7.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 377/1

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 25. oktobra rezolūciju „Zaļā grāmata par tiesas nolēmumu izpildes efektivitātes uzlabošanu Eiropas Savienībā — aresta uzlikšana bankas kontiem” (1),

—

ņemot vērā 2009. gada 22. aprīļa rezolūciju par nolēmumu efektīvu izpildi Eiropas Savienībā — parādnieku īpašumu pārredzamība (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 25. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei — brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs — Stokholmas programma (3),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2009. gada 10. decembrī pieņemto Stokholmas programmu 2010.–2014. gadam — atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā (4), un it īpaši tās 3.4.2. punktu (5),

—

ņemot vērā Reglamenta 42. un 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A7-0147/2011),

A.

tā kā Savienības svarīgākais instruments izaugsmes veicināšanai pēc finanšu krīzes pārvarēšanas ir tās iekšējais tirgus; tā kā ir būtiski, lai miljoniem uzņēmumu un pilsoņu, kas izmanto iekšējo tirgu un tiesības dzīvot, strādāt un ceļot visā ES, ir pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi gadījumā, ja viņi ceļ prasību pret citu pilsoni vai uzņēmumu;

B.

tā kā iekšējais tirgus un brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņiem un uzņēmumiem kļūst par realitāti tikai tad, ja Savienības tiesību akti, īpaši civiltiesību jomā, tiek efektīvi piemēroti, sākot no transponēšanas un izpratnes veidošanas līdz piemērošanai un īstenošanai;

C.

tā kā pašreizējais sekmīgas pārrobežu parādu atgūšanas līmenis ir ļoti zems gan attiecībā uz privātpersonu, gan uzņēmumu aktīviem; tā kā šī situācija apgrūtina pārrobežu tirdzniecību, ļauj parādu nemaksātājiem justies nesodītiem un kavē Savienības ekonomisko darbību;

D.

tā kā gadījumos, kad debitoram ir aktīvi vairākās dalībvalstīs, pārrobežu parādu atgūšanas izmaksas kreditoriem pašlaik ir pārmērīgi augstas; tā kā ir pienācis laiks vienkāršot un paātrināt šo atgūšanas procesu;

E.

tā kā šādas ārkārtīgi lielas izmaksas negatīvi ietekmē pārrobežu aizdevumu apjomu palielināšanu un pat pārrobežu tirdzniecības darījumus, radot būtisku šķērsli pilnvērtīgai iekšējā tirgus darbībai;

F.

tā kā pārrobežu piemērošana jāizvirza par prioritāti iekšējā tirgū un tiesām jāspēj ātri rīkoties, lai iesaldētu debitora vai iespējamā debitora aktīvus; tā kā pretējā gadījumā negodīgi uzņēmēji un tie, kas apzināti cenšas izvairīties no atbildības, var pārcelt savus aktīvus uz citu jurisdikciju, liekot pilsoņiem un mazajiem uzņēmumiem, kuri jau ir saņēmuši tiesas spriedumu, vērsties citas dalībvalsts tiesās, lai mēģinātu atgūt aktīvus;

G.

tā kā ir vajadzīgs rīkojums atklāt informāciju par aktīviem, ņemot vērā praktiskās grūtības, ar kādām saskaras kreditori, lai iegūtu informāciju par debitoriem no valsts vai privātiem avotiem pārrobežu kontekstā;

H.

tā kā šajā rezolūcijā prasītā likumdošanas pasākuma pamatā jābūt sīki izstrādātam ietekmes novērtējumam, kā to pieprasījis Parlaments;

I.

tā kā Eiropas e-tiesiskuma portālā jābūt pieejamai detalizētai informācijai par procedūrām attiecībā uz prasību izpildi katrā dalībvalstī; tā kā ir jāpastiprina sadarbība starp dalībvalstu izpildiestādēm, lai paātrinātu parādu piedziņas procesu;

J.

tā kā ar ierosinātajiem instrumentiem jāpapildina pašreizējie Savienības tiesību akti un iniciatīvas, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Direktīva 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (6), Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (7), Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12.decembra Regula (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru (8), Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām (9) un Eiropas e-tiesiskuma portāls;

K.

tā kā instrumentiem jābūt vienkāršiem un jānovērš kavējumi un nelietderīgas izmaksas; tā kā tiem vajadzības gadījumā jābūt pieejamiem ex parte, saglabājot „pārsteiguma efektu”; tā kā debitoriem vai iespējamiem debitoriem jābūt attiecīgi aizsargātiem, lai izvairītos no pieprasīto pasākumu ļaunprātīgas izmantošanas,

1.

prasa Komisijai, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta 2. punktu, iesniegt Parlamentam priekšlikumus tiesību aktiem par pasākumiem attiecībā uz debitoru un iespējamo debitoru aktīvu iesaldēšanu un atklāšanu pārrobežu lietās saskaņā ar turpmāk dotajiem detalizētajiem ieteikumiem;

2.

apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērots subsidiaritātes princips un pilsoņu pamattiesības;

3.

uzskata, ka prasītajam priekšlikumam nav finansiālas ietekmes uz Savienības budžetu;

4.

uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pievienotos sīki izstrādātos ieteikumus Komisijai un Padomei.

7.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 377/7

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un padomes 2010. gada 24. novembra Direktīvu 2010/76/ES, ar ko groza Direktīvu 2006/48/EK un Direktīvu 2006/49/EK attiecībā uz kapitāla prasībām, kas piemērojamas tirdzniecības portfelim un atkārtotai vērtspapirizācijai, un attiecībā uz atalgojuma politikas uzraudzības pārbaudi (1),

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7–0074/2011),

1.

atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu un iespēju visā Eiropas Savienībā uzlabot korporatīvās pārvaldības struktūras;

2.

uzsver, ka iekšējā tirgus pienācīga darbība ir atkarīga no finanšu sistēmas stabilitātes un līdz ar to arī no Eiropas iedzīvotāju un patērētāju uzticēšanās finanšu iestādēm un darījumiem; norāda, ka līdzšinējā atalgojuma sistēmas dēļ ir radušās nepiemērotas struktūras;

3.

apzinās, ka pēc šīs finanšu krīzes kļuva skaidrs, ka patērētāju tiesību aizsardzības kvalitāte un aizsardzības pasākumi finanšu pakalpojumu nozarē ir reāli un ievērojami jāuzlabo, jo īpaši saistībā ar tās uzraudzību un kontroli;

4.

uzskata, ka finanšu nozarei ir jāapmierina reālās ekonomikas vajadzības, jāveicina ilgtspējīga izaugsme un jāuzņemas iespējami lielāka sociālā atbildība;

5.

norāda, ka nesen piedzīvotās finanšu krīzes laikā daudzas finanšu iestādes visā pasaulē cieta neveiksmes, radot lielas izmaksas nodokļu maksātājiem; uzskata par pareizu to, ka Komisija pārbauda visus iespējamos finanšu iestāžu neveiksmju cēloņus, lai novērstu krīžu atkārtošanos;

6.

norāda uz vērtību un ētikas principu trūkumu dažu finanšu tirgu un iestāžu dalībnieku darbībā; uzsver, ka finanšu tirgiem un iestādēm saistībā ar korporatīvo sociālo atbildību ir jāņem vērā visu iesaistīto personu, tostarp klientu, akcionāru un darbinieku, intereses;

7.

norāda, ka ASV pieņemtais Sarbeina-Okslija likums (Sarbanes-Oxley Act) nespēja pasargāt ASV iestādes finanšu krīzes laikā un vienlaikus šā likuma noteikumu izpilde radīja papildu izmaksas visām biržas sarakstā iekļautajām sabiedrībām, jo īpaši MVU, tā mazinot konkurētspēju un kavējot jaunu biržas sarakstā iekļautu sabiedrību dibināšanu; uzsver, ka pašreizējie ekonomikas apstākļi un izaugsmes nepieciešamība izvirza kategorisku prasību nepieļaut „Sarbeina-Okslija” izraisītās sekas Eiropas Savienībā;

8.

norāda, ka visā Eiropas Savienībā pastāv daudzveidīgas korporatīvās pārvaldības struktūras un ka dalībvalstīm ir dažādas pieejas šo struktūru regulējumam; atzīst, ka nebūtu piemēroti visos gadījumos izmantot vienu, universālu risinājumu — šāda pieeja varētu iedragāt finanšu iestāžu konkurētspēju; konstatē, ka dalībvalstu uzraudzības iestādēm ir izpratne par šīm atšķirīgajām pieejām un bieži vien tās vislabāk spēj pieņemt lēmumus, ievērojot ES principus; tomēr uzsver, ka ir nepieciešams stingru standartu minimums, lai nodrošinātu finanšu nozares labu pārvaldību visā ES;

9.

atzīst, ka korporatīvās pārvaldības joma pastāvīgi attīstās; uzskata, ka ir piemērota tāda proporcionāla pieeja, kura ietver gan mērķtiecīgus un uz principiem balstītus noteikumus, gan elastīgus „ievēro vai paskaidro” labas prakses kodeksus un kuru īsteno, ievērojot vienādus nosacījumus; uzsver, ka papildus šīs pieejas īstenošanai regulāri ir jāveic ārējs novērtējums un ir nepieciešama atbilstoša regulatīvā uzraudzība;

10.

uzskata, ka citās jomās princips „ievēro vai paskaidro” līdztekus rūpīgas pārbaudes procedūrai tomēr varētu būt piemērotāks, ja tiek noteiktas īpašas juridiskas prasības un tiks veiktas biežākas pārbaudes par šo prasību ievērošanu vai panāktajām izmaiņām, kā arī uzskata, ka nepieciešams gan kvalitatīvs, gan kvantitatīvs novērtējums, lai novērstu prasību formālu ievērošanu;

11.

prasa, lai Komisija ikvienam priekšlikumam, par kuru tā ir pārliecināta, ka tas uzlabos korporatīvo pārvaldību, veiktu ietekmes novērtējumu attiecībā uz izmaksām un ieguvumiem, koncentrējoties uz nepieciešamību saglabāt finanšu iestāžu stingru nostāju, stabilitāti un konkurētspēju, lai tās varētu palīdzēt sekmēt ekonomikas izaugsmi, un vienlaikus ņemot vērā ietekmi, kāda uz finanšu stabilitāti un reālo ekonomiku ir regulējuma trūkumam;

12.

norāda, ka dažas finanšu iestādes un uzraudzītāji nav spējuši atzīt, ka to pieļautā riska raksturs, mērogs un sarežģītība veicināja finanšu krīzes iestāšanos; uzskata, ka riska efektīva pārvaldība ir sevišķi būtisks priekšnoteikums turpmāku krīžu novēršanā;

13.

prasa visās finanšu iestādēs izveidot efektīvu pārvaldības sistēmu, iekļaujot tajā adekvātu riska pārvaldību, atbilstību prasībām, iekšējās revīzijas funkcijas (un aktuāras funkcijas — apdrošināšanas iestāžu gadījumā), stratēģijas un politikas virzienus, procesus un procedūras;

14.

uzsver, ka risks ir finanšu nozarei raksturīgs elements un tas ir nepieciešams, lai palielinātu likviditāti, veicinātu konkurētspēju un sekmētu ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību; lai izvairītos no turpmākām finanšu krīzēm, ir ārkārtīgi svarīgi, lai valde pilnībā izprastu un novērtētu risku;

15.

prasa, lai visās ekonomiski nozīmīgajās finanšu iestādēs valdes līmenī un visās ekonomiski nozīmīgajās finanšu grupās mātesuzņēmuma valdes līmenī obligāti tiktu izveidota riska pārvaldības komiteja vai īstenoti citi līdzvērtīgi pasākumi; ES uzraudzītājiem, apspriežoties ar attiecīgajām valstu iestādēm, būtu jāizstrādā piemēroti un objektīvi personu novērtēšanas kritēriji un procesi, kuri izmantojami, izraugoties galvenās amatpersonas un visas pārējās personas, kas uzņemas būtisku risku, un kurus īsteno finanšu iestāde, savukārt valsts iestādēm būtu jānodrošina atbilstība šiem kritērijiem;

16.

uzskata, ka riska pārvaldības komitejai vai citai līdzvērtīgai struktūrvienībai būtu jānodarbojas ar uzraudzību un valdes konsultēšanu par riskiem, kuri attiecīgajā brīdī apdraud konkrēto finanšu iestādi, un jāsniedz konsultācijas par turpmāko riska stratēģiju, tostarp par kapitāla un likviditātes pārvaldības stratēģiju, ņemot vērā uzraudzītāju un valstu centrālo banku sagatavotos finanšu stabilitātes novērtējumus;

17.

uzsver, ka galīgā atbildība par riska pārvaldību jāuzņemas valdei, kurai jāuzņemas atbildība arī par atbilstības ievērošanu un atveseļošanas plānu izstrādi;

18.

uzsver, ka jebkurā iestādē pārmērīga riska uzņemšanās nav savienojama ar svarīgāko valdes locekļu uzdevumu, proti, nodrošināt ilgtermiņa un ilgtspējīgu uzņēmējdarbības stratēģiju;

19.

uzskata, ka uzņēmumiem būtu jāiedibina uzraudzītāja pārskatīta iekšēja procedūra, lai risinātu konfliktsituācijas, kas varētu rasties starp šo uzņēmumu riska pārvaldības struktūrvienībām un funkcionālajām struktūrvienībām; turklāt būtu jānosaka valdes pienākums informēt uzraudzības iestādes par jebkuriem viņiem zināmiem būtiskiem riskiem;

20.

atbalsta riska pārvaldības komitejas vai ārējo uzraudzības iestāžu informēšanas kanālu izveidi par uzņēmuma iekšējiem konfliktiem vai piekopto nepiemēroto praksi, ņemot vērā arī to, ka prakse dažkārt atšķiras no uzņēmuma politikas un uzņēmuma vadība ne vienmēr ir informēta par faktiski īstenoto praksi;

21.

norāda, ka komunikācija starp riska pārvaldības komiteju un valdi būtu jāuzlabo, nosakot procedūru, ar kuru saskaņā konfliktus vai problēmas risina augstākā hierarhiskā līmenī;

22.

uzsver, ka galvenajam riska pārvaldītājam (GRP) būtu vajadzīga tieša piekļuve uzņēmuma valdei; lai nodrošinātu GRP neatkarību un lai netiktu apdraudēta objektivitāte, par šīs personas iecelšanu amatā vai atlaišanu izlems valde pilnā sastāvā;

23.

ierosina, lai tiktu izveidotas arī reģistrēšanas procedūras gadījumos, kad riska pārvaldības komitejas lēmumi tiek noraidīti, un lai attiecīgie dati tiktu iesniegti revidentiem un uzraudzītājiem;

24.

norāda uz Pārredzamības direktīvu, kurā ir noteikts, ka iestādēm savā uzņēmējdarbības pārskatā jāatklāj informācija par galvenajiem riskiem, un uz Ceturto uzņēmējdarbības tiesību direktīvu, kurā ir noteikts, ka iestādēm jāapraksta savas iekšējās kontroles sistēmas saistībā ar finanšu pārskatu sastādīšanas riskiem; norāda, ka būtu jāpieprasa finanšu iestādēm atklāt informāciju par atveseļošanas plāniem un ar tiem saistītajiem uzraudzības ziņojumiem;

25.

uzskata, ka finanšu iestādēm būtu obligāti jāizstrādā — pēc iespējas mazāk birokrātiski — ikgadējais pārskats par iekšējās kontroles sistēmu atbilstību un efektivitāti, un valdei šis pārskats jāpieņem; turklāt uzskata, ka arī finanšu iestādes ārējiem revidentiem ir obligāti jāsagatavo gada pārskats, kurā jāiekļauj līdzīgs novērtējums; tomēr uzsver, ka Eiropas Savienībā nedrīkst pieļaut „Sarbeina-Okslija” izraisītās sekas;

26.

uzskata, ka finanšu iestādēs lielāka uzmanība ir jāpievērš tam, kā īsteno pasākumus, ar kuriem uzlabo informētību par risku, jo labāka risku izpratne visos iestādes līmeņos — arī darbinieku vidū — ir izšķirošs faktors, lai uzlabotu riska pārvaldību;

27.

piekrīt, ka ir nepieciešams pastiprināt pasākumus ES līmenī, lai novērstu interešu konfliktus ar mērķi nodrošināt valdes locekļu spriedumu objektivitāti un neatkarību visā banku, vērtspapīru un apdrošināšanas nozarē;

28.

aicina ES uzraudzības struktūras, apspriežoties ar attiecīgajām valstu iestādēm, izstrādāt piemērotus un objektīvus personu novērtēšanas kritērijus, kuri izmantojami, lai novērtētu personu atbilstību uzraudzības pienākumu veikšanai, ņemot vērā finanšu iestādes veidu, sarežģītību un lielumu; novērtēšanas un apstiprināšanas procedūra uzraudzības struktūrām jāveic laikus un efektīvi, pienācīgi ņemot vērā regulētu sabiedrību lēmumu; attiecībā uz svarīgām un sistēmiski atbilstošām finanšu iestādēm uzraudzības struktūrām vajadzētu biežāk veikt pārbaudes, lai noskaidrotu valdes locekļu piemērotību, kompetenci un dažādību gan individuāli, gan kopumā, un viņu atbilstību ieņemamajam amatam, kā arī attiecībā uz valdes locekļiem — vadības plašākas struktūrvienības sastāvu un pienākumu izpildei atvēlēto laiku, ņemot vērā citas viņu darbības;

29.

aicina Komisiju izstrādāt tiesību aktus, kuros lielām finanšu iestādēm tiek noteikta prasība pieteikt savas valdes regulārai ārējai novērtēšanai, ar kuru nodrošina augstus standartus ne tikai atsevišķu valdes locekļu darbībai, bet arī visai valdei kopumā, kā arī to, ka komitejas spēj īstenot iestādes stratēģiskos mērķus un riska pārvaldību; prasa, lai lielās finanšu iestādes gada pārskatos apstiprina, ka šāda novērtēšana ir notikusi, paziņo ārējā novērtētāja vārdu, izklāsta novērtējuma darbības jomu un apstiprina, ka tās ir rīkojušās atbilstīgi vērtētāja ieteikumiem; aicina Eiropas uzraudzības iestādes izstrādāt vadlīnijas par šādas novērtēšanas darbības jomu, iepriekš apspriežoties ar nozares pārstāvjiem, akcionāriem un regulatoriem;

30.

uzskata, ka galvenās izpildpersonas un valdes priekšsēdētāja funkcijas būtu jānodala, tomēr norāda, ka ir iespējami tādi apstākļi, kad varētu būt nepieciešama šo funkciju īslaicīga apvienošana; uzsver arī to, ka korporatīvās pārvaldības un atalgojuma politikai ir jāatbilst Līgumos un ES direktīvās noteiktajiem principiem par algu paritāti un vienādu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem un ka šai politikai ir jāveicina šo principu ievērošana;

31.

uzskata, ka, lai kopīgi vadītu finanšu iestādi, iestādes valdes vai tās uzraudzības padomes locekļu kolektīvam ir jābūt personām, kuras nesen ieguvušas atbilstošu profesionālo kvalifikāciju un kurām ir zināšanas un pieredzes, tostarp finanšu jomā; prasa, lai visās ekonomiski nozīmīgajās finanšu iestādēs valdes sastāvā būtu locekļi, kuri neveic izpildfunkcijas; tomēr uzskata, ka ikvienas finanšu iestādes valdes sastāvā jābūt personām ar zināšanām un pieredzi dažādās jomās, lai nodrošinātu stabilu un pārdomātu pārvaldību, un ka valdes locekļi amatā ieceļami, pamatojoties uz līdzšinējiem sasniegumiem;

32.

uzskata, ka lielāka valdes locekļu dažādība uzlabos noturību pret krīzēm un sekmēs ekonomikas stabilitāti; aicina Komisijai iesniegt plānu, kā pakāpeniski palielināt dzimumu dažādību, kas nodrošinātu, ka finanšu iestāžu valdēs abi dzimumi ir pārstāvēti vismaz 30 % apmērā, kā arī nodrošināt šā mērķa īstenošanu paredzamā laikposmā un apsvērt tādu pasākumu pieņemšanu, ar kuriem nostiprina daudzveidību profesionālajā un sociālās un kultūras izcelsmes ziņā;

33.

uzsver, ka lielāka valžu locekļu dažādība, iespējams, uzlabos debašu kvalitāti un lēmumu pieņemšanas procesu;

34.

uzsver darba ņēmēju pārstāvju dalību valdē, jo īpaši tāpēc, ka viņu interesēs ir nodrošināt uzņēmuma ilgtspējīgu vadību ilgtermiņā, un tāpēc, ka viņiem ir pieredze un zināšanas par uzņēmuma iekšējo struktūru;

35.

uzskata, ka valsts kapitāla finanšu iestādēm un finanšu administrācijas iestādēm ir jānodrošina, lai iecelšana amatā notiktu atklāti un neatkarīgi;

36.

uzsver, ka valdes locekļiem ir jāveltī pietiekami daudz laika savu pienākumu veikšanai un jāievēro vadlīnijas, kuras būtu jāizstrādā ES uzraudzības struktūrām, un ka valdei un valstu uzraudzības iestādēm ir jāuzrauga viņu darbība;

37.

uzskata, ka vajadzētu pieturēties pie pamatprincipa, ka neviena persona nevar vienlaikus būt par valdes locekli vairākās valdēs dažādās finanšu grupās;

38.

prasa efektīvi īstenot noteikumus par apspriešanās un darbinieku līdzdalības sistēmām, kuras izvēlas saskaņā ar Direktīvu 2001/86/EK, ar ko papildina Eiropas uzņēmējsabiedrības statūtus;

39.

uzskata, ka augstākajai vadībai un valdei vajadzētu būt faktiski atbildīgām par korporatīvās pārvaldības principu izveidi un piemērošanu visos uzņēmuma vai sabiedrības līmeņos;

40.

uzskata par nepieciešamu pieņemt skaidri definētu Eiropas obligāto standartu attiecībā uz finanšu iestāžu valžu locekļu atbildību;

41.

norāda, ka Eiropas Centrālās bankas, Eiropas Investīciju bankas, Eiropas Investīciju fonda un visu dalībvalstu centrālo banku vadītāji ir vīrieši; norāda, ka pašlaik ļoti maz sieviešu ieņem vadošus amatus dalībvalstu centrālajās bankās un finanšu iestādēs;

42.

uzskata, ka par valdes locekļu vispārēju pienākumu jānosaka piesardzīgu rīcību un ka valdes locekļiem obligāti jāziņo uzraudzītājiem par būtiskiem riskiem;

43.

aicina Komisiju un dalībvalstis, ieceļot amatā Eiropas Savienības finanšu iestāžu un struktūru vadītājus, nodrošināt dzimumu līdzsvarotu pārstāvību;

44.

mudina Komisiju veicināt tādas politikas īstenošanu, kas palīdzētu finanšu nozares uzņēmumiem mūsdienu ekonomikas apstākļos novērtēt un nodrošināt vīriešu un sieviešu līdzsvarotāku pārstāvību lēmumu pieņemšanas struktūrās;

45.

uzsver, ka korporatīvās pārvaldības un atalgojuma politikai ir jāatbilst Līgumos un ES direktīvās noteiktajiem principiem par algu paritāti un vienādu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem un ka tai ir jāveicina šo principu ievērošana;

46.

uzskata, ka atalgojuma politikas pamatā ir jābūt gan attiecīgās personas, gan tās darba devēja uzņēmuma darbības ilgtspējai, tā nodrošinot, ka atalgojuma politika neveicina pārmērīga riska uzņemšanos, un uzskata, ka atalgojuma politika vai maksājumi nekādā ziņā nedrīkstētu mazināt uzņēmuma stabilitāti;

47.

atzinīgi vērtē finanšu iestāžu jau izdarītās izmaiņas atalgojumu sistēmā, atbilstoši kurām prēmiju maksājumi ir saistīti ar ilgtermiņa sekmīgu iestādes darbību un tiek izmaksāti ne agrāk kā pēc trim gadiem; atzinīgi vērtē arī to, ka var pieprasīt atmaksāt izmaksātās prēmijas, ja netiek sasniegti ekonomiskie mērķi.

48.

uzsver, ka pienācīgi jāsniedz informācija par visām akciju iegādes iespējām un ka visām akciju iegādes iespējām jābūt ar vismaz trīs gadus ilgu laikposmu līdz galīgajai tiesību iegūšanai; uzskata, ka vairāk jāizmanto nevis akcijas, bet gan iespējamā kapitāla instrumenti, jo tie mazina interešu konflikta iespējamību, kas var veicināt uz īstermiņa panākumiem vērstu darbību;

49.

atzīmē, ka jautājums par finanšu iestādēs piemēroto atalgojuma politiku ir skatīts Kapitāla prasību direktīvā (CRD III);

50.

uzsver, cik svarīga ir stingra atalgojuma politika, kā tas paredzēts Kapitāla prasību direktīvā (CRD III) un Direktīvā par apdrošināšanas sabiedrību maksātspēju (Solvency II); sagaida, ka laikā starp 2011. un 2013. gadu strauji tiks īstenoti gan šie, gan citi pašreizējie likumdošanas pasākumi; aicina Komisiju 2015. gadā publicēt novērtējuma ziņojumu;

51.

apstiprina, ka dalībvalstīm ir atšķirīga strukturāla pieeja; mudina īstenot praksi, kas stiprina korporatīvo pārvaldību atbilstīgi finanšu iestādes juridiskajai formai, lielumam, specifikai, sarežģītībai un uzņēmējdarbības modelim;

52.

norāda, ka netiek vienādi un apmierinoši piemēroti spēkā esošie ieteikumi, kuri attiecas uz biržas sarakstā iekļauto sabiedrību valdes locekļu atalgojumu; tādēļ aicina Komisiju ES līmenī izstrādāt priekšlikumu tiesību aktam par biržas sarakstā iekļauto sabiedrību valdes locekļu atalgojumu, lai nodrošinātu, ka atalgojuma struktūra biržas sarakstā iekļautajās sabiedrībās neveicina pārmērīga riska uzņemšanos, un lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus ES līmenī;

53.

īpaši uzsver bažas par to, ka pašlaik akcionāri nevar pienācīgi kontrolēt atalgojuma politiku finanšu iestādēs un tādēļ tie šādu kontroli nenodrošina;

54.

uzstāj, ka akcionāriem ir vajadzīga pilnīga pārredzamība, lai viņi varētu pienācīgi pārraudzīt atalgojuma politiku, un jo īpaši pieprasa publiskot datus par to, cik darbinieku katrā iestādē saņem kopējo atalgojumu, kas pārsniedz EUR 1 miljonu, pa daļām, kuru vērtība ir vismaz EUR 1 miljons;

55.

uzskata, ka akcionāriem būtu jāpiedalās ilgtspējīgas atalgojuma politikas noteikšanā un būtu jādod viņiem iespēja paust savu viedokli par atalgojuma politiku un tiesības kopsapulcē noraidīt atalgojuma komitejas noteikto atalgojuma politiku;

56.

uzskata, ka uzlabots trialogs starp uzraudzītājiem, revidentiem (gan iekšējiem, gan ārējiem) un iestādēm ļautu jau agrīnā stadijā uzlabot būtisku vai sistēmisku risku noteikšanu; mudina uzraudzītājus, Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju, revidentus un iestādes iesaistīties atklātā diskusijā un biežāk rīkot sanāksmes, lai veicinātu prudenciālo uzraudzību; turklāt iesaka rīkot divpusējas sanāksmes, kurās piedalītos nozīmīgu finanšu iestāžu revidenti un uzraudzītāji; uzskata, ka valdes un iekšējā revidenta pienākums ir nodrošināt iekšējās kontroles darbību, lai varētu atklāt sistēmiskus riskus, un izstrādāt kārtību, kādā valde un uzraudzītāji tiek informēti par šiem riskiem, tādējādi novēršot negatīvas sekas;

57.

uzsver, ka nedrīkst pārmērīgi apdraudēt revidentu primārās funkcijas, noslogojot viņus ar papildu pienākumiem, piemēram, ar revīziju nesaistītas informācijas pārbaudi un novērtēšanu, kas neietilpst revidentu kompetencē; uzskata, ka revidentiem būtu nepastarpināti jāinformē uzraudzītāji gadījumos, kad ir radušās būtiskas problēmas saistībā ar uzraudzību, un revidentiem būtu jāpiedalās vērtēšanā, ko attiecībā uz konkrētām kontroles sistēmām veic visas nozares līmenī;

58.

uzstāj, ka valsts iestādēm, tostarp Eiropas uzraudzības iestādēm un valstu uzraudzības struktūrām, obligāti jāievēro augsti neatkarības standarti un tiem līdzvērtīgi korporatīvās pārvaldības standarti;

59.

mudina iestāžu akcionārus būt aktīvākiem, prasot valdei atbildību par tās darbību un stratēģiju, kas tai atbilstīgi jāīsteno tā, lai tiktu ņemtas vērā akcionāru ilgtermiņa intereses;

60.

prasa izstrādāt tiesību aktus, ar kuriem saskaņā ikvienam, kas trešo personu vārdā ir pilnvarots pārvaldīt ieguldījumus ES, būtu publiski jāpaziņo, vai viņš/viņa ievēro pārvaldnieka darbības kodeksu un vai, atklājot informāciju, pārkāpj šādu kodeksu; ja ievēro — kādu kodeksu un kādēļ, un ja neievēro, tad kādēļ neievēro;

61.

uzskata, ka tādu ievērojama apmēra darījumu veikšanai, kuri pārsniedz noteiktu un samērīgu līmeni, būtu vajadzīga atsevišķa akcionāru piekrišana vai jāparedz pienākums, ka pirms šāda darījuma veikšanas akcionāri par to ir jāinformē, ja vien ir iespējams nodrošināt akcionāru līdzdalību, ja tiek ievērots konfidencialitātes princips un ja tas nekaitē finanšu iestādes ikdienas darbam; EVTI, apspriežoties ar attiecīgajām valstu iestādēm var izstrādāt vadlīnijas par atbilstošā kritērija noteikšanu;

62.

atzīst, ka ir jāpanāk iesaistīto pušu darījumu pārredzamība un par iesaistīto pušu ievērojama apmēra darījumiem ir jāziņo kompetentajai iestādei un jāpievieno neatkarīga konsultanta vēstule, kurā apstiprināts, ka attiecīgais darījums ir pareizs un pamatots, vai arī akcionāriem ir par šo darījumu jābalso, balsošanā nepiedaloties iesaistītajai pusei; EVTI, apspriežoties ar attiecīgajām valstu iestādēm, var izstrādāt vadlīnijas par atbilstošā kritērija noteikšanu;

63.

prasa noteikt, ka akcionāru pilnsapulcei ik gadu jāievēlē amatā ikviens valdes loceklis, kā arī noteikt obligātu pienākumu katru gadu iesniegt akcionāru pilnsapulcei pieprasījumu apstiprināt valdes politiku vai pieprasījumu atbrīvot valdes locekļus no amata, lai tādējādi valdi padarītu atbildīgāku un veicinātu lielākas atbildības uzņemšanos;

64.

prasa izmeklēt gadījumus, kad akcionāriem nav ļauts veikt efektīvu kontroli, un pieprasa atcelt normatīvus šķēršļus, kas traucē pienācīgi sadarboties;

65.

prasa ieviest elektronisko balsojumu, lai akcionārus mudinātu iesaistīties finanšu iestāžu korporatīvajā pārvaldībā;

66.

uzskata, ka visām komandītsabiedrībām to statūtos būtu jānosaka iespēja izvēlēties, vai to dalībnieki paliek anonīmi vai jāidentificē to vārdi vai nosaukums, un ka attiecībā uz identificēšanu tiesību aktā ir jāiekļauj norma, kurā paredz dalībnieku vārdu publiskošanu;

67.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

7.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 377/13

—

ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pamatnostādnes starptautiskajiem uzņēmumiem un Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz starptautiskiem uzņēmumiem un sociālo politiku,

—

ņemot vērā Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Ministru konferences ceturtajā sesijā 2001. gada 14. novembrī Dohā pieņemto ministru deklarāciju, īpaši tās 44. punktu par īpašu un diferencētu pieeju,

—

ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 29. septembra rezolūciju par ES un Indijas attiecībām: stratēģiskās partnerattiecības (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 4. oktobra paziņojumu „Globālā Eiropa. Konkurence pasaulē. Ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā” (COM(2006)0567),

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 26. marta rezolūciju par ES un Indijas brīvās tirdzniecības nolīgumu (2),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par TRIPS nolīgumu un zāļu pieejamību (3),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 22. maija rezolūciju „Eiropa globalizācijas kontekstā — konkurētspējas ārējie aspekti” (4),

—

ņemot vērā Valsts stratēģijas dokumentu sadarbībai ar Indiju (2007–2013),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā Eiropas Savienībai arī turpmāk būtu jādod priekšroka uz noteikumiem balstītai daudzpusējai tirdzniecības sistēmai, kuru izveidojusi Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO) un kura piedāvā vislabākās perspektīvas brīvai un līdztiesīgai starptautiskajai tirdzniecībai, izstrādājot attiecīgus noteikumus un nodrošinot to ievērošanu;

B.

tā kā gan Eiropas Savienībai, gan Indijai ir ārkārtīgi svarīgi panākt sekmīgu un sabalansētu Dohas attīstības programmas noslēgumu un tā kā šāda vienošanās neliek šķēršļus divpusēju PTO+ nolīgumu slēgšanai, ar kuriem var papildināt daudzpusējos noteikumus;

C.

tā kā no Eiropas Savienības Indijā ieplūst visvairāk ārvalstu tiešo investīciju — 2009. gadā tās veidoja 27 % no visu ārvalstu tiešo investīciju kopējā apjoma; tā kā tomēr jāatzīst, ka pēdējo trīs gadu laikā ES investīciju apjoms ir samazinājies, proti, 2007. gadā tas veidoja 37 % no visām ārvalstu tiešajām investīcijām, 2008. gadā — 32 %, bet 2007. gadā — 27 %, savukārt ES tiešo investīciju plūsmas uz Ķīnu 2009. gadā bija ievērojami lielākas — EUR 5,3 miljardi salīdzinājumā ar investīcijām Indijā EUR 3,1 miljarda apmērā;

D.

tā kā 2000. gadā Indija svarīgāko ES tirdzniecības partneru vidū ierindojās 17. vietā, bet 2010. gadā — jau astotajā vietā (tirdzniecības apjoms veidoja EUR 67,8 miljardus); tā kā, neraugoties uz to, ES relatīvā tirgus daļa Indijas tirgū 2009. gadā bija samazinājusies no 23,2 % (1999. gadā) līdz 14,5 %, savukārt Ķīnas tirgū šajā pašā laikposmā tā bija četrkārtīgi palielinājusies, proti, no 2,6 % 1999. gadā līdz 11,3 % 2009. gadā;

E.

tā kā Indija ir lielākā vispārējo preferenču sistēmas labumguvēja; tā kā importa apjomi no Indijas uz Eiropas Savienību, kam tika piemērota preferenciāla vai nulles nodokļa likme, 2009. gadā veidoja EUR 19,9 miljardus, kopumā veidojot 83 % no kopējā Indijas importa apjoma ES;

F.

tā kā abas puses cer gūt ievērojamu labumu no tarifu atcelšanas, kā arī pakalpojumu tirgus un uzņēmējdarbības liberalizācijas un atkārtoti apstiprina apņemšanos mazināt tarifus un turpināt liberalizēt uzņēmējdarbību un pakalpojumu tirgu;

G.

tā kā, nodrošinot pieeju tirgum, līdztekus ir nepieciešami pārredzami un atbilstīgi noteikumi un standarti, lai garantētu, ka tirdzniecības liberalizācija nes labumu;

H.

tā kā pieeju tirgum joprojām kavē dažādas ārpustarifu tirdzniecības barjeras, piemēram, sanitārās normas un drošības prasības vai tehniski šķēršļi, kvantitatīvie ierobežojumi, pārlieku ierobežojošas atbilstīguma procedūras, tirdzniecības aizsardzības mehānismi, muitas procedūras, iekšējie nodokļi un kavēšanās pieņemt starptautiskas normas un standartus;

I.

tā kā vēl jo lielāka vērība būtu jāveltī aspektiem, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību (IĪT) atzīšanu, piemērotu un efektīvu aizsardzību, ieviešanu un īstenošanu, tostarp patentiem, preču vai pakalpojumu zīmēm, autortiesībām un līdzīgām tiesībām, ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm (ieskaitot izcelsmes marķējumu), dizainparaugiem un integrālshēmu topogrāfijai;

J.

tā kā viltotas zāles var nodarīt kaitējumu veselībai; tā kā šī problēma Eiropas Savienībai un Indijai būtu jārisina kopīgiem spēkiem;

K.

tā kā Indija ir viena no galvenajām ģenērisko zāļu ražotājām un eksportētājām valstīm;

L.

tā kā veselības aizsardzības programmu sekmīga īstenošana un ilgtspēja lielā mērā ir atkarīga no lētu, kvalitatīvu ģenērisko zāļu nepārtrauktas pieejamības; ņemot vērā to, ka Indijai ir ārkārtīgi liela nozīme šādu produktu piegādē un ka TRIPS-plus intelektuālā īpašuma tiesību noteikumiem par ģenērisko zāļu pieejamību ir vispāratzīta nelabvēlīga ietekme;

M.

tā kā sadarbības nolīguma 1. panta 1. punktā ir prasīts ievērot cilvēktiesības un demokrātiskos principus; tā kā šis noteikums ir būtisks nolīguma aspekts;

N.

tā kā ES uzņēmumu iespējas piekļūt Indijas tirgum joprojām kavē dažādas ārpustarifu tirdzniecības barjeras, piemēram, apgrūtinošas sanitārās normas un drošības prasības vai tehniski šķēršļi, kvantitatīvie ierobežojumi, pārlieku ierobežojošas atbilstīguma procedūras, nepamatoti tirdzniecības aizsardzības mehānismi, muitas procedūras, iekšējie nodokļi un kavēšanās pieņemt starptautiskas normas un standartus,

1.

uzskata, ka brīvās tirdzniecības nolīgumam jābūt līdzsvarotam un saderīgam ar PTO noteikumiem un prasībām; uzskata, ka Eiropas Savienības prioritāte tirdzniecības jomā joprojām ir sekmīgi īstenot Dohas attīstības programmu, un tādējādi sarunām ar Indiju par brīvās tirdzniecības nolīgumu jāpapildina daudzpusējie noteikumi;

2.

atzinīgi vērtē 2010. gada decembrī notikušās ES un Indijas augstākā līmeņa sanāksmes rezultātus un mudina sarunās iesaistītās puses straujāk risināt sarunas un turpināt apspriedes ar galvenajām ieinteresētajām personām; atgādina par Eiropas Savienības un Indijas apņemšanos paātrināt sarunas par brīvās tirdzniecības nolīgumu un panākt būtisku un rezultatīvu progresu, lai drīzumā noslēgtu vērienīgu, līdzsvarotu un plašu tirdzniecības un investīciju nolīgumu; pauž vilšanos par sarunu lēno gaitu; aicina abas puses darīt visu iespējamo, lai līdz 2011. gada beigām noslēgtu vispusīgu, vērienīgu un līdzsvarotu brīvās tirdzniecības nolīgumu;

3.

mudina Indijas federālo valdību un štatu valdības sinhronizēt politikas pasākumus un procedūras, lai tādējādi maksimāli palielinātu potenciālos ieguvumus;

4.

atgādina, ka kopējās tirdzniecības politikas mērķi pilnībā jāsaskaņo ar Eiropas Savienības vispārējiem mērķiem un ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pantu ES kopējā tirdzniecības politika jāīsteno „ievērojot Savienības ārējās darbības principus un mērķus”, turklāt saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu tai cita starpā ir jāveicina ilgtspējīga attīstība, nabadzības izskaušana un cilvēktiesību aizsardzība;

5.

pamatojoties uz ES un Indijas ekonomiku papildināmību, norāda, ka no brīvās tirdzniecības nolīguma varētu izrietēt iespējas palielināt abu pušu tirdzniecības un investīciju apjomu, kā arī paplašināt uzņēmējdarbību; uzskata, ka, kopumā raugoties, ES un Indijas brīvās tirdzniecības nolīgums būs izdevīgs abām pusēm, tomēr iesaka izvērtēt nozarēm patlaban raksturīgās īpatnības, lai noskaidrotu brīvās tirdzniecības nolīguma iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz jutīgām ES nozarēm;

6.

aicina Komisiju brīvās tirdzniecības nolīgumā kā būtisku daļu iekļaut vērienīgu nodaļu par ilgtspējīgas attīstības aspektiem;

7.

atzinīgi vērtē daudzo brīvās tirdzniecības simulācijas mēģinājumu rezultātus, kas liecina par to, ka brīvās tirdzniecības nolīgums gan Eiropas Savienībai, gan Indijai ļautu kopumā palielināt eksporta un importa apjomu; uzsver, ka, ņemot vērā pašreizējo vidējo izaugsmes līmeni, tiek prognozēts, ka divpusējās tirdzniecības apjoms līdz 2015. gadam sasniegs EUR 160,6 miljardus;

8.

atzīmē, ka Indijas piemērotie tarifi caurmērā ir samazinājušies, taču tie joprojām ir ievērojami augstāki nekā ES piemērotie tarifi; īpaši norāda, ka Indijas vidējais tarifs piekļuvei nelauksaimniecisko produktu tirgum patlaban ir 10,1 % salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju 4 %, savukārt vidējais tarifs lauksaimniecības produktiem Indijā ir 31,8 %, bet ES — 13,5 %;

9.

uzsver, ka tirdzniecībā ar rūpnieciskajiem ražojumiem ir jātiecas sasniegt vienlaicīgu, abpusēju un pilnīgu nodevu atcelšanu un ka ikvienai iespējamai atkāpei no šā mērķa jābūt ierobežotai un ar iespējām to pārskatīt, un nedrīkstētu paredzēt atkāpes tādās nozarēs, kas ir svarīgas abām pusēm, piemēram, attiecībā uz vieglajiem automobiļiem;

10.

atzīmē, ka nolīgumā būtu jāņem vērā ar lauksaimniecības produktu tirdzniecību saistītās jutīgās jomas, taču tas nebūtu jāuzskata par šķērsli tirgus atvēršanai savstarpēji papildinošajās jomās;

11.

aicina Komisiju pienācīgi ņemt vērā iespējamo negatīvo ietekmi uz Eiropas lauksaimniecību, īpaši attiecībā uz tirgu atvēršanu, ĢMO, piena nozari, liellopu gaļas nozari, intelektuālā īpašuma aizsardzību un izcelsmes marķējumu;

12.

uzskata, ka ir svarīgi, lai brīvās tirdzniecības nolīgumā būtu iekļautas vērienīgas sadaļas par tirdzniecību kavējošiem tehniskiem šķēršļiem un sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem; šajā sakarībā aicina Komisiju pievērsties līdz šim neizskatītajiem jautājumiem, piemēram, dzīvnieku labturībai;

13.

aicina abas puses gādāt par to, lai ar regulējumu un ārpustarifu tirdzniecības barjerām saistītās darbības kopumā netraucētu tirdzniecību; aicina gan Eiropas Savienību, gan Indiju izstrādāt efektīvu režīmu, kas kavētu nevajadzīgu regulatīvo šķēršļu veidošanos tirdzniecībai un vērstos pret pastāvošajiem šķēršļiem, vienlaikus respektējot abu pušu tiesības veikt regulēšanu;

14.

uzsver, ka brīvās tirdzniecības nolīgumā būtu jāiekļauj saistoši valstu strīdu izšķiršanas mehānismi, noteikumi par starpniecības procedūru ārpustarifu barjeru jautājumos un efektīva drošības klauzula;

15.

atzīst, ka pakalpojumi ir visstraujāk augošais Indijas ekonomikas sektors; atzīmē, ka Indija aktīvi interesējas par Vispārējās vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību (GATS) 1. režīma un 4. režīma liberalizāciju; atzīmē, ka Eiropas Savienība vēlētos panākt pilnīgu tirgus piekļuves liberalizāciju un valsts režīma piemērošanu lielākajai daļai pakalpojumu 3. režīmā; atzīmē, ka brīvās tirdzniecības nolīguma mērķus nav iespējams sasniegt pilnībā, neuzņemoties saistības 4. režīmā; uzsver, ka gan Eiropas Savienībai, gan Indijai lielu labumu dotu profesionālo kvalifikāciju akreditācija valsts un ES mērogā, savstarpējas atzīšanas nolīgumi un nolīgumi par licencēšanas prasībām profesionālo pakalpojumu jomā, un par šiem jautājumiem varētu bez grūtībām vienoties brīvās tirdzniecības nolīgumā; tomēr prasa rūpīgi analizēt situāciju atsevišķi pa dalībvalstīm, lai nepieļautu negatīvu ietekmi uz ES darba tirgu, vienlaikus saskaņā ar 4. režīmu darot iespējamu ierobežota termiņa uzturēšanos attiecīgi kvalificētiem darbiniekiem;

16.

norāda, ka pakalpojumu liberalizācija nekādā veidā nedrīkst ierobežot tiesības veikt pakalpojumu, tostarp sabiedrisko pakalpojumu, regulēšanu;

17.

atzīmē, ka pakalpojumu tirdzniecība starp Eiropas Savienību un Indiju ir samērā neproporcionāla, proti, ES uz Indiju eksportē 1,9 % no saviem pakalpojumiem, savukārt Indija uz ES eksportē 11,6 % no sava eksporta kopējā apjoma;

18.

stingri mudina Indiju izstrādāt piemērotus tiesību aktus datu aizsardzības jomā, lai iegūtu tādas valsts statusu, kura nodrošina pienācīgu aizsardzības līmeni, tā darot iespējamu personas datu pārsūtīšanu no ES, pamatojoties uz ES tiesību aktiem un ievērojot to prasības;

19.

uzskata, ka, atļaujot Indijā darboties ārvalstu juridiskajiem birojiem un grāmatvedības uzņēmumiem, tiktu nodrošināts nozīmīgs ieguvums gan Indijas ekonomikai un profesiju pārstāvjiem, gan arī Eiropas uzņēmumiem ar pieredzi starptautisko tiesību un grāmatvedības jomā, gan arī šo uzņēmumu klientiem; aicina Komisiju sadarbībā ar Indijas iestādēm izpētīt iespējas brīvās tirdzniecības nolīgumā paredzēt juridisko un grāmatvedības pakalpojumu liberalizāciju, kā arī šādas liberalizācijas iespējamo apmēru;

20.

mudina Indiju turpināt banku, apdrošināšanas un mazumtirdzniecības nozaru atvēršanu atbilstīgi Indijas varas iestāžu izziņotajām reformām, vienlaikus atzīstot, ka finanšu jomā, lai nodrošinātu finanšu pakalpojumu uzraudzību, mazinātu sistēmiskos riskus un nodrošinātu iespējami lielu patērētāju tiesību aizsardzību, svarīga nozīme ir pienācīgai likumdošanai;

21.

aicina Komisiju sarunu gaitā apspriest investīcijām veltītas nodaļas iekļaušanu brīvās tirdzniecības nolīgumā, lai būtiski atvieglotu vienas puses investīcijas otrās puses tirgos, veicinātu un aizsargātu investīciju darījumus un vienlaikus izpētītu tūlītējās iespējas; ierosina šādā investīcijām veltītā nodaļā paredzēt arī abu pušu investoriem domātu vienotu informācijas punktu sistēmas izveidi, kuros potenciālajiem investoriem tiktu izskaidrotas atšķirības ar investīcijām saistītajos noteikumos un praksē un sniegta informācija par visiem juridiskajiem aspektiem;

22.

aicina Komisiju nodrošināt, ka investīciju aizsardzības noteikumi nemazina nolīguma pušu iespējas izsniegt obligātas licences vai nekaitē citām sabiedrības veselības politikas nostādnēm;

23.

atzinīgi vērtē Indijas piekrišanu iekļaut brīvās tirdzniecības nolīgumā publisko iepirkumu; taču pauž nožēlu, ka tas attiecas tikai uz federālo līmeni; aicina Komisiju sarunās apspriest rezultatīvas un pārredzamas publiskā iepirkuma sistēmas; aicina Indiju, piešķirot valsts pasūtījumu, izmantot pārredzamas un taisnīgas procedūras un dot Eiropas uzņēmumiem pieeju publiskā iepirkuma sistēmām; aicina Indiju iespējami plaši piemērot šo principu, tostarp arī attiecībā uz valsts sektora uzņēmumiem;

24.

atzinīgi vērtē progresu, kas panākts, izstrādājot ES un Indijas brīvās tirdzniecības nolīguma nodaļu par tirdzniecību un konkurenci, un aicina abas puses aktivizēt sadarbību, risinot ar tirdzniecību saistītas konkurences, intelektuālā īpašuma tiesību, kā arī rūpniecības un tirdzniecības politikas jautājumus;

25.

atzinīgi vērtē Indijas apņemšanos nodrošināt stingru IĪT režīmu un piemērot TRIPS nolīgumā paredzētos elastības noteikumus starptautiskajā un iekšzemes tiesiskajā regulējumā, lai izpildītu savas saistības sabiedrības veselības jomā, jo īpaši attiecībā uz svarīgāko zāļu pieejamību; mudina Indiju to stingri ieviest un īstenot, vienlaikus uzlabojot svarīgāko zāļu pieejamību; aicina Eiropas Savienību un Indiju nodrošināt, lai brīvās tirdzniecības nolīgumā paredzētās saistības neliktu šķēršļus svarīgāko zāļu pieejamībai, kamēr Indija izvērsīs pāreju no ģenērisku zāļu ražošanas uz ražošanu, kuras pamatā būs zinātniskie pētījumi; atbalsta ES un Indijas sadarbību uz zinātnisko izpēti balstītas farmācijas rūpniecības nozarē, tiecoties šajā nozarē nodrošināt abpusēji izdevīgu izaugsmi;

26.

aicina Komisiju sarunās par intelektuālā īpašuma tiesībām neprasīt ekskluzīvas tiesības uz datiem, kā minēts EP 2007. gada 12. jūlija rezolūcijā, un atzīt, ka saistībā ar ekskluzīvajām tiesībām uz datiem varētu rasties tālejošas sekas attiecībā uz ģenērisko zāļu ražošanu un ka tāpēc tas traucētu zāļu pieejamībai jaunattīstības valstīs un to sabiedrības veselības aizsardzības politikai;

27.

aicina Komisiju un attiecīgās Indijas iestādes kopīgi izstrādāt viltotu zāļu definīciju, rīkojoties tā, lai rezultātā netiktu apdraudēta svarīgāko zāļu pieejamība, un saskaņot pasākumus efektīvai cīņai pret ražojumu viltošanu, īpaši pret viltotām zālēm, kas nodara kaitējumu pacientu veselībai;

28.

uzsver, ka ir sevišķi būtiski, lai vēlākais līdz brīvās tirdzniecības nolīguma spēkā stāšanās brīdim būtu nodrošināts augsts ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības līmenis;

29.

atzīst, ka ikvienā ES brīvās tirdzniecības nolīgumā būtisks komponents ir ilgtspējīgai attīstībai veltīta nodaļa, un aicina abas puses vienoties par vērienīgu nodaļu, kurā atspoguļotos kopīgās saistības veicināt ilgtspējīgu attīstību un integrējošu izaugsmi, pamatojoties uz kopīgu vērtību apziņu; mudina Komisiju iekļaut juridiski saistošas klauzulas par cilvēktiesībām, sociālajiem un vides standartiem un uzņēmumu sociālo atbildību un šo standartu piemērošanu, paredzot pasākumus pārkāpumu gadījumā;

30.

aicina šajā sadaļā iekļaut prasību ievērot atbilstību vismaz SDO astoņām pamatkonvencijām un četrām prioritārajām konvencijām un starptautiski atzītiem vides standartiem un nodrošināt arī stimulus uzņēmumiem, lai tie uzņemtos saistības uzņēmumu sociālās atbildības jomā;

31.

atzinīgi vērtē visus Indijas valdības centienus izskaust bērnu darbu; aicina Indijas valdību un Komisiju turpināt finansēt pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt bērniem iespēju apmeklēt skolu;

32.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai ES uzņēmumi, kuri izmanto speciālās ekonomiskās zonas, ievērotu darba pamattiesības un citas darba tiesības, kas izriet no Indijas ratificētajām SDO konvencijām;

33.

uzsver, ka Eiropas Savienības un Indijas attiecībās būtiska nozīme ir cilvēktiesību, demokrātijas un drošības jautājumiem; tādēļ aicina abas puses panākt intensīvāku dialogu par vēl neatrisinātajiem jautājumiem, īpaši par stāvokli Kašmirā;

34.

stingri atbalsta praksi iekļaut ES starptautiskajos nolīgumos juridiski saistošas cilvēktiesību klauzulas, kā arī tajos jāparedz skaidrs un precīzs apspriešanās mehānisms, kā paredzēts Kotonū līguma 96. pantā;

35.

sagaida, ka Padome un Komisija atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) noteikumiem (5) šo brīvās tirdzniecības nolīgumu iesniegs Parlamentam, lai saņemtu piekrišanu tā noslēgšanai;

36.

aicina Komisiju un Padomi pirms brīvās tirdzniecības nolīguma noslēgšanas pilnībā ņemt vērā ES rezolūcijās paustās prasības; atgādina, ka ir nepieciešama EP piekrišana, lai brīvās tirdzniecības nolīgums varētu stāties spēkā; aicina Komisiju un Padomi neierosināt nekādu nolīguma provizorisku piemērošanu, pirms nav saņemta EP piekrišana;

37.

atzinīgi vērtē Indijas progresu, no attīstības palīdzības saņēmējvalsts kļūstot arī par līdzekļu devējvalsti;

38.

norāda — ja Eiropas Savienības un Indijas ekonomiskā sadarbība būs balstīta uz kopīgu universālu vērtību sistēmu, šādas attiecības var kļūt par paraugu sadarbībai ar citām valstīm;

39.

uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāveltī īpaša uzmanība Indijas mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) segmentam, tādēļ ierosina visās ES un Indijas attīstības sadarbības programmās paredzēt pasākumus uz tirgu orientētu vietējo projektu finansēšanas atbalstam, lai tādējādi stiprinātu MVU darbību;

40.

atzinīgi vērtē to, ka Indijā arvien vairāk ir pieejams mikrokredīts, kas atzīts par efektīvu līdzekli tādas attīstības veicināšanai, kuras virzītājspēks ir vienkāršie iedzīvotāji;

41.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Indijas valdībai un parlamentam.

7.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 377/19

—

ņemot vērā 2011. gada 17. februāra rezolūciju par stratēģiju “Eiropa 2020 (1),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos (2),

—

ņemot vērā 2009. gada 5. februāra rezolūciju par Eiropas mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) lomas pastiprināšanu starptautiskajā tirdzniecībā (3),

—

ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūciju par viltošanas ietekmi uz starptautisko tirdzniecību (4),

—

ņemot vērā 2008. gada 4. septembra rezolūciju par pakalpojumu tirdzniecību (5),

—

ņemot vērā 2008. gada 20. maija rezolūciju par tirdzniecību ar izejvielām un neapstrādātām precēm (6),

—

ņemot vērā 2008. gada 19. februāra rezolūciju par ES stratēģiju, lai Eiropas uzņēmumiem nodrošinātu piekļuvi tirgum (7),

—

ņemot vērā 2007. gada 22. maija rezolūciju „Eiropa globalizācijas kontekstā - konkurētspējas ārējie aspekti” (8),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises – Tirdzniecības politika kā stratēģijas “Eiropa 2020” galvenā sastāvdaļa” COM(2010)0612,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Globālā Eiropa. Konkurence pasaulē. Ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā” (COM(2006)0567),

—

ņemot vēra Komisijas paziņojumu „Šķēršļi tirdzniecībai un ieguldījumiem”, ko publicēja 2011. gada 10. martā,

—

ņemot vērā 1991. gada 18. jūlija Hāgas kopējo deklarāciju par Eiropas Kopienas un tās dalībvalstu attiecībām ar Japānu,

—

ņemot vērā ES un Japānas 2001. gadā noslēgto nolīgumu par savstarpējo atzīšanu (9),

—

ņemot vērā ES un Japānas 2003. gadā noslēgto nolīgumu par sadarbību pret konkurenci vērstas darbības jomā (10),

—

ņemot vērā Eiropas Kopienas un Japānas 2008. gadā noslēgto nolīgumu par muitas sadarbību un savstarpēju administratīvo palīdzību muitas lietās (11),

—

ņemot vērā desmit gadu rīcības plānu, kas pieņemts 10. ES un Japānas augstākā līmeņa sanāksmē 2001. gada 8. decembrī Briselē,

—

ņemot vērā kopīgo paziņojumu, kas pieņemts 19. ES un Japānas augstākā līmeņa sanāksmē 2010. gada 28. aprīlī Tokijā,

—

ņemot vērā kopīgo paziņojumu, kas pieņemts 18. ES un Japānas augstākā līmeņa sanāksmē 2009. gada 4. maijā Prāgā,

—

ņemot vērā „Copenhagen Economics”2009. gada 30. novembrī publicēto ziņojumu „Novērtējums par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem starp ES un Japānu”,

—

ņemot vērā rezultātus, kas gūti Komisijas rīkotajā ES un Japānas tirdzniecības attiecību sabiedriskajā apspriešanā un publicēti 2011. gada 21. februārī,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2011. gada 24. un 25 marta secinājumus,

—

ņemot vērā plānoto ES un Japānas augstākā līmeņa sanāksmi, kas notiks Briselē 2011. gada 25. maijā,

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā uz noteikumiem balstīta daudzpusējā tirdzniecības sistēma, ko izveidoja Pasaules tirdzniecības organizācija (PTO), ir vispiemērotākā struktūra atvērtas un godīgas tirdzniecības regulēšanai un veicināšanai;

B.

tā kā ir svarīgi saprast, ka daudzpusējie un divpusējie nolīgumi ir daļa no starptautisko pasākumu kopējiem līdzekļiem, kā arī līdzsvarotu un papildinošu politisko un tirdzniecības attiecību standarta pazīmes;

C.

tā kā ES būtu jāpilda saistības attiecībā uz līdzsvarota rezultāta panākšanu Dohas attīstības programmā, kas būtu vēlamā pieeja, tā atbalstot jaunattīstības valstu integrāciju starptautiskajā tirdzniecības sistēmā, vienlaicīgi turpinot divpusējos un daudzpusējos tirdzniecības nolīgumus ar citām rūpnieciski attīstītajām valstīm, kurās savstarpējos ieguvumus un ekonomikas izaugsmi var reāli panākt īsākā laika periodā;

D.

tā kā 2009. gadā ES un Japāna kopā veidoja vairāk nekā vienu ceturtdaļu no pasaules kopējā IKP un vairāk nekā 20 % no pasaules tirdzniecības;

E.

tā kā Japāna un ES veic būtiskus savstarpējus ieguldījumus ekonomikā, ārējo tiešo ieguldījumu kopējam apjomam 2009. gadā sasniedzot EUR 200 miljardus;

F.

tā kā 2010. gadā ES un Japānas divpusējās tirdzniecības kopējais apjoms bija EUR 120 miljardi un Japāna IKP ziņā ir trešā lielākā tautsaimniecība pasaulē; Japāna ir sestā lielākā ES tirdzniecības partnere un ES ir Japānas trešā lielākā tirdzniecības partnere;

G.

tā kā Padome un Komisija atzīmējušas, ka Japānas spēja atcelt regulatīvās barjeras tirdzniecībai ir priekšnoteikums sarunu sākšanai par ES un Japānas brīvās tirdzniecības nolīgumu, tā veicinot abu stratēģisko tirdzniecības partneru ciešāku ekonomisko integrāciju;

H.

tā kā ES un Japāna saskaras ar tādām līdzīgām problēmām kā Ķīnas politiskā un ekonomiskā spēka pieaugums, palēnināta ekonomikas izaugsme pēc pasaules finanšu krīzes, palēnināti demogrāfiskie procesi un steidzama nepieciešamība piekļūt izejmateriāliem un enerģijas avotiem, kā arī nodrošināt cenu stabilitāti, lai sekmētu attiecīgo nozaru attīstību;

I.

tā kā atvērta un godīga tirdzniecība ir iedarbīgs līdzeklis, lai sekmētu izaugsmi un sabiedrības labklājību, pamatojoties uz katras ekonomikas salīdzinošajām priekšrocībām un iespējamo sinerģiju, kas rodas no lielākas ekonomiskās integrācijas un jauniem ieguldījumiem uz zināšanām balstītā ekonomikā;

J.

tā kā gan ES, gan Japānai kopumā ir zemi tarifi precēm, turklāt divas trešdaļas Savienības eksporta uz Japānu un vairāk nekā viena trešdaļa Japānas eksporta uz ES netiek aplikta ar muitas nodokli;

K.

tā kā, neraugoties uz šiem zemajiem tarifiem, ES un Japānas divpusējās tirdzniecības apjomi atpaliek no tiem, kurus ES īsteno ar citiem svarīgākajiem tirdzniecības partneriem, galvenokārt tāpēc, ka Japānas beztarifu barjeras negatīvi ietekmē Eiropas uzņēmumu iespējas piekļūt tirgum;

L.

tā kā „Copenhagen Economics” 2009. gada novembrī veiktajā pētījumā konstatēts, ka ar beztarifu barjerām saistītās tirdzniecības izmaksas ir augstākas par pašreizējiem tarifu līmeņiem un ka visvairāk ekonomika varētu gūt no šo barjeru atcelšanas; tā kā pētījumā norādīts, ka varētu panākt iespējamu ES eksporta pieaugumu uz Japānu EUR 43 miljardu apjomā un Japānas eksporta pieaugumu uz ES EUR 53 miljardu apjomā, ja tarifi un beztarifu barjeras pēc iespējas vairāk tiktu samazinātas;

M.

tā kā Komisijas 2011. gada ziņojumā par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem norādīts uz šķēršļiem piekļuvei publiskajam iepirkumam, nepietiekamu starptautisko standartu atzīšanu saistībā ar medicīnas iekārtām un preferenciālas attieksmes izrādīšanu valsts vadošajiem finanšu pakalpojumu uzņēmumiem (piemēram, pasta pakalpojumiem) un tās ir trīs galvenās Japānas beztarifu barjeru jomas, par kurām ES rodas bažas;

N.

tā kā valda uzskats, ka intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība un ievērošana Japānā ir augstā līmenī; Japānai un ES ir kopēji mērķi un pieejas ar intelektuālā īpašuma tiesībām saistītās jomās, izņemot attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, un tās abas kā viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīguma parakstītājas ir apņēmušās dažādos veidos apkarot viltošanu un pirātismu;

O.

tā kā intelektuālā īpašuma tiesību jomai ir augsta pievienotā vērtība un piemīt izaugsmes potenciāls gan ES, gan Japānā, jo īpaši saistībā ar viedo produktu un pakalpojumu izstrādi;

P.

tā kā visās tirdzniecības sarunās ar Japānu ir jārisina jautājumi par ieguldījumiem un pakalpojumu tirdzniecību, nodrošinot, ka tirgus atvēršana nav pretrunā ne Eiropas, ne Japānas noteikumiem par sabiedrisko pakalpojumu un kultūras daudzveidības aizsardzību;

Q.

atkārtoti pauž solidaritāti Japānas iedzīvotājiem saistībā ar nesenajām dabas katastrofām;

1.

uzskata, ka daudzpusējā tirdzniecības sistēma, ko simbolizē PTO, neapšaubāmi joprojām ir visefektīvākā sistēma atvērtas un godīgas tirdzniecības sasniegšanai globālā mērogā; uzskata, ka Eiropas Savienība un Japāna kopīgi var sekmēt minēto sarunu sekmīgu noslēgumu;

2.

uzsver, ka atbalsta brīvās tirdzniecības nolīgumu starp ES un Japānu, bet nav apmierināts ar niecīgo progresu, kas augsta līmeņa grupā panākts dažos iepriekšējos gados; uzskata, ka Japānai jādod nopietni solījumi saistībā ar beztarifu barjeru atcelšanu un šķēršļu novēršanu, lai pirms sarunu sākšanas varētu piekļūt Japānas publiskajam iepirkumam;

3.

uzsver, ka tirdzniecības liberalizēšana starp ES un Japānu nedrīkstētu traucēt sabiedrisko pakalpojumu un kultūras daudzveidības aizsardzībai, bet gan tām būtu jāpastāv līdzās un jāveicina regulatīvā konverģence un daudzpusējo standartu ievērošana jomās, kurās tie jau pastāv;

4.

uzsver apņemšanos stiprināt tirdzniecības attiecības starp ES un Japānu, koncentrējoties uz beztarifu barjeru atcelšanu tirdzniecībai un ieguldījumiem, tostarp daudzu ierobežojošu noteikumu un regulatīvo pasākumu atcelšanu ES uzņēmumiem, kas vēlas iekļūt Japānas tirgū;

5.

uzskata, ka tirdzniecības sarunās ar Japānu Komisijai prioritāri būtu jākoncentrējas uz šādu barjeru un šķēršļu novēršanu, jo tie visvairāk traucē Eiropas MVU ienākšanai Japānas tirgū;

6.

uzskata, ka Japānas noteikto tarifu samazināšana vai atcelšana IKT produktiem, tostarp to sastāvdaļām un detaļām, uzlabotu konkurenci un ES radītu jaunas augstas kvalitātes darbavietas; turklāt prasa pastiprināt savstarpējo sadarbību starp ES un Japānu pētniecības un izstrādes jomā un jo īpaši attiecībā uz intelektuālā īpašuma aizsardzības pastiprināšanu, lai veicinātu informācijas apmaiņu starp attiecīgajiem patentu birojiem;

7.

uzskata, ka Komisijas mērķiem attiecībā uz ES un Japānas brīvās tirdzniecības nolīgumu un jo īpaši sarunām par tirgus pieejamības paplašināšanu Eiropas uzņēmumiem būtu jāpievieno kopīgi pieņemtas un tālejošas apņemšanās ilgtspējīgas attīstības jomā;

8.

uzsver, ka ES un Japānas brīvās tirdzniecības nolīgums ne tikai sniegs labumu saistībā ar paplašinātu preču un pakalpojumu divpusējo tirdzniecību, bet arī veicinās sadarbību ES horizontālo prioritāšu jomā, piemēram, veicinās sadarbību inovāciju, regulatīvo sadarbību un cīņu pret tirgus noteikumu neievērošanu, kā arī — kas nav mazsvarīgi — sadarbību plašu vides problēmu risināšanā;

9.

aicina dalībvalstis un Komisiju visās tirdzniecības sarunās ar Japānu atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir popularizēt cilvēktiesības un sociālos un vides standartus;

10.

uzskata, ka ES un Japānas tirdzniecības attiecību vispārējai izvērtēšanai būtiski ir veikt plašu ilgtspējības un ietekmes novērtējumu; aicina Komisiju laikus iesniegt šādu novērtējumu, jo īpaši detalizēti norādot ar ES un Japānas tirdzniecības attiecību izvēršanu saistītās iespējamās priekšrocības un trūkumus visās iesaistījās nozarēs, jo īpaši visās rūpniecības nozarēs un visjutīgākajās no tām, piemēram, automobiļu, elektronikas, aviācijas un mašīnbūves ražošanas nozarēs;

11.

iesaka ES un Japānas brīvas tirdzniecības nolīgumā ieviest efektīvus divpusējos drošības pasākumus, lai novērstu, ka ES vai Japānas rūpniecībai tiek vai var tikt nodarīts nopietns kaitējums, jo īpaši tādās ļoti jutīgās nozarēs kā automobiļu, elektronikas, aviācijas un mašīnbūves ražošanas nozare;

12.

pauž pārliecību, ka ES un Japānas brīvās tirdzniecības nolīgumam piemīt potenciāls, tādēļ tas varētu būt izdevīgs abu pušu tautsaimniecībai;

13.

uzsver, ka Parlamentam būs jādod piekrišana gaidāmajam ES un Japānas brīvās tirdzniecības nolīgumam;

14.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Japānas valdībai un parlamentam.

7.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 377/23

—

ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu „Meža aizsardzība un meža informācija ES - gādājot par mežu gatavību klimata pārmaiņām”(COM(2010)0066),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 11. jūnija secinājumus par mežu sagatavošanu klimata pārmaiņām,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 15. marta secinājumus par bioloģisko daudzveidību pēc 2010. gada,

—

ņemot vērā Komisijas Balto grāmatu „Adaptācija klimata pārmaiņām — iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus” (COM(2009)0147) un 2010. gada 6. maija rezolūciju (1) par to,

—

ņemot vērā Ministru konferenci Eiropas mežu aizsardzības jomā (MCPFE) - FOREST EUROPE, vairākas tās rezolūcijas un ekspertu veikumu, sagatavojot mežu ilgtspējīgas apsaimniekošanas (SFM) vadlīnijas, kritērijus un indikatorus,

—

ņemot vērā Padomes 1999. gada 26. februāra rezolūciju par ES Meža stratēģiju (2) un Komisijas ziņojumu par tās īstenošanu (COM(2005)0084),

—

ņemot vērā ES Mežu rīcības plānu 2006.–2011. gadam (FAP) (COM(2006)0302) un tā īstenošanas termiņa vidus novērtējumu, ko veica ārējā novērtējuma grupa (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 30. novembra Direktīvu 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (4), Apkopojošo ziņojumu par biotopu veidu un sugu aizsardzības statusu atbilstīgi Biotopu direktīvas 17. pantam (COM(2009)0358) un 2010. gada 21. septembra rezolūciju par to, kā tiek īstenoti ES tiesību akti par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu (5) un 2009. gada 3. februāra rezolūciju par neskartajām teritorijām Eiropā (6),

—

ņemot vērā 2010. gada oktobrī Nagojā notikušās ANO UNEP līgumslēdzējpušu 10. konferences (COP 10) par bioloģisko daudzveidību secinājumus un Aiči mērķus bioloģiskās daudzveidības jomā, jo īpaši apņemšanos ar iedarbīgiem saglabāšanas pasākumiem aizsargāt 17 % sauszemes teritoriju un iekšzemes ūdeņu, kas aptver plašākas teritorijas,

—

ņemot vērā pētījumu „Veidojot saziņu Eiropas Savienības mežu jautājumos — sabiedrības priekšstati par mežiem un mežsaimniecību” (7),

—

ņemot vērā ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC), Kioto protokolu un Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojumu „Labas prakses vadlīnijas attiecībā uz zemes izmantojumu, zemes izmantojuma maiņu un mežsaimniecību (LULUCF)”,

—

ņemot vērā Rīcības plānu par biomasas izmantošanu (COM(2005)0628),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (Atjaunojamo energoresursu direktīva) (8), Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/29/EK, ar ko Direktīvu 2003/87/EK groza, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS direktīva) (9), Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Lēmumu Nr. 406/2009/EK par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanas jomā līdz 2020. gadam (Lēmums par kopīgiem centieniem) (10), Komisijas ziņojumu par ilgtspējības prasībām, kas attiecas uz cietās un gāzveida biomasas izmantošanu elektroenerģijas, siltumenerģijas un dzesēšanas enerģijas ražošanai (COM(2010)0011), piesārņojuma integrētas novēršanas un kontroles (IPPC) 4. novērtējuma ziņojuma 9. nodaļu „Mežsaimniecība” un sabiedriskās apspriešanas par ziņojuma sagatavošanu attiecībā uz ilgtspējības sistēmu biomasas izmantošanai enerģijas ražošanā rezultātus,

—

ņemot vērā Eiropas Klimata pārmaiņu programmu un Klimata politikas ekspertu grupas paveikto saistībā ar LULUCF  (11),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta pētījumus Nr. 449.292, novērtējot Zaļo grāmatu par meža aizsardzību un informāciju Eiropas Savienībā, Nr. 440.329 par mežsaimniecību un ES emisiju tirdzniecības sistēmu, Nr. 449.237 par Eiropas stratēģiju meža ungunsgrēku novēršanai un apkarošanai, kā arī sadarbības grupas „Klimata pārmaiņas, bioloģiskā daudzveidība un ilgtspējīga attīstība” apakšgrupas „Meži”2010. gada 13. jūlijā Briselē notikušās sanāksmes secinājumus;

—

ņemot vērā 2000. gada Eiropas Ainavu konvenciju (Florences konvencija),

—

ņemot vērā Padomes Direktīvu 1999/105/EK par meža reproduktīvā materiāla tirdzniecību (12) un ES augu veselības režīma pārskatīšanu,

—

ņemot vērā Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomikas pētījuma (TEEB) kopsavilkuma ziņojumu „Vides ekonomikas integrēšana”, kā arī TEEB Klimata jautājumu atjaunināto pārskatu,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 26. aprīļa secinājumus par mežu ugunsgrēku novēršanu Eiropas Savienībā,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 8. un 9. novembra secinājumus par inovatīviem risinājumiem pasākumu finansēšanai katastrofu novēršanas jomā,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību (13),

—

ņemot vērā ziņojumu par Forest Focus regulas galīgo īstenošanu (COM(2010)0430),

—

ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras (EVA) Tehnisko ziņojumu Nr. 9/2006 „Eiropas mežu tipi — Ilgtspējīgas mežu pārvaldības ziņošanas un politikas kategorijas un veidi”,

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāta ziņojumu par klimata pārmaiņu ietekmi uz Eiropas mežiem un iespējām pielāgoties šīm pārmaiņām (14),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāta 2009. gada ziņojumu par ES politikas iespējām, lai aizsargātu Eiropas mežus no kaitīgas ietekmes (15),

—

ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 9/2004 par mežsaimniecības pasākumiem Lauku attīstības politikā (kā arī Komisijas atbildes par šo ziņojumu),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 995/2010, ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus (16),

—

ņemot vērā FAO/UNECE/ILO ekspertu tīkla ieteikumus par ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas īstenošanu,

—

ņemot vērā MCPFE Helsinku rezolūciju H1, kurā ilgtspējīga mežu apsaimniekošana ir definēta kā „mežu un meža zemju apsaimniekošana un izmantošana tādā veidā un apjomā, ka var saglabāt to bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju, vitalitāti un to potenciālu gan tagad, gan nākotnē, īstenojot attiecīgas ekoloģiskas, ekonomiskas un sociālas funkcijas vietējā, valsts un pasaules mērogā, nenodarot kaitējumu citām ekosistēmām”,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas, kā arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus (A7-0113/2011),

A.

tā kā meži un mežu zeme aizņem vairāk nekā 42 % ES teritorijas un koksnes apstrādes un pārstrādes rūpniecība ar 300 miljardu EUR apgrozījumu nodrošina vairāk nekā 2 miljonus darba vietu lielākoties laukos, sniedzot savu ieguldījumu ekonomiskajā izaugsmē, nodarbinātībā un labklājībā, jo nodrošina kokmateriālus un iespējas tūrisma attīstībai,

B.

tā kā ES meži ir veselas biosfēras, kuras sastāv ne tikai no kokiem, un tās sniedz nenovērtējamus ekosistēmiskos pakalpojumus, tostarp oglekļa uzglabāšanu, ūdens caurteces regulēšanu, ainavu saglabāšanu, augsnes auglības uzturēšanu, augsnes aizsardzību no erozijas un pārtuksnešošanās, aizsardzību pret dabas katastrofām — visi šie pakalpojumi ir ļoti nozīmīgi lauksaimniecībai, lauku attīstībai un Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitātei;

C.

tā kā 40 % ES mežu ir valsts īpašums un aptuveni 60 % ES mežu ir privātīpašums, kas pieder vairāk nekā 10 miljoniem meža privātīpašnieku, tādējādi gan privātās, gan valsts ieinteresētās personas atbild par meža aizsardzību un ilgtspējīgu mežu izmantošanu, īstenojot ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu attiecīgajās teritorijās;

D.

tā kā, neraugoties uz satraucošajiem mežu izciršanas rādītājiem dažādās vietās pasaulē, saglabājas ilgtermiņa tendence pieaugt mežu platībām ES un oglekļa daudzums mežu biomasā pieaug; tā kā, neraugoties uz pozitīvo tendenci, Eiropas mežu dabiskās spējas uzkrāt oglekli vēl nebūt nav izmantotas pilnībā un tie var atkal kļūt par emisijas avotu, jo pieaug spiediens palielināt mežistrādes apjomus, un katru gadu aptuveni 500 000 hektāru ES mežu tiek zaudēti meža ugunsgrēku un nelegālās izciršanas dēļ;

E.

tā kā 30 % NATURA 2000 teritorijas ir mežu un cita veida mežu zemju dzīvotnes, kurām ir svarīga nozīme biotopu tīkla savienošanā; un tā kā 66 % Kopienā nozīmīgu dzīvotņu veidu ir nelabvēlīgā saglabātības stāvoklī;

F.

tā kā trešdaļa kopējās ES mežu platības ir kalnu meži un tā kā tie ir nozīmīga dabas ainavas daļa, jo tie sekmē augsnes aizsardzību, regulē ūdensapgādi; tā kā meži būtiski veicina vietējo saimniecisko darbību;

G.

tā kā atlikušo neskarto dabas teritoriju aizsardzība ES līdz 2020. gadam var palīdzēt saglabāt bioloģisko daudzveidību un novērst ekosistēmas pakalpojumu kvalitātes pasliktināšanos;

H.

tā kā tiek prognozēts, ka enerģija, kas iegūta no cietās biomasas un bioatkritumiem 2020. gadā veidos 58 % no ES iegūtās atjaunojamās enerģijas, un kaut gan sagaidāms, ka meža biomasas relatīvā daļa samazināsies, pastāvīgi pieaug pieprasījums pēc koksnes enerģijas iegūšanai; tā kā ir nepieciešama modrība, lai novērstu nelegālu izciršanu un mežsaimniecības intensifikāciju, kas varētu palielināt mežizstrādes apjoma un krājas pieauguma attiecību, dažās dalībvalstīs pat pārsniedzot 100 %, tādējādi kaitējot mērķu sasniegšanai klimata pārmaiņu un bioloģiskās daudzveidības jomā; tā kā no biomasas iegūtā enerģija nedrīkstētu būt atkarīga no meža biomasas;

I.

tā kā meža un tā funkciju aizsardzība ir jāintegrē visos ES politikas virzienos, kas saistīti ar mežiem;

J.

tā kā meži veido dzīvas un evolucionāras ekosistēmas, kuras bieži pārsniedz valstu robežas un kuras var klasificēt dažādi — atbilstīgi bioklimatiskajām zonām vai mežu veidiem, un tā kā, lai palīdzētu ES politisko lēmumu pieņemšanā, EVA ir izstrādājusi īpašu mežu nomenklatūru; tā kā jaunākie zinātniskie sasniegumi visās jomās, piemēram, attiecībā uz „kontinentālo ūdensšķirtni” ir jāņem vērā ES politikas virzienos, kas skar mežu jomu, un šie politikas virzieni ir jāveido tā, lai tie nebūtu pārāk nekonkrēti un tos varētu izmantot;

K.

tā kā dažādi mežu veidi un meža nozare ir pakļauti atšķirīgam un neparedzamam klimata pārmaiņu izraisītam gan biotiskam, gan abiotiskam apdraudējumam, piemēram, kaitēkļiem, vētrām, sausumam un ugunsgrēkiem, mežu pretestības spējas veicināšana kļūst par mežu aizsardzības galveno jautājumu;

L.

tā kā pamatota un salīdzināma informācija par ES mežu stāvokli un klimata pārmaiņu un mežizstrādes paņēmienu ietekmi, tostarp arī par mežu nozīmi klimata pārmaiņu seku mazināšanā un pielāgošanās procesā, ir svarīgs politikas un plānošanas priekšnoteikums;

M.

tā kā meža ugunsgrēki un tīša dedzināšana, kura bieži tiek veikta ļaunprātīgu motīvu dēļ, iznīcina vairāk nekā 400 000 hektāru meža, jo īpaši, bet ne tikai, Vidusjūras reģionā, kā rezultātā tiek zaudētas cilvēku dzīvības, īpašumi, darba vietas, bioloģiskā daudzveidība un mežu aizsargājošās funkcijas; tā kā reģenerācija pēc ugunsgrēka ir īpaši sarežģīta visu veidu mežos, un NATURA 2000 tīkla gadījumā tas kavē to mērķu sasniegšanu, kuru dēļ šis tīkls tika izveidots;

N.

tā kā iepriekšminētajā Baltajā grāmatā par pielāgošanos klimata pārmaiņām meži noteikti par vienu no galvenajām darbības jomām, uzsverot, ka ES mežsaimniecības stratēģija jāatjaunina, pielāgojot to ar klimatu saistītiem aspektiem;

O.

tā kā tikai 5 % Eiropas mežu platības šobrīd ir senmeži, primārie meži un meži, kurus nav skārusi cilvēka darbība; tā kā šo mežu mazā platība un visu veidu vēl palikušo mežu pieaugošā sadrumstalošana palielina mežu neaizsargātību pret klimata pārmaiņu ietekmi un daļēji izskaidro daudzu Eiropā nozīmīgu mežā mītošu sugu ilgstoši nelabvēlīgo stāvokli;

P.

tā kā aizsargājošās mežu funkcijas uzlabošana jāiekļauj ES un dalībvalstu civilās aizsardzības stratēģijās, jo īpaši saistībā ar klimata izraisītām ārkārtējām parādībām, piemēram, ugunsgrēkiem un plūdiem;

Q.

tā kā TEEB (Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika) ziņojumā parādīts, ka nenoliedzami ekonomiski izdevīgi ir ieguldīt valsts līdzekļus ekosistēmā pamatotu pieeju izstrādāšanā, lai pielāgotos klimata pārmaiņām un mazinātu to ietekmi, īpaši uzmanību veltot „zaļajai” infrastruktūrai, piemēram, mežu atjaunošanai un saglabāšanai;

R.

tā kā jārespektē dažādas valsts, reģionālās un vietējās mežu apsaimniekošanas sistēmas, kā arī jāsniedz tām atbalsts, lai veicinātu to pielāgošanās spējas;

S.

tā kā Eiropas mežu kapacitāte efektīvi piesaistīt CO2, NH3 un NOX joprojām nav pietiekami izmantota un koksne no ilgtspējīgi apsaimniekotiem mežiem varētu tikt izmantota klimata pārmaiņu mazināšanā, kalpojot kā otrreizēji pārstrādājams, oglekli bagātīgi uzkrājošs aizvietotājs tiem materiāliem, kuru ražošana ir ļoti energointensīva, piemēram, metāla kausējumi, plastmasa un betons, kurus plaši izmanto būvniecībā, kā arī citās nozarēs;

T.

tā kā Komisijas apkopotā informācija liecina, ka Eiropas dienviddaļā vasaras divreiz ātrāk kļūs siltākas nekā pārējās Eiropas daļās un nokrišņu daudzums vasarās desmit gados samazināsies par 5 %;

U.

tā kā ES FAP ir četri mērķi — uzlabot konkurētspēju ilgtermiņā, aizsargāt vidi, sniegt ieguldījumu dzīves kvalitātes uzlabošanā un atbalstīt savstarpēju koordināciju, un tā kā būtiski panākumi ir vērojami galvenokārt pirmā mērķa sasniegšanā;

V.

tā kā ar Forest Europe procesu ir panākts brīvprātīgs Eiropas konsenss jautājumos par ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu; tā kā esošajos apstākļos ilgtspējīga mežu apsaimniekošana nav pilnībā atzīta un netiek konsekventi īstenota;

W.

tā kā Forest Europe procesā tika veikta visaptveroša sagatavošanās sarunām par juridiski saistošu instrumentu un nākamajā konferencē 2011. gada jūnijā Oslo šajā saistībā gaidāmi lēmumi;

X.

tā kā ir beidzies Mežu ugunsgrēku novēršanas regulas (17) un Forest Focus regulas (18) darbības termiņš, un tā rezultātā ziņošana ir ad hoc un nav atbilstīga finansējuma;

Y.

tā kā veicot ģenētisko atlasi vajadzētu censties uzlabot meža ekosistēmas pielāgošanās spējas;

Z.

tā kā Eiropas līmenī vajadzīgs vairāk informācijas par mežu ietekmi uz laikapstākļiem;

AA.

tā kā Komisijas iepriekšminētajā 2009. gada ziņojumā „ES politiskie risinājumi Eiropas mežu aizsardzībai no kaitīgas ietekmes” ir noteikti un izpētīti četri politiski risinājumi, kas paredz pašreizējās pieejas turpināšanu, atvērto koordinēšanas metodi, pastiprinātu uzraudzību un mežu pamatdirektīvas ieviešanu,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu „Meža aizsardzība un meža informācija ES — gādājot par mežu gatavību klimata pārmaiņām”; uzskata, ka būtu jānostiprina ES mežu stratēģija saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, lai uzlabotu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un saglabāšanu;

2.

tomēr uzsver, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas savienību 5. pantu ES var iejaukties jomās, kurās ir pierādīts, ka dalībvalstis nevar pienācīgi īstenot ierosinātās rīcības mērķus;

3.

atzinīgi vērtē Komisijas viedokli, ka meži jāuzskata par vislielāko ieguldījumu klimata krīzes novēršanā; uzsver, ka ilgtspējīga mežu apsaimniekošana Eiropas Savienībai ir ļoti svarīga, lai sasniegtu tās mērķus klimata jomā un sniegtu vajadzīgos ekosistēmu pakalpojumus, piemēram, bioloģisko daudzveidību, aizsardzību pret dabas katastrofām, CO2 uztveršanu no atmosfēras;

4.

atgādina, ka meži veido biosfēru, kas sastāv ne tikai no kokiem, tādējādi to pretoties spēja ir atkarīga ne vien no koku, bet visu dzīvo meža organismu, jo īpaši meža dzīvnieku bioloģiskās daudzveidības, un ka meži ir izšķiroši nozīmīgi, lai Eiropas sabiedrības varētu pielāgoties klimata pārmaiņām;

5.

atgādina, ka meži ir galvenā oglekļa piesaistītājsistēma un tiem ir izšķirīga nozīme klimata pārmaiņu novēršanā; uzsver, ka tādēļ ir svarīgi, lai ES paplašinātu stratēģiju mežu noplicināšanu izraisošo faktoru, piemēram, ugunsgrēku un atmosfēras piesārņojuma, apkarošanai;

6.

ir pārliecināts, ka ekoloģiskā ilgtspēja ir priekšnoteikums, lai varētu turpināties ES mežu ekonomiskās un sociālās funkcijas;

7.

uzsver mežu bioloģiskās daudzveidības nozīmi, pielāgojoties klimata pārmaiņām, un nepieciešamību papildināt zināšanas par mežu bioloģiskās daudzveidības rādītājiem, tostarp par mežu ģenētisko kapacitāti, lai veicinātu pielāgošanos;

8.

izsaka atzinību Komisijai par biotisko un abiotisko apdraudējumu izsmeļošu analīzi tās Zaļajā grāmatā un norāda, ka papildus jāizvērtē citi faktori, kas tieši saistīti ar klimata pārmaiņu ietekmi uz mežiem, piemēram, defoliācija, atgādinot, ka pēdējo 20 gadu laikā Dienvideiropas mežos koku vainagu defoliācija ir divkāršojusies, tādējādi kā tiešas sekas izraisot oglekļa piesaistes procesu kapacitātes un efektivitātes samazināšanos un mazinot mežu pretoties spēju sausuma vai karstuma periodos priekšlaicīgas koku lapu nobiršanas dēļ;

9.

atzīst nozīmīgo ieguldījumu ilgtspējīgā mežsaimniecībā, ko sniedz vispārējās sertifikācijas sistēmas, piemēram, Mežu uzraudzības padome (FSC) un Mežu sertificēšanas shēmu novērtēšanas programma (PEFC);

10.

uzsver, ka jāatjaunina iepriekšminētā ES Mežu stratēģija un Mežu rīcības plāns, tajos iekļaujot klimata pārmaiņu dimensiju un plašākus mežu aizsardzības jautājumus; atgādina, ka pirms šādas pārskatīšanas ir jārīko visaptverošas mežsaimniecības politikai veltītas debates ar dalībvalstīm un visām ieinteresētajām personām, uz kurām attiecas ierosinātie pasākumi;

11.

atzinīgi vērtē sasniegumus ES centienos panākt Eiropas koksnes apstrādes un pārstrādes nozaru konkurētspēju pasaulē;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai sasniegtu FAP mērķus attiecībā uz vidi un dzīves kvalitāti, kuru īstenošana patlaban ir kavējas;

13.

aicina Komisiju veikt analīzi par ES politikas jomām, kas skar ES mežus, analīzi, lai pārliecinātos, vai šīs politikas jomas ir saskaņotas un garantē mežu aizsardzību;

14.

aicina Komisiju veikt pašreiz pieejamā mežu un mežsaimniecības finansējuma analīzi un pārdalīt esošo finansējumu, kas negatīvi ietekmē mežu bioloģisko daudzveidību, saskaņā ar iepriekšminētajiem Padomes 2010. gada marta secinājumiem;

15.

aicina Komisiju un dalībvalstis paātrināt to pasākumu īstenošanu, kas izklāstīti Komisijas 2008. gada 27. februāra paziņojumā par novatorisku un ilgtspējīgu koksnes apstrādes un pārstrādes rūpniecību ES (COM(2008)0113), ņemot vērā, ka pārmērīga reglamentēšana samazinās koksnes izstrādājumu konkurētspēju salīdzinājumā ar neatjaunojamiem un energoietilpīgiem materiāliem;

16.

uzsver, ka mežu aizsardzības pasākumos ir jābūt atspoguļotai pārrobežu situācijai attiecībā uz biotisko un abiotisko apdraudējumu, atbilstīgi tā veidam, bioklimatiskajai zonai un reģionālajiem apstākļiem; turklāt uzsver, ka dalībvalstīm un reģioniem jāveic pasākumi, lai atbalstītu, koordinētu un papildinātu politikas iniciatīvas jomās ar ES pievienoto vērtību un saskaņā ar EVA izstrādāto mežu nomenklatūru;

17.

uzsver, ka mežu aizsardzība ir atkarīga no dalībvalstu, reģionu, koksnes apstrādes un pārstrādes rūpniecības uzņēmumu, kā arī valsts un privāto mežu īpašnieku ilgtermiņa saistībām;

18.

uzskata, ka ziemeļu meži (taiga) un Vidusjūras reģiona meži ir ļoti vērtīgi gan Eiropas bioloģiskajai daudzveidībai, gan kā oglekli absorbējošas ekosistēmas, un tiem jānodrošina pastiprināta aizsardzība;

19.

uzskata, ka ilgtermiņa mežsaimniecības plānošanai jābūt elastīgai, pielāgojamai un līdzdalīgai, ņemot vērā visus iespējamos scenārijus un pieļaujot daudzējādas iespējas turpmākai attīstībai, un nodrošinot reālu un uzticamu pamatu apsaimniekošanas lēmumu pieņemšanas atbalstam; turklāt uzskata, ka ES līmenī tam jāizveidojas par pastāvīgu „Mežu forumu”, lai nodrošinātu mežu aizsardzību ilgtermiņā;

20.

atzinīgi vērtē Forest Europe panākumus, veicinot mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu (SFM) un panākot Eiropas konsensu par SFM pamatnostādnēm, kritērijiem un indikatoriem; tomēr atzīmē, ka pašreizējā kontekstā SFM netiek konsekventi īstenota;

21.

atgādina, ka SFM mērķis ir līdzsvarot mežu aizsardzību un mežu rūpniecisko izmantošanu, nodrošinot, ka atbilstīgi valsts, reģionālajām un vietējām prioritātēm turpinās mežu ekonomiskās, sociālās un vides funkcijas; ar bažām norāda uz to, ka pieaugošā tendence vērtēt mežus tikai no ekonomiskā viedokļa, aizmirstot par vides un sociālajiem aspektiem nav savienojama ar SFM principiem;

22.

aicina Komisiju sniegt priekšlikumus, papildinot iepriekšminēto Mežistrādes Regulu (ES) Nr. 995/2010, lai nodrošinātu, ka visi Eiropas tirgū laistie kokmateriāli vai koksnes izstrādājumi tiek iegūti no ilgtspējīgi apsaimniekotiem mežiem;

23.

mudina dalībvalstis un Komisiju turpināt centienus, lai izskaustu nelegālu izciršanu un šādi iegūtas koksnes tirdzniecību, jo ar šādu rīcību tās palīdzēs cīnīties pret atmežošanu, mežu degradāciju un bioloģiskās daudzveidības izzušanu;

24.

aicina pastiprināt saikni starp Valsts mežu programmām un Mežsaimniecības rīcības plānu, sniedzot strukturētus ziņojumus Pastāvīgajai Mežsaimniecības komitejai;

25.

uzskata, ka SFM ir izķiroši svarīga, lai ES meži varētu turpināt pildīt ekonomiskās, ekoloģiskās un sociālās funkcijas; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt Forest Europe procesu, nosakot, ka SFM īstenošana ir obligāta ES; turklāt uzskata, ka šāda apņemšanās palīdzētu mežsaimniecībai pārņemt ilgtspējības principus un tas būtu vislabākais atbalsts Forest Europe procesam, kā arī ir apsvērtas iespējas noslēgt juridiski saistošus nolīgumus starp Forest Europe un ANO Mežu forumu;

26.

iestājas par to, lai SFM tiktu aktīvi īstenota saistībā ar ilgtermiņa valsts mežu programmām, kurās iekļautas valsts un reģionālās prioritātes un paredzēti izmērāmi mērķi un novērtēšanas kritēriji, kā arī ņemts vērā klimata pārmaiņu izraisītais pieaugošais apdraudējums mežam;

27.

uzsver, ka lauku attīstības plānus un darbības programmas nevar uzskatīt par līdzvērtīgām Valsts mežu programmām; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai valsts mežu programmās tiktu ņemti vērā pētījumos par klimata pārmaiņu ietekmi uz dzeramā ūdens krājumiem, ekosistēmām un bioloģisko daudzveidību izdarītie secinājumi un ieteikumi, un lai lauku attīstības stratēģijas un programmas būtu saskaņotas ar meža programmām, bioloģiskās daudzveidības stratēģijām un rīcības plāniem atjaunojamās enerģijas jomā;

28.

atzīmē, ka visām bioklimatiskajām zonām, ilgtspējīgas apsaimniekošanas sistēmām un mežu veidiem pielāgošanās spējas nosakošie galvenie faktori ir kopīgi — ģenētiskā daudzveidība, dabiskā reģenerācija un strukturālā, kā arī sugu dažādība visu mežā dzīvojošo organismu starpā; atzīmē, ka SFM nodrošina ekonomisko dzīvotspēju saimnieciskas nozīmes mežiem, bet tā netiek noteikta par obligātu attiecībā uz tiem mežiem, kas pilda citas primārās funkcijas, kas nav saistītas ar koksnes ražošanu;

29.

uzskata, ka ilgtermiņa mežu aizsardzība ir atkarīga no tādu mežu ekosistēmu izveidošanas vai uzturēšanas, kurās ir ļoti daudzveidīgs kokaudzes sastāvs, koku vecums un struktūra;

30.

aicina Komisiju sniegt ieteikumus par veidu, kā pielāgot valsts civilās aizsardzības sistēmas, lai pārvarētu klimata pārmaiņu ietekmi uz mežiem; īpaši mudina Komisiju rīkoties, lai paplašinātu Eiropas mežu ugunsdzēsības taktisko rezervi resursu un jaudas ziņā;

31.

brīdina no mežu resursu neierobežotas komerciālas izmantošanas, kas — jo īpaši dabīgo mežu gadījumā — ļoti bieži noved pie to neatgriezeniskas iznīcināšanas;

32.

ņemot vērā agromežsaimniecības koku nozīmi CO2 izolēšanā, uzskata, ka tie būtu jāvērtē tāpat kā visas neražojošās tradicionālās mežu zemes saistībā ar cīņu pret klimata pārmaiņām;

33.

aicina Komisiju turpināt darbu pie Baltās grāmatas par mežu aizsardzību ES, ņemot vērā Zaļās grāmatas sabiedriskās apspriešanas rezultātus, plaši saprasto nepieciešamību sagatavoties klimata pārmaiņām, pētījumu par politikas iespējamiem virzieniem un pētījumu par pielāgošanās klimata pārmaiņām iespējām; uzskata, ka Baltajā grāmatā, līdztekus tam, ka tiek apstiprināta meža nozīme ekonomikā koksnes un citu meža produktu un pakalpojumu dēļ, uzmanība jāpievērš Eiropas mežu uzturēšanai un palielināšanai, jo tie palīdz Eiropas sabiedrībai mazināt klimata pārmaiņas un pielāgoties tām; turklāt uzskata, ka ir jānodrošina augstāks aizsardzības līmenis ļoti kvalitatīvām dzīvotnēm un mežiem, kas veic aizsargājošās funkcijas attiecībā uz plūdiem, nogruvumiem, ugunsgrēkiem, pārtuksnešošanos, bioloģiskās daudzveidības zaudēšanu un ārkārtēju laika apstākļu izraisītām katastrofām; uzskata, ka Komisijas priekšlikumos noteikti jāiekļauj atbilstīgs finansējums, zināšanu apmaiņa, kā arī pētniecības un informācijas veicināšana;

34.

atkārtoti apliecina savu viedokli, ka jāpalielina ES mežu aizsardzībai paredzētais finansējums, izmantojot Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) lauku attīstības pīlāru; norāda, ka, ņemot vērā klimata pārmaiņu radītās jaunās problēmas, ir skaidrs, ka mežu aizsardzībai vajadzīgs lielāks finansējums un jaunas atbalsta formas;

35.

mudina Komisiju veikt rūpīgu izpēti un ziņot Parlamentam un Padomei par iespējām ieviest maksājumus par ekosistēmiskajiem pakalpojumiem, ar kuriem tiktu atzīta to ekonomiskā vērtība un atlīdzināts par mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un mežu ekosistēmu atjaunošanu; norāda uz to, cik liela nozīme ir tam, lai uzņēmējdarbības aprindās tiktu atzīta uzticamība, publicitāte un citas finansiālas priekšrocības, ko dod piedalīšanās bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un mežu aizsardzībā;

36.

mudina Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu par meža ugunsgrēku novēršanu, kurā būtu paredzēts finansējums profilakses plāniem un riska novērtējumam, Eiropas meža ugunsgrēku informācijas sistēmai (EFFIS), aizdegšanās noteikšanai, infrastruktūrai, apmācībai un izglītībai, mežu atjaunošanai pēc ugunsgrēkiem, tostarp apsverot iespēju noteikt 30 gadu ilgu aizliegumu veikt celtniecības darbus teritorijā, kas cietusi no meža ugunsgrēka;

37.

mudina Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu, kas aizliedz celtniecību teritorijā, kur noticis ugunsgrēks, kuru, kā pierādīts, izraisījusi dedzināšana;

38.

aicina likvidēt juridiskos šķēršļus ilgtspējīgai pārvaldībai;

39.

norāda, ka jāizveido nepieciešamā finanšu shēma, lai atbalstītu meža ugunsgrēku dzēšanu, un aicina arī nodrošināt lielāku elastību attiecībā uz Solidaritātes fonda mobilizāciju;

40.

mudina Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu par mežu informāciju, kurā ņemtu vērā ar klimatu saistīto apdraudējumu un nepieciešamību vākt un izplatīt atbilstīgus, saskaņotus un salīdzināmus datus par mežu segumu, bioloģisko daudzveidību, biotisku un abiotisku apdraudējumu, kā arī zemes izmantojumu saistībā ar UNFCCC, Konvenciju par bioloģisko daudzveidību (CBD) un vides pārskatiem; turklāt aicina Komisiju apkopot un uzraudzīt indikatorus, kas saistīti ar meža aizsargājošajām funkcijām, piemēram, augsnes saglabāšanu un ūdens kapacitāti;

41.

aicina Komisiju atbalstīt meža ietekmes uz reģionālajiem laikapstākļiem zinātnisko izpēti Eiropas Savienībā, lai informētu meža apsaimniekošanas stratēģiju izstrādātājus par izmaiņām saistībā ar mežu platībām, veidu un atrašanās vietu un šo izmaiņu ietekmi;

42.

aicina Komisiju un dalībvalstis, lai nodrošinātu noturību pret klimata pārmaiņām, izstrādāt un izplatīt paraugprakses pamatnostādnes, kuru pamatā būtu ilgtspējīgas pārvaldības principi pielāgoti privāto mežu īpašnieku un valsts mežu, kā arī vietējo kopienu vajadzībām; turklāt atzīmē, cik svarīgi ir apmainīties ar labāko praksi par to, kā uzņēmumi un ražošanas nozares var dot ieguldījumu bioloģiskās daudzveidības mērķu sasniegšanā un veicināt izpratni par aprites ciklu un kā tās var veidot saikni starp bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un peļņas radīšanu; uzsver nepieciešamību pastiprināt saziņas un informācijas politiku, lai nodrošinātu mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, informētu sabiedrību un veicinātu ilgtspējīgu mežu resursu izmantošanu;

43.

uzsver nepieciešamību veltīt lielākas pūles koordinācijai un informēšanai jautājumos par mežu aizsardzību; uzskata, ka jādara vairāk, lai nodrošinātu ES iekšienē īstenoto pasākumu atbilstību ārpolitikas paziņojumiem saistībā ar meža nozari (sadarbība, attīstība, eksotisku koku sugu tirdzniecība u. c.);

44.

uzskata, ka meži ir cilvēces kopējs kultūras un vides mantojums un ievērības cienīgi koki ir jāizsargā neatkarīgi no tā, vai tie atrodas mežā, vai ārpus tā; šajā sakarā aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt atbilstīgas stratēģijas to aizsardzībai, tostarp apsverot iespēju izveidot „Meža mantojuma novērošanas centrus”; turklāt mudina dalībvalstis saistībā ar valsts politikas virzieniem veicināt vienlīdzīgu un visai sabiedrībai nodrošinātu piekļuvi mežam un dabas teritorijām, izprotot, ka sabiedrības tiesības piekļūt mežiem un dabas teritorijām (allemansrätten), ko īsteno vairākās dalībvalstīs, sniedz daudzus ieguvumus attiecībā uz demokrātisku piekļuvi atpūtai, ļauj novērtēt ekosistēmas un veicina cieņas pilnu attieksmi pret dabas mantojumu;

45.

lai sasniegtu stratēģijas „ES 2020” mērķus attiecībā uz valstu mežu rīcības plāniem, prasa katrai dalībvalstij vai reģionam izstrādāt meža stratēģiju, kurā paredzēts apmežot upju krastus, vākt lietusūdeni, veikt lauksaimniecisko darbību un apkopot pētījumu rezultātus, lai noteiktu piemērotākās tradicionālās augu vai koku sugas un sugas, kas vislabāk spēj pielāgoties sausumam;

46.

uzsver — lai gan Eiropai nenoliedzami ir zinātība mežsaimniecības jomā, kura izriet no senas tradicionālas mežsaimniecības prakses, ir jāpalielina finansējums pētniecībai par klimata pārmaiņu ietekmi uz mežiem; uzskata, ka, ņemot vērā zinātniskas pārliecības trūkumu attiecībā uz termiņiem un mežu apdraudējuma apjomu atšķirīgās teritorijās, ir nepieciešams paredzēt finansējumu klimata pētījumiem atbilstīgi konkrētām vajadzībām un risinājumiem, kas būtu piemērojami atšķirīgām bioklimatiskajām zonām, lai tādējādi uzlabotu attiecīgo zināšanu bāzi;

47.

prasa dalībvalstīm īstenot kopējas ilgtermiņa pētniecības programmas, lai uzlabotu izpratni par ietekmi un neaizsargātību un atbalstītu pielāgošanās pasākumus meža nozarē; aicina Komisiju atbalstīt tādu projektu iekļaušanu daudzgadu pētniecības un tehnoloģijas attīstības plānā, kas saistīti ar zināšanām par meža ekosistēmām un to spēju pielāgoties klimata pārmaiņu sekām;

48.

aicina Komisiju izstrādāt rīcības plānu Eiropas Savienības mežu aizsardzībai, lai novērstu klimata pārmaiņu izraisīto kaitēkļu vairošanos un slimību izplatību;

49.

aicina dalībvalstis veicināt klimata pārmaiņu un to ietekmes uz mežu zinātnisko izpēti, veicināt plašāku izpratni par meža daudzveidīgo nozīmi un par to, ka ir svarīgi nodrošināt meža ilgtspējīgu apsaimniekošanu, atbalstīt meža nozarē strādājošo sākotnējo un turpmāko apmācību, liekot uzsvaru uz zināšanām, kas varētu būt nepieciešamas saistībā ar klimata pārmaiņu ietekmi (bioloģiskās daudzveidības veicināšana, postījumu novēršana un mežu atjaunošana), un veicināt zināšanu un pieredzes apmaiņu;

50.

uzskata, ka koordinēšanai un finansēšanai jānotiek ES līmenī, ņemot vērā nepieciešamību pēc efektīviem pētījumiem par meža ekosistēmu aizsargspējām, prognozējošiem pētījumiem un pētījumiem par stratēģijām klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanai attiecībā uz visu mežsaimniecības un koksnes ražošanas nozari;

51.

norāda uz to, ka diskusijās par KLP pēc 2013. gada jāņem vērā tas, ka meži veic izšķiroši svarīgas vides funkcijas un palīdz sasniegt lauku attīstības un valstu ekonomikas mērķus sociālajā un ekonomiskajā jomā; tādēļ aicina dalībvalstis un reģionus, sagatavojot lauku attīstības programmas, pilnībā sadarboties ar mežsaimniecības iestādēm un plašāku sabiedrību, lai nodrošinātu ES politikas virzienu saskaņotību, ņemot vērā, ka dažos gadījumos mežsaimniecība var būt neatkarīga lauku ekonomikas nozare;

52.

atgādina, ka mežam ir būtiska nozīme sociālekonomisko un vides sabiedrisko labumu nodrošināšanā sabiedrības labklājībai un attīstībai, jo īpaši lauku reģionos; aicina Komisiju izstrādāt politikas pieeju, kurā būtu atzīta šī nozīme, vienlaikus ievērojot īpašnieku tiesības;

53.

atzinīgi vērtē to, ka pēdējā Komisijas paziņojumā par KLP reformu (19) atzīts, ka lauksaimniekiem ir svarīga nozīme kā neaizstājamiem dalībniekiem meža ugunsgrēku novēršanā, kā meža ekosistēmu sargiem, kuri aizsargā tās pret apdraudējumiem bioloģiskajai daudzveidībai, piemēram, grauzējiem, un, kas ir būtiskākais — kā teritorijas galvenajiem balstiem, jo viņu dzīvesveida turpināšana ir efektīvākais veids, kā novērst apdzīvotības sarukšanu;

54.

atkārtoti norāda, ka lauku ražotājiem, ražotāju grupām un valsts iestādēm jābūt tiesīgām piedalīties KLP otrā pīlāra mežsaimniecības pasākumos; uzskata, ka Eiropas Savienībai ar dalībvalstu lauku attīstības programmu starpniecību jāturpina atbalstīt mežu stādīšana, vienlaicīgi pārliecinoties, ka šīs iniciatīvas netraucē tirgus darbību, ka apmežošanas programmās ir izmantots vietējais, pret kaitēkļiem un ugunsgrēkiem izturīgais materiāls un ka tās veicina bioloģisko daudzveidību; turklāt uzsver, ka mežu stādīšanas centienos prioritāte jāpiešķir tām koku sugām, kas būtiski uzlabo augsnes kvalitāti un bioloģisko daudzveidību, vienlaikus ievērojot stādīšanas vietas iezīmes, vietējās sugas un nepieciešamību pēc jauktajiem mežiem;

55.

tāpat kā Padome savos 2010. gada 11. jūnija secinājumos vērš uzmanību uz to, ka mežu atstāšana novārtā var radīt nopietnas problēmas, jo turpmāk varētu nebūt iespējams nodrošināt, ka meži turpina pildīt savas funkcijas;

56.

uzskata, ka jāveicina un jāatbalsta ražotāju un meža apsaimniekošanas struktūru, kuras praktizē SFM, asociāciju veidošanās, jo īpaši teritorijās, kurām raksturīgi mazi meži, jo tas palīdzēs līdzsvarot tos daudzos labumus un pakalpojumus, kurus mežs var nodrošināt; uzskata, ka šādas asociācijas un struktūras nostiprinātu mežu īpašnieku tirgus pozīciju koksnes tirdzniecības ķēdē, palīdzot nodrošināt un radīt līdzvērtīgus konkurences apstākļus, vienlaikus palīdzot risināt ekonomiskās krīzes, starptautiskās konkurences un klimata pārmaiņu problēmas, kā arī palīdzētu cīņā pret mežu nelegālu izciršanu;

57.

atkārtoti uzstāj, ka jāpalielina palīdzība tiem privātajiem dalībniekiem, kas strādā, lai aizsargātu meža sugu, dzīvotņu un ekosistēmisko pakalpojumu bioloģisko daudzveidību, un ka tajā jāiekļauj arī brīvprātīgās aizsardzības metodes un teritorijas, kas savienotas ar NATURA 2000, jo bioloģiskā daudzveidība ir izsķiroši svarīga, lai uzturētu, attīstītu un pielāgotu lauksaimniecību;

58.

prasa aizstāt uz rēķiniem pamatotu atlīdzības sistēmu ar standarta sistēmu vai platībatkarīgu sistēmu;

59.

aicina izstrādāt labas mežsaimniecības prakses standartus, lai tie būtu kā atbalsta atskaites punkts, īstenojot ikvienu pasākumu mežsaimniecības jomā;

60.

aicina lauku attīstības programmās iekļaut obligātus meža vides uzlabošanas un NATURA 2000 pasākumus un paredzēt platībatkarīgu atbalstu NATURA 2000 tīklam tiešo maksājumu veidā;

61.

aicina iekļaut jaunu KLP pasākumu — meža identificēta ģenētiskā materiāla in situ vai ex situ saglabāšanu;

62.

stingri noraida intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu attiecībā uz meža ģenētiskajiem resursiem;

63.

mudina Komisiju un dalībvalstis garantēt, lai visi ES finansētie mežsaimniecības un mežu aizsardzības projekti būtu ar ilgtermiņa perspektīvu;

64.

ir pārliecināts par to, ka meža ugunsgrēku novēršana ir izmaksu ziņā daudz efektīvāka nekā dzēšana;

65.

vērš uzmanību uz steidzamo nepieciešamību īstenot nesen pieņemtos (20) ieteikumus par dabas vai cilvēka izraisītu katastrofu novēršanu, it īpaši tos, kas attiecas uz atbalsta sniegšanu apmežošanas/meža atjaunošanas shēmām, piešķirot prioritāti vietējām sugām un jauktu koku mežiem, lai veicinātu bioloģisko daudzveidību un uzlabotu izturību pret ugunsgrēkiem, vētrām un slimībām; vērš uzmanību arī uz papildu grūtībām, ar ko saskaras salas un attālākie reģioni cīņā ar ugunsgrēkiem; aicina nodrošināt īpašu attieksmi pret šiem reģioniem, izmantojot dažādos pieejamos finanšu instrumentus, tostarp Solidaritātes fondu;

66.

uzskata, ka meža ugunsgrēku novēršana ar ainavu plānošanas un savienojamības, infrastruktūras un izglītības palīdzību stingri jānostiprina Eiropas Savienības meža aizsardzības un pielāgošanas un civilās aizsardzības politikā;

67.

norāda, ka neauglīgās teritorijās un reģionos, kas pakļauti pārtuksnešošanās riskam, mežu atjaunošana ar produktīvām sugām dos labumu iedzīvotājiem un nodrošinās viņu iesaistīšanos audžu saglabāšanā un cīņā pret ugunsgrēkiem;

68.

uzsver to, ka sabiedrības drošībai neapstrīdami svarīgas ir mežu teritorijas, kas aizsargā cilvēku dzīvotnes no dabas parādību negatīvās ietekmes;

69.

uzskata, ka emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS) pašreizējā formātā ir nesavienojama ar LULUCF uzskaiti, galvenokārt tāpēc, ka atšķiras ETS noteiktās ikgadējās prasības par rūpniecisko iekārtu atbilstību un ilgākais laika periods, kas nepieciešams, lai notiktu izmaiņas oglekļa uzkrājumā un tās varētu novērot; un tādēļ šīs sistēmas nevajadzētu saistīt; šajā sakarā aicina Komisiju pārskatīt iespējas, kā no LULUCF pasākumiem vislabāk nodrošināt finansējumu oglekļa taupīšanai;

70.

atzīst problēmas, kas saistītas ar priekšlikumu par LULUCF iespējamo iekļaušanu lēmumā par kopīgiem centieniem noteiktajos dalībvalstu mērķos; it īpaši pauž bažas par to, ka atšķirības starp uzskaites precizitāti un augstas pakāpes dabiskajām novirzēm var apdraudēt lēmumā paredzēto atbilstības sistēmu; tāpēc aicina atsevišķi noteikt mērķus attiecībā uz LULUCF;

71.

pauž apņēmību attiecībā uz „ES 2020” mērķu sasniegšanu atjaunojamās enerģijas jomā un saistībā ar 2 °C klimata pārmaiņu mērķi; tomēr pauž bažas, ka īsie termiņi, kas izmantoti spēkā esošajā SEG emisijas aprēķina metodoloģijā, un no tā izrietošais pieņēmums par oglekļa neitrālu koksnes biomasas emisiju, var apdraudēt šo mērķu sasniegšanu; aicina Komisiju apspriesties ar IPCC un izveidot tādu SEG emisijas aprēķina metodoloģiju, kas attiektos uz ilgākiem laika posmiem un biomasas radītām emisijām no zemes izmantošanas, zemes izmantojuma maiņas un mežu apsaimniekošanas, novērtējot oglekļa plūsmu valsts līmenī un integrējot dažādas mežsaimniecības fāzes (stādīšana, retināšana un ciršana);

72.

uzskata, ka pašreizējie Komisijas izstrādātie biodegvielas kritēriji nav piemēroti biomasas gadījumā un prasa izstrādāt jaunus juridiski saistošus ilgtspējības kritērijus attiecībā uz to biomasu, kuras izmantošana enerģijas ieguvei tiek veicināta; uzskata, ka Komisijai jāiepazīstas ar Forest Europe darbu un atzinumiem, lai izstrādātu kritērijus, kuros ņemts vērā iespējamais atjaunojamās enerģijas tirgus izkropļojumu risks, kuros nebūtu pieņēmuma par oglekļa neitralitāti, būtu ņemtas vērā netiešās emisijas, un kuri netraucētu „ES 2020” mērķu sasniegšanu atjaunojamās enerģijas un bioloģiskās daudzveidības jomā; atzīmē, ka kritēriju detalizētu īstenošanu būtu jāļauj realizēt vietējā līmenī, ņemot vērā konkrētās vietas apstākļus;

73.

aicina piemērot mežu definīcijas, kas balstītas uz meža klasifikāciju, kuras pamatā ir ekoloģiskie kritēriji, piemēram, EVA 2007. gadā ierosināto klasifikāciju, lai norādītu uz atšķirību starp oglekli daudz uzkrājušiem seniem mežiem, intensīvi apsaimniekotām monokultūru audzēm un citiem meža veidiem, tostarp Vidusjūras krūmājiem, atbilstīgi biomēm un augšanas posmiem;

74.

uzsver, cik svarīgi ir aizsargāt mežu daudzveidību ES visos to augšanas posmos, lai nodrošinātu mežu bioloģisko daudzveidību un bioloģisko daudzveidību mežos, jo katrs meža augšanas posms nodrošina priekšnosacījumus turpmāko posmu attīstībai, un, ja nenotiek dažādo posmu saskaņota aizsardzība, turpmāko posmu attīstība ir nopietni apdraudēta;

75.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt darbu starptautiskā līmenī, lai izstrādātu jaunu ANO mežu definīciju, kas precizē dabisko mežu definīcijas atbilstīgi biomēm un norāda uz atšķirībām starp autohtoniem mežiem un mežiem, kuros dominē trīs monokultūras un nevietējās izcelsmes sugas; šajā sakarā atzīmē — ES esot lielākajai valsts atbalsta piešķīrējai jaunattīstības valstīs (mežu nozarei, saņemot vairāk nekā 600 miljonus EUR 2003. gadā), šī definīcija būtiski veicinās politikas virzienu saskaņotību un izmaksu lietderību; pauž nožēlu, ka Zaļajā grāmatā nav atspoguļots progress attiecībā uz nepieciešamību saskaņot ES darbības gan Savienībā, gan ārpus tās un panākt globālu juridiski saistošu nolīgumu ANO Mežu foruma ietvaros;

76.

norāda, cik liela nozīme ir globālai sadarbībai — gan administratīvā, gan pētījumu līmenī — standartu noteikšanā un labas prakses un tehnoloģijas, kā arī zinātības nodošanā, jo īpaši saistībā ar REDD (atmežošanas un meža degradācijas radīto emisiju samazināšanas) sistēmu; turklāt norāda, ka taisnīgu REDD sniegto labumu sadali nevar panākt bez aktīvas sadarbības un labas prakses apmaiņas; uzsver GMES (globālās uzraudzības videi un drošībai) programmas nozīmi apmežoto platību kartēšanā, uzraudzībā un reģistrēšanā Eiropas un starptautiskā mērogā un ieguldījumu, ko šādi gūtā informācija var sniegt ANO sarunās par klimata pārmaiņām;

77.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

7.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 377/35

—

ņemot vērā Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) galvenajiem aspektiem un pamatvirzienu izvēli 2009. gadā, kuru Eiropas Parlamentam iesniedza saskaņā ar 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma G sadaļas 43. punktu (1),

—

ņemot vērā iepriekš minēto Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību,

—

ņemot vērā 2009. gada 19. februāra (2) un 2010. gada 10. marta (3) rezolūciju attiecīgi par 2007. un 2008. gada ziņojumiem par KĀDP,

—

ņemot vērā 2010. gada 8. jūlija nostāju par Eiropas Ārējās darbības dienestu (4),

—

ņemot vērā 2010. gada 11. novembra rezolūciju par EDSO pilnveidošanu — ES loma (5),

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības Augstās pārstāves (PV/AP) ārpolitikas un drošības politikas jomā deklarāciju par politisko atbildību (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 8. jūlija plenārsēdē augstās pārstāves sniegto paziņojumu par EĀDD centrālās administrācijas pamata organizatorisko struktūru (6),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 16. septembra secinājumus par ES ārējām attiecībām,

—

ņemot vērā Reglamenta 119. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A7-0168/2011),

A.

tā kā ES jāturpina izstrādāt ārpolitikas mērķus un jāvirza savas vērtības un intereses pasaulē, lai īstenotu vispārējo mērķi — palīdzēt panākt mieru, drošību, solidaritāti, konfliktu novēršanu, demokrātijas veicināšanu, cilvēktiesību aizsardzību, dzimumu līdztiesību, starptautisko tiesību aktu ievērošanu, starptautisko iestāžu atbalstu, efektīvu valstu daudzpusēju sadarbību un savstarpēju cieņu, ilgtspējīgu attīstību, brīvu un taisnīgu tirdzniecību un nabadzības izskaušanu;

B.

tā kā Lisabonas līguma īstenošana Eiropas Savienības ārējai darbībai pievieno jaunu dimensiju un būs svarīgs ES ārpolitikas un, skatoties plašāk, arī ārējo darbību vienotības, konsekvences un efektivitātes uzlabošanas instruments;

C.

tā kā Lisabonas līgums ES ārpolitikai dod jaunu impulsu, proti, nodrošinot institucionālos un operatīvos instrumentus, kas ļautu Savienībai ieņemt savam vadošajam ekonomiskajam statusam un mērķiem atbilstīgu vietu starptautiskajā arēnā, organizējoties tā, lai kļūtu par ietekmīgu pasaules līmeņa dalībnieci, kas spēj uzņemties kopējās atbildības daļu par drošību pasaulē un vadīt kopīgu risinājumu izstrādi kopīgiem uzdevumiem;

D.

tā kā Eiropas ārējās darbības jaunā dinamika prasa arī Savienībai rīkoties daudz stratēģiskāk, lai panāktu ietekmi starptautiskā līmenī; tā kā ES spēja ietekmēt starptautisko kārtību ir atkarīga ne vien no tās politikas nostādņu, dalībnieku un iestāžu saskaņotības, bet arī no tā, vai ir tāda reāla stratēģiska ES ārpolitikas koncepcija, kas visas dalībvalstis apvienotu vienu un to pašu prioritāšu un mērķu kopuma īstenošanai, lai starptautiskajā arēnā tās paustu stingru un vienotu nostāju; tā kā ES ārpolitikai ir jāpiešķir nepieciešamie līdzekļi un instrumenti, lai Savienība varētu efektīvi un konsekventi rīkoties pasaules mērogā;

E.

tā kā saistībā ar pašlaik notiekošām būtiskām starptautiskās kārtības pārmaiņām, kuru dēļ rodas jaunas problēmas un tiek izveidotas jaunas varas struktūras, ES kopā ar pašreizējām un topošajām pasaules lielvarām un nevalstiskajiem dalībniekiem, kā arī ar divpusējiem un daudzpusējiem partneriem un iestādēm aktīvāk jāmeklē efektīvi risinājumi problēmām, kas ir kopīgas ne vien Eiropas, bet arī visas pasaules pilsoņiem un var ietekmēt drošību pasaulē;

F.

tā kā jaunā dinamika prasa arī noteikt jaunu ES jauno un veco stratēģisko partnerību modeli un tā kā tam būtu jābalstās uz kopīgām un vispārējām pamatvērtībām, piemēram, demokrātiju un cilvēktiesību, pamatbrīvību, tiesiskuma un starptautisko tiesību aktu ievērošanu, kā arī uz savstarpēju izdevīgumu, interesēm un vienotu izpratni par drošību pasaulē;

G.

tā kā, lai ES iedzīvotāji saprastu un atbalstītu Eiropas ārējo darbību, būtiska nozīme ir ES ārpolitikas parlamentārai kontrolei; tā kā šī kontrole pastiprina šīs darbības leģitimitāti; tā kā saskaņā ar Lisabonas līguma 1. protokola 9. un 10. pantu Eiropas Parlaments un valstu parlamenti kopīgi nosaka to, kā organizēt un sekmēt efektīvu un regulāru savstarpējo sadarbību Eiropas Savienībā,

1.

atzinīgi vērtē Padomes gada ziņojumu un uzteic tā pārredzamo un tematiski sakārtoto struktūru, kas sniedz skaidru pārskatu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas virzieniem un darbībām; atzinīgi vērtē arī Padomes mērķi joprojām akcentēt konfliktu un problēmu reģionālo kontekstu un pievērst tam lielāku uzmanību; tomēr pauž nožēlu, ka šajā ziņojumā nav iezīmētas iespējamās pieejas šo konfliktu un problēmu risināšanai;

2.

aicina Padomi gada ziņojumu par KĀDP neierobežot ar KĀDP darbību aprakstu vien, bet padarīt to par līdzekli, kas orientēts uz politiku un risinājumu meklēšanu; uzskata, ka tajā būtu jāsniedz kas vairāk nekā tikai atsevišķās valstīs rīkoto pasākumu un norišu apkopojums un būtu arī jārisina jautājums par ES ārpolitikas efektivitāti, kā arī līdzekļiem, kas nepieciešami Eiropas ārējās darbības mērķu īstenošanai; aicina Padomi ziņojumā arī izvērtēt KĀDP un pārējo Savienības ārējo politikas virzienu koordināciju un saskaņotību, kā arī iekļaut stratēģiskus un organizatoriskus ieteikumus turpmākajai darbībai, pamatojoties uz KĀDP jomā veikto darbību izvērtējumu;

3.

uzskata, ka gada ziņojumam par KĀDP jābalstās uz Lisabonas līguma radīto jauno institucionālo struktūru un šim ziņojumam jākalpo par iestāžu dialoga padziļināšanas instrumentu, proti, diskutējot par ES ārpolitikas stratēģijas īstenošanu, novērtējot tās efektivitāti un iezīmējot tās turpmāko virzību;

4.

atkārtoti uzsver nostāju, ka, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. pantā ietvertajiem mērķiem un principiem, būtu jāizstrādā saskaņota ES ārpolitikas stratēģija, kurai būtu skaidri jānorāda ES kopējās ārpolitikas un drošības politikas intereses; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi (PV/AP) izmantot visas savas pilnvaras, lai šo stratēģiju ierosinātu, īstenotu un nodrošinātu tās atbilstību KĀDP, šajos centienos pilnībā iesaistot attiecīgās Parlamenta struktūras;

5.

uzsver, ka PV/AP vadībā ir jāpalielina Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD), Komisijas un dalībvalstu darbību saskaņotība; aicina uzlabot mijiedarbību ES un dalībvalstu līmenī un pastiprināt dažādo iestāžu darbības koordinēšanas procesu, lai veiksmīgāk iesaistītu visus attiecīgos instrumentus un politikas virzienus un galvenajos politiskajos jautājumos paustu vienotu ES nostāju; uzskata, ka ir būtiski panākt EĀDD, attiecīgo Eiropas Parlamenta struktūru un komiteju un attiecīgo Komisijas dienestu sadarbību visos līmeņos, lai ES spētu izstrādāt stratēģisku pieeju ne vien attiecībām ar kaimiņvalstīm, kandidātvalstīm, iespējamām kandidātvalstīm un partnervalstīm, bet arī tādām politikas jomām kā, piemēram, cilvēktiesību ievērošanas un demokrātijas veicināšana, tirdzniecība, attīstība, energoapgādes drošība un tieslietas un iekšlietas;

6.

sagaida, ka EĀDD nodrošinās ciešāku KĀDP un citu ārpolitikas virzienu saskaņotību, tādējādi palīdzot stiprināt ES lomu un ietekmi pasaules līmenī un dodot iespēju ES efektīvāk paust savas intereses un vērtības atbilstīgi tās pašreizējam statusam starptautiskās tirdzniecības un ekonomikas jomās; aicina PV/AP izveidot vajadzīgās koordinācijas struktūras un mehānismus EĀDD iekšienē;

7.

tomēr atzīmē – lai vienlaikus ar EĀDD izveidi panāktu ES kopējās politikas pilnīgu saskaņotību un efektivitāti, pirmām kārtām un galvenokārt ir vajadzīga ES dalībvalstu politiskā griba atteikties no to atšķirīgajām pieejām galvenajos ārpolitikas jautājumos; uzskata, ka šajā sakarībā ir būtiski, lai ES dalībvalstis ne tikai vienotos par kopēju ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju, bet arī nodrošinātu ES nostāju atbalstošu valstu politiku;

8.

šajā sakarībā pauž nožēlu, ka dažos gadījumos ES dalībvalsts vai dalībvalstu grupu paziņojumi ir radījuši iespaidu par vienotības trūkumu un īpaši apgrūtinājuši PV/AP darbu; tādēļ aicina dalībvalstis atturēties no šādām individuālām un nekoordinētām darbībām un paziņojumiem un tā vietā censties veicināt efektīvu un pamanāmu KĀDP; no otras puses, prasa PV/AP skaidri likt saprast ES nostāju, ātri un pamanāmi reaģēt un iezīmēt skaidru un konkrētu KĀDP profilu;

9.

uzsver, ka ES īpašajiem pārstāvjiem (ESĪP) būtu kopumā jāpārstāv un jākoordinē ES politika attiecībā uz reģioniem, kuros ES ir īpašas stratēģiskās vai drošības intereses, kam nepieciešama pastāvīga un redzama ES klātbūtne; uzskata, ka starp ESĪP un attiecīgajām EĀDD iestādēm jāizveido cieša sadarbība un ka ir jāpārskata svarīgie tematiski jautājumi, ko agrāk risināja pilnvarotie pārstāvji, un jāizvirza priekšlikumi šo pienākumu uzticēt EĀDD vadošajiem darbiniekiem vai ESĪP; uzskata, ka ir būtiski, lai pirms ESĪP uzdevumu un pilnvaru noteikšanas notiktu apspriešanās ar Parlamentu un lai saskaņā ar LES 36. panta 1. daļu tiktu izvirzīti priekšlikumi par to, ar kādām procedūrām un kādās jomās ESĪP savus informatīvos paziņojumus un ziņojumus dara pieejamus Eiropas Parlamentam;

10.

atgādina Līgumā ierakstīto Parlamenta prerogatīvu, ka KĀDP un KDAP jomā ar to apspriedīsies, tā viedokli attiecīgi ņems vērā un tas varēs sniegt ieteikumus; aicina PV/AP konsolidēt konsultāciju un ziņošanas pienākumus, ko ārējās darbības jomā līdz šim pildīja Komisija un Padome; prasa Padomei saskaņošanas komitejā ieņemt konstruktīvu nostāju attiecībā uz ārējā atbalsta instrumentiem, tostarp Stabilitātes instrumentu, atzīstot Eiropas Parlamenta tiesības īstenot demokrātisku kontroli stratēģijas dokumentiem un daudzgadu darbības plāniem, kā tas paredzēts LESD 290. pantā;

11.

uzsver, ka pārskatītajam 2006. gada Iestāžu nolīgumam par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību jānodrošina KĀDP budžeta procedūras lielāka pārredzamība un, lai budžeta lēmējinstitūcija būtu pilnīgi un pastāvīgi informēta par šajā politikas jomā pieņemto politisko lēmumu vēsturi, apstākļiem un finansiālo ietekmi, pienācīgi jāizturas pret šīs institūcijas vajadzībām pēc informācijas; uzskata, ka pirms pilnvaru apstiprināšanas un stratēģiju pieņemšanas KĀDP jomā Parlamentam vajadzētu saņemt pietiekamu informāciju; atzinīgi vērtē PV/AP pausto atbalstu priekšlikumam, ka visas svarīgās KDAP misijas jāatspoguļo budžetā; šajā sakarībā uzskata, ka pilnīgas pārredzamības un demokrātiskās kontroles nolūkos katrai misijai ir vajadzīga sava budžeta pozīcija, atkārtoti uzsver savu nostāju, ka KĀDP demokrātiskās leģitimitātes nostiprināšanas nolūkā pirms KDAP misiju uzsākšanas jāapspriežas ar Parlamenta kompetentajām struktūrām, kam jābūt spējīgām pienācīgi uzraudzīt tieši KDAP misijas; uzsver — lai īstenotu Lisabonas līgumā noteiktos uzticamības un pašdefinēšanās kritērijus, KĀDP mērķiem būtu jāpiešķir pienācīgi budžeta līdzekļi;

12.

uzskata – ja vajadzīgs sniegt ex ante informāciju, regulārās apvienotās konsultatīvās sanāksmes par KĀDP jāpapildina ar citām sanāksmēm; šajā sakarībā ierosina – lai uzlabotu turpmāko misiju plānošanu un pārvaldību un izstrādātu nākotnes prasībām atbilstīgu tālejošu pieeju, sanāksmēs jāiepazīstina arī ar svarīgāko stratēģisko un politiski militāro pieredzi; turklāt atgādina, ka ar Parlamentu ir jāapspriežas un tam jāsaņem pietiekama informācija par KĀDP iniciatīvu steidzamu finansēšanu saskaņā ar LES 41. panta 3. punktu;

13.

atbalsta Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) izveidi un darbību saskaņā ar Madrides četrpusējās sarunās panākto vienošanos un saskaņā ar Finanšu regulu (kas grozīta attiecībā uz EĀDD) atbalsta to budžeta posteņu izveidošanu 2011. gada budžetā, kuri paredzēti trim galvenajiem uzdevumiem, ko veic saskaņā ar KĀDP/KDAP; uzskata, ka precīzāka uzdevumu noteikšana palielinās gan pārredzamību un atbildību attiecībā uz KĀDP/KDAP, gan kalpos ES interesēm; uzsver, ka KĀDP/KDAP galveno uzdevumu noteikšana nedrīkst kaitēt informēšanai par mazāka apjoma un politiski mazāk pamanāmiem uzdevumiem un to pārredzamībai;

14.

tomēr uzskata, ka šī jaunā klasifikācija ir obligāts priekšnoteikums un tikai pirmais solis ceļā uz pilnībā izstrādātu KĀDP budžetu, kas ļautu gūt pilnīgu pārskatu par saskaņā ar šo politiku īstenotajiem uzdevumiem un veikt izdarītā darba kontroli; uzskata, ka šāda jauna klasifikācija neapdraudēs nedz vajadzīgo KĀDP budžeta elastību, nedz arī iespējas turpināt jau uzsākto uzdevumu izpildi;

15.

atgādina par LESD garu un to, ka šā līguma mērķis ir panākt, lai visplašāk tiktu izmantota koplēmuma procedūru, kas analoģiski nozīmē atcelt īpašās klauzulas un procedūras, kuras līdz šim tika piemērotas dažiem instrumentiem vai politikas virzieniem saskaņā ar iepriekšējo Līgumu un Iestāžu nolīgumu; līdz ar to apstiprina, ka par nepamatotiem kļuvuši noteikumi, ar kuriem ierobežo KĀDP finansējuma elastību; uzsver, ka saskaņā ar iepriekš minēto un lai uzlabotu KĀDP efektivitāti un atbildību, iestāžu attiecībās beidzot vajadzētu ieviesties jaunai dialoga, savstarpējas uzticēšanās un informācijas apmaiņas kultūrai, kas būtu attiecināma gan uz uzdevumu noteikšanas, gan īstenošanas un a posteriori novērtēšanas posmiem;

16.

uzsver, ka saistībā ar turpmākām pārdomām par daudzgadu finanšu shēmu 2014.-2020. gadam ir nepieciešams veikt rūpīgu analīzi par KĀDP ilgtermiņa finanšu prasībām;

17.

atkārtoti uzsver nostāju, ka saskaņā ar LESD 218. panta 6. punktu Eiropas Parlamenta atzinums/piekrišana ir jāsaņem par visiem starptautiskajiem nolīgumiem, tostarp tiem, kas galvenokārt attiecas uz KĀDP, izņemot vienīgi gadījumus, kad nolīgumi attiecas tikai uz KĀDP; saskaņā ar LESD 218. panta 10. punktu Parlaments pilnībā jāinformē starptautisku nolīgumu noslēgšanas procedūras sākumposmā, sarunu posmā un noslēguma posmā; sagaida, ka PV/AP visos procedūras posmos iepazīstinās ar visu attiecīgo informāciju par sarunu gaitu, tostarp ar sarunu norādēm un sarunu dokumentu projektiem, un atgādina, ka deklarācijā par politisko atbildību PV/AP pauda apņēmību konfidenciāliem KĀDP dokumentiem piemērot Pamatnolīguma par starptautiskajiem nolīgumiem noteikumus; aicina izveidot efektīvu darbības modeli, kurā līdztekus Parlamenta prerogatīvu ievērošanai būtu nodrošināts vajadzīgais konfidencialitātes līmenis; uzskata – lai regulētu Parlamenta deputātu piekļuvi konfidenciāliem dokumentiem, ir vajadzīga visu ES iestāžu vispusīga vienošanās, kas attiektos uz visām ES struktūrām;

18.

norāda uz tam Līgumā noteikto pienākumu kopā ar valsts parlamentiem noteikt efektīvas un regulāras starpparlamentu sadarbības organizēšanu un veicināšanu, jo īpaši kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā; pauž nožēlu par to, ka vēl panākta vienošanās par šīs darbības tālāku virzīšanu; prasa, lai tās pašas pārstāvība jebkādā jaunā parlamentārās sadarbības formā būtu tādā apjomā, kas atspoguļotu tās lomas ietekmi un nozīmi ārlietu jomā, un, pamatojoties uz to, atkārtoti pauž gatavību panākt vienošanos ar valstu parlamentiem, kura reāli pastiprinās Eiropas Savienības kā pasaules līmeņa dalībnieces parlamentāro dimensiju;

19.

uzsver, ka KDAP darbības jāintegrē visaptverošā politikā, kas orientēta uz krīzes skartām valstīm un reģioniem, kur izšķiras ES vērtības un stratēģiskās intereses un kur KDAP operācijas sniegtu patiesu pievienoto vērtību miera, stabilitātes un tiesiskuma veicināšanā; turklāt uzsver, ka, novērtējot katras operācijas veiksmīgu īstenošanu un ilgstošu ietekmi attiecīgajās teritorijās, precīzāk ir jāņem vērā gūta mācība šajā jomā;

20.

aicina PV/AP, Padomi un dalībvalstis novērst nepietiekamo līdzsvaru starp civilās un militārās plānošanas spēju EĀDD un palielināt darbinieku skaitu tādās jomās kā tieslietas, civilā pārvalde, muita un starpniecība, lai nodrošinātu, ka KDAP misijām ir pieejamas pienācīgas un pietiekamas profesionālās zināšanas;

21.

uzsver, ka ES reaģēšanas pasākumi katastrofu gadījumos optimāli jāsaskaņo ar citiem ES instrumentiem, piemēram, KDAP civilajām un/vai militārajām misijām, kuras jau izvietotas attiecīgajā teritorijā vai kuras varētu izveidot krīzes seku likvidēšanai; pauž viedokli, ka daudzos gadījumos krīžu pārvarēšanas militāro un civilo operāciju pārāk stingra nošķiršana atspoguļo iestāžu darbības diezgan novecojušu modeli un ka ar civilo un militāro mijiedarbību un sadarbību var labāk risināt reālo situāciju attiecīgajās teritorijās; tādēļ uzsver, ka katrā konkrētajā gadījumā ir jāveic sistemātiska vajadzību izvērtēšana, lai nodrošinātu situācijai piemērotāko militāro un civilo instrumentu kombināciju, pamatojoties uz vispusīgu izpratni par drošības un attīstības saikni;

22.

uzskata, ka stratēģiska ES prioritāte ir nostiprināt starptautiskas krīžu pārvarēšanas partnerības un uzlabot dialogu ar citiem galvenajiem krīžu pārvarēšanas dalībniekiem, piemēram, ANO, NATO, Āfrikas Savienību, EDSO un trešām valstīm, piemēram, ASV, Turciju, Norvēģiju un Kanādu, kā arī saskaņot rīcību, apmainīties ar informāciju un apvienot resursus tādās jomās kā miera uzturēšana un miera nostiprināšana, tostarp sadarbība krīžu pārvarēšanas jomā, konkrēti attiecībā uz kuģošanas drošību, un terorisma apkarošana saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem;

23.

uzsver, ka EĀDD izveide Savienībai sniedz vienreizēju iespēju īstenot saistības konfliktu novēršanas un miera veidošanas jomā, īpaši atsaucoties uz Gēteborgas programmu, un vairāk paplašināt ES spējas konfliktu novēršanā kā alternatīvu krīžu pārvarēšanai; šajā nolūkā uzsver, ka ir svarīgi Konfliktu novēršanas un drošības politikas direktorātu padarīt līdzvērtīgu citiem direktorātiem, tam piešķirot pienācīgus resursus politikas plānošanai, stiprinot saikni ar ģeogrāfiskajām nodaļām un izveidojot oficiālas attiecības ar attiecīgajām Padomes darba grupām; uzskata, ka ir jāpārskata krīžu pārvarēšanas struktūras un Konfliktu novēršanas un drošības politikas direktorāta nošķirtība;

24.

brīdina par risku, ka ES dalībvalstis energoapgādes jomā var kļūt pārāk atkarīgas no trešo valstu piegādātājiem, kas ilgākā laika posmā varētu mazināt tās ārpolitisko neatkarību; šajā sakarībā uzsver, ka energoapgādes drošības jēdziens ir cieši saistīts ar apgādes drošību; tādēļ atgādina, ka enerģētikas jomas uzdevumi steidzami jārisina, atbalstot gan atjaunojamos, gan vietējos enerģijas avotus, pabeidzot efektīva iekšējā enerģētikas tirgus izveidi, ieviešot kopēju Eiropas ārējo enerģētikas politiku, kuras pamatā būtu dalībvalstu politikas virzienu labāka koordinācija šajā jomā, energoresursu piegāde no dažādiem piegādātājiem un stratēģisku enerģētikas infrastruktūras projektu, piemēram, Nabucco vai citu dzīvotspējīgu dienvidu koridora alternatīvu veicināšana; atbalsta integrētu un sadarbspējīgu Eiropas energosistēmu; pauž nožēlu, ka dalībvalstis aktīvi atbalsta iniciatīvas, kas faktiski traucē centieniem nodrošināt un padarīt daudzveidīgākus energoapgādes avotus;

25.

atzinīgi vērtē Eiropadomes lēmumu aicināt Komisiju līdz 2011. gada jūnijam iesniegt paziņojumu par energoapgādes drošību un starptautisko sadarbību, kura mērķis būtu uzlabot ES ārējās darbības konsekvenci un saskaņotību enerģētikas jomā; šajā sakarībā aicina PV/AP apņēmīgi īstenot Parlamenta ieteikumus izstrādāt saskaņotu un koordinētu politiku, konkrēti sekmējot Eiropas vienotību konstruktīvā dialogā ar energoresursu piegādātājiem, īpaši Krieviju, kā arī tranzītvalstīm; uzskata, ka energoapgādes drošības jautājums būtu pilnībā jāiekļauj ES paplašināšanās un kaimiņattiecību politikā, tostarp izmantojot politisko dialogu un praktisku sadarbību ar partneriem;

26.

vērš uzmanību uz jauna veida drošības problēmām un riskiem, piemēram, kiberuzbrukumiem, sociāliem un politiskiem nemieriem, pasaules mēroga noziedzības tīkliem un ekonomiskām darbībām, kas apdraud tiesiskumu un demokrātijas principus, un uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt stratēģijas, kurās tiek ņemta vērā šī attīstība;

27.

uzsver, ka ir jākoordinē sagatavošanās pasākumi, lai novērstu netradicionālus draudus, piemēram, kiberdraudus; aicina Komisiju un Padomi attiecībā uz šajā jomā pastāvošajiem draudiem un vajadzībām veikt pamatīgu analīzi, kas ļautu izveidot daudzdimensionālu un visaptverošu Eiropas kiberdrošības stratēģiju, kurā būtu jāietver ārkārtas rīcības plāni kiberuzbrukumu gadījumā;

28.

uzsver, ka Eiropas ārpolitikā ir jāņem vērā Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpas ārējā dimensija; atkārtoti uzsver, ka liela nozīme ir sakārtotai migrācijas pārvaldībai; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt sadarbību gan ar izcelsmes valstīm, gan tranzītvalstīm un veicināt šo valstu ciešu sadarbību, piemērojot pozitīvas nosacītības politiku;

29.

atkārtoti uzsver savu nostāju, ka Eiropas Savienībai ir jānostiprina sava vadošā ietekme pasaules klimata politikas pārvaldības jomā un jāattīsta turpmākais dialogs ar citiem ietekmīgiem politikas dalībniekiem, piemēram, topošajām lielvarām (Ķīnu, Brazīliju, Indiju), Krieviju, ASV un jaunattīstības valstīm, ņemot vērā, ka klimata pārmaiņas ir kļuvušas par svarīgu starptautisko attiecību elementu;

30.

uzskata, ka, lai nodrošinātu saskaņotību ar ES pašas vērtībām, ES ārpolitikā un ārējā darbībā prioritāte ir jāpiešķir demokrātijas, tiesiskuma, labas pārvaldības un taisnīgu sabiedrību veicināšanai, jo uz tiesību aktiem balstīta demokrātiska sabiedrība ir pamats cilvēktiesību ievērošanai, kā arī stabilitātes stiprināšanai; tādējādi atkārtoti uzsver savu nostāju, ka ES ārpolitikā ir stabili jāiekļauj cilvēktiesību aspekts; uzskata, ka ES iestāžu jaunā struktūra, jo īpaši EĀDD un tā attiecīgā nodaļa, sniedz iespēju labāk saskaņot un padarīt efektīvāku ES darbību šajā jomā; mudina PV/AP proaktīvi rīkoties, lai divpusējās attiecībās ar trešām valstīm un ar aktīvu līdzdalību starptautiskos forumos pārliecinātu trešās valstis ievērot cilvēktiesības, kā arī vērsties pret cilvēktiesību pārkāpumiem un nevairīties veikt atbilstīgus pasākumus cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos; tā kā arvien biežāk notiek smagi pārkāpumi pret ticības brīvību, aicina Komisiju veikt izsmeļošu novērtējumu un ES cilvēktiesību politikā iekļaut ticības brīvības aspektu;

31.

uzskata, ka jauns svarīgs KĀDP jautājums ir reliģijas un ticības brīvība pasaules mērogā, — jo īpaši attiecībā uz kristiešiem, vajātām un apdraudētām minoritātēm un reliģiskiem disidentiem, — kā arī reliģiju dialogs; uzsver, ka reliģijas un ticības brīvība ir cilvēka pamattiesības un ka reliģiju dialogs ir instruments, kā apkarot reliģiski motivētu diskrimināciju un vardarbību un tādējādi veicināt politisko un sociālo stabilitāti; tādēļ aicina PV/AP steidzami izstrādāt ES stratēģiju, lai īstenotu cilvēktiesības attiecībā uz uz reliģijas un ticības brīvību; arī aicina PV/AP nodrošināt EĀDD spēju pastāvīgi cilvēktiesību direktorātā uzraudzīt situāciju attiecībā uz reliģijas un ticības brīvības un ar to saistīto tiesību ierobežošanu no valdību un sabiedrību puses;

32.

mudina PV/AP nodrošināt, ka ar KĀDP politikas virzieniem un darbībām pilnībā īsteno ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 (2000. gads) par sievietēm, mieru un drošību, aicinot iesaistīt sievietes visos konflikta risināšanas aspektos un līmeņos; arī aicina KĀDP virzienu īstenošanā ņemt vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1820 (2008. gads) par seksuālo vardarbību konflikta un pēckonflikta situācijās un tai sekojošās ANO Drošības padomes rezolūcijas, t. i., 2009. gada Rezolūciju Nr. 1888, 2009. gada Rezolūciju Nr. 1889 un 2010. gada Rezolūciju Nr. 1960, kas izriet no iepriekš minētajām rezolūcijām; aicina PV/AP, ES dalībvalstis un KDAP misiju vadītājus par katras misijas standartu noteikt apspriešanos ar vietējām sieviešu organizācijām; pauž nožēlu par to, ka līdz šim uz EĀDD augstu amata vietu ir izvirzīta tikai viena sieviete un ka starp ES īpašajiem pārstāvjiem ir tikai viena sieviete;

33.

uzsver, ka galvenā stratēģiskā uzmanība Savienībai jāpievērš daudzpusējo attiecību efektivitātei un ka šajā saistībā tai jāuzņemas vadoša loma starptautiskā sadarbībā, jāatbalsta starptautiskās institūcijas, jāpalīdz sasniegt starptautisku vienprātību un jāvirza rīcība pasaules mērogā; uzsver, ka nekavējoties jārisina tādi ES iedzīvotājiem svarīgi globāli jautājumi kā terorisma apkarošana, organizētā noziedzība, pandēmijas un klimata pārmaiņas, kiberdrošība, tūkstošgades attīstības mērķu īstenošana un nabadzības izskaušana, energoapgādes drošība, masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšana, konfliktu risināšana miermīlīgā ceļā un atbruņošanās, migrācijas pārvaldība un cilvēktiesību un pilsonisko brīvību veicināšana; vērš uzmanību uz nepieciešamību uzlabot ES līdzekļu uzraudzību saskaņā ar Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 15/2009;

34.

atzinīgi vērtē Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 2011. gada 3. maija rezolūcijas pieņemšanu par Eiropas Savienības dalību ANO darbā, ņemot vērā ar Lisabonas līgumu ierosinātās institucionālās izmaiņas un tādējādi dodot iespēju ES pārstāvjiem savlaicīgi un efektīvi pārstāvēt un izklāstīt ES pozīcijas ANO; uzskata, ka, lai globāli svarīgos jautājumos ES jaunie pārstāvji varētu efektīvi paust savu nostāju, Eiropas Savienībai, saglabājot savu novērotāja statusu, Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā asamblejā būtu jāsaņem attiecīgās tiesības; šajā nolūkā aicina ES pilnīgi un vispusīgi apspriesties ar ANO dalībvalstīm; ierosina divpusējās un daudzpusējās augstākā līmeņa sanāksmēs ar stratēģiskajiem partneriem jautājumu par ES efektīvu līdzdalību ANO Ģenerālās asamblejas darbā iekļaut starp darba kārtības svarīgākajiem jautājumiem; uzskata, ka ir svarīgi meklēt galveno reģionālo un globālo problēmu risinājumus sadarbībā ar ES stratēģiskajiem partneriem; turklāt iesaka stratēģiskajām partnerībām piešķirt daudzpusēju dimensiju, ES divpusējo un daudzpusējo augstākā līmeņa sanāksmju darba kārtībā iekļaujot globālus jautājumus; mudina Franciju un Apvienoto Karalisti kā ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles saskaņā ar LES 34. panta 2. punktu prasīt, lai PV/AP tiktu vienmēr aicināta izklāstīt ES nostāju, ja tāda ir panākta, jautājumos, kas ir ANO Drošības padomes darba kārtībā; uzskata, ka Eiropas Savienība kā kopums būtu jāpārstāv tādās daudzpusējās finanšu organizācijās kā Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules Banka, neskarot dalībvalstu atsevišķo pārstāvību;

35.

uzskata, ka ES būtu jāizmanto iespējas, ko paver jaunās NATO stratēģiskās koncepcijas pieņemšana, lai būtiski nostiprinātu partnerību ar NATO, vienlaikus attīstot ES ārpolitiku, drošības politiku un aizsardzības politiku; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka PV/AP ir NATO ģenerālsekretāram piedāvājusi konkrētu priekšlikumu kopumu, kuru mērķis ir oficiāli izveidot attiecības starp organizācijām; uzsver, ka ES lielākoties ir pakļauta tādiem pašiem draudiem kā NATO, kuri norādīti NATO stratēģiskajā koncepcijā; norāda, ka ir jāatrod pragmatiski risinājumi, kā pārvarēt vēl neatrisinātās problēmas; šajā sakarībā aicina ES izmantot savu ietekmi, lai veiksmīgi noslēgtu pašlaik notiekošo procesu par Kipras konflikta vispārēja risinājuma panākšanu, kas pārtrauktu visas Kipras un Turcijas domstarpības, kuras neļauj izvērst ciešāku ES un NATO sadarbību;

36.

uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, lai iespējami efektīvāk tiktu izmantoti abu organizāciju jau esošie spēki un iespējas, kas tām lielā mērā ir kopīgi, un lai tiktu optimizēti Eiropas karaspēka un civilo dienestu personāla drošības apstākļi; mudina NATO atturēties no krīžu pārvarēšanas civilās spējas attīstīšanas, kas vienīgi dublēs ES struktūras un spējas; aicina ES un NATO sadarbībā un atbilstīgi 2010. gadā Kodolieroču neizplatīšanas nolīguma pārskata konferencē pieņemtās deklarācijas rīcības plānam īstenot saskaņotu stratēģiju attiecībā uz kodolieroču neizplatīšanu un atbruņošanos; aicina gan NATO, gan Krieviju censties izveidot stabilākas attiecības, balstoties uz savstarpēju uzticēšanos;

37.

atzīst, ka ir jānostiprina EDSO un jāatjaunina tās vērtības; pauž stingru pārliecību, ka ES efektīvi jāiesaistās uzdevumā nostiprināt EDSO, tostarp nodrošinot, ka šajā procesā neviena no minētās organizācijas trim dimensijām (politiski militārā, ekonomiskā un vides, kā arī humānā dimensija) netiek vājināta; uzsver, ka ES jāvelta uzmanība arī Korfu procesa turpināšanai un regulāru augstākā līmeņa sanāksmju rīkošanai ar nolūku sniegt politisku atbalstu EDSO pasākumiem un pievērst tiem lielāku sabiedrības uzmanību;

38.

atzīst, ka Arktika gūst arvien lielāku starptautisku ievērību un nozīmi un prasa, lai Eiropas Savienībai būtu ilgtspējīga Arktikas politika tādos aspektos kā sociālā joma, vide un ekonomika, ņemot vērā vietējo iedzīvotāju un pirmiedzīvotāju tiesības; uzskata, ka attiecībā uz sadarbību Arktikā galvenā uzmanība ir jāpievērš Arktikas padomei, Ziemeļu dimensijas politikai un Barenca jūras reģiona Eiroarktiskajai padomei, un atbalsta ES centienus kļūt par pastāvīgo novērotāju Arktikas padomē; uzsver, ka EĀDD ir vajadzīga Arktikas nodaļa;

39.

atkārtoti pauž apņemšanos uzskatīt transatlantisko partnerību par vienu no ES ārējās darbības svarīgākajiem elementiem un galvenajiem balstiem; turklāt aicina ES atkārtoti apstiprināt apņemšanos īstenot transatlantisko partnerību ar ASV un mērķi par transatlantisko tirgu bez šķēršļiem, kam būtu jākalpo par pamatu stiprākai transatlantiskajai partnerībai; prasa PV/AP labāk īstenot koordināciju un pastiprināt sadarbību starp ES un tās tuvāko sabiedroto ASV, aicina PV/AP nodrošināt, ka ES darbojas kā konsekventa, aktīva, līdzvērtīga, tomēr neatkarīga ASV partnere, cita starpā nostiprinot drošību un stabilitāti pasaulē un veicinot mieru un cilvēktiesību ievērošanu; turklāt prasa pieņemt vienotu pieeju tādu pasaules līmeņa uzdevumu risināšanai kā kodolieroču neizplatīšana, terorisma apkarošana, klimata pārmaiņas un energoapgādes drošība un nodrošināt vienotu pieeju globālajai pārvaldībai, atbalstot un reformējot starptautiskās institūcijas un veicinot starptautisko tiesību ievērošanu un konfliktu miermīlīgu atrisināšanu; aicina PV/AP rūpīgi koordinēt un izstrādāt sinerģiju ar ASV, lai nodrošinātu stabilitāti un drošību Eiropas kontinentā un visā pasaulē, tostarp pamatojoties uz sadarbības vēlamību ar attiecīgiem dalībniekiem, piemēram, Krieviju, Ķīnu, Indiju un Turciju, un orientējoties uz stabilitāti plašākā Tuvo Austrumu reģionā, Vidusjūras reģionā, Irānā, Afganistānā un Pakistānā;

40.

mudina izstrādāt daudzpusīgu ES un ASV stratēģiju drošības situācijas uzlabošanai plašākā Tuvo Austrumu reģionā, Irānā, Afganistānā un Pakistānā, ietverot sadarbību ar Turciju, Krieviju un Ķīnu;

41.

apstiprina visu Rietumbalkānu valstu izredzes pievienoties ES un uzsver, cik svarīgi ir, lai paplašināšanās procesā nepārtraukti iesaistītos gan reģiona valstis, gan ES; atgādina, ka ES paplašināšanās izredzes Rietumbalkānu valstīm ir svarīgs stimuls turpināt politiskas un ekonomiskas reformas, tādējādi šajā reģionā veicinot efektīvu stabilitāti un attīstību;

42.

atzīst, ka visas reģiona valstis ceļā uz pievienošanos ES ir guvušas panākumus; tomēr norāda, ka dažu valstu tālākas ES integrācijas procesu kavē politiska nestabilitāte un institucionālas nepilnības, kā arī neatrisināti divpusējo attiecību jautājumi; uzsver, ka Savienībai attiecībā uz šo reģionu ir vajadzīgs skaidrs kopīgs redzējums; aicina PV/AP un Komisiju aktīvi iesaistīties ieilgušo problēmu risināšanā;

43.

norāda uz to, ka situācija Kosovā saglabājas stabila un mierīga, tomēr trausla; pauž bažas par nopietnajām problēmām un vēlēšanu likuma pārkāpumiem, kas nesenajās vēlēšanās bija vērojami vairākās pašvaldībās, un aicina ES rūpīgi sekot demokrātijas stāvoklim Kosovā; mudina visas iesaistītās puses rīkoties, lai visiem Kosovas iedzīvotājiem nodrošinātu lielākas demokrātiskas tiesības un labākus dzīves apstākļus, un uzsver, ka vēlēšanu reformai un godīgām vēlēšanām ir svarīga nozīme Kosovā patlaban notiekošajā demokrātiskajā pārejā; aicina Kosovas politiķus ievērot konstitūciju; prasa jaunajai Kosovas valdībai un parlamentam turpmāk pilnveidot vēlēšanu procesus, lai nodrošinātu visu Kosovas pilsoņu demokrātiskās tiesības un uzlabotu Kosovas izredzes integrēties Eiropas Savienībā; ir informēts, ka ne visas dalībvalstis ir atzinušas Kosovas neatkarību;

44.

atzinīgi vērtē Kosovas un Serbijas dialogu un uzsver, ka tas var palīdzēt stabilizēt stāvokli ne vien Kosovā, bet arī visā reģionā, kā arī palīdzēt uzlabot situāciju visai Kosovas tautai; pilnībā atbalsta to, lai Eiropas Savienības Tiesiskuma misija EULEX Kosovā risinātu problēmu attiecībā uz Kosovas konflikta laikā pazudušām personām un izmeklētu organizēti veiktus noziegumus, un sauktu pie atbildības vainīgos, jo īpaši saistībā ar apsūdzībām par necilvēcīgu izturēšanos un cilvēku orgānu tirdzniecību konflikta laikā un tūlīt pēc tā; prasa, lai EULEX rūpīgi izmeklētu šīs apsūdzības un lai visus, kuru vainu konstatē, sauktu pie atbildības paraugprāvās; atkārtoti uzsver, ka EULEX Kosovā jāsniedz atbalsts vietējai pārvaldei un jāpalīdz tai īstenot labu pārvaldību un jānodrošina, lai šī misija spētu efektīvi darboties visā Kosovas teritorijā, aktivizējot darbību Kosovas ziemeļu daļā; aicina Komisiju nekavējoties sākt dialogu par vīzu jautājumiem ar Prištinas varas iestādēm, lai noteiktu stratēģiju vīzu režīma atcelšanai;

45.

aicina PV/AP un Komisiju pēc vēlēšanām padziļināt dialogu ar Bosnijas un Hercegovinas politiskajiem vadītājiem, lai palīdzētu valstij un tās iedzīvotājiem saglabāt virzību uz integrāciju ES; uzskata, ka Bosnija un Hercegovina nepietiekami īstenojusi ar Eiropas integrācijas procesu saistītās reformas un ka etnisko interešu un politiski administratīvo teritoriālo vienību interešu dominēšana var kavēt dalībai ES un NATO nepieciešamo prasību izpildi;

46.

pauž dziļas bažas par iekšējo konfliktu, kas turpinās Albānijā, un, lai to izbeigtu un atrastu ilgtspējīgu kompromisu, prasa valdībai un opozīcijai atturēties no spēka lietošanas un sākt jaunu dialogu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ierosmi, ko PV/AP ir uzņēmusies, rīkojoties saskaņoti ar ES paplašināšanās un kaimiņvalstu politikas komisāru;

47.

mudina PV/AP un Komisiju īstenot savas saistības attiecībā uz Austrumu partnerību ar mūsu kaimiņvalstīm Eiropas austrumos, lai veicinātu to politisko iesaistīšanos un ekonomisko integrāciju, tostarp enerģētikas jomā, pamatojoties uz kopējām Eiropas vērtībām un reformas veicinošu noteikumu un stimulu sistēmu; atgādina, ka neatrisināti konflikti šajā reģionā bloķē iesaistītās puses neilgtspējīga miera stāvoklī; aicina iesaistītās puses meklēt ilglaicīgu risinājumu miermīlīgā ceļā; uzsver, ka tajās sarunās par asociācijas nolīgumiem, kuras patlaban notiek ar Austrumu partnerības valstīm, ir svarīgi ņemt vērā starptautiskos cilvēktiesību standartus; prasa ar ierosmēm un darbībām sekmēt un veicināt reģionālo sadarbību Dienvidkaukāzā;

48.

cer, ka Komisijas sāktā Eiropas kaimiņattiecību politikas reformu procesa iznākumā šai politikai radīsies jauns stratēģisks redzējums un tāda diferencēta pieeja attiecībā uz interešu jomām, kas atspoguļotu Savienības interešu, problēmu un reģionālo apdraudējumu daudzveidību;

49.

atkārtoti apstiprina, ka reģionālās sadarbības procesos ir vajadzīga saskaņota pieeja, kas izpaustos kā ES Austrumu partnerībai ierosināto iniciatīvu un instrumentu (Eiropas partnerības, „Melnās jūras sinerģijas” / ES Melnās jūras reģionam paredzētās stratēģijas u. c.) izmantošana darbībā; uzskata, ka, lai efektīvāk izmantotu resursus un gūtu konkrētus rezultātus, jo īpaši projektu līmenī ir jānodrošina ierosināto iniciatīvu papildināmība un diferenciācija;

50.

nosoda nežēlīgās represijas, ko Baltkrievijas prezidenta Lukašenko režīms īstenojis pret opozīcijas dalībniekiem, žurnālistiem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem pēc 2010. gada 19. decembrī notikušajām prezidenta vēlēšanām, un pieprasa nekavējoties atbrīvot visus aizturētos un atcelt visas pret viņiem vērstās apsūdzības; atzinīgi vērtē Padomes 2011. gada 31. janvāra lēmumu aizliegt vīzu izsniegšanu 157 Baltkrievijas amatpersonām un iesaldēt viņu finanšu aktīvus; uzskata, ka sankcijas pret Baltkrievijas valdības amatpersonām jāsaglabā līdz visu politieslodzīto atbrīvošanai no Baltkrievijas cietumiem; atzinīgi vērtē 2011. gada 2. februārī notikušās starptautiskās donoru konferences „Solidaritāte ar Baltkrieviju” iznākumu, kas attiecas arī uz ES apņemšanos piešķirt EUR 17,3 miljonus pilsoniskās sabiedrības, jo īpaši studentu un neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu, atbalsta pasākumiem; uzskata, ka Komisijai vajadzētu sekmēt ES un Baltkrievijas tautu savstarpējos kontaktus; mudina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, veikt vienpusīgus pasākumus, lai atvieglotu īstermiņa vīzu izsniegšanu un samazinātu to izmaksas, jo īpaši attiecībā uz Šengenas vīzām, kas plašākai sabiedrībai, studentiem un citiem jauniešiem ir vissvarīgākās; uzsver, ka svarīgi ir gādāt, lai Baltkrievija netiktu izolēta, jo īpaši no esošām reģionālās sadarbības sistēmām;

51.

prasa nekavējoties nodibināt ES un austrumu kaimiņvalstu parlamentāro asambleju (EURONEST) bez Baltkrievijas parlamenta dalības, tādējādi uzsverot EURONEST ietekmi demokrātijas un demokrātisko institūciju stiprināšanā un tās nozīmi partnerības parlamentārās dimensijas padziļināšanā;

52.

pauž nožēlu, ka nav panākts būtisks progress attiecībā uz Dienvidkaukāza iesaldēto konfliktu risināšanu; uzsver, ka šis ir klupšanas akmens, kas kavē patiesas daudzpusējas un reģionālas dimensijas veidošanos Austrumu partnerībā; sagaida, ka EĀDD vairāk iesaistīsies šajā reģionā, un prasa izrādīt vairāk iniciatīvas, sekmējot pušu dialogu, sagatavojot pasākumus, kas veicina uzticēšanos, un veicinot cilvēku savstarpējos kontaktus, tādējādi nogludinot ceļu uz ilgstošu izlīgumu;

53.

uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas Savienībai būtu aktīvāka loma Piedņestras un Dienvidkaukāza iesaldēto konfliktu risināšanā;

54.

atzinīgi vērtē un atbalsta to, ka Moldovas Republikas varas iestādes apņēmušās nostiprināt attiecības ar Eiropas Savienību tādos aspektos kā asociācijas nolīguma noslēgšana, dialoga veidošana par vīzu režīma atcelšanu un sarunu sākšana par brīvās tirdzniecības nolīgumu;

55.

aicina Komisiju ātrāk īstenot „Melnās jūras sinerģijas” projektus un uzturēt šo jautājumu EĀDD darba kārtībā;

56.

uzsver, ka Melnās jūras reģionam ir svarīga nozīme Austrumu partnerībā un uzskata, ka Eiropas Savienībai ir vairāk jāiesaistās šajā aspektā;

57.

atzīst, ka ir lielas iespējas veidot ES un Vidusāzijas stratēģisku sadarbību; ņemot vērā reģiona ģeopolitisko novietojumu, prasa padziļināt sadarbību kopīgo drošības problēmu risināšanā un politikas, ekonomikas un enerģētikas jautājumos, uzsver, ka ir nekavējoties jārisina ūdens apsaimniekošanas jautājumi reģionālā līmenī, lai kopumā veicinātu ilgtspējīgu attīstību, uzlabotu cilvēkdrošību, veicinātu labas kaimiņattiecības un nepieļautu konfliktus;

58.

aicina PV/AP nodrošināt saskaņotu ES pieeju attiecībām ar Krieviju, tostarp sarunās par jauno ES un Krievijas nolīgumu; turklāt prasa PV/AP, lai jaunā visaptverošā nolīguma pamatā būtu tiesiskuma, tostarp starptautisko tiesību aktu, savstarpīguma un pārredzamības principu stiprināšana, kā arī apņēmība ievērot plurālistiskas demokrātijas principus un cilvēktiesības; uzsver, ka jaunā nolīguma neatņemamai savstāvdaļai ir jābūt apņēmībai uzlabot cilvēktiesību situāciju Krievijā un apkarot korupciju, jo īpaši tiesu iestādēs; sagaida stabilu progresu pašreizējās sarunās;

59.

uzsver, ka tiesiskuma nostiprināšana visās Krievijas sabiedriskās dzīves jomās, tostarp ekonomikā, būtu izdevīga visai sabiedrībai; aicina stiprināt ES un Krievijas cilvēktiesību dialogu, lai veicinātu pozitīvas pārmaiņas cilvēktiesību situācijā Krievijā; prasa īstenot tādas darbības un iniciatīvas, kas pastiprinātu Eiropas un Krievijas pilsoniskās sabiedrības kontaktus un nostiprinātu Krievijas pilsonisko sabiedrību; uzsver, ka šajā sakarībā liela nozīme ir modernizācijas partnerībai; vienlaikus uzsver, ka, lai nostiprinātu drošību un stabilitāti pasaulē, jāspēcina uz abpusēju cieņu un mijiedarbību balstīta partnerība ar Krieviju tādos jautājumos kā terorisma apkarošana, energoapgāde un tās drošība, klimata pārmaiņas, atbruņošanās, konfliktu novēršana un kodolieroču neizplatīšana, tostarp saistībā ar Irānu, Afganistānu un Tuvajiem Austrumiem;

60.

aicina PV/AP aktivizēt sarunas ar Krieviju, lai nodrošinātu, ka bez nosacījumiem tiek izpildīti visi noteikumi, kas ietverti Krievijas, Eiropas Savienības un Gruzijas 2008. gada sešu punktu vienošanās tekstā, kā arī panāktu šā konflikta galīgu atrisinājumu, ievērojot Gruzijas teritoriālo integritāti; uzskata, ka Krievijai jo īpaši jāgādā, lai Eiropas Savienības Uzraudzības misija varētu neierobežoti iekļūt un pilnībā darboties Abhāzijā un Dienvidosetijā; uzsver, ka iepriekš minētajos Gruzijas reģionos ir jānodrošina stabilitāte;

61.

uzsver nepieciešamību pēc ilgtermiņa stratēģiskas pieejas, kas saistībā ar turpmākām attiecībām jāpieņem gan ES, gan Turcijai, atzinīgi vērtē Padomes 2010. gada 14. decembra paziņojumu, kurā tika aicināts pastiprināt sadarbību savstarpēji interesējošos drošības politikas un ārpolitikas jautājumos; uzskata, ka Ankaras arvien aktīvākā ārpolitika izvirza jaunus uzdevumus un paver jaunas iespējas kopējai ārpolitikai un drošības politikai; mudina PV/AP iesaistīt Turciju institucionalizētā dialogā par galvenajiem stratēģiskajiem jautājumiem, piemēram, par enerģētikas politiku, Rietumbalkānu un Kaukāza reģiona stabilitāti, Irānas kodolprogrammu vai Tuvo Austrumu demokrātisko atmodu, tādējādi nodrošinot mērķu ciešāku saskaņošanu, kā arī ieviešot jaunu dinamismu divpusējās attiecībās; tomēr uzsver, ka šāds dialogs nedrīkstētu aizstāt Turcijas pievienošanās procesu, bet gan ar šo dialogu tas būtu jāpapildina un jāpastiprina;

62.

pauž nožēlu par Turcijas pievienošanās procesa faktisko stagnāciju; atgādina, ka par šķēršļu pārvarēšanu Turcijas ceļā uz dalību ES kopīgi atbildīgas ir gan visas ES dalībvalstis, gan Turcija; brīdina par nopietnām ilgstošām problēmām, kas var rasties, ja nenostabilizēsies ES un Turcijas attiecības un ja ES un NATO joprojām tiks kavētas sasniegt ciešākas sadarbības mērķi; pauž cerību, ka Turcijas modernizācija jebkurā gadījumā turpināsies Eiropas virzienā;

63.

atbalsta Izraēlas un Palestīniešu pašpārvaldes tiešu miera sarunu atjaunošanu un uzsver, ka jēgpilnas sarunas jārīko ierobežotā laika posmā un savstarpējas uzticēšanās gaisotnē un ka šāda gaisotne var pastāvēt tikai tad, ja Izraēla nekavējoties pārtrauks turpmākas apmetņu celtniecības politiku; atgādina, ka ES ir lielākā Palestīniešu pašpārvaldes atbalstītāja un Izraēlas galvenā tirdzniecības partnere un tādējādi ir tieši ieinteresēta, lai abas puses tiktu pārliecinātas iespējami drīz risināt nenokārtotos pamatjautājumus (proti, attiecībā uz bēgļiem, robežām un Jeruzālemes statusu) un lai izveidotos dzīvotspējīga Palestīnas valsts, kas mierā dzīvotu blakus Izraēlas valstij; uzsver, ka ir vajadzīgs risinājums, kas paredzētu divu valstu izveidi, un atzīst, ka tām abām ir tiesības drošībā, pārticībā un mierā dzīvot viena otrai blakus; tādēļ atzinīgi vērtē Padomes 2010. gada 13. decembra secinājumus par Tuvo Austrumu miera procesu un ES pausto gribu palīdzēt pusēm sasniegt šo mērķi;

64.

aicina ES, ievērojot Padomes 2009. gada 12. decembra secinājumus, atbilstīgi savai finansiālajai iesaistei šajā reģionā uzņemties stingrāku politisko lomu; pauž pārliecību, ka steidzami un vispusīgi jāmaina ES politika Tuvajos Austrumos, lai īstenotu noteiktu un saskaņotu politisko ietekmi, turklāt šī politika jāpapildina ar efektīviem diplomātijas līdzekļiem, lai panāktu mieru un stabilitāti šajā tuvējā reģionā, kurā Eiropas Savienībai ir stratēģiski svarīgas intereses; aicina PV/AP iesniegt jaunu šim reģionam paredzētu Eiropas stratēģiju, izklāstot ES intereses, mērķus un līdzekļus, ar kuriem tā var reģionā veicināt demokrātiju un tiesiskumu un novirzīt resursus galvenokārt pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai;

65.

pauž dziļu satraukumu par spēka izmantošanu pret Ashraf nometnes iedzīvotājiem Irākā, kura noveda pie upuriem, un pauž nožēlu par dzīvību zaudēšanu; aicina Irākas valdību atturēties no vardarbības izmantošanas un ievērot nometnes iedzīvotāju cilvēktiesības; prasa veikt neatkarīgu izmeklēšanu, tostarp nodrošināt brīvu piekļuvi Ashraf nometnei, un veikt visaptverošu novērtējumu par situāciju uz vietas; aicina visas puses rīkoties savaldīgi un rast miermīlīgu un ilgtspējīgu risinājumu šajā situācijā;

66.

pauž solidaritāti ar dienvidu kaimiņvalstu iedzīvotājiem, kas cīnās par demokrātiju, brīvību un sociālo taisnīgumu; aicina ES nepārprotami un laikus piedāvāt atbalstu jaunu cerību piepildīšanai pēc demokrātijas, brīvības un sociālā taisnīguma; joprojām pauž bažas, ka ES Vidusjūras politikā nav izstrādāts skaidrs stratēģisks ilgtermiņa redzējums par attīstību un stabilizāciju šajā reģionā; prasa precizēt un uzlabot Savienības Vidusjūrai pamatojumu, mērķus un darbības metodes; uzskata, ka ļoti svarīgi un steidzami ir pārdomāt un pārstrādāt ES stratēģiju Vidusjūras reģionam, un šajā saistībā prasa Eiropas kaimiņattiecību politikas stratēģiskajā pārskatā pilnībā ņemt vērā un atspoguļot jaunāko attīstību reģionā un izveidot politisko dialogu ar ES dienvidu kaimiņvalstīm; turklāt prasa pārveidot Savienību Vidusjūrai tādā veidā, lai visā reģionā aktīvi un efektīvi palīdzētu īstenot pāreju uz demokrātisku, ilgtspējīgu un taisnīgu sabiedrību; uzsver sieviešu līdzdalības nozīmi pārejā uz demokrātiju un iestāžu reformās; atkārtoti uzsver, ka demokrātijas, tiesiskuma un labas pārvaldes nostiprināšana, kā arī korupcijas apkarošana un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana ir būtiskas šā dialoga sastāvdaļas;

67.

atgādina savu lomu ES budžeta pieņemšanas procedūrā un uzsver, ka jānodrošina Savienības Vidusjūrai demokrātiskā leģitimitāte, pārredzama lēmumu pieņemšana un Eiropas Parlamenta, Savienības Vidusjūrai Parlamentārās asamblejas un valstu parlamentu iesaistīšana lēmumu pieņemšanas procesā;

68.

cieši uzrauga situāciju Tunisijā un Ēģiptē un citās reģiona valstīs; atbalsta tautu likumīgās vēlmes pēc demokrātijas, brīvības un sociālā taisnīguma; aicina ES veidot partnerattiecības, balstoties uz savstarpējām interesēm un pievēršot uzmanību nodarbinātībai, izglītībai un mācībām, lai palīdzētu atvieglot pašreizējo sociālo un ekonomikas krīzi šajās valstīs, un sniegt pietiekamu palīdzību, kas var būt vajadzīga, lai atbalstītu pašreizējās politiskās reformas un sociālo un ekonomisko attīstību; uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt iestāžu spēju veidošanu, neatkarīgu tiesu sistēmu, stiprināt pilsoniskās sabiedrības organizācijas un plurālistisku politisko partiju veidošanos sekulārā sistēmā; atzinīgi vērtē referendumu par konstitucionālajām reformām Ēģiptē; mudina Ēģiptes iestādes turpināt pārskatīt konstitūciju un tiesību aktu par vēlēšanām, lai nodrošinātu brīvas un taisnīgas vēlēšanas;

69.

pauž nožēlu, ka ES dalībvalstīm nav saskaņotas pieejas par to, kā risināt situāciju Lībijā, un tas sašaurina PV/AP iespējas šajā jautājumā īstenot KĀDP pasākumus; tomēr atzinīgi vērtē Padomes lēmumu īstenot Eiropas Savienības militāru operāciju, tā saukto EUFOR Lībijas operāciju humānās palīdzības sniegšanai, reaģējot uz krīzes situāciju Lībijā;

70.

uzsver, ka ir nekavējoties jāpārtrauc miermīlīgo protestētāju vardarbīgā apspiešana Sīrijā, kura ir novedusi pie simtiem cilvēku nogalināšanas un arestēšanas; aicina Sīrijas prezidentu un valdību atbildēt uz Sīrijas tautas likumīgajām prasībām, iesaistoties patiesā valsts mēroga dialogā ar mērķi īstenot būtiskas politiskas, ekonomiskas un sociālas reformas un pārtraukt politiskās opozīcijas, pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību aizstāvju apspiešanas politiku; atzinīgi vērtē ANO Cilvēktiesību padomes rezolūciju, kurā ir nosodīta Sīrijas valdības īstenotā vardarbība pret miermīlīgiem demonstrantiem, un ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos rīcību, nosūtot uz šo valsti faktu vākšanas misiju; prasa ES un tās dalībvalstīm divpusējās attiecībās ar Sīriju pilnībā ņemt vērā šajā valstī pašlaik notiekošo, tostarp apturēt turpmākas sarunas par ES un Sīrijas asociācijas nolīgumu, pārskatīt sadarbību ar Sīrijas iestādēm EKPI ietvaros un piemērot nopietnas un mērķtiecīgas sankcijas pret Sīrijas režīmu nolūkā panākt izmaiņas režīma īstenotajā politikā;

71.

mudina Sīrijas, Bahreinas un Jemenas varas iestādes atturēties no spēka izmantošanas pret demonstrantiem un ievērot viņu tiesības uz pulcēšanās un vārda brīvību; uzsver, ka, tiklīdz iespējams, valstu tiesās vai Hāgas Starptautiskajā Krimināltiesā tiks sauktas pie atbildības un tiesātas personas, kuras ir vainīgas par zaudētajām dzīvībām un radītajiem ievainojumiem; aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis atbalstīt Bahreinas un Jemenas iedzīvotāju miermīlīgās akcijas, kuru mērķis ir panākt demokrātiju, un pārskatīt politiku attiecībā uz šīm valstīm, ievērot ES Rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu un, ja šo valstu varas iestādes izrāda stingru apņemšanos veikt reformas, būt gatavām palīdzēt īstenot konkrētas politiskās, ekonomiskās un sociālās reformas šajās valstīs; izsaka dziļas bažas par situācijas Bahreinā vērtējumu un jo īpaši par 2011. gada 28. aprīlī piespriesto nāvessodu četriem protestētājiem; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos izdarīt spiedienu uz Bahreinas varas iestādēm, lai tās pasludinātu nāvessoda izpildes moratoriju, kā arī nodrošinātu taisnīgu tiesvedības procesu ar tiesībām uz adekvātu juridisko pārstāvību un tiesībām pārsūdzēt.

72.

atkārtoti apliecina, ka pilnībā atbalsta Libānas Īpašo tribunālu kā neatkarīgu tiesu, kura izveidota ar ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1757 un atbilst visaugstākajiem tiesu standartiem; atkārtoti apliecina stingru atbalstu Libānas suverenitātei, vienotībai un teritoriālajai integritātei un visu Libānas iestāžu pilnvērtīgai darbībai; uzsver, ka iekšējā stabilitāte ir pilnībā savienojama ar starptautisko tiesību ievērošanu; aicina visus Libānas politiskos spēkus turpināt iesaistīties atklātā un konstruktīvā dialogā ar nolūku veicināt visu Libānas iedzīvotāju sociālo labklājību, pārticību un drošību; atzinīgi vērtē Apvienoto Nāciju Organizācijas Pagaidu spēku Libānā (UNIFIL) svarīgo nozīmi un aicina izpildīt visus ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 1701 paredzētos noteikumus;

73.

uzsver, ka jebkāds ilgtermiņa risinājums Afganistānas krīzei jāsāk meklēt, pamatojoties uz Afganistānas iedzīvotāju interesēm saistībā ar iekšējo drošību, civiliedzīvotāju aizsardzību, ekonomisko un sociālo progresu, un tajā jāiekļauj konkrēti pasākumi, kas vērsti uz nabadzības un sieviešu diskriminācijas izskaušanu un stingrāku cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanu, kā arī, pamatojoties uz samierināšanas mehānismiem, opija ražošanas izbeigšanu, stabilas valsts izveidošanu un Afganistānas integrēšanu starptautiskajā kopienā, kā arī al-Qaeda izraidīšanu no valsts; uzsver, ka Afganistānā jānodrošina policijas spēki, kuri spēj nodrošināt obligātos drošības standartus, kas ļautu vēlāk izvest no valsts ārvalstu militāros spēkus; atkārtoti pauž nostāju, ka ES un tās dalībvalstīm, un visai starptautiskajai kopienai būtu lietderīgi jāiesaistās Afganistānā un jāpalīdz tās tautai veidot savu valsti ar demokrātiskām iestādēm, kas spētu pārstāvēt tautu, nodrošināt tiesiskumu, mieru, teritoriālo integritāti, ilgtspējīgu sociālās jomas un ekonomikas attīstību, uzlabot dzīves apstākļus visiem pilsoņiem un jo īpaši sievietēm un bērniem, vienlaikus ievērojot visu valsts etnisko un reliģisko kopienu vēsturiskās, reliģiskās, garīgās un kultūras tradīcijas; turklāt atgādina, ka ir būtiski atbalstīt pilsonisko sabiedrību, demokrātisko institūciju veidošanu, piemēram, apmācīt drošības spēku un tiesu iestāžu darbiniekus, sniegt atbalstu neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem, NVO un parlamentārajai kontrolei;

74.

atkārtoti uzsver uzskatu, ka Pakistānai šajā reģionā ir galvenā ietekme un ka Pakistānas stabilitātei un tiesiskumam ir būtiska nozīme stabilitātes nodrošināšanā kā Afganistānā, tā arī reģionā kopumā; turklāt uzsver Pakistānas iespējamo lomu Afganistānas miera procesā; uzsver, ka Pakistānai nevajadzētu sniegt drošu patvērumu al-Qaeda un Taliban; atzīst, ka 2010. gada augusta postošie plūdi ir bijis liels kavēklis Pakistānas jaunajai valdībai, kas jau sāka gūt panākumus daudzu nopietnu problēmu risināšanā; mudina Padomi un Komisiju — kopā ar plašām starptautiskās sabiedrības aprindām — ar stingru solidarizēšanos un konkrētu atbalstu reaģēt uz Pakistānas neatliekamo vajadzību veikt pēcplūdu rekonstrukcijas un atjaunošanas darbus un uz tās centieniem veidot stipru un plaukstošu sabiedrību; atzinīgi vērtē ES sniegto politisko atbalstu un mudina Savienību turpināt to sniegt, lai Pakistānā aktivizētu institūciju veidošanu un vairotu administratīvo spēju, un palīdzētu Pakistānas demokrātiskajām institūcijām apkarot ekstrēmismu, jo īpaši cenšoties panākt, ka tiek atcelti tiesību akti par zaimošanu, un atbalstot Pakistānas pilsonisko sabiedrību; aicina Pakistānu nekavējoties pievienoties Kodolieroču neizplatīšanas līgumam un pilnībā sadarboties ar Starptautisko Atomenerģijas aģentūru attiecībā uz informācijas atklāšanu par Pakistānas kodolarsenālu un kodoliekārtām;

75.

pilnībā atbalsta E3+3 apņemšanos iespējami drīz sarunu ceļā rast risinājumu Irānas kodolprogrammas jautājumam, lai atjaunotu starptautisko uzticību Irānas kodolprogrammas mierīgajiem nolūkiem saskaņā ar vienu no Kodolieroču neizplatīšanas līguma galvenajiem principiem; atbalsta Padomes divējādo pieeju, kuras mērķis ir rast diplomātisku risinājumu, jo tas ir vienīgais dzīvotspējīgais Irānas kodoljautājuma risinājums; pauž nožēlu par to, ka nebija iespējams izvairīties no ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1929(2010), ar ko tika ieviesta ceturtā sankciju kārta pret Irānu tās kodolprogrammas dēļ un papildu ierobežojošiem pasākumiem, par ko paziņoja ES, Japāna, Kanāda un Austrālija, jo Irāna atteicās pilnībā sadarboties ar Starptautisko Atomenerģijas aģentūru (SAEA) attiecībā uz valsts kodolprogrammas mērķiem; uzsver, ka kodoljautājumu nevar atrisināt, ierobežojot ES atbalstu Irānas pilsoniskajai sabiedrībai un tās taisnīgajām prasībām pēc vispārējas cilvēktiesību ievērošanas un patiesi demokrātiskām vēlēšanām;

76.

stingri nosoda Irānas prezidenta nepārtraukto provokatīvo, naidīgo un antisemītisko retoriku, kurš ir aicinājis „iznīcināt” Izraēlu, un jo īpaši pauž nožēlu par draudiem pret Izraēlas valsts pastāvēšanu; pauž nopietnas bažas par to, ka Irānā strauji pieaug izpildīto nāvessodu skaits, kas pienācīgu tiesas procesu trūkuma dēļ ir pielīdzināmi nonāvēšanai bez tiesas sprieduma, un par to, ka joprojām regulāri tiek apspiesti pilsoņi, kuri tiecas pēc lielākas brīvības un demokrātijas; uzsver, ka oficiālie savstarpējie kontakti starp Eiropas Parlamenta un Irānas parlamenta Majlis delegāciju jāizmanto, lai risinātu arī cilvēktiesību jautājumus, un tajos būtu jāizvirza nosacījums brīvi apmeklēt politieslodzītos un cilvēktiesību aktīvistus, kā arī būtu jādod iespēja pārstāvjiem brīvi apmainīties ar pilnu politisko uzskatu spektru; aicina PV/AP veikt pasākumus, lai atjaunotu ES delegāciju Irānā ar mērķi uzraudzīt situāciju uz vietas no ES perspektīvas; prasa Irānas režīmam atturēties no iejaukšanās Irākas iekšējās lietās;

77.

pauž gandarījumu, ka aktivizējas nozaru dialogs ar Ķīnu un prasa kopīgiem spēkiem saskaņoti risināt strīdīgos jautājumus, kas tika uzsvērti nesenajā ES un Ķīnas augstākā līmeņa sanāksmē; atzinīgi vērtē panākumus labākas ekonomiskās un tiesiskās pārvaldības veidošanā; pauž dziļas bažas par to, ka valstī joprojām notiek smagi un regulāri cilvēktiesību pārkāpumi, tostarp tiek apspiestas minoritāšu un jo īpaši tibetiešu, uiguru un mongoļu tiesības, un aicina PV/AP aktivizēt dialogu par cilvēktiesībām un raudzīties, lai cilvēktiesību jautājumi pastāvīgi būtu darba kārtībā;

78.

norāda, ka attiecības ar Japānu dziļi ietekmēs smagā zemestrīce, cunami un sekojošā kodolkatastofa, kas ir skārusi valsti, un sagaida, ka ES paudīs solidaritāti un sniegs atbalstu, lai palīdzētu Japānas iestādēm novērst katastrofas sekas; uzskata, ka jo īpaši pēc nesenajiem dramatiskajiem notikumiem gan no ekonomikas viedokļa, gan no starptautisko forumu sadarbības viedokļa ES joprojām ārkārtīgi svarīgas ir attiecības ar Japānu — valsti, kura atbalsta ES demokrātiskās vērtības un rūpes par cilvēktiesību ievērošanu; uzsver, ka Ķīnai pašlaik pievērstā uzmanība nedrīkst aizēnot vajadzīgos centienus aktivizēt sadarbību ar Japānu un novērst atlikušos ekonomiskās mijiedarbības šķēršļus;

79.

atzinīgi vērtē rīcību Taivānas šauruma abos krastos, kuras rezultātā 2010. gada jūnijā tika parakstīti 15 nolīgumi, tostarp pamatlīgums par ekonomisko sadarbību (ECFA) un nolīgums par intelektuālā īpašuma tiesībām; ņemot vērā, ka ekonomisko attiecību paplašināšanās starp abiem šauruma krastiem ir gan abu pušu, gan ES interesēs, stingri atbalsta ES un Taivānas ekonomisko sakaru pastiprināšanu un ekonomiskās sadarbības nolīguma parakstīšanu starp ES un Taivānu; atkārtoti pauž atbalstu saturīgai Taivānas līdzdalībai kā novērotājai attiecīgās starptautiskās organizācijās un pasākumos, piemēram, ANO Vispārējā konvencijā par klimata pārmaiņām, Pasaules Veselības organizācijā un Starptautiskajā Civilās aviācijas organizācijā; atzinīgi vērtē ES lēmumu Taivānas pilsoņiem noteikt bezvīzu režīmu, kas sekmēs ES un Taivānas savstarpējo tirdzniecību un ieguldījumus, kā arī cilvēku savstarpējos kontaktus;

80.

atzīst, ka Indijai ir ļoti liela nozīme kā reģiona jaunās tirgus ekonomikas valstij un kā ietekmīgai demokrātiskai Eiropas partnerei; atzinīgi vērtē Indijas sadarbību ar ES, konkrēti Afganistānā un operācijā „Atalanta”; aicina ciešāk sadarboties kodolatbruņošanās, klimata pārmaiņu, globālās ekonomikas pārvaldības, demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību veicināšanas jautājumu risināšanā; pauž bažas par pilsonisko brīvību un cilvēktiesību apdraudējumu Džammu un Kašmirā un kastu sistēmā sakņotās kultūras diskriminācijas turpināšanos; sagaida, ka, lai panāktu konkrētus rezultātus, stratēģiskā partnerība ar Indiju tiks izveidota saskaņā ar kopīgo rīcības plānu; uzsver, ka ir svarīgi laikus pabeigt pašreizējās sarunas par brīvās tirdzniecības nolīgumu un to parakstīt, taču tajā pašā laikā uzsver, ka ir svarīgi, lai pašreizējās sarunas par šādu nolīgumu nekavētu centienus ierobežot nabadzību Indijā;

81.

pauž stingru atbalstu un pamudinājumu partnerībām ar Āfrikas Savienību (ĀS) un citām Āfrikas reģionālajām organizācijām Āfrikas kontinenta stabilitātes un drošības problēmu risināšanā un progresa nodrošināšanā citās tādās svarīgās jomās kā demokrātiska pārvaldība, cilvēktiesības, klimata pārmaiņas un Tūkstošgades attīstības mērķi; uzskata, ka, paplašinoties ĀS tiesībām un pilnvarām Āfrikas kontinenta drošības un stabilitātes jautājumu risināšanā, jo īpaši saistībā ar miera uzturēšanas misijām, ir jākonsolidē iestāžu veidošanas un lēmumu pieņemšanas procesi ĀS un ka ES šajā saistībā būtu jāpalīdz ĀS;

82.

atbalsta lēmumu izstrādāt visaptverošu ES pieeju attiecībām ar Āfrikas raga reģionu, palīdzot Somālijā atjaunot valsts institūcijas un cilvēkdrošības politiku saistot ar attīstību, tiesiskumu, cilvēktiesību un sieviešu tiesību ievērošanu, lai, ietverot visus ES instrumentus, sniegtu ilgtermiņa risinājumus;

83.

atzinīgi vērtē ES gatavību atbalstīt Vispārējā miera nolīguma īstenošanu Sudānā mierīgā ceļā un veltīt pūles ilglaicīgas stabilitātes nodrošināšanai reģionā; vienlaikus uzsver, ka jāatjauno centieni novērst nedrošo stāvokli Dārfūrā un panākt ilgstoša miera iedibināšanu; uzskata, ka gaidāmā Dienvidsudānas neatkarība ietekmēs kultūras ziņā sašķelto valstu stabilitāti un radīs problēmas, ko PV/AP jābūt gatavai risināt; apsveic Sudānas tautu ar netraucētu Dienvidsudānas referenduma norisi, ko apstiprinājusi ES vēlēšanu novērošanas misija; aicina ES joprojām atbalstīt pušu centienus panākt virzību attiecībā uz vispusīgā miera līguma neatrisinātajiem jautājumiem, īpašu uzmanību pievēršot bēgļu un atpakaļnosūtīto personu situācijai, un apsvērt, kādi pasākumi ir vajadzīgi, lai pēc referenduma būtu nodrošinātas ilgtspējīgas attiecības starp valsts ziemeļu un dienvidu daļām;

84.

atgādina, ka 2010. gada 28. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās Kotdivuārā vienīgais likumīgais uzvarētājs ir Alassane Ouattara un ka vēlēšanu rezultāti nav apstrīdami; pieņem zināšanai pašreizējā līdera Laurent Gbagbo arestu un pauž cerību, ka tas palīdzēs pārtraukt vardarbību; prasa visiem valsts politiskajiem un bruņotajiem spēkiem ievērot Kotdivuāras vēlētāju gribu un nekavējoties nodrošināt miermīlīgu varas nodošanu un šajā sakarībā aicina atjaunot likumību un kārtību; aicina ES pilnībā atbalstīt prezidentu A. Ouattara samierināšanas, atjaunošanas un attīstības centienos, kā arī Kotdivuāras tautas labklājības un stabilitātes veicināšanā;

85.

uzskata, ka Eiropas Savienībai Sāhelas reģiona drošības un stabilitātes problēmas jārisina ar visaptverošu pieeju; uzstāj, ka terorisms un starptautiskā organizētā noziedzība (narkotikas, ieroči, cigaretes, cilvēku tirdzniecība) nopietni apdraud ne vien reģiona valstis, bet arī nepastarpināti Eiropas Savienību; uzskata, ka ES ir jāpalīdz reģiona valstīm izstrādāt politiku un instrumentus, ar kuriem risināt šos pieaugošos drošības draudus, lai, izmantojot visus attiecīgos ES instrumentus, risinātu tādus ilgstošus konfliktus kā Rietumsahāras konflikts un sekmētu demokrātiskas reformas visās reģiona valstīs, izskaustu nabadzību, garantētu ilgtspējīgu attīstību, reģionā risinātu klimata pārmaiņu radītās problēmas, pārvaldītu dienvidu–dienvidu un dienvidu–ziemeļu migrācijas plūsmas, nodrošinātu demokrātiju un tiesiskumu, cilvēktiesības, institūciju veidošanu (jo īpaši drošības jomā) un cīņu pret organizēto noziedzību; uzskata, ka reģiona valstu vidū, sadarbojoties ar ĀS un pakāpeniski nododot procesu tās pārziņā, būtu jāiedibina arī uz vienprātību orientēts process;

86.

atzinīgi vērtē Padomes lēmumu attiecībā uz Zimbabvi atjaunot ierobežojošus pasākumus attiecībā uz vairākiem politiķiem, amatpersonām un uzņēmumiem, kas uztur pie varas R. Mugabe režīmu; pauž nožēlu, ka pietiekamas demokrātiskas pārmaiņas vēl nav notikušas un aicina jo īpaši Dienvidāfrikas attīstības kopienas valstis palīdzēt nodrošināt, lai Zimbabve strauji virzītos uz brīvām un godīgām starptautiski novērotām vēlēšanām un uz netraucētu varas pāreju;

87.

pauž bažas par to, ka 2010. gada septembrī tika slēgta KDAP misija Gvinejā-Bisavā, un mudina Padomi un PV/AP apsvērt jaunus veidus, kā apkarot noziedzību Gvinejā-Bisavā, nepieļaujot šīs valsts pārtapšanu par vēl vienu narkotiku valsti;

88.

atzinīgi vērtē sarunu pabeigšanu par asociācijas nolīgumu ar Centrālameriku un par daudzpusēju tirdzniecības nolīgumu ar Peru un Kolumbiju; tomēr uzsver, ka ES arī turpmāk galvenā uzmanība jāvelta Latīņamerikas reģionālās integrācijas procesiem; ar gandarījumu atzīmē, ka ir atjaunotas sarunas par asociācijas nolīgumu ar Mercosur valstīm, un aicina tās drīz pabeigt;

89.

atzīst Madridē notikušās ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu augstākā līmeņa sanāksmes pozitīvos rezultātus un uzsver, ka ir jāuzrauga Madrides rīcības plāna īstenošana; atgādina, ka ir jāpieņem Eiropas Savienības un Latīņamerikas miera un drošības harta, kurā, pamatojoties uz ANO Statūtiem un saistītajiem starptautiskajiem tiesību aktiem, jāiekļauj kopīgo draudu un problēmu pārvarēšanai paredzētu vienotu politisko un drošības darbību stratēģijas un pamatnostādnes;

90.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, NATO ģenerālsekretāram, NATO Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam, EDSO pašreizējam priekšsēdētājam, EDSO Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam, Eiropas Padomes Ministru komitejas priekšsēdētājam, kā arī Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam.

7.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 377/51

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību V sadaļu un Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

—

ņemot vērā Eiropas drošības stratēģiju „Droša Eiropa labākā pasaulē”, ko Eiropadome pieņēma 2003. gada 12. decembrī, un ziņojumu par tās īstenošanu „Sniegt drošību mainīgā pasaulē”, ko Eiropadome apstiprināja 2008. gada 11. un 12. decembrī,

—

ņemot vērā Ārlietu (aizsardzības) padomes 2010. gada 9. decembrī un 2011. gada 31. janvārī pieņemtos secinājumus par KDAP,

—

ņemot vērā rezultātus, kas tika panākti Apvienotās Karalistes un Francijas 2010. gada 2. novembra augstākā līmeņa sanāksmē par sadarbību drošības un aizsardzības jomā,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Iekšējās drošības stratēģiju, ko Eiropadome apstiprināja 2010. gada 25. un 26. martā,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumu, ar ko nosaka Eiropas Ārējās darbības dienesta organizatorisko struktūru un darbību (1),

—

ņemot vērā 2010. gada 23. novembra rezolūciju par civilmilitāro sadarbību un civilo un militāro spēju attīstīšanu (2),

—

ņemot vērā tā 2010. gada 10. marta rezolūciju par Eiropas drošības stratēģijas un Eiropas kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (3),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0166/2011),

1.

atgādina, ka, aizvien lielāku ietekmi gūstot jauniem starptautiskajiem dalībniekiem un padziļinoties savstarpējai atkarībai, ko izraisa ekonomiskās un finansiālās problēmas, vides stāvokļa pasliktināšanās, klimata pārmaiņas un enerģijas un resursu trūkums, starptautiskā sistēma strauji un būtiski mainās;

2.

atzīst, ka nemierīgajā globālajā kontekstā un ekonomikas un finanšu krīzes laikā Eiropas Savienībai ir jāpalielina stratēģiskā autonomija, lai saglabātu savas vērtības, īstenotu savas intereses un aizsargātu pilsoņus, izstrādājot kopēju skatījumu uz galvenajām problēmām un draudiem un saskaņojot iespējas un resursus, lai pienācīgi reaģētu uz šiem apstākļiem, tādējādi veicinot starptautiskā miera un globālās drošības saglabāšanu, tostarp — īstenojot efektīvu multilaterālismu;

3.

uzskata, ka stratēģiskās autonomijas palielināšana drošības jomā Eiropas Savienībai nozīmē spēju vienoties par kopējiem politiskajiem mērķiem un stratēģiskajām vadlīnijām, izveidot stratēģiskas partnerības ar attiecīgām starptautiskām organizācijām, tostarp NATO, un valstīm, iegūt adekvātu informāciju un veikt kopīgas analīzes un novērtējumus, izmantot un nepieciešamības gadījumā apvienot finanšu, civilos un militāros resursus, plānot un veikt efektīvas krīzes vadības operācijas dažādās Petersbergas veida misijās un formulēt un īstenot kopēju aizsardzības politiku, izveidojot pirmos taustāmos pamatus, uz kā būvēt kopēju aizsardzību;

4.

uzsver, ka jaunie noteikumi attiecībā uz kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP), kas ieviesta ar Lisabonas līgumu, ir skaidrs politisks apliecinājums Savienības nodomam rīkoties, lai veicinātu stabilitāti pasaulē, un šī politika nodrošina skaidru tiesisko pamatu, lai nostiprinātu Savienības spējas īstenot tās ārpolitiku un drošības politiku, izmantojot vispusīgu pieeju, kas ietver visu Savienībai un tās dalībvalstīm pieejamo līdzekļu izmantošanu, lai novērstu un kontrolētu krīzes un konfliktus, kā arī veidotu ilgstošu mieru;

5.

jo īpaši atgādina, ka:

6.

uzsver, ka Līgumā noteiktais pienākums ievērot konsekvenci, LES 40. panta jaunā redakcija (saskaņā ar kuru KĀDP un citu ES politiku īstenošana neietekmē attiecīgo procedūru piemērošanu) un EKT nesenā judikatūra (sk. SALW lietu) aizsargā gan Kopienas metodes primārumu, gan KĀDP īpatnības un prerogatīvas, vienlaikus veicinot atšķirīgo politiku, instrumentu, resursu un tiesisko pamatu konverģenci vienotā un vispusīgā pieejā, kurā miera un drošības veicināšana pasaulē kļūst par visu ES ārējās un iekšējās darbības jomu mērķi un KDAP ir viens no tās instrumentiem; norāda, ka dabas un cilvēka izraisītu katastrofu gadījumā var izmantot arī militāros līdzekļus, kā to praksē apliecināja ES Militārā štāba veiktā militāro spēju koordinēšana civiliedzīvotāju vadīto humānās palīdzības operāciju atbalstam Pakistānas plūdu laikā 2010. gadā, kas tika veikta pēc Komisijas pieprasījuma un saskaņā ar attiecīgajām ANO vadlīnijām attiecībā uz militāro un civilās aizsardzības līdzekļu izmantošanu saistībā ar glābšanas operācijām katastrofu gadījumos (Oslo vadlīnijas);

7.

tādēļ pauž bažas, ka vairāk nekā gadu pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā nekas skaidri neliecina par situācijai atbilstošu visaptverošu ES pieeju, kurā varētu pārvarēt parastos procedurālos un institucionālos šķēršļus, saglabājot attiecīgās tiesiskās prerogatīvas, kad ir apdraudēta Eiropas pilsoņu drošība;

8.

ir pārliecināts, ka uzticamai ārējās drošības politikai nepieciešama labāka sadarbība starp dalībvalstīm, uzlabota iekšējā kohēzija un savstarpēja uzticība un solidaritāte, līdzīgi kā tas panākts iekšējās drošības jomā ar Šengenas sadarbību (saskaņā ar to, aizsargājot savas robežas, valstis aizsargā arī citu dalībvalstu robežas, valstu tiesību akti kļūst nozīmīgi visam kontinentālam un valstis var veikt savas drošības aizsardzību arī citas valsts teritorijā vai komandās, kas darbojas saskaņā ar Eiropas standartiem);

9.

pauž nožēlu par ES dalībvalstu nevēlēšanos definēt kopēju nostāju attiecībā uz Lībijas krīzi, ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1973 un tās īstenošanas veidiem; pauž dziļas bažas par risku, kas saistīts ar ieinteresēto valstu ad hoc koalīciju vai divpusējas sadarbības uzskatīšanu par reālu alternatīvu KDAP, jo neviena Eiropas valsts nespēj būt nozīmīgs drošības un aizsardzības procesu dalībnieks 21. gadsimta pasaulē; atgādina, ka Lisabonas līgumā ir paredzēta iespēja krīzes vadības operācijas īstenošanu uzticēt kādai dalībvalstu grupai, tomēr tikai saskaņā ar Padomes lēmumu, kurā definēti īstenošanas mērķi, apjoms un nosacījumi, un sadarbībā ar PV/AP; uzstāj, ka vienota reakcija uz notikumiem Lībijā ir būtiska, lai izstrādātu ES dienvidu kaimiņvalstu politikas jaunu un ticamu pieeju, atkārtoti uzsver, ka ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 1973 paredzētās pilnvaras aizsargāt Lībijas civiliedzīvotājus nedrīkst pārsniegt, pielietojot nesamērīgu spēku; aicina PV/AP veikt konkrētus pasākumus, lai pēc iespējas ātrāk nodrošinātu pamieru un apturētu asinsizliešanu un Lībijas iedzīvotāju ciešanas; mudina PV/AP uzņemties aktīvu un tiešu lomu politisko iniciatīvu īstenošanā šajā;

10.

aicina Eiropadomi veikt savu uzdevumu — identificēt ES stratēģiskās intereses un politiskos mērķus, izveidojot starptautiskai attīstībai atbilstošu Eiropas ārpolitikas stratēģiju, kas balstīta uz efektīvu konverģenci starp dažādām ārējām darbībām un tiek regulāri pārskatīta; aicina PV/AP un Padomi attīstīt cilvēku drošības jēdzienu, lai tā būtu Eiropas ārpolitikas stratēģijas uzmanības centrā, un pārvērst to reālās politikas vadlīnijās;

11.

aicina Eiropadomi un tās priekšsēdētāju veikt šo uzdevumu, balstoties uz politisku dialogu ar Eiropas Parlamentu un apspriežot tā ieteikumus; uzsver, ka šāds dialogs ir vajadzīgs, lai īstenotu jaunos Līgumu noteikumus un izveidotu un īstenotu uz efektīvu un vispusīgu pieeju balstītu ārpolitikas stratēģiju; ierosina šādu dialogu uzturēt regulāri un uzmanību koncentrēt uz sasniegto progresu, kā arī uz perspektīvām;

12.

norāda, ka Eiropas Parlamentam kā ES pilsoņu tiešas pārstāvniecības struktūrai piešķirtā loma padara to par būtisku KĀDP un KDAP demokrātiskas leģitimitātes avotu un piešķir tam tiesības pieprasīt, lai pienācīgi tiktu ievēroti tā viedokļi un ieteikumi;

13.

turklāt atgādina, ka Līgumā ir noteikts, ka Eiropas Parlaments balsojumā apstiprina PV/AP un piedalās lēmumu pieņemšanā par ES ārējās darbības budžetu, tostarp attiecībā uz KĀDP un KDAP civilajām misijām un ES militārās koordinācijas administratīvajām izmaksām, un Parlamenta piekrišana ir nepieciešama, lai ES stratēģijas iekļautu tiesību aktos un noslēgtu starptautiskus nolīgumus, tostarp tādus, kas attiecas galvenokārt uz KĀDP, izņemot vienīgi tos, kas attiecas tikai uz KĀDP;

14.

vēlas veicināt sadarbību ar ES valstu parlamentiem, lai veiktu demokrātisku KĀDP un KDAP pārbaudi ar mērķi kopīgi stiprināt to ietekmi uz citu Eiropas iestāžu un dalībvalstu politisko izvēli, vienlaikus pilnībā ievērojot valstu parlamentu prerogatīvas aizsardzības politikas jomā; pauž nožēlu par to, ka 2011. gada 4. un 5. aprīlī ES parlamentu priekšsēdētāju konferencē netika panākta vienošanās par KĀDP un KDAP starpparlamentārās konferences funkcijām, un ar nepacietību gaida vienošanos ar valstu parlamentiem par jauniem parlamentu sadarbības veidiem šajā jomā; atgādina, ka Lisabonas līguma 1. protokola 9. pants par valstu parlamentu lomu skaidri nosaka, ka Eiropas Parlaments un valstu parlamenti kopīgi lemj par to, kā organizēt un sekmēt efektīvu un regulāru savstarpējo sadarbību Savienībā;

15.

uzsver Līgumos noteikto Komisijas lomu īstenot politiku un darbības, kas saistītas ar ES ārējo darbību citās jomās, sagatavot tiesību aktu priekšlikumus, īstenot budžetu un pārvaldīt Kopienas programmas un organizēt ES ārējo pārstāvēšanu, izņemot KĀDP jomu; aicina Padomi, Komisiju un Parlamentu stiprināt savstarpējo sadarbību, lai, ievērojot attiecīgās prerogatīvas, nodrošinātu konsekvenci starp dažādām ES ārējās darbības jomām un efektīvāku KDAP instrumentu izmantošanu;

16.

uzsver, ka PV/AP pilnvaras un atbildība ir nevis tikai „dubults amata nosaukums”, bet gan atspoguļo funkciju un leģitimitātes avotu apvienošanu, piešķirot viņai centrālo lomu ES ārējās darbības dažādo instrumentu, dalībnieku un procedūru saskaņošanas procesā; aicina PV/AP uzskatīt savu lomu par proaktīvu un iesaistīties konstruktīvā dialogā ar Parlamentu, ievērojot dubultu uzdevumu gan aktīvi veicināt dalībvalstu politisko konsensu par KĀDP un KDAP stratēģiskajiem virzieniem un politiskajām izvēlēm, gan nodrošināt KĀDP un KDAP potenciāla saskaņotību, efektīvu koordinēšanu un pilnīgu izmantošanu sinerģiskā mijiedarbībā ar citām ES ārējās darbības nozarēm un tām ES iekšpolitikas jomām, kurām ir ārēja ietekme vai sekas;

17.

uzskata EĀDD lomu par nozīmīgu, veidojot efektīvu un vispusīgu pieeju, kas balstīta uz pilnīgu integrāciju starp KDAP, KĀDP un citām Savienības ārējām darbības jomām, jo īpaši attīstības sadarbību un tirdzniecības un enerģētiskās drošības politiku; atzinīgi vērtē sarunu iznākumu, kā rezultātā EĀDD ir izveidots kā struktūra, kura palīdz ES iestādēm un dažādiem ES ārējās darbības virzieniem un kurai ir plašas kompetences un pienākumi, vienlaikus nodrošinot ciešu saikni ar Komisiju un neierobežojot Komisijas prerogatīvas, un cer, ka EĀDD piešķirtais uzdevums veikt ar ES ārējo darbību saistīto galveno finanšu instrumentu stratēģisko plānošanu ļaus šos instrumentus patiešām saskaņoti izmantot ES principu un mērķu īstenošanai;

18.

vēlreiz apstiprina atbalstu labākai koordinācijai un sinerģijai starp struktūrām un krīzes pārvaldības civilajiem un militārajiem resursiem, izmantojot vispusīgu pieeju un vienlaicīgi saglabājot atšķirības starp civilām un militārām lomām un dažādām lēmumu pieņemšanas procedūrām un vadības ķēdēm;

19.

pauž nožēlu, ka EĀDD provizoriskajā struktūrshēmā nav iekļautas visas esošās vienības, kuras nodarbojas ar rīcības plānošanu un programmu sagatavošanu krīzes situācijās, konfliktu novēršanu un miera veidošanu ar KDAP struktūrām saskaņā ar Madrides nolīgumu; šajā sakarā aicina, pirmkārt, organizēt regulāras sanāksmes krīzes pārvarēšanas padomei, kas sastāvētu no Krīžu pārvarēšanas un plānošanas direktorāta, Civilās plānošanas un īstenošanas centra, ES Militārā štāba, ES Situāciju centra, miera nostiprināšanas, konfliktu novēršanas, starpniecības un drošības politikas vienībām, Politikas un drošības komitejas priekšsēdētāja, ģeogrāfiskajām nodaļām un citiem attiecīgiem politikas departamentiem un ko vadītu PV/AP un izpildu ģenerālsekretārs, un kurā atkarībā no apstākļiem piedalītos Komisijas humānās palīdzības, civilās aizsardzības un iekšējās drošības struktūras; šādas sanāksmes koordinētu krīžu pārvarēšanas rīkotājdirektors; aicina PV/AP un Komisiju izstrādāt šai padomei efektīvu brīdināšanas un ārkārtas stāvokļa sistēmu un piešķirt lielu kopēju operatīvo zāli EĀDD telpās, lai nodrošinātu uzraudzību 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā, tādējādi novēršot pašreizējo darbības pārklāšanos, kas neatbilst vajadzībai izveidot atbilstošu uzraudzības un ātras reaģēšanas sistēmu krīzes apstākļiem; uzskata, ka starp šo sistēmu un Eiropas ārkārtas reaģēšanas centru, ko pašlaik veido Komisija, ir jānodrošina regulāra koordinācija un apmaiņa, lai nodrošinātu pienācīgu sinerģiju, vienlaikus ievērojot katras puses kompetences jomas;

20.

uzskata, ka krīzes pārvaldības padomei būtu jānodrošina EĀDD vienota ārkārtas rīcības plānošana attiecībā uz iespējamām krīzes vietām un scenārijiem un, otrkārt, arī krīzes platforma praktiskai rīcības pārvaldībai krīzes situācijā, strādājot gan Briselē, gan notikumu vietā, lai koordinētu dažādu ES finanšu instrumentu un citu resursu izmantošanu, neskarot konkrētas lēmumu pieņemšanas procedūras un tiesisko pamatu attiecībā uz civilo un militāro resursu izmantošanu KĀDP un KDAP jomā vai Kopienas instrumentu izmantošanu;

21.

uzsver nepieciešamību nostiprināt, izplatīt un racionālāk organizēt EĀDD un Komisijas struktūras, dienestus un krīzes reaģēšanas civilās un militārās vienības un it īpaši:

22.

pauž nožēlu par vājajiem procesa „Civilo virsuzdevumu mērķis 2010” rezultātiem attiecībā uz civilajiem resursiem, īpaši kontrastu starp dalībvalstu teorētiski apstiprinātajām darbinieku vienībām un tām, kas ir reāli gatavas misijām, un vājos panākumus cilvēkresursu apmācībās (kopēju standartu trūkums, ierobežots apmācības programmu skaits augšuplādēts Schoolmaster apmācības iespēju programmā, kura darbojas Goalkeeper programmatūras vidē); aicina PV/AP, Padomi un dalībvalstis veikt koordinētus pasākumus, lai atkal aktivizētu civilo resursu attīstīšanu, it īpaši attiecībā uz darbinieku pieņemšanu darbā, dzimumu līdzsvaru, apmācībām un izvietošanu; īpaši uzsver, ka ir svarīgi turpināt attīstīt abu ES līdz šim īstenoto civilo virsuzdevumu mērķu sasniegumus, lai risinātu šīs neatrisinātās problēmas; aicina izveidot Kopienas mehānismu civilo resursu palielināšanai, īpaši attiecībā uz apmācību un Eiropas Drošības un aizsardzības koledžas civilās daļas palielināšanu;

23.

atkārtoti uzsver, ka droši, uzticami un pieejami militārie resursi ir obligāts nosacījums autonomai KDAP un vispusīgai pieejai un ka dalībvalstīm tie ir jānodrošina; tāpat uzsver, ka šos militāros resursus var izmantot dažādiem mērķiem, ne tikai civiliem, ievērojot Savienības rīcības starptautiskā arēnā principus un ES tiesiskā regulējuma autonomiju;

24.

pauž nožēlu par aso kontrastu starp EUR 200 miljardiem, ko gadā aizsardzībai iztērē dalībvalstis, ES rīcībā esošo līdzekļu trūkumu un pārlieku ieilgušajām bruņoto spēku koncentrēšanas konferencēm saistībā ar ES militārajām operācijām laikā, kad ir neizmantoti resursi un personāls; pauž nožēlu arī par to, ka pēc vairāk nekā divpadsmit gadiem bruņoto spēku veidošanas process nav devis nekādus faktiskus uzlabojumus attiecībā uz KDAP misijām pieejamo militāro resursu lielumu un kvalitāti; uzsver vajadzību regulāri izvērtēt militāro resursu uzlabojumus; norāda, ka ir aizvien lielāka neatbilstība starp arvien lielāko pieprasījumu no ārvalstīm un resursiem, kurus Eiropas Savienībai nodrošina dalībvalstis;

25.

izsaka bažas, ka pašreizējā ekonomiskās taupības situācijā pastāv nesaskaņotu budžeta samazinājumu risks Eiropas līmenī un pastāvīgā dublēšanās varētu apdraudēt pašu KDAP, kas savukārt varētu likt dalībvalstīm saprātīgāk tērēt līdzekļus aizsardzībai, apvienojot līdzekļus un lielāku savas aizsardzības resursu, budžeta un prasību daļu, tādējādi nodrošinot lielāku drošību pilsoņiem; aicina dalībvalstis nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz saviem aizsardzības budžetiem;

26.

atgādina, ka KĀDP un KDAP ir jāveicina arī atbruņošanās un ieroču (no kājnieku un vieglajiem ieročiem (SALW) līdz kodolgalviņām un ballistiskajām raķetēm) neizplatīšana; aicina PV/AP piešķirt šai politikai prioritāti, veicinot jaunus proaktīvus pasākumus, lai risinātu problēmas saistībā ar sauszemes mīnām, kasešu munīciju, vājinātā urāna munīciju, kājnieku un vieglajiem ieročiem, masu iznīcināšanas ieročiem — bioloģiskajiem, ķīmiskajiem un kodolieročiem, kā arī to piegādes veidiem; mudina PV/AP katru gadu ziņot Eiropas Parlamentam par 2010. gada KNL pārskatīšanas konferences lēmumu un tās rīcības plāna attiecībā uz atbruņošanos un ieroču neizplatīšanu īstenošanu;

27.

pauž nožēlu par Savienībā plaši izplatīto aizsardzības programmu dublēšanos, piemēram, to, ka pastāv vairāk nekā 20 bruņumašīnu programmas, 6 dažādas kaujas zemūdeņu programmas, 5 „zeme-gaiss” raķešu programmas un 3 kaujas lidmašīnu programmas, un tas nozīmē, ka nav panākti apjomradīti ietaupījumi, ir izšķiesti ierobežotie ekonomiskie resursi un Eiropas aizsardzības aprīkojuma cenas ir pārspīlēti augstas, kas turklāt veicina pastāvīgu Eiropas aizsardzības tehniskā un rūpnieciskā pamata sadrumstalotību, traucē visai ar drošību saistītās Eiropas rūpniecības nozares konkurētspējai un šajā sakarā tieši apdraud tehnoloģisko vadību un nodarbinātību;

28.

atkārtoti uzsver, ka visiem iepriekšminētajiem aspektiem ir vajadzīgi skaidri kopēji ilgtermiņa politikas risinājumi, pilnībā izmantojot Lisabonas līguma potenciālu, un ka kopējai aizsardzības politikai, kuras mērķis ir pakāpeniski virzīties uz kopēju aizsardzību, ir jāstiprina ES spēja reaģēt uz krīzēm un nodrošināt mieru ilgtermiņā, un pirmām kārtām jānodrošina Eiropas stratēģiskā autonomija un spējas rīkoties; pieprasa sarīkot Eiropadomes ārkārtas sanāksmi, kurā izskatītu Eiropas drošības un aizsardzības jautājumus; atkārto prasību izstrādāt Balto grāmatu par Eiropas drošību un aizsardzību, izstrādes procesā iesaistot visas attiecīgās ES ieinteresētās puses un pamatojoties uz visu dalībvalstu aizsardzības un drošības pārskatiem, kas atbilst kopējam paraugam un ļauj tieši salīdzināt pašreizējo resursu un plānošanas pieņēmumu stiprās un vājās puses;

29.

īpaši aicina dalībvalstis atbalstīt Eiropas Drošības aģentūru kā ES ekspertu aģentūru, kurai uzticēts konstatēt un attīstīt aizsardzības resursus krīžu vadības jomā, kā arī veicināt un paplašināt Eiropas sadarbību bruņošanās jomā;

30.

ņem vērā, ka Francijas un Lielbritānijas 2010. gada 2. novembra nolīgums drošības un aizsardzības sadarbības jautājumos ir uzsākts ārpus Līguma par Eiropas Savienības darbības jomas; tomēr cer, ka šie jaunākie Francijas un Lielbritānijas sadarbības centieni var kalpot par stimulu tālākam progresam Eiropas līmenī saskaņā ar Savienības institucionālo sistēmu, loģiskajām racionalizācijas, sadarbspējas un izmaksu lietderības vajadzībām; uzsver, ka šajā sakarībā EAA vajadzētu būt atbalsta nozīme; uzskata, ka Francijas un Lielbritānijas aizsardzības sadarbībai ir jākalpo par ceļvedi efektīvākai Eiropas sadarbībai aizsardzības jomā, pamatojoties uz resursu plānošanu un savstarpēju atkarību; mudina Francijas un Apvienotās Karalistes valdības atbalstīt turpmākos Eiropas daudzpusējos resursu apvienošanas un dalīšanās pasākumus;

31.

uzsver, ka Līgumā noteiktā pastāvīgā un strukturētā sadarbība paredz juridiskas garantijas un saistības un ka tā ir arī instruments, ar ko veicināt KDAP līdzekļu labāku izmantošanu ekonomisku taupības pasākumu laikā un pārvarēt vienprātības trūkumu starp dalībvalstīm; aicina Padomi un dalībvalstis nekavējoties noteikt mērķus un saturu šādai sadarbībai, iesaistot visas dalībvalstis, kurām ir gan politiskā griba, gan militārie resursi;

32.

uzskata, ka jāstiprina aizsardzības ministru loma Ārlietu padomē;

33.

atgādina, ka klauzula par savstarpējo palīdzību nozīmē juridiskas saistības īstenot efektīvu solidaritāti gadījumā, ja pret kādu no dalībvalstīm tiek vērsts ārējs uzbrukums, neapstrīdot NATO lomu Eiropas drošības struktūrā, vienlaikus ņemot vērā dažu ES dalībvalstu neitralitāti; tādēļ iesaka nopietni apsvērt to, kāda būs klauzulas par savstarpējo palīdzību reālā ietekme gadījumā, kad kādas dalībvalsts teritorija tiek pakļauta bruņotam uzbrukumam, lai novērstu neatrisinātās problēmas attiecībā uz īstenošanas noteikumiem, kuri tika izņemti no Līguma par Eiropas Savienības darbību projekta; prasa izstrādāt politiskas vadlīnijas, kas ir ļoti nozīmīgas, jo īpaši ņemot vērā to, ka nesen tika atcelts grozītais Briseles līgums (WEU);

34.

atzīst, ka KDAP attīstības procesā pēc politiskiem un institucionāliem sasniegumiem ir laiks izveidot efektīvus militāros resursus; uzsver lielo potenciālu, ko sniedz ar Lisabonas līgumu ieviestie noteikumi, kuru mērķis ir veicināt šo resursu attīstību un izveidot progresīvu ES aizsardzības politikas sistēmu, un atgādina, ka steidzami jāsāk tos efektīvi izmantot;

35.

iesaka dalībvalstīm pilnībā iesaistīties militāro resursu gatavības un ilgtspējības nodrošināšanā, liekot arvien lielāku uzsvaru uz kvalitātes aspektiem; atbalsta Ģentes neoficiālajā aizsardzības ministru sanāksmē, Vācijas un Zviedrijas dokumentā un Veimāras iniciatīvā izteiktās prasības un aicina nekavējoties sākt operatīvo fāzi saskaņā ar Padomes 2010. gada decembra secinājumiem, kad aizsardzības ministri vienojās, ka Eiropas Aizsardzības aģentūrai jāpieliek lielākas pūles, lai veicinātu militāro resursu apvienošanas un koplietošanas jomu identifikāciju, izmantojot arī padomnieku grupas atbalstu; uzsver, ka šī jaunā pieeja resursu attīstībā ir sekmīgi jāīsteno; aicina dalībvalstis ievērot 2010. gada decembra Padomes noteikto termiņu; atgādina, ka ES bruņoto spēku vadītājiem ir uzdots pārbaudīt savus resursus līdz 2011. gada maijam, ka ES Militārajam štābam ir uzdots izmantot šos datus, lai līdz 2011. gada vidum sagatavotu pārskatu, un ka ES aizsardzības ministri līdz šī gada beigām izdarīs galīgos secinājumus; aicina aģentūru noteikt šo jauno iniciatīvu par prioritāti un izveidot iespējamo jauno sadarbības projektu sarakstu (piemēram, tādās jomās kā satelītu komunikācija, medicīniskā palīdzība, jūras loģistika un kiberdrošība), lai novērstu izmaksu pārklāšanos un uzlabotu sadarbspēju;

36.

atbalsta 2011. gada janvāra Ārlietu padomes ieteikumus, kas aicina PV/AP pievērst lielāku uzmanību Veimāras iniciatīvā minētajiem tematiem, lai uzsāktu konkrētu rīcību, balstoties uz ziņojumu, ko PV/AP iesniegs Ārlietu padomē līdz 2011. gada vidum, ar mērķi sasniegt pēc iespējas konkrētākus rezultātus līdz gada beigām, tai skaitā iespēju īstenot šīs iniciatīvas arī citās ieinteresētajās dalībvalstīs;

37.

vēlreiz uzsver nepieciešamību novērst pašreizējās neatbilstības saistībā ar civilo un militāro operāciju plānošanas un veikšanas spējām, izveidojot ES pastāvīgas civilās un militārās plānošanas un veikšanas spējas vai operatīvās vadības centru, kas nodrošinātu ātrāku un rentablāku ES reakciju; norāda uz ierobežotu Вerlin plus pasākumu izmantošanu, kas līdz šim attiecās tikai uz jau esošo NATO misiju pārņemšanu, un pievērš uzmanību problēmām, kas saistītas ar valstu sistēmu, kura balstīta uz 5 valstu operatīvās vadības centru izmantošanu, kas iepriekšējas plānošanas trūkuma dēļ rada grūtības spēku izveidošanā un sarežģī civilo un militāro resursu koordinēšanu;

38.

uzskata, ka, lai gan pašreizējais operatīvais centrs ir atzīstams pirmais solis uz priekšu, tomēr tas neatbilst pastāvīga operatīvā centra prasībām un vērienīguma līmenim un tāpēc tam jākļūst par pastāvīgu centru, kas spēj pārvaldīt lielākas misijas, piešķirot tam pienācīgus personāla resursus un operatīvo infrastruktūru, un ka jānovērš ES komunikāciju un informācijas sistēmu infrastruktūras neuzticamība, ko galvenokārt izraisa pastāvīgas komandu un kontroles (C2) struktūras (un attiecīga tiesiskā regulējuma) trūkums, kas var negatīvi ietekmēt arī izpratni par situāciju; atbalsta militārā operatīvā štāba atrašanos līdzās civilajam vadības centram, lai visas militārās un civilās operācijas varētu veikt, maksimāli izmantojot iespējamās sinerģijas, un vienlaicīgi ievērojot atsevišķas civilās un militārās vadības ķēdes un atšķirīgas lēmumu pieņemšanas procedūras un finansējuma mehānismus;

39.

atzinīgi vērtē to, ka PV/AP savā atbildē uz Veimāras iniciatīvu atzina ES militārās rīcības spēju nepieciešamību; atzīst, ka PV/AP veiktajā izdevumu efektivitātes analīzē jāņem vērā arī izdevumi, kas rodas no ES operatīvās vadības centra trūkuma; apstiprina savu apņemšanos atbalstīt pētījumus par šo tēmu un jaunās struktūras finansējuma iespējamām izmaksām un mehānismiem;

40.

atzīst kaujas vienību nozīmīgumu, bet lielāka elastīguma un efektivitātes labad aicina nopietni pārskatīt to koncepciju un struktūru, jo līdz šim tās nav izmantotas; atbalsta šādas iespējas:

41.

uzsver Līguma atsauci uz Eiropas spējām un bruņošanās politiku, kas jādefinē kopā ar EAA, un prasa ES iestādēm un struktūrām un dalībvalstīm sadarboties šajā sakarā, lai noteiktu un īstenotu šādu politiku;

42.

aicina aģentūru un Komisiju cieši sadarboties, lai stiprinātu divkārša lietojuma spējas, rastu vispusīgāko pieeju pētījumiem drošības jomā un veicinātu sinerģisku civilo un militāro resursu pārvaldību, īpaši izmantojot Pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogrammas drošības tematu; tādēļ atzinīgi vērtē plānu par 8. pamatprogrammu, kas aptvers arī ārējo drošību; aicina Komisiju atzīt krīžu vadības civilmilitāro realitāti un apsvērt domu ar Kopienas līdzekļiem finansēt civila lietojuma pētījumus drošības un aizsardzības jomā; tomēr norāda, ka šai sadarbībai ir jānotiek civilmilitārās sadarbības robežās miera uzturēšanas, konfliktu novēršanas un starptautiskās drošības, kā arī krīzes vadības darbību stiprināšanas jomā;

43.

mudina EAA (PV/AP), kā arī Padomi laikus nākt klajā ar jaunu Padomes lēmumu par EAA izveidi, pamatojoties uz EAA jauno lomu, kā minēts Lisabonas līgumā; ņemot vērā Lisabonas līgumu un tā ietekmi uz EAA, apšauba EAA pašreizējo tiesisko pamatu, kas izstrādāts 2004. gadā; aicina Padomi informēt Eiropas Parlamentu par nepieciešamajām izmaiņām, kuras saskaņā ar EAA iekļaušanu Lisabonas līgumā jāveic Padomes vienotajā rīcībā par EAA izveidi;

44.

aicina izveidot ciešu partnerību starp Komisiju, Parlamentu, Eiropas Aizsardzības aģentūru (EAA) un attiecīgajām dalībvalstīm par 8. pamatprogrammas sagatavošanu attiecībā uz ieguldījumiem kopējo interešu tehnoloģiju jomās ES līmenī, ņemot vērā arī to, ka izdevumi ieguldījumiem aizsardzības nozares pētniecībā un izstrādē Eiropā šobrīd atbilst aptuveni 10 % no attiecīgajiem ieguldījumiem ASV;

45.

pieprasa ciešu sadarbību starp EAA un Kopīgā bruņojuma sadarbības organizāciju (OCCAR); pieprasa informāciju no EAA vadības (PV/AP) par rezultātiem 2009. gada aprīlī sāktajās sarunās par šīs sadarbības administratīvo struktūru;

46.

atkārtoti uzsver, ka viens no paredzētajiem autonomas un uzticamas KDAP nosacījumiem ir konkurētspējīgāka, efektīvāka un publiskajam iepirkumam atvērta Eiropas aizsardzības un drošības tirgus izveidošana ar spēcīgāku Eiropas aizsardzības tehnoloģisko un rūpniecisko pamatu (EATRP), ņemot vērā tādus aspektus kā galveno rūpniecības iespēju apzināšana, starpvalstu piegāžu drošība, plašāka un diversificēta piegādātāju bāze un lielāka sadarbība bruņojuma jomā;

47.

uzsver, ka Eiropas aizsardzības tirgum ir būtiski, lai visas dalībvalstis transponētu valsts tiesību aktos šādas direktīvas:

aicina dalībvalstis Komisijas uzraudzībā precīzi ievērot termiņus, pieņemt nepieciešamos īstenošanas noteikumus un sagatavot attiecīgo personālu jauno noteikumu piemērošanai; aicina dalībvalstis ņemt vērā Komisijas publicētās attiecīgās metodiskās norādes;

48.

iesaka steidzami pārskatīt to, kā tiek īstenota 2008. gada 8. decembra kopējā nostāja, kas nosaka vienotus noteikumus attiecībā uz tehnoloģiju un militārā eksporta kontroli, lai nodrošinātu visu iesaistīto valsts iestāžu stingru un konsekventu atbilstību katrā dalībvalstī;

49.

mudina dalībvalstis ievērot EAA Rīcības kodeksu aizsardzības iepirkumu jomā un Rīcības kodeksu attiecībā uz kompensācijām, lai novērstu starptautiskā tirgus noteikumu pārkāpumus un samazinātu korupcijas iespējas;

50.

uzsver, ka, lai veicinātu jauno Eiropas aizsardzības un drošības tirgu, ir jāmazina noteikumu un standartu trūkums, jo tas ierobežo tirgus iespējas gan lielajiem uzņēmumiem, gan MVU un kavē sadarbspēju starp drošības sistēmām; pilnībā atbalsta EAA darbu saskaņā ar Lisabonas līgumā paredzēto jauno tiesisko pamatu; atbalsta ciešu sadarbību starp EAA un Komisiju, lai izveidotu Eiropas aizsardzības tirgu; pieprasa, lai Komisija sadarbībā ar EAA nāktu klajā ar pirmajiem iespaidiem par Eiropas rūpniecības politiku drošības un aizsardzības jomā;

51.

mudina EAA iesaistītās dalībvalstis uzskatīt dalību aģentūrā par pastāvīgu uzdevumu un piešķirt aģentūrai nepieciešamo personālu un ekonomiskos resursus; aicina palielināt izdevumus operatīvajiem projektiem un pētījumiem (kas pašlaik ir vidēji 25 % no budžeta) gadījumā, ja budžeta palielināšanas ierobežojumi diemžēl turpināsies ilgāku laikposmu;

52.

aicina EAA iesaistītās dalībvalstis atbalstīt darbības un iniciatīvas, kas jāiesniedz PV/AP kā aģentūras vadītājai, un mudina PV/AP nodrošināt tādas darba metodes, kas uzlabotu iesaistīto dalībvalstu spēju uzņemties atbildību lēmumu pieņemšanā saskaņā ar starpvaldību aģentūras būtību un Līguma noteikumiem, panākot politisku konsensu;

53.

uzskata, ka ir nepieciešams pieņemt ES regulatīvos pasākumus, tostarp izveidot vispusīgu normatīvo sistēmu, lai konstatētu, reģistrētu, licenzētu, uzraudzītu un ziņotu par privāto militāro un drošības uzņēmumu veiktajiem attiecīgo tiesību aktu pārkāpumiem gan iekšējā, gan ārējā līmenī;

54.

tāpēc aicina Komisiju un Padomi sākt atbilstošas darbības:

55.

uzskata, ka ES drošības iekšējie un ārējie aspekti jāuztver kā vienas un tās pašas stratēģijas savstarpēji papildinoši elementi, kā to skaidri norādījusi Eiropadome kopš sanāksmēm Tamperē (1999. gadā), Feirā (2000. gadā) un Stokholmā (2010. gadā), kad tā pieņēma Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpas mērķus 2010.–2014. gada periodam; uzsver, ka tādas pamatvērtības un standarti kā cilvēktiesības, pamattiesības un brīvības, kā arī humanitārās tiesības nekādā gadījumā nav apspriežamas starptautiskā terorisma apkarošanas kontekstā un ka viens no Eiropas Parlamenta Pagaidu komitejas saistībā ar iespējamo CIP veikto Eiropas valstu izmantošanu, lai pārvadātu un nelikumīgi turētu apcietinājumā gūstekņus, secinājumiem ir tāds, ka valstu un ES pretterorisma politikai un pasākumiem ir vajadzīga lielāka parlamentārā uzraudzība;

56.

uzskata, ka mūsdienās un jo īpaši kopš 11. septembra ir aizvien skaidrāks, ka daudzi transnacionāli draudi, piemēram, terorisms, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana, organizētā noziedzība, kibernoziedzība, narkotikas un cilvēktirdzniecība, nav novēršami bez koordinētas darbības, kura ietver ārējās drošības politikas un iekšējās likumdošanas un politikas pasākumus un līdzekļus, kā jau uzsvērts pirmajā Eiropas Savienības pretterorisma rīcības plānā (2001. gads) un Eiropas Savienības pretterorisma stratēģijā (2005. gads); atgādina, ka Padomes 2008. gada Eiropas drošības stratēģijas īstenošanas ziņojumā norādīts, ka valsts nespēja rīkoties ietekmē Eiropas drošību, kā to apliecina Somālijas gadījums;

57.

atzīst, ka saistība starp iekšējās un ārējās drošības politiku ir kļuvusi aizvien skaidrāka gan dalībvalstīs, gan jo īpaši trešās valstīs, piemēram, ASV, kur 2003. gadā, apvienojot 22 federālās aģentūras, tika izveidots Iekšzemes drošības departaments (IDD), kurā pašlaik strādā vairāk nekā 200 000 darbinieku un kura gada budžets pārsniedz USD 40 miljardus; uzskata, ka nav pārsteigums, ka IDD galvenie uzdevumi daļēji sakrīt ar uzdevumiem, ko Eiropas Savienība ir saistījusi ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi (ārējo robežu aizsardzība, migrācija, cīņa pret terorismu);

58.

atzinīgi vērtē to, ka Lisabonas līguma galvenie noteikumi atspoguļo saskaņošanu iepriekšminētajā kontekstā un nepieciešamību izmantot sinerģiju starp ārējo un iekšējo drošību, tostarp:

59.

uzskata, ka 2003. gada Eiropas Drošības stratēģijā un 2001. gada Iekšējās drošības stratēģijā norādītas vairākas kopējas jomas, piemēram, terorisms, organizētā noziedzība un kiberdrošība, kas ietekmē šīs abas drošības jomas; tāpēc atbalsta ideju par nepieciešamību uzlabot iekšējās un ārējās drošības apvienošanu, ko Komisija izteikusi savā paziņojumā „ES iekšējās drošības stratēģija — pieci soļi pretim drošākai Eiropai” (COM(2010)0673);

60.

uzskata, ka ārējās un iekšējās drošības mērķu savstarpējo papildināmību apliecina tas, ka:

61.

uzskata, ka visas iepriekšminētās iniciatīvas uzsākamas tikai ar piemērotu tiesisko pamatu un tiesību aktiem, ko var pieņemt ES parastās iekšējās kompetences ietvaros Padomē ar kvalificētu balsu vairākumu, ar Eiropas Parlamenta koplēmumu un — visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi — tiesas kontroli, ko veic Eiropas Savienības Tiesa;

62.

uzskata, ka, ja viena un tā paša drauda dēļ jāizmanto gan ārējās, gan iekšējās drošības līdzekļi, ES būtu loģiski par prioritāti izvirzīt efektīvākos — un tiesiski pamatotākos — pieejamos līdzekļus, proti, tos, kas izriet no iekšējās kompetences; Parlamenta lomai jābūt izšķirošai arī attiecībā uz saistītajām specifiskajām KĀDP stratēģijām un līdzekļiem;

63.

atgādina Padomei un PV/AP, ka tiem pastāvīgi jāziņo Parlamentam par ārējo attiecību stāvokli, īpaši par attiecībām ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām, ar kurām notiek sarunas par starptautiskiem nolīgumiem Eiropas Savienības interesēs; atgādina Padomei, ka nolīgumi, kuri attiecas ne tikai uz KĀDP un kuri attiecas uz konfidenciālas informācijas apmaiņu ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām, ir jāapspriež un jānoslēdz, informējot par to un iesaistot Parlamentu saskaņā ar LESD 218. panta 6. punktu; paturot to prātā, rezervē sev tiesības noteikt, vai Padomē sanākušo ES dalībvalstu nolīgums par aizsardzību konfidenciālai informācijai, ar kuru apmainās Eiropas Savienības interesēs, neierobežo Līgumā minēto prerogatīvu izmantošanu;

64.

atzinīgi vērtē to, ka kopš 2003. gada ES ir veikusi daudzas operācijas (24) trīs kontinentos ar dažāda veida darbībām, turklāt lielākā daļa no tām ir civilās misijas, kas vērstas uz policijas darbību, reformām drošības jomā un tiesiskuma stiprināšanu; norāda, ka no 24 līdzšinējām KDAP misijām 16 ir bijušas civilās misijas;

65.

norāda, ka šo tendenci apstiprina 13 pašreizējo misiju profils un ka neatkarīgi no klasifikācijas misijām jābūt arvien daudzfunkcionālākām, piemēram, kā ES Tiesiskuma misijai Kosovā, kas ietver vairākas funkcijas (policija, muita un tiesu sistēma), apmācību, uzraudzības un atbalsta uzdevumus un ieviešanas uzdevumus, vai arī kā jaunākajai ES mācību misijai Somālijā, kura tiek veikta Ugandā ar mērķi veikt Pagaidu federālās valdības drošības spēku militāro apmācību — tie ir konkrēti piemēri, ka lielāks uzsvars militāras krīzes pārvaldībā tiek likts uz uzdevumiem, kas saistīti ar reformām drošības jomā;

66.

atzinīgi vērtē uzsākto pašreizējās civilās KDAP koncepciju pārskatīšanu; jo īpaši norāda, ka tiesiskums tiks uzskatīts par civilo misiju būtisku aspektu policijas, tiesas, civilās administrācijas, muitas, robežu uzraudzības un citās attiecīgās jomās, palīdzot plānotājiem un ekspertiem uz vietas izveidot un īstenot misijas ar spēcīgākiem un/vai aizstāšanas (izpildvaras) uzdevumiem; atzinīgi vērtē paveikto KDAP tiesiskuma misiju koncepcijas attīstīšanā, vienlaicīgi atgādinot nepieciešamību novērst nevajadzīgu dublēšanos ar iespējamām Kopienas programmām; šajā sakarā pieprasa, lai PV/AP Eiropas Parlamentam steidzami sniegtu detalizētu informāciju par privātu drošības un militāro uzņēmumu nolīgšanu KDAP un KĀDP misijām, norādot profesionālās prasības un uzņēmuma standartus, ko pieprasa līgumslēdzēji, piemērojamās normas un juridisko atbildību un pienākumus, uzraudzības mehānismus, efektivitātes novērtējumu un izmaksas;

67.

tāpat atzīst, ka Lisabonas līgumā ir paredzēts paplašināt Petersbergas veida misijas, kas faktiski jau tika darīts iepriekšējos gados pirms Līguma stāšanās spēkā, un tādējādi tiek atjaunota un izveidota spēcīgāka politiski tiesiskā sistēma atbilstoši reālajai situācijai;

68.

mudina mērķtiecīgāk izmantot uzkrāto pieredzi, lai dotu misijām jaunu stimulu (ES Mācību misija Somālijā ir vienīgā jaunā darbība pēdējos divos gados), jo misijas ir pierādījums KDAP pilnvarām un tādējādi arī Savienības kā starptautiski ietekmīga dalībnieka uzticamībai;

69.

norāda uz nepieciešamību steidzami veicināt konkrētu progresu vairākos tehniskos, juridiskos un operatīvos aspektos, bet pirmām kārtām — politiski stratēģiskos aspektos; it īpaši norāda, ka visas misijas būtu jāiekļauj skaidrā politiskā stratēģijā (vidēja termiņa un ilgtermiņa), un uzsver, ka misijas neaizvieto politiku; uzskata, ka šāda saikne ir būtiska, lai nodrošinātu intervences pasākumu izdošanos un, vispārīgākā nozīmē, pārtrauktu apburto loku, kurā KDAP darbojas nevis kā KĀDP instruments, bet kā tās aizstājēja ar visām no tā izrietošajām neatbilstībām;

70.

ar bažām atzīst, ka līdz šim nav bijis saiknes ar skaidru politisko stratēģiju un ka tās joprojām trūkst lielākajā daļā gadījumu, negatīvi ietekmējot misiju efektivitāti un lietderīgumu, piemēram:

71.

atzinīgi vērtē Padomes lēmumu veikt operāciju EUFOR Libya, lai atbalstītu humānās palīdzības operācijas, kā to pieprasīja ANO OCHA; aicina Padomi nekavējoties nodrošināt humāno palīdzību Misrātai un citām apdzīvotām vietām, it īpaši ar kuģu palīdzību; pauž dziļas bažas par pieaugošo upuru skaitu Lībijas konfliktā un ziņojumiem par to, ka Kadafi režīms pret civiliedzīvotājiem izmantojis kasešu munīciju un citu ieročus; pauž dziļu nožēlu, ka EUFOR pilnvaras aprobežojas ar humānajiem aspektiem, lai gan tā bija acīmredzama iespēja ES uzņemties vadošo lomu kuģošanas uzraudzības jomā (embargo ieviešana un atbalsts Frontex), humānās palīdzības sniegšanā un Lībijas civiliedzīvotāju aizsardzībā; šajā sakarā atgādina 2011. gada 10. marta rezolūciju, kurā PV/AP aicināta izpētīt iespēju īstenot embargo, izmantojot KDAP gaisa un jūras spēku aktīvus; pauž nožēlu par dažu dalībvalstu lēmumu uzlikt veto EUFOR Libya plašākam mandātam, vienlaikus veicot šādas operācijas patstāvīgi; pieprasa sākt iespējamas KDAP vidēja termiņa līdz ilgtermiņa operācijas plānošanu Lībijā drošības sektora reformu, iestāžu veidošanas un robežu pārvaldības jomās;

72.

pieprasa veikt labāku koordināciju uz vietas, kurā izšķiroša loma ir delegāciju vadītājiem (šobrīd EĀDD, nevis vairs Komisijas amatpersonas) un ES speciālajiem pārstāvjiem; uzskata, ka šī koordinācija jāveic vairākos līmeņos, jo īpaši:

73.

iesaka pārskatīt operācijas Athena mehānismu, lai racionalizētu un palielinātu kopējo izmaksu proporciju (saskaņā ar pašreizējām aplēsēm — ap 10 %) un līdzsvarotāk sadalītu militāro operāciju slogu, atvieglojot papildu ekonomisko atbildību misijas dalībniekiem, kuri jau uzņemas lielu atbildību attiecībā uz risku un izmaksām;

74.

atzinīgi vērtē Madrides nolīguma ietvaros sasniegtos rezultātus attiecībā uz EĀDD izveidošanu, kā rezultātā ir izstrādātas konkrētas budžeta līnijas galvenajām KDAP misijām (ES Tiesiskuma misijā Kosovā, ES Policijas misijā Afganistānā, ES Novērošanas misijā Gruzijā), lai uzlabotu izdevumu pārredzamību un Parlamenta kontroli pār tiem; uzsver vajadzību katrai KDAP misijai piešķirt atsevišķu budžeta pozīciju; apstiprina vēlmi sadarboties ar jauno pastāvīgo Politiskās un drošības komitejas priekšsēdētāju, lai uzlabotu un izveidotu efektīvāku apvienoto apspriešanās sanāksmi par KĀDP saskaņā ar Madridē pieņemto AP deklarāciju par politisko pārskatatbildību; dara zināmu savu ieinteresētību mācīties no ASV Kongresa un citu valstu parlamentiem par drošības un aizsardzības politikas pārbaužu veikšanas procedūrām un metodēm;

75.

aicina izveidot Lisabonas līgumā paredzēto sākuma fondu militāro operāciju sagatavošanas darbībām, lai paātrinātu līdzekļu izmantošanu saistībā ar Athena mehānisma pārskatīšanas priekšlikumu;

76.

iesaka veikt pasākumus, lai novērstu grūtības piesaistīt profesionāļus civilajās misijās (piemēram, kā tas bija ES Tiesiskuma misijā Kosovā un ES Policijas misijā Afganistānā), kas ir visbiežāk izmantotais intervences pasākuma veids, un paredzēt līdzekļus ātrai izvietošanai un ilgtspējībai;

77.

iesaka dzimumu līdztiesības virzienu saskaņot ar ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1325 un, lai palielinātu civilo un militāro misiju efektivitāti, atbilstoši iesaistīt sieviešu personālu visos krīzes pārvaldības līmeņos; uzsver vajadzību iesaistīt sievietes augstākajos lēmumu pieņemšanas amatos, regulāri apspriesties ar pilsonisko sabiedrību, tostarp sieviešu organizācijām, un pastiprināt misijās iespējas risināt dzimumu līdztiesības problēmas; pieprasa izveidot attiecīgas sūdzību procedūras sabiedrībai KDAP misiju kontekstā, kas īpaši palīdzētu ziņot par seksuālu un uz dzimumu balstītu vardarbību; aicina PV/AP KDAP misiju sešu mēnešu novērtējumā iekļaut sīki izstrādātu ziņojumu par sievietēm, mieru un drošību; uzsver, ka ir svarīgi, lai ES ieceltu KDAP misiju policijas amatos un militārpersonu sastāvā vairāk sieviešu, un šajā sakarā par piemēru uzskata ANO miera uzturēšanas spēku Libērijā sieviešu policijas virsnieku kontingentu;

78.

aicina PV/AP veikt atbilstošus pasākumus, lai uzlabotu Eiropas resursu un spēju izmantošanu civilās misijās, ar bažām norādot uz augstām drošības pasākumu izmaksām ES misijā tiesiskuma sekmēšanai Irākā un ES Policijas misijā Afganistānā, ko uzticēts veikt privātiem drošības uzņēmumiem;

79.

atbalsta nepieciešamību iestāžu līmenī izveidot stingrākas procedūras, lai regulāri un atbilstīgi kopējiem kritērijiem uz vietas novērtētu misiju reālo darbību; uzskata, ka tas ļautu novērtēt pieredzes izmantošanu no politiski stratēģiskā, tehniskā, tiesiskā un operatīvā viedokļa un ilgtermiņā izveidot pamatu, lai uzlabotu esošās darbības, un kritērijus, ko piemērot ārkārtas krīzes gadījumos, labāk līdzsvarojot stratēģiskās intereses un pieejamos resursus;

80.

apstiprina, ka daudzpolu starptautiskās sistēmas attīstības tendence un stratēģisko partnerattiecību izveide jāīsteno, aktīvi uzņemoties atbalstīt multilaterālismu kā raksturīgāko tendenci, ņemot vērā vispārējo tiesiskuma ievērošanu, ES īpašo raksturu un globalizācijas procesam raksturīgo pieaugošo savstarpējo atkarību;

81.

atkārtoti uzsver, ka ES pilnībā ievēro ANO Statūtu noteikumus un principus, un atzīst, ka par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu pasaulē galvenokārt ir atbildīga ANO Drošības padome;

82.

norāda, ka Lisabonas līgums paredz, ka ES jāatbalsta multilaterāli risinājumi, it īpaši ANO ietvaros, un ES starptautiskās darbībās jābalsta uz ANO Statūtu principiem, starptautiskajām tiesībām un ES principiem un vērtībām;

83.

atzīst, ka ar Lisabonas līgumu tiesiskā ziņā pārvarēts iepriekšējais dalījums starp Savienības un Kopienas politikām, nosakot, ka Savienība ir unikāls tiesību subjekts, un nostiprinot ES tiesiskās kārtības autonomiju starptautisko tiesību aspektā, pat ja ir apdraudēta starptautiskā drošība, kā jau Eiropas Savienības Tiesa noteica Kadi lietā (saskaņā ar kuru „starptautiskās tiesības var iespiesties ES tiesību sistēmā tikai atbilstoši nosacījumiem, kurus izvirza Kopienas konstitucionālie principi”);

84.

aicina ANO Drošības padomē esošās ES dalībvalstis aizsargāt ES kopējās nostājas un intereses un veicināt ANO reformu, kuras rezultātā ES iegūtu pastāvīgu vietu ANO Drošības padomē;

85.

uzsver vajadzību stiprināt ES un ANO sadarbību krīžu pārvaldības jomā, jo īpaši krīzes agrīnā posmā un atjaunošanas procesos pēc konfliktiem, ciešā saistībā ar nesen nodibinātā EĀDD attiecīgajām struktūrām;

86.

aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai racionalizētu ES efektīvo dalību ANO Ģenerālās asamblejas sanāksmēs;

87.

atzīst, ka NATO saglabā galveno lomu tās dalībvalstu kopējā aizsardzībā un attiecas arī uz valstīm, kas nav tās dalībvalstis; atgādina par nepieciešamību pēc konstruktīvas sadarbības starp ES un NATO, it īpaši tajās operāciju zonās, kur abas organizācijas vienlaikus izvērš aktīvu darbību; ar nepacietību gaida augstās pārstāves priekšlikumus saistībā ar 2010. gada septembra Eiropadomes secinājumiem attiecībā uz ES un NATO sadarbību krīžu vadības jomā;

88.

atzinīgi vērtē vienošanos NATO jaunajā stratēģiskajā koncepcijā turpināt ES un NATO stratēģiskās partnerības nostiprināšanu; atkārtoti apstiprina, ka vairums jaunajā stratēģiskajā koncepcijā noteikto apdraudējumu attiecas arī uz ES, kā arī to, cik svarīgi ir uzlabot ES un NATO sadarbību krīžu pārvaldībā, izmantojot savstarpēju atbalstu un ievērojot lēmumu pieņemšanas autonomiju; vērš uzmanību uz nepieciešamību izvairīties no liekas centienu un resursu dublēšanas un aicina ES un NATO ar atbilstīgiem līdzekļiem padziļināt sadarbību saistībā ar vispusīgu pieeju krīzēm, kurās abas organizācijas iesaistās attiecīgajā teritorijā; mudina NATO stingri ierobežot civilo spēju attīstību, lai izvairītos no dublēšanās;

89.

uzsver Āfrikas kontinenta nozīmīgo lomu ES drošībā, miera uzturēšanā un konfliktu novēršanā; atbalsta ciešu ES un Āfrikas Savienības (ĀS) sadarbību Miera un drošības partnerības ietvaros saistībā ar Āfrikas un ES apvienoto stratēģiju; mudina vairāk iesaistīt Āfrikas Savienību un noteikt tai lielāku atbildību, galvenokārt attiecībā uz krīžu pārvaldību, un vēlreiz apstiprina, ka Komisijai un dalībvalstīm jāapņemas veikt konkrētus pasākumus cīņā pret kājnieku ieroču un vieglo ieroču tirdzniecību un izplatīšanu; atbalsta Tripoles deklarācijā minēto uzdevumu izveidot pilnībā funkcionējošu Āfrikas miera un drošības sistēmu;

90.

īpaši iesaka attīstīt Āfrikas agrās brīdināšanas un konfliktu novēršanas spējas, stiprināt padomdevēju grupas starpniecības spējas un izskatīt iespēju īstenot Prodi ziņojuma ieteikumus attiecībā uz Āfrikas miera uzturēšanas operāciju finansējumu; mudina attīstīt sadarbības attiecības un stiprināt Āfrikas subreģionālo organizāciju iespējas;

91.

atgādina, ka līdztekus partnerībām ar citām starptautiskajām organizācijām, piemēram, ANO, NATO un ĀS, ir jāuzlabo sadarbība ar atsevišķām trešām valstīm KDAP kontekstā; norāda, ka pieredze liecina, ka trešās valstis var sniegt nozīmīgus līdzekļus, cilvēkresursus un zināšanas KDAP misijām — kā, piemēram, EUFOR Chad/CAR kontekstā, kad Krievija nodrošināja ļoti nepieciešamos helikopterus, un EUFOR Althea kontekstā, kad tādas valstis kā Turcija un Maroka nodrošināja ievērojamu daudzumu karavīru; turklāt uzskata, ka trešo valstu iesaistīšana var uzlabot KDAP operāciju leģitimitāti un palīdzēt izveidot plašāku drošības dialogu ar svarīgiem partneriem, vienlaikus īstenojot apņemšanos veicināt cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanu;

92.

uzskata, ka šādā dialogā jāizskata attiecīgo draudu novērtējums, jāietver (attiecīgos gadījumos) trešo valstu dalība ES operācijās un apmācībās un jāveicina ciešāka iesaistīšanās visos aspektos; uzskata, ka, lai veicinātu sadarbību ar trešām valstīm un izvairītos no kavēšanās, ko var izraisīt katra konkrētā ieguldījuma apspriešana, ir jānovērš procedurāli šķēršļi; uzskata, ka šajā nolūkā ar dažām trešām valstīm varētu noslēgt pamatnolīgumus un noteikt standarta procedūras, lai veicinātu šo valstu ieguldījumu;

93.

uzsver, cik svarīga KDAP jomā ir sadarbība ar ES kaimiņvalstīm, kurai jābūt reģionāli līdzsvarotai un jāsniedz plašs iespēju klāsts, kas rosinātu drošības sektora reformas partnervalstīs, un tas ne tikai palīdzētu palielināt civilās un militārās spējas, lai ļautu ES austrumu un dienvidu partneriem piedalīties KDAP misijās, bet arī piešķirtu tai lielāku atbalstu reģionālās drošības nodrošināšanā;

94.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei, Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem, NATO Parlamentārajai asamblejai, ANO ģenerālsekretāram un NATO ģenerālsekretāram.

7.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 377/66

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu “Par jaunu pārvaldību starptautiskajās organizācijās” (1),

—

ņemot vērā Savienības un dalībvalstu lojālas sadarbības principu, kas minēts Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktā,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 21. panta 1. punktu un 2. punkta h) apakšpunktu, kuros Savienība aicināta veicināt kopīgu problēmu risināšanu daudzpusējās struktūrās, jo īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijā, un sasniegt augstu sadarbības līmeni, lai sekmētu starptautisku sistēmu, kuras pamatā būtu ciešāka daudzpusēja sadarbība un laba pasaules līmeņa vadība,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju par Eiropas Savienības līdzdalību Apvienoto Nāciju Organizācijas darbā2, kas pieņemta 2011. gada 3. maijā (2),

—

ņemot vērā ES prioritātes ANO Ģenerālās asamblejas 65. sesijā, ko Padome pieņēma 2010. gada 25. maijā (3),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada septembrī noteiktos iekšējos pasākumus, lai uzlabotu Eiropas Savienības ārpolitiku, izmantojot integrētāku pieeju (4),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2003. gada 12. decembrī pieņemto Eiropas drošības stratēģiju „Droša Eiropa labākā pasaulē” un Padomes 2008. gada 12. decembra ziņojumu „Sniegt drošību mainīgā pasaulē” par šīs stratēģijas īstenošanu,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Eiropas Savienība un ANO — daudzpusējas sadarbības izvēle” (COM(2003)0526),

—

ņemot vērā 2010. gada 11. novembra rezolūciju par EDSO pilnveidošanu — ES loma (5),

—

ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Savienības ekonomikas pārvaldības un stabilitātes sistēmas uzlabošanu, it īpaši euro zonā (6),

—

ņemot vērā 2010. gada 19. maija rezolūciju par institucionālajiem aspektiem saistībā ar Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (7),