11.5.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 136/1

—

ņemot vērā Eiropas konsensu par humāno palīdzību, ko 2007. gada 18. decembrī parakstīja Eiropas Savienības Padomes priekšsēdētājs, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs un Eiropas Komisijas priekšsēdētājs,

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2008. gada 29. maija darba dokumentu, ar ko izveido rīcības plānu, ietverot konkrētus pasākumus konsensa īstenošanai (SEC(2008)1991),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 214. pantu, kas veltīts humānajai palīdzībai,

—

ņemot vērā Padomes 1996. gada 20. jūnija Regulu (EK) Nr. 1257/96 par humāno palīdzību (1),

—

ņemot vērā 2005. gada 23. decembrī pieņemtās Eiropas Savienības pamatnostādnes starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanai, kas atjauninātas 2009. gada decembrī, kā arī Padomes 2009. gada 8. decembra secinājumus,

—

ņemot vērā Padomes 2007. gada 5. marta Lēmumu 2007/162/EK, ar ko izveido civilās aizsardzības finanšu instrumentu (2),

—

ņemot vērā Padomes 2007. gada 8. novembra Lēmumu 2007/779/EK, ar ko izveido Kopienas Civilās aizsardzības mehānismu (3),

—

ņemot vērā Padomes 2007. gada decembra secinājumus, kuros Komisijai tika izteikts aicinājums iespējami efektīvāk izmantot Kopienas civilās aizsardzības mehānismu un uzlabot dalībvalstu sadarbību,

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas Augstās pārstāves/priekšsēdētāja vietnieces Catherine Ashton un Eiropas Komisijas locekles Kristalina Georgieva kopīgo dokumentu par pieredzi, kas gūta no ES reaģēšanas uz Haiti katastrofu,

—

ņemot vērā Komisijas 2003. gada 10. septembra paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Eiropas Savienība un ANO — daudzpusības izvēle” (COM(2003)0526), kurā aicināts vispusīgi stiprināt un integrēt ES un ANO attiecības, izmantojot regulāru politisku dialogu, plašāku sadarbību šajā jomā, krīžu labāku pārvarēšanu un novēršanu, kā arī stratēģiskas partnerattiecības starp Komisiju un attiecīgajām ANO organizācijām,

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 5. marta paziņojumu Parlamentam un Padomei “par Eiropas Savienības reaģēšanas spēju stiprināšanu katastrofu gadījumos” (COM(2008)0130) un Eiropas Parlamenta 2008. gada 19. jūnija rezolūciju par “Eiropas Savienības reaģēšanas spēju stiprināšanu katastrofu gadījumos” (4),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. februāra paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “ES stratēģija katastrofu draudu samazināšanas atbalstam jaunattīstības valstīs” (COM(2009)0084),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 31. marta paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Humānā palīdzība pārtikas jomā” (COM(2010)0126),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ģenerāldirektorāta darbības stratēģiju 2010. gadam,

—

ņemot vērā 2006. gada maijā publicēto Michel Barnier ziņojumu “Par Eiropas civilās aizsardzības spēkiem: Eiropas palīdzība”,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas 1948. gada 10. decembrī pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to 1977. gada papildprotokolus,

—

ņemot vērā 1951. gada jūlijā pieņemto Konvenciju par bēgļu statusu,

—

ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām un šīs konvencijas fakultatīvo protokolu par bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1989. gada 20. novembrī,

—

ņemot vērā Londonā 1999. gada 13. aprīlī parakstīto Pārtikas atbalsta konvenciju, kurā noteiktas Eiropas Kopienas saistības reaģēt uz ārkārtas pārtikas trūkuma situācijām jaunattīstības valstīs un atsaukties uz citām vajadzībām pēc pārtikas (5),

—

ņemot vērā 1994. gadā pieņemto Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības un NVO Rīcības kodeksu par katastrofu palīdzības programmām,

—

ņemot vērā Stokholmā atbalstīto 2003. gada 17. jūnija iniciatīvu par humānās palīdzības sniegšanas principiem un labāko praksi (GHD),

—

ņemot vērā 2007. gadā pieņemtos Globālās humānās palīdzības programmas partnerības principus,

—

ņemot vērā ANO Pamatnostādnes attiecībā uz militāro un civilās aizsardzības līdzekļu izmantošanu saistībā ar glābšanas operācijām katastrofu gadījumos (Oslo pamatnostādnes), kas pārskatītas 2006. gada 27. novembrī,

—

ņemot vērā 2003. gada marta Pamatnostādnes attiecībā uz militāro un civilās aizsardzības līdzekļu izmantošanu Apvienoto Nāciju Organizācijas humānās palīdzības pasākumu atbalstam sarežģītās ārkārtas situācijās (pamatnostādnes par militārajiem un civilās aizsardzības līdzekļiem),

—

ņemot vērā Hjogo Rīcības pamatplānu, kas pieņemts 2005. gada 18.–22. janvārī Japānā Hjogo prefektūras galvaspilsētā Kobē notikušajā Pasaules konferencē par katastrofu novēršanu,

—

ņemot vērā ANO ārkārtas palīdzības koordinatora un humāno jautājumu sekretāra vietnieka uzdevumā 2005. gada augustā veikto pārskatu par humanitārajām intervencēm,

—

ņemot vērā 2010. gadā Attīstības palīdzības pētniecības apvienības (DARA) pieņemto humānās palīdzības skalu, kurā analizēts un klasificēts veids, kādā galvenās donorvalstis palīdz personām, ko skārušas katastrofas, konflikti un ārkārtas situācijas,

—

ņemot vērā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness 2007. gada 30. starptautiskajā konferencē Ženēvā pieņemto starptautisko katastrofu palīdzības noteikumu, likumu un principu starptautisko programmu (IDRL pamatnostādnes) un Eiropas Savienības dalībvalstu kopējo apņemšanos tās atbalstīt,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 14. novembra rezolūciju par Eiropas konsensu par humāno palīdzību (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. februāra rezolūciju par neseno zemestrīci Haiti (7),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 14. decembra ieteikumu Padomei “Par ES ātrās reaģēšanas iespēju izveidošanu” (8),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par Izraēlas militāro operāciju pret humānās palīdzības flotili un par Gazas blokādi (9),

—

ņemot vērā rezolūcijas priekšlikumu par humanitāro krīzi Somālijā, ko saskaņā ar Reglamenta 120. pantu iesniedzis Oreste Rossi (B7-0489/2010),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par humānās palīdzības sniegšanu trešām valstīm,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A7-0375/2010),

A.

tā kā kopējā redzējumā par humāno palīdzību, kas nostiprināts ar Eiropas konsensu par humāno palīdzību, ir uzsvērta Eiropas Savienības vēlme cieši sadarboties šajā jomā, lai optimizētu tās efektivitāti, aizsargātu un sekmētu humānās darbības pamatprincipus, kas ir cilvēcība, neitralitāte, objektivitāte un neatkarība, un enerģiski aizstāvētu starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu;

B.

tā kā saistības, kuras izriet no konsensa, ir piemērojamas gan dalībvalstīm, gan Eiropas Komisijai un rīcības plānā uzskaitītās darbības vairumā gadījumu ir jāīsteno Komisijai un dalībvalstīm kopīgiem spēkiem;

C.

tā kā ir ievērojami pieaudzis dabas katastrofu skaits un intensitāte, ko galvenokārt izraisījušas cilvēka darbības radītās klimata pārmaiņas, un tā kā šajā jomā vēsturiski atbildīgas ir industrializētās valstis; tā kā ir vairākkārt palielinājies sarežģītu krīžu skaits, pamatojoties uz vairākiem faktoriem, tostarp konfliktu tendenci saasināties, vājo pārvaldību un nestabilām situācijām, starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu palielināšanos un humānās telpas samazināšanos;

D.

tā kā atbalsta sniegšana kļūst aizvien sarežģītāka un bīstamāka, aizvien pieaug humānās palīdzības personāla nedrošība un 2008. gadā tika nogalināti 122 humānās palīdzības darbinieki;

E.

tā kā īpaša uzmanība vispirms jāvelta visneaizsargātākajām grupām, piemēram, sievietēm, bērniem un ar varu pārvietotām personām un tā kā ar dzimumu saistītas vardarbības saasināšanās, kā arī seksuālā vardarbība ir būtiska problēma humāno problēmu risināšanas jomā, kur sistemātiska izvarošana bieži tiek izmantota kā kara ierocis;

F.

tā kā aizvien lielākā dalībnieku, kas nav saistīti ar humāno palīdzību, iesaistīšanās reaģēšanā uz humānajām krīzēm rada ievērojamu militāro spēku un humānās palīdzības sniedzēju lomu sajaukšanas risku un padara neskaidras neitrālas, objektīvas un neatkarīgas humānās palīdzības robežas;

G.

tā kā nesenās Haiti un Pakistānas traģēdijas no jauna apstiprināja nepieciešamību pēc Eiropas Savienības rīcībā esošo instrumentu pastiprināšanas, lai stātos pretim katastrofām (humānā palīdzība un Kopienas civilās aizsardzības mehānisms) efektivitātes, ātruma, koordinēšanas un atpazīstamības ziņā, un šīs katastrofas ir no jauna parādījušas, ka ir ļoti svarīgi attīstīt Eiropas ātrās reaģēšanas spējas;

H.

tā kā globālais humānās palīdzības konteksts ir pasliktinājies, humānās palīdzības izaicinājumi un vajadzības ir milzīgi un obligāti ir jāstrādā pie konsensa un tā rīcības plāna īstenošanas veicināšanas, kā arī pasaules līmeņa saskaņošanas un izmaksu sadalīšanas, ievērojot to valstu reģionālo atbildību, kas spēj sniegt ievērojamu ieguldījumu humānajā palīdzībā;

I.

tā kā Komisijas budžets, kas paredzēts humānajām katastrofām, un konkrēti — ĢD ECHO budžets, ir ne vien iesaldēts, bet arī pēdējos 5 gados reālā izteiksmē nedaudz samazināts,

1.

pauž nožēlu, ka konsenss par humāno palīdzību joprojām ir par maz novērtēts ārpus humānās palīdzības partneru loka, un prasa, lai par to tiktu veikta īpaša apmācība, jo īpaši Eiropas Ārējās darbības dienestā (EĀDD), dalībvalstu diplomātu vidū un militārajos spēkos;

2.

pauž nožēlu par dalībvalstu neiesaistīšanos konsensa īstenošanā un uzskata, ka Padomes Humānās palīdzības un pārtikas palīdzības jautājumu darba grupas (Cohafa) loma ir jānostiprina, lai nodrošinātu labāku konsensa īstenošanas uzraudzību, piemēram, organizējot īpašas sesijas par konsensa integrēšanu valstu humānās palīdzības stratēģijās vai izstrādājot gada pārskatu, un lai aktīvāk piemērotu tā humānās palīdzības aizstāvja pilnvaras attiecībā uz citām Padomes darba grupām un Politikas un drošības komiteju (PDK);

3.

mudina Savienības delegācijas aktīvi veicināt konsensa popularizēšanu un īstenošanu trešās valstīs un veicināt tā rīcības plāna popularizēšanu un īstenošanu dalībvalstu pārstāvju vidū;

4.

aicina Komisiju izpētīt iespēju par labākās prakses ikgada apmaiņu ar ES valstu parlamentiem saistībā ar konsensa saistību izpildi tajos;

5.

mudina palielināt finansējumu humānajai palīdzībai, jo ir palielinājies intervences vietu skaits, un prasa budžeta iestādei, lai tā tieši pārvieto visu vai daļu no ārkārtas palīdzības rezerves summas uz Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ģenerāldirektorāta sākotnējo budžetu; kā arī uzsver, cik svarīgi ir konkrēti noteikt ESAO un Attīstības palīdzības komitejas (DAC) mērķi, proti, ka līdz 2015. gadam palīdzības summai jāsasniedz 0,7 % no IKP;

6.

pieprasa arī, lai tiktu sagatavoti reāli budžeti, piešķirot dabas katastrofām vai humānajai palīdzībai paredzētās summas, pamatojoties uz iepriekšējo gadu vairākkārtēju pieredzi izdevumu jomā;

7.

aicina pielikt papildu pūliņus, lai paātrinātu pēckatastrofu vai dabas katastrofu operāciju finansēšanu, lēmumu pieņemšanas procesu vienkāršošanu un budžeta izpildes atļauju izsniegšanu; uzsver, ka Komisijas dienestiem jāstrādā ciešā sadarbībā ar EĀDD, lai ātri nodrošinātu operāciju sākotnējo finansēšanu;

8.

atgādina, ka ir svarīgi nodrošināt līdzsvarotu visas pasaules reakciju, īpašu uzmanību pievēršot “aizmirstajām krīzēm”;

9.

aicina palielināt līdzekļus un attīstīt spējas un resursus, lai nodrošinātu tikai civilu humāno palīdzību un katastrofu novēršanu;

10.

atbalsta NOHA (pirmais universitāšu tīkls, kas piedāvā izglītību humānās palīdzības jomā Eiropas līmenī) būtisko lomu attiecībā uz to, lai veicinātu pasaules humānā konteksta izteiktāku ievērošanu, un jo īpaši Eiropas politikā, lai apmierinātu visneaizsargātāko grupu vajadzības, izglītojot un apmācot Eiropas jauniešus;

11.

vēlreiz apliecina konsensa humānās palīdzības principus un mērķus; atgādina, ka Eiropas Savienības humānā palīdzība nav krīzes pārvarēšanas instruments, un pauž nožēlu, ka humānā palīdzība tiek aizvien vairāk politizēta un ka tam ir ietekme uz humānās telpas ievērošanu;

12.

apstiprina, ka Lisabonas līgumā paredzētajā Eiropas Savienības ārējā rīcībā ir jāievēro principi un saistības, kuru uzņemšanās notikusi Eiropas konsensa par humāno palīdzību ietvaros, un uzskata, ka Savienībai ar tās politisko un galvenās starptautiskās līdzekļu devējas ietekmi vajadzētu nemitīgi sekmēt humānās darbības pamatprincipu ieviešanu;

13.

pieprasa arī, lai militārais un civilais personāls, kā arī humānās palīdzības sniedzēji, kuri iesaistās katastrofās vai humānās palīdzības operācijās, darbotos saskaņā ar neitralitātes, neatkarības un objektivitātes principiem;

14.

atzinīgi vērtē, ka 2009. gada decembrī tika pārskatītas Eiropas Savienības Pamatnostādnes starptautisko humanitāro tiesību (SHT) ievērošanas veicināšanai, un uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm jābūt būtiskai lomai to īstenošanā; turklāt pauž vēlmi iekļaut starptautiskās humanitārās tiesības īpašās EĀDD apmācību programmās;

15.

prasa Komisijai nodrošināt, ka tiek piešķirts papildu finansējums SHT veicināšanas pasākumiem un izplatīšanai uz vietas ieroču turētāju, jauniešu, politiķu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju starpā;

16.

atgādina, ka 2003. gada jūnijā pieņemtajos humānās palīdzības principos un labajā praksē ir uzsvērta nepieciešamība veicināt pārskatu iesniegšanu un iedrošināt regulāri novērtēt starptautiskās reakcijas uz humānajām krīzēm, tostarp līdzekļu devēju efektivitāti, un uzstāj, ka, izstrādājot minētos novērtējumus, ir aktīvāk jākonsultējas ar humānās palīdzības partneriem;

17.

atgādina, ka palīdzības sniegšanas pamatā jābūt tikai konstatētajām vajadzībām un neaizsargātības pakāpei un ka palīdzības kvalitāti un kvantitāti vispirms nosaka sākotnējā novērtēšana, kas vēl jāuzlabo, jo īpaši neaizsargātības kritēriju piemērošanas ziņā, sevišķi attiecībā uz sieviešu, bērnu un invalīdu grupām;

18.

atgādina, ka palīdzības saņēmēju efektīva un pastāvīga iesaistīšana un, ja iespējams, līdzdalība palīdzības pārvaldībā ir viens no būtiskiem humānās palīdzības kvalitātes nosacījumiem, īpaši ilgstošu krīžu gadījumā;

19.

uzstāj uz to, ka dabas vai cilvēka izraisītas katastrofas gadījumā ES palīdzība jāorientē uz palīdzību vietējai ekonomikai, piemēram, cik iespējams, uz vietējo vai reģionā ražoto pārtikas produktu pirkšanu un lauksaimniekiem vajadzīgo materiālu nodrošināšanu;

20.

aicina saskaņot dažādu dalībnieku izmantotās metodes un mudina ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroju (OCHA) turpināt darbu pie kopējas metodoloģiskās struktūras definēšanas, par tās prioritāti izvirzot pasākumu efektivitāti un tempu un pastāvīgi pēc iespējas vairāk iesaistot vietējos dalībniekus, arī nevalstiskos;

21.

aktīvi mudina Komisiju turpināt darbu tādās jomās kā ēdināšana, aizsardzība, dzimumu vienlīdzība un seksuālā vardarbība, bēgļi, repatrianti un iekšzemē pārvietotas personas un aicina dzimuma un reproduktīvās veselības jautājumus sistemātiski iekļaut humānajā palīdzībā pirmās palīdzības veselības aprūpes pakalpojumu jomā;

22.

pieprasa Padomei precizēt Michel Barnier ziņojuma ieteikumu, saskaņā ar kuru Eiropas attālākos reģionus — un ne tikai tos — aicināts izmantot kā atbalsta punktus, lai veicinātu iepriekšēju pamatproduktu un loģistikas sagatavošanu un izvietošanu, lai atvieglotu Eiropas cilvēkresursu un materiālo līdzekļu prognozēšanu steidzamas humānās palīdzības sniegšanas gadījumā ārpus Eiropas Savienības;

23.

iedrošina Komisiju turpināt pētījumu par humānās palīdzības iespējamo negatīvo ietekmi uz zonām, kurās tiek sniegta šī palīdzība, īpaši attiecībā uz iespējamo ekonomisko un sociālo struktūru destabilizāciju un ietekmi uz dabisko vidi, un aicina izstrādāt atbilstošas stratēģijas, kurās būtu paredzēta iespēja ņemt vērā šo ietekmi projektu izstrādes posmā;

24.

aicina respektēt starptautisko humānās palīdzības programmu finansēšanas un īstenošanas dalībnieku daudzveidību — ANO, Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustība, NVO — un mudina strādāt pie vietējo dalībnieku spēju nostiprināšanas; aicina īstenot pareizu koordinēšanu un informācijas apmaiņu starp visiem iesaistītajiem dalībniekiem;

25.

prasa visām valsts iestādēm ņemt vērā NVO svarīgo lomu līdzekļu piesaistē ar privātiem ziedojumiem;

26.

atbalsta ANO humānās palīdzības reformu turpināšanu un aicina nostiprināt humānās palīdzības koordinatoru sistēmu, palielināt apvienoto fondu izmantošanas pārredzamību, orientāciju uz saņēmēju un elastīgumu un veikt zināmu skaitu t. s. kopu pieejas uzlabojumu (nozares atbildība), pamatojoties uz ANO “Humānās rīcības pārskata” ieteikumiem un pastiprinot pārredzamības un pārskatatbildības principus, jo īpaši koordinēšanas ar vietējām iestādēm un nevalstiskiem dalībniekiem, starpnozaru aspektu ņemšanas vērā un koordinēšanas grupu starpā ziņā;

27.

atkārtoti pauž savu nostāju, ka Apvienoto Nāciju Organizācijai un jo īpaši OCHA ir centrālā loma starptautiskās humānās palīdzības sniegšanas koordinēšanā;

28.

atbalsta iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt lielāku dažādo Eiropas instrumentu reaģēšanai krīzes situācijās saskaņotību, un atzinīgi vērtē humānās palīdzības sniegšanas un civilās aizsardzības apvienošanu vienā ģenerāldirektorātā; tomēr pieprasa, lai to attiecīgās pilnvaras, lomas un resursi paliek oficiāli nodalīti;

29.

prasa Padomei un Komisijai ieviest precīzus un pārredzamus noteikumus attiecībā uz sadarbību un koordinēšanu starp EĀDD un Komisiju liela mēroga krīžu pārvarēšanai ārpus Eiropas Savienības teritorijas, kā arī aktīvi strādāt, ņemot vērā šo resursu redzamību ES un šajā jomā izmantotās spējas;

30.

atgādina, ka Eiropas Savienības ārējā stratēģija par bērnu tiesībām jābalsta uz vērtībām un principiem, kas definēti Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, jo īpaši 3., 16., 18., 23., 25., 26. un 29. pantā, un ANO Konvencijā par bērna tiesībām un tās fakultatīvajos protokolos;

31.

atkārto, ka nodalījumam starp militāro spēku un humānās palīdzības dalībnieku pilnvarām jāpaliek skaidram, jo īpaši dabas katastrofu un bruņotu konfliktu skartajās jomās, un ka ir būtiski, ka militārie līdzekļi un spējas tiek uzmantoti tikai izņēmuma gadījumos un kā galējais līdzeklis, atbalstot humānās palīdzības sniegšanas operācijas saskaņā ar ANO pamatnostādnēm (pamatnostādnes par militārajiem un civilās aizsardzības līdzekļiem un Oslo pamatnostādnes) (10);

32.

atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka humānā palīdzība un civilā aizsardzība jāsaprot tikai kā civils uzdevums un jāīsteno attiecīgi;

33.

prasa Komisijai, lai tā veic informēšanas pasākumus par humānās palīdzības specifiku Eiropas Savienības ārpolitikas ietvaros, un prasa dalībvalstīm, lai tās nodrošina, ka to bruņotie spēki ievēro un piemēro ANO pamatnostādnes; turklāt uzskata, ka ir nepieciešams dialogs starp militārajiem spēkiem un humānās palīdzības dalībniekiem, lai veicinātu savstarpēju saprašanos;

34.

atkārtoti apstiprina, ka civilās aizsardzības līdzekļi humānajās krīzēs jāizmanto, pamatojoties uz vajadzībām, un tiem jābūt papildinošiem un saskaņotiem ar humāno palīdzību, un ka dabas katastrofu gadījumā šie līdzekļi var ļoti konkrēti ietekmēt humānās palīdzības sniegšanu, ja tos izmanto saskaņā ar attiecīgajiem Aģentūru pastāvīgās komitejas (IASC) principiem;

35.

prasa Komisijai iesniegt vērienīgus tiesību aktu priekšlikumus ar mērķi izveidot Eiropas civilās aizsardzības spēkus, kuru pamatā būtu pašreizējā Kopienas civilās aizsardzības mehānisma uzlabošana un esošo valstu līdzekļu apvienošana, tādējādi neradot ievērojamas papildu izmaksas un gūstot idejas no pārbaudītiem noteikumiem sagatavošanās pasākumu ietvaros; civilās aizsardzības spēku finansējumam jābūt papildus finansējumam, kas paredzēts humānajām ārkārtas situācijām;

36.

paredz, ka Eiropas civilās aizsardzības spēku varētu veidot noteiktu dalībvalstu apņemšanās brīvprātīgi piešķirt būtiskus civilās aizsardzības moduļus, kas ir noteikti iepriekš un ir gatavi nekavējoties iesaistīties Savienības darbībās, kuras koordinē Monitoringa un informācijas centrs (MIC), un tāpēc uzskata, ka vairums no minētajiem moduļiem, kas jau ir pieejami valsts līmenī, paliks to pārziņā, un šo “gatavībā esošo” moduļu izvietošana ļaus izveidot Savienības civilās aizsardzības tīklu, lai reaģētu uz katastrofām, kuras notiek Savienībā un ārpus tās;

37.

atzinīgi vērtē, ka 2009. gada februārī tika pieņemta jauna Eiropas stratēģija katastrofu draudu mazināšanas atbalstam jaunattīstības valstīs; tāpēc aicina Komisiju kopā ar valstu valdībām, vietējām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām saņēmējās valstīs izstrādāt katastrofu novēršanas un reaģēšanas pārvaldības spējas programmas un aicina ātri ieviest šo stratēģiju;

38.

prasa pielikt ievērojamas pūles katastrofu draudu mazināšanas dimensijas sistemātiskākai iekļaušanai attīstības palīdzības politikā un humānās palīdzības politikā;

39.

mudina ievērojami palielināt summas, kas piešķirtas šai dimensijai, un uzsver neliela apjoma finansējuma saglabāšanas nozīmi, lai garantētu pieeju, kurā tiek ņemts vērā konteksts, un projektu vietējo pārvaldību;

40.

prasa, lai darba kārtība, kas saistīta ar piemērošanos klimata pārmaiņām, tiktu vairāk saskaņota ar katastrofu draudu mazināšanas pasākumiem;

41.

pauž nožēlu, ka neatliekamās palīdzības, rehabilitācijas un attīstības saistības jomā konkrētais progress joprojām ir ierobežots, neskatoties uz politisko saistību apjoma palielināšanos pēdējo gadu laikā;

42.

uzsver, cik svarīga ir laicīga pāreja no ārkārtas stāvokļa uz attīstību, pamatojoties uz īpašiem kritērijiem un rūpīgi veiktu vajadzību novērtējumu;

43.

prasa piešķirt vairāk līdzekļu, lai nodrošinātu atbalsta nepārtrauktību, un koncentrēties uz esošo finanšu līdzekļu elastīgumu un papildināmību pārejas periodos no ārkārtas stāvokļa uz attīstību;

44.

aicina uzlabot dialogu un koordinēšanu starp humānās palīdzības organizācijām un attīstības aģentūrām intervences vietās un attiecīgajos dienestos Eiropas un dalībvalstu iestādēs;

45.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī ANO Humānās palīdzības koordinācijas birojam (OCHA).

11.5.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 136/8

—

ņemot vērā 2010.gada 8. jūlija rezolūciju par KLP nākotni pēc 2013. gada (1),

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 13. janvāra rezolūciju par Kopējo lauksaimniecības politiku un vispārējo nodrošinātību ar pārtiku (2),

—

ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par Eiropas Savienības lauksaimniecību un klimata pārmaiņām (3),

—

ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par taisnīgiem ienākumiem lauksaimniekiem: labāku pārtikas apgādes ķēdes darbību Eiropā (4),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par ārpusbiržas atvasinājumiem, centrālajiem darījumu starpniekiem un darījumu reģistriem, SEC(2010)1058,

—

ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūciju par pārtikas cenu celšanos ES un jaunattīstības valstīs (5),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES politikas programma jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas”,

—

ņemot vērā ANO Tūkstošgades attīstības mērķus, kuros paredzēts laikā līdz 2015. gadam uz pusi samazināt badā dzīvojošo pasaules iedzīvotāju skaitu (salīdzinājumā ar 1990. gadu),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A7-0376/2010),

A.

tā kā Eiropas iedzīvotāju nodrošinātība ar pārtiku, patērētāju apgāde ar veselīgu un kvalitatīvu pārtiku par samērīgām cenām un ienākumu nodrošināšana lauksaimniekiem bijuši Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) galvenie mērķi kopš tās izveides, un tie arī pašlaik ir ES svarīgākie mērķi;

B.

tā kā nesenā pārtikas un preču cenu nepastāvība ir izraisījusi nopietnas bažas par Eiropas un pasaules apgādi ar pārtiku un tā kā neaizsargātākās iedzīvotāju grupas visvairāk cieš no pārtikas cenu pieauguma;

C.

tā kā cenu nepastāvība lauksaimniecībā ir pastāvīga parādība, jo cenas nesamērīgi reaģē uz nelielām ražošanas apjoma izmaiņām, turklāt ļoti bieži tas saistīts ar spekulāciju;

D.

tā kā nesenajā FAO Pasaules pārtikas nodrošinātības komitejas sanāksmē ES vērsa uzmanību uz ārkārtējas cenu nepastāvības problēmu un jaunā augsta līmeņa ekspertu grupa tika lūgta ziņot par iemesliem un pasākumiem saistībā ar cenu svārstībām;

E.

tā kā klimatiskās un citas parādības var rosināt valstis īstenot protekcionisma politiku, ko apliecina nesen Krievijas un Ukrainas ieviestais kviešu eksporta aizliegums, turklāt šīs valstis kopā eksportē aptuveni 30 % no pasaules kviešu apjoma;

F.

tā kā pārtikas ražošanu pasaulē var regulāri apdraudēt dažādi faktori, tostarp kaitēkļi un slimības, dabas resursu pieejamība un dabas katastrofas, kā to apliecina 2010. gada ilgstošais sausums un ugunsgrēki Krievijā un plašie plūdi Pakistānā;

G.

tā kā klimata pārmaiņu rezultāts būs arvien biežākas šādas dabas katastrofas un tiks mazināta nodrošinātība ar pārtiku;

H.

tā uzdevums ir ražot vairāk produkcijas no mazāka izmantojamo resursu apjoma, liekot uzsvaru uz ilgtspējīgu ražošanu, jo jāņem vērā ietekme uz dabas resursiem;

I.

tā kā ES ir lielākā neto lauksaimniecības produktu importētāja un lielā mērā ir atkarīga no olbaltumvielas un eļļu saturošu produktu un kukurūzas importa tās lopkopības nozares vajadzībām, kā arī ir atkarīga no augļu un dārzeņu importa, un tas ir arī tāpēc, ka Eiropas ražotājiem nav atļauts lietot līdzvērtīgas šo produktu ražošanas metodes;

J.

tā kā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) aprēķini liecina, ka sakarā ar paredzamo pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu no 7 līdz 9,1 miljardam laikā līdz 2050. gadam būs nepieciešams pārtikas apgādi palielināt par 70 %;

K.

tā kā Eiropas Savienībā cilvēki vēl arvien dzīvo nabadzībā un cieš badu; tā kā 79 miljoni ES iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa (60 % no vidējiem ienākumiem tajā valstī, kurā attiecīgā persona dzīvo); tā kā 16 miljoni ES iedzīvotāju aizvadītajā ziemā saņēma pārtikas atbalstu no labdarības organizācijām;

L.

tā kā nodrošinātība ar pārtiku nenozīmē tikai pārtikas piegāžu pieejamību, bet — saskaņā ar FAO formulējumu — arī tiesības uz pārtiku un veselīga uztura pieejamību visiem; turklāt uzskata, ka, kļūstot aizvien konkurētspējīgāka, Eiropa var sekmēt visas pasaules nodrošinātību ar pārtiku;

M.

tā kā nepietiekamu pārtikas nodrošinātību nabadzīgākajiem sabiedrības locekļiem vēl pastiprināja pasaules ekonomikas un finanšu krīze,

N.

tā kā pēc desmit gadu ilgušas stagnācijas lauksaimnieku ienākumi 2009. gadā ievērojami samazinājās, galvenokārt sakarā ar sarežģītiem tirgus apstākļiem un pieaugošām ražošanas izmaksām; tā kā ienākumi lauksaimniecībā ir ievērojami zemāki (par aptuveni 40 % uz katru darba vienību) nekā pārējās tautsaimniecības nozarēs, un ienākumi uz vienu iedzīvotāju lauku apgabalos ir ievērojami mazāki (par aptuveni 50 %) nekā pilsētās;

O.

tā kā lauksaimnieki saņem arvien mazāku daļu no pārtikas piegādes ķēdē radītās pievienotās vērtības, bet pārtikas rūpniecības daļa palielinās; tā pārtikas piegādes ķēdes pareiza darbība ir nepieciešams priekšnoteikums, lai nodrošinātu, ka lauksaimnieki saņem pienācīgus ienākumus par saražoto;

P.

tā kā visā ES pārtikas ražošanas, piegādes un patēriņa ķēdē tiek zaudēts līdz pat 50 % no saražotās pārtikas;

Q.

tā kā tikai 7 % ES lauksaimnieku ir jaunāki par 35 gadiem;

R.

tā kā nodrošinātība ar pārtiku ir viens no Eiropas svarīgākajiem jautājumiem un prasa saskaņotību un koordināciju starp dažādām nozaru politikas jomām ES līmenī, proti, KLP, enerģētikas politiku, pētniecības programmām, attīstības un tirdzniecības politikas virzieniem un finanšu nozares regulējumu;

1.

uzsver, ka spēcīga un ilgtspējīga lauksaimniecības nozare visā ES un plaukstoša, kā arī ilgtspējīga lauku vide, ko nodrošina spēcīga KLP, ir svarīgi elementi, lai atrisinātu pārtikas nodrošinātības uzdevumu;

2.

apstiprina, ka ES ir pasaulē visaugstākie standarti attiecībā uz lauksaimniecību un pārtikas ražošanu, liekot spēcīgu uzsvaru uz pārtikas nekaitīgumu, pārtikas kvalitāti un vides ilgtspējību lauksaimniecībā;

3.

uzskata, ka vajadzēs izmantot visus lauksaimniecības veidus, lai varētu nodrošināt ar pārtiku gan pašu Eiropu, gan citas valstis;

4.

pauž pārliecību, ka tiesības uz pārtikas nodrošinātību ir cilvēka pamattiesības un ka tās ir nodrošinātas tad, kad visiem cilvēkiem jebkurā laikā ir fiziska un ekonomiska iespēja piekļūt piemērotai, no veselības viedokļa nekaitīgai un uzturvielām bagātai pārtikai, lai apmierinātu uztura vajadzības un vēlmes aktīvai un veselīgai dzīvei;

5.

apstiprina, ka ES pienākums ir nodrošināt tās iedzīvotājus ar pārtiku, tāpēc ir izšķiroši svarīgi, lai ES turpinātos lauksaimnieciskā darbība; vērš uzmanību uz to, ka samazinās ES saimniecību ienākumi, ko izraisa pieaugošās ražošanas izmaksas un cenu nepastāvība, tādējādi nelabvēlīgi tiek ietekmēta lauksaimnieku spēja uzturēt ražošanu; turklāt uzsver izmaksas, kas Eiropas lauksaimniekiem ir jāuzņemas, lai izpildītu pasaulē visaugstākās pārtikas drošības, vides aizsardzības un darba standartu prasības; uzsver, ka lauksaimniekiem ir jāsaņem kompensācija par šiem papildu izdevumiem un par sabiedrisko preču piegādāšanu sabiedrībai; uzsver, ka pārtikai, kas ienāk ES no citām valstīm, jāatbilst tādiem pašiem augstiem standartiem, lai Eiropas ražotāji nebūtu zaudētāji attiecībā uz konkurenci;

6.

atzīst, ka atbilstošas pārtikas piegādes nodrošināšanai ir būtiska sastāvdaļa nodrošinātībā ar pārtiku, taču atzīst arī to, ka piekļuve pārtikai un pārtikas pieejamība ir elementi, kam jāpievērš uzmanība, nodrošinot atbilstošu dzīves līmeni, jo īpaši tiem, kuriem nepietiek saimniecisko resursu, un šīs personas bieži vien ir bērni, gados vecāki cilvēki, migranti, bēgļi un bezdarbnieki;

7.

atbalsta formulu “pārtikas nodrošinātība — uzturvērtība — kvalitāte — tiešs tuvums — jauninājumi — ražīgums”; uzskata, ka šo mērķu sasniegšanai turpmākās KLP veidošanā ir jāņem vērā sabiedrības viedoklis, ka šai politikai vajadzētu attiekties gan uz lauksaimniecības, gan pārtikas jomu un tās mērķim vajadzētu būt sabiedrības informēšanai par veselīgu uzturu;

8.

uzskata, ka ES vajadzētu radīt labus apstākļus to programmu (tostarp uztura atbalsta programmu, piemēram, skolu apgādei ar augļiem un pienu) īstenošanai dalībvalstīs, kā arī vairāk jāatbalsta izglītība un izpratnes veicināšana par produktu izcelsmi un uzturu, jo uztura apzināta izvēle var novērst slimības, kā arī samazināt lielo slogu Eiropas sociālajiem izdevumiem; aicina arī īstenot vairāk uztura atbalsta programmas, attiecībā uz kurām vajadzētu samazināt administratīvo slogu, kā arī aicina palielināt šo programmu budžetu; aicina Komisiju izvērtēt ar šīm programmām saistītos praktiskos jautājumus;

9.

atkārtoti pauž atbalstu programmai, kas paredz palīdzību ES vistrūcīgākajām personām; atgādina, ka ASV ar lauksaimniecības likuma palīdzību būtiski sekmē t.s. papildu uztura atbalsta programmu, kas līdzās tam, ka tiek mazinātas pašu nabadzīgāko iedzīvotāju pārtikas vajadzības, nodrošina vēl arī ievērojamus ienākumus nozarei un ekonomikai kopumā;

10.

apzinās lielās problēmas, ko pārtikas nodrošinātības sasniegšanai rada klimata pārmaiņas, jo īpaši arvien biežākas un vērienīgākas ārkārtējas klimatiskas parādības, piemēram, sausums, plūdi, ugunsgrēki un vētras; uzsver aizvien pieaugošo pasaules mēroga ūdens trūkuma problēmu un tās ietekmi uz pārtikas ražošanu; uzsver nepieciešamību steidzami risināt ūdens apsaimniekošanas un klimata pārmaiņu jautājumus;

11.

atgādina, ka enerģijas piegādes drošība un nodrošinātība ar pārtiku ir ļoti cieši saistītas; atzīst, ka enerģijas izmaksas ir galvenais faktors, kas nosaka lauksaimniecības rentabilitātes līmeni, kas ir galvenokārt atkarīgs no naftas cenām; mudina veikt pasākumus, kas stimulētu lauksaimnieku energoefektivitātes pieaugumu un ieviestu alternatīvus enerģijas piegādes avotus; atgādina, ka nepieciešams konsekventāks atbalsts pētniecības veicināšanai un konsultatīvajiem dienestiem;

12.

tomēr uzskata, ka arvien plašākajos centienos attīstīt atjaunojamos enerģijas avotus un sasniegt 2020. gada mērķus ir jāņem vērā ietekme uz pārtikas ražošanu un piegādi; uzsver trauslo līdzsvaru, kāds pastāv starp mērķu sasniegšanu pārtikas un degvielas jomā;

13.

atzīmē augsto atkarību no olbaltumvielu un eļļu saturošu produktu importa no trešām valstīm, kas negatīvi ietekmē pārtikas un lauksaimniecības nozari un jo īpaši lopkopības nozari cenu pieauguma brīžos;

14.

aicina Komisiju ierosināt tehnisku risinājumu problēmai par zema līmeņa klātbūtni importētā materiālā, kas nav ģenētiski modificēts, un piedāvāt ātrāku apstiprināšanas procesu ES, ievedot jaunus ģenētiski modificētas lopbarības variantus pēc tam, kad ir pierādīts to drošums;

15.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka sabiedrībai ir pieejama informācija par pārtikas drošības kontroles darbību rezultātiem, lai palielinātu pārredzamību Eiropas līmenī;

16.

pauž bažas par zemes sagrābšanas problēmu un tās ietekmi uz pārtikas nodrošinājumu jaunattīstības valstīs, kā arī uz lauksaimniecības un lauksaimnieku nākotni; aicina Komisiju izpētīt šo situāciju saistībā ar zemes īpašumtiesību un dabas resursu aspektiem;

17.

atzīmē, ka augsto barības izmaksu dēļ ir pasliktinājies lopkopības saimniecību stāvoklis Eiropas Savienībā; tādēļ aicina mērķtiecīgi izmantot pieejamos instrumentus saskaņā ar tirgu kopīgas organizācijas Regulu (EK) Nr. 1234/2007, lai stabilizētu tirgu un novērstu krīzi;

18.

uzskata, ka ražīguma pieaugums, kas tiks sasniegts jaunajās dalībvalstīs, palielinās pieejamo zemes platību apjomu un dos iespēju palielināt olbaltumvielas un eļļu saturošu produktu ražošanu Eiropas Savienībā;

19.

atzīmē, ka nodrošinātību ar pārtiku nav iespējams garantēt, ja nav brīvas piekļuves pārtikas un lauksaimniecības ģenētiskajiem resursiem; atzīst, ka FAO Starptautiskais nolīgums par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai ir svarīgs instruments, lai saglabātu lauksaimniecības bioloģisko daudzveidību, tādējādi novēršot arī klimata pārmaiņu sekas;

20.

uzsver, ka pašreiz plānojamie ilgtspējīgu enerģijas kultūru stimulēšanas pasākumi nekādā veidā nedrīkstētu kaitēt sabiedrības nodrošinātībai ar pārtiku;

21.

aicina dalībvalstis izstrādāt un īstenot programmas, kas paredz konkrētus lauksaimnieciskus pasākumus, kuru mērķis ir mazināt klimata pārmaiņu radītās sekas un pielāgoties tām;

22.

uzsver, ka jāsekmē patērētāju informēšanas kampaņa par lauksaimnieku un lauksaimniecības nozares centieniem vides aizsardzībā un pārtikas nodrošināšanā;

23.

uzskata, ka finanšu un lauksaimniecības tirgi pašlaik ir vairāk saistīti nekā jebkad agrāk, uzskata, ka Eiropas mēroga rīcību vien vairs nepietiek un ka Eiropai cenu nestabilitātes un pārtikas nodrošinātības jautājumos ir jārīkojas saskaņoti ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām; atbalsta G20 grupas prezidentvalsts rīcību šā mērķa sasniegšanai;

24.

uzsver problēmas, ar kurām saskaras lauksaimnieki ārkārtējas tirgus un cenu nepastāvības apstākļos; vērš uzmanību uz grūtībām, ar kurām saskaras lauksaimnieki, mēģinot veikt plānošanu ārkārtējas nepastāvības apstākļos; mudina Komisiju steidzami ieviest pastāvīgus un stingrus pasākumus, lai novērstu nepastāvību lauksaimniecības tirgos; uzskata, ka tas būs noteicošais apstāklis, lai nodrošinātu ražošanas turpināšanos Eiropas Savienībā;

25.

atzīmē, ka svarīgāko lauksaimniecības preču cenu indekss finanšu tirgos nekad nav bijis tik nenoturīgs; kā piemēru var minēt pēdējā laika cenas pieaugumu kviešu piegādes līgumiem, kas divu mēnešu laikā palielinājusies par 70 %, bet tirdzniecības apjoms Parīzes preču tirgū vairāk nekā divkāršojies;

26.

uzsver, ka šo notikumu galvenais iemesls ir spekulācijas, un tikai daļēji tos izraisa tirgus pamatprincipi, piemēram, piedāvājums un pieprasījums; atzīmē, ka spekulatīvas darbības izraisījušas līdz 50 % no nesenā cenu pieauguma; atbalsta secinājumus, ko ANO īpašais ziņotājs par tiesībām uz pārtiku izteicis attiecībā uz to, kā ar darījumiem atvasināto instrumentu tirgos preču cenu indeksus ietekmē lielie institucionālie ieguldītāji, piemēram, riska ieguldījumu fondi, pensiju fondi un investīciju bankas, no kuriem neviens nav tieši saistīts ar stāvokli lauksaimniecības preču tirgos;

27.

šajā sakarībā atbalsta spēkā esošo tiesību aktu par finanšu instrumentiem pārskatīšanu, ar ko vajadzētu nodrošināt pārredzamāku tirdzniecību; atgādina, ka finanšu instrumentiem vajadzētu darboties ekonomikas interesēs un palīdzēt lauksaimnieciskajai ražošanai pārvarēt krīzes un klimatiskos apstākļus; vienlaikus nedrīkst pieļaut, ka spekulācijas apdraud citādi efektīvas lauku saimniecības;

28.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu regulai par ārpusbiržas atvasinājumiem, centrālajiem darījumu starpniekiem un darījumu reģistriem; vēlas, lai kā ātrās reaģēšanas krīzes instruments tiktu izveidoti drošības tīkli, ar kuriem cīnīties pret ārkārtēju cenu nepastāvību; vēlas redzēt likumdošanas saskaņošanu starp ES un trešām valstīm, piemēram, ASV, lai samazinātu iespēju, ka spekulanti gūst negodīgas priekšrocības no atšķirībām starp dažādām regulatīvajām sistēmām;

29.

atbalsta apņēmīgāku Eiropas rīcību spekulācijas problēmas risināšanā, tostarp piešķirot pilnvaras regulatoriem un uzraudzības iestādēm ierobežot spekulāciju; uzskata, ka preču atvasinātie instrumenti atšķiras no citiem finanšu atvasinātajiem instrumentiem, un pirmos vajadzētu izmantot tikai tirgotājiem, kuriem ir likumīgas intereses aizsargāt lauksaimniecības preces pret riskiem, kā arī citu kategoriju personām, kuras tieši saistītas ar reālu lauksaimniecisko ražošanu; aicina Komisiju nodrošināt, ka darbības ar pārtikas preču atvasinātajiem instrumentiem tiek ierobežotas, lai tās pēc iespējas veiktu ar lauksaimniecības tirgiem tieši saistīti ieguldītāji;

30.

pauž bažas par ievērojamo koncentrāciju, kāda izveidojusies graudaugu tirdzniecības jomā, kā rezultātā attiecīgajiem uzņēmumiem ir iespēja ietekmēt tirgus cenas; atzīmē, ka tas var palielināt cenu nepastāvību, jo labības tirgotāji savu spekulatīvo darījumu dēļ ir ieinteresēti lielās cenu svārstībās; uzskata, ka tas arī norāda uz nepieciešamību pēc intervences krājumiem vai kāda cita drošības tīkla, lai veicinātu cenu stabilitāti un aizsargātu lauksaimnieku un patērētāju intereses;

31.

uzsver, ka bez intervences krājumiem vai stratēģiskiem krājumiem nav iespējams veikt efektīvus pasākumus pret lielām cenu svārstībām; tāpēc uzskata, ka turpmākajā KLP ir jāpalielina tirgus intervences instrumentu loma;

32.

uzsver, ka ir nepieciešama lielāka pārredzamība un godīgums pārtikas piegādes ķēdē, lai nodrošinātu taisnīgu rentabilitāti lauksaimniekiem, taisnīgus ienākumus un cenas visā pārtikas piegādes ķēdē un dzīvotspējīgu lauksaimniecības nozari, kas sekmēs nodrošinātību ar pārtiku; mudina Komisiju sagatavot būtiskus un efektīvus priekšlikumus šā jautājuma risināšanai;

33.

norāda, ka, sastopoties ar cenu nepastāvību, valstis ar zemiem ienākumiem, kurās trūkst pārtikas (LIFDC), mēdz būt vairāk neaizsargātas;

34.

atzīmē, ka pašlaik kopējā pārtikas apgāde pasaulē ir nepietiekama, un ka galvenokārt nepieejamība un augstas cenas daudziem cilvēkiem liedz pārtikas nodrošinātību;

35.

tomēr atzīmē, ka pasaules pārtikas krājumi ir daudz mazāki nekā agrāk, un ka 2007. gada pārtikas krīzes laikā tie samazinājās līdz nepieredzēti zemam līmenim, proti, pārtikas rezervju apjomu pietiktu tikai 12 nedēļu patēriņam; norāda, ka pasaules pārtikas ražošanu arvien vairāk apdraud ar klimata pārmaiņām saistīti ārkārtēji laikapstākļi, urbanizācijas izraisītais globālais spiediens uz zemes resursiem, biežāka kaitēkļu un slimību izplatība, kas var izraisīt pēkšņu un neprognozējams pārtikas trūkumu;

36.

tāpēc uzskata, ka būtu lietderīgi ieviest pārtikas krājumu mērķtiecīgu pasaules sistēmu (gan drošības krājumus bada mazināšanai, gan krājumus, ko varētu izmantot preču cenu regulēšanai), palīdzot atvieglot pasaules tirdzniecību cenu pieauguma laikā, novēršot protekcionisma atkārtošanos un mazinot spiedienu uz pasaules pārtikas tirgiem; uzskata, ka šos krājumus vajadzētu pārvaldīt kopīgai iestādei ANO vai FAO aizgādībā un pilnībā vajadzētu izmantot FAO un ANO Pasaules pārtikas programmas gūto pieredzi; aicina Komisiju steidzami pētīt šo jautājumu un ziņot Parlamentam par visefektīvākajiem veidiem, kā to sasniegt; turklāt aicina Komisiju uzņemties vadošo lomu, atbalstot šādas mērķtiecīgas pasaules pārtikas krājumu sistēmas izveidi;

37.

atgādina, ka ES līdz šim ir rīkojusies, sniedzot atbalstu un piešķirot finansējumu, tostarp Pārtikas mehānismam; vēlētos iepazīties par ziņojumiem par šī mehānisma efektivitāti, tajā skaitā attiecībā uz panākumiem cīņā pret cēloņiem un simptomiem, un aicina Komisiju izvērtēt iespēju ieviest instrumentu, lai palīdzētu cīnīties pret badu pasaulē;

38.

atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir attīstīt lauksaimniecību jaunattīstības valstīs un piešķirt pienācīgu daļu oficiālās attīstības palīdzības (OAP) lauksaimniecības nozarei; pauž nožēlu par lauksaimniecībai piešķirto attīstības palīdzības līdzekļu būtisko samazinājumu kopš astoņdesmitajiem gadiem un atzinīgi vērtē to, ka ir atzīta nepieciešamība šo tendenci mainīt; aicina Komisiju attīstības palīdzības jomā prioritāti piešķirt lauksaimniecībai, tostarp palīdzībai, kas paredzēta lauksaimniekiem tirgus piekļuves iegūšanai;

39.

pauž nožēlu par Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM) veltītās 2010. gada augstākā līmeņa sanāksmes secinājumiem, kuros norādīts, ka jaunattīstības valstīm vēl daudz jādara, lai izpildītu saistības attiecībā uz oficiālo attīstības palīdzību;

40.

atzinīgi vērtē Pasaules Bankas iniciatīvu, kas publiskota Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM) veltītās 2010. gada augstākā līmeņa sanāksmes laikā, proti, palielināt savu atbalstu lauksaimniecības nozarei, lai it īpaši tajās teritorijās, kur ienākumi ir zemi, tos veicinātu, sekmētu nodarbinātību un nodrošinātību ar pārtiku;

41.

apstiprina nostāju, kas izklāstīta ziņojumā par KLP nākotni pēc 2013. gada; atkārtoti apstiprina apņemšanos turpināt stingru lauksaimniecības un lauku attīstības politiku, ar kuru panākt pārtikas nodrošinātību visiem, uzturēt Eiropas lauku dzīvotspēju, padarīt lauksaimniecību konkurētspējīgāku, nodrošināt lauksaimnieciskās ražošanas turpināšanos visā ES, sniegt atbalstu jauninājumiem, konkurētspējai un nodarbinātībai, un kura dotu ieguldījumu, risinot pasaules mēroga problēmas, piemēram, saistībā ar klimata pārmaiņām; uzsver arī nepieciešamību turpināt vienkāršošanu un mazināt ar KLP saistīto birokrātiju, lai labuma guvējiem būtu mazākas īstenošanas izmaksas;

42.

uzsver lomu, kāda nākamajā KLP būs jāuzņemas gados jauniem lauksaimniekiem; norāda, ka tikai 7 % Eiropas lauksaimnieku ir jaunāki par 35 gadiem, turklāt ne mazāk kā 4,5 miljoni lauksaimnieku nākamajos desmit gados dosies pensijā; atbalsta tādus jaunu lauksaimnieku atbalstam paredzētus nostiprināšanas pasākumus kā iekārtošanās pabalsti, subsidētas aizdevumu procentu likmes un cita veida stimulus, ko dalībvalstis īsteno ar to lauku attīstības budžetiem; pauž atkārtotu atbalstu ierosinātā budžeta grozījuma būtībai, proti, jauniešu apmaiņas programmām, un vēlas, lai tās tiktu īstenotas kā izmēģinājuma projekts; aicina arī atcelt visus administratīvos ierobežojumus, kas kavē jauniešus pievērsties lauksaimniecībai;

43.

uzskata, ka pētniecība un jauninājumi ir galvenais, lai sasniegtu nodrošinātību ar pārtiku un palielinātu ražošanu, izmantojot mazāk resursu; uzsver, cik nozīmīgi ir lauksaimniecības nozarē veicināt profesionālo apmācību, izglītības pieejamību, zināšanu nodošanu un apmaiņu ar labāko praksi; atkārtoti atgādina, ka nepieciešama koordinēta pieeja starp KLP un citiem politikas virzieniem, lai atbalstītu pētniecības un jauninājumu pieejamību lauksaimniecībā;

44.

aicina Komisiju un dalībvalstis pašas pilnībā izmantot iespējas, ko piedāvā Septītā pētniecības un attīstības pamatprogramma izpētes un tehnisko jauninājumu jomā, lai tādējādi uzlabotu ražīgumu, vienlaikus ievērojot energoefektivitātes un ilgtspējības kritērijus;

45.

atzīmē, ka ik gadu, klimata pārmaiņu un urbanizācijas dēļ, samazinās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība;

46.

jo īpaši vēlas uzsvērt, cik svarīga ir Eiropas lauksaimniecības daudzveidība un dažādu lauksaimniecības modeļu līdzāspastāvēšanas nodrošināšana, tajā skaitā nelielo lauku saimniecību pastāvēšana, kuras rada jaunas darba vietas ES lauku apgabalos, kā arī pārtikas un uztura daudzveidība un kvalitāte Eiropā, tajā skaitā mazo lauku saimniecību ražotie un citi nerūpnieciski izgatavotie produkti īsās piegādes ķēdēs, lai veicinātu lauku apgabalu attīstību un saglabātu mantojumu reģionālās pārtikas un vīna nozarē;

47.

atzīmē, ka vietējās tradicionālās lauksaimniecības metodes, tajā skaitā ģimenes saimniecības, nelielas lauku saimniecības un bioloģiskās lauku saimniecības, var sniegt vērtīgu ieguldījumu pārtikas nodrošinātības jomā, jo tās bieži visefektīvākā veidā izmanto zemi, lietojot metodes, kas konkrētā reģionā īpaši izstrādātas ilgstošā laikā, un tās ļauj veidot dziļas saiknes starp produktu un tā izcelsmes reģionu, kas simbolizē šā produkta kvalitāti un autentiskumu; uzsver, ka šīs lauksaimniecības metodes vajadzētu izmantot līdztekus modernajām saimniecībām, apvienojot augstu produktivitāti ar ilgtspējīgu zemes izmantošanu;

48.

uzsver arī, ka pārmērīgs lauksaimniecības zemes sadalījums dažās dalībvalstīs kavē lauksaimniecības produktivitāti, un ka jāveic pasākumi, lai veicinātu mazo lauku saimniecību apvienošanos;

49.

uzsver, ka jāsaglabā lauksaimniecības daudzveidība ES, atzīst, ka vietējais tirgus, kuru apgādā ar svaigu un vietēji audzētu lauksaimniecības produkciju ir vides ziņā ilgtspējīgs un palīdz atbalstīt jau iedibinātas lauksaimnieciskās kopienas; uzsver lauksaimniecības nozīmību mazāk labvēlīgos apgabalos; aicina Komisiju ņemt vērā daudzveidīgus Eiropas lauksaimniecības modeļus priekšlikumos par turpmāko KLP, tostarp apsvērt iespēju izveidot īpašus finanšu stimulus un identifikācijas shēmas;

50.

uzsver, ka jāīsteno taisnīgāka KLP, kurai jānodrošina līdzsvarots atbalsta sadalījums lauksaimniekiem gan dalībvalstīs, gan starp tām, lielāka teritoriālā kohēzija un pakāpeniska eksporta subsīdiju pārtraukšana, vienlaikus arī ES tirdzniecības partneriem pakāpeniski pārtraucot izmantot visu veidu eksporta subsīdijas un ierobežojumus attiecībā uz visiem eksporta pasākumiem ar līdzvērtīgu iedarbību;

51.

atzīst, ka KLP reformas ir ievērojami samazinājušas ES lauksaimnieciskās ražošanas ietekmi uz jaunattīstības valstīm, jo gandrīz visas eksporta kompensācijas ir atceltas; aicina ES atzīt lauksaimniecības nozares nozīmīgumu jaunattīstības valstīs, jo īpaši nodrošinot, ka lauksaimniecībai tiek piešķirta prioritāte gan pašās jaunattīstības valstīs, gan ES ārvalstu attīstības palīdzības budžetā;

52.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

11.5.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 136/16

—

ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (10028/2010) (Kongo Republika) un priekšlikumu Padomes lēmumam (12796/2010) (Kamerūna),

—

ņemot vērā brīvprātīga partnerattiecību nolīguma projektu starp Eiropas Savienību un Kongo Republiku par meža tiesību aktu ieviešanu, pārvaldību un kokmateriālu un koksnes izstrādājumu tirdzniecību uz Eiropas Savienību (FLEGT) (07636/2010),

—

ņemot vērā brīvprātīga partnerattiecību nolīguma projektu starp Eiropas Savienību un Kamerūnas Republiku par meža tiesību aktu ieviešanu, pārvaldību un kokmateriālu un koksnes izstrādājumu tirdzniecību uz Eiropas Savienību (FLEGT) (13187/2010),

—

ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniedza saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 3. punkta pirmo daļu, 207. panta 4. punkta pirmo daļu, 218. panta 6. punkta otrās daļas a) un v) apakšpunktu un 218. panta 7. punktu (C7-0170/2010 un C7-0339/2010),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarāciju par pamatiedzīvotāju tiesībām (ko 2007. gada 13. septembrī pieņēma ar Ģenerālās asamblejas rezolūciju Nr. 61/295),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 995/2010, ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus (1),

—

ņemot vērā Kankūnas nolīgumu,

—

ņemot vērā tā 2011. gada 19. janvāra lēmumus par Padomes nostāju projektiem attiecībā uz brīvprātīgo partnerattiecību nolīgumu par FLEGT ar Kongo Republiku (2) un Kamerūnas Republiku (3),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

1.

atzinīgi vērtē brīvprātīgos partnerattiecību nolīgumus (BPN) ar Kamerūnas Republiku un Kongo Republiku; uzskata, ka, pamatojoties uz sarunām par šiem BPN, var sagatavot pamatnostādnes par labu praksi, lai radītu precedentu citām notiekošajām sarunām par BPN ar koksnes ražotājvalstīm;

2.

uzsver kopīgo atbildību, kāda attiecībā uz nelikumīgas mežizstrādes un ar to saistītās tirdzniecības izskaušanu jāuzņemas gan ES, gan valstīm, kas piegādā tropu koksnes produktus ES tirgum, un norāda, ka jāstiprina centieni pasaules meža resursu saglabāšanai un ilgtspējīgai izmantošanai;

3.

šajā sakarībā atzinīgi vērtē iesaistīto pušu apņemšanos uzlabot mežu pārvaldību un nepieciešamības gadījumā mainīt spēkā esošos tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka darbības mežsaimniecības nozarē ir pārskatāmas, tajās tiek ņemtas vērā pamatiedzīvotāju tiesības un tās neveicina nelabvēlīgu ietekmi uz vidi; atzinīgi vērtē arī ES apņemšanos sniegt atbalstu spēju veidošanai, jo īpaši koksnes ražotājvalstīs palīdzot izveidot koksnes un koksnes izstrādājumu izsekojamības un ieguves likumības pārbaudes sistēmas;

4.

atgādina, ka BPN pamatideja ir kopīgiem spēkiem apturēt tirdzniecību ar nelikumīgi iegūtu koksni un tās izstrādājumiem, kā arī atbalstīt centienus, lai apturētu mežu izciršanu un mežu degradāciju, ar to saistīto oglekļa emisiju pieaugumu un bioloģiskās daudzveidības izzušanu visā pasaulē, vienlaikus veicinot ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, ilgtspējīgu cilvēces attīstību, ilgtspējīgus pārtikas avotus un cieņu pret pamatiedzīvotājiem un vietējiem iedzīvotājiem;

5.

atgādina, ka tropu mežu un citu mežu ar lielu bioloģisko daudzveidību un oglekļa uzkrājumu apjomu arvien lielāka mēroga izmantošana nav ilgtspējīga un tā var izraisīt turpmāku mežu izciršanu un mežu degradāciju, tādējādi sekmējot pasaules vides iznīcināšanu; atzīmē ar BPN saistīto pretrunu, jo, veicinot koksnes izstrādājumu tirdzniecību no valstīm ar lielām dabisko mežu platībām, ES varētu apdraudēt pati savus mērķus cīņā pret klimata pārmaiņām, par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu, nabadzības samazināšanu un mežu izciršanas apturēšanu visā pasaulē; tāpēc aicina Komisiju nodrošināt, lai ES politika būtu saskaņota un lai ar BPN atbalstītajām darbībām tiktu dots efektīvs ieguldījums visu BPN pušu starptautisko saistību pildīšanā; mudina Komisiju un Padomi precizēt, kādas papildu iniciatīvas līdzās BPN ir paredzētas, lai cīnītos pret dabisko mežu izciršanu un degradāciju un veicinātu to aizsardzību;

6.

atgādina, ka, lai gan meži ir to valstu suverēns īpašums, kurās tie atrodas, meža vide ir cilvēces kopējs mantojums un meži ir jāsargā, jāsaglabā un, ja iespējams, jāatjauno, tiecoties sasniegt galveno mērķi, proti, saglabāt bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu funkcijas, aizsargāt klimata sistēmu un nodrošināt pamatiedzīvotāju un no meža atkarīgo kopienu tiesības; tāpēc aicina partnervalstu valdības Āfrikā un trešās valstīs izstrādāt zemes izmantojuma un resursu pārvaldības plānus, kas ļautu sasniegt šos mērķus, kā arī noteikt, kādos gadījumos un cik liels atbalsts būtu nepieciešams no ārvalstu partneriem un starptautiskām organizācijām, lai sekmētu šo mērķu sasniegšanu;

7.

šajā sakarībā aicina Komisiju pievērst vislielāko uzmanību tam, lai nodrošinātu, ka BPN neveicina rūpnieciskās mežistrādes darbību paplašināšanos arī neskartu mežu teritorijās, un strādāt kopīgi ar Kamerūnas Republikas un Kongo Republikas valdībām un visu citu to valstu valdībām, kuras noslēgs BPN nākotnē, lai uzraudzītu un veiktu pasākumus tās negatīvās ietekmes novēršanai, ko koku izciršana komerciāliem mērķiem gan tieši, gan netieši rada savvaļas dabai;

8.

atzinīgi vērtē brīvprātīgo, pārredzamo, uz līdzdalību un vienprātības panākšanu vērsto pieeju, ar kuru tika panākta vienošanās par nolīgumiem; rosina, ka šādai pieejai vajadzētu kļūt par normu sarunās par BPN ar citām koksnes ražošanas partnervalstīm;

9.

uzsver būtisko lomu, kāda neatkarīgām valstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām un neatkarīgiem ārējiem novērotājiem ir attiecībā uz uzraudzību pār to, kā visas iesaistītās puses veic nolīgumu pienācīgu īstenošanu, tajā skaitā iesaistot valstu ieinteresētās personas apvienotajās komitejās, kuras tiks izveidotas īstenošanas procesa pārraudzībai; uzsver, ka vietējās pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir jābūt pilnvarotām veikt neatkarīgu uzraudzību pār tiesību aktu ievērošanu, kā arī pār mežsaimniecības nozares pārvaldības reformu īstenošanu;

10.

aicina Komisiju izveidot mehānismu, lai nodrošinātu, ka BPN tiek piemēroti efektīvi un savlaicīgi dažādos to īstenošanas posmos, jo īpaši garantējot vietējo ieinteresēto personu spējas nostiprināšanu un vietējo kopienu un pamatiedzīvotāju tiešu iesaistīšanos īstenošanas posmā, lai nodrošinātu plašāku atbalstu ar BPN saistītajām reformām, kā arī pilnīgu ES importētās koksnes pārbaudi;

11.

atgādina, ka ir jāpārskata tiesiskais un normatīvais regulējums mežsaimniecības nozarē, lai BPN atbilstu FLEGT rīcības plāna mērķiem un nodrošinātu, ka BPN īstenošana veicina to vides un sociālās jomas konvenciju un starptautisko nolīgumu ievērošanu, kurām BPN puses ir pievienojušās;

12.

atgādina, ka BPN mērķis ir arī uzlabot sociālo taisnīgumu un vietējo kopienu un pamatiedzīvotāju tiesību ievērošanu, kas paredz piemērot pārskatāmības principu un principu par līdzdalību uz vienlīdzīgiem pamatiem;

13.

atgādina, ka šie uzlabojumi likumdošanā ir jāpabeidz vēl pirms tiek izsniegtas FLEGT licences;

14.

aicina Komisiju sešu mēnešu laikā pēc ikviena BPN stāšanās spēkā iesniegt ziņojumu par pasākumiem, kas veikti, lai nodrošinātu, ka arī īstenošanas posmā turpinās un tiek uzturēts dialogs starp ieinteresētajām personām un pilsonisko sabiedrību, tostarp vietējām kopienām un pamatiedzīvotājiem; uzskata, ka šādā ziņojumā vajadzētu iekļaut novērtējumu par sekām un reālo ieguldījumu, ko BPN saturs nodrošinājis attiecībā gan uz ES, gan otras parakstītājvalsts starptautiskajām saistībām vides un ilgtspējīgas attīstības jomā, tostarp par bioloģiskās daudzveidības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu apsaimniekošanu;

15.

aicina abas BPN puses nodrošināt, ka pilsoniskā sabiedrība, vietējie iedzīvotāji un pamatiedzīvotāji var brīvi un pārliecināti dot savu ieguldījumu BPN ieviešanā un īstenošanā; uzskata, ka Nolīguma īstenošanas apvienotajai komitejai vajadzētu nodrošināt pilsonisko sabiedrību, vietējo iedzīvotāju un pamatiedzīvotāju organizācijas ar tiesībām iesniegt sūdzības un arī ar pārsūdzības tiesībām, ja sūdzības iesniegšana bijusi nesekmīga;

16.

prasa Komisijai nodrošināt, ka ir laba izpratne par pašreizējo cilvēktiesību situāciju ikvienā iespējamā BPN partnervalstī, un iesaka, lai Komisija neiesaistās ar tādam valstīm, kurās nav tiesiskā regulējuma svarīgāko cilvēktiesību un sociālo tiesību aizsardzībai; atkārtoti apstiprina, ka nepieciešams atklāts dialogs, vārda brīvība — tajā skaitā reliģijas brīvība — un preses brīvība ikvienā valstī, uz kuru attiecas BPN, lai iespējamās sūdzības tiktu uzklausītas;

17.

prasa Komisijai regulāri izstrādāt un iesniegt Parlamentam progresa ziņojumu par visu pašreizējo un turpmāko BPN dažādu noteikumu īstenošanu;

18.

sagaida, ka turpmākajos gados tiks parakstīti arvien vairāk BPN un būs nepieciešams īpašs un papildu finansējums, lai attīstītu tehniskos resursus un cilvēkresursus; aicina Komisiju un ES dalībvalstis precizēt, kādi līdzekļi tiks izmantoti, lai atbalstītu sarunas par šiem nolīgumiem un to īstenošanu;

19.

aicina Komisiju ziņot Parlamentam par sasniegumiem sarunās par pašreizējiem un turpmākiem BPN un to īstenošanu un savlaicīgi informēt Eiropas Parlamentu par Nolīguma īstenošanas apvienotās komitejas darbu, par nolīguma neatkarīgā revidenta uzdevumiem un revīzijas ziņojumiem, par ziņojumiem, kuros izvērtēta nolīguma īstenošana — tostarp sniegts novērtējums par tā sociālo, ekonomisko un vides ietekmi — un sarakstu ar to uzņēmumu nosaukumiem, kuriem piešķir koncesijas;

20.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī visu to valstu valdībām un parlamentiem, uz kurām attiecas BPN.

11.5.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 136/19

—

ņemot vērā 2003. gada 25. septembra rezolūciju par Pasaules Tirdzniecības organizācijas 5. Ministru konferenci Kankūnā (1), 2005. gada 12. maija rezolūciju par Dohas sarunu kārtas novērtējumu pēc PTO Ģenerālpadomes 2004. gada 1. augusta lēmuma (2), 2005. gada 1. decembra rezolūciju par gatavošanos Pasaules Tirdzniecības organizācijas 6. Ministru konferencei Honkongā (3), 2006. gada 23. marta rezolūciju par ekonomisko partnerattiecību nolīgumu (EPN) ietekmi uz attīstību (4), 2006. gada 4. aprīļa rezolūciju par Dohas sarunu kārtas izvērtējumu pēc PTO Ministru konferences Honkongā (5), 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par tirdzniecību un nabadzību: tirdzniecības politiku izstrāde, lai nodrošinātu tirdzniecības maksimālu ieguldījumu nabadzības mazināšanā (6), 2006. gada 7. septembra rezolūciju par Dohas Attīstības programmas (DAP) sarunu apturēšanu (7), 2007. gada 23. maija rezolūciju par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem (8), 2007. gada 12. decembra rezolūciju par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem (9), 2008. gada 5. jūnija nostāju par priekšlikumu Padomes regulai par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu laikposmam no 2009. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. decembrim, un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 552/97, (EK) Nr. 1933/2006 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 964/2007 un (EK) Nr. 1100/2006 (10) un 2009. gada 25. marta rezolūciju par pagaidu partnerattiecību nolīguma noslēgšanu starp Klusā okeāna valstīm, no vienas puses, un Eiropas Kopienu, no otras puses (11),

—

ņemot vērā pagaidu ekonomisko partnerattiecību nolīgumu starp Eiropas Kopienu, no vienas puses, un Klusā okeāna valstīm, no otras puses,

—

ņemot vērā partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas noslēgts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū (Kotonū nolīgums),

—

ņemot vērā Padomes 2007. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1528/2007, ar ko dažu tādu valstu izcelsmes izstrādājumiem, kuras ietilpst Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupā, piemēro režīmu, kas paredzēts nolīgumos, ar ko izveido ekonomisko partnerattiecību nolīgumus vai kuru rezultātā notiek to izveide (12),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 23. oktobra paziņojumu par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem (COM(2007)0635),

—

ņemot vērā Vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību (GATT) un jo īpaši tās XXIV pantu,

—

ņemot vērā PTO ministru konferences 4. sesijas ministru deklarāciju, ko pieņēma 2001. gada 14. novembrī Dohā,

—

ņemot vērā PTO ministru konferences 6. sesijas ministru deklarāciju, ko pieņēma 2005. gada 18. decembrī Honkongā,

—

ņemot vērā Tirdzniecības atbalsta darba grupas ziņojumu un ieteikumus, ko PTO Ģenerālpadome pieņēma 2006. gada 10. oktobrī,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kurā izvirzīti Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM), ko starptautiskā sabiedrība noteikusi par kritērijiem nabadzības izskaušanai,

—

ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2007. gada 22. novembrī Kigali (Ruandā) pieņemto deklarāciju,

—

ņemot vērā 2006. gada 14. decembra rezolūciju par situāciju Fidži (13), kurā Eiropas Parlaments stingri nosodīja to, ka Fidži bruņotie spēki ir pārņēmuši varu,

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 103 ieteikumu katalogu, kas tika publiskots 2010. gada 23. martā darba grupas ziņojumā par Vispārējo regulāro pārskatu, un ņemot vēra Fidži valdības 2010. gada 10. jūnija oficiālo atbildi, kurā teikts, ka jau sen pieprasītās un bieži atliktās vēlēšanas tagad tiek plānotas 2014. gadā un ka šis datums nav diskutējams,

—

ņemot vērā 2010. gada 16. decembra jautājumu Komisijai par pagaidu ekonomisko partnerattiecību nolīguma starp Eiropas Kopienu, no vienas puses, un Klusā okeāna valstīm, no otras puses, noslēgšanu (O-0212/2010 – B7-0807/2010),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā, sākot ar 2008. gada 1. janvāri, Eiropas Savienības un ĀKK valstu līdzšinējās tirdzniecības attiecības vairs neatbilst PTO noteikumiem, jo šīs attiecības ĀKK valstīm, nepiemērojot savstarpīguma principu, nodrošināja labvēlīgāku piekļuvi ES tirgiem;

B.

tā kā EPN atbilst PTO noteikumiem, un šo nolīgumu mērķis ir atbalstīt reģionālo integrāciju un labvēlīgi ietekmēt ĀKK valstu ekonomikas pakāpenisku integrāciju pasaules ekonomikā, tādējādi veicinot šo valstu ilgtspējīgu sociālo un ekonomisko izaugsmi un sekmējot kopējos centienus izskaust nabadzību minētajās valstīs;

C.

tā kā EPN ir jāizmanto, lai veidotu ilgtermiņa attiecības, kurās tirdzniecība sekmē izaugsmi;

D.

tā kā nolīgumam pievienotajā cukura protokolā secīgu Kotonū konvenciju ietvaros un Kotonū nolīgumā ir paredzēti prognozējami ienākumi mazām Klusā okeāna valstīm, kuru diversifikācijas iespējas lauksaimniecības nozarē ir ierobežotas;

E.

tā kā pagaidu ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (PEPN) ir preču tirdzniecības nolīgumi, kas palīdz novērst tirdzniecības pārtraukšanu starp ĀKK un ES;

F.

tā kā pašreizējā finanšu un ekonomikas krīze liecina, ka tirdzniecības politika jaunattīstības valstīm būs nozīmīgāka nekā jebkad agrāk;

G.

tā kā līdz šim no ĀKK Klusā okeāna valstīm tikai Papua-Jaungvineja un Fidži Salu Republika ir parafējušas PEPN (2009. gada beigās); tā kā uz visām pārējām ĀKK valstīm attiecas vai nu iniciatīva “Viss, izņemot ieročus”, kas dod piekļuvi ES tirgum bez muitas un bez kvotām, vai arī parastā ES vispārējo preferenču sistēma;

H.

tā kā attiecībā uz Papua-Jaungvineju pagaidu nolīgumu piemēro kopš 2009. gada 20. decembra; tā kā nolīguma piemērošanu attiecībā uz Fidži Republiku sāks, tiklīdz būs saņemts Fidži Republikas paziņojums — vai nu par pagaidu piemērošanu, vai arī par ratificēšanu;

I.

tā kā turpinās sarunas ar visām 14 ĀKK Klusā okeāna valstīm par visaptverošu EPN;

J.

tā kā PEPN aptver visus svarīgākos preču tirdzniecības nolīguma noteikumus;

K.

tā kā šajā nolīgumā ietverto saistību ietekme uz attiecīgajām valstīm un Klusā okeāna reģionu var izrādīties sevišķi būtiska;

L.

tā kā PEPN ietekmēs turpmāko starp Papua-Jaungvineju un Fidži Salu Republiku un citiem tirdzniecības partneriem noslēgto nolīgumu darbības jomu un saturu, kā arī reģiona nostāju sarunās par EPN;

M.

tā kā konkurence starp ES un Klusā okeāna valstu ekonomiku ir ierobežota, jo lielākā daļa ES eksporta ir preces, ko Klusā okeāna valstīs neražo, bet izmanto vai nu tiešam patēriņam, vai kā resursus vietējā rūpniecībā;

N.

tā kā zivsaimniecība un ar zivsaimniecību saistītās darbības un nozares uzrāda vislielāko potenciālu eksporta pieaugumam nākotnē, ja vien zivsaimniecības darbības notiks ekoloģiski ilgtspējīgā veidā;

O.

tā kā jaunajiem tirdzniecības noteikumiem ir jābūt izstrādātiem ar mērķi atbalstīt vietējo nozaru attīstību un pasargāt tās no resursu izzušanas un klimata pārmaiņām un tā kā šie noteikumi ir jāpapildina ar palielinātu atbalstu, nodrošinot ar tirdzniecību saistītu palīdzību;

P.

tā kā ES stratēģijas tirdzniecības atbalstam mērķis ir stiprināt jaunattīstības valstu spēju izmantot jaunās tirdzniecības iespējas;

Q.

tā kā ES un ĀKK valstis ir risinājušas sarunas par jaunām, uzlabotām un elastīgākām normām par izcelsmi, kuras sniegs būtisku labumu, ja tiks īstenotas pareizi, pilnībā ievērojot nolīguma mērķi, kā arī pienācīgi ņemot vērā šo valstu samazināto veiktspējas līmeni;

R.

tā kā atkāpes no izcelsmes noteikumiem pagaidu EPN aptver visu ražošanas ķēdi, no izejvielu ieguves līdz apstrādei, tirgū laišanai un eksportam;

S.

tā kā augsts pieprasījums pēc tunzivju produktiem nozīmē, ka tiem ir specifiskas īpašības, piemēram, strauja reaģēšana uz cenu izmaiņām, kā rezultātā tos starptautiskajā tirgū klasificē kā “jutīgus produktus”, un tas ir jāņem vērā visās tirdzniecības sarunās;

T.

tā kā Klusā okeāna rietumu un centrālās daļas zvejniecības komisija (WCPFC), starptautiskā organizācija, kas ir atbildīga par nodrošināšanu, lai zivju krājumi šajā areālā būtu ilgtspējīgi, ziņoja, ka trešās valstis, jo īpaši Ķīna, kuras veic ieguldījumus plaša mēroga rūpnieciskos projektos Papua-Jaungvinejā, kopš jauno izcelsmes noteikumu pieņemšanas ir ļoti palielinājušas savu zvejas kapacitāti šajā rajonā un ka tam ir tendence turpināties, palielinot risku par zivju krājumu pārmērīgu izmantošanu,

1.

uzskata, ka tirdzniecības attiecībām starp šo reģionu un ES būtu jāveicina un jāpaplašina tirdzniecība, ilgtspējīga attīstība un reģionālā integrācija, vienlaikus sekmējot saimnieciskās darbības dažādošanu un nabadzības samazināšanu; norāda, ka PEPN ir jāveicina TAM sasniegšana;

2.

uzsver, ka PEPN sarunu ar Papua-Jaungvineju un Fidži pozitīvais iznākums parāda Eiropas Savienības lielo ieinteresētību turpināt ciešu un augsta līmeņa saimniecisko attiecību saglabāšanu ar Klusā okeāna valstīm; pauž cerību, ka šāds PEPN, kurš pašlaik aprobežojas ar divām valstīm, varētu būt par pamatu plašākam nolīgumam, kurā iekļautu citas Klusa okeāna reģiona valstis;

3.

uzsver, ka PEPN uzdevums ir saglabāt atvērtu tirgu Papua-Jaungvinejas un Fidži Salu Republikas eksportam un ļaut risināt sarunas par visaptverošu EPN, ja to vēlētos attiecīgās valstis;

4.

norāda, ka Papua-Jaungvineja un Fidži Salu Republika, kuras ir divas ĀKK Klusā okeāna valstis ar nozīmīgu eksportu uz ES, ir vienīgās Klusā okeāna reģiona valstu grupas locekles, kas līdz šim iesaistījušās šajā nolīgumā, bet pārējās šīs grupas valstis to nelielo preču tirdzniecības apjomu ar ES dēļ izvēlējās šo nolīgumu neparakstīt;

5.

atgādina — lai gan PEPN var uzskatīt par pirmo soli šajā procesā, juridiski tas ir pilnīgi patstāvīgs starptautisks nolīgums, kas nevar automātiski novest pie pilnīga EPN vai pie tā, ka visi sākotnējie PEPN parakstītāji paraksta visaptverošo EPN;

6.

atgādina ES iestādēm un valdībām, ka ne EPN noslēgšana, ne atteikšanās no tā nedrīkstētu novest pie situācijas, kad ĀKK valsts varētu nokļūt neizdevīgākā situācijā, nekā tā bijusi iepriekš saskaņā ar Kotonū nolīguma tirdzniecības noteikumiem;

7.

uzsver, ka Parlamenta varbūtēja piekrišana PEPN nenosaka jau iepriekš Parlamenta nostāju attiecībā uz piekrišanu visaptverošam EPN, jo noslēgšanas procedūra attiecas uz diviem dažādiem starptautiskiem nolīgumiem;

8.

atgādina, ka īstens reģionālais tirgus ir būtisks PEPN sekmīgas īstenošanas pamats, un līdzīgi arī visu turpmāko pilnīgo EPN pamats, un ka reģionālā integrācija un sadarbība ir būtisks Klusā okeāna valstu sociālās un ekonomiskās attīstības priekšnoteikums; uzskata, ka īstenošanā tas ir jāņem vērā;

9.

uzsver, ka īpašo noteikumu mērķis attiecībā uz normām par zivsaimniecības produktu izcelsmi ir attīstīt krasta apstrādes jaudas zivīm ĀKK Klusā okeāna valstīs, lai veicinātu vietējo nodarbinātību un ienākumus;

10.

norāda, ka PEPN ir pavēris ceļu tādu rūpniecisku projektu attīstīšanai Papua-Jaungvinejā kā, piemēram, Klusā okeāna zvejas rūpnieciskā zona Madangā, kurā saskaņā ar iecerēm divu gadu laikā ir jāsaražo vairāk nekā 400 000 tonnu tunzivju konservu;

11.

šajā sakarībā pauž bažas un satraukumu par tādiem pasākumiem kā, piemēram, Papua-Jaungvinejas iestāžu nesen veiktā vides tiesību aktu pārskatīšana, ar kuriem faktiski atsakās no prasības iesniegt vides ziņojumus šādiem projektiem un traucē prasījumu procedūru;

12.

uzsver zivsaimniecības kā primārā nodarbinātības avota nozīmi sievietēm Klusā okeāna reģionā; uzskata, ka Komisijas pienākumam vajadzētu būt sniegt tehnisku, politisku un finansiālu palīdzību, lai uzlabotu nodarbinātības iespējas sievietēm Klusā okeāna valstīs;

13.

ar bažām norāda, ka saskaņā ar WCPFC datiem trešās valstis ir palielinājušas savu zvejas kapacitāti šajos Klusā okeāna ūdeņos un ka tāpēc pastāv risks par nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju un pārmērīgu nozveju, kas neveicina vietējās zivsaimniecības nozares ilgtspējīgu attīstību;

14.

uzsver — lai gan Papua-Jaungvinejai un Fidži ir ierobežota zvejas kapacitāte un tādēļ ierobežota pilnībā iegūto zivju piegāde un ierobežotas ir arī krasta apstrādes iespējas, Papua-Jaungvinejas aktīvi izmantotā atkāpe no normām par apstrādātu zivsaimniecības produktu izcelsmi šo valsti ir padarījusi par milzīga apjoma visdažādākās izcelsmes (Filipīnas, Taizeme, Ķīna, ASV, Austrālija utt.) pārstrādes centru tunzivīm; vērš uzmanību uz to, ka atkāpe no izcelsmes noteikumiem varētu izraisīt destabilizējošas sekas ES zivju pārstrādes un konservu rūpniecībai;

15.

aicina Komisiju iespējami drīz iesniegt Parlamentam ziņojumu par šiem Klusā okeāna valstu zivsaimniecības nozares īpašajiem aspektiem un par zivju krājumu pārvaldību Klusajā okeānā, tostarp ilgtspējīgas attīstības praksi; aicina Komisiju nekavējoties uzsākt konsultācijas, kas paredzētas PEPN pievienotā II protokola 6. panta 6. punkta d) apakšpunktā, un uzdot apturēt īpašo režīmu attiecībā uz izcelsmes noteikumiem gadījumā, ja novērtējuma ziņojums liecina par destabilizējošu ietekmi uz ES zivju apstrādes un konservu rūpniecību;

16.

norāda, ka šāds ziņojums par īpašu izcelsmes noteikumu īstenošanu ir jāsagatavo 2011. gada laikā, t. i., trīs gadus pēc Papua-Jaungvinejas informēšanas par pieņemtajiem Regulas (EK) Nr. 1528/2007 noteikumiem, un tajā jāaplūko, kāda ir bijusi vispārējās izcelsmes noteikšanas atkāpes ietekme ekonomikas, sociālajā un vides jomā uz Papua-Jaungvinejas iedzīvotājiem, jo īpaši piekrastes kopienās; šajā sakarībā prasa sniegt tūlītēju informāciju par šajā ziņojumā apskatāmo jautājumu loku un par to, vai pirms ziņojuma izstrādāšanas notiks apspriešanās ar visām iesaistītajām pusēm un attiecīgajām personām, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijām Papua-Jaungvinejā;

17.

mudina Fidži pieņemt starptautiskās sabiedrības ieteikumus un īstenot labas pārvaldības pasākumus; uzskata, ka ar šādiem pasākumiem varētu panākt finansiāla atbalsta izmaksāšanu Fidži cukura nozarei; atzīst, ka šie līdzekļi ir ārkārtīgi nepieciešami, lai atbalstītu cukura nozari, kura ir galvenais nodarbinātības avots Fidži;

18.

uzsver, ka jebkādi reģionālie ekonomisko partnerattiecību nolīgumi varētu būt iespējami vienīgi tad, ja visas attiecīgās politiskās grupas Fidži Salu Republikā vienojas par demokrātisku vēlēšanu plāna pieņemšanu;

19.

ierosina elastīgu, asimetrisku un pragmatisku pieeju notiekošajās sarunās par visaptverošu EPN; uzstāj, ka visaptverošajā EPN ir jāiekļauj nodaļa par attīstības sadarbību;

20.

norāda, ka šis nolīgums var ietekmēt arī attiecības starp Klusā okeāna reģionu un tā tuvākajiem un lielākajiem tirdzniecības partneriem Austrāliju un Jaunzēlandi un ka ir jānodrošina, lai pašreizējā nolīguma noteikumi neradītu šķēršļus turpmākiem tirdzniecības nolīgumiem ar šīm valstīm;

21.

atgādina, ka EPN ne tikai pēc tā struktūras un satura, bet arī pēc tā īstenošanas veida un būtības ir jābūt tādam, ar ko atbalsta Klusā okeāna valstu attīstības mērķus, politikas pamatnostādnes un prioritātes;

22.

atgādina, ka 2007. gada oktobrī tika pieņemta ES Tirdzniecības palīdzības stratēģija ar apņemšanos līdz 2010. gadam palielināt ES kolektīvo ar tirdzniecību saistīto palīdzību līdz EUR 2 miljardiem gadā (EUR 1 miljards no Kopienas un EUR 1 miljards no dalībvalstīm); uzstāj, ka Klusā okeāna reģionam no šā atbalsta ir jāsaņem atbilstoša un taisnīga daļa;

23.

prasa drīz noteikt un nodrošināt daļu no tirdzniecības atbalsta resursiem; uzsver, ka šiem līdzekļiem vajadzētu būt papildu resursiem un tos nedrīkst iegūt, vienkārši pārdalot Eiropas Attīstības fonda (EAF) finansējumu, un ka mērķim, kādam šie līdzekļi piešķirti, ir jāatbilst Papua-Jaungvinejas un Fidži Salu Republikas, kā arī plašākā Klusā okeāna reģiona prioritātēm, tie jāsaņem paredzētajā termiņā un saskaņā ar valstu un reģionu attīstības stratēģisko plānu īstenošanas grafikiem;

24.

aicina Komisiju, ņemot vērā 2007. gada septembrī pausto Padomes apņemšanos saistībā ar nolīgumu par intelektuālā īpašuma tiesību tirdzniecības aspektiem (TRIPS) un piekļuvi medikamentiem, ekonomisko partnerattiecību nolīgumā (EPN) nerisināt sarunas par tiem TRIPS-plus noteikumiem, kas skar sabiedrības veselību un zāļu pieejamību, atturēties pieprasīt pilnībā ievērot līgumu par sadarbību patentu jomā un līgumu par patentu tiesībām vai piekrist to noteikumiem, atturēties iekļaut Direktīvas 2004/48/EK (14) noteikumus un EPN neieviest sodus, piemēram, par neoriģinālo datubāzu aizsardzību;

25.

apliecina pastāvīgu atbalstu visaptverošam EPN starp ES un Klusā okeāna valstīm; piekrīt, ka sarunās ir jāapspriež šādi galvenie jautājumi:

26.

tomēr pieprasa, lai Komisija turpinātu strādāt pie tā, lai nolīgums kļūtu visaptverošāks, un meklētu pieejamas un dzīvotspējīgas alternatīvas, kas garantētu tirgus pieejamību saskaņā ar PTO noteikumiem, radoši izmantojot visas tajos pieejamās elastības iespējas, tostarp atbrīvojumus tām valstīm, kuras nevēlas piedalīties PEPN vai pilnīgajā EPN, vai nevienā no tiem;

27.

uzskata, ka saskaņā ar visaptverošu EPN vajadzētu izveidot parlamentāru komiteju nolīguma īstenošanas uzraudzībai un ka no EP puses tās sastāvam būtu jāatbilst CARIFORUM un ES Apvienotās parlamentārās komitejas sastāvam;

28.

uzsver, ka gan PEPN, gan visaptverošajā EPN būtu jāiekļauj pārskatīšanas klauzula, kurā paredz neatkarīgu vispārējās ietekmes novērtējumu, tostarp ekonomisko, sociālo un ekoloģisko ietekmi, kā arī īstenošanas izmaksas un sekas, un kas veicams trīs līdz piecus gadus pēc nolīguma parakstīšanas; uzsver, ka PEPN, un pēc tam EPN, pārskatīšanas klauzulā jābūt noteikumam, ka visi parakstītāji ir tiesīgi šo klauzulu piemērot, pamatojoties uz iepriekš minēto ietekmes novērtējumu; pieprasa, lai Eiropas Parlaments un Klusā okeāna valstu parlamenti tiktu iesaistīti nolīguma pārskatīšanā;

29.

šajā sakarībā atbalsta Komisijas apņemšanos nodrošināt, lai turpmākajos EPN šī atklātā atkāpe no noteikumiem par izcelsmi būtu izņēmums, nevis norma;

30.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu un ĀKK valstu valdībām un parlamentiem, ĀKK un ES Padomei un ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

11.5.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 136/24

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 1989. gada 20. novembrī pieņemto Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām un jo īpaši tās 21. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas 1967. gada Eiropas Konvenciju par bērnu adopciju,

—

ņemot vērā Hāgā 1993. gada 29. maijā parakstīto Konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos un 1996. gada 25. janvārī pieņemto Eiropas Konvenciju par bērna tiesību ievērošanu (ELS Nr. 160),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. un 5. punktu,

—

ņemot vērā 1996. gada 12. decembra rezolūciju par tiesību aktu uzlabošanu un dalībvalstu sadarbību jautājumā par bērnu adopciju (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 16. janvāra rezolūciju “Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām” (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.

tā kā ikviena bērna labklājība un bērnu interešu ievērošanas nodrošināšana ir ārkārtīgi svarīgi jautājumi, un tā kā bērnu tiesību aizsardzība ir Eiropas Savienības mērķis;

B.

tā kā adopcijas joma ir dalībvalstu kompetencē, kuras īsteno attiecīgās procedūras tā, lai nodrošinātu bērna interešu ievērošanu;

C.

tā kā ir spēkā konvencijas par bērna aizsardzību un vecāku atbildību, jo īpaši 1967. gada Eiropas Konvencija par bērnu adopciju, kuras mērķis ir tuvināt dalībvalstu tiesību aktus par adopciju, kas saistīta ar bērna pārvietošanu no vienas valsts uz citu, un 1993. gada Konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos (Hāgas Konvencija);

D.

tā kā Hāgas Konvenciju ir parakstījušas visas ES dalībvalstis;

E.

tā kā ar Hāgas Konvenciju ir panākts ievērojams progress;

F.

tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par bērna tiesībām un Hāgas Konvencijā ir teikts, ka ģimene ir sabiedrības pamatgrupa, un lielākā daļā gadījumu — dabiska vide bērna izaugsmei un labklājībai, kā arī pirmā izvēle attiecībā uz bērna aprūpes iespējām;

G.

tā kā — ja nav iespējams par bērnu rūpēties ģimenē, adopcijai vajadzētu būt nākamajam risinājumam, ko izvēlēties, savukārt bērna ievietošanai aprūpes iestādē vajadzētu būt vienīgi pēdējam iespējamam situācijas risinājumam;

H.

tā kā Eiropā nopietna un steidzami risināma problēma ir bērni ar nestabilu bērnību, jo īpaši pamesti un bērnu aprūpes iestādēs ievietoti bērni;

I.

tā kā ES joprojām ir tādas problēmas kā bērna tiesību neievērošana, pret bērniem vērsta vardarbība un bērnu tirdzniecība ar mērķi nodot viņus adopcijai, iesaistīt prostitūcijā, izmantot kā nelegālu darbaspēku, piespiest viņus stāties laulībā, ubagot uz ielām, vai izmantot citiem nelikumīgiem mērķiem;

J.

tā kā ir svarīgi aizsargāt bērnu tiesības uz dzīvi ģimenē, nodrošinot, ka bērni nav spiesti ilgstoši dzīvot bāreņu namos;

K.

tā kā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā Eiropas Savienības Pamattiesību harta ir juridiski saistoša; tā kā saskaņā ar Hartas 24. pantu “Bērniem ir tiesības uz viņu labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību”; un tā kā savukārt Lisabonas līguma 3. pantā teikts, ka bērna tiesību aizsardzība ir viens no Savienības mērķiem,

1.

aicina apsvērt iespēju Eiropas līmenī koordinēt ar starptautiskās adopcijas instrumentu saistītās stratēģijas saskaņā ar starptautiskām konvencijām, lai uzlabotu informācijas pakalpojumu jomā sniegto palīdzību, sagatavošanos starpvalstu adopcijai, starptautiskās adopcijas pieteikumu apstrādes kārtību un pakalpojumus pēc adopcijas, ņemot vērā, ka visās starptautiskajās konvencijās par bērna tiesību aizsardzību ir atzītas bērnu bāreņu vai pamesto bērnu tiesības augt ģimenē un ka šīs tiesības ir jāaizsargā;

2.

aicina Komisiju apsvērt iespēju, lai valstu sistēmas varētu darboties Eiropas līmenī;

3.

uzskata, ka visos gadījumos, kad tas ir iespējams un kad tas ir bērna interesēs, priekšroka būtu jādod adopcijai bērna dzimtenē ar iespējamiem ģimenes aprūpei alternatīviem risinājumiem, piemēram, bērna aprūpe audžuģimenē vai bērnu aprūpes centrā, vai arī ģimenes nodrošināšana, izmantojot starptautisko adopciju, atbilstīgi attiecīgajiem valsts tiesību aktiem un starptautiskajām konvencijām, un uzskata, ka bērna ievietošanu bērnunamā jāizmanto vienīgi kā pagaidu risinājumu;

4.

uzsver, ka domājot par bērna tiesību aizsardzību ilgtermiņā, ir jāpiemēro tās valsts tiesību akti, kas ir izcelsmes valsts ģimenei, kura meklē bērna adopcijas starptautiskas iespējas;

5.

mudina dalībvalstis un Komisiju sadarbībā ar Hāgas Konferenci, Eiropas Padomi un bērnu tiesību aizsardzības organizācijām izstrādāt sistēmu, lai nodrošinātu pārredzamību un efektīvu uzraudzību situācijās, kas saistītas ar pamestajiem un adoptētajiem bērniem, tostarp bērniem, kas adoptēti starptautiski, un koordinēt pasākumus tā, lai tiktu novērsta bērnu tirdzniecība ar mērķi nodot viņus adopcijai;

6.

aicina ES iestādes aktīvāk iesaistīties Hāgas konferences darbā, lai panāktu, ka Konference uzlabo, vienkāršo un veicina starptautiskās adopcijas procedūras un novērš nevajadzīgās birokrātiskās problēmas, vienlaikus sargājot to bērnu tiesības, kas nāk no trešām valstīm;

7.

aicina valstu kompetentās iestādes regulāri ziņot izcelsmes dalībvalstij par starptautiski adoptēta bērna attīstību;

8.

aicina dalībvalstis atzīt psiholoģiskās, emocionālās, fiziskās un sociālās sekas un ietekmi uz bērna attīstību gadījumos, kad bērnu aizved no viņa dzimtenes, un lai tās piedāvātu atbilstīgu palīdzību gan adoptētājiem, gan adoptētajam bērnam;

9.

mudina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību bērniem ar īpašām vajadzībām, piemēram, bērniem, kuriem nepieciešama medicīniska aprūpe, un bērniem ar invaliditāti;

10.

atzīst, ka procedurālie aizsardzības pasākumi un visu adopcijas dokumentu, tostarp dzimšanas apliecību, pienācīga kontrole palīdz aizsargāt bērnus pret pārkāpumiem, kas saistīti ar šaubām par bērna vecumu un identitāti; uzskata, ka uzticama dzimšanas reģistrācijas sistēma varētu novērst bērnu tirdzniecību adopcijai, un prasa apsvērt juridiskos risinājumus, ar kuriem veicināt adopcijai nepieciešamo dokumentu savstarpēju atzīšanu;

11.

aicina visas ES iestādes un visas dalībvalstis aktīvi iesaistīties cīņā pret bērnu tirdzniecību adopcijai;

12.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Padomei, Komisijai, Hāgas konferencei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

11.5.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 136/27

—

ņemot vērā stabilizācijas un asociācijas nolīgumu, kas noslēgts starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm un Serbijas Republiku, kuru pašlaik ratificē dalībvalstis un Eiropas Parlaments, kā arī pagaidu nolīgumu par tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītiem jautājumiem starp Eiropas Kopienu un Serbijas Republiku, kas stājās spēkā 2010. gada 1. februārī,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 25. oktobra secinājumus, kuros pausts aicinājums Komisijai sagatavot atzinumu par Serbijas pieteikumu iestājai Eiropas Savienībā, un Padomes 2010. gada 14. jūnija secinājumus,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1244 (1999), Starptautiskās Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 22. jūlija konsultatīvo atzinumu par to, vai vienpusējā Kosovas neatkarības pasludināšana atbilst starptautiskajām tiesībām, un ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 9. septembra rezolūciju, kurā atzīts šī atzinuma saturs un pausta atzinība ES gatavībai veicināt dialogu starp Belgradu un Prištinu (1),

—

ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. februāra Lēmumu 2008/213/EK par principiem, prioritātēm un nosacījumiem, kas ietverti Eiropas partnerībā ar Serbiju, un ar ko atceļ Lēmumu 2006/56/EK (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada progresa ziņojumu par Serbiju (3) un Komisijas 2010. gada 9. novembra paziņojumu “Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2009.-2011. gadā” (4),

—

ņemot vērā 2010. gada 4. un 5. oktobrī notikušās ES un Serbijas parlamentārās asamblejas kopīgo paziņojumu,

—

ņemot vērā 2007. gada 8. novembra ES un Serbijas atpakaļuzņemšanas nolīgumu (5) un Padomes 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1244/2009, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (6),

—

ņemot vērā 2007. gada 25. oktobra ieteikumu Padomei par attiecībām starp Eiropas Savienību un Serbiju (7) un 2009. gada 26. novembra rezolūciju par Komisijas 2009. gada paplašināšanās stratēģijas dokumentu attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm, Islandi un Turciju (8),

—

ņemot vērā Starptautiskā Kara noziegumu tribunāla bijušajai Dienvidslāvijai galvenā prokurora ziņojumus, kas tik sniegto ANO Drošības padomei 2010. gada 18. jūnijā un 2010. gada 6. decembrī,

—

ņemot vērā augstās pārstāves un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Catherine Ashton2010. gada 8. septembra paziņojumu par tālāko ANO rīcību saistībā ar konsultatīvo atzinumu Kosovas jautājumā,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā pēc 2003. gada 19. un 20. jūnija Saloniku Eiropadomes pieņemtajos secinājumos ir dots solījums visām Rietumbalkānu valstīm, ka tās varēs iestāties Eiropas Savienībā, tiklīdz būs izpildījušas iestāšanās kritērijus, un 2006. gada 14. un 15. decembra Eiropadome un 2010. gada 25. oktobra Padomes secinājumos par Serbiju šo solījumu apstiprināja atjauninātajā konsensā par paplašināšanos;

B.

tā kā Rietumbalkānu valstīm ir atšķirīgi ES integrācijas tempi un tie jo īpaši ir atkarīgi no katras valsts apņēmības izpildīt visas prasības un nosacījumus, veikt reformas un pieņemt visus nepieciešamos pasākumus, kas izvirzīti kā priekšnoteikums iestājai ES;

C.

tā kā konstruktīva pieeja reģionālajai sadarbībai un labām kaimiņattiecībām ir svarīgākie stabilizācijas un asociācijas procesa elementi; tā kā šiem faktoriem ir izšķirīga loma Rietumbalkānu valstu pārejas procesā uz noturīgu stabilitāti un ilgtspējīgu attīstību;

D.

tā kā Serbijai varētu būt lielas iespējas nodrošināt drošību un mieru reģionā;

E.

tā kā ES ir balstīta uz tādiem principiem kā samierināšana, kompromiss un mierīga līdzāspastāvēšana; tā kā ES politikai Rietumbalkānu valstīs ir tādi paši mērķi, lai uzlabotu šajā reģionā dzīvojošo tautu attiecības; tā kā saskaņā ar šo politiku ES nosoda visus kara noziegumus, kas notikuši bijušajā Dienvidslāvijā, un atbalsta Kara noziegumu tribunāla bijušajai Dienvidslāvijai un vietējo kara noziegumu izmeklēšanas iestāžu centienus panākt tiesiskumu un atbildību,

1.

apstiprina, ka Serbijas nākotne ir ES, un mudina šo valsti turpināt tiekties uz šī mērķa sasniegšanu; pauž atzinību Serbijai par reformu procesa īstenošanā panākto progresu; atzinīgi vērtē Padomes 2010. gada 14. jūnija lēmumu sākt stabilizācijas un asociācijas nolīguma ar Serbiju ratifikācijas procedūru, kā arī to, ka 11 dalībvalstis jau ir ratificējušas šo nolīgumu; aicina pārējās dalībvalstis nevilcināties ar nolīguma ratifikāciju;

2.

atzinīgi vērtē Serbijas 2009. gada 22. decembrī iesniegto pieteikumu iestājai Eiropas Savienībā un Ministru padomes 2010. gada 25. oktobra lēmumu aicināt Komisiju izskatīt Serbijas pieteikumu; uzskata, ka Padomes lēmums ir pozitīvs signāls Serbijai, un mudina Serbiju paātrināt reformas, kas nepieciešamas, lai valsts varētu izpildīt Kopenhāgenas kritērijus; uzsver, ka Padomes lēmums ir uzskatāms par svarīgu ieguldījumu Rietumbalkānu reģiona stabilitātē; aicina Komisiju sagatavot atzinumu par šo jautājumu atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienību 49. pantā noteiktajai procedūrai;

3.

atzinīgi vērtē Padomes lēmumu par vīzu režīma atvieglošanu, kura rezultātā Serbijas pilsoņiem kopš 2009. gada 19. decembra iebraukšanai Šengenas zonā vairs nav vajadzīga vīza; atzinīgi vērtē Serbijas valdības lēmumu ļaut ES pilsoņiem iebraukt Serbijā ar identitātes kartēm un aicina nākt klajā ar jaunām iniciatīvām, kuru mērķis ir veicināt cilvēku savstarpējos kontaktus un cilvēku mobilitāti Rietumbalkānu reģionā; aicina Serbijas iestādes pieņemt piemērotus pasākumus un darīt visu, lai ierobežotu iespējas ļaunprātīgi izmantot bezvīzu režīmu, jo īpaši nodrošinot, ka Serbijas pilsoņi ir pienācīgi informēti par savām tiesībām un pienākumiem, kas izriet no bezvīzu režīma;

4.

ar gandarījumu norāda, ka pirmsiestāšanās palīdzība Serbijā tiek izmantota labi; mudina gan Serbijas valdību, gan ES vienkāršot administratīvās procedūras pirmsiestāšanās palīdzības finansējuma saņemšanai, lai tas būtu pieejamāks mazākiem un necentralizētiem saņēmējiem; uzsver nepieciešamību saglabāt pienācīgu pirmsiestāšanās palīdzības līmeni arī nākamajā pārskatītājā ES finanšu shēmā;

5.

atzinīgi vērtē ES un Serbijas kopīgo rezolūciju par Starptautiskās tiesas konsultatīvo atzinumu Kosovas vienpusēji pasludinātās neatkarības likumīguma jautājumā, kas pieņemts ar 2010 gada 9. septembra ANO Ģenerālās asamblejas aklamāciju; atzinīgi vērtē Serbijas valdības vēlmi iesaistīties atsāktajā dialogā ar Kosovu saistībā ar Serbijas centieniem iestāties ES un aicina nekavējoties sākt sarunas; aicina Serbiju uzsākt dialogu ar Kosovu, vairs neturpinot atsaukties uz jaunajām sarunām par tās statusu; pauž pārliecību, ka varētu izmantot pakāpenisku pieeju, lai labumu gūtu visi Kosovas iedzīvotāji; uzsver, ka dialogs būs sekmīgs tikai tad, ja abas puses piedalīsies tajā ar apņēmību un gatavību rast kompromisus kopīgas Eiropas nākotnes un kopīgo interešu vārdā, izveidojot noturīgu mieru un stabilitāti šajā reģionā un uzlabojot šī reģiona iedzīvotāju labklājību; uzsver, ka spēja veicināt šo procesu ir pārbaudījums visa šī reģiona ticībai ES un politiskajai vīzijai; atgādina, ka labas kaimiņattiecības ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem virzībai uz iestāšanos ES visām Rietumbalkānu valstīm;

6.

atzinīgi vērtē uzlaboto sadarbību ar EULEX, taču uzsver nepieciešamību turpināt to paplašināt, jo īpaši informācijas apmaiņas jomā; aicina Serbijas iestādes atvieglināt EULEX sadarbību ar Kosovā dzīvojošajiem serbiem, lai varētu izveidot tiesiskumu Kosovas ziemeļu daļā;

7.

mudina Serbijas valdību panākt, ka Serbijas paralēlās varas struktūras Kosovā beidz darbību, jo tās apdraud decentralizācijas procesu un serbu kopienas pilnīgu integrāciju Kosovas iestādēs; tādēļ aicina Serbijas iestādes rīkoties konstruktīvi attiecībā uz iestāžu izveidi un darbību Serbijas multietniskajās pašvaldībās gan Ibāras upes ziemeļu, gan dienvidu krastā;

8.

aicina Serbijas iestādes izveidot konstruktīvu attieksmi pret gaidāmajām vispārējām vēlēšanām Kosovā; norāda, ka stabilas un multietniskas iestādes Kosovā ir gan Serbijas, gan pārējo kaimiņvalstu interesēs, un tādēļ uzskata, ka Kosovas serbu dalība vēlēšanu procesā ir būtiski svarīga, lai nepieļautu Kosovas serbu kopienas marginalizāciju;

9.

norāda uz Serbijas un Kosovas centieniem atrast personas, kas atrodas bezvēsts prombūtnē kopš 1998.–1999. gada konflikta, izveidojot īpašu darba grupu to personu atrašanai, kuras atrodas bezvēsts prombūtnē kopš Kosovas notikumiem; uzsver to, cik liela nozīme ir šīs problēmas atrisināšanai, lai varētu attālināties no 1998.–1999. gada konflikta; turklāt norāda, ka bezvēsts prombūtnē vēl aizvien atrodas apmēram 1 862 cilvēki, un aicina Serbijas un Kosovas iestādes paplašināt jebkāda veida savstarpējo sadarbību, kā arī sadarbību ar ICRC, EULEX un citām organizācijām, lai atrastu šos cilvēkus;

10.

uzsver, ka reģionālās attīstības izveide vēl aizvien ir starp svarīgākajām ES prioritātēm un ka tās uzdevums ir būt par katalizatoru samierināšanai, labām kaimiņattiecībām un labākiem cilvēku savstarpējiem kontaktiem Rietumbalkānu reģionā; tādēļ aicina Serbiju īstenot konstruktīvu pieeju integrējošākai reģionālajai sadarbībai, kas ļautu rast praktisku un noturīgu risinājumu Kosovas pārstāvībai reģionālajos forumos; tādēļ atzinīgi vērtē ES un Rietumbalkānu valstu augstākā līmeņa sanāksmi, kas notika 2010. gada 2. jūnijā Sarajevā;

11.

atgādina, ka sadarbība ar Starptautisko Kara noziegumu tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai ir pamatnosacījums Serbijas virzībai uz iestāšanos ES; norāda, ka Serbija aizvien pienācīgi reaģē uz Starptautiskā kara noziegumu tribunāla bijušajai Dienvidslāvijai palīdzības pieprasījumiem, un aicina Serbijas valdību turpināt cieši sadarboties ar Tiesu, tostarp bez kavēšanās nodot Tiesas rīcībā visus pieprasītos dokumentus un laikus izskatīt lietas, ko Tiesa iesniegusi atkārtotai izskatīšanai; tomēr norāda uz Starptautiskā Kara noziegumu tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai galvenā prokurora jaunāko atzinumu, ka Serbijas centieni notvert abus atlikušos bēgļus ir uzskatāmi par problēmu; uzsver, ka tikai abu bēgļu notveršana un nodošana Hāgas tiesai uzskatāma par pārliecinošu īstenas sadarbības pierādījumu un rīkoties sistemātiskāk, lai arestētu šīs personas un Tiesa varētu pilnībā īstenot savu mandātu; jo īpaši mudina atbilstīgi ICTY ieteikumiem pārskatīt pašreizējo pieeju; uzsver, ka Serbija varēs iegūt kandidātvalsts statusu un/vai sākt iestāšanās sarunas ar ES tikai tad, kad ICTY prokurora birojs atzīs, ka tās sadarbība ir pilnīga;

12.

atzinīgi vērtē Serbijas parlamenta pieņemto rezolūciju par Srebreņicu, kas uzskatāma par nozīmīgu soli sabiedrības informēšanā par nesenā pagātnē pastrādātajiem nežēlīgajiem noziegumiem un virzību reģionālās samierināšanas procesā; pauž gandarījumu par prezidenta B. Tadić lēmumu piedalīties Srebreņicas genocīda 15 gadu atceres pasākumā, kas uzskatāms par nākamo soli šajā virzienā, kā arī to, ka prezidents apmeklēja Vukovaru, kur pieminēja Ovčaras 1991. gada slaktiņa upurus un atvainojās par šo incidentu, tādējādi dodot jaunu stimulu labu kaimiņattiecību izveidei starp Serbiju un Horvātiju; atzinīgi vērtē kara noziegumu īpašā prokurora biroja apņēmību un profesionalitāti, tostarp ātro reakciju uz Peručakas ezera notikumu izmeklēšanu;

13.

norāda uz tiesu sistēmas reformu un aicina enerģiski turpināt to, lai nodrošinātu tiesnešu neatkarīgumu un objektivitāti un palielinātu tiesu darba efektivitāti; atzinīgi vērtē politisko lēmumu sākt tiesnešu atkārtotas iecelšanas procedūru, tomēr uzsver, ka jāievēro pārredzamība, nodrošinot tiem tiesnešiem, kas nav atkārti iecelti amatā, iespēju efektīvi pārsūdzēt lēmumu un brīdina par šī procesa politizāciju; vērš uzmanību uz kavēšanos vajadzīgo tiesību aktu pieņemšanā un aicina valdību nekavējoties iesniegt atlikušos tiesību aktu projektus parlamentam; aicina nodrošināt tiesvedībā pilnīgu pārredzamību; turklāt aicina tiesām, tostarp Konstitucionālajai tiesai, atvēlēt vairāk finansiālu un administratīvu resursu, lai uzlabotu to darbību un tās varētu tikt galā ar neizskatītajām lietām; šā iemesla dēļ par svarīgu prioritāti uzskata īpašumu atdošanu to bijušajiem īpašniekiem; uzsver, ka nevainīguma prezumpcija ir viens no svarīgākajiem juridiskajiem principiem tiesiskuma nodrošināšanai; aicina iestādes – īpaši izpildvaras iestādes – stingri ievērot šo principu;

14.

atgādina, ka centieniem nodrošināt tiesiskumu ir jābūt valsts iestāžu galvenajai prioritātei; atzinīgi vērtē panākto progresu cīņā pret korupciju, ko cita starpā atspoguļo nesenās plašu rezonansi izraisījušās apsūdzības un piemērotas juridiskās sistēmas izveide, kā arī to, ka 2010. gada janvārī darbu sāka Pretkorupcijas aģentūra, taču uzsver, ka korupcija valstī vēl aizvien ir izplatīta un aicina darīt vairāk, lai to izskaustu; jo īpaši norāda uz to, cik liela nozīme ir kontrabandai, un uz šīs un citu nelikumīgo darbību ietekmei uz organizētās noziedzības tīklu spēju darboties; vērš uzmanību uz izplatīto praksi ieņemt vairākus amatus, kas ir riska faktors interešu konfliktiem, tādēļ šī jautājuma risināšana uzskatāma par prioritāti; šajā sakarībā pauž bažas par nesenajiem Pretkorupcijas aģentūras likuma grozījumiem, kas liecina par sliekšanos pretējā virzienā, un norāda uz Aģentūras Konstitucionālajā tiesā iesniegto prasību izskatīt šo noteikumu atbilstību Konstitūcijai; aicina iestādes sniegt visu vajadzīgo politisko un administratīvo atbalstu Pretkorupcijas aģentūras darbībai un uzsver nepieciešamību nekavējoties izmeklēt Aģentūras atklātos korupcijas gadījumus; aicina pieņemt Likuma par politisko partiju finansēšanu grozījumus, lai nodrošinātu partiju finansēšanas pilnīgu pārredzamību un efektīvu uzraudzību; mudina valsts iestādes pieņemt tiesību aktus, ar kuriem tiek efektīvi nodrošināta aizsardzība cilvēkiem, kas ziņo par pārkāpumiem; uzsver, ka īpašumu atgūšana ir nozīmīgs solis tiesiskuma virzienā; uzsver, ka ir svarīgi stingri ievērot izveidotās procedūras, lai nostiprinātu sabiedrības uzticību tiesvedības objektivitātei;

15.

atzinīgi vērtē valsts pārvaldes reformas gaitu; uzsver, ka jādara vairāk, lai izveidotu neatkarīgu civildienestu, un šajā sakarībā aicina ieviest uz sasniegumiem balstītu karjeras sistēmu, tostarp profesionālu un pārredzamu darbā pieņemšanas procesu, un efektīvu cilvēkresursu pārvaldību un vērš uzmanību uz riskanto praksi pieņemt darbiniekus, apejot Likumu par valsts ierēdņiem, nereti pieņemot darbā cilvēkus, balstoties uz politiskiem sakariem; vērš uzmanību uz to, ka valsts pārvaldē, tiesās un valsts uzņēmumos nav pietiekami pārstāvētas mazākumtautības; vērš uzmanību uz to, ka vēl aizvien ir svarīgi veidot valsts pārvaldes kapacitāti gan valsts, gan pašvaldību līmenī, aicina vēl vairāk nostiprināt valsts pārvaldes kapacitāti un darbības koordināciju ES integrācijas jomā un aicina Komisiju sadarbībā ar citiem līdzekļu devējiem turpināt sniegt palīdzību iestādēm šī jautājuma risināšanai;

16.

atzinīgi vērtē policijas reformu un aizvien ciešāko policijas sadarbību ar kaimiņvalstīm un ES dalībvalstīm; jo īpaši atzinīgi vērtē nolīgumu par policijas iestāžu sadarbību, kas noslēgts ar Horvātiju, Melnkalni un Bosniju un Hercegovinu; atzinīgi vērtē to, ka ir parakstīts rīcības plāns sadarbībai ar Eiropolu, lai noslēgtu sadarbības nolīgumu ar ES Tiesībaizsardzības iestādi; tomēr uzsver, ka ir jādara vairāk, lai izpildītu darbības plāna mērķus, īpaši jomās, kas saistītas ar personas datu un slepenas informācijas aizsardzību, kas ir būtiski svarīgi priekšnoteikumi arī sadarbības nolīgumam ar Eurojust;

17.

vērš uzmanību uz gadījumiem, kad policijas darbinieki pārkāpuši savas pilnvaras, tostarp uz nepamatotu varas izrādīšanu un vardarbību pret iedzīvotājiem, un aicina arī turpmāk aktīvi rīkoties, lai sodītu pilnvaru pārkāpējus; šajā sakarībā atzinīgi vērtē policijas sadarbību ar neatkarīgām uzraudzības iestādēm un šo iestāžu ieteikumu īstenošanu; uzskata, ka policijas spēku un citu tiesībsargājošo iestāžu neitralitāte attiecībā pret jebkādu minoritāšu pārstāvjiem ir svarīgākā prioritāte un aicina iestādes uzlabot attiecīgo iestāžu darbinieku apmācību šajā jomā; atzinīgi vērtē centienus palielināt policistu sieviešu skaitu;

18.

atzinīgi vērtē līdz šim paveikto, lai atbrīvotos no drošības dienestu pagātnē veikto darbību mantojuma; šajā sakarībā norāda, ka ir jāturpina drošības dienestu reforma, jo īpaši panākot drošības dienestu pagātnes mantojuma seku novēršanu un parlamenta uzraudzību un kontroli pār drošības spēkiem; atgādina iestādēm, ka slepeno dienestu arhīvu publiskošana ir svarīga samierināšanās procesam reģionā, īpaši attiecībā uz nežēlīgajiem notikumiem, kas tika pastrādāti Otrā pasaules kara laikā un pēc tam; vērš uzmanību uz to, ka netiek pietiekami aizsargātas tiesības uz privāto dzīvi, un aicina turpināt reformas šajā jomā;

19.

atzinīgi vērtē policijas un prokuratūru sadarbību, kas palīdz cīnīties pret organizēto noziedzību un narkotiku kontrabanda, kas ir kļuvusi par problēmu gan ES, gan Serbijai; norāda uz to, ka ir parakstīts sadarbības memorands ar Latīņamerikas valstīm, lai efektīvāk cīnītos pret pārrobežu narkotiku tirdzniecību; aicina uzlabot valsts policijas un tiesu varas iestāžu kapacitāti, uzsverot, ka narkotiku kontrabanda no Serbijas un caur to vēl aizvien ir nopietna ES problēma;

20.

atzīst, ka pienācīgi funkcionējošs parlaments ir būtiski svarīga demokrātiskas sistēmas iestāde, un atzinīgi vērtē procesuālos uzlabojumus, kas ieviesti, pieņemot Likumu par nacionālo asambleju; aicina nekavējoties izskaust “tukšo mandātu” praksi, kas ļauj politiskajām partijām ietekmēt parlamenta deputātu darbību; aicina arī pārtraukt patvaļīgo vietu piešķiršanu parlamentā; aicina politiskās partijas pēc iespējas drīz un jau šī parlamenta sasaukuma laikā pieņemt piemērotus un Eiropas demokrātijas standartiem atbilstošus noteikumus; atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts jauns parlamenta reglaments, aicina nostiprināt valdības darbības kontroles funkciju un pauž gandarījumu par to, ka reglamentā ir oficiāli iekļauta publiska uzklausīšana; atzinīgi vērtē to, ka pirmo reizi parlamenta reglamentā ir iekļauti noteikumi, kas ļauj pārraudzīt neatkarīgu iestāžu darbību, taču pauž bažas par iespējamu parlamenta iejaukšanos šo iestāžu darbībā; aicina izstrādāt jaunus noteikumus atbilstīgi Venēcijas Komisijas ieteikumiem, ar kuriem izveido tiesisko regulējumu tām iestādēm, kas darbojas neatkarīgi;

21.

pauž gandarījumu par ombuda paveikto, lai aizsargātu pilsoņu tiesības attiecībā uz pienācīgu valsts iestāžu darbību, tostarp atbalstu valsts un pašvaldību līmenī bērnu un mazākumtautību tiesību ievērošanai; aicina valsts iestādes atvieglināt šo darbību un nodrošināt, ka ombuda ieteikumi tiek pienācīgi ņemti vērā; atzinīgi vērtē to, ka ir izveidoti trīs vietējie ombuda biroji Preševā, Bujanovacā un Medvedjā;

22.

atgādina, ka spēcīgiem un neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem ir ārkārtīgi svarīga nozīme demokrātijā un aicina veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka plašsaziņas līdzekļi ir neatkarīgi no politiskā spiediena un cita veida ietekmes; atzinīgi vērtē Serbijas valdības centienus izveidot tiesisko regulējumu, ar kuru tiek nodrošināta vārda brīvība, tomēr pauž bažas par mēģinājumiem kontrolēt plašsaziņas līdzekļus un iejaukties to darbībā; pauž nožēlu par pretrunām, kas saistītas ar dienas laikraksta “Večernje novosti” privatizāciju un aicina valdību nodrošināt, ka pret visiem ārvalstu un pašmāju investoriem ir vienāda attieksme; nosoda uzbrukumus un draudus, kas vērsti pret Serbijas žurnālistiem, un aicina valsts iestādes pilnībā izmeklēt šādus gadījumus un saukt pie atbildības vainīgos; vērš uzmanību uz to, ka plašsaziņas līdzekļu nozarē notiek īpašuma tiesību koncentrācija un nav pietiekama pārredzamība; vērš uzmanību uz to, ka ir bijuši gadījumi, kad publicēti personas dati, un uzsver nepieciešamību panākt žurnālistu paškontroli un ievērot ētikas kodeksu; norāda, ka internets vēl aizvien ir pieejams nelielam skaitam iedzīvotāju, norāda uz interneta nozīmi plašsaziņas līdzekļu brīvības nodrošināšanā un mudina iestādes veikt pasākumus situācijas uzlabošanai šajā jomā;

23.

uzsver, cik nozīmīgs ir decentralizācijas process, kas uzlabo valsts darbību, tuvinot to pilsoņiem, tajā pašā laikā ievērojot provinču tiesības uz autonomiju un vietējo pašpārvaldi; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts Likums par mazākumtautību padomēm, ar kuru reglamentē mazākumtautību padomju darbības jomas un ievēlēšanu tā, lai tiktu ievēroti starptautiskie standarti; atzīst progresu, kas panākts, īstenojot 2006. gada novembra Konstitūciju, pieņemot Vojvodinas statūtus un likumu par tās kompetencēm; aicina turpināt varas nodošanas procesu, pieņemot Likumu par valsts sektora ieņēmumiem un Likumu par valsts īpašumiem Vojvodinā un pašvaldībās, kas ļautu Vojvodinas iestādēm sākt īstenot savas pilnvaras saskaņā ar jaunajiem statūtiem; turklāt prasa turpināt politiskus centienus, lai ņemtu vērā albāņu mazākumtautības vēlmes Preševas ielejā panākt vietējo pašpārvaldi, ātri piešķirot pienācīgus līdzekļus pēc apspriešanās ar koordinācijas organizācijām Preševas, Bujanovacas un Medvedjas pašvaldībās; tajā pašā laikā uzsver albāņu minoritātes pārstāvju pienākumus un mudina viņus atturēt šīs kopienas pārstāvjus no klaju nacionālistisku un separātisku izteikumu paušanas, kas ir pilnīgi pretrunā Eiropas pamatvērtībām; tāpat uzsver, cik liela nozīme ir serbu integrācijai šajās pašvaldību iestādēs;

24.

atzinīgi vērtē Serbijas centienus mazākumtautību aizsardzības jomā; tomēr uzsver, ka vajadzētu palielināt iespējas iegūt informāciju un izglītību mazākumtautību valodās, īpaši bosniešu, bulgāru, buņevcu un rumāņu valodā;

25.

atzinīgi vērtē vairākuma nacionālo padomju izveidi, ļaujot tām pieņemt lēmumus izglītības, kultūras, mazākumtautību valodu lietošanas un sabiedrības informēšanas jomā; norāda uz to, ka ir svarīgi pilnībā īstenot šo mazākumtautību pašpārvalžu kompetenci, kā arī uz nepieciešamību Likumā par mazākumtautību padomēm paredzēt tām pienācīgas budžeta subsīdijas; pieņem zināšanai sūdzības par pārkāpumiem sagatavošanas procesā un par tiesiskajām prasībām attiecībā uz padomju izveidošanu, kā arī norāda uz sūdzībām par to, ka daži ministri un pašvaldības neļauj padomēm īstenot tām nodrošinātās pilnvaras, un aicina valsts iestādes atbildēt uz šīm sūdzībām; pauž bažas saistībā ar bosniešu nacionālās padomes veidošanu un aicina ātri pabeigt procedūru saskaņā ar tiesību normām un atļaut bosniešu likumīgu pārstāvību padomē; pauž bažas par saspīlējuma palielināšanos Sandžakas reģionā, ko cita starpā apstiprinājuši nesenie vardarbīgie starpgadījumi, un stingri prasa politisku strīdu atrisināšanu ar dialoga starpniecību demokrātisku institūciju struktūrā;

26.

atzinīgi vērtē progresu, kas panākts saistībā ar dzimumu līdztiesības veicināšanu, īpaši to, ka ir pieņemts Dzimumu līdztiesības akts un valsts rīcības plāns sieviešu stāvokļa uzlabošanai un dzimumu līdztiesības veicināšanai; taču atgādina, ka šie pasākumi vēl nav īstenoti un ka sievietes vēl arvien tiek diskriminētas, jo īpaši darba tirgū; tādēļ aicina Serbijas iestādes nekavējoties izveidot jaunu tiesisko regulējumu, lai varētu ieviest praksē dzimumu līdztiesību un cīnīties pret citām problēmām, kas saistītas ar diskrimināciju dzimuma dēļ, piemēram, vardarbību ģimenē;

27.

prasa pieņemt turpmākus pasākumus, kas jāveic, lai pilnībā īstenotu tiesību aktu par diskriminācijas novēršanu un atzinīgi vērtē šajā joma panākto, jo īpaši pilnvarotā amata izveidošanu, kurš atbildīgs par līdztiesīguma aizsardzību, kas ir nozīmīgs pasākums, lai Serbijā nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem iedzīvotājiem;

28.

atgādina, ka vārda un pulcēšanās brīvība ir Eiropas pamatvērtības, un atzinīgi vērtē 2010 gadā 10. oktobrī Belgradā notikuši Gay Pride gājienu; uzskata, ka šim notikumam ir būtiska nozīme, lai veidotu atvērtu, tolerantu un dažādotu sabiedrību, un ka tas liecina par valdības apņēmību ievērot ES tolerances standartus un aizsargāt neaizsargātās sabiedrības minoritātes; pauž gandarījumu par to, ka gājiena dalībnieku aizsardzībai tika veikti pienācīgi drošības pasākumi;

29.

tomēr pauž nožēlu par to, ka geju gājiena rezultātā izraisījās vardarbīgi konflikti, kas radīja lielu skaitu savainoto, jo īpaši policijas pārstāvju; vērš uzmanību uz to, ka incidentā iesaistītos ekstrēmistus netieši atbalsta atsevišķas politiskās partijas un ietekmīgi reliģisko kustību līderi; aicina Serbijas iestādes nodrošināt tiesiskumu, saucot pie atbildības tos, kuri vainojami vardarbībā, kas aizēnoja gājienu, kā arī aizliegt to ekstrēmistisko organizāciju darbību, pie kurām pieder pārkāpēji; norāda, ka šīs organizācijas ir atbildīgas par nopietnas vardarbības gadījumiem iepriekš, jo īpaši par 2008. gada 17. februāra notikumiem un vardarbību vairāku sporta spēļu laikā; šajā sakarībā norāda, ka vairākus šādus gadījumus drīzumā izskatīs Konstitūcijas tiesa; aicina pieņemt piemērotus pasākumus, lai efektīvi apkarotu sabiedrībā jebkāda veida ekstrēmismu un nacionālismu;

30.

uzsver, ka daudzi romi vēl aizvien dzīvo dziļā trūkumā, kas jo īpaši negatīvi ietekmē romu jauniešu izredzes nākotnē; turklāt norāda, ka viņi tiek diskriminēti darba tirgū un ka tikai 5 % romu ir pastāvīgs darbs; aicina iestādes nekavējoties veikt pasākumus, lai uzlabotu romu stāvokli, nodrošinot viņiem identitātes kartes, kā arī uzlabojot piekļuves iespējas pienācīgiem mājokļiem, darba tirgum, izglītībai un veselības aprūpei; vērš uzmanību uz to, ka turpinās romu tautības iedzīvotāju diskriminācija un ka nesen bijuši pret viņiem vērstas vardarbības gadījumi, kā arī to, ka bijuši gadījumi, kad Serbijas iestādes piespiedu kārtā pārvieto romus;

31.

norāda uz to, ka Serbija ir valsts ar vislielāko bēgļu un iekšzemē pārvietoto personu skaitu Eiropā: uzsver, ka šie cilvēki dzīvo nepiemērotos apstākļos un trūkumā, un aicina Serbijas iestādes pārskatīt valsts bēgļu stratēģiju; atzinīgi vērtē Serbijas iniciatīvas atdzīvināt reģionālo procesu, ar kuru tiek meklēts ilgtspējīgs risinājums bēgļu problēmai, un aicina Sarajevas deklarāciju parakstījušās valstis panākt lielāku progresu šīs problēmas risināšanā; tādēļ norāda uz Serbijas un Horvātijas prezidentu kopīgo apņemšanos izmeklēt bezvēsts prombūtnē esošo cilvēku likteni un atrast risinājumu bēgļu un atgriešanās jautājumam; aicina Komisiju izmantot politiskā līdzsvara mehānismus, lai nodrošinātu, ka šī reģiona kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs tiek pārvarēti šķēršļi, kas kavē bēgļu atgriešanos; turklāt atgādina, ka atpakaļuzņemšanas nolīgumu rezultātā ar ES valstīm ir paredzams, ka Serbijā atgriezīsies līdz 150 000 cilvēku un ka viņu veiksmīga reintegrācija prasīs nopietnus sagatavošanās pasākumus, jo īpaši vietējo valsts pārvaldes iestāžu līmenī; uzsver, ka liela nozīme šajā procesā būs pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

32.

atzinīgi vērtē militārā dienesta reformas, īpaši lēmumu pārveidot Serbijas bruņotos spēkus par profesionālu armiju, kas stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī un uzskatāms par nozīmīgu soli pretim bruņoto spēku modernizācijai un turpmākai civilās pārvaldes kontrolei pār bruņotajiem spēkiem;

33.

uzsver, ka pilsoniskajai sabiedrībai ir liela ietekme uz politisko prioritāšu noteikšanu; uzsver, ka liela nozīme ir dialogam ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, un uzsver pilsoniskās sabiedrības aktīvistu lielo nozīmi labākas reģionālās sadarbības sociālo un politisko aspektu veidošanā; atzinīgi vērtē jauno, 2009. gadā pieņemto Likumu par asociācijām, kurā precizēts NVO juridiskais statuss, un to, ka ir uzlabojusies Serbijas iestāžu sadarbība ar pilsonisko sabiedrību; atzīst, ka valdība cenšas apspriesties ar pilsonisko sabiedrību; aicina valsts iestādes veikt turpmākos pasākumus, lai padarītu oficiālu un palielinātu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju iesaistīšanu politikas apspriešanas procesā un iestāžu darbības uzraudzībā; uzsver nepieciešamību nodrošināt atbalstu un aizsardzību cilvēktiesību aizstāvjiem, īpaši geju, lesbiešu, biseksuāļu un transseksuāļu aktīvistiem, kā arī tiem, kas izmeklē kara noziegumus un cenšas uzlabot Serbijas un Kosovas attiecības;

34.

šajā sakarībā pauž atbalstu RECOM (Reģionālā komisija patiesības noskaidrošanai un patiesības paušanai attiecībā uz kara noziegumiem un citiem smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem bijušajā Dienvidslāvijā) iniciatīvai, kuras mērķis ir virzīt notikumu apzināšanās un samierināšanas procesu visā Rietumbalkānu reģionā, un aicina Serbijas un citu attiecīgo šī reģiona valstu iestādes atbalstīt šo iniciatīvu;

35.

uzsver, cik ārkārtīgi svarīga nozīme ir izglītības sistēmai gan valsts jaunatnes izaugsmei, gan turpmākajām ekonomikas perspektīvām; uzsver, ka moderna un augstiem standartiem atbilstoša izglītība, kas nodrošina augsti kvalificētu strādnieku paaudzes, ir viens no galvenajiem sociālās un ekonomikas attīstības priekšnoteikumiem; pauž nožēlu par augsto bezdarba līmeni valstī, īpaši jauniešu vidū, un procentuāli nelielo universitātes absolventu skaitu; aicina valsts iestādes pilnībā īstenot Boloņas procesa rezultātā pieņemtos noteikumus un saskaņot Serbijas izglītības sistēmu ar Eiropas standartiem; atzinīgi vērtē progresu, kas panākts zinātnes un pētniecības jomā, taču uzsver, ka ir jādara vairāk, ja Serbija vēlas pievienoties Eiropas Pētniecības telpai; turklāt aicina iestādes palielināt finansējumu valsts pētniecības iestādēm, lai izvairītos no tā, ka Serbijas pētniecības standarti un iespējas atpaliek no Eiropas līmeņa;

36.

atzīst paplašināto vispārējo kolektīvo līgumu, ko Serbijas valdība 2008. gada novembrī parakstīja ar arodbiedrībām un darba ņēmēju asociācijām; mudina Serbijas valdību pārtraukt pašreizējo līguma izpildes moratoriju; uzsver, ka arodbiedrībām vēl aizvien ir stipri ierobežotas tiesības, neraugoties uz konstitucionālajām garantijām, un aicina Serbiju vēl vairāk palielināt darba ņēmēju un arodbiedrību tiesības; pauž bažas par to, ka sociālais dialogs vēl aizvien ir vājš un ka apspriedes ar sociālajiem partneriem notiek neregulāri; atzīst, ka sociālo un ekonomikas lietu padomes sanāksmes ir bijušas biežākas un ka tagad darbojas visas specializētās iestādes, tomēr pauž bažas par to, ka šo iestāžu kapacitāte ir zema; aicina veikt turpmākus pasākumus, lai nostiprinātu sociālo un ekonomikas lietu padomi un nodrošinātu, ka tā var aktīvi iesaistīties uzlabotā sociālajā dialogā un ka ar to biežāk apspriežas, pieņemot tiesību aktus;

37.

aicina pievērst uzmanību sarežģītajai situācijai brīvības atņemšanas iestāžu sistēmā un prasa pieņemt pasākumus, lai novērstu to, ka cietumi ir pārpildīti, uzlabotu nožēlojamos apstākļus tajos un paredzētu ieslodzītajiem attiecīgas rehabilitācijas programmas un apmācību;

38.

uzsver, cik negatīvi šo valsti ietekmējusi finanšu krīze; pieņem zināšanai nesen veikto pārskatīšanu attiecībā uz gatavojamo nolīgumu ar SVF, kurā iekļauts pozitīvs valsts makroekonomikas politikas novērtējums, un atzinīgi vērtē Rietumbalkānu investīciju sistēmas izveidi, ar kuru ir paredzēts veicināt reģiona integrāciju un ekonomikas atveseļošanu, padarot pieejamus aizdevumus svarīgākajiem infrastruktūras projektiem; aicina paplašināt šo sistēmu, lai no tās atbalstu varētu gūt arī mazie un vidējie uzņēmumi, un aicina Serbiju izmantot šos jaunos finanšu resursus, kā arī iespējas, ko sniedz pirmsiestāšanās palīdzība arī tam, lai efektīvāk aizsargātu pret krīzes ietekmi visvairāk apdraudētās iedzīvotāju grupas;

39.

atgādina, ka monopoli ir nopietns šķērslis pilnībā funkcionējošas tirgus ekonomikas izveidei; tādēļ aicina valdību rīkoties aktīvi, lai nodrošinātu konkurences politikas efektīvu piemērošanu un monopolu aizliegšanu; uzsver, ka vēl aizvien ir ārkārtīgi lieli šķēršļi mazo un vidējo uzņēmumu izveidei; atzinīgi vērtē regulatoru izveidi vairākās tirgus jomās un aicina iestādes nodrošināt, ka šīs iestādes var darboties neatkarīgi un ka tās nenonāk uzraugāmo tirgus dalībnieku kontrolē;

40.

turklāt norāda, ka valsts un tās tautsaimniecības statistikas sistēmu vajadzētu uzlabot, un aicina iestādes modernizēt statistikas sistēmu;

41.

aicina Serbijas iestādes un politiskās kustības ciešāk apņemties īstenot nodarbinātības politiku un radīt vidi, kas stimulē demokrātijas, tiesiskuma un brīvā tirgus ekonomikas izveidi, kā arī cilvēktiesību ievērošanu;

42.

aicina turpināt centienus, lai izveidotu ilgtspējīgu sabiedriskā transporta tīklu Serbijā un visā Rietumbalkānu reģionā un uzlabotu ceļu infrastruktūru, tostarp lai ātri pabeigtu X transporta koridora izveidi, lai gan arī dzelzceļa un iekšzemes ūdens transports ir tikpat svarīgs; uzsver integrētas transporta sistēmas nozīmīgumu gan Serbijas reģionu ekonomikas attīstībā, gan reģionālās tirdzniecības izvēršanā; pauž īpašu ieinteresētību Donavas stratēģijas izstrādē, lai ar tās palīdzību uzlabotu savienojumu un komunikāciju sistēmas (jo īpaši aptverot transporta nozari, enerģētiku un informācijas sabiedrības aspektus), saglabātu vidi, novērstu dabas katastrofu riskus un uzlabotu sociāli ekonomisko attīstību;

43.

šajā sakarībā pauž nožēlu par sabiedriskā transporta, īpaši dzelzceļa, slikto stāvokli; aicina Serbijas valdību pilnībā izmantot pirmsiestāšanās palīdzības līdzekļus, lai attīstītu, uzlabotu un modernizētu dzelzceļa tīklu un uzlabotu savienojumus ar kaimiņvalstīm gan pasažieru, gan kravu pārvadājumu jomā;

44.

pauž gandarījumu par Serbijas progresu vides aizsardzības jomā; taču mudina pastiprināt centienus atjaunojamās enerģijas izmantošanas un energoefektivitātes jomā, norādot uz to, ka vēl aizvien nav transponēti svarīgākie tiesību akti atjaunojamās enerģijas jomā un ka vēl aizvien nav pieņemts tiesiskais regulējums energoefektivitātes jomā;

45.

atzinīgi vērtē to, ka Ķimikāliju aģentūra ir pieņēmusi noteikumus, ar kuriem ierobežo vai aizliedz tādu ķīmisku vielu ražošanu, kas apdraud cilvēku veselību un vidi, pietuvinot ķimikāliju ražošanas nozari ES prasībām; tomēr pauž nožēlu par to, ka atsevišķu noteikumu piemērošanai ir vajadzīgas mūsdienīgas tehnoloģijas un attiecīgas investīcijas, kas vēl aizvien nav pieejamas, jo nozares pārstāvji apgalvo, ka, piemērojot šos noteikumus, uzņēmumiem Serbijā rastos darbības traucējumi un zaudējumi; aicina nekavējoties un pilnībā piemērot 2009. gada tiesību aktus vides aizsardzības jomā;

46.

atzinīgi vērtē nolīgumus ar Melnkalni un Horvātiju, ar kuriem atļauta šo valstu pilsoņu izdošana, kurus tur aizdomās līdzdalībā organizētās noziedznieku grupās, kā arī plānotās sarunas par robežu demarkāciju starp Serbiju un Horvātiju; mudina Serbijas valdību noslēgt līdzīgus nolīgumus ar citām kaimiņvalstīm un atzinīgi vērtē pasākumus, ko šajā sakarībā veikušas Serbija un Melnkalne; visnotaļ mudina Serbiju arī turpmāk dalīties ar kaimiņvalstīm ar izlūkdatiem un pierādījumiem par pārrobežu noziedzīgajiem tīkliem, īpaši tiem tīkliem, kas ir saistīti ar narkotiku kontrabandu, lai efektīvi cīnītos pret organizēto pārrobežu noziedzību Balkānu reģionā;

47.

uzsver, ka Serbijai ir svarīga loma visa Rietumbalkānu reģiona stabilitātē, īpaši Bosnijas un Hercegovinas stabilitātē un saliedēšanā; tādēļ aicina Serbijas iestādes aktīvi atbalstīt visas nepieciešamās izmaiņas Konstitūcijā, kas nodrošinātu Bosnijas un Hercegovinas valsts pārvaldes iestādēm iespējas veikt reformas, kas saistītas ar Eiropas integrācijas procesu; jo īpaši aicina Belgradu atbalstīt Bosnijas valsts pārvaldes iestāšu konsolidāciju, integrāciju un nostiprināšanu;

48.

aicina Serbijas iestādes turpināt savu tiesību aktu tuvināšanu ES vides aizsardzības tiesību aktiem un standartiem un piemērot un īstenot pieņemtos tiesību aktus;

49.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Serbijas valdībai un parlamentam.

11.5.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 136/35

—

ņemot vērā EK līguma 168. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 35. pantu,

—

ņemot vērā Padomes ieteikumu par pasākumiem, lai, kopīgi plānojot pētniecības darbības, cīnītos pret neirodeģeneratīvajām slimībām, jo īpaši Alcheimera slimību, un Padomes secinājumus par stratēģijām attiecībā uz sabiedrības veselību, lai cīnītos pret neirodeģeneratīvajām slimībām, kas saistītas ar vecumu, jo īpaši Alcheimera slimību,

—

ņemot vērā atziņas, kas gūtas, īstenojot organizācijas “Alzheimer Europe” koordinēto un ĢD Sanco finansēto ES projektu “EuroCoDe” (Eiropas līmeņa sadarbība demences jomā) (2006/2008), un Starptautiskās Alcheimera organizācijas (ADI) 2010. gada ziņojumu par Alcheimera slimību pasaulē, kurš publiskots saistībā ar starptautisko Alcheimera dienu 2010. gada 21. septembrī,

—

ņemot vērā rezultātus, kas gūti, īstenojot “EuroCoDe” (Eiropas līmeņa sadarbība demences jomā) — Komisijas finansētu Eiropas līmeņa projektu attiecībā uz Alcheimera slimību Eiropā,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Eiropas iniciatīvu Alcheimera slimības un citu demences veidu apkarošanai (COM(2009)0380),

—

ņemot vērā ES stratēģisko mērķi uzlabot novecojošās sabiedrības veselību Eiropā, kura pamatā ir Komisijas Baltā grāmata “Kopā par veselību. ES stratēģiskā pieeja 2008.–2013. gadam”, kurā uzsvērta vajadzība veicināt pētniecību paliatīvās aprūpes jomā un izpratni par neirodeģeneratīvajām slimībām,

—

ņemot vērā 2010. gada 9. septembra rezolūciju par vecāka gadagājuma cilvēku ilgtermiņa aprūpi (1),

—

ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par sieviešu lomu novecojošā sabiedrībā (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A7-0366/2010),

A.

tā kā ir aprēķināts, ka 2010. gadā visā pasaulē no visu veidu demences cietīs 35,6 miljoni cilvēku, un tā kā lēš, ka šis skaitlis ik pēc 20 gadiem palielināsies gandrīz uz pusi, 2030. gadā, iespējams, sasniedzot 65,7 miljonus (Starptautiskās Alcheimera organizācijas 2010. gada ziņojums); tā kā patiesais Alcheimera slimnieku skaits nav pienācīgi apzināts, jo ir grūti diagnosticēt šo slimību agrīnā stadijā;

B.

tā kā ir aprēķināts, ka Eiropā no demences cieš 9,9 miljoni cilvēku, no kuriem lielākajai daļai ir Alcheimera slimība (Starptautiskās Alcheimera organizācijas 2010. gada ziņojums); tā kā neirodeģeneratīvās slimības var skart cilvēkus jebkurā vecumā, taču tās ir viens no galvenajiem vecāka gadagājuma cilvēku nespējas un atkarības cēloņiem un, ņemot vērā, ka pieaug vidējais dzīves ilgums un samazinās sociālā dzīve pensionāru vidū, ir paredzams, ka līdz 2020. gadam krasi palielināsies, to cilvēku skaits, kuri cieš no šīm slimībām; tā kā šis slimnieku skaits ir gandrīz trīs reizes lielāks, ja ņem vērā demences slimnieku neformālo aprūpētāju skaitu;

C.

tā kā saskaņā ar 2009. gada starptautisko ziņojumu par Alcheimera slimību Eiropa veido vairāk nekā 28 % no kopējā demences slimnieku skaita, atrodoties otrajā vietā aiz Āzijas (35 %), savukārt no visiem pasaules reģioniem vislielākais slimnieku skaits (19 %) ir Rietumeiropā;

D.

tā kā Eiropas sabiedrība tik tiešām noveco — vairumā Eiropas valstu personas, kuru vecums pārsniedz 80 gadus, veido visātrāk pieaugošo grupu; tā kā strādājošo skaits attiecībā pret pensionāru skaitu samazinās un tādēļ ir paredzams, ka galvenās ilgtspējas problēmas, kas veselības aprūpes sistēmām, tostarp neformālajiem aprūpētājiem un ilgtermiņa aprūpes iestādēm, būs jārisina nākamajās desmitgadēs, būs saistītas tieši ar demences slimībām;

E.

tā kā saskaņā ar noteiktām aplēsēm (Starptautiskās Alcheimera organizācijas 2010. gada ziņojums) kopējās izmaksas saistībā ar to slimnieku tiešo medicīnisko un sociālo aprūpi, kuri cieš no Alcheimera slimības, Eiropā sasniedz USD 135,04 miljardus;

F.

tā kā agrīna diagnostika var palīdzēt mazināt veselības aprūpes izmaksas visā Eiropā;

G.

tā kā Eiropas Savienībā pašlaik nav pieejami pietiekami precīzi statistikas dati par demencēm, īpaši neirodeģeneratīvajām slimībām, un tā kā atsevišķos pētījumos rādītāji ir trīsreiz lielāki nekā citos; tā kā tādēļ ir būtiski, lai Eiropas līmeņa epidemioloģiskos pētījumus veiktu, pamatojoties uz kopīgiem stingri noteiktiem rādītājiem;

H.

tā kā demences slimības rada gan sociālas, gan ekonomiskās problēmas, nelabvēlīgi ietekmējot visas veselības sistēmas dalībvalstīs;

I.

tā kā, lai novērstu Alcheimera slimības un citu demences veidu sociālo un ekonomisko ietekmi, ir jāveic ieguldījumi zinātniskajā izpētē un jāveicina efektīva pieeja aprūpes sistēmām;

J.

tā kā ļoti liela daļa pētījumu šajā jomā ir veikta dalībvalstīs un starpvalstu koordinācija ir bijusi salīdzinoši zemā līmenī, šādi veicinot pētniecības pasākumu sadrumstalotību un zināšanu un paraugprakses ierobežotu apmaiņu starp dalībvalstīm, un tā kā Alcheimera slimības pētniecība atpaliek salīdzinājumā ar pētniecību par citam nopietnām slimībām Eiropā;

K.

tā kā jaunākie secinājumi par Alcheimera slimību Eiropā liecina, ka šī slimība joprojām nav pietiekami diagnosticēta Eiropas Savienībā un dalībvalstīs pastāv liela nevienlīdzība attiecībā uz profilaksi, piekļuvi ārstniecībai un iespējām saņemt piemērotus pakalpojumus;

L.

tā kā pašreizējie pētījumi liecina par to, ka uzturs varētu būs svarīgs Alcheimera slimības cēlonis un tādēļ demences profilaksei, izmantojot modificējamas preventīvās metodes, vajadzētu būt prioritāram pasākumam un īpaša uzmanība būtu jāpievērš tādiem profilakses faktoriem kā veselīgs uzturs, fiziskās un kognitīvās aktivitātes veicināšana, kā arī sirds un asinsvadu slimību izraisītājfaktoru, piemēram, diabēta, augsta holesterīna līmeņa, hipertonijas un smēķēšanas, kontrole;

M.

tā kā arvien skaidrāks kļūst tas, ka neirodeģeneratīvo slimību ietekme uz iedzīvotājiem Eiropā ir tik milzīga, ka neviena dalībvalsts pati nespēj atrisināt ar šīm slimībām saistītās problēmas; tā kā tāpēc dalībvalstīm un ES ir ievērojami jāpalielina sadarbība un Alcheimera slimības cēloņu, profilakses un ārstniecības pētniecības jomā īstenoto inovatīvo un starpdisciplināro centienu koordinācija, kā arī jāpalielina informācijas apmaiņa un finansējums šajā jomā, lai cīnītos pret neirodeģeneratīvajām saslimšanām, īpaši Alcheimera slimību, kas kļuvusi par vienu no lielākajā, Eiropas sabiedrības problēmām;

N.

tā kā šīs Eiropas iniciatīvas mērķis nav aizstāt pašreizējos dalībvalstu rīcības plānus cīņai pret Alcheimera slimību un citiem demences veidiem, bet izmantot to kā līdzekli, lai efektīvāk koordinētu Eiropā īstenotos pētniecības pasākumus šajā jomā;

O.

tā kā demence rada ne tikai postošus veselības traucējumus pašiem pacientiem, bet, ja netiek nodrošināti piemēroti pakalpojumi pienācīgā kvalitātē, var radīt arī ļoti smagu slogu pacientu tuviniekiem un aprūpētājiem, ņemot vērā emocionālās, fiziskās un finansiālās grūtības, ar kurām saskaras visu veidu demences slimnieku tuvinieki un draugi; tā kā katrā ģimenē, kurā ir demences slimnieks, vidēji trīs personas tiešā veidā uzņemas slimnieka aprūpes slogu, tādēļ varētu secināt, ka demence tiešā veidā skar 19 miljonus eiropiešu;

P.

tā kā trūkst Alcheimera slimnieku institucionālās aprūpes iespēju un šī situācija turpmāk pasliktināsies; tā kā trūkst veselības aprūpes speciālistu un sociālo darbinieku, kas rūpētos par cilvēkiem, kuriem ir Alcheimera slimība, un šī situācija turpmāk pasliktināsies; tā kā vienlaikus ir skaidrs, ka šādiem cilvēkiem vislabāk var palīdzēt, nodrošinot viņu atrašanos ierastajā mājas vidē;

Q.

tā kā saistībā ar demences slimnieku aprūpi un atbalstu aprūpētājiem Eiropas Savienībā un dalībvalstīs ir jāīsteno trīs mērķi — jāsniedz kvalitatīva aprūpe slimniekiem, jānodrošina, ka aprūpētāji var izmantot atslodzes periodus saskaņā ar savām vajadzībām, un jānodrošina, ka slimniekus var aprūpēt mājās vai kvalitatīvās, inovatīvās aprūpes iestādēs;

R.

tā kā, izmantojot modernus telemedicīnas pakalpojumus, var sniegt ļoti efektīvu atbalstu Alcheimera slimniekiem un viņu aprūpētājiem un šādi uzlabot slimnieku dzīves kvalitāti viņu ierastajā vidē, kā arī nodrošināt labas alternatīvas institucionālajai aprūpei;

S.

tā kā slimnieki, viņu ģimenes un tuvinieki jūtas izolēti pret Alcheimera slimību un ar to sirgstošajiem vērstās sabiedrības attieksmes dēļ; tā kā vispārējā pieeja šai problēmai joprojām ir nepareiza un veicina demences skarto cilvēku (gan pacientu, gan viņu tuvinieku) sociālo atstumtību; tā kā tādēļ ir nepieciešams labāk izprast ar demenci saistīto stigmatizāciju, aizspriedumus un diskrimināciju, tajā pašā laikā pētot arī to, kā samazināt sociālo atstumtību un veicināt aktīvu iekļaušanos sabiedrībā, lai jebkādas rīcības pamatā būtu demences skarto cilvēku cieņas saglabāšana;

T.

tā kā pacientu dzīves kvalitātes paaugstināšana bieži vien ir saistīta ar viņu tuvinieku emocionālo labklājību;

U.

tā kā atbalsta grupas ir piemēroti forumi grupu apspriedēm, lai atbalstītu pacientu tuvinieku apzināto atbildību un dalītos pieredzē;

V.

tā kā Alcheimera slimību un citus demences veidus nevajadzētu uztver kā parastu problēmu, ar ko cilvēki nenovēršami saskaras novecošanas procesā, neparedzot viņiem tiesības uz piemērotu ārstniecību, medicīnisko palīdzību un specializēto aprūpi;

W.

tā kā lai gan ir ievērojami palielinājusies sabiedrības izpratne un zinātniskā informācija par Alcheimera slimību, jo īpaši par to, kā slimība vispirms izpaužas ne tikai klīniskas demences veidā, bet jau agrāk, kad parādās simptomi, kas liecina par demences iestāšanās iespējamību, ārstniecībā joprojām izmanto tikai zāles slimības simptomu mazināšanai; tā kā pašlaik ir ievērojamas atšķirības starp dalībvalstīm un dalībvalstīs un trūkumi darbinieku apmācībā un kvalifikācijā, kā arī diagnostikai un pētniecībai nepieciešamajā aprīkojumā un tā kā Alcheimera slimība nereti tiek diagnosticēta daudzus gadus pēc slimības sākšanās, tādējādi mazinot ārstniecības iespējas, ar kurām varētu palēnināt slimības attīstību;

X.

tā kā jaunākie atklājumi uzticamu Alcheimera slimības bioloģisko rādītāju izmantošanas jomā ir veicinājuši jaunu kritēriju izstrādi, saskaņā ar kuriem Alcheimera slimību nosaka kā klīnisku vienību, ņemot vērā ne tikai stadiju, kurā parādās atmiņas un kognitīvo spēju traucējumi, bet arī agrāku stadiju;

Y.

tā kā Alcheimera slimība un citi demences veidi skar ne tikai vecāka gadagājuma cilvēkus, bet ar to var saslimt arī jaunieši; tā kā būtu jāuzlabo diagnostikas pakalpojumu, pētniecības un aprūpes, kā arī atbalsta un mājokļu pieejamība jauniešiem, kuri cieš no minētajām slimībām,

Z.

tā kā, gan valsts, gan Eiropas līmenī veicinot sabiedrības un speciālistu izpratni par Alcheimera slimību, būtu jāmudina iedzīvotāji laikus konstatēt slimības pirmās pazīmes, veikt agrīnu diagnosticēšanu, laikus sākt ārstēšanu un izmantot atbilstošus pakalpojumus;

AA.

tā kā, pievēršot lielāku uzmanību Alcheimera slimības stadijai pirms demences iestāšanās, varētu veicināt tādu piemērotu terapijas veidu izstrādi, ar kuriem var palēnināt slimības attīstību, un visbeidzot novērst to, ka pacienti sasniedz Alcheimera slimības vissmagāko stadiju;

AB.

tā kā pacientiem, kam ir Alcheimera slimība, ir steidzami vajadzīgi efektīvi līdzekļi, ar kuriem var ietekmēt slimības attīstību (pretēji līdzekļiem, ar ko tikai novērš tās simptomus);

AC.

tā kā turklāt gandrīz 70 % gadījumu, diagnosticējot Alcheimera slimību, neizdodas pilnībā ņemt vērā slimnieku smadzeņu bojājumu dažādību un to, ka gados jaunu un vecāka gadagājuma slimnieku patoloģiskās un klīniskās pazīmes atšķiras,

1.

aicina Padomi pasludināt demences jautājumu par prioritāru ES veselības jomā un mudina dalībvalstis izstrādāt valsts plānus un stratēģijas Alcheimera slimības jomā, lai cīnītos ar demences sociālajām sekām un ietekmi uz veselības aprūpi un sniegtu pakalpojumus un atbalstītu ar demenci slimus cilvēkus un viņu ģimenes, kā to darījušas vairākas dalībvalstis, kur, izmantojot 2008. gadā izstrādāto rīcības plānu “Alcheimera slimība un līdzīgas slimības”, ir radīta iespēja valsts līmenī koordinēt medicīnisko un sociālo aprūpi, kā arī šo slimību klīnisko un pamata izpēti;

2.

atzinīgi vērtē ES rīcības kopīgu plānošanu, ko dalībvalstis veicina, lai sekmētu Alcheimera slimības un citu neirodeģeneratīvo slimību izpēti, un mudina Komisiju turpināt pasākumu izstrādi, lai risinātu veselības, sociālās, tehnoloģijas un vides problēmas nolūkā nodrošināt Alcheimera slimības un citu neirodeģeneratīvo slimību ārstēšanu;

3.

aicina Padomi un Komisiju, strādājot pie turpmākiem pasākumiem veselības profilakses politikas jomā, ņemt vērā priekšstatu par demenci, jo īpaši tās saistību ar sirds un asinsvadu slimībām, garīgo veselību, fiziskajām aktivitātēm, izglītību veselības un jauno tehnoloģiju jomā;

4.

aicina dalībvalstis sniegt ES iedzīvotājiem informāciju par dzīvesveidu, kas aizkavē vai novērš saslimšanu ar Alcheimera slimību un citiem demences veidiem, un popularizēt veselīgu dzīvesveidu, kas labvēlīgi ietekmē garīgo veselību;

5.

aicina Padomi un Komisiju apsvērt iespēju papildus Pasaules Alcheimera dienai, ko atzīmē 21. septembrī, izsludināt arī Eiropas Garīgās veselības gadu, lai palielinātu informētību par saslimšanām, kas saistītas ar smadzeņu darbību un novecošanu un veidiem, kā atklāt un noteikt šādu slimību simptomus agrīnā stadijā, rīkojot sabiedrības informēšanas kampaņas par šo slimību profilaksi, kā arī smadzeņu asinsrites traucējumu ārstēšanu; šis Eiropas gads būtu jāizmanto arī, lai veicinātu paraugprakses apmaiņu Eiropas valstīs;

6.

norāda, ka a) arvien straujāka iedzīvotāju novecošana un b) arvien lielāks spiediens uz valsts finansēm un privāto produktivitāti ar iedzīvotāju novecošanu saistīto izdevumu palielināšanās dēļ radītu strukturālu problēmu dalībvalstīm; Eiropas Savienībai tādēļ saistībā ar ilgtermiņa stratēģiju būtu jāpieņem pasākumi, ar ko apņēmīgi sekmē profilakses principa ievērošanu (saistībā ar medicīnas praksi, kā arī veicinot veselīgu dzīvesveidu); Veselības rādītāju palīdzēs ievērojami uzlabot ekonomiskos rādītājus;

7.

aicina Padomi un Komisiju atzīt pacientu apvienību nozīmību neirodeģeneratīvo slimību jomā un iesaistīt tās informācijas un profilakses kampaņās, kā arī demences slimnieku atbalsta pasākumos un pētniecības programmu izstrādē;

8.

ierosina Komisijai apsvērt iespēju noteikt aprūpētājiem veltītu dienu, lai veicinātu izpratni un atzītu oficiāli reģistrēto un nereģistrēto aprūpētāju būtisko nozīmi visā Eiropā;

9.

uzsver, ka efektīvu metožu atklāšanai, lai novērstu vai aizkavētu Alcheimera slimības attīstību, ir jābūt visaptveroši steidzamam pasākumam;

10.

aicina Padomi un Komisiju veikt pasākumus, lai Savienībā veicinātu sabiedrības izpratni par demenci, šādi sekmējot demences agrīno simptomu atklāšanu un veicinot agrīno diagnosticēšanu, atbilstīgu ārstēšanu un piemērota atbalsta sniegšanu;

11.

uzsver profilakses galveno nozīmi, kā arī to, ka būtiska nozīme efektīvu preventīvo pasākumu jomā ir agrīnai diagnosticēšanai; uzsver, ka tas ir svarīgi, un aicina dalībvalstis uzlabot epidemioloģiskos un klīniskos datus, lai palīdzētu pētniecības, rehabilitācijas un citiem pasākumiem, īpašo tajās slimības stadijās, kad simptomu vēl nav, un pirms nespējas iestāšanās;

12.

norāda, ka pašlaik nav īpašas stratēģijas Alcheimera slimības profilakses jomā, un tādēļ prasa izstrādāt šādu stratēģiju, tostarp Eiropas līmenī, ņemot vērā vajadzību nodrošināt vidi, kas labvēlīgi ietekmē pacienta fizisko un garīgo aktivitāti, un nodrošināt uzturu atbilstoši ieteikumiem, kuri izstrādāti saistībā ar Eiropas rīcības platformu uztura, fiziskās aktivitātes un veselības jautājumos, kā arī veicinot visas stratēģijas gan aktīvās, gan pasīvās smēķēšanas mazināšanai;

13.

ir pārliecināts, ka ļoti svarīga nozīme ir agrīnās diagnosticēšanas pārbaudēm, ko nesen ierosinājusi Alcheimera slimības jauno kritēriju izstrādes starptautiskā darba grupa, riska faktoru izpētei un agrīnās diagnozes kritēriju noteikšanai;

14.

mudina visas dalībvalstis aktīvi piedalīties procesā, kurā nosaka, izstrādā un īsteno kopīgus protokolus, lai noteiktu jaunus agrīnās diagnosticēšanas kritērijus, izstrādātu slimības attīstības bioloģiskos rādītājus, lai izveidotu jaunus terapijas veidus gan demences gadījumos, gan pirms tās iestāšanās, un nosaka kopīgu pētniecības programmu neirodeģeneratīvo slimību jomā, daloties ar labas prakses piemēriem neirodeģeneratīvo slimību pētniecībā, tādējādi novēršot starp dalībvalstīm un dalībvalstīs pastāvošās atšķirības diagnosticēšanā un ārstniecībā; norāda, ka parastajām operatīvajām procedūrām, ko izmanto slimības marķieru novērtēšanai, būs svarīga nozīme, lai varētu atklāt jaunas zāles un izstrādāt efektīvākus Alcheimera slimnieku aprūpes veidus, kuros izmanto tehnoloģiju atbalstu;

15.

mudina dalībvalstis nodrošināt, ka zāles, ar kurām var aizkavēt Alcheimera slimības sākumu, ir pieejamas ne tikai smagos saslimšanas gadījumos, bet gan visiem pacientiem, kas cieš no minētās slimības;

16.

mudina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes, lai izveidotu un īstenotu kopīgus agrīnās diagnosticēšanas pakalpojumus, pamatojoties uz pacienta atmiņas stāvokļa starpnozaru novērtējumu un pielāgotu paziņošanas un informēšanas sistēmu, ar ko nodrošina, ka pacienti un viņu ģimenes var pēc iespējas labāk pieņemt slimības diagnozi;

17.

mudina dalībvalstis izveidot speciālistu centrus un valsts mērogā nodrošināt pietiekamu medicīnisko aprīkojumu (tostarp magnētiskās rezonanses attēlveidošanu, kas dod neapšaubāmi lielu ieguldījumu demences izpētē);

18.

aicina Padomi un Komisiju, izstrādājot rīcības plānus pētniecības jomā, ņemt vērā demences un Alcheimera slimības straujo izplatību un ietekmi;

19.

mudina dalībvalstis izstrādāt stratēģijas, lai atvieglotu piekļuvi finansējumam demences un Alcheimera slimības, tostarp profilakses, izpētes jomā atbilstoši šo slimību ekonomiskajai ietekmei uz sabiedrību;

20.

norāda, ka svarīga nozīme ir starpnozaru pieejai tam, kādā veidā Eiropas līmeņa sadarbība un koordinācija pētniecības jomā var uzlabot zināšanas, diagnosticēšanu, ārstēšanu, profilakses pasākumus un sociālos pētījumus par pacientu, viņu ģimeņu un aprūpētāju labklājību; uzskata — lai varētu sekot slimības attīstībai, sākot ar stadiju pirms demences iestāšanās un turpmākajās stadijās, būtiska nozīme ir pētniecībai jaunu diagnosticēšanas kritēriju apstiprināšanas, agrīno diagnostisko pārbaužu izstrādes un riska faktoru noteikšanas jomā; iesaka šajā procesā iesaistīt pacientu pārstāvjus, veselības aprūpes organizācijas un medicīnisko pakalpojumu sniedzējus; šajā sakarībā skaidri saskata starpvalstu sadarbībā īstenoto plaša mēroga epidemioloģisko un klīnisko pētījumu pievienoto vērtību;

21.

atzīst, ka pašlaik svarīga nozīme ir Eiropas Savienības atbalstam, kura kopējais apjoms ir EUR 159 miljoni un kuru piešķir 34 projektiem neirodeģeneratīvo slimību jomā; tomēr uzskata, ka saistībā ar gaidāmo 8. Pamatprogrammu pētniecības un attīstības jomā ir svarīgi novērst pētniecības, jo īpaši Alcheimera slimības izpētes, sadrumstalotību un iekļaut tajā projektus tādās līdz šim nepietiekami pētītās jomās kā nemedikamentozā, uzvedības un kognitīvo spēju terapija;

22.

uzskata, ka būtiska nozīme ir agrīnām diagnostiskām pārbaudēm, riska faktoru izpētei un agrīnās diagnosticēšanas kritērijiem; šajā sakarībā skaidri saskata starpvalstu sadarbībā īstenoto plaša mēroga epidemioloģisko un klīnisko pētījumu pievienoto vērtību; uzskata, ka tikpat svarīgs ir Eiropas veselības pārbaudes apsekojums, ar ko, izmantojot kognitīvo pārbaužu moduli, sniegs vērtīgu informāciju par to cilvēku skaitu, kuri cieš no kognitīvo spēju traucējumiem agrīnajā stadijā;

23.

aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis medicīnas un sociālās pētniecības, veselības, nodarbinātības un sociālās politikas jomā ņemt vērā sieviešu īpašās vajadzības, jo slimo sieviešu skaits divreiz pārsniedz slimo vīriešu skaitu un sievietes veido nesamērīgi lielu daļu no aprūpētāju skaita;

24.

aicina dalībvalstis izstrādāt ilgtermiņa stratēģijas un rīcības plānus aprūpes un profilakses jomā, ņemot vērā un risinot demogrāfisko izmaiņu jautājumus, un aicina pievērst galveno uzmanību atbalstam, ko sniedz ģimenēm, kuras rūpējas par slimniekiem, un šādi nodrošināt sociālo aizsardzību mazāk aizsargātiem cilvēkiem, kas cieš no demences;

25.

uzsver, ka svarīga nozīme ir Alcheimera slimības profilaksei, veicinot veselīgu dzīvesveidu, tostarp saglabājot garīgo un sociālo aktivitāti, nodrošinot pareizu uzturu un fiziskās nodarbības;

26.

aicina dalībvalstis izstrādāt stratēģisku pētniecības programmu, ar ko nosaka vidēja termiņa un ilgtermiņa pētniecības vajadzības, tostarp aprūpes nodrošinājuma vajadzības, un mērķus neirodeģeneratīvo slimību, jo īpaši Alcheimera slimības jomā; galvenā uzmanība šajos rīcības plānos jāpievērš jaunu pētnieku iespēju veicināšanai un inovatīvu pētniecības pieeju atbalstam, pamatojoties uz valsts un privātā sektora partnerību; iesaka atbalstīt izcilības centru izveidi īpašās pētniecības jomās un iesaistīt pacientu pārstāvjus, aprūpētāju organizācijas, kā arī valsts un privātos veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus;

27.

aicina dalībvalstis sadarboties ar Komisiju, lai pētītu Komisijas iespējamās iniciatīvas, ar kurām dalībvalstīm palīdz izstrādāt un īstenot kopīgo pētniecības programmu;

28.

aicina dalībvalstis izstrādāt rīcības plānus, kuru mērķis ir uzlabot Alcheimera un citu demences veidu slimnieku un viņu ģimeņu labklājību un dzīves kvalitāti;

29.

aicina Eiropas iestādes, cik vien iespējams, atbalstīt Eiropas Alcheimera slimības un demences pētniecības observatoriju, kas ir noderīgs instruments paraugprakses un pētniecības rezultātu nodošanai tālāk pacientiem un viņu aprūpētājiem;

30.

norāda, ka ir svarīgi pētīt kopīgo un atšķirīgo starp novecošanas procesu un demenci, starp demenci un depresiju vecumā, kā arī starp paaudžu atšķirībām un dažādiem demences veidiem; turklāt mudina dalībvalstis veicināt tādas veselības aprūpes un pētniecības programmas, kurās lielu nozīmi piešķir pacienta izvēlei un redzējumam, un izstrādāt ieteikumus, kuros galvenā uzmanība pievērsta cieņpilnas attieksmes un sociālās integrācijas pamatprincipiem, šādi veicinot demences slimnieku neatkarību un pašnoteikšanos;

31.

aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgus resursus Alcheimera slimnieku veselības aprūpei, kā arī apmainīties ar informāciju par iegūtajiem rezultātiem un sadarboties šajā jomā;

32.

uzsver, cik svarīga ir pacientiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem mājās sniegtā palīdzība un ieguldījums, ko dod bezpeļņas un brīvprātīgās organizācijas Alcheimera slimnieku un to cilvēku aprūpes jomā, kuri cieš no citām slimībām saistībā ar novecošanu; mudina dalībvalstis izstrādāt veidus partnerībai ar šādām organizācijām un atbalstīt to darbību; turklāt aicina dalībvalstis pienācīgi ņemt vērā un atzīt, cik nozīmīga ir neformālā aprūpe, ko nodrošina šo slimnieku tuvinieki;

33.

uzsver vajadzību īstenot pasākumus, kuros galvenā uzmanība ir pievērsta ne tikai Alcheimera slimības ārstēšanai, izmantojot zāles, kad slimība jau konstatēta, bet gan profilaksei, tostarp uzturam, lai mazinātu slimības attīstības iespējas; prasa veikt rūpīgu izpēti par uztura ietekmi uz Alcheimera slimību un izstrādāt ieteikumus slimības profilakses jomā, tostarp uztura jautājumos, kurus varētu darīt zināmus sabiedrībai, izmantojot izpratnes veicināšanas kampaņas;

34.

uzsver — lai izprastu demences psiholoģiskos un sociālos aspektus, ir vajadzīgi pētījumi veselības ekonomikas, sociālo zinātņu un humanitāro zinātņu jomā, kā arī ir jāpēta nefarmakoloģiskas pieejas;

35.

uzskata, ka atmiņas traucējumu agrīno simptomu diagnosticēšanai jābūt vienai no galvenajām arodveselības aprūpes jomām;

36.

mudina Komisiju, Padomi un dalībvalstis apsvērt iespēju izstrādāt drošības standartus, ko piemēro iestādēs, kuras nodarbojas ar vecāka gadagājuma cilvēku aprūpi, sabiedrības kopienās, pie kurām šie cilvēki pieder, un aprūpes pasākumiem mājās;

37.

aicina dalībvalstis ciešā sadarbībā ar Komisiju un pētniecības organizācijām izstrādāt kopīgas pamatnostādnes to darbinieku apmācībai, kuri, pildot darba funkcijas, veic Alcheimera slimnieku aprūpi (medicīnas darbinieki un medicīnas palīgdarbinieki), kā arī tuvinieku aprūpētāju un citu neformālo aprūpētāju apmācībai un uzraudzībai, lai nodrošinātu, ka pašreizējos resursus izmanto kompetenti un efektīvi; norāda, ka arvien vairāk nepieciešami kvalificēti darbinieki, kas strādā ar cilvēkiem, kuriem ir demence;

38.

aicina dalībvalstis apsvērt stratēģijas “ES 2020” pamatiniciatīvu “Jauna nodarbinātības programma” un “Jaunas iemaņas jaunām darbavietām” piedāvātās iespējas, lai stiprinātu nākotnes nodarbinātības kapacitāti attiecībā uz to cilvēku aprūpi, kuri cieš no Alcheimera slimības un citiem demences veidiem; visā Eiropā ir jāveicina jaunu īpaši kvalificētu darbavietu izveide, lai varētu rūpēties par iedzīvotājiem, kuri noveco un ir arvien vairāk atkarīgi no citu cilvēku palīdzības;

39.

aicina Komisiju palielināt stratēģijas “ES 2020” pamatiniciatīvai “Inovāciju Savienība” atvēlētos resursus un līdzekļus aktīvas un veselīgas novecošanas jomā plānotajai pilotpartnerībai (ko paredz sākt 2011. gada sākumā), lai cīnītos pret demenci Eiropā;

40.

uzsver, ka nesenie atklājumi attēlu veidošanas jomā un bioloģisko rādītāju pētniecībā sniedz iespējas noteikt nemanāmus procesus molekulārā līmenī un Alcheimera slimības agrīnās pazīmes, izmantojot, piemēram, nesen pētīto rādītāju, kas dos iespējas konstatēt amiloīda nogulsnes smadzenēs — viens no diviem bojājumu veidiem saistībā ar šo slimību;

41.

atzīst ģimeņu, aprūpētāju un sabiedrības kopienu būtisko nozīmi, jo tās palīdz slimniekiem apzināties viņu iespējas, un aicina dalībvalstis sniegt atbalstu šīm ģimenēm, aprūpētājiem un kopienām;

42.

uzsver, ka ir svarīgi sniegt psiholoģisku atbalstu pacientiem un viņu ģimenēm; uzsver, ka ir svarīgi psiholoģisko pieeju novecošanas procesam apvienot ar medicīnas un biomedicīnas pētniecībā gūtajiem rezultātiem; piekrīt, ka ir vajadzīgi pētījumi veselības ekonomikas, sociālo zinātņu un humanitāro zinātņu jomā, kā arī ir jāpēta nefarmakoloģiskas pieejas ārstniecībai, lai izprastu demences psiholoģiskos, ekonomiskos un sociālos aspektus un veicinātu pašreizējo tehnoloģiju izmantošanu (e-veselība, IKT, atbalsta tehnoloģijas utt.);

43.

iesaka Komisijai pārbaudīt, kā varētu paplašināt ES iniciatīvas demences slimnieku tiesību jomā, tostarp pēdējās gribas izpildes rīkojumu izmantošanu un aizbildniecības sistēmu jautājumu;

44.

mudina dalībvalstis rīcības plānos attiecībā uz palīdzību Alcheimera slimniekiem apsvērt iespējas mazināt antipsihotisko medikamentu lietošanu, ņemot vērā, ka, lai gan šos medikamentus pašlaik bieži vien izraksta demences seku mazināšanas nolūkā, izrādās, ka to pozitīvā ietekme ir ierobežota, turklāt ir palielinājies ikgadējais to slimnieku skaits, kuriem izrakstīti šādi medikamenti;

45.

uzsver, ka ir jāsaglabā Alcheimera slimnieku cieņa un jānovērš viņu stigmatizācija un diskriminācija;

46.

mudina dalībvalstis un Komisiju izstrādāt jaunus politikas pasākumus, lai veicinātu informācijas izplatību un tirgus pieejamību inovatīvām terapijām un diagnostiskām pārbaudēm, šādu risinot problēmas saistībā ar Alcheimera slimnieku joprojām neapmierinātām vajadzībām;

47.

mudina dalībvalstis izstrādāt veselības aprūpes un sociālos pakalpojumus, ņemot vērā, ka galvenais princips ir pēc iespējas plaša un vienlīdzīga pieejamība un vienlīdzība, lai veicinātu integrētu pakalpojumu sniegšanu kopienās un mājās un lai cilvēki, kuri cieš no demences, šos pakalpojumus varētu izmantot neatkarīgi no vecuma, dzimuma, etniskās piederības, materiālā stāvokļa, invaliditātes un dzīvesvietas pilsētā vai laukos; mudina dalībvalstis veikt pasākumus, lai cīnītos pret faktoriem, kuri dažādi ietekmē iedzīvotāju veselību un kurus varētu novērst; mudina Komisiju un dalībvalstis turpināt apkopot datus par nevienlīdzību veselības jomā;

48.

aicina dalībvalstis pievērst uzmanību profilakses pasākumiem, kas palīdz aizkavēt demences iestāšanos, kā arī nodrošināt slimnieku piekļuvi kvalitatīvai aprūpei par pieņemamām cenām; norāda dalībvalstīm, ka šādi pakalpojumi fiskālās konsolidācijas laikā visā Eiropā ir jāaizsargā;

49.

aicina dalībvalstis izveidot Eiropas informācijas centru tīklu, kurā būtu apkopotas zināšanas un pieredze par demences un Alcheimera slimības diagnosticēšanu, ārstniecību un aprūpi un ar kuru varētu nodrošināt informācijas un datu apmaiņu un izvērtēšanu starp dalībvalstīm;

50.

mudina dalībvalstis izstrādāt individualizētus pasākumus, ar kuriem nodrošina profesionālā ziņā daudzpusēju un daudznozaru aprūpi un atbalstu un kurus, sākot ar diagnozes paziņošanas brīdi, koordinē viens respondents, lai atvieglotu aprūpes nodrošināšanu mājās, pastiprināti izmantojot daudzfunkcionālus un specializētus mājas palīdzības un aprūpes pakalpojumus, automatizētas mājsaimniecības iekārtas un jaunas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas;

51.

aicina dalībvalstis izstrādāt dažādas inovatīvas un kvalitatīvas aprūpētāju atslodzes iespējas, piemēram, izveidot izmitināšanas un pagaidu uzņemšanas centrus, un uzraudzīt aprūpētāju veselību, piemēram, nodrošinot viņiem piemērotu veselības aprūpi un sniedzot psiholoģisku vai sociālu atbalstu;

52.

aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis pastiprināt pētniecību, uzlabot piekļuvi diagnostikas pakalpojumiem un pielāgot aprūpes un atbalsta pakalpojumus gados jaunu slimnieku vajadzībām;

53.

mudina dalībvalstis nodrošināt pacientiem piekļuvi jauniem ārstniecības veidiem, kuru terapeitiskā iedarbība ir apstiprināta un atzīta, un mudina darīt to iespējami drīz pēc tam, kad šie ārstniecības veidi kļuvuši pieejami;

54.

mudina dalībvalstis uzlabot sabiedrības un speciālistu, veselības aprūpes darbinieku un palīgdarbinieku, veselības politikas jomā iesaistīto lēmēju un plašsaziņas līdzekļu izpratni par demenci, šādi nodrošinot, ka labāk pazīst Alcheimera slimības simptomus un veidojas labāka izpratne par šo slimību un aprūpi; veidojot izpratni, galvenā uzmanība ir jāpievērš dažādiem komponentiem, piemēram, diagnozei, ārstniecībai un piemērotam atbalstam;

55.

atgādina Komisijai par J. Bowis 2006. gada ziņojumu, kurā darba devējus aicināja ieviest pasākumus garīgās veselības aizsardzībai darbavietā — pasākumus, kas ietilpst darba devēju pienākumos nodrošināt veselību un drošību darbavietā, lai pēc iespējas labāk darba tirgū integrētu cilvēkus ar garīgiem traucējumiem, un kas ir jāpublisko un jāpārrauga saistībā ar pašreizējiem tiesību aktiem veselības un drošības jomā; atgādina Komisijai, ka Parlaments joprojām sagaida, ka šos pasākumus publiskos;

56.

uzsver Alcheimera slimības un citu demences veidu ārstēšanas izmaksu apjomu un to, ka ir svarīgi rast ilgtspējīgus risinājumus, ņemot vērā tiešos medicīnas izdevumus (ieskaitot veselības sistēmas izmaksas — speciālistu izmaksas, zāles, medicīniskās pārbaudes un regulārās veselības pārbaudes), tiešos sociālos izdevumus (ieskaitot izdevumus par oficiāliem pakalpojumiem, kurus nesniedz medicīnas sistēma — kopienas pakalpojumi, aprūpe mājās, pārtikas piegāde, transports, kā arī pacientu izvietošana īpašās vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes iestādēs, kur viņi var saņemt medicīnisko palīdzību), un oficiāli nereģistrētos izdevumus (ieskaitot izdevumus, kas saistīti ar samazinātu produktivitāti darba dzīves pagarināšanas gadījumā un produktivitātes zudumu priekšlaicīgas pensionēšanās dēļ, kā arī ja darbu pārtrauc medicīnisku iemeslu dēļ vai nāves gadījumā);

57.

mudina dalībvalstis rīkot informatīvas kampaņas sabiedrībai kopumā un atsevišķām sabiedrības grupām, piemēram, skolēniem, veselības aprūpes darbiniekiem un sociālajiem darbiniekiem, lai nodrošinātu pieredzes salīdzināšanu un apmaiņu par to, kā sniegt atbalstu tuviniekiem — aprūpētājiem, pacientu apvienībām un nevalstiskām organizācijām; saistībā ar šīm kampaņām publicē un izplata informatīvas brošūras, tostarp internetā, par brīvprātīgu palīgu un juridisku konsultantu, psihologu un aprūpes darbinieku apmācību un veicina atbilstīgu aprūpes pakalpojumu sniegšanu gan mājās, gan dienas centros, atbalstot vai veidojot ar Alcheimera slimību saistītas apvienības, lai cilvēki, kurus skar šī slimība, varētu dalīties pieredzē; uzsver, cik svarīga nozīme visās izpratnes veicināšanas un izglītošanas kampaņās ir spējai pazīt demences simptomus;

58.

mudina dalībvalstis brīvprātīgi veicināt bezmaksas iespējas veikt atmiņas pārbaudes tām iedzīvotāju grupām, kuras saskaņā ar zinātniskajiem datiem ir pakļautas lielam riskam saslimt ar Alcheimera slimību vai citiem demences veidiem;

59.

mudina dalībvalstis un Komisiju veicināt slimnieku vajadzību izvērtēšanu un ētisku pieeju viņu problēmām, lai nodrošinātu, ka tiek saglabāta cilvēka cieņa, un izvērtēt neirodeģeneratīvo slimnieku tiesiskā statusa jautājumu, lai nodrošinātu tiesisko regulējumu attiecībā uz slimnieku izolēšanu un tiesisko aizsardzību;

60.

prasa atzīt Alcheimera slimības apvienības par galvenajiem partneriem un iesaistīt tās pasākumos, ar ko 1) nosaka profilakses ieteikumus un paraugpraksi un izplata to speciālistu vidū, 2) sniedz nepieciešamo informāciju un atbalstu demences slimniekiem un viņu aprūpētājiem, 3) dara zināmas demences slimnieku un viņu aprūpētāju vajadzības politikas veidotājiem un 4) veicina partnerības ar profesionāliem medicīnas darbiniekiem, lai nodrošinātu holistisku pieeju; norāda — lai to īstenotu, Eiropas iestādēm ir jāpēta iespējas nodrošināt pastāvīgu pamatfinansējumu Eiropas Alcheimera asociācijai, izmantojot Eiropas sabiedrības veselības programmu, un jāmudina dalībvalstis valsts līmenī atbalstīt apvienības, kas darbojas Alcheimera slimības jomā;

61.

mudina dalībvalstis izveidot atbalsta grupas veselības aprūpes darbiniekiem, kuri strādā iestādēs, atbalsta grupas hospitalizētu pacientu tuviniekiem, kā arī tuviniekiem, kas rūpējas par pacientiem mājās, un veselības aprūpes darbiniekiem, kuri nodrošina veselības aprūpi mājās;

62.

aicina Padomi, Komisiju, un dalībvalstis sadarbībā ar Eiropas Parlamentu, īstenojot rīcības plānu veselības jomā, veicināt demences slimnieku neatkarību, nodrošināt cieņpilnu attieksmi pret šiem slimniekiem un viņu sociālo integrāciju un sniegt informāciju par paraugpraksi attiecībā uz to, kā ievēro mazāk aizsargātu cilvēku tiesības un novērš sliktu izturēšanos pret demences slimniekiem;

63.

aicina Komisiju un Padomi saistībā ar pētījumu projektu īstenošanu veicināt partnerības starp sabiedriskām iestādēm un starp privātām un sabiedriskām iestādēm, izmantojot privātā un valsts sektora iespējas, resursus un pieredzi, lai novērstu Alcheimera slimības un citu demences veidu sekas;

64.

norāda — lai nodrošinātu jauno zāļu efektivitāti, joprojām ir ievērojami jāuzlabo terapeitisku izmēģinājumu pieejamība pacientiem, kuriem ir Alcheimera slimība un līdzīgas slimības; uzsver, ka šī problēma ir jārisina nākamajā ES direktīvas par zāļu klīnisko izpēti (Direktīva 2001/20/EK) pārskatīšanā;

65.

aicina dalībvalstis, ņemot vērā Alcheimera slimības destruktīvo ietekmi uz atmiņu un garīgajām spējām, izstrādāt valsts stratēģijas, ar ko dod iespēju iestādēm, kas atbild par finansiālo atbalstu slimniekiem, nodarboties arī ar tā pārraudzīšanu, lai nodrošinātu, ka šo atbalstu izmanto tikai un vienīgi slimnieku labā;

66.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

11.5.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 136/44

—

ņemot vērā 2010. gada 10. novembrī Komisijai uzdoto jautājumu par lūgumrakstu Nr. 0473/2008, ko iesniedza Vācijas valstspiederīgais Christoph Klein, par papildpasākumu trūkumu no Komisijas puses kādā konkurences lietā un par zaudējumiem, kas tāpēc nodarīti uzņēmumam (O-0182/2010 – B7-0666/2010),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 227. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Reglamenta 201. un 202. pantu,

A.

tā kā šajā gadījumā piemērojamais tiesiskais regulējums ir Padomes Direktīva 93/42/EEK (1) par medicīnas ierīcēm, kas paredz, ka I klases medicīnas ierīču ražotāji var laist ierīces tirgū bez pilnvaroto iestāžu iejaukšanās un ražotājiem ir jāapliecina viņu ražoto ierīču atbilstība šīs direktīvas prasībām;

B.

tā kā dalībvalstīm, lai nodrošinātu šo prasību izpildi, ir pienākums uzraudzīt tirgus darbību un veikt tādus nepieciešamus pasākumus, kas ietver 8. pantā noteikto drošības klauzulas procedūru un 18. pantā noteiktos pasākumus, kas veicami CE zīmes nepamatotas izmantošanas gadījumā;

C.

tā kā attiecīgais ražotājs dalībvalsts atbildīgajai iestādei ir apliecinājis, ka konkrētā ierīce atbilst visām tiesiskajām prasībām par tādu 1. klases medicīnas ierīču un izstrādājumu laišanu tirgū, kuri marķēti ar CE zīmi;

D.

tā kā dalībvalstij ar atbildīgās iestādes starpniecību, kad tā ir veikusi atbilstīgos pagaidu pasākumus, lai ierīci izņemtu no apgrozības vai aizliegtu, vai arī ierobežotu tās laišanu tirgū, nekavējoties ir jāinformē Komisija par visiem šādiem pasākumiem, pamatojot savu lēmumu;

E.

tā kā Vācijas iestādes kopš 1996. gada ir paudušas bažas par attiecīgās ierīces (inhalatora) drošību un par šo jautājumu ir informējušas Komisiju saistībā ar drošības procedūru, bet Komisija nav konsultējusies ar ražotāju un nav pieņēmusi lēmumu šajā jautājumā; tā kā lēmums šajā jautājumā vēl nav pieņemts un lūgumraksta iesniedzējam vairs nav pieejami nekādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi;

F.

tā kā Saksijas–Anhaltes iestādes pēc Bavārijas iestāžu neatlaidīgas prasības 1997. gadā noteica ierīces tirdzniecības aizliegumu;

G.

tā kā uzņēmums legāli pārdeva izstrādājumus pirms 1997. gadā izdotā pirmā tirdzniecības aizlieguma un izpildīja visus nosacījumus saskaņā ar Padomes Direktīvu 93/42/EEK un kompetentā iestāde to ir apliecinājusi;

H.

tā kā 2003. gadā ražotājs laida ierīci tirgū ar jaunu nosaukumu un 2005. gadā Augšbavārijas valdība saskaņā ar Vācijas likumu “Par medicīnas ierīcēm” lika izņemt ierīci no apgrozības, par ko Komisija netika atbilstīgi informēta;

I.

tā kā ražotājs 2006. gadā informēja Komisiju par otro tirdzniecības aizliegumu, lai sāktu tiesvedību pret Vāciju par to, ka tā ir pārkāpusi Direktīvas 93/42/EEK 8. panta 1. punktu;

J.

tā kā Komisija apgalvo, ka tai netika iesniegti pietiekami pierādījumi par inhalatora atbilstību Direktīvā 93/42/EEK noteiktajām pamatprasībām, un secināja, ka nav vajadzīgs jauns pārskats par izstrādājuma drošību, jo šis gadījums jāizskata saskaņā ar direktīvas 18. panta, nevis 8. panta noteikumiem;

K.

tā kā ražotājs 2008. gadā Eiropas Parlamentam iesniedza lūgumrakstu, kurā norādīts, ka Komisija, izskatot šo jautājumu, ir pārkāpusi savas direktīvā noteiktās saistības un nav izpildījusi tai uzticēto pienākumu būt par Līgumu uzraugu,

1.

uzskata, ka Komisija Lūgumrakstu komitejai nav sniegusi pietiekami izsmeļošas atbildes uz lūgumraksta iesniedzēja un minētās komitejas locekļu uzdotajiem jautājumiem, kā arī saistībā ar Juridiskās komitejas atzinumā paustajām bažām;

2.

aicina Komisiju nekavējoties veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai pabeigtu procedūru, kas joprojām turpinās un tika sākta 1997. gadā saskaņā ar Direktīvas 93/42/EEK 8. pantā ietverto drošības klauzulu;

3.

aicina Komisiju steidzami risināt lūgumraksta iesniedzēja likumīgi pamatoto prasību, norādot, ka šī nepieņemamā situācija ilgst jau 13 gadus un lūgumraksta iesniedzējam ir nodarīti ievērojami peļņas zaudējumi, un aicina veikt nepieciešamās darbības, lai lūgumraksta iesniedzējs varētu aizstāvēt savas tiesības;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai un Vācijas federālajai valdībai.

11.5.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 136/46

—

ņemot vērā Starptautisko Līdzekļu devēju konferenci jaunai nākotnei Haiti, kas notika 2010. gada 31. martā Ņujorkā, un Eiropas Parlamenta Attīstības komitejas delegācijas Ņujorkā misijas ziņojumu,

—

ņemot vērā 2010. gada marta rīcības plānu Haiti valsts atjaunošanai un attīstībai — lielos projektus nākotnei,

—

ņemot vērā 2010. gada 18. janvārī Briselē notikušās ārlietu ministru padomes ārkārtas sanāksmes secinājumus,

—

ņemot vērā paziņojumu par zemestrīci Haiti, ko Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos sniedza 2010. gada 19. janvārī,

—

ņemot vērā 2010. gada 25. janvāra ministru sagatavošanās konferences Monreālā secinājumus,

—

ņemot vērā Eiropas Konsensu par humāno palīdzību, ko 2007. gada decembrī parakstīja trīs Eiropas iestādes,

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 10. februāra rezolūciju par neseno zemestrīci Haiti (1),

—

ņemot vērā Parlamenta Attīstības komitejas misijas Haiti (2010. gada 25.–27. jūnijā) ziņojumu,

—

ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas ziņojumu par 2010. gada 30. augusta informācijas misiju Haiti un Dominikānas Republikā,

—

ņemot vērā 2010. gada jūnija kopējo dokumentu par secinājumiem, kas jāizdara par Savienības reakciju Haiti notikušās katastrofas laikā, ko izstrādāja Komisijas priekšsēdētāja vietniece un Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton un Komisijas locekle Kristalina Georgieva,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 26. oktobra paziņojumu par Eiropas reaģēšanas spējām ārkārtas situācijās (COM(2010)0600),

—

ņemot vērā ANO stabilizācijas misiju Haiti (Minustha),

—

ņemot vērā 2006. gada maijā publicēto Michel Barnier ziņojumu “Par Eiropas Civilās aizsardzības spēkiem: Eiropas palīdzība”,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā Haiti 2010. gada 12. janvārī notikušās 7,3 balles pēc Rihtera skalas stiprās zemestrīces rezultātā gāja bojā 222 750 cilvēku, cieta 3 miljoni cilvēku un dzīves vietu zaudēja aptuveni 1,7 miljoni, no kuriem vairāk nekā miljons cilvēku joprojām dzīvo stihiskās nometnēs, ko bija paredzēts ierīkot uz laiku, un tā kā cilvēktiesību aizsardzības asociācijas norāda uz šajā stihiskajās apmetnēs valdošajiem šausmīgajiem dzīves apstākļiem, piemēram, uz “izvarošanu un seksuālo vardarbību”, no kuras cieš sievietes,

B.

tā kā no 2,5 līdz 3,3 miljoniem personu nepietiek pārtikas valstī, kurā 60 % iedzīvotāju dzīvo lauku apvidos un 80 % pilnīgā nabadzībā,

C.

tā kā pēc šīs zemestrīces situācija Haiti vēl joprojām ir haotiska, valsts vēl joprojām atrodas ārkārtas stāvoklī un atjaunošanas darbi ir aizkavējušies,

D.

tā kā gadu desmitiem pastāvošā nabadzība, vides pasliktināšanās, piedzīvoto dažādo dabas katastrofu sekas, vardarbība, politiskā nestabilitāte un diktatūra šo valsti ir padarījusi par vienu no Ziemeļamerikas kontinenta nabadzīgākajām valstīm, kur laikā pirms katastrofas 12 miljonu haitiešu iztika ar mazāk kā diviem dolāriem dienā; un tā kā zemestrīces radītais kaitējums ir vēl vairāk pasliktinājis valsts spēju sniegt minimālos pakalpojumus un līdz ar to arī aktīvi iesaistīties palīdzības un rekonstrukcijas pasākumos,

E.

tā kā no 10 miljardiem dolāru (divi izmaksu termiņi: 18 mēneši un trīs gadi), kurus Haiti atjaunošanai apsolīja 2010. gada 31. martā Ņujorkā notikušajā Starptautiskajā Līdzekļu devēju konferencē, līdz šim reāli ir pārskaitīti tikai 1,2 miljardi dolāru,

F.

tā kā nesenā Haiti notikusī traģēdija apliecina, ka Savienībai no efektivitātes, ātruma, koordinācijas un atpazīstamības viedokļa ir nepieciešami spēcīgāki katastrofu pārvarēšanas līdzekļi (humanitārā palīdzība un kopienas civilās aizsardzības mehānisms),

G.

tā kā, pamatojoties uz Haiti priekšlikumu, tika izveidota Pagaidu komisija Haiti atjaunošanai, lai nodrošinātu koordināciju un resursu efektīvu izmantošanu un lai izstrādātu rīcības plānu Haiti attīstībai; tā kā Eiropas Komisija, kas ir galvenā līdzekļu devēja, ir šīs komisijas locekle ar balsstiesībām,

H.

tā kā, rekonstruējot valsti, gruvešu novākšana joprojām ir nozīmīga problēma — ir savākta tikai niecīga daļa — un tā kā, virzoties pašreizējā tempā, būs nepieciešami vismaz 6 gadi, lai aizvāktu miljoniem kubikmetru gruvešu,

I.

tā kā holēras epidēmija, kas sākās 2010. gada 19. oktobrī, ir līdz šim izraisījusi 3 000 cilvēku nāvi un tā kā no tās ir cietuši vairāk nekā 150 000 cilvēku; tā kā epidēmijas izplatīšanās liecina par Haiti valsts strukturālajām nepilnībām un starptautiskās palīdzības sistēmas un Minustah darbības ierobežojumiem un tā kā reaģēšanas pasākumus, ar kuriem cīnās pret holēru, īpaši kavē pašreizējā politiskā krīze, kuru izraisīja vēlēšanas,

J.

tā kā no 174 miljoni dolāriem ANO cīņai pret holēras epidēmiju ir saņēmusi tikai 44 miljonus,

K.

tā kā Pasaules Veselības organizācija gadījumā, ja epidēmiju neizdosies apturēt, turpmākajos 12 mēnešu laikā paredz 400 000 jaunus saslimšanas ar holēru gadījumus,

L.

tā kā 2010. gada 28. novembra vēlēšanas, kuru rezultāti kļuva zināmi decembra sākumā, izraisīja vardarbīgus protestus Haiti un daudzus ziņojumus par vēlēšanu pārkāpumiem; tā kā starptautiskajai sabiedrībai būtu jāatbalsta pārredzams un leģitīms vēlēšanu process, lai nodrošinātu vēlēšanu godīgumu, kas ir nepieciešams valsts rekonstrukcijas nolūkā; un tā kā joprojām prioritāra ir civiliedzīvotāju aizsardzība,

1.

atkārtoti solidarizējas ar Haiti iedzīvotājiem, kas cietuši no zemestrīces un holēras, un uzsver, ka rekonstrukcijai ir jānotiek, apspriežoties ar Haiti iedzīvotājiem un tos iesaistot lēmumu pieņemšanas procesā;

2.

īpaši uzsver, ka starptautiskajai sabiedrībai, tostarp arī Eiropas Savienībai, ir cieši jāapņemas ilgtermiņā izpildīt visus solījumus, kurus tā ir izteikusi Ņujorkā notikušajā Starptautiskajā Līdzekļu devēju konferencē, un jārīkojas nekavējoties; uzsver arī to, ka jebkāda Savienības sniegta humanitārā palīdzība un rekonstrukcijas atbalsts tiek nodrošināta ziedojumu formā, nevis kā aizdevumi, no kuriem izriet parāds;

3.

atgādina starptautiskās sabiedrības aktīvo mobilizāciju pēc postošās zemestrīces Haiti un īsteno politisko vēlmi atbalstīt citādu Haiti atjaunošanas procesu, nepieļaujot pagātnes kļūdas, un reizi par visām reizēm atrisināt Haiti nabadzības dziļākos pamatiemeslus;

4.

pauž nožēlu par Haiti katastrofas apmēriem un tās sekām, kas gadu pēc zemestrīces vēl joprojām ir acīmredzamas; atzinīgi vērtē 120 miljonus euro (no kuriem 12 miljoni ir paredzēti cīņai pret holēru) vērto humānās palīdzību, ko Eiropas Komisija nodrošināja Haiti, un dalībvalstu sniegto 200 miljonus euro vērto palīdzību, kā arī Eiropas komisāres, kas atbildīga par starptautisko sadarbību, humāno palīdzību un civilo aizsardzību, kā arī Humānās palīdzības ģenerāldirektorāta un tā ekspertu iesaistīšanos;

5.

uzsver, ka klasteru izveide ļāva nodrošināt humānās palīdzības pasākumu koordināciju uz vietas, tomēr šīs metodes efektivitāte ir izrādījusies ierobežota, ņemot vērā humānās palīdzības sniedzēju dažādību un ārkārtas situācijas sarežģītību, jo katastrofas sekas ir spēcīgi koncentrētas pilsētas zonā;

6.

atzinīgi vērtē humānās palīdzības organizāciju (“Sarkanā Krusta”, nevalstisko organizāciju un ANO) un dalībvalstu centienus un darbu un uzsver, ka ir jārunā par humānās darbības neredzamo ietekmi un ka situāciju bija iespējams kontrolēt, uzņemoties rūpes par cietušajiem, nodrošinot dzeramo ūdeni un pārtiku, kā arī pagaidu patvērumu;

7.

norāda, ka holēras epidēmija skaidri parādīja Haiti valsts praktiski pilnīgo bezspēcību, saskaroties ar slimību, kura ir viegli novēršama un ārstējama, kā arī starptautiskās palīdzības sistēmas ierobežojumus valstī, kurā ir pārstāvētas ļoti daudzas humanitārās palīdzības organizācijas (12 000 NVO); uzsver, ka humānās palīdzības organizācijām nav pienākuma un tās vairs nespēj kompensēt Haiti valsts nepilnības vai darboties tās vietā un ka ir ar jārīkojas ar steigu, lai nodrošinātu ilgtermiņa attīstību, jo īpaši nodrošinot iespējas izmantot veselības aprūpes pakalpojumus, dzeramo ūdeni un sanitāro infrastruktūru;

8.

atzinīgi vērtē Komisijas un dalībvalstu kopējo apņemšanos, kas tika pausta Starptautiskajā Līdzekļu devēju konferencē Haiti atjaunošanai, sniegt 1,2 miljardus euro, tostarp Komisijas apņemšanos sniegt 460 miljonus euro tādas palīdzības veidā, kas nav humanitārā palīdzība; atgādina prasību par to, lai Eiropas Savienība — galvenā līdzekļu devēja — uzņemtos vadošo politisko lomu atjaunošanas centienos;

9.

aicina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar līdzekļu kopīgu plānošanu Haiti atjaunošanai un plānošanas vidusposma pārskatīšanu attiecībā uz atlikušajiem Komisijas līdzekļiem, proti, vēl joprojām pieejamajiem 169 miljoniem euro no Ņujorkā apsolītajiem 460 miljoniem euro, Haiti atjaunošanas pasākumos paredzēt vietējo pārtikas ražošanu un uzturdrošības nodrošināšanu, attīstot lauku infrastruktūru un sniedzot atbalstu mazajiem lauksaimniekiem; aicina īstenot Komisijas 2010. gada martā izziņotās jaunās rīcības pamatnostādnes pārtikas drošuma jomā;

10.

pauž nožēlu par to, ka Pagaidu komisija Haiti atjaunošanai, kurai vajadzētu būt galvenajam valsts atjaunošanas koordinatoram, savu darbu uzsāka ar novēlošanos; pauž nožēlu par informācijas trūkumu attiecībā uz komisijas darbu un efektivitāti un prasa Komisijai, kas ir šīs komisijas locekle, iejaukties, lai komisija ātrāk sāktu pildīt savus uzdevumus un lai tiktu pārskatīta tās darbība, un sniegt Eiropas Parlamentam ziņojumu par komisijas darbu, resursu izmantošanu un par tiem līdzekļiem, kas tika apsolīti Ņujorkā notikušajā konferencē un kas tik tiešām ir piešķirti atjaunošanai;

11.

atzīst, ka Pagaidu komisija Haiti atjaunošanai — atjaunošanas pārvaldes centrālā struktūra — varēs darboties efektīvi tikai tad, ja tiks atjaunota Haiti valsts struktūru veiktspēja un amatos iecelti Haiti valsts līderi, kuri jāievēl pārredzamās un leģitīmās vēlēšanās, un ja būs patiesa politiska vēlme pieņemt nepieciešamos lēmumus, lai veiktu šos apjomīgos atjaunošanas darbus;

12.

uzstājīgi aicina Haiti valdību arī turpmāk īstenot valsts rekonstrukcijas plāna sakarībā uzņemtās saistības stiprināt valsts varu, padarīt efektīvāku vietējo pārvaldi, nostiprināt pašvaldību un valsts līmeņa iestāžu veiktspēju un ņemt vērā politiskās, ekonomiskās un institucionālās decentralizācijas koncepciju;

13.

uzskata, ka vietējām pašvaldībām un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem būtu jāsniedz lielāks atbalsts un tie būtu labāk jāiesaista lēmumu pieņemšanas procesā;

14.

pauž nožēlu par to, ka galvaspilsētu bloķējošo gruvešu tonnu aizvākšanai Haiti iedzīvotāju rīcībā ir tikai lāpstas, kapļi un ķerras, kas ir niecīgi līdzekļi, ņemot vērā veicamā darba apjomu; uzsver, ka gruvešu novākšana ir jāveic, lai uzsāktu Haiti rekonstrukciju; pauž nožēlu, ka faktiski nav atvēlēti nekādi līdzekļi, lai aizvāktu drupas; un aicina Komisiju sniegt gruvešu aizvākšanai paredzētu finansiālu un tehnisku palīdzību;

15.

aicina Komisiju no jauna izskatīt Minustah pilnvaras, īpašu vērību veltot drošības jautājumiem, un pauž satraukumu par tās efektivitāti, ņemot vērā pēdējos notikumus, holēras epidēmiju un pašlaik notiekušās vēlēšanas;

16.

pauž nožēlu par izmitināšanas krīzi Haiti; uzsver, ka bez pajumtes palikušo cilvēku, kas vairumā gadījumu mitinās apmetnēs, galvenokārt galvaspilsētā Portoprensā, pārvietošanas centienus kavē brīvu zemes gabalu pieejamība, zemes īpašumtiesību sistēmas trūkums un tas, ka daudzus zemes gabalus kontrolē diaspora, un aicina Haiti varas iestādes izrādīt politisko gribu un veikt piespiedu pasākumus, piemēram, ekspropriāciju;

17.

pauž aizvien lielākas bažas par visneaizsargāto personu stāvokli, piemēram, par Haiti sievietēm un bērniem, jo zemestrīces sekas smagi skāra vairāk nekā 800 000 bērnu, kas cieš no vardarbības, seksuālas izmantošanas, cilvēku tirdzniecības, ekspluatācijas un pamešanas draudiem, un aicina Eiropas Savienību (Komisiju) cieši apņemties nodrošināt bērniem aizsargājošus un drošus dzīves apstākļus, tādējādi atbalstot sociālās aizsardzība sistēmas izveidi Haiti un veicinot izglītības sistēmas reformu; vēlas, lai dzīves un drošības apstākļi apmetnēs uzlabotos;

18.

prasa Eiropas Savienībai sadarboties ar Haiti valdību, lai izstrādātu visaptverošus tiesību aktus bērnu tiesību aizsardzībai un iekļautu valsts tiesību aktos prasības, kas izriet no vairākiem Haiti ratificētiem starptautiskiem instrumentiem bērnu tiesību, cilvēktiesību, verdzības izskaušanas un bērnu tiesību aizsardzības jomā;

19.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai Komisija atbalstītu no ģimenēm šķirto bērnu identificēšanas, uzskaites un ģimenes meklēšana procesu un lai īpaša uzraudzība tiktu nodrošināta uz robežām nolūkā nepieļaut bērnu tirdzniecību un nelegālu adopciju;

20.

uzsver to, ka ir būtiski nekavējoties atjaunot Haiti spēju nodrošināt valsts atjaunošanai nepieciešamo demokrātiskumu un valsts labu pārvaldību un garantēt pilsoniskās sabiedrības un Haiti iedzīvotāju līdzdalību;

21.

pauž nopietnu satraukumu par šābrīža politisko krīzi, kas radās pēc ārvalstu novērotāju misiju ļoti apstrīdēto un piesardzīgi apstiprināto prezidenta un parlamenta tādu vēlēšanu rezultātu izziņošanas, kurās nodotās balsis šobrīd pārskaita Amerikas valstu organizācijas nosūtītie eksperti, kas savā ceturtdien, 2011. gada 13. janvārī iesniegtajā ziņojumā atklāto pārkāpumu dēļ iesaka no kandidātu saraksta svītrot pie varas esošo Jude Célestin un par uzvarētāju atzīt Michel Martelly;

22.

prasa Eiropas Savienībai darīt visu iespējamo, lai aktīvi atbalstītu leģitīmu un pārredzamu vēlēšanu procesu un februārī paredzētās vēlēšanu otrās kārtas pareizu norisi, lai nepieļautu, ka Haiti nonāk vēl dziļākā krīzē; uzskata, ka tikai leģitīmi ievēlēts prezidents un leģitīmi parlamenta deputāti varēs pieņemt nepieciešamos lēmumus un ka atjaunošanai ir nepieciešama stabilitāte un politiska griba;

23.

mudina starptautisko sabiedrību un Eiropas Savienību cieši sadarboties ar Haiti nākamajām varas iestādēm un tām visa rekonstrukcijas procesa gaitā palīdzēt veidot iestādes un atjaunot valsts spējas rīkoties, lai tādējādi nodrošinātu jaunu līdzsvaru visos līmeņos un izveidotu pilnīgi darbojošos demokrātiju;

24.

uzsver lielo to kapitālu kustības nozīmi, ko Haiti diaspora nosūta un ko bez starpniekiem saņem Haiti iedzīvotāji, kas to var izmantot neatliekamo vajadzību apmierināšanai; prasa dalībvalstīm un Haiti valdībai veicināt šo naudas sūtījumu piegādi un censties samazināt šo plūsmu radītās izmaksas;

25.

uzstājīgi prasa Savienībai un tās dalībvalstīm Haiti atjaunošanu un pārbūvi padarīt par vienu no galvenajām prioritātēm; uzsver, ka ir pienācis laiks palīdzēt Haiti kļūt par ekonomiski un politiski spēcīgu un autonomu valsti; un starptautiskajai sabiedrībai prasa izmantot iespēju, lai vienreiz par visām reizēm likvidētu Haiti nabadzības dziļos cēloņus;

26.

prasa Komisijai, paturot prātā Eiropas Konsensu par humāno palīdzību un sadarbojoties ar valdību, pašvaldību iestādēm un pilsonisko sabiedrību, īstenot ievērojamus centienus, lai ārkārtas situācijas novēršanas un ilgtermiņa attīstības posmā paredzētu katastrofu plānošanas un katastrofu riska mazināšanas dimensiju;

27.

cieši prasa Komisijai pēc iespējas drīzāk iesniegt priekšlikumus, ar kuriem paredzētu izveidot Eiropas civilās aizsardzības spēkus, par pamatu izmantojot Eiropas civilās aizsardzības mehānismu;

28.

atzīmē, ka humānā palīdzība Haiti tiek sniegta jau vairākus gadu desmitus un ka šī krīze uzskatāmi parāda, cik svarīga ir saikne starp ārkārtas palīdzību, atjaunošanu un attīstību; īpaši uzsver faktu, ka ANO arī turpmāk ir jābūt visu civilo un militāro operāciju galvenajai koordinatorei gan attiecībā uz drošības situācijas normalizāciju un humanitāro palīdzību, gan attiecībā uz rekonstrukciju un attīstību;

29.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai un dalībvalstīm, Haiti prezidentam un valdībai, ANO ģenerālsekretāra vietniekam humanitārās palīdzības jautājumos un neatliekamās palīdzības koordinatoram, kā arī Pasaules Bankai un SVF.

11.5.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 136/50

—

ņemot vērā starptautiskos instrumentus, kas garantē cilvēktiesības un pamatbrīvības un aizliedz diskrimināciju, proti, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 6. un 7. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 19. pantu, kas Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm uzliek par pienākumu aizstāvēt cilvēktiesības un pamatbrīvības un nodrošināt Eiropas līmeņa līdzekļus diskriminācijas un cilvēktiesību pārkāpumu apkarošanai,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 11. pantu, kurā ir garantēta vārda brīvība, un tās 21. pantu, kas aizliedz diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ,

—

ņemot vērā Lietuvas Republikas administratīvā kodeksa grozījumu projektu (Nr. XIP-2595),

—

ņemot vērā Lietuvas Republikas Tieslietu ministrijas atzinuma projektu (Nr. 11-30-01),

—

ņemot vērā ar seksuālo orientāciju un homofobiju saistītas diskriminācijas izskaušanai paredzētos Eiropas pasākumus,

—

ņemot vērā Pamattiesību aģentūras 2010. gada ziņojumu “Homofobija, transfobija un diskriminācija seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ”,

—

Ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 17. septembra rezolūciju par situāciju Lietuvā pēc nepilngadīgo personu aizsardzības likuma pieņemšanas (1),

—

ņemot vērā Parlamenta agrāk pieņemtās rezolūcijas par homofobiju, par minoritāšu aizsardzību un par diskriminācijas novēršanas politikas virzieniem, jo īpaši rezolūcijas par homofobiju Eiropā (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā 2010. gada 16. decembrī Seima balsojumu par tiesību akta projektu, ar kuru grozītu administratīvo pārkāpumu kodeksu, par “homoseksuālu attiecību publisku veicināšanu” paredzot sodanaudu, kuras apmērs būtu no LTL 2 000 līdz 10 000 (no EUR 580 līdz EUR 2 900), atlika, tāpēc ka grozījumus vēl nebija izskatījušas attiecīgās parlamenta komitejas un tos joprojām skata Lietuvas valsts iestādes;

B.

tā kā 2010. gada 8. decembrī Seima Izglītības, zinātnes un kultūras komiteja arī svītroja seksuālo orientāciju no izglītības likuma iespēju vienlīdzības normās iekļautā aizsardzības pamatojumu saraksta (5. panta 1. punkts);

C.

tā kā administratīvo pārkāpumu kodeksa grozījumu projekts ir pretrunā ar Lietuvas Republikas konstitūcijas 25. pantu, kurā paredzēts, ka “cilvēkam nedrīkst likt šķēršļus informācijas un ideju meklēšanā, saņemšanā un tālāknodošanā” un 29. pantu, kurā norādīts, ka “likuma, tiesas un citu valsts iestāžu un amatpersonu priekšā visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Nedrīkst ne ierobežot cilvēka tiesības, ne arī viņam piešķirt kādas priekšrocības uz dzimuma, rases, valstspiederības, valodas, izcelsmes, sociālā statusa, ticības, pārliecības vai uzskatu pamata”;

D.

tā kā Lietuvas Republikas Tieslietu ministrs ir paudis viedokli, ka administratīvo pārkāpumu kodeksa grozījumu projekts ir pretrunā ar saistībām, kas izriet no tās konstitūcijas, Eiropas Pamattiesību hartas, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām;

E.

tā kā Pamattiesību aģentūra aktuālākajā ziņojumā (2010. gada novembris) “Par homofobiju, transfobiju un diskrimināciju saistībā ar seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti” secina, ka “šie grozījumi varētu padarīt par noziegumu gandrīz jebkādu publisku homoseksualitātes paušanu, attēlošanu vai informēšanu par to”;

F.

tā kā Seims 2009. gada jūnijā ar lielu vairākumu nobalsoja par Likumu par nepilngadīgo aizsardzību pret publiskas informācijas kaitīgo ietekmi, liedzot nepilngadīgajām personām piekļuvi informācijai par homoseksualitāti;

G.

tā kā joprojām nav skaidra frāzes “seksuālās orientācijas paušana vai veicināšana” nozīme reklāmas likumā;

H.

tā kā šai rezolūcijai ierosmi deva vairāki bažas raisoši notikumi, piemēram, tika pieņemts Likums par nepilngadīgo aizsardzību pret publiskas informācijas kaitīgo ietekmi, pašvaldības mēģināja aizliegt līdztiesības aizstāvju un geju kopienas gājienus un vadoši politiķi un deputāti lietoja aizvainojošus, draudošus vai naidīgus izteikumus;

I.

tā kā 2010. gada 17. maijā, Starptautiskajā dienā pret homofobiju, Komisijas priekšsēdētāja vietniece Viviane Reding, Eiropas Savienības augstā pārstāve Catherine Ashton, Eiropadomes priekšsēdētājs Herman van Rompuy un Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Jerzy Buzek vienprātīgi nosodīja jebkādas homofobijas un ar seksuālo orientāciju saistītas diskriminācijas izpausmes;

J.

tā kā 1990. gadā Pasaules Veselības organizācija izslēdza homoseksualitāti no psihisko slimību klasifikatora, tā kā nav ticamu pētījumu, kas liecinātu, ka bērnu un jauniešu izglītošana par seksualitāti var ietekmēt viņu seksuālo orientāciju, un tā kā izglītošana par seksuālo daudzveidību veicina iecietību un atšķirību pieņemšanu,

1.

atbalsta vērtības un principus, kas ir Savienības pamatā, jo īpaši cilvēktiesību, tostarp visu minoritāšu tiesību, ievērošanu;

2.

vēlreiz apstiprina, ka ES iestādēm un dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu, aizsargāšanu un veicināšanu Eiropas Savienībā atbilstīgi Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, Eiropas Pamattiesību hartai un Līguma par Eiropas Savienību 6. pantam, nešķirojot pēc seksuālās orientācijas;

3.

aicina Seimu noraidīt administratīvo pārkāpumu kodeksa grozījumu projektu, seksuālo orientāciju iekļaut izglītības likumā norādītajā aizsardzības pamatojumu sarakstā, pavērt nepilngadīgajām personām brīvu piekļuvi informācijai par seksuālo orientāciju un paskaidrot reklāmas likumā norādītā aizlieguma nozīmi;

4.

norāda, ka par ierosinātajiem grozījumiem vēl nav noticis Lietuvas parlamenta sesijas balsojums un ka Lietuvas valsts iestādes tos joprojām pārskata;

5.

atzīst Lietuvas Republikas prezidentes Dalia Grybauskaitė vairākkārt izrādīto stingro nostāju, nosodot homofobisko tiesību akta projektu kā Lietuvas pilsoņiem un Lietuvas tēlam nelabvēlīgu, un aicina prezidenti uzlikt veto administratīvo pārkāpumu kodeksa grozījumiem, ja tie tiks apstiprināti;

6.

atzinīgi vērtē, ka homofobija nesen ir atzīta par nozieguma vainu pastiprinošu apstākli;

7.

atzinīgi vērtē Komisijas līdzšinējo divpusējo rīcību; aicina Komisiju juridiski izvērtēt ierosinātos administratīvo pārkāpumu kodeksa grozījumus, gadījumā, un publicēt ES darba plānu ar konkrētiem pasākumiem, kas būtu vērsti pret homofobiju un diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ;

8.

atzinīgi vērtē Lietuvas iestāžu plānu — pārskatīt ierosinātos grozījumus, par kuriem atzīts, ka tie ir pretrunā ar Eiropas tiesībām, konkrēti saistībā ar principu par nediskriminēšanu dzimumorientācijas dēļ;

9.

uzdod Prezidentam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Lietuvas Republikas prezidentei un parlamentam, ES Pamattiesību aģentūrai un Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāram.

11.5.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 136/53

—

ņemot vērā iepriekšējās Parlamenta rezolūcijas, sevišķi 2007. gada 15. novembra rezolūciju par bīstamiem notikumiem, kas apdraud kristiešu un citu ticīgo kopienu pastāvēšanu (1), 2010. gada 21. janvāra rezolūciju par uzbrukumiem kristiešu kopienu pārstāvjiem (2), 2010. gada 6. maija rezolūciju par nežēlīgajiem slaktiņiem Džosā, Nigērijā (3), 2010. gada 20. maija rezolūciju par reliģijas brīvību Pakistānā (4) un 2010. gada 25. novembra rezolūciju par Irāku, jo īpaši nāvessoda piespriešanu (sevišķi Tariq Aziz lietā) un uzbrukumiem kristiešu kopienām (5),

—

ņemot vērā gada ziņojumus par cilvēktiesību stāvokli pasaulē un jo īpaši 2010. gada 16. decembra rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē 2009. gadā (6),

—

ņemot vērā 1948. gadā pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantu,

—

ņemot vērā 1966. gadā pieņemtā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. pantu,

—

ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

—

ņemot vērā ANO īpašās referentes reliģiju vai pārliecības brīvības jautājumos ziņojumus, un jo īpaši 2009. gada 29. decembra, 2010. gada 16. februāra un 2010. gada 29. jūlijā ziņojumu,

—

ņemot vērā 1950. gada Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 5. punktu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 17. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton preses sekretāra paziņojumu pēc uzbrukuma Koptu baznīcas locekļiem Aleksandrijā, Ēģiptē 2011. gada 1. janvārī,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja Jerzy Buzek paziņojumu par sprādzienu, kurā bojā gāja cilvēki Ēģiptes baznīcā 2011. gada 1. janvārī,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.

tā kā Eiropas Savienība vairākkārt ir paudusi apņemšanos aizstāvēt reliģijas, apziņas un domas brīvību un uzsvērusi, ka valdībām ir pienākums nodrošināt šo brīvību ievērošanu visā pasaulē; tā kā attiecības ar trešām valstīm Eiropas Savienība veido uz cilvēktiesību, demokrātijas un pilsonisko brīvību izaugsmes vispārējā pamata, kas noteikts ES un trešo valstu nolīgumu demokrātijas klauzulā;

B.

tā kā saskaņā ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. pantu katram cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību; tā kā šīs tiesības nozīmē arī brīvību sekot reliģijai vai pārliecībai, vai pieņemt reliģiju vai pārliecību pēc savas izvēles un brīvību nodoties savai reliģijai vai pārliecībai tiklab vienatnē, kā arī kopā ar citiem, publiski vai privāti piekopjot kultu, izpildot reliģiskas un rituālas ceremonijas un sludinot mācību;

C.

tā kā domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība attiecas gan uz reliģiju sekotājiem, gan arī uz ateistiem, agnostiķiem un cilvēkiem bez konkrētas pārliecības;

D.

tā kā 2010. gadā ir notikuši vairāki uzbrukumi kristiešu kopienām visā pasaulē un bijuši vairāki tiesas procesi un gadījumi, kad piespriests nāvessods par zaimošanu, bieži vien sievietēm; tā kā pēdējo gadu statistikas dati par reliģiskās pārliecības brīvību liecina, ka lielākā daļa reliģiskās pārliecības dēļ pastrādātas vardarbības aktu ir vērsti pret kristiešiem, kā norādīts organizācijas “Aid to the Church in Need” 2009. gada ziņojumā par reliģiskās pārliecības brīvību pasaulē; tā kā dažos gadījumos kristiešu kopienas ir nostādītas tādā situācijā, kas apdraud to turpmāko pastāvēšanu, un, ja tās pazustu, tas katrā konkrētajā valstī nozīmētu būtisku reliģiskā mantojuma zaudējumu;

E.

tā kā 2011. gada 11. janvārī Nigērijā zvērīgos uzbrukumos kristiešu kopienai jau atkal bojā gāja nevainīgi cilvēki; tā kā 2010. gada 24. decembrī notika uzbrukumi vairākām baznīcām Maiduguri, bet 2010. gada 25. decembrī — vairāki bumbu sprādzieni Nigērijas pilsētā Džosā, kuru rezultātā tika nogalināti 38 civiliedzīvotāji un vairāki desmiti ievainoti; tā kā 2010. gada 21. decembrī Turu ciematā Nigērija ar zobeniem un mačetēm bruņoti vīri uzbruka vietējo kristiešu grupai, nogalinot trīs un ievainojot divus; tā kā 2010. gada 3. decembrī Džosas pilsētā Nigērija, tika atrasti septiņu kristiešu, tostarp sieviešu un bērnu līķi, un vēl četri uzbrukumā tika ievainoti;

F.

tā kā Pendžabas gubernatora Salman Taseer noslepkavošana 2011. gada 4. janvārī, kā arī Asia Noreen lieta Pakistānā izraisīja starptautiskās sabiedrības protestus;

G.

tā kā Aleksandrijā 2011. gada 1. janvāra terora aktā pret koptu kristiešiem dzīvību zaudēja un tika ievainoti nevainīgi civiliedzīvotāji;

H.

tā kā 2010. gada 25. decembrī kāds priesteris un 9 gadus veca meitenīte un vēl 9 cilvēki tika ievainoti, kad Ziemassvētku dienā Sulu pilsētā (Filipīnas) kapelā tika detonēts spridzeklis;

I.

tā kā 2010. gada 25. decembrī Kipras ziemeļu daļas Rizokarpaso ciemā un Aia Triada ciemā, piemērojot spēku tika pārtraukti Ziemassvētku dievkalpojumi;

J.

tā kā 2010. gada 30. decembrī džihāda teroristi, vēršoties pret asīriešu kristiešu ģimenēm, Bagdādē Irākā, kristiešu mājās sarīkoja koordinētus sprādzienus, kuru rezultātā vismaz divi cilvēki gāja bojā, bet 14 tika ievainoti; tā kā 2010. gada 27. decembrīDujail, Irākā ceļmalā novietots spridzeklis nogalināja kādu asīriešu kristiešu sievieti un ievainoja viņas vīru; tā kā 2010. gada 22. novembrī Mosulā tika nogalināti divi irākieši — kristieši; tā kā Bagdādē 2010. gada 10. novembrī notika virkne uzbrukumu, kas bija vērsti pret kristiešiem, un šajos uzbrukumos tika nogalināti nevainīgi cilvēki; tā kā 2010. gada 1. novembrī notika slaktiņš sīriešu katoļu Mūsu Pestītājas Dievmātes baznīcā Bagdādē, kurā gāja bojā 52 cilvēki, tostarp sievietes un bērni;

K.

tā kā Irānas valdība ir izvērsusi kampaņu pret kristiešiem Islāma Republikā, pagājušā mēnesī apcietinot vairāk nekā 1000 cilvēku, piespiežot daudzus bēgt no valsts, vai paliekot viņiem draud apsūdzības kriminālnoziegumos un iespējams — nāvessods;

L.

tā kā arī Vjetnamā tiek bargi apspiesta Katoļu baznīcas darbība, kā arī citas reliģiskās kopienas, kā to skaidri parāda Vjetnamas kalnu iedzīvotāju kopienu smagā situācija; tā kā tomēr, var atzinīgi vērtēt Vjetnamas režīma attieksmes uzlabošanos, jo Tēvs Nguyen Van Ly tika atbrīvots no apcietinājuma;

M.

tā kā šie vardarbīgie islāmistu ekstrēmistu uzbrukumi ir arī uzbrukumi attiecīgajās valstīs pastāvošajai iekārtai, jo to mērķis ir izraisīt nemierus un sākt pilsoņu karu starp dažādām reliģiskajām grupām;

N.

tā kā arī Eiropa, tāpat kā citas pasaules daļas, nav brīva no reliģiskās pārliecības brīvības pārkāpumiem un uzbrukumiem reliģiskajām minoritātēm viņu pārliecības dēļ, kā arī no diskriminācijas reliģisku motīvu dēļ;

O.

tā kā starpkopienu dialogs ir būtiski svarīgs miera un savstarpējas sapratnes veicināšanai starp tautām;

1.

nosoda nesenos uzbrukumus kristiešu kopienām vairākās valstīs un pauž solidaritāti ar cietušo ģimenēm; pauž nopietnas bažas par to, ka aizvien pieaug neiecietība un represijas pret kristiešu kopienām, un tās tiek pakļautas nežēlīgiem uzbrukumiem, jo īpaši Āfrikas, Āzijas un Tuvo Austrumu valstīs;

2.

atzinīgi vērtē varas iestāžu centienus noskaidrot šo pret kristiešu kopienām vērsto uzbrukumu autorus un īstenotājus; mudina valdības nodrošināt, ka šo noziegumu izdarītāji un visas personas, kas ir atbildīgas par šiem uzbrukumiem, kā arī citiem pret kristiešiem un citām reliģiskām un mazākuma grupām īstenotiem vardarbības aktiem, tiek sauktas pie atbildības un tiesātas taisnīgā tiesas procesā;

3.

asi nosoda visus vardarbības aktus pret kristiešiem un citām reliģiskām kopienām, kā arī visa veida uz reliģiju vai pārliecību balstītu diskrimināciju un neiecietību, kas vērsta pret reliģioziem cilvēkiem un tā sauktajiem “atkritējiem”, kā arī neticīgajiem; atkārtoti uzsver, ka tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību ir viena no cilvēka pamattiesībām;

4.

ir nobažījies par to, ka pēdējos gados kristieši masveidā izceļojuši no vairākām valstīm, jo īpaši no Tuvo Austrumu valstīm;

5.

pauž bažas par to, ka Pakistānas likums par zaimošanu, pret kuru publiski iebilda bijušais gubernators Salman Taseer, joprojām tiek piemērots, lai vajātu reliģiskās konfesijas, tostarp kristiešus, piemēram, piespriežot nāvessodu piecu bērnu mātei kristietei Asia Noreen, un ka gubernatora Salman Taseer slepkavu liela Pakistānas sabiedrības daļa uzskata par varoni;

6.

atzinīgi vērtē Ēģiptes sabiedrības reakciju, kas asi nosodīja terora aktu un uzreiz saprata, ka uzbrukums bija sarīkots, lai grautu Ēģiptes sabiedrībā dziļi iesakņojušās tradicionālās saites starp kristiešiem un musulmaņiem; atzinīgi vērtē koptu kristiešu un musulmaņu kopīgās demonstrācijas Ēģiptē, protestējot pret notikušo uzbrukumu; atzinīgi vērtē arī to, ka uzbrukumu publiski nosodījis Ēģiptes prezidents Hosni Mubaraks, Al-Azhar šeihs un Ēģiptes lielmuftijs Dr. Ali Gomaa;

7.

nosoda Turcijas varas iestāžu rīcību, ar spēku pārtraucot Ziemassvētku dievkalpojumu, ko Ziemassvētku dienā svinēja Kipras ziemeļu daļā palikušie 300 kristieši;

8.

pauž visdziļākās bažas par to, ka vairākās vietās pasaulē terorisma aktu pastrādātāji saviem mērķiem ļaunprātīgi izmanto reliģiju; nosoda reliģijas kā instrumenta izmantošanu dažādos politiskos konfliktos;

9.

mudina varas iestādes valstīs, kurās notiek satraucoši daudz pret reliģiskajām konfesijām vērstu uzbrukumu, uzņemties atbildību, nodrošinot iespēju brīvi un neslēpti praktizēt savu reliģiju visām reliģiskajām konfesijām, intensīvāk strādāt, nodrošinot savās valstīs reliģiskajām konfesijām ticamu un efektīvu aizsardzību, un garantēt valstī reliģisko konfesiju locekļiem personas drošību un fizisko neaizskaramību, tā pildot saistības, ko attiecīgās valstis ir uzņēmušās starptautiskā mērogā;

10.

vēlreiz atkārtoti uzsver, ka cilvēktiesību un pilsonisko brīvību, tostarp reliģijas vai pārliecības brīvības ievērošana ir Eiropas Savienības pamatprincipi un mērķi, un tas ir kopīgs pamats attiecībās ar trešām valstīm;

11.

aicina Padomi, Komisiju un Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos / Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieci nolīgumos un sadarbībā ar trešām valstīm, kā arī ziņojumos par cilvēktiesībām īpašu uzmanību veltīt reliģijas vai pārliecības brīvības jautājumiem un reliģisko kopienu, tostarp kristiešu stāvoklim;

12.

aicina Ārlietu padomē 2011. gada 31. janvārī apspriest jautājumu par kristiešu vajāšanu un reliģijas vai pārliecības brīvības ievērošanu, šo apspriežu gaitā vajadzētu nonākt pie konkrētiem rezultātiem, jo īpaši attiecībā uz instrumentiem, kurus varētu izmantot, lai sniegtu drošību un aizsardzību apdraudētām reliģiskajām kristiešu kopienām, neatkarīgi no tā, kurā vietā pasaulē tās atrastos;

13.

aicina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos / Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieci steidzami izstrādāt ES stratēģiju, kas nodrošinātu, ka tiek ievērotas cilvēka tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību, stratēģijā iekļaujot pasākumu kopumu, kuri vērsti pret tām valstīm, kas apzināti nenodrošina reliģisko denomināciju aizsardzību;

14.

aicina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, ņemot vērā pēdējā laika notikumus un arvien pieaugošo nepieciešamību analizēt un izprast kultūras attīstību un ar reliģiju saistītās tendences starptautiskajās attiecībās un mūsdienu sabiedrībā, izveidot Eiropas Ārējās darbības dienesta Cilvēktiesību direktorātā pastāvīgu kapacitāti, lai uzraudzītu sabiedrību un valdību praktizētus ierobežojumus reliģiskās pārliecības brīvībai un līdzīgām tiesībām, un regulāri ziņot Parlamentam par šo jautājumu;

15.

aicina Padomi, Komisiju un Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos / Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un Parlamentu gada ziņojumā par cilvēktiesību stāvokli iekļaut nodaļu par reliģiskās pārliecības brīvību;

16.

mudina ES iestādes pildīt pienākumu saskaņā ar LESD 17. pantu un uzturēt atvērtu, pārredzamu, kā arī regulāru dialogu ar baznīcām un reliģijām, filozofiskām un nekonfesionālām organizācijām, lai tādējādi nodrošinātu, ka jautājums par kristiešu un citu reliģisko kopienu vajāšanu ir prioritārs jautājums, kas tiek sistemātiski apspriests;

17.

aicina Eiropas reliģisko kopienu vadītājus nosodīt uzbrukumus kristiešu kopienām un citu reliģisko pārliecību grupām, pamatojoties uz to, ka cieņa pienākas ikvienai denominācijai;

18.

atkārtoti pauž savu atbalstu visām iniciatīvām, kuru mērķis ir veicināt dialogu un savstarpējo cieņu starp reliģiskajām un citām kopienām; aicina visas reliģiskās struktūras veicināt toleranci un uzņemties iniciatīvu, lai nepieļautu naida kurināšanu, vardarbību un ekstrēmistu radikālisma pieaugumu;

19.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos/Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Ēģiptes parlamentam un valdībai, Irānas parlamentam un valdībai, Irākas parlamentam un valdībai, Nigērijas parlamentam un valdībai, Pakistānas parlamentam un valdībai, Filipīnu parlamentam un valdībai, Vjetnamas parlamentam un valdībai, kā arī Islāma konferences organizācijai.

11.5.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 136/57

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Baltkrievijā, jo īpaši 2009. gada 17. decembra rezolūciju par Baltkrieviju (1),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmumu 2010/639/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret dažām Baltkrievijas amatpersonām (2), ar kuru līdz 2011. gada 31. oktobrim pagarina gan ierobežojošos pasākumus, gan dažu ierobežojumu apturēšanu,

—

ņemot vērā 2010. gada 25. oktobrī pieņemtos Ārlietu padomes secinājumus,

—

ņemot vērā EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (EDSO/DICB) un EDSO Parlamentārās asamblejas (EDSO PA) 2010. gada 20. decembra paziņojumu par sākotnējiem atzinumiem un secinājumiem saistībā ar prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.

tā kā Prāgas Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtajā deklarācijā atkārtoti apstiprinātas saistības, tostarp Baltkrievijas saistības, ievērot starptautiskās tiesības un pamatvērtības, kas ietver demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu;

B.

tā kā Padome 2010. gada 25. oktobrī“aicināja Baltkrievijas iestādes nodrošināt, ka (prezidenta) vēlēšanas norit saskaņā ar starptautiskajām demokrātisku vēlēšanu normām un standartiem un tiek izpildītas Baltkrievijas saistības pret EDSO un ANO”;

C.

tā kā Baltkrievija apņēmās apsvērt EDSO un tā Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (DICB) ieteikumus par uzlabojumiem valsts vēlēšanu likumā, lai nodrošinātu tā atbilstību starptautiskajiem standartiem attiecībā uz demokrātiskām vēlēšanām, kā arī apņēmās apspriesties ar EDSO par ierosinātajiem grozījumiem; tā kā Baltkrievijas Nacionālā asambleja ir apstiprinājusi Vēlēšanu kodeksa reformu, iepriekš neapspriežoties ar EDSO;

D.

tā kā Padome “atkārtoti apliecināja gatavību padziļināt attiecības ar Baltkrieviju atkarībā no tās sasniegumiem virzībā uz demokrātiju, cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu, kā arī Padome apliecināja gatavību palīdzēt valstij šo mērķu sasniegšanā. Ja Baltkrievijā minētajās jomās tiks konstatēts progress, Padome ir gatava veikt pasākumus, ar kuriem atjaunināt līgumattiecības ar Baltkrieviju”;

E.

tā kā Padome, izvērtējot notikumus Baltkrievijā, nolēma attiecināt ierobežojošos pasākumus pret atsevišķām Baltkrievijas amatpersonām, bet atcelt ceļošanas ierobežojumus uz ES, — abos gadījumos līdz 2011. gada 31. oktobrim;

F.

tā kā, pamatojoties uz EDSO PA un EDSO/DICB paziņojumu par sākotnējiem atzinumiem un secinājumiem par prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā, nelieli uzlabojumi tika veikti, gatavojoties vēlēšanām, tomēr šos uzlabojumus aizēnoja nopietnie pārkāpumi vēlēšanu dienā, kā arī vardarbība, kas norisinājās 2010. gada 19. decembra naktī;

G.

tā kā par dalību Minskā 2010. gada 19. decembrī notikušajā demonstrācijā tika aizturētas vairāk nekā 700 personas, no kurām lielākā daļa tika atbrīvota, piespriežot nelielus administratīvos sodus, savukārt pret 24 opozīcijas aktīvistiem un žurnālistiem, tostarp 6 prezidenta amata kandidātiem ir izvirzītas apsūdzības par “masu nekārtību rīkošanu”, kā arī par vardarbīgiem uzbrukumiem un bruņotu pretošanos, un tā rezultātā viņiem varētu tikt piespriests sods ar brīvības atņemšanu līdz pat 15 gadiem; tā kā drīz varētu tikt izvirzītas apsūdzības vēl pret 14 personām;

H.

tā kā policijas uzbrukumu 2010. gada 19. decembra demonstrācijai un turpmākos tiesībaizsardzības iestāžu veiktos pasākumus pret demokrātisko opozīciju, neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem nosodīja Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs, ES augstā pārstāve un ANO ģenerālsekretārs,

I.

tā kā advokātus, kas pārstāv protestētājus, politiskās opozīcijas pārstāvjus vai viņu ģimenes, apdraud iespēja zaudēt licenci vai tiesības praktizēt,

1.

uzskata, ka, pamatojoties uz EDSO PA un EDSO/DICB sākotnējo secinājumu atzinumiem, 2010. gada 19. decembra prezidenta vēlēšanas neatbilda starptautiskajiem standartiem par brīvām, taisnīgām un pārredzamām vēlēšanām; uzskata, ka šis balsojums ir kārtējā zaudētā iespēja nodrošināt Baltkrievijā pāreju uz demokrātiju, un, ņemot vērā dauzos nopietnos pārkāpumus, par kuriem ziņoja EDSO/DICB, aicina rīkot jaunas vēlēšanas, kas atbilstu EDSO standartiem par brīvām un demokrātiskām vēlēšanām;

2.

nosoda policijas un KGB dienestu pielietoto brutālo spēku pret protestantiem vēlēšanu dienā un jo īpaši pauž sašutumu par brutālo uzbrukumu U. Niakliayeu, norādot, ka abi minētie uzbrukumi ir rupjš tādu demokrātisko pamatprincipu pārkāpums kā pulcēšanās brīvība un vārda brīvība, kā arī cilvēktiesības, turklāt pauž bažas par Baltkrievijas iestāžu mēģinājumiem nodot valsts aizgādībā Danil Sannikov, prezidenta amata kandidāta Andrei Sannikov un pētnieciskās žurnālistikas reportieres Irina Khalip trīsgadīgo dēlu, kura abi vecāki kopš 2010. gada 19. decembra vēlēšanām atrodas cietumā; ir jo īpaši nobažījies par Mikalay Statkevich veselības stāvokli, kurš jau 31. dienu turpina badastreiku;

3.

stingri nosoda to, ka tika arestēti un aizturēti miermīlīgi protestētāji, liela daļa prezidenta amata kandidātu (piemēram, Uladzimir Niakliayeu, Andrei Sannikov, Mikalay Statkevich un Aleksey Michalevich), demokrātiskās opozīcijas vadītāji (piemēram, Pavel Sevyarynets, Anatoly Lebedko), kā arī daudzi pilsoniskās sabiedrības aktīvisti, žurnālisti, skolotāji un studenti, kuriem draud brīvības atņemšana uz laiku līdz 15 gadiem; aicina EDSO aizgādībā veikt neatkarīgu un objektīvu starptautisko izmeklēšanu par šiem notikumiem; prasa nekavējoties atcelt apsūdzības, kas izvirzītas politisku iemeslu dēļ;

4.

nosoda represijas un mudina Baltkrievijas iestādes nekavējoties pārtraukt jebkāda veida pret pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem vērstu vajāšanu, iebiedēšanu vai draudus, tostarp reidus, pārmeklēšanu un materiālu konfiscēšanu privātajos mājokļos, neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu telpās un pilsoniskās sabiedrības organizāciju birojos, kā arī pārtraukt izslēgšanu no universitātēm un atlaišanu no darba;

5.

prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus vēlēšanu dienā un pēc tās aizturētos, tostarp tādas personas, kuras organizācija “Amnesty International” atzinusi par ieslodzītām pārliecības dēļ; aicina Baltkrievijas iestādes nodrošināt apcietinātajiem neierobežotu saziņu ar radiniekiem un juridiskās palīdzības un medicīniskās aprūpes pieejamību;

6.

pauž nožēlu, ka Baltkrievijas iestādes ir pieņēmušas lēmumu par EDSO biroja darbības izbeigšanu Baltkrievijā, un aicina Baltkrievijas iestādes atcelt šo lēmumu;

7.

nosoda vairāku galveno tīmekļa vietņu bloķēšanu Baltkrievijā vēlēšanu dienā, tostarp tīklošanas kanālu un opozīcijas tīmekļa vietņu slēgšanu; uzsver, ka pašreizējā plašsaziņas līdzekļu legalizācija Baltkrievijā neatbilst starptautiskajiem standartiem un tāpēc aicina Baltkrievijas iestādes šo procesu pārskatīt un izdarīt tajā izmaiņas;

8.

aicina Padomi, Komisiju un ES augsto pārstāvi pārskatīt ES politiku attiecībā uz Baltkrieviju, tostarp apsvērt iespēju piemērot mērķtiecīgas ekonomiskās sankcijas un pārtraukt jebkādu makrofinansiālu palīdzību, ko sniedz, izmantojot SVF aizdevumus, kā arī pārtraukt EIB aizdevumu darījumus un ERAB programmas; uzsver, ka EKP virziens un dalībvalstu palīdzība Baltkrievijai ir jāpārorientē, lai nodrošinātu pienācīgu atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai; atkārtoti norāda, cik nozīmīga ir Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta efektīva izmantošana;

9.

aicina Komisiju, izmantojot visus finansiālos un politiskos līdzekļus, atbalstīt Baltkrievijas pilsoniskās sabiedrības, neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu (tostarp televīzijas kanāla “Belsat”, Eiropas radiostacijas Baltkrievijā, radiostacijas “Racja” un citu raidstaciju) un nevalstisko organizāciju centienus veicināt Baltkrievijā demokrātiju un pretoties pastāvošajam režīmam; atbalsta Baltkrievijas opozīcijas prasību palielināt finansiālo atbalstu Baltkrievijas opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības pārstāvībai Briselē; uzskata, ka ir jāpaātrina un jāveicina Baltkrievijas nevalstisko organizāciju attiecības ar starptautisko nevalstisko organizāciju kopienu; vienlaikus aicina Komisiju apturēt pašreizējo sadarbību un nesniegt palīdzību tiem Baltkrievijas plašsaziņas līdzekļiem, kas ir valsts īpašumā; vienlaikus Komisijai būtu jāfinansē atkārtota Uladzimir Niakliayeu dzejas grāmatu, ko nesen konfiscējušas un sadedzinājušas Baltkrievijas varas iestādes, izdošana un izplatīšana;

10.

aicina Eiropas Komisiju izstrādāt to nevalstisko organizāciju reģistrēšanas mehānismu, kurām politisku motīvu dēļ atteikta reģistrācija Baltkrievijā un kuras ar šā mehānisma starpniecību varēs piekļūt ES programmām;

11.

mudina Komisiju turpināt sniegt un palielināt finansiālo atbalstu Eiropas Humanitāro zinātņu universitātei (EHU), kas atrodas Viļņā (Lietuvā), lai palielinātu stipendiju skaitu Baltkrievijas studentiem, kuri ir tikuši represēti par viņu pilsoniskajām aktivitātēm un izslēgti no universitātēm, un lai atbalstītu līdzekļu devēju konferenci “Solidarizācija ar Baltkrieviju” Varšavā (2011. gada 2. februārī) un tai sekojošo konferenci Viļņā (2011. gada 3. un 4. februārī);

12.

aicina Padomi, Komisiju un ES augsto pārstāvi nekavējoties atjaunot vīzu aizlieguma piemērošanu Baltkrievijas augsta ranga amatpersonām, attiecinot šo aizliegumu arī uz valsts ierēdņiem, tiesu iestāžu amatpersonām un par drošību atbildīgajām amatpersonām, kuras var uzskatīt par atbildīgām par manipulēšanu ar vēlēšanu rezultātiem un brutālajām represijām un arestiem, kas notika pēc vēlēšanām, kā arī iesaldēt viņu līdzekļus; norāda, ka sankcijām būtu jāpaliek spēkā vismaz tik ilgi, kamēr netiks atbrīvoti visi politieslodzītie un apcietinātie un kamēr netiks atsauktas pret viņiem izvirzītās apsūdzības; atzinīgi vērtē Polijas valdības labo piemēru, piemērojot Minskas režīma atbalstītājiem ieceļošanas ierobežojumus un vienlaikus vienkāršojot Baltkrievijas iedzīvotāju iekļuvi Eiropas Savienībā;

13.

aicina Padomi apsvērt iespēju pārtraukt Baltkrievijas dalību Austrumu partnerības pasākumos ne vēlāk kā Budapeštas Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmē, ja netiks saņemts pieņemams skaidrojums par stāvokli Baltkrievijā un panāktas tā būtiskas izmaiņas; šī dalības pārtraukšana neattiecas uz nevalstiskajām organizācijām un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;

14.

aicina Komisiju un Padomi intensīvāk risināt sarunas par direktīvām saistībā ar atpakaļuzņemšanas nolīgumiem un vīzu režīma atvieglošanu, paredzot pieņemamu maksu par vīzu izsniegšanu, tādējādi sekmējot cilvēku kontaktus;

15.

vēlas, lai ES dalībvalstis nevājinātu ES rīcību, izmantojot tādas divpusējas iniciatīvas ar Baltkrievijas režīmu, kuras apdraud uzticību Eiropas ārpolitikai un tās efektivitāti;

16.

pauž viedokli, ka sporta sacīkstes, piemēram, 2014. gada pasaules čempionātu hokejā, Baltkrievijā rīkot nedrīkst, kamēr valstī nav atbrīvoti politieslodzītie;

17.

pauž nožēlu par Krievijas Federācijas nostāju, ka notikušās vēlēšanas un represijas jāuzskata par valsts iekšējo lietu; iesaka Eiropas Komisijai sākt dialogu, apspriedes un politisku saskaņošanu ar Baltkrievijas kaimiņvalstīm ārpus ES, kurām jau vēsturiski ir izveidojušās īpašas attiecības ar šo valsti un kuras ir arī ES partneri, proti, ar Krieviju un Ukrainu, lai maksimāli palielinātu ES politikas efektivitāti attiecībā uz Baltkrieviju, un sadarboties, lai pasākumus, ko īsteno, vēršoties pret demokrātisko deficītu un cilvēktiesību pārkāpumiem Baltkrievijā, pienācīgi līdzsvarotu ar nepieciešamību novērst šīs valsts starptautisko izolāciju;

18.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES augstajai pārstāvei, ES dalībvalstu valdībām, Baltkrievijas prezidentam, valdībai un parlamentam, Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai un EDSO Parlamentārajai asamblejai.

11.5.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 136/60

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu par 2009. gada ziņojumu par konkurences politiku (COM(2010)0282) un Komisijas dienestu darba dokumentu, kas pievienots Komisijas 2009. gada ziņojumam par konkurences politiku (SEC(2010)0666),

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (1),

—

ņemot vērā Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās Regula) (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 13. oktobra paziņojumu par valsts atbalsta noteikumu piemērošana pasākumiem, kas veikti attiecībā uz finanšu iestādēm saistībā ar pašreizējo globālo finanšu krīzi (3) (banku darbības paziņojums),

—