13.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 74/1

—

ņemot vērā 2009. gada 26. marta rezolūciju par transatlantisko attiecību stāvokli pēc vēlēšanām Amerikas Savienotajās Valstīs (1),

—

ņemot vērā rezolūcijas par Transatlantisko ekonomikas padomi un 2009. gada 22. oktobra rezolūciju par nākamo ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmi un Transatlantiskās ekonomikas padomes sanāksmi (2),

—

ņemot vērā 2009. gada 3. novembrī Vašingtonā notikušās ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmes iznākumu,

—

ņemot vērā 2009. gada 27. oktobrī pieņemto progresa ziņojumu, Transatlantiskajā likumdevēju dialogā (TLD) pieņemto kopīgo paziņojumu un 2009. gada 4.–9. decembrī Ņujorkā un 2010. gada 4.–6. jūnijā Madridē notikušās sanāksmes,

—

ņemot vērā ES un ASV 2009. gada 28. oktobrī pieņemto kopīgo paziņojumu par transatlantiskās sadarbības uzlabošanu tieslietu, brīvības un drošības jomā,

—

ņemot vērā ES un ASV 2010. gada 3. jūnijā pieņemto kopīgo deklarāciju par terorisma apkarošanu,

—

ņemot vērā G20 valstu sanāksmēs 2010. gada 26. un 27. jūnijā Toronto un 2010. gada 21.–23. oktobrī Seulā pieņemtos secinājumus,

—

ņemot vērā ANO 2010. gada 20.–22. septembra augsta līmeņa plenārsēdi par Tūkstošgades attīstības mērķiem un šīs plenārsēdes secinājumus,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.

tā kā transatlantiskās attiecības ir unikāla un plaša darbības joma, kurā ietilpst savstarpējas saistības attiecībā uz demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesībām, terorisma apkarošanu un masveida iznīcināšanas ieroču izplatīšanas novēršanu; ņemot vērā kopējās intereses un vērtības, norāda, ka ES un ASV ir jāieklausās vienai otrā, un ka Eiropas Parlaments ir gatavs uzklausīt ASV prezidentu un ASV Kongresa pārstāvjus,

B.

tā kā Eiropas Savienība un Amerikas Savienotās Valstis kopīgi strādā pasaules mērogā, lai īstenotu vienotu rīcības programmu, kas pamatojas uz kopīgu vēsturi, kultūru, interesēm un vērtībām, un tā kā ES un ASV attiecībām ir jāieņem būtiska loma, lai nodrošinātu, ka globālus jautājumus un jaunas problēmas risinātu, ņemot vērā starptautiskās tiesību normas un izmantojot daudzpusējās institūcijas, jo īpaši ANO, EDSO un NATO;

C.

tā kā šie divi transatlantiskie partneri kopā aizņem pusi no pasaules ekonomikas, un ES partnerība ar ASV 4,28 triljonu ASV dolāru apjomā ir lielākā, integrētākā un ilglaicīgākā ekonomiskā partnerība pasaulē un galvenais pasaules ekonomiskās labklājības dzinējspēks, un tā kā pašlaik transatlantisko attiecību stiprumam un saistībām ir vēl lielāka nozīme, ņemot vērā pasaules finanšu un ekonomikas krīzi; tā kā saskaņotai monetārajai politikai jāieņem augstāka prioritāte transatlantiskajā partnerībā;

D.

tā kā abi partneri ir apņēmušies sadarboties, lai savā ekonomikā veicinātu izaugsmi un nodarbinātību, un tā kā Eiropas Parlaments turpina iestāties par transatlantiskā tirgus pabeigšanu līdz 2015. gadam, kurš pamatotos uz sociālā tirgus ekonomiku un kura sasniegšanai līdz ar ES vienotā tirgus pabeigšanu būs īpaši būtiska nozīme, lai atjaunotu ekonomikas izaugsmi un nodrošinātu tās atveseļošanu;

E.

tā kā jaunattīstības valstis ir vismazāk vainīgas cilvēka darbības radīto klimata pārmaiņu izraisīšanā, tomēr tām nākas ciest no smagām sekām; un tā kā klimata pārmaiņu negatīvās izpausmes apdraud ieguldījumus starptautiskajās nabadzības mazināšanas programmās, tādējādi kavējot Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanu; ņemot vērā arī nepieciešamību pēc nepārtraukta dialoga par iniciatīvu transatlantiskās partnerības attīstības jomā,

1.

uzstāj, ka ir svarīgi, lai ES un ASV administrācija pastiprinātu stratēģisko dialogu, sadarbību un koordināciju globālo problēmu un reģionālo konfliktu risināšanā;

2.

aicina abus partnerus par politikas prioritāti noteikt cilvēktiesību ievērošanas un demokrātijas sekmēšanu pasaulē; uzsver, ka ir jāpastiprina koordinēšana preventīvās un krīžu diplomātijas jomā; vēlreiz aicina ASV administrāciju ratificēt un pieņemt Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus; atkārtoti aicina pasaulē atcelt nāvessodu;

3.

uzskata, ka ir svarīgi, lai ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmē abi partneri uzņemtos vadošo lomu attiecībā uz G20 valstu saistību īstenošanu;

4.

uzsver ES un ASV sadarbības nozīmi, vienojoties par konkrēti izpildāmiem mērķiem, lai beidzot varētu panākt starptautisku vienošanos ANO Klimata pārmaiņu konferencē (16. pušu konference) Kankūnā, kas pamatotos uz zinātniski pamatotiem faktiem un ietvertu pienācīgu starptautisku palīdzību klimata pārmaiņu negatīvās ietekmes mazināšanas un pielāgošanās pasākumiem jaunattīstības valstīs;

5.

atzinīgi vērtē ASV administrācijas jauno pieeju Izraēlai un aicina atjaunināt ES un ASV partnerību izraēliešu un palestīniešu konflikta risināšanā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē 2010. gada 2. septembrī Vašingtonā paziņoto tiešu sarunu uzsākšanu starp Izraēlu un Palestīniešu pašpārvaldi; norāda, ka ir jāveic turpmākas sarunas, kas norādītajā termiņā novedīs pie risinājuma par divu valstu izveidi — Izraēlas Valsti un neatkarīgu, demokrātisku un dzīvotspējīgu Palestīnas Valsti, abām līdzāspastāvot mierā un drošībā; uzsver, ka attiecīgā reģiona pusēm un ES būtiski svarīgais vispārējais miers ir jāpanāk, pamatojoties uz attiecīgajām ANO Drošības padomes rezolūcijām, Madrides principiem, tostarp “zemi par mieru” principu, Ceļvedi, pušu iepriekš panāktajām vienošanām, un akcentē, ka Tuvo Austrumu Kvartetam ir aktīvi jāpiedalās miera procesā, atzīstot Arābu miera iniciatīvas un nepārtrauktas sadarbības ar arābu partneriem nozīmību; mudina Izraēlas valdības atjaunot moratoriju attiecībā uz apmetņu būvniecību; aicina Eiropu daudz aktīvāk sadarboties ar Sīriju un Libānu;

6.

uzsver, ka neskaidrība par Irānas kodolprogrammas mērķiem apdraud ieroču neizplatīšanas sistēmu un stabilitāti reģionā un pasaulē; pauž vilšanos par to, ka Irāna turpina atteikties pilnībā sadarboties ar Starptautisko Atomenerģijas aģentūru (SAEA), traucējot SAEA darbību, liedzot piekļuvi galvenajām kodoliekārtām un ar veto palīdzību kavējot inspektoru iecelšanu; aicina Irānas vadītājus nodrošināt, ka Irāna ievēro tai LKN noteiktās saistības; aicina Irānas valdību ratificēt un īstenot drošības pasākumu nolīguma papildprotokolu un aicina ASV un ES koordinēt ārlietu politiku, lai sasniegtu šo mērķi;

7.

aicina uzlabot sadarbību starp ES un ASV Afganistānā un Pakistānā, lai reģionā sekmētu mieru un stabilitāti, demokrātiju, cilvēktiesības un izaugsmi; uzsver, cik svarīga ir kaimiņvalstu un citu reģiona vadošo pārstāvju piedalīšanās šajā procesā, kas var būtiski sekmēt reģionālo stabilizāciju;

8.

lai gan apzinās, ka klasificētas militāras informācijas noplūde var apdraudēt militāro personālu, pauž nopietnas bažas par nesen izplatītajiem nopietnajiem pieņēmumiem, ka Irākā tiek attaisnotas spīdzināšanu veikušās personas; prasa izskatīt šo jautājumu ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmē, lai veiktu neatkarīgu transatlantiskā līmeņa izmeklēšanu;

9.

neatlaidīgi mudina Korejas Tautas Demokrātisko Republiku (KTDR) pildīt savas saistības, ko tā uzņēmusies sešu pušu sarunās, tostarp pilnībā un pierādāmā veidā atteikties no visiem kodolieročiem un pašreizējām kodolprogrammām; aicina KTDR pilnībā ievērot savas attiecīgās kodolieroču neizplatīšanas un atbruņošanās saistības; atkārtoti apliecina savu atbalstu sešu pušu sarunām un joprojām ir pārliecināts, ka ir jāpanāk iekļauto jautājumu apmierinošs un visaptverošs risinājums, izmantojot diplomātiskos līdzekļus;

10.

atzinīgi vērtē 2010. gada aprīlī notikušā Kodolieroču drošības samita rezultātus, kur tika uzsvērts, cik svarīgi ir pasaulē novērst kodolterorismu un četros gados panākt visu nedrošo kodolmateriālu drošību un vienoties par darba plānu pašreizējo kodoldrošības nolīgumu un programmu uzlabošanai un vispārējai piemērošanai; atbalsta atsevišķu valstu sāktās iniciatīvas, ar kurām uzlabo iekšējo drošību valstī, un mudina citas valstis pievienoties šim procesam;

11.

uzsver NATO nozīmību, jo tas ir transatlantiskās drošības pamats, un mudina īstenot stratēģisku sadarbību starp ASV un ES dalībvalstīm, lai risinātu globālas drošības problēmas; ņem vērā paveikto darbu, lai panāktu vienošanos par jaunu stratēģijas koncepciju; uzskata, ka attiecīgās izmaiņas plašākā drošības struktūrā ir jārisina arī dialogā ar Krieviju un EDSO iesaistītajām valstīm, kas nav ES dalībvalstis; uzsver, cik svarīga transatlantiskās drošības stiprināšanā ir KDAP un Eiropas aizsardzības spēju uzlabošana;

12.

norāda, ka gan ES, gan ASV līdzīgi saskaras ar dažādām problēmām, kuru skaits arvien palielinās; mudina partnerus sākt īstenot visaptverošu kopīgu procesu, saskaņā ar kuru izvērtē un pilnveido visus transatlantiskās politikas pasākumus, lai izveidotu vienotu saskaņotu un plaša mēroga stratēģiju šo jautājumu efektīvai risināšanai;

13.

uzsver, cik svarīgi nolūkā panākt stabilitāti reģionā ir rīkot godīgu un demokrātisku referendumu par Dienvidsudānas neatkarību; mudina ES un ASV cieši sadarboties ar Sudānas iestādēm, lai 2011. gada janvārī paredzētais referendums par Sudānas nākotni notiktu miera apstākļos un būtu taisnīgs un pārredzams;

14.

atzinīgi vērtē to, ka ASV prezidents Baraks Obama un Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedjevs 2010. gada 8. aprīlī Prāgā ir parakstījuši jaunu līgumu par stratēģisko ieroču samazināšanu, un sagaida, ka abas puses to ratificēs;

15.

atzīst, ka pārklājas ES un ASV tirdzniecības un politiskās intereses Latīņamerikā, kur ES ir stratēģiska partnerība ar Meksiku un Brazīliju un brīvās tirdzniecības nolīgumi ar Čīli un Meksiku, kā arī tiek vestas sarunas ar Kolumbiju par šāda nolīguma noslēgšanu;

16.

ir pārliecināts, ka TEP ir vispiemērotākais mehānisms transatlantisko ekonomikas attiecību pārvaldībai; mudina partnerus pilnībā izmantot Transatlantiskās ekonomikas padomes iespējas, lai pārvarētu pašreizējos šķēršļus ekonomikas integrācijai un līdz 2015. gadam panāktu transatlantisko tirgu, kas pamatotos uz sociālā tirgus ekonomiku un būtu pozitīva atbilde pašreizējai ekonomikas un sociālajai krīzei;

17.

mudina TEP darboties daudz stratēģiskāk, lai risinātu visu iesaistīto pušu problēmas; atkārtoti aicina laikus izplatīt TEP sanāksmju grafikus, darba kārtības, plānus un progresa ziņojumus, kas ieinteresētajām personām jādara pieejami labu laiku pirms sanāksmēm un vēlāk jāpublisko, lai palielinātu pārredzamību;

18.

atzinīgi vērtē to, ka TEP padomdevēji ir daudzas ieinteresētās personas, tostarp uzņēmējdarbības pārstāvji, un vēlreiz aicina zināmu ietekmi atvēlēt arodbiedrību pārstāvjiem katrā Atlantijas okeāna pusē, lai pilnībā ņemtu vērā sociālo jomu; aicina padomdevēju grupā iekļaut Transatlantiskā nodarbinātības dialoga un Transatlantiskā enerģētikas dialoga vadītājus;

19.

aicina Komisiju saistībā ar gaidāmo TEP sanāksmi oficiāli pieņemt procedūras attiecībā uz to ražojumu atbilstības deklarāciju savstarpējo atzīšanu, uz kuriem attiecas obligātā trešās puses testēšana, jo īpaši attiecībā uz IKT un elektroniskajām ierīcēm, uzstājīgi prasīt nodrošināt likumīgo mērvienību savstarpējo atzīšanu, jo īpaši nodrošinot, ka uz ES ražojumiem ASV tiek attiecināta vienīgi metriskā sistēma, kā arī kopā ar ASV iestādēm izskatīt standartizācijas jautājumus, sākt apaļā galda sarunas par standartiem, galveno uzmanību pievēršot novatoriskiem risinājumiem, un koordinēt šo procesu starptautiski; uzskata, ka inovatīvas rīcības partnerībā jāiekļauj ne tikai intelektuālā īpašuma tiesību izpilde, bet ir jārisina arī stratēģisks dialogs par konkurences politiku, tehnoloģiju nodošanu un standartu konverģenci;

20.

uzskata, ka vissvarīgākā nozīme TEP sanāksmē ir dialogam par jauno pārtiku un jauno tehnoloģiju izmantošanu pārtikas ražošanā; uzsver bažas par klonēšanas izmantošanu dzīvnieku selekcijā;

21.

prasa saistībā ar TEP sekmēt sadarbību visos jautājumos, kas skar ES un ASV rūpniecības regulatīvo vidi, jo īpaši MVU, atbilstoši ES pieejai saistībā ar Mazās uzņēmējdarbības aktu, ar ko, apsverot tiesību aktus ar transatlantisku ietekmi, paredz principu “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem”;

22.

atzinīgi vērtē ES un ASV aviācijas nolīguma “Atvērtās debesis” otrās kārtas noteikumu parakstīšanu 2010. gada jūnijā un uzskata to par efektīvas sadarbības pamatu, kā arī atzinīgi vērtē Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) jaunākā nolīguma parakstīšanu 2010. gada 8. oktobrī, kas ir vērā ņemams progress transatlantiskajā aviācijas tirgū; tomēr aicina ASV iestādes un Komisiju censties aviopārvadātājiem nodrošināt lielāku ieguldījumu brīvību un to līdzdalību visā Atlantijas reģionā neatkarīgi no reģistrācijas valsts;

23.

norāda, ka ES un ASV kā pasaulē lielākajām lauksaimniecības produktu ražotājām, eksportētājām un importētājām ir līdzīgi uzdevumi un ka tās var būtiski ietekmēt pasaules nodrošinātību ar pārtiku; aicina uz ciešāku Eiropas Parlamenta un ASV Kongresa sadarbību saistībā ar abu valstu paralēlajiem attiecīgo lauksaimniecības politikas reformu procesiem;

24.

uzsver, cik svarīgi ir izmantot TEP arī kā struktūru partneru makroekonomiskajai sadarbībai, ņemot vērā partneru vēl nebijušo sadarbību krīzes laikā, un mudina kompetentās monetārās iestādes nostiprināt partneru sadarbību, jo īpaši uzraudzības un sistēmiskā riska novēršanas jomā; atzīst svarīgo lomu, kāda ES un ASV bijusi starptautiskajās finanšu iestādēs, tostarp SVF, Pasaules Bankā un Starptautisko norēķinu bankā;

25.

vēlreiz aicina ES un ASV vadību, kā arī TEP līdzpriekšsēdētājus ņemt vērā izšķirošo nozīmi, kāda ir likumdevējiem, lai nodrošinātu TEP sekmīgu darbību; mudina viņus TEP darbā pilnībā un tieši iesaistīt transatlantiskā likumdevēju dialoga pārstāvjus, jo likumdevēji kopīgi ar savām attiecīgajām izpildstruktūrām ir atbildīgi par daudzu TEP lēmumu ieviešanu un pārraudzību;

26.

uzskata, ka ir būtiski nodrošināt, lai likumdevēju dialogā un TEP darbā tiktu iesaistīti kompetentākie Kongresa un Eiropas Parlamenta deputāti nolūkā nepieļaut tādu tiesību aktu pieņemšanu, kuri netīši ietekmē transatlantisko tirdzniecību un ieguldījumus; cer, ka pašreizējo TLD var pārveidot par transatlantisku parlamentāru asambleju saskaņā ar Parlamenta 2009. gada 26. marta rezolūcijā minētajiem ieteikumiem;

27.

pauž apņēmību arī turpmāk aicināt ASV likumdevēja iestādes — un mudina Komisiju TEP sanāksmes laikā darīt to pašu — vēlreiz apsvērt konteineru 100 % skenēšanas prasību, kā arī paplašināt sadarbību ar ASV, pamatojoties uz riska pārvaldību, tostarp ES un ASV Tirdzniecības partnerattiecību programmu savstarpējo atzīšanu saskaņā ar Pasaules Muitas organizācijas noteikto SAFE standartu kopumu;

28.

uzsver, ka steidzami nepieciešams pēc iespējas drīz pabeigt Dohas attīstības sarunu kārtu; aicina izstrādāt kopīgu pieeju attiecībā uz daudzpusējās tirdzniecības noteikumu izstrādi un sarunu gaitu, iesaistot jaunās tirgus ekonomikas valstis, tādas kā Ķīna, Indija un Brazīlija;

29.

pauž pārliecību, ka TEP ir svarīga nozīme kopīgas pieejas veicināšanā jautājumā par ES un ASV tirdzniecības attiecībām ar trešām valstīm, vienlaikus risinot tirgus piekļuves problēmas;

30.

atgādina, ka starptautiskās saistības, kas noteiktas attiecībā uz TAM (daudzus no tiem joprojām nav izdevies sasniegt), varēs izpildīt tikai tad, ja rūpnieciski attīstītās valstis pildīs savas saistības un līdz 2015. gadam 0,7 % no sava IKP ieguldīs OAP; tādēļ aicina ES un ASV, kā arī citus starptautiskos līdzekļu devējus ievērot savas saistības un veikt pasākumus, lai pasteidzinātu TAM sasniegšanu līdz 2015. gadam;

31.

atgādina, ka “Bāzele II” nolīgums un tā gaidāmā pārskatītā versija ir pasākumi, kam jākļūst par globālu standartu, un mudina ASV steidzami īstenot “Bāzele II” vienošanos; tādēļ pauž dziļu satraukumu par to, ka, reaģējot uz krīzi, dažādos pieņemtos valstu tiesību aktos iekļautie ierobežojumi (it īpaši tie, kas iekļauti ASV t. s. “Volstrītas reformā” un Patērētāju aizsardzības likumā, ierobežojot ārējo reitingu atzīšanu), varētu nopietni apdraudēt šā vispasaules standarta vienotu piemērošanu; turklāt norāda, ka vienoti starptautiski grāmatvedības noteikumi ir būtiski vienlīdzīgu konkurences apstākļu izveidei, un aicina ASV pieņemt starptautiskos finanšu pārskatu standartus (IFRS);

32.

norāda, ka krīze bija vissmagākā globālā recesija kopš Lielās depresijas un ka, reaģējot uz to, valdības visā pasaulē, jo īpaši ES un ASV, sadarbojās līdz šim nepieredzētā veidā, lai reformētu finanšu tirgus un iestādes; mudina ES un ASV finanšu tirgu regulatīvajā dialogā, izmantojot savas pilnvaras koordinēt regulatoru pieejas, noteikt trūkumus un panākt konverģences uzlabošanos;

33.

uzskata, ka ekonomikas un finanšu pārvaldības struktūras, kādas darbojās krīzes sākumā — kā pasaules mērogā, tā ASV vai Eiropas Savienībā — nenodrošināja pietiekamu globālās finanšu sistēmas stabilitāti; uzskata, ka, palielinoties ekonomikas un finanšu tirgus savstarpējai atkarībai, ir jāpastiprina sadarbība makroekonomikas politikas un vadošo ekonomiku uzraudzības jomā; turklāt atzīst, ka ES jārisina jautājums par tās pārstāvību Starptautiskajā Valūtas fondā;

34.

aicina Eiropas Savienību un ASV sadarboties ar Ķīnu, lai izšķirtu globālo strīdu par ārzemju valūtu maiņas kursiem, neveicot protekcionisma vai pretdarbības pasākumus; uzskata, ka salīdzinājumā ar ASV uz ES dalībvalstīm attiecas dažādu veidu tirgus slogs, jo īpaši saistībā ar valsts obligācijām un ar to, ka pastāv monetāra savienība; aicina ASV īstenot savu iekšējo monetāro politiku tādā veidā, lai nesaasinātu ārzemju valūtu maiņas kursu globālā līdzsvara problēmu;

35.

norāda, ka gan t. s. “Volstrītas reforma” (Frank-Dodd Bill), gan ES īstenotā regulējuma reformas programma atbilst G20 iniciatīvām, un uzskata, ka šo sadarbību ir svarīgi turpināt visā tiesību aktu izstrādes procesā; norāda, ka tā ir it sevišķi vajadzīga saistībā ar tiesību aktiem par ārpusbiržas atvasinājumu tirgiem; uzsver, ka daudzas novirzes rodas tādēļ, ka pēc būtības atšķirīgi ir gan tiesību akti, gan uzraudzītāju funkcija likumdošanas procesā;

36.

atzinīgi vērtē ES un ASV Enerģētikas padomes izveidi, lai nodrošinātu jaunu pamatu transatlantiskā dialoga padziļināšanai par tādiem stratēģiskiem enerģijas jautājumiem kā energoapgādes drošība vai par politikas pamatnostādnēm, lai izmantotu zemu oglekļa emisiju enerģijas avotus, vienlaikus stiprinot patlaban īstenoto zinātnisko sadarbību enerģijas tehnoloģiju jomā; atzinīgi vērtē to, ka parafēts jauns ES un ASV Energy Star nolīgums par biroja iekārtu energoefektivitātes marķēšanas programmu koordinēšanu, kā arī sadarbību enerģijas tehnoloģiju izstrādes jomā;

37.

mudina TEP attīstīt sadarbību, lai kopīgi realizētu ārējo energoresursu un izejmateriālu stratēģiju, kas atbalsta avotu, piegādes veidu un infrastruktūras dažādošanu un veicina energoefektīvu ekonomiku nolūkā palielināt energoapgādes drošību un sekmēt neatkarību no energoresursu piegādes; mudina TEP palīdzēt rast kopīgus ilgtspējības kritērijus attiecībā uz energoavotu sadalījumu un intensificēt pētniecību un izstrādi, tostarp biodegvielas jomā; uzskata, ka būtiska nozīme ir atbilstīgai izejmateriālu un retzemju metālu politikai, kuras mērķis ir samazināt atkarību no šo materiālu piegādes;

38.

norāda, ka klimata pārmaiņas ir globāla problēma, kurai nav vienota politiska un tehniska risinājuma, bet ka esošo iespēju apvienošana un krasa efektivitātes palielināšana visās ekonomikas un sabiedrības jomās attīstītajās valstīs un jaunattīstības valstīs palīdzētu atrisināt resursu un sadalījuma problēmu un sagatavotu ceļu trešajai industriālajai revolūcijai;

39.

mudina ES prezidentūru parūpēties, lai ASV pieņemtu vērienīgas saistības gaidāmajā Kankūnas augstākā līmeņa sanāksmē un lai ASV sadarbotos, popularizējot saiknes starp ES Emisiju tirdzniecības sistēmu un ASV reģionālajām vai federālajām tirdzniecības sistēmām; šajā sakarībā norāda, cik svarīgi ir nodrošināt kopīgus standartus un etalonus visos jaunveidojamos emisiju tirdzniecības sistēmu tirgos, lai novērstu liekus regulējošos šķēršļus šajā jaunajā tirgū;

40.

aicina, lai ASV ļautu pilnība un efektīvi īstenot pirmā posma ES un ASV aviācijas nolīgumu un ES un ASV aviācijas drošības nolīgumu; atgādina Komisijai un ASV iestādēm, ka tad, ja neizdotos noslēgt otra posma nolīgumu, tas novestu pie tā, ka dažas dalībvalstis anulē pirmā posma nolīgumu;

41.

mudina TEP veicināt sadarbību pētniecības jomā, lai varētu labāk izpētīt nesen pagarinātā ES un ASV Zinātnes un tehnoloģijas nolīguma potenciālu, jo īpaši izvēršot pieeju, ar ko koordinētā veidā aicina izteikt priekšlikumus jomās, kurās abām pusēm ir stratēģiska interese, un pastiprinot sadarbību enerģētikas pētījumos;

42.

uzsver ciešas transatlantiskas sadarbības nozīmi attiecībā uz digitālās jomas plāniem, piemēram, digitālais tirgus, interneta brīvība pasaulē, neitralitāte, tiesības uz privātumu, kopīgi standarti, pārredzamība un tiesiskums attiecībā uz viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu;

43.

uzskata par būtisku izstrādāt kopīgu ES un ASV stratēģiju intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanai ar mērķi cīnīties pret strauji augošo globālo tirdzniecību ar kontrabandas un pirātiskajām precēm; aicina izveidot transatlantisku darba grupu cīņai ar kontrabandu, jo tas būtu sevišķi būtisks signāls, apliecinot politisko gribu cīnīties ar nelegālajām darbībām, kuras mazina inovatīvu un radošu uzņēmumu konkurētspēju, un vienlaikus tiktu ievērotas pilsoniskās brīvības, vārda brīvība, privātums un pareiza procesuālā kārtība;

44.

uzstāj, ka sarunās par piekļuvi ASV bezvīzu režīma programmai ES jāuzstājas kā vienam veselumam, lai nodrošinātu, ka tās četras dalībvalstis — Bulgārija, Kipra, Polija un Rumānija —, kuras nav iekļautas bezvīzu režīma programmā, neslēgtu ar ASV divpusējus nolīgumus nolūkā iegūt bezvīzu režīma statusu; atgādina, ka Komisijai politiskā un tehniskā līmenī sarunās ar ASV ir jāturpina pastiprināt nozīmi, ko ES piešķīra šo četru ES dalībvalstu iespējami drīzai piekļuvei bezvīzu režīma programmai;

45.

uzsver sadarbības gaisotni starp ES un ASV cīņā ar globālo terorismu un mudina ES un ASV kopīgi turpināt darbu, lai pastiprināti vērstos pret jaunajiem terora draudiem; atkārtoti apliecina apņēmību šajā jomā un ir cieši pārliecināts par vajadzību nodrošināt, ka drošības pasākumi nemazina pilsonisko brīvību un pamattiesību aizsardzību, kā arī maksimāli tiek ievērots privātums un datu aizsardzība; atkārtoti apstiprina, ka nepieciešamība un samērīgums ir galvenie principi, bez kuriem cīņa pret terorismu nekad nebūs efektīva;

46.

atzinīgi vērtē to, ka ES un ASV Nolīgumā par bankas datu nodošanu ir atspoguļota ASV gatavība konstruktīvi reaģēt uz prasībām par datu aizsardzību, kuras Eiropas Parlaments izvirzīja SWIFT ziņojumā;

47.

aicina Padomi drīzumā vienoties par vērienīgu sarunu mandātu attiecībā uz ES un ASV datu aizsardzības nolīgumu; mudina Savienības sarunu vedējus panākt progresu sarunu gaitā, lai pilnībā nodrošinātu pamattiesību aizsardzību; atbalsta Komisijas pieeju, kas paredz noslēgt šādu pamatnolīgumu, ko piemērotu visiem pašlaik un turpmāk noslēgtajiem ES vai dalībvalstu nolīgumiem ar ASV par personas datu pārsūtīšanu un apstrādi saistībā ar tiesu iestāžu un policijas sadarbību;

48.

aicina gan ASV, gan ES ierobežot datu vākšanu un apstrādi līdz absolūtam minimumam, kāds patiešām ir nepieciešams drošības mērķiem, lai līdz minimumam samazinātu draudus brīvībai un pilsoniskajām brīvībām, un mudina, lai datu nosūtīšanas pieprasījumi, ka arī citi tieslietu un iekšlietu pasākumi parasti tiktu iekļauti daudzpusējā ASV un ES sistēmā un lai tos neizskatītu divpusējā kārtā ar konkrētu ES dalībvalsti;

49.

uzsver, ka ir ļoti nobažījies par tā dēvēto Ceļojumu veicināšanas likumu (Travel Promotion Act) un tā diskriminējošo iedarbību, jo tas attiecas tikai uz ceļotājiem ASV bezvīzu režīma programmā, kā arī ir nobažījies par datu aizsardzību saistībā ar to, ka maksājumus var veikt tikai ar kādu no četrām nozīmīgākajām kredītkartēm, kuru uzņēmumi visi atrodas ASV; aicina jautājumu par ceļošanas atļauju elektroniskās sistēmas (ESTA) maksu izvirzīt nākamajā ES un ASV tieslietu un iekšlietu ministru sanāksmē, kura notiks decembrī;

50.

ņemot vērā nesenos notikumus abpus Atlantijas okeānam, kuri izvirza uzdevumus saskanīgām, daudzveidīgām sabiedrībām, aicina uz atvērtu dialogu starp mūsu valdībām un sabiedrībām par to, kā mēs varam censties panākt lielāku iecietību un daudzveidības ievērošanu savās kopienās nolūkā nodrošināt vispārēju cilvēku pamattiesību ievērošanu;

51.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ASV Kongresam, Transatlantiskā likumdevēju dialoga līdzpriekšsēdētājiem un Transatlantiskās Ekonomikas padomes līdzpriekšsēdētājiem un sekretariātam.

13.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 74/8

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 16. un 218. pantu, Līguma par Eiropas Savienību 6. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 8. pantu, un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, jo īpaši tās 6., 8. un 13. pantu,

—

ņemot vērā 2010. gada 21. septembra Komisijas paziņojumu par vispārējo pieeju pasažieru datu reģistra (PDR) datu nosūtīšanai trešām valstīm (COM(2010)0492),

—

ņemot vērā Komisijas ieteikumu Padomei atļaut sākt sarunas par nolīguma slēgšanu starp Eiropas Savienību un Austrāliju saistībā ar PRD datu pārsūtīšanu un izmantošanu, lai novērstu un apkarotu terorismu un citus smagus starptautiskus noziegumus,

—

ņemot vērā Komisijas ieteikumu Padomei atļaut sākt sarunas par nolīguma slēgšanu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm saistībā ar PRD datu pārsūtīšanu un izmantošanu, lai novērstu un apkarotu terorismu un citus smagus starptautiskus noziegumus,

—

ņemot vērā Komisijas ieteikumu Padomei atļaut sākt sarunas par nolīguma slēgšanu starp Eiropas Savienību un Kanādu saistībā ar PRD datu pārsūtīšanu un izmantošanu, lai novērstu un apkarotu terorismu un citus smagus starptautiskus noziegumus,

—

ņemot vērā Komisijas ieteikumu Padomei par atļauju sarunu sākšanai, lai noslēgtu Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu nolīgumu par personas datu aizsardzību, kad šos datus pārsūta un apstrādā saistībā ar noziedzīgu nodarījumu, tostarp terorisma, novēršanu, izmeklēšanu, atklāšanu vai noziedznieku kriminālvajāšanu, policijai un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietu izmeklēšanā un izskatīšanā,

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par ES un ASV PDR jautājumiem, proti, Parlamenta 2010. gada 5. maija rezolūciju par sarunu uzsākšanu saistībā ar Pasažieru datu reģistra (PDR) nolīgumiem ar Amerikas Savienotajām Valstīm, Austrāliju un Kanādu (1), 2003. gada 13. marta rezolūciju par personas datu pārsūtīšanu ar starpkontinentālo lidojumu aviosabiedrībām (2), 2003. gada 9. oktobra rezolūciju par personas datu pārsūtīšanu ar starpkontinentālo lidojumu aviosabiedrībām — sarunu posms ar ASV (3), 2004. gada 31. marta rezolūciju par Komisijas lēmuma projektu, kurā uzsvērts to pasažieru datu reģistra (PDR) personas datu atbilstīgs aizsardzības līmenis, ko pārsūta ASV Muitas un robežapsardzības birojam (4), 2006. gada 7. septembra ieteikumu Padomei par sarunām par nolīguma noslēgšanu ar Amerikas Savienotajām Valstīm attiecībā uz pasažieru datu reģistra (PDR) izmantošanu, lai novērstu un apkarotu terorismu un starptautisko noziedzību, tostarp organizēto noziedzību (5), 2007. gada 14. februāra rezolūciju par SWIFT, PDR nolīgumu un transatlantisko dialogu šajos jautājumos (6) un 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par PDR nolīgumu ar Amerikas Savienotajām Valstīm (7),

—

ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu ES un ASV nolīguma noslēgšanai par gaisa pārvadātāju veikto pasažieru datu reģistra (PDR) datu apstrādi un pārsūtīšanu Amerikas Savienoto Valstu Iekšzemes drošības departamentam (IDD) (8) un nolīguma noslēgšanai starp ES un Austrāliju par gaisa pārvadātāju veikto Eiropas Savienības pasažieru datu reģistra (PDR) datu apstrādi un pārsūtīšanu Austrālijas muitas dienestam (9),

—

ņemot vērā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja atzinumu par Komisijas paziņojumu par vispārējo pieeju pasažieru datu reģistra (PDR) datu nosūtīšanai trešām valstīm,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā Lisabonas līgums, ar kuru groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienu dibināšanas līgumu, stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī;

B.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību harta ir juridiski saistoša pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gada 1. decembrī;

C.

tā kā Komisija 2010. gada 26. maijā iesniedza ieteikumu Padomei atļaut sarunu sākšanu, lai noslēgtu ES un ASV nolīgumu par personas datu aizsardzību, kad šos datus pārsūta un apstrādā saistībā ar noziedzīgu nodarījumu, tostarp terorisma, novēršanu, izmeklēšanu, atklāšanu vai noziedznieku kriminālvajāšanu, policijai un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietu izmeklēšanā un izskatīšanā;

D.

tā kā, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, Parlamentam ir jāsniedz piekrišana nolīgumiem starp ES un, attiecīgi, ASV un Austrāliju par PDR datu pārsūtīšanu, lai minētos nolīgumus varētu noslēgt;

E.

tā kā 2010. gada 5. maijā Parlaments nolēma atlikt balsošanu par piekrišanas pieprasījumu saistībā ar nolīgumiem ar ASV un Austrāliju;

F.

tā kā Komisijas paziņojumā par vispārējo pieeju pasažieru datu reģistra (PDR) datu nosūtīšanai trešām valstīm un Komisijas ieteikumos Padomei atļaut sākt sarunas par nolīguma slēgšanu starp ES, Austrāliju, Kanādu un ASV atspoguļojas svarīgi elementi, kas iekļauti attiecīgajās Eiropas Parlamenta rezolūcijās par šo jautājumu;

G.

tā kā ES un Kanādas nolīgums par PDR datu pārsūtīšanu vairs nav spēkā, jo 2009. gada septembrī spēku zaudēja arī lēmums par atbilstību, un PDR datu pārsūtīšana kopš tā brīža notiek, pamatojoties uz Kanādas un dalībvalstu vienpusējiem nolīgumiem;

H.

tā kā citas trešās valstis jau pieprasa pārsūtīt PDR datus vai paziņojušas par šādu nodomu tuvākajā nākotnē;

I.

tā kā digitālajā laikmetā datu aizsardzība, tiesības izvēlēties informāciju, personas tiesības un privātās dzīves neaizskaramība ir kļuvušas par vērtībām, kurām ir aizvien lielāka loma, un tādēļ tās ir jāaizsargā īpaši rūpīgi;

J.

tā kā pasaulē, kurā mobilitātei ir būtiska nozīme, lielākai drošībai un nopietnu noziegumu labākai apkarošanai ir jābūt saistītai ar efektīvāku, mērķtiecīgāku un ātrāku datu apmaiņu gan Eiropā, gan pasaulē,

1.

atgādina savu apņemšanos apkarot terorismu un organizēto starptautisko noziedzību un vienlaikus pauž savu stipro pārliecību, ka ir jāaizstāv pilsoņu brīvības un pamattiesības, tostarp privātās dzīves neaizskaramība, tiesības izvēlēties informāciju un datu aizsardzība; atkārtoti apstiprina, ka nepieciešamība un samērīgums, kā tas norādīts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā, ir galvenie principi, kas nodrošina terorisma apkarošanas efektivitāti;

2.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par vispārējo pieeju pasažieru datu reģistra (PDR) datu nosūtīšanai trešām valstīm;

3.

atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu Padomei atļaut sākt sarunas par nolīguma slēgšanu starp ES, Austrāliju, Kanādu un ASV saistībā ar PDR datu pārsūtīšanu un izmantošanu, lai novērstu un apkarotu terorismu un citus smagus starptautiskus noziegumus; atzinīgi vērtē Padomes lēmumu vienlaikus sākt visas sarunas, tajā pašā laikā apzinoties, ka sarunu ilgums var būt atšķirīgs;

4.

uzsver, ka cīņā pret terorismu visā pasaulē liela nozīme ir ES un ASV, Kanādas un Austrālijas sadarbības garam, un mudina ES un ASV, Kanādu un Austrāliju turpināt kopīgo darbu, lai arī turpmāk mazinātu terorisma draudus;

5.

atgādina, ka šo nolīgumu mērķis ir nodrošināt datu pārsūtīšanu saskaņā ar Eiropas datu aizsardzības standartiem; tādēļ uzsver, ka par juridisko pamatu jāņem arī LESD 16. pants;

6.

norāda, ka samērīgums joprojām ir datu aizsardzības politikas galvenais princips un ka ikvienam nolīgumam vai politikas pasākumam jāiztur samērīguma pārbaude, uzskatāmi parādot, ka tas ir vērsts uz Līguma mērķu sasniegšanu un nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs, lai sasniegtu šos mērķus; atkārtoti aicina Komisiju ar konkrētiem faktiem apstiprināt, ka PDR datu apkopošana, uzglabāšana un apstrāde ir vajadzīga saistībā ar katru formulēto mērķi; tāpat atkārtoti aicina Komisiju apsvērt iespēju izvēlēties saudzīgākus risinājumus;

7.

atkārtoti pauž savu nostāju, ka PDR datus nekādā gadījumā nedrīkst izmantot datu analizēšanai un profilu veidošanai; šajā sakarībā atkārtoti prasa Komisijai paskaidrot, kāda ir atšķirība starp jēdzieniem “riska novērtēšana” un “profila veidošana” saistībā ar PDR;

8.

uzsver, ka ir jāsaņem pilna informācija par visām jaunākajām izmaiņām saistībā ar PDR, lai apsvērtu iespēju sniegt piekrišanu nolīgumiem, par kuriem notiek sarunas; tādēļ mudina Komisiju un Padomi pilnībā noskaidrot pašreizējo stāvokli saistībā ar dalībvalstu un ASV divpusējiem nolīgumiem un saprašanās memorandiem par tiesībaizsardzības datu apmaiņu un līdzdalību ASV vīzu režīma atcelšanas programmā, kā arī centralizētajā drošības programmā;

9.

uzsver, ka dalībvalstu un ASV noslēgtie divpusējie saprašanās memorandi, notiekot sarunām starp ES un ASV, ir pretrunā ES iestāžu lojālās sadarbības principam; mudina Padomi nodrošināt papildu informāciju un juridisku skaidrību attiecībā uz divpusējo saprašanās memorandu juridisko pamatu un piekritību, kurus dalībvalstis un ASV ir noslēgušas par informācijas apmaiņu saistībā ar PDR datiem;

10.

atzinīgi vērtē un stingri atbalsta Komisijas ieteikumu Padomei atļaut sarunu sākšanu, lai noslēgtu ES un ASV nolīgumu par personas datu aizsardzību, kad šos datus pārsūta un apstrādā saistībā ar noziedzīgu nodarījumu, tostarp terorisma, novēršanu, izmeklēšanu, atklāšanu vai noziedznieku kriminālvajāšanu, policijai un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietu izmeklēšanā un izskatīšanā; atbalsta Komisijas pieeju, kas paredz noslēgt šādu pamatnolīgumu, ko piemērotu visiem pašlaik un turpmāk noslēgtajiem ES vai dalībvalstu nolīgumiem ar ASV par personas datu pārsūtīšanu un apstrādi saistībā ar tiesu iestāžu un policijas sadarbību, novēršot, izmeklējot, atklājot noziedzīgus nodarījumus vai veicot noziedznieku kriminālvajāšanu;

11.

uzsver, ka stingri noteiktajiem mērķiem, kas izklāstīti Komisijas ieteikumā Padomei atļaut sarunu sākšanu, lai noslēgtu ES un ASV nolīgumu par personas datu aizsardzību, kad šos datus pārsūta un apstrādā saistībā ar noziedzīgu nodarījumu, tostarp terorisma, novēršanu, izmeklēšanu, atklāšanu vai noziedznieku kriminālvajāšanu, policijai un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietu izmeklēšanā un izskatīšanā, ir ļoti būtiska nozīme saistībā ar jebkādiem datu apmaiņas nolīgumiem ar ASV — būtiska nozīme ir arī ātrākai sarunu sākšanai par ieviešamajām datu aizsardzības tiesībām saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un Direktīvu 95/ 46/EK;

12.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Kanādas valdībai, Austrālijas valdībai, ASV Kongresam un Amerikas Savienoto Valstu valdībai.

13.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 74/11

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīva “Inovācijas savienība” ” (COM(2010)0546),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā pamatiniciatīva “Inovācijas savienība” ir līdz šim nozīmīgākais konkrētais mēģinājums izstrādāt integrētu Eiropas inovācijas politiku, kuras sekmīga īstenošana ir atkarīga no labi koordinētas sadarbības reģionālā, valsts un Eiropas līmenī, katrā no tiem pēc iespējas vairāk iesaistot visus attiecīgos dalībniekus;

B.

tā kā Eiropas inovācijas partnerības ir novatoriska koncepcija, kuras mērķis ir radīt sinerģiju starp pašreizējām un nepieciešamības gadījumā jaunām Eiropas un dalībvalstu iniciatīvām inovācijas jomā un pēc iespējas palielināt un paātrināt gūstamos rezultātus un labumu nodrošināšanu sabiedrībai,

1.

atzinīgi vērtē pirmo Eiropas inovācijas partnerību jomā ierosināto tematu — par aktīvu un veselīgu novecošanu — un Komisijas ierosināto pieeju: vispirms īstenot izmēģinājuma projektu, lai rastu vispiemērotāko šo partnerību veidu, un tikai pēc tam sākt citus projektus;

2.

aicina Komisiju pirmā izmēģinājuma projekta par aktīvu un veselīgu novecošanu īstenošanā iekļaut sociālo inovāciju, kas uzlabo dzīves kvalitāti, novērš slimības, uzlabo sociālos tīklus publiskajā sektorā un starp sociālajiem partneriem un veicina dzīves kvalitāti uzlabojošu jaunu tehnoloģiju ieviešanu;

3.

uzsver, ka šīs jaunās koncepcijas sekmes ir saistītas ar skaidri noteiktu darbības jomu un dažādo iesaistīto partneru pienākumu sīku aprakstu, precīziem grafikiem atsevišķo projektu īstenošanai, pēc iespējas vairāk uz tirgu orientētiem izmērāmiem un sasniedzamiem mērķiem, vienkāršotām ar īstenošanu saistītajām administratīvajām procedūrām, optimālu izplatīšanu un piekļuvi izpētes rezultātiem; šajā sakarībā uzsver Komisijas centrālo lomu pareizā darbības satvara nodrošināšanā un vadošu norādījumu sniegšanā atsevišķo projektu īstenošanai kopīgas partnerības ietvaros;

4.

aicina Komisiju šo partnerību pārvaldības satvara noteikšanā pārskatīt pašreizējās Eiropas un dalībvalstu struktūras, izvērtēt iespējas šīs struktūras efektīvi iekļaut partnerībās, nevajadzīgi neradot jaunas struktūras, un nodrošināt mazāko inovācijas uzņēmumu, universitāšu un pētniecības institūtu adekvātu līdzdalību;

5.

mudina Komisiju nodrošināt šīm partnerībām atbilstīgu un efektīvu finansējumu, prasmīgi apvienojot Eiropas Savienības, dalībvalstu, reģionu un citu publisko un privāto dalībnieku līdzekļus un vienlaikus to piešķiršanā ievērojot skaidrus kritērijus un pārredzamības, atklātuma un vienlīdzīgu iespēju principus; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par ES budžeta pārskatīšanu, īpašu uzmanību veltot pētniecībai, inovācijai un izglītībai;

6.

atbalsta jomas, kuras Komisija identificējusi ierosinātajām partnerībām; aicina Komisiju, uzsākot kādu no partnerībām, novērtēt jau sāktā darba īstenošanas pakāpi un apjomu un šīs partnerības potenciālu pēc iespējas ātri sniegt visdaudzpusīgākos rezultātus konkurētspējas uzlabošanā un sabiedriskā labuma nodrošināšanā;

7.

uzskata, ka no radītās pievienotās vērtības tūlītēju labumu gūtu turpmāk tekstā uzskaitītās partnerības un ka šo partnerību vispārējam principam būtu jābūt t. s. “līdzekļu inteliģencei”, tādējādi vienlaikus veicinot gan līdzekļu izlietošanas, gan ražošanas efektivitāti visā piegādes ķēdē, kā arī pārdomātu patēriņu:

8.

aicina Komisiju pienācīgi informēt Parlamentu par šī izmēģinājuma projekta norisi un rezultātiem un skaidri izklāstīt Parlamenta līdzdalību nākotnes partnerību stratēģiskās ievirzes noteikšanā saskaņā ar svarīgāko sabiedrisko uzdevumu risināšanas steidzamību; ierosina ik pēc diviem gadiem no jauna izvērtēt partnerību darbības ceļvedi un prasa Komisijai attiecīgi ziņot par šajā ceļvedī izdarītajiem grozījumiem;

9.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

13.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 74/12

—

ņemot vērā Helsinku 1975. gada Nobeiguma aktu, Parīzes Hartu un 1990. gada Kopenhāgenas dokumentu, Eiropas drošības hartu un 1999. gada Vīnes dokumentu, kā arī citus Eiropas Drošības un sadarbības konferences un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSK un EDSO) starpposma dokumentus,

—

ņemot vērā 1999. gada 15. decembra rezolūciju par EDSO (1),

—

ņemot vērā Eiropas drošības stratēģiju “Drošāka Eiropa labākā pasaulē”, ko 2003. gada 12. decembrī pieņēma Eiropadome,

—

ņemot vērā 2005. gada 14. aprīļa rezolūciju par Eiropas drošības stratēģiju (2),

—

ņemot vērā 2005. gada 27. jūnija Izcilu personu kolēģijas “Kopējs mērķis — efektīvāka EDSO izveide” nobeiguma ziņojumu un priekšlikumus,

—

ņemot vērā 2007. gada 15. februāra rezolūciju par starptautiskā terorisma apkarošanas ārējo dimensiju (3),

—

ņemot vērā 2008. gada 8. maija rezolūciju par ES vēlēšanu novērošanas misijām — mērķi, prakse un uzdevumi nākotnē (4),

—

ņemot vērā 2009. gada 17. septembra rezolūciju par Yevgeny Zhovtis lietu Kazahstānā (5),

—

ņemot vērā 2008. gada 5. decembra Ministru padomes lēmumu Nr. 4/08 “EDSO tiesiskā regulējuma pilnveidošana” un izskatītos lēmumus par EDSO tiesībspēju, privilēģijām un neaizskaramību,

—

ņemot vērā Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedjeva 2008. gada 5. jūnija runu Berlīnē par to, ka ir vajadzīga Eiropas mēroga konference, lai pārdomātu jautājumu par Eiropas drošību, un viņa 2009. gada 29. novembra priekšlikumu par Eiropas drošības līgumu,

—

ņemot vērā 2008. gada 11. un 12. decembra Eiropadomes prezidentūras secinājumus, kas atbalsta Padomes ģenerālsekretāra / ES augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2008. gada 11. decembra ziņojumu par Eiropas drošības stratēģijas “Sniegt drošību mainīgā pasaulē” īstenošanu,

—

ņemot vērā EDSO Ministru padomes deklarāciju par Korfu procesu “No jauna apstiprināt, pārskatīt, atjaunot drošību un sadarbību no Vankūveras līdz Vladivostokai” un 2009. gada 2. decembra Lēmumu Nr. 1/09 par Korfu procesa veicināšanu,

—

ņemot vērā ekspertu grupas 2010. gada 17. maija novērtējumu un ieteikumus par jaunu stratēģisko koncepciju “NATO 2020 — garantēta drošība, dinamiskas saistības”,

—

ņemot vērā EDSO priekšsēdētāja starpposma ziņojuma apkopotos priekšlikumus, ko iesaistītās valstis iesniedza Korfu procesa laikā 2010. gada 21. jūnijā,

—

ņemot vērā EDSO Pastāvīgās padomes lēmumu, kuru pieņēma pēc tam, kad neformālā Ministru padomes sanāksmē Almati 16. un 17. jūlijā tika panākta vienošanās rīkot EDSO augstākā līmeņa sanāksmi 2010. gada decembrī Astanā un, gatavojoties šai sanāksmei, rīkot pārskatīšanas konferenci,

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton runu neformālajā sanāksmē Almati (RUNA/10/393) par ES prioritātēm augstākā līmeņa sanāksmē Astanā,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā EDSO ir Eiroatlantijas, Eirāzijas drošības struktūras neatņemama sastāvdaļa un to raksturo vispusīga drošības koncepcija, tostarp politiski militāra, ekonomikas un vides, kā arī humānā dimensija, tās plašais dalībnieku loks, kas apvieno valstis no Vankūveras līdz Vladivostokai, kā arī tās mehānismu daudzveidība un elastība;

B.

tā kā ES un EDSO, lai gan tās ir atšķirīgas pēc būtības un struktūras, ir kopīgi principi un mērķi; tā kā visas ES dalībvalstis ir arī EDSO iesaistītās valstis; tā kā abas organizācijas uzņemas atbildību, veidojot iestādes, veicinot demokrātiju un cilvēktiesības, kā arī novēršot konfliktus un atzīstot ANO Drošības padomes galveno lomu jautājumos par starptautisko mieru un drošību;

C.

tā kā Helsinku Nobeiguma akts, kuram šogad tiek svinēta 35. gadadiena, ir bijis pamats Helsinku procesam, ar ko ieviesa svarīgas demokrātiskas pārmaiņas Eiropā;

D.

tā kā pēdējā EDSO augstākā līmeņa sanāksme notika 1999. gadā Stambulā, kur tika pieņemta Eiropas drošības harta; tā kā kopš tā laika EDSO reģionā ir notikušas būtiskas izmaiņas un EDSO loma ir vājinājusies;

E.

tā kā EDSO to organizāciju vidū, kas risina Eiropas reģiona drošības jautājumus, vienīgai trūkst starptautiska juridiskas personas statusa; tā kā šai situācijai ir vairākas politiskas un praktiskas juridiska rakstura sekas; tā kā konvencija, kas nosaka EDSO juridisko statusu, privilēģijas un neaizskaramību, tika pabeigta 2007. gada oktobrī un EDSO iesaistītās valstis kopš tā laika nav apstrīdējušas Komisijas pantu tekstu;

F.

tā kā Korfu procesu aizsāka Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedjeva 2008. gada 5. jūnija priekšlikums par vajadzību apspriest jautājumu par Eiropas drošību, lai izstrādātu juridiski saistošu Eiropas drošības līgumu; tā kā EDSO ir svarīgs forums, lai apspriestu šo priekšlikumu;

G.

tā kā Korfu process ir devis jaunu enerģisku stimulu EDSO, augstākā līmeņa sanāksmē vēlreiz jāapstiprina pamatnostādņu principi un Helsinku Nobeiguma akta ideja un jāformulē skaidrs stratēģiskais nākotnes redzējumus, tostarp jāuzlabo un jāatjauno pašreizējie instrumenti;

H.

tā kā jācenšas reformēt lēmumu pieņemšanas mehānisms, kas līdz šim EDSO nav ļāvis laicīgi rīkoties krīzes situācijās; tā kā jāattīsta efektīvāki krīžu vadības instrumenti un jāpievērš lielāka uzmanība konfliktu risināšanai un izšķiršanai;

I.

tā kā EDSO, kas ir visintegrētākais forums pārrunām Eiroatlantijas un Eirāzijas reģionā, joprojām ir svarīga loma vairākos jautājumos, tostarp jautājumos par ieroču neizplatīšanu, atbruņošanās procesu, ekonomisko sadarbību, cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu, kā arī tiesiskumu;

J.

tā kā ar Lisabonas līgumu ES iegūst skaidrāku un stingrāku nostāju pasaulē un tas veicina visu veidu abpusēji izdevīgu ES sadarbību ar attiecīgām starptautiskām un reģionālām organizācijām, tostarp EDSO,

1.

uzsver, ka pašreizējās intensīvās sarunas par Eiropas drošību saistībā ar EDSO, NATO un ES ir svarīgas, jo, no jauna apstiprinot kopīgās vērtības un uzlabojot mehānismus, tās var pastiprināt savstarpējo uzticēšanos un uzticību Eiroatlantijas un Eirāzijas reģionā un šādi panākt spēcīgākas Eiropas drošības sistēmas izveidi;

2.

uzsver, ka ir jāsaglabā līdzsvars trīs EDSO dimensijās, tās attīstot saskaņoti un vispusīgi un attīstībai izmantojot jau sasniegto; norāda, ka nevienu no dimensijām nevar pilnveidot, kaitējot kādai citai; turklāt uzsver, ka drošības draudi ir jānovērš un problēmas jārisina visu triju dimensiju ietvaros, lai panāktu pasākumu efektīvu īstenošanu, tostarp ir jārisina pašreizējās problēmas, piemēram, saistībā ar organizēto noziedzību, terorismu, kiberdraudiem, cilvēku un narkotiku tirdzniecību, energoapgādes drošību, kā arī savlaicīgas brīdināšanas mehānismiem, konfliktu novēršanu un risināšanu;

3.

uzsver, ka EDSO pilnveidošana nedrīkst vājināt jau esošās iestādes un mehānismus, jo īpaši Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja darbu un tā neatkarību, kamēr tie vēl nav reformēti vai vēl nav panākta vienošanās par alternatīvām;

4.

aicina EDSO turpmāk pilnveidot kompetences, lai nodrošinātu to principu un saistību ievērošanu un īstenošanu, kurus iesaistītās valstis uzņēmās visu triju dimensiju ietvaros, tostarp stiprinot pārraudzības mehānismus;

5.

uzskata, ka EDSO darbu var pozitīvi ietekmēt, stiprinot mijiedarbību un veicinot sinerģiju ar citām attiecīgajām reģionālajām organizācijām, un aicina veidot skaidrāku un elastīgāku sadarbību, kas sekmēs un paātrinās šo sinerģiju;

6.

uzskata, ka EDSO ir spēlējusi unikālu lomu, veicinot drošību, izmantojot līgumu, saistību normu un pasākumu tīklu, tostarp Līgumu par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā (CFE), “Atvērto debesu” līgumu un 1999. gada Vīnes dokumentu par uzticēšanos un drošību veicinošiem pasākumiem; tomēr atzīst, ka pēdējos gados politiski militārā dimensija zināmā mērā ir zaudējusi uzticību, jo īpaši saistībā ar 2008. gada konfliktu Gruzijā, nespēju efektīvi risināt ieilgušus konfliktus Kaukāzā un Piedņestrā, CFE līguma apturēšanu, ko veica Krievija, un NATO dalībvalstu atteikumu līdz šim ratificēt pieņemto CFE līgumu; mudina NATO dalībvalstis un Krievijas Federāciju ratificēt un īstenot pašreizējos līgumus un izpildīt savas saistības, tostarp 1999. gada Stambulas saistības;

7.

uzskata, ka EDSO atbilstoši savai kompetences jomai ir piemērots pamats sarunām par reģionālajiem konfliktiem; pauž nožēlu, ka ES un dalībvalstīm trūkst gribas efektīvāk izmantot EDSO iespējas šajā jomā; uzskata, ka ir jāpastiprina EDSO instrumenti konfliktu novēršanai; pauž nožēlu par tām pieejām miera procesiem, kas neietver jauninājumus, un norāda, ka, sasniedzot rezultātus šo ieilgušo konfliktu risināšanā, EDSO uzticamība tiktu nozīmīgi uzlabota un to nevajadzētu uzskatīt par nebūtisku Korfu procesā; uzskata, ka tādēļ šis mērķis būtu jāiekļauj augstākā līmeņa sanāksmes secinājumos;

8.

norāda uz EDSO misiju Piedņestrā (Moldovā); pauž nožēlu par misijas zemo vērtējumu un atbruņošanās pasākumu pārtraukšanu Kolbasnas glabātavā kopš 2004. gada; atgādina par ES stingro apņēmību rast risinājumu Piedņestras konfliktā, balstoties uz teritoriālās integritātes un Moldovas Republikas suverenitātes ievērošanu; aicina pēc iespējas ātrāk atjaunot beznosacījumu sarunas 5 +2 veidā; aicina ES veikt saskaņotus pasākumus, lai pievienotos Vācijas un Krievijas Meseberga iniciatīvai, ņemot vērā EDSO misijas centienus Piedņestrā;

9.

atgādina par svarīgo ES ieguldījumu saspīlējumu novēršanā un sarunās par uguns pārtraukšanas nolīgumiem 2008. gada konflikta laikā Gruzijā un šajā sakarībā uzskata, ka ES un EDSO kopā ir jāspēlē svarīga loma, lai novērstu un mazinātu konfliktus un saspīlējumus starp etniskajām grupām EDSO zonā; uzsver, ka šiem konfliktiem ir ne tikai vietēja un reģionāla ietekme, bet tie var tieši ietekmēt ES drošības sistēmu; aicina slēgt jaunu vienošanos, lai atjaunotu EDSO miera uzraudzības misiju Gruzijā, tādējādi novēršot turpmāku vardarbību, aizsargāt mazākumtautības un veicināt sarunas, nodrošinot drošību un stabilitāti Dienvidkaukāza reģionā;

10.

norāda uz EDSO lomu Kalnu Karabahas konfliktā, jo īpaši attiecībā uz uguns pārtraukšanu un pašreiz notiekošajām sarunām; norāda, ka, lai gan ES nav tieši iesaistīta EDSO Minskas grupas miera sarunās par Kalnu Karabahas konfliktu, tā var dot nopietnu praktisku un politisku ieguldījumu, atbalstot šīs grupas centienus, tostarp piešķirot ES mandātu grupas līdzpriekšsēdētājam no Francijas, kā tas noteikts EP rezolūcijā par nepieciešamību īstenot ES stratēģiju Dienvidkaukāzā;

11.

prasa saistībā ar EDSO atjaunot parastā tipa ieroču samazināšanas un atbruņošanās procesu; atzinīgi vērtē sarunu sākšanu par turpmākajiem pasākumiem bruņoto spēku un bruņojuma samazināšanai (CFE II) un aicina ES un tās dalībvalstis saistībā ar EDSO veikt atbilstīgus pasākumus;

12.

aicina ES un tās dalībvalstis saistībā ar EDSO apmainīties ar pieredzi un iespējām bruņojuma pārveidošanas jomā, kā arī aktīvi veicināt atbilstīgas EDSO vienošanās;

13.

uzsver, cik ļoti svarīgi ir no jauna radīt savstarpēju uzticēšanos un vienota mērķa apziņu; norāda, ka ir jāpilnveido uzticības un drošības veicināšanas pasākumi un ir vajadzīgs stingrs un efektīvs konvencionālā bruņojuma kontroles režīms, un šajā sakarībā uzsver, ka ir ļoti svarīgi rast risinājumu CFE līguma krīzei un atjaunināt Vīnes dokumentu; atzinīgi vērtē prezidentu B. Obamas un D. Medvedjeva 2010. gada jūnija deklarāciju par parastā tipa ieroču kontroles nākotni un CFE līgumu; atzinīgi vērtē ASV valdības 2010. gada janvāra lēmumu iecelt CFE līguma īpašo pārstāvi; atbalsta nozīmīgās EDSO terorisma apkarošanas, robežu pārvaldības un policijas darbības jomas; uzsver, ka šīs darbības ir izšķirošas ne tikai Centrālāzijā, kur tās veicina drošības situācijas stabilizēšanu visā reģionā;

14.

norāda, ka ES kompetences attīstība nav jāuztver kā EDSO lomas vājināšana, bet gan kā nepieciešams pasākums, lai uzlabotu sadarbību starp EDSO iesaistītājām valstīm, un norāda, ka šo procesu veicinātu pastāvīgas visaugstākā līmeņa sanāksmes tāpat kā pastāvīga informācijas apmaiņa un konsultācijas starp ES un EDSO;

15.

uzsver EDSO Ministru padomes stratēģiskā dokumenta secinājumus par ekonomikas un vides dimensiju, atzīstot, ka efektīvāka EDSO iesaistīto valstu sadarbība cīņā ar draudiem un problēmām, ko izraisa ekonomikas un vides faktori, var sniegt izšķirošu ieguldījumu drošības stabilitātes, demokrātijas un labklājības attīstībai šajā reģionā, un uzsver, ka ekonomikas un vides faktori var saasināt pašreizējos konfliktus;

16.

pauž stingru pārliecību, ka sadarbība un savlaicīgu brīdinājumu veicināšana par tādiem ekonomikas un vides jautājumiem kā, piemēram, enerģētika, tirdzniecība, klimata pārmaiņas vai ūdensapgādes drošība var tikt izmantoti kā instrumenti, lai mazinātu saspīlējumus, novērstu konfliktus, vairotu uzticību un veicinātu labas kaimiņattiecības un daudzpusēju reģionālu sadarbību EDSO zonā; tādēļ mudina EDSO ekonomikas forumā risināt šos jautājumus, uzlabojot konsultāciju un palīdzības sniegšanas iespējas un efektīvi mobilizējot un atvieglojot ekspertu un citu starptautisku organizāciju līdzekļu izvietošanu; aicina Padomi apsvērt šos jautājumus Korfu procesa un augstākā līmeņa sanāksmes laikā;

17.

uzskata — ņemot vērā, ka ne tikai ES un Krievijas Federācija, bet gan visas EDSO dalībvalstis kā enerģijas un energoresursu importētājas un eksportētājas ir atkarīgas cita no citas, un ņemot vērā, ka pēdējos gados ir pastiprinājušās nesaskaņas energoapgādes jomā un no tā cieš iedzīvotāji visās EDSO valstīs, galvenā nozīme būtu jāpiešķir politiskajam dialogam enerģētikas jomā, kurš attiektos uz visu reģionu;

18.

uzskata, ka klimata pārmaiņu radītās problēmas visās dzīves jomās būs ilgstošas un to radītās sekas — smagas, dažos reģionos vairāk nekā citos; aicina EDSO stiprināt centienus mazināt cilvēka radītās sekas atmosfēras sasilšanā un veicināt stabilitāti un ilgtspējīgu aizsardzību vietās, kur klimata pārmaiņu ietekme notiktu visdrīzāk;

19.

uzsver, ka cilvēktiesības un pamatbrīvības veido EDSO visaptverošās drošības koncepcijas pamatu, par ko liecina dažādas spēkā esošās saistības un mehānismi, kuri ir pilnībā jāīsteno; uzsver, ka Korfu procesa laikā un augstākā līmeņa sanāksmē jāizvirza mērķi turpmāk pilnveidot šo saistību un mehānismu pārraudzību un īstenošanu;

20.

atzīst Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) būtisko lomu vēlēšanu novērošanas procesā, cilvēktiesību, demokrātijas, minoritāšu tiesību, kā arī romu un sinti tiesību veicināšanā; uzsver augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos lomu un pienākumu veicināt minoritāšu kopienu mierīgu līdzāspastāvēšanu un novērst etniskos konfliktus, izmantojot visus nepieciešamos savlaicīga brīdinājuma mehānismus; turklāt atzinīgi vērtē darbu, ko veicis pārstāvis plašsaziņas līdzekļu brīvības jautājumos un īpašais pārstāvis un koordinators cilvēku tirdzniecības apkarošanas jautājumos; aicina Eiropas Parlamentu aktīvi piedalīties Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) darbībās;

21.

īpaši ņemot vērā vēlēšanu novērošanu, kas ir jāveicina un jāpieņem kā uzticības zīme ikvienā EDSO dalībvalstī, aicina EDSO atkārtoti apliecināt un saglabāt Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) neatkarību un turpmāk atbalstīt tā lomu un statusu, jo tā ir vadošā EDSO iestāde, kura ir atbildīga par vēlēšanu novērošanu un ar kuru Eiropas Parlaments ir izveidojis stipru un efektīvu sadarbību šajā jomā; aicina palielināt sadarbību un koordinēšanu starp EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroju (ODIHR) un Eiropas Parlamentu, gan gatavojoties starptautiskām vēlēšanu novērošanas misijām EDSO valstīs, gan šo misiju laikā un pēc tām;

22.

aicina Padomi nodrošināt, ka ar Korfu procesu turpmāk veicina un dažādo darbību šajā jomā, uzsverot arī citus jautājumus, kurus var risināt, izmantojot pašreizējo pieredzi, piemēram, jautājumu par terorisma apkarošanu un ietekmi, ko rada iedzīvotāju pārvietošanās, tostarp pārvietotās personas un bēgļi;

23.

aicina dalībvalstis uzsvērt, cik svarīgas ir EDSO īstenotās klātienes misijas, kuru laikā ir iegūta nozīmīga kompetence un kurām ir svarīga loma progresa veicināšanā visās trijās jomās, papildinot ES delegāciju darbu demokrātijas veicināšanā un reformu procesā, novērojot kara noziegumu prāvas, sekmējot valstu samierināšanu, atbalstot pilsoniskās sabiedrības attīstību, un tās ir svarīgs instruments savlaicīgai brīdināšanai un konfliktu novēršanai, un aicina nodrošināt, lai finansējums klātienes misijām netiktu samazināts; mudina ES ņemt vērā šo pieredzi savās klātienes misijās;

24.

ņem vērā EDSO centienus Kirgizstānā, kuri liecina par EDSO spēju nekavējoties reaģēt krīzes situācijā, atrodoties uz vietas; šajā sakarībā atzinīgi vērtē EDSO Pastāvīgās padomes 2010. gada 22. jūlija lēmumu izvērst policijas padomdevēju misiju; uzsver, ka pašreizējās nestabilās situācijas dēļ šajā valstī ir vajadzīga stiprāka un plašāka starptautiskā klātbūtne, lai palīdzētu un atbalstītu vietējos spēkus un veicinātu policijas darbību; uzskata, ka EDSO varētu būt galvenā loma Centrālāzijā un tā no jauna varētu pildīt savus pienākumus Gruzijā; pauž nožēlu, ka Kirgizstānas valdības pretošanās dēļ netika izvērsta policijas padomdevēju misija 2010. gada septembra sākumā, kā bija plānots; mudina EDSO dalībvalstis un Kirgizstānas valdību atļaut nekavējoties izvietot neitrālos un starptautiskos policijas spēkus valstī, nozīmīgi palielināt izvietoto personu skaitu un pārliecināties, ka tie pilda izpildvaras, nevis tikai padomdevēja funkcijas;

25.

atzinīgi vērtē Korfu procesu, ko sāka EDSO Grieķijas prezidentūra un nekavējoties pārņēma EDSO Kazahstānas prezidentūra, lai atjaunotu uzticību un vēlreiz apstiprinātu saistības ar EDSO principiem, kā arī risinātu drošības jautājumus daudzpusēja dialoga un sadarbības ceļā, pievēršot uzmanību visiem EDSO iesaistīto valstu jutīgajiem jautājumiem un problēmām;

26.

atgādina, ka šis process sākās pēc 2008. gada jūnija aicinājuma atjaunot dialogu par Eiropas drošību un 2008. gada 8. oktobra aicinājuma modernizēt Eiropas drošību EDSO ietvaros un ka EDSO ir svarīgs forums, lai apspriestu jautājumus, kas iekļauti priekšlikumā par jaunu drošības līgumu; uzskata, ka ir vajadzīga labāka saskaņošana un dziļāka sadarbība ar Krieviju, jo tai ir izšķiroša loma Eiropas drošības jautājumā;

27.

uzskata, ka Korfu procesa galīgajam mērķim vajadzētu būt saistītam ar EDSO darbības veicināšanu, ņemot vērā pašreizējās saistības un Helsinku Nobeiguma akta pamatnostādnes un principus, lai nodrošinātu, ka EDSO, risinot pašreizējos un turpmākos uzdevumus, var būt nozīmīga loma, tā var vispusīgi apspriest Eiroatlantijas un Eirāzijas reģiona drošības jautājumus un dot konkrētu ieguldījumu to risināšanā, kā arī uzlabot savu atpazīstamību;

28.

pauž gandarījumu par EDSO Kazahstānas prezidentūras iniciatīvu rīkot EDSO augstākā līmeņa sanāksmi, lai dotu politisku stimulu pašreizējām sarunām par drošību un stiprinātu EDSO; aicina Eiropas Komisiju un EDSO dalībvalstis mudināt Kazahstānu pirms augstākā līmeņa sanāksmes veikt konkrētus pasākumus, lai aizsargātu un ievērotu EDSO pamatvērtības, piemēram, cilvēktiesības, tiesiskumu, vārda brīvību, tostarp atcelt normas, kas krimināli nosoda brīvības principus, un nodrošināt tiesas pieejamību; uzsver, ka augstākā līmeņa sanāksmes darba kārtībā galvenajām prioritātēm vajadzētu būt parastā tipa bruņojuma kontroles sistēmas pilnveidošanai, humānās dimensijas saistību īstenošanai un EDSO spēju stiprināšanai visās trijās dimensijās, lai sekmētu konfliktu novēršanu, krīžu vadību un pēckonfliktu atjaunošanas pasākumus, jo īpaši saistībā ar ieilgušiem konfliktiem;

29.

aicina ES dalībvalstis, Komisiju un augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos sadarboties ar EDSO locekļiem 2010. gada decembra augstākā līmeņa sanāksmē, lai sagatavotu rīcības plānu, kas būtu kā ceļvedis EDSO reģiona drošības kopienas hartai, un pilnvarot sagatavot jaunu augstākā līmeņa sanāksmi pēc diviem, trim vai četriem gadiem;

30.

aicina EDSO un ES dalībvalstis iekļaut ASV prezidenta vietnieka J. Biden priekšlikumu par EDSO krīzes novēršanas mehānismu augstākā līmeņa sanāksmes darba kārtībā; atbalsta ASV priekšlikuma īstenošanu Korfu procesa kontekstā, lai stiprinātu EDSO ģenerālsekretāra un EDSO priekšsēdētāju vai priekšsēdētāju trio — pašreizējā, iepriekšējā un nākamā priekšsēdētāja — lomu EDSO krīzes vadības jautājumos;

31.

uzskata, ka EDSO darbs ir ļoti nozīmīgs, un tādēļ aicina nopietni apsvērt, kā ES varētu uzņemties lielāku atbildību un labāk palīdzēt, lai sasniegtu kopējos mērķus, turklāt pastāvīga dialoga sistēmas izveide, kopīgu pasākumu pieņemšana, kā arī darbību koordinēšana uz vietas var būt tam piemēroti instrumenti saistībā ar oficiālu vienošanos starp EDSO un ES; aicina ES Ārlietu ministru padomi, ES augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, EDSO Pastāvīgo padomi strādāt pie mehānismiem, kuru mērķis ir veicināt sadarbību, koordināciju un konsultācijas starp abām organizācijām; aicina ES dalībvalstis, Komisiju un augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos iesniegt priekšlikumus par ES vēlmi un iespējām piedalīties EDSO pilnvarotajās misijās;

32.

aicina augsto pārstāvi / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci apsvērt, kā EĀDD turpmāk varētu izveidot pienācīgas procedūras sadarbībai ar Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroju, lai, nedublējot tā funkcijas, stiprinātu ES lomu attiecībā uz vēlēšanu novērošanu EDSO reģionā;

33.

uzskata, ka ES kopīgi ar augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, tās dalībvalstīm un Eiropadomes priekšsēdētāju ir jānodrošina, lai, laicīgi pieņemot ES kopīgo nostāju par EDSO reformām, šīs augstākā līmeņa sanāksmes rezultātā tiktu izstrādāts skaidrs turpmāko pasākumu rīcības plāns par EDSO pilnveidošanu, jo īpaši attiecībā uz konfliktu novēršanu, krīžu vadību un pēckonfliktu atjaunošanas pasākumiem, tostarp nodrošinot regulāras augstākā līmeņa tikšanās un šādi dodot politisku stimulu EDSO darbībai; atzinīgi vērtē jauno praksi rīkot neformālas ministru sanāksmes;

34.

atzinīgi vērtē un atbalsta ES prioritāšu noteikšanu un saskaņošanu EDSO, pievēršot uzmanību jomām, kas ir svarīgas, lai pilnībā īstenotu iespējas, ko sniedz augstākā līmeņa sanāksme;

35.

mudina ES dalībvalstis un ES Vīnes delegāciju turpināt iesaistīties Korfu procesā; aicina nākamo EDSO prezidentvalsti Lietuvu nodrošināt EDSO pilnveidošanas procesa nepārtrauktību un attīstību;

36.

aicina ES, tās dalībvalstis un pašreizējo un nākamo EDSO vadību turpināt dialogu par EDSO tiesisko regulējumu un atkārtoti uzsvērt nepieciešamību ātri pieņemt konvencijas projektu par starptautisko juridiskas personas statusu, tiesībām un rīcības spēju, kā arī privilēģijām un neaizskaramību; šī vienošanās neietekmēs pašreizējās EDSO saistības, bet stiprinās tās identitāti un uzbūvi, tādējādi atrisinot arī daudzas praktiska rakstura problēmas, kas rodas tās personālam, jo īpaši strādājot krīžu reģionos;

37.

uzskata, ka Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs būtu jāaicina piedalīties augstākā līmeņa sanāksmē un aicina Eiropadomi nosūtīt Parlamenta priekšsēdētājam ielūgumu uz šo sanāksmi;

38.

uzskata, ka Parlamentam, lai stiprinātu attiecības ar EDSO, ir jāpārdomā sava dalība EDSO Parlamentārajā asamblejā un jāizskata iespēja izveidot pastāvīgu delegāciju EDSO Parlamentārajā asamblejā un rūpīgāk sekot līdzi EDSO un EDSO Parlamentārās asamblejas darbībām;

39.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, EDSO dalībvalstīm un EDSO ģenerālsekretāram.

13.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 74/19

—

ņemot vērā 1997. gada 14. marta rezolūciju par Komisijas ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam attiecībā uz demogrāfisko situāciju Eiropas Savienībā 1995. gadā (1),

—

ņemot vērā 1998. gada 12. marta rezolūciju par Komisijas ziņojumu attiecībā uz demogrāfisko situāciju 1997. gadā (2),

—

ņemot vērā 2000. gada 15. decembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu “Ceļā uz visu paaudžu Eiropu — labklājības un paaudžu solidaritātes veicināšana” (3),

—

ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu “Jauna solidaritāte paaudžu starpā saistībā ar demogrāfiskām izmaiņām” (COM(2005)0094),

—

ņemot vērā 2006. gada 23. marta rezolūciju par demogrāfiskajām problēmām un paaudžu solidaritāti (4),

—

ņemot vērā 2006. gada 6. septembra rezolūciju par Eiropas nākotnes sociālo modeli (5),

—

ņemot vērā 2008. gada 20. maija rezolūciju par ES sasniegto progresu vienlīdzīgu iespēju un nediskriminācijas nodrošināšanā (direktīvu 2000/43/EK un 2000/78/EK transponēšana) (6),

—

ņemot vērā 2008. gada 21. februāra rezolūciju par Eiropas demogrāfisko nākotni (7),

—

ņemot vērā 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par sociālās integrācijas veicināšanu un nabadzības, tostarp bērnu nabadzības, apkarošanu ES (8),

—

ņemot vērā 2009. gada 2. aprīļa nostāju par priekšlikumu Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (9),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas demogrāfiskā nākotne — kā pārvērst problēmu par iespēju” (COM(2006)0571),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Paaudžu solidaritātes veicināšana” (COM(2007)0244),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2007. gada 14. marta atzinumu par tematu “Ģimene un demogrāfiskās izmaiņas” (10) un tās galveno priekšlikumu, kas paredz, ka dalībvalstīm būtu jāparaksta t. s. Eiropas ģimenes pakts,

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Eiropas demogrāfiskā nākotne faktos un skaitļos” (SEC(2007)0638),

—

ņemot vērā Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra (CEDEFOP) publikācijas “Innovative learning measures for older workers” (11),“Working and ageing. Emerging theories and empirical perspectives” (12), “Modernising vocational education and training. Fourth report on vocational education and training research in Europe: Synthesis report” (13) un “Skills supply and demand in Europe. Medium-term forecast up to 2020” (12),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada ziņojumu par demogrāfiju “Sociālo vajadzību apmierināšana sabiedrības novecošanas apstākļos” (SEC(2008)2911),

—

ņemot vērā Komisijas un Ekonomikas politikas komitejas (Darba grupas novecošanas jautājumos) kopīgi izstrādāto ziņojumu par tematu “2009. gada pārskats par iedzīvotāju novecošanu. Ekonomikas un budžeta prognozes 27 ES dalībvalstīs (2008–2060)”,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 25. un 34. pantu, kuros ir skaidri formulētas vecāka gadagājuma cilvēku tiesības dzīvot neatkarīgu, cilvēka cienīgu dzīvi un piedalīties sociālajā un kultūras dzīvē, kā arī tiesības uz sociālā nodrošinājuma pieejamību un sociālajiem pakalpojumiem, kas nodrošina aizsardzību vecumā,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantu, kurā skaidri noteikts ar vecumu saistītas jebkāda veida diskriminācijas aizliegums,

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes Direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426) un Parlamenta nostāju attiecībā uz šo priekšlikumu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 2. pantu un 3. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (14),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0268/2010),

A.

paužot pārliecību, ka sabiedrība, kurā tiek ievērota cilvēka cieņa, ir balstīta uz starppaaudžu taisnīguma principu;

B.

tā kā ir jāņem vērā paaudžu attiecību dzimumspecifiskais aspekts;

C.

tā kā joprojām ir daudz jādara, lai pārtrauktu netaisnīgo un plaši izplatīto diskrimināciju vecuma dēļ, no kuras vecāka gadagājuma cilvēki bieži cieš gan darba tirgū, gan attiecībā uz preču, aprīkojuma un pakalpojumu pieejamību;

D.

tā kā pastāv cieša saistība starp vecāka gadagājuma cilvēku diskriminēšanu vecuma dēļ un šo cilvēku sociālo atstumtību un nabadzību;

E.

tā kā vecāka gadagājuma cilvēku vidū ir arī daudz cilvēku ar invaliditāti, kuriem tādēļ var nākties izjust daudzkārtēju diskrimināciju;

F.

tā kā demogrāfiskās pārmaiņas ir spēcīgi ietekmējušas personisko un profesionālo dzīvi īpaši sieviešu vidū, bet pakalpojumu nepietiekamība, neatbilstīgi sociālie pabalsti, lēna un sarežģīta integrācija darba tirgū, ilgstoši nestabila vai pagaidu nodarbinātība un atbalsta trūkums jauniem pāriem ir iemesli, kuru dēļ jauni cilvēki atliek ģimenes veidošanu un bērnu radīšanu;

G.

tā kā, lai sasniegtu ekonomikai un sabiedrībai izvirzītos mērķus, ir vajadzīga visu paaudžu dzīves pieredze, līdzdalība un bagātīgais ideju klāsts;

H.

tā kā saskaņā ar Komisijas aplēsēm demogrāfiskās pārmaiņas var būtiski ietekmēt iedzīvotāju struktūru un vecuma piramīdu; tā kā, bērnu un pusaudžu vecumā no 0 līdz 14 gadiem skaitam samazinoties no 100 miljoniem (1975. gada dati) līdz 66 miljoniem (2050. gada prognoze), ap 2010. gadu būtu sasniegts maksimālais darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits (331 miljons) un pēc tam tas pakāpeniski samazinātos, 2050. gadā sasniedzot aptuveni 268 miljonus, turpretī paredzamais vīriešu dzīves ilgums laikā no 2004. līdz 2050. gadam palielināsies par sešiem gadiem un sieviešu dzīves ilgums — par pieciem gadiem, līdz ar to iedzīvotāju vecumā virs 80 gadiem īpatsvars 2050. gadā būs sasniedzis 11,4 %, salīdzinot ar 4,1 % 2005. gadā;

I.

tā kā saskaņā ar stratēģijā “Eiropa 2020” nodarbinātības jomā noteiktajiem vērienīgajiem mērķiem laikā līdz 2020. gadam sieviešu un vīriešu nodarbinātības līmenis vecumā no 20 līdz 64 gadiem ir jāpalielina līdz 75 %, vienlaikus risinot demogrāfiskas problēmas;

J.

tā kā demogrāfiskās pārmaiņas ir iespējams regulēt un tās var būt ilgtspējīgas, ja šim procesam pienācīgi sagatavojas un pret to nopietni attiecas; tā kā demogrāfiskie jautājumi ir jārisina, nosakot ilgtermiņa stratēģiskus mērķus un veicot pasākumus netaisnīgas, uz vecuma faktoru balstītas diskriminācijas apkarošanai;

K.

tā kā demogrāfisko pārmaiņu laikmetā vecāku loma ir īpaši svarīga, jo viņiem vienlaikus ir jābūt gan darba ņēmējiem, gan mātei un tēvam, un tā kā šādu divkāršu nastu nedrīkst uzkraut vienīgi sievietēm;

L.

tā kā pašlaik mēs saskaramies ar divkāršu krīzi, kas izpaužas gan kā augsts bezdarba līmenis jauniešu vidū, gan kā pensiju sistēmu finansējuma pārskatīšana, un tā kā šīs abas parādības ir jāskata kopīgi, cenšoties panākt sociālo tiesību paplašināšanu jauniešiem un nodrošinot plašāku jauniešu līdzdalību labklājības radīšanā un ekonomikas atveseļošanā; tā kā Reģionu komiteja ir norādījusi (CdR 97/2009), ka mūsu novecojošā sabiedrībā jaunieši ir jāuzskata par vērtīgu un sabiedrībai īpaši nozīmīgu resursu, ko var izmantot un kas ir jāizmanto, lai sasniegtu sociālos un ekonomiskos mērķus;

M.

tā kā galvenie instrumenti, kas ļauj veicināt starppaaudžu taisnīgumu un pārtraukt netaisnīgu diskrimināciju, ir dalībvalstu rīcībā (pensiju sistēmas, budžets, parādsaistības, veselības aprūpe un vispusīga rehabilitācija), tomēr arī Eiropas Savienība var iesaistīties šajā procesā ar nozīmīgām iniciatīvām, īstenojot pārraudzību, paraugprakses apmaiņu un rīcības programmas, kā arī uzraugot Eiropas Savienības tiesību aktu piemērošanu uz vecuma faktoru balstītas diskriminācijas apkarošanas jomā un vienojoties par jauniem un būtiskiem tiesību aktu priekšlikumiem šajā jomā, lai aizliegtu diskrimināciju vecuma dēļ attiecībā uz preču, aprīkojuma un pakalpojumu pieejamību;

N.

tā kā Eiropas Savienībā ir gaidāms vēl nepieredzēts iedzīvotāju vecumā virs 60 gadiem īpatsvara pieaugums un lielākais palielinājums ir gaidāms laikposmā no 2015. līdz 2035. gadam, kad iedzīvotāju skaits šajā vecuma grupā ik gadu pieaugs par diviem miljoniem;

O.

tā kā diskriminācija vecuma dēļ negatīvi ietekmē paaudžu solidaritāti; tā kā Līgumā ir noteikts šādas diskriminācijas aizliegums, taču tā joprojām ir plaši izplatīta un ievērojami ierobežo darba tirgus, sociālās drošības un atsevišķu pakalpojumu pieejamību visvecākajiem un visjaunākajiem darba ņēmējiem,

1.

uzskata, ka starppaaudžu taisnīgums un paaudžu solidaritāte ir sinonīmi jēdzieni, un norāda, ka starppaaudžu taisnīgums jāsaprot kā līdzsvarots, racionāls un apzināts gūstamo labumu un uzliktās nastas sadalījums paaudžu starpā, un uzskata, ka solidaritāte kopumā ir viena no Eiropas sadarbības pamatvērtībām;

2.

uzskata, ka pamatu nevainojamai paaudžu līdzāspastāvēšanai veido tādas pamatvērtības kā brīvība, tiesības, solidaritāte, taisnīgums un nesavtīgs atbalsts nākamajām paaudzēm, turklāt šādas līdzāspastāvēšanas raksturīgākajām iezīmēm jābūt savstarpējam respektam, dalītai atbildībai, vēlmei akceptēt līdzcilvēku pamattiesības, kas tiem pienākas kā cilvēkiem un kā Eiropas Savienības pilsoņiem, gatavībai rūpēties par līdzcilvēkiem, kā arī individuālai nākotnes plānošanai, tostarp konstruktīvākai attieksmei attiecībā uz profilaktisko veselības aprūpi;

3.

uzskata, ka iespējamā iedzīvotāju skaita samazināšanās līdz 2050. gadam varētu samazināt slogu uz vidi un nodrošināt ilgtspējīgas attīstības iespējas, kas savukārt prasa aktīvu politiku, lai pielāgotu teritoriālo plānošanu, mājokļus, transportu un attiecīgi arī pārējo infrastruktūru;

4.

kā iepriecinošu faktu konstatē to, ka cilvēku mūžs kļūst arvien garāks, viņi ilgāk saglabā aktivitāti un patstāvīgi un ar entuziasmu piedalās sabiedriskajā dzīvē; uzskata, ka paredzamā dzīves ilguma palielināšanās ir pozitīva tendence, un nedrīkst pieļaut, ka to izmanto kā ieganstu, lai ierobežotu darba ņēmēju tiesības; atzīst arī to, ka dalībvalstīs jau vairākus gadu desmitus ir vērojams zems dzimstības līmenis, un, ja laikus netiks meklēti risinājumi, šis apstāklis radīs lielu slogu nākamajām paaudzēm un būs par iemeslu resursu pārdales konfliktiem; uzsver, ka šīs problēmas var būt galvenais virzītājspēks, lai panāktu taisnīgāku sloga sadalījumu un kvalitatīvāku, iekļaujošāku sociālās drošības sistēmu ieviešanu;

5.

uzskata, ka uz starppaaudžu taisnīgumu vērstas politikas mērķim jābūt nepieciešamo pamatnosacījumu, tiesību un instrumentu izveidei atklāta un godīga paaudžu dialoga īstenošanai, kas pavērtu ceļu savstarpēji izdevīgiem risinājumiem un līdz ar to arī pasākumiem, kuru rezultātā tiktu panākts taisnīgs sloga sadalījums starp paaudzēm;

6.

uzskata, ka ir skaidri jāsaprot, ka vecāka gadagājuma iedzīvotāji — gan veseli cilvēki, gan tādi, kuriem ir invaliditāte —, kā arī strādājošie, kuri tuvojas pensijas vecumam, nav slogs ekonomikai un sabiedrībai un nerada šķēršļus darba modernizācijai, bet gan, ņemot vērā šo cilvēku pieredzi, dzīves gaitā paveikto, zināšanas un lielo pieķeršanos savai darbavietai, ir liels ieguvums un pievienotā vērtība; uzskata, ka ir svarīgi cīnīties pret aizspriedumiem un visu veidu diskrimināciju neatkarīgi no tā, pret kuru sabiedrības grupu tā būtu vērsta, un jācenšas izveidot tādu sabiedrību, kurā pret vecāka gadagājuma cilvēkiem valdītu tāda pati attieksme kā pret pārējiem cilvēkiem, respektējot viņu pamattiesības; uzskata, ka Eiropas Savienības politika attiecībā uz vecāka gadagājuma cilvēkiem ir balstīta uz principu “sabiedrība visiem”, un tādēļ visiem saistībā ar šo politiku paredzētajiem pasākumiem ir visos iespējamos veidos jāveicina šā principa izpratne; pauž pārliecību, ka visām dalībvalstīm ir jānodrošina, ka dažāda vecuma iedzīvotāju grupām neatkarīgi no vecuma ir neierobežotas iespējas aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē; norāda, ka jaunieši ir mūsu nākotne, ar to domājot, ka politikas veidotājiem ir jāņem vērā sabiedrības modernizācija un visu personu iesaistīšanās;

7.

aicina, domājot par demogrāfiskajām problēmām un solidaritāti, īpašu uzmanību pievērst dzimumu aspektam, jo attiecības starp dzimumiem strukturē visu dzīves ciklu no dzimšanas līdz vecumdienām, ietekmējot resursu un iespēju pieejamību, un nosaka dzīves stratēģiju visos mūža posmos;

8.

uzsver, ka to Eiropas valstu ekonomikām, kuras saskaras ar demogrāfiskām problēmām, ir vajadzīgi konkurētspējīgi uzņēmumi, un to ir iespējams panākt, samazinot nodokļus un administratīvo slogu un veicot reformas valsts sektorā; uzskata, ka konkurētspējīgs un novatorisks privātais sektors ir īpaši būtisks faktors, lai radītu jaunas nodarbinātības iespējas visu paaudžu pārstāvjiem;

9.

ņemot vērā ilgstošo un nemainīgo pilsoniskās sabiedrības, baznīcu un labdarības organizāciju apņēmību īstenot sociālā atbalsta un attīstības pasākumus gan ģimenēm, gan citām iedzīvotāju kategorijām, kam nepieciešama palīdzība, uzskata, ka minēto institūciju iesaistīšana šādu pasākumu plānošanā un īstenošanā ļautu pilnveidot sociālās un paaudžu solidaritātes politiku, tādējādi praktiski realizējot subsidiaritātes principu;

10.

norāda, ka demogrāfisko pārmaiņu rezultātā vecāka gadagājuma cilvēku vidū ir liels skaits iespējamo brīvprātīgo, kas ir būtisks neizmantots resurss mūsu sabiedrībā; aicina Komisiju veicināt iespējas gados vecākiem brīvprātīgajiem un izstrādāt programmu “Seniori darbībā”, kas varētu darboties paralēli programmai “Jaunatne darbībā” un to papildināt un kas būtu paredzēta vecāka gadagājuma iedzīvotājiem ar bagātu pieredzi, kuri arvien lielākā skaitā vēlas iesaistīties brīvprātīgo darbā, un arī aicina veicināt īpašas brīvprātīgā darba programmas, kurās sadarbotos dažādu paaudžu pārstāvji, kā arī īpašas darbaudzināšanas programmas;

11.

aicina Komisiju un Padomi gan visās dalībvalstīs, gan Eiropas Savienībā ieviest “paaudžu bilances”, izmantojot tās kā informatīvus instrumentus, un turpināt izvērst Eirostata izstrādātos ilgtspējīgas attīstības rādītājus (SDI), lai ticami atspoguļotu un prognozētu maksājumu plūsmas starp paaudzēm, kā arī katras paaudzes ieguvumus un tai uzlikto nastu;

12.

uzskata, ka būtu jāveic saistoša rakstura ietekmes analīzes (“paaudžu pārbaudes”), kuras atspoguļotu Eiropas Savienības un dalībvalstu likumu ietekmi uz starppaaudžu taisnīgumu un pavērtu iespējas ilgtermiņā novērtēt attiecīgās izmaksas un ieguvumus;

13.

aicina Komisiju, lai palīdzētu šodienas paaudzēm plānot turpmākās dzīves stratēģiju, nākt klajā ar atsevišķi izstrādātiem pārskatiem par pašreizējām tendencēm attiecībā uz demogrāfisko slodzi, dramatisko dzimstības līmeņa samazināšanos dalībvalstīs un iedzīvotāju grūtībām izmantot medicīniskās apaugļošanas procedūru šā pakalpojuma augsto izmaksu dēļ (tostarp aplūkojot arī attiecīgos darba tirgu reglamentējošos noteikumus), kā arī atspoguļot minēto tendenču finansiālās sekas;

14.

aicina Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu uzraudzīt un analizēt paaudžu attiecības, pamatojoties uz rādītājiem, kas sadalīti pa dzimumiem un vecuma grupām;

15.

pauž pārliecību, ka uz starppaaudžu taisnīgumu vērstas politikas būtiskākais aspekts ir atklāta un taisnīga izglītošanās un nodarbinātības pieejamība visām vecuma grupām, un ka šis apstāklis veido pamatu labklājībai, patstāvībai un ilgtspējai;

16.

uzskata, ka, ņemot vērā sabiedrības novecošanu Eiropā, ir vajadzīgi aktīvi pasākumi, lai cilvēkus iekļautu un paturētu darba tirgū, attiecinot šo pieeju uz visu vecuma grupu pārstāvjiem, tostarp arī vecāka gadagājuma cilvēkiem; uzskata, ka ir būtiski panākt līdzsvaru starp mērķi garantēt cilvēkiem pietiekamu drošības sajūtu un mērķi saglabāt cilvēkos motivāciju strādāt un pelnīt iztiku; uzskata, ka, lai panāktu augstāku kompetences līmeni, visām sabiedrības grupām ir jānodrošina iespējami augstas kvalitātes izglītība un labākas iespējas iesaistīties mūžizglītības pasākumos;

17.

uzskata, ka nodarbinātības politika, kurā ir ņemta vērā vecāka gadagājuma darba ņēmēju situācija, nozīmē arī to, ka ir jāapsver jaunu darba organizācijas veidu ieviešana uzņēmumos, kas izpaustos kā elastīgs darba slodzes plānojums, pakāpeniski tuvojoties pensionēšanās brīdim, stresa samazināšana, darba apstākļu uzlabošana un diskriminācijas novēršana nodarbinātības un profesionālās izglītības jomā;

18.

uzsver, ka demogrāfiskās pārmaiņas izvirza Eiropas Savienībai sarežģītu uzdevumu saistībā ar cilvēkresursu pārvaldību, un šajā sakarībā ir nepieciešama aktīva, uz pilnīgas nodarbinātības panākšanu vērsta politika;

19.

atzīst, ka par darbu uzskatāms ne tikai algots darbs un ka jaunieši un vecāka gadagājuma cilvēki, kuri veic pienākumus ģimenē vai sabiedrībā, cilvēcisko aspektu ziņā lielā mērā ietekmē mūsu sabiedrības veidošanos un veicina pakalpojumu un darbavietu stabilitāti, un mudina valdības veicināt un atzīt brīvprātīgo darbu, vietējā kopienā veiktus pienākumus un aprūpi, kā arī aprūpi ģimenē un nekavējoties precizēt ar juridisko atbildību saistītos jautājumus;

20.

aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai no juridiskā, sociālā un ekonomiskā viedokļa (īpaši saistībā ar sociālo drošību, profesionālo statusu, ienākumiem un vienlīdzīgām iespējām vīriešiem un sievietēm) tiktu atzīts nemanāmais un neapmaksātais darbs saistībā ar visvecāko un visjaunāko ģimenes locekļu aprūpi, ko paaudžu solidaritātes vārdā veic visu vecumu ģimenes locekļi (lielākoties sievietes), kā tas tika uzsvērts Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas 2008. gada 8. decembrī pieņemtajā ziņojumā;

21.

pauž pārliecību, ka nodarbinātības jomā ir plaši izplatīta netaisnīga diskriminācija vecuma dēļ un ka šādas diskriminācijas apkarošana ir jāuzskata par prioritāti un pret to ir vairāk jācīnās, jo īpaši visās dalībvalstīs efektīvi īstenojot Direktīvu 2000/78/EK (Eiropas vienlīdzīgas attieksmes pret nodarbinātību direktīva), kā arī papildu nenormatīvus pasākumus, lai nodrošinātu, ka vecāka gadagājuma cilvēki ir informēti par savām tiesībām un viņiem vajadzības gadījumā ir pieejams atbalsts un juridiskas konsultācijas;

22.

norāda, ka vecākas sievietes darba tirgū bieži cieš no tiešas vai netiešas diskriminācijas un vairākkārtējas diskriminācijas un šī situācija ir pienācīgi jārisina;

23.

norāda — lai vecāka gadagājuma cilvēki varētu strādāt, viņiem, pirmkārt, ir jāspēj nokļūt darba vietā, tādēļ uzskata, ka ir svarīgi iespējami drīz panākt vienošanos attiecībā uz priekšlikumu direktīvai, ar ko paredz aizliegt uz vecuma faktoru balstītu diskrimināciju attiecībā uz piekļuvi precēm, aprīkojumam un pakalpojumiem, un iespējami drīz ieviest šo direktīvu;

24.

uzskata, ka vecāka gadagājuma cilvēkam nevajadzētu likt pret savu gribu pārtraukt strādāt tikai tādēļ vien, ka viņš sasniedzis patvaļīgi noteiktu obligāto pensionēšanās vecumu; tādēļ aicina dalībvalstis atkārtoti izskatīt iespēju atcelt obligāto pensionēšanās vecumu, kas neļauj turpināt strādāt tiem cilvēkiem, kuri to vēlas, taču vienlaikus saglabāt jēdzienu “pensionēšanās vecums”, lai tie cilvēki, kuri vēlas doties pensijā, to var darīt un saņemt pensiju un citas ar to saistītās priekšrocības;

25.

uzskata, ka darbaspēka vidējā vecuma vienpusīga samazināšana nozīmē nevis lielākas inovāciju iespējas, kā tas tiek bieži uzskatīts, bet gan faktiski — izmaksu samazināšanu, atlaižot pieredzējušus un līdz ar to labi apmaksātus darbiniekus, taču tā ir pieredzes, zināšanu un kompetenču izšķērdēšana, jo īpaši tajos gadījumos, kad vecāka gadagājuma cilvēku apmācīšanai ir lielāka atdeve, jo viņi ilgāk turpina strādāt vienā un tajā pašā darba vietā;

26.

uzskata, ka visiem pasākumiem attiecībā uz pensionēšanās vecumu ir jābūt balstītiem uz iesaistīto personu vajadzībām; uzsver, ka ir jāievieš elastīgāki pasākumi pensionēšanās jomā, kuri ievērotu cilvēku vajadzības apstākļos, kad darbaspēks noveco, un atbilstu darba tirgus pieprasījumam; aicina dalībvalstis piešķirt prioritāti sociālās drošības sistēmu izveidei un uzlabošanai, lai nodrošinātu šo vajadzību apmierināšanu;

27.

pauž nožēlu par to, ka iesaistīšanās uz noteiktu laiku nodibinātās darba attiecībās un īstermiņa darba līgumu skaita pieaugums atsevišķās dalībvalstīs negatīvi ietekmē cilvēku profesionālās dzīves virzību, padarot to arvien nepastāvīgāku un nedrošāku, kas izpaužas tādējādi, ka netiek nodrošināts pienācīgs atalgojums un tiesības uz sociālo drošību, ir vērojams nedeklarēts darbs un nestabila, minimāla nodarbinātība, kā arī bezdarbs, un lielākā daļa darba vietu ir grūti pieejamas vecāka gadagājuma cilvēkiem; atzīst, ka darba, izglītības, aprūpes un brīvprātīga darba periodi ir papildinoši un sniedz vērtīgu pieredzi visu vecuma grupu pārstāvjiem; atzīmē, ka nestabilas nodarbinātības pieaugums ietekmē arī pašreizējās sabiedrības finanšu drošību un līdz ar to radīs lielāku slogu nākamajām paaudzēm; tomēr norāda, ka daudzu neatkarīgas nodarbinātības veidu, pašnodarbinātības, elastīga darba laika, nepilnas slodzes darba un dažādu pagaidu darba veidu pastāvēšanai ir īpaši būtiska nozīme, lai daudzi vecāka gadagājuma cilvēki varētu palielināt savus ienākumus vai nodrošināt sev ienākumus, piemēram, ja viņiem ir jāuzņemas tuvinieku vai draugu aprūpes pienākumi;

28.

pauž pārliecību, ka elastdrošības pieeja var veicināt to, ka darba tirgus kļūst atvērtāks, pretimnākošāks un integrējošāks, un ka tā var atvieglot pāreju starp dažādiem darba mūža posmiem, īpaši tad, ja šīs pieejas pamatā ir paaudžu solidaritātes un dalītas atbildības princips un ir ievērotas visu vecuma grupu un cilvēku ar dažādiem ienākumiem rūpes un vajadzības; norāda, ka ir jāraugās, lai tiktu nodrošināti saskaņoti mehānismi pienācīgas izglītības sniegšanai, darba ņēmēju tiesību uzraudzībai un ģimenes dzīves respektēšanai; atzīmē, ka elastdrošības koncepcijā ietilpst arī vispusīgas mūžizglītības stratēģijas un mūsdienīgas, piemērotas un ilgtspējīgas sociālās drošības sistēmas;

29.

uzsver, ka ir pilnībā jāgarantē profesionālā izaugsme un izglītošanās iespējas; ikvienam cilvēkam vajadzētu būt iespējai visa mūža garumā nepārtraukti būt nodarbinātam, kas dotu tiesības saņemt pilna apjoma pensiju;

30.

uzsver, ka visu ar izglītību saistīto pasākumu centrā jābūt mūžizglītībai, kurā iesaistīties ir visu paaudžu, valsts iestāžu un uzņēmumu uzdevums; tādēļ aicina dalībvalstis atbalstīt profesionālās izglītības sistēmas, īpaši tad, ja tajās ir paredzēti arī praktiskas apmācības pasākumi, piemēram, mācību prakse;

31.

neatlaidīgi aicina ES īstenot efektīvu politiku, kas būtu vērsta uz to, lai vecāka gadagājuma strādājošie varētu palikt darba tirgū un lai viņus nediskriminētu vecuma dēļ;

32.

uzskata, ka uzņēmumos ir jāveicina darbaspēka vecuma struktūras dažādošanas kultūra — gan attiecībā uz gados jaunu darbinieku pieņemšanu, gan vecāka gadagājuma darbinieku aiziešanu — un jāpielāgo dažādi aspekti, jo īpaši paredzot iespēju pirms galīgās aiziešanas pensijā pakāpeniski samazināt slodzi atkarībā no veiktā darba grūtības pakāpes un darba, veselības un drošības apstākļiem;

33.

pauž pārliecību, ka par optimālu cilvēkresursu pārvaldību, izmantojot sākotnējo apmācību un mūžizglītību, ir atbildīgi ekonomikas dalībnieki, jo īpaši nozaru pārstāvji, kuriem ir pilnībā jāspēj iepriekš prognozēt savas vajadzības izglītības un nodarbinātības jomā;

34.

norāda — lai darbinieki varētu pilnībā izmantot mūžizglītības priekšrocības, dalība mūžizglītības pasākumos ir jāapliecina ar diplomiem un sertifikātiem; vērš uzmanību uz to, ka būtu nepieciešams vispārēji ieviest līdzšinējās izglītošanās atzīšanas praksi;

35.

ierosina regulāri uzraudzīt vecāka gadagājuma cilvēku līdzdalību mūžizglītības struktūrās un atspoguļot to statistikas datos;

36.

ierosina vecāka gadagājuma darba ņēmējiem un bezdarbniekiem paredzēt papildu stimulus dalībai mūžizglītības programmās, lai tādējādi vai nu nostiprinātu viņu statusu vai radītu iespējas veiksmīgi atgriezties darba tirgū;

37.

prasa pastiprināt jebkura vecuma sieviešu dalību mūžizglītības programmās;

38.

norāda uz aplēsēm, ka demogrāfisko pārmaiņu rezultātā 2030. gadā paredzamā ekonomiski aktīvo un ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaita attiecība būs 2:1; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt to cilvēku nozīmi, kuri pildīs aprūpes pienākumus ģimenē, šajā nolūkā izstrādājot politikas iniciatīvas, kas ļautu sievietēm un vīriešiem līdzsvarot profesionālās dzīves un aprūpes pienākumus;

39.

uzsver, ka demogrāfiskās pārmaiņas nedrīkst izmantot kā vispārēju ieganstu sociālo tiesību un pakalpojumu ierobežošanai, gluži pretēji — šīs pārmaiņas jāuztver kā mūsdienu sabiedrībai izvirzīts uzdevums, un sociālajām tiesībām un pakalpojumiem ir jābūt līdzsvarotiem gan no ekonomiski aktīvo, gan neaktīvo paaudžu perspektīvas; mudina dalībvalstis vienkāršot sociālās jomas tiesību aktus, lai tos padarītu elastīgākus, pieejamākus un saprotamākus gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem;

40.

uzskata, ka Komisijai, izmantojot jau pastāvošos Eiropas Savienības instrumentus un programmas, vajadzētu atbalstīt jaunu iniciatīvu īstenošanu, kuru mērķis būtu veicināt aktīvu, veselīgu un cilvēka cienīgu novecošanu;

41.

uzsver, ka bezdarbs jauniešu vidū ir viena no sevišķi steidzamā kārtā risināmām problēmām, jo tas var novest pie izredžu trūkuma, sociālās atstumtības un sociālo izmaksu pieauguma, turklāt tādējādi tiek nelietderīgi izšķiesti vērtīgi cilvēkresursi, un iepriekš minētie faktori kopumā ir nozīmīgs, ar sociāliem apsvērumiem pamatots dzimstības samazināšanās iemesls un pastiprināti sekmē starppaaudžu taisnīguma mazināšanos; uzsver, ka ir nepieciešams samazināt laika intervālu, kas veidojas no brīža, kad jaunietis pabeidzis kādu mācību iestādi, līdz mācību atsākšanai citā mācību iestādē, vai no mācību iestādes pabeigšanas brīža līdz darba atrašanai; atzīmē, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt jauniešu sociālo integrāciju, sniegt viņiem iespēju atrast piemērotu darbu un veicināt uzņēmējdarbību jauniešu vidū;

42.

uzsver, ka ir jāizstrādā ilgtermiņa perspektīvas jauniešiem un jāmudina Komisija veikt pasākumus, lai sekmētu jauniešu mobilitāti studiju laikā un kvalitatīvu stažēšanos, radīt jauniešiem plašākas nodarbinātības iespējas un nodrošināt viņu pilnvērtīgu līdzdalību sabiedrībā, ieguldīt jaunatnē un rosināt izmantot visas jaunatnei pienākošās iespējas, lai nākamā paaudze varētu pilnībā izmantot savas tiesības un saglabāt cieņu;

43.

uzsver, ka bezdarbs jauniešu vidū un jo īpaši reģionu nevienlīdzīga attīstība rada šķēršļus teritoriālajai kohēzijai;

44.

uzsver, ka demogrāfisko pārmaiņu rezultātā iestāsies kvalificēta darbaspēka trūkums, taču to lielā mērā var kompensēt ar kvalificētu sieviešu darbaspēku; šajā sakarībā ir būtiski, lai valsts un darba devēji mainītu attieksmi un īstenotu pasākumus, kuru mērķis būtu vispārējo nosacījumu un darba apstākļu labāka pielāgošana sieviešu vajadzībām;

45.

uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš jauniešu profesionālās karjeras sākumam un jādara viss iespējamais, lai veicinātu viņu veiksmīgu ienākšanu darba tirgū, jo neveiksmīgs profesionālās karjeras sākums var ietekmēt visu cilvēka dzīvi un viņa turpmāko iesaistīšanos darba tirgū;

46.

prasa Padomei un Komisijai pielikt īpašus pūliņus un izstrādāt konkrētus pasākumus, tostarp Eiropas jauniešu nodarbinātības garantiju, kura nodrošinātu to, ka ikvienam bez darba palikušam jaunietim ne vēlāk kā pēc četriem bezdarbnieka statusā pavadītiem mēnešiem tiek piedāvāta darba vieta, mācekļa prakses vieta, papildu apmācība vai darba un mācību apvienošanas iespējas, izvirzot nosacījumu, ka attiecīgajiem jauniešiem pašiem ir jāpieliek pūles, lai veicinātu savu iekļaušanos darba tirgū;

47.

uzskata, ka bez darba palikušiem vai nestrādājošiem jauniešiem ir jānodrošina konsultācijas, orientācija un palīdzība, kas viņiem nepieciešama, lai atgrieztos darba tirgū (vai pirmo reizi atrastu darbu), un tas pats jānodrošina arī studentiem un topošajiem studentiem, lai viņi, izraugoties profesionālo karjeru, būtu pilnībā informēti par potenciālajām nodarbinātības iespējām;

48.

aicina dalībvalstis un Eiropas Komisiju gādāt par to, lai, paplašinot ES stratēģiju 2020. gadam, tiktu sasniegti arī šādi mērķi:

49.

pauž viedokli, ka gados vecāku cilvēku nodarbinātības iespējas ir atkarīgas arī no iniciatīvām tādās jomās kā veselības aprūpe, ienākumu līmenis, citi finansiāla un cita veida stimuli salīdzinājumā ar pensijas apmēru un citām ar pensiju saistītām priekšrocībām, tālākizglītība, darba laika organizācija, darbinieku neatkarība un individuālas izvēles iespējas, labākas darba un privātās dzīves saskaņošanas iespējas, apmierinātība ar darbu un vadības attieksme, kā arī saprātīgas darba vietas izveidošana atbilstīgi Direktīvas 2000/78/EK noteikumiem, un sociālajiem partneriem šīs iniciatīvas jāattīsta kopīgā sadarbībā un aptverot visus darba ņēmējus;

50.

uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāmudina uzņēmumi ieviest darbaspēka vecuma struktūras dažādošanas stratēģijas, jo vecāka gadagājuma darbinieku pieredze un kvalifikācija veicinās šo uzņēmumu konkurētspēju;

51.

iesaka sociālajiem partneriem, darba devējiem un dalībvalstīm nodrošināt darbiniekiem, kuri pārsnieguši 50 gadu vecumu, profesionālās izaugsmes iespējas līdz pat darba mūža noslēgumam;

52.

prasa konkrētas iniciatīvas dažāda vecuma darbinieku sadarbības veicināšanai darba procesā, mudina atbalstīt uzņēmumus, kuri īsteno šādas iniciatīvas, un apbalvot izcilus projektus, tā parādot, ka dažādu paaudžu sadarbība palielina konkurētspēju un harmonisku izaugsmi;

53.

ierosina uzņemties konkrētas iniciatīvas ar mērķi izveidot jaunu uzņēmējdarbības kultūru cilvēkresursu pārvaldības jomā — pievērsties gados vecāku darba ņēmēju nodarbināšanai un veidot saikni starp šo pieeju un uzņēmumu sociālo atbildību;

54.

ir pārliecināts, ka dalībvalstis varētu palielināt valsts nodarbinātības aģentūru efektivitāti vecāka gadagājuma bezdarbnieku nodarbināšanas jomā, tostarp piedāvājot nodarbinātības iespējas sociālajā jomā un sabiedriskas nozīmes darbā;

55.

pauž pārliecību, ka tiesības aiziet pensijā pienākas ikvienam darba ņēmējam, kurš sasniedzis likumā paredzēto pensionēšanās vecumu, ko attiecīgā dalībvalsts noteikusi, apspriežoties ar sociālajiem partneriem un ievērojot valstī valdošās tradīcijas; uzskata — ja darba ņēmējs nolemj neturpināt strādāt pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas, šis lēmums nedrīkst ietekmēt viņa tiesības uz pensiju vai citas sociālās tiesības;

56.

aicina Padomi un dalībvalstis vēlākais līdz 2012. gadam sagatavot neitrālu pārskatu par vecuma ierobežojumiem, ko piemēro konkrētiem nodarbinātības veidiem vai attiecībā uz konkrētu amatu ieņemšanu, vai saistībā ar aizdevumu piešķiršanu un apdrošināšanas līgumu slēgšanu, un atcelt šādus ierobežojumus; aicina Padomi un dalībvalstis pievērsties jautājumam par gados vecāku cilvēku grūtībām saņemt kredītu;

57.

aicina Komisiju pārskatīt ar veselīgu novecošanu saistītos pasākumus un 2011. gadā nākt klajā ar rīcības plānu attiecībā uz šādiem aspektiem:

58.

atzinīgi vērtē to, ka virkne pilsoniskās sabiedrības organizāciju ir pasludinājušas 29. aprīli par Paaudžu solidaritātes dienu, un aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumu ar mērķi pasludināt 2012. gadu par Eiropas paaudžu solidaritātes un aktīvas novecošanas gadu, lai tādējādi skaidri parādītu vecāka gadagājuma cilvēku nozīmi sabiedrībā un radītu iespējas jauniešu un vecāka gadagājuma cilvēku kopīgai sadarbībai;

59.

uzskata, ka aktīvas novecošanas jautājums dalībvalstīm ir jānosaka par vienu no turpmāko gadu prioritātēm; norāda, ka tas jo īpaši nozīmē, ka būs nepieciešams radīt labvēlīgus nosacījumus vecāku cilvēku potenciāla izmantošanai un veidot inovatīvu pieeju darbam, kā arī atbilstīgi izglītot palīdzības dienestu personālu;

60.

uzskata, ka aktīva novecošana ir jāskata plašākā perspektīvā, tiecoties panākt sieviešu un vīriešu ilgtspējīgu nodarbinātību visas darba dzīves garumā, turklāt, lai mudinātu vecākus cilvēkus palikt strādāt, ir jāuzlabo darba apstākļi, lai aizsargātu viņu veselību un drošību, vai arī jāpielāgo darba vietas viņu veselības stāvoklim un vajadzībām, jāapkaro diskriminācija vecuma vai dzimuma dēļ, jāatjaunina cilvēku prasmes, nodrošinot pienācīgu piekļuvi mūžizglītībai un apmācībai, kā arī nepieciešamības gadījumā jāpārskata nodokļu un sociālās palīdzības sistēmas, lai nodrošinātu iedarbīgus stimulus ilgākai nodarbinātībai;

61.

uzskata, ka dalībvalstīm un Komisijai vajadzētu izmantot visas iespējas, ko sniedz atvērtās koordinācijas metode, nodarbinātības stratēģija un citi Kopienas instrumenti un programmas, tostarp struktūrfondu, īpaši Eiropas Sociālā fonda, finansiālais atbalsts, lai veicinātu aktīvu novecošanu;

62.

uzskata, ka dalībvalstīm un Komisijai vajadzētu izmantot pastāvošās padomdevējas komitejas un politikas jomu komitejas, tostarp Sociālās aizsardzības komiteju, Nodarbinātības komiteju, Ekonomikas politikas komiteju, Demogrāfijas jautājumu ekspertu grupu, lai panāktu, ka aktīvas novecošanas jautājums arī turpmāk būtu viena no ES un dalībvalstu svarīgākajām politiskajām prioritātēm;

63.

aicina Padomi un dalībvalstis nekavējoties nodrošināt visiem pensionāriem pienācīgu pensiju, kas nekādā gadījumā nedrīkst būt zem nabadzības sliekšņa;

64.

aicina Komisiju veikt pētījumu par to, cik efektīva ir vecāku darba ņēmēju aktīva iesaistīšanās darba tirgū un kādas priekšrocības tā sniedz sociālās drošības sistēmu dzīvotspējas, ražīguma veicināšanas un izaugsmes un sociālās atstumtības apkarošanas jomā;

65.

uzsver, ka līdz ar sabiedrības novecošanu ir jārūpējas par to, lai, palielinoties nepieciešamās aprūpes apjomam, sievietes nebūtu pārslogotas, un tāpēc visās dalībvalstīs sievietēm un vīriešiem ir jāspēj apvienot darba un ģimenes pienākumus un ir jāpanāk šo pienākumu vienmērīgs sadalījums starp sievietēm un vīriešiem; uzsver arī to, ka tāpēc ir vajadzīga kvalitatīva aprūpe par pieejamu samaksu, labākas bērnu pieskatīšanas un izglītošanas iespējas, paternitātes atvaļinājums un vīriešu nepilnas slodzes nodarbinātības veicināšana;

66.

uzsver, ka vecākiem cilvēkiem ģimenē bieži vien ir liela nozīme, jo viņi rūpējas par bērniem skolas brīvdienu laikā un pēc stundām, un tas ir ļoti vērtīgi ne tikai vispārīgā skatījumā, bet arī no ekonomiskā viedokļa;

67.

atzīst, ka ir jārīkojas, lai uzlabotu ne tikai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma noteikumus, bet arī noteikumus, kas reglamentē paternitātes atvaļinājuma un bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu strādājošiem tēviem;

68.

vērš uzmanību uz to, ka visā ES ir nepieciešami pasākumi dzimstības palielināšanai, jo pretējā gadījumā Eiropā nebūs iespējams atrisināt sabiedrības novecošanas problēmu;

69.

mudina dalībvalstis īstenot ģimenēm labvēlīgas pastāvīgas ilgtermiņa iniciatīvas, piemēram, paredzot vecākiem tiesības saņemt papildu pabalstus, jo īpaši papildu pasākumus vientuļo māšu atbalstam, un nodokļu vai sociālos atvieglojumus uzņēmumu bērnudārziem un brīvprātīgo, sadarbības un labdarības organizācijām; tāpat mudina īstenot paraugprakses apmaiņu, izmantojot Eiropas Ģimeņu alianses programmu un citas šajā jomā nozīmīgas platformas un organizācijas; aicina dalībvalstis izveidot stimulējošas sistēmas, kas ļautu darba ņēmējiem izmantot pilnu vai daļēju atvaļinājumu, lai rūpētos par bērniem, nodrošinot, ka prombūtnes laikā tiek saglabātas šo darbinieku līdzšinējās tiesības;

70.

aicina dalībvalstis izveidot integrētas aprūpes sistēmas, lai atvieglotu pienākumu slogu tām personām, kuras aprūpē vecus cilvēkus vai invalīdus, un lai dotu iespēju šīm personām iesaistīties darba tirgū;

71.

pauž viedokli, ka tiesības strādāt nepilnu slodzi, elastīgas darba vietas, darba ņēmēju vajadzībām pielāgots darba laiks, piemēroti noteikumi attiecībā uz maternitāti, grūtniecību, bērna kopšanas atvaļinājumu, bērna pabalstu, darba vietas dalīšanu un darba veikšanu mājās, vienlaikus saglabājot augstu sociālās drošības līmeni, ir pasākumi, kas veicina aprūpes un darba pienākumu savienošanu;

72.

uzskata, ka ir ārkārtīgi nepieciešams atbalstīt paaudžu solidaritāti, īpaši dzimumu aspektā, ar mērķtiecīgas nodokļu politikas palīdzību, ar pasākumiem aktīvas novecošanas veicināšanai, ar mājokļu politiku un ar bērniem, veciem cilvēkiem, kā arī cilvēkiem ar invaliditāti un apgādājamiem cilvēkiem paredzētu integrētu pakalpojumu tīkliem, lai tādējādi pozitīvi ietekmētu darba, ģimenes un personiskās dzīves saskaņošanas iespējas;

73.

uzsver, ka apvienot darbu un ģimenes dzīvi ir iespējams tikai tad, ja bez atlīdzības veicamie aprūpes pienākumi ir taisnīgāk sadalīti starp sievietēm un vīriešiem un ja ģimenēm ir pieejami kvalitatīvi aprūpes pakalpojumi par pieņemamām cenām; aicina dalībvalstis nodrošināt pieejamus, elastīgus un augstas kvalitātes pakalpojumus par pieņemamām cenām, īpaši bērnu aprūpes pakalpojumu pieejamību, cenšoties radīt apstākļus, kas ļautu sniegt nepieciešamo aprūpi 50 % bērnu vecumā līdz 3 gadiem un 100 % bērnu vecumā no 3 līdz 6 gadiem, un aicina uzlabot aprūpes pieejamību pārējiem apgādājamiem cilvēkiem un nodrošināt piemērotus atvaļinājuma nosacījumus gan mātēm, gan tēviem;

74.

norāda, ka daudziem veciem cilvēkiem, iespējams, ir tikai daži ģimenes locekļi, no kuriem saņemt atbalstu, vai arī ģimenes vispār nav, un aicina dalībvalstis aktīvāk veicināt paraugprakses apmaiņu par to, kā nodrošināt, lai veci cilvēki pēc iespējas ilgāk varētu dzīvot neatkarīgi, un gadījumos, kad nepieciešama palīdzība, šie pakalpojumi būtu pieejami un individuāli pielāgoti konkrētā cilvēka vajadzībām;

75.

atzīmē — ja darba tirgū nebūs nodrošināti nosacījumi darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošanai, trūks stimulu ģimenēm paredzētu pakalpojumu klāsta paplašināšanai, samazināsies dzimstība un turpināsies Eiropas sabiedrības novecošana;

76.

aicina uzņēmumus un valstis attīstīt kvalitatīvu atbalstu un konsultācijas tiem cilvēkiem, kas aprūpē gados vecus ģimenes locekļus, un piedāvāt iespēju šos pakalpojumus ņemt vērā, aprēķinot pensijas tiesības, un paredzēt atbilstošu finansiālu kompensāciju. uzskata, ka aprūpi, ko īsteno ģimenes locekļi, nedrīkst uzskatīt par veidu, kā ietaupīt līdzekļus;

77.

uzskata, ka jaunu tirgu apguve tajā tautsaimniecības jomā, kas orientēta uz veco cilvēku vajadzībām, piedāvā plašas izredzes uzlabot konkurētspēju un inovācijas spēju, kāpināt izaugsmi un paaugstināt nodarbinātības līmeni, kā arī paplašināt brīvprātīgo darbību; uzskata, ka, pretodamās tiesību aktiem, kas paredz apkarot diskrimināciju vecuma dēļ, daudzas uzņēmējdarbības jomā darbojošās “jumta” organizācijas šo iespēju ir palaidušas garām;

78.

uzskata, ka digitālo plaisu — parādību, kura īpaši skar sievietes, it īpaši gados vecākas sievietes, un kura izraisa profesionālo un sociālo atstumtību, — varētu apkarot, ja skolas uzņemtos eksperimentālas iniciatīvas, piedāvājot apmācību informācijas tehnoloģiju jomā;

79.

pauž pārliecību, ka vienošanās par jauniem, stingriem tiesību aktiem, kuri nepieļaus diskrimināciju attiecībā uz piekļuvi precēm un pakalpojumiem, pavērs plašas ekonomiskās izaugsmes un nodarbinātības iespējas, jo tiks likvidēti šķēršļi, kas neļauj vecākiem cilvēkiem piekļūt noteiktām precēm un pakalpojumiem; aicina likvidēt visus nepamatotos un netaisnīgos vispārējos nosacījumus, kuri ierobežo piekļuvi precēm un pakalpojumiem, pamatojoties vienīgi uz vecuma faktoru, un liedz daudziem vecākiem cilvēkiem iegādāties, piemēram, apdrošināšanas polises, ceļojumus vai noīrēt automašīnu;

80.

aicina dalībvalstis radīt attiecīgus pamatnosacījumus, it īpaši novatoriskus un neierobežotus rīcības principus, kuros būtu ņemti vērā atšķirīgie apstākļi dažādos reģionos;

81.

uzskata, ka ir jāstrādā ciešākā saistībā ar reāliem apstākļiem, piemēram, jāizveido reģionālās, teritoriālās vai vietējās nodarbinātības padomes, kas vienotu politisko lēmumu pieņēmējus un sociālos partnerus;

82.

uzskata, ka dalībvalstīm būtu stingri jāvēršas pret nelegālo nodarbinātību un ēnu ekonomiku, kurā darbojas nedeklarēts darbaspēks, jo tas ārkārtīgi kaitē ES darba tirgum, un uzskata, ka nepietiek vien ar iekšējā darbaspēka aizsardzības pasākumiem; norāda, ka pret nedeklarētu darbu ir jācīnās, vēršot pasākumus vai sankcijas pret darba devējiem un/vai starpniekiem;

83.

prasa pilnveidot nelegālās nodarbinātības apkarošanu, it īpaši palielinot kontroles iestādēm (uzņēmumu inspekcijas dienestiem, darba tiesām) pieejamos cilvēkresursus un pārējos resursus;

84.

vērš uzmanību uz to, ka sociālās drošības sistēmas saskaras ar sarežģītiem uzdevumiem un ka dalībvalstīm būs jāveic vērienīgas strukturālās reformas un jāmeklē jauni veselības aprūpes un pensiju ilgtspējīgas finansēšanas veidi;

85.

uzskata, ka, ņemot vērā sabiedrības straujo novecošanu, kas kļūst par globālu problēmu un tuvākajos gados radīs problēmas dalībvalstu veselības aprūpes un sociālās labklājības sistēmām, Komisijai vajadzētu uzņemties koordinējošu lomu, lai izstrādātu risinājumus attiecībā uz vecāku cilvēku veselības aizsardzības un aprūpes pakalpojumiem un dalībvalstīs izplatītu paraugprakses piemērus;

86.

aicina vairāk rūpēties par to, lai vecāki cilvēki būtu informēti par savām tiesībām un pienākumiem saistībā ar sociālo drošību un pensijām un lai šī informācija tiktu sniegta vienkāršā un pieejamā veidā;

87.

uzsver, ka pie cilvēktiesībām pieder arī tiesības uz pienācīgas kvalitātes dzīvi un ka cilvēki, kuri visu mūžu ir strādājuši, nedrīkst kļūt par ekonomikas krīzes upuriem;

88.

uzsver, ka ir jāvēršas pret vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirībām, kas ES 27 valstīs pašlaik sasniedz 17 %, jo šīs parādības sekas ir zemāki ienākumi pēc pirmā bērna piedzimšanas un vēlāk — zemākas pensijas un augstāks nabadzības līmenis vecāku sieviešu vidū;

89.

aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt sociālās labklājības sistēmas, kurās joprojām vērojamas lielas atšķirības starp vīriešu un sieviešu pensijas apmēru, un apsvērt iespējas ieviest korekcijas koeficientus, ņemot vērā iemaksu pārtraukumus, kas radušies, strādājot pagaidu darbu vai uzņemoties mātes pienākumus;

90.

uzsver, ka sociālās politikas jomā ir jāņem vērā visu ES dalībvalstu prakse, jo dalībvalstu pensiju sistēmas ir atšķirīgas;

91.

uzsver, ka samazināt prognozēto slogu, kas gulsies uz nākamajām paaudzēm un kļūs arvien apjomīgākāks, ir viena no svarīgākajām prioritātēm, ņemot vērā to, cik ievērojami pieaug to cilvēku īpatsvars, kuri sasnieguši 80 gadu vecumu;

92.

norāda uz pasaules ekonomikas recesijas ietekmi uz valstu budžetiem un ekonomiku kopumā; turklāt uzskata, ka sabiedrības novecošana kopā ar dzimstības līmeņa samazināšanos Eiropā iezīmē visaptverošu demogrāfiskās situācijas pārmaiņu, kuras dēļ būs jāreformē Eiropas valstu sociālās labklājības un nodokļu sistēmas, tostarp pensiju sistēmas, paredzot labu aprūpi vecākajām paaudzēm, taču vienlaikus cenšoties nepieļaut parādu sloga uzkraušanu jaunākajām paaudzēm; rosina reformēt Stabilitātes un izaugsmes paktu, lai dalībvalstis varētu izpildīt savu pienākumu nodrošināt ilgtspējīgākas pensiju sistēmas;

93.

norāda, ka daudzi ar sabiedrības demogrāfiskajām pārmaiņām saistītie jautājumi ir dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē un ka Kopienas vispārējā kompetencē neietilpst Eiropas mēroga noteikumu izstrāde demogrāfisko pārmaiņu radīto problēmu risināšanai; atzīst, ka katrai dalībvalstij ir jārīkojas tā, lai nodrošinātu ilgtspējīgas valsts finanses, ar kurām būtu arī iespējams atbilstoši reaģēt uz demogrāfiskām pārmaiņām;

94.

norāda, ka pēdējos gados ir izmantotas dažādas ar paaudžu jautājumu saistītu datu uzskaites, valsts parāda plānošana nākamajām desmitgadēm un tā radītās izmaksas nākamajām paaudzēm, un šie aprēķini parāda nepietiekamu ilgtspējību, piemēram, pieprasītajā primārajā bilancē, kas atspoguļo arī strukturālo budžeta bilanci, kura ir vajadzīga, lai nodrošinātu publisko finanšu ilgtspējību;

95.

aicina Komisiju pastāvīgi veikt ar paaudžu jautājumu saistītu datu uzskaiti, tostarp aprēķinus par parāda nastu nākotnē un dalībvalstu budžetu nepietiekamu ilgtspējību, un iegūtos rezultātus publiskot viegli pieejamā un saprotamā veidā;

96.

norāda, ka pašreizējās parāda prognozes ir satraucošas un uzkraus milzīgu nastu nākamajām paaudzēm, un tādēļ aicina dalībvalstis samazināt strukturālos primāros deficītus un tuvināties ilgtspējīgai parāda attiecībai pret IKP;

97.

ierosina, lai dalībvalstis nāk klajā ar pasākumiem vispārējās produktivitātes celšanai, it īpaši sociālās labklājības pakalpojumu sniegšanas jomā, tostarp veselības aprūpē un veco cilvēku aprūpē;

98.

norāda — ja vecumdienās, kas, palielinoties paredzamajam mūža ilgumam, kļūst arvien garākas, cilvēki būtu veseli, nevis slimi, tad valstu finanšu ilgtspējības problēmas saskaņā ar dažiem aprēķiniem būtu par 1,5 % no IKP mazākas, un tādēļ uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi novērst veselības problēmu rašanos un ārstēties pēc iespējas laicīgāk;

99.

pauž bažas par daudzu dalībvalstu nespēju reformēt pensiju sistēmu; aicina Komisiju sniegt situācijas analīzi par visām dalībvalstīm, pievēršoties ilgtermiņa riskiem katrā no tām;

100.

uzsver, ka dalībvalstīm jāveicina iedzīvotāju iesaistīšanās darba tirgū, ieviešot elastīgus darba laikus, atbalstot nepilna darba laika nodarbinātību un tāldarbu;

101.

mudina dalībvalstis nodokļu un pabalstu sistēmās paredzēt atbalstu ģimenēm un veicināt bērnu aprūpes pakalpojumu sniegšanu ģimenēm ar maziem bērniem;

102.

mudina dalībvalstis novērst visus šķēršļus — it īpaši saistībā ar nodokļiem un pensijām — vecāka gadagājuma cilvēkiem, lai viņi varētu turpināt strādāt pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas, un mudina ieviest efektīvus atbalsta mehānismus un stimulus, jo novecošanas ietekme ir atkarīga no bezdarba līmeņa un vidējā darba laika ilguma;

103.

ņemot vērā demogrāfiskās tendences, uzskata, ka sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu jomai ir liels ilgtspējīgu un pienācīgu darbavietu radīšanas potenciāls;

104.

uzskata, ka migrācija, kurai seko sekmīga integrācija, tostarp ekonomiskā integrācija, var veicināt demogrāfisko pārmaiņu pārvarēšanu un ka savulaik imigrējušo cilvēku vidū vēl joprojām ir pārāk daudz tādu cilvēku, kuri neizjūt piederību dalībvalstij, kurā viņi apmetušies uz dzīvi, un tas daļēji ir pret viņiem vērstās diskriminācijas dēļ;

105.

pauž pārliecību, ka ir visai svarīgi, lai norisinātos atklātas un godīgas debates par dažādiem imigrācijas politikas jautājumiem, imigrantu uzņemšanas nosacījumiem un viņu ekonomiskajām perspektīvām, nelegālās imigrācijas problēmām, pieaugošo bezdarba līmeni imigrantu vidū, kura iemesls ir ekonomiskā krīze, un par ieceļotāju sociālās un kultūras izolācijas efektīviem novēršanas pasākumiem;

106.

aicina pievērst uzmanību tam, ka veciem cilvēkiem dabiskā kārtā piemīt mazāka sociālā mobilitāte un zemākas piemērošanās spējas jaunai videi, taču viņiem ir labākas integrēšanās prasmes;

107.

pauž pārliecību, ka veiksmīgas integrācijas priekšnoteikumi ir demokrātijas tradīcijām un konstitucionālajām pamatvērtībām atbilstīga identifikācija, vienlīdzīga iesaistīšanās un atbildība un ka integrācija sekmīgi norisināsies tikai tad, ja imigranti būs gatavi pielāgoties, savukārt uzņemošās valsts iedzīvotāji vēlēsies uzņemt šos cilvēkus savā valstī, un ka paaudžu solidaritāti papildina kultūru solidaritāte, kas nozīmē atbrīvošanos no visiem pret citām kultūrām vērstiem aizspriedumiem;

108.

uzskata, ka tas, vai uzņemošās valsts iedzīvotāju vidū izveidosies labvēlīgs noskaņojums pret imigrantiem, ir tieši atkarīgs no precīzas un vispusīgas informācijas sniegšanas un pret ksenofobiju neiecietīgas kultūras izveides;

109.

pauž pārliecību, ka aktīva novecošana nozīmē pilnīgu iekļaušanos sabiedrības dzīvē un līdzdalību demokrātijai raksturīgajos lēmumu pieņemšanas procesos;

110.

vērš uzmanību uz to, ka demogrāfiskās pārmaiņas dažādos reģionos norisinās ārkārtīgi atšķirīgi un to rezultātā vērojama izceļošana no lauku apvidiem un nomaļajiem reģioniem, tādēļ ir jāparedz sociālās un medicīniskās aprūpes struktūru pārveide, jādara pieejams nepieciešamais finansējums, intensīvi jādalās pieredzē par labākās prakses piemēriem un jāatbalsta jauninājumi un pakalpojumi, kuru pamatā ir mūsdienīgas informācijas un sakaru tehnoloģijas;

111.

uzskata, ka pakalpojumu sniegšanu mājās vecākiem cilvēkiem varētu atbalstīt un organizēt, veicinot autonomus un kooperatīvus darbības veidus, kuru pamatā būtu līgumi ar vietējām varas iestādēm un īpaši ieviesti taloni ģimenēm;

112.

ņemot vērā nenovēršamo sabiedrības novecošanu, aicina dalībvalstis un Komisiju vispusīgi sadarboties, lai izstrādātu ilgtspējīgu ilgtermiņa aprūpes sistēmu finansēšanas nosacījumus, tā nodrošinot nepieciešamo aprūpes pakalpojumu pieejamību;

113.

uzsver, ka veselības aprūpes jomā pastāv acīmredzama gados vecāku cilvēku diskriminācija; norāda, ka gados vecāki pacienti retāk nekā jaunāki pacienti saņem visu nepieciešamo ārstēšanu, un vienīgais šādas diskriminācijas iemesls ir pacienta vecums; uzskata, ka šādas atšķirības ārstēšanā un medicīniskajā aprūpē var negatīvi ietekmēt veco cilvēku veselības stāvokli;

114.

norāda, ka demogrāfiskās pārmaiņas un to sekas Eiropas Savienības austrumu un rietumu valstīs izpaužas atšķirīgi un ka ir nepieciešama vienota politika, kas nodrošinātu līdzsvarotu izaugsmi un ilgtspējīgu reģionālo attīstību;

115.

aicina dalībvalstis palīdzēt reģioniem, kuru iedzīvotāji izceļo, garantējot augsta līmeņa vispārējas nozīmes pakalpojumus (piemēram, izglītošanās iespējas, tostarp bērnu un pirmsskolas vecuma bērnu aprūpi, labklājības un veselības aprūpes pakalpojumus, pasta pakalpojumus) un pieejamību (piemēram, attiecībā uz sabiedrisko transportu, transporta infrastruktūrām un telekomunikāciju tīkliem), un censties uzturēt iedzīvotāju līdzdalību ekonomiskajā dzīvē un viņu prasmes (piemēram, ar apmācību, tostarp ar mūžizglītības metodēm, ar jauno tehnoloģiju izmantošanu un ieguldījumiem tajās); prasa pielāgot šo uzdevumu īstenošanas praktiskos principus vietējiem apstākļiem un vietējiem dalībniekiem, kā arī uzlabot viņu pielāgošanās spēju; vērš īpašu uzmanību uz stāvokli salās, pierobežas apgabalos, kalnu apgabalos un citos reģionos, kuri atrodas tālu no apdzīvotām vietām;

116.

aicina dalībvalstis apsvērt regulētas darbaspēka migrācijas iespējas (attiecībā uz trešo valstu iedzīvotāju imigrāciju Eiropas Savienībā);

117.

uzsver, ka cilvēkiem neatkarīgi no viņu ienākumu līmeņa, vecuma, sociālā statusa vai veselības apdraudējumiem ir jāsaņem izmaksu ziņā pieņemama un kvalitatīva medicīniskā palīdzība un aprūpe un, lai to panāktu, ir pēc iespējas ātrāk jāpieņem ES jaunais likumdošanas priekšlikums diskriminācijas apkarošanas jomā, jo tas attiecas arī uz veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību;

118.

atzinīgi vērtē ES finansēto projektu “PREDICT” (tā mērķis ir uzlabot vecāku cilvēku iesaistīšanu zāļu klīniskās izpētes projektos), kura norises gaitā mēģina konstatēt, kāpēc zāļu klīniskās izpētes jomā joprojām pastāv vecāku cilvēku diskriminācija; uzskata, ka veciem cilvēkiem būtu jālieto tādi medikamenti, kuru iedarbīgums un nekaitīgums ir pārbaudīts pētījumos ar viņu vecuma pacientiem;

119.

atzīst dalībvalstīs paveikto darbu vecu cilvēku aprūpes jomā, taču aicina dalībvalstis pievērst vēl vairāk uzmanības sniegto pakalpojumu kvalitātes kritēriju ieviešanai un tam, kā nodrošināt pakalpojumu atbilstību minētajiem kritērijiem; uzskata, ka dalībvalstīm un Komisijai būtu jāuzlabo savstarpējā sadarbība aprūpes pakalpojumu uzraudzības jomā un ka dalībvalstīm šajā nolūkā būtu jāapsver iespēja izveidot nacionālo aprūpes kontaktpunktu tīklu, ko varētu izmantot gan valstu, gan Eiropas līmenī, lai iegūtu informāciju par piedāvātajiem aprūpes pakalpojumiem un to kvalitāti, un attiecīgā gadījumā iesniegtu sūdzības par pakalpojumu kvalitāti;

120.

prasa Komisijai izstrādāt Zaļo grāmatu par sliktu izturēšanos pret vecāka gadagājuma cilvēkiem un šo cilvēku aizsardzību sabiedrībā un aprūpes iestādēs;

121.

aicina dalībvalstis, piemērojot atklātās koordinācijas metodi, apmainīties ar informāciju un paraugpraksi attiecībā uz vecāka gadagājuma cilvēku ilgtermiņa aprūpi, īpaši akcentējot pasākumus, kas paredzēti, lai aizsargātu vecāka gadagājuma cilvēkus sabiedrībā un aprūpes iestādēs un nepieļautu sliktu izturēšanos pret viņiem;

122.

atzīst, ka liels skaits migrējošo sieviešu strādā vecāku cilvēku aprūpes jomā, un ierosina, no vienas puses, pastiprināt dalībvalstu veiktās kontroles, lai šajā jomā mazinātu nelegālo nodarbinātību, un, no otras puses, uzlabot šajā jomā strādājošo personu iespējas iesaistīties mūžizglītības pasākumos, apmeklējot attiecīgus mācību kursus, lai uzlabotu sniegtās aprūpes kvalitāti;

123.

aicina dalībvalstis risināt problēmas, ar ko saskaras cilvēki, kuri aprūpē savus tuviniekus, tostarp pievēršoties šo cilvēku tiesībām brīvi izvēlēties, vai uzņemties attiecīgos aprūpes pienākumus, iespējai apvienot aprūpes pienākumus ar algotu darbu, kā arī sociālo pakalpojumu un pensiju sistēmu pieejamībai, lai, uzņemoties tuvinieka aprūpi, nebūtu jānonāk nabadzībā;

124.

uzsver, ka ir svarīgi, lai tiesības uz sociālo drošību un pensiju tiktu noteiktas individuāli, ņemot vērā bez atlīdzības veikto aprūpes darbu;

125.

uzskata, ka ir nepieciešams izstrādāt visā Eiropas Savienībā piemērojamu rīcības kodeksu, kuru pieņemtu Eiropas Parlaments un Padome un kurā būtu paredzētas minimālās pamatnostādnes un veicamie uzdevumi attiecībā uz ilgtermiņa aprūpes nodrošināšanu;

126.

uzskata, ka ikvienam indivīdam vajadzētu būt iespējām iesaistīties sabiedriskajā dzīvē; taču uzsver, ka sabiedriskajai darbībai arī turpmāk ir jābūt balstītai uz brīvprātības principu;

127.

uzsver, ka, ņemot vērā demogrāfiskās tendences, arvien svarīgāka kļūst aktīva pilsoniskuma ideja; turklāt sabiedrisko pienākumu uzņemšanās ir saistīta ar nepieciešamību no jauna izvērtēt attiecības starp pilsoņiem un valsti;

128.

uzskata, ka aprūpes sniegšana no attiecīgā personāla prasa augstu kvalifikācijas līmeni un sevišķi lielu atbildības izjūtu, un tas ir pienācīgi jāatzīst gan sociālā, gan finansiālā ziņā; uzskata, ka tikai šādā veidā būs iespējams ilgstoši saglabāt kvalitātes līmeni un pieņemt darbā pietiekamu daudzumu kvalificētu un motivētu aprūpes darbinieku;

129.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

13.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 74/34

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par pētniecības pamatprogrammu īstenošanas vienkāršošanu (COM(2010)0187),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. jūnija lēmumu par pieņemamības kritērijiem personāla izmaksu aprēķināšanas metodoloģijām (C(2009)4705),

—

ņemot vērā ekspertu grupas ziņojumu par Sesto pamatprogrammu (2002–2006) ex post novērtējumu (Rietschel ziņojums) un vēlāko Komisijas paziņojumu (COM(2009)0210),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 26. maija paziņojumu “Vairāk vai mazāk pārbaužu? Pareizais līdzsvars starp kontroles administratīvajām izmaksām un kļūdas risku” (COM(2010)0261),

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 3. decembrī pieņemtos secinājumus par “pamatnostādnēm attiecībā uz Eiropas pētniecības un uz pētniecību balstīta novatorisma nākotnes prioritātēm Lisabonas stratēģijā laikposmā pēc 2010. gada”, kā arī Konkurētspējas padomes 2010. gada 26. maijā pieņemtos secinājumus par “vienkāršotām un efektīvākām Eiropas pētniecības un jauninājumu programmām”,

—

ņemot vērā Berlīnes deklarāciju par atklātu piekļuvi zināšanām dabaszinātnēs un humanitārajās zinātnēs,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Budžeta kontroles komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7–0274/2010),

A.

tā kā Septītā pamatprogramma (FP7) ir vērienīgākā pārvalstiskā pētniecības un izstrādes programma pasaulē un tā ir svarīgs faktors, veidojot Eiropas pētniecības telpu un īstenojot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus;

B.

tā kā pētniecība nodrošina būtisku ieguldījumu, veicinot ekonomisko izaugsmi, darba vietu radīšanu un zaļo un ilgtspējīgo enerģiju;

C.

tā kā pamatprogramma paredz pētniecībā visaugstākos izcilības, efektivitātes un lietderības standartus, lai piesaistītu un noturētu Eiropā labākos zinātniekus un radītu inovatīvāku un uz zināšanām balstītu ES ekonomiku, kas spētu konkurēt globālajā ekonomikā;

D.

tā kā valstu, reģionu un Eiropas pētniecības politikas koordinācija joprojām ir ierobežota un tas rada nopietnus šķēršļus ekonomiski izdevīgu risinājumu sasniegšanai;

E.

tā kā, neraugoties uz veiktajiem FP6 uzlabojumiem, pašreiz FP7 pārvaldību raksturo pārmērīga birokrātija, zems riska pielaides līmenis, nepietiekama efektivitāte un nepamatota termiņu neievērošana, kas rada reālus šķēršļus zinātnieku, augstskolu, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, uzņēmumu un ražotāju (jo īpaši nelielo pētniecības vienību, tostarp MVU) līdzdalībai;

F.

tā kā visas ieinteresētās personas aicina vēl vairāk vienkāršot un saskaņot noteikumus un procedūras, lai gan vienkāršošana nedrīkst būt pašmērķis, bet gan līdzeklis, kas padara ES pētniecības finansēšanu pievilcīgu un pieejamu, un samazināt laiku, kāds pētniekiem jāiegulda pašā procesā;

G.

tā kā no rezultātiem atkarīgs finansējums var ierobežot pētniecības projektu klāstu, saglabājot mazāk riskantus projektus un uz tirgu orientētus pētījumus, kas var Eiropas Savienībā traucēt sasniegt izcilību un jaunas robežas pētniecībā un inovācijās;

H.

tā kā ir skaidri jānošķir pētniecība un inovācijas, jo tie ir divi atšķirīgi procesi (pētniecība ieguldījumus pārvērš zināšanās, bet inovācijas pārvērš zināšanas ieguldījumos);

I.

tā kā pašreizējais vienkāršošanas process notiek izšķirīgā brīdī, radot stimulus FP7 vidusposma pārskatīšanai un nākamās FP8 sagatavošanai;

J.

tā kā, gatavojot un īstenojot pašreizējo FP7 un turpmākās pamatprogrammas, ir jābalstās uz vienkāršības, noturīguma, pārredzamības, juridiskās noteiktības, saskanības, izcilības un uzticības principiem,

1.

atbalsta Komisijas paziņojumā pausto iniciatīvu vienkāršot pētniecības pamatprogrammu īstenošanu, nodrošinot nopietnus un radošus pasākumus, lai novērstu vājās vietas, kas apgrūtina līdzdalību pamatprogrammās;

2.

pievērš uzmanību tam, ka, neraugoties uz vienkāršošanas procesa nozīmīgumu, tā ir tikai viena no vajadzīgajām reformām, lai uzlabotu ES pētniecības finansējumu;

3.

uzsver, ka attiecībā uz katru atsevišķu vienkāršošanas pasākumu ir jāatrunā, vai tas stājas spēkā jau pašreizējā tiesiskajā regulējumā vai ir vajadzīgas izmaiņas Finanšu regulas noteikumos, līdzdalības noteikumos vai īpašos noteikumos, kurus piemēro pamatprogrammām;

4.

aicina Komisiju sniegt ieguldījumu pašreizējā Finanšu regulas reformā, kurai ir šādi mērķi: pastiprināt saskanību pašreizējā tiesiskajā regulējumā, reducēt noteikumus, panākt skaidrību un nepārprotamību, kā arī pārvaldības iespēju; šajā nolūkā aicina noteikumus par dalību iestrādāt Finanšu regulā;

5.

uzsver, ka līdztekus vienkāršošanai, ko ierosina Komisija, būtu jāsagatavo sīki izstrādāts plāns pētniecības infrastruktūras attīstīšanai jaunajās dalībvalstīs, lai radītu vienādas iespējas visām dalībvalstīm piekļūt finansējumam saskaņā ar FP7 un turpmāko FP8;

6.

atzīmē, ka privātā sektora dalība pamatprogrammā joprojām ir neliela sakarā ar sarežģītajiem un laikietilpīgajiem noteikumiem, kas reglamentē dalību, augstajam personāla izmaksām un pārmērīgo birokrātiju;

7.

atzinīgi vērtē arvien pieaugošos centienus vienkāršot pamatprogrammu administratīvos un finansiālos noteikumus visos programmas un projektu posmos (pieteikšanās, novērtēšana un vadība), no kā ievērojamu labumu gūtu ieinteresētās personas;

8.

uzsver, ka vienkāršošanu pašreizējā Septītajā pamatprogrammā vajadzētu veikt apdomīgi, lai saglabātu stabilitāti, saskanību un juridisko noteiktību, nodrošinot visu dalībnieku savstarpējo uzticēšanos; šajā sakarībā uzsver, ka, tā kā steidzami būtu jāievēro pastāvošo noteikumu vienota interpretācija, būtu jāizvairās spēkā esošajos līgumos piemērot vēlāk pievienotas “vadlīnijas”;

9.

pauž bažas par to, ka pašreizējā FP7 pārvaldības sistēma un prakse pārāk vērsta uz kontroli, tādējādi nelietderīgi izmantojot resursus, samazinot dalībnieku skaitu un pētniecības iespēju pievilcību; ar bažām atzīmē, ka pašreizējā pārvaldības sistēma, kas paredz “nulles riska pielaidi”, šķiet, izvairās no riska faktoriem, nevis pārvalda tos; tādēļ aicina pārskatīt un/vai paplašināt ES Civildienesta noteikumu interpretāciju attiecībā uz personisko atbildību, kā arī iesniegt konkrētus priekšlikumus pašlaik notiekošajā Finanšu regulas reformā (piem., apdrošināšana vai riska apvienošanas sistēma);

10.

uzskata, ka uzraudzības un finanšu kontroles, ko veic Komisija un OLAF, galvenais mērķis Eiropas Savienībā ir aizsargāt publiskos līdzekļus un apkarot krāpšanas gadījumus, vienlaikus skaidri nošķirot tos no kļūdām; šajā sakarībā uzskata par nepieciešamu noteikt skaidrāku definīciju “kļūdām” visos saistošajos juridiskajos dokumentos, ieskaitot mehānismu kļūdu konstatēšanai pretstatā atšķirīgām interpretācijām; tāpēc aicina veikt rūpīgu kļūdu analīzi, paziņot par kļūdām un veikt attiecīgus koriģējošus pasākumus;

11.

uzskata, ka pētniecības finansējuma pārvaldībai Eiropā visos projektu posmos jābūt balstītai uz lielāku uzticību un lielāku riska pielaidi attiecībā uz dalībniekiem, vienlaikus nodrošinot Eiropas Savienībā pārskatatbildību ar elastīgiem noteikumiem, lai pēc iespējas labāk pielāgotos spēkā esošajiem dalībvalstu tiesību aktiem un starptautiski atzītai grāmatvedības praksei;

12.

pilnībā atbalsta augstāku pieļaujamā kļūdas riska (PKR) līmeni, kas vienkāršo lietas un samazina ex post revīziju biežumu, nodrošinot pienācīgu līdzsvaru starp finanšu pareizu pārvaldību un attiecīgām pārbaudēm; uzsver, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt dalības noteikumu vienādu interpretāciju un piemērošanu, kas samazinās kļūdu biežumu;

13.

prasa, lai saņēmēji, kuriem piešķir subsīdijas saskaņā ar pamatprogrammu, tiktu informēti par Komisijas attiecīgajām revīzijas stratēģijām; iesaka izplatīt šīs stratēģijas, izmantojot valstu kontaktpunktus, un iekļaut tās CORDIS;

14.

izsaka piekrišanu un iesaka plašāk atzīt parasto grāmatvedības praksi, aprēķinot attiecināmās dalībnieku izmaksas, tiklīdz tas būs skaidri definētas un būs notikusi vienošanās par tām, jo īpaši saistībā ar personāla vidējo izmaksu aprēķināšanas metodoloģiju, ja minētās procedūras atbilst dalībvalstu tiesību normām un ir kompetentu iestāžu apstiprinātas, nodrošinot katram finansējuma saņēmējam pietiekamu brīvību izmantot pašreizējo personāla izmaksu aprēķināšanas metodoloģiju vai personāla vidējo izmaksu aprēķināšanas metodoloģiju;

15.

mudina Komisiju aktīvi reaģēt uz Parlamenta pieprasījumiem, kas izvirzīti tā lēmumos par 2007. un 2008. gada budžeta izpildes apstiprināšanu, jo īpaši sniegt konkrētus priekšlikumus, lai vienkāršotu personāla izmaksu aprēķināšanu, un tos piemērot;

16.

uzskata, ka attiecībā uz sabiedriskajām iestādēm ticamības deklarācijas par organizācijas gada pārskatiem un par veikto darbību likumību un pareizību, ko izdod valsts Revīzijas palāta un/vai valsts revidenti, būtu jāpieņem Eiropas iestādēm, veicot revīziju par visu izmaksu metodoloģiju;

17.

piekrīt, ka ir jāsamazina finansējuma likmju un netiešo izmaksu noteikšanas metožu dažādība, izmantojot dažādus finansējuma instrumentus, kā arī darbības veidu (pārvaldība, pētniecība, demonstrējumi un izplatīšana) atšķirības, neradodt draudus pašreizējo finansējuma likmju līmenim; tomēr atzīst, ka vajadzētu saglabāt pašreizējo augstskolu/ pētniecības centru, ražotāju, bezpeļņas organizāciju un MVU diferenciāciju; aicina Komisiju saglabāt faktisko izmaksu izmantošanu kā metodi, kurā apvieno finansējuma likmes un nosaka netiešās izmaksas;

18.

uzskata, ka vienreizēji maksājumi un vienotas likmes būtu jāizmanto brīvprātīgi un tikai attiecīgos gadījumos; aicina Komisiju vēl skaidrāk precizēt terminoloģiju saistībā ar vienotas likmes un vienreizēju maksājumu izmantošanu;

19.

atbalsta vienreizēju maksājumu ieviešanu, lai segtu “pārējās tiešās izmaksas”, ciktāl saglabājas iespēja izvēlēties faktisko izmaksu variantu; aicina Komisiju stingri izvērtēt vienreizēju maksājumu izmantošanu personāla izmaksu segšanai; uzsver, ka vienreizēji maksājumi ir vislietderīgākā alternatīva saistībā ar pamatprogrammu starptautiskajā sadarbībā iesaistītajās partnervalstīs;

20.

atzīst, ka mazāku konsorciju veidošana, kad vien tas iespējams, palīdz vienkāršot procedūru, samazināt projektu ilgumu un administratīvās izmaksas;

21.

uzskata, ka lielāks dalībnieku skaits būtu jāpamato ar veicamā darba daudzdisciplīnu raksturu;

22.

ierosina, piemēram, apstiprinājuma procedūru pēc noklusējuma, lai atvieglotu grozījumus subsīdijas piešķiršanas nolīgumā, jo īpaši lai ņemtu vērā izmaiņas konsorciju sastāvā vai to administratīvajā vai finanšu konfigurācijā;

23.

atbalsta pilnīgu laika uzskaites mehānismu, piemēram, darba laika uzskaites tabulu, atcelšanu (to nevajadzētu attiecināt tikai uz vienreizējiem maksājumiem);

24.

atzinīgi vērtē tūlītēju atteikšanos no pienākuma piedzīt procentus par priekšfinansējumu;

25.

piekrīt tam, ka ir jāveicina prēmiju piešķiršana, bet tās nevar aizstāt pienācīgi strukturētu finansējumu;

26.

aicina Komisiju atļaut radušos izmaksu kompensāciju pēc iepazīstināšanas ar projektu, tiklīdz tas ir veiksmīgi izvēlēts — lai atvieglotu rūpniecisko partneru un jo īpaši MVU dalību;

27.

pieprasa vienkāršot interpretāciju un papildus precizēt attiecināmās izmaksas (piemēram, nodokļus un nodevas, kas veido personāla izmaksas, slimības atvaļinājumu un grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu), kā arī jautājumu par to, vai tajās iekļaujams PVN; aicina Komisiju apsvērt iespēju uzskatīt PVN par attaisnoto izmaksu objektu, ja nav atbrīvojuma no tā; pieprasa papildus precizēt procedūras saistībā ar valūtas maiņas kursu, partneriem izmantojot atšķirīgu valūtu;

28.

pauž nožēlu, ka dalības identifikācijas koda (PIC) ieviešana nav samazinājusi atkārtotus pieprasījumus pēc juridiskās un finanšu informācijas (un paskaidrojošiem dokumentiem) un ka PIC pieņemšanai pieteikuma procesā ne vienmēr seko apstiprināšanas process; tāpēc aicina, lai attiecīgās personas uzlabotu un padarītu efektīvāku PIC lietošanu;

29.

aicina Komisiju iesniegt skaidrākus, saskanīgākus un pārredzamākus revīzijas procedūras noteikumus, ieskaitot noteikumus un principus, kas nodrošina revidētās iestādes tiesību ievērošanu un visu pušu uzklausīšanu, un sagatavot ziņojumu par revīziju izmaksu un ieguvumu attiecību;

30.

mudina Komisiju izmantot “vienas revīzijas pieeju” un pāriet uz reālā laika revīziju, ko veic viena un tā pati struktūra, tādējādi ļaujot saņēmējiem labot jebkādas sistēmiskas kļūdas un nākamajā gadā iesniegt uzlabotus izmaksu pārskatus; uzskata, ka šādai vienotas revīzijas pieejai būtu tālāk jānodrošina, lai pabeigtus projektus nerevidētu vairāk nekā vienu reizi dažādi revidenti, tā lai Komisija uzticētos pirmā ieceltā (neatkarīgā) revidenta atzinumam un dokumenti tiktu iesniegti tikai vienreiz, lai gan tiek veiktas daudzas revīzijas;

31.

aicina Komisiju nodrošināt juridisko noteiktību, atturoties no stingrāk definētu dalības noteikumu retroaktīvas piemērošanas un no tā, ka saņēmējiem pieprasa pārrēķināt finanšu pārskatus, ko jau apstiprinājuši Komisijas dienesti, šādi samazinot vajadzību pēc ex post revīzijām un retroaktīviem labojumiem; aicina Komisiju strauji atrisināt iepriekšējās situācijas, kas izriet no pašreizējām pārbaudēm, savā rīcībā saglabājot noteiktību un ievērojot pareizas finanšu pārvaldības principus; iesaka strīdus par šādām iepriekšējām situācijām risināt, vienojoties visām pusēm, balstoties, piemēram, uz neatkarīgu atkārtotu revīziju un/vai iejaucoties neatkarīgam ad hoc vidutājam;

32.

ierosina ieviest atbildes procedūru, saskaņā ar kuru, ja termiņā, kas vēl jānosaka, Komisija nav nekādi reaģējusi uz saņemto informāciju, tiks uzskatīts, ka Komisija to ir apstiprinājusi;

33.

aicina Komisiju regulāri ziņot Parlamentam par FP7 administratīvajām izmaksām, cita starpā gan Komisijas, gan dalībnieku pārvaldības izmaksām, kā arī par pasākumiem, kas ir veikti vai veicami, lai tās samazinātu;

34.

atgādina Komisijai, ka ES programmu dalībnieki labticīgi veic finansētu darbību un dara visu iespējamo, lai sasniegtu paredzētos rezultātus;

35.

tādēļ pauž bažas par pašreiz Komisijā vērojamo vispārējo tendenci piešķirt finansējumu, balstoties uz rezultātiem (ko lielā mērā pamato ar labas pārskatatbildības principiem), un ir ļoti nobažījies par šāda uz rezultātiem balstīta finansējuma iespējamo ietekmi uz pētījumu kvalitāti un raksturu, kas varētu traucēt zinātniskos pētījumus un negatīvi ietekmēt tādus projektus, kuru mērķi nav izmērāmi vai kuru mērķu mērīšanā neizmanto parametrus, kurus būtu iespējams uzreiz lietot, bet gan citus parametrus; tāpat pauž bažas par iespējamo iznākumu, turpmāk veicot projektu izpildes/rezultātu ex ante un ex post novērtējumu, un par kritēriju noteikšanu, kas vajadzīgi to definēšanai;

36.

izņemot ārkārtas un pienācīgi pamatotus gadījumus, uzskata par nepieņemamu, ka plaši izmanto vienreizējus maksājumus, piemēram, konkrētajiem projektiem sarunu gaitā noteiktu vienreizēju maksājumu vai iepriekš noteiktus vienreizējus maksājumus par projektu; tā vietā dod priekšroku pieejai, kas paredz lielāku uzticēšanos un ir individuāli piemērojama visprogresīvākajiem pētījumiem; iesaka veikt uz rezultātiem balstīta finansējuma izmēģinājuma pārbaudes, piedāvājot vienreizējus maksājumus konkrētiem pētniecības un demonstrējumu projektiem īpaši problemātiskās jomās, pretī saņemot iepriekš noteiktu sniegumu/rezultātus;

37.

tā vietā dod priekšroku uz zinātnes atzinumiem balstītai finansēšanas sistēmai, galveno uzsvaru liekot uz zinātniski tehniskajiem kritērijiem un salīdzinošo profesionālo vērtējumu, kas balstās uz izcilību, nozīmīgumu un ietekmi, vienlaikus nodrošinot vienkāršotu un iedarbīgu finanšu kontroli, kā arī ievērojot visu pušu tiesības tikt uzklausītām; pauž cerību, ka šāda uz zinātnes atzinumiem balstīta pieeja ievērojami novirzīs galveno akcentu no finanšu uz zinātniski tehnisko jomu, piemērojot kontroles mehānismus; uzskata, ka šāda pieeja ļauj ieinteresētajām personām savas pūles veltīt pamatzināšanām, zinātnes un tehnikas jautājumiem un Eiropas pētniecības telpas radīšanai;

38.

atzinīgi vērtē vispārējo tendenci vēl vairāk saīsināt laiku līdz dotāciju piešķiršanai un izmaksai, bet zināmā mērā iebilst pret to, ka parasti izmanto uzaicinājumus, kas skar plašākas jomas, un uzaicinājumus ar pieņemšanas beigu datumiem; tomēr atzīst, ka šie uzaicinājumi ir piemēroti MVU kā līdzeklis, lai samazinātu nenoteiktību attiecībā uz finansējuma iespējām un stimulētu turpmāku piedalīšanos;

39.

pauž bažas, ka pašlaik vidējais laiks no pēdējās priekšlikuma iesniegšanas dienas līdz līguma parakstīšanai joprojām ir pārāk ilgs, un tas atšķiras dažādos Komisijas dienestos; aicina Komisiju saīsināt laiku līdz līguma parakstīšanai, lai tas nepārsniegtu 6 mēnešus, un noteikt pienācīgus termiņus novērtēšanai un līgumslēgšanas sarunām, pamatojoties uz salīdzināmo kritēriju sistēmu;

40.

aicina Komisiju pagarināt vidējo termiņu no brīža, kad publicē uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, līdz pieteikumu iesniegšanas termiņam;

41.

pauž dziļas bažas par iespējamām sekām, atceļot juridisko prasību, ka dalībvalstu pārstāvji sniedz atzinumus par atlases lēmumiem attiecībā uz atsevišķiem projektiem, jo īpaši tādiem, kas skar ētiku, drošību un aizsardzību;

42.

uzskata, ka pieejai, kas vērsta uz kopējo pamatprincipu noteikšanu, nevajadzētu skart valsts ētiskās izvēles iespējas un pētījumu specifiku;

43.

atbalsta vispārējo tendenci izmantot “divpakāpju” pieteikšanās procedūru jo īpaši tad, ja ir sagaidāms pārāk liels pieteikumu skaits, ar nosacījumu, ka pirmajā posmā veic rūpīgu izvērtēšanu (mērķi, zinātniskā pieeja, dalībnieku kompetence, zinātniskās sadarbības pievienotā vērtība un kopējais budžets); uzsver, ka tas palielina izredzes gūt panākumus otrajā posmā, ja vien tas nenotiek, nosakot ilgāku laiku līdz līguma parakstīšanai vai dotāciju saņemšanai; uzskata, ka šāda pieeja samazina pieteikšanās izmaksas;

44.

uzsver, ka pamatprogrammu vadībai sava darbība jāpielāgo saņēmēju interesēm un jānodrošina vieglāka piekļuve pamatprogrammām;

45.

aicina būtiski uzlabot vadlīniju dokumentu saprotamību un pieejamību, kuri būtu jāapkopo rokasgrāmatā un jāpārtulko ES oficiālajās valodās;

46.

uzsver nepieciešamību pastiprināt jauno dalībvalstu piedalīšanos pamatprogrammu projektos, vienkāršojot pieteikšanās un līgumu procedūras, kas rada ievērojamus šķēršļus iekļūšanai piedāvājumu posmā, jo īpaši tiem kandidātiem, kas pieteikušies pirmoreiz;

47.

iesaka uzlabot ieinteresētajām personām nodrošināto stabilitāti, iespēju robežās izvēloties vienu Komisijas projektu koordinatoru, sniedzot individuālu atbalstu projekta norises laikā un konsekventi ievērojot noteikumus; kā arī iesaka piemērot pieeju “klientam pievērsta viena seja”, kurā konsultācijas par dažādām programmām var saņemt vienā kontaktpunktā;

48.

pieprasa, lai ikvienam Komisijas un tās dienestu iesniegtajam dokumentam būtu skaidri noteikts tā juridiskais statuss, nosakot gan to, kam ir saistošs tā saturs, gan arī — kādā veidā tas ir saistošs;

49.

atbalsta plašāku e-pārvaldes un IT rīku ieviešanu un jo īpaši pētījumu dalībnieku portāla izveidošanu, kā arī elektroniskā paraksta ieviešanu; aicina Komisiju izveidot integrētu un lietotājdraudzīgu tiešsaistes sistēmu; atbalsta ideju padarīt visu informāciju par programmas pārvaldību (identificēšana, pieteikšanās, apspriešana un ziņojuma sagatavošana) elektroniski pieejamu; atbalsta ideju padarīt šo tiešsaistes sistēmu pieejamu jau pirmajā programmas dienā un nodrošināt tās pieejamību visos posmos; uzskata, ka ir jāveicina videokonferences, ar tām aizstājot tikšanās klātienē; iesaka e-pārvaldei saziņā izmantot atvērtos protokolus un formātus, lai nodrošinātu pārredzamību, piekļuves iespējas un sadarbspēju;

50.

ierosina Komisijai uzsākt informācijas un izpratnes veidošanas kampaņu par programmā pieejamajiem informācijas tehnoloģiju rīkiem;

51.

atzinīgi vērtē Komisijas Atvērtās piekļuves izmēģinājuma projektu, kura mērķis ir uzlabot piekļuvi pētījumu rezultātiem gan CORDIS sistēmā, gan — mudinot zinātniekus reģistrēt savus pētījumus repozitorijā;

52.

uzsver — lai finansējuma saņēmēji piekļūtu projektiem pētniecības un inovāciju jomā, ir vajadzīgas lielas tehniskās iespējas un plašas administratīvo un finanšu procedūru zināšanas, un tādēļ šāda piekļuve ir ārkārtīgi apgrūtināta tādiem mazākiem pretendentiem kā MVU un nelieli pētniecības institūti attālākos reģionos; atgādina, ka Eiropā no kopējā uzņēmumu skaita 90 % ir mazie un vidējie uzņēmumi un ka ir jānodrošina, lai arī šie uzņēmumi pilnībā un efektīvi izmantotu Septītās pamatprogrammas resursus;

53.

uzsver nepieciešamību pēc labākas pārredzamības, izvēloties tēmas uzaicinājumiem, kam būtu jānodrošina atbilstoša ieinteresēto personu piedalīšanās;

54.

ierosina radīt pārredzamāku, saskanīgāku un saskaņotāku salīdzinošās vērtēšanas sistēmu, kas balstīta uz nopelniem;

55.

mudina vienkāršot ES programmu (piemēram, pamatprogrammu, Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu, struktūrfondu) un ar tām saistīto instrumentu (kopīgo tehnoloģiju ierosmju, 187. panta iniciatīvu, publiskā un privātā sektora partnerības, 185. panta projektu, zināšanu un inovāciju kopienu, ERA-NET u.c.) izmantošanu; uzsver, ka tas palīdzēs pilnībā izmantot to kopējās darbības sinerģismu;

56.

negatīvi vērtē pētniecības iestāžu, sadarbības modeļu un pārvaldības mehānismu skaita straujo palielināšanos, kā arī tās radītos sarežģījumus, kas budžeta lēmējiestādei rada pārredzamības problēmas un nevienādu attieksmi pret saņēmējiem;

57.

ierosina samazināt to noteikumu un vispārējo finansēšanas principu skaitu, kas reglamentē pētniecības un izstrādes finansējumu Eiropas Savienībā, un aicina saskaņoti un konsekventi īstenot un interpretēt noteikumus un procedūras; uzsver, ka šī kopējā noteikumu kopa ir jāpiemēro visai pamatprogrammai un ar to saistītajiem instrumentiem, kā arī Komisijā neatkarīgi no tā, kāda struktūra vai izpildaģentūra ir atbildīga par īstenošanu;

58.

iesaka izveidot mehānismu, kā nodrošināt kopīgu uzraudzību Komisijā, un sākt projektu koordinatoru un iekšējo revidentu apmācību; mudina izstrādāt pārsūdzēšanas kārtību dalībniekiem, piemēram, iecelt “pamatprogrammas vidutāju” noteikumu un procedūru neatbilstīgas un nekonsekventas interpretācijas gadījumiem; uzskata, ka šāda vidutāja pieņemtajiem lēmumiem vajadzētu būt galīgiem un saistošiem;

59.

uzskata, ka tieši reģionālais līmenis ir vislabāk piemērots inovāciju veicināšanai, ņemot vērā augstskolu, valsts pētniecības iestāžu, lieluzņēmumu, MVU un reģionu un vietējo pašvaldību atrašanos vienkopus; vienlaikus atzīmē, ka inovāciju veicināšana reģionālā līmenī var palīdzēt mazināt sociālās un reģionālās atšķirības; tomēr mudina katrā (reģionu, valsts un Kopienas) līmenī labāk koordinēt centienus, plānojot ES mērogā pētniecības un izstrādes darbības; vienlaikus uzsver vajadzību veidot saikni starp augstskolām un ražotājiem;

60.

uzskata, ka viena no svarīgākajām prioritātēm, plānojot nākamo pamatprogrammu, ir pamatīgi pārskatīt pamatprogrammas pārvaldes sistēmu;

61.

uzskata, ka, pārstrukturējot pētniecības finansēšanas sistēmu un paredzot turpmāku pētniecības finansējuma vienkāršošanu, izšķirīga nozīme ir Finanšu regulas un Civildienesta noteikumu pārskatīšanai un konkrētiem pētījumiem noteiktā pieļaujamā kļūdas riska piemērošanai;

62.

aicina Komisiju izvērtēt katra atsevišķa instrumenta efektivitāti katrā programmā, virzoties uz konkrētiem politiskiem mērķiem, un aicina samazināt instrumentu dažādību, ja vien nav skaidri parādīta efektivitāte vai izcils ieguldījums, vienlaikus nodrošinot pietiekamu elastību, lai ņemtu vērā projektu īpatnības;

63.

atbalsta uz zinātnes atzinumiem balstītu finansēšanas sistēmu un līdzsvarotu sadalījumu starp lejupejošiem, uz ietekmi balstītiem pētījumiem un augšupejošiem, uz zinātnes atzinumiem balstītiem pētījumiem, kas būs FP8 pamatā;

64.

uzskata, ka FP8 jākoncentrē uzmanība uz progresīvo pētniecību, ņemot vērā visu inovāciju ķēdi, ko veido visprogresīvākie pētījumi, tehnoloģiju attīstība, demonstrējumi, zināšanu izplatīšana, rezultātu pienācīga novērtēšana un pētījumu rezultātu ātra nonākšana tirgū;

65.

uzskata, ka FP8 būtu jāveicina sadarbība starp Eiropas pētniekiem, ieviešot pētniecības kuponu shēmu, kas paredzētu finansējumu pētījumiem, kad pētnieki pārvietojas uz universitātēm visās dalībvalstīs, dodot ieguldījumu izcilības centros, neatkarīgās augstskolās, lielākā pētnieku mobilitātē;

66.

aicina Komisiju publicēt analīzi par dažādu dalībvalstu dalības līmeni FP7 un ņemt vērā secinājumus, lai nodrošinātu līdzsvarotu pētniecības attīstību FP8 visās dalībvalstīs;

67.

uzskata, ka prioritāšu noteikšanā FP8 būtu jādomā par plašākām tāda finansējuma alternatīvām inovācijai, kurš nebūtu balstīts uz subsīdijām, ieskaitot jauktos valsts un privātos uzņēmumus un kredītu kapitāla ieguldījumus;

68.

ierosina turpināt FP8 internacionalizāciju, attīstot sadarbību ar trešām valstīm, arī ar jaunattīstības valstīm, sniedzot tām vienkāršus un konkrētus vadības noteikumus; ņemot vērā notiekošo gatavošanos FP8, mudina apmainīties ar labu praksi un standartiem ar visiem pārējiem starptautiskajiem partneriem;

69.

atbalsta Komisijas kā “vārtsarga” lomu, kad ir nepieciešams finansējums no valsts vai reģionālajām iestādēm;

70.

atzinīgi vērtē Komisijas inovāciju apakšgrupas izveidošanu un tajā rīkotās diskusijas par to, kā izmērīt pētniecības un izstrādes politikas un attiecīgo izdevumu pētniecības un attīstības projektiem efektivitāti;

71.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

13.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 74/42

—

ņemot vērā 2010. gada 8. jūlija rezolūciju par KLP nākotni pēc 2013. gada (1),

—

ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par taisnīgiem ienākumiem lauksaimniekiem: labāku pārtikas apgādes ķēdes darbību Eiropā (2),

—

ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par dzīvnieku labturības rīcības plāna laikposmam no 2006. līdz 2010. gadam izvērtēšanu (3),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā daudzu lopkopības saimniecību dzīvotspēju pašlaik apdraud vairāku faktoru kombinācija, tostarp:

B.

tā kā Eiropas ražotājiem ir jāievēro visstingrākie noteikumi pasaulē pārtikas nekaitīguma un kvalitātes, vides, dzīvnieku veselības un labturības un darba apstākļu jomā; tā kā šo īpaši augsto standartu ievērošana būtiski palielina ražošanas izmaksas Eiropas ražotājiem, nostādot viņus neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar ražotājiem no trešām valstīm;

C.

tā kā pašreizējā krīze lopkopības nozarē var izraisīt būtisku samazinājumu gaļas ražošanā visā Eiropas Savienībā, kas būtiski ietekmēs ne vien cenas, bet arī nodrošinātību ar pārtiku ES, un palielinās atkarību no importa;

D.

tā kā Eiropas Savienība ir ļoti atkarīga no sojas pupu un kukurūzas importa no trešām valstīm un tā kā jebkurš šo produktu piegādes pārtraukums, ko rada niecīga neatļautu ĢMO klātbūtne, rada ļoti lielas izmaksas Eiropas pārtikas rūpniecībai un lopkopjiem (piemēram, EUR 1 miljarda apmērā, ja pārtraukums ilgst sešus mēnešus);

E.

tā kā imports no trešām valstīm aizņem aizvien lielāku Eiropas Savienības tirgus daļu un rada lielāku spiedienu uz lopkopības produktu tirgus cenām;

F.

tā kā pieprasījums pasaulē pēc gaļas un citiem lopkopības produktiem nākamajās desmitgadēs palielināsies pasaules iedzīvotāju skaita straujā pieauguma un būtiskā pirktspējas pieauguma jaunattīstības valstīs dēļ, kas izraisa rietumniecisku ēšanas paradumu pieņemšanu;

G.

tā kā lielie ieguldījumi, kas ir nepieciešami lopkopības nozarē, padara to sevišķi neaizsargātu pret tirgus krīzēm;

H.

tā kā dažās dalībvalstīs ļoti nedaudzi lauksaimnieki lopkopības nozarē ir guvuši labumu no tiešajiem maksājumiem un tādēļ viņi sastopas ar lielākām grūtībām ievērot stingros Eiropas standartus, kas prasa apjomīgus ieguldījumus;

I.

tā kā cūkkopības un mājputnu audzēšanas nozares nesaņem nekādu tiešu atbalstu saistībā ar KLP, šajās nozarēs nepastāv drošības tīkls, lai mazinātu tirgus nestabilitātes ietekmi, un tajās ir jāievēro visstingrākie ES noteikumi vides un dzīvnieku labturības jomā;

J.

tā kā atšķirība starp patērētāju maksātajām cenām un ražotāju saņemtajām summām ir ievērojami pieaugusi;

K.

tā kā būtiskākie ražotāji ir “iespiesti” starp starptautiskajiem pārstrādes uzņēmumiem un mazumtirgotājiem, kuri pērk viņu produkciju, un lielajiem starptautiskajiem piegādes uzņēmumiem, kuri viņiem piegādā izejvielas;

L.

tā kā mazie lopkopības uzņēmumi ES ir nesaraujami saistīti ar Eiropas lauku apgabalu ekonomiku un sniedz būtiskus ieguvumus vides jomā un tā kā daudzi no tiem atrodas mazāk labvēlīgos apgabalos, kuros nav dzīvotspējīgu ražošanas alternatīvu;

M.

tā kā situācija liellopu gaļas tirgū ir cieši saistīta ar attīstību piensaimniecības nozarē, jo 60 % no ES saražotās sarkanās gaļas ir no piena govīm;

N.

tā kā ES piensaimniecības nozare kopš 2007. gada saskaras ar ārkārtēju tirgus nestabilitāti, kas negatīvi ietekmē piensaimnieku ienākumus un spēju ilgtspējīgi ražot kvalitatīvus produktus Eiropas patērētājiem;

O.

tā kā Komisijas dati par pārtikas piegādes ķēdes darbību liecina, ka ir nepieciešama lielāka pārredzamība un plašāka informācija saistībā ar ražošanu un tirgus attīstību;

1.

aicina Komisiju un Padomi nodrošināt pietiekamu finansējumu KLP pēc 2013. gada, lai nodrošinātu visu ES lauksaimnieku, tostarp lopkopju, dzīvotspēju; šajā sakarībā uzsver, ka ir jānodrošina godīga konkurence starp dalībvalstu lauksaimniekiem;

2.

aicina Komisiju nekavējoties ieviest efektīvus un elastīgus tirgus mehānismus lopkopības nozarē un nepieciešamos pasākumus, lai lauksaimniecības nozarē kopumā ierobežotu cenu nestabilitāti un spekulācijas;

3.

aicina Komisiju izmantot pieejamos tirgus mehānismus, lai mazinātu pašreizējo krīzi cūkgaļas un citās lopkopības nozarēs;

4.

norāda uz Komisijas ieceri laist tirdzniecībā pašlaik uzglabātos 2,8 miljonus tonnu intervences graudaugu ar konkursa procedūras starpniecību;

5.

aicina Komisiju ierosināt tirgus līdzekļus, ar kuriem garantētu pienācīgu apgādi ar graudaugiem dzīvnieku barības vajadzībām; uzskata, ka visās graudaugu nozarēs būtu jāpiemēro drošības tīkls ar minimālo intervences cenu konkursa sistēmai;

6.

aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai apkarotu pārmērīgās spekulācijas Kopienas tirgos, kā arī pasaules tirgū, jo īpaši saistībā ar jauno Finanšu instrumentu direktīvu;

7.

prasa Komisijai ierosināt elastīgus tirgus mehānismus, kas mudinātu Savienību ātrāk reaģēt uz kritiskām situācijām KTO (186. pants);

8.

atbalsta nekavējošu proteīnu plāna ieviešanu Eiropas Savienībā, kas veicinātu proteīnaugu un pākšaugu audzēšanu un arī sniegtu būtisku ieguldījumu siltumnīcefekta gāzu emisijas ierobežošanā;

9.

pauž būtiskas bažas par neseno konsolidāciju mēslošanas līdzekļu tirgū, kas ir novedusi pie situācijas, kad daudzos valstu tirgos faktiski ir tikai viens piegādātājs un vairs nav konkurences; tādēļ aicina Komisiju prasīt konkurences iestādēm veikt izmeklēšanu un īstenot nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu cenu noteikšanu un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu;

10.

prasa Komisijai saistībā ar pieaugošo konsolidāciju nodrošināt brīva tirgus pastāvēšanu izejvielu nozarē, tostarp attiecībā uz mēslošanas līdzekļiem, jo enerģijai un mēslošanas līdzekļiem ir īpaši liela nozīme lauksaimniecības ražošanas un nodrošinātības ar pārtiku jomā;

11.

prasa Komisijai nākamajā KLP reformā ņemt vērā dažu lopkopības nozaru, piemēram, ganību liellopu ražošanas nozares, īpašo neaizsargātību un negodīgos nosacījumus, saskaņā ar kuriem tās konkurē ar trešām valstīm;

12.

prasa Komisijai nākamajā KLP reformā apsvērt īpašus pasākumus, lai nepieļautu, ka lopkopji, kas izmanto ilgtspējīgas ražošanas metodes, saņem ievērojami mazāku ES atbalstu;

13.

aicina Komisiju pastiprināt pasākumus, lai atbalstītu lopkopības nozari mazāk labvēlīgos apgabalos;

14.

aicina Komisiju aktīvi censties vienkāršot un ierobežot birokrātisko slogu uz lauksaimniekiem lopkopības nozarē;

15.

uzskata, ka ir nepieciešams nodrošināt Eiropas Savienību ar līdzekli, lai paredzētu tendences pasaules tirgū;

16.

prasa Eiropas Komisijai un dalībvalstīm ņemt vērā augstās izmaksas, ko rada atbilsmes nodrošināšana tiesību aktiem dzīvnieku labturības jomā, jo īpaši tāpēc, ka šīs izmaksas neatspoguļojas pārdošanas cenās; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, lai imports no trešām valstīm atbilstu ES standartiem dzīvnieku labturības jomā nolūkā nepieļaut negodīgu konkurenci; uzsver, ka cūkgaļas un mājputnu gaļas nozarēs turpmākajos gados būs jāievēro stingrākas prasības, nesaņemot nekādu Eiropas Savienības finanšu atbalstu;

17.

aicina Komisiju novērtēt jaunu dzīvnieku labturības noteikumu ieviešanas ekonomisko ietekmi un uzsver, ka pirms jaunu tiesību aktu sastādīšanas būtu pienācīgi jāīsteno pašreizējie gan vispārējie, gan īpašie noteikumi;

18.

uzskata, ka būtiskākie ražotāji atrodas starp augsto izejvielu cenu un zemo patēriņa cenu “dzirnakmeņiem” pārstrādes, mazumtirdzniecības un izejvielu uzņēmumu spēcīgās situācijas dēļ pārtikas piegādes ķēdē un tādēļ nevar pilnībā gūt labumu no paaugstinātām produkcijas izlaides cenām;

19.

aicina Komisiju ierosināt stiprināt ražotāju organizācijas visās lopkopības nozarēs, lai mudinātu ražotājus vienoties par izdevīgākām cenām saviem produktiem, ņemot vērā ražošanas izmaksas;

20.

prasa Komisijai nodrošināt, lai pasākumi, ko tā veic tirdzniecības un lauksaimniecības jomā, nebūtu pretrunā cits ar citu, un atzīt, ka pastāv nepieciešamība pēc līdzsvarotu mērķu kopuma, kuri nodrošina progresu tirdzniecībā, garantējot ilgtspējīgu nākotni Eiropas lopkopības nozarē;

21.

aicina Komisiju pilnībā aizsargāt Eiropas ražotāju intereses divpusējās tirdzniecības sarunās ar Mercosur un citām trešām valstīm, nepieļaujot nekādas piekāpšanās, kas varētu apdraudēt ES lopkopības ražošanu;

22.

aicina Komisiju nodrošināt tiesisku noteiktību attiecībā uz sojas un kukurūzas importu no trešām valstīm, ieviešot Eiropas Savienībā vēl neatļautu, taču zinātniski apsvērtu ĢMO nejaušas klātbūtnes pragmatisku slieksni;

23.

prasa Komisijai pārskatīt pašreizējo aizliegumu barot dzīvniekus, kas nav atgremotāji, ar gaļu un kaulu miltiem, un izvērtēt iespēju atcelt ierobežojumus saskaņā ar nosacījumiem, kas maksimāli nodrošinātu pārtikas nekaitīgumu;

24.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

13.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 74/46

—

ņemot vērā Krzysztof Lisek deputāta imunitātes atcelšanas pieprasījumu, ko Polijas tiesībsargājošās iestādes nosūtījušas 2009. gada 5. novembrī un kas paziņots 2009. gada 14. decembra plenārsēdē,

—

pēc Krzysztof Lisek uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Līgumiem pievienotā Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās 8. un 9. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas 1964. gada 12. maija un 1986. gada 10. jūlija spriedumus (1),

—

ņemot vērā Polijas Republikas Konstitūcijas 151. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 6. panta 2. punktu un 7. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A7-0301/2010),

A.

tā kā pret Eiropas Parlamenta deputātu Krzysztof Lisek Polijas tiesu iestādēs ir uzsākta kriminālvajāšana, izvirzot K.Lisek apsūdzības saskaņā ar 296. panta 1. un 3. punktu 1997. gada 6. jūnija Kriminālkodeksā ar attiecīgajiem grozījumiem (publicēts 1997. gada Tiesību Aktu Vēstnesī Nr. 88, 533. iedaļa), saskaņā ar 586. pantu 2000. gada 15. septembra Komercsabiedrību kodeksā ar attiecīgajiem grozījumiem (publicēts 2000. gada Tiesību Aktu Vēstnesī Nr. 95, 1037. iedaļa) un saskaņā ar 77. panta 1. un 2. punktu 1994. gada 29. septembra Grāmatvedības uzskaites aktā ar attiecīgajiem grozījumiem (konsolidētais teksts publicēts 2002. gada Tiesību Aktu Vēstnesī Nr. 76, 694. iedaļa);

B.

tā kā saskaņā ar Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu Eiropas Parlamenta sesiju laikā tā deputātiem savas valsts teritorijā ir imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem; tā kā, ja deputātu aiztur pārkāpuma izdarīšanas laikā, viņš nevar atsaukties uz imunitāti, un tā kā tas neliedz Eiropas Parlamentam izmantot tiesības kādam no Parlamenta deputātiem atņemt imunitāti;

C.

tā kā K. Lisek izvirzītās apsūdzības nav saistītas ar viņa pausto viedokli vai balsojumu, ko viņš veic, pildot savus Eiropas Parlamenta deputāta pienākumus;

D.

tā kā saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūcijas 105. pantu Polijas valsts parlamenta (Sejma) deputātu bez šā parlamenta piekrišanas nevar saukt pie kriminālatbildības;

E.

tā kā 105. pants turklāt arī paredz, ka valsts parlamenta deputāts nav atbildīgs par darbībām, kas saistītas ar deputāta pilnvaru darbības jomu, ne pilnvaru darbības laikā, ne arī pēc tam, kad pilnvaru termiņš ir pagājis;

F.

tā kā K.Lisek galvenokārt tiek apsūdzēts par nodarījumiem, kas ir saistīti viņa darbībām vadības un uzskaites jomā, kuras viņš veicis, būdams Polijas Jauniešu karšu asociācijas un sabiedrības “CAMPUS” valdes priekšsēdētājs laikposmā pirms viņa ievēlēšanas Eiropas Parlamentā, un tā kā nodarījumi, kuros K.Lisek tiek apsūdzēts, nekādi nav saistīti ar viņa Eiropas Parlamenta deputāta darbībām;

G.

tā kā nav iegūti nekādi pārliecinoši pierādījumi par jebkādu tendenciozu vajāšanu (fumus persecutionis);

H.

tā kā nav nekādu šķēršļu viņa imunitātes atcelšanai,

1.

nolemj atcelt Krzysztof Lisek deputāta imunitāti;

2.

uzdod priekšsēdētājam nekavējoties nosūtīt šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu Polijas Republikas attiecīgajai iestādei.

13.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 74/48

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2010)0489 – C7-0280/2010),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (1) un jo īpaši tā 28. punktu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izveidi (2) (EGF regula),

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

—

ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0297/2010),

A.

tā kā Eiropas Savienība ir izveidojusi atbilstošus likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darbiniekiem, kurus skar pasaules tirdzniecības sistēmas nozīmīgu strukturālo pārmaiņu negatīvās sekas, un palīdzētu viņiem atgriezties darba tirgū;

B.

tā kā attiecībā uz pieteikumiem, kas iesniegti, sākot ar 2009. gada 1. maiju, EGF darbības joma ir paplašināta, paredzot atbalstu darbiniekiem, kuru atlaišana ir tieši saistīta ar pasaules finanšu un ekonomikas krīzi;

C.

tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju finansiālajai palīdzībai, ko Eiropas Savienība sniedz atlaistiem darbiniekiem, ir jābūt dinamiskai un tā jāsniedz iespējami ātri un efektīvi, pienācīgi ņemot vērā 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu attiecībā uz lēmumu pieņemšanu par EGF izmantošanu;

D.

tā kā Īrija ir lūgusi palīdzību saistībā ar 850 darbinieku atlaišanu uzņēmumā SR Technics Ireland Ltd, kas darbojas gaisa pārvadājumu nozarē NUTS III reģionā Dublinā;

E.

tā kā šis pieteikums atbilst EGF regulā noteiktajiem atbilstības kritērijiem,

1.

prasa iesaistītajām iestādēm veikt vajadzīgos pasākumus, lai paātrinātu EGF līdzekļu izmantošanu;

2.

atgādina iestāžu apņemšanos nodrošināt netraucētu un ātru procedūru, pieņemot lēmumus par EGF izmantošanu, lai sniegtu vienreizēju, laikā ierobežotu un individuālu atbalstu ar mērķi palīdzēt darbiniekiem, kas atlaisti globalizācijas un finanšu un ekonomikas krīzes izraisītas darba vietu skaita samazināšanas dēļ; uzsver, ka EGF var dot būtisku ieguldījumu, lai veicinātu štata vietu samazināšanas dēļ atlaisto darbinieku atgriešanos darba tirgū;

3.

uzsver, ka saskaņā ar EGF regulas 6. pantu ir jānodrošina, ka EGF palīdz atgriezties darba tirgū konkrētiem darbiniekiem, kuri atlaisti štata vietu skaita samazināšanas dēļ; atkārtoti uzsver, ka EGF atbalsts neaizstāj darbības, par kurām saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai koplīgumiem atbild uzņēmumi, kā arī neaizstāj uzņēmumu vai nozaru pārstrukturēšanas pasākumus;

4.

atzīmē, ka informācija, kas sniegta par saskaņoto individualizētu pakalpojumu kopumu, ko finansētu no EGF, ietver sīkākas ziņas par papildināmību ar struktūrfondu finansētām darbībām, un atkārtoti aicina iesniegt minēto datu salīdzinošo novērtējumu arī gada pārskatā;

5.

atzinīgi vērtē to, ka attiecībā uz EGF līdzekļu piesaisti Komisija ir ierosinājusi alternatīvu maksājumu apropriāciju avotu, kas nav neizmantotie ESF fonda līdzekļi, ņemot vērā vairākkārtējus Eiropas Parlamenta atgādinājumus, ka EGF tika izveidots kā atsevišķs un īpašs instruments ar saviem mērķiem un termiņiem un ka tādēļ jānosaka atbilstošas budžeta pozīcijas līdzekļu pārvietojumiem;

6.

tomēr norāda, ka, lai piesaistītu EGF līdzekļus attiecībā uz šo pieteikumu, maksājumu apropriācijas pārvietos no MVU un jauninājumu atbalstam paredzētās budžeta pozīcijas; pauž nožēlu par būtiskajiem trūkumiem Komisijas darbā, īstenojot konkurences un jauninājumu programmas, jo īpaši ekonomikas krīzes laikā, kad šāds atbalsts būtu vēl vairāk nepieciešams;

7.

atgādina, ka saistībā ar daudzgadu finanšu shēmas (2007–2013) termiņa vidusposma pārskatīšanu būtu jāizvērtē EGF darbība un pievienotā vērtība, veicot vispārēju to programmu un dažādu citu instrumentu izvērtējumu, kurus izveidoja ar 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu;

8.

atzinīgi vērtē jauno Komisijas priekšlikuma formu, kurā, ievērojot Parlamenta prasības, paskaidrojuma rakstā ir sniegta skaidri saprotama un detalizēta informācija par pieteikumu, veikta atbilstības kritēriju analīze un paskaidroti apstiprināšanas iemesli;

9.

apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

10.

uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

11.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

13.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 74/51

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2009)0207),

—

ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 47. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0040/2009),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Parlamentam un Padomei “Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 53. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A7-0171/2010),

1.

apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.

prasa Komisijai šo priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi to būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

13.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 74/52

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2010)0358),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 77. panta 2. punkta a apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0162/2010),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā 2010. gada 3. novembra vēstulē Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

—

ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A7-0294/2010),

1.

pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.

prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

13.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 74/53

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2010)0283),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 194. panta 1. punkta c) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0139/2010),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 15. septembra atzinumu (1),

—

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

—

ņemot vērā 2010. gada 22. oktobra vēstulē Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

—

ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A7-0246/2010),

1.

pieņem turpmāk izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā;

2.

prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt Parlamentam vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.