8.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 70/1

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 18. decembra ziņojumu “Vīriešu un sieviešu līdztiesība — 2010” (COM(2009)0694),

—

ņemot vērā Komisijas 2003. gada 26. novembra paziņojumu “Darba kvalitātes uzlabošana — pārskats par pēdējā laikā sasniegto” (COM(2003)0728),

—

ņemot vērā 2004. gada Komisijas ziņojumu “Riskanta nodarbinātība Eiropā — salīdzinošs pētījums par riskiem saistībā ar darba tirgu elastīgā ekonomikā”,

—

ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm — stratēģijas Eiropa 2020 integrēto pamatnostādņu II daļa (COM(2010)0193),

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 8. jūnija secinājumus “Elastdrošība krīzes laikā”,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/104/EK par pagaidu darba aģentūrām (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (2),

—

ņemot vērā Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvu 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatlīgumu par darbu uz noteiktu laiku (3),

—

ņemot vērā Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatlīgumu par nepilna darba laika darbu (4),

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2010. gada informatīvo dokumentu “Ļoti netipisks darbs”,

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2008. gada ziņojumu “Pasākumi nedeklarēta darba novēršanai Eiropas Savienībā”,

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2007. gada ziņojumu “Darba apstākļi Eiropas Savienībā — dzimumu līdztiesības perspektīva”,

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 1998. gada ziņojumu “Nestabili nodarbinātības un darba apstākļi Eiropā”,

—

ņemot vērā Eirobarometra 2007. gada oktobra ziņojumu “Nedeklarēts darbs Eiropas Savienībā”,

—

ņemot vērā 2009. gada ziņojumu “Dzimumu segregācija darba tirgū”, ko izstrādāja Eiropas Komisijas ekspertu grupa dzimumu līdztiesības un nodarbinātības jautājumos,

—

ņemot vērā 2006. gada ziņojumu “Dzimumu nevienlīdzība saistībā ar maznodrošinātu grupu nabadzības risku un sociālo atstumtību trīsdesmit Eiropas valstīs”, ko izstrādāja Eiropas Komisijas ekspertu grupa dzimumu līdztiesības, sociālās integrācijas un nodarbinātības jautājumos,

—

ņemot vērā Starptautiskā nodarbinātības biroja ziņojumu “Pienācīgs darbs mājsaimniecībās nodarbinātām personām”, ko izstrādāja Starptautiskās darba konferences 99. sesijā 2010. gada jūnijā,

—

ņemot vērā Starptautiskā nodarbinātības biroja 2009. gada ziņojumu “Dzimumu līdztiesības dimensija mājsaimniecības darbā Rietumeiropā”,

—

ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ekonomiskās lejupslīdes un finanšu krīzes ar dzimumu saistītiem aspektiem (5),

—

ņemot vērā 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus (6),

—

ņemot vērā 2008. gada 18. novembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par to, kā piemērot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm (7),

—

ņemot vērā 2006. gada 19. janvāra rezolūciju par Lisabonas stratēģijas nākotni saistībā ar dzimumu līdztiesību (8),

—

ņemot vērā 1998. gada 18. septembra rezolūciju par kooperatīvu nozīmi sieviešu nodarbinātības palielināšanā (9),

—

ņemot vērā 1998. gada 17. februāra rezolūciju par cilvēktiesību ievērošanu Eiropas Savienībā (1996. g.) (10),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētās nodaļas 2010. gada 12. maija atzinumu “Profesionālu darba vietu izveide mājsaimniecības pakalpojumu jomā” (SOC/372 – CESE 336/2010 galīgā redakcija),

—

ņemot vērā Eiropas Kopienu Statistikas biroja statistikas ziņu izdevumu Nr. 12/2010 “ES 27 dalībvalstu darba tirgū joprojām krīze”,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7–0264/2010),

A.

tā kā darba tirgus individualizācija un aizvien lielāks elastīgums, kā rezultātā samazinās iespēja veikt pārrunas par darba koplīguma slēgšanu, padara neaizsargātākus darba ņēmējus un jo īpaši sievietes, kurām bieži vien jārod līdzsvars starp darba un ģimenes pienākumiem, un tas var radīt nestabilus darba apstākļus, jo darba devējiem ir vieglāk pasliktināt nodarbinātības nosacījumus;

B.

tā kā nestabilās darba attiecībās strādā galvenokārt sievietes, tā kā noteikti nestabila darba veidi, ko veic sievietes, piemēram, apmaksāti mājsaimniecības darbi un aprūpes pakalpojumi, darba tirgū neparādās un tā kā Eiropas Savienībā, neraugoties uz spēkā esošo tiesisko regulējumu, joprojām pastāv atšķirības attiecībā uz sieviešu nodarbinātības iespējām, darba kvalitāti, iztikas ienākumiem un vienādu atalgojumu par vienādu un līdzvērtīgu darbu;

C.

tā kā nestabilās darba attiecībās strādājošo sieviešu pārsvars būtiski veicina joprojām lielās atalgojuma atšķirības starp dzimumiem; tā kā tādēļ, uzlabojot nodarbinātības kvalitāti sievietēm, tiks mazinātas atalgojuma atšķirības starp dzimumiem;

D.

tā kā pakalpojumu nozarē, jo īpaši viesnīcu un restorānu nozarē, izglītībā, veselības aprūpē un sociālajā darbā un citu sabiedrisko, sociālo un personu aprūpes pakalpojumu jomā, kurā vairākums darba ņēmēju ir sievietes, plaši izplatīta tendence ir nepilnas slodzes darbs ne pēc darba ņēmēja izvēles;

E.

tā kā sieviešu līdzdalība darba tirgū atspoguļo viņu lomu mājsaimniecībā, un sievietēm ir tendence vairāk uzņemties darbu, kas viņām ļauj apvienot apmaksātu un neapmaksātu darbu;

F.

tā kā ekonomikas un finanšu krīze nestabilu nodarbinātību ir ietekmējusi divkārši, jo daudzu uzņēmumu pirmā reakcija bija atlaist pagaidu darbiniekus, un tā kā turklāt valda bažas, ka daudzas no ekonomikas lejupslīdes laikā zaudētajām pastāvīgajām darbavietām netiks atjaunotas, bet gan aizstātas ar netipiskiem, ja ne nestabiliem, nodarbinātības veidiem;

G.

tā kā nestabils darbs ir nestandarta nodarbinātības veids, ko raksturo kāda no turpmāk minētajām iezīmēm:

H.

tā kā nestabili darba apstākļi, piemēram, rakstiski nenoslēgti līgumi, ne pēc darba ņēmēja izvēles noteikts nepilnas slodzes darbs un nemainīgās atalgojuma atšķirības ilgtermiņā ietekmē sociālās drošības aizsardzību un pensijas un rada darba ņēmējiem lielāku risku nonākt nabadzībā;

I.

tā kā pastāv risks, ka sievietes noteiktos gadījumos var nonākt cilvēka necienīgos darba apstākļos, un tieši tādēļ viņām, jo īpaši grūtniecēm un sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, ir jāvelta īpaša uzmanība;

J.

tā kā globalizācija un pašreizējā ekonomiskā situācija, kā arī attīstība tehnoloģijas jomā maina darba attiecības un darba ņēmēju uzdevumu būtību;

K.

tā kā ļoti iespējams, ka nestabilās darba attiecībās strādājošas sievietes nav informētas par savām tiesībām un viņām ir lielāks risks nesaņemt tiesisku aizsardzību un/vai tikt nelikumīgi atlaistām no darba;

L.

tā kā ir svarīgi, ka visiem darba ņēmējiem, tai skaitā sievietēm nestabilās darba attiecībās, ir tiesības uz profesionālo izglītību un apmācību;

M.

tā kā pieņēmums, ka sievietes nav galvenās pelnītājas ģimenē, sniedz nepareizu priekšstatu par lielu daļu strādājošo sieviešu, kuras ir vienīgās pelnītājas;

N.

tā kā īpaši mājsaimniecības pakalpojumu jomā pieaug nedeklarēto darba ņēmēju sieviešu skaits;

O.

tā kā vairākums darba ņēmēju mājsaimniecības jomā, kas veic tādus pienākumus kā aprūpe mājās, tīrīšanas darbi un ēdienu gatavošana, ir sievietes; tā kā mājsaimniecības darbs rūpnieciski attīstītajās valstīs veido 5–9 % no visas nodarbinātības, tā kā šāds darbs lielākoties ir nestabils, zemu novērtēts un neoficiāls un tā kā mājsaimniecības darbu veicēju neaizsargātība bieži vien kļūst par iemeslu viņu diskriminācijai un rada lielākas iespējas pret šīm personām izturēties nevienlīdzīgi, netaisnīgi vai vardarbīgi;

P.

tā kā augsti kvalificētu darba ņēmēju kvalifikācijas kritums ir parasta problēma saistībā ar nestabilu darbu, jo īpaši gadījumos, kad darba ņēmēji tiek atlaisti vai kad migrējoši darba ņēmēji izvēlas zemi kvalificētus darbus, lai paliktu darba tirgū, un tā kā šī situācija, kas jo īpaši skar sievietes, negatīvi ietekmē karjeras veidošanu un tāda algas līmeņa panākšanu, kurš atbilst iegūtajām prasmēm;

Q.

tā kā migrantes, kas izvēlas zemas kvalifikācijas pagaidu darbus darba tirgus perifērijā vai veic mājsaimniecības darbus, var saskarties ar divkāršu diskrimināciju, jo papildus tam, ka viņas bieži vien strādā sliktos apstākļos, neregulāru darba laiku un dažkārt dara to nelegāli, pret viņām var izturēties ļaunprātīgi vai vardarbīgi vai pakļaut seksuālai vardarbībai; tā kā viņas turklāt bieži nav informētas par savām tiesībām, viņām ir ierobežota piekļuve sociālajiem dienestiem, viņas slikti pārvalda vietējo valodu un nespēj veidot sociālos tīklus un tā kā nelegāli nodarbinātās personas neuzdrīkstas sazināties ar valsts iestādēm, lai lūgtu aizsardzību, jo baidās, ka tiks nosūtītas atpakaļ uz izcelsmes valsti;

R.

tā kā Eiropas Padomes 1969. gada 24. novembra vienošanās par aukļu iekārtošanu darbā ir novecojusi un tādējādi tajā nav paredzēti risinājumi problēmām, kas daudzās dalībvalstīs pašlaik var rasties saistībā ar aukļu nodarbināšanu;

S.

tā kā ES joprojām atbalsta to, ka visās jomās jāņem vērā dzimumu līdztiesības aspekts; tā kā nodarbinātības politikas pamatnostādnēs aktīvi jāveicina vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana sievietēm un vīriešiem;

1.

norāda uz dzimumu līdztiesības problemātiku saistībā ar nestabilu darbu un atgādina, ka darba tirgū ir notikusi pārmaiņa no standarta nodarbinātības uz nestandarta nodarbinātības veidiem, liekot novērst to, ka nestandarta nodarbinātības veidi kļūst par nestabilu darbu; uzskata, ka, lai cīnītos pret šīm problēmām, dalībvalstis un sociālie partneri ir jāaicina lielā mērā saskaņot tiesību aktus un līgumu noteikumus par standarta un netipisku darbu nolūkā nepieļaut, ka visizdevīgākie un viszemāk apmaksātie darba veidi kļūst izplatītāki, tomēr ņemot vērā iespējamu nedeklarēta darba risku;

2.

mudina Padomi un Komisiju norādīt nestabilas nodarbinātības iezīmes dalībvalstu nodarbinātības politikas izstrādei paredzētajās vadlīnijās un jaunajā dzimumu līdztiesības stratēģijā;

3.

aicina dalībvalstis pieņemt tiesību aktus, lai pārtrauktu iespēju noslēgt līgumus par darbu ar nenormētu darba laiku, kurus parasti veic sievietes tādās jomās kā mājsaimniecības darbi, aprūpes darbs, sabiedriskā ēdināšana un viesnīcu nozare, un ieviest vērienīgus kontroles instrumentus, lai reglamentētu visu veidu klātbūtni uzņēmumos un citās darba vietās, kas oficiāli paredzēta profesionālās orientācijas un apmācības mērķiem, bet kas patiesībā kļūst par vēl vienu darba ļaunprātīgas izmantošanas veidu, jo slēpj pakalpojumus, kuri faktiski tiek sniegti, nesaņemot pienācīgu atalgojumu vai aizsardzību;

4.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt stratēģijas attiecībā uz nestabilām darba attiecībām, lai galveno uzmanību vērstu uz cilvēka cienīgu un “zaļu” darbavietu izveidi un vienlaikus ņemtu vērā vīriešu un sieviešu vienlīdzīgu nodarbinātību;

5.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, lai mazinātu sieviešu divkāršo noslogojumu, kas ir viens no iemesliem, kāpēc nestabilās darba attiecībās galvenokārt strādā sievietes; lai mazinātu nestabilas darba attiecības, aicina uzlabot iespējas apvienot profesionālo un privāto dzīvi, strādājot pastāvīgās darba attiecībās;

6.

pauž sarūgtinājumu par to, ka ES nodarbinātības jomas tiesību aktu kopumā un iepriekš minētajās direktīvās par darbu uz noteiktu laiku, nepilna darba laika darbu un pagaidu darba aģentūrām nav pienācīgi risināta nodarbinātības nestabilitātes problēma; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt turpmākus konkrētus tiesību aktus, piemēram, tādus, ar kuriem tiek ieviests saistošs sociālo standartu minimums darba ņēmējiem un visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no viņu nodarbinātības nosacījumiem tiek garantēta piekļuve sociālajiem dienestiem un pabalstiem, tai skaitā grūtniecības un dzemdību atvaļinājumam, veselības aprūpei un vecuma pensijai, kā arī izglītībai un apmācībai; turklāt aicina dalībvalstis ieviest tiesību aktus, lai nodrošinātu saprātīgu darba laika ierobežojumu, atpūtu un brīvo laiku strādājošiem;

7.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka darba devēji, kas pakļauj strādājošās sievietes ļaunprātīgai un vardarbīgai attieksmei, pēc iespējas drīzāk tiek saukti pie atbildības;

8.

uzsver nepieciešamību radīt nestabilos apstākļos nodarbinātām sievietēm iespēju, ka tiek aizsargātas tādas viņu tiesības kā pienācīgs atalgojums, grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, taisnīgs un regulārs darba laiks un darba vide bez diskriminācijas, kas šīm sievietēm ir būtiski svarīgi; aicina dalībvalstis noteikt sodus par šķēršļu radīšanu dalībai arodbiedrībās un turklāt aicina dalībvalstis piedāvāt konsultācijas, kas ir viegli pieejamas sievietēm, kuras nevar izmantot uzņēmuma sniegtu atbalstu, piemēram, privātās mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm; aicina sociālos partnerus savās struktūrās uzlabot dzimumu līdzsvaru visos līmeņos;

9.

uzsver to, ka ir jāpieņem tiesību akti, lai darba tirgū nodrošinātu dzimumu līdztiesību un samazinātu dzimumu segregāciju; tādēļ atgādina par iepriekš minēto 2008. gada 18. novembra rezolūciju, mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu saistībā ar vīriešu un sieviešu vienlīdzīga atalgojuma principa piemērošanu un atgādina dalībvalstīm, ka nekavējoties jātransponē Direktīva 2006/54/EK;

10.

aicina dalībvalstis sasniegt Barselonas mērķus bērnu aprūpes jomā, lai uzlabotu sieviešu līdzdalību darba tirgū un viņu ekonomisko neatkarību; aicina dalībvalstis novērst šķēršļus, kuru dēļ sievietes nestrādā viņām paredzēto darba stundu skaitu gan nepilnas, gan pilnas slodzes gadījumā;

11.

uzsver nepieciešamību likvidēt profesionālo un nozaru segregāciju darba tirgū, no agrīna vecuma veidojot izpratni un izglītojot, piemēram, popularizējot zēnu un vīriešu vidū profesijas, kas parasti tiek saistītas ar sievietēm raksturīgām prasmēm, un otrādi — motivējot meitenes apgūt ar zinātni saistītus mācību priekšmetus, kā arī cīnoties pret uzskatu, ka sievietes ir otršķirīgi pelnītāji, un iesaistot Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis paredzēt un īstenot pasākumus, ar ko meitenēm un jaunām sievietēm nodrošina iespējas iegūt labu izglītību un studēt, īpašu uzmanību veltot meitenēm un jaunām sievietēm migrantēm; turklāt uzsver, ka sievietēm, kuras darbu atstājušas bērna dzimšanas dēļ, ir aktīvi jārīkojas, lai atgrieztos darbā;

13.

aicina dalībvalstis cīnīties pret nedeklarētu darbu, pārveidojot to pastāvīgā nodarbinātībā un šajā nolūkā izmantojot tādus preventīvus pasākumus kā neaizskaramības pret kriminālvajāšanu piešķiršana darba ņēmējiem, kas ziņo par savu nelegālo nodarbinātību, un atturošas darbības, kas vērstas pret darba devējiem; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot datu vākšanu un uzraudzīt šajā jomā notiekošo virzību;

14.

uzsver, ka sociālā aizsardzība ir būtiska elastdrošības daļa; uzsver, ka elastdrošības koncepcija atšķirīgi skar vīriešus un sievietes un sliecas nostiprināt pašreizējās dzimumu lomas; īpaši atgādina dalībvalstīm un Padomes 2009. gada 8. jūnija secinājumu “Elastdrošība krīzes laikā” sociālajiem partneriem par nepieciešamību piemērot integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai, īstenojot elastdrošības principus;

15.

uzskata, ka apstākļus, kuros atrodas sievietes nestabilās darba attiecībās, var uzlabot, izmantojot noturīgas pensijas pabalstu sistēmas, iespējas saņemt aizdevumu pašpalīdzības projektiem, kā arī programmas darbavietu un alternatīvu ienākumu avotu radīšanai;

16.

iesaka standarta darbavietas turpmāk veidot saskaņā ar laba darba principiem un nepārvērst tās nestabilās darbavietās; prasa labāk regulēt darba tirgus, izmantojot stingras darba inspekcijas, lai mazinātu to darba ņēmēju skaitu, kuri strādā nestabilās darba attiecībās;

17.

prasa, lai Eiropadomes sanāksmes laikā tiktu panākta vienošanās par vadošām pamatnostādnēm un konkrētiem pasākumiem, ar ko, īstenojot ES stratēģiju 2020. gadam, saglabā pašreizējās un rada jaunas darbavietas;

18.

aicina Komisiju, ņemot vērā dalībvalstīs gūtos rezultātus, izstrādāt tām pamatnostādnes attiecībā uz paraugpraksi cīņā pret tiešu un netiešu diskrimināciju, kā arī to, kā visaptveroši ņemt vērā dzimumu līdztiesības aspektu un mazināt nestabilas darba attiecības, kurās strādā sievietes;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt tiesību aktus, ar kuriem reglamentē sezonas darbinieku sociālo un tiesisko statusu un sniedz viņiem sociālo drošību; šajā sakarībā norāda, ka sezonas darbinieki ir darbinieki, kas uz noteiktu vai nenoteiktu laiku noslēguši darba līgumu, kura laiks un ilgums ir atkarīgs no sezonāliem faktoriem, piemēram, klimatiskajiem apstākļiem, svētku dienām un/vai ražas laika lauksaimniecībā;

20.

norāda uz pētījumiem, kas liecina, ka nestabila nodarbinātība, kurā var netikt ņemts vērā veselības un drošības standartu minimums, ir saistīta ar lielāku ievainojumu skaitu un nozīmīgāku risku attiecībā uz slimībām un pakļaušanu apdraudējumam; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot veselības un drošības prasību minimuma uzraudzību darbavietās, īpašu uzmanību pievēršot nodarbināto sieviešu specifiskajiem riskiem;

21.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi un pilnībā izmantot struktūrfondu, jo īpaši Eiropas Sociālā fonda, piedāvātās līdzfinansēšanas iespējas, lai nodrošinātu plašāku piekļuvi cenas ziņā pieņemamiem un kvalitatīviem bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes pakalpojumiem tā, lai sievietes nebūtu spiestas uzņemties šos pienākumus neoficiāli; turklāt uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka nestabili mājas aprūpes darbi, kad vien tas ir iespējams, tiek pārvērsti pienācīgos ilgtermiņa valsts sektora darbos;

22.

aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm veidot kampaņu, kas vērsta uz to, lai veicinātu nestabilās darba attiecībās strādājošo darbinieku pāreju uz pastāvīgu darbu; aicina Komisiju atbalstīt programmu, ar kuru darba ņēmējus informē par to, kāda ietekme un kādas sekas ir nestabilām darba attiecībām, tostarp attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību darba vietā;

23.

aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumu jaunam Eiropas nolīgumam par aukļu nodarbināšanas noteikumiem, ar kuru samazina pašreizējo 30 gadu vecuma ierobežojumu tā, lai pieauguši ģimenes apgādnieki, kas gandrīz sasnieguši 30 gadu vecumu, nevar tikt nodarbināti kā aukles un kurā uzsver, ka aukļu uzdevums ir palīdzēt veikt ģimenes ikdienas pienākumus un piedalīties ģimenes dzīvē ne vairāk kā 30 stundas nedēļā un ka mērķis ir ļaut auklēm iegūt kultūras izpratni un valodu zināšanas;

24.

aicina Komisiju jaunajā dzimumu līdztiesības stratēģijā stiprināt apņemšanos veicināt dzimumu līdztiesību migrācijas un integrācijas politikās, jo īpaši nolūkā pilnīgi izmantot migranšu nodarbinātības potenciālu;

25.

norāda, ka ir daudz grūtāk integrēt sabiedrībā migrantes nekā migrantus, jo viņas ir pakļautas divkāršai diskriminācijai; tādēļ mudina darba devējus veikt konkrētus pasākumus, lai sekmētu migrējošo darba ņēmēju sieviešu sociālo integrāciju, piemēram, piedāvājot viņām valodas apmācību un/vai atbalsta pakalpojumus, un nodrošināt migrējošo darba ņēmēju reģistrēšanu, lai viņi būtu tiesīgi saņemt pabalstus;

26.

vērš īpašu uzmanību uz to, ka trūkst pētījumu par nestabilu darbu; aicina Komisiju un Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondu sadarboties ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu un uzsākt mērķtiecīgu pētījumu, lai cita starpā novērtētu kvalifikācijas zuduma un nestabilas nodarbinātības radītā labklājības zuduma izmaksas, ņemot vērā dzimumu līdztiesības aspektu; uzsver, ka turpmākajās Eiropas izpētes programmās vairāk jākoncentrējas uz sociāliem jautājumiem, piemēram, nestabilu nodarbinātību;

27.

atzinīgi vērtē vispārējos mērķus izmēģinājuma projektiem, kas izstrādāti, lai veicinātu nestabila darba pārvēršanu darbā, kurā tiek ievērotas darba ņēmēju tiesības, un uzsver nepieciešamību, īstenojot šos projektus, pievērst īpašu uzmanību dzimumu līdztiesības problēmu saistībai ar nestabilu darbu;

28.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

8.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 70/8

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 4., 9., 14., 19., 151. un 153. pantu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gadā pieņemto Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

—

ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko atkārtoti apstiprināja 1993. gada Pasaules cilvēktiesību konferencē, un jo īpaši tās 3., 16., 18., 23., 25., 26. un 29. pantu,

—

ņemot vērā ANO 1966. gada Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,

—

ņemot vērā ANO 2000. gada Tūkstošgades attīstības mērķus, jo īpaši nabadzības un bada apkarošanu (pirmais mērķis), vispārējas pamatizglītības sasniegšanu (otrais mērķis), vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu vīriešiem un sievietēm (trešais mērķis),

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvenciju Nr. 26 un Nr. 131 par minimālās algas noteikšanu un Konvenciju Nr. 29 un Nr. 105 par piespiedu darba atcelšanu,

—

ņemot vērā SDO Pasaules nodarbinātības paktu,

—

ņemot vērā ANO un SDO programmas par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās normas par sociālajām tiesībām,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34., 35. un 36. pantu, kuros īpaši uzsvērtas tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, augsta līmeņa veselības aizsardzību un pieeju pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi,

—

ņemot vērā Starptautiskā Nodarbinātības biroja ziņojumu “Vispasaules alianse pret piespiedu darbu. Globālais ziņojums par SDO Deklarācijas par pamatprincipiem un tiesībām darbā īstenošanu. Ģenerāldirektora 2005. gada ziņojums”,

—

ņemot vērā Padomes 1992. gada 24. jūnija Ieteikumu 92/441/EEK par kopējiem kritērijiem saistībā ar pietiekamiem resursiem un sociālo palīdzību sociālās aizsardzības sistēmās (ieteikums par minimāliem ienākumiem) (1),

—

ņemot vērā Padomes 1992. gada 27. jūlija Ieteikumu 92/442/EEK par sociālās aizsardzības mērķu un politiku konverģenci (2),

—

ņemot vērā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju aizsardzības padomes (EPSCO) 2916. sesijas secinājumus 2008. gada 16. un 17. decembrī (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Lēmumu Nr. 1098/2008/EK par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2010. gads) (4),

—

ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 6. septembra rezolūciju par Eiropas nākotnes sociālo modeli (5),

—

ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par sociālās integrācijas veicināšanu un nabadzības, tostarp bērnu nabadzības, apkarošanu ES (6) un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A6-0364/2008),

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 6. maija rezolūciju par atjaunināto sociālo programmu (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra paziņojumu par Komisijas ieteikumu par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus, un Parlamenta 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus (8),

—

ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 22. aprīļa deklarāciju Nr. 0111/2007 par bezpajumtniecības uz ielām izbeigšanu (9),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 — Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” COM(2010)2020,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. aprīļa priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm COM(2010)0193,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A7-0233/2010),

A.

tā kā Eiropas Komisijas sociālajā programmā 2005.–2010. gadam 2010. gads noteikts par “Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību”, tādējādi no jauna apliecinot un stiprinot ES sākotnējo politisko apņemšanos, kas pausta, uzsākot Lisabonas stratēģijas īstenošanu, — “būtiski ietekmēt nabadzības izskaušanu”;

B.

tā kā nabadzība un sociālā atstumtība ir cilvēka cieņas un cilvēka pamattiesību pārkāpums un tā kā ieņēmumu atbalsta plānu galvenajam mērķim jābūt palīdzēt cilvēkiem pārvarēt nabadzību un nodrošināt viņiem iespēju dzīvot ar cieņu;

C.

tā kā, neraugoties uz ekonomisko labklājību un visiem paziņojumiem par nabadzības mazināšanu, sociālā nevienlīdzība ir palielinājusies un 2008. gada beigās zem nabadzības sliekšņa pat pēc sociālā pabalsta saņemšanas (10) dzīvoja 17 % jeb 85 miljoni iedzīvotāju, lai gan 2005. gadā ES 15 dalībvalstīs šis rādītājs bija 16 % un 2000. gadā — 15 %;

D.

tā kā bērniem un jauniešiem vecumā līdz 17 gadiem nabadzības riska līmenis ir augstāks nekā visiem iedzīvotājiem vidēji un tā kā 2008. gadā ES 27 dalībvalstīs šis līmenis sasniedza 20 %, turklāt visaugstākais līmenis bija 33 %;

E.

tā kā augstāks nabadzības risks nekā citām iedzīvotāju grupām ir arī vecākiem cilvēkiem un tā kā 2008. gadā ES 27 dalībvalstīs personām, kuru vecums bija vismaz 65 gadi, nabadzības riska līmenis bija 19 %, turklāt arī 2005. gadā šis rādītājs bija 19 %, bet 2000. gadā — 17 %;

F.

tā kā ilgstoši augsts nepastāvīgu darba attiecību un zema atalgojuma īpatsvars vairākās nozarēs nemainīgi augstu uztur darba ņēmēju nabadzības riska līmeni un tā kā 2008. gadā ES 27 dalībvalstīs vidējais nabadzības riska līmenis nodarbinātajiem iedzīvotājiem bija 8 %, savukārt 2005. gadā ES 15 dalībvalstīs šis rādītājs bija 8 % un 2000. gadā — 7 %;

G.

tā kā Padomes 1992. gada 24. jūnija Ieteikumā 92/441/EEK dalībvalstis aicinātas atzīt cilvēka pamattiesības uz cilvēka cienīgai dzīvei pietiekamiem iztikas līdzekļiem un sociālo palīdzību; tā kā Padomes 1992. gada 27. jūlija Ieteikumā 92/442/EEK dalībvalstis aicinātas garantēt cilvēka cienīgai dzīvei pienācīgu resursu līmeni; tā kā 1999. gada 17. decembra secinājumos Padome par vienu no sociālās aizsardzības modernizācijas un uzlabošanas mērķiem atzīst sociālās integrācijas veicināšanu;

H.

tā kā liela daļa no iedzīvotājiem, kurus apdraud nabadzība, ko rada bezdarbs, neatviegloti aprūpes pienākumi, nepastāvīgs un zemu apmaksāts darbs, kā arī atalgojuma diskriminācija un zemākas pensijas, ir sievietes;

I.

tā kā sievietēm galējas nabadzības risks ir lielāks nekā vīriešiem; tā kā nemainīgā nabadzības feminizācijas tendence Eiropas valstu sabiedrībās liecina, ka pašreizējo sociālās aizsardzības sistēmu pamati un daudzi ES sociālās, ekonomiskās un nodarbinātības politikas virzieni nav izstrādāti tā, lai apmierinātu sieviešu vajadzības un atbilstu to nodarbinātības īpatnībām; tā kā sieviešu nabadzība un sociālā atstumtība Eiropā prasa dažādus īpašus politiskus risinājumus, kas būtu saistīti ar dzimumu aspektu;

J.

tā kā risks nonākt galējā nabadzībā sievietēm ir lielāks nekā vīriešiem, it īpaši vecumā, jo sociālās drošības sistēmu pamatā bieži vien ir nepārtraukta algota darba princips; tā kā individuālām tiesībām uz minimālo ienākumu, kas aizsargā pret nabadzību, par priekšnosacījumu nevajadzētu izvirzīt ar darbu saistītas iemaksas;

K.

tā kā jauniešu bezdarbs Eiropas Savienībā ir sasniedzis vēl nepieredzētu līmeni — 21,4 % —, svārstoties no 7,6 % Nīderlandē līdz pat 44,5 % Spānijā un 43,8 % Latvijā, un tā kā jauniešiem piedāvātie māceklības un stažēšanās līgumi nereti neparedz atalgojumu vai atalgojums ir zems;

L.

tā kā piektdaļa ES iedzīvotāju vecumā līdz 25 gadiem ir bezdarbnieki un tā kā bezdarbs visvairāk ir skāris Eiropas iedzīvotājus, kuri ir vecāki par 55 gadiem un kuri turklāt saskaras ar specifisku un nopietnu problēmu, proti, šajā vecumā viņu izredzes atrast darbu arvien samazinās;

M.

tā kā finanšu un ekonomikas krīzes dēļ ir mazinājies darbvietu piedāvājums (pēc provizoriskiem aprēķiniem kopš 2008. gada septembra zaudēti vairāk nekā 5 miljoni darbvietu) un audzis pagaidu nodarbinātības īpatsvars;

N.

tā kā oficiāli ES dati par galējas nabadzības situācijām, piemēram, bezpajumtniecību, nav pieejami un tāpēc sekot līdzi jaunākajām tendencēm ir grūti;

O.

tā kā Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību jāizmanto kā izdevība aktivizēt sabiedrības viedokli par nabadzību un no tās izrietošo sociālo atstumtību un uzlabot politisko reakciju saistībā ar šo atstumtību un tā kā šajā gadā jāveicina aktīva integrācija, pienācīgs ienākumu līmenis, kvalitatīvu pakalpojumu pieejamība un atbalstoša pieeja labu darbvietu radīšanai, kā dēļ ir vajadzīga taisnīga bagātību pārdale un ir vēlami tādi pasākumi un politika, kas efektīvi nodrošinātu ekonomisku un sociālu kohēziju gan Eiropas Savienībā kopumā, gan atsevišķos Eiropas reģionos, un jāpanāk, lai minimālais ienākums būtu pietiekama aizsardzības sistēma marginalizētām un mazaizsargātām personām;

P.

tā kā Eiropas gadam cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību ir izvirzīti tādi mērķi un pamatprincipi kā tiesību atzīšana, kopatbildība un līdzdalība, kohēzija, iesaistītība un konkrēta rīcība;

Q.

tā kā, lai pārliecinātu dalībvalstis noteikt minimālo ienākumu slieksni, kas palīdzētu paaugstināt dzīves līmeni, vienlaicīgi veicinot konkurētspēju, pareizi jānovērtē ekonomiskais un finansiālais klimats ES 27 dalībvalstīs;

R.

tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies īstenot ANO Tūkstošgades attīstības mērķus un rezolūciju, ar kuru pasludina ANO otro nabadzības izskaušanas desmitgadi (2008–2017);

S.

tā kā nabadzība un sociālā atstumtība ir daudzveidīga, tā kā pastāv īpaši mazaizsargātas un atkarīgas iedzīvotāju grupas (bērni, sievietes, vecāki cilvēki, invalīdi un citi), tostarp etniskās minoritātes, daudzbērnu ģimenes vai vienvecāka ģimenes, personas ar hroniskām slimībām un bezpajumtnieki, un tā kā citos ES politikas virzienos jāintegrē tādi pasākumi un instrumenti, kuru mērķis ir novērst un apkarot nabadzību un sociālo atstumtību; tā kā jāizstrādā iekļaušanai dalībvalstu politikā paredzēta orientācija, kas nodrošinātu kvalitatīvas sociālās drošības un aizsardzības sistēmas, vispārēju piekļuvi pieejamai publiskajai infrastruktūrai, kvalitatīviem publiskiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, pieņemamiem un kvalitatīviem darba apstākļiem un darbvietām, kas ir arī tiesiski aizsargātas, kā arī minimālajam ienākumam, kas ļauj nenonākt nabadzībā un ikvienam paver iespēju piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi;

T.

tā kā ļoti augstais nabadzības līmenis ietekmē ne vien sociālo kohēziju Eiropā, bet līdz ar lielu sabiedrības grupu pastāvīgu atstumtību ietekmē arī ekonomiku, mazinot tās konkurētspēju, un palielina spiedienu uz publiskā sektora budžetu;

U.

tā kā jo īpaši stratēģijas “Eiropa 2020” kontekstā jānosaka vispārējs mērķis, par prioritāti izvirzot ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un cilvēka pamattiesību aizsardzību, kas arī nozīmē, ka jāpanāk līdzsvars starp ekonomisko, nodarbinātības, sociālo, reģionālo un vides politiku, kā arī jānodrošina taisnīga bagātību un ienākumu pārdale, ņemot vērā straujo atkarības līmeņa pieaugumu, un tāpēc attiecībā uz visiem lēmumiem jāveic sociālās ietekmes novērtējums, kā arī jāpiemēro Līguma par Eiropas Savienības darbību horizontālā sociālā klauzula (9. pants);

V.

tā kā viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem ir cilvēka cieņas ievērošana un tas liek ar noteiktu rīcību veicināt pilnu nodarbinātību un sociālo progresu, apkarot sociālo atstumtību un diskrimināciju un atbalstīt taisnīgumu un sociālo aizsardzību;

W.

tā kā ir jānodrošina struktūrfondu finansējuma piemērošana, palielināšana un labāka izmantošana tādiem mērķiem kā nabadzības novēršana, sociālā integrācija un pieejamu, tiesiski aizsargātu un kvalitatīvu darbvietu radīšana;

X.

tā kā sociālās aizsardzības sistēmām ir liela nozīme tādai attīstībai nepieciešamā sociālās kohēzijas līmeņa sasniegšanā, kurš nodrošinātu sociālo integrāciju un mazinātu ekonomikas krīzes sociālās sekas, kas nozīmē arī to, ka valsts līmenī jāparedz individuāli garantēts minimālais ienākums nabadzības novēršanai, jāpaaugstina prasmju un zināšanu līmenis personām, kuras konkurences spiediena dēļ ir atstumtas no darba tirgus, un jānodrošina vienlīdzīgas izredzes darba tirgū un pamattiesību izmantošanā;

Y.

tā kā nozīmīgs un efektīvs līdzeklis, kā pārvarēt nabadzību, atbalstīt sociālo integrāciju un piekļuvi darba tirgum un nodrošināt cilvēkiem pienācīgus dzīves apstākļus, ir minimālā ienākuma formulu ieviešana un pilnveidošana;

Z.

tā kā minimālā ienākuma shēmas ir svarīgs instruments, ar ko garantēt drošību iedzīvotājiem, kuriem jāpārvar sociālās atstumtības un bezdarba sekas, un atbalstīt piekļuvi darba tirgum; tā kā šādām minimālā ienākuma shēmām ir būtiska nozīme bagātību pārdalē un solidaritātes un sociālā taisnīguma nodrošināšanā un tā kā jo īpaši krīzes laikā tās darbojas pretcikliski, nodrošinot papildu resursus, kas pastiprina pieprasījumu un patēriņu iekšējā tirgū;

AA.

tā kā, pēc datiem, ko devis nesens Eirobarometra apsekojums par ES iedzīvotāju attieksmi pret nabadzību, lielākā iedzīvotāju daļa (73 %) nabadzību uzskata par valstī izplatītu problēmu, 89 % prasa, lai valdība šīs problēmas risināšanā veiktu steidzamus pasākumus, un 74 % gaida, lai šīs problēmas risināšanā aktīvi iesaistītos arī ES;

AB.

ņemot vērā smagās sociālās sekas, ko izraisījusi ekonomikas krīze, kuras dēļ vairāk nekā 6 miljoni Eiropas iedzīvotāju pēdējo divu gadu laikā ir zaudējuši darbu;

AC.

ņemot vērā ekonomikas un sociālās jomas krīzes smagumu un tās veicinošo ietekmi uz nabadzību un sociālo atstumtību, ko pavada bezdarba pieaugums (no 6,7 % 2008. gada sākumā līdz 9,5 % 2009. gada beigās), kā arī to, ka vienu trešdaļu bezdarbnieku ir skāris ilgtermiņa bezdarbs un ka ekonomiski mazāk stabilās dalībvalstīs stāvoklis ir vēl sliktāks;

AD.

tā kā dažas dalībvalstis ir pakļautas Padomes, Komisijas un starptautisko organizāciju spiedienam, piemēram, SVF spiedienam īstermiņā samazināt krīzes dēļ pieaugušo budžeta deficītu un samazināt izdevumus, tostarp sociālos izdevumus, tādējādi apdraudot labklājību un veicinot nabadzību;

AE.

ņemot vērā arvien pieaugošo sociālo nevienlīdzību dažās dalībvalstīs, kas galvenokārt ir sekas ienākumu un bagātību pārdales ekonomiskajai nevienlīdzībai un nevienlīdzībai darba tirgū, kas izraisa sociālo nedrošību un nevienlīdzīgu piekļuvi tādām valsts sociālajām funkcijām kā sociālā apdrošināšana, veselības aprūpe, izglītība, tieslietu sistēma u. c.;

AF.

ņemot vērā ES sociālās integrācijas politikas īstenošanu un it sevišķi 2000. gadu sākumā saskaņā ar Lisabonas stratēģiju pieņemtos mērķus un Eiropas programmu, kurā paredzēts izmantot atklāto koordinācijas metodi un sasniegt valstu rīcības plānos noteiktos kopīgos mērķus;

AG.

tā kā Eiropas Savienības dalībvalstīs dažādu iemeslu dēļ patlaban ir daudz bezpajumtnieku, un tāpēc jāveic īpaši pasākumi, lai veicinātu šo cilvēku sociālo integrāciju,

1.

uzsver, ka jāīsteno konkrēti pasākumi nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanai, izpētot, kādā veidā būtu iespējams atjaunot nodarbinātību, stimulējot ienākumu un bagātību taisnīgu pārdalīšanu, garantējot pietiekamus ienākumus un tādējādi piešķirot jēgu un nozīmi “Eiropas gadam cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību”, kā arī sagādājot vērā ņemamu politisku mantojumu Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanai, tostarp nabadzības novēršanai un sociālās integrācijas veicināšanai paredzētu pienācīga minimālā ienākuma shēmu nodrošināšanu, pamatojoties uz dalībvalstu atšķirīgo praksi, kolektīviem nolīgumiem un dalībvalstu tiesību aktiem visā Eiropas Savienībā, kā arī aktīvi atbalstot pienācīgu ieņēmumu shēmas un sociālās aizsardzības shēmas; aicina dalībvalstis pārskatīt politiku, kas paredzēta pietiekama ienākuma nodrošināšanai, zinot, ka cīņai pret nabadzību mazaizsargātām sociālajām grupām darba tirgū ir jārada pieņemamas, pastāvīgas darbvietas; uzskata, ka visiem darba ņēmējiem jābūt iespējai dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi; uzskata, ka, īstenojot labklājības valsts politiku, jāīsteno arī aktīva darba tirgus politika;

2.

atgādina, ka nesenās ekonomikas lejupslīdes, augušā bezdarba līmeņa un sarukušo nodarbinātības iespēju dēļ daudzi ir pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam; norāda, ka šī problēma ir īpaši aktuāla vairākās dalībvalstīs, kuras saskaras ar ilgstošu bezdarbu vai ekonomisku neaktivitāti;

3.

prasa, lai tiktu gūti reāli panākumi, nodrošinot minimālā ienākuma shēmu pietiekamību, lai visi bērni, pieaugušie un gados vecāki iedzīvotāji varētu izkļūt no nabadzības un īstenot tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi;

4.

uzsver, ka dažādās jomās (veselības aprūpe, mājokļi, izglītība, ienākumi un nodarbinātība) starp nabadzībā dzīvojošajām sociālajām grupām pastāv atšķirības; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt mērķtiecīgus pasākumus, ņemot vērā šīs atšķirības; uzsver, ka efektīvākais veids nabadzības mazināšanai ir nodrošināt visiem piekļuvi darba tirgum;

5.

uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš mūžizglītības programmām kā būtiskākajam instrumentam cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību, veicinot spēju integrēties darba tirgū, piekļuvi zināšanām un darba tirgum; uzskata, ka ir jāpiedāvā stimuli, kas veicinātu darba ņēmēju, bezdarbnieku un visu mazaizsargāto sociālo grupu lielāku līdzdalību mūžizglītības programmās, un jāveic efektīvi pasākumi to faktoru novēršanai, kuri veicina šo personu izstāšanos no programmām, tā kā profesionālās izglītības līmeņa celšana un jaunu prasmju apguve var veicināt drīzāku atkaliekļaušanu darba tirgū, paaugstināt ražīgumu un palīdzēt iedzīvotājiem atrast labāku darbvietu;

6.

uzsver, ka dalībvalstu līmenī ir vajadzīga konkrēta rīcība, nosakot minimālā ienākuma slieksni, kura pamatā būtu atbilstīgi rādītāji, kas nodrošinātu sociālo un ekonomisko kohēziju, samazinātu risku, ka par vienādu darbu tiek maksāta nevienlīdzīga samaksa, un pazeminātu nabadzīgu populāciju risku Eiropas Savienībā, un aicina Eiropas Savienību apņēmīgāk ieteikt šāda veida rīcību;

7.

uzsver, ka par vienu no efektīvākajiem veidiem, kā aizsargāties pret nabadzību, uzskatāma nodarbinātība un ka tādēļ būtu jāpieņem pasākumi sieviešu nodarbinātības veicināšanai un jāizvirza mērķi attiecībā uz piedāvāto darbvietu kvalitāti;

8.

uzsver, ka gan Eiropas, gan arī dalībvalstu līmenī jāveic pasākumi iedzīvotāju un patērētāju aizsargāšanai no netaisnīgiem kredītu un kredītkaršu atmaksas nosacījumiem un jāpieņem noteikumi, kas reglamentē pieeju kredītiem, lai novērstu, ka mājsaimniecības uzņemas pārāk lielas parādsaistības un tāpēc nonāk nabadzībā un tiek pakļautas sociālai atstumtībai;

9.

uzsver, ka nabadzībai un sociālajai atstumtībai ir raksturīga daudzdimensionalitāte, un uzstāj, ka ir jānodrošina sociālo mērķu integrācija un ka makroekonomiskās politikas nostādnēs ir svarīga to sociālā dimensija un ilgtspējība; uzskata, ka sociālajiem mērķiem jābūt neatņemamai daļai krīzes pārvarēšanas stratēģijā, kā arī stratēģijā “Eiropa 2020” un ekonomiskajā, sociālajā un teritoriālajā kohēzijā, kas nozīmē virzību uz konverģentu sociālo politiku un efektīvu novērtējumu veikšanu par ietekmi uz sociālo jomu, nodrošinot prioritāšu un politikas virzienu pārskatīšanu, jo īpaši attiecībā uz monetāro politiku, nodarbinātības politiku, sociālo un makroekonomisko politiku, tostarp arī uz Stabilitātes un izaugsmes paktu, konkurences, iekšējā tirgus, budžeta un fiskālo politiku; uzskata, ka šie politikas virzieni nedrīkst kavēt sociālo kohēziju un tiem jānodrošina attiecīgu pasākumu īstenošana un jāveicina iespēju vienlīdzība, lai nodrošinātu to, ka ilgtspējīgā veidā tiek pārvarēta krīze, notiek atgriešanās pie valstu budžetu konsolidācijas un tiek sāktas reformas, kas ekonomikai vajadzīgas, lai atgrieztos uz izaugsmes ceļa un atsāktu jaunu darbvietu radīšanu; aicina ar atbilstīgu mehānismu palīdzību ieviest praktiska atbalsta politiku tām dalībvalstīm, kam tas visvairāk vajadzīgs;

10.

uzskata, ka darbvietu radīšanai jābūt Eiropas Komisijas un dalībvalstu valdību prioritātei un pirmajam solim nabadzības mazināšanā;

11.

uzskata, ka minimālā ienākuma shēmas jāintegrē sociālās integrācijas stratēģiskajā pieejā — gan vispārējās politiskajās nostādnēs, gan arī mērķtiecīgos pasākumos saistībā ar mājokļiem, veselības aprūpi, izglītību un mācībām un sociālajiem pakalpojumiem, palīdzot iedzīvotājiem izkļūt no nabadzības un mudinot viņus uz patstāvīgu rīcību, kas vērsta uz sociālo integrāciju un piekļuvi darba tirgum; uzskata, ka minimālā ienākuma shēmu patiesais mērķis ir ne vien palīdzēt pabalsta saņēmējiem, bet galvenokārt atbalstīt viņus, lai dotu iespēju no sociālās atstumtības atgriezties aktīvā dzīvē;

12.

uzsver, ka, lai pārrautu bērnu nabadzības apburto loku, minimālā ienākuma summu noteikšanā jāņem vērā, ka strādājošajiem ir apgādājamie, it sevišķi bērni; uzskata arī, ka Komisijai būtu jāsagatavo gada ziņojums par bērnu nabadzības apkarošanā paveikto;

13.

uzstāj, ka jāgroza taupības politika, ko krīzes pārvarēšanas nolūkā būs spiestas īstenot dažas dalībvalstis, un uzsver, ka liela nozīme ir efektīviem solidaritātes pasākumiem, tostarp pabalstu pārskaitījumu palielināšanai, elastībai un sagatavošanai un līdzfinansējuma samazināšanai no budžeta līdzekļiem ar mērķi radīt pienācīgas kvalitātes darbvietas, saglabāt produktīvās nozares un cīnīties pret nabadzību un sociālo atstumtību, nevis radīt jaunas atkarības formas vai palielināt parādsaistības;

14.

uzskata, ka viens no efektīvākajiem risinājumiem nabadzības apkarošanā, pienācīga dzīves līmeņa nodrošināšanā un sociālās integrācijas veicināšanā ir tādu minimālā ienākuma shēmu ieviešana visās ES dalībvalstīs, kurās ietilptu īpaši pasākumi (finansiāls atbalsts un pakalpojumu pieejamības veicināšana) to iedzīvotāju atbalstīšanai, kuru ienākumi ir nepietiekami;

15.

uzskata, ka pienācīga minimālā ienākuma shēmām jānodrošina minimālie ienākumi tādā līmenī, kas atbilst vismaz 60 % no mediānas ienākuma attiecīgajā dalībvalstī;

16.

uzsver, ka ir jānovērtē sociālās integrācijas politika, atklātās koordinācijas metodes piemērošana, kopīgo mērķu ievērošana un valstu rīcības plānu īstenošana, ņemot vērā nabadzības izplatības tendences, lai apņēmīgāk rīkotos Eiropas un dalībvalstu līmenī un apkarotu nabadzību, izmantojot plašāku, saskaņotāku un skaidrāk formulētu politiku, kas vērsta uz absolūtās nabadzības un bērnu nabadzības izskaušanu līdz 2015. gadam, kā arī būtisku relatīvās nabadzības samazināšanu;

17.

atkārto, ka, lai gan minimālā ienākuma shēmas ir svarīgas, tās jāievieš vienlaicīgi ar koordinētu stratēģiju dalībvalstu un ES līmenī, kuras pamatā būtu izvērsta rīcība un tādi konkrēti pasākumi kā aktīva darba tirgus politika (kuras mērķgrupas ir no darba tirgus visvairāk atsvešinātās iedzīvotāju grupas), mazkvalificētu personu izglītošana un apmācība, minimālās algas noteikšana, sociālo mājokļu politika un pieejamu, kvalitatīvu publisko pakalpojumu piedāvājums par pieņemamu cenu;

18.

uzstāj, ka jāsekmē vispārējā un sociālā integrācija, kas faktiski nodrošinātu cilvēka pamattiesību ievērošanu, un jāuzņemas skaidras saistības formulēt Eiropas Savienības un dalībvalstu politiku nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanā; uzskata, ka ir jānodrošina kvalitatīvāka vispārēja, fiziski vai sazināšanās ziņā netraucēta piekļuve darba tirgum, sabiedriskās veselības pakalpojumiem, izglītībai un apmācībai (no pirmsskolas apmācības līdz pat pirmajam augstākās izglītības ciklam), profesionālajai apmācībai, sabiedriskajam dzīvojamajam fondam, energoapgādei un sociālajai aizsardzībai; uzskata, ka darbvietām jābūt pieejamām, kvalitatīvām un tiesiski aizsargātām; uzskata, ka algām jābūt pienācīgām un ka ir jānodrošina minimālā pensija, lai pensionāriem, kuri visu mūžu ir strādājuši, sagādātu iespēju saņemt pienācīgu pensiju; piebilst, ka sistēmām, kas nodrošina pienācīgu minimālo ienākumu ikvienam, ir jānodrošina aizsardzība pret nabadzības risku un jānodrošina sociālā integrācija, kultūrintegrācija un politiskā integrācija saskaņā ar dalībvalstu praksi, kolektīviem nolīgumiem un dalībvalstu tiesību aktiem; turklāt norāda, ka, jo lielāki būs dalībvalstu ilgtermiņa ieguldījumi šajās dažādajās politikas jomās, jo mazāk būs jāizmanto sistēma, kas mājsaimniecībām nodrošina minimālo ienākumu; uzsver, ka šādi pasākumi jāpieņem, attiecībā uz dalībvalstīm stingri ievērojot subsidiaritātes principu, kā arī dalībvalstu prakses atšķirības, kolektīvos nolīgumus un tiesību aktus; uzskata, ka vienīgi tā iespējams ikvienam nodrošināt tiesības piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē;

19.

atkārtoti vērš uzmanību uz tādu jauniešu vajadzībām, kuri saskaras ar īpašām problēmām, meklējot savu vietu ekonomiskajā un sociālajā dzīvē, un ir pakļauti riskam pāragri pamest mācības; aicina dalībvalstis cīņu pret jauniešu bezdarbu noteikt par īpašu mērķi ar vairākām prioritātēm, tostarp noteikt īpašus rīcībpasākumus un profesionālās izglītības pasākumus, atbalstīt Kopienas programmas (mūžizglītības programmu, Erasmus Mundus) un veicināt uzņēmējdarbības iniciatīvas;

20.

norāda, ka priekšlaicīga skolas pamešana un augstākās un universitātes līmeņa izglītības ierobežotā pieejamība ir būtiskākie cēloņi augstam ilgtermiņa bezdarbam un negatīvi ietekmē sociālo kohēziju; uzskata, ka, tā kā šie divi jautājumi ir Kopienas prioritāri mērķi, kas izvirzīti arī stratēģijā “Eiropa 2020”, sevišķi rūpīgi būs jāizstrādā rīcība un īpaša politika, kas nodrošinātu jauniešu piekļuvi izglītībai, izmantojot stipendijas, studiju pabalstus un kredītus, kā arī iniciatīvas skolu izglītības dinamikas veicināšanai;

21.

uzskata, ka Komisijai būtu jāveic pētījums par to, kāda ietekme katrā dalībvalstī būtu tās izstrādātam tiesību akta projektam par algas minimuma noteikšanu Eiropā; jo īpaši ierosina šāda veida pētījumā aplūkot tādus aspektus kā atšķirības starp pienācīgu minimālo ienākumu un minimālo algu attiecīgajā dalībvalstī un to ietekme uz darba meklētājiem;

22.

uzsver, ka ir svarīgi pieņemt tādus noteikumus par bezdarbnieka pabalstu, kas dotu iespēju pasargāt tā saņēmējus no nabadzības, un ka dalībvalstis jāmudina veikt pasākumus, kas sekmētu bezdarbnieku atgriešanos darba tirgū, pieņemot piedāvājumus nepopulārās profesijās, tostarp sekmējot mobilitāti Eiropas Savienībā;

23.

uzsver, ka ieguldījumi minimālo ienākumu shēmās ir būtisks nabadzības novēršanas un mazināšanas elements; uzsver, ka pat krīzes laikā minimālo ienākumu shēmas būtu uzskatāmas nevis par izmaksu faktoru, bet gan par būtisku krīzes seku pārvarēšanas elementu; uzsver, ka savlaicīgiem ieguldījumiem cīņā pret nabadzību ir būtiska nozīme sabiedrības izmaksu samazināšanā ilgtermiņā;

24.

uzsver, cik svarīga nozīme ir sociālajai aizsardzībai, it sevišķi veselības apdrošināšanai, ģimenes pabalstiem, pensijām un invaliditātes pabalstiem, un aicina dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst vismazāk aizsargātajiem sabiedrības locekļiem, garantējot viņiem minimālās tiesības arī tad, ja viņi ir bezdarbnieki;

25.

uzsver, ka tiesības uz cilvēka cienīgai dzīvei pietiekamiem resursiem un pabalstiem ir cilvēka pamattiesības un uzskatāmas par daļu no visaptverošiem, saskaņotiem sociālās atstumtības apkarošanas pasākumiem; aicina dalībvalstis pieņemt politiku, kas veicinātu attiecīgo personu ekonomisko un sociālo integrāciju;

26.

vērš uzmanību uz to, ka arvien aug trūcīgo darba ņēmēju skaits un ka šī jaunā problēma jārisina, apvienojot dažādus instrumentus; prasa, lai iztikas minimums vienmēr tiktu noteikts virs nabadzības sliekšņa; prasa, lai darba ņēmējiem, kuri dažādu cēloņu dēļ joprojām dzīvo zem nabadzības sliekšņa, bez nosacījumiem tiktu piešķirtas viegli saņemamas piemaksas; vērš uzmanību uz pozitīvo pieredzi Amerikas Savienotajās Valstīs, kur piemēro negatīvu ienākumu nodokli, lai strādājošajiem ar zemu atalgojumu dotu iespēju dzīvot virs nabadzības sliekšņa;

27.

konstatē, ka Komisijas paziņojumā “Eiropa 2020 — Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” ierosināts Eiropas Savienībai izvirzīt piecus lielus mērķus, tostarp mērķi par 20 miljoniem samazināt nabadzības apdraudēto cilvēku skaitu; atgādina, ka šis mērķis iezīmē atkāpšanos no Lisabonas stratēģijas sākotnējiem mērķiem, kas diemžēl nav izpildīti (nabadzības izskaušana); uzskata, ka nabadzība un sociālā atstumtība jālikvidē, izmantojot ticamus, konkrētus un saistošus pasākumus; uzskata, ka šis mērķskaitlis nav pietiekams un ka nav jāatsakās no mērķa nabadzību Eiropā izskaust; uzskata, ka šajā nolūkā ir jāveic attiecīgi pasākumi un ka šis absolūtais skaitliskais mērķis ir jāpapildina ar nabadzības samazināšanas mērķiem katrā dalībvalstī, lai rosinātu šā mērķa īstenošanā piedalīties ikvienu un lai to padarītu ticamu, izmantojot attiecīgus pasākumus, jo īpaši politiskus pasākumus apgādājamo atbalstam; uzskata, ka šis mērķis būtu jāsasniedz, nosakot konkrētus un atbilstīgus pasākumus, jo īpaši visās ES dalībvalstīs ieviešot minimālā ienākuma shēmas;

28.

uzskata, ka prioritāram uzdevumam jābūt cīņai pret sociālo nevienlīdzību, it sevišķi ekonomisko nevienlīdzību ienākumu un bagātību pārdalīšanā, nevienlīdzību darba tirgū, kas izraisa sociālo nedrošību, un nevienlīdzīgu piekļuvi tādām valsts sociālajām funkcijām kā sociālā apdrošināšana, veselības aprūpe, izglītība, tieslietu sistēma u. c.;

29.

aicina Padomi un ES dalībvalstis atbalstīt stratēģijas dokumenta “Eiropa 2020” pamatmērķi — nabadzības apkarošanu, ņemot vērā relatīvās nabadzības rādītāju (60 % no nacionālā mediānas ienākuma), ko 2001. gada decembrī apstiprināja Lākenas Eiropadome, tāpēc ka šis rādītājs dod iespēju katras dalībvalsts situācijā noteikt reālo nabadzības līmeni, jo tas raksturo nabadzību tās relatīvajā aspektā;

30.

aicina dalībvalstis ES pamatmērķi attiecībā uz nabadzības mazināšanu iekļaut konkrētos un sasniedzamos dalībvalstu mērķos, kas izvirzīti saistībā ar ES sociālās integrācijas stratēģijas prioritātēm, piemēram, līdz 2015. gadam atrisināt bezpajumtniecības problēmu saskaņā ar Rakstisko deklarāciju Nr. 0111/2007;

31.

uzskata, ka gan dalībvalstīm, gan Komisijai jāpievērš īpaša uzmanība bezpajumtniekiem un jāveic papildu pasākumi, lai sagatavotu viņus pilnīgai integrēšanai sabiedrībā līdz 2015. gadam; tādēļ Kopienas līmenī jāapkopo salīdzināmi un ticami statistikas dati, kā arī vienu reizi gadā tie jāpublicē kopā ar pārskatu par sasniegumiem un attiecīgajās dalībvalstu un Kopienas stratēģijās cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību izvirzītajiem mērķiem;

32.

uzskata, ka ikvienai dalībvalstij ir pienākums veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai pasargātu savus iedzīvotājus no finansiālas nestabilitātes, nodrošinot, ka viņi neuzņemas pārāk lielas parādsaistības, jo īpaši banku aizdevumu veidā, piemēram, uzliekot nodokļus bankām un finanšu iestādēm, kuras piekrīt izsniegt aizdevumus personām ar nepietiekamu kredītspēju;

33.

uzskata, ka dalībvalstīm jāuzņemas skaidri apliecinātas saistības īstenot aktīvu integrācijas politiku: atcelt pārāk ierobežojošus nosacījumus, aktivizēt atbalstu, atbalstīt pienācīgu minimālo ienākumu un saglabāt sociālos standartus, aizliedzot samazināt svarīgāko publisko pakalpojumu finansēšanu no budžeta, lai krīzes izdevumi nebūtu jāsedz trūcīgajiem iedzīvotājiem;

34.

uzskata, ka daudzveidīgā pieredze attiecībā uz minimālo ienākumu un pamatienākumu ikvienam bez nosacījumiem apvienojumā ar papildu sociālās integrācijas un sociālās aizsardzības pasākumiem liecina, ka tas ir efektīvs līdzeklis nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai un cilvēka cienīgas dzīves nodrošināšanai ikvienam; prasa, lai Komisija īstenotu iniciatīvu, kas atbalstītu citus eksperimentus dalībvalstīs, kurās tiek ņemta vērā un atbalstīta labākā prakse, kas dod iespēju atsevišķi nodrošināt atšķirīgus pietiekama minimālā ienākuma un pamatienākumu modeļus nabadzības novēršanai kā līdzekli, ar kura palīdzību izskaust nabadzību un garantēt sociālo taisnīgumu un iespēju vienlīdzību visiem iedzīvotājiem, tādēļ attiecīgā reģionālā līmenī nabadzība ir jāapzina, ievērojot subsidiaritātes principu un neapstrīdot nevienas dalībvalsts īpatnības; uzskata, ka šīs iniciatīvas rezultātā Komisijai vajadzētu Eiropas iniciatīvai par minimālo ienākumu dalībvalstīs izstrādāt rīcības plānu, kurā būtu ņemta vērā dalībvalstu atšķirīgā prakse, kolektīvie nolīgumi un dalībvalstu tiesību akti, lai sasniegtu šādus mērķus:

35.

uzsver, ka pienācīgs minimālais ienākums ir būtisks priekšnosacījums tam, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi, un kopā ar sociālo līdzdalību — tam, lai ikviens sabiedrības loceklis pilnīgi izmantotu savu potenciālu un piedalītos demokrātiskā sabiedrības veidošanas procesā; turklāt uzsver, ka valsts politikas līmenī ienākumi, kas nodrošina pieņemamus dzīves apstākļus, veicina arī ekonomikas attīstību un tādējādi labklājību;

36.

uzskata, ka Komisijas iniciatīvā par garantētiem minimālajiem ienākumiem būtu jāņem vērā Ieteikums 92/441/EEK, kurā atzītas “cilvēka pamattiesības uz pietiekamiem resursiem un sociālo palīdzību, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi”, uzstājot, ka ieņēmumu atbalsta shēmu galvenajam mērķim jābūt cilvēku izvešanai no nabadzības, dodot viņiem iespēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, tostarp tiesības uz pienācīgu invaliditātes pabalstu un pensiju; ņemot to vērā, aicina Komisiju nodrošināt, lai tiktu izstrādāta vienota metode iztikas minimuma un dzīves dārdzības aprēķināšanai (preču un pakalpojumu “grozs”), kas nodrošinātu salīdzināmus datus par nabadzības līmeni un palīdzētu konstatēt, kādi sociālās intervences līdzekļi jāizmanto;

37.

atzīstot, ka pēc ESAO datiem 20–40 % pabalstu netiek apgūti, aicina dalībvalstis veikt steidzamus pasākumus, lai paaugstinātu pabalstu pieprasīšanas līmeni, sekotu pabalstu nepieprasīšanas līmenim un cēloņiem, uzlabojot pārredzamību, efektīvāk veicot informatīvos un konsultatīvos pasākumus, vienkāršojot saņemšanas kārtību un īstenojot pasākumus un politiku ar minimālo ienākumu saņēmējiem saistīto aizspriedumu un diskriminācijas apkarošanai;

38.

uzsver, ka svarīga nozīme ir tam, lai pastāvētu bezdarbnieka pabalsts, kas tā saņēmējam dotu iespēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, taču ir arī nepieciešams saīsināt prombūtni no darba tirgus, cita starpā paaugstinot valstu nodarbinātības dienestu pakalpojumu efektivitāti;

39.

uzsver, ka jāpieņem normas sociālās drošības jomā, lai iedibinātu saikni starp katrā dalībvalstī maksāto minimālo pensiju un attiecīgo nabadzības slieksni;

40.

kritizē dalībvalstis, kurās minimālā ienākuma shēma nenodrošina ienākumus virs relatīvā nabadzības sliekšņa; atkārto prasību dalībvalstīm šo situāciju pēc iespējas labot; prasa, lai Eiropas Komisija, vērtējot valstu rīcības plānus, uzsvērtu labu un sliktu praksi;

41.

vērš uzmanību uz minimālā ienākumu shēmās plaši izplatīto vecuma diskrimināciju, piemēram, bērniem paredzot minimālo ienākumu, kas ir zem nabadzības sliekšņa, vai no minimālo ienākumu shēmām izslēdzot jauniešus tāpēc, ka nav veikti sociālās apdrošināšanas maksājumi; uzsver, ka šāda prakse apdraud minimālā ienākuma shēmu beznosacījumu piemērošanu un atbilstību;

42.

uzsver, ka tādās dažādās jomās kā veselības aprūpe, mājokļi, energoapgāde, sociālā integrācija un kultūrintegrācija, mobilitāte, izglītība (piemēram, Džini koeficients, kas dod iespēju novērtēt ienākumu nevienlīdzības tendences), materiālā nenodrošinātība, nodarbinātība un sociālā atbalsta pakalpojumi steidzami jāizstrādā un jāpiemēro piemēroti sociālekonomiskie rādītāji, kas dotu iespēju uzraudzīt un novērtēt sasniegumus nabadzības apkarošanā un sociālajā integrācijā, kuri ik gadu tiks publiskoti Starptautiskajā nabadzības izskaušanas dienā (17. oktobrī), uzsverot nabadzības cēloņus un saistību ar dzimumu, vecumu, ģimenes stāvokli, invaliditāti, imigranta statusu, hroniskām slimībām un ienākumu līmeņa atšķirībām (60 % no mediānas ienākumiem, 50 % no mediānas ienākumiem, 40 % no mediānas ienākumiem), lai būtu ņemta vērā relatīvā nabadzība, galējā nabadzība un mazāk aizsargātās grupas; uzsver, ka bez monetārajiem rādītājiem steidzami jāapkopo citi ES statistikas dati par tādiem ārkārtējas nabadzības gadījumiem kā bezpajumtniecība, kas patlaban Kopienas statistikā par ienākumiem un dzīves apstākļiem (EUSILC) nav iekļauti; prasa šos sociālekonomisko rādītāju datus iekļaut gada ziņojumā, ko nosūta dalībvalstīm un Eiropas Parlamentam apspriešanai un jaunu praktisku iespēju atklāšanai;

43.

uzstāj, ka ir vajadzīgi īpaši papildu pabalsti nelabvēlīgā situācijā esošām iedzīvotāju grupām (personas ar invaliditāti vai hroniskām slimībām, vienvecāka ģimenes un daudzbērnu ģimenes), kurām viņu stāvoklis rada papildu izmaksas, it sevišķi saistībā ar atbalsta personālu, īpaša aprīkojuma izmantošanu, medicīnisko aprūpi un sociālo atbalstu;

44.

aicina Eiropas Komisiju un ES dalībvalstis novērtēt, kā dažādi nabadzības novēršanai paredzēti modeļi, kas nodrošina beznosacījumu minimālos ienākumus ikvienam, varētu veicināt sociālo integrāciju, kultūrintegrāciju un politisko integrāciju, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai tie nebūtu stigmatizējoši un spētu novērst slēptās nabadzības gadījumus;

45.

uzskata, ka nabadzības samazināšanas politika, kas pavada pienācīga minimālā ienākuma ieviešanu dalībvalstīs, prasa pārveidot atklātās koordinācijas metodi, lai starp valstīm nodrošinātu patiesu labākās prakses apmaiņu;

46.

norāda, ka minimālais ienākums tikai tad dos iespēju sasniegt nabadzības apkarošanas mērķi, ja tam netiks piemēroti nodokļi, un iesaka apsvērt iespēju minimālā ienākuma līmeni piesaistīt komunālo pakalpojumu izmaksu svārstībām;

47.

atgādina, ka, ņemot vērā sociālās labklājības sistēmu trūkumus un diskrimināciju, kas joprojām saglabājas, it īpaši darba tirgū, sievietēm ir lielāks risks nonākt galējā nabadzībā nekā vīriešiem un ka tādēļ ir vajadzīgi īpaši daudzveidīgi politiski risinājumi, kas pielāgoti dzimumam un konkrētajai situācijai;

48.

uzskata, ka darba ņēmēju nabadzība liecina par netaisnīgiem darba nosacījumiem, un prasa visnotaļ gādāt, lai situācija šajā ziņā mainītos un lai atalgojums kopumā un konkrēti minimālā alga — neatkarīgi no tā, vai tā būtu noteikta tiesību aktos vai darba koplīgumā — dotu iespēju nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi;

49.

prasa integrēt trūkumā dzīvojošos cilvēkus (darbā ar tiem būtu ļoti ieteicams izmantot integratīvas darba tirgus iniciatīvas) un aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot dialogu ar personām un organizācijām, kas pārstāv cilvēkus, kuri dzīvo nabadzībā, šo cilvēku sociālos tīklus un sociālos partnerus; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, lai trūcīgās personas, to pārstāvības organizācijas un organizācijas, kuras šīm personām sniedz pakalpojumus, kļūtu par galvenajām ieinteresētajām personām un saņemtu atbalstu un pienācīgus finanšu un cita veida resursus, kas tām dotu iespēju piedalīties politikas, pasākumu un rādītāju izstrādē, īstenošanā un uzraudzīšanā Eiropas, valsts, reģionālajā un vietējā līmenī, jo īpaši saistībā ar stratēģijā “Eiropa 2020” paredzētajām valstu reformu programmām un atklāto koordinācijas metodi sociālās aizsardzības un sociālās integrācijas jomā; turklāt uzsver, ka jācīnās pret darba devējiem, kuri atstumtas sabiedrības grupas nelikumīgi nodarbina par samaksu zem minimālā ienākuma līmeņa;

50.

uzskata, ka ir jāatbalsta un plašāk jāīsteno nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanas pasākumi, kas uzlabotu stāvokli, kādā atrodas lielākam nabadzības un atstumtības riskam pakļautie iedzīvotāji, piemēram, personas nepastāvīgās darba attiecībās, bezdarbnieki, vienvecāka ģimenes, vecāki cilvēki, kas dzīvo vieni, sievietes, mazaizsargāti bērni, etniskās minoritātes, slimi cilvēki vai cilvēki ar īpašām vajadzībām;

51.

pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis nav ņēmušas vērā Padomes Ieteikumu 92/441/EEK, kurā atzītas “cilvēka pamattiesības uz pietiekamiem resursiem un sociālo palīdzību, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi”;

52.

uzstāj, ka sociālie partneri būtu pilnībā jāiesaista nabadzības apkarošanai paredzēto valsts rīcības plānu izstrādē un atskaites mērķu izvirzīšanā ikvienā pārvaldības līmenī;

53.

uzsver, ka jāplāno un ar sociālo partneru aktīvu līdzdalību jāīsteno tādi enerģiski nodarbinātības politikas pasākumi ģeogrāfiskā, nozares un uzņēmumu līmenī, lai darba tirgum labāk varētu piekļūt personas no nozarēm vai ģeogrāfiskajiem reģioniem ar īpaši augstu bezdarba līmeni;

54.

uzsver, ka īpaši jāpievēršas noteiktām iedzīvotāju grupām (imigranti, sievietes, bezdarbnieki pirmspensijas vecumā u. c.), lai uzlabotu šo iedzīvotāju prasmes, novērstu bezdarbu un stiprinātu sociālās integrācijas tīklu;

55.

aicina dalībvalstis un Komisiju veikt pasākumus jauniešu un vecāku iedzīvotāju integrācijai darba tirgū, jo šīs ir mazaizsargātas iedzīvotāju grupas, ko pašreizējās recesijas apstākļos smagi skar darbvietu trūkums;

56.

uzsver, ka minimālā ienākuma shēmām jāsedz kurināmā izmaksas, lai trūcīgās mājsaimniecības, kuras skar energoresursu trūkums, spētu samaksāt enerģijas rēķinus; minimālais ienākums jārēķina, pamatojoties uz reālistiskiem aprēķiniem par mājokļa apsildes izmaksām atkarībā no mājsaimniecības konkrētajām vajadzībām, piemēram, ņemot vērā, vai tā nav ģimene ar bērniem, vecāki cilvēki vai invalīdi;

57.

norāda, ka valsts minimālā ienākuma shēmas gan īsteno lielākā daļa no ES 27 dalībvalstīm, taču dažas tomēr to nedara; aicina dalībvalstis nodrošināt tādas garantētā minimālā ienākuma shēmas, kas novērstu nabadzību un veicinātu sociālo integrāciju, un apmainīties ar labāko praksi; atzīst, ka, ja tiek sniegta sociālā palīdzība, dalībvalstu pienākums ir nodrošināt, lai iedzīvotāji saprastu, kādi pabalsti viņiem pienākas, un varētu tos saņemt;

58.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem.

8.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 70/19

—

ņemot vērā 2009. gada 7. oktobrī saskaņā ar Reglamenta 184. pantu pieņemto lēmumu par Finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes īpašās komitejas izveidi, kompetenci, sastāvu un pilnvaru laiku (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes īpašās komitejas ziņojumu (A7–0267/2010),

1.

norāda, ka pašreizējās krīzes cēloņi ir daudzveidīgi un tās ietekme ir gan tūlītēja, gan arī izpaudīsies ilgākā laikposmā, un ka netika ņemti vērā vairāki brīdinājuma signāli un šīs krīzes mērogs, kā arī netika pietiekami novērtēta krīzes tiešā un netiešā ietekme;

2.

norāda, ka šīs krīzes, ko Amerikas Savienotajās Valstīs izraisīja augsta riska kredītu “burbulis”, aizmetņi ir seni;

3.

norāda, ka galvenie pašreizējo finanšu krīzi veicinošie faktori ir globālā nelīdzsvarotība, regulatīvā pārvaldība (regulēšana un uzraudzība) un monetārā politika, kā arī tādi finanšu sistēmai raksturīgi faktori kā finanšu produktu sarežģītība un nepārredzamība, īstermiņa atalgojuma sistēmas un nepiemēroti uzņēmējdarbības modeļi;

4.

uzskata, ka dažos gadījumos krīzi pastiprināja arī interešu konfliktu, personisko interešu (vested interests) un gadījumu, kad uzņēmēji ir “pārāk labi savstarpēji pazīstami, lai runātu” (too close to talk), izplatīšanās finanšu nozarē;

5.

norāda, ka ASV ekspansionistiskā monetārā politika lielas peļņas gūšanas meklējumos veicināja pārmērīga daudzuma likvīdu rašanos un uz patēriņa kredītu balstīta iekšēja pieprasījuma attīstību, kas savukārt veicināja mājsaimniecību iekļūšanu parādos, kā arī lielus valsts izdevumus, kurus finansēja ar lēti pieejama kapitāla palīdzību;

6.

norāda, ka finanšu tirgos tika konstatēta spekulatīva uzvedība, dažiem investoriem uzņemoties ļoti lielu risku, ko pastiprināja kredītreitinga aģentūru oligopols; norāda, ka jebkura tirgus ekonomika darbojas labāk, kad pastāv demokrātiskā ceļā apstiprināta un pārredzama atbilstīga daudzlīmeņu regulēšana, kā arī saprātīgi ētikas un morāles principi, kas veicina finanšu un ekonomikas sistēmu pareizu darbību un nekaitē reālajai ekonomikai;

7.

atzīmē, ka kompleksu ārpusbilances produktu (īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības (SPV), kolaterālās parādsaistības (CDO), apmaiņas līgumus aizsardzības iegūšanai kredīta neatmaksāšanas gadījumā (CDS) u. c.) izplatīšanās un vērtspapirizācijas mehānismi, kas radušies neregulētas paralēlas banku sistēmas dēļ, ir palielinājuši, nevis samazinājuši sistēmiskos riskus; norāda, ka iestādes, kas koncentrējas uz noguldītājiem un MVU finansēšanu, ir apliecinājušas savu vērtību;

8.

uzskata, ka krīzes pamatcēloņi ir iltspējīgāku ražošanas, izplatīšanas un patēriņa modeļu trūkums, neskatoties uz klimata pārmaiņām, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un dabas resursu sarukšana;

9.

uzskata, ka pirmskrīzes laika ekonomikas un finanšu pārvaldības struktūras gan pasaules, gan Amerikas Savienoto Valstu, gan Eiropas Savienības līmenī nebija pietiekami saskaņotas un konsekventas makroprudenciālās un mikroprudenciālās uzraudzības nošķiršanā, pārāk lielu uzmanību pievērsa finanšu iestāžu augšupējai mikroprudenciālai uzraudzībai un makroekonomikas rādītāju uzraudzīšanai valsts līmenī, vienlaikus negādājot par sistēmiski plašu skatījumu uz finansiālām un makroekonomiskām norisēm, kuru dēļ būtu jāuzrauga finanšu iestāžu un valstu savstarpējā saistība;

10.

norāda, ka globalizācija ir attīstījusies bez pasaules līmeņa pārvaldības struktūru paralēlas izveides vai attīstības, kam būtu jānotiek vienlaikus ar tirgu integrāciju, jo īpaši attiecībā uz globālo līdzsvarotību vai nelīdzsvarotību un finanšu tirgiem, un uzskata, ka G20 sanāksmju process ir solis pareizajā virzienā, tomēr norāda, ka G20 sanāksmēs ir rezultatīvi jāpauž ES nostāja;

11.

norāda, ka Eiropas Savienība, kā noteikts ES līgumos, 1990. gada jūlijā atzina kapitāla brīvu kustību, kas veicināja ekonomisko attīstību; tomēr atzīmē, ka paralēli kapitāla brīvas kustības ieviešanai netika paredzēta ietaupījumu nodokļu harmonizēšana, attiecīgs pārrobežu regulējums vai Eiropas līmeņa uzraudzība;

12.

nosoda to, ka pagātnē Stabilitātes un izaugsmes pakta principi netika vienmēr ievēroti, un norāda, ka eiro zonas valstu tautsaimniecību vidū ir radusies būtiska nelīdzsvarotība;

13.

norāda, ka banku krīzes gadījumā nenotika ne pienācīga regulēšana, ne stingra uzraudzība un valdīja pilnīgs krīzes pārvaldības instrumentu trūkums, un šī situācija parādīja, cik daudz Eiropas Savienībai vēl ir darāms, lai izveidotu piemērotus mehānismus, lai risinātu ar iekšējo tirgu un integrētu finanšu sistēmu saistītās politikas problēmas; jo īpaši norāda, ka trūkst pārrobežu bankrota mehānisma;

14.

norāda, ka saskaņā ar ES Statistikas biroja datiem valsts budžeta deficīts Eiropas Savienībā ir palielinājies no 2,3 % 2008. gadā līdz 7,5 % 2010. gadā un euro zonā — attiecīgi no 2 % līdz 6,3 %, valsts parāds Eiropas Savienībā palielinājies no 61,6 % no IKP 2008. gadā līdz 79,6 % 2010. gadā, euro zonā — attiecīgi no 69,4 % līdz 84,7 %, divos gados likvidējot dažu dalībvalstu gandrīz divdesmit gadu centienus konsolidēt budžetu; pauž nožēlu par šo atpakaļslīdi, jo tā būtiski apgrūtinās bezdarba un demogrāfisko problēmu risināšanu;

15.

uzskata, ka Eiropas publisko finanšu stāvoklis bija slikts jau pirms krīzes; kopš 70-ajiem gadiem vairāku ES notikušu ekonomikas lejupslīžu ietekmē dalībvalstu valsts parāds pamazām palielinājās; atzīmē, ka atjaunošanas plānu izmaksas, nodokļu ienākumu kritums un augstie sociālās nodrošināšanas izdevumi ir palielinājuši valsts parādu un tā daļu no IKP visās dalībvalstīs, lai gan dažādā līmenī visā ES;

16.

uzskata, ka vēl nav pilnībā izpaudušās visas krīzes sekas un ka nevar izslēgt atkārotu krīzi, proti, lejupslīdes atkārtošanos, jo īpaši attiecībā uz bezdarba līmeni;

17.

norāda, ka krīze skāra nodarbinātību visā Eiropas Savienībā, lai gan nodarbinātības līmeņa kritums ES-27 valstīs bija tikai 1,9 %, un ka negatīvā ietekme uz nodarbinātību turpināsies, jo ekonomiskās situācijas ietekme uz darba tirgu parasti ir jūtama vēlāk; uzsver — Komisija aplēses liecina, ka ES bezdarba rādītājs 2010. gadā būs gandrīz 11 %, kas nopietni skars ES darbaspēku;

18.

norāda, ka sociālās krīzes sekas dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgas, proti, lai gan bezdarba līmenis vidēji ir 10 %, dažās valstīs tas sasniedz 20 % un jauniešu vidū pat pārsniedz 40 %, kas liecina par to, cik ļoti dažās valstīs ir nepieciešami strukturāli uzlabojumi;

19.

uzskata — lai gan parāda samazināšanas politika ir svarīga, publisko finanšu ātra konsolidācija nedrīkst kaitēt sociālās aizsardzības un sabiedrisko pakalpojumu sistēmai, jo šo sistēmu automātiskā stabilizatora un krīzes amortizatora loma ir pamatoti ir atzīta; norāda, ka sociālās aizsardzības un sabiedrisko pakalpojumu efektivitātes veicināšana var vienlaikus uzlabot ekonomikas efektivitāti un pakalpojumu kvalitāti; atzīst, ka nespēja rast pareizo līdzsvaru var izraisīt lēnu izaugsmi ilgākā laikposmā un ar to saistītu ilgstošu bezdarbu, kas savukārt nenovēršami pasliktinās Eiropas konkurētspēju pasaules mērogā;

20.

norāda, ka augsts bezdarba līmenis rada ne tikai sociālās izmaksas, bet arī palielinātas ekonomiskās izmaksas, jo bezdarbnieks sniedz vāju ieguldījumu valsts iekšējā pieprasījumā un mazākā apmērā maksā nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas; norāda, ka tas paaugstina slogu strādājošajiem augstāku nodokļu veidā un nākamajām paaudzēm — lielākas parāda nastas veidā;

21.

norāda, ka saskaņā ar 2007. gada — tātad pirmskrīzes — datiem, kas ir jaunākie pieejamie dati, Eiropas Savienībā ir 30 miljoni nabadzīgu strādājošo, ka saskaņā ar neseniem datiem zem nabadzības sliekšņa dzīvo 79 miljoni cilvēku un ka šis skaitlis kopš tā laika visticamāk ir palielinājies;

22.

norāda, ka papildus bezdarba līmeņa paaugstināšanai šai krīzei ir daudzšķautņaina sociālā ietekme, jo īpaši darba apstākļu pasliktināšanās, pieaugošās grūtības daudziem cilvēkiem apmierināt pamatvajadzības un saņemt pamatpakalpojumus, bezpajumtnieku skaita palielināšanās, nonākšana pārāk lielos parādos un finansiālā atstumtība;

23.

norāda, ka līdzīgi kā jebkura krīze pašreizējā krīze negatīvi skar izaugsmi un nodarbinātību, pirmām kārtām skarot vismazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas, tostarp jauniešus, bērnus un sievietes, kā arī mazākumtautību pārstāvjus un migrantus;

24.

piekrīt paustajām bažām par regulatīvo, uzraudzības, grāmatvedības un nodokļu noteikumu procikliskajiem aspektiem, kas pastiprina tirgus ekonomikas darbībai raksturīgās svārstības;

25.

norāda, ka valdību īstenotā banku nozares glābšana ir tikai daļa no izmaksām, ko sabiedrībai radījusi finanšu krīze, un ka ekonomikas lejupslīdes un valsts parāda palielināšanās izmaksas būs ievērojamas, krīzes radītajiem zaudējumiem pasaules mērogā sasniedzot apmēram USD 60 triljonus;

26.

norāda, ka krīze ir izraisījusi būtisku valsts atbalsta palielināšanos pēc pagaidu sistēmas pieņemšanas valsts atbalsta jomā, un pauž nožēlu par tās iespējamo kaitīgo ietekmi uz līdzvērtīgu konkurences nosacījumu nodrošināšanu Eiropā; aicina Komisiju uzņemties stingru vadību protekcionisma un konkurences izkropļojumu apkarošanā;

27.

pauž atbalstu Eiropas Centrālās bankas (ECB) un dalībvalstu centrālo banku netradicionālajiem pasākumiem, ko tās pēdējo divu gadu laikā īstenojušas, lai glābtu tās dalībvalstu bankas, kuras saskārās ar bankrota risku vēl nebijuša toksisko aktīvu daudzuma dēļ; jo īpaši atzinīgi vērtē to, ka šo banku klientiem tika sniegtas garantijas par viņu noguldījumu drošību, tomēr uzsver, ka šie netradicionālie pasākumi ir pakāpeniski jāpārtrauc, lai banku nozarē nepieļautu negodīgu konkurenci;

28.

atgādina, ka Eiropas Savienība 2008. gada oktobrī pieņēma Eiropas ekonomikas atveseļošanās plānu par summu 1,6 % apmērā no tās IKP (salīdzinājumam Ķīnā attiecīgais rādītājs bija 5 % un ASV — 6,55 %);

29.

atzinīgi vērtē to, ka Ekonomikas un finanšu padome 2010. gada 10. maija pieņēma stabilizācijas plānu EUR 750 miljardu apjomā, ar ko tika izveidots finanšu stabilitātes mehānisms, lai novērstu risku, ka valstis, kas aizņēmušās līdzekļus, nespēj pildīts savas saistības, par šī plāna juridisko pamatu daļēji izmantojot Līguma par Eiropas Savienības darbību 122. pantu; norāda uz demokrātijas deficītu un pārskatatbildības trūkumu lēmumos par Padomes glābšanas pasākumu kopumu, kuri tika pieņemti, neapspriežoties ar Eiropas Parlamentu; prasa turpmāko krīzes pārvarēšanas priekšlikumu un lēmumu pieņemšanā Eiropas Parlamentu iesaistīt kā līdzvērtīgu likumdevēju;

30.

pauž nožēlu par dažādo dalībvalstu atveseļošanās plānu nepietiekamo koordināciju, jo ES līmeņa koordinācijas pastiprinošā un optimizējošā ietekme visdrīzāk būtu sniegusi labāku rezultātu nekā lielākoties valsts līmeņa plānošana, kas var būt savstarpēji pretrunīga; pieprasa turpmākajos atveseļošanās plānos un plaša mēroga ieguldījumos pastiprināt Eiropas dimensiju;

31.

prasa Komisijai sagatavot ļoti precīzu pārskatu par valstu banku glābšanas pasākumu kopumu efektivitāti, kā arī to valstu un Eiropas atveseļošanās plānu efektivitāti, par kuriem lēmums tika pieņemts 2008. gada beigās un 2009. gada sākumā saistībā ar Savienības īstermiņa un ilgtermiņa mērķiem, tostarp visaptverošu analīzi par krīzes ietekmē pieņemto pārskatīto valsts atbalsta mehānismu ietekmi uz konkurenci un līdzvērtīgu konkurences apstākļu nodrošināšanu Eiropas Savienībā, finanšu reformu un darba vietu radīšanu;

32.

norāda, ka atsevišķas dalībvalstis, jo īpaši tās, kuras no EK saņēma maksājumu bilances atbalstu, šobrīd nevar izstrādāt reālus atveseļošanās plānus, kuros būtu elementi, kas ļautu stimulēt izaugsmi un nodarbinātību, jo to iespējas līdz 2012. gadam aprobežojas ar valsts izdevumu samazināšanu, nodokļu paaugstināšanu un valsts bruto parāda samazināšanu;

33.

uzskata, ka Savienība nevar būt vienīgā integrētā zona, kurā enerģētiku, jo īpaši energoavotu sadalījumu, neuzskata par stratēģiski svarīgu jautājumu ne tās teritorijā, ne attiecībās ar partnervalstīm; uzskata, ka enerģētikas jomas darbības ir jāveic ES mērogā, pamatojoties uz ciešu sadarbību ar Komisiju, dalībvalstīm un attiecīgajiem nozares sektoriem, lai nodrošinātu tās dalībvalstu apgādi ar enerģiju, piemēram, naftu un gāzi, pa diversificētu cauruļvadu tīklu, jo īpaši apspriežot apgādes līgumus un organizējot uzglabāšanas iespējas, kā arī visās atbilstīgajās programmās, piemēram 7. pētniecības programmā 2007.–2013. gadam un tās turpinājumos, finansējot un koordinējot pētniecību un izstrādi saistībā ar jauniem enerģijas avotiem;

34.

ierosina Komisijai uzņemties pilnu atbildību par projektu vadīšanu un finansēšanu šādās jomās:

35.

uzskata — neskatoties uz vienošanos par šiem pārvaldības elementiem un ES darbību jomās, kurās tai ir dalīta kompetence un kompetence, lai papildinātu dalībvalstu darbības, Savienībai ir nepieciešami līdzekļi, galvenokārt finanšu līdzekļi, šādas stratēģijas īstenošanai;

36.

atgādina, ka finanšu sistēmas galvenais mērķis ir nodrošināt instrumentus, kas ir piemēroti uzkrājumiem un šo uzkrājumu ieguldīšanai, lai atbalstītu reālo ekonomiku un veicinātu ekonomikas efektivitāti, uzņemoties daļu no uzņēmumu un mājsaimniecību riska, optimizētu pensiju ilgtermiņa finansēšu un radītu jaunas darba vietas, kā to dara, piemēram, reģionālās un vietējās privātklientu bankas; atzīmē, ka šī funkcija ir īpaši svarīga situācijā, kad ir vajadzīgi jauni izaugsmes veidi, kas prasa ievērojamus ieguldījumus tīrās tehnoloģijās;

37.

uzsver, ka vienam no finanšu attīstības mērķiem vajadzētu būt arī taisnīguma nodrošināšanai, paplašinot piekļuvi kredītiem un apdrošināšanai tādām sabiedrības grupām, kurām tie iepriekš nebija pieejami, vienlaikus ievērojot pietiekamus drošības nosacījumus; uzsver, ka finanšu nozares regulējuma reforma ir jāveic, lai ne tikai nodrošinātu finanšu stabilitāti, bet arī ņemtu vērā ilgtspējīgas attīstības mērķus;

38.

norāda, ka šī krīze iezīmē robežas pašregulēšanas sistēmai un pārmērīgai uzticībai finanšu tirgus dalībnieku un kredītreitinga aģentūru spējai vienmēr pareizi novērtēt un pienācīgi pārvaldīt riskus un nepieļaut morālo kaitējumu;

39.

atzinīgi vērtē pašreizējos Bāzeles Banku uzraudzības komitejas (BBUK) priekšlikumus un šīs iestādes kā tādas lomu, taču, ņemot vērā, ka ES finanšu iestādēm kaitē pieeja “visiem noderīgs viens risinājums”, uzskata, ka regulējums jāierosina tad, kad ir veikts rūpīgs novērtējumu par tā ietekmi uz to, cik lielā mērā finanšu iestādes darbojas reālās ekonomikas un sabiedrības labā; piekrīt paustajām bažām par kapitāla prasību piemēroto līmeni un pārejas perioda laiku;

40.

norāda — lai atgūtu uzticību, gan uzņēmumu, gan dalībvalstu finanšu pārskatiem ir jābūt pārredzamiem; tādēļ aicina Komisiju izpētīt ārpusbilances darījumu, nefinansēto saistību un īpašam nolūkam dibinātu sabiedrību (SPV/SPE) arvien plašāku izmantošanu un apsvērt iespēju šo izmantošanu ierobežot vai pieprasīt obligāti deklarēt publicēšanai paredzētajos pārskatos;

41.

norāda, ka šī krīze ir padarījusi acīmredzamu lielu uzraudzības sistēmas trūkumu; pieprasa ar stingru vienošanos G20 līmenī un Eiropas Savienībā līdz minimumam samazināt regulējuma arbitrāžas iespējas pasaulē un, kad vien iespējams, tās likvidēt, finanšu pakalpojumiem piemērojot vienādus noteikumus;

42.

uzskata, ka ir jānovērš regulējuma trūkumi, kas ārvalstu finanšu pakalpojumu sniedzēju meitasuzņēmumiem ļāva neregulēti īstenot apjomīgu uzņēmējdarbību ES;

43.

norāda, ka patlaban starptautiskais regulējums krīzes pārvarēšanai finanšu nozarē nav pietiekams; aicina Komisiju nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem par ES regulējumu finanšu nozares krīzes pārrobežu pārvaldībai, ņemot vērā starptautisko struktūru, piemēram, G20 un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), ierosmes panākt visā pasaulē vienādus darbības nosacījumus;

44.

norāda, ka standarti, jo īpaši ja tiek izmantota patiesā vērtība, cikliski ietekmē lēmumu pieņemšanu, jo īpaši finanšu iestādēs, kuras ir pārāk paļāvušās uz tiem; norāda, ka šis trūkums ir novērojams arī dažos regulatīvajos, uzraudzības un nodokļu noteikumos;

45.

apzinās specifiskās problēmas, kas saistītas ar to, ka ārvalstu uzņēmumi lielu daļu banku un apdrošināšanas darbību koncentrē jaunajās dalībvalstīs;

46.

norāda, ka ir jālīdzsvaro vajadzība īstenot pasākumus, lai saglabātu finanšu stabilitāti, un vajadzība saglabāt banku spēju kreditēt ekonomiku; ir svarīgi, lai banku sistēma būtu spējīga īstenot savus pamatuzdevumus gan parastos apstākļos, gan krīzes situācijās;

47.

norāda, ka finanšu iestāžu lielums un attiecīgi to bilances radīja priekšstatu “pārāk lielas, lai bankrotētu”; tādēļ aicina Komisiju pieprasīt, lai bankas izstrādātu “testamentus” — detalizētu regulētas likvidēšanas kārtību krīzes gadījumā;

48.

atzinīgi vērtē Eiropas Centrālās bankas (ECB) spēcīgo nozīmi Eiropas Sistēmisko risku kolēģijā (ESRK), jo tā ļauj ECB sniegt būtisku ieguldījumu Eiropas Savienības finanšu stabilitātē;

49.

uzsver vajadzību ieviest jaunus statistikas datu standartus finanšu nozarē, tādējādi palielinot Eiropas Komisijas riska kontroles un uzraudzības spēju;

50.

vēlas sekmēt finanšu inovāciju, ar nosacījumu, ka tās rezultātā tiek izstrādāti pārredzami instrumenti lietderīgu tehnoloģisko jauninājumu, ilgtermiņa ieguldījumu, pensiju fondu, nodarbinātības un ekoloģiskas ekonomikas finansēšanai; sagaida, ka ES īstenos turpmākas darbības inovatīvās finansēšanas jomā, lai piesaistītu ilgtermiņa uzkrājumus nolūkā veicināt ilgtspējīgus un stratēģiskus ilgtermiņa ieguldījumus un paplašināt piekļuvi finanšu pakalpojumiem;

51.

atkārtoti uzsver, ka ārkārtīgi svarīga ir tāda pārraudzības un regulējuma sistēma, kura nodrošina, ka neviens finanšu darījums vai instruments nepaliek ārpus grāmatvedības uzskaites; uzstāj, ka uz riska ieguldījumu fondiem jāattiecina tādi paši noteikumi, kā uz jebkuru citu ieguldījumu fondu; uzsver, ka pārraudzībai un regulējumam īpaši jāattiecas uz spekulatīviem darījumiem finanšu tirgos, lai ierobežotu un kontrolētu pret valstīm, valūtām un tautsaimniecībām vērstās spekulācijas;

52.

uzskata, ka pārāk liberāla finanšu iestāžu pārvaldība ir veicinājusi krīzi un pārvaldība ir jāuzlabo, lai nodrošinātu, ka riska pārvaldības komitejas ir darbotiesspējīgas un efektīvas, valdes locekļi pietiekami labi pārzina iestādes produktus un vadība un direktori bez izpildpilnvarām uzņemas atbildību par ieguldītāju un darbinieku interešu saskaņošanu atalgojuma politikas jomā;

53.

norāda uz vērtību un ētikas principu trūkumu dažu finanšu tirgu un iestāžu dalībnieku darbībā; uzsver, ka finanšu tirgiem un iestādēm korporatīvās sociālās atbildības kontekstā jāņem vērā visu iesaistīto personu — klientu, akcionāru un darbinieku — intereses;

54.

uzskata, ka ir jāizmanto pietiekami plašs kritēriju kopums, lai šķirotu finanšu iestādes, jo īpaši Eiropas Savienībā atrodošās, pēc tā, vai tām ir sistēmisks risks; uzskata, ka šie kritēriji liek uzdot jautājumu par to, cik daudzas šādas iestādes darbojas dalībvalstīs un cik lielas tās ir, un, kas ir vissvarīgāk, pārliecināties par attiecīgās iestādes spēju radīt traucējumus iekšējā tirgus darbībā, jo īpaši tāpēc, ka šī krīze pierādīja, ka iestādes lielums ir tikai viens no faktoriem, kas rada sistēmisko risku;

55.

uzskata, ka ir būtiski, lai ES, izstrādājot jaunus noteikumus, ņemtu vērā nepieciešamību saglabāt un paplašināt finanšu nozares strukturālo daudzveidību, un uzskata, ka Eiropas ekonomikai ir vajadzīgs stabils reģionālo un vietējo banku, piemēram, krājbanku un kooperatīvo banku, tīkls, vienlaikus atzīstot, ka dažādām bankām ir atšķirīga specializācija un pamatkompetence; norāda, ka daudzveidība ir pierādījusi savu vērtību finanšu krīzes novēršanā un veicinājusi stabilitāti, un ka vienveidība var izraisīt sistēmisko nestabilitāti;

56.

aicina atjaunot tāda tradicionālā bankas pārvaldītāja lomu, kurš pietiekami pārzina aizņēmēju īpatnības, kredītvēsturi un uzņēmējdarbības plānu, lai uzņemtos pārdomātu risku, pamatojoties uz personīgām zināšanām un ievērojot ES tiesību aktus, piemēram, direktīvu par finanšu instrumentu tirgiem (MIFID) un direktīvu par patēriņa kredītu, kuras paredz informācijas sniegšanu patērētājiem un patērētāju aizsardzību;

57.

uzsver, ka nolūkā atjaunot un atbrīvot kredītplūsmu uzņēmumiem un privātpersonām ir svarīgi rast ilgtermiņa risinājumus problēmām, ko rada mājsaimniecību un uzņēmumu privātā parāda milzīgais apjoms;

58.

prasa nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībās starp dalībvalstīm un to attiecībās ar vadošajām finanšu iestādēm;

59.

atzinīgi vērtē Komisijas 2010. gada 2. jūnija priekšlikumu un uzskata, ka kredītreitinga aģentūru uzņēmējdarbības modelis var radīt interešu konfliktu, jo šīs aģentūras tiek izmantotas, lai novērtētu tām maksājošo uzņēmumu finansiālo noturību, un ka šo aģentūru modelis neļauj izvērtēt pieņemto lēmumu makroekonomiskos aspektus; atzīst, ka kredītreitinga aģentūras veicināja krīzes rašanos, jo tām, lielā mērā konkurences trūkuma dēļ, bija radīti kaitīgi stimuli; ierosina izpētīt tādas sistēmas uzticamību, kurā ieguldītāji un noguldītāji maksātu par piekļuvi informācijai, kas tiem vajadzīga;

60.

prasa Komisijai veikt priekšizpēti un ietekmes novērtējumu par publiskas un neatkarīgas Eiropas Kredītreitinga aģentūras izveidošanu un uzskata, ka valsts parāda reitinga noteikšanā aktīvs ieguldījums būtu jāsniedz neatkarīgām struktūrām, proti, revīzijas palātām; uzskata, ka šādas izmaiņas radītu lielāku standartu daudzveidību, kas būtu vēlama; uzskata, ka pastiprināta konkurence reitingu tirgū varētu uzlabot reitingu kvalitāti;

61.

aicina Komisiju izpētīt priekšlikumus par akcionāru balsstiesībām saistībā ar uzlabotu akcionāru identitātes un stratēģijas pārredzamību un atbalstu ilgtermiņa ieguldījumiem;

62.

uzskata, ka ekonomikas un sociālo krīžu laikā Eiropas iedzīvotāji sagaida, lai Eiropas lēmumu pieņemšanas procesa pamatā būtu pārskatatbildības, pienākuma un solidaritātes principi;

63.

norāda, ka jau vairākus desmitus gadu pirms šīs krīzes daudzās Eiropas valstīs bija zems ekonomikas izaugsmes līmenis un augsts bezdarba līmenis, jo dažās dalībvalstīs nebija pietiekamas veiktspējas ekonomikas reformēšanai, lai tā balstītos uz zināšanām, un konkurētspējas atjaunošanai starptautiskajos tirgos, kā arī tajās bija zems iekšzemes pieprasījuma rādītājs; norāda, ka Eiropai nepieciešami pārredzamāki un efektīvāki finanšu tirgi un augstāka ekonomikas izaugsme, kura spētu nodrošināt kvalitatīvu nodarbinātību un sociālo integrāciju;

64.

norāda, ka Eiropas Savienībai ir lielākas problēmas izkļūt no krīzes nekā citiem pasaules reģioniem, lielākoties tādēļ, ka tās politiskā reakcija uz krīzi ir neatbilstoša, pārāk pieticīga un novēlota, un tādēļ, ka tai ir strukturāli vāja pārvaldības veiktspēja, un norāda, ka tādējādi krīze var būtiski un ilgstoši vājināt tās ekonomisko un līdz ar to arī politisko stāvokli pasaulē, ko varbūt būs iespējams atgūt tikai ilgākā laikposmā un vienīgi tad, ja ES būs spējīga apsvērt “Eiropas dzīvesveida” koncepcijas ilgtspējību, neatsakoties no tās pamatvērtībām;

65.

uzskata, ka Savienībai politikas veidošanā būs jāpanāk lielāka konsekvence, lai risinātu problēmu, ar ko tai nākas saskarties; tādēļ uzskata par būtisku atsevišķu valstu īstenotās politikas saskaņotību; uzskata, ka šajā gadījumā noteicoša būs ES iestāžu rīcība;

66.

norāda arī, ka Eiropas Savienības ekonomikas pārvaldības struktūras ir nepilnīgas un tādējādi šī sadrumstalotība kaitē Savienības spējai ietekmēt diskusijas par svarīgākajiem makroekonomikas nelīdzsvarotības jautājumiem, it īpaši sarunās ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Ķīnu;

67.

uzskata, ka šī krīze ir parādījusi pēdējo gadu ekonomikas politikas tendenci, kuras rezultātā daudzās valstīs gan euro zonā, gan ārpus tās valsts parāds ir sasniedzis satraucoši augstu līmeni;

68.

norāda, ka stabilitātei un izaugsmei būtiska ir valsts finanšu ilgtermiņa stabilitāte; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus vidējā termiņā un ilgtermiņā stiprināt vadību euro zonā ar mērķi novērst pašreizējās krīzes atkārtošanos, un piekrīt viedoklim, ka Stabilitātes un izaugsmes paktam ir nepieciešams efektīvāks stimulu un sankciju mehānisms;

69.

uzsver — lai atjaunotu stabilus izaugsmes rādītājus un sasniegtu ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības un sociālās kohēzijas mērķi, prioritāra nozīme jāpiešķir ilgstošas un nozīmīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības un konkurētspējas atšķirību izlīdzināšanai; atzinīgi vērtē to, ka Komisija to atzinusi par nepieciešamu paziņojumā par ekonomikas politikas koordinēšanu;

70.

norāda, ka šī krīze izgaismoja strukturālos trūkumus atsevišķās dalībvalstīs un ka dažu dalībvalstu grūtības tirgos finansēt savu parādu var būt saistītas ar sliktu pārvaldību un, kā ziņojis SVF, ar to, ka starptautiskie finanšu tirgi raida viltus trauksmes signālus;

71.

uzskata, ka finanšu krīze Grieķijā un citās euro zonas valstīs ir nopietna visas euro zonas problēma un liecina par euro zonas nepietiekamo spēju cīnīties pret pasaules finanšu nozares radīto domino efektu;

72.

uzskata, ka jebkuram attīstības modelim, kas pamatojas uz vispārējo vēlmi vēlreiz nenonākt tādā pašā situācijā, ir jāapvieno ilgtspējība un solidaritāte; ierosina, ka Savienības turpmākajai stratēģijai ir jābūt ilgtspējīgai attiecībā uz finanšu tirgiem, ekonomiku, publiskajiem izdevumiem, ekonomisko un sociālo dinamiku, klimatu un vides aizsardzību;

73.

atbalsta finanšu pārvedumu nodokļa ieviešanu, ieņēmumi no kura veicinās tirgus darbību, samazinot spekulācijas, un palīdzēs finansēt vispasaules publiskos ieguvumus un samazinās publiskos deficītus; uzskata, ka šādam nodoklim būtu jābūt cik vien iespējams plašam, vai, ja tas nav iespējams, finanšu pārvedumu nodoklis vispirms būtu jāievieš ES līmenī; aicina Komisiju īsā laikā veikt piemērotības pētījumu, ņemot vērā globālo situāciju un nākt klajā ar konkrētiem likumdošanas priekšlikumiem;

74.

uzskata — lai izvairītos no strukturālu “pēcgrūdienu” riska, galvenajam politikas izvēles kritērijam vajadzētu būt krīzes pārvarēšanas stratēģijas orientēšanai uz ilgtermiņa ilgtspējīgu izaugsmi; no šī viedokļa raugoties, būtisks ir fiskālo plānu saturs; politikas izvēle ir jāizdara saskaņā ar vidēja un ilga termiņa stratēģijām, un valsts ieguldījumi jāveic mērķtiecīgi un par prioritāti jāuzskata uzmanības koncentrēšana uz jauninājumiem, pētniecību, izglītību, energoefektivitāti un jaunām tehnoloģijām;

75.

atgādina, ka lielākie Savienības panākumi tikuši sasniegti, izstrādājot konkrētus projektus un īstenojot svarīgus politikas virzienus, tādus kā iekšējais tirgus, kopējā tirdzniecības politika, euro, strukturālo reformu uzsākšana un Erasmus programma, kuru īstenošanā Komisijai ir svarīga loma;

76.

uzskata, ka paaudžu solidaritāte nozīmē to, ka ne jaunie, ne vecāka gadagājuma pilsoņi netiek pārmērīgi apgrūtināti ar iepriekšējo paaudžu parādsaistībām;

77.

norāda, ka finanšu sistēmas sabrukums jaunā gaismā ir parādījis demogrāfisko problēmu un pensiju finansēšanas problēmu; uzskata, ka pensiju finansēšanu nedrīkst pilnībā atstāt valsts sektora ziņā un ka ir jāizveido trīspusīgas sistēmas, iekļaujot valsts, profesionālās un privātās pensiju shēmas un garantijas nodrošinot ar īpaša regulējuma un uzraudzības palīdzību, tādējādi aizsargājot ieguldītājus; uzskata arī, ka pensiju jomā būs jāveic Eiropas mēroga reforma, lai starp paaudzēm veicinātu finansēšanas solidaritāti; uzskata, ka paredzamā dzīves ilguma palielināšanās rada jaunas transversālas un neparedzētas problēmas saistībā ar sabiedrības organizēšanu;

78.

uzskata, ka Eiropai ir vajadzīga vienotāka, efektīvāka un mazāk birokrātiska Savienība, nevis tikai lielāka koordinācija; uzskata, ka Komisijai, kurai ir pienākums noteikt un aizstāvēt Eiropas vispārējās intereses, prioritārā kārtībā un atbilstoši tās iniciatīvas tiesībām jāapņemas Savienības vārdā rīkoties jomās, kurās tai ir dalīta kompetence vai kompetence koordinēt dalībvalstu darbības, vienlaikus īstenojot kopīgos politikas virzienus un nodrošinot to izpildi, kā arī ierobežojot tās tirgus vai valsts dalībnieku darbības, kuras varētu apdraudēt iekšējo tirgu; uzskata, ka Komisijai ir ļoti svarīgi par juridisko pamatu izmantot regulas, nevis direktīvas, lai veicinātu noteikumu vienotu pieņemšanu visā ES un nepieļautu novirzes;

79.

aicina Komisiju vajadzības gadījumā organizēt nozaru pārstāvju apspriedes, lai visi tirgus dalībnieki varētu strādāt kopā un tādējādi sekmēt patiesas Eiropas rūpniecības politikas atjaunošanu, jauninājumus un darba vietu radīšanu; atgādina, ka šajā uzdevumā ir jāatceras par saistībām klimata pārmaiņu jomā un atsevišķu ekoloģisko tehnoloģiju potenciālu; uzskata, ka ES budžets ir jāizmanto lietderīgāk, lai tas tiešām pastiprinātu visus dalībvalstu centienus pētniecības un izstrādes, jauninājumu, kā arī jaunu uzņēmumu un darba vietu izveides jomā; turklāt aicina Komisiju iesniegt konkrētus priekšlikumus par to, kā pastiprināt saikni starp uzņēmējdarbības un pētniecības jomām un veicināt klasterus, un šādai stratēģijai paredzēt atbilstīgu finansējumu; uzsver, ka jebkurā tirgū galvenais attīstības dzinējspēks ir brīva un godīga konkurence, kad jaunpienācēji var viegli iekļūt atvērtā tirgū, kur nepastāv privilēģijas, kas rada tirgus traucējumus;

80.

aicina Komisiju pilnībā izmantot pamatnolīguma burtu un garu attiecībā uz īpašajām partnerattiecībām ar Eiropas Parlamentu, lai noteiktu Eiropas darba kārtības prioritātes visu pilsoņu interesēs; prasa aktivizēt dialogu ar dalībvalstu parlamentiem, jo īpaši budžeta un finanšu jautājumos; aicina nepieļaut nekādus mēģinājumus izveidot atsevišķas starpvalstu iestādes, kas no lemšanas procesa izslēgtu dažas valstis un visu dalībvalstu viedokļiem piešķirtu nevienlīdzīgu nozīmi;

81.

uzskata, ka efektīva ekonomikas pārvaldība nozīmē uzticēt Komisijai pienācīgu un spēcīgāku vadības pienākumu, dodot tai iespēju izmantot gan līdzšinējos instrumentus, gan jaunus instrumentus, kas paredzēti Lisabonas līgumā, piemēram, tā 121., 122., 136., 172., 173. un 194. pantā, ar ko Komisijai ir uzdots koordinēt reformu plānus un pasākumus, kā arī izveidot kopēju stratēģiju;

82.

uzskata, ka vienlaikus ar ekonomisko pārvaldību jāpastiprina Eiropas pārvaldības demokrātiskā leģitimitāte, kas jāpanāk, procesā ciešāk un laicīgāk iesaistot Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentus;

83.

ierosina atbildību par ekonomikas un monetārajiem jautājumiem Komisijā piešķirt vienam no priekšsēdētāja vietniekiem; ierosina šai personai uzticēt uzdevumu nodrošināt, ka ES ekonomiskā darbība ir konsekventa, kā arī uzraudzīt, kā Komisija pilda savus pienākumus ekonomikas, monetārajā un finanšu tirgus jomā, un koordinēt citus Savienības ekonomiskās darbības aspektus; ierosina arī, lai šī persona piedalītos Eiropadomes darbā, vadītu Ekonomikas un finanšu padomi un Eirogrupu, kā arī pārstāvētu ES atbilstošās starptautiskās struktūrās;

84.

uzskata — ņemot vērā budžeta grūtības, ar kurām pašlaik saskaras dalībvalstis, un vajadzību pēc ievērojamiem ieguldījumiem, ir nepieciešami jauni finansēšanas modeļi, iekļaujot gan valsts, gan privātā sektora līdzekļus, lai līdz 2020. gadam sasniegt Savienības stratēģiskos mērķus;

85.

mudina dalībvalstis un Komisiju paātrināt nosacījumu izstrādi, kas ļautu publiskajam un privātajam sektoram cieši sadarboties, tostarp publiskā un privātā sektora partnerību veidā, lai risinātu jautājumu par ilgtermiņa ieguldījumiem dalībvalstu un Eiropas līmenī, tādējādi nodrošinot ilgtspējīgu, visaptverošu un konkurētspējīgu izaugsmi;

86.

apstiprina uzticību euro; atzīst kopējas valūtas stratēģisko funkciju un vērtību; uzsver, ka euro ir tā zonā ienesis pārredzamību un ekonomiskas priekšrocības; uzskata, ka pirmām kārtām euro jābūt Eiropas ekonomikas stabilitātes balstam;

87.

norāda, ka ECB monetārās politikas galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti; norāda, ka reālu cenu stabilitāti var panākt tikai tad, ja pienācīgi risina jautājumu par inflācijas cēloņiem; atgādina, ka arī LESD 127. pants nosaka, ka ECB uzdevums ir atbalstīt Savienības vispārējās ekonomikas politikas virzienus; uzskata, ka dalībvalstīm euro zonā un dalībvalstīm, kam ir īpašs statuss, ir svarīgi korekti pildīt savas saistības un neradīt šaubas par kopējiem cenu stabilitātes, ECB neatkarības, budžeta disciplīnas un izaugsmes, nodarbinātības un konkurētspējas veicināšanas mērķiem;

88.

atzinīgi vērtē ECB centienus kontrolēt inflāciju, tomēr aicina ECB pievērst lielāku uzmanību aktīvu inflācijas ierobežošanai;

89.

norāda, ka monetārai savienībai vajadzīga stingra ekonomikas politikas saskaņošana, lai nodrošinātu noturību pret ekonomikas lejupslīdi; pauž nožēlu, ka Ekonomikas un monetārajā savienībā līdz šim galvenokārt akcentēta monetārā savienība;

90.

piekrīt SVF, ka krīzes pārvarēšana nav alternatīva koriģējošai rīcībai politikas jomā un pamatreformām, kas vajadzīgas, lai nostiprinātu Eiropas Monetārās savienības pamatus;

91.

uzsver, ka ir svarīgi palielināt euro zonas elastīgumu, pabeidzot tās institucionālās struktūras izveidi, kas pamatotos gan uz vajadzīgo darbību stimuliem, gan uz sankcijām;

92.

uzsver, ka Stabilitātes un izaugsmes pakts ir vienīgais spēkā esošais instruments, ar kuru var nodrošināt reglamentējošos pamatnoteikumus ES makroekonomiskās politikas nostādnēm un publiskajām finansēm;

93.

norāda, ka pārskatā par euro pirmajiem desmit gadiem redzams, ka, pārejot uz euro bija vērojams palielinājums arī euro zonas valstu konkurētspējas atšķirībās, tādējādi pastiprinot tā ietekmi uz ekonomiski vājajām valstīm un euro zonas tirdzniecības bilancē izraisot būtisku nelīdzsvarotību; tomēr norāda, ka euro visai Savienībai ir devis būtiskas priekšrocības, piemēram, relatīvu ekonomikas stabilitāti, cenu stabilitāti un zemu inflācijas līmeni;

94.

uzsver, ka daudzām valstīm ir jāsaved kārtībā nodokļu sistēma un būtiski jāsamazina budžeta deficīts un valsts parāda apjoms; piekrīt Padomei, ka visās dalībvalstīs ir jānodrošina fiskālā ilgtspējība un jāpalielina ekonomikas izaugsme, un tādēļ piekrīt, ka ir jādefinē un atbilstoši jāīsteno fiskālās konsolidācijas un strukturālo reformu plāni;

95.

atzīmē, ka tādējādi var tikt pieņemtas finanšu konsolidācijas stratēģijas, kuras ievērojami ierobežos valdību spēju rīkoties; vienlaikus brīdina, ka šī stingrā budžeta politika nedrīkst novest pie tādiem pasākumiem, kas varētu apdraudēt ekonomikas atveseļošanos, darba vietu radīšanu un sociālo kohēziju;

96.

uzskata, ka Stabilitātes un izaugsmes pakts ir svarīgs rīks, lai izdarītu spiedienu uz publisko finanšu ilgtspējību, kas rada ekonomisko atbildību euro zonā; atzīst, ka šā panta darbību kavējusi slikta īstenošana un ka tas nav bijis pietiekami efektīvs līdzeklis, lai pēc iespējas uzlabotu ekonomikas politiku katrā no dalībvalstīm un visā euro zonā kopumā; uzskata, ka šis ekonomikas politikas instruments nebija paredzēts izmantošanai ilgtspējīgā koriģējošā procesā, ar kuru kompensētu pašreizējo nelīdzsvarotību un īstenotu pārvaldību krīzes vai ļoti vājas izaugsmes laikā; uzskata, ka papildus līdzšinējo noteikumu piemērošanai dalībvalstīm jāīsteno tāda iekšpolitika, kas veicinātu izaugsmi, inovācijas, konkurētspēju un kvalitatīva mērķa sasniegšanu — publiskā sektora deficīts nedrīkst pārsniegt noteiktus kritērijus;

97.

uzskata, ka Stabilitātes un izaugsmes paktā netiek ņemta vērā cita nelīdzsvarotība, piemēram, privātpersonu parādsaistības un norēķinu konta nelīdzsvarotība, kas arī ietekmē monetāro savienību;

98.

konstatē, ka pat tad, kad bija kļuvis skaidrs, ka dažos gadījumos dalībvalstu sniegtie statistikas dati nebija pietiekami precīzi, pagājušajā sasaukumā, pārskatot direktīvu par Eiropas Kopienu Statistikas biroju, Padome pretojās Eiropas Parlamenta atbalstītajam priekšlikumam pilnvarot Eiropas Kopienu Statistikas biroju veikt revīziju, pamatojoties uz uzskaites dokumentāciju un veicot pārbaudi uz vietas;

99.

uzskata, ka Māstrihtas līguma izstrādātāji cerēja uz euro zonas dalībvalstu konkurētspējas konverģenci un neparedzēja tik lielas atšķirības, kuru rezultātā palielinājās novirzes, jo, satraucoties par dažu dalībvalstu maksātnespēju, tika palielinātas to riska prēmijas;

100.

norāda, ka pēdējos mēnešos ir izdarīti vairāki pagaidu izņēmumi attiecībā uz ES valsts atbalsta noteikumu piemērošanu — pateicoties tiem, dalībvalstīm bija iespēja ierobežot krīzes ietekmi; norāda, ka izaugsmes fāzē, kurai tuvojamies, ir vajadzīgi stabili pamatnoteikumi, tādēļ ir pakāpeniski jāatgriežas pie ierastās valsts atbalsta kārtības, tā nodrošinot līdzvērtīgus konkurences apstākļus Eiropā;

101.

mudina padarīt stingrākus Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus, jo īpaši attiecībā uz preventīvajiem pasākumiem, kuros patlaban ietekmīgākais instruments, lai piespiestu dalībvalstis ievērot Padomes ieteikumus, ir savstarpēja spiediena izdarīšana; prasa Komisijai veikt stingrāku ekonomikas uzraudzību; uzskata, ka ir jāizpēta iespēja radīt fiskālo sistēmu konsolidēšanas stimulus;

102.

ierosina izveidot iedarbīgu stimulu un sankciju mehānismu, kuru piemērotu Stabilitātes un izaugsmes paktam un ar kuru varētu novērst pašreizējās krīzes padziļināšanos un nodrošināt, ka nākotnē neveidojas jauna krīze;

103.

uzskata, ka daudzpusējā uzraudzība un korekcijas pieprasījumi jāattiecina gan uz deficītu, gan uz pārpalikumu atbilstīgi katras dalībvalsts īpašajai situācijai, piemēram, demogrāfiskajai situācijai, un jāņem vērā privātpersonu parādsaistību līmenis, izmaiņas algās salīdzinājumā ar darba ražīgumu un nodarbinātības — jo īpaši jauniešu nodarbinātības — attīstības tendences un norēķinu konta bilance; uzskata, ka šie elementi ir jāizmanto kā brīdinājuma signāli, ja tos nevar izmantot tāpat kā stabilitātes pakta kritērijus; uzskata, ka publisko finanšu datiem jābūt pārredzamākiem, un atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par statistikas datu kvalitāti;

104.

mudina Komisiju, izmantojot savas skaidri noteiktās kompetences euro zonā, ieviest stingrāku sankciju mehānismu, lai piespiestu dalībvalstis ievērot Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus;

105.

uzskata, ka Stabilitātes un izaugsmes pakts nav izrādījies pietiekami iedarbīgs fiskālās politikas koordinēšanas instruments, jo tā paļāvība uz katras valsts politiku radīja ar izpildi un informācijas godīgumu saistītas problēmas, jo nebija izdevies fiskālo politiku saistīt ar nodarbinātības līmeņiem un jaunu darba vietu radīšanu tā, lai veidotu līdzsvarotu ekonomikas politikas pasākumu kopumu, un jo netika risināts jautājums par reālu konverģenci, konkurētspēju un sinerģijas radīšanu euro zonā; tādēļ uzskata, ka ekonomiskā līdzsvara stiprināšanai euro zonā ir dziļāk jāsaskaņo dalībvalstu un jo īpaši euro zonas valstu ekonomiskā politika;

106.

uzskata, ka kopā ar Eiropas Parlamentu pieņemtās ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes (EKVP) attiecībā uz stabilitāti un izaugsmi būtu jāizmanto kā pamats debatēs un dalībvalstu budžetu izvērtēšanā pirms to iesniegšanas attiecīgajos dalībvalstu parlamentos;

107.

uzskata, ka papildus vienotas valūtas ieviešanai euro zonas dalībvalstīm jāveic arī turpmāki pasākumi, paredzot kārtību, kādā kopā emitē obligācijas un pārvalda daļu no valsts parāda, kas ļautu īstenot detalizētāku daudzpusējo uzraudzību, garantēt visas euro zonas tirgus lielāku pievilcību un veikt parāda kopīgu pārvaldību;

108.

uzskata, ka strukturālo reformu ieviešanai, jo īpaši sociālās izplatīšanas sistēmu pieņemšanai un restrukturēšanai jaunajās dalībvalstīs, nepieciešams spēcīgs Savienības atbalsts un solidaritāte; neatkarīgi no jebkādas globālās finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes jāturpina paplašināt euro zonu un valūtas kursa mehānismu (ERM II), uzņemot jaunas dalībvalstis, kuras izpildījušas Māstrihtas kritērijus; šādi lēmumi cita starpā pierādītu pašas euro zonas stabilitāti un ilgtspējību;

109.

uzskata, ka labākais veids, kā izvairīties no plaisas rašanās euro zonā, ir euro zonas dalībvalstu būtisko konkurētspējas atšķirību izlīdzināšana, pielāgojot algu paaugstinājumus ražīguma pieaugumam un prognozētajai inflācijai;

110.

prasa ievērojami uzlabot sociālo dialogu par makroekonomikas jautājumiem, jo šāds dialogs nevar būt tikai sociālo partneru informēšana par ierosinātajām vai pieņemtajām pamatnostādnēm;

111.

aicina Komisiju un Padomi definēt plašas ES kopējās pamatnostādnes, ar kurām ievieš ilgtspējīgu tirgus ekonomiku; uzskata, ka šādas pamatnostādnes jānosaka katru gadu, pamatojoties uz novērtējumu par algu un ražīguma tendencēm dalībvalsts un Eiropas līmenī, ko īsteno atbilstoša sociālā dialoga veidā;

112.

prasa kopēju budžeta stratēģiju, lai atjaunotu un saglabātu ES kā ilgtermiņa ekonomiskās izaugsmes zonu;

113.

uzskata, ka valsts izdevumi, kas pienācīgi izmantoti nākotnes vajadzībām (izglītībai, apmācībai, infrastruktūrai, izpētei, videi u. c.), var stabilizēt ekonomiku, laika gaitā veicinot spēcīgu un stabilu izaugsmi; uzskata, ka kvalitatīvi un racionāli valsts izdevumi savienojumā ar uzņēmējdarbības sekmēšanu un privātā sektora inovācijas potenciāla attīstīšanu var veicināt ekonomisko un sociālo progresu;

114.

uzsver, ka ir svarīgi pastiprināt saikni starp Stabilitātes un izaugsmes paktu, makroekonomiskajiem līdzekļiem un ES stratēģijā 2020. gadam paredzētajām valsts reformu programmām, tos prezentējot saskaņoti, tostarp pastiprinot valstu budžetu salīdzināmību attiecībā uz dažādu kategoriju izdevumiem; uzskata, ka dalībvalstīm attiecīgais valsts ekonomikas politikas virziens jāuzskata ne vien par nacionālo interešu, bet arī par kopīgo interešu jomu un atbilstoši jāizstrādā sava politika; atgādina, ka ir pieaugusi ekonomikas politikas vispārējo pamatnostādņu nozīme;

115.

uzstāj — lai stratēģija “ES 2020” būtu ticama, 27 dalībvalstu budžetiem un ES budžetam nepieciešama lielāka saskaņotība un papildināmība; uzsver, ka ES budžetam resursu apvienošanas ziņā jāgūst lielāka ietekme;

116.

uzskata, ka ilgtermiņa ieguldījumos saprātīgi veiktiem valsts ieguldījumiem ir lielākais sviras efekts; ierosina paplašināt EIB pilnvaras, tajās iekļaujot tiesības emitēt eiroobligācijas, lai varētu veikt ieguldījumus svarīgākajos struktūrprojektos atbilstoši ES stratēģiskajām prioritātēm;

117.

uzsver, ka vienotā valūta var darboties vienīgi tad, ja dalībvalstis koordinē savu budžeta politiku un savstarpēji dalās attiecīgajā grāmatvedības informācijā; atzīst, ka šajā procesā ir vajadzīga cieša sadarbība ar dalībvalstu parlamentiem;

118.

aicina Komisiju un Padomi ar Statistikas biroja palīdzību uzlabot dalībvalstu budžetu izdevumu salīdzināmību, lai varētu noteikt, vai īstenotās politikas ir papildinošas vai saskanīgas;

119.

uzskata, ka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ir jāievieš tādi nodokļu principi, ar kuriem neveicinātu parādsaistības valsts un privātajā sektorā un īstermiņa ienākumus privātajā sektorā un ar kuriem varētu piemērot bonus-malus sistēmu atbilstīgi pienācīgas kvalitātes darba apstākļu un vides aizsardzības kritērijiem;

120.

norāda, ka atgūšanās no finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes un valsts parāda krīzes pārvarēšana būs ilglaicīgs process, kuram ir jābūt labi sagatavotam, nodrošinot līdzsvarotu un ilgtspējīgu attīstību; atzīst, ka, iespējams, vajadzēs pieļaut kompromisus starp izaugsmi, taisnīgumu un finanšu stabilitāti un ka par to būs jāpieņem politiski lēmumi; aicina Eiropas Komisiju iesniegt priekšlikumus par finanšu attīstību, ņemot vērā šos mērķus, jo īpaši attiecībā uz stratēģiju “ES 2020”, un precizēt kompromisus, par kuriem vajadzības gadījumā būs jāpieņem politisks lēmums; pauž cerību, ka tas varētu kalpot par pamatu tam, lai Eiropas Savienība varētu organizēt debates un salīdzināt politikas virzienus pēc apspriešanās ar visām finanšu tirgus reformā iesaistītajām pusēm (bankām, ieguldītājiem, noguldītājiem un sociālajiem partneriem); aicina Komisiju šajā procesā ciešāk iesaistīt Eiropas Parlamentu, jo īpaši izstrādājot un pēc tam īstenojot stratēģiju “ES 2020”;

121.

mudina Eiropas Savienību uzlabot pretciklisku ekonomikas politikas pārvaldības instrumentu pieejamību;

122.

uzskata, ka Lisabonas līgums nodrošina visus šajā posmā nepieciešamos instrumentus, lai veiktu reālu Savienības ekonomikas pārvaldību un labāk uzraudzītu dalībvalstu finanšu stāvokli;

123.

uzsver Eiropas Parlamenta 2010. gada 20. maijā pieņemtajos M. Monti un L. Grech ziņojumos izteiktos aicinājumus iekšējo tirgu stratēģiski un pēc būtības uzskatīt par vienu veselumu, lai to padarītu efektīvāku un atjauninātu sabiedrības uzticību tam; uzsver, ka svarīga iniciatīva ir “Vienotā tirgus akts”, kurā apkopoti tiesību aktu priekšlikumi un citi priekšlikumi par iekšējā tirgus stiprināšanu un atjaunināšanu, par iekšējā tirgus pabeigšanu digitālajā jomā un atlikušo šķēršļu novēršanu un likvidēšanu;

124.

uzskata par svarīgu, ka Vienotā tirgus aktā tiek iekļauta tālejoša programma sociālajā un patērētāju aizsardzības jomā, paredzot sociālo klauzulu visos ar iekšējo tirgu saistītos tiesību aktos, tiesību aktos par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, likumdošanas programmās darba ņēmēju tiesību stiprināšanai, vērienīgā tiesību aktu paketē patērētāju aizsardzībai, kas uzlabotu iedzīvotāju ikdienas dzīvi, un nosakot uzlabotu nodokļu koordinēšanu, saskaņojot uzņēmumu peļņas nodokļa bāzi un PVN likmi;

125.

norāda, ka visiem ir jāatbalsta iekšējais tirgus kā ES projekta centrālais elements un kā pamats ilgtspējīgas labklājības radīšanai Eiropas Savienībā;

126.

uzsver, ka iekšējais tirgus ir viens no Eiropas izaugsmes dzinējspēkiem; uzsver, ka stratēģija “ES 2020”ir jāizmanto kā konkrēta izaugsmes un nodarbinātības programma, lai pārvarētu ekonomikas krīzi un stiprinātu iekšējo tirgu;

127.

uzskata, ka atsevišķu valstu iniciatīvas nevar būt iedarbīgas, ja netiek veikta saskaņota darbība ES līmenī, tādēļ ir būtiski svarīgi, ka Eiropas Savienībai ir spēcīga un vienota nostāja un ka tā veic kopējas darbības; lai izvairītos no atsevišķu dalībvalstu īstenotiem īslaicīgiem protekcionisma pasākumiem, ļoti svarīga ir bijusi solidaritāte, uz ko pamatojas Eiropas sociālās ekonomikas modelis, un valstu atbildes pasākumu koordinācija; pauž bažas, ka ekonomikas protekcionisma atgriešanās valstu līmenī visdrīzāk novedīs pie iekšējā tirgus fragmentācijas un konkurētspējas samazināšanās, tāpēc tā nav pieļaujama; pauž bažas, ka pašreizējo ekonomikas un finanšu krīzi varētu izmantot, lai attaisnotu protekcionistisko pasākumu atjaunošanu dažādās dalībvalstīs, kaut gan lejupslīdes novēršanai ir vajadzīgi kopēji aizsardzības mehānismi;

128.

uzskata, ka sasniegto iekšējā tirgū nedrīkst vērtēt, pamatojoties uz mazāko kopsaucēju; tādēļ mudina Komisiju uzņemties vadību un nākt klajā ar drosmīgiem priekšlikumiem; mudina dalībvalstis izmantot ciešākas sadarbības metodi jomās, kurās visām 27 dalībvalstīm nav iespējams panākt vienošanos; citas valstis varēs brīvi pievienoties šīm vadošajām iniciatīvām arī vēlāk;

129.

brīdina par kļūdaino uzskatu, ka Eiropas ekonomika varētu attīstīties un piedzīvot izaugsmi, arī neīstenojot brīvu un godīgu tirdzniecību ar pēc iespējas lielāku skaitu pasaules valstu, tostarp ES lielāko pašreizējo tirdzniecības partneri ASV un tādām jaunās tirgus ekonomikas valstīm kā Ķīna, Indija un Brazīlija; uzskata, ka Eiropas Savienībai ir arī jārēķinās pašai ar saviem spēkiem, labāk izmantojot iekšējo tirgu, jo tās izaugsme lielā mērā ir atkarīga arī no iekšējā pieprasījuma;

130.

uzsver, ka iekšējā tirgus iespējas globalizācijas laikmetā ir pilnvērtīgi jāizmanto uzņēmumu labā, lai sekmētu jaunu darba vietu un jaunu tehnoloģiju radīšanu Eiropā;

131.

uzskata — lai izveidotu efektīvi funkcionējošu iekšējo tirgu, Komisijai ir jānosaka skaidras politiskās prioritātes, pieņemot “Vienotā tirgus aktu”, ko piemērotu gan ar likumdošanu saistītām, gan citām iniciatīvām, kuru mērķis ir veidot ļoti konkurētspējīgu sociālo tirgus ekonomiku;

132.

atzīst, ka Eiropas Savienībā iekšējā tirgus izveide, nemaz nesaskaņojot dalībvalstu nodokļu politiku, jo īpaši attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokli, un neparedzot sociālās aizsardzības elementus, zināmā mērā ir izraisījusi pārmērīgu konkurenci, kurā dalībvalstis cenšas piesaistīt nodokļu maksātājus no citām dalībvalstīm; atzīmē, ka viena no iekšējā tirgus lielākajām priekšrocībām tomēr ir mobilitātes šķēršļu likvidēšana un iestāžu regulējuma saskaņošana, veicinot starpkultūru sapratni, integrāciju, ekonomisko izaugsmi un Eiropas solidaritāti;

133.

iesaka Komisijai veikt neatkarīgu pētījumu, lai noteiktu 20 galvenos ar vienoto tirgu saistītos cēloņus, kas ik dienu pilsoņos rada neapmierinātību un vilšanos, jo īpaši saistībā ar elektronisko tirdzniecību, pārrobežu medicīnisko aprūpi un profesionālās kvalifikācijas savstarpējo atzīšanu;

134.

aicina dalībvalstis beidzot pieņemt atbilstības tabulas, kuras attiecas uz tiesību aktu īstenošanu, lai tiesību aktu nepilnības būtu labāk pārredzamas;

135.

uzsver, ka veiksmīgai publiskā iepirkuma tirgus darbībai ir būtiska nozīme iekšējā tirgū; tomēr joprojām ir noraizējies, ka valsts iestādēm, ņemot vērā sarežģītos noteikumus, vēl arvien ir ļoti problemātiski sasniegt pašu politikas mērķus, kā arī nodrošināt MVU pieejamus publiskā iepirkuma tirgus;

136.

mudina Eiropas Komisiju iesniegt priekšlikumu par “sākuma klauzulas” ieviešanu, nodrošinot, ka ES iekšējā tirgus noteikumi automātiski stājas spēkā noteiktā laikā pat tad, ja dalībvalstis tos nav savlaicīgi transponējušas;

137.

uzskata, ka pēc šāda mēroga krīzes konkurētspēju varētu būtiski uzlabot pārdomāts un efektīvs regulējums ekonomikas jomā; uzskata, ka Eiropas Savienības iestādes ir īpaši atbildīgas par reformu programmas īstenošanu, tostarp no dalībvalstu politisko iestāžu puses;

138.

uzskata, ka Eiropai atkal ir jākļūst par ieguldījumiem un ražošanai izdevīgu vietu un pasaules mēroga inovācijas un izaugsmes etalonu; uzskata, ka gan valsts, gan privātajām finanšu iestādēm ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka finanšu tirgi strādā reālās ekonomikas un mazo un vidējo uzņēmumu labā;

139.

prasa Komisijai katru gadu veikt novērtējumu par privāto un valsts ieguldījumu vajadzībām un par veidu, kā tās apmierina vai kā tās vajadzētu apmierināt;

140.

atzīst, ka Savienības iekšējā tirgus tālākai attīstībai vajadzīga pieeja, kas būtu saskaņota gan valstu, gan ES līmenī, lai cīņā pret nodokļu krāpniecību un nemaksāšanu varētu izmantot paraugpraksi, turklāt paredzot attiecīgus stimulus nodokļu maksātājiem par pienācīgu nodokļu maksāšanu un dalībvalstu nodokļu iestādēm par efektīvu aizsargpasākumu apstiprināšanu pret jebkādu ļaunprātīgu rīcību nodokļu jomā;

141.

uzskata, ka nodokļu krāpniecības samazināšana palīdzētu mazināt valsts budžeta deficītu bez nodokļu paaugstināšanas, saglabājot sociālās jomas izdevumus; pauž bažas par iekšējā tirgus traucējumiem, ko radījis atšķirīgais nodokļu krāpniecības līmenis dalībvalstīs; lūdz Komisiju izstrādāt ietekmes novērtējumu, lai novērtētu dažādās problēmas, ko visās dalībvalstīs rada izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un ēnu ekonomika;

142.

uzsver, ka valsts finanšu ilgtspēja panākama ne vien ar atbildīgu līdzekļu tērēšanu, bet arī ar piemērotu un taisnīgu nodokļu politiku, augstāku valsts nodokļu iestāžu efektivitāti nodokļu iekasēšanā un aktīvāku cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; aicina Komisiju ierosināt pasākumu kopumu, lai palīdzētu dalībvalstīm atjaunot līdzsvaru savos norēķinu kontos un finansēt valsts ieguldījumus, izmantojot inovatīvus finanšu avotus;

143.

atsaucoties uz Mario Monti veikto darbu, norāda, ka valsts ieņēmumu palielināšanās saistībā ar labiem tirgus darbības rezultātiem parasti izraisīja nodokļu samazināšanos; norada, ka ir jāsamazina darba devēju nodokļu slogs, lai palielinātu Eiropas konkurētspēju; atbalsta Mario Monti priekšlikumus par tādas nodokļu politikas grupas izveidi, kurā sapulcinātu dalībvalstu pārstāvjus un kura būtu svarīgs solis, lai stiprinātu ES valstu dialogu; aicina politikas grupu sākumā apspriest tādas nodokļu sistēmas pamatu, kura būtu vērsta uz vides mērķu panākšanu un atbalstītu resursu efektivitāti; atzinīgi vērtē priekšlikumu direktīvai par kopēju konsolidētu uzņēmuma ienākuma nodokļa bāzi Komisijas 2001. gada darba programmā;

144.

konstatē, ka iestāžu darbības uzlabošanās un ekonomiskās izaugsmes galvenais dzinulis dalībvalstīs ir šo valstu neatkarība, izvēloties nodokļu iekasēšanas veidu; uzskata, ka ir svarīgi samazināt nodokļu slogu darba ņēmējiem, lai atbalstītu mazāk atalgotās personas un lai sabiedrības vidusslānis varētu pienācīgi baudīt sava darba augļus;

145.

atbalsta nodokļu struktūru, kura vērsta uz nodokļu sloga mazināšanu darba ņēmējiem un viņu motivēšanu, un paredz stimulus nodarbinātībai, inovācijām un ilgtermiņa ieguldījumiem;

146.

uzskata, ka kohēzijas politikai jābūt vienai no Savienības ekonomikas politikas pīlāriem, kas veicina ES ilgtermiņa ieguldījumu stratēģiju;

147.

norāda, ka kohēzijas politika ir kļuvusi par Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna būtisku daļu, jo tas ir valsts politikas virziens, ko var izmantot krīzes pārvarēšanai un īstermiņa pieprasījuma stimulēšanai, vienlaicīgi ieguldot ilgtermiņa izaugsmes un konkurētspējas jomā;

148.

uzskata, ka kohēzijas politikas spēku, ekonomikas atveseļošanos saistot ar ilgtermiņa izaugsmi, veido trīs galvenie elementi — šī politika nosaka stratēģiskās pamatnostādnes, kas paredz noteikumus attiecībā uz nododamajiem resursiem, kuri ir saistoši dalībvalstīm un reģioniem, tā ļauj dalībvalstīm un reģioniem brīvi izvēlēties teritoriālajai specifikai pielāgotus pasākumus un tā spēj nodrošināt mērķu sasniegšanai nepieciešamo uzraudzību un atbalstu;

149.

uzsver, ka nevienādā krīzes ietekme ES teritorijā atspoguļo dažādas konkurences sākuma pozīcijas un nozīmē atšķirīgas ilgtermiņa perspektīvas, kā arī atšķirīgu pakāpi, kādā tiek izmantoti pretkrīzes pasākumi; norāda, ka krīzes ietekmē var vājināties teritoriālā kohēzija, ja tās risināšanai netiek izmantoti politikas virzieni, kas konkrētās problēmas risina dažādoti; norāda, ka dažās no krīzes smagāk skartajām valstīm kohēzijas politikas ieguldījums veidoja lielāko daļu no kopējā publiskā ieguldījuma;

150.

uzskata, ka pēckrīzes stratēģija būs efektīvāka, ja tās īstenošanā tiks iesaistīti reģioni un pilsētas; daudzlīmeņu pārvaldība piedāvā plašāku politikas telpu, ļaujot efektīvāk veicināt ekonomikas atveseļošanos Eiropas Savienībā, jo Eiropas pārvaldība reģionālā un vietējā līmenī spēj pielāgot Eiropas vispārējos stratēģiskos mērķus attiecīgās teritorijas īpatnībām, spēj izmantot pieejamos politikas instrumentus un entuziasmu, kas vieno visus sadarbības partnerus: uzņēmumus, akadēmiskās iestādes, pilsonisko sabiedrību;

151.

uzsver, ka pārvaldībai vietējā un reģionālajā līmenī pašlaik ir pieejami daudzi politikas instrumenti; gan inovācijām, kas var uzlabot produktivitāti, gan videi nekaitīgākas ekonomikas veicināšanai, kas var radīt jaunus pieprasījuma veidus un tirgus, ir jāpievērš uzmanība vietējā un reģionālā līmenī, un šai nolūkā ir vajadzīga ar vietu saistīta integrēta pieeja investīciju un izaugsmes politikā — reģions, lielpilsēta, mazpilsēta vai lauku rajons var būt vieta, kur visi partneri var satikties un kur var atrast visus problēmas risinājumam vajadzīgos elementus;

152.

tādēļ pauž bažas par progresa trūkumu attiecībā uz pilnvaru deleģēšanu pašvaldībām, ņemot vērā, ka vietējās un lauku reģionu pašvaldības nodrošina iespējas no ekonomikas, nodarbinātības un pašvaldības attīstības viedokļa un ka atbalsts šīm pašvaldībām ļauj samazināt atstumtību, pastiprinot šo pašvaldību tīklu un šādi palielinot to spēju izmantot iespējas un līdzekļus;

153.

norāda, ka saistībā ar turpmāko reģionu nozīmes pieaugumu ES ekonomiskās programmas noteikšanā jāstiprina vietējā kreditēšana un to var stimulēt ar spēcīgu reģionālo banku starpniecību; atzīmē, ka, nosakot finanšu pakalpojumu nozares regulējumu, būtu jāņem vērā nepieciešamība stimulēt uzņēmējdarbību un MVU finansējumu un ka MVU finansiālais atbalsts kohēzijas politikā būtu vairāk jāorientē uz riska kapitāla finansējumu, kas ļautu panākt banku sektora plašāku iesaistīšanos un struktūrfondu lietderīgāku izmantošanu;

154.

aicina turpināt pašreizējās kohēzijas politikas struktūras reformu, lai dalībvalstīm, reģioniem un pilsētām finansējumu varētu nodrošināt ātrāk un efektīvāk; norāda, ka nepieciešams vairāk elastības un ka Komisijai tas jāņem vērā, nākotnē izstrādājot kohēzijas politiku;

155.

uzskata, ka ir būtiski jebkuru Eiropas Savienības ilgtermiņa ieguldījumu stratēģiju, ko atbalsta kohēzijas politika, saskaņot ar rezultātiem konkurētspējas, darba vietu radīšanas un ekoloģiskās izaugsmes jomā, kā arī ar uzlabojumiem ekonomikas, sociālās un teritoriālās kohēzijas jomā Eiropas mērogā, jo īpaši starp “vecajām” un “jaunajām” dalībvalstīm;

156.

aicina stratēģijā “ES 2020” ietvert plašu koncepciju par ES nākotni kā konkurētspējīgu, sociālu un ilgtspējīgu Savienību, kuras politikas veidošanas centrā ir iedzīvotāji un vides aizsardzība;

157.

uzskata — ja vēlamies sasniegt šos mērķus, laiks rūpīgi koordinēt ES makroekonomikas politikas virzienus, par prioritāti izvirzot Savienības izaugsmes potenciāla palielināšanu un koncentrējoties uz visaptverošas un ilgtspējīgas attīstības modeli, bez kura nav iespējams atrisināt nevienu no pašreizējām problēmām; uzskata, ka tam ir jābūt jaunās stratēģijas “ES 2020” pamatprincipam;

158.

atzīst — lai novērstu euro krīzes sekas, ko radīja ilgtermiņa ekonomiskā stagnācija, Savienībai vienlaikus ar reformām, kuru mērķis ir atjaunot un uzlabot konkurētspēju, ir jāīsteno stratēģija ar mērķi paātrināt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi;

159.

atzīmē Eiropadomes apstiprinātos piecus galvenos mērķus attiecībā uz nodarbinātības līmeni, pētniecību un izstrādi, siltumnīcefekta gāzu emisiju, izglītības līmeni un sociālo integrāciju; uzsver, ka šie galvenie mērķi ir jānoformulē saistībā ar konsekventu un saskaņotu ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kas ietver ekonomikas, sociālās jomas un vides politikas programmas;

160.

uzskata, ka izglītībai ir jākļūst par Savienības ekonomikas stratēģijas galveno sastāvdaļu, lai uzlabotu ES izglītības un apmācības visu līmeņu vispārējo kvalitāti, apvienojot izcilību un taisnīgumu un pārveidojot izglītības modeli; uzskata, ka, ņemot vērā ieguldījumus visos izglītības sistēmas aspektos, izglītības kvalitātē un to personu skaita palielināšanā, kurām ir iespējas saņemt augstāko izglītību, izglītība ir Eiropas Savienības sabiedrības prece; ierosina Eiropas mērogā ieviest pastāvīgu un visaptverošu mūžizglītības sistēmu, tostarp nodrošināt Erasmus un Leonardo programmu izglītības un apmācības mobilitātes jomā plašāku pieejamību; norāda, ka ir steidzami jāpalielina ieguldījumu apjoms pētniecības un izstrādes jomā, jo īpaši to ņemot vērā 7. pētniecības pamatprogrammas vidusposma novērtējumā un nākamajā ES finanšu plānā;

161.

uzsver, ka galvenā uzmanība ir jāpievērš tam, lai tiktu risināta jauniešu bezdarba problēma un veiksmīgāk nodrošinātas tirgus vajadzībām atbilstošas prasmes; uzskata, ka ir jāveido publiskā un privātā sektora partnerība izglītības nozarē un ka ar studentu un pētnieku pārrobežu mobilitāti apmaiņas programmās un ar prakses iespējām jāveicina Eiropas augstskolu pievilcība starptautiskā mērogā, vienlaicīgi saglabājot mērķi pētniecībai un izstrādei izmantot 3 % no IKP, kas ar pētniecības un augstākās izglītības palīdzību veicinātu inovācijas;

162.

uzskata, ka Komisijas ierosinātajai stratēģijai “ES 2020” būtu jākoncentrējas uz iekšējā tirgus birokrātijas mazināšanu, līdz 2012. gadam samazinot uzņēmumu administratīvo slogu par 25 %, un efektivitātes palielināšanu, izmantojot internetu kā pamatu ES mēroga “E-tirgum”, kas savukārt radītu jaunus pakalpojumus un darba vietas;

163.

uzskata, ka ir jāstiprina stratēģijas “ES 2020” pārvaldības struktūra, lai nodrošinātu stratēģijas mērķa sasniegšanu; pauž viedokli — lai jaunā stratēģija būtu veiksmīga, ir plašāk jāizmanto saistoši pasākumi, nevis jāturpina ekonomikas politikas jomā izmantot atvērto koordinācijas metodi; mudina Padomi un Komisiju ierosināt ekonomikas atveseļošanas stratēģiju, kas galvenokārt balstītos uz ES instrumentiem, nevis uz starpvaldību ierosmēm;

164.

uzskata, ka ar labu pārvaldību vai ekonomisku valdību vien nepietiek, lai nodrošinātu tādu Eiropas Savienības izaugsmes stratēģiju, kas vajadzīga krīzes pārvarēšanai un konkurētspējas nodrošināšanai pasaules mērogā; tomēr pauž pārliecību, ka vien saistībā ar euro EMS desmit īstenošanas gadi ir pierādījuši šādas stratēģijas pilnīgu nepieciešamību;

165.

prasa, lai stratēģijā “ES 2020” iekļautu mērķi, paredzot uz pusi samazināt nabadzību ES, un norāda, ka vairākums Eiropas iedzīvotāju, kuri pašlaik dzīvo nabadzībā vai kuri var nonākt nabadzībā, ir sievietes, sevišķi vecāka gadagājuma sievietes, migrantes, vientuļās mātes un ģimenes aprūpētājas; turklāt uzskata, ka būtu jāņem vērā arī visas cilvēka dzīves perspektīva, jo vecāku nabadzība tieši ietekmē bērna dzīvi, attīstību un nākotni;

166.

prasa izstrādāt vērienīgu ilgtermiņa stratēģiju cīņai pret nabadzību, lai novērstu nevienlīdzību un sociālo atstumtību, nosakot plašus mērķus nabadzības mazināšanai un attiecībā uz nabadzību, kas skar strādājošos; tādēļ ierosina veidot ES pamatpolitiku par minimālo ienākumu noteikšanas kārtību, ņemot vērā subsidiaritātes principu, dažādu praksi, sarunas par darba koplīgumiem un dalībvalstu tiesību aktiem, pamatojoties uz ES kritērijiem, kas noteikti atbilstīgi dzīves līmenim katrā dalībvalstī; aicina arī noteikt bērnu pabalstu, lai īstenotu iepriekšminēto mērķi — mazināt nabadzību, nevienlīdzību un sociālo atstumtību;

167.

uzskata, ka pirms dalībvalsts stabilitātes un izaugsmes programmas (stratēģija “ES 2020”) pieņemšanas attiecīgās dalībvalsts parlamentā ir jāorganizē debates;

168.

norāda, ka Komisijas inovāciju ieviešanas rezultātu apkopojums rāda, ka pētniecības un inovāciju jomā Eiropa vēl aizvien būtiski atpaliek no Japānas un ASV;

169.

uzskata, ka Eiropas Savienībai papildus mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanai ir proaktīvi un koordinēti jāfinansē pētniecība un inovācijas un jāieņem vadošā loma jaunās nodarbinātības nozarēs un privāto ieguldījumu piesaistē;

170.

norāda, ka vienai no Eiropas Komisijas un dalībvalstu prioritātēm jābūt pārejai uz energoefektīvu ekonomiku kā ES energoapgādes drošības palielināšanas veidam; uzskata, ka Eiropas Savienībai jāveicina inovatīva enerģijas ražošana no atjaunojamiem enerģijas avotiem, lielāko uzmanību pievēršot vietējiem enerģijas avotiem ar zemu oglekļa emisiju;

171.

uzskata, ka iekšējā enerģētikas tirgus darbībā, kā arī plašākā enerģijas ražošanā no atjaunojamiem avotiem izšķirīga nozīme ir energotīklu starpsavienojumiem; uzsver, ka svarīga ir viedo tīklu attīstība;

172.

norāda, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem vajadzētu būt atjaunojamu un energoefektīvu tehnoloģiju attīstības pamatam; norāda, ka ir ļoti svarīgi izstrādāt finanšu instrumentus, kas veicina energoefektivitāti un inovācijas atjaunojamās enerģijas izmantošanā;

173.

uzskata, ka ieguldījumiem dzīvojamo ēku atjaunošanā un sabiedriskajā transportā jākļūst par prioritāti, lai mazinātos enerģijas izmaksas un enerģētiskā nabadzība un izdotos aizsākt pozitīvu noslēgtu ciklu;

174.

atbalsta to, ka pakāpeniska pāreja uz ekoloģisku ekonomiku jāīsteno godīgi un taisnīgi; uzskata, ka pārejas radītiem darba vietu zudumiem laikus jāsagatavojas, pastiprinot darbinieku apmācību un pilnveidojot viņu prasmes jaunajās tehnoloģijās; norāda, ka enerģētiskā nabadzība ir būtiska problēma, kas kļūst arvien lielāka;

175.

aicina Komisiju izstrādāt un ierosināt tādu mehānismu, ar kuru MVU un citiem novatoriem piedāvātu riska mazināšanas finansējumu, izmantojot publiskā un privātā sektora partnerību ar privātiem akciju fondiem — šādā gadījumā līdzekļus piešķirtu no Eiropas Investīciju bankas, dalībvalstu budžeta un Eiropas Investīciju fonda riska garantijas mehānismiem, izmantojot privātu akciju fondu, kas sniegtu iespēju projektos palielināt privāto ieguldījumu īpatsvaru līdz 80 %;

176.

atbalsta tādu finanšu iestāžu izveidi, kuras visā Savienībā piešķirtu finansējumu inovatīviem projektiem, kas ir svarīgi ilgtspējīgas izaugsmes panākšanai nākotnē;

177.

mudina Komisiju samazināt administratīvos šķēršļus un uzlabot apstākļus inovācijām, šai nolūkā, piemēram, izveidojot vienotu ES patentu; norāda, ka labi iecerētas programmas, kuru mērķis ir veicināt konkurētspēju un veidot ilgtspējīgu ekonomiku, pienācīgi nedarbojas, jo netiek rosināta MVU, augstskolu un starptautisko uzņēmumu līdzdalība Eiropas programmu īstenošanā;

178.

norāda, ka nodokļu un monetārā politika nevar aizstāt strukturālās reformas, ar kurām jārisina Eiropas ekonomikas trūkumi — strauji augošais parāds un deficīts, sabiedrības novecošana, inflācijas kāpuma vai deflācijas procesa iespējamība, klimata pārmaiņu mazināšanas politiku radītais risks rūpniecībai, jo īpaši saistībā ar neskaidrību par jaunajiem mērķiem un standartiem, zemā produktivitāte un nepietiekamā konkurētspēja; aicina nodrošināt lielāku efektivitāti publisko līdzekļu izmantošanā gan ES, gan valsts līmenī; uzskata, ka, pieņemot koordinētu politiku un mērķus, ir jāņem vērā krīzes perioda ilguma un intensitātes atšķirības dalībvalstīs, kā arī dalībvalstu atšķirīgais fiskālais un monetārais stāvoklis pirms krīzes; uzskata, ka tas ļautu ātrāk panākt dalībvalstu tautsaimniecību patiesu saskaņotību;

179.

uzskata, ka veiksmīgas Eiropas stratēģijas pamatā jābūt pareizai nodokļu politikai, kas vērsta uz inovācijām, izglītību un nodarbinātību — vienīgais veids, kā ilgtspējīgi veicināt produktivitāti, nodarbinātību un izaugsmi;

180.

norāda, ka klimata pārmaiņu un ierobežoto resursu problēmas risināšana un bioloģiskās daudzveidības zuduma apturēšana ir pamatnosacījumi turpmākai Eiropas ekonomikas izaugsmei; norāda, ka šīs izaugsmes pamatā tādēļ jābūt ekonomikas izaugsmes nošķiršanai no resursu izmantošanas, kā arī videi labvēlīgām inovācijām un ekoloģiski ilgtspējīgas ekonomikas attīstībai;

181.

atzinīgi vērtē Eiropadomes 2007. gadā pieņemto stratēģiju, kuras mērķis ir palielināt Eiropas Savienības enerģētisko neatkarību un noteikt precīzas saistības klimata pārmaiņu apkarošanas jomā; uzskata, ka šajā krīzes situācijā minētās stratēģijas nozīme ir vēl lielāka; tomēr uzskata, ka šīs stratēģijas sekmīgai īstenošanai nepietiek tikai ar iekšējā tirgus regulēšanu — ir nepieciešama vērienīgāka Savienības darbība;

182.

uzskata, ka svarīgs Eiropas Savienības uzdevums ir saglabāt konkurētspēju, palielināt izaugsmi un mazināt augsto bezdarba līmeni;

183.

atkārtoti pauž uzskatu, ka kvalitatīvai nodarbinātībai ir jābūt stratēģijas 2020. gadam galvenajai prioritātei un ka nolūkā uzlabot nodarbinātības rādītājus izšķiroša nozīme ir spēcīgākai virzībai uz pareizi funkcionējošiem darba tirgiem un sociāliem apstākļiem; tādēļ aicina izstrādāt jaunu programmu, lai sekmētu pienācīgu darba vietu radīšanu, visā Eiropā nodrošinātu darba ņēmēju tiesības un uzlabotu darba apstākļus;

184.

uzskata, ka jaunajā stratēģijā lielāka uzmanība jāpievērš pienācīgām darba vietām, tostarp cīņai pret nedeklarēto darbu, un jānodrošina, lai darba tirgū atgrieztos tie cilvēki, kuri pašreiz no tā ir izslēgti;

185.

uzskata, ka jaunajā stratēģijā jāsekmē tādu darba tirgu izaugsme, kas gan rada stimulus, gan uzlabo darba apstākļus darbiniekiem, vienlaikus aktīvāk stimulējot darba devējus pieņemt darbā un saglabāt personālu;

186.

uzsver, ka Eiropas konkurētspējas mazināšanos ir svarīgi aplūkot globāli; ņemot vērā prognozēto darbaspēka trūkumu ilgtermiņā, ir svarīgi raudzīties plašāk, nevis tikai uz krīzi, un ir svarīgi izpētīt Eiropas shēmas, kas ļautu “migrēt zināšanām” un novērstu Eiropas intelektuālā darbaspēka emigrāciju;

187.

uzskata, ka stingra un izlēmīga rīcība stāvokļa uzlabošanai nodarbinātības jomā ir vēl jo vairāk nepieciešama tāpēc, ka pastāv risks — Savienībā ekonomikas atveseļošanās var notikt bez ilgtspējīgas darba vietu izveides;

188.

mudina Savienību saistīt darbību nodarbinātības atbalsta jomā ar nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanas pasākumiem un efektīvi funkcionējošu iekšējo tirgu darba ņēmējiem Eiropas Savienībā, lai novērstu to, ka krīze vēl vairāk padziļina nevienlīdzību;

189.

aicina dalībvalstis un Komisiju līdz 2020. gadam panākt 75 % nodarbinātības līmeni vīriešiem un sievietēm, šai nolūkā samazinot darba tirgus segmentāciju un enerģiskāk veicot pasākumus, kas atvieglotu aprūpes pienākumu un ģimenes dzīves saskaņošanu ar darbu;

190.

uzskata, ka darba vietu radīšanas atbalsta pasākumiem ir jākoncentrējas uz jauniešu nodarbinātību un šajā nolūkā ir jāveicina ar līdztiesības aspektiem saistītas programmas, kas jauniešiem palīdz apgūt reālajai ekonomikai nepieciešamās prasmes;

191.

uzsver nepieciešamību izveidot integrējošus un konkurētspējīgus darba tirgus, kas darba devējiem nodrošina lielāku elastīgumu, vienlaicīgi garantējot bezdarbnieka pabalstus apvienojumā ar aktīvu atbalstu jaunas darba vietas atrašanai darba vietas zaudēšanas gadījumā;

192.

uzskata, ka izglītībai ir jāpaliek dalībvalstu kompetencē, tomēr ir vajadzīga ES mēroga kvalifikāciju atzīšana un ES ieguldījumi visos izglītības sistēmas aspektos, izglītības kvalitātē un to personu skaita palielināšanā, kurām ir tiesības saņemt augstāko izglītību; ierosina Eiropas mērogā ieviest pastāvīgu un visaptverošu mūžizglītības pamatnostādņu sistēmu, saskaņā ar kuru Savienības programmas Erasmus un Leonardo izglītības un apmācības mobilitātes jomā kļūtu plaši pieejamas;

193.

atgādina, ka nodarbinātība ir viens no ekonomikas galvenajiem aspektiem, jo tā veicina pirktspēju; uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jācenšas īstenot mērķis par pilnīgu un kvalitatīvu nodarbinātību un iekšējā tirgus ilgtspējīga darbība ir atkarīga no darba tirgus, kas piedāvā pienācīgas kvalitātes darba apstākļu un inovācijas;

194.

mudina dalībvalstis ar darba tirgum paredzētiem politikas pasākumiem risināt gan cikliskā, gan ilgtermiņa bezdarba problēmu;

195.

uzskata, ka Eiropai ir vajadzīga stabila izaugsme, lai uzturētu savu sociālo sistēmu, ar ko veicina Eiropas sociālās tirgus ekonomikas konkurētspēju;

196.

norāda, ka ir svarīgi sekmēt mobilitāti, kas arī uzņēmumiem dod iespēju vieglāk atrast tiem vajadzīgos lietpratīgos darbiniekus un nodrošina labāku iekšējā tirgus darbību, tostarp krīzes laikā; norāda, ka vienlaikus ar darbinieku mobilitāti ir jānodrošina darba apstākļu uzlabošana;

197.

norāda, ka visu valstu ekonomikā būtiska loma ir MVU un uzņēmējiem, tie ir galvenie nodarbinātības un ienākumu radītāji, kā arī inovāciju un izaugsmes dzinējspēks; uzskata, ka MVU ir ārkārtīgi svarīgi ES turpmākajai attīstībai, izaugsmei un labklājībai un ka ES konkurētspēju pasaules mērogā var stiprināt, nosakot MVU par prioritāti;

198.

uzskata, ka ir laiks raudzīties uz priekšu un mācīties no pagātnē pieļautajām kļūdām — tas nozīmē laika gaitā veikt strukturālas izmaiņas, kas padarīs mūsu MVU konkurētspējīgākus un sagatavotākus papildu pārbaudījumiem, kurus radīs globalizētā vide un konkurentu spēja iekļūt aizvien inovatīvākās tirgus nišās, un šādi, iespējams, nodrošināt darba vietas daudziem mazāk aizsargātiem iedzīvotājiem un viņu ģimenēm;

199.

atzīst, ka ir jāpārskata MVU pašreizējā definīcija ES un jāpazemina kritērijs attiecībā uz darbinieku skaitu, lai MVU jomā varētu īstenot mērķtiecīgāku politiku;

200.

norāda — lai sasniegtu noteikto mērķi rosināt rūpniecību un MVU orientēties uz inovācijām, nepietiks ar to vien, ka tiks uzlabota kapitāla pieejamība kopumā, būs jānosaka arī mērķis dažādot finansējuma avotus;

201.

uzskata, ka, ņemot vērā ekonomikas atveseļošanu, īpaša uzmanība ir jāpievērš MVU kā produktivitātes palielinātājiem un jaunu līdzekļu radītājiem un tādēļ ir jāievieš mehānismi, lai nepieļautu MVU aiziešanu no tirgus, jo tas palielinātu bezdarbu un paildzinātu ekonomikas vājuma periodu; uzskata, ka ir jāgarantē arī Eiropas Sociālā fonda līdzekļu efektīva sadale;

202.

uzskata, ka MVU ir jāuztver kā virzītājspēks, kas veicina mazāka apjoma ieguldījumus, kurus finansē ar kohēzijas fondiem; uzskata, ka šajā sakarībā ir ļoti svarīgi piešķirt līdzekļus augstskolām un veicināt partnerību ar MVU;

203.

atzīst, ka ES iekšējais tirgus palīdz veidot auglīgu uzņēmējdarbības vidi visā Savienībā, vienlaikus sniedzot labumu arī patērētājiem; tomēr apzinās, ka MVU, darbojoties iekšējā tirgū, saskaras ar daudzām problēmām, un to darbība bieži vien ir daudz neefektīvāka, nekā tā varētu būt, un, lai MVU varētu pilnvērtīgi darboties iekšējā tirgū, tiem ir vajadzīgs atbalsts, jo īpaši mikrolīmenī, to piekļuve informācijai attiecībā uz iespējām ir jāuzlabo līdz tādai pakāpei, lai varētu veidot Eiropas līmeņa platformas, un tikai šādā veidā MVU var izzināt iespējas uzņēmējdarbības jomā, papildināt tās un atrast līdzekļus, ar ko piekļūt tirgiem Savienībā;

204.

uzskata, ka Eiropas ekonomikas interesēs ir nodrošināt arī to, lai iedzīvotāji, aizejot pensijā, turpinātu aktīvi un produktīvi darboties, un šo viņu īpašo zināšanu zaudējumu var mazināt, mudinot vecāka gadagājuma iedzīvotājus, lai viņi turpinātu aktīvu darbību, izmantojot elastīgākas struktūras un uz pilsoniskās līdzdalības balstītus tīklus, kā arī piesaistot viņus ekonomikas dalībniekiem un akadēmiskajām aprindām; uzskata, ka vislielāko labumu no šāda tīkla, ko veido neoficiālas struktūras, ar kurām var konsultēties, varētu gūt MVU, jo lielākā daļa šo uzņēmumu nevar atļauties izmantot pakalpojumus, ko piedāvā konsultāciju sniegšanas uzņēmumi; uzsver, ka vecāka gadagājuma iedzīvotāju gūtās zināšanas jāpadara pieejamas visiem, izveidojot ES līmeņa tīklu;

205.

aicina Savienību atbalstīt MVU tīklu — tieši šie uzņēmumi ir galvenie darba vietu radītāji —, atvieglojot piekļuvi kredītiem, jo īpaši atbalstot kredītgarantiju sistēmas un jaunu normalizētu banku produktu izstrādi, kas ļautu pārgrupēt šo uzņēmumu aizņēmumus vai pašu resursus; aicina Savienību izveidot MVU paredzētu ES garantiju fondu; aicina arī izvērtēt pašreizējās finansēšanas shēmas, jo īpaši Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu, un apņemties uzņēmumiem visās dalībvalstīs darīt pieejamus ES garantētus aizdevumus, kā arī izstrādāt MVU domātus pakalpojumus un sociālā dialoga struktūras;

206.

aicina Savienību censties panākt līdzsvarotāku finansējuma struktūru MVU; norāda, ka ir jāpalielina tā MVU finansējuma daļa, ko iegūst no kapitāla tirgiem; uzskata, ka ir jāpalielina un jāveicina MVU finansēšana, izmantojot kapitāla tirgus, riska kapitālu, privātos ieguldītājus (t. s. biznesa eņģeļus) un publiskā un privātā sektora partnerību; aicina Komisiju un dalībvalstis ievērojami mazināt publiskā iepirkuma procedūras birokrātiju attiecībā uz MVU un mazināt birokrātiju kopumā — tas ir ļoti svarīgi, lai MVU varētu pilnvērtīgi darboties;

207.

mudina izveidot tikai MVU apkalpošanai paredzētus specializētus vērtspapīru tirgus ar zemiem iekļūšanas šķēršļiem, lai veicinātu kapitāla pieplūdumu; uzskata, ka MVU ir vairāk jākoncentrējas uz pašu kapitālu un šajā sakarībā ierosina abās tirgus pusēs — gan ieguldītājiem, gan tirgum — atcelt negatīvos nodokļu stimulus;

208.

aicina ES dalībvalstis apsvērt iespējas koordinēt nodokļu politiku attiecībā uz MVU; uzskata, ka ES ekonomikas atlabšanas nolūkos ir svarīgi pabeigt iekšējā tirgus izveidi, lai mazajiem un vidējiem uzņēmumiem nodrošinātu pārrobežu finansējumu un uzņēmējdarbības iespējas;

209.

uzsver, ka būtu ļoti nepieciešams veidot dabisku saikni starp ražošanas nozari un inovācijām, un tātad arī ar izglītību; visvairāk ieguldījumu Eiropas un dalībvalstu līmenī ir jāveic novatoriem, tostarp MVU; norāda, ka inovatīvu uzņēmumu izveide pēc definīcijas ir ļoti riskanta un šādi uzņēmumi var bankrotēt, tādēļ vēlreiz ir rūpīgi jāpārdomā to finansēšana un ar to saistītie pasākumi; uzsver — tā kā šādi uzņēmumi atrodas vissarežģītākajā situācijā, kad runa ir par finansējuma saņemšanu no bankām, ir jāizstrādā kredītu garantēšanas sistēmas tieši šim segmentam;

210.

ierosina Komisijai izveidot projektu “Viens MVU — viena darba vieta” un šajā nolūkā izstrādāt jaunu ES līmeņa finanšu instrumentu, lai Savienībā rosinātu MVU darbību; uzskata, ka ir jāpanāk līdzsvarotāka MVU finansējuma struktūra;

211.

aicina reformēt Mazās uzņēmējdarbības aktu (Small Business Act), tostarp visās dalībvalstīs piemērot saistošus noteikumus un izstrādāt jaunu Sociālo mazās uzņēmējdarbības aktu, ar ko būtu jānostiprina Eiropas sociālās tirgus ekonomikas modelis pēckrīzes periodā;

212.

iesaka izveidot “vienas pieturas apstiprinājuma” sistēmu; šāda sistēma ir vajadzīga MVU visu administratīvo jautājumu risināšanai; uzskata, ka ir ļoti svarīgi samazināt MVU uzlikto administratīvo slogu, kā arī ES tiesību aktos MVU jomā ieviest sociālo elementu; uzskata, ka Eiropai ir jākļūst par MVU labvēlīgāko reģionu pasaulē;

213.

norāda — lai gan dažas no jaunattīstības valstīm un jaunattīstības valstīm ar ekonomiskās izaugsmes pazīmēm, šķiet, ir izvairījušās no visnegatīvākajām krīzes sekām, finanšu krīze tomēr ir smagi skārusi 40 % jaunattīstības valstu, un tiek lēsts, ka tādēļ nabadzībā nonāks 90 miljoni cilvēku;

214.

aicina atkārtoti apstiprināt saistības, kas paredz 0,7 % no dalībvalstu IKP novirzīt attīstības atbalstam un izpētīt papildu inovatīvus finansēšanas avotus, lai kompensētu līdzekļu iztrūkumu, ko radījusi attīstīto pasaules valstu ekonomikas pavājināšanās;

215.

prasa Eiropas uzņēmumiem, jo īpaši starptautiskajiem uzņēmumiem, nodrošināt, lai to apakšlīgumus slēdzošie uzņēmumi ražošanas ķēdē būtu sociāli atbildīgi;

216.

atzīst trūkumus un problēmas, ko rada tiesiski saistošu pilnvaru trūkums un atrautība no pasaules finanšu un ekonomikas iestādēm; tādēļ atzinīgi vērtē iniciatīvas, izmantojot reformas, uzlabot SVF un citu ANO iestāžu efektivitāti, globālo ietekmi un pārskatatbildību, lai tās varētu pilnvarot būt par platformu galveno ekonomikas un finanšu sektoru koordinācijai un iniciatīvām, kā arī vajadzības gadījumā pieņemt tiesiski saistošus noteikumus, izmantojot starptautiskas konvencijas;

217.

uzskata, ka viens no ES globālajiem pārbaudījumiem ir vienprātīgi panākt, lai tās ekonomika būtu pasaulē ietekmīga; uzskata, ka vienam no svarīgākajiem ES ārpolitikas projektiem ir jābūt ANO un ar to saistīto iestāžu reformai, lai tās kļūtu par globālām institūcijām ar patiesu politisko ietekmi tādos starptautiskos jautājumos kā klimata pārmaiņas, finanšu uzraudzība un regulēšana, nabadzības mazināšana un Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošana;

218.

aicina Eiropadomi sasaukt G20 augstāka līmeņa sanāksmi, kas būtu veltīta tikai vajadzīgajai globālās pārvaldības reformai;

219.

asi nosoda fiskālo paradīžu lomu, jo tās mudina izvairīties no nodokļu maksāšanas, veicina krāpšanos ar nodokļiem un kapitāla aizplūšanu, kā arī iedzīvošanos uz tā rēķina; tāpēc neatlaidīgi aicina dalībvalstis par prioritāti noteikt cīņu pret nodokļu paradīzēm, krāpšanos ar nodokļiem un nelikumīgu kapitāla aizplūšanu; aicina Eiropas Savienību pastiprināt darbu un nekavējoties veikt konkrētus pasākumus, piemēram, noteikt sankcijas pret nodokļu paradīzēm, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un pret nelikumīgu kapitāla aizplūšanu; aicina Padomi ANO un pārējās starptautiskās instancēs, kuru locekle ir Eiropas Savienība un tās dalībvalstis, atsākt nodokļu plānu, kurā tika ierosināta nodokļu paradīžu slēgšana;

220.

iesaka, lai, uzlabojot BBUK pārvaldību un darbu, vienlaikus tiktu pieliktas pūles citu tirgus segmentu starptautiskās pārvaldības nostiprināšanā; ierosina, lai BBUK noteikumi stātos spēkā kā starptautiski līgumi;

221.

atzīmē ESAO un G20 augstākā līmeņa sanāksmes panākumus nodokļu pārvaldības jomā, taču aicina steidzami un noteikti rīkoties, lai pastiprinātu juridiskās un ekonomiskās sekas, ko rada atrašanās ar ESAO nesadarbojošos jurisdikciju melnajā sarakstā; prasa konkrētus un drīzus pasākumus, ar ko nodrošina, ka automātiska daudzpusēja informācijas apmaiņa kļūst par normu pasaulē, lai palielinātu fiskālo pārredzamību un palīdzētu apkarot krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

222.

ierosina, lai Eiropas Savienība pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā nepastarpināti parakstītu ILO konvencijas, kā arī visas līdz šim pieņemtās ILO konvencijas;

223.

secina, ka ir jāpastiprina Eiropas Savienības nozīme; uzskata — lai aktualizētu Eiropas projektu, ir steidzami vajadzīga politiska un intelektuāla vadība; uzskata, ka Komisijai pilnībā ir jāizmanto savas iniciatīvas tiesības jomās, kurās tai ir dalīta kompetence, jo īpaši enerģētikas politikā, lai dotu iespēju ES izturēt nākamos pārbaudījumus; uzskata, ka ir jāpabeidz veidot vides un sociālajā jomā labvēlīgs iekšējais tirgus, kas ir Savienības balsts; mudina stiprināt Savienības ekonomikas pārvaldības mehānismus, jo īpaši raugoties, lai tie dotu iespēju labāk īstenot pārskatatbildību, krīzes pārvaldību, kā arī ekonomikas un nodarbinātības politikas koordināciju; apstiprina, ka jāpaātrina finanšu un uzraudzības reformu programmas īstenošana, ne vien novēršot krīzes laikā konstatētos trūkumus, bet arī virzoties uz tādu finanšu sistēmu, kas atbalstītu reālo ekonomiku, veicinātu finanšu stabilitāti un radītu ekonomisku izaugsmi un darba vietas, sekmētu sociālo kohēziju un nabadzības izskaušanu; uzskata, ka nodokļu sistēmas ir taisnīgi jāpārveido tā, lai atturētu no pārmērīgas aizņemto līdzekļu izmantošanas un veicinātu sociālo taisnīgumu, uzņēmējdarbību un inovācijas, aicina atdzīvināt ilgtspējīgu sociālo tirgus ekonomiku un ar to saistītās vērtības;

224.

saistībā ar Finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes īpašo komiteju ir apņēmies kopā ar ES dalībvalstu parlamentiem īstenot tā pilnvarās noteiktos mērķus, lai pieņemtu kopīgus ieteikumus;

225.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropadomes priekšsēdētājam, Eirogrupas priekšsēdētājam, Eiropas Centrālajai bankai, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī sociālajiem partneriem.

8.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 70/41

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Līguma 3. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 121., 126., 136., 138. un 352. pantu, Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību pievienoto 12. protokolu par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru un 14. protokolu par Eurogrupu,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 12. maija paziņojumu par pastiprinātu ekonomikas politikas koordinēšanu (COM(2010)0250) un 2010. gada 30. jūnija paziņojumu par ekonomikas politikas koordinēšanas uzlabošanu stabilitātei, izaugsmei un nodarbinātībai — instrumenti labākai ES ekonomikas pārvaldībai (COM(2010)0367),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. aprīļa ieteikumu Padomes ieteikumam par vispārējām pamatnostādnēm dalībvalstu un Savienības ekonomikas politikai — stratēģijas “Eiropa 2020” integrēto pamatnostādņu I daļa (SEC(2010)0488),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. aprīļa priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm — stratēģijas “Eiropa 2020” integrēto pamatnostādņu II daļa (COM(2010)0193) un ar to saistīto 2010. gada 8. septembra rezolūciju (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu par “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 11. maija Regulu (ES) Nr. 407/2010, ar ko izveido Eiropas finanšu stabilizācijas mehānismu (2),

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 18. februāra Regulu (EK) Nr. 332/2002, ar ko izveido vidēja termiņa finansiālas palīdzības mehānismu attiecībā uz dalībvalstu maksājumu bilancēm (3),

—

ņemot vērā Padomes 1997. gada 7. jūlija Regulu (EK) Nr. 1466/97 par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (4),

—

ņemot vērā Padomes 1997. gada 7. jūlija Regulu (EK) Nr. 1467/97 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu (5),

—

ņemot vērā Padomes 1993. gada 22. novembra Regulu (EK) Nr. 3605/93 par to, kā piemērot Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam pievienoto protokolu par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru (6),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 7. septembra sanāksmē pieņemtos secinājumus, kuros atzinīgi vērtēta ekonomikas un budžeta politiku stingrāka uzraudzība (Eiropas semestris),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 17. jūnija sanāksmē pieņemtos secinājumus,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 9. un 10. maija sanāksmē pieņemtos secinājumus,

—

ņemot vērā euro zonas valstu vai valdību vadītāju 2010. gada 7. maija sanāksmē pieņemto paziņojumu,

—

ņemot vērā euro zonas valstu un valdību vadītāju 2010. gada 25. marta sanāksmē pieņemto paziņojumu,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 25. un 26. marta sanāksmē pieņemtos secinājumus,

—

ņemot vērā 2010. gada 11. aprīļa paziņojumu par euro zonas dalībvalstu atbalstu Grieķijai,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 16. marta sanāksmē pieņemtos secinājumus,

—

ņemot vērā Eurogrupas 2010. gada 15. marta sanāksmē pieņemtos secinājumus par euro zonas valstu konkurētspējas un makroekonomikas nestabilitātes uzraudzību,

—

ņemot vērā Eurogrupas 2010. gada 15. marta sanāksmē pieņemto dokumentu “Būtiskāko aspektu kopsavilkums par izstāšanās stratēģijām un stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktajām īstermiņa politikas prioritātēm — ietekme uz euro zonu”,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2005. gada 22. un 23. marta sanāksmē pieņemtos prezidentūras secinājumus,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2000. gada 23. un 24. marta sanāksmē pieņemtos prezidentūras secinājumus,

—

ņemot vērā 1997. gada 13. decembra Eiropadomes rezolūciju par ekonomikas politikas koordināciju EMS 3. posmā un EK līguma 109. un 109.b pantu,

—

ņemot vērā Eiropadomes 1997. gada 17. jūnija rezolūciju par Stabilitātes un izaugsmes paktu (7),

—

ņemot vērā Eiropadomes 1997. gada 16. jūnija rezolūciju par izaugsmi un nodarbinātību (8),

—

ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2010. gada 10. jūnija piezīmi par ekonomikas pārvaldības pastiprināšanu euro zonā,

—

ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par statistikas datu kvalitāti Savienībā un pastiprinātām Komisijas (Eurostat) pilnvarām revīzijas jomā (9),

—

ņemot vērā 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par ekonomikas pārvaldību (10),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. marta rezolūciju par ziņojumu par 2009. gada pārskatu par euro zonu un valsts finansēm (11),

—

ņemot vērā 2010. gada 10. marta rezolūciju par ES stratēģiju 2020. gadam (12),

—

ņemot vērā 2008. gada 18. novembra rezolūciju par EMU@10 — Ekonomikas un monetārās savienības pirmie 10 pastāvēšanas gadi un nākotnes uzdevumi (13),

—

ņemot vērā Reglamenta 42. un 48. pantu;

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A7-0282/2010),

A.

tā kā jaunākie sasniegumi ekonomikā ir nepārprotami parādījuši, ka ekonomikas politikas koordinācija Savienībā un jo īpaši euro zonā nav īstenota pietiekami labi, un, neraugoties uz Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) noteiktajām dalībvalstu saistībām, dalībvalstīm nav izdevies panākt vienotu nostāju attiecībā uz valstu ekonomikas politikām un saskaņot tās Padomē atbilstoši attiecīgajiem Līguma noteikumiem, ievērojot Komisijas noteicošo lomu uzraudzības procedūrā;

B.

tā kā ne pašreizējā ekonomikas pārvaldības un uzraudzības sistēma, ne finanšu pakalpojumus reglamentējošie noteikumi nav nodrošinājuši pietiekamu stabilitāti un izaugsmi;

C.

tā kā ir būtiski īstenot ne tikai pagaidu pasākumus, kuru mērķis ir panākt euro zonas stabilitāti;

D.

tā kā ir jāpastiprina ekonomikas koordinācija un uzraudzība Savienības līmenī, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu un ņemot vērā euro zonas īpašās prasības un nesenās ekonomikas krīzes laikā gūto pieredzi, turklāt nekavējot Eiropas Savienības integrāciju un nodrošinot vienādu attieksmi pret visām dalībvalstīm;

E.

tā kā visā Savienībā būtu jāpastiprina ekonomikas koordinācija, ņemot vērā, ka Savienības ekonomikas stabilitāte var būt atkarīga no situācijas ekonomikas jomā kādā no tās dalībvalstīm un ka saistībā ar iekšējo tirgu visas dalībvalstis ekonomikas jomā ir ļoti atkarīgas cita no citas, un ka ir jāsagatavojas euro zonas paplašināšanai;

F.

tā kā visām 27 dalībvalstīm cik vien iespējams būtu jāseko iespējami lielākam daudzumam ekonomikas pārvaldības priekšlikumu, vienlaikus atzīstot, ka valstīm, kas nav euro zonā, tas daļēji būs brīvprātīgs process.

G.

tā kā Lisabonas līgums, pielāgojot un nostiprinot iepriekšējo “Kopienas metodi”, pārveido to par “Savienības metodi”, kurā pēc būtības:

H.

tā kā jaunajai, uzlabotajai ekonomikas pārvaldības sistēmai pilnībā būtu jāintegrē un jānostiprina ES solidaritātes princips, kas būtu priekšnoteikums euro zonas spējai reaģēt uz asimetriskiem satricinājumiem un spekulatīviem uzbrukumiem;

I.

tā kā pašreizējā ekonomikas krīze Savienībā ir maksātspējas krīze, kas sākotnēji radās kā likviditātes krīze, ko ilgtermiņā nav iespējams novērst, vienkārši piešķirot jaunu parādu valstīm, kurām jau ir ārkārtīgi lieli parādi, un īstenojot paātrinātas fiskālās konsolidācijas plānus;

J.

tā kā nodarbinātības politikai ir svarīga loma izaugsmes un konkurētspējas veicināšanā Eiropas sociālajā tirgus ekonomikā, novēršot makroekonomikas nelīdzsvarotību un nodrošinot sociālo integrāciju un ienākumu pārdali;

K.

tā kā saskaņā ar LESD ir jāņem vērā Komisijas un Eiropas Centrālās bankas (ECB) nozīme;

L.

tā kā pilnībā neatkarīgas ECB darbība ir nepieciešams nosacījums, lai panāktu euro stabilitāti, zemu inflāciju un labvēlīgus nosacījumus izaugsmei un darbvietu veidošanai;

M.

tā kā vairāk uzmanības ir jāpievērš tiešajām saistībām un ārpusbilances darījumiem, kas vidējā un ilgā termiņā var palielināt valsts parādu un samazināt pārredzamību;

N.

tā kā politikas veidotājiem ir jānosaka un saskaņoti jārisina vispārējas ekonomiskas un sociālas problēmas, ar kurām ES valstis saskaras tautsaimniecībā;

O.

tā kā ciešāka sociālo partneru iesaistīšanās valsts un Eiropas līmenī sekmēs labāku līdzdalību ekonomikas pārvaldības un vispārējās stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā;

P.

tā kā būtu jāizveido pastāvīgs krīzes noregulējuma mehānisms, tostarp procedūras parāda pārstrukturizācijas vai saistību savlaicīgas neizpildes gadījumā, lai valsts un privāto parādu krīzes laikā aizsargātu finanšu stabilitāti un vienlaikus arī ECB neatkarību;

Q.

tā kā ar pašreizējiem Stabilitātes un izaugsmes pakta (SGP) noteikumiem, kuri nav apmierinoši īstenoti, nav pieticis, lai nodrošinātu drošu fiskālo un plašāku makroekonomikas politiku; tā kā ES fiskālā un makroekonomikas sistēma ir jānostiprina, piemērojot uz stingrākiem noteikumiem pamatotus preventīvus pasākumus, sankcijas un stimulus;

R.

tā kā to valstu mērķis, kurām ir pārāk lieli parādi, ir atjaunot valsts finanšu līdzsvaru, tomēr ar to vien nepietiek, lai atrisinātu problēmu, kas saistīta ar nelīdzsvarotību ekonomikas jomā euro zonas valstīs, kā arī citās Savienības valstīs;

S.

tā kā Eiropas sociālais modelis sniedz priekšrocības attiecībā uz pasaules mēroga konkurenci, kura ir mazinājusies dalībvalstu ekonomiskās konkurētspējas atšķirību dēļ;

T.

tā kā zināšanām, kapitālam, jauninājumiem un mazākā mērā — darbaspēkam — ir tendence pārvietoties uz noteiktiem reģioniem, jāturpina pilnveidot ES finanšu solidaritātes mehānismus atbilstīgi stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktajiem mērķiem, jo īpaši tiem, kas saistīti ar pētniecību un attīstību, apmācību un pašreizējām kopīgajām iniciatīvām izglītības jomā; jāpievēršas arī jautājumam par videi nekaitīgu tautsaimniecību ar zemu oglekļa emisijas apjomu, tādējādi cenšoties sekmēt jaunradi, teritoriālu un sociālu kohēziju un ekonomikas izaugsmi;

U.

tā kā Savienība saskaras ar jaunās tirgus ekonomikas valstu spēcīgu konkurenci, stabilām valsts finansēm ir būtiska nozīme iespēju, jauninājumu un ekonomikas izaugsmes veicināšanā, tādējādi veidojot Eiropas zināšanu sabiedrību;

V.

tā kā budžeta konsolidācija var negatīvi ietekmēt sabiedriskos pakalpojumus un sociālo aizsardzību;

W.

tā kā ekonomikas izaugsme un ilgtspējīgas valsts finanses ir ekonomiskās un sociālās stabilitātes, ilgtermiņa fiskālās konsolidācijas un labklājības priekšnosacījums;

X.

tā kā daudzu dalībvalstu fiskālā politika bieži vien ir izrādījusies procikliska un valstīm raksturīgie vidēja termiņa mērķi, kas attiecībā uz budžetu ir noteikti SGP, vairākumā gadījumu nav ne precīzi īstenoti, ne izpildīti;

Y.

tā kā nodarbinātības politikai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu darbietilpīgas ekonomikas intensīvu izaugsmi un Eiropas ekonomikas konkurētspēju, jo īpaši sabiedrības novecošanas kontekstā;

Z.

tā kā iekšējā tirgus izveides pabeigšana, kas ierosināta Monti ziņojumā (14), ir būtiski svarīga pienācīgai Eiropas ekonomikas pārvaldībai;

AA.

tā kā finanses, kas nav ilgtspējīgas, un atsevišķu dalībvalstu pārmērīgs kopējais (valsts un privātais) parāds var ietekmēt visu Savienību; tā kā atbilstīgi Savienības līmeņa saistībām un pamatnostādnēm jāpanāk piemērots līdzsvars starp ieguldījumiem izaugsmē, kas ir ilgtspējīga un sekmē jaunu darba vietu radīšanu, un pārmērīgas nelīdzsvarotības novēršanu visā ekonomikas ciklā, vienlaikus ņemot vērā sociālo kohēziju un nākamo paaudžu intereses tā, lai tiktu atjaunota uzticība Eiropas valsts finansēm;

AB.

tā kā ilgtermiņa deficīta samazināšanas process jāapvieno ar citiem ekonomiku stimulējošiem centieniem, piemēram, uzlabojot priekšnosacījumus ieguldījumiem, un ar uzlabotu un attīstītu iekšējo tirgu, kas nodrošina lielākas iespējas un pastiprina konkurenci;

AC.

tā kā būtu jāatzīst no ES budžeta finansēto politisko nostādņu, tostarp Kohēzijas politikas, ietekme uz ekonomikas izaugsmi un Savienības konkurētspējas palielināšanos;

AD.

tā kā ekonomikas krīze ir skaidri parādījusi, ka euro zonā un arī citās Savienības valstīs pirms krīzes, tostarp uzlabotas ekonomikas koordinācijas un uzraudzības neesamības dēļ, ir nemitīgi palielinājušās pārlieku krasās atšķirības makroekonomikas un konkurētspējas ziņā un ir pieaugusi fiskālo līdzekļu un norēķinu kontu nelīdzsvarotība, un šie trūkumi ir pilnībā jānovērš;

AE.

tā kā Eiropas Parlaments jau gadiem ilgi gan Savienībā, gan starptautiskos ekonomikas un monetāro lietu forumos, pārstāvot ES ārēji, ir prasījis uzlabot ekonomikas pārvaldību;

AF.

tā kā ekonomikas pārvaldība jānostiprina vienlaikus ar Eiropas pārvaldības demokrātiskās leģitimitātes pastiprināšanu, kas jāpanāk, visā procesā aktīvāk un savlaicīgāk iesaistot Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentus, un ir nepieciešama turpmāka koordinācija starp Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem, ievērojot savstarpējo cieņu;

AG.

tā kā 2010. gada pavasarī pieņemtie lēmumi par euro stabilitātes nostiprināšanu ir tikai pagaidu risinājumi un tie jāatbalsta ar valsts līmeņa politiskiem pasākumiem un stingrāku ekonomikas pārvaldības sistēmu ES līmenī, jo īpaši euro zonas dalībvalstīs;

AH.

tā kā ekonomikas pārraudzības un pārvaldības uzlabojumu pamatā ir jābūt precīziem un salīdzināmiem statistikas datiem par attiecīgo dalībvalstu tautsaimniecības politiku un stāvokli;

AI.

tā kā iespējami drīz ir jāizstrādā uz ilgtermiņa izaugsmi vērsti pasākumi, lai Eiropa kļūtu par līderi pasaulē un viskonkurētspējīgāko zināšanu sabiedrību;

AJ.

tā kā LESD Savienībai nodrošina uzlabotas pilnvaras ekonomikas pārvaldības pastiprināšanai Savienībā un pilnībā būtu jāizmanto tā noteikumi, tomēr, raugoties ilgtermiņā, nevajadzētu izslēgt LESD noteikumu izmaiņas, kas, visticamāk, būs aktuāls jautājums;

AK.

tā kā jebkādi iespējami sodi par SGP mērķu neievērošanu jānosaka vai nu par to, ka nav bijusi pietiekama griba tos ievērot, vai par krāpnieciskām darbībām, bet nekādā gadījumā — par nespēju tos ievērot tādu iemeslu dēļ, kurus dalībvalstij nav iespējams novērst;

AL.

tā kā iestādēm ir jāsagatavojas iespējamai nepieciešamībai pārskatīt Līgumus;

AM.

tā kā Līguma par Eiropas Savienību 48. pants nosaka Eiropas Parlamenta tiesības iesniegt priekšlikumus par grozījumu izdarīšanu Līgumos;

AN.

tā kā ir jāizstrādā un jāīsteno daudzi sekundāri tiesību akti, lai sasniegtu Savienības mērķus šajā jomā; tā kā ir svarīgi, lai uzlabota Savienības ekonomikas pārvaldība pamatotos uz LESD noteikumiem, Savienības paņēmienu vajadzētu izmantot pilnībā, turklāt, lai veicinātu savstarpēji pastiprinošas politikas, būtu jāņem vērā Eiropas Parlamenta un Komisijas noteicošā loma;

AO.

tā kā visiem likumdošanas priekšlikumiem būtu jāatbalsta stingru, ilgtspējīgu izaugsmi veicinošu ekonomikas politiku stimulācija, jānovērš morālais kaitējums, jāatbilst citiem ES instrumentiem un noteikumiem un jāpalielina priekšrocības, ko kopējā valūta euro sniedz euro zonas valstīm, un jāatjauno uzticība Eiropas ekonomikai un EUR valūtai;

AP.

tā kā ir jāpastiprina konsekvence starp valsts īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa ieguldījumiem un tā kā šie ieguldījumi, jo īpaši infrastruktūrā, jāizmanto efektīvi un jāpiešķir, ņemot vērā stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktos mērķus, galvenokārt attiecībā uz pētniecību un attīstību, jaunradi un izglītību, lai palielinātu resursu izmantošanas efektivitāti un konkurētspēju, uzlabotu produktivitāti, radītu nodarbinātības iespējas un stiprinātu iekšējo tirgu;

AQ.

tā kā, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi, uzņēmumiem un uzņēmējiem ir jādod īsta iespēja izvērst darbību un izmantot to, ka Savienībā ir 500 miljoni patērētāju; tā kā tādēļ pilnībā ir jāattīsta iekšējais pakalpojumu tirgus;

AR.

tā kā Savienībā ir dažādi konkurētspējas modeļi, kuros būtu jāņem vērā katrai valstij raksturīgās prioritātes un vajadzības, vienlaikus ievērojot LESD noteiktās saistības,

AS.

tā kā Savienībai, nodrošinot savu pārstāvību starptautiskajā monetārajā sistēmā, starptautiskajās finanšu iestādēs un forumos, ir nepieciešama kopēja nostāja; tā kā, ievērojot LESD, Padomei pirms lēmuma pieņemšanas saskaņā ar LESD 138. pantu ir jāapspriežas ar Eiropas Parlamentu un ir nepieciešams saņemt Parlamenta piekrišanu, pirms pieņemt kopējas nostājas par jomām, attiecībā uz kurām iekšēji piemēro parasto likumdošanas procedūru,

AT.

tā kā SGP noteiktajiem mērķiem ir jāatbilst ne tikai stratēģijai “Eiropa 2020”, bet arī citiem kompromisiem attiecībā uz izdevumiem attīstības palīdzībai, pētniecībai un izstrādei, videi, izglītībai un nabadzības izskaušanai,

AU.

tā kā, lai turpmāk novērstu pašreizējo konkurētspējas atšķirību padziļināšanos ES un nemazinātu jaunās ekonomikas pārvaldības sistēmas sekmes Eiropā, kā arī stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktos mērķus par darbvietu izveidi un ilgtspējīgu izaugsmi, Eiropas fiskālās konsolidācijas stratēģijā būtu pilnībā jāņem vērā ikvienas dalībvalsts īpatnības un jāizvairās no vienkāršotas vienas pieejas attiecināšanu uz visām dalībvalstī’;

AV.

tā kā nevienam no jaunajiem, ierosinātajiem pasākumiem nevajadzētu nesamērīgi ietekmēt visneaizsargātākās dalībvalstis, kavējot to centienus panākt ekonomikas izaugsmi un kohēziju;

AW.

tā kā ekonomikas krīzes dēļ Eiropas finanšu stabilizācijas mehānisms 2010. gada maijā steidzami tika pieņemts ar Padomes Regulu (ES) Nr. 407/2010, pamatojoties uz LESD 122. panta 2. punktu un neapspriežoties ar Parlamentu;

AX.

tā kā Padomes nostājā attiecībā uz Eiropas Savienības 2010. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 5 projektu ir ierosināti nepieciešamie grozījumi, kas jāveic, lai 1.a izdevumu kategorijā izveidotu jaunu budžeta 01 04 01 03. posteni garantijas līdzekļiem, kas paredzēti aizdevumiem par maksimālo summu EUR 60 miljardu apmērā, kurus Eiropas Savienība nodrošina saskaņā ar LESD 122. panta 2. punktu, un lai budžeta ieņēmumu daļā attiecīgi izveidotu jaunu 8 0 2. pantu;

AY.

tā kā dažām dalībvalstīm var nākties izmantot glābšanas pasākumu kopumu un vienlaikus tām obligāti būs jāņem vērā dažādi pasākumi, kas glābšanas pasākumu kopumā būs konkrēti noteikti katrai saņēmējvalstij;

AZ.

tā kā Komisija 2010. gada 29. septembrī pieņēma likumdošanas priekšlikumus par ekonomikas pārvaldību, kuri daļēji atbilst nepieciešamībai pēc ekonomikas pārvaldības uzlabošanas pasākumiem, kā noteikts šajā rezolūcijā; tā kā Parlaments izskatīs šos likumdošanas priekšlikumus saskaņā ar attiecīgajiem LESD noteikumiem; tā kā šī rezolūcija neierobežo nevienu turpmāko nostāju, ko Parlaments pieņems šajā sakarībā,

1.

aicina Komisiju pēc apspriešanās ar visām ieinteresētajām pusēm un pamatojoties uz attiecīgajiem LESD noteikumiem pēc iespējas drīzāk iesniegt Parlamentam likumdošanas priekšlikumus, lai uzlabotu Savienības ekonomikas pārvaldības sistēmu, jo īpaši euro zonā, ievērojot pielikumā sīki izklāstītos ieteikumus un ņemot vērā, ka ne visi šie ieteikumi ir ietverti Komisijas 2010. gada 29. septembrī pieņemtajos likumdošanas priekšlikumos par ekonomikas pārvaldību;

2.

apstiprina, ka pielikumā izklāstītajos ieteikumos ir ievērots subsidiaritātes princips un Eiropas Savienības pilsoņu pamattiesības;

3.

aicina Komisiju papildus pasākumiem, kurus var un ir nepieciešams nekavējoties veikt saskaņā ar spēkā esošajiem Līgumiem, sākt apsvērt institucionālas pārmaiņas, kas varētu izrādīties nepieciešamas, lai īstenotu saskaņotu un efektīvu ekonomikas pārvaldību;

4.

uzskata, ka prasīto ierosinājumu finansiālā ietekme jāsedz no dalībvalstu attiecīgajām budžeta dotācijām, ņemot vērā pašreizējo deficīta stāvokli un stingros pasākumus dalībvalstīs;

5.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un tās pielikumā izklāstītos ieteikumus Komisijai, Eiropadomei, Eiropas Centrālajai bankai, Eurogrupas priekšsēdētājam un dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

8.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 70/56

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas rīkoto publisko uzklausīšanu par Eiropas standartizācijas nākotni, kas notika 2010. gada 23. jūnijā,

—

ņemot vērā atbildes saistībā ar Komisijas publisko apspriešanos par Eiropas standartizācijas sistēmas pārskatīšanu, kas notika no 2010. gada 23. marta līdz 21. maijam,

—

ņemot vērā Komisijas Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorāta veikto ietekmes novērtējumu “standartizācijas paketei” (2010. gada 9. marts),

—

ņemot vērā Eiropas standartizācijas sistēmas pārskatīšanas speciālistu grupas (EXPRESS) ziņojumu “Standartizācija konkurētspējīgai un inovatīvai Eiropai — redzējums 2020. gadam” (2010. gada februāris),

—

ņemot vērā profesora Mario Monti2010. gada 9. maija ziņojumu Komisijas priekšsēdētājam “Jauna stratēģija vienotajam tirgum”,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Eiropas Standartizācijas komitejas (CEN) un Eiropas Elektrotehniskās standartizācijas komitejas (CENELEC) pasūtīto pētījumu par MVU piekļuves iespējām Eiropas standartizācijai ar nosaukumu “Iespējas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem gūt lielāku labumu no standartiem un iesaistīšanās standartizācijā” (2009. gada augusts),

—

ņemot vērā Komisijas Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorāta veikto ietekmes pētījumu par piekļuves iespējām standartizācijai (2009. gada 10. marts),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 21. decembra ziņojumu par Direktīvas 98/34/EK darbību 2006.–2008. gadā (COM(2009)0690) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2009)1704),

—

ņemot vērā 2009. gada 3. jūlija Balto grāmatu “IKT standartizācijas modernizēšana Eiropas Savienībā. Turpmākā virzība” (COM(2009)0324),

—

ņemot vērā Padomes 2008. gada 25. septembra secinājumus par standartizāciju un inovāciju,

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 25. jūnija paziņojumu “Vispirms domāt par mazākajiem” Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts “Small Business Act” COM(2008)0394),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 11. marta paziņojumu par standartizācijas ieguldījuma inovācijā palielināšanu Eiropā (COM(2008)0133),

—

ņemot vērā Komisijas 2004. gada 18. oktobra paziņojumu par Eiropas standartizācijas nozīmi Eiropas politikā un tiesību aktos (COM(2004)0674) un no tā izrietošo Komisijas dienestu darba dokumentu “Eiropas standartizācijas problēmas”,

—

ņemot vērā Komisijas 2004. gada 25. februāra paziņojumu “Vides aspektu integrācija Eiropas standartizācijā” (COM(2004)0130),

—

ņemot vērā 2001. gada 26. jūlija Komisijas dienestu darba dokumentu par Eiropas politikas principiem attiecībā uz starptautisko standartizāciju (SEC(2001)1296),

—

ņemot vērā Komisijas 1999. gada 12. februāra ziņojumu par Eiropas standartizācijas tiesiskumu un efektivitāti jaunās pieejas ietvaros (1),

—

ņemot vērā Komisijas 1998. gada 13. maija ziņojumu par Eiropas standartizācijas tiesiskumu un efektivitāti jaunās pieejas ietvaros (COM(1998)0291),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 24. oktobra Lēmumu Nr. 1673/2006/EK par Eiropas standartizācijas finansēšanu (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvu 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (3),

—

ņemot vērā Padomes 1986. gada 22. decembra Lēmumu 87/95/EEK par standartizāciju informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju jomā (4),

—

ņemot vērā 1991. gada jūnijā Vīnē noslēgto nolīgumu par tehnisko sadarbību starp ISO un CEN un 1996. gada septembrī Drēzdenē noslēgto nolīgumu par apmaiņu ar tehniskajiem datiem starp CENELEC un IEC,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumu (A7-0276/2010),

A.

tā kā Eiropas standartizācijas sistēmai ir bijusi galvenā loma vienotā tirgus darbībā, īpaši izmantojot standartus svarīgākajās jaunajā likumdošanas sistēmā iestrādātās “jaunās pieejas” tiesību aktu jomās;

B.

tā kā pašreizējais tiesiskais regulējums ir veicinājis Eiropas standartizācijas panākumus, ļaujot izveidot Eiropas standartus, kas ir vajadzīgi visiem tautsaimniecībā iesaistītajiem, lai nodrošinātu netraucētu iekšējā tirgus darbību, atvieglotu tirdzniecību un piekļuvi tirgum un sekmētu ilgtspējīgu izaugsmi un konkurētspēju;

C.

tā kā Eiropas standartizācijas sistēma ir ārkārtīgi svarīga, reaģējot uz aizvien lielāko pieprasījumu Eiropas politikā un tiesību aktos pēc tādiem standartiem, ar kuriem ir iespējams nodrošināt ražojumu drošumu, pieejamību, inovācijas, savietojamību un vides aizsardzību;

D.

tā kā M. Monti ziņojumā par jaunu stratēģiju vienotajam tirgum ir uzsvērts, ka Eiropas standartizācijas process ir jāpārskata, saglabājot pašreizējās sistēmas priekšrocības un panākot līdzsvaru starp Eiropas dimensiju un dalībvalstu līmeni;

E.

tā kā Eiropas standartu izstrāde sekmē pamatmērķa sasniegšanu — globālo standartu izveidi;

F.

tā kā mūsdienīga un elastīga Eiropas standartizācijas sistēma ir būtiski svarīga mērķtiecīgas un modernizētas Eiropas ražošanas politikas īstenošanai;

G.

tā kā Eiropas standartizācija darbojas globālā ekosistēmā, ir dažādos veidos ar to saistīta un balstās uz specifiskām struktūrām un noteiktām standartu izstrādes procedūrām, kuras īsteno CEN un CENELEC, balstoties uz valstu delegāciju principu, un ETSI, balstoties uz tiešas dalības principu;

H.

tā kā M. Monti ziņojumā par jaunu stratēģiju vienotajam tirgum ir apstiprināts, ka standartizācija ir būtiski svarīga vienotā tirgus pārvaldībai un uzsvērts, ka Eiropas standartizācijas process ir jāpārskata, saglabājot pašreizējās sistēmas priekšrocības un panākot līdzsvaru starp Eiropas dimensiju un dalībvalstu līmeni;

I.

tā kā, lai reaģētu uz uzņēmēju un patērētāju vajadzībām nākotnē un sniegtu maksimālu atbalstu valsts un sabiedrības mērķiem, Eiropas standartizācijai ir jāpielāgojas problēmām, kas rodas saistībā ar globalizāciju, klimata pārmaiņām, jaunu ekonomiski ietekmīgu valstu rašanos un tehnoloģiju attīstību;

J.

tā kā ir vajadzīga stratēģiska pieeja Eiropas standartizācijai un ir jāpārskata pašreizējā sistēma, lai tā arī turpmāk varētu sekmīgi darboties un reaģēt uz nākamās desmitgades vajadzībām, ļaujot Eiropai saglabāt vadošās pozīcijas starptautiskajā standartizācijas sistēmā,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri pārskatīt Eiropas standartizācijas sistēmu, lai saglabātu tās daudzos veiksmīgos elementus, novērstu nepilnības un pareizi līdzsvarotu Eiropas un valsts līmeņu dimensijas; uzsver, ka ierosināto pārskatīšanu vajadzētu veikt, ņemot vērā esošās sistēmas potenciālu, kas ir stabils pamats uzlabojumiem, atturoties no jebkādām radikālām pārmaiņām, kuras mazinātu sistēmas pamatvērtības;

2.

mudina Komisiju bez kavēšanās pieņemt un iesniegt priekšlikumu par mūsdienīgu un integrētu standartizācijas politiku, tostarp priekšlikumu par Direktīvas 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā, Lēmuma 87/95/EEC par standartizāciju informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju jomā un Lēmuma Nr. 1673/2006/EK par Eiropas standartizācijas finansēšanu pārskatīšanu, kā paredzēts Komisijas 2010. gada darba plānā;

3.

uzsver, ka Eiropas standartizācijas sistēmas pārskatīšanai ir jāsekmē Eiropas inovācija un ilgtspējīga attīstība, jāuzlabo Savienības konkurētspēja, jānostiprina tās vieta starptautiskajā tirdzniecībā un jāvairo ES iedzīvotāju labklājība;

4.

pauž atzinību par Eiropas Standartizācijas sistēmas pārskatīšanas speciālistu grupas (EXPRESS) ziņojumu; aicina Eiropas un starptautiskās standartizācijas organizācijas, dalībvalstis un Komisiju īstenot savus stratēģiskos ieteikumus, lai Eiropas standartizācijas sistēma spētu reaģēt uz sabiedrības un ekonomikas vajadzībām un saglabāt vadošo lomu starptautiskajā standartizācijas sistēmā;

5.

aicina Komisiju papildināt priekšlikumu pārskatīt pašreizējo Eiropas standartizācijas tiesisko regulējumu ar stratēģisku dokumentu, kas nosaka visaptverošu pamatu rīcībai Eiropas un dalībvalstu līmenī un kurā cita starpā ietverti arī priekšlikumi tādiem uzlabojumiem, ko nav iespējams veikt ar tiesību aktu pārskatīšanu; uzsver, ka šādam stratēģiskam dokumentam nevajadzētu ietvert tikai EXPRESS ziņojuma ieteikumus vien;

6.

atzinīgi vērtē Balto grāmatu “IKT standartizācijas modernizēšana Eiropas Savienībā. Turpmākā virzība”; aicina dalībvalstis un Komisiju īstenot svarīgākos Baltajā grāmatā iekļautos ieteikumus, lai nodrošinātu attiecīgos starptautisko IKT standartu izstrādi Eiropas un starptautiskajā standartizācijas sistēmā, lai tos varētu izmantot ES politikā un publiskajos iepirkumos;

7.

atbalsta Komisijas nodomu iekļaut Eiropas standartizācijas tiesiskajā regulējumā Pasaules Tirdzniecības organizācijas nolīgumu principus attiecībā uz tehniskām tirdzniecības barjerām (pārredzamība, atklātība, objektivitāte, konsenss, efektivitāte, piemērotība un saskaņotība), lai veicinātu šo principu piemērošanu Eiropas Standartizācijas sistēmā; uzskata, ka, iekļaujot šos principus, nevajadzētu palielināties atzīto Eiropas standartizācijas organizāciju skaitam, proti, arī turpmāk vajadzētu palikt trim esošajām — CEN, CENELEC un ETSI;