17.2.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 47/1

1.

Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), Eiropas Sociālais fonds (ESF), Kohēzijas fonds (KF), Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF) (turpmāk tekstā – “VSS fondi (13)” ) tiecas sasniegt savstarpēji papildinošus politikas mērķus, un tos pārvalda dalībvalstis un Komisija. VSS fondu finansējums varētu veidot līdz pat 45 % no kopējiem izdevumiem 2014.–2020. gada posmam, kura vadmotīvs ir stratēģija “Eiropa 2020” (14). Tādējādi ES budžeta ieguldījums stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā lielā mērā ir atkarīgs no VSS fondu ekonomiska, efektīva un produktīva izlietojuma. Tam būs ietekme arī uz ES darbību ticamību un leģitimitāti.

2.

Attiecībā uz Vispārīgās regulas saturu Palāta savā atzinumā cik vien iespējams pieturas pie Komisijas paskaidrojuma raksta struktūras. Atzinumam ir divas daļas: pirmajā ir izklāstīti vispārīgi apsvērumi, bet otrajā ir sniegta detalizēta Vispārīgās regulas projekta analīze.

3.

Komisijas mērķis, iesniedzot Vispārīgās regulas priekšlikumu, ir sniegt vienotu pamatnoteikumu kopumu, kas virzīts uz koncentrēšanos uz rezultātiem, vienkāršojot politikas īstenošanu un izmantojot vairāk nosacījumu. Priekšlikums pievēršas arī dalībvalstu spējai absorbēt lielus ES finansējuma apjomus un vajadzībai uzlabot to administratīvās un institucionālās spējas. Ierosinājums samazināt dalībvalstu piešķīrumu nepārsniedzamās likmes ir nozīmīga izmaiņa politikā, un tās ietekme Komisijai ir jāizvērtē.

4.

Kopumā priekšlikums saglabā iepriekšējo plānošanas periodu laikā izveidoto pamatsistēmu, lai gan tagad lielāks uzsvars ir likts uz dalībvalstu atbildību, īpaši saistībā ar sistēmu izveidi un finanšu pārvaldību. Komisijas un dalībvalstu attiecīgie pienākumi un atbildība ir viens no galvenajiem aspektiem kohēzijas izdevumu instrumentu izstrādē. Savienībai joprojām ir grūtības sasniegt kvalitatīvus rezultātus, piemērojot shēmu, kas paredz dalībvalstīm iepriekš iedalīt finansējumu un netieši izvirza mērķi tos apgūt. Finansējuma izlietojuma efektīva pārraudzība un pārskatatbildība no Komisijas puses veicinās dalībvalstu spēju šos līdzekļus izlietot produktīvi.

5.

Kohēzijas izdevumu noteikumi ir sarežģīti. Tie izkārtoti sešos līmeņos (kopējie noteikumi, vispārīgie noteikumi, konkrētam fondam izstrādātie noteikumi, deleģēti akti, īstenošanas tiesību akti un Komisijas pamatnostādnes). Dažos gadījumos valsts tiesību akti veido vēl vienu papildu līmeni. Palāta atzinīgi vērtē pūliņus samazināt atbalsta saņēmēju administratīvo slogu (piemēram, arvien biežāku vienreizējo maksājumu un standarta izmaksu izmantošanu). Tomēr administratīvais slogs, kas gulstas pār ES un valstu iestādēm, vēl arvien ir liels, un iespējams, ka palielināsies vēl vairāk.

6.

Lai gan Komisija ir deklarējusi pastiprinātu pievēršanos rezultātiem, tomēr shēma joprojām pamatā ir orientēta uz ieguldītajiem līdzekļiem un līdz ar to – uz atbilstību noteikumiem, nevis uz izpildes rezultātiem. Mērķi nodrošināt izpildes rezultātus lielākoties iecerēts panākt tādējādi, ka tiek ieviesta izpildes rezerve (cik sekmīgi tā darbosies, būs atkarīgs no spējas izstrādāt piemērotus rādītājus) un kopīgi rīcības plāni, kuros ietverti konkrēti mērķi, rezultātu rādītāji un gala mērķi, kas ir pamats maksājumu veikšanai (pieņemot, ka pašreizējā uz ieguldītajiem līdzekļiem orientētā pārvaldes struktūra vairs nebūs nepieciešama). Ex ante nosacījumu ieviešana ļautu novērst koordinācijas trūkumu starp dažādiem ES politikas virzieniem, kas bija novērojama iepriekšējos gados.

7.

Palāta norāda arī uz atšķirību starp “kopējiem” noteikumiem (kas attiecas uz visiem VSS fondiem) un “vispārīgiem” noteikumiem (kas attiecas vienīgi uz dažiem fondiem – ERAF, ESF un KF). Tā rezultātā tiesību aktu sistēma nav viendabīga, un ir jānoskaidro, vai vispārīgajā regulā būtu jāietver tikai tie noteikumi, kas piemērojami visiem pieciem fondiem (“kopējie” noteikumi), bet pārējie noteikumi (“vispārīgie” noteikumi) jāiekļauj regulās par konkrētiem fondiem.

8.

Visbeidzot, Palāta norāda, ka attiecībā uz dažiem aspektiem normatīvo prasību izstrāde ir atlikta uz vēlāku laiku ar deleģētiem un īstenošanas tiesību aktiem saskaņā ar LESD 290. un 291. pantu. Tāpēc, lai nodrošinātu minēto normatīvo aktu pilnīgu atbilsmi Vispārīgajā regulā izvirzītajiem mērķiem, ļoti nozīmīgi ir iepriekš pienācīgi apspriesties ar visām ieinteresētajām personām. Palāta īpaši uzsver, ka jautājumi, kurus paredzēts risināt ar deleģētu aktu starpniecību – šādus aktus var izmantot nebūtisku tiesību aktu elementu pieņemšanai vai grozīšanai –, faktiski attiecas uz turpmākās kohēzijas shēmas pamatelementiem (15). Attiecībā uz īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Komisijai (16) Palāta norāda, ka vairākos gadījumos šo aktu pieņemšanas procedūra (konsultēšanās vai pārbaudes procedūra) saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 182/2011 nav skaidri noteikta. Rezultātā ne Komisijas, ne dalībvalstu lomas nav skaidri definētas (piemēram, attiecībā uz maksājumu apturēšanu un finanšu korekcijām sk. Vispārīgās regulas 134. panta 2. punktu un 137. panta 5. punktu).

9.

Palāta ir uzsvērusi, ka izdevumu programmām, kuras nesniedz pievienoto vērtību Eiropai, ES nodokļu maksātāju naudas izlietojums parasti nav ne efektīvs, ne produktīvs (17). Tāpēc tā ieteica formulēt jēdzienu “pievienotā vērtība Eiropai” attiecīgā politiskā deklarācijā vai ES tiesību aktos, pēc kuriem ES politikas veidotāji varētu vadīties, izvēloties izdevumu prioritātes (18). Tiesiskā pamata izstrādāšana 2014.–2020. gada plānošanas periodam sniedz likumdevējām iestādēm šādu izdevību.

10.

Pamata priekšnoteikums, lai ES izdevumiem būtu pievienotā vērtība, ir skaidrs un uzskatāms labums ES un tās iedzīvotājiem, kuru nevarētu sasniegt ar izdevumiem tikai valsts, reģionālā vai vietējā līmenī (19). Šajā kontekstā Palāta ieteica pārskatīt izdevumu programmas un tās virzīt uz pienācīgiem gala mērķiem, noteikt tām konkrētu mērķu kopumu un saistīt maksājumu daļu piešķiršanu ar sasniegtajiem rezultātiem (20). Komisija atbalstīja šo nostāju priekšlikumā grozīt Finanšu regulu (21) un Vispārīgās regulas projekta paskaidrojuma rakstā norādīja, ka koncentrēšanās uz rezultātiem būs viens no nākamā programmu kopuma būtiskākajiem aspektiem (22). Taču praksē, līdzīgi kā priekšlikumā grozīt Finanšu regulu, ierosinātā turpmākā kohēzijas shēma neīsteno šo ieceri un pamatā vēl arvien ir orientēta uz vadību, kas balstīta uz ieguldītajiem līdzekļiem (23). Deklarētā pāreja uz shēmu, kas orientēta uz izpildes rezultātiem, aprobežojas ar izpildes rezerves un kopīgu rīcības plānu ieviešanu.

11.

Palāta savulaik norādīja, ka saprātīga izdevumu koncentrēšana varētu veicināt virzību uz mērķi radīt pievienoto vērtību (24), jo tādējādi iespējams izveidot kritisko masu, un ES darbības radītu jūtamu ietekmi.

12.

Priekšlikumā (Vispārīgās regulas projekta 9. pantā) ir paredzēti 11 tematiskie mērķi, kas atvasināti no stratēģijas “Eiropa 2020”. Kopumā tie veido plašu darbību klāstu, kuru atbalstam var izmantot VSS fondu līdzekļus. No šiem tematiskajiem mērķiem ERAF darbības būtu vērstas uz trim no tiem (25), īpaši vairāk attīstītajos un pārejas reģionos. ESF ir ierosināti četri tematiskie mērķi (26). Šo tematisko mērķu ietvaros ESF ir noteiktas ne vairāk kā četras ieguldījumu prioritātes (ESF regulas projekta 4. panta 3. punkts). Tomēr ERAF varētu piedalīties ikvienā no paredzētajām 32 ieguldījumu prioritātēm (ERAF regulas projekta 5. pants). Tas nozīmē, ka būs iespējams finansēt gandrīz jebkura veida projektu (27). Visbeidzot, nav norādes par to, ka vairākiem tematiskiem mērķiem būtu vajadzīga finansējuma koncentrācija (28), un līdz ar to attiecībā uz šīm prioritātēm būs arvien grūtāk sasniegt kritisko masu.

13.

Visbeidzot, ja ERAF, ESF un KF atbalsta maksimālais lielums ir jānosaka katram prioritārajam virzienam, tad ELFLA un EJZF tas jānosaka katra pasākuma līmenī. Šīm atšķirībām nav sniegts pamatojums. Pašlaik līdzekļi ELFLA programmās tiek piešķirti prioritārajiem virzieniem, tāpēc ir iespējams noteikt (un koncentrēt) budžetu katram mērķim, nevis katram pasākumam.

14.

Vienotā stratēģiskā satvara noteikumi (Vispārīgās regulas projekta 11. pants) transponē Savienības prioritāšu uzdevumus un mērķus VSS fondu galvenajās darbībās. Vienotais stratēģiskais satvars nosaka arī koordinēšanas mehānismus starp kohēzijas fondiem un citiem ES politikas virzieniem un instrumentiem (piemēram, Eiropas Investīciju bankas finanšu instrumenti, pētniecības pamatprogrammas, “Eiropas savienošanas” mehānisms un Eiropas Transporta tīkli, Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogramma). Ņemot vērā to, ka ievērojama VSS fondu daļa ir atvēlēta pētniecībai un jauninājumiem, koordinācija šajā jomā ir īpaši svarīga. Paredzētā koordinēšana ļautu noteikt, kāda būs no fondiem pieejamā līdzfinansēšanas likme darbības programmās, ņemot vērā dažādos ES finansējuma avotus, un tādējādi potenciāli palielināsies Savienības resursu daudzkāršojošā ietekme.

15.

Lai veicinātu uz rezultātiem vērstu līdzekļu izlietojumu, Vispārīgās regulas projekta 14. pants paredz noteikt saskaņotus nosacījumus un mērķus. Tāpēc regulas priekšlikumā ir ierosināts ieviest partnerības līgumu – vēl vienu līmeni atšķirībā no pašreizējā plānošanas perioda. Tomēr būtu jāapsver, vai šis papildu noteikums ir nepieciešams un vai nosacījumus un mērķus nevarētu iestrādāt pašās programmās, pamatojoties uz netiešu “līgumu” starp ES un dalībvalstu iestādēm darbības programmās, kuras izmanto pašreizējā plānošanas periodā.

16.

Komisija ierosina (Vispārīgās regulas projekta 17. pants un IV pielikums) noteikt vairākus ex ante nosacījumus katram fondam. To ieviešana ir nozīmīgs jauninājums, kas varētu pastiprināt ES veikto darbību “intervences loģiku”, veicinot VSS finansējuma integrēšanu citos ES politikas virzienos un tādējādi radot pozitīvu ietekmi uz ieguldījumu produktivitāti. Palāta, veicot revīzijas, patiešām ir konstatējusi (29), ka finansēšanas projekti, kuros nav ņemtas vērā plašākas ES politikas virzienu prasības (piemēram, vides un ūdens resursu aizsardzība) un kuri nav sasaistīti ar visaptverošu attīstības plānu, kas ietver ilgtermiņa vajadzības un konkrētajai situācijai piemērotas prioritātes, nav pats efektīvākais ES līdzekļu izlietošanas veids.

17.

Nākamajā periodā Komisija plāno piešķirt 5 % finansējuma atkarībā no sasniegtajiem rezultātiem (Vispārīgās regulas projekta 18., 19. un 20. pants). Līdzīga izpildes rezerve bija noteikta 2000.–2006. gada posmā, taču tās pozitīvā ietekme bija ierobežota, jo laikā, kad bija jāsagatavo starpposma pārskats, bija izpildīta tikai nelielu daļa izdevumu un nebija piemērotas metodoloģijas programmu izpildes novērtēšanai. 2007.–2013. gada posmā dalībvalstis varēja ieviest šādu rezervi, taču tikai dažas šo izdevību izmantoja.

18.

Izpildes pārskata metode (tā ir izklāstīta Vispārīgās regulas I pielikumā) liecina, ka pārskats arī turpmāk galvenokārt būs vērsts uz finanšu izpildi (finanšu rādītāji), uz gala mērķiem un pavisam ierobežotā veidā – uz rezultātiem (iznākumi, ietekme). Ietekmes novērtējumā būtu arī jāapsver, vai ir iespējams izstrādāt pamatotus rādītājus, kā identificēt faktorus, kuri nav tieši saistīti ar konkrēto programmu, un kā ņemt vērā rezultātus, kas konstatējami tikai ilgākā laikā (30). Izpildes rezerves pievienotā vērtība ievērojami samazināsies, ja izvirzīs pavisam vienkāršus un viegli sasniedzamus mērķus vai ja līdzekļu piešķiršana no izpildes rezerves notiks, galvenokārt pamatojoties uz apgūto līdzekļu apjomu, kā Palāta novēroja 2000.–2006. gada posmā. Līdzekļu piešķiršanai no izpildes rezerves jābūt atkarīgai arī no darbības programmu pietiekamas izpildes (31). Tāpēc ir jānosaka, ka atsauces gadi izpildes pārskatam, šobrīd 2016. un 2018. gads, ir jākoriģē, ja programmu izpildi sāk novēloti.

19.

Komisija līdz ar citiem nosacījumiem ierosina arī (Vispārīgās regulas projekta 11. un 21. pants) sasaistīt kohēzijas politiku ar Eiropas ekonomikas pārvaldības procesu, piemēram, attiecībā uz pārmērīga budžeta deficīta procedūru, pārmērīgas nelīdzsvarotības procedūru un Eiropas pusgadu ekonomikas politikas koordinēšanai. Komisija varēs pieprasīt programmu pārskatīšanu vai apturēt finansējumu, ja netiks veikti korektīvi pasākumi.

20.

Paredzēto makroekonomisko nosacījumu piemērošana būtu rūpīgi jāapsver, jo tā varētu apgrūtināt VSS programmu ieviešanu, radīt juridisku nenoteiktību un apdraudētu to ilgtermiņa pienākumu izpildi, kurus ir uzņēmušies partneri valstu un reģionālajā līmenī saskaņā ar partnerības līgumiem.

21.

Lai vienkāršotu un pastiprinātu ES finansējuma izlietošanu rezultātu sasniegšanai, Komisija ierosina ieviest kopīgus rīcības plānus (Vispārīgās regulas projekta 93. pants) ERAF, ESF un Kohēzijas fondam. Kopīgs rīcības plāns ietver projektu grupu, kuri ir daļa no darbības programmas, un ES finansējums ir tieši saistīts ar konkrētu mērķu un gala mērķu sasniegšanu, starpposma mērķiem un rezultātu rādītājiem. Šāds instruments varētu būt alternatīvs intervences mehānisms, kas virzīts uz izpildi, ja vien tas aizstāj, nevis papildina pašreizējo uz ieguldītajiem līdzekļiem orientēto pārvaldes struktūru.

22.

Lai nodrošinātu ES līdzekļu pareizu izlietojumu ilgtspējīgai ekonomiskai izaugsmei, ir vajadzīgas pienācīgas institucionālās spējas. Tāpēc jau pašos pamatos ir jānodrošina valsts pārvaldības un kontroles sistēmu efektivitāte. Tomēr tikai ar regulu vien tas nebūs panākams (32). Galvenā nozīme ir amatpersonu ikdienas darbībai Komisijā un dalībvalstīs, jo pārliecība ES līmenī ir lielā mērā balstīta uz viņu pārvaldītajām kontroles sistēmām. Piemēram, Komisijas veiktā analīze par kļūdām kohēzijas politikā 2006.–2009. gadā liecina, ka galvenais faktors, kas izraisa kļūdas, ir nepietiekamas administratīvās spējas un trūkumi valsts pārvaldības un kontroles sistēmās (33).

23.

Palāta atzīmē, ka viens no tematiskajiem mērķiem ir “uzlabot institucionālās spējas un efektīvu valsts pārvaldi”. Tas drīzāk ir priekšnoteikums pārējo 10 tematisko mērķu sasniegšanai, nevis atsevišķs mērķis. Palāta norāda arī uz to, ka atbalstu valsts pārvaldes spējai var sniegt tikai no Eiropas Sociālā fonda dalībvalstīs, kurās ir mazāk attīstīti reģioni vai kuras var pretendēt uz finansējumu no Kohēzijas fonda, turpretī šādu atbalstu nevar sniegt no ERAF, lai gan finansējuma saņemšanai no abiem fondiem prasības pret valstu sistēmām ir līdzīgas.

24.

Ieviešot akreditācijas procedūru, regulas projekts paredz pastiprināt dalībvalstu atbildību par valsts pārvaldības un kontroles iestāžu administratīvo spēju (Vispārīgās regulas projekta 42. – 44. apsvērums un 64. pants). Šīs procedūras nolūks ir pakļaut akreditācijas procesam visas iestādes, kuras ir atbildīgas par VSS fondu pārvaldību un kontroli (Vispārīgās regulas projekta 64. panta 1. punkts). Tādējādi valsts iestādes akreditēs vadošās iestādes un atbilstīgos gadījumos – sertifikācijas iestādes attiecībā uz ERAF, ESF un KF īstenošanu.

25.

Palāta uzskata, ka šā procesa pārraudzība būtu jāuztic Komisijai, kurai ir galīgā atbildība par budžeta izpildi, jo tādējādi varētu novērst risku, ka nepilnības atklāj tikai turpmākajās pārbaudēs, kas savukārt var radīt vajadzību veikt biežākas pārbaudes, papildināt prasības pret darbības plāniem un biežāk piemērot finanšu korekcijas (34). Saskaņā ar šo Komisijai uzticēto uzdevumu tai būtu jāapstiprina, piemēram, ģenerāldirektoru gada darbības pārskatos, ka pārvaldības un kontroles iestādes atbilst valsts akreditācijas nosacījumiem, kā noteikts attiecīgajā deleģētajā aktā. Tas nozīmē, ka, sākot programmas, ir jāizvērtē visi dalībvalstu iesniegtie dokumentārie pierādījumi, bet vēlāk – jāpārskata sistēmu darbība, piemēram, izmantojot uz risku balstītu pieeju saskaņā ar ieteikumu, kas minēts paskaidrojuma rakstā (35).

26.

Turklāt regulas projektā ir noteikts, ka dalībvalstis izraugās revīzijas iestādes, kuras sniegs atzinumu par Komisijai iesniedzamajiem VSS gada pārskatiem. Palāta uzskata, ka Komisijai – tā kā Komisija izmanto šo iestāžu darbu kā pārliecības avotu – ir jāpārskata (regulāri apmeklējot uz vietas) minēto iestāžu sistēmas un to darbība, lai pārliecinātos, ka uz šīm sistēmām var paļauties (36). Palāta norāda arī uz to, ka Komisijas priekšlikumā nav skaidri izklāstīta gada pārskatu un to revīzijas nozīme. Ir prasība sniegt izsmeļošu grāmatvedības informāciju finanšu gada vidū (pašlaik šī prasība neattiecas uz Komisijas pārskatiem), taču nav skaidri definētas prasības gada beigās sniegt ticamu informāciju (kura nepieciešama, lai sagatavotu Komisijas pārskatus). Tāpēc Komisijas priekšlikumam nepieciešami nozīmīgi precizējumi.

27.

Lai pastiprinātu noteikumus ticamības un finanšu pārvaldības jomā, Komisija ierosina ieviest pārvaldības ticamības deklarācijas, kuras izstrādā par darbības programmām atbildīgās vadošās iestādes (Vispārīgās regulas projekta 114. panta 4. punkta e) apakšpunkts). Šajās deklarācijās būtu ietverta informācija par pārvaldības un kontroles sistēmu darbību, pakārtoto darījumu likumību un pareizību un pareizas finanšu pārvaldības principa ievērošanu (37).

28.

Kā Palāta jau norādīja, tas, vai šīs deklarācijas Komisijai sniegs noderīgu informāciju ticamības iegūšanai, ir atkarīgs no to sagatavošanā ieguldītā darba apjoma un kvalitātes (38). Tas ir jāprecizē īstenošanas tiesību aktā, kurš apstiprina pārvaldības deklarācijas paraugu. Šajā sakarā Palāta vērš uzmanību uz nepilnībām lauksaimniecības jomā (39) (maksājumu aģentūru ticamības deklarācijām nav pietiekama pamatojuma, apliecinātājiestāžu sagatavotā atzinuma pievienotā vērtība ir ierobežota), kuras ir jānovērš, citādi tās var samazināt pārliecības apjomu, ko Komisija spētu gūt no šīm deklarācijām.

29.

Palāta norāda arī uz to, ka šīs deklarācijas spēja pilnvērtīgi aptvert kohēzijas jomas izdevumu pareizu finanšu pārvaldību būs atkarīga no tā, vai pašlaik raksturīgo koncentrēšanos uz procesiem un finanšu izpildi aizstās sistēma, kura ņem vērā izpildes rezultātus un kurai ir izstrādāti kritēriji, kas jāpiemēro, novērtējot izpildi. Šajā sakarā, kā jau iepriekš minēts (sk. 6. punktu), kohēzijas shēma joprojām ir orientēta uz vadību, kas balstīta uz ieguldītajiem līdzekļiem, turpretī vadošās iestādes uzdevums ir ikdienā nodrošināt pareizu finanšu pārvaldību, un tās uzdevumi pamatā ir saistīti vienīgi ar atbilstības prasību ievērošanu (40).

30.

Komisija ierosina ieviest ikgadēju grāmatojumu noskaidrošanas procedūru un ikgadēju caurviju slēgšanu pabeigtām darbībām vai slēgtiem izdevumiem (Vispārīgās regulas projekta 130. un 131. pants).

31.

Palāta norāda, ka lēmumā par grāmatojumu noskaidrošanu (priekšlikuma 76. pants) ņem vērā “iesniegto gada pārskatu pilnīgumu, pareizumu un patiesumu, un tas neskar jebkuras vēlākas finanšu korekcijas”. Tā kā lēmumā par grāmatojumu noskaidrošanu neietver pakārtoto darījumu likumību un pareizību, tās pašas problēmas, uz kurām Palāta norādīja saistībā ar izdevumiem lauksaimniecības jomā (41), būs vērojamas arī saistībā ar VSS fondiem. Palāta iesaka saskaņot 76. pantu ar Finanšu regulas noteikumiem. Līdzīgi kā Īpašajā ziņojumā Nr. 7/2010, Palāta iesaka noteikt termiņu visiem procedūras posmiem un jo īpaši noteikt Komisijai termiņu galīgā lēmuma pieņemšanai par konkrēto finanšu gadu.

32.

Saskaņā ar Finanšu regulu (53.b panta 4. punkts) un tās īstenošanas kārtību (42. pants) grāmatojumu noskaidrošanas mērķis ir konstatēt tādus izdevumus, kuri atzīti kā maksājami no budžeta pēc tam, kad Komisija ir veikusi pienācīgas pārbaudes. Saskaņā ar Vispārīgās regulas priekšlikumu Komisija veiks pārbaudi tikai pēc grāmatojumu noskaidrošanas, tāpēc šajā procesā netiks ņemtas vērā turpmākas finanšu korekcijas.

33.

Ieviešot caurviju slēgšanu, Komisija meklē iespēju sniegt juridisko noteiktību katram atbalsta saņēmējam attiecībā uz atbilstīgiem izdevumiem konkrētajā gadā un samazināt slogu, ko rada dokumentu ilga uzglabāšana. Līdzīgi kā grāmatojumu noskaidrošanai, arī caurviju slēgšanai seko turpmākas pārbaudes, tāpēc to nevar uzskatīt par darbību galīgo slēgšanu. Tomēr caurviju slēgšana varētu labvēlīgi ietekmēt kohēzijas jomas pārvaldību, jo pārbaudēm un revīzijām dalībvalstīs būs jānotiek agrākā posmā, tāpēc būs iespējams īstenot labākus preventīvas kontroles pasākumus. Ja pēc gada pārskatu iesniegšanas konstatē pārkāpumus, automātiski piemēro finanšu korekciju (Vispārīgās regulas projekta 137. panta 6. punkts), un šis noteikums norāda uz to, ka ir palielinājusies dalībvalstu atbildība un uzticība to iesniegtajām izmaksu deklarācijām.

34.

Kā iepriekš minēts, kohēzijas shēma ir daudzgadu process. Komisija pārbauda izdevumu pilnīgu atbilstību nevis katru gadu, bet gan pēc dažiem gadiem un visbeidzot – kad tiek slēgtas darbības programmas. Šajā procesā nozīmīgākais instruments ir finanšu korekcijas mehānismi. Tos pirmām kārtām un galvenokārt piemēro pašas dalībvalstis. Ja tās neizlabo pārkāpumus, Komisija savukārt var piemērot finanšu korekcijas dalībvalstīm.

35.

Nesen Palātas veiktās revīzijas apstiprina iepriekšējos konstatējumus (42). Lai gan administratīvā procedūra ir ilga, nav garantiju, ka finanšu korekcijas mehānisms pienācīgi kompensē neatklātās kļūdas un ka darbības programmu slēgšanas procedūras laikā atrisina visus būtiskos jautājumus. Nav arī pierādījumu tam, ka ar finanšu korekcijas mehānisma palīdzību varētu sistēmās ieviest paliekošus uzlabojumus, kas nepieļautu neatklāto kļūdu atkārtošanos. Viens no iemesliem ir to ierobežotā finansiālā ietekme (līdz ar to dalībvalstīm nav pietiekama stimula uzlabot sistēmu darbību), jo lielāko daļu “nepareizi veikto” izdevumu aizstāj ar amortizējošiem dalībvalstu maksājumiem. Tomēr pakārtotos darījumus tas nepadara mazāk nelikumīgus/nepareizus, un šie maksājumi tikai pārnes (neatļauto) nelikumīgo/nepareizo darījumu izmaksas no ES budžeta uz dalībvalstu budžetu. Rezultātā gala saņēmēji neizjūt vispār nekādu ietekmi.

36.

Šo mehānismu efektivitāte ir atkarīga no to radītā stimula atgūt nepareizos maksājumus no gala saņēmējiem un ieviest uzlabojumus pārraudzības un kontroles sistēmās. Ja konkrētos darījumos tiek konstatētas kļūdas un ja vainīgs ir gala saņēmējs, ir jāpiemēro līdzekļu atgūšanas procedūra (43). Tādējādi Komisijai pārkāpumus vajadzētu atzīt par atrisinātiem tikai tad, kad dalībvalsts ir vismaz iesākusi šo procedūru.

37.

Visbeidzot, ir jāizvērtē, cik reāls ir nodoms piemērot finanšu korekcijas gadījumos, kad atskaites punktu vai mērķu sasniegšanā vērojami būtiski trūkumi (18. apsvērums, 20. panta 4. punkts). Iespējams, ka Komisija nespēj novērtēt dalībvalstu iesniegto datu ticamību un tai nav pieejami neatkarīgi informācijas avoti (sk. 39. punktu). Turklāt ir jādefinē, ko nozīmē “būtiski trūkumi” atskaites punktu vai mērķu sasniegšanā.

38.

Saskaņā ar Vispārīgās regulas projektu (24. pants) katrā fonda finansētajā programmā nosaka prioritātes, izklāstot konkrētus mērķus. Katrā prioritātē nosaka rādītājus, pēc kuriem novērtē programmas īstenošanas progresu virzībā uz mērķu sasniegšanu kā pamatu izpildes uzraudzībai, izvērtēšanai un pārskatīšanai (finanšu rādītājus saistībā ar attiecinātajiem izdevumiem, īstenošanas rādītājus saistībā ar atbalstītajām darbībām un rezultātu rādītājus saistībā ar prioritāti). Šie rādītāji ietver galvenokārt gala mērķus, taču reizēm arī starpposma rezultātus. Katram prioritārajam virzienam vadošās iestādes veic vismaz vienu novērtējumu par plānošanas perioda laikā veikto darbību ietekmi un efektivitāti.

39.

Tādējādi Vispārīgās regulas projekts nosaka, ka dalībvalstīm ir jāapkopo nozīmīgs datu daudzums programmu uzraudzībai un izvērtēšanai (Vispārīgās regulas projekta 41.–50. pants). Palātas revīzijas (44) liecina, ka ir nopietni trūkumi attiecībā uz dalībvalstu Komisijai sniegtās informācijas atbilstīgumu un ticamību. Tāpēc, lai ES finansējumu padarītu atkarīgu no sasniegtajiem rezultātiem, būs vajadzīgi ievērojami uzlabojumi, jo minētie dati var dot pamatu ES līdzekļu piešķīrumam un tādējādi arī pārbaudēm un kontroles procedūrām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka saskaņā ar Līgumu (LESD 318. pants) Komisijas pienākums ir katru gadu sagatavot Savienības finanšu novērtējumu, kura pamatā ir sasniegtie rezultāti. Tāpēc Komisijai jāapsver, ciktāl iespējams nodrošināt, lai dalībvalstu iesniegtie dati par programmu uzraudzību, izvērtēšanu un izpildi būtu pieņemamā kvalitātē attiecībā uz to pamatotību, salīdzināmību un ticamību.

40.

Vispārīgās regulas projekts paredz saskaņot atbilstības noteikumus ar citiem ES finanšu atbalsta instrumentiem. Tajā pašā laikā vispārīgais princips, kurš ir noteikts pašreizējā 2007.–2013. gada periodā un ar kuru saskaņā atbilstības noteikumus definē valsts līmenī (un, iespējams, pat katrai darbības programmai), tiek saglabāts (sk. 39. apsvērumu). Pieredze liecina, ka šie abi principi reizēm var būt pretrunā.

41.

Palāta norāda arī uz to, ka ir jāturpina vienkāršotās izmaksu iespējas. Tas ir piemērots risinājums, jo dažos gadījumos tādējādi var samazināt gan atbalsta saņēmēju administratīvo slogu, gan kļūdu rašanās iespēju.

42.

Vispārīgās regulas projektā ir ierosināta elektroniska datu pārvalde un ieviesta prasība dalībvalstīm līdz 2014. gada beigām izveidot sistēmas, kas atbalsta saņēmējiem un gala saņēmējiem ļautu iesniegt visu informāciju elektroniskas datu apmaiņās ceļā. Lai šo priekšlikumu īstenotu, par daudziem tehniskiem aspektiem un specifikācijām ir jāvienojas ne vien dalībvalstīm un reģioniem, bet arī Komisijas ģenerāldirektorātiem un valstu iestādēm. Ir jāprecizē arī tie nefinansiālās uzraudzības datu veidi, par kuriem būs jāziņo.

43.

Palāta uzskata, ka Vispārīgās regulas projektā iekļautais ierosinājums apvienot vadošās un sertifikācijas funkcijas ir lietderīgs (113. panta 3. punkts). Vienai un tai pašai iestādei uzticot atbildību par finanšu pārvaldību un kontroli, var palielināt pārskatatbildību un samazināt gan valsts administratīvo slogu, gan atbalsta saņēmēju kontroles slogu. Revīzijas iestādes galveno funkciju un neatkarīgā statusa saglabāšana principā garantē nepieciešamo atbildības nodalīšanu.

44.

Komisija izsaka priekšlikumu visiem fondiem piemērot uz sabiedrību orientētu vietējo attīstību (LEADER), lai sasniegtu ES mērķus ar šīs augšupvērstās metodes palīdzību, nevis izmantojot tradicionālo lejupvērsto pieeju. Šāda uz sadarbību orientēta un stratēģiska pieeja, kā arī lēmumu pieņemšana vietējā līmenī un novatoriski pasākumi varētu radīt pievienoto vērtību. Palāta atzīmē, ka šāda pieeja radīs papildu izmaksas un papildu riskus (saistībā ar atbilstību noteikumiem un arī ar pareizu finanšu pārvaldību), jo ES budžeta kontrole tiks uzticēta vietējām rīcības grupām.

45.

Īpašajā ziņojumā par LEADER pieeju (45) Palāta norādīja, ka vietējo rīcības grupu izstrādātajiem pasākumiem vai risinājumiem, lai tie būtu efektīvi un produktīvi, ir jābūt konkrēti saistītiem ar šo pieeju. Palāta konstatēja, ka kopumā papildu izmaksas un riski netika pietiekami kontrolēti un ka potenciālā pievienotā vērtība faktiski netika radīta.

46.

Finanšu instrumenti ir intervences veids, kurš principā var izmantot privātu finansējumu un nodrošināt resursu atkārtotu izmantošanu turpmākiem gala saņēmējiem. Komisija ierosina veicināt un paplašināt šo instrumentu izmantošanu nākamajos plānošanas periodos kā alternatīvu neatmaksājamām dotācijām.

47.

Vispārīgās regulas projekts nosaka finanšu instrumentu ex ante novērtējumus un to izveidošanu ES līmenī, kā arī pieļauj ES līdzfinansējuma likmi līdz 100 % prioritārajos virzienos (32., 33. un 110. pants).

48.

Palāta norada, ka finanšu instrumenti var radīt riskus un problēmas (46), piemēram, saistībā ar ES finansējuma izlietojuma uzskaiti, to uzraudzību, līdzatbildību par finanšu instrumentiem un Komisijas dienestu spēju pārvaldīt samērā komplicētus finanšu instrumentus.

49.

Palātas nesen veiktais revīzijas darbs modināja šaubas par to, cik piemērots ir tiesiskais regulējums, kurš attiecas uz 2000.–2006. un 2007.–2013. gada posmu un kurš nosaka kārtību, kādā finanšu instrumenti tika vai tiek ieviesti. Palāta tostarp norādīja uz šādiem galvenajiem trūkumiem: nepilnīgi noteikumi par līdzekļu piesaisti un atjaunojamajiem finansēšanas veidiem, iespēja piešķirt pārmērīgi lielas summas finanšu instrumentiem, iespēja nepamatoti radīt preferenciālus apstākļus privātajam sektoram un neskaidri apgrozāmo līdzekļu attiecināmības kritēriji. Turklāt dažādu darbības programmu izkliedēšana vienā dalībvalstī var novest pie tā, ka piešķirtie līdzekļi neveido kritisko masu, un tas var radīt kavējumus. Vispārīgās regulas projektā šīs nepilnības nav pienācīgi atrisinātas.

50.

Palāta norāda arī uz to, ka ir riskanti palielināt to jomu skaitu, kurās var izmantot finanšu instrumentus, vienlaikus nenodrošinot pienācīgu uzraudzību un neieviešot atbilstīgas uzraudzības un kontroles sistēmas. Parlamentam un Padomei būtu jāpārliecinās, vai regulas projekts paredz atbalstu tikai relatīvi tradicionāliem finanšu instrumentiem (līdzdalība kapitālā, aizdevumi, garantijas) un nepieļauj iespēju atbalstīt tādus mazāk caurskatāmus instrumentus kā atvasinātie vai strukturētie finanšu instrumenti.