12.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 10/1

(1)

Lai pakāpeniski izveidotu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) paredzēti pasākumi, kas jāpieņem patvēruma, imigrācijas un trešo valstu valstspiederīgo tiesību aizsardzības jomā.

(2)

Eiropadome 1999. gada 15. un 16. oktobra īpašajā sanāksmē Tamperē apliecināja nepieciešamību saskaņot valstu tiesību aktus par trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanas un uzturēšanās noteikumiem. Šajā sakarā tā īpaši norādīja, ka Eiropas Savienībai būtu jānodrošina taisnīga attieksme pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā, un, izmantojot vēl spēcīgāku integrācijas politiku, būtu jācenšas piešķirt tiem tiesības un pienākumus, kas līdzvērtīgi Savienības pilsoņu tiesībām un pienākumiem. Eiropadome attiecīgi lūdza Padomi pieņemt tiesību aktus, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumiem. Vajadzība sasniegt Tamperē nospraustos mērķus tika atkārtoti apstiprināta Stokholmas programmā, ko Eiropadome pieņēma 2009. gada 10. un 11. decembra sanāksmē.

(3)

Noteikumi par vienotu pieteikšanās procedūru, kuras rezultātā vienā administratīvā aktā apvieno tiesības, kas ietver uzturēšanās un darba atļauju, veicinās šobrīd dalībvalstīs piemēroto noteikumu vienkāršošanu un saskaņošanu. Dažas dalībvalstis šādu procedūras vienkāršošanu jau ir veikušas, un procedūra ir kļuvusi efektīvāka migrantiem un viņu darba devējiem un ir vienkāršojusi migrantu uzturēšanās un nodarbinātības likumības kontroli.

(4)

Dalībvalstīm, lai atļautu pirmo reizi ieceļot to teritorijā, būtu jāvar izsniegt vienotu atļauju vai vīzu, ja tās izsniedz vienotas atļaujas tikai pēc ieceļošanas. Dalībvalstīm šādas vienotas atļaujas vai vīzas būtu jāizsniedz savlaicīgi.

(5)

Būtu jāparedz noteikumu kopums pieteikuma par vienoto atļauju izskatīšanas procedūrai. Minētajai procedūrai būtu jābūt efektīvai un kontrolējamai, ņemot vērā dalībvalstu pārvaldes iestāžu parasto darba slodzi, kā arī pārredzamai un taisnīgai, lai iesaistītajām personām piedāvātu atbilstošu tiesisko noteiktību.

(6)

Šīs direktīvas noteikumiem nebūtu jāskar dalībvalstu kompetence reglamentēt uzņemšanu, tostarp uzņemšanas apjomu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ierodas darba nolūkā.

(7)

Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz norīkotajiem trešo valstu valstspiederīgajiem. Tam nevajadzētu skart trešo valstu valstspiederīgos, kuri likumīgi uzturas un strādā kādā dalībvalstī un ir norīkoti uz citu dalībvalsti, neļaujot tiem baudīt vienlīdzīgu attieksmi ar izcelsmes dalībvalstu valstspiederīgajiem viņu norīkošanas laikā, attiecībā uz nodarbinātības noteikumiem un nosacījumiem, uz kuriem neattiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (4).

(8)

Uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir ieguvuši kādas dalībvalsts pastāvīgā iedzīvotāja statusu saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (5), šai direktīvai nebūtu jāattiecas, ņemot vērā viņu priviliģētāko statusu un īpašo uzturēšanās atļaujas veidu – ES pastāvīgais iedzīvotājs.

(9)

Trešo valstu valstspiederīgie, kas ir uzņemti dalībvalsts teritorijā sezonas darbam, nebūtu jāiekļauj šīs direktīvas darbības jomā, ņemot vērā šo personu pagaidu statusu.

(10)

Dalībvalstu pienākumam noteikt to, vai pieteikums jāiesniedz trešo valstu valstspiederīgajam vai viņa darba devējiem, nevajadzētu skart kārtību, kas paredz procedūrā iesaistīt abas puses. Dalībvalstīm būtu jānosaka, vai vienotās atļaujas pieteikums ir jāiesniedz mērķa dalībvalstī vai no trešās valsts. Gadījumos, kad trešās valsts valstspiederīgajam nav atļauts iesniegt pieteikumu no trešās valsts, dalībvalstīm vajadzētu nodrošināt, ka pieteikumu var iesniegt darba devējs mērķa dalībvalstī.

(11)

Šīs direktīvas noteikumiem par vienotu pieteikšanās procedūru un vienoto atļauju nebūtu jāattiecas uz vienotām vai ilgtermiņa vīzām.

(12)

Kompetentās iestādes iecelšanai saskaņā ar šo direktīvu nebūtu jāskar citu iestāžu un attiecīgā gadījumā sociālo partneru loma un pienākumi attiecībā uz pieteikuma izskatīšanu un lēmuma pieņemšanu par pieteikumu.

(13)

Termiņā, kas noteikts, lai pieņemtu lēmumu par pieteikumu, nebūtu jāiekļauj laiks, kas vajadzīgs profesionālo kvalifikāciju atzīšanai, vai laiks, kas vajadzīgs vīzas izsniegšanai. Šai direktīvai nebūtu jāskar valstu procedūras saistībā ar diplomu atzīšanu.

(14)

Vienotā atļauja būtu jāsastāda atbilstīgi Padomes Regulai (EK) Nr. 1030/2002 (2002. gada 13. jūnijs), ar ko nosaka vienotu uzturēšanās atļauju formu trešo valstu pilsoņiem (6), kas ļauj dalībvalstīm norādīt papildu informāciju, jo īpaši ziņas par to, vai šai personai ir atļauts strādāt. Tostarp nolūkā labāk kontrolēt migrāciju dalībvalstij ne vien vienotajā atļaujā, bet arī visās izsniegtajās uzturēšanās atļaujās būtu jānorāda informācija par atļauju strādāt neatkarīgi no atļaujas veida vai uzturēšanās tiesībām, pamatojoties uz kurām attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir atļauta uzturēšanās minētās dalībvalsts teritorijā un piekļuve tās darba tirgum.

(15)

Šīs direktīvas noteikumiem par uzturēšanās atļaujām, kas izsniegtas citiem nolūkiem, nevis darba nolūkā, būtu jāattiecas vienīgi uz šādu atļauju formātu un nebūtu jāskar Savienības vai valsts noteikumi attiecībā uz uzņemšanas procedūrām un šādu atļauju izsniegšanas procedūrām.

(16)

Šīs direktīvas noteikumiem par vienoto atļauju un par uzturēšanās atļauju, kas izsniegtas citiem nolūkiem, nevis darba nolūkā, nebūtu jāattur dalībvalstis no papildu dokumentu izsniegšanas, lai varētu sniegt precīzāku informāciju par darba attiecībām, kam uzturēšanās atļaujas formā nepietiek vietas. Šāds dokuments var kalpot tam, lai kavētu trešo valstu valstspiederīgo ekspluatāciju un apkarotu nelikumīgu nodarbinātību, bet dalībvalstīm būtu jābūt iespējai izvēlēties, un tiem nevajadzētu kalpot par darba atļaujas aizvietotāju, tādējādi apdraudot vienotas atļaujas koncepciju. Tehniskās iespējas, kas piedāvātas Regulas (EK) Nr. 1030/2002 4. pantā un tās I pielikuma a) sadaļas 16. punktā, var izmantot, lai šādu informāciju uzglabātu arī elektroniskā formātā.

(17)

Nosacījumiem un kritērijiem, uz kuru pamata vienotās atļaujas izsniegšanas, grozīšanas vai atjaunošanas pieteikumu var noraidīt vai uz kuru pamata vienoto atļauju var anulēt, vajadzētu būt objektīviem un noteiktiem valsts tiesību aktos, tostarp jābūt pienākumam ievērot Savienības priekšrocības principu, kā tas jo īpaši ir noteikts 2003. gada un 2005. gada Pievienošanās aktu attiecīgajos noteikumos. Noraidošam un anulējošam lēmumam vajadzētu būt pienācīgi pamatotam.

(18)

Trešo valstu valstspiederīgiem, kuriem ir derīgs ceļošanas dokuments un dalībvalsts, kura pilnībā piemēro Šengenas acquis, izsniegta vienotā atļauja, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (7), un 21. pantu Konvencijā, ar kuru īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (Šengenas konvencija) (8), būtu jābūt tiesīgiem ieceļot un brīvi pārvietoties uz laiku līdz trim mēnešiem sešu mēnešu laikposmā to dalībvalstu teritorijā, kuras pilnībā piemēro Šengenas acquis.

(19)

Ja nav horizontālu Savienības tiesību aktu, trešo valstu valstspiederīgo tiesības atšķiras atkarībā no tā, kurā dalībvalstī viņi strādā, un no viņu valstspiederības. Lai turpmāk veicinātu saskaņotu imigrācijas politiku un mazinātu atšķirības tiesībās, kas piešķirtas Savienības pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi strādā kādā dalībvalstī, un lai papildinātu esošo acquis imigrācijas jomā, būtu jānosaka tiesību kopums, lai jo īpaši precizētu jomas, kurās pret šādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri vēl nav ieguvuši pastāvīgā iedzīvotāja statusu, tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme kā pret attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem. Šādu noteikumu nolūks ir Savienībā radīt pamatnoteikumus, atzīt, ka šādi trešo valstu valstspiederīgie dod savu ieguldījumu Savienības ekonomikā ar darbu un nodokļu maksājumiem, un mazināt negodīgu konkurenci starp pašas dalībvalsts valstspiederīgajiem un trešo valstu valstspiederīgajiem, kas rodas pēdējo iespējamas ekspluatācijas rezultātā. Trešās valsts darba ņēmējs šajā direktīvā būtu jādefinē, neskarot darba attiecību jēdziena interpretāciju citos Savienības tiesību aktu noteikumos, kā trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir uzņemts dalībvalsts teritorijā, tur likumīgi uzturas un kuram ir atļauts strādāt apmaksātā darbā saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi.

(20)

Visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas un strādā dalībvalstīs, būtu jānosaka vismaz vienots tiesību kopums, kura pamatā ir vienlīdzīga attieksmi ar attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem neatkarīgi no tā, kāds ir uzņemšanas sākotnējais mērķis vai pamats. Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi jomās, kas noteiktas šajā direktīvā, būtu jāpiešķir ne tikai tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzņemti dalībvalstī nolūkā strādāt, bet arī tiem, kuri uzņemti citu nolūku dēļ, un kuriem ir atļauta piekļuve attiecīgās dalībvalsts darba tirgum saskaņā ar citiem Savienības vai valsts tiesību aktu noteikumiem, tostarp trešo valstu darba ņēmēju ģimenes locekļiem, kam atļauts uzturēties dalībvalstī saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (9), trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā saskaņā ar Padomes Direktīvu 2004/114/EK (2004. gada 13. decembris) par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu pilsoņu uzņemšanu studiju, skolēnu apmaiņas, prakses vai stažēšanās, nesaņemot atalgojumu, vai brīvprātīga darba nolūkā (10), kā arī pētniekiem, kuriem ļauts uzturēties saskaņā ar Padomes Direktīvu 2005/71/EK (2005. gada 12. oktobris) par īpašu procedūru trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanai zinātniskās pētniecības nolūkos (11).

(21)

Tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi noteiktās jomās būtu jābūt cieši saistītām ar trešo valstu valstspiederīgo likumīgo uzturēšanos dalībvalstī un atļauto piekļuvi tās darba tirgum, kas ir nostiprināta vienotajā atļaujā, norādot tiesības uzturēties un strādāt, un uzturēšanās atļaujās, kuras izsniegtas citos nolūkos un kurās ir norādīta informācija par atļauju strādāt.

(22)

Šajā direktīvā minētajiem darba apstākļiem vajadzētu ietvert vismaz atalgojumu un atlaišanu, veselības aizsardzību un drošību darba vietā, darba laiku un atvaļinājumu, ņemot vērā spēkā esošos koplīgumus.

(23)

Profesionālā kvalifikācija, ko trešās valsts valstspiederīgais ir ieguvis citā dalībvalstī, dalībvalstij būtu jāatzīst tādā pašā veidā, kā tiek atzīta Savienības pilsoņu kvalifikācija, un kvalifikācija, kas iegūta trešā valstī, būtu jāņem vērā atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (12). Trešo valstu darba ņēmējiem piešķirtajām vienlīdzīgas attieksmes tiesībām attiecībā uz diplomu, sertifikātu un citu profesionālo kvalifikāciju atzīšanu saskaņā ar attiecīgajām valsts procedūrām nebūtu jāskar dalībvalstu kompetence uzņemt šādus trešo valstu darba ņēmējus to darba tirgū.

(24)

Trešo valstu darba ņēmējiem būtu jābauda vienlīdzīga attieksme attiecībā uz sociālo nodrošinājumu. Sociālā nodrošinājuma jomas ir definētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (13). Šīs direktīvas noteikumiem par vienlīdzīgu attieksmi sociālā nodrošinājuma jomā būtu jāattiecas arī uz darba ņēmējiem, kuri dalībvalstī uzņemti tieši no trešās valsts. Tomēr sociālā nodrošinājuma jomā trešo valstu darba ņēmējiem, kuri atrodas pārrobežu situācijā, šai direktīvai nebūtu jāpiešķir plašākas tiesības par tām, kas jau ir noteiktas esošajos Savienības tiesību aktos. Turklāt ar šo direktīvu nebūtu jāpiešķir tiesības saistībā ar situācijām, kuras atrodas ārpus Savienības tiesību aktu piemērošanas jomas, piemēram, saistībā ar trešā valstī dzīvojošiem ģimenes locekļiem. Ar šo direktīvu būtu jāpiešķir tiesības vienīgi saistībā ar ģimenes locekļiem, kuri kādā dalībvalstī pievienojas trešās valsts darba ņēmējam, pamatojoties uz ģimenes atkalapvienošanos, vai ģimenes locekļiem, kuri minētajā dalībvalstī jau likumīgi uzturas.

(25)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina vismaz vienlīdzīga attieksme pret tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir nodarbināti vai kuri pēc minimālā nodarbinātības perioda ir reģistrēti kā bezdarbnieki. Ierobežojumiem attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi sociālā nodrošinājuma jomā saskaņā ar šo direktīvu nevajadzētu skart tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1231/2010 (2010. gada 24. novembris), ar ko Regulu (EK) Nr. 883/2004 un Regulu (EK) Nr. 987/2009 attiecina arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētās regulas neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ (14).

(26)

Savienības tiesību akti neierobežo dalībvalstu pilnvaras organizēt savas sociālā nodrošinājuma shēmas. Kamēr nav saskaņotu Savienības mēroga tiesību aktu, katrai dalībvalstij jāparedz nosacījumi, saskaņā ar kuriem piešķir sociālā nodrošinājuma pabalstus, kā arī šādu pabalstu apjoms un laikposms, par kuru tos piešķir. Tomēr, īstenojot minētās pilnvaras, dalībvalstīm būtu jāievēro Savienības tiesību akti.

(27)

Vienlīdzīgai attieksmei pret trešo valstu darba ņēmējiem nebūtu jāattiecas uz pasākumiem arodmācības jomā, ko finansē saskaņā ar sociālās palīdzības shēmām.

(28)

Šī direktīva būtu jāpiemēro, neskarot Savienības tiesību aktos un piemērojamos starptautiskos instrumentos ietvertus labvēlīgākus noteikumus.

(29)

Dalībvalstīm vajadzētu īstenot šīs direktīvas noteikumus bez diskriminācijas dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai citu uzskatu, piederības mazākumtautībai, mantiskā stāvokļa, izcelšanās, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ, jo īpaši saskaņā ar Padomes Direktīvu 2000/43/EK (2000. gada 29. jūnijs), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (15), un Padomes Direktīvu 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (16).

(30)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, noteikt vienotu pieteikšanās procedūru nolūkā izsniegt vienotu atļauju, lai trešo valstu valstspiederīgie varētu strādāt dalībvalsts teritorijā, un vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minētās rīcības mēroga un iedarbības dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(31)

Šajā direktīvā tiek ievērotas pamattiesības un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā atzītie principi saskaņā ar LES 6. panta 1. punktu.

(32)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra Kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem dalībvalstis apņemas gadījumos, kad tas nepieciešamības ziņā ir pamatoti, ziņojumam par saviem transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros ir paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un attiecīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(33)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, minētās dalībvalstis nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un šī direktīva tām nav saistoša un nav jāpiemēro.

(34)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro,

a)

vienotu pieteikšanās procedūru vienotas atļaujas izsniegšanai trešo valstu valstspiederīgajiem, lai viņi varētu uzturēties un strādāt dalībvalstu teritorijā, lai vienkāršotu procedūras viņu uzņemšanai un atvieglotu viņu statusa kontroli; un

b)

vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi, neatkarīgi no tā, ar kādu mērķi viņi sākotnēji tika uzņemti attiecīgās dalībvalsts teritorijā, pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi pret šīs dalībvalsts valstspiederīgajiem.

a)

“trešās valsts valstspiederīgais” ir persona, kas nav Savienības pilsonis LESD 20. panta 1. punkta nozīmē;

b)

“trešās valsts darba ņēmējs” ir trešās valsts valstspiederīgais, kas ir uzņemts dalībvalsts teritorijā, tur likumīgi uzturas un kam ir atļauts strādāt apmaksātā darbā saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi;

c)

“vienota atļauja” ir uzturēšanās atļauja, ko izsniedz kādas dalībvalsts iestādes, atļaujot trešās valsts valstspiederīgajam likumīgi uzturēties tās teritorijā nolūkā strādāt;

d)

“vienota pieteikšanās procedūra” ir jebkura procedūra, kuras rezultātā, pamatojoties uz trešās valsts valstspiederīgā vai viņa darba devēja iesniegtu vienotu pieteikumu, lai atļautu uzturēties un strādāt dalībvalstu teritorijā, pieņem lēmumu par vienotas atļaujas izsniegšanu.

a)

trešo valstu valstspiederīgajiem, kas iesniedz pieteikumu, lai dalībvalstī varētu uzturēties darba nolūkā;

b)

trešo valstu valstspiederīgajiem, kas saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem ir uzņemti dalībvalstī tādiem nolūkiem, kas nav saistīti ar darbu, kuri drīkst strādāt un kuriem ir uzturēšanās atļauja saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1030/2002; kā arī

c)

trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir uzņemti dalībvalstī darba nolūkā saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem.

a)

Savienības pilsoņu ģimenes locekļiem, kuri ir izmantojuši vai izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties Savienības teritorijā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (17);

b)

personām, kurām līdz ar viņu ģimenes locekļiem un neatkarīgi no viņu valstspiederības tāpat kā Savienības pilsoņiem ir tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar nolīgumiem vai nu starp Savienību un dalībvalstīm vai starp Savienību un trešām valstīm;

c)

norīkotām personām, kamēr viņas ir norīkotas;

d)

personām, kas iesniegušas uzturēšanās pieteikumus vai kuras ir uzņemtas dalībvalstu teritorijā kā uzņēmuma ietvaros pārcelti darba ņēmēji;

e)

personām, kas iesniegušas uzturēšanās pieteikumus vai kuras ir uzņemtas dalībvalstu teritorijā kā sezonas darba ņēmēji vai aukles;

f)

personām, kam ir atļauja uzturēties kādā dalībvalstī, pamatojoties uz pagaidu aizsardzību, vai kas ir pieteikušās uz uzturēšanās atļauju ar šādu pamatojumu un gaida lēmumu par savu statusu;

g)

personām, kurām piemēro starptautisku aizsardzību saskaņā ar Padomes Direktīvu 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (18), vai kuras ir iesniegušas pieteikumu starptautiskās aizsardzības saņemšanai atbilstīgi minētajai direktīvai un par kuru pieteikumu nav pieņemts galīgais lēmums;

h)

personām, kam ir noteikta aizsardzība saskaņā ar valsts tiesību aktiem, starptautiskām saistībām vai dalībvalsts praksi, vai kas ir pieteikušās uz aizsardzību saskaņā ar valsts tiesību aktiem, starptautiskām saistībām vai dalībvalsts praksi un par kuru pieteikumu nav pieņemts galīgais lēmums;

i)

personām, kuras ir pastāvīgie iedzīvotāji saskaņā ar Direktīvu 2003/109/EK;

j)

personām, kuru izraidīšana ir atlikta faktisku vai juridisku iemeslu dēļ;

k)

personām, kas ir pieteikušās uzņemšanai vai kuras ir uzņemtas dalībvalstu teritorijā kā pašnodarbinātas personas;

l)

personām, kas ir pieteikušās uzņemšanai vai ir uzņemtas kā jūrnieki, lai tiktu nodarbinātas vai strādātu jebkurā statusā uz kuģa, kas ir reģistrēts dalībvalstī vai kuģo ar dalībvalsts karogu.

a)

ieceļot un uzturēties tās dalībvalsts teritorijā, kas izsniegusi vienoto atļauju, ar nosacījumu, ka atļaujas turētājs atbilst visām uzņemšanas prasībām saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

b)

brīvi piekļūt visai tās dalībvalsts teritorijai, kura ir izsniegusi vienoto atļauju, ievērojot ierobežojumus, kas noteikti valsts tiesību aktos;

c)

veikt īpašās nodarbinātības darbības, kas ir atļautas saskaņā ar vienoto atļauju atbilstīgi valsts tiesību aktiem;

d)

saņemt informāciju par savām tiesībām, kas ir saistītas ar atļauju un piešķirtas ar šo direktīvu un/vai valsts tiesību aktiem.

a)

darba apstākļi, tostarp atalgojums un atlaišana, kā arī drošība un veselības aizsardzība darba vietā;

b)

biedrošanās brīvība, piederība organizācijai un dalība organizācijā, kas pārstāv darba ņēmējus vai darba devējus, vai jebkurā organizācijā, kuras locekļi ir konkrētu profesiju pārstāvji, tostarp šo organizāciju piešķirtās priekšrocības, neskarot valsts tiesību aktus par sabiedrisko kārtību un sabiedrības drošību;

c)

izglītība un arodmācība;

d)

diplomu, sertifikātu un citu profesionālo kvalifikāciju atzīšana saskaņā ar attiecīgajām valsts procedūrām;

e)

sociālā nodrošinājuma jomas, kas noteiktas Regulā (EK) Nr. 883/2004;

f)

nodokļu atvieglojumi, ja darba ņēmēju attiecīgajā dalībvalstī uzskata par pastāvīgo iedzīvotāju nodokļu maksāšanas nolūkā;

g)

piekļuve precēm un pakalpojumiem un preču piegāde un pakalpojumu sniegšana, kas pieejami sabiedrībai, tostarp mājokļa ieguves kārtība, kā noteikts valsts tiesību aktos, saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem neierobežojot līgumu slēgšanas brīvību;

h)

konsultāciju pakalpojumi, ko sniedz nodarbinātības dienesti.

a)

saistībā ar 1. punkta c) apakšpunktu:

b)

ierobežot saskaņā ar 1. punkta e) apakšpunktu noteiktās tiesības trešo valstu darba ņēmējiem, taču neierobežojot šādas tiesības attiecībā uz tiem trešo valstu darba ņēmējiem, kuri ir nodarbināti vai kuri ir bijuši nodarbināti vismaz sešus mēnešus un ir reģistrēti kā bezdarbnieki.

Turklāt dalībvalstis var nolemt, ka 1. punkta e) apakšpunktu attiecībā uz ģimenes pabalstiem nepiemēro trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts strādāt dalībvalstu teritorijā laikposmā, kas nepārsniedz sešus mēnešus, trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzņemti studiju nolūkā, vai trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts strādāt, pamatojoties uz vīzu;

c)

saskaņā ar 1. punkta f) apakšpunktu attiecībā uz nodokļu atvieglojumiem, ierobežojot to piemērošanu gadījumos, kad to trešās valsts darba ņēmēja ģimenes locekļu, kuriem viņš ir pieprasījis pabalstus, reģistrētā vai parastā dzīvesvieta atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā;

d)

saistībā ar 1. punkta g) apakšpunktu:

a)

Savienības tiesību aktos, tostarp divpusējos un daudzpusējos nolīgumos, kas noslēgti starp Savienību vai starp Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un vienu vai vairākām trešām valstīm, no otras puses; un

b)

divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos, kas noslēgti starp vienu vai vairākām dalībvalstīm un vienu vai vairākām trešām valstīm.

12.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 10/14

(1)

Eiropas Savienība ir sev izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

(2)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 82. panta 1. punktā ir noteikts, ka Savienības tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās pamatojas uz tiesas spriedumu un lēmumu savstarpējas atzīšanas principu.

(3)

Saskaņā ar Stokholmas programmu – atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā (2), savstarpējai atzīšanai būtu jāattiecas uz visiem tiesas spriedumu un nolēmumu veidiem, kuri – atkarībā no tiesību sistēmas – var būt pieņemti krimināllietās vai administratīvās lietās. Tā arī aicina Komisiju un dalībvalstis izskatīt to, kā uzlabot tiesību aktus un praktiskus atbalsta pasākumus, lai aizsargātu cietušos. Programmā arī norādīts, ka noziegumos cietušajiem var piedāvāt īpašus aizsardzības pasākumus, kam vajadzētu būt spēkā visā Savienībā. Šī direktīva ir daļa no saskaņotu un vispusīgu pasākumu kopuma attiecībā uz cietušo tiesībām.

(4)

Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. novembra rezolūcijā par vardarbības pret sievietēm izskaušanu dalībvalstis tiek aicinātas uzlabot savus valsts tiesību aktus un politiku, lai apkarotu visu veidu vardarbību pret sievietēm, un rīkoties, lai novērstu cēloņus vardarbībai pret sievietēm, tostarp izmantojot preventīvus pasākumus, un Savienība tiek aicināta nodrošināt tiesības uz palīdzību un atbalstu visiem vardarbībā cietušajiem. Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. februāra rezolūcijā par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā (2009) ir pausts atbalsts priekšlikumam ieviest Eiropas aizsardzības rīkojumu cietušajiem.

(5)

Padome 2011. gada 10. jūnija rezolūcijā par Ceļvedi cietušo tiesību un aizsardzības stiprināšanai, īpaši kriminālprocesā, norādīja, ka būtu jārīkojas Savienības līmenī, lai stiprinātu noziegumos cietušo tiesības un aizsardzību un aicināja Komisiju šim nolūkam nākt klajā ar atbilstošiem priekšlikumiem. Šajā ziņā būtu jāizveido mehānisms, ar ko starp dalībvalstīm nodrošinātu savstarpēju atzīšanu lēmumiem par aizsardzības pasākumiem noziegumos cietušajiem. Saskaņā ar minēto rezolūciju, šī direktīva, kas attiecas uz krimināllietās pieņemtu aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu, būtu jāpapildina ar atbilstošu mehānismu attiecībā uz pasākumiem, kas pieņemti civillietās.

(6)

Vienotā tiesiskuma telpā bez iekšējām robežām ir jānodrošina, lai aizsardzība, ko fiziskai personai nodrošina vienā dalībvalstī, saglabātos un turpinātos jebkurā citā dalībvalstī, uz kuru persona pārvietojas vai ir pārvietojusies. Tāpat būtu jānodrošina, ka Savienības pilsoņi likumīgi izmantojot tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 2. punktu un LESD 21. pantu nezaudētu aizsardzību.

(7)

Lai sasniegtu šos mērķus, ar šo direktīvu būtu jāparedz noteikumi, ar kuriem aizsardzību, kas izriet no konkrētiem aizsardzības pasākumiem, kuri pieņemti saskaņā ar vienas dalībvalsts (“izdevējvalsts”) tiesību aktiem, var attiecināt uz citu dalībvalsti, kurā aizsargājamā persona nolemj dzīvot vai uzturēties (“izpildvalsts”).

(8)

Šajā direktīvā ir ņemtas vērā dalībvalstu atšķirīgās tiesību tradīcijas, kā arī tas, ka efektīvu aizsardzību var nodrošināt ar aizsardzības rīkojumiem, ko izdevusi iestāde, kas nav krimināltiesa. Šī direktīva nerada pienākumus mainīt valstu sistēmas aizsardzības pasākumu noteikšanai, nedz arī rada pienākumus ieviest vai grozīt krimināltiesību sistēmu Eiropas aizsardzības rīkojuma izpildei.

(9)

Šī direktīva attiecas uz aizsardzības pasākumiem, kas jo īpaši paredzēti, lai personu aizsargātu pret citas personas noziedzīgu darbību, kas var jebkādā veidā apdraudēt minētās personas dzīvību vai fizisko, psiholoģisko un seksuālo neaizskaramību, piemēram, novēršot jebkādu uzmākšanos, kā arī minētās personas cieņu un brīvību, piemēram, novēršot nolaupīšanu, izsekošanu un citus netiešas piespiešanas veidus, un kuru mērķis ir novērst jaunas noziedzīgas darbības vai mazināt agrāk izdarītu noziedzīgu darbību sekas. Šīs aizsargājamās personas personīgās tiesības atbilst pamatvērtībām, ko atzīst un aizsargā visās dalībvalstīs. Tomēr dalībvalstīm nav pienākuma izdot Eiropas aizsardzības rīkojumu pamatojoties uz tādu krimināltiesību pasākumu, kas nav īpaši paredzēts, lai aizsargātu personu, bet kas pirmkārt kalpo citiem mērķiem, piemēram, likumpārkāpēja sociālai rehabilitācijai. Ir svarīgi uzsvērt, ka šī direktīva attiecas uz aizsardzības pasākumiem, kas paredzēti visu cietušo aizsardzībai, nevis tikai to personu aizsardzībai, kuras cietušas ar dzimumu saistītā vardarbībā, ņemot vērā ikviena attiecīgā nozieguma īpatnības.

(10)

Šī direktīva attiecas uz aizsardzības pasākumiem, kas noteikti krimināllietās, un tādēļ neaptver aizsardzības pasākumus, kas noteikti civillietās. Lai aizsardzības pasākums būtu izpildāms saskaņā ar šo direktīvu, noziedzīgam nodarījumam nav jābūt konstatētam ar galīgu nolēmumu. Tāpat nav svarīgs tās iestādes veids – krimināllietu, administratīvo lietu vai civillietu, kas noteikusi aizsardzības pasākumu. Šī direktīva neuzliek dalībvalstīm pienākumu grozīt savus valsts tiesību aktus, lai tās saistībā ar kriminālprocesu varētu noteikt aizsardzības pasākumus.

(11)

Ir iecerēts, ka šī direktīva attieksies uz aizsardzības pasākumiem, ko nosaka noziegumos cietušo vai iespējamu cietušo labā. Tādēļ šai direktīvai nevajadzētu attiekties uz pasākumiem, kas noteikti liecinieku aizsardzībai.

(12)

Ja aizsardzības pasākumu, kā tas definēts šajā direktīvā, nosaka, lai aizsargātu galvenās aizsargājamās personas radinieku, Eiropas aizsardzības rīkojumu var lūgt un izdot arī attiecībā uz minēto radinieku, ievērojot šajā direktīvā izklāstītos nosacījumus.

(13)

Ikviens lūgums par Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanu būtu jāizskata pietiekami ātri, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus, tostarp jautājuma steidzamību, aizsargājamās personas paredzamo ierašanās datumu izpildvalsts teritorijā un, ja iespējams, aizsargājamās personas apdraudējuma pakāpi.

(14)

Ja saskaņā ar šo direktīvu ir jāsniedz informācija aizsargājamajai personai vai personai, kas rada apdraudējumu, šī informācija attiecīgā gadījumā būtu jāsniedz arī attiecīgās personas aizbildnim vai aizgādnim, vai pārstāvim. Pienācīga uzmanība būtu jāpievērš arī tam, ka aizsargājamajai personai, personai, kas rada apdraudējumu, vai to aizbildņiem vai aizgādņiem, vai pārstāvjiem tiesvedībā ir jāsaņem šajā direktīvā noteiktā informācija minētai personai saprotamā valodā.

(15)

Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanas un atzīšanas procedūrās kompetentajām iestādēm būtu jāpievērš pienācīga uzmanība cietušo, tostarp jo īpaši neaizsargātu personu, piemēram, nepilngadīgo vai personu ar invaliditāti, vajadzībām.

(16)

Piemērojot šo direktīvu, aizsardzības pasākumu var uzlikt, pamatojoties uz spriedumu Padomes Pamatlēmuma 2008/947/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai (3), nozīmē vai pamatojoties uz lēmumu par uzraudzības pasākumiem Padomes Pamatlēmuma 2009/829/TI (2009. gada 23. oktobris), ar ko attiecībās starp Eiropas Savienības dalībvalstīm savstarpējas atzīšanas principu piemēro lēmumiem par uzraudzības pasākumiem kā alternatīvu pirmstiesas apcietinājumam (4), nozīmē. Ja lēmums izdevējvalstī ir noteikts, pamatojoties uz kādu no minētajiem pamatlēmumiem, tad izpildvalstī būtu atbilstoši jāievēro atzīšanas procedūra. Tam tomēr nevajadzētu liegt iespēju Eiropas aizsardzības rīkojumu nodot dalībvalstij, kas nav tā valsts, kura izpilda lēmumus, kuru pamatā ir minētie pamatlēmumi.

(17)

Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otro daļu personai, kas rada apdraudējumu, vai nu procedūrā, kurā pieņem aizsardzības pasākumu, vai pirms Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanas būtu jāsniedz iespēja tikt uzklausītai un apstrīdēt aizsardzības pasākumu.

(18)

Lai izpildvalstī novērstu nozieguma izdarīšanu pret cietušo, minētajai valstij vajadzētu būt juridiskiem līdzekļiem atzīt lēmumu, kas par labu cietušajam iepriekš pieņemts izdevējvalstī, reizē novēršot vajadzību cietušajam izpildvalstī sākt jaunas procedūras vai atkārtoti sniegt pierādījumus, tā it kā izdevējvalstī nebūtu pieņemts lēmums. Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšana izpildvalstī inter alia paredz, ka minētās valsts kompetentā iestāde ievērojot šajā direktīvā izklāstītos ierobežojumus pieņem izdevējvalstī noteiktu aizsardzības pasākumu pastāvēšanu un spēkā esību, atzīst Eiropas aizsardzības rīkojumā aprakstītos faktiskos apstākļus un piekrīt, ka aizsardzība būtu jānodrošina un jāturpina nodrošināt saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem.

(19)

Šajā direktīvā ir tādu aizliegumu vai ierobežojumu izsmeļošs saraksts, kuri, ja tos uzlikusi izdevējvalsts un ja tie iekļauti Eiropas aizsardzības rīkojumā, būtu jāatzīst un jāizpilda izpildvalstī, ievērojot šajā direktīvā izklāstītos ierobežojumus. Valsts līmenī var būt arī cita veida aizsardzības pasākumi, piemēram, personas, kas rada apdraudējumu, pienākums uzturēties noteiktā vietā, ja to paredz valsts tiesību akti. Šādus pasākumus izdevējvalstī var uzlikt saskaņā ar procedūru, kuras rezultātā nosaka kādu no aizsardzības pasākumiem, kas saskaņā ar šo direktīvu var būt Eiropas aizsardzības rīkojuma pamatā.

(20)

Tā kā kompetence noteikt un izpildīt aizsardzības pasākumus dalībvalstīs ir dažādu veidu iestādēm (civillietu, krimināllietu vai administratīvo lietu), ir lietderīgi šajā direktīvā paredzēt lielu elastību dalībvalstu savstarpējās sadarbības mehānismā. Tādēļ izpildvalsts kompetentajai iestādei nav visos gadījumos jāparedz tādi paši aizsardzības pasākumi kā tie, kas noteikti izdevējvalstī, un tai ir noteikta rīcības brīvība noteikt jebkādu pasākumu, ko tā saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem līdzīgā gadījumā uzskata par atbilstīgu un piemērotu, lai aizsargājamajai personai nodrošinātu nepārtrauktu aizsardzību, ņemot vērā aizsardzības pasākumu, kas noteikts izdevējvalstī, kā tas ir aprakstīts Eiropas aizsardzības rīkojumā.

(21)

Pie aizliegumiem vai ierobežojumiem, uz ko attiecas šī direktīva, cita starpā pieskaitāmi arī pasākumi, kas paredzēti, lai ierobežotu personisku vai attālinātu saziņu starp aizsargājamo personu un apdraudējuma radītāju, piemēram, nosakot konkrētus nosacījumus šādai saziņai vai uzliekot ierobežojumus saziņas saturam.

(22)

Izpildvalsts kompetentajai iestādei būtu jāinformē persona, kas rada apdraudējumu, izdevējvalsts kompetentā iestāde un aizsargājamā persona par visiem uz Eiropas aizsardzības rīkojuma pamata noteiktajiem pasākumiem. Informējot personu, kas rada apdraudējumu, pienācīgi būtu jāņem vērā aizsargājamās personas intereses – neatklāt minētās personas adresi vai citu kontaktinformāciju. Šādas ziņas nevajadzētu iekļaut attiecīgajā paziņojumā, ja vien adrese vai cita kontaktinformācija nav iekļauta aizliegumā vai ierobežojumā, kas kā izpildes pasākums uzlikts personai, kas rada apdraudējumu.

(23)

Ja izdevējvalsts kompetentā iestāde atsauc Eiropas aizsardzības rīkojumu, izpildvalsts kompetentajai iestādei būtu jāizbeidz pasākumi, ko tā ir noteikusi, lai izpildītu Eiropas aizsardzības rīkojumu, proti, izpildvalsts kompetentā iestāde var – patstāvīgi un saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem – noteikt jebkādu savos valsts tiesību aktos paredzētu aizsardzības pasākumu, lai aizsargātu attiecīgo personu.

(24)

Tā kā šī direktīva attiecas uz gadījumiem, kad aizsargājamā persona pārvietojas uz citu dalībvalsti, Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanai vai izpildei nevajadzētu aptvert tādas kompetences nodošanu izpildvalstij, kas saistīta ar pamatsodu, atliktu, alternatīvu vai nosacītu sodu vai papildsodu vai ar drošības pasākumiem, ko piemēro personai, kas rada apdraudējumu, ja pēdēja joprojām dzīvo valstī, kas ir noteikusi aizsardzības pasākumu.

(25)

Attiecīgā gadījumā, saskaņā ar valstu tiesību aktiem un procedūrām, vajadzētu būt iespējai izmantot elektroniskus līdzekļus, lai praksē īstenotu pasākumus, kas noteikti, piemērojot šo direktīvu.

(26)

Sadarbībā starp iestādēm, kas iesaistītas aizsargājamās personas aizsardzības nodrošināšanā, izpildvalsts kompetentajai iestādei būtu jāpaziņo izdevējvalsts kompetentajai iestādei visi to pasākumu pārkāpumi, kas izpildvalstī noteikti, lai izpildītu Eiropas aizsardzības rīkojumu. Šādiem paziņojumiem būtu jāļauj izdevējvalsts kompetentajai iestādei ātri lemt par atbilstošu rīcību attiecībā uz aizsardzības pasākumu, kas tās valstī uzlikts personai, kura rada apdraudējumu. Šāda rīcība attiecīgā gadījumā var aptvert ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma uzlikšanu, aizstājot sākotnēji pieņemtu, ar brīvības atņemšanu nesaistītu pasākumu, piemēram, kā alternatīvu preventīvai aizturēšanai vai kā nosacītas soda atlikšanas sekas. Tā kā ar šādu lēmumu nav paredzēts ex novo uzlikt sodu par jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, tas izpildvalstij neliedz attiecīgā gadījumā uzlikt sodus gadījumā, ja ir pārkāpti Eiropas aizsardzības rīkojuma izpildei noteiktie pasākumi.

(27)

Ievērojot dalībvalstu atšķirīgās tiesību tradīcijas, gadījumos, kad izpildvalstī lietā, kas būtu līdzīga Eiropas aizsardzības rīkojumā aprakstītajiem faktiskajiem apstākļiem, nav pieejami nekādi aizsardzības pasākumi, izpildvalsts kompetentajai iestādei būtu par visiem tai zināmajiem Eiropas aizsardzības rīkojumā aprakstītā aizsardzības pasākuma pārkāpumiem jāziņo izdevējvalsts kompetentajai iestādei.

(28)

Lai nodrošinātu šīs direktīvas netraucētu piemērošanu katrā konkrētā gadījumā, izdevējvalsts un izpildvalsts kompetentajām iestādēm būtu sava kompetence jāīsteno saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem, ņemot vērā ne bis in idem principu.

(29)

Aizsargājamajai personai nebūtu jāliek segt tādas izmaksas, kas saistītas ar Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanu, kas nav samērīgas ar izmaksām līdzīgā lietā attiecīgajā valstī. Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai pēc Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanas aizsargājamajai personai nav jāsāk jauna procedūra attiecīgajā valstī, lai no izpildvalsts kompetentās iestādes saņemtu lēmumu par jebkāda tāda pasākuma noteikšanu, kuru līdzīgā lietā būtu iespējams piemērot saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, lai nodrošinātu aizsargājamās personas aizsardzību.

(30)

Paturot prātā savstarpējas atzīšanas principu, kas ir šīs direktīvas pamatā, dalībvalstīm būtu jāveicina pēc iespējas plašāka tieša saziņa starp kompetentajām iestādēm, kad tās piemēro šo direktīvu.

(31)

Neskarot tiesu neatkarību un atšķirības tiesu iestāžu sistēmu organizācijā Savienībā, dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja noteikt prasību tiem, kas ir atbildīgi par Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanas vai atzīšanas procedūrās iesaistīto tiesnešu, prokuroru, policijas un tiesu iestāžu darbinieku apmācību, saistībā ar šīs direktīvas mērķiem nodrošināt atbilstošu apmācību.

(32)

Lai atvieglotu šīs direktīvas piemērošanas novērtējumu, dalībvalstīm būtu Komisijai jāsniedz attiecīgas ziņas par valsts procedūru piemērošanu saistībā ar Eiropas aizsardzības rīkojumu, informējot vismaz par lūgto, izdoto un/vai atzīto Eiropas aizsardzības rīkojumu skaitu. Šajā sakarībā būtu noderīgas arī cita veida ziņas, piemēram, par attiecīgiem noziegumu veidiem.

(33)

Šai direktīvai vajadzētu veicināt apdraudēto personu aizsardzību, tādējādi papildinot, bet neietekmējot instrumentus, kas jau ir noteikti šajā jomā, piemēram, Pamatlēmumu 2008/947/TI un Pamatlēmumu 2009/829/TI.

(34)

Ja uz lēmumu par aizsardzības pasākumu attiecas Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (5), Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību (6) vai 1996. gada Hāgas konvencija par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem (7), tad minētā lēmuma atzīšana un izpilde būtu jāveic saskaņā ar attiecīgā juridiskā instrumenta noteikumiem.

(35)

Dalībvalstīm un Komisijai attiecīgos gadījumos informācija par Eiropas aizsardzības rīkojumu būtu jāiekļauj pašreizējās izglītošanas un informētības palielināšanas kampaņās par noziegumos cietušo aizsardzību.

(36)

Personas dati, ko apstrādā, īstenojot šo direktīvu, būtu jāaizsargā saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (2008. gada 27. novembris) par tādu personas datu aizsardzību, ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās (8), un principiem, kas noteikti Eiropas Padomes 1981. gada Konvencijā par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz automātisku personas datu apstrādi.

(37)

Šajā direktīvā būtu jāievēro pamattiesības, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, saskaņā ar LES 6. pantu.

(38)

Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis tiek aicinātas ņemt vērā 1979. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu paredzētās tiesības un principus.

(39)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, aizsargāt apdraudētas personas, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un to, ka šā mērķa mēroga un seku dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(40)

Saskaņā ar 3. pantu 21. protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Apvienotā Karaliste ir paziņojusi, ka tā vēlas piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā.

(41)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu 21. protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Īrija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Īrijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(42)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu 22. protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro,

1)

“Eiropas aizsardzības rīkojums” ir dalībvalsts tiesas iestādes vai līdzvērtīgas iestādes pieņemts lēmums saistībā ar aizsardzības pasākumu, pamatojoties uz kuru citas dalībvalsts tiesa vai līdzvērtīga iestāde saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem paredz attiecīgu pasākumu vai pasākumus, lai turpinātu aizsargājamās personas aizsardzību;

2)

“aizsardzības pasākums” ir lēmums, ko izdevējvalsts krimināllietās pieņem saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem un procedūrām un ar kuru personai, kas rada apdraudējumu, piemēro vienu vai vairākus 5. pantā minētos aizliegumus vai ierobežojumus, lai aizsargājamo personu aizsargātu no noziedzīgas darbības, kas var apdraudēt viņas dzīvību, fizisko vai psiholoģisko neaizskaramību, cieņu, personas brīvību vai seksuālo neaizskaramību;

3)

“aizsargājamā persona” ir fiziska persona, ko aizsargā ar izdevējvalstī noteiktu aizsardzības pasākumu;

4)

“persona, kas rada apdraudējumu” ir fiziska persona, kam ir uzlikts viens vai vairāki 5. pantā minētie aizliegumi vai ierobežojumi;

5)

“izdevējvalsts” ir dalībvalsts, kurā ir noteikts aizsardzības pasākums, kas ir pamatā Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanai;

6)

“izpildvalsts” ir dalībvalsts, kurai ir pārsūtīts Eiropas aizsardzības rīkojums, lai to atzītu;

7)

“uzraudzītājvalsts” ir dalībvalsts, kurai ir nodots spriedums Pamatlēmuma 2008/947/TI 2. panta nozīmē vai lēmums par uzraudzības pasākumiem Pamatlēmuma 2009/829/TI 4. panta nozīmē.

a)

aizliegums apmeklēt konkrētus apvidus, vietas vai noteiktas teritorijas, kur dzīvo vai ko apmeklē aizsargājamā persona;

b)

aizliegums vai noteikumi attiecībā uz jebkāda veida saziņu ar aizsargājamo personu, tostarp izmantojot tālruni, elektronisku vai parastu pastu, faksu vai jebkādus citus līdzekļus; vai

c)

aizliegums vai noteikumi attiecībā uz tuvošanos aizsargājamai personai tuvāk par noteiktu attālumu.

a)

aizsargājamās personas identitāti un valstspiederību, kā arī aizbildņa vai aizgādņa, vai pārstāvja identitāti un valstspiederību, ja aizsargājamā persona ir nepilngadīga vai rīcībnespējīga;

b)

datumu, no kura aizsargājamā persona ir iecerējusi dzīvot vai uzturēties izpildvalstī, un uzturēšanās laikposmu vai laikposmus, ja tie ir zināmi;

c)

izdevējvalsts kompetentās iestādes nosaukumu, adresi, tālruņa un faksa numuru un e-pasta adresi;

d)

norādi (piemēram, ar numuru un datumu) uz tiesību aktu, kurā ir noteikts aizsardzības pasākums, uz kura pamata izdots Eiropas aizsardzības rīkojums;

e)

to faktu un apstākļu kopsavilkumu, pamatojoties uz kuriem ir noteikts aizsardzības pasākums izdevējvalstī;

f)

Eiropas aizsardzības rīkojumā paredzētā aizsardzības pasākumā uzliktos aizliegumus vai ierobežojumus personai, kas rada apdraudējumu, to ilgumu, kā arī norādes uz aizliegumu vai ierobežojumu pārkāpuma gadījumā piemērojamo sodu ja tāds paredzēts;

g)

aizsargājamajai personai vai personai, kas rada apdraudējumu, aizsardzības pasākuma izpildei nodotas tehniskas ierīces – ja tāda ir nodota – lietojumu;

h)

personas, kas rada apdraudējumu, identitāti un valstspiederību, kā arī minētās personas kontaktinformāciju;

i)

to, vai aizsargājamajai personai un/vai personai, kas rada apdraudējumu, izdevējvalstī ir piešķirta bezmaksas juridiskā palīdzība, ja šāda informācija izdevējvalsts kompetentajai iestādei ir zināma bez papildu ziņu ievākšanas;

j)

vajadzības gadījumā – tādu citu apstākļu aprakstu, kas varētu ietekmēt aizsargājamās personas apdraudējuma izvērtējumu;

k)

attiecīgā gadījumā – skaidru norādi, ka spriedums Pamatlēmuma 2008/947/TI 2. panta nozīmē vai lēmums par uzraudzības pasākumiem Pamatlēmuma 2009/829/TI 4. panta nozīmē jau ir pārsūtīts uzraudzītājvalstij, ja tā nav Eiropas aizsardzības rīkojuma izpildvalsts, un norādi, kura iestāde minētajā valstī ir kompetenta izpildīt šādu spriedumu vai lēmumu.

a)

Eiropas aizsardzības rīkojums nav pilnīgs vai arī trūkstošā informācija nav sniegta izpildvalsts kompetentās iestādes noteiktajā termiņā;

b)

nav izpildītas 5. pantā paredzētās prasības;

c)

aizsardzības pasākums attiecas uz darbību, ko izpildvalsts tiesību aktos neuzskata par noziedzīgu nodarījumu;

d)

aizsardzība izriet no tāda soda vai pasākuma izpildes, uz ko saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem attiecas amnestija un kas ir saistīts ar darbību vai rīcību, kas saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem ir tās kompetencē;

e)

saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem personai, kas rada apdraudējumu, ir piešķirta imunitāte, kas neļauj noteikt aizsardzības pasākumus pamatojoties uz Eiropas aizsardzības rīkojumu;

f)

personas, kas rada apdraudējumu, saukšanai pie kriminālatbildības par darbību vai rīcību, saistībā ar kuru ir noteikts aizsardzības pasākums, saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem ir iestājies noilgums, ja saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem attiecīgā darbība vai rīcība ir tās kompetencē;

g)

Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšana būtu pretrunā ne bis in idem principam;

h)

saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem personu, kas rada apdraudējumu, minētās personas vecuma dēļ nevar saukt pie kriminālatbildības par darbību vai rīcību, saistībā ar kuru ir noteikts aizsardzības pasākums;

i)

aizsardzības pasākums attiecas uz noziedzīgu nodarījumu, kuru saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem uzskata par tādu, kas pilnībā izdarīts tās teritorijā, vai arī tādu, kura lielākā vai būtiskākā daļa ir izdarīta tās teritorijā.

a)

bez liekas kavēšanās informē izdevējvalsti un aizsargājamo personu par šo atteikumu un tā pamatojumu;

b)

vajadzības gadījumā informē aizsargājamo personu par iespēju saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem lūgt noteikt aizsardzības pasākumu;

c)

informē aizsargājamo personu par tās valsts tiesību aktos noteiktiem piemērojamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas ir pieejami, lai apstrīdētu šādu lēmumu.

a)

pārkāpuma rezultātā, ja minētais pārkāpums saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem ir noziedzīgs nodarījums, uzlikt kriminālsodus un paredzēt jebkādu citu pasākumu;

b)

saistībā ar pārkāpumu pieņemt jebkādus lēmumus, kas nav krimināltiesiski;

c)

veikt steidzamus un provizoriskus pasākumus, lai izbeigtu pārkāpumu, vajadzības gadījumā līdz tiek pieņemts turpmāks izdevējvalsts lēmums.

a)

aizsardzības pasākuma un tādējādi Eiropas aizsardzības rīkojuma atjaunināšanu, pārskatīšanu, grozīšanu, atcelšanu un atsaukšanu;

b)

ar brīvības atņemšanu saistītu pasākuma uzlikšanu atceļot aizsardzības pasākumu, ar noteikumu, ka aizsardzības pasākums piemērots, pamatojoties uz spriedumu Pamatlēmuma 2008/947/TI 2. panta nozīmē vai pamatojoties uz lēmumu par uzraudzības pasākumiem Pamatlēmuma 2009/829/TI 4. panta nozīmē.

a)

groza pasākumus, kas noteikti pamatojoties uz Eiropas aizsardzības rīkojumu, rīkojoties saskaņā ar 9. pantu; vai

b)

atsakās īstenot grozīto aizliegumu vai ierobežojumu, ja tas neatbilst 5. pantā minēto aizliegumu vai ierobežojumu veidiem vai ja informācija, ko saskaņā ar 7. pantu pārsūta ar Eiropas aizsardzības rīkojumu, nav pilnīga vai trūkstošā informācija nav sniegta termiņā, ko izpildvalsts kompetentā iestāde noteikusi saskaņā ar 9. panta 4. punktu.

a)

ja ir skaidras norādes, ka aizsargājamā persona nedzīvo vai neuzturas izpildvalsts teritorijā vai ir galīgi atstājusi minēto teritoriju;

b)

ja saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem ir beidzies ilgākais pieļaujamais Eiropas aizsardzības rīkojuma izpildei noteikto pasākumu termiņš;

c)

gadījumā, kas minēts 13. panta 7. punkta b) apakšpunktā; vai

d)

ja spriedums Pamatlēmuma 2008/947/TI 2. panta nozīmē vai lēmums par uzraudzības pasākumiem Pamatlēmuma 2009/829/TI 4. panta nozīmē ir nodots izpildvalstij pēc Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanas.