11.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 9/1

1.

uzsver, ka klimata pārmaiņu un ar to saistīto seku zinātniskie pierādījumi ir neapstrīdami; tāpēc bez kavēšanās ir jānosaka savlaicīgi, koordinēti, vērienīgi un starptautiski saistoši pasākumi, lai risinātu šo globālo problēmu;

2.

mudina Eiropas un starptautiskos līderus arī turpmāk visiem spēkiem censties mazināt klimata pārmaiņu sekas un pielāgoties tām, kā arī nodrošināt visus šiem mērķiem vajadzīgos resursus par spīti valstu parādu krīzei; tādēļ uzsver, ka investīcijas infrastruktūrā, lai mazinātu klimata pārmaiņu radītās sekas un pielāgotos tām, kā arī visaptverošāka virzība uz ekoloģisku ekonomiku var būt vienīgais veids pašreizējo problēmu novēršanai;

3.

atkārtoti apliecina savu apņēmību sasniegt augstus mērķus un veikt vērienīgus pasākumus, lai panāktu, ka globālā sasilšana nepārsniedz 2 grādus, kā norādīts rezolūcijā par Kankunas augstākā līmeņa sanāksmi par klimata jautājumiem un atzinumā par starptautisko klimata aizsardzības politiku 2010. gadā, kā arī Padomes secinājumos (1);

4.

uzsver, ka atbilstoši Eiropas saistībām ir svarīgi panākt, lai Apvienoto Nāciju Organizācijas vadībā Durbanā noteikti tiktu noslēgts starptautisks juridiski saistošs nolīgums, kurš nomainīs Kioto protokolu, un aicina tajā izmantot Kankunas konferencē panākto, kas deva iespēju atzīt pašvaldību īpašo nozīmi vietējā un reģionālā līmeņa rīcības stimulēšanā un atbalstīšanā, un tādējādi arī tādas ekoloģiskas ekonomikas veidošanā, kura rada zemas CO2 emisijas;

5.

ir pārliecināta, ka nepieciešamie ieguldījumi ne vien palīdzēs ierobežot klimata pārmaiņas, bet arī ievērojami veicinās ilgtspējīgu Eiropas ekonomikas izaugsmi, radīs darba vietas, nodrošinās tik ļoti vajadzīgos ienākumus un tādējādi līdzēs mazināt valstu parādus;

6.

tāpēc atzinīgi vērtē īstajā brīdī izstrādāto Eiropas Komisijas Kopīgā pētniecības centra ziņojumu (2), kurā aicināts veidot noturīgu politiku un ilgtermiņa programmas attiecībā uz ieguldījumiem zema oglekļa satura enerģijas ražošanā, lai būtiski mazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas;

7.

šajā saistībā, kā nolemts Kankunas augstākā līmeņa sanāksmē, aicina puses nodrošināt, ka darbu sāk Klimata pārmaiņu mazināšanas fonds un Pielāgošanās komiteja, kā arī garantēt, ka šie instrumenti ir ērti pieejami pilsoniskajai sabiedrībai un vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

8.

atzinīgi vērtē apņemšanos ES daudzgadu finanšu shēmā laikposmam pēc 2013. gada palielināt klimatam domāto izdevumu īpatsvaru līdz vismaz 20 % un aicina starptautiskos līderus veikt līdzīgus pasākumus;

9.

atzīst, ka pasaules mērķus klimata pārmaiņu jomā var sasniegt vienīgi tad, ja, pirmkārt, turpmākie emisiju samazinājumi tiek sadalīti taisnīgi visai starptautiskajai sabiedrībai, ņemot vērā valstu un reģionu atšķirīgās iespējas un sākotnējos apstākļus, un, otrkārt, tiek panākta vispārēja vienprātība par izlēmīgu rīcību, pamatojoties uz vienotiem standartiem attiecībā uz sistemātisku uzraudzību, ziņošanu un pārbaudēm; atzinīgi vērtē gan Mehiko paktu, gan pilsētu sadarbības mehānismu “carbonn Cities Climate Registry” kā pašvaldību globālu atbildi uz nepieciešamību pēc “izmērāmiem, uzrādāmiem un pārbaudāmiem” pasākumiem klimata jomā;

10.

ļoti atzinīgi vērtē to, ka Kankunas COP16 konferencē vietējās un reģionālās pašvaldības atzītas par būtiskām pārvaldības dalībniecēm starptautiskajos centienos ierobežot klimata pārmaiņas, un aicina to atzīt arī nolīgumā, ko izstrādās laikposmam pēc Kioto protokola darbības beigām; šajā saistībā aicina nodrošināt iespējas un resursus pašvaldībām, kā arī dot tām pieeju finansējumam;

11.

aicina sociālajā attīstībā pēc iespējas drīzāk ņemt vērā klimata politikas mērķus, nodrošinot finansiālu atbalstu, veidojot partnerības klimata jomā un pilnveidojot cilvēkkapitālu un zinātību, lai rosinātu zemu oglekļa emisiju ekonomikas izaugsmi, novērstu pārtuksnešošanos un izvērstu ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu; šajā saistībā mudina turpināt īstenot programmu REDD+ (atmežošanas un mežu degradācijas izraisīto emisiju samazināšanu);

12.

norāda, ka pilsētās rodas 75 % no visām oglekļa emisijām, un uzsver, ka pasaules centieni būs sekmīgi tikai tad, ja tiks izmantota daudzlīmeņu pārvaldības pieeja un ja rīcība tiks koordinēta visos pārvaldības līmeņos, proti, vietējā, reģionālajā, valstu un pārvalstu līmenī, ievērojot subsidiaritātes principu; šajā saistībā uzsver, ka ES Reģionu komitejas ierosinātais “Vietējo un reģionālo pašvaldību teritoriālais līgums par stratēģiju “Eiropa 2020” ” ir ļoti nozīmīgs instruments klimata pārmaiņu radīto problēmu risināšanai;

13.

tāpēc mudina pašvaldības visā pasaulē veikt ieguldījumus klimata pārmaiņu mazināšanā, aktīvāk informēt iedzīvotājus, mobilizēt sabiedrības politisko atbalstu, palielināt iesaistīto pušu līdzatbildību procesā, veicināt uzņēmumu investīcijas un jaunu uzņēmējdarbības modeļu rašanos, mobilizēt finansējuma avotus un motivēt ražotājus un patērētājus mainīt ieradumus, tādējādi veidojot sabiedrību, kas racionāli izmanto resursus, un ekonomiku, kura mazāk kaitē klimatam;

14.

vērš uzmanību uz to, ka daudzviet Eiropā gan pilsētas, gan reģioni ir pieņēmuši vietēja vai reģionāla mēroga stratēģijas klimata un enerģētikas jomā, izvirzot konkrētus mērķus klimata pārmaiņu mazināšanai, piemēram, parakstot Pilsētu mēru paktu, lai līdz 2020. gadam samazinātu CO2 emisijas vismaz par 20 %;

15.

uzsver arī to salu reģionu centienus, kas saskaņā ar Salu paktu ir piekrituši izstrādāt stratēģiju enerģētikas jomā, kuras mērķis ir sasniegt vai pat pārsniegt ES izvirzītos mērķus ilgtspējīgas enerģijas jomā un klimata pārmaiņu novēršanas jomā;

16.

pauž pārliecību, ka pieredzi, ko šajā jomā uzkrājušas ES vietējās un reģionālās pašvaldības, vajadzētu padarīt pieejamu citu valstu pašvaldībām;

17.

atgādina, ka ir parakstīts saprašanās memorands ar ASV Pilsētu mēru konferenci, atkārtoti apliecina savu apņemšanos pilnveidot šo transatlantisko sadarbību un pauž gatavību apsvērt iespēju līdzīgā veidā sadarboties arī ar partneriem no citām valstīm;

18.

uzskata, ka ir noteikti jāpalielina izpratne par globālās sasilšanas izraisītajām problēmām un ka iedzīvotāji ir jāiesaista programmās, kas paredzētas atjaunojamo energoavotu izmantošanas veicināšanai. Lai šādas programmas darbotos sekmīgi, cilvēkiem jābūt gan zinošiem, gan līdzatbildīgiem, turklāt plaša informēšana palīdzēs plašāk mobilizēt sabiedrības viedokli; labs piemērs varētu būt iedzīvotāju savlaicīga iesaistīšana programmās, ar kurām veicina atjaunojamu energoresursu izmantošanu;

19.

uzsver: lai īstenotu redzējumu par resursu ziņā efektīvu, zemas oglekļa emisijas radošu ekonomiku, vajadzīga jauna “industriālā revolūcija”, kurā iesaistītos visi pārvaldes līmeņi, privātpersonas, uzņēmumi, augstskolas un pētniecības centri, un mudina minētos dalībniekus apmainīties ar idejām un pieredzi starpvalstu mērogā, lai sekmētu augšupēju pieeju;

20.

aicina vides politikas un klimata pārmaiņu mazināšanas prioritātes integrēt citās politikas jomās, tādējādi panākot iespējami ciešāku sinerģiju starp tām, jo ar vienu un to pašu darbību var un vajag censties sasniegt vairākus savstarpēji papildinošus mērķus;

21.

norāda: lai mazinātu klimata pārmaiņas un pielāgotos tām, mums ir vajadzīga holistiska pieeja, un tas savukārt nozīmē, ka pārmaiņas nepieciešamas daudzās nozarēs un jomās, piemēram, mobilitātē, ēku un atkritumu apsaimniekošanā, pārtikā, produktu otrreizējā pārstrādē un atkārtotā lietošanā, zemes un pilsētu teritorijas izmantošanā, turklāt vajadzīgi finanšu stimuli tādiem ieguldījumiem, kas veicinātu oglekļa emisiju līmeņa pazemināšanos, jāpievērš pastiprināta uzmanība ekoloģiskajai pēdai, ko savā dzīves ciklā atstāj produkti un pakalpojumi, bet izglītībā un apmācībā jāgādā par ilgtspējīgu rīcības modeļu apguvi;

22.

aicina puses pievērst vairāk uzmanības pētniecības un inovācijas pasākumiem un programmām, kas saistītas ar klimatu, un mudina dalībvalstis rūpēties, lai visi pašvaldību līmeņi nodrošinātu pienācīgus finanšu līdzekļus šā uzdevuma izpildei;

23.

tādēļ aicina radīt piemērotus priekšnosacījumus, lai nekavējoties varētu veikt vajadzīgās pārmaiņas enerģētikas infrastruktūrā un nodrošināt viedtīklus, ar kuru palīdzību, piemēram, atkarībā no vietējiem apstākļiem mājsaimniecības, mazie un vidējie uzņēmumi, vietējās pašvaldības un kooperatīvi varētu paši ražot sev ekoloģisku enerģiju un dalīties tajā ar līdzīgiem citu reģionu patērētājiem; aicina Eiropas Komisiju sarīkot īpašu konferenci ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, lai aizsāktu pārmaiņas Eiropas enerģijas ražošanā un sadalē, tādējādi radot pamatnoteikumus, kas kalpotu par paraugu citiem;

24.

atbalsta emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu — vienu no klimata pārmaiņu ierobežošanas līdzekļiem; ES līmenī mudina dalībvalstis visus minētās sistēmas radītos ienākumus izmantot ekoloģisku investīciju un tādas pētniecības atbalstam, kuras mērķis ir zemas oglekļa emisijas;

25.

atgādina, ka ES, lai tā būtu ticams pārmaiņas virzošs spēks, jārāda piemērs, tai skaitā nosakot un īstenojot tādus vērienīgus un saistošus mērķus kā, piemēram, mērķi attiecībā uz CO2 emisiju samazināšanu, atjaunojamajiem energoresursiem un energoefektivitāti;

26.

RK uzskata, ka Kankunas konferences rezultāti nozīmē arī vietējā un reģionālā līmeņa uzdevumu, un uzņemas atbildību šajā jomā;

27.

piedāvā izmantot Reģionu komitejas uzkrātās specializētās zināšanas un pieredzi un ir gatava aktīvi piedalīties Durbanas sarunu procesa veidošanā;

28.

pauž vēlmi saņemt regulārus konsultāciju pieprasījumus saistībā ar Eiropas un starptautiskajām klimata sarunām, un šādā nolūkā centīsies cieši sadarboties ar Eiropas Komisiju, Parlamentu un Padomi;

29.

aicina attiecīgās puses nodrošināt, lai lēmumi, ko pieņems Durbanas klimata konferencē un ilgtspējīgai attīstībai veltītajā ANO 2012. gada konferencē (Rio+ 20 konferencē), būtu saskanīgi;

30.

uzdod RK priekšsēdētājai iesniegt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Eiropas Parlamentam, Eiropas Komisijai, ES Padomes prezidentvalstij Polijai un Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām.

11.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 9/4

—

aicina dalībvalstis raudzīties, lai īres maksas paaugstināšana būtu balstīta uz cenu objektivitātes metodi, kas nodrošina nekustamā īpašuma cenas samērīgu pieaugumu, kā arī spekulācijas mazināšanas nolūkā pielāgot nodokļu politiku un tādējādi nodrošināt, ka mājokļi cenu ziņā ir pieejami ikvienam iedzīvotājam;

—

atzinīgi vērtē, ka Komisija, ņemot vērā Reģionu komitejas aicinājumu, 2011. gada 19. septembrī ierosinājusi jaunu pieeju, kuras mērķis ir atbrīvot no paziņošanas prasības vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes vietējos un sociālos pakalpojumus, tostarp sociālo mājokļu pakalpojumus; šajā saistībā norāda, ka dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jādefinē vispārējas nozīmes pakalpojumi sociālo mājokļu politikas jomā un to sniegšanas kārtība; norāda arī, ka Komisija nav kompetenta noteikt sociālā mājokļa piešķiršanas nosacījumus, ne arī noteikt tās mājsaimniecību kategorijas, kuru sociālās pamatvajadzības nevar nodrošināt tikai ar tirgus konjunktūras palīdzību;

—

aicina arī turpmāk piemērot noteikumus par Eiropas Savienības struktūrfondu izmantošanu mājokļu energoefektivitātes uzlabošanai sociālās kohēzijas ietvaros, nodrošinot tādējādi katram reģionam lielāku rīcības brīvību, lai noteiktu šim mērķim piešķirto līdzekļu apjomu; uzskata, ka attiecībā uz struktūrfondiem ir jāpiemēro partnerības princips, kā arī jārosina dalībvalstis sadarboties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai izvirzītu prioritātes un lemtu, kā izmantot struktūrfondu līdzekļus;

—

uzsver, ka nepiemēroti sadzīves apstākļi būtiski ietekmē iedzīvotāju veselību un ka mājokļu kvalitātes uzlabošana palīdz novērst negatīvās sekas, ko uz iedzīvotāju veselību rada pārapdzīvots, pārāk mitrs, auksts, nepietiekami ventilēts mājoklis; vēlas piebilst, ka mājokļa trūkums rada arī stresu un nomāktību, kas nelabvēlīgi ietekmē attiecīgo personu, ģimeņu un sabiedrības dzīves kvalitāti, veselību un labsajūtu;

Ziņotājs

Alain HUTCHINSON kgs (BE/PSE), Galvaspilsētas Briseles reģiona parlamenta loceklis

1.

atkārtoti pauž savu atbalstu stratēģijai “Eiropa 2020”, kuras mērķis ir veicināt gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi;

2.

ar interesi atzīmē, ka mājokļu tirgu līdzsvarotība ir atzīta par vienu no iespējamiem makroekonomiskās uzraudzības sistēmas rādītājiem jaunajā Eiropas pusgadā, jo minētajam rādītājam ir svarīga nozīme finanšu un ekonomiskās stabilitātes veicināšanā ES līmenī;

3.

norāda, ka kvalitatīvs mājoklis par pieņemamu cenu ir katra Eiropas Savienības iedzīvotāja pamatvajadzība un ka bieži vien tieši reģionālās un vietējās iestādes nodrošina iedzīvotājiem šo pamatvajadzību;

4.

tāpēc uzsver, ka, lai arī mājokļu politika nav Eiropas Savienības kompetences jomā, ir jāizskaidro ES politiku iespējamā ietekme uz mājokļu nozari, jo šai nozarei ir svarīga nozīme iepriekšminēto Eiropas Savienības vērienīgo politisko mērķu (ekonomikas stabilitāte, cīņa ar klimata pārmaiņām, sociālā integrācija), LESD 9. pantā paredzētās horizontālās sociālās klauzulas un Pamattiesību hartas 34. panta noteikumu īstenošanā;

5.

turklāt atbilstīgi Lisabonas līguma 14. pantam un tam pievienotajam 26. protokolam pilnībā jānodrošina vietējo, reģionālo un valstu iestāžu pilnvaras noteikt mājokļu politiku, īpaši vispārējas nozīmes mājokļu jomā, lai tā, izmantojot visus pieejamos finanšu līdzekļus, atbilstu iedzīvotāju vajadzībām un būtu atbalsts vietējām un reģionālajām pašvaldībām ES kopīgo vērienīgo mērķu īstenošanā;

6.

uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis uzņemtos atbildību par mājokļu politiku un ES rīcībpolitikas nodrošinātu apstākļus minētā mērķa sasniegšanai;

7.

šajā saistībā atzinīgi vērtē Eiropas Savienības struktūrfondu darbības jomas paplašināšanu, iekļaujot tajā sociālo mājokļu atjaunošanu energoefektivitātes uzlabošanas nolūkā un sadzīves apstākļu uzlabošanu atstumtajām iedzīvotāju grupām; tāpēc aicina to atbalstīt, sākot ar 2014. gadu;

8.

atzinīgi vērtē, ka Komisija, ņemot vērā Reģionu komitejas aicinājumu (1), 2011. gada 19. septembrī (2) ierosinājusi jaunu pieeju, kuras mērķis ir atbrīvot no paziņošanas prasības vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes vietējos un sociālos pakalpojumus, tostarp sociālo mājokļu pakalpojumus; norāda, ka dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jādefinē vispārējas nozīmes pakalpojumi sociālo mājokļu politikas jomā un to sniegšanas kārtība; norāda arī, ka Komisija nav kompetenta noteikt sociālā mājokļa piešķiršanas nosacījumus, ne arī noteikt tās mājsaimniecību kategorijas, kuru sociālās pamatvajadzības nevar nodrošināt tikai ar tirgus konjunktūras palīdzību;

9.

piekrīt Komisijas secinājumam, ka turpmāk nedrīkst pieļaut nekustamā īpašuma burbuļu veidošanos, jo tie negatīvi ietekmē gan sociālo, gan finanšu stabilitāti. Šajā sakarā gaidāms, ka Komisijas ierosinātie jaunie vienotā hipotekārā kredīta tirgus noteikumi, kas, pirmkārt, aptver periodu pirms līguma slēgšanas, un, otrkārt, paredz izveidot piemērotu tiesisko regulējumu aizdevumu izsniegšanā iesaistītajiem tirgus dalībniekiem, veicinās patērētāju, īpaši trūcīgo mājsaimniecību tiesību aizsardzību, neliedzot tām piekļuvi mājoklim. Piekļuves modeļi sociālajam mājoklim jau ir izstrādāti, un tie ir mājokļu sociālo politiku neatņemama sastāvdaļa; jaunā direktīva nedrīkst ierobežot minētās politikas (3);

10.

uzsver, ka mājokļu augsto cenu radītā ekonomiskā nelīdzsvarotība ietekmē ne tikai finanšu nozari, bet arī mājsaimniecību patēriņa iespējas. Eiropā trūcīgās mājsaimniecības mājokļa un apkures vajadzībām patērē vidēji 40 % no ienākumiem (4), un šis skaitlis nepārtraukti pieaug;

11.

aicina dalībvalstis raudzīties, lai īres maksas paaugstināšana būtu balstīta uz cenu objektivitātes metodi, kas nodrošina nekustamā īpašuma cenas samērīgu pieaugumu, kā arī pielāgot nodokļu politiku spekulācijas mazināšanas nolūkā un tādējādi nodrošināt, ka mājokļi cenu ziņā ir pieejami ikvienam iedzīvotājam;

12.

aicina veicināt ieguldījumus sociālā mājokļa jomā un, izvērtējot ieguldījumu risku mājokļa jomā, ņemt vērā sociālā mājokļa specifiku, jo tam nav tāds pats risks kā pārējam nekustamam īpašumam;

13.

uzskata, ka EIB (Eiropas Investīciju bankas) ieguldījumi šajā jomā ir būtiski jāpalielina, jo kvalitatīvs, energoefektīvs un cenas ziņā pieejams mājoklis ir viens no faktoriem ekonomikas attīstībai vietējā līmenī, jo īpaši dalībvalstīs, kurās nav sabiedriskā mājokļu fonda, kā arī jāpilnveido EIB piešķirto aizdevumu nosacījumi, ņemot vērā īpašo vajadzību izveidot plašu īres dzīvokļu bāzi atsevišķos reģionos, lai apmierinātu arī to iedzīvotāju vajadzības, kuriem nav iespēju iegādāties mājokļa īpašumu;

14.

atgādina, ka mājokļu nozare rada 40 % siltumnīcefekta gāzu emisiju, un tādēļ tā jāizvirza par prioritāti klimata pārmaiņu seku apkarošanas jomā; vēlas piebilst, ka minēto mērķu sasniegšanai ir būtiski uzlabot pirms 30 gadiem būvēto ēku stāvokli, kuru īpatsvars dažos Eiropas reģionos pārsniedzs 70 %; turklāt uzsver, ka četru mājokļu atjaunošana energoefektivitātes uzlabošanas nolūkā ir līdzvērtīga vienas darbavietas radīšanai, un tādēļ šajā jomā gūtajiem pozitīvajiem un strukturējošiem rezultātiem ir būtiska ietekme nodarbinātības, ekonomikas izaugsmes un vides jomā vietējā līmenī;

15.

aicina arī turpmāk piemērot noteikumus par Eiropas Savienības struktūrfondu izmantošanu mājokļu energoefektivitātes uzlabošanai sociālās kohēzijas ietvaros, nodrošinot tādējādi katram reģionam lielāku rīcības brīvību, lai noteiktu šim mērķim piešķirto līdzekļu apmēru; uzskata, ka attiecībā uz struktūrfondiem ir jāpiemēro partnerības princips, kā arī jārosina dalībvalstis sadarboties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai izvirzītu prioritātes un lemtu, kā izmantot struktūrfondu līdzekļus;

16.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas izvirzītās prioritātes energotaupības un energoefektivitātes jomā un uzskata, ka ES Energoefektivitātes direktīva (5) jākonsolidē, ievērojot subsidiaritātes principu; aicina Eiropas Parlamentu un Padomi nodrošināt, lai prasībai samazināt energopatēriņu un enerģētisko nabadzību būtu pozitīva ietekme uz neaizsargātām mājsaimniecībām un lai mājokļu atjaunošanu veicinoši pasākumi būtu orientēti uz enerģētiskās nabadzības mazināšanu, šim mērķim izveidojot īpašus dalībvalstu vai reģionālos fondus;

17.

uzsver, ka nākamajā plānošanas periodā jāturpina izmantot un plašāk jāizvērš tehniskā atbalsta programmas, piemēram, ELENA (vietējā līmeņa energoefektivitātes plānu izstrāde), vai specializētie fondi, piemēram, JESSICA (Pilsētu integrētas attīstības fonds, kurā izmanto struktūrfondu līdzekļus), jo tie ir divi svarīgi instrumenti, lai īstenotu Pilsētas mēru paktu, kura iniciatore ir Reģionu komiteja;

18.

atbalsta Komisijas pieeju, kuras mērķis ir mazināt mūsu sadzīves un ekonomikas ietekmi uz vidi, kā tas minēts Komisijas pamatiniciatīvā “Resursu ziņā efektīva Eiropa” (COM(2011) 21 galīgā redakcija), un norāda, ka mājokļu politika, kā arī teritorijas plānošanas un pilsētvides aktivizēšanas politikas lielākā mērā jāorientē uz šo mērķi;

19.

pauž gandarījumu par Komisijas apņemšanos sekmēt ekonomikas modernizāciju un nodrošināt visiem iedzīvotājiem piekļuvi Informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT), lai viņi varētu aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē;

20.

norāda, ka visās vecuma un demogrāfiskajās grupās vērojams arvien lielāks sociālo mājokļu pieprasījums un ka vietējās un reģionālās pašvaldības, kurām jānodrošina dažādu sabiedrības grupu vajadzības, ir pakļautas spiedienam; prasa, lai jaunie pakalpojumi, kas paredzēti vecāka gadagājuma iedzīvotājiem, būtu tieši pielāgoti šīs iedzīvotāju grupas vajadzībām, proti tiem jābūt tehniski un finansiāli pieejamiem; norāda, ka visās Eiropas valstīs vecāka gadagājuma cilvēki kļūst arvien trūcīgāki, un tāpēc aicina jaunajā Eiropas inovācijas partnerībā aktīvām vecumdienām, ar kuru koordinē pētniecību šajā jomā, paredzēt īpašu struktūru, kuras uzdevums būtu izstrādāt pieejamus risinājumus, lai vecāka gadagājuma cilvēki varētu pēc iespējas ilgāk pavadīt vecumdienas savās mājās. Tāpēc jāņem vērā, ka esošo mājokļu pieejamības uzlabošana ir saprātīgs veids, kā mazināt šo vajadzību pēc palīdzības, jo personas autonomijas apstākļu uzlabošana sekmēs iedzīvotāju palikšanu savā dzīvesvietā un viņu atkārtotu iesaistīšanos sabiedrības dzīvē;

21.

vēlreiz uzsver, ka viedo pilsētu (“smart cities”) izmēģinājuma programmu izstrādē jāņem vērā iedzīvotāju intereses, iekļaujot tajās sociālās integrācijas sadaļu un veicinot iedzīvotāju iesaisti projektos, atzīstot tādējādi viņu svarīgo nozīmi pilsētu pārveides procesā, kurā sociālā kohēzija ir pilsētu ilgtspējas faktors;

22.

uzskata, ka pasīvo ēku celtniecības tehnoloģijas jāiekļauj plašākās iedzīvotāju informēšanas programmās, un Eiropas finansējums jāpiešķir ne tikai pētniecībai tehnoloģiju jomā, bet arī tam, lai tiktu ņemtas vērā lietotāju/patērētāju intereses, kā arī informēšanas pasākumu atbalstam;

23.

atzinīgi vērtē progresu, kas panākts informācijas tehnoloģiju un tālaprūpes jomā, kas nodrošina palīdzību vecāka gadagājuma cilvēkiem un invalīdiem mājās;

24.

atbalsta Eiropas Savienības mērķi līdz 2020. gadam samazināt nabadzību; lai to panāktu, dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāizstrādā vērienīgas īstenošanas programmas;

25.

uzsver, ka nepiemēroti sadzīves apstākļi būtiski ietekmē iedzīvotāju veselību un ka mājokļa kvalitātes uzlabošana palīdz novērst negatīvās sekas, ko uz iedzīvotāju veselību rada pārapdzīvots, pārāk mitrs, auksts, nepietiekami ventilēts mājoklis; piebilst, ka mājokļa trūkums rada arī stresu un nomāktību, kas nelabvēlīgi ietekmē attiecīgo personu, ģimeņu un sabiedrības dzīves kvalitāti, veselību un labsajūtu;

26.

aicina balstīt minētās programmas uz mājokļa dimensiju, paredzot tai līdzekļus un politikas, kuru mērķis ir palielināt pienācīgu un cenas ziņā pieņemamu mājokļu piedāvājumu, ietverot gan mājokļa īpašumu, gan īrēšanu;

27.

uzskata, ka regulāri jāpublicē Eurostat rādītāji par sociālās integrācijas mājokļa dimensiju (cenas, kvalitāte), lai izvērtētu šajā jomā panākto progresu, un šie rādītāji jāpapildina ar datiem, kas apkopoti reģionālajā un vietējā līmenī;

28.

uzskata, ka steidzami ir jārod risinājums bezpajumtniecības problēmai (6) un ka uz šo mērķi saskaņoti jāorientē visas politikas jomas, kas saistītas ar bezpajumtniecību; tāpēc atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta rezolūciju par ES stratēģiju bezpajumtniecības izskaušanai (7) un aicina Komisiju to nekavējoties īstenot;

29.

prasa, lai inovāciju sociālajā jomā atbalstītu ne tikai Eiropas platforma cīņai ar nabadzību, bet arī pētniecības pamatprogramma, lai izmēģinātu jaunus politikas pārvaldības veidus un tādējādi uzlabotu mājokļa pieejamību un izskaustu bezpajumtniecību (8);

30.

atzinīgi vērtē Eiropas Savienības prezidentvalsts Beļģijas rīkotās Konsensa konferences par bezpajumtniecības jautājumiem žūrijas ieteikumus un atgādina, ka vietējām un reģionālajām iestādēm ir svarīga nozīme partnerattiecību veidošanā ar ieinteresētajiem dalībniekiem un pieejama mājokļa piedāvājuma palielināšanā; šis nosacījums neapšaubāmi ir vajadzīgs, bet tas nav pietiekams, lai veiksmīgi īstenotu cīņu ar bezpajumtniecību;

31.

pauž pārliecību, ka jāizstrādā diferencēti mājokļu risinājumi, piemēram, kooperatīvi, dalīti īpašumi, “land trust communities” u.c., kas atbilst arvien daudzveidīgākām vajadzībām un nodrošina iespēju izvēlēties vidusceļu starp mājokļa īrēšanu vai tā iegādi privātīpašumā, un aicina dalībvalstis atbalstīt vietējās un reģionālās iestādes, lai nodrošinātu un izvērstu piedāvājuma daudzveidību, ņemot vērā mehānismus, kas nepieciešami ekspluatācijā esošo ēku uzlabošanai, un sistemātiski neveicinātu mājokļa īpašuma iegādi, ja pastāv citas mājokļa pieejamības iespējas;

32.

īpaši uzsver, ka 2011. gada beigās gaidāmajā Komisijas paziņojumā par uzņēmējdarbību sociālajā jomā jābūt apzinātām sociālās jomas uzņēmumu piedāvātajām iespējām palielināt pieejamu mājokļu piedāvājumu;

33.

uzsver, ka svarīgi ir īstenot pilsētvides un sociālās politikas pasākumus, lai novērstu un mazinātu dzīvojamo rajonu nevēlamu diferenciāciju;

34.

norāda, ka papildus iespējai izmantot Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļus atstumto sabiedrības grupu mājokļu vajadzībām, nodrošinot šādu iespēju arī turpmāk, jo tā atbilst vajadzībai izskaust nepienācīgu mājokli, labāk jāintegrē Eiropas Savienības struktūrfondi (ESF/ERAF), lai veicinātu nelabvēlīgo rajonu ilgtspējīgu attīstību (9); norāda, ka dzīvojamo rajonu rehabilitācija nedrīkst radīt viena sabiedrības slāņa pārsvaru šajos rajonos un, lai panāktu sociālo kohēziju, ir jāīsteno programmas sociālās daudzveidības veicināšanai;

35.

prasa dalībvalstīm nodrošināt, lai arī turpmāk tiktu rīkotas mājokļu lietu ministru neformālās tikšanās, kurās notiek viedokļu apmaiņa un kuras ļauj labāk izprast valstu politiku un situāciju, kā arī formulēt nostāju jautājumos, kas būtiski ietekmē dalībvalstu politiku mājokļu jomā, jo īpaši tās finansēšanu;

36.

ierosina, lai Eurostat sagatavotu īpašu Eirobarometra aptauju par dzīves apstākļiem un mājokļu cenām, ņemot vērā mājokļa būtisko nozīmi Eiropas Savienības iedzīvotāju sadzīvē;

37.

ierosina Eiropas Parlamenta apvienotajai grupai pilsētu un mājokļu jautājumos sadarbībā ar Reģionu komiteju regulāri rīkot sanāksmes par Eiropas politiku mājokļa dimensiju, jo īpaši pilsētvidē.

11.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 9/8

—

uzsver, ka makroreģionālo stratēģiju nevar attiecināt uz visām darbības jomām, bet, to piemērojot, visvairāk jāpievēršas konkrētā makroreģiona problemātiskajiem aspektiem, kas jāizvērtē kopīgi ar partneriem, un atgādina, ka makroreģionam kā funkcionālai zonai nav iepriekš noteiktu robežu un tā izveidi lielā mērā nosaka kopīgi risināmie uzdevumi;

—

uzskata, ka šāda pieeja ļauj īstenot teritoriālās kohēzijas mērķi;

—

uzsver, ka svarīga Adrijas–Jonijas jūras stratēģijas pievienotā vērtība ir tā, ka ES vērš uzmanību uz Rietumbalkāniem, un tas ir nozīmīgs teritoriju samierināšanās faktors, kas veicina virzību uz Eiropas integrāciju;

—

atgādina, ka teritorijā, uz kuru attiecas stratēģija, ir trīs ES dalībvalstis — Itālija, Grieķija un Slovēnija —, divas kandidātvalstis (Horvātija un Melnkalne) un trīs iespējamās kandidātvalstis (Albānija, Bosnija un Hercegovina, Serbija); uzsver, ka makroreģionālajā pieejā būs jāņem vērā ne tikai jūras dimensija, bet arī visi būtiskie problēmjautājumi, ar ko saskaras minētais reģions (vides aizsardzība un saglabāšana, enerģētika, klimata pārmaiņas, pētniecība un inovācija, utt.);

—

atgādina, ka līdztekus Eiropas Komisijas “3 nē” principam (neizstrādāt jaunu regulējumu, neveidot jaunas institūcijas un neorientēties uz papildu finansējumu) jāpiemēro arī “3 jā” princips: kopīgi īstenot un uzraudzīt makroreģionā spēkā esošos noteikumus, izveidot forumu, tīklu vai Eiropas teritoriālās sadarbības grupu un saskaņoti izmantot pieejamo finansējumu.

Ziņotājs

Gian Mario SPACCA kgs (IT/ALDE), Markes reģiona priekšsēdētājs

1.

atzinīgi vērtē, ka Eiropadome, 2009. gada oktobrī pieņemot Eiropas stratēģiju Baltijas jūras reģionam, lika pamatu virzībai, kas, pateicoties makroreģionālo stratēģiju instrumentam, atsevišķiem Eiropas reģioniem ļāvusi vai tuvākajā laikā ļaus rast risinājumu līdzsvarotas un ilgtspējīgas attīstības jautājumiem;

2.

atgādina, ka RK vienmēr ir atbalstījusi Eiropas makroreģionālo stratēģiju izstrādi, jo tās, ja vien tām ir ES pievienotā vērtība, veicina vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību;

3.

ir gandarīta, ka 2010. gada 13. aprīlī rīkotajā forumā “Eiropas makroreģioni: teritoriāla sadarbība integrācijas veicināšanai” vairāki Eiropas reģioni apliecināja interesi par minēto jautājumu; diskusijas un citi pasākumi, ko stimulēja šī tikšanās, ļauj apgalvot, ka makroreģions var būt novatorisks starpvalstu un starpreģionāla līmeņa teritoriālās sadarbības veids, kurš dod iespēju stiprināt dažādu jomu politiskās rīcības saskaņotību un koordināciju, racionālāk izmantot finanšu resursus un celt pašvaldību vērtību atbilstīgi daudzlīmeņu pārvaldības principiem, jo norisēs lielā mērā iesaistās pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

4.

uzskata, ka makroreģionālo pieeju pēc darbības veida un jomas var saistīt ar citām Savienības stratēģiskajām politikas jomām, piemēram, stratēģiju “Eiropa 2020”, kohēzijas politiku un integrēto jūrniecības politiku;

5.

uzsver, ka, ņemot vērā makroreģionālās stratēģijas specifiku, to nevar attiecināt uz visām darbības jomām, bet, to piemērojot, visvairāk jāpievēršas konkrētā makroreģiona problemātiskajiem aspektiem, kas jāizvērtē kopīgi ar partneriem, sadarbības principu apvienojot ar subsidiaritātes principu;

6.

uzsver, ka makroreģionam kā funkcionālai zonai nav iepriekš noteiktu robežu, un tā izveidi lielā mērā nosaka risināmo kopīgo uzdevumu būtība un daudzums. Tāpēc makroreģiona izveides pamatā jābūt konkrētiem kritērijiem (kas balstīti uz ģeogrāfisko savienojamību), lai varētu sadarboties kopējas intereses jautājumu risināšanā. Tas varētu nodrošināt ciešāku saikni ar citām ģeogrāfiskajām teritorijām, piemēram, Centrāleiropu, Alpu un Donavas reģionu;

7.

uzskata, ka tādējādi makroreģionālā stratēģija var kļūt par vērtīgu instrumentu, ar kura palīdzību Lisabonas līgumā nostiprinātajam teritoriālās kohēzijas mērķim piešķirt konkrētu saturu un nostiprināt Eiropas Savienības kandidātvalstu un iespējamo kandidātvalstu pievienošanās procesu, izmantojot šādas stratēģijas radīto sviras efektu attiecībā uz reģionu kopīgajām interesēm neatkarīgi no tā, vai šie reģioni atrodas “vecajās” vai “jaunajās” dalībvalstīs, vai arī trešās valstīs, kā to jau parādījusi Eiropas Savienības stratēģija Baltijas jūras reģionam un Eiropas Savienības stratēģija Donavas reģionam;

8.

uzsver, ka svarīga Adrijas–Jonijas jūras makroreģionālās stratēģijas pievienotā vērtība ir tā, ka tā vērš ES uzmanību uz Rietumbalkāniem, tāpat kā tas iepriekš noticis attiecībā uz Centrāleiropas un Austrumeiropas teritoriju integrāciju;

9.

piebilst, ka Adrijas–Jonijas jūras makroreģionālā stratēģija ir svarīgs Adrijas un Jonijas jūras austrumos esošo teritoriju samierināšanās faktors un vienlaikus tajā ir atzītas un no jauna atklātas kopīgās vērtības, kas kopš gadsimtiem vieno šos abus reģionus;

10.

uzsver, ka vēl viena šīs makroreģionālās stratēģijas priekšrocība ir iespēja stiprināt reģionālo sadarbību teritorijā, kas ir arī daļa no lielāka, proti, Vidusjūras baseina, reģiona, un tādējādi veicināt tās virzību uz Eiropas integrāciju;

11.

uzsver, ka makroreģions nav vēl viens Eiropas Savienības institucionālais līmenis, bet gan veidots kā tīkls, kā darba metode vai, precīzāk sakot, kā kopīga rīcība, kurā iesaistīts ES, valstu, reģionālais un vietējais līmenis, finansējuma programmas un visdažādākās politikas jomas. Tāpēc būtu vēlams elastīgs un nebirokrātisks tīkls, kas apvienotu visas ieinteresētās personas, instrumentus un iniciatīvas;

12.

norāda, ka Adrijas un Jonijas jūras reģions ir starptautisks jūras baseins un starptautiska teritorija. Vēsturiskajā, ģeogrāfiskajā, ekonomiskajā, ekoloģiskajā un sociālajā aspektā šajā reģionā vienmēr bijusi aktīva valstu mijiedarbība. Adrijas un Jonijas jūra ir svarīgs Eiropas jūras un jūras vides [eko]reģions, kas savienots ar Vidusjūras centrālo daļu. Vidusjūra savukārt ir daļēji slēgta jūra ar zemu ūdens apmaiņas līmeni;

13.

uzsver, ka Adrijas–Jonijas jūras makroreģionu (AJMR) veido piekrastes valstis — gan ES dalībvalstis, gan kandidātvalstis, gan iespējamās ES kandidātvalstis. Ekonomiskajā, vides un kultūras ziņā reģions ir ļoti neviendabīgs. Saistībā ar pašreizējām sarunām par Rietumbalkānu valstu pievienošanos Eiropas Savienībai, jāatzīmē, ka Adrijas–Jonijas jūras reģionam ne tikai būs kopīgs mantojums, bet vēl vairāk palielināsies arī personu brīva pārvietošanās, preču un pakalpojumu brīva aprite;

14.

atgādina, ka ģeogrāfiskajā teritorijā, uz kuru attiecas aplūkojamā stratēģija, ir trīs ES dalībvalstis — Itālija (tās reģioni atrodas gan Adrijas, gan Jonijas jūras piekrastē), Grieķija un Slovēnija —, divas kandidātvalstis (Horvātija un Melnkalne) un trīs iespējamās kandidātvalstis (Albānija, Bosnija un Hercegovina, Serbija). Ja neskaita jūras teritoriju, reģiona platība ir gandrīz 450 000 km2, un tajā dzīvo ap 60 miljoniem cilvēku. Šī teritorija plešas pat vēl tālāk par Vidusjūras reģionu, un tā ir saikne, kas vieno apgabalus, tautas un institūcijas, un tādēļ ir piemērota kopīgas stratēģijas izstrādei, ar kuru var radīt iespējas ilgtspējīgai attīstībai un uzlabot ideju, cilvēku, preču un pakalpojumu apmaiņu;

15.

uzsver, ka Adrijas–Jonijas jūras baseins veido daļēji slēgtu jūru, kas nākotnē arvien vairāk kļūs par Eiropas Savienības “iekšējo jūru”. Šis baseins zināmā mērā līdzinās Baltijas jūras reģionam, jo abos ir līdzīgas problēmas un uzdevumi un vienlaikus abi ir “tilti” starp ES dalībvalstīm un trešām valstīm, kā arī veido dabisku jūras izeju no Donavas zonas;

16.

norāda, ka visi Eiropas apgabali ir savstarpēji savienoti un tādēļ Baltijas jūras reģiona un Donavas reģiona vēlamā savienošana ar Adrijas–Jonijas jūras baseinu ir dabisks paplašinājums un Eiropas politikas stiprināšana teritoriālās sadarbības jomā;

17.

pieņem zināšanai, ka Adrijas–Jonijas jūras reģionā kopš 70. gadu beigām darbojas dažādas organizācijas un tiek īstenotas iniciatīvas, no kurām nozīmīgākās ir šādas:

Jāpiemin arī daudzie infrastruktūras tīkli (piemēram, Ziemeļadrijas Ostu apvienība (NAPA — North Adriatic Port Association), kā arī kultūras, izglītības un apmācības tīkli;

18.

atgādina, ka reģionā tiek veikti nozīmīgi ES pasākumi, ko finansē, izmantojot tematiskās programmas (transports, enerģētika, vide u.c.), valstu un reģionālās programmas ES kohēzijas politikas ietvaros (1. un 2. mērķis), kā arī Eiropas teritoriālās kohēzijas politikas programmas, piemēram, IPA CBC programmas pārrobežu sadarbībai Adrijas reģionā un attiecīgas pārrobežu sadarbības programmas (piemēram, Itālijas un Slovēnijas, Grieķijas un Itālijas sadarbība) un arī starptautiskai sadarbībai (Viduseiropas programma (CENTRAL EUROPE — CE), Dienvideiropas un Austrumeiropas programma (SOUTH EAST EUROPE — SEE), Vidusjūras reģiona programma (MED), Alpu programma (ALPINE SPACE), Eiropas Reģionālās attīstības fondu un pirmspievienošanās instrumentu (IPA). Par ES makroreģionālās stratēģijas īstenošanas steidzamību un pievienoto vērtību liecina tas, ka tā ļauj lielākā mērā saskaņot minētās programmas un valstu, reģionālajā, vietējā līmenī īstenotās programmas, kā arī Eiropas Investīciju bankas, vietējo aizdevumu sistēmas un privātpersonu ieguldījumus. Šajā sakarā uzsver, ka tamlīdzīgā procesā nebūtu jāizmanto vienīgi starpvaldību sadarbības pieeja, tam vajadzīgi tūlītēji politiski un institucionāli pasākumi un ES iestāžu tehniskās zināšanas;

19.

uzsver, ka minētais plašais mijiedarbības tīkls ir nozīmīgs atskaites punkts un svarīgs priekšnoteikums, lai vietējās un reģionālās politikas pasākumos iezīmētos Eiropas dimensija. Atbalsts pārrobežu, starpvalstu un starpreģionu partnerības sistēmām kļūst par svarīgu teritoriālās stratēģijas elementu un palīdz veidot mehānismus vietējo un reģionālo pašvaldību un centrālās administrācijas dialogam un sadarbībai atbilstīgi Lisabonas līgumam;

20.

uzskata, ka Adrijas–Jonijas jūras reģiona iniciatīvai (AJRI) tai raksturīgo īpatnību dēļ un it īpaši to interešu vārdā, kuras attiecīgajām valstīm saistās ar jūras un piekrastes ūdeņu aizsardzību, varētu radīt īpašu Vidusjūras problemātikai pielāgotu dimensiju, bet savas ģeogrāfiskās sūtības un ar to saistītās tematikas dēļ tā drīzāk paredzēta, lai dotu pievienoto vērtību reģiona stabilizācijas procesam un it sevišķi aktivizētu integrāciju Eiropas telpā, nedublējot darbu, ko veic citas iestādes, kurām ir atšķirīgas kompetences jomas un pilnvaras;

21.

atgādina, ka Adrijas–Jonijas jūras reģiona padome, ko izveidoja iniciatīvā iesaistīto valstu ārlietu ministri, 2010. gada 5. maijā Ankonā notikušajā sanāksmē pieņēma deklarāciju, kurā atbalstīja priekšlikumu par Adrijas–Jonijas jūras makroreģionālo stratēģiju un aicināja Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras iesaistītas minētajā iniciatīvā, proti, Itāliju, Grieķiju un Slovēniju, censties panākt tās apstiprināšanu Kopienas iestādēs;

22.

uzsver, ka Adrijas–Jonijas jūras reģiona padome 2011. gada 23. maijā Briselē pieņēma vēl vienu deklarāciju, kurā tā atzinīgi vērtē Eiropadomes 2011. gada 13. aprīļa lēmumu, ar ko dalībvalstis tiek aicinātas turpināt darbu saistībā ar jaunu makroreģionu veidošanu, un apstiprina savu vēlmi atbalstīt Adrijas–Jonijas jūras reģiona markoreģionālo stratēģiju, kura tiks īstenota sadarbībā ar Eiropas Komisiju un ar valstu, reģionālo un vietējo iestāžu līdzdalību;

23.

uzsver, ka 8. un 9. konferencē, ko organizēja attiecīgi 2010. gada 29. aprīlī Bari pilsētā (Itālija) un 2011. gada 11. aprīlī Budvā (Melnkalne), Adrijas–Jonijas jūras reģiona iniciatīvā iesaistīto valstu parlamentu priekšsēdētāji pieņēma īpašas nobeiguma deklarācijas, ar kurām parlamenti apņemas ieguldīt lielāku darbu, lai sekmētu visu iniciatīvā iesaistīto Rietumbalkānu valstu pievienošanos Eiropas Savienībai, un kurā viņi aicināja ES iestādes attiecībā uz Dienvidaustrumeiropu izstrādāt makroreģionālo stratēģiju Adrijas–Jonijas jūras reģionam;

24.

atgādina, ka teritorijām, uz ko attiecas stratēģija, funkcionālais viduspunkts ir vai nu Adrijas, vai Jonijas jūra, lai gan abu Adrijas jūras piekrastu un iekšzemes teritorijas stipri atšķiras gan ainavas, gan vides ziņā, jo reģioniem ir atšķirīgas ģeomorfoloģiskās īpatnības, ievērojams pilsētu attīstības spiediens un nevienāda demogrāfiskā situācija. Turklāt minētajam reģionam ir cieša saikne ar Austrijas apgabaliem, kā arī Vidusjūras reģiona centrālās un austrumu daļas teritorijām, kas to ietekmē;

25.

norāda, ka dažos piekrastes rajonos vērojama izteikta urbanizācija, īpaši rūpniecības zonu tuvumā un intensīvas tūrisma industrijas apgabalos. Ievērojamais spiediens attiecībā uz zemes produktīvu izmantošanu, lokalizētais pieprasījums un no tā izrietošās piekrastes dzīves vides izmaiņas ir izraisījušas vērā ņemamu pārblīvētību un dabiskās vides nepārtrauktu samazināšanos, pat ja reģionā ir ievērojami vides objekti, kā arī valsts un reģionālā līmeņa aizsargājamas teritorijas;

26.

vērš uzmanību uz to, ka atsevišķi piekrastes apgabali ir apliecinājums gan ainaviskā, gan kultūras mantojuma nepārtrauktībai, ko patlaban arvien vairāk apdraud attīstības process. Reģionā vērojamas tādas problēmas kā notekūdeņu un atkritumu apstrādes infrastruktūras trūkums, pieaugoša piekrastes urbanizācija un pastāvīgs atmosfēras piesārņojums, ko rada transports, rūpnīcas un enerģijas ražošana;

27.

uzsver, ka plašākā nozīmē Eiropas Savienības stratēģija Adrijas–Jonijas jūras markoreģionam iecerēta kā mehānisms, kas dos labumu ne tikai attiecīgajai teritorijai, bet arī visai Eiropas Savienībai, jo ar to paredzēts īstenot Savienības stratēģiskās pamatnostādnes attiecībā uz gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu attīstību un jo īpaši stratēģiju “Eiropa 2020”. Plānošana būtu jāsāk 2012.–2013. gadā, lai varētu nodrošināt minēto saskaņotību un garantēt iespējami lielāku atbilstību nākamā daudzgadu finanšu plāna un ar to saistīto kopējo stratēģisko nostādņu un darbības programmu prioritātēm;

28.

uzskata, ka tad, ja būtu jādefinē Adrijas–Jonijas jūras reģiona stratēģijas pamatuzdevums, to varētu izteikt ar vārdiem “savienot un aizsargāt”: savienot dažādas makroreģiona teritorijas, tādējādi veicinot tajā ilgtspējīgu attīstību un vienlaikus aizsargājot jutīgo jūras, piekrastes un iekšzemes vidi. Divas ES stratēģijas, proti, ES stratēģija Baltijas jūras reģionam un ES stratēģija Donavas reģionam, kopā ar ES makroreģionālo stratēģiju Adrijas–Jonijas jūras reģionam un ES turpmākajām stratēģijām (1) var veidot savstarpēju saikni un sinerģiju, tostarp infrastruktūras jomā, kā tas ir prasīts Vispārējo lietu padomes 2011. gada 13. aprīļa secinājumu 18. punktā. Ideālā gadījumā tās jāveido uz Eiropas ziemeļu-dienvidu ass un šajā sakarā Adrijas–Jonijas jūras makroreģions, kas, pagarinot Baltijas–Adrijas koridoru, kā tas paredzēts Komisijas 2011. gada 29. jūnija paziņojumā COM(2011) 500, un savienojot to ar intermodālajiem tīkliem, varētu aptvert arī Vidusjūras reģiona centrālo un austrumu daļu, tādējādi uzlabojot un atvieglojot vispārējo piekļuvi Dienvidaustrumeiropai. Ņemot vērā iespēju, ka Adrijas–Jonijas stratēģija teritoriāli plaši pārklāsies ar stratēģiju Donavas reģionam, Eiropas Komisijas uzdevums būtu nodrošināt atbilstošus koordinācijas mehānismus;

29.

uzskata, ka jūras baseins pēc definīcijas ir gan kopīgs resurss, kas vieno tā apkārtnē esošās valstis un reģionus, gan kopīgs saudzējams kapitāls. Tomēr jūra nozīmē arī kopīgu rīcību labklājības un attīstības veicināšanā. Jūra ir trausla sistēma, un tas īpaši attiecas uz Adrijas un Jonijas jūru, kas ir jūras ar zemu ūdens apmaiņas līmeni un kas savienotas ar Vidusjūru, kura arī ir daļēji slēgta jūra. Adrijas–Jonijas stratēģijā būtu jāietver Adrijas un Jonijas jūras vides aizsardzības stratēģijas;

30.

norāda, ka šajā aspektā Adrijas–Jonijas jūras makroreģionu var uzskatīt par jūras kopienu. Tādējādi stratēģijas rezultāts būtu ne vien plānošanas dokumenti, bet arī reāla darbība, kas izpaustos kā konkrētas, pamanāmas ierosmes, kuru mērķis būtu risināt reģiona problēmas. Valstīm, reģioniem un citām iesaistītajām pusēm būs jāuzņemas atbildība un vadošā loma prioritārās jomās un īpašos izmēģinājuma projektos, kas izstrādāti, vadoties pēc integrētas pieejas jūrniecības politikai, transporta politikai un ostu politikai atbilstīgi Eiropas koridoru koncepcijai;

31.

uzsver, ka makroreģionālajā pieejā būs jāņem vērā ne tikai jūras dimensija, bet arī visi būtiskie problēmjautājumi, ar ko mūsdienās saskaras Adrijas–Jonijas jūras makroreģions: vides aizsardzība un saglabāšana, enerģētika, klimata pārmaiņas, pētniecība un inovācija, jūras dzīļu aizsardzība, kultūras resursi, konkurētspēja un darba vietu radīšana, tirdzniecība, loģistika un valsts administratoru apmācība Adrijas–Jonijas jūras reģionā;

32.

atgādina Eiropas Komisijas nostāju, ka makroreģionālo stratēģiju izstrādē pašreiz jāņem vērā “3 nē” princips, t.i., neizstrādāt jaunu regulējumu, neveidot jaunas institūcijas un neorientēties uz papildu finansējumu. Komiteja savukārt uzskata, ka vienlaikus jāpiemēro arī “3 jā” princips: kopīgi īstenot un uzraudzīt makroreģionā spēkā esošos noteikumus, izveidot forumu, tīklu vai teritoriālu grupu, kurā iesaistītas reģionālās un vietējās pašvaldības, dalībvalstis un ieinteresētās puses (par šādas struktūras izveidi jābūt atbildīgām ES iestādēm), un saskaņoti izmantot pieejamo ES finansējumu makroreģionālu stratēģiju izstrādei un īstenošanai;

33.

uzskata, ka Eiropadomei jau 2012./2013. gadā jāuzdod Eiropas Komisijai izstrādāt Adrijas–Jonijas jūras makroreģionālo stratēģiju, jo šī stratēģija, ja debates par to būs pietiekami rezultatīvas, Eiropas mērogā liecinās par ES iestāžu pārdomātu lēmumu, ņemot vērā, ka tādā veidā tās varēs panākt vienprātību un vienlaikus noteikt pragmatisku pieeju attiecībā uz makroreģionālās stratēģijas trim asīm, kas ietekmēs jauno plānošanas periodu no 2014. gada līdz 2020. gadam;

34.

norāda, ka attiecībā uz subsidiaritātes un proporcionalitātes aspektu būtu iespējams, līdzīgi kā Baltijas jūras un Donavas reģiona stratēģijā, izstrādāt Adrijas–Jonijas jūras reģionam pielāgotu Eiropas stratēģiju, kas izmanto daudzos jau izveidotos sadarbības tīklus un virkni jau iedibinātu iniciatīvu, programmu un projektu un koordinē dažādu dalībnieku rīcībā esošos instrumentus, lai sekmētu integrācijas procesa konsolidāciju gan starp valstīm, gan valstu iekšienē, plašāk iesaistot pilsonisko sabiedrību lēmumu pieņemšanas procesā un konkrētu pasākumu īstenošanā;

35.

uzsver, ka šādos apstākļos Adrijas–Jonijas jūras makroreģionālā stratēģija būs izcils piemērs tam, kā praksē īstenot daudzlīmeņu pārvaldības principu, jo tā rada iespējas atzīt un optimizēt sadarbību un veidot mijiedarbību starp visām pusēm, kas ieinteresētas nozīmīgo uzdevumu risināšanā minētajā reģionā;

36.

atgādina, ka pašreizējā posmā, kad vairumam darbību tiesiskais pamats ir saistīts ar ES un dalībvalstu kompetences jomām, Komisijai sākumā būs jāierosina tikai konkrēti pasākumi, kas vēlāk tiks pilnveidoti, sadarbojoties visiem ieinteresētajiem pārvaldības līmeņiem atbilstīgi to kompetencei un atbildības jomām, un vēlāk jāuzņemas stratēģijas īstenošanas un uzraudzības koordinēšanas, kontroles un veicināšanas funkcijas. Lai īstenotu minēto uzdevumu, tai pēc iespējas plašāk jāizmanto jau izveidotās atbilstīgās struktūras;

37.

norāda, ka, ņemot vērā Adrijas–Jonijas jūras reģiona padomes (Adrijas–Jonijas jūras reģiona iniciatīvā iesaistīto valstu ārlietu ministru) pieņemtās deklarācijas un pašreizējo problēmu un uzdevumu steidzamību, nekavējoties jāsāk izstrādāt Eiropas stratēģiju Adrijas–Jonijas jūras reģionam. Tāpēc Reģionu komiteja aicina Eiropadomi uzticēt Eiropas Komisijai šādas stratēģijas izstrādi;

38.

pamatojoties uz Adrijas–Jonijas jūras reģiona iniciatīvā iesaistīto valstu parlamentu priekšsēdētāju konferencēs pieņemtajām deklarācijām un ņemot vērā to stratēģisko nozīmi virzībā uz pievienošanos ES, aicina Eiropas Parlamentu politiskajā līmenī būtiski sekmēt Eiropas Savienības stratēģijas uzsākšanu attiecībā uz Adrijas–Jonijas jūras makroreģionu;

39.

aicina Eiropas Parlamentu, kas pašlaik izstrādā svarīgus dokumentus attiecībā uz integrētās jūrniecības politikas, teritoriālo ūdeņu pārvaldības un transporta politikas īstenošanu, ņemt vērā Adrijas–Jonijas jūras reģiona makroreģionālo dimensiju;

40.

uzsver, ka Adrijas–Jonijas jūras makroreģiona stratēģija ļoti labi sader ar eiroreģionu attīstīšanu — šās iniciatīvas mērķis ir sekmēt sadarbību starp robežu reģioniem vai attīstīt Eiropas struktūras, īstenojot pārrobežu, starpvalstu un starpreģionālus projektus, kuru juridiskā forma ir Eiropas teritoriālās sadarbības grupa (ETSG);

41.

iesaka nodrošināt, ka makroreģionālās stratēģijas pilnībā iekļauj Eiropas Savienības politikas jomās, it sevišķi kohēzijas politikā pēc 2013. gada, un tā kļūst par vienu no teritoriālās sadarbības jomām, it īpaši attiecībā uz pārrobežu un starpvalstu sadarbību, lai nākamā plānošanas perioda (2014–2020) reģionālās darbības programmas varētu sekmēt makroreģionālo stratēģiju konkrētu īstenošanu;

42.

saskaņā ar Vispārējo lietu padomes 2011. gada 13. aprīļa secinājumu 21. punktu un Eiropadomes 2011. gada 23. un 24. jūnija secinājumiem un ņemot vērā to, ka valstu un vietējās iestādes šobrīd strādā pie makroreģionālās stratēģijas projekta, aicina Komisiju nekavējoties rūpīgi pārbaudīt plānotos un apstiprināšanai iesniegtos stratēģiskos projektus Adrijas–Jonijas reģionam un atkārtoti aicina Komisiju pieņemt šā atzinuma 32. punktā minēto “3 jā” principu;

43.

uzskata, ka steidzami jāizvērtē makroreģionu nozīme un uzdevums un vēlāk tas jādefinē īpašā zaļajā grāmatā, kā tas jau agrāk ierosināts Komitejas rezolūcijā par Eiropas Komisijas likumdošanas un darba programmu 2010. gadam;

44.

uzsver, ka Adrijas–Jonijas jūras reģiona stratēģijas pamatā ir subsidiaritātes principa ievērošana. Tā palīdzēs risināt jautājumus un problēmas, kuras nav iespējams atrisināt vietējā, reģionālajā un valstu līmenī;

45.

uzsver, ka minētā stratēģija izstrādājama, plaši apspriežoties ar sabiedrību un ņemot vērā pieredzi, kas gūta saistībā ar ES stratēģijām Baltijas jūras reģionā un Donavas reģionā. Ir svarīgi, lai tā tiktu īstenota ciešā sadarbībā ar reģionā jau izveidotajiem tīkliem un organizācijām, Reģionu komiteju kā reģionālo un vietējo pašvaldību pārstāvi, kā arī ar citiem nozīmīgiem partneriem;

46.

atgādina, ka saskaņā ar Vispārējo lietu padomes 2011. gada 13. aprīļa ieteikumu attiecībā uz pārredzamību, atpazīstamību un labas prakses apmaiņu makroreģionālo stratēģiju ietvaros Adrijas–Jonijas jūras makroreģiona partnerības pārstāvji pasākuma “Open Days 2011” laikā izskatīja makroreģioniem svarīgus jautājumus, piemēram, priekšlikumu par ES makroreģionālo stratēģiju Adrijas–Jonijas jūras reģionam, un šim nolūkam izmantoja gan debates, kurās piedalījās pārstāvji no 13 partnerības reģioniem un pilsētām, gan arī publiskā un privātā sektora partnerības pārstāvju darbsemināru, kurā varēja iepazīties ar īpašiem projektiem, kuri pašlaik tiek īstenoti;

47.

uztic Komitejas priekšsēdētājam nodot šo pašiniciatīvas atzinumu Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, pašreizējai Padomes prezidentvalstij un prezidentvalstu trijotnes partneriem.

11.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 9/14

—

uzskata, ka regulējums ir lietpratīgs, ja ar to ir samazināta birokrātija un administratīvie šķēršļi, tā sniedzot labumu ne tikai iedzīvotājiem un ieinteresētajām personām, bet arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām; tomēr Komiteja noraida tikai kvantitatīvu pieeju regulējumam;

—

atzīmē — aizvien biežākās norādes uz lietpratīga regulējuma vietējo un reģionālo dimensiju un ar to saistītajiem RK pasākumiem un īpašajām zināšanām liecina, ka tiek novērtēta Eiropas vietējo pašvaldību un reģionu nozīme ES politikas izstrādē un tiesību aktu īstenošanā;

—

rosina Eiropas Komisiju un citas ES iestādes, izstrādājot tiesību aktus, novērtējot to ietekmi vai nosakot pasākumus Eiropas politikas īstenošanai un mērķu sasniegšanai, lielāku uzmanību veltīt vietējam un reģionālajam pārvaldības līmenim;

—

uzskata, ka līdztekus Eiropas Savienības teritoriālās kohēzijas mērķim (LES 3. pants) gan Lisabonas līguma horizontālās klauzulas par sociālajām (LESD 9. pants) un vides (LESD 11. pants) prasībām, gan stratēģijas “Eiropa 2020” trīskāršais mērķis prasa veikt ietekmes novērtējumus, līdzsvaroti izvērtējot regulējuma teritoriālo, saimniecisko, sociālo un ekoloģisko ietekmi;

—

pauž gatavību atbalstīt ES iestādes šajos centienos, ja ir nepieciešami dati no vietējām un reģionālajām pašvaldībām, vienlaikus norādot uz tās ierobežotajiem resursiem un pamatuzdevumu;

—

uzskata, ka ES iestāžu pieejai ietekmes novērtēšanai jābūt vienotai un RK ir jāiesaista šādas pieejas izstrādē;

—

atzinīgi vērtē ieceri pārskatīt RK un Eiropas Komisijas sadarbības nolīgumu, ievērojot gan Lisabonas līgumā paredzētās izmaiņas iestāžu darbībā, gan arī to, ka jāīsteno daudzlīmeņu pārvaldība un palielinājusies RK politiskā nozīme, un nolīgumā paredzot uzlabot un paplašināt sadarbību ietekmes novērtēšanā un radīt mehānismu, lai RK iesaistītu ikgadējo ziņojumu par tiesību aktu labāku izstrādi sagatavošanā.

Ziņotājs

Lords Graham TOPE kgs (UK/ALDE), Londonas Sutton rajona pārvaldes loceklis

Atsauces dokumenti

Komisijas paziņojums “Lietpratīgs regulējums Eiropas Savienībā”, COM(2010) 543 galīgā redakcija

Komisijas ziņojums par subsidiaritāti un proporcionalitāti (17. ziņojums par “Tiesību aktu labāku izstrādi”, 2009. gads),

COM(2010) 547 galīgā redakcija

1.

atzinīgi vērtē lietpratīga regulējuma koncepciju, ar ko apstiprina un paplašina domu par ES politikas ciklu, kurā tiesību aktus pastāvīgi pārskata un pielāgo jauniem uzdevumiem un apstākļiem, pamatojoties uz rūpīgu izvērtējumu un konkrētu īstenošanas pieredzi;

2.

uzskata, ka regulējums ir lietpratīgs, ja ar to ir samazināta birokrātija un administratīvie šķēršļi, tā sniedzot labumu ne tikai iedzīvotājiem un ieinteresētajām personām, bet arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām; tomēr Komiteja noraida tikai kvantitatīvu pieeju regulējumam, politikās prioritātes pakļaujot apsvērumiem par tiesību aktu vispārējo apjomu. Tāpēc Komiteja pieprasa, lai ietekmes novērtējumos būtu ietverts vērtējums par to, cik izmaksā Eiropas līmeņa regulējuma trūkums;

3.

pauž nožēlu par to, ka lietpratīgāka regulējuma instrumenti neattiecas uz deleģētajiem un īstenošanas aktiem (“komitejas procedūra”). Šīs procedūras nav pietiekami uzraudzītas un pārredzamas;

4.

atzīmē — aizvien biežākās norādes uz lietpratīga regulējuma vietējo un reģionālo dimensiju un ar to saistītajiem RK pasākumiem un īpašajām zināšanām liecina, ka tiek novērtēta Eiropas vietējo pašvaldību un reģionu nozīme ES politikas izstrādē un tiesību aktu īstenošanā;

5.

atzīmē, ka vairumā RK atzinumu paustas bažas par to, kā noritējusi apspriešanās ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un kā tās iesaistītas ES iniciatīvu sagatavošanā. Atzinumos bieži izskan ierosme, ka vietējās un reģionālās pašvaldības vairāk jāiesaista jaunu politikas pasākumu un tiesību aktu sagatavošanā, to iespējamās ietekmes novērtēšanā un to īstenošanā;

6.

rosina Eiropas Komisiju un citas ES iestādes, izstrādājot tiesību aktus, novērtējot to ietekmi vai nosakot pasākumus Eiropas politikas īstenošanai un mērķu sasniegšanai, lielāku uzmanību veltīt vietējam un reģionālajam pārvaldības līmenim;

7.

tāpēc atzinīgi vērtē ieceri pārskatīt pašreizējās konsultāciju procedūras un pagarināt laika posmu, kurā var paust viedokli;

8.

uzskata, ka apspriešanās rezultāti ir jāpublicē un jāanalizē, piemēram, kā iesniegtie priekšlikumi izmantoti priekšlikuma izstrādē un grozīšanā, kuri ierosinājumi nav izmantoti utt.;

9.

vēlreiz pauž bažas par to, ka atklātās konsultācijās priekšrocības ir dalībniekiem vai īpašu mazākuma interešu pārstāvjiem, kuri ir labi organizēti un kuriem netrūkst līdzekļu; tāpēc augstu vērtē gan atsevišķi paustos, gan vietējās un reģionālās pašvaldības pārstāvošo apvienību viedokļus;

10.

atzīmē Augsta līmeņa darba grupas administratīvā sloga jautājumā (“Stoiber grupas”) veikumu;

11.

vēlreiz pauž bažas par to, ka šī grupa un Eiropas Komisija uzmanību velta tikai tam, kā ES tiesību akti tieši apgrūtina mazos uzņēmumus. Atzīstot, ka tas ir būtisks šķērslis ekonomikas izaugsmei, un atgādinot, ka valsts, reģionālo un vietējo iestāžu apgrūtinošie ziņošanas pienākumi, galu galā, rada administratīvu slogu iedzīvotājiem un uzņēmumiem valsts un tam pakārtotajos līmeņos, Komiteja uzskata, ka uzmanība jāvelta arī vietējo un reģionālo iestāžu apgrūtinājumam, kas ir jāmazina;

12.

atzinīgi vērtē jauno ierosmi apzināt labas prakses piemērus, kas liecina par jaunu tiesību aktu īstenošanu, kura rada mazāku apgrūtinājumu, un atgādina par RK aktīvo ieguldījumu, ko tā sniegusi attiecīgas labākās vietējās un reģionālās prakses apkopošanā ar īpaša ziņojuma un tās pastāvīga novērotāja Stoiber grupā starpniecību, tomēr uzsver, ka ES vairāk uzmanības būtu jāvelta tam, lai vispār nepieļautu pārmērīga administratīvā apgrūtinājuma rašanos;

13.

pieņem zināšanai Eiropas Komisijas ziņojumu par subsidiaritāti un proporcionalitāti 2010. gadā (18. ziņojums par tiesību aktu labāku izstrādi) un atzīst ziņojumu kā apliecinājumu tam, ka Eiropas Komisija ņēmusi vērā RK veikto subsidiaritātes analīzi;

14.

atgādina, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu ES tiesību aktu projektos jābūt iekļautam to iespējamās ietekmes novērtējumam, kurā uzmanība veltīta arī vietējam un reģionālajam līmenim;

15.

piekrīt, ka politikas veidošanā nozīmīga ir gan iepriekšēja (ex ante) ietekmes novērtēšana, gan paveiktā (ex post) novērtējums, un atzinīgi vērtē to, ka lielāka nozīme ir paveiktā novērtējumam;

16.

atzīst, ka centienos vienkāršot un uzlabot Eiropas tiesību aktus jānodrošina arī tas, lai ex ante ietekmes novērtējumu un ex post novērtējumu veikšana neradītu papildu administratīvu slogu dažādiem pārvaldes līmeņiem;

17.

norāda uz Ietekmes novērtējuma padomes ziņojumu par 2010. gadu. Komiteja uzskata, ka šai padomei ir liela nozīme, bet tā darbotos efektīvāk, ja nebūtu tik atkarīga no Eiropas Komisijas;

18.

uzskata: ietekmes novērtēšanas procedūra un Ietekmes novērtējuma padomes darbība nodrošina un sekmē to, ka Eiropas Komisijas dienesti rūpīgāk pārrauga subsidiaritātes principa ievērošanu. Par to skaidri liecina ziņojums, kurā norādīts uz gadījumiem, kad ietekmes novērtējuma gaitā savāktie dati likuši Komisijas ģenerāldirektorātiem mainīt viedokli par tiesību aktu nepieciešamību un pievienoto vērtību;

19.

norāda uz Ietekmes novērtējuma padomes ziņojumā minēto, ka parasti veic un publicē novērtējumu par to, kāda būs galīgā priekšlikuma tiesību aktam ietekme, bet to nedara sākuma posmā, kad publicē paziņojumu noteiktā politikas jomā. Komiteja rosina jau sākuma posmā novērtēt ļoti svarīgu un nozīmīgu politikas iniciatīvu ietekmi, īpaši tad, ja šādu priekšlikumu mērķis ir informēt lēmējus par to, kādi varētu būt konkrēti politiski risinājumi vēlākā posmā;

20.

atzīmē — Ietekmes novērtējuma padomes ziņojumā norādīts, ka ģenerāldirektorātu sagatavotajos ietekmes novērtējumos jāiekļauj sociālās ietekmes un administratīvo izdevumu novērtējums, taču nav minēts, ka jānovērtē ietekme uz konkrētu teritoriju un RK varētu palīdzēt Eiropas Komisijai ietekmes novērtēšanā. Komiteja rosina Eiropas Komisiju risināt šo problēmu un lūdz Ietekmes novērtējuma padomes ziņojumā par 2011. gadu informēt par paveikto;

21.

uzskata, ka ir vēlams Reģionālās politikas ģenerāldirektorātu pilnībā iesaistīt Ietekmes novērtējuma padomes darbā, jo tas ir ģenerāldirektorāts ar vislielāko izpratni par teritoriālo dimensiju;

22.

uzskata, ka līdztekus Eiropas Savienības teritoriālās kohēzijas mērķim (LES 3. pants) gan Lisabonas līguma horizontālās klauzulas par sociālajām (LESD 9. pants) un vides (LESD 11. pants) prasībām, gan stratēģijas “Eiropa 2020” trīskāršais mērķis prasa veikt ietekmes novērtējumus, līdzsvaroti izvērtējot regulējuma teritoriālo, saimniecisko, sociālo un ekoloģisko ietekmi;

23.

uzskata, ka kvalitatīvi ietekmes novērtējumi un tiesību aktu piemērošanas uzraudzība prasa laiku un ievērojamus cilvēkresursus, lai nodrošinātu gan ekspertīzi, gan vispārēju redzējumu;

24.

pauž bažas par tendenci ietekmes novērtējumu veikšanu uzticēt “neatkarīgām” struktūrām, proti, ārējiem pilnvarotiem izpētes birojiem vai ad hoc komisijām. Jāšaubās, vai tāda veida ārējo struktūru izmantošana patiešām nodrošina lielāku pārskatāmību vai neatkarību. Tas arī nozīmē noliegt Komisijas, kurai jāpārstāv vispārējās ES intereses, lomu. Turklāt tāda pieeja var būt īpaši izdevīga tiem, kuru rīcībā ir pietiekami daudz līdzekļu šādu pētījumu veikšanai, un neizdevīga vietējām pašvaldībām, NVO un pilsoniskās sabiedrības vai darba ņēmēju pārstāvjiem, kuru līdzekļi ir daudz pieticīgāki;

25.

pauž gatavību atbalstīt ES iestādes šajos centienos, ja ir nepieciešami dati no vietējām un reģionālajām pašvaldībām, vienlaikus norādot uz tās ierobežotajiem resursiem un pamatuzdevumu;

26.

atgādina, ka ES jauno tiesību aktu ietekme uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām izriet gan no Eiropas Parlamenta un Padomes grozījumiem, gan Eiropas Komisijas sākotnējā priekšlikuma. Komiteja rosina abas pirmās iestādes visā likumdošanas procesā pievērst vairāk uzmanības arī to pieņemto lēmumu teritoriālajai ietekmei un aicina izmantot Komitejas īpašās zināšanas šajā jomā. Komiteja uzskata, ka būtu jāapzina konkrētās iespējas šādai RK ex ante un ex post sadarbībai ar Eiropas Parlamentu un Padomi saistībā ar ietekmes novērtējumiem, subsidiaritātes principa ievērošanas kontroli un ES tiesību aktu īstenošanu;

27.

rosina ziņotājus, kas gatavo tās atzinumus, novērtēt savu priekšlikumu ietekmi, proti, to radīto finansiālo un administratīvo slogu, kā arī ietekmi uz vidi, sociālo struktūru, maziem un vidējiem uzņēmumiem un pilsonisko sabiedrību;

28.

uzskata, ka ES iestāžu pieejai ietekmes novērtēšanai jābūt vienotai un RK ir jāiesaista šādas pieejas izstrādē;

29.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija, ņemot vērā agrās brīdināšanas sistēmu, kas izveidota saskaņā ar Lisabonas līgumu, piešķir pietiekamu nozīmi valstu parlamentu pamatotiem atzinumiem pat tad, ja vēl nav sasniegts nepieciešamais slieksnis “dzeltenās kartītes” uzrādīšanai. Ņemot vērā RK lomu un atbildību subsidiaritātes uzraudzības procesā, Komiteja lūdz Eiropas Komisijai dalībvalstu parlamentu nosūtītos pamatotos atzinumus, kā arī to tulkojumus un Komisijas sniegtās atbildes;

30.

atzinīgi vērtē ieceri pārskatīt RK un Eiropas Komisijas sadarbības nolīgumu, ievērojot gan Lisabonas līgumā paredzētās izmaiņas iestāžu darbībā, gan arī to, ka jāīsteno daudzlīmeņu pārvaldība un palielinājusies RK politiskā nozīme, un nolīgumā paredzot uzlabot un paplašināt sadarbību ietekmes novērtēšanā un radīt mehānismu, lai RK iesaistītu ikgadējo ziņojumu par tiesību aktu labāku izstrādi sagatavošanā;

31.

uzskata, ka šī grupa ir lietderīgs forums, lai dalībvalstu un Eiropas iestāžu, tostarp RK, ierēdņu līmenī apspriestu praktiskus jautājumus saistībā ar Eiropas pārvaldību un īstenotu labas prakses piemēru apmaiņu;

32.

tāpēc pauž nožēlu, ka ES prezidentvalstis Ungārija un Polija nav paredzējušas 2011. gadā rīkot grupas sanāksmes pilnā sastāvā un rosina atsākt šo sanāksmju rīkošanu 2012. gadā;

33.

atgādina, ka Lisabonas līgumā skaidri norādīts uz vietējo un reģionālo pašpārvaldi un subsidiaritātes principa vietējo un reģionālo dimensiju, kas nozīmē, ka ES, ierosinot un pieņemot jaunus tiesību aktus dalītas kompetences jomās, ir jārespektē vietējo un reģionālo pašvaldību pilnvaras; atgādina arī, ka Lisabonas līgums Reģionu komitejai paredz īpaši nozīmīgas kompetences subsidiaritātes uzraudzības jomā, tādējādi tai jāaizstāv vietējo un reģionālo pašvaldību pilnvaras, kā arī jāveicina subsidiaritātes principa ievērošana visos pārvaldības līmeņos;

34.

atkārtoti norāda uz savu apņēmību arī turpmāk sadarboties ar Eiropas Komisiju, lai daudzlīmeņu pārvaldības principu iekļautu nozīmīgākajās ES stratēģijās un kopējās politikās, īpaši tas attiecas uz stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu;

35.

norāda uz RK Biroja 2011. gada 4. martā pieņemto RK “Ziņojumu par subsidiaritātes ievērošanu 2010. gadā” un tematiskajām nostādnēm, kuras ļaus strukturēt Subsidiaritātes uzraudzības tīkla darba programmu. Ziņojumā norādīts, ka būtiskas RK prioritātes ir subsidiaritātes uzraudzības nostiprināšana un subsidiaritātes kultūras sekmēšana, lai tā kļūtu par ES lēmumu pieņemšanas procesa sastāvdaļu;

36.

atzinīgi vērtē to, ka nevienā atzinumā nav norādīts uz tiešiem subsidiaritātes principa pārkāpumiem. Tas liecina par Eiropas Komisijas nopietno attieksmi pret subsidiaritātes principa ievērošanu un RK piešķirto pārbaudes pilnvaru nozīmību;

37.

atzinīgi vērtē arvien biežāko apspriešanos ar subsidiaritātes uzraudzības tīklu, kas var sniegt precīzus un praktiskus ieteikumus, kurus izteikušas dažāda veida vietējās un reģionālās iestādes;

38.

atzīst, ka ES tiesību akti ir savlaicīgi, precīzi un efektīvi jātransponē un dalībvalstīs visiem pārvaldes līmeņiem tie ir pareizi jāpiemēro, kā arī apzinās, ka dažkārt ir jāveic pārkāpumu procedūras, lai, iespējams, par pārkāpumiem piemērotu sankcijas vai pārkāpumus novērstu, taču pauž bažas par to, ka Eiropas Komisija arvien biežāk mēģina noteikt, kad un kā dalībvalstu valdībām jāpanāk, ka attiecīgos tiesību aktus piemēro vietējās un reģionālās pašvaldības. Saskaņā ar subsidiaritātes principu šim uzdevumam jābūt valstu valdību — un attiecīgā gadījumā reģionālo pašvaldību — pārziņā, ciktāl ir nodrošināta ES tiesību aktu vispārējo mērķu sasniegšana.

11.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 9/18

—

atzinīgi vērtē līdz šim ar MUA starpniecību īstenoto pasākumu rezultātus, tomēr stingri iesaka Komisijai un īpaši dalībvalstīm, ja tās vēlas sniegt būtiskāku ieguldījumu MUA mērķu sasniegšanā, uzņemties vairāk ar Mazās uzņēmējdarbības aktu saistītu politisko saistību, lai nodrošinātu plašāku un atbilstošāku īstenošanu un pārvarētu pašreizējos šķēršļus, kas kavē MUA pilnīgu pieņemšanu;

—

uzsver, ka Mazās uzņēmējdarbības aktam ir vajadzīga politiskā vadība, un uzskata, ka stratēģijā “Eiropa 2020” ir tiešāk jānorāda, ka MUA attiecīgajai politikas jomai nodrošina stabilāku pārvaldības struktūru un piedāvā piemērotu ceļvedi ar svarīgākajiem mērķiem, kas jāsasniedz visām dalībvalstīm un jāiekļauj dalībvalstu reformu programmās;

—

uzskata, ka reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir lielākas iespējas sniegt ieguldījumu MUA mērķu sasniegšanā, un mudina skaidrāk atzīt vietējo un reģionālo dimensiju, lai veicinātu gan lejupēju, gan augšupēju pieeju un palielinātu MUA publisko atpazīstamību visā Eiropas Savienībā; secina, ka visā Eiropas Savienībā — valstu, reģionālajā un vietējā līmenī — ir plašāk jāinformē par Mazās uzņēmējdarbības aktu un tas jānosaka par augstāku prioritāti;

—

uzsver, ka lielākā MVU problēma ir piekļuve finansējumam, tādēļ turpmākajos MUA īstenošanas posmos ir vajadzīga saskaņota darbība; uzsver arī, cik svarīgi ir centieni atvieglot MVU piekļuvi tirgiem, kā arī būtiski samazināt administratīvo slogu;

—

pauž lielu nožēlu, ka nav izdevies panākt Mazās uzņēmējdarbības akta iekļaušanu ne Lisabonas stratēģijā, ne arī stratēģijā “Eiropa 2020” un tādējādi līdz šim nav izmantota iespēja izmantot valstu reformu programmas kā nozīmīgu MUA īstenošanas instrumentu. Tāpēc RK vēlreiz aicina steidzami iekļaut MUA principus un mērķus stratēģijā “Eiropa 2020” un valstu reformu programmās.

Ziņotāja

Constance HANNIFFY kdze (IE/PPE), Ofali grāfistes padomes locekle, Midlendas reģionālās pašpārvaldes locekle un Piekrastes, Midlendas un Rietumu reģionālās asamblejas locekle

Atsauces dokuments

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Pārskats par “Eiropas mazās uzņēmējdarbības aktu” ”

COM(2011) 78 galīgā redakcija

1.

atzinīgi vērtē Komisijas pārskatu par “Eiropas mazās uzņēmējdarbības aktu” un vēlreiz apliecina pilnīgu atbalstu minētās ļoti svarīgās politikas programmas turpmākai īstenošanai, lai visā Eiropas Savienībā veicinātu mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) attīstību, izaugsmi un ilgtspēju;

2.

īpaši uzsver, ka ir jārisina galvenās problēmas, kuras kavē Mazās uzņēmējdarbības akta (MUA) īstenošanu visos Eiropas Savienības pārvaldes līmeņos, un mudina dalībvalstis daudz nopietnāk pievērsties Mazās uzņēmējdarbības akta galvenajiem elementiem, jo finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes dēļ Eiropas mazajos un vidējos uzņēmumos darbu zaudējuši 3,5 miljoni iedzīvotāju (1) — neiepriecinošs rādītājs, kas pamato nepieciešamību attiecīgajiem jautājumiem piešķirt augstāku prioritāti politiskajā darba kārtībā;

3.

atzinīgi vērtē līdz šim ar MUA starpniecību īstenoto pasākumu rezultātus, tomēr stingri iesaka Komisijai un īpaši dalībvalstīm, ja tās vēlas sniegt būtiskāku ieguldījumu MUA mērķu sasniegšanā, uzņemties vairāk ar Mazās uzņēmējdarbības aktu saistītu politisko saistību, lai nodrošinātu plašāku un atbilstošāku īstenošanu un pārvarētu pašreizējos šķēršļus, kas kavē MUA pilnīgu pieņemšanu;

4.

atbalsta Komisijas centienus stiprināt MUA pārvaldības aspektus un īpaši tā saukto dalībvalstu “MVU sūtņu” veidošanu, lai radītu struktūras, kas kopīgi ar Komisijas īpašo MVU sūtni uzņemtos atbildību par MUA īstenošanas vadību visā Eiropas Savienībā;

5.

uzsver, ka Mazās uzņēmējdarbības aktam ir vajadzīga politiskā vadība, un uzskata, ka stratēģijā “Eiropa 2020” ir tiešāk jānorāda, ka MUA attiecīgajai politikas jomai nodrošina stabilāku pārvaldības struktūru un piedāvā piemērotu ceļvedi ar svarīgākajiem mērķiem, kas jāsasniedz visām dalībvalstīm un jāiekļauj dalībvalstu reformu programmās;

6.

uzskata, ka reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir lielākas iespējas sniegt ieguldījumu MUA mērķu sasniegšanā, un mudina skaidrāk atzīt vietējo un reģionālo dimensiju, lai veicinātu gan lejupēju, gan augšupēju pieeju un palielinātu MUA publisko atpazīstamību visā Eiropas Savienībā;

7.

uzsver, ka lielākā MVU problēma ir piekļuve finansējumam, tādēļ turpmākajos MUA īstenošanas posmos ir vajadzīga saskaņota darbība; uzsver arī, cik svarīgi ir centieni atvieglot MVU piekļuvi tirgiem, kā arī būtiski samazināt administratīvo slogu;

8.

vēlreiz uzsver, ka joprojām ir svarīgi sniegt mazajiem un vidējiem uzņēmumiem pietiekamu atbalstu, lai nodrošinātu dažāda veida uzņēmumu ilgtspēju. Koncentrējoties uz jauniem uzņēmumiem, kā arī uz nesen darbību uzsākušiem vai uz eksportu vērstiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ar augstu potenciālu, vienlaikus jāņem vērā arī uzņēmumi, kas jau ir izveidoti un darbojas un kuros notiek attīstība vai pārstrukturēšana; RK tomēr apzinās arī problēmas, kas skar vietējā līmeņa un uz vietējo tirgu vērstus mazos un vidējos uzņēmumus, kuri veido vietējās un reģionālās ekonomikas pamatu;

9.

uzsver arī, ka Mazās uzņēmējdarbības akts un MVU politika visos līmeņos ir jāpielāgo un jāvērš uz dažādiem uzņēmējdarbības modeļiem, tostarp uz sociālo uzņēmējdarbību, darbību kultūras un jaunrades jomā (gan komerciālu, gan pirmskomercializācijas posmā), kooperatīviem un līdzīga juridiskā statusa uzņēmumiem, lai tādējādi radītu pēc iespējas vairāk darba vietu un nodrošinātu pēc iespējas ilgtspējīgāku ekonomikas izaugsmi;

10.

pauž lielu nožēlu, ka nav izdevies panākt Mazās uzņēmējdarbības akta iekļaušanu ne Lisabonas stratēģijā, ne arī stratēģijā “Eiropa 2020” un tādējādi līdz šim nav izmantota iespēja izmantot valstu reformu programmas kā nozīmīgu MUA īstenošanas instrumentu. Tāpēc RK vēlreiz aicina steidzami iekļaut MUA principus un mērķus stratēģijā “Eiropa 2020” un valstu reformu programmās;

11.

pauž nožēlu, ka MUA īstenošanas stāvoklis dalībvalstīs ir tik atšķirīgs; Komisija paziņojumā gan uz to norāda, tomēr atšķirību iemeslus pilnībā neanalizē, tāpēc dalībvalstīm ir jānodrošina lielāka pārskatatbildība attiecībā uz MUA mērķu sasniegšanu; tāpēc secina, ka visā Eiropas Savienībā — valstu, reģionālajā un vietējā līmenī — ir plašāk jāinformē par Mazās uzņēmējdarbības aktu un tas jānosaka par augstāku prioritāti;

12.

atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstis ir iecēlušas MVU sūtņus, un aicina visus sūtņus pilnā apjomā pildīt savus pienākumus, lai nodrošinātu, ka administrācijas, izstrādājot tiesību aktus, noteikumus un procedūras, kas var pozitīvi ietekmēt MVU darbības apstākļus, “vispirms domā par mazākajiem” un pienācīgi ņem vērā MVU problēmas;

13.

secina, ka MVU sūtņu iecelšana notiek vai nu politiskā, vai administratīvā līmenī, un ierosina lielākam skaitam dalībvalstu veikt politisku iecelšanu, lai skaidrāk apliecinātu MUA prioritātes paaugstināšanu un apņemšanos īstenot Mazās uzņēmējdarbības aktu un risināt MVU problēmas;

14.

uzskata, ka virzībā uz MUA mērķiem būtisks trūkums ir paļaušanās uz dažādām iepriekš izveidotām un savstarpēji atšķirīgām programmām un finanšu instrumentiem, nepiesaistot papildu vai īpaši paredzētu finansējumu;

15.

atzīmē, ka ir iecelts jauns ES sūtnis MVU jautājumos, tomēr vēlreiz uzsver, ka paziņojumā MVU sūtņa nozīmei nav veltīta pietiekama uzmanība, un aicina Komisiju nodrošināt MVU sūtnim pietiekamus finanšu resursus un politisko atbalstu, lai varētu veiksmīgi īstenot MUA mērķus un palielināt ar mazajiem un vidējiem uzņēmumiem saistīto politisko pasākumu publisko atpazīstamību un sabiedrības informētību par tiem;

16.

atzinīgi vērtē nodomu izveidot MUA padomdevēju grupu, kurā darbosies dalībvalstu pārstāvji, MVU sūtņi un MVU organizāciju pārstāvji, un, ņemot vērā mērķi ar Mazās uzņēmējdarbības aktu ietekmēt visus — ne tikai ES un valsts — pārvaldes līmeņus, aicina padomdevēju grupā iekļaut Reģionu komitejas pārstāvjus;

17.

ierosina dalībvalstīs mudināt vietējās un reģionālās pašvaldības uzņemties atbildību par MUA principu īstenošanu un pielāgot MUA pasākumus vietējiem/reģionālajiem apstākļiem; uzskata, ka minēto varētu īstenot, iedvesmojoties no programmas “Eiropas reģions, kas veicina uzņēmējdarbību”;

18.

atzinīgi vērtē to, ka lielākā daļa Mazās uzņēmējdarbības aktā ierosināto tiesību aktu ir veiksmīgi pieņemta, un mudina dalībvalstis pieņemt Eiropas privātā uzņēmuma statūtus, kas neapšaubāmi veicinās vienotā tirgus iespēju plašāku izmantošanu; tas ļaus samazināt arī uzņēmumu dibināšanas izmaksas un vienkāršos normatīvo sistēmu, lai atvieglotu pārrobežu tirdzniecību;

19.

aicina dalībvalstis pilnībā pieņemt un īstenot direktīvu par maksājumu kavējumu novēršanu un uzsver, ka šīs direktīvas noteikumu īstenošana joprojām ir nozīmīga problēma un dalībvalstīm ir jāiegulda pūles, lai uzlabotu maksājumu kultūru starp uzņēmumiem un publiskās administrācijas iestādēm;

20.

uzsver, ka ierosinājumu ieviest atbrīvojumus no tiesību aktiem attiecībā uz noteikta veida uzņēmumiem, uzņēmējdarbības uzsākšanu vai mikrouzņēmumiem attiecīgā gadījumā jāīsteno tā, lai tas neizraisītu “otra līmeņa” uzņēmumu veidošanu un neradītu sajukumu tirgū;

21.

aicina darbības rezultātu pārskatu izmantot aktīvāk, lai uzraudzītu, vērtētu un salīdzinātu dalībvalstu rezultātus MUA īstenošanā, un pieprasa visu darbības rezultātu pārskata informāciju padarīt publiski pieejamu, lai tā varētu gan kalpot par saziņas līdzekli, gan motivētu dalībvalstis ieguldīt vairāk pūļu;

22.

vērš uzmanību uz sarežģījumiem, ar kuriem MVU saskaras tādēļ, ka finanšu iestādes izvirza stingrākus kredīta saņemšanas nosacījumus (2) — tas saistīts ar ekonomikas lejupslīdi un starptautisko banku krīzi, kura joprojām turpinās, un norāda, ka tas neproporcionāli spēcīgi skar tieši mazos un vidējos uzņēmumus, jo pastāv uzskats, ka tie ir pakļauti augstākam kredītriskam, un tas gan īsā, gan vidējā termiņā ievērojami mazina minēto uzņēmumu spēju turpināt darbību;

23.

mudina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā secinājumus, kurus sagatavoja MVU finansēšanas pastāvīgā foruma otrajā sanāksmē 2011. gada martā, kā arī atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt piekļuvi kredītu instrumentiem (piemēram, progresa mikrofinansēšanas instrumentu), un nodomu ieviest rīcības plānu, lai uzlabotu MVU piekļuvi finansējumam ar pamatotiem finansiāliem nosacījumiem;

24.

atbalsta MUA rīcības plānu, kurā jāpievērš uzmanība šķēršļiem, kas apgrūtina MVU piekļuvi finansējumam, proti, ar rīcības plānu ir jānodrošina i) vairāk pārredzamības banku, citu finanšu iestāžu un MVU attiecībās; ii) aizņēmumu un pašu kapitāla apvienošana; iii) jāpalielina ar vērtspapīriem nodrošināto aizdevumu apjoms; iv) jāatvieglo riska kapitāla ieguldījumi citās valstīs; v) jāuzlabo noteikumi mikrokredītu saņemšanai;

25.

uzskata, ka ierosinājumam izveidot vienas pieturas aģentūru mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanai ir zināmas priekšrocības, tomēr ierosina to rūpīgāk pārdomāt, un vispirms aicina attiecīgi valsts/reģionālajā līmenī sagatavot pārskatu par visiem atbalsta veidiem, kas pieejami mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (iekļaujot ES, valsts, reģiona un vietējā līmeņa atbalsta programmas un atbalsta aģentūras); bez tam iesaka Eiropas Komisijai apsvērt un vietējā un reģionālajā līmenī plašāk popularizēt citus veiksmīgus modeļus, kas sniedz pievienoto vērtību MVU ar integrētas, transversālas uzņēmējdarbības atbalsta sistēmas starpniecību;

26.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu MUA efektīvu īstenošanu ietvert tematiskajos ex ante nosacījumos ES fondu līdzekļu saņemšanai atbilstoši ierosinātajam kopējam stratēģiskajam satvaram un ERAF regulas projektā kā tematisku prioritāti iekļaut ieguldījumus MVU; tas visās dalībvalstīs varētu palīdzēt īstenot MVU mērķus vietējā/reģionālajā līmenī;

27.

uzskata, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem paredzēto Eiropas Savienības programmu atšķirīgums un prasības negatīvi ietekmē MVU iespējas piekļūt finansējumam, un ierosina ES budžetā labāk apvienot Kopienas instrumentus un finansējumu MVU; pieprasa nākamajā DFS paredzēt palielinātu atbalstu visām programmām un instrumentiem, kas vērsti uz MVU veicināšanu, un tādēļ atzinīgi vērtē ar MVU saistītos priekšlikumus, kas iekļauti Komisijas priekšlikumā 2014.–2020. gadam, bet atturas no novērtējuma, kamēr nebūs panākta vienošanās par galīgajiem budžetiem, īpašiem apjomiem MVU atbalstam un konkrētiem īstenošanas aspektiem;

28.

pauž bažas, ka Konkurētspējas un jauninājumu programmā (CIP), ko īstenos pēc 2013. gada kā daļu no Vienota stratēģiskā satvara pētniecībai un inovācijai, nav pietiekami ņemtas vērā MVU prasības, un tāpēc rosina programmā iekļaut īpašu MVU pīlāru; aicina nodrošināt labāku piekļuvi finanšu instrumentiem un tos vairāk pielāgot MVU vajadzībām, cita starpā plašāk izmantojot mikrofinansējuma un t.s. mezanīnkapitāla finanšu instrumentus, paplašinot un izvēršot CIP garantiju instrumentus un riska dalīšanas finanšu mehānismu (RSFF) pētniecības pamatprogrammas ietvaros, kā arī saprātīgāk izmantojot tādus Eiropas Investīciju bankas produktus kā JASMINE un JEREMIE;

29.

atbalsta Komisijas lēmumu pagarināt valsts atbalsta pagaidu shēmu, kas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ļauj piešķirt papildu atbalstu, līdz 2011. gada beigām, un uzskata, ka Komisijai vajadzētu shēmas darbību atļaut arī pēc 2011. gada, iepriekš rūpīgi pārskatot to, cik efektīvi ar tās palīdzību iespējams sasniegt izvirzītos mērķus;

30.

ierosina valstu valdībām apsvērt iespēju ieviest nodokļu atvieglojumus jaunizveidotiem maziem novatoriskiem uzņēmumiem to darbības pirmajos gados;

31.

ir gandarīta par Komisijas ierosinājumu stiprināt aizdevuma garantiju shēmas, kuru mērķis ir atbalstīt ieguldījumus, izaugsmi, inovāciju un pētniecību, lai tādējādi labumu gūtu lielāks skaits mazo un vidējo uzņēmumu, un atbalsta arī priekšlikumus ieviest tiesību aktus, kas uzlabotu riska kapitāla tirgus darbības efektivitāti;

32.

uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai mazo un vidējo uzņēmumu regulējošā un administratīvā darbības vide būtu vienkāršota, saprotama un konsekventa, un uzskata, ka tāpēc ir ļoti svarīgi izmantot MVU testu;

33.

aicina ietekmes novērtējuma procesā sistemātiskāk izmantot MVU testu, tostarp arī politisku paziņojumu un tiesību aktu priekšlikumu izstrādes sākumposmā, un norāda, ka minēto varētu veicināt, nodrošinot Ietekmes novērtējuma padomes lielāku neatkarību no Komisijas;

34.

īpaši iesaka visām dalībvalstīm piemērot MVU testu un principu “vispirms domāt par mazākajiem” ne tikai valsts tiesību aktiem, bet arī politikas pamatprincipiem un administratīvām procedūrām, kas skar mazos un vidējos uzņēmumus, un ierosina Komisijai, gatavojot MVU darbības rezultātu pārskatu, novērtēt arī MVU testa piemērošanu dalībvalstīs;

35.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija vēlas dalībvalstīm palīdzēt izvairīties no Eiropas Savienības tiesību aktu “uzlabošanas” (“gold plating”), uz ko Komiteja aicināja jau iepriekšējā atzinumā par Mazās uzņēmējdarbības aktu, kurā norādīja, ka Eiropas Savienības tiesību aktu “pielabošana” rada ievērojamus šķēršļus mikrouzņēmumu ienākšanai tirgū un izaugsmei;

36.

pilnībā atbalsta principu “tikai vienreiz” un mudina vietējās un reģionālās pašvaldības to piemērot visām administratīvajām un regulatīvajām informācijas sniegšanas prasībām, ko izvirza mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; tomēr norāda, ka dažos gadījumos, kad publiskās pārvaldes iestādes centušās īstenot “tikai vienreiz” praksi un apmainījušās ar ievāktajiem datiem, tās saņēmušas iebildumus, kuru pamatā ir datu aizsardzības un datu saglabāšanas apsvērumi;

37.

atbalsta Komisijas apņemšanos 2011. gadā iepazīstināt ar politikas ieteikumiem, kuru mērķis ir vienkāršot un novērst šķēršļus, kas apgrūtina uzņēmumu pārņemšanu, un vēlreiz vērš uzmanību uz faktu, ka šis jautājums ir īpaši svarīgs saistībā ar uzņēmumu nodošanu ģimenes locekļiem (daudzi MVU īpašnieki kļūst vecāki un nākamās desmitgades laikā plāno pārtraukt darbību ģimenes uzņēmumā), tāpat uzsver, ka līdzīgas problēmas pastāv arī attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuru īpašnieks vienlaicīgi ir arī to vadītājs;

38.

pauž nožēlu, ka maksātnespējas procedūru vienkāršošana notiek tik gausi, tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju steidzamāk risināt minēto jautājumu, kā arī vēlreiz aicina Komisiju risināt arī tās problēmas, kas saistītas ar neveiksmi cietušiem uzņēmējiem, kuri nav oficiāli atzīti par bankrotējušiem;

39.

norāda, ka neveiksmīgiem uzņēmējiem salīdzinājumā ar viņu darbiniekiem ir grūtības piekļūt dalībvalsts sociālās aizsardzības sistēmām, kad minētie uzņēmēji ir spiesti slēgt savu uzņēmumu;

40.

atbalsta vienotās euro maksājumu telpas (SEPA) izveidi (3) attiecībā uz visiem Eiropas uzņēmumiem un pilnībā pievienojas SEPA padomes sanāksmē 2011. gada maijā paustajam aicinājumam steidzami pieņemt regulu, kurā noteikti pārejas beigu datumi SEPA kredītu pārvedumiem un SEPA tiešajiem debetiem un kura pēc pieņemšanas aizstās dalībvalstu spēkā esošos noteikumus par euro kredītu pārvedumiem un tiešajiem debetiem, tādējādi ļaujot straujāk un efektīvāk izveidot vienoto euro maksājumu telpu;

41.

atzinīgi vērtē Komisijas pausto apņemšanos pilnībā īstenot Eiropas Paraugprakses kodeksu par publiskā iepirkuma līgumu pieejamības atvieglošanu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, un aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvāk atsaukties Komitejas līdzšinējiem aicinājumiem īstenot novatoriskus līgumu slēgšanas pasākumus, lai palielinātu MVU līdzdalību publiskajā iepirkumā, piemēram, iepirkumus biežāk sadalot vairākās daļās vai, ja iespējams, konkursa noteikumos paredzot sadarbības iespējas;

42.

bez tam lūdz Komisiju valstu līmenī veicināt iespēju pretendentiem pieteikties uz “iepirkuma pasi” (elektroniska reģistrācijas sistēma), lai pierādītu, ka MVU ir deklarācijas un dokumentācija, ko iepirkuma procedūras laikā bieži pieprasa līgumslēdzējas iestādes. Tas, ka uz minēto pasi jāpiesakās tikai vienu reizi, nozīmē, ka MVU nav pastāvīgi jāuzrāda vienas un tās pašas deklarācijas un dokumenti. Tādējādi tiek ietaupīts laiks un resursi MVU, kas bieži piedalās iepirkuma procedūrās. Šāda iepirkuma pase būtu spēkā noteiktu laika periodu, jo attiecīgajiem sertifikātiem ir ierobežots spēkā esamības laiks. Šāda veida sistēmas jau darbojas un līdz šim ir gūta pozitīva pieredze;

43.

atkārtoti uzsver, ka pilnībā netiek izmantotas e-iepirkuma pavērtās iespējas, un atbalsta aicinājumu Komisijai un dalībvalstīm līdz 2012. gadam nodrošināt e-identifikācijas un e-autentifikācijas savstarpēju atzīšanu visā Eiropas Savienībā; tāpēc mudina Komisiju 2011. gadā pārskatīt minētās iniciatīvas īstenošanas stāvokli, lai nodrošinātu atbilstošus pasākumus un apzinātu problēmas, kurām iniciatīvas īstenošanā ir jāpievērš uzmanība;

44.

rosina plašāk izmantot informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, lai mazinātu izmaksas, jo pašlaik tikai viena trešdaļa publiskā iepirkuma līgumu Eiropas Savienībā tiek akceptēti elektroniskā formā, un tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis Mazās uzņēmējdarbības aktā pievērst lielāku uzmanību šim jautājumam un tā risināšanai;

45.

vēlreiz uzsver, ka arvien lielākus draudus MVU pastāvēšanai rada “melnais tirgus”, un prasa Komisijai meklēt risinājumus “melnā tirgus” izraisītajām negodīgas konkurences un nelikumīgas tirdzniecības problēmām, īpašu uzmanību pievēršot tādu pasākumu īstenošanai, ar kuriem uzlabo intelektuālā īpašuma aizsardzību un stiprina cīņu pret viltojumiem;

46.

atzīst, ka ir svarīgi veicināt un attīstīt uzņēmējdarbības kultūru; aicina dalībvalstis vairāk veicināt uzņēmējdarbības prasmju apguvi un uzņēmējdarbībai nepieciešamā domāšanas veida attīstīšanu studentu un pedagogu apmācībā;

47.

mudina kā Mazās uzņēmējdarbības akta īstenošanas sastāvdaļu nostiprināt programmu “Eiropas reģions, kas veicina uzņēmējdarbību”, lai tādējādi sekmētu uzņēmējdarbību, nodrošinātu reģionu sadarbību un izplatītu vietējā un reģionālā līmeņa paraugpraksi MVU atbalstīšanā;

48.

ir gandarīta par programmas “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem” novērtējuma rezultātiem un uzskata, ka programmas izmēģinājuma posmā ir sasniegti daudzi no tās mērķiem un nodrošināta reāla ES pievienotā vērtība; atbalsta programmas paplašināšanu, novēršot izmēģinājuma posmā apzinātās galvenās nepilnības, jo īpaši: a) plašāk informējot par iniciatīvu kopumā un popularizējot priekšrocības, ko gūst dalībnieki un uzņēmēji; b) izveidojot vietējā/valsts līmeņa kontaktpunktus, lai risinātu komunikācijas un popularizēšanas problēmas; c) nodrošinot lielāku ģeogrāfisko līdzsvaru dalībnieku vidū; d) nodrošinot dalībnieku “pēcaprūpes” programmu, lai nostiprinātu gūto pieredzi; e) nodrošinot programmai stabilāku finansiālo pamatu;

49.

atzīst un atbalsta padomdošanas programmu izveidošanu uzņēmējām sievietēm un vēlreiz vērš uzmanību uz imigrantu izcelsmes uzņēmēju vajadzībām, jo viņi, apstākļu spiesti, kopumā ir uzņēmīgāki un nebaidās no riska, un iesaka ņemt vērā jauniešu, mazākumtautību pārstāvju un gados vecāku uzņēmēju īpašās vajadzības, kā arī ievērot to, ka uzņēmējiem, kas ieceļojuši no citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, un uzņēmējiem, kuri ieceļojuši no trešām valstīm, ir atšķirīgas problēmas un prasības;

50.

atzinīgi vērtē stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvu “Jaunu prasmju un darba vietu programma”, kurā ņemtas vērā dažas īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem raksturīgas īpatnības un problēmas, kā arī mudina Komisiju un dalībvalstis, izstrādājot prasmju un darba vietu politiku, ņemt vērā Mazās uzņēmējdarbības aktu, lai maksimāli izmantotu iespējas radīt darba vietas un attīstīt prasmes.

11.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 9/23

—

uzskata, ka līdztekus IKP jāievieš papildu rādītāji, kas ļautu uzskatāmāk parādīt, kā veicas ar atšķirību mazināšanu starp Eiropas Savienības reģioniem un pašos reģionos;

—

uzskata, ka tur, kur valsts līmeņa un Eiropas līmeņa pasākumu īstenošanas sistēmas ir atšķirīgas, dažādajiem attiecīgajiem pārvaldības līmeņiem jāsadarbojas ciešāk, tādējādi izvairoties no efektivitāti kavējošas pārklāšanās; šajā saistībā būtu ieteicams pastiprināt dažādu pārvaldības līmeņu dialogu un tālāko sadarbību ar mērķi nodrošināt lielāku saskaņu un papildināmību starp dažādiem valsts un Eiropas līmeņa pasākumiem;

—

norāda, ka saskaņā ar partnerības principu valstu un Eiropas pasākumu sekmīga īstenošana būs atkarīga no kompetento vietējā un reģionālā līmeņa lēmējinstitūciju iesaistīšanas;

—

atbalsta ideju par kohēzijas politikas efektivitātes palielināšanu, izmantojot pieeju, kas vairāk orientēta uz rezultātiem; neiebilst pret principu ieviest iepriekšējus nosacījumus; uzsver, ka šādi nosacījumi tomēr nedrīkst kavēt programmu uzsākšanu, un neatbalsta nosacījumus saistībā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu;

—

uzskata, ka ir svarīgi pārbaudīt papildināmību, lai pārliecinātos, ka Eiropas līdzekļus patiešām izmanto ar mērķi papildināt ar valstu līdzekļiem īstenotās programmas, nodrošinot Eiropas Savienības rīcībai patiesu pievienoto vērtību;

—

atbalsta priekšlikumu izstrādāt kopēju stratēģisku ietvaru un uzskata, ka ir nepieciešams, lai attīstības un ieguldījumu partnerības līgumi kļūtu par instrumentu, ar kuru nodrošināt valstu un ES pasākumu savstarpēju papildināmību; atgādina, ka to izstrādē plaši jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības.

Ziņotājs

Francesco MUSOTTO kgs (IT/AE), Sicīlijas reģionālās asamblejas loceklis

1.

uzsver, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 174. pantā (bijušajā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 158. pantā) ir noteikts: lai sekmētu saskaņotu attīstību visā tās teritorijā, Eiropas Savienība izstrādā un īsteno pasākumus ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanai. Savienība jo īpaši tiecas mazināt būtiskas dažādu reģionu attīstības līmeņa atšķirības un vismazāk attīstīto reģionu atpalicību;

2.

norāda, ka īpaša uzmanība ir veltāma lauku apvidiem, apvidiem, kurus skar rūpniecības restrukturizācija, kā arī reģioniem, kuros ir būtiski vai pastāvīgi nelabvēlīgi dabas apstākļi vai demogrāfiska atpalicība, piemēram, galējiem ziemeļu reģioniem ar mazu iedzīvotāju blīvumu, kā arī salām un pārrobežu un kalnu reģioniem. Jāatbalsta arī pārējo Eiropas reģionu centieni konkurētspējas nodrošināšanā un nostiprināšanā;

3.

uzsver, ka pilsētu rajoniem un reģioniem, kā arī galvaspilsētām un to reģioniem ir izšķiroša nozīme, jo tie ir izaugsmes virzītājspēks, īstenojot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus ekonomikas, vides un sociālajā jomā. Arī turpmāk jābūt iespējai integrētas pieejas ietvaros īstenot pasākumus pilsētu un problemātisko pilsētu rajonu sociālajai un ekonomikas stabilizācijai, atstājot reģioniem pienācīgu rīcības brīvību. Jāvadās no tā, ka pilsētu dimensija pati par sevi uzskatāma par atbilstīgu stratēģijai “Eiropa 2020”. Būtu jāatvieglo arī pilsētu un piepilsētu reģionu sadarbība dalībvalsts funkcionālajās zonās, minētajā nolūkā iekļaujot attiecīgus noteikumus nākamajās struktūrfondu regulās;

4.

atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumu, kas minēts paziņojumā par stratēģijai “Eiropa 2020” paredzēto budžetu (1) un kas paredz ieviest pārejas reģionu kategoriju. Vienlaikus Komiteja vērš uzmanību uz to, ka arī reģioniem, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju pašreizējā finanšu plāna periodā ir pārsniedzis 75 % no vidējā ES rādītāja, jādod iespēja izmantot līdzekļus ieguldījumiem infrastruktūrā, lai minētajiem reģioniem ļautu nostiprināt pašreizējā plānošanas periodā gūto pievienoto vērtību. Tāpat energoefektivitātes mērķis jāattiecina arī uz efektīviem transportlīdzekļiem, tostarp dzelzceļa transportu un attiecīgo infrastruktūru;

5.

atgādina, ka LESD 349. pantā atzīts attālāko reģionu īpašais stāvoklis un pamatota nepieciešamība pielāgot ES tiesību aktus, kad tie tiek piemēroti šiem reģioniem, un vajadzības gadījumā pieņemt īpašus pasākumus, it īpaši kohēzijas politikas jomā;

6.

piekrīt Komisijas piektajā ziņojumā par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju (2) izklāstītajam principam, ka kohēzijai arī turpmāk jābūt attīstības politikai, ko attiecina uz visu Savienības teritoriju un tātad arī uz visiem tās reģioniem;

7.

tāpēc uzskata, ka Eiropas kohēzijas politikai, kas ir dažādos teritoriālos līmeņos īstenotu publisko pasākumu neatņemama sastāvdaļa, arī turpmāk jāpiešķir fundamentāla nozīme visas Eiropas Savienības teritorijas harmoniskas attīstības veicināšanā, jo tā palīdz mazināt relatīvi mazāk attīstīto reģionu atpalicību, piešķirot tiem lielāko daļu pieejamo resursu, un vienlaikus dod iespēju stimulēt un nostiprināt visu reģionu konkurētspēju;

8.

ir pārliecināta, ka ekonomiskās, sociālās un teritoriālās atšķirības, kas joprojām vērojamas Eiropas Savienībā, ir mazināmas tikai tad, ja valstu un Eiropas līmeņa pasākumi, ko iedvesmojušas patiesas solidaritātes vērtības, būs integrēti, sinerģiski un savstarpēji papildinoši;

9.

uzskata, ka šiem principiem daudzējādā ziņā var būt izšķiroša nozīme, tostarp šādu mērķu sasniegšanai:

10.

uzskata, ka kohēzijas politika, kas ir cieši saistīta ar dažādos teritoriālos līmeņos īstenotiem publiskiem pasākumiem, ir efektīvākais instruments, ar ko nodrošināt solidāru atbalstu mazāk attīstītajiem reģioniem un vienlaikus palīdzēt rosināt izaugsmi un uzplaukumu visā Savienības teritorijā. Komiteja norāda, ka kohēzijas politika ir sekmējusi IKP pieaugumu Eiropā kopumā, veicinājusi jaunas infrastruktūras izveidi, tādējādi paplašinot Eiropas reģionu sasniedzamību, uzlabojusi vides aizsardzību. Ieguldot ilgtspējīgās nodarbinātības stratēģijās un ņemot vērā darba tirgus prasības, ir radušās pilnīgi jaunas profesijas, iepriekšējās ir mainījušās un tradicionālās profesijas ir izzudušas. Radīt kvalitatīvas darba vietas nozīmē, ka tiek nodrošināta cilvēku personīgā apmierinātība, paveiktajam atbilstošs atalgojums, veselības veicināšana darba vietā un darba vide, kuru var labāk savienot ar ģimenes dzīvi. Šādi paaugstinot kvalitāti darba jomā, tiek palielināts darba vietas pievilcīgums, kas labvēlīgi ietekmē vietējo uzņēmējdarbību un tādējādi var palīdzēt palielināt ES reģionu konkurētspēju;

11.

uzsver, ka, par spīti ievērojamajiem sasniegumiem attīstības atšķirību mazināšanā, nesenās ekonomikas un finanšu krīzes dēļ atšķirības starp Eiropas reģioniem un pašos reģionos varētu kļūt vēl redzamākas; uzsver, ka šī situācija ir vēl vairāk saasināta valstīs, kas saņem atbalstu no Eiropas finanšu stabilizācijas mehānisma (EFSM) un maksājumu bilances mehānisma, kas paredz, ka reģionālās atšķirības ir otršķirīgs faktors centienos izpildīt nosacījumus un prasības, kuras attiecas uz valsts līmeni;

12.

norāda, ka, salīdzinot ar turīgākajiem reģioniem, mazāk attīstītajiem nav tik daudz iespēju ieguldīt savus resursus, un tāpēc šos reģionus var vairāk apdraudēt ārēji satricinājumi, kas pašreizējā krīzes laikā, kura ilgums nav paredzams, var negatīvi ietekmēt to, kas jau sasniegts. Šajos reģionos ES nodrošinātais finansējums, kas papildina valsts līmeņa pasākumus, ir galvenais faktors, kas publiskajā sektorā ļauj garantēt zināmu investīciju stabilitāti un tātad ir būtiski svarīgs priekšnoteikums ekonomikas atveseļošanai;

13.

uzsver, ka Eiropas kohēzijas politikai raksturīgs plaša mēroga redzējums, kas ietver gan mazāk attīstīto reģionu ekonomikas attīstību, gan atbalstu sociāli neaizsargātākajām sabiedrības grupām, gan sociāli un ekoloģiski ilgtspējīgu attīstību, gan cieņu pret teritoriālajām un kultūras īpatnībām, tāpēc visos šajos aspektos kohēzijas politika var kalpot kā vadlīnijas arī valsts līmeņa pasākumiem, kuru mērķi sakrīt ar kohēzijas mērķiem;

14.

tādēļ uzsver, ka jaunās kohēzijas politikas rīcībā arī turpmāk jābūt nepieciešamajiem resursiem, lai varētu sekmēt patiesu ekonomisko un sociālo līdzsvaru starp Eiropas reģioniem, nostiprinot un savstarpēji papildinot valsts līmeņa, reģionālos un vietējos pasākumus. Tāpēc ES budžeta līdzekļu pietiekama daļa arī turpmāk jāpiešķir piemērotu atbalsta pasākumu finansēšanai tajos ES reģionos, kuri nav tik attīstīti kā pārējie;

15.

uzsver, ka jaunajā kohēzijas politikā jāņem vērā pārrobežu sadarbība. Dalībvalstu pierobežas reģionos jāparedz atbalsta veidi, kas veicinātu sadarbību ar ES ārējās robežas kaimiņvalstīm, it īpaši starp valstīm un reģioniem, kuru ekonomiskās attīstības līmenis ir ļoti atšķirīgs; turklāt uzskata, ka kopējas teritoriālās telpas radīšanai pierobežas reģionos ir vajadzīgs sistemātisks un selektīvs atbalsts ES līmenī ne vien tādēļ, lai pastiprinātu teritorijas plānošanas politiku, bet arī tālab, lai īstenotu attīstības kopprojektus;

16.

atzīst, ka IKP uz vienu iedzīvotāju reģionālā līmenī ir nozīmīgs ekonomikas izaugsmes rādītājs, taču pauž cerību, ka sadarbībā ar vietējo un reģionālo līmeni ir iespējams izstrādāt arī papildu rādītājus, kas ļautu konstatēt sākotnējo situāciju attiecīgajā reģionā un līdz ar to uzskatāmāk parādītu, kā veicas ar atšķirību mazināšanu starp Eiropas Savienības reģioniem un pašos reģionos (3), un tādējādi dotu skaidrāku priekšstatu par katra reģiona attīstības līmeni un konkrētām sociālās un teritoriālās kohēzijas problēmām;

17.

uzsver arī to, ka paredzamais pārskata periods, ko paredzēts izmantot, lai noteiktu reģionu atbilstību līdzekļu saņemšanai saskaņā ar jauno ES kohēzijas politiku no 2014. gada (IKP uz vienu iedzīvotāju reģionālajā līmenī laika posmā no 2007. līdz 2009. gadam), neatspoguļos ekonomikas krīzes un tās dēļ veikto taupības pasākumu patieso ietekmi ES reģionos; tāpēc aicina pielikt visas nepieciešamās pūles, lai apsvērumos par resursu piešķiršanu izmantotu jaunākus datus par reģionālo IKP un tā attīstības tendencēm, un aicina plānošanas periodā izstrādāt progresīvākus pārskatīšanas mehānismus;

18.

uzskata: lai sekmīgi īstenotu Eiropas kohēzijas politiku un valstu reģionālās attīstības politiku, vajadzīga piemērota institucionālā vide, efektīva publiskā pārvalde un produktīva dažādu pārvaldības līmeņu partnerība, kas ļautu gan izstrādāt saskaņotas un integrētas vidēja termiņa un ilgtermiņa attīstības stratēģijas, gan izveidot šādu stratēģiju pamatu, proti, daudzgadu plānošanas sistēmu;

19.

pauž viedokli, ka, neraugoties uz atšķirībām valstu tiesiskajā regulējumā, kohēzijas politika, kas ir cieši saistīta ar publiskiem pasākumiem dažādos varas līmeņos, var rosināt dalībvalstis stiprināt savu institucionālo un administratīvo veiktspēju, kas tām nepieciešama, lai varētu garantēt finanšu resursu efektīvāku un racionālāku izmantošanu un tādējādi panākt maksimālu atdevi no tiem ieguldījumiem, kuru mērķis ir mazināt izaugsmes atšķirības;

20.

norāda, ka dažādās sistēmas, kas regulē Eiropas kohēzijas politikas un valstu reģionālās attīstības politikas īstenošanu, ir atkarīgas no katras dalībvalsts īpašajiem apstākļiem, kā arī no institucionālā konteksta un kompetences jomu dalījuma attiecīgajā valstī, un tātad arī no to decentralizācijas līmeņa, no tā, cik lielā mērā tiek īstenots daudzlīmeņu pārvaldības princips, un tāpat arī no reģionālās un vietējās pieredzes teritoriālās attīstības jomā un no programmu ģeogrāfiskā mēroga (4);

21.

uzskata: tur, kur valsts līmeņa un Eiropas līmeņa pasākumu īstenošanas sistēmas ir atšķirīgas, dažādajiem attiecīgajiem pārvaldības līmeņiem jāsadarbojas ciešāk, tādējādi izvairoties no efektivitāti kavējošas pārklāšanās, jo, integrēti plānojot visus attiecīgajā teritorijā īstenojamos attīstības stimulēšanas pasākumus un rūpīgi koordinējot pārvaldību, pakāpeniski ir iespējams sasniegt optimālu sinerģiju; šajā saistībā uzskata, ka būtu ieteicams pastiprināt dažādu pārvaldības līmeņu dialogu un tālāko sadarbību ar mērķi nodrošināt lielāku saskaņu un papildināmību starp dažādiem valsts un Eiropas līmeņa pasākumiem;

22.

atbalsta šādu pieeju: lai efektīvāk sekmētu reģionu kohēziju un konkurētspēju, darbības, kuru mērķis ir mazināt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās atšķirības, jābalsta uz integrētiem pasākumiem, kuri ir orientēti uz rezultātiem un kuru plānošanā ir ņemta vērā problēmu teritoriālā dimensija;

23.

uzsver, ka teritoriālā kohēzija, kas kā jauns politisks mērķis ir iekļauta Lisabonas līgumā, ir kļuvusi par tikpat nozīmīgu prioritāti kā ekonomiskā un sociālā kohēzija, un tāpēc teritoriālā dimensija ciešāk jāiekļauj visās politikas jomās, kuras ievērojami ietekmē teritoriju attīstību, un īpaša uzmanība jāpievērš šo politikas jomu teritoriālās ietekmes sistemātiskai novērtēšanai; uzskata, ka tādēļ ir lietderīgi izveidot atbilstošu uzraudzības sistēmu, lai pastāvīgi pārraudzītu, kā tiek sadalīti publiskie līdzekļi, ko var izmantot kohēzijas mērķiem ES teritorijās;

24.

norāda, ka visu līmeņu publisko administrāciju iesaistīšana tādu pasākumu stratēģiskajā plānošanā un īstenošanā, kuru mērķis ir samazināt ekonomiskās un sociālās attīstības atšķirības, var nodrošināt to, ka īstenotajos pasākumos ir ņemtas vērā teritoriālās īpatnības un attiecīgajās teritorijās pieejamās zināšanas, kas ir nepieciešamas, lai visoptimālāk izmantotu šo teritoriju potenciālu, koncentrētu resursus un pēc iespējas palielinātu publisko pasākumu efektivitāti;

25.

norāda, ka problēmjautājumi, piemēram, cīņa pret klimata pārmaiņām, energoapgādes drošība, globalizācija, attiecības starp pilsētu un lauku rajoniem, demogrāfiskās pārmaiņas un migrācija, ietekmē teritorijas ļoti dažādi, un tāpēc ir nepieciešami risinājumi, ko plāno un īsteno reģionālā un vietējā līmenī, ievērojot subsidiaritātes principu;

26.

norāda, ka saskaņā ar partnerības principu valstu un Eiropas pasākumu sekmīga īstenošana būs atkarīga no atbilstoši attiecīgās valsts tiesībām kompetento vietējā un reģionālā līmeņa lēmējinstitūciju iesaistīšanas, kā arī no tā, kādā mērā pasākumu plānošanā, noteikšanā un īstenošanā būs iesaistīti ekonomikas un sociālās jomas partneri un citu jomu pārstāvji;

27.

atzīst, ka Eiropas teritoriju attīstība ir jāsekmē arī publisko finanšu stingras ierobežotības apstākļos, tāpēc maksimāli jāpalielina efektivitāte un rezultativitāte, un tādēļ atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumu apstiprināt pieeju, kas vairāk orientēta uz rezultātiem, ļaujot pietiekami elastīgi izvirzīt skaidrus un kvantitatīvi izsakāmus mērķus un noteikt plānotajiem pasākumiem atbilstošus izmērāmus rādītājus, lai plānošanas periodā būtu iespēja veikt novērtēšanu;

28.

neiebilst pret principu ieviest struktūrfondu izmantošanas a priori nosacījumus, ja tie ir stingri un tieši saistīti ar Eiropas Savienības kohēzijas politikas efektivitātes palielināšanu un spēj uzlabot programmu īstenošanu un veiktspēju, kā arī sekmē uz attīstību orientēto pasākumu integrāciju;

29.

uzsver, ka šādi nosacījumi tomēr nedrīkst kavēt ar struktūrfondiem saistītu programmu uzsākšanu, jo tādējādi ievērojami samazinātos ar valstu resursiem īstenoto pasākumu, kuru mērķis ir papildināt Eiropas pasākumus, gaidītie rezultāti;

30.

Komiteja saglabā tiesības izteikt papildu apsvērumus, kad Eiropas Komisija būs publicējusi savu priekšlikumu šajā jautājumā;

31.

neatbalsta Komisijas priekšlikumu par nosacījumiem saistībā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu, jo tie rada risku, ka tiek “sodītas” reģionālās un vietējās pašvaldības, lai arī tās nav atbildīgas par to, ka dalībvalstis nav ievērojušas saistības (5), un tiktu apstādināts vai kavēts attīstības process un nelabvēlīgi ietekmēti sasniegtie rezultāti;

32.

norāda, ka dažādi faktori var iespaidot Eiropas fondu optimālu izmantošanu tajās jomās un nozarēs, kas visvairāk sekmē izaugsmi, tādējādi ierobežojot fondu iespējamo ietekmi noteiktajā teritorijā (6). Tāpēc ir svarīgi pārbaudīt papildināmību, lai garantētu, ka līdzekļus izmanto ar mērķi papildināt ar valstu līdzekļiem īstenotās programmas, nodrošinot Eiropas Savienības rīcībai patiesu pievienoto vērtību;

33.

tāpēc uzsver, ka ir lietderīgi efektīvāk uzraudzīt struktūrfondu papildinošo lomu un nodrošināt, ka ar Eiropas pasākumiem tiek īstenotas papildu un papildinošas iniciatīvas, kas atbilstoši valstu noteikumiem tiek veiktas reti vai nepietiekamā apmērā;

34.

uzskata, ka Eiropas kohēzijas politikas efektivitāte un rezultativitāte ir atkarīga arī no procedūru vienkāršošanas, lai pēc iespējas samazinātu ar reglamentējumu saistīto un administratīvo slogu, kas gulstas uz līdzekļu saņēmējiem. Vienkāršākas procedūras ir svarīgs priekšnoteikums resursu efektīvai izmantošanai. Tāpēc Komiteja aicina Eiropas Komisiju ieteikt dalībvalstīm kopā ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām izskatīt un iesniegt priekšlikumus par ES noteikumu labāku saskaņošanu ar dalībvalstu noteikumiem (attiecībā uz principiem, termiņiem un procedūrām), par prioritāti nosakot rezultātus un radīto ietekmi un vienlaicīgi nepieļaujot, ka rodas nevienlīdzīgi noteikumi līdzekļu izmantošanai dažādās dalībvalstīs;

35.

atzīst “Eiropa 2020” — stratēģijas gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei — nozīmi un atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumā “Reģionālā politika, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā līdz 2020. gadam” (7) veikto analīzi, saskaņā ar kuru stratēģijā izvirzīto mērķu sasniegšana lielā mērā būs atkarīga no vietējā un reģionālajā līmenī pieņemtajiem lēmumiem;

36.

uzskata, ka kohēzijas politika var dot nozīmīgu ieguldījumu stratēģijā “Eiropa 2020”, bet nedrīkst tikt absorbēta stratēģijā, un norāda, ka tai ir svarīga atbalsta funkcija Eiropas Savienības harmoniskā attīstībā, jo tā palīdz mazināt ekonomiskās un sociālās atšķirības saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 174. pantu. Tāpēc abiem īstenošanas procesiem arī turpmāk jābūt savstarpēji neatkarīgiem, jo katrs no tiem tiecas uz konkrētiem mērķiem, kuri pilnībā nepārklājas, lai arī integrācijas un savstarpējas papildināmības ietvaros notiek šo procesu mijiedarbība;

37.

atbalsta Piektajā ziņojumā par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju iekļauto priekšlikumu izstrādāt kopēju stratēģisku ietvaru, kurā ietverti struktūrfondi un citi Eiropas teritoriālās attīstības fondi, tas ir, Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), Eiropas Sociālais fonds (ESF), Kohēzijas fonds, Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) un Eiropas Zivsaimniecības fonds (EZF), kaut arī katram ir savi līdzekļi un savi konkrēti noteikumi. Komiteja uzskata, ka ir ļoti vēlams ietvert struktūrpolitikai paredzētos Eiropas fondus vienotā attīstības stratēģiskajā sistēmā, kas ļautu tos labāk koordinēt;

38.

uzskata, ka saistībā ar notiekošajām debatēm par turpmākajām struktūrfondu regulām ir nepieciešams, lai uz kopējo stratēģisko ietvaru balstītie attīstības un ieguldījumu partnerības līgumi kļūtu par instrumentu, ar kuru nodrošināt valstu un ES pasākumu savstarpējo papildināmību, kuras mērķis, kā jau minēts, ir mazināt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās atšķirības, nosakot ieguldījumu prioritātes, valsts un Eiropas līdzekļu sadali, saskaņotus noteikumus un sasniedzamos mērķus;

39.

tomēr uzsver, ka atbilstoši daudzlīmeņu pārvaldības principiem šādi līgumi jāizstrādā un jāīsteno, plaši iesaistoties vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tas ir, iestādēm, kas ir atbildīgas par pasākumu īstenošanu un vadību vietējā līmenī, nevis vienkārši starp dalībvalstīm un Eiropas Komisiju, ar mērķi efektīvāk koordinēt un sinhronizēt dažādas politikas programmas un stiprināt ne tikai operatīvo, bet arī stratēģisko pārvaldību;

40.

uzskata, ka attīstības un ieguldījumu partnerības līgumi atkarībā no attiecīgo dalībvalstu konkrētajiem apstākļiem var būt piemērota teritoriālo līgumu, kurus Reģionu komiteja atbalsta saistībā ar valstu reformu programmām, īstenošanas izpausme;

41.

uzskata, ka savstarpēji koordinēti valsts reģionālās attīstības politikas un Eiropas kohēzijas politikas pasākumi uzskatāmi atspoguļotu pasākumu koncentrācijas principu, maksimāli izmantojot sinerģiju starp dažādiem instrumentiem, kas darbojas vienā un tajā pašā teritorijā, un ņemot vērā to savstarpējo atkarību. Tādējādi būtu iespējams nodrošināt ne tikai labāku koordināciju starp ERAF, ESF, Kohēzijas fonda, ELFLA un EZF izmantošanas jomām, bet arī starp minētajām jomām un valsts pasākumiem, ar kuriem īsteno tādus pašus attīstības mērķus;

42.

uzskata arī, ka ir stratēģiski svarīgi neaplūkot valsts reģionālās attīstības politikas un Eiropas kohēzijas politikas pasākumus atrauti no nozaru politikām, jo ir svarīgi nodrošināt pasākumu lielāku saskaņotību, savstarpējās saiknes un sinerģiju. Daudzās nozarēs publiskie politikas pasākumi izraisa savstarpēji atkarīgu efektu, un labi koordinēta to īstenošana var palielināt to kopējo ietekmi (8);

43.

uzskata, ka tādējādi tiktu atvieglota programmu pieskaņošana konkrētiem izvirzītajiem mērķiem, proti, varētu koncentrējoties uz funkcionējošiem politikas instrumentiem un esošajiem finanšu resursiem, kas paredzēti minēto mērķu sasniegšanai, un prioritātes atbalstāmajām jomām, ieguldījumiem un Eiropas Savienības līdzekļu piešķiršanai tiktu noteiktas, pamatojoties uz katra reģiona resursu analīzi. Ar šādu pieeju varētu optimāli izmantot gan katra reģiona potenciālu, gan tā izpratni par savām konkrētajām prioritātēm.

11.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 9/29

—

uzsver, ka Eiropas jaunās rūpniecības politikas veiksmīga īstenošana ir atkarīga no efektīvas politikas tādās jomās kā ekonomikas nosacījumi un pārvaldība, konkurētspēja, ieguldījumi un finanšu nozares struktūra, inovācija un pētniecība, enerģija un resursi, digitalizācijas programma, jaunas kvalifikācijas un darba vietas utt.;

—

uzsver, ka Eiropas rūpniecības pārveides procesā uzņēmējiem jādod lielāka rīcības brīvība attiecībā uz to nodarbinātības stratēģijām, ja tie potenciāli skartajās nozarēs pienācīgi aizsargā darba ņēmējus, nodrošinot stabilus ienākumus; jāpiedāvā arī tādas iespējas kā pārcelšana citā darbā, pārkvalificēšanās un atbalsts pašnodarbinātībai. Mūžizglītība nodarbinātības laikā ir svarīgākais elements, lai nodrošinātu to, ka daudz iedzīvotāju ir piemēroti nodarbinātībai, un maksimāli saīsinātu bezdarbnieka statusā pavadīto laiku, kā arī sniegtu uzņēmumiem jaunas prasmes, kas ļautu tiem strauji pielāgoties tirgus pārmaiņām. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir liela nozīme minēto pasākumu koordinēšanā. Turklāt šajā sakarā efektīvāk jāizmanto Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda (FEAG) līdzekļi;

—

aicina palielināt Eiropas Savienības vietējo un reģionālo pašvaldību lomu stratēģijas “Eiropa 2020” pilnveidē un īstenošanā un paziņojumā norādīto mērķu sasniegšanā. Atkārtoti uzsver Eiropas Savienības vietējo un reģionālo pašvaldību būtisko nozīmi rūpniecības politikas sekmēšanā un ekonomikas attīstībā, jo pašvaldības atrodas tuvu iedzīvotājiem un pārzina rūpniecības struktūru, kā arī problēmas, kuras skar uzņēmumus;

—

aicina dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības izstrādāt teritoriālos līgumus valstu līmenī, lai sagatavotu un īstenotu valstu reformu plānus, kā arī kopīgi izvērtētu progresu. Tas ļaus tām saskaņot un koncentrēt centienus un politiskās programmas, kas vērstas uz stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīto mērķu sasniegšanu, tādējādi sniedzot ievērojamu ieguldījumu šo mērķu īstenošanā.

Ziņotājs

Patxi LÓPEZ kgs (ES/PSE), Basku Zemes valdības priekšsēdētājs

Atsauces dokuments

“Komisijas Paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai — Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetam: prioritāte konkurētspējai un ilgtspējai”

COM(2010) 614 galīgā redakcija

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas apņemšanos izveidot spēcīgu, konkurētspējīgu un uz ilgtspējīgu izaugsmi vērstu Eiropas rūpniecību, lai panāktu ekonomikas atlabšanu, kā norādīts paziņojumā “Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetam: prioritāte konkurētspējai un ilgtspējai” (1) saskaņā ar vienu no septiņām stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvām;

2.

uzsver, ka Eiropas jaunās rūpniecības politikas veiksmīga īstenošana ir atkarīga no efektīvas politikas tādās jomās kā ekonomikas nosacījumi un pārvaldība, konkurētspēja, ieguldījumi un finanšu nozares struktūra, inovācija un pētniecība, enerģija un resursi, digitalizācijas programma, jaunas kvalifikācijas un darba vietas utt.;

3.

tādēļ ierosina stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvu plašāku integrāciju un koordinēšanu;

4.

izsaka nožēlu, ka šīs septiņas pamatiniciatīvas tikušas izstrādātas, neņemot vērā to ietekmi uz budžetu un to īstenošanas prasības;

5.

uzsver, ka Eiropas līmeņa rīcība dos patiesu pievienoto vērtību, lai risinātu pasaules mēroga problēmas un sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus, apvienojot centienus un sinerģijas saskaņotā pieejā;

6.

norāda, ka strukturālās pārmaiņas pasaulē liecina par vispārējām problēmām, kas strauji izplatās un ietekmē gan dalībvalstis, gan vietējās un reģionālās pašvaldības; apstākļos, kad pasaule ir arvien atvērtāka un palielinās savstarpējā atkarība, ir jāizstrādā stratēģiski un tehnoloģiski nozīmīgi instrumenti, lai reaģētu ātri un koordinēti;

7.

norāda, ka saistībā ar jaunajiem konkurences kritērijiem rodas jautājumi par Eiropas Savienības ekonomikas lomu pasaulē, un ir vajadzīgs spēcīgs stimuls stratēģijā “Eiropa 2020”, lai Eiropas Savienības ekonomika atgūtu savu pozīciju; rūpniecībai jākļūst par būtiski svarīgu izaugsmes virzītājspēku;

8.

atbalsta visaptverošas ilgtspējas koncepciju, kas līdzsvaro saimniecisko, sociālo un vides komponentu. Vides aizsardzība un atjaunošana, enerģētika, resursu efektīva pārvaldība, kā arī sociālās vajadzības saistībā ar iedzīvotāju novecošanu un aprūpes nodrošināšanu apgādājamajiem rada nozīmīgu potenciālu ekonomikas attīstībai. Stimulējot pasaules līmenī konkurētspējīgu rūpniecību, ir jāņem vērā atbilstība saimnieciskajai un sociālajai attīstībai, kā arī vides prasības;

9.

aicina Eiropas Komisiju vairāk uzsvērt to, ka attīstības līmeņi ir dažādi, un novērst Eiropas Savienībā vēl aizvien pastāvošo nelīdzsvarotību. Lai to panāktu, rūpniecības politika neapšaubāmi ir viens no instrumentiem, kas jāizmanto. Dalībvalstu, kā arī vietējo un reģionālo pašvaldību relatīvās pozīcijas attiecībā uz stratēģijā “Eiropa 2020” iekļautajiem pieciem mērķiem būtiski atšķiras, un ekonomikas krīze tās skar dažādā mērā;

10.

uzsver, ka Eiropas rūpniecības pārveides procesā uzņēmējiem jādod lielāka rīcības brīvība attiecībā uz to nodarbinātības stratēģijām, ja tie potenciāli skartajās nozarēs pienācīgi aizsargā darba ņēmējus, nodrošinot stabilus ienākumus; jāpiedāvā arī tādas iespējas kā pārcelšana citā darbā, pārkvalificēšanās un atbalsts pašnodarbinātībai. Mūžizglītība nodarbinātības laikā ir svarīgākais elements, lai nodrošinātu to, ka daudz iedzīvotāju ir piemēroti nodarbinātībai, un maksimāli saīsinātu bezdarbnieka statusā pavadīto laiku, kā arī sniegtu uzņēmumiem jaunas prasmes, kas ļautu tiem strauji pielāgoties tirgus pārmaiņām. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir liela nozīme minēto pasākumu koordinēšanā. Turklāt šajā sakarā efektīvāk jāizmanto Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda (FEAG) līdzekļi;

11.

aicina palielināt Eiropas Savienības vietējo un reģionālo pašvaldību lomu stratēģijas “Eiropa 2020” pilnveidē un īstenošanā un paziņojumā norādīto mērķu sasniegšanā. Daudzām vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir plašas zināšanas un pieredze ekonomikas un rūpniecības attīstības jomā un citās politikas jomās, kas tieši saistītas ar konkurētspēju. Vietējo un reģionālo pašvaldību tuvums lēmumu pieņēmējiem un galvenajām saimnieciskajā darbībā iesaistītajām pusēm tām ļauj publiskās politikas jomas pārvaldīt ar lielāku efektivitāti;

12.

šajā sakarā atbalsta teritoriālo līgumu izstrādi starp reģioniem un dalībvalstīm, lai vienotos par kopīgu koncepciju stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīto mērķu īstenošanai. Mērķu saskaņošana, kopīgas stratēģijas un finansēšana rūpniecības politikas jomā ļaus sekmēt saimniecisko izaugsmi;

13.

atzīst, ka reģionu un pilsētu tautsaimniecības attīstības sekmēšanā liela nozīme ir vietējiem dalībniekiem (2). Tie dod stimulu rūpniecībai, un to darbība ir būtiski svarīga, lai Eiropas Savienības rūpniecības politikā ciešāk iesaistītos uzņēmumi, sociālie partneri un iedzīvotāji;

14.

aicina Eiropas Komisiju izstrādāt īpašu grafiku katrai paziņojumā minētajai prioritātei, lai atvieglotu jaunās rūpniecības politikas piemērošanas uzraudzību;

15.

ierosina Eiropas Komisijai sadarbībā ar Reģionu komiteju izstrādāt procedūru rūpniecības politikas īstenošanas jomā panāktā progresa periodiskai uzraudzībai un novērtēšanai, lai radītu sinerģijas un kopīgi izmantotu resursus kopīgam mērķim, un tādēļ aicina noteikt kvantitatīvus un kvalitatīvus rādītājus rūpniecības politikas attīstības vērtēšanai, iekļaujot tādus aspektus kā darba vietu radīšana, konkurētspēja, ilgtspējīga attīstība un progress inovācijas jomā;

16.

atzinīgi vērtē to, ka atbilstoši šai iniciatīvai galvenā loma Eiropas izaugsmes modelī ir paredzēta rūpniecībai kā izšķiroši svarīgai tautsaimniecības nozarei, ņemot vērā tās būtisko ietekmi uz citām saimnieciskajām darbībām;

17.

atzīst, ka pašas rūpniecības koncepcija ir pilnveidojusies, sasniedzot tādu ekonomikas attīstības posmu, kur lielu nozīmi ieguvusi tā sauktā “izkliedētā rūpniecība” vai jaunā rūpniecība, kuras attīstībai ir vajadzīgi pakalpojumi ar augstu pievienoto vērtību;

18.

norāda, ka nozaru pieeja rūpniecības politikai ir jāpaplašina, pārveidojot šo politikas jomu par konkurētspējas politiku ar vispusīgu pieeju aktīvam uzņēmumu atbalstam, jo to prasa jaunais rūpniecības pārmaiņu konteksts;

19.

uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jāiegulda jomās, kurās ir lielāks sociāli ekonomiskais potenciāls, un aicina pievērst lielāku uzmanību uz zināšanām balstītas ES ekonomikas pārdomātai attīstībai, kā arī stratēģiskiem ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā, uz zinātni un tehnoloģiju virzītai apmācībai un ar tehnoloģiju nesaistītai inovācijai;

20.

norāda, ka ES rūpniecība ir ļoti atkarīga no izejmateriāliem un stratēģiskiem resursiem, kas kļūst aizvien dārgāki, grūtāk pieejami un ir atkarīgi no starptautiskās politiskās konjunktūras;

21.

atkārtoti uzsver, ka par vienu no galvenajiem uzdevumiem jāizvirza ekonomikas izaugsmes atsaistīšana no lielāku resursu izmantošanas;

22.

tādēļ uzskata, ka procesu izstrāde šo resursu efektīvākai pārvaldībai, izejmateriālu aizstāšana, kā arī turpmāka alternatīvo enerģijas veidu nostiprināšana un izmantošana būtu jāizvirza par ES rūpniecības politikas stratēģisku prioritāti;

23.

atgādina, ka demogrāfiskās izmaiņas būs saistītas ar jauniem patēriņa modeļiem. Līdz ar iedzīvotāju novecošanu attīstītajās valstīs aizvien palielināsies pieprasījums pēc jauniem sociālā atbalsta veidiem, bet tas būs arī iespēju avots rūpniecībai un pakalpojumu nozarei. Vidusslāņa izaugsme jaunietekmes valstīs būs vēl viena potenciāla iespēja attīstībai un inovācijai;

24.

atzīst jaunietekmes valstu nozīmi jaunajā ekonomiskās ģeogrāfijas kartē, kas patlaban iezīmējas. Jaunietekmes valstīm ir būtiska nozīme gan kā pievilcīgiem tirgiem ar spēcīgu izaugsmi, gan kā jaunu tiešo ieguldījumu plūsmas saņēmējām un pieprasījuma veidotājām tehnoloģiju, pētniecības un izstrādes jomā;

25.

piekrīt viedoklim, ka steidzami jāīsteno strukturālas reformas, ņemot vērā būtiskās pārmaiņas, kas ietekmē uzņēmējdarbības vidi, un norāda uz to, ka pasaules līmenī veidojas jauns konkurences modelis, kurā izšķirīga nozīme ir jaunietekmes valstīm, tehnoloģijai, prasmēm IKT jomā, kā arī pārejai uz zemas oglekļa emisijas ekonomiku;

26.

aicina novērst apgrūtinājumus, kuri ierobežo uzņēmumu izaugsmi, kā arī meklēt risinājumus un uzņēmumu sadarbības un apvienošanās iespējas. Ar internacionalizāciju, inovāciju un ilgtspēju saistītos uzdevumus nav iespējams risināt vienatnē vai nošķirtībā;

27.

uzsver, ka būtu jārada iespējas, lai uzņēmumi panāktu efektīvu dimensiju īpašās nišās. Arī Eiropas Savienībā kādā nišā varētu būt starptautiski MVU. Specializācija neapšaubāmi ir viens no stratēģiskajiem aspektiem, kas noteiks uzņēmumu konkurētspēju, un tiem būs jāizstrādā mūsdienīgāki produkti un pakalpojumi, kas vērsti uz īpašiem tirgus segmentiem un kuriem ir lielāka pievienotā vērtība;

28.

uzsver nepieciešamību steidzami apmācīt darbiniekus un paaugstināt viņu kvalifikāciju, kā arī radīt labvēlīgus un pievilcīgus apstākļus, kas mudinātu strādāt uz zināšanām balstītā rūpniecībā, ņemot vērā darbaspēka trūkumu jomās, kas nākotnē būs stratēģiski nozīmīgas, piemēram, zinātnē un pētniecībā, inženierzinātnēs, veselības aprūpē un matemātikā. Darba ņēmēju kompetences, prasmes un zināšanas ir pastāvīgi jāpilnveido un jāveido atbilstoši jauno nozaru un tehnoloģiju pieprasījumam, lai labumu gūtu ne tikai rūpniecība, bet arī, lai darbu zaudējušie varētu ātri pielāgoties jaunām nozarēm un tehnoloģijām;

29.

norāda, ka ir jāsekmē arī daudzpusīgums un daudzdisciplināra pieeja, kā arī jāpievērš uzmanība tādām individuālajām prasmēm kā darbs komandā vai gatavība pārmaiņām, lai labāk pielāgotos rūpniecības vajadzībām;

30.

uzskata, ka ir svarīgi, lai mūsu rūpniecības nozares attīstītu “globalizācijas refleksu”, pielāgojoties jaunajai konkurences videi, kas ir starptautiska un pēc būtības mainīga. Globalizācija ir saasinājusi konkurenci, atverot tirgus jauniem konkurentiem, kuriem ir jaunas iespējas pārvietoties un iegūt informāciju;

31.

norāda, ka internacionalizācija ir izaicinājums visai sabiedrībai, ne tikai uzņēmumiem. Lai Eiropas uzņēmumi pārliecinoši atbalstītu internacionalizāciju un būtu konkurētspējīgi starptautiskā līmenī, arī iedzīvotājiem, augstskolām, apmācību centriem un zinātnes un tehnoloģiju struktūrām savā stratēģijā jāiekļauj kultūras un starptautiskās dimensijas aspekti;

32.

norāda, ka vērtību ķēde kļuvusi sadrumstalota, un tas liecina par atsevišķu reģionu teritoriālām priekšrocībām kāda noteikta produkta ražošanai vai pakalpojuma nodrošināšanai;

33.

aicina uzlabot kredītu pieejamību, atbalsta MVU finanšu foruma izveidi un uzsver, ka bankām un finanšu iestādēm jāveic starpnieku funkcijas atbildīgā un pārredzamā veidā, garantējot vislabāko saistību starp finanšu ekonomiku un reālo ekonomiku;

34.

aicina arī uzlabot finanšu tirgu darbību, īstenojot efektīvus pasākumus un turpinot ES uzsākto darbu, kura mērķis ir atbilstošā veidā regulēt finanšu tirgus, kā arī apkarot spekulācijas un mazināt banku sistēmas nestabilitāti, lai novērstu sistēmiskos riskus, veicinātu lielāku līdzsvaru un stabilitāti, kā arī palielinātu sabiedrības uzticību darījumiem;

35.

aicina īstenot Eiropas Investīciju bankas un ES vietējo un reģionālo pašvaldību ciešāku sadarbību, lai labāk atbalstītu ieguldījumus pētniecībā un izstrādē vietējā un reģionālajā līmenī;

36.

ierosina izstrādāt un īstenot konkurētspējas plānu ES līmenī, tajā definējot ES pamatnosacījumus rūpniecības politikas jomā;

37.

atkārtoti uzsver, ka konkurētspēja nav tikai uzņēmējdarbības vides, bet gan visas sabiedrības un visu to sistēmu problēma, kuras mijiedarbojas ekonomikas attīstības jomā. Konkurētspēja ietekmē iedzīvotājus, augstskolas, tehnoloģiju centrus, veselības aprūpes pakalpojumus utt., kā arī visas ražošanas nozares un darbības;

38.

tādēļ atbalsta sistēmisku pieeju rūpniecības politikai, tajā iekļaujot dažādas politikas, kas ietekmē konkurētspēju, un norāda, ka šāda pieeja būtu jāatspoguļo arī valstu, reģionālajā un vietējā līmenī. Lai ES rūpniecība kļūtu efektīvāka un produktīvāka, svarīgi ir arī uzlabot ES pozīciju tādās jomās kā transports, sociālā aizsardzība un patērētāju aizsardzība, finanšu starpniecība, enerģētika, vide, kā arī vienotais tirgus un tirdzniecības politika, un koordinēt visas šīs jomas kā vienotas “konkurētspējas ķēdes” posmus;

39.

uzskata arī, ka ar jauno rūpniecības politiku ir jāsekmē starpnozaru pieeja. Pēdējos gados plašāk tiek izmantotas tādas formulas, kas sekmē uzņēmumu sadarbību, izmantojot projektus klasteru ietvaros vai starp klasteriem, un viens no galvenajiem mērķiem ir visu vērtību ķēdē notiekošo darbību sagrupēšana un organizēšana pēc iniciatīvu veidiem; šīs formulas uzskata par tādu efektīvu sistēmu visā vērtību ķēdē, kura netraucē uzņēmumiem pieņemt neatkarīgus lēmumus. Turklāt, tā kā klasteri ir tieši saistīti ar teritoriju, kurā tie atrodas, jaunās rūpniecības politikas izstrādē ir jāņem vērā to neapšaubāmā reģionālā dimensija;

40.

atgādina, ka izaugsmes atsākšanās un darbavietu radīšana lielā mērā būs atkarīga no produktivitātes pieauguma gan ražošanas nozarē, gan jo īpaši uzņēmumiem sniegto pakalpojumu jomā;

41.

uzsver Eiropas Savienības MVU nozīmi; tajos ir nodarbinātas 2/3 rūpniecībā strādājošo. Tādēļ ES publiskā sektora politikā galvenā uzmanība jāpievērš principam “vispirms domāt par mazākajiem” (think small first), lai īpaši risinātu jautājumu par MVU vajadzībām, jo MVU ir galvenie ekonomikas jomas dalībnieki saistībā ar darbavietu radīšanu un ekonomikas izaugsmi. Būsim konkurētspējīgi tikai tad, ja mūsu MVU spēs konkurēt;

42.

tādēļ aicina paziņojumā vairāk uzsvērt tās iesaistītās puses, kuras sekmē tautsaimniecības attīstību vietējās un reģionālajās pašvaldībās; tām ir būtiska nozīme vietējā līmenī, jo tās sniedz atbalsta pakalpojumus, lai MVU būtu konkurētspējīgi;

43.

ierosina izstrādāt nepieciešamos pasākumus, kas nodrošinātu Mazās uzņēmējdarbības akta efektīvu piemērošanu, un uzsver, kā tā pēdējā pārskatīšanā kā prioritāte izvirzīti jautājumi par MVU izveidi un “lietpratīga regulējuma” izstrādi;

44.

piekrīt, ka jārada apstākļi, lai uzņēmumi varētu saņemt vislabākos pakalpojumus, jo tie būtiski ietekmē produktu un pakalpojumu kvalitāti un līdz ar to arī uzņēmumu konkurētspēju. Jāatbalsta tādi pasākumi, kas paaugstina veiktspēju un konkurenci starp uzņēmumu pakalpojumu sniedzējiem;

45.

atbalsta tādu pasākumu īstenošanu, kas atvieglotu inovācijas attīstību un uzņēmumu, jo īpaši MVU, vadības vienkāršošanu, mazinot administratīvo un juridisko slogu, kas ierobežo uzņēmumu konkurētspēju, un sekmējot, piemēram, “atbilstības pārbaužu” attiecināšanu uz rūpniecības politikas jomu, kā arī paplašinot un vispārinot to izmantošanu citās saistītās jomās;

46.

uzsver rūpniecības politikas teritoriālās dimensijas ietekmi, lai pielāgotu politikas mērķus konkrētiem apstākļiem, jo tas ir ļoti svarīgi līdzsvarotai un vienotai attīstībai, un aicina ievērot vajadzīgo atbilstību starp izskatāmo paziņojumu un tām pamatnostādnēm, kas atspoguļotas divos citos paziņojumos: “Reģionālās politikas ieguldījums stratēģijā “Eiropa 2020” paredzētajā gudrā izaugsmē” (3) un “Reģionālā politika, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā līdz 2020. gadam” (4);

47.

atbalsta nepieciešamību sekmēt pārdomātu specializāciju, lai rūpniecība kļūtu konkurētspējīgāka, un šim nolūkam aicina Eiropas pilsētas un reģionus izstrādāt savas inovācijas nišas. Jautājums par pārdomātu specializāciju sasaista paziņojumu par rūpniecības politiku un pamatiniciatīvu “Inovācijas Savienība”;

48.

uzskata, ka ir jāatbalsta tādu instrumentu integrācija, kas veicinātu klasteru izveidi Eiropas Savienībā, izstrādājot vienotu pieeju, kurā galvenā uzmanība būtu pievērsta izaugsmei un konkurētspējai, un papildus vienkāršai pieredzes apmaiņai tiktu veicināta konkrētu projektu īstenošana sadarbības gaisotnē. Šajā sakarā Eiropas Savienībai ir izšķiroša loma starpvalstu sadarbības stiprināšanā, kas atvieglo pasaules līmeņa klasteru izveidi;

49.

norāda, ka ES līmenī konkrētās jomās ir jāturpina izstrādāt stratēģiskus projektus, kas būtu tehnoloģiju nodošanas un sinerģiju radīšanas dzinējspēks, piemēram, tādās jomās kā videi nekaitīgu transportlīdzekļu rūpnieciska izstrāde, energoefektīvas ēkas un nākotnes ražotnes. Ir svarīgi sekmēt un padziļināt šāda veida iniciatīvas, izmantojot ilgtermiņa pieeju gadījumos, kad tās liecina par pievienoto vērtību Eiropas Savienības līmenī;

50.

uzskata, ka publiskās pārvaldes iestādes uzņēmumu konkurētspēju varētu sekmēt ar inovatīvu publisko iepirkumu starpniecību. Tādējādi publiskā iepirkuma noteikumi stimulētu inovāciju uzņēmumos, kas ieguvuši līgumslēgšanas tiesības, jo priekšroka tiktu dota inovatīviem un ilgtspējīgiem produktiem un pakalpojumiem, un tas uzlabotu sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti un pieejamību. Šajā sakarā tomēr jāizvairās no papildu administratīvā sloga, citādi mazie un vidējie uzņēmumi vairs nebūs ieinteresēti piedalīties publiskajā iepirkumā;

51.

aicina dalībvalstis un kompetentas vietējās un reģionālās pašvaldības sekmēt uzņēmējdarbības kultūru Eiropas sabiedrībā, it īpaši jauniešu vidū. Izglītības sistēmās būtu jāizstrādā apmācību programmas, kurās kā pamatprasmes uzsvērtas uzņēmējdarbības gara sekmēšana, risku uzņemšanās, spēja vadīt un radošums;

52.

norāda, ka mūsdienās ir svarīgi stiprināt ar globalizāciju saistītus aspektus: īpaši nozīmīgas ir valodu prasmes, gatavība ceļot un strādāt citās valstīs, kā arī atvērta uztvere, lai varētu kontaktēties ar dažādu kultūru pārstāvjiem;

53.

ierosina paziņojumā plašāk apskatīt jautājumu par tehnoloģijas stratēģiju un internacionalizācijas stratēģiju. Inovācija, tehnoloģija un internacionalizācija ir trīs koncepcijas, kuras viena otru papildina un ir savstarpēji saistītas, tāpēc jācenšas izstrādāt integrētu politiku;

54.

aicina izmantot pietiekami tālejošu un konkrētu pieeju, sagatavojot MVU turpmāko internacionalizācijas atbalsta stratēģiju. Minētajā stratēģijā īpaša uzmanība jāpievērš uzņēmumu sadarbības veicināšanai, kā arī starpnozaru kontaktu izveidei;

55.

aicina Eiropas Komisiju efektīvi īstenot pasākumus, kas ietverti paziņojumā “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises. Tirdzniecības politika kā ES stratēģijas “Eiropa 2020” (2010) pamatsastāvdaļa” (5), it īpaši saistībā ar sarunu programmu starptautiskajās iestādēs, kā arī padziļināt sadarbības stratēģiju. Šajā gadījumā ir izšķiroši svarīgi darboties Eiropas Savienības līmenī, lai palielinātu Eiropas rūpniecības ietekmi pasaulē;

56.

piekrīt Eiropas Komisijas viedoklim par konkurences politikas stratēģisko nozīmīgumu saistībā ar ES rūpniecības konkurētspēju un konkurenci, kas nerada negatīvu ietekmi uz iekšējo tirgu. Taisnīgas konkurences apstākļi, kas rada līdzvērtīgus nosacījumus, stimulē uzņēmumus pilnveidot savu darbu un sekmē privāto iniciatīvu. Ir ļoti svarīgi nodrošināt šīs politikas pareizu darbību un atbilstošā veidā piemērot to gan dalībvalstīs, gan vietējās un reģionālajās pašvaldībās;

57.

atkārtoti uzsver valsts sektora jauno lomu valsts un privātā sektora sadarbības iespēju meklēšanā, lai finansētu stratēģiskās infrastruktūras un liela apjoma ieguldījumus ražīgos uzņēmumos. Valsts un privātā sektora sadarbība būtu jāizmanto arī rūpniecības politikas izstrādē, lai varētu saskaņot intereses un īstenot konkrētus Eiropas līmeņa projektus, tādējādi efektīvāk izmantojot publiskos līdzekļus. Turklāt valsts un privātā sektora sadarbība, kurā iesaistītos dažādi pārvaldības līmeņi un pārvaldes iestāžu atbildīgās personas, uzlabotu politikas koordināciju un mazinātu nesaimnieciskumu;

58.

atzinīgi vērtē uzskatu, ka inovācija ir stratēģijas “Eiropa 2020” galvenā sastāvdaļa, un tās stratēģisko nozīmi pamatiniciatīvā “Inovācijas Savienība”. Prioritāte “viedā izaugsme” ir vērsta uz tādu izaugsmi, kuras pamatā ir zināšanas un inovācija kā viens no trim pamatnosacījumiem turpmākajai ekonomikas izaugsmei Eiropas Savienībā;

59.

norāda, cik svarīgi ir paplašināt un padziļināt inovācijas koncepciju, uzsverot nepieciešamību rūpniecībā apvienot inovāciju un pieredzi jeb pieeju “rīcība, izmantošana un mijiedarbība” (Doing, Using and Interacting) ar pieeju “zināšanas, tehnoloģija un inovācija” (Science, Technology and Innovation), balstoties uz zinātniska un tehnoloģiska rakstura zināšanām;

60.

pauž nožēlu, ka paziņojumā nav pievērsta pietiekama uzmanība ar tehnoloģiju nesaistītai inovācijai kā konkurences priekšrocību avotam. Īstas pārmaiņas uzņēmumos bieži vien ir cieši saistītas ar inovāciju uzņēmuma vadībā un tādās organizatoriskās jomās kā stratēģija, procesi, tirdzniecība, nozares organizācija un attiecības ar piegādātājiem. Ar tehnoloģiju nesaistītu inovāciju attīstīšana devusi iespēju daudziem reģioniem un teritorijām paaugstināt savu konkurētspēju;

61.

tādēļ ierosina rūpniecības politikas novērtējumā iekļaut ar tehnoloģiju nesaistītas inovācijas rādītājus;

62.

norāda, ka inovācija balstās uz zināšanām un radošumu, un uzņēmumiem savā darbībā sistemātiski būtu jāiekļauj zināšanas un radošums, kā arī to pārvaldība;

63.

pauž nožēlu, ka paziņojumā nav uzsvērta iedzīvotāju būtiskā nozīme jaunajā rūpniecības politikā, jo cilvēkiem ir izšķiroša loma, ja patiešām ir vēlme izveidot stabilu pamatu ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanai. Uz zināšanām balstītā rūpniecībā iedzīvotāji var īstenot pārmaiņas un nodrošināt uzņēmumiem konkurētspējas priekšrocības;

64.

uzskata, ka zinātniskā izpēte augstskolās, pētniecības un tehnoloģiju centros, kā arī teorētiskā pētniecība vairāk jāsaskaņo ar tirgus vajadzībām un jānodrošina pētniecības rezultātu praktiska izmantošana;

65.

uzskata, ka ir jāuzlabo pētniecības un rūpniecības koordinēšana, lai sekmētu reģionu pārdomātu specializāciju tādās pamattehnoloģijās kā mikro- un nanoelektronika, rūpnieciskā biotehnoloģija, fotonika, progresīvi materiāli un progresīvas ražošanas tehnoloģijas, kā arī veicinātu starpvalstu tīklu izveidi un stiprinātu sadarbību reģionālajā, valsts un starptautiskajā līmenī;

66.

uzsver, ka uz inovāciju un zināšanām balstītas Eiropas rūpniecības attīstības rezultātā Eiropas uzņēmumiem jāiegūst lielāks skaits patentu. Šajā gadījumā ir īpaši svarīgi, lai uzņēmumu un autoru rīcībā būtu efektīva sistēma intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai, kas dotu iespēju samazināt piekļuves izmaksas un garantētu labāku juridisko aizsardzību pret viltošanu un pirātismu. Tādēļ ir jāvienkāršo patentu iegūšanas kārtība un jāsaskaņo automātiska apstiprināšana visās dalībvalstīs atbilstoši priekšlikumam par Eiropas vienoto patentu;

67.

norāda, ka IKT ir izšķiroša nozīme uzņēmumu ražīguma palielināšanā, un tādēļ piekrīt, ka ir jāsekmē IKT izmantošana MVU. IKT pielāgošana un iekļaušana apliecinās Eiropas uzņēmumu konkurences potenciālu, salīdzinot ar konkurentiem no trešām valstīm. Šīs tehnoloģijas sekmē kopdarbību, informāciju un viedokļu apmaiņu, kā arī tiešāku pieeju tirgum un klientiem;

68.

uzsver, ka ir svarīgi uzlabot dažādu ieinteresēto pušu savstarpējos kontaktus un reģionālās attīstības stratēģijās paplašināt reģionālo inovācijas ekosistēmu jēdzienu. Reģionālās inovācijas ekosistēmas nozīmē zināšanu apmaiņas tīklu un plūsmu attīstīšanu, konkrētā teritorijā izvietotus uzņēmumus un elastīgus organizatoriskos modeļus;

69.

ierosina vairāk ņemt vērā MVU vajadzības, izstrādājot nākamo pētniecības un tehnoloģiju izstrādes pamatprogrammu, kas veicinātu MVU līdzdalību kopīgos Eiropas projektos;

70.

aicina Eiropas Komisiju pievērst lielāku uzmanību reģionālajai dimensijai, izstrādājot pētniecības un tehnoloģiju kopējo stratēģiju, kas iekļaus pamatprogrammu un Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammu (CIP), kā arī turpināt eksperimentālā projekta “Zināšanu reģioni” īstenošanu, lai ar starptautisku klasteru palīdzību stiprinātu Eiropas reģionu zinātniskās izpētes potenciālu;

71.

atkārtoti uzsver nepieciešamību attīstīt labvēlīgu vidi, lai paaugstinātu privātā kapitāla iesaistīšanu ienesīgos ieguldījumos saistībā ar inovāciju, pētniecību un izstrādi; šim nolūkam būs jāstiprina tādi finansējuma veidi kā riska kapitāls un “uzņēmējdarbības eņģeļi” (business angels);

72.

aicina izstrādāt precīzāku rādītāju un mērķu sistēmu, kas atspoguļotu ne tikai uzņēmumu izdevumus pētniecības un izstrādes jomā, bet arī aspektus saistībā ar konkurētspējas un ražīguma paaugstināšanu, t.i., šī sistēma jāorientē uz pētniecības un izstrādes rezultātu vērtēšanu;

73.

uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāizmanto priekšrocības, kas varētu sekmēt Eiropas rūpniecības konkurētspēju; mūsu rīcībā ir spēcīga tehnoloģiskā un zinātniskā bāze, augsta līmeņa universitātes, kā arī kvalificēts un specializēts darbaspēks; esam izveidojuši iekšējo tirgu, kurā tiek novērsti šķēršļi tirdzniecībai un notiek darbaspēka brīva aprite; izveidoti arī spēcīgi klasteri un sadarbības tīkli, un ES ir līdere vidi saudzējošu risinājumu ieviešanā;

74.

norāda, ka, neraugoties uz progresu pēc vienotā tirgus izveides, vēl nav pilnībā izmantotas visas tā iespējas ilgtspējīgas un iekļaujošas attīstības sekmēšanai; vienotais tirgus ir Eiropas Savienības ekonomiskais virzītājspēks, un tā izveide ir svarīga, lai dotu ieguldījumu mūsu rūpniecības izaugsmē un konkurētspējā;

75.

ierosina Eiropas Komisijai un dalībvalstīm novērst šķēršļus un nepilnības, kas apdraud vienotā tirgus izaugsmes potenciālu. Šajā sakarā norāda, ka Pakalpojumu direktīvas piemērošanas rezultātā ir panākts progress pakalpojumu iekšējā tirgū vēl aizvien sastopamo šķēršļu novēršanā un saistībā ar tiesībām veidot uzņēmumu citā dalībvalstī. Eiropas Komisijai ir jāturpina šajā jomā iesāktais, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, jo tās ir galvenās dalībnieces pakalpojumu tirgū;

76.

uzskata, ka iedzīvotāju novecošana, klimata pārmaiņas un vides saglabāšana ir trīs galvenās problēmas, ar kurām turpmākajos gados saskarsies Eiropas Savienība;

77.

tādēļ norāda, ka nākotnē ilgtspēja būtu uzskatāma par Eiropas rūpniecības svarīgāko iespēju, kas neapšaubāmi palīdzēs radīt lielāku skaitu jaunu darbavietu, kā arī inovatīvus un konkurētspējīgus uzņēmumus;

78.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus plašāk saskaņot apsvērumus un atbilstību saistībā ar prasībām vides jomā un rūpniecības politikas mērķiem, sekmējot pāreju uz resursu efektīvāku pārvaldību rūpniecībā. Aizvien vairāk trūkst stratēģisku energoresursu un izejmateriālu, tie sadārdzinās, tādēļ rūpniecībā tie jāizmanto racionālāk, šajā procesā iekļaujot efektīvu patēriņu, pārstrādi, kā arī aizstāšanu ar alternatīviem izejmateriāliem;

79.

atkārtoti uzsver nepieciešamību nostiprināt “zaļo” ekonomiku gan tādēļ, ka enerģija ir jāizmanto efektīvāk, gan, jo īpaši, aizvien vairāk apzinoties, ka ekonomiskās krīzes pārvarēšanai ir vajadzīgs lielāks ekoinovācijas ieguldījums. Tāpēc ir jāizstrādā inovatīvas saimnieciskās darbības gan saistībā ar atjaunojamo enerģiju, gan jauniem materiāliem, lai dotu ieguldījumu bezoglekļa ekonomikas attīstībā;

80.

uzskata, ka arī dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir “jāaudzina” atbildīgi patērētāji, kuri rūpējas par ētisku patēriņu, izmantojot selektīvu pieeju un izvirzot uzņēmumiem augstas prasības attiecībā uz kvalitāti, informāciju un pārredzamību. Patērētājiem arī ir būtiska loma, lai sekmētu uzņēmumu konkurētspējas potenciālu un atbildīgu politiku pieņemšanu;

81.

atzinīgi vērtē paziņojumā uzsvērto uzņēmumu sociālās atbildības aspektu, kas arī uzskatāms par konkurētspēju veicinošu faktoru un rūpniecības virzītājspēku starptautiskā līmenī, kā atzīts paziņojumā;

82.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības izprot vietējos apstākļus, un tām ir pietiekamas kompetences, lai izplatītu jaunas vērtības un sekmētu uzņēmumu sociālo atbildību. Eiropas Komisijai ir jāturpina atbalstīt gan šo koncepciju, gan vietējās un reģionālās pašvaldības, jo tās ir atbildīgas par uzņēmumu sociālās atbildības īstenošanu vietējā līmenī. Šajā sakarā ir ļoti svarīgi izmantot subsidiaritātes principu un vadīt attiecīgās politikas tajā pārvaldes līmenī, kas ir visefektīvākais un iedzīvotājiem tuvākais;

83.

aicina ieviest uzņēmumos jaunus pārvaldības modeļus, pastiprinot darbinieku iesaistīšanos, kas ir svarīgs līdzeklis efektivitātes uzlabošanai visos ražošanas procesos un līdz ar to arī konkurētspējai, kā arī novērst darba apstākļu nestabilitāti, kas saistīta ar rūpniecības pārmaiņām;

84.

tomēr norāda, ka vienlaikus ir jāsekmē rūpniecības iekšējais elastīgums. Dažādām interešu grupām ir jāreaģē un jāpielāgojas mainīgajai saimnieciskajai videi, kas nozīmē ražošanas organizēšanu atbilstoši pieprasījuma un tehnoloģisku pārmaiņu svārstībām;

85.

šajā sakarā aicina dalībvalstis, izmantojot dialogu ar sociālajiem partneriem, veidot elastīgākus darba tirgus, tos papildinot ar stabilām sociālās aizsardzības sistēmām, kas dod ieguldījumu ekonomikas izaugsmē un sociālajā kohēzijā, kā arī nodarbinātības uzlabošanā. Darba tirgus regulēšanai jānodrošina pāreja starp bezdarba un nodarbinātības periodiem, piedāvājot ekonomiskās drošības garantijas, kā arī izglītības un profesionālās orientācijas iespējas, lai palielinātu nodarbinātības izredzes;

86.

atkārtoti uzsver Eiropas Savienības vietējo un reģionālo pašvaldību būtisko nozīmi rūpniecības politikas sekmēšanā un ekonomikas attīstībā, jo pašvaldības atrodas tuvu iedzīvotājiem un pārzina rūpniecības struktūru, kā arī problēmas, kuras skar uzņēmumus;

87.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis kopā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām veicināt plašāku koordināciju un integrētu pieeju tālejošas, uz konkurētspēju vērstas rūpniecības politikas izstrādē, kurā izmanto sinerģijas un citas stratēģijā “Eiropa 2020” iekļautās pamatiniciatīvas;

88.

aicina Eiropas Komisiju uzlabot rūpniecības politikas nosacījumus un pārvaldību, izmantojot augšupēju pieeju, un pievērst lielāku uzmanību Eiropas vietējām un reģionālajām pašvaldībām, izstrādājot rūpniecības politiku. Pašvaldības atrodas tuvu, pārzina uzņēmumu problēmas, tām ir pieredze un arī likumdevēja pilnvaras rūpniecības politikas jomā, tādēļ tām ir vissvarīgākā nozīme ekonomikas attīstībā, un būtu lietderīgi plašāk izmantot augšupēju pieeju;

89.

aicina dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības izstrādāt teritoriālos līgumus valstu līmenī, lai sagatavotu un īstenotu valstu reformu plānus, kā arī kopīgi izvērtētu progresu. Tas ļaus tām saskaņot un koncentrēt centienus un politiskās programmas, kas vērstas uz stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīto mērķu sasniegšanu, tādējādi sniedzot ievērojamu ieguldījumu šo mērķu īstenošanā;

90.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību lomu teritoriālās kohēzijas sekmēšanā un ekonomiskās un sociālās nevienlīdzības novēršanā; pašvaldībām ir īpaša nozīme, izstrādājot iedzīvotājiem tuvu pieeju, kas palīdz stingri nostiprināt rūpniecības politiku Eiropā teritoriālā līmenī.

11.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 9/37

—

aicina saīsināt Eiropas Komisijas “Ceļveža par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” kalendāro grafiku un iesaka rādītājus pieņemt jau 2012. gadā; turklāt aicina apspriesties ar kompetentajām vietējām un reģionālajām iestādēm, lai nodrošinātu, ka rādītāji ir reāli un īstenojami gan veiktspējas, gan izmaksu atbilstības ziņā;

—

aicina Komisiju apsvērt iespēju pieņemt četru rādītāju kopumu attiecībā uz resursu izmantošanu: ietekme uz augsni, izejvielu izmantošana (bioloģiskā daudzveidība, bioloģiskie un minerālie resursi), ietekme uz ūdeni un siltumnīcefekta gāzu emisijas; uzsver, ka Komisijai būtu jāiekļauj rādītāji kā neatņemama sastāvdaļa valstu ziņojumos par stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu un ar to saistītajā pamatiniciatīvā, lai tie orientētu valstu reformu programmas un budžeta sagatavošanas pasākumus;

—

pauž nožēlu, ka ceļvedī nav minēta iespēja Pilsētas mēru paktu iesaistīt efektīvas resursu izmantošanas centienos, un ierosina sadarbībā ar Eiropas Komisiju izskatīt konkrētas iespējas, kā paktā iekļaut pamatiniciatīvai “Resursu ziņā efektīva Eiropa” būtiskas jomas, piemēram, bioloģisko daudzveidību, zemes izmantošanu, atkritumu un ūdens apsaimniekošanu un gaisa piesārņojumu;

—

iesaka veikt īpašas darbības, kuru mērķis ir pakāpeniski veidot tādas transporta un enerģētikas sistēmas, kas efektīvi izmanto resursus un rada zemas oglekļa emisijas, veicināt vidi saudzējošus publiskos iepirkumus, radīt tādu bezatkritumu sabiedrību, kurā atkritumu rašanās iespēja tiek optimāli novērsta un atkritumi tiek uzskatīti par vienu no aprites ekonomikas resursiem, veicināt alternatīvus risinājumus un efektivitātes palielināšanu izejvielu vērtības ķēdē, efektīvi izmantot, aizsargāt un atjaunot ekosistēmu pakalpojumus un mazināt augsnes ūdensnecaurlaidīgumu, kur vien tas vajadzīgs.

Ziņotājs

Michel LEBRUN kgs (BE/PPE), Beļģijas Franču valodas kopienas parlamenta deputāts

Atsauces dokumenti

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīva “Resursu ziņā efektīva Eiropa” ”

COM(2011) 21 galīgā redakcija

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā”

COM(2011) 571 galīgā redakcija

1.

uzskata, ka uz nākotni orientētai vides, klimata un enerģētikas politikai jābalstās uz atbildīgas pārvaldības principu, proti, tas nozīmē, ka cilvēki atbild par dabas resursu pārvaldīšanu un izmantošanu tādā veidā un ar tādu intensitāti, ka tiek nodrošināta to ilgtspēja un saglabāta to daudzveidība. Šādas politikas vispārējais mērķis ir nodrošināt tādu attīstību, kas atbilst pašreizējo paaudžu vajadzībām, taču neapdraud nākamo paaudžu spēju segt savas vajadzības;

2.

pauž satraukumu, ka Eiropas Savienība attīstības, ražošanas un patēriņa jomā patlaban ir uz bīstama un nestabila ceļa; Komisija pamatiniciatīvā norāda: “Mēs nedrīkstam turpināt resursu izmantošanu šādā veidā”;

3.

tāpēc atzinīgi vērtē uzsākto pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa”, kuras mērķis ir panākt, lai efektīva resursu izmantošana kļūtu par vadošo principu tādās ES politikas jomās kā enerģētika, ekonomika ar zemu oglekļa emisijas līmeni, transports, izejvielas un pamatpreces, produktu un pakalpojumu ilgtspējīgs patēriņš un ražošana, atkritumu apsaimniekošana, augsnes un ekosistēmu izmantošana, lauksaimniecība un zivsaimniecība. Minētajai iniciatīvai ir svarīgs uzdevums, proti, atbalstīt sinerģiju veidošanu starp dažādajām jomām, kā arī līdzsvarot iesaistīto pušu intereses un vispārējos mērķus, vienlaikus nodrošinot kopīgu, saskaņotu un ilgtspējīgu pieeju resursu izmantošanā;

4.

pauž gandarījumu par pamatiniciatīvas pozitīvo ietekmi uz ES vides politiku. Taču ES vides politika kopumā un, konkrēti, pašreizējā resursu racionālas izmantošanas politika (piemēram, tematiskā stratēģija dabas resursu ilgtspējīgai izmantošanai) ir galvenokārt orientētas uz ekonomikas attīstības un dabas resursu izmantošanas negatīvo seku mazināšanu vides jomā. Savukārt pamatiniciatīvā problēmu loks ir paplašināts, iekļaujot tajā arī dabas resursu neefektīvas izmantošanas negatīvās sekas ekonomikas attīstībā. Līdz ar to pamatiniciatīva sniedz vajadzīgo impulsu vides politikas ciešākai integrēšanai ES ekonomikas un ražošanas politikā;

5.

pauž gandarījumu, ka pamatiniciatīvā apskatīto problēmu lokā ietverti visi dabas resursi, t.i, ne tikai tradicionālie energoresursi, bet arī biotiskas un abiotiskas izejvielas, piemēram, kurināmais, biomasa, izrakteņi, metāli un kokmateriāli, aramzeme, zivju krājumi, augsne, ūdens, gaiss, kā arī ekosistēmu pakalpojumi vai ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu saistītie pakalpojumi;

6.

pauž gandarījumu, ka Eiropas Komisija ir aicinājusi Reģionu komiteju vēl pirms likumdošanas procesa paust savu nostāju jautājumā par vietējo un reģionālo pašvaldību lomu minētās iniciatīvas īstenošanā, īpaši, kad tām ir attiecīga kompetence saistībā ar šo iniciatīvu, galvenokārt attiecībā uz standartiem, piemēram, būvniecībā vai atkritumu apsaimniekošanā. Tādējādi Reģionu komiteja varēs paust savu viedokli turpmāko politiku izstrādes sākumposmā;

7.

pilnībā piekrīt Komisijas uzskatam, ka ir jāizpilda trīs pamatnosacījumi, lai varētu izmantot priekšrocības, ko sniedz resursu ziņā efektīva ekonomika ar zemām oglekļa emisijām, proti, 1) politiskā griba īstenot pārmaiņas, 2) ilgtermiņā vērsta politikas un ieguldījumu plānošana un 3) ilgtermiņa izmaiņas visu iedzīvotāju apziņā un attieksmē pret resursu izmantošanu. Šo principu izstrādē un īstenošanā jāizmanto daudzlīmeņu pārvaldības pieeja; šajā saistībā Reģionu komiteja norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga nozīme minēto pasākumu izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā (1), un to jau ir nepārprotami atzinusi Komisija un Eiropas Parlaments;

8.

atzinīgi vērtē ES apņemšanos izveidot ciešu saikni starp ekonomikas attīstību, sabiedrības labklājību un dabas resursu atbildīgu izmantošanu;

9.

uzskata, ka pāreja uz resursu ziņā efektīvu tautsaimniecību radīs lielāku labklājību pašreizējām un nākamajām paaudzēm. Viens no tās elementiem būs tas, ka tiks radītas ļoti plašas iespējas ekonomikas, tirdzniecības un inovācijas jomā. Samazinot materiālu un enerģijas patēriņa izmaksas un sekmējot nodarbinātību “zaļo tehnoloģiju” nozarē, šāda pāreja veicinās Savienības konkurētspēju;

10.

uzsver: lai uzlabotu vides un gaisa kvalitāti, ir vajadzīga vērienīga politika attiecībā uz piesārņojuma samazināšanu tā rašanās vietā, un aicina pastiprināt ES politiku siltumnīcefekta gāzu emisiju un gaisa piesārņojuma samazināšanas jomā;

11.

norāda, ka daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības jau ir pieņēmušas un veiksmīgi īsteno dažādas politikas un pasākumus ar mērķi veicināt resursu efektīvu izmantošanu. Eiropas līmenī vajadzētu apzināt un atzīt šīs iniciatīvas, lai pašvaldību gūto pieredzi varētu izmantot arī citi un lai popularizētu visefektīvākās un rezultatīvākās iniciatīvas;

12.

norāda, ka Komisijas iniciatīvas tekstā nav atsauces uz daudzveidīgajiem ES instrumentiem un politiskajām stratēģijām, kurās jau apskatīts jautājums par resursu efektīvu izmantošanu, piemēram, tematiskā stratēģija dabas resursu ilgtspējīgai izmantošanai, tematiskā stratēģija atkritumu rašanās novēršanai un atkritumu pārstrādei, ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plāns. Minētās stratēģijas var būt par pamatu, lai pieņemtu un īstenotu turpmākās stratēģijas, kurās apskatīti citi ar dabas resursu apsaimniekošanu saistīti jautājumi;

13.

norāda, ka Eiropas Savienība un tās dalībvalstis ir atbildīgas par to, lai veicinātu ikvienu iniciatīvu, kuras mērķis ir palielināt resursu izmantošanas efektivitāti pasaulē; tāpēc Reģionu komiteja atbalsta visas Eiropas Komisijas ierosinātās iniciatīvas saistībā ar gatavošanos 2012. gada jūnijā notiekošajai konferencei “Rio+ 20”, it īpaši pasākumus, kuru mērķis ir piesaistīt privāto un publisko finansējumu un ieguldījumus, kā arī pasākumus, kuri sekmē pakāpenisku efektīvākas, daudzpusējas, pasaules līmeņa pārvaldības sistēmas izveidi. Komiteja aicina panākt, lai šādas pārvaldības sistēmas uzbūve ietvertu daudzlīmeņu līdzdalības un sadarbības mehānismus, kas ļauj konsultēties ar reģioniem un pilsētām un tos aktīvi iesaistīt jautājumos, kas uz tiem var attiekties;

14.

piekrīt Komisijas aicinājumam steidzami īstenot ESAO 2009. gada jūnijā pieņemto deklarāciju par vidi saudzējošu izaugsmi;

15.

pauž gandarījumu par Eiropas Savienības un tās dalībvalstu atbalstu ANO Vides programmas starptautiskās grupas paveiktajam darbam saistībā ar resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un tās iniciatīvai par vidi saudzējošu ekonomiku;

16.

pauž nožēlu, ka ANO Ilgtspējīgas attīstības komitejas 19. sesijā nav pieņemtas ilgtspējīga patēriņa un ražošanas desmit gadu pamatprogrammas laikposmam no 2011. līdz 2021. gadam;

17.

uzsver, ka vides politika un sociālā politika ir savstarpēji saistītas. Vislielākais naftas un gāzes ražošanas apjoms (daži uzskata, ka ir sasniegts tā augstākais līmenis), kā arī vislielākais citu materiālu ražošanas apjoms neizbēgami izraisīs to cenu paaugstināšanos. Pirmie no tā cietīs cilvēki ar viszemākajiem ienākumiem un reģioni ar viszemākajiem vidējiem ienākumiem;

18.

uzsver, ka, ņemot vērā pamatiniciatīvas horizontalitāti un sarežģītību, ir būtiski nodrošināt tās efektīvu pārvaldību un uzraudzīt tās progresu saistībā gan ar stratēģiju “Eiropa 2020”, gan Eiropas pusgadu, gan gada izaugsmes pētījumu, veicot dalībvalstu veikuma ikgadējo pārbaudi, lai Eiropas Savienība sasniegtu augstu efektivitāti resursu izmantošanā;

19.

atkārtoti aicina precizēt stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvu budžeta aspektus (2). Nākamajā daudzgadu finanšu shēmā jāņem vērā pamatiniciatīvas “Resursu ziņā efektīva Eiropa” mērķi un jānodrošina, ka ES pasākumi tiek koordinēti, izmantojot kopēju stratēģisku sistēmu, jo šī iniciatīva ir cieši saistīta ar vairākām no ES budžeta finansētām politikām;

20.

aicina Komisiju, izvērtējot dalībvalstu 2011. ada aprīlī iesniegtās valstu reformu programmas, ņemt vērā, cik lielā mērā dalībvalstis iesaistījušās resursu efektīvas izmantošanas veicināšanā;

21.

atgādina, ka stratēģijas “Eiropa 2020” veiksmīga īstenošana galvenokārt būs atkarīga no vietējā un reģionālajā līmenī pieņemtajiem lēmumiem. Tāpēc Reģionu komiteja jau paziņojusi par savu atbalstu, lai valstu reformu programmās tiktu iekļauta norāde uz stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai paredzēto teritoriālo līgumu izveidi, veidojot daudzlīmeņu partnerību, kurā iesaistītas Eiropas, valstu, reģionālās un vietējās pašvaldības (3);

22.

tāpēc atbalsta integrētu vietējo attīstību kā īpaši nozīmīgu metodi šīs pamatiniciatīvas mērķu īstenošanai;

23.

uzskata, ka pamatiniciatīvas “Resursu ziņā efektīva Eiropa” un resursu efektīvas izmantošanas integrētas politikas īstenošanā būtiska nozīme ir RK līdzdalībai, izmantojot stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas uzraudzības forumu;

24.

aicina saīsināt ceļveža kalendāro grafiku, par mērķu un rādītāju noteikšanas un pieņemšanas termiņu nosakot nevis 2013. gada beigas, bet gan 2012. gadu. Turklāt Komiteja aicina šos rādītāju noteikšanas termiņus iepriekš saskaņot ar kompetentajām vietējām un reģionālajām iestādēm, lai nodrošinātu, ka tie ir reāli un īstenojami gan veiktspējas, gan izmaksu atbilstības ziņā;

25.

atzinīgi vērtē “Ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” izklāstīto Eiropas Komisijas priekšlikumu pieņemt ierobežotu skaitu rādītāju, lai nodrošinātu to uzskatāmību un efektivitāti, kas būs pamats politikas pasākumu izstrādei. Rādītāju atlasei jābalstās uz to nozīmīguma, atbilstīguma, uzticamības un stabilitātes pakāpi, un tiem jābūt pēc iespējas plašāk atzītiem;

26.

aicina Komisiju apsvērt iespēju pieņemt četru rādītāju kopumu attiecībā uz resursu izmantošanu: ietekme uz augsni, izejvielu izmantošana (bioloģiskā daudzveidība, bioloģiskie un minerālie resursi), ietekme uz ūdeni un siltumnīcefekta gāzu emisijas. Minētie rādītāji ir salīdzinoši viegli novērtējami, un tie pietiekami labi norāda, kā mēs izmantojam resursus un kādas ir tam ir sekas. Tie varētu papildināt rādītājus, kas saistīti ar ietekmi uz vidi un resursu izmantošanas efektivitāti;

27.

uzsver vajadzību pieņemt vispārēju rādītāju, piemēram, “ekoloģisko pēdu”, kā lietderīgu instrumentu reklāmas un informācijas kampaņām, taču ir skaidri jānorāda, ka, ņemot vērā šādu rādītāju sniegtās informācijas lielo dažādību, tos tikai ļoti ierobežotā mērā var izmantot politikas izstrādē. Dati un metodoloģija ir jāsaskaņo starp dalībvalstīm, un Komisija šai ziņā varētu sniegt ieguldījumu;

28.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, ka resursu efektīvas izmantošanas jomā jāpieņem daži konkrēti, tālejoši, kvantitatīvi novērtējami, precīzi un saskaņoti mērķi. Šie mērķi jāparedz, lai uzlabotu 26. punktā minētos 4 rādītājus, piemēram, nepalielinātu ūdensnecaurlaidīgas augsnes platības vai palielinātu atkritumu rašanās novēršanas un pārstrādes līmeni;

29.

aicina Eiropas Komisiju rādītāju un mērķu novērtēšanā izskatīt, kādas ir vietējo un reģionālo pašvaldību iespējas īstenot politikas jomas, kuru pamatā ir minētie rādītāji un mērķi;

30.

uzsver, ka Komisijai būtu jāiekļauj rādītāji gada izaugsmes pētījumā, kas no 2012. gada iezīmēs ekonomikas pusgadu, lai tie kļūtu par neatņemamu sastāvdaļu valstu ziņojumos par stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu un orientētu debates par to, kā saskaņot valstu reformu programmas un budžeta sagatavošanas pasākumus ar stratēģiju “Eiropa 2020”;

31.

uzskata, ka resursu izmantošanas rādītāji jāiekļauj Eiropas Komisijas un dalībvalstu iesniegto politisko priekšlikumu ietekmes novērtējumā. Eiropas Komisijai jāizstrādā nostādnes un instrumenti, lai dalībvalstis, vietējās un reģionālās pašvaldības, uzņēmumi un citas struktūras varētu vienkārši un efektīvi izmantot šos rādītājus;

32.

secina, ka vērienīgie un daudzveidīgie uzdevumi resursu saglabāšanas jomā prasa mobilizēt visus Eiropas Savienības, valstu, vietējā un reģionālajā līmenī pieejamos instrumentus. ES un valstu līmeņa instrumenti ir līdzeklis, lai vides jautājumus integrētu ekonomikas un ražojumu politikā, un vietējā līmenī viens no instrumentiem ir Pilsētas mēru pakts, kas jau apliecinājis savu efektivitāti enerģētikas jomā;

33.

aicina starptautiskās, Eiropas, valstu un vietējās un reģionālās iestādes šajā ziņā apzināt plašo pieredzi un rezultātus, ko jau guvuši Pilsētas mēru pakta parakstītāji (aptuveni 3 000 pašvaldības un pāri par 100 reģioniem vairāk nekā 40 valstīs);

34.

aicina Eiropas Komisiju un citas ES iestādes kopīgi izstrādāt konkrētus mehānismus, kuri Pilsētas mēru pakta pieredzi ļaus darīt zināmu mūsu partneriem visā pasaulē, piemēram, sekmējot resursu efektivitātes jomā notiekošo sadarbību vietējā un reģionālā līmenī starp pilsētām un reģioniem Eiropas Savienībā un tās kaimiņvalstīm dienvidos un austrumos, kā arī sadarbību ar jaunattīstības valstīm;

35.

pauž nožēlu, ka ceļvedī nav minēta iespēja Pilsētas mēru paktu iesaistīt efektīvas resursu izmantošanas centienos. Tāpēc Reģionu komiteja stingri aicina Eiropas Komisiju paplašināt Pilsētas mēru pakta darbības jomas, ietverot tajā minēto aspektu;

36.

ierosina sadarbībā ar Eiropas Komisiju izskatīt konkrētas iespējas, kā paktā iekļaut pamatiniciatīvai “Resursu ziņā efektīva Eiropa” būtiskas jomas, proti, bioloģisko daudzveidību, zemes izmantošanu, atkritumu un ūdens apsaimniekošanu un gaisa piesārņojumu (CdR 164/2010 fin);

37.

ņemot vērā, ka tiek izstrādāts plāns Eiropas ūdeņu aizsargāšanai, īpaši aicina Eiropas Komisiju sadarbībā ar Komiteju 2012. gadā paplašināt Pilsētas mēru pakta darbības jomas, iekļaujot tajā “20-20-20” mērķus integrētai ūdens resursu apsaimniekošanai, kas minēti RK atzinumā CdR 5/2011 fin;

38.

stingri atbalsta to, lai tiktu izveidots forums pārejai uz resursu efektīvu izmantošanu, kurā būtu iesaistīti dažādi dalībnieki, tostarp dažādu administratīvo līmeņu, arī reģionālā un vietējā līmeņa, pārstāvji, kas atbild par lēmumu pieņemšanu (4). Minētā foruma uzdevums būtu panākt attiecīgo politiku sasaisti un sekmēt ar pāreju saistīto mērķu noteikšanu un šķēršļu apzināšanu;

39.

atbalsta Komisijas nostāju par labākās prakses iekļaušanu tīklā un tās apmaiņu starp aģentūrām, kuras vada programmas resursu efektīvai izmantošanai, turklāt aicina Eiropas Savienību atbalstīt par resursu efektīvu izmantošanu atbildīgo valsts, reģionālo un vietējo aģentūru izveidi vietās, kur tādu vēl nav. Esošo aģentūru kompetences jomas varētu paplašināt, iekļaujot visus jautājumus, kas saistīti ar resursu izmantošanu, turklāt aģentūras arī varētu informēt un sniegt padomus pārvaldes iestādēm, uzņēmumiem un iedzīvotājiem par pašreizējām iespējām un risinājumiem resursu efektīvas izmantošanas jomā;

40.

pauž pārliecību, ka resursu ziņā efektīvai Eiropai būs vajadzīgi ne tikai tehniski jauninājumi, bet arī jauninājumi tās sociāli ekonomiskajā sistēmā (jauni ražošanas un patēriņa modeļi, ikdienas ieradumu maiņa, jauni pārvaldības modeļi), kā arī stratēģiska pētniecības programma, kas orientēta uz sistēmisko inovāciju;

41.

jo īpaši aicina īstenot nepieciešamās pārmaiņas infrastruktūras jomā, izveidojot pārdomātus tīklus, lai mazie un vidējie uzņēmumi un kooperatīvi varētu paši ražot savu “zaļo” enerģiju un to tiešā veidā pārvadīt reģionos; aicina Eiropas Komisiju rīkot īpašu konferenci ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, lai uzsāktu Eiropas enerģijas ražošanas sistēmas pārveidi;

42.

apliecina: lai sasniegtu pamatiniciatīvā izvirzītos mērķus, būs jāīsteno virkne pasākumu, kas vērsti uz resursu efektīvu izmantošanu, piemēram, jāpārskata dalībvalstu budžeta un ekonomikas politika, jāīsteno vidi saudzējoša fiskālā reforma, kurā vairāk ņemta vērā resursu efektīva izmantošana; turklāt valstu pārskati būs jāorientē uz resursu izmantošanas efektivitāti, tādējādi atbalstot ārējo izmaksu internalizāciju, lai noteiktu atbilstīgas cenas, liktu maksāt piesārņotājam un aizsargātu patērētāju, kā arī pakāpeniski atceltu dotācijas, kas rada negatīvas sekas videi;

43.

uzskata, ka zemas oglekļa emisijas un resursu ziņā efektīvas Eiropas transporta sistēmas izveide ir noteicošais faktors pamatiniciatīvas veiksmīgai īstenošanai. Tāpēc ir svarīgi samazināt automobiļu ražošanai nepieciešamās enerģijas un izejvielu daudzumu un šajā jomā atbalstīt rūpniecību, radikālāk samazināt enerģijas un izejvielu patēriņu un izveidot tādas transporta sistēmas, kas kopumā aizvien mazāk ietekmēs resursus;

44.

atzinīgi vērtē to, ka pamatiniciatīvā tiek veicināta tāda Eiropas ūdens resursu politika, kurā par prioritāti izvirzīti ūdens taupības pasākumi un ūdens resursu izmantošanas efektivitātes paaugstināšana. Reģionu komitejas ieteikumi šajā jomā tiks iekļauti perspektīvas atzinumā “Vietējo un reģionālo pašvaldību loma ilgtspējīgas ūdens resursu apsaimniekošanas veicināšanā” (5);

45.

pauž nožēlu, ka ar pašlaik īstenotajiem energoefektivitātes pasākumiem nevar sasniegt mērķus, kas paredzēti Eiropas enerģētikas un klimata tiesību aktu kopumā 2020. gadam. Energoefektivitātei jākļūst par obligātu mērķi un būtiski jāpalīdz sasniegt 2050. gadam izvirzītos siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas mērķus;

46.

aicina Komisiju arī turpmāk pievērst uzmanību būvniecības, pakalpojumu un transporta nozarēm, izstrādājot likumdošanas un finanšu iniciatīvas, kas sekos nesen pieņemtajam energoefektivitātes plānam 2011. gadam (6);

47.

vēlreiz norāda, ka būvniecības nozarei ir vajadzīgi reglamentējoši un finansiāli stimuli, lai sekmētu ēku atjaunošanu atbilstīgi energoefektivitātes principiem;

48.

norāda, ka visās attiecīgajās ekonomikas nozarēs un līdz ar to arī būvniecības nozarē jānodrošina energoefektivitātes jomā kvalificēta un pieejama darbaspēka apmācība un vadība. Reģionu komiteja iesaka izstrādāt Eiropas līmeņa stratēģiju, lai informētu un apmācītu minēto darbaspēku; šai sakarā uzsver pamatiniciatīvas iespējas un to novatorisko pasākumu potenciālu, kas būs nepieciešami, lai radītu augsti kvalificētas un ilgtermiņā orientētas darba vietas dažādās nozarēs un profesionālajās jomās Eiropas Savienībā;

49.

aicina Eiropas Komisiju gaidāmajā energotaupības direktīvā ierosināt konkrētus ēku atjaunošanas pasākumus un paredzēt pietiekamus līdzekļus daudzgadu finanšu shēmā, kas paredzēta Eiropas ēku energoefektīvai pārbūvei un atjaunošanai pēc 2013. gada. Minētie pasākumi jāpapildina ar stratēģiju, lai finansētu ēkas ar ļoti zemu enerģijas patēriņu;

50.

aicina Eiropas Komisiju ierosināt ES mērogā vienotu energoefektivitātes mērījumu sistēmu, kuras metodoloģiju varētu piemērot vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī;

51.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas mērķi veiksmīgi īstenot pāreju uz ekonomiku ar zemu siltumnīcefekta gāzu emisijas līmeni, kas būtu arī resursu ziņā efektīva (7);

52.

aicina daudzgadu finanšu shēmā paredzēt šiem mērķiem pienācīgu finansējumu, piešķirot papildu finansējumu arī vietējā un reģionālajā līmenī;

53.

atzīst, ka Eiropas emisiju kvotu tirdzniecības sistēmai ir svarīga nozīme kā instrumentam, kas paredzēts, lai orientētu ieguldījumus attiecīgajās nozarēs, t.i., elektroenerģijas ražošanā, energoietilpīgās nozarēs un — no nākamā gada — aviācijā, un finansiāli stimulētu ieguldījumus, kas veicina zemu oglekļa dioksīda emisijas līmeni; Komiteja pauž cerību, ka sistēma pēc 2012. gada tiks uzlabota;

54.

aicina arī būtiski palielināt Eiropas emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas nozīmi, lai veicinātu tehnoloģijas ar zemu oglekļa dioksīda emisijas līmeni, ja šādas tehnoloģijas arī palīdz uzlabot resursu izmantošanas rādītājus un nepalielina vides apdraudējumu;

55.

tāpēc atbalsta Komisijas ieceri izņemt no tirgus kādu daļu no pašreizējām emisiju kvotām, lai sekmētu ES pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisijas līmeni;

56.

atzinīgi vērtē to, ka ceļvedī iekļauti tādi augsnes apstrādes paņēmieni, kas veicina oglekļa saglabāšanu augsnē, un atgādina, ka augsnes organisko sastāvdaļu īpatsvara palielināšana sniedz arī citas priekšrocības, kas saistītas ar vidi un lauksaimniecību, augsnes aizsardzību un tās auglību;

57.

taču pauž nožēlu, ka lauksaimniecības nozares potenciāls mazināt klimata pārmaiņu sekas ir sadrumstalots, ņemot vērā dažādās kategorijas, kas iekļautas ANO protokolos par informācijas sniegšanu un pārskatiem un Kioto protokolā, kaut gan minētajai nozarei ir būtiska nozīme resursu efektīvā un ilgtspējīgā izmantošanā;

58.

uzsver, ka ir svarīgi panākt līdzsvaru starp biodegvielas izmantošanu ekonomikā ar zemu oglekļa dioksīda emisijas līmeni, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, ūdens resursu apsaimniekošanu un vides aizsardzību plašākā nozīmē, kā arī pārtikas nodrošinājumu pasaulē;

59.

uzsver, ka ir svarīgi energoefektivitātes politiku papildināt ar sociāliem pasākumiem, lai visnelabvēlīgākajā stāvoklī esošās personas un reģioni varētu izmantot efektīvus enerģētikas pakalpojumus;

60.

aicina Eiropas Komisiju nodrošināt ES ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plāna efektīvu īstenošanu un pieņemt plašāku pieeju;

61.

aicina Komisiju atbalstīt “vislabākā risinājuma” (“top runner”) pieeju ražošanas politikā, vairāk izmantojot brīdinājuma instrumentus, lai izstumtu no tirgus visneefektīvākos ražojumus, un stimulējošus instrumentus vislabākajiem ražojumiem, lai tos ātrāk ieviestu tirgū;

62.

atbalsta ekoinovāciju, lai radītu jaunus, resursu ziņā efektīvus ražojumus vai pakalpojumus; ekoinovācija ir būtisks instruments šā mērķa sasniegšanai, konkurētspējai un darba vietu radīšanai. Lai īstenotu nākamo ekoinovācijas rīcības plānu, ir jāveido jaunas partnerattiecības inovācijas jomā, iesaistot tajās vietējās un reģionālās pašvaldības;

63.

vēlreiz atgādina Komitejas apņemšanos veicināt ekoloģisku publisko iepirkumu vietējo un reģionālo pašvaldību vidū;

64.

prasa noteikt valstu valdībām un Eiropas iestādēm obligātus mērķus ekoloģiska publiskā iepirkuma jomā, kā arī iekļaut ekoloģisku publisko iepirkumu kā neatņemamu sastāvdaļu nākamajā publiskā iepirkuma direktīvā, lai uzlabotu ekoloģiska publiskā iepirkuma juridisko skaidrību un plašāk to piemērotu;

65.

aicina rūpīgi pārskatīt ekodizaina direktīvu un tās īstenošanas pasākumus, lai veicinātu resursu efektīvu izmantošanu, iekļaujot direktīvas darbības jomā ar enerģētiku nesaistītus ražojumus, kuriem ir būtiska ietekme uz vidi (8), un mudina izstrādāt produktu un pakalpojumu dzīves cikla analīzes metodes un šīs analīzes rezultātus darīt viegli pieejamus reģioniem un vietējām pašvaldībām, lai tām palīdzētu pieņemt lēmumus;

66.

aicina īstenot pasākumus cīņai ar kalkulētu un negodīgu praksi, kas samazina produktu un pakalpojumu dzīves ilgumu. Šādi pasākumi pagarinātu to izmantojamības ilgumu, uzlabotu iespējas labot bojātus produktus un iespējas tos pārstrādāt, kad tie vairs nav izmantojami. Turklāt Komiteja aicina atbalstīt šādus procesus sekmējošas ekonomiskas un rūpnieciskas iniciatīvas;

67.

rosina, īpaši vietējās un reģionālās pašvaldības, plašāk izmantot Vides vadības un audita sistēmu (EMAS), jo tas ir uz tirgu orientēts instruments, kas paredzēts resursu pārvaldībai organizācijās. Reģionu komiteja uzskata, ka līdzdalību šajā sistēmā varētu palielināt, ja tiktu atceltas vai samazinātas ar to saistītās izmaksas un ja dalībvalstis tiktu aicinātas noteikt, cik iestādēm attiecīgajā valstī jāpiedalās EMAS sistēmā;

68.

stingri aicina Eiropas Komisiju, dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības plašāk īstenot pasākumus, piemēram, popularizēt marķējuma sistēmas, ilgtspējīgu patēriņu iekļaut izglītības un apmācības sistēmās un pastiprināti kontrolēt ekoloģiska rakstura komercapsvērumus, lai veidotu patērētāju un uzņēmumu izpratni par to, kādas var būt patēriņa sekas vides un sociālajā jomā;

69.

aicina izvirzīt mērķi tiekties uz bezatkritumu sabiedrību, kas balstīta uz atkritumu rašanās optimālu novēršanu un atkritumu pārstrādi materiālu aprites ekonomikā;

70.

pauž nožēlu, ka atkritumu apglabāšana vēl aizvien ir visizplatītākais sadzīves atkritumu likvidēšanas veids. Šajā sakarā Reģionu komiteja lūdz Komisijai īpašu uzmanību pievērst spēkā esošo ES tiesību aktu par atkritumiem īstenošanai un piemērošanai, jo tas ir noteicošais faktors, lai veicinātu resursu efektīvu izmantošanu;

71.

stingri aicina Eiropas iestādes, dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības veikt efektīvus pasākumus, lai nepieļautu atkritumu nonākšanu pārstrādes iekārtās, kas neatbilst standartiem, neatkarīgi no tā, vai šīs iekārtas atrodas Savienības teritorijā vai ārpus tās; palielināt Eiropas atkritumu otrreizējas pārstrādes uzņēmumu konkurētspēju visos vērtības ķēdes posmos; veicināt inovāciju resursu efektīvas izmantošanas un pārstrādājamu preču izstrādes jomā; izstrādāt ekonomiskus stimulus vai jaunus, uz tirgu balstītus instrumentus, kas paredzēti otrreizējo izejvielu pārstrādei un veicināšanai; optimizēt kritēriju izstrādi un piemērošanu attiecībā uz stadiju, kad atkritums vairs nav atkritums, un pārstrādāto materiālu kvalitāti, ņemot vērā Eiropas Komisijas pašreizējo darbu saistībā ar kritērijiem par stadiju, kad atkritums vairs nav atkritums. RK arī aicina īpašu uzmanību veltīt produktiem, kas satur izejvielas, kuru daudzums ir ierobežots, īpaši retzemju elementus;

72.

mudina dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības saskaņā ar atkritumu pamatdirektīvas 29. panta prasību pieņemt tālejošas programmas atkritumu rašanās novēršanai un noteikt precīzus atkritumu rašanās novēršanas kvantitatīvos atsauces rādītājus (9);

73.

aicina Eiropas Komisiju īpaši veicināt bioloģisko atkritumu rašanās novēršanu un pārtikas atkritumu apjoma samazināšanu, un turpināt atbalstu Eiropas Atkritumu rašanās novēršanas nedēļai, kas veiksmīgi norisinājusies vairākos reģionos un pilsētās;

74.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga nozīme atkritumu pārstrādes un atkārtotas izmantošanas tirgus attīstībā. Šajā nolūkā Reģionu komiteja atkārtoti aicina iekļaut direktīvā par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem īpašus un konkrētus mērķus attiecībā uz elektronisko atkritumu atkārtotu izmantošanu, nodrošinot, ka tiesiskajā regulējumā pilnībā ir ieviests ražotāja atbildības princips;

75.

norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir lielas iespējas veicināt atkritumu pārstrādi plašāk, nekā tas pašreiz noteikts ES mērķos. Daudzas pilsētas un reģioni, kas šajā jomā ir līderpozīcijā, jau ir būtiski pārsnieguši Eiropas obligātos mērķus atkritumu pārstrādes un atkritumu apglabāšanai alternatīvu risinājumu jomā un izvirzījuši bezatkritumu mērķi attiecībā uz atkritumu poligoniem un sadedzināšanas iekārtām, kā arī mērķi panākt augstu mājsaimniecības atkritumu pārstrādes līmeni. Šajā sakarā Reģionu komiteja rosina Eiropas Savienību un dalībvalstis arī turpmāk sekmēt atkritumu pārstrādes veicināšanai paredzēto un progresīvākajās pilsētās un reģionos jau izmantoto instrumentu ieviešanu, īpaši reģionos, kur atkritumu pārstrāde ir mazāk attīstīta;

76.

aicina Eiropas Komisiju ātrāk izstrādāt atkritumu pamatdirektīvā paredzēto novērtējumu par priekšrocībām, ko var gūt, nosakot Eiropas līmenī saistošus mērķus atkritumu rašanās novēršanai un paaugstinot pašreizējo saistošo mērķi attiecībā uz cieto sadzīves atkritumu pārstrādi. Paaugstinot minēto mērķi, Eiropā varētu radīt 500 000 jaunas darba vietas (10);

77.

pauž gandarījumu, ka resursu efektīva izmantošana ir iekļauta Eiropas Komisijas paziņojumā “Aktuālo jautājumu risināšana preču tirgu un izejvielu jomā” (11), kas publicēts saistībā ar pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa”;

78.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis aktīvāk veicināt alternatīvus risinājumus un efektivitātes palielināšanu izejvielu vērtības ķēdē, kas ietver izpēti, ieguvi, pārstrādi, ekodizainu, rūpniecības ekoloģiju un resursu ziņā efektīvu ražošanu;

79.

mudina dalībvalstis un reģionus ar Eiropas Komisijas atbalstu izstrādāt ilgtspējīgu un efektīvu politiku izrakteņu efektīvai izmantošanai, kā arī teritorijas apsaimniekošanas politiku attiecībā uz izrakteņiem un precīzu procedūru izrakteņu ieguves atļaujas saņemšanai;

80.

atzinīgi vērtē Komisijas norādes ar enerģiju nesaistītu izrakteņu ieguvei saskaņā ar Natura 2000 prasībām (12) un aicina turpmāk īstenot integrētu pieeju šiem jautājumiem;

81.

pieņem zināšanai Padomes aicinājumu Eiropas Komisijai ierosināt pasākumus, lai risinātu no mežsaimniecības un atjaunojamas enerģijas nozares iegūto rūpniecības izejvielu piegādes problēmas;

82.

aicina ieviest visā ES obligātu sertificēšanas sistēmu, kā arī stimulējošus pasākumus, lai izmantotu biomasu enerģijas ražošanā un koksni no ilgtspējīgi apsaimniekotiem mežiem. Reģionu komiteja norāda, ka šīs jomas pārvaldībā svarīga nozīme ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

83.

vēlreiz aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par obligātiem saistošiem ilgtspējas kritērijiem attiecībā uz cietās un gāzveida biomasas izmantošanu elektroenerģijas ražošanā, apkures un dzesēšanas vajadzībām (13);

84.

norāda, ka ekosistēmu pakalpojumu (kā tos definējušas dalībvalstis saistībā ar bioloģiskās daudzveidības jauno mērķi 2020. gadam un kas apskatīti dokumentā “Bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam” (14) efektīvai izmantošanai, aizsardzībai un atjaunošanai ir svarīga nozīme, lai panāktu resursu efektīvu izmantošanu;

85.

uzskata, ka ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam ir atbalsts turpmākajam darbam ar mērķi veicināt bioloģisko daudzveidību, uzsverot arī bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu saimniecisko aspektu, rosinot struktūrfondu pārvaldības iestādes ieguldīt dabas kapitālā, kas ir nākamo paaudžu mantojums un ekonomikas attīstības faktors, veicinot KLP atbalstu bioloģiskajai daudzveidībai un sekmējot “zaļās infrastruktūras” izveidi;

86.

pauž nožēlu, ka, pretēji Komitejas iepriekšējiem ieteikumiem, nav pietiekami plaši atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību noteicošā loma minētās stratēģijas veiksmīgā īstenošanā;

87.

aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis sākt vietējā un reģionālā līmeņa bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas izmēģinājuma projektus, īpaši izmēģinājuma projektus “Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika” (TEEB), lai palīdzētu vietējām un reģionālajām pašvaldībām pieņemt un ieviest instrumentus, kas definēti starptautiskajā ziņojumā “TEEB Report for Local and Regional Policy Makers” (15);

88.

norāda, ka dabiskas vai daļēji dabiskas izcelsmes biotopu, tostarp pļavu, purvāju, tīreļu un purvu platību samazināšanās rada lielas bažas, jo tie ir būtiski faktori cīņā ar klimata pārmaiņu sekām. Tāpēc Reģionu komiteja mudina Eiropas Savienību, dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības aktīvāk pievērsties minēto ekosistēmu aizsardzības un atjaunošanas programmu izstrādei;

89.

pauž bažas par urbanizācijas un transporta tīklu radītajām sekām, jo palielinās augsnes ūdensnecaurlaidības līmenis, samazinās ūdens iesūkšanās augsnē, palielinās plūdu un erozijas risks, notiek dzīvotņu un dzīvnieku populāciju fragmentācija, pilsētās palielinās karstuma zonas fenomens, kas savukārt palielina pilsētu neaizsargātību pret karstuma periodiem un klimata pārmaiņām;

90.

rosina dalībvalstis strādāt kopā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai izveidotu integrētas zemes izmantošanas plānošanas un teritorijas apsaimniekošanas sistēmas, kas spēj sekmēt pilsētas apdzīvotības ilgtspējīgu shēmu īstenošanu, radīt virkni stimulu, lai prioritāri izmantotu degradētās platības, nevis zaļās zonas un lauku teritorijas, izveidot datubāzi, kurā apkopotas degradētās teritorijas, un, visbeidzot, samazināt apbūvēto teritoriju platību visur, kur vien tas vajadzīgs;

91.

vēlreiz uzsver, ka arī nākamajā ES vides politikā jāiekļauj kopējā augsnes aizsardzības tematiskā stratēģija, kurā ietverts mērķis pieņemt pamatdirektīvu par augsnes aizsardzību;

92.

pauž bažas, ka prognozes par komerciālas nozvejas apjomu pārsniedz drošas bioloģiskās robežas. Reģionu komiteja atkārtoti aicina līdz 2015. gadam pieņemt maksimālo ilgtspējīgas ieguves mērķi, kas būtu turpmākās kopējās zivsaimniecības politikas vadošais pamatprincips (16);

93.

atbalsta pieeju, ko Eiropas Komisija ierosinājusi paziņojumā “Reģionālā politika, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā līdz 2020. gadam” (17);

94.

īpaši atbalsta struktūrfondu līdzekļu plašāku izmantošanu pamatiniciatīvas īstenošanā, aicinot struktūrfondu pārvaldības iestādes vairāk ieguldīt ekonomikā ar zemu oglekļa emisijas līmeni, ekosistēmu pakalpojumos, bioloģiskajā daudzveidībā un ekoinovācijā;

95.

atbalsta arī ieguldījumu optimizēšanu resursu efektīvas izmantošanas jomā;

96.

pauž stingru pārliecību, ka gudra, ilgtspējīga un iekļaujoša attīstība Eiropas Savienībā un ārpus tās ir iespējama, ja pārmaiņu un sociālekonomiskās attīstības virzītājspēks ir vietējās un reģionālās pašvaldības.

11.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 9/45

—

pauž gandarījumu, ka Eiropas Komisija atbalsta Reģionu komitejas priekšlikumu nošķirt: 1) kompensācijas par sabiedrisko pakalpojumu de minimis, kas neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm; 2) kompensācijas par vietējas nozīmes un sociālajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, kas pārsniedz de minimis robežvērtību, tomēr organizatorisko īpatnību dēļ un iekšējā tirgus attīstības pašreizējā posmā neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm; 3) kompensācijas par citiem sabiedriskiem pakalpojumiem ar Eiropas vai pārrobežu dimensiju, uz kuriem attiecas nozaru direktīvas un regulas;

—

atkārtoti prasa de minimis robežvērtību paaugstināt līdz 800 000euro gadā;

—

lūdz Komisiju jaunās de minimis regulas piemērošanas noteikumos atteikties no pašvaldības iedzīvotāju skaita kritērija ieviešanas;

—

iebilst pret Komisijas ierosināto saimnieciskās efektivitātes prasības ieviešanu attiecībā uz kompensāciju par VTNP; RK uzskata, ka ne 106. pants, ne vienpusējs Komisijas lēmums vai direktīva, kā tas noteikts minētā panta 3. punktā, nav pietiekams juridiskais pamats šādai likumdošanas iniciatīvai. Komisijas — Eiropas konkurences iestādes — pilnvaras neattiecas uz dalībvalstu pārvaldes iestāžu līdzekļu efektīvas piešķiršanas nosacījumiem. Komisijas — Eiropas konkurences iestādes — pilnvaras neattiecas uz dalībvalstu pārvaldes iestāžu līdzekļu efektīvas piešķiršanas nosacījumiem.

Galvenais ziņotājs

Karl-Heinz LAMBERTZ kgs (BE/PSE), Beļģijas vācu valodas kopienas ministru prezidents

Atsauces dokumenti

Reģionu komitejas pārskatīts atzinums saistībā ar dokumentu CdR 150/2011 fin saskaņā ar Reglamenta 52. pantu — ECOS-V-016

1.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu valsts atbalsta tiesību aktu paketei attiecībā uz kompensācijām par sabiedriskajiem pakalpojumiem;

2.

uzskata, ka šis pārskatīšanas priekšlikums ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām nozīmīga politiska iniciatīva, jo tās mērķis ir noteikt jaunus, precīzus un samērīgus noteikumus attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu finansēšanas metožu atbilstību iekšējam tirgum un tādējādi nodrošināt juridisko noteiktību un paredzamību, kas vajadzīga sabiedrisko pakalpojumu attīstībai Savienībā; tomēr pauž nožēlu par to, ka Komisijai nav izdevies sasniegt pašas izvirzīto mērķi palielināt skaidrību piemērojamības un izpildes jomā un pēc iespējas samazināt administratīvo slogu, jo īpaši tām personām, kuras minētais priekšlikums skar;

3.

uzskata, ka Eiropas Komisijas ierosināto valsts atbalsta kontroles noteikumu vispārējā struktūrā būtu labāk jāņem vērā sabiedrisko pakalpojumu vietējā, pārrobežu un Eiropas dimensija, to organizatoriskā daudzveidība, kā arī faktiskais riska līmenis saistībā ar ietekmi uz tirdzniecību starp ES dalībvalstīm, taču priekšlikumi liecina, ka tas izdevies tikai daļēji;

4.

pauž gandarījumu, ka Eiropas Komisija atbalsta Reģionu komitejas priekšlikumu (1) nošķirt: 1) gadījumus, kad kompensācijas par sabiedrisko pakalpojumu de minimis neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un tādēļ nav jāpakļauj valsts atbalsta kontrolei; 2) kompensācijas par vietējas nozīmes un sociālajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, kas pārsniedz de minimis robežvērtību, tomēr organizatorisko īpatnību dēļ un iekšējā tirgus attīstības pašreizējā posmā neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm tik lielā mērā, lai tas kaitētu Savienības interesēm; 3) kompensācijas par citiem sabiedriskiem pakalpojumiem ar Eiropas vai pārrobežu dimensiju, uz kuriem attiecas nozaru direktīvas un regulas vai kuriem ir tādu komercuzņēmumu struktūra, kas pilnvaroti darboties pārrobežu vai starptautiskajā līmenī;

5.

atzinīgi vērtē priekšlikumu paziņojumam, kurā paskaidroti un atjaunināti dažādi ES tiesību jēdzieni un koncepcijas, ko piemēro VTNP, tostarp ņemot vērā izmaiņas Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā; pauž tomēr nožēlu par to, ka Komisija nav izmantojusi iespēju papildus Eiropas Savienības Tiesas norādēm izstrādāt skaidrus saimnieciskās darbības, vietējās dimensijas un saistības ar vienoto tirgu kritērijus un tāpēc, veicot pārbaudes, tai būs liela interpretācijas brīvība un saglabāsies juridiskā nenoteiktība;

6.

šajā sakarā uzsver, ka LESD 14. pantā, kas attiecas uz Līguma vispārēji piemērojamiem noteikumiem, noteikts jauns juridiskais pamats, lai Parlaments un Padome, pieņemot regulas, paredzētu principus un nosacījumus, kas ļautu īstenot VTNP īpašos uzdevumus. Tāpēc aicina Komisiju formalizēt to galveno jēdzienu precizēšanu, kuri nav definēti Līgumā, atbilstīgi LESD 14. panta noteikumiem izstrādājot priekšlikumu Padomes un Eiropas Parlamenta regulai;

7.

uzskata, ka šis priekšlikums paziņojumam neatbrīvo Komisiju no tās saistībām izstrādāt kvalitatīvu vispārējas nozīmes pakalpojumu regulējumu;

8.

pauž gandarījumu par Eiropas Komisijas nodomu palielināt regulā noteikto de minimis  (2) robežvērtību, līdz kurai publiskajam atbalstam netiek piemērota valsts atbalsta kontrole, tādējādi izslēdzot no tās darbības jomas visus vietējas nozīmes sabiedriskos pakalpojumus, tostarp vietējās sociālās attīstības jomā, piemēram, sociālo integrāciju, atstumtības izskaušanu, palīdzību vecāka gadagājuma cilvēkiem, vietējās dzīves aktivizēšanu, kā arī kultūras, sporta un sociāli izglītojošu pasākumu veicināšanu, kuru pamatā ir vietējās apvienības un dzīvojamo rajonu sociālās jomas mikrouzņēmumi. Šā priekšlikuma pamatā ir apsvērums, ka šie sabiedriskie pakalpojumi neapdraud tirdzniecību starp dalībvalstīm;

9.

tomēr pauž nožēlu, ka Komisija vienīgi ierosinājusi palielināt robežvērtību no 200 000euro uz trim gadiem līdz 150 000euro gadā; tas ļauj segt izmaksas tikai vietējas nozīmes struktūrām, kurās ir mazāk nekā 4 algoti darbinieki; tādēļ vēlreiz prasa palielināt minēto robežvērtību līdz 800 000euro gadā, lai varētu segt izmaksas visām tām vietējas nozīmes struktūrām, kurās ir mazāk nekā 20 algoti darbinieki un kuru vienīgie resursi ir valsts pārvaldes iestāžu piešķirtās kompensācijas, ja vien vietējas nozīmes pakalpojumus konkrētajā teritorijā sniedz bez maksas;

10.

lūdz Komisiju jaunās de minimis regulas piemērošanas noteikumos atteikties no pašvaldības iedzīvotāju skaita kritērija ieviešanas. Iedzīvotāju skaits nav noteicošais, lai novērtētu attiecīgās pašvaldības saimnieciskās darbības ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm. Turklāt nevajadzētu arī balstīties uz apsvērumiem, kas var radīt diskrimināciju starp administratīvajām vienībām (vietējām administratīvajām teritorijām, reģioniem, valstīm u.t.t.). Iedzīvotāju skaita kritērijā netiktu ņemts vērā arī fakts, ka šos vietējas nozīmes pakalpojumus var līdzfinansēt vairākas dažāda lieluma un līmeņa valsts pārvaldes iestādes saskaņā ar Līgumā noteiktajiem principiem par sabiedrisko pakalpojumu organizēšanas un izpildes brīvību. Visbeidzot, nedrīkst vērsties pret pakalpojumu apvienošanu, jo sevišķi, ja tā tiek īstenota starp vairāku pašvaldību iestādēm. Tādēļ pakalpojumu vietējās un ierobežotās nozīmes pārbaudes pamatā jābūt rādītāju kopumam, kurā ņemts vērā pašvaldības ģeogrāfiskais stāvoklis un attiecīgo sabiedrisko pakalpojumu potenciālo saņēmēju loks. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 174. pantu šādā pārbaudē vajadzēs ņemt vērā to reģionu situāciju, kuros ir būtiskas vai pastāvīgas dabas vai demogrāfiskas problēmas, tādējādi paredzot diferencētus atbalsta pasākumus. Apgrozījuma ierobežojums līdz 5 miljoniem euro būtu jāatceļ;

11.

ar gandarījumu secina, ka Komisija ļoti nopietni izturas pret pārskatāmības jautājumu un no regulas darbības jomas izslēdz visu nepārskatāmo atbalstu, ko nav iespējams precīzi aprēķināt;

12.

atbalsta Komisijas ierosināto metodi, kas atbilst Līgumā noteiktajam proporcionalitātes principam, ņemt vērā atsevišķus sabiedriskos pakalpojumus, ko sniedz vienīgi vietējā līmenī, kā arī priekšlikumu paplašināt lēmumu par a apriori atbilstību, attiecinot to ne tikai uz slimnīcām un sociālo mājokļu struktūrām, bet arī uz citiem sociālajiem pakalpojumiem;

13.

uzskata, ka jaunā jēdziena “sociālās pamatvajadzības” ieviešana var radīt lielas neskaidrības vietējām un reģionālajām pašvaldībām un to partneriem, jo tas pārklājas ar tādiem patlaban lietotiem jēdzieniem kā vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi un sociālie pakalpojumi, uz kuriem saskaņā ar 2.2.j pantu neattiecas Pakalpojumu direktīva. Tāpēc lūdz Komisijai priekšroku dot sociālo pakalpojumu jēdzienam Pakalpojumu direktīvas 2.2.j panta izpratnē, kurā paredzēts, ka dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības saskaņā ar subsidiaritātes principu ir tiesīgas noteikt pakalpojumu apjomu, un precizēt, ka priekšlikumā lēmumam par LESD 106. panta 2. punkta piemērošanu uzskaitīto pakalpojumu saraksts nav ne ierobežojošs, ne arī pilnīgs.

14.

aicina Komisiju atteikties samazināt uz pusi ikgadējās kompensācijas robežvērtību, kas ir šā lēmuma piemērošanas nosacījums, un saglabāt tās apjomu 30 miljonu euro gadā;

15.

lūdz Komisijai nesaistīt atbrīvojumu no paziņošanas pienākuma ar pilnvarojuma maksimālo ilgumu, ievērojot sabiedrisko pakalpojumu administratīvās brīvības un organizatoriskās brīvības principu, kas ir paredzēts dalībvalstu pārvaldes iestādēm;

16.

lūdz Komisijai nesaistīt sociālo pakalpojumu atbrīvojumu no paziņošanas pienākuma ar noteikumu, ka šos pakalpojumus sniedz tikai šim nolūkam pilnvaroti uzņēmumi, ja tiek piemēroti direktīvas par uzņēmumu un valsts iestāžu finansiālo attiecību pārskatāmību (atsauces) noteikumi un ja attiecīgie uzņēmumi veic vispārpieņemtu izmaksu uzskaiti;

17.

uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām, uzsākot piedāvājumu konkursa procedūru atbilstīgi Altmark sprieduma 4. kritērijam attiecībā uz kvalificēšanos kompensācijai par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, jāizvirza kvalitātes kritēriji, lai noteiktu ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu, nevis izmantot labākās cenas kritēriju;

18.

uzskata, ka ierosinātā “samērīgas peļņas” jaunā definīcija, kas balstīta uz kapitāla rentabilitātes koeficientu un peļņas rādītājiem, ir tik sarežģīta, ka liela daļa vietējo iestāžu to nevarēs piemērot;

19.

aicina Komisiju iekļaut ar pārskatīšanu saistītajos galīgajos priekšlikumos visas iespējamās kompensācijas par sabiedriskajiem pakalpojumiem, ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību lielo rīcības brīvību sabiedrisko pakalpojumu finansēšanā, tai skaitā kompensācijas, ko piešķir kā atbalstu ilgtermiņa investīcijām sabiedrisko pakalpojumu vietējās infrastruktūras finansēšanai; aicina Komisiju neierobežot atbilstības kritērijus tikai ar ekspluatācijas mērķiem paredzētajām ikgadējām dotācijām, kā arī precizēt īpašus novērtēšanas kritērijus attiecībā uz pārmērīgas kompensācijas neesamību saistībā ar atbalstu ilgtermiņa investīcijām, īpaši nekustamā īpašuma un zemes infrastruktūrā;

20.

atgādina Komisijai, ka jāņem vērā citi objektīvi kritēriji, kuri a priori neitralizē risku saistībā ar ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, konkurences traucējumiem un šķērssubsidēšanu; šādi kritēriji ir, piemēram, ierobežota teritoriāla kompetence attiecībā uz dažiem publiskā vai privātā sektora uzņēmumiem, kuriem piemēro atļauju izsniegšanas teritoriālos režīmus un kuri izveidoti ar mērķi sniegt konkrētu sabiedrisko pakalpojumu konkrētā teritorijā un neveic nekādu komercdarbību tirgū, bezpeļņas statuss attiecībā uz atsevišķiem sociālās jomas uzņēmumiem, kuri peļņu atkārtoti iegulda to sniegto sabiedrisko pakalpojumu finansēšanā, un šī ieguldījumu summa tiek atskaitīta no nākamās kompensācijas;

21.

ierosina, lai saskaņā ar Līgumā noteiktajiem subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem Komisijas galīgajā lēmumā būtu paredzēts, ka valsts pārvaldes iestādes, kas piešķir kompensācijas, var veikt vajadzīgos pasākumus, lai nepieļautu, kontrolētu un novērstu jebkuru iespējamu pārmērīgas kompensācijas gadījumu, jo vietējās un reģionālās pašvaldības ir tieši ieinteresētas nepieļaut šādus pārmērīgas kompensācijas gadījumus. Vienlaikus jāvienkāršo faktiski un tieši cietušo uzņēmumu piekļuve tiesiskās aizsardzības līdzekļiem konstatētas pārmērīgas kompensācijas gadījumā;

22.

ierosina Komisijai, lai šo noteikumu piemērošana būtu saistīta ar:

23.

atgādina, ka tā iebilst pret Komisijas ierosināto saimnieciskās efektivitātes prasības ieviešanu attiecībā uz kompensāciju par VTNP; RK uzskata, ka ne 106. pants, ne vienpusējs Komisijas lēmums vai direktīva, kā tas noteikts minētā panta 3. punktā, nav pietiekams juridiskais pamats šādai likumdošanas iniciatīvai. Komisijas — Eiropas konkurences iestādes — pilnvaras neattiecas uz dalībvalstu pārvaldes iestāžu līdzekļu efektīvas piešķiršanas nosacījumiem. Šīs ekskluzīvās pilnvaras, ko Komisija īsteno ES Tiesas uzraudzībā, attiecas tikai uz Komisijas pienākumu pārbaudīt kompensācijas atbilstību attiecībā uz sabiedriskajiem pakalpojumiem, kuri neatbilst Altmark spriedumā minētajām prasībām un kuriem līdz ar to piemēro valsts atbalsta aizlieguma un kontroles režīmu.

24.

neatbalsta prasību, ka dalībvalstīm jāveic tirgus izpēte, lai pierādītu sabiedriska pakalpojuma nepieciešamību, jo tā ir iejaukšanās dalībvalstu ekskluzīvajās tiesībās organizēt un plānot vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanu.

11.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 9/53

—

vērš uzmanību uz savu ciešo apņemšanos īstenot priekšlikumu par vietējo un reģionālo pašvaldību teritoriālā līguma slēgšanu saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020”, lai, pateicoties Eiropas Savienības, kā arī valstu, reģionālo un vietējo pārvaldes iestāžu efektīvai partnerībai, visos līmeņos nodrošinātu atbildības uzņemšanos par šo stratēģiju. Šo priekšlikumu atbalsta Eiropas Parlaments, Eiropas Komisija un Eiropadome. Teritoriālajos līgumos galvenā uzmanība būtu jāpievērš atsevišķām prioritātēm, kuras izstrādātas atbilstoši attiecīgā reģiona vajadzībām;

—

atzīst dziļo plaisu starp jaunākajām zināšanām pētniecības jomā un reālo praksi. Jāīsteno plaši pasākumi reģionālajā līmenī, lai pētniecības rezultātus pārvērstu jauninājumos, kuri ir pielāgoti vietējām vajadzībām un kurus var izmantot visā Eiropā;

—

uzsver, ka ir svarīgi veidot reģionālās inovācijas spējas, balstoties uz pārdomātu specializāciju un papildināšanas iespējām kaimiņreģionos;

—

aicina vadošos reģionus veidot Eiropas konsorcijus, kuri apvienotu dažādas spējas, lai radītu novatoriskus un sabiedrībai noderīgus jauninājumus, ko varētu plaši izmantot Eiropā. Pateicoties dažādām iesaistītajām pusēm, katrs reģions, koncentrējoties uz savām vajadzībām un stiprajām pusēm, var kļūt par novatoru;

—

mudina reģionus, lai tie, izmantojot publiskā un privātā sektora dalībnieku partnerības ar augstskolām un citām nozīmīgām zināšanu iestādēm — partnerības, kas orientētas uz cilvēkiem,— vērstu savu darbību atvērtu inovāciju virzienā, t.i., modernizētu “trīskāršās spirāles” (Triple Helix) koncepciju.

Ziņotājs

Markku MARKKULA kgs (FI/PPE), Espo pilsētas domes loceklis, Helsinki-Ūsimā reģionālās padomes loceklis

Atsauces dokuments

/

1.

atzīst, ka stratēģija “Eiropa 2020” ir gan visaptverošs strukturālu reformu plāns, gan arī krīzes pārvarēšanas stratēģija. Turklāt tā aptver plašāku mērķu kopumu un integrētāku ekonomisko pārvaldību (1). Šai sakarā vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir potenciāls un politiskā apņēmība risināt ekonomiskos, sociālos un vides jautājumus, raugoties no teritoriālā viedokļa;

2.

uzsver, ka efektīvu rezultātu sasniegšanai nepietiek ar labiem plāniem un pat ar precīzas analīzes veikšanu, kā to pierāda Lisabonas stratēģijas neveiksme. Drosmīgi soļi uz priekšu jāveic praktiskā līmenī, un lielāka atbildība jāpiešķir visiem pārvaldes līmeņiem dalībvalstīs — vietējam un reģionālajam, kā arī centrālajam līmenim —, un jāiesaista visas pārējās ieinteresētās puses. Reģioni ir jāmudina veidot reģionālās inovāciju platformas, kas darbojas kā pakalpojumu centri, orientēti uz pieprasījumu, un veicina starptautiskā zināšanu potenciāla izmantošanu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai, pārdomātai specializācijai un Eiropas sadarbībai atbilstoši reģionu interesēm. Lai to īstenotu, mums jāpiemēro jaunā dinamiskā izpratne par reģionālajām inovāciju ekosistēmām, kurās uzņēmumi, pilsētas un augstskolas, kā arī citi publiskā un privātā sektora dalībnieki (trīskāršā spirāle) mācās strādāt kopā jaunos un radošos veidos, lai pilnībā izmantotu savu novatorisma potenciālu;

3.

uzsver, ka, tā kā reģioniem šobrīd ir būtiska loma daudzās politikas jomās, tostarp sociālajā, ekonomikas, rūpniecības, inovāciju, izglītības un vides politikā, tiem ir svarīga nozīme uz partnerībām balstītā stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā. Šai nolūkā būs nepieciešama plaša mēroga, kompleksa, atklāta un starpdisciplināra pieeja, kurā apvienotas daudzās savstarpēji papildinošās reģionu un pilsētu priekšrocības;

4.

pilnībā piekrīt Komisijas viedoklim, ka valstu budžeta procedūrās pilnībā jāintegrē valstu reformu programmas (VRP) un stabilitātes un konverģences programmas (SKP), kā arī VRP izstrādē un īstenošanā jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības un attiecīgās ieinteresētās puses (2);

5.

aicina vadošos reģionus un pilsētas veikt radikālas reformas un šajā sakarā galveno uzmanību pievērst šādiem aspektiem:

6.

uzsver, ka ir ļoti svarīgi dot iespēju cilvēkiem un kopienām vietējā līmenī pilnībā izmantot savu potenciālu. Lai to panāktu, jāstiprina vietējās un reģionālās pašvaldības, kas ne tikai pilda tradicionālo funkciju, proti, sniedz pakalpojumus, bet arī nodrošina jaunas iespējas uzņēmējdarbībai, pateicoties proaktīvai sadarbībai. Visām dažādajām ieinteresētajām pusēm jāstrādā kopā, lai radītu reģionālu sadarbības kultūru, kas spēj reaģēt vietējo iedzīvotāju un kopienu idejām, mērķiem un resursiem;

7.

atzinīgi vērtē plašāko stratēģisko redzējumu, kas līdzās ekonomikas izaugsmei kā līdzvērtīgus un papildinošus pīlārus ietver arī sociālo un vides dimensiju, un aicina atzīt uz sabiedrību orientētu jauninājumu svarīgo nozīmi visās pamatiniciatīvās, kuru mērķis ir īstenot stratēģijas trīs prioritātes, proti, gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi;

8.

aicina lēmumu pieņēmējus gan publiskajā, gan privātajā sektorā atzīt, ka nepieciešamas jaunas līderības un vadības prasmes, zināšanas, struktūras un prakse, lai darbotos pasaules mēroga uzņēmumu tīklā;

9.

rosina reģionālo lēmumu pieņēmējus un politikas veidotājus kļūt par pārmaiņu virzošo spēku un izstrādāt stratēģisku ietvaru uz inovācijām balstītai reģionālai attīstībai, ievērojot, ka jauninājumi veicina kvalitāti, kā arī publisko un privāto līdzekļu efektīvāku izlietošanu, un tai ir ievērojams potenciāls radīt izaugsmi un darba vietas. Politikas uzdevums ir atrast reģiona unikālās vērtības un balstīties uz tām, lai īstenotu stratēģiskās attīstības mērķus. Lai to panāktu, reģioniem jāizveido stabils un reālistisks nākotnes redzējums ekonomikas un sociālajā jomā un jāformulē plašāks, integrētāks un efektīvāks politikas pasākumu kopums. Tāpēc būs jāapvieno dažādu politikas jomu un valdības līmeņu instrumenti, jāatbalsta zināšanu radīšana, izplatīšana un izmantošana, kā arī jāizstrādā saskaņoti politikas pasākumi, kuru pamatā ir labāki parametri, uz nākotni orientētu budžetu sastādīšana un uz faktiem balstīta eksperimentu veikšana;

10.

lai sasniegtu iepriekš minētos mērķus, ierosina Komisijai sadarbībā ar vairākiem reģioniem un dažādu jomu ekspertiem uzsākt vajadzīgos attīstības projektus. Turklāt jāizstrādā metodes, kas ļautu, pamatojoties uz vispārējās statistikas datiem, iegūt informāciju un prognozes, ko varētu izmantot konkrētas nozares vai īpaša jautājuma analīzē;

11.

aicina vadošos reģionus veidot Eiropas konsorcijus, kuri apvienotu dažādas spējas, lai radītu novatoriskus un sabiedrībai noderīgus jauninājumus, ko varētu plaši izmantot Eiropā. Pateicoties dažādām iesaistītajām pusēm, katrs reģions, koncentrējoties uz savām vajadzībām un stiprajām pusēm, var kļūt par novatoru;

12.

aicina gādāt par mērķtiecīgu mācīšanās procesu, kurā būtu integrēti dažādi politikas veidošanas līmeņi; tas palīdzētu koordinēt resursu izmantošanu un stiprināt pasākumu efektivitāti. Lai veidotu kopīgas spējas, jāizstrādā politikas veidotājiem, augstākajiem valsts civildienesta ierēdņiem, rūpniecības nozaru vadītājiem un pētniekiem paredzētas MBA (maģistra grāds uzņēmējdarbības vadībā) līmeņa programmas, kas aptvertu daudzlīmeņu stratēģiskās izstrādes procesus. Minētā veida apmācības programmas ir vajadzīgas gan reģionu, gan Eiropas Savienības līmenī. Tādējādi nostiprināsies dažādo valstu reģionālā līmeņa lēmēju nozīme stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā, tiks pastiprināta viņu sadarbība un plašāk tiks izplatīti paraugprakses piemēri;

13.

uzsver, ka starp dažādajām pamatiniciatīvām jāīsteno kopīgi pasākumi un tālejoša sadarbība, lai rosinātu un veicinātu stratēģijas “Eiropa 2020” efektīvu īstenošanu. Izmantojot šo pieeju, vietējās un reģionālās pašvaldības spēs attīstīt tādu sadarbību, kas aptver dažādas teritorijas. Vietējās un reģionālās pašvaldības varēs veicināt atvērtu platformu pieejas un sekmēt izstrādāto risinājumu un struktūru atkārtotu izmantošanu un savstarpēju savietojamību. Lai gan galīgajiem rezultātiem varētu būt spēcīgas vietējā līmeņa iezīmes, raugoties no struktūru un savstarpējas savietojamības viedokļa, aktīva sadarbība rada apjomradītus ietaupījumus un nodrošina plašākus tirgus vietējai darbībai;

14.

atzīst, ka galvenais problēmjautājums, ar ko saskaras vietējās un reģionālās pašvaldības (ņemot vērā pasākumu milzīgo skaitu, kuri izriet no pamatiniciatīvām vai ir ar tām saistīti), attiecas uz to, kā paātrināt vissvarīgāko pasākumu īstenošanu. Tādējādi, lai palielinātu pamatiniciatīvu ietekmi reģionālajā līmenī, ir jāaplūko vairāki aspekti:

a)

jāatbalsta tādas iniciatīvas kā “Zināšanu reģioni”, “Dzīvās laboratorijas” un “Progresīvās pilsētas”;

b)

jāveido partnerības, kas kalpotu kā platformas reģionālo lēmumu pieņēmēju zināšanu paplašināšanai un uz sabiedrību orientētu jauninājumu veicināšanai;

c)

jāizveido pārdomātas specializācijas forums, lai reģionus atbalstītu un rosinātu pieņemt stratēģijas, kurās par prioritāti noteiktas konkurences priekšrocības un iespējamā sadarbība ar citiem reģioniem;

d)

jāatbalsta uzņēmumu un izglītības iestāžu sadarbība, kā pamatā ir “zināšanu apvienības”, kurās īpaša uzmanība pievērsta inovācijas prasmju atšķirību novēršanai;

e)

jāuzlabo politikas veidošanas zinātniskais pamats, izmantojot Eiropas forumu uz nākotni vērstām darbībām un iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī citus publiskā un privātā sektora dalībniekus, lai tādējādi uzlabotu politikas pasākumu pamatotību;

f)

jārada lielāka interese izmantot trīskāršās spirāles (Triple Helix) modeli, lai izveidotu inovatīvas reģionālās (apakšreģionālās) zinātniskās izpētes kopas, radītu inovatīvas platformas un uzlabotu zināšanu trijstūra darbību (pētnieciskās, izglītojošās un novatoriskās darbības sinerģija);

g)

jāmazina organizatoriskās atšķirības, kas pastāv starp ES reģionālajām un vietējām pašvaldībām, un šim nolūkam jāizmanto dažādi partnerības veidi un sadarbības projekti, kuru mērķis ir “Inovācijas Savienības” izveide, kuri ir ilgtspējīgi un rosina strukturāli un organizatoriski mazas pašvaldības apvienot spēkus, lai to īpašās prasmes piemērotu, pamatojoties uz stabilu un strukturētu ietvaru;

a)

jāpievērš uzmanība zināšanu sabiedrībā vajadzīgām pamatprasmēm, piemēram, mācīšanās mācīties, valodu un kultūras prasmes, uzņēmējdarbības un inovāciju prasmes, savstarpējo attiecību prasmes, kā arī spējas pilnībā izmantot IKT potenciālu;

b)

jāizveido formālās, ikdienējās un neformālās izglītības un apmācības saikne ar darba tirgus vajadzībām, lai palielinātu jauniešu nodarbinātības iespējas, atraisītu viņu potenciālu un pavērtu viņiem iespējas attīstīties gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē;

c)

jārada mobilitātes iespējas maksimāli lielam jauniešu skaitam neatkarīgi no viņu izcelsmes, ekonomiskās situācijas vai reģiona ģeogrāfiskās atrašanās vietas;

d)

jāpilnveido ES instrumenti, lai visos izglītības sistēmas līmeņos veicinātu un uzlabotu mobilitāti mācību nolūkā;

e)

jāatbalsta “Europass” (Eiropas CV veidne) iekļaušana turpmākajā Eiropas kvalifikāciju apliecībā, lai veicinātu mobilitāti;

f)

pamatojoties uz līgumiem, jāīsteno valsts iestāžu sadarbības iniciatīvas, lai meklētu vislabākās atbildes uz šādiem jautājumiem: kā skolēnus efektīvi sagatavot pieaugušo dzīvei ar atbildības izjūtu, kā izveidot ciešāku sadarbību starp arodskolām, darba devējiem un augstskolām, lai nodrošinātu pēc iespējas optimālāku izglītības, tostarp profesionālās izglītības, ceļu, kas atbilstu gan skolēnu, gan darba devēju prasībām, un kā darba devējus iesaistīt izglītības problēmu noteikšanā un to risinājumu izstrādē, un kā palīdzēt skolām īstenot programmas, kas paredzētas, lai sagatavotu izglītības procesam, un kā jauniešus iesaistīt profesionālās kvalifikācijas praksē, un kā darba devēju vidū popularizēt mūžizglītību;

g)

jāuzsver, ka labas veselības veicināšanas un mobilitātes pamati tiek veidoti dzīves sākumposmā un ir priekšnoteikums labai dzīves kvalitātei. Bezpeļņas organizāciju darbība ir nozīmīgs sabiedrības elements. Tāpēc Komiteja aicina Komisiju nevirzīt tālāk priekšlikumus (Eiropas Komisijas Zaļā grāmata “Par PVN nākotni” (COM(2010) 695)), kas apdraudētu šādu asociāciju pastāvēšanu un finansiālo situāciju;

a)

jāveido vietējā līmeņa digitālās programmas, lai paātrinātu IKT optimālu izmantošanu, īstenojot saskaņotu sadarbību vietējā, reģionālajā un ES līmenī;

b)

jāuzlabo savstarpējā savietojamība un e-pārvaldība, izstrādājot jaunas lietojumprogrammas, piemēram, uz cilvēku orientēti e-pakalpojumi, e-mācības, e-veselība, e-balsošana, e-administrācija, intelektiskas transporta sistēmas un reģionālās informācijas modelēšana pilsētplānošanā;

c)

jāveicina digitālais vienotais tirgus, jo tas ir Eiropas digitalizācijas programmas pamatelements, un jāatbalsta liela apjoma novatoriski projekti, kuru pamatā ir Eiropā gūtās labākās īpašās zināšanas un kuros iesaistītas visas dažādās ieinteresētās puses;

d)

jānodrošina vienlīdzīga platjoslas pakalpojumu pieejamība par pieņemamu cenu visā ES teritorijā, un jāīsteno izmēģinājuma projekti, kuru mērķis ir novērst piekļuves atšķirības;

e)

attiecībā uz IKT produktiem un pakalpojumiem jāizstrādā kopīgi risinājumi datu aizsardzības un drošības jomā, jo tie ir priekšnoteikums, lai iedzīvotāji uzticētos un sāktu lietot piedāvātās iespējas;

a)

jāuzlabo pārvaldība klimata pārmaiņu jomā, un šim nolūkam jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības, kas ir svarīgi partneri klimata pārmaiņu novēršanas un mazināšanas pasākumos, jāsekmē ilgtspējīgāka resursu izmantošana, un jāmotivē ražotāji un patērētāji apgūt klimatam labvēlīgākus un resursu patēriņā ziņā efektīvākus ieradumus;

b)

jāizstrādā uz lietotājiem orientētas metodes vērtības radīšanai un ietekmes novērtēšanai, kuras izmantotu dažādos pārvaldības līmeņos saistībā ar ilgtspējīgas zināšanu sabiedrības radīšanu; šajā sakarā jānosaka ierobežots rādītāju skaits, lai nodrošinātu, ka politikas pasākumi tiek izstrādāti efektīvi un ir sabiedrībai pārskatāmi un saprotami;

c)

jāpieņem vietējā vai reģionālā līmeņa stratēģijas klimata pārmaiņu un enerģētikas jomā, kurās paredzēta “zaļāka” publiskā iepirkuma procedūra valsts budžetos, tostarp projektos, kuros izmantots dalībvalstu un Eiropas Savienības finansējums;

d)

jāizmanto ceļveži un rīcības pakti, lai izmantotu politisko atbalstu un veicinātu ieguldījumus klimatam labvēlīgā infrastruktūrā, enerģētikas sistēmu atjaunošanā un ekoloģiskos sabiedriskajos pakalpojumos;

a)

jāveicina rūpnieciskā modernizācija, īstenojot ES līmeņa stratēģiskus projektus, kam starptautiskā līmenī ir dzinējspēkam līdzīga ietekme uz tehnoloģiju nodošanu un sinerģiju radīšanu (tādās jomās kā videi draudzīgs transports un energoefektīvas ēkas);

b)

jānodrošina ideju un uzņēmējdarbības modeļu savstarpēja papildināšanās, īstenojot tādas iniciatīvas kā “Eiropas Reģions, kas veicina uzņēmējdarbību”, lai rosinātu vietējās un reģionālās pašvaldības sekmēt jaunas tendences MVU un uzņēmējdarbības kultūras jomā;

c)

jāveicina reģionālo inovāciju ekosistēmu koncepcija, un jāveido ciešāka sadarbība starp ražošanas struktūru, no vienas puses, un augstskolām un tehnoloģiju centriem, no otras puses, lai radītu izaugsmi un darba vietas;

d)

jāveic pasākumi, kas ļautu saskaņot darbu un ģimenes dzīvi, un šim nolūkam jāuzlabo sabiedrisko pakalpojumu kvalitāte (piemēram, pietiekams bērnu pilnas dienas aprūpes vietu skaits) un jāveicina ģimenei draudzīgi apstākļi darba vietā, piemēram, elastīgs darba laiks un nodarbinātības modeļi;

a)

jārada apstākļi darba vietu izveidei un vietējā līmeņa pasākumiem, lai, piemēram, apzinot e-prasmju neatbilstību un ar to saistītās uzņēmējdarbības iespējas, pārvarētu rūpniecības un ekonomikas pārmaiņas;

b)

jāveicina stratēģiskas partnerības starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām, izglītības iestādēm un uzņēmumiem, lai uzlabotu reģionālās inovāciju ekosistēmas un saskaņotu tās ar elastdrošības politiku;

c)

jārosina vietējā līmeņa pasākumi digitālo prasmju jomā, kā arī saistībā ar mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu, mūžizglītību un iespēju nodrošināšanu vecāka gadagājuma cilvēkiem;

d)

jāveido ciešāki kontakti starp uzņēmumiem un augstskolām, piemēram, visās augstskolu programmās jāparedz prakse, par kuru tiek saņemti kredītpunkti, un programmu izstrādē jāņem vērā strādājošo studentu vajadzības un problēmas, piemēram, paredzot īsu uzturēšanos ārvalstīs un “internacionalizāciju mājās”;

a)

jāizstrādā vietējā un reģionālā līmeņa sociālās iekļaušanas programma, lai uzlabotu vietējā līmeņa sociālo pakalpojumu efektivitāti un padarītu tos pieejamus visiem;

b)

jāizmanto likumīgās pilnvaras un programmas, kas izstrādātas atbilstoši vietējā līmeņa vajadzībām izglītības, mājokļu, pilsētplānošanas, sociālo pakalpojumu, drošības un kultūras pasākumu jomā, īpašu uzmanību pievēršot jauniešiem un bērniem;

c)

jāveicina e-iekļaušana, sociālā ekonomika, brīvprātīgais darbs un korporatīvā sociālā atbildība;

d)

jāizvērtē īstenotās reformas, it īpaši ņemot vērā uz sabiedrību orientēto jauninājumu vērienīgumu, izmaksas un ietekmi, un visā Eiropā jāizplata un vietējā līmenī jāpiemēro jaunie risinājumi, kas ir pierādījuši savu efektivitāti;

15.

uzsver, ka, stratēģijai piešķirot lielāku vietējā un reģionālā līmeņa dimensiju, tiek stiprināta dalībvalstu apņemšanās un politiskā atbildība par stratēģiju, tādējādi padarot to atbilstošāku un tuvāku vietējā līmeņa vajadzībām;

16.

vērš uzmanību uz savu ciešo apņemšanos īstenot priekšlikumu par vietējo un reģionālo pašvaldību teritoriālā līguma slēgšanu saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020”, lai, pateicoties Eiropas Savienības, kā arī valstu, reģionālo un vietējo pārvaldes iestāžu efektīvai partnerībai, visos līmeņos nodrošinātu atbildības uzņemšanos par šo stratēģiju. Šo priekšlikumu atbalsta Eiropas Parlaments, Eiropas Komisija un Eiropadome (3);

17.

norāda, ka vairākās stratēģijas “Eiropa 2020” valstu reformu programmās, kuras valdības “Eiropas pusgada” ietvaros iesniedza Komisijai līdz 2011. gada aprīlim, bija iekļautas atsauces uz vietējo un reģionālo pašvaldību lomu to izstrādē. Tomēr tikai dažās valstu reformu programmās norādīts, ka jaunās stratēģijas daļu īstenošanai ir pieņemta daudzlīmeņu pārvaldības pieeja, un tikai vienā programmā konkrēti minēts RK priekšlikums par teritoriālajiem līgumiem;

18.

aicina dalībvalstis atbalstīt reģionus un pilsētas teritoriālo līgumu izstrādē stratēģijas “Eiropa 2020” (4) kontekstā, lai kopīgi ar centrālo valdību noteiktu valsts mēroga mērķus, saistības un ziņošanas struktūras attiecībā uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem un tajā pašā laikā pilnībā ievērotu attiecīgo valstu tiesisko regulējumu (5);

19.

uzsver teritoriālo līgumu pievienoto vērtību. Tajos galvenā uzmanība būtu jāpievērš atsevišķām prioritātēm, kuras izstrādātas atbilstoši attiecīgā reģiona vajadzībām un kurām tajā ir īpaša nozīme, un tiem nebūtu jākļūst par jaunu birokrātisku instrumentu, bet gan tajos jāiekļauj valstu reformu programmu elementi, lai nodrošinātu daudzlīmeņu pārvaldības un partnerības principu ievērošanu. Teritoriālos līgumus varētu izstrādāt politisku apņemšanos veidā, un, iespējams, tos varētu papildināt brīvprātīgas vienošanās starp valsts iestādēm, vienlaikus galveno uzmanību pievēršot pārvaldībai un stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai. Teritoriālos līgumus varētu izstrādāt pirmām kārtām politikas jomās, kurās vietējās un reģionālās pašvaldības ir stratēģijas “Eiropa 2020” galveno mērķu un pamatiniciatīvu svarīgākās izstrādātājas un īstenotājas;

20.

atgādina, ka pastāv vairāki daudzlīmeņu pārvaldības nolīgumi, kuru mērķis ir, integrēti un saskaņoti veidojot politiku, sasniegt kopīgus teritoriālās attīstības mērķus. Šie līgumi ir diezgan atšķirīgi, un tie atspoguļo ne tikai dažādus mērķus, bet arī reālas atšķirības starp attiecīgajām valstīm un to sociālekonomisko, kultūras, institucionālo un vides dažādību. Kā piemēri minami līgumi, kas noslēgti Austrijā (teritoriālie nodarbinātības līgumi), Spānijā (Katalonijas teritoriālie līgumi lauku attīstībai), Beļģijā (līgums “Flandrija darbībā 2020” un “Plan Marshall 2.vert” Valonijā), Apvienotajā Karalistē (Lielās Notingemas partnerība), Francijā (teritoriālie līgumi iekļautībai, valsts–reģionu plānošanas līgumi) un Vācijā (BMBF inovācijas iniciatīva uzņēmējdarbības reģioniem). RK atkārto savu apņemšanos veicināt pieredzes izplatīšanu pēc iespējas plašākā mērogā, lai rosinātu savstarpējas zināšanu apguves procesus (6). Turklāt vērš uzmanību uz kopīgiem pasākumiem, kas veikti, lai, pamatojoties uz ieinteresēto pušu daudzpusēju vai divpusēju vienošanos, nostiprinātu un pilnveidotu kaimiņattiecības starp divu vai vairāku kaimiņos esošo valstu sabiedrībām un pašvaldībām;

21.

atgādina RK Biroja deklarācijā Eiropadomes 2011. gada pavasara sanāksmei pausto vēstījumu, proti, teritoriālie līgumi ļaus jaunajai stratēģijai dot teritoriālu dimensiju, kā arī palīdzēs orientēt visus pieejamos politikas instrumentus un finansējumu uz dažādajiem iesaistītajiem pārvaldības līmeņiem;

22.

uzsver, ka saskaņā ar dalībvalstīs un Eiropas Savienībā spēkā esošajiem tiesību aktiem vietējām un reģionālajām pašvaldībām jācenšas sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, un tādēļ aicina ES prezidējošās valstis Eiropadomes secinājumos paust skaidru atbalstu daudzlīmeņu pārvaldības principiem, tostarp RK priekšlikumam par teritoriālajiem līgumiem;

23.

norāda, ka saskaņā ar valstu reformu programmu analīzi vietējās un reģionālās pašvaldības vairumā dalībvalstu netika pietiekami iesaistītas dalībvalstu reformu programmu izstrādē. RK aicina dalībvalstis pēc iespējas plašāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības valstu reformu programmu īstenošanā. Augšupēji vērsta īstenošanas stratēģija, kurā iesaistīti pēc iespējas vairāk pārvaldības līmeņu saskaņā ar subsidiaritātes principu, ne tikai uzlabo valstu reformu programmu panākumu perspektīvas, bet arī rada plašāku sabiedrisko atbalstu to īstenošanai. Reģionu komiteja pauž gatavību sadarboties ar ieinteresētajiem reģioniem teritoriālo līgumu koncepciju un reģionālo darbības programmu izstrādāšanai, lai tādējādi varētu sākt stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu un īstenot pamatiniciatīvas reģionālajā līmenī. Tas visvairāk attiecas uz vietējo digitalizācijas programmu un vietējo inovācijas programmu, kas palīdz reģioniem lietpratīgi specializēties, veidot ES līmeņa sadarbību un labklājības pamatu;

24.

uzsver, ka ir svarīgi veidot reģionālās inovācijas spējas, balstoties uz pārdomātu specializāciju un papildināšanas iespējām kaimiņreģionos. Jāizmanto viss Eiropas makroreģionu potenciāls, lai paplašinātu tirgus un nodrošinātu novatorisku izmēģinājumu vidi izaugsmes veicināšanai. Ņemot vērā minēto, ir redzams, ka Baltijas jūras reģionu varētu izmantot kā novatoru un piemēru prototipu izstrādāšanai visai Eiropai;

25.

atzīst dziļo plaisu starp jaunākajām zināšanām pētniecības jomā un reālo praksi. Jāīsteno plaši pasākumi reģionālajā līmenī, lai pētniecības rezultātus pārvērstu jauninājumos, kuri ir pielāgoti vietējām vajadzībām un kurus var izmantot visā Eiropā. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāveido publiskā un privātā sektora partnerības un jārosina līdzdalība vietējā līmenī (tā dēvētie uz lietotāju orientētie atvērtie jauninājumi atvērtās sabiedrībās vērtības radīšanai);

26.

uzsver pamatiniciatīvu “Inovācijas Savienība” (7) un “Digitālā programma Eiropai” (8) izšķirošo vispārējo lomu, lai radītu labvēlīgus apstākļus plaisas novēršanai starp pašreizējiem pētniecības rezultātiem un praksi. Vietējā un reģionālajā līmenī īstenotie stratēģiskie un operatīvie pasākumi jāpilnveido un pat radikāli jāpārveido, lai tie atbilstu jaunākajiem pētījumu rezultātiem;

27.

aktīvi mudina veicināt pakalpojumu inovācijas, lai modernizētu procesus un liktu pamatus digitāli sistēmiskai domāšanai;

28.

iesaka Komisijai steidzami pieņemt lēmumus, lai liktu pamatus vienotā tirgus, jo īpaši vienotā digitālā tirgus, izveidei un nodrošinātu finansējumu atsevišķām visaptverošām pētniecības un izstrādes iniciatīvām, kuras starpdisciplinārā un radošā veidā ļautu pārnest un praktiski izmantot pasaules mērogā pētniecības jomā iegūtās zināšanas. Tām jābūt novatoriskām iniciatīvām, kurās piedalās labākie eksperti un pārmaiņu veicinātāji no dažādām jomām;

29.

mudina Komisiju kopīgi ar RK pēc iespējas drīzāk uzsākt plašu saziņas kampaņu, lai informētu vietējo un reģionālo lēmumu pieņēmējus un sabiedrību par stratēģiju “Eiropa 2020”. Šai nolūkā RK ierosina kopīgi ar Komisiju izstrādāt “Rokasgrāmatu pilsētām un reģioniem par stratēģiju “Eiropa 2020” ”, lai konkrēti izskaidrotu, kā tās var sniegt ieguldījumu stratēģijas īstenošanā, un minētu arī dažādos finansējuma avotus (valstu, vietējā, reģionālā un ES līmeņa);

30.

apņemas arī turpmāk ar Stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas uzraudzības foruma starpniecību pārraudzīt minētās stratēģijas īstenošanu vietējā līmenī. Saistībā ar Eiropas pusgadu un lai palīdzētu sekmīgi īstenot jauno stratēģiju, RK veiktās pārraudzības rezultātus publicēs katra gada decembrī pirms Komisijas gada izaugsmes pētījuma un Eiropadomes pavasara sanāksmes;

31.

uzsver, ka patiesais izaicinājums Eiropas Savienībai, dalībvalstīm un reģioniem ir radīt vajadzīgo sinerģiju starp publiskā un privātā sektora finanšu instrumentiem, lai būtu iespējams īstenot stratēģiju “Eiropa 2020”, un aicina nodrošināt ciešāku koordināciju starp valstu, reģionālā un vietējā līmeņa budžetiem, lai ļautu reģioniem un pilsētām labāk izmantot struktūrfondus un citas Eiropas Savienības programmas;

32.

uzsver, ka sevišķi nepieciešama ir resursu lielāka koncentrēšana uz stratēģijas “Еiropa 2020” uzdevumiem un mērķiem, un norāda uz saikni starp kohēzijas politiku un stratēģiju “Eiropa 2020”, kas dod reālu iespēju gan arī turpmāk sniegt atbalstu nabadzīgākajiem Eiropas Savienības reģioniem centienos panākt iekavēto, gan vienkāršot Eiropas Savienības dažādo politikas jomu koordināciju un piešķirt kohēzijas politikai vadošo lomu visas Eiropas Savienības izaugsmes sekmēšanā, vienlaikus risinot tādas sabiedriskās problēmas kā novecošana un klimata pārmaiņas (9);

33.

šai sakarā apstiprina savu interesi par diviem Komisijas priekšlikumiem saistībā ar daudzgadu finanšu shēmu laika posmam pēc 2013. gada (10): pirmkārt, attīstības un ieguldījumu partnerības līgumi starp Komisiju un katru dalībvalsti, kuros atspoguļotas partneru saistības valstu, reģionālajā un vietējā līmenī, un, otrkārt, vienota stratēģiska satvara izveide, lai palielinātu politiku saskaņotību stratēģijas “Eiropa 2020” un kohēzijas politikas mērķu sasniegšanai un tādējādi aizstātu līdzšinējās atsevišķās pamatnostādnes;

34.

atgādina par kohēzijas politikas pasākumiem, kurus paredzēts izmantot, lai izveidotu reģionālas inovāciju sistēmas un teritoriālās sadarbības instrumentus, nodrošinātu riska kapitālu un īstenotu pasākumus novatorisku produktu ātrākai ieviešanai, kā arī rosinātu veidot tīklus starp ekonomikas, zinātnes un pārvaldes nozares dalībniekiem (11);

35.

atgādina, ka jāizstrādā labākas datu vērtēšanas metodes, nevis jāizmanto vienīgi IKP. Tas ļautu aplūkot tādus jautājumus kā klimata pārmaiņas, efektīva resursu izmantošana, dzīves kvalitāte un sociālā iekļaušana. RK norāda, ka rādītājiem, ko izmanto vietējās, reģionālās un valstu, kā arī Eiropas Savienības pārvaldes iestādes, jābūt vienotiem, un tiem jāveicina uz sabiedrību orientētu jauninājumu attīstīšana un izplatīšana, kā arī konsekventa lēmumu pieņemšana (12). Šie papildu rādītāji jāņem vērā kohēzijas politikas īstenošanā un novērtēšanā, lai tādējādi labāk atspoguļotu katra reģiona attīstību (13);

36.

aicina Eiropas Komisiju veicināt jaunas teritoriālās partnerības, vienkāršojot un uzlabojot starpreģionālo sadarbības programmu pārvaldību (14);

37.

aicina uzlabot reģionu un pilsētu spējas izmantot Septīto pamatprogammu, Konkurētspējas un jauninājumu programmu un citas līdzīgas iniciatīvas. Īpaša uzmanība jāpievērš digitalizācijas un jaunu svarīgāko pamattehnoloģiju sniegto iespēju pilnīgai izmantošanai, lai modernizētu reģionālo inovāciju politiku;

38.

atzīst, ka inovācijas ir dažādu elementu un starpdisciplināru pieeju kombinācijas rezultāts, un aicina īstenot pasākumus, lai palielinātu reģionu struktūrkapitālu un attiecību kapitālu gan iekšēji — profesionālās kopienās —, gan sadarbojoties ar citiem;

39.

uzskata, ka uzņēmumiem ir jāpieņem jauni domāšanas veidi un plaši jāizmanto attiecīgajā reģionā pieejamie kolektīvie resursi un ka viņu panākumi tādējādi ir atkarīgi no sociālā kapitāla. No otras puses, RK mudina reģionus, lai tie, izmantojot publiskā un privātā sektora dalībnieku partnerības ar augstskolām un citām nozīmīgām zināšanu iestādēm — partnerības, kas orientētas uz cilvēkiem,— vērstu savu darbību atvērtu inovāciju virzienā, t.i., modernizētu “trīskāršās spirāles” (Triple Helix) koncepciju;

40.

atzinīgi vērtē, ka iepirkumu pirms komerciālas izplatīšanas izmantot, lai uz sabiedrību orientētus jauninājumus sasaistītu ar risinājumiem, kas balstīti uz tehnoloģijām, un uzsver, ka, modernizējot iepirkuma noteikumus, jāuzlabo publiskā sektora spēja iegūt labāko cenas un vērtības attiecību (15). Ar nosacījumu, ka starp reģioniem iespējams koordinēt specifikācijas un procesus, iepirkums pirms komerciālas izplatīšanas var kļūt arī par ievērojamu dzinēju vienotā tirgus izveidei Eiropā;

41.

atkārtoti norāda, ka iepirkums pirms komerciālas izplatīšanas tiks vēl vairāk uzlabots, ja to papildinās atvērtas inovācijas, kuru mērķis ir paātrināt videi draudzīgas zināšanu sabiedrības attīstību jeb, citiem vārdiem sakot, ja to izmantos, lai izstrādātu vienotus, atkārtoti izmantojamus risinājumus to infrastruktūru un pakalpojumu izveidei, uz kuriem balstās modernās, praksē pastāvošās inovāciju ekosistēmas.

11.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 9/61

—

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Savienībā tiek stiprinātas pamattiesības. Lai gan Eiropā ir visaptverošs tiesiskais regulējums cilvēktiesību jomā, praksē šo tiesību nodrošināšana nav pietiekama;

—

atzinīgi vērtē trīs galvenās daļas, kas veido Komisijas stratēģiju. Tomēr vienlaicīgi Komiteja konstatē, ka stratēģija ir vērsta pirmām kārtām uz iestādēm un, konkrētāk, uz to, kas (būtu) jādara Komisijai. Komiteja uzskata, ka Hartas īstenošanā būtu jāizmanto stratēģiskāka pieeja, kuras īstenošanai vajadzīga visu iestāžu, tostarp vietējā un reģionālā līmeņa, iesaistīšana;

—

pauž vēlmi līdzdarboties pamattiesību sargāšanas un veicināšanas kultūras izveidē dažādos politiskos līmeņos. Viens no veicamajiem pasākumiem ir iedzīvotāju labāka informēšana par pamattiesībām; svarīgs ir arī uzdevums stiprināt ES, dalībvalstu un pašvaldību iestāžu darbinieku vidū apziņu, ka Pamattiesību harta ir tieši piemērojams spēkā esošs tiesību akts. Komiteja vēlas, lai Eiropas Komisija veicinātu attiecīgu instrumentu (piemēram, e-apmācības) attīstīšanu un tādējādi radītu vienotu pamatu tiesību piemērošanai;

—

uzskata, ka ierosinātajā stratēģijā vairāk jāprecizē, kā notiek sagatavošanās konsultācijām par ierosinātajiem tiesību aktiem. Šiem procesiem jābūt skaidri organizētiem, lai varētu veikt precīzus un noderīgus ietekmes novērtējumus. Lai Eiropas Savienībā stiprinātu demokrātiju, ir svarīgi nodrošināt, ka dažādām iesaistītajām pusēm, tostarp vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ir iespēja paust savu nostāju.

Ziņotāja

Lotta Håkansson HARJU kdze (PSE/SE), Jērfallas komūnas padomes locekle

Atsauces dokuments

“Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā”

COM(2010) 573 galīgā redakcija

1.

Līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā Eiropas Savienības Pamattiesību harta ir kļuvusi juridiski saistoša. No Hartas izrietošo tiesību pārkāpšanas gadījumā var iesniegt prasību Eiropas Savienības Tiesā Luksemburgā, un valstu tiesām savos spriedumos pilnībā jāņem vērā minētā Harta. Lisabonas līgumā paredzēta arī ES pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai.

2.

Ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju saistītus jautājumus izskata Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā. Kad ES būs ratificējusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā būs tiesīga pārbaudīt arī ES tiesību aktu atbilstību minētajai konvencijai.