20.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 371/1

A.

tā kā ANO ģenerālsekretāra asistents miera uzturēšanas jautājumos Atul Khare ir ziņojis ANO Drošības padomei, ka laikā no 2010. gada 30. jūlija līdz 2010. gada 4. augustam kalnrūpniecības rajonos Kongo austrumu daļā vairāk nekā 500 cilvēku kļuvuši par plašu grupveida izvarošanu upuriem, tostarp jaunas meitenes, sievietes līdz pat 75 gadu vecumam un mazas meitenes un zēni, un šajos uzbrukumus vainojumi dumpinieki un milicija;

B.

tā kā ANO miera uzturēšanas spēku nometnes, kas atrodas tikai dažas jūdzes no Luvangi pilsētas, tuvumā ir notikuši seksuāla rakstura uzbrukumi; tā kā šķiet, ka ANO darbinieki zināja, ka nemiernieki ir okupējuši Luvungi pilsētu un tai netālu esošos ciemus Kongo austrumu daļā nākamajā dienā pēc tam, kad 2010. gada 30. jūlijā sākās uzbrukumi, un ka ANO galvenajā mītnē Ņujorkā nebija informācijas par izvarošanas gadījumiem vēl pēc divām nedēļām;

C.

tā kā ANO misija Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUSCO) saskaņā ar ANO hartas VII sadaļu ir pilnvarota izmantot visus nepieciešamos līdzekļus, lai īstenotu savas aizsargāšanas pilnvaras, tostarp efektīvi aizsargāt civiliedzīvotājus, humanitāro personālu un cilvēktiesību aizstāvjus nenovēršamu fiziskas vardarbības draudu gadījumā no jebkādas ārvalstu vai Kongo bruņotas grupas, atbalstīt valdības centienus vērsties pret nesodāmību un nodrošināt civiliedzīvotāju aizsardzību, nepieļaujot starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumus, tostarp arī visu veidu seksuālo un ar dzimumu saistīto vardarbību;

D.

tā kā, neskatoties uz MONUSCO klātbūtni, kaujas starp Kongo armiju, Mai Mai kaujiniekiem, Ruandas atbrīvošanas demokrātisko spēku (FDLR) cīnītājiem, Kongo tautas taisnības fronti (FPJC) un Tā Kunga Pretošanās armiju (LRA) kopš 1998. gada ir prasījušas 6 miljonu cilvēku dzīvības un joprojām katru mēnesi ir par iemeslu tūkstošiem cilvēku nāvei, nepanesamām ciešanām, nabadzībai un iedzīvotāju pārvietošanai valsts iekšienē, turpinot pasliktināties situācijai bēgļu nometnēs;

E.

tā kā Kongo armijas karavīri ir iesaistīti simtiem civiliedzīvotāju nogalināšanā un izvarošanā un tā kā “Tā Kunga Pretošanās armija” (LRA), Ruandas atbrīvošanas demokrātiskā fronte (RADF) un pati Kongo armija turpina izvarošanu, civiliedzīvotāju un bērnu piespiedu iesaistīšanu bruņotos formējumos un smagu cilvēktiesību pārkāpumu izdarīšanu Kongo Demokrātiskās Republikas austrumu daļā;

F.

tā kā izvarošana ir šokējoši kļuvusi par ikdienišķu kara ieroci Kongo austrumos, kur pagājušajā gadā konstatēti vismaz 8 300 izvarošanas gadījumi (saskaņā ar ANO datiem, turklāt par daudz vairāk gadījumiem nav ticis ziņots); tā kā ANO augsta komisāra bēgļu jautājumos sniegtās ziņas liecina, ka 2010. gada pirmajā ceturksnī ir tikušas izvarotas vismaz 1 244 sievietes — vidēji katru dienu 14 izvarošanas gadījumi; tā kā seksuālā vardarbība un dzimumnoziegumi vienmēr jāuzskata par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci;

G.

tā kā virkne bruņoto kustību, ieskaitot regulāro armiju, sistemātiskas izvarošanas KDR izmanto par terorisma taktiskā kara sastāvdaļu un par līdzekli militāru un ekonomisku mērķu sasniegšanai; tā kā noziegumi pret sievietēm tiek tīši izdarīti ģimenes vai visu ciema iedzīvotāju acu priekšā, lai iedvestu bailes sabiedrībā; tā kā šīs vardarbības dēļ sievietes bieži zaudē savu sabiedrisko stāvokli, iespēju rūpēties par saviem bērniem, un pat viņu dzīvību bieži apdraud AIDS vīruss;

H.

tā kā civillietu un militāro lietu prokuroru nespēja veikt objektīvu izmeklēšanu pret cilvēktiesību pārkāpumu izdarītājiem ir radījusi situāciju, ka izvarošanas grupā un seksuāla rakstura uzbrukumi Kongo iedzīvotājiem ir ikdienišķa parādība, novedot pie cilvēktiesību pārkāpumu sava veida “akceptēšanas” šajā apgabalā;

I.

tā kā Kongo armijai joprojām nav nepieciešamo cilvēkresursu, tehnisko resursu un finanšu līdzekļu, lai tā varētu veikt savus uzdevumus KDR austrumu provincēs, turklāt tās rindās trūkst disciplīnas un pietiekamas apmācības, un šī situācija turpina apdraudēt Kongo armijas spējas aizsargāt iedzīvotājus un atjaunot mieru;

J.

tā kā daudzas NVO pēdējā gada laikā ir novērojušas cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu, opozīcijas līderu, cietušo un liecinieku aizvien lielāku apspiešanu KDR, tostarp slepkavības, nelikumīgu aizturēšanu, vajāšanu, draudus pa telefonu un atkārtotu izsaukšanu uz izlūkdienestu birojiem;

K.

tā kā kara noziedznieks Bosco Ntaganda vēl joprojām nav ticis apcietināts, bet — gluži otrādi — tika iecelts vadošā postenī kopīgajās militārajās operācijās ar Kongo un Ruandas bruņotajiem spēkiem KDR austrumos; tā kā bijušā Kongo vadītāja Jean-Pierre Bemba Gombo lieta tiek iztiesāta Starptautiskajā Krimināltiesā, kur viņam izvirzīta apsūdzība par kara noziegumiem, tostarp par izvarošanu;

L.

tā kā nelegālā izrakteņu tirdzniecība KDR ļauj daudziem darboņiem joprojām iepirkt izrakteņus no apgabaliem, ko pārvalda nemiernieku grupas, tādējādi finansējot šīs nemiernieku grupas, un tā kā šis faktors saasina un padziļina konfliktu;

M.

tā kā nesen pieņemtais ASV likums par “konfliktu izrakteņiem” ir mēģinājums atturēt Amerikas patērētājus no tādu mobilo telefonu, datoru un citu augsto tehnoloģiju izstrādājumu iegādes, ko ražojuši ASV uzņēmumi, kas izmanto izrakteņus, kas pirkti no nemiernieku kontrolētām raktuvēm; tā kā šis likums arī aicina ASV uzņēmumus, tostarp elektronikas zīmola patēriņa preču ražotājus, izrakteņu apstrādātājus un juvelierus, katru gadu sniegt pārskatu Vērtspapīru biržas komisijai, ja to izstrādājumos tiek izmantots zelts, tantāls, koltāns vai kasiterīts, kas vai nu tiešā veidā ievests no Kongo Demokrātiskās Republikas, vai arī ievests kontrabandas ceļā caur kādu no deviņām kaimiņvalstīm,

1.

asi nosoda masu izvarošanas un citus Ziemeļkivu provincē no 2010. gada 30. jūlijam līdz 2010. gada 4. augustam notikušos cilvēktiesību pārkāpumus pret vismaz 500 sievietēm, kurus izdarījusi Ruandas atbrīvošanas demokrātiskās fronte (FDLR), hutu nemiernieku grupa un Mai Mai kaujinieki, kā arī šādus noziegumus citos Ziemeļkivu un Dienvidkivu apgabalos;

2.

aicina visas iesaistītās puses pastiprināt cīnu pret nesodāmību un aicina nekavējoties izbeigt vardarbību un cilvēktiesību pārkāpšanu KDR, jo īpaši Ziemeļkivu; uzsver nepieciešamību turpināt centienus izbeigt vietējo un ārvalstu bruņoto grupējumu darbību KDR austrumos;

3.

aicina Apvienoto Nāciju Organizāciju un KDR valdību veikt šo gadījumu objektīvu un rūpīgu izmeklēšanu, lai nodrošinātu, ka personas, kas atbildīgas par cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, tiek sauktas pie atbildības un pret tām tiek uzsākta kriminālvajāšana saskaņā ar Kongo tiesību aktiem un starptautiskajām tiesībām;

4.

pauž nopietnas bažas par to, ka ANO misija KDR (MONUSCO) nespēja izmantot savas pilnvaras un noteikumus par iesaistīšanos, lai sniegtu aizsardzību pret šādām masveida izvarošanām un citiem cilvēktiesību pārkāpumiem, ko bruņoto kustību locekļi izdarīja miera uzturēšanas spēku bāzes tuvumā; tomēr atzīst, ka tās klātbūtne joprojām ir nepieciešama, un aicina veltīt visas pūles, kas ļautu tai visā pilnība īstenot savu uzdevumu aizsargāt tos, kam draud briesmas;

5.

aicina ANO Drošības padomi steidzami veikt visu iespējamo, lai tik tiešām novērstu jebkādus jaunus uzbrukumus KDR austrumu provinču civiliedzīvotājiem un sniegtu cietušajiem medicīnas, juridisko, sociālo, humanitāro un jebkāda cita veida palīdzību; prasa efektīvi īstenot ANO misijas KDR (MONUSCO) jauno “rīcības kodeksu” un izveidot pārraudzības grupu, kuras uzdevums būtu uzraudzīt cilvēktiesības;

6.

uzsver, ka ir steidzami nepieciešamas politisks risinājums šim bruņotajam konfliktam; aicina KDR valdību ciešā sadarbībā ar starptautisko sabiedrību un Āfrikas Savienību garantēt Kongo austrumu daļas iedzīvotājiem drošību un stabilitāti un to, ka visas bruņotās grupas KDR pārtrauc jebkādus uzbrukumus, ievēro cilvēktiesības un nekavējoties atsāk miera procesa dialogu;

7.

prasa nekavējoties palielināt sieviešu dalību visās iniciatīvās, lai rastu risinājumus konfliktam Kongo Demokrātiskajā Republikā, tostarp lai iesaistītu viņas vidutāju un sarunu vedēju statusā un konfliktu risināšanas pasākumos;

8.

uzsver, ka finansējamās palīdzības programmās galvenā uzmanība būtu jāpievērš tiesu sistēmas atjaunošanai un reformēšanai (kurā ietilptu profilakses un aizsardzības aspekts un cīņa pret nesodāmību attiecībā uz seksuālu vardarbību), kā arī palīdzībai cietušajiem un to reintegrācijai; šajā sakarā aicina, lai lietas attiecībā uz masveida izvarošanām KDR austrumos tiktu iesniegtas Starptautiskajā Krimināltiesā;

9.

uzsver, ka izšķirošā prioritāte humanitārajā jomā KDR būtu patiesas nacionālas armijas radīšana; atgādina, ka, lai varētu reformēt Kongo armiju un uzlabot disciplīnu, ir nepieciešama apmācība un nepieciešams maksāt pienācīgas algas;

10.

aicina Kongo Demokrātiskās Republikas parlamentu izveidot konstitūcijā paredzēto Valsts Cilvēktiesību aizsardzības komiteju, gatavojot ceļu likumam par cilvēktiesību pārkāpumu upuru un liecinieku, cilvēktiesību aizstāvju, humanitārā atbalsta sniedzēju un žurnālistu aizsardzību;

11.

aicina Lielo ezeru valstis arī turpmāk stingri ievērot apņemšanos kopīgi veicināt reģionā mieru un stabilitāti, izmantojot pastāvošo reģionālo mehānismu, un pastiprināti rūpēties par reģionālo ekonomisko attīstību, īpašu vērību veltot samierināšanai, iedzīvotāju drošībai, juridiskās atbildības uzlabošanai, bēgļu un valsts iekšienē pārvietoto personu atpakaļuzņemšanai un integrācijai;

12.

aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis atbalstīt EUSEC RD un EUPOL RD misijas darbību; aicina kopīgās drošības un aizsardzības operācijās pilnā apjomā ieviest integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai; šajā sakarībā pieprasa spēcīgu dzimumu līdztiesības perspektīvu civilajās un militārajās misijās, lai palielinātu operatīvo efektivitāti, jo ES var dot ievērojamu “pievienoto vērtību” kā galvenā dalībniece, kas iestājas par sieviešu aizsardzību bruņotos konfliktos, kā arī novēršot konfliktus;

13.

nosoda aizvien biežākos vardarbības aktus pret atbalsta sniedzējiem un apliecina cieņu ārkārtīgi grūtajam darbam, ko valstī sevišķi nedrošos apstākļos veic humanitārās organizācijas;

14.

atzinīgi vērtē ASV pieņemto “konfliktu izrakteņu” likumu un aicina Komisiju un Padomi izskatīt likumdošanas iniciatīvu šajā jomā; mudina KDR valdību pilnā apmērā ieviest un pildīt Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu (EITI), pastiprinot pārredzamību un labu pārvaldību ieguves rūpniecības nozarē;

15.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Āfrikas Savienības iestādēm, SADC, Lielo ezeru reģiona valstu, tostarp KDR un Ruandas, valdībām, ANO ģenerālsekretāram, ANO īpašajam pārstāvim seksuālās vardarbības un bruņoto konfliktu jautājumos, ANO ģenerālsekretāra vietniekam humānās palīdzības jautājumos un neatliekamās palīdzības koordinatoram, ANO Drošības padomei un ANO Cilvēktiesību padomei.

20.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 371/5

A.

tā kā Eiropas Savienība stingri atbalsta centienus panākt vispārēju nāvessoda atcelšanu un cenšas gūt vispārēju atbalstu šim principam;

B.

tā kā ES ir galvenā institucionālā dalībniece cīņā pret nāvessodu pasaulē, un tās darbības šajā jautājumā ir ārpolitikas cilvēktiesību aizsardzības jomas galvenā prioritāte; tā kā ES ir arī galvenā atbalsta sniedzēja pasaules pilsoniskās sabiedrības organizāciju centieniem panākt nāvessoda atcelšanu;

C.

tā kā nāvessods ir cietsirdīgākais, necilvēcīgākais un pazemojošākais soda veids, kas pārkāpj Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā noteiktās tiesības uz dzīvību, un tā kā nāvessoda sprieduma radītie ieslodzījuma apstākļi ir pielīdzināmi spīdzināšanai, kas nav pieņemams valstij, kura ievēro cilvēktiesības;

D.

tā ka vairākos pētījumos ir pierādīts, ka nāvessods neietekmē vardarbīgo noziegumu attīstības tendences;

E.

tā kā pierādījumi liecina, ka nāvessods pirmkārt un galvenokārt skar trūcīgos iedzīvotājus;

F.

tā kā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Sestā un Trīspadsmitā protokola noteikumi aizliedz Eiropas Padomes dalībvalstīm piemērot nāvessodu;

G.

tā kā ES cenšas panākt moratoriju trešās valsts piemērota nāvessoda izpildei un drīzu nāvessoda atcelšanu, kā arī attiecīgo ANO dokumentu un citu instrumentu ratifikāciju, jo īpaši Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām Otro fakultatīvo protokolu, kas paredz nāvessoda atcelšanu;

H.

tā kā nāvessoda atcelšana ir viena no tematiskajām prioritātēm atbalstam, ko paredz Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instruments; ar kuru kopš 1994. gada pasaulē ir finansēti vairāk nekā 30 projekti ar kopējo budžetu vairāk nekā 15 miljoni EUR apjomā;

I.

tā kā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā Eiropas Parlamentam ir jādod piekrišana attiecībā uz tirdzniecības nolīgumu un, plašākā nozīmē, starptautisko nolīgumu noslēgšanu ar trešām valstīm;

J.

tā kā Starptautiskās Krimināltiesas statūti un Starptautiskā Kara noziegumu tribunāla bijušajai Dienvidslāvijai, Starptautiskā Kara noziegumu tribunāla Ruandai, Sjerraleones Īpašās tiesas, Tiesas iestāžu Īpašās grupas Smagajiem noziegumiem Dili, Austrumtimorā, un Kambodžas tiesu iestāžu ārkārtas palātu statūti neparedz nāvessodu par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdiem, kas ir smagākie noziegumi starptautiskajā sabiedrībā un kas atrodas šo tiesu jurisdikcijā;

K.

tā kā 2007. un 2008. gadā ANO Ģenerālā asambleja pieņēma vēsturiskas rezolūcijas — Nr. 62/149 un 63/168, kurās pieprasīja noteikt nāvessoda piemērošanas moratoriju un kuru galvenais mērķis bija panākt nāvessoda atcelšanu, un šajā sakarībā akcentē faktu, ka ir palielinājies šo rezolūciju atbalstošo valstu skaits un ka tādējādi Rezolūciju Nr. 63/168 pieņēma ar ievērojamu balsu pārsvaru — 106 “par”, 46 “pret” un 34 atturoties;

L.

tā kā Ženēvā 2010. gada februārī notikušajā ceturtajā Pasaules kongresā pret nāvessodu tika pausts aicinājums tām valstīm, kuras faktiski ir atcēlušas nāvessodu, to izdarīt arī juridiski, nāvessodu atcēlušajām valstīm starptautiskajās attiecībās iekļaut jautājumu par vispārēju nāvessoda atcelšanu, starptautiskajām un reģionālajām organizācijām atbalstīt vispārēju nāvessoda atcelšanu, pieņemot rezolūcijas par nāvessoda piemērošanas moratoriju;

M.

tā kā 154 pasaules valstis ir faktiski vai juridiski atcēlušas nāvessodu, no kurām 96 valstis to ir atcēlušas visiem noziegumiem, 8 saglabājušas īpaši smagiem noziegumiem, piemēram, kara noziegumiem, 6 piemērojušas moratoriju piemēroto nāvessodu izpildei un 44 nāvessodu ir atcēlušas faktiski (t.i., valstis, kurās vismaz pēdējo desmit gadu laikā nav izpildīts neviens nāvessods vai valstis, kurām ir saistoši pienākumi neizmantot nāvessodu);

N.

tā kā vairāk nekā 100 valstis, kas joprojām par noziegumiem piemēro nāvessodu, ir atcēlušas nāvessodu mazgadīgajiem noziedzniekiem, tomēr uzsver, ka ir dažas valstis, kurās joprojām izpilda nāvessodu arī bērniem, tādējādi smagi pārkāpjot starptautiskās tiesības, jo īpaši Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 6. panta 5. punktu; jo īpaši uzsverot, ka Irānā ir lielākais mazgadīgo ieslodzīto skaits;

O.

tā kā pasaulē ir desmitiem apstiprinātu Eiropas Savienības pilsoņu, kuri pašlaik gaida nāvessoda izpildi vai kuriem var piespriest nāvessodu, un šajā sakarībā uzsverot ārkārtējo nepieciešamību konsolidēt un stiprināt Eiropas Savienības atbildes reakciju uz iespējamo nāvessoda izpildi Eiropas Savienības pilsoņiem;

P.

tā kā 2010. gada 23. martā Maskavā notikušajā sanāksmē ar Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Uzraudzības komitejas locekļiem Krievijas Federācijas Valsts domes priekšsēdētājs Boriss Grizlovs sacīja, ka Krievija nav ratificējusi Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Sesto protokolu par nāvessoda atcelšanu, ņemot vērā valstī valdošos terorisma draudus;

Q.

atzinīgi vērtē to, ka Kirgīzijas parlaments 2010. gada 11. februārī ratificēja Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Sesto protokolu par nāvessoda atcelšanu un 2010. gada 21. maijā Kirgīzijas pagaidu valdība nāca klajā ar pašlaik jau pieņemto galīgo konstitūcijas projektu, kas cita starpā aizliedz nāvessodu;

R.

tā kā 43 pasaules valstis joprojām saglabā nāvessodu, un visvairāk nāvessodu tika izpildīti Ķīnā, Irānā un Irākā; tā kā Ķīnā vien tika izpildīti aptuveni 5 000 nāvessodu jeb 88 % no pasaulē izpildītajiem nāvessodiem; Irānā nāvessods tika izpildīts vismaz 402 cilvēkiem, Irākā — vismaz 77 un Saūda Arābijā — vismaz 69;

S.

tā kā Irānā joprojām tiek piemērots nāvessods, nomētājot ar akmeņiem, kas ir pretrunā ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām Otro fakultatīvo protokolu;

T.

tā kā Ziemeļkorejas varas iestādes sistemātiski izpilda ārpustiesas nāvessodus un tiesu sistēma atrodas valsts uzraudzībā; un tā kā nāvessodu piemēro par dažādiem noziegumiem pret valsti un kriminālkodekss šo kategoriju periodiski paplašina, bet pilsoņi, ieskaitot bērnus, tiek piespiesti noskatīties publisku soda izpildi;

U.

tā kā Japānā apcietinātie, viņu piederīgie un juristi par nāvessoda izpildes dienu uzzina tikai attiecīgajā dienā;

V.

tā kā Irākas Prezidentālā padome ir nesen ratificējusi nāvessoda piespriešanu vismaz 900 ieslodzītajiem, tostarp sievietēm un bērniem;

W.

tā kā Baltkrievija ir vienīgā Eiropas valsts, kurā joprojām izpilda nāvessodus; tā kā gan Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, gan Eiropas Savienība ir atkārtoti mudinājusi Baltkrieviju atcelt nāvessodu; tā kā sīkāka informācija par nāvessodu Baltkrievijā ir slepena un tā kā atbilstīgi Kriminālajam izpildkodeksam nāvessodu izpilda slepeni, nošaujot, cietuma administrācija paziņo tiesnesim par izpildītajiem nāvessodiem, un tiesnesis informē piederīgos; notiesātā līķis piederīgajiem netiek atdots un viņus arī neinformē par apbedīšanas vietu;

X.

tā kā 35 no 50 Amerikas Savienoto Valstu štatiem piemēro nāvessodu, lai arī 4 no tiem kopš 1976. gada nav izpildīts neviens nāvessods; tā kā 2009. gadā, pēc faktiskā moratorija (spēkā no 2007. gada septembra līdz 2008. gada maijam) beigām, izpildīto nāvessodu skaits pieauga līdz 52, lai arī septīto gadu pēc kārtas Amerikas Savienotajās Valstīs piespriesto nāvessodu skaits pazeminājās līdz 106 gadījumiem;

Y.

atzinīgi vērtējot faktu, ka atsevišķi štati, tostarp Montana, Ņūmeksika, Ņūdžersija, Ņujorka, Ziemeļkarolīna un Kentuki, ir vērsušies pret nāvessodu ar tādiem pasākumiem kā moratorijs nāvessoda izpildei vai nāvessoda atcelšana, vienlaikus paužot nosodījumu par nāvessoda izpildi Teresa Lewis Virdžīnijas štatā un Holly Wood Alabamā, par spīti pierādījumiem, ka abi šie notiesātie bija garīgi atpalikuši, un īpaši atzīmējot divus gadījumus — Mumia Abu-Jamal, kurš gaida nāvessoda izpildi Pensilvānijā, un Troy Davis Džordžijā,

1.

atkārtoti pauž savu seno nostāju pret jebkādu nāvessodu neatkarīgi no apstākļiem un kārtējo reizi uzsver, ka nāvessoda atcelšana veicina cilvēka cieņas apziņu un cilvēktiesību pakāpenisku pilnveidošanos;

2.

pauž nosodījumu par visiem nāvessodiem, lai arī kur tie tiktu izpildīti; stingri aicina ES un tās dalībvalstis īstenot ANO rezolūciju par vispārēju moratoriju nāvessoda izpildei ar mērķi pilnībā atcelt nāvessodu visās valstīs, kurās tas joprojām tiek piemērots; aicina Padomi un Komisiju īstenot pasākumus, lai pakāpeniski ierobežotu nāvessoda izmantošanu, vienlaikus uzstājot, lai tas tiktu veikts atbilstīgi minimālajiem starptautiskajiem standartiem; pauž lielas bažas par nāvessoda piemērošanu mazgadīgajiem un personām ar garīgu vai intelektuālu atpalicību un aicina to nekavējoties un galīgi pārtraukt;

3.

mudina ES izmantot visus tai pieejamos diplomātijas un sadarbības atbalsta instrumentus, lai panāktu nāvessoda atcelšanu;

4.

aicina nāvessodu piemērojošās valstis nekavējoties pasludināt moratoriju nāvessodu izpildei; papildus mudina tādas valstis kā Ķīnu, Ēģipti, Irānu, Malaiziju, Sudānu, Taizemi un Vjetnamu nākt klajā ar oficiāliem statistikas datiem par nāvessoda izmantošanu; turklāt mudina Ziemeļkoreju nekavējoties un galīgi pārtraukt publisku nāvessoda izpildi;

5.

aicina Japānu sniegt informāciju par tās augstākā soda mēra piemērošanas sistēmu;

6.

mudina tās valstis, kuras vēl nav atcēlušas nāvessodu, ievērot ANO Ekonomikas un sociālās padomes Drošības noteikumos minētos noteikumus, kas aizsargā uz nāvi notiesāto tiesības; aicina Padomi un Komisiju mudināt valstis, kas to vēl nav izdarījušas, parakstīt un ratificēt Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām Otro fakultatīvo protokolu un mudināt dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, parakstīt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 13. protokolu par nāvessodu;

7.

aicina EDSO dalībvalstis, galvenokārt Amerikas Savienotās Valstis un Baltkrieviju, nekavējoties pieņemt moratoriju nāvessoda izpildei;

8.

aicina Kazahstānu un Latviju izdarīt grozījumus savu tiesību aktu noteikumos, kas joprojām ļauj piemērot nāvessodu par noteiktiem ārkārtējos apstākļos izdarītiem noziegumiem;

9.

stingri mudina ES dalībvalstis un visus ANO ĢA 2007. un 2008. gada rezolūciju atbalstītājus pastiprinātas reģionu alianses satvarā ANO ĢA 65. sesijā ierosināt rezolūciju par paveikto darbu nāvessoda atcelšanas jomā, kas prioritāri ietvertu šādus jautājumus:

10.

aicina EDSO dalībvalstis mudināt Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroju un EDSO misijas sadarbībā ar Eiropas Padomi īstenot izpratnes veidošanas pasākumus pret nāvessoda izmantošanu, jo īpaši ar plašsaziņas līdzekļiem, tiesībaizsardzības iestādes darbiniekiem, politikas veidotājiem un plašo sabiedrību;

11.

aicina nāvessodu saglabājušās EDSO dalībvalstis atbilstīgi EDSO saistībām īstenot pārredzamību attiecībā uz informāciju par nāvessodu, publiski informējot par tām personām, kurām piespriests vai izpildīts nāvessods, un sniedzot statistikas datus par nāvessoda izmantošanu;

12.

mudina Padomi un Komisiju galvenokārt EĀDD izveides sakarībā sniegt norādes par visaptverošu un efektīvu Eiropas nāvessoda politiku attiecībā uz desmitiem apstiprinātu Eiropas Savienības pilsoņu, kuriem var izpildīt nāvessodu trešās valstīs; šai politikai jāietver stingri un pastiprināti mehānismi attiecībā uz identifikācijas sistēmu, juridiskās palīdzības sniegšanu, ES tiesiskajām intervencēm un diplomātiskajām pārstāvniecībām;

13.

mudina par nāvessoda atcelšanu iestājušās nevalstiskās organizācijas, tostarp Hands Off Cain, Amnesty International, Penal Reform International, Pasaules koalīciju pret nāvessodu, Helsinku Starptautisko Cilvēktiesību federāciju, Sant’Egidio un Reprieve, turpināt darbu šajā jomā; atzinīgi vērtē un atbalsta 12. ES un NVO Cilvēktiesību forumā pieņemtos ieteikumus par ES instrumentiem cīņā pret nāvessodu;

14.

uzņemas uzraudzīt nāvessoda jautājumu un konkrētu gadījumu pieaugumu valsts varas iestādēs un apsvērt iespējamas iniciatīvas un ad hoc misijas nāvessodu saglabājušās valstis, lai tādējādi mudinātu šo valstu valdības iestādes pieņemt moratoriju nāvessoda izpildei ar mērķi nāvessodu atcelt pilnībā;

15.

prasa Padomei un Komisijai, slēdzot nolīgumus ar valstīm, kuras joprojām piemēro nāvessodu, vai valstīm, kuras vēl nav parakstījušas moratoriju ar mērķi atcelt nāvessodu, stingri mudināt šīs valstis šo moratoriju piemērot;

16.

prasa Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un dalībvalstīm turpināt paust vienotu viedokli un paturēt prātā, ka rezolūcijas galvenajam saturam ir jābūt vispārēja moratorija pieņemšanai, kas ir būtisks solis ceļā uz nāvessoda atcelšanu;

17.

īpaši aicina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci ņemt vērā nāvessoda atcelšanai piešķirto politisko prioritāti, sistemātiski apspriežot šo jautājumu politiskajos kontaktos ar nāvessodu saglabājušajām valstīm un regulāri personīgi iestājoties par personām, kurām draud drīza nāvessoda izpilde;

18.

atgādina, ka nāvessoda pilnīga atcelšana joprojām ir viens no galvenajiem ES cilvēktiesību aizsardzības politikas mērķiem; šo mērķi varēs sasniegt vienīgi ciešā valstu sadarbībā, veicinot izglītību, izpratnes veidošanu, efektivitāti un lietderību;

19.

šajā nolūkā mudina īstenot reģionālo sadarbību; uzsver, ka, piemēram, Mongolija 2010. gada janvārī noteica oficiālu moratoriju nāvessoda izpildei, un tas labvēlīgi ietekmēja arī pārējās nāvessodu saglabājušās valstis — vairākas šīs valstis ir izvērtējušas šī soda mēra atbilstību konstitūcijai;

20.

aicina Padomi un Komisiju, pašreiz pārskatot ES cilvēktiesību aizsardzības politiku, noteikt veidus, kā uzlabot ES pamatnostādņu par nāvessodu īstenošanu un efektivitāti, jo īpaši ņemot vērā šo pamatnostādņu paredzēto pārskatīšanu 2011. gadā;

21.

aicina Padomi un Komisiju izmantot Pasaules dienu un Eiropas dienu pret nāvessodu, lai cita starpā vērstu uzmanību uz Sakineh Mohamadi Ashtiani, Zahara Bahrami, Mumia Abu-Jamal, Troy Davis, Oleg Grishkovstov, Andrei Burdyko un Ebrahim Hamidi, Suliamon Olyfemi, kā arī Siti Zainab Binti Duhri Rupa lietām;

22.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam un ANO dalībvalstu valdībām.

20.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 371/10

A.

tā kā, ņemot vērā Meksikas līcī notikušo naftas noplūdi no platformas Deepwater Horizon, ES un tās dalībvalstīm ir steidzami jāizskata visi ar naftas ieguvi un tās iegulu izpēti Eiropas Savienībā saistītie jautājumi un jāveic nepieciešami pasākumi, lai nodrošinātu, ka šāda dabas katastrofa ES teritoriālajos ūdeņos nekad nenotiks;

B.

tā kā visaugstākā līmeņa drošības pasākumi, dabas aizsardzība, kā arī naftas ieguves darbību drošums un drošība Eiropā ir sevišķi svarīgi principi, kuriem jābūt par pamatu visai ES darbībai šajā jomā;

C.

tā kā lielāka daļa naftas urbumu un tās iegulu izpētes darbu tiek veikti Ziemeļjūrā;

D.

tā kā ES teritoriālie ūdeņi robežojas ar valstīm, kuras nav Eiropas Savienības sastāvā un uz kurām neattiecas ES tiesību aktu prasības ievērot attiecīgos noteikumus par atbildību un kaitējuma atlīdzināšanu;

E.

tā kā notiek darbi, lai paplašinātu naftas ieguvi un tās iegulu izpēti dziļākās un attālākās jūras teritorijās, kas ir saistīts ar lielākiem šo darbību vadības un uzraudzības riskiem,

1.

pauž solidaritāti ar Deepwater Horizon izraisītās katastrofas upuriem, un aicina ES, reaģējot uz šo katastrofu, sniegt tehniskas konsultācijas un atbalstu;

2.

atzīst ievērojamo ieguldījumu, ko atklātā jūrā iegūtās naftas un gāzes ražošana Eiropā vēl joprojām var dot piegādes drošumam ES, kā arī šīs nozares augstos drošības rādītājus Eiropā;

3.

atzīst to, ka steidzami ir jāpieņem Eiropai kopēja novēršanas un reaģēšanas sistēma gadījumiem, kad naftas noplūde skar vairākas valstis;

4.

mudina Komisiju šā gada beigās iesniegt ziņojumu, kurā tiktu novērtēts vides piesārņojuma līmenis un bioloģiskā situācija Meksikas līcī;

5.

aicina Komisiju rūpīgi sekot ASV administrācijas veiktās izmeklēšanas rezultātiem attiecībā uz cilvēciskajiem, dabas un tehnoloģiskajiem faktoriem, kas izraisīja šo katastrofu Meksikas līcī, lai izdarītu visu nepieciešamos secinājumus un nākotnē nepieļautu šādus negadījumus uz ES jūras un piekrastes ūdeņos izvietotām naftas ieguves platformām;

6.

aicina Komisiju izstrādāt stingru visai ES kopīgu nelaimes gadījumu novēršanas politiku attiecībā uz naftas platformām, un Seveso II direktīvas (5) darbības jomā iekļaut arī naftas urbjtorņus;

7.

aicina Komisiju jo īpaši pārskatīt ES rīcībspēju tūlītējai reaģēšanai uz negadījumiem, kas notikuši uz atklātā jūrā izvietotām naftas ieguves platformām, un sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt Eiropas rīcības plānu; norāda, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš Arktikas reģionam, ņemot vērā tā trauslumu un nozīmību klimata pārmaiņu mazināšanā, turklāt atzīmē, ka jāņem vērā Vidusjūras, Baltijas jūras un Ziemeļjūras apgabali;

8.

atzinīgi vērtē Komisijas “stresa testu” attiecībā uz naftas urbumiem ES ūdeņos; aicina to atklāt visas nepilnības un trūkumus ES līmeņa reglamentējošajos noteikumos un pēc iespējas ātrāk informēt Parlamentu par šīs analīzes rezultātiem;

9.

jo īpaši aicina Komisiju pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus, saskaņā ar kuriem uzņēmumi, kam ir licence veikt naftas iegulu izpētes darbus atklātā jūrā, var izīrēt iekārtas trešām pusēm, lai pēc tam civilajā tiesvedībā vieglāk varētu noteikt atbildīgo par cilvēka dzīvībai un dabai nodarītiem kaitējumiem, ko izraisījuši uz atklātā jūrā izvietotām naftas platformām notikuši negadījumi un katastrofas;

10.

mudina Komisiju pēc tam, kad tā būs beigusi pārskatīt reglamentējošos noteikumus, iespējami ātrāk iesniegt Parlamentam priekšlikumus tiesību aktiem, kurus tā uzskata par nepieciešamiem, lai novērstu atklātos trūkumus regulatīvajā režīmā — piemēram, Direktīvā par atbildību vides jomā (6), Seveso II direktīvā un citos Eiropas tiesību aktos —, ko ES piemēro naftas ieguvei un tās iegulu izpētei, kā arī citiem jūras gultnes izmantošanas veidiem;

11.

uzskata, ka spēkā esošajos tiesību aktos par atbildību vides jomā šajā ziņā ir vairāki nopietni trūkumi, un tādēļ aicina Komisiju apsvērt iespēju pārskatīt spēkā esošo ES tiesību aktu (tostarp Direktīvas par atbildību vides jomā un Seveso II direktīvas, kā arī Erika un Trešā kuģošanas drošības paketē paredzēto pasākumu) saturu un paplašināt to darbības jomu, un/vai ieviest jebkādus jaunus nepieciešamus tiesību aktus, lai ņemtu vērā visus riskus, ko rada derīgo izrakteņu ieguve jūras teritorijās, un pastiprinātu noteikumus par atbildību naftas noplūdes gadījumos;

12.

norāda uz to, ka nav izveidots kompensāciju fonds naftas noplūdes izraisītu katastrofu gadījumiem, un aicina Komisiju Direktīvā par atbildību vides jomā iekļaut noteikumus par obligātu finansiālu nodrošinājumu;

13.

mudina Komisiju pazemināt Direktīvā par atbildību vides jomā noteiktos kaitējuma robežlielumus, un iekļaut šīs direktīvas darbības jomā arī jūras ūdeņiem nodarīto kaitējumu;

14.

aicina Komisiju, pārskatot Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvu (7), nodrošināt, lai visas darbības jūras gultnē tiktu pakļautas obligātam novērtējumam, tiktu garantēta IeVN kvalitāte un liegts turpināt ļoti bīstamas darbības, piemēram, urbumus jūras gultnē, ja IeVN liecina, ka riskus nav iespējams pietiekami mazināt;

15.

turklāt uzskata, ka ikvienam tiesību akta priekšlikumam ir jānodrošina vispusīgs tiesiskais regulējums, kas:

16.

aicina Komisiju ierosināt tiesību aktus, lai nodrošinātu vienādus augstas kvalitātes drošības standartus uz visām ES naftas ieguves platformām un visās ES un trešo valstu urbšanas darbībās, sākot no Atlantijas okeāna līdz pat Melnajai jūrai; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar Starptautisko Jūrniecības organizāciju (SJO) palielināt starptautisko drošību, kā arī uzlabot kontroles noteikumus un standartus;

17.

mudina Komisiju izpētīt iespēju ieviest efektīvu uzraudzības sistēmu “kontrolieru kontrolēšanai” un aicina savlaicīgi uzlabot pārbaudes metodes un obligātos ES drošības noteikumus;

18.

aicina Komisiju nodrošināt, lai dalībvalstis vienādi piemērotu visus Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvā, Stratēģiskā vides novērtējuma direktīvā (8) un Dzīvotņu direktīvā iekļautos noteikumus par naftas platformu ietekmes uz vidi novērtējumu;

19.

uzskata, ka Eiropas Jūras drošības aģentūras (EJDA) pilnvaras ir jāpaplašina, attiecinot tās ne tikai uz kuģiem, bet arī uz atklātā jūrā izvietotajām iekārtām; aicina, katru reizi uzticot EJDA jaunu uzdevumu, izdarīt izmaiņas EJDA budžetā un atbilstīgi palielināt darbinieku skaitu;

20.

aicina Komisiju publicēt gada pārskatu, ko tā gatavotu kopīgi ar dalībvalstu institūcijām un neatkarīgiem ekspertiem un kur būtu novērtēts ES teritoriālajos un piekrastes ūdeņos izvietoto iekārtu un naftas ieguves platformu tehniskais drošums un drošība;

21.

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Komisija izpētītu visus ar atklātā jūrā esošo iegulu izpēti ES saistītos finansiālos un atbildības jautājumus, lai vajadzības gadījumā visā ES ieviestu obligātu apdrošināšanu vai citus atbilstīgus instrumentus, piemēram, izveidotu īpašu Eiropas fondu, ko uzturētu no atklātā jūrā izvietoto iekārtu operatoru veiktajām obligātajām iemaksām; uzskata, ka ikvienā šādā instrumentā pilnībā ir jāņem vērā šādu operatoru atbildība, jānodrošina, ka operatori ir pienācīgi apdrošināti vai tiem ir citas finanšu garantijas, lai gadījumos, kad videi tiek nodarīti kaitējumi, nodrošinātu tās atjaunošanu un zaudējumu kompensāciju, un paredzēt papildu finanšu garantijas, piemēram, fondu veidā, gadījumos, kad uzņēmēju finanšu garantijas nav pietiekamas, lai segtu vides atjaunošanas un kompensāciju izmaksas;

22.

mudina Komisiju jo īpaši apsvērt iespēju ieviest visā ES obligātas apdrošināšanas shēmas, kas būtu paredzētas kompensāciju izmaksām uzņēmējiem, kuru darbību būtu ietekmējusi naftas noplūde;

23.

mudina Komisiju izpētīt iespēju pārtraukt pastāvošās urbšanas infrastruktūras ekspluatāciju, pienācīgi ņemot vērā šajā jomā spēkā esošos starptautiskos un valsts tiesību aktus, un nepieciešamības gadījumā ar tiesību aktiem precizēt operatoru atbildību par to, ka viņi nodrošina iekārtu drošu aizvākšanu un ir atbildīgi par dabai nodarītu kaitējumu gadījumos, kad tas noticis atklātā jūrā izvietotu iekārtu ekspluatācijas pārtraukšanas rezultātā, kā arī par videi nodarītu kaitējumu, ko rada kāda atklātā jūrā izvietota iekārta vai urbums pēc tam, kad to izmatošana tikusi pārtraukta;

24.

aicina Komisiju ieviest stingru un obligātu sistēmu, kā uzņēmumiem informēt sabiedrību par savu īstenoto praksi vides, sociālajā un vadības jomā, un apsvērt pasākumus, lai palielinātu institucionālo ieguldītāju līdzdalību uzņēmumos attiecībā uz riskiem veikt ieguldījumus praksē, kas neatbilst ekoloģijas prasībām;

25.

norāda uz Apvienotās Karalistes Veselības un drošības administratora ziņojumu par darba apstākļiem Ziemeļjūrā, kurā teikts, ka nopietnu traumu un nāves gadījumu skaits pagājušajā gadā ir dubultojies; aicina Komisiju izpētīt šo informāciju un veikt pasākumus, lai nodrošinātu augsta līmeņa veselības un drošības standartus cilvēkiem, kuri strādā uz urbšanas platformām atklātā jūrā;

26.

aicina Komisiju aktīvi strādāt, lai nodrošinātu, ka trešo valstu veiktas darbības un naftas ieguves projekti pēc iespējas pilnībā atbilstu stingriem vides aizsardzības standartiem, un paredzēt īpašus mehānismus, lai atlīdzinātu par ikvienu kaitējumu, ko izraisījusi trešās valsts atklātā jūrā veikta naftas ieguves vai izpētes darbība, kura notiek pie ES robežām;

27.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

20.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 371/14

A.

tā kā KBD ir plašākā vienošanās pasaulē par bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un tā kā to ir parakstījušas 193 valstis, tai skaitā 27 ES dalībvalstis un Eiropas Savienība;

B.

tā kā ANO bioloģiskās daudzveidības gadam būtu jāsniedz politisks impulss, lai veicinātu, ka tiek īstenoti visi trīs KBD mērķi — bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, bioloģiskās daudzveidības ilgtspējīga izmantošana un ģenētisko resursu izmantošanas ieguvumu godīga un vienlīdzīga sadale;

C.

tā kā, pēc Pasaules Bankas aplēsēm, 60 miljoni pamatiedzīvotāju ir pilnībā atkarīgi no mežiem; tā kā mežu izciršana būtiski kavē TAM sasniegšanu, jo samazinās mežu nodrošinātie ekosistēmu pakalpojumi (piemēram, nokrišņi, augsnes erozijas novēršana un ūdens attīrīšana);

D.

tā kā ziņojumā par oglekļa dioksīdu un jūras vidi (ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, ANO Vides programma un Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība publiskojušas 2009. gada oktobrī) ir pierādīts, ka piekrastes zonu degradācija (pārzvejas, mangrovju iznīcināšana un eitrofikācija) un jūras biotopu iznīcināšana stipri apdraud okeāna spēju absorbēt CO2 un tāpēc šie procesi rada lielas problēmas, kas jārisina ar klimata politiku;

E.

tā kā ir jānovērš būtiski trūkumi KBD darba programmu īstenošanā;

F.

tā kā bioloģiskās daudzveidības aizsargāšana ir būtiski svarīga, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus, un tā kā 2006. gadā 7. Tūkstošgades attīstības mērķī (TAM) (“Nodrošināt vides ilgtspējību”) tika iekļauts jauns, 2010. gada perspektīvā īstenojams bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanas uzdevums;

G.

tā kā ANO Ģenerālā asambleja 2010. gadu ir pasludinājusi par Starptautisko bioloģiskās daudzveidības gadu; tā kā 2010. gadā Starptautiskās bioloģiskās daudzveidības dienas tēma ir “Bioloģiskā daudzveidība attīstībai un nabadzības izskaušanai”;

H.

tā kā 70 % pasaules nabadzīgo iedzīvotāju dzīvo lauku apvidos un viņu izdzīvošana un labklājība ir tiešā veidā atkarīga no bioloģiskās daudzveidības, un tā kā pilsētās dzīvojošie nabadzīgie cilvēki arī ir atkarīgi no bioloģiskās daudzveidības, lai saglabātos ekosistēmu pakalpojumi, piemēram, tiktu uzturēta gaisa un ūdens kvalitāte un nodrošināta atkritumu sadalīšanās,

1.

pauž nopietnas bažas par to, ka nav īstenots nedz vispārējais mērķis līdz 2010. gadam būtiski ierobežot bioloģiskās daudzveidības zudumu, nedz ES mērķis apturēt bioloģiskās daudzveidības zudumu;

2.

pauž pamatīgas bažas par to, ka starptautiskajā darba kārtībā bioloģiskās daudzveidības zuduma apturēšana netiek uzskatīta par prioritāru;

3.

pauž satraukumu par ģenētisko resursu aizvien pieaugošu nelikumīgu izmantošanu un pasaulē plaši izplatīto bioloģisko pirātismu;

4.

uzsver, ka ar pietiekamiem resursiem un politisko gribu var rast līdzekļus, ar kuriem varētu vairāk ierobežot bioloģiskās daudzveidības zudumu; pauž pārliecību, ka pastāv daudzas sinerģijas starp klimata aizsardzību, Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu un bioloģiskās daudzveidības zuduma apturēšanu;

5.

aicina Komisiju un dalībvalstis 10. pušu konferencē uzņemties vadošo lomu, lai pārliecinātu visas puses par steidzamas rīcības nepieciešamību; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis pirms 10. pušu konferences pēc iespējas drīzāk publiskot savas nostājas;

6.

lai varētu īstenot šādu vadošo lomu, stingri mudina Komisiju un dalībvalstis paust vienotu nostāju, lai paātrinātu savu iekšējo lēmumu pieņemšanas procedūru un padarītu to efektīvāku, un tādējādi spētu ātrāk vienoties par ES iekšējo nostāju 10. pušu konferencē un veltīt vairāk resursu un laika diplomātiskajiem centieniem attiecībā uz trešām valstīm;

7.

uzskata par nekonsekventu un nepieņemamu to, ka konferences organizētāja valsts Japāna ir būtiski kavējusi attīstību apdraudēto jūras sugu, piemēram, zilās tunzivs un vaļu, aizsardzības jomā citos forumos, piemēram, Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) forumā un Starptautiskajā vaļu medību komisijā (IWC);

8.

uzsver, ka pašreizējos pētījumos, piemēram, pētījumā “Ekonomika ekosistēmās un bioloģiskā daudzveidība”, tiek lēsts, ka bioloģiskās daudzveidības zuduma izraisītais labklājības zudums pašlaik ir aptuveni EUR 50 miljardi gadā (nedaudz mazāk par 1 % no IKP), bet 2050. gadā tas sasniegs EUR 14 triljonu apmēru jeb 7 % no IKP gadā; norāda, ka saskaņā ar minēto pētījumu peļņa, ko gūst no ieguldījumiem bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, ir vismaz simtkārt lielāka;

9.

uzskata, ka 10. pušu konferencē pieņemtajos lēmumos īpaši ir jāatspoguļo pētījuma “Ekonomika ekosistēmās un bioloģiskā daudzveidība” atklājumi un šiem lēmumiem jābalstās uz tajā iekļautajiem ieteikumiem, t. i., uz to, ka bioloģiskās daudzveidības zuduma izmaksas un vērtība ir jāatspoguļo valstu bilancē; uzsver, ka citādi nebūs iespējams pārraudzīt pašreizējās bioloģiskās daudzveidības krīzes finansiālo un ekonomisko ietekmi uz ekonomiku nākotnē; uzsver, ka jāpiešķir vairāk nozīmes tādu tirgus instrumentu kā biotopu birža un maksājumi par ekosistēmu pakalpojumiem izpētei un uzlabošanai, lai palīdzētu nodrošināt pietiekamus finanšu resursus bioloģiskajai daudzveidībai;

10.

uzsver to, ka ir svarīgi attīstīt un uzlabot metodes, lai precīzi novērtētu ekopakalpojumu finansiālo vērtību un līdz ar to noteiktu bioloģiskās daudzveidības zuduma izmaksas; uzskata, ka tie būtu vērtīgi dati, ko varētu izmantot, lai informētu politikas veidotājus, izstrādātu informētības veicināšanas kampaņas un sniegtu ieguldījumu plašākās sabiedriskās debatēs;

11.

uzsver, ka bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmas sniedz sabiedriskus labumus un tās jāuzskata par kopēju bagātību; tomēr ar bažām norāda, ka vietējās kopienas bieži vien saņem mazu atlīdzību par pakalpojumiem, ko palīdzējušas radīt, vai atlīdzību vispār nesaņem, kaut gan bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un ekosistēmu pakalpojumu iznīkšana šīs kopienas ietekmē visvairāk; tādēļ mudina lēmumu pieņēmējus Nagojā formulēt politiskus instrumentus, kuru mērķis būtu novērst nevienlīdzību dabas labumu sadalē un izstrādāt finansiālā un tehniskā atbalsta pasākumus tādu kopienu un privātpersonu atbalstam, kuras apņēmušās pārdomāti apsaimniekot dabas resursus;

12.

mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt vērienīgo KBD kopējo uzdevumu līdz 2020. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības zudumu un vienlīdzīgi sadalīt bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu radītās vērtības un ieguvumus; mudina Komisiju un dalībvalstis apņemties īstenot perspektīvas līdz 2050. gadam, nodrošinot, ka ekosistēmas tiek aizsargātas, novērtētas un atjaunotas;

13.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt izmērāmus, vērienīgus un reālistiskus apakšmērķus ar noteiktu termiņu, jo īpaši nolūkā nodrošināt, ka līdz 2020. gadam:

14.

uzsver nepieciešamību, pamatojoties uz zinātniskiem datiem, pieņemt konkrētus rādītājus, lai noteiktu progresu stratēģisko mērķu sasniegšanā;

15.

atzinīgi vērtē tādu ES instrumentu ieviešanu kā Bioloģiskās daudzveidības informācijas sistēmas Eiropai (BISE) portāls un Bioloģiskās daudzveidības pamatfaktu apkopojums, ko izveidojusi Eiropas Vides aģentūra; uzskata, ka tie ir salīdzināmi instrumenti, ar kuriem varētu paaugstināt starptautisko nolīgumu un saskaņā ar Konvenciju veikto pasākumu efektivitāti;

16.

norāda, ka, ja 10. pušu konferencē netiks veiksmīgi noslēgtas sarunas par starptautisko ABS režīmu, izstrādājot KBD protokolu ar juridiski saistošiem un nesaistošiem noteikumiem, varētu zust iespēja panākt plašāku vienošanos par Konvencijas Stratēģisko plānu laikposmam pēc 2010. gada;

17.

atkārtoti apstiprina principu, ka dzīvības formām un procesiem nedrīkst piemērot patentus, tādēļ uzsver nepieciešamību saglabāt “audzētāju atbrīvojumu” saskaņā ar Starptautisko jaunu augu šķirņu aizsardzības konvenciju (UPOV);

18.

uzsver, ka ar ABS protokolu jānodrošina pārredzamība, juridiska noteiktība un paredzamība attiecībā uz piekļuvi ģenētiskiem resursiem un godīgu un vienlīdzīgu tādu ieguvumu sadali, ko sniedz ģenētisko resursu, to atvasinājumu un ar ģenētiskiem resursiem saistītu tradicionālo zināšanu izmantošana;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt to, ka protokolā tiek iekļauts pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu brīvas, iepriekšējas un uz informāciju balstītas piekrišanas princips attiecībā uz piekļuvi tradicionālām zināšanām, kas saistītas ar ģenētiskiem resursiem;

20.

atzīst, ka ar ģenētiskiem resursiem saistītas tradicionālās zināšanas ir svarīgas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un ilgtspējīgā izmantošanā, kā arī godīgā un vienlīdzīgā ģenētisko resursu izmantošanas ieguvumu sadalē, un tādēļ šīs zināšanas ir pienācīgi jāņem vērā ABS protokolā saskaņā ar ANO deklarāciju par pamatiedzīvotāju tiesībām;

21.

tādēļ aicina Komisiju un Padomi pieņemt Kali teksta projektu par tādu ienākumu sadali, kas gūti, izmantojot publiski pieejamās tradicionālās zināšanas, par tādu ienākumu sadali, kas gūti, izmantojot ģenētisko resursu atvasinājumus, par ģenētisko resursu izmantošanas uzraudzību, izsekošanu un ziņošanu par to, kā arī par noteikumiem attiecībā uz ģenētisko resursu lietotājiem un piegādātājiem savstarpēji pieņemamiem nosacījumiem;

22.

atzīst valstu savstarpējo atkarību saistībā ar pārtikā un lauksaimniecībā izmantojamiem ģenētiskajiem resursiem, kā arī šo resursu nozīmi pārtikas nodrošinājumā visā pasaulē un līdz ar to nepieciešamību ņemt tos vērā sarunās par starptautisko ABS režīmu;

23.

atzīst viedokļu atšķirības attiecībā uz gaidāmā ABS protokola piemērošanu ar atpakaļejošu spēku un mudina puses rast izpildāmus un taisnīgus risinājumus, lai ņemtu vērā šo atšķirību likumīgos pamatus;

24.

aicina Komisiju un dalībvalstis stingri atbalstīt to, ka ir svarīgi nodrošināt turpmāku virzību, nosakot un aizsargājot ekoloģiski un bioloģiski nozīmīgas jūras teritorijas un sugas gan valstu jurisdikcijās, gan ārpus tām;

25.

atzīst, ka ir gūti nozīmīgi panākumi aizsargājamo teritoriju darba programmas īstenošanā; tomēr uzsver, ka vēl ir daudz jāpaveic, lai pilnībā īstenotu šo programmu;

26.

mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai 10. pušu konferencē tiktu piešķirta prioritāte aizsargājamo teritoriju pienācīga atbalsta un pārvaldības stiprināšanai, kā arī ieguvumu no aizsargājamām teritorijām paziņošanai svarīgākajiem lēmumu pieņēmējiem, un vajadzības gadījumā prasīt palielināt finansējumu;

27.

uzsver, ka saskaņā ar Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā ietverto principu Eiropas Komisijai, ANO un valstīm, kuras ir iesaistītas dabas parku un aizsargājamo teritoriju statusa piešķiršanas juridisko protokolu izstrādē, būtu jāparedz juridisks noteikums, ar ko garantē juridisku un tiesisku aizsardzību pamatiedzīvotāju kā tradicionālo zemes īpašnieku zemes īpašuma tiesībām, viņu sociālo darbību saglabāšanu un zemes tradicionālo izmantošanu, oficiāli atzīstot viņu tiesības pašreizējos pārvaldības modeļos;

28.

uzsver, ka deklarācijās par aizsargājamām teritorijām un saglabāšanas stratēģijās ir jāievieš protokols, kurā būtu iekļauta integrēto tropisko sistēmu, tostarp ūdens, definīcija;

29.

uzsver nepieciešamību ietvert klimata politikas virzienos bioloģiskās daudzveidības aizsardzības pasākumus un palielināt kopējos ieguvumus no šo abu mērķu īstenošanas; uzsver, ka finanšu ieguldījumi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā pozitīvi ietekmē to, kā praktiski tiek īstenotas stratēģijas, kas vērstas uz pielāgošanos klimata pārmaiņām un to seku mazināšanu, jo īpaši tādēļ, ka lielākajā daļā valstu pielāgošanās plānu, kas iesniegti saistībā ar ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām, un it sevišķi jaunattīstības valstu plānos, ir uzsvērta ekosistēmu noturība; tādēļ aicina turpmāk pielikt pūles, lai palielinātu sinerģiju un saikni starp bioloģiskās daudzveidības un klimata politikas virzieniem, jo īpaši starp ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām un KBD; šajā sakarībā aicina piešķirt KBD sekretariātam pilnvaras sniegt ieguldījumu darbā, kas saistīts ar ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām;

30.

apstiprina, ka bioloģiskajai daudzveidībai un noturīgām ekosistēmām ir liela nozīme, mazinot klimata pārmaiņas un pielāgojoties tām, ņemot vērā to, ka sauszemes un jūras ekosistēmas pašlaik absorbē aptuveni pusi no CO2 antropogēnās emisijas apjoma;

31.

uzsver nepieciešamību aizsargāt ekosistēmu noturību, pieņemot pasākumus, lai nepieļautu ģenētiski modificētu organismu visaptverošu izplatīšanos, pilnībā ņemot vērā Kartahenas protokola par bioloģisko drošību noteikumus;

32.

atzinīgi vērtē Starpvaldību platformas izveidi bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā (IPBES), kurai vajadzētu darboties atbilstīgi modelim, ko noteikusi Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC);

33.

uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības aizsardzības un nabadzības samazināšanas programmām jārisina svarīgākās nabadzīgo iedzīvotāju problēmas un lielāka uzmanība jāpievērš vides pārvaldībai vietējā līmenī, garantētai piekļuvei bioloģiskās daudzveidības resursiem, zemes reformai un paražu īpašumtiesību atzīšanai;

34.

aicina dalībvalstis un Komisiju ar jaunām iniciatīvām stimulēt Pasaules klimata pārmaiņu alianses un tās Atbalsta instrumenta darbību, lai veicinātu jaunattīstības valstu veiktspējas palielināšanu un uzlabotu zināšanas par bioloģiskās daudzveidības mazināšanās paredzamo ietekmi, kā arī to, lai šīs valstis efektīvi integrētu attiecīgās zināšanas savos attīstības plānos un budžetos; aicina ES, izstrādājot sadarbības stratēģiju attīstības jomā, pilnībā izmantot Tūkstošgades ekosistēmu novērtējumu;

35.

atgādina, ka 80 % pasaules iedzīvotāju veselības uzturēšanai izmanto tradicionālas augu izcelsmes zāles un ka bioloģiskā daudzveidība daudzām jaunattīstības valstīm var palīdzēt samazināt zāļu piegādes izmaksas, jo bioloģiskā daudzveidība ir tradicionālo zāļu, kā arī daudzu sintētisko zāļu nodrošinājuma pamatā; tādēļ mudina 10. pušu konferenci rīkoties, lai apkarotu bioloģisko pirātismu; uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības aizsardzība ir tieši saistīta ar Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) 6. mērķa sasniegšanu;

36.

prasa iekļaut Komisijas reģionālajos un valstu stratēģijas dokumentos īpašus pasākumus ar mērķi nodrošināt, ka tiek oficiāli atzītas lauku iedzīvotāju un pamatiedzīvotāju tiesības pārvaldīt dabas resursus un gūt no tiem labumu;

37.

ir pārliecināts, ka subsīdiju reformai (lauksaimniecības, zivsaimniecības un enerģētikas jomā) Eiropas Savienībā ir izšķiroša nozīme, lai panāktu attīstības politikas saskaņotību, nepieļaujot kaitējumu bioloģiskajai daudzveidībai un ekosistēmu pakalpojumiem; vienlaikus atgādina, ka, atceļot kaitējošas subsīdijas jaunattīstības valstīs (īpaši degvielas, pārtikas un ūdenssaimniecības jomā), vienlaikus ir jāparedz kompensācijas mehānismi nabadzīgajiem iedzīvotājiem, kurus var negatīvi ietekmēt tūlītēja subsīdiju atcelšana;

38.

atbalsta valstu bioloģiskās daudzveidības stratēģiju un rīcības plānu izmantošanu, lai integrētu bioloģiskās daudzveidības devumu attīstības veicināšanā un nabadzības izskaušanā;

39.

uzsver bioloģiskās daudzveidības nozīmību slimību, piemēram, malārijas, izplatības mazināšanā — ir pierādīts, ka šī slimība ir mazāk izplatīta teritorijās, kuras jopojām klāj mežs un kurās ir lielāka putnu sugu daudzveidība;

40.

uzsver, ka bioloģiskā ražošana palīdz saglabāt augsni, ūdeni un bioloģisko daudzveidību, vienlaikus nodrošinot veselīgam uzturam vajadzīgo daudzveidību; tāpēc mudina palielināt ieguldījumus ilgtspējīgā lauksaimniecībā, lai tādējādi uzlabotu pārtikas nodrošinājumu un mazinātu nabadzību;

41.

uzsver nepieciešamību 10. pušu konferencē pieņemt ieteikumu par biodegvielām; atgādina, ka ir īpaši svarīgi novērtēt biodegvielu tiešo un netiešo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību; turklāt uzsver, ka ir jāievieš biodegvielu sertifikācija un ilgtspējības kritēriji;

42.

attiecībā uz steidzamiem jautājumiem vērš uzmanību uz nepieciešamību par prioritāti izvirzīt rīcību pret invazīvām sugām, kas jau ir nopietni izjaukušas līdzsvaru ekosistēmās, īpaši negatīvi ietekmējot bioloģisko daudzveidību kopumā;

43.

uzsver nepieciešamību ievērojami palielināt kopējo finansējumu bioloģiskajai daudzveidībai, jo īpaši izmantojot pašreizējos finansējuma avotus, kā arī jaunus un novatoriskus avotus, to skaitā jaunus un novatoriskus uz tirgu balstītus instrumentus;

44.

tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis pirms 10. pušu konferences laikus publiski paziņot par finanšu saistībām, ko tās uzņemas, lai īstenotu KBD mērķus;

45.

pauž pārliecību, ka ar valsts izdevumiem vien nepietiek, lai īstenotu KBD mērķi bioloģiskās daudzveidības jomā, un uzsver uzņēmumu sociālās atbildības nozīmi bioloģiskās daudzveidības ievērošanā;

46.

ņemot vērā pētījuma “Ekonomika ekosistēmās un bioloģiskā daudzveidība” atklājumus, aicina izmantot 10. pušu konferenci kā iespēju informēt privāto sektoru par ekonomiskajiem ieguvumiem, ko nodrošina iesaistīšanās cīņā par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu;

47.

tomēr uzsver, ka lēmumā par uzņēmumu iesaisti vajadzētu ietvert ne tikai brīvprātīgas saistības, bet arī pienākumus, jo īpaši par informācijas sniegšanu un pieejamību un pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu ņemšanu vērā, izveidojot pastāvīgu dialogu;

48.

mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt novatoriskas sistēmas ekosistēmu pakalpojumu apmaksai un privātā finansējuma izmantošanai, un ieviest šīs sistēmas, nodrošinot attiecīgajām ekosistēmām maksimālu aizsardzības līmeni;

49.

tomēr uzsver, ka šādās sistēmās būtu jāņem vērā nesenajā finanšu krīzē gūtā pieredze, kā arī trūkumi oglekļa emisiju tirdzniecības sistēmās; turklāt uzsver, ka apsvērumu izdarīšana par šiem ierobežojumiem būtu skaidri jānorāda īpašās darba grupas par finanšu jauninājumiem pilnvarās;

50.

uzskata, ka finansējuma instrumenti klimata jomā, piemēram, tādu emisiju samazināšana, kuru iemesls ir mežu izciršana jaunattīstības valstīs (REDD+), paātrināts finansējums, tīras attīstības mehānisms (CDM) un kopēja īstenošana (KĪ), ir jāpārskata, lai ietvertu bioloģiskās daudzveidības, cilvēktiesību un pamatiedzīvotāju tiesību aizsardzības pasākumus un, kad vien iespējams, nodrošinātu kopējus ieguvumus no bioloģiskās daudzveidības;

51.

turklāt uzsver, ka reformas jāveic, ņemot vērā jaunās ANO mežu definīcijas, kas izstrādātas uz biomu pamata, atspoguļojot bioloģiskās daudzveidības plašās atšķirības, kā arī atšķirīgo biomu dažādās oglekļa vērtības, un vienlaikus nodalot vietējos mežus no tiem, kuros dominē koku monokultūras un svešzemju sugas; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis darboties šajā virzienā Zinātniskajā un tehnoloģiskajā konsultatīvajā padomē (SBSTA);

52.

uzsver nepieciešamību rast risinājumus tam, kā, produktiem nonākot tirgū, iekļaut to galīgajā cenā ārējās izmaksas, piemēram, par kaitējuma nodarīšanu bioloģiskajai daudzveidībai vai izmaksas saistībā ar atbalstu bioloģiskajai daudzveidībai;

53.

uzskata, ka būtu jāstiprina sinerģija starp trijām Riodežaneiro konvencijām — par bioloģisko daudzveidību (KBD), klimata pārmaiņām (UNFCCC) un pārtuksnešošanos (UNCCD);

54.

aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi atbalstīt ideju par augsta līmeņa tikšanos par trijām Riodežaneiro konvencijām Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmē 2012. gadā;

55.

atzinīgi vērtē 2010. gada jūnijā Busanā panākto valdību vienošanos izveidot Starpvaldību zinātnes politikas platformu bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā (IPBES); aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt IPBES efektīvu izveidi pēc iespējas drīzāk 2011. gadā; uzskata, ka ir īpaši svarīgi, lai ES un dalībvalstis nodrošinātu pietiekamus resursus pētniecībai bioloģiskās daudzveidības jomā, jo IPBES ieguldījums būs atkarīgs no pētniecības kvalitātes ES un pasaulē;

56.

aicina uzlabot zināšanas un to apmaiņu, kā arī tehnoloģijas, kas saistītas ar bioloģisko daudzveidību, tās vērtību un darbību;

57.

uzsver, ka starptautiskās tirdzniecības nolīgumos viens no būtiskākajiem elementiem ir tirdzniecībā esošo produktu ilgtspējība; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību turpmākos PTO nolīgumos iekļaut “ar tirdzniecību nesaistītus jautājumus”, tai skaitā ražošanas metodes un bioloģiskās daudzveidības ievērošanu;

58.

mudina Komisiju un dalībvalstis iekļaut vides aspektu attiecībās ar trešām valstīm un turpināt “zaļo diplomātiju”;

59.

mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai KBD stratēģiskajā plānā ietvertais atjauninātais 2010. gada pamatmērķis, kas jāpieņem 10. pušu konferencē Nagojā, turpmāk būtu arī atjauninātais Tūkstošgades attīstības 7. mērķis, un to atbalstītu kā neatņemamu elementu šo būtisko mērķu sasniegšanā līdz 2015. gada termiņam; uzsver, ka ir īpaši svarīgi, lai Komisija un dalībvalstis atzītu visu Tūkstošgades attīstības mērķu plašo sinerģiju un savstarpējo atkarību un risinātu šos jautājumus vienoti;

60.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Konvencijas par bioloģisko daudzveidību pušu valdībām un parlamentiem un KBD sekretariātam.

20.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 371/22

A.

tā kā spēcīgi, stabili un efektīvi finanšu tirgi un iestādes ir īpaši būtiski, lai apmierinātu dažādo ES ekonomikas dalībnieku finanšu vajadzības un sekmētu izaugsmi un nodarbinātību, jauninājumus un Eiropas ekonomikas konkurētspēju; tā kā šī finansēšanas funkcija ir īpaši nozīmīga, lai ekonomika spētu atveseļoties; tā kā finanšu nozares regulējuma reformas mērķim vajadzētu būt finanšu stabilitātes un ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanai;

B.

tā kā pārskatīti, stingrāki kapitāla prasību noteikumi būtu jāpieņem, pienācīgi ņemot vērā ekonomiskas ciklu un pašreizējo ekonomikas atveseļošanos;

C.

tā kā Bāzeles komiteja nav paredzējusi iespēju ņemt vērā visas ieinteresētās puses vai savstarpīguma principu;

D.

tā kā — lai nodrošinātu finanšu stabilitāti, kas ir nozīmīgs ieguvums visai sabiedrībai, — ir jāuzrauga un jāreglamentē visi finanšu tirgi, finanšu nozares dalībnieki un instrumenti, kā arī visas sistēmiski nozīmīgās finanšu infrastruktūras, piemēram, maksājumu, tīrvērtes un norēķinu sistēmas, mehānismi un platformas un ar to saistītā glabāšanas pakalpojumu sniegšana; tā kā krīze ir uzskatāmi apliecinājusi, ka banku kapitāls kredītspējas un maksātspējas jomā nepārprotami nav bijis pietiekams;

E.

tā kā ir jāstiprina un pienācīgi jāpiemēro uzraudzības standarti un ir jānovērš krīzes atklātie trūkumi, kas saistīti ar kapitāla kvalitāti un apjomu, likviditātes pārvaldību, iekšējo modeļu vājajām pusēm un “Bāzele II” un KPD prociklisko raksturu;

F.

tā kā ir jāpaplašina uzraudzības iestādēm pieejamais krīzes vadības obligātās iejaukšanās instrumentu kopums;

G.

tā kā jācenšas skaidri vai nepārkāpjami nodalīt banku pakalpojumus privātpersonām un investīciju banku pakalpojumus, lai garantētu, ka apdrošināti depozīti netiek izmantoti kā nodrošinājums tirdzniecības darījumos;

H.

tā kā jaunajos standartos būtu jāņem vērā bankas lielums un riska profils, kā arī tās uzņēmējdarbības modelis;

I.

tā kā tomēr pienācīgi jāņem vērā pārskatītās “Bāzele II” sistēmas attiecīgo elementu un citu regulatīvo iniciatīvu kumulatīvā ietekme uz reālo ekonomiku un ekonomikas izaugsmi;

J.

tā kā neparedzētas tirgus un regulējuma neveiksmes lika G20 Londonas, Pitsburgas un Toronto sanāksmēs nolemt paaugstināt kapitāla kvalitāti, pastiprināt riska segumu, mazināt cikliskumu, ieviest uzkrājumus iespējamiem kredītu zaudējumu gadījumiem, aizkavēt pārmērīgu aizņemto līdzekļu īpatsvara pieaugumu un ieviest prasības attiecībā aizņemto līdzekļu īpatsvara rādītāju papildus “Bāzele II” riska novēršanas sistēmai, lai pārietu uz 1. pīlāram atbilstošu režīmu, kā arī pastiprināt ar likviditātes risku saistītās prasības;

K.

tā kā Eiropā KPD tiek piemērota visām kredītiestādēm un ieguldījumu sabiedrībām, kuru uzņēmējdarbības modeļi ir ļoti atšķirīgi; tā kā citas valstis “Bāzele II” noteikumus piemēro tikai daļai banku, kurām ir konkrēts uzņēmējdarbības modelis; tā kā šādas atšķirības piemērošanas jomā rada bažas par saskaņotību, līdzvērtīgiem konkurences apstākļiem un iespējamas tiesiskās arbitrāžas risku;

L.

tā kā Eiropai raksturīgas būtiskas īpatnības, piemēram, tas, ka uzņēmumus galvenokārt finansē ar banku aizdevumiem; tā kā pārskatītajos Bāzeles noteikumos šīs īpatnības pienācīgi jāņem vērā; tā kā būtu vēlams banku aizdevumus vairāk virzīt specializētās jomās, piemēram, aizdevumi MVU, un būtu vēlams lielākus uzņēmumus mudināt izdot tieši ieguldītājiem paredzētas obligācijas;

M.

tā kā nediferencēta pieeja, kurā nav ņemts vērā konkrētās bankas riska profils un Eiropas banku nozares daudzveidība, kaitē Eiropas banku nozarei un līdz ar to var apdraudēt ekonomikas izaugsmi un ekonomikas atveseļošanos;

N.

tā kā ES pašreiz tiek veikta plaša finanšu noteikumu pārskatīšana, reformām ir jābūt saskaņotām, turklāt īstenošanas grafikos jāņem vērā pasākumu kumulatīvā ietekme uz reālo ekonomiku un tiem nevajadzētu traucēt ekonomikas atveseļošanos;

O.

tā kā vienotu augstas kvalitātes starptautisku grāmatvedības standartu kopuma izveidē konverģence ir ļoti būtiska, jo tā palīdz saglabāt vienlīdzīgus konkurences apstākļus un nodrošināt datu salīdzināmību pasaules mērogā; tā kā šādi standarti ir pienācīgi jāpilnveido, lai ņemtu vērā krīzes laikā gūtās mācības;

P.

tā kā visām attiecīgajām iestādēm stingri jāievēro princips, ka svarīga ir būtība, nevis forma, lai nodrošinātos pret neadekvātiem rezultātiem;

Q.

tā kā starptautiska konverģence starp pārskatu gatavošanu grāmatvedības nolūkiem un pārskatu gatavošanu regulatīviem un nodokļu nolūkiem ir būtiska, lai nodrošinātu, ka uzraudzītāji un ieguldītāji saņem vienu un to pašu informāciju, kas ir pārredzama un skaidra, un tā kā ir pēc iespējas jāsamazina dubulta pārskatu gatavošana; tā kā tas neizslēdz t. s. piesardzības filtrus, ja tie tiek iekļauti visos kontos;

R.

tā kā bankām vairāk uzmanības būtu jāpievērš pamatdarbībai, kas nodrošina pakalpojumus reālajai ekonomikai; tā kā Bāzeles komitejai un Komisijai tas būtu jāveicina;

S.

tā kā reformām, kas ietvertas “Bāzele II” pārskatīšanā, jābūt cieši saistītām ar banku uzraudzības strukturālajām reformām, kā to ierosinājis Eiropas Parlaments, un vēlāk arī ar 2. pīlāra pasākumu izstrādi un konsekventu īstenošanu;

1.

atzinīgi vērtē G20 apņemšanos, reaģējot uz finanšu krīzi, paaugstināt kapitāla kvalitāti un palielināt tā apjomu, ieviest likviditātes pārvaldības standartus, risināt procikliskuma problēmu un pilnveidot vispārējos uzraudzības standartus;

2.

atzinīgi vērtē Bāzeles komitejas un Komisijas veikto darbu; tomēr uzsver, ka jauni kapitāla prasību noteikumi jāizstrādā un jāīsteno piesardzīgi, un jāizanalizē arī to ietekme plašākā regulējuma sistēmā kopumā;

3.

pauž zināmas bažas par strukturālajiem trūkumiem un nesabalansētību pašreizējā priekšlikumā, kā arī par iespēju, ka varētu tikt apdraudēta ekonomikas izaugsme un atveseļošana; uzskata — ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju — ka būs nepieciešams uzraudzīt to, lai gaidāmā priekšlikuma radītās izmaksas bankas nenovirzītu tālāk finanšu pakalpojumu galasaņēmējiem;

4.

uzsver, ka jāpastiprina uzraudzības pārskatīšanas procesa (2. pīlārs) un informācijas atklāšanas procesa (3. pīlārs) savstarpējā mijiedarbība, informējot sabiedrību par stresa testu rezultātiem un kapitāla prasību palielināšanu;

5.

atgādina Eiropas banku nozares būtiskās īpatnības, piemēram, dažādos uzņēmējdarbības modeļus, kas darbojas dažādās juridiskajās formās, un to, ka uzņēmējdarbības sektoru Eiropā galvenokārt finansē ar banku aizdevumiem, un tādēļ aicina veikt visaptverošu izpēti par to, kādu mikroekonomisku un makroekonomisku ietekmi atstās ierosinātie jaunie noteikumi;

6.

mudina Bāzeles komiteju un Komisiju pienācīgi ņemt vērā šīs īpatnības un dažāda veida riskus, kas ietekmē banku nozari; uzsver, ka pārskatītajos “Bāzele II” noteikumos skaidri jānošķir investīciju banku pakalpojumi un tradicionālie banku pakalpojumi privātpersonām, kā arī banku maksājumu pakalpojumi;

7.

aicina Komisiju aktīvāk iesaistīties “Bāzele II” noteikumu pārskatīšanā, aktīvi veicināt un aizsargāt Eiropas intereses, koordinēt dalībvalstu pieejas, lai nodrošinātu Eiropas ekonomikai pēc iespējas labvēlīgāku iznākumu, kā arī regulāri ziņot Parlamentam par notiekošajām sarunām un aktīvi iesaistīt to sarunu procesā;

8.

atzīst starptautiskās sadarbības un koordinācijas nozīmību, lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus starptautiskā mērogā un izvairītos no regulējuma arbitrāžas; tomēr norāda, ka šim mērķim nevajadzētu radīt Eiropas ekonomikai un Eiropas banku nozarei nelabvēlīgus konkurences apstākļus, un uzskata, ka ir jāsaglabā dažādība banku nozarē;

9.

uzsver, ka Eiropas ekonomikas atveseļošanai nepieciešami dinamiski finanšu tirgi, kas spēj finansēt ieguldījumus un inovācijas; brīdina nepieņemt noteikumus un prasības, kas izraisītu jaunu kredītresursu trūkumu, destabilizējot ekonomikas attīstību un Eiropas darba tirgus;

10.

uzsver, ka visu Bāzeles un G20 procesos iesaistīto pušu gatavība pilnībā ievērot skaidru un saskaņotu īstenošanas grafiku ir reformas veiksmīga iznākuma priekšnoteikums, kas nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus starptautiskā mērogā un ļautu izvairīties no regulējuma arbitrāžas; mudina Komisiju un Bāzeles komiteju nodrošināt, lai standartu, par kuriem panākta vienošanās, īstenošana notiktu saskaņoti;

11.

atgādina, ka “Bāzele II” vienošanās un tās gaidāmā pārskatīšana ir pasākumi, kam jākļūst par pasaules mēroga standartu; tādēļ pauž dziļu satraukumu par to, ka dažādos reaģējot uz krīzi pieņemtos valstu tiesību aktos iekļautie ierobežojumi (it īpaši tie, kas iekļauti ASV t. s. Volstrītas reformā un Patērētāju aizsardzības likumā, ierobežojot ārējo reitingu atzīšanu) varētu nopietni apdraudēt šī vispasaules standarta vienotu piemērošanu; tādēļ mudina Bāzeles komiteju un Komisiju rūpīgi izvērtēt šos tiesību aktus un to ietekmi uz “Bāzele II” īstenošanu un sarunām par “Bāzele II” pārskatīšanu, kā arī mudina Komisiju ziņot Parlamentam par rezultātiem;

12.

mudina Komisiju precizēt ārējo reitingu nozīmi saistībā ar likviditātes rezervi un nodrošināt, lai nekādi citi kritēriji, kurus varētu ņemt vērā, neierobežotu to aktīvu klāstu, kurus drīkst iekļaut šādā rezervē; turklāt ierosina panākt, — lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus starptautiskā mērogā, — ka visi alternatīvie kritēriji, par kuriem varētu vienoties, aizstātu ārējos reitingus, nevis tiktu izmantoti papildus šiem reitingiem;

13.

mudina Komisiju pastiprināt transatlantisko dialogu ar ASV par finanšu nozares regulējumu;

14.

uzsver, ka īstenošanas grafikā ir jāatspoguļo pārskatīto standartu kopējā ietekme uz nozari, uz tās spēju izsniegt aizdevumus reālajai ekonomikai un uz ekonomikas atveseļošanās procesu Eiropā; pieņem zināšanai grafika pārskatīšanu, par ko paziņojusi Bāzeles komiteja, lai veiksmīgāk nodrošinātu netraucētu pāreju uz jaunajiem standartiem;

15.

atgādina, ka sarunās ir jāiesaista Parlaments kā demokrātiski ievēlēta ES struktūra, un mudina Komisiju un Bāzeles komiteju veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu Parlamenta pastāvīgu līdzdalību;

16.

atgādina savas bažas par to pieņēmumu ierobežotību, ko bankas izmanto attiecībā uz korelācijām, uz kurām pamatojas pašu kapitāla aprēķināšanas metodoloģijas aspekti; šajā sakarībā uzsver pienācīgas uzraudzības un banku iekšējo novērtējumu pārraudzības nozīmi, izmantojot uz iekšējiem reitingiem balstītu pieeju; turklāt norāda, ka jārīkojas piesardzīgi, lai neieviestu neveselīgas iniciatīvas;

17.

aicina Komisiju turpināt konsolidēt banku nozares uzraudzību ES, izveidojot jauno Eiropas finanšu uzraudzības sistēmu un Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju;

18.

prasa Komisijai pirms jauno noteikumu īstenošanas pienācīgi novērtēt pārskatīto “Bāzele II” noteikumu paredzamo ietekmi uz reālo ekonomiku, īpašu uzmanību pievēršot MVU finansēšanai, kā arī ietekmi uz banku nozares elastību stresa situācijās;

19.

uzskata, ka ir jāpaplašina uzraudzītājam pieejamais krīzes vadības obligātās iejaukšanās instrumentu kopums, pārsniedzot Direktīvas 2006/48/EK 136. pantā minēto un ietverot tajā vismaz šādas pilnvaras: pieprasīt, lai tiktu veikta kapitāla, likviditātes, darbību dažādības un iekšējo procesu korekcijas; ieteikt vai uzlikt par pienākumu veikt izmaiņas pārvaldībā, ierobežot banku licenču darbības nosacījumus, īstenot likvidācijas plānus, īstenot pilnīgu vai daļēju pārdošanu, izveidot pagaidu banku (bridge bank) vai veikt sadalīšanu labajā bankā / sliktajā bankā, pieprasīt, lai parādi tiktu nomainīti pret pašu kapitālu ar atbilstīgiem novērtējuma diskontiem, izvirzīt peļņas un dividenžu uzkrāšanas prasības un noteikt ierobežojumus, lai konsolidētu kapitāla prasības un nodrošinātu, ka vispirms maksā akcionāri un tikai pēc tam — nodokļu maksātāji, pārstrukturēt un pārvest aktīvus uz citām iestādēm, lai nodrošinātu sistēmiski nozīmīgu darbību nepārtrauktību, noteikt kritērijus to aktīvu novērtēšanai, kuru vērtība samazinājusies, uz laiku veikt pārņemšanu valsts kontrolē, likvidēt bankrotējušas bankas;

20.

aicina Komisiju radīt stimulus, lai banku nozare pārvaldītu risku un peļņu, ņemot vērā ilgtermiņa rezultātu, kā arī mudināt bankas saglabāt aktīvu un pastāvīgu interesi par to bilancē iekļautiem aizņēmumiem, pārlieku nepaļaujoties uz pārvēršanu vērtspapīros vai ārpusbilances struktūrām, kā arī pilnībā konsolidēt tādus ārpusbilances posteņus kā īpašiem nolūkiem dibinātas sabiedrības (SPV);

21.

norāda, ka ilgtermiņa ieguldījumi, piemēram, energosadales infrastruktūrā, ir atkarīgi no pārvēršanas vērtspapīros;

22.

ierosina Bāzeles komiteju, Starptautisko vērtspapīru komisiju organizāciju (IOSCO), Starptautisko grāmatvedības standartu padomi (IASB) u. c. organizācijas iekļaut globālā struktūrā, iespējams, SVF, lai iedibinātu pienācīgu kārtību finanšu pasaulē un nodrošinātu, ka visas ieinteresētās puses tiek iesaistītas noteikumu izstrādē un ka ir pietiekamas iespējas pārbaudīt šo noteikumu īstenošanu;

23.

uzsver, ka ir jārisina jautājums par tām finanšu iestādēm, kas ir “pārāk lielas, lai būtu pieļaujams to bankrots”, un tādēļ uzskata, ka kapitāla prasības un cikliskuma novēršanas kapitāla rezerves jānosaka proporcionāli finanšu iestādes lielumam, riska līmenim un uzņēmējdarbības modelim;

24.

atbalsta iniciatīvu veicināt kapitāla kvalitāti un palielināt kapitāla apjomu, reaģējot uz krīzi, un pieņem zināšanai Bāzeles komitejas 2010. gada 12. septembra lēmumu paaugstināt minimālā kapitāla prasības, ieviest kapitāla saglabāšanas rezervi un ievērojami palielināt pašu kapitāla īpatsvaru; atgādina, ka šis jautājums ir cieši saistīts ar grāmatvedības noteikumiem un tādēļ vajadzīga saskaņota pieeja, paturot prātā arī globāla mēroga konverģenci;

25.

pieņem zināšanai Bāzeles komitejas lēmumu no 2010. gada jūlija (beigām) ļaut saprātīgā apmērā atzīt mazākuma intereses, atliktā nodokļa aktīvus un ieguldījumus citās finanšu iestādēs; uzskata, ka varētu būt vajadzīgas vēl turpmākas korekcijas;

26.

uzsver — lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus un neradītu neizdevīgāku situāciju jebkādiem tādiem uzņēmumu veidiem, kas nav akciju sabiedrības, it īpaši kooperatīviem, kopieguldījumu sabiedrībām un krājbankām, kapitāla (neatkarīgi no tā juridiskās formas) definīcijai jābūt līdzsvarotai un jāpamatojas uz kapitāla instrumentu kvalitāti (piemēram, noturību, spēju izlīdzināt zaudējumus, maksājumu elastīgumu);

27.

mudina Bāzeles komiteju un Komisiju, nosakot atbilstīgus kapitāla instrumentus, pienācīgi ņemt vērā to uzņēmumu vajadzības un īpatnības, kas nav akciju sabiedrības (piemēram, kooperatīvu, kopieguldījumu sabiedrību un krājbanku), jo to īpatsvars Eiropas banku nozarē ir augsts;

28.

mudina Komisiju pārskatīt 1. līmeņa pamatkapitālam ierosinātos atbilstības kritērijus un saglabāt tikai tos, kuri nepieciešami kapitāla kvalitātes nodrošināšanai (piemēram, noturība, spēja izlīdzināt zaudējumus, maksājumu elastīgums);

29.

mudina Bāzeles komiteju un Komisiju nodrošināt, ka konsolidētā kapitāla aprēķinos, ievērojot līdzsvaru un piesardzību, tiek ņemts vērā gan risks, gan kapitāls, ka jo īpaši ir pienācīgi jāņem vērā kapitāls (piemēram, mazākuma intereses), kuru saņem no mazākuma un tieši iegulda tās pašas banku grupas kredītiestādēs, un ka netiek kavēta reģionālo kooperatīvu vai krājbanku līdzdalība attiecīgajā centralizētajā iestādē (t. i., nenotiek atvilkumi no pašu kapitāla);

30.

uzsver iespējamā kapitāla svarīgo nozīmi krīzes laikā; aicina Komisiju un Bāzeles komiteju atzīt elastīga iespējamā kapitāla nozīmi krīzes situācijās un uzraudzīt to, kā tirgus pieņem konvertējamus instrumentus;

31.

aicina Komisiju pienācīgi ņemt vērā atšķirības starp nodokļu un grāmatvedības nolūkiem gatavotām bilancēm, lai novērstu iespējamo konkurētspējas apdraudējumu;

32.

aicina Bāzeles komiteju un Komisiju paskaidrot attieksmi pret savstarpējas finanšu līdzdalības līgumiem;

33.

prasa Komisijai apsvērt līdzsvarotu attieksmi pret nerealizēto peļņu un zaudējumiem, lai ierobežotu nepastāvību un cikliskumu;

34.

aicina Komisiju veikt visaptverošu pētījumu par kapitāla instrumentiem pirms un pēc krīzes, lai novērtētu konkrētu kapitāla instrumentu svarīgumu un to nozīmi krīzes situācijā;

35.

uzskata, ka augstas kvalitātes likviditātes standartu izstrādei ir liela nozīme, reaģējot uz krīzi; uzskata, ka likviditātes standarti ir pietiekami jādiferencē, ņemot vērā bankas uzņēmējdarbības modeļa un riska profila īpatnības; uzskata, ka jāatzīst tas, ka noteikta aktīva risks laika gaitā var mainīties, un ka ir vajadzīgi mehānismi šī jautājuma risināšanai;

36.

atzīmē, ka parāda atmaksāšanas termiņa maiņa pakļauj banku ilgtermiņa / īstermiņa likviditātes riskam;

37.

uzskata, ka, lai neradītu neizdevīgus apstākļus bankām, kas atzītas par finanšu konglomerātiem ar līdzdalību apdrošināšanas sabiedrībās, ir jārisina jautājums par pašu kapitāla dubulto uzskaiti starp bankām un apdrošināšanas sabiedrībām saskaņā ar finanšu konglomerāta direktīvā noteikto pašreizējo režīmu;

38.

mudina Bāzeles komiteju un Komisiju pārskatīt likviditātes un finansējuma rādītāju gradāciju;

39.

uzskata, ka likviditātes seguma koeficientā vairāk jāņem vērā risks, ka atbilstīgi aktīvi var koncentrēties likviditātes uzkrājumos, tam jāveicina diversifikācija un jānovērš pārmērīga koncentrācija kādā noteiktā aktīvu klasē, tostarp valsts parāda vērtspapīros; uzskata, ka likviditātes rezerves pēc iespējas jāveido no tiem aktīviem, kuriem liela stresa apstākļos saglabājas augsta likviditāte, un ka pareizas izstrādes gadījumā šāds koeficients uzlabos iestāžu noturību pret likviditātes risku;

40.

aicina Komisiju pārliecināties, ka tās paredzētajā priekšlikumā par CRD 4 pārskatīšanu likviditātes standarti attiecas uz ārpusbilances saistībām;

41.

aicina — ja tiek noteikts strukturāls likviditātes standarts (piemēram, “neto finansējuma stabilitātes rādītājs”) — pienācīgi atzīt Eiropai raksturīgus stabilus finansējuma avotus (piemēram, Pfandbriefe); uzskata, ka uzņēmējas dalībvalsts valsts iestādēm jebkurā gadījumā jābūt arī piekļuvei informācijai par filiāles likviditātes situāciju;

42.

mudina Komisiju noteikt augstas kvalitātes likvīdu aktīvu kritērijus saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas izstrādāto pašreizējo definīciju par atbilstošiem aktīviem monetārās politikas operāciju veikšanai (repo iespēja);

43.

mudina Komisiju visu euro zonas valstu valsts parādu iekļaut kā augstas kvalitātes likvīdus aktīvus neatkarīgi no to konkrētā reitinga, tādējādi samazinot kredītreitinga aģentūru darbības neproporcionālo ietekmi;

44.

tomēr vērš uzmanību uz iespēju, ka augstas kvalitātes likvīdi aktīvi var pēkšņi kļūt nelikvīdi liela stresa laikā, un tādēļ aicina kredītiestādes veikt stresa testus, kuros iekļauts ne tikai likviditātes seguma koeficients un neto finansējuma stabilitātes rādītājs;

45.

aicina Komisiju un Bāzeles komiteju saistībā ar likviditātes prasībām pienācīgi ņemt vērā banku grupā vai tīklā ietvertās juridiskās personas; prasa, lai attiecībā uz šādu grupu vai tīklu iekšienē veiktiem darījumiem un saistībām tiktu ņemta vērā riska pakāpe un, ja nepieciešams, izmantota atšķirīga pieeja nekā darījumiem un saistībām starp trešām pusēm;

46.

atzinīgi vērtē centienus ierobežot pārmērīgu kredītu izaugsmi un “kredīta burbuļu” risku;

47.

pauž bažas par to, ka pašreiz ierosinātā bankām noteiktā kapitāla saglabāšanas fiksētā rezerve, iespējams, veicina cikliskumu; uzskata, ka gan kapitāla saglabāšanas rezervēm, gan pret cikliskumu vērstām rezervēm jāspēj absorbēt zaudējumus stresa periodos; uzskata, ka, lai rezerves darbotos efektīvi, tās jāizstrādā un jāveido vienlaikus;

48.

atzinīgi vērtē mēģinājumu noteikt saskaņotu makroekonomisko rādītāju kopumu, lai veidotu efektīvas pret cikliskumu vērstas rezerves;

49.

atzīst priekšrocības, ko nodrošina tālredzīgi veidoti uzkrājumi (iespējamo zaudējumu pieeja) kā viens no iespējamiem papildu pasākumiem, lai mazinātu cikliskumu un veicinātu cikla laikā paredzamo kredītu zaudējumu atzīšanu;

50.

uzskata, ka iecerētajai Eiropas Banku iestādei jāuzņemas vadoša loma, nosakot un īstenojot pasākumus, kas saistīti ar kapitāla prasībām un cikliskuma novēršanas kapitāla rezervju standartiem ES līmenī;

51.

prasa starptautiski saskaņot grāmatvedības pārskatu gatavošanu ar pārskatu gatavošanu regulatīviem nolūkiem, it īpaši attiecībā uz iespējamo zaudējumu norādīšanu publicētajos peļņas rādītājos, ņemt vērā krīzes laikā gūtās mācības un nodrošināt, ka, sniedzot informāciju uzraudzības veicējiem un ieguldītājiem, tiek izmantots viens un tas pats pārredzamu un skaidru noteikumu kopums; brīdina par nepieciešamību līdz minimumam samazināt dubultu pārskatu sniegšanu; uzskata, ka šādiem centieniem vajadzētu pamatoties uz jauninājumiem, piemēram, t. s. regulatīvo lapu vai piesardzības filtriem kontos, un vajadzētu turpināt pētīt šos jauninājumus;

52.

norāda, ka cikliskuma novēršanas reglamentācijai ir nepieciešami saskaņoti kritēriji, lai nodrošinātu visaptverošu un rūpīgu finanšu tirgu un tirgus vides uzraudzību, ko veic uzraudzības iestādes, tostarp papildus citiem mehānismiem paredzot pilna apjoma informācijas apmaiņu, reglamentējošo darbību saskaņošanu, kā arī darījumu un riska novērošanu reālajā laikā, izvirzot arī prasības attiecībā uz visu finanšu tirgus darījumu revīzijas liecībām;

53.

norāda, ka aizņemto līdzekļu īpatsvara rādītāja ieviešana ir ļoti lietderīgs, vienkāršs un grūti apejams līdzeklis pret pārmērīga aizņemto līdzekļu īpatsvara veidošanos un pārmērīgu riska uzņemšanos; brīdina, ka viena vienota aizņemto līdzekļu īpatsvara rādītāja likme, lai tā būtu efektīva, ir jāizstrādā tā, lai tiktu ņemtas vērā atšķirības kredītiestāžu uzņēmējdarbības modeļos un riska profilos;

54.

uzskata — lai šāds rādītājs būtu efektīvs, tajā jāiekļauj ārpusbilances posteņi un atvasinājumi, tam jābūt skaidri definētam, vienkāršam un starptautiski salīdzināmam, kā arī jāņem vērā uzraudzības nolūkos veikts ieskaits un dažādie grāmatvedības standarti pasaulē;

55.

tomēr pauž bažas, ka, skatot tikai aizņemto līdzekļu bruto īpatsvara rādītāju vienu pašu, nepietiekami var tikt ņemts vērā risks un tas var būt neizdevīgs tām struktūrām, kas sniedz tradicionālus zema riska banku pakalpojumus (piemēram, uzņēmumu un nekustamā īpašuma finansēšana un banku maksājumu pakalpojumi) vai ekonomikai, kurā uzņēmējdarbības sektoru finansē galvenokārt ar aizdevumiem; tādēļ uzsver to valsts uzraudzības iestāžu uzraudzības svarīgumu, kuras kontrolē aizņemto līdzekļu īpatsvara izmaiņas un vispārējos līmeņus, jo nozīmīgas izmaiņas var norādīt uz papildu risku; pauž bažas arī par to, ka, ja tiek izmantots tikai aizņemto līdzekļu bruto (nediferencēta) īpatsvara rādītājs, tas var radīt nevēlamas tendences novirzīt aktīvus uz riskantākiem darījumiem;

56.

aicina Bāzeles komiteju un Komisiju ņemt vērā ES banku nozares īpatnības un rūpīgi izvērtēt aizņemto līdzekļu īpatsvara izvēles, ko piemērot pirmā un otrā līmeņa kapitālam, pienācīgi ņemot vērā ES banku nozares īpatnības;

57.

aicina Bāzeles komiteju un Komisiju izpētīt arī iespējas noteikt ierobežojumus darbības veidiem, riska svērtajiem aktīviem (RWA) un portfeļiem; uzskata, ka šajā sakarībā vajadzētu ņemt vērā aktīvu novērtēšanu vai nu kā neto vai bruto summu;

58.

turklāt aicina Bāzeles komiteju un Komisiju izpētīt aizņemto līdzekļu bruto īpatsvara proporcionalitāti, izmantojot regulējošās iejaukšanās sliekšņus;

59.

pieņem zināšanai Bāzeles komitejas lēmumu paredzēt novērtēšanas periodu 2. pīlārā, lai pārietu uz 1. pīlāram atbilstošu režīmu; mudina Komisiju likumdošanas priekšlikumā par CRD 4 iekļaut pārskatīšanas klauzulu;

60.

atzīmē, ka aizņemto līdzekļu īpatsvara rādītājs ir nepieciešams instruments, lai novērtētu banku kopējo riska darījumu apjomu, bet mudina Komisiju izstrādāt regulatīvos instrumentus, kuru mērķis ir efektīvi ierobežot aizņemto līdzekļu pārmērīgu izmantošanu (jo īpaši pārmērīgu paļaušanos uz īstermiņa un starpbanku finansējumu);

61.

aicina sīkāk izskatīt aizņemto līdzekļu īpatsvara rādītāju alternatīvus veidus 2. pīlārā; norāda, ka aizņemto līdzekļu īpatsvara rādītājam varētu, piemēram, būt elastīga robeža, un uzraudzības iestādēm būtu tiesības rīkoties pēc šīs robežas pārkāpšanas;

62.

mudina Komisiju nodrošināt, ka aizņemto līdzekļu īpatsvara rādītāja piemērošana neizraisa tādu neatbilstīgu pārvēršanu vērtspapīros, kādu atklāja finanšu krīze, vai aizvietotāju izmantošanu un kredītapjoma samazināšanu, jo īpaši aizdevumiem reālajai ekonomikai (šādā veidā bankas varētu censties samazināt savu aizņemto līdzekļu īpatsvara rādītāju);

63.

aicina noteikt stingrākus standartus attiecībā uz stresa testiem, kontroles testiem un korelācijas riska novēršanu, kā arī labāk novērtēt ilgtermiņa sociālos un vides riskus, ko rada tie uzņēmumi un projekti, kuri saņem banku aizdevumus;

64.

mudina Bāzeles komiteju un Komisiju izpētīt alternatīvas tam, kā labāk risināt kredīta vērtības korekcijas risku sakarā ar banku darījumu partneru kredītu kvalitātes pasliktināšanos;

65.

uzskata, ka kredītsaistību neizpildes mijmaiņas darījumus (CDS) nedrīkst izmantot, lai nepildītu kapitāla prasības;

66.

prasa, lai darījumu partnera riska režīms būtu samērojams ar risku, un kapitāla prasības būtu lielākas darījumiem, kam nav veikts centralizēts mijieskaits, nekā darījumiem, kuros iesaistīts centrāls darījuma partneris, ja šāds centrāls darījuma partneris atbilst augsta līmeņa prasībām, kas jānosaka Eiropas tiesību aktos, vienlaikus ņemot vērā starptautiski apstiprinātos grāmatvedības standartus un izmaksas, kas uzņēmumiem varētu rasties, ja tie savas komercdarbības aizsardzībai pret risku izmanto atvasinātos instrumentus; aicina veicināt visaugstāko standartu ievērošanu divpusējā mijieskaita gadījumos;

67.

uzsver — krīze ir parādījusi, ka finanšu iestāžu savstarpējā saistība ir lielāka nekā finanšu iestāžu un uzņēmumu saistība, un uzskata, ka kapitāla prasībām attiecībā uz darījuma partnera kredītrisku jābūt stingrākām saistībā ar finanšu iestāžu riska darījumiem ar citām finanšu iestādēm, kā arī jāatspoguļo šāda veida riska dinamika laika gaitā; uzsver, ka savstarpējo saistību rūpīga uzraudzība ir nepieciešama, lai konstatētu darījumu koncentrēšanos starp lielajiem tirgus dalībniekiem un pieņemtu turpmākus reglamentējošus pasākumus attiecībā uz darījuma partnera kredītrisku;

68.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eirogrupai un Eiropas Centrālajai bankai.

20.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 371/30

A.

tā kā vertikālie fondi veselības jomā ir palīdzējuši mazināt ar tādām smagām slimībām kā tuberkuloze, malārija u. c. saistīto mirstību un tā kā šis iesāktais darbs ir jāturpina;

B.

tā kā starptautiskajai sabiedrībai, tostarp ES, ir jāatbalsta valstu darbs nacionālās politikas īstenošanā veselības aprūpes jomā, jo valsts finansētiem un visiem pieejamiem veselības aprūpes pakalpojumiem ir jābūt šo pasākumu galvenajam mērķim;

C.

tā kā veselības aprūpes pamata sistēmām ir jānodrošina segums visu slimību gadījumos un tāpēc nepieciešama ir gan horizontālā, gan vertikālā pieeja, kas viena otru papildina;

D.

tā kā labi strukturēta horizontālā pieeja dod iespēju iecerēt tādas apdrošināšanas sistēmas (savstarpējā veselības apdrošināšana, veselības mikroapdrošināšana u. c.), kuru izmantotāji kļūst paši par savas veselības veidotājiem;

E.

tā kā veselība nav prece nedz Āfrikā, nedz citur pasaulē un tā kā ir jāmeklē tādi veselības apdrošināšanas veidi, kuru mērķis nav ienākumu gūšana un kuri būtu balstīti uz solidaritātes un demokrātijas vērtībām;

F.

tā kā Āfrikā 90. gados radās dažādas veselības apdrošināšanas sistēmu izveides iniciatīvas un tā kā to iezīmētā sociālā dinamika ir jāatbalsta;

G.

tā kā valstīs, kurās izmanto angļu, franču vai afrikāņu valodas, pielietojamā terminoloģija atšķiras un tai ne vienmēr ir tāda pati nozīme, jo dažās valstīs izmanto terminu “savstarpējās veselības apdrošināšanas organizācijas” (mutuelles de santé), citās — “sabiedriskā veselības apdrošināšana” (Community Based Health insurance), savukārt citās — veselības mikroapdrošināšana, un tā kā šie termini ietver daudzus solidaritātes mehānismus, kuru pamatā ir risku savstarpēja apdrošināšana ar mērķi daļēji vai pilnībā segt veselības aprūpes pakalpojumu izmaksas;

H.

tā kā terminā “savstarpējs” ir uzvērta sociālā kopība un vienas grupas locekļu kopēja darbība, savukārt termina “apdrošināšana” pamatā ir 1) iepriekšēja iemaksu veikšana, proti, pirms risku realizācijas, 2) kolektīva atbildība par risku un 3) garantijas jēdziens, un tā kā atbilstoši Abidžanas 1998. gada platformai savstarpējās apdrošināšanas sabiedrību var definēt kā neatkarīgu bezpeļņas sabiedrību, kuras pamatā ir solidaritāte un demokrātiska līdzdalība un kuras galvenais mērķis, galvenokārt pateicoties tās locekļu iemaksām, ir uzlabot locekļu un viņu ģimeņu piekļuvi kvalitatīvai veselības aprūpei, garantējot sociālo nodrošinājumu un savstarpējo palīdzību;

I.

tā kā, ņemot vērā sociālos un humanitāros apstākļus, kādos dzīvo daudzi iedzīvotāji, viņi ne vienmēr izprot nodrošinājuma nozīmi un sekojoši arī to, kāpēc būtu nepieciešams maksāt par apdrošināšanu pret slimību, kura tos var arī neskart, vēl jo vairāk tāpēc, ka dažādas nevalstiskās organizācijas var paralēli sniegt bezmaksas veselības aprūpi un zāles;

J.

tā kā Subsahāras afrikāņu diaspora daudzās uzņēmējās valstīs, kurās ir labi attīstītas savstarpējās apdrošināšanas sistēmas, apzinās šādas apdrošināšanas lietderīgumu un nozīmi un tā kā šāda diaspora bieži saglabā ciešu saikni ar to izcelsmes valstīm;

K.

tā kā Āfrikā nav iespējams izveidot monolītu veselības aprūpes sistēmu, kāda ir Eiropā, kur pastāv atšķirības starp vispārējām sociālās drošības sistēmām, no vienas puses, un obligātajām sociālās apdrošināšanas sistēmām, no otras puses,

1.

atgādina, ka veselība atspoguļo valstu sociāli ekonomisko stāvokli, demokrātijas un pārvaldības kvalitāti;

2.

atgādina, ka Subsahāras valstu ekonomiku spēcīgi ietekmē tādi ārēji ietekmes faktori kā starptautiskā tirgus noteikumi, sadarbības politika, finanšu krīze, klimata pārmaiņas un lielo farmācijas uzņēmumu politika, lielo starptautisko finanšu uzņēmumu politika;

3.

uzsver, ka šie ārējie faktori var dramatiski samazināt to valstu rīcības iespējas, kuras vēlas nodrošināt labu pārvaldību un efektīvi ietekmēt savu iedzīvotāju veselību;

4.

uzsver, ka vispārējās tiesības uz veselību ir transversālas tiesības, kuras caurauž vairākas citas tiesību nozares, piemēram, sanitārās un sociālās tiesības, darba un civilās tiesības;

5.

atgādina starptautiskajai kopienai saistības Tūkstošgades mērķu sakarībā un Eiropas Savienībai — apņemšanos uzlabot palīdzību, kas tiek sniegta veselības aprūpes dienestiem Subsahāras Āfrikā;

6.

atgādina par sieviešu tiesībām bez ierobežojumiem lemt par savu reproduktīvo veselību — par grūtniecības, kontracepcijas, abortu vai seksuāli transmisīvu slimību jautājumiem; nosoda dzimumorgānu kropļošanu un šokējošo vardarbību, no kuras viņām joprojām nākas ciest, kā arī par to, ka izvarošana vēl aizvien ir viens no kara ieročiem; tāpēc atbalsta sieviešu tiesības saņemt veselības aprūpi šajās jomās, izmantojot horizontālu pieeju, un aicina, izmantojot diagonālo pieeju, prioritārā kārtā atbalstīt šo veselības aprūpes jomu;

7.

atgādina visu bērnu tiesības izmantot vakcinācijas un imunizācijas programmas; atgādina arī, ka katru gadu 8,8 miljoni bērnu, kas jaunāki par pieciem gadiem (puse no tiem Subsahāras Āfrikā), joprojām mirst no slimībām, kuras iespējams novērst un ārstēt;

8.

atgādina, ka pneimonija un diareja ir galvenie bērnu nāves cēloņi Subsahāras Āfrikā;

9.

pauž bažas par to, ka privātas organizācijas, kuras saņem Eiropas finansējumu un rūpējas par Āfrikas iedzīvotāju veselības aprūpi, reliģisku strāvojumu ietekmē var ierobežot noteiktu praksi vai preventīvus pasākumus reproduktīvās veselības jomā;

10.

uzsver, ka privātām organizācijām, kuras saņem Eiropas finansējumu, pakalpojumi reproduktīvās veselības jomā jāsniedz, ievērojot cilvēku pamattiesības, cieņu un brīvību;

11.

nosoda sektantisku organizāciju izplatību, jo tās, izmantojot vismazākaizsargāto iedzīvotāju uzticēšanos, sniedz pseidopakalpojumus, kurus vietējās pārvaldes iestādes izliekas nemanām;

12.

raizējas par veselības pakāpenisku kļūšanu par preci un par “divu ātrumu” medicīnu valstīs, kurās pastāv politiskas un pārvaldības problēmas;

13.

atbalsta reģionos, kuros plosās konflikti, strādājošo nevalstisko organizāciju bieži vien apbrīnojamo darbu, bet atgādina, ka šis neatliekamais darbs nedrīkst kļūt par pastāvīgu praksi un aizstāt ilgtspējīgas veselības aprūpes un apdrošināšanas sistēmas;

14.

uzsver to, cik liela nozīme iedzīvotāju veselības aprūpes uzlabošanā un izglītošanas veicināšanā par veselības jautājumiem ir nevalstiskajām organizācijām, tostarp reliģiskām organizācijām, kā arī bezpeļņas privātām slimnīcām;

15.

lūdz Komisiju saskaņā ar efektivitātes un taisnīguma kritērijiem atbalstīt valsts veselības aprūpes sistēmu stiprināšanu, izvēloties tādu metodi, kurā galvenā uzmanība ir pievērsta sabiedrības interesēm, un atzīstot to, cik nozīmīga veselības aprūpes jomai ir valsts un privātā sektora partnerība, tostarp bezpeļņas sektors, tādējādi panākot stabilus un noturīgus rezultātus;

16.

konstatē, ka liela daļa Subsahāras iedzīvotāju, īpaši lauku apvidos, nespēj segt veselības aprūpes un pat ģenērisko zāļu iegādes izdevumus;

17.

pauž nopietnas bažas par to, ka Āfrikas tirgū apgrozībā atrodamas zāles ar beigušos termiņu, viltotas vai neīstas zāles un ka valsts iestāžu un starptautiskās sabiedrības reakcija ir nepietiekama;

18.

pauž bažas par augsti kvalificētu medicīnas darbinieku izteikto trūkumu un par to, ka liels skaits ārstu nepaliek savā valstī; iesaka piedāvāt šiem ārstiem daudzkārtējās iebraukšanas vīzu iespējas, lai viņi varētu turpināt izglītošanos Eiropā, saglabājot pastāvīgu saikni ar Āfriku;

19.

pauž nožēlu par kvalificētu medicīnas darbinieku — ārstu, medmāsu un farmaceitu — trūkumu daudzās Āfrikas valstīs un par to, ka liels skaits šo darbinieku tiek pieņemti darbā Eiropas valstīs, atņemot Āfrikas valstīm to attīstībai nepieciešamos resursus;

20.

uzsver, ka jaunattīstības valstīs arvien vairāk progresē tāda postoša patoloģija kā bērnu saslimšana ar vēzi, un aicina Komisiju atbalstīt informatīvas kampaņas, kuru mērķis ir veicināt savlaicīgu diagnostiku un efektīvu ārstēšanu;

21.

atzinīgi vērtē to, ka, neskatoties uz sociālām, ekonomiskām un politiskām problēmām, daudzas Subsahāras valstis cenšas izveidot tādu politiku, kas varētu uzlabot vai nodrošināt iedzīvotāju piekļuvi vismaz veselības aprūpes pamatpakalpojumiem; aicina Eiropas Komisiju rūpīgi izvērtēt panākumus (māšu un bērnu mirstības radītājus), kas gūti veselības aprūpes uzlabošanā, izmantojot valsts vispārējā budžeta atbalsta finansēšanas mehānismus; aicina izvērtēt arī citus finansēšanas mehānismus;

22.

atgādina, cik nozīmīga veselības aprūpes politikā ir izglītošana par veselības un higiēnas jautājumiem;

23.

uzskata, ka valstīm ir jāorganizē funkcionāli, sociāli efektīvi un finansiāli pieejami veselības aprūpes pakalpojumi, vienlaikus ievērojot arī veselības pieprasījuma organizācijas jautājumu un tādējādi veselības savstarpējās apdrošināšanas vietu veselības aprūpes sistēmā; uzskata, ka šajā nolūkā vispirms jāizveido civilstāvokļa aktu reģistrs;

24.

uzsver to, cik liela nozīme profilakses un veselības aprūpes pieejamības uzlabošanā ir vietējām iestādēm;

25.

atzinīgi vērtē vertikālo fondu veiksmi, jo tie ir pievilcīgi ziedotājiem, un panākumus tādu izplatītu slimību kā AIDS, tuberkuloze, malārija, poliomielīts un citu smagu slimību ierobežošanas jomā; tomēr uzstāj, ka šī vertikālā pieeja nekādā gadījumā nevar aizstāt horizontālu un ilgtspējīgu pieeju veselības aprūpes pamatpakalpojumu jomā;

26.

atgādina, ka horizontāla pieeja veselības aprūpes pamata sistēmas kontekstā ar valsts varas un daudzu citu pušu līdzdalību ir vienīgā iespēja laika gaitā panākt iedzīvotāju dzīves apstākļu un veselības ilgtspējīgu uzlabošanos;

27.

uzsver, ka ir maz ticams, ka tuvākajā laikā šīs valstis spētu, balstoties tikai uz nodokļu ieņēmumiem, finansēt valsts veselības aprūpes sistēmas, un ka ir jāmeklē jaukts finansējums; un atgādina, ka līdzfinansējums ir instruments, kas veicina partnervalstu līdzdalību projektos;

28.

atzinīgi vērtē dažu vertikālu fondu diagonālo pieeju, kuri ir nolēmuši daļu resursu veltīt šo smago slimību skarto valstu veselības aprūpes sistēmu nostiprināšanai; tomēr uzsver nepieciešamību veicināt sadarbību veselības aprūpes jomā, pastāvīgi veidojot attiecības un īstenojot apmaiņu, jo īpaši ar telemedicīnas palīdzību starp slimnīcām un valsts un nevalstiskajiem dalībniekiem, kas darbojas veselības aprūpes jomā pasaules ziemeļu un dienvidu daļā, par prioritāti padarot vietējo medicīnas darbinieku izglītošanu;

29.

uzskata — lai izstrādātu veselības aprūpes politiku un vadītu tās īstenošanu, ir jāveido stratēģiskas savienības starp galvenajiem vietējā, valsts un starptautiskā līmeņa dalībniekiem un jānodrošina oficiāls dialogs starp valdībām, veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem un apdrošinātājiem;

30.

līdzīgi kā PVO uzskata, ka, paplašinot veselības aprūpi, paralēli jāveido tāda sociālās drošības sistēma, kuras pamatā ir priekšapmaksa un sadale, nevis sistēma, saskaņā ar kuru lietotāji apmaksu veic tieši, un ka taisnīgākas veselības aprūpes sistēmas izveides priekšnoteikums ir reformas, kuru mērķis ir nodrošināt vispārēju apdrošināšanu;

31.

uzskata, ka veselības apdrošināšanas sistēma var veicināt veselības aprūpes sistēmas finansiālu nostiprināšanos un ka ir jādara viss iespējamais, lai to vietējā līmenī strukturētu efektīvi;

32.

norāda, ka kopumā pastāv divas sistēmas, kas nepieciešamības gadījumā ļauj nodrošināt bezmaksas veselības aprūpi, proti, vispārējā sociālās drošības sistēma, kuru finansē ar nodokļu palīdzību, un obligātā sociālās apdrošināšanas sistēma;

33.

uzskata, ka veselības apdrošināšanas sistēmai ir jābūt solidārai un ka tai ir jāpielāgojas pastāvošajam kultūras, sociālajam un politiskajam kontekstam — to nevar veidot, vienkārši pārnesot kādu importētu modeli, vai kā nemainītu kādas agrākās kolonijas mantojumu;

34.

uzskata, ka veselības apdrošināšanas sistēmai ir jānodrošina piekļuve aprūpei visiem, tā nedrīkst būt vērsta uz peļņas gūšanu un tai jābūt iesaistošai;

35.

uzskata, ka veselības apdrošināšanas sistēma var palīdzēt vadīt un ietekmēt tās valsts politiku, kurā tā darbojas, pozitīvi ietekmējot tās izmantotājus;

36.

uzskata, ka savstarpējās veselības apdrošināšanas sistēmas ir izdevīgā stāvokli, lai, balstoties uz solidaritātes vērtībām, radītu sociālu dinamiku un dotu iespēju visiem izmantot aprūpes pakalpojumus;

37.

uzskata, ka veselības savstarpējai apdrošināšanai ir būtiska loma sociālās kohēzijas uzlabošanā, tā var veicināt piekļuvi kvalitatīviem aprūpes pakalpojumiem un pilsoņu iesaistīšanos veselības aizsardzības politikā, vienlaikus papildinot oficiālās sociālās aizsardzības sistēmas;

38.

apliecina, ka savstarpējās veselības apdrošināšanas sistēmas ir nodrošinājušas apdrošināšanas profesiju pielāgošanos neformālajā ekonomikā iesaistīto iedzīvotāju sociāli ekonomiskajām īpašībām, jo uz viņiem neattiecas oficiālās sistēmas un komerciālā apdrošināšana, un ka tāpēc tās ir piemērots risinājums vispārēja seguma nodrošināšanai valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem;

39.

apliecina, ka savstarpējās apdrošināšanas primārais mērķis nav valsts aizstāšana, bet tā ir alternatīva, kas dod iespēju pārvarēt šķēršļus, kuri traucē piekļūt veselības aprūpes pakalpojumiem un pilnveido visu iedzīvotāju piekļuvi kvalitatīviem pakalpojumiem neatkarīgi no ienākumiem, liekot valstij veikt ieguldījumus šajā jomā;

40.

atbalsta centienus, ko īsteno dažas valstis, kuras, pārzinot vietējo situāciju un vajadzības, atbalsta atsevišķām iedzīvotāju grupām (lauksaimniekiem, kafijas audzētājiem, sieviešu grupām, viena rajona iedzīvotājiem), etniskām grupām un kopienām paredzētas iniciatīvas vai arī tradicionālas iniciatīvas, tādas kā tontīna;

41.

konstatē, ka tādas valstis kā Burundi, Burkinafaso, Kapverde, Senegāla, Benina, Ruanda, Tanzānija, Gana, Nigērija, Gvineja vai Kamerūna veido dažkārt ļoti atšķirīgas, bet efektīvas sistēmas;

42.

uzstāj, ka sistēmas ir jāsaskaņo ar solidaritātes vērtībām un ar afrikāņu kultūru, jo ģimenes jēdziens Āfrikā ir plašs un tādējādi rodas jautājums par savstarpējās apdrošināšanas palīdzības saņēmēju skaitu, ja to veido pēc rietumu parauga;

43.

uzsver, ka Subsahāras afrikāņu diaspora varētu veicināt savu tautiešu interesi par veselības apdrošināšanas nozīmi un ieviešanu viņu valstīs;

44.

aizstāv apdrošināšanas sistēmu un horizontālās veselības aprūpes savstarpējo atkarību, jo iedzīvotāji nesaprot iemaksu lietderību, ja nav garantēta piekļuve aprūpei un medikamentiem;

45.

ir pārliecināts, ka šai pieejai apdrošināšanas aspektā ir nepieciešama plaša iedzīvotāju informēšana, izmantojot piemērotas programmas;

46.

aicina Komisiju arī turpmāk savās programmās uzsvērt tādus konkrētus projektus, kuri ir vērsti uz tādiem veselības sociāli ekonomiskajiem ietekmes faktoriem kā dzeramais ūdens, ceļu infrastruktūra, nodrošinātība ar pārtiku, pienācīgas kvalitātes mājoklis un nodarbinātība, vides aizsardzība un klimata pārmaiņu novēršana;

47.

aicina dalībvalstis un Eiropas laboratorijas, ievērojot Nolīgumu par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem, vienoties par “partnerattiecību pieeju”, saskaņā ar kuru tiek ievērota patentu aizsardzība attīstītajiem tirgiem un kura ietver labprātīgus licences nolīgumus, atbalstu veselības aprūpes programmām, tehnoloģiju nodošanu un vietējās ražošanas spējas palielināšanu, lai valstīs ar zemiem ienākumiem būtu iespējams samazināt zāļu cenas (pakāpju cenas un diferencētās cenas);

48.

aicina ES ekonomisko partnerattiecību nolīgumos neiekļaut noteikumus par intelektuālo īpašumu, kas vēl vairāk apgrūtina piekļuvi visnepieciešamākajām zālēm; šajā sakarībā atgādina, ka saskaņā ar Dohas 2001. gada deklarāciju par Nolīgumu par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem un sabiedrības veselības aprūpi ES ir apņēmusies par prioritāti padarīt sabiedrības veselības aprūpi, nevis komerciālas intereses, un aicina ES izmantot ekonomisko partnerattiecību nolīgumus, lai palīdzētu Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm ieviest Dohas deklarācijā paredzētos elastīguma noteikumus;

49.

aicina Komisiju sniegt pārredzamus veselības aprūpes finansēšanas rādītājus par dažādām valstīm: izdevumi, kurus rada slimību ārstēšana un darba nespēja, zīdaiņu un māšu mirstības līmenis, iedzīvotāju skaits, valsts ienākumu līmenis u. c.;

50.

aicina Komisiju atbalstīt horizontālu veselības aprūpes modeli un par veselības aprūpes principu noteikt, ka veselības savstarpējās apdrošināšanas sabiedrību loma ir arī kalpot par veselības aizsardzības mehānismu kopā ar citiem apdrošināšanas veidiem, lai paplašinātu veselības apdrošināšanas segumu;

51.

aicina Komisiju nodrošināt, lai noteiktas iedzīvotāju kategorijas, kurām ir grūti saņemt veselības aprūpi, piemēram, lopkopji, varētu piekļūt veselības aprūpes sistēmām;

52.

aicina Komisiju Ņujorkā 2010. gada oktobrī paredzētajā Pasaules fonda AIDS, tuberkulozes un malārijas apkarošanai veltītajā sanāksmē ieņemt stingru nostāju un iesaistīties konkrētos projektos laikā no 2011. līdz 2013. gadam;

53.

aicina Komisiju palīdzību vertikāliem fondiem papildināt ar ieteikumiem, kam jāveicina “diagonāls” atbalsts pamatpakalpojumiem attiecīgajās valstīs; turklāt aicina Komisiju sagatavot ieteikumus vertikālajiem fondiem, lai tos mudinātu izstrādāt partnervalstīm paredzētas vidēja termiņa izejas stratēģijas, ņemot vērā valstu panākumus noteikto mērķu sasniegšanā;

54.

lūdz Komisiju nodrošināt lielāku konsekvenci ar ārējām attiecībām saistītās politikas jomās, izstrādājot paziņojumu par sociālo aizsardzību attīstības sadarbības kontekstā, kā to ieteikusi Padome secinājumos par nodarbinātības veicināšanu ES attīstības sadarbības kontekstā (2007. gada 21. jūnijā); uzskata, ka paralēli šim paziņojumam jāsagatavo konkrēts rīcības plāns, kura īstenošanai būtu paredzēts noteikts termiņš un pienācīgi resursi;

55.

aicina Komisiju atbalstīt veselības karšu izveidošanu ES partnervalstīs un kopā ar attiecīgajām valstīm — vajadzības gadījumā reģionālā līmenī — nodrošināt vajadzību un līdzekļu saskaņošanu šajā jomā;

56.

aicina Komisiju ar darbībām, kas tiek veiktas veselības aprūpes atbalstam īstenotās humānās palīdzības kontekstā, stiprināt horizontālo veselības aprūpes sistēmu, ņemot vērā neatliekamās palīdzības, rehabilitācijas un attīstības apvienošanas pieeju (saikne starp neatliekamiem, rehabilitācijas un attīstības pasākumiem);

57.

aicina Eiropas Savienību izcelt potenciālu, kas piemīt savstarpējām veselības apdrošināšanas organizācijām veselības aprūpes pakalpojumu pieprasījuma organizēšanā, un atbalstīt daudzās pastāvošās savstarpējās apdrošināšanas iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt piekļuvi veselības aprūpei;

58.

lūdz dalībvalstis, ņemot vērā to dažādās kompetences jomas, sniegt lielāku tehnisko un finansiālo atbalstu jaunattīstības valstīm nolūkā ieviest un paplašināt sociālās aizsardzības sistēmas;

59.

uzstājīgi aicina Komisiju un starptautiskās finanšu iestādes, tādas kā EIB, atbalstīt savstarpējās apdrošināšanas sistēmu izstrādi un to finansēšanu, piemēram, garantējot kredītus, līdzfinansējot ieguldījumus slimnīcās, kā arī uzņemoties pilnībā vai daļēji segt medicīnas darbinieku algas;

60.

aicina apdrošināšanas sabiedrības, bankas un Eiropas savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības uzņemties iniciatīvu nodot jaunattīstības valstu jaunizveidotajām apdrošināšanas sistēmām savas plašās zināšanas un prasmes, kas iegūtas vairāk nekā divu gadsimtu ilgajā apdrošināšanas pastāvēšanas vēsturē; lūdz Komisiju atbalstīt un aktīvi veicināt šādas iniciatīvas;

61.

aicina Eiropas Savienību aktīvi veicināt veselības aprūpes pastāvīgās pamata infrastruktūras — slimnīcu, dispanseru un aptieku — attīstību, kvalificētu medicīnas darbinieku apmācību un piekļuvi zālēm;

62.

aicina Komisiju nodrošināt, lai visas Eiropas līdzekļus saņemošās asociācijas atbalstītu Eiropas politiku reproduktīvās veselības jomā;

63.

aicina Padomi mudināt dalībvalstis ievērot savas finansiālās saistības attīstības sadarbības jomā; pauž īpašu nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis starptautiskajai sadarbībai neatvēl 0,56 % no to IKP;

64.

aicina visas dalībvalstis un Komisiju vismaz 20 % no visiem attīstībai paredzētajiem līdzekļiem izmantot pamata veselības aprūpei un izglītībai, palielināt ieguldījumu Pasaules fondā HIV/AIDS, tuberkulozes un malārijas apkarošanai un palielināt finansējumu citām programmām, kuru mērķis ir stiprināt veselības aprūpes sistēmas, un par prioritāti izvirzīt mātes veselību un bērnu mirstības apkarošanu;

65.

aicina Komisiju ievērot piezīmes un ieteikumus, kurus tai ir adresējusi Revīzijas palāta (dokuments Nr. 10/2008) par attīstības sadarbības atbalstu, ko tā sniedz veselības aprūpes pakalpojumiem Subsahāras Āfrikā, ievērojot saistības līdz 2015. gadam obligāti īstenojamo Tūkstošgades mērķu sasniegšanas jomā;

66.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

20.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 371/39

1.

uzstāj, ka kohēzijas politika, kuras mērķis ir mazināt atšķirības starp Eiropas reģionu attīstības līmeņiem un izmantot izaugsmes potenciālu, lai panāktu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, ir pierādījusi savu nozīmību Eiropas integrācijas procesā un tā ir politika ar Eiropas pievienoto vērtību, kas sekmē centienus panākt modernizāciju un ilgtspējīgu izaugsmi, kā arī apliecina Eiropas solidaritāti, un ka atbilstīgi Līgumu garam, lai šīs īpašības saglabātu, ir nepieciešams īstenot vispārēju Eiropas reģionālo politiku pilnīgi visā Savienības teritorijā un visos Eiropas reģionos;

2.

atzīmē, ka ilgtermiņā un īstermiņā risināmu tādu problēmu pašreizējā akumulācija (1), ar kurām Eiropas Savienībai nākas saskarties, nozīmē, ka jāpieņem pielāgota stratēģija “ES 2020”, ar kuru būtu iespējams izveidot labvēlīgu pamatu stabilai un ilgtspējīgai ekonomiskai izaugsmei un darbavietu radīšanai Eiropā; uzsver to, ka, lai šī stratēģija gūtu panākumus, ir nepieciešams īstenot kohēzijas politiku, lai gan tai joprojām vajadzētu būt neatkarīgai politikai, kas nodrošina pamatu spēcīgas sinerģijas izveidei starp visām Eiropas politikām;

3.

noraida jebkādu mēģinājumu pārnacionalizēt šo politiku; turklāt uzskata, ka, tā kā pašreizējā finanšu shēma būtiski ietekmē reģionu attīstību, ir nepieciešams pilnībā izskatīt jautājumu par reģionālās dimensijas iekļaušanu ierosinātajā ES budžeta pārskatā un turpmākajā finanšu shēmā, un ka spēcīga un labi finansēta ES reģionālā politika ir sine qua non nosacījums, lai sasniegtu sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju;

4.

vērš uzmanību uz to, ka saskaņā ar Lisabonas līguma noteikumiem teritoriālā kohēzija nozīmē mērķtiecīgas pieejas īstenošanu attiecībā uz teritoriālo attīstību, nodrošinot policentrisku attīstību, to panākot ar sinerģiju veidošanu un ar izvairīšanos no reģionālās politikas resursu izkliedes pa nozarēm, un tādēļ ir jābūt arī pietiekamai elastībai, lai ņemtu vērā reģionālās īpatnības un atbalstītu mazāk attīstītos reģionus to centienos atrisināt sociālekonomiskās problēmas; uzskata, ka attālākiem reģioniem, pierobežas reģioniem, reģioniem ar īpašām ģeogrāfiskā izvietojuma īpatnībām un citiem reģioniem, kas saskaras ar noteiktām attīstības grūtībām, jāturpina izmantot priekšrocības, ko nodrošina īpaši noteikumi;

5.

uzsver nepieciešamību ņemt vērā uzkrāto pieredzi, paraugprakses piemērus un Kopienas sekmīgās iepriekšējās iniciatīvas, lai pieņemtu mērķtiecīgāku pieeju attiecībā uz pilsētu aspektu kohēzijas politikā; turklāt uzsver, ka pilsētām ir aktīva loma reģionu ekonomiskajā attīstībā, nodrošinot pozitīvu ekonomisku stimulu apkārtējām lauku teritorijām, un tādēļ uzsver, ka nākamajā plānošanas periodā finanšu resursi būtu jāpiešķir ieguldījumiem pilsētu, kā arī priekšpilsētu projektos, un uzskata, ka būtu jāapsver piemērota instrumenta piemērošana, lai sasniegtu šos mērķus;

6.

uzsver to, ka daudzlīmeņu pārvaldība ir viens no svarīgākajiem kohēzijas politikas principiem un tai ir būtiska nozīme lēmumu pieņemšanas procesa kvalitātes nodrošināšanā, stratēģiskajā plānošanā un mērķu īstenošanā; tādēļ uzskata, ka turpmāk politikas īstenošanā obligāti būtu jāizmanto integrēta pieeja; turklāt uzskata, ka pastiprināts un paplašināts subsidiaritātes princips, kā noteikts LESD, kā arī labāk definēts partnerības princips un pārredzamība ir būtiski elementi visu ES politiku pareizai īstenošanai, tādēļ tie attiecīgi jāpastiprina;

7.

uzskata, ka pašreizējo mērķu pamatstruktūrai vajadzētu palikt tādai, kāda tā ir, un būtu jāuzlabo teritoriālā sadarbība, kurai ir acīmredzama Eiropas pievienotā vērtība, savukārt citi pasākumi, tostarp līdzekļu piešķiršana un laba prakse, būtu jāizvērtē un jānosaka to kopīgās problēmas un šo problēmu risinājumi; uzskata, ka šajos pasākumos varētu ietvert kopēju mērķu noteikšanu un dalīto resursu racionālu izmantošanu un ka līdzekļi jātērē galvenajām prioritātēm, kas veido Eiropas pievienoto vērtību;

8.

prasa, lai pēc 2013. gada paredzētās kohēzijas politikas struktūrā tiktu ietverts vienkāršs, taisnīgs un pārredzams pārejas režīms, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi un jaunākās tendences attiecīgo reģionu sociālajā un ekonomiskajā situācijā un ļaujot tiem turpināt sākto virzību uz izaugsmi un attīstību;

9.

uzskata, ka IKP jābūt galvenajam kritērijam, lai noteiktu, vai nepieciešams reģionālās politikas atbalsts, tomēr var pievienot arī citus izmērāmus, būtiskus rādītājus, ļaujot dalībvalstu iestādēm attiecīgajā lēmumu pieņemšanas līmenī izmantot citus rādītājus, kuros ņemtas vērā īpašas reģionu un pilsētu pazīmes;

10.

uzskata, ka Eiropas Sociālais fonds jāsaglabā, pamatojoties uz regulu par vispārīgiem kohēzijas politikas fondu noteikumiem, bet šim fondam vajadzīgi pašam savi noteikumi;

11.

prasa koordinēt lauku attīstību ar kohēzijas attīstības mērķiem saskaņā ar KLP otro pīlāru un pārvaldīt to reģionālā līmenī, lai nodrošinātu tās pielāgošanu vajadzībām;

12.

vēlas, lai kohēzijas politika un tās īstenošanas sistēma būtu vairāk orientēta uz rezultātu un vērsta uz iedarbīgums un efektivitātes palielināšanu, izveidojot optimālu līdzsvaru starp izpildes kvalitāti un finanšu kontroli; norāda, ka tādēļ nepieciešami būtiski uzlabojumi uzraudzības un novērtēšanas sistēmās, lielāka administratīvās veiktspējas un kļūdu samazināšanas līmeņu efektivitāte, kā arī objektīvu, izmērāmu un visā ES salīdzināmu rādītāju noteikšana;

13.

piekrīt viedoklim, ka jāturpina vienkāršot politikas īstenošana un papildus jāvienkāršo arī valsts un reģionālās procedūras; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību izveidot pareizu līdzsvaru starp procedūru vienkāršību, efektivitāti un labu finanšu pārvaldību, cerot, ka tādējādi kohēzijas politika kļūst saprotamāka un pamanāmāka;

14.

mudina izmantot finanšu vadības instrumentus, apgrozības fondus un vispārējas dotācijas un prasa vienkāršot riska kapitāla un mikrofinansējuma pieejamību; uzskata, ka dalībvalstīm būtu vairāk jāizmanto pieejamie tehniskās palīdzības resursi, lai uzlabotu vietējo un reģionālo iestāžu un citu ieinteresēto personu, jo īpaši NVO un MVU, iespējas;

15.

uzskata, ka reģionālās attīstības politika ir Savienības ekonomiskās, sociālās un teritoriālās attīstības stūrakmens un tādēļ tai ir nepieciešama oficiāla valdības struktūra, lai nodrošinātu tai politisko platformu, turklāt arī būtu jāuzlabo Komisijas nozīme attiecībā uz pārvaldību un politikas izstrādi;

16.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

20.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 371/41

1.

norāda uz būtisko nozīmi, kāda Eiropas Sociālajam fondam (ESF) ir bijusi, uzlabojot nodarbinātību un darba iespējas, sekmējot darba ņēmēju iemaņu pielāgošanu darba tirgus prasībām un darba ņēmēju integrāciju darba tirgū un stiprinot sociālo integrāciju;

2.

vērš uzmanību uz četrām Eiropas Parlamenta pieņemtajām nodarbinātības pamatnostādnēm un atzinīgi vērtē to, ka saistībā ar integrāciju/reintegrāciju darba dzīvē pēc apmācību pabeigšanas mērķos ir ietverta nodarbinātības veicināšana un nabadzības apkarošana;

3.

uzsver, ka, lai stratēģija raisītu uzticību, būtiska nozīme ir ievērojamam progresam attiecībā uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu un uzdevumu izpildi, jo īpaši nodarbinātības un sociālo lietu jomā;

4.

uzskata, ka stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus un uzdevumus var sasniegt, izmantojot šo instrumentu, lai atbalstītu MVU un pielāgotu izglītības sistēmas un profesionālo izglītību un apmācību (PIA) MVU vajadzībām;

5.

uzskata, ka ir svarīgi vairāk uzmanības pievērst pareizai darba tirgus darbībai un sociālajiem apstākļiem, lai palielinātu izaugsmi un produktivitāti un uzlabotu situāciju nodarbinātības jomā Eiropā;

6.

uzskata, ka, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, ievērojams uzsvars jāliek uz izglītības sistēmu un PIA atjaunināšanu, pienācīgas kvalitātes nodarbinātību, tostarp cīņu pret nestabilu un nedeklarētu darbu, dzimumu līdztiesību un tādu nosacījumu izveidi, kuri ļauj saskaņot ģimenes dzīvi ar darbu, kā arī uz to, lai darba tirgum varētu piekļūt no darba tirgus atstumtie cilvēki;

7.

uzskata, ka ESF ir jāstiprina, jo tas ir galvenais dzinējspēks, uz kuru pamatojas stratēģija “Eiropa 2020”; uzsver dalībvalstu nozīmi ESF līdzekļu izmantošanā, ieguldot tos prasmju, nodarbinātības, apmācību un pārkvalifikācijas pasākumu veicināšanā, lai veidotu vairāk un labākas darbavietas;

8.

uzskata, ka ESF efektivitāte ir atkarīgā no tā spējas risināt dažādas problēmas, ko izraisa vietējas un teritoriālas īpatnības; tādēļ, nosakot tā mērķus, mudina piemērot augšupēju pieeju;

9.

uzskata, ka ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes un darbavietu veidošanas politikas Eiropā ir priekšnoteikumi, lai panāktu sociālo un teritoriālo kohēziju;

10.

vērš uzmanību uz to, ka, lai gan teritoriālā kohēzija ir svarīga, ir daudz būtiskāk censties panākt sociālo kohēziju atbilstoši Līgumu burtam un garam, jo īpaši LESD 9. pantam;

11.

uzsver, ka ES reģionālā politika un ES sociālā politika ir savstarpēji saistītas un abas šīs politikas ir ļoti svarīgas, lai stratēģija “Eiropa 2020” izdotos, un aicina Komisiju izstrādāt skaidru sistēmu spēcīgas sinerģijas izveidei starp visām Eiropas politikām un struktūrfondiem;

12.

uzsver, ka ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju varētu stiprināt, uzlabojot nodarbinātības un darba iespējas, cenšoties panākt augstu nodarbinātības līmeni un nodrošinot vairāk un labākas darbavietas;

13.

tādēļ uzsver visu iespējamo pūliņu īstenošanas nozīmi, lai panāktu, ka ES politikas un instrumenti darbojas koordinēti un savstarpēji papildinoši, tādējādi palīdzot cilvēkiem Eiropā atrast kvalitatīvas darbavietas, veidot karjeru, izkļūt no nabadzības, iekļaujoties darba dzīvē pēc apmācībām, kā arī izvairīties no jebkāda veida sociālās atstumtības un kopumā izmantot priekšrocības, ko nodrošinās turpmākā izaugsme;

14.

atzīst, ka struktūrfondi joprojām ir galvenais finansēšanas instruments, lai sasniegtu mērķus sociālajā jomā, un aicina Komisiju veicināt sinerģiju ar citām programmām un atbalstīt tādu daudzgadu programmu saskaņotību kā “Daphne”, “Progress”, Sabiedrības veselības aizsardzības programma un programma “Eiropa pilsoņiem”;

15.

akcentējot sociālās integrācijas dimensiju, aicina Komisiju stiprināt struktūrfondu potenciālu, vienkāršojot, jo īpaši pārbaudes, padarot elastīgākas un uzlabojot procedūras un paveiktā darba kontroli, lai palīdzētu dalībvalstīm optimizēt sociālās un nodarbinātības politikas iespējas un veidotu ilgtspējīgu izaugsmi; uzsver, ka ir nepieciešams padarīt ESF pārredzamāku saistībā ar līdzekļu piešķiršanu, lai Eiropas Savienības centieni uzlabot nodarbinātību kļūtu patiešām pamanāmi;

16.

uzsver ESF nozīmi, jo tas ir svarīgs līdzeklis, lai, jo īpaši pašreizējās nodarbinātības krīzes laikā, cīnītos pret bezdarbu un uzlabotu darba ņēmēju izglītību un mācības mūža garumā, kā arī cīnītos pret nabadzību un atstumtību;

17.

uzskata, ka jāstiprina ESF nozīme, uzlabojot darba ņēmēju nodarbinātības iespējas un pielāgošanos; lai uzlabotu Eiropas Savienības sociālo modeli, aicina Komisiju apsvērt visas politikas iespējas, kā palielināt ESF ieguldījumu saistībā ar struktūrfondu turpmāko plānojumu; uzskata, ka ir ļoti izdevīgi saglabāt ESF saskaņā ar pamatregulējumu par vispārīgiem fondu noteikumiem, bet šim fondam vajadzīgi pašam savi noteikumi;

18.

uzskata, ka, notiekot personu brīvai kustībai iekšējā tirgū, noteiktās ES vietās, jo īpaši lielās pilsētās, rodas jaunas problēmas saistībā ar neatliekamās sociālās aizsardzības sniegšanu cilvēkiem, kas paši sevi nespēj nodrošināt, un ka tādējādi tiek radīts spiediens uz privātiem (labdarības) un valsts dienestiem, kuri sniedz šādu neatliekamu palīdzību, piemēram, bezpajumtniekiem vai no sabiedrības atstumtajiem cilvēkiem;

19.

uzsver, ka partnerības princips veicina pārredzamību un vienkāršošanu un ka tādēļ jāpilnvaro partneri pienācīgi pildīt to pienākumus; uzsver nepieciešamību turpināt stiprināt partnerības pieeju, nodrošinot ESF atbalstu partneru veiktspējas palielināšanai un apmācībai;

20.

uzskata, ka ESF ir noteicošā loma, veicinot ekonomiskās izaugsmes sociālo dimensiju un pilsoņu aktīvu līdzdalību sabiedrības norisēs un darba tirgū, un tādējādi tiek veicinātas vienlīdzīgas iespējas visiem, kuras uzskatāmas par sociālās un paaudžu solidaritātes vektoru, un tiek veidota iekļaujošāka sabiedrība, lai mazinātu nabadzību;

21.

uzskata, ka rezultāti, kas sasniegti 2010. gadā, t. i., Eiropas gadā nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai, varētu palīdzēt Komisijai efektīvāk novirzīt ESF atbalstu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību ES, atbalstot labāku izglītību attiecībā uz jaunām darba vietām;

22.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

20.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 371/44

1.

apstiprina Padomes nostāju;

2.

konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

3.

uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.

uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir pārbaudīts, ka pilnībā pabeigtas visas procedūras, un, vienojoties ar Padomes ģenerālsekretāru, publicēt to Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un valstu parlamentiem.

20.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 371/45

A.

tā kā Lazaros Stavrou Lazarou kvalifikācija atbilst Līguma par ES darbību 286. panta 1. punktā noteiktajām prasībām,

1.

apstiprina priekšlikumu iecelt Lazaros Stavrou Lazarou par Revīzijas palātas locekli;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Padomei un informēšanas nolūkā Revīzijas palātai, kā arī pārējām Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstu revīzijas iestādēm.

20.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 371/46

A.

tā kā Gijs M. de Vries kvalifikācija atbilst Līguma par ES darbību 286. panta 1. punktā noteiktajām prasībām,

1.

apstiprina priekšlikumu iecelt Gijs M. de Vries par Revīzijas palātas locekli;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Padomei un informēšanas nolūkā Revīzijas palātai, kā arī pārējām Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstu revīzijas iestādēm.

20.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 371/46

A.

tā kā Eiropas Savienība ir izveidojusi atbilstošus likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darbiniekiem, kurus skar pasaules tirdzniecības modeļu lielu strukturālu pārmaiņu sekas, un lai palīdzētu viņiem no jauna iekļauties darba tirgū;

B.

tā kā attiecībā uz pieteikumiem, kas iesniegti, sākot no 2009. gada 1. maija, EGF darbības joma tika paplašināta, tajā iekļaujot atbalstu darba ņēmējiem, kuru atlaišana ir tieši saistīta ar pasaules finanšu un ekonomikas krīzi;

C.

tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju finansiālajai palīdzībai, ko Eiropas Savienība sniedz atlaistiem darbiniekiem, ir jābūt dinamiskai un tā jāsniedz iespējami drīz un efektīvi, pienācīgi ņemot vērā 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu attiecībā uz lēmumu pieņemšanu par EGF izmantošanu;

D.

tā kā Spānija ir lūgusi palīdzību saistībā ar 703 darbinieku atlaišanu no darba 82 uzņēmumos, kas darbojas NACE 2. redakcijas 14. nodaļas (“Apģērbu ražošana”) nozarē NUTS II reģionā Galisijā;

E.

tā kā šis pieteikums ir saskaņā ar EGF regulā noteiktajiem atbilstības kritērijiem,

1.

prasa iesaistītajām iestādēm veikt vajadzīgos pasākumus, lai paātrinātu EGF līdzekļu izmantošanu;

2.

atgādina iestāžu apņemšanos nodrošināt netraucētu un ātru procedūru, pieņemot lēmumus par EGF izmantošanu, lai sniegtu vienreizēju, laikā ierobežotu un individuālu atbalstu ar mērķi palīdzēt darba ņēmējiem, kas atlaisti globalizācijas un finanšu un ekonomikas krīzes izraisītas darba vietu skaita samazināšanas dēļ; uzsver nozīmi, kāda var būt EGF, lai štata vietu samazināšanas dēļ atlaistos darbiniekus no jauna iekļautu darba tirgū;

3.

uzsver, ka saskaņā ar EGF regulas 6. pantu ir jānodrošina, ka EGF palīdz no jauna integrēties darba tirgū individuāliem darba ņēmējiem, kuri atlaisti darbinieku skaita samazināšanas dēļ; atkārtoti uzsver, ka EGF palīdzība neaizstāj darbības, par kurām saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai koplīgumiem atbild uzņēmumi, kā arī neaizstāj uzņēmumu vai nozaru pārstrukturēšanas pasākumus;

4.

atzīmē, ka informācija, kas sniegta par saskaņoto individualizētu pakalpojumu kopumu, kuru finansētu no EGF, ietver sīkākas ziņas par tās papildināmību ar struktūrfondu finansētām darbībām, un atkārtoti aicina iesniegt minēto datu salīdzinošo novērtējumu arī gada pārskatā;

5.

atzinīgi vērtē to, ka attiecībā uz EGF fonda līdzekļu piesaisti Komisija ir ierosinājusi alternatīvu maksājumu apropriāciju avotu, kas nav neizmantotie ESF fonda līdzekļi, ņemot vērā vairākkārtējus Eiropas Parlamenta atgādinājumus, ka EGF tika izveidots kā atsevišķs un īpašs instruments ar saviem mērķiem un termiņiem un tādēļ ir jānosaka atbilstošas budžeta pozīcijas līdzekļu pārvietojumiem;

6.

norāda, ka, lai izmantotu EGF līdzekļus attiecībā uz šo pieteikumu, maksājumu apropriācijas pārvietos no budžeta pozīcijas, kas paredzēta MVU un jauninājumu atbalstam; pauž nožēlu par būtiskiem trūkumiem Komisijas darbā, īstenojot konkurences un jauninājumu pamatprogrammas, jo īpaši ekonomikas krīzes laikā, kad šāds atbalsts ir vēl vairāk nepieciešams;

7.

atgādina, ka saistībā ar daudzgadu finanšu shēmas (2007–2013) termiņa vidusposma pārskatīšanu būtu jāizvērtē EGF darbība un pievienotā vērtība, veicot vispārēju to programmu un dažādu citu instrumentu izvērtējumu, kurus izveidoja ar 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu;

8.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikuma jauno formu, kurā saskaņā ar Parlamenta pieprasījumiem paskaidrojuma rakstā ir iekļauta skaidri saprotama un detalizēta informācija par pieteikumu, veikta atbilstības kritēriju analīze un paskaidroti apstiprināšanas iemesli;

9.

apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

10.

uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

11.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

20.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 371/50

A.

tā kā Eiropas Savienība ir izveidojusi atbilstošus likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darbiniekiem, kurus skar pasaules tirdzniecības modeļu lielu strukturālu pārmaiņu sekas, un lai palīdzētu viņiem no jauna iekļauties darba tirgū;

B.

tā kā attiecībā uz pieteikumiem, kas iesniegti, sākot no 2009. gada 1. maija, EGF darbības joma tika paplašināta, tajā iekļaujot atbalstu darba ņēmējiem, kuru atlaišana ir tieši saistīta ar pasaules finanšu un ekonomikas krīzi;

C.

tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju finansiālajai palīdzībai, ko Eiropas Savienība sniedz atlaistiem darbiniekiem, ir jābūt dinamiskai un tā jāsniedz iespējami ātri un efektīvi, pienācīgi ņemot vērā 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu attiecībā uz lēmumu pieņemšanu par EGF izmantošanu;

D.

tā kā Dānija ir lūgusi palīdzību saistībā ar 1 443 darba ņēmēju atlaišanu no darba trijos Danfoss Group uzņēmumos, kas darbojas NACE 2. redakcijas 27. un 28. nodaļas nozarēs NUTS II reģionā Dienviddānijā;

E.

tā kā šis pieteikums ir saskaņā ar EGF regulā noteiktajiem atbilstības kritērijiem,

1.

prasa iesaistītajām iestādēm veikt vajadzīgos pasākumus, lai paātrinātu EGF līdzekļu izmantošanu;

2.

atgādina iestāžu apņemšanos nodrošināt netraucētu un ātru procedūru, pieņemot lēmumus par EGF izmantošanu, lai sniegtu vienreizēju, laikā ierobežotu un individuālu atbalstu ar mērķi palīdzēt darba ņēmējiem, kas atlaisti globalizācijas un finanšu un ekonomikas krīzes izraisītas darba vietu skaita samazināšanas dēļ; uzsver nozīmi, kāda var būt EGF, lai štata vietu samazināšanas dēļ atlaistos darbiniekus no jauna iekļautu darba tirgū;

3.

uzsver, ka saskaņā ar EGF regulas 6. pantu ir jānodrošina, ka EGF palīdz no jauna integrēties darba tirgū individuāliem darba ņēmējiem, kuri atlaisti darbinieku skaita samazināšanas dēļ; atkārtoti uzsver, ka EGF palīdzība neaizstāj darbības, par kurām saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai koplīgumiem atbild uzņēmumi, kā arī neaizstāj uzņēmumu vai nozaru pārstrukturēšanas pasākumus;

4.

atzīmē, ka informācija, kas sniegta par saskaņoto individualizētu pakalpojumu kopumu, kuru finansētu no EGF, ietver sīkākas ziņas par tās papildināmību ar struktūrfondu finansētām darbībām, un atkārtoti aicina iesniegt minēto datu salīdzinošo novērtējumu arī gada pārskatā;

5.

atzinīgi vērtē to, ka attiecībā uz EGF fonda līdzekļu piesaisti Komisija ir ierosinājusi alternatīvu maksājumu apropriāciju avotu, kas nav neizmantotie ESF fonda līdzekļi, ņemot vērā vairākkārtējus Eiropas Parlamenta atgādinājumus, ka EGF tika izveidots kā atsevišķs un īpašs instruments ar saviem mērķiem un termiņiem un tādēļ ir jānosaka atbilstošas budžeta pozīcijas līdzekļu pārvietojumiem;

6.

norāda, ka, lai izmantotu EGF līdzekļus attiecībā uz šo pieteikumu, maksājumu apropriācijas pārvietos no budžeta pozīcijas, kas paredzēta MVU un jauninājumu atbalstam; pauž nožēlu par būtiskiem trūkumiem Komisijas darbā, īstenojot konkurences un jauninājumu pamatprogrammas, jo īpaši ekonomikas krīzes laikā, kad šāds atbalsts ir vēl vairāk nepieciešams;

7.

atgādina, ka saistībā ar daudzgadu finanšu shēmas (2007–2013) termiņa vidusposma pārskatīšanu būtu jāizvērtē EGF darbība un pievienotā vērtība, veicot vispārēju to programmu un dažādu citu instrumentu izvērtējumu, kurus izveidoja ar 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu;

8.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikuma jauno formu, kurā saskaņā ar Parlamenta pieprasījumiem paskaidrojuma rakstā ir iekļauta skaidri saprotama un detalizēta informācija par pieteikumu, veikta atbilstības kritēriju analīze un paskaidroti apstiprināšanas iemesli;

9.

apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

10.

uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

11.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

20.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 371/53

A.

tā kā Eiropas Savienība ir izveidojusi atbilstošus likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darbiniekiem, kurus skar pasaules tirdzniecības modeļu lielu strukturālu pārmaiņu sekas, un lai palīdzētu viņiem no jauna iekļauties darba tirgū;

B.

tā kā attiecībā uz pieteikumiem, kas iesniegti, sākot no 2009. gada 1. maija, EGF darbības joma tika paplašināta, tajā iekļaujot atbalstu darba ņēmējiem, kuru atlaišana ir tieši saistīta ar pasaules finanšu un ekonomikas krīzi;

C.

tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju finansiālajai palīdzībai, ko Eiropas Savienība sniedz atlaistiem darbiniekiem, ir jābūt dinamiskai un tā jāsniedz iespējami ātri un efektīvi, pienācīgi ņemot vērā 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu attiecībā uz lēmumu pieņemšanu par EGF izmantošanu;

D.

tā ka Dānija ir lūgusi palīdzību saistībā ar 198 darbinieku atlaišanu uzņēmumā Linak, kas darbojas elektronikas un mehānikas nozarē NUTS II reģionā Dienviddānijā;

E.

tā kā šis pieteikums ir saskaņā ar EGF regulā noteiktajiem atbilstības kritērijiem,

1.

prasa iesaistītajām iestādēm veikt vajadzīgos pasākumus, lai paātrinātu EGF līdzekļu izmantošanu;

2.

atgādina iestāžu apņemšanos nodrošināt netraucētu un ātru procedūru, pieņemot lēmumus par EGF izmantošanu, lai sniegtu vienreizēju, laikā ierobežotu un individuālu atbalstu ar mērķi palīdzēt darba ņēmējiem, kas atlaisti globalizācijas un finanšu un ekonomikas krīzes izraisītas darba vietu skaita samazināšanas dēļ; uzsver nozīmi, kāda var būt EGF, lai štata vietu samazināšanas dēļ atlaistos darbiniekus no jauna iekļautu darba tirgū;

3.

uzsver, ka saskaņā ar EGF regulas 6. pantu ir jānodrošina, ka EGF palīdz no jauna integrēties darba tirgū individuāliem darba ņēmējiem, kuri atlaisti darbinieku skaita samazināšanas dēļ; atkārtoti uzsver, ka EGF palīdzība neaizstāj darbības, par kurām saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai koplīgumiem atbild uzņēmumi, kā arī neaizstāj uzņēmumu vai nozaru pārstrukturēšanas pasākumus;

4.

atzīmē, ka informācija, kas sniegta par saskaņoto individualizētu pakalpojumu kopumu, kuru finansētu no EGF, ietver sīkākas ziņas par tā papildināmību ar struktūrfondu finansētām darbībām, un atkārtoti aicina iesniegt minēto datu salīdzinošo novērtējumu arī gada pārskatā;

5.

atzinīgi vērtē to, ka attiecībā uz EGF fonda līdzekļu piesaisti Komisija ir ierosinājusi alternatīvu maksājumu apropriāciju avotu, kas nav neizmantotie ESF fonda līdzekļi, ņemot vērā vairākkārtējus Eiropas Parlamenta atgādinājumus, ka EGF tika izveidots kā atsevišķs un īpašs instruments ar saviem mērķiem un termiņiem un tādēļ ir jānosaka atbilstošas budžeta pozīcijas līdzekļu pārvietojumiem;

6.

norāda, ka, lai izmantotu EGF līdzekļus attiecībā uz šo pieteikumu, maksājumu apropriācijas pārvietos no budžeta pozīcijas, kas paredzēta MVU un jauninājumu atbalstam; pauž nožēlu par būtiskiem trūkumiem Komisijas darbā, īstenojot konkurences un jauninājumu pamatprogrammas, jo īpaši ekonomikas krīzes laikā, kad šāds atbalsts ir vēl vairāk nepieciešams;

7.

atgādina, ka saistībā ar daudzgadu finanšu shēmas (2007–2013) termiņa vidusposma pārskatīšanu būtu jāizvērtē EGF darbība un pievienotā vērtība, veicot vispārēju to programmu un dažādu citu instrumentu izvērtējumu, kurus izveidoja ar 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu;

8.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikuma jauno formu, kurā saskaņā ar Parlamenta pieprasījumiem paskaidrojuma rakstā ir iekļauta skaidri saprotama un detalizēta informācija par pieteikumu, veikta atbilstības kritēriju analīze un paskaidroti apstiprināšanas iemesli;

9.

apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

10.

uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

11.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

20.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 371/56

1.

pieņem turpmāk izklāstīto Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā;

2.

prasa Komisijai šo priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi to būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.