2.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 351/1

A.

tā kā kopš ES paplašināšanās 2004. gadā Baltijas jūra faktiski ir kļuvusi par iekšējo jūru, kas valstis vieno, bet arī rada tām savas problēmas, un tā kā Baltijas jūras reģiona valstu attiecības liecina par savstarpēju atkarību un problēmu kopību;

B.

tā kā stratēģija Baltijas jūras reģionam ir izmēģinājuma stratēģija turpmākām makroreģionālām stratēģijām un panākumu gadījumā var būt paraugs turpmāku stratēģiju īstenošanai;

C.

tā kā ideja izveidot tādus funkcionālus reģionus, kurus vienotu kopīgi mērķi un attīstības problēmas, var palielināt ES reģionālās politikas efektivitāti;

D.

tā kā, lai šo politiku padarītu efektīvāku, it īpaši ņemot vērā reģionālās politikas reformu pēc 2013. gada, koncepcijas ar integrētu pieeju būtu jāatbalsta un jāattīsta, vienlaikus izstrādājot tādas makroreģionu stratēģijas, kas atbilstu Eiropas Savienības kopējai politikai, taču to īstenošanas rezultātā kohēzijas politiku nedrīkstētu atkal nodot dalībvalstu ziņā;

E.

tā kā Baltijas jūra joprojām ir pati piesārņotākā jūra Eiropas Savienībā un tās vides stāvokli nedrīkstētu pasliktināt ar lielu infrastuktūras projektu īstenošanu Baltijas jūrā un tās reģionā (arī valstīs ārpus ES),

1.

atzinīgi vērtē Eiropas stratēģijas apstiprināšanu Baltijas jūras reģionam Eiropas Komisijā un Padomē, kā Parlaments prasījis jau kopš 2006. gada;

2.

īpaši atzinīgi vērtē to, ka stratēģija ir izstrādāta, plaši apspriežoties ar ieinteresētajām personām dalībvalstīs, tostarp ne tikai ar valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, bet arī akadēmiskajā un uzņēmējdarbības vidē, kā arī ar nevalstiskajām organizācijām, kas liecina, ka apspriešanās process un partneru iesaistīšana jau no paša sākuma ir nozīmīgs stratēģijas panākumu priekšnoteikums; šajā ziņā atzinīgi vērtē to, ka izveidots tāds reģionāls pilsoniskās sabiedrības forums kā “Augstākā līmeņa sanāksme Baltijas jūras rīcības jautājumos”, un prasa turpmāk arī citos makroreģionos īstenot līdzīgas iniciatīvas, kas kopīgā darbībā vieno valsts un privātā sektora dalībniekus, sniedzot tiem iespēju iesaistīties makroreģionālu stratēģiju izstrādāšanā;

3.

šajā saistībā ieteic vairāk iesaistīt vietējās pašvaldības, izveidojot vērienīgākus un mērķtiecīgākus komunikatīvus un konsultatīvus instrumentus, tostarp izmantojot vietējos plašsaziņas līdzekļus (vietējo televīziju, radio, iespiestus un elektroniskus laikrakstus); aicina Komisiju stratēģijai Baltijas jūras reģionam izveidot īpašu portālu, kas būtu forums pieredzes apmaiņai par pašreizējiem un turpmākiem projektiem, ko īsteno valstu valdības, pašvaldības, NVO un citi dalībnieki, kas darbojas Baltijas jūras reģionā;

4.

atzinīgi vērtē stratēģiju “Eiropa 2020”, kura ir saskaņota ar mērķiem, kas izvirzīti stratēģijā Baltijas jūras reģionam, un atzīmē, ka stratēģija “Eiropa 2020”var būt efektīvs pamats Baltijas jūras stratēģijas īstenošanai un veicināšanai;

5.

uzskata, ka ar stratēģiju noteiktā jaunā sadarbības sistēma, kuras pamatā ir integrētas pieejas principi, paver iespēju racionālāk un efektīvāk izmantot finanšu resursus, kas vides aizsardzībai un attīstībai Baltijas jūras reģionā ir pieejami gan no ES līdzekļiem un valstu līdzekļiem, gan no dažādām finanšu iestādēm;

6.

pievērš uzmanību tam, ka Baltijas jūras reģionā ekonomiskā attīstība un jauninājumu ieviešana notiek nelīdzsvaroti, un tam, ka potenciāls jāpalielina visos reģionos, arī augsti attīstītajos, jo tie spēj veicināt mazāk attīstīto reģionu attīstību; norāda, ka ir jāatbalsta jauni reģioni, kam piemīt attīstības un jauninājumu potenciāls, un, lai reģions veidotos par pastāvīgas vispārējas labklājības un augstas konkurētspējas reģionu (kas ir svarīgi, saskaroties ar jauniem globalizācijas modeļiem), jauna sinerģijas līmeņa sasniegšanai un līdzšinējās nelīdzsvarotības mazināšanai ir jāizmanto tāda papildvērtība kā Baltijas jūras stratēģija un citas turpmākas makroreģionu stratēģijas;

7.

uzsver, ka spēkā esošie ES tiesību akti iekšējā tirgus nostiprināšanas jomā, piemēram, Pakalpojumu direktīva, ir jāīsteno ātri un konsekventi, lai vairotu Baltijas jūras reģiona kā ekonomikas zonas pievilcību;

8.

aicina dalībvalstis un reģionus izmantot 2007.–2013. gadam paredzētos struktūrfondus, lai stratēģijas īstenošanai nodrošinātu visplašāko iespējamo atbalstu, it īpaši, lai palīdzētu radīt nodarbinātības iespējas un ekonomikas izaugsmi reģionos, kas visvairāk cietuši ekonomikas krīzes dēļ, un vienlaikus iesaka pamatotos gadījumos nodrošināt iespēju rīcības programmu grozījumus ieviest jau šajā plānošanas periodā; uzsver, ka reģionālo īpatnību izmantošana varētu pavērt daudz efektīvākas struktūrfondu izmantošanas iespējas un palīdzēt reģionā radīt papildu pievienoto vērtību;

9.

atzīmē, ka globālā finanšu un ekonomikas krīze atstājusi dziļu ietekmi uz visām šī reģiona valstīm, jo īpaši Baltijas valstīm; aicina visas iesaistītās personas krīzes dēļ nemazināt apņēmību īstenot ES stratēģiju Baltijas jūras reģionam;

10.

uzskata, ka stratēģijas panākumi un turpmākās makroreģionālās stratēģijās izvirzītu vērienīgu mērķu sasniegšana ir atkarīga no ikvienas rīcības tajās nozaru politikas jomās, kurām piemīt teritoriāls aspekts, tostarp kopējā lauksaimniecības politikā, zivsaimniecības politikā, transporta politikā, rūpniecības politikā, pētniecības politikā un saskaņotā infrastruktūras politikā, kā arī no kopīgi izvirzītu mērķu īstenošanai paredzēto līdzekļu apvienošanas attiecīgajā reģionā; šajā saistībā un attiecībā uz šiem jaunajiem uzdevumiem ir jāpārskata politika, ES līmenī jāiedibina atbilstīgs satvars un jānosaka, kā šis satvars attiecas uz līdzšinējām valsts un reģionālajām struktūrām;

11.

uzskata, ka stratēģijas teritoriālā dimensija palīdzēs konkrētā attīstībā pārveidot ideju par teritoriālo kohēziju, kas Lisabonas līgumā noteikta kā līdzvērtīga ekonomiskajai un sociālajai kohēzijai, un tāpēc aicina Komisiju iesaistīties dialogā par laikposmam pēc 2013. gada paredzētās ES makroreģionālās politikas nozīmi un ietekmi;

12.

mudina kopā ar gaidāmo struktūrfondu pamatregulu izstrādāt īpašus noteikumus, kuru pamatā būtu skaidri teritoriālās sadarbības noteikumi, un, lai stiprinātu valstu un reģionu sadarbību un veicinātu tādu tālāku kopīgas rīcības stratēģiju izstrādi, kas var vairot reģiona pievilcību Eiropas līmenī un starptautiskā līmenī, kā arī attiecīgi noderēt par pārrobežu sadarbības modeli, ņemt vērā administratīvās kultūras atšķirības un labumguvējiem neuzlikt papildu administratīvo slogu;

13.

pievērš uzmanību tam, ka stratēģiju Baltijas jūras reģionam vajadzētu uztvert kā procesu, kurā darbības un sadarbības principi ir pakļauti pastāvīgai attīstībai, radot nepieciešamību stratēģiju atjaunināt, un ka virsmērķis ir atrast vislabāko mehānismu, ko varētu izmantot turpmākās makroreģionālās stratēģijās; šajā ziņā uzsver, ka ir svarīgi vākt, apkopot un popularizēt veiksmīgu iniciatīvu un to rezultātu pieredzi; izsaka atbalstu Komisijas plānam izveidot datubāzi ar labas prakses piemēriem, lai šādu praksi izmantotu turpmāku makroreģionālu stratēģiju izstrādāšanai;

14.

uzskata, ka saskaņā ar makroreģionālo stratēģiju attīstīta teritoriālā sadarbība var būtiski palīdzēt stiprināt integrācijas procesu, plašāk iesaistot pilsonisko sabiedrību lēmumu pieņemšanas procesā un konkrētu pasākumu īstenošanā; iesaka šajā saistībā makroreģionālajās stratēģijās ieviest it īpaši sociālās jomas, ekonomikas, kultūras, izglītības un tūrisma jomu elementus un atzīst, ka vietējās pilsoniskās sabiedrības līdzdalības un subsidiaritātes stiprināšanai ir svarīgi popularizēt makroreģionālās stratēģijas līdz ar Eiropas Teritoriālās sadarbības grupu izveidošanu;

15.

uzsver, ka svarīgi ir sekmēt kultūras, izglītības, apmācības un pētniecības jomu attīstību, un mudina ES dalībvalstis ciešāk sadarboties šajās jomās un jo īpaši pēdējā no tām; atzīst, ka noteikti ļoti izdevīga var būt sadarbība izglītības jomā, taču šī kompetence būtu jāatstāj dalībvalstīm; atzīst, ka attiecībā uz makroreģioniem ir vairāk jāizmanto stratēģiska pieeja un ilglaika plānošana;

16.

ņemot vērā subsidiaritātes principu un redzot milzīgo potenciālu sadarbībai vietējā un reģionālā mērogā, uzsver, ka ir svarīgi izveidot efektīvas daudzpakāpju sadarbības struktūru, veicinot nozaru partnerību, kā arī rīkojot regulāras atbildīgo politikas veidotāju sanāksmes, kas pastiprinās dažādo partnerorganizāciju kopīgo atbildību, vienlaikus aizsargājot dalībvalstu un reģionu organizatorisko neatkarību; šajā saistībā aicina uzlabot, pilnveidot un nostiprināt vietējā un reģionālā līmenī iedibinātos pārrobežu sadarbības mehānismus;

17.

uzsver, ka jaunajai “makroreģionālajai” sadarbībai raksturīga izteikti lejupēja pieeja, tās pilnveidošanā izšķirīga nozīme ir dalībvalstīm un tā veido jaunu pārvaldības līmeni; ar šo jauno sadarbības modeli ir jānodrošina, lai perifēro reģionu nelabvēlīgie apstākļi tiktu pārveidoti priekšrocībās un iespējās un lai tiktu stimulēta šo reģionu attīstība;

18.

uzskata, ka makroreģionos vienuviet rodams potenciāls, kas dod iespēju gan optimāli risināt attiecīgā reģiona problēmas, gan arī efektīvi un produktīvi izmantot katra reģiona īpašās iespējas un resursus;

19.

aicina Eiropas Komisiju analizēt Baltijas jūras reģiona stratēģijas īstenošanas pirmos rezultātus un pieredzi, kas palīdzēs apzināt makroreģionālu stratēģiju finansēšanas iespējamos avotus un paņēmienus, savukārt stratēģijas piemēru izmantot kā citu makroreģionālu stratēģiju paraugprojektu, kas pierāda šādu stratēģiju funkcionalitāti; tomēr uzskata, ka makroreģionu attīstīšana būtībā ir papildinoša un tās finansēšanu nevajadzētu izvirzīt par prioritāti, kas aizstātu atsevišķu vietēju un reģionālu ES programmu finansēšanu;

20.

atzīmē, ka līdz šim Baltijas jūras stratēģija īstenota ļoti lēni; uzskata, ka ES 2010. gada budžetā piešķirtās apropriācijas var izmantot, lai īstenošanu uzlabotu; tādēļ pauž nožēlu, ka šie līdzekļi joprojām nav izmaksāti, un atgādina Komisijai, ka ir svarīgi, lai šī nauda iespējami drīz tiktu atvēlēta Baltijas jūras stratēģijai atbilstošiem mērķiem;

21.

domājot par turpmākām iespējamām makroreģionālām stratēģijām, pievērš uzmanību tam, ka Eiropas Savienībai jāatrisina resursu jautājums, lai tā šādas stratēģijas varētu plānot, pamatojoties uz attiecīgo reģionu teritoriālajām īpatnībām, kā arī iesaistītajām dalībvalstīm sniedzot svaigas idejas par ES nozīmes jautājumiem un atbalstot tās stratēģijas izstrādāšanā; aicina Eiropas Komisiju uzraudzīt šo stratēģiju īstenošanu, rīkojoties kā koordinatoram, pārdomājot jaunas prioritātes un piešķirot resursus atbilstoši konkrētām vajadzībām un vajadzībai pēc speciālām zināšanām, vienlaikus izvairoties no darba dublēšanas;

22.

saistībā ar to, ka jāveic termiņa vidusposma pārskats par stratēģijas Baltijas jūras reģionam īstenošanu, aicina Komisiju izstrādāt konkrētus instrumentus un projektu vērtēšanas kritērijus, kuru pamatā būtu rādītāji, kas nodrošina salīdzināmību;

23.

mudina Eiropas Komisiju, dalībvalstis un Parlamenta deputātus rast atbildes uz jautājumiem par makroreģionālo politisko nostādņu raksturu, par to, kā varētu panākt vienlīdzīgu attieksmi pret tām (atsevišķi vai kā pret kohēzijas politikas daļu), kam un kā tās jāīsteno un no kādiem avotiem tās jāfinansē, lai nebūtu lieki jāvairo un jādrumstalo ES finansējuma veidi, it īpaši saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020”, ES budžeta pārskatīšanu un diskusijām par turpmāko kohēzijas politiku;

24.

uzsver, ka Eiropas makroreģionu papildvērtība ir ciešāka valstu un reģionu sadarbība un ka tādēļ svarīgs elements makroreģionu mērķu īstenošanā ir pārrobežu, starpvalstu un starpreģionu sadarbībai izstrādātās Eiropas Teritoriālās sadarbības programmas; turklāt ierosina uzskatīt stratēģiju Baltijas jūras reģionam par Eiropas Savienības stratēģiju, kuras pamatā ir vairāki ES politikas virzieni un kurai vajadzīgi konkrēti izpildes termiņi un mērķi; ņemot vērā, ka tā ir horizontāla stratēģija, stratēģiju varētu uzskatīt par makroreģionālu stratēģiju un tās koordinēšanu uzskatīt par reģionālās politikas daļu;

25.

uzskata, ka vērienīgu stratēģiju, piemēram, makroreģionālu stratēģiju, izstrāde var plašākā nozīmē veicināt vietējā un reģionālā līmeņa ietekmi ES politikas īstenošanā;

26.

prasa saistībā ar stratēģiju Baltijas jūras reģionam un turpmākām makroreģionālām stratēģijām uzlabot Eiropas Savienības sadarbību ar valstīm ārpus ES, jo īpaši īstenojot vērienīgus projektus, kam ir būtiska ietekme uz vidi; turklāt pieprasa, lai ES valstis un valstis ārpus ES stiprinātu reģiona drošību un atbalstītu pārrobežu noziedzības apkarošanu;

27.

vērš uzmanību uz nepieciešamību enerģētikas tīkla izbūves laikā pastiprināt sadarbību starp Krieviju, Baltkrieviju un Baltijas valstīm un šim nolūkam vairāk izmantot ES un Krievijas dialogu enerģētikas jomā, kas vienlaikus pavērtu iespējas iesaistīt Krieviju Baltijas jūras reģiona stratēģijā; gaida, lai visas Baltijas jūras krasta valstis un citi dalībnieki pievienotos starptautiskiem nolīgumiem, piemēram, Espo Konvencijai un Helsinku Konvencijai, ievērotu Helsinku Komisijas (HELCOM) vadlīnijas un šajā satvarā sadarbotos;

28.

aicina Komisiju nodrošināt efektīvu sadarbību un saskaņošanu ar HELCOM un Baltijas jūras reģiona dalībvalstīm, lai nodrošinātu uzdevumu un pienākumu skaidru sadali Helsinku Komisijas (HELCOM) 2007. gadā pieņemtā Baltijas jūras rīcības plāna un minētās ES stratēģijas un rīcības plāna izpildē, tādējādi reģionam nodrošinot efektīvu vispārēju stratēģiju;

29.

īpaši atzīmē ES dalībvalstu ieskautā Kaļiņingradas apgabala anklāva statusu; uzsver, ka sociālā un ekonomiskā attīstība reģionā jāveicina kā “vārtu” reģionā vai “pilotreģionā” ciešākām attiecībām starp ES un Krieviju, iesaistot NVO, izglītības un kultūras iestādes un vietējās un reģionālās iestādes;

30.

uzskata, ka jaunajā Partnerības un sadarbības nolīgumā ar Krieviju jāņem vērā sadarbība Baltijas jūras reģionā; atzinīgi vērtē Komisijas un dalībvalstu centienus reģionā sadarboties ar Krieviju daudzās jomās, tostarp tādos jautājumos kā transporta savienojumi, tūrisms, pārrobežu veselības apdraudējumi, vides aizsardzība un pielāgošanās klimata pārmaiņām, vides kontrole, muitas kontrole un robežkontrole un jo īpaši enerģētikas jautājumi; uzskata, ka vērtīga sadarbības platforma šajā ziņā būs ES un Krievijas kopējā telpa, un aicina Krieviju vienlīdz piedalīties šajā sadarbībā;

31.

uzsver nepieciešamību mazināt reģiona atkarību no Krievijas piegādātās enerģijas; atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu, ka starp šī reģiona dalībvalstīm vajag vairāk starpsavienojumu un enerģijas piegādes avotiem jābūt daudzveidīgākiem; šajā saistībā aicina palielināt atbalstu sašķidrinātās dabasgāzes pārkraušanas ostu izveidei;

32.

uzskata, ka, lai panāktu vides un bioloģiskās daudzveidības efektīvu aizsardzību, ar valstīm, kuras nav ES dalībvalstis un kuras atrodas stratēģijas interešu teritorijā, ir jāpanāk vienošanās par tādām pašām vērtībām, pienākumiem un tiesībām, kādas noteiktas attiecīgajos Eiropas Savienības tiesību aktos;

33.

uzskata, ka sadarbība Baltijas jūras reģionā jāpadara par prioritāti un tai jānotiek augstākajā politiskajā līmenī (valdību un valstu vadītāju līmenī), jo tas ir izšķirīgi Baltijas jūras valstu sadarbības veicināšanai un politisko mērķu sasniegšanai; vēlas, lai Baltijas jūras reģiona valstu un valdību vadītāji regulāri tiktos, tā cenšoties šo mērķi īstenot;

34.

uzsver, ka enerģētikas infrastruktūras projektiem (pašlaik īstenojamiem un turpmākiem) jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, jo īpaši ņemot vērā starptautiskās konvencijas; aicina Komisiju izstrādāt piemērotu reaģēšanas plānu tehniskiem negadījumiem un citām iespējamām katastrofām, šādiem gadījumiem paredzot risinājumus arī no ekonomiskā viedokļa; uzsver, ka tāda pati pieeja jāizmanto ikvienā turpmākā projektā, lai netiktu apdraudēta citās turpmākās makroreģionālās stratēģijās iesaistīto Baltijas jūras krasta valstu drošība, vide un kuģošanas apstākļi; uzskata, ka ilgtspējīgas attīstības un videi saudzīgas izaugsmes interesēs ir panākt spēcīgu vides aizsardzību visos makroreģionos, turklāt vides aizsardzībai, tūrismam un citiem aspektiem pievēršot vienlīdzīgu vērību;

35.

uzsver nepieciešamību izveidot Baltijas jūras vides uzraudzības centru, trauksmes sistēmu brīdināšanai par negadījumiem un nopietnu pārrobežu piesārņojumu un kopīgas rīcības grupu šādu situāciju risināšanai;

36.

vērš uzmanību uz Baltijas jūras reģiona stratēģisko nozīmi, izstrādājot kopīgus enerģijas infrastruktūras projektus, kas sekmē enerģijas ražošanas un piegādes daudzveidību, īpašu uzmanību veltot atjaunojamās enerģijas projektiem, piemēram, vēja ģeneratoru parkiem (jūrā vai uz sauszemes), ģeotermiskās enerģijas stacijām vai biogāzes stacijām, kurās izmanto reģiona biodegvielu;

37.

vērš uzmanību uz efektīvo sadarbību, kas enerģētikas un klimata nozarē jau panākta starp Baltijas jūras valstu padomi un Ziemeļu padomi saistībā ar Ziemeļu dimensiju;

38.

uzsver, ka, ņemot vērā paredzēto kodolenerģijas lietošanas izvēršanu Baltijas jūras reģionā, ES valstīm jāievēro visstingrākie drošības un vides standarti un Eiropas Komisijai ir jāvēro un jāuzrauga, vai tāda pati pieeja tiek īstenota un starptautiskās konvencijas tiek ievērotas kaimiņvalstīs, jo īpaši valstīs, kurās plānots netālu no ES ārējām robežām būvēt kodolspēkstacijas;

39.

uzsver, ka ES un tās Baltijas jūras reģiona dalībvalstīm steidzami jāsāk risināt šī reģiona nopietnās vides problēmas, no kurām galvenās ir eitrofikācija, jūras gultnē nogulsnējušos bīstamo vielu ietekme un ūdens bioloģiskās daudzveidības apdraudējums, jo īpaši attiecībā uz apdraudētām zivju sugām; atgādina, ka Baltijas jūra ir viena no piesārņotākajām jūrām pasaulē;

40.

uzsver, ka ir jāievieš visām dalībvalstīm kopīga piesārņojuma avotu uzskaitīšanas metode un to pakāpeniskas likvidēšanas plāns;

41.

atzinīgi vērtē to, ka ES stratēģijā Baltijas jūras reģionam un tai pievienotajā rīcības plānā vides ilgtspējība ir iekļauta kā viens no galvenajiem pīlāriem;

42.

uzskata, ka Baltijas jūras reģiona stratēģijas mērķu īstenošanā viens no lielākajiem šķēršļiem ir nepietiekama saskanība ar citām ES politikas jomām, piemēram, KLP, kas veicina eitrofikāciju, un kopējo zivsaimniecības politiku (KZP), kas nav vides ziņā ilgtspējīga; uzskata, ka KLP un KZP ir jāreformē tādā veidā, lai tās palīdzētu sasniegt mērķi — Baltijas jūras baseina ilgtspējību;

43.

uzsver, ka prioritāte ir izveidot tādu efektīvu un videi saudzīgu jūras, sauszemes un iekšzemes transporta un sakaru tīklu (preču transportā lielu nozīmi piešķirot jūras transportam), kas dotu iespēju laicīgi plānot un risināt pašreizējās un turpmākās problēmas, ņemot vērā atjaunināto dokumenta “Natura 2000” redakciju un īpašu uzmanību pievēršot Baltijas jūras reģiona un citu Eiropas reģionu saiknēm caur Baltijas – Adrijas jūras koridoru un Centrāleiropas transporta koridoru;

44.

uzskata, ka visu veidu transporta savienojumu uzlabošana ir būtisks ieguldījums spēcīgākas, integrētākas ekonomikas attīstībā Baltijas jūras reģionā;

45.

uzsver īpašo stāvokli Baltijas valstīs, kuras šobrīd lielā mērā atrodas ārpus Eiropas transporta tīkla, un uzskata, ka, lai Baltijas jūras reģionā izveidotu visaptverošu vairākveidu transporta sistēmu, ar šīs stratēģijas palīdzību jārisina arī piemērotas infrastruktūras un piekļūstamības trūkuma problēma, kā arī jānovērš valstu transporta tīklu sliktā sadarbspēja, ko veicina dažādu tehnisku sistēmu izmantošana un administratīvi šķēršļi;

46.

uzsver, cik svarīgi ir Baltijas jūras reģionu ciešāk integrēt TEN-T prioritārajos virzienos, jo īpaši attiecībā uz jūras maģistrālēm (TEN-T 21), pagarinot dzelzceļu virzienā no Berlīnes līdz Baltijas jūras krastam (TEN-T 1), uzlabojot dzelzceļu virzienā no Berlīnes līdz Baltijas jūras krastam savienojumā ar Rostokas – Dānijas jūras ceļu un aktīvāk modernizējot un izmantojot virzienu “Rail Baltica” (TEN-T 27); uzsver arī nepieciešamību ar Baltijas – Adrijas jūras koridoru pabeigt Baltijas jūras reģiona un citu Eiropas reģionu savienošanu;

47.

uzsver, ka ir svarīgi palielināt Baltijas jūras reģiona pārvadājumu jaudu austrumu virzienā, jo īpaši, lai veicinātu transporta veidu sadarbspēju (it sevišķi dzelzceļa transportā) un paātrinātu kravu pārvadājumu tranzītu uz Eiropas Savienības robežām;

48.

uzskata, ka īpaša prioritāte jāpiešķir ostu un iekšzemes reģionu savienojumiem, tostarp ar iekšējiem ūdensceļiem, nodrošinot, ka jūras kravu transporta izaugsme dod labumu visām reģiona daļām;

49.

šajā saistībā uzsver, ka ilgtspējīgākas vairākveidu transporta sistēmas izveidošanai ir nepieciešama efektīva pārrobežu saskaņošana un sadarbība starp dzelzceļa transportu, jūras un iekšējām ostām, iekšzemes termināliem un loģistiku;

50.

uzsver tuvsatiksmes kuģošanas nozīmi Baltijas jūrā un tās ieguldījumu efektīva un videi saudzīga transporta tīkla veidošanā; norāda, ka jāsekmē tuvsatiksmes kuģošanas līniju konkurētspēja, lai tādējādi nodrošinātu jūras ceļu efektīvu izmantošanu; tādēļ uzskata, ka Komisijai iespējami drīz, bet ne vēlāk kā līdz 2010. gada beigām Eiropas Parlamentam jāiesniedz ietekmes novērtējums par MARPOL konvencijas VI pārstrādāto pielikumu, kurā sēra emisiju uzraudzības zonās Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā sēra robežvērtība kuģu degvielā no 2015. gada noteikta 0,1 % apmērā;

51.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas rīcības plānā iekļauts mērķis padarīt Baltijas jūras reģionu par videi nekaitīgas kuģošanas paraugreģionu un par līderi kuģošanas drošības jomā visā pasaulē; uzskata, ka šādi mērķi ir izšķirīgi, lai reģionā uzturētu un vairotu tūrisma potenciālu;

52.

atzīst, ka šis mērķis jāatbalsta ar konkrētiem pasākumiem, tostarp sarežģītākajos šaurumos un ostās izmantojot ločus vai jūrniekus, kuru pieredze ir pienācīgi apliecināta, un iedibinot drošas finansēšanas shēmas kuģu ilgtspējīgas ekspluatācijas izpētei un izstrādei;

53.

atzīst Baltijas jūras reģiona īpašo ģeogrāfisko stāvokli, kas sniedz iespējas aktīvāk attīstīt saiknes ar ES un citām kaimiņvalstīm, kā arī uzsver tūrisma nozīmi reģionālajā ekonomikā un iespējas to izvērst; atzinīgi vērtē 2. Baltijas jūras tūrisma forumā pieņemto deklarāciju ar atsaucēm uz kopīgiem reklāmas pasākumiem, jaunu starptautisku tirgu meklējumu centieniem un infrastruktūras attīstību;

54.

uzsver, ka Baltijas jūras reģiona Hanzas savienības pilsētu pievilcība piedāvā izcilas ilgtspējīga tūrisma iespējas; turklāt atbalsta pārrobežu velotūrisma veicināšanu, kurš labvēlīgi ietekmē gan vidi, gan arī mazos un vidējos uzņēmumus;

55.

uzskata, ka reģiona kā tūrisma galamērķa attīstībā liels potenciāls ir, piemēram, ūdenssportam, fiziskās labsajūtas un kūrortu tūrismam, kultūras mantojumam un ainavām; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt piekrastes dabas zonas, ainavas un kultūras mantojumu, jo šie ir daži no resursiem, kas nākotnē nodrošinās Baltijas jūras reģiona valstu ekonomikas ilgtspēju;

56.

uzskata, ka transporta savienojumu uzlabošana un sastrēgumu likvidēšana nav mazāk svarīga, un norāda, ka, lai nodrošinātu raitu preču kravu plūsmu Baltijas jūras reģionā, ar šīs stratēģijas palīdzību robežpārejas punktos pie ES austrumu robežām ar Krievijas Federāciju varētu atrisināt robežšķērsošanas problēmas, kas rada garas smago kravas automobiļu rindas un apdraud vidi, sociālo saskaņu, satiksmes un autovadītāju drošību;

57.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un Krievijas Federācijas, Baltkrievijas un Norvēģijas valdībām.

2.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 351/8

A.

tā kā laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam 2. mērķa jomas attiecās uz 15,2 % Eiropas iedzīvotāju (69,8 miljoni cilvēku) un viņi saņēma finansējumu 22,5 miljardu euro kopsummā (9,6 % no kopējiem līdzekļiem), tika izveidotas 730 000“bruto” darba vietas un vairums rādītāju liecināja par augstiem izpildes līmeņiem (nodarbinātība, inovācija, pētniecība un izstrāde (R&D), cilvēku kapitāla noslodze, izglītība un apmācība, mūžizglītība), tomēr, no otras puses, citi rādītāji (ārvalstu tiešie ieguldījumi (ĀTI), produktivitāte) uzrādīja zemākus izpildes līmeņus nekā tie, kas konstatēti konverģences reģionos; un, kas attiecas uz IKP izaugsmi uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar vidējo rādītāju ES, attiecīgie reģioni ievērojami apsteidz (122 %) konverģences reģionus (59 %), tomēr šajā periodā konstatēts 4,4 % samazinājums;

B.

norādot, ka līdz ar 2006. gada reformu 2. mērķis tagad attiecas uz reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības palielināšanu 19 dalībvalstu 168 reģionos, t.i., ietver 314 miljonus iedzīvotāju, un kopējais finansējums ir 54,7 miljardi euro (nedaudz mazāk kā 16 % no kopējiem līdzekļiem), un jāmin, ka apmēram 74 % no šā daudzuma piešķirti zināšanu uzlabošanai un inovācijai (33,7 %) un vairāk un labākām darba vietām (40 %);

C.

ā kā, pamatojoties uz Komisijas jaunākajām prognozēm (2009.–2011. gads), situācija darba tirgū joprojām būs nelabvēlīga, bezdarba līmenis ES sasniegs 10,25 % un darba vietu skaits samazināsies par 2,25 % 2009. gadā un par 1,25 % 2010. gadā, citā starpā pieaugot sociālajai sadrumstalotībai dalībvalstīs; tā kā pamatnozaru dati ES reģionos liecina, ka a) pieaug jaunu pasūtījumu skaits un uzticība, kā arī uzlabojas ES rūpniecības kopaina, lai gan ražošanas apjoms ir par 20 % zemāks nekā 2008. gada sākumā, b) joprojām samazinās darbība rūpniecības sektorā un c) MVU joprojām ir sarežģīti saņemt mikrokredītus/finansējumu;

D.

tā kā, pat ja krīze sākotnēji galvenokārt skāra vīriešus, faktiski darba vietu likvidēšanas temps bija identisks gan vīriešiem, gan sievietēm, kuru skaits darba tirgū ir salīdzinoši mazāks vairumā Eiropas Savienības dalībvalstu; tā kā citas krīzes ir mums parādījušas, ka sievietes vairāk ir pakļautas riskam neatrast jaunu darbu pēc iepriekšējā zaudēšanas un vīriešu un sieviešu līdztiesības ievērošana labvēlīgi ietekmē produktivitāti un ekonomikas izaugsmi, kā arī sieviešu līdzdalībai darba tirgū ir daudz sociālo un ekonomisko priekšrocību;

E.

uzsverot, ka, pamatojoties uz dalībvalstu 2009. gada stratēģiskajiem ziņojumiem un Komisijas 2010. gada stratēģisko ziņojumu par kohēzijas politiku un programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā, dalībvalstis visai atšķirīgā veidā ir izmantojušas instrumentus, līdzekļus un metodes, lai īstenotu Komisijas ierosināto kohēzijas politiku nolūkā apkarot krīzi un palielināt faktiskos izdevumus, proti, tādi pasākumi kā darba programmu stratēģisko pamatnostādņu, virzienu un finansējuma izmaiņas un reaģēšana saistībā ar īstenošanas procedūru vienkāršošanu;

F.

uzsverot, ka kopš 2008. gada oktobra Komisija ir ierosinājusi vairākus pasākumus, kuru mērķis ir paātrināt kohēzijas politikas 2007.–2013. gadam programmu īstenošanu, lai mobilizētu visus tās resursus un līdzekļus nolūkā nekavējoties un efektīvi atbalstīt ekonomikas atveseļošanās centienus gan dalībvalstu, gan reģionālā mērogā;

G.

tā kā nolūkā palielināt ieguldījumus un vienkāršot kohēzijas politikas programmas, sniedzot ieteikumus dalībvalstīm un veicot normatīvus un nenormatīvus pasākumus, Komisija ir izstrādājusi stratēģiju, kurai ir šādi trīs virzieni: a) lielāka kohēzijas programmu elastība, b) atbalsts reģioniem procesa sākumā un c) progresīvi ieguldījumi kohēzijas programmās; tā kā 2010. gadā no 64,3 miljardiem euro, kas piešķirti nodarbinātībai un konkurētspējai, 49,4 miljardi euro ir jāizmanto kohēzijai (par 2 % vairāk nekā 2009. gadā) un 14,9 miljardi euro — konkurētspējai (par 7,9 % vairāk nekā 2009. gadā),

1.

uzsver, ka saistībā ar globālo finanšu un ekonomikas krīzi un pašreizējo ekonomikas lejupslīdi ES reģionālā politika ir pamatinstruments, kas nodrošina būtisku ieguldījumu Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna realizācijā, ir lielākais Kopienas reālās ekonomikas ieguldījumu avots un ievērojami atbalsta valsts ieguldījumus, tostarp reģionālā un vietējā mērogā; norāda, ka ir būtiski veiksmīgi pārvarēt krīzi, lai nostiprinot konkurētspēju, nodarbinātību un Eiropas reģionu pievilcību, ilgtermiņā panāktu ilgtspējīgu attīstību;

2.

norāda, ka struktūrfondi ir ietekmīgs instruments, kas izstrādāts, lai palīdzētu reģioniem ekonomikas un sociālās jomas pārstrukturēšanā un sekmētu teritoriālo kohēziju, kā arī lai īstenotu Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu un jo īpaši — attīstītu konkurētspēju un radītu jaunas darba vietas, atbalstot struktūrfondu sistemātisku un efektīvu izmantošanu; uzsver, ka konkurētspējas mērķi nedrīkst īstenot, mazinot reģionu sadarbību un solidaritāti;

3.

ar gandarījumu norāda, ka periodā pirms ekonomiskās krīzes ir sasniegti labi rezultāti, par ko liecina gandrīz visi 2. mērķa reģionu rādītāji, proti, augsti izpildes līmeņi tādās jomās kā nodarbinātība, inovācija, pētniecība un izstrāde (R&D), cilvēku kapitāla noslodze, izglītība un apmācība, kā arī mūžizglītība; uzsver, ka krīze nedrīkstētu ietekmēt ekonomiku, samazinot atbalstu vairāk un labāku darba vietu radīšanai, un aicina panākt šo salīdzinošo sasniegumu ilgtspējību, nostiprinot 2. mērķa instrumentus;

4.

pauž stingru atbalstu ES stratēģijas 2020. gadam galvenajām prioritātēm, jo īpaši progresīvai, ilgtspējīgai, integrējošai izaugsmei, ko cita starpā panāk, izpētot jaunas iespējas, kā sasniegt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, izmantojot digitālo ekonomiku, uzlabojot regulatīvo sistēmu, lai nostiprinātu teritoriālo un sociālo kohēziju, un veicinot labākus apstākļus un labāku uzņēmējdarbības vidi, kurā valda godīga konkurence, notiek darba vietu radīšana, uzņēmējdarbība un inovācija visos reģionos, attīstot MVU un atbalstot to izaugsmes potenciālu; atbalsta arī centienus radīt vairāk un labākas darba vietas, kurās būtu piemēroti darba apstākļi gan vīriešiem gan sievietēm, vienlaikus nodrošinot arī piekļuvi izglītībai un tālākizglītībai; aicina arī turpmāk nostiprināt šos politikas virzienus, tostarp īstenojot pasākumus, lai izmantotu Eiropas vienotā tirgus piedāvātās priekšrocības saistībā ar gaidāmo ES stratēģijas 2020. gadam paplašināšanu, vienlaikus nodrošinot, ka par 2. mērķa prioritāti tiek saglabāta ES teritoriālā kohēzija;

5.

ar bažām norāda uz krīzes nelabvēlīgo sociālo ietekmi uz 2. mērķa reģioniem, kā rezultātā palielinās bezdarbs, nabadzība un sociālā atstumtība un tiek apgrūtināta mazāk aizsargātu sociālo grupu (bezdarbnieku, sieviešu, vecļaužu) dzīve, un aicina Komisiju izstrādāt atbalsta iniciatīvas MVU, lai nodrošinātu pašreizējo darba vietu dzīvotspēju un iespējami lielāka jaunu darba vietu skaita radīšanu;

6.

uzsver, ka ES stratēģijas 2020. gadam pamatā jābūt ekonomiskajai, sociālajai un teritoriālajai kohēzijai; kohēzijas politika un struktūrfondi ir būtiskākie instrumenti, lai dalībvalstīs un reģionos sasniegtu progresīvas, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes mērķus;

7.

uzsver, ka daudzu dalībvalstu milzīgo finanšu problēmu dēļ ievērojami samazinājies valstu līdzfinansējums programmām, kas ietekmē arī 2. mērķa jomas, un atbalsta Komisijas politiku par Kopienas ieguldījuma izmantošanu; tādēļ uzskata, ka nekavējoties jāīsteno Regulas (EK) Nr. 1083/2006 grozījums tā pašreizējā redakcijā, kā to pieņēmis Parlaments, un uzskata, ka 100 % finansējums ir pārsteidzīgs, jo tādējādi dalībvalstīm zūd stimuls ar līdzfinansējuma palīdzību nodrošināt atbalstāmo pasākumu efektivitāti un rezultativitāti, un atbalsta Padomes viedokli, ar kuru saskaņā noraida tā dēvēto “priekšapmaksu”;

8.

norāda, ka no ESF finansēto 117 darbības programmu kopskaita 13 programmas tika grozītas (tās paredzētas Austrijai, Vācijai, Ungārijai, Īrijai, Latvijai, Lietuvai, Nīderlandei, Polijai, Portugālei, divas programmas Apvienotajai Karalistei un divas — Spānijai), lai risinātu konkrētas krīzes radītas vajadzības, un aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm izmantot šo programmu elastības iespēju, lai dalībvalstis pārorientētu savas darbības programmas un šo faktu pēc iespējas drīz publiskotu plašā mērogā, informējot attiecīgos reģionālos un vietējos dalībniekus nolūkā sniegt īstermiņa palīdzību konkrētām riska grupām un kategorijām;

9.

norāda, ka Sestajā progresa ziņojumā par ekonomisko un sociālo kohēziju ir atspoguļota trīs reģionu tipu atšķirīgā sociālekonomiskā situācija, jo īpaši attiecībā uz to jaunrades, inovācijas un uzņēmējdarbības spēju. pašreizējā ekonomikas krīze un tās dažādie mainīgie rādītāji, kas ietekmē reģionālās attīstības iespējas (demogrāfija, pieejamība, inovācijas spēja utt.), liecina par svarīgu datu esību, kuri jāņem vērā, lai izvērtētu vietējo un reģionālo ekonomikas situāciju un izstrādātu efektīvu kohēzijas politiku;

10.

atbalsta Padomes priekšlikumu 2010. gadā par 4 % palielināt avansa maksājumus ESF un par 2 % — Kohēzijas fondam, taču tikai tām dalībvalstīm, kuru IKP apjoms ir samazinājies vairāk nekā par diviem cipariem vai kuras ir saņēmušas SVF maksājumu bilances atbalstu; aicina Komisiju noskaidrot, kāpēc kavējas n+2/n+3 noteikumu īstenošana, un aicina rast elastīgus risinājumus, lai dalībvalstis nezaudētu šos līdzekļus;

11.

pauž nožēlu, ka Komisijas Sestajā progresa ziņojumā par ekonomisko un sociālo kohēziju nav iekļauti konkrēti kvalitatīvie un kvantitatīvie dati par finanšu un ekonomikas krīzes īstermiņa un ilgtermiņa ietekmi ES reģionos, īpaši attiecībā uz nozīmīgākajiem ekonomiskajiem un sociālajiem rādītājiem; tādēļ aicina Komisiju iesniegt īpašu ziņojumu/pētījumu par finanšu un ekonomikas krīzes sekām ES reģionos, jo īpaši 2. mērķa un pārejas reģionos, kā arī par iespējamo reģionālo atšķirību palielināšanos vai samazināšanos krīzes iespaidā; norāda, ka šie novērtējumi jāveic nekavējoties, lai novērstu nevēlamus pavērsienus un lai, pamatojoties uz šiem novērtējumiem, varētu sagatavot priekšlikumu 2. mērķa uzdevumu turpināšanai tajās jomās, kurās tas var nodrošināt pievienoto vērtību attiecībā uz valstu līdzekļiem;

12.

atzinīgi vērtē kohēzijas politikā paredzētos uzņēmumu atbalsta pasākumus (apmēram 55 miljardi euro laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam), no kuriem vairums attiecas uz inovācijas sekmēšanu, tehnoloģijas nodošanu un MVU modernizāciju, un uzsver, cik svarīgi ir popularizēt veiksmīgas darbības modeļus šajā jomā, kā arī uzskata, ka par ierosināto uzņēmumu atbalsta intervences pasākumu mērķi ir jānosaka uzņēmumu ilgtermiņa pārstrukturizācijas rezultāti un pāreja uz ilgtspējīgāku ekonomiku, nevis jāveic ekonomikas dzīvotspējas glābšanas pasākumi, kas daudzos gadījumos nav savienojami ar valsts atbalsta politiku;

13.

uzsver — lai pārvarētu krīzi, ir vajadzīgi ieguldījumi pētniecībā un izstrādē, inovācijā, izglītībā un tehnoloģijās, kam pamatā ir efektīvs resursu izmantojums; no šādiem ieguldījumiem iegūs tradicionālās nozares, lauku teritorijas un augsti kvalificētu pakalpojumu ekonomika un līdz ar to tiks veicināta ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija; norāda, ka ir svarīgi nodrošināt izmaksu ziņā pieņemamu un pieejamu finansēšanas mehānismu, kurā būtiska nozīme ir struktūrfondiem;

14.

aicina Komisiju un dalībvalstis pastāvīgi uzraudzīt krīzes ietekmi dažādās strukturālās un attīstības jomās, kā arī uzraudzīt iespēju izmantošanu, ko nodrošina 2. mērķim paredzētie finansēšanas instrumenti, lai atbalstītu uzņēmējdarbību, MVU un struktūras, kas darbojas integrējošas ekonomikas jomā, nolūkā palielināt to konkurētspēju un līdz ar to nodarbinātības izaugsmes potenciālu, kā arī atvieglot to piekļuvi finansēšanas instrumentiem (Jaspers, Jeremie, Jessica, Jasmine); aicina Komisiju un dalībvalstis iegūtos pierādījumus izmantot, lai sagatavotu un formulētu turpmāko ES 2. mērķa kohēzijas politiku reģionālā un vietējā mērogā tajās jomās, kurās ir pierādāma ES intervences pievienotā vērtība (jo īpaši tādās jomās kā inovācijas tūrisma, pakalpojumu, IT un ražošanas nozarēs, vienlaikus nodrošinot vides aizsardzību un uzlabošanu un atjaunīgās enerģijas vai tehnoloģiju potenciāla attīstību, kas ievērojami uzlabos to uzņēmumu darbību, kuri izmanto konvencionālo enerģiju, samazinot emisijas un atkritumu daudzumu, kā arī sekmēs inovācijas primārās ražošanas sektorā);

15.

aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot un popularizēt visu veidu sinerģijas starp kohēzijas un konkurētspējas politikas instrumentiem reģionālā, valsts, pārrobežu un Eiropas mērogā;

16.

atzinīgi vērtē Komisijas politiku par a) tā perioda pagarināšanu, kura laikā ir tiesības saņemt finansējumu 2000.–2006. gada darbības programmām, lai maksimāli izmantotu visus kohēzijas politikai atvēlētos līdzekļus, b) administratīvo prasību, procedūru un programmu finanšu pārvaldības vienkāršošanu, vienlaikus joprojām nodrošinot vajadzīgo pārbaudi, lai atklātu jebkādas kļūdas vai krāpšanu; šajā ziņā jārada tādi nosacījumi, kas atbalstītu jēgpilnus projektus un jau iepriekš novērstu nelikumīgu rīcību;

17.

atbalsta kohēzijas politikas 2009.–2013. gadam programmu iepriekšējas finansēšanas politiku, kas 2009. gadā nodrošināja tūlītēju likviditāti 6,25 miljardu euro apmērā ieguldījumiem saistībā ar finansēšanas programmu paketēm, kas apstiprinātas katrai dalībvalstij;

18.

norāda, ka urbāniski reģioni un pilsētu centri to īpatnību dēļ rada specifiskas un būtiskas sociālās problēmas (paaugstināts bezdarba līmenis, marginalizācija, sociālā atstumtība utt.), kas ir padziļinājušās krīzes ietekmē un kas ir rūpīgi jāanalizē, lai veiktu atbilstīgus īstermiņa un ilgtermiņa pasākumus;

19.

atbalsta Komisijas 2009. gadā ieviesto palīdzības politiku un jaunos finansēšanas instrumentus, kas paredzēti vērienīgiem reģionu projektiem (plānotās kopējās izmaksas ir 50 miljoni euro un vairāk), atzīst, cik nozīmīgi ir finansēšanas instrumenti un EIB/EIF sadarbība, jo īpaši Jaspers, Jeremie un Jessica, un aicina par vairāk nekā 25 % palielināt finansējumu, ko nodrošina Jaspers (Kopējā palīdzība projektu sagatavošanai Eiropas reģionos), kas konkrēti saistīts ar 2. mērķa reģioniem, lai mudinātu lielo projektu, kuru skaits pašlaik ir salīdzinoši neliels, pilnīgu sagatavošanu un ļoti strauju īstenošanu; cer, ka iepriekšējam Jaspers finansējuma palielinājumam ir vidēja un ilga termiņa ietekme uz ekonomiskās konkurētspējas izaugsmi Eiropas reģionos, un iestājas par to, lai regulāri veiktu salīdzinošo analīzi attiecībā uz gūtajiem rezultātiem un īstenotajiem mērķiem, kā arī piešķirto finansējumu un to finansējumu, kas nepieciešams attiecīgo mērķu īstenošanai;

20.

uzsver, ka vienīgi īsteni integrēta daudzlīmeņu pārvaldība, kurā iekļautas vietējās, reģionālās valstu, pārrobežu un ES publiskās iestādes, var nodrošināt ES, valstu un reģionālās politikas iedarbīgumu un rezultativitāti; aicina Komisiju izvērtēt ar inovāciju saistītās gan valstu, gan arī starptautiskās teritoriālās sadarbības iespējas attiecībā uz katru kohēzijas politikas mērķi un izvērtēt iespējas nostiprināt Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi, ņemot vērā inovatīvas reģionu sadarbības veicināšanu; vienlaikus ar teritoriālās sadarbības mērķa (3. mērķa) nostiprināšanu ir jāpadziļina arī starpvalstu teritoriālās sadarbības pasākumi saistībā ar 2. mērķi; norāda, ka šādu iespēju pašlaik nodrošina Regulas (EK) Nr. 1083/2006 37. panta 6. punkta b) apakšpunkts; uzskata, ka, nemainot vispārējo kohēzijas mērķu budžetu, papildus teritoriālās sadarbības nostiprināšanai lielāka budžeta daļa jānovirza plašākai teritoriālai sadarbībai;

21.

atbalsta ierosinātās īstenošanas noteikumu izmaiņas, kuru mērķis ir uzlabot struktūrfondu elastību un pielāgot tos ārkārtas ekonomiskās situācijas vajadzībām un nekavējoties īstenot kohēzijas politikas 455 programmas, jo īpaši attiecībā uz 2. mērķa programmām, vienlaikus joprojām ņemot vērā valstu un reģionālo iestāžu un pārvaldības struktūru vajadzību pielāgoties šai jaunajai situācijai, lai izvairītos no jebkādas līdzekļu sliktas pārvaldības vai ļaunprātīgas izmantošanas un nodrošinātu iespēju, ka visi atlikušie līdzekļi tiek novirzīti pašreizējo vai plānoto projektu īstenošanai; aicina pārvaldes iestādes ierosināt veidus, kā padarīt efektīvāku 2. mērķa darbības programmu īstenošanu;

22.

prasa, lai konkrētos apstākļos (tādos kā ekonomikas krīze) padarītu elastīgāku N+2 noteikumu, ņemot vērā kohēzijas politikas mērķus un ciklisku ekonomisko pārmaiņu ietekmi uz valsts finansēm un privātiem ieguldījumiem;

23.

iesaka visus reģionā neizlietotos līdzekļus, kas attiecas uz N+2 un N+3 noteikumu, atkārtoti piešķirt reģionāliem projektiem un kopienas iniciatīvām;

24.

aicina Komisiju izvērtēt Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akta rīcības plānu/iniciatīvu par likumdošanas priekšlikumiem gadu pēc tā īstenošanas (2008. gada decembris) galvenokārt attiecībā uz rezultātiem, kas gūti mazo uzņēmumu konkurētspējas nostiprināšanā un piekļuvē finansējumam un apgrozāmajam kapitālam, kā arī inovatīvu uzņēmumu izveides veicināšanā, administratīvo šķēršļu samazināšanā utt.;

25.

uzsver vīriešu un sieviešu līdztiesības labvēlīgo ietekmi uz ekonomikas izaugsmi; šajā ziņā uzsver, ka no atsevišķiem pētījumiem izriet, ka gadījumā, ja sieviešu nodarbinātības, nepilnas slodzes nodarbinātības un produktivitātes rādītāji būtu identiski ar attiecīgajiem vīriešu rādītājiem, IKP palielinātos par 30 % plānošanas periodā pēc 2013. gada; tādēļ prasa īpašu uzmanību pievērst struktūrfondu finansētajiem projektiem, kas paredz veicināt sieviešu līdztiesību un integrāciju darba tirgū;

26.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

2.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 351/13

A.

tā kā transporta nozare ir Eiropas Savienības un tās reģionu un pilsētu attīstības nozīmīgs elements, un tā tieši ietekmē konkurētspēju un reģionu un pilsētu sociālo kohēziju, un tādējādi ievērojami sekmē Eiropas iekšējā tirgus izveidi;

B.

ņemot vērā, ka transports pilda trīs galvenās funkcijas Eiropas integrācijā — ekonomisko, sociālo un teritoriālās kohēzijas —, kurām visām ir būtiski svarīga nozīme Eiropas integrācijas procesā;

C.

tā kā transporta nozarei ir ievērojama nozīme ekonomikā un nodarbinātībā, radot 10 % no ES labklājības (vērtējot no iekšzemes kopprodukta viedokļa), kā arī 10 miljonus darba vietu, un tā kā tādēļ tai būs būtiska svarīga loma stratēģijas “ES 2020” īstenošanā;

D.

tā kā transports ir būtiski svarīgs elements Eiropas politikā un tā kā tādēļ ES ir vajadzīga finanšu shēma, kas atbilst transporta politikas uzdevumiem turpmākajos gados, turklāt ir stimuls ekonomikai īstermiņā, palielina produktivitāti vidējā un ilgtermiņā un stiprina Eiropas lomu pētniecības nozarē;

E.

tā kā satiksmes nozare ievērojami ietekmē vidi un cilvēku dzīves kvalitāti un veselību un tā kā satiksmes nozare padara iespējamu mobilitāti, kas saistīta gan ar cilvēku darba, gan privāto dzīvi, tomēr šī nozare 2008. gadā kopumā izraisījusi 27 % no CO2 emisiju kopējā apjoma, un kopš tā laika šīs emisijas ir vēl vairāk palielinājušās; tā kā transporta nozarē autotransports veidoja 70,9 %, aviācija — 12,5 %, jūras un iekšzemes ūdensceļu transports — 15,3 % un dzelzceļš tikai 0,6 % no visām transporta radītajām CO2 emisijām 2007. gadā;

F.

tā kā Eiropā attiecībā uz visiem transporta veidiem tiek īstenoti centieni uzlabot drošību; tā kā tomēr 2008. gadā satiksmes negadījumu rezultātā bojā gājuši apmēram 39 000 cilvēku, bet 300 000 — smagi savainoti, un tāpēc ir jāturpina visu drošības aspektu attīstīšana un jo īpaši — ceļu satiksmes drošība;

G.

tā kā ES, pieņemot dokumentu kopumu klimata aizsardzības jomā, apņēmusies salīdzinājumā ar 1990. gadu samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas par 20 % līdz 2020. gadam, un šī apņemšanās vēl joprojām ir saistošs mērķis;

H.

tā kā 2001. gada Baltajā grāmatā noteiktie mērķi ir īstenoti tikai daļēji un tādēļ ir nepieciešams pārbaudīt, vai šie mērķi jāsaglabā arī nākamajam laika posmam vai arī tie jāformulē no jauna, un vajadzības gadījumā jāpastiprina centieni, lai īstenotu šos mērķus;

I.

tā kā transponēšanas problēmas, piemēram, novēlota vai kļūdaina īstenošana, būtiski ietekmē Eiropas tiesību aktu efektivitāti; tā kā tāpēc ļoti nepieciešams rīkoties šajā sakarībā;

J.

tā kā parlamentārajam darbam jābūt konsekventam, jo īpaši jomās, kas tieši attiecas uz transporta politiku, piemēram, tādās kā vide, sociālā, pilsētvides un teritorijas apsaimniekošanas politika un nodarbinātības politika;

K.

tā kā finanšu un ekonomikas krīze smagi skārusi transporta nozari, un tomēr šajā situācijā vajadzētu rast iespēju atbalstīt transporta jomu, respektīvi, veicināt to, lai attīstītu to nākotnē, jo īpaši, veicinot transporta veidu noturīgumu, kā arī ieguldījumus cita starpā ūdensceļu un dzelzceļa transportā; tā kā tas nodrošinās līdzvērtīgus konkurences apstākļus šajā tirgū;

L.

tā kā saistībā ar gaidāmo aģentūru darbības pārskatīšanu jāanalizē ne tikai aģentūru darba pievienotā vērtība, bet arī nepieciešamība izveidot Eiropas transporta aģentūru;

M.

tā kā ir būtiski arī attiecībā uz transporta nozari noteikt izmērāmus mērķus, lai labāk uzraudzītu efektivitāti, transporta politikas, no vienas puses, un attīstīt sociālās un ekonomiskās plānošanas vadlīnijas, kā arī ar šiem mērķiem ir jāpierāda, ka ierosinātie pasākumi ir vajadzīgi progresīvas transporta politikas īstenošanai;

N.

tā kā būtisku pētniecisku, ar infrastruktūrām saistītu un tehnisku pārmaiņu dēļ nepieciešama finanšu līdzekļu un finansēšanas mehānismu pielāgošana;

O.

tā kā sabiedrībā notiekošie procesi un daudzo ekonomikas nozaru attīstība palielinājusi pieprasījumu transporta nozarē, un tādēļ šai nozarē būtiski svarīgi ir visi transporta veidi; tā kā šie veidi tomēr būtu jāvērtē, ņemot vērā to efektivitāti ekonomikas, vides, sociālās un nodarbinātības politikas jomā;

P.

tā kā drošu, noturīgu, loģistiski saskanīgu un tādēļ efektīvu transporta ķēžu izveidošanai turpmāk vajadzīga noturīga visu transporta veidu sadarbība (tas attiecas gan uz personu, gan preču pārvadājumiem), ieskaitot vairāku veidu transporta risinājumus un saistot kopā tālsatiksmes un vietējos pārvadājumus,

1.

ir pārliecināts, ka ES politikā obligāti nepieciešama skaidra un saskaņota koncepcija par nākotnes transporta nozari vienota tirgus pamatā, kura garantētu personu un preču brīvu pārvietošanos, un sekmētu teritoriālo kohēziju visā Eiropā; uzskata, ka transporta nozarei ir jāattīstās, konsekventi ievērojot augstus sociālos un vides standartus, jo arī turpmāk tai jāgarantē ekonomikas efektivitāte un tai būs nozīmīga loma Eiropas ilgtspējīgā izaugsmē un konkurētspējā;

2.

ir pārliecināts, ka demogrāfiskās pārmaiņas, jo īpaši pilsētu teritorijās izraisīs satiksmes drošības un jaudas problēmas attiecībā uz transportu un mobilitāti un ka, ņemot to vērā, pamattiesības brīvi pārvietoties, kuras cita starpā nodrošina, uzlabojot piekļuvi infrastruktūras savienojumiem un izbūvējot trūkstošos savienojumus, un šo tiesību īstenošana jāatzīst par būtiski svarīgu; šajā sakarībā uzsver, ka par nākotnes risinājumu pilsētvidē jāatzīst dažādas labi integrētas transporta veidus apvienojošas ķēdes, tostarp pārvietošanos ar kājām, ar velosipēdiem un sabiedrisko transportu; šajā sakarībā norāda, ka pilsētu teritorijās esošā struktūra jo īpaši noteiks vispiemērotākos transporta veidus; uzskata, ka, nodrošinot labus sabiedriskā transporta savienojumus lauku apvidos, tiks samazināta privāto automašīnu izmantošana; aicina izveidot funkcionālus pilsētu reģionus, lai radītu saskaņotas pilsētu un piepilsētu transporta sistēmas un saglabātu lauku rajonu apdzīvotību;

3.

aicina Komisiju ieviest pilsētvides noturīgas mobilitātes plānus pilsētās, kurās ir vairāk nekā 100 000 iedzīvotāju, un, pienācīgi ievērojot subsidiaritātes principu, mudināt pilsētas izstrādāt mobilitātes plānus, kuros ierosināta integrēta transporta koncepcija ar mērķi mazināt kaitējumu videi un nodrošināt mobilitātes efektivitāti un nekaitīgumu veselībai;

4.

uzskata, ka pieaugošs pieprasījums arī preču pārvadājumu nozarē cita starpā rada jaudas problēmas, respektīvi, efektivitātes samazināšanos nepilnīgo infrastruktūru dēļ un ka tādēļ galvenokārt būtu jāpalielina vairāku transporta veidu kombinācija un satiksmes dalībnieku, kā arī preču drošība, un ka būtiski svarīgi ir vērā ņemami uzlabot infrastruktūru, jo īpaši, lai novērstu jau vairākus gadus zināmus sastrēgumus;

5.

uzsver, ka satiksmes dekarbonizācija ir viens no svarīgākajiem ES turpmākās transporta politikas uzdevumiem un, lai to paveiktu, būtu jāizmanto visi rīcībā esošie un noturīgie līdzekļi, piemēram, enerģijas veidu dažādošana, veicinot videi nekaitīgāku tehnoloģiju pētniecību un izstrādi, cenu veidošanas pasākumi un ārējo izmaksu internalizācija ar nosacījumu, ka tādā veidā radītie ieņēmumi tiek izlietoti mobilitātes noturīguma uzlabošanai un ka tiek veikti pasākumi, lai pielāgotu transporta lietotāju un speciālistu izturēšanos (izpratnes palielināšanos, videi nekaitīga izturēšanās utt.); uzsver, ka šajā sakarībā priekšroka šajā procesā būtu jādod finansiāliem stimuliem, nepieļaujot konkurences izkropļojumus starp transporta veidiem un starp dalībvalstīm;

6.

atzīst, ka saskaņā ar Starptautiskās Jūrniecības organizācijas sniegto informāciju jūras transporta CO2 emisija ir 3–5 reizes mazāka nekā sauszemes transporta radītā emisija, bet pauž bažas par jūras transporta gaidāmajām SOx un NOx emisijām, kas līdz 2020. gadam būs gandrīz sasniegušas sauszemes transporta emisiju līmeni, un Starptautiskās Jūrniecības organizācijas nepārliecinošajiem mēģinājumiem ieviest CO2 emisijas samazināšanas sistēmu;

7.

uzsver, ka plašāka sabiedrība ir labāk jāinformē par brīvā laika ceļojumu sekām un aicina Komisiju ietvert brīvā laika ceļojumus tās politikas koncepcijā;

8.

uzsver, ka drošībai jābūt prioritāram mērķim turpmākajā transporta politikā un ka jāgarantē visu transporta veidu aktīvo un pasīvo lietotāju drošība; uzskata, ka ir ļoti svarīgi samazināt transporta ietekmi uz veselību, jo īpaši to var veikt, izmantojot modernas tehnoloģijas, un nodrošināt pasažieru, jo īpaši pasažieru ar ierobežotu pārvietošanās spēju, tiesības visos transporta veidos, paredzot skaidrus un pārredzamus noteikumus; atbalsta pasažieru tiesību hartas izveidi Eiropas Savienībā;

9.

aicina Komisiju nekavējoties iepazīstināt ar pētījumu, lai iekļautu dalībvalstu paraugpraksi par ātruma ierobežotāju ietekmi uz visiem pilsētu un starppilsētu transportlīdzekļiem un ceļiem ar mērķi iesniegt tiesību aktus, lai samazinātu emisiju un palielinātu satiksmes drošību;

10.

uzsver nepieciešamību garantēt transporta nozarē nodarbināto personīgo un tiesisko drošību, cita starpā izveidojot pietiekamu skaitu drošu stāvēšanas vietu un saskaņojot autopārvadājumu noteikumu piemērošanu, kā arī par to neievērošanu paredzētās sankcijas; turklāt uzsver, ka sankciju pārrobežu piemērošanas ieviešana uzlabos visu satiksmes dalībnieku drošību;

11.

norāda, ka ar kravu autopārvadājumu pieaugums Eiropas satiksmes tīklā neatbilst stāvvietu piedāvājumam smagajam kravas autotransportam, un tas nozīmē, ka šā iemesla dēļ braukšanas un atpūtas režīma ievērošana, it īpaši naktī profesionāliem šoferiem, kā arī ceļu satiksmes drošība kopumā ir būtiski apdraudēta, ja Eiropas Savienības dalībvalstīs atpūtas iespējas netiks kvalitatīvi un kvantitatīvi uzlabotas;

12.

konstatē, ka personu un preču pārvadājumu attīstību, kopumā vērtējot, noteikti nosaka dažādu transporta veidu efektīva izmantošana un ka tādēļ par Eiropas transporta politikas mērķi būtu jānosaka efektīva vairāku transporta veidu kombinācija, kas ir cieši saistīta ar dekarbonizāciju, drošību un satiksmes rentabilitāti un kurai ir jārada optimāls sadalījums starp dažādiem transporta veidiem; uzskata, ka tas nodrošinās optimālu dažādo transporta veido resursu pārdali un pāreju uz noturīgākiem transporta veidiem, ka arī nodrošinās savietojamību gan viena transporta veida ietvaros, gan starp dažādiem transporta veidiem un veidos noturīgākās transporta un loģistikas ķēdes un transporta veidu izvēli, kā arī vairos viengabalainas transporta plūsmas ap transporta veidiem un mezgla punktiem;

13.

uzsver, ka efektīva vairāku transporta veidu kombinācija būtu jāvērtē, ņemot vērā ne tikai lietderības, bet arī vides aizsardzības, sociālo un darba apstākļu, drošības un teritoriālās kohēzijas aspektu kritērijus, turklāt apsverot arī dažādu transporta veidu, kā arī valstu un reģionu tehniskās iespējas un sākotnējo stāvokli;

14.

uzsver, ka efektīva komodalitāte nozīmē uzlabotu infrastruktūru (cita starpā attīstot “zaļos” koridorus, samazinot sastrēgumus un uzlabojot dzelzceļa un ūdens transportu), uzlabotu drošību, izmantojot jaunas tehnoloģijas, un uzlabotus darba apstākļus;

15.

prasa regulāri pārbaudīt Eiropas tiesību aktus, kā arī to īstenošanu un piemērošanu, lai nodrošinātu to efektivitāti; aicina Komisiju konsekventi novērst šķēršļus, kas rodas Eiropas tiesību aktu kļūdainas vai aizkavētas īstenošanas dēļ dalībvalstīs;

16.

ierosina, lai saskaņā ar jauno Lisabonas līgumu un Komisijas piekrišanu, tiktu organizēta vismaz viena kopīga sanāksme gadā, piedaloties dalībvalstu parlamentu atbildīgajām amatpersonām par transporta jautājumiem, kurā varētu dalīties un sadarboties ar mērķi labāk un efektīvāk ieviest ES tiesību aktus par transportu;

17.

uzskata, ka transporta nozarei ir būtiska nozīme Eiropas iekšējā tirgus izveides pabeigšanā, kā arī personu pārvietošanās un preču kustības brīvības nodrošināšanā un ka tieši dzelzceļa satiksmes nozarē visās ES dalībvalstīs būtu jāpanāk tirgus regulēta atvēršana; uzskata, ka no šādas pilnīgas tirgus atvēršanas iegūs patērētāji un ka tā būtu jāpapildina ar pasākumiem, kas nodrošina sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti un ilgtermiņa ieguldījumu plānu tehnisku savstarpēju izmantojamību ar mērķi uzlabot efektivitāti un drošību, kā arī papildu pasākumiem, lai izvairītos no konkurences izkropļojumiem gan viena transporta veida ietvaros, gan starp dažādiem transporta veidiem, cita starpā sociālajā, fiskālajā, drošības un vides jomā; ārējo sociālo un vides izmaksu internalizācija būtu jāīsteno pakāpeniski, sākot ar lielāku piesārņojumu izraisošiem autoceļu un gaisa transporta veidiem;

18.

aicina Komisiju un dalībvalstu iestādes veicināt kabotāžas transporta liberalizācijas pabeigšanu, samazināt bez kravas nobraukto kilometru skaitu un nodrošināt noturīgāku ceļu un dzelzceļu tīklu, izveidojot vairāk kravas transporta mezglu;

19.

uzskata — lai panāktu efektīvu un ar citiem transporta veidiem savietojamu kuģošanu, ir būtiski svarīgi vēlreiz uzsākt liberalizācijas procesu, lai šis transporta veids būtu patiesi konkurētspējīgs;

20.

uzsver, ka attiecībā uz ekonomiskajām vajadzībām, svarīga ir patiesa transporta infrastruktūru (dzelzceļa kravu un pasažieru transporta koridori, Eiropas vienotā gaisa telpa, ostas un to savienojumi ar transporta tīkliem, jūras telpa bez robežām, iekšējie ūdensceļi) Eiropas pārvaldība, lai likvidētu robežu ietekmi attiecībā uz visiem transporta veidiem un uzlabotu ES konkurētspēju un pievilcību;

21.

aicina izveidot vienotu rezervēšanas sistēmu Eiropā, lai uzlabotu dažādu transporta veidu efektivitāti un atvieglotu un palielinātu to savstarpējo izmantojamību;

22.

uzsver, ka transports ietekmē politiku sociālajā, veselības un drošības jomā un ka saistībā ar vienotas transporta telpas veidošanu jāsaskaņo augstā līmenī un nepārtraukti jāuzlabo nodarbinātības nosacījumi un darba apstākļi, kā arī pamatapmācība un turpmākā apmācība, balstoties uz efektīvu sociālu dialogu Eiropas līmenī; uzsver, ka cita starpā Eiropas mācību centru un ES izcilības centru veidošana attiecīgās dalībvalstīs var sekmēt novērtējamas apmācības kvalitātes un transporta nozarē nodarbināto personu stāvokļa uzlabošanu, kā arī izglītības savstarpējas atzīšanas veicināšanu;

23.

uzskata — lai panāktu lielāku transporta politikas efektivitāti, ir jānovērtē programmas (piemēram, Galileo un ITS attiecībā uz visiem transporta veidiem) un atkarībā no rezultātiem vajadzības gadījumā stratēģija un plānošana jāpārorientē no jauna; uzskata, ka cita starpā konsekventi ir vajadzīga jauna ceļu satiksmes drošības programma, turpmāka TEN-T atjaunošana, NAIADES programmas vidusposma rezumējums, Eiropas Brīvās gaisa telpas programmas, SESAR un astotās pamatprogrammas steidzama un pilnīga īstenošana, kā arī Marco Polo programmas vienkāršota turpināšana;

24.

uzskata, ka tehniskā sadarbspēja un tās finansēšana, Eiropas līmeņa sertifikācija, standartizācija un savstarpēja atzīšana ir iekšējā tirgus pareizas darbības būtiski elementi un ka šo elementu īstenošanai jo īpaši vajadzētu būt iekļautai dažādo aģentūru pienākumu jomā; uzsver, ka visām aģentūrām vajadzētu censties ātri sasniegt vienādi augstu atbildības un kompetences līmeni, un to darbība būtu regulāri jānovērtē; īpaši atbalsta Eiropas Dzelzceļa aģentūras pilnvērtīga potenciāla attīstību, tostarp aģentūrai pakāpeniski uzņemoties atbildību par visa jaunā ritošā sastāva un dzelzceļa infrastruktūras sertificēšanu, valsts drošības iestāžu vai līdzīgu struktūru dalībvalstīs regulārām pārbaudēm, kā noteikts 2004. gada 29. aprīļa Direktīvā 2004/49/EK;

25.

uzsver, ka 75 % no satiksmes noris uz ceļiem, un lūdz apsvērt vajadzību izveidot autotransporta aģentūru, lai jo īpaši uzlabotu ceļu satiksmes drošību un arī garantētu cilvēku pamattiesības uz drošu mobilitāti, atbalstot jaunas programmas (piemēram, Galileo programmu vai intelektiskai transporta sistēmai līdzvērtīgu atbilstošu tehnoloģiju) un īstenojot pētniecības programmas; turklāt uzskata, ka šādai aģentūrai vajadzētu spēt iejaukties ar regulatīvu rīcību, ja runa ir par noturīga iekšējā tirgus šķēršļu novēršanu;

26.

norāda, ka iekšējo ūdensceļu transports vēl joprojām saskaras ar būtiski atšķirīgu institucionālo sistēmu un pieprasa pastāvīgu un strukturētu sadarbību starp kompetentajām iestādēm, lai pilnībā izmantotu šā transporta veida potenciālu;

27.

aicina sagatavot pētniecības un tehnoloģijas programmu transporta nozarē un uzskata, ka šī programma jāizstrādā sadarbībā ar visām attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, lai izprastu vajadzības nozarē un uzlabotu ES finansējuma piešķiršanu; uzskata, ka prioritāte būtu jāpiešķir projektiem, kuru mērķis ir transporta dekarbonizācija, piegādes ķēdes pārredzamības palielināšana un transporta drošums un drošība, uzlabota satiksmes pārvaldība un samazināts administratīvais slogs;

28.

uzsver, ka jāatbalsta pētniecība, attīstība un inovācija, jo to mērķis ir būtiski uzlabot vidi saistībā ar visiem transporta veidiem, samazinot dūmgāzes un satiksmes radīto troksni, piedāvāt risinājumus drošības palielināšanai, nodrošinot labāku pašreizējo infrastruktūru jaudas izmantošanu un samazinot transporta sastrēgumu, un, kas nav mazsvarīgi, panākt lielāku energoapgādes neatkarību attiecība uz transporta veidiem visā transporta tīklā; šajā sakarībā uzsver, ka intelektiskām, sadarbspējīgām un savienotām transporta organizēšanas un drošības sistēmām kā, piemēram, ERTMS, Galileo, SESAR, ITS un tikpat piemērotām tehnoloģijām vajadzīgs pētniecisks un izstrādes atbalsts, kā arī atbalsts saistībā ar to lietošanu; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka visi Eiropas iedzīvotāji gūst labumu no šīm intelektiskajām transporta sistēmām; norāda, ka jāievieš nepieciešamie pamatnoteikumi un atvērti standarti daudzsološām tehnoloģijām, prioritāti nepiešķirot nevienai tehnoloģijai īpaši;

29.

uzsver, ka saistībā ar klimata aizsardzību un ES neatkarību energoapgādes jomā, ikviena transporta nozarē jāsamazina CO2 emisijas un jāatbalsta ar pētniecību un izstrādi novatorisku, energoefektīvu un nepiesārņojošu tehnoloģiju jomā, kas cita starpā nodrošinās noturīgākus transportlīdzekļus visos transporta veidos; uzskata, ka tas vienlaicīgi nostiprinātu Eiropas uzņēmumu konkurētspēju;

30.

atkārtoti apstiprina nepieciešamību izveidot vienotu definīciju attiecīgiem jēdzieniem attiecībā uz ceļu satiksmes drošību un nelaimes gadījumu izpēti, lai nodrošinātu rezultātu un visu veikto pasākumu salīdzināmību;

31.

uzsver, ka dokumentu, kā arī to daudzveidīgas un starptautiskas piemērošanas saskaņošanas rezultātā transporta nozarē atbilstoši komunikāciju jaunākajiem standartiem var panākt būtiskus uzlabojumus drošības un loģistikas jomā, kā arī ievērojami samazināt administratīvo slogu;

32.

uzsver, ka efektīvas transporta politikas īstenošanai nepieciešama finanšu shēma, kas atbilst konkrētiem uzdevumiem un ka šajā sakarībā būtu jāpalielina pašreizējie transportam un mobilitātei paredzētie resursi; uzskata, ka nepieciešami šādi pasākumi:

33.

aicina izstrādāt saskaņotu un integrētu transporta politiku, kas cita starpā veicinātu dzelzceļa transportu un kuģu satiksmi, ostu politiku un sabiedrisko transportu ar finansiālu atbalstu, kas netiek piešķirts, balstoties uz konkurences kritērijiem, kas izriet no ES normām par valsts atbalstu;

34.

uzskata, ka finanšu un ekonomisko krīzi vajag izmantot kā iespēju mērķtiecīgi atbalstīt transporta jomu un, piešķirot dotācijas, atbalstīt ieguldījumus galvenokārt videi nekaitīgā, drošā un tādējādi arī noturīgā transportā; uzskata, ka būtu jāapsver ES ieguldījumi transporta projektos saistība ar stratēģiju “ES 2020”, jo transporta un mobilitātes sistēmas sniedz unikālas iespējas stabilu darbavietu radīšanai;

35.

ir pārliecināts, ka Eiropas pamattīkla definīcija saistībā ar TEN kopējo tīklu, kas joprojām ir ES transporta politikas prioritāte, jāvērtē, izmantojot noturīgas attīstības kritērijus gan Eiropas, gan arī reģionālajā un vietējā līmenī un ka daudzveidīgas platformas sausas ostas arī turpmāk būs pieejamās infrastruktūras neatņemama daļa, jo tās nodrošina efektīvu savienošanu, kas jānodrošina starp dažādiem transporta veidiem;

36.

uzskata, ka ES transporta politikā TEN–T projekti būtu jāsaglabā kā prioritāte un ka ir ļoti nepieciešams uzsākt risināt trūkumus infrastruktūrā un pārvarēt vēsturiskos un ģeogrāfiskos šķēršļus, kas saglabājas pierobežā; uzsver, ka TEN–T programma būtu jāintegrē plašajā starpsavienojumu tīklā ES teritorijā un ārpus tās robežām, un uzskata, ka šo procesu var paātrināt, palielinot finansējumu;

37.

prasa, lai pastiprināta nozīme Eiropas transporta politikā būtu iekšējo ūdensceļu transporta infrastruktūrai, iekšējām ostām un ap rūpniecības un tirdzniecības centriem esošo teritoriju dažāda veida savienojumiem ar jūras ostām un dzelzceļa savienojumiem un lai tiktu sniegts lielāks atbalsts, kas palīdzētu samazināt ietekmi uz vidi un paaugstināt drošību ES transporta jomā; uzskata, ka iekšējo ūdensceļu kuģu veikumu vidē var radikāli uzlabot, ja tiktu uzstādīti jaunie motori, kas aprīkoti ar jaunāko emisijas kontroles tehnoloģiju;

38.

uzsver, ka nepieciešams aplūkot tuvsatiksmes kuģošanas jūrā un jūras kuģu ceļu projektus plašākā kontekstā, ietverot valstis, kas ģeogrāfiski atrodas Eiropas tiešā tuvumā; norāda, ka šajā nolūkā būs nepieciešams panākt labāku reģionālās politikas, attīstības politikas un transporta politikas sinerģiju;

39.

atzīst, ka reģionālajām lidostām ir izšķiroša nozīme perifēro un attālāko reģionu attīstībā, palielinot to savienojumus ar transporta centriem; uzskata par īpaši lietderīgu kombinētā transporta risinājumu piemērošanu, kad tas ir iespējams; uzskata, ka (ātrgaitas) dzelzceļa savienojumi starp lidostām rada ideālu iespēju veidot noturīgus savienojumus starp dažādiem transporta veidiem.

40.

uzsver, ka Eiropas transporta telpas izveidošana ir svarīga prioritāte visos transporta veidos un jo īpaši aviācijā un jūras satiksmē lielā mērā ir atkarīga no atzīšanas starptautiskā līmenī saistībā ar nolīgumiem, kas ir noslēgšanas sarunu stadijā; turklāt ES šajos attiecīgajos starptautiskajos forumos būtu jāpārņem noteicošā loma;

41.

prasa ievērot skaidru un novērtējamu mērķu, kas jāsasniedz 2020. gadā ar norādi uz 2010. gadu un tālab ierosina:

42.

aicina Komisiju uzraudzīt progresu, lai sasniegtu šos mērķus, un ik gadu ziņot par to Parlamentam;

43.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

2.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 351/23

A.

tā kā 2009. gadā Lūgumrakstu komitejas darbību noteica pāreja no Parlamenta sestā sasaukuma uz septīto un būtiski mainījās Lūgumrakstu komitejas sastāvs, turklāt divas trešdaļas locekļu pirmoreiz iesaistījās komitejas darbā;

B.

tā kā 2009. gadā beidzās Eiropas Ombuda pilnvaras un Lūgumrakstu komiteja tika tieši iesaistīta amata kandidātu uzklausīšanā;

C.

tā kā 2009. gada 1. decembrī stājās spēkā Lisabonas līgums, radot vajadzīgos priekšnoteikumus, lai iedzīvotāji varētu ciešāk iesaistīties ES lēmumu pieņemšanā un centienos nostiprināt tās leģitimitāti un pārskatatbildību;

D.

tā kā Parlaments tieši pārstāv ES iedzīvotājus un Līgumā paredzētās tiesības iesniegt lūgumrakstus ir līdzeklis, kā iedzīvotājiem vērsties pie saviem pārstāvjiem, ja iedzīvotāji uzskata, ka ir aizskartas viņu tiesības;

E.

tā kā Eiropas tiesību aktu piemērošana tieši ietekmē iedzīvotājus un viņi vislabāk var novērtēt šo aktu efektivitāti un trūkumus un ziņot par pamanītajām nepilnībām, kas jānovērš, lai nodrošinātu atbilstību Savienības mērķiem;

F.

paturot prātā, ka Eiropas iedzīvotāji gan individuāli, gan kolektīvi vēršas pie Parlamenta gadījumos, kad pārkāptas Eiropas tiesības;

G.

tā kā Parlamentam ar Lūgumrakstu komitejas starpniecību ir pienākums izmeklēt šādus gadījumus un darīt visu iespējamo, lai šādus likuma pārkāpumus novērstu; tā kā nolūkā sniegt iedzīvotājiem pašus piemērotākos un drīzāk pieejamos aizsardzības līdzekļus Lūgumrakstu komiteja turpināja nostiprināt sadarbību ar Komisiju, citām Parlamenta komitejām, Eiropas iestādēm, aģentūrām, tīkliem un dalībvalstīm;

H.

tā kā 2009. gadā Parlamentā saņemto lūgumrakstu skaits bija nedaudz lielāks nekā 2008. gadā reģistrētais (t.i., attiecīgi 1924 un 1849 lūgumraksti) un ir konstatēta pieaugoša tendence lūgumrakstus iesniegt elektroniski (2009. gadā apmēram 65 % lūgumrakstu tika saņemti elektroniski, salīdzinot ar 60 % 2008. gadā);

I.

tā kā 2009. gadā saņemto par nepieņemamiem atzīto lūgumrakstu skaits liecina, ka jāveic papildu pasākumi, lai iedzīvotājus pilnīgāk informētu par Savienības kompetencēm un tās dažādo iestāžu uzdevumiem;

J.

tā kā daudzos gadījumos iedzīvotāji iesniedz Parlamentam lūgumrakstus par lēmumiem, kurus pieņēmušas dalībvalstu kompetentās administratīvās vai tiesu iestādes, un tā kā iedzīvotājiem ir vajadzīgas iespējas, ko viņi var izmantot, lai prasītu valsts iestādēm sniegt pārskatu par to līdzdalību gan Eiropas likumdošanā, gan normatīvo aktu izpildes procesā;

K.

tā kā saskaņā ar atzinumu, kas pausts Eiropas Ombuda 2009. gada decembra lēmumā, ar ko izbeidz izmeklēšanu sūdzības lietā Nr. 822/2009/BU pret Komisiju, iedzīvotāji jo īpaši jāinformē par to, ka dalībvalstu tiesvedība ir daļa no Eiropas tiesību aktu īstenošanas dalībvalstīs un ka Lūgumrakstu komiteja nevar izskatīt jautājumus, kas ir piekritīgi dalībvalstu tiesvedībai, kā arī nevar pārskatīt šādas tiesvedības iznākumu;

L.

tā kā tiesvedības augstās izmaksa, kas jo īpaši lielas ir atsevišķās dalībvalstīs, var būt šķērslis iedzīvotājiem un faktiski atturēt viņus no prasības celšanas kompetentajās valsts tiesās, ja viņi uzskata, ka valsts iestādes nav ievērojušas tiesības, ko viņiem nodrošina ES likumi;

M.

tā kā Parlamentam īpašu problēmu rada situācija, kad tam iesniegts lūgumraksts par valsts tiesu iestāžu iespējamo nolaidību, jo tās nav prasījušas Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu, ignorējot LESD 267. pantu, jo īpaši gadījumā, kad Komisija neizmanto savas 258. pantā paredzētās pilnvaras sākt tiesvedību pret attiecīgo dalībvalsti;

N.

tā kā, ņemot vērā lūgumrakstu izskatīšanas procesa darbības mehānismus un tādēļ, ka tiesības iesniegt lūgumrakstu ir garantētas visiem ES pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem saskaņā ar Līguma noteikumiem, lūgumrakstu izskatīšanas process atšķiras no citiem aizsardzības līdzekļiem, kas iedzīvotājiem pieejami ES mērogā, tādiem kā sūdzību iesniegšana Eiropas Ombudam vai Komisijai;

O.

tā kā iedzīvotāji ir tiesīgi no visām Eiropas iestādēm sagaidīt strauju un uz atrisinājumu orientētu lietas izskatīšanu un augsta līmeņa pārredzamību un skaidrību un tā kā Parlaments vairākkārt ir prasījis Komisijai izmantot prerogatīvas, kādas tai piešķirtas kā Līguma uzraudzītājai, lai vērstos pret lūgumrakstu iesniedzēju pamanītajiem Eiropas tiesību aktu pārkāpumiem, jo īpaši gadījumos, kad ES tiesību akti pārkāpti, tos transponējot dalībvalstī;

P.

tā kā daudzi lūgumraksti joprojām raisa bažas par iekšējā tirgus un vides jomas Eiropas tiesību aktu transponēšanu un īstenošanu, un paturot prātā iepriekšējos Lūgumrakstu komitejas aicinājumus Komisijai panākt, lai šajās jomās tiktu pastiprinātas un efektivizētākas piemērošanas pārbaudes;

Q.

tā kā, lai gan Komisija atbilstību ES tiesībām pilnībā var pārbaudīt tikai pēc tam, kad dalībvalsts iestādes ir pieņēmušas galīgo lēmumu, ir būtiski, jo īpaši saistībā ar vides jautājumiem un visiem gadījumiem, kuros sevišķa nozīme ir termiņam, jau sākumposmā pārbaudīt, vai vietējās, reģionālās un valsts iestādes ir pareizi piemērojušas visas attiecīgās procedūras prasības, ko nosaka ES tiesības, un vajadzības gadījumā veikt padziļinātus pētījumus par spēkā esošo tiesību aktu piemērošanu un ietekmi, lai iegūtu visu vajadzīgo informāciju;

R.

paturot prātā, cik svarīgi ir novērst turpmākos neatgriezeniskos bioloģiskās daudzveidības zudumus, jo īpaši Natura 2000 tīklā iekļautajās vietās, un dalībvalstu apņemšanos nodrošināt īpašas nozīmes rezervātu aizsardzību saskaņā ar Biotopu direktīvu (92/43/EEK) un Putnu direktīvu (79/409/EEK);

S.

tā kā lūgumraksti atspoguļo Eiropas tiesību aktu ietekmi uz ES iedzīvotāju ikdienas dzīvi, un atzīstot vajadzību veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai konsolidētu attīstību, kas panākta iedzīvotāju ES tiesību nostiprināšanā;

T.

tā kā iepriekšējos ziņojumos par darbību un atzinumā par Komisijas gada ziņojumu attiecībā uz Kopienas tiesību piemērošanas uzraudzību Lūgumrakstu komiteja prasīja regulāri saņemt informāciju par notikumu gaitu saistībā ar pienākumu neizpildes procedūrām, kuru priekšmets ir minēts arī lūgumrakstos;

U.

paturot prātā, ka dalībvalstis ir galvenās atbildīgās par Eiropas tiesību aktu pareizu transponēšanu un izpildi, uz atzīstot, ka daudzas dalībvalstis aizvien biežāk tika iesaistītas Lūgumrakstu komitejas 2009. gada darbā,

1.

atzinīgi vērtē vienmērīgo pāreju uz jauno sasaukumu un norāda, ka liela daļa no Lūgumrakstu komitejas darba pretēji tam, kā tas bija citās parlamentārajās komitejās, tika pārnesta uz jauno sasaukumu, jo daudzu līgumrakstu izskatīšana nebija pabeigta;

2.

atzinīgi vērtē Lisabonas līguma stāšanos spēkā un pauž pārliecību, ka Parlaments aktīvi piedalīsies jaunās pilsoņu iniciatīvas izstrādē, lai ar šo instrumentu varētu pilnībā sasniegt noteiktos mērķus un nodrošināt lielāku pārredzamību un pārskatatbildību ES lēmumu pieņemšanā, ļaujot iedzīvotājiem ieteikt ES tiesību uzlabojumus vai papildinājumus;

3.

atzinīgi vērtē 2009. gada beigās Komisijas publicēto Zaļo grāmatu par Eiropas pilsoņu iniciatīvu (1), ko uzskata par pirmo pasākumu, lai koncepciju iedzīvinātu praksē;

4.

norāda, ka Parlaments ir saņēmis kampaņveida lūgumrakstus ar vairāk nekā miljonu parakstu, un prasa, lai tiktu nodrošināts, ka iedzīvotājus pilnībā informē par šāda veida lūgumrakstu atšķirību no pilsoņu iniciatīvas;

5.

atsaucas uz rezolūciju par pilsoņu iniciatīvu (2), kurā viedokli pauda arī Lūgumrakstu komiteja; mudina Komisiju izstrādāt visaptverošus īstenošanas noteikumus, kuros skaidri norādīti izskatīšanā un lēmumu pieņemšanā iesaistīto iestāžu funkcijas un pienākumi;

6.

atzinīgi vērtē to, ka līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā Pamattiesību harta ir kļuvusi juridiski saistoša, un uzsver Hartas nozīmi, lai pamattiesības padarītu skaidrākas un redzamākas visiem iedzīvotājiem;

7.

uzskata, ka gan Savienībai, gan tās dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, lai Hartā iekļautās pamattiesības tiktu pilnībā ievērotas, un uzskata, ka Harta palīdzēs formulēt Savienības pilsonības jēdzienu;

8.

sagaida, ka tiks veikti visi procesuālie pasākumi, lai nodrošinātu, ka īsā laikā tiek izskaidroti institucionālie aspekti, kas izriet no ES pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, un atzīmē Lūgumrakstu komitejas nodomu saistībā ar šo jautājumu piedalīties Parlamenta darbā;

9.

atgādina par savu iepriekšējo prasību, lai attiecīgie Parlamenta un Komisijas dienesti pilnībā pārskatītu ES iedzīvotājiem pieejamās prasību procedūras, un uzsver to nozīmi, kāda ir sarunu turpināšanai par pārskatīto Eiropas Parlamenta un Komisijas pamatnolīgumu, lai pilnībā ņemtu vērā ES iedzīvotāju paplašinātās tiesības un jo īpaši Eiropas pilsoņu iniciatīvas;

10.

atzinīgi vērtē Komisijas veiktos pasākumus nolūkā saskaņot pašreizējos publiskā atbalsta pakalpojumus, lai iedzīvotājus informētu par viņu tiesībām ES un pārkāpumu gadījumos pieejamajiem pārsūdzības līdzekļiem, sagrupējot attiecīgās dažādās tīmekļa vietnes (tādas kā SOLVIT un ECC–Net) ES galvenās tīmekļa vietnes sadaļā Jūsu tiesības ES;

11.

norāda, ka Parlaments vairākkārt aicināja Komisiju izstrādāt sistēmu, ar ko skaidri norāda iedzīvotājiem pieejamos dažādos sūdzību iesniegšanas mehānismus, un uzskata, ka jāveic turpmāki pasākumi, kuru galīgais mērķis ir tīmekļa vietnes Jūsu tiesības ES padarīšana par ērti lietojamu, centralizētu tiešsaistes līdzekli; ar nepacietību gaida Komisijas 2008. gada Rīcības plāna (3) īstenošanas sākotnējos novērtējumus, kas jāsniedz 2010. gadā;

12.

atsaucas uz rezolūciju par Eiropas Ombuda darbību 2008. gadā un mudina atkārtoti ievēlēto ombudu turpināt darbu, lai uzlabotu Eiropas pārvaldības atklātumu un pārskatatbildību un nodrošinātu, ka lēmumi tiek pieņemti pēc iespējas atklātāk un iedzīvotājiem tuvākajā līmenī;

13.

atkārtoti apliecina apņemšanos atbalstīt Ombuda biroju tā centienos palielināt sabiedrības izpratni par iestādes darbu, kā arī apzināt Eiropas iestāžu administratīvās kļūdas un izskaust tās; uzskata, ka Ombuds ir vērtīgs informācijas avots, kas sekmē kopējos centienus uzlabot Eiropas pārvaldību;

14.

norāda, ka 2009. gadā saņemto lūgumrakstu — no kuriem gandrīz 40 % atzina par nepieņemamiem — temati joprojām galvenokārt attiecas uz vidi, pamattiesībām, tieslietām un iekšējo tirgu; attiecībā uz ģeogrāfisko pārklājumu lielākā daļa lūgumrakstu aptvēra visu Savienību (pēc tam skaitliskā ziņā lielākais lūgumrakstu skaits iesniegts par Vāciju, Spāniju, Itāliju un Rumāniju), kas liecina, ka iedzīvotāji aktīvi uzrauga Savienības darbu un sagaida no tās rīcību;

15.

atzīst lūgumrakstu iesniedzēju un EP Lūgumrakstu komitejas darbu par būtisku ieguldījumu Savienības vides aizsardzībā; atzinīgi vērtē Lūgumrakstu komitejas iniciatīvu, pasūtot pētījumu par Biotopu direktīvas piemērošanu saistībā ar gaidāmo Starptautisko Bioloģiskās daudzveidības gadu, un uzskata to par lietderīgu mehānismu, ar ko novērtēt līdzšinējo ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju un izstrādāt jaunu stratēģiju;

16.

konstatē, ka aizvien pieaug to lūgumrakstu skaits, kuros minētas problēmas, ar kādām iedzīvotāji saskaras, īstenojot brīvas pārvietošanās tiesības; šādi lūgumraksti attiecas uz pārmērīgo termiņu, kādā uzņēmējas dalībvalstis izsniedz uzturēšanās atļaujas ģimenes locekļiem no trešām valstīm, un uz grūtībām īstenot balsstiesības un saņemt kvalifikācijas atzīšanu;

17.

atkārtoti aicina Komisiju iesniegt praktiskus priekšlikumus, lai patērētāju aizsardzību pret negodīgu komercpraksi attiecinātu arī uz mazajiem uzņēmumiem, kā tas prasīts Parlamenta rezolūcijā par uzziņu sabiedrību maldinošo darbību (4), jo Lūgumrakstu komiteja joprojām saņem lūgumrakstus no cietušajiem uzziņu sabiedrību krāpniecības dēļ;

18.

atzīst vadošo lomu, kāda Komisijai ir Lūgumrakstu komitejas darbā, kura, novērtējot lūgumrakstus, nosakot Eiropas tiesību aktu pārkāpumus un izvēloties kompensācijas veidu, turpina paļauties uz Komisijas kompetenci, un atzinīgi novērtē Komisijas centienus, lai samazinātu kopējo termiņu, kādā izskata Lūgumrakstu komitejas pieprasījumus veikt izmeklēšanu, lai iedzīvotāju iesniegtās lietas varētu atrisināt pēc iespējas drīz;

19.

mudina Eiropas Komisiju agrīni iesaistīties lietā, ja lūgumrakstos ziņots par iespējamiem kaitējumiem īpašas nozīmes rezervātiem, atgādinot attiecīgajām valsts iestādēm par to saistībām nodrošināt to vietu integritāti, kuras saskaņā ar Direktīvu 92/43/EEK (Biotopu direktīvu) ir klasificētas kā Natura 2000 vietas, un aicina vajadzības gadījumā veikt preventīvus pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību Eiropas tiesību aktiem;

20.

atzinīgi vērtē jaunievēlētos komisārus un jo īpaši par iestāžu attiecībām un administrāciju atbildīgo komisāru un cer, ka Komisija pēc iespējas cieši un efektīvi sadarbosies ar Lūgumrakstu komiteju un uzskatīs to par vienu no nozīmīgākajiem kanāliem iedzīvotāju saziņā ar Eiropas iestādēm;

21.

pauž nožēlu, ka Komisija līdz šim nav ņēmusi vērā Lūgumrakstu komitejas vairākkārtējos aicinājumus oficiāli un regulāri atjaunināt informāciju par pārkāpumu izmeklēšanas procesu gaitu saistībā ar izskatāmajiem lūgumrakstiem; norāda, ka Komisijas prakse lēmumus par pārkāpumu izmeklēšanas procesiem publicēt reizi mēnesī (saskaņā ar Līguma 258. un 260. pantu) ir slavējama no pārredzamības viedokļa, taču tā nav attiecīgo pieprasījumu pienācīgs risinājums;

22.

uzskata, ka pārkāpumu izmeklēšanas procesu izsekošana, lasot Komisijas paziņojumus presei un meklējot to atbilstību konkrētiem lūgumrakstiem, nevajadzīgi tērētu Lūgumrakstu komitejas laiku un līdzekļus, jo īpaši saistībā ar horizontāliem tiesību pārkāpumiem, un prasa Komisijai informēt Lūgumrakstu komiteju par visiem attiecīgajiem pārkāpumu izmeklēšanas procesiem;

23.

atkārtoti pauž uzskatu, ka Komisijai ES iedzīvotājiem jānodrošina tāds pats pārredzamības līmenis, kāds pastāv, ja viņi iesniedz oficiālu sūdzību vai lūgumrakstu Parlamentam, un vēlreiz aicina Komisiju nodrošināt, ka lielāka vērība tiek pievērsta lūgumrakstu izskatīšanas procesiem un Komisijas funkcijai reaģēt uz Eiropas tiesību pārkāpumiem, par kuriem attiecīgi ierosina pārkāpumu izmeklēšanas procesus;

24.

atgādina, ka daudzos gadījumos lūgumraksti norāda uz problēmām saistībā ar Eiropas tiesību aktu transponēšanu un izpildi, un atzīst, ka pārkāpumu izmeklēšanas procesu sākšana, ņemot vērā šādu procesu vidējo ilgumu, ne vienmēr sniedz iedzīvotājiem tūlītēju problēmu atrisinājumu;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus izstrādāt alternatīvus līdzekļus, kā sekmēt labāku Eiropas tiesību aktu īstenošanu, un atsevišķu dalībvalstu labvēlīgo attieksmi, kuras veic vajadzīgos pasākumus, lai pārkāpumus novērstu agrīnajā īstenošanas posmā;

26.

atzinīgi vērtē dalībvalstu aizvien lielāko iesaistīšanos Lūgumrakstu komitejas darbā un šo valstu pārstāvju piedalīšanos sanāksmēs; uzskata, ka šāda sadarbība ir jānostiprina, jo valstu iestādes ir galvenās atbildīgās par Eiropas tiesību aktu izpildi pēc šo aktu transponēšanas attiecīgo valstu tiesību sistēmā;

27.

uzsver, ka ciešākai sadarbībai ar dalībvalstīm ir izšķiroša nozīme Lūgumrakstu komitejas darbā; uzskata, ka viens no veidiem, kā to panākt, varētu būt pastiprināta sadarbība ar valstu parlamentiem, jo īpaši Lisabonas līguma kontekstā;

28.

mudina dalībvalstis būt gatavām pārredzamāk un aktīvāk iesaistīties to lūgumrakstu izskatīšanā, kuri attiecas uz Eiropas tiesību aktu īstenošanu un izpildi;

29.

uzskata, ka, ņemot vērā Lisabonas līgumu, šā sasaukuma EP Lūgumrakstu komitejai jāveido ciešākas darba attiecības ar līdzīgām dalībvalstu nacionālo un reģionālo parlamentu komitejām, lai sekmētu savstarpēju izpratni par lūgumrakstiem, kas attiecas uz Eiropas lietām, un vispiemērotākajā līmenī pēc iespējas drīz reaģētu uz iedzīvotāju jautājumiem;

30.

vērš uzmanību uz secinājumiem Parlamenta rezolūcijā par Spānijā notiekošās ekstensīvās urbanizācijas ietekmi un prasa Spānijas varas iestādēm arī turpmāk sniegt novērtējumus par veiktajiem pasākumiem, kā tās darījušas līdz šim;

31.

norāda, ka aizvien pieaug to lūgumrakstu iesniedzēju skaits, kuri vēršas Parlamentā ar prasību jautājumos, kuri neietilpst ES kompetences jomā, tādos kā, piemēram, pensijas maksājumu aprēķināšana, valsts tiesu nolēmumu izpilde un valstu pārvaldes iestāžu pasivitāte; Lūgumrakstu komiteja ir darījusi visu iespējamo, lai šādas sūdzības pāradresētu kompetentajām valstu iestādēm;

32.

uzskata — lai gan ir jāveicina interneta plaša izmantošana, jo tādējādi tiek atvieglota saziņa ar iedzīvotājiem, jārod risinājums tam, lai Lūgumrakstu komiteju nenoslogotu sūdzības, kas nav uzskatāmas par lūgumrakstiem; uzskata, ka risinājumu varētu panākt, ja Parlamentā pārskatītu reģistrācijas procesu, un mudina atbildīgo personālu attiecīgās lietas pāradresēt Sarakstes ar pilsoņiem nodaļai, nevis iesniegt Lūgumrakstu komitejai;

33.

uzsver, ka jāturpina darbs, lai palielinātu lūgumrakstu pārvaldības pārredzamību: iekšēji — regulāri uzlabojot e–lūgumrakstu lietojumprogrammu, kas Lūgumrakstu komitejas locekļiem nodrošina tiešu piekļuvi lūgumrakstu datnēm, un ārēji — izveidojot ērti lietojamu, interaktīvu lūgumrakstu portālu, kas ļautu Parlamentam efektīvāk sazināties ar iedzīvotājiem un arī padarīt skaidrākas sabiedrībai Lūgumrakstu komitejas balsošanas procedūru un kompetences;

34.

mudina izveidot portālu, kas piedāvātu lūgumrakstu daudzposmu interaktīvu matricu, ar ko iedzīvotājus varētu informēt par to, ko iespējams panākt ar lūgumrakstu iesniegšanu Parlamentam, kā arī par Parlamenta pilnvarām, un kas varētu ietvert saites uz alternatīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem Eiropas un dalībvalstu mērogā; aicina sniegt pēc iespējas sīkāku aprakstu par dažādām Savienības atbildības jomām, lai likvidētu visas neskaidrības par ES un dalībvalstu kompetencēm;

35.

atzīst, ka šādas iniciatīvas īstenošana prasītu līdzekļus, taču mudina attiecīgos administratīvos dienestus sadarboties ar Lūgumrakstu komiteju, lai panāktu pieņemamākos risinājumus, jo šādam portālam ir izšķiroša nozīme ne tikai saziņas uzlabošanā starp Parlamentu un ES iedzīvotājiem, bet arī par nepieņemamiem atzīto lūgumrakstu skaita samazināšanā;

36.

uzsver — tiklīdz jautājums par resursiem ir atrisināts apmierinoši, nekavējoties ir jāuzlabo pašreizējā tīmekļa vietne;

37.

atzinīgi vērtē to, ka ir apstiprināts Parlamenta jaunais Reglaments un pārskatīti noteikumi par lūgumrakstu pārvaldību; mudina Sekretariātu un politisko grupu pārstāvjus sākt darbu, lai pārskatītu deputātiem paredzētos norādījumus par Lūgumrakstu komitejas noteikumiem un iekšējām procedūrām, jo šāds dokuments ne tikai palīdzēs deputātu darbā, bet arī turpmāk palielinās lūgumrakstu izskatīšanas pārredzamību;

38.

atkārtoti aicina attiecīgos administratīvos departamentus veikt vajadzīgos pasākumus, lai izveidotu elektronisku reģistru, kurā saskaņā ar 202. pantu iedzīvotāji varētu izteikt vai atsaukt atbalstu konkrētajam lūgumrakstam;

39.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu Padomei, Komisijai, Eiropas Ombudam, dalībvalstu valdībām, to lūgumrakstu komitejām, ombudiem vai līdzīgām kompetentām iestādēm.

2.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 351/29

A.

tā kā ekonomikas krīze ir izraisījusi ievērojamu bezdarba pieaugumu ES dalībvalstīs; tā kā šī tendence ir nesamērīgi skārusi jauniešus; tā kā jauniešu bezdarba līmenis pieaug daudz straujāk, salīdzinot ar vidējo bezdarba līmeni; tā kā 2009. gada decembrī vairāk nekā 5,5 miljoni ES jauniešu vecumā līdz 25 gadiem bija bezdarbnieki, kas pielīdzināms 21,4 % jaunatnes, radot paradoksu, ka, lai gan jaunieši sabiedrības novecošanās dēļ veido sociālās nodrošināšanas sistēmas pamatu, vienlaikus viņi paliek atstatu no tautsaimniecības;

B.

tā kā jauniešiem ir niecīgas iespējas atrast pastāvīgu darbu; tā kā jaunieši darba tirgū lielākoties iekļūst, piekrītot veikt netipiskus, ļoti elastīgus, nedrošus un nestabilus darba veidus (margināls nepilnas slodzes darbs, pagaidu darbs vai darbs uz noteiktu laiku utt.), un iespējamība, ka tādā veidā var iegūt pastāvīgu darbu, ir zema;

C.

tā kā šķiet, ka darba devēji stažēšanos un praksi aizvien biežāk izmanto, lai aizstātu pastāvīgu darbu, tādējādi izmantojot šķēršļus iekļūšanai darba tirgū, ar ko saskaras jaunieši; tā kā dalībvalstīm ir jāizskata un efektīvi jāizskauž šādi jauniešu izmantošanas veidi;

D.

tā kā četri no desmit pasākumiem, kas tika pieņemti 2009. gadā Prāgas augstākā līmeņa sanāksmē par nodarbinātības jautājumiem, attiecas uz izglītību, arodapmācību, mūžizglītību, mācekļa praksēm, mobilitātes veicināšanu un labāku darba tirgus tendenču prognozēšanu un prasmju pielāgošanu šīm tendencēm;

E.

tā kā jauniešu bezdarbs un nepietiekama nodarbinātība sabiedrībai rada lielas sociālās un ekonomiskās izmaksas, kā rezultātā mazinās ekonomikas izaugsmes iespējas, vājinās nodokļu bāze, kas apgrūtina ieguldījumus infrastruktūrā un sabiedrisko pakalpojumu jomā, palielinās labklājības izmaksas, nepietiekami efektīvi tiek izmantoti izglītības un apmācības resursi, kā arī rodas ilgtermiņa bezdarba un sociālās atstumtības risks;

F.

tā kā nākamajām paaudzēm būs jāsamazina pašreizējās paaudzes radītie milzīgie valsts parādi;

G.

tā kā ekonomiskajās un demogrāfiskajās prognozēs norādīts, ka nākamās desmitgades laikā ES radīsies 80 miljoni darba vietu un vairumā no tām būs nepieciešami augstas kvalifikācijas darbinieki; tā kā nodarbinātības rādītājs augsti kvalificētu darbinieku vidū ES kopumā ir aptuveni 85 %, vidējas kvalifikācijas darbinieku vidū — 70 %, un zemas kvalifikācijas darbinieku vidū — 50 %;

H.

tā kā ekonomikas izaugsme ir ļoti svarīga darba vietu radīšanai, jo lielāka ekonomikas izaugsme nodrošina jaunas nodarbinātības iespējas; tā kā vairāk nekā 50 % jauno darba vietu Eiropā rada MVU;

I.

tā kā pāreja no izglītības uz darbu un darba vietu maiņa jauniešiem visā ES ir strukturāla problēma; tā kā mācekļa praksēm lielākoties ir pozitīva ietekme uz jauniešu piekļuvi nodarbinātībai, jo īpaši, ja tās tiešā veidā nodrošina uzņēmumam vajadzīgo darba prasmju un kompetenču iegūšanu;

J.

tā kā ievērojami jāuzlabo izglītības programmas un vienlaikus jāmudina īstenot universitāšu un uzņēmēju partnerību, efektīvas mācekļa prakses sistēmas, karjeras attīstības aizdevumus un darba devēju ieguldījumus apmācībā;

K.

tā kā, ienākot darba tirgū, kā arī darba vietu skaita samazināšanas gadījumā jaunieši bieži vien saskaras ar diskrimināciju vecuma dēļ; tā kā jaunietes lielākā mērā nekā jaunieši ir pakļautas bezdarba un nabadzības vai gadījuma rakstura un nedeklarēta darba riskam; tā kā, no otras puses, jaunus vīriešus pašreizējās ekonomikas krīzes laikā bezdarbs skāris visvairāk; tā kā jaunieši ar invaliditāti, integrējoties darba tirgū, saskaras pat ar vēl lielākiem šķēršļiem;

L.

tā kā pienācīgas kvalitātes nodarbinātība jauniešiem ļauj izkļūt no sociālas atkarības un kļūt pašpietiekamiem, ļauj tiem izvairīties no nabadzības un gan ekonomiskā, gan sociālā ziņā aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē; tā kā atsevišķu dalībvalstu tiesību akti paredz vecuma diskrimināciju, ierobežojot jauniešu tiesības tikai vecuma dēļ, piemēram, Apvienotajā Karalistē jauniešiem ir noteikti zemāki minimālās algas līmeņi, Francijā ir ierobežota piekļuve Revenu de solidarité aktīviem un Dānijā jauniešiem ir samazināti bezdarbnieku pabalsti, un visi šie ierobežojumi, lai arī tie paredzēti, lai jaunieši iekļūtu darba tirgū, tomēr ir nepieņemami un var mazināt produktivitāti, liedzot jauniešiem sākt ekonomiski neatkarīgu dzīvi, jo īpaši krīzes laikā, kad ir augsts jauniešu bezdarba līmenis;

M.

tā kā nav panākta pilnīga atbilstība Lisabonas stratēģijas kritērijiem attiecībā uz arodizglītības modernizēšanu;

N.

tā kā ES darba tirgu vispārējā stratēģija ir elastdrošība, kuras mērķis ir ieviest elastīgus un uzticamus līgumus, mūžizglītību, aktīvu darba tirgus politiku un sociālo drošību; tā kā diemžēl šī stratēģija daudzās valstīs tikusi interpretēta šauri kā “elastīgums”, neņemot vērā holistisku pieeju, kā arī nodarbinātības drošības un sociālās nodrošināšanas aspektu;

O.

tā kā demogrāfisko pārmaiņu dēļ no 2020. gada Eiropas Ekonomikas zonu ievērojami apgrūtinās liels speciālistu trūkums un šo tendenci var novērst tikai pienācīga izglītība, apmācība un pārkvalificēšana;

P.

tā kā maziem un vidējiem uzņēmumiem ir sava ietekme Eiropas ekonomikā, ņemot vērā gan to skaitu, gan stratēģisko nozīmi bezdarba izskaušanā,

1.

mudina Komisiju un dalībvalstis īstenot uz tiesībām balstītu pieeju jautājumiem, kas saistīti ar jaunatni un nodarbinātību; nedrīkst apdraudēt jauniešu pienācīgas nodarbinātības kvalitatīvo aspektu, un darba pamatstandartiem, kā arī citiem ar darba kvalitāti saistītiem standartiem, tādiem kā darba laiks, minimālā alga, sociālā drošība, arodveselība un darba drošība, jābūt galvenajiem īstenoto centienu aspektiem;

2.

aicina Padomi un Komisiju izstrādāt ES nodarbinātības stratēģiju, kurā apvienoti finanšu instrumenti un nodarbinātības politika, lai novērstu “izaugsmi, pastāvot bezdarbam”, un šādā stratēģijā jāietver vērienīgi uzdevumi attiecībā uz jauniešu nodarbinātību; pārliecinoši mudina nodarbinātības stratēģijā īpašu uzmanību pievērst videi draudzīgu un sociālās ekonomikas darba vietu izveidei, vienlaikus nodrošinot Parlamenta iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā;

3.

uzsver, cik liela nozīme ir tam, lai dalībvalstis radītu videi draudzīgas darba vietas, piemēram, nodrošinot apmācības vides tehnoloģijās;

4.

aicina dalībvalstis izveidot efektīvus stimulus, tādus kā nodarbinātības subsīdijas vai apdrošināšanas iemaksas jauniešiem, kas garantēs pienācīgus dzīves un darba apstākļus; lai mudinātu publiskā un privātā sektora darba devējus pieņemt darbā jauniešus, aicina ieguldīt gan jauniešiem paredzētu darba vietu radīšanā, gan pastāvīgā apmācībā un jauniešu prasmju uzlabošanā darba laikā, kā arī atbalstīt jauniešu uzņēmējdarbību; norāda uz mazo uzņēmumu būtisko ietekmi un nozīmi, ņemot vērā to īpašo pieredzi un tradicionālo zinātību; mudina nodrošināt jauniešu piekļuvi nesen izveidotajam Eiropas mikrofinansēšanas instrumentam;

5.

uzsver, cik nozīmīga ir uzņēmējdarbības izglītība, jo tā ir neatņemama daļa no procesa, kurā tiek iegūtas jauna veida nodarbinātībai vajadzīgās prasmes;

6.

aicina dalībvalstis izstrādāt vērienīgu politiku jauniešu apmācības jomā;

7.

aicina Komisiju veicināt un atbalstīt — ņemot vērā izdevīgās valsts partnerības starp skolām, universitātēm, uzņēmumiem un sociālajiem partneriem, — izmēģinājuma projektus jaunajās stratēģiskās attīstības nozarēs, kas nodrošina atbilstošu zinātnisko, tehnoloģisko un uz nodarbinātību orientēto apmācību jauniešiem un jo īpaši jaunietēm, lai veicinātu inovāciju un konkurenci uzņēmumos, šajā nolūkā izmantojot mācību stipendijas, augstākās izglītības līmeņa mācekļa prakses un standarta darba līgumus;

8.

aicina universitātes agrīnā posmā sazināties ar darba devējiem un dot studentiem iespēju apgūt darba tirgum nepieciešamās prasmes;

9.

aicina dalībvalstis ierosināt plašus pasākumus ar mērķi veicināt ekonomikas attīstību, piemēram, nodokļu samazināšanu un administratīvo šķēršļu samazināšanu MVU, lai nodrošinātu izaugsmi un radītu jaunas darba vietas, jo īpaši jauniešiem;

10.

cer, ka jaunieši sekmīgi izmantos mikrokredītus; uzskata, ka jaunu uzņēmumu dibinātājiem ir jāsaņem atbilstīgas un profesionālas konsultācijas;

11.

aicina dalībvalstis izveidot integrējošu un mērķtiecīgu darba tirgus politiku, kas nodrošinātu jauniešu pienācīgu integrāciju un pilnvērtīgu nodarbinātību, piemēram, izveidojot ideju apmaiņas tīklus, prakses plānus, kuros iekļauts finansiālais atbalsts, lai stažieris varētu pārvietoties un dzīvot tuvu stažēšanās vietai, starptautiskus profesionālās orientācijas centrus un jauniešiem paredzētus individuālo konsultāciju centrus, iekļaujot konkrētus jautājumus, tādus kā ar praksi saistītā kolektīvā organizācija un tiesisko aspektu zināšanas;

12.

atzīst, ka jaunieši saskaras ar grūtībām, lai piekļūtu finansējumam nolūkā izveidot un attīstīt savu uzņēmumu; aicina dalībvalstis un Komisiju pieņemt pasākumus, lai atvieglotu jauniešu piekļuvi finansējumam, un sadarbībā ar uzņēmējdarbības aprindām izveidot jauniešiem paredzētas darbaudzināšanas programmas par uzņēmumu dibināšanu un attīstību;

13.

aicina dalībvalstis veicināt to personu prasmju uzlabošanu, kuras priekšlaicīgi pametušas mācības, un sagatavot viņas darba tirgum, īstenojot inovatīvus projektus;

14.

aicina dalībvalstis, pārveidojot izglītības sistēmas, agrīnā posmā ieplānot sadarbību starp skolām un darba devējiem; uzskata, ka izglītības plānošanā ir jāiekļauj vietējās un apgabala iestādes, jo tās sadarbojas ar darba devējiem un pārzina to vajadzības;

15.

aicina Komisiju paplašināt Eiropas Sociālā fonda finansiālās iespējas un nodrošināt labāku tā izmantošanu, vismaz 10 % no šā fonda paredzot jauniešiem domātiem projektiem, kā arī atvieglot piekļuvi fondam; mudina Komisiju un dalībvalstis neapdraudēt mazu un inovatīvu projektu īstenošanu, nosakot pārmērīgu kontroli, kā arī aicina izvērtēt tādu programmu kā “Jaunatne darbībā” efektivitāti un pievienoto vērtību attiecībā uz jauniešu darba iespējām; mudina dalībvalstis uzlabot jauniešiem paredzētos pasākumus;

16.

mudina dalībvalstis par prioritāru noteikt uzņēmējdarbības un izglītības darbinieku sadarbību, jo tas ir pareizais instruments, ar ko izskaust strukturālo bezdarbu;

17.

aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai samazinātu priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu nolūkā sasniegt stratēģijas “ES 2020” mērķi, proti, līdz 2012. gadam panākt, ka mācības priekšlaicīgi pametušo skaits nepārsniedz 10 %; aicina dalībvalstis izmantot plaša spektra pasākumus, lai cīnītos pret priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu, piemēram, samazinot skolēnu skaitu katrā klasē, sniedzot atbalstu skolēniem, kuri nevar atļauties pabeigt obligāto izglītību, palielinot uzsvaru uz mācību programmas praktiskajiem aspektiem, izveidojot darbaudzinātāja amata vietu visās skolās un nekavējoties apsekojot jauniešus, kuri priekšlaicīgi pametuši mācības; norāda, ka Somijā ir izdevies samazināt to jauniešu skaitu, kuri priekšlaicīgi pametuši mācības, un tas panākts, kopīgi ar jauniešiem izskatot jauna ceļa meklēšanas iespējas; aicina Komisiju koordinēt projektu par paraugpraksēm;

18.

aicina dalībvalstis uzlabot saikni starp izglītības sistēmu un darba tirgu un paredzēt līdzekļus prasmju un spēju pieprasījuma noteikšanai;

19.

aicina nodrošināt, ka visi bērni jau agrīnā posmā saņem viņiem nepieciešamo atbalstu, un jo īpaši aicina nodrošināt mērķtiecīgu atbalstu bērniem ar runas problēmām vai citiem trūkumiem, lai viņiem būtu pieejamas pēc iespējas labākas izglītības un darba izredzes;

20.

aicina nodrošināt lielāku skaitu un labākas kvalitātes mācekļa prakses; atsaucas uz pozitīvo pieredzi arodizglītībā un apmācībā, izmantojot duālo sistēmu tādās valstīs kā Vācija, Austrija un Dānija, kur minēto sistēmu uzskata par svarīgu posmu jauniešu pārejā no izglītības uz darbu; aicina dalībvalstis atbalstīt mācekļa prakses sistēmas un mudināt uzņēmumus nodrošināt apmācības iespējas jauniešiem arī krīzes laikā; uzsver, cik svarīga ir piemērota apmācība, lai nodrošinātu augsti kvalificētu darbaspēku, kas uzņēmumiem būs vajadzīgs nākotnē; uzsver, ka stažēšanās nedrīkst aizstāt pastāvīgu darbu;

21.

aicina nodrošināt labākas un drošākas prakses; aicina Komisiju un Padomi, ņemot vērā paziņojumā COM(2007)0498 pausto apņemšanos ierosināt iniciatīvu par Eiropas stažēšanās kvalitātes hartu, izstrādāt Eiropas stažēšanās kvalitātes hartu, nosakot obligātus stažēšanās standartus, lai nodrošinātu tās izglītojošo vērtību un novērstu ļaunprātīgu darbaspēka izmantošanu, paturot prātā, ka stažēšanās ir izglītības daļa un neaizstāj pastāvīgu darbu; šajos obligātajos standartos ir jāietver iegūstamā darba vai kvalifikācijas apraksts, prakses termiņš, minimālā alga, pamatojoties uz dzīves izmaksu standartu prakses vietā un atbilstīgi valsts noteikumiem, apdrošināšana darba jomā, sociālās nodrošināšanas pabalsti saskaņā ar vietējiem standartiem un skaidra saistība ar attiecīgo izglītības programmu;

22.

aicina Komisiju sniegt statistikas datus par praksēm katrā dalībvalstī, iekļaujot tajos šādu informāciju:

un sagatavot salīdzinošu pētījumu par dažādajām prakses sistēmām, kas pastāv ES dalībvalstīs;

23.

aicina visas dalībvalstis uzraudzīt atbilstību;

24.

aicina dalībvalstis izveidot Eiropas sistēmu mācekļa prakses un stažēšanās laikā gūto zināšanu un prasmju sertificēšanai un atzīšanai, kas palīdzēs palielināt jauniešu darbaspēka mobilitāti;

25.

aicina aizsargāt jauniešus no tādiem darba devējiem — gan valsts, gan privātajā sektorā — kuri, izmantojot darba pieredzi, mācekļa prakses un stažēšanās sistēmas, spēj apmierināt savas galvenās un pamata vajadzības par niecīgu samaksu vai bez maksas, izmantojot jauniešu gatavību mācīties bez jebkādām nākotnes izredzēm kļūt par pilntiesīgu darbaspēka daļu;

26.

uzsver, cik svarīgi ir veicināt jauniešu darba un apmācību mobilitāti dalībvalstīs un cik būtiski ir uzlabot kvalifikāciju, prasmju un diplomu atzīšanu un pārredzamību Eiropas Savienībā; aicina divkāršot centienus saistībā ar Eiropas kvalifikāciju sistēmu izstrādi mūžizglītības jomā un Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūru profesionālajai izglītībai un apmācībām un nostiprināt Leonardo da Vinci programmu;

27.

aicina dalībvalstis paātrināt valstu kvalifikāciju sistēmu un Eiropas kvalifikāciju sistēmu saskaņošanu, lai arī turpmāk palielinātu jaunu cilvēku mobilitāti izglītības un nodarbinātības jomās;

28.

uzsver privātā sektora izglītības sniedzēju nozīmi, jo privātais sektors parasti ir inovatīvāks kursu izveidē un daudz elastīgāks to pasniegšanā;

29.

mudina dalībvalstis stažēšanās, darba pieredzes vai mācekļa prakses sistēmās nodrošināt jauniešiem visas darba un sociālās drošības tiesības, vajadzības gadījumā subsidējot daļu no viņu iemaksām;

30.

aicina Komisiju un dalībvalstis sociālās drošības sistēmās iekļaut mācekļa prakses, stažēšanās un darba pieredzes sistēmas;

31.

aicina dalībvalstis stiprināt savas izglītības ievirzes sistēmas no pamatskolas līdz vidusskolas posmam, lai palīdzētu jauniešiem un viņu ģimenēm izvēlēties izglītības un apmācību virzienus, kas reāli atbilst faktiskajām spējām, dotībām un vēlmēm, tādējādi samazinot mācību pārtraukšanas un neizdošanās risku;

32.

atzīst, ka krīzes laikā jaunieši vēlas iegūt izglītību un viņi ir jāmudina to darīt; aicina visas dalībvalstis nodrošināt visu sabiedrības locekļu vienlīdzīgu piekļuvi izglītībai, garantējot obligātās tiesības uz labi finansētu bezmaksas izglītību no bērnudārza līdz augstskolai un sniedzot finansiālu atbalstu jaunajiem studentiem; aicina dalībvalstis arī turpmāk ieguldīt izglītībā un apmācībā, pat pastāvot fiskālajiem un sociālajiem ierobežojumiem, lai pēc iespējas drīz ieviestu Eiropas kvalifikāciju sistēmu un vajadzības gadījumā izveidotu valsts prasmju sistēmas;

33.

atgādina, ka Kopenhāgenas procesa mērķis ir mudināt personas izmantot plašās pieejamās arodizglītības iespējas (piemēram, skolās, augstākās izglītības iestādēs, darba vietās vai privātstundās);

34.

aicina Komisiju paplašināt ES programmas, kas atbalsta izglītību un prasmju uzlabošanu, tādas kā Mūžizglītības programma, Eiropas Sociālais fonds, Marie Curie un Erasmus Mundus rīcības programmas un Zinātnes izglītības iniciatīva;

35.

aicina dalībvalstis izveidot nacionālās darba grupas jauniešu jautājumos, lai nodrošinātu lielāku saskaņotību starp izglītības sistēmu un darba tirgu, kā arī veicinātu stingrāku un kopīgu atbildību starp valdību, darba devējiem un privātpersonām nolūkā ieguldīt prasmju palielināšanā; aicina dalībvalstis visās skolās nodrošināt padomdevējas struktūrvienības, lai palīdzētu atvieglot pāreju no izglītības uz darba tirgu un veicinātu sadarbību starp valsts un privātajiem tirgus dalībniekiem;

36.

uzskata, ka ļoti svarīgi ir izglītības un apmācības sistēmu pielāgot strauji mainīgajam darba tirgum un jaunu profesiju pieprasījumam;

37.

uzskata, ka valodu apguve būtiski atvieglotu jauniešu piekļuvi darba tirgum, vicinātu mobilitāti un piedāvātu vienlīdzīgas iespējas;

38.

aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt jauniešiem informāciju par pieprasījumu darba tirgū, nodrošinot, ka tiek ieviesti piemēroti pārraudzības mehānismi, lai uzraudzītu izmaiņas profesiju pieprasījumā; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt uz dzīves cikla balstītu politiku un stratēģijas, kurās ir labāk integrēta izglītība un nodarbinātība, kuru galvenais uzdevums ir droša pāreja un kurās ietverta darbaspēka profesionālo prasmju pastāvīga uzlabošana, nodrošinot darba tirgū nepieciešamās pamatprasmes;

39.

aicina Komisiju pastiprināt darbu profesionālās kvalifikācijas atzīšanas jomā, iekļaujot neformālo izglītību un darba pieredzi, lai atbalstītu jauniešu mobilitāti;

40.

aicina dalībvalstis veicināt neformālas un informālas izglītības ceļā gūto sasniegumu atzīšanu, lai jaunieši varētu pienācīgi apliecināt iegūto izglītību un prasmes, darba tirgū meklējot darbu;

41.

aicina sniegt lielāku atbalstu arodapmācībai un celt tās prestižu;

42.

mudina Komisiju sadarbībā ar sociālajiem partneriem pārskatīt elastdrošības stratēģiju, lai darba kārtībā par prioritāru noteiktu pārejas drošību, vienlaikus nodrošinot jauniešiem mobilitātes un atvieglotas piekļuves iespējas; uzsver, ka elastība bez sociālās drošības nav ilgtspējīgs risinājums, lai izskaustu problēmas, ar kurām jaunieši sastopas darba tirgū, un ka gluži pretēji tas ir veids, kā izvairīties no jauniešu darba un sociālās drošības tiesību ievērošanas;

43.

aicina dalībvalstis jaunatnes nodarbinātības stratēģiju nacionālajos plānos ietvert visus četrus elastdrošības komponentus, proti:

44.

aicina dalībvalstis un sociālos partnerus nodrošināt kvalitatīvu darbu, lai novērstu jauniešu iesaistīšanos nestabilās darba attiecībās; aicina dalībvalstis un sociālos partnerus, pamatojoties uz spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem un sadarbībā ar Komisiju, noteikt un ieviest labākus standartus to jauniešu aizsardzībai, kuri veic nedrošus vai zemas kvalitātes darbus;

45.

aicina Komisiju izvērtēt jauniešu bezdarba un paaudžu taisnīguma ietekmi ilgtermiņā;

46.

uzsver nepieciešamību īstenot stingru un strukturētu sociālo dialogu visās darbavietās, lai pasargātu gados jaunus darba ņēmējus no ekspluatācijas un nestabilitātes, kas bieži vien raksturīga pagaidu darbam; uzsver, ka sociālajiem partneriem ir jārisina gados jaunu darba ņēmēju problēmas un īpašās vajadzības;

47.

aicina Komisiju un dalībvalstis darīt vairāk, lai nodrošinātu, ka Nodarbinātības vienlīdzības direktīva, ar ko nodarbinātībā nepieļauj diskrimināciju vecuma dēļ, tiek pareizi transponēta un efektīvi īstenota; uzskata, ka jāveic daudz vairāk, lai nodrošinātu, ka gan darba ņēmēji, gan darba devēji apzinās savas tiesības un pienākumus saskaņā ar minēto tiesību aktu;

48.

aicina dalībvalstis un sociālos partnerus īstenot stratēģijas, informējot un izglītojot jauniešus par viņu darba tiesībām un dažādiem alternatīviem ceļiem, kā integrēties darba tirgū;

49.

aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt darba tirgus un izglītības tuvināšanos, lai varētu izveidot tādus apmācību virzienus kā duālo apmācību, kas aptver teoriju un praktisko pieredzi, sniedzot jauniešiem nepieciešamās pamatprasmes un speciālās zināšanas; aicina Komisiju un dalībvalstis arī sniegt ieguldījumu izglītojošajās kampaņās par arodizglītību un tehniskajām un uzņēmējdarbības studijām, lai šos profesionālās virzības ceļus turpmāk uzskatītu, nevis par zemas kvalifikācijas izvēli, bet gan par iespēju aizpildīt robus tehnisko profesiju tirgū, kurā pieprasījums izteikti palielinās, un atdzīvināt Eiropas ekonomiku;

50.

aicina dalībvalstis un sociālos partnerus veikt intensīvāku plānošanu un programmu īstenošanu, lai palielinātu jauniešu piekļuvi darba tirgum, īstenojot aktīvu nodarbinātības politiku, jo īpaši reģionos un sektoros, kuros ir augsts bezdarba līmenis;

51.

mudina dalībvalstis mazināt jauniešu bezdarba ietekmi uz šīs paaudzes pensiju tiesībām un, ņemot vērā izglītībai veltīto laiku, stimulēt jauniešus turpināt ilgo izglītošanās periodu;

52.

aicina sociālos partnerus pastiprināt centienus, lai informētu jauniešus par viņu tiesībām piedalīties sociālajā dialogā, un aicina atbalstīt šīs lielās ekonomiski aktīvās iedzīvotāju daļas līdzdalību pārstāvības organizāciju struktūrvienībās;

53.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai valsts tiesību akti par jaunatni un jo īpaši tiesību akti, kuru pamatā ir Nodarbinātības vienlīdzības direktīva (2000/78/ΕK), netiktu izmantoti, lai diskriminētu jauniešu piekļuvi sociālajiem pabalstiem; uzskata, ka jāveic daudz vairāk, lai nodrošinātu, ka gan darba ņēmēji, gan darba devēji apzinās savas tiesības un pienākumus saskaņā ar minēto tiesību aktu;

54.

aicina dalībvalstis paredzēt iniciatīvas, lai gados jaunie imigranti varētu iemācīties uzņēmējvalsts valodu, lai viņu izcelsmes valstī iegūtās kvalifikācijas tiktu atzītas un lai viņiem būtu piekļuve pamatprasmju apguvei, tādējādi sekmējot viņu sociālo integrāciju un līdzdalību darba tirgū;

55.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt jaunajiem vecākiem izmaksu ziņā pieejamas un labākas bērnu aprūpes iespējas — tādas kā dienas skolas —, tādējādi veicinot jauno vecāku un jo īpašu jauno māšu līdzdalību darba tirgū;

56.

aicina, lai dalībvalstu palīdzība jaunajiem vecākiem, kas tiek sniegta vai nu bērnu aprūpes, vai mazbērnu novietņu veidā, būtu pietiekama, lai neatturētu viņus no līdzdalības darba tirgū;

57.

aicina dalībvalstis ieviest īstermiņa pasākumus, kuros galvenā uzmanība pievērsta bez darba palikušiem jauniem vīriešiem krīzes skartajās nozarēs, vienlaikus neaizmirstot par ilgtermiņa problēmām, ar kādām saskaras jaunas sievietes, mēģinot iekļūt darba tirgū;

58.

aicina dalībvalstis ieviest konstruktīvus rīcības pasākumus, kas paredzēti jauniešiem tajās darba tirgus jomās, kurās viņu īpatsvars ir nepietiekams, lai pārvarētu iepriekš īstenotās vecuma diskriminācijas sekas un panāktu īsteni dažādu darbaspēka sastāvu, vajadzības gadījumā nodrošinot atbilstīgas iespējas jauniešiem ar invaliditāti; norāda uz veiksmīgu pieredzi saistībā ar konstruktīviem rīcības pasākumiem diskriminācijas apkarošanā;

59.

uzsver, ka ir jāizstrādā īpašas programmas cilvēkiem ar invaliditāti, lai uzlabotu viņu iespējas iekļūt darba tirgū;

60.

uzsver, ka ir svarīgi veicināt to studentu prakses iespējas un mobilitāti, kuri apmeklē mākslas skolas vai apmācības tādās jomās kā kino, mūzika, deja un teātra vai cirka māksla;

61.

uzskata, ka vairāk jāatbalsta brīvprātīgā darba programmas dažādās jomās, tostarp sociālajā, kultūras un sporta jomā;

62.

aicina dažādās ražošanas nozarēs izveidot uzņēmumu un organizāciju paaudžu partnerības un tādējādi veikt aktīvu speciālo zināšanu apmaiņu un produktīvi apvienot dažādu paaudžu pieredzi;

63.

atzīst, ka jauniešiem ir svarīga finansiālā neatkarība, un aicina dalībvalstis nodrošināt, lai visiem jauniešiem individuāli tiktu nodrošinātas tiesības uz pienācīgu ienākumu līmeni, kas viņiem sniegtu iespēju dzīvot ekonomiski neatkarīgu dzīvi;

64.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka jaunieši — ja viņi to vēlas, — var saņemt efektīvu palīdzību, lai izvēlētos profesiju, uzzinātu par savām tiesībām un pārvaldītu savus garantētos ienākumus;

65.

iesaka Padomei un Komisijai ierosināt priekšlikumu par Eiropas Jaunatnes garantiju, kas Eiropas Savienībā katram jaunietim ne vēlāk kā četrus mēnešus pēc darba zaudēšanas nodrošinātu tiesības saņemt darba, prakses, papildu apmācību vai daļlaika darba un mācību piedāvājumu;

66.

atzinīgi vērtē darbu pie ES stratēģijas 2020. gadam, tomēr pauž nožēlu, ka nav notikusi publiska un pārredzama Lisabonas stratēģijas un jo īpaši Eiropas Jaunatnes pakta novērtēšana, ietverot kritērijus attiecībā uz jaunatni, kā arī izsaka nožēlu, ka ES stratēģijas 2020. gadam izstrādes laikā netika veiktas pietiekamas konsultācijas ar sociālajiem partneriem, pilsonisko sabiedrību un jaunatnes organizācijām;

67.

aicina dalībvalstis ieviest un izvērtēt jaunus saistošus kritērijus attiecībā uz jaunatni; aicina Komisiju katru gadu izvērtēt spēkā esošos kritērijus attiecībā uz jaunatni, kā arī Jaunatnes garantiju, lai sniegtu informāciju par rezultātiem un panākto attīstību, pamatojoties uz labāk dezagregētiem un klasificētiem statistikas datiem, jo īpaši pēc dzimuma un vecuma grupām;

68.

aicina Padomi un Komisiju vienoties par jauniem, uzlabotiem pārvaldības un informācijas instrumentiem, kurus varētu izmantot saistībā ar jauniešu nodarbinātību, un nodrošināt šo instrumentu ieviešanu;

69.

iesaka izveidot pastāvīgu ES jaunatnes darba grupu, ietverot jaunatnes organizācijas, dalībvalstis, Komisiju, Parlamentu un sociālos partnerus, lai pārraudzītu norises jauniešu nodarbinātības jomā, veicinātu starpnozaru politiku, apmainītos ar paraugpraksi un ierosinātu jaunus politikas priekšlikumus;

70.

uzsver, ka ir svarīgi jauniešus iesaistīt izglītības un apmācības politikas izstrādē, lai labāk ņemtu vērā viņu vajadzības; šajā ziņā iesaka Komisijai par jauniešu prioritātēm apspriesties ar valstu jauniešu padomju pārstāvjiem;

71.

aicina dalībvalstis izvērtēt politikas ietekmi uz jauniešiem, lai jauniešus ietvertu visos procesos un izveidotu jauniešu padomes nolūkā pārraudzīt ar jaunatni saistītās politikas jomas;

72.

aicina Eiropas iestādes rādīt labu piemēru, no savām tīmekļa vietnēm izņemot reklāmu par neapmaksātām stažēšanās iespējām, un maksāt:

73.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

2.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 351/39

A.

tā kā nestandarta nodarbinātība kopš 1990. gada ir būtiski palielinājusies un pašreizējās ekonomiskās krīzes dēļ zaudētās darba vietas bija galvenokārt darba vietas netipiskajā nozarē; tā kā jaunus līgumu veidus ar vienu vai vairākām turpmāk uzskaitītajām pazīmēm uzskata par “netipiskiem” darba līgumiem, proti, nepilnas slodzes darbs, gadījuma darbs, pagaidu darbs, darbs uz noteiktu laiku, mājdarbs, tāldarbs un nepilnas slodzes darbs, strādājot nedēļā 20 stundas vai mazāk;

B.

tā kā vairākkārt ir ticis uzsvērts, ka ir vajadzīga elastīga nodarbinātība;

C.

tā kā globalizācija un straujā tehnoloģiju attīstība izraisa tālejošu ekonomikas pārstrukturizāciju, radot darba attiecību un strādājošo darba pienākumu satura izmaiņas, kā arī jaunu “vienas personas” uzņēmumu skaita nepārtrauktu pieaugumu visās nozarēs un starp visām vecuma grupām, izraisot nepieciešamību atkārtoti definēt darba attiecības, lai izvairītos no izkropļojumiem (piemēram, no tādas parādības kā “viltus” pašnodarbinātība);

D.

ņemot vērā to, ka finanšu un ekonomikas krīze, kas ir izvērtusies par nopietnu nodarbinātības krīzi, kuras ietekmē ir zaudēts liels skaits darba vietu, ir izraisījusi darba tirgus nestabilitāti, nabadzības un sociālās atstumtības palielināšanos jo īpaši attiecībā uz personām, kuras jau ir mazāk aizsargātas, un nelabvēlīgām iedzīvotāju grupām;

E.

tā kā pieaug to strādājošo iedzīvotāju skaits, kas dzīvo nabadzībā, un šis skaits ir sasniedzis 8 % no Eiropas darbaspēka, savukārt to cilvēku skaits, kas saņem zemu atalgojumu, pašlaik veido 17 %;

F.

tā kā būtu jāizstrādā vērienīga ES papildu pieeja, kurā liela nozīme piešķirta efektīvai pārvaldībai un savstarpēji atbalstošu politikas pasākumu kompleksam ekonomikas, vides, nodarbinātības un sociālās politikas un uzņēmējdarbības jomā un kura atbilst principiem, kas ietverti Eiropas Nodarbinātības stratēģijā (ENS), kuras mērķis ir mudināt dalībvalstis censties sasniegt kopīgus mērķus, pamatojoties uz četriem principiem — nodarbinātību, uzņēmējdarbību, pielāgošanās spēju un vienādām iespējām;

G.

tā kā bezdarba līmenis ES 27 dalībvalstīs ir sasniedzis 10 % (2009. gadā), turklāt maz ticams, ka 2011. gada pirmajā pusgadā bezdarba apjoms saruks;

H.

tā kā izmaiņas strādājošo dalījumā pa izglītības līmeņiem parāda, ka nodarbinātu mazkvalificētu personu skaits pēdējos gados ir sarucis;

I.

tā kā katru gadu vidēji viena piektdaļa līdz viena ceturtdaļa visu Eiropas strādājošo maina darba vietas;

J.

tā kā pārejas temps no bezdarba uz nodarbinātību ir augsts, proti, viena trešdaļa bezdarbnieku un 10 % neaktīvo iedzīvotāju atrod darbu gada laikā, taču liels skaits strādājošo, jo īpaši tie, ar kuriem noslēgti netipiski darba līgumi, zaudē darba vietas, neatrodot jaunas;

K.

tā kā ES 27 dalībvalstīs 45 % no visiem bezdarba periodiem ilgst vairāk par vienu gadu, savukārt ASV tādi periodi veido apmēram 10 %;

L.

tā kā darbaspēka mainība sieviešu vidū ir lielāka (piecu procentu atšķirība) nekā vīriešu un gados jaunu strādājošo (līdz 24 gadu vecumam) vidū un tā samazinās, paaugstinoties izglītības līmenim, kas parāda, ka izmaiņas biežāk notiek piespiedu kārtā, nevis izvēles dēļ, un ka tās saistītas ar īstermiņa nestabiliem darba līgumiem, turklāt gados jauni cilvēki bieži vien nespēj atrast darbu, kas atbilstu viņu akadēmiskajai kvalifikācijai;

M.

tā kā tiek lēsts, ka katra sestā strādājošā aprūpē ir vecāka gadagājuma vai apgādājams radinieks vai draugs;

N.

tā kā dažās dalībvalstīs ir palielinājies nedeklarēta darba gadījumu skaits un tas varētu izraisīt nopietnas problēmas ekonomiskajā (it sevišķi fiskālajā), sociālajā un politiskajā ziņā;

O.

tā kā ir sarežģīti novērtēt elastdrošību un liela nozīme ir holistiskai pieejai, jo īpaši ņemot vērā izmaiņas, ko pašreizējā krīze var izraisīt uzņēmumu rīcībā, mudinot tos iesaistīties vēl mazāk aizsargātās un ļoti nestabilās darba attiecībās;

P.

tā kā nodarbinātības kontekstā aktīvi jāsekmē nodarbinātības politika, vienādas iespējas kā sievietēm, tā vīriešiem, kā arī darba dzīves, izglītības un ģimenes dzīves līdzsvarotība un nediskriminējoši principi;

Q.

tā kā kopumā pieaugošās grūtības ekonomikas un finanšu jomā ir bijušas par iemeslu trīspusēja dialoga pastiprināšanai, savukārt sociālais dialogs Eiropā ir attīstījies dažādi;

R.

tā kā darba koplīgumi ir sastopamākais veids atalgojuma atrunāšanai Eiropā, proti, diviem no trīs strādājošajiem atalgojums ir atrunāts darba koplīgumā uzņēmuma vai augstākā līmenī;

S.

tā kā ES nodarbinātības un sociālo lietu ministri 2007. gada 19. janvāra neoficiālās sanāksmes laikā Berlīnē secināja, ka “Eiropai jāīsteno plašāki un kopīgi centieni, lai sekmētu labu darbu. Labs darbs ir darba ņēmēja tiesības un dalība, taisnīgs atalgojums, drošības un veselības aizsardzība darbā, kā arī ģimenei draudzīga darba organizēšana. Labi un taisnīgi darba apstākļi, kā arī pienācīga sociālā aizsardzība ir obligāti aspekti, lai pilsoņi pieņemtu Eiropas Savienību”;

T.

tā kā jēdzienam “labs darbs” vajadzētu būt Eiropas Nodarbinātības stratēģijas nākamā posma pamatā,

1.

aicina 2010. gada Eiropadomes pavasara sanāksmes dalībniekus pieņemt skaidrus norādījumus un konkrētus pasākumus, lai aizsargātu pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un radītu ilgtspējīga darba iespējas saskaņā ar vērienīgo ES 2020. gada stratēģiju, kurā ņemta vērā krīzes ietekme uz ekonomiku, sabiedrību un darba tirgu;

2.

aicina Komisiju novērtēt Elastdrošības misijas centienus, aicina dalībvalstis līdzsvarotāk un taisnīgāk īstenot elastdrošības principus un norāda, ka savstarpējas mācības un apmaiņa ar paraugpraksi, kā arī atklātā koordinācijas metode (AKM) ir būtiski paņēmieni, kā koordinēt dalībvalstu atšķirīgās politikas pieejas; tomēr atzīmē, ka AKM varētu tikt uzlabota un ka jāstiprina AKM pārvaldība, lai paaugstinātu efektivitāti;

3.

norāda uz darba tradīciju, līgumattiecību un uzņēmējdarbības modeļu daudzveidību un, ņemot vērā šo daudzveidību, uzsver nepieciešamību noteikt Eiropas modeļu un vispārpieņemto darba tiesību aizsardzību par prioritāti;iesaka pieņemt augšupēju pieeju, izstrādājot jaunas nodarbinātības stratēģijas, lai sekmētu dialogu un politiskās un sociālās pārvaldes dalību visos līmeņos;

4.

aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt un atbalstīt īpašo situāciju, kādā atrodas pašnodarbinātie, jo, tā kā darba tirgū šīs personas ir līdzdalīgas un šāda veida nodarbinātība kalpo par alternatīvu, viņas ir ļoti svarīgs ekonomikas atveseļošanas dzinējspēks; atzīmē, ka pašnodarbinātība kļūst arvien populārāka, jo īpaši gados jaunu strādājošo un sieviešu vidū, turklāt tā ir arī kā pāreja no darba dzīves uz aiziešanu pensijā; uzskata, ka pret pašnodarbinātajiem būtu jāizturas kā pret unikālām mikrouzņēmumu struktūrvienībām, un prasa veikt pasākumus, lai mazinātu noteikumu slogu, mudinātu un atbalstītu pašnodarbinātos sākt individuālo uzņēmējdarbību vai kļūt par individuālajiem uzņēmējiem un lai veicinātu mūžizglītību šajā grupā;

5.

uzsver pašnodarbinātības nozīmi, jo īpaši mikrouzņēmumiem un maziem uzņēmumiem, un uzsver nozīmi, kas piemīt pašnodarbinātības struktūrām ar to specifiskajām iezīmēm; uzsver, ka termins “pašnodarbināts” nozīmē piederību konkrētai kvalificētai profesijai, ar ko var nodarboties arī individuāli;

6.

uzskata, ka visiem strādājošajiem neatkarīgi no nodarbinātības statusa jānodrošina pamattiesību kopums; nosakot darba tiesību reformas prioritātes, vajadzības gadījumā iesaka jo īpaši pievērst uzmanību netipiskā nodarbinātībā iesaistīto strādājošo steidzamai aizsardzības paplašināšanai, netipisku darba līgumu grupēšanai, lai tos vienkāršotu, tipisku darba attiecību ilgtspējīgai izveidei, situācijas skaidrojumam par atkarīgu nodarbinātību, tostarp preventīvai rīcībai attiecībā uz netipiskā nodarbinātībā iesaistīto strādājošo veselību un drošību, rīcībai, kas vērsta pret nedeklarētu darbu, atbalstam jaunu darba vietu izveidei, tostarp tādu, par kurām slēdz netipiskus līgumus, kā arī pārejas atvieglošanai no dažādām nodarbinātības un bezdarba situācijām, veicinot tādus politikas pamatvirzienus, kas pievēršas īpašiem nodarbinātības pabalstiem, mūžizglītībai, pārkvalifikācijai un apmācībai darbavietā; mudina nodrošināt situācijas skaidrojumu attiecībā uz atkarīgu nodarbinātību un aicina Komisiju izstrādāt skaidras pamatnostādnes par darba attiecību piemērošanas jomu, kā ierosināts SDO 2006. gada ieteikumos;

7.

atzinīgi vērtē to, ka dažas dalībvalstis ir ieviesušas noteikumus, lai, nodrošinot elastīgākus darba nosacījumus, ļautu tiem darba ņēmējiem, kuru aprūpē ir kāda persona, saskaņot aprūpes pienākumus ar darba pienākumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi atbalstīt šādas personas darbā, ieviešot elastīgus darba apstākļus, tostarp atvaļinājumu, elastīgu laika režīmu, nepilnas slodzes darbu un mājdarbu, kas aprūpes sniedzējiem visās dalībvalstīs ļautu saglabāt apmaksātu darba vietu vai atgriezties tajā;

8.

atzīmē, ka Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonds nošķir netipiskas un ļoti netipiskas darba attiecības; uzskata, ka daudzi netipisku darba attiecību veidi ir būtiski aprūpes sniedzējiem, studentiem un citām personām, kam vajadzīgi īstermiņa līgumi un nepilnas slodzes darbs, piemēram, lai gūtu papildu ienākumus; uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai netipiskā nodarbinātībā iesaistītajām personām būtu tiesību minimums un aizsardzība pret ekspluatāciju;

9.

mudina dalībvalstis sekmēt pāreju uz produktīvu un gandarījumu nesošu, kvalitatīvu nodarbinātību un izstrādāt jaunus darba tiesību noteikumus, kas efektīvi aizsargātu to personu tiesības, kuri ir iesaistīti netipiskā nodarbinātībā, nodrošinot vienādu attieksmi salīdzinājumā ar strādājošajiem, kuriem ir standarta līgumi par pilnas slodzes darbu, pamatojoties uz maksimālu aizsardzības līmeni strādājošajiem;

10.

iesaka uz strādājošajiem, kam ir netipiski līgumi, attiecināt spēkā esošās ES direktīvas, kuru darbības jomā ir ietvertas ES strādājošo kategorijas, tostarp Darba laika direktīvu (93/104/EK), Direktīvu par pagaidu darba aģentūrām (2008/104/EK), Direktīvu par nepilnas slodzes darbiniekiem (97/81/EK) un Padomes Direktīvu attiecībā uz pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (1999/70/EK);

11.

atzīmē, ka noslēgto nestandarta vai netipisku līgumu skaita palielināšanās tendenci raksturo izteikta dzimumu un dažādu paaudžu iezīme, jo sieviešu, vecāka gadagājuma, kā arī jaunāka gadagājuma strādājošo skaits saistībā ar nestandarta nodarbinātību nav samērīgs; norāda, ka dažās nozarēs notiek straujas strukturālas pārmaiņas; aicina dalībvalstis un Komisiju pētīt šīs tendences cēloņus, īstenot atbilstīgus, mērķtiecīgus pasākumus attiecīgajās jomās, lai cīnītos pret šo neatbilstību, sekmējot pāreju uz pastāvīgu nodarbinātību un jo īpaši veicinot pasākumus, lai gan vīriešiem, gan sievietēm nodrošinātu darba, ģimenes un privātās dzīves līdzsvarotību, lielāku uzmanību pievēršot sociālajam dialogam ar strādājošo pārstāvjiem uzņēmumos, un pārraudzīt un publiskot šo pasākumu rezultātā gūtos panākumus; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai nestandarta vai netipisku līgumu izmantošana nekļūtu par aizsegu nelegālai nodarbinātībai, bet gan lai, pateicoties prasmju apmaiņai, tie drīzāk veicina jaunu cilvēku un bezdarbnieku efektīvu iekļaušanos darba tirgū, nodrošinot darba ņēmējiem un uzņēmumiem drošību un elastību, kas nostiprina gan nodarbinātības iespējas, gan konkurētspēju;

12.

aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvāku Direktīvas 97/81/EK par nepilnu darba laiku un Direktīvas 1999/70/EK par darbu uz noteiktu laiku īstenošanu, jo īpaši ņemot vērā nediskriminācijas pamatprincipu; uzsver apmācību un mūžizglītības nozīmi, lai sekmētu pāreju no vienas darba vietas uz citu, kas ir sevišķi svarīgi strādājošajiem, kuri pieņemti darbā uz noteiktu laiku;

13.

uzsver, ka lēmumam par netipisku darba līgumu slēgšanu jābūt personiskai izvēlei, tas nedrīkst būt uzspiests, ko nosaka pieaugoši ierobežojumi attiecībā uz noteiktu grupu piekļuvi darba tirgum vai ko nosaka kvalitatīvu darba vietu trūkums; norāda, ka individuāli pielāgoti netipiski līgumi, ko nodrošina darbā iekārtošanas sociālie uzņēmumi, var būt jo īpaši to strādājošo izvēle, kuri atrodas vairākkārtējā nelabvēlīgā situācijā, jo tie nodrošina sākumpunktu nodarbinātībā;

14.

atzinīgi vērtē Direktīvas 2008/104/EK par darba aģentūrām pieņemšanu un prasa to nekavējoties īstenot;

15.

atzīmē, ka netipiskiem nodarbinātības veidiem strādājošajiem ir jānodrošina līgumā atrunātās tiesības uz apmācību, un uzsver, ka nestandarta nodarbinātības veidi var, ja tie ir pienācīgi aizsargāti un ietver atbalstu sociālās drošības un strādājošo tiesību jomā un pārejai uz stabilu, aizsargātu nodarbinātību, nodrošināt iespēju, bet tiem jābūt cieši saistītiem ar palīdzības sniegšanu tiem strādājošajiem, kuri pāriet no vienas darba vietas uz citu vai no viena nodarbinātības statusa uz citu, izmantojot mērķtiecīgu aktīvās nodarbinātības politiku; pauž nožēlu par to, ka bieži vien tas netiek ievērots;

16.

mudina dalībvalstis izstrādāt sākotnējas un aktīvas intervences darbības plānus, paredzot, ka strādājošie, jo īpaši sievietes, kas atgriežas darba tirgū, saņem individuālu atbalstu laikā, kas ir nepieciešams, lai viņi piedalītos apmācībā un/vai iegūtu kvalifikāciju vai pārkvalificētos; bezdarbnieki būtu jāaizsargā gan ar stabilu sociālās drošības sistēmu, gan ar efektīvu aktīvu darbības plānu sistēmu, lai viņi ātri var atgriezties darba tirgū arī tad, ja iepriekšējie ar viņiem noslēgtie līgumi ir bijuši netipiski, turklāt ir svarīgi, lai cilvēki darba tirgū atrastos nepārtraukti un lai tiktu sekmēta viņu pāreja uz pienācīgas kvalitātes, stabilu, aizsargātu un kvalitatīvu nodarbinātību; ja atgriešanās darba tirgū notiek, noslēdzot netipiskus līgumus, šajos līgumos ir jānodrošina labi reglamentēti un droši darba apstākļi;

17.

aicina Komisiju ar sociālo partneru palīdzību analizēt un pārraudzīt dažāda veida instrumentus, kas izstrādāti saskaņā ar valstu aktivizēšanas politikām;

18.

aicina Savienību un dalībvalstis ar sociālo partneru palīdzību izskaust nelegālo nodarbinātību, jo īpaši piemērojot preventīvas un atturošas sankcijas, un uzskata, ka tādu stratēģiju izstrāde, tostarp arī Eiropas līmenī, ar kurām vēršas pret nelegālo nodarbinātību, var palīdzēt cīņā pret nelegālo nodarbinātību un samazināt nedrošas, jo īpaši netipiskas, nodarbinātības veidus; uzskata, ka cīņa pret nelikumīgu nodarbinātību jāpapildina ar tādiem pasākumiem, kas izveido dzīvotspējīgas un ilgtspējīgas nodarbinātības alternatīvas, kā arī atbalsta cilvēku piekļuvi atvērtam darba tirgum;

19.

uzsver, ka ir jārada kvalitatīvas, ilgtspējīgas un drošas darba vietas, vajadzības gadījumā pēc apmācības, kas veicina ilgtspējīgas, pilnas slodzes nodarbinātības radīšanu, tostarp videi nekaitīgas darba vietas, kā arī darba vietas veselības aprūpes nozarē, un jānodrošina sociālā kohēzija;

20.

uzsver, ka ne visi netipiskās nodarbinātības veidi sekmē nestabilu, nedrošu un gadījuma nodarbinātību ar zemāku sociālās drošības aizsardzības līmeni, zemāku atalgojumu un ierobežotāku piekļuvi apmācībai un mūžizglītībai; tomēr norāda, ka šādi nestabili nodarbinātības veidi bieži ir saistīti ar netipiskām darba līgumattiecībām;

21.

norāda, ka augstais bezdarba līmenis un darba tirgus segmentācija jānovērš, nodrošinot visiem strādājošajiem vienādas tiesības un ieguldot darba vietu radīšanā, prasmēs un mūžizglītībā; tādēļ aicina dalībvalstis pakāpeniski likvidēt visus nestabilās nodarbinātības veidus;

22.

norāda, ka nestabilas nodarbinātības pakāpeniskai likvidēšanai vajadzīga spēcīga dalībvalstu apņemšanās, lai nodrošinātu piemērotu sākuma punktu, īstenojot to darba tirgu politikas virzienus pārejai no nestabilas nodarbinātības uz regulāru, pastāvīgu nodarbinātību ar labākām strādājošo tiesībām un sociālo aizsardzību;

23.

uzsver, ka Eiropas Savienība ir apņēmusies sasniegt mērķi, proti, ļaut strādājošajiem līdzsvarot darba un privāto dzīvi; tomēr nosoda to, ka Komisija un dalībvalstis nav veikušas nekādu lietderīgu un efektīvu rīcību, lai šo apņemšanos īstenotu praksē;

24.

norāda, ka darba un privātās dzīves labāku līdzsvarotību var panākt, atjaunojot standarta nodarbinātības modeli — līgumi par pastāvīgu darbu ar īsāka laika pilnas slodzes nodarbinātību kā vispārīgu nosacījumu, kā arī ieviešot nosacījumus attiecībā uz nepilnas slodzes nodarbinātību, lai tiem, kas vēlas strādāt uz nepilnu slodzi, tiktu piedāvāts tikai stabils un sociāli aizsargāts nepilnas slodzes darbs (15–25 stundas nedēļā); uzsver vajadzību piemērot vienādus nosacījumus pilnas slodzes un nepilnas slodzes nodarbinātībai, kad runa ir par stundu atalgojumu, tiesībām uz izglītību un mūžizglītību, karjeras iespējām un sociālo aizsardzību;

25.

uzskata, ka, ņemot vērā pašreizējo krīzi, ir būtiski Eiropas mērogā atjaunināt pašreizējo elastdrošības filozofiju, lai varētu paaugstināt gan produktivitāti, gan darba vietu kvalitāti, garantējot drošību, kā arī nodarbinātības un strādājošo tiesību aizsardzību, īpašu atbalstu sniedzot cilvēkiem, kuri darba tirgū atrodas nelabvēlīgā situācijā, vienlaikus pieļaujot uzņēmumu struktūras elastību, kas nepieciešama, lai tie veidotu darba vietas atkarībā no mainīgajām tirgus vajadzībām; uzskata, ka strukturālu izmaiņu gadījumā, līdzsvarotāk un taisnīgāk īstenojot elastdrošības principus, ir iespējams padarīt darba tirgu noturīgāku; uzskata arī, ka elastības un drošības prasības un politikas virzieni par aktīvu darba tirgu nav pretrunīgi un ka tie savstarpēji var cits citu stiprināt, ja tos veido, godīgi salīdzinot sociālo partneru, valdību un Eiropas iestāžu viedokļus, kā arī savstarpēji izglītojoties un apmainoties ar paraugpraksi; uzskata, ka šīs prasības nav pienācīgi atspoguļotas Eiropas nodarbinātības izaugsmes rezultātos pēdējo gadu laikā;

26.

norāda, ka neatlaidīgi pieaug problēma saistībā ar “viltus” pašnodarbinātām personām, kam darba devējs nereti liek strādāt nožēlojamos apstākļos; ir jāsoda arī tie darba devēji, kas izmanto “viltus” pašnodarbināto darba spēku;

27.

uzskata, ka elastdrošība nevar pienācīgi darboties bez spēcīgas sociālās aizsardzības un atbalsta cilvēku atkārtotai iekļūšanai darba tirgū, kas ir būtiski elementi pārejas laikā no izglītības uz nodarbinātību, no vienas darba vietas uz citu, kā arī no nodarbinātības uz pensionēšanos;

28.

aicina Komisiju turpināt centienus, lai sasniegtu līdzsvarotu elastdrošības politikas virzienu īstenošanu, izvirzot līdzšinējās situācijas analīzi attiecībā uz elastības pasākumu īstenošanu dalībvalstīs, kā arī pārbaudot, vai šie pasākumi ir pienācīgi papildināti ar drošības pasākumiem, un palīdzēt dalībvalstīm un sociālajiem partneriem īstenot elastdrošības principus, lai tie tiktu piemēroti, ņemot vērā iegūtās sociālas tiesības Eiropas līmenī, kā arī saskaņā ar dažādu darba tirgu specifiskajām iezīmēm un atšķirīgām tradīcijām attiecībā uz nodarbinātības politikas jomām un darba koplīgumiem, kā arī sociālās drošības sistēmu struktūru; norāda, ka abpusēja izglītošanās, apmaiņa ar paraugpraksi un atklātā koordinācijas metode ir būtiski instrumenti dalībvalstu dažādo stratēģisko pieeju koordinēšanai;

29.

jo īpaši ņemot vērā pašreizējo situāciju ekonomikā, uzskata, ka elastdrošības ieviešana dalībvalstīs ir nepieciešama vairāk nekā jebkad agrāk un ka sociālie partneri atbalstīs darba tiesības un darba tirgus reformas tikai tad, ja arī viņu mērķis būs efektīvi mazināt atšķirības attieksmē pret dažādiem līgumu veidiem; norāda, ka, lai piemērotu elastības principus, ir vajadzīga piemērota sociālā aizsardzība, kas nodrošina, ka cilvēki var dzīvot un pilnveidot sevi, ir vajadzīgs arī īpašs atbalsts darba meklētājiem un stabilas darba tiesības, kurās atrunāti dažādi nodarbinātības veidi un kuras pamatojas uz skaidru institucionālu struktūru, turklāt minēto principu piemērošana jāpapildina ar pastiprinātiem aizsardzības mehānismiem, lai novērstu grūtības;

30.

uzsver, ka pieprasījumam pēc augsta līmeņa elastības darbā nav jāsasniedz tāds līmenis, ka tas pārmērīgi ierobežo cilvēku dzīvi un attīstību un ka tas apgrūtina cilvēku spēju izveidot un uzturēt ģimeni, aprūpēt radiniekus, kā arī piedalīties sabiedriskajā dzīvē;

31.

uzsver nozīmi, kas piemīt drošības aspektam elastdrošībā, kam jānodrošina atbalsts darba meklēšanā strādājošajiem, kuri atrodas pārejas situācijās, un jānodrošina viņiem pienācīgi dzīves apstākļi; atbalstā jāietver piemēroti apmācības pasākumi, lai ļautu cilvēkiem pielāgoties darba tirgus vajadzībām;

32.

uzskata, ka uzņēmumi baidās no pastāvīgās darba meklētāju kompetenču neatbilstības viņu vajadzībām, tiem trūkst piekļuves kredītiem, kas ļautu uzņēmumiem nodarboties ar darbinieku meklēšanu un ieguldīt šajā procesā, un ka tie nepietiekami iegulda darba tirgū, un uzsver, ka, ņemot vērā pašreizējo ekonomikas krīzi, ir svarīgi Eiropas ražošanas sistēmā attīstīt ilgtermiņa redzējumu; ir svarīgi arī radīt labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi, nodrošināt piemērotus finanšu resursus un labus darba apstākļus; darba devēju un darba ņēmēju interesēs jāpalielina juridiskā noteiktība un pārredzamība attiecībā uz darba tiesību apjomu, to piemērošanas jomu un ievērošanu;

33.

uzsver, ka ir svarīgi novērst un atklāt nelegālu nodarbinātību un sodīt par to; aicina Komisiju izstrādāt konkrētu iniciatīvu kopumu, ietverot īpašus noteikumus, lai risinātu jautājumu par “pastkastītes firmām”, kā arī ietverot solidāru atbildību apakšuzņēmēju ķēdēs un ES aģentūras izveidi, lai novērstu un atklātu nelegālu nodarbinātību;

34.

uzskata, ka ekonomiskās un finanšu krīzes dēļ dažu dalībvalstu uzņēmumi nespēj darba tirgū atrast tādus līgumu veidus, kas vislabāk palīdzētu tiem nodrošināt atbilstību prasībām attiecībā uz elastību, kura vajadzīga, lai reaģētu uz neprognozējamām svārstībām tirgus pieprasījumā, izmaksu ierobežošanu un strādājošo drošības aizsardzību;

35.

modernas darba organizācijas kontekstā prasa izveidot elastīgus un drošus līgumu noteikumus, nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi; pauž stingru pārliecību par to, ka darba līgumiem, kas noslēgti uz nenoteiktu laiku, būtu jāpaliek par galveno nodarbinātības veidu, un uzskata, ka saistībā ar modernu darba organizāciju jānodrošina līgumi, kas ir elastīgi darba nosacījumu ziņā un ir droši attiecībā uz darba vietu aizsardzību un tiesībām; atzīst, ka ir ārkārtīgi svarīga darba līgumu, kas noslēgti uz nenoteiktu laiku, tiesiskā regulējuma definīcija, un tas, kā šie līgumi ir pielāgoti elastdrošības jēdzienam valsts darba tiesībās, lai tos pieņemtu uzņēmumi un darba ņēmēji;

36.

stingri nosoda pastāvīgo darba līgumu aizstāšanu ar netipisku līgumu veidiem, kas salīdzinājumā ar standarta nodarbinātības apstākļiem rada sliktākus un nedrošākus darba apstākļus un negatīvi ietekmē sabiedrību, darba ņēmējus un konkurentus; uzsver, ka šāda ļaunprātīga prakse apdraud un destabilizē Eiropas sociālo modeli, un aicina dalībvalstis un Komisiju izmantot visus nepieciešamos līdzekļus, lai ilgtermiņā vērstos pret šādu ļaunprātīgu praksi, piemēram, nosakot bargākus sodus;

37.

stingri uzskata, ka, ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgās tradīcijas, jebkāda veida darba līgumi būtu jāpapildina ar būtiskākajām tiesībām, ietverot tiesības uz minimālo algu, atalgojuma atšķirības atkarībā no dzimumu un etniskās piederības likvidēšanu; pienācīgu sociālo aizsardzību; nediskriminējošu un vienlīdzīgu attieksmi darba meklējumos, darbā, apmācībā un karjeras attīstībā; strādājošo veselības un drošības aizsardzību, kā arī noteikumus par darba/atpūtas laiku, tiesības uz pensiju, biedrošanās brīvību un pārstāvību, darba koplīguma slēgšanu, kolektīvu rīcību, apmācības pieejamību, karjeras virzību un aizsardzību darba zaudēšanas gadījumā;

38.

prasa ES un dalībvalstīm pastiprināt centienus ieguldīt strādājošo prasmju paaugstināšanā un apmācībā, lai atbalstītu stabilu un ilgtspējīgu nodarbinātību; tādēļ aicina dalībvalstis ieguldīt cilvēkos, enerģiski īstenojot un finansējot mācību stratēģijas, kas pielāgotas tirgus prasībām un atzīt neformālās iemaņas un kompetenci, vienlaikus ievērojot dzīves cikla pieeju; turklāt aicina dalībvalstis ieviest pasākumus valsts, reģionālā un vietējā līmenī, lai nodrošinātu, ka ikvienam jaunietim, kas pabeidz skolu, ir piekļuve darba tirgum, augstākajai izglītībai vai profesionālajai izglītībai;

39.

aicina dalībvalstis īstenot darbības plānus, lai ļautu visiem cilvēkiem, tostarp mazaizsargātajiem un ārkārtīgi nelabvēlīgā situācijā esošajiem, efektīvi piekļūt nodarbinātībai un labāk līdzsvarot elastīgu darbu ar aprūpi un ģimenes dzīvi, plaši atbalstot vienādas iespējas un visus pakalpojumus, kas šajā sakarībā ir nepieciešami, piemēram, īstenojot tādus papildu pasākumus kā grūtniecības un dzemdību, paternitātes un bērna kopšanas atvaļinājumu, elastīgu darba laiku, kā arī pieejamus bērnu aprūpes pakalpojumus;

40.

aicina dalībvalstis izstrādāt politikas virzienus, kuru mērķis ir radīt jaunas darba iespējas; apzinās atbildību un risku, ar ko saskaras personas, kuras rada šādas darba vietas, tostarp darba vietas, par ko slēdz netipiskus līgumus;

41.

aicina dalībvalstis īstenot pasākumus, lai ļautu strādājošajiem atgriezties darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, nepieciešamības gadījumā pirms tam piedaloties zināšanu nostiprināšanas apmācībās;

42.

stingri iesaka ES nodarbinātības iniciatīvā iekļaut savlaicīgus intervences pasākumus, lai atbalstītu bezdarbniekus brīdī, kad viņi faktiski pazaudē darbu, arī tādēļ, lai mazinātu risku, ka cilvēki vairs nevar iekļauties darba tirgū un ka tiek pazaudēts to veidotais cilvēkkapitāls;

43.

aicina dalībvalstis stiprināt atbalsta shēmas, jo īpaši attiecībā uz mazkvalificētiem darbiniekiem un darbiniekiem ar invaliditāti, izmantojot modeļu pieejas, individuālas konsultācijas, intensīvas mācības vai pārkvalifikāciju, subsidētu nodarbinātību, kā arī dotācijas pašnodarbinātajām personām un uzņēmumu darbības sākšanai; tomēr īpaši uzsver, ka šī palīdzība jāstrukturē tā, lai netiktu aizstāta tipiska nodarbinātība;

44.

aicina Komisiju un dalībvalstis mazināt administratīvo slogu, ja tā mērķis nav strādājošo interešu aizsardzība, lai, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), atvieglotu uzņēmējdarbības vidi, tomēr uzsver, ka ir svarīgi, lai pārmaiņas neietekmētu darba ņēmēju drošību vai veselību; norāda, ka MVU sava lielā skaita dēļ ir galvenie aģenti cīņā pret bezdarbu ES; uzsver, ka, izstrādājot nodarbinātības politikas virzienus, kas skar MVU, ir svarīgi ņemt vērā MVU un teritoriju, kurās tie atrodas, konkrētās prasības;

45.

aicina dalībvalstis ziņot par stāvokli saistībā ar elastdrošības modeļu apsvēršanu un īstenošanu;

46.

pauž nožēlu par Padomes un Komisijas šauro pieeju elastdrošībai; aicina Komisiju un Padomi apņemties īstenot laba darba programmu un ietvert to nākamās paaudzes integrētajās pamatnostādnēs un Eiropas Nodarbinātības stratēģijā, sekmējot darba vietu un nodarbinātības drošību strādājošajiem, uz tiesībām balstītu pieeju aktīviem darba tirgus politikas virzieniem un mūžizglītībai, kā arī visaptverošai veselībai un drošībai darbā, un sekmējot vispārējas un vienādas sociālās un strādājošo tiesības ikvienam, darba/dzīves līdzsvaru, kā arī darba un dzīves ārpus darba līdzsvarotību, uzlabojot nodarbinātības kvalitāti un labklājību darbā;

47.

aicina dalībvalstis nepieļaut darbinieku skaita samazināšanu tikai ekonomisku apsvērumu dēļ, līdz netiek darīts viss iespējamais, lai apmācītu vai pārkvalificētu strādājošos;

48.

uzskata, ka sociālo partneru oficiāla atzīšana jaunajā Līgumā uzskatāma par progresu, jo tajā ir atzīta šo partneru neatkarība un atkārtoti apstiprināta sociālo partneru atbalsta nozīme sociālā dialoga sekmēšanā, kā arī šajā saistībā uzsver īpašo nozīmi, kas piemīt nozaru sociālajam dialogam, kur pašlaik ir pārstāvētas 40 nozares;

49.

tomēr pauž bažas par ietekmi, ko rada nesenais Tiesas spriedums Laval, Rüffert, Viking un Luxembourg lietā par biedrošanās brīvību un brīvību rīkoties, lai uzlabotu darba apstākļus;

50.

uzskata, ka trīspusējās augstākā līmeņa sanāksmes izaugsmes un nodarbinātības jautājumos atzīšana par institucionālu iestādi veicinās sociālo partneru iesaistīšanos ES ekonomikas politikā;

51.

uzskata, ka Eiropas un valstu sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju ieguldījums, lai īstenotu ES 2020. gada stratēģiju, ir jo īpaši nozīmīgs nodarbinātības mērķu sasniegšanā un elastdrošības programmas atjaunināšanā un īstenošanā;

52.

aicina Komisiju un valstu valdības uzņemties atbildību par situāciju, kādā atrodas “atšķirīgie” (darbinieki, ar kuriem noslēgti netipiski vai “ļoti netipiski” līgumi) un nodrošināt, lai tiktu līdzsvarotas viņu un vairākuma darbinieku tiesības un prasības par sociālo aizsardzību;

53.

aicina sociālos partnerus Eiropas un valsts līmenī atbalstīt ieguldījumu mūžizglītības stratēģijās, kas pielāgotas tirgus prasībām, un atzinīgi vērtē ar sociālajiem partneriem jau apspriesto rīcības plānu attiecībā uz mūžizglītības attīstību zināšanu un kvalifikāciju apgūšanai;

54.

uzskata, ka darba tirgū iekļaušanas pasākumos iesaistītajiem, kā arī tiem, kas ir iesaistīti pasākumos, kuru mērķis ir viņus sagatavot atkārtotai iekļūšanai darba tirgū, un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas viņiem sniedz šos pakalpojumus vai kas viņus pārstāv, jābūt iesaistītiem to politikas virzienu izstrādē, īstenošanā un piemērošanā, kuri viņus ietekmē;

55.

norāda, ka sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju ieguldījums politikas veidošanā un īstenošanā dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs, tomēr kopumā ir tendence izmantot plašāku instrumentu kopumu, lai sasniegtu politikas mērķus; uzskata, ka valsts līmenī jāturpina uzlabot sociālajiem partneriem sniegto sociālās un institucionālās atzīšanas kvalitāti un tai jābūt pārliecinošākai pēc būtības, jo tā ir svarīgs viņu ieguldījuma kvalitātes faktors; tomēr jo īpaši uzsver, ka sociālā dialoga kvalitāte krasi atšķiras dažādās valstīs un dažādās nozarēs, un noteikti mudina sociālos partnerus izveidot patiesas “sociālās partnerattiecības” visos līmeņos;

56.

uzskata, ka darba koplīgumi ir izrādījušies esam efektīvs nodarbinātības saglabāšanas instruments un ka tas ļauj darba devējiem un darba ņēmējiem rast efektīvākus risinājumus, lai apturētu ekonomikas lejupslīdi; šajā sakarībā atzīmē spēcīgas vienprātības nozīmi starp sociālajiem partneriem valstu sistēmās, kur ir noteikta minimāla darba tiesību aizsardzība;

57.

ir pārliecināts, ka sekmīgu sociālu dialogu darba vietā lielā mērā nosaka iespējas, kuras ir darba ņēmēju pārstāvju rīcībā attiecībā uz kvalitatīvas informācijas sniegšanu, regulāru apmācību un savlaicīgumu;

58.

pauž pārliecību, ka valdībām ir izšķiroša nozīme, nosakot priekšnoteikumus ietverošām un iedarbīgām sarunām par darba koplīgumiem un iesaistot trīspusējas struktūras, lai valsts politikas veidošanā saskaņā ar institucionālo praksi un pietiekami lielā mērā iesaistītu sociālos partnerus, un turklāt darītu to uz vienlīdzīgiem nosacījumiem saskaņā ar valsts praksi un tradīcijām;

59.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Sociālās aizsardzības komitejai, Eiropas Nodarbinātības komitejai un dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem.

2.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 351/48

A.

tā kā saistībā ar Komisijas Zaļajā grāmatā popularizēto iniciatīvu rodas iespēja bioatkritumus apsaimniekošanas jomā rīkoties Kopienas līmenī;

B.

tā kā pienācīga bioatkritumu apsaimniekošana ir izdevīga ne tikai no vides, bet arī no ekonomikas viedokļa;

C.

tā kā Atkritumu pamatdirektīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka, pieņemot konkrētu atkritumu kategoriju apsaimniekošanai paredzētas direktīvas, var noteikt īpašus vai papildu noteikumus;

D.

tā kā Direktīvā 1999/31/EK par atkritumu poligoniem nav noteikts pietiekami liels skaits organisko atkritumu ilgtspējīgas apsaimniekošanas instrumentu;

E.

tā kā bioatkritumus reglamentējošie noteikumi nav iekļauti vienā dokumentā un tā kā šābrīža regulējums likumdošanas dokumentos nenodrošina bioatkritumu efektīvas apsaimniekošanas izvirzīto mērķu sasniegšanu; tā kā šā iemesla dēļ ir jāpieņem atsevišķa bioatkritumu apsaimniekošanu reglamentējoša direktīva; tā kā bioatkritumu apsaimniekošanu reglamentējošo dažādo noteikumu apvienošana vienā likumdošanas aktā jau būtu likumdošanas izcilības un labākas likumu izstrādes apliecinājums, ja tādējādi tiktu nodrošināta akta saprotamība, lielāka skaidrība, labāks monitorings un īstenošana un juridiskā noteiktība un līdz ar to arī publisko un privāto ieguldītāju ilgtermiņa paļāvība;

F.

tā kā 2010. gada 15. februārī Barselonā notikušās konferences par bioatkritumu otrreizējo pārstrādi Eiropā, piedaloties arī Padomei, Komisijai un Eiropas Parlamentam (13), secinājumos ir teikts, ka ir jārīkojas, lai radītu Eiropas tiesisko regulējumu bioatkritumu jomā, jo šis ir īstais brīdis, lai veicinātu šāda regulējuma pieņemšanu;

G.

tā kā konkrētās direktīvas par bioatkritumiem regulējums ir jāizstrādā tā, lai to varētu attiecināt uz dažādiem šobrīd īstenotajiem apsaimniekošanas veidiem, paturot prātā, ka ir jāņem vērā daudz mainīgo faktoru un vietējo apsvērumu;

H.

norādot, ka pastāv neizpētītas tādu bioatkritumu izmantošanas iespējas, kurus apsaimnieko atbilstoši katrā valstī īstenotajai atšķirīgajai politikai; tā kā šo atkritumu dalīta vākšana ir jāuzlabo, lai resursus izmantotu efektīvi un ilgtspējīgi; tā kā bioatkritumi ir jāreģenerē vairāk, lai sasniegtu otrreizējās pārstrādes un atjaunojamās enerģijas mērķus un tādējādi veicinātu arī stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu, jo sevišķi, īstenojot, resursu efektivitātes galveno iniciatīvu;

I.

tā kā, atkritumus vācot dalīti, var cita starpā optimāli apsaimniekot dažus bioatkritumu veidus, piemēram, patērētāju un piegādātāju līmenī radušos virtuves atkritumus un bioloģiski noārdāmos un kompostējamos atkritumus no restorāniem, kuros izmanto vienreiz lietojamus galda piederumus;

J.

tā kā, kompostējot organiskos atkritumus, var otrreiz pārstrādāt bioloģiski noārdāmos un kompostējamos produktus, kas minēti Kopienas iniciatīvā (Pirmtirgus iniciatīva);

K.

tā kā bioatkritumu apstrādes standarti un komposta kvalitāte ir jādefinē ES līmenī; tā kā, reglamentējot komposta parametrus, tostarp integrēto pieeju, ar kuru panāk izsekojamību, kvalitāti un drošu izmantošanu, varēs patērētājos viest uzticību attiecīgajam produktam; tā kā komposts ir jāiedala atbilstoši tā kvalitātei, ja vien komposta izmantošanai nav negatīvas ietekmes uz augsni un gruntsūdeni, jo īpaši uz lauksaimniecības produkciju, kuru audzē šajā augsnē;

L.

tā kā mērķi, kuri tika noteikti bioatkritumu novirzīšanai no poligoniem, netiek pienācīgi īstenoti, to sasniegšanai tiesību aktos ir jānosaka papildu pamatnostādnes;

M.

tā kā var būt vajadzība veikt aizsardzības pasākumus, lai novērstu to, ka komposta izmantošanas rezultātā piesārņo augsni un gruntsūdeni;

N.

tā kā, lai nekaitētu videi vai cilvēku veselībai, ir jāapsver un jāizvērtē iespējas izmantot arī nekvalitatīvu kompostu un tā kā, ES līmenī precīzi definējot iespējas izmantot nekvalitatīvu kompostu un nosakot gadījumus, kuros komposts ir uzskatāms par produktu un kuros par atkritumiem, tiktu atvieglināta dalībvalstu sapratne brīdī, kad tās pieņem lēmumus ar komposta izmantošanu saistītajā jomā;

O.

tā kā iniciatīva “Resursu ziņā efektīva Eiropa” ir viens no stratēģijas “Eiropa 2020” galvenajiem pasākumiem un tā kā tāpēc ir jāsekmē resursu efektivitāte; tā kā ar bioatkritumu otrreizēju pārstrādi palielina resursu efektivitāti;

P.

tā kā tādu atkritumu sadedzināšana, kuros ir sadzīves atkritumi, ir mazāk efektīva; tā kā bioatkritumu sadedzināšana ir netieši veicināta direktīvā par elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamās enerģijas avotiem; tā kā bioatkritumus cīņā pret klimata izmaiņām var izmantot labāk, tos otrreiz pārstrādājot kompostā augsnes kvalitātes uzlabošanai un oglekļa piesaistīšanai, kas šobrīd direktīvā par elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamās enerģijas avotiem netiek sekmēts;

Q.

tā kā anaerobā pārstrāde, ražojot biogāzi, ir efektīvs enerģijas reģenerācijas līdzeklis, bet šajā pārstrādē iegūto digestātu var izmantot komposta ražošanai;

R.

tā kā galvenajam atbilstošas bioatkritumu apsaimniekošanas mērķim ir jābūt rezultātam, proti, iespējām izmantot visus bioatkritumu apsaimniekošanas tehnoloģiskos risinājumus, lai veicinātu jauninājumus, zinātnisko pētniecību un konkurētspēju;

S.

tā kā pāreja uz otrreizējās pārstrādes sabiedrību, attīstot zemas oglekļa emisijas ekonomiku un veicinot iespējas radīt “zaļas” darbavietas šajā jomā, rada ievērojamu sinerģismu un līdz ar to arī vajadzību paredzēt apropriācijas pētniecībai par ietekmi uz bioatkritumu vākšanas un apsaimniekošanas darba vidi;

T.

tā kā Komisijai un dalībvalstīm ir jāveicina informētības par vides jautājumiem palielināšanas pasākumu īstenošana šajā jomā, it īpaši skolās, lai popularizētu ilgtspējīgu cieto sadzīves atkritumu apsaimniekošanu un vairāk informētu sabiedrību par dalītas vākšanas izdevīgumu; tā kā pašvaldībām un pašvaldību uzņēmumiem ir ievērojama nozīme, konsultējot un informējot sabiedrību par atkritumu novēršanu;

U.

tā kā bioatkritumi ir vairāk nekā 30 % cieto sadzīves atkritumu; tā kā bioatkritumu apjoms Eiropas Savienībā pieaug un tā kā tie, ja ir apglabāti poligonos, ir uzskatāmi par nozīmīgu siltumnīcefekta gāzu emisijas avotu un negatīvas ietekmes uz vidi faktoru, jo atrodas apstākļos, kuru dēļ atkritumu apsaimniekošana ir ceturtais lielākais siltumnīcefekta gāzu avots;

V.

tā kā praksē ilgtspējīgi apstrādā ne tikai mājsaimniecībās radušos bioatkritumus;

W.

tā kā šādu atkritumu apsaimniekošana ir jāstrukturē saskaņā ar “atkritumu hierarhiju”: novēršana un samazināšana, otrreizēja izmantošana, otrreizējā pārstrāde, citi reģenerācijas veidi, it īpaši enerģijas ražošanai, un kā pēdējais solis — apglabāšana poligonā (saskaņā ar Atkritumu pamatdirektīvas 4. pantu), atbilstīgi kuram bioatkritumu otrreizējā pārstrāde ir vēlamāka par sadedzināšanu, jo, otrreiz pārstrādājot, ne tikai neizdalās metāna gāze, bet, piesaistot oglekli un uzlabojot augsnes kvalitāti, tiek veicināta klimata pārmaiņu mazināšana; tā kā novēršana ir vislielākā bioatkritumu apsaimniekošanas prioritāte un tā kā novēršot var īpaši nepieļaut pārtikas un zaļo atkritumu veidošanos, piemēram, labāk projektējot publiskos parkus, kuros iestādītie augi un koki nav intensīvi jākopj;

X.

tā kā, ja mēs gribam virzīties uz vides ziņā efektīvu bioatkritumu apsaimniekošanu, tās ieviešana ir jāaplūko no enerģētikas un augsnes aizsardzības politikas kopēja viedokļa, ņemot vērā klimata pārmaiņu mazināšanas mērķus; tā kā vēl viena priekšrocība ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, ja ar apstrādātajiem bioatkritumiem aizstāj kūdru, tādējādi aizsargājot mitrāju ekosistēmas;

Y.

tā kā, biogāzes ieguves nolūkā anaerobi pārstrādājot bioatkritumus, var ievērojami veicināt resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu ES un arī ES atjaunojamās enerģijas mērķu sasniegšanu ilgtspējīgā veidā;

Z.

tā kā bioatkritumi ir jāuztver kā vērtīgs dabas resurss, ko var izmantot augstas kvalitātes komposta ražošanai, tādējādi mazinot augsnes degradāciju Eiropā, saglabājot tās auglību, mazinot ķīmiskā mēslojuma, jo īpaši tā ķīmiskā mēslojuma izmantošanu lauksaimniecībā, kura pamatā ir fosfors, un stiprinot augsnes ūdens noturēšanas spēju;

AA.

tā kā dalībvalstīs izmanto dažādas atkritumu apsaimniekošanas sistēmas un tā kā apglabāšana poligonos joprojām ir visizplatītākā cieto sadzīves atkritumu likvidācijas metode Eiropas Savienībā, neskatoties uz to, ka tas ir vissliktākais risinājums no vides viedokļa;

AB.

tā kā transporta biodegvielas ieguve no bioatkritumiem ir ļoti izdevīga videi;

AC.

tā kā bioatkritumu apsaimniekošanas jomā ir jāveicina zinātniskā pētniecība un tehnoloģisko jauninājumu ieviešana;

AD.

tā kā ar atkritumu dalītu vākšanu šobrīd var novērst piesārņojumu un veicināt augstas kvalitātes komposta ieguves mērķu sasniegšanu, tādējādi radot kvalitatīvus bioatkritumu otrreizējās pārstrādes materiālus un padarot enerģijas reģenerāciju vēl efektīvāku;

AE.

tā kā no pieejamiem pētījumiem un dalībvalstu pieredzes izriet, ka ir svarīgi, lai dalīta vākšana būtu praktiski īstenojama un gan vides, gan ekonomikas ziņā ilgtspējīga, un būtu obligāta; tā kā, lai ražotu augstas kvalitātes kompostu, atkritumi ir jāsavāc dalīti,

1.

mudina Komisiju pārskatīt spēkā esošos bioatkritumiem piemērojamos tiesību aktus, lai līdz 2010. gada beigām saskaņā ar subsidiaritātes principu izstrādātu priekšlikumu īpašai direktīvai, kurā cita starpā būtu:

2.

aicina Komisiju sniegt konkrētus skaitļus par to, kādā apmērā, reģenerējot un kompostējot saskaņā ar Valsts emisiju plānu, ir izdevies samazināt CO2 izmešus;

3.

atzīmē, ka turpmākajā Eiropas Savienības regulējumā būs sniegtas juridiskas vadlīnijas, ka daudzās dalībvalstīs tas būs saprotamāks, un ka šajā regulējumā tās tiks mudinātas ieguldīt līdzekļus bioatkritumu apsaimniekošanas jomā; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis atkritumu šķirošanas sistēmu ieviešanā un noteikt saistošus un vērienīgus mērķus otrreizējai šādu atkritumu pārstrādei;

4.

atgādina, ka 2002. gada 22. jūlija Sestās Kopienas vides rīcības programmā 2001.-2010. gadam 8. panta 2. punkta iv) apakšpunktā kā viena no prioritātēm Komisijai ir noteikts pienākums izstrādāt tiesību aktus par bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem, lai sasniegtu ilgtspējīgas izmantošanas un dabas resursu un atkritumu apsaimniekošanas mērķi, taču pat pēc 8 gadiem nav iesniegts neviens tiesību akta priekšlikums — tas nav pieņemami;

5.

aicina Komisiju ietekmes novērtējumā izstrādāt uzlabotu bioatkritumu apsaimniekošanas sistēmu attiecībā uz dalīti savāktu bioatkritumu otrreizējo pārstrādi, kompostēšanu lauksaimniecības un ekoloģijas vajadzībām, mehāniskās un bioloģiskās apstrādes tehnoloģijām un bioatkritumu kā enerģijas ražošanas avota izmantošanu; uzskata, ka šis ietekmes novērtējums ir jāizmanto kā pamats, lai sagatavotu jauno Kopienas tiesisko regulējumu par bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem;

6.

mudina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm noteikt kritērijus augstas kvalitātes komposta ražošanai un izmantošanai un pieņemt galaproduktiem izvirzāmās obligātās prasības, kā tas ir noteikts Atkritumu pamatdirektīvas 6. pantā, saskaņā ar kuru var iedalīt atbilstoši kvalitātei dažādos tos komposta izmantošanas veidus, kurus iegūst bioatkritumu pārstrādes ceļā, īstenojot stratēģiju, kas ir balstīta uz integrēto pieeju, ar kuru nodrošina ne tikai kvalitāti, bet arī produkta izsekojamību un drošu izmantošanu;

7.

uzskata, ka bioatkritumu anaerobā pārstrāde ir īpaši lietderīga, jo tās rezultātā iegūst barības vielām bagātu mēslojumu, digestātu un arī biogāzi, kas ir atjaunojamās enerģijas avots un ko var pārvērst par biometānu vai izmantot, lai ražotu pamatslodzes elektroenerģiju;

8.

uzskata — lai bioatkritumu sadedzināšana būtu nopietna alternatīva atkritumu hierarhijā, tā obligāti ir jāīsteno kombinācijā ar enerģijas reģenerāciju;

9.

uzsver, ka, pārstrādājot bioatkritumus enerģijas ieguvei, jāņem vērā ar energoefektivitāti un attīstības ilgtspēju saistītie aspekti un ka tādēļ galvenais ir šos atkritumus izmantot cik vien iespējams efektīvi; apstiprina, ka dalītā vākšana ir ļoti svarīga, lai īstenotu Atkritumu poligonu direktīvu (14), sniegtu kvalitatīvas izejvielas bioatkritumu pārstrādei un uzlabotu enerģijas reģenerācijas efektivitāti;

10.

atzīmē — lai uzlabotu novirzīšanas no poligoniem, otrreizējās pārstrādes un reģenerācijas rādītājus, ir jābūt iespējām izmantot visus tehnoloģiskos rīkus un risinājumus, ar kuriem resursus otrreizēji pārstrādā visvairāk vai visvairāk ražo biogāzi;

11.

uzskata, ka bioatkritumi ir vērtīgs atjaunojamais resurss elektroenerģijas un transporta biodegvielas ražošanai un ievadīšanai gāzes cauruļvadu tīklā, pārvēršot biogāzi biometānā (galvenokārt metānā — 50 % līdz 75 % — un oglekļa dioksīdā), un aicina Komisiju analizēt un veicināt bioatkritumu izmantošanu biogāzes ražošanā;

12.

uzsver, ka no atkritumu poligoniem ir jānovirza vairāk atkritumu; atzīmē šajā sakarībā, ka ar bioatkritumiem var veicināt ES mērķa sasniegšanu — līdz 2020. gadam 20 % visas enerģijas iegūt no atjaunojamajiem enerģijas avotiem — un ES Degvielas kvalitātes direktīvā noteiktā mērķa sasniegšanu; atgādina, ka Atjaunojamo enerģijas avotu direktīvā ir pausts atbalsts visa veida biomasas, tostarp bioatkritumu kā atjaunojamās enerģijas avota izmantošanai enerģijas ieguvē, un ka, lai sasniegtu 10 % atjaunojamās enerģijas avotu mērķi transporta nozarē, no atkritumiem iegūto biodegvielu uzskaita divkārši; tāpēc aicina dalībvalstis apsvērt iespēju saistībā ar integrētu atkritumu hierarhijas politiku valsts tiesību aktos noteikt pienākumu enerģiju ražot no bioloģiski noārdāmām atkritumu daļām un mudina dalībvalstis apmainīties ar paraugprakses piemēriem;

13.

mudina Komisiju un dalībvalstis bioatkritumu apsaimniekošanas jomā veicināt un atbalstīt zinātnisku pētniecību un tehnoloģiskus jauninājumus;

14.

aicina Komisiju arī turpmāk pētīt bioatkritumu apstrādes metodes, lai labāk noteiktu šīs metodes ar augsni saistīto izdevīgumu, izmērītu no atkritumiem reģenerētās enerģijas apjomu un ietekmi uz vidi;

15.

mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt izpratnes par vides jautājumiem veidošanas pasākumus šajā jomā, it īpaši skolās un augstākās izglītības mācību iestādēs, lai veicinātu labākus atkritumu veidošanās novēršanas rīcības modeļus, popularizētu ilgtspējīgu bioatkritumu un cieto sadzīves atkritumu apsaimniekošanu un veidotu sabiedrības izpratni par atkritumu novēršanu un otrreizējo pārstrādi, kā arī par dalītas vākšanas izdevīgumu un bioatkritumu bioloģisko apstrādi; šajā sakarībā uzsver, cik svarīga ir pilsētu, pašvaldību un komunālo uzņēmumu loma iedzīvotāju konsultēšanā un informācijas nodrošināšanā attiecībā uz atkritumu novēršanu;

16.

uzskata, ka apstrādātie bioatkritumi ir jāizmanto, lai saglabātu organiskās vielas un noslēgtu barības vielu ciklus, jo īpaši fosfātu ciklu, iestrādājot to augsnē, un tāpēc aicina Komisiju atzīt, ka politikas virzieni ir jāizmēģina, lai secinātu, kādā mērā ar tiem var mazināt nepieņemami ātro pasaules fosfāta resursu noplicināšanu;

17.

uzstāj, ka nepiesārņoti bioatkritumi jāuzskata par vērtīgu dabisko resursu, kas izmantojams augstvērtīga komposta iegūšanai;

18.

uzskata, ka lauksaimniecības nākotne ir atkarīga arī no augsnes auglības saglabāšanas un atjaunošanas; norāda, ka lauksaimniecībā izmantojot augstvērtīgu kompostu, var veicināt augsnes produktivitātes saglabāšanu, palielināt ūdens noturēšanas spējas un oglekļa uzglabāšanas spējas, kā arī mazināt mākslīgā mēslojuma izmantošanu; uzsver, ka dalībvalstīm ir uzdevums garantēt augstvērtīga komposta izmantošanu lauksaimniecības zemēs;

19.

norāda, ka kompostēšanu var sarežģīt to gāzu kontrole, kuras rodas no apglabātajām vielām, un šis process var nopietni apdraudēt vidi un atmosfēru; atgādina, ka, pareizi kompostējot atkritumus, tostarp sadzīves bioatkritumus, ir jāaizsargā arī pazemes ūdeņi pret infiltrātiem, kas rodas kompostēšanas poligonos;

20.

uzsver, ka no dažāda līmeņa mērķu (cīņa pret klimatisko sasilšanu, augsnes degradāciju un augsnes eroziju, atjaunojamās enerģijas mērķu izpilde) sasniegšanas viedokļa, dalītas savākšanas ceļā iegūto bioatkritumu kompostēšanas un fermentācijas apvienojumam, ja to var praktiski paveikt, ir nenoliedzamas priekšrocības, un ka tas būtu jāatbalsta;

21.

tāpēc aicina Komisiju ierosināt valstu bioatkritumu otrreizējās pārstrādes mērķus, lai ierobežotu to bioatkritumu apjomu, kurus likvidē visnevēlamākajos apsaimniekošanas veidos, piemēram, apglabājot poligonos un sadedzinot;

22.

atgādina, ka šādu atkritumu apsaimniekošana jāorganizē saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas metožu vispārējo hierarhiju: atkritumu veidošanās novēršana, pārstrāde, citi reģenerācijas veidi, tostarp enerģijas ražošanai, un — kā pēdējais solis — apglabāšana poligonā (Direktīvas 1999/31/EK 5. pants un Direktīva 2008/98/EK (15)); aicina Komisiju vēl stingrāk raudzīties, lai visā Savienībā tiktu ievēroti un piemēroti noteikumi par atkritumu apglabāšanu poligonā;

23.

atzīmē, ka visās dalībvalstīs dažādie valstu tiesību akti un dažādās atkritumu apsaimniekošanas sistēmas atšķiras un ka apglabāšana poligonā joprojām ir Eiropas Savienībā visbiežāk izmantotā cieto sadzīves atkritumu apglabāšanas metode; aicina dalībvalstis pastiprināt savstarpējo sadarbību, lai apmainītos ar paraugpraksi bioatkritumu apsaimniekošanas jomā;

24.

uzskata, ka mehāniski bioloģiskā apstrāde (MBA) ir efektīva iespēja, kā novērst trūdošu atkritumu lielu apjomu nonākšanu poligonos un kā tos izmantot kompostēšanai, anaerobajai fermentācijai un enerģijas reģenerācijai;

25.

uzskata — lai palielinātu šādu dalītas savākšanas un citu tādu bioatkritumu apsaimniekošanas sistēmu lietošanu, ar kurām resursus reģenerē visvairāk, ir jāievieš finanšu stimuli;

26.

uzsver — lai sekmētu Eiropas komposta tirgus attīstību, ir jāuzlabo bioatkritumu pārvaldība un jāsaskaņo komposta kvalitātes standarti;

27.

uzskata, ka, atlīdzinot papildu izmaksas, ko rada piesārņojošu vielu ievadīšana augsnē, pamatprincipam jābūt “maksā piesārņotājs”, lai lauksaimniekiem nebūtu jāmaksā par negatīvo ārējo ietekmi, ko izraisa bioatkritumu izplatīšana vidē;

28.

uzsver, ka daudzās dalībvalstīs nepieciešamā infrastruktūra jau ir izveidota, taču ir jāievieš finanšu stimuli, lai radītu un nostiprinātu iespējamo no bioatkritumiem iegūtā komposta un digestāta, bioenerģētikas un biodegvielas tirgu;

29.

uzsver priekšrocības, kādas saistībā ar vidi ir transporta degvielu ražošanai no bioatkritumiem; ņemot vērā atkritumu hierarhiju, pieprasa dalībvalstīm to ievērot, īstenojot pārskatīto Atkritumu pamatdirektīvu, un Komisijai pieprasa ar atkritumu hierarhiju saistītos apsvērumus iekļaut īstenošanas pamatnostādnēs;

30.

mudina Komisiju visos kārtējos vai papildu pētījumos par ietekmi uz šo jomu apskatīt arī jautājumu par to, kāda veida ekonomiskos stimulus, finanses vai palīdzību varētu piesaistīt vai radīt, lai izstrādātu un ieviestu tehnoloģijas, ar kurām var pareizi apsaimniekot bioatkritumus;

31.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

2.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 351/56

A.

tā kā to darbinieku kategoriju atalgojuma politika finanšu nozarē un dažās biržas sarakstā iekļautajās sabiedrībās, kuru profesionālā darbība materiāli ietekmē uzņēmuma vai sabiedrības riska profilu, tika īstenota tā, lai veicinātu darījumus, kuru mērķis ir īstermiņa peļņas gūšana, veidojot arvien riskantākus uzņēmējdarbības modeļus šī mērķa sasniegšanai un tādējādi kaitējot darba ņēmējiem, noguldītājiem un ieguldītājiem, kā arī ilgtspējīgai izaugsmei kopumā;

B.

tā kā Komisijas Zaļajā grāmatā par finanšu iestāžu korporatīvo pārvaldību un atalgojuma politiku ir uzsvērts, ka efektīvu kontroles mehānismu trūkums ievērojami veicināja pārmērīga riska uzņemšanos finanšu iestādēs un ka korporatīvajā pārvaldībā vajadzētu ņemt vērā finanšu sistēmas stabilitāti, kura ir atkarīga no daudzu sistēmas dalībnieku darbības;

C.

tā kā neatbilstīgas dažu finanšu iestāžu atalgojuma shēmas, stimulējot pārmērīga un nepārdomāta riska uzņemšanos, sekmēja riska palielināšanos, kas izraisīja pašreizējo finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi, un tādējādi politikas veidotājiem un regulatoriem sagādā vislielākās rūpes;

D.

tā kā finanšu iestādēm saistībā ar to korporatīvo sociālo atbildību ir jāņem vērā sociālā vide, kurā attiecīgā iestāde darbojas, kā arī visu iesaistīto personu, piemēram, klientu, akcionāru un darbinieku, intereses kopumā;

E.

tā kā pasaules, Eiropas un atsevišķu valstu līmenī ir uzsāktas vairākas iniciatīvas, lai risinātu jautājumu saistībā ar problemātisko atalgojuma praksi, un tā kā ir nepieciešams īstenot vispusīgi saskaņotu pieeju, lai ne tikai garantētu visiem dalībniekiem vienādus noteikumus, bet arī nodrošinātu Eiropas konkurētspēju pasaulē un veicinātu ilgtspējīgu un godīgu konkurenci tirgos;

F.

tā kā Finanšu stabilitātes padomes (FSP) pamatotas kompensāciju piešķiršanas principos, kurus apstiprināja G20 valstu vadītāji, ir noteikti pieci pamatotas atalgojuma prakses elementi, un ņemot vērā, ka ir svarīgi vienlaikus veicināt šo principu īstenošanu;

G.

tā kā saskaņotie principi un jau īstenotie pasākumi atalgojuma politikas jomā būtu pastāvīgi jāpārrauga un attiecīgā gadījumā jāpielāgo, lai visā Eiropā ieviestu vienādus nosacījumus un nodrošinātu Eiropas finanšu nozares konkurētspēju pasaulē;

H.

tā kā vairāku zinātnisko pētījumu rezultāti un praktiskā pieredze liecina, ka nesaistošiem ieteikumiem atalgojuma politikas jomā ir visai neliela ietekme, tādējādi uzsverot nepieciešamību ieviest iedarbīgāku instrumentu, lai nodrošinātu minēto principu ievērošanu;

I.

tā kā Komisijas ziņojumā ir norādīts, ka, neraugoties uz krīzes radīto stimulu īstenot ievērojamas reformas atalgojuma politikas jomā, tikai 16 dalībvalstis ir pilnībā vai daļēji piemērojušas Komisijas ieteikumu,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas un FSP īstenotās iniciatīvas saistībā ar atalgojuma politiku finanšu nozarē un biržas sarakstā iekļautajās sabiedrībās kopumā, tomēr uzskata — paredzot finanšu iestādēm papildu regulējumu atalgojuma politikas un kapitāla prasību jautājumos, attiecīgi vajadzētu ņemt vērā finanšu uzņēmuma lielumu un tādējādi tā darbības ietekmi uz sistēmisko risku;

2.

ņem vērā ziņojumā izklāstītos priekšlikumus attiecībā uz kapitāla prasību direktīvām, kuros ierosināti saistoši atalgojuma politikas principi finanšu nozarē;

3.

uzsver, ka uzraudzības iestādēm vajadzētu lemt par to, vai finanšu iestādei vai biržas sarakstā iekļautai sabiedrībai ir vajadzīga atalgojuma komiteja; minētais lēmums būtu jāpieņem, ņemot vērā šo iestāžu vai sabiedrību lielumu, iekšējo organizāciju un to darbības veidu, jomu un sarežģītību; uzskata — ja uzraudzītājs to uzskata par vajadzīgu, atalgojuma komitejai būtu jānosaka atalgojuma politika, jābūt neatkarīgai un par savu darbību jāatbild akcionāriem un uzraudzītājiem, un tai vajadzētu cieši sadarboties ar attiecīgā uzņēmuma riska komiteju, novērtējot kompensācijas sistēmas radītos stimulus;

4.

uzsver, ka līgumu priekšmetam ir jābūt pieejamam atalgojuma komitejai, un izskatāmos līgumus minētās komitejas izstrādā tā, lai par rupju nolaidību varētu sodīt, samazinot maksājumus; rupju nolaidību konstatē jo īpaši tad, ja neievēro vajadzīgo rūpību; šādā gadījumā atalgojuma komiteja nodrošina, ka samazinājums nav tikai simbolisks, bet ievērojami palīdz kompensēt radītos zaudējumus; turklāt finanšu iestādes vajadzētu aicināt izmantot soda sankciju sistēmu, proti, ar darbības rādītājiem saistītās atlīdzības daļas atmaksāšanu, ja konstatēts, ka darbības rādītāji ir negatīvi;

5.

uzskata, ka atalgojuma komitejas priekšsēdētājam un tās balsstiesīgajiem locekļiem ir jābūt pārvaldes struktūrvienības locekļiem, kuri attiecīgajā finanšu iestādē vai biržas sarakstā iekļautajā sabiedrībā neveic nekādas izpildfunkcijas; uzskata, ka vadītājiem un valdes locekļiem nevajadzētu vienlaicīgi darboties citu sabiedrību valdēs, ja pastāv jebkāda interešu konflikta iespēja;

6.

uzskata, ka attiecīgā gadījumā būtu jādod iespēja akcionāriem piedalīties ilgstpējīgas atalgojuma politikas noteikšanā un tālab varētu dot viņiem iespēju paust savu viedokli par atalgojuma politiku, sabiedrības kopsapulcē piedaloties nesaistošā balsošanā par atalgojuma ziņojumu;

7.

uzsver, ka valdes locekļu bez izpildpilnvarām kompensācijā vajadzētu iekļaut tikai fiksētu atalgojumu un tajā nevajadzētu iekļaut atalgojumu, kas ir atkarīgs no darba rezultātiem vai akcijām;

8.

uzsver, ka riska kontrolē iesaistītajiem locekļiem vajadzētu būt neatkarīgiem no uzņēmējdarbības vienībām, kuras tie kontrolē, un viņiem vajadzētu piešķirt atbilstošas pilnvaras un atalgot viņus neatkarīgi no minēto uzņēmējdarbības vienību darbības rādītājiem;

9.

uzsver, ka atalgojumu vajadzētu pielāgot visiem riska veidiem, tam vajadzētu būt samērīgam ar riska pārvaldības rezultātiem un jāņem vērā tāda pašreizējā un iespējamā riska darbības laiks, kas ietekmē uzņēmuma vispārējos darbības rādītājus un stabilitāti;

10.

norāda, ka biržas sarakstā iekļauto sabiedrību vadītāji nedrīkst vadīties pēc savām finanšu interesēm; uzskata, ka vadītāju personīgās finanšu intereses, kas saistītas ar viņu atlīdzības mainīgo daļu, bieži ir pretrunā sabiedrības ilgtermiņa interesēm, tostarp tās darbinieku un akcionāru interesēm;

11.

uzskata, ka atalgojuma sistēmām vajadzētu būt samērīgām ar finanšu iestāžu lielumu, iekšējo organizāciju un darbības sarežģītību un tām vajadzētu atspoguļot dažādu finanšu nozaru, piemēram, banku, apdrošināšanas un fondu pārvaldīšanas nozaru, atšķirības;

12.

uzsver, ka uzraudzītājam vajadzētu pārskatīt un rūpīgi pārbaudīt augstākās vadības, par riska uzņemšanos atbildīgo personu un kontroles pienākumu veicēju darbības riska pārvaldības pasākumus; uzskata, ka šādu kārtību vajadzētu piemērot arī tiem darbiniekiem, kuru kopējais atalgojums, ieskaitot pensijas nodrošinājumu, ir līdzvērtīgs minēto darbinieku kategoriju atalgojumam;

13.

uzskata, ka atalgojuma mainīgo daļu līmeni vajadzētu noteikt, balstoties uz iepriekš noteiktiem un novērtējamiem darbības kritērijiem, kuriem vajadzētu veicināt sabiedrības ilgtermiņa ilgtspējību;

14.

uzsver, ka prēmiju fonda apmēru ar darbības rezultātiem saistītajā atalgojuma sistēmā vajadzētu saistīt ar uzņēmuma vispārējiem darbības rādītājiem un kapitāla bāzi, bet ar darbinieku individuālajiem darbības rezultātiem saistītais atalgojums būtu jānosaka, ņemot vērā gan konkrētā darbinieka sniegumu, attiecīgās uzņēmējdarbības vienības darbības rezultātus, gan iestādes vispārējos rezultātus;

15.

uzskata, ka vadītāju personīgās finanšu intereses, kas saistītas ar viņu atalgojuma mainīgo daļu, bieži ir pretrunā viņu sabiedrības ilgtermiņa interesēm; uzsver, ka vadītāju un tādu darbinieku atalgojuma politikai, kuri atbildīgi par lēmumu pieņemšanu ar riska profilu saistītos jautājumos, ir jāatbilst līdzsvarotas un funkcionālas riska pārvaldības principiem, un tādēļ ir pienācīgi jālīdzsvaro atalgojuma fiksētā un mainīgā daļa; prasa nekavējoties veikt plašus pasākumus, kas ļautu samazināt vai pat atcelt to darbinieku kategoriju atalgojuma mainīgās daļas, kuru rīcība ir izraisījusi attiecīgās sabiedrības rezultātu pasliktināšanos;

16.

uzskata, ka ir jāņem vērā ne tikai kvantitatīvais izvērtējums, bet arī ar kvalitāti saistīti izpildes kritēriji un subjektīvs vērtējums, lai noteiktu kompensācijas mainīgās daļas lielumu;

17.

uzskata, ka kompensācijas plānos nevajadzētu iekļaut garantētas prēmijas;

18.

uzskata, ka ne tikai ētisku apsvērumu dēļ, bet arī sociālā taisnīguma un ekonomikas ilgtspējības nodrošināšanai lielākā un mazākā atalgojuma starpībai sabiedrībā vajadzētu būt samērīgai;

19.

uzsver, ka uzņēmumiem vajadzētu noteikt iekšēju kārtību, ko apstiprina uzraudzītājs, lai risinātu konfliktus, kas var rasties starp riska vadības un darba struktūrvienībām;

20.

uzsver nepieciešamību attiecināt šos principus arī uz visu to darbinieku atalgojumu, kuru profesionālā darbība materiālā ziņā ietekmē uzņēmuma riska profilu, tostarp augstāko amatpersonu, par riska uzņemšanos atbildīgo personu, kontroles pienākumu veicēju un ikviena tāda darbinieka atalgojumu, kura kopējais saņemtais atalgojums, ieskaitot pensijas nodrošinājumu, ir līdzvērtīgs atalgojumam, ko saņem minēto personāla kategoriju darbinieki;

21.

uzsver, ka vadītāju un darbinieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšana, kuras mērķis ir aizsargāt sabiedrību vadītājus, darbiniekus un augstāko vadību no prasībām, kas saistītas ar riskantiem vai nepārdomātiem lēmumiem un darbībām, veicot amata pienākumus, neatbilst ilgtspējīgas riska pārvaldības principiem atalgojuma jomā;

22.

uzsver, ka ir jābūt pienācīgam līdzsvaram starp mainīgo un fiksēto atalgojuma daļu;

23.

ierosina, ka atalgojuma mainīgā daļa ir izmaksājama tikai tad, ja tā ir pieņemama, ņemot vērā iestādes finanšu stāvokli un kapitāla bāzi, un pamatota, ņemot vērā uzņēmuma ilgtermiņa darbības rādītājus; uzskata, ka kompetentajai uzraudzības iestādei vajadzētu piešķirt tiesības ierobežot mainīgā atalgojuma kopējo apmēru finanšu iestādēs, lai stiprinātu akciju kapitālu;

24.

uzsver, ka atalgojuma mainīgā elementa ievērojamas daļas izmaksu vajadzētu atlikt uz pietiekami ilgu laikposmu; minētās daļas lielumu un pagarinājuma termiņa ilgumu vajadzētu noteikt atbilstīgi ekonomikas attīstības ciklam, uzņēmējdarbības veidam, to ietekmējošajam riskam un attiecīgā darbinieka darbībai; tiesības uz atalgojumu, kas izmaksājams saskaņā ar atlikto kārtību, nevajadzētu iegūt ātrāk nekā proporcionāli maksājama atalgojuma gadījumā; izmaksas termiņu vajadzētu pagarināt vismaz 40 % no atlīdzības mainīgās daļas; ja atlīdzības mainīgā daļa ir īpaši liela, vajadzētu atlikt vismaz 60 % maksājumu no šīs summas, un šim pagarinājumam nevajadzētu būt īsākam par pieciem gadiem;

25.

uzskata, ka mainīgās kompensācijas ievērojamu daļu vajadzētu izmaksāt, izmantojot bezskaidras naudas instrumentus, piemēram, subordinētā parāda, iespējamā kapitāla veidā, akcijās vai ar akcijām saistītos instrumentos, ja šie instrumenti nodrošina ilgtermiņa vērtības radīšanai un riska periodiem atbilstošus stimulus;

26.

uzskata — lai novērstu “spekulācijas ar prēmijām”, atalgojuma politika būtu jāattiecina uz visu atalgojumu kopumā, tostarp pensijām un algām; uzskata arī, ka “pensijas prēmijas” vajadzētu piešķirt, izmantojot bezskaidras naudas instrumentus, piemēram, subordinētā parāda, iespējamā kapitāla veidā, izmantojot akcijas vai ar akcijām saistītus instrumentus, lai saskaņotu ilgtermiņa stimulus;

27.

ierosina noteikt atlaišanas pabalsta (“zelta izpletnis”) maksimālo summu, kas būtu līdzvērtīga direktoru divu gadu darba samaksas fiksētajai daļai, ja darba attiecības tiek pārtrauktas priekšlaicīgi, un aizliegt atlaišanas pabalsta izmaksu pienākumu nepildīšanas vai brīvprātīgas aiziešanas no darba gadījumā;

28.

prasa, lai atalgojuma politikas noteikšanā ņemtu vērā vīriešu un sieviešu līdztiesību;

29.

atkārtoti uzsver nepieciešamību piemērot sankcijas par jebkāda veida diskrimināciju uzņēmumos, it īpaši atalgojuma politikas noteikšanā, karjeras izaugsmē un vadītāju pieņemšanā darbā;

30.

uzskata, ka uzņēmumiem vajadzētu skaidri, izsmeļoši un savlaicīgi informēt par saviem kompensācijas piešķiršanas principiem un uzraudzības iestādēm vajadzētu būt piekļuvei visai informācijai, kas tām vajadzīga, lai novērtētu piemērojamo principu ievērošanu;

31.

aicina valsts uzņēmumus — tāpat kā citas sabiedrības — nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz šādu uzņēmumu atalgojuma un prēmiju politiku;

32.

prasa arī publiskot sīku informāciju par sabiedrību, tostarp valsts uzņēmumu, pensiju un papildu pensiju plāniem;

33.

aicina Komisiju padarīt stingrākus savus 2009. gada 30. aprīļa ieteikumus attiecībā uz atalgojuma struktūru un riska koriģēšanu atbilstoši Finanšu stabilitātes padomes noteiktajiem un G20 valstu 2009. gada septembrī apstiprinātajiem principiem;

34.

aicina Komisiju pieņemt stingrus un saistošus atalgojuma politikas principus finanšu nozarē, ņemot vērā ziņojumā par Kapitāla prasību direktīvu izklāstītos priekšlikumus banku sektoram, un kārtību, kas balstīta uz “ievēro vai paskaidro” principu to biržas sarakstā iekļauto sabiedrību publiskai atklāšanai, kuras neievēro minētos principus;

35.

mudina finanšu nozares uzraudzītājus īstenot Kompensācijas principu un standartu novērtēšanas metodoloģiju, ko 2010. gada janvārī ierosināja Bāzeles Banku uzraudzības komiteja;

36.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt vispārējas starptautiskas sistēmas izveidi to personu skaita atklāšanai, kuru saņemtais atalgojums, ieskaitot tā galvenos elementus — algu, prēmijas, ilgtermiņa stimulus un iemaksas pensiju shēmā —, ir 1 miljons eiro un vairāk;

37.

aicina Komisiju apsvērt iekšējo un ārējo revidentu lomu saistībā ar efektīvas uzņēmumu vadības pilnīgu nodrošināšanu;

38.

aicina Komisiju izpētīt iespējas stiprināt to vadītāju lomu, kuriem nav izpildpilnvaru, tostarp nodrošināt, ka uzņēmumi garantē pastāvīgu apmācību un neatkarīgu atalgojumu, kas atspoguļo vadītāju bez izpildpilnvarām neatkarīgo lomu, kā arī pilnvarot uzraudzītājus intervēt “apstiprinātās personas”;

39.

aicina Komisiju savos tiesību aktu priekšlikumos precizēt uzraudzības iestāžu lomu atalgojuma politikā;

40.

uzsver, ka atalgojuma mainīgo daļu nevajadzētu izmaksāt, izmantojot līdzekļus vai metodes, kas atvieglo izvairīšanos no nodokļu nomaksas par šo atalgojumu;

41.

prasa nodrošināt to, lai atalgojuma reglamentēšanā netiktu pārkāptas Līgumos paredzētās pamattiesības, jo īpaši sociālo partneru tiesības noslēgt un īstenot koplīgumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi;

42.

aicina Komisiju izveidot ES krīzes vadības sistēmu, lai novērstu jaunu finanšu krīzi, ņemot vērā iniciatīvas, kuras veikušas starptautiskas struktūras, piemēram G20 un SVF;

43.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis atgādināt biržas sarakstā iekļautajām sabiedrībām un finanšu pakalpojumu sabiedrībām par to sociālo atbildību, to bojāto tēlu un nepieciešamību rādīt priekšzīmi starptautiskā labklājības sabiedrībā;

44.

uzskata, ka turpmāka uzņēmējdarbība vai filiāļu saglabāšana valstīs, kas atsakās sadarboties, ir pretrunā sabiedrību ilgtermiņa interesēm kopumā, un prasa Eiropas līmenī izstrādāt stratēģiju cīņai pret nodokļu oāzēm, lai īstenotu Londonā un Pitsburgā notikušajās G20 valstu sanāksmēs izteiktos paziņojumus;

45.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un ES un valstu regulatīvajām iestādēm.

2.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 351/61

A.

tā kā Savienībā bankas pakalpojumu jomā ir izveidots iekšējais tirgus, nevis apvienoti savstarpēji neatkarīgi pakalpojumi, un tā kā šim iekšējam tirgum ir izšķiroša nozīme Savienības konkurētspējai pasaules mērogā;

B.

tā kā šobrīd nav pietiekami izstrādāti starptautiski noteikumi par krīzes vadību banku nozarē;

C.

tā kā pašreizējie ES un starptautiskie finanšu nozares uzraudzības mehānismi nav bijuši pietiekami efektīvi problēmu novēršanai vai to pietiekamai ierobežošanai;

D.

tā kā krīzes vadības izmaksas pārāk smagi ietekmēja nodokļu maksātājus, izaugsmi un nodarbinātību;

E.

tā kā vispirms jau akcionāru un tad arī aizdevēju līdzdalībai sloga sadalē ir izšķiroša nozīme, lai nodokļu maksātājiem maksimāli samazinātu izmaksas, ko rada ikviena finanšu tirgu un iestāžu krīze;

F.

tā kā Savienībā vai nu nebija pieņemti atbilstīgi noteikumi un netika veikta pārraudzība, vai arī spēkā esošie noteikumi un veiktā pārraudzība bija par vājiem, valsts iestāžu rīcība netika nesaskaņota un palielinājās risks, ka varētu tikt veikti protekcionistiski pasākumi un konkurenci ierobežojošas darbības, tostarp arī sniedzot valsts atbalstu, un tika apdraudēta finanšu pakalpojumu iekšējā tirgus izveide;

G.

tā kā iekšējā tirgus koncepcijai vairāk atbilstu vienota pieeja banku grupu bankrota novēršanai;

H.

tā kā attīstītam finanšu pakalpojumu iekšējam tirgum ir izšķiroša nozīme ES vispārējās konkurētspējas nodrošināšanā;

I.

tā kā būtu jānosaka banku nozares dalībnieku atbildība par savu rīcību un tā kā šai atbildībai būtu jāpalīdz īstenot izšķirošo mērķi — atjaunot finanšu tirgus, lai ar to palīdzību varētu finansēt ekonomiku;

J.

tā kā šīs krīzes rezultātā ir radusies nepieciešamība, kā arī pilsoņi sagaida to, ka ES iestādes, apspriežoties ar G20 un citiem starptautiskiem forumiem, steidzami izveidos atbilstīgu satvaru, kurš krīzes gadījumā saglabās finanšu stabilitāti, mazinās nodokļu maksātājiem izmaksas, saglabās banku pamatpakalpojumus un aizsargās noguldītājus;

K.

tā kā, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti un integrētu finanšu tirgu darbību, pārrobežu un sistēmiskās finanšu iestādes ir jāuzrauga pārrobežu līmenī;

L.

tā kā Eiropas satvars pārrobežu krīzes vadībai ir izstrādāts, lai valsts iestādēm dotu pilnvaras pieņemt pasākumus, tostarp vajadzības gadījumā veikt intervences pasākumus banku grupu vadībā (un īpaši, bet ne tikai, bankās, kas pieņem noguldījumus, ja pastāv sistēmiska riska draudi);

M.

tā kā Eiropas satvars pārrobežu krīzes vadībai ir izstrādāts, lai arī reglamentētu gan pārrobežu banku grupu, gan atsevišķu banku, kuras veic pārrobežu darījumus tikai caur savām filiālēm, darbību; tā kā attiecībā uz pārrobežu banku grupām ir jāpieņem vienoti noteikumi;

N.

tā kā noturīgai reakcijai uz krīzi jābūt saskaņotai un visaptverošai, ietverot sevī labāku uzraudzību (jaunās ES uzraudzības sistēmas īstenošana), labākus noteikumus (izskatāmās iniciatīvas, piemēram, Direktīva 2006/48/EK, Direktīva 2006/49/EK, Direktīva 94/19/EK un vadītāju atalgojums) un efektīvu ES krīzes vadības satvaru attiecībā uz finanšu iestādēm;

O.

tā kā princips “maksā piesārņotājs” būtu jāattiecina arī uz finanšu nozari, jo tās darbības kļūdu postošā ietekme smagi skar gan valstis, gan tautsaimniecības nozares, gan visu ekonomiku kopumā;

P.

tā kā agrīni intervences pasākumi banku krīzēs un šo krīžu novēršana būtu jāsāk, pamatojoties uz skaidri definētiem kritērijiem, tostarp attiecībā uz prasībām neatbilstošu kapitalizācijas līmeni, samazinātu likviditāti un aktīvu kvalitātes un vērtības pasliktināšanos; tā kā šie intervences pasākumi ir jāsaista ar noguldījumu garantiju sistēmām;

Q.

tā kā ES ir nepieciešams stingrs rīcības kodekss vadībai, kā arī mehānismi neatbilstīgas uzvedības nepieļaušanai, un tie būtu jāizstrādā, saskaņojot tos līdzīgām starptautiskām ierosmēm;

R.

tā kā ir svarīgi, ka Komisija veic pilnu ietekmes novērtējumu, izskatot ikvienu jautājumu par to, vai būtu vajadzīgas jaunas uzņēmumu vadības pamatnostādnes;

S.

tā kā ir jau pagājuši trīs gadi, kopš darbojas Eiropas banku iestāde (EBI), ES banku noregulējuma sistēma, ES Finanšu stabilitātes fonds un Noregulējuma vienība, Komisijai būtu jāveic pētījums par to, cik atbilstīgi būtu šā krīzes satvara darbības apjomu attiecināt uz citām finanšu iestādēm, kas nav bankas, tostarp, bet ne tikai, uz apdrošināšanas sabiedrībām un aktīvu un fondu pārvaldītājiem, kā arī būtu jāveic pētījums par to, cik iespējami un atbilstīgi būtu izveidot valstu stabilitātes fondu tīklu visām tām iestādēm, kas nedarbojas ES Finanšu stabilitātes fondā, kā tas ierosināts pielikumā dotajā ieteikumā Nr. 3;

T.

tā kā, lai novērstu pārmērīgu riska uzņemšanos, nedrīkst pieļaut morālo apdraudējumu, un ir nepieciešams satvars, kas aizsargā pašu sistēmu, nevis šīs sistēmas vainīgos dalībniekus, jo īpaši nedrīkst izmantot noregulējuma fondus, lai segtu zaudējumus banku akcionāriem, kuriem jāuzņemas atbildība par visiem zaudējumiem, kā arī, lai maksātu prēmijas vadītājiem par viņu pieļautajām kļūdām;tā kā šajā sakarībā attiecībā uz iestādēm, kas izmanto ES banku noregulējuma sistēmu, būtu jāpiemēro administratīvi un izlabošanas pasākumi; tā kā par turpmākās finanšu uzraudzības vadošo principu vajadzētu kļūt “morālā apdraudējuma” novēršanai;

U.

tā kā pašreizējo ekonomisko, finanšu un sociālu problēmu risināšanai un bankām izvirzīto dažādo jauno likumu prasību īstenošanai ir nepieciešama pakāpeniska un saprātīga pieeja, bet tas nedrīkst būt par traucēkli tālejošas un steidzamas darba kārtības izstrādāšanai;

V.

tā kā banku grupas iekšējie aktīvu pārvedumi nekādā ziņā nedrīkst apdraudēt aktīvu nodevēja finanšu un likviditātes stabilitāti un tie jāveic atbilstīgi vidējam tirgus novērtējumam vai cenai; tā kā ir jāizstrādā skaidri principi, kā vērtēt aktīvus, kuru vērtība samazinājusies, un kā attiekties pret reģistrācijas valstīs izvietotiem meitasuzņēmumiem un filiālēm;

W.

tā kā Savienībā būtu jāveido kopēja sapratne par to, “kas”, “kad” un “kā”“kam” ir jādara finanšu iestāžu krīzes gadījumā;

X.

tā kā banku sektoram piemērojamajiem pasākumiem būtu jāveicina reālā ekonomika, ņemot vērā tās īstermiņa un ilgtermiņa finansēšanas un investīciju vajadzības;

Y.

tā kā ir jānovērš lielās atšķirības starp valsts regulatīvajiem un maksātnespējas režīmiem, pārrobežu stabilitātes grupās izveidojot saskaņotu struktūru un uzturot pastiprinātu dialogu starp valsts uzraudzības iestādēm un institūcijām;

Z.

tā kā iestādes kļūst arvien lielākas, sarežģītākas un veido saiknes ar citām iestādēm gan reģionālajā, gan pasaules līmenī, tad iestāžu bankrots, neatkarīgi no to lieluma, var izraisīt domino efektu visā finanšu sistēmā, tāpēc pakāpeniski un pa posmiem ir jāievieš visām bankām paredzēts iedarbīgs krīzes noregulējuma satvars, iesakot, ka sākotnēji uzmanība jāpievērš iestādēm ar visaugstāko riska pakāpi; tā kā, šādā krīzes noregulējuma satvarā, pēc iespējas vairāk būtu jāņem vērā citu starptautisku forumu īstenotie līdzīgie pasākumi;

AA.

tā kā neliels skaits banku (pārrobežu sistēmiskās bankas), ņemot vērā to lielumu, sarežģītību un ciešās saiknes ar citām finanšu iestādēm visā Savienībā, rada ārkārtīgi augstu sistēmisko risku, steidzami ir jāizveido tieši šim mērķim paredzēts īpašs režīms, citām pārrobežu finanšu iestādēm ir nepieciešami vispārējāki objektīvāki noregulējuma režīmi;

AB.

tā kā ES krīzes vadības satvaram, lai ar to efektīvi varētu atbalstīt intervences pasākumus, ir nepieciešams noteikumu kopums, atbilstīgas specializētās zināšanas un finanšu līdzekļi, kam tad arī vajadzētu būt par ierosinātā pārrobežu sistēmiskajām bankām paredzētā prioritārā režīma balstiem;

AC.

tā kā uzraudzība, agrīnas intervences pilnvaras un ar noregulējumu saistītie pasākumi būtu jāuzskata par kopēja satvara trīs savstarpēji saistītiem posmiem;

AD.

tā kā sistēmiskajām bankām izveidotajam operatīvajam īpašajam režīmam vidējā vai ilgākā termiņā būtu jātop par vispārēju režīmu, kas aptvertu visas pārrobežu finanšu iestādes Savienībā, un tajā būtu jāiekļauj saskaņots ES maksātnespējas režīms;

AE.

tā kā visiem stabilitātes fondiem, ko izveido Savienības līmenī, jābūt paredzētiem tikai turpmāko krīžu noregulējumam un tos nedrīkstētu izmantot, lai atmaksātu izdevumus, ko radījuši iepriekšējie intervences pasākumi vai problēmas, kuras izraisīja 2007.–2008. gada finanšu krīze,

1.

saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 50. un 114. pantu, pieprasa Komisijai līdz 2010. gada 31. decembrim iesniegt Parlamentam vienu vai vairākus tiesību aktu priekšlikumus vai priekšlikumus attiecībā uz ES krīzes vadības satvaru, ES Finanšu stabilitātes fondu (Fondu) un Noregulējuma vienību, ievērojot šim ziņojumam pievienotajā Pielikumā dotos ieteikumus, ņemot vērā starptautisko struktūru, piemēram, G20 un Starptautiskā Valūtas fonda, uzsāktās ierosmes līdzvērtīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai, un pamatojoties uz visu pieejamo alternatīvu, tostarp ietekmes novērtējuma, rūpīgu analīzi;

2.

apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērots subsidiaritātes princips un pilsoņu pamattiesības;

3.

uzskata, ka pieprasītā priekšlikuma finansiālās sekas būtu jāsedz no attiecīgajām budžeta dotācijām (izņemot ieguldījumus Fondā, par kuriem ir jāatbild iesaistītajām bankām);

4.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju ar tai pievienotajiem detalizēti izstrādātajiem ieteikumiem nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.