A.

tā kā demokrātija nav vienādojama ar ekonomiskās attīstības līmeni; tā kā ĀKK valstīm un ES ir bijušas kopīgas vispārējas vērtības un principi demokrātijas, labas pārvaldības un cilvēktiesību jomā un tā kā demokrātija ir kopīgs ES un ĀKK sadarbības centrālais mērķis;

B.

tā kā demokrātija ir politiska sistēma, kurā suverenitātes pamats ir tauta;

C.

tā kā demokrātija nenozīmē tikai teorētisku brīvības nosacījumu izpildīšanu, bet arī darboties spējīgu sistēmu, kas visiem pilsoņiem nodrošina taisnīgus un pieejamus līdzekļus, lai uzlabotu to ikdienas dzīvi; tā kā Eiropas Savienībai būtu jāapzinās bieži pausto kritiku, ka, novērtējot situāciju trešās valstīs, tā dažkārt par daudz pievēršas teorētiskiem demokrātijas aspektiem, vienlaikus aizmirstot pārskatīt, kāds līmenis sasniegts attiecībā uz patiesi demokrātisku sabiedrību;

D.

tā kā demokrātiskos principus nedrīkst aizēnot tiekšanās pēc ekonomiskās un sociālās stabilitātes;

E.

tā kā brīvas un godīgas vēlēšanas ir īpaši svarīgas, bet ne pietiekamas patiesas demokrātijas nodrošināšanai, jo demokrātija nozīmē ilgstošus meklējumus, kam nepieciešama plurālisma, vairākuma varas un minoritāšu tiesību ievērošana, tiesiskums un tiesiskais regulējums, kā ietvaros neviena no pusēm nevar grozīt konstitūciju sev par labu;

F.

tā kā konstitucionālajiem noteikumiem par varas pēctecību un pamattiesībām nekādā ziņā nevajadzētu būt neskaidriem vai iespējami nejauši interpretējamiem;

G.

tā kā valdības veidošana pēc vēlēšanām bieži rada nozīmīgas problēmas demokrātijai, īpaši gadījumā, ja pastāv vienošanās par varas sadali;

H.

tā kā gan ES, gan ĀKK valstis ir nopietni ieinteresētas nodrošināt nepārtrauktu demokrātijas attīstību un ieviest pienācīgi funkcionējošu konstitucionālismu;

I.

tā kā tautas, ekonomiskā un sociālā attīstība parlamentārai demokrātijai sniedz iespēju veiksmīgāk darboties;

J.

tā kā sabiedrisko lietu un valsts līdzekļu pārvaldības integritāte ir labas pārvaldības un tiesiskuma galvenie priekšnoteikumi; tā kā politiskajiem līderiem jābūt politiski un tiesiski atbildīgiem par valsts līdzekļu privātu piešķiršanu;

K.

tā kā vienādus principus jāpiemēro visiem un tos nedrīkst pakļaut specifiskiem valsts vai reģionāliem „standartiem”;

1.

uzsver, ka stabilas demokrātijas pamatus veido tiesību universālums, visu pilsoņu vienlīdzība likuma priekšā un indivīda brīvība; norāda, ka ir būtiski cienīt visas kultūras, reliģijas un etniskās grupas valstī;

2.

atgādina, ka visas demokrātiskās sistēmas pamatojas uz konstitūciju un papildinošu jurisdikciju, un uzsver nozīmi nodrošināt tiesu varas neatkarības principa ievērošanu;

3.

uzsver, ka līdzsvars starp varām (izpildvara, likumdošanas un tiesu vara) ir obligāts priekšnosacījums demokrātijas realizēšanai;

4.

izceļ nozīmīgumu regulārām apspriedēm ar sabiedrību brīvu, godīgu un netraucētu vēlēšanu un referendumu ceļā, pirms kurām izvērstas plašas informatīvas kampaņas un debates;

5.

akcentē, ka ir svarīgi ieviest plurālistisku politisko partiju sistēmu un skaidru opozīcijas statusa definīciju;

6.

izceļ ES un ĀKK valstu kopējās vērtības un mērķus demokrātijas un labas pārvaldības ziņā; tomēr uzsver, ka visām valstīm ir savas kultūras un vēsturiskās īpatnības un ka šīs atšķirības nepieciešams ievērot;

7.

uzsver, ka sabiedrība nevar būt patiesi demokrātiska bez neatkarīgiem, brīviem un plurālistiskiem plašsaziņas līdzekļiem;

8.

aicina saglabāt piesardzību attiecībā uz vēlēšanu sistēmām gan ES, gan ĀKK dalībvalstīs; brīdina izvairīties no tādas prakses kā negodīgas darbības pirmsvēlēšanu laikā, manipulācijas ar vēlēšanu sarakstiem, ietekmēšana no tiesnešu puses attiecībā uz konstitucionalitāti vai vēlēšanu strīdiem, kā arī konstitūcijas pielāgošana vai grozīšana, lai īstenotu pie varas esošo pārstāvju centienus;

9.

uzsver, ka vēlēšanām un pārstāvnieciskajai demokrātijai nav jābūt problēmai, bet gan risinājumam; tas nozīmē, ka:

10.

uzsver pieaugošo nepieciešamību risināt ikdienas problēmas, kā nabadzība, pieejamu veselības aprūpes pakalpojumu trūkums un korupcija, kas iedzīvotājos rada attieksmi, ka demokrātija nav uzlabojusi viņu ikdienas dzīvi;

11.

izceļ skaidra varu līdzsvara un dalīšanas nozīmīgumu;

12.

iesaka, lai konstitūcijās būtu skaidri izklāstīti noteikumi par varu dalīšanu un precizēta atbilstošā iestāžu sistēma; pauž iebildumus pret elastīgām konstitūcijām, kurās bieži tiek izdarīti grozījumi;

13.

uzsver parlamentu ieņemamo lomu izpildvaras uzraudzībā;

14.

pauž cerību, ka ĀKK un ES Apvienotā parlamentārā asambleja (APA) ieņems vadošo lomu viedokļu, pieredzes un prakses apmaiņā parlamentārā darba jomā;

15.

atbalsta tādu iestāžu un mehānismu ieviešanu, kas novērš bagāto monopolu un korupciju;

16.

iesaka, lai būtu skaidri definēti noteikumi par politisko pēctecību, vienlaikus brīdinot izvairīties no konstitūcijām, kurās viegli iespējams izdarīt grozījumus;

17.

iestājas par to, lai konstitucionālās pamattiesības būtu izstrādātas tā, lai jebkādi pieļautie ierobežojumi būtu skaidri definēti un limitēti, kā arī stingri pakļauti vispārējām interesēm;

18.

atzīst, ka, lai arī vienošanās par varas dalīšanu var izrādīties noderīgas nopietnu krīžu gadījumā, šie pasākumi būtu jāizmanto tikai īpašos izņēmuma apstākļos un uz ierobežotu laiku; uzsver, ka varas dalīšana var novest pie patiesas, kritiskas opozīcijas neesamības, kā tas vērojams, piemēram, Zimbabves un Kenijas gadījumā; akcentē, ka varas dalīšana ir visai atšķirīga no koalīcijas valdības;

19.

brīdina, ka varas dalījums saskaņā ar vienošanos par varas dalīšanu nekad nav skaidri definēts, radot pat vēl vairāk konfliktu un pastāvot draudiem, ka netiek pievērsta pietiekama uzmanība pilsoniskās sabiedrības viedoklim, jo šādas vienošanās bieži tiek noslēgtas politisko partiju elites ietvaros;

20.

uzsver, ka opozīcijas statuss ir īpaši nozīmīgs demokrātijas realizēšanai, tāpat kā stingri noteikumi par politisko partiju finansēšanu;

21.

atgādina, ka vēlēšanu kampaņu laikā rūpīgi jākontrolē valsts resursu piešķiršana;

22.

akcentē, ka visām vēlēšanām jābūt brīvām, godīgām un netraucētām un ka rezultātus jāievēro ļoti precīzi; uzsver, ka mēģinājumi vēlēšanas izmantot kā instrumentu apdraud demokrātiju;

23.

atzinīgi vērtē demokrātisko vēlēšanu skaita pieaugumu Āfrikas kontinentā, vienlaikus mudinot turpināt rūpīgu vēlēšanu uzraudzību, ne tikai vēlēšanu laikā un pirms tām, bet arī un galvenokārt pēc vēlēšanām, un vairākkārt uzsver galveno lomu, kādu ieņem neatkarīgas valsts vēlēšanu komitejas, tostarp finansiāla atbalsta jomā; akcentē, ka tām bieži trūkst resursu; uzsver nozīmi nodrošināt, lai vēlēšanas uzraudzītu kompetentās valsts un starptautiskās iestādes;

24.

nolūkā veicināt demokrātiju iesaka pasākumus, lai nodrošinātu pilsonības rašanos visās tās politiskajās, ekonomiskajās un sociālajās dimensijās, izmantojot specifisku noteikumu kopumu un augstas kvalitātes izglītības sistēmu;

25.

uzsver armijas pozitīvo lomu Gvinejā un Nigērā, nodrošinot pāreju uz demokrātiju; pauž cerību, ka visi pārejas iestāžu locekļi atturēsies no kandidēšanas vēlēšanās, lai atgrieztos pie demokrātijas;

26.

pauž nosodījumu par dažu ĀKK valstu līderu zemo iesaistīšanās līmeni demokrātiskās vērtībās, kas bieži atspoguļojas tradīciju suverenitātes dominēšanā;

27.

izsaka nožēlu par ES novērošanas komandu trūkumu iepriekšējās vēlēšanās, piemēram, pagājušajās vēlēšanās Ruandā, un aicina nākotnē palielināt neatkarīgu apvienoto ĀKK un ES misiju skaitu, kurās apvienotu plašu un daudzpusīgu abu pušu gūto pieredzi; uzsver ievērojamo pievienoto vērtību sadarbībai starp valsts pārstāvjiem no ĀKK valstīm un ES šo misiju laikā;

28.

pauž nožēlu par korupcijas radītajiem draudiem demokrātijai, arī ES;

29.

brīdina izvairīties no konstitucionālām reformām vai izmaiņām vēlēšanu kārtībā, kas ieviestas tiesību aktu līmenī tieši pirms gaidāmām vēlēšanām, un uzsver draudus, ka šīs pārmaiņas var ietekmēt balsošanas rezultātus;

30.

no otras puses, pauž atzinību par aizvien stingrāko parlamentu nostāju dažās valstīs, par skaidri saskatāmu piemēru tam atzīst ievērojamo Nigērijas parlamenta pretošanos grozījumu izdarīšanai konstitūcijā trešajam prezidenta pilnvaru laikam 2006. gadā; mudina veikt regulāras apspriedes un pārdomas par valsts parlamentu paustajām nostājām;

31.

atzinīgi vērtē mierīgās prezidenta vēlēšanas Nigērā 2011. gada martā un uzsver, ka tas uzskatāms par pavērsienu pārejas procesā uz demokrātiju; tāpat pauž atzinību par labi organizēto un mierīgo referendumu par Dienvidsudānas neatkarību 2011. gada janvārī, kas parādīja abu pušu vēlēšanos mierīgā ceļā atrisināt jautājumu par neatkarību;

32.

izsaka nosodījumu par aizejošā Kotdivuāras prezidenta Laurent Gbagbo atteikšanos pieņemt Neatkarīgās vēlēšanu komisijas paziņotos un ANO apstiprinātos rezultātus;

33.

atbalsta pilsoņu tiesības paust vēlmi pēc politiskām pārmaiņām mierīgu demonstrāciju ceļā un izsaka atbalstu demokrātiskām masu demonstrāciju kustībām, ko veido diktatūras režīmā dzīvojoši cilvēki; pauž nosodījumu pret jebkādu nesamērīgu bruņotu spēku izmantošanu šo demonstrāciju ierobežošanai;

34.

atzinīgi vērtē Lisabonas līguma spēkā stāšanos, kas paplašina Eiropas Parlamenta pilnvaras nolūkā veicināt tā darbību demokrātisko dimensiju;

35.

aicina visas valstis ratificēt Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un izsaka nožēlu par to, ka dažās ĀKK valstīs nav pietiekamā līmenī nodrošināta domas brīvība un kultūras tiesības; mudina rīkot kopīgas diskusijas par šiem tematiem starp ES dalībvalstīm un ĀKK valstīm;

36.

atbalsta Āfrikas Savienības, CARICOM, COMESA, Starpvaldību attīstības iestādes (SAI) un Dienvidāfrikas Attīstības kopienas (DAK) darba pūliņus un atzīst tā nozīmīgumu, un cildina tādas iniciatīvas kā PIANZEA  (2); norāda uz nepieciešamību pēc konkrētiem pasākumiem, kā vēlēšanu novērotāju papildu apmācība SAI un DAK ietvaros;

37.

uzsver nepieciešamību ar apmācību un pārkvalificēšanās palīdzību nostiprināt personīgās spējas tiem, kuri aicināti vadīt demokrātiskās iestādes un struktūrvienības (konstitucionālā tiesa, neatkarīgas valsts vēlēšanu komitejas), kas iesaistītas vēlēšanu darbībā, nolūkā pēc iespējas pilnveidot dažādās darbības vēlēšanu procesā un izvairīties no kļūmēm, kas bieži rada nopietnas pēcvēlēšanu krīzes situācijas;

38.

aicina vairot izglītību par demokrātijas jēdzienu ĀKK un ES valstīs; uzņemas izpētīt iespējamos pasākumus APA ietvaros;

39.

mudina ES un ĀKK dalībvalstis censties nodrošināt labākās prakses apmaiņu konstitucionālo tiesību jomā, piemēram, organizējot savstarpējas apmaiņas misijas ekspertu līmenī;

40.

uzņemas turpināt demokrātisko tendenču uzraudzību un no jauna apstiprina nepieciešamību pieņemt piemērotus pasākumus saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu gadījumā, kad ES vai ĀKK dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, kā to nesen īstenoja Eiropas Savienības Padome attiecībā pret Madagaskaru un Fidži;

41.

uzdod līdzpriekšsēdētājiem nosūtīt šo rezolūciju ĀKK un ES Padomei, Eiropas Komisijai, Āfrikas Savienības Komisijai un Panāfrikas parlamentam.

A.

tā kā ĀKK un ES sadarbība attīstības finansēšanas jomā ir partnerība, kas pamatojas uz ĀKK valstu attīstības stratēģijām un savstarpējām tiesībām un pienākumiem, nodrošinot atbalsta efektivitāti un koordinēšanu;

B.

tā kā gan atbalsta piešķīrējas, gan partnervalstis līdzīgi vēlas reaģēt uz jauniem ar atbalsta efektivitāti saistītiem jautājumiem tā, lai oficiālā attīstības palīdzība (OAP) pilnībā radītu pozitīvu ietekmi uz cilvēku dzīvēm, izskaužot nabadzību un veicinot mieru un pārticību;

C.

tā kā budžeta atbalsts ir kļuvis par aizvien nozīmīgāku atbalsta veidu un tā kā Eiropas Komisija tiecas palielināt budžeta atbalstu no 25 % plānojamā finansējuma 9. EAF ietvaros līdz gandrīz 50 % plānojamā atbalsta 10. EAF ietvaros;

D.

tā kā budžeta atbalsts ir sniedzis ieguldījumu iesaistīšanās līmeņa un EAF resursu izmaksāšanas palielināšanā daudzās ĀKK valstīs;

E.

tā kā 2009. gada budžetā atbalsts veidoja 28 % (EUR 2,32 miljardi) no visām saistībām no ES budžeta un EAF un tā kā vispārējā budžeta atbalsts (VBA) sasniedza EUR 860 miljonus un ietvēra 35 % no visām jaunām budžeta atbalsta darbībām (visas saņēmējas bija ĀKK valstis), bet nozaru budžeta atbalsts (NBA) veidoja 33 % no jaunām budžeta atbalsta saistībām ĀKK valstīm; tā kā ES dalībvalstu divpusēji izsniegtā budžeta atbalsta apjoms un mērķis ievērojami atšķiras;

F.

tā kā viens no budžeta atbalsta mērķiem ir uzlabot politikas dialogu starp atbalsta piešķīrējiem un saņēmējiem, jo tas tiek virzīts atbalsta piešķīrēja-saņēmēja partnerības ietvaros prioritāšu noteikšanas un novērtēšanas izteiksmē, kas palīdz pielīdzināt atbalsta sniedzēju ieguldījumus pašas valsts vajadzībām un izvēlei ar mērķi veicināt valsts nabadzības samazināšanas stratēģijas vai nozaru stratēģijas;

G.

tā kā budžeta atbalsts saskaņā ar līdzatbildības principu izmanto valsts sistēmas (nevis dubulto struktūras un iestādes partnervalstī) ar mērķi palielināt paredzamību un izvairīties no atbalsta sadrumstalotības, birokrātijas un darījumu izmaksām gan atbalsta piešķīrējām, gan partnervalstīm;

H.

tā kā joprojām ir nepieciešama ciešāka sadarbība līdzekļu piešķīrēju vidū un tā kā budžeta atbalsts ļauj labāk saskaņot to darbības;

I.

tā kā budžeta atbalsts tiek uzlūkots kā politiski jutīgs, bet ir palīdzības instruments, ko nevajadzētu pārslogot ar politiskām prasībām;

J.

tā kā budžeta atbalstu nevajadzētu paredzēt gadījumos, kad ir pierādīta korupcija;

K.

tā kā budžeta atbalsts var sniegt ieguldījumu iestāžu spēju veidošanā un vietējo ieinteresēto pušu veiktās pārskatatbildības un kontroles uzlabošanā; tomēr tā kā budžeta atbalsta panākumus nosaka valdību spēja plānot valsts izdevumus, izpildīt un atskaitīties par tiem; tā kā iekšzemes faktoru virzītām prasībām attiecībā uz pārskatatbildību ir izšķiroša nozīme pārvaldībā;

L.

tā kā pilsonisko sabiedrību nepieciešams pietiekami iesaistīt dialogā par budžeta atbalstu, budžeta atbalsta programmu īstenošanā un budžeta izdevumu novērtēšanā un tā kā parlamentiem pilnībā jāveic pienākumi uzraudzības un novērtējuma ziņā, izmantojot gan augšupēju, gan lejupēju pieeju; tā kā revīzijas iestādēm ir nozīmīga loma budžeta atbalsta uzraudzībā un revīzijā;

1.

uzsver, ka budžeta atbalstam kā attīstībai sniegtās finansiālās palīdzības līdzeklim vajadzētu pievērst uzmanību nabadzības samazināšanai un TAM sasniegšanai, ilgtspējīgi palielinot valsts izdevumus, un tas var būt efektīvs vienīgi tad, ja abi partneri uzņemas savus pienākumus patiesas partnerības ietvaros;

2.

aicina līdzekļu piešķīrējas valstis palielināt atbalstu, kas nonāk valstu budžeta sistēmās, līdz solītajiem 50 %, ņemot vērā atbilstības kritērijus; aicina Eiropas Komisiju un ieinteresētās ĀKK valstis strādāt, lai noslēgtu TAM veida līgumus;

3.

aicina Komisiju izmantot budžeta atbalstu kā tās galveno atbalsta veidu, ar nosacījumu, ka ir īstenoti Kotonū nolīgumā paredzētie atbilstības kritēriji, un veicināt kolektīvu ES mērķi attiecībā uz budžeta atbalstu;

4.

aicina Komisiju veikt un dalīt ar līdzekļu piešķīrējām un saņēmējvalstīm budžeta atbalsta iespējamo risku un sniegto ieguvumu novērtējumus valsts līmenī, ņemot vērā izvēli attiecībā uz budžeta atbalsta darbības jomu, apmēru, veidu un lomu katrā konkrētā partnervalstī; šajā ziņā atzīmē, ka ievērojams budžeta atbalsta apjoms var radīt problēmas, ja nav nostiprināta makroekonomikas stabilitāte un elementāra nodokļu disciplīna;

5.

aicina ES pieņemt dinamisku un augošu pieeju budžeta atbalstam, uzlabojoties kapacitātei partnervalstīs;

6.

aicina ES attīstīt un pārvaldīt budžeta atbalstu, cenšoties izmantot papildināmību ar citiem atbalsta veidiem un veicinot saskaņošanu un koordinēšanu starp dažādiem vispārējā un nozaru budžeta atbalsta instrumentiem; aicina Komisiju izskatīt budžeta atbalsta decentralizācijas daļas ietekmi;

7.

aicina līdzekļu piešķīrējas valstis palielināt koordinēšanu un atbalsta paredzamību un vienkāršot procedūras; uzsver, ka budžeta atbalsta piešķīrējām valstīm vajadzētu sagatavoties ilgstošām saistībām ar partnervalstīm, ievērojot politikas saskaņotību attiecībā uz attīstību;

8.

mudina Komisiju saglabāt tās dinamisko pieeju attiecībā uz atbilstības kritērijiem; aicina vienoties ar ĀKK valstīm par rezultatīvajiem rādītājiem, pamatojoties uz padziļinātu dialogu, un tos novērtēt attiecībā pret rezultātiem nabadzības izskaušanas un TAM sasniegšanas ziņā, kā arī rezultātiem citās prioritārās jomās, par ko kopīgi vienojušās atbalsta piešķīrējas un saņēmējvalstis;

9.

uzsver, ka budžeta atbalstu nevajadzētu saistīt ar politiskiem nosacījumiem un ka politiskajam dialogam jānotiek vispārējas sadarbības un partnerības līmenī, nevis atsevišķu atbalsta instrumentu, piemēram, budžeta atbalsta, ietvaros; tomēr izceļ augsta līmeņa politikas dialoga nozīmīgumu efektīvai budžeta atbalsta izmantošanai;

10.

aicina ES politiskā dialoga ietvaros sistemātiski izvirzīt jautājumu par budžeta atbalsta parlamentāro pārraudzību; atgādina, ka atbalsta iekļaušana budžetā ir galvenais solis virzībā uz palielinātu atbalsta parlamentāro kontroli; aicina saņēmējvalstu valdības sniegt to parlamentiem nepieciešamo informāciju, lai vērtētu izpildvaru, un aicina parlamenta deputātus izmantot to esošās pilnvaras;

11.

aicina partnervalstis pamatot budžeta atbalstu uz saprātīgiem, detalizētiem valsts nabadzības samazināšanas plāniem, bet saņēmējas valstis — izmantot līdzekļus, lai uzlabotu vispārēju piekļuvi pamata sabiedriskajiem pakalpojumiem un samazinātu nabadzību;

12.

aicina paaugstināt spējas visās ministrijās, lai nodrošinātu plašākas pilnvaras visnabadzīgākajiem un palielinātu stratēģisko izdevumu efektivitāti, īpaši veselības aprūpes, izglītības, nodarbinātības, lauksaimniecības un infrastruktūras jomās;

13.

aicina ES piemērot integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai, izmantojot pa dzimumiem dalītus rādītājus, bet partnervalstis — iekļaut dzimumu līdztiesības perspektīvu budžeta procesā un veicināt dialogu ar sieviešu organizācijām;

14.

uzsver, ka budžeta atbalstu nevajadzētu saistīt ar ekonomisko nosacījumu izpildīšanu, kas varētu kavēt ĀKK valstu attīstību;

15.

atgādina, ka sistemātiska valsts finanšu nostiprināšana ir būtiska plašas pretkorupcijas stratēģijas sastāvdaļa, kam nepieciešama regulāra uzraudzība no saņēmējvalstu puses;

16.

aicina gan līdzekļu piešķīrēju, gan saņēmējvalstu valdības pievērst uzmanību pilnīgai budžeta pārredzamības un pārskatatbildības nodrošināšanai, jo tie ir galvenie labas ekonomiskās un politiskās pārvaldības faktori; uzsver nepieciešamību pastāvīgi uzņemties saistības pret valstu parlamentiem, pašvaldību un nevalstiskajiem dalībniekiem un paaugstināt parlamentu un revīzijas iestāžu spēju veidošanu, lai nostiprinātu vietējo pārskatatbildību, valsts finanšu pārvaldības sistēmas un uzraudzības mehānismus;

17.

aicina atbalsta piešķīrējas un saņēmējvalstis līdzās budžeta atbalstam paredzēt pasākumus valsts finanšu pārvaldības sistēmu un revīzijas spēju nostiprināšanai, lai paaugstinātu parlamentu spēju veidošanu un atbalstītu nevalstiskos dalībniekus; aicina ĀKK valstis un Komisiju Iekšējā ĀKK un RIP vidusposma pārskata kontekstā saistībā ar 10. EAF īstenot Iekšējo ĀKK programmu, lai atbalstītu spēju veidošanu ieinteresētajās ĀKK valstīs, izmantojot mācīšanos no līdzbiedriem un atbalsta programmu ar mērķi uzlabot valsts finanšu pārvaldību, kas nepieciešama ātru un vērienīgu reformu atbalstīšanai;

18.

uzsver, ka vairāk informācijas par budžeta atbalstu tā piešķīrējās un partnervalstīs uzlabos pārredzamību un pārskatatbildību un veicinās lielāku šī instrumenta efektivitāti; aicina veikt sistemātisku pētījumu novērtējumu nolūkā noteikt iespējamos trūkumus un tādējādi uzlabot īstenošanu;

19.

iesaka, lai partneri pēc iespējas standartizētu budžeta atbalsta novērtēšanas kritērijus, lai nodrošinātu šī atbalsta veida labāku uzraudzību un novērtējumu;

20.

aicina Komisiju, Eiropas Savienības Padomi un ES dalībvalstis sniegt atbilstošus resursus 11. EAF, pamatojoties uz 10. EAF resursiem, saskaņā ar to saistībām līdz 2015. gadam OAP piešķirt 0,7 % no to NKI un, ņemot vērā nepieciešamību finansēt jaunas saistības, par ko panākta vienošanās nesen noslēgtajā Kotonū nolīguma otrajā pārskatīšanā;

21.

uzdod līdzpriekšsēdētājiem nosūtīt šo rezolūciju ĀKK un ES Ministru padomei, Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam un ĀKK un ES dalībvalstu un reģionālajiem parlamentiem.

A.

tā kā ANO Ģenerālā Asambleja un Cilvēktiesību padome ir atzinušas, ka piekļuve drošam dzeramajam ūdenim un sanitārijai ir pamattiesības;

B.

tā kā ūdens ir pamata resurss dzīvībai un veselībai un sabiedrībai nepieciešama prece, nevis tikai patēriņa prece, un, lai arī piekļuve ūdenim ir pamattiesības, sabiedrība un privātpersonas uzņemas atbildību par tā ilgtspējīgu apsaimniekošanu;

C.

tā kā 7. TAM ietver specifisku mērķi līdz 2015. gadam uz pusi samazināt to cilvēku proporciju, kuriem nav ilgtspējīgas piekļuves drošam dzeramajam ūdenim un pamata sanitārijai; tā kā, neraugoties uz panākto progresu, Subsahāras Āfrikas valstis pašreizējā situācijā nesasniegs šo Tūkstošgades attīstības mērķi; tā kā dzeramā ūdens apgāde un sanitārija aizvien ir problēmas, īpaši ārpus pilsētām;

D.

tā kā saskaņā ar pēdējiem ANO datiem šodienas pasaulē gandrīz 900 miljoniem cilvēku nav piekļuves drošam dzeramajam ūdenim, 2,6 miljardiem cilvēku nav piekļuves pamata sanitārijai, bet piesārņots ūdens ir otrais visizplatītākais bērnu mirstības cēlonis pasaulē;

E.

tā kā 7. TAM sasniegšana radītu 322 miljonus papildu darba dienu un veselības nozarei ļautu ietaupīt USD 7 miljardus gadā; tā kā par katru sanitārijas un droša dzeramā ūdens jomā ieguldīto dolāru peļņa ekonomikas attīstības izteiksmē sasniedz no USD 3 līdz USD 34;

F.

tā kā sievietes un meitenes, kuras ir atbildīgas par ūdens savākšanu un tā pienešanu saslimušajiem, pirmās cieš no droša dzeramā ūdens trūkuma un tā kā piekļuve drošam ūdenim ir ļoti būtiska māšu veselībai; tā kā attālumam, ko nepieciešams aptvert, lai piekļūtu tīram ūdenim, un sanitārijas trūkumam skolā ir negatīva ietekme uz piekļuvi izglītībai, īpaši meiteņu vidū;

G.

tā kā ES dalībvalstis ir vienas no galvenajiem līdzekļu piešķīrējiem ūdens nozarē un tās var pielietot plašu pieredzi starptautiskajā attīstības sadarbībā un ūdens apsaimniekošanā;

H.

tā kā ES Ūdens iniciatīva, kas uzsākta Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību (Johannesburgā, 2002. gada septembrī), tika izstrādāta kā integrēta pieeja ūdens resursu apsaimniekošanai, lai sasniegtu TAM un ilgtspējīgas attīstības mērķus attiecībā uz dzeramo ūdeni un sanitāriju;

I.

tā kā 70 % neapstrādātu rūpniecisko atkritumu jaunattīstības valstīs tiek izgāzti ūdenī, piesārņojot ūdensapgādi;

J.

tā kā upju garuma un savienotu ūdens sistēmu dēļ ūdens piesārņojuma problēma ir pārrobežu jautājums, kam nepieciešama kopēja rīcība;

K.

tā kā 2002. gadā ES pieņēma Ūdens pamatdirektīvu, lai racionalizētu tās pieeju ar ūdeni saistītiem jautājumiem un ieviestu vispārēju pienākumu aizsargāt vidi un obligātu standartu visiem virszemes ūdeņiem;

L.

tā kā klimata pārmaiņas ietekmē piekļuvi drošam ūdenim un sanitārijai un IPCC 2007. gada ziņojumā secināts, ka klimata pārmaiņas līdz 2050. gadam varētu sasniegt dramatiskus apmērus;

1.

uzskata, ka, ņemot vērā ūdens kā dzīvībai svarīga resursa nozīmīgumu, piekļuve tīram ūdenim ir cilvēka pamattiesības, ko nepieciešams nodrošināt, īpaši ēdiena gatavošanā un higiēnā; piebilst, ka piekļuve ūdenim ir arī pamats ražošanai; uzskata, ka piekļuvi ūdenim jāizmanto kā tautas attīstības rādītāju;

2.

norāda, ka ūdens piesārņojuma novēršanai ir lielāka ekonomiskā nozīme nekā ikvienam ūdens attīrīšanas veidam pēc tā izmantošanas mājsaimniecībās vai citos nolūkos;

3.

uzsver, ka problēma ar ūdeni un ūdens piesārņojumu ir transversāls jautājums un to būtu jārisina, izmantojot daudzdisciplināru un daudzpusēju pieeju, kurā apvienota ekonomiskā dzīvotspēja, sociālā solidaritāte, nodarbinātības aizsardzība, ekoloģiskā atbildība, piesardzības princips un racionāla lietošana, lai neapdraudētu nākamo paaudžu vajadzības;

4.

uzlūko jebkuru ieguldījumu ūdens infrastruktūrā un pakalpojumos kā katalizatoru attīstībai, jo uzlaboti ūdens pakalpojumi nodrošinās darba vietas pašvaldībās, radīs laiku citām produktīvām darbībām un sekmēs sociālo dimensiju vietējā līmenī;

5.

uzsver nozīmīgumu veidot dialogu starp iestādēm un vietējiem iedzīvotājiem visā lēmumu pieņemšanas procesā attiecībā uz ūdens resursiem nolūkā atvieglot visu ieinteresēto pušu līdzdalību, piepildot reālas lietotāju vajadzības un izvēloties tādus risinājumus, kuros ņemts vērā klimats, vide un prasmes, kas pieejami dzeramā ūdens apgādes sistēmu ierīkošanai un uzturēšanai; akcentē nepieciešamību pēc pienācīgas komunikācijas stratēģijas, izglītības un atbalsta pasākumiem saistībā ar tīra ūdens nozīmīgumu;

6.

uzsver mikro un mazo projektu finansēšanas nozīmīgumu, lai radītu ilgtspējīgus vietējo apstākļu uzlabojumus, un izceļ nepieciešamību pēc labākas informēšanas par iespējamiem atbalsta avotiem;

7.

izceļ vajadzību pēc atbilstoša tiesiskā regulējuma, kas nodrošinātu piekļuvi ūdenim, tostarp dzeramajam ūdenim, kā arī tā kvalitāti un atbildīgu izmantošanu; iesaka īstenot principu „piesārņotājs maksā”; atgādina, ka tiesību aktu pieņemšanai par dzeramā ūdens aizsardzību jābūt valdību prioritātei;

8.

uzsver, ka droša piekļuve tīram ūdenim, pienācīga notekūdeņu novadīšana un ūdens sanitārija ir svarīgi priekšnosacījumi sabiedrības veselībai, jo tie palīdz samazināt mirstības līmeni no slimībām, kas saistītas ar ūdens kvalitāti, īpaši bērnu vidū; atzīmē, ka Apvienoto Nāciju Organizācija tiesības uz piekļuvi sanitārijai ir atzinusi par cilvēktiesībām, tāpat kā tiesības uz drošu dzeramo ūdeni;

9.

tomēr uzsver, ka noteikums par plaši izplatītu drošu piekļuvi dzeramajam ūdenim, izmantojot dzeramā ūdens apgādes un notekūdeņu novadīšanas tīklus, ir dārgs un radīs slogu daudzu ĀKK valstu ierobežotajām finansiālajām iespējām; neraugoties uz to, atgādina, ka tai jābūt vienai no varas iestāžu prioritātēm; iesaka ciematos un būdu pilsētiņās ar ļoti strauji pieaugošu iedzīvotāju skaitu plašāk izmantot dziļurbumus, kā arī rast inovatīvus risinājumus, piemēram, hlora tabletes tādu slimību apkarošanai kā holēra, ko izraisa arvien biežāk notiekošie plūdi;

10.

izceļ nepieciešamību cīnīties pret atkritumiem vietās, kur pastāv ūdens trūkuma draudi, un optimizēt ūdens izmantošanu, īpaši, veicot atkārtotu izmantošanu, vienlaikus paturot prātā ūdens daudzveidīgos nolūkus un sekmējot atbildības sajūtu lietotāju vidū;

11.

uzskata, ka jāveicina inovatīvas pieejas ūdens cikla līdzsvarošanai, kā alternatīvas tehnoloģijas, kas pielāgotas vietējai situācijai, un organisko vielu izmantošana par mēslojumu;

12.

uzsver, ka atbilstošu, drošu ūdens apgādi var nodrošināt, vienīgi izmantojot ilgtermiņa stratēģijas, un ka tā sasniegšanai jāveicina vislētākās, visinovatīvākās, efektīvākās un ilgtspējīgākās attīrīšanas tehnoloģijas, ja nepieciešams, ar tehnoloģiju nodošanas palīdzību, neatstājot bez ievērības vides dimensiju un ņemot vērā vietējo situāciju apspriedēs ar vietējiem iedzīvotājiem;

13.

izceļ Otrā ĀKK un ES ūdens mehānisma nozīmīgumu un atbalsta tā projektus, kam piešķirti EUR 200 miljoni no 10. Eiropas Attīstības fonda, nodrošinot ūdens apgādi un pamata sanitāriju visnelabvēlīgākajām iedzīvotāju grupām, palīdzot uzlabot ūdens pārvaldību un ūdens resursu apsaimniekošanu un sniedzot ieguldījumu ūdens infrastruktūras ilgtspējīgā attīstībā un uzturēšanā; tomēr atgādina, ka ikvienu lēmumu šajā ziņā jāpieņem pēc iespējas ciešā sadarbībā ar iesaistītajiem iedzīvotājiem;

14.

ņem vērā pieaugošo lauksaimniecisko ražošanu, kalnrūpniecību, rūpniecisko ražošanu, elektroenerģijas ražošanu, mežsaimniecību un citas ekonomiskās darbības ĀKK valstīs, kas izraisa pārmaiņas ūdens ķīmiskajās, bioloģiskajās un fizikālajās īpašībās tādā veidā, ka var apdraudēt cilvēku veselību, ekosistēmas un bioloģisko daudzveidību;

15.

aicina ĀKK valstis un ES dalībvalstis risināt upju piesārņojumu ar toksiskām ķimikālijām un smagajiem metāliem, kas ir galvenais ūdens piesārņojuma avots ES valstīs, kā arī dažās ĀKK valstīs; pieprasa veikt visus iespējamos pasākumus, lai saskaņā ar piesardzības principu novērstu situāciju, ka rūpniecība, mežu izciršana, kalnrūpniecība, ķimikāliju ražošana un plaša pesticīdu izmantošana lauksaimniecībā un dārzkopībā ietekmētu ūdens kvalitāti un tīrību; aicina ieviest standartus un veikt analīzes riska teritorijās, nosakot naudas sodu piesārņotājiem, lai apkarotu virszemes ūdeņu (upes, ezeri, noteces) un gruntsūdeņu līmeņa piesārņojumu ar mēslošanas līdzekļiem, pesticīdiem, toksiskajām ķimikālijām un smagajiem metāliem;

16.

uzsver nepieciešamību turpmāk izpētīt saikni starp pieaugošo pasaules iedzīvotāju skaitu un klimata pārmaiņām, īpaši to iespējamo ietekmi uz piekļuvi tādiem pamata dabas resursiem kā drošs dzeramais ūdens un uz piekrastes ūdeņiem;

17.

atzīmē pieaugošo urbanizāciju ĀKK valstīs, kas rada nepieciešamību pēc lieliem ieguldījumiem infrastruktūrā, lai nodrošinātu ūdens piegādi un notekūdeņu apstrādi; tāpēc mudina veikt ieguldījumus ūdens reģenerācijā un atkārtotā izmantošanā nolūkā taupīt ūdeni un rezultātā — enerģiju;

18.

mudina starptautisko sabiedrību atzīt tropu mežu aizsardzības nozīmīgumu un uzsākt to risināt kā prioritāru jautājumu, aicinot visas iesaistītās puses, tostarp jaunās tirgus ekonomikas valstis, izpildīt Kopenhāgenas nolīgumā iekļautās saistības mazināt un nodot tīrās tehnoloģijas, lai saglabātu planētas ūdens resursus un risinātu klimata pārmaiņas un ierobežojumus, ko tās varētu radīt dzeramā ūdens resursiem;

19.

aicina Eiropas Komisiju nodot ĀKK valstīm vislabākās likumdošanas un tehnoloģiskās ūdens aizsardzības prakses un izveidot tiešsaistes platformu labākās prakses ūdens aizsardzības jomā piemēru apkopošanai;

20.

uzdod līdzpriekšsēdētājiem nosūtīt šo rezolūciju ĀKK un ES Ministru padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Komisijai, Eiropas Savienības Padomes prezidentūrai un Āfrikas Savienībai.

A.

tā kā vienīgais likumības avots ir vispārējas vēlēšanas, kas nozīmē neapstrīdamus vēlēšanu rezultātus;

B.

ņemot vērā politiskās krīzes nopietnību, kas izcēlās pēc 2010. gada 28. novembra Kotdivuāras prezidenta vēlēšanu otrās kārtas rezultātu apstrīdēšanas;

C.

tā kā vēlēšanu mērķis bija izbeigt politisko krīzi, kas desmitgades laikā bija sadalījusi valsti;

D.

tā kā pirmo reizi Āfrikā tika izrādīta uzticība ANO ar divu tās rezolūciju starpniecību un ar toreizējā prezidenta Laurent Gbagbo piekrišanu, apstiprinot prezidenta vēlēšanu rezultātus, un tā kā šie apstiprinātie rezultāti noteica Alassane Ouattara par ievēlēto Kotdivuāras prezidentu;

E.

tā kā Likums 2001-303 un 2008. gada dekrēta 64. pants nepiešķir Kotdivuāras Konstitucionālajai padomei pilnvaras pasludināt rezultātus, kas atšķiras no Neatkarīgās vēlēšanu komisijas rezultātiem;

F.

tā kā aizejošais prezidents Laurent Gbagbo bija atbildīgs par mierīgas pilnvaru nodošanas nodrošināšanu savam pēctecim, lai uzturētu sabiedrisko mieru;

G.

tā kā jau 2010. gada 7. decembrīECOWAS aicināja aizejošo prezidentu „bez kavēšanās atdot varu”;

H.

tā kā 2010. gada 8. decembrī Āfrikas Savienība aicināja aizejošo prezidentu „cienīt vēlēšanās pausto tautas gribu un atteikties no varas mierīgā ceļā, lai izvairītos no asinspirts”; ņemot vērā tās vairākkārtējos starpniecības centienus;

I.

tā kā visi starpniecības mēģinājumi pārliecināt bijušo prezidentu Laurent Gbagbo nodot varu demokrātiski ievēlētajam prezidentam cieta neveiksmi;

J.

tā kā bijušā prezidenta Laurent Gbagbo atteikums nodot varu demokrātiski ievēlētajam prezidentam novedis Kotdivuāru uz pilsoņu kara robežas;

K.

tā kā pret civiliedzīvotājiem vērstās vardarbības rezultātā izraisīti vairāki tūkstoši nāves gadījumu, vairāk nekā viens miljons cilvēku tikuši pārvietoti valsts iekšienē un vairāk nekā 100 000 cilvēku meklē patvērumu kaimiņvalstīs;

L.

tā kā Kotdivuārā ir notikuši nežēlīgi noziegumi, tai skaitā seksuāla vardarbība, piespiedu pazušana, nāvessoda izpildīšana bez tiesas sprieduma un pārmērīga un nekritiska spēka lietošana pret civiliedzīvotājiem, kas klasificējami kā noziegumi pret cilvēci;

M.

tā kā šos noziegumus, ko izskatījuši trīs ANO iecelti starptautiskie izmeklētāji, iespējams, pastrādājušas atšķirīgas konfliktā iesaistītās puses, pamatojoties uz mazākajām aizdomām, ka upuri pieder citai etniskajai grupai nekā noziegumā vainojamie;

N.

tā kā uzbrukumi, kas ar nolūku vērsti pret ANO miera uzturēšanas spēkiem un iestādēm, arī ir kara noziegums;

O.

ņemot vērā 2011. gada 9. martā prezidenta Alassane Ouattara vārdā iesniegto pieteikumu Starptautiskajā Krimināltiesā, kas pārsūtīts uz Hāgu;

P.

tā kā šai vardarbībai būs neizmērojama rezonanse cilvēku dzīvē;

Q.

tā kā prezidents Alassane Ouattara ir aicinājis izbeigt vardarbību, izlīgt mieru un izveidot Taisnīguma, izlīgšanas un dialoga komisiju;

R.

tā kā šis krīzes periods ir atstājis izteikti negatīvas ekonomiskās, sociālās un humānās sekas, radot darba izredžu trūkumu jaunu cilvēku vidū;

S.

ņemot vērā labvēlīgākās izredzes Kotdivuārai pēc bijušā prezidenta Laurent Gbagbo apcietināšanas;

1.

atzinīgi vērtē to, ka ievēlētais Kotdivuāras prezidents Alassane Ouattara tagad ir stājies amatā;

2.

nosoda bijušā prezidenta Laurent Gbagbo un viņa atbalstītāju mēģinājumus vardarbīgi uzurpēt varu pretēji Kotdivuāras tautas gribai;

3.

paziņo, ka pilnībā uzticas ANO darbiniekiem, kas atbildīgi par vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu;

4.

izsaka atzinību par ECOWAS, Āfrikas Savienības un ANO centieniem rast diplomātisku risinājumu, kas būtu varējis novērst lielās ciešanas, ko izraisīja bruņotu spēku lietošana, un pauž nožēlu par šo centienu neveiksmi;

5.

izsaka nožēlu par dārgo maksu, ko Kotdivuārās tautai nācās maksāt, lai nodrošinātu, ka tiek ievērota viņu demokrātiski paustā griba;

6.

pauž pilnīgu nosodījumu par nežēlību, aizvien jaunām naida kurināšanas kampaņām, atriebībām, laupīšanām, rēķinu kārtošanu un nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem; īpaši nosoda notikušo vardarbību, sevišķi smago ieroču lietošanu pret civiliedzīvotājiem, uzbrukumus ANO darbiniekiem, seksuālo vardarbību un slaktiņus, ko apstiprinājusi ANO un humanitārās organizācijas;

7.

atzinīgi vērtē Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības Padomes lēmumu atļaut Apvienoto Nāciju Organizācijas misijai Kotdivuārā (ONUCI) izmantot spēku, lai aizsargātu civiliedzīvotājus, inter alia novēršot turpmāku smago ieroču lietošanu; aicina ONUCI ar Francijas bruņoto spēku „Licorne” palīdzību turpināt nodrošināt efektīvu civiliedzīvotāju aizsardzību Kotdivuārā tik ilgi, kamēr to lūgs Kotdivuāras varas iestādes;

8.

pauž nosodījumu par neatbilstību ieroču embargo; atzinīgi vērtē ANO 2011. gada 28. aprīļa lēmumu saglabāt šo embargo vēl vienu gadu un mudina Eiropas Savienības dalībvalstis un Āfrikas Savienību darīt visu iespējamo, lai to padarītu efektīvu;

9.

aicina Kotdivuāras kaimiņvalstis veikt visas iespējamās darbības, lai nodrošinātu, ka tās nekalpo par patvērumu spēkiem, kas tiecas izjaukt līdzsvaru valstī, tādējādi palīdzot Kotdivuāras valdībai uzlabot tās robežu drošību;

10.

pauž nožēlu par masveidā bojāgājušajiem un mērķtiecīgām īpašuma iznīcināšanas darbībām; izsaka līdzjūtību ievainotajiem un upuru un pazudušo personu ģimenēm; pauž visdziļāko līdzjūtību pret Kotdivuāras tautu un valdību un mudina vietējās puses darīt visu iespējamo, lai novērstu turpmākus cilvēktiesību pārkāpumus un garantētu tautas drošību;

11.

atzinīgi vērtē prezidenta Alassane Ouattara apņemšanos atjaunot tiesiskumu, aicina Kotdivuāras varas iestādes nodrošināt, lai visās to darbībās tiktu ievērots tiesiskums, kas nozīmē, ka atbilstoši kriminālvajāšanas resursi būtu jāizmanto pret visiem tiem, kuri ir pielietojuši vai turpina pielietot vardarbību, un pret visiem tiem, kuri ir novirzījuši valsts resursus privātā īpašumā, tomēr uzsver, ka apsūdzētajiem jāsniedz pilnīgas tiesības uz aizstāvību objektīvā un neselektīvā tiesiskajā ietvarā; pauž atzinību par ES lēmumu nekavējoties sniegt atbalstu EUR 18 miljonu apmērā nolūkā modernizēt Kotdivuāras tiesu sistēmu;

12.

pauž cerību, ka tiks atklāta patiesība par visiem slaktiņiem un noziegumiem; atzinīgi vērtē ANO lēmumu izveidot neatkarīgu starptautisko izmeklēšanas komisiju, lai izmeklētu iespējamos cilvēktiesību pārkāpumus, kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci; aicina visas iesaistītās puses pilnībā sadarboties;

13.

pauž atzinību par ICC prokurora lēmumu lūgt Pirmstiesas palātas atļauju uzsākt izmeklēšanu par „plaša mēroga un sistemātiskām slepkavībām”, ņemot vērā, ka ICC var atzīt Tiesas jurisdikciju, pamatojoties uz Romas Statūtu 12. panta 3. punktu;

14.

atgādina, ka attiecībā uz kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci nav noilguma un ka atbildīgajām personām nevajadzētu piemērot nesodāmību laika, ģeogrāfiskā vai politiskā ziņā;

15.

atzinīgi vērtē prezidenta Alassane Ouattara aicinājumus izbeigt vardarbību un rast izlīgumu un pauž cerību, ka šos aicinājumus ņems vērā visā valstī, īpaši pārvaldē un bruņotajos spēkos; izsaka atzinību par Taisnīguma, izlīgšanas un dialoga komisijas izveidošanu un uzsver sociālās kohēzijas nozīmīgumu valstī;

16.

vēlreiz uzsver savu atbalstu prezidentam Alassane Ouattara, viņa valdībai un Kotdivuāras tautai, veicot izlīgšanas, atgūšanās un ilgtspējīgas attīstības uzdevumu; aicina uzsākt sarunas, lai atjaunotu kārtību un mieru un nostiprinātu stabilitāti un drošību valstī, vienlaikus veicinot nacionālo vienotību;

17.

atgādina prezidenta Alassane Ouattara priekšlikumu veidot nacionālās vienotības valdību, lai veicinātu demokrātisku un mierīgu politisko pāreju un dotu iespēju paust visus politiskos viedokļus valstī un pārstāvēt ikvienu reģionu;

18.

pauž cerību, ka šī sabiedriskā miera atjaunošana ļaus pēc iespējas drīzāk ievēlēt parlamentu;

19.

cildina Eiropas Savienību par tās efektīvo humāno palīdzību, kas sasniedz vairāk nekā EUR 54 miljonus, un mudina to turpināt savus centienus, kamēr atgriežas bēgļi un pārvietotās personas; atgādina, ka vairāk nekā 100 000 bēgļu ir aizbēguši no Kotdivuāras, galvenokārt uz Libēriju, un ka vairāk nekā viens miljons cilvēku tikuši pārvietoti valsts iekšienē; aicina starptautiskos līdzekļu piešķīrējus atbalstīt Eiropas Savienības darbības, kura no 2011. gada aprīļa ir piešķīrusi atbalsta līdzekļus EUR 180 miljonu apmērā;

20.

atzinīgi vērtē Kotdivuāras varas iestāžu veikto kakao eksporta aizlieguma pārtraukšanu un ES sankciju pret ekonomikas vienībām atcelšanu, kas ir sniedzis iespēju atsākt kakao eksportu;

21.

pauž cerību, ka Kotdivuāra spēs gūt labumu no ārējā parāda atvieglojuma, kura kopējā summa sasniedz USD 3 miljardus, kas tai piešķirts saskaņā ar Lieliem parādiem apgrūtinātu nabadzīgo valstu (HIPC) iniciatīvu, no EAF projektiem, no Pasaules Bankas un SVF piešķirtā atbalsta un nepieciešamības gadījumā no Eiropas Savienības piešķirtiem papildu līdzekļiem, lai pēc iespējas ātrāk atjaunotu Kotdivuāras ekonomiku;

22.

sagaida tās faktu vākšanas misiju Kotdivuārā;

23.

uzdod līdzpriekšsēdētājiem nosūtīt šo rezolūciju Kotdivuāras prezidentam Alassane Ouattara, Eiropas Savienības iestādēm, Āfrikas Savienībai un ECOWAS, kā arī ANO ģenerālsekretāram un ICC prokuroram.

A.

tā kā Tunisijas un Ēģiptes tautu uzvara atspoguļo jaunas cerību, brīvības, solidaritātes, demokrātijas un patiesu pārmaiņu vēsmas, ko vēlējušās gan abas šīs tautas, gan visas apspiestās tautas;

B.

tā kā mierīgu demonstrāciju ceļā Vidusjūras dienvidu reģiona un daudzu Tuvo Austrumu valstu iedzīvotāji ir skaidri pauduši to likumīgo tiekšanos pēc demokrātiskām reformām;

C.

tā kā šo apvērsumu rezultātā ir zaudētas cilvēku dzīvības, bet tūkstošiem cilvēku tikuši pārvietoti vai kļuvuši par bēgļiem gan attiecīgajās valstīs, gan ārpus tām;

D.

tā kā šīs demokrātiskās sacelšanās ir plaši motivējusi nevienlīdzīga bagātību sadale, brīvību trūkums, korupcija un nepotisms; tā kā tās atspoguļo vispārēju tautas neapmierinātību ar pie varas esošajiem režīmiem un tās vēlmi apvienot ekonomisko izaugsmi, demokrātisko vērtību ievērošanu un sociālo labklājību;

E.

tā kā vairumu režīmu, kas reģionos tikuši gāzti vai apstrīdēti, atbalstījusi Eiropas Savienība un tās dalībvalstis, galvenokārt ģeogrāfiski stratēģisku, militāru, komerciālu un ekonomisku iemeslu dēļ;

F.

tā kā ir būtiski apsvērt kara ieroču izplatīšanas risku un no tā izrietošos draudus cilvēces drošībai,

G.

ņemot vērā pasaules reģionu savstarpējo atkarību un nenovēršamās sekas — pozitīvas vai negatīvas —, ko šīs kustības var radīt uz kaimiņos esošajiem reģioniem Āfrikā un Eiropas Savienībā;

H.

tā kā Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) novērtējums no 2004. gada ir atklājis virkni trūkumu cilvēktiesību un demokrātisko principu aizsardzības ziņā, un tā nav spējusi nodrošināt nepieciešamās politiskās, sociālās un iestāžu reformas, īpaši nepietiekama dialoga ar pilsonisko sabiedrību un demokrātijas spēkiem dēļ;

I.

tā kā Tunisijas, Ēģiptes, Lībijas, Sīrijas, Alžīrijas, Marokas, Jordānijas un citu Tuvo Austrumu valstu demokrātiskās sacelšanās nozīmē, ka Eiropas Savienībai nepieciešams pielāgot EKP nolūkā sniegt efektīvu atbalstu politisko, ekonomisko un sociālo reformu procesam, vienlaikus kategoriski paužot nosodījumu par spēka pielietošanu mierīgu demonstrāciju apspiešanai;

J.

tā kā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) pausto vairāk nekā 450 000 cilvēku kā bēgļi no Lībijas devušies uz kaimiņos esošo Tunisiju, Ēģipti, Nigēru, Mali un Čadu, kā arī uz Eiropu, un tā kā vēl simtiem tūkstoši bēgļu un ārvalstu darba ņēmēji bezcerīgi cenšas izvairīties no konflikta vai pamest Lībiju; tā kā šādi veidojas humānā ārkārtas situācija, kam nepieciešama ātra ES reakcija un solidaritāte dalībvalstu un kaimiņvalstu vidū;

K.

tā kā 2011. gada 16. maijā Starptautiskā Krimināltiesa (ICC) Hāgā pieprasīja apcietināšanas orderi Lībijas līdera Muammar Gaddafi, viņa dēla Saif al-Islam Gaddafi un izlūkošanas dienesta vadītāja aizturēšanai, apsūdzot šos cilvēkus noziegumos pret cilvēci;

1.

pauž atzinību par Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas iedzīvotāju drosmi un noteiktību un patiesi atbalsta viņu likumīgo, demokrātisko tiekšanos, kas varētu kalpot par iedvesmu demokrātiskām pārmaiņām Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīs, Eiropā un pārējā pasaulē; vēlreiz uzsver savu nopietno atbalstu cilvēkiem, kuri piedalās mierīgās demonstrācijās pret autoritāriem, represīviem režīmiem, īpaši jauniem cilvēkiem un sievietēm, kas darbojas kā Arābu pasaulē notiekošo demokrātisko reformu galvenie pārstāvji un katalizatori;

2.

atzīmē, ka nesenie notikumi Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos radījuši politisko, ekonomisko un sociālo rezonansi, galvenokārt pašās valstīs, bet vienlaikus arī ĀKK valstīs un Eiropā;

3.

aicina Eiropas Savienību sniegt nopietnu atbalstu politiskajām un ekonomiskajām reformām šajā reģionā; uzsver, ka nolūkā sniegt vislabāko atbalstu demokrātiskajai pārejai, ir būtiski mobilizēt visus EKP un attīstības politikas ietvaros esošos instrumentus; aicina pievērst īpašu uzmanību pamata brīvību ievērošanai, labai pārvaldībai, neatkarīgai tiesu varai un cīņai pret korupciju, lai īstenotu cilvēku vajadzības un piepildītu cerības;

4.

aicina Eiropas Savienību apsvērt minēto valstu parādu atmaksas pagaidu atlikšanu un uzsver nepieciešamību veikt šo parādu revīziju; aicina iesaldēt korumpēto līderu īpašumu un to atdot attiecīgo valstu Valsts kasē;

5.

aicina pievērst lielāku uzmanību sadarbībai ar pilsonisko sabiedrību, jo tā ir galvenais katalizators attiecībā uz tautas sacelšanos visā reģionā; tāpat aicina ieguldīt visas pūles, lai nodrošinātu, ka no Eiropas Savienības un starptautiskās sabiedrības saņemtais atbalsts patiešām sasniedz sabiedrību;

6.

izsaka nožēlu par starptautiskās sabiedrības neviennozīmīgo sašutumu, atbildot uz vardarbību Jemenā, Sīrijā, īpaši Bahreinā, kur no Saūda Arābijas ieradās Persijas līča Sadarbības padomes (PLSP) apvienoto spēku vienības, lai apspiestu protestus;

7.

aicina varas iestādes atturēties no vardarbīgas vēršanās pret demonstrantiem, ievērot viņu pulcēšanās un vārda brīvību un garantēt drošību; aicina veikt neatkarīgas izmeklēšanas par incidentiem, kuru rezultātā nogalināti, ievainoti un apcietināti miermīlīgie demonstranti šajās valstīs, un pieprasa saukt pie atbildības vainīgos; aicina nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus demonstrāciju laikā apcietinātos cilvēkus, kā arī visus politieslodzītos, cilvēktiesību aizstāvjus un žurnālistus;

8.

uzskata, ka ciešāka apakšreģionu sadarbība starp ES dalībvalstīm, Āfrikas Savienību (ĀS) un valstīm, kuras aptver EKP un kurām ir kopīgas intereses, vērtības un problēmas, varētu rosināt dinamiku visā Vidusjūras reģionā;

9.

apsūdz ieroču pārdošanu un dāsnumu attiecībā uz ekonomiski stratēģisku interešu izdevīgumu, kā arī draudzīgās attiecības ar diktatoriem, ko daudzu gadu garumā uzturējušas dažas ES un ĀKK valstis; pauž atzinību par šo tautu pašnoteikšanos un nosoda piedzīvoto vardarbību;

10.

aicina Eiropas Savienību veikt padziļinātu novērtējumu un reformas gan attiecībā uz tās diplomātijas politiku, gan politisko, tirdzniecības un sadarbības attiecību raksturu ar Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstīm;

11.

kopā ar Panāfrikas parlamentu aicina visas Āfrikas Savienības dalībvalstis ratificēt Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu;

12.

atgādina, ka jebkura bruņota iejaukšanās jāuzsāk vienīgi ar mērķi aizsargāt civiliedzīvotājus un tai jābūt objektīvai, un tās iniciatori nekādā ziņā nedrīkst uzņemties tiesības noteikt, kurš var valdīt un kurš jāizslēdz;

13.

mudina Āfrikas Savienību, Arābu līgu un Eiropas Savienību piešķirt visus vajadzīgos finanšu resursus un cilvēkresursus, lai atbalstītu iedarbīgu starptautisku humānās palīdzības operāciju iesaistītajās valstīs nolūkā palīdzēt ANO Cilvēktiesību padomei un citām attiecīgajām humānās palīdzības organizācijām, sniedzot aizsardzību un ārkārtas atbalstu visiem, kam tā nepieciešama;

14.

vēlreiz uzsver tautas izvēles un vēlēšanu rezultātu respektēšanas un pieņemšanas nozīmīgumu, neraugoties uz to, kurš uzvar, ja vien vēlēšanas ir demokrātiskas, brīvas, taisnīgas un pārredzamas;

15.

atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes un Tunisijas un Ēģiptes varas iestāžu panākto progresu un mudina turpināt centienus ieviest demokrātiskas stabilizācijas procesu un nodrošināt brīvību, pamata un cilvēktiesības, mieru un taisnīgumu;

16.

aicina Eiropas Komisiju un attiecīgās valstis turpināt centienus, vienlaikus nodrošinot, ka tiek ieviesta kopīga stratēģija, tostarp pienācīgi finanšu, tehniskie un cilvēkresursi, lai garantētu, ka ES var atbilstoši reaģēt uz iespējamo masveida migrāciju saskaņā ar LESD 80. pantu;

17.

aicina stingri ievērot atbilstību Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības Padomes Rezolūcijai 1973(2011), kuras mērķis ir civiliedzīvotāju aizsardzība;

18.

mudina attiecīgos līderus izrādīt atturību spēka pielietošanā un iesaistīties sarunās ar mērķi panākt pozitīvu krīzes iznākumu un pauž nožēlu par ikvienu netiešu dzīvības zaudējumu;

19.

uzstāj, lai Āfrikas Savienība tiktu iesaistīta tādu risinājumu meklēšanā, kas ir pieņemami visām pusēm;

20.

aicina Apvienoto Nāciju Organizāciju, Āfrikas Savienību, Eiropas Savienību, Arābu līgu un koalīciju rīkot apaļā galda diskusiju ar mērķi rast tādu izeju no krīzes, kas sniegtu ilgstošu mieru un ieviestu demokrātiju Lībijā;

21.

uzdod līdzpriekšsēdētājiem nosūtīt šo rezolūciju ĀKK un ES Ministru padomei, Eiropas Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Āfrikas Savienības iestādēm, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajai Asamblejai, Panāfrikas parlamenta priekšsēdētājam, Tuvo Austrumu valstu un Eiropas kaimiņattiecību politikas aptverto valstu valdībām un parlamentiem un Savienības Vidusjūras reģionam ģenerālsekretāram.

A.

tā kā atbalsta efektivitātes mērķis ir uzlabot dzīvi, samazinot nabadzību un sasniedzot TAM;

B.

tā kā ceturtais Augsta līmeņa forums par atbalsta efektivitāti, kas paredzēts Pusanā, Dienvidkorejā no 2011. gada 29. novembra līdz 1. decembrim, noslēgs ESAO/APK virzītu procesu attiecībā uz atbalsta efektivitāti, kas tika uzsākts ar Parīzes Deklarāciju 2005. gadā un ko turpināja 2008. gada Akras Rīcības programma;

C.

tā kā ceturtais Augsta līmeņa forums iezīmēs arī nākotnes ievirzes efektīvākam attīstības atbalstam un sniegs ieguldījumu jaunā starptautiskā atbalsta struktūrā līdz TAM sasniegšanas termiņam 2015. gadā un turpmāk;

D.

tā kā ES un tās dalībvalstis sniedz vairāk nekā pusi no pasaules oficiālās attīstības palīdzības (OAP) un tādējādi kļūst par nozīmīgu dalībnieku atbalsta efektivitātes darba kārtībā;

E.

tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pants uzliek par pienākumu ES censties panākt politikas saskaņotību saistībā ar attīstību;

F.

tā kā Kotonū nolīguma otrajā pārskatīšanā, kas parakstīta Vagadugu, Burkinafaso 2010. gada 23. jūnijā, izteikta piekrišana atbalsta efektivitātes darba kārtībai (Preambulas 12.a punkts un 1. daļas 2. pants), tāpat kā Parīzes Deklarācijā par atbalsta efektivitāti un Akras Rīcības programmā; tā kā galvenais Kotonū nolīguma mērķis ir samazināt un, iespējams, izskaust nabadzību;

G.

tā kā ir veikti būtiski uzlabojumi attiecībā uz atbalsta efektivitāti, bet joprojām ir daudz darāmā; tā kā atbalsta efektivitātes darba kārtības turpināšana ir nepieciešama esošo saistību īstenošanas nodrošināšanai, īpaši finanšu krīzes kontekstā, un atšķirīgu un jaunu atbalsta un attīstības efektivitātes dimensiju aplūkošanai;

1.

uzsver, ka ceturtajam Augsta līmeņa forumam vajadzētu pārsniegt novērtēšanas uzdevumu un virzīties no solījumiem uz reāliem sasniegumiem attiecībā uz atbalsta efektivitātes darba kārtības īstenošanu, un sagaida, ka ES un ĀKK valstis ieņems līderu lomu tā sasniegšanā;

2.

atgādina attīstības politikas saskaņotības un aktīvas tādu kopēju vērtību kā cilvēktiesības, sociālais taisnīgums, cīņa pret korupciju, pārskatatbildība un dzimumu līdztiesība veicināšanas nozīmīgumu atbalsta efektivitātes darba kārtībā;

3.

aicina līdzekļu piešķīrējus nekavējoties veikt darbības attiecībā uz Parīzes Deklarācijas un Akras Rīcības programmas saistībām, kuras kavē tikai politiskā griba un birokrātija, piemēram, atbalsta atsaistīšana, atbalsta paredzamība, nosacītība un pārredzamība;

4.

aicina līdzekļu piešķīrējas valstis apstiprināt savas saistības sniegt 0,7 % no IKP/NKI attīstības atbalstam un nostiprināt OAP definīciju;

5.

aicina līdzekļu piešķīrējus palielināt atbalsta paredzamību, izmantojot uzticamus daudzgadu grafikus attiecībā uz to finanšu plūsmām un ilgtermiņa attīstības nolīgumus ar partnervalstīm, kas pamatoti uz savstarpēju pārskatatbildību attīstībai;

6.

atgādina nepieciešamību izmantot tādas inovatīvas finansēšanas metodes kā finanšu darījumu aplikšana ar nodokli, lai sasniegtu TAM;

7.

aicina līdzekļu piešķīrējus labāk koordinēt un saskaņot to darbības un vienkāršot procedūras;

8.

atzīst nozīmi veikt atbalsta saskaņošanu un izmantot valsts sistēmas attīstības atbalsta sadalei un partnervalsts spēju veidošanā, veicinot līdzatbildību, palielinot pārredzamību un savstarpējo pārskatatbildību un atvieglojot partnervalsts parlamentāro kontroli;

9.

aicina partnervalstis īstenot tiesisko regulējumu atbalsta iekļaušanai valsts budžetā, lai sniegtu iespēju veikt atbalsta izdevumu parlamentāro kontroli un palielinātu pārskatatbildību;

10.

aicina līdzekļu piešķīrējus palielināt valsts plānotā atbalsta proporciju, lai attīstītu valsts spējas un līdzatbildību;

11.

uzsver, ka budžeta atbalsts ir viens no vislabākajiem veidiem atbalsta efektivitātes palielināšanai, bet to vajadzētu pamatot uz valsts attīstības finansēšanas un nabadzības samazināšanas plāniem; mudina Komisiju saglabāt tās dinamisko pieeju atbilstības kritērijiem un veicināt kopēju ES mērķi attiecībā uz budžeta atbalstu;

12.

aicina līdzekļu piešķīrējas un partnervalstis ātri īstenot darbības pārredzamības jomā attiecībā uz valsts līmeņa atbalstu, jo līdzatbildība nav iespējama bez zināšanām;

13.

uzskata, ka aplikšana ar nodokli nodrošina neatkarīgu finanšu avotu ilgtspējīgai attīstībai un uzskatāma par nozīmīgu saikni starp jaunattīstības valstu valdībām un pilsoņiem; aicina ieviest dzīvotspējīgu nodokļu administrācijas veidu, kas pamatotos uz nodokļu maksātāju spēju maksāt; iesaka padarīt intensīvāku cīņu pret nodokļu oāzēm — pretēji valstīm ar zemām nodokļu likmēm —, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nelegāliem kapitāla pārvedumiem, kā arī pārredzamā veidā pārvaldīt dabas resursus;

14.

uzsver vadošo lomu, ko būtu jāieņem valstu parlamentiem, ņemot vērā to spēju vislabāk noteikt prioritārās nozares, pārbaudīt Valsts stratēģijas dokumentus un veikt budžeta apropriāciju revīziju; aicina valstu parlamentus pieņemt Valsts stratēģijas dokumentus un gada budžetu pēc apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību, kam jānorisinās pirms politiskā dialoga ar līdzekļu piešķīrējām valstīm nolūkā panākt pilnīgu demokrātiskās kontroles spēku;

15.

mudina parlamentus nodrošināt pārbaudes un bilances, izmantojot budžetu, politiku un to rezultātu kontroli un iesaistot pilsoņus lēmumu pieņemšanā ar demokrātiskā procesa palīdzību;

16.

atgādina, ka parlamentiem jaunattīstības valstīs trūkst pamata spēju pilnībā pildīt savus pienākumus; tāpēc aicina līdzekļu piešķīrējus sniegt atbalstu spēju veidošanai un attīstībai valsts un reģionālos līmeņos;

17.

ierosina, lai parlamentārās spējas tiktu pieņemtas par atbalsta un attīstības efektivitātes rādītāju un laika gaitā novērtētas, zinot, ka tās veicina pareizu finanšu pārvaldību, ilgtspējīgu politisko stabilitāti un pozitīvus ekonomiskos rezultātus;

18.

atgādina, ka līdzatbildībai vajadzētu ļaut partnervalstīm noteikt pašām savas politiskās prioritātes;

19.

aicina ES un partnervalstis padziļināt un paplašināt strukturēta dialoga procesu pilsoniskās sabiedrības organizāciju un vietējo varas iestāžu iesaistīšanai, lai nodrošinātu to pilnīgu un jēgpilnu līdzdalību budžetu un programmu plānošanā, īstenošanā, uzraudzībā un novērtēšanā;

20.

uzsver, ka teritoriālā pieeja un vairāklīmeņu pārvaldība ir galvenie elementi efektīvākās attīstības stratēģijās; tāpēc aicina ES un partnervalstis vairāk apzināties teritorijas kā valstu rīcības darbības jomu;

21.

aicina līdzekļu piešķīrējas un partnervalstis pilnībā novērtēt un padziļināt Parīzes un Akras saistības, veicot reformas, kas pamatotas uz demokrātisku līdzatbildību un atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām un vietējām varas iestādēm;

22.

tāpat uzsver neatkarīgu tiesību sistēmu un brīvu plašsaziņas līdzekļu lomu labas pārvaldības un pārskatatbildības sekmēšanā;

23.

atzīst, ka 72 % pasaules visnabadzīgāko cilvēku dzīvo valstīs ar vidējiem ienākumiem (MIC) (13); apzinās, ka MIC nepieciešams atšķirīgs attīstības partnerības veids, kurā vairāk pievērsta uzmanība integrējošai izaugsmei, ekonomikas dažādošanai, bagātību pārdalei un attīstības efektivitātes veicināšanai, izmantojot dienvidvalstu sadarbību un mācīšanos no līdzbiedriem, kā arī nodrošinot pieredzes apmaiņu attīstības jomā;

24.

atgādina nepieciešamību pielāgot atbalstu nestabilo valstu, pēckonflikta valstu ar zemākiem ienākumiem un mazo salu jaunattīstības valstu īpatnībām un vajadzībām un nostiprināt sadarbības centienus ar visnabadzīgākajām valstīm;

25.

aicina, lai atbalsts tiktu vērsts uz visnabadzīgākajiem cilvēkiem, ne vien visnabadzīgākajām valstīm;

26.

uzsver, ka atbalsts būtu jāuzlūko kā attīstības katalizators, nevis līdzeklis; atzīst, ka atbalsta galīgais mērķis ir sasniegt tādu stāvokli, kad atbalsts vairs nav nepieciešams;

27.

aicina ES uzņemties vadošo lomu attiecībā uz darbu dalīšanu ceturtā Augsta līmeņa foruma kontekstā un pastiprināt savus centienus, lai palielinātu līdzekļu piešķīrēju koordinēšanu un darba dalīšanu, ko papildinātu pasākumi, kas veicina demokrātisku līdzatbildību, atbildības uzņemšanos un labāku atbalsta kvalitāti;

28.

uzsver nepieciešamību risināt problēmas saistībā ar tā sauktajām favorītu un bāreņu valstīm un nevērību pret tādām īpaši nozīmīgām nozarēm kā veselības aprūpe, izglītība, sociālā kohēzija un dzimumu līdztiesība;

29.

atzinīgi vērtē ES rīcības kodeksu attiecībā uz darbu dalīšanu attīstības politikas jomā, ko 2007. gada 15. maijā pieņēma Vispārējo lietu un ārējo attiecību padome, un norāda, ka ES nespēja pilnībā īstenot principus, kas ietverti Rīcības kodeksā attiecībā uz darbu dalīšanu, zaudē iespēju ietaupīt līdz pat EUR 6 miljardiem (14);

30.

aicina ES pārskatīt tās darbu dalīšanas politikas, lai nodrošinātu, ka ar specifiskām nozarēm nesaistīti, transversāli jautājumi, kā cilvēktiesības un dzimumu līdztiesība, netiek atstāti bez ievērības;

31.

atzīst privātā sektora ieinteresēto pušu pieaugošo iesaistīšanos attīstības partnerībās; apzinās ieguvumus, ko sniedz privātā sektora attīstības atbalsta iekļaušana atbalsta efektivitātes nolīgumos, taču tāpat apzinās arī nepieciešamību precizēt, kādas funkcijas privātais sektors varētu un kādas tam vajadzētu veikt, un saistīt tās ar TAM sasniegšanu un ilgtspējīgu attīstību, kā arī ar valsts sektora galveno atbildības jomu; uzsver, ka šajā kontekstā ir būtiski neatgriezties pie saistītā atbalsta;

32.

uzsver pārredzamības un privātā sektora dalībnieku attīstības jomā radītās ietekmes uz attīstības rezultātu novērtējuma nozīmīgumu;

33.

aicina līdzekļu piešķīrējus izmantot atbalstu kā vietējā privātā sektora attīstības katalizatoru, uzlabot vietējās reglamentējošās iestādes attiecībā uz privāto sektoru un veicināt tādu privātā sektora attīstību, kas ietver visnabadzīgākos iedzīvotājus un sekmē attīstības mērķu sasniegšanu;

34.

uzsver nozīmi saglabāt impulsu saistībā ar atbalsta un attīstības efektivitāti pēc Pusanas;

35.

iesaka turpināt uzraudzīt un izvērtēt Parīzes Deklarācijas un Akras Rīcības programmas saistību īstenošanu un panākto progresu; iesaka nākamo izpēti veikt vienā laikā ar TAM beigu termiņu, lai papildinātu globālos pārskatus par attīstības progresu šajā laikā;

36.

uzsver nozīmi nostiprināt atbalsta efektivitāti tādā attīstības efektivitātes ietvarā, kura prioritāte ir kopējie attīstības rezultāti un kas iekļauj attīstības politikas saskaņotību un reģionālo ekonomisko kopienu (REK) iesaistīšanu, lai veiksmīgāk ņemtu vērā atbalsta un attīstības efektivitātes reģionālās dimensijas;

37.

lūdz, lai integrējošs „Pusanas līgums” tiktu uzsākts ceturtajā Augsta līmeņa forumā, kas apvieno specifiskas noteikta termiņa saistības un ierosina būtiskas reformas attīstības sadarbības globālajā pārvaldībā;

38.

atzīmē jaunu dalībnieku attīstības jomā parādīšanos, tostarp atsevišķas valstis, kuru pieeja netiek regulēta pēc Eiropas sadarbības standartiem, un aicina ieviest politisku, integrējošu pieeju minētajām valstīm ar mērķi panākt pārredzamu vispārējo attīstības un sadarbības dinamiku.

1.

atgādina, ka mērķis pakāpeniski tiekties uz un nostiprināt vispārēju pieejamību HIV/AIDS profilaksei, ārstēšanai, slimnieku aprūpei un atbalstam tiek paredzēts kā svarīgākā attīstības prioritāte pārskatītā Kotonū nolīguma 31.a pantā;

2.

uzsver, ka 30 gadus ilgušās AIDS epidēmijas laikā cīņa pret AIDS ir parādījusi, ka tā ir ietekmīgs ieguldījums, kas sniedzis atdevi gan HIV apkarošanā, gan attiecībā uz plašākiem veselības aprūpes, attīstības un cilvēktiesību mērķiem, un pēdējo 10 gadu laikā daudzās valstīs samazinājies jaunu HIV infekciju rādītājs, palielinājies to cilvēku skaits, kuri saņem antiretrovirālo terapiju, tāpat arī nodrošinātie pakalpojumi, lai novērstu bērna inficēšanos no mātes; tomēr ieguvumi joprojām ir nepietiekami un trausli;

3.

tāpēc aicina ĀKK un ES valdības pastiprināt savstarpējās sadarbības pūliņus, lai atbalstītu ĀKK valstu centienus palielināt un nostiprināt vispārēju pieejamību HIV profilaksei, ārstēšanai, slimnieku aprūpei un atbalstam kā galveno nosacījumu Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM) sasniegšanai līdz 2015. gadam;

4.

aicina pārstāvēt ĀKK un ES puses — ĀKK valstu un ES dalībvalstu valdības, kā arī Eiropas Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu — 2011. gada Augsta līmeņa sanāksmē par AIDS, lai atbalstītu ANO ģenerālsekretāra ziņojuma ieteikumus un pieņemtu viņa priekšlikumu par sešiem globālajiem mērķiem 2015. gadam;

5.

aicina ES nostiprināt tās vadošo lomu cīņā pret AIDS, īpaši uzsākot plašu un konsultatīvu procesu ar visām ieinteresētajām pusēm, tostarp ES dalībvalstīm, parlamenta deputātiem, pilsonisko sabiedrību, lai gatavotu ģeogrāfiski visaptverošu Eiropas rīcības programmu cīņai ar HIV/AIDS, malāriju un tuberkulozi, veicot ārējās darbības 2012. gadam un turpmāk;

6.

aicina ĀKK un ES valdības veicināt antistigmatisku stratēģiju iekļaušanu valstu AIDS programmās, nostiprinot arī Kopienas sistēmas; atcelt represīvus tiesību aktus, politiku, prakses, stigmatizāciju un diskrimināciju, kas grauj cilvēktiesības un palielina neaizsargātību pret HIV/AIDS, apņemties pildīt noteikumu par visaptverošiem aprūpes un atbalsta pakalpojumiem pieaugušajiem un bērniem, kurus skāris HIV, iekļaujot aprūpes sniedzējus;

7.

aicina ES un ĀKK valdības divkāršot piešķirtos līdzekļus HIV profilaksei un novirzīt šos ieguldījumus integrētām un uz pierādījumiem pamatotām profilakses programmām, kas vērstas uz riska grupas un vismazāk aizsargātajiem iedzīvotājiem, kā vienu no izmaksu ziņā visefektīvākajām darbībām, kā arī padarīt intensīvākus ieguldījumus pētniecībā;

8.

uzsver, ka ārstēšana ir ietekmīgs ieguldījums, kas samazina HIV izplatību, tuberkulozi, kā arī māšu un bērnu mirstību. Tāpēc aicina ĀKK un ES valdību atbalstīt inovācijas ārstēšanas pieejamības jomā, likvidēt tiesiskos šķēršļus un nodrošināt vispārēju un uzticamu pieejamību drošiem, augstas kvalitātes medikamentiem par pieņemamu cenu, vairot veselības aprūpes un Kopienas sistēmu kapacitāti, lai sniegtu un atbalstītu integrētus ārstēšanas pakalpojumus, un saskaņoti risinātu HIV un tuberkulozes blakus infekciju jautājumu;

9.

aicina ES un ĀKK valdības veicināt HIV un reproduktīvo, kā arī māšu un jaundzimušo veselības aprūpes pakalpojumu integrāciju kā galveno pasākumu TAM sasniegšanai līdz 2015. gadam, īpaši izmantojot ES TAM iniciatīvu. Šajā ziņā sevišķa uzmanība būtu jāpievērš veselības aprūpes un Kopienas sistēmu nostiprināšanai, lai nodrošinātu efektīvu HIV un seksuālās un reproduktīvās veselības programmu integrāciju, kā arī programmu saistīšanai, lai veicinātu spēcīgākus savstarpēji saistītos rezultātus visos ar veselības aprūpi saistītajos TAM;

10.

aicina ĀKK un ES valdības pienācīgi izpildīt savu saistību daļu, lai panāktu vajadzīgos ieguldījumus veselības aprūpes jomā kopumā un īpaši globālajā cīņā pret AIDS, saistībā ar ko ES dalībvalstis realizē to paredzamās ilgtermiņa finansēšanas saistības, kamēr jaunattīstības valstīs tiek ievērojami palielināts vietējais ieguldījums, lai ļautu īstenot Abujas Deklarācijas aicinājumu piešķirt 15 % no valsts budžeta veselības aprūpei, jaunizveidotie spēki tiek iedrošināti uzņemties savas saistības, kā arī paplašināti inovatīvi finansēšanas mehānismi.

i)

pastāvīgo komiteju iesniegtie ziņojumi. Vienā sesijā tādi var būt trīs. Ziņojumos iekļauto rezolūciju priekšlikumu garums ir noteikts šā reglamenta II pielikumā;

ii)

pastāvīgo komiteju vai paša Prezidija iesniegtās neatliekamās tēmas. Tās var iekļaut tikai ārkārtas gadījumā, un sesijas laikā tās var būt tikai divas. Citas tēmas nosūta atbildīgajai pastāvīgajai komitejai ;

iia)

nozīmīgas tēmas augsta līmeņa debatēm.

—

demokrātijas procesu veicināšana ar dialoga un apspriežu palīdzību;

—

ekonomikas, finanšu un tirdzniecības jautājumi un Eiropas Attīstības fondu izmantošana;

—

sociālie un vides jautājumi.

I.

POLITIKAS LIETU KOMITEJA

Šī komiteja atbild par šādiem jautājumiem:

Saskaņā ar Asamblejas Reglamenta 28. pantu šī komiteja saskaņos faktu vākšanas un izpētes misiju darbu, īpaši vēlēšanu novērošanas misiju darbu.

II.

EKONOMIKAS ATTĪSTĪBAS, FINANŠU UN TIRDZNIECĪBAS KOMITEJA

Šī komiteja atbild par šādiem jautājumiem:

III.

SOCIĀLO LIETU UN VIDES KOMITEJA

Šī komiteja atbild par šādiem jautājumiem:

—

paskaidrojumi, sagatavošanas darba dokumenti un faktu vākšanas komandējumu ziņojumi — 6 lappuses;

—

ziņojumos iekļauto rezolūciju priekšlikumi un steidzami jautājumi — 4 lappuses, ieskaitot apsvērumus, bet neieskaitot norādes.