20.10.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 308/1

A.

tā kā uzņēmumu reģistri pārbauda, reģistrē un uzglabā tādus uzņēmumu datus kā uzņēmuma juridiskā forma, atrašanās vieta un kapitāls, stāšanās amatā, aiziešana no amata, pilnvaras un dati attiecībā uz tā juridiskajiem pārstāvjiem, grāmatvedības dokumenti par katru finanšu gadu un, attiecīgā gadījumā, uzņēmuma darbības izbeigšana un dara šo informāciju publiski pieejamu;

B.

tā kā uzņēmumu reģistri Eiropas Savienībā darbojas valsts ietvaros vai reģionāli un uzglabā informāciju tikai par tiem uzņēmumiem, kas reģistrēti to pārziņā esošajā teritorijā;

C.

tā kā arvien pieaug pieprasījums pēc piekļuves informācijai par uzņēmumiem citās valstīs vai nu komerciāliem mērķiem, vai arī lai atvieglotu iespēju vērsties tiesu iestādēs; tā kā kreditoriem un izpildes iestādēm ir svarīgi, lai to rīcībā būtu ticama un aktuāla informācija par parādniekiem un to aktīviem; tā kā ir jāatklāj konkrēta informācija, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas darbinieku tiesības, ko paredz Eiropas uzņēmējdarbības tiesību akti;

D.

tā kā tas, ka uzņēmumu reģistri vēl nav savstarpēji savienoti, rada ekonomiskus zaudējumus un sagādā problēmas visām ieinteresētajām personām (ne vien uzņēmumiem, bet arī to darbiniekiem, patērētājiem un sabiedrībai), jo īpaši attiecībā uz pārredzamību, efektivitāti un juridisko noteiktību; tā kā atvieglota pārrobežu piekļuve ticamai un atjauninātai informācijai par uzņēmumiem no visām dalībvalstīm uzlabo iekšējā tirgus pārredzamību un juridisko noteiktību un var atjaunot ticību tirgiem apstākļos, ko radījusi finanšu un ekonomikas krīze;

E.

tā kā no 2007. gada 1. janvāra informācija, ko satur uzņēmumu reģistri, tiek uzglabāta elektroniski un ir pieejama tiešsaistē visās dalībvalstīs; tā kā, lai gan attiecīgā uzņēmējdarbības informācija ir pieejama tiešsaistē, reģistru standarti atšķiras un ieinteresētajām personām jāizmanto atšķirīgas valodas, meklēšanas nosacījumi un struktūras;

F.

tā kā reģistri savstarpēji atšķiras pēc satura, pilnīguma un juridiskās nozīmes un tas varētu novest pie juridiskām sekām, kas varētu atšķirties dalībvalstu starpā;

G.

tā kā vienots piekļuves punkts komerciālai informācijai par visiem Eiropas uzņēmumiem aiztaupītu uzņēmumiem laiku un izmaksas; tā kā šā mērķa sasniegšanai ir nepieciešams, lai piedalīšanās šajā piekļuves punktā būtu obligāta visām dalībvalstīm;

H.

tā kā šim vienotajam piekļuves punktam būtu jāsniedz augsti kvalitatīva informācija no visām dalībvalstīm; tā kā šai informācijai jābūt uzticamai, regulāri atjauninātai un sniegtai standarta formātā un visās ES valodās; tā kā Komisijai būtu aktīvi jāseko līdzi šā vienotā piekļuves punkta darbībai;

I.

tā kā Komisija ar vadiniciatīvu “Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā”, kas iekļauta tās paziņojumā “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”, apņemas “uzlabot uzņēmējdarbības vidi, īpaši MVU, tostarp samazinot uzņēmējdarbības darījumu izmaksas Eiropā”;

J.

tā kā Padome 2010. gada 25. un 26. maijā pieņēma secinājumus, pamatoti norādot uz datu kvalitātes nozīmīgumu un nepieciešamību vienkāršot pieeju informācijai, lai palielinātu ieinteresēto pušu uzticēšanos un darbību sekmīgas īstenošanas iespējas iekšējā tirgū, kā arī uz nepieciešamību iesaistīties visām dalībvalstīm, nodrošinot centralizētu pieeju informācijai;

K.

tā kā uzņēmējdarbības reģistru savstarpējai sadarbībai ir būtiska nozīme pārrobežu uzņēmumu apvienošanās, juridiskās adreses maiņas vai maksātnespējas procedūras gadījumā; tā kā šādu sadarbību skaidri pieprasa vairāki uzņēmējdarbības tiesību akti, kā Direktīva 2005/56/EK, Regula (EK) Nr. 2157/2001 un Regula (EK) Nr. 1435/2003;

L.

tā kā informācijas atklāšanas prasības ārvalstu filiālēm, ko paredz Vienpadsmitā uzņēmējdarbības tiesību Direktīva 89/666/EEK, nozīmē to, ka praksē uzņēmējdarbības reģistru sadarbība ir būtiska; tā kā šī sadarbība nedrīkstētu aprobežoties vienīgi ar brīdi, kad tiek atvērta filiāle, bet gan tai būtu jānodrošina arī, ka attiecīgā informācija ir pareiza un aktuāla, lai novērstu neatbilstību starp reģistra saturu attiecībā uz filiāles datiem un datiem par mātessabiedrību;

M.

tā kā to lietu skaits, kurās vajadzīga pārrobežu sadarbība, var būtiski pieaugt, tiklīdz būs pieņemti Eiropas privātā uzņēmuma statūti (COM(2008)0396);

N.

tā kā jau pastāv vairāki mehānismi uzņēmējdarbības reģistru sadarbībai, kā Eiropas Biznesa reģistrs (EBR), projekts “Eiropas uzņēmējdarbības reģistru savstarpējā sadarbspēja” (BRITE) un Iekšējā tirgus informācijas sistēma (IMI); tā kā EBR un BRITE ir brīvprātīgi un tāpēc ne visas dalībvalstis tajos piedalās; tā kā BRITE ir tikai pētniecības projekts;

O.

tā kā Parlaments savā 2008. gada 18. decembra rezolūcijā atzinīgi novērtēja ideju izveidot e-tiesiskuma portālu; tā kā E–tiesiskuma rīcības plānā 2009.–2013. gadam ir paredzēts iekļaut EBR Eiropas e–tiesiskuma portālā,

1.

uzskata, ka tikai tad var sasniegt projekta lietderību attiecībā uz tālāku Eiropas ekonomikas telpas integrāciju, ja tajā piedalās visas dalībvalstis, un tādēļ uzskata, ka būtu jādomā par visu dalībvalstu obligātu piedalīšanos;

2.

uzskata, ka vispirms jāveicina EBR iniciatīvas un BRITE projekts, un apsver domu par to, lai noteiktu dalību par obligātu; stingri norāda, ka, uzlabojot iekšējā tirgus tiesību aktu ieviešanu, liela nozīme ir Iekšējā tirgus informācijas sistēmai (IMI), kas sevi jau ir apliecinājusi kā sekmīgu instrumentu, īstenojot Profesionālo kvalifikāciju direktīvu (10) un Pakalpojumu direktīvu (11); atgādina, ka IMI jau tiek izmantota visās dalībvalstīs un to bez ievērojamiem dalībvalstu ieguldījumiem varētu lietot vēl plašākam procedūru spektram;

3.

norāda, ka reģistra dati nav salīdzināmi ar tīri ekonomiska rakstura datiem; tādēļ uzskata, ka publiska piekļuve atjauninātai informācijai būtu jānodrošina ar oficiālu vienotu piekļuves punktu; norāda, ka tas uzlabos pārredzamību, efektivitāti un juridisko noteiktību, no kā ieguvēji būs uzņēmumi, to darbinieki, patērētāji un visa sistēma;

4.

aicina Komisiju rīkoties, lai šajā topošajā vienotajā informācijas piekļuves vietā integrētu visas dalībvalstis, nodrošinot specializētas zināšanas un papildresursus; prasa Komisijai izvērtēt priekšrocības un trūkumus, kas rastos dalībvalstīm saistībā ar obligātu dalību šajā jaunajā vienotajā informācijas piekļuves vietā;

5.

norāda, ka komercreģistru datiem ir atšķirīga nozīme un ka tas savukārt var tikt saistīts ar tiesiskām sekām — ne vien uzņēmumiem, bet arī to darbiniekiem un patērētājiem —, kuras dalībvalstīs var atšķirties;

6.

uzskata, ka informācija par uzņēmuma reģistrāciju ir svarīga arī darbiniekiem, jo īpaši tādos uzņēmumos, uz kuriem attiecas Eiropas uzņēmējdarbības tiesību akti, t.i., Regula (EK) Nr. 2157/2001, Regula (EK) Nr. 1435/2003 un Direktīva 2005/56/EK; uzskata, ka šī informācija ir svarīga arī Direktīvas 2003/72/EK (12) un Direktīvas 2001/86/EK (13) perspektīvā, kas paredz garantēt viņu pastāvējušās līdzdalības tiesības radušajos uzņēmumos;

7.

tāpēc uzsver, cik svarīgi ir informēt lietotājus, kuri piekļūst reģistra datiem, ka nozīme un saistības attiecībā uz datiem var dažādās dalībvalstīs atšķirties;

8.

norāda, ka uzlabota automatizēta sasaiste atvieglotu apmaiņu ar ierakstiem starp galvenajiem uzņēmumiem un filiālēm;

9.

apzinās, ka ierakstu saturs ne vienmēr ir pietiekami konsekvents;

10.

uzskata, ka, lai varētu pareizi darboties iekšējais tirgus, ir būtiski oficiālu un drošu informāciju par uzņēmumiem, kas veic komercdarbību ES, darīt publiski pieejamu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu par uzņēmējdarbības reģistru sadarbību;

11.

norāda, ka, pateicoties labākai pārredzamībai iekšējā tirgū, varētu palielināties pārrobežu ieguldījumi;

12.

pauž pārliecību, ka uzlabotas un vienkāršotas iespējas piekļūt informācijai ir nepieciešamas, lai atbalstītu mazos un vidējos uzņēmumus, kas ir viens no Eiropas ekonomikas svarīgākajiem pamata elementiem un nozīmīgākais virzītājspēks attiecībā uz darba vietu radīšanu, ekonomisko izaugsmi un sociālo kohēziju Eiropā, jo tās palīdz samazināt administratīvo slogu šiem uzņēmumiem;

13.

uzsver, ka iespēja bez grūtībām piekļūt ticamiem datiem par uzņēmumu apvienošanos, juridiskās adreses maiņu vai citām pārrobežu procedūrām Eiropas uzņēmumiem ir ļoti nepieciešama un, pateicoties tai, iekšējā tirgū tiks vēl vairāk veicināta konkurētspēja un nevainojama tirgus darbība, nostiprinot tā galvenās brīvības, proti, resursu un pakalpojumu brīvu apriti un personu brīvu pārvietošanos;

14.

uzskata, ka jebkurā stratēģijā, kas paredzēta izkļūšanai no krīzes un vienotā tirgus darbības uzlabošanai, ir jāietver lielāka pārredzamība un sadarbība pārrobežu mehānismos, tādējādi palielinot 500 miljonu Eiropas patērētāju uzticību;

15.

novērtē pūles, kas ieguldītas dažādajos sadarbības mehānismos un iniciatīvās;

16.

tomēr uzsver, ka jāveic tālāki soļi un ka tirgus pārskatāmība pieprasa, no vienas puses, lai datiem, ko satur 27 dalībvalstu uzņēmumu reģistri, būtu viegli piekļūt vienotā piekļuves punktā un, no otras puses, lai tie būtu ticami, regulāri atjaunināti un sniegti standarta formātā un visās ES oficiālajās valodās; uzskata, ka vispirms būtu jāizvērtē, ciktāl tas radītu papildu tulkošanas izmaksas, un ka šajā nolūkā būtu jādomā par visu dalībvalstu obligātu piedalīšanos;

17.

aicina nodrošināt efektīvus veidus, lai publiski darītu zināmu šīs vienotās informācijas piekļuves vietas pastāvēšanu un visas ieinteresētās puses varētu to izmantot skaidras un ticamas informācijas iegūšanai par Eiropas uzņēmumiem;

18.

norāda uz E. Stoiber vadītās grupas (Neatkarīgo ieinteresēto personu augsta līmeņa grupa administratīva sloga mazināšanas jautājumos — Stoiber Group) konstatējumu, ka, vienkāršojot iespējas ar elektroniskiem līdzekļiem piekļūt komerciālai informācijai citās valstīs, gadā būtu iespējams ietaupīt vairāk nekā EUR 160 miljonus;

19.

uzsver, ka ir būtiski nodrošināt piekļuvi informācijai par Eiropas uzņēmumiem, jo īpaši saistībā ar Pakalpojumu direktīvu un topošajiem Eiropas privātā uzņēmuma statūtiem;

20.

tomēr norāda, ka veiktie soļi nedrīkstētu uzlikt papildu administratīvo slogu uzņēmumiem, jo īpaši MVU;

21.

sagaida e-tiesiskuma portāla ieviešanu, kam jābūt pieejamam personām, uzņēmumiem, juristiem un tiesu iestādēm un jābūt lietotājam draudzīgam; atbalsta domu par EBR iekļaušanu šajā portālā;

22.

uzsver, ka ir svarīgi turpināt BRITE, IMI un EBR datu un sistēmu apvienošanu, lai izveidotu tādu vienotu informācijas piekļuves vietu iekšējā tirgus ieinteresēto pušu un patērētāju vajadzībām, kura, koncentrējot informāciju, samazina darījumu izmaksas ražotājiem un patērētājiem, un tādējādi uzlabotu pārrobežu komerciju, jo īpaši pārrobežu elektronisko komerciju, un ekonomisko izaugsmi Eiropas Savienībā;

23.

piekrīt, ka tikmēr ir jāizveido obligātie mehānismi reģistru savstarpējai sadarbībai, jo īpaši saistībā ar regulāru datu atjaunināšanu, kurus nepieciešams atklāt attiecībā uz ārzemju filiālēm; iesaka — dalībvalstu un/vai to uzņēmējdarbības reģistru administratīvā nolīgumā vajadzētu precizēt praktiskus jautājumus par sadarbību;

24.

uzskata, ka uzņēmumu reģistru tīkla piesaistīšana elektroniskajam tīklam, ko izveido saskaņā ar Direktīvu par atklātības prasībām, nodrošinās vienkāršu piekļuvi juridiskajiem un finanšu datiem par sarakstā iekļautajiem uzņēmumiem, kā arī sniegs pievienoto vērtību ieguldītājiem;

25.

stingri norāda, ka minētais Eiropas mēroga risinājums jāveido tā, lai garantētu iedzīvotājiem un uzņēmumiem pietiekamu personas datu un ar uzņēmējdarbību saistītu konfidenciālu datu aizsardzību, tādējādi nepieļaujot to ļaunprātīgu izmantošanu; kā arī nodrošinot juridisko noteiktību attiecībā uz jutīgiem datiem;

26.

uzsver, ka, veidojot integrētu Eiropas mēroga risinājumu, īpaša uzmanība jāpievērš tam, cik lielā mērā būtu iespējams pielāgot vai apvienot dalībvalstu reģistrus un atsevišķās jomās pastāvošos Eiropas reģistrus, vai pārtraukt šo reģistru darbību, lai, sekojot mērķim mazināt birokrātiju un nodrošināt skaidrību un vienkāršību, nepieļautu darba dublēšanos;

27.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

20.10.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 308/6

A.

tā kā ilgtspējīgu attīstību Eiropas Padome 2009. gadā ir atzinusi par Lisabonas līguma galveno mērķi; tā kā ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pamatprincipi ir ekonomisko, sociālo un vides interešu integrēts pārskats, intensīvāks sociālais dialogs, uzņēmumu sociālās atbildības palielināšana, kā arī piesardzības princips un princips, ka piesārņotājs maksā;

B.

tā kā viena no stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātēm ir sociālas, resursu ziņā efektīvas, videi nekaitīgas un konkurētspējīgas ekonomikas veicināšana;

C.

tā kā rūpnieciski attīstītajām valstīm saskaņā ar Kopenhāgenas vienošanos līdz 2050. gadam būtu jāsamazina CO2 emisijas par 80-90 %, salīdzinot ar 1990. gadu;

D.

tā kā klimata pārmaiņu ietekme uz dažādiem Eiropas reģioniem ir atšķirīga; tā kā saskaņā ar Komisijas pētījumu (7) Eiropas dienvidi un austrumi, kur dzīvo vairāk nekā viena trešdaļa eiropiešu, ir īpaši pakļauti klimata pārmaiņu negatīvajai ietekmei, tā kā visvairāk tiek ietekmētas tieši visneaizsargātākās sabiedrības grupas, un tā kā šī iemesla dēļ var palielināties reģionālās un sociālās atšķirības;

E.

tā kā pārejai uz ilgtspējīgāku ekonomiku ir dažāda pozitīva ietekme uz atšķirīgām nozarēm, proti, tā kā tiek izveidotas, aizstātas vai daļēji likvidētas darbavietas; tā kā visas darbavietas jāpielāgo ilgtspējīgam, resursu ziņā efektīvam ražošanas un darba režīmam un līdz ar to visvairāk jāpielāgo esošās darba attiecības, turklāt ir vēlamas elastīgas darba attiecības;

F.

tā kā Zaļajā grāmatā par demogrāfiskām izmaiņām (COM(2005)0094) ir norādīts, ka laikposmā no 2005. gada līdz 2030. gadam darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits ES samazināsies par 20,8 miljoniem (6,8 %), un tā kā, salīdzinot ar laikposmu līdz 2007. gadam, to iedzīvotāju skaita pieauguma temps, kuri ir vecāki par 60 gadiem, tagad ir divkāršojies — aptuveni par diviem miljoniem iedzīvotāju gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo rādītāju viena miljona apmērā;

G.

tā kā šī pāreja var stabilizēt nodarbinātību un palielināt darbavietu skaitu ar būtisku papildu ietekmi, tā kā vietās, kur radīti uzticami pamatnosacījumi, var novērot nepārtrauktu nodarbinātības pieaugumu, ko stabilizē pieaugošais eksports;

H.

tā kā vajadzīgo ekonomikas izaugsmi un no tās izrietošos ieguvumus nodarbinātības jomā uz jauninājumiem balstītā ekonomikā var panākt tikai tad, ja Eiropas pētniecības nozares un uzņēmumu pētījumu rezultātus ir iespējams izmantot komerciālos produktos; tā kā Komisijas Inovācijas progresa ziņojumā norādīts uz atšķirībām inovāciju jomā 30 % apmērā, salīdzinot ar ASV, un 40 % apmērā, salīdzinot ar Japānu;

I.

tā kā dažās jaunajās nozarēs pagaidām vēl nav sociālā dialoga struktūru; tā kā jaunajās nozarēs ir gadījumi, kad koplīgumu nav vai netiek piemēroti esošie koplīgumi, un nav arī konkrētu nozaru vajadzībām izstrādātu kodeksu; tā kā visas nozares ir pakļautas lielam spiedienam ražot un palielināt savu konkurētspēju; tā kā reģionos ar augstu bezdarba līmeni ir liels risks, ka darba ņēmēji piekrīt sliktiem darba apstākļiem;

J.

tā kā ES darba tirgū pēdējo divdesmit gadu laikā ir izveidojusies darba ņēmēju ilgstoša nedrošība, kad it īpaši jaunieši arvien biežāk spiesti slēgt īstermiņa līgumus un strādāt sliktākos darba apstākļos, tā kā jaunās darba vietas, kas izveidotas šajos apstākļos nav uzskatāmas par ilgtspējīgām, tā kā ir jāpievēršas šiem strukturālajiem trūkumiem, paturot prātā mērķi veicināt nodarbinātības potenciālu jaunas, ilgtspējīgas ekonomikas apstākļos;

K.

tā kā pāreju uz jaunu, ilgtspējīgu ekonomiku nevajadzētu izmantot kā ieganstu visneaizsargātāko un vismazāk kvalificēto darba ņēmēju izstumšanai no darba tirgus, tā kā tādējādi ir jācenšas novērst “nokrejošanas” efektu, kas vispirms skartu vismazāk kvalificētos darba ņēmējus;

L.

tā kā dzimumu līdztiesība ir viens no Lisabonas līguma mērķiem un Tūkstošgades attīstības mērķiem; tā kā sieviešu īpatsvars dažādās nozarēs nav pietiekams un līdz ar to sievietes nevar gūt vienādu labumu no nodarbinātības pieauguma jaunā ilgtspējīgā ekonomikā;

M.

tā kā jaunā ekonomika veidosies novecojošas sabiedrības apstākļos, kam raksturīga darbaspēka apjoma samazināšanās, vairāk sieviešu ir jāpiesaista apmaksāta darba veikšanai, pielāgojot darba organizāciju un sagatavojot visu nozaru darba devējus daudzveidīgākam darba spēkam;

N.

tā kā, pamatojoties uz nesen veiktiem pētījumiem, sieviešu līdzdalība visos atbildības līmeņos nodrošina uzņēmumiem pievienoto vērtību, jo īpaši šo uzņēmumu saimnieciskās darbības attīstības ziņā;

O.

tā kā vairums augstskolu diplomu ieguvēju ES un lielākā daļa uzņēmējdarbības, pārvaldības un tiesību zinātņu studiju programmu apguvēju ir sievietes, tomēr sievietes, kas uzņēmumos un valsts iestādēs ieņem atbildīgus amatus, joprojām ir mazākumā;

P.

tā kā galvenokārt ar dzimumu saistītu aizspriedumu dēļ, kuri iesakņojušies izglītības jomā un sabiedrībā, sievietes ir nepietiekami pārstāvētas jomās, kuras maldīgi uzskata par “vīriešu” jomām, piemēram, informācijas tehnoloģiju, inženierijas, fizikas jomā un tādās tehniskajās profesijās kā mehānika un būvniecība;

Q.

tā kā pieaug bezdarbs gados vecāku darba ņēmēju vidū, kuri pēc 55 gadu vecuma īpaši asi izjūt sociālo atstumtību, un, lai arī pēdējos desmit gados ir panākts zināms progress, 2008. gadā darbs bija tikai nedaudz vairāk kā trešdaļai sieviešu vecumā no 55 līdz 64 gadiem, turpretim nodarbinātu vīriešu šajā vecuma grupā bija 55 %,

1.

uzskata, ka ilgtspējīga attīstība ir balstīta uz ilgtermiņa redzējumu, kurā ekonomiskā izaugsme, sociālā kohēzija un vides aizsardzība ir cieši saistītas un savstarpēji veicinošas; vērš uzmanību uz iespējām, ko ilgtspējīgai ekonomikai sniedz videi draudzīgu darba vietu izveide;

2.

uzskata, ka pēc krīzes perioda ekonomika sniedz lielisku iespēju ilgtspējīgai izaugsmei, kas balstīta uz sociālo taisnīgumu un ekoefektivitāti; norāda, ka pārejas īstenošana Eiropā no piesārņojumu radošas tautsaimniecības uz ekoefektīvu tautsaimniecību radīs fundamentālas izmaiņas ražošanā, izplatīšanā un patēriņā un šīs izmaiņas vajadzētu izmantot kā iespēju virzībai uz īstenu ilgtspējību, neapdraudot labklājību vai nodarbinātību; uzskata, ka pāreja uz ekonomiku, kas balstīta uz nepiesārņojošiem enerģijas avotiem, ir jāuzskata par iespēju ieguldīt ilgtspējīgā attīstībā un nevis tikai par slogu valsts un privātajiem budžetiem;

3.

uzsver, ka ir svarīgi īstenot pasākumus izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai lauku reģionos, lai apturētu iedzīvotāju aizplūšanu no laukiem;

4.

atzīmē, ka nepieciešams palielināt ilgtspēju ražošanas un pakalpojumu sniegšanas jomās; atzīmē, ka ieguldījumi jaunā ilgtspējīgā ekonomikā nozīmē izaugsmes potenciālu darba tirgū un jaunas ienākumu gūšanas iespējas; uzskata, ka pozitīva bilance slēpj dažās nozarēs ciestus zaudējumus, tāpēc jāstimulē jaunu iemaņu apgūšana un pārkvalificēšanās;

5.

uzskata, ka pašreizējā vispārējā ekonomikas un sociālā krīze, kura ir palēninājusi pārmaiņu gaitu enerģijas patēriņa jomā un oglekļa emisijas samazināšanu, nedrīkstētu kavēt dalībvalstu pāreju uz konkurētspējīgu un ilgtspējīgāku zemas oglekļa emisijas ekonomiku, ko raksturo efektīva resursu izmantošana, jo tas ļautu šīm valstīm vieglāk pielāgoties, mazinātu to atkarību no arvien dārgākām importa precēm un padarītu tās konkurētspējīgākas;

6.

uzskata, ka būtu jāpieliek lielākas pūles, lai internalizētu ārējās izmaksas; aicina Komisiju izmantot pašreizējos politikas instrumentus vai vajadzības gadījumā izstrādāt jaunus instrumentus, lai noteiktu izmaksas un nodrošinātu, ka tās secinājumi tiek atspoguļoti turpmākajos politikas priekšlikumos;

7.

uzskata, ka jaunai, ilgtspējīgai ekonomikai ES ir jānodrošina līdzsvarota ekonomiskā un sociālā attīstība; aicina īstenot mērķtiecīgu un ilgtspējīgu rūpniecības politiku, veltot īpašu uzmanību resursu efektīvai izmantošanai; uzsver, ka videi draudzīgai ekonomikai ir jānodrošina iespējas pienācīgu un labi apmaksātu darba vietu radīšanai, koncentrējoties uz vides aizsardzību;

8.

ir stingri pārliecināts, ka uz tirgus ekonomikas pamata īstenota vides politika var kļūt par izaugsmes un nodarbinātības dzinējspēku visās ekonomikas nozarēs, un uzsver, ka prognozējami, investīcijas veicinoši pamatnosacījumi ir tas, kas ļaus novatoriskiem uzņēmumiem iespējami veiksmīgāk izmantot šīs iespējas vides un darba ņēmēju labā;

9.

aicina iesaistīt ražotājus ekoinovāciju radīšanā, jo uzņēmējiem ir ļoti svarīga nozīme ekoinovāciju plašākā izplatībā; šajā sakarībā atzīmē, ka uzņēmēju informēšanai, demonstrējot viņiem jaunas uzņēmējdarbības iespējas, būs izšķirīga nozīme, lai gūtu panākumus stratēģijā, kuras mērķis ir efektīva resursu izmantošana ekonomikā un ilgtspējīgu nozaru izveide;

10.

atbalsta stratēģijā “Eiropa 2020” iekļauto Komisijas pamatiniciatīvu nekavējoties īstenot pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku, mazināt ekonomiskās izaugsmes atkarību no resursu un enerģijas izmantošanas, samazināt klimatam kaitīgas emisijas un šādi cīnīties pret globālo sasilšanu; atzinīgi vērtē ieceri pielāgot šim mērķim tiesisko regulējumu, tirgus ekonomikas stimulēšanas instrumentus, subsīdijas un publiskos iepirkumus; tomēr izsaka nožēlu, ka “ES 2020” stratēģijā Komisija nepievērš uzmanību iespējai izmantot ilgtspējīgas ekonomikas darba tirgus potenciālu;

11.

atzīmē — lai sasniegtu stratēģijā “ES 2020” noteiktos nodarbinātības mērķus un izmantotu jaunās ilgtspējīgās ekonomikas nodarbinātības potenciālu, kā arī uzlabotu preču ražošanas un pakalpojumu sniegšanas ilgtspējību, ir jāpalielina mājokļu energoefektivitāte, vairāk jāizmanto atjaunojamie enerģijas avoti, videi saudzīgas tehnoloģijas, jāveicina transporta un mobilitātes ilgtspēja, lauksaimniecības, mežsaimniecības un zvejniecības ilgtspēja, vides dienestu konsultatīvā darbība, kā arī otrreizēja pārstrāde, zema resursu patēriņa ražošanas procesi un materiālu slēgta cikla pārstrāde; atzīmē, ka arī pakalpojumu nozarei un sociālekonomikas nozarei ir liels “zaļā” darba potenciāls;

12.

uzsver, ka publiskajam sektoram, kas, sniedzot piemēru, nosaka progresīvu iepirkuma standartu pieņemšanu, sniedz stimulus un informāciju, ir nozīmīga loma uz tiesībām balstītu darba vietu radīšanā, jo īpaši tādās jomās kā enerģētika, infrastruktūras un aprīkojuma būvniecība, transports un komunikācijas; aicina Komisiju un dalībvalstis, jo īpaši publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā, veicināt vides un sociālo standartu iekļaušanu, kā arī vietējiem apstākļiem pielāgotu noteikumu ieviešanu un to uzņēmumu, jo īpaši MVU, atbalstīšanu, kas darbojas ilgtspējīgā un solidārā ekonomikā;

13.

mudina dalībvalstis, risinot jautājumus par klimata pārmaiņu ietekmi uz ekonomiku, sociālo jomu un vidi, īstenot pieredzes un paraugprakses apmaiņu nodarbinātības iespēju jomā;

14.

ir pārliecināts, ka “zaļās” ilgtspējīgās darba vietas nedrīkst būt tikai piedeva — uzņēmējdarbībai un sabiedrībai kopumā ir jābūt ilgtspējīgi organizētai; apzinās, ka nav tādas ekonomikas nozares, ko var nošķirt un dēvēt par “vides aizsardzību” vai “vides rūpniecību”, jo vides aizsardzības darbība ir saistīta ar daudzām tradicionālajām nozarēm, piemēram, rūpniecības, būvniecības un pakalpojumu nozarēm; tādēļ prasa kā darba definīciju pārņemt ILO definīciju, saskaņā ar kuru visas darba vietas, kas veicina ilgtspējīgu attīstību, ir “zaļās” ilgtspējīgās darba vietas; norāda, ka definīcija attiecas, pirmkārt, uz visām darba vietām, kas tieši samazina enerģijas un izejvielu izmantošanu, aizsargā ekosistēmas un bioloģisko daudzveidību un mazina atkritumu rašanos un gaisa piesārņojumu, un, otrkārt, uz visām darba vietām, kas samazina ekoloģisko ietekmi; atzīst, ka darba potenciālu pilnībā nevar noteikt definīcijas relativitātes dēļ;

15.

uzskata, ka ir jāveic ievērojami vairāk pētījumu, lai noteiktu, cik lielā mērā darba vietu kopējo izveidi ietekmē vides un klimata pārmaiņu politika; aicina Komisiju noteikt šo jomu par vienu no 8. pamatprogrammas prioritātēm;

16.

uzsver, ka visu darba vietu mērķis ir veicināt ilgtspējīgu attīstību un ka jāveido resursu, materiālu un enerģijas izmantošanas ziņā iespējami efektīvākas ražošanas un darba metodes; uzsver, ka šai pieejai jāattiecas uz visu piegādes ķēdi un ka nav jēgas nodalīt labas un sliktas nozares, jo visas nozares var padarīt ilgtspējīgākas;

17.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt jaunajai Kopienas sistēmai pietiekamu budžetu, lai varētu atbalstīt publiskā sektora veiktus pētījumus un lai pētījumu rezultāti būtu pieejami vienkārši, bez birokrātijas, tā nodrošinot, ka visi uzņēmumi, tostarp mikrouzņēmumi un MVU, var veikt izmaiņas attiecībā uz energoefektivitāti, jaunu enerģijas avotu, jaunu ražošanas procesu un otrreizējās pārstrādes izmantošanu un resursu labāku izmantošanu, kā arī radīt darba vietas ar darba ņēmējiem garantētām tiesībām;

18.

prasa, kā daļu no ES 2020 stratēģijas, izstrādāt Eiropas darba vietu stratēģiju ilgtspējīgai ekonomikai, lai optimizētu darba vietu potenciālu, tajā pašā laikā īpašu uzmanību veltot pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai, darba ņēmēju veselībai un drošībai, nepieciešamajām prasmēm un sociāli taisnīgai pārejai; uzsver, ka ilgtspējīgai ekonomikai ir jāapvieno sociālā, tehnoloģiskā, ekonomikas un vides ilgtspējība; uzsver, ka tādai ilgtspējīgas nodarbinātības stratēģijai, kāda ir šī, jābūt vienam no nodarbinātības politikas pamatnostādņu centrālajiem elementiem;

19.

iesaka — lai radītu jaunas darbavietas ilgtspējīgas ekonomikas apstākļos, reģionālajām varas iestādēm būtu jāpieņem attīstības stratēģijas saskaņā ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem;

20.

aicina Komisiju līdz 2011. gadam ierosināt stratēģiju, tostarp gan tiesību aktus, gan ar likumdošanu nesaistītus pasākumus, lai veicinātu videi draudzīgas darba vietas, kas ir viens no vispārējās izaugsmes un labklājības avotiem;

21.

uzsver, ka, pateicoties savām novatorisma spējām, Eiropas uzņēmumi ir kļuvuši par pasaules mēroga līderiem vides aizsardzības jomā; tomēr ir noraizējies, ka ražotnes joprojām masveidā tiek pārvietotas no ES uz trešām valstīm, kurās ir krietni zemāki vides standarti; aicina Komisiju un dalībvalstis strauji un enerģiski cīnīties pret šo parādību, šai nolūkā izstrādājot pasaules mēroga daudzpusēju pieeju, kas nodrošina, ka globālās konkurences pamatā ir salīdzināmas prasības;

22.

uzsver, ka stabils, vērienīgs ilgtermiņa tiesiskais regulējums ir priekšnosacījums videi draudzīgas nodarbinātības sniegto iespēju maksimālam izmantojumam; aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt vides standartus un finansiālus stimulus, kas rada uzticamus pamatnosacījumus vismaz uz 10 gadiem un šādi nodrošina juridisko un plānošanas noteiktību; prasa izmantot esošos finanšu instrumentus, lai veicinātu ilgtspējību un iekļaut ekonomiskās darbības un ražošanas ilgtspējības palielināšanu, kā veicināmu mērķi dažādu fondu finanšu plānos, tostarp struktūrfondu un Kohēzijas fonda finanšu plānā;

23.

šai sakarībā uzsver integrētas pilsētu attīstības koncepcijas nozīmību un to, ka paraugs varētu būt pilsētu nelabvēlīgo rajonu pārveide; uzskata, ka priekšnoteikums šī mērķa sasniegšanai ir skaidrs politikas pamats, kas ietver arī struktūrfondu atbalstu pilsētvides uzturēšanai;

24.

norāda, ka pašreizējo programmu ietvaros ir nepieciešams papildu finansējums mērķtiecīgu pētījumu veikšanai vismazāk attīstītajos ES reģionos, lai noteiktu stratēģiskus mērķus un pasākumus, kas vajadzīgi ilgtspējīgas vietējās ekonomikas attīstībai labvēlīgu apstākļu izveidošanai, par konkrētiem mērķiem nosakot jaunu “zaļo” darba vietu izveidi un integrētus pasākumus jaunu “zaļo” uzņēmumu piesaistīšanai, un jau esošo šādu uzņēmumu atbalstam;

25.

uzsver, ka mērķtiecīgs ieguldījums mazāk attīstīto ES reģionu ekoloģiskas pārveidošanas procesā ir viens no visnoderīgākajiem instrumentiem, lai sasniegtu reģionālās konverģences un teritoriālās kohēzijas stratēģiskos mērķus;

26.

uzsver Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) nozīmi reģionālo centru veidošanā, lokāli apvienojot pētījumus, inovācijas un infrastruktūru un ieviešot jaunās tehnoloģijas tādās jomās kā atjaunojamie energoresursi un energoefektivitāte; turklāt uzsver, ka reģionālajām un vietējām varas iestādēm, jo īpaši pilsētu teritorijās, ir vislabākā situācija un iespējas radīt nepieciešamos apstākļus novatoriskas uzņēmējdarbības centru izaugsmei; norāda, ka šādi reģionālie centri var būt būtisks pamudinājums vietējās ekonomikas attīstībai un var reģionos radīt jaunas darbavietas;

27.

apzinās, ka ES, valsts un reģionālās finansējuma shēmas joprojām ir ļoti nesaskaņotas, tādēļ uzsver nepieciešamību uzlabot daudzpakāpju koordināciju starp programmām un atbalstīt lielāku sinerģiju starp dažādām kopējām politikām, izmantojot struktūrfondus, lauksaimniecības un lauku attīstības fondus, pētījumu pamatprogrammu un Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu (KIP), kas jāizstrādā tā, lai nodrošinātu ilgtspējīgu un resurstaupīgu ekonomiku; attiecībā uz kopējās lauksaimniecības politikas finansējumu uzskata, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš tam, lai pāreja no tiešā atbalsta mehānismiem uz lauku attīstību un vides ziņā ilgtspējīgu lauksaimniecību būtu izteiktāka;

28.

atkārtoti aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot Rekonstrukcijas fonda sekmīgo pieredzi un izveidot jaunu Kopienas iniciatīvu, kas ietver izmēģinājuma projektus, lai īstenotu pārmaiņas jaunas un ilgtspējīgas ekonomikas izveidei;

29.

norāda, ka Padome 2009. gada 21. oktobra secinājumu 8. punktā aicināja Komisiju steidzami pa nozarēm pārskatīt subsīdijas, kas negatīvi ietekmē vidi un neatbilst ilgstpējīgas attīstības mērķiem; aicina Komisiju nekavējoties rīkoties, ievērojot minētos secinājumus, un izpētīt iespējas pārvietot šīs subsīdijas budžetā tā, lai atbalstītu jaunās darbības, kas saistītas ar ilgtspējīgu ekonomiku;

30.

aicina nodrošināt efektīvas finansēšanas sistēmas un fiskālus stimulus, lai palīdzētu MVU savu darbību orientēt uz videi draudzīgu nodarbinātības politiku un nodrošināt videi draudzīgus jauninājumus un ražošanu;

31.

uzskata, ka pašreizējie un ierosinātie ES tiesību akti vides jomā sniedz ievērojamas iespējas radīt jaunas darba vietas tādās jomās kā gaiss, augsne, ūdens, enerģētika, sabiedriskie pakalpojumi, lauksaimniecība, transports, mežsaimniecība un vides pārvaldība; aicina dalībvalstis īstenot ES tiesību aktus, kas varētu radīt jaunus ieguldījumus videi draudzīgās tehnoloģijās un darba vietu izveidē;

32.

atgādina, ka publiskais iepirkums veido lielu tirgus daļu un varētu sniegt ievērojamus stimulus, lai ekonomika kļūtu videi draudzīgāka; tādēļ aicina pieprasīt augstu vides standartu ievērošanu visu publisko iepirkumu jomā;

33.

aicina ES un dalībvalstis plānot pārmaiņas, t.i., novērst informācijas trūkumu un neskaidrības un veicināt izpratni, sabiedrības izglītošanās procesus un izmaiņas patēriņa modeļos; konstatē, ka vajadzīgi stimuli, lai uzņēmumi ieguldītu tīrās tehnoloģijās un lai darba ņēmēji būtu gatavi pārmaiņām, ja tās nodrošina lielākas darba iespējas un drošības tīklu darba ņēmējiem;

34.

uzsver — lai radītu vajadzīgās kvalitatīvu darba vietu iespējas, ko sniedz jauna ilgtspējīga ekonomika, jauninājumi ir jāorientē uz to, lai rastu risinājumus lielākajām sabiedrības problēmām, tostarp bezdarbam un nabadzībai, klimata pārmaiņām, sabiedrības novecošanai un resursu nepietiekamībai; vērš uzmanību uz tādas rūpniecības un pētniecības politikas nozīmīgumu, kuras pamatā ir atvērta jauninājumu vide un uzņēmumu apvienības, lai sekmētu dažādu publisko un privāto uzņēmēju zināšanu apkopošanu un stimulētu jauninājumus; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt Eiropas Tehnoloģiju platformu resurstaupīgām nozarēm;

35.

iesaka — ja dalībvalsts nolemj ar subsīdiju palīdzību veicināt, piemēram, vēja, no biomasas iegūtas vai saules enerģijas ražošanu, subsīdiju apjoms ir pamatojams ar empīrisku datu zinātnisku novērtējumu un subsīdijām ir jānodrošina pienācīgas investīciju perspektīvas un drošība potenciālajiem investoriem, un aicina rūpīgi apsvērt tādus faktorus kā ar subsīdiju palīdzību izveidoto darba vietu skaita neto palielinājums, enerģijas cena, tīrā ietekme uz siltumnīcefekta gāzu un citu piesārņotāju emisijas apjomu, un tā censties optimizēt ilgtspējas palielināšanu;

36.

atzīmē, ka nav vienotas izpratnes par to, kuru tehnoloģiju izvēle globālās konkurences apstākļos ir vides, ekonomikas un sociālajā ziņā ilgtspējīgākā izvēle; norāda, ka ir jāņem vērā daudzi mainīgie lielumi, salīdzinot, piemēram, to, cik ilgtspējīga ir enerģijas ražošana ar vēja ģeneratoriem, saules bateriju paneļiem, ogļu dedzināšanu, nodrošinot oglekļa uztveršanu un uzglabāšanu, kodolreaktoriem vai ar dažu citu tehnoloģiju palīdzību; tādēļ pieprasa vairāk zinātnisku pētījumu par šo tematu, kuros salīdzināti ražošanas pilnas aprites cikli, un aicina visus ražošanas procesus padarīt resursu ziņā efektīvākus;

37.

uzsver — ņemot vērā, ka, nodarbinātības līmeņa atšķirības samazināšana starp vīriešiem un sievietēm nodrošināja pusi no Eiropas nodarbinātības līmeņa vispārējā pieauguma un ceturtdaļu no gada ekonomiskās izaugsmes līmeņa pieauguma kopš 1995. gada, izaugsmes un nodarbinātības potenciāla pilnīga izmantošana jaunajā ekonomikā ir iespējama, tikai palielinot sieviešu līdzdalību Eiropas darba tirgū, jo tas ir priekšnoteikums ilgtspējīgas izaugsmes un to vajadzību nodrošināšanai, kas saistītas ar ekoloģiskās pārveidošanas procesu novecojošas sabiedrības apstākļos;

38.

aicina izstrādāt ES iniciatīvu, lai darba devēji, jo īpaši nozarēs, kurās parasti galvenokārt ir nodarbināti vīrieši, labāk izprastu nepieciešamību pēc daudzveidīgāka darbaspēka un šāda darbaspēka priekšrocībām sabiedrības novecošanas apstākļos, un lai nodrošinātu viņiem iespējas sagatavoties lielākai daudzveidībai;

39.

aicina ES, dalībvalstis un sociālos partnerus apkarot diskrimināciju un veicināt dzimumu līdztiesību ilgtspējīgā ekonomikā, radīt darba vidi, kas piesaista un notur sievietes šajās nozarēs, veicināt darba un personīgas dzīves līdzsvaru, nodrošinot atbilstošu, augstas kvalitātes aprūpi bērniem un ģimenei draudzīgu darbavietas vidi, radīt iespējas un nosacījumus, kas nodrošina, ka vīrieši un sievietes darba tirgū piedalās ar vienādiem noteikumiem, veicinātu sieviešu īpatsvara pieaugumu pārstāvības struktūrās, kurās dominē vīrieši, samazināt uz dzimumu balstītu darba vietu segmentāciju un algu atšķirības;

40.

norāda, ka ieguldījumi sociālajā infrastruktūrā ir iespēja modernizēt Eiropu un veicināt līdztiesību un ka tos var uzskatīt par stratēģiju, kas papildina fiziskās infrastruktūras modernizēšanu, izmantojot ieguldījumus videi draudzīgās tehnoloģijās; uzskata, ka tāpēc dzimumu līdztiesības nodrošināšana būtu jānosaka par politisku prioritāti un nozīmīgu līdzekli;

41.

uzsver — lai novērstu dzimumu segregāciju darba tirgū, ir būtiski īstenot mērķtiecīgu darbu, kas ļauj nodrošināt sievietēm visu līmeņu izglītības pieejamību, cīnoties pret aizspriedumiem, kas saistīti ar dzimumu, un mūžizglītības iespējas; aicina nodrošināt atbilstošas mācības, lai novērstu sieviešu dzimuma darba ņēmēju nepietiekamu pārstāvību videi draudzīgās darba vietās, jo, ja sievietes masveidā pamestu zinātnes un tehnoloģijas jomu, Eiropas izaugsme un ilgtspējība tiktu kavēta un daudzām talantīgām un kvalificētām jaunām sievietēm netiktu nodrošināts darbs un ekonomiskā drošība;

42.

aicina izveidot īpašu ES iniciatīvu, lai piesaistītu meitenes tā dēvētajām MIDT profesijām (matemātikas, informātikas, dabas zinātņu un tehnoloģiju jomā) un cīnītos pret stereotipiem, kas joprojām ir plaši izplatīti attiecībā uz šīm profesijām; uzsver, ka plašsaziņas līdzekļi un izglītība ir nozīmīgi instrumenti cīņā pret minētajiem stereotipiem;

43.

uzsver, ka jaunas sievietes, kuras no izglītības posma pāriet uz darba tirgu, māceklības posmā būtu jāvirza uz jomām, kurās tās ir nepietiekami pārstāvētas, un minētais ir jāveicina, skolām, augstskolām, mācību aģentūrām un/vai uzņēmumiem veicot kopīgu plānošanu, lai minētās sievietes stabila, nevis nepastāvīga darba pieredzē iegūtu īpašas — tostarp augstākā un speciālista līmeņa — prasmes un spējas, kā arī iespējas tās īstenot;

44.

aicina ES un dalībvalstis saistībā ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) programmām veltīt lielāku vērību sievietēm paredzētu videi draudzīgu darba vietu izveidei, ņemot vērā to, ka ESF finansē mācību projektus tādās jomās kā atjaunīgā enerģija un ekotūrisms; uzsver, ka ir jāiegulda lielākas pūles, lai palielinātu sieviešu līdzdalības īpatsvaru ESF finansētajos projektos, kuros pašlaik šis īpatsvars nepārsniedz 10 %; aicina Eiropas Sociālajā fondā, kā arī atjaunošanas plānos un strukturālo pielāgojumu programmās budžeta plānošanā ievērot dzimumu līdztiesības principu, lai nodrošinātu, ka šādas programmas vienlīdz piesaista un integrē sievietes;

45.

uzsver, ka pāreju uz jaunu ekonomikas modeli vajadzētu nevis izmantot kā ieganstu dažādu līdztiesības jomas pasākumu skaita samazināšanai, bet gan uzskatīt to par unikālu iespēju palielināt sieviešu līdzdalību ES darba tirgū, jo tas ir priekšnoteikums ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanai, darbaspēka potenciāla optimālai attīstībai un konkurētspējas nostiprināšanai;

46.

aicina Komisiju, pievēršoties augsti kvalificētu darba ņēmēju nodarbinātības potenciālam, pirmkārt un galvenokārt pievērst uzmanību darba vietām ilgtspējīgā ekonomikā vidējas un zemākas kvalifikācijas grupās, kā arī nekvalificētiem, bet specializētiem darbiniekiem; aicina Komisiju un dalībvalstis šo faktu jo īpaši ņemt vērā nodarbinātības politikas pamatnostādnēs; aicina dalībvalstis veicināt darba vietu statusu vidējās un zemākas izglītības grupās un nodrošināt šādās darba vietās pienācīgas kvalitātes nodarbinātību;

47.

uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai, nepieciešamajām prasmēm un sociāli taisnīgai pārejai; aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus panākt, lai nodarbinātības stratēģija ilgtspējīgai ekonomikai būtu izdevīga visiem ES iedzīvotājiem; uzsver nepieciešamību šo stratēģiju piemērot visiem nodarbinātības veidiem — gan augsti kvalificētām, gan vidēji kvalificētām, gan mazkvalificētām darba vietām; aicina palielināt izglītības, kā arī pētniecības un izstrādes iespējas; turklāt prasa nodarbinātības politikas pamatnostādnēs un Komisijas programmā “Jaunas prasmes jaunām darba vietām” jo īpaši pievērst uzmanību vistālāk no darba tirgus esošajiem cilvēkiem, visneaizsargātākajiem darba ņēmējiem, jo īpaši invalīdiem un zemas kvalifikācijas darba ņēmējiem, kā arī pievērst uzmanību šo cilvēki aizsardzībai;

48.

uzskata, ka nodarbinātības politikai ir izšķirīga nozīme cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību, un tādēļ aicina saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas programmu “Pienācīgs darbs” radīt labas kvalitātes darba apstākļus un tādu atalgojumu, kas nodrošina ne tikai iztiku, bet arī pienācīgu līdzdalību IKP izmantošanā;

49.

atzīmē, ka darbinieku un darba devēju bieži vien zemās organizētības dēļ dažās jaunajās nozarēs ir nestabilu darba tiesisko attiecību un sliktu darba apstākļu risks; aicina ES un dalībvalstis izstrādāt pamatnoteikumus pārstāvības struktūru izveidošanai jaunajās nozarēs; aicina darba tirgus partnerus organizēties un aicina Komisiju veicināt visā ES apmaiņu ar paraugprakses piemēriem, jo īpaši jautājumos par darba ņēmēju informēšanas un konsultēšanas veicināšanu, kā arī Eiropas uzņēmumu padomju izveidi;

50.

norāda, ka jāveic papildu pasākumi, lai ES efektīvi saskaņotu darba laika organizācijas prasību minimumu saistībā ar darbinieku veselību un drošību;

51.

aicina dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem sagatavot integrētus plānus ekoloģiskas pārveidošanas darbību novērtēšanai gan vietējā, gan valsts līmenī; aicina sociālos partnerus uzraudzīt darba ņēmēju līdzdalību ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, šai nolūkā vispirms ierosinot un tikai tad pieņemot politikas virzienus efektīvas līdzdalības veicināšanai attiecībā uz darba ņēmēju pastāvīgām pārvietošanās iespējām un ilgtspējīgu “zaļo” izaugsmi;

52.

aicina sociālos partnerus pievērsties jaunajām nozarēm un izstrādāt stratēģijas, lai sociālajā partnerībā iesaistītu nozaru asociācijas;

53.

aicina ES un dalībvalstis valsts subsīdijas un publisko iepirkumu ciešāk saistīt ar sociālo standartu obligāto minimumu dalībvalstu līmenī, un veicināt sociālo partneru pārstāvības struktūru izveidošanu;

54.

norāda, ka jaunas darba vietas tiek radītas, arī nodrošinot apmācību un mūžizglītību darbiniekiem, kurus skārušas pārmaiņas uzņēmuma vai nozares ražošanas procesos; aicina ES izstrādāt sistēmu pārmaiņu un jo īpaši ražošanas pārstrukturēšanas plānošanai, sniedzot visiem pārmaiņu skartajiem darba ņēmējiem tiesības piedalīties apmācības un mūžizglītības shēmās; aicina dalībvalstis, darba devējus un darba ņēmējus atzīt prasmju pārvaldību, apmācību un mūžizglītību par kopīgu pienākumu, kā tas ir atzīts sociālo partneru 2002. gada vispārējās vienošanās dokumentā par mūžizglītību; aicina Komisiju mūžizglītības ietvarstruktūrā iekļaut devīto pamatkompetenci, kas būtu saistīta ar vidi, klimata pārmaiņām un ilgtspējīgu attīstību un kura ir nepieciešama zināšanu sabiedrībā; aicina dalībvalstis ilgtspējības jēdzienu iekļaut pamatapmācības, izglītības un mūžizglītības programmās;

55.

aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus enerģiskāk rast efektīvus risinājumus, kas ļautu novērst pārstrukturēšanas nelabvēlīgo ietekmi gan uz vietējo ekonomiku, gan uz nodarbinātību; uzsver, ka vadlīnijām attiecībā uz pārmaiņu un to sociālo seku pārvaldību ir jābūt plaši pieejamām;

56.

norāda, ka dalībvalstīm jāpielāgo savas apmācības un izglītības sistēmas, kā arī jāizstrādā un jāīsteno mērķtiecīgi rīcības plāni darba ņēmēju pārkvalificēšanai nozarēs, kuras skars vietējās ekonomikas pārtapšana par jaunu ilgtspējīgu ekonomiku, un lai nodrošinātu, ka viņiem ir pieejamas jaunās “zaļās” ilgtspējīgās darba vietas, lai nodrošinātu, ka darbaspēks varētu pielāgot savas prasmes darba tirgus vajadzībām ilgtspējīgā ekonomikā, kuras pamatā ir uz kompetenci balstītas apmācības pieeja; šai sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu “Jaunas prasmes jaunām darba vietām” un atzīst, ka sadarbība ar ES dalībvalstīm ir solis pareizajā virzienā; tomēr norāda, ka šī iniciatīva ir ciešāk jāsaista ar mērķiem, kas noteikti Padomes lēmumā par ilgtspējīgu attīstību, un tā ir jāīsteno ar reāliem pasākumiem gan ES līmenī, gan ES dalībvalstīs;

57.

uzsver nepieciešamību stiprināt atklāto koordinācijas un paraugprakses apmaiņas metodi attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību, “zaļajām” darba vietām un mūžizglītību, tā cenšoties veiksmīgi un efektīvi pārvaldīt ekonomikas pārveides procesu un vienlaikus arī jaunās vajadzības apmācības jomā un nelabvēlīgas sociālās sekas, ko rada šāds pārveides process;

58.

aicina dalībvalstis apkarot diskrimināciju vecuma dēļ un mācību piedāvājumus un mūžizglītības stratēģijas pielāgot vecāka gadagājuma darba ņēmēju vajadzībām, lai nodrošinātu 55 un vairāk gadus sasniegušu darbinieku, tostarp šīs vecuma grupas sieviešu, plašu iesaistīšanos;

59.

aicina ES un dalībvalstis sīki izstrādātu novatorisma un jaunrades politiku, jo īpaši izglītības un apmācības, tostarp profesionālās izglītības un apmācības, politiku, pieņemt par “zaļās” ekonomikas, konkurētspējas un labklājības pamatu;

60.

norāda — krīzes laikos ir svarīgi piesaistīt jauniešus jaunajām “zaļajām” darba vietām un nodrošināt, lai kvalifikācijas programmas veicinātu darba pieejamību jauniešiem un viņi varētu veiksmīgi izmantot nodarbinātības potenciālu, jo tā varētu gan cīnīties pret augstu bezdarba līmeni to pilsoņu vidū, kas jaunāki par 25 gadiem, gan izmantot jaunās paaudzes ar jauno tehnoloģiju lietošanu saistītās prasmes; pauž nožēlu, ka stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīva “Jaunatne kustībā” neattiecas uz jauniešiem, kuri nav iesaistīti augstākās izglītības sistēmā; uzsver — lai kaut ko patiešām mainītu, šī iniciatīva ir īstenojama, pievēršoties tieši tiem jauniešiem, kuriem pašlaik iespēju ir vismazāk un kurus apdraud nabadzība;

61.

aicina dalībvalstis sadarbībā ar darba tirgus partneriem izstrādāt un īstenot jauniešiem paredzētas profesionālās orientācijas programmas zinātnes un tehnoloģijas disciplīnās, tā cenšoties veicināt noturīgas un ilgtspējīgas ekonomikas attīstību, kā arī ar ekoloģijas un vides tematiku saistītus informatīvos un izpratnes veidošanas pasākumus gan formālās izglītības sistēmā, gan vietējo un reģionālo pašvaldību pasākumu struktūrā;

62.

aicina Komisiju ciešāk sadarboties ar dalībvalstīm, lai izstrādātu vidēja termiņa un ilgtermiņa prognozes par darba tirgū pieprasītajām prasmēm, un veicināt augstskolu un uzņēmējdarbības nozares partnerību, lai sekmētu jauniešu iekļaušanos darba tirgū, vienlaicīgi veicinot uz zināšanām balstītu sabiedrību, lietišķo pētījumu attīstību un radot labākas izglītības iestāžu absolventu izredzes darba tirgū;

63.

aicina dalībvalstis un darba tirgus partnerus noteikt mērķi nodrošināt vīriešu un sieviešu vienlīdzīgu līdzdalību, sniegt vienlīdzīgas iespējas attiecībā uz izglītību, apmācību, mērķtiecīgām darbā pieņemšanas shēmām, specializētas prakses iespējām un apmācību iniciatīvām sievietēm, migrantiem, ilgstošiem bezdarbniekiem un citām darba tirgu attiecībās diskriminētām grupām;

64.

mudina dalībvalstis izmantot Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fondu, lai īstenotu Eiropas mērķus — veicināt jaunu iemaņu apguvi, tostarp to iemaņu, kas nepieciešamas jaunām ilgtspējīgām “zaļām” augsti kvalificētām darba vietām;

65.

aicina atbildīgās iesaistītās puses uzraudzīt nodarbinātības attīstību, lai padarītu atbilstīgāku profesionālo pamatizglītību un mūžizglītību; šajā sakarā aicina dalībvalstis izvērtēt iespējas izmantot pārejas fondus jaunu iemaņu nodrošināšanai;

66.

aicina ES un dalībvalstis noteikt, ka viens no Eiropas Sociālā fonda mērķiem ir veicināt spēju pielāgoties ilgtspējīgai ekonomikai, lai atbalstītu ekonomisko darbību un infrastruktūras attīstības ilgtspējības veicināšanu;

67.

atgādina, ka ilgtspējības dimensijai nevajadzētu aprobežoties ar apmācībām tikai ar vidi saistītajās darba vietās, to nepieciešams integrēt visās izglītības un apmācību programmās, lai veicinātu ilgtspējīgas attīstības un vides izpratnes kultūru;

68.

uzsver mūžizglītības idejas pievienoto vērtību un aicina dalībvalstis rūpīgi izzināt vietējās iespējas, lai, saskaņojot pieejamos resursus ar faktiskajām vajadzībām, varētu organizēt uz pieprasījumu balstītu apmācību un lai, nodrošinot augstus mācību standartus, atjaunotu vidējās profesionālās izglītības prestižu, jo īpaši reģionos, kur vietējais potenciāls un tradicionālās nodarbinātības jomas nosaka vajadzību pēc pilnīgi apgūtām īpašām prasmēm un zināšanām; aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm pietiekamu tehnisko atbalstu vietējo vajadzību izzināšanā un norāda, ka vidējās profesionālās izglītības iestādes ar augstiem mācību standartiem var veicināt bezdarba mazināšanu skolu beidzēju vidū un ilgtspējīgas nodarbinātības sasniegšanu;

69.

uzsver, cik nozīmīgi ir tas, ka dalībvalstis izmanto Eiropas Sociālo fondu, lai investētu prasmju uzlabošanas, nodarbinātības, apmācības un pārkvalificēšanās pasākumos ar mērķi radīt vairāk labu darbavietu, īstenojot valsts, reģionāla un vietēja līmeņa projektus; uzskata, ka šajās iniciatīvās var noderēt arī vecāka gadagājuma cilvēku darba pieredze, ņemot vērā to, ka ES iedzīvotāju vidū pieaug vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvars; iesaka reģionālajām un vietējām varas iestādēm veidot piemērotus, pastāvīgus kontaktus ar uzņēmējiem, darba devēju organizācijām, arodbiedrībām un NVO tā, lai plānotu darba tirgus vajadzības vidējā termiņā un ilglaicīgi;

70.

atzīst būtisko lomu, kāda ir vietējām un reģionālajām varas iestādēm izglītībā, kas ir pamats turpmāko zināšanu un nākotnē nepieciešamo prasmju apguvei, tostarp sniedzot mūžizglītības un pārkvalificēšanās iespējas; norāda, ka daudzās valstīs jauniešu, tostarp skolu pametušo nekvalificēto jauniešu, izglītības un turpmākās apmācības vispārējie nosacījumi ir reģionālo un vietējo varas iestāžu ziņā; tādēļ mudina reģionus izmantot struktūrfondus izglītības infrastruktūras izveidei, jo īpaši nelabvēlīgos pilsētu rajonos un reģionos, kā arī lai ar šo atbalstu nodrošinātu, ka skolu izglītība ir vispārēja un iekļaujoša; norāda uz būtiskajām iespējām (izglītības un apmācības jomā), ko rada sadarbība starp vietējām un reģionālajām varas iestādēm un uzņēmumiem un asociācijām, īstenojot mērķi radīt ilgtspējīgas darbavietas vietējā transporta, pilsētu mobilitātes, izglītības, kā arī pētniecības un izstrādes jomā un pievēršot īpašu uzmanību vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanai;

71.

norāda, ka dalībvalstīm, sociālajiem partneriem un augstākās izglītības iestādēm ir jāsadarbojas, lai izstrādātu pirmsdiploma un pēcdiploma studiju kursus un izveidotu uz ekonomikas ekoloģisku pārveidošanu orientētas tematiskās studiju programmas;

72.

uzskata, ka demogrāfisko problēmu risināšanai ir vajadzīga plašāka stratēģija, kas ietver gan darba vietu radīšanu, gan jaunu turpmāko vajadzību nodrošināšanu Eiropas darba tirgū; uzskata, ka šajā sakarībā ir jāturpina centieni ES darba ņēmēju, tostarp pētnieku un citu speciālistu, mobilitātes uzlabošanā, lai izveidotu tādu Eiropu, kuras ES iekšējā tirgū nav šķēršļu;

73.

atzīmē, ka ekonomisko darbību ilgtspējības palielināšana var būt saistīta ar izmaiņām visā rūpniecības nozarē; aicina ES un dalībvalstis rīkoties piesardzīgi, lai nepieļautu, ka pāreja uz ilgtspējīgu ekonomiku notiek uz sociālās jomas rēķina, un izstrādāt pamatnosacījumus sociāli taisnīgai pārveidošanai, kas mazina pārmaiņu riskus un optimizē ieguvumus visiem darba ņēmējiem; uzsver, ka sociāli taisnīga pārveidošana ir ilgtspējīgas attīstības pamatelements un būtisks priekšnoteikums tam, lai Eiropas iedzīvotāji atbalstītu pārveidošanas procesu;

74.

uzsver, ka pārveidošanas procesa pārvaldības trūkuma dēļ radušās izmaksas var būt daudzkārt lielākas nekā paredzamie ieguldījumi; aicina Komisiju, dalībvalstis un darba tirgus partnerus kopīgi uzņemties atbildību par preventīvu transformācijas pārvaldību;

75.

uzsver, ka ilgtspējīgai ekonomikai jāiekļūst par daļu no korporatīvās un sociālās atbildības vides jomā, un ka ilgtspējīgas attīstības kultūru un ilgtspējīgu ekonomiku var veicināt ar mācību programmām uzņēmumu sociālās atbildības kontekstā;

76.

atgādina, ka nepieciešamo apstākļu radīšana, kas ļauj darba ņēmējiem piedalīties tālākapmācībā un pielāgoties jaunām tehnoloģijām, lai nepieļautu darba vietu skaita samazināšanos, un koplīgumu veicināšana un to atbalsts, lai plānotu pārmaiņas un novērstu bezdarbu, kā arī sociālās drošības veicināšana, ienākumu atbalsta sistēmu un aktīvāku konkrētām nozarēm paredzētu mācību iniciatīvu izveide ir izšķirošas nozīmes preventīvi pasākumi;

77.

aicina Komisiju ES līmenī sniegt atbalstu nākotnes profesiju pētniecībai, lai nepieļautu darbinieku skaita samazināšanu un Eiropas Savienībā saglabātu darba vietas;

78.

uzsver, ka ir vajadzīga starptautisko organizāciju cieša un efektīva sadarbība un savstarpēja papildināmība, un aicina Pasaules Tirdzniecības organizāciju rīkoties attiecībā uz tiem sociālajiem un vides jautājumiem, kas skar investīcijas un tirdzniecību;

79.

atzīst, ka videi draudzīgu darba vietu sniegto iespēju attīstībā NVO un arodbiedrībām kā darba devējiem un sabiedrības informētības veicinātājiem ir svarīga loma attiecībā uz atbalsta sniegšanu lēmumu pieņemšanas procesā.

80.

norāda, ka organizācijas, kas iegulda ekoefektīvās darbībās, palīdzēs radīt labāku darba vidi personālam un darba ņēmējiem un tādējādi, iespējams, uzlabosies to darba ražīgums; aicina dalībvalstis veicināt Eiropas vides vadības un audita sistēmu (EMAS) un mudināt visas ekonomikas nozares censties nodrošināt EMAS reģistrāciju; aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus būtiski svarīgus vides jautājumus iekļaut sociālajā dialogā visos apspriešanās līmeņos, jo īpaši starpnozaru sarunu procesos; uzsver — lai pāreja būtu sociāli taisnīga, darba ņēmējiem šajā procesā būtu jāpiedalās kā partneriem; prasa iesaistīt darbinieku pārstāvjus, kuri būtu atbildīgi par darba vietu padarīšanu par videi saudzīgākām, kā to noteikusi ILO, un saskaņā ar valstu praksēm viņi aktīvi palīdzētu savas darbavietas, uzņēmumus un nozares veidot ilgtspējīgākas; aicina dalībvalstis un darba tirgus partnerus sistemātiski sadarboties ar iesaistītajām pusēm un ekspertiem vides jomā, un izmantot viņu padomus šīs pārejas pārvaldībā;

81.

aicina ES ar sociālo partneru palīdzību sākt sistemātisku dialogu ES ārējo sakaru jomā, lai pieeju ilgtspējīgai attīstībai veidotu līdzīgi arī citās pasaules valstīs, tā cenšoties izveidot vienādus nosacījumus attīstībai un nodrošināt, ka rūpnieciskā konkurētspēja nekļūst par risku; uzskata — ja ilgtspējīgas ražošanas nozarēs tiks nodrošināta godīga konkurence, tas labvēlīgi ietekmēs šajās darba vietās strādājošos, jo uzlabosies viņu aizsardzība un darba apstākļi;

82.

aicina Komisiju un dalībvalstis sākt informācijas un sabiedrību izglītojošas kampaņas par videi draudzīgu darba vietu radīšanu ilgtspējīgā ekonomikā;

83.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

20.10.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 308/18

A.

tā kā četras EBTA dalībvalstis (Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice) ir nozīmīgas Eiropas Savienības (ES) tirdzniecības partnervalstis un tā kā Šveice un Norvēģija ir attiecīgi ceturtā un piektā ES partnervalsts tirdzniecības apjoma ziņā;

B.

tā kā attiecību starp ES un trijām EFTA dalībvalstīm (Islande, Lihtenšteina un Norvēģija) pamatā ir EEZ, kas paredz pilnīgu līdzdalību iekšējā tirgū, pārvaldot un uzraugot Līgumu par EEZ augsta līmeņa iestāžu sistēmā;

C.

tā kā Šveices līdzdalība Līgumā par EEZ tika apstrīdēta 1992. gada tautas balsojumā un tādēļ attiecības starp Šveici un ES pašlaik balstās uz vairāk nekā 120 divpusējiem un nozaru nolīgumiem, kas nodrošina tālejošu integrāciju, taču ne pilnīgu līdzdalību iekšējā tirgū;

1.

uzskata, ka Līgums par EEZ ir īpaši nozīmīgs ekonomiskās izaugsmes virzītājs; atzinīgi vērtē EEZ un EBTA valstu kopumā labos rezultātus attiecībā uz tiesību aktu iekšējā tirgus jomā īstenošanu, kā tas norādīts EEZ un EBTA valstu iekšējā tirgus rezultātu apkopojumā; norāda, ka attiecībās starp ES un Šveici daudz vairāk risināmu jautājumu ir saistībā ar Nolīguma par personu brīvu pārvietošanos īstenošanu;

2.

norāda, ka ar divpusējiem nolīgumiem netiek ieviests automātisks mehānisms to satura pielāgošanai jaunākajiem tiesību aktiem šajā jomā; atzīst, ka individuāli īstenota valsts tiesību aktu pielāgošana ES tiesību aktiem jomās, uz kurām attiecas divpusējie nolīgumi, izriet no Šveices tautas neatkarīgā lēmuma nepievienoties EEZ, kas ir pilnībā jāievēro;

3.

atzinīgi vērtē uzlaboto datu par EEZ un EBTA valstīm iekļaušanu ikgadējā patēriņa tirgus rezultātu apkopojumā; mudina EBTA Uzraudzības iestādi ar Komisijas atbalstu un sadarbībā ar to turpmāk attīstīt tiesību aktu iekšējā tirgus jomā īstenošanas regulāru uzraudzību;

4.

norāda, ka Lisabonas līguma stāšanās spēkā rada nenoteiktību par to, kuri ES tiesību akti attiecas uz EEZ; uzskata, ka tas varētu palēnināt tiesību aktu iekšēja tirgus jomā īstenošanu EEZ un EBTA valstīs; prasa Komisijai novērtēt šo situāciju;

5.

norāda, ka ar Lisabonas līgumu tiek pastiprināta valstu parlamentu nozīme ES lēmumu pieņemšanā; uzskata, ka EEZ un EBTA valstu parlamenti tāpat būtu ciešāk jāiesaista ES likumdošanas procesā attiecībā uz priekšlikumiem, kas saistīti ar EEZ; aicina Komisiju nodrošināt, ka EEZ un EBTA valstu parlamenti saņem tiesību aktu priekšlikumus, kas ir nosūtīti ES dalībvalstu parlamentiem apspriešanai;

6.

aicina Komisiju formalizēt tās informācijas paziņošanas procesu, kura saistīta ar Līguma par EEZ jomu, lai uzlabotu EEZ un EBTA valstu informētību un lai tās potenciāli varētu šos ES noteikumus tiesību aktus pārņemt;

7.

mudina EEZ un EBTA valstis piešķirt pietiekamus līdzekļus iekšējā tirgus tiesību aktu īstenošanai; šajā sakarā ļoti svarīgi ir īstenot Pakalpojumu direktīvu un jo īpaši noteikumu par vienotu kontaktpunktu izveidi;

8.

atzīst, ka tiesību aktu iekšējā tirgus jomā īstenošana EEZ un EBTA valstīs institucionālu iemeslu dēļ neizbēgami notiek lēnāk nekā ES; norāda uz to, ka, lai gan pastāv šādi atšķirīgi apstākļi un kopumā rādītāji ir pozitīvi, arī EEZ un EBTA valstīs īstenošanu ir iespējams uzlabot vēl vairāk;

9.

norāda, ka pašlaik tiek apspriesti citi būtiski tiesību aktu priekšlikumi iekšējā tirgus jomā, tostarp Komisijas priekšlikums direktīvai par patērētāju tiesībām; aicina Komisiju palielināt EEZ un EBTA valstu līdzdalību šajās diskusijās;

10.

atzinīgi vērtē gūtos panākumos pārrobežu pakalpojumu sniegšanas liberalizācijas jomā starp ES un Šveici un jo īpaši Nolīguma par personu brīvu pārvietošanos pozitīvo ietekmi, par ko liecina no 2005. līdz 2009. gadam pastāvīgi pieaugošais norīkoto darbinieku un pašnodarbināto pakalpojumu sniedzēju skaits no ES, kuri darbojas Šveicē; norāda, ka šī tendence ir abpusēji izdevīga;

11.

norāda, ka Šveice ir pieņēmusi vairākus atbalsta pasākumus, kas papildina Nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos un aizsargā strādājošos pret algu un sociālo dempingu, nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret Šveices un ES pakalpojumu sniedzējiem un saglabā sabiedrības atbalstu šim līgumam; konstatē, ka šie pasākumi var kavēt ES uzņēmumu, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu, pakalpojumu sniegšanu Šveicē; norāda, ka saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru vairāki no šiem atbalsta pasākumiem būs pieņemami vienīgi tad, ja tie samērīgi aizsargās vispārējās intereses, kas vēl nav aizsargātas pakalpojumu sniedzēju izcelsmes valstī;

12.

norāda uz to, ka atbalsta pasākumi, kas jo īpaši ir neproporcionāli attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos un apgrūtina MVU pakalpojumu sniegšanu Šveicē, ir šādi: prasība sniegt iepriekšēju paziņojumu ar astoņu dienu atbildes termiņu, prasība piedalīties trīspusējo komisiju lēmumu īstenošanas izmaksu segšanā un pārmērīgi stingra īstenošanas prakse; šajā sakarībā arī prasa Šveices iestādēm atcelt noteikumus, kas paredz ārvalstu uzņēmumiem, kuri sniedz pārrobežu pakalpojumus, sniegt finanšu drošuma garantiju;

13.

pauž bažas par nesenajiem notikumiem Cīrihes-Klotenas lidostā, kur Šveices iestādes neatļāva Vācijas un Austrijas taksometriem uzņemt pasažierus, un pauž nopietnas bažas, vai šāda rīcība atbilst Nolīgumam par personu brīvu pārvietošanos; prasa Komisijai rūpīgi izpētīt šo jautājumu;

14.

aicina Komisiju pārbaudīt pasākumus, kas kavē iekšējā tirgus darbību ES un arī rada problēmas Šveices pakalpojumu sniedzējiem, un attiecīgā gadījumā veikt pasākumus;

15.

mudina Šveices valdību un kantonus ņemt piemēru no ES un EEZ pakalpojumu nozares tirgus atvēršanas pieredzes, īstenojot Pakalpojumu direktīvu; uzsver, ka ekonomiski Pakalpojumu direktīva rada liberalizācijas efektu ne tikai starp dalībvalstīm, bet arī dalībvalstu teritorijās, jo tiek pārskatīti dalībvalstu tiesību akti, lai atbrīvotos no nevajadzīgiem šķēršļiem uzņēmumu dibināšanai, un salīdzinoši vērtējumi, ar kuriem dalībvalstis pamatoja stingrāku ierobežojumu noteikšanu sabiedrības interesēs; tādēļ uzskata, ka līdzīga prakse var noderēt, attīstot pārrobežu pakalpojumu sniegšanu starp ES un Šveici;

16.

atzinīgi vērtē Šveices valdības centienus uzlabot informācijas pieejamību ES uzņēmumiem;

17.

atzinīgi vērtē Šveices Parlamenta lēmumu transponēt Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu un aicina Šveici un Komisiju panākt vienošanos par šīs direktīvas īstenošanu pēc iespējas drīzāk;

18.

konstatē, ka Nolīgumā par personu brīvu pārvietošanos kopumā trūkst visaptverošas vienošanās par pakalpojumu brīvu apriti, uz ko tikai daļēji attiecas īpaši divpusēji nolīgumi; uzsver, ka visaptverošs nolīgums par pakalpojumu brīvu apriti abām pusēm radītu ievērojamas ekonomiskas priekšrocības; tādēļ aicina Komisiju un Šveici izpētīt iespējas uzsākt sarunas, lai noslēgtu visaptverošu nolīgumu par pakalpojumu brīvu apriti;

19.

pilnībā ņemot vērā Šveices un ES attiecību īpašo raksturu, uzskata, ka jāpieliek visas iespējamās pūles, lai ES un Šveicē, tostarp pakalpojumu brīvas aprites jomā tiktu vienādi interpretēti identiski vai paralēli iekšējā tirgus noteikumi ar mērķi nodrošināt Šveices vienlīdzīgu līdzdalību iekšējā tirgū;

20.

uzsver ES un Šveices abpusējo interesi pastiprināt Nolīguma par personu brīvu pārvietošanos vienotu piemērošanu un nodrošināt Šveices un ES tiesību aktu iekšējā tirgus jomā savlaicīgāku konverģenci, kas radītu abu pušu uzņēmējiem pārredzamāku un paredzamāku vidi;

21.

atzinīgi vērtē Šveices iestāžu neatkarīgo tendenci ņemt vērā Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru pēc Nolīguma par personu brīvu pārvietošanos parakstīšanas; atzinīgi vērtē Šveices nesen pieņemtos tiesību aktus, lai ņemtu vērā “Cassis de Dijon” principu;

22.

mudina Komisiju un Šveici drīz panākt saprašanos pašreizējās sarunās par divpusējiem nolīgumiem, tostarp nolīgumu par produktu drošību; aicina Komisiju un Šveici formulēt šīs un turpmākās vienošanās pēc iespējas viennozīmīgi un pārskatāmi, lai maksimāli ierobežotu atšķirīgas piemērošanas iespēju;

23.

aicina Komisiju un Šveici apsvērt iespēju izstrādāt mehānismu, lai ātrāk pielāgotu Nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos šā nolīguma darbības jomai atbilstošā acquis attīstībai;

24.

aicina Komisiju un Šveici īstermiņā izskatīt iespējas rast horizontālus risinājumus noteiktiem institucionāliem jautājumiem, lai samazinātu fragmentāciju un uzlabotu pārredzamību lēmumu pieņemšanas sistēmā, pastiprinātu saziņu starp apvienotajām komitejām un apsvērtu efektīva konfliktu risināšanas mehānisma ieviešanu;

25.

aicina pastiprināt saziņu starp Eiropas Parlamentu un Šveici un iesaistīt Eiropas Parlamenta un tā struktūru darbā vairāk Šveices pārstāvju;

26.

norāda, ka, ņemot vērā jaunos uzdevumus pašreizējās un plānotajās sarunās par vairākām politikas jomām, cita starpā, par patērētāju aizsardzību, ir jāaplūko iespēja pārkāpt institucionālas sadarbības robežas un noslēgt visaptverošu divpusēju nolīgumu, kas būtu izdevīgs gan Šveicei, gan ES;

27.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

20.10.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 308/22

A.

tā kā nesenā pārtikas un preču cenu nepastāvība ir izraisījusi lielas bažas par Eiropas un pasaules pārtikas apgādes ķēdes darbību;

B.

tā kā pārtikas apgādes ķēde nedarbojas, kā pienākas, ko pierāda tas, ka kopš 1996. gada pārtikas cenas ir cēlušās par 3,3 % gadā, taču lauksaimnieku saņemtās cenas ir kāpušas tikai par 2,1 %, savukārt darbības izmaksas ir palielinājušās par 3,6 %;

C.

tā kā Komisijas paziņojumā atzīts, ka “šīs izmaiņas ir izraisījušas ievērojamas grūtības lauksaimniecības produktu ražotājiem un norāda uz to, ka patērētāji nesaņem produktus par taisnīgu cenu” (5);

D.

tā kā galapatēriņa cenas vidēji saglabājās iepriekšējā līmenī vai pat palielinājās, lai gan 2008. gadā strauji kritās lauksaimniecības preču cenas;

E.

tā kā līdzsvarotas komercattiecības ne tikai uzlabotu pārtikas apgādes ķēdes darbību, bet arī sniegtu priekšrocības lauksaimniekiem;

F.

tā kā negodīgas komercprakses izplatīšanās pašlaik apdraud lauksaimnieku spējas ieguldīt un ieviest inovācijas (jo īpaši zaļajās tehnoloģijās, klimata pārmaiņu mazināšanā un atjaunīgās enerģijas avotos, turklāt lauksaimniekiem ir izvirzīti augsti vides standarti un šīs prasības tiks pastiprinātas kopējā lauksaimniecības politikā laikposmam pēc 2013. gada);

G.

tā kā pārtikas apgādes ķēdes radītā lauksaimniecības pievienotās vērtības daļa no 31 % 1995. gadā samazinājās līdz 24 % 2005. gadā 25 dalībvalstu ES un tā kā nākamo gadu sākotnējie rādītāji liecina par turpmāku tās daļas samazinājumu, kas nonāk atpakaļ pie lauksaimniekiem, savukārt pārstrādātāju, vairumtirgotāju un/vai mazumtirgotāju un uzņēmēju, kuri darbojas ārpus pārtikas apgādes ķēdes, peļņa pastāvīgi pieaug;

H.

tā kā 2009. gadā 27 dalībvalstu ES vidējie lauksaimnieka ienākumi samazinājās par vairāk nekā 12 %, kas nozīmē, ka lauksaimnieki vairs negūst taisnīgu samaksu par savu darbu, un tā kā, neraugoties uz šādu situāciju, lauksaimniekiem un lauksaimniecības pārtikas nozarei joprojām ir jāražo ārkārtīgi augstiem kvalitātes standartiem atbilstoši pārtikas produkti par patērētājiem pieejamām cenām un saskaņā ar KLP noteiktajiem mērķiem;

I.

tā kā pārtikas apgādes ķēdē ir iesaistīti lauksaimnieki, “lauksaimnieku” kooperatīvi un ražotāju organizācijas, pārtikas pārstrādes nozare, vairumtirgotāji, mazumtirgotāji, lielveikalu ķēdes, ēdināšanas uzņēmumi, restorāni, tiešie piegādātāji no pašnodrošinājuma saimniecībām, privātie ražotāji un patērētāji, kā arī uzņēmēji, kuri darbojas ārpus pārtikas apgādes ķēdes, tādi kā sabiedrisko attiecību un reklāmas kompānijas, sagādnieki transporta un loģistikas, enerģētikas un iekārtu, pakošanas, tehnisko līdzekļu, palīgpakalpojumu un tehnoloģiju jomā un konsultāciju pakalpojumu sniedzēji; tā kā šī sazarotība un lielā daudzveidība jāņem vērā, lai uzlabotu visas ķēdes ilgtspējību;

J.

tā kā Komisijas paziņojumā norādīts uz tādām smagām problēmām kā dominējošā pircēja varas ļaunprātīga izmantošana, negodīga līgumslēgšanas prakse (tostarp maksājumu kavēšana), vienpusīgas līguma noteikumu izmaiņas, avansa maksājumi par darījumu sarunu sākšanu, ierobežota piekļuve tirgum, informācijas trūkums par cenu veidošanu un peļņas daļas sadali visā pārtikas apgādes ķēdē un šīs problēmas ir cieši saistītas ar aizvien lielāko koncentrāciju ražošanas, vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības nozarē;

K.

tā kā Komisijas 2009. gada 28. oktobra paziņojumā ieteikts sekmēt un atvieglināt lauksaimniecības nozares pārstrukturizāciju un konsolidāciju, mudinot veidot brīvprātīgas lauksaimniecības produktu ražotāju organizācijas;

L.

tā kā globalizācija un koncentrācijas process, jo īpaši mazumtirdzniecības sektorā, ir radījis situāciju, kurā pastāv nelīdzsvarotas attiecības starp dažādiem pārtikas apgādes ķēdes dalībniekiem, un šodienas realitāte ir tāda, ka skaitliski niecīga ļoti ietekmīgu mazumtirgotāju daļa tieši vai netieši nosaka darījumu sarunas ar 13,4 miljoniem lauksaimnieku un 310 000 lauksaimniecības pārtikas uzņēmumu visā Savienībā;

M.

tā kā pārmērīga koncentrācija samazina produktu daudzveidību, kultūras mantojumu, mazumtirdzniecības veikalu skaitu, darbvietas un iztikas līdzekļus;

N.

tā kā Komisija norāda, ka nelīdzsvarotie līgumu noteikumi saistībā ar nevienlīdzīgām sarunu vešanas pozīcijām nelabvēlīgi ietekmē pārtikas apgādes ķēdes konkurētspēju, jo mazāki, taču efektīvāki tirgus dalībnieki var būt spiesti darboties ar zemākiem peļņas rādītājiem, kas ierobežo to iespējas un motivāciju ieguldīt labākā produktu kvalitātē un ražošanas procesu inovācijā;

O.

tā kā pārtikas produktus brīvi tirgo iekšējā tirgū un ražotāju (organizāciju), pārstrādātāju, iepircēju un mazumtirgotāju sarunu par cenām rezultātu bieži vien nosaka cenu tendences pasaules tirgū;

P.

tā kā milzīgās skaitliskā daudzuma un ekonomiskās ietekmes atšķirības starp lauksaimniekiem un mazumtirgotājiem skaidri liecina par nelīdzsvarotu pārtikas apgādes ķēdi; tā kā, lai līdzsvarotu skaitliskos rādītājus, ir jāveicina lauksaimnieku ekonomisko organizāciju attīstība; tā kā izšķiroša nozīme lauksaimnieku ietekmes un sarunu vešanas pozīciju nostiprināšanā ir kooperatīviem;

Q.

tā kā Eiropas Savienība ir integrēta pasaules tirdzniecībā un ar līgumu ir saistīta ar to;

R.

tā kā Eiropas Savienība ir pasaulē lielākā lauksaimniecības produktu importētāja un eksportētāja un ES lauksaimniecības produktu imports 2008. gadā palielinājās aptuveni par 10 %, sasniedzot 98 600 miljonus euro, savukārt lauksaimniecības produktu eksports pieauga gandrīz par 11 %, sasniedzot 75 200 miljonus euro;

S.

tā kā Eiropas Savienība saskaņā ar tās attīstības palīdzības politiku piešķir ļoti daudz koncesiju un tā kā divpusējos nolīgumus nedrīkst padarīt par vienpusējiem, tādējādi kaitējot Eiropas lauksaimniecībai,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas 2009. gada 28. oktobra paziņojumu “Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā (COM(2009)0591)”, kurā atzīts, ka pastāv izteikti nevienlīdzīgs spēku samērs starp dažādiem iesaistītajiem uzņēmējiem, taču uzskata, ka minētajā paziņojumā ierosinātie pasākumi ir nepietiekami, lai šo problēmu atrisinātu;

2.

aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties risināt problēmu, ko rada netaisnīga peļņas sadale pārtikas apgādes ķēdē, īpašu uzmanību pievēršot lauksaimnieku pienācīgiem ienākumiem; atzīst, ka nolūkā stimulēt ilgtspējīgas un ētiskas ražošanas sistēmas, ir jākompensē lauksaimnieku ieguldījumi un saistības šajās jomās; uzsver, ka jāpārtrauc cīņa par ietekmi un jāveido uz sadarbību balstītas attiecības;

3

norāda, ka visi Romas līgumā minētie lauksaimniecības jomas mērķi (palielināta produktivitāte, pienācīga pārtikas apgāde, samērīgas patēriņa cenas, tirgus stabilizācija) ir sasniegti, izņemot vienu mērķi, proti, nodrošināt taisnīgus ienākumus lauksaimniekiem; tādēļ aicina Komisiju to pienācīgi ņemt vērā visos budžeta priekšlikumos;

4.

atzīst, ka ir jāizveido stabila, droša un rentabla ražošanas nozare, kas būtu pārtikas apgādes ķēdes izšķirošais faktors; tomēr norāda arī, ka pārtikas apgādes ķēde sastāv no vairākiem dalībniekiem — no lauksaimniekiem, pārstrādātājiem, ražotājiem, piegādātājiem un mazumtirgotājiem —, kas visi kopā rada pievienoto vērtību, un katram no viņiem ir vajadzīga atbilstīga drošība;

5.

aicina Komisiju uzlabot Eiropas cenu uzraudzības mehānismu, lai padarītu to lietotājdraudzīgāku, iekļaujot daudzvalodu saskarni, kas ietver lielāku pārtikas produktu skaitu un nodrošina labāku pārtikas pamatproduktu cenu salīdzināmību ikvienā pārtikas apgādes ķēdes posmā gan attiecīgajā dalībvalstī, gan starp dažādām dalībvalstīm, lai apmierinātu patērētāju un lauksaimnieku vajadzības labāk pārredzēt pārtikas cenu veidošanu;

6.

pauž nožēlu par Komisijas vilcināšanos veikt pētījumu par peļņas daļas sadali visā apgādes ķēdē, lai gan šāda pētījuma veikšana bija apstiprināta 2009. gada budžeta procedūrā;

7.

norāda, ka nelīdzsvarotā darījumu pārredzamība starp lauksaimniecības uzņēmumiem un pārtikas apgādes ķēdes iepriekšējo un nākamo posmu dalībniekiem ir vājinājusi lauksaimnieku un ražotāju grupu sarunu vešanas pozīcijas;

8.

aicina Komisiju steidzami īstenot izmēģinājuma projektu par Eiropas lauksaimniecības cenu un peļņas novērošanas centra izveidi (papildus iesniedzot datus par cenām, peļņas normām un apjomiem), kam Parlaments un Padome 2010. gada budžetā atvēlēja apropriācijas 1,5 miljonu euro apmērā;

9.

mudina Komisiju saglabāt pārtikas apgādes ķēdes augsta līmeņa grupu kā pastāvīgu diskusiju forumu, jo ir pierādījies, ka tas ir nozīmīgs instruments, lai apzinātu problēmas, ierosinātu ieteikumus un pieņemtu stratēģijas nolūkā izlīdzināt pašreizējo nelīdzsvaroto situāciju;

10.

aicina Komisiju ierosināt, lai Eiropas lielākajiem ražotājiem, pārstrādātājiem, vairumtirgotājiem un mazumtirgotājiem izvirza obligātu prasību ik gadu iesniegt ziņojumu par viņu tirgus daļu (iesniedzot datus par tirgotāju izveidotiem zīmoliem) attiecībā uz pārtikas pamatprecēm un ikmēneša pārdošanas apjomiem, lai visi tirgus dalībnieki varētu izvērtēt pieprasījuma, piegādes un cenu izmaiņu tendences pārtikas apgādes ķēdē;

11.

norāda, ka dažās valstīs pārtikas pārstrādes nozare gūst lielāko peļņas normu pārtikas apgādes ķēdē, un šo faktu apstiprinājusi arī Komisija; tādēļ aicina jo īpaši uzraudzīt un apsekot pārstrādes nozari, lai garantētu cenu pārredzamību;

12.

uzskata, ka ir jāpalielina tirgus pārredzamība un patērētājiem sniegtās informācijas apjoms, kas ir priekšnoteikums, lai noteiktu produktu identitāti un garantētu pārtikas, lauksaimniecības un agropārtikas produktu daudzveidību, kas ir daudzu valstu un reģionu vēstures un kultūras pašizpausme un atspoguļo katras dalībvalsts lauksaimniecības atšķirīgo raksturu;

13.

aicina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu par priekšrocībām, ko sniedz individuāli izveidotā kvalitātes marķējuma un izplatītāju zīmolu labāks tiesiskais regulējums, lai nepieļautu to skaita pieaugumu un sniegtu patērētājiem labāku pārredzamību un ražotājiem piekļuvi tirgum;

14.

uzsver, ka ir jāpalielina Eiropas lauksaimniecības pārtikas ražošanas pievienotā vērtība un jāsāk patērētāju informēšanas kampaņa par lauksaimnieku un nozares centieniem saistībā ar vidi, pārtikas nekaitīgumu un dzīvnieku labturību;

15.

aicina valstu un Eiropas konkurences uzraudzības iestādes un citas ražošanā un tirdzniecībā iesaistītās regulatīvās iestādes izskaust pārtikas apgādes ķēdē iesaistīto lauksaimniecības nozares ražotāju, izejvielu piegādes uzņēmumu, pārstrādātāju un mazumtirgotāju dominējošo stāvokli un samazināt viņu pārstāvēto ievērojamo tirgus daļu; mudina šīs iestādes vērsties pret visiem tirgus dalībniekiem, kuri piekopj ļaunprātīgu iepirkšanas praksi un kuri lauksaimniekus nostāda krasi nevienlīdzīgā darījumu slēgšanas situācijā;

16.

aicina Komisiju izveidot jaunas attiecības starp konkurences noteikumiem un KLP, lai lauksaimniekiem un viņu starpnozaru organizācijām nodrošinātu instrumentu, ar kura palīdzību varēs uzlabot viņu sarunu vešanas pozīcijas;

17.

mudina Komisiju analizēt sekas, kādas attiecīgajā dalībvalstī ir tam, ka tirgū būtiski izplešas viens mazumtirgotājs vai nedaudzi mazumtirgotāji; mudina Komisiju apsvērt iespēju ieviest ražotājiem un patērētājiem labvēlīgus koriģējošus pasākumus, ja tiek konstatēts, ka mazumtirgotāja praksei vai tirgus daļai ir pret konkurenci vērsta ietekme;

18.

aicina Komisiju līdz 2010. gada beigām iesniegt Parlamentam ziņojumu, iekļaujot datus par pircēja varas ļaunprātīgu izmantošanu ES, konkurences noteikumiem neatbilstošu rīcību un negodīgu līgumisko praksi visā pārtikas apgādes ķēdē no izejvielu nozares līdz pat patērētājam, kā arī ierosinot piemērotus risinājumus;

19.

aicina dalībvalstis vajadzības gadījumā piešķirt plašāku rīcības brīvību valsts konkurences uzraudzības iestādēm, ieviešot nepastarpinātus pierādījumu vākšanas mehānismus attiecībā uz konkurences noteikumu pārkāpumiem, ko rada negodīga līgumiskā prakse;

20.

uzskata, ka lauksaimniecības produktu pārdošana zem iepirkuma cenas ir jāaizliedz Savienības mērogā;

21.

mudina Komisiju sākt pilnīgu nozares apsekošanu visā pārtikas apgādes ķēdē, lai apzinātu pircēja varas ļaunprātīgas izmantošanas apmēru nozarē; norāda uz veiksmīgo konkurences apsekojumu farmācijas nozarē 2009. gadā;

22.

mudina Komisiju pārskatīt kritērijus, kādus pašlaik izmanto, lai novērtētu pret konkurenci vērstu rīcību (Herfindāla indekss); šis indekss, kas ir noderīgs monopolstāvokļa riska novērtēšanai, neuzrāda faktisko pret konkurenci vērstas slēptas vai oligopolistiskas rīcības apmēru, kas acīmredzot vismaz daļēji pastāv lielapjoma mazumtirdzniecībā;

23.

aicina Komisiju nodrošināt mērķtiecīgāku konkurences noteikumu piemērošanu pārtikas apgādes ķēdē un šajā ziņā apsvērt likumdošanas priekšlikumu iesniegšanu Parlamentam un Padomei, lai efektīvi ierobežotu dominējoša tirgus stāvokļa veidošanos izejvielu sektoros, pārtikas pārstrādes nozarē un mazumtirdzniecības sektorā, kā arī nostiprinātu lauksaimnieku sarunu vešanas pozīcijas, ļaujot viņiem ar ietekmīgu ražotājorganizāciju, nozaru organizāciju un MVU starpniecību koordinēti vērsties pret dominējošiem tirgus dalībniekiem;

24.

uzskata, ka nekavējoties ir jāpārskata Regulas (EK) Nr. 1234/2007 par tirgus kopīgo organizāciju (TKO) regulējums, lai nostiprinātu šādas organizācijas, un ka minētās regulas darbības joma ir jāpaplašina, lai kā nosacījumu LESD 101. pantā minētā atbrīvojuma piešķiršanai iekļautu ilgtspējīgu ražošanas praksi;

25.

uzskata, ka atsevišķu pret negodīgu komercpraksi vērstu valsts koordinēšanas un saskaņošanas pasākumu ieviešana būs vajadzīga ES mērogā;

26.

mudina Komisiju nodrošināt normatīvo aktu dažādošanu attiecībā uz izteikti reģionāliem produktiem, kam salīdzinājumā ar tradicionālajiem produktiem piemīt īpašas, atšķirīgas, vietējas vai reģionālas iezīmes;

27.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus pasākumiem, lai saglabātu dažādas ar uzturu, vidi un veselību saistītas īpatnības un lai nodrošinātu šādai daudzveidībai atbilstīgas cenas; katrā ziņā ir jāattīsta konkurence, arī pamatojoties uz dažādiem kvalitātes raksturlielumiem, kam jābūt pienācīgi izmērāmiem;

28.

aicina Komisiju nodrošināt, lai ES konkurences tiesības nepieļautu pircēja varas ļaunprātīgu izmantošanu (izkropļošanu) pārtikas apgādes ķēdē, kas bieži izpaužas kā maksājumu kavēšana lauksaimniekiem vai mazajiem pārstrādātājiem, vēlākas līguma noteikumu izmaiņas, piespiedu atlaides, tālākpārdošana ar zaudējumiem, lielapjoma prasības un nepamatotas maksas par iekļaušanu piegādātāju sarakstā, kā arī aicina vajadzības gadījumā iesniegt atbilstīgus likumdošanas priekšlikumus;

29.

jo īpaši prasa, lai saistībā ar pašreiz pārskatāmo Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/35/EK par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos visā pārtikas apgādes ķēdē attiecībā uz visiem pārtikas produktiem saīsina maksājumu termiņus, nepārsniedzot 30 dienas (izņēmumi pieļaujami attiecībā uz ražotāju organizācijām un kooperatīviem);

30.

mudina Komisiju ierosināt Eiropas konkurences tiesību darbības jomas paplašināšanu, kas pašlaik ir visai šaura un ietver tikai patērētāju labklājību un ieinteresētību saglabāt zemas pārtikas cenas;

31.

aicina Komisiju analizēt, vai saistībā ar dārzeņu un augļu audzēšanas praksi un pesticīdu atliekām atsevišķu izplatīšanas ķēžu noteiktās prasības, kas pārsniedz likumos ietvertās, ir tādas, kas apgrūtina brīvo tirdzniecību un ir netaisnīgas, lai nostiprinātu izplatītāju pozīcijas pārtikas apgādes ķēdē;

32.

aicina apkopot informāciju par ļaunprātīgu komercpraksi, tādu kā pārdošana ar zaudējumiem vai komisijas maksa par pārdošanu, un noteikt šādas prakses nepārprotamu aizliegumu Eiropas Savienībā; aicina izveidot publisku sarakstu, kurā uzskaitīti uzņēmumi, kas pārkāpj noteikumus, un aicina ieviest sodu sistēmu;

33.

aicina Komisiju izpētīt, vai un kādā mērā veikalu izveidoto zīmolu (zīmoloto produktu) ļaunprātīgā izmantošana un lielveikalu ķēžu pirkšanas apvienību piekoptā prakse rada negodīgu konkurenci, spiedienu uz lauksaimniekiem un ražotāju cenu sistemātisku pazemināšanu; uzsver, ka veikalu izveidoto zīmolu ļaunprātīga izmantošana nelabvēlīgi ietekmē ražotāju (jo īpaši mazo ražotāju) inovācijas spēju; mudina Komisiju īstenot pasākumus šajā jomā, lai cenu veidošanas procesā taisnīgi izturētos pret lauksaimniekiem un ražotāju grupām;

34.

uzskata, ka Komisijas ieteikumi sekmēt pārtikas nozares vertikālo integrāciju ne vienmēr atspoguļo vajadzību atgūt sarunu vešanas pozīciju līdzsvaru starp lauksaimniekiem, izplatītājiem un pārtikas nozari un ka līdz ar to papildus šīm stratēģijām ir jāīsteno pasākumi ļaunprātīgas prakses izskaušanai;

35.

brīdina, ka pircēju uzspiestā līgumsaimniekošana, vertikālā integrācija un standartizēti nākotnes līgumi, kas ieņem aizvien nozīmīgāku vietu, var vājināt konkurenci un lauksaimnieku sarunu vešanas pozīcijas; tādēļ aicina Komisiju analizēt sekas, ko rada šāda veida līgumslēgšanas kārtība, un īstenot vajadzīgos pasākumus;

36.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt godīgu līgumslēgšanu starp visiem pārtikas apgādes ķēdes dalībniekiem, pamatojoties uz lauksaimnieku un ražotāju organizāciju, tostarp nozaru un starpnozaru organizāciju apstiprinātiem noteikumiem, lai sekmētu ilgtspējīgu lauksaimniecības praksi un nodrošinātu produktu izcilu kvalitāti, samazinātu izejvielu iepirkuma cenas un garantētu taisnīgas cenas, kā arī ieviestu viegli pieejamu sistēmu, kas uzpircējiem liedz pārkāpt līgumu noteikumus; uzskata, ka tipveida līgumi var būt noderīgi instrumenti, kuru īstenošana atsevišķās nozarēs jānosaka par obligātu; atbalsta dalībvalstu apmaiņu ar labāko praksi par līgumiskās prakses paziņošanas kārtību, tostarp informācijas sniegšanu Komisijai;

37.

atzinīgi vērtē pārtikas mazumtirdzniecības nozarē izveidoto ombuda biroju un citus strīdu izšķiršanas mehānismus, kuru mērķis ir garantēt līguma noteikumu ievērošanu, un mudina turpināt šādu praksi; aicina Komisiju analizēt pieredzi šajā jomā, lai pārtikas mazumtirdzniecības nozarē izveidotu ES mēroga ombuda biroju, kura uzdevumi būtu nodrošināt rīcības kodeksu, labākās prakses un līgumu izpildi darījumos starp dažādu dalībvalstu uzņēmējiem;

38.

aicina Komisiju apzināt negodīgu praksi saistībā ar maksām par iekļaušanu piegādātāju sarakstā un citām tirgū iekļūšanas maksām un izanalizēt to atbilstību konkurences tiesībām; aicina Komisiju ierosināt vienotus noteikumus par piegādātāju sarakstā iekļaušanas un tirgū iekļūšanas maksu izmantošanu un jo īpaši aicina vērsties pret izplatītāju pieprasītajām pārmērīgajām maksām;

39.

uzskata, ka Komisijai ir jārīko plaša informācijas kampaņa Eiropas mērogā, lai uzlabotu lauksaimnieku izpratni par viņu tiesībām un par ļaunprātīgu praksi, kas var būt vērsta pret viņiem, kā arī par pieejamiem līdzekļiem, lai viņi varētu ziņot par šādu praksi;

40.

aicina Eiropas Savienību panākt, lai izveidotu neatkarīgu vispārējo regulatīvo aģentūru, kas paredz noteikumus par standartizētiem preču nākotnes darījumiem un iespēju līgumu biržām un īsteno stingrus regulatīvos pasākumus pret vispārējo spekulāciju ar pārtikas precēm;

41.

prasa, ņemot vērā tirgus paplašināšanās tendenci, veikt pasākumus, lai mazinātu cenu ārkārtīgo nestabilitāti, jo atsevišķi pārtikas apgādes ķēdes dalībnieki izmanto šo tendenci savā labā, savukārt citi acīmredzot cieš zaudējumus; tādēļ aicina Komisiju ierosināt tiesību aktus, ar kuriem ievieš instrumentus cenu nestabilitātes novēršanai, lai mazinātu ražotāju atkarību no šīs nedrošās situācijas;

42.

aicina Komisiju nostiprināt Eiropas preču biržas struktūru pilnvaras, lai novērstu spekulāciju ar pārtikas precēm un censtos īstenot atbilstīgus ES pasākumus, kuru mērķis ir novērst spekulāciju ar nelauksaimnieciskām precēm nolūkā ietekmēt standartizētos nākotnes darījumus lauksaimniecības jomā;

43.

aicina Komisiju uzlabot lauksaimniecības preču atvasināto tirgu pārraudzību un vispārējo pārredzamību, kā arī uzlabot ārpusbiržas darbību pārredzamību saistībā ar gaidāmo Finanšu instrumentu tirgu direktīvas (MiFID) un citu būtisku tiesību aktu pārskatīšanu;

44.

mudina Padomi turpmāk atbalstīt pašregulējuma iniciatīvas un iespēju izveidot kopīgus fondus ekonomiskās krīzes risku novēršanai, lai nostiprinātu lauksaimnieku sarunu vešanas pozīcijas, jo īpaši sniedzot atbalstu uzņēmumu un ražotāju organizācijām, nozaru organizācijām un lauksaimnieku kooperatīviem;

45.

mudina dalībvalstis izstrādāt labas komercprakses kodeksus ieviešanai pārtikas apgādes ķēdē, paredzot sūdzību mehānismus un sodus par negodīgu praksi; aicina Komisiju ierosināt kopīgu, visā ES piemērojamu kodeksu, lai atjaunotu attiecību līdzsvaru pārtikas apgādes ķēdē; turklāt mudina Komisiju ierosināt visā ES piemērot mehānismu, ar ko uzrauga attiecības starp dominējošiem mazumtirgotājiem un viņu piegādātājiem, izmantojot specializētas dalībvalstu struktūras;

46.

uzskata, ka ir jāsekmē pārtikas apgādes ķēdes posmu lielāka integrācija, attīstot starpnozaru organizāciju sadarbību, kā arī jāizstrādā brīvprātīgi tipveida līgumi, paredzot dalībvalstīm iespēju atsevišķos gadījumos šo līgumu piemērošanu noteikt par obligātu, jo īpaši attiecībā uz ātrbojīgām precēm;

47.

pauž nožēlu, ka Komisija savā paziņojumā nav pievērsusi lielāku uzmanību tam, cik nozīmīga pārtikas apgādes un pārtikas nozares ekonomiskās vērtības ķēdē ir lauksaimniecība; uzsver saikni starp zemām saimniecības cenām un strukturālu pārprodukciju un tās ietekmi uz ilgtspējību, pārtikas kvalitāti, dzīvnieku labturību, lauksaimniecisko inovāciju un nodarbinātību mazāk attīstītos reģionos;

48.

aicina Komisiju ierosināt tiesību aktu pieņemšanu, lai atbalstītu un veicinātu lauksaimnieku pārvaldītas pārtikas apgādes ķēdes, īsas apgādes ķēdes un lauksaimnieku tirgus nolūkā izveidot tiešas attiecības ar patērētājiem un ļaut lauksaimniekiem saņemt taisnīgāku vērtības daļu no galīgās pārdošanas cenas, samazinot procesā iesaistīto starpnieku un posmu skaitu;

49.

mudina Komisiju savās darbībās īpašu uzmanību pievērst situācijai jaunattīstības valstīs un neapdraudēt šo trešo valstu pašapgādi ar pārtiku;

50.

aicina Komisiju pārskatīt ES sanitāros standartus saistībā ar vietējo pārdošanu vai tālpārdošanu un produktu uzglabāšanas laiku, decentralizēt un vienkāršot sertifikācijas un kontroles sistēmas, kā arī veicināt tiešas ražotāju–patērētāju attiecības un īsas pārtikas apgādes ķēdes;

51.

atzīmē, cik svarīgi un vajadzīgi ir stingri noteikumi par lauksaimniecības produktu kvalitāti; šajā ziņā atgādina par Eiropas Parlamenta 2010. gada 25. marta rezolūciju par lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku un apstiprina, ka importētajiem produktiem obligāti ir jāatbilst visiem kvalitātes un ražošanas standartiem, lai nepieļautu negodīgu konkurenci ar Eiropas produktiem;

52.

atgādina, ka lauksaimnieku ienākumu stabilitāte nosaka viņu spēju ieguldīt videi draudzīgās tehnoloģijās, klimata pārmaiņu mazināšanā, atjaunīgos enerģijas avotos un vides aizsardzības pasākumos, kas sekmē igtspējīgu lauksaimniecību, kā arī lauksaimniekiem ir jāievēro augsti vides standarti;

53.

uzskata, ka ir būtiski uzlabot pārtikas apgādes ķēdes organizāciju un turpināt tās racionalizāciju, lai samazinātu pārtikas transportēšanas ietekmi uz vidi (pārtikas jūdzes) un veicinātu vietējo pārtikas produktu tirdzniecību;

54.

uzsver, ka ieguldījumi lauksaimniecības produktu saglabāšanas un pakošanas iekārtās būtiski palīdzētu nodrošināt šo produktu taisnīgas cenas;

55.

uzsver, ka ir jānodrošina lauksaimniecības ilgtspējīga attīstība, mudinot lauksaimniecības produktus pārstrādāt saimniecībās, kā arī veikt ar lauksaimniecību nesaistītas darbības, lai palielinātu darbavietu skaitu un gūtu papildu ieņēmumus;

56.

aicina Komisiju atbalstīt vietējās un reģionālās pārtikas tirdzniecības iniciatīvas un neradīt nevajadzīgu noteikumu un birokrātijas slogu, jo šādas iniciatīvas būtiski palielina lauksaimniecības uzņēmumu radīto pievienoto vērtību;

57.

aicina Komisiju, pārskatot ES standartus, pienācīgu uzmanību pievērst arī vietējiem pārtikas pārstrādātājiem, tādiem kā tie, kas nodarbināti pašnodrošinājuma saimniecībās;

58.

aicina Komisiju izvērtēt iespēju grozīt noteikumus par publiskā iepirkuma praksi ēdināšanas pakalpojumu jomā, lai sekmētu ilgtspējīgu lauksamniecības praksi un dzīvnieku labturību, kā arī attīstītu sezonas un vietējās pārtikas ražošanu;

59.

uzskata, ka ir jāgarantē mazo vietējo ražotāju un vietējo ražotāju grupu piekļuve publiskajam iepirkumam, piemēram, saistībā ar skolās īstenotām īpašām piena produktu, augļu un dārzeņu programmām;

60.

uzskata, ka ir jāveic pasākumi, lai mudinātu lauksaimniekus tieši pārvaldīt lauksaimniecības tirgus, izveidotu ražotāju preču tirdzniecības vietas, kurās patērētājiem produktus pārdod bez starpniecības, un ieviestu programmas, lai veicinātu produktu pārdošanu vietējos tirgos;

61.

aicina Komisiju Eiropas Parlamentam un Padomei iesniegtajā ziņojumā analizēt pārtikas apgādes ķēdes radīto atkritumu milzīgo apjomu, kas vairākumā dalībvalstu ir līdz 30 % no saražotās pārtikas, un veikt pasākumus, proti, izpratnes veidošanas kampaņas par pārtikas pamatvērtību;

62.

apstiprina, ka ir jāizstrādā pārtikas programmas tiem ES iedzīvotājiem, kuriem tās ir vajadzīgas, tādiem kā mazāk aizsargātas personas, vecāka gadagājuma cilvēki un jaunieši;

63.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

20.10.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 308/30

A.

tā kā nolūkā ne tikai palielināt no kolektīvas atlaišanas cietušo darba ņēmēju jauna darba atrašanas iespējas, bet arī mazināt globalizācijas negatīvo ietekmi uz viņiem un demonstrētu solidaritāti, Eiropas Savienība izveidoja Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fondu (turpmāk — EGF), lai finansiāli atbalstītu individualizētas profesionālās reintegrācijas programmas; tā kā EGF ik gadu tiek piešķirti EUR 500 miljoni, kuru avots ir vai nu rezerve, kas pieejama līdz iepriekšējā finanšu gada izdevumu maksimālajam apjomam, vai arī divos iepriekšējos finanšu gados atceltās saistību apropriācijas, izņemot tās, kuras saistītas ar finanšu shēmas 1.b izdevumu kategoriju; tā ka EGF tika izveidots kā elastīgs īpašam mērķim paredzēta vienreizēja atbalsta sniegšanas instruments, lai ātrāk un efektīvāk reaģētu uz nepieciešamību reintegrēt darba ņēmējus, kas atlaisti no darba saistībā ar izmaiņām pasaules tirdzniecības modeļos;

B.

tā kā, lai reaģētu uz ekonomikas un finanšu krīzes izraisīto bezdarba palielināšanos un ņemtu vērā 2007. un 2008. gadā gūto pieredzi, Eiropas Savienība 2009. gada jūnijā grozīja EGF izmantošanas noteikumus; tā kā minētā EGF izmantošanas noteikumu grozījumi attiecas uz visiem pieteikumiem, ko iesniegs līdz 2011. gada 31. decembrim, un tās rezultātā tika paplašināta EGF piemērošanas joma, atviegloti un precizēti intervences kritēriji, palielināts līdzfinansējuma īpatsvars un pagarināts laikposms, kurā dalībvalstis var izlietot piešķirto finansiālo atbalstu;

C.

tā kā saistībā ar EGF pieprasīto un piešķirto līdzekļu apjoma analīze laikposmā no 2007. gada līdz 2009. gada pirmā pusgada beigām atklāj piešķirto līdzekļu vāju izlietojumu, jo no kopumā pieejamiem EUR 1,5 miljardiem tika izlietoti tikai EUR 80 miljoni, kurus saņēma 18 pieteikuma iesniedzēji no 8 dalībvalstīm 24 431 darba ņēmēja atbalstam ļoti nedaudzās nozarēs (pārsvarā tekstilrūpniecībā un automobiļu rūpniecībā); tā kā par šiem trūkumiem liecina arī atšķirības starp sākotnēji piešķirtajām un faktiski izlietotajām summām — pirmo 11 pieteikumu gadījumā vēlāk tika atmaksāti EUR 24,8 miljoni jeb 39,4 % no piešķirtajām apropriācijām;

D.

tā kā — neraugoties uz to, ka vēl nav iespējams novērtēt EGF darbību pēc regulas pārskatīšanas, jo par pieteikumiem, kas iesniegti kopš 2009. gada maija, vēl nav pieņemts lēmums vai arī tie pašlaik tiek izpildīti, — jau var apgalvot, ka būtiski palielinājies EGF atbalsta saņemšanas pieteikumu skaits, kas apliecina veikto izmaiņu lietderību; tā kā laikposmā no 2009. gada maija līdz 2010. gada aprīlim iesniegto pieteikumu skaits ir palielinājies no 18 līdz 46, pieprasītā atbalsta apjoms — no EUR 80 miljoniem līdz 197 miljoniem, pieteikumus iesniegušo dalībvalstu skaits — no 8 līdz 18, atbalstāmo darba ņēmēju skaits ir gandrīz divkāršojies (palielinājies par 36 712 personām) un attiecīgo ekonomikas nozaru loks ir būtiski paplašinājies;

E.

tā kā 9 dalībvalstis tomēr vēl aizvien nav prasījušas EGF atbalstu, piešķirtās summas vēl aizvien ir ievērojami mazākas nekā gadā pieejamā maksimālā summa — EUR 500 miljoni — un lielākā daļa pieteikumu attiecas uz reģioniem, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju ir lielāks par Eiropas Savienības vidējo rādītāju un bezdarba līmenis ir salīdzinoši zems; tā kā no iepriekš minētā var izdarīt secinājumu, ka — lai gan sākotnējā regulā tika izdarīti būtiski uzlabojumi — tie ir nebūtiski salīdzinājumā ar pēdējos gados reģistrēto kolektīvo atlaišanu skaita palielināšanos;

F.

tā kā līdzfinansējuma sliekšņa palielināšana no 50 % līdz 65 %, pārskatot EGF regulu 2009. gada jūnijā, varētu būt viens no faktoriem, ar ko izskaidrojams pieteikumu skaita pieaugums;

G.

tā kā zemais EGF izmantošanas līmenis visnabadzīgākajos ES reģionos ir saistīts ar atšķirīgajām dalībvalstu stratēģijām un grūtībām konkretizēt potenciālo atbalsta saņēmēju statusu pirms lēmuma pieņemšanas Eiropas līmenī;

H.

tā kā, neraugoties uz Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija kopīgo deklarāciju, kurā izteikts aicinājums EGF finansiālo atbalstu padarīt pēc iespējas efektīvāku un ātrāku, no kolektīvās atlaišanas brīža līdz brīdim, kad dalībvalsts saņem pieprasīto EGF atbalstu, vēl aizvien paiet apmēram 12–17 mēneši; tā kā tas ir viens no iemesliem atšķirībai starp to darba ņēmēju skaitu, kuru atbalstam tika pieprasīts EGF finansējums, un to darba ņēmēju skaitu, kuri šo atbalstu saņem;

I.

tā kā projekts Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas iestāžu nolīgumam par sadarbību budžeta jautājumos (5) EGF izmantošanas procedūru groza tikai nedaudz, saskaņā ar pieņemto praksi trialoga procedūru padarot par neobligātu; tā kā ir maz ticams, ka šie grozījumi paātrinās un atvieglos attiecīgo procedūru;

J.

tā kā saskaņā ar Komisijas termiņa vidusposma novērtēšanas ziņojumu par Iestāžu nolīguma darbību (6) attiecīgo procedūru palēnina arī nepieciešamība abām budžeta lēmējiestādēm pieņemt īpašu lēmumu par EGF izmantošanu; tā kā tam nevajadzētu kavēt EGF izmantošanas lēmumu pieņemšanas paātrināšanu un vienkāršošanu;

K.

tā kā vēl nav pieejami uzticami un konsekventi dati par EGF līdzekļu izlietojumu kopš tā izveides regulas grozīšanas 2009. gadā un piekrītot tam, ka ir jāievieš pārredzamības un regulāras pārskatu sniegšanas pienākums;

L.

tā kā visi 27 laikposmā no 2007. gada līdz 2010. gada aprīlim pieņemtie lēmumi bija pozitīvi un apstiprinātās summas ziņā atbilda Komisijas ierosinātajām summām;

M.

tā kā globalizācija un ekonomiskās krīzes ietekme uz nodarbinātību saglabāsies arī pēc 2013. gada un tādēļ ir ļoti iespējams, ka atbalsta pieteikumu skaits nākamajos gados palielināsies; tā kā šī fonda mērķis tomēr nav aizstāt inovāciju trūkumu,

1.

uzskata, ka EGF kā Eiropas Savienības sociālās politikas instrumenta pievienotā vērtība ir tā, ka tas nodrošina skaidri redzamu īpašu konkrētam mērķim paredzētu pagaidu finansiālu atbalstu individualizētām to darba ņēmēju pārkvalificēšanas un profesionālās reintegrācijas programmām, kuri kolektīvi atlaisti no darba nozarēs un reģionos, kas cieš no būtiskiem ekonomiskiem un sociāliem satricinājumiem;

2.

uzskata, ka EGF atbalsta pieteikumu skaita pieaugums un grūtības tā līdzekļu piešķiršanas un izlietošanas procedūras piemērošanā liecina par nepieciešamību ātri grozīt tā procesuālos un ar budžetu saistītos noteikumus; uzsver, ka Komisijai būtu jāuzlabo dalībvalstu un potenciālo EGF atbalsta saņēmēju informēšana par šo fondu, kā arī tā atpazīstamība; tādēļ aicina Komisiju paātrināt termiņa vidusposma novērtējuma sagatavošanu, iesniedzot to jau 2011. gada 30. jūnijā, un kopā ar to iesniegt EGF regulas pārskatīšanas priekšlikumu, lai novērstu visacīmredzamākos fonda trūkumus pirms pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) beigām;

3.

aicina Komisiju termiņa vidusposma pārskatīšanā novērtēt piešķirtos līdzekļus saistībā ar šādiem kvalitatīviem aspektiem:

4.

aicina Komisiju termiņa vidusposma pārskatīšanā novērtēt piešķirtos līdzekļus no budžeta viedokļa un novērtējuma rezultātus atspoguļot, īpašu uzmanību pievēršot:

5.

uzskata, ka regulas pārskatīšanā jāņem vērā EGF darbības novērtējuma rezultāti un iegūtā pieredze un tajā jāparedz pasākumi, kas būtiski samazinātu fonda izmantošanas procedūras ilgumu;

6.

aicina Komisiju ierosināt EGF regulā iekļaut arī papildu pienākumu dalībvalstīm atbalstīt darba ņēmēju apvienības līdzdalību īstenošanas posmā; aicina Komisiju organizēt pieredzes un labas prakses apmaiņu attiecībā uz darba ņēmēju līdzdalību EGF īstenošanā, lai viņi pašreizējos un turpmākajos gadījumos var lietderīgi izmantot iepriekšējos gadījumos gūtās speciālās zināšanas;

7.

uzsver, ka EGF izmantošanai nepieciešamo laiku varētu samazināt divas reizes, ja būtu formulēti un pieņemti šādi pasākumi:

8.

prasa Komisijai sniegt dalībvalstīm pamatnostādņu kopumu EGF finansējuma pieteikumu sagatavošanai un īstenošanai, lai nodrošinātu ātru pieteikumu iesniegšanas procedūru un plaša iesaistīto personu loka vienprātību par piemērojamo stratēģiju un īstenojamiem pasākumiem, lai darba ņēmējus efektīvi reintegrētu darba tirgū; aicina dalībvalstis paātrināt šo procedūru, nodrošinot priekšfinansējumu pasākumiem, kuri būtu jāsāk īstenot pieteikuma iesniegšanas dienā, lai maksimāli izmantotu EGF izmantošanas laikposmu attiecīgo darba ņēmēju labā;

9.

atgādina dalībvalstīm, ka tām, no vienas puses, jāiesaista sociālie partneri jau pieteikumu sagatavošanas sākumposmā saskaņā ar EGF regulas 5. pantu, un, no otras puses, jāievēro minētās regulas 9. pants, kurā dalībvalstīm paredzēts pienākums sniegt informāciju par finansētajām darbībām un publiskot tās un sniegt šo informāciju arī attiecīgajiem darba ņēmējiem, vietējām un reģionālajām iestādēm un sociālajiem partneriem, kā arī standartizēt procedūras; aicina dalībvalstis pirms jebkuras programmas īstenošanas sākšanas nodrošināt uzņēmumu padomju iesaisti, lai garantētu sociālo partneru patiesu palīdzību tādu pārveides plānu sagatavošanā, kas apmierina darba ņēmēju, nevis uzņēmumu, prasības;

10.

aicina dalībvalstis, apspriežoties ar visām ieinteresētajām personām, it īpaši ar sociālajiem partneriem, izveidot EGF vajadzīgo valsts līmeņa komunikācijas un pārvaldības struktūru un Eiropas līmenī apmainīties ar labāko praksi, jo tas ļaus ātri un efektīvi izmantot EGF līdzekļus plaša mēroga atlaišanu gadījumā;

11.

atgādina, ka Regulā (EK) Nr. 1927/2006 valstīm tiek atļauts iesniegt kopīgus pieteikumus atbalsta saņemšanai no EGF gadījumos, kad kādā ģeogrāfiskā apgabalā vai ekonomikas nozarē atlaišanas skartie darba ņēmēji nav koncentrēti tikai vienā dalībvalstī;

12.

uzskata, ka nolūkā paātrināt un vienkāršot procedūras ir jānodrošina efektīvāka Komisijas un Eiropas Parlamenta darbības koordinācija, lai varētu saīsināt lēmumu pieņemšanas termiņu, nekaitējot pieteikumu izvērtēšanai, ko veic attiecīgās EP komitejas, un tādēļ:

13.

uzskata, ka šos tūlītējos EGF izmantošanas procedūras vienkāršošanas un elastības palielināšanas pasākumus varētu iekļaut regulā, kad tā tiks pārskatīta, ja līdz tam laikam būs iegūts pietiekams uz pieredzi balstīts pamatojums; uzskata, ka neviens no šiem pasākumiem nekādā veidā nedrīkst ierobežot vai mazināt Parlamenta kā vienas no budžeta lēmējiestādēm pilnvaras lēmumu pieņemšanā par fonda izmantošanu;

14.

uzskata, ka papildus procedūras uzlabošanai līdz pašreizējās DFS beigām ir jāpagarina tās atkāpes piemērošanas laiks, kura tika ieviesta 2009. gada jūnijā, lai palīdzētu ekonomikas un finanšu krīzes dēļ darbu zaudējušiem darba ņēmējiem, un ka tādēļ līdzfinansējuma likme ir jāsaglabā 65 % līmenī, jo nav novērsti iemesli, kuru dēļ to apstiprināja;

15.

norāda, ka Komisijas 2011. gada budžeta projektā pirmoreiz ir iekļautas EGF paredzētas maksājumu apropriācijas, un uzskata to par būtisku elementu diskusijā par šī fonda pārvaldību un atpazīstamību; tomēr uzskata, ka šīs maksājumu apropriācijas var būt nepietiekamas, lai apmierinātu pieteikumus atbalsta saņemšanai no EGF 2011. gadā; tādēļ atkārtoti pieprasa, lai pieteikumi EGF atbalsta saņemšanai netiktu finansēti, tikai veicot pārvietojumus no ESF budžeta pozīcijām, un aicina Komisiju šim nolūkam nekavējoties noteikt un izmantot citas budžeta pozīcijas;

16.

uzsver, ka EGF nākotni noteiks sarunās par nākamo DFS; uzskata, ka šajā nolūkā varētu izskatīt vairākas izvēles iespējas; uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāvelta tās izvēles iespējas izskatīšanai, kas paredz izveidot neatkarīgu fondu ar savām saistību un maksājumu apropriācijām, un aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem šāda fonda finansēšanai; uzskata, ka, veicot jebkādas turpmākas EGF reformas, būtu jāsaglabā tā elastība, kas pašlaik ir šī fonda priekšrocība salīdzinājumā ar ES struktūrfondiem;

17.

uzsver, ka pašreizējo EGF pasākumu pārveide par pastāvīgu instrumentu aktīvu darba meklēšanas pasākumu atbalstam apliecinātu politisko gribu izveidot Eiropas sociālo pīlāru, kas papildinātu dalībvalstu sociālo politiku un spētu atjaunināt Eiropas pieeju profesionālās izglītības jomā; paturot prātā iepriekš minēto, norāda, ka EGF mērķi arī turpmāk ir jānošķir no ESF un Eiropas mūžizglītības programmu mērķiem, jo EGF koncentrējas uz katra atbalstu saņēmušā darba ņēmēja spēju stiprināšanu, nevis uz reaģēšanu uz uzņēmumu problēmām vai pārrobežu pakalpojumu sniegšanu mācību iestādēm;

18.

aicina dalībvalstis, kas izmanto EGF, radīt sinerģiju starp EGF, ESF un mikrofinansējumu, lai noteiktu katram gadījumam vispiemērotāko pasākumu;

19.

mudina dalībvalstis izmantot EGF līdzekļus nolūkā īstenot Eiropas mērķus, veicināt jaunu prasmju attīstību jaunām, ilgtspējīgām, “zaļām” augstas kvalitātes darbvietām attiecīgajā reģionā un sekmēt uzņēmējdarbību un mūžizglītību, lai darba ņēmēji varētu veidot savu profesionālo karjeru un sniegt ieguldījumu ES konkurētspējas uzlabošanā globalizācijas apstākļos;

20.

prasa Komisijai uzlabot ziņojumu sniegšanu par EGF līdzekļu izlietojumu, būtiski paplašinot savus ikgadējos ziņojumus un regulāri sniedzot Parlamentam informāciju par finansiālā atbalsta izlietojumu dalībvalstīs;

21.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

20.10.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 308/36

A.

tā kā Regula (EK) Nr. 44/2001, pirms kuras spēkā bija Briseles konvencija, ir viens no visveiksmīgākajiem ES tiesību aktiem; tā kā ar šo aktu tika likti Eiropas tiesību telpas pamati, tā kā tas ir bijis lietderīgs akts no pilsoņu un uzņēmumu viedokļa, jo, piemērojot vienotus Eiropas noteikumus un papildus tiem ievērojot arī nozīmīgo judikatūras klāstu, tika veicināta tiesiskā noteiktība un lēmumu konsekvence, novērsta paralēlā tiesvedība, un to izmanto kā paraugu un palīglīdzekli saistībā ar citiem tiesību aktiem;

B.

tā kā, neskatoties uz to, šo Regulu kritizēja vairāku Eiropas Kopienu Tiesas pieņemto spriedumu dēļ un tā kā šī Regula ir jāatjaunina;

C.

tā kā ekzekvatūras atcelšana, kas ir Komisijas galvenais mērķis, veicinātu tiesu nolēmumu brīvu kustību un būtu uzskatāma par vienu no nozīmīgākajiem pasākumiem Eiropas tiesiskās telpas izveidē;

D.

tā kā ekzekvatūru noraida reti — tikai 1 – 5 % pieteikumu tiek pārsūdzēti un pārsūdzības prasījumus reti kad apmierina; tā kā laika zudumu un izmaksas, kas prasītājiem rodas, lai ārzemju spriedumu atzītu, vienotajā tirgū tomēr ir grūti pamatot, un tas var būt īpaši apgrūtinoši gadījumos, kad prasītājs vēlas, lai izpildi vērstu pret parādnieka īpašumiem vairākās jurisdikcijās;

E.

tā kā vairākos ES tiesību aktos — regulās par Eiropas izpildes rīkojumu, Eiropas maksājuma rīkojumu, Eiropas procedūra maza apmēra prasībām un uzturēšanas saistībām, — nav paredzēta obligāta ekzekvatūra (20);

F.

tā kā ekzekvatūra ir jāatceļ, nosakot — ja tiesas nolēmumu, ko saskaņā ar akta izdošanas dalībvalstī piemērojamo Regulu var atzīt un izpildīt, tad tas ir jāizpilda visā ES; tā kā šādai izpildei ir jābūt saistītai ar ārkārtēju procedūru, kuru var izmantot puse, pret kuru ir vērsta sprieduma izpilde, lai nodrošinātu atbilstošas tiesības pārsūdzēt izpildes nolēmumu izpildes valsts tiesā, ja attiecīgā puse vēlas pārsūdzēt izpildes lēmumu, pamatojoties uz Regulā minētajiem iemesliem; tā kā būs jānodrošina, ka pasākumi, kurus veic, lai izpildītu spriedumu, pirms apstrīdēšanas termiņa beigām nerada neatgriezeniskas sekas;

G.

tā kā ir jāsaglabā Regulā (EK) Nr. 44/2001 noteiktās obligātās tiesību aizsardzības garantijas;

H.

tā kā lūgumu par sprieduma izpildi saņēmējas valsts amatpersonām un tiesu izpildītājiem ir jāspēj noteikt, ka dokuments, kurā ir lūgts izpildīt tiesas spriedumu, ir autentisks, galīgs valsts tiesas spriedums;

I.

tā kā šķīrējtiesu piekritība ir pietiekami labi regulēta Ņujorkas 1985. gada konvencijā un 1961. gada Ženēvas konvencijā par starptautisko komercšķīrējtiesu, ko ir parakstījušas visas dalībvalstis, un tā kā arī turpmāk Regulas piemērošanas jomu nedrīkst attiecināt uz šķīrējtiesām;

J.

tā kā Ņujorkas konvencijas noteikumi ir obligātie noteikumi un tā kā konvencijas dalībvalstu tiesības var būt labvēlīgākas attiecībā uz šķīrējtiesas piekritību un šķīrējtiesas nolēmumiem;

K.

turklāt, tā kā norma, ar kuru ir noteikts, ka lieta ir piekritīga tikai tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas šķīrējtiesas mītne, varētu radīt ievērojamus traucējumus;

L.

tā kā no aktīvajām diskusijām, kas radās saistībā ar priekšlikumu noteikt dalībvalstu civillietu tiesas par ekskluzīvajām kompetentajām tiesām tiesvedībai, ar kuru papildina šķīrējtiesas procesu, izriet, ka dalībvalstis nav vienojušās par kopēju nostāju šajā jautājumā un ka, ņemot vērā šajā jomā pastāvošo globālo konkurenci, vēlmei likt dalībvalstīm ātri panākt šādu vienošanos varētu būt pretējs efekts;

M.

tā kā dalībvalstu dažādajiem procesuālajiem mehānismiem, kas ir izstrādāti, lai aizsargātu šķīrējtiesas jurisdikciju (paralēlās tiesvedības aizliegumi, ja vien tie nav pretrunā ar personu brīvu kustību un pamattiesībām, šķīrējtiesas piekritības klauzulas atzīšana par piemērojamu, atlīdzības par šķīrējtiesas klauzulas pārkāpumu noteikšana, Kompetenz-Kompetenz principa negatīvā iedarbība u. tml.), arī turpmāk ir jābūt spēkā un tā kā šādu procedūru iedarbība un turpmākie citās dalībvalstu tiesās pieņemtie nolēmumi ir jāreglamentē šo dalībvalstu tiesībās, kā tas bija pirms sprieduma West Tankers lietā;

N.

tā kā pušu autonomijai ir galvenā nozīme un, tā kā, piemērojot lis pendens principu, kā to ir apstiprinājusi Eiropas Kopienu Tiesa (piemēram, Gasser lietā), kolīzijas normas var ļaunprātīgi apiet, uzsākot “torpēdu” tiesvedību;

O.

tā kā trešās puses var saistīt vienošanās par tiesas izvēli (piemēram, kravas zīmē), kurai tās nav konkrēti piekritušas, un tā kā tā var negatīvi ietekmēt pušu iespējas vērsties tiesā un būt klaji netaisna, un tā kā šā iemesla dēļ vienošanās par tiesas izvēli iedarbība uz trešajām pusēm ir jāreglamentē atsevišķā Regulas normā;

P.

tā kā Zaļajā grāmatā ir ieteikts, ka daudzas Regulas īstenošanas rezultātā radušās grūtības varētu novērst, uzlabojot komunikāciju starp tiesām; tā kā likumdošanas līmenī reglamentēt labāku tiesnešu saziņu starptautiskās privātās tiesības regulējošā aktā ir praktiski neiespējami, taču, tā kā šādu saziņu var veicināt saistībā ar Eiropas tiesu kultūras veidošanu, veicot apmācību un izmantojot tīklus (Eiropas Tiesnešu apmācības tīkls, Eiropas Tiesu iestāžu padomju tīkls, Eiropas Savienības Augstāko tiesu priekšsēdētāju tīkls, Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls civillietās un komerclietās);

Q.

tā kā, runājot par personas tiesībām, ir jāierobežo izdevīgākās jurisdikcijas izvēles iespējas, uzsverot, ka pārsvarā tiesām būtu jāatzīst jurisdikcija tikai tad, ja pastāv pietiekama, būtiska vai nozīmīga piesaiste valstij, kuras tiesā ir iesniegts prasības pieteikums, jo tas varētu palīdzēt labāk līdzsvarot iesaistīto personu intereses, jo īpaši vārda brīvību un tiesības uz privāto dzīvi un personas goda un cieņas neaizskaramību; tā kā piemērojamo tiesību aktu jautājumu aplūkos atsevišķi likumdošanas priekšlikumā par Romas II regulu; tā kā grozītajā Regulā tomēr vajadzētu noteikt norādes dalībvalstu tiesām;

R.

tā kā attiecībā uz pagaidu pasākumiem ir jāprecizē Denilauer judikatūra, skaidri nosakot, ka ex parte pasākumus var atzīt un izpildīt saskaņā ar Regulu, ja atbildētājam ir bijusi iespēja tos pārsūdzēt;

S.

tā kā nav skaidrs, kādā mērā aizsardzības rīkojumi, kurus izdod, lai iegūtu informāciju un pierādījumus, attiecas uz Regulas 31. panta piemērošanas jomu,

1.

mudina Komisiju pārskatīt dažādo regulu savstarpējo saistību, kurās ir reglamentēts jurisdikcijas, izpildes un piemērojamo tiesību jautājums; uzskata, ka vispārējam mērķim ir jābūt tāda tiesiska regulējuma pieņemšanai, kas būtu saskanīgi strukturēts un viegli saprotams; uzskata, ka tāpēc terminiem visās jomās, visiem jēdzieniem un visām prasībām līdzīgos visus jautājumus reglamentējošos noteikumos ir jābūt vienādiem un saskaņotiem (piemēram, lis pendens, jurisdikcijas klauzulas utt.), un galīgais mērķis varētu būt visaptveroša privāto starptautisko tiesību kodifikācija;

2.

aicina atcelt ekzekvatūras prasību, bet uzskata, ka šāda iniciatīva ir jālīdzsvaro, saglabājot garantijas, ar kurām atbilstīgi aizsargā tās puses tiesības, pret kuru vērš sprieduma izpildi; tādēļ uzskata, ka ir jāparedz ārkārtēja procedūra, kas ir piemērojama dalībvalstī, kurā spriedumu lūdz izpildīt; uzskata, ka šai procedūrai vajadzētu būt piemērojamai pēc tās puses lūguma, pret kuru vērš sprieduma izpildi un kura iesniedz pieteikumu Regulas III pielikumā minētajā tiesā; uzskata, ka pieteikumā piemērot šo ārkārtējo procedūru būtu jānorāda šādi iemesli: a) šāda atzīšana ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā atzīšana prasīta; b) aizmuguriska sprieduma gadījumā — ja atbildētājam netika laikus izsniegts dokuments, ar ko ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, izņemot gadījumu, ja atbildētājs nav sācis sprieduma pārsūdzēšanas procedūru, kad viņam bija iespējams to darīt; c) minētais spriedums ir pretējs spriedumam, kas pieņemts strīdā starp tām pašām pusēm dalībvalstī, kurā atzīšana ir prasīta, un d) spriedums ir pretējs agrākam spriedumam, kas pieņemts citā dalībvalstī vai trešā valstī ar tādu pašu prasības pamatu un starp tām pašām pusēm, ja agrākais spriedums atbilst nosacījumiem, kas nepieciešami tā atzīšanai dalībvalstī, uz kuru tas attiecas; vēl uzskata, ka pusēm ir jābūt tiesībām tiesnesim iesniegt pieteikumu pat pirms izpildes uzsākšanas un ka, ja tiesnesis nolemj, ka pieteikuma pamatā ir nopietni iemesli, viņš vai viņa nosūta lietu III pielikumā minētajai tiesai, kurā to pārbauda, ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus; atbalsta preambulas apsvēruma papildināšanu, saskaņā ar ko valsts tiesa var uzlikt sodu par apgrūtinošu un nepamatotu pieteikumu, tostarp lemjot par izdevumu segšanu;

3.

mudina Komisiju ierosināt publiskas diskusijas par sabiedrisko kārtību saistībā ar tiesību aktiem starptautisko privāto tiesību jomā;

4.

uzskata, ka ir jāsaskaņo 2. punktā minētās ārkārtējās procedūras procesuālais termiņš, lai nodrošinātu, ka to veic pēc iespējas ātrāk un ka izpildes pasākumi, kurus īsteno līdz pieteikuma par ārkārtējo procedūru iesniegšanas termiņa beigām vai līdz šīs procedūras noslēgumam, nerada neatgriezeniskas sekas; īpaši iestājas par to, ka ārvalstu tiesu spriedums nebūtu jāizpilda, ja nav pienācīgi ievērotas parādnieka tiesības;

5.

aizstāv ne tikai viedokli, ka regulējumā arī turpmāk ir jābūt noteiktam pienākumam pierādīt dokumenta autentiskumu, ar kuru nodrošina spriedumu atzīšanu, bet arī, ka šāds īstuma apliecinājums jāveic standartizētā veidā; šajā sakarībā uzskata, ka V pielikumā paredzētais īstuma apliecinājums būtu jāuzlabo, vienlaikus, cik vien iespējams, izvairoties no vajadzības pēc tulkojuma;

6.

uzskata, ka līdzekļu taupības nolūkā varētu tulkot tikai izpildāmā lēmuma pasludināmo daļu (rezolutīvo daļu un motīvu daļas kopsavilkumu), taču pilno sprieduma tulkojumu veic gadījumā, ja nolēmums par izpildi tiek pārsūdzēts;

7.

uzskata, ka autentiskus aktus nedrīkstētu izpildīt bez iespējas tos izskatīt to valstu tiesās, kurās spriedumu lūdz izpildīt; tādēļ uzskata, ka ārkārtējo procedūru, kas ir jāievieš, nedrīkstētu attiecināt tikai uz gadījumiem, kad akta izpilde ir acīmredzami pretēja tās valsts sabiedriskajai kārtībai, kurā aktu vēlas izpildīt, jo teorētiski ir iespējama situācija, ka autentisks akts varētu būt pretējs agrākam spriedumam un ka autentiska akta spēkā esamību (pretstatā autentiskumam) varētu apstrīdēt aktu izdevušās valsts tiesās, pamatojoties uz kļūdu, sagrozījumu utt., — to var darīt arī tad, ja izpilde jau būtu uzsākta;

8.

uzskata, ka Regulas darbības jomu nedrīkstētu attiecināt uz Regulā (EK) Nr. 4/2009 reglamentētajām uzturēšanas saistībām, taču atkārto, ka galīgajam mērķim ir jābūt visaptverošam normatīvam aktam, kas attiektos uz visiem šīs jomas regulējuma priekšmetiem;

9.

kategoriski iebilst pret lēmuma atcelšanu uz šķīrējtiesām neattiecināt Regulas darbības jomu (pat pret daļēju tā atcelšanu);

10.

uzskata, ka no Regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta skaidri izriet, ka Regulas darbības joma neattiecas ne tikai uz tiesvedību šķīrējtiesā, bet arī uz tiesas procedūrām, kurās vai nu pamatlietā, vai kā par iepriekš izlemjamu vai prejudiciālo jautājumu izskata piekritības šķīrējtiesai spēkā esamību un apjomu; vēl uzskata, ka 31. pants ir jāpapildina ar punktu, kurā būtu noteikts, ka spriedumu neatzīst, ja izcelsmes dalībvalsts tiesa, taisot nolēmumu un izlemjot jautājumu par šķīrējtiesas klauzulas spēkā esamību vai tvērumu, ir ignorējusi tās valsts šķīrējtiesas piekritību reglamentējošās kolīziju tiesības, kurā spriedumu lūdz izpildīt, ja vien izcelsmes dalībvalsts tiesas spriedums nebūtu tāds pats kā spriedums, kas būtu pieņemts saskaņā ar tās dalībvalsts tiesībām, kurā spriedumu lūdz izpildīt;

11.

uzskata, ka šis jautājums arī ir jāpaskaidro apsvērumā;

12.

aizstāv viedokli, ka “torpēdu” tiesvedības problēmas risinājums ir tiesu izvēles nolīgumā norādītās tiesas atbrīvošana no pienākuma apturēt tiesvedību saskaņā ar lis pendens principu; uzskata, ka atbrīvojums ir jāsaista ar prasību visus piekritības strīdus izvēlētajā tiesā izskatīt ātri pašus pirmos un ka šāda norma ir jānostiprina, apsvērumā uzsverot pušu autonomijas fundamentālo nozīmi;

13.

uzskata, ka Regulā būtu jābūt jaunai normai, kurā būtu noteiktas iespējas īstenot tiesas izvēles vienošanās pretēji trešo pušu iebildumiem; pauž viedokli, ka ar šādu normu varētu noteikt, ka personu, kas nav līguma slēdzēja puse, saistīs ekskluzīva, saskaņā ar Regulu noslēgta tiesas izvēles vienošanās tikai tad, ja: a) vienošanās ir fiksēta rakstiskā dokumentā vai ir pierakstīta elektroniski; b) šī persona ir savlaicīgi un atbilstoši informēta par tiesvedības norises vietu; c) pārvadājumu līgumos izvēlētā tiesa atrodas i) tajā pašā vietā, kur pārvadātājs; ii) pārvadājuma līgumā noteiktajā kravas saņemšanas vietā; iii) pārvadājuma līgumā noteiktajā piegādes vietā vai iv) ostā, kurā kravu sākumā ielādē kuģī, vai ostā, kurā kravu beigās no kuģa izkrauj; uzskata, ka vēl ir jānosaka, ka visos citos gadījumos trešā puse ir tiesīga vērsties tiesā, kurai lieta ir pārējos gadījumos piekritīga saskaņā ar Regulu, ja vien pienākums šai pusei ievērot šādu piekritību neliekas acīmredzami netaisns;

14.

nolūkā izvairīties no problēmām, ar kurām tiesa saskārās lietā Owusu v. Jackson iesaka risinājumu, kas atbilst Regulas (EK) Nr. 2201/2003 15. pantam, tādējādi dalībvalstu tiesas, kuras skata lietu pēc būtības, var apturēt tiesvedību, ja tās uzskata, ka citas dalībvalsts tiesa vai trešās valsts tiesa ir piemērotāka izskatīt lietu kopumā vai atsevišķu tās daļu, tādējādi pusēm dodot iespēju vērsties piemērotākajā tiesā vai sākotnējās piekritības tiesām iespēju ar pušu piekrišanu nodot lietu skatīšanai šajā tiesā; atzinīgi vērtē atbilstīgos ieteikumus Regulā par jurisdikciju, piemērojamām tiesībām, atzīšanu un lēmumu izpildi un autentiskajiem aktiem mantojumu lietās; atzinīgi vērtē atbilstīgos ieteikumus Regulā par jurisdikciju, piemērojamām tiesībām, atzīšanu un lēmumu izpildi un autentiskajiem aktiem mantojumu lietās (21);

15.

uzskata, ka, no vienas puses, nepietiekami ir ņemts vērā jautājums par Regulas noteikumu atgriezeniskās iedarbības noteikšanu un ka bez pamatīgas izpētes, plašas apspriešanās un politiskajām debatēm, kurās Parlamentam ir jābūt vadošai lomai, šādas atgriezeniskās iedarbības noteikšana būtu priekšlaicīga, un mudina Komisiju sākt īstenot šo procesu; no otras puses, uzskata, ka, ņemot vērā lielo starp dalībvalstīm un tiešām valstīm noslēgto divpusējo nolīgumu skaitu, savstarpīguma un starptautiskās savstarpējās atzīšanas principu, risinājumam jābūt visaptverošam un ka tas vienlaikus jārod arī Hāgas konferencē, atsākot sarunas par starptautisko spriedumu konvenciju; norāda Komisijai darīt visu iespējamo, lai šo projektu — starptautisko privāto tiesību Svēto grālu — aktualizētu no jauna; mudina Komisiju izpētīt, cik lielā mērā Lugāno 2007. gada konvencija (22) varētu kalpot par paraugu un iedvesmas avotu šādai starptautiskai spriedumu konvencijai;

16.

uzskata, ka starplaikā Kopienas noteikumus, ar kuriem reglamentē ekskluzīvo jurisdikciju lietās par in rem tiesībām uz nekustamo īpašumu vai tā īres tiesībām, varētu attiecināt arī uz trešā valstī uzsāktu tiesvedību;

17.

aizstāv vajadzību Regulu grozīt, lai atgriezenisko norādi attiecinātu uz vienīgās tiesas izvēles klauzulu par labu trešo valstu tiesām;

18.

uzskata, ka jautājums par tādas normas ieviešanu, kas ir pretēja spriedumam lietā Owens Bank v. Bracco, būtu jāanalizē citā pārskatā;

19.

uzskata, ka būtu vēlams fizisko personu domicilu Eiropā definēt atsevišķi (to beigu beigās piemēro visiem Eiropas tiesību aktiem), lai īpaši novērstu situācijas, kurās personām var būt vairāk nekā viens domicils;

20.

nepiekrīt, ka Briseles I regulā sniedz uzņēmumu domicila vienotu definīciju, jo tik tālejošas sekas radoša definīcija ir jāapspriež un jānosaka saistībā ar attīstības stadijā esošajām Eiropas komerctiesībām;

21.

uzskata, ka Regulas noteikumi būtu jāpieņem tādi, ar kuriem nepieļautu iespēju tiesai, kas izskata jautājumu par spriedumu izpildi, neņemt vērā izcelsmes valsts tiesas paredzētos noteikumus par procentu likmēm, to vietā piemērojot izpildes valsts procentu likmes, sākot tikai dienu, kad spēkā stājas ārkārtējā procedūrā izdotais, izpildi atļaujošais rīkojums;

22.

uzskata — lai novērstu “torpēdu” tiesvedības problēmu, tiesa, kura saņem prasības pieteikumu otrā, ir jāatbrīvo no pienākuma apturēt tiesvedību saistībā ar lis pendens principu, ja lieta acīmredzami nav piekritīga tiesai, kura prasības pieteikumu saņem pirmā, tomēr noraida ideju, saskaņā ar kuru uz prasījumiem konstatēt negatīvu faktu vispār neattiecina hronoloģiskās prioritātes principu, jo šādi prasījumi var būt pamatoti no komerciālā viedokļa; tomēr uzskata, ka ar jurisdikciju saistītos jautājumus vislabāk varētu atrisināt, izstrādājot priekšlikumus radīt vienoto tiesāšanās sistēmu patentu lietās;

23.

uzskata, ka terminoloģiskas neatbilstības starp Regulu (EK) Nr. 593/2008 (Roma I) (23) un Regulu (EK) Nr. 44/2001 būtu jānovērš, Briseles I regulas 15. panta 1. punktā definējot jēdzienu “uzņēmējs”, kas iekļauts Romas I regulas 6. panta 1. punktā, un frāzi “izņemot līgumus, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu” Briseles I regulas 15. panta 3. punktā aizstājot ar norādi uz Komplekso ceļojumu direktīvu 90/314/EEK (24), kā tas ir darīts Romas I regulas 6. panta 4. punkta b) apakšpunktā;

24.

aicina Komisiju, ņemot vērā Tiesas judikatūru, apsvērt, vai risinājumu, kam nepieciešama lielāka juridiskā noteiktība un piemērota neaizsargātākās puses aizsardzība, nevarētu rast to darbinieku problēmai, kuri nestrādā tikai vienā dalībvalstī (piemēram, tālbraucēji šoferi, lidojuma apkalpes locekļi);

25.

uzskata, ka Shevill lietā noteiktais princips ir jāprecizē; tāpēc uzskata — lai mazinātu tendenci, kas esot novērojama dažu valstu tiesās, atzīt teritoriālo jurisdikciju, kaut arī lietas piesaiste valstij, kuras tiesā ir iesniegts prasības pieteikums, ir vāja, ir jāpievieno apsvērums, kurā būtu paskaidrots, ka pārsvarā tiesas atzīst jurisdikciju tikai tad, ja pastāv pietiekama, būtiska vai nozīmīga piesaiste attiecīgajai valstij; uzskata, ka, pievienojot šādu apsvērumu, varētu palīdzētu labāk līdzsvarot iesaistīto personu intereses;

26.

uzskata — lai nodrošinātu labākas iespējas vērsties tiesā, lēmumi par informācijas un pierādījumu ieguvi vai pieradījumu saglabāšanu ir jāapzīmē ar jēdzienu “pagaidu un aizsardzības pasākumi”;

27.

uzskata, ka Regulā papildus to tiesu jurisdikcijai, kurām lieta ir piekritīga pēc būtības, šādu pasākumu jurisdikcija ir jānosaka to dalībvalstu tiesās, kurās vajadzīgā informācija un pierādījumi atrodas;

28.

uzskata, ka jēdziens “pagaidu pasākumi, tostarp aizsardzības pasākumi” ir jādefinē vienā no apsvērumiem ar tādiem terminiem, kādi ir lietoti St Paul Dairy lietā;

29.

uzskata, ka Van Udens lietā formulētais dalījums starp lietām, kurās pagaidu pasākumu nosakošajai tiesai lieta ir piekritīga pēc būtības, un lietām, kurās šādai tiesai lieta nav piekritīga pēc būtības, jāaizstāj ar pārbaudi, kas ir balstīta uz jautājumu, vai pasākumi nepieciešami, papildinot tajā pašā dalībvalstī vai trešā dalībvalstī notikušu vai paredzētu tiesvedību (šajā gadījumā 31. pantā noteiktie ierobežojumi nav piemērojami) vai papildinot tiesvedību citā dalībvalstī (šajā gadījumā 31. pantā noteiktie ierobežojumi ir piemērojami);

30.

mudina pievienot apsvērumu, lai novērstu sarežģījumus, kas radās saistībā ar Van Uden lietā noteikto prasību, ka jābūt “patiesai saiknei” ar tās valsts teritoriālo jurisdikciju, kuras tiesa nosaka šādu pasākumu, lai būtu saprotams, ka dalībvalstu tiesām, lemjot par tāda pagaidu pasākuma noteikšanu, atjaunošanu, mainīšanu vai atcelšanu, ko pieņem, papildinot tiesvedību citā dalībvalstī, ir jāņem vērā visi apstākļi, ieskaitot i) visus tās dalībvalsts tiesas paziņojumus attiecībā uz apskatāmo pasākumu vai līdzīga veida pasākumiem, kurā izskata pamatlietu, ii) to, vai pastāv patiesa saikne starp vajadzīgo pasākumu un tās dalībvalsts teritoriju, kurā vēlas veikt šo pasākumu, un iii) iespējamo pasākuma ietekmi uz citā dalībvalstī notiekošu vai paredzamu tiesvedību;

31.

nepiekrīt Komisijas idejai, ka tiesai, kas skata pamatlietu, ir jābūt tiesīgai atcelt, mainīt vai pielāgot citas dalībvalsts tiesas noteiktus pasākumus, jo tas neatbilstu Regulā minētajam savstarpējās uzticības principam; vēl uzskata, ka nav skaidrs, uz kāda pamata dalībvalsts tiesa varētu pārskatīt citas jurisdikcijas tiesas pieņemtu nolēmumu un kādas ir šajā situācijā piemērojamās tiesības, un ka šāda pārskatīšana radītu praktiskas dabas problēmas, piemēram, attiecībā uz izmaksām;

32.

uzsver, ka Komisijas topošajam dokumentam par kolektīvajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, iespējams, vajadzēs pievienot īpašās jurisdikcijas noteikumus kolektīvajām prasībām;

33.

uzskata — ņemot vērā īpašās ar starptautiskajām privātajām tiesībām saistītās grūtības, uzņēmumiem, iedzīvotājiem un starptautiskajām pusēm prāvā domātus Savienības kolīziju tiesību aktus un konsekventas judikatūras vajadzību, tagad ir īstais laiks izveidot atsevišķu Savienības Tiesas palātu, kurā skatītu prasības pieteikumus sniegt prejudiciālo nolēmumu starptautisko privāttiesību jomā;

34.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

20.10.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 308/44

A.

tā kā Līgumā par Eiropas Savienību un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir noteiktas vērtības, kas ir ES pamatā, bet tā kā praksē ne visi ES iedzīvotāji var pilnā mērā gūt labumu no tām, jo īpaši mazākumtautību grupu sievietes, tostarp vardarbības, cilvēku tirdzniecības un nabadzības upuri; tā kā turklāt minētās vērtības ir kopīgas visu dalībvalstu sabiedrībās, kurās dominē plurālisms, nediskriminācija, iecietība, taisnīgums, solidaritāte un sieviešu un vīriešu līdztiesība;

B.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantā ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija, kuras pamatā ir piederība nacionālai minoritātei; tā kā tomēr vairāku mazākumtautību kopienu piederīgie, kas dzīvo ES, joprojām ir diskriminācijas, sociālās atstumtības un segregācijas upuri;

C.

tā kā saņemt vienlīdzīgu attieksmi ir visu pilsoņu pamattiesības, nevis privilēģija, un tā kā tolerancei vajadzētu būt vispārējai vērtībai, nevis īpašai labvēlībai, ko izrāda tikai dažiem; tā kā visi diskriminācijas veidi ir jāapkaro vienlīdz stingri;

D.

tā kā mazākumtautību sievietes ir nelabvēlīgākā situācijā ne tikai salīdzinājumā ar sieviešu vairākumu, bet arī ar mazākumtautību vīriešiem;

E.

tā kā, lai īstenotu saskaņotu politiku mazākumtautību sieviešu sociālajai integrācijai, ir svarīgi izmantot visaptverošu ES pieeju, kura ietver pasākumus diskriminācijas apkarošanai un palīdz nodrošināt mājokļu, nodarbinātības, izglītības, veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu pieejamību un sekmē pamattiesību ievērošanu;

F.

tā kā nav vienotas juridiskas mazākumtautību grupu definīcijas; tā kā uz visiem ES iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu situācijas ir jāattiecina ES integrācijas politika, kuras galvenie principi ir vienlīdzīgas iespējas un vienāda attieksme, kuru pamatā ir savstarpēja cieņa, izpratne un gatavība pieņemt citus;

G.

tā kā vienāda kvalitatīvas izglītības pieejamība visiem sekmē labāku iekļaušanos darba tirgū un vispārējo dzīves kvalitāti; tā kā tomēr dažās valstīs mazākumtautību pārstāvjiem nav pilnībā un ar vienlīdzīgiem nosacījumiem pieejama valsts vispārējā izglītības sistēma; tā kā, lai nodrošinātu demokrātiskas un atvērtas sabiedrības izveidi ES, izglītības sistēmās jāvalda tolerances un vienlīdzības vērtībām;

H.

tā kā trešo valstu piederīgo integrācijas politika uzlabojas, ja lielāka uzmanība tiek pievērsta dzimumu līdztiesības principam, kas ir būtisks, lai nodrošinātu to, ka tiek ņemtas vērā mazākumtautību sieviešu grupu īpašās vajadzības;

I.

tā kā imigrācijas un patvēruma politikai un tiesību aktiem šajā jomā ir jāveicina mazākumtautību grupu sieviešu integrācija;

J.

tā kā, lai novērstu dažāda veida diskrimināciju, stereotipisku domāšanu, aizspriedumainu attieksmi un etnisko segregāciju, ir vajadzīga mērķtiecīga pieeja mazākumtautību sieviešu sociālajai integrācijai;

K.

tā kā kultūras, tradīciju un/vai reliģiskajām atšķirībām nevajadzētu apgrūtināt mazākumtautību grupu sieviešu integrāciju;

L.

tā kā viens no priekšnoteikumiem sieviešu un etnisko minoritāšu tiesību aizsargāšanai un veicināšanai ir konkrētu nepieciešamo datu vākšana un tā kā atbilstīgu statistikas datu trūkuma dēļ nav iespējams noteikt daudzas problēmas, tas nozīmē, ka netiek pieņemti mērķorientēti politiskie pasākumi;

M.

tā kā ir plašs tādu pieejamo instrumentu un politikas virzienu klāsts, kuri ir piemēroti mazākumtautību grupu sieviešu integrācijai, bet tā kā dalībvalstu līmenī tos pietiekami neīsteno un Eiropas līmenī tos nepietiekami koordinē;

N.

tā kā parasti mazākumtautību grupu sievietes tiek diskriminētas vairākos veidos un viņas pret sociālo atstumtību, nabadzību un smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, piemēram, cilvēku tirdzniecību un piespiedu sterilizāciju, ir neaizsargātākas nekā valsts pamatsabiedrības sievietes un mazākumtautību grupu vīrieši;

O.

tā kā daudzām mazākumtautību sievietēm ir zemāks sociālekonomiskais statuss, kura dēļ praksē viņu pamattiesību ievērošana ir ierobežota un viņām nav pieejami resursi, tostarp reproduktīvās un seksuālās veselības aprūpes resursi, un viņām ir grūtāk iekļauties mītnes valsts sabiedrībā;

P.

tā kā sieviešu veselības stāvoklis ietekmē ne tikai viņu pašu veselību, bet arī viņu bērnu veselību;

Q.

tā kā sieviešu aktīva līdzdalība sabiedriskajā dzīvē un sekmīga integrācija labvēlīgi ietekmēs viņu bērnus un nākamās paaudzes;

R.

tā kā mazākumtautību sieviešu sociālā atstumtība var ierobežot viņu ekonomisko neatkarību, un tas var vēlāk radīt tiešas un netiešas izmaksas pašvaldību un valstu budžetā;

S.

tā kā mazākumtautību grupu sievietes, ja viņas ir mazāk integrētas nekā pārējās valsts pamatsabiedrības sievietes, ir neaizsargātākas no dažādām vīriešu vardarbības izpausmēm un ekspluatācijas;

T.

tā kā sociālo integrāciju sekmētu mazākumtautību grupu sieviešu plašāka un regulāra apspriešanās vietējā, reģionālā, valstu un ES līmenī,

1.

uzsver, ka nav vispārējas mazākumtautību grupu juridiskas definīcijas un ka šis jēdziens attiecas uz dažādām situācijām, ar kurām saskaras dažādas etniskās grupas ES dalībvalstīs;

2.

aicina Komisiju un dalībvalstis, sadarbojoties ar NVO un pilsoniskās sabiedrības grupām, saskaņā ar dalībvalstu noteikumiem par personas datu aizsardzību regulāri apkopot un analizēt pēc dzimuma un etniskās piederības sadalītus datus par jautājumiem, kas saistīti ar sociālo integrāciju, piemēram, izglītības, darba tirgus, sociālās drošības, veselības aprūpes sistēmas un mājokļu pieejamību;

3.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi laikus īstenot pieņemtos tiesību aktus un tādējādi dalībvalstīs transponēt attiecīgās direktīvas; uzskata, ka ir vajadzīga strukturētāka ES, dalībvalstu, reģionālās un vietējās politikas saskaņošana mazākumtautību grupu jautājumos, lai panāktu ilgtspējīgu ietekmi un labāku ES, dalībvalstu, reģionālo un vietējo politiku minētajā jomā, un aicina visu līmeņu politikas veidotājus apspriesties ar sievietēm, kuru tiesības tiek ierobežotas, kā arī ar šo sieviešu kopienām un attiecīgās jomas organizācijām par politiku un pasākumiem, kuru mērķis ir uzlabot mazākumtautību sieviešu sociālo integrāciju;

4.

norāda, ka ir svarīgi izglītot sabiedrību par dažādu kultūru līdzāspastāvēšanu un to, kāda ietekme ir diskriminācijai un aizspriedumiem; norāda, ka par efektīvu integrāciju ir atbildīgas gan mazākumtautības, gan valsts pamatsabiedrība, un ja mērķis ir nodrošināt sociālo vienotību, tad abām šīm pusēm jācenšas savstarpēji integrēties;

5.

aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt pasākumus, kuru mērķis ir novērst mazākumtautību sieviešu prasmju pārāk zemu novērtēšanu, nodrošinot šīm sievietēm labāku darba tirgus pieejamību, tostarp augstas kvalitātes bērnu aprūpes pakalpojumu pieejamību par pieņemamu cenu, un nodrošinot piekļuvi izglītībai, apmācībai un arodizglītībai; aicina efektīvi īstenot politikas nostādnes, kas veltītas mazākumtautību grupu sievietēm, un ieviest skaidras un ātras procedūras prasmju un kvalifikācijas atzīšanai;

6.

norāda, ka integrācijā svarīgi ir lomu modeļi, un atbalsta to dalībvalstu labākās prakses izplatīšanu, kurām ir lielāka pieredze sociālās atstumtības novēršanā; mudina politikas veidotājus ES, dalībvalstu, reģionālā un vietējā līmenī apspriesties ar mazākumtautību sieviešu organizācijām par politiku un pasākumiem, kuru mērķis ir sekmēt mazākumtautību sieviešu sociālo integrāciju; prasa, lai Komisija un dalībvalstis ierosina pasākumus, kas sekmētu starpkultūru un sociālkulturālo vidutāju darbību ES;

7.

uzskata, ka integrācijas process jāsāk agrīnā vecumā, lai efektīvi nodrošinātu alternatīvas nabadzībai un sociālajai atstumtībai; tāpēc uzskata, ka jānodrošina iestāžu sistēma sociāliem un izglītības pasākumiem bērniem un ģimenēm kopienās, kas atbilstu reģionālām un personīgām vajadzībām, nodrošinot vienlīdzīgu piekļuvi augstas kvalitātes pakalpojumiem; tādēļ aicina Komisiju sniegt īpašu atbalstu programmām, kuru mērķis ir sekmēt integrāciju jau no agras bērnības;

8.

aicina Komisiju, tai izmantojot Eiropas Sociālo fondu, un aicina dalībvalstis, tām izmantojot valstu sociālos fondus, veicināt īpaši mazākumtautību grupu sievietēm paredzētas uzņēmējdarbības iespējas, veicinot uzņēmējdarbības seminārus un darbseminārus un publicējot attīstības projektus;

9.

aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar NVO organizēt mazākumtautību sievietēm un plašai sabiedrībai domātas izpratnes veicināšanas kampaņas un nodrošināt attiecīgo noteikumu pilnīgu īstenošanu, lai apkarotu diskriminējošus kultūras ieradumus un patriarhālos lomu modeļus, novērstu polarizāciju un apkarotu dominējošos, ar dzimuma diskrimināciju saistītos stereotipus un aizspriedumainu attieksmi, jo to dēļ tiek pieļauta un turpinās vardarbība pret sievietēm, un nodrošināt, lai vardarbību neattaisnotu ar paražām, tradīcijām vai reliģiskiem apsvērumiem;

10.

uzsver — lai mērķtiecīgas integrācijas politikas nostādnes būtu pamatotas, ir vajadzīgs vairāk starpnozaru pētījumu un rādītāju par diskriminācijas un sociālās atstumtības ietekmi uz mazākumtautību kopienu sievietēm ES teritorijā; šajā sakarībā mudina Komisiju, īpaši Pētniecības ĢD, finansēt šādus pētījumu projektus;

11.

mudina mazākumtautību grupu sievietes aktīvi politiski un sociāli līdzdarboties visās sabiedriskās dzīves jomās, tostarp politiskās dzīves vadībā, izglītībā un kultūrā, lai novērstu pašreiz zemo pārstāvības līmeni;

12.

norāda, ka sieviešu ekonomiskā neatkarība un iespēja darboties ekonomikā ir ļoti būtisks faktors, lai nodrošinātu viņu pilnīgu līdzdalību mītnes valsts pamatsabiedrībā;

13.

aicina dalībvalstis ievērot visu sieviešu, tostarp mazākumtautību sieviešu, pamattiesības un jo īpaši nodrošināt viņām iespēju izmantot veselības aprūpes pakalpojumus, tiesiskās aizsardzības līdzekļus, juridiskās konsultācijas, kā arī saņemt juridisku informāciju un pajumti;

14.

mudina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās varas iestādes aktīvi censties uzlabot un padarīt izglītību pieejamāku mazākumtautību grupu sievietēm un meitenēm, īpašu uzmanību pievēršot valodu apmācībai (jo sevišķi mītnes valsts oficiālo valodu apguvei), kā arī padarīt viņām pieejamāku mūžizglītību un augstāko izglītību, lai novērstu dzimuma dēļ radušās izglītības līmeņa atšķirības, kuras var novest pie izslēgšanas no darba tirgus un nabadzības;

15.

uzsver, ka mazākumtautību grupu sievietēm ir vajadzīga informācija par veselības aprūpes pakalpojumiem dažādās valodās; uzsver, ka ir svarīgi sadarbībā ar mazākumtautību sieviešu grupām organizēt starpkultūru mācības veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem;

16.

prasa, lai Komisija, lemjot par politikas virzieniem un pasākumiem sociālās integrācijas jomā, ņemtu vērā dzimumu līdztiesības principu;

17.

aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai neatkarīgi no sieviešu juridiskā statusa, rases, vecuma, dzimumorientācijas, etniskās vai reliģiskās piederības nodrošinātu viņām iespēju izmantot atbalsta pakalpojumus, kas saistīti ar sieviešu aizsardzību no vardarbības dzimuma dēļ un šādas vardarbības novēršanu;

18.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek pilnībā īstenoti spēkā esošie tiesību akti dzimumu līdztiesības un diskriminācijas novēršanas jomā, padarot pieejamus līdzekļus mērķtiecīgu mācību un izpratnes veicināšanas pasākumu organizēšanai par tiesībām, kas jau ir nodrošinātas mazākumtautību sievietēm, un to, kā viņām rīkoties šo tiesību pārkāpumu gadījumos;

19.

aicina dalībvalstis nodrošināt aizsardzību upuriem, kuri cieš no diskriminācijas vairāku iemeslu dēļ un kuru vidū liela grupa ir mazākumtautību sievietes, tiesību sistēmu papildinot ar skaidrām normām un saistošiem noteikumiem par dažādu veidu diskrimināciju;

20.

uzstāj, ka Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam aktīvi jāpiedalās informācijas apkopošanā un tādu integrācijas problēmu pētīšanā, kuras attiecas uz mazākumtautību sievietēm, konsekventi piemērojot integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai un veicinot prioritātes sociālās integrācijas jomā;

21.

aicina Pamattiesību aģentūru iekļaut dzimumu līdztiesības un sieviešu tiesību transversālu perspektīvu visos daudzgadu programmas aspektos un tās turpmākajā darbībā, tostarp attiecībā uz etnisko diskrimināciju un romu pamattiesībām;

22.

aicina Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu sistemātiski apkopot datus, kas sadalīti pēc dzimuma un etniskās piederības principa, kā arī citiem faktoriem, un paziņot rezultātus, sniedzot sadalījumu pēc dzimuma un etniskās piederības; uzsver, ka ir nepieciešami piemēroti informācijas vākšanas un datu aizsardzības mehānismi, lai nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi, piemēram, rasistiskai policijas rīcībai;

23.

norāda, ka dalībvalstu līdztiesības nodrošināšanas iestādēm ir būtiska loma, lai sniegtu atbalstu un palīdzību diskriminācijas upuriem un viņus informētu par viņu tiesībām un pienākumiem; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka to līdztiesības nodrošināšanas iestādes darbojas efektīvi un neatkarīgi, un piešķirt tām pietiekamus finanšu resursus un cilvēkresursus katra diskriminācijas veida, kā arī vairākveidu diskriminācijas novēršanai; aicina valstu līdztiesības nodrošināšanas iestādes izstrādāt instrumentus un apmācības programmas par dažādu veidu diskrimināciju, tostarp par mazākumtautību sieviešu īpašo stāvokli;

24.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

20.10.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 308/49

A.

tā kā sabiedrības novecošanos pārāk bieži uztver negatīvi, proti, kā darbaspēka vecuma struktūras problēmas un grūtības ilgstoši garantēt sociālo drošību un veselības aprūpi, kaut arī vecāka gadagājuma cilvēki ir uzskatāmi par ekonomisku resursu un pieredzes avotu un par neatsveramu atbalstu sabiedrībai un ģimenei, jo rūpējas par apgādājamām personām un darbojas kā konsultanti darba jomā, tāpēc ka viņiem ir plaša profesionālā pieredze, un arī kā palīgi lauku kopienu dzīvē;

B.

tā kā Ceļvedī sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006.-2010. gadam ir uzsvērti trūkumi pilnīgas dzimumu līdztiesības nodrošināšanā un, kaut arī šā ceļveža izstrāde dažos gadījumos ir veicinājusi dzimumu līdztiesības programmas īstenošanu, kopējie rezultāti ir pieticīgi;

C.

tā kā šābrīža ekonomiskā un sociālā krīze īpaši nopietni ietekmē sievietes, sevišķi gados vecākas sievietes, un tām sniegtos pakalpojumus, tādējādi palielinot nevienlīdzību un diskrimināciju ne tikai dzimuma dēļ, bet arī vecuma un veselības stāvokļa dēļ;

D.

tā kā vecāka gadagājuma cilvēkiem salīdzinājumā ar pārējiem iedzīvotājiem ir lielāks risks būt trūcīgiem — 2008. gadā 27 ES dalībvalstīs aptuveni 19 % no vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuriem bija 65 un vairāk gadu, bija trūcīgi, savukārt 2005. gadā šis rādītājs bija 19 % un 2000. gadā — 17 %, un tā kā sievietēm, kas ir vecākas par 65 gadiem, pastāv liela varbūtība būt trūcīgām (trūcīguma risks ir 22 %, proti, par pieciem procentpunktiem vairāk nekā vīriešu gadījumā);

E.

tā kā ir paredzams, ka ES 27 dalībvalstu iedzīvotāji kļūs vecāki, pieaugot to iedzīvotāju īpatsvaram, kuriem ir 65 un vairāk gadu, no 17,1 % 2008. gadā līdz 30 % 2060. gadā un tajā pašā laikposmā — no 4,4 % līdz 12,1 % to cilvēku daļai, kuriem ir 80 un vairāk gadu;

F.

tā kā ir paredzams, ka strādājošo iedzīvotāju skaits kļūs salīdzinoši mazāks, un tā kā aizvien svarīgāk ir darba tirgū iekļaut tādas grupas, kas šobrīd tajā nav aktīvas;

G.

tā kā dzimums ir nozīmīgs faktors novecošanas procesā, jo sieviešu paredzamais dzīves ilgums ir aptuveni par sešiem gadiem ilgāks nekā vīriešu paredzamais dzīves ilgums un no statistikas datiem par ES 27 valstīm izriet, ka vīrieši dzīvo līdz 76 gadiem, bet sievietes — 82 gadiem, un tā kā saskaņā ar Eiropas Kopienu Statistikas biroja datiem atšķirība starp sieviešu un vīriešu veselīgas dzīves paredzamo ilgumu ir daudz mazāka — 61,6 gadi vīriešiem un 62,3 gadi sievietēm;

H.

tā kā sievietēm ir lielāka iespējamība būt trūcīgām un saņemt ierobežotu pensiju, jo sevišķi tām sievietēm, kuras ir vecākas par 65 gadiem un kuras bieži vien saņem pensiju, kas tikai nedaudz pārsniedz iztikas minimumu, — tas notiek dažādu iemeslu dēļ: piemēram, lielās atšķirības starp sieviešu un vīriešu atalgojumu dēļ, kas tiešā veidā ietekmē pensijas apjomu; tādēļ, ka viņas ir uz laiku pārtraukušas vai beigušas strādāt, lai uzņemtos ģimenes rūpes, vai tāpēc, ka viņas ir strādājušas savu vīru uzņēmumos, galvenokārt tirdzniecības un lauksaimniecības nozarē, nesaņemot atalgojumu un neveicot maksājumu sociālās apdrošināšanas sistēmā, un tā kā attiecībā uz šīm sievietēm risks būt trūcīgām ir vēl lielāks,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par iedzīvotāju novecošanas ietekmes pārvarēšanu, bet pauž nožēlu, ka, šajā dokumentā ievietojot definīcijas, statistikas datus un situāciju aprakstus, pietiekami netika ņemti vērā vecāka gadagājuma cilvēku dzimumu nevienlīdzība, ko galvenokārt rada visā dzīves laikā piedzīvotā nevienlīdzība dzimuma dēļ;

2.

uzskata par pareizu, ka Komisija galveno vērību ir pievērsusi stratēģijai (5), par ko lēmumu pieņēma Eiropadomes Stokholmas sanāksmē 2001. gadā un kas ir uzskatāma par ilgtermiņa pamatnostādni, kā risināt problēmas un izmantot iespējas, ko novecošana rada dalībvalstu sabiedrībās; uzskata par pareizu arī Paziņojumā izteikto priekšlikumu, ka attiecībā uz novecošanas problēmu un iespēju radīšanu ir jārod visaptverošs un daudznozaru risinājums, īpaši tādu izstrādājumu un pakalpojumu tirgu jomā, kas ir domāti vecāka gadagājuma cilvēku un apgādājamo personu neformālo aprūpētāju vajadzību apmierināšanai; aicina Komisiju īpaši aplūkot vecāka gada gājuma cilvēku patērētāju tiesību aizsardzību, jo viņus pārāk bieži maldina vai ļaunprātīgi izmanto;

3.

aicina iestādes radīt pozitīvāku attieksmi pret novecošanu, kā arī uzlabot ES pilsoņu informētību par novecošanas jautājumiem un tās patieso ietekmi; mudina Komisiju strādāt pie attieksmes maiņas attiecībā uz novecošanos kā pret apgrūtinājumu, piemēram, uzsākot pētījumu par “sudraba” ekonomikas ietekmi un iespējām, ņemot vērā, ka vecāka gadagājuma sievietes ir aktīvas šīs ekonomikas dalībnieces; ļoti atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu 2012. gadu noteikt kā aktīvo vecumdienu un paaudžu savstarpējās solidaritātes gadu;

4.

uzskata, ka visu dzīvi aptverošs risinājums, kura sakarībā ir ņemtas vērā saiknes starp novecošanu un dzimumu, ir iespēja novecošanas politikas jomā virzīties uz priekšu; uzskata par soli uz priekšu, lai sasniegtu lielāku sociālo integrāciju un kohēziju, uz vecumu un dzimumu balstītas pieejas pieņemšanu, saistībā ar ko vecuma un dzimuma aspektu vienlaicīga vērā ņemšana ir metode un instruments, bez kura nevar veidot politiku visās nozīmīgākajās jomās (ekonomika, sociālā joma, nodarbinātība, sabiedriskā veselība, pārtikas drošums, patērētāju tiesības, digitālā programma, lauku un pilsētu attīstība utt.);

5.

pieprasa pēc iespējas ātrāk pieņemt diskriminācijas novēršanas direktīvu;

6.

atzīst, ka vecuma diskriminācija arī ir jānovērš ar efektīvākiem tiesu līdzekļiem un vieglāk pieejamām procedūrām, jo īpaši gadījumos, kad diskriminācija notiek profesionālajā dzīvē, attiecībā uz kuriem pastāv īpaši tiesību akti un kuros ļoti svarīgi atbalstīt indivīdu un izmeklēt apstākļus; tāpēc aicina dalībvalstis nodrošināt, ka vajadzīgie tiesību akti, ar kuru palīdzību novērš diskrimināciju vecuma dēļ un citas diskriminācijas formas, tiek efektīvi īstenoti;

7.

pieprasa izstrādāt tādu novecošanas problēmas risinājumu, kas vairāk pamatotos uz tiesībām, lai vecāka gadagājuma cilvēki varētu rīkoties kā subjekti, kam ir tiesības, nevis tikt uztverti kā objekti;

8.

lūdz vēl vairāk piešķirt resursus un vairāk pētīt, un izstrādāt pašreizējos uzraudzības mehānismus, jo diskrimināciju vecuma dēļ reti kad atzīst un novērš; atzīst, ka dalībvalstīs ir jābūt lielākai sapratnei, un atzinīgi vērtētu, ja Pamattiesību aģentūra un jaunais Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts dotu arī savu ieguldījumu;

9.

uzsver nepieciešamību atzīt vairākkārtējo diskrimināciju, ar kādu vecāka gadagājuma sievietes nereti saskaras dalībvalstu sabiedrībās, kurās viņas diskriminē vecuma, dzimuma, veselības stāvokļa un invaliditātes dēļ;

10.

ir ļoti nobažījies par to, kādā mērā vairākkārt diskriminē visneaizsargātākās sieviešu grupas: sievietes imigrantes, sievietes invalīdes, homoseksuālās sievietes, sievietes etnisko minoritāšu pārstāves, sievietes ar zemu kvalifikāciju un vecāka gadagājuma sievietes, jo viņas diskriminē vecuma, dzimuma, etniskās piederības un seksuālās vai reliģiskās orientācijas dēļ, un pieprasa noteikt pozitīvās diskriminācijas pasākumus;

11.

lūdz dalībvalstīm veikt pilnīgas kampaņas izpratnes veidošanai par to lielo nozīmi, kāda vecāka gadagājuma cilvēkiem ir sabiedrībā, un vajadzību iedrošināt vecāka gadagājuma sievietes būt aktīvām, cita starpā veicinot tirdzniecības mazās uzņēmējdarbības formas un amatniecību;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā īpašo situāciju ar vecāka gadagājuma sievietēm lesbietēm, biseksuālēm un transseksuālēm;

13.

aicina dalībvalstis ieviest jauna veida atvaļinājumus, lai varētu doties apmaksātā atvaļinājumā tādu pienākumu dēļ, kas nav saistīti ar bērna kopšanu, un veicināt līdzīgāku neapmaksātās aprūpes apjoma sadalījumu starp vīriešiem un sievietēm, jo neformāla aprūpe dzīves vietā ierobežo karjeras iespējas personām, kas nestrādā dzīves vietā; uzskata, ka šajā sakarībā viens no veidiem, kā mazināt vecāka gadagājuma sieviešu nabadzību, ir atbalstīt pasākumus, piemēram, nepilna laika darbu un darba vietas dalīšanu, tādējādi radot iespēju strādāt elastīga darba laika režīmā; šajā sakarībā tomēr uzsver, ka elastīga darba laika režīmā strādājošo darba ņēmēju tiesībām jābūt tādām pašām kā pilna darba laika darba ņēmēju tiesībām; norāda, ka vecāka gadagājuma sieviešu bezdarba problēma ir jārisina, lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktos nodarbinātības mērķus;

14.

lūdz dalībvalstis izstrādāt mehānismus, ar kuriem nodrošina pietiekami lielu tiesību uz pensiju uzkrājumu arī tādos gadījumos, kad aprūpētāja ienākumu līmenis aprūpes pienākumu dēļ kādu laiku ir zemāks, — situācija, kas galvenokārt attiecas uz sievietēm; lūdz Komisiju uzsākt pētījumu par to dažādo ietekmi, kāda dalībvalstu pensiju sistēmām ir uz sievietēm un vīriešiem;

15.

aicina dalībvalstis, reformējot pensiju sistēmas un koriģējot pensionēšanās vecumu, ņemt vērā dzimumu aspektu, jo atšķiras abu dzimumu profesionālās dzīve raksturs un ir lielāka varbūtība, ka darba tirgū vecāka gadagājuma sievietes tiks diskriminētas;

16.

aicina dalībvalstis veicināt savstarpēja atbalsta formas, ar kurām mazina atšķirību starp jauniem un vecākiem cilvēkiem, izmantojot jauno cilvēku entuziasmu un vecāku cilvēku pieredzi;

17.

pieprasa izstrādāt uz tiesībām balstītu risinājumu, lai vecāka gadagājuma cilvēki varētu aktīvi līdzdarboties lēmumu pieņemšanā par šiem cilvēkiem sniegtās aprūpes un sociālo pakalpojumu, un ārstēšanas veidu un formu, ja šādas iespējas pastāv; pieprasa īstenot uz pieprasījuma balstītu pieeju attiecībā uz visa veida aprūpes pakalpojumu sniegšanu, lai vecāka gadagājuma cilvēki varētu dzīvot patstāvīgi tik ilgi, cik to vien vēlas;

18.

pieprasa veicināt tādu politikas virzienu īstenošanu, ar kuru palīdzību atbalstu sniedz pamatģimenes lokā, tādējādi ļaujot cilvēkiem izvēlēties, vai kopt vecāka gadagājuma ģimenes locekļus pašiem vai izmantot papildu sociālos pakalpojumus, — šāda aprūpe būtu jāatalgo vienādā mērā abos gadījumos;

19.

uzsver, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem vajadzētu būt netraucētām iespējām izmantot augstas kvalitātes un cenu ziņā pieejamus publiskus un privātus pakalpojumus un ka publisko un ka privāto pakalpojumu struktūrai vajadzētu būt tādai, lai pēc iespējas ilgāk varētu aprūpēt dzīves vietā;

20.

uzskata, ka ir jāīsteno visaptveroša neformālo aprūpētāju, no kuriem lielākā daļa ir sievietes, atbalsta politika, saistībā ar kuru būtu definēts aprūpētāju statuss, pabalsti un tiesības uz sociālo drošību, sociālo un atbalsta pakalpojumu sniegšana, iespējas izmantot profesionālos aprūpes pakalpojumus u. c.;

21.

uzsver, ka ar brīvprātīgo darbu vai neformālo aprūpi, ko bieži vien veic sievietes, nedrīkst kompensēt trūkumus sociālās aprūpes sistēmā, un lūdz veikt īstenus sociālos pasākumus, pateicoties kuriem sievietes varētu strādāt izvēlētajā apmaksātajā darbā;

22.

prasa dalībvalstu līmenī izveidot atbalsta pasākumu kopumus, kuros būtu arī pasākumu programmas nodarbinātības iespēju veicināšanai, bezdarba ietekmes samazināšanai, kā arī cilvēku, kas vecāki par 50 gadiem, nodarbinātības līmeņa paaugstināšanai;

23.

norāda, ka būtu jānodrošina aprūpes kvalitāte, lai uzlabotu gados vecāku cilvēku dzīves kvalitāti un arī lai novērstu fizisku, seksuālu, psiholoģisku un ekonomisku pārestību, kādu vecāka gadagājuma cilvēkiem nereti nodara; uzsver, ka cilvēkiem, kuri dzīvo sabiedriskās vai privātās vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes iestādēs, vajadzētu būt tiesībām piedalīties šo iestāžu lēmumu pieņemšanas procesos, iesaistoties valdes un administrācijas struktūrās; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina pastāvīga apmācība personām, kuras privātajā un sabiedriskajā sektorā nodarbina kā vecāka gadagājuma cilvēku aprūpētājus, un regulāri būtu jāizvērtē viņu darbs, kā arī jāpanāk, ka šo cilvēku darbam tiek piešķirta lielāka ekonomiskā vērtība, tostarp apmaksas, apdrošināšanas un darba apstākļu ziņā;

24.

aicina dalībvalstis stimulēt to, ka tiek nodrošināta apmācība par psiholoģisku un fizisku palīdzību vecāka gadagājuma cilvēkiem, kā arī par atbilstīgiem apstākļiem viņu uzturēšanai;

25.

mudina padarīt aprūpes iestādes, kas parasti darbojas kā slimnīcas, par draudzīgāku vidi, piemērojot ģimenes modeli, lai tādējādi izvairītos no ievietošanas aprūpes iestādē;

26.

ierosina, sākot īstenot Eiropas Rīcības plānu par Alcheimera slimību, pienācīgi ņemt vērā vecāka gadagājuma sieviešu lomu demences slimnieku aprūpē un piemērot šo plānu steidzami; vēl uzskata, ka ir nepieciešamas valstu programmas, lai varētu plānot pasākumus, ar kuriem uzlabo vecāka gadagājuma sieviešu dzīves kvalitāti; ierosina, paredzot un īstenojot šos pasākumus, apspriesties ar Alcheimera slimības apvienībām;

27.

lūdz ņemt vērā dzimuma perspektīvu ārstnieciskajā diagnostikā, lai nodrošinātu, ka diagnozes ir precīzas un cilvēki saņem atbilstīgu ārstniecību un aprūpi; lūdz diagnostikas līdzekļus, medicīnas un aprūpes pakalpojumus neierobežot tikai kāda pacienta dzimuma un vecuma dēļ — vecāka gadagājuma sievietēm arī būtu jābūt tiesībām izmantot, piemēram, skrīningu krūšu, smadzeņu, plaušu un kolorektālā vēža diagnosticēšanai, kā arī sirds un asinsvadu skrīningu; turklāt prasa veltīt vairāk uzmanības to slimību profilaksei un ārstēšanai, kuras īpaši skar vecāka gadagājuma sievietes, piemēram, osteoporozei un reimatiskajam atrītam;

28.

lūdz, izstrādājot ieteikumus par uzturu, izmantot dzimumu un vecuma perspektīvu; lūdz arī izmantot dzimuma un vecumu perspektīvu ieteikumos par pārtikas nekaitīgumu, piemēram, attiecībā uz produktu marķēšanu, veselīguma norādēm, REACH regulu un jauniem pārtikas produktiem;

29.

norāda, ka gan tehnoloģijas, gan tehniskie uzlabojumi var būt svarīgi, lai sabiedrība pielāgotos novecojošo iedzīvotāju vajadzībām; pieprasa vairāk izmantot ciešā sadarbībā ar vecāka gadagājuma cilvēkiem izstrādātos jauninājumus, daži no kuriem ir vienkāršoti mobilie telefoni un vienkāršoti interneta pieslēgumi, viedsensori īpašos izstrādājumos, lai samazinātu negadījumu skaitu, dresēti suņi, kuri palīdz cilvēkiem, kas slimo ar atmiņas traucējumiem u.c., kā arī pieprasa īstenot īpaši izstrādātas un valstu atbalstītas programmas vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuru pamatā ir mūžizglītība;

30.

pieprasa pārbaudīt izstrādes stadijā esošās zāles ne tikai attiecībā uz vīriešu organismu, bet arī uz sieviešu;

31.

ierosina veikt statistiskus apsekojumus par vardarbības pieaugumu pret vecāka gadagājuma cilvēkiem, lai pievērstu uzmanību šai smagajai problēmai, par kuru vecāka gadagājuma cilvēki parasti nav spējīgi ziņot, jo viņi uztver šo vardarbīgo attieksmi kā neizbēgami saistītu ar to, ka viņi ir veci un aprūpējami, kā arī, lai efektīvāk cīnītos pret pārestībām, no kurām cieš vecāka gadagājuma cilvēki, un šajā cīņā plašāk iesaistītu sabiedrību kopumā;

32.

pieprasa izstrādāt vecāka gadagājuma sievietēm paredzētas kultūras un izglītības programmas un iesaistīt viņas vietējo kopienu iniciatīvās, lai tādējādi novērstu vecāka gadagājuma sieviešu atstumtību no sabiedrības;

33.

Lūdz Komisijai līdz 2011. gadam ierosināt rīcības plānu, kurā būtu:

34.

lūdz Komisiju līdz 2012. gada beigām atjaunināt un uzlabot uzraudzības mehānismus attiecībā uz tādu jautājumu īstenošanu, kas ir saistīti ar pamattiesībām; pieprasa veicināt labāku izpratni par šiem bieži vien nepietiekami izmantotajiem mehānismiem, jo vecāka gadagājuma cilvēki kopumā un īpaši vecāka gadagājuma sievietes nezina savas tiesības;

35.

apstiprina, ka ikvienam vīrietim un sievietei Eiropas Savienībā ir jābūt tiesībām saņemt atbilstošus, izmaksu ziņā pieejamus un kvalitatīvus sociālos un veselības vispārējas nozīmes pakalpojumus saskaņā ar viņu īpašajām vajadzībām un prioritātēm; aicina Komisiju izstrādāt direktīvas par pamatpakalpojumiem priekšlikumu, kurā būtu ņemta vērā arī situācija dalībvalstīs; uzsver, ka vecāka gadagājuma sievietes ir īpaši neaizsargātas, un aicina Komisiju apsvērt iespēju ieviest sistēmu, kurā ikvienam vīrietim un sievietei ES būtu nodrošinātas tiesības uz pamatienākumiem, kuru apmēru nosaka atbilstoši attiecīgās dalībvalsts dzīves līmenim;

36.

aicina Komisiju censties nodrošināt, ka tiek noteikts Kopienas finansējums projektiem, kas saistīti ar, cita starpā, sociāli mazaizsargātām neprecētām sievietēm un vecāka gadagājuma sievietēm;

37.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

20.10.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 308/55

A.

tā kā iedzīvotāju piekļuve informācijai un saziņa starp politikas veidotājiem un vēlētājiem ir mūsu reprezentatīvo demokrātisko sabiedrību ļoti svarīgi elementi un būtisks priekšnoteikums tam, lai sabiedrība varētu īstenot savas tiesības pilnvērtīgi, apzināti un demokrātiski piedalīties attiecīgo dalībvalstu un visas ES sabiedriskajā dzīvē;

B.

tā kā sabiedrībai ir tiesības būt informētai par ES un tās īpašajiem projektiem, kā arī paust savus uzskatus par ES un tikt uzklausītai; tā kā komunikācijas speciālistu uzdevums ir īpaši veicināt šādu dialogu;

C.

tā kā Eiropas Parlamenta pēdējās vēlēšanas liecināja par to, ka nav mainījusies vēlētāju dalības mazināšanās tendence, un tas norāda uz vajadzību turpināt darbu pie plaisas mazināšanas starp ES un tās pilsoņiem;

D.

tā kā ir skaidri pierādījumi tam, ka pilsoņi nav pietiekami informēti par ES politiku un citiem jautājumiem un tai pat laikā saskaņā ar dažādu Eirobarometra aptauju rezultātiem viņi vēlas saņemt vairāk informācijas; tā kā tās pašas aptaujas liecina, ka informācijas trūkums ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki nepiedalās vēlēšanās un neuzticas ES iestādēm;

E.

tā kā Lisabonas līgums ir devis Parlamentam vairāk pilnvaru saistībā ar ES lēmumu pieņemšanu un tādēļ ES iedzīvotāju informētība par ievēlēto pārstāvju darbu ir vēl jo svarīgāka;

F.

tā kā ar Lisabonas līgumu tiek ieviesta jauna iespēja sabiedrībai piedalīties ES politikas veidošanā — Eiropas pilsoņu iniciatīva; tā kā piekļuve informācijai un izpratne par svarīgākajiem jautājumiem ir būtiski elementi, kas nodrošina Eiropas pilsoņu iniciatīvas panākumus;

G.

tā kā sabiedriskā sfēra ir uzskatāma par vidi, kurā visi ES iedzīvotāji un visas dažādās iedzīvotāju grupas var skaidrāk izprast un pārrunāt politiskās nostādnes attiecībā uz sabiedrību, kā arī panākt, lai tās labāk atbilst viņu cerībām, un tā kā šajā sfērā ir jānodrošina ne tikai informācija, bet arī pārrobežu apspriešanās iespējas, vienlaikus veidojot izpratni par kopējām interesēm visā ES;

H.

tā kā ar terminu “jaunie plašsaziņas līdzekļi” apzīmē informācijas un komunikācijas cipartehnoloģijas, kas izmantojamas tīklā; tā kā šīs jaunās tehnoloģijas veicina informācijas izplatīšanu un piedāvā dažādus tās ievades veidus, sekmējot diskusijas demokrātijas apstākļos; tā kā sociālie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi rada jaunas sabiedrības formas, kuras fiziski ir izkliedētas, bet tās saista kopīga interese par noteiktu tematu un kuras var veidot jaunas starptautiskas sabiedriskās sfēras;

I.

tā kā Eiropas Parlamenta 2009. gada vēlēšanu kampaņā izmantotās sociālo plašsaziņas līdzekļu platformas veiksmīgi palielināja aktīvo lietotāju skaitu, jo īpaši jauniešu vidū;

J.

tā kā ir mainījies veids, kā jaunieši uztver un lieto plašsaziņas līdzekļus; tā kā jaunieši plaši un dažādi izmanto jaunās tehnoloģijas kā saziņas līdzekļus;

K.

tā kā Eiropas sabiedriskās sfēras izveide ir cieši saistīta ar Eiropas vai starptautiska mēroga plašsaziņas līdzekļu struktūrām; tā kā pašlaik Eiropā nav vienotas sabiedriskās sfēras, bet ir ļoti aktīvas dalībvalstu sabiedriskās sfēras, starp kurām būtu jāveido sinerģija, izmantojot kā paraugu, piemēram, Francijas un Vācijas kopīgi veidoto TV kanālu ARTE;

L.

tā kā saskaņā ar Amsterdamas līgumam pievienoto “Protokolu par sabiedriskās apraides sistēmu dalībvalstīs” (5) dalībvalstis pašas nosaka un reglamentē sabiedriskās apraides organizāciju kompetenci;

M.

tā kā plašsaziņas līdzekļu tirgus tiesiskais regulējums katrā dalībvalstī ir ļoti atšķirīgs un tas ir jāņem vērā;

N.

tā kā valstu plašsaziņas līdzekļiem un jo īpaši sabiedriskajām raidorganizācijām ir īpaša atbildība plaši informēt sabiedrību par politisko lēmumu pieņemšanas procesiem un pārvaldību, un tā būtu jāattiecina arī uz informācijas sniegšanu par ES jautājumiem;

O.

tā kā, lai uzlabotu iedzīvotāju zināšanas par ES, skolu mācību programmās ir jāiekļauj informācija par ES;

P.

tā kā žurnālistika ir svarīga demokrātijas mēraukla un tai būtu jāgarantē brīva piekļuve plašai viedokļu apmaiņai; tā kā plašsaziņas līdzekļiem un žurnālistikai ir būtiska nozīme Eiropas integrācijas procesā;

Q.

tā kā ES, apliecinot dalībvalstu pilsoņiem savu leģimitāti, ir jāveicina tādu starptautisku plašsaziņas līdzekļu izveide, kuri spētu Eiropā radīt jaunu demokrātisku un neatkarīgu dimensiju, vienlaikus padarot stingrākas normas, kas nodrošina plurālismu un vēršas pret plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību koncentrēšanos vienās rokās;

R.

tā kā jaunu saziņas līdzekļu radītās izmaiņas ir skārušas visu žurnālistikas nozari un plašsaziņas līdzekļus, liekot pārskatīt ierastos paņēmienus, ko izmanto šajā jomā, un ļaujot ikvienam radīt un kopīgi lietot tīmekļa žurnālu saturu; tā kā sociālie tīkli ir kļuvuši par būtisku Web 2.0 tehnoloģijas pazīmi un izmainījuši ieradumus, paverot jaunas informācijas sniegšanas iespējas, ņemot vērā to, ka aizvien vairāk žurnālistu izmanto šos tīklus kā informācijas avotu vai lai izplatītu informāciju; tā kā sociālos plašsaziņas līdzekļus bieži izmanto, veicot izpēti un gatavojot dažādus rakstus, un žurnālisti tajos publicē, kopīgi izmanto un popularizē savus materiālus,

1.

uzskata, ka ES iestādēm pirmām kārtām ir jānosaka mērķis kopīgi izveidot Eiropas sabiedrisko sfēru, kurā nodrošina visiem ES pilsoņiem iespēju līdzdarboties un kuras pamatā ir brīva un bezmaksas piekļuve visai atklātajai Komisijas, Padomes un Parlamenta informācijai visās ES valodās;

2.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo deklarāciju “Partnerība informācijas sniegšanā par Eiropu” un mudina ES iestādes ņemt vērā un ievērot šo deklarāciju;

3.

uzskata, ka ES ziņu atspoguļojumam ir jāparādās visos iespējamos saziņas līdzekļos, jo īpaši plašsaziņas līdzekļos, un tam jābūt objektīvam, patiesam un neatkarīgam, kas ir galvenais priekšnoteikums Eiropas mēroga diskusiju un Eiropas sabiedriskās sfēras veidošanai;

4.

norāda, ka problēmas rada nevis tiešsaistes ziņu un informācijas trūkums par ES un tās iestādēm, bet gan tas, ka faktiski ir pieejams ļoti plašs informācijas klāsts bez sakārtotas prioritāras secības, kas var novest pie tā, ka pārlieku daudz informācijas rada pretēju efektu; norāda, ka visas iestādes ir izveidojušas savas ziņu platformas, kas tomēr nespēj piesaistīt plašu sabiedrības uzmanību, jo tās bieži vien nav pietiekami viegli uztveramas, pievilcīgas un saprotamas un daudzos gadījumos tajās lieto pārāk sarežģītu terminoloģiju, kas atbaida cilvēkus, kuriem ir sveša ES tematika; uzskata, ka šajās platformās ir jāizveido portāls, kurā varētu tuvāk iepazīties ar visu ES iestāžu darbību;

5.

uzskata, ka saziņas pamatā jābūt patiesam dialogam starp sabiedrību un politikas veidotājiem un sabiedrības locekļu mierīgām politiskām debatēm; vēlas redzēt spēcīgāku savstarpējo dialogu, kura pamatā ir mazāk iestāžu paziņojumu, kas bieži vien ir nepievilcīgi un pārāk tālu no cilvēku ikdienas dzīves;

6.

uzskata — lai komunikācija būtu efektīva, ir jāpierāda, ka politiskie lēmumi, kas pieņemti ES līmenī, tieši skar ES pilsoņu ikdienas dzīvi, jo viņiem ES joprojām ir abstrakts jēdziens, kam ir pārāk niecīga ietekme uz reālām problēmām un to risināšanu;

7.

aicina Komisiju stiprināt tās komunikācijas politiku un, sākoties daudzgadu finanšu shēmas pārskatīšanai laika posmam pēc 2013. gada, noteikt to kā svarīgu prioritāti;

8.

atgādina, ka saskaņā ar jauno LES 12. pantu dalībvalstu parlamentiem ir iespēja agrāk nekā pirms tam iesaistīties ES politikas veidošanā, un vēlas, lai šāda iesaistīšanās veicinātu ES politiskās debates katrā valstī; uzsver, ka ir svarīgi iesaistīt dalībvalstu parlamentu deputātus ES politikas veidošanā, un atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā dalībvalstu parlamentu deputātu dalība Eiropas Parlamenta komiteju sanāksmēs, izmantojot straumēšanu tīmeklī;

9.

uzsver, ka politiskajām partijām ir svarīga loma sabiedriskās domas veidošanā saistībā ar Eiropas Savienības jautājumiem; norāda, ka tām ir vadoša loma debašu rosināšanā un Eiropas sabiedriskās sfēras izveidē; uzskata, ka partiju programmās lielāka vieta ir jāierāda Eiropas Savienības jautājumiem;

10.

uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir svarīga loma debatēs par ES; uzskata, ka šo organizāciju lomu vajadzētu stiprināt, izmantojot mērķtiecīgus sadarbības projektus sabiedriskās komunikācijas jomā;

11.

uzsver, ka katrā dalībvalstī ir jāizveido īpašs ES lietu birojs, kura uzdevums būtu skaidrot ES politikas nozīmi vietējā, reģionālā un valsts līmenī un kurš kalpotu iedzīvotājiem kā tiešs informācijas avots ES jautājumos;

12.

uzsver, ka ir svarīgi, lai preses sekretāri Komisijas pārstāvniecībās un Parlamenta informācijas birojos dalībvalstīs būtu mediju eksperti, kuru uzdevums būtu aktīvi un redzami piedalīties valsts mēroga diskusijās par Eiropas Savienības jautājumiem;

13.

norāda, ka jaunieši ir vairāk jāiepazīstina ar Eiropas integrācijas procesu, un attiecīgi aicina dalībvalstis un reģionus apsvērt iespēju pilnīgāk iekļaut ES jautājumus visās skolu mācību programmās — lai iepazīstinātu skolēnus ar ES iestādēm —, galveno uzmanību pievēršot ES izveides vēsturei, mērķiem un tās darbībai, un mudina ES līmenī veikt paraugprakses apmaiņu šajā jomā; uzskata, ka pilnīgai skolu iesaistīšanai ir būtiska nozīme ES komunikācijas politikas īstenošanā, lai piesaistītu jauniešu uzmanību un mudinātu viņus līdzdarboties;

14.

atzinīgi vērtē Komisijas un Parlamenta veidotās apmācības programmas žurnālistiem par ES jautājumiem un aicina tās paplašināt atbilstīgi pieaugošajam pieprasījumam; pauž bažas par finanšu līdzekļu samazināšanu komunikācijas vajadzībām Eiropas Komisijas budžetā, jo īpaši pozīcijā “Informācija plašsaziņas līdzekļu programmām”;

15.

atzīst televīzijas kanāla Euronews svarīgo nozīmi, aicinot palielināt to valodu skaitu, kurās notiek pārraides, lai tas būtu pieejams visās ES dalībvalstu (un citu valstu) valodās un lai tas joprojām būtu neatkarīgas televīzijas žurnālistikas paraugs, ar ko veicina objektīvas informācijas sniegšanu ziņu raidījumos, kvalitatīvas politikas veidošanu un reklāmas pārredzamību;

16.

uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi ievērot plašsaziņas līdzekļu brīvību un redakcionālo neatkarību gan ES, gan valsts līmenī, jo īpaši valsts radio un televīzijas raidorganizāciju tiesības veidot pēc saviem uzskatiem atbilstīgas programmas, jo to neatkarībai ir būtiska vērtība Eiropas Savienībā un tās plašsaziņas līdzekļu vidē un ļoti svarīga nozīme brīvas, atvērtas un demokrātiskas sabiedrības uzplaukuma veicināšanā;

17.

norāda, ka sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem ir ļoti lielas iespējas uzrunāt jauniešus, un tādēļ mudina Komisiju un Parlamentu veicināt redakcionāli neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu iespējas sniegt informāciju no valsts attālinātā veidā;

18.

uzsver, ka, ņemot vērā plašsaziņas līdzekļu īpašo nozīmi demokrātiskās gribas un sabiedrības viedokļa veidošanā, ir vajadzīga uzticama informācija par politiku, tostarp jauno plašsaziņas līdzekļu jomā; uzsver, ka ir svarīgi veicināt sabiedrisko un privāto plašsaziņas līdzekļu partnerattiecības, lai uzrunātu plašāku sabiedrības loku;

19.

mudina Komisiju un Parlamentu vēl vairāk veicināt personāla izglītošanu un apmācību komunikācijas prasmju jomā, šādi nodrošinot to, ka darbinieki spēj sazināties ar plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību, lai uzlabotu ES iestāžu sniegto informāciju un komunikāciju; uzskata, ka, pastiprināti pieņemot darbā mediju ekspertus, tiek būtiski veicināta šo prasību izpilde;

20.

aicina Komisiju būt atvērtai pret visiem saziņas līdzekļiem, ciešāk sadarboties ar žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem un atbalstīt visus projektus un pasākumus, kuru mērķis ir labāk informēt sabiedrību par ES jautājumiem;

21.

ierosina Komisijai veicināt un finansēt paraugprakses apmaiņu ES jautājumu atspoguļošanas jomā starp raidorganizācijām un citiem mediju ekspertiem dažādās dalībvalstīs, tostarp sabiedrisko un privāto plašsaziņas līdzekļu jomas pārstāvju apmācību;

22.

uzskata akreditēto žurnālistu skaita neseno samazināšanos Briselē par ārkārtīgi satraucošu faktu un uzskata, ka šāds stāvoklis nav nedz ES iestāžu, nedz Briselē akreditēto žurnālistu interesēs; tādēļ aicina ES iestādes — lai atbalstītu tos, kuri pašlaik strādā Briselē — ciešāk sadarboties ar preses pārstāvjiem Briselē un būt atvērtākām pret viņiem; šajā sakarībā ierosina veikt pasākumus, lai atvieglotu žurnālistu akreditēšanos;

23.

atzinīgi vērtē to, ka daudzi plašsaziņas pakalpojumu sniedzēji un jo īpaši sabiedriskās raidorganizācijas ir devušas ievērojamu ieguldījumu jaunos interaktīvos un nelineāros plašsaziņas pakalpojumos, piedāvājot ziņu un aktuālo notikumu izklāstus saistībā ar Eiropas Savienības jautājumiem, jo īpaši internetā, un šādi galvenokārt uzrunājot tieši jauniešus;

24.

atzīst, ka sabiedriskās raidorganizācijas nav vienīgais instruments, ko var izmantot, lai iedzīvotājiem sniegtu informāciju par ES, jo empīriski pierādījumi liecina, ka arī privātās raidorganizācijas ir ļoti svarīgs ES ziņu atspoguļošanas līdzeklis un tās var līdzdarboties Eiropas sabiedriskās sfēras izveidē un attīstībā;

25.

atzinīgi vērtē izmēģinājuma projektu par dotācijām pārrobežu pētnieciskās žurnālistikas jomā; uzskata, ka izvērtēšanas grupas locekļu neatkarībai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu redakcionālu neatkarību;

26.

mudina īstenot ES iniciatīvu, lai izstrādātu apmācības programmas ES jautājumos, jo īpaši jaunajiem žurnālistiem; joprojām uzskata, ka ir jāveic pasākumi, lai mudinātu žurnālistus regulāri gatavot ziņojumus par ES iestāžu darbu; mudina dalībvalstis iekļaut skolu mācību programmās kursus žurnālistikā saistībā ar jauno plašsaziņas līdzekļus izmantošanu;

27.

uzsver, ka saskaņā ar Amsterdamas līgumam pievienoto protokolu sabiedriskās apraides definēšana, organizēšana un finansēšana ietilpst dalībvalstu kompetencē; tādēļ mudina dalībvalstis attiecīgos gadījumos iekļaut informāciju par ES jautājumiem, ievērojot redakcionālās neatkarības un žurnālistu ētikas principus;

28.

uzsver, ka valsts un reģionālajām raidorganizācijām ir īpašs pienākums informēt sabiedrību par politiku un politikas veidošanu ES līmenī; šajā sakarībā uzsver, ka sabiedriskajām raidorganizācijām kritiski un redakcionālā ziņā pilnīgi neatkarīgi jāizvērtē to sniegtā informācija par Eiropas Savienību un jāizvirza ambiciozi mērķi;

29.

uzsver, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina sabiedrisko raidorganizāciju neatkarība, un tajā pašā laikā uzsver, ka šo raidorganizāciju pienākums ir informēt par ES, ņemot vērā, ka tās sniedz sabiedrisku pakalpojumu, informējot un atbalstot iedzīvotājus un pilsonisko sabiedrību;

30.

uzsver, ka sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem jāizmanto saziņas metodes, kas ir saistītas ar jaunajiem plašsaziņas līdzekļiem, lai, izmantojot atklātu sabiedrības līdzdalību, veicinātu uzticēšanos tiem; mudina sabiedriskās raidorganizācijas, izmantojot straumēšanu tīmeklī, veidot, piemēram, tiešsaistes forumus, kuros iedzīvotāji var sekot līdzi diskusijām dalībvalstu parlamentos un Eiropas Parlamentā, kā arī apmainīties viedokļiem par tām;

31.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai ES iestādes savstarpēji sadarbotos komunikācijas uzlabošanas jomā; uzskata, ka ES iestādēm būtu jāpalīdz decentralizēt ES komunikācijas politiku, lai piešķirtu tai vietēju un reģionālu dimensiju, savstarpēji tuvinot dažādus saziņas līmeņus, un tām būtu jāmudina dalībvalstis sniegt sabiedrībai vairāk informācijas par ES jautājumiem;

32.

aicina Komisiju turpināt vietējā līmeņa saziņas īstenošanas pieeju, lai veicinātu ES klātbūtni vietējā līmenī;

33.

ņem vērā Komisijas darbu ar vietējiem radio un TV tīkliem, kā arī to finansējumu; norāda, ka raidorganizācijām ir jābūt redakcionāli pilnīgi neatkarīgām;

34.

ierosina Eiropas Parlamentā izveidot pagaidu darba grupu, kas pētītu jauno plašsaziņas līdzekļu pašreizējās iespējas un iesniegtu priekšlikumus, kā veidot attiecības starp dalībvalstu vai reģionālajiem parlamentiem un Eiropas Parlamentu;

35.

atzīst dalībvalstu parlamentu pastiprināto lomu un līdz ar to arī Eiropas Parlamenta informācijas biroju nozīmību dalībvalstīs; tomēr norāda, ka, lai šo biroju darbs būtu labāk pamanāms, tiem jāpielāgo savi pamatuzdevumi, tajos ietverot attiecību stiprināšanu ar dalībvalstu parlamentiem, vietējām un reģionālām varas iestādēm un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;

36.

uzsver, ka EP informācijas birojiem ir jāpielāgojas vietējiem apstākļiem un jāsniedz sabiedrībai mērķtiecīga informācija par Parlamenta lēmumiem un darbību; ierosina apsvērt iespēju piešķirt informācijas birojiem lielāku rīcības brīvību, lemjot par to, kā labāk sazināties ar sabiedrību;

37.

uzskata, ka Parlamenta informācijas birojiem dalībvalstīs būtu jāpanāk lielāka ietekme, iesaistot valsts, reģionālos un vietējos plašsaziņas līdzekļus; ierosina palielināt budžeta līdzekļus Parlamenta informācijas birojiem, lai nodrošinātu labāku saziņu;

38.

uzskata, ka būtu jāveic novērtējums par tīmekļa TV kanālā EuroparlTV ieguldīto līdzekļu lietderību, pamatojoties uz reitingu un skatītāju skaita vispusīgu novērtējumu; uzskata, ka būtu jānodrošina EuroparlTV efektīvāka darbība, vēl vairāk integrējot to Parlamenta interneta stratēģijā un vienlaikus veicot attiecīgus pielāgojumus šā TV kanāla statusā, lai nodrošinātu tā redakcionālo neatkarību, kā arī nodrošinot pēc iespējas plašāku tā satura pieejamību TV kanālos un tiešsaistes plašsaziņas līdzekļos, kas vēlas to izmantot;

39.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Parlaments, piešķirot apbalvojumu par sasniegumiem žurnālistikā, ņem vērā arī jaunos plašsaziņas līdzekļus;

40.

mudina žurnālistus un citus mediju ekspertus sanākt kopā, lai diskutētu par turpmāko žurnālistikas attīstību Eiropā;

41.

uzsver, ka dalībvalstīm ir jāizstrādā praktiski īstenojamas koncepcijas tādiem ES plašsaziņas līdzekļiem, kuru darbība neaprobežojas tikai ar informācijas izplatīšanu, un jārada tiem iespējas pilnībā veicināt ES kultūras un valodu daudzveidību;

42.

uzsver — lai gan sociālie tīkli ir salīdzinoši labs veids, kā ātri izplatīt informāciju, ne vienmēr var garantēt, ka šie tīkli ir pietiekami uzticams avots, un tos nevar uzskatīt par profesionāliem plašsaziņas līdzekļiem; uzsver, ka veids, kādā tiek apstrādāta informācija sociālo tīklu platformās, daudzos gadījumos var būt bīstams un tas var izraisīt nopietnus žurnālistu ētikas pārkāpumus; tādēļ, izmantojot šos jaunos saziņas līdzekļus, ir jāievēro piesardzība; uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt ētikas kodeksu, kas būtu piemērojams jaunajiem plašsaziņas līdzekļiem;

43.

norāda, ka pārmaiņas žurnālistu profesionālajā darbā veicina atvērtāku un apzinīgāku plašsaziņas līdzekļu veidošanos, nodrošinot arvien lielāku sabiedrības informētību, tomēr norāda, ka ir jāveic pasākumi, lai panāktu, ka tas notiek visas žurnālistikas interesēs un negatīvi neietekmē žurnālistu statusu;

44.

uzsver, ka žurnālistiem un mediju ekspertiem jāseko līdzi attīstībai pastāvīgi mainīgajā darbības jomā un jāizmanto sociālo tīklu sniegtās iespējas, kas paplašina viņu zināšanu tīklus un atvieglo tā dēvēto tīmekļa pārraudzību (web monitoring); ar interesi novēro, ka, neraugoties uz sociālo tīklu neapturamo veidošanās procesu, žurnālistikai joprojām ir galvenā nozīme ziņu pārraidīšanā, jo žurnālisti izmanto šos ārkārtīgi daudzveidīgos tīklus, lai veiktu rūpīgu izpēti un pārbaudītu faktus, šādi radot jaunu līdzdarboties spējīgas žurnālistikas veidu un veicinot informācijas izplatību;

45.

uzsver žurnālistu izšķirošo nozīmi mūsdienu sabiedrībā, kas saņem ārkārtīgi daudz informācijas, jo tikai žurnālisti var dot ievērojamu pievienoto vērtību informācijai, izmantojot savu profesionālismu, ētiku, prasmes un uzticamību, tādējādi piešķirot ziņu raidījumiem jēgu; norāda, ka plašsaziņas līdzekļu kvalitāti un neatkarību var garantēt tikai tad, ja izmanto stingrus profesionālos un sociālos standartus;

46.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

20.10.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 308/62

A.

tā kā Irānai joprojām pieder bēdīgais pasaules rekords, jo tā ir valsts, kurā izpilda nāvessodu mazgadīgiem likumpārkāpējiem, un tā kā 2010. gadā vien nāvessods ir piespriests apmēram 2 000 cilvēku;

B.

tā kā ir ziņojumi, ka tikai pēdējās nedēļās vien Mešhedas Vahil Abad cietumā nāvessods ir izpildīts vairāk nekā simt ieslodzītajiem ar narkotikām saistītu apsūdzību dēļ, un tā kā tuvākajās dienās nāvessoda izpildi gaida simtiem citu ieslodzīto; tā kā šāda masveida nāvessoda izpilde, turklāt pieņemot lēmumu lielā slepenībā, ir rupjš starptautisko tiesību pārkāpums;

C.

tā kā pretēji Irānas augstāko tiesas iestāžu apgalvojumiem valstī joprojām piespriež tādu sodu kā nomētāšana ar akmeņiem, piemēram, Sahineh Mohammadi Ashtiani lietā saistībā ar apsūdzību “laulības pārkāpšanā”, kā tas bija uzsvērts viņas “atzīšanās” paziņojumā, kuru 2010. gada 11. augustā pārraidīja televīzija;

D.

tā kā Sakineh Mohammadi-Ashtiani, kuru apsūdzēja par to, ka viņai pēc vīra nāves bijušas divas intīmas ārpuslaulības attiecības, 2006. gadā Irānā notiesāja, piespriežot 99 sitienus ar pletni, un šo sodu tajā pašā gadā izpildīja;

E.

tā kā viņu apsūdzēja arī par līdzdalību vīra nogalināšanā, tad attaisnoja, pirms tam apsūdzot laulības pārkāpšanā un piespriežot nomētāšanu ar akmeņiem;

F.

tā kā nomētāšanu ar akmeņiem, kam vajadzēja notikt 2010. gada 9. jūlijā, Irānas varas iestādes starptautiskā spiediena rezultātā atlika;

G.

tā kā, uzturot spēkā nāvessodu, kas tiek izpildīts, nomētājot ar akmeņiem, Irāna nepārprotami pārkāpj saistības, kas izriet no ICCPR; tā kā pavisam nesen, ANO Cilvēktiesību padomes vispārējā periodiskā pārskata laikā, Irāna ir piekritusi ievērot vismaz obligātos ICCPR standartus un noteikumus attiecībā uz nāvessodu, kamēr tas vēl ir spēkā;

H.

tā kā 2010. gada augustā nāvessods par sodomiju tika piespriests astoņpadsmitgadīgajam Ebrahim Hammadi, kuram tajā brīdī bija tikai 16 gadi un kura atzīšanās, kā viņš apgalvo, tika panākta ar spīdzināšanu;

I.

tā kā Mohammad Mostafaei, aizstāvības jurists abās šajās lietās, kas centies pievērst sabiedrības uzmanību minēto cilvēku stāvoklim, aresta draudu dēļ bija spiests pamest valsti un tā kā cilvēktiesību juristi, citu starpā Mohammed Ali Dadkah, Mohammad Oliyifard, Mohammad Seifzadeh un pat tādas ievērojamas personas kā Nobela prēmijas laureāte Shirin Ebadi, arvien biežāk sastopas ar vajāšanu no valsts puses, sākot ar pārmērīgu aplikšanu ar nodokļiem un beidzot ar draudiem dzīvībai un ģimenei;

J.

tā kā cilvēktiesību juriste Nasrin Sotoudeh, kura izpelnījušies plašu atzinību par to, ka ir aizstāvējusi uz nāvi notiesātus nepilngadīgos un ieslodzītos pārliecības dēļ, 2010. gada 4. septembrī tika apcietināta un pret viņu izvirzīja apsūdzību par “pretvalstisku propagandu” un par “sazvērestību un pulcēšanos, lai grautu valsts drošību”;

K.

tā kā gadu pēc negodīgajām prezidenta vēlēšanām un plašajiem masveida protestiem, kas tām sekoja, simtiem manifestantu, žurnālistu un cilvēktiesību aktīvistu vai pat ar demonstrācijām nesaistītu pilsoņu joprojām atrodas cietumā, piemēram, Nīderlandes pilsone Zahra Bahrami;

L.

tā kā Nīderlandes pilsone Zahra Bahrami, kas apmeklēja Irānu, lai apciemotu savu ģimeni, tika arestēta pēc 2009. gada 27. decembra protestiem Achoura laikā un bija spiesta TV kameru priekšā nožēlot grēkus, atzīstoties viņai inkriminētajās apsūdzībās;

M.

tā kā starptautiskām cilvēktiesību organizācijām un Nīderlandes iestādēm ir liegta iespēja sazināties ar Zahra Bahrami;

N.

tā kā Irānā joprojām ir plaši izplatīta ar spēku panākta atzīšanās, spīdzināšana un nežēlīga izturēšanās pret ieslodzītajiem, miega traucēšana, ieslodzījums vienatnē, slepena aizturēšana, nežēlīga, nehumāna un pazemojoša izturēšanās, fiziska, tostarp seksuāla, vardarbība, kā arī valsts pārstāvju nesodāmība, kas liek šaubīties par tiesas procesa taisnīgumu un pārredzamību šajā valstī;

O.

tā kā aug to gadījumu skaits, kad miermīlīgiem cilvēktiesību aizstāvjiem izvirza apsūdzību “moharabeh” (sacelšanās pret Dievu), par ko iespējams piespriest nāvessodu, kā tas ir Cilvēktiesību ziņotāju komitejas (CHRR) locekles Shiva Nazar Ahari gadījumā, kuru tur apcietinājumā kopš 2009. gada 20. decembra un viņa gaida tiesu;

P.

tā kā Irānā nerimst reliģisko un etnisko minoritāšu vajāšana; tā kā 2010. gada augustā organizācijas Baha'i faith septiņi vadītājiem — Fariba Kamalabadi, Jamaloddin Khanjani, Afif Naeimi, Saeid Rezaie, Mahvash Sabet, Behrouz Tavakkoli un Vahid Tizfahm, kas kopš 2008. gada atrodas ieslodzījumā tikai savu reliģisko uzskatu dēļ, — saistībā ar apsūdzību pretvalstiskā propagandā un spiegošanā piespriests 20 gadu cietumsods;

Q.

tā kā joprojām turpinās opozīcijas politiķu Mir-Hossein Mousavi un Mehdi Karrubi, kā arī citu augsta ranga politisko partiju pārstāvju vajāšana; tā kā 2010. gada septembra sākumā bijušā prezidenta amata kandidāta Mehdi Karroubi dzīvesvietai ir uzbrukuši desmitiem bruņotu civildrēbēs ģērbtu cilvēku un šā uzbrukumu rezultāts ir grafiti izraibinātas sienas, vandalisma akti, izsisti logi un apšaude Mehdi Karroubi mājā; tā kā šie uzbrukumi notika pēc Revolucionārās gvardes komandiera Mohammad Ali Jafari izteikumiem, ka Irānas tauta sodīs “galvenos musinātājus”, ar tiem domājot opozīcijas līderus;

R.

tā kā cilvēki, kuri ir apvainoti noziegumu izdarīšanā, ir saistīti ar Irānas politisko opozīciju un Irānas tiesu iestādes uzskata, ka politiskās opozīcijas pārstāvji ir iesaistīti noziegumu izdarīšanā, tā sasniedzot mērķi pielīdzināt politisko opozīciju noziedzniekiem,

1.

izsaka cieņas apliecinājumu visiem drosmīgajiem Irānas iedzīvotājiem, kuri cīnās par pamattiesību aizstāvību, cilvēktiesību un demokrātisko principu ievērošanu, aktīvi protestē pret nomētāšanu ar akmeņiem un citiem nežēlīgiem soda veidiem un vēlas dzīvot sabiedrībā, kurā nav represiju un iebiedēšanas;

2.

stingri nosoda nāvessoda — nomētāšanas ar akmeņiem — piespriešanu Sakineh Mohammadi-Ashtiani un uzskata, ka neatkarīgi no faktiem nevar ne attaisnot nāvessodu, ko izpilda, nomētājot ar akmeņiem, ne ar to samierināties;

3.

mudina Irānas varas iestādes atcelt spriedumus, kas pasludināti Sakineh Mohammadi-Ashtiani, un vispusīgi pārskatīt viņas lietu;

4.

stingri uzstāj, lai Irānas valdība vēlreiz izskatītu Zahra Bahrami lietu, nekavējoties nodrošinātu, ka viņai ir pieejams advokāts un konsulārā palīdzība, atbrīvotu viņu vai nodrošinātu viņai taisnīgu tiesu; aicina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci baronesi Catherine Ashton risināt ar Irānas varas iestādēm jautājumu par Zahra Bahrami turēšanu apcietinājumā;

5.

aicina Irānas valdību nepieļaut nāvessoda izpildi 18 gadus vecajam Ebrahim Hamidi, kurš ir apsūdzēts sodomijā, kā arī aicina Irānas Islāma Republiku beidzot atcelt nāvessodu par noziegumiem, kas pastrādāti pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, un grozīt tiesību aktus, lai tos saskaņotu ar starptautiskajām cilvēktiesību konvencijām, kuras Irāna ir ratificējusi, tostarp Konvenciju par bērna tiesībām un ICCPR;

6.

pauž dziļas bažas par to, ka Irāna līdz ar Afganistānu, Somāliju, Saūda Arābiju, Sudānu un Nigēriju joprojām ir to dažu valstu grupā, kurās joprojām izpilda nāvessodu, nomētājot ar akmeņiem; aicina Irānas parlamentu pieņemt tiesību aktus, ar kuriem tiktu aizliegta nežēlīgā un necilvēcīgā nomētāšanas ar akmeņiem prakse;

7.

atkārtoti apliecina, ka Eiropas Parlaments ir pret nāvessodu, un aicina Irānas varas iestādes saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijām Nr. 62/149 un Nr. 63/168 noteikt moratoriju nāvessoda izpildei laikā līdz šā soda veida atcelšanai;

8.

prasa nākamajā ANO Ģenerālās asamblejas sesijā iesniegt rezolūciju ar prasību visām valstīm, kurās joprojām izpilda nāvessodu, darīt ANO ģenerālsekretāram un sabiedrībai pieejamu visu informāciju par nāvessodiem un to izpildi tā, lai likvidētu valsts noslēpumu attiecībā uz nāvessodu, kas ir faktors ļoti daudzu nāvessodu izpildē;

9.

ir pret to, ka abpusēji labprātīgas dzimumattiecības starp pieaugušajiem jebkādā veidā tiek atzītas par kriminālnoziegumu, un mudina Irānas varas iestādes atcelt tiesību normas, kas par krimināli sodāmu nosaka “laulības pārkāpšanu” un homoseksualitāti;

10.

mudina Irānas varas iestādes gan tiesību aktos, gan praksē izskaust jebkāda veida spīdzināšanu un citus nežēlīgus, necilvēcīgus un pazemojošus soda veidus un izturēšanos, kā arī nodrošināt taisnīgu tiesu un izbeigt cilvēktiesību pārkāpumu nesodāmības praksi;

11.

aicina Irānas Islāma Republiku parakstīt un ratificēt ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW);

12.

pauž dziļu nožēlu, ka tiesvedības process Irānā nav taisnīgs un pārredzams, un aicina Irānas varas iestādes garantēt taisnīgu un atklātu pārsūdzēšanas kārtību;

13.

aicina Irānas varas iestādes nodrošināt Sarkanā Pusmēness organizācijai piekļuvi visiem ieslodzītajiem un ļaut starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām novērot stāvokli valstī;

14.

aicina Irānas varas iestādes nekavējoties atbrīvot visus ieslodzītos, kuri atrodas nebrīvē tikai tādēļ, ka ir piedalījušies miermīlīgos protestos un ir vēlējušies izmantot cilvēka pamattiesības, proti, vārda brīvību, un vēlreiz jo īpaši pauž prasību attaisnot septiņus bahajiešu līderus;

15.

atgādina, ka domas, apziņas un reliģijas brīvība ir pamattiesības, kas saskaņā ar 18. pantu Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuru Irānas Islāma Republika ir parakstījusi un ratificējusi, ir jāgarantē jebkādos apstākļos;

16.

prasa nekavējoties atbrīvot visus apcietinātos cilvēktiesību juristus;

17.

pauž nopietnas bažas par to, ka Irānas varas iestādes ļaunprātīgi izmanto tiesu varu, lai vērstos pret cilvēktiesību aizstāvju kopienu un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, tostarp, piemēram, pret kampaņas “Miljons parakstu” dalībniekiem un studentu organizācijas ADVAR centrālās padomes locekļiem;

18.

aicina Komisiju un Padomi saistībā ar Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu izstrādāt papildpasākumus, kas ļautu aktīvi aizsargāt Irānas cilvēktiesību aizstāvjus, un mudina dalībvalstis atbalstīt Eiropas Patvēruma pilsētas programmu;

19.

prasa atjaunot pilnvaras ANO īpašajam referentam, kurš izmeklētu cilvēktiesību pārkāpumus un veicinātu to, ka pie atbildības tiek sauktas personas, kas ir vainojamas cilvēktiesību pārkāpumos Irānā;

20.

prasa paplašināt to personu un organizāciju pašreizējo sarakstu, uz kurām attiecas aizliegums ieceļot ES un līdzekļu iesaldēšana, lai šajā sarakstā iekļautu tos, kas ir atbildīgi par cilvēktiesību pārkāpumiem, apspiešanu un brīvības ierobežošanu Irānā;

21.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Drošības padomei, ANO Cilvēktiesību komisijai, Irānas Augstākās tiesas priekšsēdētājam, kā arī Irānas Islāma Republikas valdībai un parlamentam.

20.10.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 308/66

A.

tā kā subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa pareiza piemērošana ir nepieciešama sekmīgai Eiropas Savienības darbībai, kā arī tās iestāžu darbībai, lai attaisnotu ES pilsoņu, uzņēmumu, kas darbojas vienotajā tirgū, valstu un pašvaldību pārvaldes iestāžu cerības un nodrošinātu, ka lēmumu pieņemšana ir cik iespējams tuvināta pilsoņiem;

B.

tā kā tiesību aktu labāka izstrāde ir kļuvusi par priekšnoteikumu sekmīgai Eiropas Savienības darbībai un var dot būtisku ieguldījumu, lai atgūtos no krīzes un panāktu ekonomisko izaugsmi;

C.

tā kā jautājums par tiesību aktu labāku izstrādi būtu jāskata ne tikai saistībā ar Komisijas programmu par labāku regulējumu, bet arī vispārīgāk — saistībā ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā;

D.

tā kā Lisabonas līgumā ir paredzēts, ka Parlamentam likumdošanas procesā atbilstoši parastajai likumdošanas procedūrai ir tādas pašas pilnvaras kā Padomei;

E.

tā kā Lisabonas līgumā ir paredzēta valstu parlamentu oficiāla iesaistīšana subsidiaritātes principa piemērošanas uzraudzībā;

F.

tā kā tiesību aktu labāka izstrāde bija prioritārs jautājums iepriekšējai Komisijai un tam vajadzētu būt arī galvenajam tās jaunā sastāva uzdevumam;

G.

tā kā labāks likumdošanas process Eiropas Savienībā ietver vairākus aspektus, piemēram, ietekmes novērtēšanu, lai samazinātu administratīvo slogu un vienkāršotu un saskaņotu spēkā esošos leģislatīvos aktus;

H.

tā kā ļoti svarīgi ir leģislatīvo aktu priekšlikumus (tostarp ietekmes novērtējumus) sagatavot, konsultējoties ar visām ieinteresētajām personām, jo īpaši sociālajiem partneriem;

I.

tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 225. pantu Parlamentam ir iespēja prasīt, lai Komisija iesniedz piemērotu priekšlikumu par jautājumiem, saistībā ar kuriem, pēc Parlamenta domām, ir nepieciešams Savienības līmeņa tiesību akts Līgumu īstenošanai;

J.

tā kā kopš 2005. gada darbojas programma Eiropas Savienības leģislatīvo aktu radītā administratīvā sloga samazināšanai un programmas mērķis ir līdz 2012. gadam šo slogu samazināt par 25 %;

K.

tā kā viena no galvenajām sastāvdaļām šajā programmā ir administratīvo izdevumu sākotnējais novērtējums, pamatojoties uz tā saukto standarta izmaksu modeli;

L.

tā kā spēkā esošo leģislatīvo aktu vienkāršošanai un saskaņošanai izmantotā pārstrādāšana un kodifikācija nodrošina skaidrāku priekšstatu par veicamām izmaiņām un to atbilstību;

M.

tā kā ir ārkārtīgi svarīgi, lai dalībvalstis pareizi un laikus īstenotu Eiropas Savienības direktīvas, jo aizvien vēl problēma ir leģislatīvo aktu “uzlabošana”, proti, tādu pienākumu noteikšana, kuri pārsniedz Eiropas tiesību aktu prasības;

N.

tā kā ar Lisabonas līgumu ir aizstāta komitoloģijas sistēma, nosakot jaunu dalījumu deleģētos aktos un īstenošanas aktos;

O.

tā kā ar Lisabonas līgumu ir ieviesta ES pilsoņu iniciatīva — jauns instruments, kas ļauj pilsoņiem ietekmēt Eiropas Savienības tiesību aktu izstrādāšanu;

P.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā kā vienas no pilsoņu tiesībām ir minētas tiesības uz labu pārvaldību, ko var nodrošināt, tikai pamatojoties uz pārredzamiem un pilsoņiem saprotamiem tiesību aktiem,

1.

uzsver, ka ļoti svarīgi ir izstrādāt vienkāršus, skaidrus tiesību aktus, ko ES pilsoņi var saprast;

2.

uzsver, ka Eiropas iestādēm, izstrādājot priekšlikumus, ir jāņem vērā subsidiaritātes princips un proporcionalitātes princips un jāievēro kritēriji, kas noteikti Protokolā par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu, kurš pievienots Līgumam par Eiropas Savienības darbību;

3.

uzsver, ka saskaņā ar minēto protokolu visos leģislatīvo aktu projektos jāiekļauj argumenti, kas ļauj secināt, ka mērķi labāk var sasniegt ar ES rīcību, un tas jāpamato ar kvalitatīviem un, kad vien iespējams, kvantitatīviem rādītājiem;

4.

pauž stingru atbalstu labākam likumdošanas procesam, kura mērķis ir palielināt Eiropas Savienības leģislatīvo aktu pārredzamību, efektivitāti un saskaņotību; uzsver, ka kvalitatīvu likumdošanas priekšlikumu izstrādē izšķiroša nozīme ir Komisijai kā iestādei ar likumdošanas iniciatīvas pilnvarām; apņemas darīt visu, lai šos priekšlikumus izskatītu bez kavēšanās saskaņā ar attiecīgo likumdošanas procedūru; turklāt uzsver, ka liela nozīme ir sadarbībai ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu leģislatīvo aktu pareizu īstenošanu;

5.

ņem vērā Komisijas apņemšanos īstenot šo procesu — tā pausta vairākos dokumentos, jo īpaši Trešajā stratēģiskajā pārskatā par labāku regulējumu Eiropas Savienībā, kā arī to apliecina pasākumi, ko Komisija veic pašreiz; tajā pašā laikā atzīmē, ka plašāka sabiedrība joprojām nezina par šo programmu, un aicina Komisiju to popularizēt efektīvāk;

6.

piekrīt Padomes 2009. gada 4. decembra secinājumu 3. un 15. punktā izteiktajiem apsvērumiem par kopējo atbildību likumdošanas uzlabošanā un visu šajā procesā iesaistīto iestāžu un privātpersonu atbildības pastiprināšanu;

7.

atzīmē Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un Reģionu komitejas dalību diskusijās par labāku likumdošanas procesu un administratīvā sloga samazināšanu, kā arī cer uz auglīgu sadarbību šajā jomā;

8.

uzskata, ka 2003. gadā pieņemtais Iestāžu nolīgums par tiesību aktu labāku izstrādi ir jāpārskata, lai uzlabotu iestāžu sadarbību šajā plašajā jomā; vērš uzmanību uz attiecīgajiem punktiem 2010. gada 9. februāra rezolūcijā par Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Komisijas attiecībām, īpaši uz kopīgo apņemšanos vienoties par izšķirošajām izmaiņām, sagatavojoties turpmākajām sarunām ar Ministru padomi, kuru mērķis ir Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu pielāgot jaunajiem Lisabonas līguma noteikumiem;

9.

mudina Komisiju saskaņā ar politisko vienošanos, kura iekļauta Eiropas Parlamenta 2010. gada 9. februāra rezolūcijā par pārskatīto Eiropas Parlamenta un Komisijas pamatnolīgumu, darīt visu iespējamo, lai likumdošanas procesā nodrošinātu vienādu attieksmi pret Parlamentu un Padomi un tādējādi īstenotu no Lisabonas līguma izrietošo principu par vienlīdzīgu attieksmi pret Parlamentu un Padomi, jo īpaši abas iestādes vienlaikus un plaši informējot par visiem notikumiem un pārmaiņām, kas ietekmē likumdošanas procesu, un nodrošinot tām vienlīdzīgas iespējas piedalīties sanāksmēs un saņemt priekšlikumus vai citu informāciju;

10.

uzsver, ka leģislatīvo aktu vienkāršošanas process nedrīkst pazemināt standartus, kas noteikti spēkā esošajos leģislatīvajos aktos, un ka tāpēc šajā procesā jāapspriežas ar visām ieinteresētajām personām, tostarp sociālajiem partneriem;

11.

atzinīgi vērtē dalībvalstu parlamentu ciešāku iesaistīšanos Eiropas likumdošanas procesā, jo īpaši uzraudzības procesā pār likumdošanas priekšlikumu atbilstību subsidiaritātes principam; uzsver, ka dalībvalstu parlamentiem, lai iesniegtu savu atzinumu, jāievēro astoņu nedēļu termiņš;

12.

atzinīgi vērtē Komisijas rīcību, kuras mērķis ir nodrošināt efektīvu informācijas apmaiņu ar dalībvalstu parlamentiem, kā arī informēt par to Parlamentu un Padomi; mudina dalībvalstu parlamentus nošķirt atzinumus par subsidiaritātes principu no atzinumiem par Komisijas priekšlikumu būtību;

13.

uzsver, ka Komisijai ir galvenā atbildība par ietekmes novērtējuma veikšanu; aicina pilnveidot pasākumus, ar kuriem garantē veiktās analīzes neatkarību un uzticamību; tajā pašā laikā apņemas arī turpmāk novērtēt ietekmi visiem būtiskajiem grozījumiem, kurus EP izdara Komisijas priekšlikumos;

14.

šajā nolūkā aicina Komisiju regulāri sniegt Parlamentam un Padomei divu līdz četru lappušu apjoma kopsavilkumu par ietekmes novērtējumu, kuru tā veikusi un kuru papildina ar pilnu ietekmes novērtējumu, iesniedzot likumdošanas priekšlikumu;

15.

mudina visas Parlamenta komitejas ierosināt diskusijas par Komisijas sagatavotu likumdošanas priekšlikumu, apmainoties viedokļiem ar Komisiju par ietekmes novērtējumu;

16.

ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, apsver nepieciešamību pārskatīt iestāžu Vienoto pieeju ietekmes novērtējumam un mudina visas iestādes izpildīt savas saistības par ietekmes novērtējumiem; vērš uzmanību uz secinājumiem Komiteju priekšsēdētāju konferences darba dokumentā, kuru tā pieņēmusi šajā sakarā; atbalsta Parlamenta komiteju iniciatīvas aicināt Komisiju iesniegt visus ietekmes novērtējumus, lai attiecīgās komitejas varētu tos pilnībā pārbaudīt jau sākumā un pirms pirmās viedokļu apmaiņas;

17.

tajā pašā laikā atgādina Komisijai, ka visi jaunie priekšlikumi jāizvērtē, ņemot vērā visus tā ietekmes aspektus atbilstīgi integrētas pieejas principam, saskaņā ar kuru ir pilnībā jāizanalizē šo priekšlikumu ietekme uz tautsaimniecību, sabiedrību un vidi;

18.

īpaši uzsver, ka jāizvērtē leģislatīvo aktu sociālā ietekme, tostarp ietekme uz Eiropas darba tirgu un dzīves standartiem; no jauna uzsver, ka rūpīgi jāizvērtē, kā leģislatīvie akti ietekmē uzņēmumus;

19.

ierosina, ka Komisijai jāveic visu priekšlikumu ietekmes novērtējums, lai samazinātu administratīvo slogu, un tādējādi būtu iespējams izpētīt šo priekšlikumu iespējamo blakusietekmi;

20.

norāda, ka, cenšoties panākt objektīvu ietekmes novērtējumu, Komisijai regulāri jāapspriežas ar visām ieinteresētajām personām, tostarp maziem un vidējiem uzņēmumiem; atzīst, ka ieinteresētās personas ir labāk jāinformē par iespēju piedalīties šajās apspriešanās, un aicina pagarināt astoņu nedēļu apspriešanās laikposmu; aicina Komisiju sagatavot un publicēt pārskatāmu sarakstu par attiecīgajā gadā plānotajiem ietekmes novērtējumiem, tādējādi dodot iespēju ieinteresētajām personām pienācīgi sagatavoties;

21.

uzskata, ka objektīvi ietekmes novērtējumi ir ārkārtīgi svarīgs līdzeklis Komisijas priekšlikumu novērtēšanai, un tāpēc aicina rūpīgi apsvērt risinājumu, ja ietekmes novērtēšanu veic neatkarīga iestāde, kam tomēr jāatskaitās Parlamenta priekšā;

22.

uzsver, ka pastāvīgi jāuzrauga ietekmes novērtējumu kvalitāte; atzinīgi vērtē Ietekmes novērtējuma padomes atzinumu par novērtējumu kvalitātes vispārēju uzlabošanos; atzīmē, ka minētā padome piemēro stingrākus vērtēšanas kritērijus; tomēr atzīmē, ka augstais tādu ietekmes novērtējumu īpatsvars (vairāk nekā 30 %), kurus šī padome sākotnēji noraidījusi, liecina — attiecīgajiem Komisijas dienestiem novērtējumu kvalitāte jāturpina uzlabot; aicina palielināt padomei pieejamo darbinieku skaitu;

23.

atzinīgi vērtē Komisijas jaunās pamatnostādnes par ietekmes novērtēšanu un jo īpaši tajās ietvertos jautājumus par subsidiaritātes principu un proporcionalitātes principu; cer, ka jaunās pamatnostādnes palīdzēs būtiski uzlabot ietekmes novērtēšanu un tādējādi uzlabos likumdošanas priekšlikumu kvalitāti;

24.

atzinīgi vērtē īpaši to, ka Komisijas jaunajās Ietekmes novērtējuma pamatnostādnēs tiek prasīts analizēt ietekmi, kāda varētu būt turpmākajiem leģislatīvajiem aktiem un administratīvajām iniciatīvām par MVU (MVU tests), un ka šādas analīzes rezultāti jāņem vērā, sagatavojot priekšlikumu projektus; uzsver, ka MVU testa regulāra piemērošana Komisijas ietekmes novērtējumos ir svarīgs pasākums, īstenojot Mazās uzņēmējdarbības aktu un tādējādi lielā mērā veicinot mazajiem un vidējiem uzņēmumiem labvēlīgu normatīvo vidi; aicina dalībvalstis piemērot MVU testu valsts līmenī;

25.

mudina Komisiju precizēt “lietpratīgas regulēšanas” programmu, kas izklāstīta priekšsēdētāja J. M. Barroso politiskajās pamatnostādnēs, jo īpaši sakarā ar biežāku ex-post novērtēšanu, kā arī iekļaut šajā programmā kvantitatīvos rādītājus, sevišķi tos, kas saistīti ar nodomu samazināt birokrātisko slogu;

26.

mudina Komisiju sistemātiski veikt pieņemto leģislatīvo aktu ex-post novērtējumus, lai cita starpā pārbaudītu, cik iespējams, attiecīgo ietekmes novērtējumu pareizību;

27.

pieņem zināšanai, ka Revīzijas palāta ir vērtējusi ietekmes novērtēšanas sistēmu, un ar interesi gaida šā vērtējuma rezultātus;

28.

uzsver, ka svarīgi ir samazināt izmaksas uzņēmumiem, kuri darbojas Eiropas Savienībā, lai tādējādi radītu iespēju tiem iespēju sekmīgi pastāvēt grūtajos ekonomiskajos apstākļos un konkurēt pasaules mērogā; uzsver, ka jāuzlabo publiskās administratīvās procedūras; uzsver, ka, samazinot administratīvo slogu, galvenā uzmanība jāpievērš nevajadzīgām prasībām sniegt informāciju, un kā atbilstošu pilnībā atbalsta principu “tikai vienreiz”, kas minēts Mazās uzņēmējdarbības aktā; uzsver, ka administratīvā sloga samazināšana uzņēmumiem nekādā ziņā nedrīkst radīt negatīvas sociālas vai ekoloģiskas sekas;

29.

atzinīgi vērtē rezultātus, ko līdz šim guvusi Komisija, gatavojot priekšlikumus, kuri, tiklīdz būs pieņemti, dos iespēju līdz 2012. gadam samazināt administratīvo slogu pat par 33 %, kas pārsniedz iepriekšējo apņemšanos samazināt to par 25 %; atzīmē, ka tādējādi ietaupījumi var sasniegt EUR 40 miljardus (5);

30.

vērš īpašu uzmanību uz panākumiem darbā ar Komisijas priekšlikumiem, kam ir vislielākais līdzekļu ietaupīšanas potenciāls (piemēram, mikrouzņēmumu atbrīvošana no ES grāmatvedības prasībām un PVN direktīvas grozīšana, lai atvieglotu rēķinu piesūtīšanu elektroniski); aicina dalībvalstis konstruktīvi sadarboties ar Padomi un nodrošināt pieņemto leģislatīvo aktu transponēšanu savos tiesību aktos;