23.7.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 217/1

(1)

Eiropadome 2010. gada 26. martā piekrita Komisijas priekšlikumam uzsākt jaunu izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju – “Eiropa 2020” –, kurai par pamatu ņemta ciešāka ekonomikas politikas koordinācija un kura pievērsīs uzmanību galvenajām jomām, kurās jārīkojas, lai palielinātu Eiropas ilgtspējīgas izaugsmes potenciālu un konkurētspēju.

(2)

Padome 2010. gada 13. jūlijā pieņēma Ieteikumu par dalībvalstu un Savienības vispārējām ekonomikas politikas pamatnostādnēm (2010.–2014. g.), bet 2010. gada 21. oktobrī – Lēmumu par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (2), kas kopā veido “integrētās pamatnostādnes”. Dalībvalstis tika aicinātas ņemt vērā šīs integrētās pamatnostādnes savā ekonomikas un nodarbinātības politikā.

(3)

Komisija 2011. gada 12. janvārī pieņēma pirmo Gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot jaunu ekonomiskās pārvaldības ciklu ES un pirmo Eiropas ex-ante un integrētas politikas koordinēšanas pusgadu, kas balstās uz stratēģiju “Eiropa 2020”.

(4)

Eiropadome 2011. gada 25. martā apstiprināja fiskālās konsolidācijas un strukturālu reformu prioritātes saskaņā ar Padomes 2011. gada 15. februāra un 7. marta secinājumiem un atbilstīgi Komisijas Gada izaugsmes pētījumam. Tā uzsvēra, ka prioritāte jāpiešķir stabilam budžetam un fiskālās stabilitātes atjaunošanai, bezdarba samazināšanai, izmantojot darbaspēka tirgus reformas, un jauniem centieniem, lai stiprinātu izaugsmi. Tā aicināja dalībvalstis šīs prioritātes izvērst konkrētos pasākumos, ko paredzēts iekļaut to stabilitātes vai konverģences programmās un valsts reformu programmās.

(5)

Eiropadome 2011. gada 25. martā aicināja dalībvalstis, kas piedalās paktā “Euro plus”, savlaicīgi nākt klajā ar savām saistībām, lai tās varētu ietvert minēto valstu stabilitātes vai konverģences programmās un valsts reformu programmās.

(6)

Slovēnija 2011. gada 18. un 19. aprīlī iesniedza savu 2011. gada stabilitātes programmas atjauninājumu, kas attiecas uz 2010.–2014. gadu, un 2011. gada valsts reformu programmu. Abas programmas izvērtētas vienlaikus, lai ņemtu vērā to savstarpējo saistību.

(7)

Pirmskrīzes gados Slovēnijā notika ātra ekonomiskā izaugsme, kas pamatojās uz lielu eksporta apjomu un investīcijām. Taču Slovēniju būtiski ietekmēja krīze, pēc kuras tās IKP 2008.–2010. gada laikposmā samazinājās par gandrīz 8,1 % faktiskā izteiksmē, kas daļēji neitralizēja iepriekšējos panākumus atpalicības pārvarēšanā. Automātisko stabilizatoru, atveseļošanas pasākumu un spēcīgas primāro izdevumu dinamikas mijiedarbības rezultātā vispārējais valsts budžeta deficīts palielinājās no 1,8 % no IKP 2008. gadā līdz 6,0 % no IKP 2009. gadā (kopējā parāda līmenis bija attiecīgi 21,9 % no IKP un 35,2 % no IKP). Darba tirgus reaģēja ar ievērojamu laika nobīdi, un nodarbinātība joprojām turpina samazināties. Lai gan bezdarba līmenis ir zem ES vidējā rādītāja, tas ir strauji palielinājies no 4,4 % pirmskrīzes periodā līdz 7,3 % 2010. gadā. Ekonomikas atlabšana līdz šim ir bijusi diezgan lēna un varētu kļūt straujāka tikai 2012. gadā, kad tiek prognozēts IKP pieaugums 2,5 % apmērā.

(8)

Balstoties uz atjauninātās stabilitātes programmas novērtējumu atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1466/97, Padome uzskata, ka programmas budžeta aplēsēm pamatā esošais makroekonomikas scenārijs ir ticams tuvākajā laika periodā, bet ir optimistisks programmas laikposma beigās. Programmā plānots samazināt vispārējo valsts budžeta deficītu no 5,6 % no IKP 2010. gadā līdz atsauces vērtībai 3 % no IKP 2013. gadā, izmantojot primāro izdevumu vispārēju ierobežošanu. Pēc pārmērīgā deficīta korekcijas pabeigšanas programmā paredzēts neliels progress, bet ne pietiekams, lai programmas termiņā sasniegtu vidēja termiņa mērķus attiecībā uz strukturāli sabalansētu budžeta stāvokli. Lai gan vidēja termiņa mērķi ir noteikti augstāki nekā iepriekšējā programmā, nešķiet, ka ar tiem būs iespējams nodrošināt pietiekami ātru progresu virzībā uz valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspēju. 2011.–2013. gada laikposma vidējās gada izmaiņas strukturālajā līdzsvarā, ko aprēķinājuši Komisijas dienesti, pamatojoties uz programmā sniegto informāciju, atbilstoši kopīgi saskaņotajai metodoloģijai, ir plānots aptuveni 0,5 procentpunktu apmērā no IKP, kas ir zemāks nekā Padomes ieteiktais. Turklāt deficīta un parāda rādītāji var nesasniegt plānoto līmeni. Ir gaidāms, ka ar budžeta papildinājumiem tiks pieņemti papildu pasākumi, lai sasniegtu 2011. gada plānoto deficīta līmeni. Attiecībā uz laikposmu pēc 2011. gada programmā nav minēti pasākumi, kas ierobežotu izdevumus, un ir iespējami arī finanšu glābšanas papildu pasākumi, kas attiecas uz deficītu un parādu.

(9)

Lai gan vispārējais valsts budžeta deficīts kopš tā maksimuma 2009. gadā ir samazinājies, turpmāki konsolidācijas pasākumi pārmērīga budžeta deficīta noveršanai līdz 2013. gadam un MTO sasniegšana pēc tam ir galvenie uzdevumi, kas Slovēnijai jārisina. Atbilstoši pēdējos gados īstenotajai konsolidācijas stratēģijai, turpmāki izdevumu ietaupījumi, kas paredzēti stabilitātes programmā 2011.–2014. gada laikposmam, galvenokārt ietekmē izdevumus valsts algām, sociālās iemaksas (tostarp pensijas) un valsts ieguldījumus. Taču stabilitātes programmā nav iekļauta sīkāka informācija par pasākumiem, kas paredzēti pēc 2011. gada. Budžeta papildinājumu sakarā ir veikti turpmāki korektīvi pasākumi, lai sasniegtu plānoto deficīta līmeni 2011. gadā. Vidēja termiņa konsolidācijas stratēģijas ticamību palielinātu strukturālāku, uz izdevumu ierobežošanu orientētu pasākumu pieņemšana, pretstatā īslaicīgai intervencei, kas raksturo nesenos konsolidācijas pasākumus, un ticamību palielinātu arī saistošāks vidēja termiņa budžeta plāns. Stabilitātes programmā apstiprināta noteikuma par izdevumiem ieviešana, bet galvenie nosacījumi, piemēram, neievērošanas definīcija, vēl jāizstrādā. Visbeidzot, salīdzinoši zema izdevumu efektivitāte, piemēram, veselības aprūpē un izglītībā, nozīmē, ka Slovēnijā varētu pastāvēt iespēja papildus konsolidēt izdevumus, neietekmējot valsts pakalpojumu kvalitāti. Stabilitātes programmā izziņotas iniciatīvas, lai racionalizētu valsts pakalpojumus un iemaksas un izveidotu vienotu publisko iepirkumu sistēmu, bet par dažām no tām trūkst sīkākas informācijas.

(10)

Novecošanas ilgtermiņa ietekme uz budžetu Slovēnijā ir ievērojami lielāka nekā vidēji ES. Turklāt iesaistīšanās un nodarbinātības līmeņi vecāku darba ņēmēju vidū ir ļoti zemi (36,5 % un 35 % salīdzinājumā ar ES vidējiem rādītājiem 49,7 % un 46,3 %), galvenokārt zemā pensionēšanās vecuma un nepietiekamu aktīvas novecošanas stimulu dēļ. Parlaments nesen pieņēma pensiju reformu, kuras mērķis ir palielināt pensionēšanās vecumu, vienlaikus saglabājot pienācīgas pensijas. Atbilstoši stabilitātes programmai, tas līdz 2030. gadam stabilizētu izdevumus, kas saistīti ar sabiedrības novecošanu, un tādējādi būtu svarīgs pirmais solis ceļā uz ilgtspējīgu pensiju sistēmu. Par to tika balsots referendumā 2011. gada 5. jūnijā, taču reforma tika noraidīta. Tādēļ pensiju sistēmas ilgtspējas problēma joprojām ir aktuāla, un būs nepieciešams rast citus risinājumus. Saskaņa ar Komisijas jaunāko novērtējumu riski attiecībā uz valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspēju šķiet augsti.

(11)

Darba tirgus ir salīdzinoši sadrumstalots atkarībā no līguma veida, proti, darba aizsardzības noteikumi darba ņēmējiem ar pastāvīgu līgumu ir stingrāki nekā darba ņēmējiem ar pagaidu līgumu. To strādājošo jauniešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem daļa, kam ir pagaidu darba līgumi, tostarp “studentu darba līgumi”, ir lielākā visā ES (67 % 2009. gadā), un pāreja no pagaidu uz pastāvīgu darba līgumu šķiet diezgan sarežģīta. Iepriekšējie mēģinājumi risināt šo problēmu ir izrādījušies nepietiekami. Valdība plāno ar sociālajiem partneriem vienoties par Darba attiecību likuma pārskatīšanu ar mērķi vienādot tiesības un pienākumus, kas noteiktas dažādos darba līgumos. Turklāt studentu darbaspēks veido lielu, pārsvarā neregulētu, nodokļu ziņā labvēlīgu paralēlu darba tirgu. Šis svarīgais jautājums valsts reformu programmā nav minēts, ņemot vērā to, ka laika sakritību referendumam un programmas iesniegšanai.

(12)

Ne vien sadrumstalotība, bet arī nesaskaņotība starp darba tirgus vajadzībām un darbaspēka prasmēm, kas ir atzīta valsts reformu programmā, rada Slovēnijas darba tirgus strukturālās problēmas. Valsts reformu programmā paredzēts intensīvāk investēt darbaspēka prasmju un piemērotības darba tirgum uzlabošanā. Tajā izklāstīti plāni, kā atvieglot pāreju no izglītības uz darba tirgu, koncentrējoties uz profesionālās orientācijas padomu sniegšanu visos izglītības līmeņos. Tajā plānota nodarbinātības dienesta modernizēšana, lai labāk varētu saskaņot darbaspēka prasmes ar darba tirgus vajadzībām. Taču veiksmīgai šo reformu ieviešanai būtu vajadzīga sistēmas uzlabošana, lai spētu laikus noteikt pašreizējās un plānotās darba tirgus vajadzības.

(13)

Ekonomikas lejupslīde ar laika nobīdi ietekmē arī aizdevumu portfeļus, un neienesīgo kredītu pieaugošais īpatsvars palielina banku izmaksas saistībā ar vērtības pazemināšanos un nodrošinājumiem. Divas galvenās valstij piederošās bankas ir rekapitalizētas, un tas bija ļoti būtiski. Valdība ir arī ierosinājusi pasākumus, lai paātrinātu prasījumu piedziņu un stimulētu aizdevumu izsniegšanu ražotājiem, lai atjaunotu kredītu ieplūšanu reālajā ekonomikā, lai gan, iespējams, būs nepieciešami papildu pasākumi.

(14)

Daži pakalpojumu nozaru segmenti ir aizsargāti pret konkurences spiedienu, un tos raksturo liels uzcenojums un augsta koncentrācija, kas izraisa cenu celšanos visā ekonomikā. Tas apvienojumā ar augsto valsts iejaukšanās pakāpi ekonomikā un citiem kavēkļiem uzņēmējdarbībai uztur iespējami labvēlīgu ārvalstu tiešo investīciju (ĀTI) plūsmas salīdzinoši zemā līmenī. Slovēnija plāno paātrināt Pakalpojumu direktīvas ieviešanu, kurā bija radusies aizkavēšanās. Tā plāno arī piešķirt Konkurences aizsardzības birojam pilnīgu neatkarību un noteikt, kuri valsts kapitālieguldījumi būtu piemēroti pārdošanai. Par šiem plāniem nav sīkākas informācijas, un eksistē riski saistībā ar to īstenošanu.

(15)

Slovēnija ir iesaistījusies paktā “Euro plus”. Lai gan Slovēnijas valsts reformu programmā norādītas iespējamās apņemšanās un mērķi attiecībā uz četrām pakta “Euro plus” daļām, proti, konkurētspējas un nodarbinātības veicināšanu, valsts finanšu ilgtspējas sekmēšanu un finanšu stabilitātes nostiprināšanu, līdz 2011. gada 7. jūnijam Komisija nav saņēmusi informāciju par Slovēnijas ciešu apņemšanos.

(16)

Komisija ir izvērtējusi stabilitātes programmu un valsts reformu programmu. Tā ir ņēmusi vērā programmu lietderību ilgtspējīgai fiskālajai un sociālekonomiskajai politikai Slovēnijā un to atbilstību ES noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina ES vispārējā ekonomiskā pārvaldība, kas panākams, turpmākajos valstu lēmumos sniedzot ES līmeņa norādes. Šajā sakarā Komisija uzskata, ka 2011. gada budžeta deficīta mērķa sasniegšanai nepieciešams pieņemt papildu pasākumus budžeta papildinājuma ietvaros. Pēc 2011. gada pastāv riski attiecībā uz deficīta un parāda mērķiem, jo stabilitātes programmā nav norādīti ilgtspējīgi pasākumi izdevumu ierobežošanai. Valsts reformu programmā ietverti pasākumi finanšu jomas atveseļošanai, bet tie var nebūt pietiekami vērienīgi. Novērtējumā norādīts, ka nepieciešams stiprināt izaugsmes iekšzemes avotus, jo īpaši palielinot jauniešu un gados vecāka darbaspēka iesaistīšanos darba tirgū, kas būtu iespējams, samazinot darba tirgus sadrumstalotību un novēršot prasmju neatbilstību. Visbeidzot, ir nepieciešams stiprināt konkurenci un pavērt iespējas investīcijām pakalpojumu nozarēs un tīkla nozarēs.

(17)

Ņemot vērā šo novērtējumu, kā arī Padomes 2009. gada 2. decembra ieteikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 126. panta 7. punktu, Padome ir izskatījusi Slovēnijas stabilitātes programmas 2011. gada atjauninājumu, un Padomes viedoklis (3) ir atspoguļots ieteikumos turpmāk 1. un 2. punktā. Ņemot vērā Eiropadomes 2011. gada 25. marta secinājumus, Padome ir izskatījusi Slovēnijas valsts reformu programmu,

1.

Sasniegt 2011. gada deficīta mērķi, balstīt 2012. gada deficīta mērķi uz konkrētiem pasākumiem un nelokāmi veikt vajadzīgo konsolidāciju, nodrošinot gatavību pieņemt papildu pasākumus, kas novērstu iespējamās novirzes. Nostiprināt šo vajadzīgo korekciju procesu visā programmas laikā ar papildu pasākumiem, lai nodrošinātu vidējos ikgadējos fiskālos centienus atbilstīgi Padomes ieteikumiem saskaņā ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru un pietiekamu progresu uz atbilstīgu vidēja termiņa mērķi. Šim nolūkam izmantot strukturālus pasākumus, kas vērsti uz izdevumu ierobežošanu un konstatētas neefektivitātes novēršanu, un īstenot saistošāku vidēja termiņa budžeta plānu. Paātrināt deficīta samazināšanu, ja ekonomikas vai budžeta apstākļi izrādīsies labvēlīgāki, nekā šobrīd sagaidāms.

2.

Veikt nepieciešamos pasākumus ar mērķi nodrošināt pensiju sistēmas ilgtermiņa ilgtspēju, vienlaikus saglabājot pienācīgas pensijas. Palielināt gados vecāku darba ņēmēju nodarbinātības līmeni, izmantojot vēlāku pensionēšanos un turpinot pilnveidot aktīva darba tirgus politiku un mūžizglītības pasākumus.

3.

Veikt turpmākus pasākumus banku nozarē, atbilstīgā gadījumā pastiprinot bilances un aizdevumu portfeli, lai veicinātu kredītu plūsmu reālajā ekonomikā.

4.

Veikt pasākumus saziņā ar sociālajiem partneriem un saskaņā ar valstu praksi ar mērķi samazināt terminētos un pastāvīgos darba līgumos paredzēto tiesību un pienākumu nevienlīdzību. Atjaunot centienus cīnīties ar studentu darbaspēka radīto paralēlo darba tirgu.

5.

Izveidot sistēmu, ar kuru prognozēt prasmes un spējas, kas vajadzīgas elastīgā darba tirgū. Novērtēt nodarbinātības dienesta efektivitāti, jo sevišķi saistībā ar profesionālās orientācijas un padomdevēju pakalpojumiem ar mērķi saskaņot darbaspēka prasmes ar darba tirgus vajadzībām.

6.

Vienkāršot noteikumus attiecībā uz regulētajām profesijām un uzlabot Konkurences aizsardzības biroja administratīvo veiktspēju ar mērķi padarīt pievilcīgāku uzņēmējdarbības vidi un piesaistīt investīcijas.

23.7.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 217/5

(1)

Eiropadome 2010. gada 26. martā piekrita Komisijas priekšlikumam uzsākt jaunu izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju – “Eiropa 2020” –, kurai par pamatu ņemta ciešāka ekonomikas politikas koordinācija un kura pievērsīs uzmanību galvenajām jomām, kurās jārīkojas, lai palielinātu Eiropas ilgtspējīgas izaugsmes potenciālu un konkurētspēju.

(2)

Padome 2010. gada 13. jūlijā pieņēma ieteikumu par dalībvalstu un Savienības vispārējām ekonomikas politikas pamatnostādnēm (2010.–2014. g.), bet 2010. gada 21. oktobrī – lēmumu par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (2), kas kopā veido “integrētās pamatnostādnes”. Dalībvalstis tika aicinātas ņemt vērā šīs integrētās pamatnostādnes savā ekonomikas un nodarbinātības politikā.

(3)

Komisija 2011. gada 12. janvārī pieņēma pirmo Gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot jaunu ekonomiskās pārvaldības ciklu ES un pirmo Eiropas ex-ante un integrētas politikas koordinēšanas pusgadu, kas balstās uz stratēģiju “Eiropa 2020”.

(4)

Eiropadome 2011. gada 25. martā apstiprināja fiskālās konsolidācijas un strukturālu reformu prioritātes (saskaņā ar Padomes 2011. gada 15. februāra un 7. marta secinājumiem un atbilstīgi Komisijas Gada izaugsmes pētījumam). Tā uzsvēra, ka prioritāte jāpiešķir stabilam budžetam un fiskālās stabilitātes atjaunošanai, bezdarba samazināšanai, izmantojot darbaspēka tirgus reformas, un jauniem centieniem, lai stiprinātu izaugsmi. Tā aicināja dalībvalstis šīs prioritātes izvērst konkrētos pasākumos, ko paredzēts iekļaut to stabilitātes vai konverģences programmā un valsts reformu programmās.

(5)

Eiropadome 2011. gada 25. martā uzaicināja dalībvalstis, kuras piedalās paktā “Euro plus”, savlaicīgi nākt klajā ar savām saistībām, lai tās varētu iekļaut to stabilitātes vai konverģences programmās un valstu reformu programmās.

(6)

Polija 2011. gada 27. aprīlī iesniedza savu 2011. gada konverģences programmas atjauninājumu, kas attiecas uz laikposmu no 2011. līdz 2014. gadam, un 2011. gada 29. aprīlī – 2011. gada valsts reformu programmu. Abas programmas izvērtētas vienlaikus, lai ņemtu vērā to savstarpējo saistību.

(7)

Pasaules finanšu krīzes rezultātā Polijā samazinājās ekonomiskā aktivitāte, reālā IKP pieauguma tempiem 2009. gadā sarūkot līdz 1,6 %, bet lejupslīde tomēr nesākās. Reālā IKP pieaugums 2010. gadā atgriezās 3,8 % līmenī, jo liels ārējais pieprasījums veicināja ražošanu un mainīja krājumu uzskaites ciklu, savukārt noturīgs darba tirgus veicināja privāto patēriņu. Lai gan nodarbinātība palielinājās, bezdarba līmenis no 7,1 % 2008. gadā pieauga līdz 9,6 % 2010. gadā. Krīze radīja smagus zaudējumus valsts finansēm. Vispārējais valsts budžeta deficīts no 3,7 % 2008. gadā palielinājās līdz 7,3 % 2009. gadā. Lai gan tika veikti daži konsolidācijas pasākumi, 2010. gadā tas sasniedza 7,9 % no IKP. Parāda attiecība pret IKP palielinājās no 50,9 % 2009. gadā līdz 55,1 % (3) 2010. gadā, tomēr nesasniedzot Līgumā noteikto 60 % robežu un Polijas Konstitūcijā noteiktos parāda griestus.

(8)

Pamatojoties uz atjauninātās konverģences programmas izvērtējumu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1466/97, Padome uzskata, ka makroekonomiskais scenārijs, kas balstīts uz budžeta prognozēm, ir ticams, tomēr tam pamatā ir mazliet par daudz labvēlīgi pieņēmumi par pieaugumu 2012. gadā. Konverģences programmā paredzēts līdz 2012. gadam (termiņš, kuru noteikusi Padome) samazināt deficītu līdz līmenim, kas nesasniedz 3 % no IKP atsauces vērtības. Laikposmā no 2010. līdz 2012. gadam fiskālie pasākumi vidēji gadā pilnībā atbilst 1,25 % no IKP, ko Padome ieteica 2009. gada 7. jūlijā saskaņā ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru (EDP). Konverģences programmas darbības laikā nav paredzēts sasniegt vidēja termiņa mērķi (VTM). Pensiju reformas grozījumi – budžeta strukturālā deficīta samazināšana par 0,7 % no IKP 2011. gadā un vēl par 0,5 % 2012. gadā – pamatā esošo budžeta situāciju būtiski neuzlabo, jo uzlabojumam budžeta sākotnējā stāvoklī pievienojas ilgtermiņa saistību pieaugums. Ir palielinājies risks, ka varētu netikt sasniegti budžeta mērķi. Konkrēti, optimistisko pieņēmumu dēļ attiecībā uz nodokļu bāzes elastīgumu tiešo nodokļu ieņēmumi varētu izrādīties mazāki, nekā prognozēts; novirzes konsolidācijas jomā var radīt tas, ka programmas prognozes saistībā ar sociālajām iemaksām ir balstītas uz labvēlīgiem nodarbinātības un algu pieauguma scenārijiem, kā arī iespējamā īstenošanas kavēšanās un izmaiņas deficīta samazināšanas pasākumos, ko arī valdība nevar tieši kontrolēt.

(9)

Polijas valdība apņēmās līdz 2012. gadam samazināt vispārējās valdības budžeta deficītu līdz līmenim, kas nesasniedz 3 % no IKP, kā bija ieteikusi Padome, un ilgtermiņā nodrošināt valsts finanšu stabilitāti. Šai nolūkā 2011. gadā tā saka īstenot plānu, lai ilgtspējīgi konsolidētu valsts finanses, veicot pasākumus, kuri ietekmē gan ieņēmumus, gan izdevumus, tostarp būtiski samazinot valsts ieguldījumu izdevumus. Valdība 2011. gada 5. maijā pieņēma 2012. gada budžeta projektu. Tajā paredzēts vēl vairāk samazināt deficītu. Papildus 2012. gada budžetā paredzētajiem var nākties īstenot vēl citus pasākumus, lai ievērotu termiņu un 2012. gadā novērstu pārmērīgo deficītu. Tomēr izaugsmi veicinošu izdevumu turpmāka samazināšana radītu risku, ka tiks negatīvi ietekmēta potenciālā izaugsme nākotnē.

(10)

Polija gadu gaitā ir nostiprinājusi savu fiskālo sistēmu. Tomēr šķiet, ka pašreizējie fiskālie noteikumi un vidēja termiņa programmu veidošanas procedūras nenodrošina budžeta procesa pietiekamu pārredzamību, stimulus koordinācijas veikšanai starp dažādiem valdības līmeņiem un pietiekamu elastību makroekonomisko triecienu un nelīdzsvarotības novēršanai, lai vidējā termiņā līdz ilgtermiņā nodrošinātu valsts finanšu ilgtspēju. Fiskālie noteikumi būtu jābalsta arī uz pietiekami vispārīgām budžeta kopsummām, un tiem vajadzētu būt saskaņotiem ar Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu (ESA95). Saskaņā ar Komisijas jaunāko izvērtējumu, riski attiecībā uz valsts finanšu ilgtspēju, ir vērtējami kā vidēji.

(11)

Lai gan valdība atcēla īpašās priekšlaicīgas pensionēšanās tiesības lielākajai daļai šo priekšrocību saņēmēju, ir saglabāti īpašie priekšlaicīgas pensionēšanās noteikumi uniformēto dienestu personālam un ogļračiem, un sievietēm likumā noteiktais faktiskais pensionēšanās vecums ir mazāks nekā vīriešiem. Tāpēc faktiskais pensionēšanās vecums joprojām ir neliels. Turklāt ievērojami subsidētais lauksaimnieku sociālā nodrošinājuma fonds (KRUS) praktiski nestimulē lauksaimniekus pārkārtoties uz produktīvākām nozarēm, ko ietekmē arī izglītība, infrastruktūra un mobilitātes problēmas, un tas kavē ekonomikas pārstrukturēšanu un ražīguma pieaugumu.

(12)

Izglītības un mācību sistēma nav pilnībā pielāgota tirgus vajadzībām. Lai gan augstākās izglītības apgūšana ir krasi palielinājusies, nodarbinātību ietekmē profesionālo iemaņu neatbilstība darbavietu piedāvājumam. Augstākās izglītības sistēma nav atbilstīgi saistīta ar uzņēmējdarbības un nodarbinātības vidi. Joprojām ļoti neliela ir to pieaugušo iedzīvotāju proporcionālā daļa (īpaši gados vecāki un nekvalificēti darba ņēmēji), kuri iegūst izglītību un arodizglītību.

(13)

Neraugoties uz neseno pieaugumu, valsts izdevumi pētniecībai un izstrādei (R&D) Polijā ir nelieli, arī privātie izdevumi R&D ir vieni no zemākajiem ES, un pēdējos gados tie ir turpinājuši samazināties. Tas var kļūt par ievērojamu šķērsli ekonomikas vidēja termiņa un ilgtermiņa izaugsmei. R&D sistēma nav pilnībā integrēta, jo universitātes, pētniecības institūti un ražošana ir vāji saistīti savā starpā.

(14)

Sieviešu nelielā iesaistīšanās darba tirgū daļēji ir saistīta ar nepietiekamām bērnu un apgādājamo aprūpes iespējām. Polija ievērojami atpaliek no ES vidējiem rādītajiem formālās aprūpes sistēmu ziņā bērniem līdz trīs gadu vecumam. Vienlīdz zems ir vecāku bērnu uzņemšanas līmenis, lai gan pēdējos gados tas ir pieaudzis. Daudzos gadījumos jaunie vecāki var piedalīties darba tirgū vienīgi tad, ja bērnu aprūpi nodrošina viņu radinieki. Turklāt aprūpes pakalpojumu nepietiekamais līmenis samazina darbaspēka potenciālu, ko var nodrošināt vecāka gadagājuma sievietes, īpaši tāpēc, ka tās pamet darbu vai priekšlaicīgi pensionējas, lai rūpētos par saviem mazbērniem vai citiem apgādājamiem.

(15)

Nepietiekami attīstītā tīkla infrastruktūra ir šķērslis uzņēmējdarbībai un ārvalstu ieguldījumiem, un slikti attīstītā transporta infrastruktūra palielina reģionu atšķirības. Enerģētikas infrastruktūra strauji noveco un ir sasniegusi savu iespēju robežu. Turklāt tai ir vajadzīgi ievērojami pielāgojumi, lai izpildītu prasības, kas saistītas ar klimata pārmaiņu mazināšanas politiku. Lai gan Polijas dzelzceļa sistēma ir trešā lielākā Eiropā, tā nevar pienācīgi atbalstīt saimnieciskās darbības paplašināšanos, jo infrastruktūra un ritošais sastāvs ir novecojuši.

(16)

Polijā ir zema uzņēmējdarbības vides kvalitāte un valsts pārvaldes efektivitāte. Salīdzinājumā ar citam valstīm Polijā ir īpašas problēmas nodokļu maksāšanas jomā, saistībā ar uzņēmējdarbības uzsākšanu un izbeigšanu, līgumu izpildi un īpašuma reģistrāciju. Uzņēmumu darbību kavē ilgstošas licencēšanas un atļauju izsniegšanas procedūras. Attiecībā uz juridiskām darbībām, piemēram, līgumu izpildi un celtniecības atļauju saņemšanu, attiecīgo procedūru skaits ir diezgan liels, un kopējais process ir pārāk garš.

(17)

Polija ir uzņēmusies vairākas saistības saskaņā ar paktu “Euro plus”. Fiskālajā jomā Polija apņemas ievērot pašreizējos aizdevuma un izdevumu pagaidu noteikumus, ieviest jaunus noteikumus, kuri ierobežo pašvaldību deficīta līmeni, un ieviest pastāvīgus noteikumus attiecībā uz izdevumiem. Lai pastiprinātu finansiālo stabilitāti, tiek veikti pasākumi, kuru mērķis ir efektīvāks banku nozares regulējums un uzraudzība. Pasākumi nodarbinātības jomā ir vērsti uz sieviešu, kā arī vecāka gadagājuma darba ņēmēju, dalību darba tirgū un reformām, kuru mērķis ir nostiprināt saites starp uzņēmējdarbību un izglītību. Konkurētspējas vairošanas pasākumi ir orientēti uz izglītības un zinātnes nozari, transporta un platjoslas infrastruktūras attīstību un pasākumiem uzņēmējdarbības vides uzlabošanai. Šīs saistības attiecas uz četrām pakta jomām un lielā mērā atspoguļo jautājumus, kas ietverti konverģences un valstu reformu programmās. Vairākiem svarīgiem politikas uzdevumiem jāpievērš lielāka uzmanība (piemēram, vecāka gadagājuma darba ņēmēju iesaistīšana darba tirgū), vai arī tie ir tikai pieminēti (piemēram, uzņēmējdarbības pārvaldības uzlabošana). Ieteikumos tika novērtētas un ņemtas vērā pakta “Euro plus” saistības.

(18)

Komisija ir izvērtējusi konverģences programmu un valsts reformu programmu, tostarp pakta “Euro plus” saistības. Tā ir ņēmusi vērā ne tikai minēto programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Polijā, bet arī atbilstību ES noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina ES vispārējā ekonomiskā pārvaldība, kas panākams, turpmākajos valstu lēmumos sniedzot ES līmeņa norādes. Komisija uzskata, ka saistībās ir ietverts vērienīgs valsts finanšu konsolidācijas plāns, un mudina valdību sākt īstenošanu, kā arī vajadzības gadījumā veikt papildu pasākumus, lai līdz 2012. gadam samazinātu vispārējās valdības budžeta deficītu līdz līmenim, kas nesasniedz 3 % no IKP. Balstoties uz iepriekšējos desmit gados gūtajiem panākumiem, būtu jāveic pasākumi, lai vēl vairāk palielinātu nodarbinātību – galvenokārt īstenojot pensiju un izglītības sistēmu reformas un uzlabojot bērnu un apgādājamo aprūpes pakalpojumus. Turklāt būtu jāturpina palielināt ārpuscenu konkurētspēju, uzlabojot R&D sistēmu un uzņēmējdarbības vidi un veicinot ieguldījumus infrastruktūrā.

(19)

Ņemot vērā šo novērtējumu, kā arī Padomes Ieteikumu (2009. gada 7. jūlijs) saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 126. panta 7. punktu, Padome ir izskatījusi Polijas konverģences programmas 2011. gada atjauninājumu, un tās atzinums (4) ir jo īpaši atspoguļots turpmāk sniegto ieteikumu 1. un 2. punktā. Ņemot vērā Eiropadomes 2011. gada 25. marta secinājumus, Padome ir izskatījusi Polijas valsts reformu programmu,

1.

Īstenot pasākumus, kuri paziņoti Likumā par 2012. gada budžetu un vajadzības gadījumā papildus veikt pastāvīgus pasākumus, lai līdz 2012. gadam samazinātu vispārējās valdības budžeta deficītu līdz līmenim, kas nesasniedz 3 % no IKP, atbilstīgi Padomes ieteikumiem saskaņā ar EDP. Nodrošinot pienācīgu progresu vidēja termiņa mērķa sasniegšanā, vienlaikus pēc iespējas minimāli samazināt izdevumus, kuri veicina izaugsmi.

2.

Īstenot tiesību aktus ar mērķi līdz 2013. gadam ieviest pastāvīgus noteikumus par izdevumiem. Šie noteikumi būtu jābalsta uz pietiekami vispārīgām budžeta kopsummām, un tiem ir jābūt saskaņā ar Eiropas kontu sistēmu. Turklāt veikt pasākumus, lai vidējā termiņā nostiprinātu mehānismus koordinācijai starp dažādiem valdības līmeņiem, kā arī ikgadējo budžeta sagatavošanas procesu koordinācijai.

3.

Kā plānots, palielināt likumā noteikto pensionēšanās vecumu uniformēto dienestu personālam, turpināt pasākumus, lai palielinātu faktisko pensionēšanās vecumu, piemēram, piesaistīt to paredzamajam dzīves ilgumam. Sagatavot grafiku, lai turpinātu uzlabot noteikumus par lauksaimnieku iemaksām sociālā nodrošinājuma fondā (KRUS), nolūkā atspoguļot individuālos ienākumus.

4.

Īstenot ierosināto mūžizglītības stratēģiju, nostiprināt mācekļu praksi un īpašās arodizglītības un mācību programmas gados vecākiem un nekvalificētiem darba ņēmējiem. Nostiprināt saites starp zinātni un ražošanu, īstenojot programmu “Mēs balstāmies uz zināšanām” (“Budujemy na Wiedzy”). Īstenot un īstenot augstākās izglītības reformu programmu “Partnerība zināšanu veicināšanai” (“Partnerstwo dla Wiedzy”), lai labāk saskaņotu izglītības sniegšanu ar tirgus vajadzībām.

5.

Palielināt sieviešu iesaistīšanos darba tirgū, veicot pasākumus, lai nodrošinātu stabilu finansējumu pirmsskolas vecuma bērnu aprūpes sistēmai un palielinātu bērnu līdz trīs gadu vecumam uzņemšanas līmeni.

6.

Veikt pasākumus, lai uzlabotu stimulus ieguldījumiem enerģijas ražošanas jaudu palielināšanā, lai veicinātu zemu oglekļa emisiju tehnoloģijas un turpinātu attīstīt pārrobežu elektrotīkla starpsavienojumus; izstrādāt daudzgadu plānu ieguldījumiem dzelzceļa infrastruktūrā un īstenot dzelzceļa transporta ģenerālplānu.

7.

Veikt pasākumus, lai vienkāršotu juridiskās procedūras, kas saistītas ar līgumu izpildi; pārskatīt tiesību aktus par celtniecību un zonējumu, lai racionalizētu pārsūdzības procedūras un paātrinātu administratīvās procedūras.

23.7.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 217/9

(1)

Eiropadome 2010. gada 26. martā piekrita Komisijas priekšlikumam uzsākt jaunu izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju – “Eiropa 2020” – kurai par pamatu ņemta ciešāka ekonomikas politikas koordinācija un kura pievērsīs uzmanību galvenajām jomām, kurās jārīkojas, lai palielinātu Eiropas ilgtspējīgas izaugsmes potenciālu un konkurētspēju.

(2)

Padome 2010. gada 13. jūlijā pieņēma Ieteikumu par dalībvalstu un Savienības vispārējām ekonomikas politikas pamatnostādnēm (2010.–2014. g.), bet 2010. gada 21. oktobrī – Lēmumu par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (2), kas kopā veido “integrētās pamatnostādnes”. Dalībvalstis tika aicinātas ņemt vērā šīs integrētās pamatnostādnes savā ekonomikas un nodarbinātības politikā.

(3)

Komisija 2011. gada 12. janvārī pieņēma pirmo Gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot jaunu ekonomiskās pārvaldības ciklu ES un pirmo Eiropas ex-ante un integrētas politikas koordinēšanas pusgadu, kas balstās uz stratēģiju “Eiropa 2020”.

(4)

Eiropadome 2011. gada 25. martā apstiprināja fiskālās konsolidācijas un strukturālu reformu prioritātes (saskaņā ar Padomes 2011. gada 15. februāra un 7. marta secinājumiem un atbilstīgi Komisijas Gada izaugsmes pētījumam). Tā uzsvēra, ka prioritāte jāpiešķir stabilam budžetam un fiskālās stabilitātes atjaunošanai, bezdarba samazināšanai, izmantojot darbaspēka tirgus reformas, un jauniem centieniem, lai stiprinātu izaugsmi. Tā aicināja dalībvalstis šīs prioritātes izvērst konkrētos pasākumos, ko paredzēts iekļaut minēto valstu stabilitātes vai konverģences programmās un valsts reformu programmās.

(5)

Zviedrija 2011. gada 29. aprīlī iesniedza savas 2011. gada konverģences programmas atjauninājumu, kas attiecas uz 2011.–2014. gadu, un 2011. gada valsts reformu programmu. Abas minētās programmas ir izvērtētas vienlaikus.

(6)

Pirms 2008.–2009. gada ekonomikas krīzes Zviedrijas ekonomikā vairāk nekā desmit gadus valdīja spēcīga izaugsme, kuru sekmēja gan iekšzemes pieprasījums, gan neto eksports. Tā kā Zviedrijas tautsaimniecība ir orientēta uz eksportu un tajā ir vērā ņemama finanšu nozare, to spēcīgi ietekmēja ārējā pieprasījuma kritums un finanšu tirgu sastingums 2008. gadā, un IKP 2009. gadā samazinājās par 5,1 %, bet bezdarba līmenis palielinājās no aptuveni 6 % līdz vairāk nekā 9 %. Tā kā Zviedrijā bija stabils sākuma stāvoklis bez nepieciešamības veikt lielas korekcijas mājsaimniecības, banku nozarē un valsts jomā, kā arī atbilstoši monetārās un fiskālās politikas pasākumi, lejupslīde bija diezgan īslaicīga un galvenokārt skāra uz eksportu vērsto ražošanas nozari. Atjaunojoties pasaules tirdzniecībai, Zviedrijas ekonomikā notika ļoti spēcīga un plaša atveseļošanās, un 2010. gadā IKP pieaugums no jauna sasniedza 5,7 %. Automātisko stabilizatoru un diskrecionāro pasākumu ietekmē pasliktinājās fiskālā situācija – no 3,7 % no IKP fiskālā pārpalikuma 2007. gadā līdz 0,9 % no IKP deficītam 2009, tomēr 2010. gadā fiskālais līdzsvars atjaunojās.

(7)

Pamatojoties uz atjauninātās konverģences programmas novērtējumu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1466/97, Padome uzskata, ka makroekonomikas scenārijs, uz kuru pamatojas budžeta prognozes, kopumā ir ticams, izņemot 2012. gadu, kad tas šķiet optimistisks salīdzinājumā ar Komisijas dienestu pavasara prognozēm. Budžeta stratēģija, kā izklāstīts atjauninātajā konverģences programmā, ir piemērota, jo tā palīdzētu sasniegt Zviedrijas vidēja termiņa mērķi (VTM), proti, ekonomikas cikla laikā sasniegt pārpalikumu 1 % apmērā no IKP. Tas nodrošinātu zināmu drošības rezervi pret 3 % no IKP atsauces vērtības pārsniegšanu, ja ekonomikas lejupslīde nākotnē atkārtotos. Programmā paredzēts, ka vispārējais valsts budžeta pārpalikums palielināsies no 0,6 % no IKP 2011 gadā līdz 3,7 % no IKP 2014. gadā, kas ir programmas pēdējais gads. Šādu pieaugumu radītu pieņēmums par spēcīgu ekonomikas izaugsmi, jo minētajā laikposmā programmā nav paredzēti nekādi konsolidācijas pasākumi. Riski, kas apdraud budžeta mērķu izpildi, kopumā ir līdzsvaroti. Tā kā programmā iekļautā ieņēmumu prognoze 2011. gadam ir nedaudz piesardzīga, budžeta rezultāti minētajā gadā varētu izrādīties nedaudz labāki, bet zināmi negatīvie riski, kas var apdraudēt budžeta prognožu izpildi, sākot ar 2012. gadu, ir saistīti ar optimistiskiem makroekonomikas pieņēmumiem. Tā kā valdība ir norādījusi, ka, sākot ar 2012. gadu, varētu tikt īstenoti papildu ekspansīvi fiskālie pasākumi, kas paredzēti 2011. gada likumā par valsts budžetu (tostarp piektais posms darba ņēmēju nodokļa atlaidēm algotiem darba ņēmējiem, valsts ienākuma nodokļa maksāšanas robežlīmeņa turpmāka palielināšana, PVN samazināšana restorānu pakalpojumiem un zemāki pensiju nodokļi), ja fiskālā situācija to pieļaus, pastāv procikliskas fiskālās politikas nostājas risks. Ņemot vērā arī demogrāfiskās perspektīvas, ir svarīgi, ka fiskālā politika joprojām tiek īstenota tā, lai arī turpmāk tiktu sasniegti vidēja termiņa mērķi. Saskaņa ar Komisijas jaunako novērtējumu riski attiecībā uz valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspēju šķiet zemi.

(8)

Iespējamas nestabilitātes avots ir pašreizējā situācija mājokļu un hipotekārajos tirgos. Pēc īslaicīgas un nelielas korekcijas finanšu krīzes augstākajā punktā, Zviedrijā pretstatā citām valstīm turpinājās spēcīgā mājokļu cenu pieauguma tendence, kas vērojama kopš 1990. gadu otrās puses, un patlaban tās ir sasniegušas rekordskaitļus. Mājokļu cenu spēcīgais kāpums ir gājis roku rokā ar mājsaimniecību pieaugošu parādu nastu, kas 2010. gada vidū sasniedza rekordlīmeni – 170 % no izmantojamajiem ienākumiem. Turklāt liela daļa hipotekāro kredītu ir izsniegta ar mainīgajām likmēm ar nelielu amortizāciju. Tas padara Zviedrijas mājsaimniecības īpaši neaizsargātas pret procentu likmju paaugstināšanu vai nodarbinātības pasliktināšanos. Ievērojamai korekcijai mājokļu tirgū varētu būt negatīva ietekme uz makroekonomikas stabilitāti, jo mājsaimniecībām būtu jāierobežo patēriņš, lai līdzsvarotu ienākumus un izdevumus, un Zviedrijas bankām varētu pieaugt finansēšanas izmaksas.

(9)

Attiecībā uz Zviedrijas darba tirgu jāatzīmē, ka jauniešu un to iedzīvotāju situācija, kuri nav ES valstspiederīgie, ir slikta salīdzinājumā ar ES vidējiem radītājiem. Ir būtiski turpināt uzlabot minēto grupu situāciju darba tirgū, lai paaugstinātu vispārējo nodarbinātības līmeni un ilgtermiņā uzlabotu darbaspēka piedāvājumu, šādā veidā risinot iedzīvotāju novecošanas radītās demogrāfiskās problēmas. Zviedrijas valdība pašlaik īsteno vairākas reformas, lai uzlabotu abu minēto grupu nodarbinātības situāciju, un tās ir saistītas ar finansējuma palielināšanu darbaudzināšanai, darba pieredzes amata vietām, profesionālo izglītību pieaugušajiem, mācekļu prakses darbaudzināšanu, mērķsubsīdijām algām un modernizētiem zviedru valodas kursiem. Jaunākie statistikas dati skaidri rāda, ka uzlabojas visi Zviedrijas darba tirgus rādītāji, izņemot attiecībā uz ārvalstīs dzimušām sievietēm.

(10)

Komisija ir izvērtējusi konverģences programmu un valsts reformu programmu. Tā ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Zviedrijā, bet arī to atbilstību ES noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina ES vispārējā ekonomiskā pārvaldība, kas panākams, turpmākajos valstu lēmumos sniedzot ES līmeņa norādes. Komisija uzskata, ka programmās ir pienācīgi risinātas Zviedrijas galvenās problēmas. Tomēr, lai gan valdības fiskālā stratēģija turpināt izpildīt VTM ir piemērota, sākot ar 2012. gadu jārūpējas par to, lai labvēlīgas izaugsmes laikā fiskālā politika pārlieku nezaudētu stingrību. Vajadzētu izvērtēt makroekonomikas nelīdzsvarotības riskus, jo īpaši tos, kurus rada pieaugošas mājokļu cenas un mājsaimniecību parādu nasta. Turklāt jāuzrauga un jāuzlabo mazāk aizsargāto grupu, jo īpaši jauniešu un ārvalstīs dzimušu sieviešu, dalība darba tirgū.

(11)

Ņemot vērā šo novērtējumu, Padome ir izskatījusi Zviedrijas konverģences programmas 2011. gada atjauninājumu, un tās atzinums (3) jo īpaši ir pausts ieteikuma 1. punktā. Ņemot vērā Eiropadomes 2011. gada 25. marta secinājumus, Padome ir izskatījusi Zviedrijas valsts reformu programmu,

1.

Nodrošināt, ka fiskālā politika joprojām tiek īstenota tā, lai arī turpmāk sasniegtu vidēja termiņa mērķus.

2.

Īstenot preventīvas darbības nolūkā novērst makroekonomikas riskus, kas saistīti ar pieaugošām mājokļu cenām un mājsaimniecību parādu slogu. Varētu apsvērt virkni pasākumu, piemēram, pārskatīt hipotekāro aizdevumu sistēmas, tostarp banku kapitāla prasības, īres maksas noteikumus, īpašumu aplikšanu ar nodokļiem un būvatļaujas.

3.

Uzraudzīt un uzlabot jauniešu un citu mazāk aizsargāto grupu dalību darba tirgū.

23.7.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 217/12

(1)

Eiropadome 2010. gada 26. martā piekrita Komisijas priekšlikumam uzsākt jaunu izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju – “Eiropa 2020” –, kurai par pamatu ņemta ciešāka ekonomikas politikas koordinācija un kura pievērsīs uzmanību galvenajām jomām, kurās jārīkojas, lai palielinātu Eiropas ilgtspējīgas izaugsmes potenciālu un konkurētspēju.

(2)

Padome 2010. gada 13. jūlijā pieņēma ieteikumu par dalībvalstu un Savienības vispārējām ekonomikas politikas pamatnostādnēm (2010.–2014. g.), bet 2010. gada 21. oktobrī – lēmumu par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (2), kas kopā veido “integrētās pamatnostādnes”. Dalībvalstis tika aicinātas ņemt vērā šīs integrētās pamatnostādnes savā ekonomikas un nodarbinātības politikā.

(3)

Komisija 2011. gada 12. janvārī pieņēma pirmo Gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot jaunu ekonomiskās pārvaldības ciklu ES un pirmo Eiropas ex-ante un integrētas politikas koordinēšanas pusgadu, kas balstās uz stratēģiju “Eiropa 2020”.

(4)

Eiropadome 2011. gada 25. martā apstiprināja fiskālās konsolidācijas un strukturālu reformu prioritātes (saskaņā ar Padomes 2011. gada 15. februāra un 7. marta secinājumiem un atbilstīgi Komisijas Gada izaugsmes pētījumam). Tā uzsvēra, ka prioritāte jāpiešķir stabilam budžetam un fiskālās stabilitātes atjaunošanai, bezdarba samazināšanai, izmantojot darbaspēka tirgus reformas, un jauniem centieniem, lai stiprinātu izaugsmi. Tā aicināja dalībvalstis šīs prioritātes izvērst konkrētos pasākumos, ko paredzēts iekļaut to stabilitātes vai konverģences programmā un valsts reformu programmās.

(5)

Apvienotā Karaliste 2011. gada 28. aprīlī iesniedza savu 2011. gada konverģences programmas atjauninājumu, kas attiecas uz laikposmu no 2011. līdz 2014. gadam, un 2011. gada valsts reformu programmu. Abas programmas izvērtētas vienlaikus, lai ņemtu vērā to savstarpējo saistību. Apvienotās Karalistes konverģences programmā pirmo reizi bija ietvertas ekonomikas un fiskālās prognozes, kuras sniedza jaunais, neatkarīgais Budžeta atbildības birojs (BAB), kas ir vēlams uzlabojums Apvienotās Karalistes fiskālajai sistēmai.

(6)

Apvienoto Karalisti sevišķi smagi skāra starptautiskā finanšu krīze, jo tai ir liels, globāli integrēts finanšu sektors un augsts mājsaimniecību parādu līmenis. IKP samazinājās par 0,1 % 2008. gadā un par 4,9 % 2009. gadā. Apvienotās Karalistes valdība veica apjomīgu intervenci banku sektora atbalstam, un nodrošināja ārkārtas papildu likviditāti visam sektoram. Valdības budžeta deficīts divu gadu laikā pieauga par 8,5 procentu punktiem līdz 11,2 % no IKP 2009. gadā. Savukārt bezdarbs pieauga no 5,3 % 2007. gadā līdz 7,6 % 2009. gadā. 2009. gada pēdējā ceturksnī atsākās ceturkšņa izaugsme, lai gan ražošanas apjomi vēl aizvien ir zemāki nekā pirmskrīzes maksimums. Īstermiņa prognozes liecina par mērenu izaugsmi, kuras pamatā ir lielas uzņēmumu investīcijas un neto eksporta apjomu palielināšanās, kas skaidrojama ar valūtas maiņas kursu. Tomēr izaugsmi kopumā kavēs tas, ka patēriņš mājsaimniecību un valdības sektorā palielināsies pavisam nedaudz vai pat samazināsies. Paredzams, ka 2011. gadā inflācija krietni pārsniegs oficiālo mērķvērtību 2 %, un tas atspoguļo PVN palielināšanu, kā arī lielākas importa un enerģijas cenas, pirms inflācijas samazināšanās 2012. gadā. Iespējams, ka augstās inflācijas dēļ reālie ienākumi samazināsies, jo algu pieaugums ir neliels. Galvenie negatīvie riski, kas apdraud šo prognozi, ir tādi, ka uzņēmumu investīcijas vai neto eksports var neatjaunoties gaidītajā apjomā un ka pastāvīgi augstā inflācija var liegt izmantot monetāro politiku, lai kompensētu mazākus valdības tēriņus.

(7)

Pamatojoties uz atjauninātās konverģences programmas novērtējumu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1466/97, Padome uzskata, ka budžeta prognožu pamatā esošais makroekonomiskais scenārijs ir ticams, izņemot par 2012. gadu, kad tas šķiet mazliet par daudz labvēlīgs. Konverģences programmā nav iekļauts vidēja termiņa mērķis (VTM), kā tas paredzēts rīcības kodeksā, lai gan to var izsecināt no programmā minētajām mērķvērtībām. Budžeta stratēģijas mērķis ir samazināt deficītu no 9,9 % 2010.–2011. gadā līdz 1,7 % 2015.–2016. gadā, galvenokārt ierobežojot izdevumus, un šī stratēģija atbilst pierādījumiem par fiskālajām konsolidācijām, kas ir atbalstījušas izaugsmi. Konverģences programmā plānots deficītu zem atsauces vērtības – 3 % – samazināt līdz 2014.–2015. gadam, kas ir Padomes noteiktais termiņš. Budžeta prognozēs lēsts, ka 2010.–2011. gadā parāda attiecība būs 78,7 %, bet līdz 2013.–2014. gadam palielināsies līdz 87,2 %, un tikai pēc tam sāks lēni samazināties. Gada vidējie fiskālie pasākumi laikposmā no 2010.–2011. gadam līdz 2014.–2015. gadam ir 1,6 %. Tas ir nedaudz mazāk, nekā Padome ieteica 2009. gada decembrī (1,75 % no IKP), tomēr ir atbilstīgi, ņemot vērā, ka budžeta deficīts 2009.–2010. gadā bija ievērojami zemāks, nekā prognozēts, un tas atbilst iecerei līdz 2014.–2015. gadam nominālo deficītu samazināt zem atsauces vērtības. Saskaņā ar Komisijas jaunāko izvērtējumu riski attiecībā uz valsts finanšu ilgtspēju ir lieli.

Sabiedrības novecošanas ilgtermiņa izmaksas ir lielākas par ES vidējo rādītāju, un pašreizējais budžeta stāvoklis novecošanas izmaksas vēl palielinās. Spriežot pēc pašreizējās fiskālās pozīcijas, līdz 2020. gadam parāds pieaugtu līdz 128 % no IKP. Tomēr ar konverģences programmas pilnīgu īstenošanu pietiktu, lai sāktos parāda samazināšanās, tomēr 2020. gadā tas vēl aizvien pārsniegtu 80 %. Ārpus konsolidācijas plāniem Apvienotās Karalistes valdība ir paziņojusi pasākumus, kas atbalstīs ilgtermiņa ilgtspēju; tie ietver valsts pensionēšanās vecuma plānotā pieauguma no 65 uz 66 gadiem sākšanas datuma noteikšanu un izmaiņas konkrētu pabalstu un nodokļu noteikšanas metodē.

(8)

Īstenot ierosināto fiskālo konsolidāciju joprojām ir sarežģīts uzdevums. Lai atjaunotu ilgtspējīgu fiskālo stāvokli, jānodrošina, ka netiek pieļauta novirzīšanās no publiskotajiem izdevumu plāniem. Ievērojot iepriekš minēto, tas, ka investīcijas sabiedriskajā infrastruktūrā, īpaši transportā, ir mazākas nekā jebkad agrāk, nozīmē, ka par prioritāti būtu jāizvirza tādi izdevumi, kas veicina izaugsmi. Pietiekamu primāro pārpalikumu nodrosināšana vidējā termiņā, kā tas jau paredzēts konverģences programmā, uzlabos valsts finanšu ilgtspēju.

(9)

Tā kā Apvienotās Karalistes darba tirgus ir elastīgs, tai izdevās samērā sekmīgi izturēt lielo IKP sarukumu krīzes laikā. Tomēr vislielākais bezdarbs bija novērojams jauniešu vidū: jauniešu bezdarbs pieauga no 15 % 2008. gadā līdz gandrīz 20 % 2010. gadā. Tas, ka darba tirgus ir jauniešiem nelabvēlīgs, ir skaidrojams ar vispārējiem un strukturāliem trūkumiem apmācības sistēmā. Apvienotajā Karalistē 15,7 % iedzīvotāju 18–24 gadu vecumā pāragri pārtrauc izglītošanās un mācību procesu, un šis rādītājs ir lielāks par ES vidējo rādītāju (14,4 %). Lai gan to cilvēku procentuālais īpatsvars vecuma grupā no 25 līdz 64 gadiem, kas ieguvuši augstu prasmju līmeni, Apvienotajā Karalistē ir sevišķi liels, nepilnības novērojamas vidēja līmeņa prasmju apguvē – šajā sektorā rādītājs pašlaik ir zemāks par ES vidējo rādītāju. Vēl viena sarežģīta Apvienotās Karalistes darba tirgus problēma ir ievērojams to bērnu skaits, kas dzīvo mājsaimniecībās, kuru locekļiem nav darba: šis rādītājs ar 17,5 % ir lielākais ES, salīdzinot ar vidējo rādītāju 10,2 %. Šī problēma sevišķi sāpīga ir viena vecāka mājsaimniecībām, un tas liecina par nepietiekamiem finansiāliem stimuliem un bērnu aprūpes iespēju trūkumu: vairāk nekā 32 % no cilvēkiem, kam ir aprūpes pienākumi, nestrādā vai strādā daļēju laiku, jo nav pieejami aprūpes pakalpojumi (šis rādītājs ir par 4 procentu punktiem augstāks nekā ES vidējais rādītājs).

(10)

Pirmskrīzes desmitgadē Apvienotā Karaliste piedzīvoja lielu nekustamā īpašuma cenu kāpumu. Pēc krīzes cenas strauji kritās, bet nu jau ir daļēji atjaunojušās un vēl aizvien ir ārkārtēji augstā līmenī. Darījumu apjomi samazinājās un vēl aizvien ir zemi. Mājokļu cenu kāpums ir viens no faktoriem, kas noteica ievērojamu mājsaimniecību parādu pieaugumu un mājsaimniecību patēriņa neilgtspējīgu palielināšanos desmitgadē pirms krīzes. Tā kā apsīka darījumi mājokļu tirgū, attiecīgi kritās arī ieņēmumi no nodokļiem par darījumiem ar mājokļiem, un tas vēl vairāk pasliktināja Apvienotās Karalistes fiskālo stāvokli. Ar mājokļu tirgus nepilnībām arī skaidrojami Apvienotās Karalistes lielie izdevumi mājokļu pabalstiem un lielais to iedzīvotāju skaits, kas mīt valsts subsidētos mājokļos. Apvienotā Karaliste ir paziņojusi par plānošanas sistēmas un hipotekārās kreditēšanas regulējuma sākotnēju reformu. Tā kā šis sarežģītais uzdevums skar visus Apvienotās Karalistes ekonomikas sektorus, ir vērts balstīties uz šiem pasākumiem, lai izstrādātu plašāku reformu kopumu, tostarp attiecībā uz hipotekārās kreditēšanas tirgu un nodokļu uzlikšanu īpašumiem, lai risinātu šos jautājumus.

(11)

Bez privāto investīciju atjaunošanās neizdosies pārorientēt ekonomiku no iekšzemes patēriņa un uzlabot ražīgumu. Apsekojumi liecina, ka kredītu pieejamība un izmaksas ir būtisks šķērslis investīcijām un darbības izvēršanai privātajā sektorā, jo īpaši mazākiem uzņēmumiem, kam nepieciešams banku finansējums. Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) piešķirto aizdevumu ikgadējais pieaugums bijis negatīvs kopš 2009. gada beigām, un aizdevumu piešķiršana mazajiem uzņēmumiem samazinājusies vēl krasāk. Lai gan šķiet, ka kredīta uzcenojums vidējiem uzņēmumiem ir samazinājies, tas ir palielinājies mazajiem uzņēmumiem. Apvienotā Karaliste nesen ir ieviesusi vairākus pasākumus, lai uzlabotu MVU piekļuvi finansējumam, tostarp ir izveidoti valsts finansēti investīciju instrumenti un panākta vienošanās ar Apvienotās Karalistes bankām palielināt bruto aizdevumus MVU. Ir svarīgi arī atzīt pieprasījuma problēmas un to, ka uzņēmumiem arī vajadzēs veikt savu daļu, iesaistoties shēmās, kas tiem darītas pieejamas. Lai rastu risinājumu, kas varētu funkcionēt arī bez regulāras valdības iejaukšanās, ir ieteicamas turpmākas reformas ar mērķi uzlabot konkurenci banku sektorā un sekmēt tādu ārpusbanku finansējuma tirgu turpmāku attīstību, kam var piekļūt mazie un vidējie uzņēmumi.

(12)

Komisija ir izvērtējusi konverģences programmu un valsts reformu programmu. Tā ir ņēmusi vērā ne tikai minēto programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Apvienotajā Karalistē, bet arī to atbilstību ES noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina ES vispārējā ekonomiskā pārvaldība, kas panākams, turpmākajos valstu lēmumos sniedzot ES līmeņa norādes. Komisija uzskata, ka programmās ir izklāstīti vērienīgi deficīta samazināšanas pasākumi, un aicina valdību rīkoties saskaņā ar plānu. Vajadzētu veikt arī turpmākus pasākumus, lai reformētu mājokļu tirgu, samazinātu jauniešu bezdarbu, pāragru izglītošanās pārtraukšanu un risinātu problēmu saistībā ar bērniem, kas dzīvo mājsaimniecībās, kurās nevienam loceklim nav darba, un lai uzlabotu kredītu pieejamību privātajam sektoram.

(13)

Ņemot vērā šo novērtējumu un Padomes Ieteikumu (2010. gada 2. jūnijs) saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 126. panta 7. punktu, Padome ir izskatījusi Apvienotās Karalistes konverģences programmas 2011. gada atjauninājumu, un tās atzinums (3) ir atspoguļots turpmāk sniegto ieteikumu 1. un 2. punktā. Ņemot vērā Eiropadomes 2011. gada 25. marta secinājumus, Padome ir izskatījusi Apvienotās Karalistes valsts reformu programmu,

1.

Īstenot plānoto fiskālo konsolidāciju, tiecoties 2012.–2013. gadā samazināt deficītu līdz 6,2 % no IKP, atbilstīgi Padomes ieteikumiem par pārmērīga budžeta deficīta novēršanu, un ievirzot augsto valsts parāda attiecību lejupejošā līknē, kad programmas laikposma beigās būs novērsts pārmērīgais budžeta deficīts. Nepieļaut novirzes no vērienīgajiem izdevumu samazināšanas mērķiem, tādējādi sekmējot ilgtspēju ilgtermiņā; un, ievērojot iepriekš minēto, prioritāti piešķirt izdevumiem, kas veicina izaugsmi.

2.

Izstrādāt reformu programmu, lai mazinātu mājokļu cenu cikla destabilizējošo ietekmi uz valsts finansēm, finanšu sektoru un ekonomiku, lai tādējādi mazinātu problēmas, kas saistītas ar mājokļu dārdzību un nepieciešamību pēc valsts subsidētiem mājokļiem. Varētu tikt apsvērts plašs pasākumu un politikas instrumentu loks, tostarp hipotekāro kredītu tirgus reformas, finanšu noteikumi, īpašumu nodokļi un plānošanas sistēma, lai novērstu pārmērīgu svārstīgumu.

3.

Līdz 2012. gadam veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka darba tirgū ienāk vairāk jauniešu ar atbilstīgām prasmēm, un uzlabotu to 18 –24 gadus veco jauniešu nodarbinātību, kas pārtraukuši izglītošanos vai apmācības, neiegūstot kvalifikāciju. Risināt ar prasmju nepietiekamību saistītās problēmas, palielinot to cilvēku skaitu, kam ir vidēja līmeņa prasmes, atbilstīgi darba tirgus vajadzībām.

4.

Saskaņā ar tekošajiem budžeta plāniem veikt pasākumus, lai samazinātu to mājsaimniecību skaitu, kuru locekļiem nav darba, pievēršoties tiem, kas ir neaktīvi, jo jāaprūpē bērni, tostarp vientuļajiem vecākiem.

5.

Īstenot jau paziņotos pasākumus un turpināt strādāt, lai uzlabotu banku un ārpusbanku finansējuma pieejamību privātajam sektoram un īpaši MVU, vienlaikus atzīstot iespējamās pieprasījuma problēmas. Veicināt konkurenci banku sektorā un izvērtēt iespējas, kā uzlabot piekļuvi ārpusbanku finansējumam, piemēram, riska kapitālam un valsts aizņēmumiem.

23.7.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 217/15

(1)

Eurogrupa 2011. gada 20. jūnijā apspriedās par dalībvalstu, kuru valūta ir euro, (“eurozonas dalībvalstis”) ekonomikas politikas vispārējo pamatnostādņu īstenošanu, atzīstot nepieciešamību turpmāk stiprināt politikas koordinēšanu un minētajām dalībvalstīm adresēto ieteikumu īstenošanu.

(2)

Eiropadome 2010. gada 26. martā piekrita Komisijas priekšlikumam uzsākt jaunu izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju – “Eiropa 2020” –, kurai par pamatu ņemta ciešāka ekonomikas politikas koordinācija un kura pievērsīs uzmanību galvenajām jomām, kurās jārīkojas, lai palielinātu Eiropas ilgtspējīgas izaugsmes potenciālu un konkurētspēju.

(3)

Padome 2010. gada 13. jūlijā pieņēma ieteikumu par dalībvalstu un Savienības vispārējām ekonomikas politikas pamatnostādnēm (2010.–2014.g.). Dalībvalstis un, attiecīgā gadījumā, ES tika aicināta ņemt vērā pamatnostādnes savā ekonomikas politikā.

(4)

Komisija 2011. gada 12. janvārī pieņēma pirmo Gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot jaunu ekonomiskās pārvaldības ciklu ES un pirmo Eiropas ex-ante un integrētas politikas koordinēšanas pusgadu, kas balstās uz stratēģiju “Eiropa 2020”.

(5)

Eiropadome 2011. gada 25. martā apstiprināja fiskālās konsolidācijas un strukturālu reformu prioritātes (saskaņā ar Padomes 2011. gada 15. februāra un 7. marta secinājumiem un atbilstīgi Komisijas Gada izaugsmes pētījumam). Tā uzsvēra, ka prioritāte jāpiešķir stabilam budžetam un fiskālās stabilitātes atjaunošanai, bezdarba samazināšanai, izmantojot darbaspēka tirgus reformas, un jauniem centieniem, lai stiprinātu izaugsmi. Tā aicināja dalībvalstis šīs prioritātes izvērst konkrētos pasākumos, ko paredzēts iekļaut to stabilitātes vai konverģences programmās un valsts reformu programmās.

(6)

Eiropadome 2011. gada 25. martā arī aicināja dalībvalstis, kuras piedalās paktā “Euro plus”, savlaicīgi nākt klajā ar savām saistībām, lai tās varētu ietvert minēto valstu stabilitātes vai konverģences programmās un valsts reformu programmās.

(7)

Eurozonas dalībvalstis 2011. gada aprīlī un maijā iesniedza savas 2011. gada stabilitātes programmas, kuras attiecas uz laikposmu no 2011.–2014. gadam un savas 2011. gada valsts reformu programmas. Minētās programmas tika izvērtētas vienlaicīgi.

(8)

Euro pirmās desmitgades pieredze kopumā uzsver daudzās vienotās valūtas priekšrocības. Tomēr globālās krīzes rezultātā notika strauja lejupslīde 2009. gadā, kuras dēļ eurozonas IKP noslīdēja zem 2006. gada līmeņa. Lai arī 2010. gadā IKP atkal pieauga, ražošanas līmenis aizvien ir zemāks par 2007. gada rādītāju. Tā rezultātā bezdarba līmenis eurozonā pieauga no 7,6 % 2007. gadā līdz 10,1 % 2010. gadā. Valsts finanses eurozonā pasliktinājās, kas lika būtiski pārvērtēt valsts parāda riskus dažās eurozonas dalībvalstīs un radīja makrofinansiālās stabilitātes riskus. Izaugsme dalībvalstīs tiek atgūta ar dažādiem rezultātiem, atspoguļojot gan strukturālās, gan cikliskās atšķirības. Krīze lika mazināties makroekonomikas nelīdzsvarotībām, kuras bija izveidojušās pirms krīzes. Tomēr tikai laiks rādīs, vai tas būs pietiekama un ilgtspējīgi.

(9)

Valsts kopbudžeta bilances eurozonā vidēji sāka uzlaboties 2010. gadā. Pamatojoties uz Komisijas dienestu pavasara prognozi, pieņemot, ka politika nemainīsies, sagaidāms, ka tās turpinās uzlaboties 2011. gadā. Tomēr valsts parāds turpinās palielināties līdz 2012. gadam. Ja tas netiks koriģēts turpmākajos gados, tas var apdraudēt ilgtermiņa fiskālo ilgtspēju, ņemot vērā zemās potenciālās izaugsmes un nelabvēlīgo demogrāfisko tendenču apvienojumu. 2010. gadā eurozonas budžeta deficīts samazinājās līdz 6 % no IKP, turpretim parāda attiecība palielinājās līdz 85,1 % no IKP. Saskaņā ar 2011. gada stabilitātes programmā noteiktajiem mērķiem eurozonas budžeta deficīts 2014. gadā pazemināsies līdz 1,3 % no IKP, un pēc augstākā rādītāja sasniegšanas 2012. gadā parāda attiecība 2014. gadā samazināsies, atgriežoties zem 85 % no IKP. Šāds fiskālās konsolidācijas ceļš eurozonai kopumā būtu saderīgs ar stratēģiju izejai no krīzes, par kuru panākta vienošanās, un nepieciešamību atgriezties pie stabilām valsts finansēm sakarā ar pastiprinātu ekonomikas atveseļošanos. Konsolidācijas sekmīgu īstenošanu vairo tajā plānotais uzsvars uz izdevumu samazināšanu saistībā ar nodokļu palielinājumu. Tomēr dažu pasākumu efektīva īstenošana vēl ir jāapstiprina. Turklāt dažas eurozonas dalībvalstis nesen īstenoja jaunus fiskālos noteikumus vai paziņoja par esošo noteikumu stiprināšanu, bet dažās eurozonas dalībvalstīs to efektīvai īstenošanai varētu būt nepieciešami papildu pasākumi. Ņemot vērā sabiedrības novecošanu, pensiju un sociālā nodrošinājuma sistēmas vēl nav pietiekamas, lai nodrošinātu vispārēju ilgtermiņa fiskālo ilgtspēju.

(10)

ES politiskais risinājums ir radījis uzlabojumus finanšu sistēmas darbībā un stabilitātē. Problēmas finanšu nozarē vairākās eurozonas dalībvalstīs ietver banku risku attiecībā uz turpmākiem zaudējumiem to aktīvu turējumos vai stingrāku noteikumu ieviešanu refinansēšanas tirgos, banku nozares restrukturizācijas un rekapitalizācijas turpināšanu. Kā nosacījums stabilizācijai finanšu nozarē ir valsts atbalsta banku nozarei pakāpeniska pārtraukšana, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā īpašos apstākļus dalībvalstu banku nozarē. Šo problēmu risināšana palīdzēs mazināt nenoteiktību par iespējamām valsts saistībām.

(11)

Ir vajadzīgi uzlabojumi produktivitātes un konkurētspējas jomā un jānovērš strukturāli šķēršļi iekšzemes privātajam pieprasījumam, lai palielinātu eurozonas izaugsmes potenciālu un novērstu makroekonomikas nelīdzsvarotības eurozonā. Šajā saistībā eurozonas dalībvalstis savās valsts reformu programmās paziņoja par vairākām strukturālām reformām. Tomēr aizvien ir trūkumi pasākumos, kuri vajadzīgi, lai uzlabotu valstu darbaspēka un preču tirgu darbību, jo īpaši attiecībā uz pakalpojumu nozarēm, izaugsmi veicinošu fiskālo konsolidāciju un darba samaksas noteikšanas sistēmām.

(12)

Lai nodrošinātu EMS pienācīgu darbību, eurozonas dalībvalstīm ir noteikts īpašs pienākums – uzskatīt savu ekonomikas politiku par kopēju interešu jautājumu saistībā ar iespējamām papildu sekām valstīs ar kopēju valūtu. Tādēļ, ņemot vērā krīzes situāciju un pašreizējās problēmas, izrādījās, ka ir vajadzīga ekonomikas politikas koordinācijas visaptverošāka un pastāvīga pārskatīšana ES un eurozonas līmenī. “Eiropas pusgadā” iestrādātais integrētais gada uzraudzības cikls, pastiprinātā ekonomikas pārvaldības sistēma, Eiropas Sistēmisko risku padomes un Eiropas uzraudzības aģentūru izveide, kā arī Eiropas Stabilitātes mehānisms ir būtiski elementi, no kuriem daži vēl pilnībā jāpieņem un/vai jāīsteno. Pakts “Euro plus” vēl pastiprina šo sistēmu.

(13)

Komisija ir izvērtējusi eurozonas dalībvalstu stabilitātes programmas un valsts reformu programmas, ņemot vērā vajadzību pastiprināt eurozonas vispārējo ekonomikas pārvaldību. Tā uzskata, ka ir nepieciešams stingri ievērot budžeta mērķus, dažās eurozonas dalībvalstīs tos pastiprinot, un turpmāk īstenot pasākumus, lai stiprinātu fiskālos noteikumus un ilgtspēju. Būtu jāveic arī papildu pasākumi, lai uzlabotu finansiālo stabilitāti, izaugsmei labvēlīgas nodokļu reformas un konsolidācijas pasākumus, darba samaksas noteikšanas mehānismus, konkurētspēju pakalpojumu nozarēs un pakta “Euro plus” īstenošanu,

1.

Stingri ievērot budžeta mērķus, kas noteikti to 2011. gada stabilitātes programmās, kā arī saprašanās memorandos dalībvalstīs, kuras saņem ES/SVF finansiālo palīdzību un attiecīgā gadījumā pastiprināt konsolidācijas pasākumus saskaņā ar Padomes sniegto atzinumu. Jo īpaši nodrošināt atbilstīgus fiskālos stimulus ar mērķi koriģēt pārmērīgu budžeta deficītu un sasniegt vidēja termiņa budžeta mērķus. Izmantot visus neparedzētos fiskālos ieņēmumus, vai paātrinātu korekcijas. Tam vajadzētu arī palīdzēt uzlabot valsts parāda dinamiku.

2.

Nodrošināt fiskālo disciplīnu valsts un zemākā līmenī, jo īpaši ieviešot vai pastiprinot pietiekami spēcīgu un saistošu fiskālo sistēmu.

3.

Turpināt īstenot sociālā nodrošinājuma sistēmu reformas, kas nodrošina fiskālo ilgtspēju, pienācīgi ievērojot pensiju un sociālo pabalstu atbilstību, jo īpaši saskaņojot pensiju sistēmas ar demogrāfisko stāvokli valstī.

4.

Uzlabot finanšu sistēmas darbību un stabilitāti, veicot tūlītējus pasākumus pēc gaidāmajiem ES mēroga stresa testiem, lai nodrošinātu, ka banku nozare turpina stiprināt elastību pret iespējamiem nākotnes zaudējumiem vai finansējuma ierobežojumiem, un ka dzīvotnespējīgas finanšu iestādes spēj restrukturizēt savu darbību vai iziet no tirgus, neradot nepamatotu spriedzi finanšu tirgos.

5.

Īstenot turpmākas nodokļu reformas, kas dod priekšroku izaugsmi veicinošiem nodokļu avotiem, vienlaikus saglabājot kopējos nodokļu ieņēmumus, īpaši pazeminot nodokļus par darbaspēku, lai darbs atmaksātos; samazinot valsts izdevumus, aizsargāt izaugsmi veicinošus elementus, piemēram, izdevumus pētniecības un attīstības, izglītības un energoefektivitātes jomā; vajadzības gadījumā pielāgot darba samaksas noteikšanas pasākumus un indeksācijas mehānismus, apspriežoties ar sociālajiem partneriem un saskaņa ar valsts praksi, lai nodrošinātu to, ka algas attīstītās saskaņā ar ražīgumu, konkurētspēju un situāciju nodarbinatības jomā.

6.

Lai veicinātu konkurētspēju, ieviest turpmākas reformas pakalpojumu nozarēs, jo īpaši atceļot nepamatotus ierobežojumus profesionālo pakalpojumu, mazumtirdzniecības un tīklu nozarēs.

7.

Pilnībā īstenot paktā “Euro plus” ietvertās saistības, lai veicinātu izaugsmi, konkurētspēju un nodarbinātību eurozonā.

23.7.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 217/18

1.

Eiropas Komisija 2011. gada 1. martā pieņēma Komisijas lēmumu, ar ko groza Komisijas Lēmumu 2007/76/EK par CPCS (“otrais CPC grozījums”) (3). Tajā pašā datumā Komisija pieņēma arī Komisijas ieteikumu par datu aizsardzības noteikumu īstenošanas pamatnostādnēm CPCS (“CPC datu aizsardzības pamatnostādnes”) (4). Abus dokumentus nosūtīja EDAU atzinuma sniegšanai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 28. panta 2. punktu.

2.

CPCS ir informācijas tehnoloģiju sistēma, kuru Komisija ir izstrādājusi un darbina saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā (“CPC regula”). CPCS atvieglo sadarbību starp ES dalībvalstu “kompetentajām iestādēm” un Komisiju patērētāju tiesību aizsardzības jomā saistībā ar ES direktīvās un regulās iepriekš noteiktā kopuma pārkāpumiem. Lai uz tiem atteiktos CPC regula, pārkāpumiem ir jābūt pārrobežu iezīmēm un tādiem, kas kaitē “patērētāju kolektīvām interesēm”.

3.

Savas sadarbības ietvaros CPCS lietotāji veic informācijas, tostarp personas datu, apmaiņu. Šie personas dati var būt saistīti ar pārdevēja vai piegādātāja, kas, iespējams, veicis pārkāpumu, vadītājiem vai darbiniekiem, pašu pārdevēju vai piegādātāju (ja tā ir privātpersona), kā arī trešām personām, piemēram, patērētājiem vai sūdzību iesniedzējiem.

4.

Sistēma ir izstrādāta tā, lai būtu izmantojama kā drošs saziņas rīks starp kompetentajām iestādēm, kā arī kā datu bāze. CPCS kompetentās iestādes izmanto, lai lūgtu informāciju, lai palīdzētu izmeklēt lietu (5) vai lai lūgtu palīdzību īstenošanā (6) (“savstarpējās palīdzības lūgumi”). Turklāt kompetentās iestādes var nosūtīt arī brīdinājuma ziņojumu (“brīdinājuma paziņojums”), lai informētu citas kompetentās iestādes un Komisiju par pārkāpumu vai iespējamu pārkāpumu (7). CPCS ir iekļautas arī citas funkcijas, tostarp paziņojumu sistēma (8) un forums ar lietu nesaistītu datu apmaiņai.

5.

Šajā atzinumā EDAU aplūko vairākus datu aizsardzības jautājumus saistībā ar CPCS tiesisko regulējumu, galvenokārt vēršot uzmanību uz nesen pieņemto otro CPC grozījumu. Turklāt EDAU novērtē arī līdz šim panākto progresu un izlases kārtībā uzsver dažas atlikušās bažas un apsvērumus nākotnei. Tāpat tas komentē dažus CPC Datu aizsardzības pamatnostādņu nosacījumus.

6.

Līdztekus šim atzinumam (kas pieņemts saskaņā ar Regulas (EK) 45/2001 28. panta 2. punktu) EDAU kā uzraudzītājs izdod iepriekšējās pārbaudes atzinumu (saskaņā ar tās pašas regulas 27. pantu) (“Iepriekšējās pārbaudes atzinums”). Iepriekšējās pārbaudes atzinumā ir iekļauts detalizētāks CPCS apraksts, kā arī tajā veiktās personas datu apstrādes apraksts. Iepriekšējās pārbaudes atzinumā EDAU pievērsās ieteikumiem par īpašiem pasākumiem, kas veicami praktiskā, tehniskā un organizatoriskā līmenī, lai uzlabotu CPCS atbilstību datu aizsardzības noteikumiem. Ņemot vērā to, ka CPC datu aizsardzības pamatnostādnes arī ir cieši saistītas ar šiem īpašajiem pasākumiem, iepriekšējās pārbaudes atzinumā ir komentēti arī atlasīti vadlīniju nosacījumi.

7.

EDAU ir apmierināts ar to, ka CPCS pamatojas uz stingru juridisko pamatu, proti, uz Padomes un Parlamenta pieņemto regulu. Turklāt EDAU ir gandarīts par to, ka juridiskais pamats laika gaitā ir papildināts, lai nodrošinātu papildu informāciju un risinātu datu aizsardzības jautājumus. Jo īpaši EDAU ir apmierināts ar to, ka 2006. gada 22. decembrī tika pieņemts Komisijas Lēmums 2007/76/EK, ar ko īsteno CPC regulu (“CPC īstenošanas lēmums”), un vēlāk tas tika grozīts 2008. gada 17. martā un nesen 2011. gada 1. martā, veicot otro CPC grozījumu. Tāpat tas ir apmierināts ar to, ka Komisija pieņēma CPC datu aizsardzības pamatnostādnes, jo īpaši risinot datu aizsardzības jautājumus.

8.

Lai gan EDAU pauž nožēlu, ka ar to neapspriedās laikā, kad tika sākotnēji pieņemta CPC regula un CPC īstenošanas lēmums, EDAU tomēr ir apmierināts ar to, ka Komisija ar to apspriedās tad, kad tika pieņemti abi CPC īstenošanas lēmuma grozījumi, kā arī saistībā ar CPC Datu aizsardzības pamatnostādnēm. Tāpat EDAU ir apmierināts, ka Komisija iepriekš apspriedās arī ar 29. panta datu aizsardzības darba grupu (“WP29”), kas 2007. gada 21. septembrī izdeva Atzinumu Nr. 6/2007 (WP 139). Visbeidzot, EDAU atzinīgi novērtē to, ka CPC datu aizsardzības pamatnostādņu uzskaitījumā ir atsauce par šo apspriešanos.

9.

EDAU norāda, ka i) Komisija ir rūpīgi ņēmusi vērā EDAU ieteikumus, kas sniegti iepriekšējā neoficiālajā apmaiņā, kā arī WP29 ieteikumus, kas pausti Atzinumā Nr. 6/2007, un ka ii) daudzi no šiem ieteikumiem ir ņemti vērā turpmākajā CPCS tiesiskā regulējuma izstrādē un/vai praktiskā, tehniskā un organizatoriskā līmenī. Tā komentāri šajā atzinumā, kā arī tā iepriekšējās pārbaudes atzinumā ir jāaplūko, ņemot vērā šo pozitīvo priekšvēsturi.

10.

Kā provizorisku piezīmi EDAU norāda, ka CPC regulā nav pienācīgi un izsmeļoši risināts jautājums par lietu izbeigšanu un uzglabāšanas periodu (9).

11.

Patiesi, CPC regulā ir minēti vienīgi divi īpaši noteikumi par datu dzēšanu un nav neviena noteikuma saistībā ar lietu izbeigšanu (10). Pirmkārt, ja brīdinājuma paziņojums “izrādās nepamatots”, kompetentajai iestādei tas ir jāatsauc un Komisijai nekavējoties būtu jāizņem informācija no datu bāzes. Otrkārt, tā nosaka, ka tad, ja kompetentā iestāde saskaņā ar CPC regulas 8. panta 6. punktu paziņo, ka pārkāpums ir izbeigts, uzglabātie dati ir jāizdzēš piecus gadus pēc paziņojuma.

12.

CPC regula nenosaka, kādēļ uzglabāšanas laiks ir pieci gadi. Tāpat tajā nav precīzi noteikts kā un kad ir jāizvērtē, vai brīdinājuma paziņojums ir “nepamatots”. Turklāt CPC regulā nekas nav teikts par to, cik ilgi informācijai ir jāpaliek datu bāzē gadījumos, uz kuriem neattiecas divi iepriekš minētie īpašie noteikumi (piemēram, regula nenosaka to, cik ilgi datu bāzē uzglabā savstarpējās palīdzības lūgumus, ja tie nav veicinājuši sekmīgas īstenošanas rīcību, kas apturētu pārkāpumu).

13.

EDAU ir apmierināts ar to, ka CPC īstenošanas lēmumā ar grozījumiem un CPC datu aizsardzības pamatnostādnēs ir mēģināts sniegt papildu paskaidrojumus. Tas nozīmē, ka EDAU joprojām ir norūpējies par vairākiem noteikumu par lietu izbeigšanu un datu uzglabāšanu CPCS aspektiem, kā ir turpmāk izklāstīts 3.1.2. līdz 3.1.4. sadaļā.

14.

EDAU iesaka šīs bažas risināt nākamajā CPCS tiesiskā regulējuma pārskatīšanas reizē, veicot turpmākus CPC īstenošanas lēmuma grozījumus vai vēlams pašas CPC regulas grozījumus.

15.

Līdz brīdim, kad šāds tiesiskais regulējums būs iespējams, EDAU iesaka bažas attiecībā uz uzglabāšanas periodu risināt praktiskā, tehniskā un organizatoriskā līmenī un arī skaidri izvirzīt dokumentā “Sadarbības tīkls patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Darbības pamatnostādnes”, kas minēts turpmāk 3.1.2. sadaļā.

16.

Otrajā CPC grozījumā nav noteikts galīgais datums, līdz kuram ir jāizbeidz lieta, kas saistīta ar savstarpēju palīdzības lūgumu (informācijas lūgums vai lūgums par īstenošanas pasākumiem).

17.

Iepriekšējās pārbaudes atzinumā EDAU atzīmē virkni pragmatisku pasākumu, kurus Komisija šobrīd īsteno, lai palīdzētu nodrošināt to, ka neaktīvās lietas tiek savlaicīgi izbeigtas.

18.

Šajā atzinumā EDAU iesaka noteikt maksimālos termiņus informācijas lūgumiem un lūgumiem veikt īstenošanas pasākumus. Nākamajā pārskatīšanas reizē tie būtu jānosaka tiesiskajā regulējumā. Termiņiem ir jābūt saistītiem ar lietas veidu, kā arī faktisko darbību. Tajā pašā laikā noteikumiem būtu jānodrošina kompetentajām iestādēm pielāgojamības iespēja pamatota iemesla dēļ pagarināt lietu, lai nodrošinātu to, ka lietas netiek izbeigtas priekšlaicīgi arī tad, ja sarežģītāku lietu gadījumā ir vajadzīgs vairāk laika nekā vidēji, lai tās izbeigtu.

19.

Lai to izdarītu, EDAU iesaka par sākuma punktu izmantot dokumentu ar nosaukumu “Sadarbības tīkls patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Darbības pamatnostādnes”, kuru CPC komiteja apstiprinājusi 2010. gada 6. decembrī. Darbības pamatnostādnēs 2.7. punktā ar nosaukumu “CPC lietas posmi un termiņi” ir aplūkotas tipiskas lietu norises un ir noteikts, ka informācijas lūgumi ir jāapstrādā vidēji viena līdz trīs mēnešu laikā. Lūgumu veikt īstenošanas pasākumus apstrāde saskaņā ar Darbības pamatnostādnēm varētu notikt vidēji sešu līdz deviņu mēnešu laikā (izņemot izpildrakstu gadījumā vai apelācijas pret administratīvu lēmumu gadījumā, kad reālāks termiņš varētu būt viens gads).

20.

Otrajā CPC grozījumā CPC īstenošanas lēmuma pielikuma 2.2.2. punktam ir pievienota jauna daļa, kas nosaka, ka “pamatoti” brīdinājuma paziņojumi no datu bāzes jāizdzēš piecus gadus pēc to iesniegšanas (attiecībā uz “nepamatotiem” brīdinājuma paziņojumiem nosacījumi jau paredz, ka tie ir jādzēš, tiklīdz “ir pierādīts, ka brīdinājuma paziņojums ir nepamatots”).

21.

Šo jauno nosacījumu aplūkojot kontekstā, EDAU uzsver, ka viena no tā galvenajām rūpēm ir nodrošināt, lai personas dati CPCS datu bāzē neatrastos ilgāk, nekā tas ir nepieciešams. Tas ir sensitīvs jautājums jo īpaši saistībā ar brīdinājuma paziņojumiem (kuriem ir lielāks saņēmēju skaits nekā divpusējās apmaiņās) un jo īpaši saistībā ar brīdinājuma paziņojumiem, kuri attiecas uz aizdomām par pārkāpumiem. Būtībā, ja nav noteikta termiņa, cik ilgi brīdinājuma paziņojums paliek atklāts, tas nozīmē, ka daži paziņojumi nepamatoti ilgu laiku varētu palikt atklāti (tik ilgi, kamēr netiek skaidri pierādīts, ka tie ir nepamatoti). Šādas darbības, pamatojoties uz neapstiprinātām aizdomām, varētu izraisīt būtisku risku datu aizsardzības pamattiesībām, kā arī citām pamattiesībām, piemēram, nevainīguma prezumpcijai.

22.

Pamatojoties uz to, EDAU ir apmierināts, ka brīdinājuma paziņojumiem ir noteikts uzglabāšanas periods. Tomēr EDAU uzskata, ka Komisija nav atbilstīgi pamatojusi to, ka piecu gadu uzglabāšanas periods ir samērīgs. EDAU iesaka Komisijai veikt samērīguma novērtējumu un vēlreiz izvērtēt brīdinājuma paziņojumu uzglabāšanas perioda ilgumu. Būtībā visi brīdinājuma paziņojumi no datu bāzes būtu jādzēš daudz agrāk, izņemot gadījumus, kad brīdinājuma paziņojums par pārkāpumu vai iespējamu pārkāpumu ir bijis pamatā savstarpējas palīdzības lūgumam un notiek pārrobežu izmeklēšana vai īstenošanas pasākumi. Uzglabāšanas periodam ir jābūt pietiekami ilgam, lai ļautu katrai iestādei, kura saņem ziņojumu, noskaidrot, vai tā vēlas veikt turpmākus izmeklēšanas pasākumus vai īstenošanas darbības, un vai tā vēlas, izmantojot CPCS, nosūtīt savstarpējās palīdzības lūgumu; tomēr tam ir jābūt pietiekami īsam, lai samazinātu risku, ka brīdinājuma paziņojumus varētu kļūdaini izmantot “melno sarakstu” veidošanai vai datizracei.

23.

Perspektīvā EDAU iesaka Komisijai pārskatīt tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu to, ka brīdinājuma paziņojumi ir jādzēš vēlākais sešu mēnešu laikā pēc to augšupielādes, ja vien nav pamatots kāds cits, piemērotāks, uzglabāšanas periods.

24.

Tam jo īpaši vajadzētu palīdzēt nodrošināt, lai gadījumos, kad aizdomas nav apstiprinājušās (vai tās pat nav tālāk izmeklētas), ar aizdomām saistītās privātpersonas netiktu iekļautas “melnajos sarakstos” un nepamatoti ilgu laika periodu “turētas aizdomās”, kas nebūtu saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 6. panta e) apakšpunktu.

25.

Šāds ierobežojums ir vajadzīgs arī tāpēc, lai nodrošinātu datu kvalitātes principu (sk. Direktīvas 95/46/EK 6. panta d) apakšpunktu), kā arī citus būtiskus tiesiskos principus. Tādā veidā var būt nodrošināts atbilstīgāks personu aizsardzības līmenis, un tajā pašā laikā īstenošanas ierēdņiem tas ļautu efektīvāk vērst uzmanību būtiskām lietām.

26.

Otrajā CPC grozījumā CPC īstenošanas lēmuma pielikuma 2.15. punktam ir pievienota jauna daļa, kas nosaka, ka “[v]isu pārējo informāciju saistībā ar savstarpējas palīdzības lūgumiem saskaņā ar (CPC regulas) 6. pantu no datu bāzes dzēš piecus gadus pēc lietas izbeigšanas”.

27.

Lasot kopā ar jau esošo tekstu, pārskatītais 2.15. punkts paredz, ka piecus gadus pēc lietas izbeigšanas ir jāuzglabā visa informācijas apmaiņa saskaņā ar 6. punktu, izņemot:

28.

Patiesi, kā ir paskaidrots iepriekšējās pārbaudes atzinumā, izskatās, ka “standarta” uzglabāšanas laiks, ko piemēro CPCS pēc lietas izbeigšanas (ar īpašiem izņēmumiem) gan informācijas lūgumiem, gan lūgumiem par izpildes pasākumiem, ir pieci gadi.

29.

Šķiet, ka CPC īstenošanas lēmuma, kas grozīts ar otro CPC grozījumu, teksts nav pilnībā saskanīgs ar CPC regulu. Proti, CPC regulas 10. panta 2. punktā ir izšķirta, pirmkārt, informācija, ar kuru veikta apmaiņa un kura veicinājusi sekmīgu īstenošanu (piemēram, lietas, kur īstenošanas darbību rezultātā pārkāpums ir izbeigts) un, otrkārt, informācija, kas nav veicinājusi sekmīgu īstenošanu. Pirmajai minētajai ir paredzēts piecu gadu uzglabāšanas periods kopš brīža, kad lieta ir izbeigta. Pēdējai minētajai nav paredzēti nekādi īpaši nosacījumi (izņemot to, ka nepamatoti brīdinājuma paziņojumi ir jāatsauc un jādzēš).

30.

Citiem vārdiem sakot, CPC regula nosaka piecu gadu uzglabāšanas periodu pēc lietas izbeigšanas vienīgi tādā gadījumā, ja ir veikti īstenošanas pasākumi un tie ir bijuši sekmīgi, lai izbeigtu pārkāpumu.

31.

Lai gan EDAU ir šaubas par visu datu uzglabāšanas piecus gadus pēc lietas izbeigšanas mērķi un samērīgumu (sk. turpmāk šajā 3.1.4. sadaļā), tādu lietu izšķiršana, kuras izbeigtas ar sekmīgu īstenošanu, un tādu, kuras nav izbeigtas ar sekmīgu īstenošanu, no datu aizsardzības viedokļa ir loģiska. Proti, tādu datu uzglabāšana ilgstošu laika periodu, kas saistīti vienīgi ar aizdomām, varētu nebūt pietiekami rūpīga, kā arī tas varētu radīt risku pārkāpt citus būtiskus tiesiskos principus. Tādēļ var teikt, ka šādu datu uzglabāšana ilgstošu laika periodu varētu radīt problēmas saistībā ar datu aizsardzību vairāk nekā tādu datu uzglabāšana, kas saistīti ar faktiskiem pārkāpumiem, kuri ir pienācīgi pierādīti un attiecībā uz kuriem ir veiktas īstenošanas darbības.

32.

Pretēji CPC regulai, CPC īstenošanas lēmums ar grozījumiem atļauj, vismaz dažos gadījumos, piecu gadu uzglabāšanas periodu piemērot arī informācijai, kas nav veicinājusi sekmīgas īstenošanas darbības.

33.

Piemēram, saskaņā ar CPC īstenošanas lēmumu informācijas pieprasījums, kas bijis par pamatu brīdinājuma paziņojumam, bet nav sekmējis īstenošanas darbības, sistēmā uzglabājas piecus gadus pēc “lietas izbeigšanas”.

34.

Tādēļ šķiet, ka CPC regulā un CPC īstenošanas lēmumā ievērotas zināmā mērā atšķirīgas pieejas. Lai gan CPC īstenošanas regula zināmā mērā atspoguļo CPC regulas nosacījumus, tā tomēr ievieš arī būtiskus papildu noteikumus par uzglabāšanu. Lai gan noteikumu paskaidrojums ir atzīstams, EDAU apšauba to, cik likumīgi ir noteikt garākus uzglabāšanas periodus, ja tie jau nav noteikti CPC regulā. Tas uzliktu papildu ierobežojumus datu aizsardzības pamattiesībām, un tas notiktu, īstenojot tiesību aktus, pretēji CPC regulai un piemērojamajiem datu aizsardzības tiesību aktiem.

35.

Saskaņā ar iepriekš minēto EDAU iesaka Komisijai pārskatīt tiesisko regulējumu un vēlreiz apsvērt, vai piecu gadu uzglabāšanas periods ir jāpiemēro arī citām lietām papildus tām, kurās veikti sekmīgi īstenošanas pasākumi, kā to nosaka CPC regula.

36.

Turklāt EDAU ir apmierināts ar to, ka CPC datu aizsardzības pamatnostādnēs ir noteikts mērķis norādīt uzglabāšanas nolūku pēc lietas izbeigšanas; tas ir būtisks jautājums, kurš ne CPC regulā, ne otrajā CPC grozījumā nebija aplūkots. Proti, CPC datu aizsardzības pamatnostādnēs ir paredzēts, ka “uzglabāšanas perioda laikā pilnvaroti īstenošanas ierēdņi, kas strādā kompetentajai iestādei, kura iesākumā bija iesaistīta lietas izskatīšanā, var iepazīties ar lietu, lai noteiktu saistību starp iespējamiem atkārtotiem pārkāpumiem, tādējādi nodrošinot labāku un efektīvāku īstenošanu” (11).

37.

Tomēr, lai gan šāds skaidrojams ir novērtējams atzinīgi, bez papildu paskaidrojuma par šādas piekļuves nepieciešamību, EDAU nav pārliecināts par šāda mērķa samērīgumu un pietiekamību, lai pamatotu piecu gadu uzglabāšanas periodu. Tādēļ EDAU arī iesaka Komisijai:

38.

EDAU ir gandarīts par to, ka (CPC īstenošanas lēmuma pielikumā ieviešot jaunu 4.3. punktu) otrais CPC grozījums paskaidro Komisijas piekļuvi CPCS datiem, un to, ka šāda piekļuve ir skaidri un īpaši ierobežota tiktāl, ciktāl tas nepieciešams saskaņā ar CPC regulu. Jo īpaši EDAU ir gandarīts par to, ka Komisijai nav piešķirta piekļuve konfidenciālai saziņai starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm, piemēram, savstarpējās palīdzības lūgumiem.

39.

Šis paskaidrojums un ierobežojums ir jo īpaši svarīgs, ņemot vērā to, ka skaidrības trūkums varētu izraisīt situāciju, kurā Komisija varētu piekļūt informācijai, tostarp personas datiem, kas paredzēti vienīgi dalībvalstu kompetentajām iestādēm.

40.

Kā ir aprakstīts CPC datu aizsardzības pamatnostādņu 5. sadaļā, “tādējādi Komisija var uzraudzīt CPC regulas un CPC regulā uzskaitīto patērētāju aizsardzības tiesību aktu piemērošanu un apkopot statistikas informāciju saistībā ar šiem pienākumiem”.

41.

Tas nenozīmē, ka Komisijai ir jābūt piekļuvei jebkuriem un visiem datiem, ar kuriem dalībvalstis veic apmaiņu CPCS.

42.

Patiesi, EDAU uzsver, ka piekļuve tādām datu bāzēm kā CPCS atbilst personas datu apstrādes definīcijai. Saskaņā ar Regulas (EK) 45/2001 5. panta a) punktu, kas attiecas uz Komisijas piekļuves tiesībām CPCS, iestādes var apstrādāt personas datus vienīgi tad, ja tas ir nepieciešams uzdevuma izpildei sabiedrības interesēs, un papildus nodrošinot, ka apstrāde ir balstīta uz Līgumiem un sekundāriem tiesību aktiem.

43.

EDAU saprot, ka šīs prasības, kas izriet tieši no tiesībām uz datu aizsardzību, kuras noteiktas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā, nozīmē to, ka Komisijai pilnvaras piekļūt dalībvalstu informācijas sistēmām var būt vienīgi tad, ja to paredz īpaši tiesiskie nosacījumi, kas pamatoti ar pilnīgi atbilstīgu juridisko pamatu (ierasti parastā likumdošanas procedūra). Tiesiskā noteiktība un pārredzamība ir divas pamatvērtības, kas izskaidro, kādēļ īpašs un drošs Komisijas piekļuves juridiskais pamats ir īpaši svarīga garantija, lai nodrošinātu personu pamattiesības saistībā ar datu aizsardzību.

44.

Ne Komisijas vispārīgās uzraudzības pilnvaras kā “Līguma sargātājai”, ne dalībvalstu pienākums nodrošināt lojālu sadarbību nav pietiekami precīzi, lai piešķirtu Komisijai piekļuvi datu bāzei, kurā glabājas personas dati. Lojāla sadarbība nozīmē to, ka dalībvalstīm noteiktos apstākļos ir jānodrošina Komisijai informācija, ja viņām to lūdz vai arī, ja īpaši noteikumi pieprasa nodrošināt šādu informāciju. Tomēr tas nenozīmē, ka Komisijai ir jābūt piekļuvei viņu datu bāzēm.

45.

Šajā kontekstā EDAU arī uzsver, ka CPC regulā ir izslēgta iespēja Komisijai piekļūt informācijai, kas iekļauta savstarpējās palīdzības lūgumos un lūgumos veikt īstenošanas pasākumus. CPC regulas 6. un 8. pantā kā datu saņēmēja ir norādīta vienīgi pieprasītāja iestāde, nevis Komisija.

46.

EDAU ir apmierināts ar to, ka otrais CPC grozījums CPC īstenošanas lēmuma pielikuma 4.4. punktā ieviesa nosacījumu, kas attiecas uz īpašo kategoriju datu apstrādi CPCS. Jo īpaši EDAU ir apmierināts ar to, ka šis nosacījums šādu apstrādi ierobežo līdz lietām, kurās CPC regulā noteiktos pienākumus “citādi nav iespējams” izpildīt, un paredz, ka šādu datu apstrāde var notikt vienīgi, ja tā “ir atļauta saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK”.

47.

Pēc tam, kad III daļā ir apspriesti īpašie jautājumi, kurus rada otrais CPC grozījums, IV līdz VI daļā EDAU vēlas pievērst Komisijas uzmanību citiem punktiem, kas jāņem vērā, turpmāk izstrādājot CPCS tiesisko regulējumu.

48.

EDAU jau kādu laiku aicina Komisiju un citas ES iestādes pieņemt tehnoloģiskus un organizatoriskus pasākumus, datu aizsardzību un drošību integrējot jau savu informācijas sistēmu izstrādes un ieviešanas posmā (“integrēta privātās dzīves aizsardzība”) (12).

49.

Lai gan tas atzinīgi novērtē un atzīst, ka daži pasākumi šajā virzienā ir īstenoti, EDAU iesaka Komisijai vispusīgi novērtēt, kādi vēl integrētās privātās dzīves aizsardzības aizsargpasākumi ir iekļaujami CPCS sistēmas arhitektūrā. Citu starpā ir jāapsver un vajadzības gadījumā jāievieš šādi pasākumi:

50.

Tālāk, saskaņā ar “pārskatatbildības” principu (13), EDAU arī iesaka izveidot skaidru pārskatatbildības sistēmu, kas nodrošina datu aizsardzības atbilstību un nodrošina pierādījumus par to, piemēram:

51.

CPC regulas 14. panta 2. punktā ir paredzēts, ka informāciju, kas paziņota saskaņā ar CPC regulu, kompetentā iestāde var arī nodot kādas trešās valsts iestādei saskaņā ar divpusēju palīdzības nolīgumu, kas noslēgts ar attiecīgo trešo valsti, ja i) ir saņemta piekrišana no tās kompetentās iestādes, kura sākotnēji sniegusi informāciju, un ii) ja nodošana notiek atbilstīgi ES tiesību aktiem par datu aizsardzību.

52.

Direktīvas 95/46/EK 25. un 26. pantā ir noteikti daži papildu nosacījumi datu nodošanai trešām valstīm. Šie nosacījumi ir paredzēti, lai nodrošinātu to, ka šie dati ārvalstīs būs pienācīgi aizsargāti. Turklāt tajos ir paredzēti vairāki izņēmumi. Šo Direktīvas 95/46/EK nosacījumu īstenošana un interpretēšana dažādās dalībvalstīs ir atšķirīga.

53.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, EDAU var pieņemt aizsargpasākumus, kas iekļauti CPC regulā, proti, ka jebkura nodošana trešai valstij var notikt vienīgi tad, ja ir i) saņemta kompetentās iestādes, kas sākotnēji paziņojusi informāciju, piekrišana, un ii) piemērojot ES datu aizsardzības tiesību aktus.

54.

Tāpat EDAU ir gandarīts par to, ka CPC datu aizsardzības pamatnostādnes paredz, ka, ja vien trešā valsts nenodrošina atbilstīgu aizsardzības līmeni, jebkuriem divpusējiem palīdzības nolīgumiem ir jānodrošina atbilstīgi datu aizsardzības aizsargpasākumi un, ja tas ir nepieciešams, par nolīgumu ir jāinformē arī attiecīgās datu aizsardzības uzraudzības iestādes.

55.

Tas nozīmē, ka CPC noteiktie pasākumi nav nevainojami. To piemērošana ir sarežģīta: kompetentajai iestādei, kas pieņem lēmumu par to, vai nodot informāciju trešai valstij, būtu jāņem vērā ne vien savas valsts divpusējais nolīgums ar trešo valsti, savas valsts datu aizsardzības tiesību akti un pašas novērtējums par datu nodošanas atbilstību attiecīgajai valstij, pamatojoties uz savas valsts datu aizsardzības tiesību aktiem, bet arī tas, vai citas iesaistītās kompetentās iestādes, kas sniegušas savu devumu lietā (un tādas var būt vairākas) ir vai nav devušas piekrišanu, pamatojoties uz saviem datu aizsardzības tiesību aktiem.

56.

No datu aizsardzības viedokļa šī sarežģītība rada neskaidrības saistībā ar subjekta tiesībām un jo īpaši neskaidrības par to, vai un kādos apstākļos viņa vai viņas datus nodod ārvalstīm. Tāpat subjekti negūst pilnīgāko iespējamo labumu no stingriem un saskaņotiem Eiropas datu aizsardzības tiesību aktiem. Turklāt, no kompetento iestāžu viedokļa, šī sarežģītība varētu traucēt sadarbību starp kompetentajām iestādēm, un tā uzliek administratīvo slogu.

57.

Ņemot vērā iepriekš minēto, EDAU aicina noslēgt ES mēroga nolīgumus, kas nodrošinātu atbilstošus datu aizsardzības aizsargpasākumus, vienlaikus palīdzot izvairīties no nevienlīdzīgu kritēriju piemērošanas un no tā izrietošā palielinātā administratīvā sloga kompetentajām iestādēm.

58.

Papildus iespējai, kas paredzēta 14. pantā par divpusēju sadarbību, CPC regulas 18. pantā par starptautiskiem nolīgumiem ir paredzēts, ka “Kopiena sadarbojas ar trešām valstīm un kompetentām starptautiskām organizācijām” un “pasākumus sadarbībai, tostarp savstarpējas palīdzības pasākumus, var paredzēt Kopienas un attiecīgo trešo valstu nolīgumos”.

59.

Iepriekš 5.1. sadaļā izklāstīto iemeslu dēļ EDAU atbalsta Komisiju tās iniciatīvā vienoties un noslēgt ES mēroga nolīgumus ar atbilstīgiem datu aizsardzības aizsargpasākumiem, kas saskaņoti ES līmenī, lai aizvietotu esošos divpusējos nolīgumus.

60.

Tomēr tā atbalsts šādiem ES mēroga nolīgumiem ir ar nosacījumu, ka Komisija un ES likumdevēji apņemas personas datu apmaiņai ar trešām valstīm nodrošināt augstāko aizsardzības līmeni. Starptautisku sadarbības nolīgumu ar trešām valstīm ietekme ir rūpīgi jāizvērtē, raugoties no datu aizsardzības viedokļa, ir jānosaka skaidri noteikumi, kas pārvaldītu šīs apmaiņas un, pamatojoties uz apspriedēm ar EDAU un, atbilstošā gadījumā, ar valsts datu aizsardzības iestādēm, ir jānodrošina atbilstīgi datu aizsardzības aizsargpasākumi.

61.

Lai gan CPC regulas 18. pantā nav īpaši aplūkots jautājums par trešo valstu iestāžu tiešu piekļuvi CPCS, tehniski tas varētu būt iespējams. EDAU nevēlas atrunāt no tā, lai CPCS tiktu ieviestas jaunas funkcijas, kas atļautu trešo valstu kompetentajām iestādēm stingri ierobežotu piekļuvi atlases kārtībā, izmantojot īpaši izstrādātu mehānismu (saziņas kanālu un saskarni). Tas patiesi varētu uzlabot sadarbības efektivitāti.

62.

Tādēļ šādai tiešai piekļuvei ir savi riski un ir īpaši jārisina tās ietekme uz datu aizsardzību un nepieciešamajiem tehniskajiem/organizatoriskajiem pasākumiem un aizsargpasākumiem. Jebkura šāda tehniska funkcija ir jāveido, izmantojot “integrētās privātās dzīves aizsardzības” principus. Arī drošībai ir jābūt skaidrai prioritātei. Visbeidzot, ir jāapspriežas ar EDAU un, atbilstīgā gadījumā, ar valsts datu aizsardzības iestādēm.

63.

Ja tiks ievēroti EDAU ieteikumi (tostarp arī tie, kas iekļauti tā iepriekšējās pārbaudes atzinumā), EDAU ir pārliecināts, ka CPCS var būt efektīvs un datu aizsardzībai draudzīgs rīks pārrobežu īstenošanas pasākumiem cīņā ar patērētāju tiesību pārkāpumiem iekšējā tirgū.

64.

Attīstoties elektroniskajai tirdzniecībai un tam, ka dažādu produktu un pakalpojumu patērētāji aizvien vairāk izmanto elektroniskās saziņas tīklus, aizvien vairāk privātpersonu datu tiks apstrādāts kā patērētājiem. Tādēļ patērētāji aizvien biežāk var saskarties ar savu tiesību pārkāpumiem saistībā ar datu aizsardzību. Tātad arī datu aizsardzības iestādēm ir efektīvi jāsadarbojas, lai pārtrauktu šādus pārkāpumus.

65.

Starp izplatītākajiem “patērētāju datu aizsardzības tiesību” pārkāpumu gadījumiem ir nevēlami komerciāli paziņojumi (mēstules), identitātes zādzības, nelikumīga profilu veidošana, nelikumīga paradumorientētā reklamēšana un datu pārkāpumi (drošības pārkāpumi).

66.

Ņemot vērā to, ka informācijas sabiedrībā pārrobežu lietu skaits visdrīzāk pieaugs, EDAU aicina Komisiju apsvērt iespējamus likumdošanas pasākumus, lai aizsargātu “patērētāju datu aizsardzības tiesības” un stiprinātu pārrobežu sadarbību starp kompetentajām datu aizsardzības, kā arī patērētāju tiesību aizsardzības iestādēm.

67.

Proti, vienlaikus apsverot arī citas iespējas, ir rūpīgi jāapsver, vai atļaut datu aizsardzības iestādēm piemērotu piekļuvi CPCS, lai tās varētu sadarboties savā starpā, kā arī ar citām kompetentajām iestādēm, kurām jau ir piekļuve CPCS.

68.

Datu aizsardzības iestāžu piekļuve ir skaidri jāierobežo līdz tam, kas nepieciešams, lai tās izpildītu savus uzdevumus savas kompetences ietvaros un saskaņā ar apzinātajām kopdarbībām. Protams, ir jānodrošina, lai datu aizsardzības iestāžu dalības sistēma būtu izstrādāta, pienācīgi ņemot vērā to neatkarību.

69.

EDAU ir apmierināts ar to, ka CPCS ir balstīta uz juridisko pamatu, kas nodrošina arī īpašus datu aizsardzības pasākumus. Lai risinātu atlikušās bažas par datu aizsardzību, EDAU norāda, ka nākamreiz, pārskatot CPCS tiesisko regulējumu, ir jāņem vērā turpmāk apkopotie ieteikumi.

70.

Pagaidām, lai risinātu šīs bažas, var īstenot papildu pasākumus praktiskā, tehniskā un organizatoriskā līmenī (kā ir ieteikts iepriekšējās izmeklēšanas atzinumā). Gaidot tiesību aktu izmaiņas, dažas izmaiņas var ieviest, izmantojot CPCS darbības pamatnostādnes.

71.

Attiecībā uz uzglabāšanas periodu EDAU iesaka: i) savstarpējās palīdzības lūgumi ir jāslēdz īpaši noteiktā termiņā; ii) ja vien nav uzsākta izmeklēšana vai īstenošanas pasākumi, brīdinājuma paziņojumi ir jāatsauc un jādzēš sešu mēnešu laikā pēc to izdošanas (ja vien nav pamatots cits, piemērotāks uzglabāšanas periods); un iii) Komisijai ir jāpaskaidro un vēlreiz jāapsver iemesls, kādēļ izbeigtu lietu datus glabāt vēl papildus piecus gadus, un tā samērīgums.

72.

Turklāt EDAU ir gandarīts par to, ka otrais CPC grozījums paskaidro Komisijas piekļuvi datiem CPCS. Jo īpaši EDAU ir gandarīts par to, ka Komisijai nav piekļuves konfidenciālai saziņai starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm, piemēram, savstarpējās palīdzības lūgumiem.

73.

Tāpat EDAU ir gandarīts par to, ka otrais CPC grozījums ievieš nosacījumu par speciālo kategoriju datu apstrādi CPCS.

74.

Kā papildu punktus EDAU iesaka Komisijai vēlreiz izvērtēt, kādus papildu tehniskos un organizatoriskos pasākumus veikt, lai nodrošinātu privātās dzīves un datu aizsardzības “iestrādi”CPCS struktūrā (“integrēta privātās dzīves aizsardzība”) un lai ieviestu atbilstīgas kontroles ar mērķi nodrošināt datu aizsardzības atbilstību un sniegtu pierādījumus par to (“pārskatatbildība”).

75.

Turklāt, ja starp Eiropas Savienību un trešo valsti ir jānoslēdz ES mēroga nolīgums, lai pārvaldītu sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā, ir rūpīgi jāizvērtē šādu pasākumu ietekme, ir jānosaka skaidri noteikumi, lai pārvaldītu šādas apmaiņas, un jānodrošina atbilstoši datu aizsardzības aizsargpasākumi.

76.

Visbeidzot, EDAU iesaka Komisijai izpētīt iespējamās kopdarbības, kas varētu rasties, ja datu aizsardzības iestādēm būtu iespēja pievienoties CPCS lietotāju kopienai, lai sadarbotos ar mērķi īstenot “patērētāju datu aizsardzības tiesības”.

23.7.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 217/27

(1)

Ar Lēmumiem, ko tā pieņēma 2010. gada 22. novembrī (2), 2011. gada 7. martā (3) un 2011. gada 21. martā (4), Padome iecēla dažus Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras valdes locekļus un locekļu aizstājējus uz laikposmu no 2010. gada 8. novembra līdz 2013. gada 7. novembrim.

(2)

Ungārijas valdība ir izvirzījusi kandidātus divām amata vietām, kurās ieceļami Ungārijas pārstāvji, un Darba ņēmēju organizācijas ir izvirzījušas kandidātus vairākām brīvajām amata vietām, kurās ieceļami Vācijas un Portugāles pārstāvji,

23.7.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 217/29

(1)

Padome 2010. gada 22. februārī ieceļ amatā Eiropas Sociālā fonda komitejas (“komiteja”) locekļus uz pilnvaru laiku līdz 2012. gada 31. decembrim (2).

(2)

Komitejas locekļiem atkāpjoties, šobrīd atbrīvojušās vairākas amata vietas.

(3)

Kamēr Īrija un Spānija vēl nav izvirzījušas savus komitejas pārstāvjus vai aizstājējus kādā no kategorijām, kas minētas Regulas (EK) Nr. 1083/2006 104. panta 1. punktā, jau izvirzītie komitejas pārstāvji un aizstājēji būtu tomēr jāieceļ amatā komitejā uz šobrīd atlikušo pilnvaru laiku,

23.7.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 217/34

23.7.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 217/35

—

nosaukums, adrese, e-pasta adrese, tālruņa un faksa numurs un kontaktpersona,

—

eksportam uz Savienību no 2010. gada 1. jūlija līdz 2011. gada 30. jūnijam pārdotā attiecīgā ražojuma apgrozījums vietējā valūtā un apjoms vienībās katrai no 27 dalībvalstīm (4) atsevišķi un visām kopā,

—

laika posmā no 2010. gada 1. jūlija līdz 2011. gada 30. jūnijam vietējā tirgū pārdotā attiecīgā ražojuma apgrozījums vietējā valūtā un apjoms vienībās,

—

uz citām trešām valstīm laika posmā no 2010. gada 1. jūlija līdz 2011. gada 30. jūnijam pārdotā attiecīgā ražojuma apgrozījums vietējā valūtā un apjoms vienībās,

—

precīzs to darbību apraksts, ko uzņēmums veic visā pasaulē saistībā ar attiecīgo ražojumu,

—

visu to saistīto uzņēmumu (5) nosaukumi un precīzs darbību apraksts, kuri iesaistīti attiecīgā ražojuma ražošanā un/vai pārdošanā (eksportam un/vai iekšzemes tirgum),

—

visa pārējā būtiskā informācija, kas Komisijai varētu būt noderīga, veidojot izlasi.

—

nosaukums, adrese, e-pasta adrese, tālruņa un faksa numurs un kontaktpersona,

—

precīzs to darbību apraksts, ko uzņēmums veic saistībā ar attiecīgo ražojumu,

—

importam un tālākpārdošanai Savienības tirgū laika posmā no 2010. gada 1. jūlija līdz 2011. gada 30. jūnijam pārdotā Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes attiecīgā importētā ražojuma apjoms vienībās un vērtība EUR,

—

visu to saistīto uzņēmumu (6) nosaukumi un precīzs darbību apraksts, kuri iesaistīti attiecīgā ražojuma izgatavošanā un/vai pārdošanā,

—

visa pārējā būtiskā informācija, kas Komisijai varētu būt noderīga, veidojot izlasi.

i)

Šā paziņojuma 5.1. punkta a) apakšpunkta i) un ii) daļā norādītajai informācija jāsaņem Komisijā 15 dienu laikā no šā paziņojuma publicēšanas dienas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, ņemot vērā to, ka Komisija ir iecerējusi apspriesties par galīgo atlasi ar attiecīgajām personām, kuras paudušas vēlmi tikt iekļautām izlasē, 21 dienas laikā no šā paziņojuma publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

ii)

Pārējā informācija, kas ir būtiska, lai veiktu 5.1. punkta a) apakšpunkta iv) daļā minēto atlasi, Komisijai jāsaņem 21 dienas laikā pēc šā paziņojuma publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

iii)

Izlasē iekļauto personu atbildes uz anketas jautājumiem Komisijai jāsaņem 37 dienu laikā no dienas, kad paziņots par šo personu iekļaušanu izlasē, ja vien nav noteikts citādi.

European Commission

Directorate-General for Trade

Directorate H

Office: N105 04/092

1049 Bruxelles/Brussel

BELGIQUE/BELGIË

Fakss +32 22963307

E-pasts: trade-lever-arch-dumping@ec.europa.eu; trade-lever-arch-injury@ec.europa.eu