18.1.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 15/1

1.

norāda uz apņēmību, ko tā paudusi RK 2009. gada jūnija plenārsesijā pieņemtajā rezolūcijā par klimata pārmaiņām veltīto augstākā līmeņa sanāksmi Kopenhāgenā;

2.

atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu tādam starptautiskam nolīgumam par klimata pārmaiņām, kura mērķis ir panākt, lai līdz 2012. gadam globālā sasilšana nepārsniegtu 2 grādus pēc Celsija skalas;

3.

pauž nožēlu, ka Kopenhāgenas augstākā līmeņa sanāksmē panāktā vienošanās nav attaisnojusi lielās cerības, kādas ar to saistīja daudzie nozīmīgie klimata pārmaiņu politikas veidotāji un ieinteresētās puses visā ES, tostarp vietējās un reģionālās pašvaldības, kaut gan jau pirms sanāksmes visas pasaules uzmanība bija pievērsta klimata pārmaiņām un vides problemātikai;

4.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas pūles panākt starptautiski saistošu nolīgumu par siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu un aicina Eiropas Savienību Kankunas ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām pušu sešpadsmitajā konferencē paust vienotu nostāju atbilstīgi Lisabonas līguma garam un saturam, atkal uzņemoties vadību starptautiskajās sarunās par klimata pārmaiņu jautājumiem;

5.

atzīst, ka ES mērķus klimata pārmaiņu jomā var sasniegt vienīgi tad, ja, pirmkārt, turpmākie emisiju samazinājumi tiek sadalīti taisnīgi visai starptautiskajai sabiedrībai, ņemot vērā valstu un reģionu atšķirīgās iespējas un sākotnējos apstākļus, un, otrkārt, tiek panākta vispārēja vienprātība par izlēmīgu rīcību, pamatojoties uz vienotiem pamatstandartiem attiecībā uz sistemātisku uzraudzību, ziņošanu un pārbaudēm;

6.

atzīst, ka Eiropas Savienībā jāpanāk lielāks progress ar klimata pārmaiņām saistīto problēmu risināšanā un ka jāturpina izvirzīt ambiciozus mērķus, kā arī jānostiprina un jāpopularizē to īstenošanā sasniegtais, sevišķi vietējā un reģionālajā līmenī, un aicina Padomi un Komisiju attiecīgi pielāgot un stiprināt ES klimata politikas stratēģiju gadījumā, ja netiek panākts starptautisks līgums par klimata pārmaiņām;

7.

pauž īpašu cerību, ka tiks panākta vienošanās par vajadzīgo struktūru tādos jautājumos kā klimata pārmaiņu mazināšana, pielāgošanās tām, finansējums, atmežošanas radīto emisiju samazināšana (REDD), starptautiskās gaisa un jūras satiksmes samazināšana, jaunu tirgus mehānismu izveide oglekļa kvotu tirdzniecībā, kā arī atbalsts visvairāk skartajām jaunattīstības valstīm un vismazāk attīstītajām valstīm;

8.

atkārtoti pauž nesatricināmu atbalstu ES “20–20–20” mērķiem un mudina visu līmeņu pašvaldības visā pasaulē ieguldīt spēkus cīņā ar klimata pārmaiņām, informēt sabiedrību, mobilizēt tās politisko atbalstu, uzņēmumu investīcijas un finanšu resursus, kā arī motivēt ražotājus un patērētājus mainīt savus paradumus, lai tādējādi varētu racionālāk izmantot resursus un veidot klimatam labvēlīgāku tautsaimniecību;

9.

uzsver, ka “Vietējo un reģionālo pašvaldību teritoriālais līgums par stratēģiju “Eiropa 2020””, ko ierosinājusi RK, varētu būt ļoti nozīmīgs instruments cīņā ar klimata pārmaiņām, jo uzdevumus, kas noteikti pamatiniciatīvā “Resursu ziņā efektīva Eiropa”, var reāli izpildīt, tikai cieši sadarbojoties Eiropas, dalībvalstu, reģionālajam un vietējam pārvaldes līmenim un ievērojot subsidiaritātes principu;

10.

ir gatava paaugstināt sasniedzamo līmeni līdz 30 %, ja ir nodrošināti zināmi nosacījumi;

11.

norāda, ka Komisija ir pētījusi iespējas samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par vairāk nekā 20 %. Komiteja pauž nožēlu, ka, pamatojoties uz šo izpēti, Komisija pašreizējos apstākļos uzskata par neiespējamu Eiropas Savienībai vienpusēji paaugstināt emisiju samazināšanas mērķi līdz 30 % un ka tā patlaban neizstrādā nekādas turpmākas politiskas iniciatīvas;

12.

vērš uzmanību uz to, ka daudzviet Eiropā gan pilsētas, gan reģioni ir pieņēmuši vietēja vai reģionāla mēroga stratēģijas klimata un enerģētikas jomā, izvirzot konkrētus mērķus klimata pārmaiņu mazināšanai, un parakstījuši Pilsētu mēru paktu, lai līdz 2020. gadam samazinātu CO2 emisijas vismaz par 20 %;

13.

mudina Padomi un Eiropas Komisiju iesaistīt Reģionu komiteju procesā, kas vērsts uz sagatavošanos Kankunā plānotajai ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām pušu sešpadsmitajai konferencei, lai tādējādi nodrošinātu, ka pilnībā un pienācīgi tiek atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību nozīme klimata pārmaiņu mazināšanā un pielāgošanās pasākumos;

14.

uzskata, ka pielāgošanās klimata pārmaiņām un to mazināšana kā skaidri formulēts mērķis jāintegrē visās pašreizējās ES politikas programmās, tostarp ES lauksaimniecības un lauku attīstības politikā, atmežošanas novēršanas pasākumos, transporta, bioloģiskās daudzveidības, ūdens resursu un atkritumu apsaimniekošanas politikā, kā arī finansējuma programmās tādās jomās kā, piemēram, ES kohēzija, rūpniecības un lauksaimniecības politika vai ES sadarbība attīstības jomā;

15.

aicina Eiropas Komisiju izstrādāt vispusīgu transporta un klimata pārmaiņu tiesību aktu kopumu un atgādina, ka gaisa un jūras transporta ietveršana starptautiskajā emisiju kvotu tirdzniecības sistēmā būs nozīmīgs pavērsiens ceļā uz oglekļa dioksīda emisiju samazināšanu; uzskata, ka tiesību aktu kopumā jāņem vērā īpašie apstākļi salās un tālākajos reģionos, kuri ir ļoti atkarīgi no gaisa un jūras transporta, un ka jācenšas panākt līdzsvaru starp CO2 emisiju samazināšanu un milzīgajām izmaksām, kas rodas, šajos reģionos ieviešot klimata pārmaiņu apkarošanas pasākumus;

16.

uzskata, ka Eiropas Savienībai jāizvērš īpaši projekti, lai veicinātu pāreju uz ekonomiku ar zemu CO2 emisiju līmeni, pamatojoties uz ilgtspējīgas izaugsmes stratēģiju “ES 2020” (“Jauno zaļo kursu”), un ar mērķi kļūt par klimatu vissaudzējošāko reģionu pasaulē;

17.

pauž viedokli, ka ES enerģētikas politikā jāparedz pasākumi, kas izšķirošā veidā stimulē inovāciju, lai panāktu zemas oglekļa dioksīda emisijas un veicinātu energoefektivitāti, nodrošinot, ka inovācija, energoefektivitāte un laikus veikta jauno tehnoloģiju izstrāde nostiprina Eiropas uzņēmumu vadošo lomu svarīgākajās ekoloģiskas ekonomikas nozarēs;

18.

atgādina, ka, lai ietaupītu enerģiju tādā apmērā, kā paredzēts ES “20–20–20” mērķos, būs jāveic apjomīgi ieguldījumi rūpniecībā, transportā un mājokļos, kā arī sabiedriskās un komerciālās ēkās;

19.

uzskata, ka oglekļa dioksīda nodoklis vai kāds cits veids tiešai emisiju aplikšanai ar nodokli var būt noderīgs līdzeklis, lai rosinātu izmantot tīrākas enerģijas veidus un patērēt mazāk enerģijas, vienlaikus radot nepieciešamos finanšu resursus tādu izmaiņu ieviešanai, kas ļauj ierobežot klimata pārmaiņas;

20.

tāpēc iesaka radīt jaunus instrumentus, tos veidojot kā prioritārus struktūrfondu darbības virzienus vai kā atsevišķu enerģētikas ieguldījumu fondu;

21.

pauž pārliecību, ka pārejai uz ekonomiku ar zemu CO2 emisiju līmeni jānotiek sociāli atbildīgā un saimnieciski pamatotā veidā, līdzās jaunajām, “ekoloģiski tīrajām” darbavietām, kuras jārada, saglabājot arī pašreizējās darbavietas un vajadzības gadījumā tās atbilstīgi pielāgojot;

22.

iesaka veidot stratēģiskas publiskā un privātā sektora partnerattiecības, piemēram, tādas apvienības, kurās iesaistītos gan mazie un vidējie uzņēmumi, gan vietējās un reģionālās pašvaldības un kuru mērķis būtu ieviest un pilnveidot zemu oglekļa emisiju tehnoloģijas, un aicina reģionus un pilsētas vietējā līmenī noslēgt publisko un privāto partneru klimata aizsardzības paktus , paredzot konkrētus pasākumus cīņai ar klimata pārmaiņām, lai sasniegtu “20-20-20” mērķi;

23.

uzsver, ka ES darbība cīņā ar klimata pārmaiņām būs sekmīga tikai tad, ja visu pārvaldības līmeņu, proti, vietējā, reģionālā, valstu, Eiropas un pasaules līmeņa rīcība tiks koordinēta;

24.

norāda, ka ir svarīgi apzināties vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi cīņā ar klimata pārmaiņām. Tāpēc un, atsaucoties uz subsidiaritātes principu, Komiteja uzsver, ka ir jāņem vērā minētie pārvaldības līmeņi, jo to kompetencē ir izstrādāt ietekmes mazināšanas plānus, veikt pielāgošanās pasākumus un citus vietēja un reģionāla mēroga pasākumus, kam ir ārkārtīgi liela nozīme cīņā ar klimata pārmaiņām;

25.

norāda, ka 75 % no visām oglekļa dioksīda emisijām rodas pilsētu teritorijās, tāpēc pilsētas ir tās, kuras pirmās risina klimata pārmaiņu radītās problēmas, un vērš uzmanību uz to, ka nespēja Kopenhāgenas sanāksmē vienoties par saistošiem mērķiem, kas sasniedzami siltumnīcefekta gāzu emisiju mazināšanas jomā, vietējām un reģionālajām pašvaldībām uzlikusi īpaši smagu atbildību — apņēmīgi un nekavējoties rīkoties, lai mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi vai pielāgotos tai. Pilsētu mēru pakts ir būtisks solis pareizajā virzienā;

26.

uzsver, ka ES redzējums par ekoloģiskās ekonomikas un klimata pārmaiņu politikas sinerģiju varētu sniegt ierosmi citām valstīm, ja vien tiek pilnībā ņemts vērā un atbalstīts vietējo un reģionālo pašvaldību potenciāls;

27.

norāda, ka minētajā redzējumā jāietver virkne integrētu, novatorisku pasākumu transporta, būvniecības un elektroenerģijas ražošanas jomā, tādējādi radot jaunu industriālo revolūciju, kurā iesaistītas mājsaimniecības, kas ražo enerģiju;

28.

aicina Eiropas Komisiju un Padomi atjaunot stabilu un paļāvību raisošu ES vadošo lomu starptautiskajā klimata pārmaiņu politikas procesā, valstu, vietējā un reģionālajā līmenī attīstot un pilnveidojot prasmes un iespējas un stiprinot šo līmeņu iestādes, un mudina Eiropas Komisiju popularizēt šādu pieeju arī sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem;

29.

pauž stingru pārliecību par Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību spēju palīdzēt Eiropas Savienībai apliecināt starptautisko vadošo lomu, sniedzot citiem atdarināšanas vērtu piemēru, un tāpēc ir gatava rīkoties saskaņā ar jauno saprašanās memorandu, kas noslēgts ar ASV Mēru konferenci, gādājot, lai Eiropas un ASV pašvaldības sasniegtu konkrētus rezultātus saistībā ar klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām;

30.

īpaši iesaka rīkot vietējo un reģionālo pašvaldību apmācības par to, kā klimata pārmaiņu jautājumus risināt iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī, un organizēt iedzīvotājiem domātas informatīvas kampaņas;

31.

iesaka īpašu uzmanību pievērst klimata pārmaiņu jautājuma ietveršanai visu pārvaldības līmeņu budžetā, proti:

32.

aicina veicināt un izvērst partnerības pasākumus, kuros piedalās ES dalībvalstis un jaunattīstības valstu un jauno tirgus ekonomikas valstu vietējās un reģionālās pašvaldības, un šajā saistībā mudina Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības izmantot pieejamo decentralizētas sadarbības acquis un to izvērst, lai kopā ar jaunattīstības valstu pašvaldībām vairotu sabiedrības izpratni, dalītos paraugprakses piemēros, nodotu tehnoloģijas un gādātu par Kopenhāgenā panākto finansiālo saistību reālu izpildi;

33.

pauž viedokli, ka starptautiskajā un valstu līmenī vajadzīga lielāka konverģence, lai klimata pārmaiņu un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās jautājumus varētu risināt savstarpēji pastiprinošā veidā, optimāli izmantojot iespējas, ko sniedz starptautisko konvenciju ietvaros notiekošie globālie procesi;

34.

aicina Eiropas Savienību atbalstīt arvien aktīvāku ekosistēmiskas pieejas izmantošanu ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām finansējuma ietvaros, tostarp saistībā ar ANO programmu atmežošanas un mežu degradācijas radīto emisiju samazināšanai (REDD un REDD+), izvirzot mērķi paplašināt programmas darbības jomu un iekļaut tajā ne tikai mežus, bet arī citas ekosistēmas, piemēram, mitrājus;

35.

atkārtoti pauž apņēmību panākt starptautiski saistošu nolīgumu un stingri uzsver, ka valstu valdības savus mērķus varēs sasniegt tikai ar vietējo un reģionālo pašvaldību aktīvu līdzdalību;

36.

uzdod Komitejas priekšsēdētājai iesniegt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, ES prezidentvalstij Beļģijai, Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, kā arī ANO Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām.

18.1.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 15/4

—

uzskata, ka ir jāpalielina vietējo un reģionālo pašvaldību loma ES vides politikas veidošanā. To līdzdalība garantē labāku īstenošanu un iesaisti. Inovatīvas metodes daudzlīmeņu pārvaldības īstenošanā, tostarp izveidoto sadarbības tīklu un forumu pielietošana, veicinās vietējo un reģionālo pašvaldību aktīvu līdzdalību. Kā atsauci šajā sakarā var minēt Pilsētu mēru paktu, un šo koncepciju var attiecināt uz citām galvenajām ES vides politikas jomām;

—

aicina Eiropas Komisiju apsvērt iespējas kopīgi rīkot ikgadēju forumu, kas pievērstos reģionālām un vietējām problēmām un risinājumiem saistībā ar ES vides tiesību aktu piemērošanu konkrētās jomās, un aicina Eiropas Parlamentu iesaistīt RK ENVE komisiju attiecīgajās ENVI komitejas diskusijās ar Eiropas Komisiju par Eiropas vides tiesību aktu īstenošanu;

—

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek ievērots iekšējais kompetenču sadalījums un ieviestas pienācīgas procedūras konsultācijām, izveidojot vertikālas “jautājumu grupas”, kurās ietilptu valstu pārvaldes iestāžu un reģionālo un vietējo pašvaldību apvienību eksperti, kas kopīgi darbotos visā politiku izstrādes ciklā;

—

atbalsta vides pārbaužu vispārējas un saistošas pamatsistēmas izveidi. Minēto pārbaužu saturu un formu būtu jānosaka ar valsts līmeņa regulējumu, to plašāk izstrādājot vietējā un reģionālā līmenī, balstoties uz pamatprincipiem, kas noteikti ES un zemākā pārvaldes līmenī;

—

uzsver, ka 7. VRP būtu nozīmīgs pīlārs turpmākajai stratēģijai “ES 2020”, turklāt tā ir vajadzīga, lai precizētu stratēģijas ietekmi uz vides politiku. VRP jāizvirza skaidri mērķi un jānosaka izpildes termiņi, kā arī jāsaglabā kopēja tematiska augsnes aizsardzības stratēģija, kuras mērķis būtu pieņemt pamatdirektīvu par augsnes aizsardzību.

Ziņotāja

:

Basingstoke un Deane padomes locekle Paula Baker kdze (UK/ALDE)

Atsauces dokuments

:

Prezidentvalsts Spānijas pieprasījums izstrādāt atzinumu.

1.

atzinīgi vērtē iespēju piedalīties “Labāku vides politikas instrumentu” un 7. Vides rīcības programmas izstrādāšanā, ņemot vērā, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir īpaši svarīga loma vides politikas veidošanā un reālu rezultātu sasniegšanā;

2.

īpaši pozitīvi vērtē izcilo darbu vides jomā, ko jau veikušas daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības, un rosina arī turpmāk darboties tikpat sekmīgi;

3.

atzīst, ka pastāv šķēršļi, kas kavē efektīvu īstenošanu. 2008. gadā 23,5 % (481) no visiem ES tiesību aktu pārkāpumiem bija saistīti ar vides jomu (1), kas norāda uz sistemātisku kaitējumu videi un uz konkurences izkropļojumiem;

4.

vēlas šajā atzinumā uzsvērt iespējas, kā veicināt vides aizsardzības efektivitāti visos pārvaldības līmeņos un visos politiku izstrādes posmos.

5.

uzskata, ka ir jāpalielina vietējo un reģionālo pašvaldību loma ES vides politikas veidošanā. To līdzdalība garantē labāku īstenošanu un iesaisti. ES vides politikā būtu jāpiemēro RK daudzlīmeņu pārvaldības koncepcija, un būtu jāpaplašina izmēģinājumprojektu iestrādnes saistībā ar trīspusējiem līgumiem starp ES, valstu un vietējo līmeni (2). Tas sekmētu patiesi kopīgu atbildību starp dažādiem pārvaldības līmeņiem, lai sasniegtu vajadzīgos rezultātus;

6.

uzskata, ka inovatīvas metodes daudzlīmeņu pārvaldības īstenošanā, tostarp izveidoto sadarbības tīklu un forumu izmantošana, veicinās vietējo un reģionālo pašvaldību aktīvu līdzdalību, nevis tikai ES tiesību aktu vienkāršu ieviešanu, ko veic dalībvalstis. Ir daudz piemēru Eiropas reģionos un pilsētās, kur vietējā līmenī veic vērienīgus pasākumus arī gadījumos, kad tie netiek veikti dalībvalsts līmenī, tāds piemērs ir “Vietējā programma 21”, ko izstrādāja pēc 1992. gada pasaules samita. Kā atsauci šajā sakarā var minēt Pilsētu mēru paktu;

7.

aicina Eiropas Komisiju izvērtēt, vai šo koncepciju var attiecināt uz citām galvenajām ES vides politikas jomām, piemēram, bioloģisko daudzveidību, atkritumu un ūdens resursu apsaimniekošanu, trokšņu un gaisa piesārņojumu, zemes izmantošanu, izmantojot integrētu pieeju un starpnozaru koordināciju;

8.

pauž nožēlu, ka, kaut gan vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir skaidri uzdevumi vides aizsardzības jomā, ES vides likumdošana ir vērsta uz dalībvalstīm un paredz noteikt “kompetento iestādi” (retos gadījumos “kompetentās iestādes”), un piemin sadarbību tikai izņēmuma kārtā (3);

9.

pauž nožēlu, ka Eiropas Komisijas plānos attiecībā uz vides tiesību aktu īstenošanas uzlabojumiem trūkst uzsvara uz pasākumiem, lai atbalstītu labu pārvaldību vietējā un reģionālā līmenī (4);

10.

norāda, ka Lisabonas līguma 11. pants Eiropas iestādēm paredz ciešāku dialogu un konsultācijas. Vietējās un reģionālās pašvaldības uzskata, ka šī jaunā norma sniedz iespējas palielināt to lomu ES politikas veidošanā. Turklāt subsidiaritātes principa piemērošanā tiek iekļauts vietējais un reģionālais līmenis, un Subsidiaritātes protokola 5. pants nosaka, ka visām likumdošanas iniciatīvām jāpievieno novērtējums attiecībā uz dalībvalstīs ieviešamo normatīvo aktu finansiālo slogu un ietekmi, tostarp reģionālās likumdošanas jomā;

11.

uzskata, ka Eiropas Komisijas veiktajā ietekmes novērtējumā būtu jāiekļauj vietējais un reģionālais līmenis, ieviešot teritoriālās ietekmes analīzi kā standarta praksi;

12.

aicina Eiropas Parlamentu un Padomi, ieviešot grozījumus un izmaiņas normatīvo aktu priekšlikumos, kam var būt tālejoša ietekme uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, veikt ietekmes novērtējumus tāpat kā attiecībā uz sākotnējiem priekšlikumiem;

13.

uzsver, ka vides tiesību aktu īstenošanai bieži ir vajadzīgi ievērojami administratīvi un finanšu resursi, atbilstīga un īpaša kompetence un politiskā griba. Ietekmes uz vietējām un reģionālām institucionālajām struktūrām apzināšana var palīdzēt pamatot nozīmīgāku finansiālu stimulu un Eiropas un valstu atbalsta nepieciešamību;

14.

uzskata, ka Eiropas Komisijai nepieciešami kopīgi instrumenti, lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām nodrošinātu pietiekamus resursus noteikto mērķu īstenošanai;

15.

norāda, ka ir nepieciešama labāka saziņa starp visiem pārvaldības līmeņiem visos politikas izstrādes posmos; jāveic ieguldījumi, lai attīstītu informācijas sistēmas un interneta rīkus, kas nodrošina informācijas pārredzamību sabiedrībai un publiskajām iestādēm. Ziņošanas slogu vietējām un reģionālajām pašvaldībām var samazināt ar IKT palīdzību, neietekmējot tiesību aktu piemērošanu;

16.

iesaka valstu vides ministrijām izveidot vertikālas “jautājumu grupas”, kurās ietilptu valstu pārvaldes iestāžu un reģionālo un vietējo pašvaldību apvienību eksperti, kas kopīgi darbotos visā politiku izstrādes ciklā;

17.

vēlas, lai visos Eiropas reģionos tiktu aktīvi veicināta ES programma LIFE+, ar mērķi sekmēt inovatīvu darbību vietējā līmenī un palielināt “Vides politikas un pārvaldības” virziena ietekmi un redzamību;

18.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu izveidot pastāvīgus īstenošanas tīklus, kuros iesaistīsies Komisijas un dalībvalstu pārstāvji (5). Dalībvalstu kontaktpunkti būtu jāatbalsta ar valstu īstenošanas darba grupām, kurās piedalās vietējie un reģionālie administratori;

19.

aicina nekavējoties pievērsties priekšlikuma direktīvai par iespējām vērsties tiesā par jautājumiem saistībā ar vides jomu, ko Eiropas Parlaments apstiprināja 2004. gadā, virzībai Padomē. Tas ļautu pilnībā nodrošināt Orhūsas konvencijas īstenošanu un sekmētu vides tiesību aktu labāku un saskaņotāku piemērošanu;

20.

aicina nodrošināt informācijas apmaiņu starp tiesu sistēmām jautājumos par ES vides tiesību aktu neievērošanu un pārkāpumiem;

21.

atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu ieviest vispārēju un saistošu satvaru vides pārbaužu jomā, izveidot Kopienas vides inspekciju un stiprināt Eiropas Savienības tīklu vides tiesību aktu ieviešanai un īstenošanai (IMPEL) (6). Saistošs instruments vides pārbaužu jomā var mazināt negodīgu konkurenci starp ES reģioniem un pilsētām, ko rada atšķirīgi pārbaužu režīmi, kā arī nodrošināt standartizētas juridiskās darbības. Tomēr šāda instrumenta detalizēti aspekti un pārbaužu saturs jānosaka valstu līmenī un jāizstrādā vietējā un reģionālajā līmenī, pamatojoties uz Eiropas Savienības un zemākos pārvaldes līmeņos noteiktajiem vispārīgajiem principiem;

22.

atkārto savu ieteikumu paplašināt IMPEL tīklu, iekļaujot tajā vietējo un reģionālo līmeni visās dalībvalstīs, lai veidotu spēcīgus valstu IMPEL tīklus, ar mērķi plašāk atspoguļot IMPEL darbības rezultātus (7).

23.

atzinīgi vērtē Reģionālās politikas ĢD un Vides ĢD nesen kopīgi veikto darbu, lai nodrošinātu vides prasību pilnīgu ievērošanu Reģionālās politikas ĢD darbībā, un uzskata, ka šāda saskaņotība ir vajadzīga visās struktūrvienībās. Stratēģijā “ES 2020” ietvertā visaptverošā programma ir atbalstāma, taču tai ir vajadzīga spēcīga teritoriālā dimensija;

24.

uzsver, ka politiku atbilstība un ietekme uz vidi jāņem vērā ES budžeta pēc 2013. gada un visa ES kohēzijas un lauksaimniecības finansējuma pārskatīšanā;

25.

uzsver, ka pastāv pretrunas starp dažādiem vides likumdošanas elementiem. Piemēram, atkritumu daudzuma samazināšana būtu jāregulē gan direktīvā par atkritumiem, gan direktīvā par produktiem. Vienkāršošana, kas vērsta uz skaidru, nepārprotamu un uz rezultātiem orientētu likumdošanu, padarīs attiecīgos tiesību aktus mērķtiecīgākus, pieņemamākus un labāk piemērojamus;

26.

uzsver, ka Eiropas Komisijai, kad tā izstrādā vai pārskata Eiropas tiesību aktus, būtu jāapspriežas ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām. To vērtīgā pieredze var palīdzēt savlaicīgi atklāt neatbilstības ar citām politikām vai iespējamo negatīvo ietekmi un palielināt tiesību aktu efektivitāti;

27.

aicina atvieglot noteikumus attiecībā uz tirgus izkropļojumiem gadījumos, kad šādi noteikumi rada šķēršļus “zaļam” publiskajam iepirkumam;

28.

uzsver, ka likumdošanai, kas risina ietekmes uz vidi cēloņus, ir izšķirīga nozīme, lai sasniegtu vides jomā izvirzītos mērķus un nodrošinātu konsekvenci attiecībā uz vietējo un reģionālo pašvaldību saistībām. Piemēram, vietējās un reģionālās pašvaldības nevar ietekmēt transportlīdzekļu emisiju standartus, taču tām jāpilda ES noteiktie gaisa kvalitātes mērķi;

29.

rosina izmantot uz tirgu balstītus instrumentus, kas pilnībā atspoguļo attiecīgās preces vai pakalpojuma kopējās izmaksas, nodrošinot tā aprites cikla ietekmes uz vidi redzamību patērētājam iegādes brīdī un uzsverot ražotāja atbildību.

30.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek ievērots iekšējais kompetenču sadalījums un ieviestas pienācīgas procedūras konsultācijām ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Laba sadarbība, īpaši, iesaistot “transponēšanas darba grupas”, kurās ietilpst valstu, reģionālā un vietējā līmeņa administrācijas pārstāvji, veicina savstarpējo sapratni un tiesību aktu sekmīgu īstenošanu (8).

31.

uzsver reģionālo un vietējo pašvaldību īpaši nozīmīgo lomu vides datu vākšanā. Lai nodrošinātu, ka ES vides stāvokli raksturojošie ziņojumi un rādītāji ir atbilstīgi, efektīvi un uzticami, ir vajadzīgs pareizs pienākumu sadalījums, resursi un informācijas aprite starp vietējām pašvaldībām, reģioniem un dalībvalstīm;

32.

atbalsta funkciju pārredzamību, īpaši starp tām struktūrvienībām, kuras piemēro ES vides tiesību aktus, un tām, kuras nodrošina vides pakalpojumus vai infrastruktūru un telpisko plānošanu.

33.

aicina valstu un reģionālās vides ministrijas un aģentūras, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, izstrādāt pamatnostādņu dokumentus, tai skaitā konkrētus priekšlikumus instrumentiem, kritērijus un veidlapas procedūrām, kuras būs jāievieš vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Vienlaikus šīm iestādēm jāveic nepieciešamie pasākumi, lai sekmētu sadarbību starp tām vietējām un reģionālajām pašvaldībām Eiropas Savienībā, kuras saskaras ar līdzīgām vides problēmām;

34.

atbalsta paraugprakses apmaiņu starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tostarp attiecībā uz to, kā pārvarēt ar informācijas pieejamību un valodu atšķirībām saistītās problēmas.

35.

pauž atzinību tām iestādēm, kuras rosina un iesaista iedzīvotājus kopīga ilgtermiņa redzējuma veidošanā par dzīves kvalitātes uzlabošanu savās teritorijās, pievēršoties vides, sociāliem un ekonomiskiem jautājumiem;

36.

aicina veicināt atbalstu izglītībai un pētniecībai, lai stiprinātu saikni starp iedzīvotājiem un viņu apkārtējo vidi. Iedzīvotājiem trūkst pilnīgas izpratnes par vides nozīmi viņu dzīvē (9). Vietējās un reģionālās pašvaldības kā iedzīvotājiem tuvākais pārvaldes līmenis var sekmēt apziņas veidošanu visu vecumu iedzīvotāju vidū;

37.

uzskata, ka iestādēm jāievieš procedūras informācijas izplatīšanai, vēlams, ar interneta starpniecību, un jāīsteno Orhūsas konvencija (10) par iespējām vērsties tiesā saistībā ar vides jautājumiem, iesaistot iedzīvotājus ES vides politikas īstenošanas uzraudzībā vietējā līmenī un veidojot atbilstošus instrumentus līdzdalības demokrātijas un vietējā līmeņa līdzdalības veicināšanai;

38.

uzskata, ka VEA un IVN direktīvas ir galvenie instrumenti vides politikas veidošanai vietējā un reģionālā līmenī un sabiedrības līdzdalības veicināšanai (11), lai nodrošinātu, ka vietējās zināšanas tiek ņemtas vērā, taču vienlaikus atzīmē ar izmaksām un prasmēm saistītos aspektus;

39.

mudina vietējās un reģionālās pašvaldības izmantot vienkāršotus un saskaņotus publiskos vides uzraudzības mehānismus, kas atvieglotu tiesību aktos noteikto prasību izpildi un sekmētu publiskās pārvaldes iestāžu un pārvaldāmo attiecības, pamatojoties uz efektivitātes, pārskatāmības un dalītas atbildības principiem.

40.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības iekļaut vides aspektus visās darbības jomās, piemēram, atbalstot vietējos “zaļos” uzņēmumus ar riska kapitāla, “biznesa eņģeļu” un mikrokredītu palīdzību, kā arī veicināt “zaļos” publiskos iepirkumus;

41.

rosina vietējās un reģionālās pašvaldības veikt t.s. “zaļos iepirkumus”, proti, iepirkumus, kas nekaitē videi. Publiskais iepirkums veido 16 % no ES iekšzemes kopprodukta, un tam jānodrošina cik vien iespējams labvēlīga ietekme uz vidi, tāpēc atzinīgi vērtējama nesen izveidotā tīmekļa vietne “Green Public Procurement” (“Videi draudzīgs publiskais iepirkums”) (http://ec.europa.eu/environment/gpp);

42.

aicina pilnībā izmantot izmaksu atgūšanas iespējas, ko paredz Ūdens pamatdirektīvas 9. pants (jo tas veicinātu ūdens taupību un efektīvu izmantošanu) un Pamatdirektīvas par atkritumiem 14. pants, lai padarītu vides izmaksas redzamākas lietotājam, un rosina šādus ekonomikas instrumentus paredzēt arī turpmākajos priekšlikumos;

43.

aicina cieši saskaņot plānošanu (tostarp ilgtspējīgu telpisko plānošanu) ar ražošanu un izplatīšanu, vienlaikus ievērojot pastāvošās valstu plānošanas sistēmas, lai veicinātu uz zemām oglekļa emisijām vērstu attīstību, ilgtspējīgu ražošanu, resursu efektīvu izmantošanu un atjaunojamo energoresursu izmantošanu un tādā veidā radītu videi draudzīgas darbavietas un sekmētu ilgtspējīgu attīstību, vienlaicīgi mazinot negatīvu ietekmi uz vidi un sabiedrības veselību;

44.

aicina, izstrādājot turpmāko vides pārvaldības politiku pierobežas reģioniem un savstarpēji robežojošiem apgabaliem ar kopīgām upēm, robežupēm vai citiem robežūdeņiem, vietējā līmenī efektīvāk pielietot partnerības programmas, piemēram, Eiroreģionu programmu, lai ietekmētu stāvokli blakus valstī un lai izstrādātu un īstenotu kopīgas vides aizsardzības programmas.

45.

aicina Eiropas Komisiju īstenot proaktīvāku pieeju, lai sekmētu RK ieguldījumu politiku izstrādāšanā jau agrīnos posmos, pieprasot perspektīvas atzinumus;

46.

pauž apņēmību turpināt sākto sadarbību ar Eiropas Komisiju, lai novērtētu noteiktu priekšlikumu ietekmi uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām (teritoriālās ietekmes novērtējumi), izmantojot šajā procesā RK specializētos tīklus, RK subsidiaritātes uzraudzības tīklu un “ES 2020” uzraudzības forumu.

47.

pauž apņēmību iestrādāt atzinumos vietējā un reģionālā pārvaldības līmeņa speciālistu sniegto pieredzi. Tajā ietilpst mērķtiecīgas konsultācijas ar RK specializētajiem tīkliem, RK subsidiaritātes uzraudzības tīklu un “ES 2020” uzraudzības forumu, kā arī uzklausīšanas sanāksmes, kurās piedalās vietējo un reģionālo pašvaldību apvienības un galvenās ieinteresētās personas.

48.

uzsver, ka Lisabonas līgums, ar kuru ir noteikta obligāta apspriešanās ar RK, ir palielinājis RK lomu lēmumu pieņemšanā ES klimata pārmaiņu politikas jomā, un atzinīgi vērtē Lisabonas līgumā noteikto prasību par atkārtotu apspriešanos, ja tiesību akta sākotnējais priekšlikums, par ko Komiteja sniegusi atzinumu, likumdošanas procesā ir būtiski grozīts, tādējādi sniedzot iespēju RK izstrādāt pārskatītus atzinumus;

49.

vēlas pastiprināt sadarbību ar Eiropas Parlamentu un Padomi kopīgajā likumdošanas darbā par vides tematiku. Eiropas Parlamenta ENVI komiteja varētu apsvērt kopīgas uzklausīšanas sēdes un uzaicināt RK ziņotājus iepazīstināt ar galvenajiem RK atzinumiem. Dalībvalstis varētu uzaicināt RK sistemātiski piedalīties neformālajās vides ministru Padomes sanāksmēs (12).

50.

aicina Eiropas Komisiju apsvērt iespējas kopīgi rīkot ikgadēju forumu, kas pievērstos reģionālām un vietējām problēmām un risinājumiem saistībā ar ES vides tiesību aktu piemērošanu konkrētās jomās, piemēram, ūdens resursi vai bioloģiskā daudzveidība, trokšņi, gaiss vai atkritumu apsaimniekošana;

51.

aicina Eiropas Parlamentu iesaistīt RK ENVE komisiju attiecīgajās ENVI komitejas diskusijās ar Eiropas Komisiju par Eiropas vides tiesību aktu īstenošanu;

52.

aicina attīstīt “Eiropas zaļās galvaspilsētas” balvu un uzsver savu vēlmi piedalīties balvas piešķiršanas žūrijā. Šajā nolūkā ierosina:

53.

uzskata, ka 6. VRP ir bijusi nozīmīga loma ES pašreizējā vides acquis sasniegšanā un ka ir vajadzīga 7. VRP.

54.

uzsver, ka 7. VRP stiprinātu IAS un būtu nozīmīgs pīlārs turpmākajai stratēģijai “ES 2020”, kas satur biežas atsauces uz “zaļu izaugsmi” un pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni, kurā resursi tiek izmantoti efektīvi. 7. VRP ir vajadzīga, lai konkretizētu, ko nozīmē minētie termini, un precizētu to ietekmi uz vides politiku;

55.

norāda, ka 7. VRP sniegs labumu uzņēmumiem, kā arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām, nodrošinot strukturētu ilgtermiņa plānošanas sistēmu, tostarp attiecībā uz lieliem ieguldījumiem infrastruktūrā;

56.

atzīmē, ka vides politikai jābūt integrētai visās politikas jomās, un to nevar panākt tikai ar īpašu tiesību aktu pieņemšanu;

57.

pauž bažas, ka nespēja pieņemt jaunu VRP, beidzoties 6. VRP (kas bija pirmā VRP ar tiesiski saistoša instrumenta statusu), varētu liecināt par politiskas gribas trūkumu jomā, kas ir atzīta par vienu no iedzīvotāju galvenajām rūpēm.

58.

pauž nožēlu, ka 6. VRP nav sniegta skaidra norāde uz Reģionu komiteju, un aicina, lai daudzlīmeņu pārvaldības princips vides jomā kļūtu par 7. VRP būtisku elementu;

59.

uzskata, ka 7. VRP ir ilgtermiņa stratēģisks plānošanas dokuments, kurā būtu jānosaka skaidri mērķi un izpildes grafiki, jāpāriet no relatīviem uz absolūtiem mērķiem (piemēram, CO2 uz vienu iedzīvotāju) attiecībā uz noteiktiem videi nelabvēlīgiem faktoriem un skaidri jāformulē vides jomā sasniedzamie rezultāti, balstoties uz 2010. gada SOER ziņojumu (13);

60.

uzskata, ka 7. VRP īstenošanas procesā ir jāņem vērā vietējo un reģionālo pašvaldību pilnvaras, kā arī politiskās un administratīvās rīcības jomas;

61.

uzskata, ka tajā būtu jāiekļauj fundamentāls pārskats par datu vadību un jānodrošina precīzs darbības rezultātu salīdzinājums un pilnīgāka izpratne attiecībā uz paraugpraksi;

62.

uzskata, ka 7. VRP uzdevums būtu veicināt turpmāku tirgus instrumentu izmantošanu apvienojumā ar regulējumu. 6. VRP sekmēja ekonomikas instrumentu izmantošanu resursu efektivitātes uzlabošanai un ietekmes uz vidi mazināšanai. Šī pieeja atvieglo finansiālo slogu vietējām un reģionālajām pašvaldībām un sekmē īstenošanu;

63.

vēlas, lai 7. VRP būtu paredzēts, ka reģioni un pilsētas no 2013. gada var tieši izmantot finanšu resursus, ko rada siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, lai finansētu vietējās programmas cīņai ar klimata pārmaiņām;

64.

rosina, lai tai būtu ilglaicīga perspektīva, vismaz līdz 2020. gadam, jo patlaban mums jāplāno līdz 2050. gadam, iekļaujot termiņa vidusposma novērtējumu un uzraudzību, kā arī skaidrus ceļvežus ar starpposma mērķiem;

65.

aicina nodrošināt sistēmisku pieeju resursu efektivitātes jomā, iekļaujot konkrētus mērķus un izpildes grafikus attiecībā uz absolūtiem kvantitatīviem samazinājumiem dabas resursu izmantošanā, un pieņemt jaunu IKP definīciju, ņemot vērā ietekmi uz vidi;

66.

īpaši aicina saglabāt saiknes starp dažādām politikas jomām, kā arī integrēt vides mērķus un prasības dažādās nozarēs, piemēram, attiecībā uz zemes izmantojumu un pilsētu plānošanu, mobilitāti pilsētās, lauksaimniecību, mežsaimniecību, trokšņiem, gaisa piesārņojumu un veselību;

67.

aicina integrēt vides mērķus svarīgākajās budžeta jomās, piemēram, lauku attīstības un lauksaimniecības jomā;

68.

atzīmē, ka 75 % ES iedzīvotāju dzīvo pilsētās, un tās rada 75 % siltumnīcefekta gāzu emisiju, taču pilsētas ir arī izglītības, pētniecības un inovācijas centri. 7. VRP ir vajadzīga skaidra pilsētvides dimensija, kā arī mehānisms pilsētu iesaistīšanai un spēju veicināšanai.

69.

norāda, ka augsnes degradācija apdraud ES mērķu sasniegšanu tādās jomās kā klimats, nodrošinātība ar pārtiku un bioloģiskā daudzveidība. Tāpēc kopējai tematiskai augsnes aizsardzības stratēģijai, kas ietvertu mērķi pieņemt pamatdirektīvu par augsnes aizsardzību, arī turpmāk vajadzētu būt vienam no 7. VRP elementiem.

18.1.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 15/10

—

Reģionu komiteja strukturētā veidā — arī izmantojot stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas uzraudzības forumā gūtās atziņas — jāiesaista stratēģijas “Eiropa 2020” tālākā īstenošanā. Tāpēc Eiropas Komisijas gada ziņojumā valstu un valdību vadītāju sanāksmei, kas notiks pavasarī, jāparedz atsevišķa nodaļa par vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanu stratēģijas īstenošanā;

—

kohēzijas politikā galvenā uzmanība arī turpmāk jāpievērš Līgumā par Eiropas Savienību noteiktajiem ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķiem, jo īpaši, mazinot gan reģionu attīstības līmeņa atšķirības, gan visnelabvēlīgākajā situācijā esošo reģionu atpalicību. Ja minētais nosacījums tiks ievērots, kohēzijas politika aktīvi palīdzēs īstenot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus;

—

tikai izmantojot kohēzijas politikas horizontālo pieeju, var nodrošināt, ka visiem Eiropas Savienības reģioniem ir iespējas aktīvi piedalīties stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā;

—

to varētu panākt, noslēdzot teritoriālu paktu ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kurā Eiropas iestāžu līmenī būtu paredzēta pašvaldību iesaistīšana stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā un ieteikts noslēgt teritoriālus paktus, kuri dalībvalstu līmenī nodrošinātu pašvaldību strukturētu iesaistīšanu, ievērojot tām attiecīgajā valstī piešķirtās pilnvaras.

Galvenais ziņotājs

:

Dr. Michael Schneider (DE/PPE)

Federālo un Eiropas lietu valsts sekretārs, Saksijas–Anhaltes pilnvarotais pārstāvis Vācijas federālajā valdībā

Atsauces dokuments

:

Prezidentvalsts Beļģijas pieprasījums

1.

konstatē, ka Eiropas Komisijas paziņojuma un Eiropadomes secinājumu izstrādāšana par stratēģiju “Eiropa 2020” ir nozīmīgi soļi ceļā uz to, lai turpmāk ES politikas jomas tiktu orientētas uz ilgtspējīgas izaugsmes, jauninājumu un nodarbinātības veicināšanu;

2.

uzsver, ka Eiropas iestādes diskusijās ir vienojušās par galvenajiem mērķiem un rīcības virzieniem, kas turpmākajos mēnešos tiks ietverti pamatiniciatīvās un tiesību aktu priekšlikumos;

3.

norāda, ka īpaši nozīmīga ir vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšana un aktīva līdzdalība stratēģijas turpmākajā izstrādē, kā arī to lomas nostiprināšana stratēģijas īstenošanā;

4.

šajā sakarā secina, ka viens no galvenajiem priekšnosacījumiem, lai sekmīgi īstenotu stratēģiju “Eiropa 2020”, ir mērķtiecīga vietējo un reģionālo pašvaldību potenciāla un resursu izmantošana;

5.

uzsver ievērojamo ieguldījumu, ko stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā var dot ES kohēzijas politika;

6.

tāpēc atzinīgi vērtē ES prezidentvalsts Beļģijas lūgumu Reģionu komitejai izstrādāt atzinumu par ES kohēzijas politikas turpmāko lomu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā;

7.

atgādina, ka Reģionu komiteja iepriekšējos gados ir aktīvi piedalījusies Lisabonas stratēģijas veidošanā un vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanā tās īstenošanā, kā arī paudusi viedokli par stratēģijas “Eiropa 2020” turpmāko virzību;

8.

šajā sakarā jo īpaši norāda uz šādiem dokumentiem:

9.

uzsver, ka kohēzijas politikas turpmākā ietekme uz stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu ir jāvērtē, balstoties uz līgumos izveidotajiem tiesiskajiem pamatiem un ES mērķiem dažādās politikas jomās;

10.

šajā sakarā uzsver, ka kohēzijas politika var sekmēt stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu, bet tam jānotiek saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 174. pantā izvirzītajiem mērķiem un saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā Lisabonas līguma redakcijā noteikto transversālo mērķi par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

11.

norāda, ka kohēzijas politikas mērķis ir stiprināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, lai veicinātu Savienības kā viena veseluma harmonisku attīstību un samazinātu reģionālās attīstības atšķirības, kā arī visnelabvēlīgākajā situācijā esošo reģionu atpalicību. Tāpēc īpaša uzmanība jāvelta lauku apvidiem, ekonomiskā ziņā mazāk attīstītiem apvidiem vai apvidiem, kurus skārusi rūpniecības restrukturizācija, kā arī reģioniem, kurus pastāvīgi un ļoti negatīvi ietekmē dabas vai demogrāfiskie apstākļi, piemēram, galējie ziemeļu reģioni ar ļoti zemu apdzīvotības blīvumu, kā arī salas un robežu un kalnu reģioni; Reģionu komiteja arī norāda uz pētījumā “Eiropa 2020” uzskaitītajiem ES reģionu izaicinājumiem, tostarp attiecībā uz reģioniem pie ES ārējās robežas, kā arī pilsētu teritorijām, kuru nomales bieži cieš no progresējoša sabrukuma un pieaugošas sociālās un ekonomiskās nabadzības; uzskata, ka saskaņā ar LESD 349. pantu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā jāņem vērā arī visattālākie reģioni;

12.

secina, ka ES struktūrfondi līdz šim ir būtiski palīdzējuši īstenot Lisabonas stratēģiju; tomēr pauž nožēlu, ka tās īstenošanā nav pietiekami iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības;

13.

tāpēc atbalsta Eiropadomes 2010. gada 17. jūnija secinājumus, kuros tā uzsver, cik ļoti svarīgi ir veicināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un attīstīt infrastruktūru, lai palīdzētu sekmīgi īstenot stratēģiju “Eiropa 2020”, tomēr pauž nožēlu, ka minētajos secinājumos nav pietiekami ņemts vērā reģionālais līmenis;

14.

norāda uz Kok ziņojuma secinājumu par vietējo un reģionālo pašvaldību nepietiekamo iesaistīšanu Lisabonas stratēģijas īstenošanā un tāpēc uzskata, ka pašvaldību aktīva iesaistīšana vietējā līmenī ir būtisks priekšnosacījums, lai sekmīgi īstenotu stratēģiju “Eiropa 2020”;

15.

tāpēc uzskata, ka šādi aspekti ir īpaši svarīgs priekšnosacījums, lai īstenotu stratēģiju “Eiropa 2020”:

16.

tomēr aicina būt piesardzīgiem un neuzlikt kohēzijas politikai papildu administratīvo slogu, nosakot papildu ziņošanas pienākumus, kas ir plašāki par pašreizējām procedūrām;

17.

uzsver, ka kohēzijas politikā arī turpmāk īpaša uzmanība jāpievērš elastīgām programmām, kas pielāgotas vietējā un reģionālā līmeņa vajadzībām un sekmē stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu, uz vietas piedāvājot risinājumus visdažādākajām vietējo un reģionālo pašvaldību vajadzībām attīstības jomā;

18.

atkārtoti norāda, ka tā iebilst pret Eiropas Komisijas 2010. gada 12. maija paziņojumā ierosināto priekšlikumu par pastiprinātu ekonomikas koordinēšanu, lai atbilstoši pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrai apturētu struktūrfondu maksājumus, un norāda uz savu 2010. gada 10. jūnija lēmumu (4);

19.

atgādina, ka kohēzijas politika ir cieši saistīta arī ar vispārējas nozīmes pakalpojumiem, jo abi politikas virzieni visaptveroši stiprina iekšējo tirgu un Eiropas kohēziju. Tāpēc Komiteja uzskata, ka vispārējas nozīmes pakalpojumi, kas ir būtisks gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes faktors, stratēģijā “Eiropa 2020” būtu jāizceļ atsevišķi. Kā ieteikts 2010. gada maijā publicētajā Monti ziņojumā “Jauna stratēģija iekšējam tirgum”, par Eiropas Savienības izaugsmes stratēģijas politiskajiem mērķiem nākotnē būtu jāizvirza jo īpaši vispārējas nozīmes pakalpojumu infrastruktūru finansēšana un ar sociālo iekļaušanu saistītie pakalpojumi;

20.

uzskata, ka stratēģijas “Eiropa 2020” galvenais uzdevums, kas nodrošina arī būtisku pievienoto vērtību, būtu strukturālo reformu īstenošana Eiropā, tostarp arī Eiropas iestādēs, lai stiprinātu ilgtspējīgu izaugsmi, jauninājumus un nodarbinātību. Šīs strukturālās reformas ir arī ļoti nozīmīgas, lai varētu sekmīgi īstenot kohēzijas politiku;

21.

neatbalsta pasākumus, ar kuriem paredzēts ierobežot struktūrfondu izmantošanu stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros apzināto strukturālo trūkumu novēršanai, ja minētie pasākumi vienlaikus neatbilst arī kohēzijas politikas mērķiem (saturiski nosacījumi);

22.

tomēr uzskata, ka dialogā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kura pamatā jābūt partnerības principam un kuram būtu jāsākas savlaicīgi pirms nākamā struktūrfondu plānošanas posma, un kurš attiecīgā gadījumā varētu norisināties uz līgumiska pamata, piemēram, Reģionu komitejas ierosinātajiem teritoriālajiem paktiem, varētu kopīgi formulēt turpmākās struktūrfondu izmantošanas mērķus un nosacījumus, kas būtu lielā mērā saistoši visām iesaistītajām personām, tādējādi uzlabojot arī makroekonomiskos nosacījumus;

23.

atzinīgi vērtē stratēģijas “Eiropa 2020” pamatvirzienus — ilgtspējīga izaugsme, jauninājumi un nodarbinātība — un to, ka vairāk uzmanības tajā veltīts sociālajai un vides dimensijai;

24.

uzskata, ka tas liecina par visaptverošu izpratni par to, ka konkurētspējas pamatā jābūt ilgtspējai un ciešākai sociālajai un teritoriālajai kohēzijai;

25.

atzīmē, ka kohēzijas politika Eiropas Savienībā līdz šim jau ir būtiski sekmējusi gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi, kurai tagad ir veltīta stratēģija “Eiropa 2020”;

26.

uzsver, ka kohēzijas politikas instrumenti — saskaņā ar Līgumā minētajiem kohēzijas politikas mērķiem — var dot būtisku ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā. Ļoti svarīgi ir saglabāt līdzsvaru starp tradicionālajiem (vēl joprojām aktuālajiem) šīs politikas uzdevumiem un jaunajiem stratēģiskajiem izaicinājumiem, ar ko saskaras visa Eiropas Savienība. Šādu līdzsvaru var nodrošināt, piemēram, saglabājot konverģences reģionu īpašo statusu;

27.

norāda, ka jaunās stratēģijas “Eiropa 2020” mērķos, jo īpaši ievērojot finanšu līdzekļu samazinājumu, galvenā uzmanība nebūtu jāpievērš budžeta līdzekļu kvantitatīvajai izmantošanai, un uzskata, ka stratēģijas “Eiropa 2020” sekmīga īstenošana lielā mērā būs atkarīga no izmantoto instrumentu veida un kvalitātes, kā arī to lietošanas ērtuma; šajā saistībā secina, ka jātiecas, cik vien iespējams, apvienot visus pašreizējos ES finanšu instrumentus. Tas jo īpaši attiecas uz tiem instrumentiem, kas paredzēti pēc būtības līdzīgu pasākumu finansēšanai (piemēram, ERAF un ELFLA līdzekļi lauku attīstībai);

28.

uzskata, ka kohēzijas politikā ir jāturpina novatorisku finansēšanas instrumentu, piemēram, apgrozības fondu izveidošana, lai vēl vairāk palielinātu kohēzijas politikas sviras efektu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanā;

29.

saistībā ar nodarbinātības mērķi (palielināt ES iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem nodarbinātības līmeni līdz 75 %) norāda uz faktu, ka pašlaik īstenotajās struktūrfondu programmās uzņēmumu un darba ņēmēju spēju stiprināšanai, lai tie spētu sagatavoties un pielāgoties pārmaiņām, piešķirti aptuveni 14 miljardi euro. Aptuveni 9,4 miljardi euro no šīs summas ir paredzēti, lai palīdzētu uzņēmumiem īstenot efektīvus cilvēkresursu attīstības pasākumus;

30.

uzsver arī, ka jāpastiprina fondu ar teritoriālo dimensiju, piemēram, Eiropas Sociālā fonda un Eiropas Reģionālās attīstības fonda sadarbība, lai radītu jaunas nodarbinātības iespējas un/vai uzlabotu darba ņēmēju piemērotību darba tirgum, īstenojot izglītošanas un tālākapmācības pasākumus;

31.

tāpēc atbalsta priekšlikumu izveidot kopīgu Eiropas stratēģisko pamatu, kas aptvertu Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) un Zivsaimniecības virzības finansēšanas instrumentu (ZVFI); tādēļ aicina Eiropas Komisiju arī nākamajā finansēšanas periodā nodrošināt šādu ELFLA un ESF mijiedarbību, izstrādājot kopīgu pamatregulu kohēzijas politikai;

32.

saistībā ar pētniecības mērķi (palielināt izdevumus pētniecībai un izstrādei Eiropas Savienībā līdz 3 % no IKP) uzsver faktu, ka saskaņā ar Komisijas datiem pašreizējā finansēšanas periodā 86 miljardi euro jeb 25 % no visiem kohēzijas politikai paredzētajiem līdzekļiem ir atvēlēti pētniecībai un izstrādei, kā arī jauninājumiem un tādējādi tiek tērēti pētniecības vides veidošanai un attīstīšanai Eiropas reģionos;

33.

norāda, ka atbalsta politika, kas atbilstoši kohēzijas politikai ir orientēta uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, līdztekus Eiropas izcilības veicināšanas iniciatīvai var nodrošināt Eiropas pētniecības un inovāciju politikai nepieciešamo visaptverošo ietekmi, lai sekmētu stratēģijas “Eiropa 2020” veiksmīgu īstenošanu;

34.

saistībā ar klimata pārmaiņu un enerģētikas mērķi (par 20 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, par 20 % palielināt atjaunojamu energoresursu īpatsvaru un par 20 % paaugstināt energoefektivitāti) uzskata, ka visu dalībvalstu struktūrfondu programmās vides kvalitātes uzlabošana arī turpmāk jānosaka par prioritāti, un secina, ka pašreizējā finansēšanas periodā tiek tērēta aptuveni viena trešā daļa no kohēzijas politikai paredzētajiem līdzekļiem (105 miljardi euro); turklāt norāda, ka jaunu finansēšanas instrumentu izveidošana klimata politikas jomā starptautiskā līmenī nedrīkst izraisīt kohēzijas politikai paredzēto līdzekļu samazinājumu, un vienlaikus atkārtoti izvirza prasību, ka kopumā investīcijas nedrīkst radīt siltumnīcefekta gāzu papildu emisijas;

35.

atzīmē, ka apmēram 48 miljardi euro no minētajiem līdzekļiem tiek izmantoti dažādās jomās, kas saistītas ar klimata pārmaiņu ierobežošanu, piemēram, klimata aizsardzības un pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumi. Šeit pieskaitāmi arī ieguldījumi, kas veicina energoefektīvu un atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanu (9 miljardi euro), un netieši pasākumi, piemēram, ilgspējīgi pilsētas transporta projekti (6,2 miljardi euro);

36.

saistībā ar izglītības mērķi (mācību pārtraukšanas gadījumu skaita samazināšana un iedzīvotāju vecuma grupā no 30 līdz 34 gadiem, kuriem ir augstākā izglītība vai atbilstošs kvalifikācijas līmenis, īpatsvara palielināšana līdz 40 %) norāda, ka jau pašreizējā finansēšanas periodā kohēzijas politika daudzās darbības programmās sniedz būtisku ieguldījumu, lai samazinātu mācību pārtraukšanas gadījumu skaitu. Uzmanība jāvelta īpašajām problēmām, kas saistītas ar izglītības iestāžu pieejamību un saglabāšanu mazapdzīvotos reģionos;

37.

vienlaikus tomēr uzsver, ka Savienības kompetences šajā jomā ir ierobežotas un ka dalībvalstīm jānodrošina vietējām un reģionālajām pašvaldībām pietiekami finanšu līdzekļi un lēmuma pieņemšanas tiesības, un nacionālie mērķi jāizvirza atbilstoši attiecīgajai situācijai un valsts īpatnībām, ievērojot minētos pamatmērķus;

38.

saistībā ar nabadzības samazināšanas mērķi (nabadzīgo un nabadzības apdraudēto cilvēku skaita samazināšana Eiropas Savienībā par 20 miljoniem) uzskata: tā kā kohēzijas politikā galvenā uzmanība vērsta uz izaugsmi un nodarbinātību, tā var sniegt ieguldījumu nabadzības apkarošanā Eiropas Savienībā, jo īpaši veicinot vietējā un reģionālā līmeņa projektus, kas sekmē iekļaušanu un nodarbinātību; jaunajās programmās aptuveni 19 miljardi euro paredzēti, lai novērstu šķēršļus nodarbinātības jomā (īpaši sieviešu, jauniešu, gados vecāku cilvēku un zemi kvalificētu darba ņēmēju gadījumā);

39.

norāda, ka saskaņā ar Eiropas Komisijas datiem Eiropas Sociālā fonda pašreizējās programmas 2007. un 2008. gadam ir sasniegušas jau gandrīz 6 miljonus cilvēku, no kuriem 52 % ir sievietes. Aptuveni viena trešdaļa pasākumu bija paredzēti darba ņēmēju atbalstam, pārējie attiecās uz bezdarbniekiem (33 % no atbalsta saņēmējiem, no tiem 7 % ir ilgtermiņa bezdarbnieki), kā arī uz īpaši neaizsargātām grupām, piemēram, migranti un mazākumtautības (13 %);

40.

šajā saistībā atzīmē, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 153. pantu Eiropas Savienība šajā jomā dalībvalstīm var sniegt vienīgi atbalstu un papildināt to rīcību;

41.

uzsver, ka jāatļauj izmantot struktūrfondus, lai mazinātu nevienlīdzību veselības aprūpes jomā;

42.

secina, ka stratēģijā “Eiropa 2020” paredzētajām pamatiniciatīvām galvenokārt ir tematiski vai sektorāli mērķi, taču tās ir saistītas arī ar daudziem kohēzijas politikas aspektiem;

43.

atzīmē, ka Komisija jau ir uzsvērusi struktūrfondu nozīmi pamatiniciatīvu lielākās daļas īstenošanā un uzskata kohēzijas politiku un struktūrfondus par svarīgiem katalizatoriem, kas ES dalībvalstīs un reģionos veicina gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi;

44.

norāda, ka stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvās minētie pasākumi jāsaskaņo ar jau uzsāktiem procesiem un pasākumiem, lai saglabātu pārskatāmību, kā arī izvairītos no procesu un ziņojumu sniegšanas pienākuma dubultošanās;

45.

aicina Eiropas Komisiju, turpinot pamatiniciatīvu izstrādi, izmantot pieeju, ar kuru integrē dažādus Eiropas atbalsta instrumentus, un nodrošināt, ka vienlaikus tiek ievērota — un, kur iespējams un vajadzīgs, — tālāk attīstīta arī decentralizētā pieeja kohēzijas politikas īstenošanā;

46.

atkārto jau atzinumā “Kohēzijas politikas nākotne” pausto lūgumu, proti, ierosinātās pamatiniciatīvas nedrīkst ierobežot Eiropas kohēzijas politiku. Struktūrfondiem arī turpmāk ir jābūt instrumentiem, kas ļauj integrēti risināt reģionu problēmas, un nav pieļaujams, ka to vienīgā funkcija ir sekmēt konkrētās nozarēs izvirzītu mērķu īstenošanu;

47.

saistībā ar pamatiniciatīvu “Digitālā programma” atzīmē, ka pastāv ciešas saiknes starp digitālo programmu un kohēzijas politikas pasākumiem, jo īpaši attiecībā uz platjoslas pakalpojumu vispārēju pieejamību lauku apvidos un jaunu pakalpojumu attīstīšanu, lai risinātu ar demogrāfiskajām pārmaiņām saistītās problēmas;

48.

saistībā ar pamatiniciatīvu “Inovācijas Savienība” norāda, ka ir iespējams labāks darba un uzdevumu sadalījums starp Eiropā veikto un uz izcilību vērsto fundamentālo un lietišķo pētījumu veicināšanu, no vienas puses, un inovācijas veicināšanu vietējā līmenī, no otras puses, lai tādējādi nodrošinātu nepieciešamo visaptverošo ietekmi;

49.

šajā sakarā norāda gan uz kohēzijas politikas pasākumiem, kuru mērķis ir izveidot reģionālas inovāciju sistēmas un teritoriālās sadarbības instrumentus, gan uz riska kapitāla nodrošināšanu un pasākumiem novatorisku produktu ātrākai ieviešanai, kā arī sakaru veidošanai starp ekonomikas, zinātnes un pārvaldes nozares dalībniekiem;

50.

aicina uzlabot ES instrumentu funkciju sadali, lai tie viens otru papildinātu decentralizētos inovācijas veicināšanas pasākumos, jo īpaši ņemot vērā faktu, ka inovācijas veicināšana jau šobrīd ir viens no ES struktūrfondu programmu stūrakmeņiem;

51.

saistībā ar pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa” atzinīgi vērtē mērķi turpmāk atdalīt resursu izmantošanu no izaugsmes un norāda, ka rīcības politikās, kurās visvairāk iesaistīti struktūrfondi, būtu jāpieņem decentralizēta pieeja, jo tādējādi iniciatīva būtu efektīvāka, it sevišķi attiecībā uz ēku energoefektivitātes paaugstināšanu, alternatīviem enerģijas avotiem, resursu aprites ekonomikas veicināšanu un ilgtspējīgu transporta sistēmu veidošanu;

52.

norāda, ka šīs jomas daudzveidīgajos pasākumos rūpīgi jānošķir ES un dalībvalstu kompetence, kā arī jāievēro subsidiaritātes princips. Lielāka uzmanība jāpievērš arī īstenoto pasākumu efektivitātei;

53.

saistībā ar pamatiniciatīvu “Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā” uzsver, ka kohēzijas politika būtiski sekmē konkurētspējas paaugstināšanu, paverot iespējas rūpniecības attīstībai, it īpaši vājākajos reģionos, atbalstot klasteru iniciatīvas un pasākumus MVU darbības veicināšanai, paplašinot ar ekonomiku saistītu infrastruktūru un atbalstot rūpnieciskās bāzes diversifikāciju;

54.

saistībā ar pamatiniciatīvu “Jaunu prasmju un darbavietu programma” atzinīgi vērtē Komisijas centienus atbalstīt jaunāko paaudzi izglītības un darba vidē, studentu un arodskolēnu mobilitātes veicināšanu, kā arī atbalsta pasākumus, kuru mērķis ir integrēt jauniešus darba tirgū;

55.

norāda uz ievērojamo pārklāšanos ar Eiropas Sociālā fonda darbības jomām un atbalsta vēlmi šos mērķus ciešāk saistīt ar attiecīgajiem Eiropas finansējuma instrumentiem;

56.

secina, ka pēdējo gadu laikā, plaši iesaistot vietējā un reģionālā līmeņa pārstāvjus un ievērojot vietējās īpatnības, veiksmīgi izstrādātā struktūrpolitikas daudzlīmeņu sistēma var būtiski sekmēt stratēģijas “Eiropa 2020” veiksmīgu īstenošanu;

57.

uzsver, ka tāpēc jāsaglabā vai jāizvērš šādi kohēzijas politikas elementi:

58.

joprojām ir pārliecināta, ka kohēzijas politikas līdzšinējais virziens, proti, izaugsmes un nodarbinātības veicināšana, ir pareizs, un tāpēc neuzskata, ka vēl vairāk jāpastiprina struktūrfondu līdzekļu “iezīmēšana”. Arī turpmāk kohēzijas politikas pamatā jābūt stratēģijām, kuras atbilst vietējiem un reģionālajiem apstākļiem un kurās ievērotas atšķirīgās vajadzības attīstības jomā;

59.

rosina Eiropas iestādes nodrošināt atbildīgajām institūcijām demokrātiskas un atbilstošas iesaistīšanās iespējas stratēģijas “Eiropa 2020” straujā īstenošanā un tās saiknē ar kohēzijas politiku, piemēram, paredzot pietiekami ilgu laiku apspriešanas un viedokļa veidošanas procesiem visos līmeņos un nodrošinot lēmumu pieņemšanas procesu pārredzamību un saprotamību;

60.

norāda, ka Līgumā noteiktajai teritoriālajai kohēzijai jābūt galvenajam principam stratēģijas “Eiropa 2020”, kā arī citu ES politiku īstenošanā. Visos stratēģijas īstenošanas posmos jāņem vērā daudzlīmeņu pārvaldības princips;

61.

tomēr uzskata, ka vajadzības gadījumā ir jāstiprina vietējo un reģionālo pašvaldību administratīvās spējas, lai pašvaldības spētu īstenot nozīmīgos uzdevumus, kas saistīti ar stratēģiju “Eiropa 2020”;

62.

tāpēc aicina Eiropas iestādes un dalībvalstis teritoriālā paktā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām vienoties par to, ka pašvaldības tiek iesaistītas stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā, un arī norādīt, kāda būs pamatiniciatīvu nozīme vietējā līmenī; teritoriālus paktus ierosināts noslēgt, lai dalībvalstu līmenī nodrošinātu pašvaldību strukturētu iesaistīšanu, ievērojot tām attiecīgajā valstī piešķirtās pilnvaras un subsidiaritātes principu;

63.

ierosina Eiropas kohēzijas politiku izmantot kā svarīgu instrumentu, lai vietējās un reģionālās pašvaldības iesaistītu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā atbilstoši minētajam teritoriālajam paktam. Visās jomās, kuras atbalsta ar Eiropas kohēzijas politiku, vajadzētu dot iespēju, izmantojot “teritoriālus paktus”, apvienot nozīmīgus vietējā līmeņa dalībniekus, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātes un galvenos mērķus;

64.

uzskata, ka, ņemot vērā kohēzijas politikas mērķus, jāparedz papildu regulējums, kas reģionālajām un vietējām pašvaldībām, īstenojot savas darbības programmas, ļautu aktīvi sniegt ieguldījumu stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīto izaugsmes prioritāšu un galveno mērķu sasniegšanā;

65.

ierosina saskaņā ar “Eiropas teritoriālās sadarbības” mērķi organizēt vietējo un reģionālo pašvaldību pieredzes apmaiņu un tīklu veidošanu, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātes un galvenos mērķus, vienlaikus vajadzības gadījumā izmantojot arī Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG). Organizējot starptautisko sadarbību, varētu noteikt papildu prioritātes, lai sekmētu vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību Eiropas Komisijas pamatiniciatīvu īstenošanā;

66.

aicina Eiropas Komisijai iesniegt ziņojumus par Eiropas fondu izmantošanu, lai varētu apkopot rezultātus par vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā. Tādējādi varētu izvairīties no jaunām birokrātiskām struktūrām un jauniem ziņošanas pienākumiem. Nebūtu vajadzīgas ne jaunas struktūras, ne papildu līdzekļi;

67.

aicina Eiropas Komisiju, pamatojoties uz iepriekš minētajiem ziņojumiem, regulāri informēt Eiropas Parlamentu un Reģionu komiteju par to, kā saskaņā ar ES kohēzijas politiku tiek īstenoti ar stratēģiju “Eiropa 2020” saistītie teritoriālie pakti, un apspriest stratēģiskus pielāgojumus;

68.

aicina Eiropas Komisiju Piektajā ziņojumā par ekonomisko un sociālo kohēziju paust viedokli par turpmāko saikni starp kohēzijas politiku un stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu;

69.

uzskata, ka ar Piekto kohēzijas ziņojumu, ko publicēs 2010. gada novembra sākumā, būtu jāsāk ES mēroga diskusijas par kohēzijas politikas turpmākajām pamatnostādnēm, ņemot vērā stratēģiju “Eiropa 2020” un iesaistot vietējo un reģionālo līmeni, lai pēc apspriešanās un sadarbības posma noslēguma pamatnostādnes varētu savlaicīgi pieņemt pirms nākamā finansēšanas perioda;

70.

uzskata arī, ka Reģionu komiteja strukturētā veidā jāiesaista tālākajā stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā, un tāpēc ierosina Eiropas Komisijas gada ziņojumā valstu un valdību vadītāju sanāksmei, kas notiks pavasarī, paredzēt atsevišķu nodaļu par vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanu stratēģijas īstenošanā;

71.

uzsver, ka stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas uzraudzības forums piedāvā attiecīgo teritoriju zināšanas, kuras var izmantot stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas analīzē un Reģionu komitejas darbā;

72.

kohēzijas politikā galvenā uzmanība arī turpmāk jāpievērš Līgumā par Eiropas Savienību noteiktajiem ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķiem, jo īpaši, mazinot gan reģionu attīstības līmeņa atšķirības, gan visnelabvēlīgākajā situācijā esošo reģionu atpalicību;

73.

ja minētais nosacījums tiks ievērots, kohēzijas politika aktīvi palīdzēs īstenot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus;

74.

to tomēr varēs panākt tikai tad, ja arī nākotnē kohēzijas politika būs vērsta uz visiem Eiropas Savienības reģioniem;

75.

tikai izmantojot kohēzijas politikas horizontālo pieeju, var nodrošināt, ka visiem Eiropas Savienības reģioniem ir iespējas aktīvi piedalīties stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā;

76.

to varētu panākt, noslēdzot teritoriālu paktu ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kurā Eiropas iestāžu līmenī būtu paredzēta pašvaldību iesaistīšana stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā un ieteikts noslēgt teritoriālus paktus, kuri dalībvalstu līmenī nodrošinātu pašvaldību strukturētu iesaistīšanu, ievērojot tām attiecīgajā valstī piešķirtās pilnvaras;

77.

kohēzijas politikas atbalstam arī turpmāk jākoncentrējas uz vājākajiem reģioniem ar vislielākajām problēmām, savukārt reģioniem, kuri pēc 2013. gada vairs nesaņems maksimālo atbalsta apjomu (tostarp reģioniem, ko skāris tā dēvētais “statistikas efekts”), ņemot vērā tajos vēl aizvien pastāvošās problēmas, jāparedz piemēroti un taisnīgi pārejas nosacījumi, lai nodrošinātu sasniegto panākumu ilgtspēju šajos reģionos, kuru finansēšana tiek pārtraukta;

78.

vienlaikus jāturpina atbalsta sniegšana reģioniem, kuri jau šobrīd sniedz nozīmīgu ieguldījumu ES konkurētspējas nodrošināšanā. Arī ekonomiski spēcīgākos reģionos ir strukturāli vājāki apgabali, kuriem vajadzīgs atbalsts;

79.

teritoriālā sadarbība var būtiski sekmēt pārrobežu, starptautisko un starpreģionālo sadarbību stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai;

80.

Eiropas Sociālajam fondam arī turpmāk jābūt kohēzijas politikas sastāvdaļai, un tas jānodrošina, izstrādājot kopīgu pamatregulu;

81.

Reģionu komiteja strukturētā veidā — arī izmantojot stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas uzraudzības forumā gūtās atziņas — jāiesaista stratēģijas “Eiropa 2020” tālākā īstenošanā. Tāpēc Eiropas Komisijas gada ziņojumā valstu un valdību vadītāju sanāksmei, kas notiks pavasarī, jāparedz atsevišķa nodaļa par vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanu stratēģijas īstenošanā;

82.

Eiropas savienības vietējās un reģionālās pašvaldības, īstenojot turpmāko kohēzijas politiku Eiropā, ir gatavas sniegt savu ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” sekmīgā īstenošanā.

18.1.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 15/17

—

norāda, ka IKP nav precīzs rādītājs, kas ļauj novērtēt sabiedrības spēju risināt tādus jautājumus kā klimata pārmaiņas, resursu efektivitāte, dzīves kvalitāte vai sociālā iekļaušana. Tādēļ Komiteja ierosina, ka rādītājiem, kas izvēlēti, lai tos izmantotu politikas un valsts stratēģijas noteikšanā un izstrādē, jāatbilst stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātēm;

—

norāda, ka paziņojumā paredzētie pieci pasākumi saimnieciskās darbības un sociālās attīstības novērtēšanai, proti: a) IKP papildināšana ar vides un sociālajiem rādītājiem, b) informācijas sniegšana gandrīz reālajā laikā lēmumu pieņemšanai, c) precīzākas informācijas par sadalījumu un nevienlīdzību nodrošināšana, d) Eiropas ilgtspējīgas attīstības novērtējuma izstrāde un e) vides un sociālo aspektu iekļaušana valstu pārskatos ir piemēroti un tie ir pamatā stratēģijā “Eiropa 2020” izklāstītajiem priekšlikumiem. Minētajiem pasākumiem jābūt ne vien instrumentiem paveiktā novērtēšanai, bet tie arī jāizmanto, pieņemot lēmumus;

—

uzskata, ka jāuzlabo metodoloģija, lai iegūtu pilnīgāku, aktualizētu, realitātei atbilstošāku informāciju, kas ļautu izmantot rādītājus, kuri atvieglo lēmumu pieņemšanas procesu. Komiteja uzsver, ka rādītājiem, ko varētu izmantot vietējās, reģionālās, valsts un Eiropas līmeņa iestādes, jābūt vienotiem, lai veicinātu sociālo inovāciju un tās izplatīšanos, un konsekvenci lēmumu pieņemšanā;

—

uzskata, ka Eurostat ir jāņem vērā paziņojumā izteiktie priekšlikumi un reģionālā statistika jāiekļauj plašāka mēroga statistikā par dzīves kvalitāti, ilgtspēju, ienākumu un kapitāla sadali;

—

uzsver, ka pēc 2013. gada struktūrfondus, tostarp Kohēzijas fondu nevar un nedrīkst piemērot, pamatojoties tikai uz IKP uz vienu iedzīvotāju;

—

atbalsta paziņojuma saturu un ir vienisprātis ar Komisiju, ka IKP ir svarīgs Eiropas un tās reģionu saimnieciskās izaugsmes un labklājības rādītājs. Tomēr, lai izstrādātu un novērtētu ES politiku, ir vēlams izmantot tādus papildu rādītājus, kuri ļauj precīzāk novērtēt progresu, kas panākts sociālo, saimniecisko un vides mērķu ilgtspējīgā īstenošanā.

Ziņotājs

:

Astūrijas autonomā apgabala priekšsēdētājs Vicente Álvarez Areces kgs (ES/PSE)

Atsauces dokuments

:

“Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam — IKP un ne tikai: progresa novērtējums mainīgā pasaulē”

COM(2009) 433 galīgā redakcija

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, kas Reģionu komitejai paver iespēju turpināt debates par ES nākotni mainīgā pasaulē. Svarīgi noteikt rādītājus, kas patiesi atspoguļo realitāti, mums dodot iespēju efektīvi rīkoties, lai radītu jaunu izaugsmes modeli;

2.

atgādina, ka Komiteja jau vairākkārt ir pievērsusies jautājumiem, kas saistīti ar šā paziņojuma tematu. Piedaloties Lisabonas stratēģijas laikposmam pēc 2010. gada apspriešanā, RK nesen (CdR 25/2009) ir aicinājusi, lai jaunajai stratēģijai būtu skaidri izteikts vispārējais mērķis, īpašu uzmanību veltot “visu ES iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanai un labklājības paaugstināšanai”, un uzsvērusi — lai apkarotu nabadzību un nevienlīdzību ienākumu sadalē, daudzās rīcības jomās ir vajadzīga teritoriāla pieeja. Turklāt RK norāda, ka “pieaug neapmierinātība ar IKPkā svarīgākā rādītāja izmantošanu, lai novērtētu ekonomikas izaugsmi, un rosina izstrādāt jaunus rādītājus, kas ļauj precīzāk novērtēt uzplaukumu, labklājību un dzīves kvalitāti Eiropā”;

3.

norāda, ka Komiteja savā perspektīvas atzinumā “Kohēzijas politikas nākotne”(CdR 210/2009 fin) arī paudusi, ka “novērtējot kohēzijas politiku, diferencēti jāizmanto rūpīgi izvēlēti un būtiski rādītāji, lai varētu panākt finansējuma izlietošanu saskaņā ar izvirzītajiem mērķiem un visaptveroši informēt par strukturālās politikas ietekmi”;

4.

uzskata, ka debates par jauniem rādītājiem papildus IKP ir politiskas debates, kuru rezultātā būtu jānosaka, ko nozīmē pašreizējo un nākamo paaudžu labklājība un kāda ir labākā politika tās sasniegšanai;

5.

norāda, ka gan Eiropas Komisijas (sadarbībā ar Eurostat), gan Saimnieciskās darbības rezultātu un sociālā progresa novērtēšanas komisijas (tā dēvētā Stiglitz-Sen-Fitoussi komisija) un arī ESAO attiecīgais darbs ir virzīts uz vienu un to pašu mērķi;

6.

norāda, ka paziņojumā paredzētie pieci pasākumi saimnieciskās darbības un sociālās attīstības novērtēšanai, proti: a) IKP papildināšana ar vides un sociālajiem rādītājiem, b) informācijas sniegšana gandrīz reālajā laikā lēmumu pieņemšanai, c) precīzākas informācijas par sadali un nevienlīdzību nodrošināšana, d) Eiropas ilgtspējīgas attīstības novērtējuma izstrāde un e) vides un sociālo aspektu iekļaušana valstu pārskatos ir piemēroti un tie ir pamatā stratēģijā “Eiropa 2020” izklāstītajiem priekšlikumiem. Minētajiem pasākumiem jābūt ne vien instrumentiem paveiktā novērtēšanai, bet tie arī jāizmanto, pieņemot lēmumus;

7.

atgādina, ka paziņojums nācis klajā laikā, kad sākas gan stratēģijas “Eiropa 2020”īstenošana, gan politiskās debates, kas noteiks vidēja termiņa un ilgtermiņa attīstību Savienībā, gan arī — debates par finanšu plānu pēc 2013. gada; paziņojums, bez šaubām, ietekmēs kohēzijas politikas pamatnostādnes un tātad arī atbilstīgos finanšu līdzekļus. Atbilstoši rādītāji ļautu vieglāk noteikt ienākumu un iegūtās izglītības līmeņa atšķirības (ieskaitot formālo un neformālo izglītību), atšķirības sabiedrisko pakalpojumu pieejamībā, veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātē un kultūras resursu piedāvājumā vietējā un reģionālajā līmenī Eiropas Savienībā;

8.

tādēļ būtu jāņem vērā Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta pētījums “Reģioni 2020”, kurā izmantoti reģionālie rādītāji, lai zinātu katra reģiona stāvokli, tiem risinot dažādas problēmas, kā arī to relatīvo stāvokli salīdzinājumā ar kaimiņreģioniem;

9.

norāda: lai arī Komisijas paziņojumā nav uzsvērta vietējo un reģionālo pašvaldību loma, veiksmīgi labas prakses projekti liecina, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām var būt svarīga loma sabiedrības attīstības (saimnieciskās, ekoloģiskās un sociālās) novērtēšanai paredzētas aptverošākas metodes pieņemšanā un izplatīšanā, ar nosacījumu, ka tām ir atbilstošas spējas un resursi, īpaši ES atbalsts vai valstu finanšu resursi. Lai rādītājus, kas nepieciešami pašā nozīmē izprastas labklājības mērīšanai, ieviestu praksē, jāspēj tos sadalīt, ņemot vērā vietējo un reģionālo līmeni. Tāpēc būs vajadzīga vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalība;

10.

uzsver, ka vienlīdzīgu iespēju princips īpaši jāievēro attiecībā uz lauku un nomaļo rajonu iedzīvotājiem, rūpniecības pārmaiņu skartajos rajonos, kā arī reģionos, kuros pastāvīgi ir ļoti nelabvēlīgi dabas apstākļi vai nopietnas demogrāfiskās problēmas, piemēram, visattālākajos ziemeļu reģionos, kur ir ļoti zems iedzīvotāju blīvums, kā arī salu, attālajos, pārrobežu un kalnu reģionos. Izvirzot mērķi mazināt atšķirības starp ES reģioniem, jānodrošina, ka minētajiem apgabaliem tiek veltīta īpaša uzmanība. Nestabilitāti šajos reģionos rada ekonomiskā, sociālā, demogrāfiskā, ģeogrāfiskā, vēsturiskā, reģionālā un ekoloģiskā spriedze. Izstrādājot rādītāju kopumu par infrastruktūru un vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanu un pieejamību iedzīvotājiem šajos reģionos, minētajiem aspektiem jāpievērš īpaša uzmanība. Rādītāju kopumā būtu jāņem vērā Teritoriālās attīstības programmā un Leipcigas hartā minētās saistības, lai veicinātu policentrismu un jaunas strukturālas attiecības starp pilsētām un lauku reģioniem. Šo attiecību raksturs, bez šaubām, noteiks to, kā tiek risināti vides jautājumi, un arī palīdzēs uzlabot vietējās un reģionālās politikas kvalitāti;

11.

uzskata, ka Eurost ir jāņem vērā paziņojumā izteiktie priekšlikumi un reģionālā statistika jāiekļauj plašāka mēroga statistikā par dzīves kvalitāti, ilgtspēju, ienākumu un kapitāla sadali. Eurostat reģionālās statistikas gadagrāmata jāveido kā dokuments, kas ir pamats ikgadējām politiskām debatēm un kas ļautu pārskatīt Savienības politiku.

12.

norāda, ka Komisija savā paziņojumā “IKP un ne tikai: progresa novērtējums mainīgā pasaulē” skaidri ir atzinusi IKP rādītāja ierobežojumus un ierosina izvirzīt apspriešanai papildu rādītāju izmantošanas iespējas. Paziņojuma secinājumos Komisija tomēr norāda, ka, neraugoties uz nepilnībām, tas vēl arvien ir vienīgais rādītājs, kas ļauj novērtēt tirgus darbību. Šo secinājumu tomēr var apšaubīt, jo paziņojuma temats ir sociālais progress un labklājība, jomas, kurās IKP nav visatbilstīgākais rādītājs;

13.

norāda, ka patlaban notiek starptautiskas sarunas, lai attiecībā uz klimata pārmaiņām noslēgtu ANO vienošanos par pasaules mēroga rīcību pēc 2012. gada, kad būs beidzies Kioto protokolā noteikto saistību pirmais periods, un ka ES ir vienpusēji apņēmusies līdz 2020. gadam samazināt emisijas vismaz par 20 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni un piedāvā tās samazināt vēl līdz 30 % ar nosacījumu, ka citas industrializētās un attīstības valstis, kuru radītās emisijas ir vislielākās, globālas vienošanās ietvaros uzņemtos savu daļu atbildības par emisiju apjoma samazināšanu. Zinātniski dati liecina, ka līdz 2050. gadam emisiju apjomu būs nepieciešams samazināt vismaz par 50 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Tie ir tālejoši mērķi, un tie prasīs pāreju uz tādu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisijas līmeni, kur ražošanas metodes un patēriņa veidi ir mazāk energoietilpīgi un resursus izmanto efektīvāk. Būtiski ir, lai galvenie ekonomikas rādītāji atspoguļotu šo jauno virzienu;

14.

piekrītot ESAO apgalvojumam, atgādina, ka IKP ir ražošanas rādītājs un nevis no ražošanas gūtās iedzīvotāju labklājības rādītājs. Faktiski IKP ietver vairākus faktorus, kas saistīti ar iedzīvotāju labklājības pazemināšanos (piemēram, augstas transporta izmaksas satiksmes plūsmu pārslogotības dēļ, kuras iemesls ir lielie attālumi starp dzīves un darba vietām), vai arī pasākumi, lai novērstu kādas darbības negatīvo ietekmi uz vidi. Turklāt iedzīvotāju labklājība ir atkarīga no viņiem pieejamajiem ienākumiem un publisko objektu pieejamības un izmaksām. Šajā sakarā Stiglitz-Sen-Fitoussi komisijas ziņojumā norādīts, ka “jau ilgāku laiku ir šaubas par to, vai IKP ļauj pareizi novērtēt labklājības līmeni un pat tirgus darbību” (1);

15.

uzsver arī, ka IKP rādītājos netiek ņemti vērā tādi vidi ietekmējoši faktori kā resursu samazināšanās, CO2 emisija, piesārņojošu izstrādājumu ietekme, ūdens kvalitāte, bioloģiskā daudzveidība, ietekme, ko rada iedzīvotāju koncentrēšanās pilsētās vai lauku iedzīvotāju skaita samazināšanās. IKP rādītājā netiek ņemti vērā arī ļoti svarīgi sociālie aspekti, piemēram, nevienlīdzīga ienākumu sadale personiskā un reģionālā līmenī, nabadzība un veselības stāvoklis. Turklāt ar IKP nevērtē arī darbību, kas tirgū nav atzīta, piemēram, nelegālā nodarbinātība, darbs mājās, brīvprātīgo darbs vai brīvais laiks;

16.

norāda arī, ka trūkst svarīgu datu. Valsts savu IKP var palielināt, intensīvi izmantojot dabas resursus, bet tās kapitāls samazināsies, un tā nākamajām paaudzēm atstās mazāku pieejamo kapitālu. Vienlaikus Komiteja brīdina, ka saimniecisko izaugsmi nevar pretstatīt citiem labklājības aspektiem. Pieredze liecina, ka pozitīva ekonomikas attīstība visbiežāk ir priekšnosacījums tam, lai politikas izstrādē ņemtu vērā arī citus labklājības aspektus;

17.

Eiropas Savienības iestādēm pauž viedokli, ka nepieciešams vienādot un precizēt vēstījumu, ko tās vēlas darīt zināmu iedzīvotājiem, izmantojot rādītājus, kas saistīti ar IKP un IKP uz vienu iedzīvotāju. Nepieciešama pārredzamāka komunikācijas politika;

18.

norāda, ka ES oficiālajos dokumentos, tostarp līgumos un dažās regulās, paralēli IKP tiek izmantoti citi saistīti rādītāji. Piemēram, nosakot un klasificējot reģionus, uz kuriem attiecas Konverģences mērķi (2007.-2013. gads), izmantotais rādītājs ir IKP uz vienu iedzīvotāju. Lai noteiktu, kurām valstīm ir tiesības saņemt Kohēzijas fonda līdzfinansējumu, atsaucas uz nacionālo kopienākumu (NKI) uz vienu iedzīvotāju. Turklāt NKI izmanto arī finanšu plānā, lai noteiktu budžeta izdevumu slieksni. Savukārt 28. protokolā par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju rādītājs, lai noteiktu, kuras valstis ir tiesīgas saņemt Kohēzijas fonda finansējumu, ir nacionālais kopprodukts (NKP) uz vienu iedzīvotāju, nevis IKP vai NKI;

19.

uzsver, ka pēc 2013. gada struktūrfondus, tostarp Kohēzijas fondu nevar piemērot, pamatojoties tikai uz IKP uz vienu iedzīvotāju.

20.

piekrīt paziņojumā paustajai iecerei, ka Komisija izstrādātu visaptverošu vides rādītāju un pilnveidotu dzīves kvalitātes rādītājus. Tādēļ Komiteja stingri atbalsta ideju par izmēģinājuma projekta sagatavošanu ar mērķi radīt visaptverošu vides rādītāju, kurā ietverti arī tādi aspekti kā siltumnīcefekta gāzu emisijas, dabas teritoriju zudums, atmosfēras piesārņojums, ūdens izmantošana un atkritumu radīšana. Ņemot vēra, ka šā saliktā rādītāja noteikšanai metodoloģija jau ir, Komiteja aicina Komisiju projekta dokumentus publiskot un tos ātri iesniegt apspriešanai 2010. gadā, kā tas paredzēts paziņojumā. Komisija paziņojumā uzsvērusi, ka rādītājiem jāaptver ne tikai negatīvās vai pozitīvās vides izmaiņas, bet arī vides kvalitāte. Taču ir svarīgi, lai vides rādītāji neveicinātu resursu izmantošanu tādā veidā, kas nav ilgtspējīgs;

21.

norāda uz iemeslu, kādēļ IKP nav visaptverošs rādītājs, proti, patlaban produktu un pakalpojumu cenā nav pilnībā atspoguļotas sociālās un vides izmaksas. Tāpēc Komiteja aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt darbu, kas virzīts uz to, lai turpmākajos tiesību aktos būtu ņemtas vērā katra produkta patiesās tautsaimnieciskās izmaksas;

22.

turklāt pieprasa, lai rādītāju, kas ļautu novērtēt rezultātus centieniem aizsargāt ES teritorijas un kas kvantitatīvā izteiksmē sniegtu informāciju par panākumiem vai neveiksmēm attiecībā uz vidi, piemērotu ne tikai ES valstīm, bet arī reģioniem. Komisijas metodoloģijā ir jāiekļauj aspekti, kas vajadzīgi, lai paplašinātu rādītāja definīcijas jomu. Turklāt ir jāizstrādā Eiropas instrumenti, lai nodrošinātu stimulus ES teritorijām, kur izvirzītie mērķi ir sasniegti vai pārsniegti;

23.

atgādina, ka ES konferencē par rādītājiem, kas ir aptverošāki par IKP, ESprezidentvalsts Portugāle aicināja progresu dažādos teritoriālajos līmeņos novērtēt tā, lai tas būtu pilnīgi salīdzināms. Komiteja arī norāda, ka tādu rādītāju vērtība, kas neļauj veikt reģionu savstarpēju salīdzināšanu, ir ierobežota. Arī Lisabonas Eiropadome ieteica veidot skaidrāku saikni starp makroekonomikas rādītājiem un reģionālo dimensiju;

24.

uzskata, ka ir svarīgi izstrādāt vides kvalitātes rādītāju (un tai jābūt ne tikai iespējai, kā tas minēts paziņojumā), kas nodrošina statistikas datus ne vien par to, cik Eiropas iedzīvotāju dzīvo veselīgā vidē, bet arī par to, kurās teritorijās šī dzīves kvalitāte ir panākta. Tādējādi varētu noteikt, kāda politika to ir darījusi iespējamu. Tāpēc Komiteja ierosina vides kvalitātes analīzi veikt dažādos ES reģionos, lai atvieglotu to savstarpējo salīdzināšanu.

Tādēļ ir svarīgi, lai katra Eiropas reģiona īpatnību definēšanā nozīmīga loma būtu Eiropas Vides aģentūras izstrādātajām kartēm un prioritārajiem rādītājiem, ļaujot izstrādāt konkrētāku politiku katrai teritorijai un arī stratēģiju solidaritātei ar reģioniem, kuriem vēsturisku iemeslu dēļ ir lielas grūtības uzlabot vides kvalitāti. Reģionālo vides novērošanas centru izveides atbalsta politika būtu nepārvērtējams augšupējas politikas uzraudzības un veidošanas līdzeklis: tas ļautu katram reģionam parādīt gan savas īpatnības, gan aspektus, kas tam ir kopēji ar citiem Eiropas reģioniem. Tādējādi Eiropas līmenī tiktu veicināta elastīgas un asimetriskas politikas īstenošana, vienlaikus stiprinot saiknes, kas sekmē reģionu sadarbību;

25.

attiecībā uz dzīves kvalitāti un labklājību ir svarīgi, lai mūsu rīcībā būtu rādītāji, piemēram, par sabiedriskajiem pakalpojumiem, veselības aizsardzību, brīvā laika pavadīšanu, bagātību, mobilitāti un tīru vidi, jo tie vienlaikus ir labas vai sliktas vides kvalitātes liecība un avots. Sabiedrības vai reģiona attīstība būs ilgtspējīga, ja tā tautsaimnieciskās dimensijas (ražošana, izplatīšana un patēriņš) būs savietojamas ar vides un sociālajiem faktoriem. Lai izmantotu šādus rādītājus, ir svarīgi ESAO pētījumi par to, kas iedzīvotāju uztverē ir labklājība;

26.

attiecībā uz vides un sociālajiem rādītājiem atbalsta lēmumu pieņemšanai nepieciešamās informācijas nodošanu gandrīz reālajā un uzskata, ka kopīgā vides informācijas sistēma (SEIS), ar ko Komisija iepazīstināja pagājušajā gadā, ir liels solis uz priekšu. Situācija, kad vides dati salīdzinājumā ar ekonomikas parādās ar divu vai trīs gadu aizkavēšanos, ir jānovērš.

Attiecībā uz pašreizējiem sociālajiem rādītājiem atgādina, ka Eurostat izstrādā saskaņotu pārskatu — kas vēl nav publicēts — par laikposmu no 2006. līdz 2007. gadam un no 2008. līdz 2009. gadam. Pārskatā sniegti dati par ģimeņu dzīves apstākļiem visās Eiropas Savienības valstīs. Tātad pamatstruktūra jau ir izveidota, un to var pielāgot izmantošanai reģionālā līmenī.

Tādēļ Komiteja ierosina veikt pasākumus, lai Eiropas līmenī izstrādātu saskaņotu sociālo pārskatu, pamatojoties uz reģionālo līmeni. Tas būtu atsauces dokuments, izstrādājot kohēzijas politiku un pieņemot lēmumus vietējā un reģionālajā līmenī;

27.

uzskata, ka informācija par ienākumu sadali un nevienlīdzību ir ļoti svarīga un piekrīt paziņojumā paustajam viedoklim, ka “Kopienas vispārējie mērķi ir sociālā un ekonomiskā kohēzija. Mērķis ir samazināt atšķirības starp reģioniem un sociālajām grupām”.

Komiteja tomēr pauž nožēlu par to, ka nav tiešas norādes uz teritoriālo kohēziju, kas ir īpaši saistīta ar vides aspektiem un nelabvēlīgiem dabas apstākļiem, kuri negatīvi ietekmē dažus reģionus un kavē to attīstību. Veicot izpēti, kas tiks izmantota lēmumu pieņemšanā, ir jāņem vērā minētie aspekti; tādēļ ir svarīgi noteikt to daudzumu un tad veikt salīdzinošu to analīzi.

Bagātību sadale rada arvien vairāk bažu, jo, lai gan IKP uz vienu iedzīvotāju palielinās, arī nabadzības riskam pakļauto cilvēku skaits var pieaugt. Lai labāk noteiktu saimnieciskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas politikas virzienus, ir vajadzīga precīzāki dati par ienākumu sadali un nevienlīdzību.

Turklāt ļoti svarīgs rādītājs ir reģiona darbaspēka (nodarbinātie un bezdarbnieki) izglītības līmenis, jo tas var palīdzēt izprast izglītības līmeņa atšķirības starp sociālajām grupām un izstrādāt atbilstošus politikas pasākumus.

Papildus vajadzētu atsevišķi pētīt nesenās ekonomikas lejupslīdes tiešo un netiešo ietekmi un sekas attiecībā uz dažādiem reģioniem un sociālajām grupām, lai izdarītu secinājumus, izstrādātu priekšlikumus, kā arī veiktu preventīvus pasākumus, kas ļauj novērst līdzīgu apstākļu atkārtošanos;

28.

attiecībā uz sociālajiem rādītājiem Komiteja tomēr uzskata, ka nav nepieciešams saskarties ar apstākļiem, kas raksturo nabadzību, lai reģionālās vai personu nevienlīdzības problēmas sasaistītu ar ietekmi uz vidi. Jāapsver tikai tas, ka lielāka nevienlīdzība, jo īpaši, ievērojams nodokļu ieņēmumu samazinājums, apgrūtinās jaunai ilgtspējīgai attīstībai nepieciešamo pārstrukturēšanu. Turklāt zemāks ienākumu līmenis ierobežo mājsaimniecību spējas mainīt to patērētāju ieradumus, bet tas nepieciešams ilgtspējīgai izaugsmei. Nav šaubu, ka ilgtspējīgas rīcības modelis vidējā termiņā un ilgtermiņā ļaus radīt ietaupījumus, kas kompensēs sākotnējos ieguldījumus.

Tādēļ nākotnē, pieņemot stratēģiskus lēmumus, ienākumu nevienlīdzības un reģionālo atšķirību rādītājiem vajadzētu būt būtiskiem apsvērumiem;

29.

atbalsta paziņojumā minēto plānu izstrādāt ilgtspējīgas attīstības novērtējumu [Komisijas paziņojuma projektā latviešu valodā “ilgtspējīgas attīstības rādītājs”]. Novērtējumam noteikti jābūt ļoti lietderīgam un atšķirīgam no akadēmiskās ex post novērtējumu sistēmas. Proti, novērtējumam, kas attiecināms uz visām valstīm un reģioniem, lai nodrošinātu, ka visu līmeņu statistikas sistēmas ir savstarpēji savietojamas, jābūt instrumentam, kas ļauj veikt pasākumus, izstrādāt pamatnostādnes nozaru un reģionālās politikas izstrādei ES, tādējādi nodrošinot, ka jebkādā stratēģiskā procesā ir ņemtas vērā sociālās inovācijas spējas un līdz ar to īpaši ilgtspējas faktors un biežāk salīdzinoši novērtēta labākā prakse un paātrināta attīstības mērķu īstenošana. Komiteja mudina Komisiju izstrādāt izmēģinājuma versiju atbilstīgi saistībām, ko tā uzņēmusies paziņojumā;

30.

jaunajiem rādītājiem jābūt stabiliem, uzticamiem un vispārēji atzītiem, lai varētu novērtēt virzību uz ekoloģiski efektīvu tautsaimniecību. Tiem jābūt galvenajiem rādītājiem, kas ļauj izstrādāt ilgtspējīgas attīstības novērtējumu, proti, tiem jāattiecas uz sociālo, saimniecisko un vides jomu. Jaunajos rādītājos jāietver bioloģiskajā daudzveidība;

31.

attiecībā uz integrētiem vides un ekonomikas pārskatiem Komiteja atbalsta centienus veidot tā dēvētos “zaļos pārskatus”. Dažās jomās ir gūti ievērojami panākumi, pateicoties Eiropas Kopienu Statistikas biroja, ES dalībvalstu statistikas iestāžu un ESAO centienu savstarpējai koordinācijai, bet līdzīgi panākumi ir jāgūst visās ES valstīs, lai, sākot ar 2013. gadu, būtu pieejami vides pārskati par enerģijas patēriņu un atkritumu apsaimniekošanu, kā arī finansiāli pārskati par vides jomā piešķirtajām subsīdijām kopējā tiesiskā regulējuma ietvaros.

Eiropas integrēto ekonomisko norēķinu sistēmā izmantoto novērtējumu vajadzētu papildināt arī ar sociālajiem rādītājiem, piemēram, par mājsaimniecībām pieejamajiem ienākumiem un precizētajiem datiem par mājsaimniecību ienākumiem, to attiecinot uz visām ES dalībvalstīm un reģioniem, lai veicinātu tā izmantošanu, jo šāds novērtējums patēriņu un uzkrājumus palīdz noteikt labāk nekā pašreizējais rādītājs, kas ir IKP uz vienu iedzīvotāju;

32.

uzskata, ka paziņojumā risinātie jautājumi atbilst Līguma par Eiropas Savienības darbību trešās daļas XVIIIun XX sadaļai, kas attiecīgi veltītas ekonomiskajai un sociālajai kohēzijai un videi;

33.

uzskata, ka darbības jomas, uz kurām attiecas izskatāmais paziņojums, nav Eiropas Savienības ekskluzīvā kompetencē, un tādēļ ir piemērojams subsidiaritātes princips. Tomēr norāda, ka ir pārvalstu aspekti, kurus nevar pienācīgi risināt dalībvalstis vai vietējās un reģionālās pašvaldības, darbojoties atsevišķi. Tātad izvirzītos mērķus varēs sasniegt efektīvāk, izmantojot vienotu politiku vai koordinētu rīcību;

34.

uzskata, ka paziņojumā paredzētā darbība šķiet esam saskaņā ar proporcionalitātes principu, jo tās aprobežosies vienīgi ar to, kas nepieciešams noteikto mērķu sasniegšanai. Komisija plāno izstrādāt rādītājus un citus uzraudzības instrumentus, piemēram, ilgtspējīgas attīstības novērtējumu;

35.

attiecībā uz labāku regulējumu Komiteja aicina Komisiju pilnīgāk ņemt vērā vietējo un reģionālo pašvaldību lomu; īpaši saistībā ar vajadzību atbalstīt vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību darbā, kas jāveic, lai izstrādātu jauno pieeju sociālā un vides progresa novērtēšanai. Komitejai būtu jāsniedz atbalsts un resursi, lai visā Eiropas Savienībā izveidotu vietējā un reģionālā līmeņa statistikas datu bāzes. Šādas datu bāzes atvieglotu rādītāju izstrādi Eiropas Savienības līmenī;

36.

atgādina, ka dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības jau individuāli un atšķirīgi noteikušas plašu vides, ekonomisko, sociālo un tehnoloģisko rādītāju spektru. Tie var palīdzēt izstrādāt Eiropas rādītājus, kas atspoguļotu stāvokli dalībvalstīs arī vietējā un reģionālā līmenī un tādējādi ļautu salīdzināt stāvokli visos ES reģionos un pašvaldībās.

Papildus rādītajiem par Eiropas Savienību lietderīga būtu gan informācija, kas saņemta no citām valstīm, gan starptautisko organizāciju ziņojumi;

37.

nav šaubu, ka IKP jāpapildina ar statistiku par ekonomikas, sociālās jomas un vides aspektiem, kuri ir būtiski svarīgi cilvēku labklājībai.

IKP nav paredzēts kā vienīgais precīzais rādītājs, kas ļauj novērtēt ilgtermiņa saimniecisko un sociālo progresu un jo īpaši sabiedrības spēju risināt tādus jautājumus kā klimata pārmaiņas, resursu efektivitāte, dzīves kvalitāte vai sociālā iekļaušana. Tādēļ Komiteja ierosina, ka rādītājiem, kas izvēlēti, lai tos izmantotu politikas un valsts stratēģijas noteikšanā un izstrādē, jāatbilst stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātēm;

38.

uzskata, ka parastais IKP rādītājs ir jāuzlabo un jāpapildina, ņemot vērā ar vidi un sabiedrības labklājību saistītus faktorus. Tāpēc uzskata, ka būtu lietderīgi izveidot visaptverošu vides rādītāju un veikt saskaņotu Eiropas, valstu un reģionālā līmeņa sociālo aptauju;

39.

uzskata, ka jāuzlabo metodoloģija, lai ātri iegūtu pilnīgāku, aktualizētu, realitātei atbilstošāku informāciju, kas ļautu izmantot rādītājus, kuri atvieglo lēmumu pieņemšanas procesu. Komiteja uzsver, ka rādītājiem, ko varētu izmantot vietējās, reģionālās, valsts un Eiropas līmeņa iestādes, jābūt vienotiem, lai veicinātu sociālo inovāciju un tās izplatīšanos, un konsekvenci lēmumu pieņemšanā. Jāuzlabo izpratne par saistību starp dažādajiem labklājības rādītājiem, it īpaši tāpēc, ka izmaiņas rādītājos, kas papildina IKP, bieži vien redzamas tikai pēc ilgāka laika;

40.

aicina, lai, izvēloties rādītājus un to un saturu, debatēs plaši un augšupēji tiktu iesaistīt vietējie iedzīvotāji, reģioni, dalībvalstis un ES. Šādi būtu jāspēj nodrošināt mērķu efektivitāti un tiesisku Eiropas politisko rīcību, ļaujot iedzīvotājiem labāk izprast centienus, kuru mērķis ir krīzes pārvarēšana un vides un dzīves kvalitātes saglabāšana;

41.

norāda, ka līdz ar Eiropas Savienības paplašināšanu 1995. gadā tika ieviests iedzīvotāju blīvuma rādītājs. Šis rādītājs atklāja Ziemeļeiropas mazapdzīvoto reģionu attīstības kavēkļus, proti, lieli attālumi, pakalpojumu un infrastruktūras augstās izmaksas, kā arī nepietiekams ekonomiskais pamats uzņēmējdarbības uzsākšanai. Šādi vienkārši rādītāji būtu jāizmanto arī turpmāk, piemēram, nosakot kohēzijas politikas attīstības virzienus;

42.

lai Eiropā veiktie pasākumi būtu saskaņā ar pasākumiem, ko starptautiskās organizācijas veic pasaules līmenī, Komiteja aicina, lai Eiropas Savienība darbu turpinātu, to koordinējot ar citām starptautiskajām organizācijā, piemēram, ESAO, Pasaules banku, Starptautisko Darba organizāciju un statistikas iestādēm;

43.

vērš uzmanību uz to, ka rādītajiem jābūt saskaņotiem ar jaunās stratēģijas pamatmērķiem un finanšu plānu laikposmam pēc 2013. gada. Eiropas Savienības stratēģijas ir atspoguļotas budžetā un tajās ir jāņem vērā nākotnes vajadzības, lai uzlabotu reālo stāvokli, kuru var apzināt tikai, pamatojoties uz diviem informācijas avotiem — statistiku un iedzīvotāju viedokli, neaizmirstot arī par Eiropas demokrātisko iestāžu vadošo lomu;

44.

atbalsta paziņojuma saturu un ir vienisprātis ar Komisiju, ka IKP ir svarīgs Eiropas un tās reģionu saimnieciskās izaugsmes un labklājības rādītājs. Tomēr, lai izstrādātu un novērtētu ES politiku, ir vēlams izmantot tādus papildu rādītājus, kuri ļauj precīzāk novērtēt progresu, kas panākts sociālo, saimniecisko un vides mērķu ilgtspējīgā īstenošanā.

18.1.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 15/23

—

šajā sakarā uzsver, ka publiskā un privātā sektora partnerība nav līdzeklis, lai īstermiņā nodrošinātu finansējumu, bet uz to ir jāraugās no attīstības cikla perspektīvas, proti, sākot no plānošanas, projektēšanas un finansēšanas līdz pat īstenošanai un darbībai, ņemot vērā to, ka projekta kopējās izmaksas ir atkarīgas no tā kopējā ilguma, kas reizēm var sasniegt pat 30 gadus;

—

uzskata, ka publiskā un privātā sektora partnerība ne vienmēr ir piemērotākais risinājumus un pirms katra projekta, publiska pakalpojuma vai jauninājuma īstenošanas ir jāapsver, vai partnerība ar privāto sektoru sniegs pievienoto vērtību;

—

uzskata, ka Komisijai būtu pāragri izstrādāt regulējumu par pakalpojumu koncesijām. Ja Komisija tomēr nolemtu iekļaut pakalpojumu koncesijas publiskā iepirkuma direktīvas darbības jomā, ļoti svarīgi ir, lai regulējums būtu pēc iespējas vienkāršāks un elastīgāks. Šādā gadījumā regulējumam būtu jālīdzinās direktīvā par būvdarbu koncesijām iekļautajam regulējumam un nekādā gadījumā ne noteikumiem par pakalpojumu līgumu slēgšanu.

Ziņotāja

:

Värmland apgabala padomes locekle Catarina Segersten Larsson (SE/PPE)

Atsauces dokuments

:

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Privātā un publiskā sektora ieguldījumu mobilizēšana ekonomikas atveseļošanai un ilgtermiņa strukturālo pārmaiņu nodrošināšanai: publiskā un privātā sektora partnerību veidošana”

COM(2009) 615 galīgā redakcija

1.

atzinīgi vērtē ES un dalībvalstu īstenotos vērienīgos ekonomikas atveseļošanas plānus, kuru mērķis ir stabilizēt finanšu sektoru un ierobežot finanšu un ekonomikas krīzes negatīvo ietekmi uz iedzīvotājiem un reālo ekonomiku, taču vēlētos arī uzsvērt vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalības lielo nozīmi;

2.

uzskata arī, ka, cenšoties veicināt saimniecisko aktivitāti, publiskā un privātā sektora partnerība paver plašas iespējas infrastruktūras projektu īstenošanai, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai un inovācijai;

3.

šajā sakarā uzsver, ka publiskā un privātā sektora partnerība nav līdzeklis, lai īstermiņā nodrošinātu finansējumu, bet uz to ir jāraugās no attīstības cikla perspektīvas, proti, sākot no plānošanas, projektēšanas un finansēšanas līdz pat īstenošanai un darbībai, ņemot vērā to, ka projekta kopējās izmaksas ir atkarīgas no tā kopējā ilguma, kas reizēm var sasniegt pat 30 gadus;

4.

uzskata, ka publiskā un privātā sektora partnerība ne vienmēr ir piemērotākais risinājumus un pirms katra projekta, publiska pakalpojuma vai jauninājuma īstenošanas ir jāapsver, vai partnerība ar privāto sektoru sniegs pievienoto vērtību;

5.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības rūpīgi pārbaudīt sabiedriskās infrastruktūras finansēšanai paredzētās pārrobežu izpirkumnomas sistēmas, kurās tās, iespējams, jau piedalās vai kurās tās nākotnē vēlētos iesaistīties, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem un nopietnu ietekmi uz to budžetiem;

6.

atzīmē, ka finansēšanas iespējas dalībvalstīs ir atšķirīgas. Piemēram, dažās dalībvalstīs vietējās pašvaldības var aizņemties līdzekļus un veikt lielus ieguldījumus. Komiteja uzskata — tā kā priekšnosacījumi ir atšķirīgi, publiskā un privātā sektora partnerību var veidot tikai noteiktos gadījumos, lai panāktu publisko finanšu efektīvāku pārvaldību un varētu ātrāk īstenot apjomīgus projektus;

7.

uzskata, ka publiskā un privātā sektora partnerība var būt efektīvs risinājums, lai veiktu publiskos ieguldījumus, taču lēmuma pieņemšanai par to, kura metode attiecīgajam projektam, publiskam pakalpojumam vai jauninājumam ir vispiemērotākā, ir jābūt vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē. Pirms uzsākt publiskā un privātā sektora partnerību, svarīgi ir novērtēt, kurš sadarbības partneris vai sadarbības partneru grupa patiešām spēs uzņemties dažāda veida risku;

8.

ir pārliecināta, ka struktūrfondi vai Eiropas Investīciju banka ar zināmiem nosacījumiem var nodrošināt līdzekļus, ko varētu izmantot, lai atbalstītu publiskā un privātā sektora partnerības projektus;

9.

piekrīt viedoklim, ka publiskā un privātā sektora partnerība var sekmēt klimata pārmaiņu radīto problēmu risināšanu un veicināt izaugsmi un nodarbinātību Eiropas rūpniecībā un publiskajā sektorā;

10.

uzsver, ka noteikti jāpaplašina mazo un vidējo uzņēmumu iespējas iesaistīties publiskā un privātā sektora partnerībā, jo tieši šie uzņēmumi (par to gan bieži aizmirstam) var veicināt ekonomikas izaugsmi un stabilu nodarbinātību ilgtermiņā;

11.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var vislabāk novērtēt, kā publiskie pakalpojumi būtu jāfinansē. Komiteja atzīmē, ka vietējām pašvaldībām un reģioniem ir dažādi uzdevumi, proti, tās veic gan ārējās saimnieciskās darbības organizāciju, vadību un pārraudzību, gan vada pašu īstenotos pasākumus. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāizvirza skaidri mērķi, kas atbilst sabiedrības interesēm, jānosaka, kādai jābūt sniegto pakalpojumu kvalitātei un cenai, un jāpārrauga atbilstība izvirzītajiem mērķiem;

12.

atzīmē, ka pašlaik partnerības jēdzienu interpretē daudz plašāk nekā tas sākotnēji bija paredzēts, un tāpēc ierosina publiskā un privātā sektora partnerības jēdzienu turpmāk interpretēt šaurāk, skaidri nosakot, ka šāda partnerība nozīmē ilgtermiņa sadarbību, riska dalīšanu un nozīmīgas finansiālas saistības. Komiteja tāpēc uzskata, ka ļoti svarīgi ir precīzāk definēt publiskā un privātā sektora partnerības jēdzienu, lai nodrošinātu atbilstošas debates par Kopienas turpmākajām iniciatīvām;

13.

uzskata, ka svarīgi ir izveidot starptautisku atbalsta un pieredzes apmaiņas sistēmu, jo publiskā un privātā sektora partnerībā īstenoto projektu skaits arvien palielinās. Komiteja arī stingi uzsver, ka apstākļi dalībvalstīs ir atšķirīgi un partnerība nebūs veiksmīga, ja tās koncepciju neizstrādās, ņemot vērā vietējos un reģionālos apstākļus. Tāpēc dalībvalstīs būtu jāsniedz atbalsts un jāpaplašina zinātība;

14.

uzskata: ja ES līmenī izveidos īpašu struktūru vai grupu, tajā noteikti jābūt pārstāvētām arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām un Reģionu komitejai jānodrošina iespēja izvēlēties vietējā un reģionālā līmeņa pārstāvjus;

15.

uzskata — tā kā partnerība nozīmē finansiālas saistības ļoti ilgā termiņā, īstenojot pasākumus, kas saistīti ar lieliem ieguldījumiem, vienmēr uzmanība jāvelta tam, lai līdzekļu neatmaksāšana neradītu lielas grūtības vietējām un reģionālajām pašvaldībām un privātiem uzņēmumiem. Komitejas viedoklis ir, ka ES struktūrfondu līdzekļi var būtiski sekmēt publiskā un privātā sektora partnerību. Komiteja uzskata, ka Eiropas Investīciju bankai būtu jāvelta arvien lielākas pūles, lai radītu priekšnosacījumus veiksmīgai un novatoriskai publiskā un privātā sektora partnerībai;

16.

atzinīgi vērtē Komisijas apņēmību ES līmenī nodrošināt, ka, piešķirot publisko līgumu slēgšanas tiesības un publiskās koncesijas, tiek ievēroti Līgumā nostiprinātie principi, piemēram, pārredzamības, iespēju vienlīdzības, proporcionalitātes un savstarpējas atzīšanas princips;

17.

Komisija varētu darīt vēl vairāk, lai publiskā iepirkuma likumā ņemtu publiskā un privātā sektora partnerattiecību iespējas;

18.

uzskata, ka tā nevar paust pamatotu viedokli par ES dalību uzņēmumos, kas ir privāttiesību subjekti, vai tiešiem ieguldījumiem īpašos projektos, pirms nebūs saņēmusi papildu norādes un skaidrojumus, un ka ir nepieciešams veikt novērtējumu par subsidiaritātes principa ievērošanu;

19.

uzskata, ka Komisijai būtu pāragri izstrādāt regulējumu par pakalpojumu koncesijām. Ja Komisija tomēr nolemtu iekļaut pakalpojumu koncesijas publiskā iepirkuma direktīvas darbības jomā, ļoti svarīgi ir, lai regulējums būtu pēc iespējas vienkāršāks un elastīgāks. Šādā gadījumā regulējumam būtu jālīdzinās direktīvā par būvdarbu koncesijām iekļautajam regulējumam un nekādā gadījumā ne noteikumiem par pakalpojumu līgumu slēgšanu;

20.

norāda, ka turpmākā attīstība publisko un privāto partnerību jomā nedrīkst ierobežot iespējas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām atrast darbu; minētais atbilst arī Eiropas Kopienu Tiesas tiesu praksei.

18.1.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 15/26

—

ir pārliecināta, ka makroreģioni var būt jauns Eiropas reģionu un valstu sadarbības veids, kas var radīt piemērotu pamatu teritoriāli, saturiski un laikā definētai vietējo un reģionālo pašvaldību, dalībvalstu un Eiropas Savienības struktūru sadarbībai;

—

uzsver, ka makroreģionālām stratēģijām nav jāaptver visas politikas jomas, bet galvenokārt jāpievēršas uzdevumiem, kas ir kopīgi makroreģionam; vēlas arī precizēt, ka makroreģions nav vēl viens Eiropas Savienības institucionālais līmenis;

—

uzsver, ka kopīgās prioritātes rīcībai Ziemeļjūras un Lamanša reģionā galvenokārt meklējamas jūrniecības politikas, vides, enerģētikas, transporta un satiksmes, rūpniecības un zinātnes jomā, kā arī saistībā ar to ietekmi uz sociālo kohēziju.

—

lūdz ES dalībvalstis atbalstīt tālākos soļus, kas vērsti uz Eiropas līmeņa stratēģijas izstrādi šim makroreģionam, kurā steidzami jārisina problēmas transporta, vides, zvejas un pētniecības jomā;

—

lūdz Eiropas Komisijai jau pirms 2013. gada nodrošināt līdzekļus makroreģionālu stratēģiju izstrādei un ierosina atbalstīt Ziemeļjūras un Lamanša makroreģionālas stratēģijas izstrādi pirms 2013. gada;

—

rosina, īstenojot kohēzijas politiku pēc 2013. gada, cik vien iespējams, paredzēt makroreģionālo stratēģiju īstenošanu visās teritoriālās sadarbības jomās un uzskata, ka zaļajā grāmatā noteikti ir precīzāk jādefinē to nozīme un funkcijas.

Ziņotājs

:

Brēmenes parlamenta loceklis Hermann Kuhn kgs (DE/PSE)

1.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija 2009. gada 10. jūnijā publicējusi “Eiropas Savienības stratēģiju Baltijas jūras reģionam”, kas attiecas uz Baltijas jūras makroreģionu. Komisija, to publicējot, jau norādījusi, ka Baltijas jūras stratēģija var būt paraugs līdzīgām iniciatīvām citos Eiropas makroreģionos;

2.

norāda, ka ES stratēģijas Baltijas jūras reģionam pamatā ir integrēta pieeja, brīvprātības princips un ieinteresēto personu, ar kurām arī ir jāapspriežas, aktīva sadarbība. Stratēģijai nav finansiālas ietekmes, un tās mērķis ir labāk koordinēt pieejamo līdzekļu izmantošanu. Šī pieeja ir lietderīgs piemērs, kā izstrādājamas makroreģionu stratēģijas, pirmām kārtām ievērojot attiecīgā makroreģiona īpašās iezīmes un problēmas;

3.

atzinīgi vērtē to, ka 2009. gada 18.–19. jūnija sanāksmē Eiropadome lūdza Komisijai izstrādāt “ES stratēģiju Donavas reģionam”;

4.

atgādina, ka Reģionu komiteja jau kopš paša sākuma atzinīgi vērtējusi un sekmējusi šo darbu, jo tas veicina vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanu politiskajos procesos;

5.

atzīmē, ka daudzi Eiropas reģioni risina jautājumus, kas saistīti ar makroreģionālām stratēģijām. To varēja secināt Reģionu komitejas 2010. gada 13. aprīļa konferencē “Eiropas makroreģioni: integrācija, izmantojot teritoriālu sadarbību”;

6.

ir pārliecināta, ka makroreģioni var būt novatorisks Eiropas reģionu un valstu sadarbības veids, kas var radīt piemērotu pamatu teritoriāli, saturiski un laika ziņā definētai vietējo un reģionālo pašvaldību, dalībvalstu un Eiropas Savienības iestāžu sadarbībai. Šīs jaunās stratēģijas izstrādē būtu jāņem vērā arī ilggadējā pārrobežu, starptautiskās un reģionālās sadarbības pieredze;

7.

uzsver, ka Eiropas stratēģija makroreģionam var uzlabot politiskās darbības saskaņotību un koordināciju dažādās jomās un dažādos līmeņos un specifiskas problēmas var pārvērst kopīgā rīcībā. Ar tās palīdzību var labāk koordinēt finanšu līdzekļu izmantošanu, atbilstoši daudzlīmeņu pārvaldības principiem vairāk uzmanības veltīt vietējām un reģionālajām pašvaldībām un elastīgāk iesaistīt sabiedriskās organizācijas;

8.

uzskata, ka makroreģionālas stratēģijas ir instruments, kas sekmē pakāpenisku Eiropas integrāciju un aizvien lielāku ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

9.

uzskata, ka ir jāpārbauda, kāda ir makroreģionālo stratēģiju un rīcības jomu saistība ar citām Savienības stratēģiskajām politikām, jo īpaši ar stratēģiju “Eiropa 2020”, kohēzijas politiku un integrēto jūrniecības politiku;

10.

atgādina, ka pārrobežu sadarbības, kā arī reģionu un valstu savstarpējās sadarbības veicināšana un attīstība vienmēr ir bijis nozīmīgs Reģionu komitejas risināmais jautājums — gan veidojot eiroreģionus, kuru mērķis ir robežreģionu sadarbība, gan veidojot Eiropas struktūras, kas vēlas īstenot pārrobežu starptautiskus un starpreģionālus projektus un kas juridiski ir Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG);

11.

norāda, ka starpreģionālās un starptautiskās sadarbības veicināšana ir arī nozīmīgs kohēzijas politikas mērķis un sastāvdaļa. INTERREG VI B programmas jau tagad ir vērstas uz lielākām reģionālajām struktūrām, piemēram, Ziemeļjūru vai Atlantijas loku;

12.

atzinīgi vērtē to, ka, iekļaujot “teritoriālās kohēzijas” mērķi Eiropas līgumos, reģions kā Eiropas politiku atskaites punkts ir ieguvis vēl lielāku nozīmi;

13.

atzinīgi vērtē to, ka Savienības integrētajā jūrniecības politikā, ar kuru nozaru politikas paredzēts apkopot vienā integrētā pieejā, tagad tiek uzskatīts, ka stratēģijas reģionalizācija ir būtisks priekšnoteikums tās sekmīgai īstenošanai, jo tādējādi prioritātes un instrumentus iespējams precīzāk pielāgot ģeogrāfiskajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem apstākļiem attiecīgajā jūras teritorijā;

14.

ir pārliecināta, ka makroreģiona un uz to attiecināto politisko stratēģiju koncepcija var būt jauns un novatorisks Eiropas Savienības starpreģionālās un starptautiskās politikas veids. Šāda politika var būtiski sekmēt saskaņotību un rīcībspēju noteiktā teritorijā un tādējādi konkrētos apstākļos savstarpēji saistīt ekonomisko efektivitāti, sociālo kohēziju un ekoloģisko līdzsvaru;

15.

atzīmē, ka makroreģions ir “brīvprātīgi”, nevis “ar rīkojumu” izveidojusies teritorija, kuras robežām nav noteikti jāsakrīt ar administratīvajām un politiskajām robežām. Tas ir līmenis, kurā dažādi dalībnieki nolemj sadarboties, lai risinātu kopīgas problēmas, kuras citos teritoriālajos līmeņos atsevišķi atrisināt nevar vispār vai nevar atrisināt tik efektīvi. Runa ir par īpašiem problēmjautājumiem un iespējām, kuru risināšanai reģions vai dalībvalsts ir pārāk maza, bet Savienība — pārāk liela un tās noteikumi — pārāk vispārīgi;

16.

tāpēc secina, ka makroreģionālām stratēģijām nav jāaptver visas politikas jomas, bet galvenokārt jāpievēršas uzdevumiem, kas ir kopīgi makroreģionam un kas ir kopīgi apzināti, izmantojot partnerības pieeju. Ja tas ir lietderīgi un nepieciešami, ar šādām stratēģijām tiek savstarpēji saistīti sadarbības principi un subsidiaritātes princips;

17.

uzsver, ka makroreģionam kā “funkcionālai telpai” nav stingri noteiktu robežu, kas var būt mainīgas atkarībā no problēmas un risinājuma. Tomēr noteikti ir jābūt vienprātībai vismaz par to, kas veido noteiktas teritorijas (arī iekšzemē) centru. Ikviena makroreģiona būtību nosaka attiecīgie dabiskie apstākļi, kuros notikusi tā ekonomikas, politikas un kultūras attīstība;

18.

vēlas precizēt, ka makroreģions nav vēl viens institucionāls vai konstitucionāls Eiropas Savienības līmenis. Makroreģions drīzāk būtu jāorganizē kā rīcības forma, platforma vai tīkls, kurā noteiktā teritorijā kopīgi izvirzītu mērķu sasniegšanā var sadarboties vietējie un reģionālie, kā arī valsts un Eiropas mēroga partneri, iesaistoties pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem. Tā izveidē jāizmanto jau pastāvošie tīkli un forumi;

19.

ir pārliecināta, ka makroreģionālas stratēģijas paver lielas iespējas un izdevības, lai turpinātu attīstīt un konkretizēt daudzlīmeņu pārvaldības metodi, kuru Reģionu komiteja ir izvirzījusi par vienu no sava darba prioritātēm; tas attiecas arī uz sabiedrisko organizāciju atklātu un elastīgu līdzdalību;

20.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības vislabāk pārzina reģiona konkrētos apstākļus un problēmas un tādēļ tām jākļūst par līdztiesīgiem partneriem makroreģionālu stratēģiju izstrādē un īstenošanā. Pašvaldības ir iedzīvotājiem vistuvākās dalībnieces;

21.

tomēr uzskata, ka sadarbību makroreģionā nevar veidot tikai divpusēji vai daudzpusēji, bet tā jāīsteno ar Eiropas Savienības iestāžu nozīmīgu atbalstu, jo minētās iestādes pārstāv Savienības kopīgos mērķus, noteikumus un resursus;

22.

ir pārliecināta, ka katram makroreģionam ir vajadzīga konkrēti pielāgota stratēģija. Tikai vairāku dažādu makoreģionālu stratēģiju izstrāde ļaus iegūt pietiekamu pieredzi par minētā instrumenta iespējām un robežām;

23.

atzīmē, ka Ziemeļjūras un Lamanša reģions aptver pašu Ziemeļjūru ar tās ieejām un izejām uz Baltijas jūru (Skageraks un Kategats), Atlantijas okeānu (Lamanšs) un uz Norvēģu jūru, kā arī šā apgabala piekrastes reģionus, ciktāl tie ar jūru ir tieši vai netieši saistīti, jūra tos ietekmē vai tie ietekmē jūru. Šis jūras apgabals atbilst Ziemeļjūras reģiona definīcijai OSPAR komisijas dokumentos un ES Jūras stratēģijas pamatdirektīvā;

24.

norāda, ka ES dalībvalstis Zviedrija, Dānija, Vācija, Nīderlande, Beļģija, Francija un Apvienotā Karaliste un to vietējās un reģionālās pašvaldības ir politiski saistītas ar Ziemeļjūras un Lamanša makroreģionu; tas attiecas arī uz Norvēģiju un plašākā nozīmē — arī Islandi, kurai, pateicoties dalībai EEZ, jau ir ciešas saiknes ar ES. Islande jau ir iesniegusi pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā;

25.

norāda, ka Ziemeļjūra atrodas kontinentālajā šelfā, tāpēc tā nav dziļūdens jūra. Tās ekosistēma, kurā dzīvo 230 zivju sugu un 10 miljoni jūras putnu, ir bagāta un sarežģīta, tomēr tā ir arī jutīga un apdraudēta. Piekraste ir daudzveidīga: fjordi, upju grīvas, pludmales, līči, paisuma laikā applūstoši apgabali; tai raksturīga spēcīga plūdmaiņa un vietām — spēcīgas straumes. Upes, kas ietek Ziemeļjūrā un Lamanšā, atūdeņo lielu Eiropas daļu un ar saviem sanešiem rada jūrām papildu slogu;

26.

apzinās, ka Ziemeļjūras un Lamanša jūras apgabalā ir pasaulē visaktīvākā kuģu satiksme un tā izmantojums kopumā ir ārkārtīgi intensīvs: kuģniecība (ar visaugstāko koncentrāciju Lamanšā), zvejniecība, izejvielu ieguve no jūras gultnes (nafta, dabas gāze, smiltis un grants), enerģijas ieguve atklātā jūrā, tūrisms. Spriedze un pretrunas pastāv gan izmantojuma veidu starpā, gan starp tiem un dabas aizsardzību;

27.

zina, ka Ziemeļjūras un Lamanša piekraste ir viens no augsti attīstītiem ES reģioniem. Šeit atrodas divas no pasaules lielākajām starpkontinentālās jūras satiksmes ostām, citi lieli pilsētu centri ar tradicionālu un modernu rūpniecību, kā arī daudzviet ir labi attīstīts tūrisms un lauksaimniecība. Vienlaikus tradicionālajās nozarēs, piemēram, zvejniecībā vai kuģubūvē, norisinās sarežģītas strukturālas pārmaiņas, kuras pašreizējā finanšu un ekonomikas krīze apgrūtina vēl vairāk;

28.

uzskata, ka Ziemeļjūras un Lamanša reģions ir izaugsmes reģions. Šis reģions var un tam vajadzētu sniegt ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā, kā arī veicināt viedu, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi Eiropā. To var sekmēt ar makroreģionāla pieeju;

29.

pauž bažas par to, ka Ziemeļjūras un Lamanša reģions ir ekoloģiski ļoti noslogots un apdraudēts — to noslogo dažāda veida piesārņojums un saneši jūrā un apdraud ar kuģniecību un enerģijas ieguvi saistītie riski. Klimata pārmaiņas rada jaunus riskus tiešajiem piekrastes reģioniem jūras līmeņa celšanās un ekstremālu laika apstākļu biežuma palielināšanās dēļ;

30.

norāda, ka Ziemeļjūras un Lamanša piekrastes reģioni jau divus tūkstošus gadu ir bijuši politiski un kultūras jomā cieši savstarpēji saistīti gan migrācijas, gan tirdzniecības attiecību, piemēram, Hanzas Savienības periodā, gan kopīgu jūrniecības tradīciju dēļ. Daudzus gadsimtus tajos ir aizsākušies jūras braucieni apkārt pasaulei, kas palīdzējuši veidot reģiona iedzīvotāju identitātes apziņu;

31.

uzsver, ka valstis, kas robežojas ar Ziemeļjūru un Lamanšu, saskaras ar nopietnām kopīgām problēmām un uzdevumiem, ko nevar pārvarēt un atrisināt atsevišķi reģioni vai dalībvalstis. Šīs problēmas galvenokārt izskaidrojamas ar Ziemeļjūras, Lamanša un to piekrastes reģionu īpašajām dabas un teritoriālajām iezīmēm, kuras līdz pat šodienai veido pamatu līdzīgām vēsturiskajām, ekonomiskajām, sociālajām un kultūras norisēm. Tās galvenokārt ir šādas:

32.

uzsver, ka pasākumi, kas steidzami jāīsteno, lai saglabātu Ziemeļjūras un tās savienojumu ar blakus esošajām jūrām ekosistēmas, saudzētu tās resursus, samazinātu piesārņojumu un izvairītos no tālāka piesārņojuma, panāktu drošību uz jūras un sauszemes, pielāgotos klimata pārmaiņām, pēc būtības ir pārrobežu pasākumi un tāpēc tos nevar veikt vienīgi reģioni vai atsevišķas dalībvalstis. Tas attiecas arī uz pārrobežu infrastruktūras izveidi un teritoriālo plānošanu: kuģniecības koridoriem, transporta tīkliem, kabeļu un cauruļvadu trasēm, jūras vides aizsargāto apgabalu tīklu;

33.

uzsver, ka prioritātes kopīgai rīcībai Ziemeļjūras un Lamanša reģionā pirmām kārtām meklējamas jūrniecības politikas, vides, enerģētikas, transporta un satiksmes, rūpniecības un zinātnes jomās, kā arī saistībā ar to ietekmi uz sociālo kohēziju. Minētajās politikas jomās skaidri izpaužas makroreģiona sekmīgas sadarbības pievienotā vērtība. Tomēr tā labvēlīgi ietekmēs arī tās politikas jomas, kas nav tieši atkarīgas no teritoriālajām īpatnībām un tradicionālajām norisēm;

34.

uzsver, ka kuģniecība ir viens no Eiropas ekonomikas pīlāriem, nozīmīgs nodarbinātības faktors un, neraugoties uz slodzi videi, videi vismazāk kaitīgais transporta veids. Tāpēc mērķis ir pārvirzīt pirmām kārtām preču transportu uz ūdensceļiem un izveidot labākus ūdensceļu un sliežu ceļu savienojumus iekšzemē. Būtu jākoordinē tuvsatiksmes kuģošanas ceļu, jūras maģistrāļu un iekšējo ūdensceļu savienojumu izveide Ziemeļjūras un Lamanša makroreģionā;

35.

uzskata, ka turpmāk īpaša uzmanība būtu jāpievērš jūras satiksmes drošības uzlabošanai un kontrolei, jo īpaši tādos augsta riska jūras reģionos kā Lamanšs. Tā kā papildu draudus rada aizvien lielākie vēja enerģijas parki atklātā jūrā, ir vajadzīgas jaunas kopīgas civilās aizsardzības stratēģijas;

36.

pauž bažas par to, ka, finanšu un ekonomikas krīzes dēļ saasinoties kuģniecību un ostu konkurencei, prasības cīņā pret jūras un piekrastes piesārņojumu varētu kļūt mazsvarīgas. Ir vajadzīgs īpašs atbalsts, pasākumi un stimuli, lai turpinātu attīstīt tādas stratēģijas kā “Clean Shipping”, “Nulles emisiju kuģis” un “Green Harbour”. Labi piemēri ir Roterdamas klimata iniciatīva (Rotterdam Climate Initiative) un “Clean Shipping Index”;

37.

ir pārliecināta, ka jautājumi par drošību uz jūras un pasākumi pret vides piesārņošanu ir jāregulē ar starptautiskiem nolīgumiem, tomēr šādus nolīgumus var sekmīgi sagatavot un to īstenošanu uzsākt ar labi organizētu makroreģionu darbību un piemēriem;

38.

uzskata, ka, atkal pieaugot jūras transporta nozīmei un paplašinoties darbībai atklātā jūrā, palielināsies pieprasījums pēc darbaspēka un paaugstināsies tam izvirzītās prasības; saasināsies starptautiskā konkurence, cenšoties piesaistīt augsti kvalificētus speciālistus. Ziemeļjūras un Lamanša reģiona jūrniecības uzņēmumiem tagad ir kopīgs uzdevums rūpēties par speciālistu izglītību un kvalifikāciju, lai viņi spētu pildīt daudzveidīgas darbības jūrniecības jomā;

39.

iesaka apsvērt iespēju izveidot “jūras akadēmiju”, kura būtu kopīgs virtuāls izglītības centrs tradicionālu un jaunu jūrniecības profesiju apguvei, kurā tiktu izstrādāts kopīgs izglītības saturs un standarti, ko pēc tam savstarpēji atzīst visas puses;

40.

uzsver, ka ar starptautisko darba dalīšanu saistītās pārmaiņas rūpniecībā, jo īpaši kuģubūvē, būtiski ietekmē piekrastes teritorijas Ziemeļjūras un Lamanša reģionā. Jāveicina īpašu ar augstām tehnoloģijām aprīkotu kuģu būvniecība un zemas vai nulles emisijas kuģu būvniecība, lai atbalstītu kuģu būvētavas konkurences cīņā un vienlaikus padarītu jūras transportu drošāku un ilgtspējīgāku;

41.

norāda uz to, ka jūra un piekraste var kļūt par jaunu tehnoloģiju un rūpniecības nozaru atrašanās vai rašanās vietu. Runa ir par tehnoloģijām atklātā jūrā, jūras nozaru biotehnoloģijām, ūdens un deltas tehnoloģiju, jūras organismu audzēšanu, citu izejvielu iespējamo ieguvi no jūras gultnes. Minēto nākotnes tehnoloģiju un rūpniecības nozaru attīstībai būtu jāveido reģionālie grupējumi Ziemeļjūras un Lamanša reģionā, jo tajā ir labs zinātniskais un rūpniecības potenciāls;

42.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2010. gada darba programmā ir paredzējusi publicēt paziņojumu “Jūras nozaru izaugsme — jauns redzējums ilgtspējīgai izaugsmei piekrastes reģionos un ar jūrniecību saistītajās nozarēs”;

43.

uzsver, ka ES integrētajā jūrniecības politikā ir norādīts uz nepieciešamību atrast piemērotus, reģionālo jūru (ģeogrāfiskajām, ekonomiskajām, politiskajām) īpatnībām pielāgotus risinājumus un ka Ziemeļjūra un Lamanšs ir šāda reģionāla jūra. Integrētas jūrniecības politikas izstrāde šim reģionam, tās īstenošana un kontrole ir Ziemeļjūras un Lamanša reģiona Eiropas stratēģijas būtiska sastāvdaļa;

44.

tāpēc pauž cerību, ka Komisijas minētajā paziņojumā par integrētu jūrniecības politiku Ziemeļjūras teritorijā būs izteikts aicinājums piekrastes valstīm intensīvāk sadarboties, kā arī norādīti šīs sadarbības mērķi un instrumenti;

45.

norāda, ka šajās debatēs reģionālās un vietējās pašvaldības un vietējo interešu pārstāvji ir svarīgi partneri, jo tie vislabāk var novērtēt konkrētu pasākumu piemērotību;

46.

pauž nožēlu, ka Eiropas Savienības zvejniecības politikas mērķi līdz šim nav pilnībā sasniegti un lielas problēmas nav atrisinātas: daudzu sugu pārzveja daudzos reģionos, daudzu zivju krājumu sliktais stāvoklis — daļā gadījumu zem bioloģiskās robežas, joprojām nepamatoti augsta zvejas jauda, nelegāla un nereglamentēta zveja, kuru līdz šim nav izdevies efektīvi novērst;

47.

iesaka katras zvejas zonas gadījumā analizēt un izvērtēt, kāda apsaimniekošanas sistēma būtu visatbilstošākā attiecīgajai jūras zonai, zvejojamām sugām un zvejas flotes veidam. Šajā nolūkā būtu jāpalielina reģionālo konsultatīvo padomju (RAC) loma un jāatbalsta vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanās;

48.

atzīmē, ka ekonomikas attīstība un aizvien lielākā cilvēka iejaukšanās radījusi milzīgu slogu Ziemeļjūras un Lamanša reģiona ekosistēmai un izraisījusi lielas vides problēmas: jūras un krastu piesārņošanu ar atkritumiem (cita starpā ar plastmasas atkritumiem), augstāku ūdens piesārņojumu ar ķīmiskām vielām un smagajiem metāliem, kā arī piesārņojumu, ko rada kuģi un naftas un gāzes ieguve no jūras gultnes;

49.

ir pārliecināta, ka jūras vides — arī upju grīvu — stāvokļa ilgtspējīgu uzlabošanos (ūdens kvalitāte, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana) var panākt tikai tad, ja visas Ziemeļjūras un Lamanša piekrastes valstis apņemsies izvirzīt un saskaņoti īstenot kopīgus mērķus, kā arī kontrolēt to izpildi;

50.

ar lielām bažām atzīmē, ka Ziemeļjūras un Lamanša dzelmē vēl joprojām atrodas liels Otrā pasaules kara munīcijas apjoms (aptuveni 1 miljons tonnu), kas nozīmē ievērojamus draudus kuģniecībai, videi un cilvēkiem. Lai šos draudus varētu mazināt un novērst, ir vajadzīga informācijas apmaiņa, sadarbība, kuras pamatā ir savstarpēja uzticēšanās, un kopīga rīcības programma;

51.

uzsver, ka, pirms plānot oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas iekārtas (CCS) jūras gultnē, ir jāveic ļoti pamatīgi pētījumi par riska novērtējumu un ietekmi uz vidi;

52.

norāda, ka jūras līmeņa paaugstināšanās un lielākie draudi, kas saistīti ar klimata pārmaiņu radīto ekstremālo laika apstākļu izraisīto piekrastes teritoriju applūšanu, ietekmē Ziemeļjūras un Lamanša piekrastes reģionus specifiskā un salīdzināmā veidā. Ziemeļjūras un Lamanša piekrastes reģioniem jārisina šīs problēmas, īstenojot kopīgus pētniecības projektus, apmainoties ar nozīmīgu informāciju un saskaņojot konkrētus piekrastes aizsardzības pasākumus;

53.

norāda, ka Ziemeļjūras reģiona valstīm ir unikāla pieredze, risinot ar jūras līmeņa svārstībām saistītas problēmas, kuras var rasties klimata pārmaiņu rezultātā. Tāpēc, apvienojot pētniecību un attiecīgu zināšanu sasniegumus šajā nozarē, būtu iespējams paaugstināt konkurētspēju, kā arī aizsargāt minētā reģiona iedzīvotāju dzīves telpu;

54.

vienlaikus norāda, ka Ziemeļjūras un Lamanša teritorijas reģioni klimata aizsardzību un vides izpēti uzskata par ļoti nozīmīgu un kopīgi izmantos reģionālā līmeņa rīcības iespējas, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas. Tas notiek, īstenojot reģionālas klimata aizsardzības programmas, paaugstinot energoefektivitāti un atbalstot atjaunojamu energoresursu izmantošanu (gan atklātā jūrā, gan uz sauszemes), lai tie aizstātu fosilos enerģijas avotus;

55.

uzsver, ka piekrastes teritorija un pirmām kārtām lielās upju grīvas jāveido noturīgākas pret klimata pārmaiņām, lai piekrastes reģionos un iekšzemē iespēju robežās paaugstinātos dabas un dzīves kvalitāte;

56.

atzīmē, ka klimata pārmaiņas, izraisot sasilšanu, ūdens paskābināšanos, jaunu sugu imigrāciju, var turpināt kaitēt arī jūras ekosistēmām. Tās mainīs arī tūrisma iespējas šajā teritorijā. Lai sagatavotu konkrētus politiskus risinājumus, ir vajadzīgi kopīgi izstrādāti un zinātniski pamatoti attīstības scenāriji;

57.

uzsver, ka pārrobežu ietekmes dēļ tieši tik intensīvi izmantotajā Ziemeļjūras un Lamanša reģionā ir vajadzīga pastiprināta piekrastes un ūdeņu teritoriālās plānošanas jautājumu saskaņošana. Pašlaik vēl joprojām augošās prasības atļaut ierobežotās un jutīgās telpas izmantošanu jāvērtē un jāanalizē, ņemot vērā ilgtspējīgu attīstību un dabiskās vides saglabāšanu;

58.

iesaka apsvērt, vai Ziemeļjūras un Lamanša reģionam nevajadzētu izstrādāt kopīgas “kalnraktuvju tiesības” attiecībā uz jūras gultni, iekļaujot tajās noteikumus, kas regulē atļauju izsniegšanu un drošības jautājumus. Vajadzīgi arī noteikumi, kas attiecas uz kabeļu un cauruļvadu izvietošanu un izmantošanu uz jūras gultnes;

59.

norāda, ka piekrastes zonai ir svarīga funkcija aizsargāt iekšzemi pret jūru. Vienlaikus tā ir arī augstvērtīgs dabas un atpūtas apvidus un tādējādi paaugstina pie Ziemeļjūras un Lamanša dzīvojošo cilvēku dzīves kvalitāti. Daudzu dažādo izmantošanas interešu dēļ (daba, atpūta, ekonomika, drošība, dzīves telpa) noteikti jāpanāk piekrastes teritorijas atbilstīga un efektīva izmantošana, tās integrēta plānošana un attīstība;

60.

izsaka pieņēmumu, ka Ziemeļjūrā turpināsies naftas un gāzes ieguve. Lai pēc iespējas ierobežotu riskus un vajadzības gadījumā varētu ātri un efektīvi reaģēt, ir nepieciešami kopīgi augsti drošības standarti un sistēmas draudu novēršanai un ierobežošanai;

61.

uzsver, ka ģeogrāfisko apstākļu dēļ Ziemeļjūrā un Lamanšā ir ļoti liels potenciāls atjaunojamai enerģijai, kuras izmantošanas paplašināšana ir ļoti svarīga, lai klimata politiku sekmīgi īstenotu. Šeit ir lielas iespējas izmantot vēja, viļņu, plūdmaiņas un straumju enerģiju, un tās tālāka izpēte un atbalstīšana ir visa reģiona interesēs. Ņemot vērā jūras vēja enerģijas parku straujo būvniecību, jāvienojas par šo iekārtu būvniecības, drošības, trokšņa līmeņa un piesārņojuma standartiem;

62.

atzinīgi vērtē faktu, ka sākusies Ziemeļjūras tīkla — visaptveroša enerģijas transporta tīkla — plānošana, lai pilnībā izmantotu atjaunojamo energoresursu potenciālu. Tāpēc dalībvalstu, reģionu un privātu partneru sadarbībai ir īpaša nozīme. Pēc turpināsies arī “viedo tīklu” izveide, lielā atjaunojamās enerģijas ieguves potenciāla dēļ šī teritorija varētu kļūt par eksperimentālu elektromobilitātes reģionu;

63.

rosina 8. pētniecības pamatprogrammā vairāk atbalstīt jūras un jūrniecības pētniecību un sekmēt tās tīklu veidošanu. Visu minēto rīcības jomu pamatā ir zinātniskas atziņas par Ziemeļjūras ekosistēmu un tās stāvokli, par klimata pārmaiņu sekām, konkurējošo izmantošanas veidu savstarpējo ietekmi u. c;

64.

ierosina uzsākt atsevišķu visaptverošu reģiona pētniecības iniciatīvu, kuras mērķis būtu apkopot visās disciplīnās gūtās zināšanas par Ziemeļjūras un Lamanša reģionu. Šajā saistībā būtu jāizvērtē programmas BONUS 169 īstenošanā Baltijas jūras reģionā gūtā pieredze;

65.

norāda, ka dzīve un darbs pie jūras un uz jūras ir veidojis senas kultūras tradīcijas, atstājis atmiņas un nostāstus. Polderu zemes ieguve, kuģubūve un kuģniecība ir būtiski sekmējusi pie Ziemeļjūras un Lamanša dzīvojošo cilvēku identitātes un pašizpratnes veidošanos. Lai konkurences cīņā šai teritorijai pievērstu lielāku uzmanību, pozitīva iezīme ir arī minēto tradīciju iedzīvināšana un attīstīšana, veidojot kopīgu identitāti;

66.

rosina tāpēc atbalstīt sadarbību ar attiecīgajiem muzejiem un kultūras iestādēm (piemēram, Ziemeļjūras jūrniecības muzeju tīklu). Lai uzlabotu izpratni par kopīgo (un arī atšķirīgo) reģiona vēsturi, lietderīga varētu būt kopīga vēstures grāmata;

67.

uzsver radošās un kultūras ekonomikas nozīmi daudzos Ziemeļjūras un Lamanša reģiona apgabalos un ir pārliecināta, ka šī ekonomikas nozare aizvien vairāk sekmēs izaugsmi un nodarbinātību reģionā, jo īpaši ar kultūras un akadēmiskās apmaiņas programmām un visā teritorijā saistot kultūru ar ilgtspējīgu tūrismu;

68.

norāda, ka minētās prioritātes, Ziemeļjūras un Lamanša reģiona stratēģijas temati un stratēģijas “Eiropa 2020” pamatnostādnes un mērķi daudzējādā ziņā ir saskaņoti, un uzskata, ka tas ir lielisks priekšnoteikums, lai visas Savienības līmeņa stratēģiskā virzība un intensīvā pārrobežu un starptautiskā sadarbība noteiktā makroreģionā, proti, Ziemeļjūras un Lamanša piekrastes valstu makroreģionā bagātinātu viena otru;

69.

uzskata, ka jo īpaši pamatiniciatīvās “Inovācijas Savienība”, “Resursu ziņā efektīva Eiropa”, “Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā”, kā arī “Jaunas prasmes un darbavietas” ir ietverti tie ES nākotnes uzdevumi, kuru izpildē Ziemeļjūras un Lamanša piekrastes valstu makroreģiona stratēģija varētu sniegt konkrētu un ilgtspējīgu ieguldījumu;

70.

atkārtoti uzsver, ka valsts, reģionālā un vietējā līmeņa partneru sadarbība skaidri noteiktās tematiskās jomās makroreģionā sniedz nozīmīgu pievienoto vērtību augstākas ES stratēģijas īstenošanā, jo makroreģionālā līmenī tiks noteikti piemērotākie dalībnieki un mērķtiecīgi mobilizēti un novirzīti resursi;

71.

uzsver, ka dalībnieku sadarbībai makroreģiona ietvaros ir īpaša nozīme, lai efektīvi un sekmīgi īstenotu stratēģiju “Eiropa 2020” uz vietas un iedzīvotāji vietējā un reģionālajā līmenī par to varētu konkrēti pārliecināties;

72.

norāda, ka starp Ziemeļjūru un Baltijas jūru pastāv daudzveidīgas ekonomiskas un politiskas saiknes. Abi jūras reģioni sastopas ar līdzīgām problēmām jo īpaši saistībā ar jūras ekonomiku, jūras aizsardzību, klimata pārmaiņām un enerģētikas politiku. Tāpēc saprotami ir centieni veidot ciešu sadarbību starp Baltijas jūras un Ziemeļjūras reģioniem. Turklāt būtu jānovērtē, kā Baltijas jūras reģiona stratēģijas paraugpraksi varētu pārņemt Ziemeļjūras reģiona stratēģijā;

73.

ierosina pārbaudīt, vai un kā kohēzijas politikas mērķus un rīcības jomas turpmāk būtu jāsaista arī ar makroreģionālās stratēģijās izvirzītajām prioritātēm, piemēram, piešķirot minētajām stratēģijām noteiktus struktūrfondu līdzekļus;

74.

atzīmē, ka Ziemeļjūras un Lamanša reģionā jau ir ES pārrobežu, starptautiskās un starpreģionālās sadarbības programmas, kas sekmē sadarbību un reģionu ciešāku kohēziju, jo īpaši INTERREG IV B programmas Ziemeļjūrai un Atlantijas lokam. Šīs programmas, kas ir savstarpēji cieši un elastīgi saistītas vai uz nenoteiktu laiku apvienotas, varētu pārvērst par nozīmīgu instrumentu Ziemeļjūras un Lamanša reģiona stratēģijas izstrādei un īstenošanai;

75.

aicina Ziemeļjūras un Lamanša reģiona vietējās un reģionālās pašvaldības jau tagad vairāk izmantot minētos starpreģionālās sadarbības atbalsta instrumentus, lai formulētu un izstrādātu makroreģionālu stratēģiju;

76.

atkārtoti aicina, izstrādājot kohēzijas politiku no 2014. gada, nostiprināt starpreģionālo sadarbību un palielināt tai līdzekļus, neskarot kohēzijas politikas 1. un 2. mērķi;

77.

norāda uz Eiropas Komisijas viedokli, ka pašlaik attiecībā uz makroreģionālu stratēģiju izstrādi ir spēkā trīs “nē”: nav jaunu noteikumu, nav jaunu iestāžu un nav papildu līdzekļu;

78.

tomēr uzskata, ka vienlaikus jādarbojas arī trijiem “jā”:

79.

uzskata, ka makroreģionālu stratēģiju īstenošanai ir jāattīsta un jāpiemēro jauni pārvaldības veidi (tīkli, platformas), kas vērsti uz kopīgu rīcību un konkrētiem mērķiem. Izmantojot šos jaunos veidus, var ierosināt un turpināt attīstīt politiskus procesus, neierobežojot noteiktās kompetences un suverenitātes tiesības. Lietderīga ir daudzlīmeņu sadarbības struktūra, kurā apvienoti dažādi pārvaldības, varas, resursu un spēju līmeņi;

80.

atgādina, ka no 1984. līdz 2006. gadam pirmos darbus saistībā ar nolīgumiem par labāku Ziemeļjūras aizsardzību ir veikusi starptautiskā Ziemeļjūras aizsardzības konference. Ar OSPAR Konvenciju par jūras vides aizsardzību Atlantijas okeāna Ziemeļaustrumu daļā, tostarp Ziemeļjūrā, kas stājās spēkā 1998. gadā, ir noteikta saistoša sistēma starptautisku vienošanos slēgšanai šajā zonā;

81.

uzsver, ka Ziemeļjūras komisija, kas ir viena no Eiropas Perifēro piejūras reģionu konferences (PPRK) ģeogrāfiskajām komisijām, ir nozīmīga partnere, kas atbalsta pastiprinātu sadarbību Ziemeļjūras reģionā un jau izstrādājusi priekšlikumus Ziemeļjūras un Lamanša reģiona stratēģijai. Šajā saistībā Reģionu komitejas starpreģionālās grupas “Ziemeļjūra un Lamanšs” un Ziemeļjūras komisijas starpā jau labu laiku notiek cieša saziņa. Arī citiem šīs teritorijas vietējo un reģionālo organizāciju tīkliem jādod iespēja sniegt ieguldījumu šajā darbā;

82.

uzsver, ka attiecībā uz Lamanšu liela loma ir Arc-Manche asamblejai, kas izteikti atbalsta Lamanša integrāciju makroreģionālā stratēģijā, kura ir kopīga ar Ziemeļjūru;

83.

ir pārliecināta, ka sadarbība gan ar minētajām, gan citām aktīvām apvienībām (piemēram, ar Wadden jūras forumu) un nevalstiskām organizācijām ir būtisks faktors makroreģionālu stratēģiju izstrādē un panākumu gūšanā;

84.

pauž cerību, ka var panākt labāku sinerģiju starp Kopienas līmenī pieejamajiem līdzekļiem, kamēr makroreģionālām stratēģijām nav piešķirti līdzekļi. Ņemot vērā risināmo jautājumu daudzveidību, jāspēj izmantot dažādus Kopienas līdzekļus, ne tikai struktūrfondus, bet arī, piemēram, Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammu, TEN-T programmas un Marco Polo programmu transporta jomā, pētniecības un attīstības pamatprogrammu u. c.;

85.

uzskata, ka makroreģiona politikas mērķim jābūt kopīgai rīcībai, kas ir ierobežota telpā, laikā un saturiski. Tāpēc minētā politika būtu jāapkopo rīcības plānā “Ziemeļjūra un Lamanšs 2020”;

86.

lūdz ES dalībvalstis atbalstīt tālākos soļus, kas vērsti uz Eiropas līmeņa stratēģijas izstrādi Ziemeļjūras un Lamanša makroreģionam;

87.

uzskata, ka, ņemot vērā neatliekamās problēmas un uzdevumus, tagad ir jāsāk izstrādāt Eiropas stratēģiju Ziemeļjūras un Lamanša reģionam. Komiteja mudina Eiropadomi uzdot Komisijai stratēģijas izstrādi un lūdz Eiropas Parlamentu cieši sadarboties;

88.

aicina, īstenojot kohēzijas politiku pēc 2013. gada, cik vien iespējams, paredzēt makroreģionālo stratēģiju īstenošanu visās teritoriālās sadarbības jomās (pārrobežu, starptautiskā un starpreģionālā sadarbība) un atbalsta makroreģionālas stratēģijas pieņemšanu pirms 2013. gada, lai ar nākamā plānošanas perioda reģionālajām operatīvajām programmām iespēju robežās varētu sekmēt šādas stratēģijas konkrētu īstenošanu;

89.

uzsver, ka stratēģijas Ziemeļjūras un Lamanša ģeogrāfiskajam reģionam pamatā ir subsidiaritātes principa piemērošana. Ar stratēģiju risinās tādus jautājumus un problēmas, ko nevar atrisināt tikai vietējā, reģionālā un valsts līmenī;

90.

uzsver, ka stratēģijas izstrādes laikā jānorisinās plašai sabiedriskai apspriešanai. Tai būtu jānotiek ciešā sadarbībā ar Reģionu komiteju, kas ir vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāve, un jo īpaši ar PPRK Ziemeļjūras komisiju, Arc-Manche asambleju un citiem nozīmīgiem dalībniekiem. Būtu jāiesaista Norvēģija un Islande, kas ir EEZ locekles;

91.

lūdz Eiropas Komisijai jau pirms 2013. gada nodrošināt tehniskās palīdzības līdzekļus makroreģionālu stratēģiju izstrādei, lai tās varētu iekļaut nākamajā Eiropas Savienības finanšu plānā;

92.

ierosina Eiropas Komisijai atbalstīt Ziemeļjūras un Lamanša makroreģionālas stratēģijas izstrādi pirms 2013. gada, arī, izmantojot teritoriālās sadarbības veicināšanas programmas, jo īpaši, INTERREG IV B un citas tīklu programmas, piemēram ESPON. Tādējādi būs skaidri redzams, kuras Eiropas direktīvas un nolīgumi jau tiek piemēroti šajā reģionā;

93.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisijas darba programmā paredzēts publicēt paziņojumu par integrētās jūrniecības politikas īstenošanu Ziemeļjūrā;

94.

uzskata, ka makroreģionu nozīme un funkcijas ir steidzami jāpārskata un jānosaka precīzāk, izstrādājot zaļo grāmatu. Reģionu komiteja jau izteikusi Eiropas Komisijai šādu aicinājumu rezolūcijā par Eiropas Komisijas likumdošanas un darba programmu 2010. gadam;

95.

uztic priekšsēdētājai nosūtīt šo pašiniciatīvas atzinumu Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, pašreizējai ES Padomes prezidentvalstij un tās partnerēm prezidentvalstu trijotnē (2010–2011).

18.1.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 15/34

—

atzinīgi vērtē Digitālo programmu Eiropai, kas ir viena no septiņām stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvām. Digitālās programmas vispārējais mērķis ir nodrošināt saimniecisku un sociālu priekšrocību gūšanu no vienota digitālā tirgus, kas balstās uz ātru un īpaši ātru interneta tīklu un savstarpēji izmantojamām lietojumprogrammām. Lai īstenotu Digitālo programmu, vajadzīga atbilstoša mērķtiecība un apņemšanās, kas ļaus Eiropai izveidot jaunu ekonomikas modeli, kurš balstīsies uz zināšanām, radīs maz oglekļa dioksīda emisiju un nodrošinās augstu nodarbinātības līmeni;

—

norāda, ka programmas ieteikumi lielākoties attiecas uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kurām tāpēc ir nozīmīga loma tās īstenošanā. Digitālas programmas Eiropai prioritāšu īstenošana vietējā un reģionālajā līmenī ir priekšnosacījums tam, lai paaugstinātu iedzīvotāju dzīves kvalitāti un palielinātu sabiedrības aktivitāti sociālajā un ekonomikas jomā, vienlaikus veicinot efektīvākus un konkrētām vajadzībām pielāgotus publiskos pakalpojumus un vietējo uzņēmumu darbību;

—

uzsver, ka vienotais digitālais tirgus ir Digitālās programmas Eiropai pamatelements, kas ļaus radīt augošu, sekmīgu un dinamisku Eiropas mēroga tirgu legāla digitāla satura un tiešsaistes pakalpojumu izveidei un izplatīšanai, kā arī nodrošinās patērētājiem vienkāršu, drošu un elastīgu pieeju digitālā satura un pakalpojumu tirgiem;

—

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu vienkāršot autortiesību atļaujas saņemšanu, vadību un pārrobežu licencēšanu, uzlabojot tiešsaistes tiesību pārvaldību, pārredzamību un licencēšanu visas Eiropas mērogā, vienlaikus radot tiesisku regulējumu kultūras materiālu digitalizācijas un izplatīšanas veicināšanai Eiropā;

—

norāda: veidojot interneta infrastruktūru un attīstot ar to saistītos pakalpojumus, svarīgi būs nodrošināt drošības prasību ievērošanu visos līmeņos, lai garantētu privātuma un personas datu aizsardzības visaugstāko līmeni. Būtiski šai sakarā ir novērst jebkuru nesankcionētu personiskās informācijas izsekošanu un profilēšanu.

Ziņotājs

:

Ziņotājs: Espo pilsētas domes loceklis Markku Markkula kgs (FI/PPE)

Atsauces dokuments

:

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Digitālā programma Eiropai”

COM(2010) 245 galīgā redakcija

1.

atzinīgi vērtē Digitālo programmu Eiropai, kas ir viena no septiņām stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvām. Digitālās programmas vispārējais mērķis ir nodrošināt saimniecisku un sociālu priekšrocību gūšanu no vienota digitālā tirgus, kas balstās uz ātru un īpaši ātru interneta tīklu un savstarpēji izmantojamām lietojumprogrammām. Lai īstenotu Digitālo programmu, vajadzīga atbilstoša mērķtiecība un apņemšanās, kas ļaus Eiropai izveidot jaunu ekonomikas modeli, kurš balstīsies uz zināšanām, radīs maz oglekļa dioksīda emisiju un nodrošinās augstu nodarbinātības līmeni;

2.

norāda, ka programmas ieteikumi lielākoties attiecas uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kurām tāpēc ir nozīmīga loma tās īstenošanā. Digitālas programmas Eiropai prioritāšu īstenošana vietējā un reģionālajā līmenī ir priekšnosacījums tam, lai paaugstinātu iedzīvotāju dzīves kvalitāti un palielinātu sabiedrības aktivitāti sociālajā un ekonomikas jomā, vienlaikus veicinot efektīvākus un konkrētām vajadzībām pielāgotus publiskos pakalpojumus un vietējo uzņēmumu darbību;

3.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir publiskā sektora dalībnieki, kas darbojas iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī un ir atbildīgas par iedzīvotāju labklājībai visnozīmīgākajiem pakalpojumiem. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām katrā ziņā jāspēj izmantot jauno tehnoloģiju sniegtās iespējas, jo īpaši, ņemot vērā ekonomikas krīzi un pārmaiņas demogrāfiskajā struktūrā, kā arī cilvēku vajadzības. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ar tām saistītiem uzņēmumiem un trešajam sektoram kopā varētu būt vislabākās inovāciju izmantošanas iespējas. Izšķiroša nozīme ir tam, cik efektīvi vietējā un reģionālajā līmenī tiek izmantotas universitātēs un zinātniskās izpētes centros iegūtās zināšanās;

4.

atgādina, ka RK vienmēr ir aicinājusi ieguldīt pētniecības projektos informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) jomā, lai nodrošinātu jaunu uzņēmumu izaugsmi un dibināšanu, un uzskata, ka vienīgi minēto tehnoloģiju efektīva izmantošana var sekmēt inovācijas, kas palīdzētu risināt Eiropas sociālās un saimnieciskās problēmas;

5.

atzīst, ka pārāk lielu daļu no līdz šim tiešsaistē nodrošinātajiem pārvaldes pakalpojumiem aizņēmusi papīra formāta birokrātisko dokumentu pārveide pieejamībai tiešsaistē. Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir jārāda piemērs, ciešā sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām uzņemoties vadību Eiropas un valstu līmeņa centienos panākt lielākas pārmaiņas pārvaldes procedūrās un struktūrā, izmantojot IKT, lai uzlabotu valsts iestāžu darba nozīmību, kvalitāti, produktivitāti un efektivitāti un samazinātu birokrātijas apjomu, ar ko jāsaskaras plašai sabiedrībai un uzņēmumiem;

6.

uzskata, ka paziņojumā ierosinātie pasākumi to pašreizējā formā nerada šaubas par to atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem; tomēr uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības sistemātiski jāiesaista to pasākumu izstrādē, īstenošanā un pārvaldībā, ar kuru palīdzību paredzēts īstenot Digitālo programmu Eiropai (jo īpaši attiecībā uz rīcības jomām “Sadarbspēja un standarti”, “Ātra un īpaši ātra piekļuve internetam”, “Digitālās kompetences, prasmju un integrācijas uzlabošana”, “IKT atbalstītas priekšrocības ES sabiedrībai”, piemēram, saistībā ar elektroniskās pārvaldības pakalpojumiem, klimata pārmaiņām un automatizētām transporta sistēmām);

7.

atzinīgi vērtē Digitālās programmas Eiropai mērķi — padarīt Eiropu par viedas, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes virzītājspēku pasaules mērogā;

8.

atgādina Padomes secinājumus par Digitālo programmu Eiropai (Transporta, telekomunikāciju un enerģētikas padomes sanāksme 2010. gada 31. maijā (1), kurā cita starpā norādīts, ka

9.

atsaucas uz Eiropas Parlamenta 2010. gada 5. maija rezolūciju par jaunu digitālo programmu Eiropai, kurā norādīts, ka Eiropa varēs gūt labumu no šīs digitālās revolūcijas vienīgi tad, ja visi ES iedzīvotāji tiks mobilizēti un spēs pilnībā piedalīties jaunajā digitālajā sabiedrībā un ja politikas pasākumos galvenā uzmanība tiks pievērsta iedzīvotājiem; šo digitālo revolūciju vairs nevar uzskatīt par industriālās pagātnes attīstības turpinājumu, bet gan drīzāk par radikālu pārmaiņu procesu (2);

10.

atzīst, ka Informācijas sabiedrība ir bijusi ievērojama ekonomikas un sociālās attīstības virzītāja. Nepieciešamo pāreju no informācijas sabiedrības uz videi draudzīgu zināšanu sabiedrību savā ziņā var pat uzskatīt par paradigmu maiņu. Digitālās programmas Eiropai nozīmi ilustrē fakts, ka šīs pamatiniciatīvas sekmīga īstenošana ir priekšnosacījums, lai varētu sekmīgi īstenot stratēģijas “Eiropa 2020” pārējās pamatiniciatīvas;

11.

atzīst, ka sabiedrības kvalitāti lielā mērā nosaka tās spēja panākt patiesi kopīgu mācīšanos un strādāšanu, kā arī radīt jaunas un nākotnes prasībām atbilstošas zināšanas. Proti, mūsu sabiedrība izvirza pilnīgi jaunas prasības attiecībā uz darba metodēm, darba kultūru, informācijas derīgumu, plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi, utt.;

12.

norāda, ka digitalizācija un globalizācija ir strauji mainījušas uzņēmējdarbības procesus. ESAO pētījumi liecina, ka IKT būtiski ietekmē saimnieciskās darbības rādītājus un atsevišķu uzņēmumu panākumus, īpaši, ja tās ir apvienotas ar ieguldījumiem prasmju pilnveidošanā, organizatorisku pārmaiņu īstenošanu, inovāciju un jaunu uzņēmumu veidošanu (3);

13.

uzsver, ka Digitālās programmas Eiropai īstenošanu nevar nodalīt no mūžizglītības un cilvēku kapitāla attīstīšanas, kā arī no minēto aspektu veicināšanai vajadzīgu pasākumu izstrādes. Panākumus noteiks tas, cik labi un cik plaši visā Eiropas Savienībā būs iespējams rosināt uz aktīvu rīcību darba kolektīvus un sabiedrību kopumā, proti, indivīdus un dažādas iedzīvotāju grupas, lai veidotu novatoriskāku un ražīgāku Eiropu. Lai patiešām gūtu sekmes, vajadzīgs spēcīgs politisks atbalsts visos pārvaldes līmeņos (ES, dalībvalstis, vietējās un reģionālās pašvaldības) novatoriskiem vietējā līmeņa pasākumiem, uzņēmējdarbībai, augošiem uzņēmumiem un, jo īpaši, novatoriskām valsts, uzņēmējdarbības un trešā sektora partnerību iniciatīvām;

14.

uzsver, ka izšķiroši panākumu faktori tiešsaistes sabiedrībā ir spēja paātrināt inovācijas procesus un veikt ātru īstenošanu. Tam nepieciešama plašāka salīdzinošā novērtēšana un reģionu un pilsētu savstarpējā sadarbība, lai ar novatoriskām metodēm varētu risināt problēmas un piemērot paraugpraksi vietējiem apstākļiem un kultūrai;

15.

uzsver, ka publisko pakalpojumu attīstības pamatprincipiem ir jābūt šādiem: atklātums, atkārtota izmantošana un tehnoloģiskā neitralitāte;

16.

uzsver, ka pilnībā jāizmanto Eiropas potenciāls publiskajā un privātajā sektorā attīstīt IKT pakalpojumus un ka IKT jāizmanto, lai uzlabotu vietējo un reģionālo pašvaldību pakalpojumus tādās jomās kā veselības aprūpe, izglītība, sabiedriskā kārtība, drošība un sociālie pakalpojumi. Ar Eiropas Savienības atbalstu īstenotas publiskā un privātā sektora partnerības, kurās piedalās vietējās un reģionālās pašvaldības un MVU, kas attīsta IKT, visā Eiropas Savienībā var kalpot par pamatu, lai vietējā līmenī radītu prasmes un zināšanas IKT publisko pakalpojumu jomā (4);

17.

atgādina, ka vienotais digitālais tirgus Eiropas iedzīvotājiem sniedz ļoti plašas iespējas, turklāt ne tikai kā patērētājiem, bet arī kā uzņēmējiem un citu radošo un uzņēmējdarbības nozaru zinošiem profesionāļiem;

18.

vērš uzmanību uz to, ka Digitālās programmas Eiropai īstenošana prasīs ievērojamas Eiropas mēroga pārmaiņas attieksmē: gatavību strādāt horizontālā un daudznozaru veidā, pārvarot tradicionālās robežas, novecojušu struktūru likvidēšanu un uzskatu sistēmas maiņu, orientējoties uz sadarbību. Vēlamo efektu nevar panākt, īstenojot tradicionālus attīstības projektus. Liela apjoma novatoriski projekti, kuru pamatā ir Eiropā gūtā labākā pieredze un kuros tiek iesaistītas visas ieinteresētās personas, ir viens no veidiem, kā iespējams panākt nepieciešamās pārmaiņas. Īpaša uzmanība jāpievērš projektu rezultātu izplatīšanai un īstenošanai vietējā līmenī;

19.

uzsver: Eiropā vairāk jāīsteno reāli un uz lietotāju orientēti pētniecības un inovācijas projekti. Dzīvās laboratorijas — augstskolu un uzņēmumu sadarbības platforma — ir visu Eiropu aptveroša projekta piemērs, kas jāattīsta tālāk, iesaistot tiešos lietotājus. Labi funkcionējoši pakalpojumu procesi ļauj lietotājiem aktīvi piedalīties pētniecībā un inovācijās un rosina visas ieinteresētās puses iesaistīties pastāvīgā mācību procesā. Tas var ļoti labvēlīgi ietekmēt vietējā līmeņa pakalpojumu procesu atjaunošanu un pastiprināt reģionālo sadarbību. Īstenojot digitalizācijas programmu, jāparedz arī iniciatīvas, kuru mērķis ir rosināt vietējo un reģionālo pašvaldību un augstskolu sadarbību, lai izstrādātu nepieciešamos “dzīvo laboratoriju” projektus;

20.

atkārto, ka piekļuve augstas kvalitātes platjoslas pakalpojumiem par saprātīgu cenu varētu uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti un vietējo un reģionālo pašvaldību sniegto pakalpojumu kvalitāti, vienlaikus palielinot mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu iespējas piedāvāt savus produktus tirgū. Paredzams, ka paplašināta un paātrināta piekļuve platjoslas pakalpojumiem sniegs ievērojamas priekšrocības nomaļākajiem reģioniem un kopienām, īpaši visattālākajām teritorijām (5);

21.

aicina pilsētas un reģionus sadarboties, lai nodrošinātu jauniem un novatoriskiem risinājumiem nepieciešamo kritisko masu. Eiropas Savienībai un dalībvalstīm jārada labvēlīgi apstākļi, kas sekmētu jauna veida publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā, tādējādi palielinot publiskā sektora gatavību gan lietderīgām, gan arī radikālām inovācijām. Jaunas un radikālas inovācijas, kas atbalstītu vietējā līmeņa lietojumprogrammas, vajadzīgas, piemēram, energoefektivitātes un viedās satiksmes jomā;

22.

norāda, ka apbūvētās vides pārvaldība un pilsētplānošana ir nozares, kas būtiski ietekmē vietējo tautsaimniecību, kā arī dzīves vides kvalitāti. Jaunām informācijas vadības attīstības tendencēm var būt izšķiroša nozīme, lai panāktu jauna, vērienīga klimata režīma izveidošanu. Ēkas informācijas modelēšanas koncepciju aktīvi izmanto objektu apsaimniekošanā, lai nodrošinātu digitālu informāciju par fiziskiem un funkcionāliem objekta parametriem. Ēkas informācijas modelēšanas koncepcija jāattiecina arī uz reģionālo un pilsētu plānošanu. Tā varētu kalpot par kopīgu zināšanu avotu konkrētai teritorijai, nodrošinot uzticamu pamatu dzīves cikla analīzei, uz lietotāju orientēta uzņēmējdarbības procesa izveidei un vērtību radošai lēmumu pieņemšanai;

23.

uzsver, ka vienotais digitālais tirgus ir Digitālās programmas Eiropai pamatelements, kas ļaus radīt augošu, sekmīgu un dinamisku Eiropas mēroga tirgu legāla digitāla satura un tiešsaistes pakalpojumu izveidei un izplatīšanai, kā arī nodrošinās patērētājiem vienkāršu, drošu un elastīgu pieeju digitālā satura un pakalpojumu tirgiem;

24.

norāda, ka piekļuves atļaušana publiskā sektora informācijai sniedz labumu visai sabiedrībai kopumā. Jaunu procesu izstrāde, izmantojot atklātus tiešsaistes datus, ir solis ceļā uz pakalpojumiem, kas orientēti uz lietotājiem. Iespējamas arī citas priekšrocības, piemēram, novatoriski pakalpojumi, jauni uzņēmējdarbības modeļi un publiskā sektora augstāka efektivitāte. Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē Direktīvas par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu pārskatīšanu;

25.

atzinīgi vērtē Eiropas tiešsaistes bibliotēkas, muzeja un arhīva — Europeana — izveidi nolūkā padarīt Eiropas kultūras un zinātnes mantojumu visiem pieejamu internetā (6). Piekļuve Eiropas kultūras mantojumam ir galvenais instruments, kā sekmēt izpratni par kultūras daudzveidību, stiprināt iedzīvotāju kopību Eiropā, kurā vienkopus pastāv daudzas valodas un daudzas kultūras, un palielināt ekonomikas potenciālu tādās jomās kā, piemēram, tūrisms un izglītība;

26.

vērš uzmanību uz to, ka vienotu Eiropas standartu trūkums attiecībā uz elektroniskajiem paziņojumiem elektroniskajā tirdzniecībā, jo īpaši rēķinu piesūtīšanā, ir viens no lielākajiem tehniskajiem šķēršļiem funkcionējoša vienotā digitālā tirgus īstenošanā;

27.

atbalsta priekšlikumu pārskatīt Direktīvu par e-parakstu, lai izveidotu tiesisku regulējumu drošu elektroniskā autentiskuma noteikšanas sistēmu pārrobežu atzīšanai un sadarbspējai;

28.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu vienkāršot autortiesību atļaujas saņemšanu, vadību un pārrobežu licencēšanu, uzlabojot tiešsaistes tiesību pārvaldību, pārredzamību un licencēšanu visas Eiropas mērogā, vienlaikus radot tiesisku regulējumu kultūras materiālu digitalizācijas un izplatīšanas veicināšanai Eiropā;

29.

uzsver, ka jālīdzsvaro lietotāju tiesības un intelektuālā īpašuma tiesību turētāju tiesības. Intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības pasākumi nedrīkst radīt apstākļus, kad lietotāju tiesības brīvi izmantot digitālo saturu būtu stingrāk reglamentētas nekā viņu tiesības izmantot informāciju analogā formātā. Tāpat intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības interesēs nedrīkst ierobežot iedzīvotāju tiesības piekļūt tiešsaistes saturam vai tiešsaistē paust savu viedokli, izmantojot satura filtrus vai liedzot pieeju tīklam;

30.

atzinīgi vērtē priekšlikumu grozīt noteikumus par IKT standartu ieviešanu Eiropā, lai ļautu izmantot noteiktus IKT forumu un konsorciju standartus, un pauž cerību, ka Komisija sniegs šo standartu darba definīciju neatkarīgi no tā, vai tie tiks nosaukti par atklātiem standartiem vai atklātām specifikācijām;

31.

piekrīt tam, ka dalībvalstīm jāīsteno Malmes un Granadas ministru deklarācijās izklāstītās saistības par sadarbspēju un standarti, jo īpaši attiecībā uz atklātiem standartiem un specifikācijām;

32.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības jāiesaista un tām aktīvi jāpiedalās plašā sadarbībā, lai uzlabotu valsts pārvaldes iestāžu sadarbspēju un publisko pakalpojumu sniegšanas efektivitāti (7).

33.

uzsver, ka jaunās līdzdalības platformas un interaktīvie kopīgās jaunrades pakalpojumi (Web 2.0 un vēl jaunāki), kuros lietotāji ir kļuvuši par aktīviem dalībniekiem, satura veidotājiem vai profesionāliem patērētājiem (prosumers), piedāvā nebijušas iespējas izpausties Eiropas iedzīvotāju radošajam garam. Svarīgi ir radīt atvērtu un uzticamu vidi un kultūru, kas veicina šādu attīstību;

34.

norāda: veidojot interneta infrastruktūru un attīstot ar to saistītos pakalpojumus, svarīgi būs nodrošināt drošības prasību ievērošanu visos līmeņos, lai garantētu privātuma un personas datu aizsardzības visaugstāko līmeni. Būtiski šai sakarā ir novērst jebkuru nesankcionētu personiskās informācijas izsekošanu un profilēšanu (8);

35.

aicina nodrošināt plašu apmācību visam personālam, īpaši specializētiem tehniskajiem darbiniekiem (piemēram, attiecībā uz tīkliem, sistēmām, drošību, privātuma aizsardzību), darbiniekiem, kas tieši iesaistīti drošības procedūru nodrošināšanā, un darbiniekiem, kuri vispārēji vai netieši iesaistīti jauninājumu un modernizācijas procesos (piemēram, patērētāju izglītošana digitālās kompetences jomā) ar uzticamību un drošību saistītos jautājumos;

36.

stingri uzsver satura veidotāju atbildību un to, ka cīņai pret nelegālu un kaitīgu saturu jānotiek, nenosakot informācijas brīvās plūsmas ierobežojumus (vairākas dalībvalstis izmanto satura filtrēšanu, taču tā bloķē arī saturu, kuru nav paredzēts bloķēt, un parasti šī metode nav pārredzama un atbildīga). Jāatrod veidi, kā aizsargāt īpaši neaizsargātus lietotājus. Tāpat jārod risinājumi, lai internetā uzraudzītu kaitīgu saturu un likvidētu tā avotu;

37.

atgādina, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme, lai palīdzētu nodrošināt platjoslas pieslēguma vienlīdzīgu pieejamību, piemēram, teritorijās, kurās šā mērķa sasniegšanai tirgus mehānismi nav pietiekami; tām ir arī jāvada izmēģinājuma projekti, lai mazinātu plaisu e-pieejamības jomā, un jāizstrādā jaunas pieejas iedzīvotājiem paredzētu publisko e-pakalpojumu jomā (9);

38.

ierosina vērst finanšu un cita veida atbalsta pasākumus uz tādu sabiedriski pieejamu platjoslas pieslēguma tīklu izveidi, kas balstīti uz horizontālu tīkla arhitektūru un uz uzņēmējdarbības modeli, kurā fiziskā piekļuve tīklam nodalīta no pakalpojumu sniegšanas. Pastāvošajiem optiskās šķiedras kabeļu tīkliem vajadzētu būt atvērtiem konkurencei;

39.

atgādina, ka visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu dzīvesvietas jābūt nodrošinātai efektīvai informācijas sabiedrības infrastruktūrai. Ātri un labi funkcionējoši interneta pieslēgumi, kā arī tos papildinoši efektīvi bezvadu mobilo pakalpojumu piedāvājumi ir nozīmīgi faktori reģionālās konkurētspējas, pieejamības un iedzīvotāju vienlīdzības veicināšanā;

40.

uzsver, ka ir svarīgi garantēt radiofrekvenču spektra pieejamību bezvadu platjoslas pieslēguma pakalpojumiem nomaļos un reti apdzīvotos rajonos, un atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos koordinēt tehniskos un reglamentējošos nosacījumus, kas attiecas uz spektra izmantošanu, un harmonizēt spektra joslas, lai aprīkojuma tirgos panāktu apjomradītus ietaupījumus un ļautu patērētājiem visā ES teritorijā izmantot vienu un to pašu aprīkojumu un pakalpojumus;

41.

atzinīgi vērtē notiekošo izglītības sistēmas pārveidošanu, jo tajā nepieciešamas pat radikālas izmaiņas. Izglītības mērķis vairs nav sniegt plašu informācijas apjomu, bet gan iemācīt mācīties, proti, palīdzēt cilvēkiem uzlabot prasmi mācīties, tādējādi veicinot viņu spēju pašiem apgūt un apstrādāt informāciju. Šajā procesā digitālo līdzekļu lietošanas prasmes ieņem centrālo vietu;

42.

uzsver, ka viens no galvenajiem Digitālās programmes Eiropai mērķiem ir veicināt piekļuvi publiskajai informācijai un e-pakalpojumiem, kā arī to izmantojamību. Digitālajai programmai Eiropai jābūt noteicošajam virzītājspēkam, lai informācijas un komunikācijas tehnoloģijas pilnībā integrētu izglītībā un apmācībā. Lai apgūtu digitālās prasmes, e-prasmes un e-kompetences, ir jāveic īpaši pasākumi un ir nepieciešama efektīva, visiem piemērota mācīšanās vide;

43.

uzskata: izveidojot e-prasmju apmaiņas mehānismus Eiropā, tiktu iesaistītas un pārkvalificētas daudzas mērķgrupas, kuru vajadzības pašreiz nereti netiek ņemtas vērā komerciālās vai akadēmiskās mācību iestādēs, kas paredzētas e-prasmju apgūšanai. Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju atbalstītas iespējas izstrādāt elastīgus darba modeļus un strādāt teledarbu piedāvā ievērojamu potenciālu jaunām nodarbinātības formām minētajām iedzīvotāju grupām. Saistībā ar šādām iniciatīvām būs nepieciešamas publiskā un privātā sektora partnerības, jo īpaši tāpēc, ka komercpakalpojumi un izglītības piedāvājumi konkrēti jāpielāgo individuālu grupu vajadzībām;

44.

uzsver, ka Eiropas reģionālajām un vietējām pašvaldībām kā pirmajām būs jārisina sabiedrības novecošanas problēmas, piemērojot jaunus IKT atbalstītus sistēmiskus risinājumus, un aicina izstrādāt novatoriskas, uz IKT balstītas koncepcijas, lai Eiropa varētu uzņemties vadošo lomu aktīvu vecumdienu jomā digitalizētā pasaulē;

45.

uzsver, ka bibliotēkas ir lietderīgs un efektīvs veids, kā neatkarīgi no iedzīvotāju sociālā statusa plašai sabiedrībai sniegt visaptverošus informācijas pakalpojumus. Eiropas labākā prakse ir bibliotēkas, kas pārveidotas par digitāliem kultūras un informācijas pakalpojumu centriem un izveidotas vietās, kur cilvēki iegriežas ikdienā, piemēram, tirdzniecības centros. Ņemot to vērā, jauno pakalpojumu saturs un jaunie digitālie plašsaziņas līdzekļi nav aplūkojami vienīgi no ekonomikas viedokļa, bet gan tie ir jāattīsta atbilstoši sociālajām un kultūras vajadzībām;

46.

uzsver, ka efektīva īstenošana ir iespējama vienīgi tad, ja tiks atzīts, ka, ka kultūras un radošās nozares nodrošina ar saturu informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, tādējādi veicinot to tālāku attīstību. Digitālajai programmai ir svarīga loma šo nozaru potenciāla izmantošanā, kā arī vienota un droša tirgus izveidošanā kultūras un radoša satura tiešsaistes pakalpojumu sniegšanai. Lai efektīvāk izmantotu Eiropas kultūras mantojumu, ir aktīvi jāatbalsta tā digitalizācija;

47.

iesaka par būtisku prioritāti noteikt uz IKT balstītu koncepciju un metožu izstrādāšanu, kas pētniecības un attīstības sasniegumus izplatītu un ieviestu reālajā dzīvē. Labs piemērs šāda veida darbībai ir Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogramma (CIP), kas ir teicams pamats, lai sekmētu nākotnes interneta lietojumu plašu izvēršanu. Minēto pamatprogrammu jāpaplašina, nodrošinot ievērojamu papildu finansējumu, lai vietējā un reģionālajā līmenī izplatītu un ieviestu sekmīgu projektu sasniegumus;

48.

uzskata, ka ir svarīgi izmantot digitālās tehnoloģijas, lai veicinātu iedzīvotāju iesaistīšanos. Piemēram, vietējā un reģionālā līmenī vajadzētu izveidot digitālus diskusiju un darba forumus, kurus iedzīvotāji varētu izmantot, lai piedalītos ikdienā nozīmīgu pakalpojumu attīstīšanā;

49.

uzsver, ka Digitālā programma Eiropai var kļūt par ļoti spēcīgu stimulu, kas mudinātu reģionus un pašvaldības Eiropas sadarbības ietvaros veikt reformas savos pakalpojumu un ražošanas procesos. Eiropas reģioniem un pašvaldībām būtu jāpārveido sava struktūra, darba metodes un procesi, pamatojoties uz salīdzinošo novērtēšanu, savstarpēju sadarbību un sadarbību ar universitātēm un uzņēmumiem. Sadarbība un finansējums ES līmenī ļautu arī daudz drosmīgāk uzņemties risku; Eiropas Savienībai līdzekļu piešķiršanā jāpieņem jauna pieeja, kuras pamatā ir ideja, ka dažas vietējās un reģionālās pašvaldības ir celmlauži, aktīvi pētnieki, izmēģinājumu veicēji un lēmumu pieņēmēji, kas visu labā izstrādā jaunus risinājumus nākotnei;

50.

stingri uzsver nepieciešamību pārstrādāt pakalpojumu procesus gan publiskajā, gan privātajā sektorā, lai varētu izmantot IKT sekmētās procesu optimizācijas sniegtās priekšrocības. Lai paātrinātu e-rēķinu izrakstīšanas un e-identifikācijas sistēmu ieviešanu, vajadzīgi “celmlauži”, sadarbība un standartizācija;

51.

uzsver Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta (EIT) nozīmi un atzīst, ka tā tematiskās prioritātes, proti, nākotnes informācijas un komunikācijas sabiedrība, klimata pārmaiņas un ilgtspējīga enerģijas izmantošana, ir ļoti svarīgi jautājumi stratēģijai “Eiropa 2020”. Izstrādājot un veicinot jaunus reģionālā un vietējā līmeņa novatorisma konceptus un pieejas, EIT var praktiski ietekmēt vietējo un reģionālo līmeni. Priekšnosacījums tam ir atsevišķu vietējo un reģionālo pašvaldību gatavība veikt pietiekamas investīcijas savu reģionu attīstībā, lai tie kļūtu par izmēģinājuma “laboratorijām”EIT un Dzīvo laboratoriju pasākumiem, kurās dažādas iedzīvotāju grupas un kopienas aktīvi sniegtu uz lietotājiem orientētu ieguldījumu;

52.

norāda, ka noteiktās specializācijas jomās vietējā un reģionālajā līmenī pat mazas iestādes var radīt zināšanas ar pasaules mēroga nozīmi, īpaši tad, ja tās piedalās globālos tīklos un sadarbojas ar uzņēmumiem, kuri savā darbībā balstās uz zināšanām (10);

53.

mudina Komisiju turpināt “zināšanu trīsstūra” un Dzīvo laboratoriju konceptu izstrādi, jo tie pastiprina sinerģiju starp dažādiem pasākumiem, ir cieši saistīti ar reālajām problēmām un to risināšanu un tiem raksturīga reģionālā dimensija;

54.

apstiprina vietējo un reģionālo pašvaldību vēlēšanos uzņemties arvien aktīvāku lomu, lai veicinātu zinātnes, tehnoloģijas un inovācijas politikas pasākumu īstenošanu ar nosacījumu, ka visām ES programmām un projektiem tiek piemērota pieeja, kas par galvenajiem finansēšanas kritērijiem nosaka projekta jomā pasaulē pastāvošo visaugstākā līmeņa zināšanu kartografēšanu un to efektīvu izmantošanu;

55.

ierosina: lai stiprinātu nepieciešamo plašo kompetenci un profesionālās zināšanas visā Eiropā, ir efektīvi jāizmanto universitāšu un uzņēmumu augsta līmeņa pētījumos gūtā inovāciju pieredze;

56.

piekrīt, ka jāveicina interneta pārvaldības un globālās sadarbības internacionalizācija, lai uzturētu interneta stabilitāti atbilstoši kopīgas lēmumu pieņemšanas modelim, un ir vienisprātis ar Komisiju, kura plāno atbalstīt Interneta pārvaldības foruma turpināšanu arī pēc 2010. gada;

57.

uzskata: Reģionu komitejai kā vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvei, kurai ir attiecīgas zināšanas par jaunāko attīstību un sekmīgu digitalizācijas praksi Eiropā, kā arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām un to pārstāvības apvienībām būtu jāpiešķir proaktīva loma Eiropas Digitalizācijas programmas pārvaldības ciklā (piemēram, ekspertu grupās un ikgadējā Digitālajā asamblejā). VRP un to pārstāvības apvienībām vajadzētu piešķirt spēcīgu un nozīmīgu lomu;

58.

norāda, ka Digitālā programma ir svarīgs faktors arī pārējo pamatiniciatīvu sekmīgai īstenošanai. Tāpēc ievērojami jāpalielina sadarbība starp dažādiem ģenerāldirektorātiem un programmām, un Digitālās programmas īstenošanai vajadzīgais finansējums lielā mērā jāiegūst no jau pastāvošajām programmām.

18.1.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 15/41

—

bezpajumtniecība ir ekstremāls nabadzības un sociālās atstumtības paveids, tāpēc tai ES sociālās drošības un sociālās integrācijas stratēģijā jāpievērš lielāka uzmanība. Liels bezpajumtnieku skaits Eiropas Savienībai nav nekāds gods. 2010. gads — Eiropas gads cīņai ar nabadzību un sociālo atstumtību — ir piemērots brīdis, lai vairotu izpratni par šo pastāvīgo problēmu, kas sakarā ar ekonomikas krīzi draud kļūt vēl nopietnāka. Iniciatīvām šīs problēmas risināšanai, protams, jābūt orientētām ilgtermiņā, proti, tālākā nākotnē pēc 2010. gada un pašreizējās krīzes;

—

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo lomu praktiskā un efektīvā bezpajumtniecības apkarošanā. Tās ir faktiski atbildīgas, turklāt tām ir arī liela pieredze un bieži vien arī labi funkcionējošas metodes un programmas, kas vērstas uz savlaicīgas un īslaicīgas, kā arī ilglaicīgas palīdzības sniegšanu. Tas palielina vajadzību pēc skaidrākas kompetenču sadales starp dažādām iestādēm un dažādiem pārvaldes līmeņiem. Jāpiebilst, ka bezpajumtniecības problēma dažos kādas valsts reģionos vai konkrētās valstīs var būt īpaši saasināta. Tāpēc, jo īpaši teritoriālās un sociālās kohēzijas veicināšanai, ir vajadzīgi Eiropas līmeņa un valstiski mehānismi, lai finansiāli palīdzētu reģioniem, kuros bezpajumtniecība ir īpaši izplatīta.

Ziņotājs

:

Tore Hult kgs (SE/PSE) Alingsosas pašvaldības priekšsēdētāja vietnieks, Zviedrija

1.

Komiteja atgādina, ka ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, kas ir viens no ES stūrakmeņiem, nav iespējams nodrošināt, ja daļai ES iedzīvotāju nav pajumtes un līdz ar to arī izredžu uz personīgo un profesionālo attīstību. Komiteja uzskata, ka bērnu un jauniešu bezpajumtniecība ir īpaši satraucoša.

2.

Bezpajumtniecība ir ekstremāls nabadzības un sociālās atstumtības paveids, tāpēc tai ES sociālās drošības un sociālās integrācijas stratēģijā jāpievērš lielāka uzmanība. Liels bezpajumtnieku skaits Eiropas Savienībai nav nekāds gods. 2010. gads — Eiropas gads cīņai ar nabadzību un sociālo atstumtību — ir piemērots brīdis, lai vairotu izpratni par šo pastāvīgo problēmu, kas sakarā ar ekonomikas krīzi draud kļūt vēl nopietnāka. Iniciatīvām šīs problēmas risināšanai, protams, jābūt orientētām ilgtermiņā, proti, tālākā nākotnē pēc 2010. gada un pašreizējās krīzes.

3.

Par izejas punktu jāpieņem tas, ka ES dalībvalstīm ir jārisina kopīga problēma. No bezpajumtniecības nepasargā ne izglītības līmenis, ne kultūras piederība vai iepriekšējie ekonomiskie apstākļi, un tā ir vērojama visās ES dalībvalstīs. Tāpēc ir vajadzīgi kopīgi pasākumi bezpajumtniecības novēršanai vai mazināšanai.

4.

Bezpajumtniecība ir saistīta ar lielām personīgām traģēdijām, turklāt tā rada ievērojamas izmaksas sabiedrībai. Samazinot bezpajumtnieku skaitu, sabiedrību varētu finansiāli atslogot un nodrošināt šo cilvēku lielāku iesaistīšanos sabiedrības dzīvē, tādējādi sekmējot Eiropas attīstību.

5.

Komiteja uzsver, ka bezpajumtniecību izraisa vairāku apstākļu kopums, tādēļ nevar uzskatīt, ka tai par iemeslu ir vienīgi personīgie apstākļi.

6.

Komiteja uzskata, ka bezpajumtniecību izraisa dažādu faktoru mijiedarbība, tostarp mājokļu trūkums par pieņemamu cenu, zemu atalgots darbs, alkoholisms vai narkomānija un nepietiekamā sociālā sistēma šo problēmu risināšanai, psihiskas saslimšanas, slimība, vardarbība ģimenē, bezdarbs, sarežģītas savstarpējās attiecības, atbrīvošana no ieslodzījuma un atgriešanās sabiedrībā, kā arī izmaiņas sociālās palīdzības sniegšanā un tās samazināšana. Īpaši svarīga ir mājokļu īpašnieku attieksme pret bezpajumtniekiem un jautājums, cik lielā apjomā viņi var palīdzēt bezpajumtniekiem iegūt pajumti. Lai centieni izdotos, ir vajadzīga koordinācija un daudzi dažādi pasākumi.

7.

Komiteja uzskata, ka ir vajadzīga daudz labāka izpratne par bezpajumtniecības rašanās cēloņiem un tās pastāvēšanas mehānismiem. Šādas zināšanas ir pamats efektīvu pasākumu veikšanai dažādās politikas jomās.

8.

Komiteja ir nobažījusies par bezpajutmniecības problēmu un uzskata, ka ir vajadzīgi pasākumi vairākos līmeņos gan saistībā ar profilaksi, gan ar sabiedrības informēšanu. Jānodrošina arī stimuli mājokļu celtniecībai.

9.

Komiteja uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo lomu praktiskā un efektīvā bezpajumtniecības apkarošanā. Tās ir faktiski atbildīgas, turklāt tām ir arī liela pieredze un bieži vien arī labi funkcionējošas metodes un programmas, kas vērstas uz savlaicīgas un īslaicīgas, kā arī ilglaicīgas palīdzības sniegšanu. Tas palielina vajadzību pēc skaidrākas kompetenču sadales starp dažādām iestādēm un dažādiem pārvaldes līmeņiem. Jāpiebilst, ka bezpajumtniecības problēma dažos kādas valsts reģionos vai konkrētās valstīs var būt īpaši saasināta. Tāpēc, jo īpaši teritoriālās un sociālās kohēzijas veicināšanai, ir vajadzīgi Eiropas līmeņa un valstiski mehānismi, lai finansiāli palīdzētu reģioniem, kuros bezpajumtniecība ir īpaši izplatīta.

10.

Komiteja uzskata: lai visaptveroša stratēģija pret bezpajumtniecību izdotos, ES iestādēm ir aktīvāk jāatbalsta norises un jānovēro nolemto pasākumu izpilde. Tas neizslēdz subsidiaritātes principa ievērošanu un vietējo un reģionālo pašvaldību izšķirošās lomas atzīšanu.

11.

Komiteja atzīmē, ka starptautiskās deklarācijās un valstu tiesību aktos ir pausta aizvien spēcīgāka griba veidot izpratni par bezpajumtniecību kā nozīmīgu sociālu problēmu. Vairākās valstīs tiesības uz mājokli ir nostiprinātas konstitūcijā.

12.

Daudzi šajā atzinumā piedāvātie priekšlikumi un pasākumi ir balstīti uz minētajiem svarīgajiem kopīgajiem principiem un jau esošo sistēmu. Tas nozīmē, ka visaktuālākos ar bezpajumtniecību saistītos jautājumus var atrisināt, neradot jaunus tiesību instrumentus.

13.

Eiropas līmenī nav bezpajutmniecības definīcijas, tāpēc Komiteja aicina dalībvalstis izmantot ETHOS tipoloģiju (European Typology of Homelessness and Housing Exclusion — bezpajumtniecības un atstumtības mājokļu jomā Eiropas tipoloģija ), ciktāl tas iespējams. Tas ļautu salīdzināt situāciju dalībvalstīs un attiecīgo iniciatīvu rezultātus. Bezpajumtniecība nozīmē:

—

pajumtes trūkumu (cilvēkiem vispār nav pajumtes, un viņi guļ uz ielas),

—

pastāvīgas dzīvesvietas trūkumu (dzīvošana pagaidu izmitināšanas centrā, patversmēs, citās kolektīvās izmitināšanas vietās, kas paredzētas konkrētām cilvēku grupām, dzīvošana ar valsts atbalstu, aprūpes mājokļos vai iestādēs),

—

dzīvošanu nedrošos apstākļos (dzīvošana dzīvoklī bez stabila īres (apakšīres) līguma vai nakšņošana pie ģimenes locekļiem vai draugiem savas pajumtes trūkuma dēļ),

—

dzīvošanu neatbilstošos apstākļos (šķūnī, mājoklī bez sanitārā mezgla vai mājoklī, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav dzīvošanai piemērots, dzīvojamā vagoniņā vai kempingā, kas nav paredzēts dzīvošanai visa gada garumā, vai pārlieku mazā mājoklī).

14.

Komiteja uzskata, ka bezpajumtniecības apkarošanai jābūt prioritāram ES sociālās iekļaušanas politikas pasākumam. Viens no iemesliem ir tas, ka Sociālās aizsardzības komiteja ir noteikusi bezpajumtniecību un atstumtību mājokļu jomā par 2009. gada tematisko aktualitāti. Jo īpaši 2010. gads kā ES tematiskais gads cīņai pret nabadzību, sniedz lielisku iespēju sākt intensīvi apkarot galējo atstumtības veidu — bezpajumtniecību.

15.

Labas kvalitātes mājoklis par pieejamu cenu ir viens no primārajiem personiskajiem labumiem un tiesībām. Tādēļ dalībvalstīm jāpieliek visas iespējamās pūles un jāīsteno pasākumi, lai dzīvojamo platību palīdzētu iegūt visiem cilvēkiem, kuriem šādas tiesības paredzētas valstu tiesību aktos.

16.

Līdztekus bezpajumtniecības acīmredzamajai sociālajai ietekmei uz tās skartajiem cilvēkiem vienlaikus jāuzsver arī tie sociālie un ekonomiskie ieguvumi, ko cilvēkam sniedz darbs un dzīvesvieta.

17.

Komiteja vērš uzmanību uz tiešajām un netiešajām izmaksām, ko bezpajumtniecība rada dalībvalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Visnozīmīgākās, protams, ir tiešās izmaksas īpašu vai vispārīgu līdzekļu veidā, kuri jāizlieto bezpajumntiecības seku dēļ. Vēl viens aspekts ir to nodokļu ieņēmumu zudums, kurus iekasētu algota darba gadījumā. Īsi sakot, bezpajumtniecība kavē attīstību daudzās valstīs un ilgākā laika posmā ir šķērslis ilgtspējīgai sabiedrībai, ko vēlamies izveidot un kas tostarp ir arī stratēģijas “Eiropa 2020” mērķis.

18.

Pieejamie dati par ekonomiskajām sekām liek uzskatīt, ka lietderīgas ir profilakses programmas, kuru izmaksas salīdzinājumā ar bezpajumtniecības kopējām izmaksām ir ļoti zemas.

19.

Komiteja uzskata, ka dalībvalstīm jāatzīst šī sociālā problēma un vajadzība īstenot gan turpmākus pasākumus, gan intensīvāk veikt pašreizējo darbu. Pamatnosacījums panākumiem bezpajumtniecības apkarošanā ir visu iesaistīto līmeņu (vietējā, reģionālā, valsts un starptautiskā) koordinēta rīcība.

20.

Galvenā problēma bezpajumtniecības apkarošanā ir saistīta ar piemērojamo rīcībpolitiku daudzveidību un kompetenču sadali starp dažādām publiskajām iestādēm. Lai efektīvi apkarotu bezpajumtniecību, citstarp, ir jāīsteno pilsētvides, mājokļu būvniecības, sociālā, nodarbinātības un veselības, tostarp garīgās veselības, politika. Tāpēc ir jāveicina līgumattiecības un teritoriālā sadarbība starp iestādēm, kuras ir atbildīgas par mājokļu finansēšanu, un būvatļauju izsniegšanu, un iestādēm, kas darbojas sociālā atbalsta jomā.

21.

Komiteja uzsver, ka situācijas uzlabošanai jāveic gan profilaktiski, gan neatliekami, gan ilgtermiņa pasākumi.

22.

Komiteja uzskata, ka pašreizējā izpratne par bezpajumtniecības cēloņiem neļauj izstrādāt rīcībpolitikas, kurās pilnībā būtu ņemta vērā bez pajumtes palikušo personu dažādība un atšķirīgie iemesli, kuru dēļ cilvēks var palikt uz ielas. Turklāt palīdzības sniegšanas nosacījumi šīm personām bieži vien ir saistīti ar to sadalījumu mākslīgi izveidotās kategorijās, pamatojoties uz personas atbilstību noteiktam profilam. Minētais zināšanu trūkums negatīvi ietekmē bezpajumtnieku iespējas aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē.

23.

Reģionu komiteja uzskata: lai rastu piemērotus risinājumus, šāds redzējums ir jāmaina, piemērojot humānu un individuālu pieeju, kuras pamatā ir katras personas individuālā situācija. Saskaņā ar šo pieeju bezpajumtniecības apkarošanas pasākumi jāīsteno attiecīgajām personām vistuvākajā līmenī. Tāpēc šajā jomā svarīga nozīme ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām.

24.

Reģionu komiteja tādēļ uzskata, ka jāoptimizē un jāpilnveido statistikas instrumenti. Jāveicina datu saskaņošana Eiropas līmenī, turpinot darbu, kas uzsākts saistībā ar ETHOS skalu, un plašāka nozīmē — atbalstot dalībvalstu salīdzinošās pieejas. Ir jāveicina arī pašreizējo instrumentu reforma, priekšroku dodot uz individuālo situāciju balstītām pieejām, lai ņemtu vērā iemeslus, kādēļ persona palikusi bez pajumtes, kādēļ bezpajumtnieks iegūst mājvietu, bet tad atkal to zaudē (on/off phenomenon), un faktorus, kas sekmē bezpajumtniecības problēmas pilnīgu atrisināšanu.

25.

Komiteja aicina vietējās un reģionālās pašvaldības īstenot plašu sadarbību un iestāžu starpā koordinēt dažādās jomas, lai uzlabotu visaptverošus pasākumus un turpmāko darbu bezpajumtniecības jautājumu risināšanā. Ir vajadzīga ilgtermiņa sadarbība starp dažādām vietējām un reģionālajām pašvaldībām un ilgtermiņa stratēģijas, kas kopā ļautu izskaust problēmu un tās cēloņus, jo īstermiņa vai vienreizēji pasākumi nav pietiekami.

26.

Daudzās dalībvalstīs trūkst gan uzticamu oficiālu datu par bezpajumtniecības apmēriem, gan datu par sekmīgiem pasākumiem tās apkarošanai. Reģionu komiteja aicina dalībvalstis, sadarbojoties ES līmenī, sniegt ieguldījumu integrētas vienotas stratēģijas bezpajumtniecības apkarošanai izstrādē un pēc tam uzraudzīt, lai šāda stratēģija tiktu iekļauta valstu plānos, kas ir priekšnoteikums tās sekmīgai īstenošanai.

27.

Savs mājoklis ir primārais personiskais labums un pamatnosacījums, lai indivīds varētu stabili nostiprināties sabiedrībā un darba tirgū. Tāpēc Reģionu komiteja mudina Komisiju apsvērt principu par tiesībām uz pienācīgu mājokli un minētā principa iespējamo formulējumu.

28.

Komiteja uzskata, ka bezpajumtniecības apkarošanā ir vajadzīga enerģiska rīcība. Lai izveidotu pamatu turpmākajam darbam, ir jāpieņem kopīga politiska nostāja bezpajumtniecības jautājumā. Pretējā gadījumā ir risks, ka centieni būs sadrumstaloti un tos īstenos nekoordinēti. Jāizvērš un plašāk jāveic darbs, kas norisinās daudzās vietējās un reģionālajās pašvaldībās. Bezpajumtniecības profilaksei ir vajadzīgi valsts un starptautiska līmeņa modeļi un metodes. Lai sekmētu kopīgas pūles, liela nozīme ir arī vispārīgiem sabiedrības informēšanas un izpratnes veidošanas centieniem.

29.

Komiteja uzsver, ka ir svarīgi atspēkot sabiedrībā izplatīto viedokli, ka bezpajumtniecība ir tikai indivīda problēma. Jānodrošina bezpajumtniecības cēloņu sīkāka izpēte, un jāanalizē bezpajumtniecības radīto seku ietekme uz sabiedrību. Tāpēc Komisijai ir pamats veikt pasākumus šādas diferencētas ainas veidošanai.

30.

Komiteja mudina vietējās un reģionālās pašvaldības uzskatīt tiesības uz mājokli par vienu no primārajiem personiskajiem labumiem un piedalīties bezpajumtniecības cēloņu, seku un izmaksu noteikšanā. Centienu un profilakses pasākumu pamatā jābūt dziļākai bezpajutmniecības izpratnei, ar kuras palīdzību būs iespējams vērtēt pasākumu efektivitāti.

31.

Komiteja uzskata, ka līdz šim uzkrātā pieredz ir nepietiekami izplatīta un publiskās iestādes to ir maz izmantojušas. Jāizstrādā stratēģiskāks plāns par to, kā aizvadīt informāciju pareizajā līmenī.

32.

Vēl kodolīgāk jāformulē ekonomikas argumenti bezpajumtniecības apkarošanai. Turpmākajos gados jārod iespēja izstrādāt par tiem virkni jaunu ziņojumu. Tādējādi plašākās zināšanas var veidot turpmākā darba pamatu.

33.

Komiteja ierosina ES līmenī izveidot pastāvīgu sistēmu labākās prakses apzināšanai. Komiteja noteikti uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai vietējās un reģionālās pašvaldības apmainītos ar labāko praksi. Tā attiecas uz sabiedrības informēšanas pasākumiem, profilaktiskiem pasākumiem, personāla apmācību un diferencētu atbalstu dažādām bezpajumtnieku grupām.

34.

Komiteja ļoti atzinīgi vērtē vietējo un reģionālo pašvaldību iniciatīvas un projektus bezpajumtniecības apkarošanai. Tomēr ir skaidrs, ka labākās prakses apmaiņai jākļūst intensīvākai. To var panākt, izmantojot kvalitatīvu apmaiņas programmu personālam, kas dalībvalstīs tieši nodarbojas ar bezpajumtniecības jautājumiem. Šādai apmaiņas programmai jāpiešķir pietiekams finansējums, un to varētu izvērst par jaunu Eiropas Savienības apmaiņas dienesta veidu.

35.

Komiteja uzsver, ka ir vajadzīga labāka izpratne par ES bezpajumtniecības apmēriem un struktūru. Piemēram, noderīga būtu informācija par bezpajumtnieku iedalījumu pēc vecuma, dzimuma, valstspiederības, sociālajiem apstākļiem un citiem svarīgiem rādītājiem. Bez šādas informācijas būs grūti izstrādāt ekonomiskās un sociālās stratēģijas bezpajumtniecības apkarošanai. Komiteja iesaka balstīt statistiku uz FEANTSA izstrādāto definīciju. Komiteja cer, ka Komisija tuvākajā laikā saņems šo uzdevumu.

36.

Komiteja uzskata, ka bezpajumtniecība, ietekmējot primāro personisko labumu, aizskar cilvēka pamattiesības, cieņu un tiesības lemt par savu dzīvi. Bezpajumtniecība visnopietnāk skar bērnus, jo viņiem bieži vien nav iespējas ietekmēt savu situāciju. Tāpēc Komisijai būtu jāizskata dalībvalstu iespējas ieviest valsts līmeņa garantijas, lai izskaustu 18 gadu vecumu nesasniegušu bērnu bezpajumtniecību. Jāveic novērtējums par to, vai šīs garantijas būtu jāattiecina arī uz cilvēkiem ar funkcionāliem ierobežojumiem.

37.

To, ka mājokļa trūkums ir problēma pati par sevi, nav iespējams uzsvērt par daudz. Vairāk jāpopularizē eksperimenta “Housing First” labie rezultāti; bezpajumtniekiem jāpiedāvā ne tikai mājoklis, bet arī atbalsts, lai risinātu pārējās ar bezpajumtniecību saistītās problēmas.

38.

Sevišķas iniciatīvas un informatīvi pasākumi jāadresē mājokļu īpašniekiem. Apkarojot bezpajumtniecību, par galveno jānosaka cilvēka cieņas princips. Turklāt jāpieņem, ka katrs cilvēks vēlas uzlabot savu situāciju un dot ieguldījumu sabiedrības attīstībā. Īstenojot mājokļu trūkuma profilakses pasākumus, īpaša loma ir mājokļu īpašniekiem. Būtu jārada īpaši stimuli, lai sekmētu mājokļu nodrošināšanu bezpajumtniekiem.

39.

Komiteja norāda, ka vairāk jāpievēršas to darbinieku izglītošanas un tālākizglītības pasākumiem, kuri risina bezpajumtniecības jautājumus. Valstīs, kurās skolu, tieslietu sistēmas, veselības aizsardzības sistēmas, psiholoģiskās aprūpes, sociālo dienestu, kā arī policijas darbinieki ieguvuši speciālo izglītību, vērojami labi panākumi centienos apkarot bezpajumtniecību tās agrīnajā posmā. Plānojot struktūrfondu līdzekļu nākamo piešķiršanas periodu, minētajam nolūkam jāparedz vairāk līdzekļu.

40.

Komiteja uzsver, ka vietējo un reģionālo pašvaldību veiktā profilakse ir svarīga; tomēr jāpiedāvā arī tūlītēji risinājumi neatliekamos gadījumos. Jābūt pieejamai pagaidu mājvietai. Tomēr nav pieņemami, ka bezpajumtnieki nevar izkļūt ārpus patversmju sistēmas. Dažas valstis izvēlējušās stratēģiju slēgt publiskās bezpajumtnieku patversmes. Tā vietā bezpajumtniekiem jāpiedāvā piemēroti un konkrētām vajadzībām atbilstoši risinājumi. Ļoti svarīgi ir novērst izlikšanu no mājokļa.

41.

Vietējām un reģionālajām pašvaldībām vairāk jāatbalsta brīvprātīgo darbs sabiedrībā. Bezpajumtniecība ir strukturāla un politiska problēma, kuras risināšanā vajadzīga visu publisko iestāžu apņēmība, tomēr nozīmīga loma ir arī brīvprātīgo sektoram. Turklāt būtu jāpārdomā, kā Eiropas Savienība var sekmēt brīvprātīgo palīgu nozīmes palielināšanu. Eiropas brīvprātīgā darba gadu (2011) jāizmanto kā iespēju uzlabot informētību un pētīt jaunus sadarbības veidus ar brīvprātīgo organizācijām šajā nozīmīgajā jautājumā.

42.

Komiteja ierosina ES līmenī izveidot īpašu finanšu programmu, lai atbalstītu valstu, vietējos un reģionālos centienus bezpajumtniecības apkarošanā un izstrādātu kvalitātes kritērijus. Jāsekmē pieredzes apmaiņa, lai optimizētu līdzekļu ietekmi un izmantošanu. Tāpēc Komiteja iesaka nākamajos ES fondos vairāk ņemt vērā minēto problemātiku.

43.

Komiteja ierosina nodrošināt iespēju vietēji un reģionāli izstrādāt programmas bezpajumtnieku integrācijai sabiedrības un darba dzīvē, ieviešot stimulus darba devējiem pieņemt darbā bezpajumtniekus. Tādā pašā veidā vietējais un reģionālais līmenis var veicināt integrāciju, izmantojot izglītības iniciatīvas ar mērķi radīt bezpajumtniekiem iespēju atrast savu vietu sabiedrībā. Plašāk jāpopularizē šajā jomā gūtā pozitīvā pieredze.

44.

Pasākumi saistībā ar informācijas par bezpajumtniecību sniegšanu un izplatīšanu jāīsteno strukturētākā veidā.

45.

Komiteja ierosina izveidot Eiropas bezpajumtniecības centru. Šādam centram jākļūst par koordinējošu struktūrvienību, kādas šobrīd nav. Tā svarīgākais uzdevums būtu koordinācija, tomēr tas palīdzētu arī zināšanu apmaiņā un kopīgu stratēģiju izstrādē. Komiteja aicina Eiropas Komisiju izskatīt iespējas izveidot šādu iestādi, kurai vēlāk varētu uzticēt pienākumu kartēt bezpajumtniecības situāciju dalībvalstīs. Centra uzdevumam, cita starpā izmantojot labākās prakses apmaiņu, jābūt reformu koordinēšanai un atbalstam dalībvalstīs. Jāatzīmē, ka Kopienas līmeņa centieniem var būt ievērojama pievienotā vērtība, ja tiek izmantota atklātā koordinācijas metode sociālajai aizsardzībai un sociālajai integrācijai.

46.

Komiteja uzskata, ka sieviešu bezpajumtniecība pastāvīgi pieaug, un jāņem vērā tas, ka sievietes bezpajumtnieces ir īpaši neaizsargātas sociālekonomiskajā un nodarbinātības aspektā, kā arī attiecībā uz problēmām, kas joprojām pastāv pakalpojumu pieejamības jomā. Tādēļ šis jautājums dalībvalstīm jārisina īpaši.

18.1.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 15/46

—

atzinīgi novērtē to, ka ir uzsākta vērienīgu reformu programma, kuras mērķis ir nostiprināt demokrātiju, tirgus ekonomiku un tiesiskuma principus, sarunu uzsākšanu par jaunu asociācijas nolīgumu un uzsākto dialogu par vīzu režīma atvieglojumiem;

—

atzīmē, ka būtu lietderīgi paplašināt RK līdzdalību, attiecinot to arī uz abām pārējām platformām, jo tās ietver pasākumus, kuros tieši iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības (jo īpaši 2. platforma — Ekonomikas integrācija un konverģence ar ES politiku);

—

iesaka apspriesties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un iesaistīt tās sarunās par jauno asociācijas nolīgumu, reģionālās attīstības eksperimentālo projektu izstrādē un reģionālās attīstības politikas īstenošanas pārraudzībā un novērtēšanā. Tādēļ RK vēlas konstruktīvi piedalīties minētajās sarunās un Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta un Celtniecības un reģionālās attīstības ministrijas saprašanās memoranda noslēgšanā;

—

atzīmē, ka vietējo un reģionālo pašvaldību finanšu autonomijas nostiprināšanai būs izšķiroša nozīme Eiropas fondu turpmākā pārvaldībā un reģionālās un pārrobežu sadarbības pastiprināšanā;

—

uzsver, cik svarīga ir pastāvīga pieredzes apmaiņa, izmantojot iestāžu un kopienu mērķsadarbības līgumus, mācības, izpētes vizītes un Moldovas vietējo un reģionālo pašvaldību dalība (locekļu vai novērotāju statusā) ES reģionālo iestāžu darbā.

Ziņotājs

:

Dudeštinoi mērs Alin Adrian Nica kgs (RO/ALDE)

1.

secina, ka pēc priekšlaicīgām parlamenta vēlēšanām 2009. gada jūlijā un valdības nomaiņas Moldovas Republika sākusi vērienīgu reformu programmu, kuras mērķis ir nostiprināt demokrātiju, tirgus ekonomiku un tiesiskuma principus, tādējādi pakāpeniski tuvinoties ES. Jaunā politiskā situācija un Moldovas Republikas valdības pieeja — ar reformu palīdzību pieskaņoties Eiropas normām — paver jaunas iespējas ES un Moldovas vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbībai;

2.

pauž gandarījumu par 2010. gada janvārī sāktajām sarunām par jaunu asociācijas nolīgumu, kas apliecinās ES un Moldovas sadarbības nozīmi un tuvinās abas puses. Jaunajā nolīgumā būs izvirzīti vērienīgāki mērķi un ar to līdzšinējā ES un Moldovas sadarbība tiks paplašināta. Tas palīdzēs sekmēt politiskā dialoga un ekonomikas attīstību un vairot Moldovas Republikas iedzīvotāju labklājību. Asociācijas nolīgumā būs paredzēta visaptverošas un pilnīgas brīvās tirdzniecības zonas izveide, kas veicinās Moldovas saimniecisko integrāciju ES tirgū, jo ļaus pastiprināt tirdzniecības attiecības un sekmēs investīciju piesaisti un tādējādi pavērs iespēju paplašināt vietējā un reģionālā līmeņa ekonomikas dalībnieku sadarbību;

3.

atzinīgi vērtē to, ka sākts dialogs par vīzu režīma atvieglojumiem, kas nākotnē var pavērt iespēju Moldovas pilsoņiem ceļot Šengenas zonā bez vīzas. Tāpat Komiteja ļoti pozitīvi vērtē Rumānijas un Moldovas Republikas parakstīto nolīgumu par vietējo pierobežas satiksmi, kas stājās spēkā 2010. gada martā un kurā paredzēts, ka 50 km zonā no Moldovas–Rumānijas robežas dzīvojošie Moldovas pilsoņi var tik pat tālu ceļot Rumānijas teritorijā. Komiteja uzskata, ka tas veicinās gan ciešāku personīgo kontaktu, gan arī vietējo pašvaldību attiecību veidošanu gar ES ārējo robežu ar Moldovu. Tas ir nozīmīgs panākums, jo ļauj pārvarēt administratīvos šķēršļus, kas traucē veidot pārrobežu partnerattiecības;

4.

pozitīvi vērtē 24. martā Briselē atklāto programmu “Rethink Moldova”, kas ietver stratēģisku redzējumu, kā reformēt Moldovas Republikas galvenās nozares, un kurā noteiktas vidējā termiņa (2011–2013) attīstības prioritātes, pamatojoties uz trim pīlāriem: atbildīga pārvaldība, ekonomikas atveseļošana un izaugsme un ieguldījumi cilvēkkapitālā;

5.

atzīmē, ka Eiropas Komisija ir uzaicinājusi Reģionu komiteju piedalīties pasākumos, ko organizē saistībā ar 1. (Demokrātija, laba pārvaldība un stabilitāte) un 4. (Cilvēku saskarsme) platformu. Tomēr būtu lietderīgi konsultācijas paplašināt, iekļaujot arī pārējās divas platformas, jo tās ietver pasākumus, kuros tieši iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības. Uzskatāms piemērs ir sadarbība ar Moldovu reģionālās politikas jomā, kuras pamatā ir ES kohēzijas politikas paraugprakse (2. platforma — Ekonomikas integrācija un konverģence ar ES politikas virzieniem);

6.

pauž cerību, ka šis pašiniciatīvas atzinums palīdzēs veicināt vietējo un reģionālo demokrātiju Moldovas Republikā un dos jaunu impulsu konkrētai rīcībai Eiropas kaimiņattiecību politikas un īpaši Austrumu partnerības ietvaros. Šajā atzinumā galvenokārt izskatītas iespējas, kā ES un Moldovas vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbības pastiprināšana palīdzētu risināt kopējās problēmas;

7.

secina, ka, salīdzinot ar līdzīgām iestādēm citās Austrumu partnerības dalībvalstīs, Moldovas Republikas vietējām un reģionālajām pašvaldībām attiecībās ar ES ir relatīvas priekšrocības, jo Moldova ir tiešs Eiropas Savienības kaimiņš, tai ir neliela teritorija, un centrālā valdība ir atvērta teritoriālajai sadarbībai Eiropā. Atbilstīgi Eiropas kaimiņattiecību politikas dažādu instrumentu (piemēram, Moldovas, Rumānijas un Ukrainas pārrobežu sadarbības programma 2007.–2013. gadam) īstenošanas laikā izveidotajām tradīcijām un, ņemot vērā tās nelielo teritoriju, gan Moldovas Republika kopumā, gan visas Moldovas vietējās un reģionālās pašvaldības ir tiesīgas iesaistīties pārrobežu partnerību projektos. Minēto tradīciju turpināšana arī attiecībā uz Austrumu partnerības ietvaros īstenotajām ierosmēm, kuru mērķis ir panākt teritoriālo kohēziju gar visu ES ārējo robežu, ir pašsaprotama;

8.

ar gandarījumu atzīmē, ka Moldovas Republikas valdības darba programmā 2009.–2013. gadam ar nosaukumu “Integrācija Eiropā: brīvība, demokrātija, labklājība” par vienu no piecām stratēģiskajām prioritātēm izvirzīta varas decentralizācija un vietējā autonomija. Komiteja pauž cerību, ka Moldovas Republikas iekšējo reformu programmā decentralizācija ir neatgriezeniska politiska izvēle;

9.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi 2011. gada vasarā paredzētās vietējās vēlēšanas organizēt atbilstīgi Eiropas vietējā līmeņa demokrātijas principiem, lai, salīdzinot ar 2007. gada vietējo pašvaldību vēlēšanām, kuras starptautiskās aprindas vērtēja kā brīvas, bet ne bez pārkāpumiem, pakāpeniski un manāmi uzlabotu valdības un par vēlēšanām atbildīgo iestāžu darbību;

10.

atzīmē, ka Moldovas Republikas valdība ir iesaistījusies plašā pārdomu procesā par rīcību, kas nepieciešama saistībā ar vietējās un reģionālās pašpārvaldes modernizāciju un reformu. Mērķis ir veikt patiesu administratīvo un fiskālo decentralizāciju, uzlabot finanšu līdzsvaru un resursu piešķiršanu vietējā un reģionālā līmenī, paplašināt vietējo pašvaldību nodokļu ieņēmumu bāzi, veicināt tādu publisko un privāto partnerību izveidi, kas attīstītu publiskos pakalpojumus, un nostiprināt vietējā un reģionālā līmeņa valsts pārvaldes iestāžu administratīvo spēju;

11.

ņemot vērā pēdējā laika norises attiecībās ar Eiropas Savienību, iesaka sarunu procesā par jaunu Moldovas un ES asociācijas nolīgumu vismaz konsultēties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām vai tās oficiāli iesaistīt sarunās. Konsultēšanās varētu izpausties kā līdzvērtīgu partneru strukturēts un pastāvīgs dialogs ar vietējo un reģionālo pašvaldību apvienībām par visām tām iecerētā asociācijas nolīguma nodaļām, kurām paredzama tieša ietekme uz valsts pārvaldes vietējo līmeni (nodaļas par iekšējām reformām, tūrismu, lauksaimniecību un lauku attīstību, izglītību un jaunatni, pārrobežu un reģionālo sadarbību, iestāžu veiktspējas uzlabošanu u. c.). Patlaban atbilstīgi abu pušu kopīgi pieņemtajai struktūrshēmai sarunu dalībnieku sarakstā nav iekļautas ne vietējās un reģionālās pašvaldības, ne arī to apvienības;

12.

pauž gandarījumu par to, ka 2010. gada 20. maijā izveidota īpaša parlamentārā komisija, kuras uzdevums ir grozīt un papildināt tiesisko regulējumu, kas attiecas uz decentralizācijas procesu un vietējās autonomijas stiprināšanu. Minētajai komisijai īpaši jānodrošina to pasākumu kontinuitāte, kuru mērķis ir nodrošināt vietējās autonomijas un sabiedrisko pakalpojumu decentralizācijas konstitucionālo principu efektīvu īstenošanu, stingri ievērojot Eiropas Vietējo pašvaldību hartu. Komiteja atzinīgi vērtē minētās komisijas nolūku pilnībā izvērtēt tiesiskā regulējuma visus aspektus, kas skar vietējo un reģionālo pašvaldību darbību; tas pavērs iespēju decentralizāciju īstenot integrēti, tostarp nozaru līmenī: izglītībā, veselības aizsardzībā, sociālajā aizsardzībā, vides jomā, valsts sabiedriskajā kārtībā u. c. Komiteja pauž cerību, ka reformas pasākumi vietējās autonomijas nostiprināšanai tiks ieviesti savlaicīgi, lai visi īstenošanas mehānismi 2011. gada vasaras vispārējo vietējo vēlēšanu laikā jau darbotos;

13.

uzskata, ka ļoti svarīgi būtu drīzumā iedibināt atklātu un sistemātisku dialogu ar vietējo un reģionālo pašvaldību valsts mēroga apvienībām, lai panāktu visu iesaistīto dalībnieku vienprātību par pareizo darbības virzienu. Komiteja atzinīgi vērtē nesen veiktos pasākumus, lai vietējās un reģionālās pašvaldības apvienotu vienā valsts mēroga apvienībā bez politiska mērķa, kuras pamatuzdevums būtu vietējās kopienas pārstāvēt attiecībās ar centrālo valsts pārvaldi. Komiteja rosina Moldovas iestādes izskatīt iespēju teritoriālajām pašvaldībām piešķirt likumdošanas iniciatīvas tiesības. Iesaka valsts līmeņa pārvaldes un vietējo un reģionālo pašvaldību reformu centienus saskaņot, jo tā būtu laba iespēja izlemt, kuri jautājumi paliek centrālo valsts iestāžu kompetencē un kurus kopā ar atbilstīgiem līdzekļiem var deleģēt vai, ja ir atbilstīgas administratīvās spējas, nodot vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē;

14.

norāda, ka vietējo un reģionālo pašvaldību sistemātiskas un stabilas prakses trūkums attiecībā uz savu finanšu autonomu pārvaldīšanu nenoliedzami mazina to spēju pilnībā uzņemties ar Eiropas fondu pārvaldību saistītos pienākumus, kas prasa atbilstīgas administratīvās un stratēģiskās plānošanas spējas un pienācīgus līdzekļus, lai segtu vietējā finansiālā ieguldījuma summu. Komiteja secina: tā kā arvien pieaug ES kaimiņvalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām paredzēto programmu nozīme, vietējo pašvaldību finansiālās autonomijas stiprināšana ir būtisks elements, lai varētu izvērst reģionālo un pārrobežu sadarbību starp ES un Moldovas vietējām un reģionālajām pašvaldībām un noteikt iespējamos risinājumus kopējām problēmām;

15.

ar nepacietību gaida tādas pārskatāmas, taisnīgas un uzticamas vietējo publisko finanšu pārvaldes sistēmas ieviešanu, kas ietvertu šādus elementus: neelastīgu noteikumu un piekritēju atbalsta politikas izzušana, jo tie sekmē sistēmas nelīdzsvarotību un budžeta līdzekļu sadalīšanu vietējām pašvaldībām pēc patvaļīgiem ieskatiem; citos pārvaldes līmeņos uzkrāto ienākumu struktūras ietekmēšanas neiespējamība; vietējā budžeta neatkarības nostiprināšana, šim pārvaldes līmenim nodrošinot pienācīgus ienākumu avotus un darot iespējamu savu nodokļu ievākšanu, jo tas ļautu līdzekļus pārvaldīt autonomi un tādējādi vienlaikus veidot vietējās ekonomikas attīstības politiku; vietējām un reģionālajām pašvaldībām deleģēto pilnvaru īstenošanas garantija, piešķirot tām atbilstīgus finanšu līdzekļus; finanšu līdzsvara procedūru izveidošana par patiesiem atbalsta instrumentiem mazāk labvēlīgām kopienām; pārskatāma līdzekļu piešķiršana, kas visām vietējām un reģionālajām pašvaldībām ļautu plānot finanšu pārvaldību; vietējās finanšu autonomijas aizsargātība pret citu publiskās pārvaldes līmeņu iejaukšanos;

16.

secina, ka skaidri noteiktas vietējā un centrālā valsts pārvaldes līmeņa kompetences trūkums kavē decentralizācijas procesa attīstību un ka dažādu valsts pārvaldes līmeņu pilnvaru pārklāšanās negatīvi ietekmē sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti. Komiteja pauž cerību, ka attiecīgi virzītas reformas nodrošinās to, ka līdzekļi būs proporcionāli piešķirtajai kompetencei. Komiteja uzsver, ka pilnvaras vietējām pašvaldībām var deleģēt tikai tad, ja puses ir vienlīdzīgas, pilnībā tiek segtas izmaksas un vietējā autonomija ir tiesiski aizsargāta. RK uzskata, ka valsts administratīvā pārraudzība pār vietējām pašvaldībām deleģēto pilnvaru izpildi nedrīkst izpausties kā centrālās valdības veikta vietējo un reģionālo pašvaldību kontrole;

17.

piekrīt viedoklim, ka Moldovas Republikai uzmanīgi jāseko līdzi nesen sāktajām debatēm par Eiropas teritoriālās attīstības politiku, kas saistītas ar to, ka stājies spēkā Lisabonas līgums, kurā izteikti minēts jaunais teritoriālās kohēzijas jēdziens. Paredzams, ka pēc 2013. gada šī politika, kas ir ES teritoriālās politikas un kohēzijas politikas apvienojums, varētu tieši ietekmēt un veicināt Eiropas kaimiņattiecību politikas partnervalstu ārpusteritoriālo sadarbību;

18.

ar gandarījumu secina, ka Moldovas Republika reģionālās attīstības jomā nesen ir izveidojusi tiesisko un institucionālo sistēmu, kas līdzīga ES dalībvalstīs esošajai sistēmai. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka izveidoti attīstības reģioni vai funkcionālas teritoriālās vienības, kas veido pamatu reģionālās attīstības politikas plānošanai, novērtējumam un īstenošanai un atbilst ES statistiski teritoriālo vienību klasifikācijai (NUTS). RK pauž atzinību par Valsts reģionālās attīstības koordinācijas padomes un Valsts reģionālās attīstības fonda nodibināšanu, tiem dotāciju veidā ik gadus saņemot 1 % no valsts budžeta ienākumiem (2010. gadā aptuveni EUR 8 miljonus). Komiteja uzsver, ka ir ļoti svarīgi fonda līdzekļu sadali veikt, pamatojoties uz pārskatāmu un ilgtspējīgu reģionālās attīstības finansēšanas mehānismu;

19.

pauž interesi par to, kāda loma būs reģionālās attīstības aģentūrām, kas nesen izveidotas attīstības reģionos un kuru uzdevums ir koordinēt reģionālās attīstības pasākumus un īstenot reģionālās attīstības projektus, lai panāktu ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi reģionālā līmenī. RK iesaka stiprināt reģionālo attīstības padomju darbības spējas, jo tās izveidotas, pamatojoties uz vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvju un privātā sektora un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju paritāti. Komiteja uzsver, ka ir ļoti svarīgi vietējās un reģionālās pašvaldības pilnībā iesaistīt reģionālās attīstības politikas īstenošanas pārraudzībā un novērtēšanā;

20.

tā kā Moldovā jau ir reģionālajai attīstībai vajadzīgais mehānisms un institucionālā sistēma, kas ir saderīga ar Eiropas normām, iesaka izveidot reģionālās attīstības izmēģinājuma programmas, kuras galvenokārt būtu vērstas uz enerģētikas un transporta (tostarp dzelzceļa) tīkla saslēgumu ar attiecīgajiem ES tīkliem, uz vietējā līmeņa infrastruktūras vajadzībām, cilvēkkapitālu un MVU, un būtu izstrādātas atbilstīgi ES kohēzijas politikas principiem. RK uzsver, ka būtu lietderīgi šādus projektus virzīt uz mazāk labvēlīgiem apgabaliem un reģioniem, kuriem attīstība un ekonomikas izaugsme nepieciešama visvairāk;

21.

tā kā reģionālās attīstības iestādes ir pilnībā spējīgas darboties, Komiteja iesaka ES budžeta Moldovas Republikai 2010. gadam paredzēto atbalstu lauku attīstībai piešķirt ar nosacījumu, ka daļa no tā nonāk Valsts reģionālās attīstības fondā;

22.

uzskata, ka reģionālās attīstības projektu nozīmīgs finansēšanas avots ir pārrobežu sadarbības pasākumi, kas saistīti gan ar Eiropas kaimiņattiecību politikas instrumentiem (Moldovas, Rumānijas un Ukrainas pārrobežu sadarbības programma 2007.–2013. gadam, Kopējā darbības programma Melnās jūras reģionā 2007.–2013. gadam), gan ar to eiroreģionu sadarbību, kuros piedalās arī Moldova (Donavas lejtece (Rumānija, Moldova un Ukraina), Sireta, Pruta un Dņestra (Rumānija un Moldova) un Prutas augštece (Rumānija, Moldova un Ukraina)). Nesen sākts uzticības veidošanas pasākums — ierosme veidot Dņestras eiroreģionu (Moldova un Ukraina), kurā būtu iekļautas arī Dņestras kreisā krasta vietējās un reģionālā pašvaldības, proti, teritorijas, ko nepārvalda Kišiņeva. Vidienes, ziemeļu un dienvidu attīstības reģionu robežas lielā mērā sakrīt ar Moldovas Republikas administratīvi teritoriālajām vienībām, kas ietilpst trijos eiroreģionos. No pārrobežu partneru viedokļa īpaša uzmanība jāpievērš problēmām, kas saistītas ar administratīvajiem šķēršļiem (nodokļiem, vīzu režīmu) un vietējā un reģionālā līmeņa ierobežotajām spējām izvēlēties un attīstīt labas kvalitātes projektus;

23.

uzskata, ka īstermiņa vietējā un reģionālā administratīvā līmeņa reformu grafiks jāpapildina ar nepārtrauktu pieredzes apmaiņu, kas palīdzētu ieviest ES dalībvalstu vietējo un reģionālo pašvaldību paraugpraksi. Lai veicinātu zināšanu tālāknodošanu, vajadzētu atbalstīt ciešākus kontaktus, izmantojot dažādus vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbības veidus: iestāžu vai kopienu mērķsadarbība, izglītība, izpētes vizītes, Moldovas vietējo un reģionālo pašvaldību valsts mēroga apvienību piedalīšanās Eiropas Savienības vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvju apvienībās locekļu vai novērotāju statusā. Kaut arī šādi ad hoc pasākumi pēdējā laikā jau notiek, tos vajadzētu sistematizēt, ieviešot plašu programmu iestāžu veiktspējas nostiprināšanai un paraugprakses apguvei vietējās un reģionālajās pašvaldībās. Vienlaikus atzinīgi jāvērtē ierosme izstrādāt Moldovas un ES dalībvalstu vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbības pamatnolīgumu, pamatojoties uz jaunā asociācijas nolīguma noteikumiem;

24.

rosina sarunas par saprašanās memorandu starp Eiropas Komisijas Reģionālās politikas ģenerāldirektorātu un Moldovas Republikas iestādi, kas atbildīga par reģionālās attīstības politikas īstenošanu (Celtniecības un reģionālās attīstības ministriju), un memoranda noslēgšanu, lai veicinātu dialogu par reģionālo politiku un reģionālo sadarbību (Austrumu partnerības ietvaros) un valsts un reģionālajā līmenī stiprinātu administratīvo spēju reģionālās attīstības jomā;

25.

mudina uzlabot iestāžu veiktspēju un izstrādāt iestāžu mērķsadarbības programmu starp Moldovas Republikas nesen izveidotajām reģionālās attīstības aģentūrām un līdzīgām aģentūrām ES, kā arī starp nevalstiskām struktūrām (Eiropas Reģionālās attīstības aģentūru apvienība — EURADA) un pašvaldību asociācijām, piemēram, jaunizveidoto Vietējo pašvaldību kongresu (CALM - Congress of Local Authorities from Moldova). RK ierosina izpētīt iespēju piešķirt Moldovas Republikas vietējām un reģionālajām pašvaldībām novērotāja statusu vairākās ES iestādēs, kas nodarbojas ar reģionālās politikas jautājumiem (Reģionu komiteja, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja).

18.1.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 15/51

—

uzskata, ka Eiropas Savienībai ļoti svarīga ir Gruzijas politiskā stabilitāte, ekonomikas attīstība un augsts dzīves līmenis un ka stiprināt savstarpējās attiecības ir kļuvis vēl svarīgāk, it īpaši saistībā ar toreiz sākto programmu “Melnās jūras reģiona sinerģija”;

—

atzinīgi vērtē, ka ar Gruziju ir parakstīts nolīgums par atvieglotu vīzu režīmu, jo tas liecina par ES atvērtību Gruzijas pilsoņiem;

—

mudina Gruzijas valdību veikt izmaiņas tiesību aktos, lai tie atbilstu Eiropas Vietējo pašvaldību hartai, un pārveidot reģionālā līmeņa pārvaldes sistēmu tā, lai tā kļūtu par attīstības pamatu. Īpaši svarīgi ir tiesiski noteikt, ka reģioni darbojas kā valsts teritoriālās vienības, un formulēt reģionālo pārvalžu kompetenci;

—

neatlaidīgi prasa, lai vietējās varas pārstāvji, tāpat kā Gruzijas centrālās valdības pārstāvji, pēc iespējas agrākā stadijā varētu piedalīties darbā pie nolīgumiem, ziņojumiem un rīcības plāniem, ko izstrādā, pamatojoties uz ES un Gruzijas bilaterālajām attiecībām;

—

aicina izstrādāt patiesi “teritoriālu” Austrumu partnerības dimensiju un šajā saistībā mudina ES dalībvalstis un partnervalstis, tostarp Gruziju, parakstīt daudzpusēju vienošanos, ar kuru atļautu izveidot Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) Austrumu partnerības, tostarp Gruzijas, teritorijā. ETSG var palīdzēt pastiprināt sadarbību un veicināt Gruzijas un ES dalībvalstu vietējo un reģionālo pašvaldību pārrobežu attiecības, pieredzes apmaiņu un darbinieku personiskos kontaktus.

Ziņotājs

:

Jacek Protas kgs (PL/PPE) Varmijas–Mazūrijas vojevodistes maršals

1.

apstiprina, ka ES galvenais mērķis attiecībās ar Gruziju ir veicināt drošu, stabilu un bezkonfliktu pārvaldību, kas spētu veidot labas kaimiņattiecības un veicinātu stabilitāti reģionā, kas būtu gatava pieņemt Eiropas vērtības un veidot institucionālo un tiesisko sadarbspēju Dienvidkaukāza reģionā un attiecībās ar ES;

2.

apstiprina, ka prioritāte ES attiecībās ar Gruziju ir atbalsts demokrātiskām reformām, tiesiskumam un labai pārvaldībai kā valsts, tā arī vietējā līmenī;

3.

uzskata, ka Eiropas Savienībai ļoti svarīga ir Gruzijas politiskā stabilitāte, ekonomikas attīstība un augsts dzīves līmenis, taču pēc ES pēdējās paplašināšanās, kad pievienojās Rumānija un Bulgārija, kas atrodas tās pašas jūras krastā kā Gruzija, stiprināt savstarpējās attiecības ir kļuvis vēl svarīgāk, it īpaši saistībā ar toreiz sākto programmu “Melnās jūras reģiona sinerģija”;

4.

atzinīgi vērtē, ka ar Gruziju ir parakstīts nolīgums par atvieglotu vīzu režīmu, jo tas liecina par ES atvērtību Gruzijas pilsoņiem;

5.

atzinīgi vērtē Gruzijas iekļaušanu Eiropas kaimiņattiecību politikā (EKP), Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta (ENPI) darbības jomā, kā arī tās pievienošanu Austrumu partnerībai un atzīmē, ka minētā iniciatīva sniedz iespēju padziļināt ES attiecības ar Gruziju;

6.

uzsver, ka Austrumu partnerība ir nozīmīga EKP daļa. Komiteja piekrīt tās mērķiem: tiesiskuma ievērošana, laba pārvaldība, mazākumtautību cienīšana un aizsardzība, tirgus ekonomikas noteikumu pārņemšana un ilgtspējīga attīstība;

7.

atzinīgi vērtē faktu, ka Eiropas Komisija uzaicinājusi RK iesaistīties Austrumu partnerībā, konkrēti, tematisko platformu “Demokrātija, laba pārvaldība un stabilitāte” un “Sakari starp cilvēkiem” darbā;

8.

uzsver, ka EKP tika izveidota, lai pārvarētu robežšķirtņu rašanos Eiropā, pakāpeniski paplašinot demokrātijas, labklājības un drošības telpu;

9.

aicina ES un Gruziju, izmantojot mērķsadarbības programmas, norīkojumus un citas pieejamās atbalsta programmas, smelties no plašajām zināšanām un pieredzes, ko jaunās dalībvalstis guvušas sociālo un ekonomikas reformu laikā;

10.

uzsver vajadzību koordinēt dažādās iniciatīvas un programmas, kā arī apvienot visus iesāktos projektus un instrumentus tā, lai izvairītos no ES darbības veidu nevajadzīgas dublēšanas;

11.

ņemot vērā 2010. gada maijā notikušās vietējo pašvaldību vēlēšanas, atzinīgi vērtē progresu ceļā uz starptautisko standartu ievērošanu, vienlaikus atzīmējot, ka vēl ir vairāki šķēršļi, kas jānovērš, proti, kopumā vēlēšanu norise organizēta pārredzami, iekļaujoši un profesionāli, un ir panākti ievērojami uzlabojumi, kas liecina par varas iestāžu centieniem labot iepriekšējos trūkumus, tomēr joprojām ir bažas par vēlētāju mobilizēšanu, vienlīdzīgu iespēju nenodrošināšanu atsevišķiem kandidātiem un dažkārt neskaidro robežu starp valsts finansētiem valdības pasākumiem un partiju politiskajām darbībām;

12.

vērš uzmanību uz pašvaldību lielo nozīmi, kāda tām ir, īstenojot EKP mērķus Gruzijā, jo tās iegulda vietējā attīstībā, vietējo ekonomisko attiecību uzlabošanā, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanā, mobilitātes sekmēšanā, kā arī atbalsta savstarpējo kontaktu izveidi;

13.

iesaka dalībvalstu un Gruzijas pašvaldībām slēgt nolīgumus, veidot tiešu sadarbību un pieredzes apmaiņu un veicināt mobilitāti, lai apmainītos ar pieredzi un palīdzētu attīstīties vietējam un reģionālajam līmenim;

14.

uzsver, ka prioritāte ir Gruzijas vietējo pašvaldību stiprināšana. Uzskata, ka jāpiešķir vairāk līdzekļu, lai vietējā līmenī uzlabotu administratīvo spēju. To iespējams sasniegt Austrumu partnerības ietvaros, pielietojot visaptverošas iestāžu darba uzlabošanas programmas, piemēram, mērķprogrammas, augsta līmeņa konsultācijas, apmācību un darbinieku apmaiņu, prakses iespējas un stipendijas profesionālajai izglītībai. Būtu jāatbalsta arī Gruzijas pētījumu akadēmiskās bāzes veidošana teritoriālās pārvaldes un reģionālās attīstības jomā;

15.

iesaka Gruzijai ar ES praktisku palīdzību modernizēt vietējo pašvaldību administratīvos standartus un palielināt institucionālo spēju. To var paveikt, stiprinot un padziļinot politisko dialogu, cilvēku savstarpējos kontaktus un vairāk izmantojot mērķsadarbības instrumentus, kā arī politisko un sociālo reformu veikšanā iesaistītajiem ES un Gruzijas partneriem pārrunājot labāko praksi;

16.

mudina Gruzijas valdību veikt izmaiņas tiesību aktos, lai tie atbilstu Eiropas Vietējo pašvaldību hartai, un pārveidot reģionālā līmeņa pārvaldes sistēmu tā, lai tā kļūtu par attīstības pamatu. Īpaši svarīgi ir tiesiski noteikt, ka reģioni darbojas kā valsts teritoriālās vienības, un formulēt reģionālo pārvalžu kompetenci;

17.

ar gandarījumu konstatē, ka četru gadu laikā, kopš vietējās pašvaldības darbojas saskaņā ar jauno kārtību, Gruzijas iestādēm ir bijuši lieli panākumi. Izdevies izstrādāt efektīvāku un pārskatāmāku pašvaldību finansēšanas mehānismu, turpināt vietējās infrastruktūras izbūvi un panākt vietējās sabiedrības lielāku aktivitāti. Tomēr, neskatoties uz šiem panākumiem, joprojām ir daudz darāmā;

18.

aicina Gruzijas valdību nākotnē, kad Gruzijas pašvaldības būs vairāk nostiprinājušās, apsvērt iespējas izveidot pašvaldību zemāko līmeni un palielināt šobrīd jau izveidoto apgabalu skaitu. Komiteja uzskata, ka pašvaldību darbība viszemākajā līmenī nodrošina vietējo problēmu efektīvāku un ātrāku atrisināšanu, iedzīvotāju lielāku iesaisti un to, ka cilvēki vairāk jūtas atbildīgi par kopīgiem projektiem. Komiteja mudina arī pārdomāt pašpārvaldes izveidi reģionālajā līmenī;

19.

atzinīgi vērtē to, ka jaunajos tiesību aktos, kas stājas spēkā pēc 2010. gada vietējā līmeņa vēlēšanām, palielināta vietējās vēlēšanās ievēlēto padomju kā pārstāvības iestāžu nozīme, mazinot mēru pilnvaras;

20.

aicina Gruzijas iestādes uzlabot mehānismu, kā finanšu līdzekļus iedala pašvaldībām un valsts reģionālās attīstības vajadzībām. Mudina minētajā mehānismā vairāk iesaistīt Reģionālās attīstības ministriju, mazinot Finanšu ministrijas ekskluzīvo kompetenci, jo tā nav spējīga tik labi izprast reģionu vajadzības kā īpaši šim nolūkam izveidota struktūrvienība;

21.

konstatē, ka Gruzijā būtu vajadzīga finansējuma decentralizācija. Lielākajai daļai vietējo pašvaldību vairāk nekā 90 % no ienākumiem ir atkarīgi no budžeta dotācijām;

22.

mudina Gruzijas iestādes grozīt Vēlēšanu kodeksu, lai valsts vietējā līmeņa vēlēšanās varētu piedalīties neatkarīgi kandidāti. Tas Gruzijā mazinātu pašvaldību politizāciju un dotu iespēju tajās darboties vietējiem līderiem;

23.

iesaka Gruzijas iestādēm izstrādāt mehānismus, lai vietējo pašvaldību pārstāvji varētu vairāk iesaistīties reģionālās attīstības stratēģijas un citu tādu valsts dokumentu izstrādē un ieviešanā, kas skar atsevišķu apgabalu attīstību;

24.

neatlaidīgi prasa, lai vietējās varas pārstāvji, tāpat kā Gruzijas centrālās valdības pārstāvji, pēc iespējas agrākā stadijā varētu piedalīties darbā pie nolīgumiem, ziņojumiem un rīcības plāniem, ko izstrādā, pamatojoties uz ES un Gruzijas bilaterālajām attiecībām, it sevišķi EKP ietvaros un valsts indikatīvās programmas sagatavošanas un ieviešanas jomā;

25.

aicina Gruzijas valdību izstrādāt dialoga un konsultāciju mehānismu saziņai ar vietējām pašvaldībām, sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību un iesaistīt tos sadarbībā ar ES;

26.

iesaka pašvaldības iesaistīt projektu īstenošanā šādās četrās nozīmīgās jomās, kas minētas pārrobežu sadarbības stratēģijas dokumentā 2007.–2013. gadam:

rosina īstenot mazākus projektus, par prioritāriem nosakot tos, kuru mērķis ir paaugstināt iedzīvotāju dzīves līmeni;

27.

uzsver vietējo nevalstisko organizāciju un vietējo plašsaziņas līdzekļu nozīmi — tie uzrauga un kontrolē vietējo iestāžu pareizu funkcionēšanu, to darbības pārredzamību un reālos rezultātus. Plašsaziņas līdzekļi un nevalstiskās organizācijas arī bieži analizē vietējās sabiedrības un vietējo pašvaldību konkrētās problēmas un apspriež iespējamos risinājumus un to īstenošanu;

28.

iesaka ES iestādēm lielāku atbalstu piešķirt Gruzijas vietējā līmeņa nevalstiskajām organizācijām un vietējiem plašsaziņas līdzekļiem;

29.

ar gandarījumu konstatē, ka reģionālo attīstību un atbalstu lauksaimniecībai Eiropas Komisija ir atzinusi par nozīmīgām jomām, kurās valsts indikatīvās programmas 2011.–2013. gadam ietvaros turpināt vai pat palielināt palīdzību Gruzijai;

30.

pozitīvi vērtē to, ka 2009. gadā Gruzijā tika izveidota Reģionālās attīstības un infrastruktūras ministrija, kas ir kļuvusi par nozīmīgu ES sadarbības partneri;

31.

ar gandarījumu konstatē, ka Gruzijas iestādes par vienu no politiskajām prioritātēm izvirzījušas reģionālo attīstību, lai tādējādi stiprinātu Gruzijas tautsaimniecību. Komiteja atzinīgi vērtē Gruzijas pūles un panākumus šajā jomā. Vienlaikus Komiteja vērš uzmanību uz to, ka vēl joprojām daudz kas jāpaveic, īpaši, lai izstrādātu augšupēju pieeju;

32.

mudina Gruzijas iestādes turpināt vēl pirms 2008. gada kara iesākto programmu “Gruzija bez nabadzības”, kā arī turpināt attīstīt veselības apdrošināšanas sistēmu visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Gruzijā nabadzība joprojām ir nopietna problēma, kas jārisina ar ES palīdzību;

33.

iesaka Gruzijas iestādēm ar ES palīdzību sākt aktīvi un mērķtiecīgi mazināt bezdarbu, kas vēl arvien ir ļoti nozīmīga problēma, jo īpaši lauku rajonos. Iesaka arī izveidot iestādes, kuru uzdevums būtu pētīt un likvidēt bezdarbu. Jārisina problēma, ko rada iedzīvotāju prasmju un izglītības neatbilstība reālajām darba tirgus prasībām;

34.

vērš uzmanību uz to, ka jāturpina ieviest reformas un tālāk attīstīt Gruzijas lauksaimniecību. Rosina Gruzijas iestādes pabeigt Gruzijas lauksaimniecības attīstības stratēģijas izstrādi un to pieņemt, kā arī gan palielināt valsts, gan veicināt privātos ieguldījumus lauksaimniecības nozarē. Tas nepieciešams tāpēc, ka lielākā daļa Gruzijas iedzīvotāju, kuri atrodas zem nabadzības sliekšņa, dzīvo tieši lauku apgabalos;

35.

atzinīgi vērtē Gruzijas pūliņus uzlabot statistisko pētījumu kvalitāti un pieņemt jaunu likumu statistikas jomā, paredzot Statistikas aģentūras izveidi. Iesaka ES iestādēm un dalībvalstīm piešķirt palīdzību minētā tiesību akta īstenošanai;

36.

aicina ES iestādes un dalībvalstis palīdzēt Gruzijai sagatavot un veikt statistiskus pētījumus un izvērtēt to rezultātus. Bez precīziem datiem par stāvokli katrā reģionā nav iespējama efektīva reģionālā politika un reģionālā attīstība;

37.

iesaka Eiropas Savienībai atbalstīt teritorijas pārvaldības plāna izstrādi Gruzijā;

38.

konstatē, ka Gruzijā liela problēma ir vides aizsardzība. Dabas resursi — ūdens, meži, jūras piekraste, kalni, gaiss un citi — ir ļoti svarīgi valsts tautsaimniecībai. Iesaka Gruzijai turpināt vides stratēģijas un vides aizsardzības kodeksa izstrādi. Rosina ar aktīvu ES palīdzību izveidot Gruzijas vides aizsardzības un ilgtspējīgas attīstības politiku;

39.

uzskata, ka Gruzijā jāveicina jauninājumi zinātnē un tautsaimniecībā. Mudina ES iestādes pievērst uzmanību šim jautājumam;

40.

aicina Gruzijas iestādes konsekventi atbalstīt vietējā mēroga tautsaimniecības un MVU attīstības politiku reģionālajā līmenī. Palīdzēt var ieguldījumi vietējā infrastruktūrā un aizdevumi ar zemām procentu likmēm;

41.

norāda, ka reģionālā un pārrobežu sadarbība ir svarīgs elements tādu kopēju problēmu risināšanā kā ūdens resursu apsaimniekošana, cīņa pret organizēto noziedzību, transports, ārvalstu investīcijas, enerģētika, vides aizsardzība un klimata pārmaiņas;

42.

mudina Gruzijas vietējās pašvaldības veicināt reģionu savstarpējo sadarbību, kā arī to piedalīšanos starptautiskos sadarbības tīklos. Šajā saistībā iesaka centrālajai valdībai noregulēt jautājumu par valsts teritoriālo sadalījumu, kā arī noteikt reģiona definīciju un reģionālo pārvaldes iestāžu kompetences;

43.

pozitīvi vērtē to, ka sākta Dienvidkaukāza robežu integrēta pārvaldība un veiktas izmaiņas Kaukāza Vides reģionālā centra pārvaldē. Mudina turpināt Dienvidkaukāza programmu cīņai pret narkotikām. Visas minētās iniciatīvas ir ļoti svarīgi instrumenti, lai Dienvidkaukāzā veicinātu reģionālo sadarbību un stabilitāti;

44.

aicina izstrādāt patiesi “teritoriālu” Austrumu partnerības dimensiju un šajā saistībā mudina ES dalībvalstis un partnervalstis, tostarp Gruziju, parakstīt daudzpusēju vienošanos, ar kuru atļautu izveidot Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) Austrumu partnerības, tostarp Gruzijas, teritorijā. ETSGvar palīdzēt pastiprināt sadarbību un veicināt Gruzijas un ES dalībvalstu vietējo un reģionālo pašvaldību pārrobežu attiecības, pieredzes apmaiņu un darbinieku personiskos kontaktus;

45.

atbilstīgi Eiropas Komisijas ieteikumiem apņemas konsekventi meklēt risinājumu, kā ES dalībvalstu un Austrumu partnerības valstu vietējās un reģionālās pašvaldības varētu īstenot regulāru dialogu un ciešāk sadarboties, piemēram, ik gadu rīkojot ES un Austrumu partnerības valstu vietējo un reģionālo pašvaldību konferenci;

46.

piekrīt Eiropas Komisijas aicinājumam veidot ciešāku daudzpusēju sadarbību, kas papildinātu Ziemeļu dimensiju un Melnās jūras reģiona sinerģijas iniciatīvu. Lai attīstītu ES un Gruzijas bilaterālās attiecības, mudina daudzpusējās iniciatīvas (piemēram, Ziemeļu dimensiju un Melnās jūras reģiona sinerģijas iniciatīvu) apvienot EKP ietvaros;

47.

ar gandarījumu atzīmē, ka Gruzijas iestādes pieņēmušas valsts integrācijas stratēģiju, kuras viens no mērķiem ir uzlabot infrastruktūru mazākumtautību apdzīvotajos reģionos. Norāda, ka, neskatoties uz šiem centieniem, integrācija un mazākumtautību tiesību ievērošana Gruzijā joprojām raisa bažas;

48.

atzinīgi vērtē Gruzijas iestāžu līdzšinējos pūliņus uzlabot valsts valodas zināšanas mazākumtautību pārstāvju vidū un pārtulkot mazākumtautību valodās Gruzijas oficiālajā izglītības programmā iekļautās skolas grāmatas. Tas ir svarīgs solis izglītības standartizācijas virzienā visā valstī. Šajā jomā pasākumi noteikti jāturpina un jāpaplašina, jo mazākumtautību pārstāvju vidū joprojām liela problēma ir gruzīnu valodas nezināšana;

49.

iesaka ES iestādēm īpašu uzmanību pievērst ar etnisko vai reliģisko piederību saistītiem diskriminācijas gadījumiem Gruzijas teritorijā, kā arī sniegt visu iespējamo palīdzību (tostarp tehnisku, speciālistu un finansiālu palīdzību), lai Gruzijā atrastu tiesiskus un institucionālus risinājumus, kas veicinātu mazākumtautību tiesību ievērošanu un padziļinātu viņu sociālo un pilsonisko integrāciju;

50.

iesaka ES iestādēm un citām ar Gruziju saistītām starptautiskajām organizācijām veicināt informatīvo izglītošanu, lai Gruzijā mazākumtautību un reliģisko minoritāšu pārstāvju vidū paplašinātu juridiskās, politiskās un pilsoniskās zināšanas;

51.

aicina Gruzijas centrālo pārvaldi izstrādāt atbilstošus mehānismus, kas novērstu mazākumtautību pārstāvju izslēgšanu no sociālās, politiskās un pilsoniskās dzīves valstī;

52.

mudina Gruzijas iestādes izstrādāt politiku, kas ļautu izprast mazākumtautību patiesās problēmas un tās ātri un rezultatīvi risināt, aktīvi piedaloties visām ieinteresētajām personām: pirmām kārtām centrālās pārvaldes, pašvaldību un mazākumtautību pārstāvjiem, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizācijām, privātajam sektoram, vietējai sabiedrībai un starptautiskajām organizācijām;

53.

uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai valdībai, pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām būtu kopīgas atbildības izjūta un tās īstenotu koordinētu rīcību attiecībā uz mazākumtautībām un reliģiskajām minoritātēm Gruzijā;

54.

atzinīgi vērtē ES iesaistīšanos Krievijas un Gruzijas 2008. gada augusta kara izbeigšanā un tā seku likvidēšanā, kā arī atbalsta ES novērošanas misijas (ESNM) Gruzijā izveidi un pēckara palīdzību Gruzijai;

55.

augstu vērtē un uzsver ES aktīvo iesaisti (līdztekus ANO un EDSO) 2008. gadā sāktajās t.s. Ženēvas sarunās, kas ir dialoga un konflikta noregulēšanas procesa forums;

56.

atzinīgi vērtē NATO un Gruzijas pastāvīgo sadarbību demokrātisku, institucionālu un aizsardzības reformu īstenošanā, kuru mērķis ir sagatavot Gruziju iespējamajai dalībai aliansē un nodrošināt stabilitāti reģionā;

57.

uzsver, ka ES vienmēr ir atzinusi Gruzijas teritoriālo vienotību un tās robežu neaizskaramību, kā arī viennozīmīgi atbalsta konfliktu miermīlīgu noregulēšanu;

58.

iesaka gan ESNM, gan ES īpašajam pārstāvim Dienvidkaukāzā turpināt uzmanīgi novērot notikumu attīstību konflikta skartajos reģionos;

59.

uzsver, ka Krievijai vajadzētu ievērot tās parakstītās vienošanās noteikumus par 2008. gada augusta konflikta izbeigšanu un izvest bruņotos spēkus līdz pozīcijām, kuras tie ieņēma pirms minētā konflikta sākuma, kā arī nekavēt ESNM iebraukšanu Abhāzijā un Dienvidosetijā;

60.

ar gandarījumu atzīmē, ka Gruzijas iestādes ir pieņēmušas un ieviesušas valsts stratēģiju par valsts iekšienē pārvietotajām personām (2009–2012), kurā iekļautas visas valsts iekšienē pārvietotās personas;

61.

augstu vērtē Gruzijas valdības pozitīvo soli, 2010. gada janvārī pieņemot “Valsts stratēģiju okupēto teritoriju jautājumā: Iesaistīšana sadarbojoties”, un nodomu veikt izmaiņas “Likumā par okupētajām teritorijām”, pret kuru nopietnus iebildumus ir paudusi Eiropas Padome;

62.

stingri atbalsta turpmākās palīdzības sniegšanu minētajā konfliktā skartajiem reģioniem. Uzskata, ka jāpiešķir papildu līdzekļi, lai palīdzētu bēgļiem, valsts iekšienē pārvietotajām personām, kā arī ēku un infrastruktūras atjaunošanai, dialoga stiprināšanai vietējā sabiedrībā un uzticības vairošanas pasākumiem;

63.

uzsver, ka kopš “rožu revolūcijas”, kas aizsāka pārmaiņu un reformu periodu Gruzijā, pagājuši tikai nepilni seši gadi, kuru laikā Gruziju skāris karš un pasaules ekonomikas krīzes sekas. Lai gan ir pagājis tik īss laiks un bijis jāsaskaras ar grūtībām, Gruzijai ir izdevies pavirzīties tālu uz priekšu demokrātijas, tirgus ekonomikas un attīstības virzienā;

64.

norāda, ka ārkārtīgi svarīgs ir ES atbalsts vietējām pašvaldībām un reģionālajai attīstībai Gruzijā, kas atrodas politiski nestabilā reģionā, kurā bieži mainās valdības un kurā jau pēc Padomju Savienības izjukšanas ir piedzīvoti vairāk nekā desmit bruņotu vai ieilgušu konfliktu. Gruzija atrodas apgabalā, kas ir ļoti daudzveidīgs tautību, valodu, reliģiskajā un vēsturiskajā ziņā un kurā līdz šim nebija Eiropas parauga demokrātijas tradīciju. Tāpēc ieguldījumiem attīstībā, Gruzijas pašvaldību stiprināšanā un reģionālajā attīstībā ir būtiska nozīme, gan lai uzlabotu tās iedzīvotāju dzīves kvalitāti, gan lai stiprinātu Gruzijas demokratizāciju. Tā ir arī iespēja popularizēt Eiropas vērtības un stiprināt Gruzijas iedzīvotāju uzticēšanos ES;

65.

atgādina, ka Gruzijas politiskā un ekonomikas attīstība Eiropas Savienībai ir ļoti svarīga, jo tā ir ES tieša kaimiņvalsts un atrodas stratēģiski nozīmīgā reģionā, ņemot vērā enerģijas piegādes ceļus un politiski nestabilu reģionu tuvumu. Atbalsts Gruzijas centieniem tuvināties ES būtu jānosaka par vienu no ES prioritātēm.