28.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 354/1

1.1.

Sieviešu un vīriešu līdztiesība ir ne tikai viens no izvirzītajiem mērķiem, bet arī priekšnoteikums, lai ES sasniegtu mērķus izaugsmes, nodarbinātības un sociālās kohēzijas jomā.

1.2.

Termiņa vidusposma pārskats par ceļvedi līdztiesībā tiek izstrādāts ekonomikas krīzes laikā. Tā kā sievietēm un vīriešiem ir atšķirīgs stāvoklis sabiedrībā, nav vēl zināms, kā krīzes sekas ietekmēs abus dzimumus.

1.3.

Līdztiesības mērķi jācenšas sasniegt visās politikas jomās, it īpaši sociālajā un nodarbinātības politikā, un ir jāturpina centieni novērst šķēršļus, kas sievietēm un vīriešiem traucē pilnībā un līdzvērtīgi iesaistīties darba tirgū.

1.4.

Lai nodrošinātu un palielinātu sieviešu finansiālo neatkarību, jāuzlabo sieviešu nodarbinātības kvantitāte un kvalitāte, tostarp atbalsts pašnodarbinātajām sievietēm. Jānovērš draudi, kurus sievietēm rada nestabilās darba attiecības, un jāveicina ģimenes un mājsaimniecības pienākumu taisnīga sadale.

1.5.

Atalgojuma nevienlīdzībai ir strukturāli cēloņi: sievietēm piemītošo prasmju nepietiekams novērtējums, iedalījums tikai vīriešiem vai tikai sievietēm piemērotās profesijās un nozarēs, nestabilas darba attiecības, pārtraukumi darba dzīvē utt. Tiesību akti un koplīgumi, kā arī visu ekonomiskās un sociālās jomas dalībnieku līdzdalība ir efektīvs līdzeklis, lai mazinātu nevienlīdzību atalgojuma jomā.

1.6.

Plašāka sieviešu pārstāvība uzņēmējdarbībā un politiskajā dzīvē veicina līdztiesību, sieviešu ekonomisko neatkarību, ar dzimumu saistīto aizspriedumu pārvarēšanu un sieviešu aktīvāku iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā.

1.7.

Sievietes ir īpaši neaizsargātas pret sociālo atstumtību un nabadzību. Sociālo aizsardzību var uzlabot un nabadzības draudus var mazināt, pielāgojot sociālās tiesības individuālām vajadzībām, garantējot minimālos ienākumus un turpmāko pabalstu aprēķinos atbilstoši novērtējot laiku, kad sievietes pārtraukušas darbu vai strādājušas nepilnu slodzi, lai aprūpētu ģimenes locekli / apgādājamo.

1.8.

Lai panāktu līdztiesību un uzlabotu sieviešu nodarbinātību, būtiska nozīme ir darba un ģimenes dzīves saskaņošanai — gan kvalitatīviem sociālajiem pakalpojumiem, kurus sniedz sabiedrībai, gan uzlabojumiem pašreizējā grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, paternitātes atvaļinājumu un bērnu kopšanas atvaļinājumu sistēmā. Visiem sociālās jomas pārstāvjiem aktīvāk jāuzņemas atbildība un jācenšas nodrošināt mājsaimniecības un ģimenes aprūpes pienākumu līdzsvarotu sadali.

1.9.

EESK uzskata, ka jāveicina sieviešu dalība lēmumu pieņemšanā, un tāpēc dalībvalstīm jārīkojas apņēmīgāk, izvirzot skaidrus mērķus un īstenojot efektīvus pasākumus (piemēram, pozitīva rīcība, plāni līdztiesības nodrošināšanai utt.).

1.10.

Tā kā vēl aizvien ir sastopama ar dzimumu saistīta vardarbība un cilvēku tirdzniecība, Komiteja uzskata, ka jāuzlabo pašlaik spēkā esošie tiesību akti un jāizstrādā valstu rīcības plāni, saskaņojot tos ar Eiropas vispārējo stratēģiju, kā arī jāizvērš īpašas programmas.

1.11.

EESK uzskata, ka dzimumu stereotipi ir izskaužami, izglītojot sabiedrību, lai šādi priekšstati nenostiprinātos, piedāvājot apmācību gan vīriešiem, gan sievietēm, mudinot sievietes biežāk izvēlēties dabas zinātņu un tehnisko priekšmetu studijas, paaugstinot t.s. “sieviešu profesiju” prestižu un nepopularizējot dzimumu aizspriedumus plašsaziņas līdzekļos.

1.12.

Īstenojot ES ārējo un attīstības politiku, sieviešu tiesības jāstiprina starptautiskā līmenī, uzlabojot sieviešu prasmes un paplašinot viņu iespējas.

1.13.

EESK uzskata, ka visās Komisijas rīcības jomās vienmēr jāveic dzimumu aspekta analīze un tas ir jāņem vērā, izstrādājot budžetu gan Eiropas, gan valstu līmenī. Tādēļ būs vajadzīgs gan līdztiesības jautājumos kompetents personāls, gan dati par katru dzimumu atsevišķi, lai varētu spriest par sieviešu un vīriešu stāvokli un novērtēt, kā īstenots līdztiesības nodrošināšanas plāns.

1.14.

Svarīgi, lai mērķi, kas izvirzīti jaunajā līdztiesības nodrošināšanas stratēģijā laikposmam pēc 2010. gada, nebūtu formulēti kā Komisijas ieteikumi dalībvalstīm. Tām jābūt saistošām pamatnostādnēm, un jāizvirza kvantitatīvi mērķi. Tādēļ vajadzīga aktīvāka visu līmeņu politiķu līdzdalība. ES iestādēm jāuzņemas iniciatīva, piemēram, nākotnes perspektīvā analizējot paveikto un novērtējot īstenoto pasākumu ietekmi.

2.1.

Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā (2006–2010) liecina par Eiropas Komisijas apņēmību sadarboties ar dalībvalstīm, lai panāktu progresu līdztiesības jomā. Pēc Komisijas pieprasījuma EESK gatavo pārskatu par ceļvedi līdztiesībā, analizējot īstenojamo pasākumu ietekmi un to īstenošanas pakāpi, kā arī ierosinot pasākumus, kas 2010. gadā būtu jāparedz jaunajā stratēģijā.

2.2.

EESK atzinīgi vērtē daudzos dokumentos pausto ES apņēmību veicināt līdztiesību: 1957. gadā parakstītajā Romas līgumā nostiprināts vienāda atalgojuma princips, 1997. gadā noslēgtajā Amsterdamas līgumā paredzēta divu pakāpju pieeja, apvienojot starpnozaru metodi un konkrētus pasākumus, savukārt Lisabonas līgumā skaidri pausta apņemšanās mazināt nevienlīdzību un sekmēt līdztiesību.

2.3.

Starptautiskā līmenī ES ir apņēmusies īstenot Pekinas Rīcības platformā paredzētos pasākumus, Tūkstošgades mērķus un Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), kuras pieņemšana liecina, ka sieviešu tiesības tagad ir viens no svarīgākajiem cilvēktiesību aspektiem.

2.4.

Lai gan tiesiskais regulējums ir plašs, izvirzītie mērķi nav sasniegti un sieviešu un vīriešu nevienlīdzība joprojām nav novērsta. Nav gūti ievērojami panākumi nevienā no sešām prioritārajām politiskās rīcības jomām, kas minētas Ceļvedī sieviešu un vīriešu līdztiesībā (2006–2010). Tāpēc jāvaicā, vai politiķi patiešām grib panākt pārmaiņas. Īpaši svarīgi, lai jaunajā ES Rīcības stratēģijā līdz 2020. gadam būtu noteikts, ka dzimumu līdztiesības princips ir būtisks konkurētspējas un izaugsmes faktors.

2.5.

Ceļveža sieviešu un vīriešu līdztiesībā (2006–2010) novērtējums tiek veikts ekonomikas lejupslīdes laikā, un ir jāpēta tās ietekme uz sievietēm, jo viņu stāvoklis darba tirgū ir atšķirīgs, un valsts politika attiecībā uz sociālajiem izdevumiem, it sevišķi sociālajiem pakalpojumiem, kurus parasti izmanto tieši sievietes, viņas ietekmē atšķirīgi.

2.6.

Krīze vispirms skāra tās nozares, kurās tradicionāli strādā lielākoties vīrieši, piemēram, celtniecību, transportu vai rūpniecību, un vēlāk izplatījās uz citām nozarēm, kurās ir liels sieviešu īpatsvars (piemēram, banku pakalpojumi un tirdzniecība). Tāpēc daudzās ģimenēs sievietes atalgojums tagad ir vienīgais ienākumu avots, un šie ienākumi parasti ir zemāki nekā vīriešiem, jo sievietes pārsvarā ir nodarbinātas pakalpojumu nozarē, strādā nepilnu slodzi, pagaidu darbu vai arī nelegāli. Visi minētie faktori ļoti negatīvi ietekmē valstu tautsaimniecību, jo mazina privāto patēriņu un tādējādi palēnina tautsaimniecības atlabšanu.

2.7.

Krīze ir ietekmējusi arī sociālo politiku. Sievietes saņem mazāku bezdarbnieka pabalstu, un to viņām maksā īsāku laiku, jo viņu stāvoklis darba tirgū bieži ir neizdevīgāks. Jāpiebilst arī, ka sabiedrisko pamatpakalpojumu sniegšanu veselības aprūpes, izglītības un sociālajā jomā ierobežo tieši tad, kad ģimenēm, sevišķi sievietēm, tie ir visvairāk vajadzīgi. Tā kā minētajās nozarēs galvenokārt strādā sievietes, viņu nodarbinātības līmenis vēl vairāk pazeminās.

2.8.

Krīzes pārvarēšanas pasākumi nedrīkst būt no dzimuma viedokļa neitrāli, un sieviešu un vīriešu atšķirīgais stāvoklis sabiedrībā arī turpmāk būs jāņem vērā, īstenojot jaunus politiskos pasākumus ekonomikas atveseļošanai un pašreizējās struktūrfondu programmas.

2.9.

Līdztiesība jāizvirza par prioritāti, lai ne tikai pārvarētu krīzi un ilgākā termiņā sekmētu atlabšanu, bet arī risinātu demogrāfiskās un ekonomiskās problēmas, kas ietekmē gan Eiropas sociālo modeli, gan sievietes un viņu finansiālo neatkarību.

1.

vienlīdzīgas ekonomiskās neatkarības panākšana sievietēm un vīriešiem;

2.

darba, privātās un ģimenes dzīves saskaņošanas uzlabošana;

3.

sieviešu un vīriešu līdztiesīgas dalības lēmumu pieņemšanā veicināšana;

4.

ar dzimumu saistītas varmācības un tirdzniecības iznīdēšana;

5.

dzimumu stereotipu izskaušana sabiedrībā;

6.

dzimumu līdztiesības veicināšana ārpolitikā un attīstības politikā.

3.1.1.1.

Daudzās valstīs joprojām nav sasniegts Lisabonas stratēģijā izvirzītais mērķis panākt, ka sieviešu nodarbinātības līmenis sasniedz 60 %. Vīriešu nodarbinātības līmenis sasniedzis 70,9 %, savukārt sieviešu — tikai 58,8 % (1), turklāt vecuma grupā virs 55 gadiem nodarbināti ir 36,8 % sieviešu, bet 55 % vīriešu. Bezdarbs vairāk skar sievietes, taču, izvēršoties ekonomikas krīzei, starpība samazinās (9,8 % sieviešu salīdzinājumā ar 9,6 % vīriešu).

3.1.1.2.

Jāpalielina gan sievietēm pieejamo darbavietu skaits, gan to kvalitāte, jo pārāk liels ir sieviešu īpatsvars sliktāk atalgotās nozarēs un tādās darbavietās, kurās ir augstāks nestabilitātes risks. Nepilnu slodzi lielākoties strādā sievietes (31,5 % sieviešu un 8,3 % vīriešu), un 14,3 % no strādājošajām sievietēm ir noslēgušas pagaidu darba līgumu. Turklāt, ja sievietes vienlaikus ir arī mātes, viņu nodarbinātības līmenis pazeminās vairāk nekā par 10 procentu punktiem, un tas liecina par ģimenes pienākumu nevienlīdzīgu sadali un nepietiekamu aprūpes infrastruktūru.

3.1.1.3.

EESK iesaka veikt kopīgu pētījumu par sieviešu bezdarba līmeni un ģimenes apstākļu izraisītiem pārtraukumiem darba dzīvē (2). Tā kā sievietes veic ģimenes aprūpes pienākumus, viņu statuss bieži neatbilst noteiktiem kritērijiem, lai viņas varētu uzskatīt par bezdarbniecēm, un neaktivitāte līdz ar to kļūst par slēptā bezdarba veidu.

3.1.1.4.

Vajadzīga starpdisciplināra pieeja, lai tādējādi nodarbinātības politiku varētu papildināt ar izglītojošas un sociālas ievirzes pasākumiem; vajadzīga tāda izglītība, kas palīdz izskaust stereotipus nodarbinātības jomā, vajadzīgi kvalitatīvi sociālie dienesti, kas apgādājamām personām nodrošina pienācīgu aprūpi, un vajadzīgas izglītojošas kampaņas par mājsaimniecības pienākumu sadali starp sievietēm un vīriešiem.

3.1.1.5.

Visās Komisijas programmās jāparedz, ka jāveicina līdztiesība (kā tas jau darīts programmā “PROGRESS”). Visplašākās iespējas paver struktūrfondi; tie ļauj gūt informāciju par to, kā valstīm veicas šā mērķa sasniegšanā, ik gadu novērtēt minēto pasākumu ietekmi uz dzimumu stāvokli katrā valstī, kā arī noteikt piemērotus pasākumus un sankcijas pret tām valstīm, kuras sievietēm nenodrošina pietiekami daudz kvalitatīvu darbavietu.

3.1.2.1.

Lai panāktu līdztiesību, noteikti jānovērš darba samaksas atšķirības, taču, par spīti uzlabojumiem tiesiskajā regulējumā, sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības ir pieaugušas līdz 17,4 % un vecuma grupā virs 50 gadiem pat sasniegušas 30 %.

3.1.2.2.

Darba samaksas atšķirībām ir strukturāli cēloņi: segregācija nepietiekami novērtētās tautsaimniecības nozarēs un nepietiekami atalgotās profesijās, lielāka pārstāvība ēnu ekonomikā un nestabilās darbavietās, pārtraukumi darbā vai nepilnas slodzes darbs ģimenes apstākļu dēļ. Visi minētie faktori ļoti negatīvi ietekmē sieviešu atalgojuma līmeni.

3.1.2.3.

EESK (3) iesaka dalībvalstīm izvērtēt savu tiesisko regulējumu attiecībā uz darba līgumu nosacījumiem un atalgojumu, lai nepieļautu sieviešu tiešu vai netiešu diskrimināciju.

3.1.2.4.

Tiesiskajā regulējumā būtu jāizveido kontroles mehānismi dzimumu diskriminācijas atklāšanai un jāveicina amatu klasifikācijas sistēmu pārredzamība, kas ļautu vienlīdzīgi novērtēt un atalgot visus darbiniekus atbilstīgi viņu kvalifikācijai, pieredzei un spējām.

3.1.2.5.

Sarunas par koplīguma noslēgšanu ir piemērots instruments, lai ieviestu ar dzimumu stereotipiem nesaistītus darbavietu vērtēšanas kritērijus, mācību atvaļinājumu sieviešu karjeras izaugsmes veicināšanai, pārtraukumu darbā vai ar ģimenes apstākļiem saistītu atvaļinājumu, elastīgu darbalaiku un paredzētu citus pasākumus, kas mazina darba samaksas atšķirības.

3.1.3.1.

Neraugoties uz augsto kvalifikāciju, uzņēmumu vadītāju amatos sievietes vēl aizvien ir mazākumā. Komisija ir veicinājusi līdztiesību, izstrādājot uzņēmumu sociālās atbildības koncepciju, palielinājusi valsts atbalstu sieviešu jaunizveidotajiem uzņēmumiem (Regula (EK) Nr. 800/2008) un atbalstījusi Eiropas tīklu sieviešu uzņēmējdarbības sekmēšanai. Līdzās valdībām un oficiālām struktūrām minētajā tīklā būtu jādarbojas arī attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai varētu notikt pieredzes un labas prakses paraugu apmaiņa.

3.1.3.2.

ES Uzņēmējdarbības rīcības plāna ieteikumus par sieviešu aktīvāku iesaistīšanu uzņēmumu izveidē varētu īstenot, atvieglojot piekļuvi finansējumam un kredītiem, veidojot uzņēmējdarbības tīklus, kas sniedz organizatoriskus un konsultāciju pakalpojumus, paverot piemērotas arodmācību un pārkvalificēšanās iespējas, popularizējot labas prakses piemērus utt.

3.1.4.1.

Sievietes ir īpaši neaizsargātas pret sociālo atstumtību un nabadzību. To veicina arī tādi faktori kā sieviešu nevienlīdzība darba tirgū un atkarība no sociālās aizsardzības sistēmām.

3.1.4.2.

Saskaņojot nosacījumus, jāpanāk, ka sievietes ir tikpat sociāli aizsargātas kā vīrieši. Saīsināta darbdiena ģimenes apstākļu dēļ, grūtniecības un dzemdību un/vai bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošana bērnu aprūpei, nepilnas slodzes vai pagaidu darbs, segregācija un diskriminācija atalgojuma jomā ir faktori, kas mazina sievietēm turpmāk piešķirto sociālo pabalstu apmēru un ilgumu, un sevišķi tas attiecas uz bezdarbnieku pabalstiem un vecuma pensijām. Lai stāvokli kaut daļēji uzlabotu, līdzās citiem pasākumiem būtu jāatzīst, ka laikā, kas pavadīts, veicot neapmaksātu darbu, strādājot saīsinātu darba laiku vai pārtraucot darbu ģimenes apstākļu dēļ, nodokļi maksāti pilnā apmērā.

3.1.4.3.

Lai mazinātu nabadzības risku, valstu sociālās aizsardzības sistēmām jāgarantē pienācīgs ienākumu minimums, sevišķu uzmanību pievēršot vecāka gadagājuma sievietēm, atraitnēm, kas saņem dzīvesbiedra pensiju, un mātēm, kuras bērnus audzina vienas.

3.1.4.4.

Īpaša uzmanība būtu jāpievērš valstīs izveidotajām privātajām pensiju shēmām, jo gaidāmās pensijas apmērs ir atkarīgs no personas ienākumiem un paredzamā mūža ilguma, un šajā gadījumā visvairāk cieš sievietes.

3.1.4.5.

Kā zināms, 2010. gads ir pasludināts par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, un tas ir arī gads, kad beidzas Lisabonas stratēģijas īstenošana un periods, kurā lietoja atklāto koordinācijas metodi. Jaunajā ES stratēģijā līdz 2020. gadam būtu jāizvirza konkrēti mērķi un jāparedz efektīvāki pasākumi, kas gan īsākā, gan ilgākā termiņā izskaustu — it īpaši sieviešu — nabadzību.

3.1.5.1.

EESK uzskata, ka ir vajadzīga jauna veselības aprūpes stratēģija, kurā būtu ņemtas vērā vīriešu un sieviešu atšķirīgās vajadzības veselības jomā, taču norāda, ka konkrēti pasākumi šā mērķa sasniegšanai vēl nav paredzēti. Tādēļ ir jāturpina pētījumi par sieviešu veselību un par slimībām, kas skar sievietes.

3.1.5.2.

Sabiedrības novecošana un sieviešu līdzdalība darba tirgū turpmāk arvien vairāk palielinās pieprasījumu pēc ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem. Dalībvalstīm ir jānodrošina kvalitatīvi publiskie veselības aprūpes un sociālie pakalpojumi; to trūkums īpaši kaitē sievietēm, jo aprūpe lielākoties ir tieši viņu pienākums.

3.1.6.1.

EESK atkārtoti uzsver, ka migrācijas un patvēruma politikā ir jāņem vērā dzimumu aspekts. Vairāk uzmanības jāpievērš imigrantēm un mazākumtautību sievietēm, jo tieši šīs grupas visvairāk cieš no nevienlīdzības un ir visvairāk apdraudētas, it sevišķi tagad, ekonomikas krīzes laikā (4).

3.1.6.2.

Migranšu skaita pieaugums ir tieši saistīts ar to, ka nepietiekamās sociālās infrastruktūras dēļ palielinās pieprasījums pēc darbiniekiem mājsaimniecības un aprūpes pakalpojumu nozarē. Ievērojams skaits imigranšu strādā nozarēs, kurās bieži vērojamas gadījuma rakstura vai nestabilas darba attiecības. Šīs darbavietas ir “jāprofesionalizē” un jālegalizē, un ir jāuzlabo profesionālās kvalifikācijas sistēma, lai sekmētu imigranšu integrāciju darba tirgū.

3.2.1.

Lisabonas stratēģijas mērķi sieviešu nodarbinātības jomā ir sasniegti, taču nav sasniegti Barselonas mērķi bērnu aprūpes pakalpojumu jomā (bērnu aprūpes iestādēs nodrošināt vietas 33 % bērnu vecumā līdz 3 gadiem un 90 % bērnu vecumā no 3 līdz 6 gadiem). Būtiski ir izveidot aprūpes pakalpojumu infrastruktūru ar pietiekamu vietu skaitu un elastīgu, plašu pakalpojumu klāstu, kas ļautu nodrošināt atbilstīgu un kvalitatīvu aprūpi — gan pakalpojumus pēc darba laika un brīvdienās, gan ēdnīcas, gan specializētus centrus, kuros saņemt aprūpi vajadzīgajā līmenī. Ieguldījumi sociālo pakalpojumu jomā ne tikai labvēlīgi ietekmē ekonomiku un nodarbinātību, bet arī sniedz lielu labumu sabiedrībai.

3.2.2.

Lai varētu aprūpēt bērnus un apgādājamās personas, darbalaikam ir jābūt elastīgam, tādēļ tas jāpielāgo gan cilvēku profesionālajām, gan ģimenes vajadzībām, nodrošinot sievietēm un vīriešiem vienādas iespējas izvēlēties šādu darbalaika modeli.

3.2.3.

Daļēji tāpēc, ka trūkst aprūpes infrastruktūras, nepilnas slodzes darbs daudzām sievietēm ir līdzeklis, lai saskaņotu darba un ģimenes dzīvi. Tomēr nepilnu slodzi strādājošu sieviešu īpatsvars pieaug ne tikai ģimenes pienākumu dēļ, bet arī tāpēc, ka bieži tā ir vienīgā iespēja, kā sievietes var iekļauties darba tirgū (5).

3.2.4.

Vīriešu un sieviešu individuālajām tiesībām uz atvaļinājumu jābūt vienlīdzīgām neatkarīgi no tā, kādi ir viņu darba līgumi (ārštata darbinieka līgums, pagaidu līgums, beztermiņa līgums utt.). EESK tāpēc atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Arodbiedrību konfederācija (EAK), Eiropas Rūpniecības un darba devēju konfederāciju savienība (UNICE), Uzņēmumu ar valsts kapitāla daļu un vispārējās ekonomiskās intereses uzņēmumu Eiropas Centrs (CEEP) un Eiropas Amatniecības, mazo un vidējo uzņēmumu apvienība vienojās pagarināt bērna kopšanas atvaļinājumu (6), tomēr norāda, ka noteikti jāturpina darbs, lai panāktu pilnīgu līdztiesību. EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu par tādu darba ņēmēju aizsardzības uzlabošanu, kuras ir grūtnieces, strādā pēcdzemdību periodā vai baro bērnu ar krūti, un Komiteja piekrīt viedoklim, ka būtu jāgarantē vismaz 18 nedēļu ilgs apmaksāts grūtniecības un dzemdību atvaļinājums (7).

3.2.5.

Lai varētu izmantot pilnīgi visus cilvēkresursus, stingri jāapņemas panākt, ka mājsaimniecības un ģimenes aprūpes pienākumi, kurus galvenokārt veic sievietes, ir jautājums, kam uzmanību velta visi sociālās jomas dalībnieki. Jārīko kampaņa, lai mudinātu ģimenes sadalīt mājsaimniecības un aprūpes pienākumus (kuri bieži ir nevienlīdzības cēlonis), un jāpanāk šāda darba augstāks novērtējums.

3.3.1.

Apņēmīgāk jāveicina dzimumu līdztiesība lēmumu pieņemšanā (8) tādās jomās kā ekonomika, politika, zinātne un tehnoloģija. Pēdējos gados sieviešu stāvoklis gandrīz nav mainījies. Tāpēc būtu jāizvirza skaidri mērķi un to sasniegšanas termiņi, kā arī jāizstrādā īpaša politika un efektīvi instrumenti (pozitīva rīcība, līdztiesības plāni, īpaša apmācība, līdzdalības kvotas, izglītojošas kampaņas utt.).

3.3.2.

Īstenojot Eiropas projektu, viens no pamatuzdevumiem ir nodrošināt sieviešu un vīriešu līdztiesību politikā. Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kas notika 2009. gada jūnijā, 35 % deputātu vietu ieguva sievietes; no Komisijas locekļiem 10 ir sievietes, bet 17 — vīrieši. Dalībvalstu parlamentos 24 % no visiem deputātiem ir sievietes, savukārt dalībvalstu valdībās sievietes ieņem 25 % no visiem ministru amatiem (9). No pašreizējiem EESK locekļiem 23,6 % ir sievietes, bet 76,4 % — vīrieši, un augstākajos vadības amatos (direktori, direktoru vietnieki, ģenerālsekretāra vietnieki) tikai 16,7 % ir sievietes, toties vīrieši — 83,3 %. Lai panāktu līdztiesību visos varas līmeņos, par vienu no svarīgākajām prioritātēm jāizvirza vīriešu un sieviešu vienlīdzīga pārstāvība.

3.3.3.

Lēns progress ir publiskajās pētniecības iestādēs (sievietes ieņem 39 % no visiem amatiem), un tikai nelieli uzlabojumi ir vērojami ekonomikas un finanšu nozarē (starp centrālo banku vadītājiem nav nevienas sievietes, un centrālo banku valdēs sieviešu ir tikai 17 %, savukārt lielāko uzņēmumu valdēs šis rādītājs ir nepilni 3 %).

3.4.1.

Vardarbība pret sievietēm un meitenēm vēl aizvien ir nopietna problēma. Tā ir vispārēja un sistēmiska parādība, kas izpaužas daudzos un dažādos veidos. EESK, tāpat kā Komisija, pauž īpaši lielas bažas par to sieviešu skaitu, kas cieš no vardarbības, par sieviešu — it īpaši imigrējušo sieviešu — tirdzniecības un prostitūcijas apmēru, kā arī par vardarbīgiem noziegumiem, kurus izdara ar tradīcijām saistītu un reliģisku motīvu dēļ (10).

3.4.2.

Lai mazinātu un izskaustu dažādos faktorus, kas veicina vardarbību pret sievietēm, piemēram, materiālo resursu trūkumu, finansiālu atkarību, zemu izglītības līmeni, noturīgus dzimumu stereotipus un grūtības iekļūt darba tirgū, ir jāizmanto atbilstīgi sociālie, ekonomiskie un tiesiskie mehānismi.

3.4.3.

Imigrantēm vajadzīgs īpašs atbalsts, jo viņas ir vēl neaizsargātākas vai nu nenoteiktā tiesiskā statusa dēļ, vai arī tāpēc, ka ir izolētas no apkārtējās sociālās vides. Valodas barjera, sociālās un kultūras atšķirības vai arī vienkārši neziņa par pieejamajām atbalsta struktūrām ir daži no iemesliem, kuru dēļ viņas kavējas lūgt palīdzību, ja ir kļuvušas par upuri vardarbībai ģimenē. Nereģistrēto imigranšu stāvoklis ir vēl sliktāks, tāpēc jāīsteno konkrēti pasākumi, lai garantētu šo sieviešu tiesības un likvidētu šķēršļus, ar kuriem viņas saskaras.

3.4.4.

Jāveido īpašas programmas (un jāturpina jau esošās, piemēram, Daphne), kuru mērķis ir novērst un izskaust vardarbību pret sievietēm. Jāpalielina šo programmu finansējums. Koordinējot stratēģiju Eiropas līmenī, jāizstrādā valstu rīcības plāni, kuros paredzēti konkrēti pasākumi un termiņi, kas nodrošinātu to efektīvu īstenošanu. Dalībvalstīm par prioritāti jāizvirza pašreizējo tiesību aktu uzlabošana, lai novērstu vardarbību ģimenē un aizsargātu cietušos un apdraudētos, tostarp bērnus. Vajadzīgi arī rādītāji, kas ļautu gūt precīzu priekšstatu par visiem ar dzimumu saistītas vardarbības aspektiem, tostarp seksuālu uzmākšanos un cilvēku tirdzniecību. Lai kontrolētu un novērtētu attīstības tendences šajā jomā, būtiska nozīme ir visā Eiropas Savienībā saskaņotiem statistikas datiem.

3.4.5.

Ņemot vērā jauniešu vidū satraucoši bieži vērojamo vardarbību, arī ar dzimumu saistītu vardarbību, Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas savlaicīgi pieņemto lēmumu iekļaut ar dzimumu saistītās vardarbības apkarošanu programmas “Jaunatne darbībā” projektos. Visās bērnu un jauniešu izglītības un apmācības programmās jāparedz arī, ka jāapgūst nevardarbības kultūra un cieņas pilna attieksme pret visu cilvēku tiesībām.

3.5.1.

Ar dzimumu saistīti stereotipi ir kultūrā un sabiedrībā iesakņojušies uzskati, ka vīriešiem un sievietēm piemīt atšķirīgas īpašības un tāpēc jāveic atšķirīgi uzdevumi. Šie stereotipi ietekmē apmācības un darba iespējas un veicina segregāciju darba tirgū. Stereotipu dēļ ir grūtāk panākt līdztiesību un sieviešu un vīriešu pilnvērtīgu iesaisti lēmumu pieņemšanā.

3.5.2.

Neraugoties uz augsto izglītības līmeni, sievietes joprojām galvenokārt strādā tādās tautsaimniecības nozarēs (veselības aprūpe un sociālā palīdzība, izglītība, tirdzniecība, valsts pārvalde, uzņēmējdarbības pakalpojumi, viesnīcas, restorāni utt.) un profesijās, kas tradicionāli tiek uzskatītas par “sieviešu profesijām” (tirdzniecības asistentes, mājkalpotājas, aprūpētājas, administratores utt.); bieži viņas atrodas uz karjeras kāpņu zemākā pakāpiena, bez lielām izredzēm virzīties augšup un ieņemt labāku amatu. Profesionālā segregācija pēdējos gados praktiski nav mainījusies, jo ir palielinājies nodarbināto sieviešu skaits tajās nozarēs, kurās jau tāpat strādā lielākoties sievietes.

3.5.3.

Lai izskaustu dzimumu stereotipus, jāveic vairāki pasākumi.

3.6.1.

Komisijai, īstenojot ārpolitiku un attīstības politiku, jāturpina veicināt sieviešu tiesību ievērošanu visā pasaulē. Dzimumu līdztiesības nodrošināšanai uzmanība jāvelta neatkarīgi no sadarbības veida, paredzot konkrētus, uz sievietēm vērstus pasākumus un veicinot gan viņu iniciatīvu, gan iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā, kā arī jāpalīdz uzlabot attīstības valstu spēju nodrošināt līdztiesību.

3.6.2.

Lai spētu rīkoties krīzes gadījumos, dzimumu aspekts būtu jāiekļauj Eiropas drošības un aizsardzības politikā. Humānās palīdzības jomā (Eiropas Kopienas Humānās palīdzības birojs) Komisijai īpaša uzmanība būtu jāvelta dabas katastrofās cietušām sievietēm ar bērniem vai apgādājamiem radiniekiem, kā arī sievietēm, kas cietušas no vīriešu vardarbības bruņotu konfliktu laikā.

4.1.

Visās Komisijas rīcības jomās, tostarp budžeta izstrādē, uzmanība jāvelta dzimumu jautājumiem, un Komisijai būtu jānovērtē arī pašas sasniegumi līdztiesības jomā. Tādēļ ir vajadzīgs personāls, kas būtu izglītots dzimumu līdztiesības jautājumos, kā arī ticami un dalīti rādītāji, kas precīzi raksturotu sieviešu stāvokli.

4.2.

Lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par problēmām, kas saistītas ar nevienlīdzību, Komisijai jāturpina atvērts un pastāvīgs dialogs ar sieviešu organizācijām, sociālajiem partneriem un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

4.3.

EESK aicina Komisiju mudināt visas struktūrvienības visos dokumentos, oficiālās publikācijās, mutiskajā tulkošanā visās valodās, kā arī interneta vietnēs izmantot tādus formulējumus, kas nerada ar dzimumu saistītus stereotipus.

5.1.

Lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību, vajadzīga visaptveroša pieeja. ES politikas uzdevums nav tikai, piemēram, veicināt sieviešu līdzdalību visās jomās, risināt demogrāfiskās problēmas un uzlabot bērnu labklājību. Jāveic arī konkrēti pasākumi, kuru mērķis ir mazināt nevienlīdzību ģimenes, aprūpes un mājsaimniecības pienākumu sadalē starp vīriešiem un sievietēm vai — plašākā skatījumā — starp visiem sociālo procesu dalībniekiem.

5.2.

Komisijai būtu jānodrošina, ka dzimumu līdztiesība ir transversāls jautājums, kam īpašu uzmanību velta visās rīcības jomās, struktūrvienībās, pasākumos, politikas virzienos un direktorātos. Dzimumu līdztiesība nav jautājums, kas jārisina tikai Nodarbinātības un sociālo lietu ģenerāldirektorātam.

5.3.

Vajadzīgi dzimumu līdztiesības jautājumu speciālisti, kas var nodrošināt apmācību un materiālus, kādi nepieciešami, lai vairotu Eiropas iestāžu darbinieku zināšanas, prasmes un izpratni par līdztiesību. Eiropas Kopienu Statistikas birojam, uzlabojot pašreizējo metodoloģiju, jāturpina sniegt statistikas datus par katru dzimumu atsevišķi un jāietver jauni rādītāji, kas nodrošinātu precīzāku informāciju par sieviešu stāvokli un sniegtu vispusīgu priekšstatu par tendencēm Eiropas Savienībā.

5.4.

Dzimumu aspekts ir jāņem vērā arī Eiropas un dalībvalstu budžetu izstrādē. Jāveic arī atbilstoši pētījumi, lai varētu novērtēt publisko pasākumu ietekmi uz dzimumu līdztiesību.

5.5.

Struktūrfondi paver visplašākās iespējas, lai dalībvalstis darbības programmās un dažādos fondu īstenošanas posmos varētu ņemt vērā dzimumu līdztiesības faktoru, katrā no prioritārajām politikas jomām vai minēto programmu darbības virzieniem novērtējot ietekmi uz dzimumu līdztiesību. Lai sasniegtu labākus rezultātus, jāuzlabo koordinācija un sadarbība starp struktūrfondiem un tām iestādēm, kas katrā dalībvalstī atbild par līdztiesības jautājumiem.

5.6.

Komisijai jānodrošina tiesību aktu ievērošana, popularizējot labas prakses paraugus un piemērojot sankcijas pret tām dalībvalstīm, kuras neievēro sieviešu un vīriešu līdztiesības principu. Dzimumu līdztiesība ir jāuzrauga un jāizvērtē visās politikas jomās un visās struktūrvienībās. Vajadzīga tāda vērtēšanas metode, kas ļautu noteikt un novērtēt, vai izdevies sasniegt izvirzītos mērķus, kā arī apzināt sasniegumus un iespējamo stāvokļa pasliktināšanos. Jāizveido vērtēšanas grupa, kas, izmantojot ceļvedī minētos rādītājus, sistemātiski pārraudzītu un izvērtētu dalībvalstu īstenotos pasākumus.

5.7.

Ja ceļvedi vēlāk grozīs, Komiteja ieteiktu izdarīt izmaiņas 1. daļā. Tajā aplūkotā joma ir jāiedala sīkāk, jo tā aptver dažādus jautājumus (nodarbinātība, veselības aprūpe, imigrācija), kuri jārisina ar atšķirīgām metodēm. Ņemot vērā sieviešu nozīmību ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā, būtu lietderīgi ietvert arī papildu jomu “Sievietes un vide”, jo sievietēm īpaši svarīgs jautājums ir rūpes par pašreizējo un nākamo paaudžu dzīves kvalitāti un ilgtspēju (11).

5.8.

EESK vēlas uzsvērt, ka sociālajiem partneriem, piedaloties sociālajā dialogā un sarunās par koplīgumu noslēgšanu, ir svarīga nozīme līdztiesības veicināšanā. Šajā ziņā labs piemērs ir dzimumu līdztiesības pamatstratēģija 2005. gadam.

5.9.

Cenšoties uzlabot pārvaldību un pārskatot izpratnes veidošanas un līdztiesības jomā spēkā esošos tiesību aktus, īpaša nozīme ir Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam. Tam jāpārrauga īstenotie pasākumi, lai nodrošinātu, ka tie atbilst līdztiesības principiem un to veicina, kā arī jāsekmē Eiropas iedzīvotāju līdzdalība atbildīgākā un integrētākā dzimumu vienlīdzības politikā.

5.10.

Eiropas ekonomiskās un finansiālās problēmas un demogrāfiskās pārmaiņas nedrīkst ietekmēt centienus nodrošināt līdztiesību, un tās nedrīkst būt iemesls, lai līdztiesības jautājumiem veltītu mazāk uzmanības.

28.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 354/8

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) aicina, lai, pieņemot stratēģiju “ES 2020”, nodarbinātības pamatnostādnes un Sociālo programmu, tiktu iekļauta īpaša sadaļa par cilvēkiem ar invaliditāti, tādējādi nodrošinot minētā aspekta iekļaušanu un labāku saskaņošanu visās Kopienas politikās.

1.2.

EESK atgādina, ka tādu kritēriju, kas nostiprina invaliditātes politiku, iekļaušana topošajā stratēģijā “ES 2020”, ietekmētu saimniecisko rentabilitāti visas sabiedrības interesēs, vienlaikus sekmējot sociālo integrāciju un nediskrimināciju.

1.3.

EESK uzskata, ka jāpieņem Eiropas invaliditātes pakts, uz kuru pamatojoties varētu veidot jaunu Eiropas politiku invaliditātes jautājumā atbilstīgi Komisijas turpmākajai stratēģijai attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti saskaņā ar Lisabonas līgumu, ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un tās protokolu. Eiropas Savienībai un dalībvalstīm minētā konvencija būtu jāratificē pēc iespējas ātrāk.

1.4.

EESK aicina īstenot politikas, kas sekmē inovāciju, kuru pamatā ir statistikas dati un kuras nodrošina cilvēku ar invaliditāti pamanāmību visos attiecīgos Eiropas un valstu statistikas datu apkopojumos.

1.5.

EESK atbalsta iekļaujošu darba tirgu ikvienam un norāda, ka nodarbinātības politikā attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti jāietver viss dzīves process, kas ir saistīts ar darbu (lifestreaming), jo īpaši pievēršot uzmanību izglītībai, pieņemšanai darbā, nodarbinātības saglabāšanai un profesionālajai reintegrācijai. Politikai, kas paredzēta jauniešiem ar invaliditāti, kā arī politikai, kas vērsta uz cilvēkām, kam invaliditāte iestājusies nelaimes gadījuma vai slimības dēļ, ir jābūt prioritātei topošajā stratēģijā “ES 2020” un Komisijas jaunajā stratēģijā attiecībā uz ieām ar invaliditāti.

1.6.

EESK aicina gada laikā izstrādāt paziņojumu par Direktīvas 2000/78 noteikumu, kas attiecas uz invaliditātriun nodarbinātību, īstenošanu.

1.7.

EESK atgādina, ka pieņemšana darbā parastos darba apstākļos liek gādāt par atbilstošiem sociālajiem pakalpojumiem, stimuliem un motivāciju, vienlaikus atzīstot to uzņēmumu nozīmi, kuros galvenokārt nodarbina cilvēkus ar invaliditāti, kā arī sociālās ekonomikas uzņēmumu un MVU nozīmi, kuriem arī ir vajadzīgs atbilstošs sociālo dienestu atbalsts un stimuli. Komiteja uzsver arī sociālo partneru lomu.

1.8.

EESK aicina īstenot izpratnes veidošanas politiku, lai novērstu vēl aizvien sastopamos stereotipus par darba ņēmējiem ar invaliditāti un uzsver plašsaziņas līdzekļu nozīmi daudzveidības pieņemšanā.

1.9.

EESK atkārtoti norāda, ka pieejamība ir ieguvums ne tikai cilvēkām ar invaliditāti, bet visai sabiedrībai kopumā, un nozīmē uzņēmumu klientu skaita palielināšanos

1.10.

EESK iesaka pieejamību panākt pakāpeniski, izmantojot kopējus īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķus (tostarp nosakot skaidrus un galīgus termiņus attiecībā uz jauniem un jau pastāvošiem produktiem, pakalpojumiem un infrastruktūrām).

1.11.

Komiteja atbalsta universālās pieejamības galvaspilsētas izveidi Eiropā.

1.12.

EESK norāda, ka steidzami jāpieņem tiesību akti par elektronisko pieejamību (e-pieejamība), un apstiprina, ka atbalstu principu “dizains visiem” un pieejamības standartu noteikšanu. Komiteja aicina līdz 2011. gadam izstrādāt attiecīgu intensīvas rīcības plānu, kā arī atbalsta “Eiropas invaliditātes apliecības” izveidi, kas atvieglotu cilvēku ar invaliditāti tiesību savstarpēju atzīšanu un viņu pārrobežu ceļojumus.

1.13.

Lai sekmētu sieviešu un meiteņu ar invaliditāti pamanāmību un novērstu vairākkārtēju diskrimināciju, dzimumu līdztiesības aspekts ir horizontāli jāiekļauj visu invaliditātes politiku izstrādē, īstenošanā un izvērtēšanā.

1.14.

EESK atzīst sociālo partneru nozīmi, lai nodrošinātu to, ka cilvēki ar invaliditāti strādā ar citiem līdzvērtīgos apstākļos, paredzot viņiem taisnīgus un labvēlīgus darba nosacījumus.

1.15.

Sociālajiem partneriem invaliditātes aspekts būtu jāiekļauj visos starpnozaru, nozaru un uzņēmumu līmeņa pasākumos un sarunās, jo īpaši saistībā ar nodarbinātību, pieejamību un sociālo aizsardzību.

1.16.

EESK pilnībā atbalsta principu “neko cilvēkiem ar invaliditāti bez viņu līdzdalības” un uzskata, ka minētais princips ir jāizmanto stratēģijā “ES 2020” un cilvēkiem ar invaliditāti paredzētās programmās, ko finansē no publiskajiem līdzekļiem.

1.17.

ES un dalībvalstīs jāsekmē pilsoniskās sabiedrības attīstība un jāvelta nepieciešamie līdzekļi, lai nodrošinātu tās neatkarību un spēju iesaistīties rīcībpolitiku izstrādē un/vai sociālo pakalpojumu sniegšanā.

2.1.

EESK ar gandarījumu pieņem prezidentvalsts Spānijas pieprasījumu izstrādāt atzinumu par tematu “Cilvēki ar invaliditāti: nodarbinātība un pakāpeniska pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti ES. Lisabonas stratēģija pēc 2010. gada”.

2.2.

Sākot ar 2002. gada jūlijā pieņemto pirmo pašiniciatīvas atzinumu, kas īpaši veltīts tematam “Cilvēku ar invaliditāti integrācija sabiedrībā” (1), EESK savos atzinumos pastāvīgi un horizontālā veidā ir radījusi patiesu ieteikumu krājumu, tādējādi atbalstot vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti un viņu ģimenēm (2).

2.3.

Cilvēki ar invaliditāti veido vairāk nekā 16 % iedzīvotāju (vismaz 80 miljoni) (3), un viņu īpatsvars skaitliski palielinās līdz ar sabiedrības novecošanu.

2.4.

EESK atzīst, ka progress gan likumdošanā (4), gan Eiropas politiku piemērošanā (5) un Madrides 2002. gada deklarācija (6) sekmē tādas ES veidošanu, kurā vairāk iesaistītas cilvēki ar invaliditāti. Tomēr vēl ir iespējami daudzi uzlabojumi, tā kā panākumi līdz šim vērojami tikai atsevišķās nozarēs un ir sadrumstaloti, jo trūkst vienotas stratēģijas, kā norādīts Eiropas Savienības rīcības plāna 2003.-2010. gadam (7) vidusposma novērtējumā. Tāpat jānostiprina Eiropas Komisijas dienesti, kas atbild par Kopienas politiku attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti.

2.5.

EESK norāda uz Eirobarometra 2009. gadā publicētajiem pēdējiem datiem (8), kas liecina par izjustās diskriminācijas invaliditātes dēļ būtisku palielināšanos (8 % pēdējā gada laikā, t. i. 53 % 2009. gadā salīdzinājumā ar 45 % 2008. gadā), un vairāk nekā 33 % cilvēku ar invaliditāti apliecina, ka 2009. gadā izjutuši diskrimināciju.

2.6.

EESK atzīst, ka invaliditātes politikas progresu neapšaubāmi veicinājušas cilvēku ar invaliditāti kustības un tās pārstāvības organizāciju, kas apvienojušās Eiropas cilvēku ar invaliditāti forumā (EDF), izpratnes veidošanas kampaņas un spiediens, kā arī sociālo partneru atbalsts.

2.7.

EESK atgādina Padomes prezidentvalstu trijotnei par to, ka viņu prezidentūras laikā ir svarīgi ņemt vērā šo atzinumu.

3.6.1.1.

EESK prasa, lai, pieņemot stratēģiju “ES 2020” un Sociālo programmu, tiktu uzlabota ierobežotā ietekme un koordinācija, kas raksturo pašreizējo Lisabonas stratēģiju un atjaunināto Sociālo programmu (12). Tāpēc jaunajā stratēģijā jāiekļauj īpaša nodaļa par cilvēkiem ar invaliditāti un viņu ģimenēm, citastarp aptverot tādus jautājumus kā nodarbinātība, izglītība, sociālā iekļaušana, sociālā aizsardzība un pieejamība, tādējādi nodrošinot to, ka invaliditātes jautājums ir ietverts stratēģijas trīs galvenajos virzienos (13).

3.6.1.2.

EESK atgādina, ka invaliditātes politikas iekļaušana ES kompetenču jomā stratēģijā “ES 2020” veicinātu visas sabiedrības saimniecisko rentabilitāti un progresu sociālās integrācijas un nediskriminācijas jomā, kā to apliecina nesen veiktā izmaksu un ieguvumu izpēte (14).

3.6.1.3.

Eiropas Invaliditātes pakts ir jāsaista ar apspriešanos par Komisijas turpmāko stratēģiju attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti (15), kura aizstās pašreizējo attiecīgo rīcības plānu (2003.-2010. gadam).

3.6.1.4.

Eiropas nodarbinātības stratēģija un atklātā koordinācijas metode sociālās iekļaušanas, sociālās aizsardzības, pensiju, izglītības, jaunatnes un citās jomās jāturpina un jāpilnveido, pamatnostādnēs un dalībvalstu kopējos mērķos norādot, ka invaliditātes temats ir iekļaujams valstu plānos, paplašinot analīzes iespējas un atspoguļojot rezultātus regulāros pārskatos.

3.6.1.5.

Eiropas politikās jātiecas novērst visus būtiskus pamattiesību pārkāpumus, jo īpaši: cilvēku ar invaliditāti ievietošana lielās slēgta tipa iestādēs, nošķirta izglītība, tiesībspējas un rīcībspējas atņemšana un vardarbība pret cilvēkiem ar invaliditāti, ņemot vērā papildus grūtības, kam jo īpaši var tikt pakļautas sievietes un meitenes ar invaliditāti, kā arī cilvēki ar smagu invaliditāti (16).

3.6.1.6.

Mums ir vajadzīgas politikas, kas sekmē inovāciju un kuru pamatā ir statistikas dati. Ar iepriekš minētā pakta starpniecību jācenšas panākt cilvēku ar invaliditāti pamanāmība visos attiecīgajos statistikas rīkos (17), izmantojot saskaņotus, aktuālus un uzticamus avotus, rādītājus un statistikas datus, citastarp Eiropas darbaspēka apsekojumā (European Labour Force Survey) izveidojot pastāvīgu invaliditātes moduli un cilvēku ar invaliditāti sociālās līdzdalības moduli, kā arī invaliditātes jautājumus iekļaujot attiecīgajos vispārīgajos moduļos.

3.6.1.7.

EESK aicina ES pamatnostādnēs par cilvēktiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām, kuras pieņems ES Padome, iekļaut pamatnostādni par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, pamatojoties uz ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām.

3.6.2.1.

EESK uzskata, ka līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā vairākos jautājumos ir izveidots jauns tiesiskais pamats. Komiteja arī uzsver Pamattiesību hartas 10. panta, 11. panta un 19. panta, kā arī 21. panta un 26. panta, kam ir līguma spēks, nozīmi.

3.6.2.2.

ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām liek ES uzņemties jaunas saistības, tādēļ EESK aicina:

3.6.2.3.

EESK atzinīgi vērtē pašreizējo priekšlikumu direktīvai par nediskrimināciju ārpus darbavietas (21), tomēr norāda, ka tās atbilstība ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām ir nepietiekama. Ar minēto direktīvu, kuru pašlaik apspriež Padomē, jānodrošina, ka diskriminācijas jēdziens ietver atvieglojumus cilvēkiem ar invaliditāti noteiktos gadījumos; to attiecina uz tādiem aspektiem kā sociālā aizsardzība, veselības aprūpe un izglītība, norādot, ka nošķirta izglītība ir diskriminējoša; attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti pieejamībai jābūt vispārējai; tāpat jāveic saprātīgi pielāgojumi visās jomās, šim nolūkam piešķirot valsts atbalstu; pieejamība jāattiecina arī uz sabiedrībai piedāvātajām precēm un pakalpojumiem un visbeidzot; saistībā ar īstenošanu ir jāprecizē attiecīgās ES saistības, nekavējoties tās pildot jaunceļamajās ēkās un iespēju robežās pielāgojot esošās ēkas.

3.6.3.1.

Komiteja norāda, ka vispārējie struktūrfondu noteikumi attiecībā uz cilvēku ar invaliditāti nediskrimināciju un pieejamības nodrošināšanu ir jāsaglabā kā atlases kritēriji projektiem, kuri tiek līdzfinansēti no ES līdzekļiem (22), un tie jānostiprina turpmākajā kohēzijas politikā, ar kuru visās dalībvalstīs jānodrošina arī vairāk pasākumu cilvēkiem ar invaliditāti un viņu līdzdalība tajos, kā arī atbilstošs finansējums. Minētie principi ir jāattiecina arī uz Eiropas budžetu un citām Eiropas programmām saistībā ar pētniecību, konkurētspēju, apmācību, nodarbinātību, sociālajiem jautājumiem un sadarbību attīstības jomā, kā arī uz jaunajām programmām pēc 2014. gada.

3.6.3.2.

EESK atzīst, ka pilsoniskās sabiedrības līdzdalība Eiropas Sociālā fonda (apmācības un nodarbinātības jomā) un Eiropas Reģionālās attīstības fonda tiešā pārvaldībā ir devusi ļoti pozitīvus rezultātus, un aicina minēto modeli pēc 2013. gada izmantot struktūrfondu darbības programmās.

3.6.3.3.

EESK uzskata, ka ar programmas PROGRESS starpniecību turpinot sniegt finansiālu atbalstu Eiropas organizācijām, kas apvieno cilvēkus ar invaliditāti, tostarp Eiropas Attīstības fondam, kā arī sociālajā integrācijā iesaistītām struktūrām, ES tiks stiprināta demokrātija un strukturēta pilsoniskā sabiedrība.

4.1.

Cilvēku ar invaliditāti nodarbinātībai ir jābūt Eiropas nodarbinātības stratēģijas neatņemamai sastāvdaļai. Eiropas darba ņēmēju nodarbinātības stāvoklis ir sarežģīts, bet darba ņēmējiem ar invaliditāti tas ir vēl grūtāks, un tādēļ ir jāstiprina visus iekļaujošs darba tirgus.

4.2.

EESK pauž bažas par cilvēku ar invaliditāti bezdarba līmeni, jo pat pirms krīzes 78 % cilvēku ar smagu invaliditāti darba tirgus nebija pieejams un nestrādājošo līmenis viņu vidū bija divas reizes lielāks nekā pārējiem iedzīvotājiem, savukārt viņu nodarbinātības līmenis joprojām bija par 20 % zemāks par vidējo līmeni cilvēkiem bez invaliditātes (23) .

4.3.

Krīze (kuras laikā ES bezdarba līmenis sasniedzis 10 % (24) cilvēku ar invaliditāti stāvokli darba tirgū vēl vairāk apgrūtina divējādi, proti, viņu iekļūšana darba tirgū būs vēl sarežģītāka (25), savukārt valdības centīsies pielāgot budžeta deficītus, ierobežojot visu veidu atbalstus un pensijas. EESK brīdina, ka cilvēki ar invaliditāti nedrīkst būt krīzes galvenie upuri, un neatbalsta viņiem paredzētā atbalsta samazināšanu (26).

4.4.

Pastāv apdraudējums, ka krīzes dēļ varētu paaugstināties cilvēku ar invaliditāti un viņu ģimeņu nabadzības risks. Tomēr krīze varētu sniegt arī iespēju attīstīt iekļaujošāku uzņēmējdarbību, piedāvājot stimulus, kā arī veicināt uzņēmumu ražīgumu, tādējādi uzlabojot ekonomiku kopumā.

4.5.

Komiteja ir pārliecināta, ka cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanai ir jābūt vienam no Eiropas nodarbinātības stratēģijas galvenajiem mērķiem, un aicina nodarbinātības pamatnostādnes papildināt ar vēl vienu mērķi, iekļaujot Eiropadomes 2006. gada pavasara sanāksmes 34. secinājumu (27), proti, “Svarīgs mērķis ir palielināt līdzdalību darba tirgū, īpaši attiecībā uz … invalīdiem … Lai sasniegtu šos mērķus, būtu jāveic cieša sadarbība ar sociālajiem partneriem”. Jāizstrādā tādu pasākumu saraksts, kas dalībvalstīs piemērojami ar valsts līmeņa plānu starpniecību.

4.6.

Sociālajiem partneriem ir izšķiroša nozīme, lai cilvēki ar invaliditāti, izmantojot kolektīvos līgumus, varētu iekļūt darba tirgū un iekļauties uzņēmumos. Sociālie partneri arī palīdz veidot daudzveidības politiku un apspriež daudzveidības plānus ar darba devējiem, kam ir vajadzīgi stimuli, lai minētajā jomā panāktu virzību, kuras īstenošanai viņi var izmantot uzņēmumu sociālās atbildības politiku. Tādēļ EESK atzinīgi vērtē veiksmīgo rezultātu, Eiropas sociālajiem partneriem 2009. gada decembrī noslēdzot sarunas, kuru temats bija jauns autonoms nolīgums par visiem pieejamu darba tirgu.

4.7.

EESK aicina gada laikā izstrādāt ziņojumu par to, kā tiek īstenoti Direktīvas 2000/78 noteikumi par invaliditāti un nodarbinātību (28).

4.8.

EESK atkārtoti uzsver, ka cilvēki ar invaliditāti tāpat kā jebkurš cits darba ņēmējs ir atbilstoši kvalificēti, lai viņiem būtu pilnvērtīga darba dzīve, un viņu spējas nevajadzētu novērtēt par zemu. Cilvēkiem ar invaliditāti ir tiesības uz darbu tāpat kā visiem pārējiem.

4.9.

EESK vērš uzmanību uz EUROFUND pētījuma rezultātiem, kas liecina par aizvien lielāko garīgās veselības problēmu pieaugumu. Minētais invaliditātes veids kļūst par galveno iemeslu agrai aiziešanai no darba tirgus, dažās valstīs sasniedzot 40 % (29) no priekšlaicīgi pensionējušos cilvēku skaita. Sabiedrības un iestāžu izpratne par šo darba ņēmēju stāvokli ir jāmaina.

4.10.

EESK atgādina — lai atzītu cilvēku ar invaliditāti prasmes, nepieciešami mehānismi ar pieredzi (neformālā veidā) vai ar formālo izglītību iegūtu zināšanu apliecināšanai. Tādēļ EESK uzstājīgi aicina ieviest “kvalifikācijas pasi” (30), kas cilvēkiem ar invaliditāti varētu nodrošināt darba mobilitāti ES.

4.11.

Cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības politikā jāņem vērā viss ar darbu saistītais dzīves posms (lifestreaming  (31), risinot tādus jautājumus kā mājoklis, pamatizglītība, apmācība, mājsaimniecību parādsaistības, finanšu problēmas, veselības aprūpe, nelabvēlīga vide un vietējā ekonomika, kā arī pieņemšana darbā, darba saglabāšana un atkārtota iekļaušanās darbā.

4.12.

Cilvēki ar invaliditāti nevar pilnībā izmantot pārvietošanās brīvību (Kopienas princips), un tas ietekmē viņu izvēli par pārcelšanos uz citu ES valsti, lai tur strādātu, kā arī studiju, pensionēšanās un citus plānus.

4.13.

Viens no galvenajiem šķēršļiem pārvietošanās brīvībai ir tas, ka, piemēram, tiesības uz personīgu palīdzību vai atbalstu nevar eksportēt, bet tas būtu iespējams, paredzot konkrētus pasākumus sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanai un organizējot Eiropas mēroga izpratnes veidošanas un apmācības kampaņas.

4.14.

EESK norāda, ka aktīva iekļaušana ir jāsaista ar darba tirgu, kā arī jānodrošina atbilstošs ienākumu līmenis un augstas kvalitātes sociālo pakalpojumu pieejamība, kas ļauj uzlabot dzīves apstākļos arī tiem, kam nav darba (32).

4.15.

EESK atgādina, ka pieņemšanai darbā parastā darba vidē vajadzīgi nodarbinātības dienesti, profesionālās rehabilitācijas pakalpojumi, sociālie un veselības aprūpes pakalpojumi, tāpat nepieciešams saglabāt un pārvaldīt ienākumus un paredzēt stimulējošus pasākumus (33).

4.16.

EESK aicina sociālos atbalstus un nodokļu sistēmas pielāgot tā, lai iekļaušanās darba tirgū cilvēkiem ar invaliditāti nenozīmētu pirktspējas samazināšanos un veicinātu viņu motivāciju būt nodarbinātiem kvalitatīvā darbā, saņemot taisnīgu atalgojumu. Komiteja arī iesaka ieviest finanšu stimulus uzņēmumiem, lai sekmētu pieņemšanu darbā, un atbalstīt nodarbinātību parastajā darba tirgū, cilvēku ar invaliditāti pašnodarbinātību un viņu iesaistes uzņēmējdarbībā veicināšanu, cita starpā izmantojot mikrofinansējumu (34). Tas attiecas arī uz NVO, kuras sniedz atbalsta pakalpojumus darba ņēmējiem ar invaliditāti un viņu ģimenēm.

4.17.

Jāievieš pasākumi, lai tie, kuri iegūst invaliditāti nelaimes gadījuma vai slimības dēļ, varētu saglabāt savu darba vietu vai pāriet citā darbā, un viņiem darba tirgus nebūtu jāpamet priekšlaicīgi. Tādēļ darba vietas un vide jāpielāgo cilvēkiem ar invaliditāti (pieņemami pielāgojumi) un jānodrošina viņiem arodapmācības un pārkvalificēšanās programmas, kas sekmē profesionālo virzību (35). Valstīs, kurās darbojas kvotu sistēma, jānodrošina, lai, personāla atlases mērķi tiktu īstenoti, izmantojot piemērotus atbalsta mehānismus. Arī sociālā dimensija publiskajā iepirkumā var veicināt cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību.

4.18.

EESK ir pārliecināta par priekšrocībām, kas rodas, finansējot nodarbinātību, nevis bezdarbnieku pabalstus, un radot motivāciju, lai cilvēku ar invaliditāti vēlētos atrast darbu un darba ņēmēji vēlētos viņus nodarbināt, kā arī motivāciju cilvēku ar invaliditāti pašnodarbinātībai.

4.19.

EESK pauž pārliecību par tādu politiku, tostarp agrīnās izglītības, lietderību, kas paredzētas jauniešiem ar invaliditāti un palīdz viņiem pēc mācībām iegūt pirmo darba vietu. Tāpat Komiteja atbalsta politiku, ko piemēro slimības dēļ iegūtas invaliditātes gadījumā un kas nodrošina darba vietas saglabāšanu vai pārcelšanu citā darbā. ES nākotnes stratēģijā “ES 2020” minētajām grupām ir jābūt prioritātēm, un tās ir jāiekļauj, veicot Komisijas stratēģijas cilvēkiem ar invaliditāti pārskatīšanu. EESK atgādina par tās atzinumā SOC/349 pausto, ka ne tikai jāizstrādā stratēģija jauniešiem, bet gan tas jādara KOPĀ ar jauniešiem (36).

4.20.

EESK atzīst tādu uzņēmumu nozīmi, kuros lielākoties nodarbināti cilvēki ar invaliditāti, kā arī citu minētajā jomā aktīvu uzņēmumu un, vispārējā skatījumā, sociālās ekonomikas uzņēmumu nozīmi. Tādi ir, piemēram, kooperatīvi, apdrošināšanas sabiedrības, apvienības vai fondi, kas veicina sociālo iekļaušanu un cilvēku ar invaliditāti līdzdalību darba tirgū, pamatojoties uz līdzvērtīgām darbinieku tiesībām un paredzot īpašu atbalsta režīmu, kuru nosaka dalībvalsts.

4.21.

EESK uzsver atbalstu MVU, lai tie, pieņemot iekļaujošu pieeju darbam, veiktu būtisku uzdevumu un nodrošinātu cilvēkiem ar invaliditāti paredzēto pasākumu efektivitāti darbā.

4.22.

Eiropas un dalībvalstu iestādēm un organizācijām ir jāizprot stāvoklis un jābūt pirmajām, kas savos kolektīvos iekļauj cilvēkus ar invaliditāti, izmantojot konkrētu pasākumu plānu, lai uzlabotu pašreizējos viņu nodarbinātības rādītājus, kas kopumā ir ļoti zemi.

4.23.

EESK uzsver, ka cilvēkiem ar invaliditāti daudz nozīmē elastdrošības koncepcija, proti, labāki elastīguma un pielāgošanās nosacījumi uzņēmumos attiecībā uz cilvēkresursiem un darba kvalitātes un apstākļu, kā arī nodarbinātības drošības uzlabošana. Pieņemot stratēģijas, visā cilvēku ar invaliditāti dzīves ciklā jānodrošina darba un privātās dzīves saskaņošana, mūžizglītība un procedūras pārejai starp dažādiem iespējamiem apstākļiem, sociālajiem resursiem un darba vietām.

4.24.

EESK atbalsta jaunu videi draudzīgu nozaru un sociālā darba vietu izveidi, kā arī pieejamības veicināšanu un koncepciju “dizains visiem”, paverot jaunas iespējas cilvēku ar invaliditāti nodarbinātībai.

4.25.

EESK uzskata, ka darba ņēmējiem ar invaliditāti, kam vajadzīga palīdzība, tā ir jāsaņem, tāpat kā pakalpojumi, kas nepieciešami, lai viņu ģimenes locekļi varētu turpināt strādāt.

4.26.

Izpratnes veidošanas politikai, lai novērstu stereotipus (37) par darbiniekiem ar invaliditāti, jābūt virzītai uz sociālajiem partneriem, vidējā un augstākā līmeņa vadību un visiem darbiniekiem, veselības aprūpes profesionāļiem un valsts pārvaldes iestādēm (38).

4.27.

Iepriekš minētajiem veicināšanas instrumentiem ir jābūt ērti lietojamiem uzņēmumos un darbinieku vidū, tie atbilstoši jāreklamē un jāizmanto publiskās pārvaldes iestādēs.

4.28.

Svarīgi ir uzsvērt plašsaziņas līdzekļu kā izpratnes veidošanas virzītājspēka būtisko nozīmi, sekmējot iecietības, sociālās integrācijas un daudzveidības pieņemšanas principu īstenošanu Eiropas sabiedrībā.

4.29.

EESK atbalsta inovatīvu iniciatīvu izstrādi, piemēram, jau iepriekš minēto “kvalifikācijas pasi” un lifestreaming un turpmākajos apakšpunktos norāda uz dažiem citiem piemēriem.

5.1.

EESK atgādina par ES Padomes 2008. gada 17. marta rezolūciju, kurā noteikts, “pieejamība ir tādas sabiedrības patiess stūrakmens, kura nevienu neatstumj un kura tiecas novērst diskrimināciju” (42), un sociālajiem partneriem te ir īpaši svarīga nozīme, jo pieejamība ir nodarbinātības priekšnoteikums.

5.2.

EESK izpētes atzinumā par tematu “Vienlīdzīgas iespējas cilvēkiem ar invaliditāti” (43) norāda uz vienādām tiesībām, bet atšķirīgām vajadzībām un dažādiem preču un pakalpojumu pieejamības veidiem.

5.3.

Pieejamības jomā EESK ierosina tādu kopīgu mērķu pakāpenisku īstenošanu īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā (tostarp skaidrus un galīgus termiņus jaunu produktu, pakalpojumu un infrastruktūru ieviešanai), kas būtu saistoši dalībvalstīm un dotu iespēju izmantot arī publiskā iepirkuma potenciālu.

5.4.

EESK atzīst, ka pieejamībai ir būtiska nozīme, lai varētu izmantoto tūlītēji piemērojamas politiskās un pilsoniskās tiesības, un tas jāatspoguļo īpašos plānos par pieejamību, kurus papildina standarti un sankcijas un kuri attiecas uz visām valsts pārvaldes iestādēm, kā arī dod iespēju visiem iedzīvotājiem ar invaliditāti izmantot mehānismus savu tiesību aizstāvībai. Vairs nedrīkstētu atkārtoties EP vēlēšanas bez garantētas piekļuves vēlēšanu iecirkņiem un bez cilvēku ar invaliditāti nozīmīgas līdzdalības kandidātu vidū; ir jāīsteno atbilstoši pasākumi valstu līmenī.

5.5.

EESK norāda uz dalībvalstu un Komisijas centieniem nodrošināt pieejamību, kuras mērķim jābūt vispārējai pieejamībai (valsts pārvaldes iestādes, publiskās ēkas, privātuzņēmumi, preces un pakalpojumi, tūrisms, e-komercija, informācija, transports, tehnoloģijas un komunikācijas).

5.6.

EESK apstiprina, ka pieejamība ir ieguvums sabiedrībai kopumā, ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti (novecošana, sievietes gaidību laikā, ierobežotas pārvietošanās spējas u. c.). Turklāt uzņēmumi, kuri ir pieejami, piesaistīs vairāk klientu (15 % no patērētājiem). Jauni produkti rada vairāk tirgu un ir ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes pamatā.

5.7.

EESK arī uzsver, ka saistības attiecībā uz pieejamību ir saistības attiecībā uz Eiropas iedzīvotāju pamattiesībām, kā norādīts Komitejas atzinumā par e-pieejamību (44).

5.8.

EESK atgādina Eiropas iestādēm, jo īpaši Komisijai, ka piekļuve vairākām ēkām un informācijas tehnoloģiju sistēmām (piemēram, tīmekļa vietnēm un Komisijas sadaļai par sabiedrisko apspriešanu) ir ierobežota. Tādēļ ir jāizstrādā pieejamības plāns, kas liecina par patiesu atbalstu cilvēkiem ar invaliditāti (45).

5.9.

EESK aicina piešķirt valsts atbalstu (46) privātajiem uzņēmumiem un dienestiem, lai īstenotu Direktīvā 2000/78 izvirzīto mērķi un veiktu atbilstošus pielāgojumus (47). Privāto pakalpojumu jomā ir jāattīsta turpmākas pieejamības princips.

5.10.

Jāturpina pieejamības standartu izstrāde, lai palīdzētu īstenot tiesību aktus par publisko iepirkumu, par piemēru izmantojot sekmīgos ASV tiesību aktus. EESK atgādina par iestāžu, nozaru un pilsoniskās sabiedrības dialoga nozīmi minēto standartu noteikšanā (48).

5.11.

Komiteja atbalsta universālas pieejamības Eiropas galvaspilsētas noteikšanu ar karogu piešķiršanas sistēmas starpniecību, tādējādi atzīstot Eiropas pilsētu un reģionu panākumus, tiecoties nodrošināt objektu, preču un pakalpojumu pieejamību, kā arī sekmējot vietējo pašvaldību ilgtspējīgu attīstību.

5.12.

EESK izsaka cerību, ka jaunajās regulās par jūras transportu, pilsētu un starppilsētu autobusiem un taksometriem atbilstoši būs ņemtas vērā cilvēku ar invaliditāti dažādās vajadzības, paredzot visu transporta veidu un to pieejas vietu pielāgošanu, kā tas ir spēkā esošajās regulās par gaisa un dzelzceļa transportu.

5.13.

EESK atzinīgi vērtēja Komisijas paziņojumu par “e-pieejamību” (49) un aicināja ES iestādes tajā minētos pasākumus ietvert Eiropas stratēģiskajās pamatnostādnēs par informācijas sabiedrību. Steidzami jāizstrādā tiesību akti par e-pieejamību, kuros jāiekļauj tādi aspekti kā pieejamība tīmekļa vietnēm, iekļaujoša saziņa, telepakalpojumi, mobilie telefoni, digitālā tehnoloģija un, piemēram, biļešu automāti. Minētie mērķi tika izvirzīti jau 2003. gadā Krētas ministru deklarācijā (50) un Rīgas deklarācijā. Šobrīd ir ļoti apšaubāms, vai tie tiks sasniegti noteiktajos termiņos, tādēļ EESK aicina paredzēt aktīvas rīcības plānu šo mērķu īstenošanai līdz 2011. gadam.

5.14.

EESK atkārtoti uzsver, ka atbalsta principu “dizains visiem” un uzskata, ka ir būtiski , lai šo koncepciju iekļautu profesionālo un akadēmisko mācību programmās un lai to piemērotu visi profesionāļi.

5.15.

EESK uzskata, ka “Eiropas invaliditātes apliecība” cilvēkiem ar invaliditāti pārrobežu ceļojumos nodrošinātu viņu tiesību savstarpēju atzīšanu, tostarp vienādu transporta, kultūras un atpūtas pieejamības līmeni, kā tas ir Eiropas autostāvvietu kartes gadījumā.

6.1.

EEESK norāda, ka Eiropā 60 % cilvēku ar invaliditāti ir sievietes, un viņas saskaras ar nevienlīdzīgu attieksmi, vēl aizvien tiek diskriminētas tiesību atzīšanā un preču un pakalpojumu pieejamībā (citastarp jāmin veselības aprūpe, izglītība un vardarbības novēršana).

6.2.

Nodarbinātības līmenis sievietēm ar invaliditāti desmit gadu laikā ir palicis nemainīgs, saglabājoties augstam nestrādājošo un bezdarba līmenim, zemākam atalgojumam un papildu problēmām saistībā ar iekļūšanu darba tirgū.

6.3.

Dzimuma jautājums jāiekļauj invaliditātes politikas izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā. Jāizstrādā īpaši līdzekļi un pasākumi, lai nodrošinātu darba pieejamību un sekmētu sieviešu ar invaliditāti pieņemšanu darbā.

7.1.

EESK aicina sociālos partnerus cilvēkiem ar invaliditāti nodrošināt līdzvērtīgus nosacījumus, taisnīgus un labvēlīgus darba apstākļus, jo īpaši līdzvērtīgas iespējas un atalgojumu par vienlīdz vērtīgu darbu un to, lai viņi varētu izmantot savas darba un arodbiedrību tiesības. Komiteja īpaši mudina cilvēkus ar invaliditāti iesaistīties profesionālajās organizācijās un arodbiedrībās un prasa, lai darbs, pamatojoties uz apakšlīgumu, tiktu veikts ar tādiem pašiem nosacījumiem kā uzņēmumā (51) (Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 27. pants).

7.2.

Aizstāvot cilvēku ar invaliditāti tiesības, vienlīdzīgas iespējas un nediskrimināciju, sociālo nodrošinājumu, drošību darbā, risinot citus jautājumus, kā arī darba attiecībās kopumā ļoti svarīgs ir sociālais dialogs. Tas ir būtisks, lai īstenotu lietderīgus, uz nodarbinātību un pieejamību virzītus pasākumus, kā arī darba ņēmēju ar invaliditāti apmācībā, atbalstā un darba karjeras virzībā.

7.3.

Sociālajiem partneriem sadarbībā ar organizētu pilsonisko sabiedrību un cilvēkiem ar invaliditāti invaliditātes dimensija būtu jāiekļauj visos starpnozaru, nozaru un uzņēmuma līmeņa pasākumos un sarunās, jo īpaši saistībā ar nodarbinātību, pieejamību un sociālo aizsardzību.

7.4.

Sociālajiem partneriem jāpiedalās ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām uzraudzībā un piemērošanā jautājumos, kas saitīti ar darba tiesībām un sociālo aizsardzību.

8.1.

EESK pilnībā atbalsta principu “neko cilvēkiem ar invaliditāti bez viņu līdzdalības” (52) un ir pārliecināta, ka ietekmīga politika ir virzīta uz cilvēka individuālo atbildību un savu tiesību aizstāvību.

8.2.

EESK uzskata, ka pilsoniskais dialogs ar cilvēkiem ar invaliditāti un viņu ģimenēm ir piemērots pamats, lai uzlabotu ES pārvaldību, ieviešot saistošus mehānismus un protokolus un Eiropas Savienībā izveidojot ad hoc līdzdalības un konsultatīvas struktūras.

8.3.

Organizācijas, kas apvieno cilvēkus ar invaliditāti, būtu jāiesaista tādu regulāru ziņojumu sagatavošanā, kuros izvērtēta nodarbinātības un pieejamības politika un ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām, kā arī Komisijas programmu un finanšu instrumentu īstenošana, lai, piemēram, ar alternatīvu ziņojumu starpniecību nodrošinātu to, ka tiek darīts zināms pilsoniskās sabiedrības redzējums.

8.4.

ES un dalībvalstīm jāsekmē pilsoniskās sabiedrības attīstība un jānodrošina attiecīgs finansējums, lai garantētu tās neatkarību un spēju piedalīties politiku izstrādē un/vai sociālo pakalpojumu sniegšanā.

28.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 354/16

28.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 354/23

—

mobilitātes un transporta jomā (dzinēju tehnoloģijas, dažādi degvielas veidi, emisiju samazināšana, energoefektivitāte) īstenot tālejošu pētniecības un izstrādes plānu;

—

izveidot tīmekļa vietni apmaiņai ar pilsētas un tālsatiksmē izmantoto paraugpraksi;

—

ierīkot transportmijas (Park&Ride) stāvparkus un uzlabot sabiedriskā transporta kustību, izveidojot atsevišķas braukšanas joslas autobusu satiksmei, kā arī metro un tramvaja līnijas;

—

pilnveidot IKT instrumentus, lai sabiedriskais transports kļūtu efektīvāks, uzticamāks un drošāks;

—

ieviest efektīvus mobilitātes pārvaldes pakalpojumus pietiekami plašām teritorijām, lai panāktu satiksmes brīvu plūsmu, kā arī nodrošinātu dažādu transporta veidu labus savienojumus un optimizētu tos;

—

lielu apdzīvoto vietu centrālo daļu tuvumā izveidot pilsētu loģistikas centrus;

—

saglabāt pilsētu dzelzceļa līnijas preču pārvadājumiem;

—

ar nodokļu politikas pasākumiem atbalstīt energoefektīvākus transporta veidus un tehnoloģijas ar mazāku CO2 un citu piesārņojošu vielu emisiju līmeni;

—

ierīkot drošas un ērtas atpūtas vietas kravas automobiļu vadītājiem, uzlabot viņu darba apstākļus un izglītības iespējas;

—

steidzami izveidot galvenokārt kravu pārvadājumiem paredzētus dzelzceļa tīklus un šajā īpašajā nozarē veicināt patiešam uz klientu interesēm vērstu pakalpojumu kultūru;

—

veicināt, vajadzības gadījumā izmantojot nodokļu politikas pasākumus, ar alternatīvu degvielu un trešās paaudzes biodegvielu darbināmu transportlīdzekļu izmantošanu;

—

izstrādāt vērienīgu Eiropas plānu elektrisko transportlīdzekļu attīstībai, tādējādi nodrošinot Eiropas Savienībai pozīciju, lai tā varētu noteikt standartus šajā topošajā nozarē vai dot ieguldījumu to noteikšanā;

—

veicināt “zaļo ostu” koncepcijas izstrādi un jūras ātrgaitas maģistrāļu ieceres īstenošanu;

—

uzlabot jūrnieku darba apstākļus un izglītības iespējas;

—

nodrošināt kravu ātrgaitas pārvadājumus pa iekšējiem ūdensceļiem un jūras–iekšējo ūdensceļu satiksmē, kā arī tādu jauna veida kuģu izmantošanu, kas ir labāk piemēroti puspiekabju un konteineru transportēšanai;

—

izvēloties konkrētu satiksmes infrastruktūru, ņemt vērā ilgtspējas un vides aizsardzības vajadzības;

—

internalizēt ārējās izmaksas visās transporta nozarēs, lai izvairītos no nelabvēlīgākiem apstākļiem kādam noteiktam transporta veidam un noteiktu patiesās transporta izmaksas;

—

publiskajām pārvaldes iestādēm pieņemt īstenojamus mērķus siltumnīcefekta gāzu un citu piesārņojošu vielu emisiju samazināšanai un ilgtspējīgai vietējā transporta nozarei;

—

ņemt vērā šos mērķus sabiedriskā transporta sistēmas izveidē un infrastruktūras izvēlē;

—

pirms ierosināto politiku un pasākumu īstenošanas sistemātiski izstrādāt detalizētus un pamatotus ietekmes novērtējumus.

—

iekšzemes satiksmes pieaugums Rietumeiropā paredzēts 33 % apmērā;

—

iekšzemes satiksmes pieaugums Austrumeiropā – 77 % apmērā;

—

satiksmes pieaugums no Rietumeiropas uz Austrumeiropu – 68 % apmērā un

—

satiksmes pieaugums no Austrumeiropas un Rietumeiropu – 55 % apmērā.

3.2.1.

Šim transporta veidam ir īpašas iezīmes. Tuvsatiksme izraisa 40 % no kopējās autotransporta radītās CO2 emisijas un 70 % no kopējās autotransporta radītās citu kaitīgo vielu emisijas. Turklāt satiksmes sastrēgumi pilsētās ne tikai kaitē sabiedrības veselībai un videi, bet tiek lēsts, ka to izmaksas veido 2 % no Eiropas Savienības IKP. Sabiedriskā transporta plašāks pielietojums ir noteikti vajadzīgs, taču tam ir jāatbilst vispārējas nozīmes pakalpojumu prasībām, lai to patiešām varētu uzskatīt par alternatīvu privātajiem transportlīdzekļiem: kustības biežums, ātrums, drošība, ērtums, pieejamība, pieņemama cena, plašs maršrutu tīkls un labi savienojumi. Sabiedriskais transports sekmē vides problēmu risināšanu un arī sociālo kohēziju, piemēram, novēršot piepilsētu izolētību.

3.2.2.

Elektrisku transportlīdzekļu izmantošana ir vēlama, taču to piedziņai vajadzīgā elektrība jāiegūst ilgtspējīgā veidā un, ja iespējams, neradot CO2 emisiju. Jāsekmē arī automobiļu koplietojuma (car sharing) izmantošana un viena transportlīdzekļa vienlaicīga izmantošana vairāku personu vajadzībām (car pooling).

3.2.3.

Jāsāk īstenot tādu politiku, kas patiešām palīdzētu nodrošināt ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās. Tas nozīmē personīgā transporta satiksmes ierobežojumus, ko var panākt, piemēram, nosakot maksu par iebraukšanu pilsētā, taču pirmām kārtām ir jāuzlabo sabiedriskā transporta kvalitāte un pieejamība. Lai to panāktu, jāizveido un jāpilnveido efektīvai intermodalitātei vajadzīgā infrastruktūra un pakalpojumi. Ņemot vērā daudzu dalībvalstu finansiālo situāciju, to atsevišķos gadījumos varētu sekmēt publiskā un privātā sektora partnerība, lai veidotu jaunu infrastruktūru, piemēram, autobusa līnijas ar atsevišķu braukšanas joslu, tramvaja, trolejbusa vai metro līnijas, jaunas reģionālās dzelzceļa satiksmes līnijas vai slēgtu līniju darbības atjaunošana, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstīšana satiksmes vajadzībām, biļešu tirdzniecības modernizācija un vienkāršošana u. c.

3.2.4.

Lai varētu gūt reālus panākumus ar salīdzinoši nelielām izmaksām, var īstenot tādus lietderīgus pasākumus kā transportmijas stāvparku ierīkošana, no kuriem nodrošināta laba satiksme ar pilsētas centru, autobusa līniju ar atsevišķu braukšanas joslu izveide, slēgtu dzelzceļa līniju atjaunošana.

3.2.5.

Turpinot uzlabot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT), ar teritoriālās transporta pārvaldības politikas palīdzību var efektīvi pilnveidot intermodālo satiksmi. Šīs tehnoloģijas ļauj īstenot ļoti precīzu satiksmes vadību, un tās var būt instruments tādu sistēmu izveidei, kas ļaus optimizēt transportlīdzekļu plūsmai vajadzīgo enerģijas patēriņu autotransporta satiksmē. Ar to palīdzību arī būs iespējams sniegt pasažieriem informāciju reālajā laikā visa brauciena laikā, vienkāršot un optimizēt biļešu iegādi un atvieglot rezervēšanas kārtību. Izmantojot šādas tehnoloģijas, pasažieris varēs labāk izplānot savu maršrutu, aplūkot precīzu kustības grafiku un reisu biežumu un pat iepazīties ar izvēlētā transporta veida enerģijas bilanci. Tādēļ IKT var radīt dažādu transporta veidu, infrastruktūras izmantošanas un energoefektivitātes sinerģiju.

3.2.6.

Satiksmes vadības problēmas bieži vien ir aktuālas ne tikai atsevišķās apdzīvotās vietās, bet arī plašākās piepilsētas teritorijās. Pēc attiecīgo vietējo pašvaldību ierosinājuma lielās un savstarpēji saistītās teritorijās varētu ieviest reālus mobilitātes vadības pakalpojumus, piemēram, deleģējot pienākumu sniegt sabiedriskos pakalpojumus. Šāda mobilitātes vadības pakalpojumu sniedzēja svarīgākie uzdevumi būtu:

3.2.7.

Atbildīgajām iestādēm, protams, arī turpmāk būtu tiesības izvēlēties vietējos transporta pakalpojumu sniedzējus, noteikt tarifus un izstrādāt savu transporta, pārvadājumu un teritoriālā plānojuma politiku. Tās būtu atbildīgas par līgumu pārredzamību un par to, lai attiecīgās pašvaldības un mobilitātes vadības pakalpojumu sniedzēja noslēgtie līgumi būtu vērsti uz konkrētu mērķu sasniegšanu, kā arī par pakalpojumu kvalitātes kritēriju noteikšanu.

3.2.8.

Komiteja jau ir uzsvērusi vietējo pašvaldību svarīgo lomu sabiedriskā transporta pakalpojumu un teritoriālās plānošanas organizēšanā. Šajā nozarē subsidiaritātes principam ir svarīga nozīme, tomēr Eiropas Savienība pamatoti vēlas veicināt ilgtspējīgākos pilsētu satiksmes modeļus. Tā jau piešķīrusi finansējumu no struktūrfondu un Kohēzijas fonda, kā arī no Civitas programmas līdzekļiem. ES būtu jāsekmē apmaiņa ar pilsētu satiksmē izmantoto paraugpraksi un nākamajā P&I pamatprogrammā jāparedz līdzekļi satiksmes un pilsētplānošanas mijiedarbības izpētei.

3.3.1.

Šie pārvadājumi rada ļoti lielu satiksmes intensitāti. Piemēram, Parīzē 20 % no visas satiksmes plūsmas veido kravu pārvadājumi, un tie rada 26 % no kopējās siltumnīcefekta gāzu emisijas. Tādēļ jāuzlabo pārvadājumu organizācija pilsētās, un, kur tas ir iespējams, jāveicina pārvadājumu plūsmas novirzīšana uz dzelzceļu un iekšējiem ūdensceļiem.

3.3.2.

Varētu īstenot, piemēram, šādas ieceres:

3.4.1.

Kravu pārvadājumu ar autotransportu plūsmas pieaugums rada virkni problēmu: palielinās CO2 emisijas, transporta nozares ievērojama atkarība no fosilajām degvielām, vajadzība uzlabot infrastruktūru, īpaši pievēršoties drošības aspektiem, kā arī nodrošināt labus darba apstākļus un pienācīgu darba vidi autovadītājiem.

3.4.2.

Lai varētu samazināt CO2 emisiju, jāveic intensīvāka pētniecība un izstrāde un jo īpaši jāizstrādā jauna veida dzinēji un jāizmanto alternatīvi enerģijas avoti. Nodokļu politikas radīti stimuli tādiem produktiem un/vai pasākumiem, kuri vērsti uz alternatīvu piedziņas veidu izmantošanu un CO2 emisijas samazināšanu, būs īpaši iedarbīgi, ja vienlaicīgi tiks īstenota arī tālejoša pētniecības politika. Tādēļ ārējo izmaksu internalizācija (1) vienādi jāattiecina uz visiem transporta veidiem.

3.4.3.

Kravu pārvadājumu ar autotransportu jomā sevišķi svarīgi ir izstrādāt tehnoloģiskus risinājumus un izmantot IKT, lai varētu atrisināt šīs nozares problēmas, t. i., mazināt enerģētisko atkarību, satiksmes radīto emisiju daudzumu un satiksmes pārslogotību. Līdz ar atvērtu standartu izstrādi būtu jāizstrādā skaidri pamatnosacījumi jaunu tehnoloģiju ieviešanai ar mērķi nodrošināt savstarpējo izmantojamību. Turklāt arī jāpalielina P&I pieejamais finansējums tehnoloģijām, kuras vēl jāpilnveido pirms laišanas tirgū. Šīs tehnoloģijas, efektīvāk ievadot loģistikas informāciju, jāizmanto arī, lai mazinātu tukša kravas autotransporta satiksmi. Šīs tehnoloģijas būtu ļoti noderīgas transporta drošības uzlabošanai.

3.4.4.

Jāuzlabo arī infrastruktūra, sevišķi, ierīkojot labi aprīkotus, drošus un apsargātus stāvlaukumus un atpūtas laukumus, lai autovadītājus pasargātu no zādzībām un citiem noziedzīgiem nodarījumiem, tādējādi gādājot par viņu drošību atpūtas brīžos.

3.4.5.

Svarīgi saglabāt autovadītāja profesijas pievilcību, nodrošinot labus darba apstākļus un pienācīgu darba vidi, ar ko jāsaprot, piemēram, darba laika regulējums, kā arī vienoti noteikumi par ceļā pavadāmo laiku un atpūtas ilgumu, turklāt jāpanāk, ka tie nav tikai tukši solījumi, bet gan patiešām ieviesti tiesību akti (2).

3.5.1.

Pasažieru dzelzceļa pārvadājumos vērojams pasažieru skaita pieaugums, sevišķi tālsatiksmes maršrutos ar ātrgaitas savienojumiem, savukārt kravu pārvadājumu apjoms pa dzelzceļu joprojām ir pārāk mazs. Tikai 8 % no kopējiem kravu pārvadājumiem veic pa sliežu ceļiem. Plašākā nozīmē jāraugās, lai dzelzceļa modernizācijā un konkurētspējas palielināšanā tiktu ņemtas vērā drošības prasības, kā arī prasība nodrošināt pakalpojumu kontinuitāti arī ar gadalaiku saistītos nelabvēlīgos laika apstākļos.

3.5.2.

EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu izveidot galvenokārt kravu pārvadājumiem paredzētu sliežu tīklu, tomēr jāveido tāda uzņēmējdarbības kultūra, kuras stūrakmens ir klientiem piedāvātie pakalpojumi, kā arī ekonomiski un konkurētspējas aspekti. Tirgu liberalizācija varētu atvieglot šādu attieksmes maiņu.

3.5.3.

Galvenokārt kravu pārvadājumiem paredzēta dzelzceļa tīkla koncepcija nozīmē noteikt laika un ģeogrāfiskas nišas, kurās prioritāte ir kravu pārvadājumiem, vienlaicīgi tomēr neierobežojot pasažieru satiksmi.

3.5.4.

Jāatgādina, ka Eiropas Savienībā vairākas šādas sistēmas šobrīd jau ir ieviestas. Pa atsevišķiem dzelzceļa posmiem ir atļauti tikai kravu pārvadājumi, piemēram, Betuwe līnija, kas savieno Roterdamas ostu un Vāciju. Jānorāda arī uz tādiem projektiem kā New Opera un Ferrmed.

3.5.5.

Dzelzceļa kravu pārvadājumu apjomu var palielināt, ja ir nodrošināti daži nosacījumi:

3.5.6.

Dzelzceļa kravu pārvadājumu apjoma palielināšanai jāievieš arī intermodālas sistēmas, kas vajadzīgas kombinētiem autotransporta–dzelzceļa pārvadājumiem. Šajā ziņā atzinīgi jāvērtē tas, ka ir uzsākta Lionas–Turīnas kombinētiem autotransporta–dzelzceļa pārvadājumiem paredzētās dzelzceļa līnijas projekta realizācija. Neraugoties uz dzelzceļa/autopārvadājumu attīstības nepārliecinošajiem rezultātiem, ir jāveicina kravu pārvadājumi pa dzelzceļa maģistrālēm (piemēram, Alpu maģistrāli vai Lorry rail, kas savieno Perpiņānu un Luksemburgu) un jūras maģistrālēm (piemēram, Francijas un Spānijas projekts Fres Mos, kas savieno Sennazēru un Hihonu).

3.6.1.

Enerģētikas un klimata dokumentu paketē automobiļu ražotājiem noteikti stingri ierobežojumi. Ir jārada jauni, ar alternatīvām degvielām darbināmi transportlīdzekļi, proti, elektriski un hibrīdi transportlīdzekļi. Turklāt jāturpina izskatīt arī biodegvielas izmantošanas iespējas. Pašlaik noris darbs jau pie enerģētiski efektīvāko trešās paaudzes biodegvielu izstrādes, ko iegūst galvenokārt no aļģēm, un tādējādi ir novērsta konkurence par lauksaimniecības platību izmantošanu pārtikas audzēšanai, no vienas puses, un bioenerģijas produktu iegūšanai, no otras puses.

3.6.2.

Līdztekus tirgū jau pieejamajām tehnoloģijām un transportlīdzekļiem panākumus var gūt arī citās nozarēs, tostarp energoefektivitātes un efektīvas teritoriju izmantošanas jomā, ņemot vērā autotransporta radītos sastrēgumus. Te jāmin lielu uzņēmumu vai attiecīgu iestāžu rīkoti energoefektīvas braukšanas kursi autovadītājiem, automobiļu koplietojums (car sharing) un viena automobiļa vienlaicīga izmantošana vairāku personu vajadzībām (car pooling), kā arī nelielu elektrisku automobiļu iznomāšanas iespējas dažās pilsētās.

3.7.1.

Pilsētās jāveicina arī pārvietošanās ar kājām un velosipēdu, tomēr jāņem vērā ar topogrāfiskiem, klimatiskiem un demogrāfiskiem apstākļiem saistīti ierobežojumi. Vietējām pašvaldībām jāierīko droši veloceliņi, jo autosatiksmes radītais iespējamais apdraudējums ir viens no šķēršļiem velosipēdu plašākai izmantošanai.

4.2.1.

Kuģos izmanto videi ļoti kaitīgus naftas pārstrādes blakusproduktus. Līdztekus nepieciešamajai tehnoloģiju pilnveidei ir arī jāapspriežas ar nozares pārstāvjiem un jāmeklē risinājumi, kā kompensēt nelabvēlīgo ietekmi uz vidi. Ja izrādīsies, ka CO2 emisiju kvotu tirdzniecības sistēma nav piemērota, varētu apsvērt vides nodokļa ieviešanas lietderību. Šis jautājums būtu jāapspriež starptautiskajās jūrniecības iestādēs.

4.2.2.

Komiteja atkārtoti pauž savu atbalstu investīcijām pētniecībā un izstrādē, lai kuģubūves prakse, degvielas un ostu infrastruktūra kļūtu videi nekaitīgāka. Tā vēlreiz aicina beidzot izveidot P&I pamatprogrammā ieplānotās jūras ātrgaitas maģistrāles.

4.3.1.

No jūras satiksmes riskiem un kuģu avārijām pilnībā izvairīties nevar, bet jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu pasažieru un kuģu apkalpes locekļu drošību gan kuģubūves, gan kuģu apkopes nozarē. Eiropas tiesiskais regulējums jūras transporta drošības jomā ir viens no vispilnīgākajiem pasaulē. Kuģu tukšo tilpņu nelikumīga tīrīšana atklātā jūrā savukārt izlēmīgi jāapkaro un stingri jāsoda.

4.4.1.

Lai Eiropas jūras satiksmi varētu saglabāt un pilnveidot, arī turpmāk būs vajadzīgi jauni cilvēki, kurus interesē jūrniecības profesijas un kuri patiešām vēlas ar to ilgstoši nodarboties. Tādēļ jāuzlabo jūrnieku apmācības un izglītības kvalitāte, kā arī darba un sadzīves apstākļi uz kuģiem. Jāpalielina arī kuģu apkalpes skaitliskais sastāvs.

28.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 354/30

1.1.

Divriteņu mehānisko transportlīdzekļu rūpniecībai ir svarīga nozīme Eiropas Savienības ekonomikā un nodarbinātības jomā. Ražotāju darbība ir atšķirīga — daži no tiem darbojas pasaules mērogā visos segmentos vai ļoti specializētos segmentos, savukārt citi ir valstu vai pat vietēja mēroga uzņēmumi, kas bieži vien līdzinās amatnieku uzņēmumiem. Tas attiecas arī uz komplektējošo daļu ražošanas, izplatīšanas un pēcpārdošanas sektoriem, kur darbojas ievērojams skaits MVU (1).

1.2.

Šī rūpniecības nozare cieta krīzes rezultātā 2008. gada pēdējā ceturksnī, un pieprasījuma samazināšanās negatīvās sekas bija jūtamas visā nozarē, radot nopietnu negatīvu strukturālo ietekmi un nodarbinātības samazināšanos (pieprasījums samazinājās par 31 %, izraisot apgrozījuma kritumu par 35 %, kas savukārt nelabvēlīgi ietekmēja nodarbinātību). Provizoriskie dati par 2009. gadu apstiprina negatīvo tendenci tirgū, kura apjoms salīdzinājumā ar 2008. gadu samazinājies par 21 % un salīdzinājumā ar 2007. gadu — par 25 %.

1.3.

EESK pauž bažas, ka 2010. gadā nodarbinātība var vēl vairāk samazināties, ja netiks nekavējoties izstrādāta politika, lai atbalstītu šo nozari.

1.4.

EESK 67. Starptautiskās motociklu izstādes ietvaros 2009. gada 12. novembrī Milānā rīkoja atklātu uzklausīšanas sanāksmi, kurā tika gūtas atsauksmes no ražotājiem, komplektējošo daļu piegādātājiem, arodbiedrībām, lietotājiem, NVO un augstskolām. Uzklausīšanas sanāksme lielā mērā apstiprināja izpētes grupā izskanējušos viedokļus.

1.5.

Šajā sakarā EESK

2.1.

Divriteņu mehānisko transportlīdzekļu rūpniecībai ir svarīga nozīme Eiropas Savienības ekonomikā un nodarbinātības jomā. Kaut gan divriteņu mehānisko transportlīdzekļu rūpniecībai ir dažas kopīgas iezīmes ar autorūpniecību (3), tomēr tai piemīt noteiktas īpatnības — mazāks apjoms, sadrumstalotāka struktūra un diversificētāka ražošana.

2.2.

Tā kā ilggadējie Eiropas zīmoli nonāca arvien lielākā konkurencē ar Japānas ražotājiem, šajā nozarē pēdējo desmitgažu laikā ir notikušas ievērojamas pārmaiņas. Japānas ražotāji, kas patlaban ierindojas starp līderiem šajā nozarē, ir izvērsuši ražošanu tieši ES. Laika gaitā ir notikusi Eiropas rūpniecības reorganizācija, veicot pārstrukturēšanu, uzņēmumu apvienošanu un pārņemšanu un izveidojoties vidēja lieluma rūpniecības grupām, kas darbojas līdzās “nišas produktu” ražotājiem, kā arī daudziem MVU.

Patlaban “tradicionālie” Eiropas ražotāji, Japānas un ASV uzņēmumi cīnās par līderpozīcijām Eiropas tirgū, taču kopš divdesmitā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem tie ir nonākuši arvien lielākā konkurencē ar jaunās tirgus ekonomikas valstīm. Saražoto transportlīdzekļu skaita ziņā ES ražošanas apjoms ir relatīvi zems (1,4 milj.) salīdzinājumā ar Ķīnu (vairāk nekā 20 milj.), Indiju (vairāk nekā 8 milj.) un Taivānu (1,5 milj.), kaut gan to raksturo lielāka pievienotā vērtība, jauninājumi, kvalitāte un drošība.

2.3.

Eiropas Kopienu Statistikas birojs attiecina uz divriteņu mehānisko transportlīdzekļu rūpniecību NACE kodu 35.41. Jaunākie dati, kas attiecas uz 2006. gadu, rāda, ka ES 27 dalībvalstīs divriteņu mehānisko transportlīdzekļu nozarē darbojas 870 uzņēmumi, no kuriem 80 % atrodas 6 dalībvalstīs (Itālijā, Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Francijā, Spānijā un Austrijā). Vidējais apgrozījums — 8 miljoni EUR — liecina, ka nozarē darbojas daudzi MVU, proti, aptuveni 650 uzņēmumi, kas saražo 75 % no kopējā apjoma.

2.4.

Eiropā 90 % ražošanas veic aptuveni 100 vidēji lieli vai vidēji mazi ražotāji, kas darbojas dažādās ES dalībvalstīs (iepriekš minētajās valstīs, kā arī Čehijas Republikā, Nīderlandē, Portugālē, Slovēnijā un Zviedrijā), kā arī Norvēģijā un Šveicē. Atlikušos 10 % ražošanas Eiropā veic mazi un ļoti mazi ražotāji.

2.5.

Ražotāju darbība ir atšķirīga — daži pasaules mēroga uzņēmumi darbojas visos segmentos (dažādiem lietojumiem paredzēti motocikli ar dažādiem cilindru tilpumiem, motorolleri ar dažādiem cilindru tilpumiem, mopēdi, tricikli un kvadracikli) vai ļoti specializētos segmentos, savukārt citi ir valstu vai pat vietēja mēroga uzņēmumi, kas lieluma un ražošanas procesu ziņā bieži līdzinās amatnieku uzņēmumiem.

2.6.

Tehniskajos noteikumos (Eiropas tipa apstiprināšana) noteiktas dažādas divriteņu mehānisko transportlīdzekļu kategorijas ar dažādām tehniskām īpašībām (cilindru tilpumi, paredzētais lietojums). Savukārt direktīva par Eiropas vadītāju apliecībām paredz atšķirīgus nosacījumus attiecībā uz tiesībām lietot divriteņu mehāniskos transportlīdzekļus (AM mopēdi; A1 motocikli; A2 motocikli; A motocikli). Šis sarežģītais iedalījums veicina ražošanas sadrumstalotību un mazina apjomradītus ietaupījumus.

2.7.

Divriteņu mehānisko transportlīdzekļu rūpniecības sadrumstalotība daļēji izskaidrojama ar vēsturiskiem iemesliem, taču tās galvenais cēlonis ir apstākļi divriteņu mehānisko transportlīdzekļu tirgū. Segmentos, kas vairāk orientēti uz pārvietošanās līdzekļu praktisko izmantošanu (īpaši uz mobilitāti pilsētās), piemēram, motorolleru ražošanā var panākt lielāku sinerģiju, jo īpaši attiecībā uz dzinējiem, savukārt ar motocikliem saistītajos segmentos ir grūtāk nodrošināt sinerģiju, piemēram, vienādu detaļu un dzinēju izmantošanu dažādu marku modeļiem. Atkarībā no transportlīdzekļu lieluma jo īpaši dinamikas īpašības var būt ļoti atšķirīgas, jāmin arī atšķirības, kuras nosaka transportlīdzekļu lietošanas mērķis, un, visbeidzot, dažādās lietotāju prasības. Daudzos gadījumos dažādus zīmolus cieši identificē ar noteiktām konstrukcijām vai dzinēju konfigurācijām (piemēram, BMW“boksera” tipa dzinējs, Ducati desmodromiskā sadale, Moto Guzzi v-dvīņveida dzinējs un Triumph trīs cilindru dzinējs) atkarībā no pieprasījuma tirgū, kuru gan Eiropā, gan visā pasaulē lielā mērā veido uzticīgie cienītāji.

2.8.

Tā kā transportlīdzekļus ražo mazākās sērijās un ierobežotā skaitā, ieguldītā kapitāla ienesīgums salīdzinājumā ar autorūpniecības nozari ir mazāks. Tas daļēji izpaužas arī komplektējošo daļu ražošanas un izplatīšanas sektoros.

2.9.

Pozitīva ietekme bijusi ES tirgum, kurš kopš 2002. gada ir paplašinājies (par 22 % no 2002. līdz 2007. gadam), un tāpēc Eiropas Savienībā ražoto divriteņu mehānisko transportlīdzekļu sektorā apgrozījums 2006. gadā sasniedza 7 miljardus EUR salīdzinājumā ar ES divriteņu mehānisko transportlīdzekļu sektora kopējo apgrozījumu 34 miljardu EUR apmērā. Jāatzīmē, ka no 2004. līdz 2006. gadam Eiropas Savienībā ražoto divriteņu mehānisko transportlīdzekļu sektorā pieaugums bija 12 %, un tas procentuālā ziņā ir vairāk nekā vidēji rūpniecībā un autorūpniecības nozarē (abās par 8 %), un tam bija pozitīva ietekme uz nodarbinātību.

3.1.

Komplektējošo daļu un izplatīšanas sektors arī ir diezgan sadrumstalots.

3.2.

Dažas komplektējošās daļas nodrošina autorūpniecības piegādātāji, kas nedaudz darbojas arī divriteņu mehānisko transportlīdzekļu sektorā (ražo degvielas padeves sistēmas), taču nepieciešamā specializācijas līmeņa dēļ vairumu komplektējošo daļu (riteņus, izpūtējus, sajūgus u.c.) nodrošina noteikti piegādātāji. Nozarei ir aptuveni 500 piegādātāju. Šie piegādātāji tradicionāli darbojas Eiropā (galvenokārt Itālijā, Spānijā, Francijā, Apvienotajā Karalistē, Vācijā un Nīderlandē). Pēdējo gadu laikā ir palielinājusies konkurence ar piegādātājiem no Āzijas valstīm. Tāpēc daži Eiropas piegādātāji ir pārcēluši daļu savas darbības uz Āziju. Tomēr jāpiebilst, ka Eiropas komplektējošo daļu piegādātāji izpilda tikai Eiropas ražotāju pasūtījumus.

3.3.

Izplatīšanas un palīdzības tīkls atbilst tuvuma prasībai, kas ir raksturīga divriteņu mehānisko transportlīdzekļu nozarei (īpaši attiecībā uz mopēdiem un motorolleriem): ES darbojas aptuveni 37 000 pārdošanas un pēcpārdošanas pakalpojumu punktu, kas bieži ir ģimenes uzņēmumi. Itālijā, Francijā, Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Spānijā, Nīderlandē, Grieķijā un Zviedrijā rodas 91 % no apgrozījuma izplatīšanas un pēcpārdošanas pakalpojumu sektorā; 2004.–2006. gadā šis skaitlis pieauga par 5 %.

4.1.

Divriteņu mehānisko transportlīdzekļu nozarē no 2002. līdz 2007. gadam bija vērojams pastāvīgs nodarbinātības pieaugums, un 2007. gadā Eiropas Savienībā šajā nozarē strādāja 150 000 cilvēku. Jāatzīmē, ka no 2004. līdz 2006. gadam nodarbinātība šajā nozarē Eiropas Savienībā palielinājās par 4 % salīdzinājumā ar kritumu par 3 % rūpniecībā kopumā un par 5 % autorūpniecības nozarē. Tas liecina par šīs nozares dinamiskumu un novatorismu, ko grūtajos apstākļos veicināja arvien lielākais pieprasījums pēc mobilitātei pilsētās un vaļaspriekam piemērotiem transportlīdzekļiem.

4.2.

Ar divriteņu mehānisko transportlīdzekļu ražošanu, kas notiek galvenokārt Itālijā, Spānijā, Francijā, Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Austrijā un Nīderlandē, ir tieši saistīti 25 000 minēto darba vietu. Divriteņu mehānisko transportlīdzekļu tirgum ir sezonāls raksturs (vislielākais pieprasījums pavasarī un vasarā), un tāpēc gada laikā ir brīži, kad ražošanas apjoms sasniedz visaugstāko līmeni un ražotāji mēdz pieņemt darbā arī sezonas strādniekus. Tāpēc ir vajadzīga lielāka elastība, lai apmierinātu tirgus periodisko pieprasījumu.

4.3.

Ar komplektējošo daļu ražošanas un izplatīšanas sektoru saistīti 20 000 minēto darba vietu, kas galvenokārt atrodas Itālijā, Spānijā, Francijā, Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Nīderlandē un Ungārijā.

4.4.

Ar pārdošanas un pēcpārdošanas pakalpojumu sektoru saistīti 105 000 minēto darba vietu. Ņemot vērā to raksturu, tās ir izvietotas visā ES, kaut gan 92 % darbaspēka ir nodarbināti Itālijā, Vācijā, Francijā, Apvienotajā Karalistē, Spānijā, Nīderlandē, Grieķijā, Beļģijā un Zviedrijā.

5.1.

Minētie dati liecina, ka divriteņu mehānisko transportlīdzekļu rūpniecība pēdējo gadu laikā ir bijusi ļoti dinamiska un Eiropas tirgus ir palielinājies, sasniedzot vairāk nekā 2,7 miljonus transportlīdzekļu 2007. gadā (aprēķināts, ka Eiropas Savienībā ir aptuveni 34 miljoni šādu transportlīdzekļu). Tomēr saistībā ar krīzi, kas skāra ES pēdējo divu gadu laikā, 2008. gadā tirgus apjoms samazinājās par 7,4 % salīdzinājumā ar 2007. gadu. Jo īpaši jāatzīmē, ka pārdošanas apjoms 2008. gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar to pašu periodu 2007. gadā samazinājās par veseliem 34 %. Šī negatīvā attīstības tendence nemainījās arī 2009. gada pirmajā ceturksnī, kad divriteņu mehānisko transportlīdzekļu pārdošanas apjoms salīdzinājumā ar to pašu periodu 2008. gadā samazinājās par 37 %. Vēl provizoriskie dati par 2009. gadu apstiprina tirgus negatīvo tendenci, un tie liecina, ka kopējais samazinājums salīdzinājumā ar 2008. gadu ir 21 % un ar 2007. gadu — 25 %.

5.2.

Krīzes sekas ir jūtamas visā nozarē. Pārdošanas apjoma samazināšanās ne tikai būtiski ietekmējusi ražotāju ieņēmumus, bet arī izraisījusi ražošanas ierobežošanu, lai nepieļautu pārprodukcijas veidošanos. Savukārt ražošanas ierobežošanas dēļ bija jāsaīsina darba laiks, veidojās dīkstāves, samazinājās sezonas strādnieku nodarbinātība un bija jāpārskata īstermiņa un vidējā termiņa ražošanas plāni. Dažos gadījumos nācās pavisam atlaist līdz 25 % darbinieku. Tiesas ir pārņēmušas vairāku mazo un vidējo uzņēmumu administrēšanu, un patlaban notiek to izpārdošana; savukārt citi pat ir beiguši savu darbību. Šīs norises liecina, ka pārstrukturēšanās process turpināsies, kaut gan ir grūti prognozēt, kā uzņēmumu iespējamā pārvietošana uz ārpuskopienas valstīm ietekmēs sociālo un ekonomisko struktūru.

5.3.

Arī komplektējošo daļu piegādātājiem, saskaroties ar pieprasījuma samazināšanos no ražotāju puses, ir jāierobežo ražošana, un tas ietekmē nodarbinātību. Daži komplektējošo daļu piegādātāji ir beiguši saimniecisko darbību, un tiek prognozēts, ka patlaban aptuveni 10 % nozares piegādātāju draud bankrots. Šāds stāvoklis rada papildu izmaksas arī ražotājiem, kuriem jāveic iepriekš neparedzēti ieguldījumi, lai atbalstītu komplektējošo daļu piegādātājus vai atrastu citus piegādātājus, un kuri pat spiesti izstrādāt jaunas preses alumīnija vai plastmasas detaļu ražošanai, jo to piegādi vairs nevar nodrošināt. Patlaban pasūtījumu un pārdošanas ieņēmumu apjoms ir samazinājies par aptuveni 40 %. Nereti daudzi ražotāji, lai nezaudētu konkurētspēju, vēršas pie Dienvidaustrumu Āzijas piegādātājiem.

5.4.

Krīze un saimnieciskās aktivitātes kritums smagi skar pārdošanas un pēcpārdošanas pakalpojumu sektoru daļēji tāpēc, ka tajā darbojas mazāki uzņēmumi (pārsvarā MVU un ģimenes uzņēmumi). Piemēram, Spānijā produkcijas noiets samazinājās par 25 % salīdzinājumā ar 2008. gadu, izraisot darba vietu skaita samazināšanos par vairāk nekā 6 000. Ja šī tendence turpināsies, paredzams, ka 2009. un 2010. gadā Spānijā beigs saimniecisko darbību aptuveni 25 % uzņēmumu un izplatītāju un 60 % aģentu. Krīze izplatīšanas tīklā rada papildu izmaksas arī ražotājiem, kuriem jāuztur tīkls, lai saglabātu preču noieta iespējas un spētu gūt labumu no ekonomikas atveseļošanās, lai kad tā arī sāktos.

5.5.

EESK pauž bažas, ka būtiska nodarbinātības samazināšanās turpināsies arī 2010. gadā, ja nekavējoties netiks izstrādāta politika, lai atbalstītu šo nozari. Turklāt, lai nodarbinātības līmenis nozarē nepazeminātos, jāpaplašina “sociālais dialogs”, veicinot mūžizglītību un strādājošo kvalifikācijas celšanu, tostarp augstskolu līmenī, un vienlaikus sekmējot nepastāvīgu darba attiecību mazināšanos.

5.6.

Vidējā termiņa pasākumi divriteņu mehānisko transportlīdzekļu pieprasījuma veicināšanai līdz šim īstenoti reti un bijuši nepietiekami. Atšķirībā no autorūpniecības šajā nozarē tikai Itālija nezaudēja laiku un ieviesa prēmiju par vecu transportlīdzekļu nodošanu lūžņos, un tā pozitīvi ietekmēja Itālijas un tāpēc arī Eiropas tirgu kopumā, veicinot to transportlīdzekļu izslēgšanu no aprites, kuri rada vislielāko piesārņojumu. Itālija izkļuva no situācijas, kāda bija 2009. gada pirmajos divos mēnešos, kad tirgus lejupslīde sasniedza aptuveni 35 %, panākot pozitīvu tendenci attiecībā uz motorolleriem ar maziem cilindru tilpumiem, kuriem piemēroja 500 EUR kompensāciju par novecojušu transportlīdzekļu nodošanu lūžņos, savukārt motociklu un mopēdu noiets samazinājies par vairāk nekā 20 %, un stāvoklis šajā segmentā joprojām ir slikts. Spānija jūlijā pieņēma mēnešiem ilgi solīto lēmumu maksāt kompensāciju par nolietoto divriteņu mehānisko transportlīdzekļu nodošanu lūžņos, bet vēl nav sākusi to darīt, tādējādi liekot patērētājiem gaidīt un palēninot jaunu transportlīdzekļu iegādi (no 2009. gada janvāra līdz augustam mopēdu pārdošanas apjoms samazinājās par 52 %, savukārt motociklu pārdošanas apjoms saruka par 43 % salīdzinājumā ar to pašu periodu 2008. gadā). Šis piemērs skaidri parāda, cik svarīga nozīme ir Eiropas tiesiskā regulējuma sistēmai, kas sekmē stabilitāti valstu tirgos, veicinot patērētāju uzticību.

5.7.

Pieprasījuma veicināšanas pasākumi neapšaubāmi sniedz labumu lietotājiem, taču ne vienmēr atrisina komplektējošo daļu piegādātāju vai Eiropas divriteņu mehānisko transportlīdzekļu rūpniecības problēmas. Piemēram, Itālijā vienotas likmes 500 EUR kompensācija būtiski uzlaboja stāvokli attiecībā uz maziem no Taivānas importētiem 125 un 150 cm3 motorolleriem, kuru cena ir no 1 500 līdz 2 000 EUR, un mazākā mērā — attiecībā uz Eiropas ražojumiem, kuru cenas ir augstākas, taču tā neveicināja pieprasījumu pēc vidēja lieluma divriteņu mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kuru cena ir no 6 000 līdz 8 000 EUR. Eiropas komplektējošo daļu piegādātāji vispār neguva labumu, jo tie neapgādā Āzijas ražotājus. Lai labumu gūtu visa nozare, jāīsteno pasākumi pieprasījuma veicināšanai, nodrošinot atbalsta kompensācijas, kuru likme pieaug līdz ar transportlīdzekļu cenu, īpaši veicinot to transportlīdzekļu pārdošanu, kuros ieviesti progresīvi risinājumi, kas samazina ietekmi uz vidi, un progresīvas drošības sistēmas.

5.8.

Steidzami jāatvieglo finansējuma pieejamība ES uzņēmumiem, kuri darbojas šajā nozarē, lai tie spētu tikt galā ar krīzes radītajām papildu izmaksām, turpinātu veikt ieguldījumus pētniecībā, izstrādē un inovācijā (ražotāji kopā ar komplektējošo daļu piegādātājiem) un nezaudētu konkurētspēju, īpašu uzmanību veltot kvalitātei un jauninājumiem un izstrādājot drošākus transportlīdzekļus, kas nodara mazāku kaitējumu videi.

6.1.

Ja 2009. gada pirmā pusgada sliktie rezultāti nebūs uzlabojušies arī gada otrajā pusē, visai nozarei jārēķinās ar to, ka bankas 2010. gadā samazinās tās kredītspēju. Pat ja atveseļošanās ir pavisam tuvu, nozares spēja piesaistīt ieguldījumus un veikt pētniecību un izstrādi samazināsies, radot negatīvas sekas vidējā termiņā un padarot uzņēmumus nedrošākus, kas savukārt var ietekmēt nodarbinātības iespējas.

6.2.

Pēdējā desmitgadē no Euro 1 standarta ieviešanas 1999. gadā līdz pašreizējiem standartiem nozare ir panākusi piesārņojošo emisiju ievērojamu samazinājumu, kas veido aptuveni 90 % attiecībā uz CO un HC un vairāk nekā 50 % attiecībā uz NOx. Atzinīgi vērtējami rezultāti ir panākti trokšņu piesārņojuma novēršanas jomā; nozare kopumā (tostarp patērētāju apvienības) turpina darbu pie uzlabojumiem, kurus ceļu satiksmē var panākt, izmantojot tikai izpūtējus ar tipa apstiprinājumu un vadot transportlīdzekļus tā, lai nodarītu mazāku kaitējumu videi. Nozare ir radījusi jauninājumus drošības jomā, izstrādājot progresīvākas bremžu sistēmas, ko pakāpeniski ievieš dažāda veida divriteņu mehāniskajos transportlīdzekļos, kā arī jaunajos transportlīdzekļos, piemēram, triciklos un kvadraciklos.

6.3.

Komisija izstrādā priekšlikumu regulai par divriteņu mehāniskajiem transportlīdzekļiem, un to paredzēts publicēt 2010. gada sākumā. Kaut gan ir jāturpina progress vides un drošības jomā, pašreizējā ekonomiskajā situācijā ir būtiski novērst izmaiņas, kurām ir negatīva ietekme, un ņemt vērā nozares reālās iespējas un uzņēmumu lielumu. Saistībā ar jaunajiem Euro standartiem jāizvirza tādi mērķi, kurus nozare spēj sasniegt, ņemot vērā nepieciešamo laiku, ko nosaka izstrāde, ražošana un tirgus. Regulējumam jābūt balstītam uz pieeju, kas ļauj nozarei izmantot savu inovācijas spēju, nodrošinot elastīguma iespējas, kas ņem vērā ekonomisko klimatu un plašo produkcijas spektru (tirgus un tehnisko īpašību ziņā), īpaši attiecībā uz uzlabotu bremžu sistēmu uzstādīšanu. Šajā sakarā nozare jau ir iesniegusi Komisijai priekšlikumus attiecībā uz vides un drošības aspektiem.

6.4.

“Tradicionālajiem” ražotājiem — it īpaši pašreizējos ekonomiskajos apstākļos — arvien vairāk būs jākonkurē ar ražotājiem (galvenokārt no Dienvidaustrumu Āzijas), kuri piedāvā zemu cenu un zemu kvalitāti; tas īpaši attiecas uz divriteņu mehāniskajiem transportlīdzekļiem ar maziem vai vidējiem cilindru tilpumiem, kuru ražošanā peļņas iespējas ir mazākas. Apsekojumi liecina, ka šī importētā produkcija nereti neatbilst Eiropā ieviestās tipa apstiprināšanas sistēmas prasībām, apdraudot patērētāju drošību un vidi. Pārbaudot Ķīnā ražoto divriteņu mehānisko transportlīdzekļu paraugus, kas bija ievesti Eiropas Savienībā, tika konstatēta neatbilstība, proti, bremzēšanas ceļš bija par 35 % garāks un emisijas 20 reizes lielākas nekā noteikts Eiropas tipa apstiprināšanas prasībās. Pastāv arī problēmas saistībā ar Eiropas transportlīdzekļu vai to komplektējošo daļu viltošanu, ko veic ražotāji jaunās tirgus ekonomikas valstīs. Turklāt tirdzniecības uzņēmumi, kas standartiem neatbilstošus transportlīdzekļus ieved Eiropas Savienībā, vilto atbilstības sertifikātus. Lai nodrošinātu vienādus darbības nosacījumus šajā ES tirgus segmentā, kurā cenai ir ļoti liela nozīme, vairāk uzmanības jāpievērš tipa apstiprināšanas un tirgu uzraudzībai, nodrošinot, lai kompetentās iestādes un/vai tehniskie kontroles dienesti rūpīgi kontrolētu pārdodamo transportlīdzekļu “ražojumu atbilstību”, pārbaudot to atbilstību tipa apstiprināšanas un intelektuālā īpašuma aizsardzības prasībām.

6.5.

No otras puses, “tradicionālie” ražotāji bauda patērētāju atzinību par produkcijas kvalitāti, dizaina, inovatīvu risinājumu un drošības līmeni. Tas attiecas uz populārākajiem transportlīdzekļiem ar mazu vai vidēju darba tilpumu un jo īpaši uz transportlīdzekļiem ar lielu darba tilpumu, kuriem ir augsta pievienotā vērtība un kuri izceļas ar tajos ieviestajiem tehniskajiem risinājumiem un zīmola atpazīstamību. Šos ražojumus pašreizējā ekonomiskā situācija ietekme vissmagāk. Tehnoloģiski progresīvu transportlīdzekļu, piemēram, tirgū ienākošo elektrotransportlīdzekļu un hibrīdtransportlīdzekļu ražošana ir lielā mērā atkarīga no publiskā sektora atbalsta un spējas rast izeju no pašreizējās krīzes.

6.6.

Īpaša uzmanība būtu pievēršama brīvās tirdzniecības nolīgumiem, lai nodrošinātu, ka muitas tarifu liberalizācija starp ES un Dienvidaustrumu Āzijas valstīm sniegtu labumu abām pusēm, likvidējot arī beztarifu barjeras (piemēram, Ķīnā noteiktais aizliegums ceļu satiksmē izmantot divriteņu mehāniskos transportlīdzekļus, kuru cilindru tilpums pārsniedz 250 cm3), kas rada nopietnas problēmas Eiropas eksportētājiem.

6.7.

Lai pašlaik risinātu problēmas, Eiropas ražotājiem tāpat kā līdz šim jāveic pārstrukturēšana, jāapvienojas, jāiegādājas citi uzņēmumi un jāturpina ciešāka sadarbība, kas ļaus panākt pēc iespējas lielāku sinerģiju.

6.8.

Lai saglabātu Eiropas produkcijas izcilās īpašības, kas bauda lietotāju atzinību, būtiski ir nepieļaut, ka darbību pārtrauc Eiropas komplektējošo daļu piegādātāji. Tas nozīmē, ka nedrīkst atkārtoties tas, kas notika, piemēram, velosipēdu rūpniecībā, — svarīgāko komplektējošo daļu, tostarp rāmju, piegādātāji ir pārtraukuši darbību, un tagad Eiropas velosipēdu ražotāji ir atkarīgi no Ķīnas.

6.9.

Lai nezaudētu konkurences cīņā, Eiropas komplektējošo daļu piegādātājiem vairāk uzmanības jāvelta inovācijai, jāattīsta kopīgi projekti sadarbībā ar ražotājiem, lai panāktu apjomradītus ietaupījumus, kur vien tas ir iespējams, reālā partnerībā, kas nodrošina pasūtījumu plūsmu starp ražotājiem un augstākā līmeņa izstrādājumu piegādātājiem.

6.10.

Jāizstrādā CARS 21 līdzīga pieeja attiecībā uz divriteņu mehānisko transportlīdzekļu nozari, lai pēc iespējas ātrāk risinātu minētos uzdevumus, kā arī stiprinātu nozares konkurētspēju un veicinātu nodarbinātību.

6.11.

Ar Septītās pamatprogrammas līdzekļiem, kas paredzēti pētniecībai, var sekmēt šo mērķu sasniegšanu, atbalstot uzņēmumus, kas veic ražošanu Eiropā un izmanto Eiropas ražošanas ķēdes. Šajā nolūkā nozīmīgu ieguldījumu varētu sniegt tieši divriteņu mehānisko transportlīdzekļu rūpniecībai — jo īpaši MVU — paredzēta pētniecības platforma, kas sekmē uzņēmu sadarbību, lai noteiktu pētniecības prioritātes, kā tas notiek autorūpniecības nozarē.

6.12.

Komisija nesen nāca klajā ar Rīcības plānu mobilitātes veicināšanai pilsētās, kurā viens no izvirzītajiem mērķiem ir satiksmes plūsmas uzlabošana, ko divriteņu mehāniskie transportlīdzekļi sekmē pēc savas būtības. Krīze ir skārusi divriteņu mehānisko transportlīdzekļu rūpniecību, taču ilgtermiņā tā gūs labumu, jo arvien pieaugs vajadzība pēc alternatīviem zemu emisiju transportlīdzekļiem, kas nodrošina ilgtspējīgu mobilitāti, īpaši pilsētās, ar nosacījumu, ka pašreizējās ekonomiskās problēmas tiks pārvarētas vidējā termiņā, pirms tās radītu neatgriezeniskās sekas.

28.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 354/35

—

visos Eiropas reģionos ražot atbilstoši (bieži vien izkropļotiem) pasaules tirgus nosacījumiem,

—

panākt atbilstību prasībām attiecībā uz saražoto produkciju (kvalitāte, drošums, dabas resursu saudzēšana, dzīvnieku labturība u. c.) un vienlaicīgi segt Eiropas līmeņa izmaksas,

—

nodrošināt arī pietiekami augstu atalgojumu mūsdienīgā darba tirgū, kuram raksturīgs augsts nodarbinātības un drošības, kā arī izglītības un tālākizglītības līmenis.

—

aizvien svārstīgāki tirgi ar ražošanas cenu samazinājuma tendenci,

—

izplatītāju un tirgotāju aizvien lielākā ietekme tirgū salīdzinājumā ar ražotājiem un

—

neapšaubāmās problēmas kvalitatīvu, konkrētām apdzīvotajām vietām un reģioniem raksturīgu produktu ražošanā un tirdzniecībā. Šajā jomā ir vajadzīgi attiecīgi noteikumi, kas paredzēti tieši uz vietējiem un reģionālajiem tirgiem vērstai lauksaimniecībai.

—

ne tikai saglabāt un īstenot nedaudzos vēl pastāvošos tirgus stabilizācijas pasākumus tad, kad tie tirgū ir vajadzīgi, bet arī izstrādāt un ieviest jaunus un PTO nostādnēm atbilstošus risinājumus, kas ļauj stabilizēt tirgu,

—

nodrošināt stratēģisku gatavību krīzes situācijām un veidot lauksaimniecības produktu uzkrājumus, ņemot vērā aizvien lielākās grūtības prognozēt attīstību starptautiskajos lauksaimniecības produktu tirgos,

—

meklēt risinājumus, kā ar ražotāju organizāciju un nozares nolīgumu palīdzību varētu stabilizēt stāvokli tirgos.

—

uz piena iepakojuma attēlot govis ganībās, ja piens iegūts no dzīvniekiem, kurus vairs nelaiž ganībās. Tirgus jāietekmē, atbalstot diferencētākus risinājumus (programmas piena iegūšanai no govīm, kas barotas ar sienu vai ganībās; reģionāla līmeņa tirdzniecība, ko īsteno ražotāji vai nelieli kooperatīvi),

—

reklāmā izmantot norādes uz konkrētu reģionu, lai gan preces ir ražotas citur.

—

pirmā un otrā pīlāra tiešos maksājumus piešķirt vienīgi lauksaimniekiem, kuri aktīvi nodarbojas ar lauksaimniecību, ainavas saglabāšanas apvienībām vai citām organizācijām, kas nodarbojas ar kultūrvides jautājumiem,

—

piešķirot pirmā un otrā pīlāra tiešos maksājumus, jāņem vērā katrā saimniecībā radītās darba vietas,

—

pirmā un otrā pīlāra tiešajiem maksājumiem būtu jāatlīdzina lauksaimnieku sniegtie pakalpojumi sabiedrībai, kuri ir vajadzīgi Eiropas lauksaimniecības modeļa saglabāšanai. Lauksaimniekiem ienākumi galvenokārt būtu jāgūst no cenām regulētā tirgū, kurā tiek atzītas ražošanas izmaksas,

—

ņemot vērā agroklimatisko apstākļu atšķirības Eiropas Savienībā, pirmā un otrā pīlāra tiešajos maksājumos būtu jāiekļauj arī faktors, kas ļautu kompensēt izmaksas, kas dažādu dalībvalstu lauksaimniekiem rodas atšķirīgo agroklimatisko apstākļu dēļ (5).

—

tieši kādās ražošanas nozarēs Eiropā spēkā esošie noteikumi atšķiras no tiem, kas jāievēro svarīgākajiem konkurentiem, un

—

kādas pierādāmas papildu izmaksas tas rada atsevišķiem uzņēmumiem / uzņēmumu veidiem / ražošanas veidiem.

28.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 354/43

1.1.

Pasaules ekonomika mūsdienās ir kļuvusi vairāk integrēta nekā jebkad agrāk. Daudzpolārā pasaulē, kurā notiek dziļas, visu pasauli aptverošas krīzes, starptautiskām organizācijām nepieciešama jauna pārvaldība un lielāka leģitimitāte. Šīs leģitimitātes pamatā jābūt kopīgām vērtībām, standartiem un mērķiem, saskaņotībai un efektivitātei, kā arī atvērtībai iepretim visām valstīm un to iedzīvotājiem. EESK atbalsta Eiropas Savienības aktīvo līdzdalību šādas jaunas pārvaldības veidošanā starptautiskajās organizācijās.

1.2.

Pat pirms pašreizējās krīzes tika atzīts, ka nepieciešama starptautisko organizāciju, ANO organizāciju un Bretonvudsas institūciju reforma, taču kopš finanšu un ekonomikas krīzes sākuma reformu process ir guvis papildu stimulu. Kad kļuva skaidrs, ka finanšu krīzes sekas ir neatgriezeniskas, aktīvu rīcību uzsāka G20 valstis. G20 apspriežu rezultāti tika vērtēti pozitīvi, taču tika apšaubīta to lēmumu leģitimitāte. EESK aicina Eiropas Savienību veidot efektīvu saikni starp G20 procesu un ANO pārstāvības iestādēm un stiprināt ANO Ekonomikas un Sociālo lietu padomi (ECOSOC).

1.3.

Jaunajām tirgus ekonomikas valstīm un attīstības valstīm jāparedz nozīmīgāka loma starptautisko organizāciju pārvaldībā. EESK atbalsta Pasaules bankas un Starptautiskā valūtas fonda tālāku pārstrukturēšanu, lai palielinātu minēto valstu pārstāvību.

1.4.

Starptautisko organizāciju pārvaldībai jābalstās uz ANO Statūtiem un ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. ES vienmēr aktīvi veicinājusi daudzpusēju sadarbību, un EESK pilnībā atbalsta šādu politiku. EESK tomēr atzīmē, ka mainījušies apstākļi, kādos notiek daudzpusējo vērtību veicināšana, un tādēļ EESK uzskata, ka jāpārskata Eiropas Komisijas paziņojumi par ES politiku attiecībā uz daudzpusējas sadarbības veicināšanu  (1).

1.5.

Lai gan starptautisko organizāciju mērķi ir skaidri, to efektivitāte ir nepietiekama, jo tās pienācīgi neuzrauga savu lēmumu tālāko izpildi un atbilstīgi nenovērtē to ietekmi. ES ir izstrādājusi uzraudzības sistēmas, kuras praksē ir izrādījušās efektīvas un varētu tikt pielāgotas izmantošanai starptautiskā līmenī, lai uzraudzītu sarežģītas daudzlīmeņu intervences. EESK mudina Eiropas Savienību ieviest šādas uzraudzības sistēmas starptautiskajās organizācijās.

1.6.

EESK atbalsta ieceri palielināt starptautisko organizāciju pilnvaras finanšu tirgus regulēšanā starptautiskā līmenī, lai novērstu jaunas finanšu krīzes rašanos. EESK uzskata, ka Eiropas un starptautiskajā līmenī stingrāk jāregulē šādas jomas: uzkrājumu palielināšana, riska ieguldījumu fondi, “nodokļu oāzes”, nesamērīgi augsts atalgojums, parādsaistību radītā riska samazināšana un pārvalstiska uzraudzības iestāžu konsolidācija.

1.7.

EESK atbalsta visas ES iniciatīvas sadarbības un saskaņotības veicināšanai starp starptautiskajām organizācijām. EESK mudina Eiropas Savienību veikt pasākumus, lai turpinātu Merkeles kundzes iniciatīvu, un sekmēt oficiālu starptautisko organizāciju dialogu ar mērķi veicināt sadarbību, kuras pamatā būtu Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) programma pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai.

1.8.

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta rezolūciju, ar kuru ES dalībvalstis tiek aicinātas ratificēt atjauninātās ILO konvencijas, un atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu Komisijai izstrādāt ieteikumu dalībvalstīm, aicinot tās ratificēt atjauninātās ILO konvencijas un aktīvi piedalīties to īstenošanā. EESK vēlas aktīvi iesaistīties minētā ieteikuma sagatavošanā.

1.9.

EESK atzīmē, ka ES izmanto “miermīlīgus līdzekļus” (soft power), lai ietekmētu starptautisko organizāciju pārvaldību, taču Komiteja uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jāizstrādā stratēģijas, kā palielināt tās ietekmi un stiprināt tās pozīciju dažādās starptautiskās organizācijās. Konsultatīvajās sanāksmēs par minēto stratēģiju sagatavošanu būtu jāapspriežas ar EESK.

1.10.

EESK pauž cerību, ka jaunais Lisabonas līgums, jaunā Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos un pastiprinātā diplomātiskā sadarbība Eiropas Savienībai ļaus paust vienotāku viedokli un uzlabos tās pozīciju starptautiskajās organizācijās. EESK mudina Eiropas Savienību veidot saskaņotu ārpolitiku un rīkoties saskaņā ar izvirzītajiem mērķiem.

1.11.

Jaunās pārvaldības struktūras veidošanas process nav pietiekami pārredzams. Tajā jāiesaista sociālie partneri un organizācijas, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību, un EESK pauž cerību, ka ES rūpēsies par to, lai informācija par šo procesu būtu viegli pieejama.

1.12.

Starptautiskas organizācijas var uzlabot darbības efektivitāti, ja tās nevairās apspriesties ar organizācijām, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību, arodbiedrībām un darba devēju organizācijām. Tās jāiesaista starptautisko organizāciju pārredzamajās konsultatīvajās struktūrās un pārraudzības sistēmā. EESK aicina Eiropas Savienību (Eiropas Komisiju un dalībvalstis) jaunajās starptautisko organizāciju pārvaldības struktūrās veicināt un atbalstīt atziņu, ka apspriešanās ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un sociālajiem partneriem ir jāpilnveido.

2.1.

Debates par starptautisko organizāciju pārvaldības sistēmu nav sākušās nesen, taču pasaules finanšu krīzes straujā izplatīšanās un dziļā ietekme atklāja starptautiskās pārvaldības nepilnības globalizētā ekonomikā, kā arī visu valstu ļoti lielo savstarpējo atkarību. Krīze ir smags trieciens visu valstu ekonomikai, turklāt tā izraisījusi arī visaptverošu nodarbinātības krīzi, kas skārusi miljoniem jau tā neaizsargāto darba ņēmēju un uzņēmumu. Lai pēc iespējas ierobežotu krīzes negatīvās sekas un izvairītos no tās atkārtošanās, būs stingrāk jāregulē finanšu sektors, jo tieši tajā krīze sākās. Taču ar to vien nepietiks. Lai veidotu ilgtspējīgu un vērtībās sakņotu ekonomiku, jārada jauna, efektīvāka, atbildīgāka un pārredzamāka sistēma pasaules ekonomikas pārvaldībai.

2.2.

Šajā atzinumā aplūkotas starptautiskās organizācijas, kas darbojas sociālās, ekonomikas un finanšu politikas jomā, ievērojot tajās šobrīd notiekošās reformas un finanšu krīzi: ANO, Pasaules tirdzniecības organizācija (PTO), Starptautiskā darba organizācija (ILO), Pasaules banka, Starptautiskais valūtas fonds (SVF), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO), G20 un Finanšu stabilitātes padome.

2.3.

Pasauli skārušas smagas un visaptverošas krīzes, kuras var efektīvi pārvarēt vienīgi starptautiskā līmenī. Tas attiecas ne tikai uz pašreizējo finanšu un ekonomikas krīzi, bet arī uz pārtikas, ūdens un enerģijas apgādes krīzi, nabadzības palielināšanos, vides problēmām, tostarp klimata pārmaiņām, drošību un migrācijas palielināšanos.

2.4.

Globalizācija ir mainījusi ekonomiskās attiecības, un šīm pārmaiņām jāatspoguļojas arī pasaules ekonomikas pārvaldības struktūrā. Mainās arī spēku samērs pasaulē — pieaug Brazīlijas, Krievijas, Indijas un Ķīnas ekonomiskā, politiskā un stratēģiskā ietekme. Pasaule, kas Aukstā kara laikā bija divpolāra, vēlāk — vienpolāra (ASV dominance), šobrīd kļūst daudzpolāra. Jaunajām tirgus ekonomikas valstīm un attīstības valstīm jābūt pārstāvētām organizācijās, kuras veido jauno globālās pārvaldības modeli.

2.5.

Minētās problēmas var atrisināt vienīgi leģitīmas organizācijas. Jaunā pārvaldības struktūra kļūs leģitīma tikai tad, ja tās politika būs saskaņota, politikas īstenošana būs efektīva un struktūrā būs iekļautas visas valstis un to iedzīvotāji.

2.6.

Pēdējos gados īstenotas vairākas iniciatīvas ar mērķi pārskatīt starptautisko organizāciju globālās pārvaldības sistēmu un veikt ANO reformu. Gūti panākumi, valstu līmenī īstenojot ANO iniciatīvu “Delivering as One” (“Rīkosimies vienoti”), ko vada ANO rezidējošais koordinators. ANO struktūru vadītāju padome 2009. gadā paziņoja, ka ANO struktūras un Bretonvudsas institūcijas kopīgi īstenos 9 iniciatīvas. Veidojot jaunu pasaules ekonomikas pārvaldības modeli, ierosināts palielināt Ekonomikas un sociālo lietu padomes (ECOSOC) nozīmi un paplašināt tās pilnvaras. Kopš finanšu un ekonomikas krīzes sākuma reformu process ir ieguvis jaunu stimulu, un G20 valstis ir uzņēmušās vadību.

2.7.

Sanāksmē, kas 2009. gada 24.–25. septembrī notika Pitsburgā (ASV), G20 valstu vadītāji pieņēma lēmumus, kas būtiski mainīs starptautisko organizāciju pārvaldību. Viņi nolēma, ka G20 sanāksmes būs galvenais forums starptautiskās ekonomiskās sadarbības jautājumu risināšanai. G20 valstu vadītāji nolēma turpināt centienus regulēt finanšu tirgus un galveno uzmanību ekonomikas atveseļošanā pievērst kvalitatīvi augstvērtīgas nodarbinātības veicināšanai. Viņi arī nolēma izveidot ietvaru spēcīgai, ilgtspējīgai un līdzsvarotai ekonomiskai izaugsmei, apņemoties valstu makroekonomikas, nodokļu un tirdzniecības politikā izvirzīt kopīgus vidēja termiņa mērķus, kas sekmētu ilgtspējīgu un līdzsvarotu pasaules ekonomikas izaugsmi. Lai veicinātu savstarpējo dialogu, viņi pilnvaroja Starptautisko valūtas fondu palīdzēt G20 īstenotās politikas novērtēšanā. Šis lēmums, kā arī papildu finansējums 500 miljardu ASV dolāru apmērā būtiski palielināja SVF ietekmi. Piešķirot Pasaules bankai papildu aizdevumu 100 miljardu ASV dolāru apmērā un nosakot, ka tai īpaša uzmanība jāvelta energoapgādes un pārtikai nodrošināšanai trūcīgajiem, vēlreiz uzsvērts, ka tai ir svarīga nozīme nabadzības samazināšanā. Nākamās G20 valstu vadītāju sanāksmes notiks 2010. gada jūnijā Kanādā, 2010. gada novembrī Korejā un 2011. gadā Francijā.

2.8.

G20 valstu vadītāji vienojās modernizēt ekonomiskās sadarbības struktūru. Jauno tirgus ekonomikas valstu balsstiesības Starptautiskajā valūtas fondā tiks palielinātas par 5 %, samazinot mazo valstu neproporcionāli lielās balsstiesības. Arī Pasaules bankai lūgts nodrošināt, lai jaunās tirgus ekonomikas valstis būtu pietiekami pārstāvētas tās lēmumu pieņemšanas struktūrā.

2.9.

Neraugoties uz to, ka G20 sanāksmēs pieņemtos lēmumus vērtē samērā atzinīgi, tiek paustas šaubas par šī valstu vadītāju foruma leģitimitāti. Šajās debatēs nav iesaistītas pasaules nabadzīgākās valstis. G20 darbības pamatā nav politikas, par kuru būtu panākta vispārēja vienošanās, turklāt G20 darbā aktīvi nepiedalās visas attiecīgās starptautiskās organizācijas. ANO struktūrās valda ievērojamas bažas par to, ka mazinās ANO nozīme, jo īpaši sociālās ekonomikas jautājumos. Jāatrod jauns līdzsvars, nosakot G20, ANO un tās aģentūru un Bretonvudsas institūciju jaunos uzdevumus. Paredzams, ka izskanēs jaunas ierosmes un idejas, jo ekonomiskās un politiskās attiecības pastāvīgi un strauji mainās.

2.10.

G20 valstīm jāveido efektīva saikne ar ANO pārstāvības procesiem, lai jaunajā un iekļaujošajā pasaules struktūrā tiktu ņemtas vērā visu pasaules valstu intereses. Jāizveido arī ANO Ekonomikas un sociālās drošības padome, būtiski jāreformē ECOSOC, piešķirot padomei lielākas lēmumpieņemšanas pilnvaras, vai arī jāizveido “Pasaules ekonomikas padome” (2). Eiropas Savienībai ir jādomā par savu vietu šajā pārmaiņu procesā, un daži novērotāji pauž bažas, ka spēku samērs mainīsies uz Eiropas starptautiskās ietekmes rēķina.

2.11.

Pietiekama uzmanība šajā procesā netiek pievērsta pilsoniskās sabiedrības un sociālo partneru nozīmei. EESK iesaka G20 forumā oficiāli iesaistīt pilsonisko sabiedrību un sociālos partnerus un mudina G20 valstu nodarbinātības ministrus savā darbā iesaistīt organizācijas, kas starptautiskā līmenī pārstāv sociālos partnerus. Lai gan dažas starptautiskās organizācijas ir piešķīrušas sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām konsultatīvu statusu, process kopumā nav pārredzams, un aktīvāk būtu jāiesaista pārstāvības organizācijas, piemēram, EESK un ekonomikas un sociālo lietu padomes.

3.1.

Veidojot jaunu pārvaldības sistēmu starptautiskajām organizācijām, ir jāievēro ANO principi un vērtības. Lai arī katrai starptautiskajai organizācijai ir sava pārvaldības struktūra, tām vienmēr jādarbojas, respektējot ANO Statūtus, cilvēka pamattiesības, cilvēka cieņu un vīriešu un sieviešu vienlīdzības principu. Pārvaldībā jāievēro tiesiskuma princips un starptautiskie līgumi un standarti. Tai jāveicina sociālā attīstība un dzīves līmeņa paaugstināšanās lielākas brīvības apstākļos. Jaunajai starptautisko organizāciju pārvaldības struktūrai ir jāveicina ilgtspējīga attīstība un sociālā integrācija un efektīvi jārisina galvenās globālās problēmas.

3.2.

ANO Statūtos un ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā nostiprinātās vērtības ir arī Eiropas Savienības vērtības. ES pamatprincipi ir brīvība, cieņa, dialogs, stabilitāte un starptautisku nolīgumu ievērošana. Eiropas Savienība allaž ir atbalstījusi gan daudzpusējo sadarbību, gan ANO un tās nolīgumus. EESK atbalsta šādu politiku. EESK tomēr norāda, ka ir mainījušies apstākļi, kādos notiek daudzpusējo vērtību veicināšana, un tāpēc Komiteja uzskata, ka jāpārskata Eiropas Komisijas paziņojumi par ES politiku attiecībā uz daudzpusējas sadarbības veicināšanu (COM(2001)231 — “Veidojot efektīvu partnerību ar Apvienoto Nāciju Organizāciju attīstības un humānās palīdzības jautājumos”, un COM(2003)526 — “Eiropas Savienība un ANO — daudzpusības izvēle”).

3.3.

Jaunajā pasaules ekonomikas pārvaldības struktūrā jāievēro Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un galvenā uzmanība jāpievērš tādām neatliekamām sociālām problēmām kā bezdarbs, nabadzība, nodrošinātība ar pārtiku un pieaugošā nevienlīdzība. Jaunajai pārvaldības struktūrai jāsekmē sociālais taisnīgums un vienlīdzība pasaulē. Tai vairāk jāveicina vidi saudzējoša ekonomika un jāsargā sabiedriskās vērtības, piemēram, tīrs ūdens un gaiss, bioloģiskā daudzveidība un jāveicina CO2 emisijas samazināšana.

4.1.

EESK aicina Eiropas Komisiju un citas Eiropas iestādes aktīvi atbalstīt jaunas starptautisko organizāciju pārvaldības struktūras izveidi, lai šīs organizācijas darbotos saskaņotāk un efektīvāk, sekmētu ilgtspējīgu attīstību, kā arī radītu pienācīgas kvalitātes darba vietas un ilgtspējīgus uzņēmumus.

4.2.

Starptautiskās organizācijas, īpaši ANO un tās aģentūras, ir izvirzījušas konkrētus mērķus, taču to darbība bieži nav pietiekami efektīva. Pat ja šie mērķi ir izvirzīti oficiālos starptautiskos nolīgumos un standartos, tos bieži neīsteno pietiekamā apjomā un nav izveidota efektīva sistēma to ietekmes novērtēšanai. Jaunajā starptautisko organizāciju pārvaldības struktūrā vairāk uzmanības jāpievērš lēmumu izpildei un lēmumu izpildes pārraudzībai.

4.3.

Uzraudzība ir svarīgs instruments, lai nodrošinātu saskaņotību politikas īstenošanā un sniegtu vadītājiem un politikas veidotājiem norādes par to, kā koncentrēties uz jomām, kas viņiem ir vissvarīgākās. Uzraudzība nodrošina arī “agrās brīdināšanas sistēmu”, kas ļauj savlaicīgi un atbilstoši rīkoties. Eiropas sekmīgā pieredze sarežģītu daudzlīmeņu pasākumu uzraudzībā ir uzlabojusi valsts iestāžu, speciālistu un privātā sektora spēju kopīgi veikt pārvaldību, un tāpēc EESK rosina plašāk un saskaņotāk izmantot šādu pieeju atbilstoši starptautisko organizāciju vajadzībām un pilnveidot to.

4.4.

Starptautiskās organizācijas varētu darboties efektīvāk, ja to mērķi viens otru papildinātu. Dažās starptautiskajās organizācijās izveidotas apelācijas un šķīrējtiesas procedūras, kas obligāti jāievēro (PTO), savukārt citās darbojas ļoti pārdomāti pārraudzības mehānismi, taču tām nav piešķirtas īstenošanas pilnvaras (ILO). Starptautiskās organizācijas nedrīkst īstenot pretrunīgu politiku. Minētos mērķus varēs sasniegt, ja ANO aģentūras, starptautiskās finanšu institūcijas un ES sadarbosies, lai sekmētu to noteikto standartu ievērošanu tādās jomās kā dzimumu līdztiesība, ilgtspējīga attīstība, pienācīgs darbs un tirdzniecības liberalizācija.

4.5.

Debatēs par pasaules ekonomikas starptautisko pārvaldību galvenā uzmanība pievērsta finanšu organizācijām — SVF, Pasaules bankai un Finanšu stabilitātes padomei. Finanšu tirgu regulēšana un to pārredzamības palielināšana ir neatliekams uzdevums, ko ar atbilstošiem pasākumiem valstu līmenī vairs nevar paveikt. EESK uzskata — lai starptautiskās organizācijas spētu efektīvāk novērst turpmākās krīzes, vienmērīgi jāpaplašina to pilnvaras regulēt starptautiskos finanšu tirgus, taču nepieļaujot, ka tās kļūst pārāk ierobežojošas, nospiedošas un birokrātiskas. EESK uzskata, ka Eiropas un starptautiskajā līmenī stingrāk jāregulē šādas jomas: uzkrājumu palielināšana, riska ieguldījumu fondi, “nodokļu oāzes”, nesamērīgi augsts atalgojums, parādsaistību radītā riska samazināšana un uzraudzības iestāžu konsolidācija pārvalstiskā līmenī.

4.6.

Lai novērstu finanšu krīzes ietekmi uz reālo ekonomiku, starptautiskā līmeni ir jāsadarbojas ciešāk. Pasaules ekonomikas stabilitāti var nodrošināt stingrāks regulējums, kura pamatā ir jābūt vērtībām. Vācijas kanclere Merkel kdze nākusi klajā ar nozīmīgu ierosmi. PTO, Pasaules bankas, SVF, ILO un ESAO sanāksmē, kas notika 2009. gada sākumā, viņa ierosināja izstrādāt Ekonomikas ilgtspējīgas pārvaldības hartu (3), kas veidotu pamatu saskaņotai rīcībai, lai sasniegtu kopīgus mērķus, katrai organizācijai darbojoties pilnvaru robežās. Pamatojoties uz minēto hartu, G20 valstu vadītāji Pitsburgas sanāksmē formulēja “Pamatvērtības ilgtspējīgai saimnieciskajai darbībai”. Minētajā dokumentā, kas veltīts dažādām ieinteresētajām personām — patērētājiem, darba ņēmējiem, investoriem un uzņēmējiem, pausta apņēmība ekonomikas, sociālajā un vides jomā īstenot saskaņotas stratēģijas, kas vērstas uz iedzīvotāju labklājības paaugstināšanu. ESAO, pamatojoties uz korporatīvās pārvaldības, starptautiskās uzņēmējdarbības, korupcijas apkarošanas un fiskālās sadarbības standartiem, ir sagatavojusi “Pasaules standartus 21. gadsimtam” (4). Tā dēvētā Stieglitz komisija ieteikusi īstenot efektīvus pasākumus, lai aizkavētu pieprasījuma mazināšanos, radītu jaunas darbavietas un sasniegtu tūkstošgades attīstības mērķus. EESK iesaka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm atbalstīt minētās ierosmes.

4.7.

Jāparedz, ka jaunajā pārvaldības struktūrā īpaša nozīme ir Starptautiskajai darba organizācijai. Tās izstrādātie nodarbinātības pamatstandarti un koncepcijas par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un ilgstpējīgu uzņēmējdarbību ir pamatnostādnes centieniem pārvarēt nodarbinātības krīzi. Visi trīs sadarbības partneri, kas apvienojušies Starptautiskajā darba organizācijā, 98. konferencē, kura notika 2009. gada jūnijā, pieņēma Pasaules nodarbinātības paktu, tajā paredzot virkni pasākumu, lai ierobežotu negatīvās attīstības tendences nodarbinātības un izaugsmes jomā. EESK stingri norāda — Eiropas Savienībai jāpanāk, ka starptautiskās organizācijas sāk oficiālu dialogu, kura pamatā ir ILO Pienācīga darba nodrošināšanas programma, kas veltīta tādiem jautājumiem kā nodarbinātība, uzņēmējdarbības attīstība, sociālā aizsardzība, cilvēcīgi darba apstākļi, vispārpieņemtiem principiem atbilstošas darba attiecības un darba ņēmēju tiesības.

4.8.

Lai palielinātu saskaņotību, EESK rosina Eiropas Savienību veicināt atjaunināto ILO konvenciju ratificēšanu un Programmas pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai īstenošanu gan ES dalībvalstīs, gan trešās valstīs. EESK mudina vispirms ratificēt un īstenot konvencijas, kas cieši saistītas ar Programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai, tostarp konvencijas par arodveselību un darba drošību, konvencijas par sociālo drošību un 94. konvenciju par darbaspēka klauzulām valsts līgumos. ES noteikumi neatbrīvo dalībvalstis no saistībām, ko tām uzliek ratificētās ILO konvencijas. EESK atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. novembra rezolūciju, kurā Komisija rosināta sagatavot ieteikumu dalībvalstīm ratificēt atjauninātās ILO konvencijas un aktīvi iesaistīties to īstenošanā. Turpinot darbu, ko EESK ieguldīja, izstrādājot atzinumus par tematu “Globalizācijas sociālā dimensija” (5) un “Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem” (6), Komiteja vēlas aktīvi iesaistīties šī ieteikuma sagatavošanā.

4.9.

EESK atbalsta arī visas ES ierosmes, kuru mērķis ir veicināt starptautisko organizāciju sadarbību konkrētos jautājumos. Labi piemēri ir PTO un ILO sadarbība nodarbinātības jautājumos, Pasaules bankas un ILO sadarbība sociālās drošības jautājumos, Pasaules bankas un SVF sadarbība, lai sekmētu nodarbinātības pamatstandartu ieviešanu. Vissvarīgākie jautājumi ir jaunatnes nodarbinātība, mikrofinansējums un sociālais nodrošinājums.

5.1.

Jāpalielina jauno tirgus ekonomikas valstu un attīstības valstu ietekme jaunajās globālās pārvaldībās struktūrās, ko grasās izveidot starptautiskās organizācijas. Integrējot jaunās tirgus ekonomikas un attīstības valstis, tomēr jāraugās, lai tās ievērotu ANO noteikumus un cilvēktiesības. Starptautisko organizāciju politikas mērķim jābūt nodrošināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un panākt ILO pieņemto nodarbinātības pamatstandartu ievērošanu jaunajās tirgus ekonomikas un attīstības valstīs. Jāturpina Pasaules bankas un SVF pārstrukturēšanas process, lai palielinātu trūcīgo valstu pārstāvniecību un ietekmi to struktūrās un darbībā.

5.2.

Jāatbalsta attīstības valstis, lai veicinātu to efektīvu līdzdalību PTO lēmumu pieņemšanas procesā. Attīstības valstīm jābūt labāk sagatavotām dalībai tirdzniecības sarunās, un tās jāmudina uzlabot zināšanas tirdzniecības jautājumos, kā arī tehniskās spējas un prasmes tirgus integrācijas jomā. Tirdzniecības attiecību jomā attīstības valstīm jānodrošina leģitīmas iespējas politikas īstenošanai.

5.3.

SVF 2009. gada martā veica pētījumu par pasaules finanšu krīzes un tās izraisītās ekonomikas lejupslīdes negatīvo ietekmi uz valstīm ar zemiem ienākumiem (7). Saskaņā ar ILO aplēsēm vairāk nekā 200 miljoni cilvēku varētu nonākt galējā nabadzībā, un lielākā daļa no viņiem dzīvo attīstības un jaunās tirgus ekonomikas valstīs. Trūcīgo darba ņēmēju (cilvēki, kas pelna mazāk par diviem ASV dolāriem dienā) skaits varētu pieaugt līdz 1,4 miljardiem, un tas nozīmētu, ka zaudēti visi pēdējā desmitgadē gūtie panākumi, cenšoties mazināt nabadzību pasaulē. Nabadzības palielināšanās visvairāk ietekmēs sievietes, jo 60 % pasaules trūcīgo iedzīvotāju ir tieši sievietes. Šādos apstākļos jāpieliek papildu pūles, lai īstenotu tūkstošgades attīstības mērķus. EESK mudina Eiropas Savienību aktīvi īstenot apņemšanos sasniegt tūkstošgades attīstības mērķus.

6.1.

Eiropas Savienībai ir īpaša nozīme starptautiskajā politikā. ES ir lielākā eksportētāja pasaulē, galvenā palīdzības sniedzēja attīstības valstīm un tirgus ar vislielāko globālo nozīmi. Daži pētījumi tomēr liecina, ka ES ietekme ANO samazinās (8). Salīdzinājumā ar stāvokli pirms desmit gadiem ANO Ģenerālajā Asamblejā ES šobrīd gūst mazāku atbalstu ierosinātajām rezolūcijām cilvēktiesību jomā, jo palielinājusies to valstu ietekme, kas “neļauj jaukties iekšējās lietās” (piemēram, Ķīna un Krievija) (9).

6.2.

Jautājumi, kas saistīti ar globālās pārvaldības sistēmu, Eiropas Savienībai ir ļoti nozīmīgi. ES sociālās tirgus ekonomikas modelis ir unikāls, un esam pārliecinājušies, ka tas ir īpaši piemērots, lai risinātu sarežģītās problēmas, ko radījusi pašreizējā ekonomikas krīze. Eiropas Savienībai un tās iestādēm jārīkojas aktīvi, lai aizsargātu ES intereses un popularizētu ES vērtības.

6.3.

Eiropas Savienība tā vai citādi ir pārstāvēta visās starptautiskajās organizācijās, kas iesaistītas globālās ekonomikas pārvaldībā, piemēram, Eiropas Savienības dalībvalstis var būt šo organizāciju valdē, ES var saskaņot dalībvalstu darbību šajās organizācijās, Eiropas Savienību kādā no organizācijām var pārstāvēt ES dalībvalsts, kas ir šīs organizācijas prezidējošā valsts, un Eiropas Savienību starptautiskajās organizācijās var tieši pārstāvēt Eiropas Komisija. Lielākajā daļā starptautisko organizāciju Eiropas Savienībai ir tikai novērotāja statuss (izņemot PTO un ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju), un ES var ietekmēt šīs organizācijas, vienīgi paužot ieteikumus (soft power). Lai arī šāda ietekmēšanas politika un ES labās gribas izpausmes var būt efektīvas, Eiropas Savienībai, kur vien tas iespējams, jācenšas paust oficiālu viedokli. Eiropas Savienībai jāizstrādā stratēģijas, kā palielināt ietekmi un stiprināt pozīcijas ikvienā no starptautiskajām organizācijām, lai tajās veicinātu efektīvāku un taisnīgāku pārvaldību.

6.4.

Eiropas Savienību Starptautiskajā valūtas fondā pārstāv dažādas personas (EURIMF priekšsēdētājs, Eiropas Centrālā banka, Euro grupas priekšsēdētājs, ES prezidentvalsts finanšu ministrs). Dalībvalstu atšķirīgie uzskati finanšu un attīstības jautājumos neļauj Eiropai paust vienotu viedokli. Eiropas Komisijai ir tiesības paust ES viedokli tirdzniecības jautājumos, taču citos finanšu un ekonomikas jautājumos ES dalībvalstīm var būt atšķirīgi viedokļi (pat tām 16 dalībvalstīm, kurām ir kopēja valūta un kuras daļu savu pilnvaru ir deleģējušas Eiropas Centrālajai bankai). Tā kā Bretonvudsas institūciju, īpaši SVF nozīme palielinās, EESK aicina Eiropas Savienību un tās iestādes uzlabot koordināciju šo institūciju pārvaldes struktūrās. Visām ES dalībvalstīm kopā pieder 32 % balsstiesību Starptautiskajā valūtas fondā, savukārt ASV — tikai 17 %. Eiropas Savienības mazo dalībvalstu ietekmes samazināšanu, lai palielinātu jauno tirgus ekonomikas valstu ietekmi, var kompensēt, uzlabojot ES politikas koordināciju.

6.5.

EESK aicina Eiropas Savienību panākt, ka Starptautiskais valūtas fonds īsteno politiku, kas (īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un lauksaimniekiem) nodrošina piekļuvi aizdevumiem un finansējumam, jo šīs nozares ir visu valstu ekonomikas “mugurkauls” un lielākie darba devēji. EESK arī aicina Eiropas Savienību mudināt starptautiskās finanšu institūcijas piešķirt līdzekļus jaunattīstības valstīm, lai tās varētu īstenot uz ciklisku krīžu novēršanu orientētus pasākumus un nepieņemtu noteikumus, kas šādas krīzes veicina.

6.6.

Kopš 2000. gada ES ir ievērojami palielinājusi iemaksas Pasaules bankā (2008. gadā tās sasniedza 241 miljonu euro). Tā kā Pasaules bankai ir liela nozīme nabadzības izskaušanā, EESK iesaka Eiropas Savienībai mudināt Pasaules banku īstenot tādu ekonomikas attīstības politiku, kuras mērķis ir arī nodrošināt pienācīgu darbu, kā arī piekļuvi veselības aprūpei, izglītībai un citiem sabiedriskajiem labumiem. EESK mudina Eiropas Savienību palīdzēt Pasaules bankai finansēt atveseļošanās plānus valstīs, kuras ietekmējusi pašreizējā finanšu un ekonomikas krīze, un galvenokārt atbalstīt uzņēmumu ilgtspējīgu attīstību, jaunu darbavietu radīšanu, publiskos ieguldījumus, aktīvu darba tirgus politiku, sociālās pamataizsardzības nodrošināšanu visiem iedzīvotājiem, papildu drošības tīklus neaizsargātajām sabiedrības grupām un ieguldījumus vidi saudzējošā ekonomikā.

6.7.

Jaunajā Lisabonas līgumā Eiropas Parlamentam piešķirtas pilnvaras piedalīties to lēmumu pieņemšanā, kas skar tirdzniecības politiku. Komitejai tas paver jaunas iespējas paplašināt sadarbību ar Eiropas Parlamentu un Komisiju tirdzniecības jautājumos. EESK ir sagatavojusi vairākus atzinumus par nozīmīgiem tirdzniecības jautājumiem un atzinumos norādījusi, ka tirdzniecības politika ir jāsaskaņo ar ES sociālo un vides politiku (10).

6.8.

ES velta daudz laika, lai saskaņotu dalībvalstu uzskatus un viedokļus starptautiskajās organizācijās, un tāpēc tai pietrūkst laika un enerģijas, lai panāktu, ka citi starptautisko organizāciju dalībnieki atbalsta ES viedokli. Nesen pieņemtā ANO konvencija par cilvēku ar invaliditāti tiesību aizsardzību ir pozitīvs izņēmums. Pilsoniskās sabiedrības organizācijas var atbalstīt kopēju nostāju. EESK norāda, ka ES dalībvalstu balsojumi liecina par uzskatu tuvināšanos, un rosina Eiropas Savienību paust vienotu viedokli, lai nepieļautu ietekmes mazināšanos dalībvalstu nesaskaņu dēļ. Cerams, ka minēto procesu pozitīvi ietekmēs Lisabonas līgums. Jaunā līguma pieņemšana, jaunais Augstā pārstāvja amats un ciešāka diplomātiskā sadarbība paver jaunu iespēju nostiprināt Eiropas Savienības ietekmi pasaulē.

6.9.

Pūliņiem uzlabot starptautisko organizāciju pārvaldību, to labāk saskaņojot un tādā veidā paaugstinot tās efektivitāti, ir jāsākas, novēršot nepilnības pašu mājās. Apvienoto Nāciju Organizācijā un tās aģentūrās, G20 valstu sarunās un Bretonvudsas institūcijās Eiropas Savienībai ir jāīsteno politika, kuras pamatā ir vienādi principi un vienādi mērķi, protams, ievērojot dažādo organizāciju pilnvaras un struktūru. Jāvelta daudz lielākas pūles, lai saskaņotu starptautisko organizāciju politiku. Šeit kā pozitīvs piemērs minami ES pūliņi saskaņot attīstības politiku. EESK norāda arī uz Lisabonas stratēģijas iekšējās un ārējās dimensijas saskaņotību (11).

7.1.

Lai varētu aizstāvēt un popularizēt starptautisko organizāciju pamatvērtības, jāiesaista sociālie partneri un pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Starptautisko organizāciju pārvaldība ir jautājums, kas ir ļoti nozīmīgs pilsoniskajai sabiedrībai. Nesenā krīze parādīja, ka pilsoniskā sabiedrība — nodokļu maksātāji, darba ņēmēji, patērētāji, noguldītāji, namīpašnieki un uzņēmēji — smagi cieš no nepietiekamas un neefektīvas globālās pārvaldības.

7.2.

Jauno pārvaldības struktūru veido augsta līmeņa diplomātu sanāksmēs. Šis process nav īpaši pārredzams. Pilsoniskās sabiedrības organizācijām un sociālajiem partneriem tikpat kā nav pieejama informācija par šo procesu, nemaz nerunājot par ietekmi lēmumu pieņemšanā. Pilsoniskās sabiedrības organizācijas un arodbiedrības cenšas aktivizēt sabiedrisko domu un lobēt valdības, lai iepazīstinātu ar savām idejām par globālās ekonomikas turpmāko pārvaldības struktūru. Notiek konsultācijas ar dažiem uzņēmēju kopienas pārstāvjiem, savukārt citi netiek uzklausīti. Veidojot ES politiku attiecībā uz starptautiskajām organizācijām, vairāk jāuzklausa pilsoniskās sabiedrības organizācijas un sociālie partneri.

7.3.

Valstu, reģionālajā un starptautiskajā līmenī vairāki paraugprakses piemēri liecina par pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu starptautisko organizāciju pārvaldībā. Starptautiskajā līmenī ļoti pozitīvs piemērs ir ILO. Darba devēju un darba ņēmēju pārstāvji uz līdztiesīgiem pamatiem sadarbojas ar valdību pārstāvjiem visās ILO struktūrās, proti, pārvaldības, lēmumu pieņemšanas, standartu izstrādes un uzraudzības struktūrās. Labi piemēri ir arī ESAO Uzņēmējdarbības un rūpniecības konsultatīvās komiteja (BIAC) un ESAO Arodbiedrību padomdevēja komiteja (TUAC), kas izveidotas, lai apspriestos ar sociālajiem partneriem. Visas pārējās starptautiskās organizācijas ar sociālajiem partneriem un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām tik bieži neapspriežas, piemēram, ANO ir piešķīrusi konsultatīvu statusu nevalstiskajām organizācijām, savukārt G20 konsultācijas vispār nerīko. Starptautisko organizāciju pārvaldības efektivitāti varētu paaugstināt, izveidojot pārredzamas struktūras, kurās būtu iesaistītas pilsoniskās sabiedrības organizācijas un sociālie partneri. Starptautisko organizāciju darbs var kļūt efektīvāks, nodrošinot pilsoniskās sabiedrības organizāciju un sociālos partneru līdzdalību lēmumu īstenošanas pārraudzībā un uzraudzībā, kā arī agrās brīdināšanas sistēmās.

7.4.

EESK pauž cerību, ka ES iesaistīs pilsoniskās sabiedrības organizācijas un sociālos partnerus ar starptautisko organizāciju jauno pārvaldības struktūru saistītās politikas izstrādē un viedokļu formulēšanā. Komiteja arī uzskata — ES būtu jāpanāk, ka starptautiskās organizācijas debatēs par to pārvaldības struktūrām iesaistītu pilsonisko sabiedrību un sociālos partnerus. Apspriešanās nebūs lietderīga, ja konsultāciju process nebūs pārredzams un dokumenti nebūs viegli pieejamiem pietiekami ilgu laiku, lai varētu apsvērt un ņemt vērā ieinteresēto personu paustos viedokļus.

7.5.

28.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 354/50

—

turpināt paplašināšanās procesu;

—

paātrināt vīzu režīma atcelšanu Albānijai un Bosnijai un Hercegovinai, ļaujot to pilsoņiem bez vīzas ieceļot Šengenas valstīs. Sarunas par vīzu režīma atcelšanu uzsākt arī ar Kosovu (1);

—

izmantot visus pieejamos finansējuma avotus, lai pēc iespējas palielinātu ieguldījumus infrastruktūras projektos; lietot nesen izveidoto Rietumbalkānu ieguldījumu sistēmu;

—

īstenojot nolīgumu, ar ko izveido transporta kopienu, prioritāri pievērst uzmanību sociālajai dimensijai. Jāatbalsta sociālais forums, lai tas varētu kļūt par efektīvu instrumentu plašāka nozaru sociālā dialoga īstenošanai reģionālajā līmenī;

—

atbalstīt pāreju uz “zaļākiem” transporta veidiem Rietumbalkānos, piemēram, uz iekšzemes ūdensceļiem un dzelzceļu;

—

izstrādājot kopīgo transporta politiku, ņemt vērā transporta tīklu sociālās un ekonomiskās ietekmes novērtējumu;

—

atbalstīt reģiona galvenā transporta tīkla pielāgošanu vajadzībām;

—

pārskatot Eiropas transporta tīkla politiku, ņemt vērā Dienvidaustrumu Eiropas reģiona galvenā transporta tīkla kā Eiropas transporta tīkla turpmāku sastāvdaļu, lai atbalstītu Rietumbalkānu valstu tālāku integrāciju ES;

—

uzsākt pētījumu par nodarbinātību Rietumbalkānu valstīs, kuras būs transporta kopienas dalībnieces. Pietiekamu uzmanību veltīt kā darba devēju, tā arī darba ņēmēju apmācības programmu izstrādei, lai sniegtu viņiem iespēju labāk reaģēt uz pārmaiņām darba tirgū un

—

nodrošināt transporta kopienas sekretariātu ar pietiekamu skaitu darbinieku sociālo jautājumu risināšanai un sociālā dialoga īstenošanai.

—

ar apvienoto konsultatīvo komiteju starpniecību mudināt sociālos partnerus Rietumbalkānu valstīs aktīvi iesaistīties sociālajā dialogā valsts un reģionālā līmenī;

—

rīkot konferenci par transporta politiku Rietumbalkānos, kurā piedalītos Rietumbalkānu valstu pilsoniskās sabiedrības organizāciju, Eiropas Komisijas un EESK pārstāvji un

—

apzināt mehānismus, kas ļautu nākotnē izveidot un institucionalizēt sadarbību ar reģiona sociālo forumu, kuru paredzēts nodibināt ar nolīgumu, ar ko izveido transporta kopienu.

—

stiprināt reģionālo sadarbību transporta politikas un transporta infrastruktūras jomā;

—

nodrošināt efektīvu plānošanu reģionāli nozīmīgiem publiskajiem ieguldījumiem transporta nozarē un paaugstināt transporta nozares veiktspēju;

—

īstenot vajadzīgās reformas un pasteidzināt acquis communautaire pieņemšanu;

—

izmantot iespējas prioritāro projektu un papildprojektu (publiskā un privātā sektora partnerība) privātam finansējumam/līdzfinansējumam un radīt atbilstošu vidi šādu projektu īstenošanai;

—

uzlabot publisko iepirkumu pārredzamību;

—

uzlabot robežu pārvaldību un palielināt robežu caurlaidību, lai varētu augt reģionāla līmeņa pārvadājumu ātrums un kvalitāte;

—

izstrādāt reģionāla līmeņa saskaņotu politiku, kas sekmētu kombinētos pārvadājumus un intelektisko transporta sistēmu (ITS) ieviešanu;

—

turpināt uzlabot attiecības ar kaimiņvalstīm un atrisināt divpusējo attiecību problēmas;

—

aktīvi iesaistīties šobrīd notiekošajā Donavas reģiona stratēģijas izstrādē, lai gūtu labumu no kopīgajiem infrastruktūras projektiem ar ES dalībvalstīm un kaimiņvalstīm un

—

reģionālās transporta politikas izstrādē iesaistīt sociālos partnerus, kā arī citu pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvjus un panākt nodarbinātības politikas un reformu konverģenci.

2.2.1.

Rietumbalkāni ietilpst Eiropas Savienības tiešo interešu lokā, jo minētais reģions atrodas pašā Eiropas centrā. Visas Rietumbalkānu valstis ir ES kandidātvalstis vai iespējamās kandidātvalstis. Lai pievienotos Eiropas Savienībai, reģiona valstīm ir jāatbilst visiem pievienošanās kritērijiem un nosacījumiem. Viens no priekšnoteikumiem veiksmīgai integrācijai Eiropas Savienībā ir reģiona valstu sadarbība, kas ir būtiska stabilizācijas un asociācijas procesa daļa. Tādēļ ES ir ieinteresēta atbalstīt reģionāla līmeņa projektus, to skaitā arī reģiona galveno transporta tīklu, kas ir īpaši svarīgs.

2.2.2.

ES uzskata, ka transporta politika neapšaubāmi ir joma, kurā var īstenot efektīvu reģionālo sadarbību, tādējādi transporta politikai Rietumbalkānos ir tālejoša ietekme, un tā spēj sekmēt reģiona pielāgošanos acquis. Transporta politikas nozīmi pastiprina fakts, ka četri no desmit Eiropas transporta koridoriem šķērso Rietumbalkānus. ES transporta politikai Rietumbalkānos ir trīs mērķi. Pirmkārt, uzlabot un modernizēt Dienvidaustrumu Eiropas transporta tīklu, sekmējot sociālo un ekonomikas attīstību. Otrkārt, uzlabot satiksmi tīklā, īstenojot mērenus/horizontālus pasākumus. Treškārt, palīdzēt reģionam pielāgoties transporta acquis. Lai īstenotu šīs prioritātes, ES šobrīd notiek sarunas par nolīgumu, ar ko izveido transporta kopienu ar Rietumbalkānu valstīm (skat. 4.3. punktu).

3.2.1

Dzelzceļa galvenā tīkla kopējais garums ir 4 615 km, no tā 3 083 km ir koridori un 1 532 km — maršruti. Tikai 15 % no galvenā dzelzceļa tīkla ir labā stāvoklī, savukārt 19 % atzīti par sliktiem vai ļoti sliktiem (5).

3.2.2

Dzelzceļš, ja salīdzina ar citiem transporta veidiem, ir vissliktākajā stāvoklī. Piekļuves analīzes dati liecina, ka dzelzceļa pārvadājumi aizņem par 200 % vairāk laika nekā pārvadājumi pa autoceļiem tajā pašā maršrutā. Dzelzceļa infrastruktūra ir nepilnīga visās Rietumbalkānu valstīs. Tādēļ visās reģiona valstīs ir vajadzīgi apjomīgi ieguldījumi dzelzceļa tīklos. Vēl viens uzdevums ir pārstrukturēt dzelzceļa pakalpojumu uzņēmumus, kuros nereti ir pārāk daudz darbinieku.

3.3.1.

Donavas upes (VII koridora) (6) kopējais garums Horvātijā un Serbijā ir 588 km, un Savas upes kuģojamais garums ir 593 km. Galvenajā tīklā ietilpst arī septiņas jūras ostas un divas upju ostas (7). Donavas ūdensceļi, izņemot aptuveni 30 km garu posmu, ir labā stāvoklī, savukārt Savas ūdensceļu stāvoklis ir daudz sliktāks (8).

3.3.2.

Iekšzemes ūdensceļi ir “zaļākais” un lētākais transporta veids. Tomēr pārvietošanās pa tiem ir gausa, kas jāuzskata par trūkumu.

3.3.3.

Kombinētais transports ir vāji attīstīts un šobrīd galvenokārt izpaužas kā jūras transporta konteineru pārvadāšana pa sauszemi uz ostām un no tām. Pastāvošos kombinētās satiksmes terminālus joprojām izmanto nepilnīgi, tomēr potenciāli kombinētais transports varētu veidot 10 % pārvadājumu galvenajā transporta tīklā, un līdz 2015. gadam tā apjoms varētu pieaugt par 15 %.

3.3.4.

Jānorāda, ka reģiona valstis pastāvīgi ar panākumiem veic reformas transporta nozarē, īstenojot valstu transporta stratēģijas un ieviešot jaunus tiesību aktus un noteikumus, kas ir saskaņā ar ES transporta acquis un politiku. Rietumbalkānu valstīs kopumā valda izpratne, ka reformām jāatbilst visa reģiona interesēm un nav jārada atšķirības, kas traucētu galvenā transporta tīkla attīstībai un efektīvai pārvaldībai. Integrācijas Eiropas Savienībā procesā dažas no Rietumbalkānu valstīm ir tikušas tālāk par citām.

4.1.

Kopēju transporta politiku Rietumbalkānos aizsāka ar Dienvidaustrumu Eiropas Stabilitātes paktu, ko parakstīja 1999. gadā. Kā minēts iepriekš, ES uzskata, ka sadarbība reģionā ir priekšnoteikums Rietumbalkānu valstu nākotnes dalībai Eiropas Savienībā un reģiona transporta politikas attīstībai. Tādēļ ES ir mudinājusi Rietumbalkānu valstis savstarpēji sadarboties un pastiprināt kopējās transporta politikas koordināciju. Lai veicinātu transporta infrastruktūras attīstību Dienvidaustrumu Eiropā, Eiropas Komisija un reģiona valstis 2004. gadā parakstīja saprašanās memorandu par reģiona galvenā transporta tīkla pilnveidošanu. Līdz ar memorandu dažādus reģiona transporta infrastruktūras pasākumos iesaistītos forumus aizvietoja ar trim pamatstruktūrām. Stratēģiskus lēmumus pieņem ministru ikgadējā sanāksmē, saprašanās memoranda īstenošanu vada Koordinācijas komiteja, savukārt Dienvidaustrumu Eiropas transporta novērošanas centrs (SEETO) pilda pastāvīgā sekretariāta pienākumus (9). Parakstot saprašanās memorandu, tā dalībnieki apņēmušies kopīgi izstrādāt un īstenot daudzgadu elastīgos rīcības plānus, kas aptvertu piecu gadu periodu. Saprašanās memorands ir nozīmīgs arī tādēļ, ka ar to iedibina saskaņotu procedūru nolīguma izstrādei par transporta kopienas izveidošanu ar Rietumbalkāniem.

4.2.

Šobrīd notiek sarunas par nolīgumu, ar ko izveido transporta kopienu ar Rietumbalkāniem, un tas aizvietos spēkā esošo saprašanās memorandu. Nolīguma mērķis ir izveidot integrētu transporta infrastruktūras un pakalpojumu (sauszemes, iekšējo ūdensceļu un jūras transporta pakalpojumu) tirgu, kas cieši saistīts ar atbilstošo iekšējo transporta tirgu Eiropas Savienībā. Transporta kopienas izveidošana paātrinātu transporta sistēmu integrāciju reģionā un Eiropas Savienībā. Transporta kopiena ne vien paātrinās tiesību aktu pielāgošanu atbilstoši acquis, tostarp sociālajam acquis, bet arī ļaus transporta lietotājiem un iedzīvotājiem drīzāk baudīt pievienošanas procesa priekšrocības. Transporta kopiena sniegs transporta nozares uzņēmējiem un investoriem arī tiesisko paļāvību, tā rosinot un paātrinot vajadzīgo ieguldījumu veikšanu un ekonomikas attīstību (10).

4.3.

Nolīguma mērķis ir arī izveidot patstāvīgu normatīvo sistēmu un tirgu, kas spētu piesaistīt ieguldījumus visos transporta veidos un satiksmes pārvaldības sistēmās, palielināt pārvadājumu efektivitāti un sekmēt transporta veidu dažādības ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī līdzās transporta jomai attīstīt arī sociālo jomu un veidot saudzīgu attieksmi pret vidi. Jāuzsver, ka nolīgums stāsies spēkā vienīgi tajās Rietumbalkānu valstīs, kas būs pilnā apjomā ieviesušas vajadzīgo acquis.

5.1.1.

Galvenais integrācijas faktors transporta nozarē ir normatīvo sistēmu un pārvaldes iestāžu rīcības saskaņošana. Reģiona transporta politikas izstrādē ir daudz iesaistīto pušu, tāpēc ir atbilstoši jāplāno un jāsaskaņo pasākumi.

5.1.2.

Acquis īstenošana liek Rietumbalkānu valstu valdībām plānot un īstenot nozīmīgas reformas transporta nozarē un citās ar to saistītajās nozarēs. Rūpīgi veiktam ietekmes novērtējumam jākļūst par neatņemamu minētā procesa daļu.

5.1.3.

Lai transporta politikas izstrāde būtu efektīva, ir svarīgi, piemēram, efektīvi plānot publiskos izdevumus un sadarboties ar citām ieinteresētajām pusēm, tostarp sociālajiem partneriem un starptautiskajām finanšu iestādēm.

5.1.4.

Vēl viens ar plānošanu saistīts uzdevums ir saskaņot valstu transporta stratēģijas ar reģiona interesēm un koordinēt galvenā transporta tīkla projekta īstenošanu, lai sekmētu galvenā transporta tīkla efektīvu pārvaldību un attīstību.

5.1.5.

Visbeidzot, taču ne mazāk svarīgi ir efektīvi plānot un koordinēt pasākumus reģionālā līmenī, lai izstrādātu SEETO daudzgadu elastīgos rīcības plānus reģiona galvenā transporta tīkla pilnveidošanai. Līdzīgi būs jāsaskaņo arī darbs reģiona sociālajā forumā, kur piedalīsies Rietumbalkānu valstu sociālie partneri un citas atbilstošās iesaistītās puses, tostarp nevalstiskās organizācijas.

5.2.1.

Tiesību jomā galvenais transporta nozarē ir pielāgot valstu tiesību aktus acquis communautaire un ES standartiem. Transporta acquis ir īpaši apjomīgs, tas ietver noteikumus par piekļuvi tirgum, kā arī sociālās, tehniskās, fiskālās, drošības un vides aizsardzības prasības. Tādēļ Rietumbalkānu valstis gaida nopietns uzdevums — ieviest un īstenot lielu transporta acquis apjomu, kurā ir liels daudzums regulu, direktīvu un lēmumu. Vēl viens uzdevums ir Kopienas acquis selektīva transponēšana un īstenošana.

5.2.2.

Tā kā Dienvidaustrumu Eiropa ir teritoriāli ļoti sadrumstalota, robežu šķērsošanas jautājumi ir ļoti svarīgi. Pašlaik robežu šķērsošanai nepieciešamais laiks ir faktors, kas ievērojami ietekmē galvenā transporta tīkla efektivitāti un konkurētspēju. Rietumbalkānu reģiona valstīm jāpieliek papildu centieni, lai uzlabotu robežu pārvaldību un to šķērsošanas kārtību, kā arī samazinātu gaidīšanas laiku.

5.2.3.

Jāuzsver arī vides aizsardzība. Kļūst aizvien svarīgāk infrastruktūras projektus izstrādāt atbilstoši vides aizsardzības standartiem. Vides aizsardzības tiesību akti ir nozīmīga acquis daļa un tie neapšaubāmi ir jāievieš. Tomēr var apgalvot, ka Rietumbalkānu valstis ir saskārušās ar nopietniem sarežģījumiem vides aizsardzības tiesību aktu piemērošanā.

5.3.1.

Transporta tīklu izveidei un uzturēšanai vajadzīgs finansējums, kas pārsniedz publiskā sektora iespējas. Tādēļ ir ļoti svarīgi koordinēt līdzekļu devēju rīcību. Ne vien Eiropas Savienībai, bet arī starptautiskajām finanšu iestādēm, piemēram, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai (ERAB), Pasaules bankai (PB), Eiropas Investīciju bankai (EIB), Eiropas Padomes Attīstības bankai (CEB) un divpusējiem līdzekļu devējiem jārīkojas saskaņoti un jāpiešķir vajadzīgais finansējums. Rietumbalkānu valstu valdības varētu rast finansējumu transporta tīkliem, arī izmantojot iespējas, ko sniedz publiskā un privātā sektora partnerības.

5.3.2.

Publiskās un privātās partnerības nozīmi uzsvēra ministru konferencē, kas notika Sarajevā 2009. gada septembrī. Ministru deklarācijā konferences dalībnieki atzinīgi novērtēja privātā sektora nozīmīgo ieguldījumu infrastruktūras izveidošanā un uzsvēra, ka jāveido tāda institucionāla un normatīva vide, kas ļautu privātā sektora pārstāvjiem iesaistīties infrastruktūras projektos, izmantojot publiskā un privātā sektora partnerības instrumentu. Konferences dalībnieki arī apņēmās izstrādāt reģionāla līmeņa infrastruktūras projektus un atbalstīja Dienvidaustrumu Eiropas publiskā un privātā sektora partnerības tīkla izveidošanu (11). Deklarācijā nodrošināts labs pamats, lai vairāk infrastruktūras attīstības projektu reģionā īstenotu ar publiskā un privātā sektora partnerības palīdzību. Lai īstenotu deklarāciju, tomēr vajadzīgas reformas, tostarp reformas tiesību aktu un regulatīvajā režīmā, kā arī aktīvs tehniskais un finansiālais atbalsts no starptautiskajiem partneriem — Eiropas Komisijas, starptautiskajām finanšu institūcijām un divpusējiem līdzekļu devējiem.

5.3.3.

Svarīgs instruments, kam vajadzētu nodrošināt ciešāku sadarbību starp divpusējiem līdzekļu devējiem, starptautiskajām finanšu institūcijām un Eiropas Savienību, ir arī Rietumbalkānu ieguldījumu sistēma. Rietumbalkānu ieguldījumu sistēmu izveidoja 2009. gada decembrī; tā paredz kopīgu subsīdiju sistēmu un kopīgu aizdevumu sistēmu prioritāro projektu finansēšanai reģionā; no minētajiem projektiem īpaši svarīgi ir infrastruktūras projekti (12).

6.1.1.

Transports ir viena no galvenajām nozarēm, kur nodarbināti reģiona iedzīvotāji. Tādēļ darba devēji jāiesaista politikas veidošanā un jāļauj tiem ietekmēt reformas savu uzņēmumu interesēs, kas reizē ir arī darbinieku un valstu iedzīvotāju intereses. Transporta uzņēmumiem, kas darbojas noteiktās nozarēs, un individuāliem darba devējiem arī jādod vārds, apspriežot valstu un reģiona transporta tīklu prioritātes, analizējot to ietekmi uz mobilitātes veicināšanu, jaunu darbavietu radīšanu un saglabāšanu, kā arī vispārējo ieguvumu valsts ekonomikai.

6.1.2.

Darba devēju organizāciju popularitāte un ietekme ikvienā reģiona valstī ir atšķirīga. Kopumā to pozīcija ir drīzāk vāja, pārsvarā tādēļ, ka tām trūkst iekšējas organizācijas spēju, ir grūtības nodrošināt efektīvu pārstāvību un tās nespēj efektīvi iestāties par savām interesēm attiecībās ar valdību un citām iesaistītajām pusēm.

6.1.3.

Jāpilnveido darba devēju organizāciju locekļu argumentācijas un analīzes iemaņas, jo tas būtu ieguvums ne vien atsevišķajām valstīm, bet arī visai Eiropas Savienībai.

6.2.1.

Transporta nozare ir viens no lielākajiem darbavietu nodrošinātājiem reģionā. Darba tirgus un sociālie apstākļi lielākajā daļā valstu ir nedroši, bezdarba līmenis ir pastāvīgi augsts, tāpat arī strādājošo nabadzības un migrācijas līmenis; sociālās nodrošināšanas sistēmas ir pārslogotas. Vidēji 50 % dzelzceļa nozarē nodarbināto pēdējo desmit gadu laikā ir aizgājuši no darba (13). Visām valstīm ir jāveic dzelzceļa nozares reformas, samazinot darbinieku skaitu, privatizējot kravu pārvadājumu operatorus un slēdzot neienesīgus vietējo sabiedriskā transporta maršrutus (14). Dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu liberalizācija ietekmēs nodarbinātību un darba apstākļus.

6.2.2.

Darbavietu skaita samazināšanās skar arī ostu nozari, kā arī tās kopienas un valstu ekonomikas sistēmas, kas atkarīgas no ostu darbības. Līdzīgā veidā darbu zaudējuši arī iekšzemes ūdensceļu nozarē strādājošie.

6.2.3.

Svarīgi, lai arodbiedrības un citi sociālie partneri palīdzētu novērtēt, kā reģiona galvenā transporta tīkla pilnveidošana ietekmē nodarbinātību. Reģiona transporta nozares arodbiedrības ar Eiropas transporta darbinieku federācijas palīdzību gan ES, gan valstu līmenī ir iestājušās par to, lai, stratēģiski plānojot un īstenojot nolīgumu, ar ko izveido transporta kopienu, ņemtu vērā sociālās ietekmes novērtējumus (15). Arodbiedrību mērķis ir arī panākt nodarbinātības politikas un reformu konverģenci.

28.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 354/56

1.1.

Ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā 2009. gada 1. decembrī, tostarp ar pastāvīga Eiropadomes priekšsēdētāja amata izveidošanu, ES institucionālajā sistēmā ir notikušas ievērojamas pārmaiņas. Ar Lisabonas līgumu ir arī izveidots tiesiskais pamats triju dalībvalstu prezidentūrai (1), kurā trīs dalībvalstis 18 mēnešus ilgā laikposmā un, pamatojoties uz iepriekš saskaņotu programmu, veic ES Padomes prezidentūras uzdevumus.

1.2.

No pilsoniskās sabiedrības viedokļa īpaši svarīgs ir Lisabonas līguma 11. pants par līdzdalības demokrātijas stiprināšanu, dialoga ar pilsoņiem intensifikāciju un strukturēšanu, būtiskām konsultācijām par Savienības politiku veidošanu un pilsoniskās iniciatīvas institūcijas ieviešanu. Tas viss var palīdzēt stiprināt pilsonisko dialogu.

1.3.

Šis dokuments izstrādāts ar mērķi izskatīt iepriekšējos punktos minētos tematus, uzsverot EESK īpašo nozīmi, tai Eiropas līmenī pārstāvot organizētu pilsonisko sabiedrību, izvirzot priekšlikumus par to, kā to stiprināt un vienlaikus uzsverot Lisabonas līguma mērķi ES darbību padarīt efektīvāku un palielināt tās leģitimitāti.

2.1.

Rotējošā prezidentūra, proti Eiropas Savienības Padomes rotējošā prezidentūra nav jauna institūcija. Tās svarīgs elements ir dalībvalstu vienlīdzīga rotācija katru pusgadu. Šajā laikā prezidentvalsts ir ES “seja un balss”, kuras uzdevums ir izstrādāt stratēģijas, veikt organizatorisko darbu un pildīt pārstāvības funkcijas.

2.2.

Prezidentvalsts uzdevumu pildīšana nozīmē nopietnu atbildību un balstās uz visas valdības kopīgiem centieniem. Pildot prezidentvalsts pienākumus, nedrīkst pārstāvēt dalībvalsts nostāju.

2.3.

Noteikumi par prezidentūru mainīti ar Padomes 2006. gada 15. septembra Lēmumu (2006/683/EK), izveidojot pamatu trīs dalībvalstu grupas prezidentūrai. Tas nozīmē, ka reizi 18 mēnešos trīs kārtējās prezidentvalstis ciešā sadarbībā ar Eiropas Komisiju, veicot konsultācijas, sagatavo Padomes darba programmas projektu kārtējam pusotra gada laikposmam.

2.4.

Kādas ir šīs jaunā veida prezidentūras priekšrocības? Tiek saglabātas rotējošās prezidentūras iezīmes un valsts, kura pusgadu pilda prezidentvalsts pienākumus patur zināmu rīcības brīvību. Prezidentvalstu “trio” kopīgi izstrādātā programma sekmē dalībvalstu labāku sadarbību, spējot nodrošinot lielāku pēctecību un saskaņotību Savienības politikā un līdz ar to Kopienas dzīvē.

2.5.

Pirmā kārtējo prezidentvalstu grupa (“trio”) Vācijas, Portugāles un Slovēnijas sastāvā sāka darbu 2007. gada 1. janvārī. No 2008. gada 1. jūlija līdz 2009. gada 31. decembrim tai sekoja Francijas, Čehijas un Zviedrijas trijotne. Tomēr vispārēji tiek vērtēts, ka dažādu iemeslu dēļ, bet galvenokārt atbilstoša tiesiskā pamata trūkuma dēļ, prezidentvalstu trijotnes darbu mazāk nosaka kopīgā pieeja un tajā dominē dalībvalstu atsevišķie apsvērumi un centieni.

2.6.

Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā grupas prezidentūras uzdevumus no 2010. gada 1. janvāra pilda “trio” Spānija–Beļģija–Ungārija. Šīs prezidentūras pamatā ir Eiropadomes 2009. gada 17. decembra sanāksmē pieņemtā darba programma. Programmā ietvertas daudzas jomas un tā ir ļoti ambicioza. Svarīgs sekmīga darba elements ir “trio” sastāvs: viena liela un/vai dibinātājvalsts, kurai tādējādi ir liela pieredze, viena vēlāk pievienojusies valsts un viena “jauna” dalībvalsts.

2.7.

Pieredze rāda, ka, lai gan politiski ietekmīgāko valstu ietekme arī sarunās ir lielāka, tomēr, pareizi izvēloties prioritātes, izmantojot labu sarunu stratēģiju un vienmēr svarīgo gatavību uz kompromisu, mazākās valstis var kompensēt bieži vien tikai šķietamās nepilnības un iespējamo pieredzes trūkumu.

2.8.

Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā jaunā triju valstu prezidentūras prakse radīs precedentu, lai izveidotu uz divarpus gadiem ievēlētā (un vienreiz atkārtoti ievēlējamā) Eiropadomes priekšsēdētāja un rotējošā “trio” uzdevumu sadali, kuras visus elementus iepriekš nevar skaidri paredzēt. Lai to veiktu sekmīgi, vajadzīga cieša sadarbība. Tā kā daudzos jautājumos ir saglabāta pašreizējā sistēma, var paredzēt, ka arī turpmāk jārēķinās ar dalībvalstu valdību saprotamajiem centieniem sešu mēnešu prezidentūras laikā “likt sevi saredzēt” un darboties sekmīgi. Tam visam ir svarīga nozīme attiecībā uz pilsonisko sabiedrību.

3.1.

Mēs pamatojamies uz to, ka Padomes rotējošās prezidentūras uzdevumus galvenokārt pilda valdība. Minētajā procesā noteicoša veidā piedalās ierēdņi (diplomāti), eksperti un politiķi. Dokumentos, kas regulē prezidentūras uzdevumu pildīšanu, arī Lisabonas līgumā, nav minēta pilsoniskās sabiedrības organizēta un institucionalizēta iesaistīšana.

3.2.

Tajā pašā laikā gan ES iestādes, gan Padomes rotējošo prezidentvalstu valdības arvien vairāk apzinās, ka sekmīgā darbā nozīmīgu ieguldījumu var dot sabiedrība, proti, pilsoniskās sabiedrības organizāciju un iedzīvotāju līdzdalība. Tas viss apliecina līdzdalības demokrātijas vērtību un pilsoniskā dialoga nozīmi.

3.3.

Iepriekš minētais tomēr nenozīmē, ka var runāt par vienotu, ES līmeņa politiku un praksi attiecībā uz to, kā pilsoniskās sabiedrības organizācijām iesaistīties un piedalīties Padomes prezidentvalstu programmu īstenošanā. Stāvoklis valstu līmenī var būt ļoti atšķirīgs, un to nosaka galvenokārt tas, cik organizēta un aktīva ir pilsoniskā sabiedrība Padomes prezidentvalstī un kādas ir tās attiecības ar valdību. Nevar uzskatīt, ka minēto jomu raksturo partnerattiecības.

3.4.

No iepriekšējos punktos minētā izriet arī tas, ka pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu Padomes prezidentūras uzdevumus pildošās valsts ieteikto prioritāšu izstrādāšanā nevar uzskatīt par vispārpieņemtu praksi. Minētais stāvoklis loģiski nozīmē to, ka pilsoniskajā sabiedrībā vērojama vāja piederības izjūta (ownership feeling) vai tās trūkst.

3.5.

Tā kā prezidenvalstu “trio” ir salīdzinoši jauna koncepcija, nav pārsteidzoši, ka šobrīd tikai reti tiek izvirzītas attiecīgo trīs valstu pilsoniskās sabiedrības iepriekš saskaņotas, kopīgas iniciatīvas. Pirmās iedrošinošās šādas darbības pazīmes var vērot Spānijas–Beļģijas–Ungārijas prezidentūru laikā, piemēram, ievērojamu (high-visibility) pilsoniskās sabiedrības pasākumu sagatavošana un rīkošana (Malagā 2010. gadā, Budapeštā 2011. gadā).

3.6.

Pēdējo gadu praksi iezīmēja Francijas prezidentūras laikā rīkotais nozīmīgais pilsoniskās sabiedrības forums Larošelā (La Rochelle) 2008. gada septembrī, proti, Padomē prezidējošajai valstij ar Eiropas Komitejas atbalstu uzņemot reprezentablu Eiropas pilsoniskās sabiedrības forumu, kurā tiek apspriesti jautājumi, kas tieši skar pilsoniskās sabiedrības organizācijas un kas pēc iespējas ir saistīti ar dalībvalsts noteiktajām prioritātēm.

3.7.

ES noteiktie tematiskie gadi (piemēram, 2010. gads — Eiropas gads cīņai ar nabadzību un sociālo atstumtību) ir laba iespēja, lai pilsoniskās sabiedrības organizācijas iesaistītos Padomes prezidentvalstu programmās un pasākumos.

—

Padomes prezidentvalsts augsta ranga pārstāvja uzaicināšana uz EESK plenārsesijām un citiem forumiem (specializēto nodaļu un grupu sanāksmēm u. c.);

—

EESK prioritāšu noteikšana un īpašu pasākumu plānošana, ņemot vērā Padomes prezidentvalsts sešu mēnešu programmu;

—

EESK nostājas noteikšana dažādos jautājumos, pamatojoties uz Padomes prezidentvalsts pieprasījumu un iniciatīvu;

—

dalība dažādās Padomes prezidentvalsts programmās; EESK nostājas paušana par apspriežamajiem jautājumiem;

—

Padomes prezidentvalsts apmeklējums; dalība nozaru programmās un attiecību ar dažādām pilsoniskās sabiedrības organizācijām stiprināšana;

—

dalība īpaši nozīmīgos un Eiropas līmeņa pasākumos, ko organizē Padomes prezidentvalstī;

—

konferenču, demonstrāciju, kultūras pasākumu, izstāžu rīkošana EESK mītnē, nodrošinot Padomes prezidentvalstij un tās pilsoniskajai sabiedrībai iespēju iepazīstināt ar sevi;

—

apmeklētāju grupu (pilsoniskās sabiedrības pārstāvju) no Padomes prezidentvalsts uzņemšana EESK;

—

EESK komunikācijas politikā īpašas uzmanības veltīšana Padomes prezidentvalstij un tās pilsoniskajai sabiedrībai.

5.1.

Mūsu sākumpunkts ir Lisabonas līgums un tā stāšanās spēkā 2009. gada 1. decembrī, radot atbilstošus apstākļus, lai ES varētu tālejoši risināt tās daudzveidīgos uzdevumus.

5.2.

Mūsu mērķis ir līdzdalības demokrātijas attīstīšana, dialoga ar pilsoņiem intensifikācija, pilsoniskā dialoga pastiprināšana, lai arī tādējādi palīdzētu stiprināt ES iestāžu demokrātisko leģitimitāti.

5.3.

Labs pamats tam ir Lisabonas līguma 11. pants, kurā paredzētās jaunās iespējas pilnībā atbilst EESK iepriekš paustajai nostājai, piemēram, EESK 2000. gada 13. jūlija atzinumā “Komisija un nevalstiskās organizācijas: ceļā uz pastiprinātu partnerību” (2) un 2006. gada 14. februāra atzinumā par tematu “Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvība, risinot pilsonisko dialogu” (3). Minētā sakarā EESK kā iestādei, kas pārstāv pilsoniskās sabiedrības intereses Eiropas līmenī, ir ne tikai iespējams, bet arī nepieciešams aktīvi un ar iniciatīvu darboties, lai pēc iespējas pilnīgāk īstenotu Lisabonas līgumā un īpaši tā 11. pantā paredzētās iespējas, kā Komiteja to paudusi atzinumā par tematu “Lisabonas līguma īstenošana — līdzdalības demokrātija un Eiropas pilsoņu iniciatīva” (11. pants), kas arī tika pieņemts 2010. gada 17. marta plenārajā sesijā (4).

5.4.

Minētā sakarā Padomes prezidentūra ir piemērots līdzeklis, lai:

28.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 354/59

—

īstenojot līdzdalības iespējas, iedzīvotāji nesaskartos ar nevajadzīgiem šķēršļiem, jo pilsoņu iniciatīva būtībā ir tikai iniciatīva jautājuma iekļaušanai darba kārtībā;

—

attiecīgie noteikumi un nosacījumi būtu pietiekami skaidri, lai atvieglotu iniciatīvas iesniedzējiem iniciatīvas organizēšanu visās 27 dalībvalstīs, nesastopoties ar negaidītiem valsts līmeņa šķēršļiem;

—

vajadzības gadījumā iniciatīvas iesniedzēji saņemtu finansiālu atbalstu, tiklīdz ir sasniegta noteikta robežvērtība.

—

horizontālo pilsonisko dialogu;

—

vertikālo pilsonisko dialogu;

—

Komisijas jau īstenoto apspriešanās praksi un

—

jauno Eiropas pilsoņu iniciatīvu.

4.1.1.

Šāds regulējums ir horizontālā “pilsoniskā dialoga” juridiskais pamats, taču tas nesniedz precīzu pilsoniskā dialoga definīciju. Komiteja savos atzinumos (4)  (5)  (6) jau vairākkārt paudusi viedokli par pilsonisko dialogu un secinājusi, ka pilsoniskais dialogs ir Eiropas demokrātijas modelī nostiprinātās līdzdalības stūrakmens. EESK arī jau vairākkārt apliecinājusi gatavību darboties kā dialoga forums un tā ietekmes pastiprinātājs, kā arī veicināt dažādu jautājumu publisku apspriešanu Eiropas līmenī. Šajā sakarā Komiteja arī atkārtoti uzsvērusi savu vēlmi un apņēmību kļūt par partneri un starpnieku pilsoniskā dialoga attīstības procesā. Tādēļ tā pauž gatavību vēl aktīvāk uzņemties viedokļu apmaiņas foruma lomu un sniegt arī praktisku atbalstu, piemēram, ļaujot izmantot savu infrastruktūru. Komiteja uzskata, ka ir ļoti svarīgi sniegt ieguldījumu, lai pilsoniskais dialogs kļūtu publisks (Eiropas līmenī) un kļūtu par patiesi interaktīvu diskusiju.

4.1.2.

Komiteja vēlreiz uzsver, ka ir vajadzīga šā līdzdalības demokrātijas instrumenta skaidra definīcija un ka ir jānosaka konkrēti tā darbības principi. Piemēram, ir jāprecizē, tieši kādiem pārstāvības kritērijiem jāatbilst izskatāmajā punktā minētajām apvienībām, lai tās varētu piedalīties dialogā. Arī pievēršoties organizētas pilsoniskās sabiedrības dalībnieku pārstāvības jautājumam, Komiteja jau iepriekš norādījusi (7), cik svarīgi ir izšķirt kvantitatīvu (ieinteresēto personu vairākuma likumīga pārstāvība) un kvalitatīvu (attiecīgo speciālo zināšanu apliecinājums) pārstāvību. EESK uzskata, ka dialogā iesaistāmajām apvienībām jāīsteno pietiekama kvantitatīvā un arī kvalitatīvā pārstāvība.

4.1.3.

Turklāt likumdevējam jāprecizē, kādi konkrēti pasākumi tam būtu jāveic, lai nodrošinātu “atbilstīgu līdzekļu” pieejamību (sk. ESL 11. panta 1. punktu).

4.1.4.

Tādēļ Komitejai šķiet svarīgi vērst uzmanību uz atšķirību starp Eiropas pilsonisko dialogu un Eiropas sociālo dialogu un norādīt, ka nedrīkst šos abus jēdzienus savstarpēji sajaukt. Eiropas sociālais dialogs neapšaubāmi ir arī būtiskas līdzdalības svarīgs elements, tomēr uz to attiecināmi īpaši noteikumi par saturu, līdzdalību, procedūru un ietekmi. Eiropas sociālā dialoga nozīmīgumu apliecina tā iekļaušana Līgumā.

4.2.1.

Šajā punktā ir paredzēts vertikālais pilsoniskais dialogs un Eiropas Savienības iestāžu pienākums to pastāvīgi uzturēt. Komiteja savu viedokli jau ir paudusi (8) arī par šādu pilsoniskā dialoga veidu un tā regulējumam aicina Komisiju precīzāk noteikt gan tā saturu, gan procesuālo kārtību.

4.2.2.

Eiropas Parlaments jau pirms zināma laika — vēl pirms attiecīgu noteikumu iekļaušanas ESL — bija izveidojis tā dēvēto “Agora” instrumentu vertikālā pilsoniskā dialoga nodrošināšanai.

4.2.3.

Tā kā ESL 11. panta 2. punktā paredzēts visu iestāžu pienākums iesaistīties dialogā ar pilsonisko sabiedrību, Komiteja aicina arī pārējās iestādes un sevišķi Padomi pēc iespējas ātrāk darīt zināmu savu viedokli par iecerēm īstenot minēto Līguma punktu.

4.2.4.

Komiteja piedāvā visām Eiropas Savienības iestādēm izmantot savu izveidoto tīklu un infrastruktūru, lai tās varētu uzsākt šo vertikālo dialogu ar organizētu pilsonisko sabiedrību un/vai tajā aktīvi piedalīties.

4.3.1.

Citētajā punktā ir nostiprināta Komisijas arī līdz šim jau plaši izmantotā apspriešanās prakse, ņemot vērā Eiropas demokrātijas modeļa šobrīd vēl vairāk uzsvērto līdzdalības pīlāru. Komiteja atgādina (9)  (10), ka šāda apspriešanās prakse būtībā ir Komisijas 2001. gadā aizsāktās “Eiropas pārvaldības” (11) koncepcijas svarīgs elements, kas ir lejupējs pasākums un tādēļ tikai netiešā veidā paredz pilsoniskās sabiedrības rīcības tiesības. EESK vēlreiz atgādina, ka “apspriešanās” — iestāžu iniciatīva — jānošķir no “līdzdalības” — pilsoņu tiesību izpausmes formas. Šis pasākums neietekmē organizētas pilsoniskās sabiedrības patstāvīgu (“augšupēju”) iesaistīšanos noteiktās norisēs.

4.3.2.

Komiteja, īstenojot savas pilnvaras, pauž gatavību sniegt atbalstu Eiropas Komisijai gadījumos, kad tā vēlas īstenot plašāku apspriešanos salīdzinājumā ar parasti izmantoto tiešsaistes procedūru, piemēram, rīkot kopīgas uzklausīšanas par specifiskiem tematiem vai ieinteresēto pušu forumos rīkot atklātas apspriešanās, izmantojot “atvērtās telpas” metodi.

4.3.3.

Apspriešanās vien tomēr vēl nenozīmē patiesu dialogu ar organizētu pilsonisko sabiedrību. Tādēļ Komiteja aicina Komisiju pārstrādāt līdzšinējo apspriešanās praksi un mainīt tās struktūru — pirmkārt, apspriešanās procesam jāatvēl pietiekami ilgs laiks, lai organizētā pilsoniskā sabiedrība un iedzīvotāji patiešām varētu paspēt sagatavot savas atbildes un apspriešanās nebūtu tikai formāla. Otrkārt, izvērtēšanas procesam ir jābūt pārredzamākam. Lai patiešām veidotos dialogs, Komisijai vajadzētu atbildēt uz iesniegtajiem ierosinājumiem un paskaidrot savu nostāju, proti, kāpēc kāds ierosinājums ir pieņemts vai noraidīts. Šeit ieteiktie un arī citi uzlabojumi Komisijai būtu aktīvi jāapspriež ar organizētu pilsonisko sabiedrību.

4.4.1.

Komiteja piekrīt viedoklim, ka jaunā Eiropas pilsoņu iniciatīva ir ļoti svarīga Eiropas integrācijai — tās nozīmīgums ievērojami pārsniedz juridisko dimensiju, un tā ir uzskatāma par pirmo starptautiska līmeņa tiešās demokrātijas elementu, kas gan — atbilstoši punkta tekstam — attiecas tikai uz Eiropas Savienības pilsoņiem. Komiteja atzinīgi vērtētu iespēju Līguma pārskatīšanas procesā citētā panta adresātu lokā iekļaut arī Eiropas Savienības teritorijā pastāvīgi dzīvojošus trešo valstu pilsoņus.

4.4.2.

Jāuzsver, ka Eiropas pilsoņu jaunās iniciatīvas tiesības nav pielīdzināmas daudzās dalībvalstīs paredzētajai “tautas iniciatīvai”, kuras rezultāts ir juridiski saistošs tautas referendums; tās drīzāk nozīmē “darba kārtības iniciatīvu”, proti, aicinājumu Komisijai ierosināt kādu noteiktu tiesību aktu. Tas ir mazākumam paredzēts instruments, kas tikai dod iespēju piedalīties politiskās darba kārtības izstrādē. Komisija arī turpmāk saglabā tiesības ierosināt tiesību aktu izstrādi, un tās iniciatīvai sekojošais tiesību aktu pieņemšanas process norit saskaņā ar paredzētajām procedūrām.

4.4.3.

Protams, šim instrumentam ir vajadzīgi daži noteikumi un standarti. Tomēr, tā kā Eiropas līmeņa tiešās demokrātijas instrumenti vēl tikai jārada, būtu jāizveido sistēma Eiropas pilsoņu iniciatīvas patstāvīgai attīstībai. ESL 11. panta 4. punkta īstenošanas regulā būtu jānosaka pēc iespējas zemāki minimālie standarti un kvalifikācijas kritēriji, kā arī jāpieļauj pietiekama interpretācijas brīvība tajās jomās, kurās nevar izvērtēt iepriekšējo pieredzi, jo ar Eiropas pilsoņu iniciatīvas palīdzību var panākt tikai kāda noteikta jautājuma iekļaušanu Komisijas darba plānā.

4.4.4.

Komiteja tomēr nekādā ziņā nepiekrīt Eiropas Parlamenta viedoklim (12), ka “Parlamenta politiskais uzdevums ir kontrolēt pilsoņu iniciatīvas procesu”, un iebilst pret likumdevēja īstenotu konkrētu procesu kontroli pirmslikumdošanas posmā. Šāda “kontrole” būtu pretrunā ar varas dalīšanas principu, tādēļ Komiteja ierosina izveidot neatkarīgu “konsultatīvu struktūru” — “palīdzības dienestu”, kurš iniciatīvas ierosinātājiem varētu sniegt atbalstu Eiropas pilsoņu iniciatīvas izstrādes un iesniegšanas procesā, lai tādējādi varētu, ja ne pilnībā, tad tomēr vairumā gadījumu izvairīties no acīmredzamas neatbilstības kvalifikācijas un īstenošanas noteikumiem.

4.4.5.

Pilnībā pamatota ir jau minētajā Parlamenta ziņojumā ietvertā norāde, ka ir jānošķir, no vienas puses, petīcijas, kas iesniedzamas Parlamentam, un, no otras puses, pilsoņu iniciatīvas, kas ir Komisijai adresējami ierosinājumi. Tādēļ arī šiem abiem augšupējiem līdzdalības instrumentiem jāizstrādā pilnībā atšķirīgas procedūras un prasības.

4.4.6.

Eiropas pilsoņu iniciatīva — tiešās demokrātijas instruments — ir arī efektīvs līdzeklis starptautisku, uz viedokļa paušanu vērstu (deliberative) procesu rosināšanai. “Politiskajā Eiropā” līdz šim visai maz ieinteresētie iedzīvotāji tagad var iesaistīties ar konkrētām iniciatīvām un mērķiem. Jo vairāk iedzīvotāji tiks aicināti un iedrošināti izmantot pilsoņu iniciatīvu bez nevajadzīgiem administratīviem šķēršļiem, jo mazāk viņi sevi uzskatīs par nesaprotamu lēmumu pieņemšanas procesa vērotājiem, un no pasīviem adresātiem kļūst par aktīviem visas Eiropas norišu dalībniekiem. Šāds pakāpeniski uzsākts process, kurā jārisina Eiropai svarīgi problēmjautājumi, likumsakarīgi veicina vienotas Eiropas apziņas veidošanos un Eiropas līmeņa publiskas diskusijas.

4.4.7.

Jānorāda, ka Eiropas pilsoņu iniciatīva saturiski, protams, nedrīkst būt pretrunā ar Līguma vai Eiropas Pamattiesību hartas noteikumiem. Tāpat kā netiešās/parlamentārās demokrātijas gadījumā arī tiešās demokrātijas/pilsoņu līdzdalības procesā tomēr ir iespējamas situācijas, kad ekstrēmistiski grupējumi viedokļa veidošanas kanālus (ļaunprātīgi) izmanto savu mērķu sasniegšanai. Tas ir viens no lielākajiem un svarīgākajiem katras demokrātiskas iekārtas problēmjautājumiem, taču vienlaicīgi tā ir arī galvenā priekšrocība salīdzinājumā ar nedemokrātiskām sistēmām. Mūsdienīgas pārstāvības demokrātijas sistēmā, kuras pamatā ir kā netiešās, tā arī tiešās līdzdalības pīlāri, ir jāspēj atklāti un pārredzami diskutēt arī par neērtiem un par ekstrēmistiskiem viedokļiem.

4.5.1.

Lai arī Komiteja nebija tieši iesaistīta šobrīd jau pabeigtajā apspriešanās procedūrā, tā pirms gaidāmās regulas priekšlikumu izskatīšanas Parlamentā un Padomē vēlētos sniegt kvalificētu ieguldījumu viedokļa veidošanā un šā dokumenta turpinājumā paudīs savas domas par Zaļajā grāmatā izskatītajiem jautājumiem.

4.6.1.

Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka šāda robežvērtība jānosaka pēc objektīviem kritērijiem. Taču Komiteja nepiekrīt Komisijai, ka Savienības interešu pārstāvību var nodrošināt ar vismaz trešdaļu dalībvalstu, tātad iesniedzējiem jāpārstāv vismaz deviņas valstis, tomēr tā neatbalsta arī dažu organizāciju viedokli, ka pietiekamu pārstāvību nodrošina jau četras dalībvalstis.

4.6.2.

Komiteja drīzāk pievienojas Eiropas Parlamenta viedoklim, ka piemērota robežvērtība būtu viena ceturtdaļa dalībvalstu, tātad šobrīd septiņas valstis. Šāda vērtība minēta LESD 76. pantā, kurā pēc vienas ceturtdaļas dalībvalstu iniciatīvas paredzēts pieņemt tiesību aktus par administratīvo sadarbību, īstenojot tiesu iestāžu un policijas sadarbību vai sadarbību krimināllietās. Komitejai šķiet, ka tā ir piemērota atsauces vērtība, lai pilsoņu iniciatīvai nodrošinātu patiešam visas Eiropas dimensiju.

4.7.1.

Tā kā Lisabonas līgumā minēts tikai “ievērojams dalībvalstu skaits,” varētu arī nenoteikt minimālo iesniedzēju skaitu no vienas dalībvalsts. Ņemot vērā Līgumā vairākkārt minēto dubultā vairākuma nepieciešamību, Komiteja tomēr piekrīt Komisijas viedoklim, ka atteikšanās no prasības par iesniedzēju minimālo skaitu no vienas dalībvalsts būtu pretrunā ar Līguma garu.

4.7.2.

Komiteja rosina atteikties no nemainīgas skaitliskās robežvērtības — 0,2 % no dalībvalsts iedzīvotāju skaita — un izmantot mainīgu sistēmu, ar kuru varētu nodrošināt atbilstošu līdzsvaru starp valstīm. Lai par derīgiem atzītu kādā dalībvalstī savāktos parakstus, par minimālo robežu varētu noteikt 0,08 % no iedzīvotāju kopējā skaita (13). Kopējam parakstu skaitam pilsoņu iniciatīvas iesniegšanai, protams, jāsasniedz viens miljons. Apvienojot šos abus kritērijus, var panākt automātisku līdzsvaru, kas atbilst arī Līgumā ietvertajai prasībai par pietiekamu pārstāvību un nepieciešamībai aizstāvēt patiešām visas Eiropas intereses.

4.7.3.

Komiteja uzskata, ka šāds elastīgs regulējums, kas atvieglotu Eiropas pilsoņu iniciatīvas praktisko īstenošanu, ir piemērots arī tādēļ, ka ar šo iniciatīvu nevar panākt saistošu lēmumu pieņemšanu, bet gan tikai izteikt aicinājumu Komisijai.

4.8.1.

Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim: lai varētu izvairīties no nevajadzīga administratīvā sloga, par vispārēju priekšnoteikumu pilsoņu iniciatīvas iesniegšanai būtu jāizvēlas iesniedzēja tiesības piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās viņa mītnes zemē. Lai arī jauniešu iesaistīšana vērtējama atzinīgi (piemēram, samazinot minimālo vecumu līdz 16 gadiem), tomēr šāda atšķirība no dalībai Eiropas Parlamenta vēlēšanās noteiktajiem kritērijiem nesamērīgi apgrūtinātu parakstu pārbaudi, jo gandrīz visās valstīs būtu jāizveido dubulti vēlētāju saraksti.

4.9.1.

Komisija uzskata, ka arī šajā ziņā stingras prasības formai nav vēlamas. Jānosaka tikai oficiālu dokumentu iesniegšanai katrā ziņā vajadzīgās formālās prasības un attiecīgi minimālie noteikumi (sk. arī 4.13. punktu). Iniciatīvas saturam un vēlamajam lēmumam jābūt izklāstītam precīzi un nepārprotami. Vienmēr jābūt skaidri saprotamam, ko Eiropas pilsoņu iniciatīvu parakstījusī persona vēlas panākt.

4.10.1.

Ir pieļaujams Kopienas līmenī izstrādāt no valstu tiesību sistēmām atšķirīgus kopīgus procesuālus noteikumus un standartus parakstu vākšanai, pārbaudei un autentifikācijai, jo Eiropas pilsoņu iniciatīva ir (jauns) starptautisks līdzdalības instruments.

4.10.2.

Būtu jāatļauj izmantot visas parakstu vākšanas metodes, ja vien iespējams veikt personas identitātes pārbaudi; jābūt iespējai vākt parakstus gan tiešsaistes portālos, gan arī tieši, parakstoties sabiedriskās vietās. Tādas prasības kā valsts iestāžu vai notāra apliecinājumu par paraksta īstumu Komiteja uzskata par nepieņemamu šķērsli. Tomēr līdzās identitātes kontrolei jāpārliecinās arī, ka iniciatīvas atbalstītāji parakstījušies pašrocīgi un tā ir viņu brīvas gribas izpausme. Šajā nolūkā jāveic īpaši pasākumi, un sevišķi tie attiecināmi uz parakstu elektronisku vākšanu.

4.10.3.

Par pietiekamiem drošības un autentifikācijas kritērijiem uzskatāmi tādi dati kā vārds, adrese, dzimšanas datums un verifikācijas e–pasts tiešsaistes parakstu vākšanas gadījumā. Mērķim jābūt nodrošināt to, lai nevienai iniciatīvai, kas atbilst regulā noteiktajām minimālajām parakstu vākšanas prasībām, nevienā Eiropas Savienības dalībvalstī nebūtu jāsaskaras ar jebkādiem papildu šķēršļiem. Iniciatīvas parakstīšanas izpratnē eiropieši, kas apmetušies uz dzīvi kādā citā Eiropas Savienības valstī, uzskatāmi par piederīgiem valstij, kurā atrodas viņu dzīvesvieta.

4.10.4.

Savākto parakstu pārbaude būtu jāveic dalībvalstīm, šim mērķim izmantojot, piemēram, dažās Eiropas Savienības dalībvalstīs jau par veiksmīgu praksi atzītās izlases pārbaudes.

4.11.1.

Pirms Lisabonas līguma spēkā stāšanās pilsoņu iniciatīvu jomā gūtā pieredze liecina, ka tieši iniciatīvas sagatavošana var būt ļoti laikietilpīga, tāpēc Komitejai šķiet, ka Komisijas ierosinātais termiņš — viens gads — ir pārāk īss, un tā atbalsta 18 mēnešu termiņu. Atsaucot atmiņā iepriekšteikto, ka pilsoņu iniciatīvas veicina procesu, kas ir tālejošāks par konkrēto izvirzīto mērķi, proti, tās rosina visas Eiropas līmeņa publiskas diskusijas, Komisijai šķiet, ka nedrīkstētu pieļaut, lai salīdzinoši īsā termiņa — viena gada — dēļ tiktu apdraudēts pilsoņu iniciatīvas pozitīvs iznākums, tajā skaitā ar to saistīto tiesisko un sabiedriski politisko aspektu labvēlīgā ietekme.

4.12.1.

Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka iniciatīvas ierosinātāju uzdevums ir pirms iniciatīvas iesniegšanas patstāvīgi pārbaudīt tās likumību un pieļaujamību. Jābūt iespējai iniciatīvas reģistrāciju veikt Komisijas izveidotā tīmekļa vietnē, kurā arī jābūt apkopotai informācijai par iniciatīvu saturu, lai visi iedzīvotāji varētu iepazīties ar aktuālajām iniciatīvām.

4.12.2.

Tādēļ Komiteja ierosina Komisijai Eiropas pilsoņu iniciatīvas vajadzībām izveidojamajā tīmekļa vietnē piedāvāt arī tiešsaistes instrumentu, ar kura palīdzību varētu vākt iedzīvotāju parakstus. Turklāt šādu tīmekļa vietni varētu izmantot arī kā diskusiju forumu, lai apspriestu dažādas iniciatīvas un tādējādi daļēji veicinātu publisku apspriešanu visas Eiropas līmenī.

4.12.3.

Komiteja tomēr uzskata, ka pilsoņu iniciatīvas ierosinātājiem jābūt pieejamam arī kontaktpunktam, kurā varētu saņemt konsultācijas ne tikai par procesuāliem, bet arī par saturiskiem jautājumiem. Komiteja pauž gatavību pildīt “palīdzības dienesta” funkcijas.

4.12.4.

Iespējams, varētu apsvērt dzelteno/sarkano kartīšu sistēmu, tādējādi pilsoņu iniciatīvas ierosinātājus jau salīdzinoši savlaicīgi informējot, ka viņu iniciatīva, iespējams, nav pieļaujama formālu kritēriju neievērošanas dēļ, piemēram, tāpēc, ka lēmums par attiecīgo jautājumu nav Komisijas kompetencē vai iniciatīva neatbilst pamattiesību principiem.

4.13.1.

Komiteja uzskata, ka iniciatīvas ierosinātājiem būtu jāsniedz informācija par:

4.13.2.

Komiteja nekādā gadījumā nevar piekrist Komisijas paziņojumam, ka pilsoņu iniciatīvām nav paredzēts nekāda veida publisks atbalsts un finansējums, un jo īpaši norādei, ka tikai tā var nodrošināt šādu iniciatīvu neatkarību. Eiropas Komisija ar finansējumu atbalsta daudzu efektīvi strādājošu nevalstisko organizāciju struktūras un darbu, taču būtu nepieņemami no tā secināt, ka šie Komisijas finansētie pilsoniskās sabiedrības dalībnieki tāpēc kļūst atkarīgi no Komisijas. Turklāt, konsekventi izmantojot Komisijas pieeju, iespēja ierosināt Eiropas pilsoņu iniciatīvu būtu tikai tādām lielām organizācijām, kurām ir finansiāli spēcīgu struktūru atbalsts.

4.13.3.

Tāpēc Komisija ierosina izskatīt jautājumu par to, ka ES sniedz finansiālu atbalstu iniciatīvas ierosināšanas sākotnēja posmā, tiklīdz ir savākti, piemēram, 50 000 paraksti no trim dalībvalstīm, lai tādējādi varētu izvairīties no potenciāli neveiksmīgām vai nenopietnām kampaņām. Arī šeit varētu izmantot ierosināto dzelteno/sarkano kartīšu sistēmu.

4.14.1.

Komitejai šķiet, ka Komisijas ierosinātais laikposms — seši mēneši — ir maksimāli pieļaujamais termiņš, un tā atbalsta Eiropas Parlamenta rezolūcijā ietverto priekšlikumu izmantot divu līmeņu pieeju (divi mēneši formālo kritēriju pārbaudei un trīs mēneši lēmuma pieņemšanai pēc būtības (14). Komisijas iekšējai lēmuma pieņemšanas norisei jābūt pēc iespējas pārredzamākai.

4.14.2.

Pēc veiksmīgi ierosinātas pilsoņu iniciatīvas iesniegšanas ir jāveic juridiskās pieļaujamības galīga pārbaude.

4.14.3.

Komisijas veiktās politiskās izvērtēšanas laikā Komiteja rīkos, iespējams, iesaistot arī Parlamentu un Padomes prezidentvalsti, uzklausīšanas procedūru, un šajā posmā iniciatīvas organizētāji iepazīstinās Komisiju ar savu iniciatīvu. Vajadzības gadījumā EESK šo procesu varētu bagātināt ar savu izpētes vai pašiniciatīvas atzinumu par konkrēto tematu.

4.14.4.

Komisijai iniciatīvas ierisinātājiem detalizēti un publiski jāpaskaidro iemesli, kāpēc viņu iniciatīva ir pieņemta, daļēji pieņemta vai noraidīta. Noraidīšanas gadījumā Komisijai jāpieņem oficiāls lēmums, kuru ir iespēja apstrīdēt Eiropas Savienības Tiesā.

4.15.1.

Komiteja uzskata, ka pašiem ierosinātājiem jāizlemj, vai uzsākt iniciatīvu par tematu, kurš jau izskatīts līdzīgā iniciatīvā. Vēlreiz jāatgādina, ka jaunā Eiropas pilsoņu iniciatīva ir “darba kārtības iniciatīva”. Tāpēc Komiteja uzskata, ka šajā jomā nav iemesla noteikt aizliegumus vai šķēršļus.

4.16.1.

Komiteja uzskata, ka Komisijai pilsoņu iniciatīvas organizētāju vajadzībām būtu jānodrošina iniciatīvas teksta tulkojums visās ES oficiālajās valodās gadījumā, ja viņiem izdevies atrast 50 000 atbalstītājus no vismaz trim dalībvalstīm.

—

izvērtēšanas termiņa laikā izstrādāt atzinumu par Komisijas formāli pieņemtu pilsoņu iniciatīvu;

—

vajadzības gadījumā izstrādāt atzinumu aktuālas pilsoņu iniciatīvas atbalstam;

—

rīkot uzklausīšanu par sekmīgi ierosinātajām iniciatīvām (iesaistot ierosinātājus, Komisiju, Parlamentu, Padomi);

—

izveidot informācijas palīdzības dienestu (kontaktpunkts iedzīvotāju informēšanai par procesuāliem un citiem līdzīgiem jautājumiem);

—

nodrošināt papildu informāciju (rokasgrāmatas “Līdzdalības demokrātija” izdošana, konferenču par praktisko īstenošanu rīkošana u.c. pasākumi).

—

15 valstu valsts un valdības vadītāju pārstāvji,

—

13 kandidātvalstu valsts un valdības vadītāju pārstāvji,

—

30 pārstāvji no dalībvalstu parlamentiem,

—

26 pārstāvji no kandidātvalstu parlamentiem,

—

16 Eiropas Parlamenta deputāti,

—

2 pārstāvji no Eiropas Komisijas.

28.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 354/66

28.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 354/67

28.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 354/68

28.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 354/69

28.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 354/70

28.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 354/71

28.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 354/72

28.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 354/73

—

tā attiecas ne tikai uz pasažieru automobiļiem, bet arī uz citiem automobiļu veidiem, piemēram, autobusiem un kravas furgoniem;

—

tajā paredzēti divi atšķirīgi izplatīšanas sistēmu veidi, kam piemērojams atbrīvojums — selektīvās un ekskluzīvās izplatīšanas sistēmas —, un noteikts, ka katram ražotājam obligāti jāizvēlas kāda no minētajām sistēmām:

—

vienā un tajā pašā līgumā nedrīkst ietvert gan selektīvās, gan ekskluzīvās izplatīšanas klauzulu. Selektīvās izplatīšanas sistēmā tā sauktā atrašanās vietas klauzula faktiski nav atļauta, taču to drīkst attiecināt uz ekskluzīvajiem izplatītājiem;

—

Regulas 8. panta 1. punktā noteiktas trīs dažādu produktu tirgu atšķirības: