22.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 286/1

A.

tā kā Dohas sarunu kārtu 2001. gadā uzsāka, lai radītu jaunas tirdzniecības iespējas, stiprinātu daudzpusējos tirdzniecības noteikumus, novērstu pastāvošo nelīdzsvarotību tirdzniecības sistēmā un tirdzniecību padarītu par ilgtspējīgas attīstības veicinātāju, koncentrējoties uz jaunattīstības valstu, jo īpaši vismazāk attīstīto valstu, ekonomisko integrāciju un pamatojoties uz pārliecību, ka uz taisnīgākiem un objektīvākiem noteikumiem balstīta daudzpusēja sistēma var veicināt taisnīgu un brīvu tirdzniecību, sekmējot visu kontinentu attīstību;

B.

tā kā Dohas deklarācijā ir atkārtoti apliecinātas saistības izmantot īpašu un diferencētu attieksmi pret jaunattīstības valstīm, ņemot vērā to nevienādo stāvokli;

C.

tā kā PTO ministru sarunas par Dohas sarunu kārtas pabeigšanu nonāca strupceļā 2008. gada jūlija beigās;

D.

tā kā ekonomikas krīze starptautisko tirdzniecību ir skārusi īpaši smagi un tirdzniecības plūsmas ir samazinājušās pat vēl ievērojamāk nekā ražošana pasaulē;

E.

tā kā PTO noteikumu par tirdzniecības veicināšanu uzlabošana sniegtu labumu visām PTO dalībvalstīm, jo tādējādi tiktu palielināta juridiskā noteiktība, samazinātas tirdzniecības darījumu izmaksas un novērsta ļaunprātīga izmantošana;

F.

tā kā PTO Septītajā ministru konferencē, kas notika Ženēvā no 2009. gada 30. novembra līdz 2. decembrim, tika uzsvērta tirdzniecības un Dohas sarunu kārtas lielā nozīme ekonomikas atlabšanā un cīņā pret nabadzību jaunattīstības valstīs;

G.

tā kā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā PTO Septītās ministru konferences 2009. gada 1. decembra darba sesijā pirmo reizi izmantoja nosaukumu “Eiropas Savienība”,

1.

atkārtoti pauž atbalstu daudzpusējai tirdzniecības sistēmai un PTO kā garantam, ka tirdzniecības sistēma pamatojas uz noteikumiem; uzskata, ka PTO ir būtiska loma, lai labāk vadītu globalizācijas procesu un nodrošinātu tās sniegto ieguvumu taisnīgāku sadalījumu;

2.

uzskata, ka pašreizējās ekonomikas krīzes apstākļos PTO noteikumi un saistības ir lielā mērā ļāvušas izvairīties no ierobežojošu tirdzniecības pasākumu izmantošanas PTO dalībvalstīs, vienlaikus sniedzot nepieciešamo elastīgumu ekonomikas atveseļošanas pasākumu pieņemšanai;

3.

mudina PTO dalībvalstis arī turpmāk ievērot solījumu aktīvi cīnīties pret protekcionismu visās to divpusējās un daudzpusējās tirdzniecības attiecībās, kā arī nākotnē noslēgtajos līgumos;

4.

apstiprina Parlamenta atbalstu tam, lai attīstību padarītu par DAP stūrakmeni, un aicina PTO dalībvalstis panākt 2001. gada Dohas ministru deklarācijā iekļauto tālejošo mērķu sasniegšanu, lai nodrošinātu, ka pašreizējā tirdzniecības sarunu kārta ir sarunu kārta par attīstību un tā sniedz savu ieguldījumu ANO Tūkstošgades Attīstības mērķu sasniegšanā;

5.

uzskata, ka, lai pilnīgi izpildītu savas saistības pabeigt attīstības sarunas, rūpnieciski attīstītās valstis nedrīkst uzstāt uz sarunām par tiem mērķiem, kuri varētu kaitēt attīstības mērķu sasniegšanai šajā sarunu kārtā; uzskata arī, ka jaunajām tirgus ekonomikas valstīm jānodrošina, ka to attīstības mērķi nekaitē jaunattīstības valstu attīstības mērķiem, jo īpaši vismazāk attīstītajām valstīm;

6.

atzīst, ka pēc Honkongas Ministru konferences saistībā ar DAP ir gūti panākumi; norāda, ka Septītajā ministru konferencē Ženēvā bija vērojama apņēmība, kas nebija redzama DAP sarunās;

7.

noteikti atbalsta DAP pabeigšanu, pamatojoties uz vispusīgiem, vērienīgiem un līdzsvarotiem sarunu rezultātiem un veicinot ekonomisko izaugsmi un attīstību visā pasaulē, kā arī palielinot daudzpusējās tirdzniecības sistēmas uzticamību; uzskata, ka Dohas attīstības programmas veiksmīga pabeigšana varētu būt nozīmīgs elements ekonomikas atlabšanas veicināšanā visā pasaulē pēc finanšu un ekonomikas krīzes;

8.

mudina jaunās tirgus ekonomikas valstis uzņemties atbildību būt par globālo ekonomisko procesu dalībniekiem un īstenot to attīstības līmenim un (nozaru) konkurētspējai samērīgas koncesijas; uzsver ziemeļu–dienvidu, kā arī dienvidu–dienvidu tirdzniecības nozīmību;

9.

aicina attīstītās valstis un jaunās tirgus ekonomikas valstis pievienoties ES iniciatīvai “Viss, izņemot ieročus”, piedāvājot vismazāk attīstītajām valstīm piekļuvi tirgum pilnīgi bez nodokļiem un kvotām; uzsver arī to, cik nozīmīga ir tirdzniecības atbalsta sistēmas “Aid for Trade” uzlabošana;

10.

aicina Komisiju īstenot sarunu mandātā izvirzītos mērķus, proti, attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, pieeju rūpniecības preču un pakalpojumu tirgum, publisko iepirkumu gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs, un prasību minimumu vides un sociālajiem standartiem;

11.

mudina ES uzņemties vadošo lomu, lai pašreizējās PTO sarunās panāktu jūtamus rezultātus un pabeigtu Dohas sarunu kārtu, kā arī mudina atbalstīt jaunattīstības valstu un vismazāk attīstīto valstu pilnīgu līdzdalību globālajā tirdzniecībā, ES kļūstot par vienojošu spēku, kas palīdz panākt sapratni starp PTO dalībvalstīm, kuru nostājas ir atšķirīgas;

12.

aicina Komisiju stingri ievērot tās sarunu mandātu, kuru tai piešķīrusi Padome un saskaņā ar kuru Komisijas darbības ierobežo jau pabeigtā kopējās lauksaimniecības politikas reforma, ja vien no ES tirdzniecības partneriem tiek iegūtas līdzvērtīgas koncesijas, un aktīvi aizstāvēt ES nostāju attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm;

13.

aicina Komisiju saistībā ar vienošanos par banāniem, kas pašlaik ir noslēgšanas posmā, nodrošināt ĀKK valstu un Kopienas ražotājiem patiesu juridisko noteiktību, kā arī ņemt vērā šās vienošanās radītās finansiālās sekas;

14.

atgādina par Honkongas ministru konferencē pausto PTO locekļu apņemšanos vienlaikus atcelt visa veida eksporta subsīdijas un jebkuru eksporta pasākumu disciplīnu ar līdzīgu ietekmi;

15.

aicina rūpnieciski attīstītās valstis un jaunās tirgus ekonomikas valstis nodrošināt, ka nolīgums dod jaunattīstības valstīm iespēju izmantot tām nepieciešamos politikas instrumentus, lai aizsargātu un attīstītu lauksaimniecības nozari un vietējo pārtikas ražošanu, lai paaugstinātu dzīves līmeni laukos un uzlabotu nodrošinātību ar pārtiku (vispārēju piekļuvi pienācīgam pārtikas daudzumam par pieejamām cenām); tāpēc prasa iekļaut nolīgumā skaidrus noteikumus par īpašu un diferencētu attieksmi, īpaši attiecībā uz konkrētiem produktiem un īpašiem aizsardzības mehānismiem;

16.

aicina panākt vērā ņemamus rezultātus sarunās par pieeju NAMA, kas nodrošina patiesas jaunas tirgus piekļuves iespējas, ievērojami samazinot piemērojās likmes un vienlaikus pieļaujot īpašu un diferencētu attieksmi; atbalsta nozaru iniciatīvu īstenošanu jomās, kurās ES ir ieinteresēta no eksporta viedokļa;

17.

mudina Komisiju saglabāt stingru nostāju sarunās, lai nodrošinātu ES ražojumiem un pakalpojumiem patiesi uzlabotu piekļuvi tirgiem gan attīstītajās, gan jaunajās tirgus ekonomikas valstīs;

18.

aicina veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka tirdzniecības nolīgumi finanšu pakalpojumu jomā ietver pasākumus, kas nodrošina atbilstību starptautiskās sabiedrības un G20 valstu mērķiem regulēt šos pakalpojumus un it īpaši novērst “melnos caurumus” un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

19.

aicina izvērst sarunas pakalpojumu jomā, lai vēl vairāk liberalizētu pakalpojumus kopumā, bet tajā pašā laikā saglabātu iespēju PTO dalībvalstīm sasniegt savus politikas mērķus un tiesības reglamentēt sabiedriskos pakalpojumus;

20.

norāda, ka jāpārdomā iespējas veikt PTO institucionālu reformu, lai uzlabotu tās darbību, demokrātisko leģitimitāti un pārskatatbildību; šajā sakarā uzsver PTO parlamentārās dimensijas nozīmību; aicina Komisiju uzņemties aktīvu lomu turpmākajā PTO institucionālajā reformā un PTO parlamentārās asamblejas atbalstīšanā;

21.

uzskata, ka PTO ir efektīvāk jārisina sakarības starp tirdzniecību un jaunajām globālajām problēmām, piemēram, klimata pārmaiņām, nodrošinātību ar pārtiku, patstāvību pārtikas apgādē un pienācīgas kvalitātes darba apstākļiem;

22.

aicina panākt lielāku sadarbību starp PTO un citām starptautiskām organizācijām, tādām kā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO), Starptautiskā Darba organizācija (ILO), ANO Vides programma (UNEP), ANO Attīstības programma (UNDP) un ANO Tirdzniecības un attīstības konference (UNCTAD), lai tādējādi nodrošinātu savstarpēju atbalsta sniegšanu un konsekvenci jautājumos, kas saistīti ar tirdzniecību, un ar tirdzniecību nesaistītos jautājumos; šajā sakarībā atbalsta centienus pieņemt starptautiskus standartus un sadarbību regulatīvajā jomā;

23.

atbalsta pašreizējo divpusējo un reģionālo (“PTO plus”) brīvās tirdzniecības nolīgumu stiprināšanu un jaunu nolīgumu noslēgšanu, papildinot daudzpusējo sistēmu;

24.

mudina Komisiju cieši iesaistīt Parlamentu pašreizējās sarunās; tāpēc norāda, ka ir nepieciešams vēlreiz pārrunāt ietvarnolīgumu par Parlamenta un Komisijas attiecībām, lai ietvertu tajā Lisabonas līguma noteikumus, saskaņā ar kuriem attiecībā uz ES tirdzniecības politiku ir jāīsteno stingrāka demokrātiskā kontrole; ņemot vērā Lisabonas līgumu, plāno pārskatīt šo nolīgumu, lai īstenotu Parlamenta pilnīgu līdzdalību ES starptautiskajās tirdzniecības sarunās, jo īpaši nodrošinot, ka:

25.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un PTO ģenerāldirektoram.

22.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 286/5

A.

tā kā cilvēktiesību ievērošana ir viena no Eiropas Savienības pamatvērtībām (LES 2. pants), kas atspoguļota arī tās ārējā darbībā, jo 21. panta 1. punktā ir teikts, ka “Savienības starptautiskās darbības virzītājspēks ir principi, kuri ir iedvesmojuši tās izveidi, attīstību un paplašināšanos un kurus tā tiecas veicināt visā pasaulē, proti, demokrātija, tiesiskums, universāls un nedalāms cilvēktiesību un pamatbrīvību princips, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību ievērošana”;

B.

tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies cīnīties pret visām terorisma dimensijām neatkarīgi no tā, vai tā cēloņi vai norises vērojamas Savienības iekšienē vai ārpus tās, izmantojot dažādus instrumentus un līdzekļus skaidri noteiktās tiesiskuma robežās un ievērojot pamattiesības; tā kā jāpieliek īpašas pūles, lai nodrošinātu pamattiesību pilnīgu ievērošanu šajā īpašajā jomā, kā arī lai visi pieņemtie pasākumi saistībā ar terorisma apkarošanu būtu samērīgi, atbilstoši un efektīvi;

C.

tā kā līdzekļi, ar kādiem Eiropas Savienība plāno īstenot iepriekš minētos mērķus, tostarp cīņu pret terorismu, ietver (ne tikai) ierobežojošus pasākumus (sankcijas) pret trešo valstu valdībām, fiziskām vai juridiskām personām, grupām vai nevalstiskām organizācijām; tā kā joprojām uzdod jautājumus, cik lielā mērā ANO un ES ir sniegušas pierādījumus par šādu režīmu efektivitāti terorisma aktu finansēšanas ierobežošanā, paturot prātā nozīmīgo ietekmi, kāda šiem režīmiem bijusi uz uzticamību ES un ANO saistībām attiecībā uz pamattiesībām;

D.

tā kā atbilstoši vispārējai ES praksei starp terminiem “sankcijas” un “ierobežojoši pasākumi” nav atšķirības (15); tā kā Padome ir norādījusi, ka sankcijas jāpiemēro tā, lai tās maksimāli iedarbotos uz tiem, kuru rīcību ar sankcijām paredzēts ietekmēt; šādi rīkojoties, ar precīzu sankciju piemērošanu vajadzētu līdz absolūtam minimumam samazināt jebkura veida nelabvēlīgo humāno ietekmi, risku, ka neparedzētas sekas skar personas, pret kurām attiecīgās sankcijas nav vērstas, vai iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz kaimiņvalstīm;

E.

tā kā LESD 215. panta 2. punktā teikts, ka “ja tas paredzēts kādā lēmumā, kas pieņemts saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību V sadaļas 2. nodaļu, Padome saskaņā ar 1. pantā paredzēto procedūru var pieņemt ierobežojošus pasākumus attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām un nevalstiskām grupām vai struktūrām”; un tā kā LESD 75. panta pirmajā daļā teikts, ka “ja tas vajadzīgs, lai sasniegtu 67. pantā izklāstītos mērķus attiecībā uz terorisma un ar to saistītu darbību novēršanu un apkarošanu, Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot regulas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, paredz administratīvu pasākumu sistēmu kapitāla apritei un maksājumiem, piemēram, fizisku vai juridisku personu, grupu vai nevalstisku subjektu īpašumā vai valdījumā esošu līdzekļu, finanšu aktīvu vai ekonomiskā guvuma iesaldēšanu”;

F.

tā kā LESD 275. panta otrajā daļā arī noteikts, ka “Tiesas kompetencē […] ir […] izlemt lietas, kuras ierosinātas saskaņā ar 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem par lēmumu likumību, kuri paredz ierobežojošus pasākumus pret fiziskām vai juridiskām personām un kurus pieņēmusi Padome, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību V sadaļas II nodaļu”;

G.

tā kā LESD 16. panta 2. punktā Eiropas Parlaments un Padome tiek aicināti ieviest skaidru un stabilu regulējumu datu aizsardzībai ar noteikumiem “par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz Savienības iestāžu un struktūru veikto personas datu apstrādi, kā arī personas datu apstrādi, ko veic dalībvalstis saistībā ar Savienības tiesību aktu darbības jomu, un noteikum[iem] par šādu datu brīvu apriti”; tā kā šajā pašā pantā teikts, ka “šo noteikumu izpildi kontrolē neatkarīgas iestādes”; tā kā minētos noteikumus galu galā piemēros arī Savienības iestāžu veiktajai personas datu apstrādei kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā; tā kā LES 39. pants (2. nodaļas nosaukums ir “Īpaši noteikumi par kopējo ārpolitiku un drošības politiku”) jāsaprot kā atkāpe no LESD 16. panta, kurā Padomei prasa, lai tā “pieņem lēmumu, ar kuru nosaka noteikumus par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz to personas datu apstrādi, ko veic dalībvalstis, īstenojot darbības saistībā ar šīs nodaļas darbības jomu, un nosaka noteikumus par šādu datu brīvu apriti”; tā kā līdzīgi kā LESD 16. panta 2. punktā šajā pantā teikts, ka “šo noteikumu izpildi kontrolē neatkarīgas iestādes”;

H.

tā kā iepriekš minētajā Kadi un Al Barakaat International Foundation lietā pret Padomi un Komisiju Tiesa atcēla Regulu (EK) Nr. 881/2002, ciktāl tā attiecās uz Yassin Abdullah Kadi un Al Barakaat International Foundation, un uzskatīja, ka Kopienas iestādei, kas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 881/2002 nolemj iesaldēt privātpersonas vai organizācijas līdzekļus un saimnieciskos resursus, jāpaziņo privātpersonai vai organizācijai iemesli, pamatojoties uz kuriem pieņemts lēmums, lai ievērotu aizstāvības tiesības, īpaši tiesības tikt uzklausītam, kā arī pārsūdzības tiesības, un tā kā šīs privātpersonas vai organizācijas nebija informētas par pierādījumiem, kas pret tām iesniegti, tām bija arī liegta iespēja apmierinošā veidā aizstāvēt Kopienas judikatūrā savas tiesības attiecībā uz šiem pierādījumiem;

I.

tā kā Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas judikatūrā uzsvērts, ka izskatīšana tiesā vēl jo vairāk ir obligāta tādēļ, ka tā ir vienīgā procesuālā garantija, ar kuru nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp nepieciešamību apkarot terorismu un pamattiesību aizsardzību (16); tā kā Pirmās instances tiesas agrākie nolēmumi (Apvienotās lietas T-110/03, T-150/03 un T-405/03 Sison pret Padomi (17)) apstiprināja trīs secīgus Padomes lēmumus atteikt Jose Maria Sison aizstāvjiem piekļuvi dokumentiem, uz kuriem pamatojas Padomes lēmums iekļaut viņu to personu sarakstā, kam piemēro īpašus ierobežojošus pasākumus atbilstoši Regulas (EK) Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktam;

J.

tā kā pētījumu rezultāti norāda, ka valstu sistēmās aktīvu iesaldēšana ir pagaidu pasākums, ko īsteno, kamēr nav pieņemts tiesas nolēmums par personas līdzdalību noziedzīgā nodarījumā; tā kā ir jāņem vērā, ka ANO un ES līmenī šīs sankcijas ir uzskatāmas nevis par pagaidu pasākumiem, kurus īsteno līdz tiesas nolēmuma pieņemšanai, bet gan par de facto alternatīvām tiesas nolēmumiem (18);

K.

tā kā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju S/RES/1822 (2008) ir panākti zināmi uzlabojumi, proti, prasība Sankciju komitejas tīmekļa vietnē publicēt pamatojumus iemesliem personas iekļaušanai sarakstā; pienākums dalībvalstīm saskaņā ar to tiesību aktiem un praksi veikt visus iespējamos pasākumus, lai sarakstā iekļautajai personai vai organizācijai sniegtu savlaicīgu paziņojumu vai informāciju par iekļaušanu sarakstā, un pievienot šādam paziņojumam lietas izklāsta publiski pieejamās daļas eksemplāru, kā arī citu būtisku informāciju; tāda “kontaktpunkta” izveide, kuram melnajā sarakstā iekļautās personas var iesniegt sūdzības (19); visu apkopotajā sarakstā iekļauto vārdu un nosaukumu pilnīga pārskatīšana;

L.

tā kā starptautiskā līmenī joprojām nav tiesiska mehānisma, lai pārbaudītu/pārskatītu, cik precīza ir informācija, ko ANO Sankciju komiteja izmanto par pamatu iekļaušanai melnajā sarakstā, vai pieņemto līdzekļu nepieciešamību un samērīgumu; tā kā privātpersonai joprojām nav tiesību vērsties tiesā vai tiesai līdzvērtīgā iestādē ANO līmenī (20);

1.

uzskata, ka ir svarīgi apsvērt vispārējas sistēmas izveidi, ko piemērot visām ES īstenotajām mērķtiecīgajām sankcijām pret fiziskām vai juridiskām personām, organizācijām vai iestādēm, un kas nodrošina to personu pamattiesību ievērošanu, pret kurām tiek vērstas sankcijas;

2.

uzskata, ka specifiskajā pretterorisma sankciju jomā “ārējo” un “iekšējo” draudu diferencēšana praksē ir grūti pamatojama, jo īpaši, ja šādas sankcijas varētu arī apdraudēt Hartā paredzētās ES pilsoņu un iedzīvotāju tiesības (21); uzskata, ka saskaņā ar LESD 75. pantu būtu jāizveido tiesisks regulējums pasākumiem attiecībā uz kapitāla apriti un maksājumiem, piemēram, fizisku vai juridisku personu, grupu vai nevalstisku organizāciju īpašumā, valdījumā vai turējumā esošu līdzekļu, finanšu aktīvu vai ekonomiskā guvuma iesaldēšanu, tostarp (kā norādīja arī Parlamenta Juridiskā komiteja) ierobežojošiem pasākumiem, kuri vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al-Qaida tīklu un Taliban; šāda pieeja sniegtu pienācīgu demokrātiskās atbildības līmeni, nodrošinot Parlamenta līdzdalību koplēmuma procedūras ietvaros (parastā likumdošanas procedūra); vajadzētu ņemt vērā arī valstu parlamentu pienācīgas līdzdalības nodrošināšanu;

3.

uzskata, ka attiecībā uz turpmākiem pasākumiem, piemēram, tādiem, kas attiecas uz ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz Zimbabvi un dažiem īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām fiziskām un juridiskām personām, organizācijām un iestādēm saistībā ar situāciju Somālijā, kuri ir pieņemti saskaņā ar LESD 215. panta 2. punktu, vajadzētu ņemt vērā iespēju fakultatīvi apspriesties ar Parlamentu (ievērojot Eiropadomes Svinīgo deklarāciju par Eiropas Savienību, ko pieņēma Štutgartē 1983. gada 19. jūnijā; minētajā deklarācijā šāda fakultatīva apspriešanās ar Parlamentu tika paredzēta starptautiskos jautājumos, pat ja Līgumos tas nav tieši paredzēts); šādu pieeju varētu uzskatīt par atbilstošu Lisabonas līguma garam un Parlamenta iepriekšējai (konsultatīvajai) lomai šajā jomā;

4.

atkārtoti prasa katru gadu rūpīgi izvērtēt, kā tiek īstenoti noteikumi, kas reglamentē ierobežojošus pasākumus, un to efektivitāti, kā arī pienācīgi un savlaicīgi informēt Parlamentu par šiem jautājumiem; uzskata, ka šim nolūkam sankcijas vienmēr ir jāpapildina ar skaidriem novērtēšanas kritērijiem;

5.

aicina Komisiju izveidot neatkarīgu ekspertu tīklu, kuru uzdevums ir ierosināt Padomei konkrētajā situācijā atbilstošākos ierobežojošos pasākumus, regulāri ziņojot par izmaiņām attiecīgajā situācijā, ievērojot atskaites kritērijus un izvirzītos mērķus, kā arī, ja vajadzīgs, ierosināt efektīvākus sankciju īstenošanas veidus; uzskata, ka šāda tīkla izveide palielinātu pārredzamību, uzlabotu debašu vispārējo kvalitāti sankciju jomā un īpašos gadījumos stiprinātu sankciju piemērošanu un nepārtrauktu uzraudzību;

6.

norāda, ka nevalstisko organizāciju darbības ievērojami veicina attīstību, demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu un ka būtu lietderīgi apspriesties ar tām par ES pretterorisma politiku, lai iegūtu vērtīgu informāciju šajā jomā; turklāt norāda, ka represīvi pretterorisma pasākumi nedrīkst apdraudēt mērķus attīstības, demokrātijas un cilvēktiesību ievērošanas jomās;

7.

uzsver, ka turpmākās piezīmes cita starpā attiecas uz to priekšlikumu saturu, ko Komisija ierosinājusi saskaņā ar iepriekšējo tiesisko regulējumu un kas tagad uzskatāmi par novecojušiem, kā arī ņemot vērā ar Lisabonas līgumu ieviesto tiesisko regulējumu; norāda, ka jebkāda atsauce uz Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumu 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (22), būtu jāuzskata par novecojušu;

8.

norāda — lai īstenotu apņemšanos apkarot terorismu, vienlaicīgi ievērojot cilvēktiesības, uzskata, ka konkrētu personu, grupu un organizāciju līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana ir piemērots instruments; uzsver, ka, īstenojot šādus pasākumus, vienmēr ir jānodrošina efektīvi un pienācīgi aizsardzības pasākumi un garantijas, ņemot vērā ārkārtīgi smagās sekas, ko attiecīgajām personām vai organizācijām rada to iekļaušana melnajā sarakstā; norāda, ka attiecībā uz ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al-Qaida tīklu un Taliban, piemēro LESD 75. pantu;

9.

uzsver nepieciešamību padziļināti izvērtēt ievērojamās pretterorisma sankciju krimināltiesiskās sekas un pieņemt atbilstošus valsts līmeņa tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā uz minēto iekļaušanu melnajā sarakstā;

10.

atkārtoti norāda, ka ANO un ES sankciju režīmu ietvaros īstenotās procedūras iekļaušanai sarakstos un svītrošanai no tiem ir tikušas asi kritizētas, uzskatot, ka tās nespēj nodrošināt pamattiesību (gan procesuālo, gan materiālo tiesību) pienācīgu aizsardzību un juridisko noteiktību; tāpēc atzinīgi vērtē nesenās ES līmeņa iniciatīvas, lai novērstu iepriekš minētās nepilnības; tomēr pauž nožēlu, ka jo īpaši Padome nav pietiekami apliecinājusi apņemšanos nodrošināt, lai pārskatītajā Regulā (EK) Nr. 881/2002 tiktu ievērotas attiecīgo personu un organizāciju pamattiesības;

11.

attiecībā uz sniedzamo pamatojumu pauž šaubas, vai Komisijas priekšlikums un Padomes teksts atbilst prasībām, kas noteiktas spriedumā iepriekš minētajā lietā Kadi un Al Barakaat International Foundation pret Padomi un Komisiju; tajā tika norādīts pienākums paziņot par pamatojumu personu vārdu vai organizāciju nosaukumu iekļaušanai sarakstā konkrētajos gadījumos, jo īpaši ņemot vērā norādi par attiecīgo personu un organizāciju tiesībām tikt informētām par pierādījumiem, kas pret tām ir tikuši iesniegti;

12.

uzsver, ka dažos gadījumos pierādījumu pamatā galvenokārt ir informācija, ko snieguši izlūkdienesti, kuri, iespējams, darbojas saskaņā ar specifiskiem valstu noteikumiem; atkārtoti pauž savu 2008. gada nostāju — izpildvaras privilēģijas nedrīkst liegt pilnībā īstenot tiesības uz lietas izskatīšanu vai pieļaut nesodāmību starptautisko tiesību pārkāpuma gadījumā; šajā sakarā aicina valstu parlamentus pilnībā pārraudzīt savu valdību darbību un mudina pilnībā un ātri ieviest tādu Eiropas tiesisko regulējumu, kas balstīts uz LESD 15. pantu; atkārtoti uzsver, ka ir nepieciešams Eiropas Parlamentu iesaistīt jau esošās dalībvalstu Izlūkošanas struktūru uzraudzības komiteju konferences darbā;

13.

aicina pilnībā un savlaicīgi novērtēt ES un ANO pretterorisma sankciju režīmu efektivitāti; turklāt ar bažām norāda, ka pretterorisma sankcijas, šķiet, ir negatīvi ietekmējušas konfliktu risināšanu un centienus veicināt attīstību vairākos reģionos, un aicina ņemt vērā šo faktoru minēto režīmu novērtēšanā;

14.

uzskata, ka ir steidzami jāveic uzlabojumi ANO praksē saistībā ar iekļaušanu sarakstos un svītrošanu no tiem un ka arī dalībvalstīm ir jācenšas uzlabot savas iekšējās mērķtiecīgo sankciju (īstenošanas) procedūras, kā ierosināts iepriekš minētajā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Juridiskās un cilvēktiesību komitejas ziņojumā un papildinājumā;

15.

uzskata, ka mērķis, kas pausts Padomes Kopējā nostājā 2008/632/KĀDP un turpmākajā priekšlikumā (regulas projekts) — attiecināt ierobežojošos pasākumus ne tikai uz valdību, bet arī uz fiziskām personām un organizācijām, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Zimbabvē, ir vērtējams atzinīgi, tāpat kā tiesību aktu saskaņošana ar jaunākajiem Eiropas Kopienu Tiesas spriedumiem par tādu personu un organizāciju pamattiesībām uz taisnīgu tiesu, pret kurām vērsti ierobežojoši pasākumi;

16.

uzskata, ka ir jāīsteno rūpīga pārraudzība, lai novērtētu, vai joprojām pastāv apstākļi, pamatojoties uz kuriem ir pieņemti ierobežojošie pasākumi, un izpētītu, kā iespējams apvienot ierobežojošos pasākumus ar īstenojamiem stimuliem demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanai Zimbabvē;

17.

atzinīgi vērtē un atbalsta noteikumus, lai nodrošinātu, ka ES pilda savas starptautiskās saistības nekavējoties īstenot ANO pieņemtās mērķtiecīgās sankcijas pret personām un organizācijām, par kurām atklājies, ka tās iesaistās darbībās, kas apdraud mieru, drošību vai stabilitāti Somālijā, vai sniedz atbalstu šādām darbībām, pārkāpj ieroču embargo vai liek šķēršļus humānās palīdzības sniegšanai;

18.

kā uzsvērts iepriekš, tomēr apšauba to tiesību aktu atbilstību, kurus Komisija ir ierosinājusi attiecībā uz informāciju, ko sniedz sarakstā iekļautajām personām par iemesliem personu vārdu vai organizāciju nosaukumu iekļaušanai sarakstā un viņu likumīgajām tiesībām, ņemot vērā iepriekš minēto lietu Kadi un Al Barakaat International Foundation pret Padomi un Komisiju;

19.

norāda, ka LESD 215. pants — kā norādījusi Parlamenta Juridiskā komiteja — ir piemērojams attiecīgajiem pasākumiem, bet ir jāizpilda virkne nosacījumu: piemēram, pasākumu pamatā ir jābūt Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieka / Savienības augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos priekšlikumam, un Komisijai ir jāiekļauj nepieciešamie noteikumi par tiesiskajām garantijām;

20.

uzskata, ka, izmantojot LESD 215. pantu kā turpmāko priekšlikumu juridisko pamatu, pieņemot īstenošanas pasākumus, ir jāņem vērā LESD 291. pants;

21.

atzinīgi vērtē jaunos noteikumus Komisijas priekšlikumā par Al-Qaida, bet vērš uzmanību uz EDAU piezīmēm par personas datu aizsardzību, jo īpaši atsaucoties uz precizējumiem par datu aizsardzības principu izņēmumiem, kas var būt vajadzīgi, un tiesībām piekļūt klasificētai informācijai; uzsver, ka minētās EDAU atrunas varētu mutatis mutandis tikt piemērotas visiem trim Komisijas priekšlikumiem; pauž nožēlu, ka Padomes tekstā 7.e panta 5. punktā ir svītrota skaidrā atsauce uz datu subjekta tiesībām saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (23), kura tiek minēta tikai 7.d panta 1. punktā;

22.

konstatē, ka iespējamā datu nosūtīšana trešām valstīm un starptautiskām organizācijām ir jāveic atbilstoši Regulas (EK) Nr. 45/2001 9. pantam, lai nodrošinātu attiecīgo datu pienācīgu aizsardzību; saistībā ar minēto priekšlikumā, iespējams, ir jāiekļauj attiecīgi noteikumi un varbūt ir nepieciešams arī veikt saskaņošanu ar ANO; norāda, ka priekšlikums neattiecas uz atbildību, kas var rasties par personas datu nelikumīgu apstrādi un publicēšanu;

23.

uzsver, ka attiecīgo personu un organizāciju informēšanai, kā to pieprasa Eiropas Kopienu Tiesa, ir jābūt pēc iespējas visaptverošai un ir jāprecizē, kāda informācija ir sniedzama konkrētajos pielikumos par sarakstos ietvertajām fiziskām personām (24);

24.

atzīmē, ka neatkarīgām datu aizsardzības iestādēm var būt liela nozīme attiecībā uz teroristu melno sarakstu personas datu apstrādes tiesiskuma pārbaudi un tādējādi tās var uzņemties tiesai līdzvērtīgas iestādes lomu, kas varētu efektīvi papildināt tiesu iestāžu veikto pārbaudi (25);

25.

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai pēc iespējas drīz tiktu pieņemta vispārēja datu aizsardzības sistēma, kā paredzēts LESD 16. pantā, kā arī īpaši noteikumi, kas paredzēti LES 39. pantā;

26.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ANO un Eiropas Padomes ģenerālsekretāriem.

22.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 286/12

A.

tā kā “vislielāko uzmanību Savienība pievērš indivīdam, iedibinot Savienības pilsonību un izveidojot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu,” (ES Pamattiesību hartas preambula) un “ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem neatkarīgi no to veida” (ES Pamattiesību hartas 42. pants);

B.

tā kā ar Lisabonas līgumu ir grozīts ne tikai juridiskais pamats regulā, ar ko nosaka piekļuvi dokumentiem, bet arī regulas darbības juridiskais pamatojums, jo īpaši ja runa ir par ES iestāžu attiecībām ar iedzīvotājiem (1);

C.

tā kā šo attiecību pamatā turpmāk jābūt demokrātijas principiem, kas izklāstīti Līguma par Eiropas Savienību jaunajā II sadaļā, saskaņā ar kuru “Savienība ievēro pilsoņu vienlīdzības principu, pret ikvienu paužot vienlīdzīgu attieksmi savās iestādēs un struktūrās,” (9. pants) un “katram pilsonim ir tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē. Lēmumus pieņem iespējami atklāti, un tie cik iespējams ir tuvināti pilsoņiem” (10. panta 3. punkts);

D.

tā kā pilnīgu Eiropas Kopienas integrēšanu Eiropas Savienībā, kā arī tā starpvaldību režīma atcelšanu, kuru līdz šim piemēroja tiesu iestāžu un policijas sadarbībai krimināllietās, veicināja dalībvalstu vēlme “turpināt uzlabot iestāžu demokrātisku un efektīvu darbību” (LES preambula);

E.

tā kā saskaņā ar šo jauno tiesisko regulējumu visām ES iestādēm, struktūrvienībām, dienestiem un aģentūrām, ne tikai Eiropas Parlamentam, Padomei vai Komisijai (iestādēm, kurām jau bija saistošs bijušā EK līguma 255. pants) tagad jādarbojas iespējami atklāti (LESD 15. panta 1. punkts);

F.

tā kā saskaņā ar LES un Eiropas Kopienu Tiesas praksi (2) atklātība un pilsoņu līdzdalība ir būtiski priekšnosacījumi, lai veicinātu labu ES iestāžu pārvaldi un līdz ar to arī lēmumu pieņemšanas procesa efektivitāti;

G.

tā kā saskaņā ar demokrātijas pamatprincipiem iedzīvotājiem ir tiesības zināt par lēmumu pieņemšanas procesu un sekot tam un tā kā ES iestādēm un dalībvalstu pārstāvjiem, darbojoties Padomē, ir jānodrošina lielāka pārredzamība pirms un pēc normatīvo un nenormatīvo lēmumu pieņemšanas, kā arī šā procesa laikā, lai ES iedzīvotāji un dalībvalstu parlamenti gūtu visaptverošu ieskatu tajā, ko kurš dara un kāpēc, un lai pārraudzītu savu pārstāvju darbību;

H.

tā kā ES iestādes “ar atbilstīgiem līdzekļiem dod pilsoņiem un apvienībām, kas tos pārstāv, iespēju izteikt savus viedokļus visās Savienības darbības jomās un publiski apmainīties ar tiem” un “uztur atklātu, pārredzamu un pastāvīgu dialogu ar minētajām apvienībām un pilsonisko sabiedrību” (LESD 11. panta 1. un 2. punkts);

I.

tā kā saskaņā ar Lisabonas līgumu ir jāveic turpmāki uzlabojumi attiecībā uz pārredzamību un sabiedrības piekļuvi dokumentiem; tā kā Eiropas Kopienu Tiesas prakse jau ir palīdzējusi precizēt dažus Regulas (EK) Nr. 1049/2001 noteikumus tā, ka tie tagad interpretējami atbilstīgi tai pieejamības ziņā labvēlīgajai izpratnei par šiem noteikumiem, kuru Parlaments atbalstīja, pieņemot minēto regulu; tā kā Parlaments nepieļaus, ka Komisija vai Padome likumdošanas ceļā mēģina mazināt sabiedrības piekļuvi dokumentiem vai ierobežot iedzīvotāju tiesības saņemt informāciju;

J.

tā kā atklātības un pārredzamības principiem jābūt noteicošiem ne tikai lēmumu pieņemšanas procesā, bet tiem ir jānosaka arī veids, kādā dokumentu izstrādā un papildina ar visu to informāciju, kas vajadzīga, lai ES iedzīvotāju un dalībvalstu parlamentu interesēs nodrošinātu atbilstību proporcionalitātes un subsidiaritātes kritērijiem, un tā kā tam ir jāattiecas arī uz tiesu iestādēm; tā kā pārredzamība un dokumentu pieejamība saskaņā ar Komisijas izstrādāto Eiropas pārredzamības iniciatīvu ir jānodrošina arī saistībā ar to, kā visos līmeņos tiek īstenota ES politika un izmantoti ES līdzekļi;

K.

tā kā EKT ir apstiprinājusi to, ka informācijas atklātība un pieejamība dod “iespēju atklāti apspriest dažādu viedokļu atšķirības, veicina iestāžu lielāku leģitimitāti Eiropas pilsoņu uztverē un palielina uzticību tām. Patiesībā informācijas un debašu neesamība drīzāk ir tas, kas pilsoņu apziņā var izraisīt šaubas ne vien attiecībā uz atsevišķa tiesību akta tiesiskumu, bet arī attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesu kopumā” (apvienotās lietas C-39/05 un C-52/05, 59. punkts);

L.

tā kā ir jāīsteno ilgi gaidītie tiesiskie, finanšu un rīcības pasākumi, lai nodrošinātu, ka visi gan iekšējo dienestu, gan ārējo interešu grupu dokumenti, kas saistīti ar noteiktu likumdošanas procedūru, ir skaidri un savlaicīgi pieejami; tā kā šī informācija varētu būt pieejama iestāžu tīmekļa vietnē, kurā apvienoti iestāžu iekšējie reģistri (piemēram, Eiropas Savienības publikāciju biroja pārveidotajā EUR-LEX tīmekļa vietnē); tā kā atbilstīgi tam ir jāgroza iekšējie noteikumi un ātri jāvienojas par saistošiem iestāžu nolīgumiem, ņemot vērā LESD 295. pantu;

M.

tā kā Eiropas Savienības un jo īpaši Eiropas Parlamenta jauno pienākumu pildīšanai tādās jomās kā starptautiskie nolīgumi par tiesu iestāžu un policijas sadarbību krimināllietās ir vajadzīgs stingrāks tiesiskais regulējums, ko nosaka Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. un 9. pantā, lai varētu pienācīgi aizsargāt ES drošību, vienlaikus nodrošinot pilnīgas pārraudzības iespējas Eiropas Parlamentam, kas pārstāv Eiropas Savienības iedzīvotājus;

N.

tā kā ES dalībvalstis jau ir pieņēmušas vai nu likumu par informācijas atklātību, vai vispārējus noteikumus, ar ko nosaka piekļuvi valsts iestāžu informācijai un dokumentiem,

1.

uzskata, ka Regula (EK) Nr. 1049/2001 pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā ir nekavējoties jāatjaunina:

2.

norāda, ka Komisija 2009. gada 2. decembrī pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā apstiprināja paziņojumu (COM(2009)0665), ar ko atjaunināja sākotnējā priekšlikuma juridisko pamatu, izvairoties grozīt priekšlikuma būtību;

3.

pauž nožēlu, ka, neraugoties uz Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. martā skaidri paustajām prasībām:

4.

aicina pašreizējo un nākamo Padomes prezidentūru nekavējoties sākt iestāžu dialogu politiskā līmenī, lai vēlākais līdz 2010. gada 30. jūnijam noteiktu jaunu regulējumu attiecībā uz piekļuvi dokumentiem;

5.

šajā sakarībā atzinīgi vērtē 2009. gada 15. decembrī notikušo starpiestāžu komitejas sanāksmi par piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 15. pantu; norāda uz sanāksmes secinājumiem jo īpaši par to, ka:

6.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

22.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 286/16

A.

tā kā Padome iepriekš minētajos 2009. gada 17. novembra secinājumos atzīst jaunas iespējas risināt dialogu un padziļināt sadarbību starp Eiropas Savienību un Baltkrieviju, lai sekmētu patiesu virzību uz demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu, un atkārtoti pauž gatavību gan padziļināt Eiropas Savienības attiecības ar Baltkrieviju, kurai jāturpina attīstība demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanas virzienā, gan palīdzēt šai valstij sasniegt minētos mērķus;

B.

tā kā Eiropas Savienība uzskata Baltkrieviju par partneri dažādās jomās, aptverot gan energoapgādes drošību, gan transportu, kultūras sadarbību, vidi un pārtikas nekaitīgumu;

C.

tā kā Padome pēc notikumu attīstības novērtēšanas Baltkrievijā, ņemot vērā 2009. gada 16. martā saskaņā ar Padomes kopējā nostājā 2009/314/CFSP paredzētajiem noteikumiem pieņemto lēmumu, paredzēja attiecināt ierobežojošos pasākumus pret konkrētām Baltkrievijas amatpersonām, taču nepiemērojot ceļošanas ierobežojumus uz ES - abos gadījumos līdz 2010. gada oktobrim;

D.

tā kā kopš 2008. gada oktobra ir notikušas vairākas pozitīvas pārmaiņas, piemēram, atbrīvoti daži politiskie ieslodzītie un atļauta divu neatkarīgu laikrakstu izplatīšana;

E.

tā kā Komisija jau ir sākusi intensīvu dialogu ar Baltkrieviju tādās jomās kā enerģētika, vide, muita, transports un pārtikas nekaitīgums, ņemot vērā šīs valsts pozitīvo veikumu;

F.

tā kā Padome arī uz Baltkrieviju attiecinājusi tās 2009. gada 20. marta lēmumu par Austrumu partnerību, kas uzsākta ar iepriekšminēto Komisijas 2008. gada 3. decembra paziņojumu, lai pastiprinātu sadarbību ar vairākām Austrumeiropas valstīm; tā kā viens no Baltkrievijas mērķiem dalībai Austrumu partnerībā un tās parlamentārās sadarbības daļā ir veicināt sadarbību starp Baltkrieviju un ES, tostarp personu individuālās sadarbības dimensiju;

G.

tā ka Starptautiskā žurnālistu federācija, balstoties uz ziņojumu, ko sagatavojusi tās faktu vākšanas misija Minskā (no 2009. gada 20. septembra līdz 24. septembrim) sadarbībā ar dažādām starptautiskām nevalstiskajām organizācijām (NVO), nav novērojusi būtisku progresu plašsaziņas līdzekļu brīvības jomā Baltkrievijā;

H.

tā kā Baltkrievija ir apņēmusies apsvērt EDSO un EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja (ODIHR) ieteikumus attiecībā uz vēlēšanu likuma uzlabošanu, lai nodrošinātu tā atbilstību starptautiskajiem standartiem par demokrātiskām vēlēšanām, un apspriesties ar EDSO par ierosinātajiem grozījumiem; tā kā Baltkrievijas Nacionālā asambleja nesen pieņēma Vēlēšanu kodeksa reformu, iepriekš neapspriežoties ar EDSO;

I.

tā kā Baltkrievija ir vienīgā Eiropas valsts, kurā joprojām piemēro nāvessodu; tā kā pēdējos mēnešos ir piespriesti jauni nāvessodi;

J.

tā kā Baltkrievijas Valts prezidents Aleksandrs Lukašenko 2009. gada 2. novembrī ir paziņojis, ka “attiecības ar Eiropas Savienību, kas ir spēcīgs un saliedēts partneris, ir viens no pamatfaktoriem Baltkrievijas neatkarības un suverenitātes, kā arī ekonomikas, zinātnes un tehnoloģijas attīstības nodrošināšanā”,

1.

atbalsta Padomes lēmumu attiecināt ierobežojošos pasākumus pret konkrētām Baltkrievijas amatpersonām un vienlaicīgi saglabāt ceļošanas ierobežojumu nepiemērošanu šīm personām līdz 2010. gada oktobrim;

2.

uzsver, ka arvien plašākajam politiskajam dialogam un uzsāktajam cilvēktiesību dialogam starp Eiropas Savienību un Baltkrieviju vajadzētu nodrošināt konkrētus rezultātus un būtiskus sasniegumus demokrātisko reformu jomā un attiecībā uz cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanu;

3.

atzinīgi vērtē Baltkrievijas konstruktīvo un aktīvo dalību Austrumu partnerībā — iniciatīvā, kuras mērķis ir demokrātijas un tiesiskuma stiprināšana un Eiropas sadarbības veicināšana; uzskata Baltkrievijas līdzdalība Austrumu partnerībā ir veids, kā sekmēt turpmāku dialogu ar Eiropas Savienību un pušu tuvināšanos, pamatojoties uz Baltkrievijas gatavību un apņemšanos sasniegt šos mērķus; atzinīgi vērtē Lietuvas, Baltkrievijas un Ukrainas trīspusējo sadarbību Austrumu partnerības ietvaros, prioritāti piešķirot projektiem tādās jomās kā integrētā robežu pārvaldība, transports un tranzīts, vispārējais kultūras un vēstures mantojums, sociālais nodrošinājums un energoapgādes drošība;

4.

aicina Komisiju sagatavot kopēja pagaidu plāna priekšlikumu prioritāšu noteikšanai reformām, kuras iedvesmojis saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku izstrādātais rīcības plāns, lai atdzīvinātu pārtraukto Baltkrievijas un ES partnerības un sadarbības nolīguma ratifikācijas procesu; šajā sakarībā uzskata, ka pēc visu politisko reformu pabeigšanas un ieviešanas vajadzētu atjaunot kopš 1997. gada iesaldētā ES un Baltkrievijas partnerības un sadarbības nolīguma darbību;

5.

aicina Eiropas Investīciju banku un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku apsvērt to finansiālās palīdzības palielināšanu Baltkrievijai, īpašu uzmanību pievēršot maziem un vidējiem uzņēmumiem, vienlaicīgi pārskatot to norādījumus, lai veicinātu Baltkrievijas pāreju uz demokrātiju, plurālistisku sabiedrību un tirgus ekonomiku; uzskata, ka šī iespējamā finansiālā palīdzība būtu jāsaista ar būtiska progresa panākšanu iepriekš uzskaitītajās jomās;

6.

aicina Komisiju apsvērt pasākumus, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi, tirdzniecību, ieguldījumus, enerģētikas un transporta infrastruktūru, kā arī pārrobežu sadarbību starp Eiropas Savienību un Baltkrieviju; ņem vērā Baltkrievijas centienus un sasniegumus cīņā, lai pārvarētu finanšu un ekonomikas krīzes sekas, un ekonomikas stiprināšanā, samazinot šķēršļus ieguldījumiem, reformējot īpašumtiesības un privāto sektoru;

7.

uzsver, ka nepietiekami ir pasākumi cīņā ar korupciju, lielākas pārredzamības nodrošināšanā un tiesiskuma nostiprināšanā, kas ir ļoti svarīgi, lai sekmētu lielākus ārzemju ieguldījumus;

8.

aicina Komisiju sagatavot priekšlikumus iespējamu direktīvu pieņemšanai par vīzu režīma atvieglojumiem un atpakaļuzņemšanas nolīgumiem ar Baltkrieviju, ja panākta atbilstība attiecīgiem nosacījumiem; uzskata, ka šāda rīcība ir būtiski svarīga, lai īstenotu ES politikas galveno mērķi attiecībā uz Baltkrieviju, proti, cilvēku individuālo kontaktu veicināšanu, Baltkrievijas iekļaušanu Eiropas un reģionālajos procesos un demokratizācijas procesa padarīšanu valstī par neatgriezenisku;

9.

šajā sakarībā mudina Padomi un Komisiju apsvērt, kādā apmērā Baltkrievijas pilsoņiem varētu samazināt vīzu izmaksas ieceļošanai Šengenas zonā un kā varētu vienkāršot vīzu saņemšanas procedūru, uzsver, ka ilgtermiņa mērķis ir bezvīzu režīma noteikšana ceļošanai starp Eiropas Savienību un Baltkrieviju; mudina Baltkrievijas iestādes parakstīt nolīgumu ar ES kaimiņvalstīm par bezvīzu režīmu pierobežas iedzīvotāju ceļošanai;

10.

stingri nosoda nesenos ieceļošanas vīzu atteikumus TV Belsat direktorei Agņeškai Romaševskai, Bjalistokas universitātes profesoriem, Kipras parlamenta deputātam Kristos Purgurides un Lietuvas parlamenta deputātam Emanuelis Zingeris;

11.

aicina Padomi un Komisiju apsvērt ieceļošanas aizlieguma pastāvīgu atcelšanu, kā arī veikt pasākumus, lai veicinātu ekonomikas un sociālo attīstību un paātrinātu procesu Baltkrievijas integrācijai Eiropas demokrātisko tautu saimē, ja Baltkrievija nākamajā gadā gūs ievērojamus panākumus un panāks atbilstību attiecīgajiem kritērijiem;

12.

norāda, ka jauns impulss jāpiešķir abpusēji ražīgam dialogam starp Baltkrieviju un Eiropas Savienību, izmantojot parlamentu sadarbību Euronest ietvaros; norāda, ka Baltkrievija tiks uzaicināta ar pilnām tiesībām un līdzvērtīgā statusā darboties Euronest asamblejā, kas veido Austrumu partnerības parlamentāro dimensiju, pēc tam, kad būs notikušas brīvas un godīgas Baltkrievijas parlamenta vēlēšanas, un uzskata, ka līdz tam būtu jāpiemēro pagaidu noteikumi;

13.

uzskata, ka visām ES dalībvalstīm un to valdībām jādarbojas saskaņoti attiecībās ar trešām valstīm, pamatojoties uz Padomē pieņemto kopējo nostāju; turklāt uzskata, ka Eiropas iestādēm jāīsteno kopēja stratēģija un jāapvieno pūles, lai ES attiecībās ar Baltkrieviju panāktu konkrētus rezultātus; aicina Eiropas Savienības un dalībvalstu pārstāvjus, jo īpaši apmeklējot Baltkrieviju, organizēt politiskas sanāksmes ar demokrātiskās opozīcijas pārstāvjiem;

14.

mudina turpināt Baltkrievijas sadarbību ar Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroju (EDSO/ODIHR) jautājumā par vēlēšanu kodeksu un sagaida, ka Vēlēšanu likums atbildīs starptautiskiem standartiem un ka tas stāsies spēkā pirms nākamajām pašvaldību vēlēšanām, kas paredzētas 2010. gada pavasarī;

15.

uzsver, ka nākamajā gadā ir sagaidāms nepārprotams un būtisks progress ceļā uz demokratizāciju, lai sankcijas varētu atcelt pilnībā, un ka nosacījumiem pilnvērtīgai attiecību atjaunošanai ar Baltkrieviju vajadzētu būt šādiem:

16.

ar nožēlu konstatē, ka pēc Baltkrievijas valdības pirmajiem pozitīvajiem soļiem vairs netika panākts būtisks progress cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā; šajā sakarībā atgādina par politisko oponentu represēšanas turpināšanos, kā arī par atteikšanos reģistrēt politiskās partijas (Baltkrievijas kristīgos demokrātus), NVO (“Viasna”) un neatkarīgus plašsaziņas līdzekļus (TV Belsat); aicina Baltkrievijas iestādes pārskatīt brīvību ierobežojošos sodus, kas piemēroti 2008. gada janvāra mierīgās demonstrācijas dalībniekiem, kā arī Artjomam Dubskim piespriesto ieslodzījumu; norāda, ka organizācija “Amnesty International” visas šīs personas uzskata politiskajiem ieslodzītajiem; aicina nekavējoties atbrīvot uzņēmējus Mikalaju Avtuhoviču un Vladzimiru Asipenku, kurus astoņus mēnešus tur pirmstiesas apcietinājumā;

17.

aicina Baltkrievijas valdību nekavējoties noteikt moratoriju attiecībā uz visiem nāvessodiem un to izpildi, lai atceltu nāvessodu (kā tas paredzēts ANO Ģenerālās asamblejas 2007. gada 18.decembra rezolūcijā 62/149 par moratoriju nāvessoda piemērošanai), nekavējoties aizstāt nāvessodu visiem uz nāvi notiesātajiem ar ilgstošiem brīvības atņemšanas sodiem, kā arī saskaņot valsts tiesību aktus ar tās saistībām saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesību konvencijām un nodrošināt starptautiski atzītu standartu stingru ievērošanu attiecībā uz taisnīgu tiesas procesu;

18.

mudina Baltkrievijas iestādes sākt objektīvu un pārredzamu izmeklēšanu saistībā ar jauno aktīvistu nolaupīšanu (Artur Finkevic, nolaupīts 2009. gada 17. oktobrī, Nasta Palazhanka un Dzianis Karnou, nolaupīti 2009. gada 5. decembrī,Uladzimir Lemesh, nolaupīts 2009. gada 27. novembrī, Zmitser Dashkevich, nolaupīts 2009. gada 5. decembrī un Yauhen Afnahel, nolaupīts 2009. gada 6. decembrī un neseno Baltkrievijas tautas frontes locekļa un aktīvista Valiantsin Dounar nāvi un publicēt izmeklēšanas rezultātus;

19.

aicina Baltkrievijas iestādes ievērot mazākumtautību tiesības saskaņā ar Eiropas Padomes 1995. gada 1. februāra pamatkonvenciju par mazākumtautību aizsardzību; šajā sakarībā mudina Baltkrievijas iestādes atzīt Angalikas Borisas vadīto Poļu savienību, kura atkārtoti ievēlēta par šīs organizācijas priekšsēdētāju Poļu savienības kongresā 2009. gada 15. martā,

20.

mudina Baltkrievijas iestādes attīstīt patiesu dialogu ar demokrātiskās opozīcijas pārstāvjiem; tālab uzsver, cik svarīgi ir formulēt Valsts konsultatīvās padomes lomu un darba metodes;

21.

aicina Komisiju efektīvi izmantot visas iespējas, lai atbalstītu pilsonisko sabiedrību un demokrātisko attīstību Baltkrievijā ar Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta palīdzību, un vienlaikus uzsver, ka demokrātiskās opozīcijas atbalstīšanai jākļūst par neatņemamu elementu, pakāpeniski atjaunojot attiecības ar Baltkrieviju;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstu valdības piešķirt TV Belsat finansiālu palīdzību un mudina Baltkrievijas valdību oficiāli reģistrēt Belsat Baltkrievijā; aicina Baltkrievijas valdību labas gribas un pozitīvu pārmaiņu apliecināšanai ļaut Baltkrievijas Eiropas humanitāro zinātņu universitātei, kas atrodas trimdā Viļņā (Lietuva), legāli atgriezties Baltkrievijā un atsākt darbību Minskā tās turpmākajai attīstībai piemērotos apstākļos, it īpaši ļaujot universitātei atjaunot tās bibliotēku Minskā, piešķirot telpas un radot apstākļus, kas ļautu savākt plašu un brīvi pieejamu izdevumu klāstu baltkrievu, krievu, angļu, vācu un franču valodā;

23.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, EDSO un Eiropas Padomes parlamentārajai asamblejai, Neatkarīgo Valstu Sadraudzības sekretariātam, kā arī Baltkrievijas parlamentam un valdībai.

22.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 286/21

A.

tā kā karadarbība un nemieri KDR austrumos izraisījuši plaša mēroga slepkavības, iedzīvotāju pārvietošanu un seksuālu vardarbību pret sievietēm, ko veic bruņotas nemiernieku grupas, kā arī valdības armija un policijas spēki, turklāt šīs parādības izplatījušās satraucošā apmērā;

B.

tā kā konflikta dēļ, kas risinās KDR kopš 1998. gada, ir gājuši bojā 5 400 000 cilvēku un vēl joprojām ik mēnesi tas tieši vai netieši ir izraisījis vismaz 45 000 cilvēku bojāeju (3); tā kā saskaņā ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) ziņojumiem Kongo Demokrātiskajā Republikā iekšēji pārvietoto personu skaits sasniedz aptuveni 1 460 000 personu, no kurām 980 000 atrodas Ziemeļkivu (4);

C.

tā kā kopš 1999. gada valstī ir izvietota ANO misija KDR (MONUC), kuras uzdevums ir aizsargāt civiliedzīvotājus, veidot miera procesu valstī un palīdzēt valdībai atgūt kontroli pār reģioniem, kuros darbojas savstarpēji naidīgi grupējumi;

D.

tā kā MONUC ir pasaulē lielākā miera uzturēšanas misija, kuras sastāvā ir 20 000 karavīru, kas pārsvarā darbojas Ziemeļkivu un Dienvidkivu un izmaksā aptuveni 1,4 miljardus dolāru gadā un kas ir pilnvarota izmantot visus nepieciešamos līdzekļus, lai nepieļautu jebkādus ārvalstu vai Kongo bruņotu grupu centienus izmantot spēku, kas tādējādi apdraud politisko procesu, un lai nodrošinātu civiliedzīvotāju aizsardzību nenovēršamu fiziskas vardarbības draudu gadījumā;

E.

tā kā minerālu nelegālā tirdzniecība KDR paver iespēju daudziem tirgus dalībniekiem turpināt iepirkt minerālus nemiernieku grupējumu kontrolētajos reģionos, tādējādi finansējot šos nemiernieku grupējumus, un tā kā tas veicina un saasina konfliktu;

F.

tā kā šķiet, ka gan KDR armija, gan Ruandas atbrīvošanas demokrātisko spēku (FDLR) kaujinieki ir iesaistīti noziedzīgos grupējumos, kas nodarbojas ar zelta un derīgo izrakteņu ieguvi un tirdzniecību apmaiņā pret ieročiem KDR austrumu daļā;

G.

tā kā izvarošana ir kļuvusi par kara ieroci, ko izmanto nemiernieki, Kongo regulārās armijas karavīri un civiliedzīvotāji;

H.

tā kā 2009. gada janvārī veiktajās militārajās operācijās, tostarp operācijā “Kimia II”, no aptuveni 6 000FDLR kaujinieku ir atbruņoti 1 243 kaujinieki, kaut gan FDLR turpina piesaistīt jaunus spēkus un tiem ir plašs un sarežģīts politisko un finansiālo atbalstītāju tīkls reģionā un visā pasaulē (5);

I.

tā kā nesen veiktās militārās operācijas ir tikai saasinājušas humanitāro krīzi, izraisot plašus slaktiņus un cilvēktiesību pārkāpumus;

J.

tā kā kaujas starp Kongo armiju, gāztā ģenerāļa Laurent Nkunda dumpinieku karaspēku, FDLR cīnītājiem un Ugandas Tā Kunga pretošanās armijas (LRA) karaspēku sagādā ārkārtīgas ciešanas civiliedzīvotājiem KDR austrumu provincēs;

K.

tā kā Kongo armijai joprojām nav nepieciešamo cilvēkresursu, tehnisko resursu un finanšu līdzekļu, lai tā varētu veikt savus uzdevumus KDR austrumu provincēs, turklāt armijā nav disciplīnas, un šī situācija apdraud Kongo armijas spējas aizsargāt iedzīvotājus un atjaunot mieru;

L.

tā kā ANO nesen ir apturējusi loģistisko palīdzību un darbības atbalstu noteiktām Kongo armijas vienībām, ņemot vērā paziņojumus, ka armija laika posmā no 2009. gada maija līdz septembrim Ziemeļkivu rajonā ir nogalinājusi daudzus civiliedzīvotājus, tostarp sievietes un bērnus;

M.

tā kā vairākas humānās palīdzības organizācijas bija spiestas pārtraukt darbību un palīdzības darbinieki Ziemeļkivu nespēj sniegt palīdzību vismaz 70 % to cilvēku, kuriem tā nepieciešama,

1.

visasākajā veidā nosoda masveida slepkavības, noziegumus pret cilvēci, bērnu piespiedu iesaistīšanu karadarbībā un seksuālās vardarbības aktus pret sievietēm un meitenēm, kuri joprojām tiek izdarīti; aicina visus iesaistītos aktīvāk cīnīties pret nesodāmību;

2.

aicina nekavējoties pārtraukt vardarbību un cilvēktiesību pārkāpumus KDR; uzsver, ka jāturpina centieni izbeigt ārvalstu bruņotu grupu, jo īpaši FDLR un LRA, darbību KDR austrumos; pieprasa, lai visi šie grupējumi nekavējoties noliktu ieročus un izbeigtu uzbrukumus civiliedzīvotājiem un lai visas puses, kas parakstīja 2009. gada 23. marta vienošanās, ievērotu pamieru un faktiski un godprātīgi pildītu savas saistības;

3.

joprojām pauž lielas bažas par humanitārās situācijas pasliktināšanos KDR austrumdaļā pēc nežēlīgajiem vardarbības aktiem pret vietējiem iedzīvotājiem, kā tika uzsvērts divos nesenākajos ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos ziņojumos; īpaši pauž satraukumu par nesenajiem ziņojumiem, saskaņā ar kuriem Kongo karavīri tīši nogalinājuši vismaz 270 civiliedzīvotājus Nyabiondo un Pinga pilsētās Ziemeļkivu, un nesenajām kaujām, kuru dēļ 21 800 cilvēku bija spiesti pamest savus mājokļus Dongo un tās apkārtnē valsts rietumos; atkārtoti norāda, ka ir vajadzīga ātra rīcība, lai novērstu jaunu humanitāro katastrofu;

4.

atgādina par svarīgo MONUC lomu un to, ka tās pilnvaras jāīsteno ar noteiktību un pastāvīgi, lai efektīvāk garantētu iedzīvotāju drošību, un, izvairoties sniegt jebkādu atbalstu Kongo karaspēka vienībām, kas neievēro cilvēktiesības;

5.

atzīst, ka MONUC klātbūtne vēl arvien ir nepieciešama, un aicina darīt visu iespējamo, lai tā varētu pilnībā īstenot savas pilnvaras attiecībā uz apdraudēto cilvēku aizsardzību; šajā sakarībā aicina Padomi uzņemties vadošo lomu un nodrošināt, lai Apvienoto Nāciju Drošības padome atbalstītu MONUC operatīvās spējas, labāk nosakot prioritātes, kuru skaits pašreiz sasniedz 41;

6.

atzinīgi vērtē Vācijas iestāžu veikto FDLR priekšsēdētāja Ignace Murwanashyaka un viņa vietnieka Straton Musoni arestu, jo tas ir nozīmīgs panākums cīņā ar nesodāmību;

7.

uzsver, ka rehabilitācijai un tiesu sistēmas reformai (tostarp preventīvajam un aizsardzības aspektam un seksuālās vardarbības nesodāmības novēršanai), kā arī upuru atbalstam un viņu reintegrācijai ir jābūt svarīgākajiem finansēto atbalsta programmu aspektiem; saistībā ar šo pieprasa, lai lietas saistībā ar masveida izvarošanu KDR austrumu daļā nosūtītu Starptautiskajai Krimināltiesai;

8.

uzsver nepieciešamību saukt pie atbildības Kongo bruņoto spēku pārstāvjus, kas izdarījuši cilvēktiesību pārkāpumus, un norāda uz MONUC izšķirošo nozīmi šajā procesā; tāpēc atzinīgi vērtē prezidenta Dž. Kabilas atbalstīto pilnīgas neiecietības politiku pret seksuālu vardarbību un citiem bruņoto spēku izdarītajiem pārkāpumiem, un mudina KDR valdību pēc iespējas ātrāk ar MONUC palīdzību īstenot jauno stratēģiju uz dzimumu balstītas vardarbības apkarošanai;

9.

uzsver, ka ES misijai, kura palīdz Kongo iestādēm veikt drošības sektora reformas (EUSEC RD Congo), ir svarīgs pamatuzdevums sniegt konsultācijas un atbalstu drošības sektora reformas jomā, lai īstenotu Kongo pārstrādāto reformas plānu attiecībā uz Kongo bruņotajiem spēkiem; tāpēc aicina Kongo iestādes efektīvi turpināt reformu procesu, atbalsta drošības sektora reformas koordinācijas sistēmas izveidi, ko vadītu Kongo iestādes, saņemot atbilstīgu EUSEC misijas atbalstu, un mudina nekavējoties uzsākt militāro kazarmu un nometņu būvēšanu;

10.

iesaka, lai KDR valdība par steidzamu prioritāti izvirza un īsteno ieroču un munīcijas krājumu drošības, uzskaites un pārvaldības pasākumus un lai tā īsteno valsts mēroga ieroču marķēšanas programmu, ievērojot Nairobi protokolā noteiktos standartus, kā arī standartus, ko paredzējis Reģionālais kājnieku ieroču centrs;

11.

atzinīgi vērtē progresu, ko reģionā izdevies panākt pēc KDR un Ruandas divpusējo diplomātisko attiecību uzlabošanās; aicina KDR un Ruandu pilnībā īstenot Nairobi un Gomas miera līgumus, kā arī 2009. gada 23. marta Ihusi nolīgumu;

12.

mudina visas Lielo ezeru reģiona valdības un starptautisko sabiedrību turpināt dialogu ar mērķi saskaņot centienus, lai pārtrauktu vardarbību KDR austrumu daļā, īpašu uzmanību pievēršot izlīguma, iedzīvotāju drošības, lielākas tiesiskās atbildības, bēgļu un valsts iekšienē pārvietoto personu atgriešanās un integrācijas jautājumiem;

13.

nosoda arvien biežāko vardarbību pret palīdzības darbiniekiem, kas ļoti nopietni ietekmē humanitāro stāvokli valstī; pieprasa, lai iestādes sāktu rūpīgu izmeklēšanu par pilnīgi visiem starpgadījumiem un prasa nekavējoties paaugstināt aizsardzības līmeni;

14.

uzsver, ka, ņemot vērā gan valsts iekšienē pārvietoto personu skaita pieaugumu, gan apstākļu pasliktināšanos, KDR austrumdaļā ir jāturpina sniegt humāno palīdzību un jāpalielina tās finansējums; tādēļ pauž atbalstu 2009. gada 30. novembrī izteiktajam ANO aicinājumam, kam pievienojušās 380 palīdzības organizācijas un nevalstiskās organizācijas, 2010. gadā sagādāt 7,1 miljardus ASV dolāru humānās palīdzības sniegšanai;mudina visas dalībvalstis pienācīgi piedalīties šajā ieguldījumā;

15.

joprojām pauž bažas par to, ka nemiernieku grupējumi KDR austrumu daļā veic nelegālu tirdzniecību ar derīgajiem izrakteņiem un citiem dabas resursiem; aicina Padomi un Komisiju sarunās ar KDR un kaimiņvalstu valdībām pieprasīt, lai tiktu ieviestas efektīvas dabas resursu izsekojamības un izcelsmes apliecinājuma sistēmas un pastiprināta korupcijas apkarošanu;

16.

aicina atgriezties pie dialoga, kurā apsprieda Amani programmas izveidi Ziemeļkivu un Dienvidkivu drošībai, mieram, stabilizācijai un atjaunošanai;

17.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Āfrikas Savienības iestādēm, ANO ģenerālsekretāram, ģenerālsekretāra vietniekam humānās palīdzības jomā un ārkārtas palīdzības koordinatoram, ANO Drošības padomei, ANO Cilvēktiesību padomei un Lielo ezeru reģiona valstu parlamentiem un valdībām.

22.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 286/25

A.

tā kā 2009. gada 25. septembrī Ugandas parlamenta deputāts David Bahati iesniedza parlamentā “Prethomoseksualitātes likumprojektu 2009”;

B.

tā kā likumprojektā ierosināts ieviest bargākus kriminālsodus par homoseksualitāti un par lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem vai transseksuāļiem (LGBT) uzskatītām personām piespriest mūža ieslodzījumu vai nāvessodu;

C.

tā kā likumprojektā ir noteikums, kura dēļ cietumsodu līdz trim gadiem var piespriest ikvienam, tostarp heteroseksuāliem cilvēkiem, kuri 24 stundu laikā neziņo par paziņu lokā esošām lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem vai transseksuāļiem vai kuri atbalsta lesbiešu, geju, biseksuāļu vai transseksuāļu cilvēktiesības;

D.

tā kā likumprojekts paredz, ka Uganda anulē jebkādas starptautiskas vai reģionālas saistības, kas ir pretrunā šī likumprojekta noteikumiem;

E.

tā kā šo likumprojektu jau ir nosodījis Eiropas Komisijas komisārs K. de Gucht, Lielbritānijas, Francijas un Zviedrijas valdības, prezidents Baraks Obama un ASV Pārstāvju palātas Ārlietu komitejas priekšsēdētājs un priekšsēdētāja vietnieks;

F.

tā kā šo likumprojektu ir nosodījušas daudzas nevalstiskās organizācijas gan pasaulē, gan pašā Ugandā, uzskatot to par nopietnu šķērsli cīņai pret HIV un AIDS homoseksuāļu kopienās;

G.

tā kā Āfrikā homoseksualitāte ir legāla tikai 13 valstīs, 38 valstīs tā ir sodāma, un arī Mauritānija, Sudāna un Ziemeļnigērija apsver iespēju ieviest nāvessodu par homoseksualitāti un tā kā šāda likuma pieņemšana Ugandā varētu mudināt rīkoties līdzīgi arī citas Āfrikas valstis, kurās personas tiek vai var tikt vajātas dzimumorientācijas dēļ,

1.

uzsver, ka dzimumorientācija ir daļa no indivīda tiesībām uz privāto dzīvi, ko garantē starptautiskās cilvēktiesības, kuras paredz līdztiesības un nediskriminācijas veicināšanu un vārda brīvības garantijas; tādēļ nosoda “Prethomoseksualitātes likumprojektu 2009”;

2.

šī iemesla dēļ aicina Ugandas varas iestādes nepieņemt likumprojektu un pārskatīt savus tiesību aktus, lai homoseksualitāte vairs nebūtu krimināli sodāma;

3.

atgādina Ugandas valdībai par tās saistībām ievērot starptautiskās cilvēktiesības, ko paredz starptautiskie tiesību akti un Kotonū nolīgums;

4.

atgādina par Āfrikas Cilvēktiesību un iedzīvotāju tiesību komisijas un ANO Cilvēktiesību komitejas paziņojumiem, ka valsts ar saviem tiesību aktiem nevar anulēt saistības, ko tai uzliek starptautiskie tiesību akti cilvēktiesību jomā;

5.

pauž ļoti nopietnas bažas par to, ka starptautiskajiem ziedotājiem, nevalstiskajām organizācijām un humānās palīdzības organizācijām vajadzēs pārskatīt vai pārtraukt savu darbību atsevišķās jomās, ja likumprojekts tiks pieņemts;

6.

asi nosoda jebkādus mēģinājumus ieviest nāvessodu;

7.

aicina Padomi un Komisiju nekavējoties sazināties ar Ugandas varas iestādēm un, ja likumprojekts tiks pieņemts un līdz ar to tiks pārkāptas starptautiskās tiesības cilvēktiesību jomā, pārskatīt savas saistības pret Ugandu, tostarp ierosinot 2010. gada 31. maijā paredzēto Romas statūtu pārskatīšanas konferenci rīkot citur;

8.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis analizēt situāciju trešās valstīs saistībā ar sodiem, kriminālvajāšanu vai diskrimināciju dzimumorientācijas dēļ un veikt saskaņotus starptautiskus pasākumus, lai ar piemērotiem līdzekļiem, tostarp sadarbību ar vietējām nevalstiskajām organizācijām, veicinātu cilvēktiesību ievērošanu šajās valstīs;

9.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Ugandas Republikas prezidentam un Ugandas parlamenta priekšsēdētājam.

22.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 286/27

A.

tā kā Azerbaidžāna aktīvi piedalās Eiropas Kaimiņattiecību politikā un Austrumu partnerībā un ir apņēmusies ievērot demokrātijas principus, cilvēktiesības un tiesiskumu, kas ir šo divu iniciatīvu pamatvērtības;

B.

tā kā 2009. gada septembrī Padome nolēma uzlabot attiecības starp ES un trijām Dienvidkaukāza valstīm un aicināja Komisiju sagatavot norādījumu projektus sarunām par jauniem nolīgumiem, kas aizstātu pašreiz spēkā esošos partnerības un sadarbības nolīgumus, kuru darbības laiks drīz izbeidzas;

C.

tā kā prezidents Ilham Aliyev2007. gada 28. decembrī atbrīvoja 119 ieslodzītos, tostarp piecus žurnālistus;

D.

tā kā ir pieejamas labi dokumentētas liecības par pēdējā laikā notiekošu Azerbaidžānas plašsaziņas līdzekļu darbinieku notiesāšanu, aizskaršanu un iebiedēšanu, tostarp liecības, kas aprakstītas Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Kultūras, zinātnes un izglītības komitejas Vispārējā ziņojumā par plašsaziņas līdzekļu brīvības ievērošanu un Amnesty International, kā arī Reporters sans Frontières ziņojumos;

E.

tā kā plašsaziņas līdzekļu stāvoklis pēdējos gados ir pasliktinājies, neraugoties uz to, ka tika pieņemts Eiropas Kaimiņattiecību politikas rīcības plāns, un ir tikušas uz laiku slēgtas neatkarīgas TV un radio raidorganizācijas, no telpām izlikts vadošā opozīcijas laikraksta personāls, kā arī notikušas vairākas tiesas prāvas pret plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem un fiziski uzbrukumi žurnālistiem, kā rezultātā ir plaši izplatījusies baiļu atmosfēra un žurnālisti ir spiesti sevi pakļaut pašcenzūrai; tā kā 2008. gada decembrī BBC, Radio Brīvā Eiropa / Radio Brīvība un citiem ārvalstu plašsaziņas līdzekļiem tika liegta iespēja raidīt FM radiofrekvencē;

F.

tā kā blogeri Emin Milli un Adnan Hajizade tika apcietināti 2009. gada 8. jūlijā, pēc tam, kad viņiem restorānā galvaspilsētā Baku uzbruka divi vīrieši, kuri, saskaņā ar Amnesty International intervētu liecinieku liecībām, vardarbīgi aizskāra blogerus, kamēr viņi vakariņoja kopā ar citiem aktīvistiem;

G.

tā kā abi blogeri, lai izplatītu informāciju par politisko situāciju Azerbaidžānā, kritizējot valdību, izmantoja tiešsaistes tīkla rīkus, tostarp Youtube, Facebook un Twitter tā kā 2009. gada 11. novembrī Baku Sabail reģiona tiesa piesprieda blogeriem Emin Milli divarpus gadus ieslodzījumā un Adnan Hajizade divus gadus ieslodzījumā, pamatojoties uz apsūdzību par huligānismu un nelielu miesas bojājumu nodarīšanu;

H.

tā kā abu aktīvistu apsūdzēšanas pamatā šķiet ir politiska motivācija,

1.

pauž nožēlu par blogeriem Emin Milli un Adnan Hajizada2009. gada 11. novembrī piespriesto bargo sodu ieslodzījumā, pamatojoties uz apšaubāmām apsūdzībām un netaisnīgu tiesas procesu; prasa nekavējoties atbrīvot Emin Milli un Adnan Hajizada un nodrošināt pilnībā atklātu un taisnīgu tiesu, pamatojoties uz policijas objektīvu izmeklēšanu un atbilstīgi visiem attiecīgajiem starptautiskiem standartiem;

2.

pauž bažas par plašsaziņas līdzekļu brīvības samazināšanos Azerbaidžānā, pauž nožēlu par opozīcijas žurnālistu apcietināšanu, vajāšanu un notiesāšanu, pamatojoties uz citām kriminālām apsūdzībām, kā tas notika Eynulla Fatullayev gadījumā un aicina Azerbaidžānas varas iestādes nekavējoties atbrīvot ieslodzītos žurnālistus;

3.

atgādina prezidenta Ilham Aliyev 2005. gada marta paziņojumu, kurā teikts, ka ikviena žurnālista tiesības aizsargā valsts un valstij tās jāgarantē;

4.

aicina Azerbaidžānas varas iestādes risināt jautājumu par to, kāpēc trūkst policijas izmeklēšanas vardarbības un aizskaršanas gadījumos pret žurnālistiem, kā arī par to, kāpēc daudzi noziegumi līdz šim ir palikuši nesodīti; uzsver, ka steidzami jāgarantē lielāka drošība plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem; atzinīgi vērtē ierosinātos krimināltiesību normu grozījumus attiecībā uz neslavas celšanu un apmelošanu, jo šīs normas varēja radīt šķēršļus vārda brīvībai un informācijas brīvībai un novest pie pašcenzūras, un aicina vistuvākajā laikā pieņemt grozījumus;

5.

mudina Azerbaidžānas varas iestādes īpašu uzmanību pievērst pilsoniskās sabiedrības aktīvistu drošībai un brīvībai, īpaši attiecībā uz tiem, kas iesaistīti nevalstiskās jaunatnes organizācijās, kā arī žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem; nekavējoties veikt pasākumus, lai dotu iespēju cilvēkiem iesaistīties miermīlīgās, demokrātiskās darbībās; atļaut organizēt šādas darbības brīvi un bez valdības iejaukšanās; un aizsargāt žurnālistus, ņemot vērā neseno vardarbības uzliesmojumu pret plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem;

6.

pauž nožēlu par notikumu attīstības nelabvēlīgu gaitu saistībā ar plašsaziņas līdzekļiem un individuāliem žurnālistiem Azerbaidžānā, kas minēta Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Kultūras, zinātnes un izglītības komitejas nesen sagatavotajā Vispārējā ziņojumā par plašsaziņas līdzekļu brīvības ievērošanu; atzīmē EDSO pārstāvja plašsaziņas līdzekļu brīvības jomā jaunos regulāros ziņojumus EDSO Padomei, kā arī starptautisko nevalstisko organizāciju, piemēram, Committee to Protect Journalists, Reporters sans Frontières, International PEN un Human Rights Watch paustās bažas;

7.

mudina Azerbaidžānas varas iestādes atjaunot FM radio licences vairākām starptautiskām raidorganizācijām, proti BBC World Service, Amerikas balss un Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība; norāda, ka šo raidstaciju pārraižu izbeigšana FM frekvencē atņem iedzīvotājiem nozīmīgus, objektīvus, vērtīgus un neatkarīgus, sabiedrībai kalpojošus kvalitatīvus informācijas avotus un ierobežo viedokļu dažādību Azerbaidžānā;

8.

aicina Azerbaidžānas varas iestādes panākt pietiekamus uzlabojumus attiecībā uz nosacījumu izpildi līgumattiecību atjaunināšanai, kā noteikts Eiropas Padomes 2009. gada 19.-20. marta deklarācijā par Austrumu partnerību, jo īpaši demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību jomā;

9.

atzinīgi vērtē Azerbaidžānas varas iestāžu centienus, tostarp Azerbaidžānas valsts Komisijas Eiropas integrācijas jautājumos divas sanāksmes 2009. gadā, uzlabot spēkā esošos mehānismus cilvēktiesību aizsardzībai un veicināt demokrātisko iestāžu veiktspēju valstī, un aicina ES un Azerbaidžānu padziļināt savu dialogu cilvēktiesību jautājumos;

10.

atzinīgi vērtē Azerbaidžānas iestāžu līdzdalību Azerbaidžānas jautājumu izskatīšanai veltītajā sestajā ANO Vispārējā periodiskā pārskata darba grupas sanāksmē 2009. gada 6. februārī un aicina Azerbaidžānas valdību pilnībā īstenot minētās darba grupas ieteikumus, tostarp ratificējot Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus, nodrošinot, ka goda aizskārums un neslavas celšana nav krimināli sodāmi nodarījumi, lai novērstu nevajadzīgu spiedienu uz žurnālistiem; nodrošinot, ka tiek pilnībā ievērota vārda brīvība un plašsaziņas līdzekļu brīvība; garantējot apraides plašsaziņas līdzekļu pieejamību; veicot izmeklēšanu un saucot pie atbildības tos, kuri izdara noziegumus un vajā žurnālistus un cilvēktiesību aizstāvjus; efektīvi īstenojot miermīlīgas pulcēšanās tiesības un biedrošanās brīvību; uzlabojot apstākļus brīvības atņemšanas iestādēs; un nodrošinot vismazāk aizsargāto grupu, tostarp minoritāšu, migrantu, patvēruma meklētāju un valsts iekšienē pārvietoto personu, tiesību aizsardzību;

11.

sagaida, ka tiks īstenots Azerbaidžānas valdības projekts “Atbalsts tieslietu reformām Azerbaidžānā”, kas ir iecerēts, lai veicinātu tiesu neatkarību, jo īpaši saistībā ar Tieslietu akadēmijas un reģionālo tieslietu departamentu izveidi un darbību, kā arī saistībā ar brīvības atņemšanas iestāžu sistēmas reformām atbilstoši starptautiskajiem standartiem;

12.

aicina Azerbaidžānas iestādes garantēt, lai vietējās vēlēšanas 2009. gada 23. decembrī notiktu brīvi, godīgi un saskaņā ar starptautiskajiem standartiem, un atzīst, ka vēlēšanas ir valsts veidošanai svarīgs process, pastāvīgi īstenojot demokrātiskas reformas vietējā līmenī un konsolidējot pilsonisko sabiedrību, kā arī politisko sistēmu kopumā;

13.

atzinīgi vērtē ES un Azerbaidžānas sadarbības komitejai izveidotās jaunās apakškomitejas, kas stiprinās institucionālo sistēmu diskusijām tiesiskuma, brīvības un drošības jomā un cilvēktiesību ievērošanas un demokrātijas jomā, kā arī tādās jomās kā nodarbinātība un sociālās lietas, sabiedrības veselība, izglītība un jaunatne, kultūra, informācijas sabiedrība, audiovizuālā politika, zinātne un tehnoloģija;

14.

prasa, lai Azerbaidžāna atjaunotu centienus pilnībā īstenot Eiropas Kaimiņattiecību politikas rīcības plānu, un aicina Komisiju arī turpmāk palīdzēt Azerbaidžānai šādus centienus īstenot;

15.

aicina Azerbaidžānas Republikas prezidentu uzraudzīt to, kā valstī strādā tiesībaizsardzības un valsts drošības struktūras, jo īpaši attiecībā uz plašsaziņas līdzekļiem un citiem cilvēktiesību jautājumiem, jo tas, kā šīs struktūras darbojas, apzināti attālina Azerbaidžānu no ES;

16.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Azerbaidžānas prezidentam un parlamentam.

22.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 286/30

A.

tā kā 1976. gada 20. septembra Akta 7. panta 1. un 2. punktā ir skaidri norādīti amati, kas nav savienojami ar Eiropas Parlamenta deputāta amatu;

B.

tā kā, it īpaši ņemot vērā, ka kopš pašreizējā sasaukuma sākuma Eiropas Parlamenta deputāta amats nav savienojams ar jebkuras dalībvalsts, tostarp Apvienotās Karalistes, valsts parlamenta deputāta amatu, vairs nepiemēro Akta 7. panta 2. punkta otrās daļas otrajā ievilkumā paredzēto pagaidu atkāpi;

C.

tā kā Apvienotās Karalistes iestādes ir attiecīgi pieņēmušas 2008. gada Noteikumus par Eiropas Parlamentu (Pagaidu aizliegums ieņemt amatu Lordu palātā), saskaņā ar kuriem Lordu palātas locekļiem, kam pēra amats ir piešķirts uz mūžu, tiek liegtas tiesības piedalīties Lordu palātas vai šīs palātas komitejas sēdēs vai balsot tajās visu laiku, kamēr viņi ir Eiropas Parlamenta deputāti, un viņiem nevar nosūtīt pavēstes, kamēr viņiem piemēro pagaidu aizliegumu saskaņā ar šo noteikumu prasībām;

D.

tā kā saskaņā ar Reglamenta 9. pantu un I pielikumu deputātu pienākums ir sīki deklarēt savu profesionālo darbību, kā arī jebkurus citus algotus pienākumus vai darbību;

E.

tā kā visas dalībvalstis Eiropas Parlamentam ir paziņojušas ievēlēto deputātu kandidātu vārdus, bet dažas vēl nav paziņojušas — vai izdarījušas to novēloti — iespējamo aizstājēju vārdus vēlēšanu rezultātu secībā, kā tiek prasīts saskaņā ar Reglamenta 3. panta 4. punkta noteikumiem;

F.

tā kā dažos gadījumos dalībvalstis iesniedza daļēju paziņojumu par ievēlētajiem deputātu kandidātiem un pārējo informāciju atsūtīja vēlāk;

G.

tā kā dažās dalībvalstīs saskaņā ar valsts tiesību aktiem joprojām izskata iebildumus par dažu Parlamenta deputātu ievēlēšanu un tā kā šo procedūru rezultātā attiecīgo deputātu ievēlēšana varētu tikt anulēta;

H.

tā kā saskaņā ar 1976. gada 20. septembra Akta 12. pantu Eiropas Parlamentam ir jāizšķir visas domstarpības attiecībā uz EP deputātu mandātu derīgumu tikai tad, ja ir pārkāpti minētā akta noteikumi, un nav jāizskata domstarpības, kas rodas saistībā ar šajā aktā norādītajiem dalībvalstu vēlēšanu noteikumiem,

1.

ņemot vērā iespējamos dalībvalstu kompetento iestāžu lēmumus par vēlēšanu rezultātu apstrīdēšanu, atzīst par derīgiem to šā lēmuma pielikumā minēto Eiropas Parlamenta deputātu mandātus, par kuru ievēlēšanu ir paziņojušas dalībvalstu kompetentās iestādes un kuri ir snieguši rakstiskas deklarācijas, kas izriet no 1976. gada 20. septembra Akta 7. panta 1. un 2. punkta un Reglamenta I pielikuma;

2.

atkārtoti prasa valstu kompetentajām iestādēm, lai tās ne tikai nekavējoties paziņo Eiropas Parlamentam visu ievēlēto kandidātu vārdus, bet arī iespējamo aizstājēju vārdus saskaņā ar vēlēšanu rezultātiem;

3.

aicina dalībvalstu kompetentās iestādes iespējami drīz pabeigt tām iesniegto iebildumu izskatīšanu un informēt Eiropas Parlamentu par rezultātiem;

4.

aicina Komisiju pārbaudīt, vai 2008. gada Noteikumi par Eiropas Parlamentu (Pagaidu aizliegums ieņemt amatu Lordu palātā) un it īpaši to 4. punkts pilnībā atbilst 1976. gada 20. septembra Aktam un vai nav nepieciešams sākt kādu piemērotu procedūru;

5.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu dalībvalstu kompetentajām iestādēm un parlamentiem, kā arī Komisijai.