7.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 271/1

A.

tā kā Eiropas Parlaments vēl nav beidzis vērtēt Komisijas priekšlikumus attiecībā uz mikrofinansēšanas instrumentu; tā kā Komisijai vajadzētu atturēties no konkrētu pasākumu pieņemšanas saistībā ar finanšu līdzekļu piešķiršanu programmai “Progress”, kamēr nav pabeigts ar mikrofinansēšanas instrumentu saistītais likumdošanas process,

1.

iebilst pret Komisijas iesniegtā projekta attiecībā uz programmas “Progress” gada darba plānu 2010. gadam un darbību sarakstu pa politikas nozarēm pieņemšanu;

2.

uzskata, ka gada plāna projektā pārsniegtas ar Lēmumu 1999/468/EK piešķirtās īstenošanas pilnvaras;

3.

aicina Komisiju atsaukt gada plāna projektu un, tiklīdz Eiropas Parlaments, Padome un Komisija ir vienojušies par Komisijas priekšlikumu attiecībā uz mikrofinansēšanas instrumentu (COM(2009)0333) un tās priekšlikumu par Lēmuma 1672/2006/EK grozīšanu (COM(2009)0340), iesniegt komitejai jaunu priekšlikumu;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

7.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 271/2

A.

tā kā ES un Krievijas attiecības iepriekšējā desmitgadē ir nepārtraukti attīstījušās, veidojot dziļu un visaptverošu ekonomikas integrāciju un savstarpējo atkarību, kas tuvākajā nākotnē vēl vairāk pastiprināsies;

B.

tā kā abu partneru turpmākās sadarbības attīstībā un padziļināšanā izšķiroša nozīme joprojām ir ES un Krievijas jauna vispārējā sadarbības nolīguma noslēgšanai, par ko 6. sarunu kārta notika 2009. gada oktobra sākumā un nākamā sarunu kārta ir paredzēta 2009. gada decembra vidū;

C.

tā kā ES un Krievija, kura ir ANO Drošības padomes locekle, ir kopīgi atbildīgas par stabilitātes saglabāšanu pasaulē, un tā kā ES un Krievijas ciešāka sadarbība un labas kaimiņattiecības ir īpaši svarīgas Eiropas stabilitātei, drošībai un labklājībai;

D.

tā kā Krievijas pievienošanās Pasaules Tirdzniecības organizācijai (PTO) nākotnē ievērojami uzlabotu ekonomiskās attiecības starp Krieviju un ES, ar noteikumu, ka tiek izpildītas obligātās saistības, proti, pilnīga PTO saistību un noteikumu ievērošana un īstenošana no Krievijas puses, un palīdzētu panākt abu partneru vienošanos par dziļu un visaptverošu ekonomisko integrāciju, kura balstīta uz patiesu savstarpīgumu;

E.

tā kā energoapgādes drošība ir viens no Eiropas sarežģītākajiem uzdevumiem un viena no galvenajām ES un Krievijas sadarbības jomām; tā kā kopīgiem spēkiem jācenšas pilnībā un efektīvi izmantot energoresursu transporta sistēmas, gan pašreizējās, gan tās, kas vēl tiks izveidotas; tā kā Krievijas nesenais lēmums atsaukt savu parakstu no Enerģētikas hartas nolīguma (EHN) vēl vairāk sarežģī attiecības šajā jomā un rada bažas saistībā ar notiekošo dialogu par enerģētiku, kā arī turpmāko attīstību; un tā kā ES lielā atkarība no Krievijas fosilā kurināmā importa kavē līdzsvarotas, saskaņotas un uz vērtībām balstītas pieejas veidošanu Eiropas attiecībās ar Krieviju;

F.

tā kā ES ir ļoti svarīgi paust vienotu viedokli, parādīt spēcīgu iekšējo solidaritāti, pieņemt kopēju nostāju un atturēties no Krievijas piedāvājumiem veidot ciešākas divpusējas attiecības ar dalībvalstīm, kuras to vēlētos; tā kā ES un Krievijas attiecībām vajadzētu būt balstītām uz savstarpējām interesēm un kopējām vērtībām;

G.

tā kā joprojām pastāv nopietnas bažas par situāciju Krievijā attiecībā uz demokrātiju, cilvēktiesībām, tiesu iestāžu neatkarību, aizvien lielāku valsts kontroli pār plašsaziņas līdzekļiem, policijas un tiesu iestāžu nespēju atklāt žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju slepkavībās vainīgos, represijām pret opozīciju, valsts varas iestāžu īstenoto likumu selektīvu piemērošanu un vēlēšanu godīgumu, tostarp 2009. gada 11. oktobrī rīkotajām reģionālajām un vietējām vēlēšanām; tā kā Krievijas Federācija ir Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) pilntiesīga dalībvalsts un tādējādi apņēmusies pilnībā ievērot demokrātijas principus un cilvēktiesības; un tā kā Eiropas Parlaments 2009. gadā Saharova balvu par domas brīvību ir piešķīris Krievijas cilvēktiesību aizstāvju organizācijai “Memoriāls” un tās pārstāvjiem;

H.

tā kā ES un Krievija varētu un tām arī vajadzētu kopīgi un aktīvi iesaistīties miera un stabilitātes uzturēšanā Eiropas kontinentā un jo īpaši kaimiņvalstīs un tām vajadzētu sadarboties, lai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām mierīgā ceļā noregulētu konfliktus starp Krieviju un Gruziju un tās separātiskajiem Dienvidosetijas un Abhāzijas reģioniem un konfliktus Kalnu Karabahā un Piedņestrā; tā kā Krievijai vajadzētu pilnībā ievērot kaimiņvalstu tiesības uz politisko un ekonomisko pašnoteikšanos;

I.

tā kā 2009. gada 19. oktobrī Krievija un ASV Ženēvā atsāka sarunas par jauna nolīguma projektu, kas nomainītu Līgumu par stratēģisko ieroču samazināšanu (START), tādējādi ASV un Krievijas attiecībās iezīmējot pirmo taustāmo sasniegumu, ko sekmēja B. Obamas administrācija; tā kā 2009. gada 23. oktobrī ASV aizsardzības ministrs Robert Gates pēc NATO ministru sanāksmes Bratislavā preses konferencē pavēstīja, ka Gabalā un Armavirā izvietotās Krievijas radiolokācijas stacijas, kuru kopīgu izmantošanu ierosinājusi Krievija, varētu būt īstens ieguldījums Eiropas kopējā pretraķešu aizsardzības sistēmā, ko ASV pašreiz veido, tādējādi sekmējot ASV, NATO un Krievijas kļūšanu par partneriem kopīgas pretraķešu aizsardzības sistēmas izveidē; un tā kā no 2009. gada 18. septembra līdz 5. oktobrim Krievija un Baltkrievija rīkoja stratēģiskās militārās mācības, kas atbilda EDSO 1999. gada Vīnes dokumentā paredzētajām procedūrām, tomēr raisīja nopietnas bažas par to atbilstību Krievijas un Eiropas Savienības labas sadarbības un savstarpējās cieņas garam,

1.

atkārtoti pauž pārliecību, ka Krievija joprojām ir viena no Eiropas Savienības nozīmīgākajām partnerēm, ar kuru jāveido ilgtspējīga sadarbība un ar kuru ES vieno ne tikai kopīgas ekonomiskās un tirdzniecības intereses, bet arī mērķis cieši sadarboties gan pasaules mērogā, gan kaimiņvalstīs, pamatojoties uz starptautiskajām tiesībām;

2.

atzīmē, ka augstākā līmeņa sanāksmē Stokholmā galvenā uzmanība būs veltīta plašai sadarbībai ekonomikā, jo īpaši finanšu un ekonomikas krīzes ietekmei un tās pārvarēšanas metodēm, gatavošanās pasākumiem Kopenhāgenas konferencei par klimata pārmaiņām, kura notiks 2009. gada decembrī, kā arī enerģētikai un energoapgādes drošībai, turpmākām diskusijām par vīzu režīma liberalizāciju, sasniegtajiem rezultātiem sarunās par jaunā divpusējā ciešākas sadarbības nolīguma noslēgšanu un vairāku starptautisku jautājumu, proti, Irānas kodolprogrammas un Tuvo Austrumu miera procesa, apspriešanai;

3.

pauž atbalstu turpmāko attiecību pragmatiskai veidošanai ar Krieviju, galveno uzmanību pievēršot pašreizējai sadarbībai, kuras pamatā ir četras kopējās telpas, sarunas par jaunu vispārējo sadarbības nolīgumu un līdzšinējo saistību un nolīgumu īstenošana; taču atkārtoti pauž stingru atbalstu jaunam nolīgumam, kas attiektos ne tikai uz ekonomisko sadarbību, bet arī uz demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību un pamattiesību ievērošanas jomu;

4.

atkārtoti atbalsta Krievijas mērķi pievienoties PTO, kas radīs vienlīdzīgus noteikumus abu pušu uzņēmējiem un būtiski sekmēs Krievijas centienus veidot mūsdienīgu, daudzveidīgu un tehnoloģiski modernu tautsaimniecību; aicina Krieviju veikt nepieciešamos pasākumus, lai likvidētu atlikušos pievienošanās procesa šķēršļus, proti, Krievijas izvedmuitas nodokļus, dzelzceļa nodevas par preču tranzītu cauri Krievijai, autoceļu nodevas kravas transportlīdzekļiem un gaļas, piena un augu produktu importa ierobežojumus, pēc kuru likvidēšanas ES varētu sākt sarunas par brīvās tirdzniecības nolīgumu ar Krievijas Federāciju; sagaida, ka efektīvāk tiks īstenota politika tādās nozīmīgās jomās kā intelektuālā īpašuma tiesības, radioaktīvie atkritumi, kodoldrošība, darba atļaujas ES pilsoņiem u.c.; uzsver, ka Krievijas varas iestādēm attiecībā uz ES tirdzniecības partneriem un investoriem visos līmeņos jānovērš diskriminācija, kā arī no jauna jāapsver ekonomiskās krīzes risināšanas pasākumi saskaņā ar nesenajā G20 augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtajām saistībām; pauž nožēlu, ka Krievija joprojām neievēro tās saistības likvidēt maksājumus par Sibīrijas pārlidojumiem, un aicina Krieviju parakstīt vienošanos, kas šajā jautājumā panākta augstākā līmeņa sanāksmē Samārā 2007. gadā; šajā ziņā atzinīgi vērtē Krievijas, Baltkrievijas un Kazahstānas neseno lēmumu nemēģināt pievienoties PTO kā vienotai muitas savienībai, kas varētu novilcināt sarunas par vairākiem gadiem;

5.

ieinteresēti atzīmē pašreizējā Eiropas Savienības un Krievijas dialoga labvēlīgo gaitu par turpmāku vīzu režīma liberalizāciju; aicina turpināt sadarbību tādās jomās kā nelegālā imigrācija, kontroles uzlabošana pārrobežu kontrolpunktos un labāka informācijas apmaiņa par terorismu un organizēto noziedzību; uzsver, ka Padomei un Komisijai ir jāpanāk, lai Krievija ievērotu visus nosacījumus, kas paredzēti jebkādos apspriestajos nolīgumos par ceļojuma vīzu režīma atcelšanu starp abām pusēm, lai Eiropā novērstu jebkādus drošības pārkāpumus; šajā sakarībā uzsver tiešu personisku kontaktu nozīmi un to labvēlīgo ietekmi uz ES un Krievijas turpmākajām attiecībām;

6.

aicina Padomi un Komisiju kāpināt centienus, lai atrisinātu problēmas ES un Krievijas robežšķērsošanas vietās, un iesaistīties konkrētos projektos, pārrobežu sadarbībai pilnībā izmantojot jaunā kaimiņattiecību un partnerattiecību instrumenta un Kopienas iniciatīvas Interreg līdzekļus;

7.

sagaida, ka tiks parakstīts Eiropas Savienības un Krievijas nolīgums par energodrošības agrīnās brīdināšanas mehānismu, kas ietver paziņošanu, apspriedes un īstenošanu, un aicina Zviedrijas prezidentūru un Komisiju sadarboties ar Krievijas varas iestādēm, Gazprom, Ukrainas varas iestādēm un Naftohaz Ukrainy, lai nepieļautu iepriekšējos gados notikušo energoapgādes pārtraukumu atkārtošanos;

8.

uzsver, ka Krievijas un ES sadarbība enerģētikas jomā ir abpusēji nozīmīga, ievērojot to, ka tā rada iespēju paplašināt ES un Krievijas sadarbību tirdzniecības un ekonomikas jomā; uzsver, ka šāda sadarbība būtu jāveido uz savstarpējas atkarības un pārredzamības principiem, kā arī vienādām iespējām piekļūt tirgiem, infrastruktūrai un ieguldījumiem; aicina Zviedrijas prezidentūru, Padomi un Komisiju izmantot augstākā līmeņa sanāksmi, lai Krievijas partneriem skaidri norādītu par ES īstenotajiem stingrākiem pasākumiem enerģētikas iekšējās solidaritātes jomā, kā arī par savstarpējām negatīvajām sekām ilgtermiņā, kuras energoresursu piegāžu problēmas varētu radīt; aicina Krieviju īsā laikā iekļaut valsts tiesību aktos starptautisko paraugpraksi attiecībā uz pārredzamību un sabiedrisko pārskatatbildību un parakstīt Espo 1991. gada Konvenciju par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā;

9.

aicina Padomi un Komisiju nodrošināt EHN un tam pievienotā Pārejas protokola principu iekļaušanu jaunajā ES un Krievijas Partnerattiecību nolīgumā;

10.

uzsver, ka infrastruktūru savienojumu izveide starp ES un Krievijas Federāciju ir savstarpēji izdevīga un ka tāpēc būtu jāveicina, un tai būtu jāpamatojas uz minimālām ekonomiskām un ekoloģiskām izmaksām; stingri mudina Krieviju sadarbības projektos ar ES enerģētikas jomā ievērot EHN noteiktos pamatprincipus;

11.

atzīst — lai būtu 50 % iespējamība ierobežot klimata pārmaiņas +2 °C robežās, rūpnieciski attīstīto valstu emisijas līdz 2050. gadam jāsamazina vismaz 80–95 % apmērā salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni; uzstāj, ka attīstītajām valstīm jāuzņemas īpaša atbildība emisiju samazināšanā, un uzskata, ka ir nepieciešams rūpnieciski attīstītajās valstīs 2020. gadā panākt kopējo emisiju samazinājumu tuvāk 25-40 % intervāla augšējai robežai, kā ieteikusi Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC); šajā sakarībā uzskata, ka visām rūpnieciski attīstītajām valstīm jāpieņem mērķi, kuros paredz vērienīgu samazinājumu salīdzinājumā ar pašreizējiem emisiju līmeņiem, un aicina Krieviju pārskatīt tās prasību attiecībā uz augstāku emisiju mērķi, ievērojot tās seku mazināšanas potenciālu un IPCC ieteikumus, lai sekmētu ātras vienošanās panākšanu Kopenhāgenā;

12.

uzsver, ka nepieciešams, lai Krievija pilnībā atbalstītu Kioto protokola saistošos mērķus klimata pārmaiņu jomā; aicina prezidentūru, Padomi un Komisiju intensīvi strādāt ar Krievijas pusi, lai Klimata pārmaiņu augstākā līmeņa sanāksmē 2009. gada decembrī Kopenhāgenā nodrošinātu globāla vērienīga un visaptveroša nolīguma noslēgšanu, ar kuru novērstu to, ka globālā sasilšana sasniegtu bīstamu līmeni;

13.

uzsver, cik svarīga ir pastāvīga viedokļu apmaiņa ar Krieviju par cilvēktiesībām, kas notiek ES un Krievijas apspriežu par cilvēktiesībām laikā, kurās uzmanības centrā ir Krievijas varas iestāžu veiktie pasākumi, lai nodrošinātu cilvēktiesību aizstāvju drošību un plašsaziņas līdzekļu brīvību, un prasa, lai tiktu uzlabots šo sanāksmju formāts, padarot tās pārredzamākas un efektīvākas, īpašu uzmanību veltot kopīgai darbībai pret rasismu un ksenofobiju, kā arī lai padarītu to par atvērtu procesu, kurā efektīvu ieguldījumu varētu sniegt Eiropas Parlaments, Valsts dome un cilvēktiesību NVO — neatkarīgi no tā, vai dialogs notiek Krievijā, vai kādā ES dalībvalstī; uzstāj, ka cilvēktiesību nodrošināšanas pasākumiem vajadzētu būt vienam no svarīgākajiem jautājumiem ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmes darba kārtībā un neatņemamai daļai jaunajā ES un Krievijas nolīgumā; atkārtoti aicina nodrošināt, ka tiek atrasti un saukti pie atbildības Natālijas Estemirovas, Andreja Kulagina, Zaremas Sadulajevas, Alika Džabrailova, Makšaripa Auševa, Staņislava Markelova, Anastasijas Baburovas un Annas Politkovskajas slepkavas;

14.

mudina Padomi un Komisiju vislielāko uzmanību pievērst patlaban notiekošajai otrajai tiesas prāvai pret bijušo “Jukos Oil” vadītāju Mihailu Hodorkovski, kurā jau tagad ir novērojami daudzi nopietni procesuālie pārkāpumi; aicina Krievijas varas iestādes apkarot patvaļu, ievērot tiesiskuma principu un neizmantot tiesu iestādes kā politisku ieroci;

15.

nosoda brutālo slepkavību, Ingušijā nošaujot populāro cilvēktiesību aktīvistu un opozīcijas pārstāvi Makšaripu Auševu; jo īpaši aicina Krievijas varas iestādes pieņemt preventīvus pasākumus cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai, piemēram, izmeklēšanas uzsākšanu, tiklīdz prokuroram un tiesu sistēmai ir kļuvuši zināmi fakti par draudiem, ar kuriem saskaras minētās personas;

16.

aicina Krievijas varas iestādes ievērot visus Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumus un pēc iespējas drīz ratificēt protokolu par šīs struktūras reformu; sagaida no Valsts domes Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Papildprotokola Nr. 14 ratifikāciju;

17.

aicina Zviedrijas prezidentūru, Padomi un Komisiju izmantot augstākā līmeņa sanāksmi, lai skaidri paustu ES bažas par virkni starptautisku jautājumu, attiecībā uz kuriem konstruktīva sadarbība ar Krieviju ir būtiski svarīga, ņemot vērā Krievijas lomu starptautiskajā politikā, un norāda, ka jāpaplašina sadarbība, risinot jautājumus saistībā ar Irānu, Afganistānu un Tuvajiem Austrumiem, kā arī citus būtiskus starptautiskās darba kārtības jautājumus;

18.

aicina Padomi un Komisiju kopīgi ar Krievijas valdību īstenot iniciatīvas, kuru mērķis ir nostiprināt drošību un stabilitāti pasaulē un it sevišķi kaimiņvalstīs, un saskaņā ar starptautiskajām tiesībām mierīgā ceļā noregulēt konfliktus Kalnu Karabahā un Piedņestrā un jo īpaši konfliktus starp Krieviju un Gruziju un tās separātiskajiem Dienvidosetijas un Abhāzijas reģioniem;

19.

šajā ziņā atzinīgi vērtē Eiropas Savienības Uzraudzības misijas Gruzijā (ESUM) sasniegumus, kura ir apliecinājusi ES vēlmi un spēju izšķiroši rīkoties, lai sekmētu mieru un stabilitāti, un ir veicinājusi vajadzīgo apstākļu radīšanu, lai īstenotu 2008. gada 12. augusta un 8. septembra pamiera nolīgumus; atkārtoti apliecina saistības, kuras EP ir uzņēmies attiecībā uz Gruzijas teritoriālo integritāti, un aicina visas puses pilnībā ievērot savas saistības; norāda, ka ESUM ir piešķirtas valsts mēroga pilnvaras, un aicina ESUM nodrošināt netraucētu iekļūšanu Abhāzijā un Dienvidosetijā, kas līdz šim ir liegta; vēlreiz pilnībā apstiprina saistības, ko EP ir uzņēmies Ženēvas sarunās, arī attiecībā uz ES, ANO un EDSO kopīgi īstenotas šā foruma vadības turpināšanu;

20.

aicina ES un Krieviju turpināt centienus, lai panāktu progresu Tuvo Austrumu miera procesā un rastu risinājumu saistībā ar Irānas kodolprogrammu, jo īpaši ievērojot Ženēvā 2009. gada 1. oktobrī panākto vienošanos starp Irānu un ASV, Krieviju, Ķīnu, Vāciju, Franciju un Lielbritāniju, par kodoldegvielas plānu un jaunceļamās bagātināšanas rūpnīcas pieejamību ANO uzraudzībai;

21.

pauž nopietnas bažas par starptautiskās drošības situācijas iespējamo sarežģīšanos pēc tam, kad Krievijas Valsts dome pieņems Krievijas prezidenta iesniegtos grozījumus “Aizsardzības likumā”, kur formulēts, ka Krievija var izmatot militāru spēku operācijās ārpus valsts robežām, lai atvairītu uzbrukumu Krievijas bruņotajiem spēkiem vai citām karaspēka vienībām, kas izvietoti ārpus Krievijas robežām, lai atvairītu vai novērstu uzbrukumu citai valstij, vai arī lai aizsargātu Krievijas pilsoņus ārzemēs — šis pēdējais punkts ir īpaši pretrunīgs, ņemot vērā to, ka Krievija nelegāli izsniedz pases teritorijās, kur joprojām pastāv neatrisināti konflikti, un Ukrainai piederošajā Krimā;

22.

aicina prezidentūru paust ES atbalstu Krievijas sarunām ar ASV par jaunu nolīgumu, kas nomainītu START nolīgumu, un prasa atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir veidot kopīgu pretraķešu aizsardzības sistēmu, iesaistot ASV, Krieviju un NATO; pauž optimismu par to, ka vienošanos par START varētu panākt līdz 2009. gada beigām;

23.

mudina ASV un Krievijas valdības plašāk iesaistīt Eiropas Savienību un tās dalībvalstis diskusijās saistībā ar pretraķešu aizsardzības sistēmas izvēršanu, tostarp raķešu riska novērtējumu, tādējādi dodot savu ieguldījumu mieram un stabilitātei pasaulē un jo īpaši Eiropā;

24.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Krievijas Federācijas valdībai un parlamentam, Eiropas Padomei un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai.

7.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 271/7

A.

tā kā neirodeģeneratīvās slimības, piemēram, Alcheimera un Parkinsona slimība, ir nopietnas, ar ilgtermiņa invaliditāti saistītas slimības, no kurām cieš vairāk nekā septiņi miljoni Eiropas Savienības iedzīvotāju — skaits, kas nākamajās desmitgadēs, iespējams, divkāršosies iedzīvotāju novecošanas dēļ;

B.

tā kā ārstnieciski līdzekļi pret neirodeģeneratīvajām slimībām pašlaik nav pieejami un zināšanas par profilaksi un ārstēšanu un riska faktoru noteikšana ir ļoti ierobežotas;

C.

tā kā tika lēsts, ka ar demences slimībām saistītās izmaksas 2005. gadā ES 25 dalībvalstīs sasniegs EUR 130 miljardus — vidēji aptuveni EUR 21 000 gadā uz vienu iedzīvotāju, kas cieš no demences slimībām; tā kā šajā vidējā summā ietilpst tiešās izmaksas un oficiāli nereģistrētās aprūpes izmaksas;

D.

tā kā Alcheimera un Parkinsona slimība un ar to saistītie demences veidi ir pētīti daudzējādi un dažādās pētniecības jomās, šādi veicinot pētniecības pasākumu turpmāko sadrumstalotību;

E.

tā kā lielākā daļa pētījumu neirodeģeneratīvo slimību jomā ir veikta dalībvalstīs un starptautiska koordinācija ir bijusi salīdzinoši zemā līmenī, šādi veicinot pētniecības pasākumu sadrumstalotību un zināšanu un paraugprakses ierobežotu apmaiņu starp dalībvalstīm,

1.

atzinīgi vērtē ierosināto izmēģinājuma projektu kopīgai pētniecības pasākumu plānošanai neirodeģeneratīvo slimību jomā; uzskata, ka kopīga plānošana varētu būt ļoti vērtīgs līdzeklis, lai mazinātu pētniecības pasākumu sadrumstalotību un apvienotu prasmju, zināšanu un finanšu līdzekļu kritisko daudzumu;

2.

uzskata, ka neirodeģeneratīvās slimības, piemēram, Alcheimera un Parkinsona slimība, Eiropas Savienībā rada visnopietnākās problēmas garīgās veselības jomā un ka pret Alcheimera un Parkinsona slimību tādēļ ir jācīnās divējādi — sniedzot ikdienas aprūpi pacientiem, kuru skaits arvien palielinās, un nodrošinot vairāk resursu, lai pacientu skaits turpmāk pastāvīgi mazinātos; tādēļ atbalsta Padomes ieteikuma pieņemšanu;

3.

uzsver, ka steidzami ir jāpastiprina darbības, kas nepieciešamas, lai sociālajā un sabiedrības veselības līmenī risinātu neirodeģeneratīvo slimību, jo īpaši Alcheimera un Parkinsona slimības, radītās problēmas, ņemot vērā Eiropas sabiedrības novecošanu un lai nodrošinātu dalībvalstu veselības sistēmu turpmāku ilgtspējību;

4.

mudina visas dalībvalstis aktīvi iesaistīties pētniecības pasākumu kopīgās programmas noteikšanā, izstrādāšanā un īstenošanā neirodeģeneratīvo slimību jomā;

5.

aicina dalībvalstis uzlabot epidemioloģiskos datus par Alcheimera slimību, Parkinsona slimību un citiem demences veidiem, jo īpaši asimptomātiskajā fāzē un pirms traucējumu sākuma;

6.

norāda uz to, ka svarīga nozīme ir starpnozaru pieejai attiecībā uz pētniecību šajā jomā, saistot diagnosticēšanas, ārstēšanas, profilakses pasākumus un sociālos pētījumus ar pacientu un viņu ģimeņu un aprūpētāju labklājību; uzskata, ka būtiska nozīme ir savlaicīgām diagnostiskām pārbaudēm, riska faktoru (piemēram, vides faktoru) pētīšanai, kā arī agrīnās diagnosticēšanas kritērijiem; šajā sakarībā skaidri saskata starpvalstu sadarbībā īstenoto plaša mēroga epidemioloģisko un klīnisko pētījumu pievienoto vērtību;

7.

uzskata, ka pētniecības programmās galvenā uzmanība būtu jāpievērš profilaksei, bioloģiskajiem rādītājiem (tostarp ģenētiskai uzņēmībai), diagnosticēšanas metodēm — attēlveidošanas paņēmieniem, agrīnas diagnosticēšanas metodēm, kuru pamatā ir starpnozaru pieeja, kritēriju un diagnosticēšanas paņēmienu standartizēšanai un apjomīgas datubāzes veidošanai, kuru var izmantot sociāliem pētījumiem, ārstēšanas stratēģijām un klīniskiem pētījumiem par jauniem ķīmiskiem un bioloģiskiem preparātiem, vakcīnām un jaunām tehnoloģijām;

8.

norāda uz pētniecības svarīgo nozīmi attiecībā uz saikni starp novecošanas procesu un demenci un starp demenci un depresiju vecumā; turklāt mudina dalībvalstis veicināt pētniecības programmas, kurās liela nozīme piešķirta pacienta izvēlei un redzējumam;

9.

mudina Padomi kopīgo pētniecības pasākumu izmēģinājuma projekta īstenošanā izmantot pašreizējās struktūras, šādi izvairoties no jaunu birokrātisku struktūru izveides, un mudina pēc iespējas sadarboties ar nozari, lai gūtu labumu no visiem pieejamajiem resursiem un pieredzes, vienlaikus nodrošinot neatkarību un autonomiju;

10.

mudina Komisiju un Padomi iekļaut ar demenci saistītās problēmas visos pašreizējos un paredzētajos Eiropas Savienības pasākumos, kas saistīti ar slimību profilaksi, jo īpaši agrīno diagnosticēšanu, sirds un asinsvadu veselību un fizisko aktivitāti;

11.

uzskata, ka Eiropas Komisijai būtu jāpieņem ieteikums, aicinot dalībvalstis informēt sabiedrību par to, kā mainīt dzīvesveidu, lai aizkavētu un novērstu saslimšanu ar neirodeģeneratīvajām slimībām, jo īpaši Alcheimera un Parkinsona slimību, un kā veicināt dzīvesveidu, kas labvēlīgi ietekmē garīgo veselību;

12.

ierosina Padomei un Komisijai apsvērt ideju par Eiropas garīgās veselības gada ieviešanu, lai pievērstu lielāku uzmanību neirodeģeneratīvajām slimībām, kas saistītas ar novecošanu, un šo slimību profilakses pasākumiem;

13.

aicina Padomi pētniecības pasākumu kopīgas plānošanas izmēģinājuma projektā pienācīgi iesaistīt pacientu un aprūpētāju organizāciju pārstāvjus un veselības aprūpes sniedzējus;

14.

aicina Padomi informēt Parlamentu par izmēģinājuma projekta īstenošanas gaitu un rezultātiem;

15.

aicina Komisiju pienācīgi iesaistīt Parlamentu visu lēmumu pieņemšanā attiecībā uz izmēģinājuma projekta atbalstīšanu un visā turpmākajā minētās jomas pētniecības pasākumu plānošanā, izmantojot finansējumu, ko nodrošina 7. Pamatprogramma pētniecības un attīstības jomā;

16.

uzskata, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 182. panta 5. punkts, kas iekļauts ar Lisabonas līgumu un ar ko nosaka Eiropas pētniecības telpas īstenošanai nepieciešamos pasākumus, varētu nodrošināt piemērotāku juridisko pamatu kopīgai minētās jomas pētniecības pasākumu plānošanai; aicina Komisiju nopietni apsvērt 182. panta 5. punkta izmantošanu par juridisko pamatu visos turpmākajos priekšlikumos par pētniecības pasākumu kopīgu plānošanu;

17.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

7.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 271/9

A.

tā kā 2009. gada 21. aprīlī Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam oficiāli iesniedza 2008. gada ziņojumu par Eiropas Ombuda darbību un tā kā 2009. gada 14. septembrī Strasbūrā ombuds Nikiforos Diamandouros ar šo ziņojumu iepazīstināja Lūgumrakstu komiteju;

B.

tā kā Pamattiesību hartas (2007. gada redakcijā) 41. pants nosaka, ka “ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un saprātīgos termiņos veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās”;

C.

tā kā hartas (2007. gada redakcijā) 43. pantā noteikts: “Ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības vērsties pie Eiropas Ombuda ar sūdzībām par Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Kopienu Tiesa”;

D.

tā kā ir būtiski, ka Eiropas iestādes un struktūras pilnībā izmanto nepieciešamos līdzekļus, lai pildītu savas saistības un nodrošinātu, ka iedzīvotāji laikus var saņemt pēc būtības sagatavotas atbildes uz to iesniegtajiem jautājumiem, sūdzībām un lūgumrakstiem;

E.

tā kā, lai arī kopš 2001. gada 6. septembra rezolūcijas (3), kurā Parlaments apstiprināja Eiropas Ombuda labas administratīvās prakses kodeksu, pagājuši astoņi gadi, citas galvenās Eiropas Savienības iestādes joprojām pilnībā nav atsaukušās Parlamenta prasībai padarīt savu praksi atbilstīgu šā kodeksa noteikumiem;

F.

tā kā Ombuda birojā 2008. gadā reģistrētas 3 406 sūdzības salīdzinājumā ar 3 211 sūdzībām, kas tika reģistrētas 2007. gadā, un tā kā 802 sūdzības salīdzinājumā ar 870 sūdzībām 2007. gadā bija Ombuda kompetencē;

G.

tā kā pēc 355 izmeklēšanu pabeigšanas, no kurām 352 izmeklēšanas bija saistītas ar sūdzībām un trīs bija patstāvīgas pārbaudes pēc Ombuda iniciatīvas, rezultāti liecina, ka 110 gadījumos (kas atbilst 31 % no izskatītajām sūdzībām) administratīvas kļūmes netika konstatētas;

H.

tā kā 2008. gadā 129 pabeigtajās lietās (36 % no kopējā skaita) attiecīgā iestāde piekritusi mierizlīgumam vai nokārtojusi jautājumu, tas liecina par iestāžu un struktūru stingro vēlmi atzīt sūdzības Ombudam par iespēju izlabot pieļautās kļūmes un sadarboties ar Ombudu iedzīvotāju labā;

I.

tā kā 2008. gadā 4 lietas tika pabeigtas pēc mierizlīguma panākšanas un tā kā 2008. gada beigās vēl bija jāizskata 25 priekšlikumi par mierizlīgumu;

J.

tā kā lielākoties iesniegtie paziņojumi par administratīvu kļūmi, kurus 2008. gadā izskatījis Ombuds, attiecas uz pārredzamības trūkumu ( 36 % no uzsāktajām izmeklēšanām);

K.

tā kā 2008. gadā Ombuds arvien vairāk izmantojis neformālākas procedūras ar mērķi ātri izskatīt sūdzības, un tas liecina, ka Ombuda darbību novērtē, un uzskatāmi parāda iestāžu gatavību palīdzēt iedzīvotājiem;

L.

tā kā 2008. gadā Ombuds 44 izmeklēšanas pabeidza ar aizrādījumiem un tā kā aizrādījums apstiprina sūdzības iesniedzējam, ka viņa sūdzība ir pamatota un norāda attiecīgajai iestādei vai struktūrai, kas darīts nepareizi, lai palīdzētu tai izvairīties no administratīvās kļūmes nākotnē;

M.

tā kā tas, ka Ombuds arvien biežāk izsaka papildu piezīmes, ar kurām viņš konstatē iespēju uzlabot pārvaldes kvalitāti, tiek veikts ar nolūku turpmāk uzlabot ES iestāžu darbības rezultātus, un tā kā papildu piezīmes 2008. gadā kopumā tika izdarītas 41 lietā;

N.

tā kā 2008. gadā sagatavoti 23 ieteikumu projekti, no kuriem astoņus attiecīgā iestāde akceptējusi, un tā kā par četriem no 2007. gadā sagatavotajiem ieteikumu projektiem 2008. gadā pieņemti lēmumi;

O.

tā kā vienas lietas par administratīvu kļūmi rezultātā 2008. gadā tika pieņemts īpašs ziņojums Eiropas Parlamentam un tā kā īpašā ziņojuma iesniegšana Parlamentam ir vērtīgs līdzeklis, ar kuru Ombuds var prasīt Parlamenta un Lūgumrakstu komitejas politisko atbalstu, lai apmierinātu to iedzīvotāju prasības, kuru tiesības tikušas pārkāptas, kā arī veicinātu ES pārvaldes standartu uzlabošanu;

P.

tā kā nedz aizrādījumi, kas ietverti lēmumos par administratīvu kļūmju lietām, kurās nebija iespējams apmierināt prasību, nedz arī Ombuda ieteikumi vai īpašie ziņojumi nav saistoši, jo Ombuda pilnvaras neuzliek iestādēm par pienākumu nekavējoties izlabot administratīvas kļūmes, bet Ombuda aizrādījumu un ieteikumu mērķis ir uzlabot Eiropas Savienības iestāžu un struktūru pašregulējumu;

Q.

tā kā kopš Nicas līguma stāšanās spēkā Parlamentam ir tādas pašas tiesības kā dalībvalstīm, Padomei un Komisijai iesniegt prasību Eiropas Kopienu Tiesā par kompetences trūkumu, būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, EK līguma pārkāpumu vai jebkuru citu noteikumu vai likumu, kas saistīts ar tā piemērošanu, pārkāpumu, vai ļaunprātīgu pilnvaru izmantošanu;

R.

tā kā Eiropas Ombuda aizrādījumi par administratīvām kļūmēm 2008. gada ziņojumā (aizrādījumi, ieteikumu projekti un īpašie ziņojumi) var būt par pamatu tam, lai kļūdas un darbības nepilnības neatkārtotu nākotnē, Eiropas Savienības iestādēm un struktūrām pieņemot un īstenojot attiecīgos pasākumus;

S.

tā kā Ombuda izveidotā sadarbība Eiropas ombudu tīklā vairāk nekā desmit gadus ir darbojusies kā elastīga informācijas un labas prakses apmaiņas sistēma un līdzeklis, lai pāradresētu sūdzības piemērotākajiem ombudiem vai līdzīgām iestādēm;

T.

tā kā Ombuda nozīme, aizstāvot Eiropas iedzīvotāju intereses attiecībās ar Eiropas Savienības iestādēm un struktūrām, 14 gadu laikā kopš biroja izveides ir palielinājusies Ombuda neatkarības dēļ un tādēļ, ka Eiropas Parlaments veicis viņa darbību pārredzamības demokrātisku pārbaudi;

U.

tā kā Ombuda un Lūgumrakstu komitejas darbībām jāpaliek nošķirtām un tā kā parasti to mērķis ir novērst iespējamos konfliktus attiecībā uz to atbilstošajām prerogatīvām, tajās jāiekļauj savstarpēja atsauce uz attiecīgajām lietām,

1.

apstiprina Eiropas Ombuda iesniegto 2008. gada ziņojumu un tā struktūru, apvienojot gada darbības kopsavilkumu ar iesniegto sūdzību un veiktās izpētes pārskatu un Ombuda lēmumu tematisku analīzi, kurā iekļauti Ombuda 2008. gada lēmumu nozīmīgākie atzinumi par tiesībām un faktiem, kā arī problēmas, kas radušās dažādos procedūras posmos;

2.

uzskata, ka precīzāks statistikas datu noformējuma veids, tostarp jaunā aprēķina metode, un jaunā struktūra padarījusi ziņojumu vispusīgāku, pieejamāku un lietotājiem labāk saprotamu;

3.

aicina visām ES iestādēm un struktūrām piešķirt tām nepieciešamos budžeta līdzekļus un cilvēkresursus, lai nodrošinātu, ka iedzīvotāji laikus saņem pēc būtības sagatavotas atbildes uz iesniegtajiem jautājumiem, sūdzībām un lūgumrakstiem;

4.

uzskata, ka Ombuds joprojām īsteno savas pilnvaras līdzsvaroti un enerģiski gan attiecībā uz sūdzību izskatīšanu, izmeklēšanas veikšanu un noslēgšanu, gan arī uzturot konstruktīvas attiecības ar Eiropas Savienības iestādēm un struktūrām un iedrošinot pilsoņus izmantot savas tiesības saistībā ar šīm iestādēm un struktūrām;

5.

mudina Eiropas Ombudu turpināt līdzšinējos centienus izpratnes palielināšanā par viņa darbu un efektīvā un pārredzamā veidā popularizēt savu darbību;

6.

uzskata, ka termina “administratīva kļūme” interpretācijai arī turpmāk jābūt plašai, attiecinot to ne tikai uz juridisko noteikumu vai Eiropas administratīvo tiesību aktu vispārēju principu (tādu kā objektivitāte, proporcionalitāte un vienlīdzība, nediskriminācija un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana) pārkāpumiem, bet arī uz gadījumiem, kad iestāde nerīkojas konsekventi un labticīgi vai neņem vērā iedzīvotāju likumīgas cerības, ieskaitot gadījumus, kad noteiktu normu un standartu ievērošanu iestāde ir uzņēmusies pati, lai gan Līgumi vai sekundārie tiesību akti tai neuzliek šādu pienākumu;

7.

uzskata Ombuda lomu atklātības un atbildības nostiprināšanā Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas procesos un administrācijā par būtisku ieguldījumu virzībā uz tādu Savienību, kurā lēmumu pieņemšana ir “cik iespējams atklāta un cik iespējams tuvināta pilsoņiem”, kā paredzēts Eiropas Savienības līguma 1. panta 2. punktā;

8.

atkārtoti pauž iepriekšējās rezolūcijās izteikto aicinājumu visām ES iestādēm un struktūrām pieņemt vienotu pieeju attiecībā uz labas administratīvās prakses kodeksu;

9.

norāda, ka “Eiropas labas administratīvās prakses kodekss”, kuru ierosināja Eiropas Ombuds un 2001. gada 6. septembrī apstiprināja Eiropas Parlaments, kalpo par vadlīnijām un resursiem attiecībā uz visu Kopienas iestāžu un struktūru darbiniekiem un to regulāri atjauno un publicē Ombuda tīmekļa vietnē;

10.

atzinīgi vērtē Ombuda statūtu pārskatīšanu, jo īpaši Ombuda pilnvaru stiprināšanu attiecībā uz izmeklēšanas veikšanu, kas palīdzēs nodrošināt to, ka iedzīvotāji pilnībā uzticēsies viņa spējai bez ierobežojumiem veikt pilnīgu izmeklēšanu saistībā ar viņu sūdzībām;

11.

uzsver vajadzību veicināt sabiedrības izpratni par Ombuda pienākumiem, nodrošinot iedzīvotājus, uzņēmumus, nevalstiskas organizācijas un citas struktūras ar informāciju, un uzskata, ka viegli saprotama, precīza un augstas kvalitātes informācija var samazināt to sūdzību skaitu, kas neietilpst Ombuda pilnvarās;

12.

uzskata, ka nepieņemamo sūdzību skaits saglabājas neapmierinošs, kaut arī tas ir saprotams un, ņemot to vērā, iesaka uzlabot informācijas kampaņu, kuras mērķauditorija ir Eiropas iedzīvotāji, lai paaugstinātu informētību par Eiropas ombudu tīkla dalībnieku funkcijām un kompetenci;

13.

atzīst Ombuda centienus uzlabot iestāžu darbības rezultātus un viņa centienus ar mērķi turpināt saīsināt pašreizējo vidējo izmeklēšanas ilgumu, kas ir 13 mēneši;

14.

atzinīgi vērtē konstruktīvo sadarbību starp Ombudu un ES iestādēm un struktūrām un atbalsta to kā ārējās kontroles mehānismu un papildus kā vērtīgu Eiropas pārvaldes pastāvīgas uzlabošanas avotu;

15.

atzinīgi vērtē saprašanās memoranda parakstīšanu 2008. gada 9. jūlijā starp Ombudu un Eiropas Investīciju banku, kā arī Eiropas Savienības aģentūru panākto vienošanos pieņemt Eiropas labas administratīvās prakses kodeksu, kas reglamentēs iestāžu attiecības ar iedzīvotājiem;

16.

aicina Ombudu turpināt pastāvīgi uzraudzīt un nodrošināt, lai Komisija pienācīgi izmantotu tās diskrecionāro varu uzsākt pārkāpumu izmeklēšanas procesu saskaņā ar EK līguma 226. pantu vai ierosināt sankcijas saskaņā ar EK līguma 228. pantu, vienlaikus skrupulozi cenšoties nepieļaut kavēšanos vai neattaisnotu bezdarbību, kas nav savienojama ar Komisijas pilnvarām uzraudzīt ES tiesību piemērošanu un prasa šajā sakarībā sadarboties ar Lūgumrakstu komiteju;

17.

atgādina — ja iestāde atsakās pildīt Ombuda īpašajā ziņojumā minēto ieteikumu, kaut arī Parlaments ir apstiprinājis šo ieteikumu, Parlaments var likumīgi izmantot savas tiesības celt prasību Eiropas Kopienu Tiesā par Ombuda ieteikumā norādīto darbību vai bezdarbību; aicina par Reglamentu atbildīgo komiteju ierosināt attiecīgus noteikumus, kas jāiekļauj Reglamentā, lai uzsāktu šādas darbības;

18.

norāda, ka Ombuds ir iesniedzis īpašu ziņojumu, kurā kritizē Komisiju par to, ka tā nav pienācīgi pamatojusi savu attieksmi pret ārštata konferenču palīgtulkiem pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas, par ko Parlaments 2009. gada 5. maijā pieņēmis rezolūciju (4);

19.

uzskata, ka, ja Ombuds un Lūgumrakstu komiteja, darbojoties katra sava mandāta un kompetences robežās, izmeklē jautājumus, kas pārklājas, piemēram, veidu, kādā Komisija veikusi pārkāpuma tiesvedību un pašu iespējamo pārkāpumu, tie var panākt daudz lietderīgāku sinerģiju ar ciešu sadarbību;

20.

atzinīgi vērtē institucionālajā sistēmā īstenotās Ombuda un Lūgumrakstu komitejas teicamās attiecības saistībā ar kompetenču un prerogatīvu savstarpēju ievērošanu;

21.

atzīst lietderīgo ieguldījumu, ko dod Eiropas ombudu tīkls, kura dalībniece ir Lūgumrakstu komiteja, saskaņā ar subsidiaritātes principu nodrošinot ārpustiesas tiesību aizsardzības līdzekļus; atzinīgi vērtē sadarbību starp Eiropas Ombudu un ombudiem un līdzīgām struktūrām valsts, reģionālā un vietējā līmenī dalībvalstīs un mudina uzlabot apmaiņu ar labāko praksi un līdz ar to ātri izplatīt informāciju par panākumiem šajā jomā;

22.

atzinīgi vērtē divu pētījumu publicēšanu Ombuda tīmekļa vietnē 2008. gadā par iestāžu īstenotajiem paveiktā darba kontroles pasākumiem pēc 2006.un 2007. gadā izteiktajiem kritiskajiem un papildu aizrādījumiem;

23.

aicina Eiropas Ombudu lielāku uzmanību pievērst tiem pasākumiem, kas attiecas uz informāciju iedzīvotājiem un līdz ar to — uz iespējamiem sūdzību iesniedzējiem, jo acīmredzot daudzi iedzīvotāji un uzņēmēji joprojām neizprot un tiem nav skaidra priekšstata par kompetences jomu atšķirības un lēmumu pieņemšanas kārtību, kāda pastāv Eiropas Savienības, valstu un reģionālā līmenī;

24.

atzinīgi vērtē uzlaboto informācijas kampaņu, ko veicina Ombuda pieņemtā saziņas stratēģija, kas rada labāku izpratni par iedzīvotāju tiesībām un Kopienas kompetencēm, kā arī veicina izpratni par Eiropas Ombuda kompetences jomu;

25.

norāda, ka katrai iestādei ir sava tīmekļa vietne, kurā iespējams iesūtīt sūdzības, lūgumrakstus utt., un ka tas iedzīvotājiem rada grūtības atšķirt dažādas iestādes; tāpēc atbalsta interaktīvas rokasgrāmatas izveidi ar mērķi palīdzēt pilsoņiem noteikt vispiemērotāko forumu savu problēmu risināšanai;

26.

atzinīgi vērtē Ombuda jauno tīmekļa vietni, ar kuru ļoti konstruktīvi tiek risināts šis jautājums;

27.

ierosina attīstīt šo ideju un izveidot vienotu Eiropas iestāžu tīmekļa vietni, lai palīdzētu tīmekļa vietnes apmeklētājiem, piedāvājot saiti uz iestādi, kas ir kompetenta izskatīt viņu sūdzību, tādējādi samazinot Eiropas Ombudam iesniegto nepieņemamo sūdzību skaitu;

28.

aicina Eiropas ombudu, lai pēc tam, kad ir saņemta attiecīgā sūdzības iesniedzēja piekrišana, viņš personīgi uzņemtos pārsūtīt ikvienu sūdzību, kas ir valsts vai reģionālā Ombuda kompetencē;

29.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu Padomei, Komisijai un Eiropas Ombudam, un dalībvalstu valdībām un parlamentiem, un to ombudiem vai līdzvērtīgām kompetentajām iestādēm.

7.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 271/14

A.

tā kā Lisabonas līgums rada nopietnas izmaiņas finanšu un budžeta jautājumos, proti, padarot daudzgadu finanšu shēmu (DFS) par juridiski saistošu tiesību aktu, kuram obligāti jāpielāgo gada budžets, novēršot atšķirību starp obligātajiem un neobligātajiem izdevumiem un ievērojami vienkāršojot budžeta procedūru;

B.

tā kā šo izmaiņu rezultātā atsevišķi Iestāžu nolīguma un Finanšu regulas noteikumi zaudēs spēku;

C.

tā kā, šim līgumam stājoties spēkā, ir ātri jāpieņem vairāki tiesību akti, lai varētu sākt darboties jaunā Eiropas Savienības “finanšu konstitūcija”, proti:

D.

tā kā pat tad, ja procedūras šo jauno instrumentu pieņemšanai noritēs bez aizķeršanās, būs vajadzīgas ilgas sarunas, kas var turpināties vairākus mēnešus pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā;

E.

tā kā, lai nodrošinātu Lisabonas līguma principu pareizu piemērošanu, iestādēm būtu vēlams vienoties par dažām pagaidu pamatnostādnēm, kas ļautu pildīt budžetu un nepieciešamības gadījumā pieņemt budžeta grozījumus, kā arī par praktiskiem iestāžu sadarbības noteikumiem saistībā ar 2011. gada budžeta procedūras īstenošanu;

F.

tā kā šīm pagaidu pamatnostādnēm vajadzētu būt spēkā 2010. gada sākumā, jo, visticamāk, tad jau būs spēkā Lisabonas līgums, kas nozīmē, ka par tām jāpanāk vienošanās budžeta saskaņošanas laikā pirms otrā lasījuma Padomē, kas paredzēts 2009. gada 19. novembrī;

G.

tā kā, lai nodrošinātu, ka Parlamenta delegācijai, kas pārstāv vienu no budžeta lēmējinstitūcijas iestādēm, ir stabila pozīcija turpmākajās sarunās, tai jādod skaidri, Parlamenta piešķirtajām pilnvarām atbilstoši norādījumi,

1.

atzinīgi vērtē gaidāmo Lisabonas līguma stāšanos spēkā, kā rezultātā pilnībā tiks īstenots princips, ka visu gada budžetu kopīgi pieņem abas budžeta lēmējinstitūcijas iestādes, vajadzības gadījumā sasaucot Saskaņošanas komitejas sanāksmi; uzskata, ka šis princips ar nepieciešamajiem pielāgojumiem (piemēram, vienkāršota saskaņošanas forma) sic et simpliciter jāpiemēro visām budžeta procedūrām — arī tām, uz kurām nav īpašas atsauces Līgumos, piemēram, attiecībā uz budžeta grozījumu pieņemšanu un pārvietojumiem;

2.

uzskata, ka abām budžeta lēmējinstitūcijas iestādēm ir jāvienojas par budžeta izpildes pagaidu pamatnostādnēm, proti, attiecībā uz pārvietojumu apstiprināšanu, budžeta grozījumu pieņemšanu un praktiskiem iestāžu sadarbības principiem ikgadējās budžeta procedūras laikā, kuri tiktu piemēroti, kamēr nav pieņemti visi tiesību akti, kas nepieciešami, lai nodrošinātu ar Lisabonas lūgumu saistīto jauno noteikumu pilnīgu īstenošanu;

3.

uzsver, ka attiecībā uz šīm pamatnostādnēm jābūt nosacījumam, ka tajās pilnībā ievērots institucionālais līdzsvars, nostiprinātas jaunās, Lisabonas līgumā paredzētās Parlamenta budžeta prerogatīvas (attiecībā uz saturu, procedūru un grafiku) un ka tās tiek piemērotas tikai tik ilgi, kamēr nav pieņemti un stājušies spēkā attiecīgie tiesību akti;

4.

uzskata, ka pagaidu pasākumiem nekādā gadījumā nevajadzētu novirzīties no jaunā Līguma principiem vai ietekmēt nākamās likumdošanas procedūras, bet tiem jāļauj abām budžeta lēmējinstitūcijas iestādēm rast nepieciešamos praktiskos risinājumus, kamēr nav pieņemti tiesību akti;

5.

uzskata, ka šīs pagaidu pamatnostādnes ir vajadzīgas jautājumiem, kas skar budžeta grozījumu pieņemšanas un pārvietojumu apstiprināšanas procedūru, pragmatiska grafika un sadarbības principu noteikšanu attiecībā uz ikgadējo budžeta procedūru, lai nodrošinātu pamatu abu budžeta lēmējinstitūcijas iestāžu sadarbībai, tā veicinot netraucētu un sekmīgu procedūru norisi;

6.

atgādina, ka budžeta grozījumus, izņemot to pieņemšanas grafiku, var pieņemt tikai saskaņā ar to pašu procedūru, kas Līgumos noteikta gada budžeta pieņemšanai, tostarp vajadzības gadījumā sasaucot Saskaņošanas komiteju, un uzskata, ka attiecībā uz gada budžetu budžeta lēmējinstitūcijai ir tiesības ieviest grozījumus tiem elementiem, kuri budžeta pieņemšanas brīdī nebija zināmi;

7.

uzsver, ka pašreizējais budžeta grozījumu skaits ir pārlieku liels un tas būtu pēc iespējas jāsamazina, lai tiktu ievēroti Finanšu regulas 37. panta noteikumi par to noformējumu; uzskata, ka iestādēm būtu vēlams vienoties par gada periodiem, kad iesniedz budžeta grozījumus;

8.

norāda uz to, ka attiecībā uz budžeta grozījumiem pagaidu pamatnostādņu mērķim vajadzētu būt palīdzēt abām budžeta lēmējinstitūcijas iestādēm panākt vienošanos, neizslēdzot iespēju sasaukt Saskaņošanas komiteju; uzskata, ka šo mērķi ir iespējams sasniegt, uzlabojot informācijas apmaiņu starp Komisiju un abām budžeta lēmējinstitūcijas iestādēm, tomēr cita starpā uzsver, ka šajās pamatnostādnēs pilnībā jāievēro Parlamenta prerogatīvas attiecībā uz budžeta procedūru, ko, kā iepriekš minēts, piemēro budžeta grozījumiem;

9.

uzskata, ka Parlamentam un Padomei ir jābūt vienlīdzīgām iespējām paust piekrišanu vai noraidījumu visiem pārvietojumiem, kas šobrīd iesniegti budžeta lēmējinstitūcijai apstiprināšanai, neatkarīgi no to veida (maksājumu vai saistību) un summām, ja vien šie pārvietojumi ir uzskatāmi par novirzīšanos no budžeta lēmējinstitūcijas lēmuma; tādēļ uzskata, ka vienīgā Lisabonas līgumam atbilstošā iespēja ir izveidot procedūru, kurā ievērots abu budžeta lēmējinstitūcijas iestāžu līdzsvars, tostarp vajadzības gadījumā paredzēta vienkāršota saskaņošanas procedūra;

10.

uzskata, ka, panākot iespējamu vienošanos par pārvietojumiem, jācenšas izvairīties no abu budžeta lēmējinstitūcijas iestāžu konfliktiem, jo abām iestādēm ir vienlīdzīgas tiesības paust savu viedokli, un no ierastās budžeta pārvaldības sarežģīšanas attiecīgajos dienestos, kā arī jācenšas saskaņot grafiku, lai pēc iespējas izvairītos no saskaņošanas struktūrvienību iesaistīšanas, nemazinot pašreizējās Parlamenta iespējas iejaukties pārvietojumu apstiprināšanā; uzskata, ka vēlams saglabāt nemainīgu pārvietojumu limitu;

11.

uzskata, ka Lisabonas līgumā ir iekļauti pietiekami skaidri noteikumi par provizoriskajām divpadsmitdaļām, ļaujot vajadzības gadījumā tās piemērot, tādēļ šajā jautājumā nav vajadzīgas pagaidu pamatnostādnes;

12.

uzskata, ka ikgadējās budžeta procedūras grafikam arī turpmāk jābūt tādam, lai būtu iespējams apspriesties ar dažādām Parlamenta struktūrvienībām un ievērot daudzvalodības prasības; uzsver, ka tas nav gatavs piekrist lēmumu pieņemšanai atvēlētā laika saīsināšanai;

13.

uzskata, ka pagaidu pamatnostādnēm par sadarbības principiem jācenšas uzlabot iestāžu sadarbību dažādos budžeta procedūras posmos un pielāgot (vajadzības gadījumā prognozējot) dažādus pragmatiskā grafika posmus jaunajiem noteikumiem par budžeta procedūru, lai sanāksmes, kas šobrīd ir formālas, kļūtu par patiesu un padziļinātu viedokļu apmaiņu; tomēr uzsver vēlmi, lai par jauno, saīsināto Iestāžu nolīgumu, ar kuru tiks pieņemti stabili noteikumi šajos jautājumos, iestādes vienotos pirms 2011. gada budžeta procedūras sākuma;

14.

aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk iesniegt priekšlikumus par abu budžeta lēmējinstitūciju iestāžu kopēju vienošanos šajos jautājumus atbilstīgi šai rezolūcijai;

15.

aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk iesniegt arī attiecīgus priekšlikumus, lai pieņemtu regulu, kurā iekļauta daudzgadu finanšu shēma, un pielāgotu Finanšu regulu; uzsver, ka šie priekšlikumi ir vienota politiska pakete un tie jāiesniedz un jāizskata kopā; pavisam noteikti sagaida, ka šajos priekšlikumos būs ņemtas vērā šajās rezolūcijās iekļautās Parlamenta prasības par Lisabonas līguma finansiālajiem aspektiem un termiņa vidusposma pārskatīšanu;

16.

atgādina, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu jaunas regulas pieņemšanai, kurā iekļauta daudzgadu finanšu shēma, ir vajadzīga Parlamenta piekrišana un ka uz Finanšu regulas grozīšanu attiecas parastā likumdošanas procedūra (koplēmums);

17.

piešķir Budžeta komitejai pilnvaras piedalīties sarunās un 2009. gada novembra budžeta saskaņošanā lemt par nepieciešamajām pagaidu pamatnostādnēm attiecībā uz iepriekš minētajiem jautājumiem, ievērojot šajā rezolūcijā izklāstītos ierobežojumus un nosacījumus;

18.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

7.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 271/18

1.

apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.

apstiprina pievienoto Eiropas Parlamenta un Padomes Kopējo paziņojumu;

3.

aicina Komisiju attiecīgi grozīt tās priekšlikumu saskaņā ar EK līguma 250. panta 2. punktu;

4.

aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

5.

prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

6.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.