1.10.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 267/1

85. PLENĀRSESIJA 2010. GADA 9.–10. JŪNIJĀ

Reģionu komitejas rezolūcija “Efektīvāku instrumentu kopums ES stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai: dalībvalstu un Eiropas Savienības ekonomikas un nodarbinātības politikas integrētās pamatnostādnes”

(2010/C 267/01)

REĢIONU KOMITEJA

1. atbalsta ierosinājumu samazināt ekonomikas un nodarbinātības vispārīgo pamatnostādņu kopskaitu un integrēt tās vienotā dokumentā, kas atbilst stratēģijai “Eiropa 2020”;

2. atzīst, ka, tā kā minētās pamatnostādnes ir adresētas dalībvalstīm, stratēģija “Eiropa 2020” būtu jāīsteno partnerībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas, ņemot vērā to kompetenci un veiktspēju jomās, uz kurām attiecas minētās pamatnostādnes, un saskaņā ar subsidiaritātes principu ir jāiesaista valstu reformu programmu izstrādē, īstenošanā un vispārējas informācijas izplatīšanā par stratēģiju “Eiropa 2020”;

3. aicina Eiropas Komisiju un Eiropadomi ievērot un atbalstīt augšupēju pieeju tajās politikas jomās, kas attiecas uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, un saistībā ar stratēģijas “Eiropa 2020” pārvaldību un līdzdalību tajā, piemērojot daudzlīmeņu un elastīgu pieeju minētās stratēģijas pamatiniciatīvu un valstu reformu programmu izstrādē. Tāpēc atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta neseno norādi uz to, cik svarīgi ir iesaistīt stratēģijas izstrādē vietējās un reģionālās pašvaldības;

4. uzsver, ka stratēģija “Eiropa 2020” jāīsteno, pienācīgi ņemot vērā teritoriālās kohēzijas mērķi, kā tas noteikts Lisabonas līgumā;

5. aicina precizēt stratēģijā “Eiropa 2020” ierosināto pasākumu ietekmi uz budžetu, lai nodrošinātu, ka nākamajā finanšu shēmā pilnībā ir atspoguļotas stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītās prioritātes. Šādā precizējumā būtu jāietver arī ES jauno finanšu instrumentu, kā arī ES paredzētās jaunās resursu sistēmas ietekmes novērtējums;

DALĪBVALSTU UN ES EKONOMIKAS POLITIKAS VISPĀRĪGAS PAMATNOSTĀDNES

REĢIONU KOMITEJA

6. rosina pienācīgi koordinēt ekonomikas un fiskālo politiku gan ES, gan dalībvalstu līmenī, lai mazinātu problēmas, kas jau radušās publisko finanšu jomā saistībā ar pašreizējo finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi;

7. atzinīgi vērtē ES ierosmi stingrāk pārraudzīt budžeta disciplīnas ievērošanu dalībvalstīs un būtiski pārskatīt finanšu tirgu regulējumu;

8. atbalsta Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. marta rezolūcijā izvirzīto aicinājumu Komisijai un Padomei apsvērt, vai nevarētu ieviest finanšu darījumu nodokli, kas nodrošinātu ienākumus ES budžetā;

9. atbalsta ieteikumus, kas minēti Mario Monti kga ziņojumā “Jauna stratēģija vienotajam tirgum”, kurš 2010. gada 9. maijā iesniegts Komisijas priekšsēdētājam Barroso kgam un kurā ierosināts ciešāk koordinēt Eiropas nodokļu politiku, lai vienotajā tirgū likvidētu nodokļu barjeras un novērstu Eiropas Savienībā vērojamās nodokļu konkurences negatīvo ietekmi uz darba ņēmējiem;

10. uzsver, ka ilgtermiņa monetāro stabilitāti iespējams sasniegt, vienīgi ar konsekventu budžeta konsolidāciju un stingrākiem Stabilitātes pakta noteikumiem. Monetāro stabilitāti varētu arī veicināt, pastiprinot ilgtermiņa izaugsmes perspektīvas visām ES dalībvalstīm un teritorijām, īstenojot ilgtspējīgas izaugsmes struktūrpolitikas (stratēģija “Eiropa 2020”) apvienojumā ar kohēzijas politiku, kurām būtu jāpiešķir pietiekami resursi;

11. uzskata, ka vairāk jāuzsver publisko finanšu kvalitāte un ilgtspēja un ka tās būtu jāvirza uz publiskajām investīcijām ekoloģiski un sociāli inovatīvās nozarēs;

12. stingri iebilst pret Eiropas Komisijas 2010. gada 12. maija paziņojumu par pastiprinātu ekonomikas koordinēšanu, lai atbilstoši pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrai (EDP) apturētu Kohēzijas fonda līdzekļu piešķiršanu dalībvalstīm. Minētais priekšlikums būtu diskriminējošs trijos šādos aspektos: i) kohēzijas politika tajā izdalīta kā ES vienīgā politika, kurā tiktu piemērotas sankcijas, ii) līdzekļu apturēšana netaisnīgi skartu reģionus un pilsētas, un iii) tas būtu netaisnīgi, ņemot vērā Kohēzijas fonda līdzekļu nevienlīdzīgo sadali dalībvalstīm;

13. atkārtoti uzsver, ka kohēzijas politika jāpastiprina, jo tā ir ES vienīgā politika, kurā izvirzīta integrēta, uz konkrētu vietu balstīta pieeja attīstībai, tādējādi dodot iespēju apvienot Eiropas līmeņa prioritātes ar vietējo un reģionālo specifiskumu, un kura vērsta gan uz reģionu savstarpējo atšķirību, gan to iekšējo atšķirību mazināšanu;

14. uzskata, ka izaugsmes novērtējumā jāņem vērā ne tikai IKP rādītāji, bet arī izaugsmes sadalījums un kvantitatīvi izvērtējami mērķi saistībā ar dabas resursu izsīkumu;

15. atzinīgi vērtē tādu reģionālo pētniecības un inovācijas stratēģiju izstrādi, kas veicina valsts iestāžu, akadēmisko augstskolu un privātā sektora sadarbību, kura sekmē darba vietu radīšanu un ilgtspējīgu izaugsmi reģionos un pilsētās;

16. atgādina, ka vietējo un reģionālo pašvaldību uzdevums ir cīnīties pret klimata pārmaiņām un aizsargāt vidi. Tās var gūt ievērojamu labumu no nepieciešamās virzības uz zemas oglekļa emisijas ekonomiku, ja vien tiks ieviesta atbilstīga Eiropas mēroga sistēma, kas ļaus paredzēt tehnoloģiskas izmaiņas, kā arī pielāgot izglītības un profesionālās apmācības profilus un veicināt “zaļo” publisko iepirkumu. Tāpēc atbalsta Pilsētu mēra pakta iniciatīvu un tās paplašināšanu līdz reģionālam līmenim;

17. uzskata atbalstu uzņēmējdarbībai par izšķiroši svarīgu, lai radošas idejas pārvērstu inovatīvos produktos, pakalpojumos un procesos, kas spēj radīt izaugsmi, kvalitatīvas darba vietas, teritoriālo, ekonomisko un sociālo kohēziju; turklāt mudina vietējās un reģionālās pašvaldības uzlabot apstākļus MVU darbībai saskaņā ar Mazās uzņēmējdarbības aktu, jo īpaši pilnībā izmantojot e-pārvaldības pakalpojumu potenciālu; šajā sakarā arī atzīmē, ka sieviešu uzņēmējdarbības atbalstīšanai var būt būtiska nozīme ekonomikas atveseļošanā, pārdomāti veicinot izaugsmi; rosina izveidot Eiropas shēmu sieviešu lomas palielināšanai ekonomikā un uzņēmējdarbībā, jo tā ļautu mazināt dalībvalstīs vērojamās nevienādības, apkarot bērnu nabadzību, vieglāk līdzsvarot darba un ģimenes dzīvi, palielināt izaugsmes iespējas un reģionos attīstīt vairāk mazo un vidējo uzņēmumu;

DALĪBVALSTU NODARBINĀTĪBAS POLITIKAS PAMATNOSTĀDNES

18. atkārtoti uzsver, ka tāpēc, ka sociālie partneri un tai skaitā vietējās un reģionālās pašvaldības ir ES vieni no lielākajiem darba devējiem, un ka tās nozīmes dēļ, kāda tām bieži vien ir izglītības un apmācības sniegšanā un darba tirgus atbalsta pasākumu īstenošanā, minētajām pašvaldībām ir būtiska loma elastdrošības politikas īstenošanā. Tāpēc reģioni un vietējās pašvaldības būtu jāiesaista politikas izstrādē jau no paša sākuma, lai veicinātu darba tirgu dinamiku un palīdzētu iedzīvotājiem iekļauties darba tirgū;

19. atzīmē, ka izšķiroša nozīme ilgtspējīgu reģionālo darba tirgu izveidē ir valsts izglītības sistēmu, transporta infrastruktūru, bērnu aprūpes iestāžu un izglītības iestāžu ilgtermiņa integrētai plānošanai un finansēšanai;

20. atgādina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir galvenās dalībnieces stratēģisko mērķu īstenošanā attiecībā uz izglītības kvalitāti, atbilstību un iesaistīšanos izglītošanās procesā, kā arī priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas novēršanu;

21. atgādina, ka laika posmā, kad palielinās bezdarbs, jauniešiem ir grūtības iesaistīties darba tirgū un viņiem ir vajadzīga plašāka informācija par dažādām iespējām, kas viņiem nodrošinātu sekmīgu pāreju no izglītības uz darba tirgu vai uzņēmējdarbību, kura radītu jaunas darba vietas. Tādēļ Komiteja izsaka cerību, ka Eiropas jaunatnes paktu iekļaus minētajās pamatnostādnēs un skolas aktīvāk popularizēs uzņēmējdarbību;

22. rosina īstenot pasākumus, kas būtu vērsti uz gados vecākiem darba ņēmējiem, kuri ekonomikas krīzes dēļ zaudējuši darbu, un ļautu viņiem uzlabot esošās un apgūt jaunas prasmes, lai paplašinātu nodarbinātības iespējas;

23. uzsver, ka nolūkā sasniegt eiropiešu, kuru dzīves līmenis ir zem attiecīgās valsts nabadzības robežas, skaita ierosināto samazinājumu par 25 %, vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāsaņem atbilstīgs finansējums, jo minētās pašvaldības ir juridiski atbildīgas par aktīvas sociālās iekļaušanas politikas izstrādi, finansēšanu un īstenošanu un pienācīga darba programmas īstenošanu. 2010. gads, kas ir nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanas gads, ir piemērots brīdis pievērst īpašu uzmanību tiem aspektiem, kuri pašreizējās finanšu un ekonomikas krīzes dēļ var pasliktināties vēl vairāk;

24. uzsver, ka tieši vietējās un reģionālās pašvaldības nodrošina vispārējas nozīmes pakalpojumu, jo īpaši sociālo pakalpojumu, pieejamību, iekļaušanos darba tirgū un pielāgošanos strukturālajām pārmaiņām, kā arī sociālās, saimnieciskās un kultūras iekļaušanas politikas īstenošanu; tāpēc nodarbinātības pamatnostādnēs jāparedz atbilstoša pamatprogramma un finanšu instrumenti, lai atbalstītu vietējās un reģionālās pašvaldības minēto uzdevumu izpildē.

Briselē, 2010. gada 10. jūnijā

Reģionu komitejas priekšsēdētāja

Mercedes BRESSO

1.10.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 267/4

Reģionu komitejas rezolūcija par tematu “Vietējo un reģionālo pašvaldību ciešāka iesaistīšana stratēģijā “Eiropa 2020””

(2010/C 267/02)

REĢIONU KOMITEJA

1. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu paaugstināt stratēģijas izaugsmei un nodarbinātībai efektivitāti, lai sasniegtu jaunos mērķus, proti, viedu, ilgtspējīgu un ietverošu izaugsmi, izmantojot dažādu pārvaldes līmeņu atbildību un līdzdalību;

2. uzsver, ka kohēzijas politika ar tajā izmantoto decentralizēto pieeju un daudzlīmeņu pārvaldības sistēmu ir vienīgā Eiropas Savienības politika, ar kuras palīdzību stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu izpildē un jauno problēmu risināšanā var iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības, bet tai ir vajadzīgs pietiekams finansējums. Tādēļ kohēzijas politikas prioritātēm arī turpmāk jābūt tādiem mērķiem kā, piemēram, ilgtspējīga izaugsme, sociālā iekļaušana, nodarbinātība, cīņa pret klimata pārmaiņām un publisko pakalpojumu kvalitāte un efektivitāte;

3. ierosina lielāko daļu kohēzijas politikas finansējuma arī turpmāk paredzēt tām Eiropas Savienības dalībvalstīm un reģioniem, kuros ir visvairāk vajadzību un problēmu, lai palīdzētu mazināt to atšķirības attīstības jomā un tādējādi sniegtu konkrētu ieguldījumu reģionālās iespēju vienlīdzības nodrošināšanā un Eiropas solidaritātes veicināšanā;

4. pauž nožēlu par to, ka ierosinātajā stratēģijā “Eiropa 2020”, līdzīgi kā Lisabonas stratēģijā, pienācīgi netiek ņemta vērā reģionu un pilsētu kā 27 dalībvalstu vietējā līmeņa valdību loma un ieguldījums, jo tās, pateicoties savām attiecīgajām likumdošanas pilnvarām, varētu sniegt reālu pievienoto vērtību plānoto mērķu sasniegšanā saistībā ar sociālo un ekonomikas attīstību, izglītību, klimata pārmaiņām, pētniecību un jauninājumiem, sociālo integrāciju un nabadzības apkarošanu;

5. lūdz Eiropas Komisiju un Eiropadomi ievērot subsidiaritātes principu politikas jomās, kas skar vietējās un reģionālās pašvaldības, kurām daudzos gadījumos ir piešķirtas ievērojamas pilnvaras šādās politikas jomās un kuru loma ir būtiska gan pašreizējās Lisabonas stratēģijas, gan nākotnes stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā;

6. tāpēc atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta neseno norādījumu, ka ir svarīgi stratēģijā iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības, un aicina īstenot Eiropas Komisijai un Eiropadomei adresēto Eiropas Parlamenta priekšlikumu “ņemt vērā Reģionu komitejas ieteikumus attiecībā uz stratēģiju “Eiropa 2020””;

IEROSINĀJUMS IZVEIDOT VIETĒJO UN REĢIONĀLO PAŠVALDĪBU TERITORIĀLU LĪGUMU PAR STRATĒĢIJU “EIROPA 2020”

REĢIONU KOMITEJA

7. ierosina stingri atbalstīt Eiropas Parlamenta izvirzīto priekšlikumu izveidot “Vietējo un reģionālo pašvaldību teritoriālu līgumu par stratēģiju “Eiropa 2020””, kura mērķis būtu nodrošināt daudzlīmeņu atbildību par nākotnes stratēģiju, īstenojot Eiropas, valstu, reģionālā un vietējā līmeņa pārvaldes iestāžu efektīvu partnerību, jo īpaši attiecībā uz minētās stratēģijas valsts mērķu un vadošo iniciatīvu plānošanu un īstenošanu; minētā līguma īstenošanu varētu sekmēt Reģionu komiteja, kas jau ir izveidojusi “Eiropa 2020” īstenošanas uzraudzības forumu, kurā piedalās aptuveni 120 vietējās un reģionālās pašvaldības;

8. iesaka galveno darbību vērst šādos divos virzienos:

politikas pārbaude un īstenošana:

—	pastāvīgi veikt vietējo un reģionālo pašvaldību spēju un vajadzību novērtējumu, lai varētu sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķus;

—	veicināt vietējo un reģionālo pašvaldību pilnīgu iesaistīšanu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā atbilstoši katrā dalībvalstī noteiktajām pilnvarām;

pārvaldība un saziņa:

—	palīdzēt sniegt ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” starpiestāžu partnerībā, īstenojot koordinētas trīspusējas sarunas starp Reģionu komiteju kā ES reģionālo un vietējo pārstāvju asambleju un Eiropas iestādēm, no vienas puses, un dalībvalstīm, no otras puses;

—	palīdzēt informēt reģionus un pilsētas par stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem un veicināt paraugprakses apmaiņu starp vietējā un reģionālā līmeņa politikas veidotājiem;

9. noteikti aicina dalībvalstis atbalstīt reģionus un pilsētas valstu teritoriālo līgumu izveidošanā, lai kopīgi ar centrālo valdību izvirzītu valsts mēroga mērķus un apņemtos pildīt saistības attiecībā uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, pilnībā ievērojot attiecīgo valstu tiesisko regulējumu;

uzskata, ka vietējo un reģionālo pašvaldību pievienotā vērtība attiecībā uz stratēģijas “Eiropa 2020” septiņām vadošajām iniciatīvām varētu būt šāda:

10.1. vadošā iniciatīva“Resursu ziņā efektīva Eiropa”: paaugstināt Pilsētas mēru pakta efektivitāti, lai nodrošinātu vietējo un reģionālo pašvaldību pilnīgu iesaistīšanu valstu klimata pārmaiņu stratēģiju un rīcības plānu koncepciju radīšanā, izstrādē, pieņemšanā un īstenošanā; izstrādāt klimatu saudzējošu infrastruktūru vietējā un reģionālā līmeņa pārvaldes iestādēs; atbalstīt “zaļo” publisko iepirkumu; mudināt vietējos uzņēmumus nodarboties ar videi draudzīgu uzņēmējdarbību un patēriņu; uzlabot pārvaldību un informētību klimata pārmaiņu jomā;

10.2. vadošā iniciatīva“Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā”: uzlabot tiesību aktus publiskā un privātā sektora partnerību jomā, vienkāršot tiesību aktus publiskā iepirkuma jomā, tostarp attiecībā uz e-iepirkuma izmantošanu; palīdzēt apvienot darba un ģimenes dzīvi, uzlabojot sabiedriskos pakalpojumus; samazināt birokrātiju; atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus: informācija, kredītu un finansējuma labāka pieejamība, apmācība un konsultācijas; attīstīt tālāk RK iniciatīvu “Reģioni, kas veicina uzņēmējdarbību”, lai rosinātu vietējās un reģionālās pašvaldības meklēt jaunus veidus, kā ar uzņēmējdarbības palīdzību nodrošināt ekonomikas izaugsmi ilgtermiņā;

10.3. vadošā iniciatīva“Jaunu prasmju un darba vietu programma”: tā kā vietējās un reģionālās pašvaldības ES dalībvalstīs ir liela mēroga darba devēji un tām bieži ir būtiska loma izglītības, apmācības un darba tirgus atbalsta pasākumu nodrošināšanā, tās ir elastdrošības politikas galvenās īstenotājas; sagatavot iedzīvotājus integrācijai darba tirgū; paaugstināt izglītības un apmācības, ieskaitot mūžizglītību, kvalitāti un pielāgot prasmju piedāvājumu darba tirgus vajadzībām; izveidot “Erasmus programmu vietējā un reģionālā līmeņa ierēdņiem un vēlētiem pārstāvjiem”, lai uzlabotu zināšanas par sabiedrisko lietu pārvaldību;

10.4. vadošā iniciatīva“Eiropas platforma cīņā pret nabadzību”: izstrādāt teritoriālu sociālās integrācijas programmu, lai vietējos sociālos pakalpojumus padarītu efektīvākus un labāk pieejamus visiem iedzīvotājiem, kā arī integrēt iedzīvotājus, kuri ir izslēgti no darba tirgus; savstarpēji labāk papildināt sociālajai integrācijai un cīņai pret nabadzību paredzētos ES fondu līdzekļus, vienlaikus izmantojot juridiskās pilnvaras un vietējām vajadzībām piemērotas programmas; izveidot jaunu dimensiju nabadzības apkarošanā, atzīstot sieviešu nepārprotamās vajadzības darba vietā un uzņēmēju statusā ar jaunu Eiropas shēmu sieviešu lomas palielināšanai ekonomikā un uzņēmējdarbībā; atzīt nepieciešamību pievērst uzmanību jauniešiem un bērniem; izveidot reģionālus novērošanas centrus, lai pārraudzītu ar sociālo integrāciju saistītos rādītājus un politiku;

10.5. vadošā iniciatīva“Inovācijas Savienība”: reformēt pētniecības un izstrādes un inovācijas sistēmas, nodrošināt reģionu ieguldījumu 3 % mērķa sasniegšanā, reģionālo pārrobežu projektu īstenošanā un Eiropas teritoriālās sadarbības grupu izmantošanā; sekmēt universitāšu, reģionālo pētniecības centru un privātā sektora sadarbību, vairāk izmantot ES programmas un struktūrfondus; sniegt ieguldījumu Eiropas Pētniecības telpas darbības plānošanā; piedalīties “Eiropas partnerībās inovācijas jomā”;

10.6. vadošā iniciatīva“Jaunatne kustībā”: modernizēt augstākās izglītības mācību programmu, jo īpaši attiecībā uz pārvaldību un finansējumu; dalīties paraugpraksē; sniegt ieguldījumu valstu rīcības plānu reģionālās dimensijas izstrādē; tālāk attīstīt iniciatīvu “Eiropas jaunatnes galvaspilsēta”; īstenot integrētus pasākumus profesionālās orientācijas, konsultēšanas un mācekļa darba jomā; veicināt mācību mobilitāti, īstenojot Eiropas struktūrfondu finansētus projektus;

10.7. vadošā iniciatīva“Digitālā programma Eiropai”: sekmēt Eiropas centrālo, reģionālo un vietējo pārvaldes iestāžu sadarbspēju; vairāk izmantot elektronisko pārvaldību, lai uzlabotu tādu publisko pakalpojumu sniegšanu kā, piemēram, izglītība, veselības aprūpe, sociālā integrācija, teritoriālā plānošana u.c.; uzlabot informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) lietotprasmi; izstrādāt uz IKT balstītas koncepcijas, kas pētniecības un izstrādes sasniegumus izplatītu un ieviestu reālajā dzīvē; pastiprināti izglītot sabiedrību par infrastruktūras modernizācijas veicināšanu;

11. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Eiropas iestādēm un dalībvalstīm šo priekšlikumu izveidot “Vietējo un reģionālo pašvaldību teritoriālu līgumu par stratēģiju “Eiropa 2020””, lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām nodrošinātu pienācīgu lomu nākotnes stratēģijā “Eiropa 2020”.

Briselē, 2010. gada 10. jūnijā

Reģionu komitejas priekšsēdētāja

Mercedes BRESSO

1.10.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 267/6

85. PLENĀRSESIJA 2010. GADA 9.–10. JŪNIJĀ

Reģionu komitejas pašiniciatīvas atzinums “KLP perspektīvas pēc 2013. gada”

(2010/C 267/03)

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

Pamatojums un uzdevumi.

Laikā, kad plaši tiek apspriesta lauksaimniecības turpmākā nozīme Eiropā,

1. uzskata, ka tās pienākums un prioritāte ir izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par svarīgākajiem principiem un galvenajām pamatnostādnēm kopējā lauksaimniecības politikā pēc 2013. gada;

2. uzskata, ka vēl pirms diskusiju uzsākšanas par šīs politikas budžetu ir jādefinē vēlamo principu un pamatnostādņu aprises;

3. secina, ka pašlaik pasaulē vērojamas daudzveidīgas un būtiskas problēmas: iedzīvotāju skaita samazināšanās, ūdens resursu apsaimniekošana, fosilo energoresursu un kalnrūpniecības resursu pakāpeniska izsīkšana, augsnes noplicināšanās, bioloģiskās daudzveidības apdraudējums un klimata pārmaiņas;

4. norāda, ka jau agrāk ir bijušas problēmas, ar kurām šobrīd saskaras lauksaimnieki un lopkopji (tirgu nestabilitāte, lauksaimnieku ienākumu samazināšanās, tirdzniecības globalizācija, demogrāfiskais spiediens un jaunizveidoto tirgu konkurence, sabiedrības veselības krīžu palielināšanās, mazo lauku saimniecību un lopkopības saimniecību nepietiekama ilgtspēja un modernizācija, augsnes noplicināšanās, atteikšanās no fosilā kurināmā un tā aizstāšana, citas ar vidi saistītas, saimnieciskās un sociālās problēmas, kas saistītas ar lauksaimnieciskās darbības saglabāšanu, īpaši kalnu un citos mazāk labvēlīgos apgabalos u.c.);

5. uzskata, ka kopējā lauksaimniecības politika ir jāpārstrādā, lai Eiropas Savienība varētu pielāgoties, vienlaikus cenšoties ierobežot pašreizējās vai turpmākās pārmaiņas un mazināt to negatīvās sekas uz Eiropas iedzīvotājiem un lauku reģioniem, kā arī piepilsētu teritorijām. Komiteja uzskata, ka ir jārada “inteliģenta” un ilgtspējīga izaugsme, lai nodrošinātu nekaitīgas pārtikas ražošanu, bioloģiskās daudzveidības, dabas un kultūras vides saglābšanu. Pārstrādājot politiku, jābalstās uz turpmāk minētajiem desmit galvenajiem principiem un pamatnostādnēm.

A. Lauksaimniecības politikai arī turpmāk jābūt kopējai politikai.

6. norāda, ka Eiropas lauksaimniecības galvenais uzdevums ir ražot pārtikas produktus dalībvalstu iedzīvotājiem, ievērojot godīgas konkurences, vides aizsardzības prasības, kā arī citas prasības, lai garantētu pārtikas nekaitīgumu, kvalitāti un pieņemamu cenu;

7. norāda, ka lauksaimniecība ES Eiropas sabiedrībai sniedz arī virkni ieguvumu, kurus tirgus nekompensē (teritoriālplānojums, ainavas apsaimniekošana, vides un dabas resursu aizsardzība, teritoriālā kohēzija u.c.), un minētie ieguvumi sniedz pievienoto vērtību ES kopumā;

8. uzskata, ka lauksaimniecība un lauksaimniecības pārtikas nozare Eiropai ir stratēģiski nozīmīga, un Eiropas Savienībā vairāk nekā jebkad ir vajadzīga kopēja saskaņota lauksaimniecības un pārtikas politika;

9. uzskata, ka ir jānovērš jebkurš mēģinājums kopējo lauksaimniecības politiku nodot (pat daļēji) valstu kompetencē.

B. Kopējai lauksaimniecības politikai jānodrošina Eiropas iedzīvotāju neatkarība pārtikas apgādes jomā un nodrošinātība ar pārtiku.

10. uzskata, ka ES neatkarībai pārtikas apgādes jomā un nodrošinātībai ar pārtiku arī turpmāk jābūt diviem kopējās lauksaimniecības politikas pamatmērķiem;

11. uzsver, ka Eiropas Savienības mērogā ir svarīgi nodrošināt pietiekamu produkcijas daudzveidību, kvalitāti un nekaitīgumu, vienlaikus cenšoties maksimāli saglabāt optimālo sadalījumu starp dalībvalstīm un dažādiem reģioniem atbilstīgi to raksturīgajām iezīmēm;

12. turklāt uzskata: lai nodrošinātu neatkarību pārtikas apgādes jomā, lielāka vērība jāpievērš lauksaimniecības produkcijai, kuras ražošanas apjoms pašlaik nav pietiekams, piemēram, augu izcelsmes olbaltumvielu ražošanai;

13. uzskata: ja par vienīgo atsauci ņem galīgo cenu, Eiropas lauksaimniecības produkcijai ir grūti konkurēt ar citu pasaules valstu lauksaimniecības produkciju, ņemot vērā ražošanas izmaksu, tiesību aktu un attīstības atšķirības;

14. tāpēc uzskata, ka ir jāsaglabā Kopienas preferences princips;

15. turklāt stingri atbalsta Eiropas Parlamenta deklarāciju (0088/2007) par nepieciešamību veikt izpēti jautājumā par lielveikalu nozares koncentrācijas ietekmi un ierosināt attiecīgus priekšlikumus rezultatīvu pasākumu īstenošanai;

16. aicina noteikt vienotus fitosanitāros, veterinārsanitāros un ekoloģiskos pamatstandartus pārtikai, kas paredzēta patēriņam Eiropas Savienībā, neatkarīgi no tā, vai tā ražota ES vai trešās valstīs.

C. Kopējai lauksaimniecības politikai jānodrošina stabili ienākumi.

17. secina, ka Eiropā ir jānodrošina ilgtspējīga pārtikas apgāde;

18. uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai ražotāji gūtu atbilstošus ienākumus no savas produkcijas;

19. uzskata, ka darba vietu saglabāšana lauksaimniecībā un lauksaimniecības pārtikas produktu nozarē ir prioritārs mērķis;

20. uzskata, ka jāizstrādā efektīvi instrumenti, kas dod iespēju stabilizēt cenas un pārvaldīt ražošanu, tādējādi garantējot lauksaimnieku ienākumu stabilitāti. Komiteja vienlaikus atzīmē, ka šie instrumenti tomēr jāizmanto ļoti piesardzīgi;

21. uzskata, ka ražošanas regulēšanas instrumentu uzdevums ir nepieļaut pārāk lielas atšķirības starp piedāvājumu un pieprasījumu, kas var izraisīt strauju cenu krišanos;

22. uzskata, ka cenu stabilizācijas instrumentu (izņemšanas, glabāšanas pasākumi, garantijas attiecībā uz klimatisko apstākļu radīto apdraudējumu, apdraudējumu veselībai u.c.) uzdevums ir mazināt tirgu nestabilitātes radītās sekas;

23. uzskata, ka ir jāatsakās no eksporta kompensāciju instrumenta, kā arī no tādām cita veida subsīdijām eksporta veicināšanai, kas kropļo tirdzniecību, panākot par to vispārēju vienošanos PTO sarunās;

24. uzskata, ka lauksaimniecības produkcijas cenu stabilitātei, kas pielāgota lauksaimniecības ciklam, ir būtiska nozīme, lai atbalstītu vēlmi ražot un ilgtermiņā nodrošinātu ražošanas faktorus;

25. tāpēc aicina Eiropas Komisiju iespējami drīz izstrādāt konkrētus priekšlikumus par ražošanas ierobežošanas un cenu stabilizācijas instrumentiem;

26. uzskata, ka, izmantojot konkurences noteikumus, jāpanāk, lai lauksaimniekiem, ražotāju organizācijām un nozaru apvienībām būtu iespēja regulēt cenas, lai gūtu taisnīgu samaksu par darbu.

D. Kopējā lauksaimniecības politika jāattiecina uz visiem ražošanas veidiem, tai jāveicina lauksaimniecības ražošanas metožu maiņa, nodarbinātība un ilgtspējīga zemes platību izmantošana.

27. secina: neraugoties uz pēdējo reformu rezultātā panākto progresu, kopējai lauksaimniecības politikai joprojām raksturīgs ļoti nevienlīdzīgs atbalsts dažādiem ražošanas veidiem un līdz ar to — dažādām lauku saimniecībām un reģioniem;

28. uzskata, ka pārstrādātajā lauksaimniecības politikā jāatceļ jebkāda objektīvi nepamatota nevienlīdzība atbalsta nosacījumos dažādiem ražošanas un saimniecību veidiem, dažāda lieluma saimniecībām un dažādiem reģioniem;

29. secina, ka kopējā lauksaimniecības politika ir atbalstījusi ražošanas veidus, kas nepietiekami saudzē vidi un dabas resursus — neraugoties uz fosilo energoresursu un kalnrūpniecības resursu samazināšanos, augu aizsardzības līdzekļu uzkrāšanos augsnē, ūdens resursu piesārņojumu, augsnes auglības samazināšanās risku, kā arī veselības riska palielināšanos;

30. uzskata, ka nākotnē lauksaimnieciskās ražošanas sistēmām jāpatērē mazāk ūdens un fosilo energoresursu, jāizmanto mazāk mēslojuma un augu aizsardzības līdzekļu, tām jābūt daudzveidīgākām un efektīvāk jāizmanto kultūraugu un lopkopības nozaru savstarpējā mijiedarbība;

31. uzskata, ka kopējai lauksaimniecības politikai pēc 2013. gada pirmām kārtām būtu jāatbalsta tie, kuriem lauksaimniecība ir galvenais iztikas avots;

32. uzskata, ka kopējai lauksaimniecības politikai pēc 2013. gada ir jāveicina šīs pārmaiņas un jāpalīdz lauksaimniekiem tām pielāgoties;

33. secina arī, ka jau vairākus gadus kopējo lauksaimniecības politiku raksturo lielāks atbalsts ieguldījumiem nekā nodarbinātībai;

34. uzskata, ka nākotnē lauksaimniecība var nodrošināt arī būtisku darba vietu skaitu;

35. visbeidzot secina, ka KLP reformai bija tāda teritoriāla ietekme, kas neveicināja ar lauksaimniecību saistītas saimnieciskās darbības saglabāšanu mazāk labvēlīgos apgabalos;

36. uzskata, ka kopējā lauksaimniecības politikā pēc 2013. gada jālīdzsvaro atbalsts par labu nodarbinātībai un lauksaimnieciskās darbības saglabāšanai mazāk labvēlīgos apgabalos, tai skaitā piepilsētu teritorijās;

37. lai īstenotu šīs galvenās pamatnostādnes, ierosina visā Eiropas teritorijā pēc 2013. gada pakāpeniski atteikties no vēsturiskās prakses un izvēlēties vienota platībmaksājuma pieeju, ņemot vērā tādus faktorus kā reģionālās īpatnības ražošanas un transporta izmaksu ziņā, lauku saimniecību tipi, kā arī sabiedriskā labuma sniegšana;

38. ierosina, lai vienotā platībmaksājuma un cita atbalsta piešķiršanas priekšnoteikums būtu, pirmkārt, efektīva lauksaimnieciskā darbība un, otrkārt, lai vairāk un efektīvāk tiktu ņemta vērā tādu ražošanas sistēmu ieviešana, kuras atbilst vides un dabas resursu aizsardzības prasībām;

39. ierosina, lai, piešķirot Eiropas publisko atbalstu, ņemtu vērā darba vietu skaitu katrā lauku saimniecībā un aicina Eiropas Komisiju apsvērt saimniecībām piešķiramā maksimālā atbalsta atbilstību.

E. Kopējai lauksaimniecības politikai jāatbalsta ražošanas sistēmas, kas atbilst vides un dabas resursu aizsardzības prasībām.

40. uzskata, ka vides un dabas resursu aizsardzība nepārprotami ir svarīga pamatnostādne kopējā lauksaimniecības politikā pēc 2013. gada;

41. uzskata arī, ka jāsniedz atbalsts lauksaimniekiem, lai rosinātu viņus ieviest šajā ziņā visefektīvākās ražošanas sistēmas;

42. papildus obligātajām prasībām pirmā līmeņa atbalsta saņemšanai (vienotais platībmaksājums) ierosina sekmēt un popularizēt vides un dabas resursu aizsardzības prasībām visatbilstīgākās ražošanas metodes un sistēmas (bioloģiskā lauksaimniecība, izejvielu ierobežošana, siltumnīcefekta gāzes emisiju samazināšana, ūdens resursu aizsardzība, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, ainavas aizsardzība u.c.), izmantojot īpašus papildu stimulus (piemēram, zemes izmantošanas plānus);

43. ierosina arī, lai vides ziņā mazāk aizsargātās teritorijās kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta līmenis būtu atkarīgs un pielāgots stingrākām ekoloģiskām prasībām, taču nepieļaujot nesamērīgu administratīvo slogu;

44. ņemot vērā reģionālos problēmjautājumus un ietekmi uz reģioniem, Komiteja atkārtoti aicina to iesaistīt tādu Kopienas līmeņa noteikumu izstrādē, kas attiecas uz tradicionālo un ģenētiski modificēto kultūru līdzāspastāvēšanu.

F. Kopējā lauksaimniecības politikā jāņem vērā nelabvēlīgie dabas un ģeogrāfiskie apstākļi (kalni, salas, mazapdzīvoti reģioni, tālākie reģioni).

45. secina, ka kalnu, salu un mazapdzīvotos reģionos, kā arī citos par mazāk labvēlīgiem atzītos apgabalos, kur pastāvīgi jāsaskaras ar grūtībām (slīpums, augstums virs jūras līmeņa, klimats, nošķirtība, neauglīga augsne), kā arī apgabalos ar īpašām sociāli ekonomiskām iezīmēm, ir īpaši ražošanas apstākļi;

46. norāda, ka minētie apstākļi apgrūtina lauksaimniecisko darbību (zema ekonomiskā rentabilitāte), tomēr tā ir nepieciešama vides līdzsvarotībai (cīņa ar dabas riskiem, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, neierobežotas un daudzveidīgas ainavas) un šo teritoriju lauku attīstībai;

47. turklāt secina, ka nelabvēlīgu dabas apstākļu skarto reģionu lauksaimniecības produkcija lielā mērā orientēta uz kvalitāti, tomēr zemās ražības un pastāvīgo papildu izmaksu dēļ tai vajadzīga īpaša uzmanība un pieeja;

48. ierosina īstenot konkrētus pasākumus, piešķirot īpašu papildu maksājumu, lai atbalstītu lauksaimniecības ražošanas uzturēšanu un sabiedriskā labuma sniegšanu, izmantojot vietējā līmeņa, augsti kvalitatīvas vides un teritoriālās, sociālās un kultūras kohēzijas pieeju;

49. secina: lai gan ir daudz instrumentu un valsts politikas jomu, lielais dalībnieku skaits kavē reālu rīcības saskaņošanu, kas vajadzīga, lai saglabātu lauksaimniecību kalnu, salu vai ziemeļu lauku apgabalos;

50. uzskata, ka ir vajadzīga integrētākā stratēģija atbilstošā līmenī (kalnu masīvu un salu piemērs) pastāvīgu nelabvēlīgu dabas apstākļu skartiem reģioniem, lai pilnībā izmantotu šo teritoriju potenciālu un palielinātu ES intervences pasākumu pievienoto vērtību. Komiteja šajā sakarā aicina 2014.-2020. gada plānošanas periodā pilnībā īstenot LESD 174. pantu.

G. Kopējā lauksaimniecības politika jāorientē uz lauksaimniecību un pārtikas ražošanu.

51. uzskata, ka kopējai lauksaimniecības politikai pirmkārt un galvenokārt jābūt orientētai uz lauksaimniecību un pārtikas ražošanu un ka tai ir jāveicina lauksaimniecība visos Eiropas Savienības reģionos;

52. norāda, ka otrā pīlāra ietvaros dažkārt rodas neskaidrības vai pat konkurence starp lauksaimniecības attīstības un ar lauksaimniecību nesaistītiem lauku attīstības pasākumiem. Tāpēc Komiteja uzskata, ka ir precīzāk jānodala šīs divas pasākumu kategorijas, un kopumā aicina Eiropas Komisiju precīzāk definēt lauku attīstības politiku. Komiteja aicina arī Eiropas Komisiju labāk definēt saikni starp lauku attīstības politiku un reģionālo un kohēzijas politiku, lai nodrošinātu līdzīgu pasākumu saskaņotību attiecīgajā reģionā;

53. kopumā uzsver lauku rajoniem sniegtā atbalsta nozīmi teritoriālās kohēzijas mērķa sasniegšanā.

H. Kopējā lauksaimniecības politikā jāmaina daži īstenošanas noteikumi.

54. uzskata, ka reģionālajā līmenī ir jāpielāgo pasākumi un instrumenti, lai efektīvi atbalstītu ražošanas sistēmas, kas visvairāk atbilst vides un dabas resursu aizsardzības prasībām, un lai ņemtu vērā nelabvēlīgus dabas un ģeogrāfiskos apstākļus, kā arī lai papildu uzmanību veltītu dzīves kvalitātei lauku teritorijās un vietējā līmeņa iniciatīvām;

55. uzskata, ka vienlaikus ir jāņem vērā teritoriālās īpatnības un reģionu politikas prioritātes, jo dažādos reģionos tās var būt atšķirīgas;

56. uzskata, ka ir jāveic izmaiņas kopējās lauksaimniecības politikas īstenošanas un pārvaldības noteikumos, jo vairs nav pieņemami šīs politikas īstenošanā un pārvaldībā iesaistīt vienīgi Eiropas un valstu līmeni, kā tas joprojām ir lielākajā daļā valstu;

57. uzskata, ka reģionālā līmeņa iesaistīšanai ir būtiska nozīme, pat ja arī turpmāk būs vajadzīgi Eiropas un valstu intervences pasākumi;

58. aicina Eiropas Komisiju arī apsvērt, vai, tas kā pašreiz ir nošķirti kopējās lauksaimniecības politikas pirmais un otrais pīlārs, ir piemēroti un atbilstoši;

59. uzskata, ka ir jāsaglabā un jāpastiprina īpaši pasākumi, kuri Attālu un salu reģionu īpašo attīstības problēmu pārvarēšanas (POSEI) programmas ietvaros ir paredzēti lauksaimniecības nozarei tālākos reģionos. Šie pasākumi ir vajadzīgi, lai atspoguļotu lauksaimniecības īpatnības minētajos reģionos, kas saskaras ar īpašām grūtībām, jo rodas papildu izmaksas ražošanā un tirdzniecībā, kā arī ir ierobežotas iespējas dažādot lauksaimniecisko ražošanu;

60. pauž cerību, ka tiks izstrādāti ne vien reģionāli, bet arī starpreģionāli pasākumi un pasākumi augstākos līmeņos, lai papildinātu reģionu īstenotos pasākumus;

61. atkārtoti norāda uz subsidiaritātes principa nozīmi, jo tas dod iespēju nodrošināt administrāciju iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī;

62. uzskata, ka pēc 2013. gada kopējās lauksaimniecības politikai jābūt instrumentam, ko lauksaimniekiem ir vienkārši izmantot, taču vienlaikus tai arī turpmāk jābūt pārredzamai un Eiropas iedzīvotājiem saprotamai.

I. Kopējā lauksaimniecības politikā jāpilnveido pārvaldības noteikumi.

63. uzskata, ka reģioni un lauku kopienas vairs nevar aprobežoties tikai ar līdzfinansētāja statusu, neiesaistoties dažādu pamatnostādņu, kā arī īstenošanas un pārvaldības noteikumu izvēlē;

64. uzskata, ka kopējās lauksaimniecības politikas pārstrādāšana būs veiksmīga, ja kopumā tiks nodrošināta reģionālā vai dažos gadījumos vietējā līmeņa iesaistīšanās;

65. uzskata, ka vienīgi reģionālais (un dažos gadījumos arī vietējais) līmenis šobrīd dod iespēju

—	ieviest efektīvāku un reaģētspējīgāku pārvaldību;

—	virzīt atbalsta pasākumus, ņemot vērā reģionu lauksaimniecības, vides un teritoriālās īpatnības;

—	efektīvi pārorientēt kopējo lauksaimniecības politiku uz ražošanas sistēmām, kas atbilst vides un dabas resursu aizsardzības prasībām;

—	atbalstīt lauksaimnieciskās ražošanas veidus (dārzeņu audzēšanu, kokaudzēšanu un vīnkopību) un ražošanas sistēmas (bioloģiskā lauksaimniecība), kuras līdz šim no kopējās lauksaimniecības politikas guva maz labuma;

—	pielāgot reģionālajiem vai dažos gadījumos vietējiem apstākļiem politiku, kuras mērķis ir atbalstīt jaunu lauku saimniecību izveidi;

—	stiprināt dažādu lauksaimniecības nozaru un lauksaimniecības pārtikas uzņēmumu saikni;

—	atbalstīt īsu tirdzniecības aprites shēmu ieviešanu lauksaimniecības produktiem;

—	panākt kopējās lauksaimniecības politikas, reģionālās un kohēzijas politikas lielāku savstarpējo saskaņotību;

—	nodrošināt līdzsvarotāku un ilgspējīgāku Eiropas teritoriālplānojumu;

66. uzskata, ka daudzlīmeņu (Eiropas, valstu, reģionālās) pārvaldības ieviešana ir priekšnoteikums, lai veiksmīgi pārstrādātu kopējo lauksaimniecības politiku pēc 2013. gada.

J. Kopējās lauksaimniecības politikas finansējumam jābūt atbilstošam risināmajiem problēmām un izvirzītajiem mērķiem.

67. uzskata, ka kopējās lauksaimniecības politikas pēc 2013. gada pārstrādāšana ir vajadzīga, lai Eiropas Savienība varētu risināt daudzās problēmas un uzdevumus šajā darbības jomā, kurai ir būtiskas sekas humānā, sociālajā, ekonomikas, vides un teritoriālajā aspektā. Turklāt politika ir jāpārstrādā, lai efektīvāk varētu sekmēt stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītās prioritātes (“vieda” izaugsme, ilgtspējīga izaugsme, iesaistoša izaugsme). Eiropas lauksaimniecības pārtikas nozarei šajā dokumentā vajadzētu piešķirt lielāku nozīmi, ņemot vērā tās stratēģisko lomu minēto ES prioritāšu sasniegšanā;

68. uzskata, ka pārstrādāšanai vajadzētu veicināt prioritāru publisko atbalstu vides un dabas resursu aizsardzības prasībām atbilstīgām ražošanas sistēmām. Ņemot vērā pārstrādāšanu, visos Eiropas reģionos gan lauksaimniekiem, gan ražošanas nozarēm būs vajadzīgi pielāgošanas un varbūt pat pārstrukturēšanas pasākumi; tāpēc ir svarīgi, lai arī turpmāk akadēmiskās aprindas būtu cieši iesaistītas lauksaimniecības tālākajā attīstībā un lai tiktu palielināts zinātniskais atbalsts KLP un ar to saistīto dažādo pasākumu, iniciatīvu, kā arī kontroles pasākumu izstrādē un īstenošanā. Iesaistot izglītības iestādes, var panākt, ka daudzās ar lauksaimniecības nozares atjaunināšanu saistītās vēlmes tiek ņemtas vērā konkrētos un īstenojamos projektos. Izglītības iestādes jāiesaista arī inovācijas programmās un fondos;

69. uzskata, ka Eiropas Savienībai jādara viss iespējamais, lai šī pārstrādāšana izdotos;

70. uzskata: lai to panāktu, kopējai lauksaimniecības politikai laikā no 2014. līdz 2020. gadam jāpiešķir konsolidēts un palielināts finansējums, kas atbilst risināmajām problēmām un izvirzītajiem mērķiem.

Secinājumi.

71. vēlas atgādināt Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei, ka turpmākās kopējās lauksaimniecības politikas pievienotā vērtība, kā arī tās ieguldījums stratēģijas “Eiropa 2020” prioritāro mērķu sasniegšanā tiks vērtēts, pamatojoties uz tās spēju

—	nodrošināt Eiropas neatkarību pārtikas apgādes jomā un tās nodrošinātību ar pārtiku, ražojot veselīgu, daudzveidīgu un kvalitatīvu lauksaimniecības produkciju;

—	nodrošināt lauksaimniekiem un nozares uzņēmumiem stabilus un pietiekamus ienākumus, lai sekmētu ilgtspējīgu darba vietu saglabāšanu un izveidi;

—	sniegt ieguldījumu cīņā ar klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, vispārēji piemērojot vides aizsardzības prasības un atbalstot ražošanas veidus, kas visvairāk atbilst vides un dabas resursu aizsardzības prasībām;

—	veicināt teritoriālo kohēziju Eiropas Savienībā, nodrošinot lauksaimnieciskās darbības un pārtikušu lauku kopienu saglabāšanu visos Eiropas reģionos;

72. uzskata, ka Eiropas Savienība varēs atrisināt galvenās turpmākās problēmas, vienīgi īstenojot tādu kopējo lauksaimniecības politiku, kas pārstrādāta, pamatojoties uz skaidrām un ilgtermiņa pamatnostādnēm, un kurai piešķirts atbilstīgs finansējums.

Briselē, 2010. gada 9. jūnijā

Reģionu komitejas priekšsēdētāja

Mercedes BRESSO

1.10.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 267/12

Reģionu komitejas atzinums “Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2009.–2010. gadā. Potenciālās kandidātvalstis”

(2010/C 267/04)

I. IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

Vispārējā norise un grafiks

1. atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas dokumentā “Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2009.–2010. gadā” ietvertos ziņojumus par kandidātvalstīm un paziņojumu par Islandes dalības pieteikumu;

2. atzinīgi vērtē arī potenciālo kandidātvalstu sasniegto progresu, proti, Albānija un Serbija 2009. gadā iesniedza pieteikumu dalībai ES, visas potenciālās kandidātvalstis turpina īstenot Pagaidu nolīgumus par tirdzniecību un ar to saistītiem jautājumiem, kā arī Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu ar ES, un Kosovā tiek turpinātas reformas;

3. norāda, ka Eiropas Savienība ir veikusi ievērojamu darbu, lai attīstītu attiecības ar potenciālajām kandidātvalstīm. Nesen veikti pasākumi finanšu krīzes seku mazināšanai, un ierosināti vīzu režīma atvieglojumi. Abas iniciatīvas demonstrē priekšrocības, ko plašai sabiedrībai sniedz ES;

4. atzinīgi vērtē vīzu režīma atcelšanu Melnkalnes un Serbijas iedzīvotājiem, kas nodrošina bezvīzu ceļošanas iespējas uz lielāko daļu ES dalībvalstu, un pauž cerību, ka Albānija, Bosnija un Hercegovina drīzumā izpildīs vīzu režīma atcelšanai nepieciešamos kritērijus;

5. pieņem zināšanai Padomes 2009. gada 26. oktobrī pieņemtos secinājumus par Eiropas Savienības stratēģiju Baltijas jūras reģionam un par Adrijas–Jonijas jūras reģiona padomes deklarāciju, kurā ir pausts atbalsts ES Adrijas–Jonijas jūras reģiona stratēģijai; šo deklarāciju 2010. gada 5. maijā Ankonā (1) pieņēma to astoņu valstu ārlietu ministri, kas piedalās šajā iniciatīvā (Albānija, Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Grieķija, Itālija, Melnkalne, Serbija un Slovēnija); atzinīgi vērtē faktu, ka Eiropas stratēģija makroreģioniem ir svarīgs instruments, lai paātrinātu integrācijas procesu, tostarp palielinot reģionālo un vietējo pašvaldību nozīmi;

6. uzsver, ka sekmīga integrācijas procesa būtisks priekšnosacījums ir plašas sabiedrības atbalsts valsts dalībai Eiropas Savienībā. Šo atbalstu tāpat kā ES acquis un finanšu līdzekļu absorbcijas spēju var sekmēt vietējās un reģionālās pašvaldības. Tāpēc ļoti svarīgi ir:

—	dot iespēju vietējām un reģionālajām pašvaldībām aktīvi piedalīties integrācijas procesā valstu līmenī atbilstoši Eiropas Padomes Eiropas Vietējo pašvaldību hartas pamatprincipiem;

—	veidot pirmspievienošanās instrumentu (IPA) tā, lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām ļautu izmantot investīciju un veiktspējas uzlabošanas programmu lielākā mērā nekā tas iespējams pašreiz;

—	iesaistīt integrācijas procesā vietējās un reģionālās pašvaldības, ievērojot Kopenhāgenas kritēriju prasību nodrošināt iestāžu un finanšu sistēmas stabilu darbību. Tādējādi tiek radīti priekšnosacījumi pārredzamai sagatavošanas un lēmumu pieņemšanas sistēmai;

—

IPA Regulas (Padomes Regulas Nr.1085/2006) 2. panta 1. punkta mērķis ir atbalstīt “(a) demokrātisku iestāžu stiprināšanu …” un “(c) valsts pārvaldes reformu, tostarp tādas sistēmas izveidi, kas dod iespēju decentralizēt palīdzības pārvaldi saņēmējvalstī …”. Ņemot vērā minētos regulas mērķus un pašreizējo praksi potenciālajās kandidātvalstīs, regulā vajadzētu iekļaut noteikumu par to, ka IPA plānošanas posmā jākonsultējas ar vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjiem;

—	valstu līmenī IPA plānošana notiek pārāk ilgi. Komiteja iesaka Komisijai steidzami pārskatīt plānošanas noteikumus, lai pilnveidotu attiecīgās procedūras;

Informācija

7. norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir īpašas priekšrocības, lai sekmētu dialogu un informētu iedzīvotājus par integrācijas procesu, tostarp attiecībā uz problēmām, ko radīs tiesību aktu saskaņošana ar ES acquis;

8. uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai ES visos sabiedrības līmeņos veicinātu līdzdalību un ātru piekļuvi informācijai. Informācijas pieejamība ir īpaši nozīmīga jaunajās demokrātijas valstīs, jo tās var viegli nonākt populistisku kustību ietekmē, kuras ne vienmēr iespējams līdzsvarot ar plurālistiskām debatēm;

9. uzsver, ka Eiropas Savienības sniegtajai informācijai, kā arī analīzei par situāciju potenciālajās kandidātvalstīs jābūt konkrētai un pārredzamai, lai novērstu nepareizas interpretācijas risku, kas par integrācijas procesu atbildīgajām valdībām var ievērojami apgrūtināt visu procesa dimensiju pārvaldīšanu. Savukārt atklātas debates un iedzīvotāju informētība var palīdzēt atbrīvoties no “universālās” pieejas konfliktu risināšanai, kas laika gaitā ir veicinājusi etniskas sašķeltības nostiprināšanos;

Veiktspējas uzlabošana

10. uzskata, ka efektīvāk jāizmanto pirmspievienošanās instruments (IPA), dodot vietējām un reģionālajām pašvaldībām un pilsoniskajai sabiedrībai iespēju pielietot savas prasmes, lai stiprinātu integrācijas procesu. IPA var arī veicināt iestāžu veiktspējas uzlabošanu visos sabiedrības līmeņos;

11. piekrīt Komisijas viedoklim, ka integrācijas procesā būtiska nozīme ir reģionu savstarpējai sadarbībai. Vietējās pašvaldības ir izveidojušas NALAS (2), kas ir paraugs valstu apmaiņai reģionālajā līmenī;

12. norāda, ka Komisijas paziņojumam būtu daudz lielāka vērtība, ja tas vairāk pievērstos vietējai un reģionālajai perspektīvai. Pēc valsts pievienošanās ES tieši šajos pārvaldības līmeņos tiek īstenota ievērojama daļa tiesību aktu;

13. pauž nožēlu par to, ka Komisija kandidātvalstīs neveic regulārus veiktspējas novērtējumus arī attiecībā uz vietējo un reģionālo līmeni;

Vietējais un reģionālais pārvaldības līmenis un pilsoniskā sabiedrība

14. uzskata, ka pilsoniskajai sabiedrībai ir ievērojama nozīme stabilu demokrātiju veidošanā. Tāpēc tai jābūt pārstāvētai arī integrācijas procesā;

15. iesaka stingrāk paust atbalstu neaizsargātākajām sabiedrības grupām, izstrādājot reglamentējošus aktus. Vairākās kandidātvalstīs ir atstāti novārtā sabiedrības veselības aizsardzības un sociālās politikas jautājumi, kā arī jautājumi saistībā ar sieviešu neaizsargātību un līdztiesību;

16. norāda, ka integrācijas procesā ļoti būtiska nozīme ir potenciālo kandidātvalstu spējai nodrošināt mazākumtautību tiesību ievērošanu. Praktiski un visas puses apmierinoši risinājumi bieži vien rodami tieši vietējā vai reģionālajā līmenī;

17. piekrīt Komisijas viedoklim, ka nepieciešams stiprināt potenciālo kandidātvalstu iestāžu veiktspēju. Reģionālajai valsts pārvaldes augstskolai uzsākot darbu, svarīgi ir, lai izglītības programmā tiktu iesaistīti arī vietējā un reģionālā līmeņa pārstāvji;

Konkrētas piezīmes par katru potenciālo kandidātvalsti

Albānija

18. atzinīgi vērtē faktu, ka opozīcija atsākusi — kaut arī nedaudz ierobežotu — dalību parlamenta darbā. Albānijā vēl arvien nav pietiekamas koordinācijas sabiedrības dažādos līmeņos, lai īstenotu integrācijas procesu;

19. norāda, ka vairākās jomās panākts progress tiesību aktu saskaņošanā ar ES acquis, it īpaši kopš Albānija ir iesniegusi oficiālu pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā. Kad tiks uzsāktas sarunas, tās notiks saskaņā ar Lisabonas līgumā paredzēto procedūru, kurā noteikts, ka ir svarīgi analizēt un iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības;

20. uzsver, ka ir būtiski, lai vietējās pašvaldības piedalītos nākotnē gaidāmajā sarunu procesā;

21. uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai pašreiz Albānijā notiekošajā pārvaldes reformā visos līmeņos tiktu izmantoti Eiropas Komisijas instrumenti veiktspējas uzlabošanai (Twinning, TAIEX un SIGMA). Tas ir nozīmīgi gan, lai izveidotu efektīvas un atklātas iestādes, gan lai stimulētu centienus, kas ļautu ierobežot liela apjoma korupcijas gadījumus;

22. norāda, ka ir būtiski Albānijā ātrāk izveidot funkcionējošu nekustamā īpašuma tirgu. Šis process nākotnē ļautu vietējām pašvaldībām palielināt savu nodokļu bāzi;

23. atgādina, ka decentralizācijas process Albānijā vēl joprojām atrodas sākuma stadijā. Ne vienmēr tiek īstenoti pieņemtie tiesību akti, kas jāievieš vietējā līmenī. Tiesību aktu īstenošana ir nozīmīga arī attiecībā uz mazākumtautību interešu aizsardzību;

24. norāda, ka Komisija ziņojuma sadaļā par ekonomiskajām un sociālajām tiesībām novērtējusi tikai tiesību aktu pieņemšanas jomu, taču tai būtu jāaplūko arī, piemēram, tiesību aktu īstenošanas jautājums un jāanalizē, kā jaunu tiesību aktu īstenošanas nepilnības ietekmē neaizsargātākās iedzīvotāju grupas;

25. piekrīt Komisijas viedoklim par to, ka nodokļu jomā panākts progress, taču vienlaikus norāda, ka nevienlīdzīgais atbildības un līdzekļu sadalījums decentralizācijas procesā rada risku;

Bosnija un Hercegovina

26. norāda, ka Bosnijas konstitūcija, kas balstīta uz Deitonas līgumu, ir sekmējusi sarežģītas pārvaldes struktūras izveidi. Deitonas līguma uzbūves dēļ Bosnijai un Hercegovinai trūkst atbilstošu pārvaldības struktūru, lai piemērotu ES tiesību aktus. Sadalītajai Bosnijas un Hercegovinas valstij vajadzīga vadība, kas spētu pārvarēt pretrunas un rast kopīgus risinājumus. Vadība, kas lēmumu pieņemšanas procesā par galveno kritēriju izvirza etnisko piederību, nav Bosnijas iedzīvotāju interesēs;

27. pauž nožēlu, ka Butmiras sarunas par konstitucionālajām reformām cietušas neveiksmi, un aicina visu Bosnijas un Hercegovinas etnisko grupu vadītājus rast piemērotu risinājumu, lai valsts spētu panākt pilnīgu suverenitāti un turpināt reformas un Eiropas integrācijas procesu;

28. norāda, ka, līdz ko sabiedrībā kļūst redzamas šķeltās vadības darbības sekas, lēmumu pieņemšanas sistēma tiek pakļauta spiedienam, kas galu galā noved pie reformām. Lai atraisītu šo virzītājspēku, Eiropas Savienībai ir skaidri jānorāda, kādas ir reālās politikas alternatīvas, proti, turpmāka koncentrēšanās uz jautājumiem, kas pastiprina pretrunas, vai arī tāda politika, kura atvērtu valsti četrām iekšējā tirgus brīvībām;

29. secina, ka vīzu jautājumā nepieciešams pārskatīt debašu veidu un saturu. Vīzu jautājums liecina par to, ka, līdz ko tiek uzskatīts, ka sabiedrība pieprasa rīcību, arī valsts vadītāji rod spēkus darboties. Šai ziņā atbildīga loma ir Eiropas Savienībai un jo īpaši Reģionu komitejai. Vietējās pašpārvaldes pārstāvjiem jāinformē Bosnijas iedzīvotāji par integrācijas prasībām un iespējamiem ieguvumiem. Tādēļ jāsekmē aktīva iesaistīšanās un jāstiprina vienotība, kā arī jāpievērš uzmanība jautājumiem par vērtībām un ideāliem, kas atbilst cilvēka cieņas un cilvēktiesību principiem;

30. piekrīt Komisijas viedoklim, ka pašreizējā institucionālā struktūra nav efektīva un negatīvi ietekmē uzņēmējdarbības vidi;

31. uzskata, ka ir iespējams atbalstīt reformu centienus Bosnijā, vienlaicīgi stiprinot gan valsts struktūru, gan veicinot decentralizācijas procesu, kurā vietējam līmenim tiktu piešķirtas lielākas tiesības. Iedzīvotāji, kuri vēlas ceļot un kuri saprot, kāpēc valstī netiek veiktas investīcijas un nav pieejami struktūrfondi, var kļūt par grupu, kas rosinātu debates arī citās politikas jomās un ne tikai vīzu jautājumā. Reģionu komitejai jāpiedalās informācijas pasākumos Bosnijā un jātiekas ar vēlētiem vietējā līmeņa pārstāvjiem, kuri varētu palīdzēt panākt izmaiņas;

32. norāda, ka sarežģītā sabiedrības struktūra ir veicinājusi vietējo pašvaldību un to organizāciju ierobežoto informētību par ES un IPA atbalstu;

33. secina, ka daudzās kompetenču jomās jāstiprina valsts līmeņa atbildība, jo īpaši tā jāparedz attiecībā uz kopīgiem tiesību aktiem par vietējā līmeņa pārvaldi;

34. mudina ļaut izmantot IPA līdzekļus arī pasākumiem vietējā līmenī;

Serbija

35. atzinīgi vērtē to, ka Serbijas parlaments pieņēma Vojvodinas autonomās provinces jauno nolikumu, kas stājās spēkā 2010. gada 1 janvārī un kas stiprina Vojvodinas provinces reģionālo kompetenci, un norāda, ka Serbija integrācijas procesā ir panākusi ievērojamu progresu. Decentralizācijas process valstī gan ir vēl visnotaļ sadrumstalots, un dažviet nelietderīgi pārklājas ministriju atbildības jomas. Reformu ietvaros notiek centieni izveidot reģionālo pārvaldības līmeni, kas būtu atbildīgs par attīstības un izaugsmes jautājumiem, taču vēl joprojām valda zināmas neskaidrības par šīs ieceres īstenošanu. Reģionu komiteja uzskata, ka veiktspējas stiprināšanas pasākumi, ko ar starptautisku atbalstu īsteno Serbijas pašvaldību savienība (3), sniedz būtisku ieguldījumu vietējo pašvaldību modernizācijā;

36. norāda, ka ir svarīgi, lai integrācijas process visos sabiedrības līmeņos notiktu vienlaikus ar iekšējām reformām;

37. atzinīgi vērtē to, ka 2009. gada martā izveidotajai Serbijas nacionālajai decentralizācijas padomei (National Council for Decentralisation of the Republic of Serbia) un tās ekspertu grupai ir uzticēts uzdevums izstrādāt visaptverošu stratēģiju decentralizācijai atbilstoši Eiropas standartiem. Tas varētu sekmēt turpmāko darbu reformu jomā;

38. atzinīgi vērtē progresu, kas sasniegts vietējo pašvaldību pilnvaru stiprināšanā. Droši un līdz ar to prognozējami finanšu līdzekļi ir svarīgs priekšnoteikums, un lai to nodrošinātu, līdztekus veiktspējas uzlabošanas pasākumiem jāpanāk, lai vietējās pašvaldības pilnībā atbilstu Kopenhāgenas kritērijiem par stabilām publiskām iestādēm. Tuvākajā nākotnē nozīmīgs jautājums būs arī nekustamo īpašumu nodošana pašvaldībām, kā arī jautājums par pašvaldību iespējām iegūt nekustamo īpašumu;

39. norāda, ka atsevišķām pašvaldībām ir grūtības nodrošināt pamatpakalpojumu līmeni, neraugoties uz to, ka Serbijā darbojas nodokļu izlīdzināšanas sistēma. Reformas nepieciešamas, piemēram, lai palielinātu vietējo pašvaldību finansiālo autonomiju. To var panākt, izmantojot finansēšanas principu, ar ko saskaņā izmaksas par jaunām kompetences jomām sedz valsts;

40. atzinīgi vērtē Serbijā uzsākto iniciatīvu, kā ietvaros vietējo pašvaldību īstenoto vides pasākumu sekmēšanai izmanto vides fondu, kura finansēšanai izmanto ienākumus no vides nodokļa. Minētais ir labs piemērs attiecībā uz pasākumiem, ko var veikt, lai atvieglotu vietējo pašvaldību piemērošanos ES prasībām. Daļu no šiem nodokļu ieņēmumiem piešķir vietējām pašvaldībām kā konkrētiem mērķiem paredzētus ienākumus, piemēram, lai nodrošinātu nepieciešamās prasmes vides novērtējumu izstrādei;

41. norāda, ka IPA lielākoties tiek uzskatīts par instrumentu valsts centrālās pārvaldes pārstrukturēšanai un liela apjoma infrastruktūras ieguldījumu veicināšanai. Tādējādi Komiteja pauž nožēlu, ka tikai ļoti neliela daļa minēto līdzekļu tiek izmantoti nepieciešamajiem pasākumiem, kas steidzami jāīsteno un ir paredzēti, piemēram, veiktspējas uzlabošanai vietējā līmenī.

42. atzinīgi vērtē Serbijas parlamenta 2010. gada 31. marta rezolūciju, kurā nosodītas Srebrenicā 1995. gada jūlijā izdarītās masu slepkavības. Rezolūcijas pieņemšana ir svarīgs solis, lai valsts varētu pārvērtēt pati savu vēsturi. Tas ir pozitīvs Serbijas valdības signāls, kas veicinās izlīgumu, valsts iekšējo attīstību un sekmēs arvien ciešākas saiknes ar Eiropas Savienību;

Kosova (4)

43. atzinīgi vērtē Kosovā notiekošo stabilizācijas procesu. Starptautisko organizāciju, tostarp arī daudzu ES dalībvalstu, īstenotie pasākumi ir sekmējuši stabila tiesiskuma nodrošināšanu un iedzīvotāju drošības uzlabošanu. Tomēr atsevišķi stabilizācijas procesa aspekti atgādina situāciju Bosnijā un Hercegovinā un ietver etniskas šķelšanās riskus, kas varētu apgrūtināt integrāciju nākotnē. Tas var sarežģīt integrācijas procesu, jo īpaši ņemot vērā stāvokli šajā valstī, kurā ir zems sabiedrības izglītotības līmenis un tikai vāji attīstītas valsts iestādes;

44. uzsver, ka ir būtiski uzturēt Kosovā tiesiskumu, un norāda, ka starptautiskās sabiedrības klātbūtnei ir bijusi izšķiroša nozīme, īstenojot pasākumus, lai nodrošinātu valsts etnisko grupu mierīgu līdzāspastāvēšanu;

45. atzinīgi vērtē iniciatīvas, kas īstenotas saistībā ar vietējo pašvaldību reformām, kā arī Kosovas decentralizācijas centienus;

46. norāda, ka pašreizējās norises Kosovā veicina jaunu etniski orientētu vietējo pašvaldību izveidošanu. Tas savukārt palielina dialoga nepieciešamību vietējā līmenī. Šāda situācijas attīstība nozīmē, ka vietējā līmeņa sadarbības struktūrām ir īpaši svarīga loma sadarbības veicināšanā vietējā līmenī. Kopīgi IPA projekti varētu veicināt šīs sadarbības saskaņošanu. Saistībā ar Kosovas attīstību nākotnē un, ņemot vērā ne tikai ierobežotos valsts līdzekļus, bet arī iestāžu īpašo nozīmi sociālās solidaritātes stiprināšanā un vispārējas nozīmes pakalpojumu visaptverošo raksturu, ir ļoti svarīgi, lai etnisku iemeslu dēļ netiktu izveidotas “dublējošās iestādes” (skolas, slimnīcas u.c.). Šāda veida iestādes tiktu uzskatītas par politiskas neveiksmes un valsts līdzekļu vājas pārvaldības simbolu un vēl vairāk padziļinātu plaisu starp dažādām etniskām grupām;

47. iesaka koncentrēt uzmanību uz Kosovas izglītošanas spējas uzlabošanu, lai valsts spētu izmantot priekšrocības, ko sniedz tās demogrāfiskais sastāvs. Pastāv ievērojams risks, ka liela daļa skaitliski apjomīgās jaunās paaudzes pēc skolas beigšanas varētu pamest valsti;

48. uzsver, ka ir svarīgi uzlabot iestāžu veiktspēju, lai efektīvi spētu izmantot valsts ierobežotos resursus. Tādējādi tiktu atbrīvoti līdzekļi arī citu uzlabojumu veikšanai, piemēram, veselības aprūpē;

49. atbalsta Komisijas viedokli, ka izglītības jomā nepieciešams veikt plašus pasākumus, lai uzlabotu nesen pieņemtā publiskā iepirkuma likuma piemērošanu;

50. iesaka izmantot IPA programmu kā instrumentu, lai plašā mērogā uzlabotu veiktspēju visā valstī. Tas Kosovā uzlabotu izpratni par integrācijas prasībām un priekšrocībām, ko sniedz dalība Eiropas Savienībā;

Melnkalne

51. atzinīgi vērtē apņēmību, ko Melnkalne izrādījusi integrācijas procesā. Par to liecina institucionālais dialogs starp valdības un vietējo pašvaldību pārstāvjiem, kuri tiekas vairākas reizes gadā;

52. piekrīt Komisijas viedoklim, ka visos Melnkalnes valsts pārvaldes līmeņos ļoti lielā mērā trūkst izglītotu darbinieku. Tāpēc valdība savus resursus ir koncentrējusi uz koordinācijas uzdevumiem, kuru izpildē plaši pārstāvēts vietējais līmenis. Tas ir sniedzis pozitīvus rezultātus gan attiecībā uz reformu procesa tempu, gan attiecībā uz valsts spēju koordinēt ārējo investoru darbību. Minētais ir bijis iespējams, pateicoties ievērojamajai uzmanībai, kas IPA programmā pievērsta vietējam līmenim;

53. norāda, ka, kaut gan reformu process ir ieildzis, pirms reformām, kas šobrīd tiek īstenotas vietējās pašvaldībās, notika plašas debates par mēru lomu un brīvprātīgiem pašvaldību apvienošanās procesiem, lai sekmētu pašvaldību sagatavotību struktūrfondu atbalstam;

54. atzinīgi vērtē stingrākos nosacījumus, kas iestrādāti tiesību aktos par korupcijas novēršanu vietējo pašvaldību vēlēšanās un attiecībā uz korupciju kopumā, paredzot stingrāku ārējo uzraudzību;

55. atzīmē, ka vietējām pašvaldībām ir ierobežotas pilnvaras nodokļu politikā, un tas ietekmē vietējo pašpārvaldi;

56. norāda, ka trīs gadi, kas pagāja no programmas plānošanas līdz programmas uzsākšanai, lai valstī sāktu īstenot pirmos IPA finansētos projektus, ir nepieņemami ilgs laika posms. Pat ja tiks saīsināts nākamā gada IPA atbalsta saņemšanai paredzētais sagatavošanās process, jāvienkāršo nosacījumi, lai saīsinātu attiecīgo laiku.

Islande

57. atbalsta Eiropas Komisijas ieteikumu uzsākt iestāšanās sarunas ar Islandi un tās iekļaušanu to valstu vidū, kas var saņemt finansiālu pirmsiestāšanās palīdzību no pirmspievienošanās instrumenta (IPA) līdzekļiem;

Briselē, 2010. gada 9. jūnijā

Reģionu komitejas priekšsēdētāja

Mercedes BRESSO

(1) www.aii-ps.org

(2) Dienvidaustrumeiropas vietējo pašvaldību apvienību tīkls.

(3) Serbijas Pilsētu un pašvaldību pastāvīgā konference.

(4) Atbilstīgi ANO DP Rezolūcijai 1244/99.

1.10.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 267/17

Reģionu komitejas atzinums “Pavasara pakete: ES rīcības plāns tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai”

(2010/C 267/05)

I. POLITISKIE IETEIKUMI

REĢIONU KOMITEJA

A. Vispārīgas piezīmes

1. atbalsta Komisijas politisko gribu saglabāt Eiropas Savienības (ES) vadošo lomu nabadzības apkarošanā, ko tā 2000. gadā uzņēmusies saistībā ar Tūkstošgades attīstības mērķu (1) pieņemšanu ANO;

2. atzinīgi vērtē to, ka ir izstrādāts “divpadsmit punktus saturošais ES rīcības plāns”, kas balstīts uz “Pavasara paketi” veidojošajiem dokumentiem, kā izklāstīts pielikumā. ES mērķis ir izstrādāt kopēju nostāju, gatavojoties ANO sammitam, kas no 20. līdz 22. septembrim notiks Ņujorkā. Arī nopietnās ekonomiskās, sociālās un finanšu krīzes apstākļos ir jāpastiprina cīņa pret postu, ko piedzīvo simtiem miljonu sieviešu, vīriešu un bērnu, kā arī jāizstrādā konkrēti noteikumi Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai līdz 2015. gadam;

3. atzinīgi vērtē to, ka šie dokumenti sniedz plašu analīzi un priekšlikumus, kas ļauj izvērtēt situāciju pasaulē. Dokumenti sniedz skaidru un sīki izstrādātu informāciju ne vien par panākumiem, kas ir diezgan atšķirīgi katra Tūkstošgades attīstības mērķa īstenošanā, bet arī par dalībvalstu centieniem finansējuma jomā, sniedzot oficiālās attīstības palīdzību (OAP). Neslēpjot ne aizkavēšanās, ne nepilnības, šie dokumenti apliecina, cik daudzveidīgas ir ES uzsāktās iniciatīvas gan Kopienā, gan arī starptautiskajā mērogā, lai šajā cīņā iesaistītu visas ieinteresētās puses. Dokumentos arī iezīmēti jauni veidi ātrākai panākumu sasniegšanai;

4. pauž nožēlu, ka Komisijas pirmajā paziņojumā nav skaidri minēts (2), ka ES valstu, kā arī atbalsta saņēmēju valstu vietējās un reģionālās pašvaldības ir Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā iesaistīti partneri. Tas ir pretrunā gan 2005. gadā pieņemtajam Eiropas Konsensam attīstības jomā, kas nosaka Eiropas politikas vadlīnijas šajā jomā, gan Komisijas 2008. gada paziņojumam, kur vietējās pašvaldības ir skaidri atzītas kā attīstības partneri, gan pretrunā 2008. gada 10. novembrī pieņemtajiem Padomes secinājumiem par šo paziņojumu, gan arī Komisijas dialogam ar Reģionu komiteju, kas pārstāv vietējās un reģionālās pašvaldības, ņemot vērā 2009. gada 22. aprīlī Komitejā vienprātīgi pieņemto atzinumu 312/2008;

5. uzskata, ka ir būtiski novērst šo trūkumu, šo aspektu minot ES kopējā nostājā, ko izskatīs Padomē un Parlamentā, un atzīt Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību un to partneru lomu nabadzības apkarošanā;

B. Piezīmes par dažādiem jautājumiem

6. nevēlas vēlreiz detalizēti pievērsties jautājumam par Eiropas valstu un valstu, kas palīdzību saņem, vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījumu Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā saskaņā ar demokrātiskas pārvaldības principu (3): Komiteja to jau ir uzsvērusi savos atzinumos par vietējo un reģionālo pašvaldību lomu sadarbības attīstībā, kas pieņemti kopš 2005. gada (4), un šajā sakarā arī izvirzījusi priekšlikumus, kā arī cer, ka tās priekšlikumi ir ņemti vērā;

7. aicina 2008. gada Akras rīcības programmā atzīt vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi jaunajā atbalsta sistēmā;

8. laikā, kad ES gatavojas paust savu nostāju starptautiskajā arēnā, šķiet lietderīgi uzsvērt dažus jautājumus, kas tieši skar vietējās un reģionālās pašvaldības;

Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošana un tematiskie paziņojumi

9. atgādina, ka 7 no 8 Tūkstošgades attīstības mērķiem (1) attiecas uz konkrētiem nabadzības aspektiem. 2010.gadā, kad bija pagājušas jau termiņa divas trešdaļas, atklājas neviennozīmīga situācija. Pozitīvi rezultāti ir panākti nedaudz mazinot galēju nabadzību, bērnu vecumā līdz pieciem gadiem mirstību, epidēmijas, kā arī ir uzlabojusies piekļuve dzeramajam ūdenim. Negatīvi un pat ļoti negatīvi rādītāji ir saistībā ar bada un nepietiekama uztura izskaušanu, līdztiesību izglītībā, māšu mirstību, AIDS apkarošanu un notekūdeņu attīrīšanu. Izvērtējot kopējo ainu, kas radusies arī pārtikas, ekonomikas un finanšu krīzes rezultātā, jāņem vērā atšķirības, kas pastāv katrā valstī, un galvenokārt — starp dažādiem pasaules reģioniem. Piemēram, Ķīnā daži rādītāji uzlabojas, bet Subsahāras Āfrikā vērojama arvien lielāka atpalicība bērnu piekļuvē pamatizglītībai, AIDS apkarošanā un notekūdeņu attīrīšanā. Komiteja arī atgādina, ka minēto septiņu Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšana ir atkarīga no mērķa “izveidot globālu partnerību attīstības jomā”, kas, neraugoties uz pašreizējo krīzi, balstās uz visu dalībnieku solidāru apņemšanos novērst nabadzību pasaulē;

10. piekrīt Komisijas viedoklim, ka Tūkstošgades attīstības mērķi ir savstarpēji saistīti. Lai atspoguļotu un papildinātu Pavasara paketes dokumentos iekļautos piemērus, var minēt arī jautājumu par piekļuvi ūdenim. ES šajā jomā darbojas, izmantojot programmu “Ūdens izmantošana”. Šis jautājums ir nozīmīgs arī Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbības pasākumos. Ja ūdens ir dzerams, tas ietekmē ikviena cilvēka veselību, bet ūdens pieejamība ļauj uzlabot lauksaimniecību, tādējādi nodrošinot labāku uzturu, un uzlabot apstākļus ne tikai sievietēm (jo ūdens pieejamība mazina viņu darba apjomu), bet galvenokārt jaunām meitenēm, kurām tādējādi rodas iespēja mācīties;

11. uzsver, ka Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanai valstīs ir jāveido attiecīgas sistēmas, plānošanā un resursu sadalē pastāvīgi ņemot vērā tā dēvētos “pamata” pakalpojumus. Tas nozīmē, ka šīm sistēmām jābūt tādām, kas dod iespēju efektīvi reaģēt, lai apmierinātu iedzīvotāju pamatvajadzības;

12. šajā sakarā atkārtoti uzsver reģionālo un vietējo pašvaldību nozīmīgo lomu šādu pakalpojumu izveidošanā un to organizēšanā saskaņā ar demokrātisku un efektīvu pārvaldi, kuras mērķis ir uzlabot iedzīvotāju labklājību;

13. Komiteja uzskata, ka, risinot vienu no lielākajām problēmām, ar ko nāksies saskarties Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā, proti, demogrāfiskās pārmaiņas, nepieciešama vietēja līmeņa pieeja. Ja netiks ņemtas vērā vajadzības attīstībai vietējā līmenī, piemēram, atbalstot mazas lauku saimniecības, migrācija prom no laukiem tikai palielinās nelabvēlīgo ietekmi lielākajās pilsētās, kas nu jau kļuvušas nepārvaldāmas, vai arī pastiprināsies migrācija uz citām valstīm;

14. tāpēc aicina Komisiju, ar partnervalstīm apspriežot reģionālās stratēģijas (kas attiecas uz vairākām valstīm) un valstu stratēģijas, ņemt vērā minēto vietējo pieeju attīstības veicināšanai. Komiteja šajā sakarā atgādina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības jāiesaista attīstības programmu izstrādē un īstenošanā. Globalizācijas problēmu risināšanā jāiesaista arī pašvaldības, jo tās ir atbildīgas par demokrātisku pārvaldību un attīstību vietējā līmenī;

15. turklāt, īstenojot piemērotus pasākumus, vietējās un reģionālās pašvaldības sekmē plašas sabiedrības izpratni par pasaulē pastāvošo nabadzību krīzes apstākļos un par nepieciešamību uz to reaģēt, veicinot attīstību. Šādi pasākumi, kuru pamatā ir solidaritātes un kopības principi, dod labu iespēju imigrantiem no jauna novērtēt savas izcelsmes valsts kultūru un savās izcelsmes valstīs iesaistīties iniciatīvās, kuru mērķis ir stiprināt iestādes un iedzīvotāju brīvības, lai sekmētu attīstību;

Attīstības finansēšana

Oficiālā attīstības palīdzība (OAP)

16. atzinīgi vērtē to, ka ES (Komisija un dalībvalstis) ir pasaulē lielākie OAP līdzekļu piešķīrēji (5). Lai arī 2010. gadā OAP līdzekļu apjoms (aptuveni 0,45 % no NKP) ir mazāks nekā paredzēts saskaņā ar ES starpposma mērķiem, tās ieguldījums pārsniedz citu bagāto valstu vidējo ieguldījumu (0,31 % no NKP 2010. gadā);

17. norāda, ka dažas dalībvalstis, aprēķinot OAP līdzekļu apjomu, iekļauj arī summas, ko reģionālās un vietējās pašvaldības izmanto decentralizētas sadarbības pasākumiem, savukārt citas dalībvalstis dažādu iemeslu dēļ to nedara;

18. tāpēc uzskata, ka gan valstu, gan pasaules līmenī ir precīzi jānoskaidro reģionālo un vietējo pašvaldību ieguldījums OAP pasākumos;

19. nodrošinot šādu skaitlisko skaidrību, varētu palielināt vietējo pašvaldību finansiālo iesaistīšanos nabadzības apkarošanā pasaulē. Lai arī vietējo un reģionālo pašvaldību devums ir plašāks nekā tikai finansiālais ieguldījums, dažas no tām jau ir izvirzījušas finansiālu mērķi sadarbībai ar attīstības valstīm novirzīt 0,7 % no to līdzekļiem. Dažas pašvaldības ir izveidojušas finansēšanas mehānismu, kas ļauj reaģēt uz īpašām vajadzībām (piemēram, Francija un piekļuve ūdenim);

20. turklāt varētu paredzēt, ka katra no Eiropas 100 000 vietējām pašvaldībām, ievērojot attiecīgos valsts tiesību aktus, pieņem lēmumu attīstības palīdzībai brīvprātīgi piešķirt vismaz 1 EUR uz iedzīvotāju gadā. Vietējās un reģionālās pašvaldības, kas decentralizētas sadarbības pasākumos neiesaistās, savu ieguldījumu varētu iemaksāt kādā vietējo pašvaldību attīstības palīdzības fondā, kā tas jau notiek Spānijā. Kā atbilstošu ieguldījumu varētu vērtēt arī pasākumus, kas attīstību sekmē netieši (piemēram, iedzīvotāju izpratnes veidošana par nabadzību pasaulē);

Nodokļi attīstības valstīs

21. atbalsta Eiropas iestāžu viedokli, ka ar attīstības valstīm jāsadarbojas, lai veicinātu to, ka šo valstu nodokļu ieņēmumu politikas pamatā ir demokrātiskas pārvaldības principiem atbilstoša prakse. To varētu panākt, cīnoties pret “nodokļu paradīzēm” un korupciju un atbalstot minēto valstu centienus šajā jomā;

22. šajā sakarā uzsver četrus aspektus:

—	atbalsta saņēmēju valstu reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir nepieciešami resursi, lai izpildītu tām uzticētos pienākumus, lai tās nebūtu atkarīgas tikai un vienīgi no gadījuma finansējuma, ko to budžetam var sniegt OAP;

—	šo pašvaldību amatpersonām nepieciešams tāds pats tehniskais atbalsts, kādu ES ir gatava piedāvāt valsts līmeņa amatpersonām;

—	Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības jau ir pievērsušās šim būtiskajam jautājumam, decentralizētas sadarbības pasākumos, kas attiecas uz institucionālo jomu, iekļaujot pasākumus, kuru mērķis ir atbalstīt vietējās nodokļu politikas organizāciju un pārvaldību;

—	neskatoties uz to, ES budžeta atbalsts (kur tas ir paredzēts) būtu tiešāk jānovirza vietējo un reģionālo pašvaldību atbalstam;

23. uzsver, ka reģionālajām un vietējām pašvaldībām sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību ir būtiska loma izglītošanā par attīstības jautājumiem un sabiedrības izpratnes par nabadzības problēmu pasaulē veidošanā. Ja iniciatīvas nebūs tuvas iedzīvotājiem, un nebūs uzticības par līdzekļu izmantošanu, šajā krīzes laikā būs vēl grūtāk ES iedzīvotajiem izskaidrot finansiālās solidaritātes nepieciešamību ar cilvēkiem citur pasaulē;

Institucionālie mehānismi

Eiropas politikas saskaņotība

24. atzinīgi vērtē ES iniciatīvas, kuru mērķis ir praksē īstenot Eiropas Konsensu attīstības jomā. Saskaņā ar Konsensu Eiropas politikas jomas, kas neattiecas uz attīstību, nedrīkst būt pretrunā ar centieniem, kas saistīti ar Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanu. Komiteja atgādina, ka Padome 2009. gada novembrī nolēma, ka no visām attiecīgajām divpadsmit politikas jomām centieni jākoncentrē uz piecām prioritātēm: tirdzniecība un finanses, klimata pārmaiņas, pārtikas nodrošinājums pasaulē, migrācija un drošība;

25. tādēļ norāda, ka jautājums par pārtikas nodrošinājumu pasaulē būtu jāņem vērā, īstenojot kopējās lauksaimniecības politikas reformu pēc 2013. gada. Komiteja arī uzskata, ka jāveicina augsti kvalificētu speciālistu no attīstības valstīm cirkulāra migrācija, lai no šīm valstīm speciālisti neaizplūstu pavisam un tās nepaliktu bez zināšanām, kas būtiski ietekmē to attīstību un Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanu, īpaši veselības jomu. Turklāt, plānojot teritoriju attīstību vietējā līmenī, ir jāņem vērā vides aspekti;

Atbalsta efektivitāte

26. Komiteja 2009. gada aprīlī pieņemtajā atzinumā 312/2008 final atzinīgi ir vērtējusi Parīzes deklarācijas “izšķirošo soli” 2005. gadā apstiprināto palīdzības pasākumu saskaņošanā un vēlas, lai, pamatojoties uz sadarbības un pārredzamības principiem, tiktu iedibināta saikne starp dažādiem sadarbības līmeņiem. Tā kā pasākumus var saskaņot tikai tad, ja tie ir zināmi, Komiteja ciešā sadarbībā ar Eiropas Komisiju izveidoja decentralizētas sadarbības ceļvedi internetā, kur var uzzināt, “kādus pasākumus, kur un kā” īsteno Eiropas vietējās pašvaldības;

27. uzsver, ka saikne, kas izveidojusies starp Eiropas reģionālajām un vietējām pašvaldībām un līdzīgām struktūrām partnervalstīs, veicina demokrātiskas līdzatbildības un saskaņošanas principu īstenošanu, ņemot vērā partnervalstu prioritātes un īpatnības un atbilstoši Parīzes deklarācijai un Akras rīcības programmai. Jautājums par šo principu īstenošanu nav jārisina tikai valstu savstarpējās sadarbības līmenī;

28. norāda, ka pašvaldību līmenī veiktie pasākumi ir atzīti ziņojumā par Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanu līdz 2015. gadam, ko 2010. gada februārī (6) ir izstrādājis Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs, gatavojoties sanāksmei septembrī. Dokumentā ir uzsvērts, cik svarīgi ir šādi pasākumi, ja to pamatā ir ieinteresēto kopienu iesaistīšanās un sinerģija;

29. pauž cerību, ka izstrādājot kopējo ES nostāju, ko pieņems jūnija Eiropadome, politiskie līderi ņems vērā, ka Tūkstošgades attīstības mērķu uzdevums ir uzlabot ikdienas dzīvi simtiem miljonu cilvēku, kā arī to, ka tieši vietējā līmenī atspoguļojas plašu starptautiskās palīdzības mehānismu efektivitāte;

30. tāpēc aicina analīzēs un priekšlikumos, ko jūnijā izvirzīs ES, bet septembrī — starptautiskā sabiedrība —, ņemt vērā vietējo līmeni. Eiropas 100 000 vietējās pašvaldības var sniegt savu nelielo ieguldījumu, kopā veidojot lielu un spēcīgu atbalstu. Valstu un pašvaldību kopīgie pasākumi dod iespēju stiprināt demokrātijas iestādes un sekmēt resursu taisnīgu sadali, lai novērstu galējo nabadzību un sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus saskaņā ar 2010. gadā noteiktajām politiskajam un humānisma saistībām.

Briselē, 2010. gada 9. jūnijā

Reģionu komitejas priekšsēdētāja

Mercedes BRESSO

(1) 1. mērķis: uz pusi samazināt nabadzību un badacietēju skaitu pasaulē; 2. mērķis: visiem iedzīvotājiem nodrošināt pamata izglītību; 3. mērķis: sekmēt dzimumu vienlīdzību; 4. mērķis: mazināt bērnu mirstību; 3. mērķis: mātes un bērna veselības uzlabošana; 6. mērķis: apturēt HIV/AIDS un citu slimību izplatību; 7. mērķis: nodrošināt vides ilgtspēju; 8. mērķis: izveidot globālu partnerību attīstības jomā.

(2) Izņemot dokumentu par nodokļiem, kurš interesantā kārtā nav adresēts RK.

(3) Vairāki piemēri ir minēti Apvienoto pilsētu un vietējo pašvaldību (CGLU – Cités et Gouvernements Locaux Unis) 2009. gada decembra “Nostājas dokumentā par palīdzības efektivitāti un pašvaldībām”.

(4) Atzinums CdR 224/2005 fin, atzinums CdR 383/2006 fin, atzinums CdR 144/2008 fin, 2009. gada aprīlī pieņemtais atzinums CdR 312/2008.

(5) Dokumenta SEC (2010) 420 (galīgā redakcija) pielikumā sniegta informācija par visu 27 Eiropas dalībvalstu ieguldījumu OAP un par to perspektīvām 2015. gadam.

(6) ANO dokuments A/64/665

1.10.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 267/22

Reģionu komitejas atzinums “Uzņēmējdarbības reģistru sadarbība”

(2010/C 267/06)

I. IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

Ievads

1. pauž gandarījumu par Eiropas Komisijas iniciatīvu – Zaļo grāmatu “Uzņēmējdarbības reģistru sadarbība”;

2. atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisijas Zaļajā grāmatā “Uzņēmējdarbības reģistru sadarbība” ieinteresētās personas aicinātas paust viedokli par šo tematu;

3. atgādina Reģionu komitejas svarīgo lomu un iepriekšējos atzinumus, kuros ņemtas vērā vietējo un reģionālo pašvaldību intereses attiecībā uz iespējām un alternatīviem risinājumiem, kas skar iekšējā tirgus darbību, pārredzamību, informācijas apmaiņu un administratīvā sloga vienkāršošanu kā vietējā, tā arī reģionālajā līmenī;

4. atbalsta Eiropas Komisijas nostāju, ka uzņēmējdarbības reģistriem (1) šajā procesā ir būtiska nozīme — tajos tiek reģistrēta, pārbaudīta un uzglabāta informācija par uzņēmumiem, piemēram, to juridisko statusu, juridisko adresi, kapitālu un likumīgajiem pārstāvjiem, un arī nodrošināta šīs informācijas pieejamība sabiedrībai;

5. piekrīt Eiropas Komisijai, ka Direktīvā par kapitālsabiedrību pārrobežu apvienošanos (2), Eiropas uzņēmējsabiedrības statūtos (3) un Eiropas Kooperatīvās sabiedrības statūtos (4) tiek nepārprotami pieprasīta uzņēmējdarbības reģistru pārrobežu sadarbība;

6. uzskata: lai arī Eiropas tiesību aktos ir noteikti pamatpakalpojumu obligātie standarti, valstu uzņēmējdarbības reģistri var piedāvāt atšķirīgus papildu pakalpojumus, tādējādi paplašinot uzņēmējsabiedrību darbību ārpus valsts robežām un dodot uzņēmumiem iespēju noformēt uzņēmuma juridisko statusu vienā dalībvalstī, bet uzņēmējdarbību daļēji vai pilnībā veikt citā dalībvalstī; līdz ar to ir radusies lielāka vajadzība pēc publiski pieejamas informācijas par pārrobežu uzņēmējsabiedrībām;

7. uzsver, ka informācija par uzņēmējsabiedrībām ir pieejama dalībvalstī, kurā reģistrēta uzņēmuma juridiskā adrese, taču tās pašas informācijas iegūšana citā dalībvalstī var būt apgrūtināta tehnisku, juridisku, lingvistisku u.c. iemeslu dēļ;

8. uzskata, ka ar uzņēmējdarbības reģistru brīvprātīgu sadarbību vien nepietiks un ir jāpanāk efektīvāka reģistru pārrobežu sadarbība; sadarbības ietvaros īpaši svarīgi ir reģistros iekļautās informācijas pieejamību starpvalstu līmenī, tās pārredzamību, tiesisko noteiktību un ticamību;

9. uzsver, ka pašreizējā finanšu krīze vēlreiz ir apliecinājusi, cik svarīga ir finanšu tirgu pārredzamība. Saistībā ar finansiālās atveseļošanas pasākumiem piekļuves uzlabošana aktuālai un oficiālai un uzticamai informācijai par uzņēmumiem uzskatāma par līdzekli, kā atjaunot uzticību tirgiem visā Eiropā.

Galvenās atziņas

10. atzīst pārrobežu uzņēmējdarbības reģistru būtisko nozīmi iekšējā tirgus efektīvas darbības nodrošināšanā, sniedzot ticamu un aktuālu informāciju komerciāliem mērķiem vai vienkāršojot tiesiskās aizsardzības pieejamību visiem dalībniekiem visās dalībvalstīs;

11. atzīst, ka lielākai uzņēmumu mobilitātei ir izšķiroša nozīme ekonomikas izaugsmē, un tāpēc iesaka ieviest pilnībā integrētu sistēmu, kas nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi informācijai visā Eiropas Savienībā;

12. atzīmē, ka piekļuve informācijai par pārrobežu apvienošanu, juridiskās adreses maiņu vai filiāļu izveidošanu citā dalībvalstī ir ikdienas nepieciešamība, lai nodrošinātu iekšējā tirgus netraucētu darbību;

13. atzinīgi vērtē brīvprātīgās sistēmas dalībnieku centienus izveidot efektīvu informācijas apmaiņas platformu un vienlaikus aicina Eiropas Komisiju ierosināt tiesisku regulējumu uzņēmējdarbības reģistru sadarbībai Eiropas mērogā, lai aizstātu esošo brīvprātīgo sistēmu ar pilnībā integrētu, uz IKT balstītu reģistru;

14. atgādina MVU būtisko nozīmi Eiropas ekonomikā un aicina dalībvalstis pieņemt Eiropas privātā uzņēmuma statūtus, kas apvienojumā ar efektīvu uzņēmējdarbības reģistru sadarbības sistēmu sekmētu mazo un vidējo uzņēmumu darbības paplašināšanos vienotā tirgū;

15. aicina ieviest virtuālo Eiropas uzņēmējdarbības reģistru, kurā uzņēmumu reģistru savienojumi balstīti uz tālejošiem IT risinājumiem;

16. aicina pārskatīt attiecīgās uzņēmējdarbības direktīvas, lai pielāgotu to noteikumus plaši pieejamiem tehniskiem līdzekļiem, īpaši IT sistēmu izmantošanai;

17. piekrīt viedoklim, ka uzņēmējdarbības reģistru sadarbība jāveido, balstoties galvenokārt uz rezultātiem, kas līdz šim gūti saistībā ar Eiropas Biznesa reģistru (EBR) un BRITE projektu; attiecībā uz uzņēmējdarbības reģistru tīkla procesuālās sadarbības reglamentējošo daļu (apvienošana, juridiskās adreses maiņa, filiāles u.c.), acīmredzot, jāpiekrīt Komisijai, ka visvienkāršāk būtu šo sistēmu izveidot, balstoties uz pašreizējo BRITE projektu.

Ieteikumi

18. atgādina, ka pēdējos 10 gados Tiesas praksē (īpaši Centros (C-212/97), Überseering (C-208/00) un Inspire Art (C-167/01) lietās) ir apstiprinātas uzņēmumu tiesības uz pārrobežu darbību un juridiskās adreses maiņu;

19. uzsver, ka šīs tiesības daudzos gadījumos tomēr netiek īstenotas praksē. Taču tam par iemeslu nav vis sadarbības trūkums starp uzņēmējdarbības reģistriem, bet tas, ka dalībvalstu iekšējais regulējums uzņēmējdarbības un reģistrēšanas tiesību jomā neveicina pārrobežu juridiskās adreses maiņu un citas pārrobežu darbības, un arī Savienības tiesībās nav skaidri noteikts, ka šāds regulējums būtu nepieciešams;

20. uzskata, ka šo problēmu nevar atrisināt vienīgi ar uzņēmējdarbības reģistru sadarbību; šajā sakarā būtu jāizstrādā materiālo tiesību un procesuālo tiesību normas par uzņēmumu juridiskās adreses maiņu, kas regulētu arī uzņēmējdarbības reģistru sadarbību;

21. pauž pārliecību, ka iespējas trūkums uzņēmumiem mainīt juridisko adresi ES robežās ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kas kavē valstu un reģionu patiesu konkurenci uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides radīšanā, jo šobrīd juridiskās adreses maiņa ir pārāk sarežģīta;

22. atzīst, ka uzņēmējdarbības reģistru sadarbība vienkāršos uzņēmēju piekļuvi informācijai par sadarbības partneriem, un tas vērtējams atzinīgi. Šajā nolūkā uzņēmējdarbības reģistru sadarbības sistēma jāveido kā vienota meklētājsistēma ar standartizētiem datiem, vienlaikus garantējot reģistru sniegtās informācijas pareizību. Turklāt būtu jācenšas standartizēt reģistros iekļaujamās informācijas saturu;

23. uzskata, ka zaļajā grāmatā ierosinātais pārvaldības nolīgums, šķiet, nav piemērots instruments tīkla veidošanai. Ja izvirzīts mērķis — no katras dalībvalsts uzņēmējdarbības reģistra standartizētā veidā iegūt standartizētu informāciju — topošā sistēma būtu jāreglamentē, piemēram, pārskatot Pārredzamības direktīvu vai kādā citādā veidā;

24. norāda, ka drīzāk būtu jāorientējas uz to, lai pārrobežu informācija, kas iegūta ar topošās sistēmas palīdzību, un valstu uzņēmējdarbības reģistru informācija būtu pieejama tīmeklī bez maksas vai par pieņemamu cenu, jo būtībā informācijas vākšanas procesā, iekasējot valsts nodevas, tiek segti ar to saistītie izdevumi, un valsts iestādēm nevajadzētu tirgot publiskus datus. Pretējā gadījumā, atsaucoties uz topošo direktīvu, konkurencei tiks pakļauti uzņēmumi, kas sniedz konsultāciju pakalpojumus;

25. piekrīt, ka Pārredzamības direktīvas noteikumu saikne ar topošo tīklu ir pamatota. Tāpēc atbilstīgi noteikumi būtu drīzāk jānosaka ar direktīvu vai pat regulu;

26. norāda, ka vienota uzņēmējdarbības reģistra trūkums līdz šim nav bijis būtisks šķērslis uzņēmumu pārrobežu darbībai. Ar piemērotiem elektroniskiem risinājumiem (kādus savstarpēji piemēro Igaunija, Portugāle un Somija) jau tagad ir iespējama ļoti plaša sadarbība: pat neizbraucot no valsts var reģistrēt uzņēmējdarbību citā valstī;

27. uzsver, ka uzņēmumu pārrobežu darbību kavē Eiropas elektroniskās identifikācijas dokumenta trūkums. Šāds dokuments varētu būt, piemēram, ES elektroniskā identitātes karte, kas ļautu ieviest elektronisko parakstu un savstarpēju atzīšanu; tas būtu viens no pamatelementiem uzņēmējdarbības reģistru sadarbības jomā, un tās izstrāde būtu jāuzsāk nekavējoties;

28. visbeidzot, ierosina visās iniciatīvās ņemt vērā subsidiaritātes, proporcionalitātes un labāka tiesiskā regulējuma pamatprincipus.

Briselē, 2010. gada 9. jūnijā

Reģionu komitejas priekšsēdētāja

Mercedes BRESSO

(1) Zaļajā grāmatā izmantotā vārdkopa “uzņēmējdarbības reģistrs” aptver visus centrālos reģistrus, komercreģistrus un uzņēmumu reģistrus Pirmās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas (68/151/EEK) 3. panta nozīmē.

(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīva 2005/56/EK par kapitālsabiedrību pārrobežu apvienošanos (OV L 310, 25.11.2005., 1. lpp.).

(3) Padomes 2001. gada 8. oktobra Regula (EK) Nr. 2157/2001 par Eiropas uzņēmējsabiedrības (SE) statūtiem (OV L 294, 10.11.2001., 1. lpp.).

(4) Padomes 2003. gada 22. jūlija Regula (EK) Nr. 1435/2003 par Eiropas Kooperatīvās sabiedrības (SCE) statūtiem (OV L 207, 18.8.2003., 1. lpp.).

1.10.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 267/25

Reģionu komitejas atzinums “Pilsētvides reģenerācijas nozīme turpmākajā pilsētu attīstībā Eiropā”

(2010/C 267/07)

I. IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ.

Pilsētu ieguldījums attīstībā un pāreja no pilsētu renovācijas uz pilsētvides reģenerāciju

REĢIONU KOMITEJA

1. uzskata, ka pilsētas un pilsētreģioni (kā pilsētu un to apkārtējo pašvaldību konurbācijas) ir vieta iztēles un radošuma izpausmei un ietver gan iespējas Eiropas Savienības ekonomisko un finansiālo problēmu risināšanai, gan līdzekļus sociālās atstumtības, noziedzības un nabadzības apkarošanai. Tomēr RK uzskata, ka tiem jābūt atzītiem strukturālajās programmās, lai varētu īstenot pārmaiņas un reģenerāciju;

2. atzīst, ka pilsētu un pilsētu aglomerāciju (1) ieguldījums visu pārvaldības līmeņu, kā arī to savstarpējo attiecību ilgtspējīgā attīstībā kļūst aizvien nozīmīgāks. Pilsētas ir kultūras, uzņēmējdarbības, izglītības, pētniecības un attīstības, ar zināšanām saistītu pakalpojumu un finanšu sektora centri, tās ir reģionālās un starptautiskās preču aprites un iedzīvotāju pārvietošanās krustpunkts, un tās sniedz nozīmīgu ieguldījumu dažādas izcelsmes iedzīvotāju grupu integrācijā;

3. vērš uzmanību uz to, ka dažas pilsētu teritorijas ir skārušas ekoloģiskas, ekonomiskas un sociālas problēmas, tomēr norāda uz daudziem pilsētvides sekmīgas reģenerācijas piemēriem Eiropā, kas īstenoti ar ES finansējuma palīdzību;

4. uzsver, ka daudzos gadījumos iedzīvotāju koncentrācija pilsētās, kas saistīta ar nelegālo būvniecību un iekšējo migrāciju, notikusi tik strauji, ka vietējās pašvaldības nav spējušas tai pielāgot savas administratīvās spējas un plānus. Sociālās problēmas ir pastiprinājušās, iedzīvotāju grupas ir nonākušas atstumtībā, tāpēc to ievērojamās profesionālās spējas un sociālās prasmes netiek pilnībā izmantotas. Attīstīto valstu pilsētās nelabvēlīgie rajoni ir kļuvuši par pilsētvides neatņemamu sastāvdaļu, un tie ir sociālās atstumtības un arvien lielākas nedrošības faktors;

5. secina, ka ekonomikas strukturālās pārmaiņas, ražotņu pārvietošana un jauno tehnoloģiju ieviešana, īpaši kravu pārvadājumu transporta nozarē (piemēram, vienību noteikšana), ir strauji izraisījusi infrastruktūru un zemes vērtības krišanos (ostās, dzelzceļa stacijās), radot ievērojamu ekonomisko un sociālo ietekmi noteiktos rajonos un pilsētās, kas tādējādi saskaras ar pilnīgi jauniem izaicinājumiem;

6. uzsver, ka pilsētu renovācijas politikām jābūt par pamatu atbilstīgam modelim, kura darbības jomā iekļauti pasākumi no pilsētvides reģenerācijas līdz pašreizējā mājokļu fonda atjaunināšanai. Jaunā ilgtspējīgas pilsētas modeļa pamatā jābūt arī novatoriskai integrētai pieejai pilsēttelpas atjaunošanai; atbilstoši Leipcigas hartai tajā jāņem vērā vides, sociālie un saimnieciskie aspekti. Tādā modelī nav jāparedz neierobežota izaugsme vai zaļās zonas apbūve, bet par galvenajiem pamatprincipiem jāizvirza pilsētu izaugsmes kontrole, pilsētu izplešanās ierobežošana, pilsētās esošo mājokļu bāzes un sociālās struktūras atjaunināšana, pilsētu ekoloģiskās efektivitātes uzlabošana, pamesto rūpniecības teritoriju sakopšana un ilgtspējīgāku transporta veidu sekmēšana, kā arī zemes izmantojuma plānošana dažādos līmeņos (reģionālā, apgabalu, vietējā) un jauktu izmantojuma veidu attīstība;

7. atgādina, ka divdesmitā gadsimta beigās radās steidzama nepieciešamība pārstrukturēt pilsētas, veicot mērķtiecīgākus, daudznozaru pasākumus. Sarežģīto problēmu dēļ bija jāizvēlas daudzpusīga pieeja, kas savukārt radīja vajadzību izstrādāt pilsētvides reģenerācijas programmas, kurās mērķu noteikšanā, metožu un īstenošanas instrumentu izvēlē pieņemta pēc iespējas integrēta pieeja, ņemot vērā plašāku ģeogrāfisko situāciju un apjomradītus ietaupījumus. Komiteja uzskata, ka grūtībās esošās pilsētu zonas nedrīkst un nevar atstāt novārtā, jo tās ir neizmantotu talantu avots un liecina par resursu izšķērdēšanu, jo cilvēkkapitāls un fiziskais kapitāls tur nav izmantots, kaut gan to varētu produktīvi izmantot un sekmēt vispārējo ekonomikas izaugsmi;

Vietējo un reģionālo pašvaldību loma pilsētvides reģenerācijā un minētā jautājuma nozīme Reģionu komitejai

REĢIONU KOMITEJA

8. norāda, ka reģionālajām un vietējām pašvaldībām vajadzētu uzņemties izšķirīgo un galveno lomu, izstrādājot, īstenojot, pārraugot, sekmējot un novērtējot integrētas pilsētvides reģenerācijas stratēģijas un vispārēji uzlabojot pilsētvidi. Tā kā Eiropas mazās un lielās pilsētas ir daudzveidīgas, jāizstrādā vietēji risinājumi, bet jo īpaši nepieciešama rīcība vietējā līmenī. Īstenojot daudzās ES programmas un iniciatīvas, gan Eiropas līmenī, gan katrā atsevišķā pilsētā ir uzkrātas bagātīgas zināšanas par pilsētu attīstību. Komiteja uzskata, ka vietējās pašvaldības vajadzētu iedrošināt izmantot visas šīs Eiropas līmenī uzkrātās zināšanas un jo īpaši tiesību aktus par pilsētām (urban acquis);

9. uzskata, ka pilsētvides reģenerācijas atbalsta iespēju ir daudz un ka šīs jomas stratēģijās jāņem vērā ļoti daudzi faktori, kas nosaka dažās pilsētu zonās risināmos uzdevumus. Pēdējos gados notikusī ekonomikas lejupslīde proporcionāli varētu būt vairāk ietekmējusi dažus pilsētu rajonus, kuri to sociālekonomiskās struktūras dēļ pielāgojas lēnāk nekā citas pilsētas daļas. Pilsētvides reģenerācijas programmās vajadzētu paredzēt novatoriskus veidus, kā centrālu pilsētvides teritoriju aglomerācijas efektu padarīt izdevīgu vietējiem iedzīvotājiem;

10. uzskata, ka pilsētām, cieši sadarbojoties ar apkārtējām teritorijām, ir būtiskas priekšrocības, ko var izmantot iedzīvotāji un uzņēmumi, jo tās ir ne tikai ekonomikas dzinējspēks un apmaiņas un tirdzniecības centri, bet arī sniedz iespējas sekmēt personas brīvību un ir radošuma, pētniecības un izcilības telpas. No otras puses, pilsētas saskaras ar problēmām, ko izraisa arī izmaiņas dzīvesveidā un demogrāfiskās pārmaiņas, bet vēl biežāk — neatbilstīgi pilsētu attīstības modeļi. Pilsētvides reģenerācija un pilsētu ilgtspējīga attīstība patlaban īpaši nodarbina daudzas ES vietējās un reģionālās pašvaldības, kas meklē veidus, kā apvienot ilgtspējīgu izaugsmi un modernas infrastruktūras (īpašu uzmanību veltot tehnoloģiskajai infrastruktūrai), uzņēmējdarbībai pievilcīgus apstākļus un nodrošināt tīru un veselīgu vidi;

11. uzskata, ka jau pastāv daudz labas prakses piemēru, bet tie netiek pietiekami izplatīti vai piemēroti. Tāpēc Komiteja atkārti aicina izveidot virtuālu tīklu labas prakses izplatīšanai Eiropas pilsētās un reģionos. Komiteja ir bijusi cieši iesaistīta tādās iniciatīvās kā Pilsētu mēru pakts un Eiropas Zaļās pilsētas balva, un ES dalībvalstu pilsētu attīstības grupas darba ietvaros tā piedalījusies Leipcigas hartas par ilgtspējīgām Eiropas pilsētām uzraudzības pasākumos. Turklāt Komiteja nesen pieņēmusi atzinumus par jautājumiem, kas saistīti ar izskatāmo tematu, piemēram, par to, kā pilsētas un reģioni var palīdzēt īstenot Eiropas mērķus klimata un enerģētikas jomā, energoefektivitātes sekmēšanai nepieciešamos pasākumus un Eiropas rīcības plānu mobilitātes veicināšanai pilsētās;

ES rīcība saistībā ar Eiropas pilsētu attīstību

REĢIONU KOMITEJA

12. uzskata, ka, neraugoties uz to, ka ES līgumos nav nepārprotami paredzēts īstenot pilsētvides politiku, kopš 1990. gada līdz mūsdienām ir noticis ievērojams progress pilsētu attīstības jomā gan saistībā ar plānošanu, gan ar zinātību par pasākumiem pilsētās. Minētajā laikposmā pilsētas ir bijušas eksperimentālas, atklātas laboratorijas un ir sasniegušas ievērojamus rezultātus, kaut gan to rīcībā esošie resursi ir bijuši ierobežoti;

13. uzsver, ka ES var būt būtiska nozīme, atbalstot pilsētvides reģenerācijas stratēģijas. Komisiju vajadzētu mudināt, lai, pamatojoties uz tiesību aktiem par pilsētām, tā saskaņoti un strukturēti nodotu vietējā līmeņa rīcībā visu pilsētu attīstības jomā uzkrāto pieredzi un atbalsta pasākumus. Tajos būtu jāietver visas Eiropas politikas, kas tieši ietekmē pilsētu attīstību, un īpaša uzmanība būtu jāpievērš pasākumiem kohēzijas, nodarbinātības, sociālajā, vides, platjoslas interneta un transporta jomā;

14. atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas Starpdienestu grupas pilsētu attīstības jautājumos nesen publicēto rokasgrāmatu par pilsētu dimensiju Kopienas politikās laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam un aicina Komisiju izskatīt iespēju aktualizēt un oficiāli pieņemt Eiropas pilsētu darba kārtību, kuru pievienot jaunai rīcības sistēmai vai rīcības plānam pilsētu attīstības jomā, kurā viena no galvenajām prioritātēm būtu integrēta pilsētvides reģenerācija un kurā vienlaikus būtu ņemti vērā dažādie apstākļi, kuros minētās koncepcijas būtu piemērojamas;

15. atbalsta visas esošās iniciatīvas, kas sekmē pilsētu ilgtspējīgu attīstību un jo īpaši integrētu pilsētvides reģenerāciju, īstenojot kohēzijas politiku, proti, pilsētām paredzētos struktūrfondu līdzekļus, Pilsētvides novērtēšanu (Urban Audit), Pilsētu atlantu, programmu Urbact un iniciatīvu Jessica. Tomēr Komiteja aicina Komisiju rūpīgi analizēt to, kādi rezultāti ir Kopienas iniciatīvas URBAN iekļaušanai ERAF rīcības programmās, un sagatavot attiecīgu vidusposma novērtējumu. Ņemot vērā minēto novērtējumu, nākamajā plānošanas posmā varētu būt jānostiprina struktūrfondos paredzēto pilsētvides reģenerācijas iniciatīvu īpašais raksturs un jāuzlabo to saskaņotība ar citām politikām Eiropas pilsētu darba kārtībā;

16. atzinīgi vērtē jauno pilsētvides reģenerācijas iniciatīvu finansēšanas koncepciju iniciatīvā Jessica, īpaši tādēļ, ka ar to izveidota nepārprotama saikne starp finansējumu un nepieciešamību izstrādāt integrētus pilsētu attīstības plānus. Komiteja tomēr uzsver, ka arī subsīdijas ir lietderīgs un nepieciešams instruments, lai saistībā ar pilsētu attīstību labotu tirgus nepilnības. Komiteja arī pauž bažas par Jessica atpazīstamību, par vietējo un reģionālo pašvaldību izpratnes līmeni un konstatētajām īstenošanas problēmām dalībvalstīs;

17. uzskata, ka noteikti jāatbalsta Struktūrfondu regulā ieviestās izmaiņas saistībā ar tiesībām uz mājokļu energoefektivitātei uz atjaunīgajai enerģijai paredzētajiem ieguldījumiem. Taču plašāk jāinformē par atbalsta pasākumiem mājokļu jomā, kas paredzēti ERAF regulas pēdējā grozījumā par mājokļu intervenci nelabvēlīgos apstākļos esošu kopienu atbalstam, kā arī stingri jāraugās, lai šie pasākumi atbilstu integrētajai pilsētu attīstības programmai. Tādēļ Komiteja ierosina no struktūrfondu līdzekļiem nodrošināt atbalstu arī mājokļiem ļoti nelabvēlīgos rajonos. Kvalitatīvs mājoklis ir būtisks pilsētvides reģenerācijas programmu sekmīguma priekšnosacījums. Finansiālu atbalstu vajadzētu sniegt tikai integrētu programmu ietvaros un, ievērojot stingrus noteikumus, lai nodrošinātu, ka tas ir lietderīgs vietējiem iedzīvotājiem, kuriem tas nepieciešams, un ka tas nesekmē šo rajonu ģentrifikāciju;

Ilgtspējīga pilsētvides reģenerācija

REĢIONU KOMITEJA

18. secina, ka ES pilsētas tiek aicinātas atbalstīt Savienības centienus pārvarēt ekonomikas un finanšu krīzi, kā arī darboties tā, lai padziļinātu Eiropas integrāciju. Trīs dimensijas, kuras prezidentvalsts Spānija noteikusi kā pamatu pārdomām par pilsētvides reģenerācijas lomu pilsētu attīstībā, ir ilgtspējīgas attīstības pīlāri. Īstenojot pilsētvides reģenerācijas programmas, tās vajadzības gadījumā būtu jāpapildina ar tematiskām prioritātēm, lai minēto jautājumu risinātu, ņemot vērā pašreizējos sociālekonomiskos apstākļus. Konkrētāk Komiteja uzskata, ka galvenajiem darba kārtībā jābūt tādiem jautājumiem kā pilsētu pārvaldība un vietējo un reģionālo pašvaldību loma, pilsētvides reģenerācijas finansēšana, telemātikas tehnoloģiju izmantošana pilsētvides reģenerācijā, vietējo pašvaldību sistēmas un darbības nozīme pilsētvides reģenerācijas plānu izstrādē un ieviešanā, inovācijas nozīme pilsētvides reģenerācijā un visbeidzot tās ieguldījums ārējo attiecību veidošanā un pilsētu internacionalizācijā. Tādējādi ir skaidrs, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska loma pilsētvides reģenerācijas darbā, sākot no zemes izmantojuma un beidzot ar pilsētplānošanu un plānu īstenošanu, jo reģenerācija ir svarīgāka par jaunu pilsētas rajonu veidošanu un esošo pilsētas zonu uzlabošana — svarīgāka salīdzinājumā ar pilsētas paplašināšanu;

Pilsētvides reģenerācijas saimnieciskā dimensija — ieguldījums gudrā izaugsmē

REĢIONU KOMITEJA

19. uzsver, ka jo īpaši ekonomikas internacionalizācijas dēļ pēdējos gados notikušās pārmaiņas ekonomikā proporcionāli var ietekmēt senākos vai centrālos pilsētu rajonus, kas to sociālekonomiskās struktūras dēļ pielāgojas lēnāk nekā citas pilsētas daļas. Šajā ziņā kohēzijas politikas pasākumu pamatā ir doma, ka ģeogrāfiski nelīdzsvarota izaugsme ne tikai apdraud sociālo kohēziju, bet arī ierobežo iespējamo saimniecisko izaugsmi. Minētais secinājums vēl vairāk attiecas uz vietējo līmeni un nesen ir atkārtoti uzsvērts, piemēram, Barca ziņojumā;

20. uzsver nepieciešamību atbalstīt novatorisku saimniecisku darbību, nodrošinot piemērotu vidi un stimulus, mūsdienīgu infrastruktūru un labi apmācītu cilvēkkapitālu, pamatojoties uz mūžizglītību;

21. uzskata, ka gan materiālā, gan nemateriālā kultūras mantojuma aizsardzība, atjauninot pilsētas centru un maksimāli respektējot vēsturisko un arhitektonisko mantojumu, uzlabo pilsētas tēlu, palielina tās prestižu un piesaistītspēju, kā arī sekmē kultūras daudzveidību, kurai saimnieciskajā ziņā ir svarīga nozīme uz zināšanām balstītas ekonomikas un radošo nozaru attīstībā; vienlaikus tā veicina arī attīstību vietējā līmenī, atbalstot specializētu darba vietu izveidi, kurās bieži nepieciešams augsts specializācijas līmenis;

22. norāda, ka ar pilsētvides reģenerācijas projektiem saistītām procedūrām un rezultātiem vajadzētu radīt, ietvert un izplatīt zinātību un jauninājumus;

23. uzsver, ka pilsētvides reģenerācijas stratēģijās jāņem vērā daudzi faktori, kas izraisījuši dažu pilsētu rajonu saimniecisko lejupslīdi un no kuriem visuzskatāmākie ir ēku funkcionālā novecošana, nolietota infrastruktūra un piekļuves problēmas. Daudzi uzņēmumi pamet pilsētu, cenšoties samazināt darbības izmaksas un iegūt vairāk telpas; daudzi darbinieki tiem seko, cerot uz labāku dzīves kvalitāti (sociālie, transporta pakalpojumi) vai mazāku dzīves dārdzību (zemāka īres maksa, izdevīgākas nekustamā īpašuma cenas). Lai ņemtu vērā to uzņēmumu prasības, kas vēlas apmesties reģenerētās pilsētas zonās, pilsētvides reģenerācijas programmās jācenšas piedāvāt novatoriskus pieejamās telpas izmantošanas veidus un uzlabot pilsētas piedāvātos pakalpojumus, tādējādi centrālo pilsētu rajonu aglomerācijas efektu izmantojot kā priekšrocību;

24. atgādina, ka mobilitātes problēmas, visbiežāk satiksmes sastrēgumi, negatīvi ietekmē daudzas Eiropas pilsētu teritorijas. Šīs problēmas nevar atrisināt, tikai būvējot labāku infrastruktūru vai piešķirot vairāk līdzekļu publiskā transporta uzņēmumiem. Mobilitāte pilsētās vairo iedzīvotājiem un uzņēmējiem piedāvātās iespējas un ir gan saimnieciskās konkurētspējas faktors, gan sociālās kohēzijas virzītājspēks. Komiteja uzsver, ka visiem iedzīvotājiem jābūt iespējai izmantot efektīvu sabiedrisko transportu par pieejamām cenām, jo tam ir būtiska nozīme, lai pārvarētu nelabvēlīgo rajonu nošķirtību. Komiteja uzsver: ņemot vērā kaitējumu, kas tiek radīts videi pilsētās, ir jāpastiprina pasākumi, kas vērsti uz videi draudzīgu pilsētu transportlīdzekļu veicināšanu (pētniecības un demonstrējumu projekti saistībā ar transportlīdzekļiem, kuri rada mazāk emisiju vai nerada tās vispār, pasākumi, lai veicinātu citus transporta veidus, piemēram, auto koplietošanas un velosatiksmes popularizēšana pilsētās). Komiteja vēlreiz apliecina savu atbalstu pilsētvides ilgtspējīgas mobilitātes plānu izstrādāšanai vismaz lielpilsētās; atbalsta veicinošu pasākumu īstenošanu ES līmenī, nodrošinot, ka Eiropas finansējumam, ko piešķir pilsētas transporta projektiem, jābūt atkarīgam no tā, vai ir izstrādāti pilsētvides mobilitātes plāni un noslēgti publiskās un privātās partnerības nolīgumi mobilitātes jomā;

25. uzsver nepieciešamību rīkoties, lai nostiprinātu vietējo uzņēmējdarbību, motivējot konkrētas iedzīvotāju grupas, izveidojot iestādes uzņēmējdarbības atbalstam un organizējot piemērotus pasākumus; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt sievietes uzņēmējas, lai ar viedas izaugsmes palīdzību sekmētu ekonomikas attīstību;

Pilsētvides reģenerācijas vides dimensija — ieguldījums ilgtspējīgā attīstībā

REĢIONU KOMITEJA

26. norāda, ka saistībā ar pilsētvides reģenerācijas vides dimensiju par būtiski prioritāriem vajadzētu izvirzīt trīs galvenos jautājumus: klimata pārmaiņas, cīņu ar dabas resursu piesārņojumu, ko rada cilvēka darbība (un plašākā nozīmē — to rentablu izmantošanu), kā arī dzīvotņu aizsardzību;

27. ir pārliecināta, ka pat apstākļos, kad Eiropa ir jau ļoti urbanizēta, var paredzēt, ka dažos rajonos pilsētu zonu paplašināšanas tendence turpināsies, jo īpaši visdinamiskākajās lielajās un vidējās aglomerācijās. Pilsētām izplešoties, var tikt iznīcināti daži no resursiem un pasliktināties augsnes un ūdens kvalitāte. Tāpēc Komiteja uzsver, ka ar integrētas pilsētvides reģenerācijas plāniem, aizkavējot neierobežotu pilsētu izaugsmi un atjauninot pilsētvidi, šo tendenci var apturēt vai pat pavērst atpakaļ;

28. norāda, ka, no otras puses, šā gadsimta laikā cilvēka radīto siltumnīcefekta gāzu ietekmes dēļ paredzams, ka pastiprināsies klimata pārmaiņas un celsies jūras līmenis. Minētā perspektīva nozīmē aizvien lielāku izaicinājumu, jo sevišķi piekrastes pilsētu teritorijām, kurām radīsies lieli izdevumi, jo ir vajadzīgi apjomīgi finanšu resursi, tostarp, lai īstenotu pasākumus krastu aizsardzībai un aizsardzībai pret plūdiem. Šī perspektīva pastiprina tā darba nozīmi, ko veic dalībvalstu pilsētvides attīstības grupa, kas izstrādā ilgtspējīgām Eiropas pilsētām piemērojamu pamatprincipu kopumu, kurā tiktu ietverti ne tikai parastie ar pilsētu teritorijām saistītie apsvērumi, bet arī klimata pārmaiņu jautājumi un problēmas, ko rada to ietekmes mazināšana un pielāgošanās to ietekmei;

29. uzskata, ka pilsētvides reģenerācijā augsti prioritāra ir cīņa ar dabas resursu piesārņošanu cilvēka darbības rezultātā, īpaši uzsverot pasākumus piesārņojuma novēršanai; Komiteja vēlas vēlreiz uzsvērt, ka turpmāk ir svarīgi aprēķināt un ierobežot dabas videi kaitīgu materiālu patēriņu, veicot novērtējumu par visu aprites ciklu (ražošana, izmantošana, iznīcināšana);

30. uzsver, ka jau esošo ēku modernizēšana, lai uzlabotu to energoefektivitāti, ir viens no ekonomiski izdevīgākajiem veidiem, lai izpildītu Kioto protokolā noteiktās saistības klimata pārmaiņu jomā; tiek lēsts, ka ēku radītās CO2 emisijas un ar enerģiju saistītās izmaksas iespējams samazināt par 42 %;

31. norāda, ka pilsētas ir atbildīgas par 70 % siltumnīcefekta gāzu emisiju un tāpēc Leipcigas hartā izskan aicinājums samazināt pilsētu oglekļa pēdas nospiedumu, saglabāt to resursus un bioloģisko daudzveidību, taupīt enerģiju un sekmēt galveno publisko pakalpojumu pieejamību. Tādēļ Komiteja atzīmē, ka jāveic tūlītēji pasākumi, lai samazinātu enerģijas patēriņu pilsētās, pirmkārt, labi pārvaldot energoresursus, un, otrkārt, enerģijas ražošanā izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus. Atbilstoši pasākumi jāveic arī mājokļu jomā, sekmējot to energoefektivitāti;

32. atzinīgi vērtē Pilsētu mēru paktu, kurā piedalās gandrīz 3 000 Eiropas pilsētu, apņemoties pārsniegt trīs 20 % mērķus, proti, obligātās ES prasības, kas jāizpilda līdz 2020. gadam. Minēto iniciatīvu tāpat kā Eiropas Zaļās galvaspilsētas balvu iedibinājusi Eiropas Komisija un to atbalsta un sekmē Reģionu komiteja, kas vēlas paplašināt Paktu, attiecinot to arī uz reģionālo līmeni;

33. atzīst zaļo zonu un ūdens tilpņu nozīmi pilsētvides reģenerācijas programmās. To ieguldījums, lai uzlabotu klimatu pilsētās, ir būtisks, jo tām ir “dzesējoša” ietekme uz pilsētām, tajās nodrošinot svaigu gaisu, filtrējot piesārņojumu un mazinot troksni. Turklāt zaļās atpūtas zonas palīdz padarīt dzīvi pilsētās patīkamāku, tādējādi sekmējot sociālo kohēziju. Zaļākas pilsētas būtu jāizvirza par vispārēju mērķi;

34. vērš uzmanību uz pieejamo ūdens resursu samazināšanos visā pasaulē un aicina pilsētvides reģenerācijas programmās paredzēt ūdens (jo īpaši dzeramā ūdens) krājumu aizsardzību un efektīvu to apsaimniekošanu, kā arī alternatīvus ūdens izmantošanas veidus. Tāpat jāsamazina pilsētu ūdens pēdas nospiedums;

35. uzskata, ka apbūvētās vides estētiskā kvalitāte ir izšķirīgs faktors, lai pilsētas sekmīgi konkurētu starptautiskā mērogā, būtu pievilcīgas un nodrošinātu iedzīvotājiem dzīves kvalitāti; Komiteja ierosina veikt pasākumus, kas virzīti uz arhitektonisko un māksliniecisko radošumu;

36. atzīst biotopu vērtību un par īpašu prioritāti uzskata pilsētu tuvumā esošo vai tās aptverošo biotopu apsaimniekošanu, jo tie apvienojumā ar izpratnes par vidi veicināšanas pasākumiem un iedzīvotāju informēšanu ir ievērojams pilsētvides reģenerācijas faktors;

37. norāda, ka pilsētām ir ciešas saiknes ar apkārtējiem reģioniem, jo īpaši ar dinamiskajām piepilsētām, kā arī to, ka šīs saiknes ir jāuztur;

Pilsētvides reģenerācijas sociālie aspekti — ieguldījums vērienīgā izaugsmē

REĢIONU KOMITEJA

38. uzskata, ka sociāli demogrāfiskās pārmaiņas ir likušas daudzu pilsētu iedzīvotājiem atstāt savu vidi senākā pilsēttelpā un pārcelties uz dzīvi jaunos dzīvojamos rajonos tālāk no pilsētu centriem, urbanizētās teritorijās pie pilsētu robežām vai vienkārši jaunās pilsētās lielu pilsētkopu tuvumā. Daži no iemesliem, kas ir šādas migrācijas pamatā, ir lētāks un pievilcīgāks mājoklis, labāka dzīves kvalitāte un plašāks pakalpojumu klāsts. Cilvēki, kuru ienākumi pārsniedz vidējos un kuri pēdējo gadu desmitu laikā atstājuši pilsētas, tajās atgriežas lēni, pateicoties dažu pilsētvides reģenerācijas programmu panākumiem. Tāpēc Komiteja uzsver, ka tur, kur pilsētvide pasliktinājusies, būtu jāpanāk, lai pilsētas atgūtu pievilcību un spēju piepildīt cilvēku cerības neatkarīgi no viņu ienākumiem;

39. uzsver, ka mājokļu būvniecība vienmēr ir bijusi un arī šobrīd ir viens no svarīgākajiem jautājumiem pilsētvides reģenerācijā, kuras galvenais uzdevums ir uzlabot visnelabvēlīgākajā stāvoklī esošās iedzīvotāju daļas dzīves apstākļus;

40. uzskata, ka vairumā pilsētu teritoriju būtiska risināma problēma ir sociālās nevienlīdzības saasināšanās. Atšķirības starp pilsētu rajoniem rada sociālģeogrāfisku izolāciju, kuras iemesls dažreiz ir nepiemērota mājokļu politika un pakalpojumu nodrošināšana tikai turīgajās pilsētas daļās, nepievēršoties nelabvēlīgajām priekšpilsētām. Tādēļ Lisabonas līgumā paredzētajam jaunajam teritoriālās kohēzijas mērķim vajadzētu stimulēt visus pārvaldības līmeņus ņemt vērā minētās atšķirības visās pilsētu nozaru politikās, kas pilsētā tiek pieņemtas integrētu pilsētvides reģenerācijas stratēģiju ietvaros. Tāpēc Komiteja uzsver, ka ilgtspējīgas pilsētas pamatā jābūt solidaritātei pilsētā, kā arī aktīvai atstumtības un diskriminācijas apkarošanai, stiprinot dzīvojamo kvartālu, sociālprofesionālo grupu, dzimumu un dažādas izcelsmes iedzīvotāju sociālo kohēziju. Pilsētas iekšējai solidaritātei jāatspoguļo vēlme veidot iekļaujošāku un saliedētāku eiropeisku sabiedrību;

41. uzskata, ka vajadzētu veltīt īpašas pūles imigrantu efektīvai integrēšanai pilsētas dzīvē, jo tas ir veids, kā risināt attiecīgās problēmas;

Partnerība pilsētvides uzlabošanā

REĢIONU KOMITEJA

42. uzsver, ka pilsētvides reģenerācijas programmās noteikti jāiesaista plaša sabiedrība, privātais un bezpeļņas sektors un minēto partnerattiecību centrā jābūt vietējām pašvaldībām. Lai gan pilsētvides reģenerācija vienmēr ir attīstībā esošs, nebeidzams process, tā gaitā nav iespējams piemērot visiem derīgus risinājumus; plaša ieinteresēto dalībnieku iesaiste ļaus mācīties no citu sekmīgās pieredzes un novērst kļūdu atkārtošanos. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme, lai pulcētu dažādos ekonomikas un sociālās jomas dalībniekus un paredzētu mērķtiecīgus pasākumus. Ar teritoriālo un pilsētplānošanu saistītos dokumentus var izmantot kā iespēju visām administratīvajām iestādēm apkopot un saskaņot savu politiku;

Tematiskās prioritātes

REĢIONU KOMITEJA

43. uzskata, ka pārejai no pilsētvides renovācijas, kur uzsvars ir uz dabisko un cilvēka veidoto vidi, uz pilsētvides reģenerācijas programmām jānotiek nākamajā plānošanas posmā. Būs jāveic pasākumi daudzās jomās, nosakot vairākas tematiskās prioritātes. Lai atbilstu iedzīvotāju vēlmēm, Eiropas nākotnes pilsētām būs jānodrošina infrastruktūra un vide, kurā pilnībā izmantotas strādājošo zināšanas un profesionālās iemaņas, ilgtspējīgi un pievilcīgi mājokļi, darba un atpūtas apstākļus, visiem bez izņēmuma piedāvājot maksimālas iespējas, dabas resursus izmantojot ar vislielāko piesardzību, lai pilsētu dzīve noritētu konkurētspējīgā ekonomikā ar zemu oglekļa emisiju;

Pilsētvides reģenerācijas stratēģiju pārvaldība

REĢIONU KOMITEJA

44. uzsver, ka pilsētvides reģenerācija jāuzskata par nemitīgu un integrētu procesu, kura pamatā ir ilgtermiņa redzējums par ilgtspējīgu pilsētas attīstību. Pilsētvides reģenerācijas programmu laba pārvaldība jāsāk ar analīzes posmu. Vispirms no uzticamiem avotiem jāievāc pārliecinoši dati par attiecīgo teritoriju ekonomiku, sociālajām iezīmēm un vidi, izmantojot pārdomātus un salīdzināmus rādītājus. Šajā sakarā īpaša nozīme ir Eiropas Komisijas Vides revīzijas grupas darbam un pasākumiem saistībā ar ilgtspējīgām Eiropas pilsētām paredzētu pamatprincipu kopuma izstrādi;

45. norāda, ka ir nepieciešami jauni pilsētu politikas organizēšanas veidi, nosakot pilsētvides reģenerācijas koncepcijas un darbību vietējā un reģionālā līmenī ar valsts un Eiropas līmeņa atbalstu. Komiteja uzskata, ka vietējām pašvaldībām jāuzņemas vadošā loma kohēzijas, integrācijas un sadarbības politiku izstrādē, tādējādi savā pašvaldībā nodrošinot dabas resursu saglabāšanu un ekoloģiski efektīvu attīstību, vienlaikus sekmējot un atbalstot dažādus daudzveidīgu kultūru dialoga veidus. Lai publiskā politika būtu pēc iespējas efektīvāka, daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības jau izstrādājušas jaunas pilsētas pārvaldības metodes, pilsētvides reģenerācijas programmas tuvinot faktiskajām vajadzībām. Pateicoties dažādiem līdzdalības mehānismiem, integrētā pilsētas politikā ir iesaistīti partneri, kas bieži vien ir ne tikai publiskās pārvaldes iestādes, bet arī attiecīgo rajonu iedzīvotāji; dažas valstīs sadarbības veids ir līgumi vai vienošanās. Komiteja ir pārliecināta, ka pastiprināta plašas sabiedrības līdzdalība un pilsētu pašvaldībām piešķirtā nozīme liecina par centieniem radīt sociālo kapitālu, kas nepieciešams, lai pilsētu attīstības politikas būtu sekmīgas;

46. uzskata, ka pilsētvides reģenerācijas programmās iespējami vairāk jāizmanto visi pieejamie, gan iespiestie, gan elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, lai izplatītu informāciju un popularizētu attiecīgās programmas un veidus, kā tajās līdzdarboties (vietējie referendumi, sanāksmes, e-demokrātija utt.). Pilsētvides reģenerācijas programmām būtu jākļūst par daļu no zināšanu apguves procesa, kas saistīts ar ES pilsētu attīstību, un tās jāizmanto, lai veicinātu iedzīvotāju izpratni par pilsētu problēmām un perspektīvām;

47. atzīst, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu pilsētu reģenerācijas un attīstības jautājumi visefektīvāk tiek risināti vietējā līmenī. Komiteja tomēr uzskata, ka ES atbalsts var sniegt nenoliedzamas priekšrocības pilsētu attīstības jomā, ja noskaidrots, ka atbalsts vajadzīgs, lai efektīvāk risinātu problēmas, kas kavē ES ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju. Tādēļ Komiteja uzskata, ka pilsētu reģenerācijas un attīstības politikas jāīsteno, pamatojoties uz “Eiropas pilsētu acquis”, kurā iekļauta virkne pašreizējo juridisko instrumentu, politiskas iniciatīvas un pilsētu pieredzes un labas prakses apmaiņas mehānismi. Komiteja norāda, ka šajā jomā izstrādātajās politikās jāņem vērā arī proporcionalitātes princips un jāapzinās plašāks teritoriālais konteksts;

48. norāda, ka ES finansējums var būt īpaši lietderīgs, ja vietējās pašvaldības tiek rosinātas sadarboties funkcionālā pilsētvides reģionā. Tas nozīmē, ka visā reģionā var kopīgi uzņemties atbildību par iedzīvotāju grupām un pilsētu rajoniem, kam draud atstumtība. Lai funkcionāli pilsētvides reģioni varētu saņemt ES instrumentu finansējumu, jāizvirza nosacījums, ka tiem efektīvi jāsadarbojas, piešķirot savus resursus;

Pilsētvides reģenerācijas finansēšana

REĢIONU KOMITEJA

49. norāda, ka attīstības plānošanas mērķis drīzāk ir apmierināt noteiktas vajadzības, nevis veidot nākotni. Pilsētvides reģenerācijas programmām paredzēti finanšu resursi jāapspriež diskusijās kā būtisks faktors, kas sekmēs programmu ilgtspēju un efektivitāti. Jāizskata tādi jautājumi kā valsts un vietējo līdzekļu kombinēšana, programmu finansēšanas veids, kas var būt sistemātisks finansējums vai finansējums katrā atsevišķā gadījumā, publiskā un privātā finansējuma kopīga izmantošana, vietējie nodokļi, aizņēmumu izsniegšana, renovācijas darbu lietderīguma novērtējums un attiecīgo izdevumu sadale starp dažādiem lietotājiem un labuma guvējiem, finansējuma avoti un valsts subsīdiju stratēģiskā vērtība un nozīme. Īpaši būs jāpievēršas pilsētvides reģenerācijas programmu finansēšanas un īstenošanas mehānismiem. Kaut arī paredzams, ka šajā saistībā varēs izmantot tādus mehānismus kā Pilsētu attīstības fondi (UDFs) vai “trīs J” (Jessica, Jeremie un Jaspers), ir pāragri izdarīt secinājumus par to specializāciju un izmantošanas efektivitāti;

50. uzskata, ka brīvprātīgo darba ieguldījums pilsētvides reģenerācijas programmās vēl nav pienācīgi novērtēts, un visbeidzot attiecībā uz turpmākiem pasākumiem norāda, ka atsevišķa joma, kurā būtu jāveic izpēte, ir uzņēmējdarbības koncepcijas izstrāde un nostiprināšana gan pašvaldību līmenī, gan pilsētvides reģenerācijas programmās;

Telemātikas tehnoloģiju nozīme pilsētvides uzlabošanā

REĢIONU KOMITEJA

51. uzskata par vispārpieņemtu secinājumu, ka komunikācijas un informācijas revolūcija ir ievērojami ietekmējusi Eiropas pilsētu organizāciju, darbību un uzbūvi. Ir īpaši svarīgi nodrošināt, lai pilsētvides reģenerācijas programmās būtu paredzēts atbalsts kvalitatīvu tehnisko infrastruktūru attīstībai informātikas un komunikācijas jomā un tādu lietotājprogrammu un satura izstrādei, kas ļauj uzlabot iedzīvotāju dzīvi un publiskos pakalpojumus, paaugstina privātā sektora sniegto pakalpojumu līmeni un minēto instrumentu izmantošanu dara pievilcīgu;

52. uzskata, ka iespēju izmantošana nenovēršami saistīta arī ar risku. Lietotājprogrammu un darījumu drošība un aizsardzība, personas datu aizsardzība un iedzīvotāju privātās dzīves un personas neaizskaramība ir būtiski jautājumi, kuru risināšanai jāvelta vēl vairāk darba. Vienlaikus telemātikas tehnoloģiju izmantošana pilsētu drošības jomā izvirza daudzus jautājumus par to, kā darbojas demokrātija. Pilsētvides reģenerācijas ceļvedī jāiekļauj debates par minēto jautājumu un jāatrod attiecīgo problēmu risinājumi;

53. secina, ka, izmantojot vadu un bezvadu infrastruktūras, vismūsdienīgākās telemātikas lietotājprogrammas ļauj izveidot virtuālo vidi (apkārtējā pilsētvide, digitālā pilsēta, visuresošā pilsēta), iedzīvotājiem piedāvājot savstarpējas darbības un apmaiņas telpu. Digitālā pilsēta ir paralēla pasaule, kas jāņem vērā pilsētvides reģenerācijas plānā;

Inovācija un mācības pilsētvides reģenerācijas ietvaros

REĢIONU KOMITEJA

54. uzskata, ka, atbalstot jauninājumus, var uzlabot pilsētu efektivitāti un sekmēt to saimniecisko ilgtspēju. Tādēļ pilsētvides reģenerācijas programmās būtu jāpiedāvā vide, infrastruktūra un stimuli, kas veicina inovāciju;

55. tāpat uzskata, ka pilsētvides reģenerācijas stratēģiskai prioritātei jābūt tādu mācību iestāžu izveidei, kas aktīvi piedalās pilsētas saimnieciskajā dzīvē;

56. ir arī pārliecināta, ka pilsētas reģenerācija ļauj stiprināt saites starp mācību iestādēm, uzņēmumiem, pētniecību un inovāciju un atbalstīt jaunus, novatoriskus uzņēmumus;

Vietējo pašvaldību organizācijas un darbības ietekme pilsētvides reģenerācijas programmu izstrādē un īstenošanā

REĢIONU KOMITEJA

57. uzskata, ka, lai noteiktu, vai nepieciešams īstenot pilsētvides reģenerācijas programmu, to izstrādātu, uzraudzītu tās izpildi, pēc vajadzības pārskatītu un, visbeidzot, novērtētu, visās vietējās un reģionālajās pašvaldībās ir vajadzīgs pārvaldes aparāts, kam piemīt noteiktas administratīvas un pārvaldes spējas. Tas ir priekšnosacījums, kura dēļ pilsētvides reģenerācijas programmās jāietver vietējo pašvaldību spēju stiprināšanas pasākumi. Piemēram, var minēt tādus pasākumus kā vadības informācijas sistēmu un ģeogrāfisko informācijas sistēmu (ĢIS) izstrāde, jo tās atvieglo pasākumu īstenošanu un uzlabo lēmumu pieņemšanas procedūras. Tas pats attiecas uz apstiprinātām procedūrām (Starptautiskā standartizācijas organizācija (ISO), Kopienas vides pārvaldības un audita sistēma (EMAS)), kas ļauj novērtēt iedzīvotājiem piedāvāto pakalpojumu kvalitātes līmeni. Pilsētvides reģenerācijas plānošanā par galvenajiem būtu jānosaka pasākumi, kas nodrošina to, ka vietējo pašvaldību darbība ir vērsta uz iedzīvotājiem. Vietējo un reģionālo pašvaldību procedūru pilnveidošana ir gan izaicinājums, gan arī priekšnosacījums pilsētvides reģenerācijas programmu īstenošanai, tāpēc tas ir jāiekļauj pilsētvides reģenerācijas jomā;

Pilsētvides reģenerācija un tās ieguldījums ārējo attiecību attīstībā

REĢIONU KOMITEJA

58. secina, ka pilsētas tēla popularizēšana (city marketing) un tās identitātes apliecināšana (city branding) ir neatņemama vietējo un reģionālo pašvaldību darbības daļa. Arvien globalizētākā pasaulē pilsētām arvien vairāk jāsacenšas, lai piesaistītu kapitālu, ieguldījumus un kvalificētu darbaspēku. Pilsētas dara zināmus savus attīstības plānus, lai varētu pieprasīt resursus un līdzekļus iedzīvotāju labklājības nodrošināšanai. Pilsētu savstarpējā konkurence, lai organizētu vērienīgus sporta, tirdzniecības un kultūras pasākumus, ir tikai viens, lai arī visuzskatāmākais, pilsētu konkurences piemērs;

59. konstatē, ka līdztekus konkurencei attīstās arī pilsētu sadarbība. Eiropas Savienībā, pateicoties Savienības mērķiniciatīvām (Urbact, Interact, Pilsētu sadraudzība u.c.) un pamatojoties uz tematiskiem vai ģeogrāfiskiem apsvērumiem, īpaši attīstās pilsētu tīkli. Labas prakses apmaiņa ir kļuvusi par īpaši lietderīgu instrumentu. Pilsētvides reģenerācijas programmās kā atsevišķa joma būtu jāiekļauj pasākumi, kas sekmē Eiropas pilsētu starptautisko raksturu;

II. SECINĀJUMI UN IETEIKUMI

REĢIONU KOMITEJA

60. uzskata, ka Eiropas Savienībai, izstrādājot stratēģiskās pieejas nākamajam plānošanas posmam (2014–2020), vajadzēs atzīt pilsētu reģenerācijas stratēģisko nozīmīgumu un stiprināt pilsētu dimensiju visās politikas jomās, lai pilsētas atkal kļūtu par pētniecības laboratorijām, bet šoreiz būtu jāpieņem izvērstāka dienaskārtība, kas Eiropai palīdzēs pārvarēt ekonomikas un finanšu krīzi;

61. ierosina ieviest iniciatīvu ar nosaukumu “Pilsētvides reģenerācija, veidojot gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas pilsētas”. Eiropas pilsētas var kļūt par Komisijas Paziņojumā “Eiropa 2020 — Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (2) izvirzīto septiņu pamatiniciatīvu īstenošanas vietām;

62. uzskata, ka ir pienācis laiks pieņemt attiecīgu lēmumu. Debatēs gan par nākamā plānošanas posma budžetu, gan par pašreizējā plānošanas posma budžeta grozījumiem noteikti jāiekļauj jautājums par finansējumu pilsētvides reģenerācijai.

Briselē, 2010. gada 9. jūnijā

Reģionu komitejas priekšsēdētāja

Mercedes BRESSO

(1) Pilsētu reģioni (kā pilsētu un to apkārtējo pašvaldību konurbācijas) ir jāņem vērā visā atzinumā.

(2) COM(2010) 2020 galīgā redakcija.

1.10.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 267/33

Reģionu komitejas atzinums “ES un starptautiskā bioloģiskās daudzveidības politika pēc 2010. gada”

(2010/C 267/08)

I. IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

A. Vispārīgas piezīmes

1. uzskata, ka bioloģiskās daudzveidības aizsardzība ir būtisks iedzīvotāju veselības un labklājības faktors gan tieši, gan netieši ekosistēmu nodrošināto pakalpojumu dēļ. Visiem ir tiesības uz veselīgu un ilgtspējīgu vidi, tāpēc jāaizsargā un ilgtspējīgi jāizmanto bioloģiskā daudzveidība un jāņem vērā bioloģiskās daudzveidības būtiski svarīgā nozīme cīņā ar badu un tiecoties panākt nodrošinātību ar pārtiku pasaulē. Komiteja pauž bažas par nopietnajām sekām pašreizējai paaudzei un turpmākajām paaudzēm sakarā ar pieaugošo bioloģiskās daudzveidības samazināšanos pasaules ekosistēmās gan ētisku apsvērumu dēļ, gan atzīstot bioloģiskās daudzveidības patieso vērtību, kā arī lai nodrošinātu saimniecisko un sociālo stabilitāti, mazinātu klimata pārmaiņu radītās sekas un īstenotu tūkstošgades attīstības mērķus;

2. uzsver dabas kā cilvēces mantojuma patieso vērtību un atbalsta darbu turpināšanu, lai novērtētu bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu saimniecisko vērtību, iekļaujot darba rezultātus politikas izstrādē. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka, pateicoties starptautiskajam pētījumam “Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika” (TEEB), arvien labāk tiek izprasta bioloģiskās daudzveidības saimnieciskā vērtība un tas, ka bezdarbības finansiālās izmaksas ir pārāk augstas. RK ir gandarīta, ka TEEB“D 2 ziņojumā administratoriem” (D 2 Report for Administrators) īpaša uzmanība tiks pievērsta vietējai un reģionālajai dimensijai;

3. norāda, ka mērķi, kas Eiropas Savienības un starptautiskā mērogā bija izvirzīti sasniegšanai līdz 2010. gadam, ir bijuši ļoti svarīgi, lai panāktu, ka visā pasaulē vietējā un reģionālajā līmenī tiek veikti pasākumi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai. Visā Eiropas Savienības teritorijā atrodami daudzi labas prakses piemēri. Tomēr Komiteja pauž nopietnas bažas par to, ka ne ES, ne pasaules līmenī izvirzītie bioloģiskās daudzveidības mērķi 2010. gadam nav sasniegti, jo pastāv ievērojama atšķirība starp dotajiem solījumiem un reāli īstenotajiem pasākumiem;

4. uzskata, ka, lai sasniegtu bioloģiskās daudzveidības aizsardzības jomā izvirzītos mērķus, publiskajām iestādēm, tostarp vietējām un reģionālajām pašvaldībām, būtiski ir rast samērīgu līdzsvaru starp attīstības politiku un bioloģiskās daudzveidības jomā noteiktajiem mērķiem un rosināt izmantot saimnieciskus stimulus, lai veicinātu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu;

Vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšana labākas pārvaldības un saziņas veicināšanā

5. uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību lomu, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un īstenotu stratēģijas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai attiecīgajās vietējās un reģionālajās pašvaldībās. Tas jāvērtē, ņemot vērā Eirobarometra 2010. gada martā publicētā apsekojuma par eiropiešu attieksmi pret bioloģisko daudzveidību rezultātus, ar kuriem saskaņā tikai 38 % eiropiešu apzinās jautājuma nozīmīgumu un tikai 17 % izjūt tiešu bioloģiskās daudzveidības zuduma ietekmi. Tāpēc RK atkārtoti pauž gatavību atbalstīt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas projektus, palīdzēt vietējā un reģionālajā līmenī rosināt iedzīvotāju interesi un veidot sinerģiju starp ieinteresētajām personām un valsts iestādēm un minētajā nolūkā rīkos pasākumus OPEN DAYS 2010 ietvaros;

6. uzsver: lai visā pasaulē saglabātu bioloģisko daudzveidību, vietējām un reģionālajām pašvaldībām jānodrošina atbilstoši un to atbildības līmenim un uzdevumam — bioloģiskās daudzveidības zuduma aizkavēšanai — samērīgi cilvēkresursi, finanšu un tehniskie līdzekļi. Vietējās un reģionālās pašvaldības vislabāk var atbalstīt vietējo kopienu centienus saglabāt vietējo dabu un palīdzēt brīvprātīgajām organizācijām, kuru mērķis ir iedvesmot un rosināt iedzīvotājus saglabāt dabas vidi. Citi svarīgi uzdevumi ir izglītība, veselības aprūpe un iedzīvotāju labklājība, teritorijas plānošana un zemes īpašumtiesības. RK mudina vietējās un reģionālās pašvaldības uzņemties vadošo lomu, rādot paraugu;

7. uzskata, ka 2010. gads, ko ANO pasludinājusi par Starptautisko bioloģiskās daudzveidības gadu, ES un starptautiskajā līmenī stiprinās politisko apņemšanos meklēt risinājumu pasaules bioloģiskās daudzveidības krīzei, vienlaikus veicinot vietējo un reģionālo pašvaldību aktīvu līdzdarbību;

8. atzinīgi vērtē projektus, ko daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības sākušas īstenot, lai veicinātu bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, piemēram, aizsargātu dabas teritoriju izveides projekti, degradētu dzīvotņu atjaunošanas, mitrzemju un citu ekosistēmu saglabāšanas projekti, “zaļo jostu” izveide un pilsētplānošana, izmantojot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas kritērijus, un uzlabotu iedzīvotāju informētību par bioloģisko daudzveidību, piemēram, konkursus par labāko dārzu vai pilsētas teritorijas labāko apzaļumoto vietu. Dārzi dzīvojamos rajonos nodrošina nozīmīgu patvērumu putniem un dzīvniekiem un tiem ir liela nozīme gaisa dzesēšanā un filtrēšanā un oglekļa uzglabāšanā;

B. Ceļā uz ES stratēģiju bioloģiskās daudzveidības jomā 2020. gadam

9. atzinīgi vērtē redzējumu 2050. gadam un jauno, vērienīgo mērķi, ko ES Vides padome pieņēma 2010. gada 15. martā un Eiropadome apstiprināja 2010. gada 25.–26. martā, proti, līdz 2020. gadam “apturēt bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu samazināšanos ES un atjaunot tos, ciktāl iespējams, un vienlaikus palielināt ES ieguldījumu, lai novērstu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos pasaulē”. Tas apliecina ES atjaunoto apņemšanos panākt reālus rezultātus;

10. tomēr pauž bažas, ka stratēģijā “ES 2020” izvirzītā ilgtspējīgas izaugsmes mērķa kontekstā bioloģiskā daudzveidība joprojām nav atsevišķs jautājums; tas ir pakārtots ekonomikas izaugsmes vajadzībām un vēlmei ieviest ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni;

11. atzinīgi vērtē to, ka ekosistēmu pakalpojumi ir iekļauti 2020. gada mērķī, kā to iepriekš ieteica RK, lai ar šo pakalpojumu atjaunošanu mainītu pašreizējo tendenci; tomēr aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis precizēt, kā vietējā un reģionālajā līmenī jāinterpretē ierobežotais mērķis “atjaunot tos, ciktāl iespējams”;

12. piekrīt Padomes uzskatam, ka šobrīd nepieciešama steidzama un efektīva rīcība, lai izvairītos no smagām ekoloģiskām, saimnieciskām un sociālām sekām;

13. atzīst, ka tas ir svarīgs solis, lai demonstrētu ES apņemšanos īstenot pasākumus un “rādītu priekšzīmi citiem” Konvencijas par Bioloģisko daudzveidību (CBD) Līgumslēdzēju pušu konferences 10. sanāksmē (COP 10), kas 2010. gada oktobrī notiks Nagojā;

14. atbalsta Padomes aicinājumu Eiropas Komisijai iesniegt ES stratēģiju bioloģiskās daudzveidības jomā 2020. gadam, ņemot vērā Konvencijas par Bioloģisko daudzveidību COP 10 rezultātus;

15. noteikti uzstāj, ka ar minēto ES stratēģiju bioloģiskās daudzveidības jomā 2020. gadam mērķus, kas bioloģiskās daudzveidības jomā Eiropas Savienībā un pasaules mērogā noteikti sasniegšanai pēc 2010. gada, vietējā līmenī būs iespējams sasniegt vienīgi tad, ja nelokāmi atbalstīs vietējo un reģionālo pašvaldību un citus zemes apsaimniekotājus un īpašniekus. Stratēģijā uzmanība jāpievērš pašreiz nepilnīgajam struktūrfondu līdzekļu izlietojumam ar vidi un bioloģisko daudzveidību saistītos jautājumos un jāsekmē paraugprakses apmaiņa, lai dotu iespēju vietējām un reģionālajām pašvaldībām īstenot pasākumus vietējā līmenī. Paraugprakses sekmēšana iestādēs un foruma izveidošana, kas ļautu apzināt kopējas problēmas un dalīties risinājumos ar bioloģisko daudzveidību saistītos jautājumos, palīdzēs uzlabot vietējo un reģionālo pašvaldību veiktspēju;

16. ar gandarījumu secina, ka Komitejas aicinājums izveidot “ekoloģisko infrastruktūru” (1) ir guvis atsaucību Padomē (2) un paver ceļu, lai Eiropas Komisija sagatavotu ES ekoloģiskās infrastruktūras izveides stratēģiju laikposmam pēc 2010. gada. Saskaņā ar subsidiaritātes principu šajā stratēģijā jāņem vērā teritoriālā dimensija, un tai jāiekļaujas pašreizējo vietējo un reģionālo iniciatīvu saskaņotā sistēmā;

Vietējo un reģionālo pašvaldību loma, sekmējot ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju laikposmam līdz 2020. gadam

17. uzsver, ka, lai sekmīgi īstenotu jauno ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju laikposmam līdz 2020. gadam, visām iesaistītajām pusēm un vietējā līmeņa ieinteresētajām personām jāpiedalās politikas izstrādē un īstenošanā atbilstoši reālam daudzlīmeņu pārvaldības modelim. Būtiski ir saaicināt vienkopus visas ar bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzību saistītās ieinteresētās personas, tostarp zinātniskos ekspertus, ar bioloģisko daudzveidību saistīto rīcības plānu izstrādātājus, nevalstiskās organizācijas un izglītības iestādes;

18. uzsver, ka arī reģionālajā un vietējā līmenī pilnībā jāievieš t.s. Putnu direktīva un Dzīvotņu direktīva, ka jāpaātrina “Natura 2000” tīkla iedibināšana un pilnīga izveide un ka jāpiešķir atbilstīgs finansējums, ņemot vērā noteiktus efektīvas pārvaldības un atjaunošanas pasākumus un to, ka Eiropas Savienībā bioloģiskā daudzveidība nav vienmērīgi izplatīta;

19. šajā sakarā atzinīgi vērtē Vides padomes 15. martā pausto aicinājumu izmantot līdzdalību veicinošas pieejas, kuras “izraisīs vajadzīgās un papildinošās atgriezeniskās ierosmes no tiem, kas tieši piedalās zemes un jūras izmantošanas apsaimniekošanā, un it īpaši no vietējām kopienām”;

20. uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību būtisko lomu iedzīvotāju izpratnes veidošanā par bioloģiskās daudzveidības nozīmi un aicina dalībvalstis sniegt lielāku atbalstu Eiropas un dalībvalstu tiesību aktu īstenošanā;

21. mudina vietējās un reģionālās pašvaldības izstrādāt bioloģiskās daudzveidības programmas un iekļaut bioloģiskās daudzveidības mērķus to zemes izmantojuma plānošanā un atļauju piešķiršanā, veicināt zaļo zonu paplašināšanu, nepieļaut augsnes degradāciju, bojājumus ekosistēmās, ainavu un dzīvotņu sadrumstalotību, mazināt klimata pārmaiņu nelabvēlīgo ietekmi un meklēt iespējas, kā dabisko dzīvotņu atjaunošanu vai izveidi apvienot ar teritorijas un zemes izmantojuma iniciatīvām; no otras puses, norāda, ka mazapdzīvotās teritorijās, kā arī teritorijās ar labi pieejamām zaļajām zonām un lielām, dabas aizsardzībai atvēlētām platībām ir vajadzīga precīzāka un labāka vides aizsardzības definīcija, kā arī jāpanāk efektīvāka koordinācija ar citiem zemes izmantojuma veidiem;

22. uzskata, ka, tā kā Padome ir atzinusi nepieciešamību veicināt paraugprakses apmaiņu resursu efektīvai izmantošanai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas jomā, Eiropas Savienībai un dalībvalstīm vairāk jāatbalsta paraugprakses apmaiņa starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

23. atbalsta iniciatīvas un tīklus, kas veicina vietējo un reģionālo pašvaldību brīvprātīgu saistību īstenošanu un sekmē paraugprakses izplatīšanu Eiropas mērogā, piemēram, projekti LIFE + un “Eiropas galvaspilsētas bioloģiskās daudzveidības atbalstam”;

Bioloģiskās daudzveidības aizsardzības integrēšana svarīgākajās nozarēs

24. norāda, ka bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzība ir transversāls temats, kas prasa sistēmisku pieeju, kura paredz dažādo dalībnieku kopīgu sadarbību visos līmeņos;

25. atkārtoti izvirza īpašos ieteikumus katrā jomā, kas ietverti Komitejas atzinumā “Jauns impulss, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos” (1), un norāda, ka bioloģiskās daudzveidības efektīva un stingra aizsardzība iespējama vienīgi tad, ja to iekļautu plašākā stratēģijā un politikā, kas attiecas uz tām svarīgākajām nozarēm, kuras ir atbildīgas par biotopu iznīcināšanu, sadrumstalošanu un noārdīšanos, ko izraisa zemes izmantošanas veida maiņa, piesārņojums u.c. faktori. Šādas nozares ir lauksaimniecība un mežsaimniecība, enerģētika, transports, klimata pārmaiņas, reģionālā attīstība / teritorijas plānošana; turklāt visos ES starptautiskajos tirdzniecības darījumos jāņem vērā un jācenšas mazināt bioloģiskās daudzveidības zudums;

26. atkārtoti aicina dalībvalstis pārskatīt savas nodokļu sistēmas, pievēršot īpašu uzmanību bioloģiskajai daudzveidībai, piemēram, samazināt PVN bioloģiskās lauksaimniecības produktiem vai produktiem, kas ražoti Natura 2000 zonās, un atcelt noteiktus nodokļus un subsīdijas, kuras rada bioloģiskajai daudzveidībai nelabvēlīgas sekas;

27. uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un atjaunošana sniedz izmaksu ziņā izdevīgas iespējas attiecībā uz klimata pārmaiņu mazināšanu vai pielāgošanos tām, piemēram, lai radītu zaļos koridorus, ar kuru palīdzību izveidot un atjaunot mitrzemi, atjaunotu upju dabisko vidi un izveidotu saikni starp nozīmīgiem biotopiem;

Saprātīgi apakšmērķi, rādītāji un rentabli pasākumi to sasniegšanai

28. rosina Eiropas Komisiju pievērsties ierobežotam apakšmērķu skaitam, izstrādājot stratēģiju skaidrā un vienkāršā valodā, un paredzēt iespēju vietējām un reģionālajām pašvaldībām novērtēt savu ieguldījumu un laikus īstenot korektīvus pasākumus. Šie ar statusu saistītie mērķi, kas ir grūti izmērāmi, jāpārveido par mērķiem, kas saistīti “ar ietekmi”. Jāizvirza ne vairāk kā 5 vai 6 apakšmērķi, kuros jāaptver tādas jomas kā lauksaimniecība, zivsaimniecība un jūras vide, zemes izmantošana un biotopu iznīcināšana un sadrumstalošana;

29. iesaka rūpīgi definēt apakšmērķi par zemes izmantošanu un teritorijas plānošanu, ņemot vērā bažas saistībā ar subsidiaritātes principa ievērošanu, lai risinātu aktuālos biotopu iznīcināšanas un sadrumstalošanas jautājumus. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme ekoloģisko tīklu koncepcijas ieviešanā un tās vislabāk var izprast un ievērot koncentrētu un blīvi apdzīvotu teritoriju, kā arī plašu un mazapdzīvotu teritoriju atšķirīgās vajadzības. Vietējās un reģionālās pašvaldības sniegtu vislielāko ieguldījumu minētā mērķa sasniegšanā;

30. uzsver, ka ļoti svarīgi ir, lai Eiropas Vides aģentūra līdz šā gada jūnijam noteiktu skaidru bāzes līniju, nodrošinot pastāvīgu uzraudzību un ziņošanu par apakšmērķiem un rādītājiem bioloģiskās daudzveidības samazināšanās apturēšanai un ekosistēmu atjaunošanai. Lai panāktu pozitīvus rezultātus, ir nepieciešami kvalitatīvi bāzes dati un pastāvīga uzraudzība, kam savukārt ir vajadzīgs ievērojami lielāks finansējums. Daļēji to iespējams sasniegt, izstrādātājiem nosakot pienākumus, taču, ja ES un dalībvalstis nespēs vienoties par finansējuma palielināšanu šim mērķim, minētā īstenošanai nepietiks ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām pieejamajiem finanšu līdzekļiem;

31. aicina ES un dalībvalstis bāzes līnijā un rādītājos iekļaut ekosistēmu jēdzienu. Kā piemērs minams Eiropas Vides aģentūras izstrādātais pirmais biofizisko karšu komplekts par ekosistēmu pakalpojumiem;

Finansējums jaunā mērķa sasniegšanai

32. norāda, ka pašreiz budžetā piešķirtie līdzekļi bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai nav pietiekami, lai sasniegtu mērķus, tostarp Natura 2000 mērķus, un aicina būtiski palielināt attiecīgos finanšu līdzekļus pēc 2013. gada ES budžetos; izstrādājot jaunas direktīvas un programmas par atbalsta piešķiršanu, jāparedz, ka nedrīkst veicināt pasākumus, kas varētu negatīvi ietekmēt bioloģisko daudzveidību;

33. aicina Eiropas Komisiju pēc iespējas labāk izmantot ES finansējumu, it īpaši risinot pašreizējo problēmu saistībā ar struktūrfondu līdzekļu nepilnīgu izlietojumu bioloģiskās daudzveidības un vides jomā un meklējot veidus, kā padarīt efektīvāku integrēto modeli bioloģiskās daudzveidības un Natura 2000 finansēšanai;

34. atkārtoti aicina (3) piemērot ekoloģisko nosacījumu sistēmu, lai regulētu piekļuvi valsts atbalstam, jo īpaši kopējā lauksaimniecības politikā un kopējā zivsaimniecības politikā; aicina dalībvalstis nodrošināt dažādu ekonomikas nozaru atbilstošu ieguldījumu izmaksās, kas saistītas ar ekosistēmu atjaunošanu;

35. ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras jaunākos secinājumus (4), iesaka Kopējās lauksaimniecības politikas reformā paredzēt efektīvāku atbalstu ekoloģiski augstvērtīgām lauksaimniecības sistēmām;

36. aicina Eiropas Komisiju izveidot piemērotus finansēšanas mehānismus, lai ļautu vietējām un reģionālajām pašvaldībām īstenot veiktspējas uzlabošanas pasākumus, kas nepieciešami, lai tās savās teritorijās spētu apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, saglabāt bioloģisko daudzveidību un sekmēt paraugprakses apmaiņu reģionu līmenī;

Invazīvās sugas

37. norāda, ka invazīvas svešzemju sugas ir atzītas par pasaules mēroga bioloģiskās daudzveidības draudu; Konvencijas par Bioloģisko daudzveidību līgumslēdzēju pušu pēdējās piecās konferencēs ir pieņemti lēmumi šajā jautājumā;

38. norāda, ka 2003. gadā saskaņā ar Bernes konvenciju tika pieņemta Eiropas stratēģija par invazīvām svešzemju sugām. “ES Rīcības plāna līdz 2010. gadam un turpmāk” (5) piektajā mērķī pausts aicinājums dalībvalstīm izstrādāt valstu stratēģijas par invazīvām svešzemju sugām. Šajā sakarā RK atkārto Eiropas Komisijai pausto aicinājumu (1) izstrādāt ES stratēģiju par invazīvām sugām;

39. uzsver, ka klimata pārmaiņu sekas ir viens no faktoriem, kas veicina sugu izplatīšanos, un ka nākamajās desmitgadēs šī tendence turpināsies, potenciāli padarot par invazīvām arī citas sugas;

40. pauž nožēlu par sabiedrības ierobežoto izpratni par draudiem, ko rada invazīvas svešzemju sugas. Izpratnes uzlabošana par šiem jautājumiem ir būtisks plašākas iesaistīšanās nosacījums. Izmaiņas sabiedrības uzvedībā varētu palīdzēt samazināt invazīvu sugu ieviešanās iespēju un to izplatīšanās veicināšanu, kā arī sekmētu to atklāšanu un uzraudzību. Vietējās un reģionālās pašvaldības vislabāk spēj uzrunāt sabiedrību vietējā līmenī un tādējādi uzlabot tās izpratni un iesaistīšanos;

41. norāda, ka vietējo un reģionālo pašvaldību loma izpaužas arī izglītošanā un to zemes īpašnieku statusā. Turklāt to speciālisti sadarbībā ar galvenajām nevalstiskajām interešu grupām var palīdzēt centrālās valdības struktūrām cīņā ar invazīvajām sugām, optimāli izmantojot pieejamās iespējas un resursus, lai uzlabotu atklāšanas un uzraudzības spējas;

C. Reģionu komitejas ieguldījums ANO Konvencijā par bioloģisko daudzveidību (CBD) un tās līgumslēdzēju pušu 10. konferencē (COP 10)

42. atzīst, ka bioloģiskās daudzveidības jautājumi sniedzas pāri valstu robežām; tāpēc mudina īstenot saskaņotus pasākumus ne tikai ES līmenī, bet arī starptautiskā mērogā;

43. uzsver, ka ir svarīgi saglabāt un atjaunot bioloģisko daudzveidību pasaulē, tostarp ekosistēmu pakalpojumus, lai sekmētu nabadzības izskaušanu, pārtikas nodrošinājumu un vietējo attīstību visā pasaulē. Tādēļ uzskata, ka Konvencijas par bioloģisko daudzveidību īstenošana ir būtisks priekšnoteikums, lai sasniegtu tūkstošgades mērķus, īpaši 7. mērķi (vides ilgtspēju);

44. aicina Eiropas Savienību un Eiropas Komisiju izvērtēt iespēju iekļaut Reģionu komiteju kā novērotāju ES delegācijā COP 10, lai nodrošinātu vietējo un reģionālo pašvaldību interešu atbilstošu pārstāvību ne tikai valstu delegācijās, bet arī ES delegācijā (6);

45. piedāvā sniegt ieguldījumu CBD norisēs un tās COP 10, veicinot decentralizētu attīstības sadarbību starp Eiropas un attīstības valstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu ilgtspējīgas pārvaldības jomā;

46. mudina COP 10 pieņemt pārskatītu un atjauninātu Konvencijas stratēģisko plānu 2011.–2020. gadam, lai nodrošinātu nepārtrauktību CBD stratēģiskajā plānošanā pēc 2010. gada;

47. atzinīgi vērtē stratēģiskā plāna projektā iekļauto norādi, ka ekosistēmu uzturēšana un atjaunošana kopumā ir izmaksu ziņā izdevīgs veids, kā risināt ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas, un ka šo problēmu risināšana rada vairākas iespējas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ilgtspējīgai izmantošanai;

48. piekrīt uzskatam, ka starptautiskajā un valstu līmenī nepieciešama lielāka konverģence, lai klimata pārmaiņu un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās jautājumus varētu risināt savstarpēji pastiprinošā veidā, optimāli izmantojot iespējas, ko sniedz Rio konvenciju ietvaros notiekošie globālie procesi;

49. atzīst, ka līdz šim veiktie pasākumi CBD īstenošanai nav bijuši pietiekami, lai sasniegtu 2010. gadam izvirzīto starptautisko mērķi;

50. atbalsta stratēģiskos un mazāk svarīgos mērķus un 2020. gadam izvirzītos pamatmērķus, kurus ir iespējams sasniegt un kuri ir vieglāk izmērāmi, kā arī, pateicoties valstu un jo īpaši reģionālajiem mērķiem, rada efektīvāku satvaru. Ierosina samazināt mērķu skaitu, lai stratēģiju padarītu saprotamāku un vairāk vērstu uz galvenajiem mērķiem;

51. atbalsta jaunu pamatmērķi, kurā būtu skaidri noteikts, ka līdz 2020. gadam visas CBD līgumslēdzējas puses Konvencijas īstenošanā iesaistīs vietējās un reģionālās pašvaldības; šī iesaistīšana galvenokārt jāattiecina uz valstu stratēģiju un plānu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai īstenošanu un atbalstu veiktspējas uzlabošanai reģionālā un vietējā līmenī;

52. aicina COP 10 pieņemt atsevišķu lēmumu attiecībā uz vietējā līmeņa iestādēm un ņem vērā “CBD lēmuma projektu Līgumslēdzēju pušu 10. konferencei par pilsētām, vietējām pašvaldībām un bioloģisko daudzveidību”, kā arī tajā iekļauto “Rīcības plāna projektu par pilsētām, vietējām pašvaldībām un bioloģisko daudzveidību 2011.–2020. gadam” (7). Šāds saskaņots rīcības plāns nepieciešams, lai turpinātu izvērst un stiprināt vietējo pašvaldību nozīmīgo ieguldījumu CBD stratēģiskā plāna 2011.–2020. gadam īstenošanā. Šai sakarā RK atzinīgi vērtē “Globālo partnerību par pilsētām un bioloģisko daudzveidību” (Global Partnership on Cities and Biodiversity) un ICLEI programmu “Rīcība vietējā līmenī bioloģiskās daudzveidības veicināšanai” (Local Action for Biodiversity (LAB));

53. ņem vērā Singapūras indeksu par pilsētu bioloģisko daudzveidību (CBI), ar kuru iepazīstinās līgumslēdzēju pušu 10. konferencē. Šā indeksa izstrāde ir jāturpina, lai to varētu brīvprātīgi piemērot arī citās pašvaldībās.

Briselē, 2010. gada 10. jūnijā

Reģionu komitejas priekšsēdētāja

Mercedes BRESSO

(1) CdR 22/2009 fin.

(2) Vides Padomes secinājumi 2010. gada 15. martā.

(3) CdR 22/2009 fin, CdR 218/2009 fin.

(4) EVA tehniskais ziņojums Nr. 12/2009 “Distribution and targeting of the CAP budget from a biodiversity perspective”.

(5) Dokuments SEC(2006) 621 pielikumā Eiropas Komisijas paziņojumam “Kā apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos līdz 2010. gadam un turpmāk”, COM(2006) 216 galīgā redakcija.

(6) ANO Konvencijas par bioloģisko daudzveidību izpildsekretariāts 2010. gada 4. februārī nosūtīja paziņojumu visām CBD līgumslēdzējām pusēm ar aicinājumu izvirzīt mēru un vietējo pašvaldību kandidatūras savas valsts COP 10 delegācijai.

(7) 2010. gada 27. janvāra dokuments, http://www.cbd.int/authorities/doc/CBD%20Plan%20of%20Action_2010_01_draft.doc

1.10.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 267/39

Reģionu komitejas atzinums “Ceļā uz integrētu jūrniecības politiku labākai pārvaldībai Vidusjūras reģionā”

(2010/C 267/09)

REĢIONU KOMITEJA

Ievads

1. piekrīt viedoklim, ka Vidusjūras reģionā pastāv īpašas iespējas un problēmas, galvenokārt, saistībā ar pārvaldības jautājumiem;

2. norāda, ka Vidusjūras reģionā diemžēl joprojām ir ļoti atšķirīgi sociālie un ekonomiskie apstākļi;

3. norāda arī, ka Vidusjūra ir noslēgta un trausla vide, kur notiek intensīva un nereti bīstama jūrniecības darbība;

4. uzsver, ka pašreizējo un nākamo paaudžu interesēs ir svarīgi veicināt ilgtspējīgu pieeju esošo jūras resursu izmantošanā;

5. pauž nožēlu, ka ilglaicīga cilvēku darbība un pārmērīga dabas resursu izmantošana Vidusjūrā īpaši nelabvēlīgi ietekmē jūras vides stāvokli;

6. atbalsta uzskatu, ka saimnieciskās darbības apjoma palielināšanās jūrniecības nozarē var būt savienojama ar vides aizsardzību, ja nozarei uz vietas ir pienācīgs pārvaldības mehānisms, ar kura palīdzību varētu rast pienācīgu līdzsvaru starp ekonomiskajiem aspektiem, no vienas puses, un sociālo un vides dimensiju, no otras;

7. norāda, ka Komisijas vispārējais mērķis ir panākt lielāku ekonomisko atdevi no saimnieciskās darbības Vidusjūrā, vienlaikus samazinot tās ietekmi uz ekosistēmu;

8. atbalsta viedokli, ka integrētā jūrniecības politika pirmām kārtām ir paredzēta dalībvalstīm, tomēr tādā reģionā kā Vidusjūra, kurā tikai viena trešdaļa no valstīm ir ES dalībvalstis, integrēta jūrniecības politika var būt sekmīga tad, ja tiek panākta augstāka līmeņa savstarpējā sapratne un sadarbība ar Vidusjūras valstu partneriem, kas nav ES dalībvalstis;

9. atzinīgi vērtē “Adrijas un Jonijas Padomes deklarāciju par atbalstu ES stratēģijai Adrijas un Jonijas reģionam”, kuru 2010. gada 5. maijā Ankonā pieņēma Adrijas un Jonijas iniciatīvas astoņu dalībvalstu (Albānija, Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Grieķija, Itālija, Melnkalne, Serbija un Slovēnija) ārlietu ministri un kuras mērķis cita starpā ir būtiski sekmēt ES dalībvalstu un citu Adrijas un Jonijas dalībvalstu attīstības politikas, tostarp jūrniecības politikas, kopīgu izstrādi, īpaši veicinot tādu kopīgu attīstības stratēģiju ieviešanu, kurās būtu iesaistīti vietējie dalībnieki un jo īpaši vietējās un reģionālās pašvaldības;

10. uzsver, ka jūras vide un tās pārvaldība būtiski ietekmē vietējo un reģionālo dimensiju, un šī ietekme ir abpusēja;

Galvenās problēmas

11. atzīst šo jautājumu sarežģītību un uz politikas veidotājiem vērsto spiedienu, kad runa ir par tik nozīmīgu posmu Eiropas un pasaules ekonomikas struktūrā, kāds ir Vidusjūras reģions;

12. norāda, ka pašreizējais saimnieciskās darbības apjoms, īpaši jūras satiksmes, preču pārkraušanas, zvejas un tūrisma nozarē, būtiski ietekmē Vidusjūras ekosistēmu un arvien vairāk degradē vidi;

13. piekrīt, ka pienācīgi un steidzami ir jārisina problēmas, ko Vidusjūrā rada piesārņojums no sauszemes avotiem kombinācijā ar piesārņojumu no kuģiem, atkritumiem, ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, pārzveju un piekrastes degradāciju;

14. apzinās, ka arvien vairāk tiek apdraudēts Vidusjūras reģiona unikālais kultūras un dabas mantojums;

15. apzinās arī, ka Vidusjūras reģions ir paaugstināta riska zona saistībā ar iespējamo klimata pārmaiņu ietekmi;

16. atzinīgi vērtē to, ka nelegālā imigrācija pa jūru ir atzīta par būtisku problēmu šajā reģionā, un atbalsta aicinājumu Vidusjūras reģiona partneriem sadarboties tās risināšanai, lai radītu pretestību šai parādībai un novērstu cilvēku bojāejas gadījumus;

Ceļā uz labāku jūrniecības pārvaldību

17. piekrīt bažām par to, ka lielākajā daļā Vidusjūras reģiona valstu par katras nozares politiku ir atbildīga katras valsts attiecīgā iestāde, tādējādi ir grūti gūt pārskatu par jūrniecības darbību kopējo ietekmi;

18. pauž bažas arī par to, ka būtisku daļu Vidusjūras teritorijas veido starptautiskie ūdeņi un tāpēc piekrastes valstīm ir grūti plānot, organizēt un regulēt darbības, kas tiešā veidā ietekmē to teritoriālos ūdeņus un piekrasti;

19. norāda, ka politika un īstenojamie pasākumi daudzos gadījumos tiek izstrādāti izolēti viens no otra, neveicot pienācīgu saskaņošanu starp visām jūru ietekmējošo darbību jomām, kā arī starp visām vietējā, valsts, reģionālā un starptautiskā mērogā iesaistītajām pusēm, un tas apgrūtina centienus panākt labāku pārvaldību Vidusjūras reģionā;

20. vienlaikus piekrīt, ka labai pārvaldībai ir būtiska ieinteresēto pušu līdzdalība, lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamība un pieņemto noteikumu īstenošana;

21. piekrīt tam, ka ir nepieciešams radīt vides kultūru Vidusjūrai. Tas būtu galvenais elements, lai visos līmeņos veidotu izpratni un panāktu līdzdalību jūras ilgtspējības procesos;

22. atkārtoti pauž viedokli, ka vietējās un reģionālās pašvaldības vislabāk var noteikt, kas vajadzīgs, lai politiku īstenotu gan vietējā mērogā, gan reģionālā jūras baseina mērogā, un tādējādi tām var būt nozīmīga loma virzībā uz integrētu jūrniecības politiku Vidusjūras reģionā;

23. šajā sakarā norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir aktīvi iesaistījušās reģionālo iniciatīvu izstrādāšanā un veiksmīgā īstenošanā, sekmējot minētā mērķa sasniegšanu (1);

Vidusjūras reģiona piekrastes valstu loma

24. atbalsta aicinājumu ES dalībvalstīm, kuras atrodas Vidusjūras reģionā, turpināt centienus, izstrādājot pašām savu integrēto jūrniecības politiku;

25. atzinīgi vērtē sistēmas izveidi informācijas un paraugprakses apmaiņai;

26. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu dalībvalstu augsta līmeņa koordinācijas centriem regulāri skatīt jautājumus saistībā ar Vidusjūru un apspriest integrētas jūrniecības politikas izstrādē panākto virzību;

27. atbalsta Komisijas centienus mudināt dalībvalstis veikt informācijas apmaiņu par labāko praksi integrētā jūrniecības nozares pārvaldībā, jo īpaši, izmantojot Eiropas teritoriālās sadarbības mērķa programmas Vidusjūras reģionam;

28. piekrīt viedoklim, ka nepieciešamību pēc ciešākas sadarbības ar Vidusjūras reģiona valstīm, kas nav ES dalībvalstis, nosaka tas, ka Vidusjūra ir daļēji slēgta jūra, kā arī jūrniecības darbību pārrobežu ietekme;

29. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot darba grupu integrētas jūrniecības politikas jautājumos, lai veicinātu paraugprakses apmaiņu starp ES dalībvalstīm un ārpus ES esošām Vidusjūras reģiona valstīm, kuras ir ieinteresētas izmantot integrētu pieeju;

30. atbalsta informācijas apmaiņas procesa un atbalsta programmu izstrādes paplašināšanu, ietverot tajā tās Vidusjūras reģiona valstis, kuras nav ES dalībvalstis, lai rosinātu tās atteikties no segmentēta un uz nozarēm vērsta skatījuma un pieņemt visaptverošu un integrētu pieeju jūrniecības jautājumiem;

31. uzsver, ka tehniskās palīdzības sniegšana un konkrētu kopīgu sadarbības programmu izstrāde atbilstoši esošajam politikas iniciatīvām (piemēram, Eiropas kaimiņattiecību politikas un partnerības instruments) ir solis pareizajā virzienā;

32. pauž viedokli, ka akadēmisko, nevalstisko un arodorganizāciju iesaistīšanās šo procesu stiprinās;

33. aicina Komisiju atzīt, ka šajā saistībā būtisku ieguldījumu var sniegt arī vietējās un reģionālās pašvaldības, un tāpēc tām jādod visas iespējas un visi nepieciešamie instrumenti, lai aktīvi iesaistītos visās programmās un uzsāktajās iniciatīvās;

Jūras telpas pārvaldība

34. ar bažām norāda, ka liela daļa Vidusjūras ūdeņu atrodas ārpus teritorijām, kas ir piekrastes valstu jurisdikcijā vai uz kurām attiecas to suverēnās tiesības, un ka tādējādi piekrastes valstu iespējas šajās jomās noteikt un piemērot tiesību aktus labākajā gadījumā ir ļoti ierobežotas;

35. apzinās, ka Vidusjūras reģionā starp blakusesošajām un pretējos jūras krastos esošām valstīm pastāv sarežģīti un politiski sensitīvi jautājumi saistībā ar robežu noteikšanu, kuri var kavēt patiesi integrētas jūrniecības politikas izveidi Vidusjūras reģionā;

36. uzskata, ka par pamatu robežu noteikšanas jautājumu risināšanai var izmantot Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS), un pauž pārliecību, ka ES būtu jāaicina ratificēt Konvenciju tās ārpus ES esošās Vidusjūras reģiona valstis, kuras to vēl nav izdarījušas;

37. atbalsta Komisijas centienus noteikt būtiskākās problēmas, kas kavē Konvencijas ratifikāciju, īstenošanu un saskaņā ar esošajiem nolīgumiem pieņemto lēmumu ievērošanu, kā arī iespējas uzlabot daudzpusēju sadarbību un atbalstu;

38. piekrīt viedoklim, ka to organizāciju darbam, kuras nodarbojas ar jūrlietām Vidusjūras reģionā, jākļūst pārredzamākam un ka šo struktūru pieņemtie un atbalstītie noteikumi ir sistemātiski jāuzrauga un jāīsteno;

39. atbalsta Komisijas aicinājumu ieviest lielāku skaidrību par piekrastes valstu uzdevumiem un pienākumiem, īpaši, attiecībā uz jūrniecības zonu pārvaldību ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai;

40. atbalsta ierosinājumu veikt īpašu pētījumu par izmaksām un ieguvumiem, kas saistīti ar jūrniecības zonu izveidi;

41. aicina Komisiju būt noteiktākai savā nostājā, atzīstot, ka jāveicina un jāstiprina jūras telpas labāka pārvaldība apakšreģionu līmenī;

Ieinteresēto pušu aktīvāka iesaistīšanās

42. piekrīt viedoklim, ka ieinteresēto aprindu iesaistei jābūt vienai no galvenajām integrētas jūrniecības politikas īstenošanas prioritātēm Vidusjūras reģionā;

43. pieņem zināšanai Komisijas apņemšanos mudināt ieinteresētās aprindas regulāri izskatīt ar Vidusjūru tieši saistītos jautājumus;

44. atbalsta Komisijas ieteikumu apzināt iespējas, kā labāk veicināt visu Vidusjūras reģiona piekrastes valstu ieinteresēto aprindu sadarbību;

Pārnozaru instrumenti integrētai jūrniecības pārvaldībai

45. piekrīt, ka labākai jūrniecības pārvaldībai ir vajadzīgi efektīvi instrumenti, kuru uzdevums ir veicināt ekonomisku izaugsmi un nodrošināt vides aizsardzību un labāku nākotni piekrastes iedzīvotājiem;

Jūras teritoriālā plānošana un jūras vides stratēģijas

46. atzinīgi vērtē Komisijas labvēlīgās prognozes, ka, neskatoties uz pašreizējo globālo ekonomikas krīzi, jūrniecības darbība Vidusjūras reģionā varētu paplašināties;

47. tomēr vienlaikus izsaka bažas, ka šāda izvērstāka darbība jūrniecības nozarē, ja tā nebūs pienācīgi regulēta un īstenota, varētu izraisīt jau tagad trauslās sociālās un vides struktūras pasliktināšanos Vidusjūras reģionā;

48. piekrīt viedoklim, ka, lai gan būtu jārēķinās ar jau ieviestajām valstu plānošanas sistēmām, jūras teritoriālā plānošana Vidusjūras reģionā var būt efektīvs uz ekosistēmu orientētas pārvaldības instruments, lai analizētu jūrniecības darbību savstarpēji saistīto ietekmi un risinātu konfliktus starp jūras telpas izmantošanu un nepieciešamību saglabāt jūras biotopus;

49. atbalsta Ceļvedī jūras teritoriālajai plānošanai noteikto vienoto principu piemērošanu Vidusjūras situācijai;

50. uzskata, ka vienai no prioritātēm arī turpmāk jābūt izvirzīto mērķu īstenošanai, tas ir, līdz 2020. gadam panākt labu vides stāvokli jūras ūdeņos, izstrādājot integrējošas jūras vides stratēģijas, kurās izmantota uz ekosistēmu orientēta pieeja cilvēka darbībām, kas ietekmē jūru. Šajā saistībā ir svarīgi pievērst uzmanību ne tikai ostu un piekrastes kūrortu radītajam piesārņojumam, bet arī Vidusjūrā ieplūstošo upju ūdens kvalitātei, kā arī tam, ka pilsētās un apdzīvotajās vietās, kas atrodas gan pie šādām upēm, gan piekrastē, jānodrošina augstas kvalitātes notekūdeņu attīrīšanas sistēma;

51. uzskata, ka šajā jomā aktīvi jārīkojas arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu uzsākt projektu, kura mērķis ir izmēģināt jūras teritoriālās plānošanas piemērošanu apakšreģionu līmenī un veicināt konkrētas pārrobežu prakses izmantošanu;

52. atzinīgi vērtē kopīgas īstenošanas stratēģijas izstrādi, lai dalībvalstīm palīdzētu pildīt to pienākumus saskaņā ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvu, tomēr izsaka šaubas par to, vai tiešām visaptverošu novērtējumu par jūras ūdeņiem un to izmantošanu iespējams izstrādāt līdz šī gada beigām;

Integrēta piekrastes apgabalu un salu pārvaldība un apsaimniekošana

53. atbalsta impulsus klimata pārmaiņu jautājumā, kas ir prioritāra joma;

54. atzinīgi vērtē uzmanību, kas pievērsta ostu attīstības, piekrastes tūrisma jautājumiem, jūrniecības vēsturiskā mantojuma un jūras vides, tostarp Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju (Natura 2000), aizsardzībai;

55. piekrīt, ka integrētā piekrastes zonu pārvaldībā lauksaimniecība jāuzskata par elementu, kas jāņem vērā, un ka tā ir Vidusjūras piekrastes kultūras un ražošanas sistēmas daļa;

56. piekrīt, ka visā ar kultūras vērtībām bagātajā Vidusjūras baseinā ir ievērojams attīstības potenciāls;

57. ar gandarījumu atzīmē impulsu salu valstu un reģionu jautājumam, jo īpaši grūtībām saistībā ar (transporta) savienojumiem;

58. atbalsta aicinājumu izstrādāt integrētu pieeju Vidusjūras piekrastes apgabalu apsaimniekošanai;

59. piekrīt, ka pārnozaru pārvaldības instrumenti Vidusjūras piekrastes reģionos var palīdzēt labāk risināt sociālās, vides un ekonomiskās ilgtspējības jautājumus, izmantojot integrētu pieeju;

60. atkārtoti pauž atbalstu Komisijas iniciatīvai pieņemt sateces baseina teritorijai veidotus likumdošanas instrumentus, lai veicinātu Piekrastes zonas integrētas pārvaldības un apsaimniekošanas (ICZM) mērķu sasniegšanu (2);

61. piekrīt, ka apmaiņa ar labāko praksi ir nozīmīgs instruments, lai nodrošinātu praktiskus uzlabojumus, un tādēļ atbalsta Komisijas iniciatīvu internetā izveidot Integrētu piekrastes zonu pārvaldības un apsaimniekošanas instrumentu, labākās prakses un gadījumu izpētes uzskaiti;

62. atbalsta nodomu īstenot iniciatīvas zināšanu bāzes veidošanai par Piekrastes zonas integrētu pārvaldību un apsaimniekošanu Vidusjūras reģionā, īpašu uzmanību veltot starptautiskās sadarbības aspektam;

63. atzinīgi vērtē pasākumus sauszemes–jūras saskarnes stiprināšanai, jo īpaši, sasaistot sauszemes un jūras teritoriju plānošanas jautājumus;

64. vienlaikus tomēr mudina Eiropas Komisiju būt noteiktākai savā nostājā un rosināt jaunu un efektīvāku instrumentu izveidi efektīvai noteikto mērķu īstenošanai, ņemot vērā iespējamo pievienoto vērtību, ko radītu vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanās šajā procesā;

65. lai uzlabotu struktūrfondu (ERAF, ESF) un citu fondu (EZF), kurus var izmantot jūrniecības jomā, saskaņotību un sinerģiju, RK atbalstītu tādu jūrniecības rīcības grupu izveidi, kas ļautu integrēt dažādus nozaru aspektus, ko patlaban pārvalda nesaistīti;

Uz zināšanām balstītas darbības veicināšana

66. piekrīt, ka ilgtspējīgas jūrniecības ekonomikas izveidei un efektīvai piekrastes teritoriju apsaimniekošanai ir vajadzīga politika, kuras pamatā ir labākā pieejamā zinātniskā informācija;

67. aicina Eiropas Komisiju veicināt iniciatīvas ostu teritoriju ilgtspējīgai apsaimniekošanai;

68. piekrīt bažām, ka vairāk ir jāstrādā pie to pamatdatu apkopošanas un izplatīšanas, kas vajadzīgi, lai novērtētu Vidusjūras vides stāvokli un iespējamos dabas resursu ieguves apjomus;

69. atbalsta Komisijas nodomu uzsvērt zinātnisko ieteikumu un datu vākšanas lielo nozīmi, Vidusjūras reģionā īstenojot kopējo zivsaimniecības politiku, kā arī pieņemot un īstenojot tiesību aktus vides jomā;

70. piekrīt, ka labāka jūras pētniecības infrastruktūra, integrēti pētniecības un tehnoloģiju izstrādes pasākumi, kuru īstenošanai izmanto jūrniecības klasterus un tehnoloģiju platformas, kā arī dalībvalstu un reģionu sinerģija ir vajadzīga, lai rastu saskaņotus risinājumus, kas ļauj pilnībā izmantot Vidusjūras ekonomisko potenciālu, izmantojot uz ekosistēmām balstītu pieeju, tāpēc Komiteja uzskata, ka jūras ekosistēmu, tai skaitā jūras gultnes, daudznozaru novērojumu attīstīšana ir solis pareizā virzienā;

71. atzīst, ka ļoti nozīmīgs ir darbs, kas tiek veikts, lai attīstītu Eiropas Jūras novērojumu un datu tīklu (EMODNET), kura mērķis ir uzlabot zinātības infrastruktūru un pārvarēt datu identificēšanas, pieejamības un izmantojuma šķēršļus;

72. atzinīgi vērtē Komisijas nodomu veidot integrētu Eiropas jūras pētniecības tīklu, kura mērķis ir labāk saskaņot dalībvalstu veikto jūras pētniecību, īpašu uzmanību pievēršot Vidusjūras reģionam;

73. piekrīt, ka būtu lietderīgi sagatavot lielu daudznozaru pētījumu iniciatīvu, kuras mērķis ir izveidot par Vidusjūru pieejamo zināšanu kopainu, kur aptvertas visas attiecīgās nozares;

74. atzinīgi vērtē Eiropas jūru atlanta izstrādi, jo tas paredzēts informētības palielināšanai un kopējas identitātes veidošanai jūrniecības jomā, tai skaitā Vidusjūrā;

75. norāda, ka, ņemot vērā Vidusjūras reģiona īpašo ģeopolitisko situāciju, jebkuras iniciatīvas vai pasākuma panākumi liela mērā ir atkarīgi no pilnīgas visu Vidusjūras reģiona valstu iesaistīšanās, no tā, vai būs izstrādātas kopīgas programmas, un no veiktspējas iniciatīvām;

76. šajā sakarā atbalsta iniciatīvu formulēt ilgtermiņa stratēģijas pamatprincipus zinātniskajai sadarbībai Vidusjūras baseinā, lai sadarbība jūras pētniecības jomā attīstītos strukturētā veidā un tiktu risināti kopējie problēmjautājumi;

Integrēta pārraudzība drošākai jūras telpai

77. piekrīt, ka ir vajadzīga jūrniecības darbību pārraudzība, lai veiksmīgi pārvaldītu ar jūru saistītās darbības un risinātu galvenās drošības un cilvēka dzīves aizsardzības problēmas un saglabātu jūras ekosistēmu;

78. uzskata, ka jūras uzraudzībā jāietver zvejniecības un pārkraušanas darbības, ko veic gan dalībvalstu krastos, gan Vidusjūras starptautiskajos ūdeņos;

79. atbalsta viedokli, ka būtiski ir strikti īstenot ar kuģošanas drošumu saistītos ES tiesību aktus;

80. uzskata, ka vairāk jāstrādā, lai Vidusjūras reģiona valstis, kas nav ES dalībvalstis, palielinātu savu jūrniecības un ostu pārvaldes iestāžu administratīvo kapacitāti un tās varētu risināt problēmas drošas jūras telpas nodrošināšanai Vidusjūrā;

81. piekrīt viedoklim, ka ir pienācis laiks novērst trūkumus regulējumā un strukturālās atšķirības starp Vidusjūras reģiona ES dalībvalstīm un sadarbības partnervalstīm, ņemot par pamatu SAFEMED projekta sasniegumus; Komiteja arī atbalsta Komisijas ierosinājumu, lai Eiropas Jūras drošības aģentūrai (EMSA) uzsāk tehnisko sadarbību ar Vidusjūras reģiona partnervalstīm;

82. attiecībā uz kuģošanas pārraudzību aicina Komisiju paplašināt automātiskās identifikācijas sistēmas (AIS) reģionālā servera piemērošanas jomu, mudinot ārpus ES esošas valstis tam pievienoties;

83. atzīst Frontex aģentūras ieguldījumu, uzlabojot jūras robežu patrulēšanu Vidusjūras reģionā, īpaši attiecībā uz milzīgo neregulārās imigrācijas spiedienu Vidusjūras reģiona ES dalībvalstīs;

84. atzīst, ka, izmantojot efektīvu dialogu un finanšu palīdzību Vidusjūras reģiona partnervalstīm, var veicināt to tiešu iesaistīšanos Frontex koordinētajos pasākumos Vidusjūras reģionā;

85. tomēr pauž bažas, ka aģentūra Frontex joprojām ir ļoti slikti aprīkota, lai varētu efektīvi veikt tai uzticētos uzdevumus, un atbalsta Komisijas centienus nodrošināt šo aģentūru ar nepieciešamajiem instrumentiem un resursiem, lai tā varētu īstenot uzticētās pilnvaras;

86. vienlaikus pauž bažas, ka nesen apstiprinātās jaunās ES robežapsardzes patruļas vadlīnijas ir radījušas situāciju, ka tās valstis, kas nespēj uzņemties nelegālās migrācijas slogu, varētu atturēties kā patvēruma valstis aktīvi iesaistīties Frontex misijās, tādējādi nopietni samazinot šādu misiju iespējamos panākumus;

87. uzskata, ka gan ES teritorijā, gan ārzemēs jāveic tiešāki pasākumi, lai sauktu pie atbildības personas, kas ar noziedzīgām darbībām veicina nelegālo migrāciju;

88. vienlaikus lūdz Komisiju pielikt pūles, lai nodrošinātu, ka visās iestādēs gan ES, gan ārpus tās maksimāli tiek ievērotas attiecīgo migrantu cilvēktiesības un pamatbrīvības;

89. atbalsta visas iniciatīvas, ar kurām veicina pozitīvo darbu pa jūru veiktas narkotiku pārvadāšanas apkarošanai;

90. ar nožēlu atzīmē, ka paziņojumā nav minēts arvien pieaugošais terorisma risks, tai skaitā jūras pirātisms, kas diemžēl atklāj savu neglīto seju reģionos, kas nemaz nav tālu no Vidusjūras reģiona;

91. atbalsta visus centienus Vidusjūras reģionā integrēt jūrniecības pārraudzību, veicinot informācijas apmaiņu un sadarbību starp valstu iestādēm, kuras ir atbildīgas par uzraudzību un pārraudzību jūrā;

92. tomēr uzskata, ka Vidusjūras reģiona partnervalstu iesaistīšana jūrniecības pārraudzības integrēšanā nav nākotnē apsverams jautājums, bet tas būtu jāizvirza par vienu no Komisijas prioritātēm;

93. vienlaikus uzsver, ka jūrniecības darbību pārvaldība un drošības problēmu risināšana nevar būt sekmīga bez vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanās;

Secinājumi

94. piekrīt, ka problēmām, kas skar Vidusjūru, ir vajadzīgi kopīgi un integrēti risinājumi, kuru pamatā ir uzlabota jūrniecības pārvaldība; atbalsta Komisijas iniciatīvu uzņemties valstu rīcības koordinēšanas un veicināšanas funkcijas saistībā ar jūrniecības nozares politiku Vidusjūrā;

95. šajā sakarā norāda, ka paziņojumā kopumā ievēroti subsidiaritātes un proporcionalitātes principi, lai arī ar nožēlu atzīmē, ka paziņojumā ne vienmēr ir pienācīgi novērtēta vietējā un reģionālā dimensija, un, jo īpaši, saistībā ar ierosinātajām programmām un iniciatīvām, tāpēc aicina Komisiju paredzēt pasākumus, kas vietējām un reģionālām pašvaldībām sniegtu iespēju tieši piedalīties šajās programmās un iniciatīvās un kopīgi reaģēt uz nopietnajām problēmām, ar ko saskaras Vidusjūras reģions. Komisijai jāņem vērā, ka pašvaldību struktūra dažādās dalībvalstīs ir atšķirīga un ka to atšķirīgās pilnvaras neļauj visām pašvaldībām iesaistīties vienādā apjomā;

96. piekrīt viedoklim, ka integrētai pieejai jūrlietām nevajadzētu mazināt konkrētās ar jūrniecību saistītās jomās izstrādāto instrumentu un mērķu nozīmi;

97. piekrīt, ka veiksmīga integrētā jūrniecības politika Vidusjūrā potenciāli var veicināt efektivitātes un ekonomisko ieguvumu palielināšanu dažādās reģiona darbības jomās;

98. vienlaikus tomēr pauž nožēlu, ka paziņojumā nav norādīta konkrēta informācija par plānoto pasākumu finansēšanu;

99. tāpēc, atbalstot paziņojumā noteiktos mērķus un darbības, Komiteja aicina Komisiju ņemt vērā šo atzinumu un veikt nepieciešamās darbības paziņojumu pilnveidošanai;

Ieteikumi

Reģionu komiteja iesaka:

100. veicināt padziļinātu un konstruktīvāku dialogu ar šī reģiona visām, arī vietējā un reģionālā līmeņa, iesaistītajām pusēm, tādējādi stiprinot savstarpējo uzticēšanos un sapratni;

101. ieviest efektīvus mehānismus, īpaši ievērojot jūras vides un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, ar kuru palīdzību visas Vidusjūras reģiona valstis tiktu mudinātas un tām būtu iespēja vienādā apmērā piedalīties efektīvā šī unikālā reģiona pārvaldībā;

102. Komisijai apsvērt ieteikumus un pasākumus, lai koordinētu konkrētas un tiešas darbības Eiropas Savienības dalībvalstu un Vidusjūras reģiona valstu, kas nav ES dalībvalstis, starpā, lai apkarotu aizvien pieaugošo pārrobežu organizēto noziedzību, arī saistībā ar cilvēku, narkotiku un ieroču tirdzniecību;

103. gan ES, gan ārpus ES esošās Vidusjūras reģiona valstīs veltīt lielāku uzmanību vietējās un reģionālās dimensijas iespējamajai lomai, turklāt lielāka uzmanība, koordinācija un atbalsts būtu jāsniedz Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu vietējo un reģionālo pašvaldību asamblejas (ARLEM) darbam;

104. katrā ziņā nodrošināt Reģionu komitejai un tās pārstāvētajiem vietējiem un reģionālajiem pārvaldes līmeņiem visas iespējas aktīvi piedalīties dalībvalstu augsta līmeņa koordinācijas centru grupas darbā, kurām ierosināts regulāri apspriest integrētas jūrniecības politikas veidošanu;

105. nodrošināt Reģionu komitejai un tās pārstāvētajiem vietējiem un reģionālajiem pārvaldes līmeņiem visas iespējas arī aktīvi piedalīties integrētas jūrniecības politikas Vidusjūras reģionā darba grupas apspriedēs;

106. veikt padziļinātu pētījumu par produktiem un materiāliem, kurus šobrīd pārvadā pa Vidusjūru, lai noteiktu ar tiem saistītos reālos riskus;

107. veicināt vairāk kopīgu publiskā un privātā sektora iniciatīvu, ko aktīvi atbalsta ar Eiropas finanšu instrumentiem, lai mazinātu piesārņojumu un apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos Vidusjūras reģionā, kā arī sekmētu pētniecību ar nolūku izgudrot efektīvākus un mazāk kaitīgus veidus izejvielu ieguves un rūpniecības savienošanai;

108. aicina Komisiju atbalstīt sīki izstrādātu pētījumu par parādībām, kas saistītas ar klimata pārmaiņām un piekrastes piesārņojumu, kurām ir smagas ekonomiskas sekas uz piekrastes zveju. Vienlaikus uzsver, ka Komisijai ir jāatbalsta dalībvalstu centieni, lai veiktu tiešus pasākumus zivsaimniecības jomas profesionāļu un darbinieku sloga mazināšanai;

109. lai panāktu efektīvu turpmāko jūrniecības politikas integrāciju, izstrādāt un izmantot atbilstošus īstermiņa un vidēja termiņa politikas instrumentus un mehānismus, ar kuriem labāk saskaņo un vienkāršo jūrniecības politikas pasākumus;

110. veikt pasākumus, lai mudinātu visas Vidusjūras reģiona valstis ratificēt un pilnībā īstenot konvencijas un protokolus par jūras vides, bioloģiskās daudzveidības, kuģniecības un zvejas darbību aizsardzību Vidusjūrā, tostarp kopīgi un vienoti apsaimniekojot zivju krājumus un visās Vidusjūras reģiona valstīs saskaņojot dažādām zvejas sistēmām noteiktos ierobežojumus;

111. veltīt pienācīgu uzmanību vairākkārtējiem Komitejas aicinājumiem izveidot vienotu vienkāršotu finanšu mehānismu visu ar jūrniecību saistīto jautājumu risināšanai Eiropas piekrastes reģionu un salu fonda ietvaros;

112. Komisijai, iespējami īsā laikā sniedzot detalizētu priekšlikumu, izvērst savu priekšlikumu uzsākt projektu, kura mērķis ir pārbaudīt jūras teritoriālās plānošanas piemērošanu apakšreģionu līmenī, lai sekmētu konkrētu pārrobežu praksi, un šajā sakarā Reģionu komiteja atkārtoti aicina izveidot inovatīvu daudzlīmeņu pārvaldību, kas ņemtu vērā sociālos un vides aspektus un spēkā esošās reģionālas konvencijas.

Briselē, 2010. gada 10. jūnijā

Reģionu komitejas priekšsēdētāja

Mercedes BRESSO

(1) COM (2009) 540 galīgā redakcija.

(2) Saskaņā ar 2008. gada 21. janvārī pieņemto Protokolu par kompleksu piekrastes teritoriju pārvaldību Vidusjūras reģionā.

1.10.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 267/46

Reģionu komitejas atzinums “Eiropas Savienības vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbība bērna tiesību aizsardzības jomā”

(2010/C 267/10)

I. IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

1. atzīmē, ka bērni veido vienu piekto daļu no Eiropas Savienības iedzīvotāju kopskaita, tāpēc vienai no ES, tās iestāžu un dalībvalstu galvenajām prioritātēm jābūt gan labvēlīgu apstākļu radīšanai, lai bērni varētu augt un attīstīties, gan viņu tiesību aizsardzībai un veicināšanai;

2. atzīmē, ka ES Pamattiesību hartas 24. pantā nepārprotami ir atzītas bērna tiesības; bērna pamattiesības ir horizontāls un transversāls jautājums, kas saistīts ar daudzām dimensijām, tāpēc tās ir jāiekļauj visās Eiropas un valstu attiecīgajās politikās kā transversāla horizontāla prioritāte. Komiteja uzskata, ka ANO Konvencija par bērna tiesībām ir pamats, kas ir svarīgs ne tikai tiesību pārkāpumu gadījumos, bet arī plaši jāpiemēro visu bērnu un jauniešu attīstības un iespēju sekmēšanai;

3. atzīmē, ka Eiropas Savienībā ir pietiekami attīstīts bērna tiesību ievērošanas institucionālais un juridiskais pamats un visas dalībvalstis ir ratificējušas ANO Konvenciju par bērna tiesībām, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un citus nozīmīgus starptautiskos līgumus šajā jomā. Tomēr tas nenovērš jaunu problēmu un draudu rašanos šajā jomā, kur tāpēc ir vajadzīgi jauni politikas pasākumi, labi koordinēta rīcība un pastāvīga visu minēto pasākumu uzraudzība;

4. atzīmē, ka mērķi efektīvi ievērot bērna tiesības nevar sasniegt bez visaptverošas partnerības, kurā piedalās visas iesaistītās personas, jo īpaši ES iestādes, dalībvalstis, nevalstiskās organizācijas un citas personas, kas darbojas šajā jomā, tostarp paši bērni, bet pirmkārt un galvenokārt — vietējās un reģionālās pašvaldības. Tās ir galvenās dalībnieces, kas ikdienā nodrošina bērna tiesību ievērošanu un kurām šajā jomā ir galvenās pilnvaras;

5. atzīmē, ka bērna tiesību īstenošana galvenokārt ietilpst tajās politikas jomās, kurās kompetence ir gan ES, gan dalībvalstīm (piemēram, sociālā politika, izglītība un jaunatne, veselība, brīvības, drošības un tiesiskuma telpa utt.); tāpēc uzsver, ka ir svarīgi ES līmeņa rīcībā ievērot subsidiaritātes un proporcionalitātes principu un panākt tās atbilstību daudzlīmeņu pārvaldības principiem; ES varētu sekmēt debates, paraugprakses apmaiņu, kā arī salīdzinošo pētniecību, uzraudzību un novērtēšanu;

6. atbalsta Eiropas Komisijas nodomu prioritāri pievērsties cīņai pret vardarbību un neaizsargāto bērnu, piemēram, nepavadītu nepilngadīgo un cilvēku tirdzniecības upuru, kā arī nabadzības un sociālās atstumtības riska skarto bērnu aizsardzībai. RK tomēr atzīmē, ka visās minētajās jomās nebūs iespējams sasniegt izvirzītos mērķus, ja nebūs izveidota partnerība ar visiem iesaistītajiem dalībniekiem, jo īpaši vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

7. atzīmē, ka ir vajadzīgi arī savlaicīgi veselības veicināšanas pasākumi, lai novērstu virkni problēmu, kas var rasties, bērniem un jauniešiem dzīvojot vidē, kur draud dažādas briesmas;

8. atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izstrādāt paziņojumu par bērna tiesībām un šā mērķa sasniegšanai izvēlēto metodi — organizēt minētā jautājuma sabiedrisko apspriešanu. RK labprāt sadarbosies ar Komisiju, darbojoties ES Bērna tiesību foruma vadības grupā un piedaloties pašā forumā;

9. atzinīgi vērtē Eiropadomes 2010. gadā pieņemtās Stokholmas programmas (daudzgadu programma brīvības, drošības, tiesiskuma un iedzīvotāju aizsardzības jomā) nosacījumus, kuros kā viena no prioritātēm ir iekļauta bērna pamattiesību aizsardzība un veicināšana;

10. pauž nožēlu, ka Stokholmas programmā nav skaidri minētas vietējās un reģionālās pašvaldības un to loma, un uzsver, ka, izstrādājot rīcības plānu Stokholmas programmas īstenošanai, ir svarīgi ņemt vērā vietējo un reģionālo pašvaldību vajadzības un zināšanas;

11. aktīvi atbalsta ikgadējo dialogu par pamattiesību daudzlīmeņu aizsardzību un veicināšanu, ko kopīgi organizē Eiropas Komisija, ES Pamattiesību aģentūra (FRA) un Reģionu komiteja un kas ir instruments, lai novērstu trūkumus Eiropas stratēģijas par bērna tiesībām īstenošanā un nodrošinātu vietējo un reģionālo pašvaldību efektīvu iesaistīšanu Eiropas līmeņa sadarbībā bērna tiesību jomā;

12. atzinīgi vērtē Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras izstrādātos rādītājus bērna tiesību jomā, jo tas ir nozīmīgs solis apzinātākas un uz pierādījumiem balstītas politikas īstenošanā. Komiteja tomēr vērš uzmanību uz minēto rādītāju trūkumiem, kas vēl nav novērsti; tie tikai nedaudz skar vietējo un reģionālo pašvaldību kompetences jomu, tāpēc pašvaldības tos var izmanot tikai ierobežoti;

13. pauž nožēlu, ka visas ES dalībvalstis ir apņēmušās ievērot Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Bērnu darba ļaunāko formu konvenciju, bet nav skaidrs, cik bērnu ir kļuvuši par cilvēku tirdzniecības un darba ekspluatācijas upuriem. Tādēļ RK uzsver, ka, īstenojot pasākumus Eiropas gadā cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2010. gads), visos līmeņos ir jānodrošina labāka attiecīgo struktūrvienību un specializēto aģentūru darbības koordinācija, lai tās varētu efektīvāk vērsties pret bērnu ekspluatāciju;

14. atzīmē, ka jāturpina uzsvērt vietējo un reģionālo pašvaldību būtiskā loma bērna tiesību aizsardzībā, jo īpaši saistībā ar piekļuvi izglītībai, veselības aprūpei, sociālajai aizsardzībai un jaunu cilvēku piekļuvi darba tirgum;

15. norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības uzskatāmas par nozīmīgiem partneriem ES konsultāciju procedūrās, jo sevišķi tāpēc, ka tās vislabāk spēj informēt sabiedrību un rosināt dialogu ar vietējām kopienām, lai paaugstinātu bērna tiesību aizsardzības līmeni un ar ES finansiālo atbalstu reģionālā un vietējā līmenī organizētu informācijas kampaņas par bērna tiesībām ar mērķi labāk informēt bērnus par viņu tiesībām;

16. atzīmē, ka ļoti vērtīgu darbu veic Eiropas un valstu līmeņa nevalstiskās organizācijas, kas sekmē bērna tiesību ievērošanu;

17. atzinīgi vērtē politikas tematiskās iniciatīvas, piemēram, UNICEF koncepciju par bērniem draudzīgu pilsētu, ar kuras palīdzību vietējā līmenī praktiski īsteno ANO Konvenciju par bērna tiesībām un kurā ietverti pasākumi gan bērna tiesību nodrošināšanai, gan viņu iesaistīšanai attiecīgos lēmumu pieņemšanas procesos;

18. iesaka vietējām un reģionālajām pašvaldībām pilnībā izmantot esošās struktūras sadarbības atvieglošanai un paraugprakses apmaiņai, tādas kā organizēta pilsoniskā sabiedrība, akadēmiskās aprindas un politisko lēmumu pieņēmēji, kas darbojas bērna tiesību jomā. Šajā sakarā Eiropas līmenī būtu jāatbalsta novatoriski pasākumi, tostarp labas prakses apmaiņa, lai sekmētu dažādu ES dalībvalstu vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbību un efektīvāku partnerību;

19. aicina Komisiju iekļaut dalībvalstu paraugprakses piemērus Eiropas Savienības dokumentos par bērna tiesību aizsardzību. ES bērna tiesību stratēģijā attiecīgi būtu jāņem vērā noteikumi, kas iekļauti Eiropas Hartā par bērniem draudzīgām pilsētām un Eiropas Padomes politikas pamatnostādnēs par valstu integrētām stratēģijām bērnu aizsardzībai pret vardarbību; vienlaikus Komiteja uzsver nepieciešamību vairāk pievērsties veidam, kā politiskās saistības vislabāk īstenot praksē;

20. atzīmē, ka Eiropas Padomei ir nozīmīga loma bērna tiesību jomā, un mudina ES iestādes paplašināt sadarbību ar Eiropas Padomi;

Juridiskais un administratīvais pamats

21. ņemot vērā bērna tiesību jēdziena sarežģītību un daudzdimensionālo raksturu, uzsver, ka šis jautājums uzskatāms pirmām kārtām par instrumentu, ar kuru nodrošina drošu, daudzveidīgu un labvēlīgu vidi bērnu attīstībai, lai palīdzētu viņiem kļūt par savas attiecīgās vietējās kopienas, dalībvalsts, kā arī visas multikulturālās Eiropas sabiedrības pilntiesīgiem, apzinīgiem un sociāli atbildīgiem locekļiem;

22. aicina dalībvalstis pievērst lielāku uzmanību bērna tiesību nodrošināšanai, tostarp ievērot bērnu attīstībai nepieciešamos pamatnoteikumus. Šajā jomā vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir vienreizēja iespēja izstrādāt savu politiku un kalpot par piemēru gan savā valstī, gan ES kopumā;

23. atzīmē, ka dažas no visneaizsargātākajām bērnu grupām ir izslēgtas no bērna tiesību nodrošināšanas pasākumiem. Tas īpaši attiecas uz tā sauktajiem “neredzamajiem bērniem” — bērniem no ģimenēm, kuras attiecīgajā valstī uzturas nelegāli, un ielu bērniem;

24. atzīmē, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt dalībvalstu policijas iestāžu efektīvu sadarbību un pilnībā izmantot uz sabiedrības aktivitāti balstītus pasākumus, piemēram, pazudušu bērnu palīdzības dienesta numuru 116000. RK aicina dalībvalstis padarīt sabiedrībai pieejamus bezmaksas numurus, kas sākas ar 116, un informēt par tiem iedzīvotājus;

25. aicina visus iesaistītās personas apkopot pilnīgāku informāciju par minētajiem rādītājiem, kā arī turpināt uzlabot datu vākšanu par tiem un to analīzes metodes. Ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāapspriežas visos šā procesa posmos, jo tās ir gan kvalitatīva un kvantitatīva ieguldījuma sniedzējas, gan arī minētā instrumenta galvenās galalietotājas;

26. aicina Komisiju ievērot to, ka dalībvalstīs trūkst vispusīgas informācijas par bērna tiesību aizsardzību, un tāpēc rosina izstrādāt, publicēt un regulāri aktualizēt bērna tiesību aizsardzības jomā sasniegto “rezultātu apkopojumu”, izmantojot pilnveidotos bērna tiesību rādītājus un sniedzot ticamu, salīdzināmu un aktuālu informāciju par bērna tiesību aizsardzības līmeni dalībvalstīs. Rezultātu apkopojumu varētu balstīt uz metodoloģiju, ko izmanto iekšējā tirgus rezultātu apkopojumā, kas informē par iekšējā tirgus direktīvu transponēšanu. Šis instruments kalpotu ne tikai par atsauces avotu pētniecībā, bet, popularizējot paraugpraksi, tas varētu sniegt nozīmīgu impulsu politiskām pārmaiņām dalībvalstīs un tādējādi, izmantojot atklāto koordinācijas metodi, kā ieteikts Baltajā grāmatā par Eiropas pārvaldību, kompensēt saistošu Kopienas tiesību aktu trūkumu;

27. aicina Komisiju, īstenojot ES ārpolitiku, veicināt bērna tiesību aizsardzību, kā arī ES un ārpuskopienas valstu vietējo pašvaldību sadarbību šajā jomā. Tāpēc būtu jārosina sadarbība ar Eiropas Padomi un citām ES ārējās sadarbības struktūrām, ieskaitot, bet neaprobežojoties ar Eiropas kaimiņattiecību politiku, Savienību Vidusjūrai, ES un Āfrikas dialogu, kā arī sadarbību ar Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīm, tādējādi sniedzot ieguldījumu dzīves kvalitātes uzlabošanā ES partnervalstīs un vienlaikus īpašu uzmanību veltot valstīm pie ES ārējām robežām;

Pamattiesību nodrošināšana un galveno problēmu novēršana

28. atzīmē, ka valsts līmeņa bērnu tiesībsargiem un citām līdzīgām bērna tiesību aizsardzības struktūrām ir pozitīva loma, un norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības un citas iesaistītās personas var gūt labumu no divvirzienu saziņas un ciešas sadarbības ar minētajām amatpersonām. Komiteja aicina dalībvalstis stiprināt bērnu tiesībsargu institūcijas, ievērojot Eiropas Parlamenta un starptautisko organizāciju ieteikumus;

29. norāda, ka nabadzība var būt būtisks šķērslis, kas neļauj nodrošināt iespēju vienlīdzību visiem sabiedrības locekļiem; šī problēma ir jārisina, ja vēlamies nodrošināt bērna tiesību efektīvu aizsardzību. Bērnu nabadzība var liegt bērniem un viņu ģimenēm viņu tiesības un ierobežot nākotnes iespējas. Tāpēc ar pasākumiem galvenokārt jāpievēršas bērniem no visneaizsargātākajām sociālajām grupām un jānodrošina kvalitatīvas izglītības pieejamība visiem, lai katram bērnam pavērtu vispusīgas attīstības iespējas;

30. norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības varētu palīdzēt efektīvi risināt šo problēmu, atbalstot bērniem piemērotas un daudzdimensionālas sociālās aizsardzības sistēmas, jo bērnus var labāk aizsargāt tad, ja viņiem un arī viņu vecākiem ir nodrošināti pienācīgi dzīves apstākļi un veselības aprūpe. Visrentablākais risinājums ir profilakse un sociālā aizsardzība. Piekļuvi izglītībai un veselības aprūpes pakalpojumiem īpaši sekmē tādi pasākumi kā bāreņu un mazāk aizsargāto bērnu atbrīvošana no maksas par minētajiem pakalpojumiem. Tāpēc RK iesaka īpaši aicināt Eiropas iestādes, starptautiskās organizācijas, specializētās apvienības un valstu publiskās iestādes stiprināt vietējo un reģionālo pašvaldību spēju īstenot šos ļoti svarīgos pasākumus;

31. mudina Komisiju izstrādāt un pieņemt ieteikumus bērnu nabadzības novēršanai. Tos varētu sagatavot, rīkojot plašu apspriešanos ar sabiedrību, lai uzklausītu pēc iespējas vairāk viedokļu, iesaistītu pēc iespējas vairāk ieinteresēto personu un atspoguļotu iespējamo risinājumu daudzveidību;

32. norāda, ka, ES darbaspēka mobilitātei un iekšējai migrācijai arvien palielinoties, jānodrošina migrantu bērnu tiesības, jo īpaši vietējo un reģionālo pašvaldību kompetences jomās. Tas cita starpā ietver palīdzības sniegšanu migrantu ģimeņu apvienošanā, ģimenes konsultācijas, sociālos, izglītības un veselības aprūpes pakalpojumus migrantu bērniem, palīdzot viņiem pielāgoties dzīvei galamērķa valstī un iekļauties vietējās un skolas kopienās;

33. norāda uz ieguvumiem, kurus varētu sniegt ES iekšējo migrantu bērnu sekmīga integrācija galamērķa valstu attiecīgajās sociālajās grupās. Sekmīgi pasākumi var paplašināt gan attiecīgās valsts, gan migrantu bērnu zināšanas par citām ES dalībvalstīm, vairot sociālo kapitālu, kā arī iecietību gan migrācijas izcelsmes, gan galamērķa valstīs. Tāpēc RK aicina vietējās un reģionālās pašvaldības un dalībvalstis veltīt vairāk uzmanības minētajam jautājumam un ES iekšējās migrācijas radītās problēmas pārvērst par iespējām;

34. norāda uz draudiem, kurus rada cilvēku, it īpaši bērnu tirdzniecība, kas diemžēl joprojām nav novērsta. RK aicina Komisiju un dalībvalstis veltīt visas iespējamās pūles, tostarp pieņemt attiecīgus ES līmeņa tiesību aktus, lai apkarotu šo noziedzības veidu un nodrošinātu tās upuriem visefektīvāko aizsardzību ciešā sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jo tieši tās ir atbildīgas par tādām svarīgām ar palīdzību saistītām jomām kā izglītība, sociālā aprūpe un psihologa atbalsts, kā arī par sadarbības stiprināšanu ar tiesībaizsardzības un tiesu iestādēm;

35. norāda, ka jānodrošina nepavadītu nepilngadīgo pienācīga aizsardzība;

36. norāda, ka jāuzlabo nepilngadīgo tiesu sistēma, jāizstrādā nepilngadīgo vecumam piemēroti likumpārkāpumu profilakses, izmeklēšanas un reintegrācijas pasākumi, kā arī ieslodzījuma vietās nepilngadīgie likumpārkāpēji ir telpiski un organizatoriski jānodala no pieaugušajiem ieslodzītajiem;

Informācijas un izglītības pasākumi

37. uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt visiem, gan pieaugušajiem, gan bērniem, vispusīgu informāciju par bērna tiesību jautājumiem, tādējādi vairojot izpratni par bērna tiesību būtību, palielinot jaunu cilvēku informētību un ietekmējot viņu apziņas veidošanu;

38. norāda, ka sociālās tiesības un pienākumi ir nedalāmi, un tāpēc iesaka lielāku uzmanību veltīt citām jomām, kas saistītas ar bērna tiesībām, proti, cilvēktiesībām un sociālajai atbildībai. Komiteja iesaka arī vairot izpratni par to, ka bērniem atbildīgi jāizturas pret ģimeni, kopienu, vecākiem, gados veciem cilvēkiem, maziem bērniem, cilvēkiem nelabvēlīgā stāvoklī, vidi un citām nozīmīgām grupām mūsdienu sabiedrībā;

39. norāda, ka, īstenojot bērna tiesību aizsardzības pasākumus, bērni uzskatāmi par partneriem, kas spēj sniegt vērtīgas atsauksmes un informāciju. Minēto informāciju vajadzētu izmantot, atjauninot valstu un Eiropas politiku. Vietējās un reģionālās pašvaldības šajā procesā var iesaistīties kā starpnieces un veicinātājas, izmantojot jau esošo paraugpraksi, piemēram, vietējās bērnu padomes, kas ir piemērota struktūra, kura ļauj viņiem paust savu viedokli;

40. atzinīgi vērtē Komisijas ierosmi izveidot sešus saziņas forumus, kuros bērni un jaunieši varētu paust viedokļus, un uzsver, ka minētā iniciatīva ir jāizvērš un tajā jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības, jo tās vislabāk pārzina vietējos apstākļus un spēj nodrošināt šo strukturēto saziņu;

41. norāda, ka jānodrošina bērna tiesības piekļūt kvalitatīvai izglītībai, dzīvot drošā un ērtā vidē un būt aizsargātam pret visu veidu fizisku un psiholoģisku vardarbību, un atzīmē, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir galvenā loma minēto tiesību nodrošināšanā;

42. norāda, ka arī bērniem ar fizisku un/vai garīgu invaliditāti jānodrošina tiesības uz kvalitatīvu izglītību, un vēlreiz uzsver, ka īpaša nozīme ir pasākumiem, kas veicina viņu neatkarību un nodrošina pilnīgu integrāciju sociālajā vidē, kā tas paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 26. pantā. Izglītības jomā pastāv divas atšķirīgas koncepcijas: pirmā ir izstrādāt īpašas izglītības un mācību programmas, un otrā — bērnus ar invaliditāti pēc iespējas vairāk integrēt parastajās mācību iestādēs. RK aicina vietējās un reģionālās pašvaldības, valsts iestādes, pedagoģiskās iestādes, nevalstiskās organizācijas un visas pārējās ieinteresētās personas piedalīties Eiropas mēroga debatēs par iespējamajiem risinājumiem un paraugpraksi šajā jomā un to rezultātus darīt zināmus visiem, kas vēlas uzlabot zināšanas šajā jomā. Šajā sakarā Komiteja vēlreiz norāda, ka būtu jāatbalsta izmēģinājuma projekti, kas saistīti ar bērnu ar invaliditāti integrāciju un paver reālas iespējas visiem, nepieļaujot nekādas sociālās atstumšanas vai diskriminācijas izpausmes;

43. norāda, ka ir svarīgi, lai sociālajiem darbiniekiem un citiem speciālistiem, kas strādā ar bērniem, būtu nodrošināta kvalitatīva izglītība un pastāvīga apmācība;

44. ar bažām atzīmē, ka bērna tiesību pārkāpumi izpaužas dažādos veidos: sākot ar ņirgāšanos, ko parasti izraisa vēlme imitēt nepareizu izturēšanos, un beidzot ar cita veida savstarpējo psiholoģisko un fizisko vardarbību un citiem ļaunprātīgas izturēšanas veidiem, it īpaši skolā;

45. uzskata, ka bērnu pilnvērtīga attīstība ir apdraudēta, ja viņi pārmērīgi daudz laika pavada sazinoties virtuālos sociālos tīklos, spēlējot datorspēles un iegrimstot virtuālā pasaulē. Virtuālo aktivitāšu dēļ bieži mazinās šo bērnu iespējas attīstīt sociālās prasmes un iegūt vajadzīgās zināšanas. Tāpēc visām ieinteresētajām iestādēm būtu jārūpējas par to, lai attīstītu bērnu izpratni, ka informācijas tehnoloģijas un virtuālā pasaule pirmām kārtām ir līdzekļi, ar kuriem sasniegt mērķus reālajā pasaulē;

46. vērš uzmanību uz ieguvumiem, ko dod “ielu dzīve”, veicinot bērnu vispusīgu attīstību, jo tādā veidā var iepazīt un izmantot publisko telpu, augt, socializēties un mijiedarboties ar citiem bērniem un savu kopienu, kā arī norāda uz šādas “ielu dzīves” negatīvajiem aspektiem, kas dažos Eiropas reģionos un pilsētās izpaužas kā jauniešu bandu veidošanās;

47. saistībā ar abiem iepriekš minētajiem punktiem rosina dalībvalstu vietējās un reģionālās pašvaldības aktīvāk iesaistīties paraugprakses apmaiņā par to, kā organizēt ārpusskolas nodarbības bērniem, izmantojot tās kā līdzekli, lai viņi varētu attīstīt sociālās un profesionālās prasmes. Paraugprakses piemēru izmantošana tālāk jāveicina valstu un Eiropas līmenī, attiecīgi pielāgojot valstu un Eiropas instrumentus;

48. aicina Komisiju, izstrādājot bērna tiesību aizsardzības jomā sasniegto “rezultātu apkopojumu”, iesaistīt pēc iespējas vairāk dalībnieku, tostarp attiecīgās Eiropas Savienības aģentūras, nevalstiskās organizācijas, vietējās un reģionālās pašvaldības un Reģionu komiteju;

49. uzskata, ka, ņemot vērā informācijas tehnoloģiju (IT) straujo attīstību un tehnoloģiskās iespējas lietot šādu tehnoloģiju bērnu dažāda veida ļaunprātīgai izmantošanai, par vienu no ES galvenajiem uzdevumiem būtu jāizvirza interneta drošāka lietojuma sekmēšana;

50. uzsver, ka drošāka interneta koncepcijā būtu jāparedz pasākumi cīņai pret bērnu ļaunprātīgu izmantošanu un bērnu pornogrāfiju internetā, kā arī citām virtuālajā vidē izplatītām vardarbības formām, piemēram, kiberiebiedēšanu;

51. uzskata, ka bērnu un to pieaugušo izglītošana, kuri darbojas ar bērniem un viņus ietekmē, var būtiski palīdzēt, lai nepieļautu un novērstu bērnu ļaunprātīgu izmantošanu, kas saistīta ar internetu. Galvenā uzmanība jāpievērš bērnu un pieaugušo, īpaši, to, kas strādā ar bērniem (piemēram, veselības aprūpes, izglītības un sociālā darba speciālisti), apmācībai par to, kā droši lietot internetu, atpazīt kibernoziegumus un citas uz internetu balstītas ļaunprātīgas darbības un kā par tām ziņot attiecīgajām iestādēm;

52. norāda, ka bērni ir jāpasargā no nonākšanas negatīvā sociālā vidē, īpaši tādā vidē, kas veicina psihotropo vielu (alkohola, tabakas, narkotiku un citu vielu ar negatīvu ietekmi uz garīgo un fizisko veselību) patēriņu. Šajā ziņā īpaši svarīga loma ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jo tās ir pirmais ķēdes posms sistēmā, kam jānodrošina bērna harmoniska un droša attīstība. Pašvaldību uzdevums ir analizēt, apzināt un novērtēt iespējamās briesmas, kā arī izmantot visus to novēršanai pieejamos līdzekļus. Valstu un Eiropas iestādēm, tostarp bērnu tiesībsargu institūcijām, nevalstiskajām organizācijām un citiem sociālajiem un ekonomiskajiem partneriem būtu dažādos veidos jāatbalsta vietējās un reģionālās pašvaldības šajā jomā un jāveicina sabiedrībā noraidoša attieksme pret psihotropo vielu patēriņu;

Finanšu un atbalsta pasākumi

53. uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības uzskatāmas par nozīmīgiem partneriem Eiropas stratēģijas par bērna tiesībām izstrādē un īstenošanā, kā arī citās Eiropas iniciatīvās bērna tiesību jomā;

54. uzskata, ka visām ar minēto stratēģiju saistītajām programmām un instrumentiem jābūt pieejamiem vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

55. atzinīgi vērtē to, ka Eiropas finansējuma un atbalsta instrumenti, piemēram, Daphne programma pozitīvi ietekmējusi bērna tiesību aizsardzību, tomēr pauž nožēlu par resursu trūkumu un nepietiekamo informāciju par finansējuma un atbalsta iespējām. Minētās programmas rezultāti stratēģiski jāsaista ar ES stratēģijas par bērna tiesībām īstenošanu un jāizmanto turpmākās politikas veidošanā;

56. vērš uzmanību uz to, ka vietējās un reģionālās pašvaldības partnerībā ar citiem dalībniekiem visā Eiropā jau ir uzkrājušas nozīmīgu pieredzi, kā izmantot ES palīdzību bērna tiesību aizsardzībai. Šādu pasākumu rezultāti stratēģiski jāiekļauj ES stratēģijas par bērna tiesībām īstenošanā, regulāri jāpublisko, jāapspriež un jāizmanto kā vērtīgs ieguldījums attiecīgās politikas atjaunināšanā;

57. aicina Komisiju uzlabot komunikāciju un informāciju par atbalsta un finansējuma shēmām, kuras pieejamas vietējām un reģionālajām pašvaldībām un kurās paredzētas atbalsta iespējas ar bērna tiesībām saistītām iniciatīvām, gan tādām, kas tieši vērstas uz bērna tiesību aizsardzību, piemēram, Daphne III programmai, gan iniciatīvām, kurās bērna tiesības ir tikai viena no prioritātēm, piemēram, pārrobežu sadarbības programmām, pilsētu attīstības programmām (piemēram, URBACT II) utt. Par visiem finanšu resursiem, kas pieejami dažādās ES budžeta pozīcijās un dažādās jomās, būtu jānodrošina lielāka skaidrība un efektīvāk jāsniedz informācija, lai novērstu pārklāšanos un tādējādi paaugstinātu veikto pasākumu efektivitāti.

Briselē, 2010. gada 10. jūnijā

Reģionu komitejas priekšsēdētāja

Mercedes BRESSO

1.10.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 267/52

85. PLENĀRSESIJA 2010. GADA 9.–10. JŪNIJĀ

Reģionu komitejas atzinums “Eiropas mantojuma zīme”

(2010/C 267/11)

I. IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

Principi un vispārīgas piezīmes

1. atzinīgi vērtē priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko izveido Eiropas Savienības rīcību attiecībā uz Eiropas mantojuma zīmi, kura atšķiras no UNESCO“Pasaules mantojuma saraksta” un Eiropas Padomes “Eiropas kultūras ceļiem”;

2. uzskata, ka Eiropas Komisijas priekšlikums ir saskaņā ar subsidiaritātes principu; tomēr uzsver nepieciešamību ievērot reģionālo un vietējo pašvaldību kompetences, kad tiek veikta kandidatūru atlase valstu līmenī un galīgā izvēle Eiropas līmenī. Iniciatīvas panākumi ir atkarīgi no visas Eiropas gribas vietējās un reģionālās pašvaldības iesaistīt gan objektu izvēlē, gan pasākumu īstenošanā, pārraudzībā un novērtēšanā;

3. uzsver, ka minētās zīmes mērķis ir pievērst uzmanību dalībvalstu kopīgajam kultūras mantojumam, vienlaikus ņemot vērā nacionālo un reģionālo dažādību, atzīt kultūras teritoriālo daudzveidību, lai tuvinātu Eiropu tās iedzīvotājiem, un pievērst uzmanību reģionālajiem un vietējiem objektiem un prasmēm, lai stiprinātu izjūtu par piederību Eiropas Savienībai;

4. uzsver šīs iniciatīvas nozīmi vietējās un reģionālās identitātes stiprināšanā un Eiropas integrācijas veicināšanā;

5. izsaka nožēlu, ka iniciatīva ir atvērta tikai Eiropas Savienības dalībvalstīm, kaut gan sākotnējā valdību iniciatīvā attiecībā uz Eiropas mantojuma zīmi bija iekļauta Šveice un Eiropas kultūras galvaspilsētas varēja izvirzīt arī kandidātvalstis; turklāt Eiropas integrācijas veidošana sniedzas pāri Eiropas Savienības robežām, un tajā ir iesaistītas arī Eiropas trešās valstis;

6. atgādina, ka Eiropas mantojuma zīmei objekti jāsaista ar Eiropas veidošanas vēsturi, ņemot vērā Eiropas Pamattiesību hartā noteiktās vērtības;

7. pauž gandarījumu, ka Eiropas mantojuma zīme spēs veicināt Eiropas pilsētu un reģionu pievilcību, tādējādi sekmējot izaugsmi un nodarbinātību vietējā un reģionālā līmenī;

8. uzsver nepieciešamību nodot paraugpraksi, objektus, kuriem piešķirta Eiropas mantojuma zīme, apvienojot kopējā tīklā, un aicina Eiropas Savienību iesaistīt atbilstošus cilvēkresursus un finanšu resursus, tādējādi rosinot vietējā un reģionālā līmeņa interesi;

9. norāda, ka minētā zīme ir īpaši piemērota pārrobežu objektiem, kuriem ir simboliska nozīme Eiropas vēsturiskajā apziņā. Šādu objektu pārvaldību varētu iekļaut esošo struktūru, piemēram, Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG), darba plānos.

Saistība ar vietējo un reģionālo līmeni

10. konstatē, ka vairumā dalībvalstu par objektiem, kuriem potenciāli varētu piešķirt Eiropas mantojuma zīmi, atbild vietējās un reģionālās pašvaldības;

11. izsaka nožēlu, ka vietējās un reģionālās pašvaldības nav iesaistītas atlases procesā atbilstīgi daudzlīmeņu pārvaldībai;

12. uzskata, ka starpvalstu nozīmes objektu noteikšanā jāiesaista teritoriālās pašvaldības;

13. atzīmē, ka pašvaldības bieži vien ir attiecīgo objektu galvenās pārvaldītājas un finansētājas un ka tāpēc tām būs jāsedz papildu izmaksas saistībā ar minētās zīmes iegūšanu un objektu uzturēšanu;

14. atgādina, ka eiropeiskā identitāte, kuras pamatā ir tādas neaizskaramas cilvēka tiesības un vispārējās vērtības kā brīvība, demokrātija, vienlīdzība un tiesiskums, jāveido, pamatojoties uz Eiropas Savienības sastāvdaļu daudzveidību, un ar Eiropas mantojuma zīmes starpniecību šī daudzveidība jādara redzamāka un pieejamāka visiem iedzīvotājiem.

Dokumenta uzlabošana

15. uzskata, ka pēc tam, kad būs veikts pirmais iniciatīvas novērtējums, tā būtu jāatver trešām valstīm Eiropā, īpaši saistībā ar paplašināšanos un kaimiņattiecību politisku, lai veidotu Eiropas vienotībai būtisko vērtību pamatu ārpus ekonomiskajām un ģeopolitiskajām interesēm;

16. ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo nozīmi mantojuma pārvaldībā un izmantošanā, pieprasa Reģionu komitejas līdzdalību atlases procesā Savienības līmenī, paredzot, ka tā izvirza vienu Eiropas žūrijas locekli, tāpat kā Eiropas kultūras galvaspilsētu gadījumā;

17. ierosina izveidot monumentālo, arheoloģisko, starptautisko un nemateriālo objektu klasifikāciju atbilstīgi Eiropas mantojuma zīmes piešķiršanai izvirzāmo objektu dažādajiem veidiem;

18. aicina Eiropas Komisiju turpmāk informēt Reģionu komiteju par Eiropas mantojuma zīmes ieviešanas gaitu un objektu pārraudzību, tostarp par pamatnostādnēm attiecībā uz atlases procedūru noteikšanu; vēlas, lai Komiteja tiktu informēta par rīcības, kas saistīta ar Eiropas mantojuma zīmi, ārēju un neatkarīgu novērtējumu, kuru nodrošinās Eiropas Komisija;

19. lai Eiropas žūrijai sniegtu atbilstošas izvēles iespējas, ierosina izvirzīt ne vairāk par trim objektiem no katras valsts, ar mērķi rosināt dalībvalstu aktivitāti;

20. atzinīgi vērtē Eiropas žūrijas veidošanu no neatkarīgiem ekspertiem, ko izvirza un periodiski nomaina Eiropas iestādes, lai viņi piedalītos tehnisko specifikāciju noteikšanā, objektu un uzvarētāju galīgajā izvēlē;

21. uzsver, ka ir svarīgi apliecināt vispārēju izpratni par ilgtspējīgai attīstību, saglabājot un pārvaldot kultūras vērtības un nodrošinot objektu vispārēju pieejamību, tiem kļūstot par sabiedrības dzīves daļu.

II. IETEIKUMI GROZĪJUMIEM

1. grozījums

4. pants

Komisijas ierosinātais teksts	RK grozījums
Rīcībā var iesaistīties Eiropas Savienības dalībvalstis. Līdzdalība ir brīvprātīga.	Rīcībā var iesaistīties Eiropas Savienības dalībvalstis. Līdzdalība ir brīvprātīga. .

Pamatojums

Eiropas trešo valstu, kā arī kandidātvalstu, potenciālo kandidātvalstu un ES kaimiņvalstu dalība veicinātu šīs kultūras jomas iniciatīvas vispārējo mērķu īstenošanu un mantojuma saglabāšanu, īpaši Eiropas līmenī.

2. grozījums

5. pants

Komisijas ierosinātais teksts	RK grozījums
Komisija un dalībvalstis nodrošina Eiropas mantojuma zīmes papildināmību ar citām iniciatīvām kultūras mantojuma jomā, tostarp UNESCO“Pasaules mantojuma” sarakstu un Eiropas Padomes “Eiropas kultūras ceļiem”.	Komisija un dalībvalstis nodrošina Eiropas mantojuma zīmes papildināmību ar citām iniciatīvām kultūras mantojuma jomā, tostarp UNESCO“Pasaules mantojuma” sarakstu un Eiropas Padomes “Eiropas kultūras ceļiem”. .

Pamatojums

Komisijai un dalībvalstīm vajadzētu censties novērst pārklāšanos, kas mazina iniciatīvas pievienoto vērtību.

3. grozījums

7. panta 1. punkta 1.teikums

Komisijas ierosinātais teksts	RK grozījums
Kandidātiem uz zīmi piemīt simboliska Eiropas nozīmes vērtība un bijusi svarīga loma Eiropas Savienības vēsturē un veidošanā.	Kandidātiem uz zīmi piemīt simboliska Eiropas nozīmes vērtība un bijusi svarīga loma vēsturē veidošanā.

Pamatojums

Šīs grozījums ir līdzīgs iepriekšējam grozījumam un padara tekstu mazāk vērstu uz Eiropas Savienību un vairāk uz Eiropas veidošanas vērtībām.

4. grozījums

8. panta 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	RK grozījums
Eiropas žūrijā ir 12 locekļi. Četrus locekļus izvirza Eiropas Parlaments, četrus – Padome, un četrus – Komisija. Žūrijas locekļi izrauga priekšsēdētāju.	Eiropas žūrijā ir locekļi. Četrus locekļus izvirza Eiropas Parlaments, četrus – Padome, četrus – Komisija . Žūrijas locekļi izrauga priekšsēdētāju.

Pamatojums

Žūrijas sastāvam, tāpat kā Eiropas kultūras galvaspilsētu žūrijā, jāatspoguļo tas, ka Līgumos ir atzīta kultūras politikas vietējā un reģionālā dimensija vispār un mantojuma saglabāšana. Papildu priekšrocība šādai RK pārstāvībai žūrijā būtu tā, ka tās locekļu sastāvs veidotu nepāra skaitu.

5. grozījums

8. panta 4. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	RK grozījums
Eiropas žūrijas locekļus ieceļ uz trim gadiem. Atkāpjoties no iepriekšminētā, pirmajā gadā, kad spēkā ir šis lēmums, Komisija izvirza četrus ekspertus uz vienu gadu, Eiropas Parlaments izvirza četrus ekspertus uz diviem gadiem, savukārt Padome izvirza četrus ekspertus uz trim gadiem.	Eiropas žūrijas locekļus ieceļ uz trim gadiem. Atkāpjoties no iepriekšminētā, pirmajā gadā, kad spēkā ir šis lēmums, Komisija izvirza četrus ekspertus uz vienu gadu, Eiropas Parlaments izvirza četrus ekspertus uz diviem gadiem, savukārt Padome izvirza četrus ekspertus uz trim gadiem.

Pamatojums

Atbilstoši 4. grozījumam.

6. grozījums

10. panta 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	RK grozījums
Katra dalībvalsts var priekšatlasē izvirzīt ne vairāk kā divus objektus gadā saskaņā ar pielikumā iekļauto kalendāru. Gados, kas paredzēti pārraudzības procedūrai, atlasi neveic.	Katra dalībvalsts var priekšatlasē izvirzīt objektus gadā saskaņā ar pielikumā iekļauto kalendāru. Gados, kas paredzēti pārraudzības procedūrai, atlasi neveic.

Pamatojums

Priekšatlasē dalībvalstu izvirzāmo objektu skaita palielināšana pilnībā atbilst Eiropas Komisijas iecerētajam objektu Savienības līmeņa “konkurences” principam, bet paredzētais atlases mehānisms ir ar to pretrunā.

7. grozījums

11. panta 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	RK grozījums
Eiropas žūrija izvērtē priekšatlasē izvirzīto objektu pieteikumus un atlasa vismaz vienu objektu no katras dalībvalsts. Vajadzības gadījumā var pieprasīt papildu informāciju un apmeklēt objektus.	Eiropas žūrija izvērtē priekšatlasē izvirzīto objektu pieteikumus un atlasa vismaz objektu no katras dalībvalsts. Vajadzības gadījumā var pieprasīt papildu informāciju un apmeklēt objektus.

Pamatojums

Atbilstoši 6. grozījumam.

8. grozījums

13. panta 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	RK grozījums
Komisija oficiāli izvirza objektus, kuriem piešķir Eiropas mantojuma zīmi nākamajā gadā pēc atlases procedūras, ņemot vērā Eiropas žūrijas ieteikumu. Komisija informē Eiropas Parlamentu un Padomi.	Komisija oficiāli izvirza objektus, kuriem piešķir Eiropas mantojuma zīmi nākamajā gadā pēc atlases procedūras, ņemot vērā Eiropas žūrijas ieteikumu. Tā par to informē Eiropas Parlamentu, Padomi .

Pamatojums

Pienākums informēt RK sniedz skaidru pievienoto vērtību zīmes popularizēšanai un vietējām un reģionālajām pašvaldībām.

9. grozījums

17. panta 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	RK grozījums
Komisija sešu mēnešu laikā pēc novērtējuma pabeigšanas sniedz ziņojumu par šo novērtējumu Eiropas Parlamentam un Padomei.	Komisija sešu mēnešu laikā pēc novērtējuma pabeigšanas sniedz ziņojumu par šo novērtējumu Eiropas Parlamentam, Padomei .

Pamatojums

Tas pats, kas iepriekšējam grozījumam.

Briselē, 2010. gada 9. jūnijā

Reģionu komitejas priekšsēdētāja

Mercedes BRESSO

1.10.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 267/57

Reģionu komitejas atzinums “Eiropas pilsoņu iniciatīva”

(2010/C 267/12)

I. IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ.

REĢIONU KOMITEJA

1. atgādina, ka ar Lisabonas līgumu grozītā Līguma par Eiropas Savienību 11. panta 4. punktā ir noteikts, ka “Savienības pilsoņi, kuru skaits nav mazāks par vienu miljonu un kas pārstāv ievērojamu dalībvalstu skaitu, var izrādīt iniciatīvu un aicināt Eiropas Komisiju saskaņā ar tās pilnvarām iesniegt atbilstīgu priekšlikumu jautājumos, kuros pēc pilsoņu ieskata Līgumu īstenošanai ir nepieciešams Savienības tiesību akts”;

2. atgādina arī, ka ar Lisabonas līgumu grozītā Līguma par Eiropas Savienības darbību 24. panta 1. daļā ir precizēts, ka Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot regulas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, paredz noteikumus procedūrām un nosacījumiem, kas nepieciešami konkrētai Eiropas pilsoņu iniciatīvas īstenošanai;

3. uzsver, ka Komisija ar 2009. gada 11. novembra“Zaļo grāmatu par Eiropas pilsoņu iniciatīvu” (1), sāka plašu sabiedrisko apspriešanu, lai apkopotu visu ieinteresēto pušu viedokļus par galvenajiem jautājumiem, kas jārisina regulā par pilsoņu iniciatīvu, kā arī uzsver nozīmīgo ieguldījumu, ko šajās debatēs sniegušas reģionālās un vietējās pašvaldības;

4. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par pilsoņu iniciatīvu (2);

5. uzsver, ka šādas regulas pieņemšana, kas ļauj īstenot pilsoņu tiesības tieši piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē, ir robežzīme demokrātijas principu konsolidēšanā ES;

6. pauž cerību, ka Parlaments un Padome nekavējoties pieņems regulu par pilsoņu iniciatīvu, lai attiecīgo mehānismu varētu ieviest 2011. gada sākumā, kā tas paredzēts 2009. gada zaļajā grāmatā;

7. atgādina: Komiteja jau agrāk ir uzsvērusi, ka ir svarīgi, lai Lisabonas līgumā būtu paredzētas likumdošanas iniciatīvas tiesības, tādējādi nostiprinot pilsoņu tiesības (3);

8. atkārtoti uzsver, ka Komitejas institucionālās lomas nostiprināšanai vispirms nekavējoties īstenojami Lisabonas līguma noteikumi, kas ir būtiski reģionālajām un vietējām pašvaldībām, tostarp noteikumi par pilsoņu iniciatīvu (4);

9. vērš uzmanību uz reģionālo un vietējo pašvaldību interesi par pilsoņu iniciatīvu, jo tās pašas varētu būt iniciatīvu organizētājas un/vai virzītājas, ņemot vērā arī to tuvumu ES iedzīvotājiem;

10. piekrīt Komisijai, ka iedzīvotājiem jāpiedāvā tāds viegli izmantojams instruments, ar kuru saistītās procedūras ir vienkāršas un kuru var nekavējoties piemērot, kā arī viņiem sniegt skaidrus un nepārprotamus norādījumus par tā īstenošanu, vienlaikus rūpējoties par to, lai novērstu iespējamu sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu;

11. uzskata, ka institucionālās komunikācijas jomā jāveicina plaša mēroga iniciatīvas, kas sekmētu ES iedzīvotāju vislielāko informētību par viņu jaunajām tiesībām un vispārīgāk — viņus tieši iesaistītu politiskajās debatēs par vispārējiem Eiropas nozīmes jautājumiem, kuros jau uzsāktas iniciatīvas;

12. šajā sakarā uzsver galveno lomu, kāda var būt Reģionu komitejai, citastarp izmantojot instrumentus, kas ir izstrādāti decentralizētas komunikācijas jomā, kā arī reģionālajām un vietējām pašvaldībām, kuras var tieši un intensīvi sazināties ar iedzīvotājiem;

13. pauž gatavību sadarboties starpiestāžu informācijas centra izveidošanā. Komitejai vajadzētu kļūt par neatņemamu tā sastāvdaļu;

14. uzsver, ka Komitejai, kas ir citu Eiropas Savienības iestāžu un vietējo un reģionālo pašvaldību partnere, būtu jāsaņem pilnīga informācija par Eiropas Komisijas lēmumiem, kas saistīti ar Eiropas pilsoņu iniciatīvu pieņemamību un pārraudzību, kā arī par visām ierosinātajām minētā instrumenta nosacījumu un noteikumu izmaiņām un ka attiecīgā gadījumā vienlaikus ar Eiropas Parlamentu būtu jāapspriežas arī ar Komiteju;

15. atkārtoti pauž gatavību izskatīt iespēju, kā atbalstīt tās Eiropas pilsoņu iniciatīvas, kas Reģionu komitejai un tajā pārstāvētajām vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir vissvarīgākās, tādēļ veicot, piemēram, šādus pasākumus:

—	par iesāktajām vai jau sekmīgajām pilsoņu iniciatīvām rīkojot uzklausīšanas sanāksmes, kurās piedalītos ES iestāžu, vietējo un reģionālo pašvaldību un to apvienību, kā arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvji,

—	izstrādājot atzinumus par tām veiksmīgajām pilsoņu iniciatīvām, kuras Reģionu komitejai un vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir īpaši nozīmīgas, ņemot vērā RK politiskās prioritātes, vai par Komisijas lēmumiem saistībā ar šādu Eiropas pilsoņu iniciatīvu rezultātiem;

16. atgādina, ka, pieņemot un īstenojot regulu, jo sevišķi jānodrošina vienlīdzības, pārredzamības un labas pārvaldības, kā arī tiesību aizsardzības principa ievērošana;

17. vispārēji piekrīt Komisijas ierosinātajam priekšlikumam, lai gan uzskata, ka dažos punktos iespējami uzlabojumi;

18. neskarot Eiropas pilsoņu iniciatīvu, RK uzsver nepieciešamību vietējā un reģionālajā līmenī atbalstīt tādas iniciatīvas, kuras veicina pārredzamību, sadarbību un Eiropas iedzīvotāju iesaistīšanos sabiedriskajā politikā saskaņā ar līdzdalības demokrātijas principu;

Par minimālo dalībvalstu skaitu

19. atgādina, ka saskaņā ar Līgumiem iniciatīvu var izrādīt pilsoņi, kas pārstāv “ievērojamu dalībvalstu skaitu” (LES, 11. panta 4. punkts) un minētā noteikuma pamatā ir prasība nodrošināt, lai iniciatīva atspoguļotu Eiropas kopīgās intereses;

20. uzskata, ka minimālais slieksnis, proti, viena trešdaļa dalībvalstu, ir pārāk augsts, ņemot vērā vajadzību mudināt iedzīvotājus izmantot savas tiesības tieši piedalīties ES demokrātiskajā dzīvē;

21. uzskata, ka ir lietderīgāk noteikt minimālo slieksni, kas ir viena ceturtā daļa dalībvalstu; turklāt šāds slieksnis būtu saskaņā ar citiem Līgumu noteikumiem, piemēram, LESD 76. pantu;

Parakstītāju minimālais vecums

22. piekrīt ierosinājumam noteikt iniciatīvas parakstītāju tādu minimālo vecumu, kas atbilst vecumam, kad tiek iegūtas tiesības balsot Eiropas vēlēšanās;

Priekšlikumu reģistrācija un paziņojumu par atbalstu vākšana

23. piekrīt, ka jāparedz sistēma ierosināto iniciatīvu reģistrēšanai īpašā tiešsaistes reģistrā;

24. piekrīt arī Eiropas Parlamentam, ka neviena lēmuma par kādas pilsoņu iniciatīvas pieļaujamību pamatā nevajadzētu būt politiskiem apsvērumiem (5);

25. tādēļ uzskata, ka Komisijai jānoraida reģistrācija tikai gadījumos, ja priekšlikums ir “acīmredzami aizskarošs” vai “acīmredzami vērsts pret Savienības vērtībām”, jo jēdziena “neatbilstošs” lietojums regulas priekšlikumā varētu šķist nepiemērots;

26. atzinīgi vērtē vienota procedūras prasību kopuma noteikšanu paziņojumu par atbalstu vākšanai un pārbaudei;

27. atzinīgi vērtē to, ka paredzēta sistēma, lai paziņojumus par atbalstu kādai pilsoņu iniciatīvai vāktu elektroniskā veidā;

Pārredzamības princips un administratīvā sadarbība.

28. piekrīt Komisijai attiecībā uz prasību nodrošināt kādas iniciatīvas organizatoru rīcībā esošo finansējuma un atbalsta avotu pārredzamību;

29. uzsver, ka iespēja iesniegt iniciatīvas jānodrošina visiem iedzīvotājiem un organizācijām, nevis tikai lielām organizācijām;

30. tāpēc izsaka cerību, ka tiks paredzēti praktiska un tehniska atbalsta mehānismi, ko var izmantot iniciatīvu organizēšanā ieinteresētās personas;

31. uzskata, ka noteikti būtu lietderīgi izveidot pilsoņu likumdošanas iniciatīvai veltītu informācijas centru, kura darbībā pilnībā būtu jāiesaista Komiteja;

32. aicina iestādes izskatīt arī iespēju paredzēt atbalstu iniciatīvas, kas pasludināta par pieļaujamu, galveno elementu pārtulkošanai visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās, lai visi ES iedzīvotāji varētu ar to iepazīties;

Par priekšlikumu pieļaujamību

33. ierosina, ka pilsoņu iniciatīvas priekšlikuma pieļaujamība Komisijai jāpārbauda, jau reģistrējot priekšlikumu; tādējādi varētu novērst situāciju, ka organizatori iegulda nozīmīgu laiku un naudas līdzekļus saistībā ar pilsoņu iniciatīvu, kas nav atbilstoša;

34. uzsver, ka jānosaka vispārēji, skaidri un pārredzami pieļaujamības nosacījumi, un tie ir atbilstīgi jāpublisko, lai ierobežotu tādu priekšlikumu skaitu, kas tiks atzīti par nepieļaujamiem;

35. atzinīgi vērtē prasības, ka priekšlikumam a) jāattiecas uz jautājumu, par ko Līgumu īstenošanas nolūkā var pieņemt ES tiesību aktu, un b) jāietilpst Komisijas priekšlikumu ierosināšanas pilnvaru jomā;

36. turklāt uzsver, ka tiesību aktu pieņemšanai jomās, kas neietilpst Savienības ekskluzīvā kompetencē, jānotiek atbilstoši subsidiaritātes principam saskaņā ar LES 5. panta 3. punktu;

37. norāda arī, ka katrā Savienības tiesību aktā jāievēro pamattiesības un pamatbrīvības atbilstīgi Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai un Savienības vispārējiem principiem;

38. tādēļ uzskata, ka būtu lietderīgi nepārprotami norādīt divus papildu pieļaujamības nosacījumus, proti, iniciatīvas priekšlikumā c) jāievēro Eiropas Savienības Pamattiesību hartā noteiktās pamattiesības un pamatbrīvības un d) tam jāatbilst subsidiaritātes principam;

39. atgādina par Komitejas uzkrāto pieredzi subsidiaritātes novērtēšanā un piedāvā Komisijai savu sadarbību, izskatot priekšlikuma atbilstību minētajam principam;

40. uzsver, ka lēmums par pieļaujamību jāpaziņo iniciatīvas organizatoram un jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

41. norāda, ka jautājumu par to, cik likumīgs ir lēmums par iniciatīvas priekšlikuma pieļaujamību, saskaņā ar LESD 263. un 265. pantu var izskatīt Eiropas Savienības Tiesa, un vēlas, lai regulā būtu konkrēti minētas tiesības uz izskatīšanu Tiesā;

42. tāpat kā Komisija pauž bažas par to, vai administratīvais un finanšu slogs, kas saistīts ar paziņojumu par atbalstu iniciatīvām, kuras pasludinātas par pieļaujamām, pārbaudi un autentificēšanu būs pēc iespējas mazāks; šajā sakarā norāda, ka daudzās dalībvalstīs šajā procedūrā būs jāiesaista reģionālās un vietējās pašvaldības;

Pilsoņu iniciatīvas izskatīšana Komisijā

43. atbalsta priekšlikumu, ka Komisijai jāizskata atbilstoši regulas noteikumiem oficiāli iesniegta iniciatīva un četru mēnešu laikā jāsagatavo paziņojums, kurā jāiepazīstina ar secinājumiem par iniciatīvu, iespējamo rīcību, ko tā plāno veikt, un tās iemeslus;

44. šajā saistībā norāda: gadījumā, ja Komisija neizsaka viedokli paredzētajā termiņā, saskaņā ar LESD 265. pantu ir iespējams griezties Eiropas Savienības Tiesā; un vēlas, lai regulā būtu konkrēti minētas tiesības uz izskatīšanu Tiesā;

45. uzsver, ka Komisijai nopietni jāņem vērā katra iniciatīva, kuru parakstījis vismaz viens miljons iedzīvotāju;

46. uzskata, ka Komisijas pieņemtais paziņojums par iniciatīvu jānosūta ne tikai organizatoriem, Eiropas Parlamentam un Padomei, bet arī Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un valstu parlamentiem, kā arī jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

II. IETEIKUMI GROZĪJUMIEM

1. grozījums

4. panta 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Ierosinātās pilsoņu iniciatīvas reģistrācija

Pirms uzsākt paziņojumu par atbalstu ierosinātai pilsoņu iniciatīvai vākšanu no parakstītājiem, organizatoram jāreģistrē minētā iniciatīva Komisijā, sniedzot II pielikumā minēto informāciju, īpaši par ierosinātās pilsoņu iniciatīvas tematu un mērķiem, kā arī par finansēšanas avotiem un atbalstu tai.

Šo informāciju vienā no Savienības oficiālajām valodām iesniedz tiešsaistes reģistrā, kuru minētajam nolūkam ir darījusi pieejamu Komisija (turpmāk “reģistrs”)

2.	Izņemot 3. un 4. punktā minētos gadījumus, Komisija nekavējoties reģistrē ierosināto iniciatīvu, piešķirot tai vienreizēju reģistrācijas numuru, un nosūta organizatoram apstiprinājumu.

3.	Ierosinātās pilsoņu iniciatīvas, kuras pamatoti var uzskatīt par neatbilstošām, jo tās ir aizskarošas vai nenopietnas, nereģistrē.

4.	Komisija noraida tādu ierosināto pilsoņu iniciatīvu reģistrāciju, kuras ir acīmredzami vērstas pret Savienības vērtībām.

5.	Pilsoņu iniciatīvas priekšlikumu, kas ir reģistrēts, dara publiski pieejamu reģistrā.

Ierosinātās pilsoņu iniciatīvas reģistrācija

Šo informāciju vienā no Savienības oficiālajām valodām iesniedz tiešsaistes reģistrā, kuru minētajam nolūkam ir darījusi pieejamu Komisija (turpmāk “reģistrs”)

3.	Ierosinātās pilsoņu iniciatīvas, kuras ir aizskarošas vai nenopietnas, , .

5.	Pilsoņu iniciatīvas priekšlikumu, kas ir , dara publiski pieejamu reģistrā.

Pamatojums

Priekšlikuma pieļaujamību var pārbaudīt, jau reģistrējot iniciatīvu saskaņā ar 4. pantu. Nešķiet lietderīgi reģistrēt iniciatīvu un pēc tam, kad savākti 300 000 paraksti vismaz no trijām dalībvalstīm, paziņot, ka tā nav atbilstoša, ja, piemēram, tiek konstatēts, ka ES noteiktā jomā nav pilnvarota izstrādāt tiesību aktus. Tāpēc ar šo grozījumu ir apvienots ierosinātās regulas 4. un 8. pants.

2. grozījums

7. panta 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Minimālais parakstītāju skaits katrā dalībvalstī

1.	Pilsoņu iniciatīvas parakstītāji pārstāv vismaz vienu trešdaļu dalībvalstu.

Minimālais parakstītāju skaits katrā dalībvalstī

1.	Pilsoņu iniciatīvas parakstītāji pārstāv vismaz vienu daļu dalībvalstu.

Pamatojums

Eiropas pilsoņu iniciatīvai jābūt instrumentam, kas ir pieejams iedzīvotājiem, tāpēc nebūtu jānosaka pārāk augsts slieksnis. Prasība, lai parakstītāji pārstāvētu vienu ceturtdaļu dalībvalstu (jeb septiņas dalībvalstis pašreizējā 27 valstu ES) atbilst Eiropas Parlamenta priekšlikumam.

3. grozījums

7. panta 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts	RK grozījums
Parakstītāji vienā trešdaļā dalībvalstu ietver vismaz minimālo pilsoņu skaitu, kas noteikts I pielikumā.	Parakstītāji vienā dalībvalstu ietver vismaz minimālo pilsoņu skaitu, kas noteikts I pielikumā.

Pamatojums

Eiropas pilsoņu iniciatīvai jābūt instrumentam, kas ir pieejams Eiropas iedzīvotājiem, un tādēļ minimālajam slieksnim nevajadzētu būt tik augstam. Prasība par parakstītājiem ceturtdaļā dalībvalstu (t.i., šobrīd septiņās no 27 ES dalībvalstīm) atbilst Eiropas Parlamenta priekšlikumam. Tādējādi tas pats būtu jāattiecina arī uz 7. panta 2. punktu.

4. grozījums

8. pants

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Lēmums par ierosinātās pilsoņu iniciatīvas pieļaujamību

1.	Pēc tam, kad atbilstoši 5. pantam no parakstītājiem, kas pārstāv vismaz trīs dalībvalstis, ir savākti 300 000 paziņojumu par atbalstu, organizators iesniedz Komisijai pieprasījumu lēmumam par ierosinātās pilsoņu iniciatīvas pieļaujamību. Šim nolūkam organizators izmanto V pielikumā doto veidlapu.

Komisija divu mēnešu laikā kopš 1. punktā minētā pieprasījuma saņemšanas pieņem lēmumu par pieļaujamību. Ierosinātā pilsoņu iniciatīva tiek uzskatīta par pieļaujamu, ja tā atbilst šādiem nosacījumiem:

a)	tā attiecas uz jautājumu, par kuru Līgumu īstenošanas nolūkā var pieņemt Savienības tiesību aktu; kā arī

b)	tā ietilpst Komisijas priekšlikumu ierosināšanas pilnvaru jomā.

3.	Lēmumu, kas minēts 2. punktā, paziņo ierosinātās pilsoņu iniciatīvas organizatoram un dara publiski pieejamu.

Pamatojums

Izriet no grozījuma pirmajam ieteikumam.

5. grozījums

9. pants

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Noteikumi par paziņojumu par atbalstu verifikāciju un apliecināšanu, ko veic dalībvalstis

Pēc tam, kad atbilstoši 5. un 7. pantam no parakstītājiem ir savākti vajadzīgie paziņojumi par atbalstu un ar nosacījumu, ka Komisija ir nolēmusi, ka ierosinātā pilsoņu iniciatīva ir pieļaujama atbilstoši 8. pantam, organizators paziņojumus par atbalstu papīra vai elektroniskā formātā iesniedz attiecīgajām kompetentajām iestādēm, kas verifikācijas un apliecināšanas uzdevumu veikšanai paredzētas 14. pantā. Šim nolūkam organizators izmanto VI pielikumā doto veidlapu.

Organizators paziņojumus par atbalstu iesniedz dalībvalstij, kura ir izdevusi tajos norādīto identifikācijas dokumentu.

Kompetentās iestādes laikposmā, kas nepārsniedz trīs mēnešus, pamatojoties uz atbilstošu pārbaudi, veic iesniegto paziņojumu par atbalstu verifikāciju un nosūta organizatoram sertifikātu, kas atbilst VII pielikumā dotajam paraugam un ar kuru apliecina derīgo paziņojumu par atbalstu skaitu minētajai dalībvalstij.

3.	Sertifikātu, kas minēts 2. punktā, izsniedz bez maksas.

Noteikumi par paziņojumu par atbalstu verifikāciju un apliecināšanu, ko veic dalībvalstis

Organizators paziņojumus par atbalstu iesniedz dalībvalstij, kura ir izdevusi tajos norādīto identifikācijas dokumentu.

3.	Sertifikātu, kas minēts 2. punktā, izsniedz bez maksas.

Pamatojums

Saskaņā ar 4. pantu organizatoram ir iepriekš jānorāda finansējuma avoti, no kuriem tiks segti ar iniciatīvu saistītie izdevumi. Tomēr iespējams, ka šajā procedūras posmā vēl nav zināmi visi iespējamie finansējuma avoti. Tāpēc procedūras beigās būtu jāiesniedz ziņojums, norādot galīgos izdevumus un finansējuma avotus, lai nodrošinātu atbilstību principam par informācijas sniegšanu un pārredzamību. Lai minēto prasību būtu vieglāk izpildīt, būtu jāizstrādā vienkārša veidlapa un tā jāiekļauj regulas pielikumā.

Briselē, 2010. gada 10. jūnijā

Reģionu komitejas priekšsēdētāja

Mercedes BRESSO

(1) COM (2009) 622 galīgā redakcija.

(2) COM (2010) 119 galīgā redakcija.

(3) Reģionu komitejas pašiniciatīvas atzinums “Iedzīvotāju tiesības: pamattiesību un no Eiropas Savienības pilsonības izrietošo tiesību veicināšana”, 09.10.2008., 58. punkts.

(4) R/CdR 79/2010, 1. pielikums.

(5) Eiropas Parlamenta 2009. gada 7. maijs rezolūcija ar prasību Komisijai iesniegt priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par pilsoņu iniciatīvas īstenošanu (A6-0043/2009), Y) apsvērums.

		ISSN 1725-5201 doi:10.3000/17255201.C_2010.267.lav
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 267

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	53. sējums 2010. gada 1. oktobris

Paziņojums Nr.	Saturs	Lappuse
	I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi
	REZOLŪCIJAS
	Reģionu komiteja
	85. plenārsesija 2010. gada 9.–10. jūnijā
2010/C 267/01	Reģionu komitejas rezolūcija Efektīvāku instrumentu kopums ES stratēģijas Eiropa 2020 īstenošanai: dalībvalstu un Eiropas Savienības ekonomikas un nodarbinātības politikas integrētās pamatnostādnes	1

2010/C 267/02	Reģionu komitejas rezolūcija par tematu Vietējo un reģionālo pašvaldību ciešāka iesaistīšana stratēģijā Eiropa 2020	4

	ATZINUMI
	Reģionu komiteja
	85. plenārsesija 2010. gada 9.–10. jūnijā
2010/C 267/03	Reģionu komitejas pašiniciatīvas atzinums KLP perspektīvas pēc 2013. gada	6

2010/C 267/04	Reģionu komitejas atzinums Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2009.–2010. gadā. Potenciālās kandidātvalstis	12

2010/C 267/05	Reģionu komitejas atzinums Pavasara pakete: ES rīcības plāns tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai	17

2010/C 267/06	Reģionu komitejas atzinums Uzņēmējdarbības reģistru sadarbība	22

2010/C 267/07	Reģionu komitejas atzinums Pilsētvides reģenerācijas nozīme turpmākajā pilsētu attīstībā Eiropā	25

2010/C 267/08	Reģionu komitejas atzinums ES un starptautiskā bioloģiskās daudzveidības politika pēc 2010. gada	33

2010/C 267/09	Reģionu komitejas atzinums Ceļā uz integrētu jūrniecības politiku labākai pārvaldībai Vidusjūras reģionā	39

2010/C 267/10	Reģionu komitejas atzinums Eiropas Savienības vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbība bērna tiesību aizsardzības jomā	46

	III Sagatavošanā esoši tiesību akti
	Reģionu komiteja
	85. plenārsesija 2010. gada 9.–10. jūnijā
2010/C 267/11	Reģionu komitejas atzinums Eiropas mantojuma zīme	52

2010/C 267/12	Reģionu komitejas atzinums Eiropas pilsoņu iniciatīva	57