27.8.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 232/1

Reģionu komitejas Atzinums “Solidaritāte veselības aprūpē – nevienlīdzības mazināšana veselības aprūpes jomā ES”

(2010/C 232/01)

I. IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

Ievads

1. atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas apņemšanos atbalstīt un papildināt dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību centienus pievērsties veselības aprūpes nevienlīdzības jautājumam Eiropas Savienībā. Svarīgi atzīt, cik būtiska problēma ir dalībvalstu savstarpējās un arī iekšējās atšķirības veselības aprūpes jomā. Komiteja piekrīt Komisijai un atbalsta tās viedokli, ka nevienlīdzība veselības aprūpes jomā var apdraudēt ES apņemšanos nodrošināt solidaritāti, sociālo un ekonomisko kohēziju, cilvēktiesību ievērošanu un iespēju vienlīdzību. Tomēr vairāk uzmanības Komisijai bija jāvelta Lisabonas līgumā iekļautajam “teritoriālās kohēzijas” mērķim;

2. atzīst un arī pati lieto PVO veselības definīciju — “veselība ir ne tikai slimības un fiziskā vājuma neesamība, bet gan pilnīgas garīgās un fiziskās labklājības stāvoklis”;

3. atgādina Komisijai, ka Lisabonas līguma 3. pantā ietverta prasība izveidot iestādes, kuru uzdevums ir veicināt Eiropas iedzīvotāju labklājību;

4. vērš Komisijas uzmanību uz PVO pārstāvja sera Michael Marmot publikāciju “Novērst nevienlīdzību vienas paaudzes laikā — vienlīdzība veselības aprūpē, ietekmējot veselības stāvokli noteicošos sociālos faktorus” (“Closing the Gap in a Generation — Health Equity through action on the social determinants of health”). RK uzskata, ka tam jābūt galvenajam ES instrumentam, risinot veselības aprūpes nevienlīdzības jautājumu;

5. piekrīt gan Komisijas sniegtajam vērtējumam, ka nevienlīdzība veselības jomā ir ļoti sarežģīta problēma un nevienlīdzība rodas dažādu faktoru ietekmē, gan jo īpaši šādām atziņām: nevienlīdzība pastāv visos līmeņos — gan Eiropas, gan arī vietējā; sociālā stāvokļa nozīme, veselības un labklājības ciešā saistība; mazāk aizsargātu un sociāli atstumtu grupu nelabvēlīgā stāvokļa ietekme uz viņu veselību un sociālās politikas lēmumu atšķirīgā ietekme uz veselības aprūpes un sociālā atbalsta nodrošināšanu;

6. atzinīgi vērtē izskatāmajā dokumentā lielā mērā ievēroto līdzsvaru starp Eiropas līmeņa sadarbību un subsidiaritāti atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. panta noteikumiem; tomēr šajā saistībā vēlas norādīt, ka nevienlīdzības mazināšana veselības aprūpē dalībvalstu teritorijā, arī saskaņā ar Lisabonas līgumu, ir dalībvalstu veselības aprūpes politikas kompetence.

ES politikas ieguldījums nevienlīdzības veselības aprūpes jomā mazināšanā

7. atzīst ES atbalsta rīcībpolitiku iespējamo vispārējo ieguldījumu saskaņā ar LESD 168. pantā un ES Pamattiesību hartas 35. pantā izvirzīto mērķi, proti, “nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis”;

8. atgādina, ka ES Pamattiesību hartas 35. pantā ikvienai personai paredzētas “[..] tiesības uz profilaktisko veselības aprūpi un ārstniecību saskaņā ar nosacījumiem, kuri paredzēti valstu tiesību aktos un praksē”;

9. atzinīgi vērtē ES veselības stratēģijā, kurā pausts atbalsts veselības aprūpes pieejamībai, slimību profilaksei un veselīga dzīvesveida veicināšanai, izvirzītos visaptverošos mērķus;

10. aicina Komisiju atkārtoti apliecināt Reģionu komitejai, ka, ieviešot priekšlikumu direktīvai par pacienta tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē, Komisija pilnībā ņems vērā nevienlīdzības veselības aprūpē ietekmi;

11. ņemot vērā LESD 168. pantā uzsvērto veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu pārrobežu reģionos, Reģionu komiteja aicina sniegt atbalstu dažādu dalībvalstu kaimiņu reģioniem, lai tādējādi veicinātu brīvprātīgas vienošanās nevienlīdzības mazināšanai veselības aprūpes jomā pārrobežu līmenī. Reģionu komiteja tādēļ uzsver Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) instrumenta piedāvātās iespējas, ko dažādas grupas jau ir izmantojušas. Reģionu komiteja tomēr apzinās, ka vienošanās par plašāku pārrobežu veselības aprūpi ir rūpīgi jāizvērtē, lai nodrošinātu, ka pacientu pārrobežu kustība nesniedz priekšrocības tādām grupām, kuras jau gūst labumu no veselības aprūpes, vienlaicīgi pasliktinot citu personu stāvokli; līdz ar to nevienlīdzība veselības aprūpes jomā vēl vairāk palielināsies. Visiem reģioniem būtu jāapliecina apņemšanās ar pārrobežu vienošanos starpniecību nodrošināt pienācīgas iespējas uzlabot mazāk aizsargāto un atstumto grupu veselības stāvokli gadījumos, kad minēto grupu tiesības konkurē attiecībā uz veselības aprūpē pieejamajiem resursiem. Pārrobežu veselības aprūpei jābūt pieejamai tikai tad, ja saņemta iepriekšēja atļauja, tādējādi arī personām ar zemiem ienākumiem nodrošinot vienlīdzīgu pieeju pakalpojumiem;

12. atzinīgi vērtē kopējās lauksaimniecības politikas lomas atzīšanu veselības aizsardzības jautājumu risināšanā un atzīmē tādu programmu kā, piemēram, “Skolas piena programma”, “Pārtika vismazāk nodrošinātajiem” un “Skolas augļu programma”, ieguldījumu pilnvērtīga uztura un veselīga dzīvesveida atbalstā. Nodrošinot ēdināšanu publiskajās iestādēs, piemēram, skolās un slimnīcās, ja tas iespējams, jāizmanto galvenokārt veselīga, uzturvielām bagāta un vietējo ražotāju piegādāta pārtika. Komiteja atzinīgi vērtē arī to, ka ir atzīta KLP un citu rīcībpolitiku iespējamā ietekme uz veselības aprūpi lauku reģionos, pievēršoties veselības stāvokli noteicošajiem sociālajiem faktoriem. RK atzīst, ka veselības aprūpē lauku reģionos ir īpašas problēmas: dažās dalībvalstīs nevienlīdzību veselības aprūpes jomā var izraisīt nevienlīdzīga pieeja veselības aprūpes pakalpojumiem lauku reģionos; savukārt uz lauksaimniecību balstītas ekonomikas un migrācijas saistība var veicināt tādu apdzīvoto vietu veidošanos, kurās ir īpašas vajadzības un nevienlīdzība veselības aprūpes jomā. Abos minētajos gadījumos KLP var palīdzēt uzlabot dzīves apstākļus un tādēļ ir ļoti svarīga;

13. nepiekrīt, ka pietiek ar ES vides politikas un kopējās lauksaimniecības politikas tirgus rīcībpolitiku atbalstu virknei pasākumu, ar kuru palīdzību var uzlabot veselības aprūpi. Lai arī KLP var dot zināmu ieguldījumu, būtībā KLP nav veidota tā, lai tās galvenās prioritātes būtu veselības aizsardzības pasākumu rezultāti vai nevienlīdzība veselības aprūpes jomā, un pamatots ir viedoklis, ka rezultātus veselības aizsardzības jomā var nelabvēlīgi ietekmēt nelīdzsvarota pieeja piena un gaļas produktu ražošanai salīdzinājumā ar augļu un dārzeņu ražošanu. Pieminētās nelīdzsvarotības jautājumu var risināt KLP reformas laikā, un katrā reformu procesa posmā būtu jāapliecina, cik svarīgi ir sniegt atbalstu labu un pienācīgu rezultātu sasniegšanai veselības aizsardzības jomā.

Nevienlīdzība veselības aprūpes jomā un ekonomikas jautājumi

14. pauž nožēlu, ka Komisija nav pilnībā pievērsusies jautājumam par pārmērīgu alkohola un citu narkotisku vielu lietošanu, kas pasliktina veselības stāvokli un saasina nevienlīdzības problēmas veselības aizsardzības jomā. Attiecībā uz alkoholu RK apzinās, īpašo problēmu, ka politikas veidotājiem jāņem vērā tā ietekme uz vietējo un reģionālo ekonomiku un šādas ietekmes publiskie un privātie aspekti. Tādēļ jāatzīst, ka centieni regulēt alkohola patēriņu ir saistīti ar grūtībām, kas tomēr nav iemesls ignorēt tā ietekmi uz veselību vai atslābināt vēršanos pret alkohola un citu psihoaktīvu vielu pārmērīgu lietošanu;

15. apzinās, ka dalībvalstis visā ES piedzīvo dziļu finanšu un ekonomikas krīzi, kas nenoliedzami ietekmēs to iedzīvotāju veselību un labklājību. Lai arī nevar noliegt, ka ekonomikas stāvoklis var palielināt sabiedrības veselības stāvokļa atšķirības, to nedrīkst izmantot par attaisnojumu rīcībpolitiku nepielāgošanai tā, lai varētu labāk risināt nevienlīdzības jautājumu. Finanšu iestāžu neveiksmes visā pasaulē rada pienākumu dalībvalstīm, vietējām un reģionālajām pašvaldībām pārskatīt ilgtspējīgas sabiedrības veidošanā izmantotās pieejas. Uz saimniecisko labklājību pārlieku vērsta politika var veicināt nevienlīdzību veselības aprūpes jomā. Lai arī saimnieciskās grūtības var izraisīt labklājības līmeņa pazemināšanos, tas nav šķērslis vairāk uzmanības veltīt ekonomiskās un sociālās nevienlīdzības, kā arī nevienlīdzības veselības aizsardzības jomā mazināšanai. Komisijai šobrīd, strādājot pie 7. PP un plānojot budžetu, ir iespēja pārskatīt prioritātes un vairāk uzmanības veltīt nevienlīdzības mazināšanas pasākumiem;

16. uzskata, ka pašreizējās saimnieciskās grūtības liecina, ka aizvien svarīgāks kļūst veselības aprūpes pakalpojumu saimnieciskais aspekts un palielinās sabiedrības veselības ietekme uz ekonomiku. Veselības aprūpes pakalpojumi nodrošina daudz darba vietu un līdz ar tādām saistītajām nozarēm kā medicīniskie pētījumi un jauninājumi rada labklājību, turklāt sevišķi daudz iespēju ir jaunās tirgus ekonomikas valstīs. Tomēr tajā pašā laikā darbaspēka skaitliskās kapacitātes samazināšanās priekšlaicīgas nāves un invaliditātes gadījumu dēļ nozīmē ražīguma pazemināšanos un spiediena uz sociālā nodrošinājuma sistēmām palielināšanos;

17. piekrīt atziņai, ka, ņemot vērā sabiedrības novecošanu, ļoti svarīga ir labāka veselības aprūpe visām iedzīvotāju grupām. Demogrāfisko izmaiņu sekas jau ir jūtamas sociālās aizsardzības sistēmās. Dzīves ilguma palielināšanās, protams, jāvērtē atzinīgi, tomēr, lai sociālās aizsardzības sistēmu kvalitāti saglabātu Eiropas iedzīvotāju vēlmēm atbilstošā līmenī, ir jārīkojas izlēmīgāk pakalpojumu pieprasījuma vadības jomā. Tādēļ prioritārs jautājums ir laba veselības stāvokļa iespējami ilgāka saglabāšana tiem cilvēkiem, kuru izredzes šajā ziņā ir vissliktākās. Ievērojot lielās sociālekonomiskās pārmaiņas, ko Eiropas Savienībā izraisīs iedzīvotāju novecošana, RK vēlas uzsvērt to pētniecības un izstrādes iniciatīvu nozīmi, kuru mērķis ir uzlabot veselības aprūpi vecāka gadagājuma cilvēkiem;

ES kohēzijas politikas ieguldījums nevienlīdzības mazināšanā veselības aprūpes jomā

18. piekrīt apgalvojumam, ka ES kohēzijas politika ir īpaši svarīga, lai varētu sasniegt ES–2020 mērķus — ekonomisko un sociālo kohēziju —, un ka tā var būt efektīvs instruments nevienlīdzības veselības aprūpes jomā mazināšanai. ES–2020 stratēģijas izstrāde un vienošanās par to 2010. gadā ir lieliska izdevība apsvērt struktūrfondu finansējuma iezīmēšanu laikposmam pēc 2013. gada. Komiteja vēlētos, lai svarīga ES–2020 stratēģijas prioritāte būtu atstumtības apkarošana, kas savukārt būtu cieši saistīta ar nevienlīdzības mazināšanu veselības aprūpes jomā;

19. uzskata, ka ES struktūrfondu līdzekļus varētu izmantot, lai, īstenojot reģionālās attīstības stratēģiju, paplašinātu veselības aprūpes iespējas vietējā līmenī. Visiem Eiropas iedzīvotājiem nav pieejamas vienādas — tai skaitā ar veselības aprūpi saistītas — iespējas, kas ir viens no ES kohēzijas politikas un struktūrfondu pamatmērķiem;

20. atzinīgi vērtē to, ka Komisija apzinājusi trīs jomas, kurās varētu panākt uzlabojumus: informētība par iespējām izmantot fondu finansējumu minētajiem mērķiem, valstu rīcībpolitiku departamentu darbības koordinācija, kā arī tehniskā kapacitāte, lai palielinātu investīcijas šajā nozarē. Tomēr nevar apgalvot, ka tieši minētajās trīs jomās uzlabojumi vajadzīgi visvairāk. Svarīgāka var būt to reģionālo un vietējo aģentūru darba koordinēšana, kuras ir tieši atbildīgas par pakalpojumu sniegšanu. Turklāt valsts līmenī var būt pietiekama tehniskā kapacitāte, taču tā var nebūt reģionālajās vai vietējās veselības aģentūrās, tādēļ, lai varētu sasniegt vēlamos rezultātus, pasākumi būtu jāīsteno atbilstošajā līmenī.

Datu vākšana, uzraudzība un analīze

21. atbalsta ierosinājumu, ka ES–2020 programmas īstenošanas novērtējumu varētu pilnveidot, lai atspoguļotu nevienlīdzības veselības aprūpes jomā mazināšanas nozīmīgumu. Veselīgas dzīves gadu rādītājs ir viens kritērijs veselības aizsardzības jomā sasniegto rezultātu vērtējumam, taču tas būtu jāpapildina ar citiem kritērijiem, kas parādītu, cik svarīgi ir mazināt visveselīgāko un visneveselīgāko iedzīvotāju veselības stāvokļa atšķirības;

22. piekrīt vērtējumam, ka dalībvalstu datu vākšanas un analīzes prakse ir atšķirīga. Lietderīga ir Eurostat īstenotā veselību raksturojošu rādītāju izstrāde. Komiteja arī uzskata, ka dalībvalstu savstarpējais atbalsts, nododot zinātību par to, kā uzlabot iedzīvotāju veselības aprūpi, ir efektīvs līdzeklis, lai mazinātu atšķirības starp dalībvalstīm;

23. aicina Komisiju atzīt, ka īpaša problēma ir migrantu veselības stāvokļa un migrantu kopienās veselības aprūpes jomā sasniegto rezultātu uzraudzība. Migrējošu vai kādā teritorijā uz laiku apmetušos iedzīvotāju veselības stāvoklis visai reti ir labs, un viņiem var būt īpašas grūtības saņemt sociālo atbalstu. Migranti paziņojumā atzīti par neaizsargātu iedzīvotāju grupu. Lai datu uzraudzība būtu efektīva, jāņem vērā īpašās problēmas, kas var rasties, uzraugot migrējošu vai kādā teritorijā uz laiku apmetušos iedzīvotāju veselības stāvokli;

24. rosina Komisiju atzīt, ka dzimumu nevienlīdzība veselības jomā nav novērsta, un atbalstīt informācijas par sieviešu un vīriešu veselības stāvokli un abu dzimumu stāvokli raksturojošu statistikas datu vākšanu, uzraudzību un analīzi. Īpaša uzmanība jāvelta sieviešu un vīriešu tiesībām uz profilaktisko veselības aprūpi, lai efektīvi mazinātu atšķirības starp dalībvalstīm un pašās dalībvalstīs;

Reģionālo un vietējo pašvaldību loma

25. atzinīgi vērtē to, ka ir atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību loma gan rezultātu veselības aizsardzības jomā uzlabošanā, gan tādu pakalpojumu sniegšanā, kas ietekmē veselības stāvokli noteicošos sociālos faktorus;

26. ierosina vairāk uzmanības veltīt vietējā līmeņa pasākumiem, lai tādējādi veicinātu veselīgu dzīvesveidu un nepieļautu veselības stāvokli pasliktinošus apstākļus. Daži reģioni patstāvīgi jau izstrādājuši stratēģijas, kas vērstas uz paziņojumā izvirzītajiem mērķiem un veido pamatu, lai īstenotu vispārēju veselības veicināšanas politiku. Komiteja uzsver, ka skolās apgūstamajām izglītības programmām ir īpaša nozīme, lai popularizētu veselīgu uzturu un veselīgu dzīves veidu. Daudzām aģentūrām ir iespējas veicināt plašākus profilaktiskos pasākumus, taču bieži vien efektīvai profilaksei būs vajadzīgi īpaši vietēja rakstura pasākumi, kas pielāgoti konkrētu apdzīvoto vietu vajadzībām. Lai arī būtībā veselības stāvokli nelabvēlīgi ietekmējošās problēmas visās dalībvalstīs ir līdzīgas, veselīga dzīvesveida popularizēšanai bieži vien ir vajadzīgi uz vietējo apstākļu izpratni balstīti neliela mēroga pasākumi. Šādi pasākumi var būt lietderīgi apdzīvotajās vietās daudzās dalībvalstīs, jo ģeogrāfiski dažādās teritorijās var būt līdzīgas problēmas, piemēram, smagās rūpniecības sabrukuma izraisītais augstais bezdarba līmenis. Ar turpmākajiem pasākumiem visā ES teritorijā jācenšas veidot tādu nelielu apdzīvoto vietu saikne, kas saskaras ar vienādām problēmām, kuras ir atšķirīgas no to tuvāko kaimiņu reģionu problēmām. Valsts līmeņa sadarbība var būt neefektīva, cenšoties izmantot ļoti mazās apdzīvotajās vietās efektīvas pieejas;

27. katrā ziņā atbalsta Komisijas viedokli, ka līdz ar informācijas apmaiņas un dažādu pārvaldes līmeņu un nozaru rīcībpolitiku koordinācijas uzlabošanu var sekmēt efektīvāku rīcību un nodrošināt lielāku un saskaņotāku ietekmi. Komiteja ierosina šādu viedokli uzsvērt pārliecinošāk, proti, ka ar šādu koordināciju un apmaiņu var ne tikai paaugstināt pasākumu efektivitāti un palielināt to ietekmi, bet arī, ka tas ir svarīgs priekšnoteikums nevienlīdzības mazināšanai veselības aprūpes jomā. Apņemšanās mazināt nevienlīdzību veselības aprūpes jomā dalībvalstīm ir laba izdevība apsvērt iekšējās sadarbības līmeņus un mācīties no dalībvalstīm, kurām ir vissekmīgāk izdevies īstenot dažāda līmeņa pārvaldes un nozaru partnerības.

ES līmeņa sadarbības struktūras

28. apstiprina Reģionu komitejas iepriekš pausto vēlmi īpašu uzmanību reģionālajā sadarbībā veselības aizsardzības jomā veltīt nevienlīdzībai veselības aprūpē. Reģionu komiteja atbalsta tās locekļu īstenoto strukturētās mijiedarbības principu. Komiteja arī ir ieinteresēta strukturēto mijiedarbību izmantot, lai veicinātu sadarbību ar Veselības un patērētāju ĢD un gūtu pieredzi no paveiktā nevienlīdzības mazināšanā veselības aprūpes jomā;

29. uzskata, ka Reģionu komitejas īstenotā strukturētā mijiedarbība jāpapildina ar tās pārstāvību par veselības jautājumiem atbildīgajās ES komitejās un darba grupās. Lai arī ir atzīts, ka dalībvalstīm ir tiesības iecelt savus pārstāvjus darbībai minētajās darba grupās, būtu lietderīgi izvērtēt panākumus, ko vietējā un reģionālajā līmenī izdevies sasniegt cīņā ar nevienlīdzību veselības aprūpes jomā.

Mazāk aizsargātās grupas

30. atzinīgi vērtē to, ka ir atzītas mazāk aizsargāto grupu vajadzības un ka sevišķa uzmanība jāvelta nabadzīgiem cilvēkiem, migrantiem nelabvēlīgā situācijā un mazākumtautību pārstāvjiem, cilvēkiem ar invaliditāti, nabadzībā dzīvojošiem vecākiem cilvēkiem un bērniem;

31. aicina pievērsties citu mazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu — īpaši to, kurās nevienlīdzība veselības aprūpes jomā var izpausties laika gaitā, — vajadzībām. Lai varētu izvairīties no nevienlīdzības, ļoti svarīga ir izpratne par sabiedrības struktūras izmaiņām un par šādu izmaiņu izraisīto nevienlīdzību. Tas var iekļaut ģimenes iziršanas dēļ vientuļu pieaugušo, ieslodzīto, aprūpējamu personu vai lauku teritorijās ar vāju ekonomiku dzīvojošu personu vajadzības. Jāatzīst arī, cik svarīgi ir izprast dažādās iedzīvotāju grupās dominējošo sociālo un kultūras faktoru ietekmi, jo tie var būtiski ietekmēt atsevišķu personu uzvedību;

32. uzsver, ka, izstrādājot mazāk aizsargāto grupu atbalsta pasākumus, jāatzīst jēdziena “migrants” nenoteiktība. Jebkāda iedzīvotāju dzīvesvietas maiņa neatkarīgi no tā, vai tā notiek ES robežās vai ārpus tām, var radīt sociālas problēmas, nepietiekamu sociālā atbalsta pieejamību un līdz ar to arī nevienlīdzību veselības aprūpes jomā. ES teritorijā dzīvesvietu mainījušo personu grupām nav vienlīdzīgi pieejami, piemēram, mājokļi, un šādas personas var kļūt par bezpajumtniekiem. Bezpajumtniecība var smagi ietekmēt veselību. Būtu jāīsteno īpaši pasākumi veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai personām, kuras maina dzīvesvietu ES teritorijā.

Vietējā un reģionālā līmeņa loma finansējuma un pakalpojumu nodrošināšanā

33. uzskata, ka gadījumos, kad piešķirtais finansējums ir paredzēts veselības aprūpei, vietējām un reģionālajām pašvaldībām jābūt rīcības brīvībai izlemt, vai par prioritāti izvēlēties prasmju, zināšanu un kapacitātes pilnveidošanu speciālajās aģentūrās, vai arī veselības aprūpes infrastruktūras attīstību. Investīcijas veselības aprūpes infrastruktūrā var būt prioritārs jautājums dažās dalībvalstīs un reģionos vai apvidos ar slikti attīstītu infrastruktūru, savukārt citos apgabalos, kuros ir būtiska nevienlīdzība veselības aprūpes jomā, attiecīgā infrastruktūra jau ir pietiekami attīstīta. Šādos apgabalos investīcijas, iespējams, jānovirza zemākajā vietējā līmenī, lai pilnveidotu kā veselības aprūpes aģentūru, tā arī vietējo iedzīvotāju prasmes, zināšanas un kapacitāti;

34. uzskata: lai arī nenoliedzama ir valsts līmeņa loma nevienlīdzības veselības aprūpes jomā mazināšanā, ieviešot Kopienas tiesību aktus arodveselības un darba drošības jomā un tādējādi aizsargājot darbinieku veselību, tomēr ieguldījumu, modelējot paraugpraksi nodarbinātībā, var sniegt arī pašvaldības. Pašvaldību iestādes to var nodrošināt, pildot divējādas funkcijas, pirmkārt, tās ir svarīgas darba devējas attiecīgajos reģionos un apvidos un, otrkārt, tās var ietekmēt arī citu organizāciju un iesaistīto pušu nodarbinātības praksi;

35. atgādina savu aicinājumu nodrošināt lielāku tiesisko paļāvību vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu sniedzējiem ES konkurences tiesiskajā regulējumā un aicina Komisiju šo priekšlikumu iekļaut tās 2010. gada darba programmā. Šajā sakarā atzīmē Eiropas Komisijas priekšsēdētāja apņemšanos izstrādāt sabiedrisko pakalpojumu kvalitātes pamatsistēmu.

Ieteikumi

Reģionu komiteja iesaka:

36. ES–2020 stratēģijā vairāk uzmanības veltīt veselības aizsardzības un labklājības jautājumiem, jo tas ir īpaši svarīgi atstumtības apkarošanā;

37. paredzēt, ka struktūrfondu līdzekļus var izmantot, lai risinātu nevienlīdzības problēmas veselības aprūpes jomā;

38. lai novērtētu Lisabonas programmas izpildē sasniegto, līdzās veselīgas dzīves gadu rādītājam iekļaut specifiskus rādītājus, kas atspoguļo dažādu iedzīvotāju grupu veselības stāvokļa atšķirības;

39. atzīt, ka pašreizējā finanšu krīze vēl vairāk saasinās to ES iedzīvotāju nelabvēlīgo situāciju veselības aprūpes jomā, kuriem kuri ir bez darba, bez pajumtes vai dzīvo nabadzībā. Komiteja aicina vairāk investēt tādu programmu kā 7. PP un PROGRESS finansējumā, lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām palīdzētu mazināt nevienlīdzību veselības aprūpes jomā kā īstermiņā, beidzoties pašreizējo programmu darbības termiņam, tā arī ilgākā termiņā, mazinot atšķirības veselības aizsardzībā;

40. ES atzīt un izplatīt PVO komisijas par veselību noteicošajiem sociālajiem faktoriem pausto viedokli, kā arī iepazīstināt ar valstu valdību minētajai PVO komisijai sniegtajām atbildēm;

41. atklāto koordinācijas metodi apņemties izmantot kā paraugprakses un salīdzinošo kritēriju apmaiņas instrumentu, lai visās dalībvalstīs apkarotu nevienlīdzību veselības aprūpes jomā, neietekmējot vietējā un reģionālajā līmenī jau īstenotos centienus.

Briselē, 2010. gada 14. aprīlī

Reģionu komitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks

Ramón Luis VALCARCEL SISO

27.8.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 232/7

Reģionu komitejas Atzinums “Kā risināt ES iedzīvotāju novecošanas ietekmi (2009. gada ziņojums par novecošanu)”

(2010/C 232/02)

I. IEVADS

REĢIONU KOMITEJA

1. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Kā risināt ES iedzīvotāju novecošanas ietekmi”, kurā norādīts, ka sabiedrības novecošana būtiski ietekmēs pensijas, veselības aprūpi un ilgtermiņa aprūpi. Komisijas dokumentā uzsvērts, ka valsts pārvaldes iestāžu rīcībā ir tikai nepilni 10 gadi, iekams demogrāfiskā sprādziena laikā dzimusī paaudze sasniegs pensijas vecumu. Jārīkojas steidzami; problēmas ir lielas, un iespējas ir plašas, un tāpēc ir jāveic mērķtiecīgi politiski pasākumi. Pasākumiem saistībā ar minētās paaudzes novecošanu jābūt ļoti cieši saistītiem ar dzimumu līdztiesības politikas jomā īstenotajiem pasākumiem, lai labotu pašreizējo stāvokli, kad vecāka gadagājuma sieviešu vidū ir izplatīta lielāka nabadzība un viņām ir nelabvēlīgāki sociālie un ekonomiskie apstākļi, kā arī sliktāka dzīves kvalitāte augstākas mirstības un lielākas atkarības dēļ, kas ir cieši saistīta ar piederību attiecīgajam dzimumam;

2. pateicas vietējām un reģionālajām pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un citiem Komitejas partneriem par aktīvo ieguldījumu šā atzinuma sagatavošanā, jo īpaši ECOS komisijas 2009. gada 4. septembra sanāksmē, 2009. gada 18. novembra apaļā galda debatēs un rīcības grupas 2009. gada 14. decembra sanāksmē;

3. uzsver, ka iedzīvotāju novecošana nav izolēta problēma, bet gan visaptverošu demogrāfisko pārmaiņu daļa. Šā procesa ietekmē iedzīvotāju daudzums un sastāvs vietējā un reģionālajā līmenī ievērojami mainās. Šo demogrāfisku pārmaiņu konkrēto norisi un sekas ietekmē daudz dažādu faktoru (dzimstība, mirstība, migrācija un imigrācija). Iedzīvotāju novecošana ir autonoms process. Lai veiksmīgi risinātu iedzīvotāju novecošanas radītās problēmas, jāapzinās, ka šāds process notiek un jāveido izpratne par to;

4. secina, ka cilvēku darbspējīgā vecumā un cilvēku, kas vecāki par 65 gadiem, attiecība mainīsies, un tā būs divi darbspējīga vecuma cilvēki uz vienu vecāka gadagājuma cilvēku. Tā ir ilgtermiņa prognoze. Lai gan ir lietderīgi apsvērt ilgtermiņa prognozes, demogrāfiskā novecošana nav jautājums, kura risināšanu var atlikt uz rītdienu vai parītdienu, bet tas ir jādara jau šodien. Vairāk nekā 60 reģionos ekonomiski atkarīgu vecāka gadagājuma cilvēku rādītājs pārsniedz 29 %, un vairāk nekā 70 reģionos iedzīvotāju skaits samazinās, dažos no tiem vairāk nekā par 1 % gadā;

5. atzīmē, ka veselīgu vecumdienu nodrošināšana gados vecākām sievietēm, cilvēkiem ar invaliditāti un imigrantiem var būt saistīta ar īpašām problēmām, kuras ir jārisina;

6. uzskata, ka iedzīvotāju novecošana ir jautājums, kas jārisina stratēģijā Eiropa 2020. Komiteja norāda, ka jāizmanto iedzīvotāju novecošanas piedāvātās iespējas, lai stiprinātu sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju. Stratēģijas Eiropa 2020 pamatā ir atziņa, ka katrs iedzīvotājs un katrs reģions, apzinoties tam piemītošās īpašības un priekšrocības, dod ieguldījumu ES stiprināšanā. Eiropas iedzīvotāji, kas vecumdienās ir aktīvi un bauda labu veselību, ir lielā mērā neizmantots potenciāls. Tāpēc jāīsteno politika, kas vērsta ne tikai uz vecāka gadagājuma, bet arī citu gadagājumu Eiropas iedzīvotājiem;

7. jau agrāk ir secinājusi, ka iedzīvotāju novecošanas sekas galvenokārt skar vietējo un reģionālo līmeni. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīgi uzdevumi veselības, labklājības, apmaksātas un neapmaksātas aprūpes un darba tirgus jomā, un tām jānodrošina gan pakalpojumi, gan telpas un aprīkojums mājokļu, (sabiedriskā) transporta un izglītības jomā. Vietējās un reģionālās pašvaldības ir atbildīgas par to, lai, īstenojot stratēģiju Eiropa 2020, to teritorijā radoši un novatoriski tiktu risinātas problēmas, ko izraisa iedzīvotāju novecošana. Lai tās atrisinātu, īpaša nozīme ir solidaritātei starp vecāka gadagājuma cilvēkiem un jauniešiem, reģioniem, kur iedzīvotāju skaits pieaug, un reģioniem, kur iedzīvotāju skaits samazinās, lauku rajoniem un pilsētām, reģioniem un ES dalībvalstīm.

II. IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

8. uzskata, ka, risinot ar sabiedrības novecošanu saistītos jautājumus Eiropas Savienībā, jānosaka trīs tematiskas prioritātes, kas veidotu “jaunu programmu” (new deal); šīs prioritātes jāīsteno ar reģionāliem vai starpreģionāliem izmēģinājuma projektiem. Tematiskās prioritātes atbilst Komisijas mērķiem. Uzsvars likts uz vietējo un reģionālo pašvaldību galvenajām atbildības jomām, kas ir veselība un aprūpe, darba tirgus un sociālo pakalpojumu nodrošināšana:

—	veselīgas vecumdienas; mērķis ir radīt stimulus, lai Eiropas iedzīvotāji pēc iespējas ilgi saglabātu veselību un aktīvu dzīvesveidu;

—	nodarbinātība un darba ražīgums; mērķis ir Eiropā sekmēt tādas sabiedrības veidošanos, kurā visiem būtu iespēja mācīties, līdzdarboties un sekmēt sabiedrības attīstību, tai skaitā veikt apmaksātu/brīvprātīgu darbu;

—	pakalpojumu un aprīkojuma pieejamība; mērķis ir bagātināt gados vecākajiem iedzīvotājiem piedāvāto sociālo pakalpojumu klāstu;

9. norāda, ka minētās prioritātes ir tieši saistītas, un aicina izmantot horizontālu pieeju. Cilvēki, kuriem vecumdienās ir laba veselība, var vieglāk izmantot pakalpojumus un sabiedriskos objektus un aprīkojumu, un viņiem ir lielākas iespējas darba tirgū. Lai paaugstinātu darba ražīgumu, ir svarīgi, lai strādājošie saglabātu labu veselību un viņiem būtu piedāvāti labi pakalpojumi un sabiedriskie objekti. Tie var palīdzēt panākt to, lai cilvēku veselība vecumdienās būtu labāka, un paaugstināt nodarbinātības un ražīguma līmeni; atbalsta arī dzimumu līdztiesības principu ievērošanu, veselīgas vecumdienas nodrošinot gan vīriešiem, gan sievietēm;

10. atzīmē, ka minētajām prioritātēm ir izteikti sociāls raksturs. Eiropas sabiedrība attieksmē pret vecāka gadagājuma cilvēkiem apliecina solidaritāti. Tā cenšas apkarot jebkāda veida diskrimināciju (jo īpaši diskrimināciju vecuma dēļ), novērst šķēršļus, kas kavē vecāka gadagājuma cilvēku sociālo līdzdalību, un izveidot efektīvu sociālā nodrošinājuma tīklu. Šāda tīkla izmantotājiem vairāk par visu jābūt drošiem par to, ka viņi sastapsies ar cieņpilnu attieksmi. Par sociālo programmu kopīgi atbild publiskās pārvaldes iestādes un to (sociālie) partneri;

11. atbalsta ierosmi nākamajā Komisijas pilnvaru periodā izsludināt “veselīgu un aktīvu vecumdienu un paaudžu savstarpējās solidaritātes gadu”, kura pasākumos aktīvi jāiesaista arī bērni, un uzskata, ka šīs ierosmes īstenošanā īpaša nozīme būs iepriekš minētajām prioritātēm un ieteiktajiem izmēģinājuma projektiem;

12. secina, ka idejas var smelties arī no vietējā līmeņa pārstāvjiem, kas velta pūles, lai iedzīvotājus (tostarp šajā atzinumā aplūkoto iedzīvotāju grupu — vecāka gadagājuma cilvēkus) aktīvi iesaistītu sabiedrības dzīvē. Lai mazinātu iedzīvotāju novecošanas ietekmi, jāsadarbojas ar visu pilsonisko sabiedrību. Tāpēc ir jānodrošina iedzīvotāju, sabiedrisko organizāciju, izglītības iestāžu un privāto organizāciju aktīva līdzdalība. Minēto partneru sabiedriskajai aktivitātei ir liela nozīme, un tā ir pilnīgi nepieciešama ieteikto izmēģinājuma projektu izstrādāšanai un īstenošanai;

VESELĪGAS VECUMDIENAS

“Pēc iespējas ilgāk saglabāt labu veselību un aktīvu dzīvesveidu”

13. uzskata, ka veselīgas vecumdienas ir visu to pūļu rezultāts, kuru mērķis ir ierobežot fizioloģiskās, psiholoģiskās un sociālās novecošanas procesa negatīvo ietekmi. Veselīgas vecumdienas ir mērķis, kuru var sasniegt tikai tad, ja izmanto integrētu pieeju visa mūža garumā, sākot ar bērnību. Īpaša uzmanība jāpievērš veselības problēmu cēloņiem, kas rodas cilvēka dzīves laikā. Tāpat jāmeklē mērķtiecīgas profilakses iespējas un jānosaka vides faktori, kas ietekmē veselību;

14. uzskata, ka Eiropas iedzīvotāju novecošana noteikti ir pozitīvs (autonoms) process un labklājības pazīme. Veselīgas vecumdienas ir saistītas ar jautājumu, kā iedzīvotāji pēc iespējas ilgāk var saglabāt veselību un labklājību un turpināt aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē, turklāt tiek uzsvērts sociālais un saimnieciskais ieguldījums. Tātad galvenais ir dzīves stāvoklis, nevis tās ilgums (bioloģiskais vecums);

15. atzīmē, ka veselīgas vecumdienas nozīmē jaunas iespējas mazināt ar iedzīvotāju novecošanu saistīto izmaksu pieaugumu. Jo labāka ir iedzīvotāju veselība vecumdienās, jo ilgāk viņi var piedalīties sabiedrības sociālajā un saimnieciskajā dzīvē. Lai sekmētu veselīgas vecumdienas, nepieciešamas jaunas idejas sociālās politikas jomā, jauninājumi, pētniecība (terapijas jomā un citās jomās, piemēram, tehnisko palīglīdzekļu jomā) un visaptveroši risinājumi, kas ļautu radīt vecāka gadagājuma cilvēkiem piemērotu pilsētvidi ar atbilstošu produktu piedāvājumu. Svarīgi ir veicināt arī kvalificētu profesionāļu iesaistīšanu sociālajā un veselības aprūpes jomā, paplašinot universitāšu mācību programmas vai ar universitāti nesaistītas izglītības programmas sabiedrības novecošanas jomā, jo īpaši atbalstot profesionālo darbību terapijas, aprūpes un veselības veicināšanas jomā. Veselīgas vecumdienas noteikti sekmē stratēģijas Eiropa 2020 īstenošanu;

16. uzskata, ka, cenšoties samazināt ar sabiedrības novecošanu saistītās izmaksas, kompetentajām iestādēm ir jāīsteno pasākumi, lai gados vecāki cilvēki varētu un gribētu pēc iespējas ilgāk dzīvot pašu mājās;

MĒRĶI

17. vēlas panākt, lai Eiropas reģioni aktīvi meklētu saskares punktus starp dažādām to politikām, kas skar veselīgas vecumdienas. Kopā tie var meklēt labākos veidus, kā sekmēt inovāciju un pētniecību šajā jomā un novērtēt paveikto. Lai šāda pieeja būtu efektīva, jāīsteno mērķtiecīgi inovācijas pasākumi. Procesa, kura mērķis ir veselīgas vecumdienas, virzītājspēkam ir jābūt visām pārvaldes iestādēm kopā ar partneriem, kas pārstāv zinātnes jomu;

18. aicina attīstīt sadarbību gan reģionos, gan starp tiem un norāda — lai nodrošinātu veselīgas vecumdienas, jāveic šādi galvenie uzdevumi (svarīgākais ir veselības jautājums; citas prioritātes ir līdzdalība ekonomikā un pakalpojumu un aprīkojuma nodrošināšana):

—	agrā vecumā veidot veselīga dzīvesveida pamatus. Par veselīgām vecumdienām jādomā savlaicīgi. Jo agrākā vecumā tiks pievērsta uzmanība veselības apdraudējumiem, piemēram, liekajam svaram, ēšanas ieradumiem un dzīves veidam, jo labāks būs rezultāts;

—

atbilstoša aprūpe un ātra reintegrācija. Ja dzīves laikā rodas veselības problēmas, ir svarīgi, lai tās tiktu risinātas pēc iespējas ātri un mērķtiecīgi, un līdz ar to arī efektīvi no izmaksu viedokļa. Tādējādi attiecīgās personas vislabāk atkal var iekļauties ikdienas dzīvē un turpināt piedalīties sabiedriskajās norisēs. Tas ievērojami palīdz sekmēt arī līdzdalību darba dzīvē un sociālo atbalstu;

—

gados vecāka gadagājuma cilvēku (ilgstoša) aprūpe. Lai aprūpētu vecāka gadagājuma cilvēkus, nepieciešama īpaša pieeja. Pirmkārt tāpēc, ka lielākā vai mazākā mērā viņi ir neaizsargāti, un tas var būtiski ietekmēt ārstēšanas rezultātus. Otrkārt tāpēc, ka viņu sūdzības biežāk nekā citās vecuma grupās ir saistītas ar vairākām slimībām. Lai piedāvātu piemērotu (ilgstošu) veselības aprūpi, nepieciešams, lai veselības aprūpes personāls būtu pietiekami apmācīts par mūsdienīgām un efektīvām terapijas metodēm un citiem ar veselības aprūpi saistītiem aspektiem (piemēram, rehabilitāciju);

NODARBINĀTĪBAS UN RAŽĪGUMA RĀDĪTĀJI

“Apmācība, darbs un sociālā līdzdalība visiem”

19. uzsver, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem ir jānodrošina tiesības vecumdienās saņemt tādus ienākumus, kas pārsniedz nabadzības slieksni un ļauj dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Daudzi gados vecāki cilvēki, it īpaši sievietes, dzīvo nabadzībā vai saskaras ar tās draudiem;

20. secina, ka (sabiedriskā) līdzdalība ievērojami sekmē gados vecāka gadagājuma cilvēku labklājības izjūtu. Tās galvenais priekšnosacījums ir līdzdalība darba tirgū. Līdzdalības darba tirgū un ražīguma rādītāju palielināšana ir svarīgs priekšnoteikums arī tāpēc, lai, sabiedrībai novecojot, gādātu par ekonomikas atveseļošanu un valsts finanšu un sociālās apdrošināšanas sistēmu stabilitāti. Līdzdalība ir ne tikai katra iedzīvotāja tiesības, bet, domājot par tuvāko nākotni, arī viņa pienākums. Šajā jautājumā darba devējiem un darba ņēmējiem jāapliecina nepieciešamais elastīgums; tas noteikti nozīmē arī to, ka sociālo partneru un valdības pienākums ir nodrošināt neierobežotas iespējas līdzdalībai darba tirgū. Tāpēc Reģionu komiteja atbalsta plašas, pret diskrimināciju vērstas direktīvas izstrādi, kurā galvenā uzmanība pievērsta dažādu preču un pakalpojumu pieejamībai (un kurā vienam no svarīgākajiem aspektiem jābūt cīņai pret diskrimināciju vecuma dēļ). Attiecībā uz līdzdalību darba procesos vēl joprojām pastāv lielas atšķirības starp reģioniem un mērķgrupām. Mūsdienu sabiedrībā (kas noveco) pēc iespējas labāk jāizmanto vecāka gadagājuma cilvēku prasmes. Kvalitatīvas, attiecīgi pielāgotas darbavietas ļaus cilvēkiem ilgāk turpināt darba dzīvi. Runa ir ne tikai par darba apstākļiem. Svarīga ir arī darba daudzveidība. Nav pieņemami, ka vecuma vai, piemēram, dzimuma vai (etniskās) izcelsmes vai invaliditātes dēļ tiek kavēta cilvēka karjera vai viņš ir izslēgts no darba tirgus;

21. uzsver, ka izglītībai ir svarīga nozīme darba ražīguma un nodarbinātības līmeņa paaugstināšanā. Pienācis laiks pārejai uz kultūru, ko raksturo mūžizglītība, kuras mērķis ir prasmju apguve, un profesionālā darbība, lai nodrošinātu nodarbinātības iespējas visa mūža garumā un līdz ar to iespējas līdzdalībai sabiedrības dzīvē. Tas nozīmē, ka jābūt garantētai tādu pakalpojumu un aprīkojuma pieejamībai, kas nepieciešami izglītībai un apmācībai. Iedzīvotāji, publiskās iestādes, darba devēji, darba ņēmēji un izglītības iestādes ir atbildīgas par šādu iespēju radīšanu;

22. uzskata, ka, nodrošinot mācīšanos un prasmju attīstīšanu visas dzīves laikā, pensijas laiku ir iespējams padarīt par “pielāgota, tātad uz prasmēm balstīta darba” posmu. “Sirmgalvju ekonomika” piedāvā daudzas iespējas, kā uzlabot Eiropas ekonomikas spēku. Arī brīvprātīga darbība un aprūpe ir vērtīgas iespējas šāda pielāgota darba posma izmantošanai. Galvenais ir tas, lai iedzīvotāji būtu aktīvi visa mūža garumā;

23. uzskata, ka (selektīva) darbaspēka imigrācija var palīdzēt cīnīties ar darbaspēka trūkumu. Tādēļ Komiteja norāda, ka labi pārdomāta legālās imigrācijas politika varētu ievērojami palīdzēt risināt arī darbaspēka trūkuma problēmu. Šajā jomā būtu lietderīgi pievērst uzmanību diplomu atzīšanai un procedūru vienkāršošanai, vienlaikus cenšoties neizraisīt intelektuālā darbaspēka emigrāciju no izcelsmes valstīm;

MĒRĶI

24. tiecas uz to, lai tiktu uzlabota visu darbspējīgo iedzīvotāju nodarbinātība. Katra cilvēka, tātad īpaši arī vecāka gadagājuma cilvēku, prasmēm un kvalifikācijai jābūt pēc iespējas vislabāk izmantotai. Veselība un veselīgi darba apstākļi ir būtiski faktori cilvēku nodarbināšanai. Par prasmju labāku izmantošanu galvenokārt atbild sociālie partneri. Cilvēki — gan vīrieši, gan sievietes — jārosina mācīties visa mūža garumā, lai viņi vienmēr mainīgo prasību apstākļos varētu atbilstīgi piedalīties sabiedriskajā un saimnieciskajā dzīvē un atrastu tur savu vietu. Publiskajām iestādēm šie procesi jāatvieglo un jāstimulē. Iedzīvotāju jaunrade un uzņēmējdarbība būtu maksimāli jāattīsta. Izglītības un tālākizglītības iestāžu programmas būtu jāpielāgo vecāka gadagājuma cilvēku vajadzībām, lai viņi varētu apgūt iepriekš minēto mērķu sasniegšanai vajadzīgās zināšanas un prasmes. Īpaši svarīgi ir veicināt un atbalstīt vecāka gadagājuma iedzīvotāju pūliņus panākt iegūto prasmju atzīšanu un apstiprināšanu;

25. aicina sekmēt darba ražīgumu un nodarbinātību, veicot virkni mērķtiecīgu pasākumu un izstrādājot modeļus, kas atbilst katram reģionam un katrai iesaistītajai grupai. Vispārējās pieejas ietvaros jācenšas:

—	ieguldīt izglītībā, apmācībā un prasmju apgūšanā, lai sekmētu jauniešu augšupēju mobilitāti darba tirgū;

—	atbalstīt pasākumus, kuru mērķis ir labāk saskaņot profesionālo un privāto dzīvi, piemēram, bērnu aprūpi, bērna kopšanas atvaļinājumu un vecāku atvaļinājumu piešķiršanu vai arī tādus tehnoloģijas jauninājumus kā tāldarbs;

—

veicināt veselības aizsardzību darba vietā. Lai gan Eiropas Savienībā vidējais dzīves ilgums palielinās, iedzīvotāji labu veselību nesaglabā ilgstošāk. Darba tirgus jāiekārto tā, lai cilvēki, neraugoties uz ierobežojumiem veselības dēļ, varētu tajā piedalīties. Tādēļ jārada veselīga vai veselīgāka un labāk aprīkota darba vide;

—	atzīt un apstiprināt vecāka gadagājuma cilvēku prasmes un pieredzi;

—	meklēt pārdomātas iespējas darba ņēmējiem no valstīm ārpus ES piekļūt Eiropas darba tirgum profesijās, kurās ir darbaspēka trūkums (kā tas šobrīd ir atsevišķās veselības aprūpes jomās un dažās nozarēs, kur tiek prasītas īpašas zināšanas, bet nākotnē, iespējams, arī citās nozarēs);

26. uzsver, ka vecāka gadagājuma darba ņēmēji bieži pamet darba tirgu un neturpina gūt papildu ienākumus pēc pensijas vecuma sasniegšanas, jo viņi baidās zaudēt daļu pensijas vai visu pensiju, kas viņiem pienākas. Jāapzina iespējas attiecīgajos līmeņos pieņemt elastīgākus noteikumus šajā jomā;

27. uzsver, ka noteikti ir jāpaaugstina uzņēmumu, jo īpaši personāla vadītāju un darbā pieņemšanas biroju izpratne par to, ka darbā jāpieņem vecāka gadagājuma darba ņēmēji, it īpaši — sievietes. Jāatbalsta uzņēmumi, kuri velta īpašas pūles, lai uzņēmumā ne tikai nodrošinātu vecāka gadagājuma darba ņēmēju mobilitāti un elastīgus darba noteikumus, bet arī apmācības un profesionālās attīstības stratēģijas pielāgotu vecāka gadagājuma darba ņēmēju īpašajām vajadzībām. Eiropas Komisijai būtu jāapkopo un jāpopularizē labas prakses piemēri, kas sastopami šajā jomā. Svarīgi ir paaugstināt arī vecāka gadagājuma darba ņēmēju izpratni un informēt viņus par šiem jautājumiem;

PAKALPOJUMU UN APRĪKOJUMA PIEEJAMĪBA

“Bagātināt pakalpojumu piedāvājumu”

28. ar jēdzienu “pakalpojumu un aprīkojuma piedāvājums”saprot plašu sociālo, saimniecisko un teritoriālo (fizisko) infrastruktūru, kas veicina sabiedriskās dzīves kvalitāti vietējā un reģionālā līmenī. Šajā sakarā būtu jānošķir reģionālie un vietējie pakalpojumi un aprīkojums (piemēram, sabiedriskais transports, aprūpe, izglītība, kolektīvā atpūta, palīdzības sniegšana) un valsts sociālie pasākumi (piemēram, pensijas). Pakalpojumu un aprīkojuma piedāvājumam jābūt visaptverošam un saskaņotam, lai varētu izmantot sociālo, saimniecisko un ģeogrāfisko potenciālu;

29. secina, ka pašreizējais pakalpojumu un aprīkojuma piedāvājums nav pielāgots izmaiņām pieprasījumā saistībā ar sabiedrības novecošanu. Politika jāvirza uz to, lai cilvēki optimāli varētu izmantot pakalpojumus un aprīkojumu un turpināt aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē. Pieprasījumam pieaugot un publiskajam finansējumam samazinoties, pakalpojumus un aprīkojumu nepieciešams bagātināt. Maksimāli jāizmanto inovācijas potenciāls, vai arī jauninājumi jāievieš citādi. Sabiedrības novecošana turklāt ir papildu problēma, kad jānodrošina pietiekams skaits labi kvalificētu darbinieku, jo tam ir izšķiroša nozīme saistībā ar pakalpojumu un aprīkojuma pieejamību; tās risinājumu sekmēs darba ražīguma un iedzīvotāju nodarbinātības palielināšanās (tomēr līdztekus būs vajadzīgi arī citi pasākumi);

30. uzsver, ka apgabalos, kuros notiek ievērojamas demogrāfiskās pārmaiņas, pakalpojumus un aprīkojumu vairs ne vienmēr var nodrošināt parastajā veidā. Citus stabilus pieejamības nodrošinājuma veidus var sekmēt, piemēram, izmantojot e-iekļaušanu. Tajā ietilpst tādi e-pakalpojumi kā e-veselība, e-apmācība, e-aprūpe un e-palīdzība. Ierastais un bieži vien ar vecumu saistītais dalījums fiziskajos un elektroniskajos pakalpojumos ir vērojams arvien retāk. Turpmāk būs vajadzīga novatoriska reģionāla pieeja. Izmantojot šādu jauninošu pieeju, katrā reģionā jāizveido fizisku un arī digitāli pieejamu pakalpojumu un aprīkojuma tīkls. Sākt varētu ar vienkāršiem risinājumiem, piemēram, veidot “ķēdes” telefonisku ziņojumu nodošanai;

31. uzsver arī, ka laba un pareizi plānota transporta sistēma lielā mērā palīdz nodrošināt to, lai pakalpojumi un sabiedriskie objekti vienmēr būtu pieejami, īpaši, ja sabiedriskie objekti ir izvietoti centrā. Tas attiecas gan uz vecāka gadagājuma cilvēkiem paredzētām (aprūpes) struktūrām, gan, piemēram, uz skolām un zinību iestādēm jauniešiem un pieaugušajiem. Šajā ziņā ir svarīgi, lai (sabiedriskā) transporta sistēma tiktu veidota reģionālā līmenī;

32. atsaucas uz Pasaules veselības organizācijas iniciatīvu, lai veicinātu tādu “veselīgu pilsētu” veidošanu, kurās ar fizisko infrastruktūru saistītais aprīkojums un pakalpojumi tiek plānoti, vairāk ņemot vērā sabiedrības novecošanu. Izstrādājot “veselīgu pilsētu” politiku, liela nozīme ir vecāka gadagājuma cilvēku aktīvai līdzdalībai. Šāda pieeja atbilst Komitejas izvirzītajam pakalpojumu un aprīkojuma pieejamības mērķim;

MĒRĶI

33. tiecas uz to, lai maksimāli vairāk cilvēku varētu pēc iespējas ilgāk izmantot pakalpojumus un aprīkojumu, kas ļauj viņiem turpināt būt aktīviem un piedalīties sabiedrības dzīvē. Reģionālo un vietējo pakalpojumu un aprīkojuma piedāvājums tuvākajos gados jābagātina, lai tas atbilstu mainīgajam pieprasījumam. Nosakot pieprasījumu, vērā jāņem ne tikai vecums, bet arī dzīvesveids. Turklāt personas ar veselīgu dzīvesveidu aprīkojumu un īpašas iekārtas izmantos daudz mazāk nekā tie, kuriem ir neveselīgs dzīvesveids;

34. aicina panākt, lai reģionos un starp tiem notiktu zināšanu apguve un apmaiņa saistībā ar pakalpojumu un aprīkojuma piedāvājumu. Galvenais uzdevums ir:

—	stiprināt sadarbību. Pakalpojumu un aprīkojuma piedāvājuma jomā ir vajadzīga laba sadarbība. Nepieciešamo stimulu tās pamata kvalitatīvai un kvantitatīvai stiprināšanai rada pārvaldes un izglītības iestāžu, sabiedrisko organizāciju (īpaši NVO) un uzņēmumu reģionālā un vietējā sadarbība;

—

stimulēt radošu uzņēmējdarbību, inovāciju un e-iekļaušanu, izmantojot iespējas, kuras paver Eiropas sabiedrības novecošana, lai paaugstinātu ekonomikas jomas dalībnieku konkurētspēju. Reģionālo un vietējo publisko un privāto dalībnieku uzdevums ir izmantot jaunas koncepcijas un tehnoloģijas, lai pakalpojumu un aprīkojuma piedāvājumu organizētu un finansētu vislabākajā iespējamajā veidā. Piemēri ir platjoslas pakalpojumi un e-iekļaušana (aprīkojums mājās, tālaprūpe un tālmācība), kā arī jauno reģionālo transporta sistēmu izveidošana un pastāvošo transporta sistēmu tālāka attīstīšana;

—	mainīt piedāvājumu. Pakalpojumu un aprīkojuma piedāvājums gan attiecībā uz e-pakalpojumiem, gan neformālās aprūpes pakalpojumiem jāpielāgo iedzīvotāju mainīgajām prasībām;

—	veicināt IKT izmantošanu, lai panāktu gados vecāku iedzīvotāju ciešāku sociālo un teritoriālo integrāciju;

SECINĀJUMI

35. atbalsta teritoriālu pieeju sabiedrības novecošanas izraisīto problēmu risināšanai šādās jomās: 1) veselīgas vecumdienas, 2) nodarbinātības līmenis un darba ražīgums, 3) pakalpojumu un aprīkojuma pieejamība. Reģionu komiteja atbalsta integrētu pieeju sabiedrības novecošanai, kuru uzskata par vienu no plašāku demogrāfisku pārmaiņu elementiem. Minētā pieeja attiecas uz visu dzīves ciklu, un tās pamatā ir iespēju optimāla izmantošana, ņemot vērā reģionālās atšķirības. Tādējādi tiek izvirzīta jauna programma (new deal), ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību atbildību par to, lai iedzīvotāju novecošanas izraisīto problēmu risināšanai to teritorijā tiktu piedāvāti radoši un inovatīvi risinājumi;

36. aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst tam, lai:

—	tiktu veicināta visu ES dalībnieku (nevalstisko organizāciju, zinību iestāžu, privāto un valsts sektora dalībnieku) labāka izpratne, zināšanu apmaiņa, tehnoloģiski jauninājumi, paraugprakses attīstība un atbalsta stratēģijas;

—	sabiedrības novecošana tiktu pārraudzīta un prognozēta reģionālā līmenī, jo tas ir obligāts politiku izstrādes un īstenošanas nosacījums. Reģionālajām atšķirībām, kuras pārskatos par stāvokli valstīs skaidri neparādās, ir svarīga nozīme, lai paredzētu novecošanas ietekmi;

—

dažādās Eiropas programmās paredzētu risināt jautājumus saistībā ar sabiedrības novecošanu, kas ir plašāku demogrāfisku pārmaiņu sastāvdaļa, un tādā veidā atbalstītu reģionālus, teritoriāli diferencētus, integrētus un novatoriskus risinājumus. Šajā jomā reģioni vēlas cieši un tieši sadarboties ar Komisiju;

37. piedāvā sadarbībā ar Komisiju izstrādāt dažādus pārvalstu un starpreģionālus izmēģinājuma projektus saistībā ar trim tematiskajiem pamatvirzieniem. Šo projektu galvenais mērķis ir zināšanu un paraugprakses apmaiņa. Tas nozīmē daudz vairāk nekā tikai labākas izpratnes sekmēšanu. Īstenojot izmēģinājuma projektus, jāievieš konkrēti risinājumi un jāveic konkrētas pieredzes apmaiņa. Ņemot vērā sabiedrības novecošanas vispārējo raksturu, Komiteja uzskata, ka liela nozīme ir zināšanu izplatīšanai ne tikai galvenajos tematiskajos virzienos, bet arī horizontāli starp tiem. Izmēģinājuma projektu rezultātā tiek sekmēta zināšanu pilnveidošana. Lai īstenotu programmas, projekta partneri var neatkarīgi izmantot dažādus ES finansējuma avotus. Izdevums “How to promote ageing well in Europe: instruments and tools available to local and regional actors” (Kā sekmēt labu sabiedrības novecošanu Eiropā: reģionālajiem un vietējiem dalībniekiem pieejamie instrumenti un līdzekļi) Komiteja kopā ar GAB (vispārējais aizņemšanās mehānisms) apkopojusi visus pieejamos avotus (CdR, 2009). Tas ir vērtīgs instruments projektu uzsākšanai. Komitejas locekļi izstrādās attiecīgus priekšlikumus;

38. ierosina šādu izmēģinājuma projektu pamatojumu: izmēģinājuma projektiem jābūt virzītiem uz tādu praktisku zināšanu un zinātnes atziņu radīšanu (fundamentālā un lietišķā zinātne), kas sekmē ES sabiedrības novecošanas ietekmes risināšanu. Fundamentālajai zinātnei jāpalīdz ilgtermiņā samazināt vajadzību pēc veselības aprūpes. Šajā ziņā liela nozīme ir informācijai, ko iegūst no kohortiem (grupām) un biobankām. Lai noskaidrotu, kā vecumdienās saglabāt labu veselību un tādējādi attālināt aprūpes nepieciešamību, jāzina, kādi (šūnu) procesi izraisa novecošanu. Lai sekmētu starpreģionālu un/vai pārreģionālu zinību centru, (decentralizēto) pārvaldes iestāžu un privāto dalībnieku partnerattiecību veidošanos, jāattīsta novatoriskas reģionālās metodes, tās pārbaudot praksē. Tādēļ nozīmīga loma ir sociālajiem partneriem, labklājības un aprūpes struktūrām un citām nevalstiskajām organizācijām. Reģionālās partnerattiecības var veidot, izmantojot īpašas zināšanu kompetences vai dažādu reģionu sadarbības ķēdes, vai arī, pamatojoties uz jautājumiem, kas īpaši saistīti ar sabiedrības novecošanu kādā konkrētā reģionā. Viena no iespējām ir pievienošanās esošajām INTERREG programmām. Līdztekus iepriekš minētajiem pasākumiem katrā no galvenajiem tematiskajiem virzieniem būtu jāuzsver šādi aspekti:

—

veselīgas vecumdienas: aprūpes tīkla nostiprināšana (aprūpe, sadarbojoties dažādajiem aktīvi iesaistītajiem partneriem visā cilvēka dzīves laikā un ņemot vērā iedzīvotāju aprūpes vajadzības), jaunu produktu, tehnoloģiju un pakalpojumu izstrādāšanā izmantojot pētniecības rezultātus un pētniecības programmās pilnībā izmantojot praktisko pieredzi;

—	nodarbinātības un ražīguma rādītāji: mērķis ir Eiropā veicināt tādas sabiedrības veidošanu, kurā visiem būtu iespēja mācīties, līdzdarboties un sekmēt sabiedrības attīstību, tai skaitā veikt apmaksātu/brīvprātīgu darbu;

—	pakalpojumu un aprīkojuma pieejamība: izveidot reģionālas metodes, lai bagātinātu pakalpojumu piedāvājumu;

39. aicina Eiropas Parlamentu atbalstīt Reģionu komitejas ierosmi steidzamo un svarīgo sabiedrības novecošanas jautājumu (kas ir plašāku demogrāfisku pārmaiņu daļa) risināt reģionālā līmenī, izmantojot starpreģionālas un pārreģionālas izmēģinājuma programmas, un palīdzēt uzsākt šādas programmas.

Briselē, 2010. gada 14. aprīlī

Reģionu komitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks

Ramón Luis VALCARCEL SISO

27.8.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 232/14

Reģionu komitejas Perspektīvas atzinums “Kohēzijas politikas nākotne”

(2010/C 232/03)

I. IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

Ievads

1. pauž gandarījumu, ka Eiropas Komisija, 2007. gada maijā publicējot ceturto kohēzijas ziņojumu, 2008. gada septembrī publicējot Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju, 2009. gada aprīlī publicējot Barca kga ziņojumu, kā arī publicējot progresa ziņojumus par ekonomisko un sociālo kohēziju, savlaicīgi sākusi viedokļu apmaiņu par turpmāko Eiropas kohēzijas politiku laikposmā pēc 2013. gada;

2. ir gandarīta, ka Eiropas Komisija lūgusi Reģionu komitejai izstrādāt perspektīvas atzinumu par to, kādai jābūt kohēzijas politikai, lai tā arī turpmāk būtu efektīvs instruments, kas veicina Eiropas Savienības saskanīgu un stabilu attīstību, un sekmētu to jautājumu risināšanu, kas saistīti ar ES rīcībpolitikas īstenošanu;

3. uzsver, ka saskaņā ar Lisabonas līguma noteikumiem ES prioritāram mērķim arī turpmāk jābūt tādas politikas izstrādei, kas stiprina ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, tādējādi veicinot visas Eiropas Savienības saskanīgu attīstību. Tāpēc īpaši svarīgs mērķis ir mazināt reģionu attīstības līmeņa atšķirības un vismazāk attīstīto reģionu atpalicību. Sevišķa uzmanība jāvelta lauku reģioniem, rūpniecības pārmaiņu skartajiem reģioniem un reģioniem, kurus ilgstoši ietekmē ļoti neizdevīgi dabas vai demogrāfiskie apstākļi, piemēram, ziemeļu reģioniem ar ļoti zemu iedzīvotāju blīvumu, salām, pārrobežu un kalnu reģioniem. Jāņem vērā arī problēmas pilsētu teritorijās (mazpilsētās un lielpilsētās), kuras jau ilgstoši grimst nabadzībā;

4. tādēļ uzskata, ka Eiropas kohēzijas politika ir jāpilnveido, lai arī turpmāk sekmētu ilgtspējīgus pūliņus mazināt attīstības līmeņa atšķirības, veicinātu gan ilgtspējīgu izaugsmi un nodarbinātību Eiropas reģionos, gan sociālo iekļaušanu un konkurētspēju visās dalībvalstīs un reģionos, ievērotu subsidiaritātes principu, nodrošinātu finansiālo stabilitāti un vēl vairāk paaugstinātu Kopienas politikas efektivitāti;

5. atzīmē, ka debatēm par Eiropas kohēzijas politikas nākotni jānotiek pirms debatēm par Eiropas finanšu sistēmas pārskatīšanu, ņemot vērā, ka politiskie mērķi jānosaka pirms lēmuma par līdzekļu piešķiršanu. Tādēļ šajā atzinumā nav aplūkoti jautājumi, kas skar finansējumu turpmākajai kohēzijas politikai. Atbildes uz tiem jārod, veicot paredzēto finanšu sistēmas pārskatīšanu, un sarunās par nākamo finanšu plānu. Reģionu komiteja tomēr jau šobrīd rosina būtisku daļu ES budžeta līdzekļu arī turpmāk paredzēt strukturālās politikas atbalsta pasākumiem vietējās un reģionālajās pašvaldībās.

Kohēzijas politikas uzdevumi laikposmā pēc 2013. gada

6. piekrīt Eiropas Komisijas viedoklim, ka ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas jomā būs jārisina jauni uzdevumi, vienlaikus ņemot vērā konkrētās teritorijas attīstības iezīmes, pieejamos resursus un attīstības stratēģiju. Reģionālo un strukturālo politiku īpaši raksturo spēja pielāgoties, kad mainās problēmsituācijas un iespējas. Tādēļ Reģionu komiteja ir pārliecināta, ka reģionālais un vietējais līmenis, iesaistot vietējās struktūras un cieši sadarbojoties ar augstākstāvošajiem pārvaldes līmeņiem, var īpaši sekmēt tādu problēmu risināšanu kā klimata pārmaiņas, stabila energopolitika, demogrāfiskā attīstība un globalizācija. Ir svarīgi piemērot daudzlīmeņu pārvaldības pamatprincipus un nodrošināt dažādu pārvaldības līmeņu sadarbību;

7. norāda, ka minētās problēmas ir saistītas ar kohēzijas politiku, ja tās palielina ekonomiskās un sociālās atšķirības Eiropas reģionos. Tādēļ būtu jāizvērtē, kā kohēzijas politikas izstrādē lielāku uzmanību veltīt arī šīm jaunajām problēmām. Jāanalizē, vai tās nav arī jārisina, veicot izmaiņas tiesību aktos vai īstenojot vispārējās politikas pasākumus;

8. uzsver, ka Eiropas kohēzijas politika, stiprinot reģionu konkurētspēju un palielinot to pievilcību, var sekmēt arī jauno problēmu risināšanu. Kohēzijas politika, piemēram, veicinot ekoloģiskus jauninājumus un pasākumus, kuru mērķis ir energoefektivitātes paaugstināšana un plašāka atjaunojamu enerģijas avotu izmantošana, jau sekmē klimata pārmaiņu ierobežošanu, to dažādo seku pārvarēšanu un energoapgādes nodrošināšanu. Šī Eiropas strukturālās politikas elastība jau agrāk ļāva rast risinājumus problēmām, kas bija radušās. Strukturālā politika to spēs arī turpmāk;

9. neuzskata, ka jaunās problēmas jārisina, ieviešot pilnīgi jaunus strukturālās politikas instrumentus vai izvirzot jaunus papildu mērķus. Neraugoties uz jaunām problēmām, nav jāmaina strukturālās politikas svarīgākie mērķi, proti, uzlabot konkurētspēju un paaugstināt nodarbinātības līmeni visos Eiropas reģionos, kā arī paātrināt līdz šim mazāk attīstīto reģionu konverģenci. Lai nodrošinātu ekonomisko un sociālo kohēziju un varētu mazināt teritoriālās atšķirības reģionos un starp reģioniem, Eiropas struktūrfondi visos Eiropas reģionos jāizmanto arī pēc 2013. gada;

10. tādēļ atbalsta ES Teritoriālās attīstības programmas mērķus un svarīgākos secinājumus, kas izskanēja, apspriežot Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju, un liecina, ka uz potenciāla izmantošanu vērstas un integrētas reģionālās attīstības stratēģijas ir instruments, kurš varētu efektīvi veicināt kohēziju Eiropā. Tā kā Eiropai arī turpmāk būs jārisina problēmas, tā nevar atteikties no vienotas politikas īstenošanas dažādos līmeņos un dažādās nozarēs. Jaunās problēmas var efektīvi risināt, tikai kopīgi un saskaņoti īstenojot Eiropas, valstu un reģionālā līmeņa politiku;

11. tādēļ rosina rūpīgi apsvērt, kā līdztekus citiem instrumentiem pēc iespējas efektīvāk pielietot ES struktūrfondu instrumentus, lai izmantotu ar jaunajiem problēmjautājumiem saistītās iespējas ātrāk panākt konverģenci Eiropā, uzlabot tās konkurētspēju pasaulē un pāriet uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju. Jāanalizē arī kohēzijas politikas un Lisabonas stratēģijas mijiedarbība 2007.–2013. gadā, kā arī jautājums, vai struktūrfondu piemērošana minētās stratēģijas mērķiem ir veicinājusi kohēziju. Pēc šādas pārbaudes varētu pārorientēt kohēzijas politikas stratēģiskās pamatnostādnes, ja tas būtu vajadzīgs;

12. norāda, ka ES struktūrfondi pašreizējā plānošanas periodā no 2007. līdz 2013. gadam būtiski veicinājuši Lisabonas stratēģijas īstenošanu, šajā procesā ciešāk iesaistot reģionus, un tādēļ uzskata, ka Eiropas strukturālās politikas potenciāls ir jāizmanto arī atjauninātās Lisabonas stratēģijas īstenošanā un kohēzijas politikas mērķiem arī turpmāk jābūt saskaņotiem ar atjauninātās Lisabonas stratēģijas mērķiem, vienlaikus saglabājot Kohēzijas politikas sākotnējo mērķi — attīstības atšķirību izlīdzināšana starp mazāk attīstītajām teritorijām un pārējo ES. Kohēzijas politikas efektivitāte un ietekme lielā mērā ir atkarīga no makroekonomiskajiem apstākļiem. Lai reģionu ekonomikas izaugsmi nevarētu ietekmēt ārēji faktori, ļoti svarīgi ir radīt labvēlīgus ekonomiskos pamatnosacījumus, kas veicina konkurētspēju un nodarbinātību reģionos. Tāpēc kohēzijas politika ir nozīmīgākā papildinošā politika mazāk attīstīto reģionu konkurētspējas paaugstināšanai;

13. uzsver arī, ka kohēzijas politikas efektivitāte un ietekme lielā mērā ir atkarīga no makroekonomiskajiem apstākļiem. Lai reģionu ekonomikas izaugsmi nevarētu ietekmēt ārēji faktori, ļoti svarīgi ir radīt labvēlīgus ekonomiskos pamatnosacījumus, konkurētspēju un nodarbinātību reģionos. Tāpēc kohēzijas politika ir nozīmīgākā papildinošā politika mazāk attīstīto reģionu konkurētspējas paaugstināšanai;

14. tādēļ piekrīt Eiropas Komisijas paziņojumā par stratēģiju “Eiropa 2020” paustajam viedoklim, ka ekonomiskajai, sociālajai un teritoriālajai kohēzijai arī turpmāk jābūt vienai no stratēģijas prioritātēm. Kohēzijas politika un struktūrfondi ir ne tikai svarīgi ES politikas instrumenti, bet arī nozīmīgi dzinuļi dalībvalstu un reģionu inovatīvai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei. Lai minēto stratēģiju veiksmīgi īstenotu, cieši jāsaista ekonomikas politikas, sociālās politikas un vides politikas mērķi. Tomēr nedrīkst pieļaut, ka ierosinātās iniciatīvas sašaurina Eiropas kohēzijas politikas darbības jomu. Struktūrfondiem arī turpmāk jābūt reģionāla līmeņa problēmu risināšanas instrumentam, un nav pieļaujams, ka to funkcija ir tikai konkrētu nozaru uzdevumu izpilde;

15. uzsver, ka Eiropas kohēzijas politika būtiski sekmē gan sociālās kohēzijas veicināšanu, gan arī sociālo atšķirību mazināšanu Eiropas Savienībā. Reģionu komiteja tādēļ norāda, ka — jo īpaši finanšu un ekonomikas krīzes sociālās ietekmes dēļ — politikas izstrādei sociālās kohēzijas jomā jābūt cieši saistītai ar ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas nodrošināšanu un arī turpmāk pietiekama uzmanība jāvelta sociālajai kohēzijai. Tomēr jāņem vērā, ka kohēzijas politikai jābūt ilgtermiņa politikai, kam jāspēj reaģēt arī uz īslaicīgām pārmaiņām, kuru cēlonis ir ekonomikas stāvokļa pasliktināšanās;

16. ir pārliecināta, ka turpmāk vēl lielāka nozīme būs uz nodarbinātību vērstai Eiropas kohēzijas stratēģijai, jo finanšu un ekonomikas krīze ir skārusi darba tirgu. Šādas stratēģijas īstenošanā nepārvērtējama nozīme ir Eiropas Sociālajam fondam (ESF) — Kopienas svarīgākajam darba tirgus un nodarbinātības politikas atbalsta instrumentam. Eiropas Sociālajam fondam arī turpmāk jābūt kohēzijas politikas finanšu instrumentam, kas izmantojams, lai sasniegtu sociālās kohēzijas mērķi. Struktūrfondu izmantošanai Eiropas reģionos arī turpmāk jāpiemēro integrēta pieeja. Eiropas Sociālajam fondam jāpiešķir pietiekami finanšu līdzekļi, lai nerastos šaubas par spēju sasniegt Kopienas darba tirgus, nodarbinātības politikas un sociālās integrācijas mērķus;

17. uzskata, ka par Eiropas kohēzijas politikas īpašo vērtību jāspriež, novērtējot sasniegtos rezultātus, un tāpēc norāda uz Reģionu komitejas atzinumu par kohēzijas politikas sviras efektu. Eiropas struktūrfondi ir svarīgs instruments, lai visiem reģioniem pavērtu iespēju izmantot to iekšējo potenciālu ilgtspējīgas izaugsmes, augsta nodarbinātības līmeņa un labklājības sasniegšanai. Uz kopējām Eiropas prioritātēm vērsto programmu pamatā ir saskaņotas attīstības stratēģijas, un minēto programmu īstenošana — decentralizēta. Tāpēc tās būtiski palielina vietējo un reģionālo pašvaldību izaugsmes iespējas;

18. norāda, ka viens no daudziem Eiropas kohēzijas politikas nozīmīgajiem panākumiem ir tās pozitīvā ietekme uz pētniecību un inovāciju, kā arī pakalpojumiem, kuru sniegšanai vajadzīgas plašas zināšanas. Kā mazāk attīstītajos, tā arī parējos Eiropas reģionos daudzus strukturālajai attīstībai svarīgus projektus, tostarp tādās jomās kā zinātniski tehniskā infrastruktūra un novatorisku risinājumu izstrāde darba tirgus un nodarbinātības politikā, varēja īstenot tikai ar ES struktūrfondu atbalsta līdzekļiem. Šādi visā Eiropā jau ir īstenota virkne projektu, kas spilgti liecina par pievienoto vērtību, ko Eiropai sniedz no ES struktūrfondiem piešķirtais atbalsts. Reģionu interesēs īstenotā kohēzijas politika papildina izcilības veicināšanas pasākumus un nodrošina Eiropas inovācijas politikas visaptverošu ietekmi, lai stratēģijas “ES 2020” īstenošana būtu sekmīga. Lai maksimāli palielinātu un pastiprinātu pētniecības un inovācijas ietekmi un rezultātus reģionos, svarīgi ir nodrošināt to programmu un instrumentu koordinēšanu, kas paredzēti inovācijas un pētniecības politikas un kohēzijas politikas finansēšanai;

19. vienlaicīgi arī norāda, ka Eiropas struktūrfondu ietekme izpaužas, ne tikai piešķirot atbalsta līdzekļus. Tiem arī ir būtiska nozīme, lai dažādos līmeņos panāktu kopīgu mērķu iekļaušanu iesaistīto personu izstrādātajās reģionālās un strukturālās politikas stratēģijās. Reģionu komiteja tādēļ ir pārliecināta, ka tādējādi ievērojami palielinās ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšanai ieguldīto Eiropas, valstu, reģionālo un vietējo līdzekļu efektivitāte. Daudzlīmeņu pārvaldības sistēma ar decentralizētu atbildību par programmu īstenošanu atbalsta reģionos nodrošina to, ka kopīgus mērķus Eiropā sasniedz ar saskaņotiem pasākumiem, un vienlaikus paver iespēju noteikt vietējās un reģionālās prioritātes. Reģionu komiteja uzskata, ka līdztekus finansiālajai solidaritātei tas ir vēl viens piemērs, kas liecina par Eiropas strukturālās politikas pievienoto vērtību;

20. uzskata, ka, veicot pēdējā plānošanas perioda pastāvīgu novērtējumu un vēlāk gatavojot starpposma novērtējumu, jānorāda uz struktūrfondu sniegtā atbalsta labvēlīgo ietekmi un pavērtajām iespējām.

Kohēzijas politikas principi pēc 2013. gada

21. piekrīt Barca kga ziņojumā izteiktajam secinājumam, ka strukturālajai politikai jābūt saistītai arī ar Eiropas Savienības vispārējiem mērķiem — stiprināt izaugsmi, vairot labklājību, veicināt kohēziju un nodrošināt mieru, un uzskata, ka šī politika arī turpmāk jāīsteno visos ES reģionos, īpašu uzmanību pievēršot vājāk attīstītajiem reģioniem. Strukturālā politika ir viens no Eiropas integrācijas procesa stūrakmeņiem, un tā palīdz iedzīvotājiem labāk izprast “Eiropas projekta” nozīmību. Tādēļ turpmāk Eiropas kohēzijas politikas koncepcija varētu būt šāda — ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju nodrošina Eiropas atbalsta programmas ar stratēģiskām pamatnostādnēm un problēmu risināšana vietējā un reģionālā līmenī saskaņā ar tam piešķirtajām pilnvarām;

22. uzskata, ka jāapsver tādas metodes izstrāde, kas novērtētu to projektu ietekmi uz oglekļa dioksīda emisiju, kas finansēti no struktūrfondiem, un iesaka nākamajā plānošanas periodā paredzēt, ka kopējai oglekļa emisijai jābūt neitrālai. Kā tas jau noteikts vairākās dalībvalstīs, kopumā investīcijas nedrīkst izraisīt siltumnīcefekta gāzu papildu emisiju;

23. tāpēc norāda, ka decentralizēta pieeja kohēzijas politikas īstenošanā ir bijis veiksmīgs risinājums un tā būtu jārīkojas arī turpmāk. Jāanalizē tomēr, kuru procedūru vienkāršošanu varētu turpināt, lai mazinātu ar kohēzijas politikas pārvaldību saistīto birokrātiju;

24. uzskata, ka, novērtējot kohēzijas politiku, diferencēti jāizmanto rūpīgi izvēlēti un būtiski rādītāji, lai varētu panākt finansējuma izlietošanu saskaņā ar izvirzītajiem mērķiem un visaptveroši informēt par strukturālās politikas ietekmi;

25. norāda, ka ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju ietekmē arī citas ES politikas jomas, un tādēļ rosina Eiropas Komisiju, pirms tā publicē leģislatīvus un neleģislatīvus priekšlikumus jomās, kurām ir skaidra teritoriāla dimensija (sabiedriskie pakalpojumi, transports, enerģētika, vide, konkurence, lauksaimniecība utt.), izpētīt šo priekšlikumu teritoriālo ietekmi. Turklāt RK aicina Eiropas Komisiju šim apstāklim pievērst īpašu uzmanību, izstrādājot piekto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju. Reģionu komiteja ļoti atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus veidot ciešāku kohēzijas politikas saikni ar citām rīcībpolitikām, kas tieši ietekmē reģionus, un tādējādi panākt to sinerģiju;

26. uzskata, ka ES kohēzijas politikas īstenošana ir cieši saistīta arī ar ES spēkā esošajiem noteikumiem attiecībā uz valsts atbalstu un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem. Tādēļ vienlaikus ar ES kohēzijas politikas reformu būtu jāpārskata arī ES tiesiskais regulējums valsts atbalsta jomā. Diferencēti risinājumi var būt lietderīgi, jo īpaši tāpēc, ka pasaulē vērojama konkurence starp ražotņu atrašanās vietām un centieni vairāk ieguldīt “nākotnes nozarēs”. Attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem RK aicina Komisiju izmantot jauno tiesisko pamatu, ko paredz Līguma par Eiropas Savienības darbību 14. pants, lai precizētu šo pakalpojumu finansēšanas mehānismu atbilstību attiecīgajiem ES tiesību aktiem;

27. piekrīt, ka veiksmīgs risinājums ir partnerības principa ievērošana un ar to saistītā ekonomikas un sociālo partneru, kā arī citu vietējo un reģionālo struktūru iesaistīšana visos struktūrfondu atbalsta pasākumu posmos, lai panāktu lielāku sabiedrības atbalstu šiem pasākumiem un to atbilstību izvirzītajiem mērķiem, un tāpēc iesaka vairāk atbalstīt reģionu paraugprakses apmaiņu, kas stiprinātu partnerību. Reģionu komiteja tomēr uzskata, ka tālejošāks tiesiskais regulējums nav vajadzīgs, lai Eiropas līmenī veidotu partnerību;

28. uzskata, ka — jo īpaši arī finanšu līdzekļu trūkuma dēļ — regulāri jāpārbauda Eiropas kohēzijas politikas efektivitāte un lietderība. Papildu iespējas īstenot kohēzijas politiku pavērtu plašāka privāto līdzekļu piesaistīšana. Privāto līdzekļu izmantošanai vajadzētu būt tikai stimulam, bet ne aizstājējam kohēzijas politikas jomā;

29. tādēļ uzsver, ka kohēzijas politikas jomās, kur tas būtu lietderīgi, jāatvieglo apgrozības fondu izmantošana un kohēzijas politikas īstenošanā vairāk nekā līdz šim jāizmanto aizdevuma instrumenti, un šajā sakarā atzīmē, ka uz aizdevumiem balstītu programmu izstrādē un īstenošanā būtiska nozīme ir Eiropas Investīciju bankai un tādiem instrumentiem kā JEREMIE un JASPERS;

30. uzsver, ka kohēzijas politikā stingrāk jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes princips. Šos principus tomēr nedrīkst uzskatīt tikai par efektivitātes nodrošināšanas instrumentiem. Sekmīgi darbojas Eiropas kohēzijas politikā līdz šim izmantotā decentralizētā sistēma — darbības programmu izstrāde valstu, reģionālajā un vietējā līmenī, iesaistoties uz partnerattiecībām balstītā dialogā ar Eiropas Komisiju, un šo darbības programmu īstenošana, ko patstāvīgi veic valstu, reģionālās un vietējās iestādes. Tā jāsaglabā un jāpilnveido, lai vairotu reģionu un vietējā līmeņa atbildību par Eiropas kohēzijas politikas praktisko īstenošanu;

31. ļoti atzinīgi vērtē to, ka plānošanas periodā no 2007. līdz 2013. gadam vairāk uzmanības veltīts ES strukturālās politikas stratēģiskajai vadībai. Politikas vadība, kuras pamatā ir izvirzītie mērķi un nevis noteikumi par atbilstību atbalsta saņemšanai, sniedz reģioniem iespēju izvēlēties un vajadzības gadījumā pielāgot tiem visatbilstošākos pasākumus un instrumentus, nodrošinot arī to saskaņotību ar ES vispārējiem mērķiem;

32. atkārto iepriekš jau izteikto prasību KLP 2. pīlāra ietvaros paredzētos lauku attīstības pasākumus labāk saskaņot ar reģionālo politiku, lai nodrošinātu lauku un pilsētas attīstības savstarpējo papildināmību. Šādu saskaņošanu varētu veikt ar Eiropas līmeņa stratēģisku dokumentu, proti, gan struktūrfondiem, gan ELFLA piemērojamām stratēģiskajām Kopienas pamatnostādnēm;

33. ir pārliecināta, ka pārskati par Eiropas stratēģisko mērķu sasniegšanu un kontrole, kuras mērķis ir novērtēt progresu un dalībvalstu kontroles un revīzijas sistēmu uzticamību, lai varētu veikt mazāku, bet kvalitatīvāku kontroli, noteikti ļautu sekmīgāk īstenot šādu stratēģisku pieeju. Tā varētu izvairīties no nevajadzīga birokrātiskā sloga;

34. uzskata, ka veiksmīgas ir arī viena fonda finansētās programmas, kuras ieviesa, lai piešķirtu līdzekļus no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Eiropas Sociālā fonda (ESF). Ieviešot no viena fonda finansētas programmas, ir izdevies panākt, ka apstiprināšanas un izmaiņu procedūras ir daudz vienkāršākas nekā agrāk īstenotajās programmās, kuras finansē no dažādiem fondiem. Atļaujot programmās noteiktā apjomā īstenot arī no citiem fondiem finansētus pasākumus, ir nodrošināta vajadzīgā elastība. Koordinācija starp fondiem un attiecīgajām darbības programmām ir vēl vairāk jāuzlabo, lai vietējā un reģionālajā līmenī nodrošinātu labāku ESF un ERAF sinerģiju;

35. uzsver, ka pastāvīgi jāmazina birokrātija un konsekventi jāvienkāršo administratīvās procedūras, kas paredzētas ES struktūrfondu līdzekļu piešķiršanai, izlietošanai, atskaišu iesniegšanai un kontroles pasākumu īstenošanai. Tas jāņem vērā, izstrādājot arī turpmāko programmu noteikumus;

36. secina, ka pašreizējā plānošanas periodā stingrākas ir kļuvušas ieviešanas prasības un finanšu kontroles noteikumi. Ar iecerētajiem vienkāršojumiem daļēji ir panākta pretēja ietekme. Tāpēc ir radies nesamērīgs slogs. Pārbaudes rezultāti liecina, ka mazinās arī attīstības pasākumu efektivitāte. Reģionu komiteja tādēļ rosina ieviest vienkāršas un pārredzamas, taču efektīvas kontroles procedūras. Komiteja uzskata — lai to panāktu, katrā plānošanas periodā nav jāveic pilnīga procedūru atbilstības pārbaude. Piemērotāks risinājums būtu atzīt jau valstu ieviestos noteikumus par dotāciju piešķiršanu. Vienkāršošanas gaitā jāpārskata arī revīzijas iestāžu struktūra, kontroles standarti un pieļaujamo kļūdu definīcija un noteikšanas kārtība. Jau vairākkārt ar atpakaļejošu datumu veiktā noteikumu un standartu ieviešana sarežģī situāciju un būtiski apgrūtina pareizu pārvaldību, tāpēc turpmāk šāda rīcība nav pieļaujama. Papildus būtu jāpēta vispārēja proporcionalitātes principa piemērošana, kas paredzētu pārbaužu normatīvās prasības pielāgot struktūrfondu finansēto projektu apjomam;

37. norāda, ka Lisabonas līguma jaunie noteikumi par dalībvalstu iesaistīšanu ES budžeta izpildē, varētu pavērt plašākas iespējas veikt vienkāršošanu. RK arī norāda, ka vienkāršošanu varētu turpināt, ja Komisija izanalizētu dalībvalstīs noteiktās revīzijas procedūras, lai noskaidrotu, vai ar reģioniem nevar noslēgt “uzticēšanās līgumus”, kas ļautu izvairīties no revīzijas procedūru dublēšanās. Lai mazinātu izdevumus, mazu projektu noteikumos būtu jāievēro proporcionalitātes princips.

Kohēzijas politikas pamatprincipi pēc 2013. gada

38. atzinīgi vērtē to, ka ES strukturālajā politikā, atsakoties no sākotnēji ļoti daudzajiem mērķiem un vairākām īpašām Kopienas iniciatīvām, atbalsta sistēma kopš 2000. gada ir reformēta un kļuvusi daudz skaidrāka un vienkāršāka. Šos panākumus nedrīkst atkal apdraudēt;

39. uzskata, ka mērķu skaita ierobežošana, visu Eiropas reģionu iesaistīšana, īpašu uzmanību veltot mazāk attīstītajiem reģioniem, un kompetenču sadale vairākiem līmeņiem, reģionus pilnvarojot veikt programmu decentralizētu izstrādi un īstenošanu, kopumā bija veiksmīgs risinājums;

40. tomēr uzskata, ka ar Eiropas kohēzijas politikas palīdzību jāturpina uzlabot Savienības ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un palielināt konkurētspēju, lai panāktu ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, augstu nodarbinātības līmeni, sociālo iekļaušanu un kvalitatīvus un efektīvus sabiedriskos pakalpojumus, un uzsver, ka visā Eiropā jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret visiem reģioniem. Īpaša uzmanība jāvelta mazāk attīstītiem reģioniem neatkarīgi no tā, kurā dalībvalstī attiecīgais reģions atrodas. Kohēzijas politika ir nozīmīgs faktors, lai vietējā un reģionālajā līmenī iesaistītu iedzīvotājus Eiropas Savienības visaptverošajās politikas stratēģijās;

41. uzskata, ka Eiropas kohēzijas politika lielā mērā kļuvusi par politiku arī inovācijas, konkurētspējas un izaugsmes un līdz ar to arī ilgtspējīgas nodarbinātības veicināšanai;

42. piekrīt Komisijas viedoklim, ka Eiropas kohēzijas politikā arī turpmāk īpaša uzmanība jāvelta jauno dalībvalstu vājāk attīstīto reģionu pūliņiem mazināt ekonomisko atpalicību. Tādēļ Komiteja atbalsta kohēzijas politikas instrumentu atbilstošu izmantošanu jaunajās dalībvalstīs un to reģionos. Ar kohēzijas politiku jāpalīdz izmantot iekšējā tirgus un Eiropas integrācijas sniegtās iespējas. Taču ES kohēzijas politika nedrīkst kļūt tikai par “līdzekļu piešķiršanas” instrumentu;

43. uzskata, ka kohēzijas stiprināšanai Eiropā arī turpmāk svarīgi būs lielāko daļu atbalsta līdzekļu no Eiropas struktūrfondiem piešķirt mazāk attīstītiem reģioniem, lai varētu turpināt mazināt lielākās reģionālas atšķirības. Lai noteiktu, kuri ir mazāk attīstītie reģioni, par piemērotu uzskatāms līdz šim izmantotais kritērijs atbalstāmo reģionu izvēlei — 75 % no ES vidējā iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju NUTS II reģionu līmenī. Lai izvērtētu kohēzijas politiku, vajadzētu izstrādāt rādītājus līmenim, kas zemāks par NUTS II līmeni, lai labāk atspoguļo reģionu īpatnības un situāciju tajos;

44. uzskata, ka arī tie reģioni, kuri vairs neatbilst maksimālā atbalsta saņemšanas kritērijiem, ir jāturpina atbalstīt ar uzticamiem, piemērotiem, visaptverošiem un šo reģionu īpašajiem apstākļiem atbilstošiem instrumentiem, lai tie spētu — arī visas ES kopīgajās interesēs — ilgtermiņā izmantot savu potenciālu. Tikai tā šajos apgabalos var nodrošināt ar struktūrfondu palīdzību sniegtā atbalsta līdzšinējo panākumu ilgtspēju. Šiem reģioniem (ieskaitot arī reģionus, kuri pieskaitāmi tā dēvētā statistiskā efekta ietekmē) tādēļ jāparedz piemēroti un taisnīgi pārejas noteikumi izvirzītā konverģences mērķa sasniegšanai, lai novērstu tūlītēju atbalsta pārtraukšanu, tiklīdz sasniegta noteiktā robežvērtība — 75 %, un attiecīgie reģioni varētu būt pārliecināti, ka viņu konkurētspēja tiks stiprināta arī turpmāk. Jebkurā gadījumā finansiāls atbalsts tiem reģioniem, uz kuriem pirmo reizi vairs neattieksies konverģences mērķis, jānodrošina neatkarīgi no reģionālās politikas turpmākās virzības un mērķiem;

45. atzinīgi vērtē, ka Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija ir nepārprotami atzinusi to reģionu īpašo stāvokli, kuri pēc 2013. gada vairs nebūs tiesīgi saņemt maksimālo atbalstu konverģences mērķa sasniegšanai;

46. aicina Komisiju kopā ar Eiropas Parlamentu “(..) ieviest vispusīgāku palīdzības sistēmu tādu reģionu pakāpeniskai pārejai, kuri drīzumā pārsniegs 75 % IKP robežu, lai nodrošinātu tiem skaidrāku statusu un lielāku drošību to attīstībai (..)”;

47. uzsver, ka reģioniem, kuros izvirzīts “reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības” mērķis, arī pēc 2013. gada jāsniedz visaptverošs Eiropas kohēzijas politikas atbalsts, jo šajos reģionos ir diezgan daudz nabadzīgu teritoriju un visā Eiropā šajos reģionos ir palielinājušās sociālās un teritoriālās atšķirības. Šie reģioni sniedz būtisku ieguldījumu Lisabonas stratēģijas īstenošanā. Ilgstoši sekmēt sadarbību un konkurētspēju minētie reģioni spēs tikai gadījumā, ja konkurētspējas, inovācijas un augstas nodarbinātības mērķus izdosies nepārtraukti pielāgot ilgtspējas vajadzībām;

48. atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas piektajā progresa ziņojumā par ekonomisko un sociālo kohēziju ietverto informāciju, ka lielākā daļa dalībvalstu apņēmušās arī turpmāk censties sasniegt “reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības” mērķi un ka tas paredzēts arī iepriekšējā Komisijas sastāva reģionālās politikas komisāres Danuta Hübner 2009. gada aprīļa darba dokumentā un Fabrizio Barca pētījumā par Eiropas kohēzijas politikas reformu;

49. piekrīt Komisijai, ka arī strukturāli attīstītākajiem reģioniem, kuriem šobrīd izvirzīts struktūrfondu otrais mērķis — “reģionālā konkurētspēja un nodarbinātība” —, jāpalielina investīcijas radošumā un inovācijā, kā arī jāpaātrina jaunu ieceru izmantošana jaunās precēs, pakalpojumos un procedūrās;

50. pieņem, ka, ievērojot ES jaunajā līgumā iekļautos noteikumus par teritoriālo kohēziju, turpmākajā kohēzijas politikā svarīgāki kļūs tieši teritoriālie aspekti. Komiteja rosina Eiropas Komisiju, nosakot kohēzijas politikas turpmāko virzību, ņemt vērā 400 ieteikumus, kuri izskanēja Zaļās grāmatas par teritoriālo kohēziju apspriešanā (skatīt RK atzinumu). Šajā nolūkā pašiem reģioniem būtu jāapzinās savas priekšrocības un jāizstrādā konkrētajām vajadzībām pielāgotas stratēģijas. Teritoriālā attīstība arī turpmāk būs ES dalībvalstu uzdevums, un šajā ziņā pietiekami jāņem vērā valstu iekšējo kompetenču sadalījums. Iesaistot vietējo un reģionālo līmeni, jānodrošina uz rezultātiem vērsta, saturiski un ģeogrāfiski vienota teritoriālā attīstība un efektīvs finansējuma izmantojums;

51. ierosina Eiropas kohēzijas politikā arī turpmāk pietiekamu uzmanību veltīt pilsētu dimensijai. Pilsētas un arī lielpilsētu teritorijas ir svarīgs izaugsmes un jauninājumu virzītājspēks. Tomēr, lai tās varētu pildīt šo uzdevumu, arī turpmāk ir jāīsteno pilsētu un piepilsētu mazāk attīstīto teritoriju sociālās un ekonomiskās stabilizācijas pasākumi, it īpaši mazāk attīstītajos ES reģionos. Pilsētas un lielpilsētas arī veicina apkārtējās vides attīstību. Turklāt tās nodrošina piekļuvi zināšanām, pakalpojumiem un precēm pietiekami augstā līmenī. Veidojot pilsētu politiku, jāveicina endogēni pilsētu teritoriju attīstības faktori un saikne un attiecības starp pilsētu teritorijām;

52. ierosina, ka kohēzijas politikā vairāk jāņem vērā pilsētu un lauku rajonu mijiedarbība lielākos funkcionālos ekonomikas reģionos. Kohēzijas politika ir piemērots līdzeklis, lai īstenotu integrētu pieeju, kas ļauj risināt attīstības problēmas visdažādākajos pilsētu un lauku rajonos un starp tiem. Tādēļ vajadzīga Eiropas struktūrfondu un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) mērķu un instrumentu lielāka koordinācija. Tā kā dažādos reģionos, ņemot vērā to īpatnības, problēmas ir atšķirīgas, priekšroka jādod risinājumam, ka katrs reģions zināmās kompetences robežās nosaka tā pamatmērķus un darbību, lai veicinātu izaugsmi, izmantojot ES atbalstu;

53. uzskata, ka pietiekami liela uzmanība jāvelta arī lauku teritoriju atbalstam un lauku teritoriju mazāko un vidējo pilsētu lomai. Tikai tā var risināt strukturālo nepilnību un izceļošanas tendences, kā arī demogrāfiskās novecošanās izraisītās problēmas daudzās Eiropas Savienības lauku teritorijās. Tādēļ vairāk jāsaskaņo Eiropas struktūrfondos un Eiropas Lauksaimniecības fondā lauku attīstībai iekļautie instrumenti un mērķi;

54. norāda, ka, ievērojot ar Lisabonas līgumu ieviesto teritoriālās kohēzijas principu, sevišķa uzmanība jāvelta arī rūpniecības pārmaiņu ietekmētajiem reģioniem un tiem reģioniem, kurus ilgstoši nelabvēlīgi ietekmē būtiski neizdevīgi dabas vai demogrāfiskie apstākļi, piemēram, ziemeļu reģioniem ar ļoti zemu iedzīvotāju blīvumu, salām, kā arī pārrobežu, kalnu un nomaļiem reģioniem;

55. uzsver, ka struktūrfondu trešā mērķa — “Eiropas teritoriālā sadarbība” — izpildei līdz šim īstenotā pārrobežu, starptautiskās un starpreģionālās sadarbības veicināšana uzskatāma par sekmīgu un būtu jāturpina un jāstiprina arī pēc 2013. gada. Teritoriālā sadarbība ir ļoti svarīga Eiropas Savienības darbības efektivitātes, kā arī ekonomiskās, sociālās un, jo īpaši, teritoriālās kohēzijas stiprināšanā, jo tā palīdz izmantot papildu potenciālu, ko nodrošina vietējo un reģionālo pašvaldību savstarpējā saikne. Šajā procesā turpmāk jāapvieno tādas līdzšinējās programmas kā ESPON, “Reģioni ekonomiskām pārmaiņām” un URBACT, kam jākļūst par tā dēvētajiem “teritoriālās sadarbības horizontālajiem pasākumiem” un kas jāizmanto visu trīs sadarbības formu efektivitātes uzlabošanai. Attiecībā uz robežreģioniem, visiem tiem reģioniem, kas atbilst prasībai par ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanu, būtu joprojām jābūt tiesīgiem saņemt atbalstu teritoriālās kohēzijas mērķa ietvaros;

56. tādēļ atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas ieguldījumu Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) izveidē un rosina vietējās un reģionālās pašvaldības šo instrumentu vairāk nekā līdz šim izmantot teritoriālajā sadarbībā, kā arī aicina Eiropas Komisiju novērst nepilnības pašlaik spēkā esošajos noteikumos, (piemēram, attiecībā uz pārrobežu sadarbību, jo šīs nepilnības neļauj izveidot funkcionālas telpas reģionu sadarbībai jūrniecības nozarē (noteikumos paredzētā 150 km ierobežojuma dēļ)), un tās priekšlikumos par teritoriālās sadarbības turpmāko attīstību detalizētāk aprakstīt makroreģionu un tematisko stratēģiju lomu. Šo stratēģiju izstrādē un īstenošanā vairāk jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības;

57. aicina izvērtēt Fabrizio Barca priekšlikumu nākamajā plānošanas periodā kohēzijas politikas īstenošanai paredzētā budžeta nelielu daļu piešķirt novatoriskiem pasākumiem, par kuru vadību atbildētu tieši Eiropas Komisija, lai ar šādu pasākumu palīdzību visā Kopienā veicinātu novatorisku pieeju izmantošanu reģionālajā politikā.

Teritoriālās kohēzijas politikas īstenošanas sistēma

58. uzskata, ka par veiksmīgu praksi atzīstama nu jau vairākos plānošanas periodos koordinācijas un partnerības ar augstākstāvošajiem līmeņiem sistēmā integrētā pieeja, proti, reģionu decentralizēta atbildība par reģionālo attīstības stratēģiju darbības programmu izstrādi un īstenošanu. Tādēļ arī turpmāk jāsaglabā dalītas finansējuma pārvaldes sistēma, plānošanu un īstenošanu veicot reģionālā līmenī. Šajā procesā jāstiprina subsidiaritātes un proporcionalitātes princips. Sevišķi reģionālajā un vietējā līmenī var izmantot vēl neatklāto attīstības potenciālu, kā arī mobilizēt vietējā un reģionālajā līmenī iesaistītās personas un veicināt viņu sadarbību;

59. tādēļ katrā ziņā aicina saglabāt reģionu kompetenci Eiropas strukturālās politikas īstenošanā un iebilst pret ieceri nodot Eiropas līmenim, piemēram, konkrētu projektu izvēles pilnvaras;

60. piekrīt, ka jāturpina un jāaktivizē birokrātijas mazināšanas un procedūru vienkāršošanas centieni, un ierosina Komisijas izveidotās pārvaldes vienkāršošanas darba grupas pašreizējā plānošanas periodā gūtās atziņas ņemt vērā, izstrādājot turpmākās pārvaldes procedūras, un šajā turpmāko pārvaldes procedūru izstrādē savlaicīgi iesaistīt arī Reģionu komiteju. Vienkāršākas un pārredzamākas procedūras ir finansējuma efektīvas izmantošanas svarīgs priekšnoteikums;

61. uzskata, ka arī jāapsver, vai nebūtu lietderīgi ES struktūrfondu decentralizētās sistēmas un reģionālo iestāžu pārziņā nodot atsevišķas Eiropas atbalsta politikas jomas, piemēram, atbalstu jauninājumiem, ko līdz šim vēl centralizēti pārvalda Eiropas Komisija, vēl jo vairāk tādēļ, ka atbalsts inovācijai jau šobrīd ir svarīgs ES struktūrfondu programmu elements. Tā kā reģioni savu reģionālo attīstības stratēģiju izstrādē izmanto pilsētu un apakšreģionu vietējās attīstības koncepcijas un programmu īstenošanā iekļauj nevalstiskās vietējās un reģionālās struktūras, ES strukturālās politikas īstenošanā ir aktīvi iesaistīts arī apakšreģionu līmenis;

62. uzsver to, ka vietējās un reģionālās pašvaldības pēdējo gadu laikā ir guvušas ļoti plašu — lielākoties pozitīvu — pieredzi, izstrādājot attīstības stratēģijas, ieviešot reģionālu pārvaldi apakšreģionos un integrētas pilsētu attīstības koncepcijas, ko Reģionālās politikas ģenerāldirektorāts nesen raksturoja ar jēdzienu “vietējās attīstības metodes”. Šī pieredze ir izmantota jau darbības programmās laikposmam no 2000. līdz 2006. un no 2007. līdz 2013. gadam, kā arī šo programmu ieviešanā;

63. uzskata, ka, pateicoties daudzgadīgai, uz kopīgām Eiropas prioritātēm vērstai un turklāt uz reģionālu attīstības stratēģiju balstītai un reģionālā līmenī īstenotai atbalsta politikas sistēmai, ES struktūrfondi var nodrošināt papildu pievienoto vērtību salīdzinājumā ar valstu reģionālo politiku. Plānošana vairāku gadu periodā nodrošina visiem iesaistītajiem uzticamu pamatsistēmu un ļauj arī ieviest novatoriskas politikas pieejas. Tas arī nodrošina strukturālās politikas orientēšanu uz stratēģiskiem mērķiem un prioritātēm un novērš risku pievērsties tuvredzīgai un bezmērķīgai atbalsta politikai, kas bieži vien sekmē novecojušu struktūru saglabāšanu. Par sekmīgu risinājumu uzskatāms 2000. gadā ieviestais plānošanas periods — septiņi gadi. Šo plānošanas ciklu nekādā gadījuma nedrīkst saīsināt. Reģionālā politika ir svarīga Kopienas politikas sastāvdaļa, un jānoraida jebkurš mēģinājums šo jomu atkal nodot dalībvalstu kompetencē;

64. ļoti atzinīgi vērtē novērtējuma praksi, ko līdz ar ES struktūrfondu ieviešanu aizvien vairāk izmanto visu reģionu atbalsta politikā un kas ir veicinājusi stratēģiju un instrumentu kvalitātes pastāvīgu paaugstināšanos. Visu reģionu iesaistīšana ar Eiropas struktūrfondiem sniegtajā atbalstā nodrošina visas Eiropas valstu un reģionu iestāžu pieredzes apmaiņu un iespēju mācīties no partneru paraugprakses piemēriem. Turklāt šis process arī rada visaptverošu un stabilu pamatu Eiropas strukturālās politikas turpmākajai attīstībai.

Vietējo un reģionālo pašvaldību un Reģionu komitejas turpmākā loma

65. kritiski vērtē tendenci struktūrfondu programmas aizvien biežāk īstenot valstu līmenī un iesaka progresa ziņojumos par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju regulāri informēt par vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanu kohēzijas politikas īstenošanā, kā arī norāda uz Reģionu komitejas izveidotā Lisabonas stratēģijas īstenošanas uzraudzības foruma darbu;

66. uzsver nepieciešamību atbilstoši subsidiaritātes un tuvības iedzīvotājiem principiem vēl vairāk nostiprināt vietējo un reģionālo pašvaldību lomu kohēzijas politikas izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā;

67. ierosina turpināt partnerību ar Reģionu komiteju, lai turpmākajā kohēzijas politikas izstrādes un īstenošanas procesā varētu nodrošināt savlaicīgu un visaptverošu Eiropas līmeņa sadarbību ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām.

Secinājumi

68. ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķis — veicināt Eiropas Savienības saskaņotu attīstību un mazināt atšķirības dažādu reģionu attīstības līmenī un vismazāk attīstīto reģionu atpalicību — ir viens no Lisabonas līgumā vēl vairāk nostiprinātā Eiropas integrācijas modeļa stūrakmeņiem, tāpēc šī politika jāturpina arī pēc 2013. gada;

69. kohēzijas politika ar tajā izmantoto decentralizēto pieeju un daudzlīmeņu pārvaldības sistēmu ir vienīgā Eiropas Savienības politika, ar kuras palīdzību stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu izpildē un jauno problēmu risināšanā var iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības. Tādēļ kohēzijas politikas prioritātēm arī turpmāk ir jābūt ilgtspējīgai izaugsmei, sociālajai integrācijai, nodarbinātībai un klimata pārmaiņu ierobežošanai. Kohēzijas politika saista dažādus pārvaldības līmeņus un stiprina reģionālo un vietējo dimensiju. Kā papildu pasākumi vērtējamas septiņas pamatiniciatīvas, kas minētas stratēģijā “Eiropa 2020”;

70. lielākā daļa kohēzijas politikas finansējuma arī turpmāk jāparedz tām Eiropas Savienības dalībvalstīm un reģioniem, kuros ir visvairāk vajadzību un problēmu, lai tādējādi palīdzētu pārvarēt to atpalicību attīstības līmeņa izpratnē un sniegtu konkrētu ieguldījumu reģionālās iespēju vienlīdzības un Eiropas solidaritātes nodrošināšanā. Atbalsta reģionu izvēlei līdz šim izmantotie kritēriji atzīstami par piemērotiem;

71. īpašs atbalsts ir vajadzīgs arī pārejas reģioniem, lai līdz ar palīdzības sniegšanas pārtraukšanu neapdraudētu ar struktūrfondu atbalstu sasniegtos panākumus. Eiropas līmeņa pasākumu ilgtspējai jānodrošina minēto reģionu pārliecība par to attīstības stabilitāti un spēja attiecīgi reaģēt uz īpašajiem apstākļiem tajos;

72. īstenojot “reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības” mērķi, atbalsts jāturpina sniegt arī visiem pārējiem Eiropas Savienības reģioniem, jo īpaši veicinot jauninājumus, sociālo kohēziju un konkurētspēju;

73. ņemot vērā teritoriālās sadarbības augsto pievienoto vērtību Eiropai, tai arī turpmāk ir jābūt patstāvīgam mērķim, lai veicinātu pārrobežu, starptautisko un starpreģionālo sadarbību ar nolūku sniegt aktīvu ieguldījumu Eiropas Savienības teritoriālajā kohēzijā;

74. kohēzijas politikā varētu paredzēt arī iespēju izstrādāt reģionālās politikas jaunas un novatoriskas pieejas. Tādēļ Komiteja aicina izvērtēt iespēju nelielu Eiropas Komisijas finansējuma daļu turpmāk piešķirt novatorisku pasākumu veicināšanai;

75. par piemērotiem uzskatāmi kohēzijas politikas līdzšinējie principi tādās jomās kā daudzlīmeņu pārvaldības sistēma, daudzgadu plānošana, partnerība, koncentrācija, uz rādītājiem balstīta programmu vadība un novērtējums. Tādēļ Komiteja nepiekrīt septiņgadīgā plānošanas perioda saīsināšanai;

76. pašreizējā finansējuma pārvaldes sistēma ir pārlieku sarežģīta un nepilnīga. Tādēļ arī turpmāk visu iesaistīto kopējam mērķim jābūt pieļauto kļūdu skaita samazināšanai, kā arī finansējuma pārvaldes, norēķinu un kontroles procedūru vienkāršošanai. Lai to panāktu, jācenšas rast tādi risinājumi, kas vairāk nekā līdz šim piemēroti apstākļiem attiecīgajā valstī un tādējādi sekmētu proporcionalitātes principa ievērošanu;

77. jāsaglabā un vēl vairāk jāpilnveido kohēzijas politikā izmantotā subsidiārā pieeja. Pirmām kārtām tas nozīmē vietējo un reģionālo pašvaldību lomas vēl lielāku nostiprināšanu kohēzijas politikas plānošanas, īstenošanas un novērtēšanas visos posmos;

78. kohēzijas politikas vērtēšanā vairāk nekā līdz šim jāņem vērā vietējā un reģionālajā līmenī sasniegtie rezultāti. Tādēļ Reģionu komiteja atbalsta centienus kohēzijas politikas īstenošanā ņemt vērā iepriekšminēto principu.

Briselē, 2010. gada 15. aprīlī

Reģionu komitejas priekšsēdētājas pirmais vietnieks

Ramón Luis VALCÁRCEL SISO

27.8.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 232/23

Reģionu komitejas Atzinums “Eiropas Savienības stratēģija Baltijas jūras reģionam”

(2010/C 232/04)

I. IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

1. Eiropas Savienības stratēģija Baltijas jūras reģionam (COM(2009) 248 galīgā redakcija) ir dokuments, kuram ir liela nozīme Eiropas Savienības attīstībā. Tajā ir izklāstīti pamatprincipi sadarbībai Baltijas jūras reģionā un vienlaikus paredzēta makroreģionu veidošanās Eiropas Savienībā. Makroreģionu veidošanas politiku pozitīvi ietekmēja Eiropas Savienības paplašināšana. Dalībvalstīm, kas ģeogrāfiski atrodas tuvu viena otrai, ir kopīgas problēmas un kopēji mērķi, uz kuriem tās reaģē, meklējot risinājumus ar reģionālās sadarbības starpniecību.

2. Eiropas Komisijas paziņojumā ir atzīts, ka, lai gan Baltijas jūras reģions ir lielā mērā heterogēns rajons, attiecīgajām valstīm tomēr ir daudz kopēju interešu un tās daudzējādā ziņā ir savstarpēji atkarīgas. Turklāt paziņojumā norādīts, ka Baltijas jūras reģions varētu kļūt par reģionālās sadarbības modeli, kur kā labas prakses paraugus var izmēģināt un laika gaitā attīstīt jaunas idejas un pieejas. Reģionu komiteja norāda, ka stratēģijai būtu jāsekmē ES kohēzijas politikas mērķu sasniegšana. Publisko pakalpojumu un infrastruktūras jomā reģionālajā un vietējā līmenī vērojamas ļoti lielas atšķirības.

3. Eiropas Savienības stratēģija Baltijas jūras reģionam pirmām kārtām ir ES iekšpolitikas jautājums, un tā attiecas gan uz pasākumiem, kas ir ES kompetencē, gan uz jautājumiem, kuri tajā neietilpst. Stratēģijas īstenošanas mērķis ir veicināt politikas koordinēšanu un tiesību aktu labāku izstrādi, piemērojot integrētu pieeju.

4. Komisijas paziņojumā ir konstatēts, ka “Kopienas programmu labāka koordinācija un stratēģisks izmantojums ir būtiska stratēģijas sastāvdaļa, jo sevišķi krīzes laikā, lai nodrošinātu, ka fondi un politika reģionā pilnībā atbalsta minēto stratēģiju”. Daudzkārt ir uzsvērts, ka stratēģijai jāsniedz pievienotā vērtība Eiropas Savienībai. Arī spēkā esošais finanšu regulējums un tiesību akti paver efektīvas darbības iespējas, izmantojot ciešāku sadarbību un koordināciju.

5. Eiropas Savienības stratēģija Baltijas jūras reģionam ir svarīgs dokuments ne tikai pašam Baltijas reģionam, bet arī saistībā ar makroreģionu veidošanos Eiropas Savienībā. Baltijas jūras reģions ir izmēģinājuma teritorija makroreģionu veidošanai ES. Baltijas jūras valstīs rastie risinājumi stratēģijas popularizēšanai un īstenošanai būs modelis un sniegs labas prakses piemērus citiem potenciāli iespējamajiem makroreģioniem. Reģionālā un vietējā līmeņa dalībnieki Baltijas jūras reģionā izveidos praksi, ko varēs izmantot citi Eiropas reģioni. Piemēram, Komisija pašlaik gatavo stratēģijas dokumentu Donavas reģionam. Tāpat notiek diskusijas par to, ka arī citiem makroreģioniem ir vajadzīgi stratēģijas dokumenti.

6. Makroreģionu veidošanās Eiropas Savienībā nav viennozīmīgs jautājums. Sadarbības pastiprināšana un paplašināšana ES dažādajās politikas jomās, arī transversāli skarot visas politikas, ir reģionālo un vietējo pašvaldību interesēs. Makroreģioniem nevajadzētu veidot jaunu institucionālo līmeni starp ES un dalībvalstīm, bet tiem vajadzētu būt reģionu, dalībvalstu un ES sadarbības instrumentam. Makroreģioni tikai tad spēs sniegt pievienoto vērtību Eiropas integrācijā, ja tie ļaus pastiprināt valsts un vietējā un reģionālā līmeņa sadarbību, ES politiku darot efektīvāku.

7. Saskaņā ar paziņojumu makroreģiona ģeogrāfiskais pārklājums ir atkarīgs no sadarbības temata. Pamatā tā ir ES iekšējā stratēģija, kas attiecas uz astoņām dalībvalstīm. Paziņojumā tomēr uzsvērts, ka daudzu reģionālo problēmu risināšanai nepieciešama arī ES un Krievijas cieša sadarbība. Reģionu komiteja vēlētos uzsvērt, ka arī Norvēģija ir svarīga ES neietilpstoša partnervalsts Baltijas jūras reģionā. Turklāt jāveido konstruktīva sadarbība arī ar Baltkrieviju.

Ārējā dimensija

8. Lai gan reģionālās stratēģijas ir ES iekšējās stratēģijas, tās ir potenciāli nozīmīgas arī tām valstīm ārpus ES, kas robežojas ar makroreģioniem. Ar Baltijas jūras reģionu robežojas divas valstis — Norvēģija un Krievija. Norvēģija Baltijas jūras reģiona darbībā jau ir iesaistīta ar EEZ līguma starpniecību. Minētais līgums saista Norvēģiju ar ES iekšējo tirgu. Norvēģijas pozīcija šajā aspektā nemainīsies. Baltijas jūras reģiona stratēģija tomēr ietver politikas jomas, uz kurām EEZ līgums neattiecas. Viena no šādām jomām ir Eiropas Savienības jūrniecības politika, kas Norvēģijai ir ļoti nozīmīga un kuras īstenošanā Norvēģijai ir būtiska loma.

9. Krievijas nostāja un tās attiecības ar ES ir pavisam cits jautājums. Šīs attiecības regulē atsevišķi nolīgumi un programmas. To pamatā ir Partnerības un sadarbības līgums par partnerības izveidi starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm un Krievijas Federāciju (1994). Turklāt Krievija un ES ir parakstījušas virkni nolīgumu konkrētās jomās. Pastāv arī mehānisms pušu savstarpējām politiskām konsultācijām. Nolīgumu īstenošana nenorit tā, kā bija paredzēts, un, neraugoties uz pūliņiem, nav izdevies panākt sadarbības un partnerības līguma pārskatīšanu.

10. Krievijas un ES attiecības Baltija jūras reģionā lielā mērā balstās uz divpusējām attiecībām un programmām.

11. Komisijas paziņojumā par Eiropas Savienības stratēģiju Baltijas jūras reģionam īpaši uzsvērta ES Ziemeļu dimensijas politika. Paziņojumā minēts, ka “attiecības ar trešām valstīm jāuztur, galvenokārt izmantojot Ziemeļu dimensiju ar iespēju izmantot alternatīvus kanālus, kad tas ir lietderīgi”.

12. Ziemeļu dimensijas politika, kas ir ES politiskā stratēģija, papildina stratēģiju Baltijas jūras reģionam. Tieši ar Ziemeļu dimensijas politikas starpniecību arī Islande ir iekļauta Baltijas jūras reģiona valstu sadarbībā.

13. Īstenojot stratēģiju, vairāk uzmanības būtu jāpievērš jautājumiem, kas saistīti ar stratēģijas ārējiem aspektiem. Baltijas jūras ārējās dimensijas darbības joma ir jāpaplašina, lai tajā iekļautu Baltijas sateces baseina valstis Baltkrieviju un Ukrainu. Minēto valstu ciešāka iesaistīšana stratēģijas īstenošanā palīdzētu tās tuvināt Eiropas vērtībām.

14. Baltijas jūras stratēģijas veiksmīga īstenošana ir atkarīga no reģiona trešo valstu iesaistes. Piemēram, vides jautājumos, kā arī transporta, loģistikas un valstu drošības jautājumos ir vajadzīga sadarbība, kas pārsniedz ES ārējās robežas. Arī Baltijas jūras reģiona enerģētikas politika ir viena no Baltijas jūras politikas jomām, kas pārsniedz ES ārējās robežas.

15. Baltijas jūras stratēģija īstenojama konkrētu projektu formā, un tiem nav obligāti nepieciešama plaša politiska sasaiste. Tieši projektu realizēšana ir lieliska iespēja pierādīt, cik nozīmīgu savstarpēju labumu var gūt, piemēram, sadarbojoties ar Krieviju.

16. Stratēģijas iekšējās un ārējās dimensijas īstenošanā liela nozīme ir reģionālajām un vietējām pašvaldībām. Reģioni un vietējās pašvaldības ir iesaistītas daudzās partnerībās, kas pārsniedz ES ārējās robežas. Piemēram, sadraudzības pilsētu sistēmas dod iespēju izmantot dažādus stratēģijas elementus. Lai panāktu progresu stratēģijas īstenošanā, ES un citām iesaistītajām pusēm reģionā vajadzētu meklēt iespējas un līdzekļus stratēģijas ārējās dimensijas nostiprināšanai nolūkā uzlabot tās īstenošanu.

17. Baltijas jūras reģionā tiek izmantotas pastāvošās ES finansējuma programmas un instrumenti. Īpašs izaicinājums ir izmantot minētos instrumentus Baltijas jūras stratēģijas mērķu sasniegšanai. Tas ir vēl jo svarīgāk tādēļ, ka Komisijas paziņojumā nav izvirzīti priekšlikumi par papildu finansējumu vai citiem papildu resursiem. Ir svarīgi nodrošināt, lai attiecīgos rīcībā esošos ES resursus pilnībā varētu izmantot stratēģijas mērķu sasniegšanai gan pašreiz, gan arī nākamajos plānošanas periodos.

18. Eiropas Savienības stratēģija Baltijas jūras reģionam balstās – un tai jābalstās – uz subsidiaritātes principa piemērošanu. Citiem vārdiem sakot, stratēģijas galvenajam mērķim ir jābūt tādu jautājumu risināšanai, kurus nevar atrisināt tikai valstu un vietējā līmenī. Paziņojumā stratēģijas prioritātes formulētas kā četri galvenie uzdevumi:

—	veicināt ilgtspējīgu vidi;

—	sekmēt reģiona labklājību;

—	uzlabot reģiona pieejamību un vairot tā pievilcību;

—	nodrošināt reģionā drošību un aizsardzību.

19. Komisijas paziņojums ir papildināts ar atsevišķu rīcības plānu stratēģijas īstenošanai. Rīcības plānam ir trīs līmeņi. Vispirms tajā noteikti četri pīlāri, kas atbilst četriem augstāk minētajiem galvenajiem uzdevumiem. Pīlāri ir sadalīti 15 prioritārās jomās, kas savukārt sīkāk sadalītas 78 galvenajos projektos. Prioritārās jomas ir noteiktas, raugoties no stratēģijas īstenošanas aspekta, vai nu pamatojoties uz to, ka tās veicina mērķu sasniegšanu, vai arī tāpēc, ka tās dod iespēju risināt Baltijas jūras reģiona svarīgākās problēmas. Temati, ko tās aptver, ir vispārīgi un bieži vien ļoti plaši. Savukārt galvenie projekti ir konkrēti un ar praktisku ievirzi.

20. Izstrādājot stratēģiju, Komisija iesaistījās plašās konsultācijās ar ieinteresētajām pusēm. Konsultācijas sastāvēja no trim galvenajiem elementiem: valdību un citu reģiona oficiālo struktūru neoficiāli dokumenti; ieinteresēto personu pasākumi, lai sniegtu iespēju savu pieredzi sniegt oficiālo iestāžu, NVO un privātā sektora dalībniekiem; atklātas apspriešanās Europa tīmekļa vietnē, kurās piedalījās daudzi Baltijas jūras reģiona pārstāvji.

21. Kopumā konsultāciju procesā piedalījās 109 ieinteresēto personu grupas, tostarp no visām astoņām dalībvalstīm, kas atrodas reģionā, kā arī no trim ES neietilpstošām valstīm (Krievijas, Norvēģijas un Baltkrievijas). Turklāt savu viedokli pauda arī 48 starpvaldību organizācijas, 31 reģionālā un vietējā pašvaldība, kā arī 19 privātā sektora pārstāvji. Konsultāciju procesā reģionu pārstāvji izvirzīja virkni dažādu ideju un priekšlikumu par stratēģijas sagatavošanu.

22. Jānodrošina, lai konsultāciju procesa dalībniekiem, jo īpaši organizāciju un vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjiem būtu pastāvīga iespēja piedalīties stratēģijas attīstīšanā. Reģionu komiteja uzskata, ka liela uzmanība jāpievērš paziņojuma un tam pievienotā rīcības plāna izvērtēšanai un jāseko tā izpildei. Paziņojumā ietvertais priekšlikums rīkot ikgadēju forumu ir labs, taču tas nav pietiekami tālejošs. Komiteja uzskata, ka novērtējumam jābūt pastāvīgam, un ir jānodrošina iespēja tajā piedalīties visām ieinteresētajām personām, kas to vēlas.

23. Pamatojoties uz konsultāciju procesu, Komisija ir secinājusi, ka stratēģijas īstenošanai nav vajadzīga jaunu iestāžu izveide. Baltijas jūras reģionā jau pastāv vairākas sadarbības shēmas, un nav vajadzības radīt jaunas, kas tikai palielinātu administratīvās izmaksas, taču neveicinātu efektīvu darbību. Baltijas jūras reģionā darbojas simtiem dažādu organizāciju un tīklu. Daudzas no tām tika izveidotas pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā pēc aukstā kara radītās sistēmas sabrukuma, lai valstīm, kas vēlējās pievienoties Eiropas Savienībai, palīdzētu pielāgoties Eiropas sadarbībai.

24. Neraugoties uz organizāciju un tīklu lielo skaitu reģionā, daudzas no tām ir zaudējušas sākotnējo pastāvēšanas iemeslu un pamatojumu, un tās vairs nav vajadzīgas pēc 2004. gada paplašināšanās. Organizācijas, kas sākotnēji bija izveidotas, lai veicinātu valstu dalību ES, ne vienmēr ir spējušas rast jaunus uzdevumus un darbības mērķus. Baltijas jūras stratēģija un tās īstenošana varētu izvirzīt jaunus uzdevumus šādām organizācijām. Visām ieinteresētajām pusēm vajadzētu kopīgi apsvērt un izvērtēt, cik izvērsts tīkls ir piemērots, lai īstenotu Baltijas jūras stratēģiju.

25. Lai aktivizētu minētās organizācijas un tīklus, ir vajadzīga plaša informācijas un komunikācijas kampaņa par stratēģijas mērķi un iespējām, ko tā sniedz. Komisija savā paziņojumā nav pievērsusi uzmanību šim aspektam. Reģionu komiteja ierosina aicināt Eiropas Komisijas pārstāvniecības dalībvalstīs organizēt pietiekami plašus un liela mēroga informatīvus pasākumus.

26. Komiteja tomēr vēlas uzsvērt, ka pēc paplašināšanās reģionālo un vietējo pašvaldību sadarbība ir pastiprinājusies, un to izveidotās organizācijas un tīkli ir kļuvuši aktīvāki. Minētās grupas ir izrādījušas ievērojamu interesi konsultāciju procesā, turklāt to paustā nostāja bieži vien ir bijusi ļoti rūpīgi sagatavota.

27. Komisijas paziņojumā arī pausts: “Ne tikai stratēģija. Jāstrādā – jāveic konkrēti un redzami pasākumi, lai atrisinātu reģiona problēmas. Tādēļ Komisija savā rīcības plānā uzstāj, lai dalībvalstis un citas ieinteresētās puses uzņemtos atbildību kā vadošie partneri konkrētās prioritārajās jomās un galvenajos projektos…”.

28. Reģionu komiteja atzīmē, ka šī vēlme netika piepildīta stratēģijas apstiprināšanas pirmajā posmā. Rīcības plānā atbildība par prioritāru jomu īstenošanu galvenokārt paredzēta dalībvalstīm. Tikai viena no 15 prioritārajām jomām norādīta kā reģionālā līmeņa uzdevums. Tas saistīts ar reģionālā tūrisma politikas attīstību, par kuras koordināciju ir atbildīgs Meklenburgas –Priekšpomerānijas reģions. Tajā pašā prioritārajā jomā atbildība par veselības veicināšanu noteikta Ziemeļu dimensijas partnerībai sabiedrības veselības un sociālās labklājības jomā (NDPHS). Mērķis ir veikt darbu prioritārajās jomās ciešā sadarbībā ar Komisiju.

29. Paziņojuma pieņemšanas laikā reģioniem nebija piešķirta vadošā loma nevienā no galvenajiem projektiem (78). Tieši galvenie projekti ir tie, kuros reģioni varētu sniegt būtisku ieguldījumu. Reģionu komiteja uzskata, ka turpmāk, pieņemot lēmumus par galvenajiem projektiem, būtu jāsniedz iespēja vietējām un reģionālajām pašvaldībām aktīvi piedalīties to īstenošanā.

Stratēģijas īstenošana

30. Reģionu komiteja atzīmē, ka paziņojumā maz uzmanības pievērsts stratēģijas īstenošanas procesa konkrētai iezīmēšanai. Stratēģija Baltijas jūras reģionam ir eksperiments jauna veida makroreģionālai sadarbībai, kuras galvenie aspekti ir tās dalībnieku līdzdalība pārvaldības dažādos līmeņos un saskaņota rīcība. Reģionu komiteja aicina Komisiju īpaši uzsvērt stratēģijas elastīgu un mērķtiecīgu īstenošanu un pārvaldību.

31. Paziņojumā izklāstīta trīs līmeņu pieeja stratēģijas īstenošanai, kas kopumā atbilst daudzlīmeņu pārvaldības modelim. Minētā pieeja atbilst Eiropas Savienībā izmantotajai Kopienas metodei. Priekšlikums paredz stratēģijas īstenošanu atbilstoši ES standarta procedūrai. Atbildība par politikas izstrādi, pamatojoties uz Komisijas ieteikumiem, ir noteikta Padomei. Komisijas uzdevums ir arī sniegt Padomei regulārus progresa ziņojumus par stratēģijas īstenošanu. Reģionu komiteja uzskata, ka ir svarīgi pielietot Kopienas metodi, lai garantētu daudzlīmeņu pārvaldības īstenošanu. Tādējādi tiktu nodrošināta reģionālā un vietējā līmeņa līdzdalība stratēģijas īstenošanā.

32. Saskaņā ar daudzlīmeņu pārvaldības pieeju galvenā loma stratēģijas īstenošanā ir Komisijai. Tā būs atbildīga par “koordināciju, uzraudzību, ziņošanu, īstenošanas veicināšanu un rīcību pēc tam. Partnerībā ar reģiona ieinteresētajām personām tai jāsagatavo regulāri progresa ziņojumi un jāizmanto savas ierosināšanas tiesības stratēģijas un rīcības plāna pielāgošanai, kad vien tas vajadzīgs. Koordinatoriem jāraugās, kā fondu lietojums ietekmē stratēģijas prioritātes.”

33. Paziņojumā nav ietverti priekšlikumi par to, kā varētu organizēt Komisijas darbu attiecībā uz stratēģijas īstenošanu. Izejas punkts ir šāds: “Plānošanas iestādes var pārskatīt piešķiršanas kritērijus un veicināt tādu projektu izvēli, kuri saskaņoti ar stratēģiju. Turklāt Komisija pēc vajadzības pieņems attiecīgas izmaiņas programmās.” Pastāv risks, ka, ņemot vērā Komisijas daudzās atbildības jomas, tai netiks piešķirti pietiekami resursi stratēģijas īstenošanai. Būtu lietderīgi izveidot daudznozaru darba grupas, kurās piedalītos Komisijas ierēdņi, lai veiktu uzdevumus, kas saistīti ar stratēģiju. Komisijas nozīme stratēģijas īstenošanā ir tik liela, ka jānodrošina, lai tās rīcībā būtu pietiekami resursi plānošanai, uzraudzībai, koordinācijai un ziņojumu sniegšanai.

34. Īstenošanas trešais līmenis aptver “partnerus”. Praktiskās īstenošanas līmenis ir būtisks stratēģijas īstenošanai kopumā. Komisijas dokumentā sniegts tikai virspusējs šā līmeņa apraksts. Tajā pausta doma, ka praktiskajai īstenošanai uz vietas un to veicošajām struktūrām ir jābūt pielāgotām stratēģijas mērķiem. Arī šajā gadījumā Komisijas loma ir būtiska: “Komisija darbosies partnerībā ar citām institūcijām, dalībvalstīm un reģioniem, starptautiskām finanšu institūcijām, transnacionālām plānošanas iestādēm un tādām starpvaldību organizācijām kā HELCOM, lai noteiktu koordinācijas iestādes prioritāro jomu līmenī, kā arī vadošos partnerus galvenajiem projektiem.”

35. Komisijas paziņojumā makroreģions ir definēts kā “teritorija, kurā ietilpst vairāki administratīvi reģioni, bet ar pietiekami daudziem kopīgiem jautājumiem, lai attaisnotu vienotu stratēģisku pieeju.” Definīcija attiecas vairāk uz administratīviem reģioniem, nevis valstīm, un tas nozīmē, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir vienlīdzīgās pozīcijās ar valstu valdībām un veido reģiona pamatu. Reģionu komiteja uzskata, ka vietējiem un reģionālajiem dalībniekiem šajā procesā ir jāpiešķir vadoša loma. Reģionālās un vietējās pašvaldības darbojas iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī. To būtisks ieguldījums palīdzētu stratēģiju tuvināt iedzīvotājiem, un tas, savukārt, ir nozīmīgs stratēģijas veiksmes priekšnoteikums. Tuvums iedzīvotājiem un leģitimitāte ir sine qua non stratēģijas sekmīgai īstenošanai. Minētos principus vislabāk var īstenot partnerībā ar reģionālā un vietējā līmeņa dalībniekiem.

36. Vietējo un reģionālo pašvaldību rīcībā ir arī svarīgas un pamatotas zināšanas par Baltijas jūras reģiona apstākļiem un vajadzībām. Reģionālajiem un vietējiem dalībniekiem ir ilgstoša pieredze gan savstarpējā sadarbībā, gan arī sadarbībā ar NVO. Lietderīgi atcerēties, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir arī liela pieredze trīspusējā sadarbībā ar Eiropas Komisiju un dalībvalstu valdībām saistībā ar ES finanšu instrumentu un politiku pārvaldību. Tās ir kompetentas attiecībā uz ES politiku kopumā. Turklāt jāatzīmē, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir izrādījušas lielu interesi un aktīvi ir piedalījušās ieinteresēto pušu konsultācijās.

37. Reģionu komiteja izsaka cerību, ka Komisija atzīs reģionālo un vietējo pašvaldību nozīmīgo lomu stratēģijas īstenošanā. Apzinot un izvēloties struktūras, kas nodarbosies ar darbības koordinēšanu prioritārajās jomās, un galveno projektu vadītājus, ir jāpiešķir būtiska loma vietējām un reģionālajām pašvaldībām kā daudzlīmeņu pārvaldības sistēmas pilntiesīgām loceklēm.

38. Reģionu komiteja ar gandarījumu atzīmē, ka pēc Eiropas Parlamenta pieprasījuma ES budžetā ir iekļauta apropriācija stratēģijas atbalstam. Komiteja uzskata, ka minētā apropriācija, neraugoties uz tās nelielo apmēru salīdzinājumā ar vajadzībām, ir uzmundrinošs pirmais solis, un izsaka cerību, ka turpmākajos gados to palielinās. Komiteja uzskata, ka līdzekļi būtu īpaši jānovirza uz to, lai palielinātu reģionu un daudzo grupu, kas darbojas Baltijas jūras reģionā, spēju un iespējas piedalīties stratēģijas īstenošanas pilnveidošanā.

39. Reģionu komiteja atbalsta ideju rīkot ikgadēju forumu, taču uzskata, ka no stratēģijas īstenošanas uzraudzības viedokļa tas nav pietiekams pasākums. Nepietiek tikai ar to, ka forums “apvienos ar dažādiem stratēģijas aspektiem saistītos partnerus, tostarp ieinteresētās puses no trešām valstīm, lai pārskatītu un apspriestu stratēģijas progresu un sniegtu ieteikumus tās īstenošanai.” Stratēģijas īstenošanas kopējai pārraudzībai ir vajadzīga precīzāka konkrētu īstenošanas darbību uzraudzība. Būtu jāapsver, kā labāk informēt par dažādo pasākumu rezultātiem. Jārod arī iespējas savākt pieejamos datus par Baltijas jūras reģionu, lai veicinātu stratēģijā izvirzīto mērķu īstenošanu.

40. Rīcības plānā ietvertas biežas atsauces uz ieinteresēto pušu līdzdalības nozīmīgumu. Lai stratēģiju īstenotu veiksmīgi, ir vajadzīga reģiona dalībnieku stingra politiska apņemšanās. Politiskās gribas nodrošināšana un saglabāšana ir fundamentāls jautājums. Eiropas Savienības stratēģija Baltijas jūras reģionam tiek publicēta īpašos apstākļos — laikā, kad pasaule piedzīvo smagu ekonomikas lejupslīdi.

41. Krīze ir smagi skārusi Baltijas jūras reģionu. Vēl pirms neilga laika Baltijas jūras reģions bija teritorija ar visātrāko ekonomikas izaugsmi Eiropā. Rīcības plāna publicēšanas laikā 2009. gada jūnijā tas bija viens no reģioniem, ko ekonomikas krīze ietekmējusi visvairāk. Krīze var kļūt par faktoru, kas veicina rīcības plāna ātrāku īstenošanu. Baltijas jūras stratēģija varētu ieviest jaunus elementus darbā, kas tiek veikts krīzes pārvarēšanai. No otras puses, Komisijas paziņojumam pievienotajā rīcības plānā minēts, ka stratēģijā paredzēto pasākumu īstenošana varētu aizkavēties publiskā finansējuma krīzes dēļ.

42. Pieņēmums, ka ieinteresētās puses stratēģiju vēlas īstenot, ir balstīts uz to aktīvi izrādīto interesi stratēģijas sagatavošanas posmā. Attiecībā uz saistībām galvenā nozīme ir dalībvalstu valdībām. Valdības nosaka stratēģijas mērķus un lemj par tās prioritātēm un galvenajiem darbības virzieniem. Taču valdībām ir arī liela nozīme, lai radītu interesi un apņemšanos citu reģiona ieinteresēto pušu vidū. Valdībām ar saviem lēmumiem ir jārada apstākļi, kas sekmē citu ieinteresēto pušu aktīvu līdzdalību.

43. Baltijas jūras reģionā ir izveidotas iestādes, kuru uzdevums ir īstenot starpvaldību sadarbību. Sadarbībai starp ziemeļvalstīm, kas aizsākās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, ir izveidotas atsevišķas struktūras, proti, Ziemeļvalstu Padome un Ziemeļvalstu Ministru padome. Līdzīgā veidā trīs Baltijas valstis ir izveidojušas Baltijas Ministru padomi un Baltijas Padomi. Turklāt 1992. gadā tika izveidotas divas organizācijas, kas aptver visu Baltijas jūras reģionu, proti, Baltijas jūras valstu padome (CBSS) un atbilstīga organizācija parlamentu deputātiem, t.i., Baltijas jūras valstu parlamentārā konference (BSPC).

44. Starpvaldību sadarbības pastiprināšanai nav nepieciešama jaunu struktūru izveide. Drīzāk būtu vajadzīga esošo iestāžu efektivitātes paaugstināšana, lai tās varētu iesaistīt Baltijas jūras stratēģijas īstenošanā. Baltijas jūras stratēģija sniegtu minētajām organizācijām jaunu darbības jomu.

45. Trīs organizāciju, kurās piedalās parlamentārieši, uzdevums būtu veidot forumu, kurā politiķi varētu apspriest politiku Baltijas jūras jautājumos. Tas palīdzētu rosināt politisko partiju un parlamenta deputātu ieinteresētību Baltijas jūras politikas īstenošanā. Tam būtu ļoti liela nozīme Baltijas jūras stratēģijas īstenošanā.

46. Turklāt arī citas organizācijas un struktūras sadarbībai Baltijas jūras reģionā ir potenciālas platformas Baltijas jūras stratēģijas īstenošanai un tām ir liela nozīme, lai nodrošinātu ieinteresēto pušu iesaistīšanos. Baltijas jūras stratēģija varētu dot arī jaunu impulsu to daudzo organizāciju darbībai, kuru sākotnējais pastāvēšanas iemesls vairs nav aktuāls.

Briselē, 2010. gada 14. aprīlī.

Reģionu komitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks

Ramón Luis VALCARCEL SISO

27.8.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 232/29

Reģionu komitejas Atzinums “Rīcības plāns mobilitātei pilsētās”

(2010/C 232/05)

I. VISPĀRĪGAS PIEZĪMES

Pamatojums

1. Reģionu komiteja 2008. gadā pieņēma atzinumu (1) par Eiropas Komisijas Zaļo grāmatu “Ceļā uz jaunu pilsētvides mobilitātes kultūru” (2). Tam sekoja Rīcības plāns par mobilitāti pilsētās (3) 2009. gada aprīlī, atbildot uz Eiropas Parlamenta patstāvīgo ziņojumu (4), kurā Reģionu komiteja atzinīgi novērtēja daudzās jaunās ierosmes ES līmenī pilsētvides politikas jomā.

2. Reģionu komiteja atbalstīja modeli, ar kuru saskaņā pilsētvides mobilitātes plānus īsteno, izmantojot ilgtspējīgus un ilgtermiņa publiskos-publiskos / publiskos-privātos vai mobilitātes nolīgumus, un aicināja Komisiju kohēzijas politikas ietvaros izveidot finanšu instrumentu, kas veicinātu mobilitātes plānu īstenošanu pilsētu teritorijās. Par pilsētvides mobilitātes plānu izstrādāšanu un īstenošanu atbildīgas būtu pašas pilsētas.

3. Eiropas Komisija arī tika aicināta pievienot vērtību, finansējot stimulējošus pasākumus, veicināšanas programmas un paraugprakses apmaiņu, izveidojot sistēmu, kas būtu līdzvērtīga ES Zilā karoga sistēmai attiecībā uz kvalitatīvām piekrastes teritorijām, un attiecīgo balvu, pamatojoties uz īpašiem rādītājiem, piešķirtu pilsētu teritorijām, kurās ir maz piesārņojuma un nav satiksmes pārslogojuma.

4. uzskata, ka ir vajadzīgi Eiropas līmeņa saskaņošanas pasākumi, sevišķi transportlīdzekļiem piemērojamo tehnisko prasību (piemēram, jau saražoto transportlīdzekļu aprīkošana ar kvēpu filtriem), infrastruktūras aprīkojuma un transporta pakalpojumu jomā, kā arī, lai nodrošinātu informāciju (ceļa zīmes un marķējums) par transportlīdzekļu tiesībām iebraukt “zaļajās zonās” atbilstoši Eiropā spēkā esošajiem izplūdes gāzu un trokšņu līmeņa standartiem.

5. Turklāt Reģionu komiteja arī norādīja, ka būtu vairāk jāpievēršas pilsētvides mobilitātes sociālajai dimensijai, jo tas ir instruments, lai veicinātu gan sociālo, gan teritoriālo kohēziju pilsētu un piepilsētu teritorijās (5).

6. Komisija ir pieņēmusi Rīcības plānu mobilitātei pilsētās (6), kurā ierosināti divdesmit pasākumi nolūkā atbalstīt vietējās un reģionālās pašvaldības un valsts iestādes, palīdzot tām sasniegt izvirzītos pilsētvides ilgtspējīgas mobilitātes mērķus. Pirmo reizi ir paredzēta visaptverošu atbalsta pasākumu pakete pilsētvides mobilitātes jomā.

7. Komisijas ierosinātos pasākumus plānots īstenot četru gadu laikā pēc rīcības plāna pieņemšanas, taču Eiropas Komisija 2012. gadā veiks minētā rīcības plāna īstenošanas pārskatu un izvērtēs turpmāku pasākumu nepieciešamību.

Piezīmes par Eiropas Komisijas rīcības plānu mobilitātei pilsētās

8. Reģionu komiteja izsaka atzinību Eiropas Komisijai par visbeidzot publicēto Rīcības plānu mobilitātei pilsētās, kas pievēršas galvenajiem risināmajiem jautājumiem attiecībā uz labāku mobilitāti mūsu pilsētās.

Ekonomiskie un ekoloģiskie argumenti rīcības plāna atbalstam.

9. Eiropas Komisija ir konstatējusi, ka 72 % Eiropas iedzīvotāju dzīvo pilsētu teritorijās (7). Līdz 2050. gadam šis skaitlis pieaugs līdz 84 %. Pilsētu teritorijām nākas risināt uzdevumu — panākt transporta ilgtspējību gan konkurences (pārslogotības un transporta izmaksu), gan vides (gaisa piesārņojuma un trokšņu) aspektā.

10. Reģionu komiteja atzīst pilsētvides mobilitātes un pilsētu transporta izšķirīgo nozīmi Eiropas nākotnei, jo tie skar ilgtspējīgas attīstības trīs galvenos pīlārus:

—

ekonomisko pīlāru, tā kā transporta pārslogotība ir šķērslis ekonomiskās konkurētspējas nodrošināšanai (tirdzniecības kavējumi, augstākas preču pārvadājumu izmaksas u.c.). Pilsētu teritorijas ir Eiropas ekonomikas dzinējspēks, ņemot vērā, ka tajās tiek radīti 70 % ES saimnieciskās bagātības. Tomēr 7 % šīs bagātības tiek izšķērdēti sakarā ar negadījumu, pārslogotības, veselībai un videi radītā kaitējuma ārējām izmaksām;

—

ekoloģisko pīlāru, tā kā pasažieru autotransporta un kravas autotransporta radītais piesārņojums un pārslogotība pilsētu un lielpilsētu teritorijās un starppilsētu satiksmē ir viens no galvenajiem šķēršļiem ES “20-20-20” mērķa sasniegšanā. Pilsētās motorizētie transportlīdzekļi veido 40 % no autotransporta kopumā radītajām siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijām un līdz 70 % citu piesārņojuma veidu. Acīmredzami pāreja uz citiem pilsētas transporta veidiem (sabiedrisko transportu paredzot kā galveno risinājumu) sekmēs Eiropas attīstības ilgtspējību;

—

sociālo pīlāru, tā kā labākas sabiedriskā transporta sistēmas un pārslogotības samazināšana pozitīvi ietekmēs iedzīvotāju dzīves kvalitāti un sabiedrības veselību; tas arī nodrošinās nelabvēlīgākā stāvoklī esošām teritorijām labāku piekļuvi pilsētu centriem, tādējādi uzlabojot nodarbinātības iespējas, kā arī pakalpojumu (veselības, izglītības) un kultūras pasākumu pieejamību.

Uzdevumi un pienākumi.

11. Reģionu komiteja atzinīgi vērtē pilnīgo izpratni attiecībā uz subsidiaritātes principu, ko Eiropas Komisija ir apliecinājusi, rīcības plānā atzīstot, ka pilsētvides mobilitātes politika ir galvenokārt vietējo un reģionālo pašvaldību un valsts iestāžu kompetencē pat tad, ja uz vietējā līmenī pieņemtajiem lēmumiem bieži vien ir attiecināmi reģionālās, valstu vai ES politikas līmenī noteiktie pamatprincipi.

12. Eiropas Komisija uzskata, ka ļoti vērtīga būtu partnerības pieeja, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu un dažādās visu pārvaldības līmeņu kompetences un atbildības jomas.

13. Rīcības plānā ierosinātie 20 pasākumi galvenokārt attiecas uz instrumentiem, lai palīdzētu pilsētām un reģioniem izstrādāt ilgtspējīgas mobilitātes politiku, un atspoguļo lielāko daļu no RK iepriekš sniegtajiem ieteikumiem. Šie instrumenti ir:

—	informācijas un paraugprakses apmaiņa;

—	pilsētvides mobilitātes plānu izstrādei veltītu informatīvu un pamatnostādņu dokumentu publicēšana;

—	dialogs ar sabiedriskā transporta operatoriem, lai definētu brīvprātīgas saistības pasažieru tiesību jomā;

—	tiešsaistē pieejama rokasgrāmata par “tīriem” transportlīdzekļiem un diskusijas ar dalībvalstīm par pasākumiem energotaupīgu braukšanas paņēmienu iekļaušanai autovadītāju eksāmenos;

—	pilsētvides mobilitātes novērošanas centrs;

—	virkne pētījumu pilsētvides mobilitātes jomā, tostarp par dažādu veidu “zaļo zonu” darbību ES.

14. Komisijas Rīcības plāns mobilitātei pilsētās dod iespēju izstrādāt tādu ES sistēmu, kas palīdzētu vietējām un reģionālajām pašvaldībām un valsts iestādēm veikt pasākumus pilsētu teritorijās, kur jāveido ilgtspējīgi transporta tīkli un jāievieš tehnoloģiski jauninājumi, ievērojot kompetences un atbildības jomas, īstenot pasākumus, kas dod ES iedzīvotājiem iespēju izmantot ekoloģiski nekaitīgu transportu pilsētu teritorijās un izmainīt ar mobilitāti saistītos ieradumus pilsētās, lai sasniegtu ES mērķus vides, ekonomikas konkurētspējas un sociālās kohēzijas jomā.

15. Eiropas Komisijas rīcības plānā izklāstīti 6 temati, kas izriet no apspriedēm par zaļo grāmatu; par visiem šiem tematiem ir vērts izteikt papildu piezīmes.

Sekmēt integrētas politiskās iniciatīvas.

16. Iespējams, ka vissvarīgākais no trim ierosinātajiem pasākumiem šajā jomā ir plānotais atbalsts vietējām pašvaldībām pilsētvides ilgtspējīgas mobilitātes plānu izstrādē attiecībā uz kravas un pasažieru pārvadājumiem pilsētu un piepilsētu teritorijās. Šis pasākums bija viens no galvenajiem Reģionu komitejas ieteikumiem (8).

17. Taču interesants un atbalsta vērts papildinājums ir priekšlikums aktualizēt mobilitātes dimensiju arī ilgtspējīgas enerģētikas plānos, kas Pilsētas mēru pakta (9) ietvaros izstrādājami pilsētām, tādējādi sekmējot integrētu pieeju, kurā enerģētikas un klimata pārmaiņu tematika būtu saistīta ar transporta un mobilitātes jautājumiem.

18. Komisija arī plāno sagatavot informāciju par saikni starp pasākumiem ilgtspējīgas pilsētvides mobilitātes jomā un reģionālās politikas mērķiem, pievēršoties arī saiknei starp pilsētu transportu un Eiropas transporta tīklu.

Koncentrēties uz iedzīvotājiem.

19. Ir atzīts, ka iedzīvotāju motivēšanā izmantot autobusus, tramvajus, metro un citus sabiedriskā transporta veidus būtiska nozīme ir pasažieru tiesībām, transporta pieejamībai un informācijai par uzticamību, drošību utt. Komisija plāno visā ES apkopot paraugpraksi un īstenot virkni brīvprātīgu apņemšanos, kuru nolūks būtu stiprināt sabiedriskā transporta pasažieru tiesības; šo iniciatīvu Reģionu komiteja ir atbalstījusi jau iepriekš (8).

20. Eiropas Komisija ir iecerējusi sadarboties ar sabiedriskā transporta uzņēmumiem un citām pusēm, lai vienkāršotu informācijas sniegšanu par satiksmi un īstenotu uzdevumu — izveidot ES mēroga sabiedriskā transporta informācijas portālu internetā, pievēršot īpašu uzmanību galvenajiem satiksmes mezgliem Eiropas transporta tīklā TEN-T un to vietējiem un reģionāliem savienojumiem, kā to bija ierosinājusi Reģionu komiteja jau iepriekš (8).

21. Komisija ierosina sākt ES mēroga pētījumu par piekļuves noteikumiem attiecībā uz “zaļajām zonām”; pētījuma nolūks ir panākt labas prakses apmaiņu. Šis priekšlikums sasaucas ar Reģionu komitejas ierosinājumu (8) par Eiropas gada balvas ieviešanu nolūkā izteikt atzinību par izcilām un plaši izmantojamām iniciatīvām transporta jomā, līdzīgi ES Zilā karoga sistēmai, attiecīgo balvu piešķirot teritorijām, kurās ir zems vides piesārņojuma un satiksmes pārslogotības līmenis (“Zaļā karoga sistēma”). Eiropas Komisija paredz, ka Eiropas mobilitātes nedēļas ietvaros pašreizējā apbalvojumu piešķiršanas sistēma tiks optimizēta un ieviests īpašs apbalvojums, lai veicinātu pilsētvides ilgstpējīgas mobilitātes plānu pieņemšanu.

22. Tā kā energoefektīva transportlīdzekļa vadīšana jau ir obligāta profesionālo autovadītāju apmācību un novērtējuma daļa, Komisija apspriedīsies ar dalībvalstīm par to, vai un kā energoefektīvu transportlīdzekļa vadīšanu varētu iekļaut personīgo automobiļu vadītāju braukšanas eksāmenos.

Padarīt pilsētu transportu videi draudzīgāku.

23. Eiropas Komisija uzskata, ka ES mēroga rīcība var palīdzēt stabilizēt tirgu jaunām, tīrām transportlīdzekļu tehnoloģijām un alternatīvām degvielām. Tādēļ tā ierosina turpināt atbalstīt pētniecības un demonstrējumu projektus, ko finansē saistībā ar Septīto pamatprogrammu, lai atvieglinātu tādu transportlīdzekļu nonākšanu tirgū, kuri rada mazāk emisiju vai nerada tās vispār un kuros izmanto alternatīvās degvielas, un īpaši atsaucas uz Eiropas “zaļo” automobiļu iniciatīvu (10), kuras centrā ir elektriskie transportlīdzekļi un atbilstīga pilsētas infrastruktūra.

24. Tiks izstrādāta internetā pieejama rokasgrāmata par “tīriem” un energoefektīviem transportlīdzekļiem, nodrošinot atbalstu transportlīdzekļu kopējiem iepirkumiem sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai.

25. Tiklīdz kā būs izveidots ES satvars ārējo izmaksu internalizācijai, Komisija uzsāks pētījumu par internalizācijas aspektiem pilsētās, ņemot vērā cenu veidošanas risinājumu efektivitāti un lietderību, lai panāktu, ka lietotāji sedz ārējās izmaksas (vides, pārslogotības un citas izmaksas).

Stabilizēt finansējumu.

26. Reģionu komitejas iepriekšējā atzinumā (8) bija ietverts konkrēts ieteikums, ka Eiropas finansējumam un līdzfinansējumam, ko piešķir pilsētas transporta projektiem, jābūt atkarīgam no integrētu pilsētvides mobilitātes plānu īstenošanas, papildinot ES pasākumus minēto plānu izstrādes veicināšanai. Reģionu komiteja atbalstīja Eiropas finanšu instrumentu iesaistīšanu, tādējādi nodrošinot pilsētvides mobilitātes plānu līdzfinansēšanu ar nosacījumu, ka ir noslēgti publiski-publiski / publiski-privāti pilsētvides mobilitātes nolīgumi, kuros paredzēta līdzekļu piesaistīšana no privātā sektora, vietējām, reģionālajām un valsts finansējuma programmām.

27. Komisijas rīcības plāns paredz, ka ES finansējums, tostarp Eiropas Investīciju bankas instrumenti, var būt nozīmīgs stimuls un mazināt slogu, kurš gulstas uz privātajiem fondiem, tādējādi palīdzot vietējām pašvaldībām izstrādāt novatoriskas publiskā un privātā sektora partnerības shēmas. Komisija vēlas palīdzēt iestādēm un iesaistītajām personām apzināt pastāvošās finansējuma iespējas un izstrādāt inovatīvas publiskā un privātā sektora partnerības shēmas.

28. Turklāt Komisija ir atzinusi, ka tai jāturpina atbalstīt CIVITAS iniciatīvu arī pēc 2008. gadā sākto trešās paaudzes projektu pabeigšanas, kā jau iepriekš aicināja Reģionu komiteja (8).

Dalīties pieredzē un zināšanās.

29. Eiropas Komisija plāno uzsākt pētījumu par to, kā uzlabot datu vākšanu par pilsētas transportu un mobilitāti, un ir iecerējusi izveidot virtuālu platformu, kurā apmainīties ar informāciju, datiem un statistiku, pārraudzīt norises un vienkāršot paraugprakses apmaiņu, balstoties uz pašreizējām iniciatīvām (11). Par šo ieceri Reģionu komiteja jau ir paudusi atzinību.

Optimizēt pilsētvides mobilitāti.

30. Eiropas Komisija vēlas stimulēt pāreju uz videi nekaitīgākiem transporta veidiem un efektīvākiem kravu pārvadājumiem, tādēļ tā plāno 2010. gadā sarīkot konferenci par kravu pārvadājumiem pilsētās. Reģionu komiteja atzinīgi vērtē šo iniciatīvu.

31. Komisija arī paredz sniegt atbalstu intelektisko transporta sistēmu piemērošanai — cerams, ka ar sadarbspējīgiem sakaru protokoliem un datu pārraidi, lai uzlabotu pilsētvides mobilitāti, piemēram, saistībā ar elektronisko biļešu pārdošanu un norēķiniem, satiksmes vadību, informāciju par satiksmi u.c.

II. IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

32. atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas rīcības plānu mobilitātei pilsētās un atbalsta ierosinātos pasākumus, jo tie nemazina subsidiaritātes principa nozīmīgumu un vietējo un reģionālo pašvaldību un valsts iestāžu atbildību, un uzskata, ka izaicinājumi pilsētvides mobilitātes jomā ir tikpat nozīmīgi kā reģionālā un tālsatiksmes transporta infrastruktūras attīstība, turklāt tie katrā ziņā labi papildina atsevišķas reģionālā līmeņa darbības jomas;

Pārejas uz sabiedriskā transporta izmantošanu finansēšana

33. uzskata, ka uz tehnoloģijām balstīti Septītās pamatprogrammas ietvaros finansēti pasākumi (jaunas dzinēju tehnoloģijas, labākas degvielas un citi uzlabojumi) vien nebūs pietiekami, lai nodrošinātu augsti kvalitatīvas, drošas un par pieņemamām cenām pieejamas sabiedriskā transporta sistēmas un, līdz ar to, vērā ņemamu transporta veida maiņu un mazāku satiksmes pārslogotību pilsētu teritorijās; jāveicina pāreja uz visa veida sabiedrisko transportu, velotransportu un pārvietošanos kājām;

34. tādēļ rosina Komisiju ņemt vērā mobilitāti pilsētās, paredzot skaidrus ilgtspējības kritērijus ES pilsētu un piepilsētu teritorijās un izmantojot struktūrfondus, kohēzijas politiku, Eiropas Investīciju bankas (EIB) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) līdzekļus;

35. turklāt saistībā ar ES finanšu plāna gaidāmo pārskatīšanu aicina ņemt vērā pilsētas transporta vajadzības, īpaši tāpēc, ka pilsētvides mobilitātes plānu finansēšana varētu sniegt ievērojamu ieguldījumu attiecībā uz lielpilsētu teritoriju ilgtspējīgas attīstības ekonomisko, ekoloģisko un sociālā pīlāru;

36. atbalsta Eiropas Parlamenta ierosinājumus, ka 2014.–2020. gada finanšu plānā būtu jāizskata iespēja ieviest tādu Eiropas finanšu instrumentu, ar kura palīdzību varētu piešķirt līdzfinansējumu:

—	pilsētvides mobilitātes plāniem un

—	ieguldījumiem pilsētu un lielpilsētu mobilitātē, kas atbilst ES ekoloģiskajiem un sociālekonomiskajiem mērķiem;

37. uzskata, ka šie pasākumi ir nepieciešami, lai Eiropas pilsētās un piepilsētu teritorijās nodrošinātu augsti kvalitatīvas, drošas, par pieņemamām cenām pieejamas un izvērstas sabiedriskā transporta sistēmas, kas dos iespēju:

—	sekmēt ekonomikas izaugsmi un konkurētspēju, samazinot satiksmes pārslogotību un transporta izmaksas, palielinot pasažieru un preču pārvadājumu vadības efektivitāti, radot darba vietas sabiedriskā transporta sistēmās un nodrošinot šādu ieguldījumu radīto sviras efektu (12);

—	uzlabot vides kvalitāti, samazinot SEG emisijas un citus piesārņojuma veidus, samazinot ceļu satiksmi un veicinot energotaupību (13), uzlabojot gaisa kvalitāti un samazinot elpošanas un asinsvadu saslimstību izraisītās veselības problēmas;

—	veicināt sociālo un teritoriālo kohēziju (14), palielinot iedzīvotāju mobilitāti, jo īpaši, attiecībā uz atstumtām iedzīvotāju grupām trūcīgās nomalēs, un vienlaikus uzlabojot vidi dzīvojamos rajonos un tūristu iecienīto vietu apkārtni pilsētu centros;

Integrēta pieeja pilsētvides politikas jomā

38. uzskata, ka jāpanāk labāka saskaņotība starp Eiropas politikām un iniciatīvām un, jo īpaši, integrēta pieeja pilsētvides politikas un teritoriālplānojuma jomā, lai iniciatīvas attiecībā uz satiksmes pārslogotības un vides piesārņojuma problēmu risināšanu lielpilsētās, īstenojot integrētus, ilgtspējīgus pilsētvides mobilitātes plānus, nebūtu pretrunā, piemēram, ar pilsētplānošanas un mājokļu politikām;

39. vēlreiz apliecina savu atbalstu pilsētvides ilgtspējīgas mobilitātes plānu izstrādāšanai vismaz attiecībā uz lielpilsētām, pilsētu un piepilsētu teritorijām, lai risinātu pieejamības problēmas, ņemot vērā gan iedzīvotāju, gan kravas transporta vajadzības šajās teritorijās, kā arī ietekmi uz satiksmes pārslogotību, vidi un veselību;

40. atbalsta veicinošu pasākumu īstenošanu ES līmenī, tādējādi nodrošinot, ka Eiropas finansējumam un līdzfinansējumam, ko piešķir pilsētu un lielpilsētu transporta projektiem, jābūt atkarīgam no integrētu pilsētvides mobilitātes plānu īstenošanas un pilsētvides mobilitātes nolīgumu pieņemšanas ar nosacījumu, ka ir noslēgti publiski-privāti partnerības nolīgumi, kuros paredzēta līdzekļu piesaistīšana no privātā sektora, vietējām, reģionālajām un valsts finansējuma programmām;

41. atzīst, ka daudzas pilsētas jau ir izstrādājušas mobilitātes plānus, taču uzskata, ka, ja šī pieeja būtu īstenota visās lielākajās pilsētu teritorijās ar iesaistīto pušu aktīvu līdzdalību, pilsētām joprojām būtu brīvas iespējas pielāgot mobilitātes plānus atbilstoši saviem apstākļiem, savukārt Komisijai būtu iespēja parādīt ES līmeņa pasākumu pievienoto vērtību;

42. atzīmē, ka tāpat kā iepriekš, kad Eiropas Komisija aicināja vietējās pašvaldības izstrādāt un īstenot ilgtspējīga pilsētas transporta plānus (15), Komisijai būtu jāīsteno atbilstoši pilsētu un reģionu stimulēšanas pasākumi, lai atvieglotu šādu plānu izstrādi un jārosina dalībvalstis tos padarīt obligātus attiecībā uz lielpilsētu vai piepilsētu teritorijām;

43. aicina palielināt finansējumu CIVITAS iniciatīvai, lai CIVITAS varētu ne tikai īstenot demonstrējumu projektus un paraugprakses apmaiņu, bet arī sekmēt pilsētvides mobilitātes plānu veicināšanu un īstenošanu;

44. aicina Komisiju vēl vairāk stimulēt pilsētvides mobilitātes plānu izstrādi un īstenošanu, paredzot Eiropas gada balvas ieviešanu nolūkā izteikt atzinību par izcilām un plaši izmantojamām iniciatīvām transporta jomā ES “Zaļā karoga sistēmas” ietvaros, piemēram, attiecīgo balvu piešķirot pilsētu teritorijām, kuras pieņēmušas pilsētvides mobilitātes plānus un kurās ir sasniegts zems vides piesārņojuma un satiksmes pārslogotības līmenis vai izdevies būtiski sekmēt dažādu transporta veidu izmantošanu (Modal Split);

45. iesaka Komisijai pieņemt rādītāju kopumu, kas būtu par pamatu “Zaļā karoga” statusa piešķiršanai, taču atzīst, ka zema vides (gaisa un trokšņu) piesārņojuma un satiksmes pārslogotības (braucienu ātrums un uzticamība) līmeņa sasniegšana var būt mainīgs faktors, ņemot vērā, ka dažādu pilsētu un to transporta īpatnības lielā mērā atšķiras;

46. iesaka pilsētu zaļā karoga piešķiršanas sistēmā ņemt vērā arī ekoloģiskas/dabu saudzējošas attieksmes veicināšanu pilsētu teritorijās, piemēram, atbalstu alternatīvo transporta veidu izmantošanai (veloceliņu un kājāmgājējiem paredzētu celiņu ierīkošana vai citu alternatīvu transporta veidu popularizēšana utt.);

Pārejas uz citiem transporta veidiem veicināšana

47. atzīst, ka ES iedzīvotāji, arvien vairāk apzinoties klimata pārmaiņu problēmu aktualitāti, tagad var būt pozitīvāk noskaņoti pret tādu pasākumu pieņemšanu, kas liek lietotājiem segt transporta sistēmu ārējās izmaksas (vides, pārslogotības un citas izmaksas), ja publiskās iestādes neinvestē sabiedriskajā transportā: tādējādi darbojas princips “piesārņotājs maksā”;

48. aicina Komisiju ātri uzsākt ierosināto pētījumu par transporta veidu ārējo izmaksu internalizācijas pilsētvides aspektiem, lai varētu pieņemt pasākumus, kas palīdzētu līdzsvarot dažādu transporta veidu izmaksas (16) (17) un sekmēt ilgtspējīgākas transporta sistēmas pilsētu teritorijās;

49. uzskata, ka Eiropas Komisijas rokasgrāmata par dažādiem variantiem, kā transporta cenās atspoguļot mobilitātes ārējās izmaksas, veicinās sabiedrības atbalstu “tīriem” transporta veidiem, sekmēs transporta veidu maiņu un liks iedzīvotājiem apzināties, ka individuālais transports tikai šķietami ir ekonomiskāks, jo ārējās izmaksas netiek iekļautas aprēķinos par transporta nozares kopējām izmaksām;

50. atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu pētniecībai, lai ieviestu “tīrus” un energoefektīvus transportlīdzekļus un alternatīvas degvielas, taču atzīmē, ka, kaut gan tehnoloģiskais progress sekmē vides jautājumu risināšanu, ir vajadzīgi pasākumi, lai panāktu pāreju uz citiem transporta veidiem un tādējādi risinātu vides un satiksmes pārslogotības problēmas pilsētu teritorijās;

Pasažieru tiesību uzlabošana

51. atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumus attiecībā uz pasažieru tiesībām un informācijas par uzticamību un drošību pieejamību, taču, tā kā tas aprobežojas ar brīvprātīgu apņemšanos, kas balstīta uz ES paraugpraksi, aicina Komisiju pastiprināt šo priekšlikumu sagaidāmo ietekmi, atbalstot saziņas un izpratnes veicināšanas kampaņas visās dalībvalstīs sadarbībā ar valstu iestādēm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

52. aicina šādās izpratnes veicināšanas kampaņās iekļaut informāciju par pilsētvides mobilitātes veicināšanas pasākumu un Eiropas iedzīvotāju mobilitātes izvēles ietekmi uz vidi un Eiropas un tās reģionu ekonomisko konkurētspēju.

Briselē, 2010. gada 15. aprīlī

Reģionu komitejas priekšsēdētājas pirmais vietnieks

Ramón Luis VALCARCEL SISO

(1) Atzinums “Zaļā grāmata par pilsētas transportu” (CdR 236/2007 fin).

(2) COM(2007) 551.

(3) Atzinums “Rīcības plāns par mobilitāti pilsētās” (ziņotājs: Albert Bore) – CdR 417/2008 fin.

(4) Ziņojums par rīcības plānu attiecībā uz mobilitāti pilsētā (referents: Gilles Savary) – 2008/2217(INI).

(5) Atzinums “Zaļā grāmata par teritoriālo kohēziju” (ziņotājs Jean-Yves Le Drian) – CdR 274/2008 fin.

(6) COM(2009) 490.

(7) Apvienoto Nāciju Organizācija, “Urbanizācijas tendences pasaulē — 2007. gada pārskats”.

(8) Skat 3. zemsvītras piezīmi.

(9) www.eumayors.eu.

(10) http://ec.europa.eu/research/transport/info/green_cars_initiative_en.html

(11) Piemēram, www.eltis.org.

(12) Ieguldījumi sabiedriskajā transportā rada daudzkāršojošu efektu vietējā un reģionālajā ekonomikā — EK Piektā pamatprogramma (2005.g.): Transecon pētījums.

(13) Pilsētās ar augstu sabiedriskā transporta pārvadājumu īpatsvaru ir iespējami enerģijas ietaupījumi aptuveni 400 līdz 500 kg degvielas uz vienu iedzīvotāju (UITP).

(14) Skat 5. zemsvītras piezīmi.

(15) Pilsētvides tematiskā stratēģija (COM(2005) 718).

(16) Braukšanas maksa dzelzceļa transportā un autobusos palielinās straujāk nekā privāto automobiļu lietošanas izmaksas (Eiropas Vides aģentūra, ziņojums 3/2004).

(17) Atzinums “Ilgtspējīga nākotne transportam – ceļā uz integrētu, uz tehnoloģijām balstītu un ērti izmantojamu sistēmu” (ziņotājs Väino Hallikmägi), CdR 146/2009 fin.

27.8.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 232/36

Reģionu komitejas Atzinums “Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2009.–2010. gadā. Kandidātvalstis”

(2010/C 232/06)

I. IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

Vispārīgi ieteikumi

1. atgādina, ka ES mērķis ir miera un iedzīvotāju labklājības veicināšana, kā arī savu vērtību popularizēšana. Tieši šī iemesla dēļ Eiropas Savienība ir atvērta visām Eiropas valstīm, kuras izpilda Kopenhāgenas kritērijus;

2. norāda, ka paplašināšanās process ir nozīmīgs miera un stabilitātes faktors Eiropas kontinentā; kandidātvalstu iedzīvotājiem tā ir papildu iespēja baudīt arvien pieaugošo labklājību kopējā ekonomikas telpā;

3. norāda, ka Eiropas Savienībai jāapliecina stingra apņemšanās attiecībā uz visu to Eiropas valstu iespējamo integrāciju, kuras atbilst pievienošanās kritērijiem, kā arī spēj izpildīt stabilizācijas un asociācijas procesa nosacījumus;

4. uzsver, ka integrācijas procesa izdošanās ir atkarīga no tā, kā attiecīgā kandidātvalsts sagatavojas pievienoties ES un izpilda Kopenhāgenas kritērijus;

5. pilnībā atbalsta kandidātvalstu īstenotos pasākumus un reformas, lai panāktu atbilstību pievienošanās kritērijiem;

6. vērš uzmanību uz to, cik būtiska integrācijas procesā ir labu kaimiņattiecību un reģionālās sadarbības principa ievērošana. Komiteja aicina kandidātvalstis neatrisinātos jautājumus ar kaimiņvalstīm risināt abām iesaistītajām pusēm pieņemamā veidā un to darīt, ievērojot Eiropas prioritātes, principus un vērtības;

7. norāda arī, ka svarīgi ir, lai vietējās un reģionālās pašvaldības integrācijas procesā iesaistītos jau tā sākuma posmā, jo tas ir strukturāls un patiesi demokrātisks process, kuru nevar īstenot tikai centralizētā līmenī bez visu pārvaldes līmeņu aktīvas līdzdalības un pilnībā neievērojot subsidiaritātes un tuvuma principu;

HORVĀTIJA

Horvātijas sasniegumi ceļā uz dalību ES

8. atzīst, ka Horvātija guvusi panākumus, cenšoties panākt atbilstību pievienošanās kritērijiem un izpildīt saistības, kas saistītas ar pievienošanos Eiropas Savienībai;

9. pauž gandarījumu par divpusējo vienošanos, kas atrisināja robežu strīdu ar Slovēniju un ļāva panākt abām pusēm pieņemamu risinājumu;

10. mudina Horvātiju veltīt lielākas pūles, lai izpildītu visus noteiktos kritērijus un uzdevumus, tai skaitā, lai nodrošinātu visaptverošu sadarbību ar Starptautisko Kara noziegumu tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY) vēl neatrisinātajos jautājumos; rosina Horvātiju arī paātrināt reformas vairākās būtiskās jomās, jo tas ir obligāts priekšnoteikums, lai pievienošanās sarunas pabeigtu 2010. gadā;

11. uzskata, ka korupcijas apkarošanā ir gūti panākumi. Vienlaikus Komiteja norāda, ka korupcija arvien vēl ir izplatīta vairākās jomās, un tādēļ iesaka Horvātijai veikt papildu pasākumus un palielināt korupcijas apkarošanas iestāžu administratīvo veiktspēju, kā arī visos līmeņos veicināt politiskās pārskatatbildības kultūru;

12. atzinīgi vērtē to, ka juridiski nostiprināta un vispārēji atzīta plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms, tomēr vienlaikus norāda uz draudiem un politisko spiedienu, ar ko sastopas žurnālisti, kuri pievēršas korupcijas un organizētās noziedzības jautājumiem;

13. pauž satraukumu par nepilnībām, piemērojot tiesību aktus diskriminācijas apkarošanai. Nesen veiktie budžeta samazinājumi nedrīkst būt par iemeslu šo tiesību aktu nepilnīgai piemērošanai. Komiteja norāda, ka īpaša problēma ir minoritāšu diskriminācija un praksē aizsardzība pret diskrimināciju un šajā sakarā sāktā kriminālvajāšana neatbilst ES modelim;

Vietējo un reģionālo pašvaldību veiktspējas palielināšana

14. pauž gandarījumu par to, ka 2009. gada maijā rīkotās pirmās tiešās pašvaldību mēru un prefektu vēlēšanas noritējušas mierīgi, palielinājusies vēlētāju aktivitāte un uzlabojusies arī sieviešu politiskā pārstāvība;

15. atzinīgi vērtē to, ka pieņemta “Valsts vietējo un reģionālo pašvaldību atbildīgo darbinieku apmācības stratēģija 2009.–2013. gadam”. Komiteja atzīmē, ka stratēģija būtiski uzlabos vietējās pārvaldes iestāžu spēju sniegt decentralizētus pakalpojumus iedzīvotajiem. Komiteja tomēr arī uzsver, ka administratīvajās procedūrās nav novērsti nopietni trūkumi, un norāda, ka juridiskais pamats mūsdienīgas un profesionālas valsts pārvaldes veidošanai vēl ir nepilnīgs;

16. uzsver, ka politiskas apņēmības trūkuma dēļ nav pieņemta decentralizācijas stratēģija, un pauž nožēlu par to, ka nav nodrošināta vispārēja koordinācija starp politisko un tehnisko līmeni, kā arī valsts pārvaldes iestādēm un vietējām pašvaldībām. Komiteja aicina valsts iestādes ieviest procedūras, kas nodrošinātu pietiekamu to pārstāvību likumdošanas procesā, kā arī iesaka veikt pasākumus, lai uzlabotu vietējo un reģionālo pašvaldību finanšu stāvokli;

17. aicina veikt konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu Horvātijas valsts, reģionālā un vietējā līmeņa iestāžu darbinieku apmācību un profesionālo iemaņu un zināšanu uzlabošanu; ierosina izvērst sadarbību ar ES dalībvalstīm šajā jomā, lai varētu efektīvāk izmantot to pieredzi un pēc iespējas ātrāk izpildīt Līguma par pievienošanos ES nosacījumus;

18. atzīst panākumus, kas gūti, vienkāršojot uzņēmumu reģistrāciju atbilstošajos reģistros, bet vienlaikus arī uzsver, ka daudzie nodokļi un nodevas, korupcija un neefektīva valsts pārvalde negatīvi ietekmē uzņēmējdarbības vidi gan valsts, gan vietēja līmenī;

19. uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām un to apvienībām jāpiedalās acquis communautaire īstenošanā; Komiteja uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir labi jāsagatavo, lai tās nākotnē varētu uzņemties ar dalību Eiropas Savienībā saistītos pienākumus, kā arī izmantot tās sniegtās priekšrocības;

BIJUSĪ DIENVIDSLĀVIJAS MAĶEDONIJAS REPUBLIKA

Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas sasniegumi ceļā uz dalību ES

20. norāda uz Komisijas ieteikumu un Vispārējo lietu padomes 2009. gada decembra secinājumiem un mudina Bijušās Dienvidslāvijas Republikas Maķedonijas valdību nodrošināt labas kaimiņattiecības un, jo īpaši, palielināt pūliņus, lai ANO vadībā sarunu ceļā rastu visiem pieņemamu risinājumu jautājumam par tās nosaukumu;

21. atgādina par labu kaimiņattiecību nozīmi un mudina Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas valdību turpināt attīstīt reģionālo sadarbību ar visiem partneriem;

22. atzinīgi vērtē ES lēmumu, kas paredz, ka, sākot ar 2009. gada 19. decembri, Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas pilsoņi Šengenas zonā var ceļot bez vīzām;

23. aicina Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas iestādes turpināt reformas, jo īpaši tās, kas saistītas ar valsts pārvaldi un tiesu iestādēm, sieviešu tiesībām un etnisko grupu savstarpējām attiecībām saskaņā ar 2001. gadā noslēgto Ohridas nolīgumu, kas paredz dažādas etniskās izcelsmes personu tiesību ievērošanu un viņu līdzdalības palielināšanu sabiedriskajā dzīvē un pārvaldē;

24. atzinīgi vērtē valsts gūtos panākumus, pastiprinot un ieviešot korupcijas apkarošanas regulējumu, taču atzīmē, ka korupcija arvien vēl ir izplatīta un nopietna problēma. Reģionu komiteja aicina turpināt pūliņus, jo īpaši saistībā ar tiesiskā regulējuma īstenošanu;

Vietējo pašvaldību veiktspējas palielināšana

25. pauž gandarījumu par jaunas vietējās autonomijas komisijas izveidi;

26. atzinīgi vērtē pārrobežu sadarbību, kas veicina kaimiņvalstu vietējo un reģionālo pašvaldību dialogu;

27. ir gandarīta, ka pēc EDSO novērotāju — Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) — un Eiropas Padomes novērotāju secinājumiem prezidenta un pašvaldību vēlēšanas 2009. gadā kopumā noritējušas atbilstoši EDSO kritērijiem un starptautiskajiem standartiem attiecībā uz demokrātisku vēlēšanu norisi. Komiteja mudina valdību turpināt īstenot arī pārējos EDSO-ODIHR ieteikums un cer, ka tā rīkosies enerģiski un rūpīgi izmeklēs atklātos pārkāpumus;

28. aicina turpināt decentralizāciju un pilnvaru ātrāku nodošanu vietējām pašvaldībām; tie ir Ohridas pamatnolīguma pamatprincipi. Komiteja arī norāda, ka vairāk pūļu jāvelta, lai uzlabotu pašvaldību finanšu stāvokli. Komiteja atbalsta darbu, ko veic Vietējo pašvaldību apvienība (ZELS), paātrinot decentralizācijas procesu;

29. atzinīgi vērtē to, ka 2009. gada jūnijā stājies spēka Likums par pašvaldību sadarbību, un pauž cerību, ka valstī minēto likumu ievēros un pieņems citus likumus, kurus pašlaik izstrādā;

30. uzsver, ka uzlabojusies vietējo nodokļu iekasēšana, un norāda uz pūliņiem uzlabot pašvaldību veiktspēju tādās jomās kā ienākumu nodokļa pārvaldība, publisko finanšu un parādsaistību pārvaldība un finanšu kontrole;

31. norāda, ka dažās pašvaldībās, īpaši pašvaldībās ar nelielu iedzīvotāju skaitu, ir ierobežota administratīvā veiktspēja galvenokārt tādās jomās kā finanšu līdzekļu un nodokļu pārvaldība un finanšu kontrole; Komiteja pauž nožēlu par nepilnībām vietējo pašvaldību darba pārredzamības un atbildības jomā;

32. uzskata, ka jāuzlabo centrālā un vietējā līmeņa savstarpējā sadarbība un Pašvaldību ministrijai jāvelta lielākas pūles, lai vienkāršotu decentralizācijas procesu;

33. aicina pastiprināt cīņu pret cilvēku tirdzniecību, turpinot īstenot Valsts rīcības plānu cilvēku tirdzniecības un nelegālās imigrācijas apkarošanas jomā un uzlabojot koordināciju vietējā līmenī;

34. pauž gandarījumu par pašvaldību darbinieku pakāpenisku apmācību, lai viņi varētu īstenot to acquis communautaire daļu, kas attiecas uz ES piešķirto līdzekļu pārvaldību vietējā līmenī, un mudina turpināt darbu šajā jomā;

35. norāda, ka valsts un vietējā līmeņa spēja izstrādāt un īstenot tiesību aktus vides jomā joprojām ir neapmierinoša, un uzsver, šis jautājums ir efektīvi jārisina, vienlaikus ņemot vērā iespējamo ietekmi uz vidi kaimiņvalstīs;

TURCIJA

Turcijas sasniegumi ceļā uz dalību ES

36. ar gandarījumu atzīmē, ka notiek plašas publiskas debates par vairākiem jautājumiem, kas tradicionāli ir bijuši jutīgi, piemēram, tiesu varas loma, kurdu izcelsmes iedzīvotāju tiesības, alevi kopienas tiesības, armijas loma un Turcijas attiecības ar kaimiņvalstīm, un atzinīgi vērtē valdības konstruktīvo attieksmi un tās rīcību, lai šo dialogu sāktu;

37. norāda, ka 2009. gadā valstī nav gūti būtiski panākumi reformu īstenošanā, un aicina valdību neaprobežoties tikai ar politiskām iniciatīvām, bet veikt arī konkrētas pārmaiņas tiesību aktos un to piemērošanas jomā;

38. pauž nožēlu par to, ka valsts ir pieņēmusi Kopenhāgenas kritērijiem atbilstošus tiesību aktus, bet to piemērošanā vēl ir daudz trūkumu; tas jo īpaši attiecas uz sieviešu tiesībām, nediskrimināciju, reliģijas brīvību, vārda brīvību, neiecietību pret spīdzināšanu un korupcijas apkarošanu;

39. pauž satraukumu par mēģinājumiem ierobežot vārda un preses brīvību, jo īpaši, par bezprecedenta naudas sodu, kas tika uzlikts kādam plašsaziņas līdzekļu koncernam;

40. pauž nožēlu par niecīgajiem panākumiem reliģijas brīvības jomā un mudina valdību izveidot tiesisko regulējumu, kurš atbilstu Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai, dodot visām nemusulmaņu reliģiskajām kopienām un alevi kopienai iespēju piekopt ticību bez nepamatotiem ierobežojumiem;

41. ar nožēlu atzīmē, ka Turcijas valdība turpina iebilst pret minoritātēm starptautiskajā līmenī piešķirto tiesību ievērošanu; tādēļ aicina Turcijas valdību pielāgot savu politiku starptautiskajiem modeļiem šajā jomā un mudina politiskās partijas atbalstīt valdības centienus. Lai saglabātu Gekčeadas (Gökçeada) un Bozdžaadas (Bozcaada) salas multikulturālās iezīmes, kas kalpotu par sadarbības modeli starp Grieķiju un Turciju, Komiteja mudina Turciju attiecībā uz grieķu mazākumtautību, kas apdzīvo minētās divas salas, īstenot Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas ieteikumus;

42. izsaka nosodījumu par to saistību nepildīšanu, kas noteiktas ES un Turcijas asociācijas līguma papildprotokolā, un mudina Turciju pilnībā un bez diskriminācijas sākt minēto saistību izpildi;

43. aicina visas ieinteresētās personas enerģiski atbalstīt notiekošās sarunas Kipras jautājumā un dot konkrētu ieguldījumu, lai nodrošinātu tā vispārēju atrisinājumu, kura pamatā jābūt divu zonu un divu kopienu konfederācijai ar vienu identitāti un vienu starptautiskās juridiskās personas statusu saskaņā gan ar ANO Drošības padomes lēmumiem šajā jautājumā, gan ar ES pamatprincipiem; aicina ieinteresētās personas veicināt tādas gaisotnes izveidošanu, kas ir labvēlīga sarunām, izvedot Turcijas karaspēku no ES dalībvalsts Kipras, atrisinot iebraucēju jautājumu un radot apstākļus, lai izolētā Famagustas zona atkal būtu pieejama tās likumīgajiem iedzīvotājiem;

44. uzsver, ka Turcija ir nozīmīga nelegālo imigrantu tranzītvalsts; norāda uz ieceri atsākt sarunas, lai noslēgtu ES un Turcijas atpakaļuzņemšanas nolīgumu, un iesaka Turcijai laika periodā līdz minētā nolīguma noslēgšanai pilnībā piemērot ar dalībvalstīm jau noslēgtos divpusējos atpakaļuzņemšanas nolīgumus; aicina Turcijas valdību pastiprināt sadarbību ar ES imigrācijas pārvaldības jomā, tostarp arī ar Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (Frontex), kas nodrošina ES ārējo robežu uzraudzību;

45. saistībā ar citiem reģionālas nozīmes jautājumiem RK pozitīvi vērtē uzlabojumus Turcijas attiecībās ar tās kaimiņvalstīm, jo īpaši vienošanos ar Armēniju. Komiteja uzsver, ka ļoti svarīgi ir bez kavēšanās ratificēt protokolus par diplomātisko attiecību izveidi starp abām valstīm un turpināt attīstīt divpusējās attiecības;

Vietējo pašvaldību veiktspējas palielināšana

46. atzinīgi vērtē to, ka vietējā līmeņa vēlēšanas, kas notika 2009. gada martā, kopumā bija brīvas un taisnīgas;

47. pauž neapmierinātību, ka lēni norit pilnvaru nodošana vietējām pašvaldībām un, jo sevišķi, funkcionālu pašvaldību padomju izveide, kas ir pamatnosacījums, lai iedzīvotājus plašāk iesaistītu vietējo pašvaldību lēmumu pieņemšanā;

48. aicina palielināt pārredzamību un atbildību, jo īpaši vietējo pašvaldību finanšu iekšējās un ārējās kontroles jomā, un uzsver decentralizācijas un vietējo pašvaldību veiktspējas palielināšanas nozīmi, lai tās varētu pildīt tām izvirzītos uzdevumus;

49. atzinīgi vērtē to, ka sarunās prioritāte piešķirta vispārējas nodarbinātības jautājumiem un valsts apstiprinājusi programmu acquis ieviešanai, tomēr norāda, ka politisko un konstitucionālo reformu efektīvā īstenošanā gūtie panākumi ir niecīgi;

50. vērš uzmanību uz Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 16/2009 par pirmsiestāšanās palīdzības, ko Eiropas Komisija piešķīra Turcijai, pārvaldību un aicina Komisiju piemērot Revīzijas palātas ieteikumus, izvirzot mērķus un īstenojot programmas saskaņā ar pievienošanās kritērijiem;

51. atzinīgi vērtē attīstības aģentūru izveidi un ir gandarīta, ka ieinteresētie reģionālie un vietējie dalībnieki piedalās to budžetu sagatavošanā; tomēr vērš uzmanību uz to, ka atlases kritēriji nav skaidri un procedūra nav pietiekami pārredzama;

52. norāda, ka reģionālās politikas un strukturālo instrumentu koordinācijas atbilstība acquis joprojām ir zemā līmenī;

53. pauž cerību un pārliecību, ka Turcijas iestādes un citas institūcijas vispusīgi analizēs norādītos trūkumus un minētās kritiskās piezīmes un veiks attiecīgus tiesiskus un administratīvus pasākumus, lai trūkumus novērstu.

Briselē, 2010. gada 14. aprīlī

Reģionu komitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks

Ramón Luis VALCARCEL SISO

27.8.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 232/41

Reģionu komitejas Atzinums “Direktīvas par ietekmes uz vidi novērtējumu un Vides stratēģiskā novērtējuma direktīvas uzlabošana”

(2010/C 232/07)

I. POLITISKIE IETEIKUMI

REĢIONU KOMITEJA

A. Vispārīgas piezīmes un vietējo un reģionālo pašvaldību loma

1. atzīmē, ka Direktīva par ietekmes uz vidi novērtējumu un Vides stratēģiskā novērtējuma direktīva ir svarīgi instrumenti vides politikas īstenošanai vietējā un reģionālajā līmenī, jo to mērķis ir novērst publisku vai privātu investīciju programmu, plānu vai projektu iespējamo ietekmi uz vidi;

2. uzsver, ka abu direktīvu īstenošana uzņēmumiem un publiskajām iestādēm var radīt papildu izmaksas;

3. vienlaikus norāda, ka nevienā no direktīvām nav noteikti obligāti vides standarti un valstu iestādēm ir jāpārbauda, vai minēto direktīvu noteikumi tiek ievēroti;

4. atzīmē — lai arī minētajās direktīvās ir iekļauti noteikumi par sabiedrības līdzdalību un lēmumu pieņemšanas pārredzamību, joprojām vērojami trūkumi, kas ir jānovērš, it īpaši tie, kas saistīti ar sabiedriskās apspriešanas sākuma posmu un sabiedrībai sniedzamās informācijas veidu un pieejamību;

5. norāda uz abu direktīvu iespējamo pārklāšanos atsevišķās teksta vietās. Kaut arī direktīvu mērķi ir atšķirīgi, proti, Direktīvu par ietekmes uz vidi novērtējumu piemēro pirms noteiktu publisku un privātu plānu un programmu īstenošanas, savukārt Vides stratēģiskā novērtējuma direktīvu izmanto noteiktu publisku un privātu projektu pārbaudei, atšķirības starp definētajiem jēdzieniem “plāns”, “programma” un “projekts” ne vienmēr ir skaidras, tādējādi radot šaubas, vai novērtējamā iecere atbilst abu direktīvu kritērijiem (un tāpēc jāpiemēro abas direktīvas) vai tikai vienas direktīvas kritērijiem. Tāpēc novērtējums jāveic divos posmos;

6. uzskata, ka oficiāli jāapstiprina abu direktīvu saikne ar Dzīvotņu direktīvu, īpaši tajā noteikto prasību “attiecīgi izvērtēt”, un rīcības plānu bioloģiskās daudzveidības jomā un abās direktīvās skaidri jānosaka metodes klimata pārmaiņu ietekmes novērtēšanai;

B. Direktīva par ietekmes uz vidi novērtējumu

7. atzīmē, ka visas dalībvalstis ir izveidojušas visaptverošu regulējuma sistēmu un minēto direktīvu piemēro, dažos gadījumos pārsniedzot direktīvā noteiktos minimālos standartus;

8. secina, ka direktīva dažās jomās ir jāuzlabo, un aicina rīkot ekspertu diskusiju dalībvalstu līmenī, jo īpaši attiecībā uz iepriekšējo pārbaudi un novērtēšanu, sabiedrības līdzdalību, datu kvalitāti, direktīvā paredzētajām pārrobežu procedūrām un tās saskaņotību ar citām direktīvām un politikām;

9. ierosina, ka 4. pantā paredzētais un ar II. un III. pielikumu saistītais iepriekšējās pārbaudes un novērtēšanas mehānisms jāvienkāršo un jāprecizē, detalizēti izskaidrojot III. pielikumā minētos atlases kritērijus un direktīvā nosakot robežlielumus, atlases kritērijus vai uzsākšanas kārtību. Nosakot robežlielumus, dažas dalībvalstis bieži pārkāpj noteiktos ierobežojumus un ievēro tikai dažus III. pielikumā minētos atlases kritērijus vai jau iepriekš paredz, ka tie neattiecas uz noteiktiem projektiem. Turklāt vairākos gadījumos nav ņemts vērā kumulatīvais efekts un projekti (it īpaši lieli ieguldījumu projekti) “sadalīti” vairākās daļās, lai nav jāveic ietekmes uz vidi novērtējums. Piemērošanas jomas precizēšanas nolūkā ierosina arī detalizēti izskaidrot I. un II. pielikumā minēto projektu tehniskos parametrus;

10. ierosina direktīvā paredzēt, ka obligāti jānosaka piemērošanas joma, precizējot to jautājumu saturu un apjomu, kas jānorāda vides informācijā, kuru iesniedz kompetentajai iestādei, un iesaka ieviest pārredzamu konsultantu akreditēšanas procesu;

11. iesaka arī veicināt ietekmes uz vidi novērtējumu kvalitātes un efektivitātes paaugstināšanu, paredzot, ka obligāti jāizvērtē alternatīvi risinājumi, jānosaka ietekmes uz vidi novērtējuma spēkā esamības termiņš un jāpārrauga, vai projektiem varētu būt būtiska ietekme uz vidi un vai īstenotie aizsardzības un korekcijas pasākumi ir efektīvi;

12. uzsver, ka sabiedrībai savlaicīgi jādod iespēja efektīvi iesaistīties lēmumu pieņemšanā. Apspriesties ar sabiedrību jāsāk pēc iespējas ātrāk, piemēram, piemērošanas jomas noteikšanas un iepriekšējās pārbaudes un novērtēšanas posmā. Jāizstrādā arī minimālās prasības, kā atvieglot ieinteresēto personu piekļuvi dokumentiem, kas iekļauti ietekmes uz vidi novērtējumā;

C. Vides stratēģiskā novērtējuma (VSN) direktīva

13. norāda uz to, ka direktīvas piemērošana un efektivitāte visās dalībvalstīs nav vienāda, jo atšķiras gan institucionālais un tiesiskais regulējums, gan arī dalībvalstu izpratne par direktīvas nozīmi (1);

14. uzsver — lai arī ir jāuzkrāj lielāka pieredze direktīvas piemērošanā, direktīvā ir vairāki aspekti, kuru definēšana ir uzticēta dalībvalstīm un kurus pārskatīšanas procesā varētu precizēt. Komiteja uzsver, ka

—	precīzi jānosaka direktīvas piemērošanas joma (3. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 3. punkts) attiecībā uz plāna vai programmas iespējamo ietekmi uz vidi;

—	jāprecizē vides pārskatā iekļaujamās informācijas veids (5. pants un I. pielikums). Direktīvas efektivitāti varētu uzlabot, precīzi nosakot datu apjomu, to, cik sīki izstrādātam jābūt novērtējumam, un virkni vienotu vides kritēriju;

—	jānosaka — vides pārskatā (5. panta 1. apakšpunkts) ir iekļaujama konkrēta “pieņemamu alternatīvu” definīcija;

—	jāparedz, ka obligāti jāizstrādā metodes un rādītāji, kas dod iespēju uzraudzīt plānu un projektu vērā ņemamu ietekmi uz vidi (10. pants), kā arī izvēlēto aizsardzības un korekcijas pasākumu efektivitāti;

15. atgādina — pieredze liecina, ka, reģionālajā un vietējā zemes izmantošanas plānošanā ieviešot vides stratēģisko novērtējumu, darbības izmaksas palielinās par 0,1 līdz 1 % un laiks atļaujas saņemšanai salīdzinājumā ar vidējo rādītāju — par 20 līdz 25 %; turpmāk, direktīvā veicot grozījumus, šis fakts ir jāņem vērā;

16. uzskata, ka ļoti svarīgs uzdevums ir uzlabot dalībvalstu veiktspēju, lai nodrošinātu Vides stratēģiskā novērtējuma direktīvas efektīvu īstenošanu. Tāpēc aktīvi jāsekmē veiktspējas uzlabošana, īpaši, organizējot kampaņas, kuru mērķis ir pieņemt darbā un apmācīt speciālistus direktīvas piemērošanas jomās, un izstrādājot pamatnostādnes;

17. ierosina, ka, īstenojot visas iniciatīvas, jāievēro subsidiaritātes, proporcionalitātes un labāka regulējuma princips, jārīko plašas debates ar visām ieinteresētajām personām, jāuzlabo dabas aizsardzība, jāpaaugstina saskaņotības līmenis un jāvienkāršo noteiktās procedūras;

18. norāda, ka iespējams ietaupīt laiku un līdzekļus un novērst darbību dublēšanos, jo iedzīvotāji jau teritoriālplānojuma izstrādes sākumposmā rīkoto publiskās uzklausīšanas sanāksmju ietvaros var būt informēti par plānotajiem projektiem; tādā gadījumā, lai nodrošinātu sabiedrības līdzdalību, vides stratēģiskais novērtējums nebūs vajadzīgs. Vides stratēģisko novērtējumu var veikt, lai izvērtētu alternatīvus risinājumus izvirzītajiem mērķiem, izmantotās tehnoloģijas vai ietekmi uz vidi saistībā ar konkrētu projektu, kas varētu radīt kaitējumu videi.

Briselē, 2010. gada 15. aprīlī

Reģionu komitejas priekšsēdētājas pirmais vietnieks

Ramón Luis VALCARCEL SISO

(1) Papildinformāciju par abu direktīvu piemērošanu un efektivitāti sniedz Eiropas Komisijas pētījumi, kas pieejami šādās tīmekļa vietnēs:

http://ec.europa.eu/environment/eia/pdf/eia_study_june_09.pdf,

http://ec.europa.eu/environment/eia/pdf/study0309.pdf

27.8.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 232/44

Reģionu komitejas Atzinums “Kā pārvērst digitālo dividendi sociālajā labumā un ekonomikas izaugsmē” un “Publiskā un privātā sektora partnerība nākotnes interneta jautājumos”

(2010/C 232/08)

I. IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

Abiem paziņojumiem kopīgas piezīmes

1. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumus “Kā pārvērst digitālo dividendi sociālajā labumā un ekonomikas izaugsmē” un “Publiskā un privātā sektora partnerība nākotnes interneta jautājumos”, jo digitālās dividendes izmantošana un nākotnes interneta attīstība var ievērojami mazināt digitālo plaisu un sekmēt Lisabonas stratēģijas un tās turpinājuma, ES stratēģijas 2020. gadam, mērķu īstenošanu, kā arī nodrošināt dažas būtiskas Eiropas iedzīvotāju vajadzības sociālajā, kultūras un ekonomikas jomā;

2. atgādina, ka Komiteja jau vairākkārt norādījusi, ka ilgstoša digitālā plaisa ir viens no sociālās atstumtības iemesliem un ka tā kavē ekonomikas izaugsmi. Nodrošināt vienlīdzīgas iespējas digitālās piekļuves un prasmju ziņā tāpēc ir sociāla un ekonomiska nepieciešamība;

3. norāda, ka e-iekļaušanai ir izšķiroša nozīme i2010 iniciatīvas “Informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai” (1) īstenošanā un līdz ar to arī Lisabonas stratēģijā noteikto ekonomikas un sociālās attīstības mērķu sasniegšanā (2);

4. uzsver, ka piekļuve platjoslas internetam par pieņemamu cenu ir Eiropas Savienības sociālās un teritoriālās kohēzijas, ekonomikas izaugsmes un e-iekļaušanas būtisks faktors, īpaši pašreizējās ekonomikas un sociālās krīzes apstākļos;

5. atzīmē, ka arvien biežāk platjoslas pakalpojumi tiek uzskatīti par tādiem pašiem sabiedriskiem pakalpojumiem kā ūdensapgāde un elektroenerģijas piegāde (3). Tādēļ būtu jānodrošina platjoslas pakalpojumu pieejamība par pieņemamu cenu visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem;

6. uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi, kas atzīta i2010 stratēģijā Eiropas informācijas sabiedrībai, jo tās sekmē ekonomikas izaugsmi vietējā līmenī un rada, izmanto un uztur daudzus digitālās informācijas produktus un pakalpojumus; dažās dalībvalstīs vietējās un reģionālās pašvaldības ir arī kompetentās iestādes šajā jomā. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir pilnībā un efektīvi jāiesaistās informācijas sabiedrības pārvaldībā (4);

7. šajā sakarā uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību būtisko nozīmi un to atbildību, lai sekmētu platjoslas pakalpojumu vienlīdzīgu pieejamību par pieņemamu cenu tādos reģionos, kur to nevar panākt ar tirgus mehānismiem, un īstenotu izmēģinājuma projektus, lai mazinātu plaisu e-pieejamības jomā, kā arī izstrādātu jaunas pieejas, lai orientētu tiešsaistes sabiedriskos pakalpojumus uz iedzīvotājiem (2);

8. uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāiesaistās plašā sadarbībā, lai uzlabotu valsts pārvaldes iestāžu sadarbspēju un publisko pakalpojumu sniegšanas efektivitāti (5);

9. iesaka pilnībā izmantot Eiropas potenciālu IKT pakalpojumu attīstībai publiskajā un privātajā sektorā un izmantot IKT kā līdzekli, lai pilnveidotu vietējo un reģionālo pašvaldību sniegtos pakalpojumus veselības, izglītības, sabiedriskās kārtības, drošības un sociālo pakalpojumu jomā. ES atbalstītā publiskā un privātā sektora partnerība starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām un MVU, kas izstrādā IKT publisko pakalpojumu jomā, var būt par pamatu prasmju un zināšanu bāzes izveidei vietējā līmenī ES teritorijā (6);

Īpašas piezīmes par Komisijas paziņojumu “Kā pārvērst digitālo dividendi sociālajā labumā un ekonomikas izaugsmē”

10. piekrīt Komisijas secinājumam, ka Eiropā pāreja no analogās uz digitālo virszemes televīzijas apraidi atbrīvos ļoti noderīgu radiofrekvenču spektru, jo digitālās apraides translācijas ir efektīvākas. Šī “digitālā dividende” rada ievērojamu potenciālu plaša pakalpojumu klāsta sniegšanai, jo attiecīgajās frekvencēs radiosignālus var pārraidīt lielos attālumos, un ierīces, kas izmanto šīs frekvences, var netraucēti darboties arī telpās. Tāpēc Komiteja ir pārliecināta, ka Eiropai tā ir unikāla iespēja apmierināt pieaugošo pieprasījumu pēc radiofrekvenču spektra, jo īpaši, lai nodrošinātu bezvadu platjoslas pakalpojumus lauku apgabalos, līdz ar to mazinot digitālo plaisu, un veicinātu jaunu bezvadu pakalpojumu ieviešanu, piemēram, nākamās paaudzes lietojumus mobilo platjoslas pakalpojumu jomā, kā arī atbalstītu virszemes apraides attīstīšanu;

Digitālā dividende — līdzeklis ekonomikas izaugsmes veicināšanai

11. pieņem zināšanai, ka Komisijas pasūtītajā pētījumā “Eiropas pieeja digitālās dividendes izmantošanā” prognozēts, ka 15 gadu laikā Eiropas Savienībā ieguvums no digitālās dividendes izmantošanas varētu būt no 150 līdz 700 miljardiem euro; šajā sakarā uzsver, ka saskaņā ar Eiropas regulējuma par elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem pārskatītajiem noteikumiem (7) radiofrekvences ir sabiedriski resursi ar būtisku sociālo, kultūras un ekonomisko vērtību;

12. atzīmē, ka piekļuve digitālajai dividendei veicinās platjoslas pakalpojumu sniegšanu visā Eiropas Savienībā, sekmēs tādējādi elektronisko sakaru pakalpojumu vienotā tirgus izveidi, un būs viens no galvenajiem Eiropas ekonomikas ražīguma un konkurētspējas faktoriem;

Digitālā dividende — līdzeklis digitālās plaisas mazināšanai

13. pauž pārliecību, ka ilgstoša digitālā plaisa kavē sociālās kohēzijas un labklājības attīstību un uzturēšanu un ir viens no sociālās un ekonomiskās atstumtības iemesliem. Tāpēc ar iniciatīvu i2010 ir jāuzlabo iedzīvotāju un plašākā nozīmē — sabiedrības dzīves kvalitāte (2);

14. atkārtoti norāda, ka atsevišķās ģeogrāfiskajās zonās tirgus dalībniekiem ir grūtības nodrošināt ātrdarbīgu platjoslas tīklu pakalpojumus par pieņemamu cenu. Tāpēc Komiteja aicina Komisiju veicināt atbrīvoto radiofrekvenču izmantošanu, lai izstrādātu pasākumus un vadlīnijas, kurās atzīta tirgus mehānismu nepietiekamība un kas veicina publiskā sektora iniciatīvas attīstīt atvērtus tīklus, kuri funkcionāli būs atdalīti no pakalpojumiem šādos reģionos (3);

Spektra atvēršana un priekšrocības sabiedrisko pakalpojumu attīstībai

15. vēlreiz uzsver, ka piekļuve augsti kvalitatīvam bezvadu pieslēgumam par pieņemamu cenu var sekmēt vienkāršotu pieeju teritoriālo pašvaldību sniegtajiem pakalpojumiem, uzlabot šo pakalpojumu kvalitāti, vienlaikus veicinot mikrouzņēmumu un MVU ražojumu laišanu tirgū. Vispārēja un ātrāka piekļuve platjoslas pakalpojumiem ir īpaši svarīga izolētos, īpaši vistālākajos reģionos un kopienās (8);

16. uzskata, ka digitālās dividendes izmantošana ļautu attīstīt “t. s. e-pārvaldības” pakalpojumus, kuru darbības jomā būtu iekļautas lietotāju un pārvaldes iestāžu attiecības; pārvaldes iestāžu ieguldījums publisko debašu sekmēšanā (svarīgāko publisko datu publiskošana, publiskais forums, konsultācijas tiešsaistē un plašākā nozīmē — jauni mehānismi konsultācijām ar iedzīvotājiem); uzņēmumu un pārvaldes iestāžu attiecības (sociāla rakstura datu deklarēšana, paziņojumi par pieņemšanu darbā, nodokļu un grāmatvedības uzskaites datu pārsūtīšana); e-tirdzniecības metožu piemērošana publiskā iepirkuma jomā (e-iepirkums); jaunas pārvaldes iestāžu darba un organizēšanas metodes (profesiju pārorientēšana, kooperatīvais darbs, tāldarbs). Izmantojot digitālo dividendi, varētu kompensēt ar lauku apgabalu tālo atrašanās vietu saistītās neērtības, uzlabojot saziņu starp pārvaldes iestādēm un lietotājiem kā privātpersonu, tā arī uzņēmumu līmenī;

17. uzsver, ka Eiropas kohēzijas politikā laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam viens no tautsaimniecības modernizācijas mērķu pamatprincipiem ir dalībvalstu, reģionu un pilsētu pievilcīguma palielināšana, nodrošinot atbilstošas kvalitātes un atbilstoša līmeņa pakalpojumus un to pieejamību. Komiteja uzskata, ka šie centieni sekmē tiešsaistes sabiedrisko pakalpojumu attīstību un uz zināšanām balstītas ekonomikas izaugsmi, stimulējot pētniecību un inovāciju (2);

Saskaņota pieeja Kopienas līmenī

18. pieņem zināšanai, ka saskaņā ar iepriekšminēto Komisijas pētījumu “Eiropas pieeja digitālās dividendes izmantošanā” pienācīga digitālās dividendes radiofrekvenču spektra koordinēšana Eiropā, ja to izdotos īstenot līdz 2015. gadam, palielinātu tās potenciālo ekonomisko ietekmi par 20 līdz 50 miljardiem euro 15 gadu laikā, galvenokārt atkarībā no turpmākā faktiskā pakalpojumu pieprasījuma, piemēram, uzlabotas virszemes apraides un bezvadu platjoslas pakalpojumiem;

19. pieņem arī zināšanai, ka Eiropas Pasta un telekomunikāciju administrāciju konference (CEPT) (9) un Radiofrekvenču spektra politikas grupa (RSPG) (10) uzsvērušas, ka saskaņotai pieejai nav jābūt saistošai. To pamato vairāki iemesli: valstu teritoriju platības un reljefa atšķirības, konkurences līmenis ar citām pakalpojumu sniegšanas platformām, piemēram, satelītiem vai kabeļu tīkliem, un radiofrekvenču izmantošana kaimiņvalstīs, kas nav ES dalībvalstis. Komiteja arī uzskata, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu radiofrekvenču spektra piešķiršana konkrētam izmantošanas mērķim ir dalībvalstu vai vietējo un reģionālo iestāžu, ja tām piešķirtas šādas pilnvaras, kompetencē. Komiteja tomēr piekrīt, ka Eiropas līmenī ir jāsaskaņo tehniskie lietošanas noteikumi, lai gūtu iespējami lielākus apjomradītus ietaupījumus ieguldījumu jomā un nodrošinātu spektra efektīvu izmantošanu;

20. tāpēc uzskata, ka saskaņota pieeja digitālās dividendes izmantošanā ir pamatota, ja vien tā nav saistoša un ja tajā ņemtas vērā dalībvalstu īpatnības un politikas, ko tās paredz īstenot. Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas ieceri pieņemt lēmumu par 800 MHz frekvences tehnisko lietošanas noteikumu saskaņošanu, neizvirzot dalībvalstīm prasību atvērt šo frekvenci arī jauniem lietojumiem, ne tikai radioapraides vajadzībām;

Digitālā dividende un valstu politika plašsaziņas līdzekļu jomā

21. secina, ka Kopienas digitālās dividendes politika ietekmēs dalībvalstu politiku plašsaziņas līdzekļu jomā, īpaši virszemes digitālās televīzijas apraides attīstību. Šobrīd visām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir ekvivalents nacionālās televīzijas pārklājumu skaits. Piešķirot kādu radiofrekvences spektra apakšjoslu citiem, ne radioapraides pakalpojumiem, šis pārklājums dalībvalstīs būs atšķirīgs un tiks pārkāpts princips, kas paredz dalībvalstu vienlīdzīgu piekļuvi radiofrekvenču spektram. Tāpēc Komiteja uzskata, ka Kopienas digitālās dividendes politikā jāņem vērā šī problēma un jānodrošina visām dalībvalstīm ekvivalenta jauda valstu politiku īstenošanā digitālo plašsaziņas līdzekļu attīstības jomā;

22. norāda, ka plašsaziņas pakalpojumiem ir svarīga nozīme kultūras daudzveidības, plurālisma un līdzdalības demokrātijas veicināšanā, kā arī vietējo, reģionālo un valstu kopienu identitātes veidošanā un stiprināšanā. Komiteja atzīmē, ka virszemes televīzijas apraide joprojām ir galvenais līdzeklis, lai nodrošinātu iedzīvotājiem šos pakalpojumus. Komiteja saprot, ka iedzīvotāji vēlas daudzveidīgas programmas, kvalitatīvus pakalpojumus, kā arī tādu pakalpojumu mobilitāti un sniegšanu, kas radītu pievienoto vērtību, tostarp izmantojot virszemes platformas;

Digitālā dividende, pilsētvides politika un vides aizsardzības politika

23. atzīmē, ka digitālās dividendes izmantošanai bezvadu sakaru jomā būs vajadzīgs lielāks antenu skaits nekā radioapraidei, un tas var iespaidot pilsētvides plānošanu un apkārtējo vidi. Komiteja norāda, ka parasti šis jautājums ir vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē. Tāpēc Komiteja uzsver, ka jānodrošina pienācīgs līdzsvars starp nenovēršamo vajadzību veidot jaunus tīklus un minētās kompetences īstenošanu;

Īpašas piezīmes par Komisijas paziņojumu “Privātā un publiskā sektora partnerība nākotnes interneta jautājumos”

Pētniecība un izstrāde

24. atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos papildus līdz šim gūtajiem izcilajiem rezultātiem turpināt atbalstu pētniecībai un tehnoloģiju izstrādei nākotnes interneta jomā Septītās pamatprogrammas ietvaros un iesaka izmantot KIP programmu kā piemērotu platformu nākotnes interneta lietojumu attīstības plašai izvēršanai. Kā jau norādīts iepriekšējos atzinumos (11), Komiteja aicina saskaņoti piemērot Septīto pētniecības pamatprogrammu, struktūrfondus un Konkurētspējas un inovācijas programmu, jo tām ir izšķiroša nozīme ES konkurētspējas veicināšanā un sinerģijas veidošanā starp kohēzijas, pētniecības, augstākās izglītības un inovācijas politikām valstu un reģionālajā līmenī (6);

25. secina, ka dažās jomās, tādās kā izglītība, inovācija, pētniecība, ieguldījumi un novatorisku IKT lietojumu laišana tirgū novērojams vispārējs koordinācijas trūkums. Viens no līdzekļiem šīs situācijas uzlabošanai varētu būt “inovācija, kas orientēta uz lietotājiem”, ko arvien biežāk izmanto Eiropas reģionos un pilsētās un kas kļuvis par galveno stimulu ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē un inovāciju laišanai tirgū. Komiteja iesaka Eiropas Komisijas paziņojumā pievērst šim aspektam lielāku uzmanību (6).

26. atgādina, ka Komiteja jau norādījusi, cik svarīga ir pētniecības un izstrādes ciešā saikne ar ražošanas praksi, un aicina dalībvalstis un Komisiju veikt visu iespējamo, lai veicinātu pētniecības rezultātu ātrāku ieviešanu tirdzniecības un publiskajā praksē (6);

27. atgādina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var radīt inovatīvu pētniecības vidi un rast jaunas iespējas publiskā un privātā sektora iestāžu sadarbībai un pārrobežu reģionālajai sadarbībai. Lai to panāktu, papildus vietējo un reģionālo pašvaldību finansējumam būs vajadzīgs arī dalībvalstu un ES finansējums (12);

Sadarbspēja

28. atzīmē, ka interaktīvo platformu, piemēram, Web 2.0, attīstība mūsdienās ir ieguvusi praktisku nozīmi, jo to daudzveidīgās funkcijas nodrošina informācijas apmaiņu un uzlabotu sadarbspēju starp daudziem tīkliem, sniedzot daudzveidīgas satura izveides un piegādes iespējas gan individuāliem lietotājiem, gan kooperatīvai un kolektīvai izmantošanai; šajā sakarā masveida datu uzkrāšanas tehnoloģiju nekavējoša izstrāde ir īpaši svarīga publiskās pārvaldes iestāžu datubāzēm, kurās būs iekļauti pēc interneta adresēm identificēto objektu apraksti (13);

29. uzskata, ka īstenoto pasākumu, kuru mērķis ir veicināt inovāciju tirgus izveidi un nodrošināt sadarbspēju un kopīgu standartu piemērošanu, rezultāti būs atkarīgi no valstu, reģionālo un vietējo pārvaldes iestāžu pastāvīgā atbalsta un līdzdalības, un uzsver, ka vienlaikus ar minētajiem pasākumiem vajadzīgi arī pasākumi reģionālajā un vietēja līmenī;

Datu aizsardzība un privātums

30. uzskata, ka nākotnes interneta infrastruktūras izveidē un ar to saistīto pakalpojumu attīstībā īpaši svarīgi būs nodrošināt visu drošības prasību ievērošanu visos līmeņos, lai garantētu visaugstāko privātuma un personas datu aizsardzības līmeni un novērstu jebkuru nesankcionētu privātās informācijas uzraudzību un profilēšanu, tostarp attiecībā uz iepirkšanās paradumiem, veselības stāvokli, slimības vēsturēm u.c. (13);

31. norāda, ka privātuma efektīva aizsardzība ir atkarīga no tādiem faktoriem kā publiskā sektora iestāžu struktūra (galvenokārt vietējā līmenī), ES tiesību aktu saskaņotība, inovāciju kultūras izplatība publiskās pārvaldes iestāžu darbinieku vidū, tostarp kopīga ētikas kodeksa piemērošana, un uz IKT balstītu funkciju pārvaldība (13);

32. aicina rīkot vērienīgus apmācības pasākumus visam personālam, īpaši specializētajiem tehniskajiem darbiniekiem (piemēram, tīklu, sistēmu, drošības, privātuma aizsardzības jomā) un personālam, kas tieši iesaistīts ar dažādām metodēm saistītu drošības procedūru piemērošanā, un darbiniekiem, kuri vispārīgi vai netieši iesaistīti inovācijas un modernizācijas procesos (piemēram, patērētāju apmācība digitālo prasmju lietošanā) (13);

33. atgādina, ka Komiteja jau agrāk ierosinājusi pastiprināt darbību un sniegt tai jaunu impulsu, lai nepieļautu un savlaicīgi risinātu tīklu drošības problēmas; šo uzdevumu atbalsta arī Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūra (ENISA) (2);

Vienota rīcība Eiropas līmenī nākotnes interneta attīstībai

34. atzinīgi vērtē Komisijas ieceri ziņojumā iekļauto priekšlikumu īstenošanā iesaistīt Nākotnes interneta forumu, jo Eiropas līmenī vajadzīgi koordinēti pasākumi, lai nepieļautu pasākumu sadrumstalotību un noteiktu kopīgus mērķus sabiedrības interesēs. Tā kā vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme nākotnes interneta attīstībā, Komiteja uzskata, ka tām būtu jādod iespēja piedalīties Nākotnes interneta foruma darbā, un aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumus šim mērķim.

Briselē, 2010. gada 15. aprīlī

Reģionu komitejas priekšsēdētājas pirmais vietnieks

Ramón Luis VALCÁRCEL SISO

(1) COM(2005) 229 galīgā redakcija.

(2) CdR 5/2008 fin.

(3) CdR 304/2008 fin.

(4) CdR 247/2009 fin.

(5) CdR 10/2009 fin.

(6) CdR 156/2009 fin.

(7) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/140/EK, 2009. gada 25. novembrī, OV L 337, 18.12.2009.

(8) CdR 252/2005 fin.

(9) CEPT 22. ziņojums – CEPT B ziņojums Eiropas Komisijai, atbilde uz pieprasījumu par tehniskajiem apsvērumiem saistībā ar digitālās dividendes saskaņošanas iespējām, 01.07.2008.

(10) RSPG atzinums par ES radiofrekvenču spektra politikas ietekmi uz digitālo dividendi, 14.02.2007., RSPG atzinums par digitālo dividendi, 18.09.2009.

(11) CdR 263/2007 fin.

(12) CdR 84/2007 fin.

(13) CdR 247/2009.

27.8.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 232/49

Reģionu komitejas Atzinums “Kopējas stratēģijas izstrādāšana svarīgām pamattehnoloģijām ES”

(2010/C 232/09)

I. IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

1. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu nākt klajā ar paziņojumu “Gatavojoties nākotnei: kopējas stratēģijas izstrādāšana svarīgām pamattehnoloģijām ES” (KET paziņojums);

2. norāda, ka šīm tehnoloģijām ir potenciālas iespējas sniegt vērtīgus ieguvumus iedzīvotājiem, uzņēmumiem un pārvaldes iestādēm, kā arī sekmēt produktu un publisko pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu;

3. atzinīgi vērtē papildu atsauces un ziņojumus, tostarp Komisijas paziņojumu “Nanozinātnes un nanotehnoloģijas. Rīcības plāns Eiropai 2005.–2009. gadā” (Nano ziņojums), kas vērsti uz atbalsta veicināšanu svarīgu pamattehnoloģiju (KET) attīstībai; atzīmē, ka KET paziņojumā nanotehnoloģijas ir atzītas par vienu no pieciem stratēģiski vissvarīgākajiem pamattehnoloģiju (SPT) veidiem;

4. atzīmē vietējo un reģionālo pašvaldību (VRP) īpaši svarīgo lomu informatīva dialoga ar plašu sabiedrību veicināšanā un iedzīvotājiem svarīgu problēmu risināšanā;

5. atbalsta KET paziņojumā minēto ierosinājumu veltīt lielāku uzmanību kopīgajai stratēģiskajai plānošanai un demonstrējumu projektiem, kā arī aicinājumu ne tikai ES un dalībvalstīm, bet arī reģioniem īstenot stratēģiskāku un koordinētāku pieeju;

6. atzinīgi vērtē KET paziņojumā sniegto norādi, ka jāveicina reģionālas inovāciju kopas un tīkli, lai varētu radīt un uzturēt pasaules līmeņa inovācijas, sekmējot zināšanu piesaisti konkrētiem reģioniem;

7. atzīst KET nozīmi ES starptautiskās konkurētspējas un ilgtspējīgas attīstības sekmēšanā; uzsver, ka vajadzētu pastiprināt pieredzes un labākās prakses apmaiņu starp dalībvalstīm un ar citiem Eiropas reģioniem un ka ir svarīgi gūt labumu no pasaules mēroga labākās prakses piemēriem;

8. vēlreiz apliecina pamatprogrammu (PP), struktūrfondu (SF) un valstu politiku sinerģijas nozīmi ES konkurētspējas un kohēzijas plašāko mērķu īstenošanā;

9. atzīst valsts atbalsta pamatnostādņu pārskatīšanas nozīmi inovācijas jomā un aicina Komisiju pastāvīgi informēt par jaunākajām norisēm;

10. atbalsta Komisijas paziņojumā izteikto ierosinājumu izveidot augsta līmeņa ekspertu grupu ar uzdevumu izstrādāt kopīgu ilgāka termiņa stratēģiju svarīgākajām pamattehnoloģijām un aicina Komisiju jau no paša sākuma pastāvīgi informēt par jaunākajām norisēm saistībā ar minēto grupu, tostarp par tās veikto analīzi un sniegtajiem ieteikumiem politikas jomā;

11. atbalsta Nano ziņojumā minēto nostādni, ka būtisks integrētas, drošas un atbildīgas pieejas elements ir veselības, drošības un vides aspektu integrēšana nanotehnoloģiju izstrādē un efektīva dialoga nodibināšana ar visām ieinteresētajām aprindām;

12. atzīst, ka ir svarīgi, kā to aicina Eiropas Parlaments, rūpīgi pārskatīt spēkā esošās Eiropas regulas un saskaņot tās ar reģionālajiem noteikumiem un standartiem, jo pārmērīga reglamentācijas dažādība var kaitēt Eiropas reģionu un dalībvalstu starptautiskajai konkurētspējai;

13. uzskata, ka ierosinātie pasākumi, kā tie pašreiz formulēti KET paziņojumā, nedod pamatu apšaubīt to atbilstību gan subsidiaritātes, gan proporcionalitātes principam;

KET ietekme uz konkurētspēju un inovāciju

14. uzsver KET nozīmi praktisku lietojumu pamatā un to potenciālo lomu jaunā Eiropas inovācijas plāna īstenošanā, kā arī ar tām saistītās iespējas uzlabot dzīves kvalitāti un Eiropas reģionu konkurētspēju;

15. atzīst, ka, lai arī pastāvīga vērība jāatvēl dažādu nozaru konkurētspējai, ir jāizdara būtisks secinājums, ka Eiropas turpmākā labklājība arvien vairāk būs atkarīga no starpnozaru darbībām (1);

16. atzīmē, ka konkrētu zināšanu iespējami dažāda pielietojuma vairākās inovāciju ķēdēs veicināšana varētu nodrošināt darba vietu izveidi visos līmeņos, kā arī zināšanu piesaisti reģioniem (1);

17. aicina pārskatīt ES pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogrammu (PP) un to vairāk pielāgot MVU vajadzībām, lai veicinātu to līdzdalību Eiropas kopējos projektos un nodrošinātu labāku potenciālu KET attīstībai reģionālajā līmenī;

18. atzīst, ka Eiropa jau tagad ir kļuvusi mazāk pievilcīga rūpnieciskiem ieguldījumiem šajā jomā;

KET sociālie aspekti

19. atzīst, ka svarīga nozīme, kā norādīts KET paziņojumā, ir sabiedrības izpratnei un zināšanām par KET, kā arī proaktīvai stratēģijai, kas apvienotu ieinteresētās personas, lai kliedētu sabiedrības bažas un atklāti informētu sabiedrību par ieguvumiem un riskiem saistībā ar jaunajām tehnoloģijām;

20. atgādina par nepieciešamību labi izprast ar jaunajām tehnoloģijām saistītos ieguvumus un riskus un informēt par tiem, kā minēts RK iepriekšējos atzinumos (2), un vajadzības gadījumā veikt pētījumus, lai labāk saprastu iespējamos riskus saistībā ar sagaidāmajiem ieguvumiem;

21. atzinīgi vērtē Eiropas Ētikas grupas nozīmes palielināšanu, veicinot uz objektīvu informāciju balstītas diskusijas par iespējām un riskiem saistībā ar biotehnoloģijām un nanotehnoloģijām;

22. atbalsta Nano ziņojumā un tā pavaddokumentos minēto nostādni, ka jāpievērš uzmanība sabiedrības prasībām un bažām;

23. rosina veicināt ES, valstu un reģionālā līmeņa sadarbību ētikas un sociāli ekonomisko jautājumu risināšanā;

24. uzskata, ka ES būtu jāizveido Eiropas darba grupa par sociālo inovāciju, kas nebūtu nošķirta no ES rūpniecības politikas, bet gan būtu viens no tās centrālajiem elementiem (1);

25. aicina dalībvalstis inovācijas politikas izstrādē pieņemt ar reģioniem saskaņotus un kopīgus lēmumus, kā arī metodes un instrumentus minētās politikas sekmēšanai, lai iegūtie rezultāti atbilstu arī vietējā un reģionālā līmeņa aktuālajām vajadzībām (3);

26. atzinīgi vērtē Komisijas ieceri, īstenojot tirdzniecības politiku un slēdzot divpusējus nolīgumus, sekmēt to, lai trešās valstis pārtrauktu nepieļaujamu subsīdiju piešķiršanu, un tādējādi novērst subsīdiju konkurenci. Ja trešās valstis nevēlas sadarboties, ES un tās dalībvalstīm tomēr jāīsteno efektīvi pasākumi, aizsargājot savas intereses tehnoloģiju un ekonomikas jomā, lai Eiropā saglabātu pamattehnoloģijas un ar tām saistīto uz zinātnes atziņām balstītu ekonomiku;

Infrastruktūra un kohēzija

27. aicina pievērst vairāk uzmanības informētības veicināšanai vietējā un reģionālajā līmenī un infrastruktūras modernizācijai, kas ir nepieciešama, lai sekmētu KET attīstību un ieviešanu;

28. norāda, ka Eiropas pētniecības infrastruktūras ir izvietotas galvenokārt Rietumeiropā, tāpēc būtu jāveicina to vienmērīgāks ģeogrāfiskais izvietojums;

29. atzīst nepieciešamību izstrādāt Eiropas mēroga sistēmu, lai panāktu pētniecības infrastruktūru efektīvāku darbību un starptautiskās pētniecības attīstības šķēršļu novēršanu;

30. aicina jo īpaši ņemt vērā Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) kā alternatīvu juridisku instrumentu Eiropas mēroga pētniecības infrastruktūru izveidei;

31. uzsver VRP nozīmi kopīgu pētniecības programmu veicināšanā: VRP ir galvenie dalībnieki reģionālo pētniecības un jauninājumu stratēģiju izstrādāšanā; tās bieži pārvalda pētniecības iestādes un atbalsta jauninājumiem labvēlīgu vidi;

32. ierosina pievienot stimulus SF ietvaros, lai atbalstītu pētniecību un inovāciju, tostarp diferencētas subsīdiju likmes, veicinot ieguldījumus pētniecības un inovācijas projektos;

33. mudina pilsētas un reģionus atbalstīt zināšanu tālāknodošanu un zinātnes jauninājumu ieviešanu rūpniecībā, uzlabot nodrošinājumu ar riska kapitālu arī pārrobežu sadarbības projektiem un sniegt atbalstu biotehnoloģisku izgudrojumu patentētājiem, kā arī šādu patentu lietotājiem;

34. uzsver, ka kohēzijas politikai ir īpaša loma, atbalstot inovatīvu darbību reģionos;

35. norāda, ka Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) var finansiāli atbalstīt prasmju attīstīšanu, kā arī izglītības struktūru un sistēmu modernizāciju, finansējot uzņēmējdarbības inkubatorus un tzinātnes parkus un tādējādi nostiprinot MVU un augstskolu savstarpējās saiknes;

MVU līdzdalības publiskajā un privātajā partnerībā uzlabošana

36. no jauna vērš uzmanību uz to, ka Eiropas rūpniecības politikā vairāk ir jāakcentē lielo uzņēmumu un MVU mijiedarbība, un jo īpaši — MVU un pētniecības centru sadarbība (1); uzsver kvalificēta darbaspēka izšķirīgo nozīmi šādas mijiedarbības īstenošanā un rūpniecības piesaistīšanā reģionālajā līmenī;

37. atgādina, ka būtiska nozīme ir publisko iestāžu un privātā sektora sadarbībai, īpašu uzmanību pievēršot augstskolu, koledžu un pētniecības iestāžu iesaistīšanai (4); norāda, ka ir svarīgi piesaistīt augstskolu mācību programmas tehnoloģiju apguvei, lai sagatavotu atbilstošu darbaspēku un reģionā nodrošinātu vajadzīgo zināšanu potenciālu un konkurētspēju;

38. vērš uzmanību uz to, ka ir nepieciešamas ievērojamas izmaiņas struktūrfondu finansējuma izmantošanā reģionos, lai īpaši veicinātu pieprasījumu pēc pētniecības un inovācijas, sekmētu uz lietotājiem orientētu un atklātu inovāciju kā reģionālās attīstības virzītājspēku (5);

Norises konkrētās nozarēs

39. atzīst, ka iezīmējas ievērojami jauninājumi attiecībā uz produktiem un tirgdarbību vairākās nozarēs, proti, pārtikas rūpniecībā un farmācijas rūpniecībā (bioloģijas nozarēs), biomedicīnas tehnoloģijās, kā arī automašīnu sistēmās un augstajās tehnoloģijās (1);

40. norāda, ka līdztekus biotehnoloģijas izmantošanai veselības aizsardzībā, kā arī pārtikas produktu un lopbarības ražošanā daudzsološas iespējas paveras arī ķīmijas rūpniecībā (2);

41. aicina veicināt dažādu lauksaimniecības veidu līdzāspastāvēšanu, domājot ne tikai par labas lauksaimniecības praksi, bet arī par kaimiņos dzīvojošu lauksaimnieku savstarpējo iecietību un uzticēšanos informācijas apmaiņā, saskaņošanā un sadarbībā (2);

42. atzinīgi vērtē Komisijas veiktos pasākumus, lai sekmētu modernās biotehnoloģijas drošu un efektīvu izmantošanu attīstības valstīs, kā arī palielinātu to spējas novērtēt un pārvaldīt riskus, atbalstot ģenētisko resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu minētajās valstīs (2);

43. uzsver nepieciešamību izstrādāt pienācīgas drošības novērtēšanas metodoloģijas nanotehnoloģiju jomā un ieviest atbilstošu politikas un normatīvo sistēmu līdz turpmākajai iekļūšanai tirgū;

44. uzsver nepieciešamību noteikt prioritātes efektīvāka ilgtspējības novērtējuma izstrādei tehnoloģiju jomā, īpaši pievēršoties agrīnajai attīstības stadijai jau ilgi pirms tehnoloģiju nonākšanas tirgū; atzīmē, ka tas varētu dot impulsu pakāpeniskai virzībai uz patstāvīgu metodoloģisko struktūru izstrādi riska novērtējumam un vadībai, kā arī sociālās ietekmes izpētei;

45. rosina vēl vairāk uzlabot visu Komisijas dienestu darbu attīstības tendenču prognozēšanā, jo īpaši tehnoloģiju jomā, lai tādējādi varētu jau savlaicīgi apzināt jaunas risināmās problēmas. Jāpārbauda tiesību aktu izstrādes un politikas atbilstība, saskaņotība un efektivitāte, kā arī to sabiedriskā un politiskā ietekme (2).

Briselē, 2010. gada 14. aprīlī

Reģionu komitejas priekšsēdētājas pirmais vietnieks

Ramón Luis VALCÁRCEL SISO

(1) CdR 39/2006 fin.

(2) CdR 174/2007 fin.

(3) CdR 283/2008 fin.

(4) CdR 83/2007 fin.

(5) CdR 263/2007 fin.

		ISSN 1725-5201 doi:10.3000/17255201.C_2010.232.lav
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 232

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	53. sējums 2010. gada 27. augusts

Paziņojums Nr.	Saturs	Lappuse
	I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi
	ATZINUMI
	Reģionu komiteja
	84. plenārsesija 2010. gada 14.–15. aprīlī
2010/C 232/01	Reģionu komitejas Atzinums Solidaritāte veselības aprūpē – nevienlīdzības mazināšana veselības aprūpes jomā ES	1

2010/C 232/02	Reģionu komitejas Atzinums Kā risināt ES iedzīvotāju novecošanas ietekmi (2009. gada ziņojums par novecošanu)	7

2010/C 232/03	Reģionu komitejas Perspektīvas atzinums Kohēzijas politikas nākotne	14

2010/C 232/04	Reģionu komitejas Atzinums Eiropas Savienības stratēģija Baltijas jūras reģionam	23

2010/C 232/05	Reģionu komitejas Atzinums Rīcības plāns mobilitātei pilsētās	29

2010/C 232/06	Reģionu komitejas Atzinums Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2009.–2010. gadā. Kandidātvalstis	36

2010/C 232/07	Reģionu komitejas Atzinums Direktīvas par ietekmes uz vidi novērtējumu un Vides stratēģiskā novērtējuma direktīvas uzlabošana	41

2010/C 232/08	Reģionu komitejas Atzinums Kā pārvērst digitālo dividendi sociālajā labumā un ekonomikas izaugsmē un Publiskā un privātā sektora partnerība nākotnes interneta jautājumos	44

2010/C 232/09	Reģionu komitejas Atzinums Kopējas stratēģijas izstrādāšana svarīgām pamattehnoloģijām ES	49