(2010/C 161/01)

Tiesas pēdējā publikācija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī

OV C 148, 5.6.2010.

Iepriekšējās publikācijas

OV C 134, 22.5.2010.

OV C 113, 1.5.2010.

OV C 100, 17.4.2010.

OV C 80, 27.3.2010.

OV C 63, 13.3.2010.

OV C 51, 27.2.2010.

Šie teksti pieejami arī

EUR-Lex: http://eur-lex.europa.eu

Tiesas (otrā palāta) 2010. gada 29. aprīļa spriedums — Eiropas Komisija/Nīderlandes Karaliste

(Lieta C-92/07) (1)

(EEK un Turcijas Asociācijas līgums - “Standstill” un nediskriminācijas noteikumi - Pienākums samaksāt nodevu, lai saņemtu un pagarinātu uzturēšanās atļauju - Maksājamo nodevu samērīgums - Salīdzinājums ar nodevām, kuras ir samaksājuši Savienības pilsoņi - Asociācijas līguma 9. pants - Papildprotokola 41. panta 1. punkts - Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 10. panta 1. punkts un 13. pants)

(2010/C 161/02)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — P. J. Kuijper un S. Boelaert)

Atbildētāja: Nīderlandes Karaliste (pārstāvji — H. G. Sevenster, C. Wissels un M. de Grave)

Persona, kas iestājusies lietā atbildētāja prasījumu atbalstam: Vācija Federatīvā Republika (pārstāvji — M. Lumma un J. Möller)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Līguma, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas Kopienu un Turciju, kas parakstīts Ankarā 1963. gada 12. septembrī un noslēgts Kopienas vārdā ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK (OV 1973, C 113), 9. panta, Papildprotokola, kas apstiprināts un ratificēts Kopienas vārdā ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72 (OV 1973, C 113) 41. panta un 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas izveidošanu 13. panta pārkāpums — Diskriminējošas administratīvās maksas saistībā ar uzturēšanās atļaujām

Rezolutīvā daļa:

1)

ieviešot un uzturot spēkā tādas administratīvās maksas sistēmu par uzturēšanās atļaujas izsniegšanu, kas ir augstāka par citas dalībvalsts pilsoņiem piemērojamo par tāda paša dokumenta izdošanu, un piemērojot šo sistēmu Turcijas pilsoņiem, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās tiesības Nīderlandē, saskaņā ar — Lēmumu par asociācijas izveidi starp Eiropas Ekonomikas Kopienu un Turciju, kuru 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, un EEK dalībvalstis un Kopiena, no otras puses, un kas Kopienas vārdā noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK; — 1970. gada 23. novembrī Briselē parakstīto papildprotokolu, kas Kopienas vārdā ir noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72, un — 1980. gada 19. septembrī Asociācijas padomes, kas izveidota ar Asociācijas līgumu un kurā ietilpst, no vienas puses, dalībvalstu valdību, Eiropas Savienības Padomes, kā arī Eiropas Kopienu Komisijas locekļi un, no otras puses, Turcijas valdības locekļi, pieņemto Lēmumu Nr. 1/80, Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi tai saskaņā ar Asociācijas līguma 9. pantu, papildprotokola 41. pantu un Lēmuma Nr. 1/80 10. panta 1. punktu un 13. pantu noteiktos pienākumus;

2)	Nīderlandes Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus. Vācijas Federatīvā Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

---

(1)  OV C 95, 28.04.2007.

Tiesas (virspalāta) 2010. gada 20. aprīļa spriedums — Eiropas Komisija/Zviedrijas Karaliste

(Lieta C-246/07) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - EKL 10. panta un EKL 300. panta 1. punkta pārkāpums - Stokholmas Konvencija par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem - Vienpusējs dalībvalsts ierosinājums iekļaut vielu šīs konvencijas A pielikumā)

(2010/C 161/03)

Tiesvedības valoda — zviedru

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — G. Valero Jordana un C. Tufvesson)

Atbildētāja: Zviedrijas Karaliste (pārstāvji — A. Kruse un A. Falk)

Personas, kas iestājušās lietā atbildētājas prasījumu atbalstam: Dānijas Karaliste (pārstāvji — C. Pilgaard Zinglersen un R. Holdgaard), Nīderlandes Karaliste (pārstāvji — C. M. Wissels un D. J. M. de Grave), Somijas Republika (pārstāvis — J. Heliskoski), Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste (pārstāvji — V. Jackson, pārstāve, un D. Anderson, QC)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — EKL 10. panta un 300. panta 1. punkta pārkāpums — Vienpusējs priekšlikums iekļaut kādu vielu, perfluoroktāna sulfonātu, A pielikumā Stokholmas Konvencijai par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem

Rezolutīvā daļa:

1)	vienpusēji ierosinot Stokholmas konvencijas par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem A pielikumā pievienot perfluoroktāna sulfonātu, Zviedrijas Karaliste nav izpildījusi EKL 10. pantā paredzētos pienākumus;

2)	prasību pārējā daļā noraidīt;

3)	Zviedrijas Karaliste atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;

4)	Dānijas Karaliste, Nīderlandes Karaliste, Somijas Republika, kā arī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

---

(1)  OV C 183, 04.08.2007.

Tiesas (ceturtā palāta) 2010. gada 22. aprīļa spriedums — Eiropas Komisija/Spānijas Karaliste

(Lieta C-423/07) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 93/37/EEK - 3. un 11. pants - Būvdarbu koncesijas - Pienākumi izsludināšanas jomā - Pienākumu apjoms - Paziņojums par paredzamo publisko iepirkumu - Koncesijas priekšmeta un būvdarbu realizācijas vietas apraksts - Papildu būvdarbi, kas nav tieši paredzēti paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu un publiskā iepirkuma specifikācijās - Vienlīdzīgas attieksmes princips)

(2010/C 161/04)

Tiesvedības valoda — spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — D. Kukovec, M. Konstantinidis, S. Pardo Quintillán un M. Canal Fontcuberta, abogada)

Atbildētāja: Spānijas Karaliste (pārstāvis F. Díez Moreno)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvas 93/37/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts [publiskā iepirkuma] līgumu [slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūras (OV L 199, 54. lpp.), 3. panta un 11. panta 3., 6., 7. un 12. punkta pārkāpums — Vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu neievērošana — Koncesijā neietverti darbi — Darbu veikšanas tiesību piešķiršana pēc koncesijas piešķiršanas

Rezolutīvā daļa:

1)

1999. gada 5. novembrī piešķirot Ibérica de Autopistas SA tiesības izbūvēt: — trešo joslu abos braukšanas virzienos A-6 autoceļa maksas ceļa posmā starp Vilalbu un Valle de los Kaidosu, — trešo joslu un jaunu tuneli uz A-6 autoceļa maksas ceļa posmā starp Valle de los Kaidosu un Sanrafaēlu un — ceturto joslu abos braukšanas virzienos A-6 autoceļa bezmaksas ceļa posmā starp Madridi un Vilalbu, neietverot šos darbus būvdarbu koncesijas līguma priekšmetā, kas aprakstīts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī publicētajā paziņojumā un publiskā iepirkuma specifikācijās, Spānijas Karaliste nav izpildījusi Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvas 93/37/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, 3. panta 1. punktā, kā arī 11. panta 3. un 6. punktā, skatot tos kopā ar tās V pielikumu, paredzētos pienākumus;

2)	pārējā daļā prasību noraidīt;

3)	Spānijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 297, 08.12.2007.

Tiesas (trešā palāta) 2010. gada 29. aprīļa spriedums — Eiropas Komisija/Vācijas Federatīvā Republika

(Lieta C-160/08) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi - EKL 43. un 49. pants - Direktīvas 92/50/EEK un 2004/18/EK - Valsts glābšanas dienesti - Neatliekamās medicīniskās palīdzības transports un kvalificēts sanitārais transports - Pārskatāmības pienākums - EKL 45. pants - Darbības, kas saistītas ar valsts varas īstenošanu - EKL 86. panta 2. punkts - Pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi)

(2010/C 161/05)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — M. Kellerbauer un D. Kukovec)

Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji — M. Lumma un J. Möller)

Persona, kas iestājusies lietā atbildētājas prasījumu atbalstam: Nīderlandes Karalsite (pārstāvji — C. M. Wissels un Y. de Vries)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — EKL 43. un 49. panta, Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai [pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai] (OV L 209, 1. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu [būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu], piegādes valsts līgumu [piegādes publiskā iepirkuma līgumu] un pakalpojumu valsts līgumu [pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu] slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 114. lpp.), pārkāpums — Vietējo pārvaldes iestāžu prakse tieši, neizsludinot atklātu publiskā iepirkuma konkursa procedūru un pārkāpjot pārskatāmības un nediskriminācijas principus, piešķirt līgumu slēgšanas tiesības un koncesijas neatliekamās palīdzības pakalpojumu sniegšanai

Rezolutīvā daļa:

1)

Vācijas Federatīvā Republika, nepublicējot paziņojumu par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras rezultātiem, neizpildīja Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai [pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai] 10. pantā, skatot to kopā ar šīs direktīvas 16. pantu, vai kopš 2006. gada 1. februāra — Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu [būvdarbu, piegāžu un pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu] slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, 22. pantā, skatot to kopā ar šīs direktīvas 35. panta 4. punktu, paredzētos pienākumus, piešķirot neatliekamās medicīniskās palīdzības transporta un kvalificēta sanitārā transporta pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības saskaņā ar piedāvājuma modeli Saksijas-Anhaltes, Ziemeļreinas-Vestfālenes, Lejassaksijas un Saksijas federālajās zemēs;

2)	pārējā daļā prasību noraidīt;

3)	Eiropas Komisija, Vācijas Federatīvā Republika un Nīderlandes Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

---

(1)  OV C 209, 15.08.2008.

Tiesas (trešā palāta) 2010. gada 29. aprīļa spriedums (Østre Landsret, Dānija, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Dansk Transport og Logistik/Skatteministeriet

(Lieta C-230/08) (1)

(Kopienas Muitas kodekss - 202. pants, 215. panta 1. un 3. punkts, 217. panta 1. punkts un 233. panta pirmās daļas d) punkts - “Aizturētu un vienlaicīgi vai vēlāk konfiscētu” preču jēdziens - Muitas kodeksa īstenošanas regula - 867.a pants - Direktīva 92/12/EEK - 5. panta 1. un 2. punkts, 6. pants, 7. panta 1. punkts, 8. un 9. pants - Sestā PVN direktīva - 7. pants, 10. panta 3. punkts un 16. panta 1. punkts - Preču pretlikumīga ievešana - Preču pārvadājumi, kas veikti, izmantojot TIR karneti - Aizturēšana ar iznīcināšanu - Dalībvalsts, kurā ir radies muitas parāds un akcīzes nodokļa un PVN parādi, noteikšana - Muitas un nodokļu parādu dzēšana)

(2010/C 161/06)

Tiesvedības valoda — dāņu

Iesniedzējtiesa

Østre Landsret

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Dansk Transport og Logistik

Atbildētāja: Skatteministeriet

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Østre Landsret — Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.) 215. un 233. panta interpretācija, Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 253, 1. lpp.), 454. panta interpretācija, Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīvas 92/12/EEK par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību (OV L 76, 1. lpp.) 5. un 6. panta interpretācija, kā arī Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.), 7. un 10. panta interpretācija — Muitas un nodokļu parādu dzēšana, kas saistīta ar dalībvalsts izdarītu konfiskāciju un iznīcināšanu, ja preces prettiesiski ievestas Kopienas muitas teritorijā

Rezolutīvā daļa:

1)

Apstākļi, kuros preces, kuras to pretlikumīgas ievešanas Kopienas muitas teritorijā brīdī vietējās muitas un nodokļu iestādes ir aizturējušas zonā, kurā atrodas pirmā muitas iestāde pie Kopienas ārējās robežas, un kuras minētās iestādes vienlaicīgi vai vēlāk ir iznīcinājušas, turklāt [preces] vienmēr ir palikušas [šo iestāžu] valdījumā, atbilst Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 13. aprīļa Regulu (EK) Nr. 955/1999, 233. panta pirmās daļas d) punktā minētajam jēdzienam “aizturētas un vienlaicīgi vai vēlāk konfiscētas” preces, un līdz ar to atbilstoši šai normai muitas parāds tiek dzēsts;

2)

Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīvas 92/12/EEK par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību, kas grozīta ar Padomes 1996. gada 30. decembra Direktīvu 96/99/EK, 5. panta 1. punkta trešā daļa un 6. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka preces, kuras vietējās muitas un nodokļu iestādes aizturējušas to ievešanas Kopienas teritorijā brīdī un kuras šīs iestādes vienlaicīgi vai vēlāk iznīcinājušas, turklāt [minētās preces] vienmēr ir palikušas [šo iestāžu] valdījumā, ir uzskatāmas par tādām, kuras nekad nav tikušas ievestas Kopienā, un līdz ar to darbība, par kuru saistībā ar šīm precēm ir jāmaksā akcīzes nodoklis, nav notikusi. Precēm, kuras ir aizturētas pēc to pretlikumīgas ievešanas šajā teritorijā, proti, no brīža, kad tās ir šķērsojušas zonu, kurā atrodas minētajā teritorijā esošā pirmā muitas iestāde, un kuras minētās iestādes vienlaicīgi vai vēlāk ir iznīcinājušas, turklāt [minētās preces] vienmēr ir palikušas [šo iestāžu] valdījumā, nevar piemērot “akcīzes nodokļa atlikšanas procedūru” atbilstoši minētās direktīvas 5. panta 2. punkta pirmajai daļai un 6. panta 1. punkta c) apakšpunktam, lasot tos kopsakarā ar Regulas Nr. 2913/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 955/1999, 84. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 98. pantu, kā arī Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2913/92, kas grozīta ar Komisijas 1999. gada 28. jūlija Regulu (EK) Nr. 1662/1999, 867.a pantu, un līdz ar to akcīzes nodokli šīm precēm var uzlikt, un tādējādi akcīzes nodoklis par tām kļūst iekasējams;

3)

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, kas grozīta ar Padomes 1999. gada 22. oktobra Direktīvu 1999/85/EK, 2. panta 2. punkts, 7. pants un 10. panta 3. punkts ir interpretējami tādējādi, ka preces, kuras vietējās muitas un nodokļu iestādes aizturējušas to ievešanas Kopienas teritorijā brīdī un kuras šīs iestādes vienlaicīgi vai vēlāk iznīcinājušas, turklāt [minētās preces] vienmēr ir palikušas [šo iestāžu] valdījumā, ir uzskatāmas par tādām, kuras nekad nav tikušas ievestas Kopienā, un līdz ar to darbība, par kuru saistībā ar šīm precēm jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis, nav notikusi, un tādējādi šis nodoklis nav kļuvis iekasējams. Tomēr minētās direktīvas 10. panta 3. punkta otrās daļas un 16. panta l. punkta B daļas c) apakšpunkta normas, lasot tās kopsakarā ar Regulas Nr. 2454/93, kas grozīta ar Regulu Nr. 1662/1999, 867.a panta normām, ir interpretējamas tādējādi, ka saistībā ar precēm, kuras šīs iestādes aizturējušas pēc to ievešanas šajā teritorijā, proti, no brīža, kad tās ir šķērsojušas zonu, kurā atrodas minētajā teritorijā esošā pirmā muitas iestāde, un kuras minētās iestādes vienlaicīgi vai vēlāk ir iznīcinājušas, turklāt [minētās preces] vienmēr ir palikušas [šo iestāžu] valdījumā, darbība, par kuru jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis, ir notikusi un šis nodoklis kļūst iekasējams pat tad, ja vēlāk šīm precēm ir piemērota procedūra glabāšanai muitas noliktavā;

4)

Regulas Nr. 2913/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 955/1999, 202. pants, 215. panta 1. un 3. punkts un 217. pants, kā arī Sestās direktīvas 77/388, kas grozīta ar Direktīvu 1999/85, 7. panta 2. punkts un 10. panta 3. punkts ir interpretējami tādējādi, ka kompetentas piedzīt muitas parādu un pievienotās vērtības nodokli ir tās dalībvalsts iestādes, kura atrodas pie Kopienas ārējās robežas, kuru šķērsojot, preces ir pretlikumīgi ievestas Kopienas muitas teritorijā, turklāt tas tā ir pat tad, ja preces pēc tam ir pārvestas uz citu dalībvalsti, kurā tās ir atklātas un aizturētas. Direktīvas 92/12, kas grozīta ar Direktīvu 96/99, 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka šīs pēdējās minētās dalībvalsts iestādes ir kompetentas piedzīt akcīzes nodokli, ja vien šīs preces tiek glabātas komerciāliem nolūkiem. Iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai tajā izskatāmajā prāvā šis nosacījums ir izpildīts.

---

(1)  OV C 197, 02.08.2008.

Tiesas (virspalāta) 2010. gada 20. aprīļa spriedums (Tribunale Amministrativo Regionale per la Lombardia (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Federutility, Assogas, Libarna Gas spa, Collino Commercio spa, Sadori gas spa, Egea Commerciale, E.On Vendita srl, Sorgenia spa/Autorità per l'energia elettrica e il gas

(Lieta C-265/08) (1)

(Direktīva 2003/55/EK - Dabasgāzes iekšējais tirgus - Valsts iejaukšanās attiecībā uz dabasgāzes piegādes cenām pēc 2007. gada 1. jūlija - Uzņēmumu, kas darbojas gāzes nozarē, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumi)

(2010/C 161/07)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale per la Lombardia

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājas: Federutility, Assogas, Libarna Gas spa, Collino Commercio spa, Sadori gas spa, Egea Commerciale, E.On Vendita srl, Sorgenia spa

Atbildētāja: Autorità per l'energia elettrica e il gas

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tribunale Amministrativo Regionale per la Lombardia — Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvas 2003/55/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 98/30/EK atcelšanu (OV L 176, 57. lpp.) 3. panta 2. punkta un 23. panta interpretācija — Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek noteiktas references cenas dabasgāzes piegādei mājsaimniecību patērētājiem

Rezolutīvā daļa:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvas 2003/55/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 98/30/EK atcelšanu 3. panta 2. punkts un 23. panta 1. punkts pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata prāvās, kas ļauj noteikt dabasgāzes piegādes cenu līmeni, nosakot “references cenas”, tādas kā pamata lietās, pēc 2007. gada 1. jūlija, ar nosacījumu, ka šī iejaukšanās:

—

tiek īstenota vispārējās tautsaimnieciskās interesēs nodrošināt, ka ir saglabāt cenas par dabasgāzes piegādi gala patērētājam tiek saglabātas pieņemamā līmenī, ievērojot saskaņošanu, kas jāveic dalībvalstīm, ņemot vērā situāciju dabasgāzes nozarē, starp liberalizācijas mērķi un gala patērētāja nepieciešamās aizsardzības mērķi, kurus iecerēts sasniegt ar Direktīvu 2003/55;

—	kavē dabasgāzes piegādes cenu brīvu noteikšanu pēc 2007. gada 1. jūlija tikai tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams šāda vispārējo tautsaimniecisko interešu mērķa sasniegšanai, un tātad tikai laika posmā, kura ilgums ir noteikti ierobežots, un

—	ir skaidri definēta, pārredzama, nediskriminējoša un pārbaudāma un nodrošina, ka Savienības gāzes uzņēmumiem ir vienlīdzīgi pieejami patērētāji.

---

(1)  OV C 236, 13.09.2008.

Tiesas (ceturtā palāta) 2010. gada 29. aprīļa spriedums (House of Lords (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — The Queen, M u.c./Her Majesty's Treasury

(Lieta C-340/08) (1)

(Kopējā ārpolitika un drošības politika - Ierobežojoši pasākumi pret personām un organizācijām, kas ir saistītas ar Osamu bin Ladenu, Al-Qaida tīklu un Taliban - Naudas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana - Regula (EK) Nr. 881/2002 - 2. panta 2. punkts - Aizliegums padarīt pieejamus saimnieciskos resursus personu un organizāciju, kas uzskaitītas šīs regulas I pielikumā, labumam - Piemērojamība - Sociālā nodrošinājuma vai sociālās palīdzības pabalsti, kas piešķirti minētajā I pielikumā iekļautās personas laulātajam)

(2010/C 161/08)

Tiesvedības valoda — angļu

Iesniedzējtiesa

House of Lords

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: The Queen, M u.c.

Atbildētāja: Her Majesty's Treasury

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — House of Lords — Padomes 2002. gada 27. maija Regulas (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al-Qaida tīklu un Taliban, un ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 467/2001, ar ko aizliedz eksportēt noteiktas preces un pakalpojumus uz Afganistānu, pastiprina lidojumu aizliegumu un attiecina uz Afganistānas Taliban līdzekļu un citu finanšu resursu iesaldēšanu (OV L 139, 9. lpp.), 2. panta 2. punkta interpretācija — Aizlieguma padarīt pieejamus saimnieciskos resursus personu un organizāciju, kas uzskaitītas I pielikumā, labumam piemērojamība — Sociālā nodrošinājuma vai sociālās palīdzības pabalsti, ko valsts piešķir šādas personas laulātajam

Rezolutīvā daļa:

2. panta 2. punkts Padomes 2002. gada 27. maija Regulā (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kuras saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al-Qaida tīklu un Taliban, un ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 467/2001, ar ko aizliedz eksportēt noteiktas preces un pakalpojumus uz Afganistānu, pastiprina lidojumu aizliegumu un attiecina uz Afganistānas Taliban līdzekļu un citu finanšu resursu iesaldēšanu, un kura grozīta ar Padomes 2003. gada 27. marta Regulu (EK) Nr. 561/2003, ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tas nav piemērojams sociālā nodrošinājuma vai sociālās palīdzības pabalstiem, ko valsts izmaksā personām, kuras ir laulātas ar tādām personām, kas ir iekļautas sarakstā, kuru ir sagatavojusi komiteja, kas izveidota saskaņā ar Apvienoto Nāciju Drošības padomes [Sankciju komitejas] Rezolūcijas 1267 (1999) 6. punktu, un kas ir iekļautas minētās regulas, kā tā tika grozīta, I pielikumā, pamatojoties vienīgi uz to, ka laulātā dzīvo ar attiecīgo personu un izmantos vai var izmantot daļu no pabalstu summām, lai norēķinātos par precēm vai pakalpojumiem, kurus izmantos arī šī norādītā persona vai no kuriem šī persona gūs labumu.

---

(1)  OV C 260, 11.10.2008.

Tiesas (trešā palāta) 2010. gada 22. aprīļa spriedums — Eiropas Komisija/Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste

(Lieta C-346/08) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 2001/80/EK - Piesārņojums un kaitīgas sekas - Sadedzināšanas iekārtas - Ierobežojumi attiecībā uz dažu piesārņojošo vielu emisiju gaisā - Minētās direktīvas nepiemērošana Lynemouth (Apvienotā Karaliste) spēkstacijai)

(2010/C 161/09)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — P. Oliver un A. Alcover San Pedro)

Atbildētāja: Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste (pārstāvji — L. Seeboruth, pārstāvis, un D. Wyatt, QC)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 23. oktobra Direktīvas 2001/80/EK par ierobežojumiem attiecībā uz dažu piesārņojošo vielu emisiju gaisā no lielām sadedzināšanas iekārtām (OV L 309, 1. lpp.) pārkāpums attiecībā uz Lainmutā [Lynemouth] (Norsamberlandē [Northumberland]) esošo spēkstaciju — Minētās iekārtas emisiju būtiska nesamazināšana direktīvas 4. panta 3. punktā noteiktajā termiņā

Rezolutīvā daļa:

1)

nenodrošinot Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 23. oktobra Direktīvas 2001/80/EK par ierobežojumiem attiecībā uz dažu piesārņojošo vielu emisiju gaisā no lielām sadedzināšanas iekārtām piemērošanu spēkstacijai, ko pārvalda Rio Tinto Alcan Smelting and Power (UK) Ltd Lainmutā, Anglijas ziemeļaustrumos, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā karaliste nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus;

2)	Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 260, 11.10.2008.

Tiesas (trešā palāta) 2010. gada 29. aprīļa spriedums (Conseil d'État (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Solgar Vitamin's France, Valorimer SARL, Christian Fenioux, L'Arbre de Vie SARL, Source Claire, Nord Plantes EURL, RCS Distribution, Ponroy Santé, Syndicat de la Diététique et des Compléments Alimentaires/Ministre de l'Economie, des Finances et de l'Emploi, Ministre de la Santé, de la Jeunesse et des Sports, Ministre de l'Agriculture et de la Pêche

(Lieta C-446/08) (1)

(Direktīva 2002/46/EK - Dalībvalstu tiesību aktu tuvināšana attiecībā uz uztura bagātinātājiem - Vitamīni un minerālvielas, ko var izmantot uztura bagātinātāju ražošanā - Maksimālais daudzums - Saskaņošana Eiropas Savienības līmenī - Trūkums - Dalībvalstu kompetence - Noteikumi, kuri ir jāievēro, un kritēji, kuri ir jāņem vērā, nosakot šo daudzumu - Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir noteikts šis daudzums - Maksimālā daudzuma noteikšana nulles vērtībā)

(2010/C 161/10)

Tiesvedības valoda — franču

Iesniedzējtiesa

Conseil d'État

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Solgar Vitamin's France, Valorimer SARL, Christian Fenioux, L'Arbre de Vie SARL, Source Claire, Nord Plantes EURL, RCS Distribution, Ponroy Santé, Syndicat de la Diététique et des Compléments Alimentaires

Atbildētāji: Ministre de l'Economie, des Finances et de l'Emploi, Ministre de la Santé, de la Jeunesse et des Sports, Ministre de l'Agriculture et de la Pêche

Piedaloties: Syndicat de la Diététique et des Compléments Alimentaires

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Conseil d'État (Francija) — Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 10. jūnija Direktīvas 2002/46/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz uztura bagātinātājiem (JO L 183, 51. lpp.) un īpaši tās 5. panta 4. punkta un 11. panta 2. punkta interpretācija — Dalībvalstu kompetence noteikt vitamīnu un minerālvielu atļauto maksimālo daudzumu uztura bagātinātājos, ja šajā jomā nav Kopienu tiesiskā regulējuma — Kritēriji, kas ir jāņem vērā, nosakot maksimālo daudzumu — Dalībvalstu iestāžu noteikts pilnīgs fluora aizliegums, izņemot minētās direktīvas 12. pantā paredzētos noteikumus — Kvantitatīvs tirdzniecības ierobežojums, kas ir pretrunā EKL 28. un 30. pantam

Rezolutīvā daļa:

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 10. jūnija Direktīva 2002/46/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz uztura bagātinātājiem ir jāinterpretē tādējādi, ka, neskarot EK līgumu, dalībvalstīm joprojām ir pilnvaras noteikt tiesisko regulējumu par vitamīnu un minerālvielu, ko var izmantot uztura bagātinātāju ražošanā, maksimālo daudzumu tikmēr, kamēr Eiropas Komisija šo daudzumu nav noteikusi saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 4. punktu;

2)

papildus pienākumam ievērot EKL 28. un 30. pantu dalībvalstīm ir arī pienākums ievērot Direktīvas 2002/46 5. panta 1. un 2. punktā ietvertos apstākļus, tostarp prasību, pamatojoties uz vispārpieņemtiem zinātniskiem datiem, novērtēt risku, lai noteiktu vitamīnu un minerālvielu, ko var izmantot uztura bagātinātāju ražošanā, maksimālo daudzumu, gaidot, kamēr Komisija šo daudzumu nosaka, pamatojoties uz minētā 5. panta 4. punktu;

3)

Direktīva 2002/46 ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamata lietā, kad, nosakot minerālvielas, ko var izmantot uztura bagātinātāju ražošanā, maksimālo daudzumu, nav iespējams precīzi aprēķināt šīs minerālvielas daudzumu, kas tiek iegūts no citiem pārtikas avotiem, un tik ilgi, kamēr Eiropas Komisija saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 4. punktu nav noteikusi vitamīnu un minerālvielu, ko var izmantot uztura bagātinātāju ražošanā, maksimālo daudzumu, ja pastāv risks, ka šis daudzums sasniedz augstāko šai attiecīgajai minerālvielai noteikto drošības līmeni, un ar nosacījumu, ka tiek ievērots EKL 28. un 30. pants, dalībvalsts var noteikt minēto maksimālo daudzumu nulles vērtībā, neizmantojot šīs pašas direktīvas 12. pantā paredzēto procedūru;

4)

Direktīvas 2002/46 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka piemērota etiķete varētu atturēt patērētāju grupu, kurai tā ir paredzēta, izmantot uzturvielu, kurai, to lietojot nelielās devās, ir labvēlīga iedarbība uz šo grupu, nav svarīgs apstāklis vitamīnu un minerālvielu, ko var izmantot uztura bagātinātāju ražošanā, maksimālā daudzuma noteikšanai. Atšķirību starp dažādu patērētāju grupu jutības līmeņiem ņemšana vērā var ļaut dalībvalstij piemērot visiem iedzīvotājiem tādu maksimālo daudzumu, kurš ir pielāgots īpašai patērētāju grupai, piemēram, bērniem, vienīgi tad, ja šis pasākums ir ierobežots ar to, kas ir nepieciešams, lai nodrošināto to personu veselības aizsardzību, kuras ietilpst šajā grupā, ja minētais pasākums ir samērīgs ar noteikto mērķi un ja šo mērķi nevar sasniegt, piemērojot mazāk ierobežojošus pasākumus tirdzniecībai Eiropas Savienības iekšienē, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai;

5)

Direktīva 2002/46 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā vitamīnu un minerālvielu, ko var izmantot uztura bagātinātāju ražošanā, maksimālā daudzuma noteikšana, ja, tā kā nav apdraudējuma personu veselībai, šiem vitamīniem un šīm minerālvielām nav noteikts augstākais drošais daudzums, ja vien šāds pasākums nav pamatots ar piesardzības principu, un ja, veicot zinātnisku riska novērtējumu, tiek atklāts, ka pastāv neskaidrības par patiesu risku veselībai esamību vai pakāpi. Pēc tam, kad ir noteikts šis augstākais drošais daudzums, nevar izslēgt iespēju šādu maksimālo daudzumu noteikt ievērojami zemāku par minēto daudzumu, ja šī maksimālā daudzuma noteikšanu var pamatot, ņemot vērā Direktīvas 2002/46 5. panta 1. un 2. punktā minētos apstākļus, ja tas atbilst samērīguma principam. Šis novērtējums katrā attiecīgajā gadījumā ir jāveic iesniedzējtiesai.

---

(1)  OV C 327, 20.12.2008.

Tiesas (pirmā palāta) 2010. gada 22. aprīļa spriedums (Landesgericht Innsbruck — Austrija lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols/Land Tirol

(Lieta C-486/08) (1)

(Sociālā politika - Pamatnolīgumi par nepilna darba laika darbu un darbu uz noteiktu laiku - Neizdevīgi noteikumi, kas valsts tiesiskajā regulējumā paredzēti attiecībā uz līgumdarbiniekiem, kuri strādā nepilna darba laika darbu, gadījuma rakstura darbu vai atbilstoši uz noteiktu laiku noslēgtam līgumam - Vienlīdzīgas attieksmes princips)

(2010/C 161/11)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Landesgericht Innsbruck

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols

Atbildētāja: Land Tirol

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Landesgericht Innsbruck — Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvas 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu (OV 1998, L 14, 9. lpp.) pielikuma 4. klauzulas 1. un 2. punkta, Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 43. lpp.) pielikuma 4. klauzulas, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV L 2004, 23. lpp.) 14. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretācija — Valsts tiesiskais regulējums attiecībā uz līgumdarbiniekiem, no kura piemērošanas jomas ir izslēgtas noteiktas darbinieku kategorijas, kas strādā nepilnu darba laiku, gadījuma rakstura darbu vai, pamatojoties uz darba līgumu uz nenoteiktu laiku — Nelabvēlīgi nosacījumi attiecībā uz tiesībām uz atvaļinājumu darbiniekiem, kas no pilna darba laika darba pāriet uz nepilna darba laika darbu, un darbiniekiem, kas ņem divu gadu bērna kopšanas atvaļinājumu — Vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešu un sieviešu dzimuma darbiniekiem, pret darbiniekiem, kas strādā pilnu darba laiku, un tiem, kas strādā nepilnu darba laiku, kā arī pret darbiniekiem, kuru darba līgums ir uz noteiktu laiku, un tiem, kuru darba līgums ir uz nenoteiktu laiku, princips

Rezolutīvā daļa:

1)

atbilstošās Savienības tiesības un tostarp 4. klauzulas 2. punkts 1997. gada 6. jūnijā noslēgtajā pamatnolīgumā par nepilna darba laika darbu, kas iekļauts pielikumā Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvai 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu, kas grozīta ar Padomes 1998. gada 7. aprīļa Direktīvu 98/23/EK, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu tiesību normu kā 55. panta 5. punkts Tiroles federālās zemes 2000. gada 8. novembra likumā par līgumdarbiniekiem (Tiroler Landes-Vertragsbedienstetengesetz) redakcijā, kas bija spēkā līdz 2009. gada 1. februārim, saskaņā ar kuru gadījumā, ja tiek grozīts darba ņēmēja darba laiks, neizmantoto atvaļinājumu ilgums ir jāpielāgo tādējādi, ka darba ņēmējam, kurš no pilna darba laika darba pāriet uz nepilna darba laika darbu, tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kuras viņš ir ieguvis savā pilnā darba laika darba periodā un kuras viņam nav bijusi iespēja izmantot, tiek samazinātas, vai tādējādi, ka viņš var izmantot šo atvaļinājumu, vienīgi saņemot samazinātu kompensāciju par apmaksāto atvaļinājumu;

2)

4. klauzula 1999. gada 18. martā noslēgtajā pamatnolīgumā par darbu uz noteiktu laiku, kas iekļauts pielikumā Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvai 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā 1. panta 2. punkta m) apakšpunkts Tiroles federālās zemes 2000. gada 8. novembra likumā par līgumdarbiniekiem redakcijā, kas bija spēkā līdz 2009. gada 1. februārim, kurā no šī likuma piemērošanas jomas izslēgti darba ņēmēji, kuri noslēguši darba līgumu uz noteiktu laiku, kas nepārsniedz sešus mēnešus, vai kurus nodarbina vienīgi gadījuma rakstura darbos;

3)

Padomes 1996. gada 3. jūnija Direktīvas 96/34/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu, kas grozīta ar Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/75/EK, pielikumā iekļautā 1995. gada 14. decembrī noslēgtā pamatnolīguma attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu 2.noteikuma 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā Tiroles federālās zemes 2000. gada 8. novembra likuma par līgumdarbiniekiem redakcijā, kas bija spēkā līdz 2009. gada 1. februārim, 60. panta pēdējais teikums, saskaņā ar kuru darba ņēmēji, kas izmanto savas tiesības uz divus gadus ilgu bērna kopšanas atvaļinājumu, beidzoties šim atvaļinājumam, zaudē tiesības uz apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu, kas iegūtas iepriekšējā gadā pirms viņu bērna piedzimšanas.

---

(1)  OV C 44, 21.02.2009.

Tiesas (otrā palāta) 2010. gada 22. aprīļa spriedums (Finanzgericht Düsseldorf (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Vera Mattner/Finanzamt Velbert

(Lieta C-510/08) (1)

(Kapitāla brīva aprite - EKL 56. un 58. pants - Īpašuma maiņas nodoklis par dāvinājumiem - Zemes gabals, uz kura ir uzcelta ēka - Tiesības uz atlaidi no apliekamās bāzes - Atšķirīga attieksme pret rezidentiem un nerezidentiem)

(2010/C 161/12)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Finanzgericht Düsseldorf

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Vera Mattner

Atbildētājs: Finanzamt Velbert

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Finanzgericht Düsseldorf — EKL 39. un 43. panta, kā arī EKL 56. panta saistībā ar EKL 58. pantu interpretācija — Tādi valsts tiesību akti par zemes īpašuma dāvinājuma nodokli, kas nosaka ar nodokli neapliekamo daļu EUR 1 100 apmērā, ja dāvinātājs un ieguvējs dzīvo citā dalībvalstī, bet EUR 205 000 apmērā, ja vai nu dāvinātājs, vai ieguvējs dzīvo valsts teritorijā

Rezolutīvā daļa:

EKL 56. un 58. panta kopējie noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā, kas attiecībā uz dāvinājuma nodokļa aprēķināšanu paredz, ka, dāvinot šīs valsts teritorijā esošu nekustamo īpašumu, ja dāvinātāja un apdāvinātā dzīvesvieta dāvinājuma izdarīšanas datumā ir citā dalībvalstī, ar nodokli apliekamās bāzes atlaide ir mazāka nekā atlaide, kāda tiktu piemērota, ja vismaz vienas šādas personas dzīvesvieta šajā datumā būtu bijusi pirmajā dalībvalstī.

---

(1)  OV C 44, 21.02.2009.

Tiesas (trešā palāta) 2010. gada 22. aprīļa spriedums (Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Staatssecretaris van Financiën/X (C-536/08) un fiscale eenheid Facet BV/Facet Trading BV (C-539/08)

(Apvienotās lietas C-536/08 un C-539/08) (1)

(Sestā PVN direktīva - 17. panta 2. un 3. punkts - 28.b panta A daļas 2. punkts - Tiesības uz nodokļa atskaitīšanu - Pārejas noteikumi tirdzniecības starp dalībvalstīm aplikšanai ar nodokļiem - Kopienas iekšējās preču iegādes vieta)

(2010/C 161/13)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Hoge Raad der Nederlanden

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Staatssecretaris van Financiën (C-536/08) un fiscale eenheid Facet BV (C-539/08)

Atbildētāji: X (C-536/08) un Facet Trading BV (C-539/08)

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Hoge Raad der Nederlanden, Den Haag — Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.), 17. panta 2. un 3. punkta un 28. b panta A daļas 2. punkta interpretācija — Pārejas noteikumi tirdzniecības starp dalībvalstīm aplikšanai ar nodokļiem — Kopienas iekšējās preču iegādes vieta

Rezolutīvā daļa:

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, redakcijā, kas izriet no Padomes 1992. gada 14. decembra Direktīvas 92/111/EEK, 17. panta 2. un 3. punkts, kā arī 28.b panta A daļas 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka personai, kura ir tādā situācijā, kas ir paredzēta 28.b panta A daļas 2. punkta pirmajā daļā, nerodas tiesības tūlītēji atskaitīt pievienotās vērtības nodokli, kurš par Kopienu iekšējo iegādi bija jāsamaksā kā priekšnodoklis.

---

(1)  OV C 44, 21.02.2009.

Tiesas (ceturtā palāta) 2010. gada 22. aprīļa spriedums (High Court of Justice (England & Wales), Queen's Bench Division (Administrative Court) (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — The Queen, Association of the British Pharmaceutical Industry/Medicines and Healthcare Products Regulatory Agency

(Lieta C-62/09) (1)

(Direktīva 2001/83EK - 94. pants - Finansiāls stimuls ārstu kabinetiem, kuri saviem pacientiem paraksta noteiktas zāles - Sabiedrības veselības aizsardzības iestādes - Brīvība parakstīt zāles)

(2010/C 161/14)

Tiesvedības valoda –angļu

Iesniedzējtiesa

High Court of Justice (England & Wales), Queen's Bench Division (Administrative Court)

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: The Queen, Association of the British Pharmaceutical Industry

Atbildētāja: Medicines and Healthcare Products Regulatory Agency

Piedaloties: NHS Confederation (Employers) Company Ltd

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — High Court of Justice (England & Wales), Queen's Bench Division (Administrative Court) — Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīvas 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 67. lpp.), 94. panta 1. punkta interpretācija — Valsts iestādes, kas ietilpst valsts veselības aizsardzības pakalpojumu sistēmā, ieviestā finansiālo stimulu shēma ārstu kabinetiem, kuri pacientiem paraksta noteiktas zāles

Rezolutīvā daļa:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīvas 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/27/EK, 94. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādas finansiālo stimulu shēmas kā pamata lietā, kuras ieviesušas valsts sabiedrības veselības aizsardzības iestādes, lai samazinātu savus izdevumus šajā sakarā un lai dažu pataloģiju ārstēšanas nolūkos veicinātu ārstus parakstīt konkrēta nosaukuma zāles, kurām ir atšķirīga aktīvā sastāvdaļa nekā tām zālēm, kuras tika parakstītas iepriekš vai kuras būtu parakstītas, ja nepastāvētu šāda finansiālo stimulu shēma.

---

(1)  OV C 90, 18.04.2009

Tiesas (ceturtā palāta) 2010. gada 22. aprīļa spriedums (Symvoulio tis Epikrateias (Grieķija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Dimos Agios Nikolaos — Kriti/Ypourgos Agrotikis Anaptyxis kai Trofimon

(Lieta C-82/09) (1)

(Regula (EK) Nr. 2152/2003 - Mežu un vides mijiedarbības monitorings Savienībā - Definīcijas - Jēdzieni “mežs” un “cita meža zeme” - Piemērošanas joma)

(2010/C 161/15)

Tiesvedības valoda — grieķu

Iesniedzējtiesa

Symvoulio tis Epikrateias

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Dimos Agios Nikolaos — Kriti

Atbildētājs: Ypourgos Agrotikis Anaptyxis kai Trofimon

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Symvoulio tis Epikrateias — Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 17. novembra Regulas (EK) Nr. 2152/2003 par mežu un vides mijiedarbības monitoringu Kopienā (Forest Focus) (OV L 324, 1. lpp.) 3. panta a) un b) punkta interpretācija — Jēdzieni “mežs” un “cita meža zeme” — No regulas atšķirīgas definīcijas

Rezolutīvā daļa

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 17. novembra Regulas (EK) Nr. 2152/2003 par mežu un vides mijiedarbības monitoringu Kopienā (Forest Focus) 3. panta a) un b) punkta tiesību normas, kurās šīs regulas aspektā ir definēti jēdzieni “mežs” un “[cita] meža zeme”, ir interpretējamas tādējādi, ka tās neaizliedz tādas valsts tiesību normas, kurās paredzētas citādas šo jēdzienu definīcijas attiecībā uz darbībām, kas nav regulētas šajā regulā.

---

(1)  OV C 102, 01.05.2009.

Tiesas (trešā palāta) 2010. gada 29. aprīļa spriedums (Tribunale di Firenze (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Camar Srl/Presidente del Consiglio dei Ministri

(Lieta C-102/09) (1)

(Starptautiskie nolīgumi - Jaundes konvencija - Ceturtā ĀKK un EEK Lomē konvencija - “Standstill” klauzula - Iekšējie nodokļi - Banāni)

(2010/C 161/16)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale di Firenze

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Camar Srl

Atbildētājs: Presidente del Consiglio dei Ministri

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tribunale di Firenze — Tirgu kopīgā organizācija — Banāni — Valsts likuma, kas nosaka patēriņa nodokli Somālijas izcelsmes banāniem, saderība ar pirmās Jaundes konvencijas 14. pantu un ar Lomes ĀKK-EEK konvencijā paredzēto importa režīmu

Rezolutīvā daļa:

1)

asociācijas konvencijas starp Eiropas Ekonomikas Kopienu un ar šo Kopienu asociētajām Āfrikas un Madagaskaras valstīm, kura 1963. gada 20. jūlijā parakstīta Jaundē, 14. pantam nav pretrunā tāda nodokļu uzlikšana Somālijas izcelsmes banāniem kā tā, kura ieviesta ar 1964. gada 9. oktobra Likumu Nr. 986/1964;

2)

valsts tiesai nav pienākuma pārbaudīt tāda ievedmuitas nodokļa paaugstināšanas konkrētās sekas uz Somālijas izcelsmes banānu importu kā tas, kurš ieviests ar pamata lietā aplūkoto tiesisko regulējumu attiecībā uz situāciju pirms 1976. gada 1. aprīļa, lai novērtētu šīs paaugstināšanas saderīgumu ar ceturtajai ĀKK un EEK konvencijai, kura 1989. gada 15. decembrī parakstīta Lomē, pievienotā 5. protokola par banāniem 1. pantā esošo “standstill” klauzulu. Tomēr tāda nodokļa paaugstināšana, ar kuru tas tiek pielāgots inflācijai, nav pretrunā šai klauzulai.

---

(1)  OV C 129, 06.06.2009.

Tiesas (ceturtā palāta) 2010. gada 22. aprīļa spriedums (Symvoulio tis Epikrateias (Grieķija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Enosi Efopliston Aktoploïas u.c./Ypourgos Emporikis Naftilías, Ypourgos Aigaíou

(Lieta C-122/09) (1)

(Jūras transports - Jūras kabotāža - Regula (EEK) Nr. 3577/92 - Pagaidu atbrīvojums no regulas piemērošanas - Dalībvalstu pienākums pirms atbrīvojuma perioda beigām nepieņemt noteikumus, kas var būtiski kavēt šīs regulas piemērošanu)

(2010/C 161/17)

Tiesvedības valoda — grieķu

Iesniedzējtiesa

Symvoulio tis Epikrateias

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Enosi Efopliston Aktoploïas, ANEK, Minoikes grammes, N.E. Lésvou, Blue Star Ferries

Atbildētāji: Ypourgos Emporikis Naftilías, Ypourgos Aigaíou

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Symvoulio tis Epikrateias — Padomes 1992. gada 7. decembra Regulas (EEK) Nr. 3577/92, ar ko piemēro principu, kurš paredz jūras transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību dalībvalstīs (jūras kabotāža) (OV L 364), 1., 2., 4. panta un 6. panta 3. punkta interpretācija — Pagaidu izņēmums regulas piemērošanai — Dalībvalstu pienākums pirms izņēmuma perioda beigām atturēties pieņemt tādus pasākumus, kas varētu apdraudēt regulas pilnīgu un efektīvu piemērošanu — Tiesības atsaukties uz šiem regulas tiesību noteikumiem, apstrīdot attiecīgos valsts tiesiskā regulējuma tiesību noteikumus un to iedarbību

Rezolutīvā daļa:

pieņemot, ka pagaidu atbrīvojuma no Padomes 1992. gada 7. decembra Regulas (EEK) Nr. 3577/92, ar ko piemēro principu, kurš paredz jūras transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību dalībvalstīs (jūras kabotāža), piemērošanas Grieķijā laikā Grieķijas likumdevējam bija jāatturas no tiesību normu pieņemšanas, kas varētu būtiski kavēt šīs regulas pilnīgu un efektīvu piemērošanu, sākot no 2004. gada 1. janvāra, datuma, kurā beidzās minētais atbrīvošanas laikposms, šo pilnīgo un efektīvo piemērošanu būtiski nekavē tas vien, ka Grieķijas likumdevējs 2001. gadā ir pieņēmis minētajai regulai pretējas izsmeļošas un pastāvīgas tiesību normas, neparedzot, ka to piemērošana tiktu izbeigta no 2004. gada 1. janvāra.

---

(1)  OV C 141, 20.06.2009.

Tiesas (trešā palāta) 2010. gada 29. aprīļa spriedums (Finanzgericht München (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Roeckl Sporthandschuhe GmbH & Co. KG/Hauptzollamt München

(Lieta C-123/09) (1)

(Kopējais muitas tarifs - Tarifu pozīcijas - Jāšanas sportam domātu cimdu klasifikācija Kombinētajā nomenklatūrā - 3926. pozīcija - 6116. pozīcija)

(2010/C 161/18)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Finanzgericht München

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Roeckl Sporthandschuhe GmbH & Co. KG

Atbildētāja: Hauptzollamt München

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Finanzgericht München — Padomes 1987. gada 23. jūlija Regula (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV L 256, 1. lpp.), ko groza Komisijas 2003. gada 11. septembra Regula (EK) Nr. 1789/2003 (OV L 281, 1. lpp.) — Tekstilizstrādājumi, kas noslīpēti no vienas puses tikai un vienīgi plastmasas slāņa noturības veicināšanai — Klasificēšana Kombinētās nomenklatūras 3926 20 00. apakšpozīcijā

Rezolutīvā daļa:

Kombinētā nomenklatūra Padomes 1987. gada 23. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu I pielikumā, kas grozīta ar Komisijas 2003. gada 11. septembra Regulu (EK) Nr. 1789/2003, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādi jāšanas sportam domāti cimdi kā pamata lietā aplūkotie, kuri ir ražoti no tekstilmateriāla, kas no vienas puses ir slīpēts un pārklāts ar plastmasas slāni, vai trikotāžas viena puse tiek slīpēta un šī puse pilnībā tiek pārklāta ar poliuretāna putām, kuru pamata funkcija ir tā, lai šos cimdus varētu izmantot kā jāšanas sportam domātus cimdus, ir jāklasificē tās 3926 20 00. apakšpozīcijā.

---

(1)  OV C 129, 06.06.2009.

Tiesas (trešā palāta) 2010. gada 29. aprīļa spriedums (Raad van State (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Smit Reizen BV/Minister van Verkeer en Waterstaat

(Lieta C-124/09) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Regulas (EEK) Nr. 3820/85 un Nr. 3821/85 - Autotransports - Reģistrācijas pienākums - Atpūtas laikposms un pārējie darba laikposmi - Laikposms, kas vajadzīgs, lai nokļūtu līdz vietai, kurā tiek pārņemta ar reģistrācijas kontrolierīci aprīkota transportlīdzekļa vadīšana - Jēdziens “darbības centrs”)

(2010/C 161/19)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Raad van State

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Smit Reizen BV

Atbildētājs: Minister van Verkeer en Waterstaat

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Raad van State — Padomes 1985. gada 20. decembra Regulas (EEK) Nr. 3820/85 par dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz autotransportu (OV L 370, 1. lpp.) 1. panta un Padomes 1985. gada 20. decembra Regulas (EEK) Nr. 3821/85 par reģistrācijas kontrolierīcēm, ko izmanto autotransportā (OV L 370, 8. lpp.), 15. panta interpretācija — Pārtraukumi, ikdienas atpūtas laikposmi un darba laiks — Jēdziens — Reģistrācijas pienākums — Laiks, kas ir vajadzīgs tam, lai ierastos transportlīdzekļa pārņemšanas vietā, kas atrodas ārpus uzņēmuma darbības centra — Darbības centrs — Jēdziens — Vadītāja aizstāšana ar trešo personu

Rezolutīvā daļa:

1)

2001. gada 18. janvāra sprieduma lietā C-297/99 Skills Motor Coaches u.c. 21. un nākamajos punktos minētais jēdziens “darbības centrs” ir jādefinē kā vieta, kur konkrēti ir bāzēts transportlīdzekļa vadītājs, proti, transporta uzņēmuma apmešanās vieta, no kuras transportlīdzekļa vadītājs regulāri sniedz savus pakalpojumus un uz kuru šo pakalpojumu sniegšanas noslēgumā viņš atgriežas, pildot savus pienākumus parastos apstākļos un neievērojot īpašus sava darba devēja norādījumus;

2)

tas, ka attiecīgais transportlīdzekļa vadītājs vai nu pats nokļūst līdz vietai, kurā viņam jāpārņem ar reģistrācijas kontrolierīci aprīkota transportlīdzekļa vadīšana, vai arī kāds viņu līdz šai vietai aizved, neietekmē brauciena laikposma kvalifikāciju, ņemot vērā jēdzienu “atpūta” Padomes 1985. gada 20. decembra Regulas (EEK) Nr. 3820/85 par dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz autotransportu 1. panta 5) punkta izpratnē.

---

(1)  OV C 129, 06.06.2009.

Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas (sestā palāta) 2009. gada 22. jūlija rīkojumu lietā T-234/09 Hârsulescu/Rumānija 2009. gada 23. septembrī iesniedza Constantin Hârsulescu

(Lieta C-374/09 P)

(2010/C 161/20)

Tiesvedības valoda — rumāņu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Constantin Hârsulescu (pārstāvis — C. Stanciu)

Otrs lietas dalībnieks: Rumānija

Ar 2010. gada 4. marta rīkojumu Tiesa (piektā palāta) ir noraidījusi iesniegto apelācijas sūdzību.

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (sestā palāta) 2009. gada 17. decembra spriedumu lietā T-57/01 Solvay/Komisija 2010. gada 1. martā iesniedza Solvay SA

(Lieta C-109/10 P)

(2010/C 161/21)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Solvay SA (pārstāvji — P.-A. Foriers, R. Jafferali, F. Louis, A. Vallery, avocats)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atcelt 2009. gada 17. decembra spriedumu;

—	līdz ar to atsākt prasības izskatīšanu attiecībā uz atceltajiem punktiem un pilnībā vai daļēji atcelt Komisijas 2000. gada 13. decembra lēmumu atbilstoši attiecīgajiem pamatiem;

—	atcelt naudas sodu 19 miljonu EUR apmērā vai, ja tas netiks izdarīts — to ļoti ievērojami samazināt, lai atlīdzinātu smago kaitējumu, kas prasītājai radies sakarā ar procedūras ārkārtējo ilgumu;

—	piespriest Komisijai segt tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē, kā arī attiecībā uz tiesvedību Vispārējā tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza deviņus pamatus.

Ar savu pirmo pamatu, ko veido piecas daļas, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ir pārkāptas tiesības tikt tiesātam saprātīgā termiņā, jo Komisijas 2000. gada 13. decembra Lēmums 2003/6/EK (1) ticis pieņemts vairāk Solvaynekā desmit gadus pēc izmeklēšanas sākuma vai vismaz pēc procedūras sākuma, paziņojot apelācijas sūdzības iesniedzējai Komisijas iebildumus. Konkrēti, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav izvērtējusi termiņu kopumā, iekļaujot gan administratīvo, gan tiesvedības stadiju (pirmā daļa), nav ņēmusi vērā procedūras Vispārējā tiesā ilgumu (otrā daļa,) ir pakļāvusi sankcijas par saprātīga termiņa pārsniegšanu prasībai pierādīt, ka konkrēti ir pārkāptas apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības uz aizstāvību, lai gan šie divi principi ir neatkarīgi un atšķirīgi (trešā daļa), nospriedusi, ka šajā lietā šāds pārkāpums nepastāv (ceturtā daļa), un sagrozījusi lietas faktus tādā ziņā, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir atteikusies pakārtoti lūgt samazināt naudas soda apmēru sakarā ar saprātīga termiņa pārsniegšanu (piektā daļa), lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja skaidri lūdza šī iemesla dēļ atcelt vai vismaz samazināt naudas sodu.

Ar savu otro pamatu, ko veido trīs daļas, Solvay atsaucas uz Padomes Regulas Nr. 17/62 (2) 14. un 20. panta pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa ir pieļāvusi, ka Komisija procedūrā, kas uzsākta, pamatojoties uz LESD 102. pantu, izmanto dokumentus, kas izņemti pārbaudēs par iespējamo dalību aizliegtās vienošanās un/vai saskaņotās darbībās atbilstoši LESD 101. pantam (pirmā daļa). Apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai pārmet arī, ka tā ir pieļāvusi, ka Komisija izmanto pret apelācijas sūdzības iesniedzēju dokumentus, ko tā ieguvusi nejauši, lai gan attiecīgajā laikā, nepastāvot aizdomām, Komisija nebūtu varējusi veikt pārbaudi, kuras mērķis būtu šo dokumentu iegūšana (otrā daļa). Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi lietas faktus, atzīstot, ka pastāvot būtiska līdzība starp faktiem, kuru izmeklēšana bija lēmuma par pārbaudes veikšanu mērķis, un faktiem, uz kuru pamata tika atzīta apelācijas sūdzības iesniedzējas vaina (trešā daļa).

Ar savu trešo pamatu, ko veido sešas daļas, apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz to, ka Vispārējā tiesa pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, pieprasīdama apelācijas sūdzības iesniedzējai pierādīt, ka Komisijas pazaudētie lietas materiāli būtu varējuši būt noderīgi tās aizstāvībai (pirmā daļa). Iepriekš neizskatot lietas materiālus, nevar automātiski izslēgt, ka attiecīgie dokumenti būtu varējuši ietekmēt Komisijas pieņemto lēmumu (otrā un trešā daļa). Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja apšauba Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot pierādījusi, ka pazudušie dokumenti būtu varējuši būt noderīgi tās aizstāvībai attiecībā uz dominējošā stāvokļa pastāvēšanu (ceturtā daļa), Saint-Gobain grupai piešķirto atlaidi (piektā daļa) un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus definīciju (sestā daļa).

Ar savu ceturto pamatu Solvay apgalvo, ka pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību, noteikumi jautājumā par pierādīšanas pienākumu un nevainīguma prezumpcija, jo Vispārējā tiesa nolēma, ka no lietas materiāliem pazudušie dokumenti nebūtu bijusi noderīgi apelācijas sūdzības iesniedzējas aizstāvībai, lai gan pietiek ar to, ka šie dokumenti pamatotu tās iepriekš izvirzītos pamatus, nevis ļautu tai izvirzīt jaunus pamatus (pirmā daļa), un ka tie sniegtu iespēju, lai arī nelielu, iespaidot apstrīdēto lēmumu (otra daļa).

Ar savu piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ir tikušas pārkāptas tās tiesības tikt uzklausītai pēc tam, kad Pirmās instances tiesa bija atcēlusi pirmo lēmumu par naudas soda uzlikšanu apelācijas sūdzības iesniedzējai, un pirms Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu. Pārsūdzētais spriedums neatbilst tas prasībai atcelt tiesību aktu, un ar to ir atteikts atzīt Komisijas pienākumu uzklausīt attiecīgo uzņēmumu, ja agrākā Pirmās instances tiesas spriedumā atzīts, ka sagatavošanas pasākumus ir ietekmējis procesuāls pārkāpums.

Ar savu sesto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja sabiedrība Vispārējai tiesai pārmet, ka tā ir pārkāpusi LESD 102. pantu un nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, atzīdama alternatīvu attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus definīciju, neatkarīgi no tā, vai ir runa par Kopienu vai valsts mēroga tirgu.

Ar savu septīto pamatu Solvay saistībā ar pienākumu norādīt pamatojumu un LESD 102. pantu kritizē pārsūdzētajā spriedumā Vispārējās tiesas veikto dominējošā stāvokļa vērtējumu neatkarīgi no tā, vai attiecīgajam ģeogrāfiskajam tirgum ir Kopienas mērogs (pirmā daļa) vai valsts mērogs (otrā daļa). Turklāt tā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā izņēmuma apstākļus, kas parāda, ka dominējošais stāvoklis nepastāvēja.

Ar savu astoto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz LESD 102. panta pārkāpumu un pamatojuma neesamību saistībā ar to, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Saint-Gobain grupai piešķirtā 1,5 % atlaide bija atlaide par lojalitāti, kas ietekmēja konkurences apstākļus.

Ar savu devīto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka nav norādīts pamatojums, ka arī, ka ir pārkāpts LESD 102. pants, jo Vispārējā tiesa atzina, ka pastāv diskriminējoša prakse, ko rada komercpartneriem piešķirtā atlaižu sistēma, pat nepārbaudīdama, vai šī prakse ir vai nav radījusi konkurences ziņā nelabvēlīgu stāvokli dominējošā piegādātāja klientu starpā (pirmā daļa). Visbeidzot, Solvay Vispārējai tiesai pārmet, ka tā nav ņēmusi vērā, ka kalcinētās sodas cena veido nelielu daļu notās klientu pašizmaksas (otrā daļa).

---

(1)  Komisijas 2000. gada 13. decembra Lēmums 2003/6/EK par [EKL] 82. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/33.133 — C: Kalcinētā soda — Solvay) (OV 2003, L 10, 10. lpp.).

(2)  Padomes 1962. gada 6. februāra Regula Nr. 17 — Pirmā regula par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.).

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (sestā palāta) 2009. gada 17. decembra spriedumu lietā T-58/01 Solvay/Komisija 2010. gada 1. martā iesniedza Solvay SA

(Lieta C-110/10 P)

(2010/C 161/22)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Solvay SA (pārstāvji — P.-A. Foriers, R. Jafferali, F. Louis, A. Vallery, avocats)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	apvienot šo lietu ar apelācijas sūdzību, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza par Vispārējās tiesas 2009. gada 17. decembra spriedumu lietā T-57/01;

—	atcelt 2009. gada 17. decembra spriedumu;

—	līdz ar to atsākt prasības izskatīšanu attiecībā uz atceltajiem punktiem un pilnībā atcelt Komisijas 2000. gada 13. decembra lēmumu;

—	atcelt naudas sodu 2, 25 miljonu EUR apmērā vai, ja tas netiek izdarīts — to ļoti ievērojami samazināt, lai atlīdzinātu smago kaitējumu, kas prasītājai radies sakarā ar procedūras ārkārtējo ilgumu;

—	piespriest Komisijai segt tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē, kā arī attiecībā uz tiesvedību Vispārējā tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza trīs pamatus.

Ar savu pirmo pamatu, ko veido piecas daļas, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ir pārkāptas tiesības tikt tiesātam saprātīgā termiņā. Solvay Vispārējai tiesai pārmet, ka tā nav izvērtējusi termiņu kopumā, iekļaujot gan administratīvo, gan tiesvedības stadiju (pirmā daļa), nav ņēmusi vērā procedūras Vispārējā tiesā ilgumu (otrā daļa,) ir pakļāvusi sankcijas par saprātīga termiņa pārsniegšanu prasībai pierādīt, ka konkrēti ir pārkāptas apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības uz aizstāvību, lai gan šie divi principi ir neatkarīgi un atšķirīgi (trešā daļa), nospriedusi, ka šajā lietā šāds pārkāpums nepastāv (ceturtā daļa), un sagrozījusi lietas faktus tādā ziņā, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir atteikusies pakārtoti lūgt samazināt naudas soda apmēru sakarā ar saprātīga termiņa pārsniegšanu (piektā daļa), lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja skaidri lūdza šī iemesla dēļ atcelt vai vismaz samazināt naudas sodu.

Ar savu otro pamatu, ko veido piecas daļas, apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz to, ka Vispārējā tiesa pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, pieprasīdama apelācijas sūdzības iesniedzējai pierādīt, ka Komisijas pazaudētie lietas materiāli būtu varējuši būt noderīgi tās aizstāvībai (pirmā daļa). Iepriekš neizskatot lietas materiālus, nevar automātiski izslēgt, ka attiecīgie dokumenti būtu varējuši ietekmēt Komisijas pieņemto lēmumu (otrā un trešā daļa). Tā Vispārējai tiesai pārmet arī, ka tā pārsūdzētajā spriedumā nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka pazudušie dokumenti būtu varējuši būt noderīgi tās aizstāvībai, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējā tiesā neesot izvirzījusi pamatu, ar kuru tā apstrīdētu vienošanās pastāvēšanu, ko tā būtu varējusi darīt, pat nepastāvot pieejai lietas materiāliem, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja šo pamatu bija izvirzījusi Komisijā un neviens nevar noteikt pazudušo dokumentu saturu (ceturtā daļa). Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai pārmet, ka tā noliegusi jebkādu pazudušo dokumentu nozīmi ar pamatojumu, ka tā jau noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto pamatu par ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm neesamību, lai gan tai nebija zināms pazudušo dokumentu saturs un tādejādi nevar izslēgt, ka tie būtu ļāvuši apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīt papildu argumentus vai pat pilnīgi jaunus pamatus gan pēc būtības, gan attiecībā uz naudas soda apmēru vai procedūras tiesiskumu (piektā daļa).

Ar savu trešo un pēdējo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ir tikušas pārkāptas tās tiesības tikt uzklausītai pēc tam, kad Pirmās instances tiesa bija atcēlusi pirmo lēmumu par naudas soda uzlikšanu apelācijas sūdzības iesniedzējai, un pirms Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu. Pārsūdzētais spriedums neatbilst tas prasībai atcelt tiesību aktu, un ar to ir atteikts atzīt Komisijas pienākumu uzklausīt attiecīgo uzņēmumu, ja agrākā Pirmās instances tiesas spriedumā atzīts, ka sagatavošanas pasākumus ir ietekmējis procesuāls pārkāpums.

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2009. gada 15. decembra spriedumu lietā T-156/04 Électricité de France (EDF)/Komisija 2010. gada 8. martā iesniedza Eiropas Komisija

(Lieta C-124/10 P)

(2010/C 161/23)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji — E. Gippini Fournier, B. Stromsky un D. Grespan)

Pārējie lietas dalībnieki: Électricité de France (EDF), Francijas Republika un Iberdrola SA

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2009. gada 15. decembra spriedumu lietā T-156/04 EDF/Komisija, kas Komisijai paziņots 2009. gada 16. decembrī, tiktāl, ciktāl ar to: — atcelts Komisijas 2003. gada 16. decembra lēmuma (C 2003/4367) par valsts atbalstu uzņēmumam EDF un elektroenerģijas un gāzes rūpniecībai (C 68/2002, N 504/2003 un C 25/2003) 3. un 4. pants; — Komisijai piespriests segt savus, kā arī atlīdzināt Électricité de France (EDF) tiesāšanās izdevumus;

—	nodot lietu atpakaļ iztiesāšanai Vispārējai tiesai;

—	lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

Pamati un galvenie argumenti

Eiropas Komisija savas apelācijas sūdzības pamatojumam izvirza divus pamatus.

Ar pirmo pamatu tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa sagrozījusi lietas pamatā esošos faktus. Pretēji pārsūdzētajā spriedumā norādītajam Francijas Republika nevis nodokļu kredītu iekļāva kapitālā, bet gan vienkārši piešķīra EDF atbalstu atbrīvojuma no sabiedrības ienākuma nodokļa formā. EDF rekapitalizācija kā tāda apstrīdētajā lēmumā nav tikusi uzskatīta par valsts atbalstu, un Komisija par tādu kvalificēja vienīgi tās fiskālo ietekmi.

Ar savu otro pamatu, ko veido četras daļas, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama Francijas valdības darbības šajā lietā par tirgus ekonomikā pieredzējuša privātā ieguldītāja rīcību.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru atšķirība starp valsti kā akcionāru un valsti kā valsts varas īstenotāju galvenokārt ir atkarīga no valsts īstenotā mērķa — kas šajā gadījumā ir EDF rekapitalizācija —, un nevis no objektīviem un pārbaudāmiem pieradījumiem. Pirmkārt, Tiesa atkārtoti it atgādinājusi, ka EKL 87. panta 1. punkts neparedz atšķirības atkarībā no valsts iejaukšanās iemesliem un mērķiem. Otrkārt, kritērijs par valsts nodomu ir īpaši nepiemērots, lai novērtētu valsts atbalsta pastāvēšanu, jo šāds kritērijs pēc sava rakstura ir subjektīvs un pakļauts interpretācijai.

Otrkārt, Komisija Vispārējai tiesai pārmet, ka tā savu analīzi nav balstījusi uz salīdzinošu izpēti par, pirmkārt, rīcību, kādu līdzīgos apstākļos būtu izvēlējies pieredzējis privātais ieguldītājs bez privilēģijām, un, otrkārt, ar savām valsts varas privilēģijām apveltītās Francijas valsts rīcību šajā lietā.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes pret valsts un privātiem uzņēmumiem princips, tādejādi pieļaujot labvēlīgāku nodokļu attieksmi pret valsti, tostarp attiecībā uz sabiedrībām, kurās valsts nav vienīgais akcionārs.

Visbeidzot, pēc Komisijas domām, Vispārējā tiesa nav ievērojusi noteikumus par pierādīšanas pienākuma sadali attiecībā uz tirgus ekonomikā pieredzējuša privātā ieguldītāja principa piemērojamību, un ir ņēmusi vērā pēc atceltā lēmuma pieņemšanas notikušus faktus.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 9. martā iesniedza Bundespatentgericht (Vācija) — Merck & Co Inc/Deutsches Patent- und Markenamt

(Lieta C-125/10)

(2010/C 161/24)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Bundespatentgericht

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Merck & Co Inc

Atbildētājs: Deutsches Patent- und Markenamt

Prejudiciālais jautājums

Vai papildu aizsardzības sertifikāts zālēm (1) var tikt izsniegts, ja laika posms no pieteikuma pamatpatentam iesniegšanas brīža līdz brīdim, kad pirmo reizi tika izsniegta atļauja zāļu laišanai Savienības tirgū, ir īsāks par pieciem gadiem?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Regula (EK) Nr. 469/2009 par papildu aizsardzības sertifikātu zālēm (Kodificētā versija) (OV L 152, 1. lpp.).

Prasība, kas celta 2010. gada 15. martā — Eiropas Komisija/Beļģijas Karaliste

(Lieta C-134/10)

(2010/C 161/25)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — A. Nijenhuis un C. Vrignon)

Atbildētāja: Beļģijas Karaliste

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka, pareizi netransponējot Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK (1) par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) 31. pantu, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi minētajā direktīvā un Līguma par Eiropas Savienības darbību 56. pantā paredzētos pienākumus;

—	piespriest Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Eiropas Komisija izvirza trīs iebildumus savas prasības pamatojumam, apgalvodama, ka apstrīdētais valsts tiesiskais regulējums nav samērīgs, tostarp attiecībā uz procedūru un kritērijiem, kas tiek piemēroti, lai noteiktu radio un televīzijas kanālus, kuriem ir piemērojams tā saucamais “must carry” apraides režīms.

Pirmkārt, tā pārmet atbildētājai, ka tā nav skaidri un paredzami noteikusi vispārējo interešu mērķus, kas ļauj piešķirt šo režīmu. Tādējādi raidorganizācijas nevar iepriekš zināt tām izpildāmo nosacījumu būtību un piemērojamību un tām piemērojamos pienākumus sniegt sabiedriskos pakalpojumus.

Otrkārt, Komisija vienlaikus norāda uz pārskatāmības trūkumu attiecībā uz atļaujas piešķiršanas procedūras norisi, iestāžu pastiprināto diskrecionāro varu, jo valsts tiesību akti, šķiet, nosaka attiecīgajām organizācijām apraides pienākumu visos to pārraidītajos kanālos, nevis tikai kanālos, kas ir veltīti paredzēto vispārējo interešu mērķiem, kā arī uz prasības šīm organizācijām būt reģistrētām valsts teritorijā diskriminējošo raksturu.

Treškārt, prasītāja visbeidzot apgalvo, ka nav ievērota universālā pakalpojuma direktīvas 31. panta piemērošanas joma attiecībā uz apraides pakārtošanu nosacījumam, ka pastāv būtisks komunikāciju tīklu gala lietotāju skaits.

---

(1)  OV L 108, 51. lpp.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 15. martā iesniedza Curte de Apel Târgu-Mureș (Rumānija) — Daniel Ionel Obreja/Direcția Generală a Finanțelor Publice a județului Mureș, Administrația Fondului pentru Mediu

(Lieta C-136/10)

(2010/C 161/26)

Tiesvedības valoda — rumāņu

Iesniedzējtiesa

Curte de Apel Târgu-Mureș

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Daniel Ionel Obreja

Atbildētājs: Direcția Generală a Finanțelor Publice a județului Mureș, Administrația Fondului pentru Mediu

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai ar attiecīgo Rumānijas tiesisko regulējumu (steidzamības kārtā pieņemtais Dekrēts Nr. 50/2008) laika posmā no 2008. gada 1. jūlija līdz 2008. gada 15. decembrim ieviestais dabas resursu nodoklis ir saderīgs ar muitas savienības un dubultas nodokļu uzlikšanas aizlieguma principiem, kas izriet no EKL 23., 25. un 90. panta, tiktāl, ciktāl saskaņā ar šiem Līguma noteikumiem ir atļauts ieviest dabas resursu nodokli, lai varētu īstenot mērķi, ko Rumānijas likumdevējs ir paredzējis steidzamības kārtā pieņemtā Dekrēta Nr. 50/2008 preambulā un kas izriet arī no EKL 174. panta un nākamajiem pantiem: nodrošināt vides aizsardzību, ieviešot programmas un projektus ar mērķi uzlabot gaisa kvalitāti un sasniegt Kopienu tiesību aktos šajā jomā paredzētās robežvērtības? Citiem vārdiem sakot, vai gadījumā, ja kādā Eiropas Savienības dalībvalstī ir ieviests dabas resursu nodoklis, kas tiek iekasēts citā dalībvalstī iegādāta jauna vai lietota transportlīdzekļa pirmās reģistrācijas attiecīgajā dalībvalstī brīdī, EKL 174. pants un nākamie panti ļauj nepiemērot EKL 23., 25. un 90. pantu?

2)

gadījumā, ja saistībā ar šo transportlīdzekli kādā dalībvalstī jau ir samaksāts attiecīgajam dabas resursu nodoklim līdzīgs nodoklis (ar tādu pašu konceptuālo saturu un piemērojamību ar mērķi nodrošināt vides aizsardzību saskaņā ar EKL 174. pantā un nākamajos pantos paredzētajiem principiem un mērķiem), vai ir iespējams ieviest šādu dabas resursu nodokli, kuram ir tādi mērķi kā EKL 174. pantā un nākamajos pantos paredzētie, pirmo reizi reģistrējot to citā dalībvalstī, kaut arī saistībā ar šo transportlīdzekli citā dalībvalstī iepriekš jau ir samaksāts dabas resursu nodoklis?

3)

visbeidzot gadījumā, ja dabas resursu nodoklis saistībā ar šo transportlīdzekli citā dalībvalstī iepriekš nav samaksāts (vai nu tādēļ, ka tajā šāds nodoklis nepastāv vai arī citu iemeslu dēļ), bet, ja, veicot vēlāku reģistrāciju kādā citā dalībvalstī, piemēram, Rumānijā, kur šāds nodoklis tiek piemērots, transportlīdzekļa pirmās reģistrācijas šajā valstī brīdī tiek iekasēts dabas resursu nodoklis, vai var uzskatīt, ka ir noticis EKL 23., 25. un 90. pantā paredzēto muitas savienības vai netiešas valsts aizsardzības aizlieguma principu pārkāpums?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 17. martā iesniedza Hof van Cassatie van België (Beļģija) — Greenstar-Kanzi Europe NV/Jean Hustin, Jo Goossens

(Lieta C-140/10)

(2010/C 161/27)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Hof van Cassatie van België

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Greenstar-Kanzi Europe NV

Atbildētāji: Jean Hustin, Jo Goossens

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Padomes 1994. gada 27. jūlija Regulas (EK) Nr. 2100/94 par Kopienas augu šķirņu aizsardzību (1), kas grozīta ar Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 873/2004 (2), 94. pants, skatot to kopā ar Regulas Nr. 2100/94 11. panta 1. punktu, 13. panta 1., 2. un 3. punktu, kā arī 16., 27. un 104. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka īpašnieks vai persona, kurai ir lietošanas tiesības, var celt prasību tiesā saistībā ar pārkāpumu pret jebkuru personu, kas veic kādas darbības ar materiālu, kuru tai ir pārdevis vai nodevis licences saņēmējs, ja nav tikuši ievēroti starp licences saņēmēju un Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieku noslēgtajā licences līgumā pārdošanas gadījumā paredzētie ierobežojumi?

2)	Ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, vai, izvērtējot attiecīgo pārkāpumu, ir nozīme tam, ka persona, kas ir veikusi šīs iepriekš minētās darbības, zināja vai tai vajadzēja zināt par šiem licences līgumā paredzētajiem ierobežojumiem?

---

(1)  OV L 227, 1. lpp.

(2)  OV L 162, 38. lpp.

Prasība, kas celta 2010. gada 16. martā — Eiropas Komisija/Nīderlandes Karaliste

(Lieta C-141/10)

(2010/C 161/28)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — V. Kreuschitz un M. van Beek)

Atbildētāja: Nīderlandes Karaliste

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka, nenosakot pasākumus, kas vajadzīgi, lai atceltu tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru atsevišķi sociālā nodrošinājuma pabalsti netiek maksāti citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem, kas tiek nodarbināti uz urbšanas platformām Nīderlandē, Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi Regulas (EEK) Nr. 1408/71 (1) 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā un 3. panta 1. punktā un LESD 45.–48. pantā paredzētos pienākumus;

—	piespriest Nīderlandes Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

1)	Eiropas Parlaments nesen atkārtoti lūdza Komisijai informāciju par Portugāles pilsoņiem, kuri strādā uz urbšanas platformām Nīderlandes kontinentālajā šelfā un dzīvo Portugālē, bet nebauda tādus pašus darba un sociālā nodrošinājuma apstākļus kā Nīderlandē dzīvojošie darbinieki.

2)

Tā rezultātā saskaņā ar EKL 226. pantu (tagad — LESD 258. pants) Komisija nosūtīja Nīderlandei oficiālo brīdinājuma vēstuli un argumentētu atzinumu. Tajā Komisija norāda, ka, tāsprāt, Nīderlandes sociālā nodrošinājuma tiesiskais regulējums ir jāpiemēro arī citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem, kuri strādā uz urbšanas platformām Nīderlandē, un tas, ka Nīderlandes iestādes liedz šīm personām tām pienākošos sociālā nodrošinājuma pabalstus, ir pretrunā Regulas (EEK) Nr. 1408/71 II sadaļai un it īpaši 13. panta 2. punkta a) apakšpunktam un 3. panta 1. punktam un EKL 39.–42. pantam (tagad — LESD 45.–48. pants).

3)	Nīderlande uz šo brīdi nav vēl noteikusi visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai atceltu valsts tiesisko regulējumu, kurš nosaka, ka atsevišķi sociālā nodrošinājuma pabalsti netiek piešķirti citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem, kuri tiek nodarbināti uz urbšanas platformām Nīderlandē.

4)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisijai ir jāsecina, ka, atsakoties maksāt citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem, kuri tiek nodarbināti uz urbšanas platformām Nīderlandē, atsevišķus nodarbinātības pabalstus, Nīderlande nav izpildījusi Regulas (EEK) Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā un 3. panta 1. punktā un LESD 45.–48. pantā paredzētos pienākumus.

---

(1)  Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (OV 1971, L 149, 2. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 29. martā iesniedza Hof van Beroep te Brussel (Beļģija) — Express Line NV/Belgisch Instituut voor Postdiensten en Telecommunicatie

(Lieta C-148/10)

(2010/C 161/29)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Hof van Beroep te Brussel

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Express Line NV

Atbildētājs: Belgisch Instituut voor Postdiensten en Telecommunicatie

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai normas, kas ietvertas 1997. gada 15. decembra Direktīvā 97/67/EK (1) par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2002/39/EK (2), un, it īpaši, bet ne tikai tās 19. pants, — arī ņemot vērā grozījumus, kas izdarīti ar Direktīvu 2008/6/EK (3), kurai, vēlākais, līdz 2010. gada 31. decembrim jābūt transponētai valsts tiesībās, — ir jāsaprot un jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstis nav pilnvarotas tādu pakalpojumu sniedzējiem, kas nav universālie pasta pakalpojumi, kā obligātu noteikt ārējo sūdzību izskatīšanu, jo: i) attiecībā uz piemērojamām sūdzību procedūrām pasta pakalpojumu lietotāju aizsardzībai Direktīvā ir noteikta pilnīga saskaņošana; vai ii) šis pienākums ar Direktīvu 2002/39/EK ir uzlikts tikai universālo pakalpojumu sniedzējiem un kopš Direktīvas 2008/6/EK ieviešanas — visiem universālo pakalpojumu sniedzējiem, bet saskaņā ar Direktīvas 19. panta 1. punkta otrās daļas formulējumu, neatkarīgas ārpustiesas strīdu izšķiršanas shēmas izstrādi strīdu izšķiršanai starp citu pasta pakalpojumu sniedzējiem, izņemot universālos pasta pakalpojumus, un gala patērētājiem, dalībvalstis tikai atbalsta, bet nedrīkst noteikt?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir tāda, ka pati Pasta direktīva neliedz dalībvalstīm ārējo sūdzību izskatīšanu, kas universālo pakalpojumu sniedzējiem paredzēta 19. panta 2. punkta pirmajā daļā, obligāti noteikt arī tādu pasta pakalpojumu sniedzējiem, kas nav universālie pasta pakalpojumi, — vai pakalpojumu sniegšanas brīvības principi (EKL 49. un turpmākie panti, pašreiz — LESD 56. un turpmākie panti) ir jāinterpretē tādējādi, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi, ko dalībvalsts ieviesusi, pamatojoties uz primāriem vispārējo interešu iemesliem patērētāju aizsardzībai, ar kuriem ārējā sūdzību izskatīšana, kas universālo pakalpojumu sniedzējiem paredzēta 19. panta 2. punkta pirmajā daļā, tiek obligāti noteikta arī tādu pasta pakalpojumu sniedzējiem, kas nav universālie pasta pakalpojumi, atbilst LESD pat tad, ja, piemērojot atbilstošo sūdzību izskatīšanu, nav nekādas atšķirības starp patērētāju sūdzībām un citu gala lietotāju sūdzībām, lai gan ļoti liela daļa šo pakalpojumu (šajā lietā — eksprespakalpojumu un kurjera pakalpojumu) lietotāju ir profesionāli lietotāji?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīva 97/67/EK par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai (OV 1998, L 15, 14. lpp.).

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 10. jūnija Direktīva 2002/39/EK, ar ko Direktīvu 97/67/EK groza attiecībā uz Kopienas pasta pakalpojumu turpmāko atvēršanu konkurencei (OV L 176, 21. lpp.).

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 20. februāra Direktīva 2008/6/EK, ar ko Direktīvu 97/67/EK groza attiecībā uz Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus pilnīgu izveidi (OV L 52, 3. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 29. martā iesniedza Tribunal de première instance de Bruxelles (Beļģija) — Bureau d'intervention et de restitution belge (BIRB)/Beneo Orafti SA

(Lieta C-150/10)

(2010/C 161/30)

Tiesvedības valoda — franču

Iesniedzējtiesa

Tribunal de première instance de Bruxelles

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Bureau d'intervention et de restitution belge (BIRB)

Atbildētāja: Beneo Orafti SA

Prejudiciālie jautājumi:

1)

Vai pārejas posma kvotas, kas piešķirtas cukura ražošanas uzņēmumam, pamatojoties uz Komisijas Regulas Nr. 493/2006 (1) 9. pantu, ir atbrīvotas no restrukturizācijas pagaidu sistēmas, kura noteikta ar Padomes Regulu Nr. 320/2006 (2) un Komisijas Regulu Nr. 968/2006 (3), ar kuru nosaka piemērošanas pasākumus, ņemot vērā, ka: a) šīm kvotām nepiemēro pagaidu restrukturizācijas maksājumu; b) tām nepiešķir restrukturizācijas atbalstu, un c) tās nav kvotas Padomes Regulas Nr. 320/2006 nozīmē, kas definētas minētās regulas 2. panta 6. punktā?

2)

Pat ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir noliedzoša, vai pārejas posma kvotas ir pilnvērtīgas kvotas, kas nav atkarīgas no parastajām pamatkvotām, ņemot vērā, ka: a) pārejas posma kvotas piešķir, pamatojoties uz Komisijas Regulas Nr. 493/2006 9. pantu un nevis pamatojoties uz Padomes Regulas Nr. 318/2006 (4) 7. pantu; b) pārejas posma kvotu piešķiršanas kritēriji atšķiras no parasto pamatkvotu piešķiršanas kritērijiem un c) pārejas posma kvotas ir pārejas posma pasākumi ar mērķi vienkāršot pāreju no agrākās cukura tirgus sistēmas uz jauno Kopienas tirgus sistēmu, un tādējādi tās principā ir piemērojamas tikai 2006./2007. tirdzniecības gadā?

3)

Ja atbilde uz kādu no diviem iepriekšējiem jautājumiem (vai uz abiem jautājumiem) ir apstiprinoša, — vai cukura ražošanas uzņēmumam, kas ir lūdzis restrukturizācijas atbalstu 2006./2007. tirdzniecības gadam saskaņā ar Padomes Regulas Nr. 320/2006 3. pantu, ir tiesības saņemt pārejas posma kvotu 2006./2007. tirdzniecības gadam saskaņā ar Regulas […] 493/2006 9. pantu, vai tam šādu tiesību nav?

4)

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir noliedzoša, — vai piemērotais sods var būt piešķirtā restrukturizācijas atbalsta daļas un pārejas posma kvotas atlīdzināšana? Kā ir jāaprēķina Komisijas Regulas Nr. 968[/2006] 26. panta 1. punktā paredzētā atlīdzināmā summa un 27. pantā paredzētais sods gadījumā, ja cukura ražošanas uzņēmums ir saņēmis restrukturizācijas atbalstu (par 2006./2007. tirdzniecības gadu) un ir izmantojis savu pārejas posma kvotu (par kuru nav piešķirts restrukturizācijas atbalsts)? Vai, aprēķinot šo summu un šo sodu, ir jāņem vērā visi vai daļa no šādiem apstākļiem: a) izmaksas, kas attiecīgajam cukura ražošanas uzņēmumam radušās, demontējot ražošanas iekārtas; b) zaudējumi, kas attiecīgajam cukura ražošanas uzņēmumam nodarīti, tam atsakoties no parastās pamatkvotas; c) fakts, ka pārejas posma kvota ir tūlītējs un pārejas posma pasākums, kas ļauj ražot vienīgi attiecībā uz 2006./2007. tirdzniecības gadu, bet neattiecas uz citiem tirdzniecības gadiem (izņemot attiecībā uz cukura pārejas posma kvotu); d) vai tāds atlīdzināmās summas aprēķins, kurā nav ņemti vērā apstākļi, kuri minēti no a) līdz c) apakšpunktam, ir samērīguma principa pārkāpums?

5)

Neraugoties uz iepriekšējiem jautājumiem, kad stājas spēkā saistības, kuras ir piekrists uzņemties, pamatojoties uz restrukturizācijas plānu,,proti, kad tās kļūst saistošas prasītājam: a) sākoties tirdzniecības gadam, par kuru prasītājs ir iesniedzis lūgumu attiecībā uz restrukturizācijas atbalstu; b) iesniedzot lūgumu kompetentajai valsts iestādei; c) tad, kad kompetentā valsts iestāde paziņo, ka lūgums ir atzīts par pilnīgu; d) tad, kad kompetentā valsts iestāde paziņo, ka lūgums ir atzīts par pieņemamu attiecībā uz restrukturizācijas atbalstu; e) tad, kad kompetentā valsts iestāde paziņo par lēmumu piešķirt restrukturizācijas atbalstu?

6)

Ja atbilde uz kādu no šiem diviem jautājumiem [1. un 2.] jautājumu (vai uz abiem jautājumiem) ir apstiprinoša, — vai cukura ražošanas uzņēmums, kam pārejas posma kvota piešķirta par 2006./2007. tirdzniecības gadu, drīkst izmantot šo kvotu tirdzniecības gada laikā, pat ja šim uzņēmumam ir piešķirts restrukturizācijas atbalsts attiecībā pret tā parasto pamatkvotu, sākot ar 2006./2007. tirdzniecības gadu?

7)

Ja atbilde uz [1., 2. un 6.] jautājumu ir noliedzoša, vai dalībvalsts kompetentā iestāde gadījumā, ja netiek pildītas restrukturizācijas plānā uzņemtās saistības, drīkst saskaitīt restrukturizācijas atbalsta atlīdzināšanu un sodu saskaņā ar Komisijas Regulas […] 968/2006 26. un 27. pantu, piemērojot pārpalikumu maksājumu saskaņā ar Komisijas Regulas Nr. 967[/2006] (5) 4. pantu, vai arī šī sodu saskaitīšana ir pretrunā “non bis in idem”, samērīguma un nediskriminācijas principam?

---

(1)  Komisijas 2006. gada 27. marta Regula (EK) Nr. 493/2006, ar ko paredz pārejas posma pasākumus cukura nozares tirgu kopīgās organizācijas reformai un groza Regulu (EK) Nr. 1265/2001 un (EK) Nr. 314/2002 (OV L 89, 11. lpp.).

(2)  Padomes 2006. gada 20. februāra Regula (EK) Nr. 320/2006, ar ko nosaka pagaidu shēmu cukura rūpniecības restrukturizācijai Kopienā un groza Regulu (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 58, 42. lpp.)

(3)  Komisijas 2006. gada 27. jūnija Regula (EK) Nr. 968/2006, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 320/2006, ar ko nosaka pagaidu shēmu cukura rūpniecības restrukturizācijai Kopienā (OV L 176, 32. lpp.).

(4)  Padomes 2006. gada 20. februāra Regula (EK) Nr. 318/2006 par cukura tirgu kopīgu organizāciju (OV L 58, 1. lpp.).

(5)  Komisijas 2006. gada 29. jūnija Regula (EK) Nr. 967/2006, ar ko nosaka sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 318/2006 attiecībā uz cukura produkciju, kura pārsniedz kvotu (OV L 176, 22. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 31. martā iesniedza Arbeidshof te Antwerpen — Afdeling Hasselt (Beļģija) — NV Dai Cugini/Rijksdienst voor Sociale Zekerheid

(Lieta C-151/10)

(2010/C 161/31)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Arbeidshof te Antwerpen — Afdeling Hasselt

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: NV Dai Cugini

Atbildētājs: Rijksdienst voor Sociale Zekerheid

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai valsts tiesību normas, it īpaši 1969. gada 27. jūnija Likuma, ar ko groza 1944. gada 28. decembra Dekrētu-likumu par darba ņēmēju sociālo nodrošinājumu, 22.b pantā izteiktā prezumpcija un 1989. gada 22. decembra Vispārīgā likuma 171. pants tā vēlāk pieņemtajās redakcijās, ir saderīgas ar Kopienu tiesību aktiem un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/81/EK (1), it īpaši ar [šīs Direktīvas pielikumā pievienotā Pamatnolīguma] 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunktu, atbilstoši kuram dalībvalstīm nepilna darba laika un pilna darba laika darba ņēmēju diskriminācijas aizlieguma principa sakarībā pēc apspriedes ar darba devējiem un darba ņēmējiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi būtu jāapzina un jāpārskata juridiski vai administratīvi šķēršļi, kas varētu ierobežot nepilna darba laika iespējas un vajadzības gadījumā tie jānovērš?

2)

Vai valsts tiesību normas, atbilstoši kurām darba devējiem ir pienākums saskaņā ar 1989. gada 22. decembra Vispārīgā likuma 157.–169. pantu sagatavot un uzglabāt lielu skaitu personāla dokumentu un kas iepriekš minēto tiesību normu neievērošanas gadījumā paredz sodu vai administratīvo naudas sodu un civiltiesiskas sankcijas, ir saderīgas ar Kopienu tiesību aktiem un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/81/EK, it īpaši ar [šīs Direktīvas pielikumā pievienotā Pamatnolīguma] 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunktu, atbilstoši kuram dalībvalstīm nepilna darba laika un pilna darba laika darba ņēmēju diskriminācijas aizlieguma principa sakarībā pēc apspriedes ar darba devējiem un darba ņēmējiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi būtu jāapzina un jāpārskata juridiski vai administratīvi šķēršļi, kas varētu ierobežot nepilna darba laika iespējas un vajadzības gadījumā tie jānovērš?

---

(1)  Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīva 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu — Pielikums: Pamatnolīgums Par nepilna darba laika darbu (OV L, 20.01.1998., 9. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 2. aprīlī iesniedza Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotā Karaliste) — Williams un citi/British Airways plc

(Lieta C-155/10)

(2010/C 161/32)

Tiesvedības valoda — angļu

Iesniedzējtiesa

Supreme Court of the United Kingdom

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Williams un citi

Atbildētājs: British Airways plc

Prejudiciālie jautājumi

i)

Ciktāl, ja vispār, Eiropas tiesības definē vai noteic jebkādas prasības par maksājumu, kas veicami attiecībā uz apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma posmiem, raksturu un/vai apmēru; un 2) ciktāl, ja vispār, dalībvalstis var noteikt, kā šādi maksājumi aprēķināmi, atbilstoši a) Padomes Direktīvas 93/104/EK (1) un Direktīvas 2003/88/EK (2) 7. pantam un b) Padomes Direktīvas 2000/79/EK (3) pielikumā esošā Eiropas Nolīguma 3. noteikumam?

ii)

Proti, vai pietiek ar to, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi un/vai saskaņā ar darba devēju un darbinieku noslēgtiem koplīgumiem un/vai līgumiskām vienošanām veiktais maksājums dod iespēju un mudina darbinieku pieprasīt un izmantot šo vārdu vistiešākajā nozīmē savu ikgadējo atvaļinājumu; un vai tas neietver nekādu būtisku risku, ka darbinieks to nedarīs?

iii)	Vai arī tiek prasīts, ka samaksai vai nu a) precīzi jāatbilst darbinieka “parastajai” samaksai, vai arī b) tai ir jābūt vispārīgi pielīdzināmai šai samaksai?

Ja uz iii) jautājuma a) vai b) daļu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde:

iv)

Vai nozīmīgs ir vērtējums vai salīdzinājums a) samaksa, ko darbinieks būtu nopelnījis konkrētā atvaļinājuma laikā, ja viņš vai viņa būtu strādājis(-usi), nevis izmantojis(-usi) atvaļinājumu, vai b) samaksa, ko viņš vai viņa nopelnīja kādā citā — un ja tā, tad kādā,– laika posmā, kad viņš vai viņa strādāja?

v)

Kā jānosaka “parastā” vai “pielīdzināmā” samaksa apstākļos, kad a) darbinieka atlīdzība darba laikā tiek papildināta, ja un tiktāl, ciktāl viņš vai viņa veic konkrētu darbu; b) pastāv ikgadējais vai cits ierobežojums apmēram, līdz kuram, vai laikam, kurā darbinieks drīkst veikt šo darbu, un šis ierobežojums jau ir pārsniegts vai ir gandrīz pārsniegts laikā (laikos), kad tiek izmantots ikgadējais atvaļinājums, līdz ar to darbiniekam faktiski nebūtu atļauts veikt šo darbu, ja viņš būtu strādājis, nevis devies atvaļinājumā?

---

(1)  Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīva 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas aspektiem (OV L 307, 18. lpp.).

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīva 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV L 299, 9. lpp.).

(3)  Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/79/EK par Eiropas Nolīgumu par civilās aviācijas mobilo darba ņēmēju darba laika organizēšanu, kas noslēgts starp Eiropas Aviokompāniju asociāciju (AEA), Eiropas Transporta darbinieku federāciju (ETF), Eiropas Lidotāju asociāciju (ECA), Eiropas Reģionālo aviokompāniju asociāciju (ERA) un Starptautisko aviosabiedrību asociāciju (IACA) (dokuments attiecas uz EEZ) (OV L 302).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 6. aprīlī iesniedza Raad van State (Nīderlande) — Johan van Leendert Holding BV/Minister van Sociale Zaken en Werkgelegenheid

(Lieta C-158/10)

(2010/C 161/33)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Raad van State

Lietas dalībnieki pamata procesā

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Johan van Leendert Holding BV

Atbildētājs: Minister van Sociale Zaken en Werkgelegenheid

Prejudiciālie jautājumi

Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 56. un 57. pants ir interpretējami tādejādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā Wet arbeid vreemdelingen 2. pants saistībā ar Wet arbeid vreemdelingen īstenošanas noteikumu 1.e panta 1. punkta c) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem, lai norīkotu darba ņēmējus Direktīvas 96/71/EK (1) 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ir nepieciešama nodarbināšanas atļauja?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīva 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV 1997, L 18, 1. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 2. aprīlī iesniedza Verwaltungsgericht Frankfurt am Main (Vācija) — Gerhard Fuchs/Land Hessen

(Lieta C-159/10)

(2010/C 161/34)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Verwaltungsgericht Frankfurt am Main

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Gerhard Fuchs

Atbildētāja: Land Hessen

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Hessische Beamtengesetz [Hesenes zemes Civildienesta likums], saskaņā ar kuru ierēdņiem pēc noteikta vecuma sasniegšanas jādodas pensijā, noteikumu pamatā ir Savienības tiesībām atbilstošs vispārējo interešu mērķis? Šajā sakarā galvenokārt rodas šādi jautājumi:   Kādām konkrētām Savienības tiesību prasībām ir jāatbilst šādam uz vispārējām interesēm vērstam mērķim? Kādiem papildu jautājumiem iesniedzējtiesai būtu jāpievērš uzmanība, noskaidrojot lietas faktus?   Vai budžeta līdzekļu un personāla izmaksu taupīšana, šajā lietā izvairīšanās no jaunu darbinieku pieņemšanas un ar to saistītā personāla izmaksu samazināšana, ir likumīgs mērķis Direktīvas 2000/78/EK (1) 6. panta 1. punkta izpratnē?   Vai dienesta vadītāja vēlme plānot ierēdņu pensionēšanās brīdi var būt likumīgs vispārējo interešu mērķis un, proti, arī tādos gadījumos, ja katrs dienesta vadītājs Hessische Beamtengesetz vai Beamtenstatutsgesetz [Likums par civildienesta noteikumiem] ietvaros var veidot un īstenot savus personīgos personāla plānošanas apsvērumus?   Vai vēlmi panākt “optimālu vecuma slāņu sadalījumu”, “optimālu vecuma struktūru” var atzīt par vispārējo interešu mērķi, lai gan šajā sakarā nepastāv vispārēji standarti vai likuma normas, kas regulē vecuma sadalījumu vai vidējo vecumu?   Vai vēlme radīt iespēju jau strādājošiem ierēdņiem tikt paaugstinātiem amatā var tikt uzskatīta par likumīgu vispārējo interešu mērķi Direktīvas 2000/78/EK 6. panta 1. punkta izpratnē?   Vai [pensionēšanās] vecuma robežas noteikumi, kas palīdz izvairīties no juridiskiem strīdiem ar vecāka gadagājuma ierēdņiem par viņu spēju arī turpmāk pildīt amata pienākumus, var būt vispārējo interešu mērķis?   Vai Direktīvas 2000/78/EK 6. panta 1. punkta izpratnē vispārējo interešu apsvērumu priekšnoteikums ir darba tirgus politikas vispārēja koncepcija par darbinieku nodarbinātību, kas ir jāievēro katram dienesta vadītājam un/vai darba devējam, un, ja — jā, tad cik lielā mērā šai koncepcijai ir jābūt vienotai un saistošai?   Vai atsevišķi darba devēji vai dienestu vadītāji vispār var īstenot vispārējo interešu mērķus ar tik ierobežotiem [pensionēšanās] vecuma robežas noteikumiem attiecībā uz nodarbināto grupām, šajā lietā konkrēti tā ierēdņu grupa, ko regulē Hessische Beamtengesetz?   Kādi nosacījumi ir jāizpilda, lai varētu uzskatīt, ka atsevišķu dienesta vadītāju īstenojamais, bet ne saistošais mērķis — amata vietas, kas atbrīvojas darbiniekiem pensionējoties, piešķirt citiem darbiniekiem, vai attiecīgi, iespējas gadījumā, paaugstinot kādu jau esošo darbinieku amatā — ir vispārējo interešu mērķis Direktīvas 2000/78/EK 6. panta 1. punkta izpratnē? Vai vispārīgi apgalvojumi, ka kāda norma kalpo vispārējo interešu mērķiem, ir jābalsta arī uz statistikas datiem vai citām atziņām, no kurām var pietiekamā mērā secināt šāda mērķa nopietnību un reālas īstenošanas iespējas?

2)

Kādas konkrētas prasības ir jāizvirza [pensionēšanās] vecuma robežas noteikumiem Hessische Beamtengesetz izpratnē, lai tās būtu atbilstīgas un piemērotas? Vai ir nepieciešams precīzi noteikt — paredzamo — proporciju starp ierēdņiem, kuri pēc [pensionēšanās] vecuma robežas sasniegšanas brīvprātīgi vēlas palikt savā amatā un ierēdņiem, kuri pēc [pensionēšanās] vecuma robežas sasniegšanas saņems pensiju pilnā apmērā un tādēļ noteikti vēlas izbeigt darba attiecības? Vai nebūtu piemēroti brīvprātīgu pensionēšanos uzskatīt par prioritāru attiecībā pret piespiedu pensionēšanos tiktāl, ciktāl ar noteikumiem, kas priekšlaicīgas pensionēšanās gadījumā paredz izdienas pensijas apjoma samazināšanu līdz likumā noteiktās [pensionēšanās] vecuma robežas sasniegšanai, tiek nodrošināts, ka notiek izvairīšanās no liekiem tēriņiem, veicot iemaksas pensiju budžetā, un ar tiem saistītajām personāla izmaksām (brīvprātīguma princips pirms piespiedu darbības kā efektīvāka un tikpat atbilstīga norma)? Vai attiecībā uz ierēdņiem ir piemēroti un nepieciešami uzskatīt, ka sasniedzot lielāku vecumu par 65 gadiem, kā tas ir šajā lietā, tie noteikti vairs nav spējīgi pildīt savus amata pienākumus un tādēļ ar šiem ierēdņiem ir automātiski jāizbeidz civildienesta attiecības? Vai ir atbilstīgi noteikt, ka turpmākas nodarbinātības iespēja civildienestā, vismaz līdz pilnu 68 gadu sasniegšanai, ir atkarīga tikai no dienesta vadītāja īpašas intereses un, ja dienesta vadītājam nav šādas intereses, tad civildienesta attiecības tiek izbeigtas bez juridiskas iespējas tās atkārtoti atjaunot? Vai [pensionēšanās] vecuma robežas noteikumi, kas paredz piespiedu nodarbinātības izbeigšanu, tā vietā, lai tajos paredzētu saskaņā ar Direktīvas 2000/78/EK 6. panta 2. punktu pieļaujamus nosacījumus tiesībām saņemt pensiju pilnā apmērā, noved pie nepieļaujamas vecāka gadagājuma cilvēku interešu samazināšanas attiecībā pret jaunāku cilvēku interesēm, kuras principā nav vērtējamas augstāk? Ja mērķis atvieglot jaunu darbinieku pieņemšanu darbā un/vai darbinieku paaugstināšanu amatā tiek atzīts par likumīgu, tad ir jājautā, kādas konkrētākas prasības faktiski ir jāizvirza, lai pierādītu, cik lielā mērā katrs atsevišķs dienesta vadītājs, kurš piemēro [pensionēšanās] vecuma robežas noteikumus, vai visi likuma regulējumam pakļautie dienestu vadītāji, ieskaitot vai izslēdzot vispārējo darba tirgu, patiešām izmanto šīs iespējas? Vai, raugoties uz jau šodien redzamajām demogrāfijas izraisītajām darba tirgus problēmām, kuru rezultātā drīz iestāsies visa veida profesionāla darbaspēka trūkums, proti, arī valsts (Bund) un federālo zemju civildienestā, pašlaik ir piemēroti un nepieciešams piespiedu kārtā pārtraukt civildienesta attiecības ar dienesta pienākumus pildīt spējīgiem ierēdņiem, kuri [arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas] vēlas palikt savā amatā, lai gan drīzumā pastāvēs ievērojams personāla trūkums, ko darba tirgus nespēs segt? Vai šajā sakarā ir nepieciešami attiecīgās nozares darba tirgus dati, kas iespējams būtu jāiegūst vēlāk?

3)

Kādas prasības ir jāizvirza Hesenes zemes un, nepieciešamības gadījumā, arī valsts [pensionēšanās] vecuma robežas noteikumu saskaņotībai? Vai var uzskatīt, ka starp Hessische Beamtengesetz 50. panta 1. punktu un šī paša likuma 50. panta 3. punktu nepastāv pretruna, ja principā iespējamā [ierēdņu] turpmākā nodarbinātība pēc [pensionēšanās] vecuma robežas sasniegšanas ir atkarīga tikai un vienīgi no dienesta vadītāja interesēm? Vai Hessische Beamtengesetz 50. panta 3. punkts atbilstoši direktīvai ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai izvairītos no nepieļaujamas diskriminācijas vecuma dēļ, [ierēdņu] turpmākai nodarbinātībai [pēc pensionēšanās vecuma robežas sasniegšanas] vienmēr ir jābūt iespējamai, ja tas nav pretrunā ar dienesta interesēm? Kādas iespējamās prasības būtu jāizvirza šādām interesēm? Vai šajā sakarā ir jāpieņem, ka tālāka nodarbinātība ir dienesta interesēs jau tādēļ vien, ka pretējā gadījumā pastāvētu neattaisnojama diskriminācija vecuma dēļ? Kā ar šāda veida Hessische Beamtengesetz 50. panta 3. punkta interpretāciju, varētu panākt prasītāja civildienesta attiecību, kas dotajā brīdī ir pārtrauktas, turpināšanu vai atjaunošanu? Vai tādā gadījumā Hessische Beamtengesetz 50. panta 1. punktu nedrīkstētu tikt piemērots līdz pilnu 68 gadu vecuma sasniegšanai? Vai ir piemēroti un nepieciešams, no vienas puses, apgrūtināt personas, kas brīvprātīgi pensionējas, sasniedzot 60, proti, 63 gadu vecumu, ar ilgstoši samazinātu pensijas apmēru un, no otras puses, izslēgt turpmākas nodarbinātības iespēju pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas, ja dienesta vadītājam izņēmuma kārtā nav īpašas intereses saistībā ar [ierēdņa] turpmāko nodarbināšanu? Vai [pensionēšanās] vecuma robežas noteikumi Hessische Beamtengesetz 50. panta 1. punktā nav piemēroti un nav nepieciešami tādēļ, ka tie rada izdevīgākas normas attiecībā uz vecāka gadagājuma nepilnu darba laiku strādājošiem ierēdņiem, no vienas puses, un pagaidu ierēdņiem, no otras puses? Kāda nozīme ir atšķirīgo dienesta, darba un sociālās apdrošināšanas tiesību normu saskaņotībai, kuru mērķis, no vienas puses, ir pakāpeniski palielināt [pensionēšanās] vecumu, sākot ar kuru pensiju vai izdienas pensiju var saņemt pilnā apmērā, un, no otras puses, aizliegt atlaist darbinieku, kurš sasniedzis parasto pensionēšanās vecumu, kā arī, ierēdnim sasniedzot tieši šo vecumu, paredzēt darba attiecību izbeigšanu piespiedu kārtā? Vai attiecībā uz saskaņotību nozīme ir tam, ka pakāpeniska [pensionēšanās] vecuma robežas palielināšana sociālās apdrošināšanas jomā un valsts, kā arī dažu federālo zemju civildienesta normās prioritāri kalpo nodarbināto interesēm, cik vēlu vien iespējams pakļaut sevi stingrākiem nosacījumiem par vecuma pensijas vai izdienas pensijas saņemšanu pilnā apmērā? Vai šie jautājumi ir nebūtiski tādēļ, ka ierēdņiem Hessische Beamtengesetz piemērošanas jomā vēl nav paredzēta [pensionēšanās] vecuma robežas palielināšana, lai gan šī [pensionēšanās] vecuma robežas palielināšana drīzumā būs spēkā attiecībā uz nodarbinātajiem, kuri šobrīd atrodas darba attiecībās?

---

(1)  Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 16. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 2. aprīlī iesniedza Verwaltungsgericht Frankfurt am Main (Vācija) — Peter Köhler/Land Hessen

(Lieta C-160/10)

(2010/C 161/35)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Verwaltungsgericht Frankfurt am Main

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Peter Köhler

Atbildētāja: Land Hessen

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Hessische Beamtengesetz [Hesenes zemes Civildienesta likums], saskaņā ar kuru ierēdņiem pēc noteikta vecuma sasniegšanas jādodas pensijā, noteikumu pamatā ir Savienības tiesībām atbilstošs vispārējo interešu mērķis? Šajā sakarā galvenokārt rodas šādi jautājumi:   Kādām konkrētām Savienības tiesību prasībām ir jāatbilst šādam uz vispārējām interesēm vērstam mērķim? Kādiem papildu jautājumiem iesniedzējtiesai būtu jāpievērš uzmanība, noskaidrojot lietas faktus?   Vai budžeta līdzekļu un personāla izmaksu taupīšana, šajā lietā izvairīšanās no jaunu darbinieku pieņemšanas un ar to saistītā personāla izmaksu samazināšana, ir likumīgs mērķis Direktīvas 2000/78/EK (1) 6. panta 1. punkta izpratnē?   Vai dienesta vadītāja vēlme plānot ierēdņu pensionēšanās brīdi var būt likumīgs vispārējo interešu mērķis un, proti, arī tādos gadījumos, ja katrs dienesta vadītājs Hessische Beamtengesetz vai Beamtenstatutsgesetz [Likums par civildienesta noteikumiem] ietvaros var veidot un īstenot savus personīgos personāla plānošanas apsvērumus?   Vai vēlmi panākt “optimālu vecuma slāņu sadalījumu”, “optimālu vecuma struktūru” var atzīt par vispārējo interešu mērķi, lai gan šajā sakarā nepastāv vispārēji standarti vai likuma normas, kas regulē vecuma sadalījumu vai vidējo vecumu?   Vai vēlme radīt iespēju jau strādājošiem ierēdņiem tikt paaugstinātiem amatā var tikt uzskatīta par likumīgu vispārējo interešu mērķi Direktīvas 2000/78/EK 6. panta 1. punkta izpratnē?   Vai [pensionēšanās] vecuma robežas noteikumi, kas palīdz izvairīties no juridiskiem strīdiem ar vecāka gadagājuma ierēdņiem par viņu spēju arī turpmāk pildīt amata pienākumus, var būt vispārējo interešu mērķis?   Vai Direktīvas 2000/78/EK 6. panta 1. punkta izpratnē vispārējo interešu apsvērumu priekšnoteikums ir darba tirgus politikas vispārēja koncepcija par darbinieku nodarbinātību, kas ir jāievēro katram dienesta vadītājam un/vai darba devējam, un, ja — jā, tad cik lielā mērā šai koncepcijai ir jābūt vienotai un saistošai?   Vai atsevišķi darba devēji vai dienestu vadītāji vispār var īstenot vispārējo interešu mērķus ar tik ierobežotiem [pensionēšanās] vecuma robežas noteikumiem attiecībā uz nodarbināto grupām, šajā lietā konkrēti tā ierēdņu grupa, ko regulē Hessische Beamtengesetz?   Kādi nosacījumi ir jāizpilda, lai varētu uzskatīt, ka atsevišķu dienesta vadītāju īstenojamais, bet ne saistošais mērķis — amata vietas, kas atbrīvojas darbiniekiem pensionējoties, piešķirt citiem darbiniekiem, vai attiecīgi, iespējas gadījumā, paaugstinot kādu jau esošo darbinieku amatā — ir vispārējo interešu mērķis Direktīvas 2000/78/EK 6. panta 1. punkta izpratnē? Vai vispārīgi apgalvojumi, ka kāda norma kalpo vispārējo interešu mērķiem, ir jābalsta arī uz statistikas datiem vai citām atziņām, no kurām var pietiekamā mērā secināt šāda mērķa nopietnību un reālas īstenošanas iespējas?

2)

Kādas konkrētas prasības ir jāizvirza [pensionēšanās] vecuma robežas noteikumiem Hessische Beamtengesetz izpratnē, lai tās būtu atbilstīgas un piemērotas? Vai ir nepieciešams precīzi noteikt — paredzamo — proporciju starp ierēdņiem, kuri pēc [pensionēšanās] vecuma robežas sasniegšanas brīvprātīgi vēlas palikt savā amatā un ierēdņiem, kuri pēc [pensionēšanās] vecuma robežas sasniegšanas saņems pensiju pilnā apmērā un tādēļ noteikti vēlas izbeigt darba attiecības? Vai nebūtu piemēroti brīvprātīgu pensionēšanos uzskatīt par prioritāru attiecībā pret piespiedu pensionēšanos tiktāl, ciktāl ar noteikumiem, kas priekšlaicīgas pensionēšanās gadījumā paredz izdienas pensijas apjoma samazināšanu līdz likumā noteiktās [pensionēšanās] vecuma robežas sasniegšanai, tiek nodrošināts, ka notiek izvairīšanās no liekiem tēriņiem, veicot iemaksas pensiju budžetā, un ar tiem saistītajām personāla izmaksām (brīvprātīguma princips pirms piespiedu darbības kā efektīvāka un tikpat atbilstīga norma)? Vai attiecībā uz ierēdņiem ir piemēroti un nepieciešami uzskatīt, ka sasniedzot lielāku vecumu par 65 gadiem, kā tas ir šajā lietā, tie noteikti vairs nav spējīgi pildīt savus amata pienākumus un tādēļ ar šiem ierēdņiem ir automātiski jāizbeidz civildienesta attiecības? Vai ir atbilstīgi noteikt, ka turpmākas nodarbinātības iespēja civildienestā, vismaz līdz pilnu 68 gadu sasniegšanai, ir atkarīga tikai no dienesta vadītāja īpašas intereses un, ja dienesta vadītājam nav šādas intereses, tad civildienesta attiecības tiek izbeigtas bez juridiskas iespējas tās atkārtoti atjaunot? Vai [pensionēšanās] vecuma robežas noteikumi, kas paredz piespiedu nodarbinātības izbeigšanu, tā vietā, lai tajos paredzētu saskaņā ar Direktīvas 2000/78/EK 6. panta 2. punktu pieļaujamus nosacījumus tiesībām saņemt pensiju pilnā apmērā, noved pie nepieļaujamas vecāka gadagājuma cilvēku interešu samazināšanas attiecībā pret jaunāku cilvēku interesēm, kuras principā nav vērtējamas augstāk? Ja mērķis atvieglot jaunu darbinieku pieņemšanu darbā un/vai darbinieku paaugstināšanu amatā tiek atzīts par likumīgu, tad ir jājautā, kādas konkrētākas prasības faktiski ir jāizvirza, lai pierādītu, cik lielā mērā katrs atsevišķs dienesta vadītājs, kurš piemēro [pensionēšanās] vecuma robežas noteikumus, vai visi likuma regulējumam pakļautie dienestu vadītāji, ieskaitot vai izslēdzot vispārējo darba tirgu, patiešām izmanto šīs iespējas? Vai, raugoties uz jau šodien redzamajām demogrāfijas izraisītajām darba tirgus problēmām, kuru rezultātā drīz iestāsies visa veida profesionāla darbaspēka trūkums, proti, arī valsts (Bund) un federālo zemju civildienestā, pašlaik ir piemēroti un nepieciešams piespiedu kārtā pārtraukt civildienesta attiecības ar dienesta pienākumus pildīt spējīgiem ierēdņiem, kuri [arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas] vēlas palikt savā amatā, lai gan drīzumā pastāvēs ievērojams personāla trūkums, ko darba tirgus nespēs segt? Vai šajā sakarā ir nepieciešami attiecīgās nozares darba tirgus dati, kas iespējams būtu jāiegūst vēlāk?

3)

Kādas prasības ir jāizvirza Hesenes zemes un, nepieciešamības gadījumā, arī valsts [pensionēšanās] vecuma robežas noteikumu saskaņotībai? Vai var uzskatīt, ka starp Hessische Beamtengesetz 50. panta 1. punktu un šī paša likuma 50. panta 3. punktu nepastāv pretruna, ja principā iespējamā [ierēdņu] turpmākā nodarbinātība pēc [pensionēšanās] vecuma robežas sasniegšanas ir atkarīga tikai un vienīgi no dienesta vadītāja interesēm? Vai Hessische Beamtengesetz 50. panta 3. punkts atbilstoši direktīvai ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai izvairītos no nepieļaujamas diskriminācijas vecuma dēļ, [ierēdņu] turpmākai nodarbinātībai [pēc pensionēšanās vecuma robežas sasniegšanas] vienmēr ir jābūt iespējamai, ja tas nav pretrunā ar dienesta interesēm? Kādas iespējamās prasības būtu jāizvirza šādām interesēm? Vai šajā sakarā ir jāpieņem, ka tālāka nodarbinātība ir dienesta interesēs jau tādēļ vien, ka pretējā gadījumā pastāvētu neattaisnojama diskriminācija vecuma dēļ? Kā ar šāda veida Hessische Beamtengesetz 50. panta 3. punkta interpretāciju, varētu panākt prasītāja civildienesta attiecību, kas dotajā brīdī ir pārtrauktas, turpināšanu vai atjaunošanu? Vai tādā gadījumā Hessische Beamtengesetz 50. panta 1. punktu nedrīkstētu tikt piemērots līdz pilnu 68 gadu vecuma sasniegšanai? Vai ir piemēroti un nepieciešams, no vienas puses, apgrūtināt personas, kas brīvprātīgi pensionējas, sasniedzot 60, proti, 63 gadu vecumu, ar ilgstoši samazinātu pensijas apmēru un, no otras puses, izslēgt turpmākas nodarbinātības iespēju pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas, ja dienesta vadītājam izņēmuma kārtā nav īpašas intereses saistībā ar [ierēdņa] turpmāko nodarbināšanu? Vai [pensionēšanās] vecuma robežas noteikumi Hessische Beamtengesetz 50. panta 1. punktā nav piemēroti un nav nepieciešami tādēļ, ka tie rada izdevīgākas normas attiecībā uz vecāka gadagājuma nepilnu darba laiku strādājošiem ierēdņiem, no vienas puses, un pagaidu ierēdņiem, no otras puses? Kāda nozīme ir atšķirīgo dienesta, darba un sociālās apdrošināšanas tiesību normu saskaņotībai, kuru mērķis, no vienas puses, ir pakāpeniski palielināt [pensionēšanās] vecumu, sākot ar kuru pensiju vai izdienas pensiju var saņemt pilnā apmērā, un, no otras puses, aizliegt atlaist darbinieku, kurš sasniedzis parasto pensionēšanās vecumu, kā arī, ierēdnim sasniedzot tieši šo vecumu, paredzēt darba attiecību izbeigšanu piespiedu kārtā? Vai attiecībā uz saskaņotību nozīme ir tam, ka pakāpeniska [pensionēšanās] vecuma robežas palielināšana sociālās apdrošināšanas jomā un valsts, kā arī dažu federālo zemju civildienesta normās prioritāri kalpo nodarbināto interesēm, cik vēlu vien iespējams pakļaut sevi stingrākiem nosacījumiem par vecuma pensijas vai izdienas pensijas saņemšanu pilnā apmērā? Vai šie jautājumi ir nebūtiski tādēļ, ka ierēdņiem Hessische Beamtengesetz piemērošanas jomā vēl nav paredzēta [pensionēšanās] vecuma robežas palielināšana, lai gan šī [pensionēšanās] vecuma robežas palielināšana drīzumā būs spēkā attiecībā uz nodarbinātajiem, kuri šobrīd atrodas darba attiecībās?

---

(1)  Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 16. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 7. aprīlī iesniedza High Court of Ireland — Phonographic Performance (Ireland) Ltd/Īrija un Attorney General

(Lieta C-162/10)

(2010/C 161/36)

Tiesvedības valoda — angļu

Iesniedzējtiesa

High Court of Ireland

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Phonographic Performance (Ireland) Ltd

Atbildētāji: Īrija un Attorney General

Prejudiciālie jautājumi

i)

Vai viesnīcas uzturētājs, kas nodrošina viesu istabās televizorus un/vai radio ar signālu pārraidi, ir “lietotājs”, kas “publisko” fonogrammu, kas var tikt atskaņota pārraidē, atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Kodificētās direktīvas 2006/115/EK (1) 8. panta 2. punkta noteikumiem?

ii)	Ja uz (i) jautājumu atbilde ir apstiprinoša, vai Direktīvas 2006/115/EK 8. panta 2. punktā dalībvalstīm ir paredzēts pienākums nodrošināt, ka viesnīcas uzturētājs maksā par fonogrammas atskaņošanu taisnīgu atlīdzību papildus atlīdzībai, ko maksā raidorganizācija par fonogrammas atskaņošanu?

iii)

Ja uz (i) jautājumu atbilde ir apstiprinoša, vai atbilstoši Direktīvas 2006/115/EK 10. pantam dalībvalstis var piemērot izņēmumu attiecībā uz viesnīcu uzturētāju pienākumu maksāt “vienreizēju taisnīgu atlīdzību”, pamatojoties uz to, ka tā ir uzskatāma par “personisku lietošanu” 10. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē?

iv)

Vai viesnīcas uzturētājam, kas nodrošina viesnīcas istabās aparatūru (ne televīzijas vai radio) un fonogrammas fizisku vai digitālu ierakstu formātā, kas var tikt atskaņotas vai noklausītas, izmantojot šo aparatūru, ir piemērojams “lietotāja”, kas veic “publiskošanu”, statuss atbilstoši Direktīvas 2006/115/EK 8. panta 2. punktam?

v)

Ja uz (iv) jautājumu atbilde ir apstiprinoša, vai atbilstoši Direktīvas 2006/115/EK 10. pantam atļauj dalībvalstis var attiecināt uz viesnīcu uzturētājiem izņēmumu no pienākuma maksāt “vienreizēju taisnīgu atlīdzību”, pamatojoties uz “personisku lietošanu” atbilstoši Direktīvas 2006/115/EK 10. panta 1. punkta a) apakšpunktam?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/115/EK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā (kodificēta versija) (OV L 376, 28. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 2. aprīlī iesniedza Tribunale di Isernia (Itālija) — kriminālprocess pret Aldo Patriciello

(Lieta C-163/10)

(2010/C 161/37)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale di Isernia

Lietas dalībnieks pamata procesā

Aldo Patriciello

Prejudiciālais jautājums

Vai apsūdzībā aprakstītie tāda noziedzīgā nodarījuma apstākļi, kuru eventuāli ir izdarījis Aldo Patriciello — Eiropas Parlamenta loceklis, kuram par labu Eiropas Parlaments 2009. gada 5. maijā pieņēma lēmumu, ar kuru atbalstīta imunitātes aizsardzība, — un kurš ir kvalificēts kā neslavas celšana saskaņā ar Kriminālkodeksa 368. pantu, ir uzskatāmi par viedokli, kas pausts, pildot parlamentāros pienākumus Protokola 9. panta izpratnē?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 2. aprīlī iesniedza Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio (Itālija) — Emanuele Ferazzoli/Ministero dell'Interno

(Lieta C-164/10)

(2010/C 161/38)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Emanuele Ferazzoli

Atbildētājs: Ministero dell'Interno

Prejudiciālie jautājumi

Vai valsts tiesiskais regulējums (kas tika ieviests ar Bersani2006. gada 4. jūlija dekrētu, ko pārveidoja par 2006. gada 4. augusta Likumu Nr. 223) ir saderīgs ar EKL 43. un 49. pantu, proti, tāds “valsts tiesiskais regulējums […], ar kuru:

a)	vispārēji cenšas aizsargāt tos koncesionārus, kuriem koncesijas tika piešķirtas iepriekš, pamatojoties uz tādu procedūru, ar kuru atsevišķi saimnieciskās darbības veicēji tika prettiesiski izslēgti no šīs procedūras;

b)	faktiski tiek aizsargāti jau iegūto tiesību turētāji (piemēram, aizliegums jauniem koncesionāriem novietot savus kioskus noteiktā attālumā no jau esošajiem kioskiem);

c)	ir paredzēts, ka koncesijas tiek zaudētas, ja koncesionārs tiešā vai netiešā veidā ir rīkojis pārobežu azartspēles, kas ir pielīdzināmas tām, kuras ir paredzētas koncesijā”?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 2. aprīlī iesniedza Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio (Itālija) — Cosima Barberio/Ministero dell'Interno

(Lieta C-165/10)

(2010/C 161/39)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Cosima Barberio

Atbildētājs: Ministero dell'Interno

Prejudiciālie jautājumi

Vai valsts tiesiskais regulējums (kas tika ieviests ar Bersani2006. gada 4. jūlija dekrētu, ko pārveidoja par 2006. gada 4. augusta Likumu Nr. 223) ir saderīgs ar EKL 43. un 49. pantu, proti, tāds “valsts tiesiskais regulējums […], ar kuru:

a)	vispārēji cenšas aizsargāt tos koncesionārus, kuriem koncesijas tika piešķirtas iepriekš, pamatojoties uz tādu procedūru, ar kuru atsevišķi saimnieciskās darbības veicēji tika prettiesiski izslēgti no šīs procedūras;

b)	faktiski tiek aizsargāti jau iegūto tiesību turētāji (piemēram, aizliegums jauniem koncesionāriem novietot savus kioskus noteiktā attālumā no jau esošajiem kioskiem);

c)	ir paredzēts, ka koncesijas tiek zaudētas, ja koncesionārs tiešā vai netiešā veidā ir rīkojis pārobežu azartspēles, kas ir pielīdzināmas tām, kuras ir paredzētas koncesijā”?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 2. aprīlī iesniedza Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio (Itālija) — Patrizia Banchetti/Ministero dell'Interno

(Lieta C-166/10)

(2010/C 161/40)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Patrizia Banchetti

Atbildētājs: Ministero dell'Interno

Prejudiciālie jautājumi

Vai valsts tiesiskais regulējums (kas tika ieviests ar Bersani2006. gada 4. jūlija dekrētu, ko pārveidoja par 2006. gada 4. augusta Likumu Nr. 223) ir saderīgs ar EKL 43. un 49. pantu, proti, tāds “valsts tiesiskais regulējums […], ar kuru:

a)	vispārēji cenšas aizsargāt tos koncesionārus, kuriem koncesijas tika piešķirtas iepriekš, pamatojoties uz tādu procedūru, ar kuru atsevišķi saimnieciskās darbības veicēji tika prettiesiski izslēgti no šīs procedūras;

b)	faktiski tiek aizsargāti jau iegūto tiesību turētāji (piemēram, aizliegums jauniem koncesionāriem novietot savus kioskus noteiktā attālumā no jau esošajiem kioskiem);

c)	ir paredzēts, ka koncesijas tiek zaudētas, ja koncesionārs tiešā vai netiešā veidā ir rīkojis pārobežu azartspēles, kas ir pielīdzināmas tām, kuras ir paredzētas koncesijā”?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 2. aprīlī iesniedza Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio (Itālija) — Andrea Palomba/Ministero dell'Interno

(Lieta C-167/10)

(2010/C 161/41)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Andrea Palomba

Atbildētājs: Ministero dell'Interno

Prejudiciālie jautājumi

Vai valsts tiesiskais regulējums (kas tika ieviests ar Bersani2006. gada 4. jūlija dekrētu, ko pārveidoja par 2006. gada 4. augusta Likumu Nr. 223) ir saderīgs ar EKL 43. un 49. pantu, proti, tāds “valsts tiesiskais regulējums […], ar kuru:

a)	vispārēji cenšas aizsargāt tos koncesionārus, kuriem koncesijas tika piešķirtas iepriekš, pamatojoties uz tādu procedūru, ar kuru atsevišķi saimnieciskās darbības veicēji tika prettiesiski izslēgti no šīs procedūras;

b)	faktiski tiek aizsargāti jau iegūto tiesību turētāji (piemēram, aizliegums jauniem koncesionāriem novietot savus kioskus noteiktā attālumā no jau esošajiem kioskiem);

c)	ir paredzēts, ka koncesijas tiek zaudētas, ja koncesionārs tiešā vai netiešā veidā ir rīkojis pārobežu azartspēles, kas ir pielīdzināmas tām, kuras ir paredzētas koncesijā”?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 2. aprīlī iesniedza Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio (Itālija) — Michele Fanelli/Ministero dell'Interno

(Lieta C-168/10)

(2010/C 161/42)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Michele Fanelli

Atbildētājs: Ministero dell'Interno

Prejudiciālie jautājumi

Vai valsts tiesiskais regulējums (kas tika ieviests ar Bersani2006. gada 4. jūlija dekrētu, ko pārveidoja par 2006. gada 4. augusta Likumu Nr. 223) ir saderīgs ar EKL 43. un 49. pantu, proti, tāds “valsts tiesiskais regulējums […], ar kuru:

a)	vispārēji cenšas aizsargāt tos koncesionārus, kuriem koncesijas tika piešķirtas iepriekš, pamatojoties uz tādu procedūru, ar kuru atsevišķi saimnieciskās darbības veicēji tika prettiesiski izslēgti no šīs procedūras;

b)	faktiski tiek aizsargāti jau iegūto tiesību turētāji (piemēram, aizliegums jauniem koncesionāriem novietot savus kioskus noteiktā attālumā no jau esošajiem kioskiem);

c)	ir paredzēts, ka koncesijas tiek zaudētas, ja koncesionārs tiešā vai netiešā veidā ir rīkojis pārobežu azartspēles, kas ir pielīdzināmas tām, kuras ir paredzētas koncesijā”?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 2. aprīlī iesniedza Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio (Itālija) — Sandra Castronovo/Ministero dell'Interno

(Lieta C-169/10)

(2010/C 161/43)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Sandra Castronovo

Atbildētājs: Ministero dell'Interno

Prejudiciālie jautājumi

Vai valsts tiesiskais regulējums (kas tika ieviests ar Bersani2006. gada 4. jūlija dekrētu, ko pārveidoja par 2006. gada 4. augusta Likumu Nr. 223) ir saderīgs ar EKL 43. un 49. pantu, proti, tāds “valsts tiesiskais regulējums […], ar kuru:

a)	vispārēji cenšas aizsargāt tos koncesionārus, kuriem koncesijas tika piešķirtas iepriekš, pamatojoties uz tādu procedūru, ar kuru atsevišķi saimnieciskās darbības veicēji tika prettiesiski izslēgti no šīs procedūras;

b)	faktiski tiek aizsargāti jau iegūto tiesību turētāji (piemēram, aizliegums jauniem koncesionāriem novietot savus kioskus noteiktā attālumā no jau esošajiem kioskiem);

c)	ir paredzēts, ka koncesijas tiek zaudētas, ja koncesionārs tiešā vai netiešā veidā ir rīkojis pārobežu azartspēles, kas ir pielīdzināmas tām, kuras ir paredzētas koncesijā”?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 2. aprīlī iesniedza Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio (Itālija) — Mirko De Filippo/Ministero dell'Interno

(Lieta C-170/10)

(2010/C 161/44)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Mirko De Filippo

Atbildētājs: Ministero dell'Interno

Prejudiciālie jautājumi

Vai valsts tiesiskais regulējums (kas tika ieviests ar Bersani2006. gada 4. jūlija dekrētu, ko pārveidoja par 2006. gada 4. augusta Likumu Nr. 223) ir saderīgs ar EKL 43. un 49. pantu, proti, tāds “valsts tiesiskais regulējums […], ar kuru:

a)	vispārēji cenšas aizsargāt tos koncesionārus, kuriem koncesijas tika piešķirtas iepriekš, pamatojoties uz tādu procedūru, ar kuru atsevišķi saimnieciskās darbības veicēji tika prettiesiski izslēgti no šīs procedūras;

b)	faktiski tiek aizsargāti jau iegūto tiesību turētāji (piemēram, aizliegums jauniem koncesionāriem novietot savus kioskus noteiktā attālumā no jau esošajiem kioskiem);

c)	ir paredzēts, ka koncesijas tiek zaudētas, ja koncesionārs tiešā vai netiešā veidā ir rīkojis pārobežu azartspēles, kas ir pielīdzināmas tām, kuras ir paredzētas koncesijā”?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 2. aprīlī iesniedza Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio (Itālija) — Andrea Sacripanti/Ministero dell'Interno

(Lieta C-171/10)

(2010/C 161/45)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Andrea Sacripanti

Atbildētājs: Ministero dell'Interno

Prejudiciālie jautājumi

Vai valsts tiesiskais regulējums (kas tika ieviests ar Bersani2006. gada 4. jūlija dekrētu, ko pārveidoja par 2006. gada 4. augusta Likumu Nr. 223) ir saderīgs ar EKL 43. un 49. pantu, proti, tāds “valsts tiesiskais regulējums […], ar kuru:

a)	vispārēji cenšas aizsargāt tos koncesionārus, kuriem koncesijas tika piešķirtas iepriekš, pamatojoties uz tādu procedūru, ar kuru atsevišķi saimnieciskās darbības veicēji tika prettiesiski izslēgti no šīs procedūras;

b)	faktiski tiek aizsargāti jau iegūto tiesību turētāji (piemēram, aizliegums jauniem koncesionāriem novietot savus kioskus noteiktā attālumā no jau esošajiem kioskiem);

c)	ir paredzēts, ka koncesijas tiek zaudētas, ja koncesionārs tiešā vai netiešā veidā ir rīkojis pārobežu azartspēles, kas ir pielīdzināmas tām, kuras ir paredzētas koncesijā”?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 2. aprīlī iesniedza Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio (Itālija) — Emiliano Orru'/Ministero dell'Interno

(Lieta C-172/10)

(2010/C 161/46)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Emiliano Orru'

Atbildētājs: Ministero dell'Interno

Prejudiciālie jautājumi

Vai valsts tiesiskais regulējums (kas tika ieviests ar Bersani2006. gada 4. jūlija dekrētu, ko pārveidoja par 2006. gada 4. augusta Likumu Nr. 223) ir saderīgs ar EKL 43. un 49. pantu, proti, tāds “valsts tiesiskais regulējums […], ar kuru:

a)	vispārēji cenšas aizsargāt tos koncesionārus, kuriem koncesijas tika piešķirtas iepriekš, pamatojoties uz tādu procedūru, ar kuru atsevišķi saimnieciskās darbības veicēji tika prettiesiski izslēgti no šīs procedūras;

b)	faktiski tiek aizsargāti jau iegūto tiesību turētāji (piemēram, aizliegums jauniem koncesionāriem novietot savus kioskus noteiktā attālumā no jau esošajiem kioskiem);

c)	ir paredzēts, ka koncesijas tiek zaudētas, ja koncesionārs tiešā vai netiešā veidā ir rīkojis pārobežu azartspēles, kas ir pielīdzināmas tām, kuras ir paredzētas koncesijā”?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 2. aprīlī iesniedza Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio (Itālija) — Fabrizio Cariulo/Ministero dell'Interno

(Lieta C-173/10)

(2010/C 161/47)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Fabrizio Cariulo

Atbildētājs: Ministero dell'Interno

Prejudiciālais jautājums

Vai valsts tiesiskais regulējums (kas tika ieviests ar Bersani2006. gada 4. jūlija dekrētu, ko pārveidoja par 2006. gada 4. augusta Likumu Nr. 223) ir saderīgs ar EKL 43. un 49. pantu, proti, tāds “valsts tiesiskais regulējums […], ar kuru:

a)	vispārēji cenšas aizsargāt tos koncesionārus, kuriem koncesijas tika piešķirtas iepriekš, pamatojoties uz tādu procedūru, ar kuru atsevišķi saimnieciskās darbības veicēji tika prettiesiski izslēgti no šīs procedūras;

b)	faktiski tiek aizsargāti jau iegūto tiesību turētāji (piemēram, aizliegums jauniem koncesionāriem novietot savus kioskus noteiktā attālumā no jau esošajiem kioskiem);

c)	ir paredzēts, ka koncesijas tiek zaudētas, ja koncesionārs tiešā vai netiešā veidā ir rīkojis pārobežu azartspēles, kas ir pielīdzināmas tām, kuras ir paredzētas koncesijā”?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 2. aprīlī iesniedza Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio (Itālija) — Paola Tonachella/Ministero dell'Interno

(Lieta C-174/10)

(2010/C 161/48)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Paola Tonachella

Atbildētājs: Ministero dell'Interno

Prejudiciālie jautājumi

Vai valsts tiesiskais regulējums (kas tika ieviests ar Bersani2006. gada 4. jūlija dekrētu, ko pārveidoja par 2006. gada 4. augusta Likumu Nr. 223) ir saderīgs ar EKL 43. un 49. pantu, proti, tāds “valsts tiesiskais regulējums […], ar kuru:

a)	vispārēji cenšas aizsargāt tos koncesionārus, kuriem koncesijas tika piešķirtas iepriekš, pamatojoties uz tādu procedūru, ar kuru atsevišķi saimnieciskās darbības veicēji tika prettiesiski izslēgti no šīs procedūras;

b)	faktiski tiek aizsargāti jau iegūto tiesību turētāji (piemēram, aizliegums jauniem koncesionāriem novietot savus kioskus noteiktā attālumā no jau esošajiem kioskiem);

c)	ir paredzēts, ka koncesijas tiek zaudētas, ja koncesionārs tiešā vai netiešā veidā ir rīkojis pārobežu azartspēles, kas ir pielīdzināmas tām, kuras ir paredzētas koncesijā”?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 2. aprīlī iesniedza Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio (Itālija) — Pietro Calogero/Ministero dell'Interno

(Lieta C-175/10)

(2010/C 161/49)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Pietro Calogero

Atbildētājs: Ministero dell'Interno

Prejudiciālie jautājumi

Vai valsts tiesiskais regulējums (kas tika ieviests ar Bersani2006. gada 4. jūlija dekrētu, ko pārveidoja par 2006. gada 4. augusta Likumu Nr. 223) ir saderīgs ar EKL 43. un 49. pantu, proti, tāds “valsts tiesiskais regulējums […], ar kuru:

a)	vispārēji cenšas aizsargāt tos koncesionārus, kuriem koncesijas tika piešķirtas iepriekš, pamatojoties uz tādu procedūru, ar kuru atsevišķi saimnieciskās darbības veicēji tika prettiesiski izslēgti no šīs procedūras;

b)	faktiski tiek aizsargāti jau iegūto tiesību turētāji (piemēram, aizliegums jauniem koncesionāriem novietot savus kioskus noteiktā attālumā no jau esošajiem kioskiem);

c)	ir paredzēts, ka koncesijas tiek zaudētas, ja koncesionārs tiešā vai netiešā veidā ir rīkojis pārobežu azartspēles, kas ir pielīdzināmas tām, kuras ir paredzētas koncesijā”?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 2. aprīlī iesniedza Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio (Itālija) — Danilo Spina/Ministero dell'Interno

(Lieta C-176/10)

(2010/C 161/50)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Danilo Spina

Atbildētājs: Ministero dell'Interno

Prejudiciālie jautājumi

Vai valsts tiesiskais regulējums (kas tika ieviests ar Bersani2006. gada 4. jūlija dekrētu, ko pārveidoja par 2006. gada 4. augusta Likumu Nr. 223) ir saderīgs ar EKL 43. un 49. pantu, proti, tāds “valsts tiesiskais regulējums […], ar kuru:

a)	vispārēji cenšas aizsargāt tos koncesionārus, kuriem koncesijas tika piešķirtas iepriekš, pamatojoties uz tādu procedūru, ar kuru atsevišķi saimnieciskās darbības veicēji tika prettiesiski izslēgti no šīs procedūras;

b)	faktiski tiek aizsargāti jau iegūto tiesību turētāji (piemēram, aizliegums jauniem koncesionāriem novietot savus kioskus noteiktā attālumā no jau esošajiem kioskiem);

c)	ir paredzēts, ka koncesijas tiek zaudētas, ja koncesionārs tiešā vai netiešā veidā ir rīkojis pārobežu azartspēles, kas ir pielīdzināmas tām, kuras ir paredzētas koncesijā”?

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 17. martā iesniedza Curtea de Apel Târgu-Mureș (Rumānija) — Ministerul Economiei și Finanțelor, Direcția Generală a Finanțelor Publice Mureș, Administrația Finanțelor Publice Târgu-Mureș/SC Darmi SRL

(Lieta C-178/10)

(2010/C 161/51)

Tiesvedības valoda — rumāņu

Iesniedzējtiesa

Curtea de Apel Târgu-Mureș

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Ministerul Economiei și Finanțelor, Direcția Generală a Finanțelor Publice Mureș, Administrația Finanțelor Publice Târgu-Mureș

Atbildētājs: SC Darmi SRL.

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai ar attiecīgo Rumānijas tiesisko regulējumu (steidzamības kārtā pieņemtais Dekrēts Nr. 50/2008) laika posmā no 2008. gada 1. jūlija līdz 2008. gada 15. decembrim ieviestais dabas resursu nodoklis ir saderīgs ar muitas savienības un dubultas nodokļu uzlikšanas aizlieguma principiem, kas izriet no EKL 23., 25. un 90. panta, tiktāl, ciktāl saskaņā ar šiem Līguma noteikumiem ir atļauts ieviest dabas resursu nodokli, lai varētu īstenot mērķi, ko Rumānijas likumdevējs ir paredzējis steidzamības kārtā pieņemtā Dekrēta Nr. 50/2008 preambulā un kas izriet arī no EKL 174. panta un nākamajiem pantiem: nodrošināt vides aizsardzību, ieviešot programmas un projektus ar mērķi uzlabot gaisa kvalitāti un sasniegt Kopienu tiesību aktos šajā jomā paredzētās robežvērtības? Citiem vārdiem sakot, vai gadījumā, ja kādā Eiropas Savienības dalībvalstī ir ieviests dabas resursu nodoklis, kas tiek iekasēts citā dalībvalstī iegādāta jauna vai lietota transportlīdzekļa pirmās reģistrācijas attiecīgajā dalībvalstī brīdī, EKL 174. pants un nākamie panti ļauj nepiemērot EKL 23., 25. un 90. pantu?

2)

gadījumā, ja saistībā ar šo transportlīdzekli kādā dalībvalstī jau ir samaksāts attiecīgajam dabas resursu nodoklim līdzīgs nodoklis (ar tādu pašu konceptuālo saturu un piemērojamību ar mērķi nodrošināt vides aizsardzību saskaņā ar EKL 174. pantā un nākamajos pantos paredzētajiem principiem un mērķiem), vai ir iespējams ieviest šādu dabas resursu nodokli, kuram ir tādi mērķi kā EKL 174. pantā un nākamajos pantos paredzētie, pirmo reizi reģistrējot to citā dalībvalstī, kaut arī saistībā ar šo transportlīdzekli citā dalībvalstī iepriekš jau ir samaksāts dabas resursu nodoklis?

3)

visbeidzot gadījumā, ja dabas resursu nodoklis saistībā ar šo transportlīdzekli citā dalībvalstī iepriekš nav samaksāts (vai nu tādēļ, ka tajā šāds nodoklis nepastāv vai arī citu iemeslu dēļ), bet, ja, veicot vēlāku reģistrāciju kādā citā dalībvalstī, piemēram, Rumānijā, kur šāds nodoklis tiek piemērots, transportlīdzekļa pirmās reģistrācijas šajā valstī brīdī tiek iekasēts dabas resursu nodoklis, vai var uzskatīt, ka ir noticis EKL 23., 25. un 90. pantā paredzēto muitas savienības vai netiešas valsts aizsardzības aizlieguma principu pārkāpums?

Prasība, kas celta 2010. gada 9. aprīlī — Eiropas Komisija/Francijas Republika

(Lieta C-179/10)

(2010/C 161/52)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — E. Gippini Fournier un K. Walkerová)

Atbildētāja: Francijas Republika

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka neizpildot Komisijas 2004. gada 14. jūlija Lēmumu 2005/238/EK (1) par valsts atbalstiem, ko Francija piešķīra zivsaimniecības un akvakultūras nozarei Korsikā no 1986. gada līdz 1999. gadam, [kas paredzēja] to atbalstu atgūšanu no saņēmējiem, kas minētā lēmuma 1. pantā atzīti par nelikumīgiem un nesaderīgiem ar kopējo tirgu, un nepaziņojot Komisijai par pasākumiem, kas veikti tā īstenošanai, Francijas Republika nav izpildījusi LESD 288. panta ceturtajā daļā un minētā lēmuma 4. un 5. pantā paredzētos pienākumus;

—	piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Saskaņā ar Komisijas Lēmuma 2005/238/EK 4. pantu divu mēnešu laikā, skaitot no šā lēmuma paziņošanas dienas, Francija informē Komisiju par pasākumiem, ko tā veikusi, lai to īstenotu. Tomēr šajā gadījumā vairāk nekā piecus gadus pēc tam, kad Francijas iestādes bija saņēmušas lēmumu, un neraugoties uz septiņiem atgādinājumiem, piešķirtie atbalsti joprojām netika atgūti no saņēmējiem uzņēmumiem un nekādi konkrēti pasākumi šajā sakarā, šķiet, nav tikuši veikti. Turklāt atbildētāja neatrodas situācijā, kad pilnīgi nav iespējams izpildīt šo lēmumu.

---

(1)  Komisijas 2004. gada 14. jūlija Lēmums 2005/238/EK par atbalstu, kas sniegts zivsaimniecības un akvakultūras nozarei Korsikā no 1986. līdz 1999. gadam (OV 2005, L 74, 41. lpp.).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 16. aprīlī iesniedza Cour de cassation (Francija) — kriminālprocess pret Aziz Melki

(Lieta C-188/10)

(2010/C 161/53)

Tiesvedības valoda — franču

Iesniedzējtiesa

Cour de cassation

Lietas dalībnieks pamata procesā

Aziz Melki

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību, kurš ir parakstīts Lisabonā 2007. gada 13. decembrī, 267. pantam ir pretrunā tāds tiesiskais regulējums, kas izriet no 1958. gada 7. novembra Rīkojuma Nr. 58-1067 23.-2. panta otrās daļas un 23.-5. panta otrās daļas, kuri ir ieviesti ar 2009. gada 10. decembra Pamatlikumu Nr. 2009-1523, tiktāl, ciktāl ar to tiesām ir noteikts pienākums prioritārā kārtībā lemt par tām uzdotā konstitucionalitātes jautājuma nodošanu Conseil constitutionnel, ciktāl šis jautājums attiecas uz valsts tiesību teksta neatbilstību Konstitūcijai, jo tas ir pretrunā Eiropas Savienības tiesībām?

2)

Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību, kurš ir parakstīts Lisabonā 2007. gada 13. decembrī, 67. pantam ir pretrunā tāds tiesiskais regulējums, kas izriet no Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtās daļas, kurā ir noteikts, ka “teritorijā starp Francijas sauszemes robežu ar valstīm, kuras ir dalībnieces konvencijā, kura tika parakstīta Šengenā 1990. gada 19. jūnijā, un līniju, kura atrodas 20 kilometru attālumā no robežas, kā arī sabiedrībai pieejamā ostu, lidostu, kā arī dzelzceļa staciju vai tādu autoostu teritorijā, kuras ir atvērtas starptautiskai satiksmei un ir paredzētas lēmumā, ievērojot pirmajā daļā paredzētos noteikumus, var tikt pārbaudīta arī visu personu identitāte, lai pārliecinātos, vai tiek ievēroti likumā paredzētie dokumentu glabāšanas, nēsāšanas un uzrādīšanas pienākumi. Ja šī pārbaude notiek starptautiskas satiksmes vilcienā, pārbaude var tikt veikta maršruta daļā starp robežu un pirmo pieturu, kura atrodas 20 kilometru attālumā no robežas. Tomēr dzelzceļa līnijās, kurās notiek starptautiskā satiksme un kurās ir īpaši noteikumi transporta pakalpojumiem, pārbaude var notikt arī starp šo pieturu un pieturu, kura atrodas nākamo 50 kilometru robežās. Šīs līnijas un šīs pieturas tiek noteiktas ar ministrijas lēmumu. Ja ir tāda autoceļa daļa, kura sākas šīs [panta] daļas pirmajā teikumā minētajā teritorijā, un pirmā autoceļa nodevas iekasēšanas vieta atrodas 20 kilometru līnijas ietvaros, pārbaude turklāt var notikt līdz šai pirmajai autoceļa nodevas iekasēšanas vietai stāvvietu laukumos, kā arī šajā autoceļa nodevas iekasēšanas vietā un ar to saistītos stāvvietu laukumos. Autoceļa nodevas iekasēšanas vietas, uz kurām attiecas šī tiesību norma, tiek noteiktas ar lēmumu”.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 16. aprīlī iesniedza Cour de cassation (Francija) — kriminālprocess pret Sélim Abdeli

(Lieta C-189/10)

(2010/C 161/54)

Tiesvedības valoda — franču

Iesniedzējtiesa

Cour de cassation

Lietas dalībnieks pamata procesā

Sélim Abdeli

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību, kurš ir parakstīts Lisabonā 2007. gada 13. decembrī, 267. pantam ir pretrunā tāds tiesiskais regulējums, kas izriet no 1958. gada 7. novembra Rīkojuma Nr. 58-1067 23.-2. panta otrās daļas un 23.-5. panta otrās daļas, kuri ir ieviesti ar 2009. gada 10. decembra Pamatlikumu Nr. 2009-1523, tiktāl, ciktāl ar to tiesām ir noteikts pienākums prioritārā kārtībā lemt par tām uzdotā konstitucionalitātes jautājuma nodošanu Conseil constitutionnel, ciktāl šis jautājums attiecas uz valsts tiesību teksta neatbilstību Konstitūcijai, jo tas ir pretrunā Eiropas Savienības tiesībām?

2)

Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību, kurš ir parakstīts Lisabonā 2007. gada 13. decembrī, 67. pantam ir pretrunā tāds tiesiskais regulējums, kas izriet no Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtās daļas, kurā ir noteikts, ka “teritorijā starp Francijas sauszemes robežu ar valstīm, kuras ir dalībnieces konvencijā, kura tika parakstīta Šengenā 1990. gada 19. jūnijā, un līniju, kura atrodas 20 kilometru attālumā no robežas, kā arī sabiedrībai pieejamā ostu, lidostu, kā arī dzelzceļa staciju vai tādu autoostu teritorijā, kuras ir atvērtas starptautiskai satiksmei un ir paredzētas lēmumā, ievērojot pirmajā daļā paredzētos noteikumus, var tikt pārbaudīta arī visu personu identitāte, lai pārliecinātos, vai tiek ievēroti likumā paredzētie dokumentu glabāšanas, nēsāšanas un uzrādīšanas pienākumi. Ja šī pārbaude notiek starptautiskas satiksmes vilcienā, pārbaude var tikt veikta maršruta daļā starp robežu un pirmo pieturu, kura atrodas 20 kilometru attālumā no robežas. Tomēr dzelzceļa līnijās, kurās notiek starptautiskā satiksme un kurās ir īpaši noteikumi transporta pakalpojumiem, pārbaude var notikt arī starp šo pieturu un pieturu, kura atrodas nākamo 50 kilometru robežās. Šīs līnijas un šīs pieturas tiek noteiktas ar ministrijas lēmumu. Ja ir tāda autoceļa daļa, kura sākas šīs [panta] daļas pirmajā teikumā minētajā teritorijā, un pirmā autoceļa nodevas iekasēšanas vieta atrodas 20 kilometru līnijas ietvaros, pārbaude turklāt var notikt līdz šai pirmajai autoceļa nodevas iekasēšanas vietai stāvvietu laukumos, kā arī šajā autoceļa nodevas iekasēšanas vietā un ar to saistītos stāvvietu laukumos. Autoceļa nodevas iekasēšanas vietas, uz kurām attiecas šī tiesību norma, tiek noteiktas ar lēmumu”.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 19. aprīlī iesniedza Cour de cassation (Francija) — Sabiedrība Rastelli Davide un C./Jean-Charles Hidoux kā tiesas iecelts sabiedrības Médiasucre international likvidators

(Lieta C-191/10)

(2010/C 161/55)

Tiesvedības valoda — franču

Iesniedzējtiesa

Cour de cassation

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Sabiedrība Rastelli Davide un C.

Atbildētājs: Jean-Charles Hidoux kā tiesas iecelts sabiedrības Médiasucre international likvidators

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai gadījumā, kad dalībvalsts tiesa uzsāk galveno parādnieka maksātnespējas procesu, pamatojoties uz to, ka tā galvenais interešu centrs ir šīs valsts teritorijā, 2000. gada 29. maija Regula (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām (1) nepieļauj šai tiesai piemērot savas valsts tiesību normu, ar ko tai ir piešķirta piekritība, lai paplašinātu [maksātnespējas] procesu attiecībā uz sabiedrību, kuras juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, pamatojoties vienīgi uz konstatējumu par parādnieka un šīs sabiedrības īpašumu apvienošanu?

2)

Ja prasība par paplašināšanu ir jāvērtē kā jauna, pakārtota maksātnespējas procesa uzsākšana, kuru dalībvalsts tiesa, kas sākotnēji izskatīja lietu, var izlemt, ja ir pierādīts, ka sabiedrībai, uz kuru attiecas paplašināšana, šajā valstī ir tās galveno interešu centrs — vai šis pierādījums var izrietēt vienīgi no konstatējuma par īpašumu apvienošanu?

---

(1)  OV L 160, 1. lpp.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2010. gada 22. aprīlī iesniedza Finanzgericht Düsseldorf (Vācija) — Paderborner Brauerei Haus Cramer KG/Hauptzollamt Bielefeld

(Lieta C-196/10)

(2010/C 161/56)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Finanzgericht Düsseldorf

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Paderborner Brauerei Haus Cramer KG

Atbildētājs: Hauptzollamt Bielefeld

Prejudiciālie jautājumi

Vai Kombinētā nomenklatūra ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2001. gada 6. augusta Regulu (EK) Nr. 2031/2001 (1) un Komisijas 2002. gada 1. augusta Regulu (EK) Nr. 1832/2002 (2), ir jāinterpretē tādējādi, ka prece, kas ir apzīmēta “malt beer base”, kuras spirta tilpumkoncentrācija ir apmēram 14 %, kas ir tikusi iegūta no raudzēta alus, kas ticis dzidrināts un pēc tam filtrēts, attīrot to no tādām vielām kā rūgtvielas un proteīni, ir jāklasificē pozīcijā 2208?

---

(1)  Komisijas 2001. gada 6. augusta Regula (EK) Nr. 2031/2001 par grozījumiem Padomes Regulas (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu I pielikumā; OV L 279, 1. lpp.

(2)  Komisijas 2002. gada 1. augusta Regula (EK) Nr. 1832/2002 par grozījumiem Padomes Regulas (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu I pielikumā; OV L 290, 1. lpp

Vispārējās tiesas 2010. gada 27. aprīļa spriedums — UniCredito Italiano/ITSB — Union Investment Privatfonds (“UNIWEB”)

(Apvienotās lietas T-303/06 un T-337/06) (1)

(Kopienas preču zīme - Iebildumu process - Kopienas vārdisku preču zīmju “UNIWEB” un “UniCredit Wealth Management” registrācijas pieteikumi - Agrākas valsts vārdiskas preču zīmes “UNIFONDS” un “UNIRAK” un agrāka valsts grafiska preču zīme “UNIZINS” - Relatīvs atteikuma pamatojums - Sajaukšanas iespēja - Regulas (EK) Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad - Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts))

(2010/C 161/57)

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: UniCredito Italiano SpA (Gênes, Itālija) (pārstāvji — G. Floridia, R. Floridia un F. Polettini, avocats)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) (pārstāvis — P. Bullock)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: Union Investment Privatfonds GmbH (Frankfurte pie Mainas, Vācija) (pārstāvis — J. Zindel, avocat)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju otrās padomes 2006. gada 5. septembra lēmumu apvienotajās lietās R 196/2005-2 un R 211/2005-2 un 2006. gada 25. septembra lēmumu apvienotajās lietās R 456/2005-2 un R 502/2005-2 par iebildumu procesiem starp Union Investment Privatfonds GmbH un UniCredito Italiano SpA

Rezolutīvā daļa:

1)	lietas T-303/06 un T-337/06 tiek apvienotas sprieduma taisīšanai;

2)

atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju otrās padomes 2006. gada 5. septembra lēmumu apvienotajās lietās R 196/2005-2 un R 211/2005-2 tiktāl, ciktāl ar to noraidīta UniCredito Italiano SpA apelācijas sūdzība lietā R 211/2005-2, apmierinot iebildumus reģistrācijai pieteiktās preču zīmes “UNIWEB” reģistrācijai attiecībā uz “banku lietām, finanšu lietām, darījumiem ar naudu, apdrošināšanu, finanšu informācijas un ieteikumu sniegšanu finanšu un apdrošināšanas jomā, kredītkaršu/debetkaršu pakalpojumiem, banku un finanšu pakalpojumiem internetā”, kas ietilpst 36. klasē;

3)

atcelt ITSB Apelāciju otrās padomes 2006. gada 25. septembra lēmumu apvienotajās lietās R 456/2005-2 un R 502/2005-2 tiktāl, ciktāl ar to noraidīta UniCredito Italiano SpA apelācijas sūdzība lietā R 456/2005-2, apmierinot iebildumus reģistrācijai pieteiktās preču zīmes “UniCredit Wealth Management” reģistrācijai attiecībā uz “banku lietām, finanšu lietām, darījumiem ar naudu, apdrošināšanu un finanšu informāciju”, kas ietilpst 36. klasē;

4)	noraidīt Union Investment Privatfonds GmbH prasījumus;

5)	katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

---

(1)  OV C 326, 30.12.2006.

Vispārējās tiesas 2010. gada 27. aprīļa spriedums — Union Investment Privatfonds/ITSB — Unicre-Cartão International De Crédito (“unibanco”)

(Lieta T-392/06) (1)

(Kopienas preču zīme - Iebildumu process - Kopienas grafiskas preču zīmes “unibanco” reģistrācijas pieteikums - Agrākas Kopienas grafiskas preču zīmes “UniFLEXIO”, “UniVARIO” un “UniZERO” - Dokumentu novēlota iesniegšana - Rīcības brīvība, ko piešķir Regulas (EK) Nr. 40/94 74. panta 2. punkts (tagad - Regulas (EK) Nr. 207/2009 76. panta 2. punkts))

(2010/C 161/58)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Union Investment Privatfonds GmbH (Frankfurte pie Mainas, Vācija) (pārstāvji — H. Keller, pēc tam J. Zindel, avocats)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) (pārstāvis — G. Schneider)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece: Unicre-Cartão International De Crédito, SA (Lisabona, Portugāle)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju otrās padomes 2006. gada 10. oktobra lēmumu lietā R 442/2004-2 par iebildumu procesu starp Union Investment Privatfonds GmbH un Unicre-Cartão International De Crédito, SA

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Union Investment Privatfonds GmbH atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 42, 24.02.2007.

Vispārējās tiesas 2010. gada 6. maija spriedums — Comune di Napoli/Komisija

(Lieta T-388/07) (1)

(ERAF - Finanšu atbalsta samazināšana - Pilsētas izmēģinājuma projekts par Neapoles pilsētas teleinformātikas tīkla izveidi - Pārkāpuma jēdziens - Pieļaujamie izdevumi)

(2010/C 161/59)

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Comune di Napoli (Itālija) (pārstāvji — F. Sciaudone, G. Tarallo, G. Pizza un R. Sciaudone, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — L. Flynn, pārstāvis, kam palīdz A. Dal Ferro, advokāts)

Priekšmets

Pirmkārt, lūgums atcelt Komisijas 2007. gada 8. augusta Lēmumu C(2007) 3893, ar ko ir samazināts Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) atbalsts, kurš atbilstoši 10. pantam Regulā (EEK) Nr. 4254/88, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu (EEK) Nr. 2083/93, piešķirts Neapoles pilsētai (Itālija) ar Komisijas lēmumu PH/1997/2761, ar ko apstiprina ERAF atbalstu saistībā ar pilsētas izmēģinājuma projektu Nr. 97.05.29.002, kā arī, otrkārt, prasība par zaudējumu atlīdzību, lai atlīdzinātu kaitējumu, kas prasītājai noradīts pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Comune di Napoli atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 283, 24.11.2007.

Vispārējās tiesas 2010. gada 27. aprīļa spriedums — Freixenet/ITSB (balta slīpēta stikla pudeles forma)

(Lieta T-109/08) (1)

(Kopienas preču zīme - Kopienas preču zīmes balta slīpēta stikla pudeles formā reģistrācijas pieteikums - Absolūts atteikuma pamatojums - Atšķirtspējas neesamība - Izmantošanas rezultātā iegūtās atšķirtspējas neesamība - Regulas (EK) Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 3. punkts (tagad - Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 3. punkts) - Pienākums norādīt pamatojumu - Tiesības uz aizstāvību - Regulas Nr. 40/94 73. pants (tagad - Regulas Nr. 207/2009 75. pants))

(2010/C 161/60)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Freixenet, SA (Sant Sadurní d’Anoia, Spānija) (pārstāvji — F. de Visscher, E. Cornu un D. Moreau, avocats)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) (pārstāvis — A. Folliard-Monguiral)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju pirmās padomes 2007. gada 30. novembra lēmumu lietā R 97/2001-1 attiecībā uz apzīmējuma balta slīpēta stikla pudeles formā kā Kopienas preču zīmes reģistrāciju

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Freixenet, SA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 116, 09.05.2008.

Vispārējās tiesas 2010. gada 27. aprīļa spriedums — Freixenet/ITSB — (melna slīpēta matēta stikla pudeles forma)

(Lieta T-110/08) (1)

(Kopienas preču zīme - Kopienas preču zīmes melna slīpēta matēta stikla pudeles formā reģistrācijas pieteikums - Absolūts atteikuma pamatojums - Atšķirtspējas neesamība - Izmantošanas rezultātā iegūtās atšķirtspējas neesamība - Regulas (EK) Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 3. punkts (tagad - Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 3. punkts) - Pienākums norādīt pamatojumu - Tiesības uz aizstāvību - Regulas Nr. 40/94 73. pants (tagad - Regulas Nr. 207/2009 75. pants))

(2010/C 161/61)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Freixenet, SA (Sant Sadurní d’Anoia, Spānija) (pārstāvji — F. de Visscher, E. Cornu un D. Moreau, avocats)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) (pārstāvis — A. Folliard-Monguiral)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju pirmās padomes 2007. gada 20. novembra lēmumu lietā R 104/2001-1 attiecībā uz apzīmējuma melna slīpēta matēta stikla pudeles formā kā Kopienas preču zīmes reģistrāciju

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Freixenet, SA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 116, 09.05.2008.

Vispārējās tiesas 2010. gada 29. aprīļa spriedums — Kerma/ITSB (“BIOPIETRA”)

(Lieta T-586/08) (1)

(Kopienas preču zīme - Kopienas vārdiskas preču zīmes “BIOPIETRA” reģistrācijas pieteikums - Absolūts atteikuma pamatojums - Atšķirtspējas neesamība - Regulas (EK) Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad - Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts))

(2010/C 161/62)

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Kerma SpA (Raffa di Puegnago sul Garda, Itālija) (pārstāvis — A. Manzoni, advokāts)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) (pārstāvis — O. Montalto)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju pirmās padomes 2008. gada 16. oktobra lēmumu lietā R 889/2008-1 attiecībā uz pieteikumu vārdisko apzīmējumu “BIOPIETRA” reģistrēt kā Kopienas preču zīmi

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Kerma SpA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 55, 07.03.2009.

Vispārējās tiesas 2010. gada 15. aprīļa rīkojums — Katjes Fassin/ITSB (pandas galvas attēls)

(Lieta T-22/09) (1)

(Kopienas preču zīme - Pārbaudītāja izteikts reģistrācijas atteikums - Reģistrācijas pieteikuma atsaukšana - Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas)

(2010/C 161/63)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Katjes Fassin GmbH & Co. KG (Emmerich am Rhein, Vācija) (pārstāvis — T. Schmitz, advokāts)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) (pārstāvji — sākotnēji C. Jenewein, pēc tam — C. Jenewein un G. Schneider)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju ceturtās padomes 2008. gada 13. novembra lēmumu lietā R 1299/2006-4 attiecībā uz pieteikumu trīsdimensiju apzīmējumu, kas attēlo pandas galvu melnā, baltā un sarkanā krāsā, reģistrēt kā Kopienas preču zīmi

Rezolutīvā daļa:

1)	izbeigt tiesvedību lietā par šo prasību;

2)	prasītāja atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 69, 21.03.2009.

Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 30. aprīļa rīkojums — Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome

(Lieta T-18/10 R)

(Pagaidu noregulējums - Regula (EK) Nr. 1007/2009 - Tirdzniecība ar izstrādājumiem no roņiem - Ievešanas un pārdošanas aizliegums - Izņēmums inuītu kopienas interesēs - Pieteikums par piemērošanas apturēšanu - Pieņemamība - Fumus boni juris - Steidzamības neesamība)

(2010/C 161/64)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Inuit Tapiriit Kanatami (Otava, Kanāda), Nattivak Hunters and Trappers Association (Qikiqtarjuaq, Kanāda), Pangnirtung Hunters' and Trappers' Association (Pangnirtung, Kanāda), Jaypootie Moesesie (Qikiqtarjuaq), Allen Kooneeliusie (Qikiqtarjuaq), Toomasie Newkingnak (Qikiqtarjuaq), David Kuptana (Ulukhaktok, Kanāda), Karliin Aariak (Iqaluit, Kanāda), Efstathios Andreas Agathos (Atēnas, Grieķija), Canadian Seal Marketing Group (Kvebeka, Kanāda), Ta Ma Su Seal Products (Cap-aux-Meules, Kanāda), Fur Institute of Kanāda (Otava), NuTan Furs, Inc (Catalina, Kanāda), GC Rieber Skinn AS (Bergen, Norvēģija), Inuit Circumpolar Conference Greenland (ICC) (Nuuk, Grenlande, Dānija), Johannes Egede (Nuuk) un Kalaallit Nunaanni Aalisartut Piniartullu Kattuffiat (KNAPK) (Nuuk) (pārstāvji — J. Bouckaert, M. van der Woude un H. Viaene, advokāti)

Atbildētāji: Eiropas Parlaments (pārstāvji — I. Anagnostopoulou un L. Visaggio) un Eiropas Savienības Padome (pārstāvji — M. Moore un K. Michoel)

Priekšmets

Pieteikums par Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulas (EK) Nr. 1007/2009 par tirdzniecību ar izstrādājumiem no roņiem (OV L 286, 36. lpp.) piemērošanas apturēšanu

Rezolutīvā daļa:

1)

izņemt no lietas T-18/10 R materiāliem Eiropas Kopienu Komisijas iesniegto [2008. gada 23. jūlijs, COM(2008) 469, galīgā redakcija] Eiropas Savienības Padomes Juridiskā dienesta 2009. gada 18. februāra atzinumu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par tirdzniecību ar izstrādājumiem no roņiem, kurš ir iekļauts pieteikuma par pagaidu noregulējumu A 4 pielikumā, un minētā atzinuma izvilkumu, kurš ir iekļauts šī paša pieteikuma 16. punktā;

2)	pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīt;

3)	lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

Vispārējās tiesas 2010. gada 27. aprīļa rīkojums — Parlaments/U

(Lieta T-103/10 P (R)) (1)

(Apelācija - Civildienests - Ierēdņi - Lēmums par atlaišanu - Eiropas Savienības Civildienesta tiesas priekšsēdētāja rīkojums pagaidu noregulējuma tiesvedībā - Steidzamības neesamība)

(2010/C 161/65)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Eiropas Parlaments (pārstāvji — S. Seyr un K. Zejdová)

Otrs lietas dalībnieks: U (Luksemburga, Luksemburga) (pārstāvji — F. Moyse un A. Salerno, avocats)

Priekšmets

Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 18. decembra rīkojumu lietā F-92/09 R U/Parlaments (Krājumā vēl nav publicēts), lūdzot šo rīkojumu atcelt

Rezolutīvā daļa:

1)	atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 18. decembra rīkojumu lietā F-92/09 R U/Parlaments (Krājumā vēl nav publicēts);

2)	U iesniegto pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīt;

3)	lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

---

(1)  OV C 113, 01.05.2010.

Prasība, kas celta 2009. gada 21. oktobrī — Campailla/Komisija

(Lieta T-429/09)

(2010/C 161/66)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Massimo Campailla (Boulogne-sur-Mer, Francija) (pārstāvis — P. Goergen, avocat)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāja prasījumi:

—	piespriest Komisijai atlīdzināt zaudējumus, kas prasītajam esot radušies sakarā ar Komisijas atteikumu veikt pasākumus saistībā ar prasītāja sūdzību par Kamerūnas iestāžu pieļautajiem viņa pamattiesību pārkāpumiem.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo prasību prasītājs lūdz atlīdzināt zaudējumus, ko radījuši lēmumi, kas ietverti viņam adresētajā Komisijas 2004. gada 30. jūlija vēstulē D3 *3/2004/D/4809, un 2004. gada 9. septembra vēstulē D3 D*3/2004/D/5438, ar kurām Komisija atteicās veikt pasākumus saistībā ar prasītāja sūdzību par Kamerūnas iestāžu pieļautajiem viņa pamattiesību pārkāpumiem.

Savas prasības pamatojumam prasītājs atsaucas uz pamatiem par lēmuma prettiesiskumu sakarā ar faktu sagrozīšanu un pilnvaru nepareizu izmantošanu, kā arī EK līguma un Līguma par ES noteikumu un principu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā garantēto pamattiesību (tostarp tiesiskās drošības, tiesiskās paļāvības, labas pārvaldības principa, nediskriminācijas pienākuma, labas vadības, būtisku formas prasību ievērošanas un necilvēcīgas un pazemojošas apiešanās aizlieguma principu) pārkāpumu.

Apelācijas sūdzība, ko par Civildienesta tiesas 2009. gada 21. oktobra spriedumu lietā F-33/08 V/Komisija 2010. gada 12. aprīlī iesniedza V

(Lieta T-510/09 P)

(2010/C 161/67)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: V (Brisele, Beļģija) (pārstāvis — E. Boigelot, avocat)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atzīt apelācijas sūdzību par pieņemamu un pamatotu un līdz ar to;

—

atcelt pārsūdzēto Eiropas Savienības Civildienesta tiesas pirmās palātas 2009. gada 21. oktobra spriedumu lietā F-33/08, kurš apelācijas sūdzības iesniedzējai paziņots 2009. gada 26. oktobrī, ar kuru kā nepamatota ir noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība atcelt 2007. gada 15. maija lēmumu, ar kuru Komisija viņu informēja par to, ka viņa neesot fiziski spējīga pildīt savus pienākumus, un piespriest Komisijai atlīdzināt viņai zaudējumus, kurus viņa esot cietusi;

—	apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumus, kuri tika izvirzīti Eiropas Savienības Civildienesta tiesā;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz atcelt Civildienesta tiesas (CDT) 2009. gada 21. oktobra spriedumu, kas taisīts lietā F-33/08 V/Komisija, ar kuru noraidīta prasība atcelt Komisijas lēmumu nepieņemt apelācijas sūdzības iesniedzēju darbā, jo viņa neesot fiziski spējīga pildīt pienākumus, kā arī prasība par zaudējumu atlīdzību.

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza trīs pamatus, kuri izriet no kļūdām tiesību piemērošanā, lietas pierādījumu sagrozīšanas, kā arī no kļūdaina un nepietiekama pamatojuma.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd pārsūdzēto lēmumu tajā, ciktāl tiesa uzskatīja, ka neesot pierādīts, ka pārkāpums saistībā ar ārsta K. iejaukšanos būtu ietekmējis procesuālos dokumentus, kuru rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka CDT esot pārkāpusi pienākumu ievērot ārsta noslēpumu, kā arī pacienta kā personas tiesības uz tā ievērošanu, ciktāl tā uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas atsaukšanās uz šo principu liegtu īstenot medicīniskās komisijas sniegtā slēdziena par neatbilstību tiesiskuma pārbaudi.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka CDT argumentācijai trūkst pamatojuma jautājumā par vērtējuma nesniegšanu par argumentu, ka ārstu komisijas priekšsēdētājs nav minēts Beļģijas ārstu biedrības sarakstā.

Prasība, kas celta 2010. gada 25. janvārī — Noko Ngele/Komisija

(Lieta T-15/10)

(2010/C 161/68)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Mariyus Noko Ngele (Brisele, Beļģija) (pārstāvis — F. Sabakunzi, avocat)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāja prasījumi:

—	atzīt, ka UAC nekad nav aizstājusi RAC un ka tā juridiskā ziņā nepastāv un tai nav juridiskas personas statusa Beļģijā;

—	piespriest Eiropas Komisijai, vienam no tās locekļiem un zināmiem darbiniekiem solidāri atlīdzināt finansiālus zaudējumus divsimt tūkstošu euro apmērā, kuriem pieskaitīti likumiskie procenti 10 % apmērā gadā kopš 1995. gada un tiesas noteikti procenti;

—	piespriest Eiropas Komisijai, vienam no tās locekļiem un zināmiem darbiniekiem solidāri atlīdzināt morālo un psiholoģisko kaitējumu piecu miljonu euro apmērā, pieskaitot tiesas noteiktos procentus;

—	noteikt, ka pieņemamais nolēmums ir izpildāms neatkarīgi no tā pārsūdzēšanas;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un juridiskos izdevumus, kas saistīti ar tiesvedību un kas ir novērtēti trīsdesmit tūkstošu euro apmērā.

Pamati un galvenie argumenti

Šajā prasībā prasītājs lūdz atlīdzināt zaudējumus, kas viņam esot nodarīti tāpēc, ka nav iespējams atgūt parādu, ko viņam bija parādā “Rūpniecības attīstības centrs” (RAC), pēc tam, kad šīs organizācijas vietā tika nodibināta ĀKK (Āfrikas, Karību salu un Klusā okeāna salu) valstu grupas un Eiropas Savienības kopīga iestāde ar nosaukumu “Uzņēmumu attīstības centrs” (UAC).

Prasība, kas celta 2010. gada 2. aprīlī — Francija/Komisija

(Lieta T-154/10)

(2010/C 161/69)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Francijas Republika (pārstāvji — E. Belliard, G. de Bergues, B. Beaupère-Manokha un J. Gstalter)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo prasību prasītāja lūdz atcelt Komisijas 2010. gada 26. janvāra Lēmumu C(2010) 133 galīga red., ar kuru par valsts atbalstu, kas ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu, ir atzīts netiešais neierobežotais galvojums par labu La Poste [Pasts], kas izriet no Francijas tiesību normām par tiesiskajām sekām, ko rada tā rūpnieciska un komerciāla rakstura valsts uzņēmumam pielīdzinātas publisko tiesību juridiskas personas statuss [valsts atbalsts Nr. C 56/2007 (ex E 15/2005)].

Savas prasības pamatošanai prasītāja izvirza trīs pamatus, kas balstīti uz:

—	kļūdu tiesību piemērošanā, jo Komisija neesot juridiski pietiekami pierādījusi valsts atbalsta esamību. Komisija neesot ievērojusi noteikumus par pierādīšanu valsts atbalsta jomā nedz attiecībā uz pierādīšanas pienākumu, nedz attiecībā uz pierādīšanas apjomu;

—	kļūdām faktos un tiesību piemērošanā, jo Komisija esot izdarījusi pieņēmumu par netieša neierobežota galvojuma esamību par labu La Poste;

—

priekšrocības jēdziena LESD 107. panta 1. punkta izpratnē nepareiza piemērošana. Proti, no vienas puses, Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka galvojuma esamība radot priekšrocību La Poste un, no otras puses, Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka La Poste pozitīvā novērtējuma pamatā esot apgalvotā galvojuma esamība.

Prasība, kas celta 2010. gada 9. aprīlī — Dow Chemical/Padome

(Lieta T-158/10)

(2010/C 161/70)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: The Dow Chemical Company (pārstāvji — J.-F. Bellis, R. Luff un V. Hahn, lawyers)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 54/2010 (1), ciktāl tā skar prasītāju;

—	piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatojumam prasītāja norāda vienu pamatu, ar kuru tā apgalvo, ka ar apstrīdēto regulu tiek pārkāpts Pamatregulas (2) 11. panta 2. punkts, pamatojot to šādi:

—

konstatējums, ka ASV izcelsmes etanolamīna dempings turpināsies, ir kļūdaini pamatots ar secinājumu par dempinga esamību pārskatīšanas izmeklēšanas laikposmā saistībā ar ražotājiem eksportētājiem, kuri pārstāv tikai ļoti nelielu daļu no importa no ASV; iestāde ignorēja faktu, ka tika konstatēts, ka ražotājs, kuram piedēvēja nomācošo vairākumu importa no ASV, dempingā nebija iesaistīts un ka tā rezultātā etanolamīna imports no ASV, to kopumā ņemot, nebija dempings;

—	konstatējums, ka apgalvotais etanolamīna dempings no ASV palielinājās pēc pārskatīšanas izmeklēšanas laikposma, ir pamatots ar cenu piedāvājuma patvaļīgu izvēli, kas neatspoguļo cenu virzību pēc pārskatīšanas izmeklēšanas laikposma;

—	konstatējums, ka ASV neizmantotā kapacitāte novedīs pie etanolamīna eksporta uz ES pieauguma, ir pamatots ar acīmredzamu kļūdu, jo ASV nebija neizmantotās kapacitātes;

—	konstatējumam, ka kopš 2004. gada Ķīnas noteiktie ASV izcelsmes etanolamīna antidempinga pasākumi mudinās ASV etanolamīna eksportētājus uz ES pārdot lielākus daudzumus, ir pretrunā tirdzniecības plūsmas attīstībai kopš 2005. gada;

—	konstatējums, ka iespējamā pieprasījuma attīstība ASV un citos tirgos liks ASV ražotājiem pāriet uz eksportu uz ES, ir pilnībā abstrakts;

—	konstatējums, ka ļoti vājas cenas un kapacitātes palielināšana monoetilēnglokolam — kurš līdzīgi kā etanolamīni ir etilēnoksīda lejupējais ražojums — mudināšot ražotājus pāriet no monoetilēnaglikola uz etanolamīniem, neatbilst konstatētajiem faktiem un tajā ir pieļauta kļūda vērtējumā;

—	atbildētāja norāda pretrunīgu pamatojumu attiecībā uz saistību starp ASV un ES cenām, jo vienlaicīgi tiek norādīts, ka augstākas ES cenas mudina ASV eksportētājiem novirzīt pārdošanu uz ES un ka zemākas cenas ES liek ASV ražotājiem ES tirgoties par dempinga cenām.

---

(1)  Padomes 2010. gada 19. janvāra Īstenošanas regula (ES) Nr. 54/2010, ar ko piemēro galīgo antidempinga maksājumu Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes etanolamīnu importam, OV 2010 L 17, 1. lpp.

(2)  Padomes 1995. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996 L 56, 1. lpp.)

Prasība, kas celta 2010. gada 9. aprīlī — Air France/ITSB (paralelograma attēls)

(Lieta T-159/10)

(2010/C 161/71)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Air France (Roissy Charles de Gaulle, Francija) (pārstāvis — A. Grolée, avocat)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Apelāciju otrās padomes 2010. gada 27. janvāra lēmumu lietā 1018/2009-2, ar kuru tika noraidīts preču zīmes Nr. 007576218 reģistrācijas pieteikums attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ir šīs prasības priekšmets;

—	atļaut Kopienas grafiskas preču zīmes Nr. 007576218 pieteikuma reģistrāciju attiecībā uz visām ar preču zīmi apzīmējamām precēm un pakalpojumiem;

—	piespriest ITSB atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus procesā ITSB un šajā tiesvedībā, piemērojot Reglamenta 87. pantu.

Pamati un galvenie argumenti

Attiecīgā Kopienas preču zīme: grafiska preču zīme, kas attēlo paralelograma formu, attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kuri ietilpst 9., 14., 16., 18., 21., 24., 25., 28., 35., 36., 37., 38., 39., 41., 42., 43., 44. un 45. klasē (reģistrācijas pieteikums Nr. 7 576 218)

Pārbaudītāja lēmums: reģistrācijas pieteikumu noraidīt

Apelāciju padomes lēmums: apelācijas sūdzību noraidīt

Izvirzītie pamati: Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, jo reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei esot minimālā atšķirtspējas pakāpe, kas ir vajadzīga, lai to reģistrētu

Prasība, kas celta 2010. gada 13. aprīlī — Niki Luftfahrt/Komisija

(Lieta T-162/10)

(2010/C 161/72)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Niki Luftfahrt GmbH (Vīne, Austrija) (pārstāvis — H. Asenbauer, Rechtsanwalt)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	saskaņā ar LESD 264. panta pirmo daļu (EKL 231. panta pirmā daļa) atcelt apstrīdēto Eiropas Komisijas 2009. gada 28. augusta lēmumu lietā COMP/M.5440 — Lufthansa/Austrian Airlines;

—	piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktu.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja pārsūdz Komisijas 2009. gada 28. augusta Lēmumu C(2009) 6690, galīgā redakcija, par apvienošanās saderību ar kopējo tirgu un EEZ līgumu (lieta COMP/M.5440 — Lufthansa/Austrian Airlines). Komisija šajā lēmumā uzskatīja, ka tas, ka Vācijas uzņēmums Lufthansa AG viens pats pārņem savā kontrolē uzņēmumu Austrian Airlines, ir saderīgi ar kopējo tirgu un EEZ līgumu, ar nosacījumu, ka tiek ievērotas Vācijas uzņēmuma Lufthansa AG ierosinātās saistības.

Prasības atcelt tiesību aktu pamatojumā prasītāja, kas ir no privātiem līdzekļiem finansēta aviosabiedrība, pirmkārt, apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi EK līgumu (vai LESD) un tā īstenošanai pieņemtās tiesību normas. Šajā sakarā tā iebilst, ka Komisija lēmumā ir izmatojusi tādu tirgus definīciju, kas liedz izvērtēt apvienošanās sekas, kas nav labvēlīgas konkurencei. Vēl prasītāja apgalvo, ka Komisija ir nepareizi novērtējusi apvienošanās sekas it īpaši uz lidojumiem uz Austrumeiropu, tāpēc šajā sakarā ir pieļauta nopietna un acīmredzama kļūda vērtējumā. Komisija arī neesot ievērojusi Pamatnostādnes par horizontālo apvienošanos novērtēšanu saskaņā ar Padomes Regulu par uzņēmumu koncentrāciju kontroli (1). Pēc prasītājas domām, Komisija it īpaši ir nepareizi novērtējusi attiecīgās apvienošanās negatīvās sekas uz kopējo tirgu, jo ar to tiek ierobežotas atlikušo konkurentu iespējas konkurēt attiecīgajos tirgos, tajos trūkšot alternatīvu pakalpojumu sniedzēju un pieeja attiecīgajiem tirgiem neesot pietiekami viegla. Prasītāja arī apgalvo, ka Komisijas apstiprinātās Vācijas uzņēmuma Lufthansa AG saistības neesot piemērotas, lai novērstu būtiskus traucējumus efektīvai konkurencei.

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpts EKL 253. pants (LESD 296. pants), jo Komisija nav atbilstoši pamatojusi apstrīdēto lēmumu tādā ziņā, ka tā nav norādījusi, ar kādiem konkrētiem argumentiem tiek izslēgta konkurences traucēšana attiecībā uz lidojumiem uz Austrumeiropu. Tā iebilst arī, ka ir nepilnīgi izvērtēti lietas fakti.

Treškārt, prasītāja Komisijai pārmet nepareizu rīcības brīvības izmantošanu.

---

(1)  OV 2004, C 31, 5. lpp.

Prasība, kas celta 2010. gada 7. aprīlī — Entegris/ITSB — Optimize Technologies (“OPTIMIZE TECHNOLOGIES”)

(Lieta T-163/10)

(2010/C 161/73)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Entegris, Inc. (Billerica, Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvji — T. Ludbrook, Barrister, un M. Rosser, Solicitor)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece: Optimize Technologies, Inc. (Oregon City, Amerikas Savienotās Valstis)

Prasītāja prasījumi:

—	apmierināt prasību;

—	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju otrās padomes 2010. gada 18. janvāra lēmumu lietā R 802/2009-2;

—	noraidīt attiecīgo Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus saistībā ar apelācijas un iebildumu procesu.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece

Attiecīgā Kopienas preču zīme: vārdiska preču zīme “OPTIMIZE TECHNOLOGIES” attiecībā uz precēm, kas ietilpst 9. klasē

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašniece: prasītāja

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: Kopienas vārdiskas preču zīmes “OPTIMIZER” reģistrācija attiecībā uz precēm, kas ietilpst 1., 9. un 11. klasē

Iebildumu nodaļas lēmums: iebildumus apmierināt

Apelāciju padomes lēmums: apstrīdēto lēmumu atcelt un iebildumus noraidīt pilnībā

Izvirzītie pamati: Padomes Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, jo Apelāciju padome nepiemēroja minēto tiesību normu saskaņā ar atbilstošo judikatūru, tādējādi kļūdaini konstatējot, ka nepastāv attiecīgo preču zīmju sajaukšanas iespēja

Prasība, kas celta 2010. gada 13. aprīlī — Pioneer Hi-Bred International/Komisija

(Lieta T-164/10)

(2010/C 161/74)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Pioneer Hi-Bred International, Inc. (Johnston, Savienotās Valstis) (pārstāvji — J. Temple Lang, Solicitor, un T. Müller-Ibold, lawyer)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka Komisija, neiesniedzot Padomei priekšlikumu par pasākumiem, kuri jānosaka saskaņā ar Padomes lēmuma 5. panta 2. punktu, un nenosakot citus pasākumus, kuri atkarībā no lēmumu pieņemšanas procesa virzības var būt nepieciešami, lai nodrošinātu Direktīvas 2001/18 par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē 18. pantā minētā lēmuma pieņemšanu, nav rīkojusies saskaņā ar direktīvas 18. pantu;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

2007. gada 2. maijā prasītāja atbilstoši EKL 232. pantam iesniedza savu pirmo prasības pieteikumu (1), apgalvojot, ka Komisija neesot rīkojusies, lai nodrošinātu lēmuma pieņemšanu attiecībā uz prasītājas paziņojumu par ģenētiski modificētas kukurūzas 1507, kura ir izturīga pret insektiem, laišanu tirgū, tādējādi pārkāpjot Direktīvas 2001/18/EK (2) 18. pantu. 2009. gada 21. janvārī Komisija saskaņā ar Lēmuma 1999/468 5. panta 2. punktu iesniedza regulatīvajai komitejai lēmuma projektu. Tiesas procesa ietvaros lietas dalībnieki piekrita, ka, ņemot vērā lēmuma projekta iesniegšanu, prasība ir zaudējusi savu priekšmetu un ar 2009. gada 4. septembra rīkojumu Tiesa nolēma tiesvedību lietā T-139/07 izbeigt.

Ar šo prasības pieteikumu prasītāja atbilstoši LESD 265. pantam apgalvo, ka Komisija, neraugoties uz prasītājas lūgumu, joprojām nav iesniegusi Padomei priekšlikumu par ģenētiski modificētas kukurūzas 1507, kura ir izturīga pret insektiem, laišanu tirgū. Prasītāja norāda, ka Komisija nav iesniegusi lēmuma projektu par prasītājas paziņojumu nevienā no sešām Vides padomes sanāksmēm, kuras notikušas pēc tam, kad regulatīvā komiteja bija paudusi viedokļa neesamību par 2009. gada 25. februāra priekšlikumu.

Prasītāja norāda, ka atbilstoši direktīvā izklāstītajai procedūrai Komisijai ir pienākums nodrošināt, ka lēmums par paziņojumu tiek pieņemts un publicēts direktīvā noteiktajā laika posmā. Turklāt prasītāja apgalvo, ka, neiesniedzot Padomei priekšlikumu par nosakāmajiem pasākumiem, Komisija nav nodrošinājusi, ka šāds lēmums tiktu pieņemts, lai gan prasītāja un citi lietas dalībnieki saskaņā ar direktīvu bija izpildījuši visas direktīvas prasības.

Turklāt prasītāja norāda, ka Komisija saskaņā ar LESD 265. pantu bija aicināta paust savu viedokli, ko Komisija neizdarīja. Pēc prasītājas domām iemesli, kādēļ Komisijas nav iesniegusi Padomei lēmuma projektu, ir neatbilstoši un nepamatoti. Komisijas bezdarbība pēc prasītājas domām nelabvēlīgi ietekmē tās tiesisko stāvokli un ir radījusi tai konkrētus, pierādāmus un izmērāmus zaudējumus.

---

(1)  Lieta T-139/07 Pioneer Hi-Bred International/Komisija (OV C 155, 28. lpp.).

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīva 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu (OV L 106, 1. lpp.).

Prasība, kas celta 2010. gada 7. aprīlī — Evropaïki Dynamiki/Komisija

(Lieta T-167/10)

(2010/C 161/75)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Evropaïki Dynamiki — Proigmena Systimata Tilepikoinonion Pliroforikis kai Tilematikis AE (Atēnas, Grieķija) (pārstāvji — N. Korogiannakis un M. Dermitzakis, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt Ģenerālsekretariāta 2010. gada 27. janvāra Lēmumu SG.E.3/FM/psi — Ares (2010)43764 noraidīt prasītājas iesniegto pārskatīšanas lūgumu, kurā prasītāja lūdza saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīt Informātikas ģenerāldirektorāta nostāju, kas pausta 2009. gada 18. septembra vēstulē, pēc prasītājas sākotnējā lūguma, kas datēts ar2009. gada 14. augustu, attiecībā uz piekļuvi visām cenu aptaujām saistībā ar ESP-DESIS iepirkuma daļu 3A;

—

atcelt Ģenerālsekretariāta 2010. gada 11. marta Lēmumu SG.E.3/FM/MIB/rc/psi — Ares(2010)131966 noraidīt prasītājas iesniegto pārskatīšanas lūgumu, kurā prasītāja lūdza saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīt Informātikas ģenerāldirektorāta (ĢD) nostāju, Eiropas Savienības Publikāciju Biroja nostāju (PB, iepriekš — OPOCE) un Budžeta ĢD nostāju, kas tika pausta to attiecīgajās 2009. gada 11. decembra vēstulēs, pēc prasītājas sākotnējiem lūgumiem, kas datēti ar 2009. gada 9. oktobri, saistībā ar piekļuvi visām cenu aptaujām saistībā ar ESP, ESP-DIMA un ESP-DESIS (ar tiem rīkojas Informātikas ĢD) iepirkuma daļām, OPOCE ietvarlīgumiem Nr. 6011, 6102, 6103, 6020, 10042, 6121, 6031, 10030 un Budžeta ĢD ietvarlīgumu Nr. BUDG/O1010;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās un citus izdevumus, kas radušies saistībā ar šo prasību, pat ja šī prasība tiktu noraidīta.

Pamati un galvenie argumenti

Lai pamatotu savus prasījumus, prasītāja apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi Regulu Nr. 1049/2001, konkrēti, individuāli neizvērtējot dokumentus, kuri tika norādīti piekļuves lūgumā, lai noteiktu, vai norādītie izņēmumi bija piemēroti vai arī varēja tikt piešķirta daļēja piekļuve. Turklāt prasītāja apgalvo, ka Komisijas norādītais pamatojums saistībā ar ES ekonomikas politiku, komercinterešu aizsardzību un sabiedriskās drošības apsvēŗumiem, ir jānoraida kā pilnībā nepamatots, jo Komisijas sniegtais pamatojums, pēc prasītājas domām, ir vispārējs un abstrakts un nenorāda uz to, ka Komisija būtu īpaši individuāli izvērtējusi pieprasīto dokumentu saturu.

Prasība, kas celta 2010. gada 15. aprīlī — Komisija/SEMEA

(Lieta T-168/10)

(2010/C 161/76)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — S. Petrova, pārstāve, un E. Bouttier, avocat)

Atbildētāja: Société d’économie mixte d’équipement de l’Aveyron (SEMEA) (Millau, Francija)

Prasītājas prasījumi:

—	piespriest Société d’économie mixte de l’Aveyron tās ad hoc pārstāvja personā samaksāt prasītājai pamata parāda summu EUR 41 012, kam pieskaitīti procenti kopš 1992. gada 10. marta vai, pakārtoti, kopš 1993. gada 27. aprīļa;

—	noteikt procentu kapitalizāciju;

—	piespriest sabiedrībai SEMEA samaksāt summu EUR 5 000 apmērā par tās ļaunprātīgo pretošanos;

—	piespriest SEMEA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā lietā.

Pamati un galvenie argumenti

Eiropas Komisija, ko pārstāvēja Komisija, 1990. gada 6. jūlijā noslēdza līgumu ar Société d’économie mixte d’équipement de l’Aveyron (SEMEA) par subsīdiju piešķiršanu vietējās attīstības darbības veikšanai, kas ietvēra sagatavošanas darbu īstenošanu un Eiropas Vietējo uzņēmumu centra atvēršanu Millau.

Komisija apgalvo, ka saskaņā ar šo līgumu SEMEA uzņēmās sniegt vairākus pakalpojumus un par tiem atskaitīties Komisijai, iesniedzot periodiskus pārskatus, savukārt Komisija uzņēmās finansiāli atbalstīt šo darbu veikšanu maksimālās summas ECU 135 000 apmērā, bet ne vairāk kā 50 % apmērā no attaisnotajām darbu izmaksām.

1991. maijā SEMEA esot lūgusi Komisijai atļauju, lai šo līgumu īstenotu cita persona — Association CEI12, ko Komisija esot atļāvusi, precizējot, ka šī vienošanās neatbrīvoja SEMEA no tās pienākumu izpildes, un SEMEA esot apliecinājusi, ka tā garantēja līgumā paredzēto pakalpojumu pareizu izpildi.

Pēc darbu izpildes stāvokļa pārbaudes tika konstatēts, ka kopējie pieļaujamie izdevumi bija ECU 187 977, un tādējādi Komisijas iemaksa bija jānosaka 50 % apmērā no šīs summas, tas ir, ECU 93 988 apmērā.

Tā kā SEMEA saskaņā ar līgumu jau bija saņēmusi summu ECU 135 000 apmērā, šajā prasībā SEMEA tiek lūgts atlīdzināt pārmaksāto summu.

Prasība, kas celta 2010. gada 19. aprīlī — CTG Luxembourg PSF/Tiesa

(Lieta T-170/10)

(2010/C 161/77)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Computer Task Group Luxembourg PSF SA (Bertranža [Bertrange], Luksemburga) (pārstāvis — M. Thewes, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Tiesa

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt lēmumus, ko Tiesa pieņēmusi saistībā ar Eiropas publisko iepirkumu “AO 008/2009: 1. un 2. līmeņa atbalsts IT un telefonu sistēmu, uzziņu centra lietotājiem un galalietotāju aparatūras pārvaldībai”, proti: — piedāvājumu atvēršanas komisijas 2010. gada 9. februāra lēmumu par CTG CONSORTIUM piedāvājuma noraidīšanu “novēlotas iesniegšanas” dēļ; — Eiropas Kopienu Tiesas lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu citam pretendentam (kura datums nav norādīts un kurš prasītajai līdz šim nav zināms); — Eiropas Kopienu Tiesas 2010. gada 5. marta lēmumu, ar kuru apstiprināts CTG CONSORTIUM piedāvājuma noraidījums;

—	atzīt Eiropas Savienības nelīgumisko atbildību un piespriest Tiesai atlīdzināt prasītajai par visu kaitējumu, kas nodarīts apstrīdēto lēmumu dēļ, un norīkot ekspertu šā kaitējuma novērtēšanai;

—	piespriest Tiesai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus un izmaksas.

Pamati un galvenie argumenti

Šajā prasībā prasītāja lūdz, no vienas puses, atcelt piedāvājumu atvēršanas komisijas 2010. gada 9. februāra lēmumu par prasītājas saistībā ar uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus procedūru attiecībā uz 1. un 2. līmeņa atbalsta pakalpojumiem IT sistēmu, uzziņu centra lietotājiem un galalietotāju aparatūras pārvaldībai (OV 2009/S 217-312292) iesniegtā piedāvājuma noraidīšanu novēlotas iesniegšanas dēļ, kā arī lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu citam pretendentam un, no otras puses, zaudējumu atlīdzību.

Savas prasības pamatošanai prasītāja izvirza četrus pamatus, kas balstīti uz:

—	diskriminācijas aizlieguma principa, principa par vienlīdzīgu attieksmi pret pretendentiem un brīvas konkurences principa pārkāpumu ar to, ka papildus piedāvājumu nosūtīšanas termiņam tika noteikts laiks, līdz kuram to var iesniegt pastā;

—	pienākuma atbildēt uz līgumslēdzējai iestādei savlaicīgi iesniegtiem informācijas pieprasījumiem neizpildi;

—	pienākuma paziņot noraidītajiem pretendentiem par to pieteikuma noraidījuma pamatā esošajiem iemesliem, konkursa uzvarētāja nosaukumu un norādi par pārsūdzības iespējām neizpildi;

—	Eiropas Savienības nelīgumisko atbildību.

Prasība, kas celta 2010. gada 8. aprīlī — Colas/ITSB — García-Teresa Gárate (“BASE–SEAL”)

(Lieta T-172/10)

(2010/C 161/78)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — franču

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Colas (Boulogne-Billancourt, Francija) (pārstāvis — E. Logeais, advokāts)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece: Rosario García-Teresa Gárate (Barselona, Spānija)

Prasītājas prasījumi:

—

galvenokārt atcelt Apelāciju padomes lēmumu: — tiktāl, ciktāl tā, pamatojoties uz kļūdainu apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, nenosakot tostarp precīzi konkrētās sabiedrības daļu un nepamatojot vārdu “BASE–SEAL” atšķirtspēju un dominējošo raksturu, ir konstatējusi pilnīgu apzīmējumu līdzības neesamību; — tiktāl, ciktāl, pārkāpjot Kopienas preču zīmju regulas 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, tā ir noliegusi jebkādu apzīmējumu līdzību un līdz ar to ir noraidījusi iebildumus pret preču zīmes “BASE–SEAL” reģistrāciju;

—	pakārtoti daļēji atcelt Apelāciju padomes lēmumu tikai attiecībā uz precēm, kuras nav “ķīmijas produkti, ko izmanto zinātnē, fotogrāfijā, lauksaimniecībā, dārzkopībā un mežsaimniecībā, […] mēslojums, ķīmiskas vielas, ar kurām pārtikas produkti tiek padarīti uzglabājami […]”;

—	katrā ziņā piespriest Birojam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: Rosario García-Teresa Gárate

Attiecīgā Kopienas preču zīme: grafiska preču zīme “BASE–SEAL” attiecībā uz precēm, kas ietilpst 1., 17. un 19. klasē (reģistrācijas pieteikums Nr. 3 951 464)

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašniece: prasītāja

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: vairākas valsts (Spānijas, Ungārijas, Francijas, Polijas, Zviedrijas, Vācijas un Čehijas) grafiskas preču zīmes, kā arī viena starptautiska grafiska preču zīme, kurās ir attēlots rombs un daļa no kurām ir dzeltenā krāsā un ietver vārdu “Colas”, attiecībā uz precēm, kas ietilpst 1., 19. un 37. klasē

Iebildumu nodaļas lēmums: iebildumus noraidīt

Apelāciju padomes lēmums: apelācijas sūdzību noraidīt

Izvirzītie pamati: Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, jo starp konfliktējošajām preču zīmēm pastāv sajaukšanas iespēja

Prasība, kas celta 2010. gada 15. aprīlī — Milux/ITSB (“FERTILITYINVIVO”)

(Lieta T-175/10)

(2010/C 161/79)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Milux Holding SA (Luksemburga, Luksemburga) (pārstāvis — J. Bojs, lawyer)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju ceturtās padomes 2010. gada 2. februāra lēmumu lietā R 1116/2009-4 un

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Attiecīgā Kopienas preču zīme: vārdiska preču zīme “FERTILITYINVIVO” attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 9., 10. un 44. klasē

Pārbaudītāja lēmums: Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu noraidīt

Apelāciju padomes lēmums: apelācijas sūdzību noraidīt

Izvirzītie pamati: Padomes Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta pārkāpums, jo Apelāciju padome esot pieļāvusi kļūdu, secinot, ka reģistrācijai pieteikto preču zīmi nevarot reģistrēt kā Kopienas preču zīmi, jo tai neesot pietiekamas raksturīgās atšķirtspējas

Prasība, kas celta 2010. gada 15. aprīlī — Seven/ITSB — Seven for all mankind (“SEVEN FOR ALL MANKIND”)

(Lieta T-176/10)

(2010/C 161/80)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Seven SpA (Leinì, Itālija) (pārstāvis — L. Trevisan, avvocato)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece: Seven for all mankind LLC

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Apelāciju otrās padomes 2010. gada 28. janvāra lēmumu,

—	piespriest ITSB papildus saviem izdevumiem atlīdzināt arī SEVEN SPA tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā un procesā Apelāciju padomē.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs: SEVEN FOR ALL MANKIND LLC

Attiecīgā Kopienas preču zīme: vārdiska preču zīme “SEVEN FOR ALL MANKIND” (reģistrācijas pieteikums Nr. 4 443 222) attiecībā uz precēm, kas ietilpst 14. un 18. klasē

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašniece: prasītāja

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: divas grafiskas Kopienas preču zīmes (Nr. 591 206 un Nr. 3 489 234 attiecībā uz precēm, kas ietilpst 16., 18. un 25. klasē) un starptautiska preču zīme (Nr. 731 954 attiecībā uz precēm, kas ietilpst 3., 9., 12., 14., 15., 16., 18., 20., 22., 25. un 28. klasē), kuras ietver vārdisko elementu “SEVEN”

Iebildumu nodaļas lēmums: iebildumus daļēji apmierināt

Apelāciju padomes lēmums: apelācijas sūdzību noraidīt

Izvirzītie pamati: kļūdaina Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošana

Prasība, kas celta 2010. gada 19. aprīlī — Alcoa Trasformazioni/Komisija

(Lieta T-177/10)

(2010/C 161/81)

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Alcoa Trasformazioni Srl (Portoscuso, Itālija) (pārstāvji — M. Siragusa, advokāts, un T. Müller-Ibold, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Komisijas 2009. gada 19. novembra Lēmumu (C(2009) 5497) tiktāl, ciktāl tas attiecas uz valsts atbalstu C 36/B/2006 (ex NN 38/2006), ko Itālija, iespējams, piešķīrusi Alcoa Trasformazioni S.r.l.;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Šī prasība atcelt tiesību aktu ir par lēmumu, ko Eiropas Komisija pieņēmusi 2009. gada 19. novembrī attiecībā uz Alcoa Trasformazioni S.r.l. (1)

Minētajā lēmumā tā tarifa režīma pagarinājums, kas piemērojams Alcoa uzņēmumiem Sardīnijā un Veneto, — kurš noteikts 11. panta 11. punktā 2005. gada 14. marta Dekrētā Nr. 35 (2), kas stājies spēkā 2006. gada 1. janvārī, — ir kvalificēts kā jauns valsts atbalsts, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu, un ir prasīts to daļēji atgūt.

Šajā sakarā jāatgādina, ka kopš 1996. gada prasītājai tiek piemērots preferenciāls tarifs par elektroenerģiju attiecībā uz tās divām primārā alumīnija metāllietuvēm (smelter), kas atrodas Sardīnijā un Veneto. Šis tarifs savulaik tika darīts zināms Komisijai saistībā ar Alumnix — uzņēmuma, kas ražoja alumīniju Itālijas valsts kontrolē un tad tika pārdots prasītājai — privatizācijas procesu. 1996. gadā Komisija secināja, ka attiecīgais tarifs nav valsts atbalsts.

Pašlaik apstrīdētajā lēmumā Komisija norāda, ka vairākkārtēju izmaiņu rezultātā apstrīdētais tarifs esot pavisam citāds pasākums, nekā pasākums, kurš pārbaudīts 1996. gadā.

Pēc prasītājas uzskatiem, Lēmums ir prettiesisks turpmāk minēto iemeslu dēļ:

—	LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums, jo tarifs par elektroenerģiju, ko Alcoa iegādājas savām abām primārā alumīnija metāllietuvēm Sardīnijā un Veneto, tika uzskatīts par “atbalstu”, lai gan tas nesniedz saņēmējam nekādas priekšrocības;

—	LESD 107. panta 3. punkta pārkāpums, jo atbalsta apmērs nav pareizi aprēķināts;

—	LESD 107. panta 3. punkta pārkāpums, jo ir pieļauta kļūda, uzskatot attiecīgo tarifu par darbības atbalstu, kas nav saderīgs ar Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēm;

—

labas pārvaldības principa un LESD 107. panta 3. punkta pārkāpums, jo Komisija procedūras gaitā attiecībā uz ietekmi, kāda būs tirgus mehānisma ieviešanai, ko tā pati ierosinājusi Sardīnijai, ir krasi mainījusi vērtējumu, nesniedzot nekādus paskaidrojumus vai brīdinājumus, un, turklāt, pēc nepietiekamas izmeklēšanas;

—	tiesiskās paļāvības principa un LESD 108. panta pārkāpums, jo minētais tarifs ir kvalificēts kā “jauns” atbalsts, nevis kā “pastāvošs” atbalsts.

Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, atbildētāja ir izdarījusi virkni būtisku formas prasību pārkāpumu.

---

(1)  Komisijas 2009. gada 19. novembra Lēmums par valsts atbalstu Nr. C 38/A/2004 (ex NN 58/2004) un Nr. C 36/B/2006 (ex NN 38/2006), ko Itālija īstenojusi par labu Alcoa Trasformazioni srl.

(2)  Par “steidzamiem pasākumiem saistībā ar Rīcības plānu ekonomikas, sociālajai un teritoriālajai attīstībai”, kas pārveidots par likumu, ar grozījumiem, kuri izdarīti ar 2005. gada 14. maija Likumu Nr. 80.

Prasība, kas celta 2010. gada 21. aprīlī — Spānija/Komisija

(Lieta T-178/10)

(2010/C 161/82)

Tiesvedības valoda — spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Spānijas Karaliste (pārstāve — N. Díaz Abad)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt Eiropas Komisijas 2010. gada 22. februāra Lēmumu, kurā nolemts apturēt starpposma maksājumu pieteikumus, ko Spānija iesniegusi laikā no 2009. gada 17. novembra līdz 30. decembrim un pakārtoti — daļēji atcelt minēto lēmumu attiecībā uz šādiem starpposma maksājumu pieteikumiem: — 2007ES161PO008 Andalūzija EUR 94 370 752,75 — 2007ES161PO008 Andalūzija EUR 479 712 483,22 — 2007ES162PO001 Kantabrija EUR 4 697 332,79 — 2007ES162PO006 Katalonija EUR 15 392 569,98 — 2007ES162PO008 Aragona EUR 12 451 358,48

—	atzīt par pamatotu prasību piedzīt no Eiropas Komisijas procentus, kas izriet no nokavējuma, kurš radies nepamatoti apturēto starpposma [maksājumu] pieteikumu faktiskajā samaksā, un

—	piespriest atbildētājai iestādei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Šī prasība ir celta par atbildētājas lēmumu apturēt noteiktu laikā no 2009. gada 17. novembra līdz 30. decembrim Spānijas iesniegtu maksājumu pieteikumu samaksas termiņu. Minētā apturēšana attiecas uz divdesmit starpposma maksājumu pieteikumiem kopsummā par EUR 1 890 708 859,51.

Savu prasījumu pamatojumam prasītāja izvirza šādus pamatus:

—

Regulas 1083/2006 (1) 91. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpums, jo Komisija, neuzrādot nevienu valsts vai Kopienas revīzijas iestādes ziņojumu, kurā būtu norādīts uz būtiskiem trūkumiem vadības un kontroles sistēmu darbībā, un nepastāvot šādiem trūkumiem, ar apstrīdēto lēmumu apturēja noteiktu Spānijas iesniegtu starpposma maksājumu pieteikumu samaksas termiņu;

—

Komisijas noteikto pārbaudes stratēģiju neievērošana, jo minēto starpposma maksājumu samaksas termiņu Komisija apturēja, pamatodamās uz to, ka sistēmu revīzijas neveikšana esot būtisks kavējums stratēģiju īstenošanā, lai gan minētajās stratēģijās Spānijas Karalistei tika ļauts par sistēmu revīziju ziņot līdz 2010. gada 30. jūnijam;

—	tiesiskās drošības principa pārkāpums, jo apstrīdētajā lēmumā tiek prasīts, lai Spānijas Karaliste būtu veikusi sistēmu revīziju agrāk nekā paredzēts ar pašu Komisiju saskaņotajā kalendārajā grafikā, un tādēļ šī prasība Spānijas iestādēm nebija paredzama;

—	tiesiskās paļāvības principa pārkāpums, jo valsts iestādes rīkojās, pamatodamās uz revīzijas kalendārajiem grafikiem, kurus līdz ar stratēģijām bija apstiprinājusi Komisija un kuri tika ievēroti, Komisijai nevienā brīdī nenorādot, ka tas būtu kāds vadības un kontroles sistēmas trūkums;

—	samērīguma principa pārkāpums, jo Komisijas noteiktais pasākums esot nesamērīgs un neatbilstošs iedarbīgai finanšu pārvaldībai, un pastāvot citi, mazāk apgrūtinoši juridiski līdzekļi, lai sasniegtu šo pašu mērķi.

Pakārtoti prasītāja lūdz daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu tāpēc, ka ar to esot pārkāpts Regulas 1083/2006 87. panta 2. punkts, jo saistībā ar [attiecīgajiem] maksājumu pieteikumiem divu mēnešu laikā pēc to saņemšanas netika veikta samaksa.

Visbeidzot, Spānijas Karaliste lūdz piespriest nokavējuma procentus, pamatojoties uz Komisijas Regulas 1083/2006 87. panta 2. punktu, Regulas 1605/2002 (2) 83. pantu un Regulas 2342/2002 (3) 106. panta 5. punktu.

---

(1)  Padomes 2006. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999 (OV L 210, 25. lpp).

(2)  Padomes 2002. gada 25. jūnija Regula (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 25, 43. lpp.).

(3)  Komisijas 2002. gada 23. decembra Regula (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 357, 1. lpp.).