3.6.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 144/1

(1)

Padome 2010. gada 26. aprīlī izvērtēja atjaunināto Maltas stabilitātes programmu laikposmam no 2009. līdz 2012. gadam.

(2)

Globālā krīze Maltu ir skārusi galvenokārt saistībā ar tirdzniecības nozari, bet tās ietekme uz finanšu sektoru ir ierobežota. 2009. gadā ekonomiskā aktivitāte samazinājās ne tikai eksporta jomā, bet arī ieguldījumos, kur tā samazinājās ļoti krasi, savukārt tiek lēsts, ka privātais patēriņš ir nosacīti stabils, to balsta elastīgā nodarbinātības sistēma un atsevišķi atveseļošanas pasākumi saskaņā ar Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu (EEAP). Tiek vērtēts, ka importa lejupslīdes blakusapstākļi noveduši pie būtiska ārējā deficīta samazinājuma 2009. gadā.

Lejupslīdes un atsevišķu neperiodiska rakstura izdevumus palielinošu posteņu ietekmē 2008. gadā ievērojami palielinājās valsts kopbudžeta deficīts 2008.–2009. gadā, salīdzinot ar 2007. gadu. Ņemot vērā šo situāciju un lielo parāda attiecību, Padome 2009. gada 7. jūlijā konstatēja, ka Maltā pastāv budžeta deficīts, un 2010. gada 16. februārī pieņēma ieteikumu, lai novērstu šo situāciju līdz 2011. gadam. Bez sakārtotas fiskālās pozīcijas atjaunošanas un ilgtermiņa fiskālās stabilitātes uzlabošanas, ņemot vērā gaidāmo ar iedzīvotāju novecošanu saistīto izdevumu palielinājumu, Maltas uzdevums ir veicināt konkurētspēju, lai uzlabotu ekonomikas elastību cīņā ar ārējiem triecieniem nākotnē. Lai to panāktu, no vienas puses, būs nepieciešams attīstīt cilvēkkapitālu, veicināt uzņēmējdarbības potenciālu un turpināt centienus, lai pārorientētos uz darbībām ar lielāku pievienoto vērtību, un, no otras puses, veicināt stimulējošu algu noteikšanas sistēmu, kas veidotu ciešu saikni starp algu un ražīguma attīstību.

(3)

Lai gan saistībā ar krīzi lielākoties konstatētais faktiskā IKP kritums ir ciklisks, nelabvēlīgi ietekmējies ir arī potenciālā ražošanas apjoma līmenis. Turklāt krīze var ietekmēt arī iespējamo izaugsmi vidējā termiņā – mazāku ieguldījumu un sukturālā bezdarba iespējama pieauguma dēļ. Pie tam ekonomiskās krīzes ietekme saplūst ar sabiedrības novecošanas negatīvo ietekmi uz ražošanas apjomu un publisko finanšu stabilitāti. Ņemot vērā šo situāciju, ir ļoti svarīgi palielināt strukturālo reformu tempu ar mērķi atbalstīt iespējamo izaugsmi. Maltai jo īpaši svarīgi ir veikt turpmākas reformas izglītības un konkurētspējas jomās.

(4)

Makroekonomikas scenārijs, kas ir programmas pamatā, paredz, ka reālais IKP atjaunos pozitīvu pieaugumu par 1,1 % 2010. gadā pēc 2 % samazinājuma 2009. gadā, kam sekos tālāka atveseļošanās vidēji par 2,6 % pārējā programmas darbības laikā.

Vērtējot šo scenāriju saskaņā ar pašlaik pieejamo informāciju (2), šķiet, ka tas balstīts uz ticamiem pieņēmumiem par IKP pieaugumu attiecībā uz 2010. gadu un labvēlīgiem pieņēmumiem attiecībā uz pārējiem gadiem. Turklāt attiecībā uz izaugsmes komponenti prognozētais iekšzemes pieprasījuma pieaugums, šķiet, būs liels visā programmas darbības laikā. Programmā iekļautās inflācijas prognozes šķiet nedaudz par zemu.

(5)

Programma paredz, ka valsts kopbudžeta deficīts 2009. gadā būs 3,8 % no IKP. Uzlabojums, salīdzinot ar 2008. gadu, kad budžeta deficīts sasniedza 4,7 % no IKP, jāvērtē saistībā ar atsevišķiem neperiodiska rakstura izdevumus palielinošiem posteņiem, kas tika veikti šajā gadā. Pamatdeficīts, atskaitot šos posteņus, 2009. gadā krīzes ietekmē palielinājās, jo īpaši attiecībā uz netiešiem nodokļu ieņēmumiem. Saskaņā ar Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu (EEAP) pieņemtie atveseļošanas pasākumi aptuveni 0,7 % apmērā no IKP, pēc iestāžu sniegtās informācijas, bija vairāk nekā izlīdzināti ar kompensējošiem pasākumiem. Saskaņā ar programmu fiskālā politika 2010. gadam tiek plānota samērā neitrāla, bet 2011. gadam – ierobežojoša, kas ir saskaņā ar Padomes veicināto atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģiju un ar mērķi novērst pārmērīgo budžeta deficītu līdz 2011. gadam. Attiecībā uz 2012. gadu, ņemot vērā prognozēto lielo izaugsmes tempu, tiek plānots, ka deficīta attiecība kopumā būs stabila, norādot uz ekspansīvu fiskālo nostāju.

(6)

Sasniedzot budžeta deficīta attiecību 3,9 % no IKP 2010. gadā, par mērķi tiek izvirzīta tā vispārēja stabilizēšana salīdzinājumā ar 2009. gadu. Tāda pati attīstība tiek plānota primārajam budžeta deficītam, kura mērķis ir 0,6 % no IKP. Vērtējot pēc nominālās vērtības, 2010. gada budžeta deficīta mērķis ir saskaņā ar Padomes 2010. gada 16. februāra ieteikumu atbilstīgi 126. panta 7. punktam. Pasākumiem 2010. gada budžetā ir vispārēja neitrāla ietekme uz budžeta pozīciju, un tie ietver, no vienas puses, turpmākus atveseļošanas pasākumus ekonomikas atbalstam un, no otras puses, konsolidācijas pasākumus.

Paredzēts, ka ieņēmumu apmērs budžetā palielināsies par 2,4 procentpunktiem no IKP 2010. gadā, ko atkarībā no pieaugošā nozīmīguma panāks ar i) diskrecionāriem nodokļu palielināšanas pasākumiem un labāku nodokļu sistēmas darbību; ii) prognozētiem augstiem nodokļu ieņēmumiem un iii) “citu” ieņēmumu palielināšanu, kuru pamatā ir ES struktūrfondu izmantošana. Plānots izdevumu pieaugums par 2,5 procentpunktiem no IKP, ko izraisa ieguldījumu palielināšana un “citu” izdevumu pieaugums. Papildu atveseļošanas pasākumu izmaksas daļēji neitralizē valsts sektorā strādājošo darba algu samazinājums, kas veido daļu no IKP, pirmkārt, pateicoties labvēlīgajam bāzes efektam (daži neregulāri izdevumi 2009. gadā), bet arī atspoguļo ierobežojumus attiecībā uz pieņemšanu darbā. Saskaņā ar programmu tiek plānots, ka strukturālā bilance, t. i., cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un citus pagaidu pasākumus, ko aprēķina atbilstīgi kopīgi saskaņotai metodikai, pasliktināsies par aptuveni 0,25 procentpunktiem no IKP 2010. gadā, kas liecina par izteikti neitrālu fiskālo nostāju.

(7)

Programmas vidēja termiņa budžeta stratēģijas galvenais mērķis ir samazināt budžeta deficītu zem 3 % no IKP līdz 2011. gadam, kas ir pēdējais termiņš pārmērīga budžeta deficīta novēršanai, ko noteikusi Padome, un kopumā stabilizēt budžeta deficīta attiecību 2012. gadā. Strukturālā izteiksmē budžeta pozīcija uzlabosies par 0,75 procentpunktiem no IKP 2011. gadā, bet pēc tam atkal pasliktināsies par 0,5 procentpunktu 2012. gadā, tā attālinoties no Maltas vidēja termiņa mērķa (VTM) attiecībā uz budžeta pozīciju. Maltas VTM ir strukturālā ziņā līdzsvarots budžets, kas, ņemot vērā jaunākās prognozes un parāda līmeni, ataino Pakta mērķus. Programma neparedz VTM sasniegšanu programmas darbības laikā. Tiek plānots sasniegt pamatdeficīta samazinājumu 2011. gadā, samazinot izdevumu attiecību, kura vairāk nekā kompensētu prognozēto ieņēmumu attiecības kritumu, savukārt gandrīz sasniegtā stabilizācija 2012. gadā būs abu šo attiecību turpmāka krituma rezultāts. Šī attīstība nav pietiekami pamatota ar konkrētiem pasākumiem, lai gan tiek cerēts, ka, atceļot pagaidu pasākumus pēc 2010. gada un saglabājot tādu politiku, kas ierobežo darbinieku pieņemšanu darbā valsts sektorā, būs iespējams ierobežot izdevumus. Ikgadējo izdevumu palielinājums būs mērens – līdz 1,8 % 2011. gadā un 2,7 % 2012. gadā, sākot ar 9,3 % 2010. gadā.

Darbinieku kompensācijas, starppatēriņš, valsts ieguldījumi un “citi” izdevumi kā daļa no IKP tiks izmantoti, lai samazinātu kopējos tēriņus laikposmā no 2010. līdz 2012. gadam, bet sociālās iemaksas būs stabilas, norādot uz salīdzinoši spēcīgu pamata dinamiku, jo īpaši attiecībā uz pensijām. Attiecībā uz ieņēmumiem pēc nodokļu ieņēmumu pieauguma 2010. gadā atbilstīgi programmai, tiek prognozēts, ka netiešie nodokļi kā IKP daļa samazināsies gan 2011., gan 2012. gadā, bet tiešie nodokļi 2011. gadā turpinās pieaugt un 2012. gadā stabilizēsies.

(8)

Budžets varētu uzrādīt sliktākus rezultātus, nekā prognozēts programmā, visā programmas darbības laikā. Proti, makroekonomikas scenārijs, kas ir budžeta prognožu pamatā, ir labvēlīgs, jo īpaši pēc 2010. gada. Cerētais ieguldījums no augstiem nodokļu ieņēmumiem un uzlabotas nodokļu iekasēšanas paredzētajam nodokļu sloga palielinājumam 2010. gadā šķiet optimistisks un liecina par nodokļu prognožu apdraudējumu visā programmas darbības laikā. Turklāt, izdevumu pārsniegšanu nevar izslēgt, ņemot vērā pēdējās nobīdes, iecerēto samazinājuma mērogu un informācijas trūkumu par konkrētiem pasākumiem, uz kuriem būtu balstīts plānotais tēriņu attiecības samazinājums programmas darbības periodā. Kā teikts norādēs attiecībā uz 2010. gadu, programma paredz, ka “tiks cieši uzraudzītas jaunākās norises ieņēmumu un izdevumu daļā un nepieciešamības gadījumā tiks pieņemti papildu pasākumi”.

(9)

Tiek prognozēts, ka parāda attiecība pārsniegs Līguma noteikto atsauces vērtību visā programmas darbības termiņā. Programmā aprēķinātais valsts kopējais parāds ir 66,8 % no IKP 2009. gadā, kas ir palielinājies salīdzinājumā ar līmeni zem 64 % 2008. gadā. Reālā IKP samazinājums kopā ar mēreno primāro budžeta deficītu veicināja parāda attiecības palielinājumu. Tiek plānots, ka parāda attiecība 2010. gadā turpinās palielināties gandrīz par 2 procentpunktiem, pirms tam samazinoties līdz apmēram 67 % no IKP 2012. gadā, ko veicinās pieņemtie labvēlīgas ekonomiskās izaugsmes koeficienti un plānotā atgriešanās pie neliela primāra pārpalikuma programmas pēdējos gados. Ņemot vērā negatīvos riskus, kas apdraud budžeta mērķu izpildi, parāda attiecība var nebūt tik optimistiska kā prognozēts programmā.

(10)

Vidēja termiņa parāda (līdz 2020. gadam) prognozes, kas paredz, ka IKP izaugsmes rādītāji pakāpeniski atgūs pirms krīzes prognozētās vērtības, nodokļu likmes atjaunosies pirmskrīzes līmenī, arī attiecībā uz paredzēto izdevumu pieaugumu saistībā ar vecumu, norāda – programmā laikposmam līdz 2012. gadam iecerētā faktiskā budžeta stratēģija bez turpmākām politikas izmaiņām var nespēt stabilizēt parāda attiecību līdz 2020. gadam.

(11)

Sabiedrības novecošanas ilgtermiņa ietekme uz budžetu Maltā ir augstāka nekā vidēji ES. Budžeta stāvoklis 2009. gadā, kā aplēsts programmā, pastiprina iedzīvotāju novecošanās izraisīto budžeta ietekmi uz ilgtspējas starpību. Lielāku primāro pārpalikumu nodrošināšana vidējā termiņā un tādu reformu pasākumu īstenošana, kuri ierobežo prognozēto ar novecošanu saistīto izdevumu pieaugumu, palīdzēs mazināt apdraudējumus publisko finanšu stabilitātei, kas Komisijas 2009. gada stabilitātes ziņojumā (3) tika novērtēti kā lieli.

(12)

Izdevumu pārsniegšana, kas reģistrēta kopš 2008. gada, jo īpaši darbinieku kompensāciju un veselības aprūpes jomās, ir saistīta ar Maltas fiskālās sistēmas nepilnībām. Šo nepilnību cēloņi, cita starpā, ir saistošo izdevumu griestu trūkums; nepilnības budžeta izpildē; nav neatkarīgas iestādes, kas iesaistīta budžeta procesā, kā arī ierobežota vidēja termiņa stratēģijas integrācija budžeta formulējumā. Programma apliecina spēcīgas fiskālas pārvaldības nozīmi, lai nodrošinātu sakārtotas un stabilas publisko finanšu sistēmas izveidošanu, un informē, ka valsts aktīvi meklē veidus, lai uzlabotu institucionālo fiskālo sistēmu. Līdz šim ieviestie uzlabojumi ir salīdzinoši ierobežoti. Tie saistīti ar valsts pakalpojumu nodrošināšanas administrēšanu un valsts pārvaldes metožu vadību. Ir plānots ieviest jaunu valsts uzskaites sistēmu.

(13)

Šķiet, ka Maltai vajadzētu uzlabot valsts tēriņu lietderību, jo īpaši izglītības, veselības, valsts infrastruktūras un vispārējo pakalpojumu jomā. Tēriņu lietderīguma palielināšana jo īpaši svarīga ir tad, ja cenšas ierobežot izdevumus, neapdraudot sniegto pakalpojumu kvalitāti. Panākumi, cenšoties kontrolēt izdevumu palielinājumu, vienlaikus uzlabojot to lietderīgumu, ļaus veikt līdzekļu pārdali par labu izaugsmi veicinošām izdevumu kategorijām un palielināt fiskālās politikas instrumenta efektivitāti, reaģējot uz mainīgiem makroekonomikas apstākļiem. Programmā ieplānotie izdevumu samazinājumi, jo īpaši darbinieku kompensāciju un starppatēriņa jomā, galvenokārt ir paredzēti, lai racionāli izmantotu izdevumus, neietekmējot sniegto pakalpojumu līmeni un kvalitāti, tomēr to nebūs viegli sasniegt. Ņemot vērā neseno pieredzi, kad uzņēmumi, saskaroties ar likviditātes grūtībām, varēja vēlāk nomaksāt nodokļus, jāveicina nodokļu iekasēšana un nodokļu sistēmas darbība. Programma apstiprina valdības apņēmību pastiprināt pasākumus cīņā pret izvairīšanos no nodokļu samaksas vai sociālo pabalstu sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu.

(14)

Kopumā 2010. gadā budžeta stratēģija, kas noteikta programmā, lielā mērā atbilst Padomes ieteikumam atbilstīgi 126. panta 7. punktam. Taču 2011. gadā, ņemot vērā budžeta deficīta mērķu apdraudējumu, budžeta stratēģija varētu neatbilst Padomes ieteikumiem. Proti, lai arī ieplānotais strukturālais uzlabojums sasniedz ieteikto 0,75 procentpunktus no IKP, 2011. gada konsolidācijas plānus vajadzētu pamatot ar konkrētiem pasākumiem, savukārt iestādēm jābūt gatavām pieņemt turpmākus konsolidācijas pasākumus, ja IKP izaugsme un ieņēmumu apjomi realizējas nelabvēlīgāk un ja rodas iespējamas nobīdes izdevumu daļā. Ja šie riski tiks atbilstoši novērsti un konsolidācijas plāni tiks pilnīgi īstenoti, budžeta stratēģija, šķiet, būs pietiekama, lai atsāktu valsts parāda attiecības samazināšanu 2011.–2012. gadā, kas lielā mērā saskan ar Padomes ieteikumiem.

Attiecībā uz 2012. gadu programma prognozē attālināšanos no VTM, nevis pakāpenisku tā sasniegšanu, kas nav saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām. Būtu vēlams vērienīgāks konsolidācijas temps, nekā programmā prognozēts, ņemot vērā publisko finanšu ilgtermiņa stabilitātes lielo apdraudējumu, bet pasākumi publisko finanšu uzraudzības pastiprināšanai gada ietvaros, kā arī vidēja termiņa budžeta programma palīdzētu mazināt budžeta deficīta mērķu apdraudējumu.

(15)

Attiecībā uz prasībām par sniedzamajiem datiem, kas norādītas rīcības kodeksā par stabilitātes un konverģences programmām, programmā sniegti visi obligātie un lielākā daļa fakultatīvo datu (4). Padome pārskatītajos 2010. gada 16. februāra ieteikumos atbilstoši 126. panta 7. punktam aicina Maltu arī ziņot par progresu Padomes ieteikumu īstenošanā atsevišķā stabilitātes programmas atjauninājumu nodaļā, lai izbeigtu pārmērīgā budžeta deficīta situāciju. Malta daļēji ir izpildījusi šos ieteikumus. Konkrētāk, plaši budžeta konsolidācijas pasākumi virs 1 % no IKP, kas nepieciešami, lai novērstu pārmērīgu budžeta deficītu līdz 2011. gadam, nav pilnībā precizēti.

i)

sasniegt 2010. gada budžeta deficīta mērķi 3,9 % no IKP, ja nepieciešams, pieņemot papildu konsolidācijas pasākumus; ar konkrētiem pasākumiem atbalstīt stratēģiju, kas vērsta uz to, lai 2011. gadā budžeta deficīts nepārsniegtu 3 % no IKP, vienlaikus esot gatavai pieņemt turpmākus konsolidācijas pasākumus, ja īstenojas riski saistībā ar to, ka programmas makroekonomikas scenārijs ir labvēlīgāks nekā scenārijs, uz ko pamatojas ieteikums saskaņā ar 126. panta 7. punktu; un ievērojami stiprināt 2012. gada stratēģiju, lai nodrošinātu korekcijas VTM sasniegšanai saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām; izmantot – kā minēts ieteikumā par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru – katru iespēju papildu fiskāliem pasākumiem, arī izmantojot labākus apstākļus ekonomikā, lai paātrinātu valsts kopējā parāda attiecības samazināšanu līdz atsauces vērtībai 60 % no IKP;

ii)

ņemot vērā prognozes par ievērojamo ar novecošanu saistīto izdevumu palielināšanos, uzlabot publisko finanšu stabilitāti, īstenojot turpmākas sociālā nodrošinājuma sistēmas reformas;

iii)

pastiprināt vidēja termiņa budžeta programmas saistošo raksturu un pilnveidot budžeta izpildes pārraudzību visa gada garumā, uzlabot valsts tēriņu efektivitāti, jo īpaši veselības un izglītības jomā.

3.6.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 144/6

(1)

Padome 2010. gada 26. aprīlī izskatīja atjaunināto Portugāles stabilitātes programmu laikposmam no 2009. līdz 2013. gadam (2).

(2)

Pasaules krīze Portugāles ekonomiku piemeklēja brīdī, kad ekonomiskā izaugsme bijusi vāja jau teju 10 gadus, kas skaidrojams ar strukturālām nepilnībām, īpaši ar zemo ražīgumu un potenciālā IKP pieaugumu. Reālais IKP 2008. gadā bija nemainīgs, bet 2009. gadā kritās par 2,7 %, ko noteica rūkošais iekšzemes pieprasījums, proti, samazinājās ieguldījumi un – gan mazākā mērā – mājsaimniecību patēriņš, savukārt neto tirdzniecības apjomi praktiski neietekmēja izaugsmi. Bezdarba līmenis 2009. gada beigās palielinājās līdz 10 %. Valsts budžeta deficīts 2009. gadā sasniedza 9,4 % no IKP salīdzinājumā ar 2,8 % no IKP 2008. gadā, jo krasi samazinājās saimnieciskā darbība un tika īstenoti daži stimulu pasākumi; tomēr šī situācija atspoguļo arī agrākās nepilnības, ko apliecina lielais (gan ar tendenci mazināties) strukturālais deficīts pirmskrīzes gados. Tā kā 2009. gadā tika plānots deficīts, kas pārsniedz 3 % no IKP, un parāds pieauga, pārsniedzot 60 % no IKP, Padome 2009. gada decembrī nolēma, ka Portugālē pastāv pārmērīgs budžeta deficīts, un noteica, ka tas jānovērš līdz 2013. gadam. Tajā pašā laikā vēl aizvien vērojama liela ārējā nelīdzsvarotība, lai gan IKP ir sarucis; 2009. gada beigās tīrais ārējais aizņēmums bija 9,5 % no IKP un starptautisko investīciju bilances saldo bija negatīvs – vairāk nekā 110 % no IKP. Ārējā nelīdzsvarotība ir saistāma ar vājāku konkurētspēju un atspoguļo ne tikai mazo ražīguma pieaugumu, bet arī nepietiekamu darbaspēka izmaksu korekciju apstākļos, kad, pirmkārt, ir pieaugusi konkurence pasaules tirgos, īpaši darbietilpīgās nozarēs, kur Portugālei savulaik bija salīdzinošas priekšrocības, un, otrkārt, vairākus gadus bija samērā labvēlīgi nosacījumi finansējuma saņemšanai. Tomēr krīzes laika finanšu satricinājumus ir izdevies ierobežot. Lai panāktu noturīgu ekonomikas rezultātu uzlabojumu, būs vajadzīgas būtiskas korekcijas. Fiskālajā jomā sevišķi svarīga ir konsolidācija, lai iegrožotu augošo valsts parādu, kas apdraud ilglaicīgu ilgtspējību. Tajā pašā laikā virsmērķis ir palielināt IKP pieauguma potenciālu, īpaši – kāpinot ražīgumu, un radīt stabilas darba vietas. Nerimtīgi centieni šajā jomā palīdzēs mazināt arī lielo ārējo nelīdzsvarotību, kas tuvākajos gados būs smags slogs nacionālajam ienākumam, jo būs jāapkalpo liels ārējais parāds. Lai samazinātu ārējo nelīdzsvarotību, būs jāīsteno strukturālas reformas un jāiegrožo darbaspēka izmaksu pieaugums salīdzinājumā ar tirdzniecības partneriem, lai atgūtu konkurētspēju, kā arī IKP pieauguma avoti būs jāpārorientē uz ārējo sektoru.

(3)

Lai gan saistībā ar krīzi konstatētais faktiskā IKP kritums lielākoties ir ciklisks, negatīva ietekme bijusi arī uz potenciālo ražošanas apjomu. Turklāt krīze var ietekmēt arī potenciālo izaugsmi vidējā termiņā, jo samazināsies ieguldījumi un kredītresursu pieejamība un palielināsies strukturālais bezdarbs. Bez tam ekonomiskās krīzes ietekme pastiprinās demogrāfiskās novecošanās negatīvo iespaidu uz potenciālo ražošanas apjomu un publiskajām finansēm. Šādos apstākļos būs būtiski paātrināt strukturālo reformu tempu, lai sekmētu potenciālo izaugsmi. Konkrētāk, Portugālē ir svarīgi īstenot vēl citas reformas tādās jomās kā izglītība un mācības un konkurence pakalpojumu un tīklu nozarē un risināt darba tirgus problēmas, tostarp sadrumstalotību, turklāt uzmanība jāpievērš arī tam, kā palielināt korekciju iespējas EMS kontekstā.

(4)

Programmas pamatā esošais makroekonomiskais scenārijs paredz, ka reālā IKP pieaugums pakāpeniski uzlabosies no 0,7 % 2010. gadā līdz 1,7 % 2013. gadā. Saimnieciskās darbības palielināšanos galvenokārt noteiks iekšzemes pieprasījuma atjaunošanās, lai gan papildu loma būs arī ārējam sektoram. Izvērtējot pašlaik pieejamo informāciju (3), šis scenārijs šķiet pamatots ar visai optimistiskiem pieņēmumiem par izaugsmi, jo īpaši programmas perioda pēdējos gados. Tomēr tiek prognozēts, ka visā programmas periodā izaugsme būs maza un ražošanas apjoma starpība būs negatīva. Konkrētāk, vidējā termiņā ieņēmumu un līdz ar to arī iekšzemes pieprasījuma pieauguma izredzes apdraud tas, ka nepieciešamās korekcijas gan mājsaimniecību, gan uzņēmumu budžeta līmenī, īpaši tās, kas saistītas ar augošo parādu slogu, var izrādīties lielākas, nekā paredzēts programmā. Tas, vai piepildīsies eksporta prognozes, ir atkarīgs no tā, vai noturīgi atjaunosies lielāko tirdzniecības partneru (galvenokārt eurozonas valstu) pieprasījums un vai uzlabosies Portugāles eksportētāju konkurētspēja. Programmas prognozes par inflāciju 2010. gadā šķiet reālas, taču vēlākos gados var izrādīties pārāk augstas. Paredzēts, ka vajadzība pēc tīrā ārvalstu aizņēmuma samazināsies pavisam nedaudz un programmas pēdējos gados būs aptuveni 8,5 % no IKP, kas liecina, ka negatīvais starptautisko investīciju bilances saldo vēl pasliktināsies un programmas periodā sasniegs aptuveni 130 % no IKP; to veicinās arī t. s. “lavīnas” efekts, jo nominālais IKP pieaugums būs zems.

(5)

Programmā lēsts, ka valsts budžeta deficīts 2009. gadā bija 9,3 % no IKP (4). Būtiskā pasliktināšanās salīdzinājumā ar deficītu 2,8 % apmērā no IKP 2008. gadā lielā mērā atspoguļo krīzes iespaidu uz valsts finansēm, jo brīvi darbojās automātiskie stabilizatori, tomēr to var saistīt arī ar stimulu pasākumiem 0,75 % apmērā no IKP, kurus valdība pieņēma saskaņā ar Eiropas Ekonomikas atveseļošanas plānu (EEAP), un ar citiem diskrecionāriem pasākumiem (5). Valsts izdevumu pieaugums bija galvenais iemesls, kāpēc palielinājās budžeta deficīts, taču kombinācijā ar ievērojamu ieņēmumu samazināšanos tas noveda pie daudz sliktākiem budžeta rezultātiem (par gandrīz 1,5 % no IKP), nekā prognozēja laikā, kad Padome 2009. gada decembrī pieņēma ieteikumu saskaņā ar 126. panta 7. punktu Līgumā par Eiropas Savienības darbību. Programmā minēts, ka 2010. gadā fiskālā politika kļūs restriktīva, kas ir saskaņā gan ar Padomes apstiprināto izejas stratēģiju, gan ar mērķi novērst pārmērīgu budžeta deficītu līdz 2013. gadam un no jauna padarīt publisko finanšu stāvokli ilgtspējīgu.

(6)

Programmā minēts, ka valsts budžeta deficīta mērķis 2010. gadam ir 8,3 % no IKP, kas pilnībā saskan ar 2010. gada Budžeta likumu, kuru pieņēma 2010. gada 12. martā (sk. 2. zemsvītras piezīmi). Mērķis ir 2010. gadā samazināt deficītu par 1 procentpunktu no IKP, un iecerēts, ka 0,75 no samazinājuma dos ieņēmumu (proti, nenodokļu ieņēmumu) palielināšana, bet 0,25 – izdevumu (proti, kapitālizdevumu) samazināšana. Budžeta likumā nav paredzēti jauni būtiski konsolidācijas pasākumi, vien tas, ka tiks pārtraukti pagaidu stimulu pasākumi, ko pieņēma 2009. gadam, un nomināli iesaldētas algas publiskajā sektorā. Plānots, ka 2010. gadā fiskālā nostādne, ko mēra kā izmaiņas strukturālajā bilancē, t. i., cikliski koriģētā bilancē bez vienreizējiem un citiem pagaidu pasākumiem, būs restriktīva – paredzamais uzlabojums ir tikai nedaudz vairāk nekā 0,75 procentpunkti no IKP, kas ir mazāk par Padomes ieteikumā, kas izdots saskaņā ar 126. panta 7. punktu, minētajiem gada vidējiem fiskālajiem pasākumiem 1,25 % apmērā no IKP, lai gan deficīts 2009. gadā bija daudz lielāks par gaidīto.

(7)

Vidēja termiņa budžeta stratēģijas galvenais mērķis ir saskaņā ar Padomes 2009. gada 2. decembra ieteikumu atbilstīgi LESD 126. panta 7. punktam panākt, ka līdz 2013. gadam budžeta deficīts ir mazāks par atsauces vērtību – 3 % no IKP. Programmas atjauninājumā izvirzīts mērķis, ka valsts deficītam jābūt 6,6 %, 4,6 % un 2,8 % no IKP attiecīgi 2011., 2012. un 2013. gadā. Tāpat arī primārās bilances mērķis ir pakāpenisks uzlabojums no aplēstā deficīta 6,4 % apmērā no IKP 2009. gadā līdz deficītam 0,6 % apmērā no IKP 2012. gadā un pārpalikumam 1,3 % apmērā no IKP 2013. gadā. Plānots, ka laikā no 2011. līdz 2013. gadam strukturālā bilance uzlabosies vidēji par gandrīz 1,75 % no IKP gadā. Plānotais deficīta samazinājums balstās uz konsolidācijas pasākumiem, kuru kopējā ietekme būs 3,5 % no IKP līdz 2013. gadam. Pasākumi aptver vairākas jomas, un lielākie budžeta ietaupījumi gaidāmi tādās jomās kā sociālie pārvedumi (aptuveni 1 % no IKP), kapitālizdevumi (0,75 % no IKP), algas publiskajā sektorā (0,5 % no IKP) un iedzīvotāju ienākuma nodokļi (0,5 % no IKP). Ir pamats domāt, ka izdevumus ierobežot palīdzēs arī pēdējos gados ieviestie pasākumi, jo īpaši saistībā ar valsts izdevumiem algām un vecuma pensiju sistēmas reformām. Savukārt ir paredzams, ka procentu izdevumi pieaugs līdz 4,1 % no IKP 2012. un 2013. gadā salīdzinājumā ar 2,9 % no IKP 2009. gadā, jo prognozē, ka parāda attiecība pret IKP no 2008. gada beigām līdz 2012. gada beigām palielināsies par aptuveni 25 procentpunktiem. Ņemot vērā arī to, ka pakāpeniski IKP pieaugums atgūs tempu un nodokļu ieņēmumu attiecība pret IKP atgriezīsies gandrīz pirmskrīzes līmenī, var pieņemt, ka trīs piektdaļas deficīta samazinājuma 2011.–2013. gadā dos izdevumu attiecības pret IKP samazināšanās, bet divas piektdaļas – ieņēmumu attiecības pret IKP palielināšanās. Apsveicami, ka lielākais ieguvums būs no izdevumu samazināšanas. Nominālā izteiksmē ieņēmumi un izdevumi programmas periodā palielināsies attiecīgi par aptuveni 4,5 % un 1 % gadā (2011.–2013. gadā primārie izdevumi vidēji būs nemainīgi). Iestādes ir paziņojušas, ka Portugāles vidēja termiņa budžeta mērķis (VTM) ir strukturālais deficīts 0,5 % apmērā no IKP. Ņemot vērā jaunākās prognozes un parāda līmeni, šāds VTM vairāk nekā adekvāti atspoguļo pakta mērķus, tomēr to neizdosies sasniegt programmas periodā.

(8)

Budžeta rezultāti varētu būt sliktāki par programmā prognozētajiem. Daži programmā minētie izdevumu un ieņēmumu konsolidācijas pasākumi, īpaši attiecībā uz nenodokļu ieņēmumiem, kapitālizdevumiem un sociālajiem pārvedumiem, iespējams, nedos gaidītos rezultātus, tostarp 2010. gadā. Sākot ar 2011. gadu, jārēķinās, ka pastāv riski, kas saistīti ar faktu, ka konsolidācijas stratēģija ir vērsta uz programmas perioda pēdējiem gadiem; īstenībā programmā izklāstītie konsolidācijas pasākumi vēl ir jāpieņem un jāievieš, kas rada zināmas neskaidrības. Citi riski ir saistīti ar faktu, ka daži no paziņotajiem pasākumiem nav konkretizēti, jo īpaši saistībā ar kapitālizdevumu samazināšanu, un ka makroekonomikas scenārijs ir visnotaļ optimistisks, sevišķi programmas perioda pēdējiem gadiem. Visbeidzot, paredzētā straujā ieņēmumu atjaunošanās pēc krasā krituma 2009. gadā un nodokļu ieņēmumu pozitīvā elastība samērā ar iekšzemes pieprasījumu nozīmē, ka ir iespējams scenārijs, kad ieņēmumu pieaugums nav tik liels, un tas var apdraudēt budžeta mērķu sasniegšanu.

(9)

Vidēja termiņa prognozes par parādu līdz 2020. gadam, kurās ņemtas vērā jaunākās norises ekonomikā un prognozes par potenciālo izaugsmi, liecina, ka programmā paredzētā budžeta dinamika (nominālā izteiksmē) ir pietiekama, lai līdz 2020. gadam stabilizētos parāda attiecība pret IKP.

(10)

Lēš, ka valsts kopējais parāds 2009. gada beigās (6) bija 77,2 % no IKP salīdzinājumā ar 66,3 % 2008. gadā. Tas atspoguļo gan būtisku deficīta pieaugumu, gan nominālā IKP sarukumu. Prognozē, ka programmas periodā parāda attiecība palielināsies vēl par 12,5 procentpunktiem – 2012. gadā tā sasniegs 90,7 % no IKP, bet 2013. gadā nedaudz samazināsies līdz 89,8 % no IKP. Šāda virzība skaidrojama ar lielo valsts deficītu (tas gan samazinās) un straujāku nominālā IKP pieaugumu. Tomēr sagaidāms, ka programmas periodā “lavīnas efekts” būs pozitīvs, jo vidējā netiešā procentu likme (vidēji 4,5 % gadā no 2010. līdz 2013. gadam) pārsniedz nominālā IKP pieauguma tempu (vidēji 3 %). Savukārt parāda pieaugumu samazinās ieņēmumi no privatizācijas aptuveni 3 % apmērā no IKP kumulatīvā izteiksmē programmas periodā. Ņemot vērā negatīvos riskus, kas apdraud budžeta mērķus un makroekonomikas scenāriju, parāda attiecības attīstība varētu būt nelabvēlīgāka, nekā prognozēts programmā. Valsts kopējā parāda attiecība 2009. gadā krietni pārsniedza Līgumā noteikto atsauces vērtību, un saskaņā ar programmu līdz 2012. gadam tai būs tendence pieaugt.

(11)

Sabiedrības novecošanās ietekme uz budžetu ilgtermiņā nepārprotami ir mazāka nekā ES vidējais rādītājs, jo īstenoto pensiju reformu rezultātā pensiju izdevumi pieaug nedaudz lēnāk. Budžeta stāvoklis 2009. gadā (kas, kā minēts programmā, ir ievērojami pasliktinājies) pastiprina sabiedrības novecošanās ietekmi uz ilgtspējības starpību. Lielāku primāro pārpalikumu nodrošināšana vidējā termiņā palīdzētu samazināt publisko finanšu ilgtspējību apdraudošos riskus, kas Komisijas 2009. gada Ilgtspējības ziņojumā (7) novērtēti kā vidēji.

(12)

Programmā paziņots par nodomu reformēt budžeta sistēmu. Viens no galvenajiem reformas elementiem ir pāreja uz daudzgadu budžeta sistēmu, kurā ir noteikti ikgadējie izdevumu griesti. Tomēr programmā nav sniegta pietiekami sīka informācija par jauno budžeta sistēmu, piemēram, par termiņiem, iestādēm un aptvertajām izdevumu kategorijām, to, kādi būs noteikumi par izdevumiem, un to, kādi mehānismi nodrošinās izpildi un korekcijas, ja noteikumi netiek ievēroti. Līdztekus pārejai uz ex-ante budžeta plānošanu ir paredzētas vēl citas pārmaiņas, lai panāktu saskanīgāku ziņošanu par budžeta izpildi. Kopumā šie centieni vērsti uz diviem Portugāles budžeta sistēmas aspektiem, kam vajadzīgi turpmāki uzlabojumi, proti, fiskālās politikas plānošanu vidējā termiņā un daudz rūpīgāku izdevumu tendenču kontroli.

(13)

Programmā atzīts, ka tuvākajos gados ne tikai jāpanāk fiskālā konsolidācija, bet arī jārisina virkne citu svarīgu uzdevumu, piemēram, jāpalielina potenciālā IKP pieaugums un jāsamazina ārējā nelīdzsvarotība. Programmā iekļauts plašs pārskats par agrākajiem un gaidāmajiem pasākumiem, kuru mērķis ir risināt minētās problēmas un citus ar tām cieši saistītus jautājumus, kā atkarība no naftas, darba tirgus reformas, uzņēmējdarbības vides uzlabošana, pētniecības un attīstības veicināšana un eksporta bāzes paplašināšana. Lai varētu īstenot dažus no minētajiem pasākumiem intensīvas fiskālās konsolidācijas apstākļos, sevišķi nozīmīgi ir kāpināt publiskā sektora izdevumu lietderību un efektivitāti, kā arī nospraust reformu un publiskā sektora izdevumu prioritātes. Programmā risināti arī divi Portugāles publiskajām finansēm būtiski aspekti, proti, publiskā un privātā sektora partnerības un valsts uzņēmumi. Runājot par publiskā un privātā sektora partnerībām, ir paziņots, ka tiks reorganizēts to uzraudzības dienests. Tas ir ļoti svarīgi, jo šajā desmitgadē aizvien plašāk tiek izmantotas publiskā un privātā sektora partnerības, un tas ir radījis netiešas saistības, kuras būs jāsedz nākotnē (īpaši pēc programmas perioda); šis apstāklis ir jāņem vērā, sagatavojot novērtējumus par fiskālo ilgtspējību un ilgtermiņa plānus. Runājot par valsts uzņēmumiem, programmā ir izklāstītas iecerētās izmaiņas to pārvaldībā un noteikti ierobežojumi tādu valsts uzņēmumu parāda pieaugumam, kas nav finanšu uzņēmumi. Mērķis ir samazināt zaudējumus nesošu uzņēmumu radīto slogu valsts finansēm, tostarp mazināt netiešos riskus, kas izriet no lielajiem un aizvien augošajiem valsts uzņēmumu parādiem. Tomēr, lai gan ikgadējie ierobežojumi šī parāda nominālajam pieaugumam aizvien samazinās, tie vēl aizvien pārsniedz prognozētos nominālā IKP pieauguma rādītājus, un rezultātā visas valsts uzņēmumu grupas parāda attiecība pret IKP var vēl vairāk palielināties.

(14)

Formāli programmā izklāstītā budžeta stratēģija lielos vilcienos atbilst Padomes 2009. gada 2. decembra ieteikumam saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Tomēr, ņemot vērā minētos riskus, varētu apšaubīt, ka budžeta stratēģija pilnībā saskan ar Padomes 2009. gada 2. decembra ieteikumu, kas pieņemts saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Lai panāktu, ka līdz 2013. gadam deficīts ir mazāks par atsauces vērtību – 3 % no IKP –, varētu būt vajadzīgi vērienīgāki konsolidācijas pasākumi, nekā pašlaik plānots. Lai gan programmā paredzētie vidējie fiskālie pasākumi atbilst ieteiktajiem 1,25 % gadā, ar to var nepietikt, ņemot vērā gan riskus, gan to, ka 2009. gadā deficīts izrādījās daudz lielāks par gaidīto. Visbeidzot, stratēģija var izrādīties nepietiekoša, lai atsāktu samazināties parāda attiecība. Tāpat ir jānodrošina Padomes ieteiktā pārmērīgā deficīta korekcija, ņemot vērā prognozes par valsts parāda strauju uzkrāšanos un Portugāles ilgstošās pielāgošanās problēmas, jo īpaši saistībā ar lielās ārējās nelīdzsvarotības novēršanu.

(15)

Attiecībā uz prasībām par sniedzamajiem datiem, kas norādītas stabilitātes un konverģences programmu rīcības kodeksā, programmā ir norādīti visi pieprasītie dati un lielākā daļa fakultatīvo datu (8). Padome 2009. gada 2. decembra ieteikumos saskaņā ar 126. panta 7. punktu par pārmērīga budžeta deficīta novēršanu aicināja Portugāli atsevišķā nodaļā stabilitātes programmas atjauninājumos ziņot par sasniegto Padomes ieteikumu īstenošanā (9).

i)

sasniegt 2010. gadam izvirzīto deficīta mērķi 8,3 % apmērā no IKP, vajadzības gadījumā pieņemot papildu pasākumus konsolidācijas stiprināšanai; stratēģiju, kuras mērķis ir līdz 2013. gadam samazināt deficītu zem 3 % no IKP, balstīt uz laikus īstenotiem un konkrētiem pasākumiem; būt gatavai pieņemt vēl citus konsolidācijas pasākumus, ja izrādītos, ka makroekonomiskais scenārijs ir optimistiskāks nekā tas, kas ir pamatā ieteikumam saskaņā ar 126. panta 7. punktu, un/vai ja vērojamas novirzes; papildus fiskālajiem pasākumiem izmantot visas iespējas, tostarp tās, ko radījuši labāki ekonomiskie apstākļi, lai paātrinātu kopējā parāda attiecības samazināšanos, tuvinoties atsauces vērtībai – 60 % no IKP;

ii)

ieviest efektīvu daudzgadu budžeta sistēmu, lai nodrošinātu, ka visā valsts pārvaldes sektorā tiek ievēroti budžeta mērķi, un stingri ierobežotu izdevumus vidējā termiņā;

iii)

uzlabot publisko finanšu kvalitāti saskaņā ar programmā paredzētajiem principiem, jo īpaši palielinot publisko izdevumu lietderību un efektivitāti dažādās valsts pārvaldes jomās; apņēmīgi risināt problēmas, kas saistītas ar zaudējumus nesošiem valsts uzņēmumiem; izvērtējot fiskālo ilgtspējību, ņemt vērā izdevumu saistības un riskus, ko rada publiskā un privātā sektora partnerības;

iv)

fiskālās konsolidācijas pasākumus neīstenot atrauti no centieniem ilgtspējīgi palielināt ražīgumu un potenciālā IKP pieaugumu, kāpināt konkurētspēju un samazināt lielo ārējo nelīdzsvarotību; tas arīdzan palīdzēs uzlabot publisko finanšu ilgtspējību.

3.6.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 144/12

(1)

Padome 2010. gada 26. aprīlī izvērtēja atjaunināto Rumānijas konverģences programmu laikposmam no 2009. līdz 2012. gadam.

(2)

Ar ikgadējo IKP pieaugumu 6,8 % apmērā laikposmā no 2004. līdz 2008. gadam Rumānija bija viena no visstraujāk augošajām ES dalībvalstīm. Izaugsmi virzīja vietējā pieprasījuma straujais uzplaukums gan patēriņa, gan investīciju jomā, ko uzturēja strauja finanšu tirgus attīstība, apjomīga kapitāla ieplūšana valstī un nepārtraukti pieaugošas ienākumu gaidas. Tas kopā ar lielo inflāciju, ko izraisīja pieaugošās darba algas, 2008. gadā izraisīja pēkšņu tekošā konta deficīta pieaugumu 12,3 % apmērā no IKP. Turklāt, tā kā gadiem tika īstenota cikliska budžeta politika, fiskālais stāvoklis ievērojami pasliktinājās un strukturālais deficīts (t. i., cikliski koriģētā bilance bez vienreizējiem un citiem pagaidu pasākumiem) 2008. gadā pieauga līdz 8,5 % no IKP. Tā kā finanšu krīzes laikā ieguldītāji piepeši sāka daudz vairāk izvairīties no riska, tirgos pieauga bažas par šo nelīdzsvarotību. Kapitāla ieplūšana apsīka, un palielinājās spiediens uz valūtas kursu, izraisot kumulatīvu lejas vērtības krišanos pret euro par aptuveni 30 % laikposmā no 2007. gada augusta līdz 2009. gada janvārim. Kapitāla ieplūdes kritums, valūtas vērtības krišanās ietekme uz bilanci un straujš eksporta pieprasījuma samazinājums izraisīja smagu recesiju 2008. gada nogalē un 2009. gada pirmajā pusē, kas izpaudās kā IKP sarukums par 7,1 % 2009. gadā. Rumānijas Valsts banka laikposmā no 2009. gada februāra līdz 2010. gada februārim samazināja procentu pamatlikmi kopumā par 325 bāzes punktiem līdz 7 %. Tekošā konta deficīts 2009. gadā samazinājās līdz 4,25 % no IKP.

(3)

Ņemot vērā šo norišu radītās grūtības, iestādes nolēma meklēt ārēju finansiālu atbalstu, (2) apņemoties īstenot vispusīgu ekonomikas politikas programmu, kuras mērķis ir vērsties ne tikai pret iepriekš minēto ārējo un fiskālo nelīdzsvarotību, bet arī pret strukturāli vājajām vietām, kas mazina konkurētspēju un iespējas sasniegt patiesu konverģenci. Ņemot vērā valsts fiskālā stāvokļa pasliktināšanos, Padome 2009. gada 7. jūlijā secināja, ka Rumānijā pastāv pārmērīgs budžeta deficīts, un ierosināja līdz 2011. gadam to koriģēt. Padome 2010. gada 16. februārī secināja, ka Rumānija ir aktīvi rīkojusies, lai koriģētu pārmērīgo budžeta deficītu, un, ņemot vērā, ka 2009. gadā ekonomiskā aktivitāte samazinājās vairāk, nekā gaidīts, pagarināja budžeta deficīta samazināšanas termiņu līdz 2012. gadam.

(4)

Lai gan lielā mērā IKP samazināšanās saistībā ar ekonomisko un finanšu krīzi ir cikliska, arī iespējamā ražošanas apjoma līmenis ir negatīvi ietekmēts. Turklāt krīze, samazinoties investīcijām, sarūkot kredītresursu pieejamībai un palielinoties strukturālajam bezdarbam, var arī ietekmēt potenciālo vidējā termiņa izaugsmi. Turklāt ekonomiskās krīzes ietekme pastiprina demogrāfiskās novecošanās negatīvo ietekmi uz potenciālo ražošanas apjomu un publisko finanšu stabilitāti. Ņemot vērā šos apstākļus, būs svarīgi paātrināt strukturālo reformu tempu ar mērķi atbalstīt iespējamo izaugsmi, kam būtu jāpalīdz atjaunot publisko finanšu stabilitāti. Rumānijai ir īpaši svarīgi pieņemt un īstenot pensiju reformas projektu, kā arī fiskālās pārvaldības un strukturālās reformas, kas paredzētas maksājumu bilances atbalsta programmā. Turklāt būtu jāveic konkrēti pasākumi, lai paātrinātu ES struktūrfondu apgūšanu, jo tā tiktu panākts investīciju pieaugums ilgtermiņa attīstībā, neapdraudot saskaņoto budžeta deficīta mērķu sasniegšanu.

(5)

Makroekonomikas scenārijā, kas ir pamatā programmai, paredzēts, ka faktiskais IKP pieaugums kļūs pozitīvs 2010. gadā (1,3 %) un pakāpeniski pieaugs līdz 3,7 % 2012. gadā. Izvērtējot pašreiz pieejamo informāciju un 2009. gada ceturtā ceturkšņa rezultātus, kas bija sliktāki par gaidītajiem, šķiet, ka šis scenārijs pamatojas uz samērā optimistisku pieņēmumu par izaugsmi 2010. gadā. Šķiet, ka 2011.–2012. gada makroekonomiskais scenārijs ir pamatots uz ticamiem pieņēmumiem par izaugsmi. Turklāt tiek sagaidīts, ka turpinās mazināties ārējā un fiskālā nelīdzsvarotība, kas sekmēja Rumānijas smago recesiju. Tomēr programmā iekļautās prognozes par inflāciju šķiet samērā zemas (3,7 % 2010. gadā, 3,2 % 2011. gadā un 2,8 % 2012. gadā), ņemot vērā prognozēto algu attīstību un darbaspēka produktivitātes pieaugumu, neseno starptautiskās enerģijas cenu pieaugumu un iespējamo turpmāko regulēto cenu pieaugumu. No otras puses, inflācijas spiedienu var kompensēt arī iespējamais lejas vērtības pieaugums pret euro. Prognozētā bezdarba līmeņa samazināšana no 8,4 % 2009. gadā līdz 7,7 % 2010. gadā varētu būt grūti īstenojama šajā ekonomikas atveseļošanās sākuma stadijā.

(6)

Programmā aprēķināts, ka kopējais budžeta deficīts 2009. gadā bija 8,0 % no IKP, kas nedaudz pārsniedza mērķi (7,8 %) sakarā ar pieaugušiem valdības parāda maksājumiem. Ievērojamās negatīvās pārmaiņas pēc 2008. gada budžeta deficīta, kas tika fiksēts 5,5 % apmērā no IKP, atspoguļo krīzes ietekmi uz valsts finansēm. Negatīvās budžeta deficīta pārmaiņas galvenokārt saistītas ar ieņēmumu samazināšanos, vislielāko kritumu novērojot PVN ieņēmumos un sociālās apdrošināšanas iemaksās. Turklāt mazāka par paredzēto bija ES fondu apguve un ar nodokļiem neapliekamie ieņēmumi. Lai apturētu budžeta deficīta pieaugumu, 2009. gadā valdība veica nozīmīgus fiskālās konsolidācijas pasākumus izdevumu daļā. Pasākumi ietvēra valsts aģentūru pārstrukturizāciju un izdevumu samazināšanu par precēm un pakalpojumiem. Tomēr šo pasākumu ietekme bija mazāka, nekā gada sākumā budžetā tika plānots. Tādēļ bija jāveic papildu pasākumi, piemēram, valsts sektora darbiniekiem bija jāiet obligātā desmit dienu bezalgas atvaļinājumā. Šo pasākumu rezultātā 2009. gadā tika panākts IKP strukturālās bilances uzlabojums par 1 %. Ņemot vērā stingros budžeta ierobežojumus, saskaņā ar Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu (EEAP) veikto stimulējošo pasākumu prognozētā ietekme uz budžetu bija ierobežota, veidojot līdz 0,2 % no IKP gan 2009., gan 2010. gadā. Saskaņā ar Padomes atbalstīto valsts atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģiju un nolūkā līdz 2012. gadam koriģēt pārmērīgo budžeta deficītu, turpmākajos gados plānots turpināt īstenot politiku, kuras mērķis ir fiskālā konsolidācija.

(7)

Janvārī parlaments pieņēma 2010. gada budžetu, un šajā gadā plānotais budžeta deficīts ir 6,3 % no IKP. Saskaņā ar maksājumu bilances atbalsta programmas politikas nosacījumiem plānotās korekcijas galvenokārt attiecas uz izdevumiem: šie pasākumi paredz samazināt izdevumus par aptuveni 2,2 % no IKP. Galvenās izdevumu samazināšanas jomas ir: valsts sektora algu iesaldēšana un nodarbinātības samazināšana valsts sektorā, kas samazinātu valsts sektora algu fondu par 0,8 % no IKP; valsts preču un pakalpojumu tēriņu samazināšana, kas samazinātu kopējo valsts sektora starppatēriņu par 0,5 % no IKP; pensiju iesaldēšana, kas veidotu sociālo maksājumu samazinājumu 0,8 % apmērā no IKP; un subsīdiju samazinājums 0,2 % apmērā no IKP. Šo pasākumu ietekmi daļēji kompensē izdevumu palielinājums citās jomās, tātad tīrais primāro izdevumu attiecības pret IKP samazinājums ir 1,3 procentpunkti no IKP. Konkrētāk, paredzams, ka izdevumi investīcijām palielināsies par 0,2 % no IKP, ņemot vērā arī plānoto ES struktūrfondu izmantošanas pieaugumu. Valdības ieņēmumu attiecībai pret IKP būtu jāpalielinās par aptuveni 0,6 procentu punktiem no IKP, ietverot vienreizējos ieņēmumus no nodokļu parādu iekasēšanas (“Rompetrol” saistības), kas veido 0,5 % no IKP. Panākot iepriekš aprakstīto kopējo izdevumu samazinājumu un ieņēmumu palielinājumu, 2010. gadā tiktu panākts valsts kopbudžeta bilances uzlabojums par 1,7 % no IKP (ņemot vērā procentu maksājumu pieaugumu par 0,3 % no IKP, salīdzinot ar iepriekšējo gadu). Ņemot vērā potenciālā un faktiskā ražošanas apjoma starpības pieaugumu, tas atbilst ievērojamam strukturālās bilances uzlabojumam par 2,25 % no IKP (pēc Komisijas dienestu pārrēķina saskaņā ar kopīgi saskaņoto metodoloģiju, pamatojoties uz programmā sniegto informāciju).

(8)

Konverģences programmas vidējā termiņa stratēģijas galvenais mērķis ir panākt, lai, saskaņā ar Padomes 2010. gada 16. februāra ieteikuma 126. panta 7. punktu, līdz 2012. gadam budžeta deficīts būtu mazāks par 3 % no IKP atsauces vērtības. Programmā izklāstīts, kā kopējais valsts pamatdeficīts pakāpeniski samazināsies no 6,3 % no IKP 2010. gadā līdz 4,4 % no IKP 2011. gadā un līdz 3,0 % no IKP 2012. gadā. Primārajai bilancei ir līdzīga attīstības tendence. Strukturālā bilance (pārrēķinātā) liecina par korekciju programmas perioda pirmajos gados. Saskaņā ar programmu ikgadējie vidējie fiskālie pasākumi 2010.–2012. gadā veidotu aptuveni 1,75 % no IKP, kas atbilstu Padomes ieteikumiem par Pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru. Lielākās korekcijas saistītas ar izdevumiem, paredzot pakāpeniski samazināt primāros izdevumus no 37,6 % no IKP 2009. gadā līdz 33,3 % no IKP 2012. gadā. Paredzēts, ka valdības ieņēmumi palielināsies no 31,1 % no IKP 2009. gadā līdz 31,7 % no IKP 2010. gadā un pēc tam izlīdzināsies. Budžeta 2010. gada mērķu sasniegšanai paredzētie strukturālās konsolidācijas pasākumi atvieglos arī 2011. un 2012. gada fiskālo mērķu sasniegšanu. Valsts iestādes paziņojušas, ka Rumānijas vidējā termiņa mērķis (VTM) ir strukturālā deficīta sasniegšana 0,7 % apmērā no IKP. Ņemot vērā visjaunākās prognozes un parāda līmeni, VTM atspoguļo pakta mērķus. Programmā nav paredzēts sasniegt VTM programmas laikposmā.

(9)

Budžeta deficīta iznākums 2010. gadā var būt sliktāks, nekā paredzēts programmā, ņemot vērā, ka dažus izdevumu samazināšanas pasākumus, piemēram, nodarbinātības samazināšanu valsts sektorā, ir sociāli un politiski grūti īstenot. Turklāt var būt grūtības gūt visus vienreizējos ieņēmumus no atlīdzības par “Rompetrol” saistībām, kam atbilstoši plānotajam būtu jādod papildu ieņēmumi 0,5 % apmērā no IKP. Tomēr saskaņā ar maksājumu bilances atbalsta programmu Rumānijas valdība ir apņēmusies īstenot papildu pasākumus gadījumā, ja pašlaik saskaņotie pasākumi nesniegs nepieciešamos ietaupījumus, lai sasniegtu šī gada budžeta deficīta mērķi. Līdzīgā kārtā var nebūt viegli sasniegt programmas mērķus gados pēc 2010. gada, īpaši ņemot vērā vēlēšanu cikla iespējamo negatīvo ietekmi uz publiskajām finansēm. Cits iespējamais vidēja termiņa risks ir valsts uzņēmumu parādu uzkrāšanās. Ja šis jautājums netiks atrisināts, tas var negatīvi ietekmēt budžetu, jo pastāv iespēja, ka kādā posmā valdībai būs jāiejaucas. Visbeidzot, programmā nav norādīti pasākumi, kas tiks veikti, lai samazinātu budžeta deficītu no 6,3 % no IKP 2010. gadā līdz 3,0 % no IKP 2012. gadā. Paredzēts, ka šī informācija tiks iekļauta 2011.–2013. gada vidējā termiņa budžeta programmā (VTBP), kura jāpieņem līdz 2010. gada maijam.

(10)

Saskaņā ar konverģences programmu tiek lēsts, ka valsts kopējais parāds 2009. gadā ir 23 % apmērā no IKP salīdzinājumā ar 13,6 % iepriekšējā gadā. Galvenie iemesli, kuru dēļ palielinājās parāda attiecība pret IKP, ir straujais budžeta deficīta pieaugums, IKP samazināšanās, procentu maksājumu pieaugums un valūtas kursa samazinājuma ietekme. Lai gan parāda attiecība ir ievērojami zemāka par EK līgumā noteikto atsauces vērtību, tiek prognozēts, ka programmas darbības laikā tā pieaugs vēl par 6,7 procentpunktiem, sasniedzot 29,7 % no IKP 2012. gadā, un galvenokārt to ietekmēs lielais valsts budžeta deficīts. Prognozētā parāda attiecības dinamika var būt mazāk labvēlīga, ja programmā noteiktie budžeta mērķi netiks sasniegti.

(11)

Vidēja termiņa parāda prognozēs līdz 2020. gadam pieņemts, ka IKP pieauguma rādītāji un nodokļu ieņēmumi tikai pakāpeniski atjaunosies līdz vērtībām, kuras tika prognozētas pirms krīzes. Tas nozīmētu, ka programmā paredzētā budžeta stratēģija, kāda tā ir šobrīd, un pieņemot, ka politika nemainīsies, nav pietiekama, lai stabilizētu parāda attiecību līdz 2020. gadam.

(12)

Sabiedrības novecošanās ilgtermiņa ietekme uz budžetu ir nepārprotami lielāka nekā vidēji ES, galvenokārt tas saistīts ar prognozēto lielo pensiju izdevumu pieaugumu. Programmā novērtētais budžeta stāvoklis 2009. gadā vēl pastiprina ietekmi uz budžetu, ko izraisīs sabiedrības novecošanās, radot ilgtspējas grūtības. Samazinot primāro budžeta deficītu vidējā termiņā, kā tas paredzēts programmā, un īstenojot pensiju reformas projektu, kas saskaņots ar starptautiskajām finanšu iestādēm atbilstīgi Rumānijas maksājumu bilances palīdzības programmai, kuras mērķis ir nozīmīgu ar sabiedrības novecošanu saistītu izdevumu ierobežošana, veicinās 2009. gada Komisijas ilgtspējas ziņojumā novērtētā publisko finanšu stabilitātes augstā riska mazināšanu. (3)

(13)

Pieprasījuma uzplaukuma laikā no 2004. līdz 2008. gadam fiskālā politika bija ļoti procikliska, saasinot privātā sektora radīto nelīdzsvarotību un vēl vairāk “karsējot” ekonomiku. Lielā mērā tas notika tāpēc, ka kopumā bija vāja budžeta pārvaldības struktūra, kā rezultātā budžets tika slikti plānots un izpildīts. Papildu ieņēmumi parasti tika izlietoti, veicot budžeta papildu grozījumus gada laikā, un netika veidoti nekādi papildu ietaupījumi gadījumam, ja situācija pasliktinātos. Vājā administratīvā kapacitāte valsts investīciju projektu plānošanā un izpildē arī veicināja atkārtotu kapitālieguldījumu izdevumu plānu neizpildi. Lai atveseļotu finanšu sistēmu, Rumānijas varas iestādes ir uzņēmušās ES maksājumu bilances atbalsta programmas saistības fiskālās pārvaldības uzlabošanai. Fiskālās atbildības likumprojekts ir iesniegts apstiprināšanai parlamentā. Likumprojektā iestrādāti saistoši vidēja termiņa budžeta noteikumi, noteikti budžeta pārskatīšanas ierobežojumi gada laikā, ieviesti stabili fiskālie noteikumi, turklāt likumprojekts paredz izveidot fiskālo padomi, kas veiks neatkarīgu, rūpīgu publisko finanšu jautājumu pārbaudi. Ir noteikti termiņi fiskālās padomes izveidošanai (aprīļa beigas) un 2011.–2013. gada vidēja termiņa budžeta programmas (VTBP) iesniegšanai (maija beigas).

(14)

Visaptveroša valdības prioritāte un problēma ir valsts pārvaldes efektivitātes un lietderības uzlabošana gan centrālajā, gan vietējā līmenī. Saistībā ar starptautisko finanšu iestāžu sniegto daudzpusējo palīdzību stāvoklis uzlabojas tādās jomās kā problēmu analīze, fiskālās pārvaldības sistēma, budžeta plānošana un izpilde, kā arī rīcībpolitiku piemērošana. Tomēr nevar apmierināties ar sasniegto, lai nepieļautu, ka pasliktinās valsts pakalpojumu pieejamība un kvalitāte, kā arī uzņēmējdarbības vide kopumā. Lai uzsāktu specifisku veiktspējas problēmu risināšanu atsevišķās ministrijās, kā arī visas sistēmas problēmu risināšanu, kam nepieciešama plaša pieeja visas valdības mērogā, drīzumā tiks veikts valsts pārvaldes funkcionāls pārskats. Turklāt ir paredzēti īpaši pasākumi, lai uzlabotu nodokļu pārvaldības efektivitāti un stiprinātu centrālās valdības kontroli pār vietējo pašvaldību un valsts uzņēmumu tēriņiem. Varas iestādes ir pieņēmušas plānu cīņai ar nedeklarētu nodarbinātību. Šī plāna pamats ir darba inspekcijas efektivitātes palielināšanas pasākumi. Varas iestādes arī strādā, lai uzlabotu valsts izglītības nozares un pētniecības un attīstības tēriņu efektivitāti un lietderību. Visbeidzot, valdība grasās veikt konkrētus pasākumus, lai palielinātu līdz šim nelielo ES struktūrfondu apguves apjomu.

(15)

Kopumā programmā izklāstītā 2010. gada budžeta stratēģija visumā atbilst Padomes ieteikumam saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Tomēr valsts budžeta deficīts 2010. gadā var izrādīties lielāks, nekā paredzēts, jo īpaši tāpēc, ka pastāv politiskas un sociālas grūtības realizēt dažas paredzētās reformas. Ja šie riski īstenosies, varas iestādēm būs jāveic īpaši šiem gadījumiem paredzētie pasākumi, kuri pašlaik tiek izstrādāti. No 2011. gada, ņemot vērā noteiktu konsolidācijas pasākumu trūkumu programmā, budžeta stratēģija var nebūt pilnībā atbilstoša Padomes ieteikumam saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Konkrētāk, programma nesniedz sīkāku informāciju par papildu konsolidācijas pasākumiem, kas jāveic 2011. un 2012. gadā, lai sasniegtu fiskālos mērķus. Sīkāka informācija gaidāma 2011.–2013. gada vidēja termiņa budžeta programmā (VTBP), kas jāpieņem līdz maija beigām. Kopumā 2010.–2012. gada periodā budžeta scenārijs programmā paredz vidējos ikgadējos fiskālos pasākumus 1,75 % apmērā, kas ir saskaņā ar Padomes ieteikumu 126. panta 7. punktu, tomēr arī šie pasākumi pakļauti tiem pašiem riskiem, kuriem pakļauti budžeta mērķi.

(16)

Attiecībā uz prasībām par sniedzamajiem datiem, kas norādītas rīcības kodeksā par stabilitātes un konverģences programmām, programmā vērojamas dažas nepilnības fakultatīvajos datos (4). Turklāt galvenie pieņēmumi, kas ir programmas pamatā, nav izklāstīti atsevišķā tabulā, kā tas ieteikts rīcības kodeksā. Padomes 2010. gada 16. februāra ieteikumā atbilstoši 126. panta 7. punktam ar nolūku koriģēt pārmērīgo budžeta deficītu līdz 2012. gadam, Padome ir arī aicinājusi Rumāniju tās konverģences programmas atjauninājumos veltīt atsevišķu nodaļu Padomes rekomendāciju īstenošanai. Pašreizējie programmas atjauninājumi ietver atsevišķu nodaļu par pārmērīgā budžeta deficīta programmas izmantošanu Rumānijas gadījumā.

i)

stingri īstenot 2010. gada fiskālās konsolidācijas pasākumus, par kuriem panākta vienošanās saistībā ar maksājumu bilances atbalsta programmu, un, ja nepieciešams, veikt turpmākās korekcijas, lai sasniegtu 2010. gada kopējā valsts budžeta deficīta mērķi. Rumānijas varas iestādes tiek arī aicinātas saskaņā ar vidējā termiņa budžeta programmu sīkāk norādīt fiskālās konsolidācijas pasākumus, kas nepieciešami, lai sasniegtu budžeta mērķus 2011. un 2012. gadā, sagatavojot šo pasākumu aprakstu līdz 2010. gada maija beigām;

ii)

uzlabot fiskālo sistēmu, pieņemot un īstenojot Fiskālās atbildības likumu. Īpaši ņemt vērā Fiskālās padomes fiskālās politikas projektu un vadības analīzi;

iii)

pieņemt un īstenot pensiju likumprojektu, kas veicinātu ievērojamus publisko finanšu ilgtermiņa stabilitātes uzlabojumus.

3.6.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 144/17

(1)

Padome 2010. gada 26. aprīlī izskatīja atjaunināto Slovākijas stabilitātes programmu laikposmam no 2009. gada līdz 2012. gadam.

(2)

Laikposmā no 2003. gada līdz 2008. gadam vidējais reālā IKP pieaugums Slovākijā pārsniedza 7 %, un ekonomikas uzplaukuma posmā tas bija viens no labākajiem rādītājiem ES. Saprātīga makroekonomikas politika minētajā laikposmā palīdzēja izvairīties no lielas makroekonomiskās nelīdzsvarotības, un tas ļāva Slovākijai 2009. gada janvārī ieviest euro. Tomēr, tā kā Slovākijas tirgus ir ļoti atvērts, krīze spēcīgi ietekmēja Slovākijas ekonomiku. Aplēsts, ka reālais IKP 2009. gadā ir krities par 4,7 %, turklāt, krītoties kaimiņvalstu valūtu vērtībai, Slovākijas reālais efektīvais maiņas kurss vēl vairāk palielinājās.

Lai ierobežotu krīzes ietekmi, Slovākijas iestādes ļāva pilnībā darboties automātiskajiem stabilizatoriem un atbilstīgi Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānam 2008. gada novembrī un 2009. gada februārī pieņēma krīzes novēršanas pasākumus (0,5 % no IKP gan 2009., gan 2010. gadam). Tā kā bija paredzams, ka valsts budžeta deficīts 2009. gadā būs aptuveni 6 % no IKP, Padome 2009. gada 2. decembrī pieņēma lēmumu, ka Slovākijā ir pārmērīgs budžeta deficīts, un ieteica to novērst līdz 2013. gadam. Ņemot vērā to, ka pavājinājās Slovākijas ārējā konkurētspēja, jo uz laiku kritās kaimiņvalstu valūtu vērtība, un to, ka krīzes laikā pieauga fiskālā nelīdzsvarotība, iestāžu īstenotās stratēģijas pamatelementam būtu jābūt valsts deficīta samazināšanai ticamā un ilgtspējīgā veidā.

(3)

Lai gan liela daļa krīzes apstākļos novērotā reālā IKP krituma ir ciklisks kritums, nelabvēlīgi ir ietekmēts arī potenciālā ražošanas apjoma līmenis. Turklāt mazāku ieguldījumu, kredītu pieejamības ierobežojumu un pieaugoša strukturālā bezdarba dēļ krīze var ietekmēt arī potenciālo izaugsmi vidējā termiņā. Turklāt ekonomikas krīzes ietekme pastiprina demogrāfiskās novecošanas negatīvo ietekmi uz potenciālo ražošanas apjomu un publisko finanšu stabilitāti. Ņemot vērā iepriekš minēto, būs svarīgi paātrināt strukturālās reformas ar mērķi atbalstīt potenciālo izaugsmi. Slovākijai jo īpaši svarīgi ir īstenot reformas, lai atvieglotu noteikumus un administratīvo slogu uzņēmējdarbībai, lai uzlabotu darba tirgus funkcionēšanu un lai paaugstinātu izmaksu konkurētspējas līmeni attiecībās ar tirdzniecības partneriem, kā vienu no paņēmieniem izmantojot algu mērenību.

(4)

Makroekonomiskais scenārijs, kas ir šīs programmas pamatā, paredz reālā IKP pieaugumu par 1,9 % 2010. gadā, 4,1 % 2011. gadā un 5,4 % 2012. gadā. Pēc patlaban pieejamās informācijas (2) var secināt, ka scenārija pamatā ir ticami pieņēmumi par pieaugumu 2010. gadā un optimistiski pieņēmumi par 2011. un 2012. gadu.

Prognozēs par programmas vēlākajiem gadiem, iespējams, nav ievērota saprātīga piesardzība, uz kuru būtu jāpamatojas fiskālās konsolidācijas stratēģijām, jo īpaši ņemot vērā neparasti lielās neskaidrības pašreizējā pēckrīzes vidē. Atbilstīgi pieņēmumam par atveseļošanos programmā paredzētā inflācija 2011. gadam ir par 1 procentpunktu augstāka, nekā paredzēts Komisijas dienestu 2009. gada rudens prognozē, un prognozēts, ka bezdarba līmenis samazināsies straujāk.

(5)

Programmā paredzēts, ka valsts deficīts 2009. gadā būs 6,3 % no IKP salīdzinājumā ar 2,3 % no IKP 2008. gadā. Automātisko stabilizatoru netraucēta darbība 2009. gadā izraisīja ieņēmumu izteiktu kritumu un sociālo izdevumu ievērojamu pieaugumu. Stimulēšanas pasākumi, kurus valdība pieņēma saistībā ar Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu (EEAP), neietekmēja deficītu, jo tie tika finansēti, pārdalot budžeta tēriņus. Daži pretkrīzes pasākumi tiks saglabāti arī 2010. gadā. Tomēr atbilstīgi Padomes veicinātajai atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģijai, kā arī, lai novērstu pārmērīgo budžeta deficītu un panāktu finanšu stāvokļa atgriešanos stabilākā līmenī, valdība plāno publisko finanšu konsolidāciju īstenot jau tajā programmas posmā, kas sākas 2010. gadā.

(6)

Programmā paredzētais valsts kopbudžeta deficīts 2010. gadam ir 5,5 % no IKP. Paredzams, ka izdevumu attiecība pret IKP samazināsies par 1,1 procentpunktu no IKP, pateicoties mazākiem tēriņiem par precēm un pakalpojumiem, atalgojuma vidēji lielam pieaugumam valsts sektorā un mazākiem valsts ieguldījumiem. Prognozēts, ka ieņēmumu attiecība pret IKP samazināsies par 0,3 procentpunktiem no IKP, jo uz laiku tiks palielinātas nodokļu atlaides un pabalsti strādājošajiem un samazināsies dividendes no valsts uzņēmumiem. Sagaidāms, ka plānotie pasākumi samazinās valsts kopbudžeta deficītu par aptuveni 1 procentpunktu no IKP. Lai sasniegtu fiskālo mērķi 2010. gadam, ievērojami – par aptuveni 1,25 procentpunktiem no IKP – jāuzlabo strukturālā bilance (t. i., cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un citus pagaidu pasākumus), kas atbilst Padomes ieteikumam saskaņā ar pārmērīgā budžeta deficīta novēršanas procedūru.

(7)

Programmas budžeta stratēģijas galvenais mērķis ir samazināt valsts kopbudžeta deficītu līdz 3 % no IKP 2012. gadā, t. i., par vienu gadu agrāk, nekā saskaņā ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru ieteikusi Padome. Paredzams, ka pamatdeficīts samazināsies no 5,5 % no IKP 2010. gadā līdz 4,2 % un 3,0 % attiecīgi 2011. un 2012. gadā. Paredzams, ka divas trešdaļas no deficīta samazinājuma laikposmā starp 2010. un 2012. gadu radītu strukturāli uzlabojumi sākumposmā (kā aprēķināts, izmantojot kopīgi saskaņoto metodoloģiju, piemērojot to programmā sniegtajai informācijai); atlikušo trešdaļu veidotu labvēlīga cikliskā attīstība. Galvenais strukturālo uzlabojumu virzītājspēks ir ievērojami plānotie valsts tēriņu un kapitāla izdevumu samazinājumi. Kā norādīts programmā, vidējie ikgadējie fiskālās konsolidācijas pasākumi 2010.–2012. gadā, kas pārrēķināti, izmantojot kopīgi saskaņoto metodoloģiju, būs aptuveni 1 % apmērā no IKP, kas atbilst Padomes ieteikumam saskaņā ar pārmērīgā budžeta deficīta novēršanas procedūru. Plānots, ka konsolidācija turpināsies arī pēc 2012. gada, lai virzītos uz to, lai sasniegtu vidēja termiņa budžeta mērķi (VTM), proti, strukturālā izteiksmē līdzsvarotu budžetu. Ņemot vērā jaunākās prognozes un parāda līmeni, VTM vairāk nekā pietiekami atspoguļo Stabilitātes un izaugsmes pakta mērķus. Tomēr programmā nav paredzēts tos sasniegt programmas periodā.

(8)

Budžeta rezultāts 2010. gadā varētu izrādīties nedaudz sliktāks, nekā paredzēts programmā. Neskaidrības jo īpaši ir saistītas ar izdevumiem, jo daži pasākumi var nedot paredzētos ietaupījumus (piemēram, tēriņu samazinājums par precēm un pakalpojumiem). Turklāt vietējo pašvaldību bilances prognoze šķiet pārlieku optimistiska, ņemot vērā krīzes iespējamo ietekmi uz to ieņēmumiem 2010. gadā. Neskaidrības saistībā ar fiskālajiem mērķiem ir lielākas programmas vēlākajos gados. Konkrētāk, programma pamatojas uz labvēlīgiem makroekonomikas pieņēmumiem 2011. un 2012. gadam, kas savukārt nozīmē, ka ieņēmumi var izrādīties negaidīti mazāki. Turklāt saistībā ar izdevumiem paredzētie pasākumi, jo īpaši tie, kas attiecas uz valsts tēriņu mazināšanu, būs detalizētāk jākonkretizē, lai uzlabotu konsolidācijas plāna ticamību.

(9)

Saskaņā ar stabilitātes programmu valsts kopējais parāds pieauga no 27,7 % no IKP 2008. gadā līdz 37,1 % no IKP 2009. gadā. Šis pieaugums atspoguļo lielo deficītu un reālā IKP ievērojamo kritumu 2009. gadā. Lai gan parāda attiecība saglabājas ievērojami zemākā līmenī nekā Līgumā noteiktā atsauces vērtība, prognozēts, ka 2010. un 2011. gadā parāda attiecība turpinās pieaugt, sasniedzot 42,5 % no IKP, bet pēc tam 2012. gadā nedaudz samazināsies līdz 42,2 % no IKP. Ņemot vērā konstatētos budžeta konsolidācijas riskus, kurus papildina iespēja, ka reālā IKP pieaugums būs mazāk labvēlīgs, nekā paredzēts programmā, paredzams, ka jo īpaši pēc 2010. gada parāda attiecība būs sliktāka, nekā prognozēts programmā.

(10)

Prognozes par parādu vidējā termiņā, kurās pieņemts, ka IKP pieauguma ātrums pakāpeniski atkal sasniegs vērtības, kas tika prognozētas pirms krīzes, un ka nodokļi no jauna sasniegs pirmskrīzes līmeni, kā arī ietverta paredzētā ar sabiedrības novecošanos saistīto izdevumu palielināšanās, liecina, ka ar programmā paredzēto budžeta stratēģiju, kāda tā ir šobrīd un bez turpmākām politikas izmaiņām, nepietiks, lai līdz 2020. gadam stabilizētu parāda attiecību pret IKP.

(11)

Sabiedrības novecošanās ilglaicīgā ietekme uz budžetu ir nedaudz spēcīgāka par vidējo ES rādītāju, jo nākamajās desmitgadēs diezgan ievērojami pieaugs izdevumi par pensijām. Turklāt budžeta stāvoklis 2009. gadā pastiprina to, kā sabiedrības novecošanās ietekme uz budžetu iedarbojas uz ilgtspējības starpību. Lielāku primāro pārpalikumu sasniegšana vidējā termiņā līdz ar strukturālajām reformām, kā paredzēts programmā, kā arī pensiju sistēmas reformas palīdzētu mazināt riskus publisko finanšu stabilitātei, kas Komisijas 2009. gada ilgtspējas ziņojumā (3) novērtēti kā augsti.

(12)

Slovākijas fiskālā politika pamatojas uz labi definētu un detalizētu trīs gadu fiskālo programmu. Tomēr vidēja termiņa tēriņu mērķi galvenokārt ir indikatīvi, un parasti tie tiek būtiski pārskatīti, tādējādi laika gaitā zaudējot ticamību. Stabilitātes programmas 2010. gada atjauninājumā ir ierosināts minēto programmu nostiprināt, ieviešot daudzgadu tēriņu griestus, kas aptvertu lielu daļu no valsts finansēm. Negatīvu ekonomikas satricinājumu gadījumiem būtu paredzētas izņēmuma klauzulas. Programmā ierosināts arī konstitucionālajos tiesību aktos noteikt valsts parāda augšējo robežu un uzlabot budžeta izpildes uzraudzību finanšu gada laikā. Šī rīcība, lai stiprinātu publisko finanšu institucionālo struktūru, ir vēlama, un tā būtu jāveicina. Tomēr, tā kā tie ir tikai ļoti sākotnēji priekšlikumi, tie jāuztver kā papildu darbības, nevis kā fiskālās konsolidācijas stratēģijas virzītājspēks.

(13)

Slovākijā ir iespējams uzlabot valsts izdevumu struktūru. Valsts ieguldījumu īpatsvars kopējos valsts izdevumos ir zems salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm (2 % no IKP). Arī izdevumi pētniecībai un attīstībai, izglītībai un vides aizsardzībai saskaņā ar ES standartiem un salīdzinājumā ar citām reģiona valstīm ir mazi. Tāpēc bažas raisa prognozētais izdevumu samazinājums kapitāla veidošanai programmas laikposmā. Tas var nebūt ilgtspējīgs un vēlams Slovākijas ekonomikai, kas tiecas uz augstāku līmeni. Programmā paredzēti vairāki pasākumi, lai uzlabotu valdības darbības efektivitāti, tostarp apvienojot ministrijas, lai tādējādi reorganizētu centrālo administrāciju, centralizējot valsts iepirkumus un valsts īpašuma pārvaldību un efektīvāk izmantojot informācijas tehnoloģijas valsts pārvaldē. Lai gan šie pasākumi tikai patlaban tiek uzsākti, tie ir solis pareizā virzienā.

(14)

Kopumā ņemot, programmā izklāstītā budžeta stratēģija 2010. gadam atbilst Padomes ieteikumiem saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Sākot ar 2011. gadu, pastāv risks, ka programmā aprakstītā vērienīgā konsolidācija varētu palikt nesasniegta un budžeta stratēģija var pilnībā neatbilst Padomes ieteikumiem saskaņā ar 126. panta 7. punktu.

Programmā ietverts vērienīgs plāns valsts deficīta samazināšanai no 6,3 % no IKP 2009. gadā līdz 3,0 % no IKP 2012. gadā, t. i., vienu gadu agrāk, nekā Padomes noteiktais termiņš (2013. gads). Ja tiks sasniegts 2010. gadam noteiktais fiskālais mērķis, tas nozīmēs strukturālās bilances uzlabošanos par aptuveni 1,25 procentpunktiem no IKP. Prognozētie vidējie ikgadējie strukturālie pasākumi 1 % apmērā no IKP laikposmā no 2010. līdz 2012. gadam atbilst Padomes ieteikumam saskaņā ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru. Tomēr gan ieņēmumu, gan izdevumu mērķu sasniegšana ir pakļauta riskiem, jo īpaši 2011. un 2012. gadā, jo makroekonomiskie pieņēmumi minētajiem gadiem šķiet pārāk optimistiski. Turklāt būs precīzāk jākonkretizē programmā iekļautie pasākumi, lai uzlabotu konsolidācijas plāna ticamību.

(15)

Attiecībā uz prasībām par sniedzamajiem datiem, kas norādītas rīcības kodeksā par stabilitātes un konverģences programmām, programmā vērojami daži trūkumi attiecībā uz obligātajiem un fakultatīvajiem datiem (4). Padome 2009. gada 2. decembrī saskaņā ar 126. panta 7. punktu pieņēma ieteikumu par pārmērīgā budžeta deficīta novēršanu, kurā tā arī aicināja Slovākiju atsevišķā nodaļā stabilitātes programmu atjauninājumos ziņot par Padomes ieteikumu īstenošanā sasniegto. Programma atbilst minētajam ieteikumam.

i)

2010. gadā īstenot deficītu samazinošos pasākumus, kā plānots budžetā, un turpmākajos gados stiprināt konsolidāciju ar konkrētiem pasākumiem, lai, ja iespējams, līdz 2012. gadam, bet ne vēlāk kā līdz 2013. gadam novērstu pārmērīgo budžeta deficītu;

ii)

turpināt pensiju sistēmas reformas, lai nodrošinātu valsts finanšu stabilitāti;

iii)

īstenot paredzētos pasākumus, lai vēl vairāk nostiprinātu fiskālo programmu, jo īpaši ieviešot izpildāmus daudzgadu tēriņu griestus.

3.6.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 144/22

(1)

Padome 2010. gada 26. aprīlī izvērtēja atjaunināto Slovēnijas stabilitātes programmu laikposmam no 2009. līdz 2013. gadam.

(2)

Pirmskrīzes gados Slovēnijā notika stabila ekonomiska izaugsme, kas pamatojās uz lielu eksporta apjomu un investīcijām. Straujā izaugsme apstājās 2008. gada pēdējā ceturksnī, kad Slovēnijas tautsaimniecību spēcīgi un diezgan pēkšņi skāra globālā krīze, kas Slovēnijas ekonomikas atvērtības dēļ galvenokārt ietekmēja tirdzniecību. Pēc posma, kurā parādījās pārkaršanas un konkurētspējas samazināšanās riski, ekonomiskās attīstības palēnināšanās rezultātā pašlaik notiek zināma ekonomikas korekcija: kopš 2008. gada beigām pakāpeniski ir samazinājusies atšķirība inflācijā, salīdzinot ar euro zonu, kā arī ir samazinājies ārējais deficīts, tam 2009. gadā pietuvojoties bilancei.

Ekonomiskās lejupslīdes rezultātā un saistībā ar atveseļošanas pasākumiem, kas veikti saskaņā ar Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu (EEAP), kā arī spēcīgo valstij raksturīgo izdevumu dinamiku, Slovēnijas budžeta stāvoklis strauji pasliktinājās. Sakarā ar valsts kopbudžeta deficīta straujo palielināšanos no 1,8 % no IKP 2008. gadā līdz aplēstajiem 5,7 % 2009. gadā Padome 2009. gada 2. decembrī pieņēma lēmumu par pārmērīgu Slovēnijas budžeta deficītu, nosakot 2013. gadu kā termiņu stāvokļa labošanai. Papildus publisko finanšu stabilitātes atjaunošanai, tostarp turpinot reformēt pensiju sistēmu, galvenie Slovēnijas tautsaimniecībai noteiktie uzdevumi ir nostiprināt elastīgumu un atgūt konkurētspēju, lai pilnībā izmantotu savā labā ekonomikas globālo atveseļošanos. Šajā nolūkā ir labāk jākoordinē izmaiņas algās un ražīgumā un jāīsteno strukturālas reformas.

(3)

Lai arī krīzes situācijā vērojamais reālā IKP kritums lielā mērā ir ciklisks, nelabvēlīgi ietekmēts arī potenciālā ražošanas apjoma līmenis. Turklāt krīze var ietekmēt potenciālo izaugsmi vidējā termiņā, samazinoties investīcijām, kredītu pieejamībai un palielinoties strukturālajam bezdarbam. Turklāt ekonomiskās krīzes ietekme pastiprina ar sabiedrības novecošanu saistītās negatīvās sekas uz potenciālo ražošanas apjomu un publisko finanšu stabilitāti. Šajā sakarā ir svarīgi paātrināt strukturālās reformas potenciālās izaugsmes atbalstam. Jo īpaši Slovēnijai ir svarīgi palielināt produktivitāti un apturēt darbaspēka vienības izmaksu pieaugumu, piemēram, veicot reformas inovācijas un pētniecības un darba tirgus jomā.

(4)

Programmas makroekonomiskajā scenārijā ir paredzēts, ka pēc – 7,3 % atzīmes sasniegšanas 2009. gadā (7,8 % atbilstīgi statistikas biroja aplēsei, kas publicēta 2010. gada 1. martā) IKP pieaugums 2010. gadā kļūs pozitīvs un sasniegs 0,9 %, un atlikušajā programmas periodā palielināsies vidēji līdz 3,2 %.

Ņemot vērā šobrīd pieejamo informāciju (2), scenārijs, šķiet, balstās uz ticamiem pieņēmumiem par izaugsmi līdz 2011. gadam un pieņēmumiem par labvēlīgu izaugsmi arī turpmāk. Prognozētais nodarbinātības samazinājums un attiecīgais bezdarba līmeņa palielinājums varētu izrādīties sliktāks par paredzēto pēc tam, kad i) beigs darboties pagaidu programmas darba tirgus atbalstam, ja tām attiecīgos gadījumos līdztekus netiks īstenota tāda aktivizēšanas un apmācības politika, kas ir vērsta uz darba vietu pārdali un darbinieku pārkvalifikāciju, kā arī ii) tiks veikta plānotā minimālās darba algas pakāpeniskā palielināšana no 2010. līdz 2012. gadam. Programmas prognozes attiecībā uz inflāciju šķiet reālistiskas.

(5)

Programmā lēsts, ka vispārējās valdības deficīts pieaudzis no 1,8 % no IKP 2008. gadā līdz 5,7 % 2009. gadā. Kaut arī tiek prognozēts, ka procentu maksājumiem paredzēto izdevumu daļa iekšzemes kopproduktā pamatā saglabāsies stabila, primārā bilance ir stipri vien pasliktinājusies. Kā iepriekš minēts, cēloņi tam ir automātisko stabilizatoru darbība, sociālajiem maksājumiem un valsts sektora algām raksturīgā lielā dinamika, kā arī daudzie diskrecionārie pasākumi, tostarp krīzes dēļ veiktie pasākumi aptuveni 1,5 % apmērā no IKP, kurus valdība apstiprināja atbilstīgi EEAP. Saskaņā ar programmu fiskālā politika 2010. gadā kļūs nedaudz ierobežojoša un turpmāk – vēl vairāk ierobežojoša atbilstīgi Padomes ieteiktajai atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģijai, kā arī tāpēc, lai līdz 2013. gadam novērstu pārmērīgo deficītu.

(6)

Programmā plānots, ka valsts kopbudžeta deficīts 2010. gadā stabilizēsies 5,7 % apmērā no IKP. Ņemot vērā procentu sloga straujo pieaugumu, mērķis ir samazināt primāro deficītu par 0,7 procentpunktiem, panākot, lai tas būtu tikai nedaudz zem 4 % no IKP. Šķiet, ka budžeta stratēģija 2010. gadam lielā mērā atbilst Padomes ieteikumam, kas pieņemts 2009. gada 2. decembrī saskaņā ar 126. panta 7. punktu, proti, 2010. gadā īstenot plānotos konsolidācijas pasākumus.

Diskrecionārajiem pasākumiem ieņēmumu daļā, proti, uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes tālākai samazināšanai un papildu nodokļu atvieglojumiem, kas paredzēti sociāli neaizsargātajiem iedzīvotājiem, no vienas puses, un akcīzes nodokļa likmju tālākai palielināšanai un CO2 emisijas nodokļa pārskatīšanai (kas vēl jāprecizē un jāpieņem), no otras puses, visumā ir neitrāla ietekme uz budžetu. Tomēr tiek prognozēts ieņēmumu palielinājums par 0,8 procentpunktiem no IKP, salīdzinot ar lēsto rezultātu 2009. gadam, pieņemot, ka ievērojami palielināsies ieņēmumi no netiešajiem nodokļiem (3) un mazliet palielināsies “citi” ieņēmumi. Pasākumiem attiecībā uz izdevumu daļu, kuri plānoti 2010. gadam un kuri paredz vēlreiz atlikt algu paaugstināšanu valsts sektorā strādājošajiem, mazāk dāsni indeksēt sociālo pabalstu (tostarp pensiju) likmes un samazināt kapitāla pārvietošanu, būtu jārada ietaupījums aptuveni 1,25 % apmērā no IKP, salīdzinot ar “nemainīgas politikas” scenāriju, tomēr, ņemot vērā raksturīgo lielo izdevumu dinamiku, tiek plānots, ka primāro izdevumu īpatsvars 2010. gadā nedaudz palielināsies. Ņemot to vērā, strukturālā bilance (t. i., cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un citus pagaidu pasākumus), kas aprēķināta, izmantojot kopīgi saskaņoto metodoloģiju, uzlabosies tikai nedaudz, proti, par 0,25 procentpunktiem no IKP, pēc 0,25 procentpunktu pasliktinājuma 2009. gadā.

(7)

Programmas vidējā termiņa budžeta stratēģijas galvenais mērķis ir – atbilstīgi Padomes ieteikumam, kas pieņemts saskaņā ar 126. panta 7. punktu, – līdz 2013. gadam samazināt deficītu zem atsauces vērtības 3 % no IKP, nosakot plānoto IKP deficītu 2011., 2012. un 2013. gadam attiecīgi 4,2 %, 3,1 % un 1,6 % apmērā no IKP. Vidējā termiņa konsolidācijas stratēģija pamatota uz vispārēju primāro izdevumu ierobežošanu. Programmā norādīts uz vispārējiem pasākumiem, kas plānoti stratēģijas īstenošanai, bet tie vēl nav pilnībā konkretizēti un apstiprināti. To mērķis ir palielināt valsts sektora efektivitāti un racionalizēt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un sociālo aizsardzību. Turklāt programmā ietvertās budžeta prognozes paredz pagaidu stimulējošo pasākumu pilnīgu izbeigšanu pēc tam, kad 2010. gadā tiks sākta to pakāpeniska samazināšana.

Laikā no 2010. līdz 2013. gadam tiek prognozēts strukturāls uzlabojums – vidēji nedaudz mazāk par 0,75 procentpunktiem no IKP gadā, kas pamatā atbilst Padomes ieteikumam saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Korekcija programmas periodā ir nevienmērīga, un restriktīvā fiskālā nostāja lielākoties attiecas uz 2011. un 2013. gadu. Programmā ir apstiprināts Slovēnijas budžeta stāvokļa vidējā termiņa mērķis (VTM) ar strukturālo deficītu 1 % apmērā no IKP, kā tika paredzēts sākotnēji 2005. gadā. Ņemot vērā visjaunākās prognozes un parāda līmeni, lai arī parāds ir zem atsauces vērtības (60 % no IKP), nosakot VTM, šķiet, nav pietiekami ņemtas vērā netiešās tendences, kas izriet no iedzīvotāju novecošanas. Strukturālās bilances, kas atbilst programmā ieplānotajam deficītam, norāda, ka programmas periodā VTM netiks sasniegts.

(8)

Budžeta iznākums varētu būt sliktāks, nekā programmā plānots, un šī iespēja programmas periodā var palielināties. 2010. gadā prognozētais būtiskais pieaugums netiešo nodokļu ieņēmumos šķiet tikai daļēji pamatots ar programmā ietvertajiem pasākumiem un ir pārāk augsts, ņemot vērā privātā patēriņa pieauguma visai pieticīgo perspektīvu. Izdevumu palielināšanās pēdējos gados ir pārsniegusi plānoto, un šī situācija varētu atkārtoties. Sākot no 2011. gada ir lielāks izdevumu pārsniegšanas risks, jo programmas pamatā esošie pasākumi vēl nav pilnībā konkretizēti vai apstiprināti, un paredzams, ka daži no tiem būs atkarīgi no sarunu rezultātiem ar sociālajiem partneriem. Turklāt izdevumu samazināšanas apjoms būtu jāvērtē, ņemot vērā raksturīgo lielo izdevumu dinamiku pēdējos gados, jo īpaši attiecībā uz algām un sociālajām izmaksām (tostarp pensijām), ievērojot to, ka atbilstīgi plānam abu šo izmaksu samazinājumam ievērojami jāsamazina deficīts. Ievērojamā kapitālizdevumu samazināšana, ko prognozē visam programmas periodam, ir minēta, lai atspoguļotu arvien lielāku ES struktūrfondu izmantošanu, kas var būt sarežģīti īstenojams uzdevums, ņemot vērā nepietiekamos resursus fondu apguvei. Risks ieņēmumu daļā ir saistīts ar optimistisko makroekonomisko scenāriju laikposmam pēc 2011. gada.

(9)

Programmā tiek lēsts, ka valsts kopējais parāds ir ievērojami palielinājies no 22,5 % no IKP 2008. gadā līdz 34,4 % no IKP 2009. gadā (ņemot vērā zemāku IKP nominālvērtību, kas norādīta 2010. gada 1. martā publicētajā statistikas biroja aplēsē, 2009. gada bruto parāds varētu būt lielāks par aptuveni 1 procentpunktu no IKP). Galvenie faktori, kas rada šo palielinājumu, ir primārā deficīta pieaugums un ievērojama parāda–deficīta korekcija, kas atspoguļo rekapitalizāciju un likviditātes operācijas finanšu sektora atbalstam. Prognozēts, ka parāda īpatsvars visā programmas periodā saglabāsies zem Līgumā paredzētās atsauces vērtības, taču līdz 2012. gadam tas palielināsies par vairāk nekā 8 procentpunktiem un sasniegs gandrīz 43 % no IKP, galvenokārt, lai samazinātu primāro deficītu un uzlabotu nominālā IKP perspektīvu, un tad 2013. gadā mazliet samazināsies, pateicoties primārajam pārpalikumam. Ņemot vērā negatīvo risku plānoto budžeta rādītāju sasniegšanai, ko pastiprina neskaidrība par parāda-deficīta korekciju finanšu sektora atbalstam, parāda īpatsvars var palielināties vairāk par programmā prognozēto.

(10)

Vidējā termiņa prognozes, kurās tiek pieņemts, ka IKP kāpuma tempi pakāpeniski atjaunosies līdz līmenim, kas tika prognozēts pirms krīzes, nodokļu likmes atgriezīsies pirmskrīzes līmenī un ietver prognozes par izdevumu pieaugumu saistībā ar novecošanos, liecina, ka programmā paredzētā budžeta stratēģija, kāda tā ir pašreiz, ja nenotiks turpmākas politikas izmaiņas, uz dažiem gadiem stabilizētu parāda īpatsvaru, taču neapturētu tendenci tam nedaudz pieaugt līdz 2020. gadam.

(11)

Relatīvi lielā pensijām paredzēto izdevumu pieauguma dēļ iekšzemes kopprodukta struktūrā turpmākajās desmitgadēs iedzīvotāju novecošanas ilgtermiņa ietekme uz budžetu ir ievērojami virs ES vidējā līmeņa. 2009. gada budžeta stāvoklis atbilstīgi vērtējumam programmā ietver sabiedrības novecošanas izraisīto budžeta ietekmi uz ilgtspējas starpību.

Saglabājot lielu primāro pārpalikumu vidējā termiņā un īstenojot strukturālas reformas, tostarp, lai ierobežotu ar sabiedrības novecošanu saistīto izdevumu ievērojamu pieaugumu, varētu samazināt apdraudējumu publisko finanšu stabilitātei, kas Komisijas 2009. gada Ziņojumā par ilgtspējību (4) tika novērtēts kā vidēji liels. Pēdējā gadījumā varētu lietderīgi izmantot divpakāpju pensiju reformu, kas izklāstīta 2010. gada februārī pieņemtajā valdības “Krīzes pārvarēšanas stratēģijā 2010.–2013. gadam”.

(12)

Slīdoša valsts budžeta pieņemšana diviem gadiem un vietējo pašvaldību kopējā parāda augšējās robežas noteikšana ir labi zināmas pozitīvas iezīmes, kas raksturo Slovēnijas fiskālo sistēmu. Tomēr fiskālo pārvaldību var vēl vairāk uzlabot. Piemēram, slīdošā divgadīgā budžeta trūkums ir tāds, ka otrajam gadam noteiktie mērķi nākamā gada budžetā tiek pārskatīti. Turklāt budžeta īstenošana 2006.–2008. gadā un zināmā mērā arī 2009. gadā liecina par zināmu izdevumu pārsniegšanas risku. Pasākumi Slovēnijas fiskālās sistēmas nostiprināšanai tika ieviesti 2009. gadā – proti, ir paredzēts veidot uz rezultātiem balstītu budžetu un neatkarīgu fiskālo padomi, kā arī veikt citus pasākumus, proti, uzlabot budžeta vajadzībām veikto uzskaiti un pieņemt fiskālos noteikumus. Ja šīs iniciatīvas tiks konsekventi īstenotas, tās var palīdzēt īstenot plānoto fiskālo konsolidāciju.

(13)

Programmā izklāstītās uz izdevumiem balstītās korekcijas pamatā ir valsts sektora darba efektivitātes uzlabošana un sabiedrisko pakalpojumu, kā arī sociālās aizsardzības racionalizēšana. Tēriņu efektivitātes palielināšana kļūst īpaši svarīga tad, kad jāaptur izdevumu palielināšanās, nesamazinot sniegto pakalpojumu līmeni.

Šim nolūkam ir ieplānotas vairākas iniciatīvas, piemēram, vienotas informācijas sistēmas un vienotas sociālo maksājumu reģistrācijas sistēmas izveidošana, kā arī valsts pakalpojumu standartu pārskatīšana, ņemot vērā kvalitātes aspektus, iespējams, palielinot lietotāju nodrošināto līdzfinansējumu. Programmā ir paredzēts, ka, iestājoties pakāpeniskai ekonomikas atlabšanai, šo jauninājumu rezultātā, sākot no 2011. gada, sociālo izdevumu īpatsvars iekšzemes kopproduktā mazināsies. Ieņēmumu daļā 2006. gada nodokļu reforma, kas paredzēja pakāpenisku iedzīvotāju un uzņēmumu ienākuma nodokļu likmju samazināšanu, pakāpenisku algas nodokļa likvidēšanu un nodokļu atlaižu ieviešanu kapitālieguldījumiem, bija paredzēta lielākai darbaspēka piesaistes stimulēšanai un kapitāla veidošanās tempu palielināšanai. Kopā ar 2010. gada budžetu tika ieviests papildu nodokļu atvieglojums personām, kas saņem mazu atalgojumu. Šīs izmaiņas pašlaik daļēji tiek finansētas no akcīzes nodokļu palielinājuma, kurš, kā norādīts programmā, pieaugs arī turpmāk, tādējādi novirzot nodokļu slogu no ienākumiem, īpaši to personu ienākumiem, kuri saņem mazu atalgojumu, uz netiešajiem nodokļiem. Citas iniciatīvas nodokļu jomā saistītas ar jauniem noteikumiem, lai pastiprinātu cīņu ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un tādējādi uzlabotu nodokļu iekasēšanu.

(14)

Programmā izklāstītā 2010. gada budžeta stratēģija kopumā atbilst Padomes 2009. gada 2. decembra ieteikumam, kas pieņemts saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Sākot no 2011. gada, ņemot vērā iepriekš minētos riskus, budžeta stratēģija var pilnībā neatbilst šiem ieteikumiem. Jo īpaši ir pilnīgi jākonkretizē, jāapstiprina un jāīsteno vispārējie konsolidācijas pasākumi, kas paredzēti laikposmam no 2011. līdz 2013. gadam, un jānostiprina visam periodam izstrādātie konsolidācijas plāni, lai novērstu riskus, ko var radīt mazāks IKP pieaugums un novirzes izdevumu vai ieņēmumu daļā. Šāda nostiprināšana ir vajadzīga arī tāpēc, lai ņemtu vērā iepriekšminētos riskus ilgtermiņa ilgtspējai. Ņemot vērā riskus, fiskālo pasākumu vidējais rezultāts 2010.–2013. gada periodā var būt sliktāks par Padomes ieteiktajiem 0,75 procentpunktiem no IKP.

(15)

Attiecībā uz prasībām par sniedzamajiem datiem, kas norādītas rīcības kodeksā par stabilitātes un konverģences programmām, programmā vērojami daži trūkumi attiecībā uz obligātajiem un fakultatīvajiem datiem (5). Lai novērstu pārmērīga deficīta situāciju, Padome 2009. gada 2. decembra ieteikumā, kas pieņemts saskaņā ar 126. panta 7. punktu, arī aicināja Slovēniju ziņot par sasniegto Padomes ieteikumu izpildē, veltot tam īpašu nodaļu stabilitātes programmas atjauninājumos. Pamatā Slovēnija šo ieteikumu izpildīja.

i)

stingri īstenot paredzētos konsolidācijas pasākumus 2010. gadā un atbilstīgi plānam samazināt deficītu zem 3 % no IKP līdz 2013. gadam, pilnīgi konkretizējot, apstiprinot un īstenojot paredzētos pasākumus izdevumu samazināšanai atbilstīgi Padomes saskaņā ar 126. panta 7. punktu ieteiktajam fiskālu pasākumu vidējam rezultātam, un, esot gatavai veikt vēl citus konsolidācijas pasākumus, ja īstenotos risks, ka programmas makroekonomiskais scenārijs ir optimistiskāks nekā tas scenārijs, uz kuru pamatots atbilstīgi 126. panta 7. punktam sniegtais ieteikums;

ii)

veikt darbu, lai pastiprinātu kontroli pār izdevumiem, panāktu izpildāmu daudzgadīgo budžeta plānu izveidošanu, kā arī uzlabotu valsts tēriņu efektivitāti un produktivitāti;

iii)

ņemot vērā prognozēto ar sabiedrības novecošanu saistīto izdevumu ievērojamo palielināšanos, turpināt reformēt pensiju sistēmu un noteikt vērienīgākus vidējā termiņa mērķus, pienācīgi ņemot vērā netiešās saistības, kas izriet no sabiedrības novecošanas.

3.6.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 144/27

3.6.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 144/30

3.6.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 144/31

1. piezīme.

Parasti izmantojamības izbeigšanās datums būs standarta atcelšanas datums (dow), ko izsludinājusi Eiropas standartizācijas organizācija, taču šo standartu lietotāju uzmanība jāpievērš faktam, ka zināmos izņēmuma gadījumos var būt arī citādi.

2.1. piezīme.

Jaunajam (vai labotajam) standartam ir tāda pati darbības sfēra kā aizstātajam standartam. Datumā, kas norādīts, aizstātais standarts vairs neprezumē atbilstību direktīvas būtiskajām prasībām.

3. piezīme.

Labojumu gadījumā atsauces standarts ir EN CCCCC:YYYY, tā agrākie labojumi, ja tādi bijuši, un jaunnorādītais labojums. Tātad aizstātais standarts (3. aile) sastāv no EN CCCCC:YYYY un tā agrākajiem labojumiem, ja tādi bijuši, bet jaunnorādītais labojums tajā neietilpst. Datumā, kas te norādīts, aizstātais standarts šās direktīvas kontekstā vairs nav izmantojams.

—

Eiropas standartizācijas organizācijas saskaņotos standartus pieņem angļu valodā (CEN un CENELEC standartus publicē arī franču un vācu valodā). Pēc tam nacionālās standartizācijas institūcijas saskaņoto standartu nosaukumus tulko visās attiecīgajās Eiropas Savienības oficiālajās valodās. Eiropas Komisija neuzņemas atbildību par to nosaukumu pareizību, kuri iesniegti publicēšanai Oficiālajā Vēstnesī.

—

CEN: Avenue Marnix 17, 1000 Bruxelles/Brussel, BELGIQUE/BELGIË, Tel. +32 25500811; Fakss +32 25500819 (http://www.cen.eu),

—

CENELEC: Avenue Marnix 17, 1000 Bruxelles/Brussel, BELGIQUE/BELGIË, Tel. +32 25196871; Fakss +32 25196919 (http://www.cenelec.eu),

—

ETSI: 650 route des Lucioles, 06921 Sophia Antipolis, FRANCE, Tel. +33 492944200; Fakss +33 493654716 (http://www.etsi.eu).

3.6.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 144/32

3.6.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 144/33

3.6.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 144/34

3.6.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 144/35

—

jauniešu līdzdalība,

—

kultūras daudzveidība,

—

Eiropas pilsonība,

—

to jauniešu iekļaušana, kuriem ir mazāk iespēju.

—

plašsaziņas līdzekļu lietotprasme;

—

globāli jautājumi, kas ietekmē jaunus cilvēkus, piemēram, klimata pārmaiņas, ilgtspējīga attīstība, migrācija un Tūkstošgades attīstības mērķi (1).

—

nevalstiskas organizācijas (NVO),

—

reģionāla vai vietēja mēroga valsts iestādes, vai

—

valstu Jaunatnes padomes.

—

Eiropas Savienības dalībvalstis (2): Austrija, Beļģija, Bulgārija, Kipra, Čehijas Republika, Dānija, Igaunija, Somija, Francija, Vācija, Grieķija, Ungārija, Īrija, Itālija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Spānija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste,

—

Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstis, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas līguma (EEZ) dalībvalstis: Islande, Lihtenšteina un Norvēģija,

—

kandidātvalstis, kurām ir noteikta pirmspievienošanās stratēģija atbilstīgi pamata vienošanās vispārīgiem principiem un vispārīgiem noteikumiem un nosacījumiem attiecībā uz to dalību Eiropas Savienības programmās: Turcija.

a)

projekts atbilst vispārīgajiem programmas “Jaunatne darbībā” mērķiem;

b)

projekts atbilst šā aicinājuma iesniegt priekšlikumus mērķiem un prioritātēm.

a)

projekta joma; citiem vārdiem sakot, tā daudzkāršošanas efekts un jo īpaši tā pastāvīgā ietekme, kā arī ilgtermiņa dzīvotspēja;

b)

darba programmas augstā kvalitāte attiecībā uz saturu un metodoloģiju, skaidrību un konsekvenci;

c)

darbību un izstrādāto produktu transnacionālais un daudzvalodu raksturs;

d)

jauniešu aktīvā līdzdalība projektā;

e)

projekta redzamība un pasākumu, kuru mērķis ir izplatīt un izmantot projekta rezultātus, kvalitāte;

f)

partnerības kvalitāte un jo īpaši uzdevumu skaidrība, partneru aktuālās lomas sadarbībā apraksts, kā arī pieredze un partneru motivācija veidot projektu;

g)

budžeta atbilstība darba programmā plānotajām darbībām.

a)

projektā iesaistīto partneru skaits un partnerattiecībās ietverto valstu skaits;

b)

jauniešu un to cilvēku, kas strādā ar jauniešiem, skaits, kas tieši iesaistīti projektā.

Education, Audiovisual and Culture Executive Agency

‘Youth in action’ programme — EACEA/12/10

BOUR 4/029

Avenue du Bourget 1

1140 Bruxelles/Brussel

BELGIQUE/BELGIË

—

pa pastu, datums uz pasta zīmoga,

—

ar ātro kurjeru pakalpojumu uzņēmuma starpniecību, kurjeru pakalpojumu uzņēmuma datums uz kvīts tiks uzskatīts par nosūtīšanas pierādījumu (pieteikuma veidlapai ir jāpievieno pasta kvīts kopija).