28.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 138/1

(1)

Padome 2010. gada 26. aprīlī izskatīja atjaunināto Čehijas Republikas konverģences programmu laikposmam no 2009. gada līdz 2012. gadam.

(2)

Vispasaules krīze smagi skāra Čehijas Republikas ekonomiku. Saskaņā ar atjaunināto konverģences programmu pēc trīs gadiem, kuros IKP pieaugums pārsniedza 6 %, reālā IKP pieaugums 2008. gadā bija tikai 2,5 % un 2009. gadā samazinājās par 4 %. Ekonomiku galvenokārt ietekmēja situācija tirdzniecības jomā, kā arī uzticības samazināšanās izraisītās sekas, stingrāki nosacījumi kredītu saņemšanai un ārvalstu ieguldījumu plūsmu samazināšanās. Iestāžu reakcija uz krīzi bija mērķtiecīga.

Čehijas Valsts banka samazināja galveno procentu likmi no 3,75 %, kāda tā bija 2008. gada vidū, uz šobrīd spēkā esošo 1 % likmi, un valdība saskaņā ar Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu (EEAP) izstrādāja un īstenoja apjomīgu fiskālās stimulēšanas pasākumu kopumu, kas 2009. gadā veidoja 2,2 % no IKP. Laikā no 2008. gada jūlija vidum līdz 2009. gada februāra vidum Čehijas kronas vērtība pret euro kritās par vienu piektdaļu (2010. gada februāra vidū šī vērtība palielinājās par aptuveni 14 %). Pašreizējā laikposmā tūlīt pēc krīzes Čehijas Republikas ekonomika neatrodas izteikti neaizsargātā makroekonomiskajā situācijā. Būtiskākais uzdevums ir panākt strukturālā deficīta, kura aplēstais apjoms 2009. gadā bija aptuveni 6 % no IKP, samazināšanos līdz stabilam līmenim. Turklāt ir būtiski nodrošināt arī operatīvu darba tirgus pielāgošanu lejupslīdei un izaugsmi virzībā uz ilgtspējīgu konverģenci. 2009. gada 2. decembrī, ņemot vērā plānoto deficītu 2009. gadā, Padome pieņēma lēmumu par pārmērīgu budžeta deficītu un sniedza ieteikumus, kā līdz 2013. gadam panākt deficīta samazināšanu zem 3 % no IKP.

(3)

Lai gan faktiskā IKP samazinājuma lielākā daļa krīzes kontekstā ir cikliska, arī potenciālā ražošanas apjoma līmenis ir negatīvi ietekmēts. Papildus krīze var ietekmēt arī potenciālo izaugsmi vidējā termiņā, samazinot ieguldījumus un palielinot strukturālo bezdarbu. Turklāt ekonomiskās krīzes ietekme sakrīt ar demogrāfiskās novecošanās negatīvo ietekmi uz potenciālo ražošanas apjomu un publisko finanšu stabilitāti. Ņemot vērā šos apstākļus, būs svarīgi paātrināt strukturālo reformu tempu, lai atbalstītu potenciālo izaugsmi. Čehijas Republikai jo īpaši būtiski ir īstenot reformas, kas vērstas uz ražīguma (uzlabojot pētniecību un attīstību, inovāciju, uzņēmējdarbības vidi un konkurenci), kā arī darba piedāvājuma un prasmju palielināšanu.

(4)

Programmas pamatā esošais makroekonomiskais scenārijs 2010. gadā paredz reālā IKP pieaugumu 1,3 % apjomā, 2011. gadā – 2,6 % apjomā, kā arī 3,8 % lielu pieaugumu 2012. gadā. Novērtējot šo scenāriju, ņemot vērā šobrīd pieejamo informāciju, tas šķiet ticams attiecībā uz laiku līdz 2011. gadam un atbilst prognozēm saistībā ar monetāro jomu un valūtas maiņas kursu.

Programmā minētā reālā IKP pieauguma prognoze 2012. gadam, paredzot pieauguma izaugsmi līdz līmenim, kas pārsniedz tā iespējas, šķiet optimistiska. Tiek prognozēts, ka galvenokārt netiešo nodokļu pieauguma dēļ 2010. gadā gaidāms mērens inflācijas pieaugums un ka inflācija paliks mērenā līmenī visā programmas laikposmā. Programmā prognozēta turpmāka darba tirgus situācijas pasliktināšanās 2010. gadā. Kopumā prognozes attiecībā uz inflāciju un darba tirgu šķiet ticamas un atbilstošas reālā IKP pieauguma prognozēm.

(5)

Programmā lēsts, ka 2009. gada vispārējā valsts budžeta deficīts ir 6,6 % no IKP. Būtiskais deficīta pieaugums no 2,1 % no IKP 2008. gadā lielā mērā atspoguļo krīzes ietekmi uz valsts finansēm, tomēr tas skaidrojams arī ar vērienīgajiem stimulēšanas pasākumiem 2009. gadā, ko valdība pieņēma saskaņā ar EEAP un kas veidoja 2,2 % no IKP. Galvenie pasākumi ietvēra sociālo iemaksu samazināšanu, ieguldījumu palielināšanu sabiedriskajā infrastruktūrā un finansiālu atbalstu uzņēmējdarbībai un nodarbinātībai. Negaidītā kārtā 2009. gadā kopējo valsts budžeta izdevumu pieaugums bija mazāks nekā plānots iepriekšējā konverģences programmas atjauninājumā. Strukturālā bilance (t. i., cikliski koriģētā bilance, atskaitot vienreizējus un citus pagaidu pasākumus, kura aprēķināta atbilstoši kopīgi saskaņotajai metodoloģijai, pamatojoties uz programmā ietvertajiem datiem) 2009. gadā pasliktinājās par aptuveni 2 procentpunktiem no IKP. Saskaņā ar programmu Čehijas Republikas iestādes, sākot ar 2010. gadu, plāno īstenot intensīvu sākotnējo konsolidāciju, kas, ņemot vērā Čehijas Republikas lielo strukturālo deficītu un paredzēto ekonomikas situācijas uzlabojumu, atbilst Padomes veicinātajai atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģijai.

(6)

Programmā 2010. gadā paredzēts vispārējā valsts budžeta deficīts 5,3 % apmērā no IKP. Tas ietvertu strukturālās bilances uzlabojumu par 2 procentpunktiem no IKP, kas ir vairāk nekā minēts Padomes 2009. gada decembra ieteikumā – proti, laikposmā no 2010. gada līdz 2013. gadam ik gadu īstenot strukturālus uzlabojumus vidēji 1 % apmērā no IKP. 2010. gadā konsolidācija būs balstīta uz ieņēmumu attiecības pieaugumu 1,5 procentpunktu apjomā no IKP.

Pamata pasākumi ietver PVN, akcīzes nodokļa un nekustamā īpašuma nodokļa palielināšanu (aptuveni 0,8 % no IKP). Tas arī atspoguļo priekšlaicīgu sociālo iemaksu samazinājuma pārtraukšanu un sociālā nodrošinājuma iemaksu griestu paaugstināšanu. Pasākumi izdevumu jomā ietver sociālo pabalstu samazinājumu slimības un grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu gadījumā (aptuveni 0,1 % no IKP) un neizmantoto pensiju indeksāciju (aptuveni 0,2 % no IKP).

(7)

Atbilstoši Padomes decembra ieteikumam vidējā termiņa budžeta stratēģijas galvenais mērķis ir turpināt konsolidāciju pēc 2010. gada un līdz 2013. gadam samazināt valsts budžeta deficītu, lai tas nepārsniegtu 3 % no IKP. Saskaņā ar programmu deficīts 5,3 % apjomā no IKP 2010. gadā samazināsies līdz 4,8 % no IKP 2011. gadā un līdz 4,2 % no IKP 2012. gadā. Kaut arī tiek prognozēta ekonomikas atgūšanās, strukturālās bilances uzlabošanās salīdzinājumā ar 2010. gadu ievērojami palēninātos un 2011.–2012. gadā nepārsniegtu 0,6 procentpunktus no IKP. Lielākā daļa korekciju tiktu veikta izdevumu jomā. Programmā norādīts, ka puse no izdevumu samazinājumiem attiektos uz darbības izdevumiem un otra puse – uz obligātajiem izdevumiem, tomēr nav sniegta pietiekami detalizēta informācija par to, kā panākt šādus samazinājumus. Pasākumu mērogs ieņēmumu jomā ir neliels, tomēr par tiem sniegta izsmeļošāka informācija, un tie ietver lielākas sociālā nodrošinājuma iemaksas un augstāku iedzīvotāju ienākuma nodokli. Programmā ir noteikts mērķis attiecībā uz valsts budžeta deficītu 2013. gadam (3 % no IKP), bet nav norādīts, kā to īstenot (ietverot pamatā esošās izaugsmes prognozes), tādējādi nav iespējams noteikt vidējo fiskālo pasākumu apjomu gadā laikposmam no 2010. līdz 2013. gadam. Saskaņā ar iestāžu sniegto informāciju Čehijas Republikas vidējā termiņa mērķis (VTM) strukturālajā izteiksmē ir valsts budžeta deficīts – 0,1 % apjomā no IKP. Ņemot vērā jaunākās prognozes un parāda līmeni, VTM atspoguļo pakta mērķus. Tomēr programmas darbības laikposmā nav paredzēts tos sasniegt.

(8)

Budžeta rezultāti 2010. gadā var izrādīties arī mazāk pozitīvi, nekā ir prognozēts programmā. Iespējamā privātā patēriņa samazinājuma dēļ ieņēmumi no PVN un akcīzes nodokļiem var būt mazliet mazāki par prognozētajiem.

Izdevumu jomā tēriņi var pieaugt saistībā ar izdevumu palielināšanos pirms parlamenta vēlēšanām. Neskaidrības par fiskālajiem mērķiem ir lielākas attiecībā uz nākamajiem gadiem. Šajā atjauninājumā 2011. un 2012. gadam noteiktie mērķi attiecībā uz izdevumiem nav papildināti ar konkrētiem pasākumiem, tādējādi to īstenošana ir neskaidra, un prognozes attiecībā uz ieņēmumiem 2012. gadā ir balstītas uz optimistiskām reālā IKP pieauguma prognozēm. Visbeidzot, programmā nav sniegta nekāda informācija par to, kā panākt deficīta samazināšanu no 4,2 % 2012. gadā līdz tādam deficīta līmenim, kas 2013. gadā nepārsniegtu 3 % no IKP.

(9)

2009. gadā aplēstais valsts parāds ir 35 % no IKP salīdzinājumā ar 30 % iepriekšējā gadā. Prognozēts, ka programmas laikposmā parāda attiecība palielināsies par 7 procentpunktiem, 2012. gadā sasniedzot 42 % no IKP, – to galvenokārt noteiks vēl aizvien salīdzinoši lielais valsts budžeta deficīts. Parāda attiecības situācija, šķiet, nebūs tik optimistiska, kā ir prognozēts programmā, jo īpaši pēc 2010. gada, ņemot vērā identificētos budžeta konsolidāciju apdraudošos riskus, ko papildina mazāk optimistiska reālā IKP pieauguma iespēja 2012. gadā salīdzinājumā ar programmā pausto prognozi. Valsts parāda attiecība visā programmas darbības laikposmā jebkurā gadījumā nepārsniegs 60 % no IKP.

(10)

Vidējā termiņa parāda prognozēs, kurās pieņemts, ka IKP pieauguma rādītāji pakāpeniski sasniegs pirms krīzes prognozētos apjomus, nodokļu likmes atgriezīsies pirmskrīzes līmenī un ar sabiedrības novecošanos saistītie izdevumi pieaugs, ir redzams, ka programmā paredzētā budžeta stratēģija, ja tā tiks faktiski īstenota un ja politikā nebūs nekādu izmaiņu, var nebūt pietiekama, lai stabilizētu parāda attiecību pret IKP līdz 2020. gadam.

(11)

Sabiedrības novecošanas ilgtermiņa ietekme uz budžetu ir nepārprotami lielāka nekā vidēji ES, to galvenokārt ietekmē salīdzinoši būtisks pensiju izdevumu – kā daļas no IKP – pieaugums nākamajās desmitgadēs. Kā prognozēts programmā, budžeta stāvoklis 2009. gadā pastiprina iedzīvotāju novecošanas izraisīto budžeta ietekmi uz ilgtspējas starpību.

Panākot lielu primāro pārpalikumu vidējā termiņā un turpinot veikt reformas pensiju un veselības aprūpes sistēmā, lai apturētu turpmāko šo izdevumu pieaugumu, tiktu veicināta publisko finanšu stabilitātes apdraudējuma samazināšana, kurš Komisijas 2009. gada Ilgtspējas ziņojumā novērtēts kā būtisks. 2010. gada janvārī tika izveidota finanšu ministra un darba un sociālo lietu ministra ekspertu padomdevēju grupa, lai sagatavotu alternatīvus pensiju reformas priekšlikumus. Tos pabeigs līdz 2010. gada maija beigām un nosūtīs jaunajai valdībai.

(12)

Attiecībā uz budžeta procedūrām budžeta sagatavošana ir visai decentralizēta, bet to neregulē stingri fiskālie noteikumi. 2004. gadā Čehijas Republika ieviesa vidējā termiņa budžeta programmu, kurā tika noteikti valsts budžeta nominālo izdevumu griesti trīs gadu laikposmam. Tomēr pieredze rāda, ka pagātnē šie griesti ir vairākkārt pārskatīti un paaugstināti ārpus budžeta noteikumos atļautajiem pārskatīšanas gadījumiem. Galvenie pašreizējā regulējuma trūkumi ietver problemātisku izpildāmību, ierobežotu ex-post kontroli, darbības sarežģījumus un ierobežotu procesa atklātību. 2009. gada 2. decembrī Padome Čehijas Republikai ieteica “vēl vairāk stiprināt vidējā termiņa budžeta programmas īstenošanu un uzlabot budžeta izpildes uzraudzību visa gada laikā, lai izvairītos no izdevumu pārtēriņa salīdzinājumā ar budžeta un daudzgadu plāniem”. Programmā iekļautie priekšlikumi šajā jomā nav pietiekami. Tomēr ir panākts zināms progress fiskālās pārvaldības uzlabošanā. Pastāvīga būtisku izmaiņu ieviešana nodokļu iekasēšanas un nodokļu pārvaldības sistēmā, kā arī strauja budžeta pārvaldības pārorientācija uz valsts kases sistēmu veicinās efektīvāku publisko finanšu pārvaldību.

(13)

Pastāv zināmas iespējas uzlabot Čehijas Republikas valsts izdevumu kvalitāti. Konkrētāk, izdevumi pētniecības un izstrādes jomā ir zemāki nekā vidējais rādītājs ES, un varētu tikt uzlabota valsts izdevumu efektivitāte tādās jomās kā veselības aprūpe, izglītība un publiskie iepirkumi.

Savukārt valsts ieguldījumu līmenis salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju un līdzīgā situācijā esošām valstīm reģionā ir salīdzinoši augsts (gandrīz 5 % no IKP pēdējo 4 gadu laikā). Ieņēmumu jomā Čehijas Republikas iestādes kopš 2007. gada ir īstenojušas vairākas reformas ar nolūku pakāpeniski pāriet no tiešajiem uz netiešajiem nodokļiem. Tomēr, lai veicinātu nodarbinātības stimulus un mazinātu pasivitāti, būtu nepieciešamas turpmākas nodokļu un pabalstu sistēmas reformas. Turklāt tiešo nodokļu un nodokļu iekasēšanas sistēma ir sarežģīta, un būtu vēlama tās turpmāka vienkāršošana.

(14)

Kopumā programmā izklāstītā 2010. gada budžeta stratēģija atbilst Padomes ieteikumiem saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Mērķis attiecībā uz deficītu šķiet adekvāts, un tā pamatā ir konkrēti konsolidācijas pasākumi. Ņemot vērā iepriekš minētos riskus, budžeta stratēģija, sākot no 2011. gada, iespējams, pilnībā neatbilst Padomes ieteikumiem saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Jo īpaši konsolidācijas plāni 2011. un 2012. gadam nav pietiekami vērienīgi, kur vidējās fiskālās korekcijas apjoms ir 0,3 % no IKP gadā, turklāt tie ir pakļauti riskiem. Mērķi izdevumu jomā nav papildināti ar konkrētiem pasākumiem, prognozes par ieņēmumiem 2012. gadam ir balstītas uz optimistiskiem makroekonomiskajiem pieņēmumiem, un nav sniegta sīkāka informācija par to, kā tiks panākta deficīta samazināšana no 4,2 % 2012. gadā līdz līmenim, kas nepārsniedz 3 % no IKP 2013. gadā. Nav ietverta informācija par budžeta stratēģiju 2013. gadam. Fiskālo pasākumu apjoms gadā programmas laikposmā (2010.–2012. gads) veido vidēji 0,8 %, kas ir tuvs, tomēr zemāks rādītājs, salīdzinot ar Padomes ieteikto fiskālo pasākumu apjomu gadā, kas veido vidēji 1 %. Lai izpildītu ieteikumu, būs jāīsteno papildu konsolidācijas pasākumi 2011.–2013. gada laikposmā, lai nodrošinātu ieteiktos fiskālos pasākumus vidēji 1 % apmērā gadā.

(15)

Attiecībā uz datu prasībām, kas norādītas rīcības kodeksā par stabilitātes un konverģences programmām, programmā vērojamas dažas nepilnības obligātajos datos (2). Lai izbeigtu pārmērīgā budžeta deficīta situāciju, Padome 2009. gada 2. decembra ieteikumos saskaņā ar 126. panta 7. punktu aicināja Čehijas Republiku konverģences programmu atjauninājumu atsevišķā nodaļā ziņot arī par panākumiem Padomes ieteikumu īstenošanā. Čehijas Republika šo ieteikumu ir izpildījusi daļēji.

i)

stingri izpildīt 2010. gada budžetu un izvairīties no nekontrolēta izdevumu pieauguma; ievērojot Padomes ieteikumu saskaņā ar 126. panta 7. punktu, 2011. un 2012. gada budžeta kontekstā par mērķi izvirzīt lielāku budžeta korekciju, nekā ir plānots programmā, un sīkāk izklāstīt informāciju par pasākumiem, kas vajadzīgi pārmērīgā deficīta koriģēšanai vēlākais līdz 2013. gadam;

ii)

uzlabot budžeta procedūras un stingrāk īstenot un pārraudzīt vidējā termiņa budžeta mērķus; jo īpaši izvairīties no izdevumu griestu pārskatīšanas un paaugstināšanas ārpus budžeta noteikumos atļautajiem pārskatīšanas gadījumiem;

iii)

īstenot vajadzīgās reformas, lai uzlabotu publisko finanšu ilgtermiņa stabilitāti.

28.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 138/6

(1)

Padome 2010. gada 26. aprīlī pārbaudīja atjaunināto Dānijas konverģences programmu laikposmam no 2009. gada līdz 2015. gadam.

(2)

Ekonomikas krīze 2009. gadā smagi ietekmēja Dānijas ekonomiku, Dānijai nonākot visdziļākajā recesijā kopš Otrā Pasaules kara. Aizvadījusi ilgstošu spēcīgas izaugsmes periodu, Dānija krīzi sagaidīja relatīvi apmierinošā pozīcijā ar nozīmīgiem tekošā konta un valsts finanšu pārpalikumiem un zemu valsts parādu. Lejupslīde sākās 2008. gadā, kad pārsprāga “mājokļu burbulis”, un situāciju saasināja eksporta sarukums, atspoguļojot pasaules tirdzniecības sabrukumu un investīciju apjomu samazinājumu; vienlaikus samazinājās gala pieprasījums un veidojās stingrāki finansēšanas nosacījumi. Lai gan ienākumi pēc nodokļu nomaksas joprojām pieauga, ievērojami vājāks kļuva privātais patēriņš, jo patērētāju uzticēšanos ietekmēja drūmās ekonomiskās izredzes, krītošās nekustamā īpašuma cenas un augošais bezdarbs. Atbildot uz straujo ražošanas apjoma samazināšanos, Dānijas varas iestādes apstiprināja vairākus plašus fiskālās stimulēšanas pasākumus, kas bija saskaņā ar Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu (EEAP) un ietvēra nodokļu samazināšanu, investīciju projektus un publiskā patēriņa izdevumu palielināšanu. Papildus ekonomikas stimulēšanas fiskālajam atbalstam tika apstiprināti divu banku glābšanas pasākumi, sniedzot garantijas un veicot kapitāla ieguldījumus. Sagaidāms, ka šie pasākumi 2008. gada apmierinošo budžeta pārpalikumu 2009. gadā pārvērtīs budžeta deficītā, kurš saskaņā ar prognozēm 2010.–2012. gadā pārsniegs Stabilitātes un izaugsmes pakta atsauces vērtību 3 % no IKP. Tomēr ir sagaidāms, ka valsts parāds, paralēli pieaugot, saglabāsies mazāks par atsauces vērtību 60 % no IKP. Visa 2009. gada laikā ir bijis stabils valūtas kurss, un procentu likmju atšķirības attiecībā pret ECB likmēm ir būtiski samazinājušās. Lai nodrošinātu publisko finanšu ilgtspējīgu attīstību, galvenais uzdevums būs nodrošināt ilgstošu reformu, lai palielinātu darbaspēka pieejamību. Cits uzdevums Dānijas iestādēm būs stimulējošo pasākumu savlaicīga samazināšana, tiklīdz ekonomikas atveseļošanās kļūs pašuzturoša.

(3)

Lai gan faktiskā IKP samazināšanās krīzes laikā ir lielā mērā cikliska, negatīva ietekme ir atstāta arī uz potenciālā ražošanas apjoma līmeni. Turklāt krīze, samazinoties investīcijām, sašaurinoties kreditēšanas pieejamībai un palielinoties strukturālajam bezdarbam, var arī ietekmēt potenciālo vidēja termiņa izaugsmi. Ekonomiskās krīzes ietekme pastiprina sabiedrības novecošanas radīto negatīvo ietekmi uz potenciālo IKP un publisko finanšu ilgtspējību. Tāpēc ir svarīgi paātrināt strukturālās reformas potenciālās izaugsmes atbalstīšanai. Īpaši svarīgi Dānijai ir veikt reformas darba tirgus un pirmstermiņa pensionēšanās pabalstu jomā, lai palielinātu darbaspēka pietiekamību.

(4)

Programmas pamatā esošajā makroekonomiskajā scenārijā ir paredzēts, ka reālais IKP pieaugums pēc – 4,3 % krituma 2009. gadā atjaunosies līdz 1,3 % 2010. gadā, turpmākajā programmas darbības laikā sasniedzot vidēji 2,2 % gadā. Novērtējot pašreiz pieejamo informāciju (2), redzams, ka šis scenārijs ir pamatots uz ticamiem pieņēmumiem par izaugsmi līdz 2011. gadam un optimistiskiem pieņēmumiem turpmāk. Atšķirības pastāv programmas un Komisijas dienestu 2009. gada rudens prognozes apsvērumos attiecībā uz izaugsmes struktūru. Programmā pieņemts, ka no 2010. gada atveseļošanos virzīs vietējais pieprasījums, galvenokārt privātais patēriņš, kam no 2011. gada sekos bruto ieguldījumi pamatkapitālā, publiskā sektora patēriņa pieaugumam no 2011. gada izlīdzinoties un ārējam ieguldījumam kļūstot nedaudz negatīvam. Komisijas dienestu 2009. gada rudens prognozē tiek pieņemts, ka atveseļošanos virzīs gan privātais patēriņš, gan eksports. Programmā paredzētās prognozes attiecībā uz inflāciju un nodarbinātību šķiet reālas. Tiek uzskatīts, ka makroekonomiskais scenārijs ir saskaņā ar Dānijas noteikto valūtas kursa politiku.

(5)

Programmā valsts kopbudžeta deficīts 2009. gadā tiek lēsts 2,9 % apmērā no IKP. Ievērojamās pārmaiņas salīdzinājumā ar 2008. gada budžeta pārpalikumu 3,4 % apmērā no IKP lielā mērā ataino krīzes ietekmi uz valsts finansēm, bet tās izraisījuši arī stimulējošie pasākumi 2,2 % apmērā no IKP, ko valdība pieņēma saskaņā ar Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu (EEAP). Pasliktināšanos galvenokārt radīja izdevumu pieaugums saistībā ar automātisko stabilizatoru darbību, lai gan valdības stimulējošajos pasākumos tika ietverta arī ievērojama nodokļu samazināšana. Saskaņā ar programmu 2010. gadā plānots saglabāt atbalstošu fiskālo politiku, pirms tā kļūs ierobežojoša programmas laikposma pēdējos gados. Ņemot vērā Dānijas relatīvi labvēlīgo starta situāciju, ilgstoša fiskālā ekspansija 2010. gadā ir piemērota un saskaņā ar EEAP. Lai atgrieztos pie ilgtspējīgas publisko finanšu situācijas, programmā tiek pieņemts, ka fiskālā konsolidācija sāksies 2011. gadā, un norādīts, ka nepieciešamie pasākumi noteiktās ietekmes panākšanai – papildus tiem, kas veikti pēc pakāpeniskas finansēšanas elementu ieviešanas 2010. gada nodokļu reformā un valsts investīciju apjoma normalizācijas – tiks precizēti vēlāk.

(6)

Programmā plānots, ka valsts kopbudžeta deficīts 2010. gadā pieaugs līdz 5,3 % no IKP, ko izraisīs gan samazināta ieņēmumu attiecība, gan pieaugoša izdevumu attiecība. Samazinātā ieņēmumu attiecība ir saistīta ar 2010. gadā spēkā stājušos nodokļu reformu, bet palielināto IKP izdevumu attiecība – ar automātisko stabilizatoru darbību un valdības papildu stimulējošajiem pasākumiem. Paredzams, ka stimulējošie pasākumi un nodokļu samazinājums sasniegs 1,3 % no IKP, bet svārstīgie faktori, par ko ziņots programmā, tostarp Ziemeļjūras naftas ieguves peļņa un subsīdijas Grenlandei un Fēru salām, 2010. gadā būs – 1,7 % apmērā no IKP (3). Paredzams, ka strukturālā bilance, t. i., cikliski koriģēta bilance, ko Komisijas dienesti pārrēķināja, izmantojot vispārpieņemto metodoloģiju, pasliktināsies par 2,5 procentu punktiem, apstiprinot acīmredzami ekspansīvo fiskālo nostādni. Starpība, salīdzinot ar stimulējošo pasākumu apmēru un nodokļu samazinājumu, galvenokārt skaidrojama ar ieņēmumu samazināšanos.

(7)

Programmas vidēja termiņa budžeta stratēģijas mērķi ir panākt strukturāli sabalansētu budžetu līdz 2015. gadam, ilgtermiņa ilgtspējas indikatoru (4) vismaz nulles apmērā un strukturālās bilances uzlabojumus kopumā 1,5 % apmērā no IKP no 2010.–2013. gadam. Programmā paredzēts, ka kopējais un primārais deficīts pakāpeniski no 2011. gada tiks ierobežots, no 2013. gada primārai bilancei kļūstot pozitīvai un 2015. gadā faktiskajai bilancei sasniedzot nulli. Attiecīgā strukturālās bilances attīstība, kas pārrēķināta pēc vispārpieņemtas metodoloģijas, pamatojoties uz programmā sniegto informāciju, norāda, ka fiskālās politikas nostādne ir zināmā mērā ekspansīva 2015. gadā ar rādītāju – 0,4 % no IKP, kas ir nedaudz mazāk par programmā izvirzīto mērķi. Papildus tam, ka publiskā patēriņa izdevumu faktiskais pieaugums saskaņā ar pieņēmumu no 2011. gada līdz 2013. gadam būs nulles vērtībā, ka valsts investīciju apjoms būs normalizējies un nodokļu reformā būs īstenoti finansēšanas elementi, paredzētā konsolidācija ir pamatota ar pagaidām nenorādītiem pasākumiem, bet programmā ir paziņots, ka konsolidācija jābalsta uz izdevumu ierobežojumiem, vienlaikus izslēdzot nodokļu paaugstināšanu. Programmas atjauninājumā noteikts budžeta stāvokļa vidējā termiņa mērķis (VTM) – strukturāli līdzsvarots budžets. Ņemot vērā visjaunākās prognozes un pašreizējos parāda līmeņus, VTM vairāk nekā adekvāti atbilst Pakta mērķiem.

(8)

Programmas budžeta prognozes 2010. gadam šķiet ticamas, savukārt 2011. un turpmāko gadu rezultāti varētu būt sliktāki, nekā prognozēts. Ieņēmumu prognozes programmas atjauninājumā joprojām ir reālas, tomēr tās pakļautas negatīviem riskiem, un saistībā ar izdevumiem plānotā konsolidācija nav pamatota ar pasākumiem. Turklāt budžeta prognožu pamatā esošais makroekonomikas scenārijs paredz spēcīgu privātā patēriņa izaugsmi un publiskā patēriņa ierobežojumus Ņemot vērā, ka izdevumi bieži vien ir lielāki, nekā plānots, optimistisks šķiet pieņēmums, ka faktiskais publiskā patēriņa izdevumu pieaugums laikposmā no 2011. līdz 2013. gadam būs līdzvērtīgs nullei. Finanšu sektors šķiet stabils, bet krīzes laikā veikto finanšu glābšanas pasākumu rezultātā valdība ir pakļauta lielākam riskam.

(9)

Valdības kopējais parāds 2009. gadā tiek lēsts 38,5 % apmērā no IKP, un tiek prognozēts, ka tas vēl palielināsies līdz 48,3 % 2012. gadā, pirms samazināsies līdz 45,0 % no IKP 2015. gadā. To lielā mērā nosaka straujais deficīta pieaugums un IKP samazinājums 2009. gadā. Ņemot vērā negatīvos riskus, kas apdraud budžeta mērķu izpildi, parāda attiecība varētu palielināties vairāk, nekā prognozēts programmā. Programmas perioda sākumā kopējais valsts finanšu stāvoklis ir pozitīvs, tomēr programmas perioda laikā tas kļūs nedaudz negatīvs. Tiek prognozēts, ka valsts kopējā parāda attiecība saglabāsies zem 60 % no IKP atsauces vērtības, kā tas noteikts Stabilitātes un izaugsmes paktā.

(10)

Vidēja termiņa parādu prognozēs tiek pieņemts, ka IKP pieauguma temps tikai pakāpeniski atjaunosies līdz vērtībām, kuras tika prognozētas pirms krīzes, un nodokļu likmes atgriezīsies pirmskrīzes līmenī, un tas aptver arī prognozēto ar sabiedrības novecošanu saistīto izdevumu pieaugumu – tādējādi programmā paredzētā budžeta stratēģija, izejot no nominālvērtības un vairs nemainot politiku, būtu vairāk nekā pietiekama, lai stabilizētu parāda attiecību pret IKP līdz 2020. gadam.

(11)

Sabiedrības novecošanas ilgtermiņa ietekme uz budžetu ir nepārprotami mazāka nekā vidēji ES. Kā novērtēts programmā, 2009. gada budžeta stāvoklis veicina kopējā parāda samazināšanos. Lielu primāro pārpalikumu saglabāšana vidējā termiņā palīdzētu samazināt publisko finanšu ilgtspējas riskus, kas Komisijas 2009. gada Ziņojumā par ilgtspējību (5) tika novērtēti kā zemi.

(12)

Kā rāda līdzšinējie budžeta izpildes rezultāti, Dānijai ir nākusi par labu samērā stingrā fiskālā sistēma, kas izceļas ar plašu pārklājumu, pārredzamību un fiskālo noteikumu pārskatāmību. Tomēr vispārējiem valdības patēriņa izdevumiem ir tendence pārsniegt mērķus. Jaunākās iniciatīvas, tostarp ekonomiskās sankcijas, varētu vairāk stimulēt pašvaldības stingri ievērot noteiktos mērķus. Kopš 2002. gada Dānijas nodokļu politika ir koncentrējusies uz nodokļu iesaldēšanu, līdz ar to nav iespējams paaugstināt ne tiešos, ne netiešos nodokļus. Nodokļu iesaldēšanu var uzskatīt par valsts izdevumu kontrolēšanas instrumentu. Nodokļu iesaldēšana nav traucējusi galveno nodokļu reformu 2009. gadā, bet stingra nodokļu iesaldēšanas ievērošana var sarežģīt turpmākas korekcijas un tā rada zināmu neefektivitāti nodokļu struktūrā, īpaši saistībā ar nekustamā īpašuma aplikšanu ar nodokļiem.

(13)

Viens no galvenajiem ilgtermiņa izaicinājumiem Dānijas ekonomikai ir nepieciešamība palielināt darbaspēka pietiekamību. Valdība ir ierosinājusi veikt pasākumus, lai palielinātu stimulus strādāt un atturētu no darba kavēšanas. 2009. gadā globālās ekonomiskās krīzes ietekmē un nodokļu iesaldēšanas ietvaros tika pieņemta nodokļu reforma, kas stājās spēkā 2010. gadā un kas ievērojami samazina nodokļu slogu darbaspēkam. Dažādi nodokļu reformas elementi pakāpeniski tiks ieviesti laikposmā no 2010. līdz 2019. gadam. Tiek lēsts, ka 2010. gada neto ieņēmumu zaudējumi būs aptuveni 0,6 % apmērā no IKP, bet finansēšanas elementi ar laiku nodrošina reformas pilnīgu finansējumu saistībā ar tiešo ienākumu sekām (2013. gadā ietekme ir neitrāla un 2015. gadā – pozitīva). Turklāt Dānijas iestādes ir aprēķinājušas, ka uzlabotie darbaspēka pietiekamības stimulēšanas pasākumi ilgtermiņā stiprinās publiskās finanses (par apmēram 0,3 % no IKP).

(14)

Kopumā atbalstošas fiskālās politikas uzturēšanas stratēģiju arī 2010. gadā var uzskatīt par atbilstošu EEAP. Pēc ekonomiskās krīzes negatīvās ietekmes tiek prognozēts, ka kopējais budžeta deficīts pārsniegs 3 % no IKP atsauces vērtības 2010., 2011. un 2012. gadā. Taču, ņemot vērā budžeta prognozes apdraudošos riskus turpmākajos programmas gados, var netikt panākta atgriešanās pie līdzsvarota budžeta un plānotās strukturālā budžeta bilances korekcijas 1,5 % apmērā 2013. gadā, kā plānots patlaban. Prognozētā fiskālā politika, rēķinot strukturālās bilances izmaiņās, norāda, ka fiskālā konsolidācija sāksies no 2011. gada, lai gan mērenā tempā un pietuvojoties atsauces vērtībai 0,5 % no IKP. (6) Programmā atzīmēts, ka konsolidācija ar jaunu pasākumu starpniecību notiks izdevumu jomā, bet to nenodrošina īpaši konsolidācijas pasākumi, izņemot uz pieņēmumu, ka publiskā patēriņa izdevumu faktiskais pieaugums nulles vērtībā veidos pamatu, plānojot budžetu no 2011. gada līdz 2013. gadam. Tāpēc būtu jāpastiprina budžeta stratēģija, lai tā būtu saskaņā ar Pakta prasībām. Turklāt programmas mērķis ir līdz 2015. gadam sasniegt strukturālu līdzsvaru, savukārt Komisijas dienestu pēc vispārpieņemtās metodes pārrēķinātā strukturālā bilance tiek prognozēta nedaudz negatīva, t. i., - 0,4 % 2015. gadā, un ir pakļauta iepriekš aprakstītajiem riskiem.

(15)

Attiecībā uz prasībām par sniedzamajiem datiem, kas norādītas rīcības kodeksā attiecībā uz stabilitātes un konverģences programmām, programmā ir sniegti visi obligātie dati un lielākā daļa fakultatīvo datu (7).

i)

pastiprināt centienus, lai nodrošinātu, ka prognozētais 3 % IKP atsauces vērtības pārsniegums ir ierobežots, kā arī ātri koriģēt prognozēto budžeta deficīta atsauces vērtības pārsniegšanu;

ii)

noteikt pasākumus fiskālās konsolidācijas nodrošināšanai, lai VTM tiktu sasniegts līdz 2015. gadam, kā plānots.

28.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 138/11

(1)

Padome 2010. gada 26. aprīlī izvērtēja atjaunināto Somijas stabilitātes programmu laikposmam no 2009. līdz 2013. gadam.

(2)

Lai arī Somija krīzes sākumā 2008. gadā atradās visai spēcīgās pozīcijās ar ievērojamu pārpalikumu tekošajā kontā un valsts finanšu pārpalikumu, pasaules krīze ietekmēja tās rūpniecību, kas lielā mērā ir balstīta uz eksportu, kā arī vietējos ekonomikas sektorus. Somija pieļāva automātisko stabilizatoru darbību pilnā mērā un papildus darīja pieejamus samērā liela apmēra diskrecionāros fiskālos stimulus. Līdz ar to valsts finanses 2009. gadā samazinājās vairāk kā par 6,5 % no IKP. Lai arī 2009. gada laikā patērētāju uzticība ātri atgriezās līmenī, kas pārsniedza vidējo ilgtermiņa rādītāju, un mēreni uzlabojās arī uzticības rādītāji ražošanā, uzlabojumi reālajā ekonomikā ir bijuši pakāpeniskāki. Darba tirgus reakcija uz krīzi līdz šim ir bijusi mērenāka, nekā varētu sagaidīt, ņemot vērā straujo ražošanas apjoma samazināšanos.

(3)

Lai gan faktiskā IKP samazinājuma liela daļa krīzes kontekstā ir cikliska, arī potenciālā ražošanas apjoma līmenis ir negatīvi ietekmēts. Turklāt krīze var arī ietekmēt potenciālo izaugsmi vidējā termiņā, kas izpaudīsies kā ieguldījumu apjoma samazinājums, kredītu pieejamības ierobežojumi un pieaugošs strukturālais bezdarbs. Turklāt ekonomiskās krīzes ietekme sakrīt ar demogrāfiskās novecošanas negatīvo ietekmi uz potenciālo ražošanas apjomu un publisko finanšu stabilitāti. Šādos apstākļos būs būtiski paātrināt strukturālo reformu tempu, lai atbalstītu potenciālo izaugsmi. Somijai jo īpaši ir svarīgi sākt reformas, lai ilgākā termiņā paplašinātos darbaspēka piedāvājums un lai novērstu sabiedrības novecošanās negatīvo ietekmi uz darba tirgu.

(4)

Makroekonomiskajā scenārijā, kas ir programmas pamatā, ir paredzēts, ka pēc strauja krituma par 7,6 % 2009. gadā reālais IKP pieaugums 2010. gadā atgriezīsies 0,7 % līmenī, un 2011. gadā un 2012. gadā attiecīgi palielināsies līdz 2,4 % un 3,5 %, visbeidzot 2013. gadā sasniedzot 3 %. Šis scenārijs, kas novērtēts, ņemot vērā šobrīd pieejamo informāciju (2), šķiet balstīts uz ticamām pieauguma prognozēm līdz 2011. gadam, kā arī izteikti optimistiskām prognozēm laikposmam pēc 2011. gada, ņemot vērā, ka prognozētie pieauguma rādītāji ir ievērojami augstāki nekā prognozētais vidēja termiņa pieauguma potenciāls. Programmā paredzētā inflācija programmas laikposmā šķiet ticama.

(5)

Programmā prognozēts, ka valsts budžeta deficīts 2009. gadā ir 2,2 % no IKP. Ievērojamais samazinājums salīdzinājumā ar pārpalikumu 4,4 % apmērā no IKP 2008. gadā galvenokārt atspoguļo krīzes ietekmi uz valsts finansēm, bet tā iemesls ir arī stimulējošie pasākumi gandrīz 2 % apmērā no IKP, kurus valdība pieņēma atbilstoši Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānam (EEAP). Publisko finanšu pasliktināšanās iemesls galvenokārt bija ieņēmumu samazināšanās, jo strauji kritās ienākuma nodokļa, jo īpaši uzņēmumu ienākuma nodokļa, iekasēšanas apjomi. Kā izriet no programmas, tiek plānots, ka fiskālā politika 2010. gadā joprojām būs atbalstoša, taču turpmākajos programmas īstenošanas gados kļūs pārsvarā neitrāla. Tā kā fiskālie stimulēšanas pasākumi pārsvarā ir pastāvīgi pasākumi, to īstenošana automātiski nenovedīs pie fiskālas konsolidācijas. Saskaņā ar Padomes atbalstīto atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģiju un ņemot vērā mērķi atgriezties pie stabilām publiskām finansēm, vidēja termiņa fiskālajai nostājai jābūt stingrākai. Programma paredz, ka valdība par budžeta konsolidēšanas pasākumiem lems vēlāk, un tos izklāstīs 2011. gada budžetā un nākamajā stabilitātes programmas atjauninājumā.

(6)

Programmā paredzēts, ka valsts budžeta deficīts 2010. gadā palielināsies līdz 3,6 % no IKP, tādējādi uz laiku pārsniedzot 3 % no IKP slieksni, kas noteikts Stabilitātes un izaugsmes paktā. Paredzētā deficīta pieauguma iemesli ir papildu stimuli vairāk kā 1 % apmērā no IKP, kas galvenokārt izpaudīsies kā nodokļu likmju samazinājumi un kā lielāki sociālie pabalsti, pārsvarā saistībā ar sagaidāmo bezdarba pieaugumu. Strukturālā bilance (t. i., cikliski koriģētā bilance, izņemot vienreizējos pasākumus, kas pārrēķināta atbilstīgi kopīgi saskaņotai metodoloģijai) 2010. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu samazināsies vairāk kā par 1 %, kas kopumā atbildīs to stimulu apmēram, kuri stāsies spēkā 2010. gadā.

(7)

Galvenais programmas vidēja termiņa budžeta stratēģijas mērķis ir atbalstīt saimniecisko darbību un darba tirgu ekonomiskās krīzes apstākļos, vienlaicīgi ņemot vērā fiskālos ierobežojumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu ilgtermiņa stabilitāti. Lai arī programmā uzvērta nepieciešamība sasniegt ilgtspējīgu fiskālo pozīciju, tajā norādīts arī, ka pašreizējās fiskālās prognozes, kas balstītas uz esošajām rīcībpolitikām, nedod iespēju šo mērķi sasniegt. Programma paredz, ka pamatdeficīts un primārais deficīts no 2011. gada pakāpeniski samazināsies, un pamatdeficīts 2013. gadā sasniegs aptuveni 2 % no IKP. Attiecīgā strukturālās bilances dinamika liecina, ka no 2011. gada fiskālās politikas nostādne būs neitrāla. Tas nav pretrunā programmas scenārijam, kura pamatā ir pieņēmums, ka politika nemainīsies, īpaši tāpēc, ka valdība vēl nav izziņojusi nekādus nozīmīgus vidēja termiņa konsolidācijas pasākumus. Programmas atjauninājumā noteikts vidēja termiņa mērķis (VTM) sasniegt budžeta stāvokļa pārpalikumu 0,5 % no IKP. Ņemot vērā jaunākās prognozes, kā arī parādu līmeni, šāds VTM atspoguļo pakta mērķus. Tomēr saskaņā ar tagadējiem politikas virzieniem atjauninātajā stabilitātes programmā šo VTM nav paredzēts īstenot programmas laikposmā.

(8)

Budžeta izpildes rezultāti varētu būt sliktāki, nekā paredzēts programmā. Lai arī ar ātrāka pieauguma prognozēm saistītie riski nav lieli, jo jaunākie rādītāji liecina par samērā stabilu un pastāvīgu patērētāju uzticības un mazākā mērā arī uzņēmēju uzticības atjaunošanos, budžeta izpildes rezultāti programmas pēdējos gados var būt sliktāki, nekā prognozēts, jo šo budžeta prognožu pamatā ir izteikti optimistiskas prognozes par pieaugumu. Riskus, kas saistīti ar mērķiem, zināmā mērā kompensē valdības apņemšanās 2011. gada budžetā un nākamajā stabilitātes programmas atjauninājumā paredzēt atbalsta pakāpeniskas samazināšanas pasākumus.

(9)

Kopējais valsts parāds 2009. gadā saskaņā ar aplēsēm ir 41,8 % no IKP – lielāks nekā iepriekšējā gadā, kad tas bija 34,2 %. Iemesls parāda pieaugumam galvenokārt ir deficīta palielinājums un IKP pieauguma samazinājums. Tiek prognozēts, ka parāda attiecība programmas laikposmā pieaugs vēl par 14,6 procentu punktiem, 2013. gadā sasniedzot 56,4 %, galvenokārt sistemātiski augsta valsts budžeta deficīta dēļ. Ņemot vērā negatīvos riskus, kas apdraud budžeta mērķus, parāda attiecība var pieaugt vēl vairāk, nekā programmā prognozēts. Kā apgalvots saskaņā ar programmu veiktajā jutīguma analīzē, netiek prognozēts, ka parāda attiecība pārsniegs 60 % no IKP griestus, kas noteikti Stabilitātes un izaugsmes paktā. Sociālās apdrošināšanas fondi turpinās uzkrāt finanšu aktīvus tāpat kā iepriekšējos gadus. 2008. gadā šie aktīvi sasniedza 52,4 % no IKP, līdz ar to pašlaik tie pārsniedz kopējo valsts parādu.

(10)

Vidēja termiņa parādu prognozes, kurās pieņemts, ka IKP pieauguma temps pakāpeniski atjaunosies līdz vērtībām, kas prognozētas pirms krīzes, nodokļu ieņēmumi atgriezīsies pirmskrīzes līmenī, un tajā iekļauts ar sabiedrības novecošanu saistīto izdevumu palielinājums, liecina, ka ar programmā paredzēto nominālo budžeta stratēģiju un bez turpmākas politikas maiņas varētu nebūt pietiekami, lai līdz 2020. gadam stabilizētu parāda attiecību pret IKP.

(11)

Lai arī sabiedrības novecošanās ilgtermiņa ietekme uz budžetu Somijā ir nedaudz lielāka par ES vidējo rādītāju, īstenotās pensiju reformas ir palīdzējušas ierobežot prognozēto pensiju izdevumu palielinājumu nākamajās desmitgadēs. Turklāt lielie aktīvi, kurus ir piesaistījuši valsts pensiju fondi, palīdzēs finansēt daļu no nākotnē sagaidāmā pensiju izdevumu palielinājuma. Prognozējot budžeta stāvokli 2009. gadā, programmā ir ņemts vērā, kā sabiedrības novecošanās ietekme uz budžetu iespaidos ilgtspējas starpību. Nodrošinot augstu primāro pārpalikumu vidējā termiņā un īstenojot atbilstošās strukturālās reformas, būtu vieglāk ierobežot riskus, kas saistīti ar publisko finanšu stabilitāti un Komisijas 2009. gada Ilgtspējas ziņojumā (3) ir norādīti kā mazi.

(12)

Galvenais valsts izdevumu kontrolēšanas instruments joprojām būs daudzgadu izdevumu ierobežojumi, kas neietver izdevumu posteņus, kurus sevišķi ietekmē cikliski apstākļi, un līdz ar to pieļauj automātisko stabilizatoru darbību pilnā mērā. Lai arī šāda struktūra ir kalpojusi par atbalstu saimnieciskajai darbībai un sociālajai kohēzijai krīzes laikā, vienlaikus tā ir novedusi pie samērā liela apmēra publisko finanšu samazinājuma. Ņemot vērā līdzšinējo pozitīvo sniegumu, tēriņu griestus var arī turpmāk izmantot kā efektīvu instrumentu neciklisko valdības izdevumu ierobežošanai. Programmā atzīts, ka īpaša uzmanība jāpievērš pēckrīzes atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģijai un tādu fiskālās politikas noteikumu izstrādei, kas nodrošina publisko finanšu ilgtermiņa stabilitāti. Valdība cenšas sasniegt arī pašvaldību sniegto pakalpojumu produktivitātes palielināšanos, kas varētu dot ieguldījumu izdevumu samazināšanā. Šai sakarā parlaments 2007. gadā pieņēma atbilstošu likumu.

(13)

Valdība nav būtiski mainījusi pašreizējo reformas stratēģiju, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanas reorganizēšanu gan centrālās valdības, gan pašvaldību līmenī, kas noris saskaņā ar plānu. Tomēr iecerētais produktivitātes palielinājums pašvaldību līmenī, visdrīzāk, īstenosies tikai vidējā termiņā vai ilgtermiņā.

(14)

Kopumā, ņemot vērā iepriekšminētos ar budžeta mērķu īstenošanu saistītos riskus, var uzskatīt, ka stratēģija, kas paredz turpināt īstenot atbalstošu fiskālo politiku arī 2010. gadā, atbilst EEAP. Sakarā ar ekonomiskās krīzes negatīvo ietekmi tiek prognozēts, ka valsts budžeta deficīta līmenis 3 % apmērā no IKP 2010. gadā uz laiku tiks pārsniegts, pēc tam pakāpeniski noslīdot zem atsauces vērtības. Tomēr, ņemot vērā riskus, kas apdraud pieauguma prognozes turpmākajiem programmas gadiem, iespējams, ka netiks sasniegts pat plānotais nelielais deficīta samazinājums. Prognozētā fiskālā nostādne, ko mēra pēc izmaiņām strukturālajā bilancē, neliecina par fiskālu konsolidāciju vidējā termiņā, un programma neparedz virzību uz VTM sasniegšanu programmas laikposmā. Lai arī programmā minēts, ka tiek plānota konsolidācijas stratēģija, tajā nav norādīti konkrēti mērķi vai galvenie elementi. Lai budžeta stratēģija atbilstu pakta prasībām, būtu nepieciešama savlaicīga visaptverošās stratēģijas īstenošana, kas vērsta uz strukturālu fiskālo konsolidāciju.

(15)

Attiecībā uz prasībām par sniedzamajiem datiem, kas norādītas rīcības kodeksā par stabilitātes un konverģences programmām, programmā vērojami nelieli trūkumi attiecībā uz obligātajiem un fakultatīvajiem datiem. (4)

i)

īstenot 2010. gada fiskālo politiku, kā plānots un atbilstoši EEAP, vienlaicīgi nodrošinot, ka plānotā atsauces vērtības (3 % no IKP) pārsniegšana ir neliela un īslaicīga;

ii)

savlaicīgi veikt darbības, kas nepieciešamas, lai izstrādātu visaptverošu un konkrētu vidēja termiņa fiskālo stratēģiju konsolidācijai no 2011. gada, kas vērsta uz VTM īstenošanu un publisko finanšu ilgtermiņa ilgtspējas atjaunošanu.

28.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 138/15

28.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 138/16

(1)

Šajās pamatnostādnēs ir noteikti principi, pēc kuriem atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienības darbību (1) 101. pantam jāvērtē tie jautājumi, kas rodas saistībā ar vertikālajiem ierobežojumiem, ko ietver nolīgumi par mehānisko transportlīdzekļu pārdošanu un remontu un par mehānisko transportlīdzekļu rezerves daļu izplatīšanu. Šīs pamatnostādnes papildina Komisijas Regulu (ES) Nr. 461/2010 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām mehānisko transportlīdzekļu nozarē (2) (turpmāk “Mehānisko transportlīdzekļu grupālā atbrīvojuma regula”) un to mērķis ir palīdzēt uzņēmumiem pašiem novērtēt šādus nolīgumus.

(2)

Šajās pamatnostādnēs ir skaidroti mehānisko transportlīdzekļu nozarei īpaši būtiski jautājumi, tostarp Komisijas 2010. gada 20. aprīļa Regulas (ES) Nr. 330/2010 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām (3) (turpmāk “Vispārējā vertikālā grupālā atbrīvojuma regula”) dažu noteikumu interpretāciju. Tās neskar pamatnostādņu par vertikālajiem ierobežojumiem piemērojamību (4) (turpmāk “Vispārējās vertikālās pamatnostādnes”) un tāpēc šīs pamatnostādnes ir jāskata kopā ar un kā papildinājums vispārējām vertikālajām pamatnostādnēm.

(3)

Šīs pamatnostādnes attiecas gan uz vertikāliem nolīgumiem, gan saskaņotām darbībām par nosacījumiem, kādos puses var pirkt, pārdot un tālāk pārdot mehānisko transportlīdzekļu rezerves daļas un/vai sniegt mehānisko transportlīdzekļu remonta un tehniskās apkopes pakalpojumus, gan arī uz vertikāliem nolīgumiem un saskaņotām darbībām saistībā ar nosacījumiem, saskaņā ar kuriem puses var pirkt, pārdot vai tālāk pārdot jaunus mehāniskos transportlīdzekļus. Kā tas paskaidrots šo pamatnostādņu II sadaļā, uz beidzamo nolīgumu kategoriju un saskaņotām darbībām joprojām līdz 2013. gada 31. maijam attieksies Komisijas 2002. gada 31. jūlija Regula (EK) Nr. 1400/2002 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām mehānisko transportlīdzekļu nozarē (5). Tādejādi uz vertikāliem nolīgumiem un saskaņotām darbībām par jaunu mehānisko transportlīdzekļu pirkšanu, pārdošanu vai tālākpārdošanu šīs pamatnostādnes attieksies tikai no 2013. gada 1. jūnija. Šīs pamatnostādnes neattiecas uz vertikāliem nolīgumiem citās nozarēs, kas nav mehānisko transportlīdzekļu nozare, un tajās izklāstītos principus ne vienmēr varēs izmantot, lai novērtētu nolīgumus citās nozarēs.

(4)

Šīs pamatnostādnes neskar Līguma 102. panta iespējamo paralēlo piemērošanu attiecībā uz vertikāliem nolīgumiem šajā nozarē vai interpretāciju, ko Eiropas Savienības Tiesa var sniegt saistībā ar Līguma 101. panta piemērošanu attiecībā uz šādiem vertikāliem nolīgumiem.

(5)

Ja vien nav norādīts citādi, šajās pamatnostādnēs sniegtā analīze un argumenti attiecas uz visiem tirdzniecības līmeņiem. Termini “piegādātājs” un “izplatītājs” (6) tiek izmantoti attiecībā uz visiem tirdzniecības līmeņiem. Vispārējā vertikālā grupālā atbrīvojuma regulu un Mehānisko transportlīdzekļu grupālā atbrīvojuma regulu kopā dēvē par “grupālā atbrīvojuma regulām”.

(6)

Šajās pamatnostādnēs noteiktie standarti ir jāpiemēro attiecībā uz katru gadījumu, ņemot vērā konkrētos faktiskos un juridiskos apstākļus. Komisija šīs pamatnostādnes piemēros (7) saprātīgi un elastīgi un ņems vērā pieredzi, ko tā ir ieguvusi, īstenojot izpildes un tirgus uzraudzības pasākumus.

(7)

Pieredze ar konkurences noteikumu ievērošanu šajā nozarē liecina par to, ka atsevišķus ierobežojumus var panākt ar precīzām, tiešām līgumsaistībām vai arī ar netiešām saistībām vai netiešiem līdzekļiem, ar kuru palīdzību tomēr ir iespējams panākt tādu pašu pret konkurenci vērstu iznākumu. Piegādātājs, kurš vēlas ietekmēt izplatītāja uzvedību konkurences jomā, var, piemēram, izmantot draudus vai iebiedēšanu, brīdinājumus vai sodus. Tie var arī atlikt vai apturēt piegādes, vai draudēt izbeigt līgumus ar izplatītājiem, kas pārdod ārvalstu patērētājiem, vai neievēro noteiktu cenu līmeni. Pārredzamas nolīgumu slēdzēju pušu attiecības ražotājiem parasti samazinātu risku, ka tos var saukt pie atbildības par šādu netiešu ietekmes veidu izmantošanu ar mērķi panākt pret konkurenci vērstu iznākumu. Rīcības kodeksa ievērošana ir viens no veidiem, kā panākt lielāku caurskatāmību komercattiecībās starp pusēm. Šādos kodeksos, cita starpā var paredzēt: termiņus, kādos jāpaziņo par līguma izbeigšanu, ko var noteikt saskaņā ar līguma termiņu, kompensācijas, kas jāizmaksā par ieguldījumiem saistībā ar konkrētām uzņēmējdarbības attiecībām, ko veicis uzpircējs, ja līgums bez pamatota iemesla tiek izbeigts pirms termiņa; tāpat tajā var paredzēt šķīrējtiesu, kā alternatīvu mehānismu strīdu izšķiršanai. Ja piegādātājs savos nolīgumos ar izplatītājiem un remontētājiem iekļauj šādu rīcības kodeksu, dara to publiski pieejamu un izpilda tā nosacījumus, tad šo apstākli uzskatīs par būtisku faktoru, vērtējot piegādātāja rīcību atsevišķos gadījumos.

(8)

Pamatnostādnes ir strukturētas šādi:

(9)

Tādējādi saskaņā ar 4. pantu, mehānisko transportlīdzekļu grupālā atbrīvojuma piemērošanas jomā ir ietverti vertikāli nolīgumi par mehānisko transportlīdzekļu rezerves daļu pirkšanu, pārdošanu vai tālākpārdošanu un mehānisko transportlīdzekļu remonta un tehniskās apkopes pakalpojumu sniegšana.

(10)

Mehānisko transportlīdzekļu grupālā atbrīvojuma regulas 2. pants pagarina Regulas (EK) Nr. 1400/2002 piemērošanu līdz 2013. gada 31. maijam, ar noteikumu, ka noteikumi attiecas uz vertikāliem nolīgumiem par jaunu mehānisko transportlīdzekļu pirkšanu, pārdošanu vai tālākpārdošanu. Saskaņā ar Mehānisko transportlīdzekļu grupālā atbrīvojuma regulas 3. pantu no 2013. gada 1. jūnija Vispārējā vertikālā grupālā atbrīvojuma regula (8) attieksies uz vertikāliem nolīgumiem par jaunu mehānisko transportlīdzekļu pirkšanu, pārdošanu un tālākpārdošanu.

(11)

Jaunais tiesiskais regulējums nošķir jaunu mehānisko transportlīdzekļu pārdošanas tirgus no mehānisko transportlīdzekļu pēcpārdošanas tirgiem, kas atspoguļo dažādos konkurences apstākļus šajos tirgos.

(12)

Padziļināta tirgus analīze, kas iekļauta Novērtējuma ziņojumā par Komisijas 2008. gada 28. maija Regulas (EK) Nr. 1400/2002 darbību (9) un Komisijas 2009. gada 22. jūlija paziņojumā par nākamiem reglamentējošiem noteikumiem konkurences tiesību jomā, kas piemērojami mehānisko transportlīdzekļu nozarē (10), liecina par to, ka nepastāv būtiskas konkurences nepilnības, kuru dēļ jaunu mehānisko transportlīdzekļu izplatīšanas joma atšķirtos no citām ekonomikas jomām, un būtu jāpiemēro noteikumi, kas atšķirtos no Vispārējā vertikālā grupālā atbrīvojuma regulas noteikumiem un būtu stingrāki par tiem. Tādējādi tirgus daļas ierobežojuma piemērošana 30 % apmērā (11), atbrīvojuma neattiecināšana uz noteiktiem vertikāliem ierobežojumiem un Vispārējā vertikālā grupālā atbrīvojuma regulā noteiktie nosacījumi parasti nodrošina to, ka vertikāli nolīgumi par jaunu mehānisko transportlīdzekļu izplatīšanu atbilst Līguma 101. panta 3. punkta prasībām un ka nebūs jānosaka papildu prasības, kas ir augstākas par citās nozarēs piemērojamajām prasībām.

(13)

Tomēr, lai visi tirgus dalībnieki pagūtu pielāgoties vispārējam režīmam, jo īpaši ņemot vērā ar konkrētām uzņēmējdarbības attiecībām saistītos ieguldījumus, kuri tika veikti ilgā laika posmā, Regulas (EK) Nr. 1400/2002 piemērošanas termiņš tiek pagarināts par trīs gadiem – līdz 2013. gada 31. maijam attiecībā uz tām prasībām, kas jo īpaši attiecas uz vertikāliem nolīgumiem par jaunu mehānisko transportlīdzekļu pirkšanu, pārdošanu vai tālākpārdošanu. No 2010. gada 1. jūnija līdz 2013. gada 31. maijam, tie Regulas (EK) Nr. 1400/2002 noteikumi, kuri attiecas gan uz nolīgumiem par jaunu mehānisko transportlīdzekļu izplatīšanu, gan nolīgumiem par mehānisko transportlīdzekļu rezerves daļu pirkšanu, pārdošanu un tālākpārdošanu un/vai nolīgumiem par remonta un tehniskās apkopes pakalpojumu sniegšanu, būs piemērojami vienīgi attiecībā uz pirmo no šo nolīgumu kategorijām. Minētajā laika posmā šīs pamatnostādnes neizmantos minētās Regulas (EK) Nr. 1400/2002 noteikumu interpretēšanā. To vietā ir jāizmanto minētās regulas paskaidrojošā brošūra (12).

(14)

Attiecībā uz vertikāliem nolīgumiem par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem puses var pirkt, pārdot vai tālākpārdot mehānisko transportlīdzekļu rezerves daļas un/vai sniegt remonta un tehniskās apkopes pakalpojumus, Mehānisko transportlīdzekļu grupālā atbrīvojuma regula ir piemērojama no 2010. gada 1. jūnija. Tas nozīmē, ka, lai attiecībā uz šiem nolīgumiem būtu iespējams piemērot atbrīvojumu saskaņā ar minētās Regulas 4. pantu, tiem ir ne tikai jāatbilst nosacījumiem, kas noteikti Vispārējā vertikālā grupālā atbrīvojuma regulā, bet tajos arī nedrīkst ietilpt kāds no būtiskiem konkurences ierobežojumiem, parasti dēvēti par stingrajiem ierobežojumiem, kas iekļauti Mehānisko transportlīdzekļu grupālā atbrīvojuma regulas 5. pantā.

(15)

Remonta un tehniskā apkopes pakalpojumu un rezerves daļu izplatīšanas tirgu sadalījums parasti ir atbilstīgs pastāvošajām preču markām, kas nozīmē to, ka šiem tirgiem raksturīga mazāka konkurence salīdzinājumā ar konkurenci jaunu mehānisko transportlīdzekļu pārdošanas tirgū. Lai gan ar tehnoloģiskiem uzlabojumiem ir panākta lielāka uzticamība un ilgāki apkopes intervāli, šo attīstību apsteidz atsevišķu remontdarbu un tehniskās apkopes cenu pieaugums. Rezerves daļu tirgos ar mehāniskā transportlīdzekļa ražotāja markas rezerves daļām konkurē rezerves daļas, kuras piegādā oriģināliekārtu piegādātāji un citas puses. Šis apstāklis nodrošina spiedienu uz cenām šajos tirgos, kas savukārt uztur spiedienu uz cenām remontdarbu un tehniskās apkopes tirgos, jo rezerves daļu izmaksas veido procentuāli lielu daļu no vidusmēra remonta kopējām izmaksām. Turklāt remonta un tehniskās apkopes izmaksas kopā veido proporcionāli lielu daļu no patērētāju izdevumiem par mehāniskajiem transportlīdzekļiem. Šie izdevumi, savukārt, veido būtisku daļu no vidusmēra patērētāja kopējā budžeta.

(16)

Lai risinātu īpašus konkurences jautājumus, kas rodas mehānisko transportlīdzekļu pēcpārdošanas tirgos, Vispārējā vertikālā grupālā atbrīvojuma regula ir papildināta ar trīs papildu stingrajiem ierobežojumiem Mehānisko transportlīdzekļu grupālā atbrīvojuma regulā, kuras darbības jomā ir ietverti nolīgumi par mehānisko transportlīdzekļu remontu un tehnisko apkopi un nolīgumi par rezerves daļu piegādi. Turpmāki norādījumi par šiem papildu stingrajiem ierobežojumiem ir sniegti šo pamatnostādņu III sadaļā.

(17)

Uz nolīgumiem nevar attiecināt grupālo atbrīvojumu, ja tajos ir iekļauti stingrie ierobežojumi. Šie ierobežojumi ir minēti Vispārējā vertikālā grupālā atbrīvojuma regulas 4. pantā un Mehānisko transportlīdzekļu grupālā atbrīvojuma regulas 5. pantā. Jebkura šāda ierobežojuma iekļaušana nolīguma darbības jomā ļauj pieņemt, ka uz nolīgumu attiecas Līguma 101. panta 1. punkta darbības joma. Tas arī ļauj pieņemt, ka nolīgums visticamāk neatbildīs Līguma 101. panta 3. punkta nosacījumiem un ka šā iemesla dēļ nav piemērojams grupālais atbrīvojums. Tomēr šis ir atspēkojams pieņēmums, kurš neliedz uzņēmumiem katrā atsevišķajā gadījumā aizbildināties ar saimnieciskā lietderīguma apsvērumiem atbilstīgi Līguma 101. panta 3. punktam.

(18)

Viens no Komisijas mērķiem attiecībā uz konkurences politiku mehānisku transportlīdzekļu nozarē ir aizsargāt rezerves daļu ražotāju piekļuvi mehānisko transportlīdzekļu pēcpārdošanas tirgiem, tādējādi nodrošinot, ka konkurējošās rezerves daļu markas joprojām ir pieejamas gan neatkarīgajiem un pilnvarotajiem remontētājiem, gan arī rezerves daļu vairumtirgotājiem. Šādu rezerves daļu pieejamība sniedz būtiskus ieguvumus patērētājiem, jo īpaši tādēļ, ka starp automašīnu ražotāju pārdotām un tālākpārdotām rezerves daļām un alternatīvām rezerves daļām bieži vien pastāv ievērojamas cenu atšķirības. Alternatīvām rezerves daļām ar mehānisko transportlīdzekļu ražotāja preču zīmi (OEM rezerves daļas) ietver oriģinālās daļas, ko ražo un izplata oriģināliekārtu piegādātāji (OES daļas), kamēr citas daļas, kas atbilst oriģinālo daļu kvalitātei, piegādā “līdzvērtīgas kvalitātes” rezerves daļu ražotāji.

(19)

“Oriģinālas daļas vai iekārtas” ir daļas vai aprīkojums, ko attiecīgā mehānisko transportlīdzekļa montāžai izgatavo saskaņā ar mehāniskā transportlīdzekļa ražotāja specifikācijām un ražošanas standartiem daļu vai iekārtu ražošanai. Pie tām pieder tādas daļas un iekārtas, ko izgatavo vienā un tajā pašā ražošanas līnijā, kur izgatavo šīs sastāvdaļas un aprīkojumu. Ja nav pierādīts pretējais, uzskata, ka daļas ir oriģinālas, ja daļu izgatavotājs/ražotājs apliecina, ka daļas atbilst to sastāvdaļu kvalitātei, kuras izmanto attiecīgu mehānisko transportlīdzekļu montāžā, un ir izgatavotas saskaņā ar mehānisko transportlīdzekļa izgatavotāja parametriem un ražošanas standartiem (skatīt 3. panta 26. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 5. septembra Direktīvā 2007/46/EK, ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (Pamatdirektīva) (13)).

(20)

Lai rezerves daļas tiktu uzskatītas par “līdzvērtīgas kvalitātes” tām jābūt pietiekami augstas kvalitātes, lai to izmantošana neapdraudētu attiecīgā pilnvarotā tīkla reputāciju. Tāpat kā ar jebkuru citu atlases kritēriju, mehāniskā transportlīdzekļa ražotājs var sniegt pierādījumus, ka konkrētā rezerves daļa neatbilst šīm prasībām.

(21)

Vispārējā vertikālā grupālā atbrīvojuma regulas4. panta e) punkts raksturo to kā stingru ierobežojumu, ja nolīgums starp komplektējošo daļu piegādātāju un pircēju neļauj vai traucē piegādātājam pārdot savas komplektējošās daļas galalietotājiem, neatkarīgiem remontētājiem un citiem pakalpojumu sniedzējiem, kam pircējs nav uzticējis remontēt vai apkalpot savas preces. Saistībā ar nolīgumiem par rezerves daļu piegādi Mehānisko transportlīdzekļu grupālā atbrīvojuma regulas 5. panta a), b) un c) punktā ir noteikti trīs papildus stingrie ierobežojumi.

(22)

Mehānisko transportlīdzekļu grupālā atbrīvojuma regulas 5. panta a) punktā ir minēts ierobežojums attiecībā uz selektīvas izplatīšanas sistēmas dalībnieku īstenotu mehānisko transportlīdzekļu rezerves daļu pārdošanu neatkarīgajiem remontētājiem. Šis noteikums visvairāk ietekmē konkrētu rezerves daļu kategoriju, kuras dažreiz dēvē par piesaistītajām rezerves daļām un kuras ir iespējams iegūt tikai no transportlīdzekļa ražotāja vai no to pilnvaroto tīklu dalībniekiem. Ja piegādātājs un izplatītājs vienojas, ka šādas rezerves daļas nedrīkst piegādāt neatkarīgajiem remontētājiem, šis nolīgums, visticamāk, ierobežotu minēto remontētāju piekļuvi remonta un tehniskās apkopes pakalpojumu tirgum un ietilptu 101. pantā minētā atbrīvojuma piemērošanas jomā.

(23)

Mehānisko transportlīdzekļu grupālā atbrīvojuma regulas 5. panta b) punkts attiecas uz visiem tiešajiem un netiešajiem ierobežojumiem, par kuriem ir panākta vienošanās starp rezerves daļu, remonta darbarīku, diagnostikas vai cita aprīkojuma piegādātāju un mehānisko transportlīdzekļu ražotāju un kuri ierobežo piegādātāja iespēju pārdot šīs preces pilnvarotajiem un/vai neatkarīgajiem izplatītājiem un remontētājiem. Tā dēvētie “darbarīku izmantošanas pasākumi” starp komplektējošo daļu piegādātājiem un mehānisku transportlīdzekļu ražotājiem ir viens no iespējamajiem šāda veida netiešajiem ierobežojumiem. Šajā saistībā ir jāizmanto Komisijas 1978. gada 18. decembra Paziņojums par dažu apakšlīgumu novērtēšanu saistībā ar Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma 85. panta 1. punktu (14) (Paziņojums par apakšlīgumiem). Parasti Līguma 101. panta 1. punkts neattiecas uz tādu vienošanos, kas paredz, ka mehāniskā transportlīdzekļa ražotājs nodrošina komplektējošo daļu ražotājam darbarīku, kas vajadzīgs konkrētu komplektējošo daļu ražošanai, sedz daļu no produkta izstrādes izmaksām vai nodod intelektuālā īpašuma tiesības (15) vai zinātību, un neļauj šo ieguldījumu izmantot rezerves daļu ražošanai, kas tieši pārdodama pēcpārdošanas tirgū. No otras puses, ja mehānisko transportlīdzekļu ražotājs liek komplektējošo daļu piegādātājam nodot tā īpašumtiesības uz šādu darbarīku, intelektuālā īpašuma tiesībām vai zinātību, vai tas sedz tikai nenozīmīgu daļu no produkta izstrādes izmaksām, vai tas neiegulda vajadzīgajos darbarīkos, intelektuālā īpašuma tiesībās vai zinātībā, konkrētais nolīgums netiks uzskatīts par īstu apakšlīguma pasākumu. Tādējādi tas visticamāk būs Līguma 101. panta 1. punkta darbības jomā un tiks izskatīts saskaņā ar grupālā atbrīvojuma regulu noteikumiem.

(24)

Mehānisko transportlīdzekļu grupālā atbrīvojuma regulas 5. panta c) punkts attiecas uz ierobežojumiem, par ko ir panākta vienošanās starp mehānisko transportlīdzekļu ražotāju, kas izmanto komplektējošās daļas mehānisko transportlīdzekļu sākotnējā montāžā, un šo komplektējošo daļu piegādātāju un kas ierobežo piegādātāja tiesības pievienot savu preču zīmi vai logotipu labi redzamā veidā piegādātajām komplektējošajām daļām vai rezerves daļām. Lai nodrošinātu patērētājiem lielāku izvēli, remontētājiem un patērētājiem ir jāspēj noteikt, kuras autoražotāja markai nepiederošas rezerves daļas no citiem piegādātājiem ir piemērotas attiecīgajam mehāniskajam transportlīdzeklim. Preču zīmes vai logotipa novietošana uz komplektējošajām daļām vai rezerves daļām ļauj vieglāk identificēt piemērotas rezerves daļas, ko var saņemt no oriģināliekārtu piegādātājiem (OES). Nepieļaujot to, mehānisko transportlīdzekļu ražotāji var ierobežot OES rezerves daļu tirdzniecību un patērētāju izvēli tādā veidā, kas ir pretrunā ar Līguma 101. panta noteikumiem.

(25)

Mehānisko transportlīdzekļu nozarē noslēgto vertikālo nolīgumu pusēm šīs pamatnostādnes ir jāizmanto kopā ar vispārējām vertikālajām pamatnostādnēm kā to papildinājums, lai novērtētu īpašu ierobežojumu atbilstību Līguma 101. pantam. Šajā sadaļā ir sniegti īpaši norādījumi attiecībā uz vienas preču markas veicināšanu un selektīvu izplatīšanu – divām jomām, kuras var būt īpaši nozīmīgas šo pamatnostādņu II sadaļā minētās nolīguma kategorijas novērtēšanā.

(26)

Saskaņā ar 3. pantu Mehānisko transportlīdzekļu grupālā atbrīvojuma regulā, lasot to kopā ar Vispārējā vertikālā grupālā atbrīvojuma regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu, mehānisko transportlīdzekļu piegādātājs un izplatītājs, kura tirgus daļa konkrētajā tirgū nepārsniedz 30 %, var vienoties par vienas preču markas veicināšanas pienākumu, kas paredz, ka izplatītājs drīkst pirkt mehāniskos transportlīdzekļus tikai no viena piegādātāja vai no citiem piegādātāja izraudzītiem uzņēmumiem, ar nosacījumu, ka šādas nekonkurēšanas saistību termiņš ir pieci gadi vai īsāks. Tie paši principi attiecas uz nolīgumiem, kas noslēgti starp piegādātājiem un pilnvarotiem remontētājiem un/vai rezerves daļu izplatītājiem. Pienākuma atjaunošanai pēc piecu gadu termiņa beigām ir vajadzīga abu pušu skaidra piekrišana, un nedrīkst pastāvēt šķēršļi, kas neļautu izplatītājam faktiski izbeigt nekonkurēšanas saistību piecu gadu termiņa beigās. Nekonkurēšanas saistības neietilpst grupālā atbrīvojuma regulu piemērošanas jomā, ja to darbības termiņš ir nenoteikts vai pārsniedz piecus gadus, tomēr šādos gadījumos grupālā atbrīvojuma regulas arī turpmāk ir piemērojamas attiecībā uz pārējo vertikālā nolīguma daļu. Tas pats attiecas uz nekonkurēšanas saistībām, kas ir automātiski atjaunojami pēc piecu gadu termiņa beigām. Šķēršļi, līguma izbeigšanas draudi vai brīdinājumi par to, ka vienas preču markas veicināšanas saistības tiks uzliktas, pirms pagājis pietiekams laiks, lai ļautu izplatītajam vai jaunam piegādātājam amortizēt to neatgūstamos ieguldījumus, nozīmē to, ka automātiski tiks atjaunotas attiecīgās vienas preču markas veicināšanas saistības.

(27)

Atbilstīgi Vispārējā vertikālā grupālā atbrīvojuma regulas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktam šis atbrīvojums neattiecas ne uz kādiem tiešiem vai netiešiem pienākumiem, kas liek selektīvas izplatīšanas sistēmas dalībniekiem nepārdot atsevišķu konkurējošu piegādātāju markas. Īpaša uzmanība jāvelta veidam, kādā vienas preču markas veicināšanas saistības tiek piemērotas esošajiem vairāku marku izplatītājiem, lai nodrošinātu to, ka attiecīgās saistības nav vispārējas stratēģijas daļa, kuras mērķis ir likvidēt viena vai vairāku atsevišķu piegādātāju, īpaši jaunienācēju vai vājāku konkurentu, konkurenci. Šāda veida bažas īpaši varētu rasties, ja šo pamatnostādņu 34. punktā norādītie tirgus daļu ierobežojumi tiek pārsniegti un ja piegādātājam, kas piemēro šā veida atbrīvojumu, konkrētajā tirgū it tāds stāvoklis, kas ļauj tam ievērojami bloķēt konkurenci (16).

(28)

Nekonkurēšanas saistības vertikālos nolīgumos nav uzskatāmi par stingriem ierobežojumiem, taču atkarībā no tirgus apstākļiem tiem var būt nelabvēlīgas sekas, kā rezultātā uz šiem nolīgumiem var attiekties Līguma 101. panta 1. punkta darbības joma (17). Šādas nelabvēlīgas sekas var rasties, ja veidojas ienākšanas vai paplašināšanās šķēršļi, kas bloķē konkurējošos piegādātājus, tiek likvidēti un kaitē patērētājiem, paaugstinot ražojumu cenas, samazinot izvēles iespējas un ražojumu kvalitāti vai samazinot ražojumu jauninājumu līmeni.

(29)

Tomēr nekonkurēšanas saistībām var būt arī labvēlīga ietekme, kas var būt pamatojums Līguma 101. panta 3. punkta piemērošanai. Tie jo īpaši var palīdzēt pārvarēt “spekulatīva izmantotāja” problēmu, kuras rezultātā viens piegādātājs iegūst no cita piegādātāja izdarītajiem ieguldījumiem. Piegādātājs, piemēram, var ieguldīt izplatītāja telpās, bet to darot, tas piesaista klientus konkurējošai markai, ko arī tirgo šajās pašās telpās. Tas attiecas arī uz cita veida ieguldījumiem, ko veicis piegādātājs, piemēram, uz ieguldījumiem apmācībā, ko izplatītājs var izmantot, lai pārdotu konkurējošu ražotāju mehāniskos transportlīdzekļus.

(30)

Vēl viens labvēlīgs aspekts, kas piemīt nekonkurēšanas saistībām mehānisko transportlīdzekļu nozarē, attiecas uz markas tēla un izplatīšanas tīkla reputācijas uzlabošanu. Šādi ierobežojumi var palīdzēt radīt un uzturēt markas tēlu, nosakot izplatītājiem konkrētus vienveidības un kvalitātes standartizācijas pasākumus, tādējādi palielinot šīs markas pievilcību galapatērētājam un uzlabojot tās pārdošanas rādītājus.

(31)

Vispārējā vertikālā grupālā atbrīvojuma regulas 1. panta d) apakšpunkts definē nekonkurēšanas saistības:

(32)

Papildus tiešiem līdzekļiem, ar kuru starpniecību izplatītāji tiek piesaistīti piegādātāja markai(-ām), piegādātājs var izmantot arī netiešus līdzekļus ar tādu pašu ietekmi. Mehānisko transportlīdzekļu nozarē šādi netieši līdzekļi var būt kvalitatīvi standarti, kas ir īpaši izstrādāti ar mērķi atturēt izplatītājus no konkurējošu marku produktu pārdošanas (18), prēmijas, kas ir atkarīgas no tā, ka izplatītājs piekrīt pārstāvēt tikai vienu marku, mērķa atlaides vai citas prasības, piemēram, prasība izveidot atsevišķu juridisku personu konkurējošās markas pārstāvēšanai vai pienākums izstādīt konkurējošās markas transportlīdzekļus atsevišķā zālē tādā ģeogrāfiskā atrašanās vietā, kur šādas prasības izpilde būtu ekonomiski neizdevīga (piemēram, mazapdzīvotās vietās).

(33)

Vispārējā vertikālā grupālā atbrīvojuma regulā noteiktais grupālais atbrīvojums attiecas uz visiem tiešo vai netiešo nekonkurēšanas saistību veidiem ar nosacījumu, ka gan piegādātāja, gan izplatītāja tirgus daļa nepārsniedz 30 % un ka nekonkurēšanas saistības termiņš nepārsniedz piecus gadus. Tomēr arī gadījumos, kad atsevišķi nolīgumi atbilst minētajiem nosacījumiem, nekonkurēšanas saistību izmantošanai var būt pret konkurenci vērstas sekas, ko neatsver šo pasākumu radītā labvēlīgā ietekme. Mehānisko transportlīdzekļu nozarē šādas tīrās pret konkurenci vērstas sekas var jo īpaši radīt kumulatīvā ietekme, kas izraisa konkurējošo marku bloķēšanu.

(34)

Mehānisko transportlīdzekļu izplatīšanā mazumtirdzniecības līmenī šāda veida bloķēšana parasti nebūs novērojama tirgos, kuros neviena piegādātāja tirgus daļa nepārsniedz 30 % un kuros kopējais mehānisko transportlīdzekļu pārdošanas apjoms, uz ko attiecas vienas preču markas veicināšanas saistības konkrētajā tirgū (tas ir kopējā, nolīgumiem piesaistītā, tirgus daļa), ir mazāks par 40 % (19). Ja pastāv viens nedominējošais piegādātājs, kuram pieder vairāk nekā 30 % no konkrētā tirgus, turpretī pārējo piegādātāju tirgus daļas nepārsniedz 30 %, visticamāk nebūs pret konkurenci vērsta kumulatīvā ietekme, kamēr kopējā, nolīgumiem piesaistītā, tirgus daļa nepārsniedz 30 %.

(35)

Ja tomēr piekļuvi konkrētajam tirgum, lai pārdotu jaunus mehāniskos transportlīdzekļus, kā arī konkurenci šajos tirgos būtiski ierobežo tādu līdzīgu vertikālo nolīgumu paralēlo tīklu kumulatīvā ietekme, kuras ir iekļautas vienas preču markas veicināšanas saistības, Komisija var atcelt grupālo atbrīvojumu saskaņā ar 29. pantu Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (20). Atsaukuma lēmums var būt adresēts īpaši tiem piegādātājiem, kas jūtami rada kumulatīvu bloķēšanas ietekmi konkrētajā tirgū. Ja šī ietekme ir valsts līmeņa tirgū grupālā atbrīvojuma izmantošanu šīs valsts teritorijā var atcelt arī konkrētās dalībvalsts konkurences uzraudzības iestādes.

(36)

Turklāt, ja paralēlie nolīgumu tīkli, kas ietver līdzīgus vertikālos ierobežojumus, aptver vairāk nekā 50 % no minēta tirgus, Komisija var pieņemt regulu, pasludinot grupālo atbrīvojumu par nepiemērojamu attiecīgajam tirgum saistībā ar šādiem ierobežojumiem. Īpaši šāda situācija var izveidoties, ja kumulatīvs efekts, kas radies vienas preču markas veicināšanas saistību plašas izmantošanas rezultātā šajā tirgū kaitē patērētājam.

(37)

Attiecībā uz to minimālā iepirkuma prasības novērtēšanu, ko aprēķina, pamatojoties uz izplatītāja gada kopējo pieprasījumu, var būt pamatoti atcelt grupālā atbrīvojuma izmantošanu, ja pret konkurenci vērsta kumulatīvā ietekme rodas pat tad, ja piegādātājs uzliek minimālā iepirkuma prasību, kas ir zemāka par 80 %, robežu, kā tas noteikts Vispārējā vertikālā grupālā atbrīvojuma regulas 1. panta d) punktā. Pusēm ir jāapsver, vai, ņemot vērā būtiskos faktiskos apstākļus, izplatītājam noteiktais pienākums nodrošināt, ka piegādātāja preču marka veido noteiktu procentuālu daļu no izplatītāja pārdoto mehānisko transportlīdzekļu kopējā apjoma, atturēs izplatītāju no viena vai vairāku konkurējošu marku paralēlas pārstāvēšanas. Šādā skatījumā pat minimālā iepirkuma prasība, kas noteikta līmenī, kas zemāks par 80 % no gada kopējā iepirkuma apjoma, rezultātā būs vienas preču markas veicināšanas saistības, ja tā izplatītajam, kurš pēc savas izvēles vēlas sākt izplatīt jaunu marku, ko ražo konkurējošs ražotājs, liek iepirkt tik daudz tās markas mehānisko transportlīdzekļu, ko tas patlaban pārdod, ka izplatītāja uzņēmējdarbība tiek padarīta par ekonomiski neefektīvu (21). Šāda minimālā iepirkuma prasība tāpat kļūs par vienas preču markas veicināšanas saistību, ja tā liek konkurējošam piegādātājam sadalīt tā plānoto pārdošanas apjomu attiecīgajā teritorijā starp vairākiem izplatītājiem, tādējādi divkāršojot ieguldījumus un sadrumstalojot pārdošanu.

(38)

Puses var arī tikt aicinātas novērtēt vienas preču markas veicināšanas saistību saderību ar konkurences noteikumiem tajos nolīgumos, uz kuriem grupālais atbrīvojums nav attiecināms tādēļ, ka pušu tirgus daļas pārsniedz 30 % vai attiecīgais nolīguma ilgums pārsniedz piecus gadus. Šādus nolīgumus pārbaudīs atsevišķi, lai konstatētu, vai uz šiem nolīgumiem attiecas Līguma 101. panta 1. punkts, un, ja attiecas, vai pastāv kādi ieguvumi, kas kompensē iespējamas pret konkurenci vērstas sekas. Ja tie pastāv, uz tiem varētu attiecināt Līguma 101. panta 3. punktā noteikto atbrīvojumu. Atsevišķu gadījumu novērtēšanā piemēros vispārējos principus atbilstīgi tam, kā izklāstīts vispārējo vertikālo pamatnostādņu VI.2.1. sadaļā.

(39)

Jo īpaši, nolīgums starp mehānisku transportlīdzekļu ražotāju vai to importētāju no vienas puses un rezerves daļu izplatītāju un/vai pilnvarotu remontētāju no otras puses, būs ārpus grupālā atbrīvojuma regulām, ja pušu tirgus daļas pārsniedz 30 % robežu, kā tas parasti ir šādu nolīgumu gadījumos. Vienas preču markas veicināšanas saistības, kas šādos gadījumos jāvērtē, ietver visa veida ierobežojumus, kas tieši vai netieši ierobežo pilnvarotā izplatītāja vai remontētāja iespējas saņemt oriģinālas vai līdzvērtīgas kvalitātes rezerves daļas no trešām personām. Tomēr pilnvarotam remontētājam uzlikta saistība izmantot mehāniskā transportlīdzekļa ražotāja piegādātās oriģinālās rezerves daļas, veicot garantijas remontu, bezmaksas apkalpošanu un mehānisko transportlīdzekļu atsaukšanas darbus, netiks uzskatīta par vienas preču markas veicināšanas saistību, bet gan par objektīvi pamatotu prasību.

(40)

Atsevišķi vērtēs arī vienas preču markas veicināšanas saistības nolīgumos par jaunu mehānisko transportlīdzekļu izplatīšanu, ja šo nolīgumu termiņš pārsniedz piecus gadus un/vai, ja piegādātāja tirgus daļa pārsniedz 30 %, kā tas dažās dalībvalstīs var būt attiecībā uz konkrētiem piegādātājiem. Šādos gadījumos pusēm ir jāņem vērā ne tikai piegādātāja un pircēja tirgus daļa, bet gan kopējā, ar nolīgumiem piesaistītā, tirgus daļa, ievērojot 34. punktā noteiktās robežas. Pārsniedzot šīs robežas, tiks vērtēti atsevišķi gadījumi, piemērojot Vispārējo vertikālo pamatnostādņu VI.2.1. sadaļā noteiktos vispārīgos principus.

(41)

Vērtējot minimālā iepirkuma prasības, ko aprēķina, pamatojoties uz izplatītāja gada kopējo pieprasījumu, ārpus grupālā atbrīvojuma regulu darbības jomas, tiks ņemti vērā būtiskie faktiskie apstākļi. Ja minimālā iepirkuma prasība ir noteikta zem 80 % no gada kopējā iepirkuma apjoma, tā tomēr līdzināsies vienas preču markas veicināšanas saistībām, ja tā kavēs izplatītāju izplatīt vienu vai vairākas papildus konkurējošas markas.

(42)

Selektīva izplatīšana pašlaik ir visbiežāk izmantotais izplatīšanas veids mehānisko transportlīdzekļu nozarē. Tā tiek plaši izmantota mehānisko transportlīdzekļu izplatīšanā, kā arī remonta un tehniskās apkopes jomā un rezerves daļu izplatīšanā.

(43)

Pilnīgi kvalitatīvā selektīvajā izplatīšanā izplatītāji un remontētāji tiek izraudzīti, pamatojoties vienīgi uz objektīviem kritērijiem atbilstīgi izstrādājuma vai pakalpojuma būtībai, piemēram, pamatojoties uz pārdošanas darbinieku tehniskajām iemaņām, pārdošanas telpu plānojumu, pārdošanas paņēmieniem un izplatītāja piedāvāto pārdošanas pakalpojuma veidu (22). Šādu kritēriju piemērošana tieši neierobežo piegādātāja tīklā iekļaujamo izplatītāju vai remontētāju skaitu. Parasti tiek uzskatīts, ka pilnīgi kvalitatīva selektīvā izplatīšana neietilpst Līguma 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā, jo tai nav pret konkurenci vērstas ietekmes, ja vien tiek izpildīti trīs nosacījumi. Pirmkārt, selektīvas izplatīšanas izmantošana ir jāspēj pamatot ar konkrētā izstrādājuma būtību, proti, šādas sistēmas izmantošana ir jāspēj pamatot ar vajadzību aizsargāt izstrādājuma kvalitāti un nodrošināt tā pareizu izmantošanu, ņemot vērā attiecīgā izstrādājuma būtību. Otrkārt, izplatītāji vai remontētāji jāizvēlas, pamatojoties uz objektīviem kvalitatīviem un vienotiem kritērijiem, kas ir noteikti attiecībā uz visiem iespējamajiem tālākpārdevējiem un netiek piemēroti diskriminējošā veidā. Treškārt, noteiktajiem kritērijiem jābūt samērojamiem ar nepieciešamību.

(44)

Ja kvalitatīva selektīvā izplatīšana ir saistīta ar izplatītāju vai remontētāju atlasi, kas tiek veikta, pamatojoties vienīgi uz objektīviem kritērijiem atbilstīgi izstrādājuma vai pakalpojuma būtībai, tad ar kvantitatīvu atlasi vēl saistīti papildu kritēriji, kas tiešāk ierobežo izplatītāju vai remontētāju iespējamo skaitu, tieši nosakot šo skaitli vai, piemēram, nosakot noteiktu minimālo pārdošanas līmeni. Tīkli, kuru pamatā ir kvantitatīvi kritēriji, parasti ir ierobežotāki nekā tīkli, kuru pamatā ir vienīgi kvalitatīva atlase, un tādējādi pastāv lielāka varbūtība, ka uz tiem attieksies Līguma 101. panta 1. punkts.

(45)

Ja uz selektīvas izplatīšanas nolīgumiem attiecas Līguma 101. panta 1. punkts, pusēm ir jānovērtē, ciktāl to nolīgumiem var piemērot grupālā atbrīvojuma regulas, vai arī ir jānovērtē tas, vai attiecībā uz katru nolīgumu atsevišķi var piemērot Līguma 101. panta 3. punktu.

(46)

Grupālā atbrīvojuma regulas paredz atbrīvojumu attiecībā uz selektīvas izplatīšanas nolīgumiem neatkarīgi no tā, vai tiek izmantoti kvantitatīvi atlases kritēriji vai pilnīgi kvalitatīvi atlases kritēriji, ja vien pušu tirgus daļas nepārsniedz 30 %. Tomēr šis atbrīvojums ir atkarīgs no tā, vai nolīgumi neparedz kādu no stingriem ierobežojumiem, kas minēti Vispārējā vertikālā grupālā atbrīvojuma regulas 4. pantā un Mehānisko transportlīdzekļu grupālā atbrīvojuma regulas 5. pantā, vai arī kādu no izslēgtajiem ierobežojumiem, kas izklāstīti Vispārējā vertikālā grupālā atbrīvojuma regulas 5. pantā.

(47)

Trīs no Vispārējā vertikālā grupālā atbrīvojuma regulā minētajiem stingriem ierobežojumiem īpaši attiecas uz selektīvu izplatīšanu. Kā stingrs ierobežojums 4. panta b) punktā ir minēts ierobežojums attiecībā uz teritoriju, kurā pircējs drīkst pārdot līgumā noteiktās preces vai pakalpojumus, vai ierobežojums attiecībā uz patērētājiem, kuriem šīs preces vai pakalpojumus drīkst pārdot, izņemot ierobežojumu attiecībā uz pārdošanu, ko selektīvas izplatīšanas sistēmas dalībnieks veic nepilnvarotiem izplatītājiem tirgos, kuros pastāv šādas sistēmas. Saskaņā ar 4. panta c) punktu par stingriem ierobežojumiem tiek dēvēti nolīgumi, kas ierobežo aktīvo vai pasīvo pārdošanu galalietotājiem, ko veic selektīvas izplatīšanas sistēmas dalībnieks, kurš darbojas mazumtirdzniecības līmenī, neskarot iespēju aizliegt šīs sistēmas dalībniekam darboties nepilnvarotā tirdzniecības vietā, turpretī 4. panta d) punkts attiecas uz ierobežojumu veikt savstarpējās piegādes starp izplatītājiem selektīvas izplatīšanas sistēmā, arī starp izplatītājiem, kas darbojas dažādos tirdzniecības līmeņos. Šiem trīs stingriem ierobežojumiem ir īpaša nozīme mehānisko transportlīdzekļu izplatīšanas jomā.

(48)

Iekšējais tirgus ir sniedzis iespēju patērētājiem iegādāties mehāniskos transportlīdzekļus citās dalībvalstīs un savā labā izmantot cenu atšķirības, kas pastāv starp tām, un Komisija uzskata, ka paralēlā tirdzniecība šajā nozarē ir svarīgs konkurences mērķis. Ciktāl tas attiecas uz mehāniskajiem transportlīdzekļiem, patērētāja iespēja pirkt preces citās dalībvalstīs ir īpaši svarīga, ņemot vērā šo preču augsto vērtību un tiešo labumu, ko no zemajām cenām gūst pircēji, kuri pērk mehāniskos transportlīdzekļus citviet Savienībā. Tāpēc Komisija uzskata, ka nolīgumi par izplatīšanu nedrīkst ierobežot paralēlo tirdzniecību, jo nav sagaidāms, ka šāds ierobežojums varētu atbilst Līguma 101. panta 3. punkta nosacījumiem (23).

(49)

Komisija ir ierosinājusi vairākas lietas pret mehānisko transportlīdzekļu ražotājiem par šādas tirdzniecības traucēšanu, un Eiropas tiesas pārsvarā ir apstiprinājušas Komisijas lēmumus (24) Komisijas pieredze liecina, ka attiecībā uz paralēlo tirdzniecību var pastāvēt dažādu veidu ierobežojumi. Piemēram, piegādātājs var izdarīt spiedienu uz izplatītājiem, draudēt viņiem ar līguma laušanu, nemaksāt prēmijas, atteikties nodrošināt garantijas tiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kurus ir ieveduši patērētāji vai kurus viens otram ir piegādājuši dažādās dalībvalstīs esoši izplatītāji, vai likt izplatītājam gaidīt identiska mehāniska transportlīdzekļa piegādi ievērojami ilgāk, ja konkrētais patērētājs pastāvīgi dzīvo citā dalībvalstī.

(50)

Viens piemērs netiešajiem paralēlās tirdzniecības ierobežojumiem – izplatītājs nevar iegūt jaunus mehāniskos transportlīdzekļus ar atbilstīgām specifikācijām, kas vajadzīgas pārrobežu tirdzniecībai. Šajos īpašajos apstākļos grupālā atbrīvojuma priekšrocības var būt atkarīgas no tā, vai piegādātājs nodrošina izplatītājiem mehāniskos transportlīdzekļus, kuru specifikācijas ir identiskas specifikācijām tiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kurus piegādā izplatītājiem citās dalībvalstīs pārdošanai šo valstu patērētājiem (tā dēvētā “pieejamības klauzula”) (25).

(51)

Saistībā ar grupālā atbrīvojuma regulu piemērošanu un jo īpaši saistībā ar Vispārējā vertikālā grupālā atbrīvojuma regulas 4. panta c) punkta piemērošanu jēdzienā “galalietotāji” ietilpst izpirkumnomas sabiedrības. Tas jo īpaši nozīmē, ka selektīvās izplatīšanas sistēmas izplatītājus nevar atturēt no jaunu mehānisko transportlīdzekļu pārdošanas to izvēlētajiem izpirkumnomas uzņēmumiem. Tomēr piegādātājs, kurš izmanto selektīvu izplatīšanu, var neļaut saviem izplatītājiem pārdot jaunus mehāniskos transportlīdzekļus izpirkumnomas uzņēmumiem, ja pastāv pierādāms risks, ka šie uzņēmumi pārdos tālāk mehāniskos transportlīdzekļus, kamēr tie vēl ir jauni. Tādējādi piegādātājs var pieprasīt, lai uzpircējs, pirms pārdošanas kādam konkrētam uzņēmumam pārbauda piemērotos izpirkumnomas noteikumus, lai pārliecinātos, ka attiecīgais uzņēmums patiešām ir izpirkumnomas uzņēmums, nevis neatļauts tālākpārdevējs. Tomēr prasība, lai uzpircējs, pirms tas pārdod mehānisko transportlīdzekli izpirkumnomas uzņēmumam, sniegtu piegādātājam katra izpirkumnomas nolīguma kopiju, varētu radīt netiešus pārdošanas ierobežojumus.

(52)

Jēdziens “galalietotāji” ietver arī patērētājus, kas pērk ko starpnieka. Starpnieks ir persona vai uzņēmums, kurš pērk jaunu mehānisko transportlīdzekli konkrēta patērētāja vārdā, taču nav izplatīšanas tīkla dalībnieks. Starpniekiem ir nozīmīga loma mehānisko transportlīdzekļu nozarē, jo īpaši veicinot mehānisko transportlīdzekļu pārdošanu patērētājiem citās dalībvalstīs. Starpnieka statuss parasti jāpierāda ar derīgu pilnvaru, kas saņemta pirms attiecīgā darījuma, kurā norādīts patērētāja vārds un adrese. Interneta izmantošana, lai piesaistītu klientus kādai mehānisko transportlīdzekļu grupai un elektronisku pieprasījumu saņemšana no šiem klientiem, starpnieka statusu neietekmē. Starpnieki ir jānošķir no neatkarīgajiem tālākpārdevējiem, kuri pērk mehāniskos transportlīdzekļus tālākpārdošanai un nedarbojas minēto patērētāju vārdā. Saskaņā ar grupālā atbrīvojuma regulām neatkarīgie tālākpārdevēji nav uzskatāmi par galalietotājiem.

(53)

Kā paskaidrots vispārējo vertikālo pamatnostādņu 175. punktā, iespējamie riski, ko konkurencei rada selektīva izplatīšana, ir konkurences samazināšanās starp vienas preču markas pārstāvjiem un – jo īpaši kumulatīvās ietekmes gadījumā – piekļuves tirgum ierobežošana noteiktai izplatītāju grupai(-ām), un slepenu vienošanos veicināšana starp piegādātājiem vai pircējiem.

(54)

Lai novērtētu selektīvas izplatīšanas iespējamo pret konkurenci vērsto ietekmi saskaņā ar Līguma 101. panta 1. punktu, pilnīgi kvalitatīva selektīva izplatīšana ir jānošķir no kvantitatīvas selektīvas izplatīšanas. Kā norādīts 43. punktā, kvalitatīva selektīva izplatīšana parasti neietilpst Līguma 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

(55)

Tas, ka attiecībā uz nolīgumu tīklu netiek piemērots grupālais atbrīvojums, jo vienas vai vairāku pušu tirgus daļas pārsniedz atbrīvojumam noteikto 30 % robežu, nenozīmē, ka šie nolīgumi ir nelikumīgi. Šādu nolīgumu pusēm ir jāveic šo nolīgumu atsevišķa analīze, lai pārbaudītu, vai tie ietilpst Līguma 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā un, ja ietilpst, vai uz tiem ir iespējams attiecināt Līguma 101. panta 3. punktā noteikto izņēmumu.

(56)

Attiecībā uz jaunu transportlīdzekļu izplatīšanas specifiku, kvantitatīva selektīva izplatīšana visumā atbildīs Līguma 101. panta 3. panta prasībām, ja pušu tirgus daļas nepārsniedz 40 %. Tomēr šādu nolīgumu pusēm ir jāņem vērā, ka to nolīgumu atbilstību Līguma 101. panta 3. punktam var ietekmēt noteiktu atlases kritēriju klātbūtne. Piemēram, lai gan atrašanās vietas klauzulu izmantošana nolīgumos par jaunu mehānisko transportlīdzekļu selektīvu izplatīšanu, tas ir, nolīgumos, kuri paredz aizliegumu selektīvās izplatīšanas sistēmas dalībniekam darboties nepilnvarotā tirdzniecības vietā, parasti uzlabos efektivitāti, nodrošinot efektīvāku loģistiku un prognozējamāku tīkla pārklājumu, šos ieguvumus var pārsniegt trūkumi, kas rastos, ja piegādātājam pieder ļoti liela tirgus daļa, un šajos apstākļos šādas klauzulas var neietilpt Līguma 101. panta 3. punkta darbības jomā.

(57)

Īpašus jautājumus rada arī selektīvas izplatīšanas pilnvarotiem remontētājiem atsevišķa novērtēšana. Ciktāl pastāv šāds no jaunu mehānisko transportlīdzekļu pārdošanas tirgus nošķirts remonta un tehniskās apkopes pakalpojumu tirgus (26), tas ir sadalīts atbilstīgi preču markām. Šajā tirgū konkurence galvenokārt rodas no konkurences mijiedarbības starp attiecīgās markas neatkarīgajiem remontētājiem un pilnvarotajiem remontētājiem.

(58)

Neatkarīgie remontētāji rada būtisku konkurences spiedienu, jo to uzņēmējdarbības modelis un saistītās darbības izmaksas atšķiras no modeļiem un izmaksām pilnvarotajos tīklos. Turklāt pretēji pilnvarotajiem remontētājiem, kas lielākoties izmanto automobiļu ražotāju marku rezerves daļas, neatkarīgās remontdarbnīcas biežāk izmanto citas markas, tādejādi ļaujot mehāniskā transportlīdzekļa īpašniekam izvēlēties starp konkurējošām rezerves daļām. Tā kā patlaban lielais vairums jaunu transportlīdzekļu remontdarbu jebkurā gadījumā tiek veikti pilnvarotās remontdarbnīcās, ir būtiski, ka starp pilnvarotajiem remontētājiem saglabājas efektīva konkurence, kas var notikt vienīgi tādā gadījumā, ja jaunpienācējiem saglabājas atklāta piekļuve tīkliem.

(59)

Jauns tiesiskais regulējums palīdz Komisijai un valstu konkurences uzraudzības iestādēm aizsargāt konkurenci starp neatkarīgām remontdarbnīcām un pilnvarotiem remontētājiem, kā arī starp atsevišķu pilnvaroto remontētāju tīklu dalībniekiem. Jo īpaši tirgus daļas ierobežojuma robežvērtības samazināšana no 100 % uz 30 % attiecībā uz kvalitatīvas selektīvas izplatīšanas izņēmumiem, palielina konkurences iestāžu iespēju rīkoties.

(60)

Vērtējot vertikālu nolīgumu ietekmi uz konkurenci mehānisko transportlīdzekļu pēcpārdošanas tirgos, pusēm jāņem vērā Komisijas apņemšanās saglabāt konkurenci gan starp pilnvarotu remontētāju tīklu dalībniekiem, gan starp šiem dalībniekiem un neatkarīgajiem remontētājiem. Šajā nolūkā īpaša uzmanība ir jāpievērš trīs īpašiem pasākumu tipiem, ar kuru starpniecību ir iespējams ierobežot šādu konkurenci, proti, liedzot neatkarīgajiem remontētājiem piekļuvi tehniskajai informācijai, ļaunprātīgi izmantojot tiesiskās un/vai pagarinātās garantijas, lai izslēgtu neatkarīgos remontētājus, vai piekļuvi pilnvarotu remontētāju tīkliem piešķirot atbilstīgi kritērijiem, kas nav kvalitatīvi kritēriji.

(61)

Lai gan nākošās trīs apakšiedaļas īpaši attiecas uz selektīvo izplatīšanu, citu veidu vertikāli nolīgumi var radīt tādu pašu pret konkurenci vērstu bloķēšanu, kas tieši vai netieši ierobežo partneru skaitu, kuriem ir līgumsaistības ar mehānisku transportlīdzekļu ražotāju.

(62)

Lai gan parasti tiek uzskatīts, ka pilnīgi kvalitatīva selektīva izplatīšana neietilpst Līguma 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā, jo tai nepiemīt pret konkurenci vērsta ietekme (27), kvalitatīvas selektīvās izplatīšanas nolīgumi, kas tiek noslēgti ar pilnvarotiem remontētājiem un/vai komplektējošo daļu izplatītājiem, var ietilpt Līguma 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā, ja saistībā ar šiem nolīgumiem kāda no pusēm rīkojas tā, ka tiek ierobežota neatkarīgo remontētāju vai neatkarīgo komplektējošo daļu izplatītāju piekļuve tirgum, piemēram, tiem netiek sniegta remonta un tehniskās apkopes informācija. Šajā sakarā jēdziens neatkarīgie tirgus dalībnieki ietver neatkarīgus remontētājus, rezerves daļu ražotājus un izplatītājus, remonta iekārtu vai rīku ražotājus, tehniskās informācijas izdevējus, autoklubus, darbiniekus, kuri sniedz palīdzību uz ceļa, darbiniekus, kas piedāvā pārbaudes un testēšanas pakalpojumus un darbiniekus, kuri piedāvā remontētāju apmācību.

(63)

Piegādātāji sniedz saviem pilnvarotajiem remontētājiem visu savu preču marku mehānisko transportlīdzekļu remontdarbiem un apkopei vajadzīgo tehnisko informāciju, un bieži vien tie ir vienīgie uzņēmumi, kas spēj sniegt remontētājiem visu tehnisko informāciju, kas tiem ir vajadzīga par attiecīgajām preču markām. Ja šādos apstākļos piegādātājs nenodrošina neatkarīgajiem tirgus dalībniekiem vai neatkarīgajiem komplektējošo daļu izplatītājiem pienācīgu piekļuvi ar savu preču marku saistītajai remonta un tehniskās apkopes informācijai, var pastiprināties iespējamā nelabvēlīgā ietekme, ko rada piegādātāja nolīgumi ar pilnvarotajiem remontētājiem un/vai komplektējošo daļu izplatītājiem, un šie nolīgumi var ietilpt Līguma 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

(64)

Turklāt, nespēja piekļūt vajadzīgajai tehniskajai informācijai var pasliktināt neatkarīgo tirgus dalībnieku tirgus pozīciju un kaitēt patērētājiem, ievērojami samazinoties rezerves daļu izvēlei, paaugstinoties remonta un tehniskās apkopes pakalpojumu cenām, samazinoties remontdarbnīcu izvēlei, kā arī rodoties iespējamām drošības problēmām. Šajos apstākļos priekšrocības, kādas sniedz nolīgumi par izplatīšanu ar pilnvarotiem remontētājiem un rezerves daļu izplatītājiem, parasti nespētu kompensēt šo pret konkurenci vērsto ietekmi, un tāpēc minētie nolīgumi neatbilstu Līguma 101. panta 3. punkta nosacījumiem.

(65)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 20. jūnija Regula (EK) Nr. 715/2007 par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (Euro 5 un Euro 6) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai (28), kā arī Komisijas 2008. gada 18. jūlija Regula (EK) Nr. 692/2008, ar kuru īsteno un groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 715/2007 par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (Euro 5 un Euro 6) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai (29) rada sistēmu informācijas izplatīšanai par pasažieru automašīnām, kuras ir laistas tirgū no 2009. gada 1. septembra. Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Regula (EK) Nr. 595/2009 par mehānisko transportlīdzekļu un motoru tipa apstiprinājumu attiecībā uz lielas celtspējas/kravnesības transportlīdzekļu radītām emisijām (Euro 6), par piekļuvi transportlīdzekļu remonta un tehniskās apkopes informācijai (30) un tai sekojošie īstenošanas pasākumi rada sistēmu attiecībā uz komerciālajiem transportlīdzekļiem, kas tiks laisti tirgū no 2013. gada 1. janvāra. Komisija ņems šīs regulas vērā, izskatot gadījumus, kuros pastāv aizdomas par tehniskās remonta un apkopes informācijas neizpaušanu par mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kuri ir laisti tirdzniecībā pirms minētajiem datumiem. Apsverot, vai noteiktas informācijas neizpaušana var izraisīt to, ka uz attiecīgajiem nolīgumiem ir jāattiecina Līguma 101. panta 1. punkts, ir jāņem vērā vairāki aspekti, tostarp:

(66)

Tehniskais progress nosaka tehniskās informācijas jēdziena nepastāvību. Pašlaik kā tehniskās informācijas piemērus var minēt – programmatūru, defektu kodus un citus parametrus, kā arī to atjauninātās versijas, kas ir nepieciešama darbā ar elektroniskām vadības ierīcēm ar nolūku iestatīt vai atjaunot piegādātāja ieteiktos iestatījumus, mehānisko transportlīdzekļu identifikācijas numuri vai citas mehānisko transportlīdzekļu identifikācijas metodes, komplektējošo daļu katalogus, remonta un tehniskās apkopes procedūru, praksē rastus risinājumus problēmām, kas raksturīgas konkrētajam modelim vai partijai, paziņojumus par atsaukšanu, kā arī citus paziņojumus, kuros norādīti remontdarbi, ko pilnvarotu remontētāju tīklā var veikt bez maksas. Daļu kodi un jebkura cita informācija, kas vajadzīga, lai identificētu pareizo automobiļa ražotāja marķēto rezerves daļu, kas atbilst konkrētajam mehāniskajam transportlīdzeklim (proti, tā rezerves daļa, ko automobiļa ražotājs parasti piegādātu sava pilnvarotā remontētāju tīkla dalībniekiem attiecīgā mehāniskā transportlīdzekļa labošanai) arī ir tehniska informācija (34). Regulas (EK) Nr. 715/2007 6. panta 2. punktā un Regulas (EK) Nr. 595/2009 iekļautie saraksti ir jāizmanto arī kā ceļvedis tam, ko Komisija uzskata par tehnisko informāciju, piemērojot Līguma 101. pantu.

(67)

Tehniskās informācijas piegādes veids ir svarīgs arī, lai novērtētu, vai nolīgumi ar pilnvarotajiem remontētājiem ir saderīgas ar Līguma 101. pantu. Piekļuve būtu jāsniedz pēc pieprasījuma, bez nepamatotas kavēšanās, informācija jāsniedz izmantojamā formā, un pieprasītā samaksa nedrīkstētu atturēt no pieejas šai informācijai tādā mērā, ka netiek ņemts vērā apjoms, kādā to izmanto neatkarīgie tirgus dalībnieki. Mehānisko transportlīdzekļu piegādātājam būtu jānosaka pienākums sniegt neatkarīgajiem tirgus dalībniekiem piekļuvi tehniskajai informācijai par jauniem mehāniskajiem transportlīdzekļiem vienlaikus ar šādas piekļuves piešķiršanu pilnvarotiem remontētājiem, un tiem nebūtu jāpieprasa neatkarīgiem tirgus dalībniekiem pirkt lielāku informācijas apjomu, nekā tas ir nepieciešams attiecīgā darba veikšanai. Līguma 101. pants tomēr neuzliek par pienākumu piegādātājam sniegt tehnisko informāciju standarta formā vai, izmantojot kādu konkrētu tehnisku sistēmu, piemēram, CEN/ISO standartu vai OASIS formātu, kā noteikts Regulā (EK) Nr. 715/2007 un Komisijas 2009. gada 18. marta Regulā (EK) Nr. 295/2009 par dažu preču klasifikāciju kombinētajā nomenklatūrā (35).

(68)

Iepriekš minētie apsvērumi attiecas arī uz darbarīku un apmācības pieejamību neatkarīgajiem tirgus dalībniekiem. “Darbarīki” šajā kontekstā ir elektroniskās diagnostikas un citas remonta ierīces un ar tām saistītā programmatūra, tai skaitā – regulāri programmatūras atjauninājumi, kā arī pēcpārdošanas pakalpojumi šādiem darbarīkiem.

(69)

Kvalitatīvas selektīvas izplatīšanas nolīgumi var ietilpt Līguma 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā, ja piegādātājs un tā pilnvarotā tīkla dalībnieki tieši vai netieši rezervē remontdarbus konkrētu kategoriju mehāniskajiem transportlīdzekļiem pilnvaroto remontētāju tīkla dalībniekiem. Tas, piemēram, tā var notikt, ja ražotāja tiesiskā vai pagarinātā garantija pret pircēju ir atkarīga no tā, vai galalietotājs var veikt remontdarbus un apkopi, uz kuriem garantija neattiecas, tikai pilnvarotu remontētāju tīklā. Tas pats attiecas uz garantiju nosacījumiem, kas paredz izmantot ražotāja markas rezerves daļas nomaiņas gadījumā, ko nesedz garantija. Turklāt ir apšaubāms, vai šādas prakses selektīvie izplatīšanas nolīgumi radīs labumu patērētājiem, kas ļautu attiecībā uz šiem nolīgumiem piemērot Līguma 101. panta 3. punktā noteikto izņēmumu. Ja tomēr piegādātājs likumīgi noraida garantijas prasījumu, pamatojoties uz to, ka prasījuma pamatā esošā situācija ir saistīta ar remontētāja nespēju pareizi veikt konkrētu remonta vai tehniskās apkopes darbību, vai tas izmanto sliktas kvalitātes rezerves daļas, tas neietekmēs to, vai piegādātāja nolīgumi ar remontētājiem ir saderīgi ar konkurences noteikumiem.

(70)

Konkurence starp pilnvarotajiem remontētājiem un neatkarīgajiem remontētājiem nav vienīgais konkurences veids, kas ir jāņem vērā, analizējot pilnvarotā remonta nolīgumu saderību ar Līguma 101. pantu. Pusēm ir jānovērtē arī tas, cik lielā mērā pilnvarotie remontētāji attiecīgajā tīklā spēj savstarpēji konkurēt. Galvenais faktors, kas veicina šo konkurenci, ir saistīts ar piekļuves nosacījumiem tīklam, kurš izveidots, pamatojoties uz pilnvaroto remontētāju standarta nolīgumiem. Ņemot vērā pilnvarotu remontētāju tīklu parasti spēcīgo tirgus pozīciju, pilnvarotu remontētāju īpašo nozīmi, ko tiem piešķir jaunāku mehānisko transportlīdzekļu īpašnieki, kā arī to, ka patērētāji nav gatavi tālu braukt, lai salabotu savas automašīnas, Komisija uzskata, ka piekļuvi pilnvaroto remontētāju tīkliem ir svarīgi nodrošināt visiem uzņēmumiem, kas atbilst noteiktiem kvalitātes kritērijiem. Pretendentu kvantitatīvas atlases izmantošana visticamāk nozīmētu to, ka nolīgumi ietilpst Līguma 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

(71)

Īpašs gadījums ir tad, ja nolīgums nosaka, ka pilnvarotiem remontētājiem ir jāpārdod arī jauni mehāniskie transportlīdzekļi. Šādi nolīgumi visticamāk ietilps Līguma 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā, jo minētā pienākuma nepieciešamība nav saistīta ar līguma pakalpojumu būtību. Turklāt, ciktāl tas attiecas uz izveidotu preču marku, uz nolīgumiem, kuri paredz šādu pienākumu, parasti nevarētu attiecināt Līguma 101. panta 3. punktā minēto izņēmumu, jo šie nolīgumi būtiski ierobežotu piekļuvi pilnvaroto remontētāju tīklam, tādējādi samazinot konkurenci un vienlaikus nesniedzot labumu patērētājiem. Tomēr dažos gadījumos piegādātājam, kurš vēlas laist preču marku tirgū konkrētā ģeogrāfiskajā apgabalā, sākotnēji var būt grūti piesaistīt tādus izplatītājus, kuri būtu gatavi veikt vajadzīgos ieguldījumus, ja vien netiek garantēts, ka tiem nebūs jākonkurē ar “savrupiem” pilnvarotiem remontētājiem, kuri spekulatīvi centīsies gūt labumu no šiem sākotnējiem ieguldījumiem. Šajos apstākļos divu pasākumu saistības noteikšana līgumā uz ierobežotu laika posmu veicinātu konkurenci mehānisko transportlīdzekļu pārdošanas tirgū, ļaujot ienākt jaunai preču markai, bet neietekmējot iespējamo ar preču marku saistīto remonta pakalpojumu tirgu, kurš jebkurā gadījumā nepastāvētu, ja nebūtu iespējams pārdot mehāniskos transportlīdzekļus. Tāpēc šādi nolīgumi visticamāk nebūs ietverti Līguma 101. panta 1. punkta darbības jomā.

28.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 138/28

Ministère de l'agriculture et de la pêche

Direction des pêches maritimes et de ľaquaculture

Bureau de la pisciculture et de la pêche continentale

3 place de Fontenoy

75007 Paris

FRANCE

28.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 138/29

28.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 138/30

a)

priekšlikuma atbilstības šā uzaicinājuma mērķiem;

b)

studiju programmas pievienotās vērtības pieteiktajā disciplīnā un profesijā no ES un partnervalsts sadarbības perspektīvas;

a)

projekta potenciālā devuma izglītības kvalitātes, izcilības un novatorisma jomā;

b)

attiecīgā projekta nozīmes mācīšanas metožu un studentu tālāko studiju/darba iespēju uzlabošanā;

c)

akadēmiskās kvalitātes kontroles sistēmas līmeņa un tās efektivitātes akadēmiskas izcilības nodrošināšanā;

a)

skaidri noteiktiem sadarbības mehānismiem un veiksmīgas partnerības administratīvās struktūras;

b)

mobilitātes un/vai zinātniskā grāda ieguves shēmas līdzsvarotas integrācijas starp partneriestādēm; līdzsvarotām piedāvātās mobilitātes plūsmām;

c)

studentu atlases mehānismu pareizuma, kas balstīts uz pārredzamību, vienādu attieksmi un nopelnu principu, kā arī partnerības pieņemtiem kopīgiem standartiem vienotai pieteikumu iesniegšanas, atlases un pārbaudes procedūrai;

d)

akadēmisko kredītpunktu sistēmas un kredītpunktu pārneses pareizuma un skaidrības, kā arī atbilstības Eiropas kredītpunktu pārneses sistēmai (ECTS);

e)

ārvalstu studentu un mācībspēku uzņemšanas iespēju kvalitātes;

f)

valodas plāna kvalitātes;

g)

uzraudzības sistēmas un novērtēšanas plāna kvalitātes;

h)

izplatīšanas pasākumu kvalitātes un

i)

attīstības un ilgtspējības plāna kvalitātes.

The Education, Audiovisual and Culture Executive Agency

EU-ICI Call for Proposals 2010

Avenue du Bourget 1

BOUR 02/17

1140 Bruxelles/Brussel

BELGIQUE/BELGIË

Mr Steve Nerlich

Director

Research, Analysis and Europe Section (C72NB3)

Department of Education, Employment and Workplace Relations

GPO Box 9880

Canberra ACT 2601

AUSTRALIA

ICI Education Co-operation Programme

Youngki YOON, Deputy Director

Global Human Resource Division

Ministry of Education, Science and Technology

55, Sejong-no, Jongno-gu, Seoul

REPUBLIC OF KOREA 110-760

28.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 138/33

1.

Komisija 2010. gada 20. maijā saņēma paziņojumu par ierosinātu koncentrāciju, ievērojot 4. pantu Padomes Regulā (EK) Nr. 139/2004 (1) (“Regula”), kuras rezultātā uzņēmumi Altarea (“Altarea”, Francija), Predica (“Predica”, Francija), kas pieder grupai Crédit Agricole SA (“GCA”), un Stichting Pensioenfonds ABP (“ABP”, Nīderlande) Apvienošanās regulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē iegūst kopīgu kontroli pār uzņēmumu Aldeta (“Aldeta”, Francija), iegādājoties akcijas.

2.

Attiecīgie uzņēmumi veic šādu uzņēmējdarbību:

3.

Iepriekšējā pārbaudē Komisija konstatē, ka uz paziņoto darījumu, iespējams, attiecas EK Apvienošanās regulas darbības joma. Tomēr galīgais lēmums šajā jautājumā netiek pieņemts. Ievērojot Komisijas paziņojumu par vienkāršotu procedūru noteiktu koncentrācijas procesu izskatīšanai saskaņā ar EK Apvienošanās regulu (2), jānorāda, ka šī lieta ir nododama izskatīšanai atbilstoši paziņojumā paredzētajai procedūrai.

4.

Komisija aicina ieinteresētās trešās personas iesniegt tai savus iespējamos novērojumus par ierosināto darbību.

Novērojumiem jānonāk Komisijā ne vēlāk kā 10 dienas pēc šīs publikācijas datuma. Novērojumus Komisijai var nosūtīt pa faksu (+32 22964301), pa e-pastu uz adresi COMP-MERGER-REGISTRY@ec.europa.eu vai pa pastu ar atsauces numuru COMP/M.5885 – Altarea/Predica/ABP/Aldeta uz šādu adresi:

28.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 138/34

(1)

Ja Komisija plāno pieņemt lēmumu, ar ko pieprasa pārkāpšanas izbeigšanu, un iesaistītās personas piedāvā uzņemties saistības, lai kliedētu bažas, kuras personām paudusi Komisija savā sākotnējā vērtējumā, tad saskaņā ar 9. pantu Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti LESD 101. un 102. pantā (1), Komisija var ar lēmumu atzīt šo saistību saistošo spēku attiecībā uz uzņēmumiem. Šādu lēmumu var pieņemt uz noteiktu laiku, un tajā secina, ka Komisijas rīcībai vairs nav pamata. Atbilstīgi minētās regulas 27. panta 4. punktam Komisija publicē īsu lietas kopsavilkumu un saistību galveno saturu. Ieinteresētās personas var iesniegt savus apsvērumus termiņā, ko noteikusi Komisija.

(2)

2009. gada 3. aprīlī Komisija pieņēma iebildumus pret Visa Europe Limited (turpmāk – Visa Europe), Visa Inc. un Visa International Services Association.

(3)

Iebildumos, kas ir sākotnējs vērtējums Regulas (EK) Nr. 1/2003 9. panta 1. punkta nozīmē, ir uzsvērts Komisijas sākotnējais viedoklis, ka Visa Europe, kas ir Eiropas banku asociācija, pārkāpa LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, nosakot daudzpusējās savstarpējās apmaiņas maksas (multilateral interchange fee – MIF) veidus, kas tirdzniecības vietās piemērojami pārrobežu un noteiktiem iekšzemes (2) darījumiem, kuri veikti EEZ teritorijā, izmantojot patērētāju maksājumu karti VISA, VISA Electron un V PAY.

(4)

Savstarpējās apmaiņas maksas ir maksas, ko komersanta banka (turpmāk – pieņēmējbanka) maksā kartes turētāja bankai (turpmāk – izdevējbankai) par katru darījumu, kas veikts komersanta tirdzniecības vietā, izmantojot maksājumu karti. Kad kartes turētājs izmanto maksājumu karti, lai no komersanta iegādātos preces vai pakalpojumus, komersants maksā pieņēmējbankai apkalpošanas maksu. Pieņēmējbanka patur daļu no šīs maksas (pieņēmējbankas peļņa), atlikušo maksas daļu iegūst izdevējbanka (MIF), un nelielu daļu – shēmas operators (šajā gadījumā – Visa). Praksē apkalpošanas maksa lielākoties tiek noteikta, balstoties uz MIF.

(5)

Iebildumos bija izteiktas bažas, ka MIF maksu izmantošanas mērķis un sekas ir ievērojami ierobežot konkurenci karšu apkalpošanas tirgos, kas negatīvi ietekmē komersantus un netieši – viņu klientus. MIF maksu piemērošanas dēļ pamatsumma, ko pieņēmējbankas izmanto apkalpošanas maksu noteikšanai, tiek palielināta, kā rezultātā rodas būtiskas izmaksas, kas ir kopīgas visām pieņēmējbankām. Saskaņā ar Komisijas sākotnējo viedokli Visa Europe piemērojamās MIF maksas nav objektīvi vajadzīgas. Ierobežojošās sekas karšu apkalpošanas tirgos pastiprina sekas, kas rodas, piemērojot MIF maksas tīklā un izdevējbanku tirgos, kā arī citu tīkla noteikumu un prakses piemērošanas dēļ (noteikuma Honour All Cards (turpmāk – HACR), nediskriminācijas noteikuma (turpmāk – NDR), pārgrupēšanas un dažādu MIF maksu piemērošanas dēļ pārrobežu pieņēmējbankām salīdzinājumā ar iekšzemes pieņēmējbankām). Turklāt, pamatojoties uz iebildumiem, MIF maksas nav klasificējamas kā izņēmumi saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu, kas paredz preču ražošanu, reizē ļaujot patērētājiem baudīt pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem.

(6)

2009. gada 29. maijā iebildumi tika nosūtīti arī Visa Inc. un Visa International Service Association, īpaši pievēršot uzmanību uzņēmumu starpreģionu MIF likmju potenciālajai piemērošanai visiem darījumiem (t. i., ievērojot, ka šīs maksas var būt attiecinātas uz pārrobežu un iekšzemes darījumiem, kas veikti EEZ teritorijā, izmantojot patērētāju maksājumu karti VISA un V PAY) un šo likmju izmantošanai, lai noteiktu HACR un NDR.

(7)

Procesā iesaistītās personas nepiekrīt Komisijas sākotnējam vērtējumam. Tomēr, lai kliedētu Komisijas bažas par konkurenci ar tūlītējā debeta funkcijām saistīto karšu nozarē, Visa Europe piekrita uzņemties saistības atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 1/2003 9. pantam.

(8)

Turpmāk ir sniegts īss saistību kopsavilkums, un pilns saistību teksts angļu valodā ir publicēts Konkurences ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē:

http://ec.europa.eu/competition/index_en.html

(9)

Divu mēnešu laikā no saistību lēmuma paziņošanas uzņēmumam Visa Europe tas apņemas noteikt maksimālo apjomu 20 bāzes punkti (0,2 %) gada vidējām svērtajām pārrobežu MIF maksām, kas piemērojamas darījumiem ar tūlītējā debeta funkcijām saistītajām Visa Europe kartēm. Turklāt maksimālais apjoms tiks piemērots atsevišķi katrā EEZ valstī, kur Visa Europe tieši nosaka konkrētas iekšzemes MIF likmes attiecībā uz darījumiem ar tūlītējā debeta funkcijām saistītajām kartēm, un EEZ valstīs, kur pārrobežu MIF likmes tiek piemērotas, ja nepastāv citas MIF likmes.

(10)

Pamatojoties uz pētījumu, ko veica vairāku EEZ valstu centrālās bankas, salīdzinot izmaksas, kas rodas, norēķinoties ar karti un skaidrā naudā, savā sākotnējā viedoklī Komisija uzskata, ka MIF maksas, ko Visa Europe apņēmās piemērot darījumiem ar tūlītējā debeta funkcijām saistītajām patērētāju kartēm, atbilst “komersanta izvēles neietekmēšanas metodoloģijai” (jeb “tūrista pārbaudei”), kas aprakstīta ar ekonomikas nozari saistītos literatūras avotos (3). Šai pārbaudei atbilstošo maksu, ko dēvē arī par līdzsvarošanas maksu, nosaka līmenī, kas neietekmē komersanta izvēli starp maksājumu kartes vai skaidrās naudas pieņemšanu apmaksai. Līdzsvarošanas rezultātā komersantu veiktā maksa nepārsniedz darījumu peļņu, kas rodas, izmantojot karti. Piemēram, peļņa no darījumiem rodas, ja, pieņemot apmaksai maksājumu karti, komersantu izmaksas tiek samazinātas salīdzinājumā ar skaidras naudas norēķiniem (piemēram, tāpēc, ka tiek ietaupītas izmaksas attiecībā uz skaidras naudas transportēšanu un drošību vai tiek samazināts laiks, norēķinoties kasēs). Saskaņā ar atsevišķiem pieņēmumiem (piemēram, cik lielā mērā maksa ir jāsedz karšu turētājiem) tas nodrošinās, ka karšu turētāji veiks maksājumu instrumenta efektīvu izvēli. Šajā gadījumā MIF izmantošana ļaus karšu turētājiem piemērot maksājumu instrumenta izvēli atbilstīgi pareiziem cenu signāliem.

(11)

Turklāt Visa Europe apņemas arī turpmāk īstenot un uzlabot pārredzamības pasākumus, ko Visa Europe valde ieviesa 2009. gada martā. Konkrēti, Visa Europe apņemas:

(12)

Visa Europe apņemas iecelt pilnvarotu uzraudzības personu, kura uzraudzīs Visa Europe rīcību atbilstību uzņemtajām saistībām. Pirms pilnvarotas uzraudzības personas iecelšanas Komisijai ir tiesības apstiprināt vai noraidīt ierosināto kandidatūru.

(13)

Saistības ir spēkā četrus gadus no saistību lēmuma paziņošanas uzņēmumam Visa Europe un paredz pārskatīšanas mehānismu.

(14)

Saistības neattiecas uz Visa Europe spēkā esošajām MIF maksām, kas attiecināmas uz darījumiem ar kredīta un atliktā debeta funkcijām saistītajām patērētāju kartēm; šis jautājums tiks ietverts Komisijas notiekošajā pretmonopola izmeklēšanā, tostarp attiecībā uz Visa Europe iepriekš izmantotajām MIF maksām, kas tika piemērotas darījumiem ar kredīta un atliktā debeta funkcijām saistītajām patērētāju kartēm. Turklāt ierosinātās saistības neierobežo Komisijas tiesības uzsākt vai turpināt izmeklēšanu attiecībā uz citiem Visa tīkla noteikumiem, piemēram, HACR, Visa Europe piemērojamām MIF maksām par darījumiem ar komerckartēm vai starpreģionu MIF maksām.

(15)

Šīs saistības ir attiecināmas tikai uz Visa Europe. Tādējādi pašreiz notiekošā pretmonopola izmeklēšana (sk. iepriekš 6. punktu) pret Visa Inc. un Visa International Service Association, kas tostarp attiecas uz MIF maksām, kas piemērojamas ar tūlītējā debeta funkcijām saistītajām patērētāju kartēm, paliek atklāta, kamēr tiek gaidīts turpmāks Komisijas novērtējums, kurā, iespējams, tiks ietvertas piezīmes, kas saņemtas, atbildot uz šo paziņojumu.

(16)

Atkarībā no piezīmēm, kas saņemtas, atbildot uz šo paziņojumu, Komisija plāno pieņemt lēmumu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 9. panta 1. punktu, ar ko Komisija pasludinātu par saistošām iepriekš apkopotās un Konkurences ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē publicētās saistības. Ja saistībās būs izdarītas būtiskas izmaiņas, tiks uzsākta jauna tirgus pārbaude.

(17)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 27. panta 4. punktu Komisija aicina ieinteresētās trešās personas iesniegt tai savus apsvērumus par ierosinātajām saistībām. Apsvērumiem jānonāk Komisijā ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc šīs publikācijas datuma. Ieinteresētās trešās personas tiek aicinātas iesniegt arī piezīmju nekonfidenciālu versiju, kuras tekstā komercnoslēpumi un cita konfidenciāla informācija ir svītrotas un pēc vajadzības aizstātas ar nekonfidenciālu kopsavilkumu vai ar vārdiem “komercnoslēpumi” vai “konfidenciāli”. Pienācīgi pamatoti lūgumi tiks ņemti vērā. Ja piezīmju nekonfidenciāla versija netiks saņemta, Komisija būs tiesīga uzskatīt, ka piezīmes neietver konfidenciālu informāciju.

(18)

Apsvērumus ar atsauces numuru Case COMP/39.398 – Visa MIF var nosūtīt Komisijai pa e-pastu (COMP-GREFFE-ANTITRUST@ec.europa.eu), pa faksu (+32 22950128) vai pa pastu uz šādu adresi:

28.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 138/37

1.2. grupa.

Gaļas produkti (termiski apstrādāti, sālīti, kūpināti u. c.)

28.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 138/40

1.

Tiek izsludināts konkurss ievedmuitas nodokļa samazinājumam trešo valstu izcelsmes kukurūzas ar KN kodu 1005 90 00 importam.

2.

Konkurss tiek organizēts saskaņā ar Komisijas Regulas (ES) Nr. 463/2010 noteikumiem (1).

1.

Piedāvājumu iesniegšanas termiņš pirmajai konkursa kārtai beidzas 2010. gada 10. jūnijā pulksten 10.00 (pēc Briseles laika).

Piedāvājumu iesniegšanas termiņš nākamajām konkursa kārtām ir ceturtdiena pulksten 10.00 (pēc Briseles laika), proti:

2.

Šis paziņojums ir publicēts tikai minētā konkursa izsludināšanai. Neskarot iespējamus grozījumus vai maiņu, šis paziņojums ir derīgs visām konkursa kārtām, kas organizētas, kamēr ir spēkā šis konkurss.

1.

Piedāvājumiem rakstveidā vēlākais II sadaļā norādītajās dienās un laikos jātiek nogādātiem ar kurjeru (kurš liek parakstīt apstiprinājumu par saņemšanu) vai pa elektronisko pastu vienā no šīm adresēm.

Piedāvājumu iesniegšanas adrese:

Piedāvājumiem, ko nesūta pa elektronisko pastu, jātiek nogādātiem attiecīgajā adresē divās apzīmogotās aploksnēs. Uz apzīmogotās iekšējās aploksnes jābūt uzrakstam “Piedāvājums saistībā ar konkursu kukurūzas ievedmuitas nodokļa samazinājumam – Regula (ES) Nr. 463/2010”.

Iekams attiecīgā dalībvalsts nav paziņojusi ieinteresētajai personai par konkursa piešķīrumu, iesniegtie piedāvājumi paliek saistoši.

2.

Piedāvājumu, apliecinājumu un paziņojumu, kas paredzēts Komisijas Regulas (EK) Nr. 1296/2008 7. panta 3. punktā (2), sagatavo tās dalībvalsts oficiālajā(-s) valodā(-s), kuras kompetentā iestāde saņem piedāvājumu.

a)

dod tiesības dalībvalstī, kur iesniegts piedāvājums, izdot importa licenci, kurā norādīts ievedmuitas nodokļa samazinājums, ko piešķir par attiecīgo daudzumu;

b)

nosaka pienākumu a) apakšpunktā minētajā dalībvalstī pieprasīt importa licenci attiecībā uz šo daudzumu.

28.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 138/42

1.

Tiek izsludināts konkurss ievedmuitas nodokļa samazinājumam trešo valstu izcelsmes kukurūzas ar KN kodu 1005 90 00 importam.

2.

Konkurss tiek organizēts saskaņā ar Komisijas Regulas (ES) Nr. 462/2010 noteikumiem (1).

1.

Piedāvājumu iesniegšanas termiņš pirmajai konkursa kārtai beidzas 2010. gada 10. jūnijā pulksten 10.00 (pēc Briseles laika).

Piedāvājumu iesniegšanas termiņš nākamajām konkursa kārtām ir ceturtdiena pulksten 10.00 (pēc Briseles laika), proti:

2.

Šis paziņojums ir publicēts tikai minētā konkursa izsludināšanai. Neskarot iespējamus grozījumus vai maiņu, šis paziņojums ir derīgs visām konkursa kārtām, kas organizētas, kamēr ir spēkā šis konkurss.

1.

Piedāvājumiem rakstveidā vēlākais II sadaļā norādītajās dienās un laikos jātiek nogādātiem ar kurjeru (kurš liek parakstīt apstiprinājumu par saņemšanu) vai pa elektronisko pastu vienā no šīm adresēm.

Piedāvājumu iesniegšanas adrese:

Piedāvājumiem, ko nesūta pa elektronisko pastu, jātiek nogādātiem attiecīgajā adresē divās apzīmogotās aploksnēs. Uz apzīmogotās iekšējās aploksnes jābūt uzrakstam “Piedāvājums saistībā ar konkursu kukurūzas ievedmuitas nodokļa samazinājumam – Regula (ES) Nr. 462/2010”.

Iekams attiecīgā dalībvalsts nav paziņojusi ieinteresētajai personai par konkursa piešķīrumu, iesniegtie piedāvājumi paliek saistoši.

2.

Piedāvājumu, apliecinājumu un paziņojumu, kas paredzēts Komisijas Regulas (EK) Nr. 1296/2008 7. panta 3. punktā (2), sagatavo tās dalībvalsts oficiālajā(-s) valodā(-s), kuras kompetentā iestāde saņem piedāvājumu.

a)

dod tiesības dalībvalstī, kur iesniegts piedāvājums, izdot importa licenci, kurā norādīts ievedmuitas nodokļa samazinājums, ko piešķir par attiecīgo daudzumu;

b)

nosaka pienākumu a) apakšpunktā minētajā dalībvalstī pieprasīt importa licenci attiecībā uz šo daudzumu.

28.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 138/44

1.

Tiek izsludināts konkurss ievedmuitas nodokļa samazinājumam trešo valstu izcelsmes sorgo ar KN kodu 1007 00 90 importam.

2.

Konkurss tiek organizēts saskaņā ar Komisijas Regulas (ES) Nr. 464/2010 noteikumiem (1).

1.

Piedāvājumu iesniegšanas termiņš pirmajai konkursa kārtai beidzas 2010. gada 10. jūnijā pulksten 10.00 (pēc Briseles laika).

Piedāvājumu iesniegšanas termiņš nākamajām konkursa kārtām ir ceturtdiena pulksten 10.00 (pēc Briseles laika), proti:

2.

Šis paziņojums ir publicēts tikai minētā konkursa izsludināšanai. Neskarot iespējamus grozījumus vai maiņu, šis paziņojums ir derīgs visām konkursa kārtām, kas organizētas, kamēr ir spēkā šis konkurss.

1.

Piedāvājumiem rakstveidā vēlākais II sadaļā norādītajās dienās un laikos jātiek nogādātiem ar kurjeru (kurš liek parakstīt apstiprinājumu par saņemšanu) vai pa elektronisko pastu vienā no šīm adresēm.

Piedāvājumu iesniegšanas adrese:

Piedāvājumiem, ko nesūta pa elektronisko pastu, jātiek nogādātiem attiecīgajā adresē divās apzīmogotās aploksnēs. Uz apzīmogotās iekšējās aploksnes jābūt uzrakstam “Piedāvājums saistībā ar konkursu sorgo ievedmuitas nodokļa samazinājumam – Regula (ES) Nr. 464/2010”.

Iekams attiecīgā dalībvalsts nav paziņojusi ieinteresētajai personai par konkursa piešķīrumu, iesniegtie piedāvājumi paliek saistoši.

2.

Piedāvājumu, apliecinājumu un paziņojumu, kas paredzēts Komisijas Regulas (EK) Nr. 1296/2008 7. panta 3. punktā, sagatavo tās dalībvalsts oficiālajā(-s) valodā(-s), kuras kompetentā iestāde saņem piedāvājumu.

a)

dod tiesības dalībvalstī, kur iesniegts piedāvājums, izdot importa licenci, kurā norādīts piedāvājumā minētais ievedmuitas nodokļa samazinājums, ko piešķir par attiecīgo daudzumu;

b)

nosaka pienākumu a) apakšpunktā minētajā dalībvalstī pieprasīt importa licenci attiecībā uz šo daudzumu.