25.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 76/1

A.

tā kā konflikts Gazas joslā ir vēl vairāk saasinājis humanitāro krīzi šajā reģionā, liekot tai sasniegt necilvēcīgu līmeni, un tā kā 88 % Gazas iedzīvotāju ir atkarīgi no pārtikas palīdzības;

B.

tā kā robežšķērsošanas punkti iekļūšanai Gazas joslā un izkļūšanai no tās ir slēgti jau 18 mēnešus, tā kā personu pārvietošanās un preču kustības ierobežojumi kavē humānās palīdzības sūtījumu piegādi iedzīvotājiem un tā kā to preču daudzums, kuras drīkst ievest Gazas joslā, ir nepietiekams pat cilvēku pamatvajadzību apmierināšanai;

C.

tā kā galveno sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā ir vērojami nopietni trūkumi, jo trūkst pašu nepieciešamāko materiālu to nodrošināšanai, un tā kā palestīniešu dzīvību apdraud tas, ka slimnīcās nav zāļu un degvielas;

D.

tā kā UNRWA un Pasaules pārtikas programmai (WFP), saņemot pilnīgu starptautiskās sabiedrības atbalstu, ir nozīmīga loma pašu nepieciešamāko preču nodrošināšanā Gazas joslas iedzīvotājiem; tā kā daļa no reģiona iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanai paredzētajiem humānās palīdzības sūtījumiem ir sabojājušies piegādes ķēdē radušos šķēršļu dēļ, un tā kā 2009. gada 3. un 5. februārīHamas grupējums konfiscēja simtiem pārtikas paku un tūkstošiem segu, kas bija paredzētas Gazas civiliedzīvotājiem, un šie sūtījumi tika nosūtīti atpakaļ pēc tam, kad UNRWA pārtrauca visu palīdzības sūtījumu piegādi Gazas joslai;

E.

tā kā būtiskajam finansiālajam atbalstam, ko Eiropas Savienība ir sniegusi palestīniešiem, ir bijusi svarīga loma humanitārās katastrofas novēršanā Gazas joslā, un tā kā Savienība par spīti visiem šķēršļiem turpina nodrošināt humāno palīdzību;

F.

tā kā 2009. gada 2. martā Šarm el Šeihā notiks starptautiska konference Palestīnas ekonomikas atbalstam un Gazas joslas atjaunošanai,

1.

norāda uz palestīniešu ciešanām Gazas joslā un aicina sniegt viņiem tūlītēju un neierobežotu humāno palīdzību, kuru nodrošināt ir morāls pienākums un kuru jāpiegādā bez jebkādiem nosacījumiem un ierobežojumiem; aicina Izraēlas varas iestādes atļaut nepārtraukti un pietiekamā apjomā piegādāt humāno palīdzību, tai skaitā visus materiālus, kas nepieciešami UNRWA un citām ANO un starptautiskām struktūrām, lai tās varētu pildīt savus pienākumus atbilstoši iedzīvotāju vajadzībām;

2.

atkārtoti aicina pārtraukt Gazas joslas blokādi saskaņā ar 2005. gada 15. novembra Nolīgumu par pārvietošanos un piekļuvi, nekavējoties atvērt robežšķērsošanas punktus iedzīvotāju un preču kustībai, un rūpēties par to, lai tos vairs neslēdz, kā arī novērst ieroču un munīcijas kontrabandu un nelikumīgu tirdzniecību;

3.

aicina veikt Gazas joslā detalizētu postījumu novērtējumu un Gazas iedzīvotāju vajadzību padziļinātu izvērtējumu, kas var kalpot par pamatu atjaunošanas plāniem;

4.

aicina uzsākt finansiālu, ekonomisku un sociālu Gazas joslas rehabilitāciju, kas ir būtisks reģiona drošības elements; atgādina, ka saskaņā ar starptautiskās sabiedrības un Savienības apņemšanos, palīdzībā būtu jāiekļauj skaidras naudas maksājumi, lai izmaksātu algas, pensijas un pabalstus visneaizsargātākajām personām un ģimenēm, kā arī aicina Izraēlas iestādes nekavēt naudas pārvedumus ar banku starpniecību;

5.

uzskata, ņemot vērā, inter alia,2009. gada 2. martā Šarm el Šeihā gaidāmo starptautisko konferenci Palestīnas ekonomikas atbalstam un Gazas joslas atjaunošanai, ka jebkādas noturīgas atjaunošanas un attīstības politikas īstenošanai Gazas joslā ir nepieciešams ilgstošs pamiers, kuru atbalsta, atsākot nopietnas miera sarunas starp Izraēlu un palestīniešiem, kā arī palestīniešu samierināšanās procesu;

6.

atkārtoti uzsver, ka nevajadzētu pieļaut, ka Eiropas finansiālo atbalstu palestīniešiem apdraud nepārtraukti postījumi, kuru dēļ mazinās Eiropas sabiedrības atbalsts atjaunošanas projektiem;

7.

aicina Komisiju izstrādāt visaptverošu pārskatu un novērtējumu par Eiropas Savienības PEGASE (Palestīnas-Eiropas sociālekonomiskās palīdzības vadības mehānisms) un ECHO (Eiropas Komisijas humānās palīdzības birojs) ietvarā finansēto Gazas joslas atjaunošanas projektu vidēja termiņa un ilgtermiņa perspektīvu un ietekmi uz budžetu; mudina citus palīdzības sniedzējus iepriekšminētajā starptautiskajā konferencē paust apņemšanās, kā arī pildīt solījumus, kas tika doti pēdējā palīdzības sniedzēju konferencē Parīzē, 2007. gada 17. decembrī;

8.

atkārtoti uzsver, ka budžeta 4 sadaļā regulāri nepietiek finansējuma un, ka papildus palīdzības pieprasīšanai Gazai nevajadzētu būt uz citu politiku rēķina; tāpat uzsver, ka papildus finanšu līdzekļus var piesaistīt, tikai izmantojot Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu un budžeta procedūras uzlabošanu noteiktos līdzekļus (5);

9.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, augstajam pārstāvim kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Kvarteta īpašajam sūtnim Tuvajos Austrumos, Palestīniešu pašpārvaldes prezidentam, Palestīniešu likumdošanas padomei, Izraēlas valdībai un Knesetam.

25.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 76/3

A.

tā kā bērnu tiesību ievērošana ir būtisks faktors viņu individuālo dzīves izredžu, kā arī nabadzības izskaušanas sekmīgai norisei;

B.

tā kā dzimumu lomas, ko sabiedrība piešķir bērniem, nosaka visu viņu turpmāko dzīvi — viņu piekļuvi pārtikai un izglītībai, viņu dalību darba tirgū, viņu stāvokli savstarpējās attiecībās un viņu fizisko un psihohoģisko veselību;

C.

tā kā Bērna tiesību konvencijā noteiktie mērķi vēl lielā mērā nav sasniegti;

D.

tā kā no 2,2 miljardiem pasaules bērnu 1,9 miljardi (86 %) dzīvo jaunattīstības valstīs, bet no bērniem, kuri dzīvo galējā nabadzībā, vairāk nekā 98 % dzīvo jaunattīstības valstīs;

E.

tā kā ik dienas pasaulē mirst vairāk nekā 26 000 bērnu, kas nav sasnieguši piecu gadu vecumu, lielākoties novēršamu iemeslu dēļ, un, saglabājoties pašreizējām tendencēm, neizdosies agrāk par 2045. gadu sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķi saistībā ar bērnu mirstības samazināšanu par divām trešdaļām;

F.

tā kā Pasaules sieviešu konferencē, kas notika Pekinā 1995. gada 4.–15. septembrī, darbības programmas 9. punkts, ir arī atzīts kā pamatprincips visās bērna tiesībām veltītajās starptautiskajās konferencēs iepriekšējā desmitgadē;

G.

tā kā bērnu tiesību aizsardzība kļūs par konkrētu Eiropas Savienības ārpolitikas mērķi, ja Lisabonas līgumu ratificēs visas dalībvalstis;

H.

tā kā Padome Komisijai ir piešķīrusi pilnvaras analizēt to, kā pozitīvi stimuli ietekmē tādu preču tirdzniecību, kuras ražotas, neizmantojot bērnu darbu, kā arī izpētīt un ziņot par iespēju ieviest papildu pasākumus saistībā ar tādām precēm, kuras ražotas, izmantojot smagākos bērnu darba veidus;

I.

tā kā bērnu tiesības uz izglītību nav apstrīdamas un ka bērnu darba pakāpeniskas likvidēšanas stratēģijā izglītībai un profesionālajai apmācībai ir svarīga nozīme;

J.

tā kā bērnu komerciālā izmantošana ir rupjš cilvēka cieņas aizskārums un ir pretrunā sociālā taisnīguma principam;

K.

tā kā pircējiem, kas iegādājas preces no jaunattīstības valstīm, ir vislabākās iespējas atklāt un atteikties pirkt tādas preces, kas pilnībā vai daļēji ražotas, izmantojot bērnu darbu, un tādējādi īstenot tiešu un efektīvu ekonomisko spiedienu,

1.

atzinīgi vērtē iepriekšminēto Komisijas paziņojumu “Īpaša vieta bērniem ES ārējās darbībās” un papildinošos dienestu darba dokumentus, kā arī Padomes papildu secinājumus kā nozīmīgus soļus virzībā uz ES stratēģiju bērnu tiesību jomā;

2.

atzīst, ka ES institūcijas ir piešķīrušas arvien lielāku nozīmi bērnu tiesībām, taču uzsver, ka ir vēl daudz darba, lai politiskās apņemšanās īstenotu praksē, un ka neviens no izstrādātajiem plāniem netiks realizēts, ja šim mērķim nebūs pietiekama finansējuma;

3.

uzsver, ka ir svarīgi sasniegt Tūkstošgades mērķus attiecībā uz centieniem aizsartgāt bērnu tiesības, un mudina ES dalībvalstis pildīt apņemšanos, lai nodrošinātu atbilstīgu un prognozējamu finansējumu, izmantojot grafikam piesaistītu budžeta palīdzību, kas domāta, lai sasniegtu 2010. gada kritērijus;

4.

aicina Eiropas Savienību darboties noteikti, lai likvidētu meiteņu visu veidu diskrimināciju (sākot ar ieņemšanu) un piešķirt pietiekamus finanšu resursus, lai apkarotu no tās izrietošo nevienlīdzību;

5.

atzinīgi vērtē četrus vadošos principus, kas noteikti Komisijas rīcības plānā “Par bērnu tiesībām ārējās darbībās”, iekļaujot holistisku un saskaņotu uz bērna tiesībām balstītu pieeja;

6.

atzīst, ka uz bērna tiesībām balstīta pieeja pamatojas uz tiem standartiem un principiem, kas noteikti Bērna tiesību konvencijā, un ir vērsta uz to īstenošanu;

7.

aicina Eiropas Kopienu pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un citām konvencijām, kas attiecas uz bērnu tiesību īstenošanu, adopciju, seksuālo izmantošanu, bērnu darbu, bērnu aizsardzību bruņotos konfliktos un bērnu ļaunprātīgu izmantošanu;

8.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt Konvencijas par bērna tiesībām un tās protokolu ieviešanu, kā arī pastiprināt palīdzību, kas sniegta trešo valstu tiesisko sistēmu reformām, kas paredzētas bērnu aizsardzībai;

9.

uzsver, ka visos bērna tiesību pasākumos jāņem vērā vecāku un ģimenes pamatloma, kā arī to personu, kas pirmām kārtām ir atbildīgi par bērnu vai aprūpē viņu, īpašu uzmanību veltot mātes statusa uzlabošanai;

10.

atgādina tomēr, ka savā ģimenē grūtībās nonākuša bērna interesēs var būt bērnu uz kādu laiku no ģimenes šķirt, ja tas ir aizsardzības pasākums, jo īpaši vecāku psiholoģisku, sociālu vai psihiatrisku problēmu, ģimenē notiekošas vardarbības, sliktas izturēšanās un seksuālas izmantošanas gadījumos;

11.

uzsver, ka ir steidzami nepieciešams pievērst īpašu uzmanību visneaizsargātākajām un sociāli izslēgtākajām meitenēm un zēniem, tostarp bērniem ar invaliditāti, migrantu bērniem, minoritāšu bērniem, no ģimenes atšķirtiem bērniem vai bērniem bez pavadības, kā arī bērniem bez vecāku aprūpes;

12.

uzsver, ka, lai praksē īstenotu uz bērna tiesībām balstīto pieeju, Eiropas Savienībai ir jāsāk rūpīga bērnu tiesību analīze, vislabāk tad, kad tiek pieņemti vai pārskatīti valstu, reģionālie un tematiskie stratēģiju dokumenti, uz kuru pamata var izvēlēties darbības un programmas, kas paredzētas bērnu jautājumu risināšanai; šajā saistībā aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk vai reizē ar attīstības programmu vidusposma pārskatiem iesniegt Parlamentam ar bērniem saistīto darbību un finanšu piešķīrumu apskatu;

13.

uzsver, ka bērnu tiesības ir sistemātiski jāiekļauj ES politiskajā dialogā un diskusijās par politiku ar partnervalstīm;

14.

aicina Komisiju sagatavot ziņojumu par to, vai spēkā esošajos starptautiskajos nolīgumos starp Eiropas Savienību un trešām valstīm ir iekļauta juridiski saistoša klauzula par bērnu tiesību aizsardzību, ja nē — vai šādu klauzulu nolīgumos varētu iekļaut;

15.

uzskata, ka bērnu iesaisti nepieciešams institucionalizēt un piešķirt tai labāku finansējumu partnervalstīs, kā arī ES līmenī;

16.

atbalsta pastāvošo jauniešu un bērnu tīklu attīstību, veidojot tos par ilgtspējīgām platformām bērnu iesaistīšanai un uzklausīšanai, un aicina Komisiju sistemātiski uzaicināt šīs organizācijas piedalīties diskusijās par valstu stratēģijas dokumentiem, kā arī veicināt viņu iesaisti nacionālo plānošanas instrumentu izstrādē;

17.

aicina Komisiju palīdzēt partnervalstīm pieņemt bērniem draudzīgu budžetu, īpaši, kad Eiropas Savienība nodrošina budžeta palīdzību, un bērnu jautājumos izstrādāt integrētus, vispusīgus valstu rīcības plānus ar skaidriem kritērijiem, izmērāmiem mērķiem, termiņiem un pārskatīšanas un ziņošanas mehānismiem attiecībā uz bērnu tiesībām;

18.

uzstāj, ka Eiropas Savienības vispārējā budžeta atbalstā jāiekļauj finansējums attiecīgo ministriju resursu palielināšanai (piemēram, labklājības, veselības, izglītības un tieslietu ministrijām), lai nodrošinātu atbilstīgas politikas izstrādi un budžeta līdzekļus bērniem paredzētu pakalpojumu ieviešanai;

19.

uzsver, ka Eiropas Savienībai savās ārējās darbībās noteikti jāmudina trešo valstu valdības ievērot starptautiskās bērnu tiesību normas, jo īpaši attiecībā uz sociālās labklājības pamatpakalpojumu nodrošināšanu bērniem, piemēram, bezmaksas pārtikas izsniegšanu skolās un mazbērnu novietnēs un piekļuvi veselības aprūpei; vienlaikus uzsver, ka vienāda izglītības pieejamība bērniem bruņotu konfliktu laikā un pēc bruņota konflikta ir būtisks ieguldījums konfliktu novēršanā;

20.

atzīmē, ka, neraugoties uz pēdējā laikā notikušajām pozitīvajām pārmaiņām ES līmenī, ES bērnu tiesību iestāžu un personāla resursi joprojām nav pietiekami;

21.

iesaka redzamības un vadības nodrošināšanai bērnu tiesību jomā iecelt ES īpašo pārstāvi;

22.

uzskata, ka atbildība par bērnu jautājumiem jāuztic vienai personai katrā Komisijas delegācijā, un aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai visi darbinieki kā galvenajā mītnē, tā arī misijās/ delegācijās saņemtu pietiekamu apmācību un vadošus norādījumus par to, kā iekļaut bērnu tiesības ES ārējās darbībās un organizēt drošu un efektīvu bērnu iesaisti;

23.

prasa, lai Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras daudzgadu pamatprogrammā galvenā vieta tiktu ierādīta bērnu tiesību aizsardzībai saskaņā ar ANO Bērna tiesību konvenciju; uzskata, ka šai aģentūrai jāveido tīkls ar starptautiskām organizācijām, bērnu ombudiem un nevalstiskām organizācijām, lai varētu izmantot šo struktūru uzkrātās zināšanas un pieredzi;

24.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos risināt bērnu tiesību pārkāpšanas gadījumus, piemēram, bērnu darbu, tirdzniecību ar bērniem, bērnu izmantošanu par kareivjiem, bērnu nonākšanu bruņotu konfliktu un jebkāda veida vardarbības pret bērniem ietekmē, tostarp seksuālu izmantošanu un kaitīgus tradicionālus paradumus, taču uzstāj, ka būtu uzmanības centrā jāizvirza uz šo parādību dziļākie cēloņi un uz bērnu tiesību pārkāpumu novēršana;

25.

pieprasa Komisijai tās ārējās darbībās un attiecībās ar trešām valstīm iekļaut cīņu ar nesodāmību kā nozīmīgu pasākumu bērnu tiesību pārkāpumu novēršanai;

26.

aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt prioritātes statusu valsts bērnu aizsardzības stratēģiju un sistēmu izstrādei partnervalstīs, kas var sniegt bērniem un ģimenēm atbalsta pakalpojumus, pirms bērniem tiek nodarīts kaitējums;

27.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt partnervalstu institucionālās struktūras, arī neatkarīgus tiesībsargus, lai aizsargātu bērnu tiesības un sekmētu to ievērošanu;

28.

uzskata, ka ir jācenšas padziļināt arī vecāku un aprūpētāju, kā arī to cilvēku, kas strādā ar bērniem, piemēram, skolotāju un medicīnas darbinieku, izpratni par bērnu tiesībām un to ievērošanu;

29.

aicina Padomi un Komisiju iekļaut sadarbības politikā attīstības veicināšanai oficiālu bērna dzimšanas reģistrāciju kā vienas no pamattiesībām un kā nozīmīgu bērna tiesību aizsardzības līdzekli;

30.

atzīst, ka aprūpe un izglītība agrā bērnībā, tostarp imunizāciju, audzināšanu, iespēju izmantot bērnudārzu un mazbērnu novietni, ir bērna tiesības, un atzīst, ka agrā bērnība ir nozīmīgs laiks cilvēka attīstībā un slikta pārtika un aprūpes trūkums var izraisīt gan fiziskās, gan intelektuālās attīstības traucējumus;

31.

uzsver, ka TAM 2 — vispārējas sākumskolas izglītības — un TAM 3 — dzimumu līdztiesības — sasniegšanai ir izšķiroša nozīme bērnu tiesību pārkāpumu novēršanā;

32.

uzsver, ka ir nepieciešama iejaukšanās, kas īpaši domāta meitenēm, lai sniegtu viņām tādas pašas iespējas kā zēniem apmeklēt skolu, saņemt pietiekami daudz pārtikas, paust savu viedokli un piekļūt veselības aprūpei;

33.

neatlaidīgi prasa, lai Eiropas Savienība atbalsta programmās un saistībā ar dialogu ar partnervalstīm par īstenojamo politiku, par prioritārām uzskatītu tiesības uz izglītību, jo īpaši meitenēm; uzsver nepieciešamību apkarot joprojām pastāvošo diskrimināciju nelabvēlīgās ģimenēs, kas nevar apmaksāt skolas izdevumus visiem bērniem un nolemj skolā sūtīt zēnus, kaitējot meitenēm;

34.

uzsver, ka izglītības iespējas un programmas jāpielāgo meiteņu vajadzībām, piemēram, līdzās oficiālajām mācību iestādēm piedāvājot alternatīvas izglītības formas vai elastīgu mācību laiku tām meitenēm, kas aprūpē brāļus un māsas;

35.

uzsver, ka ieguldījums meiteņu izglītībā ir ieguldījums, kurš ļoti ietekmēs nabadzības izskaušanu, iedzīvotāju skaita pieauguma mazināšanu, zīdaiņu un bērnu mirstības pazemināšanu, nepietiekama uztura problēmas izplatības ierobežošanu, skolu apmeklētības palielināšanu un veselības uzlabošanu;

36.

uzsver, ka kvalitatīvai izglītībai būtu jābūt prioritārai, tostarp situācijās, kas saistītas ar konfliktiem un ievainojamību, un atzinīgi vērtē Komisijas plānu savās humānās palīdzības operācijās risināt izglītības jautājumus; uzsver vajadzību pēc tādām darbības pamatnostādnēm, kas stimulētu izglītības jautājumu iekļaušanu visos ES humānās palīdzības posmos atbilstīgi obligātajiem standartiem, ko noteicis Starptautiskais aģentūru tīkls izglītībai ārkārtas situācijās, un aicina ES līmenī nodrošināt pietiekamu finansējumu un darbinieku skaitu, lai īstenotu jauno politisko apņemšanos;

37.

uzsver, ka ekonomisko resursu trūkuma dēļ nevienam bērnam nedrīkst liegt pamattiesības uz izglītību, un atkārtoti aicina visas jaunattīstības valstu valdības sagatavot precīzu grafiku, lai nekavējoties atceltu tiešu un netiešu mācību maksu par pamatizglītību, vienlaikus saglabājot augstu izglītības līmeni;

38.

uzsver, ka ES attiecībās ar trešām valstīm ārkārtīgi būtiska nozīme ir projektiem, kas paredzēti bērnu sociālo prasmju, iecietības, solidaritātes un atbildīgas attieksmes pret vidi attīstīšanai, jo īpaši klimata pārmaiņu novēršanas kontekstā;

39.

atgādina, ka politiskas saistības pieņemt konsekventus politikas lēmumus nabadzības mazināšanas, kvalitatīvas izglītības un cilvēktiesību jomā ir būtiskas, lai mazinātu faktorus, kas mudina izmantot bērnu darbu;

40.

aicina Eiropas Kopienu un dalībvalstis nodrošināt lielāku atbalstu iniciatīvām, kas vērstas uz godīgu tirdzniecību un preču marķēšanu un kas mudina uzņēmumus neizmantot bērnu darbu; iesaka stingrāk uzraudzīt atbilstību brīvprātīgiem rīcības kodeksiem attiecībā uz galvenajām darba tiesībām un šajā ziņā nodrošināt Eiropas patērētājiem pārredzamību; uzskata, ka valsts pasūtījuma līgumu slēgšanas tiesību saņemšanai par priekšnosacījumu būtu jānosaka starptautisko normu ievērošana attiecībā uz bērnu darbu;

41.

atzinīgi vērtē Padomes iniciatīvu sākt pētījumu par pozitīvu stimulu ietekmi uz tādu ražojumu pārdošanu, kas ražoti, neizmantojot bērnu darbu, un par iespējamiem papildu pasākumiem, tostarp tādiem, kas saistīti ar tirdzniecību; aicina Komisiju informēt Parlamentu par šā pētījuma izstrādi, īstenošanu un rezultātiem;

42.

mudina Komisiju ierosināt vienotu metodi Eiropas Savienībā ievesto ražojumu marķēšanai, kas apliecinātu, ka nevienā no to ražošanas ķēdes posmiem nav izmantots bērnu darbs, piemēram, izvietojot uz šo ražojumu iepakojuma norādi “ražots, neizmantojot bērnu darbu”, un tādējādi nodrošināt šīs sistēmas atbilstību PTO starptautiskās tirdzniecības noteikumiem;

43.

norāda TAM 4 — bērnu mirstības samazināšanu — un TAM 6 — HIV/AIDS, malārijas un citu slimību apkarošanu, un mudina Kopienu un citus līdzekļu piešķīrējus stiprināt sabiedriskās veselības aprūpes sistēmas, kuras sniedz rentablus dzemdību palīdzības, jaundzimušo aprūpes un bērnu veselības aprūpes pakalpojumus visiem iedzīvotājiem, un iekļaut šajos veselības aprūpes pakalpojumos konkrētu slimību apkarošanai paredzētus pasākumus, piemēram, pretodu tīklus aizsardzībai pret malāriju un pretretrovīrusu medikamentus;

44.

pauž nožēlu par tiem faktoriem, kuri traucē ar seksuālās un reproduktīvās veselības tiesībām saistītās politikas īstenošanu, kā rezultātā pieaug negribētās grūtniecības gadījumu un sievietes dzīvībai bīstamo abortu skaits jaunu sieviešu vidū, un mudina ES nemazināt finansējuma līmeni visiem seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem, lai varētu sasniegt TAM 5 — māšu veselības uzlabošanu;

45.

atzīmē pārtikas cenu krīzes īpaši negatīvo ietekmi uz bērniem un uzsver vajadzību pēc plašas stratēģijas, kas ļautu palielināt nodrošinātību ar uzturu, ar to saprotot ne tikai piekļuvi atbilstošai pārtikai, bet arī piekļuvi piemērotām mikrouzturvielām, drošam ūdenim, higiēnai un sanitārijai, veselības aprūpei, pienācīgai bērnu aprūpei un veselīgai videi;

46.

atzīst Eiropas Savienības iespaidīgo politikas regulējumu, lai risinātu traģisko to bērnu stāvoklī, kurus ietekmē bruņoti konflikti, un aicina pastiprināt uzraudzības, informētības uzlabošanas un apmācību mehānismus, lai nodrošinātu, ka šis regulējums tiek pienācīgi īstenots praksē;

47.

uzskata, ka visās EDAP misijās jābūt bērnu aizsardzības konsultantam, un uzsver, ka EDAP misiju darbinieku apmācībā jāietver arī bērnu aizsardzības jautājumi;

48.

uzsver, ka Eiropas Drošības un aizsardzības politikas (EDAP) misiju atbalstītajās atbruņošanas, demobilizācijas un reintegrācijas (ADR) programmās jāņem vērā bērnu īpašās vajadzības;

49.

aicina konfliktu un pēckonfliktu situācijās īpašu uzmanību pievērst mazgadīgu meiteņu māšu vajadzībām, kā arī bēgļiem un valsts iekšienē pārvietotajām meitenēm, ko apdraud izvarošanas un seksuālas vardarbības risks;

50.

aicina Komisiju ieguldīt tādās programmās, kuru mērķis ir novērst un reaģēt uz seksuālo vardarbību un dzimumvardarbību pret meitenēm un zēniem, kurās būtu iekļauta iespēja sniegt profilaktisko palīdzību pēc vardarbības akta (PEP), lai novērstu inficēšanos ar HIV, atbalstīt atveseļošanās un sociālās reintegrācijas dienestus un konfidenciālus ziņošanas mehānismus;

51.

uzsver, ka ES būtu jāatbalsta arī aizspriedumu un diskriminācijas pārvarēšanas pasākumi, jo kopienas bieži atstumj neaizsargātas meitenes un jaunas sievietes — piemēram, tās, kuras ir inficētas ar HIV, kļuvušas par izvarošanas vai seksuālas vardarbības upuriem, kurām pēc izvarošanas piedzimis bērns vai kurām bijis aborts;

52.

vērš uzmanību uz to bērnu īpaši grūto stāvokli, kuri inficēti ar HIV un slimo ar AIDS, kā arī to, kuri kļuvuši par bāreņiem AIDS rezultātā; jo īpaši nosoda vardarbību pret sievietēm un meitenēm, kas balstīta uz ticību, ka seksuālas attiecības ar jaunavu var izārstēt no AIDS, un neatlaidīgi prasa organizēt vietējas informācijas kampaņas, lai kliedētu šo kļūdaino ticējumu un tādējādi vairāk jo īpaši aizstāvētu meitenes;

53.

uzstāj, ka jāievēro ANO Konvencija par migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, lai nodrošinātu bērnu tiesības migrējošajās ģimenēs;

54.

aicina ES patvēruma un migrācijas tematiskajā programmā, kas ir daļa no Attīstības sadarbības instrumenta, iekļaut atbalstu īpaši neaizsargātām grupām, piemēram, migrantu bērniem un bērniem, kas dzīvo nabadzībā;

55.

aicina Eiropas Savienību tās ārējās darbībās veltīt īpašu vērību to bērnu stāvoklim, kuri saskaras ar diskrimināciju, ieskaitot bērnus, kuri nonākuši konfliktā ar likumu, un bērnus, kam atņemta brīvība un kas ievietoti slēgtās iestādēs; uzsver, ka bērniem jābūt vieglāk pieejamai tiesiskajai un specializētajai palīdzībai un ka visā tiesas procesa gaitā jāņem vērā viņu vecums, izmantojot īpašus aizsardzības pasākumus;

56.

aicina Padomi un Komisiju, apspriežot ar trešām valstīm rīcības plānus tieslietu un iekšlietu jautājumos, pievērsties nepilngadīgo tiesībām, ņemot vērā ne vien attiecīgo starptautisko un reģionālo normu ratificēšanu, bet arī to efektīvu īstenošanu;

57.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt politikas saskaņotību attiecībā uz bērniem, iekļaujot bērnu tiesību ņemšanu vērā citās nozīmīgās politikas jomās, piemēram, tajās, kas saistītas ar drošību, klimata pārmaiņām, migrāciju un atbalsta efektivitāti;

58.

aicina veikt ietekmes uz bērnu tiesībām konsekventu izvērtējumu pirms ikviena tāda ES politikas virziena pieņemšanas, kas var ietekmēt bērnus trešās valstīs, kā arī veikt šo politikas virzienu turpmāko izvērtēšanu; uzsver, ka bērni būtu jāuzskata par atsevišķu un atšķirīgu grupu, jo ietekme uz bērniem atšķiras no ietekmes uz pieaugušajiem;

59.

atzinīgi vērtē iepriekšminētajos Padomes secinājumos izklāstīto iniciatīvu precīzāk saskaņot un uzlabot darba dalīšanu bērnu tiesību jomā, detalizēti izstrādājot pašreizējo Komisijas un dalībvalstu politiku un darbību izmēģinājuma valstīs;

60.

pauž bažas par to, ka izmēģinājuma valstis joprojām nav izraudzītas, un aicina dalībvalstis cieši sadarboties ar Komisiju, lai panāktu drīzu šī uzdevuma izpildi;

61.

aicina Komisiju izstrādāt procedūras, kritērijus un rādītājus, lai nodrošinātu, ka bērnu tiesību izvirzīšana priekšplānā nepazūd no darba kārtības, un piekrīt Komisijas uzskatam, ka līdztekus bērnu tiesību “izvirzīšanai priekšplānā” nepieciešami arī specifiski pasākumi saistībā ar ģeogrāfiskajiem fondiem un Eiropas Attīstības fondu tajās nozarēs, iespējams, nozarēs, kas nav galvenās;

62.

uzskata, ka Parlaments varētu būt saskaņotāka un sistemātiskāka nozīme ES saistību pārraudzībā, ko tā uzņēmusies attiecībā uz bērniem, izmantojot, piemēram, Gada pārskatu par cilvēktiesībām;

63.

ierosina parlamentārajām asamblejām (ĀKK-ES APA, Eurolat, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Parlamentārajai asamblejai) uzaicināt uz savām sanāksmēm uzņēmējas valsts bērnu organizācijas un atzinīgi vērtē starpreģionu jaunatnes forumu, piemēram, ES un Āfrikas jaunatnes platformas, izveidi;

64.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram un ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem.

25.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 76/11

A.

tā kā dalībvalstis vilcinās transponēt Direktīvu 2002/14/EK un tā kā dažas dalībvalstis ir aprobežojušās tikai ar to, ka ir transponējušas direktīvā noteiktās minimālās prasības atsevišķos aspektos;

B.

tā kā pašreizējā finanšu krīze ietekmēs ES ekonomiku un šī ietekme izpaudīsies kā uzņēmumu pārstrukturēšana, apvienošana un pārvietošana ES līmenī;

C.

tā kā Direktīvas 2002/14/EK mērķis ir izveidot vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai par to uzņēmumu nākotni, kuros viņi strādā, lai rezultatīvi apsvērtu šo uzņēmumu ekonomisko attīstību;

D.

tā kā darbinieku informēšana un uzklausīšana ir sociāli atbildīgas tirgus ekonomikas būtiskākie elementi un uzņēmēji tos nedrīkst uzskatīt par uzņēmumu ekonomiskās attīstības traucēkli;

E.

tā kā Eiropas Savienībā ir 23 000 000 uzņēmumu, kuros ir mazāk par 250 algotu darbinieku (tie ir 99 % uzņēmumu, kuros nodarbināti vairāk nekā 100 000 000 cilvēku), un tā kā ES iestāžu pienākums ir nodrošināt un uzlabot darbinieku tiesības būt informētiem un uzklausītiem,

1.

atzīst, ka atsevišķās dalībvalstīs Direktīvas 2002/14/EK transponēšana ir būtiski aizkavējusies un tāpēc būs vajadzīgs vairāk laika tās novērtēšanai; tomēr uzsver, ka dalībvalstīs, kur nav nekādas vispārējas darbinieku informēšanas un uzklausīšanas sistēmas, šai direktīvai būs acīmredzama ietekme;

2.

mudina dalībvalstis, kas vēl nav pienācīgi transponējušas Direktīvu 2002/14/EK, to izdarīt cik iespējams drīz;

3.

uzskata, ka iniciatīvās, ko šajā nolūkā ir ierosinājusi Komisija ciešā sadarbībā ar attiecīgo dalībvalstu iestādēm un sociālajiem partneriem, ir jāatspoguļo un jārisina problēmas, kas konstatētas, interpretējot Direktīvu 2002/14/EK un saskaņojot transponēšanas pasākumus;

4.

konstatē, ka atsevišķas dalībvalstis savos Direktīvas 2002/14/EK transponēšanas pasākumos nav ņēmušas vērā atsevišķas jauno darba ņēmēju grupas, sievietes, kas strādā nepilnu darba dienu, vai darbiniekus, kurus nodarbina neilgu laiku saskaņā ar noteikta termiņa līgumu; ņemot vērā šo situāciju, mudina dalībvalstis savus attiecīgos noteikumus par uzņēmuma darbaspēka aprēķināšanu pielāgot direktīvas saturam un būtībai, proti, robežvērtības vienmēr aprēķināt pēc faktiskā darbinieku skaita, neizvirzot citus nosacījumus;

5.

uzskata, ka būtu vēlams, lai dalībvalstis, ievērojot savas valsts praksi, tomēr precīzi noteiktu nosacījumus un ierobežojumus attiecībā uz Direktīvas 2002/14/EK 6. pantā minēto konfidenciālo informāciju un ņemtu vērā šādus aspektus:

6.

aicina dalībvalstis savos transponēšanas pasākumos nodrošināt, ka

7.

aicina dalībvalstis, kas nav noteikušas iedarbīgas, samērīgas un preventīvas sankcijas, kādas ir paredzētas 6. panta 3. punktā, to izdarīt, ja netiek ievēroti noteikumi par darbinieku informēšanas un uzklausīšanas tiesību īstenošanu;

8.

aicina visas dalībvalstis, kurās nav darbinieku pārstāvju aizsardzības sistēmas, tādu izveidot;

9.

ierosina dalībvalstīm, kurās darbinieku pārstāvju aizsardzību tradicionāli nodrošina vienošanās, kas panākta sarunās starp arodbiedrībām un darba devēju asociācijām, nodrošināt šo darbinieku pārstāvju spēcīgu papildu aizsardzību gadījumā, ja sarunas neizdodas;

10.

uzskata, ka jāizstrādā un dalībvalstu rīcībā jānodod dažādas iespējamās sankcijas, ko valstis varētu piemērot pret darba devējiem, kuri neievēro Direktīvā 2002/14/EK noteiktās darbinieku tiesības būt informētiem un uzklausītiem;

11.

uzsver, ka dalībvalstis nedrīkst atsaukties uz subsidiaritātes principu, lai pamatotu, kāpēc nav ievērots šo valstu pienākums noteikt pietiekami stingras sankcijas, kas attur darba devējus no Direktīvas 2002/14/EK pārkāpšanas;

12.

norāda uz attiecīgu Eiropas Kopienu Tiesas 1994. gada 8. jūnija spriedumu (10), saskaņā ar kuru ir noteikts princips, ka dalībvalstīm, kuru procesuālie un institucionālie pasākumi nav pietiekami, ir steidzami jāievieš piemērotas tiesiskās normas, nosakot atbilstīgas administratīvās un tiesiskās apelācijas procedūras, kā arī piemērotas, iedarbīgas, samērīgas un preventīvas sankcijas pret darba devējiem, kuri nepilda tiem noteiktos darbinieku informēšanas un uzklausīšanas pienākumus;

13.

aicina dalībvalstis laikā, kamēr Direktīva 2002/14/EK tiek pārstrādāta, vadīties pēc Tiesas judikatūras, lai noteiktu administratīvās vai tiesiskās apelācijas pasākumus un sankcijas pret darba devējiem, kuri nepilda tiem noteiktos darbinieku informēšanas un uzklausīšanas pienākumus;

14.

uzskata, ka dalībvalstu pieņemtajos transponēšanas pasākumos jānodrošina automātiskas tiesības darbinieku pārstāvjiem būt informētiem un uzklausītiem atbilstoši pareizai Direktīvas 2002/14/EK interpretācijai;

15.

uzskata, ka jāizstrādā noteikumi par darbinieku pārstāvja pienākumu pildīšanu tādējādi, lai tos varētu veikt darba laikā un attiecīgi apmaksātu;

16.

uzskata, ka jāgarantē iespēja valsts pārvaldes iestāžu darbinieku pārstāvjiem, kā arī valsts un finanšu sektora darbiniekiem izmantot tādas pašas tiesības uz informēšanu un uzklausīšanu, kādas ir nodrošinātas pārējiem darbiniekiem;

17.

uzskata, ka jāpārskata iespējas piemērot tiešu uzklausīšanu gadījumos, kad darbojas vēlēta pārstāvniecības struktūra vai arodbiedrību struktūra, tādējādi nodrošinot, ka darba devēji neizmanto tiešu uzklausīšanu, lai iejauktos jautājumos, uz kuriem attiecas arodbiedrību tiesības par koplīguma noslēgšanu, piemēram, attiecībā uz darba samaksu;

18.

aicina izvērtēt nepieciešamību mainīt uzņēmuma vai iestādes darbaspēka skaita ierobežojumus, ar kuriem sākot, piemēro Direktīvu 2002/14/EK, paredzot izņēmumu tikai attiecībā uz mikrouzņēmumiem;

19.

norāda dalībvalstīm, ka, kaut gan vēl pastāv šaubas par jēdziena “uzņēmums” precīzu definīciju Direktīvā 2002/14/EK, Tiesas judikatūra šajā jomā ir visaptveroša, un aicina dalībvalstis transponēšanas pasākumos atsaukties uz šo judikatūru, tādējādi novēršot iespēju šos pasākumus apstrīdēt pārkāpumu dēļ;

20.

uzstājīgi prasa, lai Komisija iespējami drīz veic pasākumus, kas ļauj nodrošināt, ka dalībvalstis pareizi transponē Direktīvu 2002/14/EK, un dara to, pārbaudot visus punktus, kuri ir nepilnīgi vai rada grūtības, piemēram, valstu noteikumus un praksi, ko piemēro uzņēmumu darbaspēka aprēķināšanai, 3. panta 2. un 3. punktā paredzēto īpašo noteikumu izmantošanu, kā arī garantijas, kuras būtu jāpiemēro attiecībā uz 6. pantā paredzēto konfidencialitātes klauzulu; aicina Komisiju sākt pārkāpuma izmeklēšanas procedūras pret dalībvalstīm, kas nav transponējušas direktīvu vai nav to transponējušas pareizi;

21.

aicina Komisiju iesniegt novērtējuma ziņojumu par rezultātiem, kas sasniegti, piemērojot Direktīvu 2002/14/EK, attiecībā uz sociālā dialoga nostiprināšanu, spēju sagatavoties, rīkoties preventīvi un gūt nodarbinātības iespēju darba tirgū, kā arī attiecībā uz tās spēju novērst administratīvas, juridiskas un finansiālas grūtības mazajos un vidējos uzņēmumos, un aicina vajadzības gadījumā pievienot piemērotus priekšlikumus;

22.

atzinīgi vērtē priekšlikumu Padomes direktīvai par privātā uzņēmuma statūtiem (COM(2008)0396), kurā ir ņemtas vērā mazo uzņēmumu īpašās vajadzības;

23.

aicina Komisiju, kas ir atbildīga par uzņēmumu apvienošanas un pārņemšanas uzraudzību, nodrošināt noteikumu atbilstību valsts un Kopienas tiesību aktos par darbinieku informēšanu un apspriešanos ar tiem, kad tiek pieņemti lēmumi par uzņēmumu apvienošanu un pārņemšanu;

24.

uzskata, ka informācijai, kuras publiskošana varētu ārkārtīgi negatīvi ietekmēt uzņēmuma ekonomisko darbību, jābūt pilnībā konfidenciālai, kamēr nav pieņemts galīgais lēmums (piemēram, noslēgts priekšlīgums) par uzņēmumam svarīgiem ekonomiskiem jautājumiem;

25.

aicina Komisiju regulāri ziņot, kā tiek uzlabotas darbinieku tiesības tikt informētiem un uzklausītiem, un iekļaut šo jautājumu Eiropas sociālā dialoga darba kārtībā gan starpnozaru, gan nozaru līmenī;

26.

aicina Komisiju mudināt sociālos partnerus, lai tie īsteno aktīvus, konstruktīvus pasākumus, tādējādi ietekmējot īstenošanu valsts līmenī, piemēram, popularizējot atzītu praksi;

27.

aicina Komisiju pēc iespējas drīz uzņemties iniciatīvas, lai Savienībā darbinieku informēšanas un uzklausīšanas jomā pastiprinātu efektīvu sadarbības kultūru starp sociālajiem partneriem, vienlaikus ņemot vērā temata īpašās iezīmes un uzņēmumu īpatnības un lielumu;

28.

ar gandarījumu konstatē, ka Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociāciju un Eiropas Transporta darbinieku federācijas nolīgumā par 2006. gada konvenciju par darbu jūrniecībā ir iekļauta norāde uz uzklausīšanu attiecībā uz dažādiem jautājumiem, piemēram, darbinieku veselības un drošības apdraudējumiem un priekšlaicīgu darba līguma laušanu;

29.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, kas pausta tās 2007. gada 10. oktobra paziņojumā “Sociālā regulējuma atkārtota izvērtēšana vairāk un labākām darba vietām ES jūrniecības nozarē” (COM(2007)0591) un kas paredz pārskatīt Direktīvu 2002/14/EK, un aicina Komisiju, to darot, no jauna izskatīt iespēju atkāpties no Direktīvas 2002/14/EK piemērošanas, kā tas noteikts direktīvas 3. panta 3. punktā;

30.

aicina Komisiju izvērtēt prasības saskaņot Direktīvu 94/45/EK, Direktīvu 98/59/EK, Direktīvu 2001/23/EK, Direktīvu 2001/86/EK, Direktīvu 2002/14/EK, Direktīvu 2003/72/EK un Regulu (EK) Nr. 2157/2001, lai izpētītu nepieciešamību veikt kādus grozījumus, kuru mērķis būtu novērst noteikumu pārklāšanos un pretrunas; uzskata, ka iespējamie grozījumi būtu jāizdara vienlaikus;

31.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

25.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 76/16

A.

tā kā Eiropas sociālo modeli galvenokārt veido augsta līmeņa pakalpojumi, preces un darbavietas, ko rada sociālā ekonomika, kā arī tās veicinātāju atbalsts prognozēšanas un jauninājumu spējai;

B.

tā kā sociālā ekonomika ir balstīta uz sociālo paradigmu, kas atbilst Eiropas sociālā un labklājības modeļa pamatprincipiem, un tā kā sociālajai ekonomikai mūsdienās ir nozīmīga loma šī modeļa saglabāšanā un stiprināšanā, regulējot ražošanu un daudzu vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu piedāvājumu;

C.

tā kā tādēļ sociālās ekonomikas modeļus jāturpina attīstīt, lai sasniegtu ekonomikas izaugsmes, nodarbinātības iespēju, apmācības un individuālo pakalpojumu mērķus, kas caurvij visas ES politikas jomas;

D.

tā kā sabiedrības dažādība rada bagātību un stabilitāti un tā kā sociālā ekonomika aktīvi veicina dažādību, uzlabojot un stiprinot Eiropas sociālo modeli un ieviešot noteiktu uzņēmējdarbības modeli, kas ļauj sociālajai ekonomikai dot ieguldījumu stabilā un ilgtspējīgā izaugsmē;

E.

tā kā sociālās ekonomikas vērtības precīzi atbilst kopējām ES sociālās integrācijas vērtībām un tā kā ar to būtu jāsaista pienācīgas kvalitātes nodarbinātība, apmācība un reintegrācija; tā kā sociālā ekonomika ir parādījusi, ka ar to var ievērojami paaugstināt sociālo statusu personām, kurām ir nelabvēlīgi apstākļi (kā apstiprinājies, piemēram, gadījumā, kad Nobela Prēmijas laureāta Mohammed Yunus izveidotie mikrokredīta kooperatīvi, veicinot finansiālu iekļaušanu, palielināja sieviešu ietekmi), un ka sociālajai ekonomikai ir būtiskas sociālo inovāciju spējas, atbalstot personas, kurām ir grūtības atrisināt savas sociālās problēmas, piemēram, attiecībā uz profesionālās un privātās dzīves saskaņošanu, dzimumu līdztiesību, ģimenes dzīves kvalitāti, kā arī iespējām rūpēties par bērniem, vecākiem cilvēkiem un personām ar invaliditāti;

F.

tā kā sociālo ekonomiku pārstāv 10 % no kopējā Eiropas uzņēmumu skaita, tas ir, 2 miljoni uzņēmumu vai 6 % no kopējās nodarbinātības un tai ir augsts potenciāls radīt un saglabāt stabilu nodarbinātības līmeni, galvenokārt tāpēc, ka netiek mainīta uzņēmumu darbības vieta;

G.

tā kā sociālās ekonomikas uzņēmumi parasti ir mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), kas sekmē ilgtspējīgas ekonomikas modeli, kurā cilvēkresursi ir svarīgāki par kapitālu, un tā kā šādi uzņēmumi bieži darbojas vienotajā tirgū, un tāpēc jānodrošina, ka to darbības atbilst attiecīgajiem tiesību aktiem;

H.

tā kā sociālā ekonomika ir attīstījusies no konkrētām organizatoriskām un/vai juridiskām uzņēmējdarbības formām, piemēram, kooperatīviem, savstarpējām sabiedrībām, asociācijām, sociāliem uzņēmumiem un organizācijām, fondiem, kā arī no cita veida formām, kas raksturīgas katrai dalībvalstij; tā kā uz sociālo ekonomiku attiecas dažādi dalībvalstīs izmantoti jēdzieni, piemēram, “solidārā ekonomika” un “trešais sektors”, un, lai gan šie jēdzieni ne visās dalībvalstīs apraksta to, ko dēvē par “sociālo ekonomiku”, toties visā Eiropā ir atrodamas līdzīgi raksturojamas darbības;

I.

tā kā ES līmenī jāatzīst statūti dažiem sociālo ekonomiku veidojošu organizāciju veidiem, ņemot vērā iekšējā tirgus noteikumus, lai samazinātu birokrātiskos šķēršļus Kopienas finansējuma saņemšanai;

J.

tā kā sociālā ekonomika izceļ uzņēmējdarbības modeli, ko nevar raksturot ne pēc izmēra, ne pēc darbības jomas, bet vienīgi pēc tā, kā tas apliecina kopīgās vērtības, proti, demokrātijas prioritāti, sociāli iesaistīto personu līdzdalību un indivīda un sabiedrības mērķus, kas ir svarīgāki par peļņu; solidaritātes un atbildības principu aizstāvība un īstenošana, personas un vispārējo interešu apvienošana; dalībnieku demokrātiska kontrole; labprātīga un brīva dalība, pārvaldības autonomija un neatkarība no publiskās varas; lielākās daļas uzkrājumu izmantošana ilgtspējīgas attīstības mērķiem un pakalpojumiem dalībniekiem saskaņā ar vispārējām interesēm;

K.

tā kā, neraugoties uz sociālās ekonomikas un to veidojošo organizāciju nozīmi, tā joprojām ir mazpazīstama un bieži vien saņem kritiku kļūdainas tehniskas pieejas dēļ; tā kā viena no smagākajām problēmām, ar ko saskaras sociālā ekonomika ES un dažās tās dalībvalstīs, ir tās pamanāmības trūkums, ko daļēji rada valstu uzskaites sistēmu īpatnības;

L.

tā kā Parlamenta sociālās ekonomikas sadarbības grupa ir uzsākusi konkrētu darbu,

1.

uzsver, ka sociālajai ekonomikai ir viena no galvenajām lomām Eiropas ekonomikā, jo tā apvieno ienesīgumu un solidaritāti, rada kvalitatīvas darbavietas, veicina sociālo, ekonomisko un reģionālo kohēziju, vairo sociālo kapitālu, veicina aktīvu pilsonisko darbību, solidaritāti un ekonomikas veidu, kurā valda demokrātiskas vērtības, par prioritāti izvirzot cilvēku, turklāt atbalstot ilgtspējīgu attīstību, kā arī sociālus, ekoloģiskus un tehnoloģiskus jauninājumus;

2.

uzskata, ka sociālā ekonomika gan simboliskā, gan rezultātu ziņā ir nozīmīgs līdzeklis industriālās un ekonomiskās demokrātijas stiprināšanā;

3.

norāda, ka sociālā ekonomika varēs uzplaukt un īstenot visu tās potenciālu tikai tad, ja tai tiks nodrošināti labvēlīgi politiskie, tiesiskie un darbības apstākļi un priekšnosacījumi, pienācīgi ņemot vērā sociālās ekonomikas institūciju lielo daudzveidību un to raksturīgās iezīmes;

4.

uzskata, ka sociālās ekonomikas uzņēmumiem nebūtu jāpiemēro tie paši konkurences noteikumi kā citiem uzņēmumiem un ka tiem vajadzīgs drošs tiesisks regulējums, kas pamatojas uz to īpašo vērtību atzīšanu, lai tie spētu darboties līdzvērtīgas konkurences apstākļos ar citiem šādiem uzņēmumiem;

5.

uzsver to, ka ar ekonomisko sistēmu, kurā sociālās ekonomikas uzņēmumiem ir nozīmīgāka loma, samazinātu spekulācijas finanšu tirgos, kuros dažas privātās sabiedrības nav pakļautas akcionāru un regulatoru struktūru uzraudzībai;

6.

norāda, ka uzņēmējdarbības formu daudzveidība ir atzīta EK līgumā, kā arī pieņemtajos Eiropas kooperatīvās sabiedrības statūtos;

7.

norāda, ka Komisija ir vairākkārt atzinusi sociālās ekonomikas jēdzienu;

8.

prasa Komisijai jaunajās politikas programmās veicināt sociālo ekonomiku un aizstāvēt sociālās ekonomikas jēdzienu “atšķirīga pieeja uzņēmējdarbībai”, kuras galvenais dzinējs nav peļņa, bet sociāls labums, un nodrošināt, ka likumdošanā tiek pietiekami ņemti vērā sociālajai ekonomikai raksturīgi elementi;

9.

uzskata, ka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm tiesību aktos un politikas virzienos ir jāatzīst sociālā ekonomika un tās ieinteresētās personas — kooperatīvi, savstarpējās sabiedrības, asociācijas un fondi; iesaka šajos pasākumos iekļaut viegli pieejamus kredītus un nodokļu atvieglojumus, mikrokredītu attīstību, Eiropas apvienību, fondu un savstarpējo sabiedrību statūtu izstrādi, kā arī pielāgotu ES finansējumu un veicināšanas pasākumus, ar ko labāk atbalstīt sociālās ekonomikas organizācijas, kuras darbojas tirgus un ārpustirgus sektoros un kuru izveidošanas mērķis ir sociālā lietderība;

10.

norāda, ka ir jāpanāk atzīšana Eiropas statūtiem asociācijām, savstarpējām sabiedrībām un fondiem, lai iekšējā tirgus noteikumos nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret sociālās ekonomikas uzņēmumiem; uzskata, ka Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai attiecībā uz Eiropas asociācijas statūtiem un Eiropas Parlamenta un Padomes regulai attiecībā Eiropas savstarpējās sabiedrības statūtiem atsaukums COM(1991)0273, ir radījis ievērojamu šķērsli šo sociālās ekonomikas uzņēmumu veidu attīstībai Eiropas Savienībā; tāpēc prasa, lai Komisija attiecīgi pārskatītu savu darba programmu;

11.

aicina Komisiju turpināt darbu pēc priekšizpētes ziņojuma par Eiropas fondu statūtiem, ko publicēs 2008. gada beigās, un veikt ietekmes novērtējumu Eiropas asociācijas un Eiropas savstarpējās sabiedrības statūtiem;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt tiesisku regulējumu, kurā tiktu atzīti sociālās ekonomikas komponenti;

13.

aicina Komisiju nodrošināt, lai Eiropas slēgtā sabiedrība būtu uzņēmējsabiedrības veids, kuru varētu piemērot visiem uzņēmējdarbības tipiem;

14.

aicina Komisiju paredzēt skaidrus noteikumus, lai noteiktu, kuras struktūras var likumīgi darboties kā sociālās ekonomikas uzņēmumi, un ieviestu efektīvas juridiskās barjeras piekļuvei, lai tikai sociālās ekonomikas uzņēmumi varētu izmantot finansējumu, kas paredzēts sociālās ekonomikas uzņēmumiem, vai izmantot to valsts politikas jomu līdzekļus, ar kuriem veicina sociālās ekonomikas uzņēmumus;

15.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt sociālās ekonomikas uzņēmumu statistikas reģistru izveidi valstīs, izveidot valsts satelītkontus katram institucionālajam sektoram un darbības jomai un ļaut šos datus iekļaut Statistikas biroja datos, izmantojot arī universitātēs pieejamās prasmes;

16.

norāda, ka sociālās ekonomikas rādītāju apkopošana ir papildus bezpeļņas institūciju devuma rādītājiem, un aicina Komisiju un dalībvalstis rosināt izmantot ANO Rokasgrāmatu par bezpeļņas institūcijām valstu kontu sistēmā un izveidot satelītkontus, ar kuriem uzlabotu bezpeļņas institūciju un sociālās ekonomikas organizāciju pamanāmību;

17.

atbalsta to, ka sociālās ekonomikas komponentēm jābūt atzītām ES nozaru sociālajā dialogā, un iesaka Komisijai un dalībvalstīm stingri atbalstīt procesu, kurā sociālās ekonomikas dalībnieki tiktu iekļauti sabiedriskajās apspriedēs un pilsoniskajā dialogā;

18.

norāda, ka sociālās ekonomikas uzņēmumi un organizācijas palīdz stiprināt “uzņēmējdarbības garu”, veicina demokrātiskāku uzņēmējdarbību, paredz sociālo atbildību un veicina neaizsargāto iedzīvotāju kategoriju aktīvu sociālo integrāciju;

19.

uzsver, ka darba devēji sociālajā ekonomikā ir nozīmīgi reintegrācijas aģenti, un atzinīgi vērtē to centienus izveidot un uzturēt kvalitatīvas, labas, stabilas darbavietas, kā arī investēt darba ņēmējos; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un stiprināt sociālās ekonomikas kā laba darba devēja nozīmi un respektēt tās īpašo statusu;

20.

uzsver, ka sociālā ekonomika palīdz koriģēt trīs galvenās darba tirgus nepilnības: bezdarbu, nodarbinātības nestabilitāti un bezdarbnieku sociālo atstumtību un to atstumtību no darba tirgus; turklāt norāda, ka sociālajai ekonomikai ir loma nodarbinātības iespēju uzlabošanā un tā rada darbavietas, kuras parasti netiek pārvietotas, kas veicina Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanu;

21.

uzskata, ka dalībvalsts atbalsts sociālās ekonomikas uzņēmumiem būtu jāinterpretē kā reāls ieguldījums tādu solidaritātes tīklu izveidē, kuri var stiprināt vietējo kopienu un iestāžu lomu sociālās politikas izstrādē;

22.

uzskata, ka attiecībā uz sociālajām problēmām vajadzīgs pārdomu periods, taču pašreizējos apstākļos rīcība ir visvairāk nepieciešama; uzskata, ka vairākums sociālo problēmu būtu jārisina vietējā mērogā, lai ņemtu vērā reālo situāciju un problēmas; uzskata — lai šādas darbības būtu efektīvas, nepieciešami stingri koordinēšanas noteikumi, kas nozīmē valsts iestāžu un sociālās ekonomikas uzņēmumu sadarbības augstu līmeni;

23.

norāda — tādēļ, ka sociālās ekonomikas uzņēmumi ir cieši saistīti ar vietējo līmeni, tie var izveidot saiknes starp pilsoņiem un viņu reģionālajām, valsts un Eiropas pārstāvniecības struktūrām, kā arī spēj dot ieguldījumu ES pārvaldībā, kas ir noderīgi sociālajai kohēzijai; ļoti atzinīgi vērtē sociālās ekonomikas uzņēmumu un organizāciju centienus pārgrupēties koordinācijas platformās ES līmenī;

24.

norāda, ka sociālajai ekonomikai ir nozīmīga loma Lisabonas stratēģijas ilgtspējīgas izaugsmes un pilnīgas nodarbinātības mērķu sasniegšanā, jo tā pievēršas daudzu darba tirgus nepilnību novēršanai, jo īpaši atbalstot sieviešu nodarbinātību, kā arī izveido un nodrošina sabiedriskos aprūpes pakalpojumus (piemēram, sociālos, veselības un sociālās palīdzības pakalpojumus) papildus sabiedrības ekonomiskās struktūras veidošanai un uzturēšanai, tādējādi palīdzot veicināt vietējo kopienu attīstību un sociālo kohēziju;

25.

uzskata, ka Eiropas Savienībai jārīkojas, lai izstrādātu sociālās ekonomikas programmas pamatu, jo tas stiprinātu vietējo un ES konkurētspēju un jauninājumu ieviešanas spēju, ņemot vērā sociālās ekonomikas spēju ieviest stabilitāti kontekstā ar ekonomikas neizbēgami ciklisko attīstību, vajadzības gadījumā pārdalot un no jauna ieguldot peļņu vietējā līmenī, veicinot uzņēmējdarbības kultūru, saistot saimniecisko darbību ar vietējām vajadzībām, atbalstot apdraudētas jomas (piem., amatniecību) un radot sociālo kapitālu;

26.

aicina atbildīgās iestādes un šīs nozares uzņēmējus novērtēt un palielināt sieviešu lomu sociālajā ekonomikā gan kvantitatīvi, ņemot vērā lielo sieviešu nodarbinātības līmeni visās nozares jomās, tostarp asociācijās un brīvprātīgajā darbā, gan kvalitatīvi, kā arī saistībā ar organizatoriskajiem darba un pakalpojumu sniegšanas aspektiem; pauž bažas par noturīgo vertikālās integrācijas problēmu, kas pastāv pat sociālajā ekonomikā un ierobežo sieviešu dalību lēmumu pieņemšanā;

27.

aicina dalībvalstu valdības, vietējās iestādes un nozares uzņēmējus veicināt un atbalstīt tās iespējamās sinerģijas, kuras sociālās ekonomikas pakalpojumu nozarē varētu radīt šādos pakalpojumos ieinteresētās personas un to lietotāji, paplašinot dalības, apspriežu un kopīgas atbildības apjomu;

28.

aicina Komisiju, pārskatot valsts atbalsta politiku, ņemt vērā sociālās ekonomikas realitāti, jo vietējā līmenī strādājošiem maziem uzņēmumiem un organizācijām ir ļoti grūti piekļūt finansējumam, īpaši pašreizējās ekonomiskās un finanšu krīzes laikā; tāpat aicina Komisiju neradīt šķēršļus valstu uzņēmējdarbības tiesībām un fiskālajiem noteikumiem, piemēram, tiem, kas attiecas uz kooperatīviem banku un izplatīšanas nozarē un kuru darbības tiek balstītas uz savstarpīguma principiem, uzņēmuma demokrātiju, līdzekļu nodošanu no paaudzes paaudzē, rezervju nedalāmību, solidaritāti un darba un uzņēmējdarbības ētiku;

29.

uzsver, ka daži sociālās ekonomikas uzņēmumi ir mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi, kuriem var nepietikt vajadzīgo resursu darbībai iekšējā tirgū un dalībai valstu un ES programmās, un iesaka nodrošināt konkrētu atbalstu un instrumentus, lai šie uzņēmumi varētu veiksmīgāk piedalīties Eiropas Savienības ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes veicināšanā, kā arī uzņēmējdarbības krīzes laikā veicināt iespēju uzņēmumus pārveidot par darba ņēmējiem piederošiem uzņēmumiem;

30.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt programmas, kuras paredzētas potenciālajiem un pašreizējiem sociālajiem uzņēmumiem, piedāvājot finansiālu atbalstu, informāciju, konsultācijas un apmācību, kā arī vienkāršojot dibināšanas procesu (tostarp mīkstinot prasību attiecībā uz sākuma kapitālu uzņēmumiem), lai palīdzētu tiem pielāgoties aizvien globālākai ekonomikai, kuru patlaban ir skārusi finanšu krīze;

31.

uzsver, ka sociālās ekonomikas uzņēmumiem ir vairāk grūtību nekā lieliem uzņēmumiem, piemēram, saskaroties ar birokrātijas slogu finansējuma saņemšanai un piekļuvē jaunām tehnoloģijām un informācijai;

32.

norāda uz sociālās ekonomikas nozīmi saistībā ar vispārējas nozīmes pakalpojumiem; norāda uz pievienoto vērtību, ko sniedz valsts un privātā sektora integrētie tīkli, kā arī uz risku, ka tos izmanto, piemēram, kā attaisnojumu ārpakalpojumiem valsts iestāžu izmaksu samazināšanai, it sevišķi izmantojot ieguldījumus brīvprātīga darba veidā;

33.

mudina Komisiju turpināt dialogu un skaidrošanu darbā ar iesaistītajām pusēm, kā arī turpināt atbalstīt dalībvalstis saistībā ar vispārējas nozīmes pakalpojumiem un vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem un izmantot indikatoru grupu metodi;

34.

aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas politikas izstrādē tiek ņemti vērā sociālās ekonomikas raksturlielumi (mērķi, vērtības un darba metodes), un it īpaši iekļaut sociālo ekonomiku tās politikas virzienos un stratēģijās, kas paredzētas sociālās jomas, ekonomikas un uzņēmējdarbības attīstībai, īpaši saistībā ar Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktu (COM(2008)0394); prasa, lai sociālo ekonomiku nelabvēlīgi ietekmējošos apstākļos tiktu veikti ietekmes novērtējumi, ievērotas sociālās ekonomikas intereses un tām piešķirta prioritāte; turklāt mudina Komisiju atkārtoti apsvērt iespēju izveidot sociālās ekonomikas starpdienestu nodaļu, kura koordinētu attiecīgo ģenerāldirektorātu sadarbību;

35.

aicina Komisiju nodrošināt, lai Eiropas mazo un vidējo uzņēmumu novērošanas centrs apsekojumos sistemātiski iekļautu sociālās ekonomikas uzņēmumus un lai tas sagatavotu ieteikumus pasākumiem, kas palīdzētu tiem darboties un pilnveidoties; aicina Komisiju arī veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu sociālās ekonomikas uzņēmumu savstarpējas saiknes un to darbību sekmētu Eiropas Biznesa atbalsta tīkls;

36.

aicina dalībvalstis atbalstīt sociālās ekonomikas mazās un vidējās organizācijas ar mērķi samazināt atkarību no dotācijām un veicināt ilgtspējību;

37.

mudina Komisiju aicināt sociālās ekonomikas dalībniekus pievienoties pastāvīgām dialoga struktūrām, kā arī piedalīties darba grupās un strādāt kopā ar augsta līmeņa ekspertiem, kas risina jautājumus saistībā ar sociālo ekonomiku; aicina Komisiju piedalīties sociālās ekonomikas pārstāvniecības stiprināšanā reģionu, valsts un Kopienas līmenī, kā arī izveidot tiesisku regulējumu nolūkā veicināt vietējo iestāžu un sociālās ekonomikas uzņēmumu aktīvu partnerību;

38.

aicina Komisiju veicināt valsts aģentūru un sociālās ekonomikas pārstāvju dialogu dalībvalstu un Kopienas līmenī un tādējādi sekmēt savstarpēju sapratni un labu praksi;

39.

aicina Komisiju atbalstīt Eiropas ideju laboratoriju attiecībā uz kooperatīvām bankām, ko izveidojušas nozares asociācijas, vai citiem finanšu pakalpojumiem, ko varētu izmantot sociālās ekonomikas organizācijas, veicot izpēti par to, kādus rezultātus līdz šim ES ir sasnieguši šie īpašie sociālās ekonomikas veidojumi, jo sevišķi pašreizējās globālās kredītu un finanšu krīzes laikā, kā arī par to, kā tie izvairīsies no turpmāka šāda veida riska;

40.

aicina Komisiju izskatīt iespēju atjaunot īpašu budžeta pozīciju sociālajai ekonomikai;

41.

aicina izstrādāt programmas, kas veicinās eksperimentus ar jauniem ekonomikas un sociāliem modeļiem, veicināt pētniecības pamatprogrammas, ietverot sociālās ekonomikas jautājumus uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus saskaņā ar Septīto pamatprogrammu, paredzēt izmantot koeficientu, ko piemēro oficiālajiem statistikas datiem, un ieviest instrumentus, lai aprēķinātu gan kvalitatīvo, gan kvantitatīvo ekonomisko izaugsmi;

42.

aicina Komisiju un dalībvalstis integrēt sociālo ekonomiku Kopienas un valstu politikā, kā arī ES programmās, kas paredzētas uzņēmumiem pētniecības, jauninājumu, finanšu, reģionālās attīstības un sadarbības attīstības jomā, un atbalstīt sociālās ekonomikas apmācības programmu ieviešanu ES, valstu un vietējiem administratoriem, un nodrošināt sociālās ekonomikas uzņēmumu piekļuvi programmām un darbībām, kas saistītas ar attīstību un ārējiem sakariem;

43.

mudina dalībvalstis augstākajā izglītībā, universitāšu un profesionālajā izglītībā paredzēt mācību kursu projektus, kas palielinātu izpratni par sociālo ekonomiku un uzņēmējdarbības iniciatīvām, kuras ir balstītas uz tās vērtībām;

44.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt prasmju un profesionālisma pilnveidi nozarē, lai paaugstinātu sociālās ekonomikas nozīmi darba tirgus integrācijā;

45.

aicina Komisiju izstrādāt ES tiesisko regulējumu, kas dotu iespēju izveidot un uzturēt teritoriālu sociālās ekonomikas un vietējo iestāžu partnerību, kā arī noteikt kritērijus, lai atpazītu un veicinātu sociālo ekonomiku, sekmētu ilgtspējīgu attīstību vietējā mērogā un veicinātu vispārējo interešu ievērošanu;

46.

aicina Komisiju censties izveidot nosacījumus, kas atvieglos investīcijas sociālajā ekonomikā, jo īpaši izmantojot investīciju fondus, un garantētu aizdevumu un subsīdiju piešķiršanu;

47.

prasa Komisijai veikt atkārtotu vērtējumu

48.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un Sociālās aizsardzības komitejai.

25.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 76/23

A.

tā kā garīgajai veselībai un labklājībai ir liela nozīme indivīdu un sabiedrības dzīves kvalitātē un tās abas ir būtiski faktori ES Lisabonas stratēģijas mērķu un pārskatītās stratēģijas par ilgtspējīgu attīstību izpildē, un tā kā garīgo traucējumu novēršana, savlaicīga atklāšana, iejaukšanās un ārstēšana ievērojami samazina šo traucējumu ietekmi uz personisko dzīvo un finansiālās un sociālās sekas;

B.

tā kā dažādos ES stratēģiskajos dokumentos ir izcelta garīgās veselības nozīme šo mērķu īstenošanā un nepieciešamība pēc praktiskiem pasākumiem šajā jomā;

C.

tā kā Kopienas garīgās veselības stratēģijas pievienoto vērtību rada galvenokārt profilakses joma un to cilvēku cilvēktiesību ievērošanas veicināšana, kuriem ir garīgās veselības problēmas;

D.

tā kā garīgās veselības problēmas ir plaši izplatītas Eiropā, jo viena ceturtdaļa cilvēku vismaz vienreiz mūžā ir saskārusies ar garīgās veselības problēmām, bet vēl vairāk cilvēku ir izjutuši netiešu ietekmi, un tā kā garīgās veselības aprūpes standarti dalībvalstīs ir stipri atšķirīgi, īpaši starp vecajām dalībvalstīm un dažām jaunajām dalībvalstīm;

E.

tā kā, apsverot garīgās veselības jautājumu, ir jāņem vērā ar dzimumu saistīti aspekti un tā kā aizvien vairāk sieviešu kā vīriešu cieš no garīgās veselības traucējumiem un aizvien vairāk vīriešu izdara pašnāvību;

F.

tā kā pašnāvība joprojām ir vērā ņemams pāragras nāves cēlonis Eiropā un ik gadu ES pašnāvībā mirst vairāk nekā 50 000 cilvēku, tā kā deviņos gadījumos no desmit šādā veidā mirušajiem pirms tam ir bijuši garīgās veselības traucējumi, kas bieži ir bijusi depresija, un turklāt tā kā cietumos un aizturēšanas centros ievietoto personu vidū ir augstāks pašnāvību un pašnāvības mēģinājumu skaits nekā pārējā sabiedrībā;

G.

tā kā tādu politikas virzienu izstrāde, kuru mērķis ir mazināt depresijas un pašnāvību gadījumu skaitu, ir cieši saistīta ar cilvēka cieņas aizsardzību;

H.

tā kā, lai gan depresija ir viens no visizplatītākajiem un nopietnākajiem traucējumiem, pasākumi tās novēršanai vēl joprojām bieži vien ir nepietiekami un tā kā tikai dažas dalībvalstis ir īstenojušas profilakses programmas;

I.

tā kā par garīgās veselības uzlabošanu un traucējumu profilaksi joprojām trūkst izpratnes, šajās jomās trūkst ieguldījumu un medicīniskiem pētījumiem un cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām trūkst atbalsta;

J.

tā kā garīgās slimības sabiedrībai saskaņā ar aplēsēm izmaksā 3 % līdz 4 % no dalībvalstu iekšzemes kopprodukta (IKP), tā kā 2006. gadā ar garīgajām slimībām saistītās izmaksas ES bija 436 000 miljoni eiro, tā kā lielākā daļa no šiem izdevumu neradās veselības aizsardzības nozarē, proti, tie galvenokārt radās sistemātisku darba kavējumu, darbnespējas un pirmstermiņa pensionēšanās dēļ un tā kā aplēsēs daudzos gadījumos nav atspoguļota blakusslimību radītā finansiālā slodze, kas biežāk skar personas ar garīgās veselības problēmām;

K.

tā kā sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība saasina garīgās veselības problēmas, tā kā garīgo slimību izplatības rādītāji ir lielāki tādās marginalizētās un neaizsargātās grupās kā bezdarbnieki, imigranti, cietumnieki un bijušie cietumnieki, psihotropo vielu lietotāji, invalīdi un personas, kas ilgstoši slimo, un tā kā ir vajadzīgi noteikti pasākumi un piemērota politika, lai palīdzētu viņiem integrēties un iekļauties sabiedrībā;

L.

tā kā garīgās veselības jomā, tostarp ārstēšanās un sociālās integrācijas jomā, starp dalībvalstīm un pašās dalībvalstīs ir ievērojamas atšķirības;

M.

tā kā personas ar garīgās veselības problēmām vairāk nekā pārējie sabiedrības locekļi ir pakļautas riskam saslimt ar fizisku slimību un tām ir mazāk iespēju saņemt šo fizisko slimību ārstēšanu;

N.

tā kā, lai gan garīgā veselība ir tikpat svarīga, cik fiziskā veselība un tās ir savstarpēji saistītas, garīgās veselības problēmas bieži netiek diagnosticētas vai netiek pietiekami novērtētas un pienācīgi ārstētas;

O.

tā kā vairākumā dalībvalstu ir notikusi pāreja no ilgtermiņa ārstēšanās aprūpes iestādēs uz dzīvi sabiedrībā, saņemot palīdzību, un tā kā šis process tomēr ir noticis bez pienācīgas plānošanas un resursu sadales, bez kontroles mehānismiem un bieži nepietiekama budžeta apstākļos, kā rezultātā tūkstošiem iedzīvotāju ar garīgām slimībām draud atgriešanās aprūpes iestādēs;

P.

tā kā 2008. gadā izveidotā Eiropas Garīgās un fiziskās veselības darba grupa pulcē augsta līmeņa pārstāvjus no svarīgākajām organizācijām;

Q.

tā kā pamatus garīgajai veselībai mūža garumā ieliek cilvēka pirmajos dzīves gados un tā kā garīgās slimības ir izplatītas jauniešu vidū, kuru gadījumā agrīna diagnostika un ārstēšana ir ārkārtīgi svarīga;

R.

tā kā ES iedzīvotāju novecošanās ir saistīta ar biežāku neirodeģeneratīvu saslimšanu sastopamību;

S.

tā kā diskriminācija un sociālā atstumtība, ko izjūt cilvēki ar garīgās veselības problēmām un viņu ģimenes, ir ne tikai garīgās saslimšanas sekas, bet rada arī stigmu, noraidījumu un marginalizāciju, ar ko šie cilvēki sastopas, un ir riska faktori, kas traucē viņiem vērsties pēc palīdzības un ārstēšanas;

T.

tā kā 2010. gadu Eiropas Savienība ir pasludinājusi par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību;

U.

tā kā pētījumi sniedz jaunus datus par garīgās veselības medicīniskajām un sociālajām dimensijām un tā kā joprojām tomēr ir ievērojamas nepilnības un tāpēc ir jācenšas nelikt šķēršļus valsts vai privātiem medicīniskiem pētījumiem, piemērojot lielas un bieži vien apgrūtinošas administratīvās prasības vai pārlieku lielus ierobežojumus attiecīgo modeļu izmantošanai, lai izstrādātu drošus un iedarbīgus medikamentus;

V.

tā kā zināšanu apguves grūtībām (garīgai atpalicībai) raksturīgas daudzas tādas pašas īpatnības un vajadzības kā garīgās veselības traucējumiem;

W.

tā kā ir būtiski svarīgi ievērojami uzlabot to medicīnas darbinieku, tostarp ārstu, kā arī tiesu iestāžu darbinieku, apmācību, kuri savā darbā saskaras ar cilvēkiem, kas sirgst ar garīgām slimībām;

X.

tā kā garīgās veselības traucējumi saslimšanas gadījumu skaita ziņā ierindojas pirmajā vietā,

1.

atzinīgi vērtē Eiropas paktu par garīgo veselību un labklājību par garīgās veselības un labklājības atzīšanu par rīcības pamatprioritāti;

2.

noteikti atbalsta aicinājumu ES iestādēm, dalībvalstīm, reģionālajām un vietējām iestādēm un sociālajiem partneriem sadarboties un pastiprināt rīcību piecās prioritārās jomās attiecībā uz iedzīvotāju garīgās veselības un labklājības uzlabošanu, aptverot visas vecuma grupas, abus dzimumus, dažādas etniskās un sociāli ekonomiskās grupas, cīņu ar stigmatizāciju un sociālo atstumtību, profilaktiskās darbības un pašpalīdzības nostiprināšanu, kā arī atbalsta un pietiekamas ārstēšanas nodrošināšanu cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām, kā arī šādu cilvēku ģimenēm un aprūpētājiem; uzsver, ka jebkādai šādai sadarbībai ir pilnībā jāatbilst subsidiaritātes principam;

3.

aicina dalībvalstis palielināt informētību par labas garīgās veselības nozīmīgumu, jo īpaši veselības aprūpes darbinieku vidū un tādās mērķgrupās kā vecāki, skolotāji, sociālo un juridisko dienestu darbinieki, darba devēji, aprūpes darbinieki, bet īpaši sabiedrību kopumā;

4.

aicina dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju un Eurostat uzlabot informētību par garīgo veselību un saikni starp garīgo veselību un veselīgu mūžu, veidojot skaidras, viegli pieejamas un saprotamas informācijas apmaiņas un izplatīšanas mehānismus;

5.

aicina Komisiju ierosināt kopējus indikatorus, lai uzlabotu datu salīdzināmību un sekmētu apmaiņu ar labas prakses piemēriem un dalībvalstu sadarbību un tādējādi uzlabotu garīgo veselību;

6.

uzskata, ka uzsvars jāliek uz garīgo saslimšanu profilaksi, izmantojot sociālo iejaukšanos un īpašu uzmanību veltot visneaizsargātākajām grupām; uzsver, ka gadījumos, kad ar profilaksi nepietiek, jāsekmē un jāatvieglo nediskriminējoša pieeja terapeitiskai ārstēšanai un jānodrošina, ka cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām ir pieejama visa iespējamā informācija par jaunākajiem ārstēšanas veidiem;

7.

aicina ES izmantot Septītās pamatprogrammas piedāvātās finansēšanas iespējas, lai garīgās veselības un labklājības jomā veiktu vairāk pētījumu, kā arī pētītu saikni starp garīgām un fiziskām veselības problēmām; aicina dalībvalstis izpētīt iespējas finansēt garīgās veselības iniciatīvas no Eiropas Sociālā fonda un Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļiem;

8.

aicina dalībvalstis optimāli izmantot pieejamos Kopienas un savus resursus, lai veicinātu garīgo veselību un rīkotu informētības palielināšanas un mācību programmas ikvienam, kurš savā amatā varētu veicināt diagnosticēšanu agrīnā slimības attīstības stadijā, tūlītēju iejaukšanos un garīgās veselības problēmu pareizu pārvaldību;

9.

aicina Komisiju veikt un publicēt pētījumu par garīgo slimību ārstēšanas iespējām un garīgās veselības veicināšanas politiku visā ES;

10.

aicina dalībvalstis pieņemt ANO Rezolūciju Nr. 46/119 par “garīgi slimo personu aizsardzību un garīgās veselības aprūpes uzlabošanu”, ko izstrādāja ANO Cilvēktiesību komisija un 1991. gadā pieņēma ANO Ģenerālā asambleja;

11.

aicina dalībvalstis cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām nodrošināt tiesības uz vienlīdzīgu, pilnīgu un pienācīgu piekļuvi izglītībai, mācībām un nodarbinātībai atbilstīgi mūžizglītības principiem, kā arī nodrošināt, lai šie cilvēki saņemtu pietiekamu atbalstu savām vajadzībām;

12.

uzsver vajadzību pēc skaidras un ilgtermiņa plānošanas, lai sniegtu augstas kvalitātes, iedarbīgus, pieejamus un visaptverošus garīgās veselības aprūpes pakalpojumus ārstniecības iestādēs un ārpus tām un pieņemtu kritērijus uzraudzībai, ko veiktu neatkarīgas struktūras; aicina uzlabot sadarbību un saziņu starp nozīmīgākajiem veselības aizsardzības darbiniekiem un garīgās veselības aizsardzības darbiniekiem, lai efektīvi risinātu ar garīgo un fizisko veselību saistītas problēmas, veicinot holistiskas pieejas izmantošanu, kurā tiek ņemts vērā indivīdu vispārējais fiziskās un garīgās veselības stāvoklis;

13.

aicina dalībvalstis ieviest garīgās veselības problēmu skrīningu vispārējās veselības aprūpes iestādēs un fizisko veselības problēmu skrīningu — garīgās veselības aprūpes iestādēs; turklāt aicina dalībvalstis izveidot visaptverošu aprūpes modeli;

14.

aicina Komisiju interesēties par medikamentu blaknēm, ar kurām pacienti saskārušies, un reģistrēt tās, izmantojot Eiropas Medicīnas aģentūras (EMEA) pamatnostādnes;

15.

aicina Komisiju paplašināt Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ESPKC) mandātu, ietverot tajā arī garīgo veselību;

16.

aicina Komisiju izplatīt to tematisko konferenču rezultātus, kuras tiks rīkotas, lai īstenotu Eiropas pakta mērķus, un nākt klajā ar priekšlikumu “Eiropas rīcības plānam iedzīvotāju garīgās veselības un labklājības un medicīniskās pētniecības jomā”;

17.

lai īstenotu Eiropas paktu, mudina izveidot ES Garīgās veselības un labklājības paneli, kurā piedalītos Komisija, Padomes prezidējošā valsts, Parlaments, PVO, pakalpojumu lietotāji, cilvēki ar garīgās veselības problēmām, viņu ģimenes locekļi, aprūpētāji, nevalstiskās organizācijas, farmācijas industrijas pārstāvji, akadēmiķi un citas ieinteresētās puses, un tajā pašā laikā pauž nožēlu par to, ka nav pieņemta direktīva Eiropas līmenī, ko atbalstīja Eiropas Parlaments rezolūcijā par Komisijas Zaļo grāmatu “Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana”;

18.

aicina Komisiju saglabāt Eiropas Garīgās veselības un labklājības stratēģijas priekšlikumu par savu ilgtermiņa mērķi;

19.

aicina dalībvalstis izstrādāt mūsdienīgus garīgās veselības tiesību aktus, kas atbilst starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā — vienlīdzībai un diskriminācijas izskaušanai, privātās dzīves neaizskaramībai, autonomijai, fiziskai integritātei un tiesībām uz informāciju un līdzdalību — un kuros iekļauti un nostiprināti garīgās veselības politikas pamatprincipi, vērtības un mērķi;

20.

aicina pieņemt kopējas Eiropas pamatnostādnes, kurās invaliditāte definēta atbilstīgi Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām;

21.

aicina dalībvalstis ieviest starpnozaru programmas pašnāvību profilaksei (īpaši jauniešu un pusaudžu vidū), veselīga dzīvesveida veicināšanai un tādu riska faktoru kā viegla pieeja medikamentiem, narkotikām, kaitīgām ķīmiskām vielām un alkohola lietošana samazināšanai; uzskata, ka ir īpaši nepieciešams garantēt, ka tiek nodrošināta ārstēšana cilvēkiem, kas mēģinājuši izdarīt pašnāvību, un psihoterapeitiskā ārstēšana pašnāvību izdarījušu cilvēku ģimenes locekļiem;

22.

aicina dalībvalstis veidot reģionālus informācijas tīklus, kuros ietilpst veselības aizsardzības sistēmas darbinieki, pakalpojumu lietotāji un cilvēki ar garīgās veselības problēmām, viņu ģimenes, izglītības iestādes un darbavietas kopā ar vietējām organizācijām un sabiedrības pārstāvji, lai samazinātu depresijas un noslieces uz pašnāvību izplatību;

23.

aicina plašāk publiskot informāciju par Eiropas vienoto telefona numuru 112, uz kuru zvanīt ārkārtas gadījumos, piemēram, pašnāvības mēģinājuma vai garīgu krīžu gadījumā, lai būtu iespējama ātra iejaukšanās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

24.

aicina dalībvalstis izveidot īpašus apmācības kursus ģimenes ārstiem un psihiatrisko ārstniecības iestāžu personālam, tostarp ārstiem, psihologiem un medmāsām, par depresīviem traucējumiem un pašnāvības riska atpazīšanu un novēršanu;

25.

aicina dalībvalstis atbalstīt skolu personālu, lai izveidotu veselīgu atmosfēru un attiecības starp skolu, vecākiem, veselības aizsardzības pakalpojumu sniedzējiem un sabiedrību, lai uzlabotu jauniešu sociālo integrāciju;

26.

aicina dalībvalstis rīkot atbalsta programmas vecākiem, jo īpaši nelabvēlīgajām ģimenēm, un veicināt sociālā darbinieka amata izveidi katrā vidusskolā, kura uzdevums būtu rūpēties par jauniešu sociāli emocionālajām vajadzībām, īpašu uzmanību pievēršot tādām profilakses programmām kā pašvērtības celšana un krīžu risināšana;

27.

uzsver vajadzību plānot veselības aizsardzības sistēmu tā, lai tā apmierinātu vajadzību pēc specializētiem garīgās veselības aprūpes pakalpojumiem bērniem un pusaudžiem, ņemot vērā pāreju no ilgtermiņa ārstēšanas aprūpes iestādēs uz dzīvi sabiedrībā, saņemot palīdzību;

28.

uzsver, ka ir nepieciešama agrīna garīgās veselības problēmu atklāšana un ārstēšana mazāk aizsargātās iedzīvotāju grupās, īpašu uzmanību pievēršot nepilngadīgajiem;

29.

ierosina iekļaut garīgo veselību visu veselības aizsardzības darbinieku mācību programmās un paredzēt šajā nozarē nepārtrauktas izglītošanās un mācību iespējas;

30.

aicina dalībvalstis un Eiropas Savienību sadarboties, lai veicinātu informētību par garīgās veselības pasliktināšanos emigrantu bērniem, un izveidot mācību programmas skolās, kuru mērķis ir palīdzēt šiem bērniem risināt ar vecāku prombūtni saistītās psiholoģiskās problēmas;

31.

paziņo, ka darbavietām ir būtiska nozīme tādu cilvēku sociālajā integrācijā, kuriem ir garīgās veselības problēmas, un aicina atbalstīt šo cilvēku pieņemšanu un paturēšanu darbā, rehabilitāciju un atgriešanos darbā, liekot uzsvaru uz visneaizsargātāko grupu, tostarp mazākumtautību kopienu, integrāciju;

32.

aicina dalībvalstis veicināt izpēti, lai apzinātu, kādi darba apstākļi var palielināt saslimstību ar garīgām slimībām, īpaši sieviešu vidū;

33.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un īstenot tādus īpašus arodapmācības kursus cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām, kuros tiek ņemtas vērā viņu spējas un potenciāls, lai veicinātu šādu cilvēku integrāciju darba tirgū, kā arī izveidotu programmas reintegrācijai darbavietā; uzsver arī to, ka darba devējiem un viņu darbiniekiem ir nepieciešama pienācīga apmācība, lai viņi varētu rūpēties par to cilvēku specifiskajām vajadzībām, kuriem ir garīgās veselības problēmas;

34.

aicina darba devējus popularizēt veselīgu darba atmosfēru, pievēršot uzmanību ar darbu saistītam stresam, garīgo traucējumu cēloņiem darbavietā un cīņai ar šiem cēloņiem;

35.

aicina Komisiju pieprasīt, lai uzņēmumi un valsts iestādes katru gadu publicē ziņojumu par savu politiku un pasākumiem attiecībā uz darbinieku garīgo veselību tāpat, kā tās ziņo par fizisko veselību un darba drošību;

36.

mudina darba devējus kā veselības aizsardzības un darba drošības stratēģiju daļu pieņemt programmas darbinieku emocionālās un garīgās veselības veicināšanai, nodrošināt konfidenciāla un nestigmatizējoša atbalsta iespējas un ieviest pretiebiedēšanas politiku; aicina Komisiju izplatīt pozitīvus piemērus, publicējot šādas programmas internetā;

37.

aicina dalībvalstis nodrošināt, lai cilvēkiem, kuriem ir tiesības saņemt slimības vai invaliditātes pabalstus garīgās veselības problēmu dēļ, netiktu atņemtas tiesības uz iespēju strādāt, un ka viņi nezaudē ar invaliditāti/saslimšanu saistītos pabalstus, tiklīdz ir atraduši jaunu darbu;

38.

aicina dalībvalstis pilnībā un efektīvi īstenot Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (3);

39.

aicina dalībvalstis pieņemt piemērotus pasākumus, lai uzlabotu un saglabātu vecāka gadagājuma cilvēku dzīves kvalitāti augstā līmenī un veicinātu veselības aizsardzību un aktīvu novecošanu, piedaloties sabiedrības dzīvē, tostarp nodrošinot elastīgu pensionēšanās shēmu izveidi;

40.

uzsver nepieciešamību veicināt pētījumus par neirodeģeneratīvo saslimšanu un citu ar vecumu saistītu garīgo slimību profilaksi un aprūpi un nepieciešamību pēc jebkādas turpmākas Komisijas rīcības vai priekšlikuma par Alcheimera slimības vai tai līdzīgu neirodeģeneratīvu saslimšanu nošķiršanu no citiem garīgo slimību veidiem;

41.

mudina izveidot saikni starp pētniecību un politiku garīgās veselības un labklājības jomā;

42.

atzīst nepieciešamību novērtēt vecāka gadagājuma cilvēku saslimstību ar blakusslimībām un apmācīt veselības aprūpes darbiniekus, lai uzlabotu viņu zināšanas par tādu vecāka gadagājuma cilvēku vajadzībām, kuriem ir garīgās veselības problēmas;

43.

aicina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar sociālās aizsardzības un integrācijas atvērtās koordinācijas metodi veikt pasākumus aprūpētāju atbalstam un izstrādāt kopšanas un ilgtermiņa aprūpes pamatnostādnes, lai palīdzētu novērst sliktu apiešanos ar vecāka gadagājuma cilvēkiem un viņiem būtu iespējams dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi piemērotā vidē;

44.

aicina rīkot sabiedrības informēšanas un izpratnes veicināšanas kampaņas plašsaziņas līdzekļos, internetā, skolās un darbavietās, lai veicinātu garīgo veselību, palielinātu zināšanu līmeni par visbiežāk sastopamajiem depresijas un noslieces uz pašnāvību simptomiem, likvidētu aizspriedumus pret garīgām saslimšanām, mudinātu cilvēkus meklēt labāko un efektīvāko palīdzību un sekmētu to cilvēku aktīvu integrāciju, kuriem ir garīgās veselības problēmas;

45.

uzsver plašsaziņas līdzekļu svarīgo lomu attieksmes mainīšanā pret garīgajām slimībām un aicina izstrādāt Eiropas pamatnostādnes par atbildīgu garīgo slimību atainošanu plašsaziņas līdzekļos;

46.

aicina dalībvalstis atbalstīt un sniegt lielākas iespējas tādām organizācijām, kas pārstāv cilvēkus ar garīgās veselības problēmām un aprūpētājus, lai sekmētu viņu dalību politikas formulēšanā un īstenošanā, un visos garīgās veselības pētījumu posmos;

47.

uzskata, ka, lai likvidētu aizspriedumus pret garīgām saslimšanām, ir jāizbeidz invazīvi un necilvēcīgi ārstēšanas paņēmieni, kā arī ārstēšana slēgta tipa iestādēs;

48.

uzskata, ka ir jāveicina un jāatbalsta psiholoģiskās un sociālās rehabilitācijas pasākumi, kurus sniedz nelieli valsts, privāti, vai daļēji valsts, daļēji privāti aprūpes centri, kuri nodrošina dienas stacionāru vai ilgtermiņa aprūpi, sava mēroga un uzbūves ziņā ir līdzīgi ģimenei un atrodas pilsētvidē, lai veicinātu aprūpējamo integrāciju visos ārstēšanas un rehabilitācijas procesa posmos;

49.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu jaunai direktīvai pret diskrimināciju ārpus darba attiecībām reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma, seksuālās orientācijas dēļ un aicina nekavējoties pieņemt šo direktīvu, lai efektīvi pasargātu no diskriminācijas cilvēkus ar garīgās veselības problēmām;

50.

aicina visas dalībvalstis nekavējoties ratificēt 2000. gada 13. janvāra Hāgas Konvenciju par pieaugušo starptautisko aizsardzību;

51.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un PVO Eiropas birojam.

25.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 76/30

A.

tā kā efektivitātes trūkuma dēļ Eiropas Savienība nelietderīgi izmanto vairāk nekā 20 % enerģijas un, ja tiktu sasniegts mērķis par 20 % enerģijas ietaupīšanu, ES primārās enerģijas patēriņš būtu par 400 Mtne (miljons tonnu naftas ekvivalenta) mazāks un CO2 emisijas samazinātos par aptuveni 800 Mt;

B.

tā kā enerģijas patēriņš un dalībvalstu izmantotā enerģija, kas galvenokārt ir iegūta no tradicionālajiem enerģijas avotiem, joprojām ir galvenais siltumnīcefekta gāzu emisiju avots Eiropas Savienībā;

C.

tā kā enerģijas avotu imports ES saistās ar aizvien lielāku risku attiecībā uz piegādes drošību un atkarību no tās;

D.

tā kā ekonomikas attīstību varētu veicināt tas, ka finanšu krīzes vai recesijas laikā, kā arī naftas cenu svārstību un neparedzamības periodā ir vairāk stimulu ieguldīt energoefektivitātē;

E.

tā kā enerģijas cenu pieaugums var kļūt par vienu no galvenajiem nabadzības iemesliem; tā kā energoefektivitātes uzlabošana ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā samazināt trūkumcietēju neaizsargātību;

F.

tā kā energoefektivitātes uzlabošana ir visrentablākais paņēmiens, kā ES īstenot saistības, ko tā uzņēmusies emisiju samazināšanas un atjaunojamās enerģijas izmantošanas jomā;

G.

tā kā energoefektivitātes uzlabošana un tās iespēju izmantošana ir dalībvalstu kopīgajās interesēs; tā kā dalībvalstīm būtu ieteicams piemērot dažādus pasākumus atkarībā no to ekonomiskajām un klimatiskajām iezīmēm;

H.

tā kā ar energoefektivitātes pasākumiem var sasniegt vēlamo rezultātu vienīgi tad, ja tos piemēro visu nozaru politikai;

I.

tā kā, ņemot vērā, ka vairākas dalībvalstis nav iesniegušas energoefektivitātes rīcības plānus, Komisijai ir jāveic pasākumi, lai mudinātu vairāk dalībvalstu īstenot šajā jomā pieņemtos lēmumus;

J.

tā kā starptautiskā ekonomikas krīze un aizvien nepastāvīgākās enerģijas avotu cenas palielina energoefektivitātes vērtību, kas var ievērojami uzlabot Eiropas uzņēmumu starptautisko konkurētspēju;

K.

tā kā saskaņā ar Komisijas paziņojumu “Energoefektivitāte: kā sasniegt plānotos 20 %” pastāv reāli draudi, ka 2020. gadam izvirzītais energoefektivitātes mērķis netiks sasniegts,

L.

tā kā saskaņā ar priekšlikumu direktīvai par atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas veicināšanu dalībvalstīm ir jāveicina un jāsekmē energoefektivitāte un energotaupība, lai vieglāk varētu sasniegt mērķi par atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas apjomu;

M.

tā kā dzīvošanai paredzētajās ēkās iespējams ietaupīt aptuveni 27 % enerģijas;

N.

tā kā ne ES, ne dalībvalstu līmenī joprojām nav noteikti juridiski saistoši energoefektivitātes mērķi;

O.

tā kā acīmredzami trūkst spējas īstenot energoefektivitātes projektus,

1.

atzinīgi vērtē dalībvalstu izstrādātos rīcības plānus; tomēr vienlaicīgi pauž bažas, ka novēlota iesniegšana un vairāku dalībvalstu rīcības plānu saturs norāda uz trūkumiem, kas var apdraudēt ES energoefektivitātes un klimata aizsardzības plānu sasniegšanu; uzsver, ka šobrīd ir jākoncentrējas uz energoefektivitātes pasākumu efektīvu īstenošanu, tostarp paraugprakses un sinerģiju izstrādi, un tiešo patērētāju labāku informēšanu un konsultēšanu par energoefektivitātes jautājumiem;

2.

uzskata, ka ir pienācis brīdis rīcības plānu 2009. gada pārskata ietvaros detalizēti izvērtēt to, cik lielā mērā tiesību akti un rīcības plāni aptver visas enerģijas taupīšanas iespējas, kā arī Komisijas, dalībvalstu, reģionālo un vietējo iestāžu pienākumu sadali īstenošanas un izpildes jomā;

3.

mudina Komisiju noteikt energoefektivitāti un energotaupību par Eiropas enerģētikas politikas pamatelementiem; atzinīgi vērtē iepriekšminētajā paziņojumā “Energoefektivitāte: kā sasniegt plānotos 20 %” Komisijas pausto apņemšanos izstrādāt pārskatītu ES rīcības plānu energoefektivitātes jomā; aicina Komisiju novērtējumā, kas tai jāsagatavo par Kopienas panākumiem energoefektivitātes mērķa sasniegšanā, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 406/2009/EK par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas jomā, padarīt juridiski saistošu mērķi līdz 2020. gadam par 20 % palielināt energoefektivitāti (13);

4.

atzinīgi vērtē Komisijas cilvēkresursu palielināšanu energoefektivitātes jomā, kas, lai gan nav pietiekama, lai sistēma pilnībā darbotos, ir paātrinājusi likumdošanas priekšlikumu sagatavošanu, piemēram, ekoproduktu dizaina, ēku energoefektivitātes un energoefektivitātes marķēšanas, transporta nozares un gala lietotāju iekārtu jomā; uzsver, ka šajās jomās vēl joprojām ir nepieciešami tiesību akti;

5.

uzskata, ka Direktīva 2006/32/EK ir labs tiesiskais regulējums; vienlaicīgi norāda, ka šīs direktīvas piemērošana ir ierobežota līdz 2016. gadam un ka jebkurā gadījumā tās mērķi ir pārāk piezemēti, lai līdz 2020. gadam vismaz par 20 % uzlabotu energoefektivitāti, tādēļ to aicina pārskatīt 2012. gadā, pamatojoties uz dalībvalstu pieredzes visaptverošu izpēti;

6.

atzinīgi vērtē faktu, ka vairākās valstīs enerģijas piegādātāji un profesionālās apvienības, pamatojoties uz šo direktīvu, ir uzsākušas savu viedās uzskaites sistēmu uzlabošanu un koordinēšanu; tomēr norāda, ka, izmantojot pašreizējo tiesisko regulējumu, ir maz ticams, ka viedos skaitītājus izmantos mājsaimniecībās; tādēļ atbalsta viedo skaitītāju obligātu uzstādīšanu visās ēkās 10 gadu laikā pēc tam, kad būs stājusies spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu (14); mudina Komisiju stingrāk piemērot Direktīvas 2006/32/EK 13. panta noteikumus, lai veicinātu viedo uzskaites sistēmu ieviešanu;

7.

uzskata, ka Komisijai jāatbalsta viedās uzskates sistēmu obligāta ieviešana un jāizstrādā vispusīgs pētījums par dalībvalstu pieredzi šajā jomā; uzskata, ka turpmākajos noteikumos būtu jāparedz prasība patērētāju mājās reizē ar uzskaites sistēmu uzstādīt arī nolasāmus displejus un ka Komisijai būtu jāpievērš uzmanība arī noteikumiem par uzskaties sistēmu savietojamību un datu pārraidi, diferencētiem tarifiem un mikroražošanu;

8.

uzskata, ka ir jāatbalsta noteikumi, kas pastiprina valsts sektora parauga lomu; uzskata, ka, ņemot vērā pieaugošās enerģijas cenas, ir jānosaka energoefektivitātes kritēriji valsts sektora iestāžu publiskā iepirkuma procedūrām;

9.

atzīst, ka ēku energoefektivitātes uzlabošanai ir milzīgs potenciāls siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā un cīņā ar klimata pārmaiņām gan attiecībā uz pielāgošanos, gan klimata pārmaiņu cēloņu novēršanu;

10.

mudina dalībvalstis vērā ņemamā apjomā izmantot alternatīvos atjaunojamos enerģijas avotus, piemēram, vēju, biomasu, biodegvielu, kā arī, ja iespējams, viļņu un plūdmaiņu enerģiju;

11.

atzinīgi vērtē Komisijas gatavošanos paplašināt Direktīvu 2002/91/EK saistībā ar ēku ar zemu enerģijas intensitāti un nulles emisijām standartizēšanu, un aicina pieņemt ES mēroga prasības par “pozitīvās enerģijas” ēkām, jo tas var samazināt tiešo lietotāju izmaksas; mudina noteikt precīzu standartizēšanas grafiku un minimālo atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas apjomu gan jaunajām, gan jau esošajām ēkām;

12.

uzsver, ka dzīvošanai paredzētās ēkas ir viena no tām jomā, kurā enerģiju izmanto visnelietderīgāk, un tādēļ mudina gan dalībvalstu, gan Kopienas līmenī palielināt finansiālo atbalstu ēku energoefektivitātes veicināšanai un, Komisijai pārskatot rīcības plānus, pastāvošos finanšu stimulus pielāgot valsts rīcību plānos noteiktajām saistībām;

13.

mudina īpaši dalībvalstis un reģionus izmantot struktūrfondus tematisku tīklu veidošanai savās teritorijās atbilstīgi saskaņotajai rīcībai, kas paredzēta 2008. gada darba programmā “Saprātīga enerģijas nodrošināšana Eiropai”, lai tādējādi gūtu informāciju par citu ES reģionu praksi attiecībā uz enerģijas efektīvu izmantošanu un apmainītos ar zināšanām un pieredzi šajā jomā;

14.

uzsver, ka valstu rīcības plānos minētajā enerģētikas politikā attiecībā uz mājokļu nozari par prioritāti būtu jānosaka to mājokļu kvalitātes uzlabošana, kuros mitinās personas ar zemiem ienākumiem, ņemot vērā to, ka neparedzamās degvielas cenas būtiski pasliktinās šo mājsaimniecību ekonomisko stāvokli un var radīt nopietnas sociālās problēmas;

15.

atzinīgi vērtē to, ka pašreiz atbilstoši grafikam tiek izstrādāti tiesību aktu papildinājumi ar noteikumiem par iekārtu marķēšanu un minimālo energoefektivitāti attiecībā uz rīcības plāniem un Direktīvu 2005/32/EK; uzskata, ka ir svarīgi paplašināt to iekārtu sarakstu, uz kurām attiecas attiecīgie tiesību akti, un uzraudzīt lietotāju ieradumus;

16.

iesaka Komisijai izskatīt iespēju regulēt ārējos strāvas avotus, pie kuriem pieslēgtas dažādas ierīces, lai tādējādi samazinātu nodroses režīma izmantošanu; aicina Komisiju saskaņā ar Direktīvas 2005/32/EK noteikumiem nodrošināt, lai attiecībā uz energoefektivitātes sekām šajos noteikumos iekļautu visu ražojuma izmantošanas ciklu; šajā sakarā aicina šo direktīvu papildināt ar noteikumiem par visu ražojuma izmantošanas ciklu, ražojumatbildību un labošanas iespējām;

17.

uzskata, ka ir svarīgi, lai energoefektivitātes palielināšanā tiktu iesaistīti arī uzņēmumi, uz kuriem neattiecas Eiropas emisiju tirdzniecības sistēma, jo īpaši gadījumos, kad slēptās izmaksas vai citas grūtības apdraud energoefektivitātes panākšanu tirgū; uzskata — lai sasniegtu šādu energoefektivitāti, papildus ekodizaina paplašināšanai ir jāievieš “balto apliecību” sistēma; uzskata — lai tas būtu iespējams, Komisijai pēc iespējas ātrāk jāpabeidz attiecīgās pārbaudes; atzīmē, ka energoefektivitātei var būt izšķiroša nozīme, palīdzot dalībvalstīm sasniegt obligātos mērķus par pienākumu sadali; uzsver īpašo rentabilitātes palielināšanas potenciālu, uzlabojot ēku energoefektivitāti;

18.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 443/2009, ar ko, īstenojot daļu no Kopienas integrētās pieejas CO 2 emisiju samazināšanai no vieglajiem transportlīdzekļiem, nosaka emisijas standartus jauniem vieglajiem automobiļiem (15) un jaunu tiesību aktu apspriešanu, lai uzlabotu automobiļu specifisko energoefektivitāti; uzsver, ka rūpniecības nozares noteiktības labad ir svarīgi pēc iespējas drīzāk noteikt stingrākus turpmāko emisiju mērķus; pauž nožēlu, ka vēl nav apstiprināts Parlamenta aicinājums noteikt 95 g CO2 ierobežojumu 2020. gadam; tomēr ar bažām atzīmē, ka ar jaunajiem tiesību aktiem nebūs kompensēts pieaugošais enerģijas pieprasījums transporta nozarei;

19.

atzinīgi vērtē to, ka ir izstrādāta Zaļā grāmata par pilsētu mobilitāti (COM(2007)0551), tomēr atzīmē, ka efektivitātes potenciālu nevar izmantot, ja nav īpašu kvantitatīvu noteikumu; aicina Komisiju izvērtēt, kā energoefektīvas pilsētu mobilitātes veicināšana un sabiedriskā transporta attīstīšana varētu iegūt nozīmīgāku lomu struktūrpolitikā un kohēzijas politikā un kā mobilitātes efektivitātei varētu piešķirt lielāku nozīmi Kopienas līdzfinansēšanas projektu nosacījumu sistēmā;

20.

uzsver, ka informācijas un komunikācijas līdzekļu izplatība ir ļāvusi piemērot ceļa nodevas iekasēšanas metodes kravu autotransportam ne tikai ātrgaitas ceļu tīklos; mudina apzināt iespējas izstrādāt vienotas uzraudzības tiesību aktus iekšējam tirgum;

21.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par efektīvas koģenerācijas veicināšanu, tomēr konstatē, ka šīs tehnoloģijas veicināšanai var būt nozīme tad, ja tā efektīvi palīdz nodrošināt lietderīgā siltuma prasības; atzīmē, ka centralizētās siltumapgādes sistēmās tīkla efektivitātei ir tikpat liela nozīme kā patērētāja izmantoto iekārtu efektivitātei; uzskata, ka turpmāk, sadalot struktūrfondu līdzekļus, ievērojami lielāka nozīme ir jāpiešķir pašreizējo centralizētās siltumapgādes sistēmu tīkla efektivitātei;

22.

joprojām uzskata, ka atsevišķu nozaru politika ir pretrunā Eiropas Savienības centieniem panākt energoefektivitāti; uzskata, ka tas pats attiecas uz pašreizējo strukturālā un kohēzijas atbalsta struktūru;

23.

uzskata, ka MVU ir liela nozīme energoefektivitātes uzlabošanā, bet tie nespēj līdzvērtīgi ievērot tiesību aktus vai jaunos standartus enerģētikas nozarē; tādēļ uzskata, ka struktūrām, ko izveidos saskaņā ar Mazās uzņēmējdarbības aktu, jāveic arī MVU informēšana un saziņa ar tiem energoefektivitātes jomā;

24.

aicina dalībvalstis izvirzīt vērienīgākus mērķus un padarīt savus valsts energoefektivitātes rīcības plānus (VEERP) par praktisku līdzekli, ar ko sasniegt ne tikai Direktīvā 2006/32/EK paredzētos energoefektivitātes mērķus, bet arī savus plašākos ilgāka termiņa mērķus, jo īpaši mērķi līdz 2020. gadam uzlabot energoefektivitāti vismaz par 20 %, un sasniegt saistošos valstu mērķus par pienākumu sadali attiecībā uz emisiju samazināšanu;

25.

aicina dalībvalstis izvirzīt stingrāku mērķi, kas pārsniedz Direktīvā 2006/32/EK noteikto minimālo infikatīvo enerģijas ietaupījuma mērķi — 9 % līdz 2016. gadam, un noteikt skaidrus starpposma mērķus, lai sasniegtu galīgo mērķi;

26.

uzskata, ka ir svarīgi valstu rīcības plānos formulēt reālus un atbilstīgus saistošus mērķus, kā arī precizēt, kādi pasākumi jāīsteno, lai nodrošinātu šo mērķu sasniegšanu;

27.

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi valstu rīcības plānus pielāgou ģeogrāfiskajam stāvoklim, klimatam, ekonomikas struktūrai un patērētāju īpatnībām, kas dažādos reģionos var būtiski atšķirties;

28.

uzsver enerģētikas un teritoriālās kohēzijas saistību, uz ko norādīts Komisijas Zaļajā grāmatā par teritoriālo kohēziju (COM(2008)0616) un kas var izpausties kā energoefektivitātes pasākumu pozitīva ietekme uz ilgtspējīgu attīstību un energoapgādes drošību, kā arī uzsver, cik svarīga ir labi izstrādāta teritoriālā stratēģija un ilgtermiņa risinājumu izstrāde visiem reģioniem;

29.

uzskata, ka valstu rīcības plānos jāparedz tādu energoefektivitātes mērķu sasniegšana, kuri noteikti atkarībā no rentabilitātes, un jāgarantē valsts atbalsta pievienotā vērtība;

30.

aicina dalībvalstis savās pašreizējās struktūrās, kas nodrošina saziņu starp valsts aģentūrām un sabiedrību, iekļaut informāciju par energoefektivitāti, paraugpraksi šajās jomās un patērētāju tiesībām enerģētikas un klimata nozarē;

31.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi — atšķirībā no vairāku dalībvalstu pašreizējās prakses — valstu rīcības plānos paredzēt vietējo un reģionālo pašvaldību, sabiedrisko organizāciju un ekonomisko partneru būtisku iesaistīšanu, lai nodrošinātu labāku īstenošanu pamatlīmenī;

32.

uzskata, ka ir svarīgi valstu rīcības plānos īpašu uzmanību pievērst enerģijas cenu paaugstināšanās izraisītai nabadzībai un garantēt pietiekamu aizsardzību personām, kas dzīvo uz nabadzības robežas; uzskata, ka energoefektivitātes un informētības uzlabošana ir ļoti svarīgs un steidzams pasākums;

33.

uzsver, cik svarīgi ir tas, lai dalībvalstis savos VEERP iekļautu atbilstīgus enerģijas taupīšanas finanšu instrumentus, kā tas prasīts Direktīvas 2006/32/EK 9. pantā; uzskata, ka šie finanšu instrumenti ir jāizstrādā, lai pārvarētu zināmos energoefektivitātes uzlabošanas šķēršļus, piemēram, izmaksu un ieguvumu sadali starp īpašnieku un īrnieku un to, ka ir vajadzīgs ilgāks laiks, kamēr atmaksājas vecāku un grūtāk pārveidojamu īpašumu pielāgošana pašreizējiem energoefektivitātes standartiem;

34.

uzskata, ka valstu rīcības plānos īpaši jāuzsver, kā valdība plāno veicināt un atbalstīt MVU ieguldījumus energoefektivitātes jomā; tādēļ uzsver, ka šie ieguldījumi ir īpaši jāņem vērā valstu rīcības plānu izstrādē;

35.

ar nožēlu atzīmē, ka lielākajā daļā dalībvalstu energoefektivitātes projektiem piešķirtais finansējums arvien vēl ir nepietiekams un, to piešķirot, nav pietiekami ņemtas vērā reģionālās atšķirības; aicina dalībvalstis un reģionus pievērst uzmanību tam, kā tiek īstenotas valsts attiecīgās darbības programmas par novatoriskiem pasākumiem, lai izstrādātu izmaksu ziņā lietderīgus energoefektivitātes risinājumus;

36.

uzsver, ka šie pasākumi tagad ir efektīvi jāīsteno, tostarp jāizstrādā paraugprakse un sinerģijas un jāorganizē informācijas apmaiņa un koordinācija starp dažādajiem un izkliedētajiem energoefektivitātes nozares dalībniekiem;

37.

uzsver, ka otrajos valstu rīcības plānos 2011. gadā ir jānosaka vispusīgākas un skaidrākas saistības, lai tirgus dalībniekiem radītu labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi un prognozējamus ieguldījumu nosacījumus;

38.

uzsver, ka vairāk jāiesaistās ar valsts pasākumiem atbalstītam privātajam sektoram, investējot līdzekļus jaunās, ilgtspējīgās energotehnoloģijās un pilnveidojot tās, tajā pašā laikā īstenojot inovatīvus pasākumus, lai sekmētu vairāk uz energoefektivitāti vērstu pieeju;

39.

uzsver ES valsts iestāžu stratēģisko nozīmi, īpaši reģionālā un vietējā līmenī, lai labāk īstenotu energoefektivitātes iniciatīvām nepieciešamo institucionālo atbalstu, kā paredzēts Direktīvā 2006/32/EK; iesaka pastiprināt detalizētas informatīvās un izglītojošās kampaņas, piemēram, izmantojot viegli saprotamu energoefektivitātes marķējumu, kā arī ar enerģētiku saistītas izmēģinājuma iniciatīvas un mācības to reģionālo un vietējo varas iestāžu teritorijās, kuru mērķis ir paaugstināt pilsoņu informētību un mainīt viņu attieksmi;

40.

aicina dalībvalstis veidot informatīvās kampaņas par ilgtermiņa energoefektivitāti, galveno uzmanību pievēršot energoefektivitātei gan sabiedriskajās, gan privātajās ēkās un arī pārliecinot sabiedrību, ka energoefektivitāte var dot reālu ietaupījumu;

41.

aicina Komisiju izplatīt visu pirmās kārtas plānu detalizētu analīzi, lai būtu pilnībā zināmi iemesli, kāpēc rīcības plāni iesniegti ar nokavēšanos, un veikt stingrus pasākumus turpmāko kavējumu un nolaidību novēršanai;

42.

aicina Komisiju Kopienas un dalībvalstu mērogā izvērtēt katras nozares politikas atbilstību energoefektivitātes mērķiem; šajā sakarībā noteikti ir detalizēti jāpārskata Kopienas atbalsta shēmas;

43.

aicina Komisiju ievērojami palielināt struktūrfondu un Kohēzijas fonda finansējuma īpatsvaru, kas jau esošu māju energoefektivitātes uzlabošanai paredzēts saskaņā ar 7. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulā (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu (16), un prasīt dalībvalstīm šo iespēju pilnībā izmantot;

44.

mudina dalībvalstis un reģionus jo īpaši izmantot struktūrfondus tematisku tīklu veidošanai savās teritorijās atbilstīgi saskaņotajai rīcībai, kas paredzēta 2008. gada darba programmā “Saprātīga enerģijas nodrošināšana Eiropai”, lai tādējādi gūtu informāciju par citu ES reģionu praksi attiecībā uz enerģijas efektīvu izmantošanu un apmainītos ar zināšanām un pieredzi šajā jomā;

45.

aicina Komisiju nākamajā struktūrfondu plānošanas laikposmā atbalstīt energoefektivitātes mērķus, pastiprināt ar šiem mērķiem saistītos prioritāšu kritērijus un atbalstīt konkrētu enerģijas taupīšanas un efektīvas izmantošanas pasākumu un tehnoloģiju īstenošanu, tostarp veicinot partnerību tādos projektos kā ēku atjaunošana, ielu apgaismojuma modernizēšana un videi labvēlīgs transports, pilsētu siltumapgādes, siltuma un elektroenerģijas ražošanas iekārtu modernizēšana;

46.

aicina Komisiju pieņemt vajadzīgos pasākumus, lai dalībvalstis būtu institucionāli spējīgas izstrādāt un īstenot efektīvus valstu rīcības plānus, tostarp atsevišķu pasākumu — arī tādu, kuru pieņemšana izriet no pienākumiem saistībā ar ēku energosertifikātiem —oficiālu uzraudzību un kvalitātes kontroli, un atbalstīt sabiedrībai paredzētas izglītības un apmācības programmas energoefektivitātes jomā; aicina Komisiju izveidot dalībvalstu energoefektivitātes pasākumu un/vai to īstenošanas būtiskāko elementu publisku datu bāzi;

47.

aicina Komisiju izstrādāt VEERP saskaņotā modeļa obligātās prasības, metodiku un novērtēšanas procesu; atzīmē, ka tas samazinās dalībvalstu administratīvo slogu, nodrošināsVEERP pamatotību un atvieglos salīdzinošo analīzi; uzskata, ka šajā saskaņotajā modelī un metodikā ir jāparedz nozaru nodaļas un skaidri jānošķir dalībvalstu iepriekš pieņemtā energoefektivitātes politika un pasākumi no jaunās papildu politikas un pasākumiem; norāda, ka attiecīgi noteikumi ir paredzēti direktīvā par atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas veicināšanu; uzsver, ka pakārtotos pasākumus varētu īstenot kvalitatīvāk, ja Komisija valstu rīcības plānu iesniegšanas laikā tos kontrolētu un, ja nepieciešams, noraidītu; aicina koordinēt valstu rīcības plānus un ziņojumus, kas paredzēti dažādos leģislatīvajos instrumentos, kuri saistīti ar mērķiem klimata pārmaiņu jomā; aicina Komisiju salīdzināt VEERP ar citiem šāda veida valstu rīcības plāniem un ziņojumiem, tostarp tiem, kas iesniegti saistībā ar Kioto protokolu un valsts stratēģiskā plānā iekļautajiem struktūrfondu dokumentiem;

48.

aicina Komisiju izstrādāt vienotus principus enerģijas ietaupījumu mērīšanas metodēm, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu; atzīmē, ka ar energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem panākto enerģijas ietaupījumu noteikšana un pārbaude ir vajadzīga ne tikai saskaņā ar Direktīvas 2006/32/EK darbības jomu, bet arī tādēļ, lai varētu izmērīt, kā tiek īstenots 2020. gada mērķis par 20 % enerģijas ietaupījumu un jebkuri citi turpmākie energotaupības mērķi;

49.

mudina Komisiju nodrošināt, lai VEER plānos būtu skaidra un vienota pieeja un jo īpaši, lai tajos būtu pilnībā iekļautas Direktīvas 2002/91/EK prasības, tostarp jebkuras turpmāk pārstrādātās prasības, tādējādi nodrošinot, ka VEERP paredz pasākumus, kas patiesi papildina valstu un Kopienas tiesību aktos jau prasītos energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus;

50.

mudina Komisiju pieprasīt, lai VEER plānos skaidri norādītu, kā tiks īstenots Direktīvā 2006/32/EK paredzētais publiskā sektora pienākums sniegt piemēru, un vajadzības gadījumā iesniegt Kopienas likumdošanas priekšlikumu, kas nodrošinātu publiskā sektora galveno lomu energoefektivitātes ieguldījumu jomā;

51.

aicina Komisiju apzināt iespējas, kā publiskā iepirkuma procedūrās iekļaut energoefektivitātes nosacījumus, kas jāīsteno, publiskajos iepirkumos dodot priekšroku videi draudzīgiem ražojumiem, tostarp kā obligāti piemērot energoefektivitātes standartus un kā ieguldījumu novērtējumā obligāti iekļaut cikla enerģētiskās izmaksas; uzsver, ka visu līmeņu valsts iestādēm jābūt pirmajām, kas rāda piemēru, publiskā iepirkuma procedūrās ieviešot videi draudzīgus noteikumus;

52.

aicina Komisiju izvērtēt Kopienas resursus, kas paredzēti pētniecībai un izstrādei, lai palielinātu resursus energoefektivitātes palielināšanai nākamajā finanšu plānā;

53.

uzskata, ka Komisijai ir jāmudina valsts energoefektivitātes plānu vēl nepieņēmušās dalībvalstis īstenot šajā jomā pieņemtos lēmumus;

54.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

25.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 76/38

A.

tā kā Komisija kopš 4. pamatprogrammas ir centusies Eiropā veicināt pētniecību zvejniecības un akvakultūras jomā, lai atbalstītu kopējo zivsaimniecības politiku (KZP);

B.

tā kā 7. pamatprogrammā visa pētniecība zvejniecības un akvakultūras jomā ir ietverta pētniecībā lauksaimniecības jomā (2. tēma), kura ir daudz plašāka, taču jūras zinātnes un piekrastes zonu pārvaldība ir vides zinātnes pārziņā;

C.

tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas Atbildīgas zvejas rīcības kodeksā, kā arī Nolīgumā par Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas noteikumu īstenošanu attiecībā uz transzonāli migrējošie zivju krājumiem un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un apsaimniekošanu ir uzsvērta nepieciešamība paplašināt pētniecības un datu vākšanas darbu, lai uzlabotu šīs jomas zinātnisko atziņu krājumu;

D.

tā kā KZP ir viena no tām Kopienas politikas jomām, kas visvairāk atkarīga no zinātniskās pētniecības, un tā kā saistībā ar šo politikas jomu pieņemto pasākumu ticamība ir atkarīga no augsta līmeņa zinātniskiem atzinumiem;

E.

tā kā KZP ir balstīta uz labas pārvaldības principiem, atbilstīgi kuriem lēmumu pieņemšanas procesa pamatā ir jābūt nopietniem zinātniskiem atzinumiem un tā rezultāti ir jāsasniedz paredzētajā laikā;

F.

tā kā zinātniskie dati ir jāizmanto par pamatu kvotu un maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma noteikšanai;

G.

tā kā zvejnieki un zinātnieki bieži atšķirīgi vērtē jūras vidi un zivju krājumus;

H.

tā kā, lai gan ir atzīts, ka svarīgi ir turpināt darbu dažādās jūras un jūrniecības pētniecības nozarēs, jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības stratēģija ir vērsta uz jūras zinātnes un jūrniecības zinātnes nozaru mijiedarbības uzlabošanu, nevis uz vispāratzītām pētījumu nozarēm;

I.

tā kā attālākos reģionos pastāvošiem pētniecības izcilības centriem ir īpaša nozīme Eiropas jūras vides novērošanā jūras pētniecības stratēģijas kontekstā;

J.

tā kā gaidāmai KZP pārskatīšanai, kuras prioritāte ir reģionāla un ekosistēmiska pārvaldība, ir vajadzīgs spēcīgs zinātnes atziņu pamats,

1.

ir pārliecināts, ka pētniecības jomā īstenotajā politikā lielāka uzmanība jāpievērš zvejniecības un akvakultūras specifiskajām problēmām, jo šai nozarei Eiropas Savienībā ir liela ekonomiskā, sociālā un politiskā nozīme;

2.

atzinīgi vērtē darbu, ko Komisija ir veikusi ar jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības stratēģiju, lai mobilizētu līdzekļus ar mērķi panākt labāku integrāciju starp jūras zinātnisko un tehnisko pētniecību;

3.

atgādina Komisijai, ka saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2371/2002 tai ir juridisks pienākums priekšlikumus KZP jomā balstīt “uz pamatotiem zinātniskiem ieteikumiem un uz piesardzīgu pieeju”; aicina Komisiju saistībā ar jūras vides un zivju krājumu stāvokli uzsvērt un ņemt vērā zinātniskās pētniecības nozīmi;

4.

ir noraizējies par tēmu pārgrupēšanu 7. pamatprogrammā, jo līdz ar to pētījumi par zivkopību ir šķirti no zvejniecības un jūras ekoloģijas, lai gan atbilstīgi skaidrajai KZP pārorientācijai uz ekosistēmisku pieeju būtu nepieciešama tieši dziļāka integrācija;

5.

pauž nožēlu, ka 7. pamatprogrammā zvejniecība un akvakultūra nav noteiktas par īpašām jomām, bet atsauce uz tām ir ietverta tikai 2. tēmā “Pārtika, lauksaimniecība un zvejniecība, un biotehnoloģija”, kura, iespējams, vien attālināti un interpretējot plašākā nozīmē varētu ietvert pētniecību zvejniecības jomā; konstatē, ka tas pats attiecas arī uz 6. tēmu “Vide (tostarp klimata pārmaiņas)”;

6.

aicina Komisiju 2010. gadā paredzētās termiņa vidus vērtēšanas saistībā pārskatīt 7. pamatprogrammu, ņemot vērā šo rezolūciju un lielāku uzmanību pievēršot zvejniecībai un akvakultūrai raksturīgajām problēmām;

7.

ir pārliecināts, ka gan politisko lēmumu pieņēmējiem, gan zvejniecības nozares speciālistiem ir ārkārtīgi nepieciešams praktiskāks pētniecības veids un ka, ņemot vērā 7. pamatprogrammas ilgumu, ir obligāti jāietver sasniedzamie mērķi;

8.

uzskata, ka 7. pamatprogrammā zvejniecību un akvakultūru neizdalot kā atsevišķas tēmas, šajā jomā tiek kavēta pietiekama pētījumu projektu skaita izstrāde, tādējādi mazinot atlasīto projektu nozīmi un saskaņu;

9.

uzsver, ka KZP efektīvas īstenošanas nolūkā lietišķo pētījumu jomā ir jāievieš īpašas programmas un to finansējums ir jānodrošina ar piemērotu budžeta dotāciju; uzskata, ka šajā nolūkā ir nepieciešams 7. pamatprogrammā iekļaut sadales skalu;

10.

aicina Komisiju lietišķās pētniecības finansējumu KZP jomā saistībā ar 7. pamatprogrammu izmantot kā stimulu dažādu valstu pētniecības darba sinerģijas veicināšanai un tādas kritiskās masas sasniegšanai, kas nepieciešama multitematiskas jūras pētniecības lielo uzdevumu atrisināšanai;

11.

iesaka jūras zinātniskās pētniecības jomā priekšroku dot ne vien pētniecībai, kuras mērķis ir noskaidrot zivju krājumu stāvokli, bet arī ekosistēmiskiem, tirdzniecības, ekonomiskiem un sociāliem aspektiem, kuri nosaka zvejas pārvaldību, jo tie visi ir ļoti svarīgi;

12.

uzskata, ka īpaši zvejniecības un akvakultūras jomā priekšroka ir jādod lietišķiem pētījumiem, kuru pamata mērķis ir uzlabot tos zinātniskos datus, kas ir tiesību aktu un zvejniecības pārvaldības pamatā un pirmām kārtām tos, kuri attiecas uz bioloģiska riska apdraudētu sugu atjaunošanas plāniem;

13.

konstatē skaidru interešu konfliktu starp zvejniekiem un zinātniekiem īstermiņā, lai gan viņu mērķi ilgtermiņā ir vienotāki; uzskata, ka uz ilgtspējību vērsta zivsaimniecības politika ir jābalsta uz vienotu jūras vides stāvokļa redzējumu; aicina Komisiju atbalstīt sadarbības uzlabošanu starp zvejniekiem un zinātniekiem;

14.

aicina Komisiju un dalībvalstis parādīt un labāk skaidrot zvejniekiem to, ka viņu interesēs ir ņemt vērā to ekonomisko ieguvumu, uz kuru viņi var cerēt ilgtermiņā, vērtējot potenciālos ekonomiskos zaudējumus īstermiņā;

15.

uzsver nomācošo jaunu pie lietišķajiem pētījumiem strādājošu zinātnieku trūkumu zvejniecības jomā, jo karjeras iespējas nav tik saistošas kā fundamentālo pētījumu jomā un citās zinātnes nozarēs;

16.

uzsver nepieciešamību atkal izveidot interesantas un lietderīgas studiju programmas universitātēs, kas pavērtu ceļu uz labi atalgotu karjeru šajā zinātnes nozarē;

17.

atbalsta tādu izglītības politiku, kura vairāk ieinteresē jaunos zinātniekus pievērsties lietišķiem pētījumiem zivsaimniecības jomā, nevis fundamentāliem pētījumiem;

18.

mudina Komisiju atbalstīt stabila Eiropas tīkla izveidi, kas balstīts uz dalībvalstīs pastāvošajām fiziskajām infrastruktūrām un būtu paredzēts novērojumiem un datu vākšanai par jūras vidi, jo tas atvieglotu informācijas apmaiņu starp nozares vienībām un Eiropas pētniecības organizācijām un ļautu saglabāt Eiropas Savienības izcilības statusu; aicina Komisiju šā tīkla saistībā īpašu vērību pievērst attālākos reģionos pastāvošiem pētniecības centriem;

19.

atgādina par nepieciešamību saskaņot dalībvalstīs spēkā esošos lietišķās pētniecības modeļus, lai palielinātu rezultātu salīdzināmību un vienkāršotu datu apkopošanu;

20.

aicina Komisiju mudināt zinātniekus izstrādāt vairāk kopēju metodoloģijas normu zivsaimniecības jomā un pastiprināt valsts pētniecības institūtu sadarbību;

21.

aicina Komisiju apkopot konkrētu informāciju par to, kā pašlaik dažādās dalībvalstīs notiek zinātnieku un zvejnieku dialogs, kā arī noteikt labāko praksi;

22.

uzsver, ka reģionu konsultatīvajām padomēm ir būtiska loma lietišķās pētniecības kontekstā, un tāpēc vēlas, lai zinātnieki varētu būt pilnvērtīgi šo organizāciju biedri;

23.

ar bažām norāda, ka dalībvalstu maksājumu kopējā summa datu vākšanai zivsaimniecības nozarē no 2006. gada nepārtraukti samazinās;

24.

aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt Eiropas Savienības budžetā datu vākšanai zvejniecības jomā paredzētos līdzekļus īpaši atbilstīgi 11 07 02. budžeta postenim “Zvejas resursu apsaimniekošanas atbalsta pasākumi (zinātniskās bāzes pilnveidošana)”;

25.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

25.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 76/42

A.

tā kā ES pilsoņu tiesības apmesties vai sniegt pakalpojumus it visur ES teritorijā ir vienotā tirgus viena no pamatbrīvībām, kas nozīmē arī tiesības nodarboties ar savu profesiju kā pašnodarbinātam vai algotam darbiniekam citās dalībvalstīs, kurās šī profesionālā kvalifikācija netika iegūta;

B.

tā kā saskaņā ar Līguma 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu viena no Kopienas darbībām ir novērst personu brīvas pārvietošanās un pakalpojumu brīvas aprites šķēršļus starp dalībvalstīm;

C.

tā kā lielāka personu un pakalpojumu mobilitāte starp dalībvalstīm un reģioniem ir izšķiroši nozīmīga, lai īstenotu Lisabonas programmu attiecībā uz izaugsmi un nodarbinātību, un var veicināt produktivitāti, sekmējot jaunas perspektīvas, idejas un prasmes;

D.

tā kā mobilitātes līmenis ES joprojām ir zems — tikai 4 % darbaspēka jebkad ir dzīvojuši vai strādājuši citā dalībvalstī un aptuveni 2 % patlaban dzīvo un strādā citā dalībvalstī (7);

E.

tā kā tām personām, kas grib strādāt citā dalībvalstī, joprojām saglabājas nozīmīgi šķēršļi un 20 % no sūdzībām, kuras 2007. gadā saņēma SOLVIT, ir par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, kas ir nepieciešama, lai strādātu regulētā profesijā;

F.

tā kā Komisija saskaņā ar Līguma 226. pantu ir sākusi pienākumu neizpildes procedūras pret vairākām dalībvalstīm, jo tās nav ziņojušas Komisijai par pasākumiem, kas pieņemti, transponējot Direktīvu 2005/36/EK;

G.

tā kā Direktīvas 2005/36/EK 32. apsvērumā ir teikts: “Tas, ka Eiropas līmenī tiktu ieviestas profesionālo asociāciju vai organizāciju profesionālās kartes, varētu sekmēt profesionāļu mobilitāti, jo īpaši paātrinot informācijas apmaiņu starp uzņēmēju dalībvalsti un izcelsmes dalībvalsti. Šādām profesionālajām kartēm vajadzētu nodrošināt, ka ir iespējams pārraudzīt tādu profesionāļu darbību, kas veic darbību dažādās dalībvalstīs. Pilnībā ievērojot datu aizsardzības noteikumus, šādās kartēs varētu būt informācija par speciālista profesionālajām kvalifikācijām (apmeklētā universitāte vai mācību iestāde, iegūtās kvalifikācijas, profesionālā pieredze), viņa juridisko statusu, sankcijām, kas piemērotas saistībā ar profesiju, kā arī sīkākas ziņas par attiecīgo kompetento iestādi”;

H.

tā kā Parlaments minētajā rezolūcijā par veselības aprūpes pakalpojumu izslēgšanu no direktīvas par pakalpojumiem iekšējā tirgū prasīja “izveidot Eiropas karti, kas sniegtu piekļuvi informācijai par veselības aprūpē strādājošo prasmēm, un padarīt šo informāciju pieejamu pacientiem”;

1.

atbalsta visas iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt pārrobežu mobilitāti, kā līdzekli pakalpojumu un darba tirgus efektīvai darbībai, un kā līdzekli, lai veicinātu ES ekonomisko izaugsmi;

2.

uzsver, ka ES ir atbildīga par lielāku ģeogrāfiskās un profesionālās mobilitātes veicināšanu, palielinot pārredzamību, kvalifikāciju atzīšanu un atbilstību, kā arī par pacientu un patērētāju drošības garantēšanu;

3.

tomēr uzsver — Komisijai jāpanāk lielāka un efektīvāka to iniciatīvu koordinācija, kuru mērķis ir veicināt un stimulēt kvalificēta darbaspēka mobilitāti starp dalībvalstīm, piemēram, EUROPASS (Eiropas parauga dzīves apraksts (curriculum vitae)), EURES (darba mobilitātes portāls) un Eiropas kvalifikāciju sistēmu, kā arī starp dažādiem saistītiem Kopienas finansētiem vai līdzfinansētiem tīkliem, kas iesaistīti šo jautājumu risināšanā, piemēram, SOLVIT, IMI, EUROGUIDANCE un ENIC/NARIC;

4.

uzsver pilsoniskās sabiedrības līdzatbildību, tostarp darba devēju, arodbiedrību, profesionālo organizāciju un atbildīgo iestāžu līdzatbildību, atvieglojot un uzlabojot mobilitāti iekšējā tirgū;

5.

mudina tās dalībvalstis, kuras kavējas ar Direktīvas 2005/36/EK transponēšanu, kas bija jāpabeidz līdz 2007. gada 20. oktobrim, nodrošināt, ka stājas spēkā nepieciešamie normatīvie un administratīvie akti;

6.

aicina Komisiju aktīvāk rīkoties pret tām dalībvalstīm, kas vēl nav transponējušas Direktīvu 2005/36/EK;

7.

aicina Komisiju novērtēt Direktīvas 2005/36/EK 7. panta piemērošanas ietekmi uz mobilitāti ziņojumā, ko tā sagatavos saskaņā ar šīs direktīvas 60. panta 2. punktu;

8.

mudina dalībvalstis censties panākt daudz saskaņotāku pieeju attiecībā uz kvalifikāciju un kompetenču atzīšanu, vienkāršot attiecīgo administratīvo kārtību un samazināt izmaksas darbiniekiem;

9.

uzskata, ka Eiropas profesionālās kartes pievienotā vērtība, līdztekus pašreizējiem pasākumiem, kuru mērķis ir stimulēt mobilitāti, attiecībā uz lielāko daļu profesiju, vēl jāizveido;

10.

atzīmē, ka dažās reglamentētās un saskaņotās profesijās, piemēram, juristi un veselības aizsardzības profesionāļi, profesionālās kartes jau darbojas vai tiek izstrādātas, bet citās nesaskaņotās vai mazāk saskaņotās profesijās profesionālo karšu ieviešana šķiet sarežģīta, jo noteikumi katrā dalībvalstī ir atšķirīgi un dati par kvalifikācijām ir vispirms juridiski jāapstiprina un abpusēji jāatzīst;

11.

norāda, ka Eiropas profesionālā karte varētu radīt priekšrocības pat neregulētām un nesaskaņotām profesijām, jo tās uzdevums būtu sniegt informāciju, jo īpaši darba devējiem un patērētājiem, un tas attiektos uz brīvo profesiju vairākumu;

12.

aicina Komisiju veikt inventarizāciju attiecībā uz dažādām iniciatīvām profesionālo karšu izstrādāšanai un ziņot Parlamentam par šo inventarizāciju;

13.

aicina Komisiju izvērtēt profesiju pārstāvju iesniegtās iniciatīvas, lai saprastu vai Eiropas profesionālā karte, līdztekus citiem pasākumiem, varētu:

uzskata, ka vienam no turpmākajiem pasākumiem jābūt skaidram to profesiju veidu un īpašo vajadzību apraksta izveidei, uz kurām karti ir paredzēts attiecināt;

14.

uzskata, ka Eiropas profesionālajai kartei, ja ir pietiekams pieprasījums pēc tās izstrādes, jābūt pēc iespējas vienkāršai un liberālai, kā arī tādai, kas nerada papildu birokrātisko slogu, un ar tās palīdzību varētu atrast “kopīgu valodu” noteiktu profesiju kvalifikāciju jomā;

15.

aicina nodrošināt, lai Eiropas profesionālajai kartei nebūtu negatīva ietekme uz pārrobežu mobilitāti, un tā jāizmanto vienīgi kā apliecinājums tiesībām pārvietoties, nevis kā nosacījums, lai pārvietotos; uzsver, ka atsevišķām grupām nevar liegt piedāvāt savus pakalpojumus citās dalībvalstīs, un jo īpaši karte nedrīkst radīt jaunus šķēršļus mazāk kvalificētiem vai ne tik specializētiem darba ņēmējiem;

16.

uzsver, ka vienas vai vairāku Eiropas profesionālo karšu izmantošanai jābūt daudzveidīgai, piemēram, lai piemērotos atšķirībām starp profesijām un atšķirībām starp dalībvalstīm; uzskata, ka profesionālajām jomām pašām jāfinansē Eiropas profesionālās kartes izstrāde un īstenošana, ja tās uzskata, ka tā nepieciešama;

17.

uzsver — ja attiecīgajai profesiju grupai jau ir izstrādāta valsts līmeņa profesionālā karte, praktisku apsvērumu dēļ valsts profesionālās kartes funkcijas varētu integrēt Eiropas profesionālajā kartē;

18.

uzsver, ka informācijai Eiropas profesionālajā kartē jābūt uzticamai un valstu kompetento iestāžu juridiski apstiprinātai, un regulāri atjauninātai; uzskata, ka EUROPASS CV iekļautā informācija jāiekļauj arī Eiropas profesionālajā kartē;

19.

uzsver, ka piekļuvei šādas kartes datiem jāatbilst visaugstākajiem privātās dzīves aizsardzības standartiem;

20.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

25.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 76/46

A.

tā kā galvenajam mērķim ir jābūt bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai, tostarp sugu saglabāšanai;

B.

tā kā vienmēr ir jāņem vērā dzīvnieku labturība;

C.

tā kā tomēr pastāv pārtikas nodrošinātības un apgādes jautājumi, jo īpaši kopienām, kas tradicionāli ir nodarbojušās ar vaļu medībām;

D.

tā kā saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu Kopienas ūdeņos ir aizliegta visu vaļveidīgo “tīša traucēšana, medīšana vai nogalināšana”;

E.

tā kā deviņas vaļveidīgo sugas norādītas kā apdraudētas vai īpaši apdraudētas un pašreiz par apdraudētu uzskata gandrīz katru ceturto vaļveidīgo sugu, un tā kā daudzu sugu un populāciju stāvoklis joprojām ir neskaidrs;

F.

tā kā — lai gan pēc moratorija ieviešanas noteiktās vaļu populācijās ir vērojami uzlabojumi —, citās to nav un nav zināma to spēja pielāgoties mainīgajiem vides apstākļiem;

G.

tā kā moratorijs sākotnēji bija paredzēts līdz tam laikam, kamēr tiks izveidota atbilstīga pārvaldības sistēma, ar mērķi sniegt pietiekami ilgu laiku, lai krājumi varētu atjaunoties;

H.

tā kā ne visi IWC dalībnieki moratoriju atbalsta;

I.

tā kā moratorijs nekādā gadījumā neattiecas uz vaļu nogalināšanu zinātniskiem mērķiem;

J.

tā kā kopš moratorija ieviešanas ar īpašajām atļaujām nogalināto vaļu skaits īstenībā ir palielinājies;

K.

tā kā IWC (vairāk nekā 30 rezolūcijās), vairākas NVO un citas iestādes ir izteikušas lielas bažas, ka pašreizējā īpašo atļauju vaļu medību sistēma ir “pretrunā vaļu komerciālo medību moratorija garam” (IWC 2003-2); šajās medībās iegūto vaļu gaļu nevajadzētu izmantot tirdzniecībā;

L.

tā kā, neraugoties uz nesenajiem uzlabojumiem, vaļu nogalināšanas metodes joprojām ir tālu no vēlamajām;

M.

tā kā vaļveidīgos apdraud ne tikai mednieki, bet arī klimata pārmaiņas, piesārņojums, sadursmes ar kuģiem, zvejas rīki, hidrolokatori un citi apdraudējumi;

N.

tā kā iepriekšminētais Padomes lēmums pamatojās tikai uz EK līguma 175. pantu un ir saistīts tikai ar iepriekšminēto IWC sanāksmi Santjago (Čīlē) 2008. gada jūnijā,

1.

atzinīgi vērtē iepriekšminēto Komisijas paziņojumu par Kopienas rīcību saistībā ar vaļu medībām un Padomē ar kvalificētu vairākumu pieņemto nostāju par vaļu medībām; atbalsta globālā moratorija uzturēšanu spēkā attiecībā uz vaļu komerciālām medībām un starptautiskas vaļu produktu tirdzniecības aizliegumu; prasa izbeigt “vaļu medības zinātniskās izpētes nolūkos”, kā arī atbalsta plašu okeānu un jūru teritoriju noteikšana par rezervātiem, kuros noteikts visu veidu vaļu medību beztermiņa aizliegums;

2.

aicina Padomi pieņemt jaunu kopējo nostāju saskaņā ar EK līguma 37. un 175. pantu;

3.

uzskata, ka vaļu un pārējo vaļveidīgo saglabāšana galu galā ir atkarīga no tādiem pasākumiem, par kuriem panākta pietiekami plaša vienošanās, kuru varētu efektīvi īstenot;

4.

aicina Padomi, Komisiju un darba grupā iesaistītās dalībvalstis strādāt pie šādas vienošanās;

5.

uzskata, ka darba grupas diskusijām ir jābūt pēc iespējas pārredzamākām;

6.

pauž cerību, ka darba grupa izskatīs jautājumu par vaļu medībām zinātniskiem nolūkiem, lai varētu atrast pamatojumu to izbeigšanai;

7.

ņem vērā, ka medības ierobežotā apjomā ir nepieciešamas tām kopienām, kas ar to tradicionāli nodarbojas, lai nodrošinātos ar pārtiku, bet aicina daudz vairāk koncentrēties uz pētījumiem par humānākām nogalināšanas metodēm un to izmantošanu;

8.

prasa šādas medības veikt, vienīgi izmantojot skaidri noteiktas un ar IWC Zinātniskās komitejas ieteikumiem pamatotas kvotas, tās stingri kontrolējot, pilnīgi reģistrējot un ziņojot IWC;

9.

prasa arī piemērotās vietās pasaulē izveidot vairāk aizsargājamo jūras teritoriju, kuros vaļiem būtu īpaša aizsardzība;

10.

atzīmē, ka Dzīvotņu direktīva, ar ko nosaka Kopienas nostāju attiecībā uz vaļiem (un delfīniem), aizliedz atsākt vaļu komerciālās medības no jebkura krājuma, kas atrodas ES ūdeņos;

11.

vērš uzmanību uz vajadzību izmantot selektīvākus zvejas rīkus, lai izvairītos no citu sugu, jo īpaši vaļveidīgo, piezvejas;

12.

uzskata, ka vaļu komerciālo medību traģiskā vēsture vienlaikus ar neskaitāmiem apdraudējumiem, ar ko saskaras vaļu populācijas mūsdienās (tostarp nejaušu nozveju zvejas laikā, sadursmēm ar kuģiem, globālajām klimata pārmaiņām un trokšņa piesārņojumu okeānā), skaidri parāda, ka ES svarīgos starptautiskos forumos koordinēti un saskaņoti jāveicina vaļu visaugstākā līmeņa aizsardzība pasaules mērogā;

13.

prasa, lai tiktu risinātas arī problēmas saistībā ar vaļveidīgo apdraudējumu klimata izmaiņu, piesārņojuma, sadursmju ar kuģiem, zvejas rīku, antropogēnu okeāna trokšņu (tostarp hidrolokatoru, seismisko pētījumu un kuģu radīto trokšņu) un citu apstākļu dēļ ārpus šādām aizsargājamām teritorijām;

14.

uzskata, ka pirms vispārējas rīcības Komisijai jau vajadzētu ierosināt turpmākus priekšlikumus par šādu apdraudējumu novēršanu Kopienas ūdeņos un attiecībā uz Kopienas kuģiem;

15.

uzskata, ka Komisijai būtu jānosaka pārskatīti reglamentējoši noteikumi par vaļu vērošanas praksi, ko veic piekrastes reģioni un ar ko aizsargā to ekonomiskās un sociālās intereses, ņemot vērā šīs darbības neseno attīstību;

16.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Starptautiskajai Vaļu medību komisijai, reģionālajām konsultatīvajām padomēm, Zivsaimniecības un akvakultūras padomdevējai komitejai un tām reģionālajām zvejas pārvaldības organizācijām, kurās iesaistījusies ES.

25.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 76/49

A.

tā kā audiovizuālajai nozarei ir svarīga nozīme Eiropas jaunrades un zināšanu ekonomikā un būtiska loma kultūras dažādības un plurālisma veicināšanā Eiropas Savienībā;

B.

tā kā informācijas sabiedrības pakalpojumu un plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu, tīklu un iekārtu konverģence rada jaunus uzdevumus saistībā ar pastāvošajā tiesiskajā regulējumā ietverto tiesību un pienākumu pielāgošanu daudzās jomās, kā arī piedāvā virkni jaunu iespēju;

C.

tā kā pārredzamība un iespēja gūt ticamu un salīdzināmu informāciju par Eiropas audiovizuālo tirgu var veicināt nozares dalībnieku, jo īpaši MVU, konkurētspēju, uzlabojot izpratni par nozares potenciālu, un dot labumu lietotājiem;

D.

tā kā Eiropas Audiovizuālā observatorija (turpmāk tekstā — “Observatorija”) sekmē Eiropas audiovizuālās industrijas konkurētspēju, apkopojot un izplatot detalizētu informāciju par audiovizuālo nozari;

E.

tā kā Observatorijas plašais piedāvājumu klāsts, tostarp tiešsaistes pakalpojumi, publikācijas un datubāzes, ir izrādījies visai noderīgs gan nozares pārstāvjiem, gan politikas veidotājiem valstu un Kopienas līmenī;

F.

tā kā Kopienas rīcība, kas vērsta uz audiovizuālās nozares konkurētspējas veicināšanu, palīdzēs sasniegt Lisabonas stratēģijā noteiktos mērķus,

1.

atzīst, ka Observatorija ir vienīgā Eiropas mēroga organizācija, kuras uzdevums ir apkopot un izplatīt informāciju par Eiropas audiovizuālo nozari, un tai ir būtiska nozīme, sniedzot detalizētu informāciju par nozari gan sabiedriskām, gan privātām struktūrām, kas darbojas šajā jomā;

2.

uzsver, ka informācijas sabiedrības pakalpojumu un plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu, tīklu un ierīču konverģence ir radījusi jaunus uzdevumus ar audiovizuālo nozari saistītajai pētniecībai un šim apstāklim ir jāatspoguļojas Observatorijas darbībā;

3.

atkārtoti uzsver, ka audiovizuālajā nozarē arvien lielāku nozīmi iegūs multivide un jaunās tehnoloģijas un ka Observatorijai, lai saglabātu savu svarīgo nozīmi nozarē, ir laikus jānostiprina spēja sekot šīm attīstības tendencēm;

4.

uzsver, ka Observatorijai ir jāpiešķir nepieciešamie resursi, lai tā varētu turpināt īstenot savus mērķus un neatpalikt no multivides un jauno tehnoloģiju attīstības;

5.

šajā sakarībā aicina Observatoriju izvērst savu darbību, sevišķi pievēršoties jaunākajiem uzdevumiem, ko radījusi plašsaziņas līdzekļu konverģence un jaunākās attīstības tendences, un īpašu uzmanību veltīt digitalizācijas ietekmes analīzei filmu un audiovizuālajā nozarē kopumā, kā arī audiovizuālo tiešsaistes pakalpojumu, mobilās televīzijas un videospēļu analīzei;

6.

uzsver, ka, nodrošinot “pievienoto vērtību”, liela nozīme ir saziņai un koordinācijai ar valstu regulatoriem un audiovizuālo mediju nozarē iesaistītajām ieinteresētajām personām;

7.

atzinīgi vērtē Observatorijas publikāciju par autortiesībām un blakustiesībām un ierosina Observatorijai arī turpmāk sistemātiski pievērsties šiem jautājumiem un, ciktāl iespējams, ņemot vērā UNESCO Konvenciju par kultūras daudzveidību (4), paplašināt ziņojumā aplūkojamo jautājumu jomu, iekļaujot tajā nodokļu un darba tiesības Eiropas audiovizuālajā nozarē;

8.

aicina Observatoriju kā struktūru, kurai ir attiecīga pieredze, nākt klajā ar ierosinājumiem un iespējamiem politiskiem risinājumiem, uz kuriem varētu balstīt Eiropas politiku, ņemot vērā citos pasaules reģionos, kuros vērojamas līdzīgas attīstības tendences (piemēram, Āzijā vai Ziemeļamerikā), īstenoto labāko praksi audiovizuālo mediju jomā;

9.

atzinīgi vērtē Observatorijas pētījumu par trešās valstīs tapušu audiovizuālo darbu nozīmi Eiropas tirgū un iesaka analizēt iespējas plašāk izvērst sadarbības modeļus ar trešo valstu partneriem, lai īstenotu UNESCO Konvenciju par kultūras daudzveidību un iepriekš minēto Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu attiecībā uz minētās direktīvas 1. panta n) apakšpunktā minētajiem Eiropas darbiem, izmantojot izmēģinājuma projektu “Media International”;

10.

atzīst, ka starp dalībvalstīm pastāv kultūras atšķirības, kuru dēļ ir iespējama atšķirīga pieeja, kā rīkoties ar kaitīgiem vai aizvainojošiem audiovizuālajiem materiāliem, īpaši attiecībā uz nepilngadīgajiem, ievērojot Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā noteikto obligāto saskaņošanu nepilngadīgo aizsardzības jomā, kā arī pasākumus saistībā ar programmu “Safer Internet plus”, kuras mērķis ir veicināt drošāku interneta un jauno tiešsaistes tehnoloģiju lietošanu, īpaši attiecībā uz bērniem, un cīnīties pret nelegālu un lietotājam nevēlamu saturu;

11.

šajā sakarībā aicina Observatoriju veikt dažādo (juridisko) instrumentu pārraudzību un izstrādāt iespējamos politikas risinājumus;

12.

mudina plašāk izplatīt Observatorijas publikācijas, īstenojot intensīvāku saziņas politiku, lai veicinātu izpratni par Observatorijas darbību;

13.

atzinīgi vērtē nodomu sīki pārstrādāt Observatorijas interneta vietni, atspoguļojot tajā jaunākos un augstākos multivides un tehnoloģiju standartus, un atbalsta iecerētos centienus uzlabot tās dizainu un interaktivitāti, lai vietni padarītu informatīvāku un lietotājdraudzīgāku;

14.

atzīst — kaut arī atsevišķas jomas, piemēram, plašsaziņas līdzekļu lietotprasme, pašlaik neietilpst Observatorijas darbības jomā, būtu jāparedz šādu jautājumu izpēte;

15.

mudina Observatoriju sadarbībā ar tās locekļiem sniegt vairāk datu par īpašiem audiovizuālajiem pakalpojumiem, kuri paredzēti personām ar invaliditāti, piemēram, par subtitru, audioaprakstu un zīmju valodas pieejamību;

16.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Eiropas Padomei un Eiropas Audiovizuālajai observatorijai.

25.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 76/51

A.

tā kā Parlamenta 2007. gada 14. februāra rezolūcija ietvēra 46 sīki izstrādātus ieteikumus dalībvalstīm, Padomei un Komisijai;

B.

tā kā kopš 2007. gada 14. februāra rezolūcijas pieņemšanas, dalībvalstīs šajā ziņā ir noticis jauns pavērsiens, ietverot

C.

tā kā par tiesiskuma, brīvības un drošības jautājumiem atbildīgais ES komisārs 2009. gada 3. februārī paziņoja Eiropas Parlamentā, ka viņš ir ierosinājis virkni pasākumus, lai īstenotu Parlamenta ieteikumus, tostarp viņš ir rakstījis Polijas un Rumānijas iestādēm, lūdzot pilnībā izskaidrot nostāju par iespējamo slepeno cietumu atrašanos to teritorijā, un viņš ir sagatavojis paziņojumu par jaunu pasākumu ierosināšanu civilās aviācijas jomā;

D.

tā kā ārkārtas pārsūtīšana un slepena ieslodzīšana ir pretrunā starptautiskajām tiesībām, ANO Konvencijai pret spīdzināšanu, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai un Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, un tā kā ASV varas iestādes pašreiz pārskata šo praksi;

E.

tā kā tās personas, kuras tikušas nolaupītas dažās dalībvalstīs saistībā ar ārkārtas pārsūtīšanas programmu, ar ASV varas iestāžu ziņu ir pārvestas uz Gvantanamo vai citiem ASV štatiem, izmantojot militāros vai CIP organizētus lidojumus, kuros bieži vien ir šķērsota ES teritorija, un dažos gadījumos ir arī notikusi nolaišanās atsevišķās dalībvalstīs; tā kā uz trešām valstīm pārvestās personas ir spīdzinātas vietējos cietumos;

F.

tā kā dažas dalībvalstis ir vērsušās pie ASV varas iestādēm ar lūgumu atbrīvot un repatriēt personas, kuras ir pārsūtītas ārkārtas veidā un kuras ir šo valstu valstspiederīgās vai kuras iepriekš ir pastāvīgi dzīvojušas šo valstu teritorijā; tā kā dažu dalībvalstu ierēdņi ir apmeklējuši ieslodzītos Gvantanamo vai citās ieslodzījuma vietās un ir šos ieslodzītos iztaujājuši, lai noskaidrotu, vai ASV iestādes ir viņiem izvirzījušas apsūdzību, tādējādi padarot likumīgu šādu ieslodzījuma vietu eksistenci;

G.

tā kā tā 2007. gada 14. februāra rezolūcijā pausts un turpmākie notikumi apstiprinājuši, ka dažas ES dalībvalstis ir bijušas iesaistītas vai arī aktīvi vai pasīvi sadarbojušās ar ASV varas iestādēm, CIP vai ASV armijai nelegāli pārvadājot ieslodzītos uz Gvantanamo un/vai turot ieslodzījumā Gvantanamo vai slepenos cietumos, kuru pastāvēšanu ir atzinis prezidents Dž. Bušs — kā to liecina nesen sniegtā informācija par to, ka valdības ir piekritušas ASV lūgumiem atļaut lidojumus pār šo valstu teritorijām, un to apstiprina arī valdību rīcībā esošā informācija par slepenajiem cietumiem —, un ka ES dalībvalstis nes zināmu daļu politiskās, morālās un tiesiskās atbildības par šo Gvantanamo un slepenās ieslodzījuma vietās ieslodzīto pārvešanu un apcietināšanu;

H.

tā kā ASV Senāts ir ratificējis ES un ASV Nolīgumus par izdošanu un tiesu iestāžu savstarpēju palīdzību, ko ratificējušas visas dalībvalstis, izņemot Itāliju;

I.

tā kā prezidenta B. Obamas 2009. gada 22. janvārī izdotie rīkojumi, kas, lai gan ir ievērojams sasniegums, tomēr pilnībā neatrisina ar slepenu ieslodzīšanu, nolaupīšanu un spīdzināšanu saistītās problēmas,

1.

nosoda, ka dalībvalstis un Padome līdz šim nav veikušas pasākumus, lai atklātu patiesību par ārkārtas pārsūtīšanas programmu un īstenotu Parlamenta ieteikumus; nosoda, ka Padome 2009. gada 3. februārī nav sniegusi Parlamentam izsmeļošu atbildi;

2.

aicina dalībvalstis, Padomi un Komisiju pilnībā īstenot ieteikumus, kas ietverti Parlamenta 2007. gada 14. februāra rezolūcijā, un aicina palīdzēt atklāt patiesību, sākot izmeklēšanu vai sadarbību ar kompetentajām iestādēm, atklājot un sniedzot visu būtisko informāciju un nodrošinot efektīvu parlamentāro kontroli pār slepeno dienestu darbību; prasa Padomei publiskot visu būtisko informāciju par gūstekņu pārvešanu un nelikumīgu aizturēšanu, tostarp informāciju, ko ieguvusi Padomes darba grupa starptautisko publisko tiesību jautājumos (COJUR); aicina dalībvalstis un ES iestādes sadarboties ar visām kompetentajām starptautiskajām iestādēm, tostarp ar ANO un Eiropas Padomes struktūrām, un aicina šajā lietā sniegt Parlamentam visu būtisko informāciju, parlamentārās izmeklēšanas ziņojumu vai spriedumu;

3.

aicina Eiropas Savienību un ASV nostiprināt transatlantisko dialogu par jaunu kopīgu pieeju, lai risinātu terorisma problēmu, īstenojot starptautisku sadarbību, kuras pamatā ir tādas kopīgās vērtībās kā starptautisko cilvēktiesību ievērošana, demokrātija un tiesiskums;

4.

uzskata, ka ES un ASV nolīgumi par izdošanu un tiesu iestāžu savstarpēju palīdzību ir nozīmīgs instruments, lai īstenotu juridiski pamatotu tiesībaizsardzību un tiesu iestāžu sadarbību cīņā pret terorismu; tādēļ atzinīgi vērtē šo nolīgumu ratificēšanu ASV Senātā un aicina Itāliju tos ratificēt pēc iespējas drīz;

5.

atzinīgi vērtē prezidenta B. Obamas trīs izpildrīkojumus par Gvantanamo ieslodzījuma vietas slēgšanu, militāro komiteju procedūru pārtraukšanu, spīdzināšanas neizmantošanu un slepeno cietumu slēgšanu ārpus ASV;

6.

tomēr uzsver, ka pastāv dažas neskaidrības attiecībā uz apcietināšanas shēmu un slepeno ieslodzījuma vietu izmantošanu ierobežotā apjomā, un pauž pārliecību, ka tiks precizēta informācija par citu slepeno ieslodzījuma vietu slēgšanu, kuras tieši vai netieši pārvalda ASV varas iestādes ASV teritorijā vai ārpus tās; atgādina, ka slepena ieslodzīšana jau pati par sevi nopietns cilvēka pamattiesību pārkāpums;

7.

atkārtoti pauž pārliecību, ka saskaņā ar ANO Konvencijas pret spīdzināšanu 14. pantu ikviens spīdzinātais ir tiesīgs vērsties ar prasību tiesā un saņemt taisnīgu un pienācīgu kompensāciju;

8.

atzinīgi vērtē par tiesiskuma, brīvības un drošības jautājumiem atbildīgā komisāra, Čehijas prezidentūras pārstāvju un ES pretterorisma koordinatora gaidāmo vizīti ASV, kas notiks 2009. gada 16. un 17. martā, un aicina ES pārstāvjus apspriest ar ārkārtas pārsūtīšanu un slepenām ieslodzījuma vietām saistītos jautājumus, jo tie ir smagi starptautisko un Eiropas cilvēktiesību pārkāpumi; aicina Tieslietu un iekšlietu padomi 2009. gada 26. februārī šajā lietā paust ciešu apņēmību, kā arī apspriest jautājumu par Gvantanamo slēgšanu un ieslodzīto pārvietošanu, pienācīgi ņemot vērā apsvērumus, kas ietverti Parlamenta 2009. gada 4. februāra rezolūcijā par šo jautājumu;

9.

aicina Eiropas Savienību, dalībvalstis un ASV varas iestādes izmeklēt un pilnībā noskaidrot starptautisko un valsts tiesību aktu un cilvēktiesību ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus un pārkāpumus, aizliegt spīdzināšanu un necilvēcīgu izturēšanos, cilvēku piespiedu nozušanu un nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu saistībā ar cīņu pret terorismu, lai noskaidrotu personas, kuras ir atbildīgas par slepenajām ieslodzījuma vietām, tostarp par Gvantanamo, un ārkārtas pārsūtīšanas programmu, un nodrošināt, ka šādi pārkāpumi neatkārtojas turpmāk un ka cīņa pret terorismu tiek veikta, nepārkāpjot cilvēktiesības, pamatbrīvības un demokrātijas un tiesiskuma principus;

10.

aicina Padomi, Komisiju un ES pretterorisma koordinatoru pēc ES delegācijas vizītes ASV ziņot Parlamentam par nolīgumiem par izdošanu un tiesu iestāžu savstarpēju palīdzību, kā arī par ES un ASV sadarbību pretterorisma jomā, vienlaikus nodrošinot cilvēktiesību pilnīgu ievērošanu, lai kompetentās komitejas šos jautājumus var ietvert ziņojumā, kas inter alia sagatavots, pamatojoties uz Parlamenta 2007. gada 14. februāra rezolūcijas 232. punktu;

11.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Augstajam pārstāvim kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, ES pretterorisma koordinatoram, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, NATO ģenerālsekretāram, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas ģenerālsekretāram un priekšsēdētājam, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram un Amerikas Savienoto Valstu prezidentam un Kongresam.

25.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 76/54

A.

tā kā skaidra ES kopējo interešu noteikšana ir būtiski svarīga, lai sasniegtu ES ārējās darbības mērķus un jo īpaši tās kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) mērķus;

B.

tā kā ikreiz, kad ES ir paudusi vienotu nostāju, tai ir bijusi ievērojama autoritāte, tā ir panākusi taustāmus rezultātus un tā ir būtiski ietekmējusi notikumu attīstību atbilstīgi tās ekonomiskajam potenciālam;

C.

tā kā kopējā ārpolitikā un drošības politikā, kuras pamatā šobrīd ir konsolidēti operatīvi instrumenti, sākas jauns attīstības posms, kuru raksturo lielāks uzsvars uz stratēģisku domāšanu un skaidri noteiktas darbības prioritātes;

D.

tā kā, lai uzlabotu ES darbību efektivitāti un konsekvenci pasaules līmenī, tai pirmām kārtām ir nepieciešami Lisabonas līgumā paredzētie ārpolitikas instrumenti; tā kā, lai stiprinātu ES ārējo darbību institucionālo saskaņotību, tomēr jāizmanto visas spēkā esošo līgumu piedāvātās praktiskās iespējas un ir vajadzīga stipra politiskā griba;

E.

tā kā Padome un Komisija jau ir izstrādājušas iniciatīvas par lielākas sinerģijas un saskaņotības veicināšanu savā starpā; tā kā šā iemesla dēļ Parlamentam ir jāveic līdzīgi pasākumi, lai izvairītos no iekšējas sadrumstalotības ārējo attiecību jomā;

1.

atkārtoti norāda, ka KĀDP pamatā jābūt vērtībām, kuras ievēro Eiropas Savienība un tās dalībvalstis, proti, demokrātijai, tiesiskumam un cilvēka cieņas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanai, kā arī miera un efektīvas daudzpusības veicināšanai;

2.

uzsver, ka ES vajadzētu izmantot KĀDP, lai aizstāvētu tās pilsoņu vispārējās intereses, tostarp viņu tiesības dzīvot mierā un drošībā tīrā vidē, kā arī tiesības uz diversificētu piekļuvi tādiem būtiski svarīgiem resursiem kā enerģija;

3.

ir stingri pārliecināts, ka Eiropas Savienībai var būt ietekme tikai tādā gadījumā, ja tā pauž vienotu nostāju, tai ir piemēroti instrumenti, tā vēl vairāk stiprina sadarbību ANO un tai piemīt spēcīga demokrātiskā leģitimitāte, ko nodrošina pamatota uzraudzība, kuru veic gan Eiropas, gan dalībvalstu parlamenti to attiecīgajos līmeņos un atbilstoši to pilnvarām; šajā sakarā uzskata, ka Eiropas Parlamentam vajadzētu regulāri aicināt dalībvalstu parlamentu ārlietu un aizsardzības komiteju locekļus ar to tikties, lai, pamatojoties uz piemērotiem analītiskiem instrumentiem un metodoloģijām, kopīgi izpētītu galvenos notikumus saistībā ar KĀDP; uzskata, ka nepieciešami jauni centieni, lai vairotu Eiropas pilsoņu informētību par KĀDP;

4.

uzskata arī, ka Parlamentam ir jāpārskata savas struktūrvienības un organizācija, lai apkopotu un labāk izmantotu visu pieredzi ar KĀDP saistītajos jautājumos, tādējādi dodot efektīvāku un saskaņotāku ieguldījumu stratēģiski pilnīgākas un demokrātiskākas KĀDP attīstībā;

5.

pauž nožēlu par to, ka KĀDP budžetā būtiski trūkst līdzekļu, un atgādina — lai KĀDP būtu uzticama un piepildītu ES pilsoņu cerības, šai politikas jomai jāpiešķir līdzekļi, kas būtu samērīgi ar tās mērķiem un īpašajiem uzdevumiem;

6.

atzinīgi vērtē regulārās KĀDP apspriežu sanāksmes, kurās piedalās Eiropas Parlaments un Padomes prezidentvalsts, kā to paredz minētais Iestāžu nolīgums; tomēr uzsver, ka šīs sanāksmes jāuztver kā iespēja apmainīties viedokļiem par vajadzībām nākotnē, paredzētajiem pasākumiem KĀDP jomā un vidēja termiņa un ilgtermiņa ES stratēģijām trešās valstīs;

7.

vēlētos saņemt no Padomes vairāk informācijas par darbībām, ko finansē no Padomes budžeta vai ar Athena mehānisma palīdzību, un jo īpaši par to, kā šīs apropriācijas papildina ES budžetā iekļautos līdzekļus, kas paredzēti KĀDP darbībām;

8.

prasa, lai KĀDP budžets būtu pilnībā pārredzams budžeta lēmējiestādei, kas apstiprina budžeta izpildi; atkārtoti pauž bažas par praksi pārnest neizmantotās KĀDP nodaļas apropriācijas un aicina Komisiju laicīgi informēt Parlamentu par iekšējiem pārvietojumiem, īpaši tādēļ, ka tagad lielākā daļa KĀDP misiju, starp kurām var izcelt ES Uzraudzības misiju (EUMM) Gruzijā vai ES Tiesiskuma misiju (EULEX) Kosovā, ir politiski jutīgas un risina plaši atspoguļotas krīzes;

9.

ar gandarījumu atzīmē, ka pirmo reizi Padome regulāri atsaucas uz Eiropas Parlamenta pieņemtajām rezolūcijām; tomēr pauž nožēlu par to, ka Padome neiesaistās pastāvīgā dialogā par Parlamenta nostāju, kā arī neatsaucas uz šīm rezolūcijām darba dokumentos, piemēram, vienotajās rīcībās vai kopējās nostājās;

10.

uzskata, ka tā vietā, lai sīki uzskaitītu paveiktās darbības, Padomes gada ziņojumā vajadzētu paredzēt iespēju uzsākt dialogu ar Eiropas Parlamentu, lai tādējādi izstrādātu stratēģiskāku pieeju KĀDP, pamatojoties uz galveno problēmu, kā arī turpmāko darbību prioritāšu un mērķu noteikšanu;

11.

tāpēc mudina Padomi pārskatīt ziņojuma pamatprincipus un specifisko formātu, lai nodrošinātu, ka tajā tiek iekļauts visaptverošs novērtējums saistībā ar ES politiku attiecībā uz trešām valstīm vai reģionālajiem blokiem un ES reakciju humanitāro un drošības krīžu gadījumā, kā arī īpaši priekšlikumi turpmākajām darbībām;

12.

uzskata, ka turpmākie mēneši sniegs ES unikālu iespēju kopā ar jauno ASV administrāciju izstrādāt jaunu transatlantisko darba kārtību, tajā iekļaujot tādus abas puses interesējošus stratēģiskus jautājumus kā jauna iekļaujošāka un efektīvāka pasaules pārvaldība, kuras pamatā būtu ietekmīgākas daudzpusējās organizācijas, finanšu krīze, jaunu Eiroatlantisko iestāžu un dziļa, visaptveroša transatlantiskā tirgus izveide, pasākumi klimata pārmaiņu novēršanai, energoapgādes drošība, ilgstoša miera veicināšana Tuvajos Austrumos, situācija Irānā, Irākā un Afganistānā, terorisma un organizētās noziedzības apkarošana, ieroču neizplatīšana un kodolatbruņošanās, kā arī Tūkstošgades attīstības mērķi;

13.

uzskata, ka KĀDP arī turpmāk vajadzētu koncentrēties uz cilvēktiesību atbalstīšanu, miera un drošības veicināšanu Eiropas kaimiņvalstīs un pasaules līmenī, efektīvas daudzpusības un starptautisko tiesību ievērošanas atbalstīšanu, terorisma apkarošanu, masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanu un atbruņošanos, kā arī uz klimata pārmaiņām un energoapgādes drošību, jo šie jautājumi ir visproblemātiskākie mūsu planētai un tāpēc ir tieši saistīti ar Eiropas pilsoņu bažām;

14.

saistībā ar islāma teroristu veikto personu nolaupīšanu un ķīlnieku nogalināšanu uzsver, ka ES dalībvalstu, ASV un NATO pretterorisma policijas spēkiem ir pastiprināti jāsadarbojas un jāsaskaņo sava darbība, lai tādējādi jo īpaši uzlabotu ķīlnieku dzīvības glābšanai uzsākto operāciju efektivitāti;

15.

aicina Padomi apņēmīgi īstenot Eiropas Parlamenta ierosinājumus attiecībā uz Eiropas kopējās ārpolitikas enerģētikas jomā izveidi, jo īpaši sekmējot Eiropas vienotību sarunās ar enerģijas piegādātājiem un tranzītvalstīm un aizsargājot ES vispārējas intereses, izstrādājot efektīvu diplomātiju enerģētikas jomā un iedarbīgākus mehānismus krīzes situāciju risināšanai, kā arī, visbeidzot, nodrošinot energoresursu piegādes diversifikāciju, ilgtspējīgu enerģijas izmantošanu un atjaunojamo enerģijas avotu attīstību;

16.

atzinīgi vērtē to, ka pašreizējā EDS pārskatā tiek ņemtas vērā jaunās problēmas drošības jomā, piemēram, energoapgādes drošība, klimata pārmaiņas un kiberdrošība, kā arī to, ka tā mērķis ir uzlabot pašas stratēģijas īstenošanas kvalitāti; šajā sakarā atzīmē Padomes, Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu uzsāktās debates par Eiropas drošības nākotni; uzsver, ka tā vietā, lai mēģinātu izveidot radikāli jaunu sistēmu, šīm debatēm, kurās piedalās ES, ASV, Krievija un EDSO dalībvalstis, kas nav ES dalībvalstis, vajadzētu balstīties uz Eiropas Savienības sasniegumiem un vērtībām, kas noteiktas Līgumā par Eiropas Savienību 11. pantā un ietvertas Helsinku Nobeiguma aktā un Parīzes hartā;

17.

uzskata arī, ka karš Gruzijā apstiprina nepieciešamību saistībā ar EDS pārskatīšanu turpmāk attīstīt ES preventīvo diplomātiju, to papildinot ar piemērotiem krīžu novēršanas instrumentiem, tostarp, Stabilitātes instrumentu, neparedzētu izdevumu plānošanu un uzticamu ilgtermiņa finansējumu, kā arī nepieciešamību pilnībā izmantot ES spējas un pieredzi katastrofu un krīžu pārvaldē;

18.

atgādina, ka Kosovas stiprināšana pēc tās statusa noteikšanas ir ļoti svarīga, lai Rietumbalkānos tiktu panākta stabilitāte; tāpēc atzinīgi vērtē ANO Drošības padomē 2008. gada 26. novembrī panākto konsensu, kas ļāva Kosovā izvietot EULEX misiju, un mudina Padomi sadarbībā ar ANO pagaidu administrācijas misiju Kosovā (UNMIK) panākt skaidras darba attiecības un vieglu pilnvaru nodošanu starp abām misijām tiesiskuma jomā; aicina EULEX ātri panākt rezultātus saistībā ar organizētās noziedzības apkarošanu un kara noziegumos apsūdzēto saukšanu pie atbildības; pauž arī atbalstu Eiropas Savienības īpašā pārstāvja Kosovā darbam un mudina viņu turpināt veikt pilnvaras un veicināt pragmatiskas sadarbības atmosfēru starp Prištinas un Belgradas iestādēm Kosovā dzīvojošo serbu kopienu labā;

19.

atkārtoti apstiprina, ka ES mērķis Bosnijā un Hercegovinā ir nodrošināt stabilu, miermīlīgu un etniski daudzveidīgu valsti, kas neatgriezeniski uzsāk ceļu uz pievienošanos ES; mudina Bosnijas un Hercegovinas politiskos vadītājus īstenot 2008. gada 8. novembrī panākto vienošanos, lai tādējādi ātri panāktu Miera īstenošanas padomes mērķus un nosacījumus, kas vēl nav izpildīti un kas nepieciešami, lai līdz 2009. gada vidum tiktu īstenota pāreja no Augstā pārstāvja biroja uz ES īpašā pārstāvja biroju; pauž bažas par starptautiskās kopienas iespējamo atbrīvošanos no saistību pildīšanas Bosnijā un Hercegovinā; uzskata, ka starptautisko līdzdalību iespējams pārtraukt tikai tad, ja ir panākta visaptveroša vienošanās ar Bosnijas iestādēm un Bosnija un Hercegovina beidzot kļūst par stabilu labi valsti ar iestādēm, kas darbojas veiksmīgi;

20.

atkāroti pauž pārliecību, ka jāpastiprina stimuli, kas var mudināt Eiropas kaimiņattiecību politikas partnerus veikt reformas, un uzskata, ka nesenā krīze Dienvidkaukāzā ir skaidri parādījusi, ka ir nepieciešama noteiktāka ES līdzdalība tās austrumu kaimiņvalstīs; tāpēc atbalsta Komisijas pieeju, kas izteikta tās 2008. gada 3. decembra pziņojumā par Austrumu partnerību (COM(2008)0823, kuras mērķis ir visaptverošas un pilnīgas brīvās tirdzniecības zonas izveide, pakāpeniska šķēršļu novēršana personu brīva kustībai (tostarp iespējama vīzu režīma atcelšana), kā arī sadarbība saistībā ar visiem drošības aspektiem, jo īpaši energoapgādes drošību; uzskata, ka Austrumu partnerībai un Melnās jūras reģiona sadarbībai vajadzētu vienai otru pastiprināt, tādējādi radot miera, drošības, stabilitātes telpu un nodrošinot teritoriālās integritātes ievērošanu; uzskata, ka, veidojot šādas partnerattiecības, ir jādivkāršo ES finansiālā palīdzība un jāstiprina politiskā dimensija, kuras neatņemamai sastāvdaļai jābūt EURONEST — apvienotajai parlamentārajai asamblejai, kuras sastāvā ir Eiropas Parlamenta un kaimiņvalstu parlamentu deputāti;

21.

atbalsta Padomes lēmumu atjaunot sadarbību ar Baltkrievijas iestādēm, vienlaikus turpinot dialogu ar visiem valsts demokrātiskajiem spēkiem, ja vien Baltkrievijas iestādes pozitīvi reaģē uz šo priekšlikumu, sasniedzot taustāmus rezultātus saistībā ar demokrātisko vērtību, tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu; ņemot to vērā, uzskata, ka ir jāīsteno pakāpeniska sadarbība, pamatojoties uz nosacījumu stingru ievērošanu, tādējādi pakāpeniski iesaistot Baltkrieviju Austrumu partnerībā; mudina Komisiju un Padomi nekavējoties veikt iedarbīgus pasākumus, lai atvieglotu vīzu iegūšanas procedūras Baltkrievijas pilsoņiem, tostarp samazinot viņiem izdevumus, kas saistīti ar iebraukšanu Šengenas zonā;

22.

atzinīgi vērtē to, ka Padomes prezidentvalsts Francija nodrošināja Eiropas Savienības ievērojamu līdzdalību kara izbeigšanā Gruzijā; aicina ES un jo īpaši tās īpašo pārstāvi Gruzijas krīzes risināšana ievērot Gruzijas teritoriālās integritātes principu un minoritāšu tiesības, vienlaikus atbalstot tāda risinājuma panākšanu, kurš paredz efektīvus mehānismus, lai nodrošinātu iekšzemē pārvietoto personu un bēgļu drošu atgriešanos, kā arī reģiona drošības efektīvu uzraudzību;

23.

mudina Padomi prasīt, lai pilnībā tiktu ievērota vienošanās par uguns pārtraukšanu, un nodrošināt, ka ES novērotājiem tiek garantēta pilnīga piekļuve konflikta skartajiem rajoniem, ievērojot EUMM pilnvaras; uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai Parlamentu regulāri un pilnīgi informētu par EUMM sagatavotajiem ziņojumiem;

24.

uzskata, ES vajadzētu cieši uzraudzīt citus iespējamos konfliktus šajā ES kaimiņvalstu daļā, kā arī apņemties piedalīties to risināšanā, tostarp dibinot kontaktus un uzsākot dialogu ar visiem iesaistītajiem reģionālajiem dalībniekiem; šajā sakarība uzsver, ka ciešāk jāsadarbojas ar Turciju;

25.

uzskata, ka ES partnerattiecībām ar Krieviju vajadzētu balstīties uz saskaņotu stratēģiju un abu pušu skaidru apņemšanos darboties tā, lai tiktu pilnībā ievērotas starptautiskās tiesības un to divpusējie un daudzpusējie nolīgumi; ņemot vērā Eiropadomes prezidentvalsts 2008. gada 15. un 16. oktobra secinājumus, uzsver, ka Krievijai jāievēro saistības, ko tā apņēmās pildīt atbilstoši 2008. gada 12. augusta un 8. septembra nolīgumiem; tāpēc pauž pārliecību, ka ES un Krievijas attiecību normalizācijai nepieciešams, lai Krievija piekristu tam, ka starptautiskie novērotāji uzrauga situāciju Dienvidosetijā un Abhāzijā, un pilnībā ievērotu sešu punktu plāna noteikumus; uzskata arī, ka stratēģiskas partnerattiecības nav iespējamas, ja demokrātijas, cilvēktiesību ievērošanas un tiesiskuma vērtības netiek pilnībā ievērotas; aicina Komisiju šīs vērtības padarīt par pamatu pašreiz notiekošajās sarunās par jauno partnerības un sadarbības nolīgumu ar Krieviju;

26.

pauž nožēlu par situācijas pasliktināšanos Tuvajos Austrumos un par lielo skaitu bojā gājušo civiliedzīvotāju Gazas joslas bruņotajā konfliktā, kā arī par to, ka miera procesā nav panākts ievērojams progress; brīdina, ka līdz Anapolisas konferencē noteiktā termiņa beigām ir atlicis ļoti maz laika, un ir pārliecināts, ka pastiprināta transatlantiskā sadarbība var sniegt pievienoto vērtību Anapolisas procesā; uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu uzņemties stipru un skaidru lomu reģionā atbilstoši finanšu resursiem, ko tā ir ieguldījusi, jo īpaši lai risinātu dramatisko humanitāro krīzi Gazas joslā; aicina Padomi censties panākt pastāvīgu mieru Gazas joslā atbilstoši ANO Drošības padomes Rezolūcijai Nr. 1860 (2009), lai tādējādi būtu iespējams uzsākt miera sarunas starp Izraēlas un Palestīniešu teritoriju iedzīvotājiem un sadarbībā ar citiem reģionālajiem dalībniekiem; mudina Padomi apsvērt visas iespējas ilgstoša miera veicināšanai reģionā, tostarp EDAP (Eiropas drošības un aizsardzības politikas) misijas izvietošanu;

27.

atzinīgi vērtē Padomes nodomu atjaunot ES Policijas misijas palestīniešu teritorijās mandātu un uzskata, ka vēl joprojām ir nepieciešams lielāks atbalsts tiesiskuma un policijas spēku kapacitātes attīstībai; turklāt atzīmē Padomes lēmumu pagarināt Eiropas Savienības Robežkontroles misijas Rafā mandātu, kā arī tās apņēmību un gatavību atjaunot šās misijas darbību; uzskata, ka šādai apņēmībai vajadzētu izpausties konkrētās iniciatīvās ar mērķi atjaunot pārvietošanās brīvību Palestīniešu teritorijās;

28.

pauž gandarījumu par 2008. gada 3. un 4. novembra Eiropas - Vidusjūras valstu ministru sanāksmē Marseļā panākto, precīzāk nosakot Savienības Vidusjūrai iestāžu sistēmu; uzskata, ka jautājumus, kas saistīti ar cilvēktiesībām, mieru un drošību Vidusjūras reģionā, nevar risināt izolēti; uzsver, ka politiskajam un kultūras dialogam, ekonomiskajiem sakariem, migrācijas plūsmu pārvaldībai, vides politikai un drošībai, tostarp terorisma apkarošanai, vajadzētu būt nozīmīgiem jautājumiem Eiropas un Vidusjūras reģiona sadarbības darba kārtībā; aicina Padomi un Komisiju piešķirt Turcijai nozīmīgu un atbilstošu lomu Savienībā Vidusjūrai; uzskata, ka ir svarīgi, lai Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu parlamentārā asambleja tiktu iekļauta Savienības Vidsujūrai struktūrā kā tās parlamentārā dimensija;

29.

uzskata, ka ES vajadzētu stiprināt tās līdzdalību Irākā un sadarbībā ar Irākas valdību un ANO atbalstīt demokrātisko iestāžu izveides procesu, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu, kā arī veicināt izlīguma panākšanas procesu ne tikai pašā Irākā, bet arī starp Irāku un tās kaimiņvalstīm; atzinīgi vērtē ES tiesiskuma misijas Irākā (EUJUST LEX) darbības pagarināšanu un panāktos rezultātus, sagatavojot vēsturē pirmo tirdzniecības un sadarbības nolīgumu starp ES un Irāku;

30.

aicina ES attīstīt efektīvākas un visaptverošākas attiecības ar Irānu, ņemot vērā, ka šajās attiecībās papildus kodolenerģijas jautājumiem vajadzētu risināt arī jautājumus saistībā ar tirdzniecību un sadarbību enerģētikas jomā, reģionālo stabilitāti, kā arī — kas ir ne mazāk būtiski — labu pārvaldi un cilvēktiesību ievērošanu;

31.

uzskata, ka ES vajadzētu veicinātu jaunu pieeju Afganistānai un sadarboties ar jauno ASV administrāciju, kas sniegtu iespēju risināt sarunas starp Afganistānas valdību un tiem grupējumiem, kas vēlas pieņemt konstitūciju un atteikties no vardarbības; atzīmē, ka palīdzībai vajadzētu vairāk koncentrēties uz tiesiskumu, labu pārvaldi, pamata pakalpojumu nodrošināšanu, īpašu uzmanību pievēršot veselības aprūpei, kā arī ekonomikas un lauku rajonu attīstību, tostarp veicinot reālas alternatīvas opija ražošanai;

32.

pauž bažas par drošības stāvokļa pasliktināšanos Afganistānā; atgādina par steidzamo nepieciešamību pārvarēt institucionālos šķēršļus un uzlabot sadarbību starp ES un NATO, lai tādējādi atvieglotu ES policijas misijas Afganistānā (EUPOL) darbību; uzskata, ka ES un ASV vajadzētu labāk saskaņot to attiecīgās iniciatīvas policijas reformu jomā; atzinīgi vērtē ES dalībvalstu apņemšanos palielināt EUPOL personālu un aicina to ātri izvietot; pauž pārliecību, ka operācijas veiksmīgs iznākums ir ļoti svarīgs transatlantiskās alianses nākotnei un ka, paturot to prātā, visām ES dalībvalstīm vajadzētu vairāk iesaistīties stabilitātes nodrošināšanā Afganistānā;

33.

aicina Padomi paplašināt sadarbības ar Āfriku programmu, tajā iekļaujot vairāk politikas virzienu nekā pašreiz, un to padarīt par ES ārējās darbības prioritāti;

34.

uzskata, ka ES atbalsts Apvienoto Nāciju Organizācijai Čadas austrumu rajonos vēl joprojām ir ļoti svarīgs, lai tiktu rasts reģionāla līmeņa risinājums Darfūrā; atzīmē, ka Eiropas Savienības spēki (EUFOR) Čadā pakāpeniski pārtrauks savu darbību, kā plānots, un nodos savas pilnvaras ANO vadītai misijai; aicina Padomi veicināt vieglu pāreju un saskaņoti apsvērt jautājumu par to, kā Eiropas Savienība ANO misijas izvietošanas laikā varētu palīdzēt pašlaik pārslogotajai Miera uzturēšanas operāciju nodaļai;

35.

pauž nopietnas bažas par katastrofālo humanitāro stāvokli Somālijā; aicina ES apsvērt, kā tā ciešā sadarbībā ar Āfrikas Savienību varētu palīdzēt ANO, lai ātri novērstu šo drošības, politisko un humanitāro problēmu; vērš uzmanību uz pieaugošajiem pirātisma draudiem Somālijas piekrastē un šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES pieņemto lēmumu Eiropas drošības un aizsardzības politikas ietvaros uzsākt jūras operāciju;

36.

pauž bažas par vardarbības un konflikta pastiprināšanos Kongo Demokrātiskajā Republikā, jo tas varētu izraisīt nopietnu humanitāro krīzi; aicina visas puses, tostarp valdības karaspēku, pārtraukt visaptverošo vardarbību un pret civiliedzīvotājiem vērstos cilvēktiesību pārkāpumus, no jauna iesaistīties miera sarunās, kas tika uzsāktas Gomā un Nairobi, un atbalstīt Kongo Nacionālās asamblejas pieņemto programmu; uzskata, ka ES līdzdalībai Kongo Demokrātiskajā Republikā nevajadzētu aprobežoties ar tehnisko palīdzību, ko sniedz EUSEC (ES drošības sektora reformas misija) un EUPOL (Eiropas Savienības policijas misija) Kongo Demokrātiskajā Republikā, un ka tai vajadzētu sniegt reālu atbalstu ANO miera uzturēšanas misijai, kura līdz šim nav spējusi pārtraukt vardarbību;

37.

atzinīgi vērtē ievērojamo saspīlējuma samazināšanos Taivānas jūras šauruma zonā un pašreiz notiekošo dialogu starp Pekinu un Taibei par to divpusējām attiecībām, kā arī Taivānas nozīmīgo līdzdalību starptautiskajās organizācijās; noteikti atbalsta Padomes 2008. gada 19. septembra deklarāciju, kurā atkārtoti pausts atbalsts Taivānas līdzdalībai specializētos daudzpusējos forumos, tostarp atbalstot novērotāja statusa piešķiršanu gadījumos, kad Taivānas dalība nav iespējama;

38.

atzīmē, ka ES un Ķīnas ekonomiskās attiecības ir pakāpeniski paplašinājušās un ka tiešie personiskie kontakti ir padziļinājušies un kļuvuši intensīvāki; vienlaikus pauž nopietnas bažas par Ķīnas iestāžu nevēlēšanos novērst daudzos cilvēktiesību pārkāpumus un nodrošināt iedzīvotājiem pamattiesības un pamatbrīvības; šajā sakarā pauž patiesu sarūgtinājumu par Ķīnas iestāžu sniegto pamatojumu lēmumam par Ķīnas un ES 11. augstākā līmeņa sanāksmes atlikšanu; norāda, ka jauno ES un Ķīnas augstākā līmeņa sanāksmi ir paredzēts rīkot 2009. gada pirmajā pusē, un pauž cerību, ka šajā sakarībā progresu var panākt visās sadarbības jomās;

39.

pauž nožēlu par Ķīnas iestāžu lēmumu pārtraukt sarunas ar Dalailamas pārstāvjiem un atgādina tām par saistībām, ko Ķīna apņēmās pildīt pēc 2008. gada marta traģiskajiem notikumiem pirms Olimpiskajām spēlēm; vēlreiz aicina Padomi nozīmēt īpašo sūtni, kas nodarbotos ar Tibetas jautājumiem, jo tas ļautu cieši sekot situācijai un atvieglotu dialoga atsākšanu starp pusēm;

40.

atgādina par priekšlikumiem, kas izklāstīti Parlamenta 2001. gada 15. novembra rezolūcijā par vispārējām partnerattiecībām un kopēju stratēģiju Eiropas Savienības un Latīņamerikas attiecībām (6) un atkārtoti iekļauti Parlamenta 2006. gada 27. aprīļa (7) un 2008. gada 24. aprīļa (8) rezolūcijās, kuras pieņēma saistībā ar ES un Latīņamerikas un Karību reģiona valstu augstākā līmeņa sanāksmēm Vīnē un Limā, t.i., priekšlikumiem sagatavot Eiropas un Latīņamerikas miera un drošības hartu, kuras pamatā būtu ANO Statūti un kura ļautu uzsākt kopējas politiskas, stratēģiskas un ar drošību saistītas darbības un iniciatīvas; aicina Padomi un Komisiju aktīvi darboties, lai panāktu šo tālejošo mērķi;

41.

atzinīgi vērtē centienus noslēgt starpreģionu asociācijas nolīgumus ar Latīņameriku, kas ir pirmie šāda veida nolīgumi, ko ES plāno noslēgt;

42.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, NATO ģenerālsekretāram, EDSO pašreizējam priekšsēdētājam, EDSO Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam, Eiropas Padomes Ministru komitejas priekšsēdētājam, kā arī Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam.

25.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 76/61

1.

norāda, ka Eiropas Savienībai ir jāizveido sava stratēģiskā autonomija, izmantojot spēcīgu un efektīvu ārlietu, drošības un aizsardzības politiku, lai tā varētu veicināt mieru un starptautisko drošību, aizstāvēt savas intereses pasaulē, aizsargāt savu iedzīvotāju drošību, sniegt ieguldījumu efektīvās daudzpusējās attiecībās, uzlabot cilvēktiesību un demokrātisko vērtību ievērošanu visā pasaulē un aizsargāt mieru pasaulē;

2.

atzīst, ka ES ir jāpilda šie mērķi, izmantojot daudzpusēju sadarbību starptautiskās organizācijās, īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijā, un partnerību ar citām svarīgām pusēm atbilstīgi Apvienoto Nāciju Organizācijas hartām, Helsinku Nobeiguma akta principiem un Parīzes Hartas mērķiem;

3.

atkārtoti uzsver, ka ir nepieciešama Apvienoto Nāciju Organizācijas reforma, lai tā būtu spējīga pildīt visus savus pienākumus un rīkoties efektīvi, risinot globālas problēmas un reaģējot uz nopietniem draudiem;

4.

atkārtoti uzsver to, cik svarīgas ir transatlantiskās attiecības un atzīst nepieciešamību koordinēt EDAP un NATO darbības, taču tajā pašā laikā uzsver, ka jāpanāk līdzsvarotāka partnerība, kurā nav konkurences un kurā abas puses respektē viena otras autonomiju un spēj panākt savstarpēju saprašanos gadījumos, kad pusēm ir atšķirīgi stratēģiski apsvērumi;

5.

uzskata, ka daudzi no jaunajiem draudiem nav tikai militāri un tos nav iespējams novērst tikai ar militāriem līdzekļiem vien;

6.

norāda, ka šajā politikā ir jāiekļauj kā civiliedzīvotāju, tā militāro resursu un iespēju izmantošana un ka ir vajadzīga cieša un saskaņota visu iesaistīto pušu sadarbība;

7.

izmanto ANO 2005. gadā pieņemto jēdzienu “pienākums aizsargāt” un jēdzienu “cilvēku drošība”, kurš pamatojas uz principu, ka prioritāte ir nevis valsts, bet indivīds; uzsver, ka šie jēdzieni ietver gan praktiskas sekas, gan spēcīgas politiskās pamatnostādnes, nosakot Eiropas drošības politikas stratēģisko virzību, lai krīžu laikā būtu iespējama efektīva rīcība; tomēr uzsver, ka nav ne automātiska pienākuma, ne pieejamu līdzekļu, lai ES izvietotu EDAP misijas visās krīzes situācijās neatkarīgi no tā, vai krīze ir civila vai militāra;

8.

uzsver, ka pasākumu un iespēju apvienošana ES līmenī ir būtiski svarīga, lai pārvarētu aizsardzības aprīkojuma cenu pieauguma un aizsardzības izdevumiem noteikto ierobežojumu radītās sekas;

9.

norāda, ka kopējai aizsardzības politikai Eiropā ir nepieciešami integrēti Eiropas bruņotie spēki, kuri savukārt jāapbruņo ar kopējām ieroču sistēmām, lai nodrošinātu vienotu rīcību un savietojamību;

10.

uzsver, ka, lai nodrošinātu sabiedrības atbalstu Eiropas aizsardzības jautājumiem, ir būtiski svarīga pārredzamība un rentabilitāte, kā arī parlamentārā pārskatatbildība un starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību ievērošana; šajā sakarā uzsver to, cik ļoti svarīga ir EDAP parlamentārā uzraudzība, kuras īstenošanā Eiropas Parlaments cieši sadarbojas ar dalībvalstu parlamentiem;

11.

uzskata, ka uzlabotajai EDS un nākamajai NATO Stratēģiskajai koncepcijai ir jābūt savstarpēji saskaņotām un ka tas jāatspoguļo deklarācijā, kas tiks pieņemta 2009. gada 3. un 4. aprīlī Strasbūrā un Kēlā paredzētajā NATO 60 gadu jubilejas augstākā līmeņa sanāksmē;

12.

uzsver, ka EDS pilnīga un savlaicīga īstenošana ir ārkārtīgi svarīga;

13.

atzinīgi vērtē Padomes ziņojumu par EDS īstenošanu; tomēr norāda uz to, ka tādēļ, ka daudzi no 2003. gadā pieņemtās EDS mērķiem nav pilnībā izpildīti, Eiropas Savienībai, balstoties uz Lisabonas līgumu, ir jāuzņemas aktīvāka loma starptautisku pārvaldes organizāciju likumīguma, pārredzamības un efektivitātes uzlabošanā;

14.

atzinīgi vērtē iepriekš minēto EDAP ATLANTA misijas sākšanu, kas vērsta pret pirātiem pie Somālijas krastiem; tomēr atgādina Padomei, Komisijai un ES dalībvalstīm, ka pirātisma problēmas cēloņiem šajā reģionā ir dziļākas saknes, tostarp nabadzība valsts sabrukuma apstākļos, un pieprasa aktīvāku Eiropas rīcību, lai risinātu šīs problēmas;

15.

saistībā ar islāmistu teroristu veikto ķīlnieku nolaupīšanu un nogalināšanu uzsver nepieciešamību pastiprināt sadarbību un pretterorisma politikas koordināciju starp ES dalībvalstīm, ASV un NATO, lai jo īpaši uzlabotu tādu glābšanas operāciju efektivitāti, kuras uzsāk, lai glābtu ķīlnieku dzīvību;

16.

uzstājīgi atgādina par savu prasību, ka ar EDS un EDAP ir jāsniedz visas garantijas, lai nodrošinātu sekmīgu ANO Drošības Padomes 2000. gada 31. oktobra rezolūcijas Nr. 1325 (S/RES/1325) un 2008. gada 19. jūnija rezolūcijas Nr. 1820 (S/RES/1820) īstenošanu, uzlabojot līdzvērtīgu sieviešu līdzdalību visos jautājumos un visu lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz mieru un drošību, kā arī sistemātisku seksuālu vardarbību pret sievietēm konflikta situācijās iekļaušanu kategorijā “kara noziegums un noziegums pret cilvēci”; pauž nožēlu par to, ka dzimumu līdztiesības principa ieviešana EDAP operācijās notiek pārāk lēni;

17.

norāda, ka pārāk daudzos gadījumos dalībvalstis domā tikai par nacionālajām drošības interesēm un līdz ar to netiek pievērsta uzmanība kopīgajam pienākumam aizsargāt kopējās Eiropas intereses; uzskata, ka šī pieeja ir neproduktīva un mudina dalībvalstis paplašināt domāšanu un nodrošināt efektīvākus Eiropas drošības mehānismus, lai ES varētu kļūt par nozīmīgāku dalībnieku starptautiskajā arēnā;

18.

tādēļ uzskata, ka ir nepieciešams definēt Eiropas Savienības kopējās drošības intereses; uzsver, ka tikai tad, kad ES būs skaidrība par tās kopīgajām interesēm, tā varēs izveidot saskaņotāku un efektīvāku kopējo politiku;

19.

uzskata, ka bez 2003. gada pieņemtajā EDS apzinātajām problēmām Eiropas Savienības drošības interesēs ietilpst arī tādi jautājumi kā tās iedzīvotāju aizsardzība un tās interešu aizsardzības ES un ārpus tās, kaimiņvalstu drošība, ārējo robežu un svarīgāko infrastruktūras objektu aizsardzība, kā arī uzlabot kiberdrošību, energoapgādes un jūras līniju drošību, Kosmosa resursu aizsardzību un aizsardzību pret klimata pārmaiņu sekām;

20.

norāda, ka ES atzīst starptautisko kārtību, kas balstās uz efektīvu daudzpusēju sadarbību, ievērojot starptautiskās tiesības, un ka tādā veidā izpaužas Eiropas pārliecība, ka neviena valsts nav spējīga pretoties jaunajiem draudiem viena pati;

21.

uzskata, ka Eiropas Savienībai ir skaidrāk jāformulē tālejoši mērķi saistībā ar tās lomu pasaulē; uzskata, ka Eiropas Savienībai ir nevis jācenšas kļūt par tādu lielvaru kā ASV, bet jāstrādā pie kaimiņvalstu stabilitātes nodrošināšanas un jāsniedz ieguldījums daudzpusējā globālajā drošības sistēmā, ko izveidojusi Apvienoto Nāciju Organizācija, nodrošinot starptautisko tiesību ievērošanu un efektīvas krīžu un konfliktu novēršanas, kā arī pēckonflikta pārvaldības un konfliktu atrisināšanas principus;

22.

uzsver, ka Eiropas Drošības un aizsardzības politikā Eiropas Savienība par prioritāti ir izvirzījusi krīžu novēršanu; norāda, ka drošība un tiesiskums ir neaizstājami priekšnoteikumi attīstībai un ilgtermiņa stabilitātei;

23.

norāda, ka 2003. gada Eiropas drošības stratēģijā ir uzsvars uz nopietnākajiem Eiropas Savienības draudiem (terorisms, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana, reģionāli konflikti, valsts sabrukums un organizētā noziedzība), kā arī apzināti stratēģiskie mērķi, kuri kļuvuši par pamatu apakšstratēģijām;

24.

pauž gandarījumu par ES Francijas prezidentūras iniciatīvām attiecībā uz EDAP; norāda uz iepriekš minēto Augstā pārstāvja 2008. gada 11. decembra ziņojumu par EDS īstenošanu, kuru Eiropadome apstiprināja, un atzinīgi vērtē to, ka ir ņemtas vērā daudzas no iepriekšējos Parlamenta ziņojumos iekļautajām prasībām attiecībā uz EDS un EDAP, īpaši saistībā ar:

25.

atzinīgi vērtē Padomes apņēmību panākt to, ka Eiropas Savienība tuvākajos gados spēj izpildīt izvirzītos mērķus un cita starpā 60 dienu laikā dislocēt 60 000 kareivju lielus spēkus lielām operācijām, kas tiek īstenotas saistībā ar Pamatmērķi 2010. gadam un Civilo pamatmērķi 2010. gadam, un vienlaikus spēj plānot un īstenot:

26.

tomēr pauž nožēlu par neskaidro veidu, kādā formulēti secinājumi par EDS un EDAP (nevis viens, bet četri dokumenti); pauž nožēlu par bieži vien neskaidro formulējumu un to, ka tā arī nav izveidota reāla stratēģija; pauž kritiku par to, ka Padome nav izpildījusi Parlamenta prasību izstrādāt Balto grāmatu un ka tādēļ, visticamāk, netiks uzsāktas auglīgas un plašas sabiedriskas diskusijas;

27.

turklāt pauž nožēlu par to, ka Padome nav izskatījusi prasības, kas iekļautas iepriekšējos Parlamenta ziņojumos par EDS un EDAP, īpaši tādus jautājumus kā:

28.

ierosina pārskatīt EDS ik pēc pieciem gadiem — katra jauna Eiropas Savienības likumdošanas perioda sākumā;

29.

pauž nožēlu, ka pēc 2003. gada ir panākts salīdzinoši neliels progress ES sadarbības nostiprināšanā aizsardzības jomā; tādēļ atkārtoti aicina izveidot Eiropas drošības un aizsardzības Balto grāmatu, ko varētu izmantot, lai sāktu plašas sabiedriskas debates un nodrošinātu, ka EDS īstenošana ir efektīva;

30.

pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz rūpīgo sagatavošanu, strupceļā nonākušā Lisabonas līguma dēļ EDS pārskatīšana zaudēja tempu un tā vietā, lai izveidotu jaunu stratēģisko orientāciju, tiek atspoguļotas ikdienā aktuālas politikas problēmas; norāda, ka ir paplašināts draudu loks, citu starpā iekļaujot tajos kiberdrošības un pirātisma problēmas; atzinīgi vērtē tādus pārskatīšanas rezultātā ietvertus jaunus aspektus kā uzsvars uz klimata pārmaiņām, energodrošību (tostarp kodoljomā — atbalsts daudzpusējam kodoldegvielas ciklam un daudzpusējam nolīgumam, ar kuru aizliedz skaldmateriālu ražošanu kodolieročiem) un Starptautisko Ieroču tirdzniecības nolīgumu, kā arī jauno Oslo Konvenciju par kasešu munīciju;

31.

uzskata par nepieņemamu to, ka, pirms tika pieņemts ziņojums, kurā ierosināta EDS pārskatīšana, ir notikušas tikai visai ierobežotas parlamentārās debates, bet sabiedriska apspriešana vispār nav notikusi;

32.

uzskata, ka aprimušu konfliktu vardarbīgi uzliesmojumi Dienvidosetijā un Abhāzijā un tas, ka Krievija to rezultātā atzina šo provinču neatkarību, pastiprina steidzamo nepieciešamību sniegt ieguldījumu ilgtspējīgā šādu konfliktu politiskā atrisināšanā mūsu kaimiņvalstīs; atkārtoti pauž viedokli, ka konfliktus Kaukāzā nevar atrisināt ar militāriem līdzekļiem un asi nosoda visus tos, kuri konflikta laikā izmantoja vardarbību; uzsver, ka Eiropas Savienības stratēģiskās partnerības ar Krieviju turpmākajā attīstībā ir jāietver nopietns dialogs par drošības jautājumiem, kas balstīts uz abu pušu pausto apņemšanos ievērot kopīgās vērtības, respektēt starptautiskās tiesības un teritoriālo integritāti un pildīt pušu saistības un pienākumus, ko tām uzliek Helsinku Nobeiguma akts;

33.

uzsver, ka ES un Krievijas attiecību drošības dimensija un KĀDP un EDAP loma nav skatāma atrauti no plašākas Eiropas drošības struktūras, kurā ietilpst NATO, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) un tādi starptautiski mehānismi kā Pretballistisko raķešu nolīgums un Līgums par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā; uzskata, ka attiecīgā plašākas drošības struktūras attīstība ir jāpanāk, risinot dialogu gan ar Krieviju, gan ASV, un aicina Padomi izveidot atklātu un konstruktīvu pieeju iespējamajām sarunām starp ES, ASV, Krieviju un tām EDSO dalībvalstīm, kas nav ES dalībvalstis, lai atjaunotu transatlantisko konsensu drošības jomā, par pamatu ņemot Helsinku Nobeiguma aktu;

34.

atzinīgi vērtē Eiropas Savienības saskaņoto rīcību, kļūstot par vidutāju starp Krieviju un Gruziju, lai risinātu Gruzijas kara radītās problēmas; norāda, ka ātrā Eiropas Savienības reakcija un vienotība, kuras rezultātā tika noslēgts pamiers un saistībā ar EDAP nekavējoties nosūtīta uzraudzības misija, ir pierādījusi, ka ES ir spējīga uz krīžu vadību un vienotu rīcību; atzinīgi vērtē ES Francijas prezidentūras lomu kopējas Eiropas nostājas saglabāšanā;

35.

atzinīgi vērtē 2008. gada 2. decembra Padomes lēmumu izveidot neatkarīgu komisiju, ko vadīs Eiropas Savienība, lai izvērtētu Gruzijas konflikta cēloņus;

36.

norāda uz Baltijas valstu paustajām bažām un pieņem zināšanai NATO un tās dalībvalstu skaidri pausto apstiprinājumu, ka tās arī turpmāk pildīs Ziemeļatlantijas līguma 5. pantā paredzētās saistības;

37.

atzinīgi vērtē NATO lēmumu atkal izmantot esošos sakaru kanālus un atjaunot NATO un Krievijas Padomes darbību;

38.

uzskata, ka gan ES, gan NATO ir jārisina atklāts un reālistisks dialogs ar Krieviju jautājumos, kas skar reģionālo drošību, enerģētiku, pretraķešu aizsardzību, masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanu, bruņoto spēku skaitliskā sastāva samazināšanu un Kosmosa izmantošanas politiku;

39.

uzskata, ka ir svarīgi uzlabot daudzpusējo dialogu par drošības jautājumiem Eiroatlantijas partnerības padomes ietvaros;

40.

norāda, ka savas ģeopolitiskās atrašanās vietas, militārās varas, politiskās nozīmes, enerģijas resursu un ekonomiskā potenciāla dēļ Krievija Eiropai ir stratēģiski svarīga;

41.

uzsver, ka Eiropas Savienībai ir nepieciešami līdzekļi, lai tā varētu īstenot savus politikas virzienus, un ka tādēļ līdztekus diplomātisko iespēju nostiprināšanai tai ir vajadzīgas kā civilās, tā militārās iespējas, lai nostiprinātu EDAP un pildītu savus starptautiskos pienākumus;

42.

norāda, ka kopš EDAP izveides ir īstenotas 22 misijas, starp tām 16 civilās misijas; uzsver EDAP civilā komponenta nozīmi; šajā sakarā atzinīgi vērtē Civilās plānošanas un īstenošanas centra izveidi Eiropas Savienības Padomē; aicina dalībvalstis palielināt savus pasākumus, lai EDAP civilajām misijām būtu pieejams kvalificēts personāls; šajā sakarā uzsver Civilā pamatmērķa 2010. gadam nozīmi;

43.

uzsver arī to, ka, tā kā liels uzsvars tiek likts uz EDAP militāro dimensiju, civilo iespēju un konfliktu novēršanas jomā progress ir pārāk lēns, un tādēļ Padomei un Komisijai steidzami jānāk klajā ar priekšlikumiem dinamikas palielināšanai šajā jomā;

44.

aicina turpināt miera izveides partnerības pārveidi par Eiropas civilo miera uzturēšanas korpusu;

45.

uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāturpina palielināt iespējas, balstoties uz civilajiem un militārajiem pamatmērķiem; jāpanāk, lai Eiropas Savienībai pastāvīgi būtu pieejami spēki, kuru sastāvā ir 60 000 kareivju; atkārtoti apstiprina priekšlikumu, ka šo spēku kodolam ir jābūt Eurocorps, ko vajadzības gadījumā var pastiprināt ar papildu jūras un gaisa komponentiem; atzinīgi vērtē vienošanos, kas noslēgta starp Vāciju un Franciju, par Francijas un Vācijas brigādes saglabāšanu kopīgajos operāciju punktos; turklāt uzskata, ka Eiropas Savienībai jānodrošina, ka vienmēr ir pieejams pietiekams skaits policistu, tiesnešu un prokuroru; uzskata par mulsinošu to, ka kaujas vienību koncepcija un konkrēti iespējamo misiju scenāriji neparedz kaujas vienību izmantošanu ES ārējās operācijās;

46.

uzsver, ka ES dalībvalstis kopā aizsardzībai tērē vairāk nekā EUR 200 000 000 000 gadā — vairāk nekā pusi no ASV gada izdevumiem aizsardzībai; turpina paust nopietnas bažas par to, ka trūkst efektivitātes un koordinācijas šīs naudas izmantošanā; tādēļ aicina veltīt vairāk pūļu, lai novērstu nevajadzīgu dalībvalstu izdevumu dubultošanos, proti, panākot specializāciju, esošo iespēju kopīgu izmantošanu un dalīšanos ar tām, kā arī kopīgi veidojot jaunas iespējas; atzinīgi vērtē Eiropas Aizsardzības aģentūru (EAA) un tās līdzšinējo izcilo darbību un aicina ES dalībvalstis pilnībā izmanto EAA potenciālu;

47.

uzsver, ka ar iespējām saistītās bruņoto spēku, robežsardzes, svarīgāko infrastruktūras objektu aizsardzības un glābšanas dienestu vajadzības tehnoloģiski bieži vien ir līdzīgas vai vienādas; uzsver, ka tas paver jaunas iespējas izmantot sinerģijas un palielināt bruņoto spēku un drošības struktūru savietojamību;

48.

noteikti pieprasa, lai Eiropas Savienība un tās dalībvalstis pievērstu uzmanību kopējām iespējām, kas izmantojamas gan aizsardzības, gan drošības mērķiem; šajā sakarā uzskata, ka šiem mērķiem būtiski svarīgi ir ar satelītu palīdzību iegūti izlūkdati, uzraudzības un brīdināšanas iekārtas, bezapkalpes lidaparāti, helikopteri un telekomunikāciju iekārtas, kā arī gaisa un jūras transports; prasa ieviest vienotu tehnisko standartu aizsargātām telekomunikāciju iekārtām un līdzekļus svarīgāko infrastruktūras objektu aizsardzībai;

49.

atzinīgi vērtē EAA valdes 2008. gada 10. novembrī pieņemto lēmumu izveidot Eiropas gaisa transporta floti un norāda uz nodoma deklarāciju par dalību šajā iniciatīvā, ko parakstījuši 12 dalībvalstu aizsardzības ministri;

50.

uzskata, ka ir jāļauj izmantot Galileo un GMES (Globālais vides un drošības monitorings) sistēmas arī drošības un aizsardzības vajadzībām;

51.

piekrīt turpmākai dinamiskai sadarbības attīstībai starp nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, lai tie kļūtu aizvien sinhronizētāki; ierosina šim procesam un bruņotajiem spēkiem dot nosaukumu SAFE — “Synchronised Armed Forces Europe” (Eiropas sinhronizētie bruņotie spēki);

52.

uzskata, ka SAFE piedāvā pietiekami daudz iespēju gan neitrālām ES dalībvalstīm, gan dalībvalstīm, kas ir kādas militāras alianses sastāvā, tām, kam jau ir cieša sadarbība, un arī tām, kas pagaidām sadarbībā iesaistās negribīgi; ierosina SAFE organizēt, balstoties uz brīvprātīgas iestāšanās modeli un intensīvāku brīvprātīgu sinhronizāciju;

53.

atbalsta ideju par Eiropas statūtiem, kas attiektos uz SAFE kareivjiem un viņu apmācības standartiem, operāciju doktrīnu un operatīvās darbības brīvību, jautājumiem, kas skar pienākumus un tiesības, kā arī ekipējuma kvalitātes līmeni, medicīnisko aprūpi un sociālo nodrošinājumu nāves, ievainojuma vai invaliditātes gadījumā;

54.

attiecībā uz SAFE piekrīt darba dalīšanai militāro iespēju jomā visas Eiropas mērogā;

55.

atbalsta ciešāku Eiropas valstu sadarbību tādās jomās kā apmācība, uzturēšana un loģistika, jo šīs jomas ir būtiski svarīgs priekšnoteikums efektīvākam līdzekļu izmantojumam aizsardzības jomā;

56.

uzskata, ka ir jāuzlabo Eiropas Savienības iespējas veikt autonomas darbības ārlietu un drošības politikas jomā, mērķu veidā palielinot iespējas tādās jomās kā analīze, plānošana, vadība un izlūkošana; šajā sakarā atzinīgi vērtē Eiropadomes lēmumu strādāt pie tā, lai izveidotu integrētu civilās un militārās stratēģiskās plānošanas struktūru EDAP operācijām un misijām;

57.

atzinīgi vērtē arī Eiropadomes lēmumu izveidot neformālu augsta līmeņa ES un NATO grupu, kuras uzdevums būtu pragmatiskā veidā nostiprināt sadarbību starp šīm organizācijām;

58.

aicina izveidot neatkarīgu un patstāvīgu ES operāciju štābu, kas spēj veikt stratēģisko plānošanu un vadīt EDAP operācijas un misijas;

59.

atbalsta ieceri izveidot Aizsardzības ministru padomi, lai saskaņotu dažādās dalībvalstu aizsardzības politikas, tādējādi palielinot dalībvalstu ieguldījumu EDAP īstenošanā; uzsver, ka mērķis ir nodrošināt EDAP misiju un operāciju parlamentāro uzraudzību, tostarp Eiropas Parlamenta uzraudzību;

60.

pauž stingru atbalstu Eiropas aizsardzības un drošības preču tirgus nostiprināšanai, pieņemot normatīvus Komisijas priekšlikumus par publisko iepirkumu un preču pārdošanu Kopienā, un ierosina nākt klajā ar citām iniciatīvām, lai sasniegtu šo mērķi, īpaši piegāžu drošības un informācijas drošības jomā;

61.

šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējā nostāja 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli (8), kā rezultātā Ieroču eksporta rīcības kodekss ir kļuvis par juridiski saistošu instrumentu; turklāt atzinīgi vērtē to, ka ES dalībvalstis arī turpmāk varēs pieņemt stingrākus pasākumus;

62.

atgādina, ka kopējas ieroču sistēmas jānodrošina spēcīgai Eiropas aizsardzības preču ražošanas nozarei, kas spētu apmierināt Eiropas bruņoto spēku šodienas un nākotnes prasības un ļautu Eiropai kļūt pašpietiekamai un neatkarīgai;

63.

prasa palielināt Kopienas finansējumu pētījumiem drošības jomā un izveidot kopēju Komisijas un EAA pētniecības programmu;