23.2.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 45/1

---

Tūrisma ietekmes reģionālās attīstības aspekti piekrastes reģionos

P6_TA(2008)0597

Eiropas Parlamenta 2008. gada 16. decembra rezolūcija par tūrisma ietekmes reģionālās attīstības aspektiem piekrastes reģionos (2008/2132(INI))

(2010/C 45 E/01)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 11. marta Regulu (EK) Nr. 294/2008 par Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta izveidi (3),

—	ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvu 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva) (5),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Lēmumu Nr. 1982/2006/EK par Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (2007. līdz 2013. gads) (6),

—	ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 23. oktobra nostāju par Padomes kopējo nostāju par Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par lidostu nodevām (7),

—	ņemot vērā Komisijas 2000. gada 27. septembra paziņojumu “Integrēta piekrastes zonas pārvaldība — stratēģija Eiropai” (COM(2000)0547),

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 19. oktobra paziņojumu “Noturīgas un konkurētspējīgas Eiropas tūrisma nozares programma” (COM(2007)0621),

—	ņemot vērā Komisijas 2006. gada 17. marta paziņojumu “Atjauninātā ES tūrisma politika — veidojot spēcīgāku Eiropas tūrisma partnerību” (COM(2006)0134) un Parlamenta 2007. gada 29. novembra rezolūciju par šo tematu (8),

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 10. oktobra paziņojumu “Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika” (COM(2007)0575) un Parlamenta 2008. gada 20. maija rezolūciju par šo tematu (9),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 23. janvāra paziņojumu “20 un 20 līdz 2020. gadam — Eiropas iespējas saistībā ar klimata pārmaiņām” (COM(2008)0030),

—	ņemot vērā Eiropas Komisijas 2006. gada 7. jūnija Zaļo grāmatu “Ceļā uz turpmāko ES jūrniecības politiku: Eiropas redzējums okeāniem un jūrām” (COM(2006)0275),

—	ņemot vērā Briseles 2007. gada 14. decembra Eiropadomes prezidentūras secinājumus,

—	ņemot vērā Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 20. maija kopīgo trīspusējo deklarāciju par “Eiropas jūrniecības dienas” noteikšanu, kas svinama katru gadu 20. maijā,

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Transporta un tūrisma komitejas atzinumu (A6-0442/2008),

A.	tā kā ES ir sešas piekrastes makrozonas, proti, Atlantijas okeāna, Baltijas jūras, Melnās jūras, Vidusjūras un Ziemeļjūras reģiona un attālāko reģionu piekrastes zonas, un katrā no tām ir savi īpaši teritoriālie resursi un īpaša tūrisma koncepcija;

B.	tā kā ievērojama daļa Eiropas iedzīvotāju dzīvo Eiropas kontinenta 89 000 km garajā piekrastes joslā;

C.	pieņemot “piekrastes zonu” definīciju, ko izmanto ES jūrniecības politikā, proti, ka piekrastes zonas ir zonas vai teritorijas, kas atrodas piekrastē vai ne vairāk kā 50 km attālumā no piekrastes, mērot taisnā līnijā;

D.	tā kā piekrastes reģioni Eiropas Savienībai ir ļoti svarīgi, jo tajos koncentrēta ievērojama saimnieciskās darbības procentuālā daļa;

E.	ņemot vērā piekrastes zonas integrētas pārvaldības definīciju un tūrisma nozīmi šā mērķa sasniegšanai;

F.	tā kā piekrastes reģionu pozitīvā attīstība nodrošina ieguvumus ne vien tiem, kuri dzīvo piekrastes teritorijās, bet visiem ES iedzīvotājiem;

G.

tā kā tūrisms, kas šajos reģionos parasti ir galvenā saimnieciskā darbība un kas labvēlīgi ietekmē sociālo un saimniecisko attīstību, veicinot IKP un nodarbinātības pieaugumu, var radīt arī nelabvēlīgu teritoriālo ietekmi, kam par iemeslu ir tūrisma sezonalitāte, nekvalificēta darbaspēka nodarbināšana, integrācijas trūkums starp piekrasti un iekšzemi, saimniecisko darbību dažādības trūkums vai dabas un kultūras mantojuma degradācija;

H.	tā kā dažādās rīcības programmās 2007.—2013. gadam praktiski nav nevienas konkrētas norādes uz piekrastes zonām, kā rezultātā trūkst salīdzināmu un ticamu sociālekonomisko un finansiālo datu par piekrastes tūrismu;

I.	tā kā trūkst ticamu salīdzināmu datu par piekrastes tūrismu, ir iespējams, ka šīs nozares ekonomiskais spēks tiek nepietiekami novērtēts, līdz ar to pārāk zemu tiek vērtēta arī jūras vides saglabāšanas ekonomiskā vērtība un tiek pārspīlēta šī mērķa sasniegšanai vajadzīgo ieguldījumu nozīme;

J.	tā kā trūkst informācijas par piekrastes zonās ieguldītajiem ES līdzekļiem, ir grūti kvantitatīvā izteiksmē novērtēt struktūrfondu reālo ietekmi uz piekrastes tūrismu;

K.	tā kā tūrisms ir dažādu ES politikas jomu kopīgs elements un tas būtiski ietekmē šīs nozares spēju veicināt sociālo un teritoriālo kohēziju;

L.	tā kā, raugoties no kvalitātes viedokļa, struktūrfondi var labvēlīgi ietekmēt piekrastes reģionu attīstību, atdzīvinot vietējo tautsaimniecību, veicinot privātos ieguldījumus un sekmējot ilgtspējīgu tūrismu;

M.	tā kā ietekme ir izteiktāka tādās teritorijās kā attālāko reģionu mazās salas vai piekrastes zonas, kur piekrastes tūrisms ir galvenais saimnieciskās darbības veids;

N.	tā kā piekrastes teritorijas spēcīgi ietekmē to ģeogrāfiskā atrašanās vieta un tāpēc tām ir vajadzīga strukturēta stratēģija, kurā ņemtas vērā šo teritoriju īpašās iezīmes un subsidiaritātes princips, un nozarēm konsekventi piemērojams lēmumu pieņemšanas process;

O.

turklāt, tā kā piekrastes reģioni bieži vien ir arī nomaļi reģioni, piemēram, mazās salas, attālākie reģioni vai no tūrisma atkarīgas piekrastes teritorijas, kur brīvi var nokļūt vienīgi tūrisma sezonā, kur teritoriālā kohēzija ir iespējama tikai tad, ja tiek izveidota labāka infrastruktūra un regulārāka transporta satiksme starp piekrasti un iekšzemi un ja ar investīcijas veicinošām teritoriālās tirgvedības un integrētas ekonomiskās attīstības stratēģijām tiek rosināta pastāvīga saimnieciskā darbība ne tikai tūrisma sezonā;

P.	tā kā, lai arī piekrastes zonām ir līdzīgas problēmas, tām nav konkrētu instrumentu, kas ļautu īstenot strukturētu pieeju un nodrošināt galveno tirgus dalībnieku labāku savstarpējo saziņu, jo tie bieži vien darbojas patstāvīgi un izolēti;

Q.	tā kā reālu problēmu integrētus risinājumus var rast un īstenot vietējā un reģionu līmenī, valsts iestādēm sadarbojoties ar privāto sektoru un ņemot vērā gan vides, gan vietējās kopienas intereses;

R.	tā kā politikas instrumentu izveide palīdzēs izstrādāt integrētākas un ilgtspējīgākas attīstības stratēģijas, kas palīdzēs uzlabot ekonomikas konkurētspēju, saglabājot dabas un kultūras resursus, nodrošinot sociālās vajadzības un sekmējot ētiska tūrisma veidus;

S.

tā kā tas varētu palīdzēt veidot labākas darbavietas piekrastes zonās, mazinot sezonalitātes ietekmi un apvienojot dažādus tūrisma un citu ar jūru un piekrasti saistītu darbību veidus, šādi nodrošinot, ka piedāvājums tiek pielāgots mūsdienu tūristu augstajām prasībām un vēlmēm un ka ir iespējams radīt kvalificētu nodarbinātību;

T.

tā kā 6. pantā Regulā (EK) Nr. 1080/2006 noteiktais Eiropas teritoriālās sadarbības mērķis var efektīvi veicināt iepriekšminētās prioritātes, ko nodrošinātu sadarbības projektu finansēšana, kā arī nozares dalībnieku un piekrastes teritoriju sadarbības struktūru izveide, šajā sakarā īpaši norādot, cik svarīgi ir izmantot ar Regulu (EK) Nr. 1082/2006 izveidoto Eiropas Teritoriālās sadarbības grupu kā instrumentu pastāvīgas sadarbības veidošanai piekrastes reģionu ilgtspējīgas attīstības jomā ar vietējo tirgus dalībnieku, darba devēju un darbinieku līdzdalību,

1.   uzsver, ka tūrisms ir viens no ES piekrastes reģionu sociālās un ekonomiskās attīstības pamatfaktoriem un ir cieši saistīts ar Lisabonas stratēģijas mērķiem; turklāt uzsver, ka attiecībā uz piekrastes tūrisma darbībām ir spēcīgāk jārēķinās ar Gēteborgas stratēģijas mērķiem;

2.   mudina ES piekrastes dalībvalstis izstrādāt konkrētas stratēģijas un integrētus plānus gan valsts, gan reģionu līmenī, lai novērstu tūrisma sezonalitāti piekrastes reģionos un nodrošinātu stabilāku nodarbinātību un labāku dzīves kvalitāti vietējām kopienām; šajā sakarā uzsver, cik liela nozīme ir tam, lai tradicionāli sezonālā uzņēmējdarbība kļūtu par saimniecisko darbību visa gada garumā, ko nodrošinātu pakalpojumu dažādošana un alternatīvi tūrisma veidi (piem., uzņēmējdarbības, kultūras, medicīnas, sporta, lauksaimniecības un ar jūru saistīts tūrisms); norāda, ka produktu un pakalpojumu dažādošana palīdzēs veidot izaugsmi un nodarbinātību un samazināt ietekmi uz vidi, kā arī ekonomisko un sociālo ietekmi;

3.   uzsver nepieciešamību aizsargāt darbinieku tiesības šajā nozarē, veicinot kvalificētu nodarbinātību un iemaņu apgūšanu, kas cita starpā nozīmē piemērotu apmācību, ilgtermiņa līgumu plašāku izmantošanu, taisnīgu un atbilstīgu algu un labākus darba apstākļus;

4.   prasa piemērot integrētu pieeju piekrastes tūrismam, īstenojot Kopienas kohēzijas, jūrniecības, zivsaimniecības, vides, transporta, enerģētikas, sociālo un veselības aizsardzības politiku, lai veidotu sinerģijas un novērstu nesaskaņotu rīcību; iesaka, lai Komisija ņemtu vērā šādu integrētu pieeju piekrastes tūrisma ilgtspējīgai izaugsmei, sevišķi saistībā ar ES jūrniecības politiku, kā stratēģisku mērķi darba programmā 2010.—2015. gadam un arī veicot 2007.—2013. gada finanšu shēmas termiņa vidusposma pārskatu;

5.   aicina dalībvalstis nodrošināt, lai visās pastāvīgajās struktūras, kas izveidotas saskaņā ar minētajās jomās īstenoto politiku, un pārrobežu sadarbības programmās, kurās iesaistīti piekrastes reģioni, piedalītos visas par tūrismu un reģionālo attīstību piekrastes zonās atbildīgās reģionālās un vietējās iestādes, kā arī ekonomikas, sociālās un vides nozares partneri;

6.   īpaši uzsver ārkārtīgi nozīmīgo saikni starp labi funkcionējošu infrastruktūru un veiksmīgu tūrisma reģionu un tāpēc aicina kompetentās iestādes izstrādāt plānus vietējās infrastruktūras optimizēšanai, kas būtu ieguvums gan tūristiem, gan vietējiem iedzīvotājiem; šajā sakarā stingri iesaka ES piekrastes dalībvalstīm veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka jauni infrastruktūras uzlabošanas projekti, tostarp naftas uzņēmumu un citu iekārtu būvniecība, tiek īstenoti ar mūsdienīgāko pieejamo tehnoloģiju palīdzību, tā garantējot, ka samazinās energopatēriņš un oglekļa emisijas un uzlabojas energoefektivitāte, pateicoties atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanai;

7.   mudina Komisiju, dalībvalstis un reģionus veicināt ilgtspējīgus mobilitātes maršrutus, izmantojot vietējā sabiedriskā transporta satiksmi, riteņbraucēju un gājēju celiņus, it īpaši pārrobežu piekrastes teritorijās, un šajā nolūkā atbalstīt paraugprakses apmaiņu;

8.   iesaka Komisijai piemērot holistisku pieeju piekrastes tūrismam, īstenojot gan teritoriālo kohēziju, gan integrētu jūrniecības politiku, sevišķi attiecībā uz salām, ES salu dalībvalstīm, attālākajiem reģioniem un citām piekrastes zonām, īpaši ņemot vērā, ka šīs teritorijas ļoti lielā mērā ir atkarīgas no tūrisma;

9.   stingri iesaka Komisijai un dalībvalstīm iekļaut piekrastes tūrismu prioritāšu sarakstā stratēģiskajās pamatnostādnēs nākamajam struktūrfondu plānošanas periodam, kā arī ES piekrastes reģionu politikas stratēģijās un definēt novatorisku stratēģiju, pateicoties kurai varētu integrēt piekrastes tūrisma piedāvājumu;

10.   tāpēc atzinīgi vērtē piekrastes reģionu līdzdalību Interreg IV B un C programmās un projektos, kuri attiecas gan uz starpvalstu, gan starpreģionu sadarbību tūrisma jomā, un aicina piekrastes reģionus efektīvi izmantot tiem paredzētās ES iniciatīvas un instrumentus (piemēram, Vidusjūras stratēģiju, Baltijas jūras stratēģiju un Melnās jūras sinerģijas iniciatīvu); stingri iesaka Komisijai pievērst vairāk uzmanības piekrastes reģioniem jaunās Interreg iniciatīvas programmās nākamajam plānošanas periodam;

11.   ņem vērā Reģionu komitejas viedokli par Eiropas piekrastes fonda izveidošanu un aicina Komisiju saistībā ar nākamo finanšu shēmu izvērtēt iespējas, kā labāk koordinēt visus topošos finanšu instrumentus, ko izmantos darbībai piekrastes reģionos;

12.   piekrastes zonu integrētas attīstības procesā iesaka iekļaut zināšanu pīlāru, izveidojot Eiropas nozaru tīklu, kas darbotos ar Regulu (EK) Nr. 294/2008 izveidotā Eiropas Tehnoloģiju institūta un ar Lēmumu Nr. 1982/2006/EK izveidotās Septītās pamatprogrammas paspārnē;

13.   iesaka ES piekrastes dalībvalstīm programmu līmenī piemērot integrētu pieeju, kad tās izvēlas un īsteno ar piekrasti saistītus projektus, izmanto starpnozaru metodes un par prioritāti atzīst valsts un privāto partnerību veidošanu, lai mazinātu grūtības, ko nākas pārvarēt attiecīgajām vietējām pārvaldes iestādēm;

14.   atzinīgi vērtē Komisijas definētās prioritātes piekrastes un jūras tūrismam iepriekšminētajā noturīgas un konkurētspējīgas Eiropas tūrisma nozares programmā; ierosina, ka nesen izveidotajā Eiropas tūrisma ceļamērķu portālā varētu iekļaut konkrētu informāciju par ceļojuma mērķiem un maršrutiem piekrastē, sevišķi mazāk pazīstamiem un mazāk reklamētiem ceļamērķiem un maršrutiem, lai tos popularizētu ārpus ES robežām, tostarp arī reģionu un vietējā līmenī;

15.   aicina Komisiju šajā sakarā noteikt piekrastes un ūdens tūrismu par izcilības jomu 2010. gadam saistībā ar izmēģinājuma projektu “Eiropas labākie galamērķi”;

16.   pauž nožēlu, ka piekrastes zonās ieguldīto ES līdzekļu nepietiekamas pārredzamības dēļ nav iespējams noteikt investīciju apjomu skaitliskā izteiksmē vai analizēt šajos reģionos atbalstīto iniciatīvu ietekmi; šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka iepriekšminētajā Zaļajā grāmatā par turpmāko ES jūrniecības politiku ir paredzēts izveidot datubāzi jūras reģioniem, kurā iekļaus informāciju par visu Kopienas līdzekļu (tostarp struktūrfondu līdzekļu) saņēmējiem, un aicina Komisiju nekavējoties izpildīt šo svarīgo uzdevumu; uzsver šādas iniciatīvas nozīmi pārredzamības nodrošināšanai šajā jomā; aicina Komisiju aktivizēt atbilstošus instrumentus, lai šie dati būtu pieejami analīzes un statistikas vajadzībām, un aicina dalībvalstis pildīt savus pienākumus attiecībā uz informācijas publicēšanu par finansējuma galīgajiem saņēmējiem, tā sniedzot visaptverošu pārskatu par esošajiem projektiem;

17.   aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionus kopīgi sastādīt internetā pieejamu, izsmeļošu piekrastes zonās finansētu projektu katalogu, tādējādi dodot reģioniem iespēju mācīties no citu pieredzes un ļaujot akadēmiskajām aprindām, piekrastes kopienām un citām ieinteresētām personām apzināt un popularizēt paraugpraksi un pēc iespējas nodot to vietējām kopienām; šajā sakarā iesaka izveidot forumu ieinteresēto personu saziņai un labas prakses apmaiņai, kā arī dalībvalstu pārstāvju darba grupu, kas izstrādātu rīcības plānus piekrastes tūrisma jomā un sekmētu pieredzes apmaiņu institucionālā līmenī;

18.   aicina Komisiju izmantot šo interneta katalogu arī sabiedrības informēšanai par ieguvumiem, ko ES nodrošinājusi piekrastes reģioniem, tā palīdzot veidot pozitīvāku viedokli par ES finansējumu un spēcīgāku ES imidžu;

19.   aicina Komisiju nodrošināt, lai ES piekrastes reģionu sociālekonomiskās informācijas datubāzē, ko pašlaik veido Eurostat, par tūrismu atrodamie dati būtu ticami, vienoti un atjaunināti, jo tas ir būtiski, lai atvieglotu lēmumu pieņemšanu valsts sektorā un varētu veikt reģionu un nozaru salīdzināšanu; iesaka ES piekrastes dalībvalstīm steidzami rīkoties, lai savā teritorijā ieviestu tūrisma satelītkontu;

20.   uzsver, ka pastāv cieša saikne starp vidi un piekrastes tūrismu un ka politikas stratēģijās tūrisma attīstībai ir jāiekļauj praktiski pasākumi atbilstoši vispārējai vides aizsardzības un pārvaldības politikai; tāpēc atzinīgi vērtē to, ka ilgtspējīga attīstība ir viens no Regulas (EK) Nr. 1083/2006 (par struktūrfondiem 2007.—2013. gadam) 17. pantā noteiktajiem pamatprincipiem, kas piemērojami, veicot visus strukturālos intervences pasākumus, kuru īstenošana ir pienācīgi jākontrolē ar attiecīgiem uzraudzības pasākumiem; stingri iesaka līdzīgu noteikumu iekļaut regulās, ko piemēros nākamajiem plānošanas periodiem; uzsver nozīmīgo ieguldījumu, ko šādi nodrošinātu ekotūrisma veicināšanai;

21.   norāda, ka piekrastes reģionus jo īpaši skar klimata pārmaiņu ietekme, gaidāmā jūras līmeņa paaugstināšanās un kāpu erozija, kā arī aizvien biežākas un spēcīgākas vētras; tāpēc prasa, lai piekrastes reģioni izstrādātu klimata pārmaiņu riska un novēršanas plānus;

22.   norāda, ka klimata pārmaiņas ietekmē piekrastes tūrismu; tāpēc aicina Komisiju, no vienas puses, konsekventi integrēt transporta un tūrisma politikā Kopienas mērķus samazināt CO2 emisijas un, no otras puses, veicināt pasākumus, kas paredzēti ilgtspējīga piekrastes tūrisma aizsardzībai pret klimata pārmaiņu ietekmi;

23.   šajā sakarā īpaši norāda, ka ir svarīgi novērtēt tūrisma iespējas veicināt vides aizsardzību un saglabāšanu; norāda, ka tūrisms varētu būt viegls veids, kā veidot izpratni par vides vērtībām, šai nolūkā saskaņoti rīkojoties, no vienas puses, valsts un reģionālajām iestādēm un, no otras puses, tūrisma pakalpojumu sniedzējiem, viesnīcu un restorānu vadībai; tāpēc uzskata, ka šādi pasākumi ir jāveic tieši piekrastes reģionos, jo tie ir vairāk orientēti uz tūrismu;

24.   uzsver, ka, attīstot tūrismu, vienmēr ir jānodrošina vēstures liecību un arheoloģisko atradumu aizsardzība un jāsaglabā tradīcijas un kultūras mantojums kopumā, sekmējot vietējo kopienu aktīvu līdzdalību;

25.   prasa īstenot iniciatīvas ilgtspējīgai attīstībai, lai aizsargātu kultūras un dabas mantojumu un piekrastes reģionu sociālo vidi;

26.   aicina Komisiju nodrošināt, lai aktīva Jūras stratēģijas pamatdirektīvas īstenošana būtu viens no priekšnoteikumiem ES finansējuma saņemšanai tiem piekrastes projektiem, kas ietekmē jūras vidi;

27.   aicina Komisiju izmantot visus piemērotos novērtējuma instrumentus, lai nodrošinātu šā principa īstenošanu piekrastes zonās šajā plānošanas periodā, kā arī pienākumu sadali starp dažādiem lēmumu pieņemšanas līmeņiem;

28.   uzsver, ka pārāk apjomīgu fiziskās infrastruktūras intervences pasākumu radītās grūtības piekrastes zonās kaitē piekrastes tūrisma attīstībai un padara to mazāk pievilcīgu, ņemot vērā, ka šos aspektus varētu veicināt ar augstas kvalitātes tūrisma pakalpojumiem, kas ir ārkārtīgi svarīgi piekrastes reģionu konkurētspējai un kvalitatīvas un kvalificētas nodarbinātības veicināšanai; tāpēc aicina piekrastes reģionus tā vietā veicināt alternatīvus ieguldījumus, piemēram, investīcijas pakalpojumos, kuru pamatā ir informācijas un sakaru tehnoloģijas (IST), vietējo tradicionālo produktu jaunu noieta iespēju veidošanā un augstas kvalitātes apmācībā tūrisma nozarē strādājošajiem; turklāt prasa izstrādāt mācību programmas kvalificētu darbinieku bāzes izveidošanai, lai spētu apmierināt aizvien sarežģītākas un dažādākas tūrisma nozares vajadzības;

29.   aicina dalībvalstis izstrādāt pilsētu attīstībai un labiekārtošanai piemērotu politiku, kas atbilst piekrastes ainavai;

30.   uzsver, ka augsta kvalitāte ir ES tūrisma pakalpojumu galvenā salīdzinošā priekšrocība; aicina dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās iestādes akcentēt un stiprināt tūrisma pakalpojumu kvalitāti, garantējot drošību, daudzveidīgu un mūsdienīgu infrastruktūru, iesaistīto uzņēmumu korporatīvo sociālo atbildību un videi saudzīgu saimniecisko darbību;

31.   aicina Komisiju nodrošināt, lai jūrniecības nozares grupu politikā būtu iekļauti piekrastes tūrismam svarīgi ražošanas pakalpojumi un nozares, tā radot auglīgas mijiedarbības iespēju tiem, kas izmanto jūru kā resursu, lai palielinātu savu konkurētspēju, ilgtspējību un ieguldījumu piekrastes ekonomiskajā attīstībā; turklāt uzskata, ka jūrniecības nozares grupu pakalpojumos ir jāiekļauj medicīnas, labklājības, izglītības, tehnoloģiskie un sporta pakalpojumi kā galvenie piekrastes zonu attīstības elementi;

32.   īpaši uzsver to, cik piekrastes reģionu attīstībai nozīmīga ir šo reģionu pieejamība; tāpēc aicina Komisiju, piekrastes valstu un reģionu iestādes izstrādāt risinājumus, lai nodrošinātu optimālus sauszemes, gaisa un ūdensceļu transporta satiksmes savienojumus; ņemot vērā biežos jūras piesārņošanas gadījumus daudzos reģionos un ostas pilsētās, atkārtoti aicina Komisiju un piekrastes valstu un reģionu iestādes atbalstīt iniciatīvas ostā pietauvotu kuģu uzpildei no sauszemes tīkliem; aicina dalībvalstis izvērtēt iespēju lemt par tādiem pasākumiem kā lidostu nodevu samazināšana, vienmēr ievērojot procedūru, kas noteikta iepriekšminētajā Parlamenta 2008. gada 23. oktobra nostājā par lidostu nodevām, lai padarītu piekrastes teritorijas pievilcīgākas un sekmētu to konkurētspēju; šī paša iemesla dēļ uzsver nepieciešamību stingrāk ievērot lidostu un aviācijas drošības standartus, vajadzības gadījumā pārceļot pie lidostām izvietotās degvielas krātuves uz citu atrašanās vietu;

33.   aicina dalībvalstis un reģionālās iestādes veicināt ostu un lidostu modernizāciju piekrastes un salu reģionos, lai nodrošinātu tūrisma vajadzības, pienācīgi ņemot vērā esošās vides iespējas, ievērojot estētiskus apsvērumus un saudzīgi izturoties pret dabas vidi;

34.   uzsver, ka teritoriālā kohēzija ir horizontāla koncepcija, kas attiecas uz visu ES kopumā un kas var stiprināt saikni starp piekrasti un iekšzemi, pateicoties esošiem piekrastes un iekšzemes teritoriju savstarpēji papildinošiem faktoriem un abpusējai ietekmei (piem., piekrastē veicamo darbību piesaiste lauku un pilsētu tūrismam, labākas pieejamības nodrošināšana ne tikai tūrisma sezonā, vietējo produktu atpazīstamības veicināšana, vienlaikus sekmējot to dažādošanu); norāda, ka iepriekšminētajā Zaļajā grāmatā par turpmāko jūrniecības politiku ir īpaša atsauce uz salu reģioniem, atzīstot, ka tiem nākas risināt sevišķi sarežģītas attīstības problēmas to pastāvīgā dabiskā priekšrocību trūkuma dēļ; uzsver, ka ar līdzīgām problēmām saskaras visi piekrastes reģioni, un aicina Komisiju, turpmāk īstenojot teritoriālo kohēziju, ņemt vērā, ka piekrastes tūrisms ir jāsasaista ar piekrastes zonu integrētu pārvaldību un jūras teritoriālo plānošanu;

35.   mudina arī piekrastes reģionālās un vietējās iestādes piejūras un iekšzemes kaimiņattiecību kontekstā rosināt integrētu teritoriālās tirdzniecības plānu īstenošanu kopā ar partneriem un veicināt objektivitāti tūrisma attīstībā un ceļojumu jomā, lai, neskarot kopējo konkurētspēju, palielinātu konkurētspēju tūrisma nozarē;

36.   rosina piekrastes reģionus piedalīties starpreģionu sadarbības projektos, piemēram, saskaņā ar iniciatīvas “Reģioni ekonomiskām pārmaiņām” IV tēmu, lai veidotu jaunus un paplašinātu esošos tematiskos piekrastes tūrisma maršrutu tīklus, kā arī nodrošinātu apmaiņu ar zinātību un paraugpraksi;

37.   iesaka attiecīgajām valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm rīkoties, lai saskaņā ar savām sadarbības programmām veicinātu stratēģiskus piekrastes tūrisma projektus, sniedzot tehnisko palīdzību projektu sagatavošanai, nodrošinot šādiem pasākumiem atbilstošu finansējumu un par prioritāti nosakot struktūrfondu izmantošanu ilgtspējīga, videi saudzīga tūrisma attīstībai piekrastes reģionos, gan konverģences un konkurētspējas, gan nodarbinātības jomā; uzskata, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš darbībām, kas paredzētas sakaru un informācijas tehnoloģiju attīstībai;

38.   aicina Komisiju nākamajā gadā, vēlams, 20. maijā — Eiropas jūrniecības dienā, organizēt vismaz vienu īpašu, piekrastes tūrismam veltītu pasākumu, lai sekmētu saziņu un veicinātu kontaktus starp sadarbības partneriem, kā arī paraugprakses apmaiņu, piemēram, saistībā ar ES integrētā kvalitātes pārvaldības modeļa īstenošanu; šajā sakarā rosina visus iesaistītos dalībniekus iepazīstināt ar saviem Kopienas finansētajiem projektiem, kas tieši vai netieši attiecas uz piekrastes tūrismu;

39.   uzskata, ka, sekmējot jūras tūrismu, kas iespējams, arī veicinot ar šo nozari saistīto saimniecisko darbību, var palīdzēt ES iedzīvotājiem veidot ilgtspējīgākus ieradumus un pilnveidot zināšanas par vidi; tāpēc aicina dalībvalstis veicināt šim nolūkam paredzētās investīcijas savās piekrastes teritorijās;

40.   turklāt aicina Komisiju sagatavot praktisku rokasgrāmatu par ES finansējumu piekrastes tūrisma jomā, lai ieinteresētajām personām palīdzētu orientēties finansējuma meklēšanas posmā;

41.   atzīst nozīmīgo ieguldījumu, ko piekrastes kopienu attīstībai varētu nodrošināt apjomīgāks kruīzu tūrisms, ja vien tiek nodrošināts līdzsvars starp risku un atbildību un starp nemainīgajām ar sauszemi saistīto investīciju izmaksām un kruīzu pakalpojumu sniedzēju elastīgas rīcības iespējām, vienlaikus pareizi ievērojot ar vidi saistītus apsvērumus;

42.   aicina Komisiju atbalstīt piekrastes kopienas, tām cenšoties apgūt paraugpraksi un mācoties nodrošināt maksimālu ieguvumu vietējām kopienām no pievienotās vērtības, ko rada jo īpaši kruīzu tūrisms un piekrastes tūrisms kopumā;

43.   aicina piekrastes reģionus veidot un atbalstīt reģionālās vai vietējās attīstības aģentūras, kas palīdzētu attiecīgās teritorijas un starpvalstu tīklu speciālistiem, organizācijām, ekspertiem un administrācijām un piedāvātu konsultācijas un informāciju potenciālajiem valsts un privātā sektora labumguvējiem;

44.   saistībā ar sadarbības projektu ilgtspējību pēc finansējuma perioda beigām iesaka ES piekrastes dalībvalstīm ņemt vērā, ka projektiem jābūt ilgtspējīgiem ne vien finanšu ziņā, bet arī attiecībā uz partneru pastāvīgu sadarbību un savstarpējiem sakariem ar svarīgiem vietējiem pakalpojumu sniedzējiem;

45.   iesaka ES piekrastes dalībvalstīm nodrošināt izvēlēto projektu augstu atpazīstamību un vienkāršot finansējuma pieejamības procedūras, lai piekrastes tūrismam piesaistītu privātu finansējumu un atvieglotu valsts iestāžu un privātā sektora dalībnieku, jo īpaši MVU, partnerību veidošanu; iesaka popularizēt jūras un piekrastes tūrisma atpūtas priekšrocības veselīgas floras un faunas saglabāšanas kontekstā (sekmējot ekotūrismu, zvejas tūrismu, vaļu vērošanu u. tml.); uzskata, ka par šo mērķu iemiesojumu varētu kļūt 20. maijā svinamā Eiropas jūrniecības diena;

46.   lai nodrošinātu projektu ilgtermiņa dzīvotspēju, aicina vides grupas, ar jūru saistītas tautsaimniecības nozares, kultūras organizācijas, zinātnieku aprindas, pilsoniskās organizācijas un vietējos iedzīvotājus piedalīties visos projektu posmos, ieskaitot to uzraudzību;

47.   visbeidzot, aicina Komisiju regulāri novērtēt, cik lielā mērā piekrastes zonām piešķirtais Kopienas finansējums ietekmē to reģionālo attīstību, lai ar ilgtspējīga piekrastes tūrisma uzraudzības centra palīdzību izplatītu paraugpraksi un atbalstītu partnerību tīklus, kas vieno dažādas iesaistītās puses;

48.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Reģionu komitejai.

---

(1)  OV L 210, 31.7.2006., 1. lpp.

(2)  OV L 210, 31.7.2006., 19. lpp.

(3)  OV L 97, 9.4.2008., 1. lpp.

(4)  OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp.

(5)  OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp.

(6)  OV L 412, 30.12.2006., 1. lpp.

(7)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0517.

(8)  OV C 297 E, 20.11.2008., 184. lpp.

(9)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0213.

---

23.2.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 45/9

---

Plašsaziņas līdzekļu lietotprasme digitālajā vidē

P6_TA(2008)0598

Eiropas Parlamenta 2008. gada 16. decembra rezolūcija par plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi digitālajā vidē (2008/2129(INI))

(2010/C 45 E/02)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā UNESCO 2005. gada Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. decembra Direktīvu 2007/65/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (1), un īpaši tās 37. apsvērumu Direktīvā 2007/65/EK un 26. pantu Direktīvā 89/552/EEK,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Lēmumu Nr. 854/2005/EK, ar ko izveido daudzgadīgu Kopienas programmu interneta un jaunu tiešsaistes tehnoloģiju drošākas izmantošanas veicināšanai (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. novembra Lēmumu Nr. 1718/2006/EK par atbalsta programmas īstenošanu Eiropas audiovizuālajā nozarē (MEDIA 2007)  (3),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Ieteikumu 2006/952/EK par nepilngadīgo personu un cilvēka cieņas aizsardzību un par tiesībām uz atbildi saistībā ar Eiropas audiovizuālo un tiešsaistes informācijas pakalpojumu nozares konkurētspēju (4),

—	atgādinot Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Ieteikumu 2006/962/EK par pamatprasmēm mūžizglītībā (5),

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 20. decembra paziņojumu “Eiropas pieeja, kā sekmēt plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi digitālajā vidē” (COM(2007)0833),

—	ņemot vērā Komisijas darba dokumentu “Plašsaziņas līdzekļu plurālisms Eiropas Savienības dalībvalstīs” (SEC(2007)0032),

—	ņemot vērā Komisijas 2005. gada 1. jūnija paziņojumu “i2010 — Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai” (COM(2005)0229),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2002. gada 20. novembra rezolūciju par plašsaziņas līdzekļu koncentrāciju (6),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2005. gada 6. septembra Rezolūciju par Direktīvas 89/552/EEK (“Televīzija bez robežām”), kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 97/36/EK, 4. un 5. panta piemērošanu 2001.—2002. gadā (7),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 27. aprīļa Rezolūciju par pāreju no analogās uz ciparu apraidi: vai tā ir iespēja attīstīt Eiropas audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu politiku un kultūras daudzveidību? (8),

—	ņemot vērā Padomes 2008. gada 22. maija secinājumus par starpkultūru kompetencēm (9) un par Eiropas pieeju, kā sekmēt mediju lietotprasmi digitālajā vidē (10),

—	ņemot vērā UNESCO 1982. gada “Grīnvaldes deklarāciju attiecībā uz izglītošanu par plašsaziņas līdzekļiem”,

—	ņemot vērā UNESCO Parīzes darba kārtību — divpadsmit ieteikumus izglītošanā par plašsaziņas līdzekļiem (2007. gads),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Ieteikumu Rec(2006)0012 par “Ministru komitejas ieteikumiem dalībvalstīm, lai bērniem nodrošinātu iespējas jaunajā informācijas un komunikāciju vidē”,

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A6-0461/2008),

A.

tā kā plašsaziņas līdzekļi ietekmē sabiedrības ikdienas dzīves un politikas attīstību; tā kā augsta plašsaziņas līdzekļu koncentrācija var apdraudēt plašsaziņas līdzekļu plurālismu, un tāpēc plašsaziņas līdzekļu lietotprasmei ir būtiska nozīme politiskajā kultūrā un Eiropas Savienības pilsoņu aktīvā līdzdalībā;

B.

tā kā visa veida audiovizuālie vai iespiestie klasiskie un digitālie plašsaziņas līdzekļi savstarpēji mijiedarbojas un starp dažādajiem plašsaziņas līdzekļu veidiem tehniski un saturiski veidojas konverģence; tā kā ar inovatīvām tehnoloģijām jauni plašsaziņas līdzekļi arvien vairāk ietiecas visās dzīves jomās, šie jaunie plašsaziņas līdzekļi rada priekšnoteikumu, lai to lietotājam būtu aktīvāka loma, un pie plašsaziņas līdzekļu veidiem pieder arī tiešsaistes sociālie tīkli (Social Communities), emuāri un videospēles;

C.

tā kā jauniešiem kā plašsaziņas līdzekļu lietotājiem pirmais informācijas avots galvenokārt ir internets un viņiem ir zināšanas, kā lietot šo plašsaziņas līdzekli, un šīs zināšanas orientētas uz viņu vajadzībām, bet nav sistemātiskas, turpretī pieaugušie galvenokārt iegūst informāciju no radio, televīzijas, laikrakstiem un žurnāliem; tā kā tādēļ pašreizējā plašsaziņas līdzekļu jomā to lietotprasmei jāatbilst gan jauno plašsaziņas līdzekļu prasībām — jo īpaši ar tiem saistītajām iespējām attiecībā uz mijiedarbību un radošu līdzalību —, gan zināšanām, kādas nepieciešamas tradicionālo plašsaziņas līdzekļu lietošanai, kas joprojām ir iedzīvotāju galvenais informācijas avots;

D.	tā kā jaunās komunikāciju tehnoloģijas var pārmākt mazāk prasmīgus lietotājus ar nediferencētas informācijas gūzmu, t. i., ar informāciju, kas nav sakārtota atbilstoši tās lietderībai, un šī informācijas pārbagātība var būt tik pat liela problēma kā informācijas trūkums;

E.	tā kā laba apmācība informācijas tehnoloģiju un plašsaziņas līdzekļu lietošanā, kas ņem vērā citu personu tiesības un brīvības, ievērojami palielina personīgo profesionālo kvalifikāciju un sniedz ieguldījumu tautsaimniecībā atbilstoši Lisabonas stratēģijas mērķiem;

F.

tā kā visaptverošā piekļuve komunikāciju tehnoloģijām ļauj ikvienam šādā veidā nodot un izplatīt informāciju, kā rezultātā katrs interneta lietotājs potenciāli kļūst par žurnālistu, un līdz ar to pietiekama plašsaziņas līdzekļu lietotprasme ir vajadzīga ne vien, lai saprastu informāciju, bet arī, lai spētu veidot un izplatīt plašsaziņas līdzekļu saturu, un tā kā tikai datorzināšanas vien vēl nenodrošina labāku plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi;

G.	tā kā telekomunikāciju tīklu attīstībā un informācijas un sakaru tehnoloģiju (IST) progresā vērojamas lielas atšķirības dalībvalstu starpā, kā arī reģionos, it īpaši attālos rajonos un lauku rajonos, un tas rada risku, ka digitālā plaisa Eiropas Savienībā varētu arvien pieaugt;

H.

tā kā skolām ir būtiska loma komunikācijas prasmju un spriestspējas veidošanā un attiecībā uz to, kādā pakāpē mācību procesā tiek iesaistītas un izmantotas IST, starp dalībvalstīm un reģioniem pastāv ievērojamas atšķirības izglītošanā plašsaziņas līdzekļu jomā un tā kā skolās izglītību plašsaziņas līdzekļu jomā vispirms var sniegt pedagogi, kuri prot lietot plašsaziņas līdzekļus un paši ir ieguvuši atbilstošu izglītību šajā jomā;

I.

tā kā izglītošanai plašsaziņas līdzekļu jomā ir izšķiroša nozīme, lai varētu sasniegt augstu plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes līmeni, kas ir nozīmīga politiskās izglītības sastāvdaļa, kura palīdz iedzīvotājiem rīkoties kā aktīviem pilsoņiem un nostiprina viņos apziņu par tiesībām un pienākumiem; tā kā labi informēti un politiski nobrieduši pilsoņi ir plurālistiskas sabiedrības pamats un tā kā, patstāvīgi veidojot plašsaziņas līdzekļu saturu un plašsaziņas līdzekļu produktus, tiek iegūtas prasmes, kas sniedz dziļāku izpratni par profesionāli veidoto plašsaziņas līdzekļu saturu pamatprincipiem un vērtībām;

J.	tā kā prasmes strādāt ar plašsaziņas līdzekļiem vecākās paaudzes pārstāvjiem ir mazāk attīstītas nekā jauniešiem un vecākās paaudzes pārstāvjiem bieži vien ir nedrošības sajūta un citas psiholoģiskas barjeras saistībā ar jauno plašsaziņas līdzekļu lietošanu;

K.	tā kā risks attiecībā uz personas datu drošību kļūst arvien reālāks un lielāks un tas ļoti apdraud mazāk prasmīgus lietotājus;

L.	tā kā plašsaziņas līdzekļu lietotprasme ir izšķirošas nozīmes pamatprasme, bez kuras nav iespējams iztikt informācijas un komunikāciju sabiedrībā;

M.

tā kā plašsaziņas līdzekļi paver iespējas pasaules mēroga saziņai un atvērtībai pasaulei, tie ir demokrātiskas sabiedrības galvenais balsts un sniedz gan zināšanas, gan informāciju un tā kā jaunie digitālie plašsaziņas līdzekļi sniedz pozitīvas dalības un radošās izpausmes iespējas un līdz ar to uzlabojas iedzīvotāju dalība politiskajos procesos;

N.	tā kā pašreiz nepietiek datu, lai varētu spriest par plašsaziņas līdzekļu prasmes līmeni Eiropas Savienībā;

O.	tā kā plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes izšķirošo nozīmi uzsvēra arī UNESCO, piemēram, 1982. gada “Grīnvaldes deklarācijā attiecībā uz izglītošanu par plašsaziņas līdzekļiem” un “Parīzes darba kārtībā — divpadsmit ieteikumos izglītošanā par plašsaziņas līdzekļiem (2007. gads)”,

Pamatinformācija

1.   atzinīgi vērtē Komisijas iepriekš minēto paziņojumu plašsaziņas par līdzekļu lietotprasmi digitālajā vidē, tomēr uzskata, ka nepieciešams uzlabot Eiropas plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes veicināšanas koncepcijas formulējumu, īpaši saistībā ar klasisko plašsaziņas līdzekļu iesaisti un izglītošanas plašsaziņas līdzekļu jomā nozīmes atzīšanu;

2.   atzinīgi vērtē Izglītības, jaunatnes un kultūras lietu padomes 2008. gada 22. maija sanāksmes secinājumus par starpkultūru kompetencēm; cer, ka dalībvalstis īpaši sadarbosies plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes veicināšanas jomā, un ierosina papildināt Direktīvā 89/552/EEK paredzēto Kontaktkomiteju ar ekspertiem izglītošanas jomā;

3.   aicina Komisiju pieņemt ieteikumu un izstrādāt rīcības plānu attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi; aicina Komisiju 2009. gadā rīkot Audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu (AVMS) kontaktkomitejas sanāksmi, lai varētu apmainīties ar informāciju un regulāri efektīvi sadarboties;

4.   pieprasa, lai iestādes, kas atbildīgas par audiovizuālās un elektroniskās komunikācijas reglamentēšanu, sadarbotos dažādos līmeņos plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes uzlabošanas nolūkā; atzīst, ka īpaši valstu līmenī nepieciešams izstrādāt gan rīcības kodeksus, gan kopīgās reglamentēšanas iniciatīvas; uzsver nepieciešamību, lai visas ieinteresētās puses piedalītos un veicinātu plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes dažādo aspektu un dimensiju sistemātisku pētīšanu un regulāru analizēšanu;

5.   iesaka Komisijai izmantot Ekspertu grupu plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes jautājumos arī diskusijās attiecībā uz izglītošanas par plašsaziņas līdzekļiem aspektiem un mudināt, lai šīs grupas sanāksmes notiktu regulārāk un tā regulāri konsultētos ar pārstāvjiem no visām dalībvalstīm;

6.   atzīmē, ka līdztekus politikas aprindām, presei, radio un televīzijas raidorganizācijām, kā arī plašsaziņas līdzekļu uzņēmumiem aktīvu ieguldījumu plašsaziņas līdzekļu lietotprasmē var dot pirmām kārtām nelielās vietējās struktūras, piemēram, bibliotēkas, tautas augstskolas, pilsoņu, kultūras un plašsaziņas līdzekļu centri, mācību un kvalifikācijas celšanas iestādes, pilsoņu plašsaziņas līdzekļi (piemēram, vietējie sabiedriskie mediji);

7.   aicina Komisiju izstrādāt plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes rādītājus ilgtermiņa plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes veicināšanai Eiropas Savienībā, ņemot vērā Direktīvas 89/552/EEK 26. pantu;

8.   konstatē, ka plašsaziņas līdzekļu lietotprasme nozīmē prasmi patstāvīgi lietot dažādus plašsaziņas līdzekļus, saprast un kritiski izvērtēt dažādus plašsaziņas līdzekļu aspektus un to saturu, kā arī spēt sazināties visdažādākajās situācijās, veidot un izplatīt informāciju plašsaziņas līdzekļos; bez tam konstatē, ka avotu daudzveidības un pārbagātības apstākļos vissvarīgākā ir iespēja mērķtiecīgi filtrēt informāciju no jauno plašsaziņas līdzekļu datu un attēlu plūsmas un to sakārtot;

9.   uzsver, ka izglītošana plašsaziņas līdzekļu jomā ir būtiska sastāvdaļa patērētāju informēšanas politikā, apzinātā un drošā rīcībā attiecībā uz jautājumiem par intelektuālā īpašuma tiesībām, pilsoņu aktīvā demokrātiskā līdzdalībā starpkultūru dialoga veicināšanā;

10.   mudina Komisiju paplašināt tās politiku plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes veicināšanai, sadarbojoties ar visām Eiropas Savienības iestādēm, kā arī vietējām un reģionālām pašvaldībām, un pastiprināt sadarbību ar UNESCO un Eiropas Padomi;

Mērķauditorija un mērķi

11.   uzsver, ka izglītošanas pasākumos plašsaziņas līdzekļu jomā ir jāiesaista visi pilsoņi — bērni, jaunieši, pieaugušie, vecākās paaudzes pārstāvji un cilvēki ar īpašām vajadzībām;

12.   norāda, ka plašsaziņas līdzekļu lietotprasme sāk veidoties ģimenes apstākļos, ar padomiem, izvēloties pakalpojumus, ko piedāvā plašsaziņas līdzekļi (šajā sakarībā uzsverot vecāku izglītošanas svarīgo lomu, kuriem ir noteicošā nozīme bērnu paradumu veidošanā attiecībā uz plašsaziņas līdzekļiem), ka tā turpinās skolā un mūžizglītības kontekstā un ka to pastiprina valstu, valdību un reglamentējošo iestāžu darbība, kā arī plašsaziņas līdzekļu jomas darbinieku un iestāžu rīcība;

13.   konstatē, ka izglītošanas plašsaziņas līdzekļu jomā mērķis ir kompetenta un radoša plašsaziņas līdzekļu un to satura lietošana, kritiska plašsaziņas līdzekļu produktu analīze, izpratne par plašsaziņas līdzekļu nozares darbību un patstāvīga plašsaziņas līdzekļu satura veidošana;

14.   iesaka izglītošanas par plašsaziņas līdzekļiem ietvaros informēt arī par plašsaziņas līdzekļu lietošanas autortiesību aspektiem un intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanas nozīmi, jo īpaši attiecībā uz internetu, kā arī par datu drošību un privātuma neaizskaramību un tiesībām brīvi izvēlēties informāciju; uzsver nepieciešamību panākt, lai lietotāji, kas apguvuši jaunas plašsaziņas līdzekļu lietošanas prasmes, apzinātos iespējamo risku attiecībā uz informācijas drošību un personas datu drošību, kā arī risku saistībā ar vardarbību internetā;

15.   norāda, ka mūsdienās lielu daļu plašsaziņas līdzekļu pakalpojumos aizņem reklāma; uzsver, ka plašsaziņas līdzekļu lietotprasme palīdz apgūt reklāmā izmantotos kritērijus, lai varētu izvērtēt instrumentus un paņēmienus;

Pieejas nodrošināšana informācijas un sakaru tehnoloģijām

16.   aicina Eiropas politiķus samazināt digitālo plaisu starp dalībvalstīm, pilsētām un lauku reģioniem, attīstot informācijas un sakaru infrastruktūru un pirmām kārtām nodrošinot platjoslas interneta pieslēgumu mazāk attīstītās teritorijās;

17.   atzīmē, ka pie publiskās telpas nodrošināšanas pieder arī platjoslas interneta piekļuves nodrošināšana un šeit jābūt plašam un kvalitātes ziņā augstvērtīgam piedāvājumam, kā arī saprātīgām cenām, un aicina nodrošināt ikvienam pilsonim iespēju izmantot cenas ziņā pieejamu platjoslas interneta pieslēgumu;

Izglītošana plašsaziņas līdzekļu jomā skolās un kā izglītības procesa sastāvdaļa

18.   uzsver, ka izglītošanai plašsaziņas līdzekļu jomā jābūt formālās izglītības sastāvdaļai, kas pieejama visiem skolēniem un integrēta mācību programmās visos izglītības posmos;

19.   aicina iekļaut plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi kā devīto pamatprasmi Eiropas pamatkritērijos attiecībā uz mūžizglītību saskaņā ar Ieteikumu 2006/962/EK;

20.   iesaka izglītošanu plašsaziņas līdzekļu jomā pēc iespējas vairāk saistīt ar praktisko darbību un ekonomikas, politikas, literatūras, sociālo, mākslas un informācijas tehnoloģiju priekšmetu apguvi un uzskata, ka nākotnē ir jāizveido jauns mācību priekšmets “plašsaziņas līdzekļu apguve”, veidojot to kā starpnozaru priekšmetu un papildinot ar ārpusskolas projektiem;

21.   iesaka izglītības iestādēm kā pasākumu praktiskajā plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes apguvē veicināt plašsaziņas līdzekļu veidošanu (iespiesto plašsaziņas līdzekļu, audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu un jauno plašsaziņas līdzekļu jomā), iesaistot audzēkņus un skolotājus;

22.   aicina Komisiju, izstrādājot iepriekš minētos rādītājus par bez plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi, ņemt vērā gan apmācības kvalitāti skolās, gan arī pedagogu izglītības līmeni;

23.   konstatē, ka līdztekus pedagoģiskajam un izglītības politikas aspektam būtiska nozīme ir arī tehniskajam aprīkojumam un jauno tehnoloģiju pieejamībai, un uzsver, ka jāveic ievērojami uzlabojumi skolu infrastruktūrā, lai visiem skolēniem nodrošinātu atbilstošu apmācību un piekļuvi datoram un internetam;

24.   uzsver, ka īpaša nozīme izglītošanai plašsaziņas līdzekļu jomā ir speciālās skolās, jo daudzos invaliditātes gadījumos plašsaziņas līdzekļiem ir būtiska loma saziņas barjeru pārvarēšanā;

25.   ierosina ieviest obligātus apmācību moduļus visu līmeņu pedagogiem par izglītošanu plašsaziņas līdzekļu jomā, lai īstenotu intensīvu apmācību; tādēļ aicina valstu atbildīgās iestādes nodrošināt visu mācību priekšmetu un visu mācību iestāžu veidu skolotājus ar informāciju par audiovizuālo mācību līdzekļu izmantošanu un par problēmām, kas rodas izglītošanā plašsaziņas līdzekļu jomā;

26.   uzsver nepieciešamību dalībvalstīm veikt regulāru dalībvalstu apmaiņu ar informāciju, paraugpraksi un pedagoģijas metodēm izglītības jomā;

27.   aicina Komisiju programmā, kas sekos MEDIA 2007 programmai, iekļaut īpašu sadaļu plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes veicināšanai, jo pašreizējā redakcijā programma dod tikai nelielu ieguldījumu plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes veicināšanā; turklāt atbalsta Komisijas centienus izstrādāt jaunu programmu ar nosaukumu Media Mundus, lai atbalstītu starptautisko sadarbību audiovizuālajā jomā; aicina izglītošanu plašsaziņas līdzekļu jomā vairāk iekļaut Eiropas Savienības veicināšanas programmās, jo īpaši mūžizglītības programmā, programmā eTwinning, Safer Internet un Eiropas Sociālā fonda programmā;

Vecākās paaudzes izglītošana plašsaziņas līdzekļu jomā

28.   uzsver, ka vecākās paaudzes izglītošanas plašsaziņas līdzekļu jomā pasākumi ir jāveic viņu uzturēšanās vietās, piemēram, apvienībās, pansionātos, aprūpes namos, patversmēs, brīvā laika un interešu grupās;

29.   pauž pārliecību, ka digitālā vide, jo īpaši vecākajai paaudzei, sniedz iespēju pilnvērtīgi komunikatīvi piedalīties ikdienas sabiedriskajā dzīvē un palīdz pēc iespējas ilgāk saglabāt patstāvību;

30.   norāda, ka vecākās paaudzes izglītošanā plašsaziņas līdzekļu jomā jāņem vērā vecāku cilvēku dzīves pieredze un apstākļi, kā arī viņu attieksme pret plašsaziņas līdzekļiem;

*

* *

31.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

---

(1)  OV L 332, 18.12.2007., 27. lpp.

(2)  OV L 149, 11.6.2005., 1. lpp.

(3)  OV L 327, 24.11.2006., 12. lpp.

(4)  OV L 378, 27.12.2006., 72. lpp.

(5)  OV L 394, 30.12.2006., 10. lpp.

(6)  OV C 25 E, 29.1.2004., 205. lpp.

(7)  OV C 193 E, 17.8.2006., 117. lpp.

(8)  OV C 296 E, 6.12.2006., 120. lpp.

(9)  OV C 141, 7.6.2008., 14. lpp.

(10)  OV C 140, 6.6.2008., 8. lpp.

---

23.2.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 45/15

---

Tehniskie noteikumi par riska pārvaldību

P6_TA(2008)0607

Eiropas Parlamenta 2008. gada 16. decembra rezolūcija par projektu Komisijas direktīvai, ar ko groza atsevišķus pielikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2006/48/EK attiecībā uz tehniskiem noteikumiem par riska pārvaldību

(2010/C 45 E/03)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīvu 2006/48/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (pārstrādāta redakcija) (1) un it īpaši tās 150. panta 1. punktu,

—	ņemot vērā projektu Komisijas direktīvai, ar ko groza atsevišķus pielikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2006/48/EK attiecībā uz tehniskiem noteikumiem par riska pārvaldību,

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 1. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2006/48/EK un Direktīvu 2006/49/EK attiecībā uz bankām, kas saistītas ar galvenajām iestādēm, dažiem pašu kapitāla posteņiem, lieliem riska darījumiem, uzraudzības pasākumiem un krīzes pārvaldību (COM(2008)0602) (priekšlikums Kapitāla prasību direktīvas pārskatīšanai),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 12. novembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kredītvērtējuma aģentūrām (COM(2008)0704) (priekšlikums Kredītvērtējuma aģentūru regulai),

—	ņemot vērā 5.a panta 3. punkta b) apakšpunktu Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumā 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (2),

—	ņemot vērā Reglamenta 81. panta 2. punktu un 4. b pantu,

A.	tā kā Komisija ir iesniegusi priekšlikumu Kapitāla prasību direktīvas pārskatīšanai;

B.

tā kā Komisija ir iesniegusi arī priekšlikumu direktīvai, ar ko groza atsevišķus pielikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2006/48/EK attiecībā uz tehniskiem noteikumiem par riska pārvaldību, tai skaitā noteikumu par informācijas izpaušanas pienākumu ārējām kredītu novērtēšanas institūcijām (ĀKNI);

C.	tā kā Komisija pēc tam iesniedza priekšlikumu Kredītvērtējuma aģentūru regulai;

D.	tā kā ĀKNI un kredītvērtējuma aģentūrām nosakāmie informācijas izpaušanas un pārredzamības pienākumi būtu jāskata saistīti un saskaņoti;

E.	tā kā Komisijas ierosinātajai informācijas izpaušanas pienākuma noteikšanai attiecībā uz ĀKNI ar tehnisku pielāgojumu vien nepietiek un tāpēc tā ir jāizskata Parlamentam saskaņā ar koplēmuma procedūru;

F.	tā kā, lai nodrošinātu šādu saskaņotību un izskatīšanu Parlamentā, informācijas izpaušanas pienākums attiecībā uz ĀKNI ir jānosaka saskaņā ar koplēmuma procedūru saistībā ar priekšlikumu Kapitāla prasību direktīvas pārskatīšanai vai priekšlikumu Kredītvērtējuma aģentūru regulai;

G.	tā kā tas atbalsta pārējos tehniskos grozījumus,

1.   iebilst pret to, lai tiktu pieņemts projekts Komisijas direktīvai, ar ko groza atsevišķus pielikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2006/48/EK attiecībā uz tehniskiem noteikumiem par riska pārvaldību;

2.   uzskata, ka ar Komisijas direktīvas projektu tiek pārsniegtas Direktīvā 2006/48/EK noteiktās īstenošanas pilnvaras;

3.   aicina Komisiju atsaukt pasākuma projektu un iesniegt komitejai jaunu;

4.   ierosina direktīvas projektu grozīt šādi:

KOMISIJAS IEROSINĀTAIS TEKSTS	GROZĪJUMS
Grozījums Nr. 1 Direktīvas priekšlikums — grozījumu akts 1. pants — 3. punkts Direktīva 2006/48/EK VI pielikums — 2. daļa — 7. punkts
(3) VI pielikumā 2. daļas 7. punktu aizstāj ar šādu:	svītrots
“7. Kompetentās iestādes veic visus vajadzīgos pasākumus, nodrošinot, lai tie metodoloģijas principi, ko ĀKNI izmanto savu kredīta novērtējumu veidošanai, būtu atklāti pieejami, kas ļauj visiem potenciālajiem lietotājiem spriest par to, vai tie ir piešķirti pamatoti. Turklāt kompetentās iestādes veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka attiecībā uz kredītvērtēšanu, kas saistīta ar pārvēršanas vērtspapīros pozīcijām, ĀKNI pastāvīgi sagatavo kopsavilkuma informāciju par darījuma struktūru, kopējo aktīvu rentabilitāti un to, kā tas ietekmē attiecīgo kredītnovērtējumu. Šo kopsavilkuma informāciju dara pieejamu visām kredītiestādēm, kas izmanto kredītnovērtējumus 96. panta nolūkā.”

5.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

---

(1)  OV L 177, 30.6.2006., 1. lpp.

(2)  OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

---

23.2.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 45/17

---

Ziņojums par uzziņu sabiedrību maldinošo darbību

P6_TA(2008)0608

Eiropas Parlamenta 2008. gada 16. decembra rezolūcija par ziņojumu par uzziņu sabiedrību maldinošo darbību (lūgumraksti Nr. 0045/2006, 1476/2006, 0079/2003, 0819/2003, 1010/2005, 0052/2007, 0306/2007, 0444/2007, 0562/2007 un citi) (2008/2126(INI))

(2010/C 45 E/04)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā lūgumrakstus Nr. 0045/2006, 1476/2006, 0079/2003, 0819/2003, 1010/2005, 0052/2007, 0306/2007, 0444/2007, 0562/2007 un citus,

—	ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas iepriekšējās apspriedes par lūgumrakstu 0045/2006 un citiem,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/114/EK par maldinošu un salīdzinošu reklāmu (kodificēta versija) (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (2004. gada 27. oktobris) par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (“Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā”) (3),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 19. maija Direktīvu 98/27/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību (4),

—	ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas pasūtīto pētījumu “Uzņēmumu uzziņu sabiedrību maldinoša darbība kontekstā ar pašreizējiem un turpmākiem iekšējā tirgus tiesību aktiem, kuru mērķis ir patērētāju un MVU aizsardzība” (IP/A/IMCO/FWC/2006-058/LOT4/C1/SC6),

—	ņemot vērā Reglamenta 192. panta 1. punktu,

—	ņemot Lūgumrakstu komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A6-0446/2008),

A.

tā kā Parlaments ir saņēmis vairāk nekā 400 lūgumrakstus no mazajiem uzņēmumiem (kas atspoguļo tikai nelielu daļu no to skaita), kuri uzskata, ka kļuvuši par uzņēmumu uzziņu sabiedrību veiktas maldinošas reklāmas upuriem un cietuši no psiholoģiskas spriedzes, vainas apziņas, sarežģījumiem un sarūgtinājuma, kā arī cietuši finansiālus zaudējumus;

B.

tā kā šīs sūdzības atspoguļo plaši izplatīto un saskaņoto maldinošas uzņēmējdarbības praksi, ko izmanto dažas uzņēmumu uzziņu sabiedrības, kas organizētas pāri robežām un tādējādi veic darbību divās vai vairākās dalībvalstīs, ietekmējot tūkstošiem uzņēmumu Eiropas Savienībā un aiz tās robežām un radot ievērojamu finansiālu ietekmi uzņēmumiem, un tā kā nav administratīva mehānisma vai juridiska instrumenta, kas valstu tiesībaizsardzības iestādēm ļautu veikt efektīvu un iedarbīgu pārrobežu sadarbību;

C.	tā kā šādu darbību maldinošais raksturs kļūst labāk pamanāms, ja tās notiek elektroniski un izplatīšanā tiek izmantots internets (skatīt Lūgumrakstu Nr. 0079/2003);

D.

tā kā uzņēmējdarbības prakse, par kuru saņemtas sūdzības, parasti sastāv no sazināšanās, ko uzņēmumu uzziņu sabiedrība parasti veic pa pastu, aicinot uzņēmumus aizpildīt vai atjaunot uzņēmuma nosaukumu un kontaktinformāciju, radot maldīgu iespaidu, ka viņu informācija uzziņu krājumā tiks iekļauta bez maksas; tā kā parakstītāji vēlāk atklāj, ka faktiski ir netīšām parakstījuši līgumu, kas parasti uzliek par pienākumu vismaz trīs gadus par iekļaušanu uzņēmumu uzziņu krājumā ik gadus maksāt aptuveni EUR 1000;

E.	tā kā šādā praksē lietotās veidlapas parasti ir neviennozīmīgas un grūti saprotamas, radot maldīgu iespaidu par bezmaksas iekļaušanu uzņēmumu uzziņu krājumā, bet faktiski ievilinot uzņēmumus negribētos līgumos par reklāmu uzņēmumu uzziņu krājumos;

F.	tā kā ne ES, ne dalībvalstīs nav attiecīgu tiesību aktu par uzņēmumu uzziņu sabiedrībām attiecībās starp uzņēmumiem un tā kā dalībvalstīm ir tiesības ieviest plašākus un tālejošākus tiesību aktus;

G.

tā kā Direktīva 2006/114/EK attiecas arī uz uzņēmumu tiešiem savstarpējiem darījumiem un definē, ka “maldinoša reklāma” nozīmē “jebkuru reklāmu, kas jebkādā veidā, ietverot tās noformējumu, maldina vai var maldināt personas, kurām tā ir adresēta vai kuras tā sasniedz, un kas tās maldinošā rakstura dēļ var ietekmēt šo personu saimniecisko rīcību vai kas šo iemeslu dēļ aizskar vai var aizskart konkurentu”; tā kā tomēr atšķirīgas interpretācijas par to, kas ir “maldinošs”, šķiet, ir būtisks praktisks šķērslis, lai apkarotu uzņēmumu uzziņu sabiedrību šādu praksi attiecībās starp uzņēmumiem;

H.

tā kā Direktīva 2005/29/EK aizliedz šādu praksi: “Ja reklāmas materiālā iekļauj faktūrrēķinu vai līdzīgu dokumentu, kas prasa samaksu, radot patērētājam iespaidu, ka viņš jau ir pasūtījis reklamēto produktu, bet tā nav”; tā kā tomēr šī direktīva neattiecas uz maldinošu komercpraksi, uzņēmumiem veicot tiešus savstarpējus darījumus, un tāpēc minēto direktīvu tās pašreizējā redakcijā nevar izmantot, lai palīdzētu lūgumrakstu iesniedzējiem; tā kā tomēr šī direktīva neaizliedz ieviest pret negodīgu komercpraksi vērstu valsts tiesību normu sistēmu, kas ir vienādi piemērojama visos apstākļos patērētājiem un uzņēmumiem;

I.	tā kā Direktīva 2005/29/EK neaizliedz dalībvalstīm paplašināt tās piemērošanu valsts tiesību aktos, attiecinot arī uz uzņēmumiem; tā kā tas tomēr noved pie atšķirīga līmeņa aizsardzības uzņēmumiem, kas dažādās dalībvalstīs kļuvuši par uzņēmumu uzziņu sabiedrību maldinošas darbības upuriem;

J.

tā kā Regula (EK) Nr. 2006/2004 nosaka, ka “Kopienā izdarīts pārkāpums” ir “jebkura darbība vai bezdarbība, kas ir pretrunā patērētāju interešu aizsardzības aktiem (..) un kas kaitē vai var kaitēt tādu patērētāju kopējām interesēm, kuri dzīvo dalībvalstī vai dalībvalstīs, kas nav tā pati dalībvalsts, kurā sākusies vai notikusi attiecīgā darbība vai bezdarbība, kurā uzņēmējdarbību veic atbildīgais pārdevējs vai piegādātājs vai kurā atrodas pierādījumi vai aktīvi, kas attiecas uz šādu darbību vai bezdarbību”; tā kā tomēr šī direktīva neattiecas uz maldinošu komercpraksi darījumos starp uzņēmumiem, tāpēc arī šo direktīvu pašreizējā redakcijā nevar izmantot, lai palīdzētu lūgumrakstu iesniedzējiem;

K.

tā kā lielākā daļa lūgumrakstu iesniedzēju nosauc uzņēmumu uzziņu krājumu, kas pazīstams kā European City Guide (tā darbība ir izskatīta gan tiesā, gan administratīvā kārtībā), bet ir minētas arī citas uzņēmumu uzziņu sabiedrības, piemēram, Construct Data Verlag, Deutscher Adressdienst GmbH un NovaChannel; tā kā citu uzņēmumu uzziņu sabiedrību uzņēmējdarbības prakse tomēr ir leģitīma;

L.	tā kā šīs maldinošās uzņēmējdarbības prakses mērķauditorija pārsvarā ir mazie uzņēmumi, bet tā attiecas arī uz pašnodarbinātajiem un pat bezpeļņas struktūrām, tādām kā nevalstiskās organizācijas, labdarības organizācijas, skolas, bibliotēkas un vietējie sabiedriskie klubi, piemēram, grupu klubi;

M.

tā kā uzņēmumu uzziņu sabiedrības bieži vien ir dibinātas vienā dalībvalstī, bet cietušie atrodas citā, apgrūtinot cietušajiem iespējas lūgt aizsardzību no valsts iestādēm, jo dalībvalstīs ir atšķirīgas interpretācijas par to, kas jāuzskata par maldinošu; tā kā cietušie bieži vien nesaņem palīdzību no valsts tiesību sistēmām un patērētāju aizsardzības iestādēm, jo viņiem paskaidro, ka likuma mērķis ir aizsargāt patērētājus, nevis uzņēmumus; tā kā mazajiem uzņēmumiem, kas ir lielākā daļa cietušo, bieži trūkst resursu, lai meklētu efektīvu aizsardzību tiesās, un tā kā uzņēmumu uzziņu krājumu pašregulācijas mehānismi nerada būtisku ietekmi, jo tos neievēro tie, kas nodarbojas ar maldinošu reklāmu;

N.	tā kā šādas prakses upurus uzņēmumu uzziņu sabiedrības vai pat to piesaistītās parādu piedziņas aģentūras stingri piespiež maksāt; tā kā cietušie sūdzas, ka šādas pieejas rezultātā jūtas satraukti un apdraudēti, un galu galā daudzi negribīgi samaksā, lai izvairītos no turpmākas uzmācības;

O.	tā kā cietušie, kuri atsakās maksāt, reti tiek iesūdzēti tiesā, lai gan ir daži izņēmumi;

P.	tā kā vairākas dalībvalstis šīs problēmas risināšanai starp uzņēmumiem, kuri ir potenciālie cietušie, ir veikušas pasākumus, kas parasti ir informatīvi, un tā kā tas ietver informācijas apmaiņu, konsultācijas, valsts iestāžu brīdināšanu un dažos gadījumos sūdzību reģistra uzturēšanu;

Q.

tā kā Austrija kopš 2000. gada ir mainījusi savu likumu par negodīgu uzņēmējdarbības praksi un tā kā likuma 28. a pantā tagad ir noteikts, ka “uzņēmējdarbības jomā un konkurences vajadzībām ir aizliegts reklamēt reģistrāciju tādos katalogos kā nozaru katalogi, tālruņu katalogi vai tamlīdzīgi reģistri, izmantojot maksājumu veidlapas, maksājuma uzdevuma veidlapas, rēķinus, piedāvāt informācijas labošanu vai tamlīdzīgi vai tieši piedāvāt šādu reģistrāciju, nepārprotami un arī ar skaidriem un grafiskiem līdzekļiem nenorādot, ka šāda reklāma ir vienīgi piedāvājums līguma slēgšanai”;

R.	tā kā šāda prakse ir īstenota ilgus gadus, radot lielu skaitu cietušo un ievērojami kaitējot un traucējot iekšējam tirgum,

1.   pauž bažas par lūgumrakstu iesniedzēju minēto problēmu, kura šķiet plaši izplatīta un kurai ir pārrobežu raksturs un ievērojama finansiāla ietekme, it īpaši uz mazajiem uzņēmumiem;

2.   uzskata, ka šīs problēmas pārrobežu raksturs uzliek Kopienas iestādēm par pienākumu nodrošināt cietušajiem pienācīgu aizsardzību, lai ar maldinošas reklāmas palīdzību noslēgto līgumu spēkā esamību varētu efektīvi apstrīdēt, anulēt vai izbeigt un lai cietušie varētu atgūt samaksāto naudu;

3.   mudina cietušos ziņot valsts iestādēm par krāpnieciskas uzņēmējdarbības gadījumiem un aicina dalībvalstis sniegt mazajiem un vidējiem uzņēmumiem zināšanas, kas vajadzīgas sūdzību iesniegšanai valsts un nevalstiskās iestādēs, nodrošinot komunikācijas kanālu atvērtību un cietušo informētību, lai tie varētu meklēt attiecīgas konsultācijas pirms maksājumu veikšanas, ko pieprasa maldinošas uzņēmumu uzziņu sabiedrības; mudina dalībvalstis izveidot un uzturēt šādu sūdzību centralizētu datubāzi;

4.   pauž nožēlu, ka, neraugoties uz šādas prakses plašo izplatību, ES un dalībvalstu tiesību akti nešķiet pietiekami, lai sniegtu būtiskus aizsardzības līdzekļus un efektīvi aizsargātu, vai netiek pienācīgi īstenoti valstu līmenī; pauž nožēlu, ka arī valstu iestādes, šķiet, nespēj nodrošināt aizsardzību;

5.   atzinīgi vērtē Eiropas un valsts uzņēmēju organizāciju paveikto, attiecīgi izglītojot savus locekļus, un aicina tās sadarbībā ar pamatorganizācijām strādāt vēl intensīvāk, lai pirmām kārtām aizvien mazāk cilvēku ciestu no maldinošu uzņēmumu uzziņu krājumu prakses; pauž bažas par to, ka pret dažām no šīm organizācijām informēšanas pasākumos minētās maldinošās uzņēmumu uzziņu sabiedrības vēlāk ir vērsušās tiesās, sūdzoties par iespējamu neslavas celšanu vai izvirzot līdzīgas apsūdzības;

6.   atzinīgi vērtē atsevišķu dalībvalstu, piemēram, Itālijas, Spānijas, Nīderlandes, Beļģijas un Apvienotās Karalistes, bet jo īpaši Austrijas, rīcību, cenšoties liegt uzņēmumu uzziņu sabiedrībām iespēju īstenot maldinošu praksi; tomēr uzskata, ka ar šiem centieniem vien nepietiek un ka joprojām ir nepieciešama kontroles saskaņošana starptautiskā līmenī;

7.   aicina Komisiju un dalībvalstis strādāt vēl enerģiskāk, pilnībā sadarbojoties ar valsts un Eiropas uzņēmēju pārstāvības organizācijām, lai veidotu izpratni par šo problēmu, proti, lai vairāk cilvēku būtu informēti par maldinošu reklāmu, ko izmanto, ar viltu liekot slēgt nevēlamus reklāmas līgumus, un spētu no tās izvairīties;

8.   aicina Komisiju risināt krāpnieciskas uzņēmējdarbības problēmu, īstenojot savu “Mazās uzņēmējdarbības akta Eiropai” iniciatīvu, kā ierosināts paziņojumā “Vienots tirgus 21. gadsimta Eiropai”, un izmantot Eiropas Uzņēmumu tīklu, SOLVIT tīklu un attiecīgos ģenerāldirektorātu portālus kā līdzekļus turpmākai informācijas un palīdzības sniegšanai saistībā ar šīm problēmām;

9.   pauž nožēlu, ka Direktīva 2006/114/EK, kas attiecas uz uzņēmumu savstarpējiem darījumiem, tostarp tādiem kā šeit aprakstītie, šķiet, vai nu nenodrošina pietiekami efektīvu aizsardzību, vai dalībvalstis to neatbilstīgi piemēro; prasa Komisijai līdz 2009. gada decembrim ziņot par iespējām un varbūtējām sekām Direktīvas 2006/114/EK grozīšanai, iekļaujot “melno” un “pelēko” sarakstu ar prakses veidiem, kas uzskatāmi par maldinošiem;

10.   atgādina, ka, tā kā Komisijai nav pilnvaru tieši piemērot Direktīvu 2006/114/EK fiziskām personām vai uzņēmumiem, tai kā Līguma izpildes uzraudzības iestādei ir jānodrošina, lai šo direktīvu atbilstoši un efektīvi īstenotu dalībvalstis; tāpēc aicina Komisiju nodrošināt, lai dalībvalstis pilnībā un efektīvi transponē Direktīvu 2005/29/EK, nodrošinot aizsardzību visās dalībvalstīs, un ietekmēt pieejamos juridiskos un procesuālos instrumentus, kā gadījumā ar Direktīvu 84/450/EEK, ko izmantoja Austrija, Spānija un Nīderlande, tādējādi izpildot Līguma izpildes uzraudzības pienākumu attiecībā uz uzņēmumu aizsardzību, vienlaikus nodrošinot, ka netiek traucētas tiesības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība;

11.   aicina Komisiju ātrāk nodrošināt Direktīvas 2006/114/EK īstenošanas uzraudzību, visvairāk tajās dalībvalstīs, kurās atrodas jau zināmas maldinošas uzņēmumu uzziņu sabiedrības, jo īpaši Spānijā, kur dibināta lūgumrakstu iesniedzēju visbiežāk minētā uzņēmumu uzziņu sabiedrība, un Čehijas Republikā un Slovākijā, kur ir pieņemts cietušajiem nelabvēlīgs tiesas spriedums tādā veidā, kas liek šaubīties, ka Direktīva 2006/114/EK šajās valstīs patiešām tiek īstenota; aicina Komisiju ziņot Parlamentam par rezultātiem;

12.   pauž nožēlu, ka Direktīva 2005/29/EK neattiecas uz uzņēmumu tiešiem savstarpējiem darījumiem un ka dalībvalstis, šķiet, nevēlas paplašināt šīs direktīvas darbības jomu; taču norāda, ka dalībvalstis var vienpusēji paplašināt savu patērētāju tiesību aizsardzības aktu darbības jomu, tos attiecinot arī uz uzņēmumu tiešiem savstarpējiem darījumiem, un aktīvi mudina dalībvalstis to darīt, kā arī nodrošināt dalībvalstu iestāžu sadarbību saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2006/2004, lai radītu iespēju izmeklēt šāda veida pārrobežu darbību, ko veic ES vai trešās valstīs izveidotas uzņēmumu uzziņu sabiedrības; turklāt prasa Komisijai līdz 2009. gada decembrim ziņot par iespējām un varbūtējām sekām Direktīvas 2005/29/EK darbības jomas paplašināšanai, iekļaujot līgumus starp uzņēmumiem, īpašu uzmanību pievēršot tās I pielikuma 21. punktam;

13.   atzinīgi vērtē Austrijas piemēru, kura valsts tiesību aktos ir noteikusi īpašu aizliegumu attiecībā uz maldinošiem uzņēmumu uzziņu krājumiem, un aicina Komisiju, ņemot vērā šīs problēmas pārrobežu raksturu, ierosināt tiesību aktu, lai paplašinātu Direktīvas 2005/29/EK darbības jomu, pamatojoties uz Austrijas modeli, lai noteiktu īpašu aizliegumu reklāmai uzņēmumu uzziņu krājumos, ja vien potenciālie klienti nepārprotami un ar skaidriem un grafiskiem līdzekļiem nav informēti, ka šāda reklāma ir vienīgi piedāvājums slēgt līgumu par attiecīgu samaksu;

14.   norāda, ka valsts tiesību akti bieži vien nenodrošina aizsardzību pret citās dalībvalstīs izveidotām uzņēmumu uzziņu sabiedrībām, un tāpēc mudina Komisiju veicināt aktīvāku pārrobežu sadarbību starp valsts iestādēm, lai tās varētu sniegt efektīvāku aizsardzību cietušajiem;

15.   pauž nožēlu, ka Regula (EK) Nr. 2006/2004 nav piemērojama darījumiem starp uzņēmumiem un tāpēc to nevar izmantot kā līdzekli uzņēmumu uzziņu sabiedrību maldinošas prakses apkarošanai; aicina Komisiju ierosināt likumdošanu, lai attiecīgi paplašinātu tās darbības jomu;

16.   kā piemēru atzinīgi vērtē Beļģiju, kur ikviens, kas cietis no maldinošas prakses, var celt prasību savas mītnes valsts tiesā;

17.   norāda, ka Austrijas pieredze rāda, ka upuru tiesības uz kolektīvu juridisku prasību pret uzziņu sabiedrībām, izmantojot arodapvienības vai līdzīgas organizācijas, šķiet efektīvs līdzeklis, ko varētu atkārtot iniciatīvās, ko pašlaik Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāts apsver attiecībā uz prasībām kompensēt EK konkurences noteikumu pārkāpumus un Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāts apsver attiecībā uz Eiropas līmeņa kolektīvu kompensāciju patērētājiem;

18.   mudina dalībvalstis nodrošināt, lai tiem, kas cietuši no maldinošas reklāmas, būtu precīzi zināma valsts iestāde, kurai var iesniegt sūdzību un kurā viņi var pieprasīt aizsardzību pat tādos gadījumos kā šie, t. i., ja no maldinošas reklāmas ir cietuši uzņēmumi;

19.   aicina Komisiju sagatavot paraugprakses vadlīnijas valsts tiesībaizsardzības iestādēm, saskaņā ar kurām tās varētu rīkoties, saņemot informāciju par maldinošas reklāmas gadījumiem;

20.   aicina Komisiju īstenot starptautisku sadarbību ar trešām valstīm un ar kompetentām starptautiskajām organizācijām, lai trešās valstīs izveidotas maldinošas uzņēmumu uzziņu sabiedrības nekaitētu Eiropas Savienībā strādājošiem uzņēmumiem;

21.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

---

(1)  OV L 376, 27.12.2006., 21. lpp.

(2)  OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.

(3)  OV L 364, 9.12.2004., 1. lpp.

(4)  OV L 166, 11.6.1998., 51. lpp.

---

23.2.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 45/23

---

Eiropas darba mobilitātes rīcības plāns (2007—2010)

P6_TA(2008)0624

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūcija par Eiropas darba mobilitātes rīcības plānu (2007—2010) (2008/2098(INI))

(2010/C 45 E/05)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 18., 136., 145., 149. un 150 pantu,

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 6. decembra paziņojumu “Mobilitāte — instruments darbavietu skaita un kvalitātes palielināšanai. Eiropas darba mobilitātes rīcības plāns (2007.—2010.)” (COM(2007)0773),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (1),

—	ņemot vērā 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 15. decembra Lēmumu 2241/2004/EK par vienotu Kopienas sistēmu kvalifikāciju un kompetences pārskatāmībai (Europass)  (3),

—	ņemot vērā 1971. gada 14. jūnija Regulu EEK Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (4),

—	ņemot vērā Padomes 1972. gada 21. marta Regulu (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (5),

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 27. jūnija paziņojumu “Ceļā uz kopīgiem elastīguma un sociālās drošības principiem: vairāk un labākas darba vietas, izmantojot elastīgumu un drošību” (COM(2007)0359),

—	ņemot vērā 2007. gada 25. janvāra Galīgo ziņojumu par Komisijas pieņemtā prasmju un mobilitātes rīcības plāna īstenošanu (COM(2007)0024),

—	ņemot vērā Komisijas 2002. gada 13. februāra paziņojumu par prasmju un mobilitātes rīcības plānu (COM(2002)0072),

—	ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas 2007. gada Eiropas Savienības ekonomisko pētījumu “Darba ņēmēju ģeogrāfiskās mobilitātes šķēršļu novēršana” un jo īpaši tā 8. nodaļu,

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes ieteikumam par brīvprātīgo jauniešu mobilitāti Eiropā (COM(2008)0424),

—	ņemot vērā EURES ceļvedi 2007.—2010. gadam (EURES pamatnostādnes), kas tika apstiprināts 2006. gada jūnijā,

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 16. martā iesniegto EURES darbības pārskatu par 2004. un 2005. gadu “Ceļā uz vienotu Eiropas darba tirgu: EURES devums” (COM(2007)0116),

—	ņemot vērā 2007. gada 5. septembra rezolūciju, ko pieņēma pēc jautājuma B6-0136/2007, uz ko sniedz mutisku atbildi par EURES darbības pārskatu par 2004. un 2005. gadu: ceļā uz vienotu Eiropas darba tirgu (6),

—	ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju 2000. gada 14. decembra Padomes sēdē pieņemto rezolūciju par mobilitātes rīcības plānu (7),

—	ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu (8),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. jūlija paziņojumu “Atjaunināta sociālā programma — iespējas, pieejamība un solidaritāte 21. gadsimta Eiropā” (COM(2008)0412),

—	ņemot vērā Īpašo Eirobarometra 2006. gada apsekojumu Nr. 261 par Eiropas nodarbinātību un sociālo politiku, saskaņā ar kuru ES pilsoņi uzskata, ka mobilitātes nozīme kļūst arvien lielāka,

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A6-0463/2008),

A.	tā kā pārvietošanās brīvība un dibinājumbrīvība ir noteikta EK līguma 18. un 43. pantā un tā kā mobilitātes veicināšana izglītības un apmācību jomā ir noteikta 149. un 150. pantā;

B.	tā kā darba ņēmēju mobilitāte ir būtisks instruments Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanai, tomēr ES tās līmenis joprojām ir zems, it īpaši sieviešu vidū;

C.	tā kā darba ņēmēju droša mobilitāte Eiropas Savienībā ir viena no līgumā paredzētajām Eiropas pilsoņu pamattiesībām un viens no Eiropas sociālā modeļa galvenajiem balstiem, kā arī viens no galvenajiem Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanas līdzekļiem;

D.	tā kā Kopienas tiesību akti par sociālās nodrošināšanas programmu koordināciju un īstenošanu, ja nepieciešams, ir jāpielāgo, lai atspoguļotu jaunās mobilitātes formas un lai nodrošinātu, ka ES migrējošos darba ņēmējus neskar sociālās drošības zaudējums;

E.	tā kā šobrīd aptuveni 2 % iedzīvotāju darbspējas vecumā dzīvo un strādā citā dalībvalstī un tā kā aptuveni 48 % no visiem migrantiem Eiropas Savienībā ir sievietes;

F.

tā kā Komisija izveidoja augsta līmeņa ekspertu forumu Eiropas pilsoņu mobilitātes uzlabošanai un tās galvenais mērķis bija noteikt, kas būtu veicams, lai palielinātu jauniešu mobilitāti, uzlabotu atbalstu mobilitātei profesionālās izglītības jomā, kā arī lai uzlabotu mākslinieku, uzņēmumu vadītāju un brīvprātīgo mobilitāti;

G.	tā kā mobilitātes jautājums ir būtisks Atjaunotās sociālās programmas elements un tā kā šajā programmā ir noteiktas tās perspektīvas, kā arī paredzēti piekļuves un solidaritātes principi;

H.	tā kā dinamisks darba tirgus rada nopietnas problēmas darba ņēmējiem, it īpaši sievietēm ar bērniem, liekot meklēt kompromisu starp profesionālo un ģimenes dzīvi;

I.	tā kā dalībvalstu sociālās drošības sistēmu nepietiekama piemērotība rada grūtības sievietēm, piemēram, saistībā ar grūtniecību, bērnu audzināšanu un labākām karjeras iespējām;

J.

tā kā darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir un paliek viena no četrām līgumā noteiktajām pamatbrīvībām; tā kā Kopienas tiesību aktos sociālās drošības jomā ir veiktas būtiskas izmaiņas darba ņēmēju pārvietošanās brīvības saistībā, tādējādi atvieglojot Eiropas Savienības teritorijā migrējušo darba ņēmēju mobilitāti; tā kā ir jānovērš visi joprojām pastāvošie administratīvie un juridiskie šķēršļi, kas apgrūtina transnacionālo mobilitāti; tā kā ir jārūpējas vairāk par to, lai darba ņēmēji būtu informēti par savām tiesībām;

K.

tā kā mobilitātes nolūkā ir nepieciešami vienkāršojumi saistībā ar dažādām darba ņēmēju un viņu ģimeņu vajadzībām un darbībām, Parlaments vairākās rezolūcijās ir vērsis uzmanību uz Eiropas Savienības pilsoņu mobilitātes un uzturēšanās tiesību šķēršļiem ārpus viņu izcelsmes dalībvalsts un ir piedāvājis risinājumus to novēršanai;

L.	tā kā pieredze liecina, ka ar šķēršļu konstatēšanu un priekšlikumu formulēšanu nepietiek, lai pilnībā novērstu pārvietošanās un mobilitātes šķēršļus; tā kā jau agrāk daudzos Eiropas iestāžu dokumentos ir minētas problēmas un ierosināti to novēršanas pasākumi, taču tie joprojām nav īstenoti;

M.	tā kā Eiropas Parlaments ir konstatējis, ka šādos gadījumos vēlme piemērot nepieciešamos pasākumus ne vienmēr atbilst nozīmei, ko pilsoņi piešķir mobilitātes administratīvo un juridisko šķēršļu novēršanai;

N.

tā kā Eiropas Parlaments vairākkārt ir paudis savu viedokli par šo tēmu, kas tieši skar Eiropas pilsoņu dzīvi un tā kā pilsoņu tiešās un demokrātiskās vēlēšanās ievēlētas iestādes statusā Eiropas Parlaments arī turpmāk aktīvi meklēs visu to problēmu risinājumus, kas skar pilsoņus, kuri vēlas izmantot savas mobilitātes tiesības Eiropas Savienības teritorijā;

O.	tā kā dalībvalstu iedzīvotāju skatījumā Eiropas pilsonības stiprā puse ir nodarbinātības iespējas iekšējā tirgū un ka tāpēc mobilitātes virzītājspēkam nevajadzētu būt tikai ekonomiskām interesēm, bet arī mērķim sniegt Eiropas Savienības pilsoņiem iespēju sevi vairāk apzināties par eiropiešiem,

1.   atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu un apliecina mobilitātes izšķirīgo nozīmi gan darba tirgū, gan starp dalībvalstīm un reģioniem ar mērķi konsolidēt ES darba tirgu un sasniegt Lisabonas mērķus; atbalsta rīcības plāna uzsākšanu un vēlas regulāri saņemt informāciju par tajā paredzēto pasākumu īstenošanas pārraudzību;

2.   atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi veicināt mobilitāti taisnīgos apstākļos, tostarp apkarojot nelegālo nodarbinātību un sociālo dempingu;

3.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu Padomes ieteikumam par brīvprātīgo jauniešu mobilitāti Eiropā, tomēr pauž nožēlu par faktu, ka Komisija nav devusi Eiropas Parlamentam pietiekamu laiku, lai tas sniegtu atzinumu par priekšlikumu pirms ieteikuma pieņemšanas;

4.   norāda, ka Eiropas brīvprātīgo gads būtu efektīvs instruments, lai īstenotu pasākumus, kuri paredzēti Padomes ieteikumā par brīvprātīgo jauniešu mobilitāti Eiropā;

5.   uzskata, ka ES ir jāatbalsta darba ņēmēju mobilitātes koncepta iekļaušanai visās Kopienās politikas jomās, īpaši tajās, kuras attiecas uz iekšējā tirgus īstenošanu, darba ņēmēju aizsardzību, nosūtīto darbinieku noteikumiem un aizsardzību pret nedrošu darbu, kas var ietekmēt mobilitāti ES vai apkarot diskrimināciju; aicina Komisiju darba ņēmēju mobilitātes politiku veidot kā prioritāru transversālu politiku, kas attiektos uz visām Eiropas Politikas jomām un visu līmeņu iestādēm dalībvalstīs;

6.   uzsver, ka darba ņēmēju mobilitātes pamatprincips ir personu brīva pārvietošanās iekšējā tirgū kā noteikts EK līgumā;

7.   aicina Komisiju turpmākā mobilitātes veicināšanas kontekstā izstrādāt ilgtermiņa mobilitātes stratēģiju, kurā būtu ņemtas vērā darba tirgus prasības, ekonomiskās tendences un ES paplašināšanās perspektīvas, jo vienīgi ilgtermiņa stratēģija var nodrošināt darba ņēmēju mobilitāti bez konflikta un vērsties pret “smadzeņu aizplūšanu”;

8.   aicina Komisiju ņemt vērā visu vecumu sieviešu, kuras vēlas izmantot mobilitāti īpašās vajadzības un iekļaut konkrētus pasākumus, lai risinātu to vajadzības Eiropas darba mobilitātes rīcības plāna četrās jomās;

9.   mudina Komisiju sekmēt administratīvo praksi un administratīvo sadarbību, lai nodrošinātu sinerģijas veidošanos starp valstu iestādēm un organizācijām, kuru mijiedarbībai ir izšķiroša nozīme efektīvā dalībvalstu problēmu risināšanā; turklāt uzskata, ka dalībvalstīm būtu aktīvi jācīnās pret visām juridiskajām un administratīvajām ģeogrāfiskās mobilitātes barjerām un šķēršļiem Eiropas, valsts, reģionālā vai vietējā līmenī, piemēram, pret saistībā ar mobilitāti iegūtas pieredzes neatzīšanu karjeras iespēju vai sociālās drošības un pensiju jomā īpaši mazos un vidējos uzņēmumos;

10.   uzskata, ka Komisijas rīcības plāns ietver galvenos mobilitātes aspektus, taču vēlams būtu vairāk strādāt pie saišu nostiprināšanas starp izglītības sistēmām un darba tirgu, sniedzot atbilstīgu informāciju par mobilitāti, uzturot darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu iegūtās valodu zināšanas, gatavojoties mobilitātei, kā arī gatavojot mobilitātei ar svešvalodu mācīšanas palīdzību īpaši profesionālajā izglītībā un mācību sistēmās;

11.   aicina dalībvalstis aktīvi veicināt svešvalodu mācīšanu (īpaši pieaugušajiem), ņemot vērā, ka valodas barjera ir viens no galvenajiem darba ņēmēju un viņu ģimeņu mobilitātes šķēršļiem;

12.   uzskata, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai to pilsoņu darba ņēmēju tiesības un koplīgumi, kuri izvēlas doties uz citu dalībvalsti, tiktu pilnībā ievēroti, nepieļaujot atšķirīgu attieksmi pret šīs dalībvalsts pilsoņiem un ārvalstniekiem; šajā saistībā Komisijas pasākumiem ir jānodrošina vienāda attieksme pret migrējošiem pilsoņiem, lai viņi nekļūtu par lētu darbaspēku;

13.   ar mērķi izveidot ciešāku saikni starp izglītību un darba tirgu, mudina Komisiju un dalībvalstis šo jautājumu risināt attiecīgo nozaru saskaņošanas komitejās; uzskata, ka uzņēmumi un tirgotāji varētu regulāri sniegt informāciju par tām nodarbinātības jomām, kuras ir atvērtākas mobilitātei;

14.   uzskata, ka ilgtermiņa darba ņēmēju mobilitātei visās jomās var būt noteicoša loma Lisabonas stratēģijā paredzēto izaugsmes un nodarbinātības mērķu sasniegšanas veicināšanā, ja to papildina ar darba ņēmēju sociālās drošības un arodbiedrību tiesību aizsardzību atbilstīgi dalībvalstu tradīcijām un paražām; ir pārliecināts, ka palielināta darba ņēmēju mobilitāte visā ES, kas papildināta ar pienācīgiem darba apstākļiem, izglītības programmām un sociālās aizsardzības sistēmām var sniegt risinājumu tādu pašreizējo pārmaiņu radītajām problēmām kā globalizēta ekonomika, sabiedrības novecošanās un darba tirgus pārmaiņas, un var jūtami atvieglot šajā jomā ieguldāmo darbu; uzsver, ka ir jāievēro mobilitātes sociālie, ekonomiskie un vides aspekti;

15.   ir pārliecināts, ka darba ņēmēju mobilitāte ir piemērots līdzeklis Lisabonas stratēģijas ekonomiskās un sociālās dimensijas stiprināšanai un tā ir pēc iespējas jāpilnveido pārskatītās Eiropas Sociālās programmas mērķu sasniegšanai un vairāku tādu problēmu risināšanai, ko radījusi īpaši globalizācija, rūpniecības pārmaiņas, tehniskā attīstība, demogrāfiskās pārmaiņas un migrējošo darba ņēmēju integrācija; ir arī pārliecināts, ka mobilitāte starp profesijām un nozarēm (profesionālā mobilitāte) dod iespēju darba ņēmējiem atjaunināt un pielāgot savas zināšanas un prasmes un tādējādi izmanot jaunas karjeras iespējas;

16.   atkārtoti apliecina, ka darba ņēmēju mobilitāte ir pamata instruments iekšējā tirgus veiksmīgas darbības nodrošināšanai ar Lisabonas stratēģijas mērķu un Komisijas 2007. gada 27. jūnija paziņojuma astoņu elastdrošības jomas principu palīdzību; aicina tāpēc dalībvalstis veikt piemērotus pasākumus, lai uzsvērtu gan elastdrošību, gan aizsargātu darba ņēmēju drošību, atceroties pārskatītajā Sociālajā programmā noteiktos iespēju, piekļuves un solidaritātes pamatprincipus;

17.   aicina dalībvalstis un ieinteresētās puses izskatīt un likvidēt sieviešu darba mobilitātes šķēršļus, nodrošinot arī godīgu piekļuvi kvalificētām darbvietām un vadošajiem amatiem, līdzvērtīgu atalgojumu, elastīgus darba apstākļus, pienācīgus veselības un bērnu aprūpes pakalpojumus, kvalitatīvas izglītības iestādes bērniem, pensijas tiesību pārnesamību un dzimumu stereotipu likvidēšanu;

18.   iesaka dalībvalstu, reģionālajām un vietējām iestādēm aktīvi veicināt īpašas nodarbinātības, apmācības, izglītības, tālmācības un valodu programmas, lai radītu sievietēm piemērotāku darba tirgu un sniegtu iespēju apvienot profesionālo un ģimenes dzīvi;

19.   aicina dalībvalstis gan darbaspēka, gan ģeogrāfisko mobilitāti iekļaut kā prioritāti valsts nodarbinātības un mūžizglītības programmās;

20.   ir nobažījies, ka dažas dalībvalstis saglabā darba tirgus ierobežojumus jauno dalībvalstu darba ņēmējiem, lai gan ekonomiskā analīze un statistikas dati nepamato nedz šos ierobežojumus, nedz pilsoņu un valdību raizes; aicina Padomi nodrošināt, lai ES iestādes, īpaši Parlaments plašāk iesaistītos un piedalītos tā procesa pārraudzībā, kura rezultātā dalībvalstis atļauj un nosaka pārejas posmu jauno dalībvalstu pilsoņu piekļuvei to darba tirgum jau pirmajos gados pēc valsts pievienošanās;

21.   uzsver, ka darba ņēmēju mobilitāte atsevišķiem darba devējiem nebūtu jāuztver kā iespēja samazināt algas, ierobežot sociālo drošību vai plašākā nozīmē — pasliktināt darba apstākļus; mudina dalībvalstis veikt piemērotus pasākumus ne vien lai izskaustu visus diskriminācijas veidus, bet arī lai nodrošinātu pēc iespējas labākus apstākļus migrējošiem darba ņēmējiem un viņu ģimenēm;

22.   pauž bažas par atsevišķām dalībvalstu iniciatīvām, kuru mērķis ir grozīt iekšējo tiesisko regulējumu imigrācijas jomā, kā arī interpretēt un piemērot darba ņēmēju brīvas pārvietošanās principu pretēji spēkā esošo Kopienas normu burtam un garam; aicina nekavējoties pārtraukt šādus pasākumus un mudina dalībvalstis ieviest visaptverošu integrācijas sistēmu Eiropas pilsoņiem, kuri to teritorijā īsteno pārvietošanās brīvību, ja nepieciešams, sadarbojoties ar izcelsmes dalībvalstīm;

23.   aicina dalībvalstis un Komisiju strādāt kopā, lai izstrādātu un ieviestu, uzraudzītu un novērtētu to pilsoņu un viņu ģimeņu reintegrācijas programmas, kuri atgriežas savā valstī pēc darba citā dalībvalstī;

24.   norāda, ka mobilitāte var būt risinājums, lai novērstu darba ņēmēju trūkumu saņēmējvalstīs, tomēr tā var arī izraisīt darba ņēmēju trūkumu valstīs, no kurām nāk darba ņēmēji; vērš Komisijas un dalībvalstu uzmanību uz faktu, ka visās valstīs ekonomiski neaktīvā iedzīvotāju masa ietver arī būtisku potenciālo darba ņēmēju daļu, un viņu mobilizācijai ir vienlīdz nepieciešami Eiropas Savienības un dalībvalstu resursi;

25.   vērš Komisijas uzmanību uz faktu, ka Eiropas Savienībā joprojām pastāv daudzi administratīvi un juridiski darba ņēmēju mobilitātes šķēršļi, un šādi šķēršļi pastāv arī visu līmeņu diplomu un profesionālās pieredzes savstarpējas atzīšanas jomā; atkārtoti apliecina vēlmi atrast risinājumu šīm problēmām un aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt ierobežojumus, kuri neatbilst Kopienas tiesību aktiem un veikt pasākumus pret tiem;

26.   mudina dalībvalstis pirms jaunu valsts tiesību aktu ieviešanas aprūpes un sabiedrības veselības, kā arī sociālās un nodokļu sistēmas jomā, veikt šo noteikumu ietekmes novērtējumu uz robežām, lai laikus apzinātu visas problēmas, kas ietekmēs darba ņēmēju mobilitāti;

27.   ņem vērā, ka pierobežas darba ņēmējiem ir īpašs stāvoklis Eiropas darba ņēmēju mobilitātes jomā;

28.   mudina dalībvalstis paātrināt Eiropas kvalifikāciju sistēmas īstenošanas procesu; uzskata, ka šīs atsauces sistēmas paātrināta īstenošana visās dalībvalstīs var samazināt darba ņēmējus pašlaik apgrūtinošos šķēršļus, lai gan šo sistēmu ir paredzēts saskaņot tikai 2010. gadā;

29.   atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu saistībā ar EUNetPaS (Eiropas Savienības tīkla projekts pacientu drošībai), kas ir pirmais solis, lai mudinātu dalībvalstis un ES ieinteresētās puses pilnveidot sadarbību pacientu drošības jomā, tomēr konstatē, ka Eiropas Savienībā veselības aprūpes speciālistu darbības regulējums joprojām ir atšķirīgs, un aicina Komisiju mudināt dalībvalstis un to veselības aprūpes speciālistu darbības pārvaldes iestādes veikt informācijas apmaiņu un izveidot standartizētas veselības aprūpes speciālistu akreditācijas sistēmas, lai visā ES nodrošinātu pacientu drošību;

30.   norāda, ka ES līmeņa vienotas profesionālās kvalifikācijas salīdzināšanas, nodošanas un atzīšanas sistēmas trūkums ir būtisks pārrobežu mobilitātes šķērslis; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izveidot Eiropas Kredītpunktu sistēmu profesionālajai izglītībai un apmācībām (ECVET);

31.   aicina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas ātrāk iesaistīt darba devējus un nozaru pārstāvjus Eiropas kvalifikāciju sistēmas ieviešanā, lai kvalifikāciju atzīšanas sistēma varētu ietekmēt darba tirgu;

32.   aicina Komisiju, dalībvalstis, kā arī darba ņēmējus un devējus uzsākt atklātas pārrunas ar mērķi saskaņot algu likmes ar dažādiem Eiropas kvalifikāciju sistēmā noteiktiem kvalifikāciju līmeņiem, lai darba ņēmēju mobilitāte tiktu nodrošināta ar darba ņēmēja prasmēm atbilstīgu algas līmeni;

33.   aicina izglītības iestādes aktīvi sadarboties dalībvalstu standartiem atbilstošu oficiālās, informālās un neformālās izglītības kvalifikāciju un profesiju savstarpējas atzīšanas jomā; uzskata, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis pilnībā izmantotu Eiropas Kvalifikācijas sistēmu un veic atbilstīgus turpmākos pasākumus attiecībā uz Eiropas kredītpunktu sistēmu profesionālajā izglītībā un apmācībā (ECVET), lai klasifikācija valsts izglītības sistēmas līmeņos un mūžizglītības programma ļautu mobilajiem strādājošajiem turpināt mācības; atbalsta Komisijas centienus ieviest Europass, lai kvalifikācijas padarītu labāk saprotamas darba devējiem; uzsver Euraxess Services nozīmi;

34.   pauž nožēlu, ka dažās dalībvalstīs par prioritāti nav noteikta mūžizglītības stratēģiju izstrāde un īstenošana un tai nav piešķirts pietiekams finansējums; mudina dalībvalstis aktīvāk izmantot ES struktūrfondos īpaši Eiropas Sociālā fondā pieejamo finansējumu, lai izstrādātu un īstenotu šādas sistēmas;

35.   aicina Komisiju samazināt juridiskos un administratīvos šķēršļus un uzsver, ka ir nepieciešams uzlabot sociālās drošības tiesību atzīšanas un uzkrāšanas sistēmu, kā arī pensiju pārnesamību;

36.   norāda, ka sociālās drošības normu pārnesamība tiek labāk koordinēta uz Regulas (EEK) Nr. 1408/71 un uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (9), kā arī uz divpusēju nolīgumu pamata;

37.   mudina dalībvalstis pilnībā ieviest Regulu (EEK) Nr. 1408/71 un Regulu (EK) Nr. 883/2004 (piemērojama no 2009. gada), kā arī saistītos tiesību aktus par sociālās drošības jautājumiem un jebkāda veida pabalstu izmaksu; aicina dalībvalstis un Komisiju steidzami risināt atkārtoti radušās problēmas, kas minētas lūgumrakstos un sūdzībās par sociālo drošību, pensijām un veselības aprūpi; atbalsta Komisijas plānu ieviest Eiropas veselības apdrošināšanas kartes elektronisko versiju; iesaka ieviest arī veidlapas E106 elektronisko versiju;

38.   aicina Komisiju pārskatīt vīzu politiku tādiem trešo valstu dalībniekiem, kuri piedalās atzītās ES brīvprātīgo programmās, ar mērķi ieviest liberālāku vīzu režīmu jo īpaši brīvprātīgajiem no ES kaimiņvalstīm;

39.   uzskata, ka jaunās mobilitātes formas rada nepieciešamību analizēt spēkā esošos tiesību aktus ar mērķi atjaunināt noteikumus un tos pielāgot Eiropas nodarbinātības tirgus jaunajiem elastīgajiem apstākļiem, ievērojot ne vien nepieciešamību aizsargāt darba ņēmēju tiesības, bet arī izskatīt papildu problēmas, kas varētu rasties migrējošiem darba ņēmējiem un viņu ģimenēm; ir pārliecināts arī par nepieciešamību analizēt, cik efektīvi visās dalībvalstīs tiek īstenoti Kopienas tiesību akti par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un par darba ņēmēju un viņu ģimeņu uzturēšanās tiesībām; uzskata, ka nepieciešamības gadījumā ir jāizstrādā ieteikumi tiesiskā regulējuma un darbības principu uzlabošanai;

40.   vēlas, lai tiktu apspriestas sociālās drošības sistēmas problēmas, īpaši attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpei, kā arī to, ka atsevišķos gadījumos darba ņēmēju mobilitāte var izraisīt sociālo priekšrocību zaudējumu; aicina Komisiju izskatīt, vai ir nepieciešams pielāgot Regulu (EK) Nr. 883/2004, īstenošanas Regulu (EEK) Nr. 574/72 un saistīto administratīvo praksi, lai tā atbilstu mainīgajiem darba ņēmēju mobilitātes veidiem un tās jaunajām formām, tostarp arī īstermiņa mobilitātei;

41.   uzskata, ka Komisijai ir jāpārbauda tie mobilitātes traucējumu cēloņi, kuri rodas koordinācijas trūkuma rezultātā starp nolīgumiem par nodokļu uzlikšanu un jauno sociālās drošības regulu (Regula (EK) Nr. 883/2004);

42.   atbalsta Komisiju saistībā ar tās pasākumu plānu, kura mērķis ir pilnveidot direktīvas priekšlikumu par obligātajiem noteikumiem darba ņēmēju mobilitātes veicināšanai, uzlabojot nosacījumus, ar kādiem iegūst un saglabā tiesības uz papildu pensiju, jo, nepārtraukti palielinoties darba devēju pensiju shēmu skaitam, ir jāmeklē darba ņēmējiem labvēlīgi pārnesamības noteikumi; tāpēc aicina Komisiju iesniegt pārskatītu direktīvas priekšlikumu par darba devēju pensiju pārnesamību;

43.   uzskata, ka to abu dzimumu darba ņēmēju mobilitāte, kuriem ir ģimene (piemēram, bērni un apgādībā esoši radinieki), lielā mērā ir atkarīga no pakalpojumu (piemēram, bērnu pieskatīšanas un vecu cilvēku apgādības, izglītības iestāžu infrastruktūras, dienas centru un īpašo pakalpojumu) pieejamības un tarifiem; vienlaikus uzskata, ka darba mobilitātei jāveicina personiskais gandarījums un jāuzlabo dzīves un darba kvalitāte;

44.   uzskata tomēr, ka ierosinājums, kura mērķis ir uzlabot informācijas un labākās prakses apmaiņu starp valstu iestādēm, kā arī priekšlikums ieviest Eiropas veselības apdrošināšanas kartes elektronisko versiju ir jāīsteno, nodrošinot rūpīgu datu aizsardzību; dalībvalstīm ir jānodrošina, lai šie personas dati tiktu izmantoti tikai ar sociālo drošību saistītiem mērķiem, izņemot tos gadījumus, kad kāda no pusēm to ir skaidri atļāvusi; vēlas iegūt vairāk informācijas par šo iniciatīvu un par tās ieguldījumu darba ņēmēju mobilitātes uzlabošanā; aicina Komisiju izskatīt un atbalstīt iespēju tuvākajā laikā ieviest vienotu Eiropas karti, kurā būtu visa informācija par tās īpašnieka iemaksām un par viņa sociālajām tiesībām visās dalībvalstīs, kurās viņš ir strādājis;

45.   atbalsta TRESS tīkla pasākumus un aicina šo tīklu turpināt izskatīt dažādus mobilitātes modeļus, lai tos pielāgotu Kopienas tiesību aktiem; aicina Komisiju iekļaut šajā tīklā lielāku darba devēju un arodbiedrību skaitu, kas bieži palīdz darba ņēmējiem nokārtot formalitātes sociālās apdrošināšanas jomā un saņemt viņu pieņemšanai darbā nepieciešamos dokumentus; uzsver nepieciešamību panākt, lai EURES datu bāzes būtu pēc iespējas vieglāk pieejamas un tiktu regulāri atjauninātas un ka ir jānodrošina pēc iespējas plašāka piekļuve tām; uzskata, ka EURES tīklam būtu jāsadarbojas ar TRESS tīklu gan strukturāli, gan institucionāli;

46.   joprojām atbalsta EURES tīkla ieguldījumu darba ņēmēju mobilitātes veicināšanā Eiropas Savienībā; iesaka EURES pakalpojumiem pievienot informāciju par īpašiem tīkliem un noteiktu jomu interneta vietnēm un iesaka arī šim tīklam sadarboties ar citiem informācijas sniedzējiem, īpaši ar atbildīgajām iestādēm dalībvalstīs par nodarbinātības iespējām Eiropas Savienībā, īpaši pievēršoties valsts nodarbinātības iestādēm, kuras var sniegt individualizētus ieteikumus tieši darba meklētājiem;

47.   uzskata, ka EURES pārrobežu projektos prioritāte būtu jādod robežas ietekmes pētījumiem un semināru rīkošanai, lai Regula (EK) Nr. 883/2004 par koordinēšanu varētu stāties spēkā efektīvi un veiksmīgi;

48.   atbalsta mērķus, kas noteikti darba ņēmēju mobilitātes rīcības plāna trešajā daļā, kura saistīta ar EURES institucionālo iespēju nostiprināšanu; uzsver, ka darba tirgus ir daudzveidīgs un ka ir nepieciešams nodrošināt visām nodarbināto kategorijām piemērotus pakalpojumus papildus Komisijas programmā uzskaitītajām kategorijām un īpaši vecākiem cilvēkiem un invalīdiem, kuru stāvoklis ir nelabvēlīgāks, bet kuriem varētu atrasties vieta darba tirgū, pašnodarbinātajiem, kam salīdzinājumā ar pārējiem ir īpašs juridiskais statuss, kā arī personām, kas atsāk darbu pēc pārtraukuma u. c.; uzsver, ka visai EURES tīklā pieejamai informācijai ir jābūt pieejamai cilvēkiem ar invaliditāti;

49.   aicina dalībvalstis ar nodarbinātības iestāžu palīdzību mobilitātes palielināšanas nolūkā paredzēt vienotu informācijas iegūšanas punktu visiem darba ņēmējiem, tostarp tiem, kas gatavojas strādāt ārvalstīs, lai no viena avota viņi varētu iegūt informāciju par darba iespējām ārvalstīs, par administratīvajiem aspektiem, sociālajām tiesībām un juridiskajiem noteikumiem;

50.   atbalsta ideju apvienot Eiropas Nodarbinātības dienestus (EURES) vienotā informācijas portālā par mobilitāti, kuram būtu jādarbojas kā centralizētam palīdzības dienestam un no kura iespējamie mobilie darba ņēmēji varētu saņemt informāciju par visiem darba mobilitātes aspektiem — ne tikai par brīvām darba vietām, sociālo nodrošināšanu, veselības aprūpi, pensijām un kvalifikācijas atzīšanu, bet arī par valodas jautājumiem, mājokli, darbu dzīvesbiedram, izglītību bērniem un vispārējo integrāciju mērķa valstī; norāda, ka nepieciešamības gadījumā to darbība būtu jāpaplašina, lai tos varētu izmantot trešo valstu pilsoņi, tostarp tie, kuri vēl nav ieguvuši pastāvīgā iedzīvotāja statusu;

51.   pilnībā atbalsta pašreizējos informācijas mehānismus, bet vienlaikus iesaka pārbaudīt visu attiecīgo vietņu, portālu u. c. efektivitāti un nepieciešamības gadījumā reorganizēt, saskaņot vai pārstrukturēt, lai tiek kļūtu lietotājiem draudzīgāki;

52.   vērš uzmanību uz lauku reģionu, salu, kalnu un nomaļu reģionu iedzīvotāju piekļuvi EURES tīklam; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt šīm iedzīvotāju kategorijām piekļuvi šajā vietnē izvietotajai informācijai;

53.   uzskata, ka novatoriskiem mobilitātes projektiem līdz 2013. gadam paredzētais budžets 2 miljonu euro apmērā ir pārāk mazs, samērojot ar nepieciešamību sniegt informāciju pēc iespējas lielākam Eiropas pilsoņu skaitam par darba ņēmēju mobilitāti Eiropas Savienībā, kā arī par dažādos programmas dokumentos noteiktiem darba ņēmēju mobilitātes atbalsta mērķiem Eiropas Savienībā;

54.   uzsver vajadzību pēc salīdzināmas un uzticamas statistikas par darba ņēmēju, studentu, pasniedzēju un pētnieku mobilitātes plūsmu, lai uzlabotu Komisijas rīcībā esošo informāciju par mobilitāti, kā arī tās īstenoto iepriekš minētā rīcības plāna pārraudzību;

55.   uzskata, ka pašlaik sabiedrība netiek pietiekami informēta par tām profesionālajām un karjeras priekšrocībām, ko varētu sniegt ārzemēs nostrādāts laiks, par nodarbinātības un sociālās drošības apstākļiem ārzemēs, kā arī par to, kā tas veicina Eiropas kultūras integrāciju; atbalsta Komisijas pieeju ar mērķi informēt pilsoņus par šiem aspektiem;

56.   vērš uzmanību uz Eiropas Parlamenta stažēšanās programmu cilvēkiem ar invaliditāti, kas tika uzsākta 2007. gadā un Komisijas stažēšanās programmu cilvēkiem ar invaliditāti, kas sākās 2008. gada rudenī; uzskata, ka šādi pozitīvi pasākumi veicina cilvēku ar invaliditāti mobilitāti un var būtiski veicināt viņu stāšanos darbā; aicina dalībvalstis atbalstīt un veicināt attiecīgo labāko praksi valsts, reģionālā un vietējā līmenī;

57.   vērš uzmanību uz to, ka dalībvalstīm būtu jāpopularizē paraugprakse un jāveicina tās apmaiņa un kopējas izglītības programmas mobilitātei, ko finansē no Kohēzijas fonda un jo īpaši no Eiropas Sociālā fonda;

58.   uzskata, ka paralēli tiešsaistes pakalpojumiem ES dalībvalstīs un reģionos ir jāizpēta un jāievieš papildu līdzekļi plašas informācijas izplatīšanai dalībvalstīs par darba mobilitāti; uzskata, ka ir jāizveido darba mobilitātes kontaktcentrs, kas saistīts ar EURES, lai nekavējoties sniegtu darba ņēmējiem informāciju par specifiskiem jautājumiem attiecīgās valsts valodā un vismaz vēl vienā Eiropas valodā;

59.   joprojām atbalsta tādus pasākumus kā darba biržas, Eiropas dienas, kuru laikā tiktu sniegta informācija par darba iespējām Eiropas Savienībā vai Eiropas darba ņēmēju mobilitātes partnerība; tomēr uzskata, ka šiem pasākumiem paredzētais budžets ir nepietiekams šajā jomā notiekošo Eiropas pasākumu popularizēšanas mērķu sasniegšanai;

60.   uzsver nepieciešamību skaidri nošķirt mākslinieku īpašo mobilitāti no Eiropas Savienības darba ņēmēju mobilitātes kopumā, ņemot vērā izpildītājmākslas specifiku un īpašā nodarbinātības režīma noteikto neregularitāti un neparedzamību;

61.   atzīst, ka dažām profesijām tādās jomās kā kultūra vai sports ir īpašs raksturs, jo gan ģeogrāfiskā, gan profesionālā mobilitāte ir to neatņemama sastāvdaļa; aicina Komisiju un dalībvalstis uzmanīgi analizēt šo situāciju un veikt nepieciešamos pasākumus, īpaši attiecībā uz šajās jomās nodarbināto tiesībām, lai viņu mobilitāti neapgrūtinātu administratīvi šķēršļi;

62.   atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija savā rīcības plānā ir arī paredzējusi pasākumus trešo valstu iedzīvotāju stāvokļa uzlabošanai; iesaka saistībā ar integrētu darba ņēmēju mobilitātes politiku vienmēr ņemt vērā trešo valstu iedzīvotāju migrāciju;

63.   uzsver, ka ir nepieciešama cieša sadarbība starp valsts pārvaldes iestādēm, lai atklātu un likvidētu netaisnību tiesiskuma un nodokļu politikas jomā, ievērojot attiecīgās valstu pilnvaras;

64.   uzskata, ka ir būtiski palielināt informētību par iespējām iesniegt sūdzības un lūgumrakstus par darba mobilitātes šķēršļiem un attiecīgo Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem;

65.   pauž atbalstu un mudina praksē ieviest taisnīgas mobilitātes principu un aicina Komisiju uzraudzīt tā piemērošanu, piemēram, iesaistot šo jomu pārstāvošas darba ņēmēju un darba devēju organizācijas, lai novērstu nedeklarētu darbu un darba apstākļu pasliktināšanos;

66.   aicina uzņēmums atbalstīt darba ņēmēju mobilitāti, piemēram, ar elastīga darba laika un tāldarba palīdzību;

67.   aicina Komisiju meklēt instrumentus, ar kuru palīdzību novērst kompleksos šķēršļus, kuru dēļ darba ņēmēji varētu atteikties no darba ārzemēs, piemēram, problēmas atrast darbu arī dzīvesbiedram, lielās pārvākšanās izmaksas, valodas barjera, darba samaksas atšķirības starp dzimumiem, dažu nodokļu priekšrocību zaudēšana vai neiespējamība turpināt iemaksas valsts pensiju plānā, veselības vai bezdarba apdrošināšanas iemaksas; uzsver mūžizglītības nozīmi, īpašu uzsvaru liekot uz valodu mācīšanos, jo tā dod iespēju piemēroties mainīgajām darba tirgus prasībām;

68.   atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi turpināt darbu pie priekšlikuma, ko tā iesniedza 2005. gadā un pie 2007. gada grozītā priekšlikuma direktīvai par obligātajiem noteikumiem darba ņēmēju mobilitātes veicināšanai, uzlabojot nosacījumus, ar kādiem iegūst un saglabā tiesības uz papildu pensiju;

69.   aicina Komisiju un dalībvalstis atvieglot mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupu mobilitāti un palīdzēt novērst šķēršļus, ar kuriem tām jāsaskaras, radot vairāk kvalitatīvas darba vietas, apkarojot diskrimināciju, izskaužot jaunas sociālās atstumtības formas, veicinot dzimumu vienlīdzību, atbalstot ģimenes un efektīvi nodrošinot piekļuvi darba vietām, izmitināšanas pakalpojumiem un transportam;

70.   uzsver, ka sievietes, kurām ir bērni, nav tik mobilas kā vīrieši, un prasa veikt atbilstīgus pasākumus šī līdzsvara trūkuma novēršanai;

71.   atbalsta SOLVIT kā līdzekli, lai vienlīdz ātri atrisināt gan iekšējā tirgus, gan darbinieku mobilitātes problēmas; iesaka piešķirt SOLVIT vairāk līdzekļu;

72.   aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt jauniešu profesionālās mobilitātes programmas; uzskata, ka šīs programmas būtu jābalsta uz saikni starp darba devēju un darba ņēmēju, kā arī uz ārpus mītnes valsts iegūtas pieredzes, spēju un prasmju, tostarp valodu zināšanu pievienotās vērtības atzīšanu;

73.   uzskata, ka, tā kā studentu un skolotāju mobilitāte ir darba mobilitātes būtiski faktori, vairāk uzmanības jāpievērš tādām iniciatīvām kā Boloņas process un Erasmus, Leonardo da Vinci un citām programmām, ja runa ir par Eiropas darba mobilitātes rīcības plānu īstenošanu;

74.   atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu aptaujāt visas darba ņēmēju mobilitātes veicināšanā Eiropas līmenī iesaistītās puses; uzskata, ka šis dialogs palielinās pārskatāmību, stimulēs sakaru izveidošanos, kā arī labākās prakses un novatorisku mobilitātes uzlabošanas paņēmienu apmaiņu, paātrinās atbilstīgas mobilitātes ieviešanu praksē un nostiprinās uz šā pamata iegūtos principus un vērtības;

75.   atzinīgi vērtē Comenius, Erasmus un Leonardo programmu ieguldījumu, sniedzot iespējas jauniešiem mācīties ārzemēs un uzsver to nozīmi turpmākas mobilitātes aspektā; aicina Komisiju izskatīt iespēju paplašināt piekļuvi šīm programmām, neaizmirstot to grupu, kuras ir neizdevīgākā stāvoklī, īpašās vajadzības;

76.   aicina Eiropas skolas, universitātes un valstu valdības aktīvāk iesaistīties darba mobilitātes veicināšanā, piemēram, piedaloties Komisijas paziņojumā minētajā ieinteresēto personu tīklā;

77.   uzskata, ka ir jāpastiprina sadarbība starp privātajiem vai valsts uzņēmumiem un izglītības iestādēm;

78.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

---

(1)  OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp.

(2)  OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.

(3)  OV L 390, 31.12.2004., 6. lpp.

(4)  OV L 149, 5.7.1971., 2. lpp.

(5)  OV L 74, 27.3.1972., 1. lpp.

(6)  OV C 187 E, 24.7.2008., 159. lpp.

(7)  OV C 371, 23.12.2000., 4. lpp.

(8)  OV C 102 E, 24.4.2008., 321. lpp.

(9)  OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.

---

23.2.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 45/33

---

Mūžizglītība zināšanām, radošumam un jaunradei — darba programma “Izglītība un apmācība 2010. gadam”

P6_TA(2008)0625

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūcija par mūžizglītību zināšanām, radošumam un jaunradei — darba programmas “Izglītība un apmācība 2010. gadam” īstenošana (2008/2102(INI))

(2010/C 45 E/06)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā EK līguma 149. un 150. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 12. novembra paziņojumu “Mūžizglītība zināšanām, jaunradei un jauninājumiem — Padomes un Komisijas 2008. gada kopīgā ziņojuma projekts par darba programmas “Izglītība un apmācība 2010. gadam” īstenošanu” (COM(2007)0703), kā arī šim paziņojumam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2007)1484),

—	ņemot vērā detalizēto darba programmu par Eiropas izglītības un apmācības sistēmas mērķu īstenošanu (1) un attiecīgos kopējos starpposma ziņojumus par īstenošanas rezultātiem,

—	ņemot vērā Padomes 2007. gada 15. novembra rezolūciju par izglītību un apmācību kā būtisku Lisabonas stratēģijas virzītājspēku (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. novembra Lēmumu Nr. 1720/2006/EK, ar ko izveido rīcības programmu mūžizglītības jomā (3),

—	ņemot vērā Padomes 2007. gada 15. novembra rezolūciju “Jaunas iemaņas jaunām darbavietām” (4),

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2007. gada 28. augusta darba dokumentu “Virzība uz zināšanām balstītāku politiku un praksi izglītības un apmācības jomā” SEC(2007)1098,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa ieteikumu par Eiropas Kvalifikāciju sistēmas izveidošanu saistībā ar mūžizglītību (5),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. februāra Ieteikumu 2006/143/EK par Eiropas turpmāko sadarbību, nodrošinot augstākās izglītības kvalitāti (6),

—	ņemot vērā Eiropas Mobilitātes kvalitātes hartu (7),

—	ņemot vērā 2007. gada 13. novembra rezolūciju par sporta nozīmi izglītībā (8),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Ieteikumu 2006/962/EK par pamatprasmēm mūžizglītībā (9),

—	ņemot vērā 2008. gada 16. janvāra rezolūciju par pieaugušo apmācību — “Mūžu dzīvo — mūžu mācies” (10),

—	ņemot vērā 2008. gada 23. septembra rezolūciju par Boloņas procesu un studentu mobilitāti (11),

—	ņemot vērā 2008. gada 23. septembra rezolūciju par skolotāju izglītības kvalitātes uzlabošanu (12),

—	ņemot vērā Eiropadomes prezidentūras 2008. gada 13. un 14. marta secinājumus,

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A6-0455/2008),

A.	tā kā Eiropas Savienība cenšas līdz 2010. gadam kļūt par pasaules līderi attiecībā uz izglītības un apmācības sistēmu kvalitāti un šādām sistēmām ir būtiska nozīme Lisabonas stratēģijas turpmākajā īstenošanā;

B.	tā kā ir gūti panākumi augstskolu autonomijas un atbildības stiprināšanā un ir jāpalielina augstskolām sniegtais atbalsts šajā procesā;

C.	tā kā izglītības un apmācības sistēmām ir jānodrošina vienlīdzīgas iespējas sievietēm un vīriešiem;

D.

tā kā dzimumu līdztiesības dimensijas integrācija izglītības un apmācības politikā ir nepieciešama, lai veiksmīgi īstenotu Lisabonas stratēģiju, kuras viens no mērķiem ir risināt sieviešu un vīriešu nevienlīdzības problēmu Eiropas darba tirgos, citstarp līdz 2010. gadam panākot 60 % sieviešu nodarbinātības līmeni;

E.	tā kā dalībvalstīm, savstarpēji sadarbojoties un apmainoties ar pieredzi, ir jāveicina reformas valstu izglītības un apmācības sistēmās;

F.	tā kā atbilstīgi ir jāīsteno saskaņotas un visaptverošas stratēģijas mūžizglītības jomā un jāizmanto Parlamenta un Padomes pieņemtie instrumenti, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas mērķus un stiprinātu zinību triādi;

G.	tā kā Eiropai vajadzīgi augstāki kvalifikācijas līmeņi un tā kā visos izglītības un apmācības posmos ir jāveicina jaunrade un jauninājumi;

H.	tā kā ir jāveic pasākumi to prasmju veidošanai, kas nākotnē būs nepieciešamas saistībā ar vidi un sabiedrību, piemēram, visaptveroši iekļaujot klimata pārmaiņu jautājumu un citus ar vidi saistītus jautājumus visos apmācības veidos;

I.	tā kā mācību programmām ir jāveicina skolēnu personiskā izaugsme, iekļaujot tajās mācību par cilvēktiesībām un Eiropas vērtībām;

J.	tā kā izglītības un apmācības sistēmu kvalitāte un efektivitāte, kā arī to pieejamība iedzīvotājiem ir jāuzskata par galveno Eiropas līmeņa politikas mērķi;

K.	tā kā izglītībā un apmācībā vienmēr jāņem vērā vietējās un reģionālās iespējas, īpatnības un vajadzības,

1.   atzinīgi vērtē iepriekš minēto Komisijas 2007. gada 12. novembra paziņojumu un tajā detalizēti izklāstītos sasniegumus;

2.   norāda, ka darbs izglītības un apmācības jomā konsekventi jāatbalsta ar papildu sociālekonomiskiem pasākumiem, lai uzlabotu Eiropas iedzīvotāju vispārējo dzīves līmeni;

3.   uzsver vajadzību integrēt migrantus un mazākumtautības (jo īpaši romu kopienas) un strādāt pie tā, lai visos izglītības līmeņos un jomās iesaistītu sabiedrības grupas ar īpašām vajadzībām (galvenokārt sievietes, invalīdus un vecāka gadagājuma cilvēkus); uzskata, ka ir jāsniedz papildu atbalsts migrantiem, turklāt jānodrošina, ka palīdzību etniskajām minoritātēm un romiem sniedz apmācīti darbinieki, kas pieder pie attiecīgās minoritātes vai vismaz runā tās valodā;

4.   uzsver sporta nozīmi izglītībā un apmācībā un vajadzību pievērst sportam īpašu uzmanību, piemēram, veicinot fiziskās audzināšanas un sporta nodarbību iekļaušanu visu veidu izglītībā, sākot ar pirmsskolu līdz pat augstskolai, un prasa mācību programmās sporta nodarbībām paredzēt vismaz trīs mācību stundas nedēļā, kā arī atbalstīt skolas, lai pēc iespējas palielinātu šo noteikto obligāto minimumu;

5.   uzsver ģimenes un sociālās vides izšķirošo nozīmi visos izglītības un apmācības aspektos;

6.   norāda, ka izglītība ir būtiska gan sieviešu, gan vīriešu sociālajai un personiskajai attīstībai; tāpēc uzsver, ka ir svarīgi stiprināt izglītības un apmācības nozīmi, lai veicinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību;

7.   pauž nožēlu, ka mācību sistēmas attur sievietes pievērsties tradicionāli vīriešu dominētajām nodarbinātības un apmācības jomām, taču atzinīgi vērtē pasākumus, kas veicina dzimumu līdztiesību, un aicina dalībvalstis sākt īstenot programmas, kas piedāvātu sievietēm pēc iespējas dažādas profesionālās orientācijas iespējas, kā arī pēc tam atbalstu darba tirgū;

8.   uzsver, ka pašreizējā sieviešu un vīriešu iespēju nevienlīdzība attiecībā uz pilnvērtīgu apmācību un mūžizglītību ir īpaši izteikta salu reģionos, kā arī ģeogrāfiski un sociāli nelabvēlīgos reģionos; tādēļ aicina vairāk veicināt iniciatīvas izglītības jomā saistībā ar reģionālo politiku;

9.   norāda uz sieviešu pārstāvības pastāvīgu trūkumu atsevišķos studiju virzienos visos līmeņos, kā arī pētniecības nozarē; tādēļ mudina veikt konkrētus un pozitīvus pasākumus, lai šo situāciju labotu;

10.   atzīmē, ka studenti, kuri studijas uz laiku pārtraukuši, īpaši jaunās māmiņas, var saskarties ar diskrimināciju, un prasa pieņemt elastīgākas sistēmas, kas veicinātu studiju un mācību atsākšanu pēc bērna piedzimšanas, kā arī ļautu apvienot mācības ar profesionālo un ģimenes dzīvi;

11.   atzīmē, ka mācību programmu un metožu kvalitāte ir jāuzlabo kopumā un jāstiprina mācībspēku sociālā drošība, kā arī galvenā uzmanība jāpievērš viņu tālākizglītībai un mobilitātes iespējām;

12.   uzsver, ka ir ievērojami jāveicina plašsaziņas līdzekļu lietotprasme un zināšanas par informācijas un sakaru tehnoloģijām, un ierosina iekļaut izglītošanu par plašsaziņas līdzekļiem visu izglītības posmu mācību programmās un izstrādāt skolotājiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem pedagoģiskās programmas plašsaziņas līdzekļu izmantošanas jomā;

13.   norāda, ka ir jāatvieglo pāreja starp dažādām izglītības un apmācības sistēmām un starp formāliem, neformāliem un neoficiāliem mācīšanās veidiem;

14.   mudina Padomi pārraudzīt, kā katra dalībvalsts praksē īsteno Eiropas izglītības un apmācības politiku; uzskata, ka dalībvalstu valdībām pārredzamā veidā ir jānosaka mērķi šajā jomā un jāpieņem atbilstīgi tiesību akti un piemēroti pasākumi, lai nodrošinātu Eiropas standartu sasniegšanu un īpaši rūpētos par ES līmenī pieņemto instrumentu, piemēram, iepriekš minētā Ieteikuma par pamatprasmēm mūžizglītībā, Eiropas Kvalifikāciju sistēmas un Europass  (13), īstenošanu;

Pirmsskolas izglītība

15.   uzsver, ka ir jānodrošina vairāk līdzekļu materiālo apstākļu, telpu aprīkošanas un mācībspēku pašreizējo tālākizglītības pasākumu uzlabošanai, lai paaugstinātu pirmsskolas izglītības kvalitāti un palielinātu ieguldījuma resursus. Kvalitatīvi augstvērtīgas pirmsskolas izglītības vispārēja pieejamība ir piemērots veids, kā nodrošināt visiem bērniem, jo īpaši bērniem no mazāk nodrošinātām ģimenēm un mazākumtautību bērniem, mūžizglītības iespējas;

16.   uzsver, ka liela nozīme ir bērnu pamatprasmju attīstībai, dzimtās vai mītnes valsts valodas, kā arī lasīt un rakstītprasmes apguvei pēc iespējas agrākā vecumā;

17.   uzskata, ka otra valoda ir jāsāk mācīties pirmsskolas vecumā, taču agrīnā vecumā valoda jāmāca rotaļu veidā, neradot psiholoģisku spiedienu;

18.   aicina visas dalībvalstis iekļaut pirmsskolas izglītību obligātajā izglītībā;

Pamatizglītība un vidējā izglītība

19.   uzsver vajadzību pievērst īpašu uzmanību tiem, kuri, nesaņemot atbalstu, vēlāk, iespējams, varētu pamest skolu; uzskata, ka ir jāpieņem īpašas programmas un pasākumi, lai mazinātu atbiruma līmeni, un gadījumos, kuros atbirums ir nenovēršama un joprojām novērojama parādība, ir jānodrošina palīdzība attiecīgajām personām un iespējas tām atkārtoti iekļauties sabiedrībā un izmantot piemērotus izglītošanās veidus;

20.   uzsver, ka pamatskolas un vidējai izglītībai ir jāattīsta bērnos neatkarīga, radoša un inovatīva domāšana un jāaudzina viņos kritiska attieksme pret plašsaziņas līdzekļiem un pašizziņas spēja;

21.   uzsver, ka katras dalībvalsts skolās svarīga nozīme ir mācību programmām, kurās ir jāiekļauj nodarbības bērnu jaunrades un inovatīvās domāšanas veicināšanai;

22.   uzskata, ka mācību programmas un to saturs ir pastāvīgi jāatjaunina, lai nodrošinātu šo programmu piemērotību, pastiprinot uzņēmējdarbības prasmju un brīvprātīgā darba svarīgo nozīmi personiskās attīstības veicināšanā, un uzsver, ka visām dalībvalstīm ir jāpiešķir lielāka nozīme skolotāju izglītībai un jānodrošina tai vairāk līdzekļu, lai gūtu nozīmīgus panākumus, īstenojot Lisabonas stratēģijas mērķus saistībā ar darba programmu “Vispārējā un profesionālā izglītība 2010. gadam”, un lai veicinātu mūžizglītību Eiropas Savienībā;

23.   ir pārliecināts, ka bērniem ir jāmācās otra svešvaloda pēc iespējas agrāk;

24.   īpaši atbalsta to, ka svešvalodas māca jau agrīnā vecumā un svešvalodu mācību stundas iekļauj visās sākumskolas mācību programmās; uzsver — lai sasniegtu šo mērķi, ir jānodrošina pietiekams finansējums svešvalodu skolotāju pieņemšanai darbā un viņu apmācībai;

25.   uzskata, ka šajā izglītības posmā galvenais mērķis ir attīstīt audzēkņu individuālos talantus, īpašos dotumus un dabiskās spējas; norāda uz to, ka šie dotumi vēlāk var veidot pamatu nodarbinātībai un darbam;

26.   uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš skolēniem, kas nav apguvuši vai neapgūst pamatprasmes, kā arī īpaši talantīgiem skolēniem, lai viņi pēc iespējas labāk var attīstīt savas izcilās dotības un talantus;

27.   ierosina dalībvalstīm būtiski uzlabot skolotāju akadēmisko un profesionālo kvalifikāciju, kā arī viņu apmācību un mūžizglītību;

28.   stingri atbalsta skolotāju nepārtrauktas un saskaņotas profesionālās pilnveides veicināšanu visas profesionālās dzīves laikā; uzskata, ka ir jānodrošina visiem skolotājiem iespējas pastāvīgi uzlabot un atjaunināt savas prasmes un kvalifikāciju, kā arī pedagoģiskās zināšanas;

29.   ierosina pēc iespējas drīz mācību programmās iekļaut Savienības pilsoniskās apziņas audzināšanu, lai veidotu jaunās paaudzes izpratni par Savienības vērtībām attiecībā uz tādiem jautājumiem kā cilvēktiesības, kultūru daudzveidība, iecietība, vides aizsardzība, klimata pārmaiņas;

Profesionālā izglītība un apmācība (PIA)

30.   norāda, ka ir jāveicina gan PIA kvalitāte, gan pievilcīgums;

31.   uzsver, ka PIA ir jābūt labāk saistītai un integrētai gan Eiropas, gan dalībvalstu ekonomikā, lai izglītības procesu labāk saskaņotu ar darba tirgus vajadzībām;

32.   uzsver, ka ir ievērojami jāveicina skolēnu un skolotāju mobilitāte (ne tikai ģeogrāfiskā nozīmē, bet arī mobilitāte starp PIA un augstāko izglītību);

Augstākā izglītība

33.   uzskata, ka ir jāmodernizē augstskolu mācību programmas, lai nodrošinātu atbilstību pašreizējām un turpmākajām sociālekonomiskajām vajadzībām;

34.   ierosina augstākajā izglītībā izstrādāt galvenokārt starpnozaru mācību programmas, lai sagatavotu speciālistus, kas spēj risināt mūsdienu sarežģītākās problēmas;

35.   uzsver, ka ir jāveicina studentu un skolēnu interese par mācību programmām, kas saistītas ar tehniku, dabaszinātnēm un vides aizsardzību;

36.   aicina dalībvalstis efektīvi veicināt augstskolu un uzņēmumu partnerību, kā arī augstskolu un daudzu citu valsts, reģionālā un vietējā līmeņa ieinteresēto personu partnerību;

37.   norāda, ka ir ievērojami jāpastiprina Eiropas augstākās izglītības iestāžu sadarbība un turklāt kvalifikācijām jābūt pēc iespējas viegli pielīdzināmām;

38.   uzsver, ka ir pastāvīgi jāatjaunina skolotāju un augstskolas pasniedzēju darbs, kā arī izmantotās mācību programmas, to saturs un metodes;

39.   ierosina saistīt Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūtu ar Boloņas procesu un ņemt to vērā saistībā ar reformām Eiropas augstākajā izglītībā;

40.   īpaši ierosina dalībvalstīm uzlabot studentu un pedagogu mobilitāti, tostarp mobilitāti starp valstīm, programmām un jomām; šajā sakarā uzsver, ka svarīga nozīme ir iepriekš minētās Eiropas Mobilitātes kvalitātes hartas īstenošanai, lai radītu īstu Eiropas mūzižglītības un tālākizglītības telpu, kā arī veicinātu ekonomisko, sociālo un reģionālo sadarbību;

Mūžizglītība

41.   uzskata, ka darba devēji ir jāmudina atbilstīgi nodrošināt izglītību un apmācību saviem darbiniekiem, kā arī jārada stimuli, lai zema prasmju līmeņa darbinieki varētu piedalīties mūžizglītības programmās;

42.   norāda, ka īpaša uzmanība jāpievērš bezdarbniekiem, kas dzīvo nelabvēlīgos sociālos apstākļos, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, jauniešiem, kas atradušies pāraudzināšanas iestādēs, un bijušajiem ieslodzītajiem;

43.   uzsver, ka jo īpaši ir jāveicina sieviešu dalība izglītībā un tālākizglītībā un šajā sakarībā jāizstrādā un jāatbalsta īpašas programmas sieviešu mūžizglītības veicināšanai;

44.   uzsver, ka mazkvalificēti un vecāka gadagājuma darbinieki ir īpaši jāmudina, kā arī jārada stimuli dalībai mūžizglītības programmās;

45.   prasa pieaugušo izglītības un mūžizglītības programmās pievērst īpašu uzmanību tām cilvēku grupām, kuras darba tirgū atrodas visnelabvēlīgākajā stāvoklī, jo īpaši jauniešiem, sievietēm, it sevišķi lauku apvidos, kā arī vecāka gadagājuma cilvēkiem;

46.   aicina ņemt vērā to, ka apmācība vecākiem — gan sievietēm, gan vīriešiem — ir svarīga cilvēku labklājībai, cīņā pret nabadzību un sociālā kohēzijā; novēl šajā sakarībā izglītībā un apmācībā īstenot daudzpusīgas mūžizglītības programmas, kā arī apmācības programmas pasniedzējiem, kas apmāca vecākus;

47.   uzsver, ka mūžizglītības ceļā iegūtajām zināšanām un kvalifikācijām jābūt plašāk un viegli atpazīstamām, un šajā sakarībā uzskata, ka ir jāveicina arī iepriekš minētās Eiropas Kvalifikāciju sistēmas un Europass kā mūžizglītības veicināšanas instrumentu piemērošana;

48.   uzskata, ka gan Eiropas, gan dalībvalstu iestādēm ir jānodrošina lielāks finansējums pasākumiem mobilitātes veicināšanai visos mūžizglītības posmos;

49.   prasa atzīt un izmantot iepriekš minētās Eiropas Mobilitātes kvalitātes hartas priekšrocības, kā arī īstenot tās dalībvalstīs un prasa Komisijai sekot līdzi šim īstenošanas procesam dalībvalstīs;

50.   uzsver, ka pēc iespējas vairāk sociālo pakalpojumu un atbalsta iespēju (piemēram, bērnu aprūpe) ir jāsniedz visiem audzēkņiem un strādājošiem ar ģimenēm;

51.   uzskata, ka darba programmas “Izglītība un apmācība 2010. gadam” īstenošanā ir jāiekļauj un jāatzīst brīvprātīgie pakalpojumi;

52.   ir pārliecināts, ka ir jāveicina viedokļu apmaiņa un savstarpēja mācīšana un mācīšanās dažāda vecuma grupu vidū;

53.   uzsver, ka mūžizglītības programmās ir jāatbalsta uzņēmējdarbība, lai iedzīvotāji būtu spējīgi veidot MVU un apmierināt sabiedrības un ekonomiskās vajadzības;

54.   vērš uzmanību uz to, ka ir jānodrošina mūžizglītības ievirzes pakalpojumi un informācija izglītojamiem visās vecuma grupās, lai veicinātu iepriekš minēto mērķu sasniegšanu;

*

* *

55.   uzdod priekšsēdētājam iesniegt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

---

(1)  OV C 142, 14.6.2002., 1. lpp.

(2)  OV C 300, 12.12.2007., 1. lpp.

(3)  OV L 327, 24.11.2006., 45. lpp.

(4)  OV C 290, 4.12.2007., 1. lpp.

(5)  OV C 111, 6.5.2008., 1. lpp.

(6)  OV L 64, 4.3.2006., 60. lpp.

(7)  OV L 394, 30.12.2006., 8. lpp.

(8)  OV C 282 E, 6.11.2008., 131. lpp.

(9)  OV L 394, 30.12.2006., 10. lpp.

(10)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0013.

(11)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0423.

(12)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0422.

(13)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 15. decembra Lēmums Nr. 2241/2004/EK par vienotu Kopienas sistēmu kvalifikāciju un kompetences pārskatāmībai (Europass) (OV L 390, 31.12.2004., 6. lpp.).

---

23.2.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 45/39

---

Padomes pieeja OLAF regulas pārskatīšanai

P6_TA(2008)0632

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūcija par Padomes pieeju OLAF regulas pārskatīšanai

(2010/C 45 E/07)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu (1),

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (COM(2006)0244), un Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. novembra normatīvo rezolūciju (2) par šo priekšlikumu,

—	ņemot vērā mutisko jautājumu Padomei par Padomes pieeju OLAF regulas pārskatīšanai (O-0116/2008),

—	ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.	tā kā desmit gadus pēc OLAF kā operatīva biroja izveidošanas 1999. gadā, lai aizsargātu Kopienas finanšu intereses, OLAF ir guvis vērtīgu pieredzi cīņā pret krāpšanu un korupciju;

B.	tā kā OLAF tiesiskais regulējums būtu jāuzlabo, pamatojoties uz tā operatīvo pieredzi;

C.	tā kā abām ES budžeta lēmējinstitūcijām būtu cieši jāsadarbojas saskaņā ar koplēmuma procedūru, lai pielāgotu krāpšanas apkarošanas tiesisko regulējumu pašreizējām vajadzībām;

D.	tā kā Parlaments 2008. gada 20. novembrī ar lielu vairākumu noslēdza pirmo lasījumu attiecībā uz Regulas (EK) Nr. 1073/1999 (OLAF Regula) grozījumiem,

1.   uzskata, ka pastāv neatliekama vajadzība precizēt OLAF tiesisko regulējumu, lai turpmāk uzlabotu krāpšanas apkarošanas izmeklēšanas efektivitāti un nodrošinātu birojam nepieciešamo neatkarību, pilnībā ņemot vērā OLAF uzkrāto pieredzi kopš tā izveides 1999. gadā, kad tas uzsāka darbu Krāpšanas novēršanas koordinēšanas vienības (UCLAF) vietā;

2.   atgādina Padomei, ka Parlamenta iepriekš minētā 2008. gada 20. novembra rezolūcija būtiski uzlabos OLAF veiktās izmeklēšanas efektivitāti un kvalitāti, stiprinot procesuālās garantijas, Uzraudzības komitejas lomu, nevainīguma prezumpciju, personu, pret kurām tiek veikta izmeklēšana, tiesības uz aizstāvību un informētāju tiesības, skaidru un pārredzamu izmeklēšanas noteikumu pieņemšanu un sadarbības uzlabošanu ar kompetentajām valsts iestādēm un ES iestādēm;

3.   prasa ES Francijas un Čehijas prezidentūras iesniegt sarunu grafiku ar Parlamentu, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un tādējādi apliecinot, ka tās pieliek visas iespējamās pūles, lai panāktu ātru Padomes kopējās nostājas pieņemšanu un izvairītos no jebkādas turpmākas nepamatotas kavēšanās;

4.   uzskata, ka Padomes nostāja atbalstīt OLAF veikto izmeklēšanu triju pašreizējo juridisko pamatu vienkāršu konsolidāciju nav pieņemams arguments, lai nekavējoties neuzsāktu sarunas par Regulu (EK) Nr. 1073/1999, jo vienkārša konsolidācija neuzlabos OLAF krāpšanas apkarošanas izmeklēšanas tiesisko regulējumu un tādēļ ir uzskatāma par būtisku laika zaudēšanu cīņas pastiprināšanā pret krāpšanu; tādēļ izvēlas pārstrādāt ES tiesību aktus krāpšanas apkarošanas jomā, tostarp Regulu (EK) Nr. 1073/1999, Regulu (Euratom, EK) Nr. 2185/96 un Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95, pamatojoties uz pārskatīto Regulu (EK) Nr. 1073/1999;

5.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, dalībvalstu parlamentu atbildīgajām komitejām, kā arī Revīzijas palātai un dalībvalstu revīzijas struktūrām.

---

(1)  OV C 321, 31.12.2003., 1. lpp.

(2)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0553.

---

23.2.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 45/41

---

FRONTEX aģentūras un Eiropas Robežu uzraudzības sistēmas EUROSUR novērtējums un turpmākā attīstība

P6_TA(2008)0633

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūcija par FRONTEX aģentūras un Eiropas Robežu uzraudzības sistēmas EUROSUR novērtējumu un turpmāko attīstību (2008/2157(INI))

(2010/C 45 E/08)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 13. februāra paziņojumu “Ziņojums par FRONTEX aģentūras novērtējumu un turpmāko attīstību” (COM(2008)0067),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 13. februāra paziņojumu “Eiropas Robežu uzraudzības sistēmas (EUROSUR) izveidošanas izpēte” (COM(2008)0068),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 13. februāra paziņojumu “Sagatavojot nākamos soļus robežu pārvaldībai Eiropas Savienībā” (COM(2008)0069),

—	ņemot vērā Padomes 2004. gada 26. oktobra Regulu (EK) Nr. 2007/2004, ar ko izveido Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (1),

—	ņemot vērā Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktu, ko 27 dalībvalstis pieņēma 2008 gada 7. jūlijā Parīzē un kas apstiprināts 2008. gada 15. un 16. oktobra Eiropadomes laikā,

—	ņemot vērā Eiropadomes prezidentūras 2005. gada 15. un 16. decembra secinājumus par “globālu pieeju migrācijas jautājumam: darbības prioritātes Āfrikā un Vidusjūras valstīs”, kas atkārtoti atrodami Eiropadomes prezidentūras 2006. gada 14. un 15. decembra secinājumos,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 863/2007, ar ko izveido mehānismu ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienību izveidei (2),

—	ņemot vērā 2007. gada 26. septembra rezolūciju par trešo valstu pilsoņu nelegālās imigrācijas apkarošanas politikas prioritātēm (3),

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A6-0437/2008),

A.

tā kā nelegālās imigrācijas apkarošana un jo īpaši visu Eiropas Savienības robežu integrēta pārvaldība jāveic atbilstīgi vispārējai un saskaņotai pieejai migrācijas jautājumiem, kurā iekļauta arī legālās migrācijas organizēšana, legālo imigrantu integrācija un sadarbība ar izcelsmes un tranzīta valstīm;

B.	tā kā nelegālā imigrācija ir kopīga Eiropas Savienības problēma, tāpēc tās atrisināšanai nepieciešams īstenot kopēju Eiropas Savienības politiku šajā jomā;

C.	tā kā migrācija pastāvēs tikpat ilgi, cik atšķirības dažādu pasaules reģionu attīstībā un šā iemesla dēļ migrācijas plūsmas pārvaldība jāorganizē sinerģijā ar attīstības un sadarbības politiku ar trešām valstīm;

D.	tā kā Eiropas aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (FRONTEX) nav panaceja visu nelegālās migrācijas izraisīto problēmu atrisināšanai;

E.

tā kā Eiropas Savienības ārējo robežu uzraudzība ir būtisks nelegālās imigrācijas apkarošanas elements, kas jāpapildina ar represīvās politikas pasākumiem, kas domāti nelegālās imigrācijas iemeslu novēršanai, un pasākumiem, kas paredz cīņu pret nelegālo nodarbinātību, īpaši, pieņemo direktīvu, kurā paredzētas sankcijas pret darba devējiem, kas nodarbina tādus trešo valstu valstspiederīgos, kuri uzturas nelegāli (COM(2007)0249), un kura vērstos pret organizētās noziedzības pārvaldītajiem cilvēktirdzniecības tīkliem;

F.	tā kā nelegālā imigrācija saistīta ar augstu mirstības līmeni, tā kā sadarbībā ar izcelsmes un tranzīta valstīm jāveic informācijas kampaņas par šāda veida imigrācijas risku un fatālajām sekām;

G.

tā kā tomēr katrai dalībvalstij ir jāuzņemas savas robežas daļas kontrole, migrācijas spiediena dēļ, kas īpaši aktuāls Eiropas Savienības austrumu un dienvidu daļā, nepieciešams nodrošināt obligāto līdzatbildību un solidaritāti starp dalībvalstīm, lai tādējādi atvieglotu ieguldāmo materiālo resursu un cilvēkresursu apvienošanu cīņai pret šo parādību;

H.	tā kā visu šo instrumentu (FRONTEX, EUROSUR, Elektroniskā sistēma ceļojumu atļaušanai (ESTA), iebraukšanas-izbraukšanas reģistrēšanas sistēma, ātrā izsekošana) mērķis ilgtermiņā ir pakāpeniska Eiropas integrētās robežu pārvaldības sistēmas ieviešana;

I.	tā kā ar gandarījumu uzņemami FRONTEX aģentūras pirmie aprēķināmie rezultāti kopš darbības uzsākšanas 2005. gada oktobrī, un tā kā ir nepieciešams izstrādāt tādu vidēja termiņa un ilgtermiņa stratēģiju, kas šajā aģentūras attīstības stadijā kļuvusi būtiska;

J.	tā kā FRONTEX aģentūra ir Kopienas struktūra, kas attiecas uz pirmo pīlāru un uz to attiecas pilnīgas demokrātiskas kontroles un pārredzamības princips, tā kā šajā sakarā tai ir jāaizsargā un jāsekmē Eiropas Savienības pamatvērtības;

K.	tā kā FRONTEX veiktās saskaņošanas operācijas izlūkošanas jomā pamatojas uz riska analīzi un draudu novērtējumu, kas veikts saskaņā ar slepenības noteikumiem;

L.

tā kā FRONTEX attīstības stratēģijā vajadzēs tieši izmantot iespēju, lai pārbaudītu dalībvalstu obligātās solidaritātes principa dzīvotspēju (šis princips jau bija noteikts Regulā (EK) Nr. 863/2007, ar ko izveido mehānismu ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienību izveidei (RABIT sistēma — Rapid Border Intervention Teams), kas koordinē Eiropas Savienības ātrās reaģēšanas kapacitāti ārkārtas gadījumos), lai varētu izvēlēties atbilstošu modus operandi, kas nodrošina nepieciešamo materiālo (uzskaitīti Centralizētajā pieejamā tehniskā aprīkojuma sarakstā (CRATE — Centralised Records of Available Technical Equipment)) un cilvēkresursu beznosacījumu nodošanu FRONTEX rīcībā tās efektīvas darbības nodrošināšanai;

M.	tā kā Parlaments ir vienmēr atbalstījis FRONTEX un ir apstiprinājis tās budžeta būtisku palielināšanu, lai tai būtu pietiekami finanšu resursi tās uzdevumu veikšanai;

N.

tā kā FRONTEX uzsāka jūras misiju gar to dalībvalstu krastiem, kas atrodas Vidusjūras reģionā, un šīs misijas panākumi mainījās atkarībā no sadarbības līmeņa ar tām trešām valstīm, no kurām izbrauc imigranti; tā kā misija “Hēra” pie Kanāriju salu krastiem bijusi veiksmīga un tās rezultātā ievērojami samazinājies iebraucēju skaits, tomēr “Nautilus” misija Vidusjūras centrālajā daļā nav bijusi sekmīga, jo iebraucēju skaits ir palielinājies, nevis samazinājies;

O.	tā kā pastāvīgi organizētajām jūras misijām nepārtraukti jāpatrulē imigrācijas galvenajos punktos jūras dienvidu apgabalos;

P.	tā kā jebkurai FRONTEX darbībai visos gadījumos jāatbilst starptautisko tiesību normām, jo īpaši attiecībā uz jūras tiesībām un cilvēktiesībām, cilvēka cieņu un bēgļiem, konkrēti — uz patvērumu un nerepatriēšanas principu;

Q.

tā kā FRONTEX savā darbībā būs jāiekļauj piesardzības pasākumi un nepieciešamie līdzekļi, lai tiktu ievērotas visneaizsargāto personu, sieviešu, jo īpaši grūtnieču un bērnu — jo īpaši nepilngadīgo bez pavadības, gados vecāku cilvēku un personu ar invaliditāti vai ar nopietnām slimībām slimojošo tiesības;

R.	tā kā jāuzlabo FRONTEX darbības humānā dimensija, maksimāli nodrošinot juridisko drošību gan glābšanas operācijās, kuras tai jāveic, gan kopējās atpakaļatgriešanas operācijās, kurās tai jāpiedalās;

S.

tā kā to speciālistu, kas iesaistīti FRONTEX darbībā, apmācība norisinās sekmīgi, tā jāturpina un jo īpaši jāpaplašina, tajā iekļaujot to trešo valstu darbiniekus, kas sadarbojušās ar FRONTEX ikdienā, lai šos darbiniekus apmācītu glābšanas operāciju veikšanā jūrā un cilvēku glābšanā kuģu avāriju gadījumos;

T.	tā kā robežu uzraudzība attiecas ne tikai uz neatļautu robežu šķērsošanu, bet arī citiem pārrobežu noziegumu veidiem, piemēram, cilvēku tirdzniecību, narkotiku tirdzniecību vai nelikumīgu ieroču tirdzniecību, tādējādi palīdzot nostiprināt iekšējo drošību kopumā;

U.	tā kā FRONTEX darbība nevar būt sekmīga bez Eiropas Savienības robežu pārvaldības politikas, kurā iekļautas ierosinātās jaunās Eiropas robežkontroles sistēmas, piemēram, Elektroniskās ceļošanas atļaujas sistēma (ESTA), iebraukšanas-izbraukšanas reģistrācijas sistēma, ātrās izsekošanas sistēma,

1.   aicina dalībvalstis apsvērt migrācijas izaicinājumu, izmantojot vispārēju pieeju, kas ar vienādu sparu sekmētu robežkontroles stiprināšanu uz Eiropas Savienības robežām, nelegālās imigrācijas apkarošanu un to ārvalstnieku, kuru uzturēšanās nav likumīga, nosūtīšanu atpakaļ uz izcelsmes valsti, nelegālās nodarbinātības un cilvēku tirdzniecības apkarošanu, kā arī organizētu legālo imigrāciju un veiktu pasākumus legālo imigrantu integrēšanas atvieglošanai, stiprinot vispārēju partnerību ar trešām valstīm, sekmējot pozitīvu saistību starp migrāciju un attīstību, kā arī viendabīgas politikas izveidi patvēruma tiesību jomā Kopienas līmenī;

2.   uzskata, ka FRONTEX aģentūra ir ļoti svarīgs Eiropas Savienības globālās stratēģijas instruments imigrācijas jomā, un aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus aģentūras pilnvaru pārskatīšanai, lai stiprinātu tās lomu un padarītu tās darbu efektīvāku;

3.   uzsver, ka ir svarīgi apzināties, ka FRONTEX pilnībā jāspēj rēķināties ar to resursu pieejamību, kurus dalībvalstis nodevušas tās rīcībā, īpaši izmantojot Centralizēto pieejamā tehniskā aprīkojuma sarakstu (CRATE), gan individuālo kopīgo operāciju saskaņošanai, gan pastāvīgajām misijām; pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis nav līdz šim pietiekami paudušas gribu piešķirt vajadzīgos līdzekļus un aicina dalībvalstis to izdarīt;

4.   atzinīgi vērtē to, ka Padome ir pieņēmusi ES Imigrācijas un patvēruma paktu, kā arī to, ka tā aicina nostiprināt FRONTEX lomu;

5.   norāda, ka FRONTEX darbības jomā būtu jāiekļauj pasākumi cilvēku tirdzniecības apkarošanai, īpaši uz Eiropas Savienības ārējām robežām;

6.   šajā sakarā aicina dalībvalstis pēc iespējas drīzāk piešķirt oficiālu statusu solidaritātes sistēmai, kura ir atkarīga no katras iesaistītās dalībvalsts īstenošanas iespējām un specifiskajām vajadzībām, lai dotu iespēju FRONTEX sagatavojot un īstenojot misijas, novērst nedrošību par to, kādi resursi būs pieejami reālā laikā;

7.   aicina veidot kopīgas pastāvīgas un nepārtrauktas operatīvās uzraudzības patruļas, kas darbotos visu gadu nopietna riska zonās, jo īpaši uz jūras robežām, kur ir nopietni draudi dzīvībai, jo tiesības uz dzīvību ir galvenās nepārkāpjamās pamattiesības;

8.   uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai Kopienas tiesības būtu saskaņotas ar starptautiskajām tiesībām, kas piemērojamas šajā jomā, lai Eiropas Savienība varētu sekmīgi piedalīties palīdzības sniegšanā nelaimē nonākušajiem bēgļiem;

9.   aicina dalībvalstis pēc iespējas drīzāk konkretizēt solidaritātes principu, ievērojami palielinot materiālos resursus, ko dalībvalstis piešķir FRONTEX, īpaši ārējo aprīkojumu, praktiski nodrošinot, ka aģentūrai tie vajadzības gadījumā būs pilnīgi pieejami;

10.   aicina FRONTEX iesniegt ziņojumu Padomei un Parlamentam, kurā jo īpaši precīzi atspoguļota CRATE uzskaitītā aprīkojuma konkrētā izmantošana un faktiskā pieejamība, vajadzības gadījumā norādot grūtības, ar kurām jāsaskaras, un sniedzot pilnīgu informāciju par to, kuras dalībvalstis piešķir šos resursus un kuras tos nepiešķir;

11.   aicina dalībvalstis, ja ilgāku laiku nepietiek resursu, steidzami paredzēt būtiski grozīt FRONTEX budžeta apjomu, lai tā varētu veikt savus uzdevumus, un šai nolūkā eventuāli izskatīt turpmākās aprīkojuma izīrēšanas un/vai iegādes juridiskos aspektus;

12.   atgādina, ka Parlaments kā budžeta lēmējiestāde jau ir palielinājis FRONTEX budžetu kopš tās izveides un uzraudzīs tā atbilstošu izlietojumu, kā arī pielāgošanu tās funkciju uzlabošanai;

13.   norāda, ka ES sadarbībai ar trešām valstīm ir jābalstās uz starptautiskajām saistībām attiecībā uz bēgļu un patvēruma meklētāju aizstāvību, konkrētāk — ar Ženēvas konvencijas par bēgļu statusu (1951) noteikumiem;

14.   atzinīgi vērtē nozīmīgos sadarbības pasākumus, ko īstenoja gandrīz visas trešās valstis, ar kurām FRONTEX ikdienā jāsadarbojas, un kas ir palīdzējuši sasniegt ļoti labus rezultātus, piemēram, Kanāriju salu gadījumā; tomēr pauž nožēlu, ka sadarbība imigrācijas jomā joprojām nenotiek ar dažām citām valstīm, piemēram, ar Turciju un Lībiju;

15.   prasa Eiropas Savienībai pārrunās ar trešām valstīm iekļaut jautājumu par lielāku sadarbību imigrācijas jomā un aicināt tās trešās valstis, kuru sadarbība bijusi nepietiekoša vai vispār tās nebija, pielikt visas pūles, lai atvieglotu FRONTEX darbu, jo īpaši nodrošinot šo valstu dienestu efektīvāku sadarbību profilakses jomā;

16.   aicina Komisiju un dalībvalstis divkāršot pūliņus, lai panāktu lielāku trešo valstu sadarbību, jo īpaši, apspriežot atpakaļuzņemšanas nolīgumus; uzskata, ka imigrācijai būtu jābūt neatņemamai sastāvdaļai visās pārrunās par nolīgumiem ar tām trešām valstīm, kuras ir izcelsmes vai tranzīta valstis;

17.   uzsver, ka FRONTEX sadarbībā ar trešām valstīm pilnībā jāņem vērā to dalībvalstu atzinumi, kuras guvušas vislielāko pieredzi nelegālās imigrācijas jautājumu risināšanā attiecīgajās valstīs; piebilst, ka trešo valstu dalībai kopīgajās dalībvalstu operācijās FRONTEX vadībā vajadzīga tās dalībvalsts piekrišana, kurā risinās operācija;

18.   prasa, lai FRONTEX pilnvarās būtu skaidri norādīts pienākumu ievērot starptautiskās cilvēktiesību normas un pienākums rūpēties par patvēruma meklētājiem glābšanas operācijās atklātā jūrā, un oficiāli iekļaut šajās pilnvarās sadarbību ar ANO Augstāko komisiju bēgļu jautājumos (UNCHR) un citām attiecīgām NVO;

19.   pauž bažas par to, ka trešo valstu pilsoņu rīcībā var nebūt pietiekamu līdzekļu, lai pārbaudītu, vai attiecībā uz viņiem savāktā informācija paredzētajā Eiropas Savienības “sistēmu sistēmā” tiek apstrādāta atbilstīgi tiesību aktos par datu aizsardzību iekļautajiem principiem, kurus piemēro Eiropas Savienībā; aicina Komisiju precizēt, kādā apjomā personas dati būs pieejami trešo valstu pārvaldes iestādēm;

20.   prasa paplašināt FRONTEX kompetenci, lai mudinātu aģentūru uzsākt projektus un operācijas trešās valstīs, jo īpaši, lai pastiprinātu spēkā esošo nolīgumu efektivitāti un noskaidrotu, kas nepieciešams robežu pārvaldībai piešķirto kapacitāšu stiprināšanai trešās valstīs;

21.   prasa FRONTEX nostiprināt tās vadošo lomu, atbalstot kopīgas atpakaļatgriešanas operācijas, ņemot vērā visus šo procedūru apstākļus; aicina dalībvalstis solidāri iesaistīt aģentūru FRONTEX kopīgu atpakaļatgriešanās reisu plānošanā un organizēšanā, kā arī noskaidrot, vai šādas operācijas nepieciešamas;

22.   aicina dalībvalstis atļaut pārskatīt FRONTEX pilnvaras, lai novērstu juridiskās nepilnības, kas varētu traucēt tās darbībai, jo īpaši iekļaujot precīzus juridiskos nosacījumus attiecībā uz tās piedalīšanos glābšanas operācijās jūrā, kā arī ieguldījumu atpakaļatgriešanas operācijās un iespēju trešām valstīm pielietot tās aprīkojumu, īpaši īstenojot izpētes projektus, ko tās varētu izmantot savā labā;

23.   aicina Komisiju pilnība izvērtēt FRONTEX darbības ietekmi uz pamatbrīvībām un pamattiesībām, jo īpaši attiecībā uz atbildību par cilvēku aizsardzību;

24.   prasa apmācīt FRONTEX personālu attiecībā uz tiem jautājumiem par dzimumu, kuri rodas tās darbā;

25.   uzskata, ka šādi paplašināta FRONTEX kompetences joma un tās pastāvīgs ieguldījums nelegālās imigrācijas apkarošanā ikdienā varētu attaisnot aģentūras loģistikas un administratīvās kapacitātes strukturālo attīstību, ievērojot proporcionalitātes principu;

26.   jo īpaši uzskata, ka gadījumā, ja izvēlētais temps un izmantotie līdzekļi vēl neattaisno decentralizētu aģentūru skaita palielināšanu, tad divu atsevišķu nodaļu izveidi — vienas, kas koordinē darbību pie sauszemes robežām, otras, kas koordinē jūras operācijas, — var plānot jau tagad, paturot prātā, ka nākotnē migrantu sauszemes maršruti uz austrumu robežas būs aizvien sarežģītāk risināms jautājums un tiem jāpievērš pastiprināta uzmanība un jāpalielina izmantojamie līdzekļi;

27.   aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt ES robežapsardzes sistēmas īstenojamību;

28.   uzsver, ka nepieciešams turpināt aģentūras operācijās mobilizētā darbaspēka izglītošanu — īpaši jūras tiesību, patvēruma tiesību un pamattiesību jautājumos —, tostarp pēc tās pilnvaru paplašināšanas iekļaut šajā apmācībā arī darbiniekus no trešām valstīm; šajā nolūkā mudināt FRONTEX sadarboties ar citām iestādēm, piemēram, Starptautisko Migrācijas organizāciju, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru un UNCHR, ANO struktūru, kas atbild par jūras tiesībām, kā arī NVO un citām apvienībām, kurām ir pieredze un zinātība šajās jomās;

29.   aicina Komisiju atbilstīgi dalībvalstu paraugpraksei organizēt informācijas kampaņas par nelegālās imigrācijas radīto risku;

30.   atzinīgi vērtē Padomes apspriedes saistībā robežu uzraudzības sistēmas EUROSUR izveidi, lai panāktu visu novērošanas ierīču optimālu izmantošanu, galvenokārt paplašinot to pašreizējo pārklājumu, kas pašreiz aptver tikai daļu no teritorijām, kurās nepieciešams veikt darbības;

31.   tāpēc uzstāj, lai nekavējoties tiktu uzsākta valstu novērošanas sistēmu uzlabošana un to savienošana tīklā, un saskaņošanas nolūkos FRONTEX tiktu uzticēta pieejamo instrumentu grupēšana un īpaši internetam pieslēgta un droša Dalībvalstu migrācijas lietu pārvaldes dienestu informācijas un sadarbības tīkla (ICONET)  (4) pārvaldība un Informācijas, apspriežu un informācijas par robežšķērsošanu un imigrāciju apmaiņas centra (CIREFI) darbības atjaunošana kā minēts 1994. gada 30. novembra Eiropadomes secinājumos;

32.   prasa, lai attiecībā uz riska analīzi FRONTEX vairāk sadarbotos ar Europol un citām Eiropas Savienības aģentūrām, kā arī ar citām starptautiskām organizācijām un trešo valstu robežuzraudzības iestādēm, īpaši, lai atklātu starptautiskos cilvēku tirdzniecības tīklus un nodotu tiesībsargājošām iestādēm personas, kas iesaistītas nelegālo imigrantu pārvadāšanā; uzskata par būtisku tāda mehānisma radīšanu, kas ļautu FRONTEX nosūtīt svarīgākos izlūkdatus personām, kas var tos visefektīvāk izmantot;

33.   aicina dalībvalstis nodrošināt, lai pētniecības procesā tiktu īpaši ņemtas vērā par robežkontroli atbildīgo dienestu konkrētās vajadzības;

34.   uzskata par pamatotu mērķi izveidot patiesi integrētu ES robežu pārvaldības sistēmu un piekrīt, ka ir svarīgi nemitīgi attīstīt un stiprināt ES kopējo robežu pārvaldības politiku; tomēr uzsver nepieciešamību, pirms uzsākt jaunu posmu ar tiem instrumentiem, ko piedāvā Komisija iepriekš minētajā ziņojumā “Sagatavojot nākamos soļus robežu pārvaldībai Eiropas Savienībā”, novērtēt un analizēt pašreizējās sistēmas, kā arī tās, kas tiek gatavotas; neatlaidīgi pieprasa visaptverošu ģenerālo plānu, kurā izstrādāta vispārējā ES robežu stratēģija, kā arī izklāsts par to, kā visas saistītās programmas un shēmas kopīgi darbosies un kā uzlabot saistību starp attiecīgajām programmām;

35.   aicina FRONTEX uzņemties iniciatīvu kopīgas informācijas apmaiņas vides izveidē starp valstu kompetentajām iestādēm, lai optimizētu šo jutīgo datu apkopšanu, analīzi un izplatīšanu; prasa Eiropas Drošības pētījumu un jauninājumu forumam (ESRIF) sniegt savu ieguldījumu šā mērķa īstenošanā, savos darbos priekšplānā izvirzot kopīgus centienus uzlabot un ieviest jauninājumus novērošanas ierīču jomā;

36.   aicina pastiprināt EP veikto FRONTEX demokrātisko kontroli un aicina aģentūru informēt Parlamentu par sarunām attiecībā uz to nolīgumu noslēgšanu, kas parakstīti ar trešām valstīm, iesniegt taktiska rakstura novērtējumu, īpaši par pierobežas reģioniem, kā arī publicēt novērtējuma ziņojumus par kopīgajām operācijām un citām saskaņotām misijām, riska analīzi, priekšizpēti un statistiku par migrācijas tendencēm; uzsver, ka demokrātiska aģentūras darbības pārraudzība cita starpā stiprinās tās leģitimitāti; tomēr šajos ziņojumos publicētā informācija nedrīkst ietvert tādus konfidenciālus datus, kas var kaitēt uzsākto operāciju norisei;

37.   aicina Komisiju norādīt, kāda veida loģistikas palīdzība robežu uzraudzībai ir paredzēta kaimiņos esošām trešām valstīm, kā tas norādīts EUROSUR 1. posma 3. solī;

38.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojam un Starptautiskajai Migrācijas organizācijai.

---

(1)  OV L 349, 25.11.2004., 1. lpp.

(2)  OV L 199, 31.7.2007., 30. lpp.

(3)  OV C 219 E, 28.8.2008., 223. lpp.

(4)  Padomes 2005. gada 16. marta Lēmums 2005/267/EK (OV L 83, 1.4.2005., 48. lpp.).

---

23.2.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 45/47

---

Viltošanas ietekme uz starptautisko tirdzniecību

P6_TA(2008)0634

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūcija par viltošanas ietekmi uz starptautisko tirdzniecību (2008/2133(INI))

(2010/C 45 E/09)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā ESAO 2007. gadā publicēto ziņojumu “Viltošanas un pirātisma ietekme uz ekonomiku”,

—	ņemot vērā Komisijas 2005. gada 10. novembra paziņojumu “Kopienas Lisabonas programmas īstenošana — mūsdienīga MVU politika izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai” (COM(2005)0551),

—	ņemot vērā Komisijas 2006. gada 4. oktobra paziņojumu “Globālā Eiropa. Konkurence pasaulē — ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā” (COM(2006)0567),

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 18. aprīļa paziņojumu “Globālā Eiropa: spēcīgāka partnerība, lai Eiropas eksportētājiem sniegtu piekļuvi tirgum” (COM(2007)0183),

—	ņemot vērā 2008. gada 19. februāra rezolūciju par ES stratēģiju, lai Eiropas uzņēmumiem nodrošinātu piekļuvi tirgum (1),

—	ņemot vērā 2007. gada 22. maija rezolūciju “Eiropa globalizācijas kontekstā — konkurētspējas ārējie aspekti” (2),

—	ņemot vērā 2008. gada 5. jūnija rezolūciju par efektīviem importa un eksporta noteikumiem un procedūrām tirgus politikā (3),

—	ņemot vērā 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par ES un ASV transatlantiskajām ekonomiskajām attiecībām (4),

—	ņemot vērā 2006. gada 12. oktobra rezolūciju par ES ekonomiskajām un tirdzniecības attiecībām ar Mercosur saistībā ar sarunām par starpreģionālo asociācijas nolīgumu (5),

—	ņemot vērā 2007. gada 13. decembra rezolūciju par tirdzniecības un ekonomiskajām attiecībām ar Koreju (6),

—	ņemot vērā 2008. gada 8. maija rezolūciju par tirdzniecību un ekonomiskajām attiecībām ar Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociāciju (ASEAN) (7),

—	ņemot vērā 2005. gada 13. oktobra rezolūciju par ES un Ķīnas tirdzniecības attiecību perspektīvām (8),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 24. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “ES un Ķīna — ciešāki partneri, arvien lielāki pienākumi” (COM(2006)0631) un tā pavaddokumentu “Ciešāka partnerība, augoša atbildība. Politikas dokuments par ES un Ķīnas tirdzniecību un ieguldījumiem — konkurence un partnerība” (COM(2006)0632),

—

ņemot vērā Padomes 1994. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 3286/94, ar ko nosaka Kopienas procedūras kopējās tirdzniecības politikas jomā, lai nodrošinātu Kopienas tiesību īstenošanu saskaņā ar starptautiskās tirdzniecības noteikumiem, jo īpaši tiem, kas ieviesti Pasaules tirdzniecības organizācijas aizgādnībā (9) (regula par tirdzniecības šķēršļiem),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. jūlija paziņojumu “Eiropas rūpnieciskā īpašuma tiesību stratēģija” (COM(2008)0465),

—	ņemot vērā Komisijas 2001. gada 21. februāra paziņojumu “Rīcības programma — paātrināta darbība saistībā ar HIV/AIDS, malāriju un tuberkulozi nabadzības samazināšanas kontekstā” (COM(2001)0096),

—	ņemot vērā Komisijas 2003. gada 26. februāra paziņojumu “Kopienas rīcības programmas atjaunināšana: cīņas paātrināšana pret HIV/AIDS, malāriju un tuberkulozi saistībā ar nabadzības samazināšanu” (COM(2003)0093),

—	ņemot vērā Komisijas 2004. gada 26. oktobra paziņojumu “Saskaņotas Eiropas politiskās nostādnes, veicot ārējas darbības cīņā pret HIV/AIDS, malāriju un tuberkulozi” (COM(2004)0726),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 17. maija Regulu (EK) Nr. 816/2006 par patentu piespiedu licencēšanu attiecībā uz farmaceitisko produktu ražošanu eksportam uz valstīm, kurās ir sabiedrības veselības aizsardzības problēmas (10),

—	ņemot vērā Padomes 2005. gada 27. jūnija Regulu (EK) Nr. 980/2005 par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu (11),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 19. maija ziņojumu par Kopienas muitas darbību cīņā pret preču viltojumiem un pirātismu — rezultāti uz Eiropas robežas 2007,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa Regulu (EK) Nr. 450/2008, ar ko izveido Kopienas Muitas kodeksu (Modernizētais Muitas kodekss) (12),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 1. aprīļa paziņojumu par Muitas savienības attīstības stratēģiju (COM(2008)0169),

—	ņemot vērā grozīto priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 26. aprīļa direktīvai par kriminālsankcijām, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu (COM(2006)0168),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 19. jūnija rezolūciju par Muitas savienības četrdesmito gadadienu (13),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (14),

—	ņemot vērā Padomes 2003. gada 22. jūlija Regulu (EK) Nr. 1383/2003 par muitas rīcību attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka tās pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības, un pasākumiem, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības (15),

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu, kā arī un Iekšējā tirgus patērētāju aizsardzības komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A6-0447/2008),

A.	tā kā, lai īstenotu Lisabonas jaunās programmas mērķus, ir efektīvi jācīnās pret viltošanu gan attiecībā uz iekšējo dimensiju, gan ārējiem aspektiem, kā noteikts Komisijas 2007. gada 18. aprīļa paziņojumā “Globālā Eiropa: spēcīgāka partnerība, lai Eiropas eksportētājiem sniegtu piekļuvi tirgum”;

B.	tā kā Eiropas Savienība ir pasaulē otrā preču un pakalpojumu importētāja un tās vienotais tirgus, ja tas ir plaši atvērts un pārredzams, sniedz plašas iespējas, bet tas ir pakļauts arī nopietnam viltotu preču invāzijas riskam;

C.	tā kā ES ekonomikas specializācija ir augstas kvalitātes produkti ar lielu pievienoto vērtību, kurus bieži aizsargā preču zīmes, patenti vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un kuri pēc savas būtības tiek viltoti visbiežāk;

D.	tā kā smagie intelektuālā īpašuma tiesību (IĪT) pārkāpumi kļūst par beztarifu barjerām, kas sarežģī un sadārdzina piekļuvi trešo valstu tirgiem īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kuru līdzekļi un resursi ir ierobežoti;

E.	tā kā Eiropas konkurētspēja vienmēr ir bijusi atkarīga no darbaspēka kvalitātes un arvien biežāk un it īpaši MVU gadījumā arī no pētniecības, attīstības, inovācijām un IĪT;

F.	tā kā IĪT, tostarp ģeogrāfiskās norādes un izcelsmes norādes Eiropas Savienības tirdzniecības partneri ne vienmēr ievēro kārtīgi;

G.	tā kā viltoto ražojumu skaits ir liels un tas joprojām pieaug, turklāt viltojumi neskar vairs tikai luksusa un augstas kvalitātes preces, bet arī tādas bieži lietojamas preces kā rotaļlietas, zāles, kosmētiku un pārtiku;

H.

tā kā nesenajā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pētījumā aplēsts, ka ar IĪT saistītā starptautiskā tirdzniecība 2005. gadā sasniedza EUR 150 miljardu apmēru, kam jāpieskaita valsts iekšienē veikto darījumu apmērs, un tās viltotās un pirātiskās preces, kuras izplata internetā;

I.	tā kā 2007. gadā to preču apjoms, kuru IĪT ir pārkāptas un ko ir konfiscējusi Eiropas Savienības muita, ir pieaudzis par 17 % viena gada laikā, taču attiecībā uz kosmētiku un uz personīgās higiēnas precēm šis pieaugums ir 264 %, rotaļlietām — 98 % un zālēm — 51 %;

J.

tā kā viltošana un pirātisms ārkārtīgi smagi ietekmē Eiropas Savienības ekonomiku un visu Kopienas sociāli ekonomisko sistēmu, jo tas apslāpē inovāciju iniciatīvas, kavē ārvalstu tiešās investīcijas, samazina kvalificēto darba vietu skaitu rūpniecībā un veido pamatu pagrīdes ekonomikai, kuru kontrolē organizētās noziedzības grupas paralēli oficiālajai sistēmai;

K.	tā kā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas 2007. gada ziņojumā “Viltošanas un pirātisma ietekme uz ekonomiku” un sekojošā II posma ziņojumā “Digitāla satura pirātisms” uzsver digitālā pirātisma globālo mērogu, ātro izaugsmi un postošo ekonomisko ietekmi uz autortiesību īpašniekiem;

L.	tā kā viltošana rada būtisku kaitējumu videi, jo viltotas preces neatbilst kvalitātes standartiem un to savākšana un iznīcināšana ir dārga;

M.	tā kā piekļuve viltoto preču apkarošanas procedūrai ir sarežģīta, dārga un laikietilpīga īpaši MVU;

N.

tā kā vienotais tirgus garantē Eiropas patērētājiem iespēju brīvi, pārskatāmi un droši izvēlēties produktus, ko viņi vēlas pirkt, un tā kā viltošana, ja to pienācīgi neapkaro, var nelabvēlīgi ietekmēt ne vien tiesisko paļāvību, kura ir visas sistēmas pamatā, bet arī nopietni apdraudēt drošību, veselību un galējos gadījumos arī patērētāju dzīvību un ka tāpēc ir nepieciešams labāk aizsargāt viņu tiesības;

O.	tā kā efektīvs viltošanas apkarošanas līdzeklis ir patērētāju informēšana par veselības un drošības apdraudējumu un plašāk par viltotu preču pirkšanas sekām;

P.	tā kā vēl represīvāki pasākumi ir jāveic pret tādu preču viltotājiem, kuras tieši ietekmē sabiedrības veselību;

Q.

tā kā atšķirības, kas dalībvalstu tiesību aktos pastāv IĪT jomā, īpaši attiecībā uz krimināltiesību līdzekļiem, kuru mērķis ir panākt šo tiesību ievērošanu, vājina Eiropas Savienības sarunu pozīcijas un var apdraudēt līdz šim šā fenomena efektīvākai apkarošanai starptautiskā mērogā ieguldīto pūliņu rezultātus;

R.

tā kā Padomes Regulas (EK) Nr. 1383/2003 par muitas rīcību attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka tās pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības, un pasākumiem, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības, 11. pantā paredzētā vienkāršotā kārtība, kura dod iespēju īsā laikā un par relatīvi mazām izmaksām iznīcināt lielu daudzumu viltoto preču, ļoti veiksmīgi tiek piemērota tādās dalībvalstīs kā Portugāle, Grieķija, Ungārija, Nīderlande un Lietuva;

S.	tā kā 2006. gada Sanktpēterburgas samitā tika atzīts viltošanas un pirātisma problēmas globālais raksturs un tika uzsvērta vajadzība uzlabot sadarbību starp G8 valstīm, trešām valstīm un kompetentām starptautiskām iestādēm;

T.	tā kā sekojošajā G8 samitā Heiligendammā tika izveidota IĪT darba grupa, kuras uzdevums kā daļa Heiligendammas procesa (16) ir apkarot viltošanu un pirātismu;

U.	tā kā 2007. gadā Eiropas Savienība, Japāna un ASV paziņoja par sarunu uzsākšanu ar jaunu daudzpusēju nolīgumu perspektīvā, kura mērķis ir uzlabot IĪT īstenošanu un apkarot viltošanu un pirātismu (nolīgums par viltotu preču tirdzniecības apkarošanu);

V.

tā kā veiksmīgas Nolīguma par viltotu preču tirdzniecības apkarošanu noslēgšanas gadījumā būs iespējams izveidot kopīgas normas civilai un administratīvai aizsardzībai, uzlabotai iestāžu sadarbībai un sadarbībai ar privāto sektoru, kā arī tehniskās palīdzības iekļaušanai ar mērķi IĪT ievērošanu padarīt vienkāršāku, drošāku un lētāku;

W.

tā kā ir nepieciešams skaidri noteikt atšķirību starp ģeneriskajām zālēm, kuru izplatīšana un tirdzniecība ir jāveicina gan Eiropas Savienībā, gan attīstības valstīs, un viltotām zālēm, kuras, pirmkārt, apdraud sabiedrības veselību un, otrkārt, rada būtiskus ekonomiskus zaudējumus attiecīgās jomas uzņēmumiem un var kavēt jaunu produktu izstrādi, turklāt no tā labumu negūst mazākattīstīto valstu iedzīvotāji; tā kā viltotās zāles turklāt ir tikai daļa no nelegālajām zālēm;

X.	tā kā attiecībā uz produktiem, kas tieši ietekmē sabiedrības veselību, internets un paralēlie tirdzniecības tīkli būtiski veicina to viltoto preču izplatību, kuras apdraud sabiedrības veselību;

Y.

tā kā ES turpina strādāt pie IĪT izpildes pasākumu harmonizēšanas, īpaši ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 12. jūlija direktīvas priekšlikumu par kriminālsankcijām nolūkā nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu (COM(2005)0276) un tā kā šo procesu nedrīkst apiet tirdzniecības sarunās, kuras ir ārpus parastā ES lēmumpieņemšanas procesa;

Z.

tā kā būtiski ir arī nodrošināt, lai IĪT piemērošanas pasākumi tiktu ieviesti tā, lai tie nekavētu jauninājumus vai neierobežotu konkurenci, nelabvēlīgi neietekmētu IĪT ierobežojumus un izņēmumus vai personas datus, neierobežotu brīvu informācijas apriti vai nevajadzīgi neapgrūtinātu likumīgu tirdzniecību;

AA.	tā kā Eiropas Savienība ir apliecinājusi apņemšanos efektīvi un līdzsvaroti ieviest IĪT, šajā jomā pieņemot vairākas direktīvas, kuras izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes vairākus gadus ilgušās padziļinātās izskatīšanas;

AB.	tā kā, apsverot juridiskus pasākumus, ir īpaši svarīgi atzīt būtisko atšķirību starp intelektuālā īpašuma un materiālā īpašuma tiesībām un līdz ar to atšķirību starp tiesību pārkāpumu un zādzību;

AC.	tā kā visi intelektuālā īpašuma pārkāpumi grauj tirdzniecību un uzņēmējdarbību un tā kā komerciāla mēroga pārkāpumiem ir smagāka un plašāka ietekme;

AD.	tā kā farmaceitisko produktu patentu gadījumā —, kur pārkāpumi attiecībā uz patentiem tiek risināti, izskatot civilprocesā katru gadījumu atsevišķi, pamatojoties uz būtiskiem argumentiem saistībā ar patentu tiesību pārkāpumu, — autortiesību un preču zīmju pārkāpumi ir tīši nodarījumi,

Daudzpusēja sistēma

1.   uzskata, ka Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) sistēma tiecas IĪT nodrošināt plašāku atpazīstamību starptautiskajā līmenī, līgumā par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (IĪTK) paredzot noteikta līmeņa aizsardzības normas, dialogu starp dalībvalstīm un ar tādām organizācijām kā Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācija (PIĪO) un Pasaules Muitas organizācija (PMO), kā arī preventīvs un domstarpību izšķiršanas mehānisms;

2.   aicina Komisiju IĪTK padomē censties panākt, lai valstu tiesību aktos transponētajām obligātajām normām tiktu paredzēti arī efektīvi piemērošanas un pārkāpumu novēršanas pasākumi; atzīst, ka ir jāsaglabā IĪTK nolīgumā paredzētā elastība, kuru apstiprināja ar Dohas deklarāciju par sabiedrības veselību, jo tās mērķis ir nodrošināt taisnīgu autortiesību īpašnieku un gala lietotāju interešu līdzsvaru;

3.   aicina Komisiju iesniegt Eiropas Parlamentam priekšlikumus, lai nodrošinātu eksporta, tranzīta un pārkraušanas pasākumu atbilstīgu ievērošanu IĪTK nolīgumā un izskatīt iespēju no jauna grozīt šo nolīgumu, lai panāktu taisnīgu līdzsvaru starp IĪT īpašnieku un šo tiesību potenciālo izmantotāju interesēm, īpaši ņemot vērā pretējās sarunu puses attīstības līmeni un nosakot šķirtni starp viltoto vai pirātisko preču ražotājām, izmantotājām un tranzīta valstīm;

4.   atzinīgi vērtē Eiropas Savienības īstenoto progresu tehniskās palīdzības programmās, kas ir palīdzējis nostiprināt IĪT jaunajās tirgus ekonomikas valstīs un jaunattīstības valstīs, un uzsver šo programmu turpināšanas nozīmi saistībā ar to lietderīgo mērķi, ko ar tām var sasniegt gan no ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības viedokļa, gan viltošanas apkarošanas jomā;

5.   aicina, lai Komisija un dalībvalstis izstrādā Eiropas patērētāju plašai izglītošanai un arī attīstības valstīm paredzētus īpašus ar piemērotu finansējumu nodrošinātus pasākumus, kuru mērķis būtu novērst risku, kas saistīts ar potenciāli bīstamiem viltotiem produktiem;

6.   atbalsta risinājumus, kuri izvirzīti Divpadsmitajā ANO Tirdzniecības un attīstības konferencē saistībā ar Radošas Āfrikas iniciatīvu, jo atbilstīgi tām radošās nozares ir nozīmīgākās mazākattīstītu valstu izaugsmes veicinātājas, un atkārtoti apliecina nozīmīgo intelektuālā īpašuma aizsardzības ietekmi uz šo reģionu attīstību;

7.   aicina Komisiju un dalībvalstis ierosināt un atbalstīt protokola par viltošanu izstrādi, kurš papildinātu Palermo Starptautisko Konvenciju par organizēto noziedzību;

8.   atgādina, ka atsevišķās jaunajās ekonomikas valstīs viltotu un pirātisku preču ražošana ir sasniegusi satraucošu apjomu un norāda, ka ir jāveic īpaši pasākumi, lai nostiprinātu koordināciju starp muitas dienestiem, tiesu iestādēm un policijas dienestu un šīm valstīm, lai gan EP atzinīgi vērtē līdz šim īstenotos koordinācijas pasākumus, kā arī jāveicina valstu tiesību aktu saskaņošana ar Eiropas Savienības tiesībām;

9.   aicina Komisiju Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 3. panta 2. punktā (17) noteikt starptautiska līmeņa aizsardzības pasākumus, kuri novērstu iespēju likumīgas tirdzniecības ietekmēšanas nolūkā ļaunprātīgi izmantot patentu īstenošanas papildu pasākumus;

10.   mudina Komisiju un dalībvalstis stiprināt sadarbību ar Eiropas un Vidusjūras reģiona partnervalstīm Euromed tirgus programmas kontekstā un Eiropas un Vidusjūras reģionā atbalstīt vienotu pieeju tiesību aktiem, procedūrām un to īstenošanai attiecībā uz muitas sadarbību un viltošanas un pirātisma apkarošanu, lai atvieglotu tirdzniecību starp Eiropas un Vidusjūras reģiona partnervalstīm;

11.   ir pārliecināts, ka viltošanas apkarošanas efektivitātes uzlabošanas nolūkā biežāk un mērķtiecīgāk ir jāvēršas pie PTO Strīdu izšķiršanas organizācijas, kas kopā ar valsts un Kopienas tiesām, kuras, konsolidējot tiesu praksi un tādējādi nostiprinot IĪTK līguma saturu un piemērošanas jomu, var labāk aizsargāt Eiropas ražotājus un patērētājus;

12.   atkārtoti apliecina, ka, saskaņojot jebkuras materiālās tiesības, ir jāievēro valsts suverenitāte un šajā jomā piemērojamie tiesību akti;

Nolīgums par viltotu preču tirdzniecības apkarošanu un citas divpusējas un reģionālas ES iniciatīvas

13.   aicina Komisiju paralēli daudzpusējām sarunām uzsākt viltošanas un pirātisma apkarošanu, atbalstot arī divpusējus, reģionālus un daudzpusējus līgumus, kuru mērķis ir efektivitātes labad tuvināt tiesību aktus un to piemērošanu un kuros ir paredzēti arī efektīvi domstarpību novēršanas mehānismi, kā arī sankciju sistēma noteikto saistību neievērošanas gadījumam;

14.   aicina Komisiju un dalībvalstis sarunas par viltotu preču tirdzniecības apkarošanas nolīgumu veikt tā, lai Eiropas pilsoņiem tās būtu pilnīgi pārskatāmas īpaši attiecībā uz terminu “viltošana” un “pirātisms” definēšanu, kā arī uz paredzētajām kriminālsankcijām; uzskata, ka ir jānovērtē šī nolīguma sociālā ietekme, kā arī tā ietekme uz pilsoniskajām brīvībām; atbalsta operatīvas darba grupas izveidi nolīguma īstenošanas izvērtēšanai, lai izskatītu šo jautājumu Eiropas Savienības apspriedēs ar trešām valstīm un kā sadarbības pasākumu daļu ar šīm valstīm;

15.   uzskata, ka vēl nav skaidrs, vai EK līgums nodrošina juridisko pamatu Kopienas pasākumiem, ar kuriem nosaka kriminālsodu veidu un līmeni, un ka tādējādi Komisija varētu nebūt kompetenta piedalīties sarunās Kopienas vārdā par starptautiska nolīguma slēgšanu, ar ko precizē to krimināltiesisko pasākumu būtību un līmeni, kurus vērš pret preču zīmju un autortiesību pārkāpējiem;

16.   uzsver, ka visos intelektuālā īpašuma aizsardzības nolīgumos personisks lietojums nemantkārīgos nolūkos ir jāšķir no viltotu un pirātisku preču krāpnieciskas un tīšas tirdzniecības;

17.   aicina Komisiju veikt sarunas ar trešām valstīm par operatīvo spēku izveidi viltošanas apkarošanai;

18.   aicina Komisiju nodrošināt, lai nolīgums par viltotu preču tirdzniecības apkarošanu nesniegtu valsts iestādēm piekļuvi privātiem datoriem un citām elektroniskām ierīcēm;

19.   atzinīgi vērtē pieaugošo PTO dalībvalstu interesi par viltotu preču tirdzniecības apkarošanas nolīgumu un uzskata, ka ir jācenšas iesaistīt tādas jaunās tirgus ekonomikas valstis kā Ķīna, Indija, Brazīlija, kā arī tādus reģionālos tirdzniecības blokus kā Mercosur, CARICOM un ASEAN, sarunās par nolīgumu un jāaicina jau tūlīt uzņemties saistības nodrošināt IĪT ievērošanu savā teritorijā;

20.   aicina Komisiju novērst nolīguma par viltotu preču tirdzniecības apkarošanu, Nolīguma par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem un citu starptautisku IĪT nolīgumu pretrunas un pārklāšanos;

21.   aicina Komisiju nodrošināt, lai nolīgums par viltotu preču tirdzniecības apkarošanu būtu vērsts tikai uz IĪT piemērošanas pasākumiem, bet ne uz tādiem pamata jautājumiem, kā aizsardzības joma, ierobežojumi un izņēmumi, pakārtota atbildība vai starpnieku atbildība;

22.   aicina Komisiju nodrošināt, lai nolīgums par viltotu preču tirdzniecības apkarošanu nekalpotu par instrumentu, lai grozītu esošo Eiropas IĪT piemērošanas tiesisko pamatu, bet pilnībā atspoguļotu līdzsvaru, kas šajā jomā izveidots ar dažādām Eiropas Parlamenta un Padomes pieņemtajām direktīvām, bet īpaši ar Direktīvas 2004/48/EK 2. apsvērumu;

23.   aicina Komisiju un prezidentvalsti precizēt lomu un kompetenci, kāda ir saskaņā ar 133. pantu izveidotajai komitejai un citām komitejām, kuras ir iesaistītas sarunās par nolīgumu par viltotu preču tirdzniecības apkarošanu (ACTA);

24.   ir pārliecināts, ka pašreizējās sarunās Komisijai būtu jāņem vērā stigrā kritika, kas vērsta pret nolīgumu par viltotu preču tirdzniecības apkarošanu, īpaši par to, ka šis nolīgums varētu ļaut preču zīmju un autortiesību īpašniekiem bez tiesvedības iejaukties iespējamo pārkāpēju privātajā dzīvē, tas varētu vēl vairāk kriminalizēt nekomerciālus autortiesību un preču zīmju pārkāpumus, stiprināt digitālo tiesību pārvaldības (DRM) tehnoloģijas, negatīvi ietekmējot “taisnīgas izmantošanas” tiesības, ar to varētu tikt izveidota pastāvošajām PTO struktūrām paralēla strīdu izšķiršanas procedūra un visbeidzot — tas varētu likt visiem parakstītājiem segt ar autortiesību ievērošanu un preču zīmju pārkāpumiem saistītās izmaksas;

25.   šajā kontekstā aicina Komisiju nodrošināt nepārtrauktu un pārredzamu publisku apspriešanu, visās sarunās iesaistītajās valstīs atbalstīt šāda procesa ieguvumus un nodrošināt, lai Eiropas Parlaments tiktu regulāri un pilnvērtīgi informēts par sarunu rezultātiem;

26.   atgādina, ka EK līgumā ir ietvertas atkāpes tiem gadījumiem, kad sarunas un nolīgumu noslēgšana intelektuālā īpašuma komercaspektu jomā attiecas uz kultūras un audiovizuālo pakalpojumu tirdzniecību; norāda, ka tādos gadījumos sarunas un nolīgumu noslēgšana ietilpst Kopienas un dalībvalstu kopējā kompetencē; turklāt norāda, ka papildus Kopienas lēmumam, ko pieņem saskaņā ar attiecīgajiem EK līguma noteikumiem, sarunām par šādiem nolīgumiem ir vajadzīga dalībvalstu savstarpēja vienošanās un ka nolīgumi, par kuriem sarunas notikušas šādā veidā, ir jānoslēdz Kopienai un dalībvalstīm kopīgi;

27.   atgādina Komisijai — saistībā ar sarunām attiecībā uz Nolīguma par viltotu preču tirdzniecības apkarošanas (ACTA) noslēgšanu — par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pantu, kurš attiecas uz personas datu aizsardzību, kā arī par Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (18);

28.   uzskata, ka sagatavoto ACTA projektu publiskošanu vispārējās interesēs un Komisijas sarunu mandātu nevajadzētu ierobežot Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (19) 4. pantam, un mudina Padomi īstenot EK līguma 255. pantu tā, lai nodrošinātu iespējami plašāku piekļuvi dokumentiem, ar nosacījumu, ka tiek veikti nepieciešamie drošības pasākumi, kā noteikts personas datu aizsardzības likumā;

29.   atzīmē, ka IĪT aizsardzība Turcijā vēl neatbilst ES standartiem un tāpēc tā ir jāpārskata; uzsver, ka Turcija kļūs par īstu kandidāti uz pievienošanos tad, ja tā būs spējīga transponēt acquis communautaire un nodrošināt pilnīgu IĪT ievērošanu savā teritorijā;

ES un Ķīnas attiecības

30.   aicina Ķīnas varas iestādes darboties aktīvāk un cītīgāk vērst tiesisku darbību pret intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpējiem, un šajā saistībā atzinīgi vērtē tiesu iestāžu attieksmes maiņu, jo tās nesen ir atzinušas Eiropas pilsoņu IĪT Ķīnas teritorijā, un aicina sodīt tos vietējos uzņēmumus, kuri šīs tiesības ir pārkāpuši;

31.   atkārtoti apliecina nepieciešamību pilnveidot sadarbību ar Ķīnas muitas iestādēm un nodrošināt attiecīgo Eiropas administratīvo dienestu atbalstu un palīdzību;

32.   uzsver, ka 60 % no ES muitas iestāžu konfiscētajām viltotajām precēm ir ražotas Ķīnā; aicina Komisiju kopā ar Ķīnas varas iestādēm pēc iespējas ātrāk iesniegt viltošanas apkarošanas rīcības plānu;

Viltošanas apkarošanas ārējā atbalsta pasākumi

33.   iesaka izveidot efektīvu mehānismu ar dažādiem nolīgumiem aizsargāto IĪT iespējamo pārkāpumu uzraudzīšanai, šo mehānismu sasaistot ar tirdzniecības veicināšanas instrumentiem, ja to konkrēti izmanto viltošanas un pirātisma apkarošanai;

34.   atgādina, ka vispārējo preferenču sistēmas (VPS) regulā cita starpā ir paredzēta iespēja uz laiku atcelt preferences tiem tirdzniecības partneriem, kuri izmanto nelikumīgus paņēmienus; uzskata, ka īpaši smagos intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu gadījumos, kad būtiski tiek apdraudēta sabiedrības drošība un veselība, Komisijai būtu nopietni jāapsver iespēja izmantot šo atturošo instrumentu;

35.   domā, ka regula par tirdzniecības šķēršļiem var sniegt lielu palīdzību uzņēmumiem, kuriem ir grūti piekļūt ārējiem tirgiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu dēļ un aicina Komisiju veicināt un atvieglot tās izmantošanu īpaši MVU vidū;

36.   uzskata, ka, uzlabojot sadarbību starp Eiropas Savienību un dalībvalstīm, var nodrošināt efektīvāku informācijas apmaiņu, labāku pieejamo resursu izmantojumu un palielināt viltošanas novēršanas iniciatīvu ietekmi gan politiskā un diplomātiskā līmenī, gan no tīri tehniska viedokļa;

37.   aicina Komisiju ES delegāciju “tirgus piekļuves grupas” padarīt par materiālu atskaites punktu tiem Kopienas uzņēmumiem (īpaši MVU), kuri sūdzas par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem;

Likumdošanas un organizatoriskie aspekti

38.   ņem vērā Komisijas Eiropas Savienībā veiktos daudzos pasākumus intelektuālā īpašuma nostiprināšanas jomā un aicina vairāk ieguldīt viltošanas fenomena apkarošanā un dalībvalstu spēkā esošo tiesību aktu saskaņošanā;

39.   atzīmē, ka Eiropas Savienībā nepastāv saskaņota “viltošanas” un “pirātisma” definīcija un ka dalībvalstu definīcijas atšķiras;

40.   ņem vērā satraucošo viltošanas un pirātisma izplatīšanos, īpaši globalizētajā ekonomikā un tās būtisko ietekmi uz Eiropas Savienības konkurētspēju, radošajām personībām un patērētājiem; tāpēc aicina dalībvalstis sniegt patērētājiem pietiekamu informāciju par viltošanas un pirātisma negatīvajām sekām, īpaši par to būtisko veselības un drošības apdraudējumu, ko viltotie produkti un tostarp zāles rada patērētājiem;

41.   aicina Komisiju īpaši pētīt ar viltošanu saistītos veselības un drošības apdraudējumus, lai novērtētu turpmāku pasākumu nepieciešamību;

42.   aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai vienotos par vismaz minimālām kopējām sankcijām par būtiskiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem;

43.   ir pārliecināts, ka ir nepieciešama pastāvošo valsts viltošanas novēršanas tiesību aktu saskaņošana, lai nodrošinātu efektīvu un saskanīgu topošā nolīguma par viltotu preču tirdzniecības apkarošanu piemērošanu;

44.   uzsver nepieciešamību Kopienā labāk koordinēt tos dienestus, kuriem ir jāsankcionē viltošanas fenomens un palielināt šajā jomā īstenoto Kopienas pasākumu skaitu, jo sankciju sistēmu sašķeltība negatīvi ietekmē iekšējo tirgu un vājina Eiropas Savienības pozīcijas tirdzniecības sarunās; uzsver arī, ka privātajam un sabiedriskajam sektoram ir jāpaplašina sadarbība, lai panāktu viltošanas apkarošanas pasākumu aktivitātes dinamisma un efektivitātes palielināšanos;

45.   uzsver nepieciešamību izstrādāt piemērotu un pastāvīgu apmācību, kas paredzēta muitas personālam, maģistrātiem un citiem saistītajiem speciālistiem, kā arī mudināt dalībvalstis izveidot specializētas viltošanas apkarošanas vienības;

46.   ņem vērā Komisijas 2007. gada jūlija Baltajā grāmatā par sportu pausto atzinumu, ka sporta tiesību izmantošanas ekonomiskā dzīvotspēja ir atkarīga no tā, vai ir pieejami efektīvi aizsardzības līdzekļi pret intelektuālā īpašuma pārkāpumiem valsts un starptautiskā līmenī, un aicina ņemt vērā sporta tiesību īpašniekus visos pasākumos, kuru mērķis ir apkarot viltošanu un digitālo pirātismu;

47.   mudina vēl tālāk pilnveidot un labāk koordinēt muitas procedūras Eiropas Savienībā, lai būtiski ierobežotu viltotu vai pirātisku produktu ienākšanu vienotajā tirgū; aicina arī Komisiju sniegt Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ES līmeņa datus par viltošanu;

48.   aicina Komisiju ņemt vērā īpašos interneta kā viltoto produktu izplatīšanas kanāla izmantošanas aspektus un noteikt ietekmi uz dalībvalstu ekonomiku, izstrādājot statistiskas instrumentus, kas vienkāršotu koordinētas atbildes sniegšanu;

49.   aicina Komisiju izveidot vai atbalstīt MVU palīdzības dienesta izveidi, kurš labākajā gadījumā būtu pievienots citiem palīdzības pasākumiem ar mērķi sniegt tehnisku palīdzību MVU par procedūru, kas jāievēro saistībā ar viltotām precēm;

50.   uzskata, ka Eiropas ražotājiem vajadzētu pašiem veicināt un atbalstīt pasākumus, ko īstenos Eiropas iestādes; domā, ka īpaši būtiski ir, lai MVU pastāvētu iespējas pilnvērtīgi aizstāvēt savas tiesības īpaši IĪT pārkāpšanas gadījumā trešās valstīs;

51.   aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt iniciatīvas patērētāju informētības uzlabošanai par viltotu preču pirkšanas sekām; uzsver, ka šādās iniciatīvās būtiska loma jāuzņemas uzņēmumiem;

52.   uzskata, ka izsekojamības nolūkā, lai efektīvāk varētu atšķirt oriģinālos produktus no viltotiem produktiem, ir jārosina ražotāji izmantot mūsdienu tehnoloģijas, un aicina Komisiju veikt pasākumus šādu konstruktīvu risinājumu veicināšanai un nostiprināšanai ilgstošam laika posmam;

53.   mudina dalībvalstis, kuras vēl nav transponējušas Direktīvu 2004/48/EK, to nekavējoties izdarīt;

54.   vērš uzmanību uz vajadzību ievērot četras iekšējā tirgus pamatbrīvības un uzlabot iekšējā tirgus darbību;

55.   aicina Komisiju apkopot dalībvalstu datus par viltotu preču radītām patērētāju veselības problēmām un patērētāju sūdzības par viltojumiem; aicina Komisiju raudzīties, lai visu dalībvalstu iestādes varētu piekļūt datiem;

56.   šajā sakarā uzstāj, ka jāmudina visas iesaistītās puses uzlabot to instrumentu efektivitāti, kas paredzēti cīņai pret viltošanu un pirātismu iekšējā tirgū;

57.   aicina dalībvalstis stiprināt muitas darbību valsts teritorijā un izveidot dienestu, kas būtu atpazīstams trešām personām (dalībvalstīm, trešām valstīm, Kopienas iestādēm, uzņēmumiem, kā arī fiziskām personām), kuras atbild par cīņu pret viltošanu un informēšanu par šo problēmu;

58.   atgādina dalībvalstīm, cik liela nozīme ir Kopienas patentam un patentiem paredzētai tiesību aizsardzības sistēmai kā līdzeklim, kas nodrošina lietotāju intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu visā ES un kas ļauj inovatīviem uzņēmumiem pēc iespējas labāk aizsargāt savus izgudrojumus un par tiem gūt labāku peļņu;

59.   aicina dalībvalstis tūristu apmeklētās vietās, kā arī tirdzniecības gadatirgos un izstādēs sniegt plašāku informāciju par cīņu pret viltošanu un pirātismu;

60.   vērš uzmanību uz intelektuālā īpašuma tiesību un dalībvalstu un Kopienas pastāvošo patentu saskaņošanas nozīmi cīņā pret viltošanu, un aicina dalībvalstis mudināt uzņēmumus aizsargāt savus pakalpojumus un ražojumus, reģistrējot preču zīmes, paraugus, patentus utt., lai nodrošinātu labāku intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu;

61.   aicina Komisiju izstrādāt pārskatu dalībvalstu muitas dienestu darbības rezultātu noteikšanai, lai veicinātu viltošanas apkarošanu un izveidot tīklu ātrai informācijas apmaiņai par viltotajām precēm, to balstot uz valstu kontaktpunktiem un moderniem informācijas apmaiņas rīkiem;

62.   aicina dalībvalstis stiprināt koordināciju starp muitas dienestiem un visā ES vienādi piemērot Kopienas noteikumus muitas tiesību jomā;

63.   aicina dalībvalstis un Komisiju izstrādāt kopēju pieeju preču viltojumu iznīcināšanai;

64.   aicina Komisiju visās dalībvalstīs atbalstīt vienkāršotās procedūras īstenošanu, kura ir noteikta Padomes Regulā (EK) Nr. 1383/2003 11. pantā;

65.   turklāt uzskata, ka svarīgi viltošanas aspekti (produkta imitācija/preču zīmes pārkāpums komerciālā mērogā) atšķiras no pirātisma aspektiem (autortiesību pārkāpums komerciālā mērogā) un ka jāapsver to risināšana neatkarīgi un atsevišķi, jo īpaši ievērojot ārkārtas nepieciešamību risināt izplatīto viltojumu problēmu sabiedrības veselības un drošības jomā;

66.   atbalsta saistībā ar sabiedrības veselību jomu viltotu zāļu definīciju, ko sniegusi Pasaules Veselības organizācija: “viltotas zāles ir zāles, kuru marķējumā ar iepriekšēju nodomu ir ietverta maldinoša informācija par to identitāti un/vai izcelsmi. Viltošana var attiekties gan uz oriģinālām zālēm, gan ģenēriskām zālēm, un viltotas zāles var būt ar pareizām sastāvdaļām vai ar nepareizām sastāvdaļām, bez aktīvām sastāvdaļām, ar aktīvām sastāvdaļām nepietiekamā daudzumā vai ar atdarinātu iepakojumu”;

67.   uzsver cik svarīgi ir ievērot pamattiesības, piemēram, tiesības uz privātās dzīves un personas datu aizsardzību, īstenojot pasākumus viltošanas un pirātisma apkarošanā;

Noslēguma apsvērumi

68.   aicina Komisiju kopā ar Padomi un dalībvalstīm noteikt skaidru, loģisku un tālejošu politisko līniju, kura paralēli iekšējiem pasākumiem muitas jomā koordinētu un orientētu Eiropas Savienības un dalībvalstu “ārējos” viltošanas un pirātisma apkarošanas pasākumus;

69.   aicina Komisiju atbalstīt pasākumus, kuri papildina tiesību normas un uzlabot informētību par viltošanas sekām, lai mainītu cilvēku attieksmi pret viltošanu un pirātismu;

70.   uzskata, ka Komisijai vajadzētu apsvērt starptautiska viltošanas apkarošanas rezultātu pārskata izstrādi pēc iekšējā tirgus rezultātu pārskata parauga, kurš sniegtu datus par valstīm, kuras atpaliek viltošanas apkarošanā;

71.   mudina Padomi un Komisiju piešķirt Parlamentam nozīmīgāku lomu viltošanas apkarošanā; uzskata, ka ES būtu vēlams uzlabot savu politisko klātbūtni gan tādās specializētās starptautiskās sanāksmēs kā Pasaules viltošanas un pirātisma apkarošanas kongress, gan starptautiskajās organizācijās, kuras strādā intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā;

72.   aicina Komisiju un Padomi sniegt EP pilnīgu informāciju par dažādiem pasākumiem šajā jomā un to iesaistīt; uzskata, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu nolīgums par viltotu preču tirdzniecības apkarošanu ratifikācijai būtu jāratificē Eiropas Parlamentam, ievērojot piekrišanas procedūru;

*

* *

73.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem.

---

(1)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0053.

(2)  OV C 102 E, 24.4.2008., 128. lpp.

(3)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0247.

(4)  OV C 298 E, 8.12.2006., 235. lpp.

(5)  OV C 308 E, 16.12.2006., 182. lpp.

(6)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0629.

(7)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0195.

(8)  OV C 233 E, 28.9.2006., 103. lpp.

(9)  OV L 349, 31.12.1994., 71. lpp.

(10)  OV L 157, 9.6.2006., 1. lpp.

(11)  OV L 169, 30.6.2005., 1. lpp.

(12)  OV L 145, 4.6.2008., 1. lpp.

(13)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0305.

(14)  OV L 157, 30.4.2004., 45. lpp.

(15)  OV L 196, 2.8.2003., 7. lpp.

(16)  Samita deklarācija “Izaugsme un atbildība pasaules ekonomikā”2007. gada 7. jūnijs, G8 samits Heiligendammā.

(17)  3. panta 2. punktā ir noteikts, ka pasākumiem un aizsardzības līdzekļiem ir arī jābūt efektīviem, samērīgiem un preventīviem, un ka tie jāpiemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi.

(18)  OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.

(19)  OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.

---

23.2.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 45/58

---

Grāmatvedības prasības attiecībā uz vidējiem uzņēmumiem

P6_TA(2008)0635

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūcija par grāmatvedības prasībām attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, jo īpaši mikrouzņēmumiem

(2010/C 45 E/10)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 192. panta 2. punktu un 232. panta 2. punktu,

—	ņemot vērā 2005. gada 26. maija pamatnolīgumu par attiecībām starp Eiropas Parlamentu un Komisiju (1),

—	ņemot vērā 2008. gada 21. maija rezolūciju par vienkāršotu uzņēmējdarbības vidi uzņēmējdarbības tiesību, grāmatvedības un revīzijas jomās (2),

—	ņemot vērā 2008. gada 25. jūnija Komisijas paziņojumu “Vispirms domāt par mazākajiem” — Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts “Small Business Act” (COM(2008)0394),

—	ņemot vērā augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupas 2008. gada 10. jūlija atzinumu par administratīvo slogu “Administratīvā sloga samazināšana; prioritārā joma — uzņēmējdarbības tiesības/gada pārskati”,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta nostāju, pieņemtu pirmajā lasījumā 2008. gada 18. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu Nr. 2008/…/EK, ar ko groza Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK attiecībā uz noteiktām informācijas atklāšanas prasībām vidējiem uzņēmumiem un konsolidētu pārskatu sastādīšanas pienākumu (3),

—	ņemot vērā attiecīgo Komisijas paziņojumu par grāmatvedības direktīvām attiecībā uz vidējiem uzņēmumiem 2008. gada 18. decembra plenārsēdē,

—	ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

A.

tā kā no Padomes 1978. gada 25. jūlija ceturtās direktīvas 78/660/EEK, kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz noteiktu veidu sabiedrību gada pārskatiem (4) (Ceturtā uzņēmējdarbības tiesību direktīva) un Padomes 1983. gada 13. jūnija septītās direktīvas 83/349/EEK, kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz konsolidētajiem pārskatiem (5) (Septītā uzņēmējdarbības tiesību direktīva) izrietošās grāmatvedības prasības nereti rada pārak lielu slogu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, bet jo īpaši — mikrouzņēmumiem (ļoti maziem uzņēmumiem);

B.	tā kā augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupas iepriekš minētajā atzinumā par administratīvā sloga samazināšanu uzņēmumiem Komisija jau aicināta neattiecināt grāmatvedības direktīvas uz mikrouzņēmumiem,

1.   atgādina Komisijai, ka, kaut arī vienota un saskaņota grāmatvedības sistēma Eiropas Savienībā veicina tirdzniecību iekšējā tirgū, mikrouzņēmumiem pašreiz spēkā esošie grāmatvedības noteikumi rada pārmērīgu slogu, turklāt norāda, ka tie var būt, piemēram, nelieli tirdzniecības vai amatniecības uzņēmumi; ja tie darbojas galvenokārt vienā dalībvalstī vietējā vai reģionālā līmenī, tad tie nerada pārrobežu ietekmi uz iekšējo tirgu vai arī uz konkurenci Eiropas Savienībā; tāpēc dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai daļēji vai pilnībā neattiecināt obligātās grāmatvedības prasības uz šiem uzņēmumiem;

2.   aicina Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu, saskaņā ar kuru dalībvalstīm būtu tiesības neattiecināt Ceturtās un Septītās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas prasības uz tādiem uzņēmumiem, kuru bilances rādītāji nepārsniedz divos no turpmāk minētajiem trim kritērijiem noteiktās robežas:

—	bilances kopsumma: EUR 500 000;

—	tīrais apgrozījums: EUR 1 000 000;

—	vidējais darbinieku skaits finanšu gadā: desmit;

ja šo uzņēmumu darbība notiek vietējā vai reģionālā līmenī vienā dalībvalstī;

3.   aicina Komisiju turpināt centienus pārskatīt Ceturto un Septīto uzņēmējdarbības tiesību direktīvu, lai tādējādi veicinātu uzņēmējdarbības tiesību un jo īpaši grāmatvedības noteikumu vienkāršošanu un saskaņošanu iekšējā tirgū, kā arī līdz 2009. gada beigām sagatavot vienotu Eiropas grāmatvedības sistēmu; atgādina Komisijai, ka ar vienotu standartu varēs samazināt administratīvo slogu un palielināt pārredzamību visu ieinteresēto personu interesēs, un atgādina arī, ka vienkāršošanu ievērojami sekmētu XBRL (paplašināma uzņēmējdarbības pārskatu sniegšanas valoda) strukturēta ieviešana Eiropā;

4.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai.

---

(1)  OV C 117 E, 18.5.2006., 125. lpp.

(2)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0220.

(3)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0631.

(4)  OV L 222, 14.8.1978., 11. lpp.

(5)  OV L 193, 18.7.1983., 1. lpp.

---

23.2.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 45/60

---

Eiropas autentiskais dokuments

P6_TA(2008)0636

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par Eiropas autentisko dokumentu (2008/2124(INI))

(2010/C 45 E/11)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā EK līguma 192. panta otro ievilkumu,

—	ņemot vērā Komisijas 2005. gada 10. maija paziņojumu “Hāgas programma: desmit prioritātes turpmākajiem pieciem gadiem. Partnerība Eiropas atjaunošanai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā” (COM(2005)0184),

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas salīdzinošo pētījumu par autentiskajiem instrumentiem,

—	ņemot vērā Reglamenta 39. un 45. pantu,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6-0451/2008),

A.

tā kā saistībā ar iepriekšminēto paziņojumu par Hāgas programmu Komisija attiecībā uz savām prioritātēm pauda viedokli, ka ir jānodrošina patiesa Eiropas telpa civiltiesību jomā un it īpaši attiecībā uz tiesas lēmumu atzīšanu un izpildi; tā kā, lai vairotu savstarpējo uzticēšanos Eiropas Savienībā, šī programma kā svarīgāko prioritāti turpmākajiem gadiem paredzēja savstarpējās atzīšanas principa turpmāku īstenošanu, kas ir konkrēts līdzeklis, lai aizsargātu pilsoņu tiesības un garantētu tā piemērošanu ārpus Eiropas robežām;

B.	tā kā Hāgas programma paredz, ka savstarpējas atzīšanas programmas īstenošana ir īpaši svarīga prioritāte un ka šī īstenošana ir jāpabeidz līdz 2011. gadam;

C.	tā kā pilsoņu brīva kustība Eiropas Savienībā pastāvīgi palielinās; tā kā tas rada noteiktus juridiskus apstākļus saistībā ar divām vai vairākām dalībvalstīm;

D.	tā kā Komisija iepriekš minētajā paziņojumā par Hāgas programmu par īpaši svarīgu problēmu civillietu jomā, kas jārisina, ir atzinusi publisko aktu atzīšanu; tā kā šajā sakarībā ir steidzami jāveicina autentisko dokumentu atzīšana un izpilde, kā to paredz spriedums Unibank lietā (1);

E.	tā kā Kopienas tiesību aktu uz nozari orientēta un neviendabīga pieeja šajā jomā ir neapmierinoša (2);

F.	tā kā ir jāaizsargā Eiropas pilsoņu ģimenes un mantojuma tiesības ārpus ES robežām;

G.	tā kā uzņēmumiem ir aizvien vairāk iestāžu ārvalstīs un darbību Kopienas iekšienē, kas palielina autentisko dokumentu apriti attiecībā uz uzņēmumu izveidi un darbību;

H.	tā kā ir īpaši būtiski Eiropas Savienībā izveidot skaidru un pilnīgu juridisko pamatu, kas garantētu pilsoņiem un uzņēmējiem drošību un juridisko situāciju un valsts varas pārstāvju veikto darījumu paredzamību;

I.

tā kā patiesas Eiropas juridiskās telpas izveide strīdu gadījumā pamatojas uz tiesas vai administratīvās iestādes nolēmumu pārrobežu atzīšanu, bet ar tiesvedību nesaistītos gadījumos — uz pārrobežu atzīšanu autentiskiem dokumentiem, ko sagatavojusi vai reģistrējusi tiesu iestāde vai valsts ierēdņi, kas nozīmēti juridisko dokumentu apstiprināšanai;

J.	tā kā tiesu iestāžu lēmumu savstarpējās atzīšanas jomā pastāvošās regulas piemēro autentiskajiem dokumentiem, ja tos izdod valsts iestādes;

K.

tā kā autentiskā dokumenta akta būtiska iezīme ir lielāks pierādījuma spēks nekā privātam līgumam un tā kā šis pierādījuma spēks tiesnesim ir jāņem vērā, jo to viņam regulāri uzliek par pienākumu dalībvalstu tiesību akti, ņemot vērā uzticēšanos attiecīgi pilnvarota valsts ierēdņa vai valsts iestādes sastādītajiem juridiskajiem aktiem (3);

L.

tā kā, lai tiktu atzīts autentiskā dokumenta pierādījuma spēks, ir jābūt atzītam tā autentiskumam, kas izriet no apstākļa, ka šo dokumentu izdevis valsts ierēdnis, kas ir pilnvarots sastādīt autentiskos dokumentus, vai valsts iestāde, un tā kā savstarpēja uzticība dalībvalstu tiesību sistēmām pamato autentiskuma pārbaudi saistīto procedūru turpmāku piemērošanu tikai būtisku šaubu gadījumā par dokumenta ticamību;

M.

tā kā tās dalībvalsts tiesību aktu ievērošanai, kurā dokuments ir jāuzrāda lietošanas nolūkā, tomēr ir jārada pārliecība, ka pierādījuma spēka atzīšana nenozīmē, ka ārvalsts autentiskajam dokumentam piemīt lielāks pierādījuma spēks, nekā šīs dalībvalsts autentiskajiem dokumentiem; tā kā pieprasītās regulas materiālās piemērošanas jomai ir jāattiecas uz būtisku civiltiesību un komerctiesību daļu, izņemot konkrētas precīzi noteiktas jomas;

N.

tā kā publisko reģistru sistēmu atšķirības attiecībā uz struktūru un organizāciju nekustamā īpašuma jomā, kā arī atšķirības attiecībā uz tiem piešķirtās sabiedrības uzticības raksturu un mērogiem liek izslēgt nekustamā īpašuma tiesību pārnešanu no Kopienas nākotnes instrumenta, ņemot vērā tiešo sakarību starp autentiska dokumenta izstrādes veidu un uzskaiti publiskajā reģistrā;

O.

tā kā tiesu iestāžu nolēmumu atzīšanas jomā visā Eiropas Savienībā šāda izslēgšana nozīmētu ekskluzīvas kompetences piešķiršanu to valstu tiesām, kur atrodas nekustamais īpašums, izskatot visas prasības attiecībā uz nekustamā īpašuma tiesību izmantošanu, un tiesām teritorijā, kur atrodas publiskais reģistrs, attiecībā uz jebkuru prasību par publiskā reģistrā ierakstu derīgumu (4);

P.

tā kā autentiskā dokumenta institūcija nepastāv angļu-amerikāņu tiesību sistēmās, it īpaši Anglijas, Velsas un ziemeļvalstu tiesībās; tā kā, lai gan Anglijā un Velsā pastāv solicitor profesija, kuras pārstāvji darbojas kā valsts dienesta notāri, un scrivener notāri, šie juristi nevar sastādīt autentiskos dokumentus, bet var vienīgi sertificēt parakstus, un līdz ar to, pieņemot jebkādus jaunus tiesību aktus attiecībā uz Eiropas autentiskajiem dokumentiem, ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka šajā sakarībā nerodas pārpratumi; tā kā tādēļ ir jāveic visi piesardzības pasākumi, lai nodrošinātu, ka autentiskos dokumentus nevar izmantot valstīs, kurās šādus dokumentus nevar sastādīt to valstspiederīgie, lai apietu procedūras, kas noteiktas šo valstu tiesību sistēmās (t. i., pierādījuma sniegšana); tā kā, lai palielinātu informētību juridisko profesiju pārstāvju vidū tajās dalībvalstīs, kurās autentiskie dokumenti nepastāv, Komisijai būtu arī jāuzsāk atbilstīga informācijas kampaņa un jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka visi angļu-amerikāņu sistēmas juristi ir informēti par ierēdņu darbu kontinentālo tiesību sistēmā un iespējamiem to klientu ieguvumiem it īpaši attiecībā uz juridisko noteiktību autentisko dokumentu izmantošanas darījumos, ko tie ierosina slēgt valstīs, kurās šis instruments tiek izmantots; tā kā Parlamenta Juridiskā komiteja jau vairākkārt paudusi nepieciešamību pēc praktizējošu juristu Eiropas tīkla, informācijas kampaņām un materiāliem, kā arī kopējām mācībām, kuras veicināt tiek aicināta Komisija;

Q.

tā kā pieprasīto regulu nevar piemērot ne jautājumiem attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem, uz kuriem attiecas citi Kopienas instrumenti, ne jautājumiem attiecībā uz valsts iestāžu un ierēdņu kompetenci, organizāciju un struktūru, tostarp autentifikācijas procedūru, kas ir dalībvalstu kompetencē,

1.   uzskata, ka savstarpēja uzticība tiesību jomā Kopienā pamato to, ka nākotnē būtu atceļamas procedūras saistībā ar autentiskā dokumenta pārbaudi un ticamību pārrobežu jomā; uzskata, ka šādu autentiskā dokumenta atzīšanu, lai to izmantotu attiecīgajā dalībvalstī, var noraidīt tikai tad, ja pastāv būtiskas šaubas un pamatojums attiecībā uz tā autentiskumu, vai arī tad, ja atzīšana ir pretrunā ar attiecīgās dalībvalsts sabiedrisko kārtību;

2.   prasa Komisijai, pamatojoties uz EK līguma 65. panta a) apakšpunktu un 67. panta 5. punkta otro ievilkumu, iesniegt Parlamentam tiesību akta priekšlikumu, lai paredzētu autentisko dokumentu savstarpēju atzīšanu un izpildi;

3.   uzsver, ka atzīšana nevar piešķirt ārvalsts dokumentam lielāku spēku nekā attiecīgās valsts dokumentam;

4.   uzsver, ka pieprasītajai regulai jāattiecas uz visiem autentiskajiem dokumentiem civiltiesību un komerctiesību jomā, izņemot tos dokumentus, kas attiecas uz nekustamo īpašumu un kuri jāreģistrē vai kurus var reģistrēt, vai arī norādīt publiskajā reģistrā;

5.   precizē, ka pieprasīto regulu nedrīkst piemērot jautājumiem attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem, ko piemēro autentiskajam dokumentam, un jautājumiem attiecībā uz valsts iestāžu un ierēdņu kompetenci, organizāciju un struktūru, tostarp autentifikācijas procedūru;

6.   šajā kontekstā atzīmē, ka pievienotajos detalizētajos ieteikumos ir ievērots subsidiaritātes un proporcionalitātes princips un pilsoņu pamattiesības;

7.   uzskata, ka prasītajam priekšlikumam nebūs finansiālas ietekmes;

8.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pievienotos detalizētos ieteikumus Komisijai, Padomei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

---

(1)  Eiropas Kopienu Tiesas 1999. gada 17. jūnija spriedums lietā C-260/97, Recueil, I-3715. lpp.

(2)  Padomes Regula Nr. 44/2001/EK (OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.); Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (OV L 338, 23.12.2003., 1. lpp.); Padomes Regula (EK) Nr. 805/2004 (OV L 143, 30.4.2004., 15. lpp.).

(3)  Ģenerāladvokāta A. La Pergola1999. gada 2. februāra secinājumi — iepriekš minētās Unibank lietas 7. punkts.

(4)  Sk. Regulas (EK) Nr. 44/2001 22. panta 1. un 3. punktu.

---

---

23.2.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 45/63

---

E-tiesiskums

P6_TA(2008)0637

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par e-tiesiskumu (2008/2125(INI))

(2010/C 45 E/12)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā EK līguma 192. panta otro daļu,

—	ņemot vērā Padomes Juridisko datu apstrādes darba grupas (e-tiesiskums) paveikto,

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 30. maija paziņojumu “Ceļā uz Eiropas e-tiesiskuma stratēģiju” (COM(2008)0329),

—	ņemot vērā darbu, ko šajā jomā patlaban veic Eiropas Padomē izveidotā Eiropas Tiesiskuma efektivitātes komisija (CEPEJ),

—	ņemot vērā Reglamenta 39. un 45. pantu,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A6-0467/2008),

A.	tā kā 2007. gadā Padome nolēma uzsākt darbu, lai Eiropas līmenī izstrādātu tieslietu jomā izmantojamas informācijas un sakaru tehnoloģijas (IST), galvenokārt pievēršoties Eiropas portāla izveidei;

B.

tā kā saskaņā ar aplēsēm Eiropā apmēram 10 miljoni cilvēku ir iesaistīti pārrobežu tiesas prāvās un tādēļ plašāka informācijas tehnoloģiju (IT) pielietošana ir būtiski svarīga, lai pilsoņiem nodrošinātu labāku piekļuvi tiesu iestādēm un lai racionalizētu un vienkāršotu tiesvedību, kā arī saīsinātu lietu izskatīšanas termiņus un samazinātu ar tiesas spriešanu saistītās izmaksas pārrobežu tiesas prāvās;

C.

tā kā e-tiesiskumam ir plaša definīcija, kurā vispārīgi minēta elektronisko tehnoloģiju lietošana tieslietu jomā, un tā kā šī definīcija attiecas uz vairākiem jautājumiem, kuriem nav jābūt saistītiem ar e-tiesiskuma jēdzienu tādā izpratnē, kā to interpretē Komisija 2008. gada 30. maija paziņojumā “Ceļā uz Eiropas e-tiesiskuma stratēģiju” un Padomes darba grupa e-tiesiskuma jautājumos;

D.

tā kā informāciju tehnoloģijas var ievērojami veicināt Eiropas tiesu iestāžu un tiesību sistēmas pieejamību un efektivitāti, ja šīs tehnoloģijas tiek izmantotas pareizi; tā kā, Eiropā palielinoties iekšējā tirgus integrācijai un pieaugot mobilitātei, arvien biežāk būs sastopamas problēmas, kas raksturīgas pārrobežu tiesu sistēmai, piemēram, saistībā ar valodu, attālumu un svešu tiesību sistēmu; tā kā šīs problēmas tomēr zināmā mērā var vienkāršot, atbilstīgi izmantojot informācijas un sakaru tehnoloģijas, tādējādi ne tikai uzlabojot tiesas pieejamību Eiropas pilsoņiem, bet arī veicinot vienotā tirgus efektivitāti;

E.	tā kā CEPEJ ziņojumā par informācijas un sakaru tehnoloģiju izmantošanu Eiropas tiesu sistēmās ir uzsvērts, ka elektronisko tehnoloģiju lietošana tiesu darbībā ne vienmēr dod pozitīvu rezultātu un tādēļ, lai gūtu labus rezultātus, jāveic institucionāli un stratēģiski pasākumi;

F.

tā kā saistībā ar informācijas tehnoloģiju izmantošanu strīdu izšķiršanā un izlīguma procedūrās ilgtermiņā būs nepieciešami būtiski grozījumi procesuālajās tiesībās, kā arī izmaiņas tiesību aktu projektu sagatavošanā un koncepcijas izstrādē, un, lai nodrošinātu tiesību efektīvu īstenošanu un tiesas pieejamību, būs vajadzīga reģistru (komercreģistru un uzņēmumu reģistru, zemesgrāmatu, testamentu reģistru utt.) sasaiste; tā kā Parlaments jau ir bijis iesaistīts jautājumu risināšanā, lai lielākā mērā izmantotu informācijas tehnoloģijas saistībā ar lietu izskatīšanu tiesā, izskatot tiesību aktus par maza apmēra prasībām, par Eiropas izpildes rīkojumu un par strīdu izšķiršanu ārpus tiesas; tā kā jārosina izmantot informācijas tehnoloģijas visās jomās, tostarp attiecībā uz dokumentu iesniegšanu, izplatīšanu un nodošanu, pierādījumu iesniegšanu un juridiskās palīdzības pieteikumu izskatīšanu, un tādēļ IT izmantošana jāatspoguļo visos turpmākajos likumdošanas priekšlikumos; tā kā jau varētu apsvērt pasākumus elektronisko aktu, parādnieku aktīvu pārredzamības un pierādījumu jomā;

G.

tā kā ideja izveidot e-tiesiskuma portālu/tīklu ir apsveicama, bet jārūpējas par to, lai tiktu apmierinātas gan ES pilsoņu, gan ES praktizējošo juristu vajadzības un veicināta tiesu pieejamība, piedāvājot pārredzamas un vienkāršas iespējas piekļūt informācijai; tā kā tādēļ ir jāveicina saikne starp ES pilsoņiem un valstu varasiestādēm, un noziegumu upuriem, aizdomās turētajiem un tiesu sistēmas izmantotājiem kopumā ikdienas dzīvē jāspēj gūt labumu no ES tiesiskuma instrumentiem; tā kā, lai panāktu patiesu efektivitāti, šo portālu/tīklu vienlaikus kā izmēģinājuma projektu vajadzētu iekļaut Eiropas komunikāciju tīklu sistēmā, kā ieskicēts EK līguma 154. pantā un konkretizēts Komisijas 2008. gada 29. septembra paziņojumā (COM(2008)0583) izklāstītajos Eiropas valstu pārvaldes iestāžu sadarbspējas risinājumos (ISA);

H.

tā kā — ņemot vērā to, ka tikai 50 % Eiropas pilsoņu ir piekļuve internetam —, izstrādājot un ieviešot e-tiesiskuma pakalpojumus, vajadzētu pilnībā ievērot pārredzamības, vienlīdzības likuma priekšā un sabiedrības pārraudzības principus, un šiem pakalpojumiem vismaz pārejas periodā pēc savas būtības vajadzētu būt fakultatīviem papildpakalpojumiem attiecībā uz dalībvalstīs līdz šim īstenoto praksi;

I.

tā kā pastāvošie portāli ir primitīvi, tajos ir grūti orientēties un tie nav lietotājdraudzīgi un tā kā informācijas, elektronisko sistēmu un reģistru pieejamības uzlabošanai ir jāpiesaista labākie IT speciālisti; tā kā vienotā Eiropas tiesiskuma portālā, kurā paredzēta atsevišķa piekļuve tiesu iestādēm un valsts ierēdņiem, tiesību speciālistiem un citiem juridisko profesiju pārstāvjiem un pilsoņiem, ir jānodrošina identifikācijas pārvaldības sistēma, lai nodalītu pilsoņiem paredzēto portāla sadaļu no speciālistiem paredzētās portāla sadaļas; tā kā, kaut arī ir visai svarīgi turpināt veidot un uzlabot Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu, galvenā uzmanība tomēr vairāk nekā jebkad ir jāpievērš tiesu sistēmas pieejamības nodrošināšanai pilsoņiem un uzņēmumiem;

J.

tā kā Eiropas tiesiskuma telpas izveidi zināmā mērā palēnina apstāklis, ka to tiesu iestāžu skaits, kam ir pieejama ES tiesiskuma apmācība, ir neliels un tā kā elektroniskie līdzekļi varētu ievērojami uzlabot iespējas izplatīt Eiropas tiesisko kultūru, kas ir topošās Eiropas tiesiskuma telpas pamats;

K.	tā kā ir jāņem vērā, ka dalībvalstu tiesnešu zināšanu līmenis par Kopienas tiesību aktiem ievērojami atšķiras, kā norādīts Parlamenta 2008. gada 9. jūlija rezolūcijā par dalībvalstu tiesnešu lomu Eiropas juridiskajā sistēmā (1);

L.	tā kā ir nekavējoties jāuzsāk nozīmīgāko jautājumu risināšana e-tiesiskuma jomā, tostarp valodu jautājuma risināšana;

M.

tā kā tieslietu ministri ir atbalstījuši decentralizētu pieeju e-tiesiskuma izstrādāšanai Eiropas līmenī, nosakot nelielu centralizētu koordināciju, kas atļautu informācijas apmaiņu Eiropas līmenī, vienlaikus ļaujot valstu sistēmām darboties neatkarīgi un izvairoties no grūtībām, kas raksturīgas jaunas, centralizētas ES e-tiesiskuma sistēmas radīšanai, un tā kā dažas dalībvalstis ir iesaistītas divpusējā sadarbībā; tā kā Padomes darba grupa ir secinājusi, ka iniciatīvām e-tiesiskuma jomā attiecībā uz dalībvalstīm nav jābūt obligātām, bet tām būtu jārada dalībvalstīm pienākums ieviest jaunas valsts līmeņa sistēmas vai pamatos mainīt pastāvošās sistēmas;

N.

tā kā informācijas tehnoloģijas ir izrādījušās iedarbīgs līdzeklis starptautiskās noziedzības apkarošanā, kā liecina, piemēram, Šengenas Informācijas sistēmas un tās turpmāko izstrādņu rezultāti; tā kā starptautiskās noziedzības novēršanai un apkarošanai ir pilnībā jāizmanto augsto tehnoloģiju iespējas, un izmēģinājuma projektiem, piemēram, Eiropas Sodāmības reģistru informācijas sistēmas projektam, ir jāsniedz viss iespējamais atbalsts, tostarp arī finansiāls atbalsts;

O.

tā kā dažās dalībvalstīs spēkā esošā pierādījumu vākšanas sistēma krimināllietās joprojām ir balstīta uz lēniem un neefektīviem līdzekļiem, ko piedāvā savstarpējā palīdzība krimināllietās, un tā kā atbilstīgā gadījumā un tikai tad, ja tas nekaitē liecību sniedzošās personas tiesiskajam statusam, liels progress klāt neesošu liecinieku liecību uzklausīšanā būtu tehnoloģisko risinājumu, piemēram, videokonferenču, izmantošana;

P.	tā kā Eiropas tiesiskuma telpas izveidē ietilpst arī ES pilsoņu pamattiesību un procesuālo garantiju uzlabošana un tā kā šī stratēģija jāīsteno, pilnībā ievērojot augstākos datu aizsardzības standartus;

Q.	tā kā, īstenojot likumdošanas pasākumus, kuru mērķis ir palielināt zināšanas par pārējo dalībvalstu kriminālās tiesvedības sistēmām, vienlaikus ir jānodrošina šādu zināšanu pieejamība tiešsaistē,

1.   atbalsta Komisijas plānus, it īpaši priekšlikumu veicināt Eiropas sadarbspējas sistēmu, īstenojot programmu par elektroniskās pārvaldības pakalpojumu savietojamības nodrošināšanu Eiropas valstu pārvaldes iestādēm, uzņēmumiem un pilsoņiem (IDABC programmu), kā arī pašreiz notiekošo darbu saistībā ar elektronisko parakstu un elektronisko identitāti;

2.   aicina Komisiju papildināt Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpu ar e-tiesiskuma telpu,

a)	veicot konkrētus pasākumus, kuru mērķis ir ieviest Eiropas e-tiesiskuma telpu;

b)	skaidri nodalot jautājumus, kurus skars ES darbība, piemēram, izmantojot citu definīciju vai arī jēdzienam “e-tiesiskums” pievienojot apzīmētāju “ES” — piemēram, “ES e-tiesiskums” vai “ES-tiesiskums”;

c)

ieviešot e-tiesiskuma portālu/tīklu, kurš būtu noderīgs gan ES pilsoņu, gan praktizējošo juristu vajadzībām un kurā būtu nodrošināti pārredzami un vienkārši līdzekļi informācijas ieguvei, izmantojot Eiropas komunikāciju tīklu sistēmas, kā ieskicēts EK līguma 154. pantā un konkretizēts Eiropas valstu pārvaldes iestāžu sadarbspējas risinājumos (ISA);

d)	plaši izmantojot elektroniskos līdzekļus Eiropas tiesiskās kultūras izveidē;

e)	pilnībā izmantojot iespējas, ko starptautiskās noziedzības novēršanai un apkarošanai sniedz jaunās tehnoloģijas;

f)	nekavējoties uzlabojot un nodrošinot līdzekļus liecību iegūšanai citās dalībvalstīs, piemēram, videokonferenču sistēmas;

g)	stiprinot pamattiesības, procesuālās garantijas krimināllietu izskatīšanā un datu aizsardzību kā ES-tiesiskuma rīcības plāna izstrādes un īstenošanas neatņemamu sastāvdaļu;

3.   uzskata, ka iestāžu darbam jābūt vairāk vērstam uz pilsoņu interešu ievērošanu;

4.   atzinīgi vērtējot dalībvalstu entuziasmu attiecībā uz divpusēju projektu izstrādi, kurus vēlāk varētu paplašināt, iesaistot visas dalībvalstis, un tādējādi, cerams, gūt optimālu rezultātu visai ES kopumā, vienlaikus brīdina, ka šāda pieeja, iespējams, var radīt sadrumstalotību, un cer, ka tas netiks pieļauts;

5.   aicina Komisiju e-tiesiskuma kontekstā pievērst vajadzīgo uzmanību e-mācību līdzekļu attīstīšanai tieslietu sistēmas darbiniekiem;

6.   apstiprina, ka šajos ieteikumos ievērots subsidiaritātes princips un pilsoņu pamattiesības;

7.   uzskata, ka prasītajam priekšlikumam nav finansiālas ietekmes;

8.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un tai pievienotos detalizētos ieteikumus Komisijai, Padomei un dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

---

(1)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0352.

---

---

23.2.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 45/71

---

Pieaugušo juridiskā aizsardzība: pārrobežu ietekme

P6_TA(2008)0638

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai attiecībā uz pieaugušo juridisko aizsardzību: pārrobežu ietekme (2008/2123(INI))

(2010/C 45 E/13)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā EK Līguma 192. panta otro daļu,

—	ņemot vērā Hāgas 2000. gada 13. janvāra konvenciju par pieaugušo starptautisko aizsardzību,

—	ņemot vērā 2006. gada 13. decembra ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

—	ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (COM(2008)0530),

—	ņemot vērā Komisijas 2005. gada 10. maija paziņojumu Padomei un Parlamentam “Hāgas programma: desmit prioritātes turpmākajiem pieciem gadiem: partnerība Eiropas atjaunošanai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā” (COM(2005)0184),

—	ņemot vērā Reglamenta 39. un 45. pantu,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu, kā arī Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A6-0460/2008),

A.	tā kā iepriekšminētajā paziņojumā par Hāgas programmu Komisija par prioritāti pasludina nepieciešamību nodrošināt patiesu Eiropas telpu civiltiesiskuma jomā, jo īpaši attiecībā uz tiesas lēmumu savstarpēju atzīšanu un izpildi;

B.	tā kā rit darbs un apspriedes saistībā ar lēmumiem ģimenes īpašumu, mantojumu un testamentu lietās, lai sagatavotu priekšlikumus jauniem tiesību aktiem;

C.	tā kā nepieciešams veicināt arī tādu tiesu vai administratīvu lēmumu atzīšanu un izpildi, kas pieņemti attiecībā uz personām, kurām tiek piemēroti aizsardzības pasākumi;

D.	tā kā jāpievērš uzmanība to personu, kurām tiek piemēroti aizsardzības pasākumi, delikātajai situācijai un neaizsargātībai, kā arī nepieciešamībai ātri apstrādāt sadarbības, informācijas, atzīšanas vai izpildes pieprasījumus;

E.	tā kā ir izveidojušās situācijas, kad tiesiskās aizsardzības īstenošana skar divas vai vairākas dalībvalstis;

F.	tā kā ir izveidojušās arī situācijas, kad ar tiesisko aizsardzību saistītas lietas attiecas uz divām vai vairākām dalībvalstīm un attiecas uz dalībvalstīm un valstīm, kas neietilpst ES, jo īpaši saistībā ar tradicionālajām migrācijas plūsmām (agrākās kolonijas, ASV un Kanāda);

G.	tā kā pieaugošā pārvietošanās starp dalībvalstīm, no kurām kopumā vairāk izbrauc pensionāri, tostarp arī mazāk aizsargātas pilngadīgas personas, un tām dalībvalstīm, kurās kopumā vairāk iebrauc pensionēti cilvēki, ir radījusi problēmas;

H.

tā kā Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumā dalībvalstīm Nr. R(99) 4 par mazāk aizsargātu pieaugušu personu tiesiskās aizsardzības principiem, ko pieņēma 1999. gada 23. februāris, visas ES dalībvalstis vienojās, ka ir jānodrošina mazāk aizsargātu pieaugušo tiesiskā aizsardzība un ir nepieciešami šo aizsardzību reglamentējoši principi;

I.	tā kā vienam no personu brīvas pārvietošanās tiesību stūrakmeņiem jābūt mazāk aizsargātu pilngadīgu personu tiesiskajai aizsardzībai;

J.	tā kā dalībvalstu tiesību akti aizsardzības pasākumu jomā ir atšķirīgi;

K.	tā kā jāņem vērā noteikumi, kas minēti ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām;

L.	tā kā Hāgas konvencijas noteikumi var palīdzēt sasniegt mērķi pabeigt tiesiskuma, brīvības un drošības telpas izveidi, atvieglojot to lēmumu atzīšanu un izpildi, ar kuriem paredz aizsardzības pasākumus, nosaka piemērojamos tiesību aktus un centrālo iestāžu sadarbību;

M.	tā kā ir jāīsteno īpaši un piemēroti dalībvalstu sadarbības pasākumi, kuriem par pamatu varētu izmantot šajā konvencijā noteiktos instrumentus;

N.	tā kā varētu tikt ieviestas vienotas Kopienas veidlapas, lai veicinātu informēšanu par lēmumiem par aizsardzības pasākumu piemērošanu, kā arī šo lēmumu apriti, atzīšanu un izpildi;

O.	tā kā vienota Kopienas veidlapa varētu tikt ieviesta Eiropas Savienības līmenī saistībā ar pilnvaru rīcībnespējas gadījumā, lai nodrošinātu šo pilnvaru efektīvu darbību visās dalībvalstīs;

P.	tā kā varētu ieviest mehānismus, lai atvieglotu pilnvaru ilgstošu atzīšanu, reģistrēšanu un izmantošanu visā Eiropas Savienībā,

1.   atzinīgi vērtē Francijas prezidentūras saistības attiecībā uz mazāk aizsargātām pilngadīgām personām un viņu pārrobežu tiesisko aizsardzību; pauž atzinību tām dalībvalstīm, kas ir parakstījušas un ratificējušas Hāgas konvenciju, un mudina tās dalībvalstis, kas vēl nav parakstījušas vai ratificējušas šo konvenciju, to izdarīt;

2.   prasa Komisijai, tiklīdz ir gūta pietiekoša pieredze saistībā ar Hāgas konvencijas darbību un, pamatojoties uz EK Līguma 65. pantu, iesniegt Parlamentam tiesību akta priekšlikumu, lai stiprinātu dalībvalstu sadarbību, kā arī, lai uzlabotu to lēmumu atzīšanu un izpildi, kas saistīti ar pilngadīgu personu aizsardzību un pilnvarām rīcībnespējas gadījumā un ilgstošām pilnvarām, ņemot vērā turpmāk sniegtās rekomendācijas;

3.   aicina Komisiju pārraudzīt pieredzi saistībā ar Hāgas konvencijas piemērošanu un tās īstenošanu dalībvalstīs, kā arī atbilstošā laikā iesniegt Parlamentam un Padomei ziņojumu, kurā apkopotas problēmas un labākā prakse tās piemērošanā praksē un kurā, ja nepieciešams, iekļauti priekšlikumi Kopienas noteikumiem, lai papildinātu vai precizētu Konvencijas piemērošanas veidu;

4.   aicina Komisiju izvērtēt iespēju, ka Kopiena varētu pievienoties Hāgas konvencijai; ierosina, ka šajā jomā dalībvalstis varētu ciešāk sadarboties;

5.   aicina visas dalībvalstis, kuras vēl nav parakstījušas vai ratificējušas šo konvenciju, pievienoties ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām, jo tas Eiropas Savienībā ļautu pastiprināt mazāk aizsargātu pieaugušu personu aizsardzību;

6.   pieprasa, lai Komisija finansētu pētījumu, kurā salīdzinātu dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz mazāk aizsargātām pilngadīgām personām un aizsardzības pasākumiem, lai noskaidrotu gadījumus, kad var rasties tiesiskas problēmas un kādi pasākumi būtu nepieciešami ES un dalībvalstu līmenī šādu problemātisku gadījumu risināšanai; uzskata, ka šajā pētījumā jāpievēršas arī jautājumam par psihiatriskās ārstniecības iestādēs ievietotiem pilngadīgajiem ar garīgiem traucējumiem attiecībā uz viņu aizgādnību un iespēju pašiem īstenot savas likumīgās tiesības; aicina Komisiju organizēt virkni konferenču profesionāliem juristiem, kas nodarbojas ar šādu jautājumu risināšanu, un turpmākajā likumdošanas darbībā ņemt vērā šo pētījumu rezultātus un profesionāļu viedokli;

7.   aicina dalībvalstis nodrošināt, ka aizsardzības pasākumi ir proporcionāli konkrēto mazāk aizsargāto pieaugušo personu stāvoklim, tā lai nevienam ES pilsonim netiktu liegtas juridiskās tiesības tad, kad viņš vēl ir spējīgs izmantot šīs tiesības;

8.   aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai pasargātu mazāk aizsargātas pilngadīgas personas no identitātes zādzības, apkrāpšanas vai citiem ar telefona vai interneta palīdzību izdarītiem noziegumiem, tostarp tiesiskus pasākumus, lai stiprinātu viņu aizsardzību un/vai ierobežotu piekļuvi mazāk aizsargātu pilngadīgu personu personas datiem;

9.   atbalsta, ka tiek izveidoti droši mehānismi, kas pakļauti stingriem personu datu un ierobežotas piekļuves noteikumiem, lai apmainītos ar paraugpraksi un citu informāciju attiecībā uz dalībvalstīs spēkā esošajiem aizsardzības pasākumiem, tostarp arī iespēju dalībvalstu tiesu sistēmām apmainīties ar informāciju par aizsardzības statusu, ko piemēro mazāk aizsargātām pilngadīgām personām;

10.   atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka ne visas mazāk aizsargātas pilngadīgas personas par tādām tiek uzskatītas lielāka vecuma dēļ, un lūdz veikt pasākumus, lai stiprinātu ne tikai vecāka gadagājuma mazāk aizsargātu pilngadīgu personu tiesisko aizsardzību, bet arī to pilngadīgo personu tiesisko aizsardzību, kurām ir nepieciešama aizsardzība nopietnu fizisku un/vai garīgu traucējumu dēļ, un ņemt vērā šo personu vajadzības, veicot turpmākos pasākumus šo likumīgo tiesību nodrošināšanai;

11.   apstiprina, ka šajos ieteikumos tiek ievērots subsidiaritātes princips un pilsoņu pamattiesības;

12.   uzskata, ka prasītajam priekšlikumam nav finansiālas ietekmes;

13.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pielikumā minētos detalizētos ieteikumus un Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

---

---

23.2.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 45/74

---

Miera nostiprināšanas un valsts izveides perspektīvas pēckonflikta situācijā

P6_TA(2008)0639

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūcija par miera veidošanas un valsts izveides perspektīvām pēckonflikta situācijās (2008/2097(INI))

(2010/C 45 E/14)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 1907. gada Hāgas konvenciju noteikumus, četras 1949. gada Ženēvas konvencijas un to 1977. gada papildprotokolus I un II,

—	ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—	ņemot vērā visas Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) cilvēktiesību konvencijas un to fakultatīvos protokolus,

—	ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un tā divus fakultatīvos protokolus,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1945. gada Statūtus, it īpaši 1. un 25. pantu un VII nodaļas 39. un 41. pantu,

—	ņemot vērā 1950. gada Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās piecus protokolus,

—	ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kas Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM) nosaka kā starptautiskās sabiedrības kopīgi pieņemtus kritērijus nabadzības izskaušanai,

—	ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2005. gada 24. oktobra Rezolūciju Nr. 60/1 par 2005. gada pasaules augstākā līmeņa sanāksmes rezultātiem, jo īpaši tās 138.—140. punktu par pienākumu aizsargāt iedzīvotājus no genocīda, kara noziegumiem, etniskās tīrīšanas un noziegumiem pret cilvēci,

—

ņemot vērā ANO miera uzturēšanas un/vai miera atjaunošanas operācijas Kongo (1962), Namībijā (1988), Salvadorā (1992), Kambodžā (1992), Somālijā (1992), Dienvidslāvijā — Serbijā, Horvātijā, Bosnijā un Hercegovinā (1992—2002), Haiti (1994), Austrumslavonijā (1995—1998), Kosovā (1999), Sjerraleonē (1999), Austrumtimorā (1999), ASV un Apvienotās Karalistes vadīto misiju Irākā (2003) un NATO Starptautisko drošības uzturēšanas spēku vadītās misijas Afganistānā (2001),

—

ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu (ĀKK) grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū (1) un kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar ĀKK un ES Ministru padomes Lēmumu Nr. 1/2006 (2) (“Kotonū nolīgums”),

—

ņemot vērā 2005. gada 20. decembrī parakstīto Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas kopīgo paziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku “Eiropas konsenss” (3), it īpaši 3.3. sadaļā minētos transversālos jautājumus — demokrātiju, labu pārvaldi, cilvēktiesības, bērnu un pirmiedzīvotāju tiesības, vides ilgtspējību, dzimumu līdztiesību un HIV/AIDS,

—	ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas kopīgo paziņojumu “Eiropas konsenss par humāno palīdzību” (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (5) (finanšu instruments sadarbībai attīstības jomā (DCI)),

—	ņemot vērā Āfrikas un ES stratēģisko partnerību — ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē 2007. gada decembrī pieņemto Āfrikas un ES kopīgo stratēģiju,

—	ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes (VLĀAP) 2007. gada 19. novembrī pieņemtos secinājumus par Rietumbalkāniem,

—	ņemot vērā VLĀAP 2008. gada 16. jūnijā pieņemtos secinājumus par ES Pamatnostādnēm par bērniem bruņotos konfliktos,

—	ņemot vērā VLĀAP 2006. gada 13. novembrī pieņemtos secinājumus par dzimumu līdztiesības veicināšanu un integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai krīžu pārvarēšanā,

—	ņemot vērā VLĀAP 2005. gada 21. un 22. novembrī pieņemtos secinājumus par ES stratēģiju attiecībā uz Āfriku,

—	ņemot vērā Āfrikas Savienības (ĀS) politikas pamatnostādnes attiecībā uz atjaunošanas un attīstības darbu pēckonflikta situācijās (PCRD), kuras apstiprināja ĀS augstākā līmeņa sanāksmē no 2006. gada 25. jūnija līdz 2. jūlijam Bandžulā,

—

ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) Attīstības palīdzības komitejas (DAC) Nestabilo valstu grupas atbalstītos desmit principus par pareizu starptautisko iesaisti nestabilās valstīs un situācijās, kuri apstiprināti DAC augstākā līmeņa sanāksmē 2007. gada 3. un 4. aprīlī Parīzē,

—	ņemot vērā ESAO/DAC pamatnostādnes par drošības nozares reformu un pārvaldību,

—	ņemot vērā Eiropadomes 2003. gada 12. decembrī Briselē apstiprināto Eiropas drošības stratēģiju,

—	ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2004. gada ziņojumā “Tiesiskums un pārejas posma tiesiskums konfliktā iesaistītās sabiedrībās un pēckonflikta sabiedrībās” (6) sniegto jēdziena “pārejas posma tiesiskums” definīciju,

—	ņemot vērā, ka Eiropas Komisija saistībā ar ES Stabilitātes instrumentu ir izveidojusi finansēšanas mehānismu EUR 12 miljonu apmērā, kas paredzēts, lai sniegtu atbalstu ad hoc tribunāliem un pārejas posma tiesiskuma iniciatīvām visā pasaulē,

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 25. oktobra paziņojumu “ES atbilde uz nestabilām situācijām — iesaistīšanās situācijās, kad ilgtspējīga attīstība, stabilitāte un miers ir apdraudēti” (COM(2007)0643),

—	ņemot vērā savu 2007. gada 15. novembra rezolūciju par ES atbildi uz nestabilām situācijām jaunattīstības valstīs (7),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu par konfliktu novēršanu (COM(2001)0211) un Eiropadomes 2001. gada 15. un 16. jūnijā Gēteborgā pieņemto ES programmu vardarbīgu konfliktu novēršanai,

—	ņemot vērā ES prezidentūras 2004. gada 6. oktobra paziņojumu ANO “Tiesiskums un pārejas posma tiesiskums konfliktā iesaistītās sabiedrībās un pēckonflikta sabiedrībās”,

—	ņemot vērā ES koncepciju par atbalstu atbruņošanai, demobilizācijai un reintegrācijai (ADR), ko Eiropas Savienības Padome apstiprināja 2006. gada 11. decembrī,

—	ņemot vērā Komisijas 2001. gada 23. aprīļa paziņojumu “Ārkārtas palīdzības, rehabilitācijas un attīstības sasaistes novērtējums” (COM(2001)0153),

—	ņemot vērā savu 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par pašreizējo stāvokli ES un Āfrikas attiecībās (8),

—	ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas Rezolūciju Nr. 3937/07 un šīs asamblejas Politiskās komitejas 2007. gada jūlija ziņojumu par labu pārvaldi, pārredzamību un atbildību saistībā ar dabas resursu izmantošanu ĀKK valstīs (9),

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību un Rezolūciju Nr. 1820 par seksuālu vardarbību pret civiliedzīvotājiem konflikta gadījumā,

—	ņemot vērā “ES un Āfrikas kopīgās stratēģijas priekšlikumu”, kuru atbalstīja astotā ES un Āfrikas ministru trijotnes sanāksme 2007. gada 15. maijā Briselē,

—	ņemot vērā EK līguma 177.—181. pantu,

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Ārlietu komitejas atzinumus (A6-0445/2008),

A.

tā kā puse no valstīm, kuras izkļuvušas no konflikta, piecu gadu laikā atkal nonāk konfliktsituācijā un tiek lēsts, ka nestabila stāvokļa valstīs dzīvo 340 miljoni pasaules nabadzīgāko iedzīvotāju, turklāt karadarbības neesamība automātiski nenodrošina nedz noturīgu un ilglaicīgu stabilitāti, nedz ilgtspējīgu attīstību;

B.	tā kā TAM ir noteikti saskaņoti, konkrētā laikposmā izpildāmi uzdevumi nabadzības izskaušanai ilgtermiņā; tā kā līdz 2010. gadam puse no pasaules nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, iespējams, dzīvos valstīs, kurās notiek vai var rasties vardarbīgi konflikti (10);

C.	tā kā stabilu un noturīgu valstu veidošanai ir nepieciešams atbildīgs civildienests, kurš izveidots, pamatojoties uz nopelniem, un kurā nav nekādas politiskas iejaukšanās vai korupcijas;

D.	tā kā pārskatāma, atbildīga un profesionāla drošības nozare ir ārkārtīgi nozīmīga, lai izveidotu apstākļus miera stiprināšanai un attīstībai;

E.	tā kā, veicot drošības sektora reformu (DSR), galvenā uzmanība jāpievērš efektīva un leģitīma valsts dienesta izveidei, kas būtu pārredzams, darbotos civilās iestādes pakļautībā un atbilstīgi sabiedrības vajadzībām;

F.	tā kā kājnieku un vieglo ieroču izplatīšana veicina konfliktus un noziedzību; tā kā 2006. gadā trīs ceturtdaļas no reģistrētajiem sauszemes mīnu upuriem bija civiliedzīvotāji (11);

G.

tā kā vardarbīgi konflikti ne vien traģiski ietekmē stāvokli attīstības un cilvēktiesību jomā, bet arī attur ārvalstu investorus, būtiski samazinot izaugsmi un kavējot ieguldījumus ekonomikā un pamatpakalpojumos (nesen sagatavots ziņojums (12) liecina, ka Āfrikas valstī bruņota konflikta dēļ tautsaimniecība var sarukt par 15 %); savukārt spēcīgs privātais sektors galarezultātā var nodrošināt pamatu leģitīmas valdības noturīgiem ienākumiem;

H.	tā kā ilgstošu stabilitāti var panākt tikai tad, ja miera atjaunošanas, nācijas samierināšanas un valsts veidošanas procesā neierobežoti iesaista visas ieinteresētās puses, tostarp sievietes un minoritātes;

I.

tā kā patiesības un samierināšanas komisijas var sniegt atbalstu, lai palīdzētu sabiedrībām pārvarēt masveida ļaunprātīgas izmantošanas sekas, veicināt dialogu starp kopienām un iepriekš konfliktā iesaistītajām pretējām pusēm un līdzdarboties tiesiskuma, atjaunošanas un reformu pasākumos, kuri mazinātu turpmāku konfliktu iespējamību;

J.	tā kā iestāžu sistēma, kas ļauj attīsties pilsoniskajai sabiedrībai, pamatojas uz biedrošanās brīvību un vārda brīvību un likuma aizsargātu brīvu plašsaziņas līdzekļu attīstību;

K.	tā kā valsts ilgtspējai un labai darbībai ir vajadzīga arī spēcīga pilsoniskā sabiedrība, lai aizsargātu iedzīvotājus no varas ļaunprātīgas izmantošanas, un tā kā brīva prese var darboties kā pretspēks pārliecīgai izpildvaras varenībai;

L.	tā kā ir jāmudina nestabila stāvokļa valstis ļaut nevalstiskajām organizācijām (NVO) darboties bez pārmērīgi birokrātiskiem reģistrācijas noteikumiem un procesiem, kas kavētu patiesi efektīvas pilsoniskās sabiedrības attīstību;

M.	tā kā vidusmēra jaunattīstības valsts gada laikā uzņem 260 delegācijas no līdzekļu devējām valstīm un tā kā 2006. gadā līdzekļu devējas valstis jaunattīstības valstīs kopumā veica 70 000 palīdzības darījumus un vidējais projekta apjoms bija tikai 1,7 miljoni ASV dolāru;

N.	tā kā ESAO/DAC 2007. gada salīdzinošajā vērtējumā par EK sadarbības politiku attīstības jomā ir norādīts, ka sistemātiskāk jāizmanto konfliktu analīze kā daļa no valsts līmeņa programmām un projektiem, lai uzlabotu to ietekmi un nodrošinātu, ka tie nenodara kaitējumu;

O.

tā kā saskaņā ar paziņojumu par ES atbildi uz nestabilām situācijām, vēlākiem Padomes secinājumiem un Parlamenta rezolūciju Komisijai 2009. gadā ir jāsagatavo īstenošanas plāns, kurā ņemta vērā “izmēģinājuma pasākumu” gaitā iegūtā pieredze un informācija un kurš būtu līdzeklis dažādu ES instrumentu efektivitātes novērtēšanai drošības un attīstības jomā, lai varētu tos optimizēt;

P.

tā kā Komisijas, Padomes, Eiropas Parlamenta un pilsoniskās sabiedrības diskusija, kuru sāka pēc iepriekšminētā paziņojuma par ES atbildi uz nestabilām situācijām un kuras rezultātā ir izraudzītas sešas izmēģinājuma pasākumu valstis (Burundi, Gvineja-Bisava, Haiti, Sjerraleone, Austrumtimora un Jemena), vēl nav ļāvusi īstenot konkrētus pasākumus praksē;

Q.	tā kā konfliktu zonās atrodas Eiropas uzņēmumi un tiem šajās teritorijās ir savas intereses,

1.   atbalsta ANO apstiprināto “atbildību aizsargāt”, kuras mērķis ir spēcināt, nevis ierobežot valstu suverenitāti un uzsver, ka šī koncepcija ES un tās dalībvalstīm ir jāuzskata par sev saistošu; uzsver, ka “atbildība aizsargāt” ir uzskatāma par instrumentu cilvēka drošības veicināšanai; uzsverot, ka pašas valsts galvenais pienākums ir aizsargāt iedzīvotājus no genocīda, kara noziegumiem, etniskās tīrīšanas un noziegumiem pret cilvēci, stingri nosaka, ka katras valsts valdība ir atbildīga par savu pilsoņu aizsardzību; tomēr uzskata — ja valdības nav spējīgas vai nevēlas nodrošināt šādu aizsardzību, atbildība par pienācīgu rīcību kļūst par plašākas starptautiskās sabiedrības kolektīvu atbildību; turklāt atzīmē, ka šādai rīcībai jābūt gan profilaktiskai, gan reaģējošai uz attiecīgo situāciju, un militāra spēka iejaukšanās ir absolūti galējs līdzeklis; atzīst šo par cilvēka drošības principa nozīmīgu jaunu piemērošanas veidu;

2.   prasa īstenot šādu toreizējā ANO ģenerālsekretāra Kofi Annana norādi 2000. gada ziņojumā ANO Ģenerālajai asamblejai: “valsts suverenitāte ir saistīta ar atbildību, un galvenā atbildība par valsts iedzīvotāju aizsardzību ir jāuzņemas pašai valstij; ja kādas valsts iedzīvotāji tiek pakļauti nopietnām ciešanām pilsoņu kara, sacelšanās vai valsts sabrukuma dēļ, bet valsts nevēlas vai nespēj to apturēt vai novērst, tad priekšroka dodama starptautiskajam pienākumam aizsargāt, nevis neiejaukšanās politikai”;

3.   pauž pārliecību, ka miera atjaunošana un valsts veidošana norisinās divos posmos: pirmais ir stabilizācijas posms, kad svarīgākie aspekti ir drošība, likums, kārtība un nodrošināti pamatpakalpojumi, un otrais posms ir valsts veidošana, kad galvenā uzmanība tiek pievērsta pārvaldei un iestādēm, kas šo pārvaldi īstenos, pastāvot šādiem nosacījumiem:

a)	pāreja uz otro posmu nevar notikt, kamēr stāvoklis valstī nav stabilizējies, jo nestabilos apstākļos izveidotās iestādēs atspoguļotos konflikta raksturs un tās nespētu sniegt to, kas valstij vajadzīgs, lai nodrošinātu stabilu un ilgstošu mieru;

b)	valsts veidošanas posmā iesaistītajām pusēm ir svarīgi rast kompromisa risinājumus, kas atbilstu attiecīgās valsts iedzīvotāju normām un cerībām, nevis tiekties panākt savus ideālus;

c)	valsts veidošanas turpmākajā gaitā iesaistītajām pusēm pakāpeniski būs jānodod atsevišķas institūcijas vietējo iestāžu pārziņā; iespējams, ka tieši šajā posmā gadīsies arī neveiksmes, ko nāksies pieņemt — ar nosacījumu, ka tās neatstāj nopietnas sekas uz valsts progresu;

4.   īpaši akcentē to, cik svarīgi ir ES un trešo valstu politiskajos dialogos un attīstības sadarbības programmās risināt konfliktu primāros cēloņus, lai izveidotu mehānismus, kas ļautu savlaicīgi brīdināt par valsts sabrukumu, analizējot pilsoniskās vardarbības iespējamos priekšvēstnešus vai pazīmes, piemēram, vēsturiska šķelšanās, etniski un cilšu konflikti, reliģiski konflikti, nevienlīdzība un nabadzība; šajā sakarā īpaši uzsver, ka ir jāpiešķir jauns finansējums pielāgošanās un vides aizsardzības pasākumiem, lai tādējādi novērstu ar klimatu un vidi saistītu konfliktu veidošanos;

5.   aicina Komisiju noteikt, ka konfliktu novēršana ir transversāls attīstības sadarbības jautājums, un iekļaut konfliktu delikātu risināšanu un konfliktu analīzi gan esošos, gan jaunos politikas pasākumos, valstu un reģionu stratēģijas dokumentos un visos ārējai sadarbībai paredzētos noteicošos finanšu instrumentos;

6.   atgādina, ka miers nav tikai kara neesamība, ka miers bez tiesiskuma nav iespējams un ka arī karadarbības beigas ne vienmēr sniedz drošību vīriešiem un sievietēm; atgādina arī sieviešu lielo nozīmi konfliktu novēršanas un atrisināšanas un miera veidošanas procesos un uzsver, cik ļoti svarīgi ir nodrošināt sieviešu līdztiesīgu dalību un pilnīgu iesaistīšanos visos pasākumos miera un drošības uzturēšanai un veicināšanai;

7.   pauž stingru pārliecību, ka ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu obligātos pamatpakalpojumus konfliktu zonu iedzīvotājiem, jo īpaši attiecībā uz nodrošinājumu ar pārtiku, tīru ūdeni un sanitāriju, medikamentiem, veselības (tostarp reproduktīvās veselības) aprūpi un personīgo drošību; sākumā svarīgāka nozīme jāpiešķir pamatpakalpojumu nodrošināšanai, ilgtspējas apsvērumiem piešķirot sekundāru nozīmi;

8.   pauž pārliecību, ka pēckonflikta situācijās saskaņā ar “Ārkārtas palīdzības, rehabilitācijas un attīstības sasaistes novērtējuma” stratēģiju un lai nodrošinātu drošības un attīstības saiknes pastāvīgumu, ir nepieciešams saskaņot miera veidošanas, humānās palīdzības un attīstības pasākumus;

9.   uzskata, ka ir jāņem vērā dzimumu līdztiesības aspekts, strādājot ar bēgļiem un valsts iekšienē pārvietotiem cilvēkiem, tostarp veidojot bēgļu nometnes;

10.   uzsver nepieciešamību izvērst civilmilitāro koordināciju; uzskata, ka pēckonflikta situācijās iespējami ātrāk ir jāveic pāreja no militārās uz civilo drošību un ka starptautiskie spēki pakāpeniski jāpapildina un jāaizstāj ar profesionāli izglītotiem valsts un reģionālās civilās policijas spēkiem; turklāt jānodrošina, ka prioritāra nozīme ir tam, lai visām konfliktā iesaistītajām grupām tiktu objektīvi piemērots tiesiskuma princips un administratīvās procedūras;

11.   uzsver — sniedzot palīdzību attīstības jomā, ir jānodrošina līdzsvars starp civilo un militāro šīs palīdzības komponenti, lai garantētu pamata infrastruktūras darbību un valsts pakalpojumus, nemazinot prasības, ko piemēro valsts atjaunotnes un atveseļošanas procesiem, kā arī demokrātisko un ekonomisko procesu atjaunošanai;

12.   prasa veicināt cilvēktiesības, atbalstot armijas un policijas izglītošanu cilvēktiesību jautājumos (tostarp rīkojot cilvēktiesību un pilsoņu tiesību kampaņas skartajām sabiedrības daļām), stiprināt struktūras tālākizglītības nodrošināšanai par policijas un militārās policijas starptautiskajiem standartiem, izveidot rīcības kodeksu drošības personālam, tajā nošķirot policijas un armijas kompetences jomas, kā arī izveidot cilvēktiesību ombuda birojus un cilvēktiesību komisijas un rīkot apmācības cilvēktiesību jautājumos rajonu pašvaldībām un civildienesta ierēdņiem;

13.   īpaši norāda, ka ir ārkārtīgi svarīgi arī turpmāk veidot Eiropas drošības un aizsardzības politikas (EDAP) militāro veiktspēju, lai ES un tās dalībvalstis varētu sekmīgāk veicināt stabilizācijas un attīstības procesus pēckonflikta sabiedrībās;

14.   uzskata, ka ir būtiski svarīgi stabilitātes trūkuma cēloņus un pēckonflikta sabiedrībā aktuālas problēmas novērst gan ar civilu, gan militāru pasākumu palīdzību; norāda, ka bez drošības garantijām, ko sniedz attiecīgajā teritorijā izvietoti miera uzturēšanas spēki, vispār nav iespējams pildīt būtisku stabilitātes priekšnoteikumu konflikta šķeltā sabiedrībā (t. i., personu un to īpašuma drošību);

15.   uzsver, ka DSR un ADR pasākumi ir nozīmīgi pamatfaktori ilgstoša miera un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai; aicina Padomi un Komisiju ātrāk praksē īstenot ES politikas pamatprincipus drošības sektora reformai un ES koncepciju par atbalstu atbruņošanai, demobilizācijai un reintegrācijai, lai šajās jomās veiktās ES darbības būtu nozīmīgākas, saskaņotākas un efektīvākas; prasa palielināt Kopienas finansējumu DSR un ADR, īpašu uzmanību veltot tām valstīm, kurās jau ir īstenotas ES EDAP misijas; prasa, lai, plānojot operācijas, iespējami agrīnā posmā, proti, jau faktu vākšanas posmā vai arī izstrādājot krīzes vadības koncepcijas un operāciju plānojumu (CONOPS), tiktu ņemti vērā visi Kopienas finansētie DSR un ADR pasākumi, kuru mērķis ir atbalstīt EDAP operācijas konflikta vai pēckonflikta situācijās;

16.   uzsver, ka DSR var būt lietderīgs instruments, lai stiprinātu diplomātiju un aizsardzību un vienlaikus mazinātu ilgtermiņa drošības apdraudējumus, palīdzot veidot stabilas, pārtikušas un mierpilnas sabiedrības; DSR jāparedz arī tādu institūciju un ministriju vadošo amatu atjaunota izveide vai reformēšana, kuru uzdevums ir saglabāt un uzraudzīt uzņemošās valsts un tās iedzīvotāju drošību;

17.   aicina Eiropas Savienību, atbalstot pēckonflikta DSR, iekļaut tajā dzimumu līdztiesības aspektu, nodrošinot apmācību dzimumu līdztiesības jautājumos un sniedzot zināšanas par konstitūciju, vēlēšanām, policiju un tiesu iestādēm;

18.   uzskata, ka bijušajiem kaujinieku līderiem ir jāatsakās no vardarbības pirms iesaistīšanas oficiālās institucionālās struktūrās, kas veicina varas dalīšanu, vienlaikus nodrošinot, ka sabiedrība un visas ieinteresētās personas tiek aktīvi informētas un iesaistītas visās debatēs par varas sadalījumu;

19.   kā nozīmīgu faktoru uzsver to, ka pārrunas par miera nolīgumiem ir jāveic un šie nolīgumi ir jāpilda, pamatojoties uz dzimumu līdztiesības principu, lai veicinātu sieviešu tiesību konstitucionālu aizsardzību;

20.   ņemot vērā, ka konfliktsituācijās vairums bojāgājušo ir kājnieku ieroču un vieglo ieroču upuri, aicina Padomi un Komisiju steidzami rīkoties saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas 2008. gada 20. maija nolēmumu par Kopienas atbildību attiecībā uz kājnieku ieroču un vieglo ieroču izplatīšanu (13), proti, straujāk īstenot ES stratēģiju nelikumīgas kājnieku ieroču un vieglo ieroču, kā arī to munīcijas uzkrāšanas un tirdzniecības apkarošanai un ātrāk saplānot tos EK līdzekļus, kas no Eiropas Attīstības fonda un izmantojot Stabilitātes instrumentu ir jāpiešķir ar kājnieku ieročiem un vieglajiem ieročiem saistītu vietējo programmu finansēšanai; prasa daudzpusējām un reģionālajām finanšu iestādēm vajadzības gadījumā veikt pasākumus, lai, veicot atjaunošanu un rehabilitāciju pēckonflikta teritorijās un cenšoties konsolidēt valsts pārvaldi, izveidotu ar kājnieku ieročiem un vieglajiem ieročiem saistītas programmas, stiprinātu tiesību normas un uzlabotu tiesībaizsardzības iestāžu darbības spēju attiecībā uz kājnieku ieročiem un vieglajiem ieročiem; aicina Padomi un Komisiju visos divpusējos un daudzpusējos līmeņos arī turpmāk veicināt starptautiska juridiski saistoša nolīguma par ieroču tirdzniecību izstrādi;

21.   uzskata, ka bēgļu un valsts iekšienē pārvietotu personu brīvprātīga atgriešanās ir jānosaka par vienu no svarīgākajām prioritātēm, nodrošinot šiem cilvēkiem stabilu iztiku, jo īpaši sniedzot funkcionālus veselības aprūpes un izglītības pakalpojumus (tostarp sieviešu analfabētisma likvidēšanas kampaņas) un darba iespējas, un ka tai jānotiek, nodrošinot grupu savstarpēju dialogu, izglītošanu par mieru, starptautisku iesaistīšanos, aizspriedumu mazināšanu, apmācību par daudzveidību, bijušo kaujinieku iesaistīšanu kopienā un zemes prasību atrisināšanas un pēctraumatiskās aprūpes procesus; ievērojot etnisko vai reliģisko profilu, valsts iekšienē pārvietotām personām jābūt vienmērīgi izvietotām visā valsts teritorijā un izmitinātām viņu izcelsmes dzīvesvietā, nepieļaujot lielu grupu koncentrāciju, jo tas var izraisīt konfliktus un vardarbību;

22.   uzsver nepieciešamību nodrošināt to, lai, konfliktam beidzoties, sievietes atsāktu vai turpinātu iegūt izglītību un apmācību; šajā sakarā uzskata, ka valsts izveides procesā ir aktīvi jāveicina iespējas atsākt mācības;

23.   stingri uzsver nepieciešamību sniegt konsultācijas un atbalstu vietējām sieviešu organizācijām un sieviešu starptautiskām miera veicināšanas apvienībām; iesaka sniegt politisku un finansiālu atbalstu, apmācību, palielināt veiktspēju un sniegt tehnisko atbalstu, tostarp miera sarunām un konfliktu nevardarbīgai risināšanai;

24.   uzskata, ka dalībvalstīm ir morāls pienākums sniegt patvērumu bēgļiem no konfliktu reģioniem; ir pārliecināts, ka šo pienākumu var pildīt, vienīgi pamatojoties uz pienākumu sadali starp dalībvalstīm; turklāt uzskata, ka dalībvalstīm ir aktīvi jāpalīdz atgriezties savās valstīs tiem bēgļiem, kuri pēc vardarbīga konflikta beigām to vēlas darīt;

25.   apstiprina, ka ir ļoti svarīgi īstenot taisnīgu migrācijas politiku attiecībā uz jaunattīstības valstīm; norāda, ka migrāciju var pārveidot par pozitīvu spēku attīstības procesā, jo īpaši pateicoties ES dzīvojošo migrantu veiktajiem naudas pārvedumiem, kā arī mazinot intelektuālā darbaspēka emigrāciju, veicinot migrantu atgriešanos savā valstī un novēršot cilvēku tirdzniecību;

26.   uzsver, ka jārīkojas, lai veicinātu bruņotu konfliktu skarto ģimeņu atkalapvienošanos un bērnu reintegrāciju un lai nodrošinātu piekļuvi izglītības programmām, arodizglītībai un psiholoģiskam atbalstam, šajā sakarā ņemot vērā meiteņu īpašās vajadzības;

27.   prasa efektīvi īstenot Komisijas priekšlikumu par bijušo kaujinieku atbruņošanu, demobilizāciju un reintegrāciju (ADR), tostarp: reintegrēt kaujiniekus pilsoniskajā sabiedrībā, nodrošinot viņu apgādi ar ēdienu, teltīm, segām un civilo apģērbu; nodrošināt viņiem transportēšanu uz izcelsmes vietu vai citu galamērķi; atbalstīt pensionēšanās programmas vadošā līmeņa politiķiem un militārpersonām, bijušo kareivju nodrošināšanu ar dzīvokļiem un algas atbalsta pasākumus; nodrošināt apmācības pasākumus bijušajiem kareivjiem pilsoniskās audzināšanas jomā un psiholoģiskās aprūpes programmas bijušajiem kaujiniekiem, kā arī mērķtiecīgi paredzēt papildu resursus nodarbinātības un darbavietu izveides programmām;

28.   norāda, ka ADR programmās ir jāparedz īpaši noteikumi bijušajām sievietēm kaujiniecēm;

29.   uzsver, ka pasākumi, lai izskaustu bērnu kareivju izmantošanu un meiteņu iesaukšanu armijā, kur tās tiek seksuāli izmantotas, ir saistīti ar cīņu par to sieviešu ikdienas dzīves uzlabošanu, kuras dzīvo reģionos, kur pēc konflikta tiek nostiprināts miers un veidota valsts;

30.   uzskata, ka ADR pasākumiem ir jāveicina arī sociālā un ekonomiskā attīstība un tajos jāparedz finansiāla atbalsta programmas, kuru mērķis — apmierināt neatliekamas vajadzības;

31.   uzskata, ka būtisks faktors, lai nodrošinātu ilgstošu stabilitāti, ir miera veidošanas procesa vietēja vadība;

32.   uzskata — izstrādājot politiku stabilitātes un demokrātijas atjaunošanai, starptautiskajiem līdzekļu devējiem ir jāņem vērā reģionālie un vietējie apstākļi, jau sākot no pieredzes, kas gūta saistībā ar ekonomikas attīstības veicināšanu pēckonflikta sabiedrībās;

33.   uzsver, ka, veidojot piemērotu samierināšanas stratēģiju, ir jāņem vērā sieviešu ieguldījums miera stiprināšanas procesos; sevišķu uzmanību pievērš tam, ka samierināšanas programmās ir jāiekļauj bruņotā konflikta skarto bērnu īpašie apstākļi;

34.   pauž pārliecību, ka valsts leģitimitāti ir iespējams izveidot tikai tad, ja pamatā ir laba un efektīva valsts pārvalde; uzsver, ka iestādēm, vēlēšanu procesiem, vēlētāju reģistrācijai un sarakstiem, vēlētāju identifikācijai un pretkorupcijas mehānismiem ir jābūt iespējami pārredzamākiem un atbildīgākiem, jo tie ir nepieciešami, lai aizsargātu tiesiskumu, cilvēktiesības, demokrātiskās iestādes un iedzīvotāju cieņu, kā arī ekonomisko attīstību, investīcijas un tirdzniecību;

35.   uzskata, ka tādi faktori kā tiesiskums, stabila nauda, brīvais tirgus, efektīvi strādājošs un kompetents civildienests, neatkarīgas tiesu iestādes un korupcijas neesamība likumdošanas un izpildvaras jomās veido pamatu tam, lai indivīdi un kopienas, liekot lietā savu čaklumu un iniciatīvu, varētu kāpināt savas tautas labklājību;

36.   prasa izveidot tādus investīciju birojus, kuros viss nepieciešamais atrodas vienuviet (one-stop-shop), lai stiprinātu prioritāras nozares, kurās varētu piesaistīt ārvalstu tiešās investīcijas (ĀTI), izveidojot darbavietas, kas nav saistītas ar tradicionālo lauksaimniecības nozari, atbalstot liberālu investīciju kodeksu izstrādi un beznodokļu industriālo teritoriju veidošanu;

37.   aicina Komisiju izveidot ierobežojumu atcelšanas struktūrvienību, kas varētu konsultēt valstis, kuras atgūstas no konflikta, par to, kā strukturēt tautsaimniecības infrastruktūru un likvidēt birokrātiskās kontroles, kas aptur vai kavē mazu uzņēmumu dibināšanu, kontu atvēršanu bankās un zemes īpašumu un uzņēmumu reģistrāciju; uzskata — ja iespējams, ir jābremzē riska kapitāla izmantošana un jāveido nodokļu atvieglojumi uzņēmumu dibināšanai, it īpaši izmantojot budžeta atbalsta programmas;

38.   uzskata, ka ir ļoti svarīgi iesaistīt sievietes saimnieciskā darbībā pēckonflikta valstu sabiedrībā, lai veicinātu sieviešu sociālekonomiskās un uzņēmējdarbības iespējas, un uzsver mikrokredītu pozitīvo lomu;

39.   pauž ciešu pārliecību, ka ES sadarbības attīstības jomā vietēju vadību var nostiprināt, iesaistot valstu parlamentus, arī īstenojot savstarpēju mijiedarbību un veiktspējas uzlabošanu starp Eiropas Parlamentu un partnervalstu parlamentiem; cita starpā ir jāparedz arī informācijas un sakaru tehnoloģiju (IST) atbalsta sistēmas, tehnoloģiju iespējas, lai izveidotu atjauninātus vēlētāju sarakstus un izsniegtu personas apliecības tādos apstākļos, kur nav pieejamas ziņas par dzimšanas reģistrāciju vai citi personu apliecinoši dokumenti;

40.   uzsver, ka jāpalīdz vietējām valsts pārvaldes iestādēm, nodrošinot piemērotu apmācību un pieredzes apmaiņu; šajā sakarā atgādina Eiropas Parlamenta apņemšanos ievērot parlamentārās demokrātijas principus un praksi;

41.   uzsver, ka, rīkojot vēlēšanas pēckonflikta valstī, sieviešu dalība tajās ir jāatbalsta ar īpašām programmām un kvotām visos līmeņos;

42.   uzsver, cik svarīgi ir saistībā ar resursu izmantojumu paredzēt neatkarīgu pārredzamības un atbildības uzraudzību, jo šiem resursiem var būt svarīga nozīme pēckonflikta situācijās, ja tos investē valsts veidošanā; uzsver arī to, cik svarīgi ir cīnīties pret dažādām izšķērdības, krāpšanas un korupcijas izpausmēm, izmantojot piemērotus korupcijas novēršanas mehānismus un saņemot modru pilsoniskās sabiedrības atbalstu;

43.   uzsver, ka ir nepieciešams veicināt Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijas (UNCAC) īstenošanu, lai novērstu to, ka pēckonflikta situācijās, pateicoties nelegāla finansējuma avotiem, tiek veicināti konflikti un radīti draudi stabilizācijai, jo korupcija padara institūciju darbību neefektīvu, palielina sociālo atstumtību, kropļo lēmumu pieņemšanu un kavē pamatpakalpojumu sniegšanu;

44.   uzsver, ka atbalsts vietējām kopienām, ģimenēm, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tostarp sieviešu organizācijām, mikrokredītu organizācijām un vietējiem tīkliem ir priekšnoteikumi sekmīgai attīstības politikai; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis arī krīžu laikā sniegt politisku un finansiālu atbalstu vietējiem miera un cilvēktiesību aktīvistiem, šajā nolūkā jo īpaši izmantojot ES Stabilitātes instrumentu un tajā paredzētos reaģēšanas pasākumus krīzes situācijā;

45.   uzsver, ka pēckonflikta situācijās ir jānodrošina īpašumtiesību uz zemi reģistrācija un zemes īpašumu noregulēšana saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību normām, lai nepieļautu, ka valdības, privātuzņēmumi vai valdošās elites nelegāli piesavinās zemi, bieži vien uz nabadzīgāko un neaizsargātāko iedzīvotāju, tostarp atgriezušo bēgļu un valsts iekšienē pārvietoto personu, rēķina; turklāt uzsver, ka ir jācenšas stiprināt tiesu iestādes, lai tās varētu labāk nodrošināt īpašumtiesību un komerctiesību aizsardzību, sevišķi valstīs, kur sievietēm ir vājāks juridiskais statuss vai liegtas pamata īpašumtiesības;

46.   vēlreiz pauž apņēmību aizsargāt sieviešu un bērnu tiesības pēckonflikta situācijās, kā galīgo mērķi nosakot pasākumu īstenošanu, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu sieviešu līdzdalību — ilgstoša miera un stabilitātes obligātu priekšnoteikumu;

47.   uzskata, ka daudzām jaunattīstības valstīm ir to attīstībai nepieciešamie pamata dabas resursi, taču dabas resursu, piemēram, naftas, ūdens, mežu un dimantu, slikta apsaimniekošana un ar šiem resursiem saistītā korupcija var valstīs atkārtoti izraisīt konfliktus; pauž nožēlu, ka dažādi (vietējie, reģionālie, starptautiskie un pārrobežu) dalībnieki ir saistīti ar minēto resursu nelikumīgu piesavināšanos un izmantošanu; mudina dalībvalstis veicināt un atbalstīt visu dabas resursu labas apsaimniekošanas praksi, kā arī veikt pasākumus, lai novērstu dabas resursu nelegālu ieguvi un tirdzniecību, sevišķi gadījumos, kad minētās darbības var veicināt bruņota konflikta uzliesmojumu, saasināšanos vai turpināšanos;

48.   atzīstot Kimberlijas procesa, Ieguves rūpniecības pārredzamības nodrošināšanas iniciatīvas (EITI) un Rīcības plāna par tiesību aktu izpildi, pārvaldību un tirdzniecību mežu nozarē (FLEGT) sasniegumus, prasa stiprināt šos pasākumus un tos efektīvāk īstenot praksē;

49.   atgādina ES Augstā pārstāvja un Eiropas Komisijas 2008. gada 14. martā Eiropadomei iesniegtā dokumenta “Klimata pārmaiņas un starptautiskā drošība” (14) secinājumus, kuros brīdināts, ka klimata pārmaiņas var kļūt par pārmērīgu slogu jau tāpat trauslām un konfliktu šķeltām valstīm un reģioniem, veidojot jaunas migrācijas plūsmas un palielinot drošības risku ES; mudina Komisiju, veicot miera nostiprināšanas pasākumus, ņemt vērā ar klimata pārmaiņām saistītus apsvērumus;

50.   uzskata, ka ir būtiski nodrošināt taisnīgumu konflikta upuriem un — ja tiesu sistēma darbojas pienācīgi un ir neatkarīga un objektīva, — valsts tiesas varētu būt piemērotākas nekā starptautisko kara noziegumu tribunāli, lai nodrošinātu atbildību par valsts tiesas procesiem un sodītu vainīgos; šajā sakarā ierosina saistībā ar pēckonflikta situācijām izskatīt iespēju veidot kartotēku par konflikta laikā notikušajiem cilvēktiesību pārkāpumiem;

51.   prasa stiprināt tiesu sistēmu, rīkojot tiesnešu un ģenerālprokuroru apmācību, konferences par tiesu sistēmas reformu, izveidojot neatkarīgas tiesnešu iecelšanas sistēmas, paredzot atbilstīgu atalgojumu juridiskajam personālam un aprīkojumu tiesām, uzlabojot tiesu administrāciju un lietvedību, budžeta un personāla pārvaldību un nodrošinot mūsdienīgu tehnoloģiju iegādi, tostarp datorus lietu izsekojamības nodrošināšanai;

52.   prasa piešķirt juridisko palīdzību mazāk aizsargātām grupām, mazākumtautībām, zemniekiem, kuriem nav savas zemes, un citām sociāli atstumtām grupām, kā arī prasa, lai pieredzējušas NVO īstenotu parajuridisko apmācību, tā uzlabojot pieeju tiesu sistēmai;

53.   uzskata, ka ir ļoti svarīgi izbeigt dzimumu vardarbības noziegumu nesodīšanas praksi un neattiecināt uz šiem noziegumiem noteikumus par amnestiju; kā arī nodrošināt, lai visi seksuālās vardarbības upuri, jo īpaši sievietes un jaunas meitenes, būtu vienlīdzīgi aizsargāti ar likumu un tiem būtu vienlīdzīgas iespējas attiecībā uz tiesas pieejamību; ņemot vērā nelabvēlīgo situāciju attiecībā uz tiesas pieejamību, ar ko daudzās sabiedrībās saskaras sievietes un bērni, uzskata — ja nepieciešams, ir jāveic īpaši pasākumi;

54.   uzsver, ka sievietēm, kas ir cietušas no seksuālas vardarbības, ir jāpiešķir pilnīga piekļuve seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem un izpratnes veicināšanas programmām, kas palīdzēs šīm sievietēm atrisināt viņu problēmas;

55.   atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1820 pieņemšanu, it īpaši tajā pausto atziņu, ka seksuāla vardarbība ir drauds starptautiskajam mieram un drošībai;

56.   akcentē to, cik svarīgi ir ņemt vērā bērnu un jo īpaši meiteņu īpašās vajadzības pēckonflikta situācijās, sevišķi attiecībā uz izglītību;

57.   atzinīgi vērtē ES un Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) sadarbību; uzsver, ka ES atbalstam ir būtiska nozīme, lai SKT īstenotu savas pilnvaras; uzskata, ka visām valstīm vajadzētu parakstīt un ratificēt Romas statūtus, jo tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai SKT sistēma darbotos labāk, saskaņotāk un konsekventāk; mudina ES un ĀS dalībvalstis visās konflikta situācijās konsekventi un nekavējoties īstenot visus SKT pieņemtos nolēmumus par apcietināšanu;

58.   mudina dalībvalstis turpināt cīņu pret nesodāmību, jo tas ir visefektīvākais veids, kā novērst turpmākus cilvēktiesību pārkāpumus, cita starpā šai nolūkā atbalstot arī starptautiski izveidotu tribunālu darbību;

59.   uzsver, ka stabils miers daudzējādā ziņā ir atkarīgs no kopienas iesaistīšanās un atbildības par miera procesu — procesu, kas var būt leģitīms un sekmīgs tikai tad, ja šajā procesā vienlīdz ir iesaistītas arī sievietes, kurām ir svarīga nozīme sabiedrībā un izšķiroša loma pārtikas produktu ražošanā un ģimenes aprūpē jo īpaši jaunattīstības valstīs; ņemot vērā to, ka 80 % no bēgļu kopskaita ir sievietes un bērni, prasa sniegt sievietēm īpašu atbalstu un atzīt viņu ārkārtīgi nozīmīgo lomu miera un stabilitātes veicināšanā, un uzsver, ka starptautiskās sabiedrības atbalsts pilsoniskās sabiedrības sadarbības struktūrām, kas vieno vietējās, valsts un starptautiskās iniciatīvas, ir izšķirošs faktors miera procesā;

60.   prasa izveidot pastāvīgas miera komisijas, kuru sastāvā darbotos ietekmīgi locekļi no visām konfliktā iesaistītajām pusēm, lai šādā veidā novērstu vardarbīgu konfliktu uzliesmojumus;

61.   uzskata, ka attiecīgas pilsoniskās sabiedrības organizācijas var izmantot kā dialoga veicinātājas starp konfliktējošām grupām, ja tiek veikta apmācība par konfliktu miermīlīgu risināšanu un izglītošanu par mieru; atbalsta dialoga iespēju veidošanu, rīkojot valsts līmeņa konferences, apaļā galda diskusijas starp konfliktā iesaistītajām pusēm, iedzīvotāju kontaktsanāksmes, kurās piedalītos nelielas grupas, konfliktu starpniecības apmācības vietējām NVO, kopienu vecākajiem un tradicionālo struktūru vadītājiem;

62.   aicina dalībvalstis, īstenojot attīstības projektus, vispirms izraudzīties vienu iesaistīto dalībvalsti kā vadošo partneri, lai racionalizētu atskaites mehānismus (pat tad, ja projektam paredzētie līdzekļi nāk no citas dalībvalsts), tā cenšoties panākt finansējuma devēju saskaņotu darbību un konsekvenci, tostarp izveidot uzskaites standartus attiecībā uz valstu parlamentiem, vietējām iestādēm un starptautiskajām organizācijām izpaužamās informācijas prasībām;

63.   uzskata, ka ir jāveicina plašāka un nozīmīgāka sieviešu līdzdalība plašsaziņas līdzekļos un visos publiskajos forumos, kas ļauj tām paust savu viedokli;

64.   atgādina, ka dzimšanas reģistrācija ir viena no pamata cilvēktiesībām un pilsoņtiesībām; uzsver, ka dzimšanas reģistrācijai ir izšķiroša nozīme, it īpaši bruņota konflikta laikā un pēc tā, jo tā palīdz aizsargāt bērnus pret tiesību pārkāpumiem un ir jāuzskata par būtisku attīstības jautājumu;

65.   uzsver vajadzību pēc konfliktam atbilstīgas pieejas visos attīstības programmu posmos, proti, plānošanā, īstenošanā, uzraudzībā un novērtēšanā, lai palielinātu šo programmu pozitīvo ietekmi un samazinātu negatīvo ietekmi uz konflikta dinamiku; uzsver sistemātiskas konfliktu analīzes un konfliktu galveno virzītājspēku izpratnes nozīmi; uzskata, ka kritēriju ieviešana ir noderīgs līdzeklis, lai novērtētu attīstības jomā veiktu sadarbības pasākumu ietekmi;

66.   prasa, lai valstis, kas robežojas ar teritorijām, kurās norisinās konflikti, kopā ar starptautisko sabiedrību tiktu aktīvi iesaistītas pēckonflikta attīstības un atjaunošanas plānā;

67.   aicina Padomi un Komisiju izstrādāt reģionālu pieeju situācijas uzlabošanai atsevišķās valstīs;

68.   ir iecerējis arī turpmāk aktīvi piedalīties darbā, ko Komisijas organizē saistībā ar iepriekšminēto paziņojumu par ES atbildi uz nestabilām situācijām; vērš Padomes un Komisijas uzmanību uz to, ka ir steidzami jārīkojas, lai šis darbs, kas noris pārāk lēni, drīzumā īstenotos konkrētos praktiskos pasākumos tādās svarīgās nozarēs kā veselības aizsardzība un izglītība, un aicina Komisiju pilnībā informēt Parlamentu par turpmākiem pasākumiem, ko veic attiecībā uz valstu izpētes secinājumiem un it īpaši attiecībā uz šo rezultātu izmantošanu nākamo pasākumu noteikšanai un plānošanai;

69.   uzskata, ka visās EK delegācijās trešās valstīs ir jānosaka par dzimumu līdztiesības jautājumiem atbildīga struktūra ar attiecīgām pilnvarām, prasmēm un resursiem;

70.   uzver, ka ir steidzami jārīkojas, lai nestabilo valstu iedzīvotāji varētu redzēt gan sava, gan valsts stāvokļa uzlabošanos, tāpēc aicina Padomi un Komisiju neatstāt novārtā praktiski veikto pasākumu atpazīstamību;

71.   atbalsta ES programmu vardarbīgu konfliktu novēršanai un ES rīcības plānā 2009. gadam paredzētos pasākumus drošības un attīstības jomā un mudina Komisiju par ļoti prioritāru noteikt ar miera nostiprināšanu saistītu pasākumu īstenošanu;

72.   uzsver EK darbinieku veiktspējas pilnveidošanas nozīmi, lai īstenotu konfliktiem atbilstīgu plānošanu, izmantojot specializētus norādījumus, it īpaši attiecīgajiem darbiniekiem izstrādājot īsus un konkrētiem apstākļiem piemērotus ieteikumus par delikātu pieeju konflikta risināšanai, pamatojoties uz miera un konfliktu ietekmes novērtējuma sistēmām un konfliktu delikātas risināšanas resursu kopumu;

73.   uzskata — lai efektīvi risinātu ar pēckonflikta pāreju saistītos uzdevumus, intervences pasākumiem jānotiek īstajā laikā un jābūt elastīgiem un paredzamiem;

74.   uzsver, ka visās ES misijās (tostarp starpniecības un pārrunu grupās, policijā un miera uzturēšanas spēkos u. c.) ir jāparedz konsultācijas dzimumu jautājumos, apmācība dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanā un tajās jāpiedalās vismaz 40 % sieviešu visos līmeņos, tostarp visaugstākajos līmeņos;

75.   aicina Komisiju veikt pētījumu par dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanu ES ārējās misijās;

76.   norāda uz nepieciešamību integrēt dzimumu aspektu miera izpētes, konfliktu novēršanas un risināšanas pasākumos, miera uzturēšanas operācijās, pēckonflikta rehabilitācijas un atjaunošanas pasākumos, finanšu instrumentos, valsts/reģionu stratēģijas dokumentos un visu ārējo intervences pasākumu plānošanā;

77.   atbalsta ES īpašos pārstāvjus kā ES galveno instrumentu, lai palīdzētu panākt politiskus izlīgumus un sekmētu ilgstošu politisko stabilitāti pēckonflikta sabiedrībās;

78.   mudina ES veidot paraugpraksi jautājumos, kuru risināšanai ir vajadzīga plaša politisko, militāro, humanitāro un attīstības struktūru pārstāvju sadarbība tādās jomās kā konfliktu novēršana, starpniecība, miera uzturēšana, cilvēktiesību ievērošana, tiesiskums, humānā palīdzība, kā arī ilgtermiņa atjaunotne un attīstība;

79.   prasa izstrādāt ES rīcības plānu par ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1325 īstenošanu un aicina Komisiju mudināt partnervalstis un ES dalībvalstis izstrādāt valstu rīcības plānus; ierosina pārskatīt ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizsardzību un EDAP misijām, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību ANO Drošības padomes Rezolūcijai Nr. 1325 un Rezolūcijai Nr. 1820;

80.   uzsver, ka Komisijai ir pienākums atbalstīt partnervalstu centienus uzlabot spēju nodrošināt demokrātisku vietējo pārskatatbildību (parlamentāru kontroli un revīzijas iespējas) gadījumos, kad Kopienas palīdzību sniedz budžeta atbalsta veidā; mudina Komisiju noturīgāk un konsekventāk pildīt šo pienākumu; uzsver, ka parlamentārās kontroles struktūru un revīzijas iestāžu pilnvaras ir galvenais faktors, lai panāktu, ka ES budžeta atbalstam ir noturīga ietekme; prasa izveidot novērošanas un pārraudzības mehānismus pilsoniskajai sabiedrībai, lai tā varētu pilntiesīgi pārraudzīt ES budžeta palīdzības izlietojumu un ietekmi;

81.   aicina investīciju bankas, tostarp Eiropas Investīciju banku, nodrošināt, lai aizdevumu izsniegšana un investīciju veikšana pēckonflikta valstīs, it īpaši resursiem bagātās valstīs, norisinātos atbilstīgi cilvēktiesībām un vides standartiem un neveicinātu spriedzes rašanos;

82.   atzinīgi vērtē jaunizveidotās ANO Miera veidošanas komisijas darbu; turklāt norāda — risinot ar palīdzību saistītus jautājumus, ir jāsadarbojas ar starptautiskajiem partneriem, sevišķi ANO; mudina dalībvalstis nodrošināt, lai ANO sistēmai būtu pienācīgi resursi un lai no tās tiktu prasīta atbildība par atbalstu, kas sniegts valstīs notiekošiem iekšējiem procesiem, kuros ir iesaistīta ANO Miera veidošanas komisija un citas ANO struktūras;

83.   uzsver, ka palīdzībai attīstības jomā ir ārkārtīgi būtiska nozīme miera konsolidācijas un konfliktu novēršanas procesos nestabilās valstīs, taču, sniedzot palīdzību attīstības jomā un atbalstu konfliktu pārvarēšanā, nedrīkst izmantot militārus līdzekļus un darbības;

84.   iesaka piemērot rīcības kodeksu ANO personālam, kas strādā pēckonflikta teritorijās, un aicina nepieļaut iecietību pret seksuālu vardarbību, ko veikuši miera uzturētāji vai NVO darbinieki;

85.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Miera veidošanas komisijai, ĀS Komisijai, ĀS Izpildu padomei, Panāfrikas parlamentam un ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

---

(1)  OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.

(2)  OV L 247, 9.9.2006., 22. lpp.

(3)  OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.

(4)  OV C 25, 30.1.2008., 1. lpp.

(5)  OV L 378, 27.12.2006., 41. lpp.

(6)  (S/2004/616).

(7)  OV C 282 E, 6.11.2008., 460. lpp.

(8)  OV C 263 E, 16.10.2008., 633. lpp.

(9)  OV C 254, 26.10.2007., 17. lpp.

(10)  Apvienotās Karalistes Ministru kabineta Starptautiskās attīstības departamenta aprēķini, pamatojoties uz Pasaules Bankas aplēsēm ziņojumā “Global Economic Prospects 2006: Economic implications of Remittances and Migration” [Pasaules ekonomikas perspektīva — 2006. gads: naudas pārvedumu un migrācijas ekonomiskā ietekme]. Pasaules Banka, Vašingtona, 14.11.2005.

(11)  Sauszemes mīnu monitoringa 2007. gada ziņojums “Toward a Mine-Free World” [Ceļā uz pasauli, kurā nav mīnu].

(12)  Organizāciju Safer World, Oxfam un International Action Network on Small Arms (IANSA) 2007. gada oktobra ziņojums “Africa's Missing Billions” [Āfrikai trūkst miljardu].

(13)  Lieta C-91/05, Komisija pret Padomi.

(14)  S113/08.

---

23.2.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 45/86

---

Zimbabve

P6_TA(2008)0640

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūcija par stāvokli Zimbabvē

(2010/C 45 E/15)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Zimbabvi, no kurām jaunākā — 2008. gada 10. jūlija rezolūcija par situāciju Zimbabvē (1),

—

ņemot vērā 2008. gada 18. februāra Padomes kopējo nostāju 2008/135/KĀDP par ierobežojošu pasākumu atjaunošanu pret Zimbabvi (2), ar kuru līdz 2009. gada 20. februārim atjauno ierobežojošus pasākumus pret Zimbabvi, kas tika ieviesti ar Padomes 2004. gada 19. februāra Kopējo nostāju 2004/161/KĀDP (3), 2008. gada 8. decembra Komisijas Regulu (EK) Nr. 1226/2008, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) 314/2004 par dažiem ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz Zimbabvi (4), kā arī Eiropas Padomes 2008. gada 11. un 12. decembra secinājumus par Zimbabvi, kuros paustas nopietnas bažas par humanitārā stāvokļa pasliktināšanos Zimbabvē,

—	ņemot vērā rezolūciju par stāvokli Zimbabvē, ko 2008. gada 28. novembrī pieņēma ĀKK un ES Apvienotā parlamentārā asambleja,

—	ņemot vērā Panāfrikas parlamenta vēlēšanu novērošanas misijas ziņojumu par apvienotajām vēlēšanām Zimbabvē 2008. gada 29. martā,

—	ņemot vērā rezolūciju par Zimbabvi, kuru pieņēma Āfrikas Savienības 11. augstākā līmeņa sanāksmē Šarmelšeihā 2008. gada 30. jūnijā un 1. jūlijā,

—	ņemot vērā 2008. gada 15. septembra vienošanos starp Zimbabves Āfrikas Nacionālo Savienību — Patriotisko fronti (ZANU-PF) un diviem Kustības par demokrātiskām pārmaiņām (MDC) grupējumiem, lai panāktu Zimbabves problēmu risinājumu,

—	ņemot vērā Dienvidāfrikas attīstības kopienas (SADC) līgumu un tam pievienotos protokolus, tostarp SADC vēlēšanu protokolu,

—	ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.

tā kā Zimbabvi piemeklējusi milzu apmēru humanitārā krīze, un aptuveni 5,1 miljons cilvēku (gandrīz puse iedzīvotāju) cieš badu; tā kā Zimbabvē nav pieejama elementārā ūdensapgāde un kanalizācija, un tāpēc sācies holēras uzliesmojums, kas jau prasījis vismaz 783 cilvēku dzīvību un vairāk nekā 16 400 cilvēku ir inficējušies, taču epidēmija apdraud vēl vairāk nekā 300 000 pārtikas trūkuma novārdzināto cilvēku;

B.

tā kā Zimbabves iestādes nepārprotami norādījušas, ka tās nespēj apturēt humanitāro krīzi un negatavojas pārtraukt vardarbīgas represijas pret režīma pretiniekiem; tā kā ir nepārprotama saistība starp humanitāro katastrofu un valdības krīzi, ko rada Roberta Mugabes nespēja sarīkot godīgas un uzticamas vēlēšanas un viņa nespēja ievērot, neskatoties uz Dienvidāfrikas prezidenta Thabo Mbeki starpniecības mēģinājumiem, 2008. gada 15. septembrī panākto politisko vienošanos par nacionālās vienotības valdības izveides principiem, lai varētu pārtraukt krīzi;

C.	tā kā inflācijas līmenis valstī ir augstākais pasaulē un sasniedzis vairākus miljardus procentu, tā kā 80 % iedzīvotāju ienākumi ir mazāki par 1 ASV dolāru dienā, turklāt viņiem nav pieejamas pašas nepieciešamākās preces, piemēram, pārtika un ūdens;

D.	tā kā starptautiskā mediķu humanitārā organizācija “Ārsti bez robežām” lēš, ka vismaz 1,4 miljoniem cilvēku draud saslimšana ar holēru, ja epidēmiju neizdosies apturēt, likvidējot tās galvenos iemeslus; tā kā slimība jau izplatās uz Dienvidāfriku un Botsvānu;

E.	tā kā ekonomiskā, politiskā un sociālā krīze vissmagāk ietekmē sievietes un meitenes, un tā kā viņas visvairāk pakļautas holēras inficēšanās briesmām, jo uzņemas saslimušo aprūpi mājās;

F.	tā kā paredzamais mūža ilgums Zimbabvē pirms desmit gadiem bija 60 gadi abu dzimumu pārstāvjiem, bet tagad strauji samazinājies un ir vairs tikai 37 gadi vīriešiem un 34 — sievietēm; tā kā 1,7 miljoni cilvēku Zimbabvē ir inficēti ar HIV;

G.

tā kā līdzās politiskajai krīzei un ārkārtas problēmām veselības aizsardzības jomā Zimbabvē pasliktinās arī cilvēktiesību stāvoklis, turklāt pavisam nesen notikušas plašas cilvēktiesību aizstāvju aizturēšanas, piemēram, Jestina Mukoko, kuras pazušana ir tikai daļa no cilvēktiesību aizstāvju vajāšanām un iebiedēšanas kampaņas, ko veic ar Zimbabves varas iestādēm iespējami saistīti cilvēki;

H.	tā kā UNICEF informācija liecina, ka strādā vien 40 % valsts skolotāju un skolās ierodas tikai trešdaļa audzēkņu; tā kā skolotāji, ārsti un medmāsas regulāri rīko streikus, taču, īstenojot šīs tiesības uz mierīgām demonstrācijām, viņi tikuši pakļauti vardarbīgām policijas represijām;

I.	tā kā Zimbabvē nav atļauts iebraukt t. s. vecajo organizācijas biedriem — bijušajam ANO ģenerālsekretāram Kofi Ananam, bijušajam ASV prezidentam Džimijam Kārteram un sieviešu un bērnu tiesību advokātei Graça Machel;

J.	tā kā vairāki Āfrikas līderi, tostarp arhibīskaps Desmond Tutu, Botsvānas prezidents Ian Khama un Kenijas ministru prezidents Raila Odinga aicinājuši R. Mugabi atkāpties no amata;

K.

tā kā Francijas prezidents Sarkozī 2008. gada 8. decembra svinībās par godu Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 60. gadadienai ES vārdā aicināja R. Mugabi atkāpties no amata un norādīja, ka Zimbabves tauta kļuvusi par Mugabes ķīlnieku, taču arī šīs valsts iedzīvotājiem ir tiesības uz mieru, drošību un cieņu;

L.	tā kā Zimbabve nonākusi ļoti tuvu stāvoklim, atbilstoši kuram iespējams piemērot ANO 2005. gada septembra augsta līmeņa sanāksmes deklarāciju par “pienākumu aizsargāt” iedzīvotājus, pret kuriem tiek vērsti noziegumi pret cilvēci,

1.   pauž nopietnas bažas par katastrofālo humanitāro stāvokli Zimbabvē, holēras epidēmiju, badu un Mugabes režīma pilnīgo nevēlēšanos risināt krīzi; aicina Padomi un Komisiju Zimbaves iedzīvotajiem atkārtoti apliecināt savu apņēmību un īstenot plašu ilgtermiņa humanitārās palīdzības programmu;

2.   norāda, ka ES nule apstiprinājusi EUR 10 miljonu lielas palīdzības sniegšanu un aicina Zimbabves iestādes atcelt jebkādus ierobežojumus humanitārās palīdzības aģentūru darbībai, lai nodrošinātu, ka šo palīdzību var piegādāt saskaņā ar humanitārajiem, neitralitātes, objektivitātes un neatkarības principiem;

3.   pauž pilnīgu atbalstu iepriekš minētajai vecajo delegācijas centieniem atvieglot humanitāro krīzi Zimbabvē; uzskata par pilnīgi nepieņemamu, ka Mugabes režīms atteicies izsniegt iebraukšanas vīzas šīs grupas locekļiem, jo viņi vēlējās izmantot savu ietekmi, lai palielinātu tūlītējas un ilgtermiņa palīdzības plūsmu uz Zimbabvi, lai tādējādi palīdzētu pārtraukt šīs zemes iedzīvotāju briesmīgās ciešanas;

4.   stingri nosoda Mugabes režīma ilgstošo vardarbību pret MDC dalībniekiem un atbalstītājiem; pauž sašutumu par daudzajiem nesenajiem cilvēktiesību aizstāvju aizturēšanas gadījumiem un aicina nekavējoties atbrīvot Zimbabves miera projekta (ZPP) direktori Jestina Mukoko, cilvēktiesību aizstāvja un advokāta Harrison Nkomo brāli Zacharia Nkomo, ZPP reģionālo koordinatoru Broderick Takawira, ZPP autovadītāju Pascal Gonzo, kā arī vairākus citus MDC biedrus un pilsoniskās sabiedrības aktīvistus, un prasa saukt pie atbildības personas, kas vainojamas šajos pārkāpumos;

5.   atzinīgi vērtē nesen pieņemto lēmumu paplašināt to personu sarakstu, uz kurām attiecas Savienības aizliegumi, iekļaujot šajā sarakstā Mugabes režīma pārstāvjus, un aicina šos aizliegumus attiecināt vēl uz citiem viņa piekritējiem, tostarp agrāko ZANU-PF ministri Florence Chitauro, kura šobrīd dzīvo Londonā, atteikusies nosodīt Mugabi un bez jebkādiem šķēršļiem ceļo uz Zimbabvi un atpakaļ;

6.   aicina ANO Drošības padomi apsvēri iespēju piemērot konkrētas sankcijas (ceļošanas aizliegumu un līdzekļu iesaldēšanu) pret R. Mugabi un citām personām, kas aktīvi iesaistītas vardarbībā vai cilvēktiesību pārkāpumos; jo īpaši aicina Ķīnu, Krieviju un Dienvidāfriku ANO Drošības padomē atbalstīt stingrus pasākumus pret Mugabes režīmu un informēt Āfrikas valstu valdības, ka trīs minētās valstis vairs nekādā veidā nevēlas atbalstīt Mugabes režīmu;

7.   atzinīgi vērtē Kenijas, Botsvānas un Zambijas valdību vienoto nostāju, kuras paudušas negatīvu viedokli par Mugabes režīmu, un pauž dziļu vilšanos par to, ka daudzas citas Āfrikas valstu valdības vēl arvien izliekas neredzam šī režīma ļaundarības;

8.   uzsver Zimbabves iedzīvotāju vēlmi panākt radikālas politiskas pārmaiņas un nosoda Roberta Mugabes atteikšanos īstenot gan 2008. gada 15. septembra vienošanos, kas paredz svarīgāko ministriju nodošanu Morgan Tsvangirai partijai, gan veikt politiskas reformas;

9.   pauž nopietnas bažas, ka ārkārtējo nepieciešamību panākt nekavējošas, radikālas un demokrātiskas pārmaiņas Zimbabves iedzīvotāju labā turpina kavēt despotiskais, demagoģiskais un egoistiskais Mugabes režīms;

10.   steidzami aicina aktīvāk rīkoties gan Āfrikas valstis un reģionālās iestādes, tostarp SADC un jo īpaši Āfrikas Savienību, kas ir 2008. gada 15. septembra līguma nodrošinātāja, gan arī ietekmīgas Āfrikas personības, lai panāktu godīgu un taisnīgu Zimbabves stāvokļa risinājumu, kas pamatotos uz 2008. gada martā notikušo ticamo vēlēšanu rezultātiem, un lai veiktu uzraudzību pār jebkādu līdzsvarotu politisku vienošanos;

11.   aicina Padomi mudināt Āfrikas Savienību sagatavot rīcības plānu, lai varētu īstenot aktīvu iejaukšanos Zimbabves civiliedzīvotāju aizsardzībai;

12.   aicina Padomi saglabāt modrību attiecībā uz iespējamo ietekmi, kādu reģionā rada ZANU-PF apzinātā nolaidība un sliktā pārvalde, kas destabilizē Zimbabvi;

13.   pauž nopietnas bažas par Zimbabves bēgļu stāvokli reģionā un nosoda vardarbību pret Zimbabves bēgļiem kaimiņvalstīs; aicina Komisiju sniegt atbalstu šīm kaimiņvalstīm, īstenojot bēgļiem paredzētas finanšu un materiālās palīdzības programmas;

14.   aicina visas iesaistītās puses un starptautisko sabiedrību gatavoties atbalstīt Zimbabves ekonomisko un sociālo atjaunošanu pēc tam, kad būs izveidota tāda šīs valsts valdība, kas visos līmeņos atspoguļos Zimbabves iedzīvotāju patieso gribu un pēc tam, kad patiesi sāks iezīmēties atgriešanās pie demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanas;

15.   aicina Padomi un dalībvalstis veikt aktīvāku diplomātisko darbību Āfrikā, lai nodrošinātu aktīvu atbalstu pārmaiņām Zimbavē;

16.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, G8 organizācijas valstu valdībām, Zimbabves un Dienvidāfrikas Republikas valdībām un parlamentiem, Britu nāciju sadraudzības ģenerālsekretāram, ANO ģenerālsekretāram, Āfrikas Savienības Komisijas un Izpildpadomes vadītājiem, Panāfrikas parlamentam, kā arī SADC ģenerālsekretāram, šīs organizācijas dalībvalstu valdībām un tās Parlamentārajam forumam.

---

(1)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0364.

(2)  OV L 43, 19.2.2008., 39. lpp.

(3)  OV L 50, 20.2.2004., 66. lpp.

(4)  OV L 331, 10.12.2008., 11. lpp.

---

23.2.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 45/89

---

Uzbrukumi cilvēktiesību aizstāvjiem, pilsoņu brīvībai un demokrātijai Nikaragvā

P6_TA(2008)0641

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūcija par uzbrukumiem cilvēktiesību aizstāvjiem, pilsoņu brīvībai un demokrātijai Nikaragvā

(2010/C 45 E/16)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 1948. gada ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—	ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—

ņemot vērā politisko dialogu un 2003. gada 15. decembra Sadarbības nolīgumu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Gvatemalas Republiku, Hondurasas Republiku, Kostarikas Republiku, Nikaragvas Republiku, Panamas Republiku, Salvadoras Republiku, no otras puses, kā arī Sadarbības pamatnolīgumu starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Gvatemalas Republiku, Hondurasas Republiku, Kostarikas Republiku, Nikaragvas Republiku, Panamas Republiku, Salvadoras Republiku (1),

—	ņemot vērā ES pamatnostādnes saistībā ar cilvēktiesību aizstāvjiem,

—	ņemot vērā ES ekspertu grupas ziņojumus par 2008. gada 9. novembra pašvaldību vēlēšanām Nikaragvā,

—	ņemot vērā Eiropas Komisāres B. Ferrero-Waldner paziņojumus par notikumiem Nikaragvā pēc 2008. gada 9. novembra pašvaldību un reģionālajām vēlēšanām,

—	ņemot vērā notiekošās sarunas saistībā ar asociācijas nolīguma parakstīšanu starp ES un Centrālamerikas valstīm,

—	ņemot vērā 27 ES dalībvalstu 2008. gada 22. oktobra paziņojumu presei par cilvēktiesību aizstāvjiem un organizācijām,

—	ņemot vērā sarunu par ES un Centrālamerikas asociācijas nolīgumu sesto kārtu, kurai jānotiek Briselē, 2009. gada 26. un 27 janvārī,

—	ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.

ņemot vērā jautājumu par iespējamo krāpšanu saistībā ar 2008. gada 9. novembra pašvaldību vēlēšanu rezultātiem, kas izskatīts ES ekspertu grupas ziņojumos, kuros uzsvērta Nikaragvas iestāžu nevēlēšanās organizēt patiesi demokrātiskas vēlēšanas; ņemot vērā vardarbību, kas bija īpaši vērsta pret plašsaziņas līdzekļiem, kā arī no tās izrietošo polarizāciju un konfliktus;

B.	tā kā ANO, ES un ASV, kā arī vairākas Nikaragvas nevalstiskās organizācijas ir paudušas bažas par vēlēšanu pārredzamības līmeni;

C.

ņemot vērā Augstākās vēlēšanu padomes 2008. gada 11. jūnija rezolūcijas, ar kurām tiek anulēts Sandinistu atjaunošanas kustības (MRS) juridiskās personas statuss un kurās paziņots, ka Konservatīvā partija (PC) nespēj izpildīt priekšnoteikumus, kas tai ļautu piedalīties 2008. gada novembra pašvaldību vēlēšanās, kā rezultātā šīs divas partijas nevarēja piedalīties vēlēšanās;

D.	ņemot vērā atkārtotos uzbrukumus un agresijas aktus, kurus jau vairākus mēnešus ar valsts iestādēm saistītas personas, politiskie spēki un organizācijas vērš pret cilvēktiesību organizācijām un to locekļiem, kā arī žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem;

E.

ņemot vērā Nikaragvas sadarbības ministra vietnieka priekšlikums izveidot “kopējas nodokļu uzlikšanas” mehānismu attiecībā uz finanšu atbalstu, kuru saņēmušas NVO, kā arī izmeklēšanas vairākās NVO, kuras šķietami nepilda tiesiskās prasības, piemēram, gadījumā, kad pret 17 cilvēktiesību organizācijām tika celtas apsūdzības līdzekļu triangulācijā;

F.

ņemot vērā kriminālizmeklēšanas, kas vērstas pret seksuālo un reproduktīvo tiesību aizstāvjiem, tostarp cilvēkiem, kas sniedza atbalstu izvarotai meitenei, kurai laikā, kad grūtniecības pārtraukšana medicīnisku indikāciju dēļ nebija noziedzīgs nodarījums, tika veikts aborts, lai glābtu viņas dzīvību;

G.	tā kā demokrātijas un tiesiskuma attīstībai un stiprināšanai, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanai jābūt Eiropas Savienības ārpolitikas neatņemamai sastāvdaļai;

H.	tā kā Eiropas Savienības un tās partneri, parakstot ar trešām valstīm nolīgumus, kas satur cilvēktiesību klauzulu, uzņemas atbildību par starptautisko cilvēktiesību standartu ievērošanas nodrošināšanu, un tā kā šādas klauzulas pēc savas būtības ir abpusējas;

I.	ņemot vērā dziļās nabadzības apstākļus, kuros Nikaragva ir nonākusi pēdējo divdesmit gadu laikā,

1.   pauž dziļu nožēlu par 2008. gada 9. novembra pašvaldību vēlēšanu norisi un uzskata, ka rezultāti no demokrātijas viedokļa ir pilnīgi nelikumīgi;

2.   pauž nožēlu par to, ka aizdomas par krāpšanu dažās pašvaldībās izraisīja demonstrācijas un sadursmes starp dažādu politisko partiju atbalstītājiem, kā rezultātā tika ievainoti vairāki cilvēki un padziļinājās jau nopietnā politiskā krīze;

3.   aicina Nikaragvas valdību veikt steidzamus pasākumus, lai noregulētu radušos situāciju un lūdz Nikaragvas iestādes ar cieņu izturēties pret cilvēktiesību organizāciju darbu;

4.   pauž nožēlu par vairākkārtējiem uzbrukumiem un agresijas aktiem, ko pēdējo mēnešu laikā pret cilvēktiesību organizācijām un to locekļiem, neatkarīgiem žurnālistiem un Komisijas delegācijas Nikaragvā pārstāvjiem vērsuši ar valsts vadību saistīti cilvēki, politiskie spēki un organizācijas;

5.   aicina politiskās partijas nosodīt to atbalstītāju veiktos vardarbības aktus;

6.   pauž nožēlu par to, ka divas politiskās partijas nevarēja piedalīties pašvaldību vēlēšanās, un izsaka bažas par progresu, kas panākts Nikaragvas demokrātiskajā nostiprināšanā un pārvaldībā, jo īpaši saistībā ar integrācijas un aktīvas līdzdalības procesiem;

7.   mudina Nikaragvas valdību un valsts iestādes aizsargāt vārda brīvību un tiesu iestāžu neatkarību un šim mērķim garantēt valsts demokrātisko pamatu saglabāšanos, kā arī pēc iespējas ātrāk nodrošināt, ka Nikaragva ratificē Romas statūtus, ar kuriem ir izveidota Starptautiskā Krimināltiesa;

8.   atzinīgi vērtē 27 ES dalībvalstu 2008. gada 22. oktobra paziņojumu presei, kurā nosodīti uzbrukumi cilvēktiesību aizstāvjiem un organizācijām;

9.   norāda, ka Eiropas Savienības un Centrālamerikas valstu sarunās par asociācijas nolīgumu vajadzētu atgādināt Nikaragvai par Eiropas Savienības aizsargāto un veicināto tiesiskuma, demokrātijas un cilvēktiesību principu ievērošanas nepieciešamību;

10.   aicina ES dalībvalstis nodrošināt, ka jautājums par situāciju Nikaragvā ir iekļauts darba kārtībā visām divpusējām un daudzpusējām sanāksmēm ar Nikaragvas iestāžu piedalīšanos;

11.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Amerikas valstu organizācijas ģenerālsekretāram, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai, Centrālamerikas parlamentam, kā arī Nikaragvas Republikas valdībai un parlamentam.

---

(1)  OV L 63, 12.3.1999., 39. lpp.

---

23.2.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 45/92

---

Krievija: uzbrukumi cilvēktiesību aizstāvjiem un tiesas prāva Annas Poļitkovskas slepkavības lietā

P6_TA(2008)0642

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūcija par uzbrukumiem cilvēktiesību aizstāvjiem Krievijā un tiesas prāvu Annas Poļitkovskas slepkavības lietā

(2010/C 45 E/17)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Krieviju un it īpaši 2006. gada 25. oktobra rezolūciju par ES un Krievijas attiecībām pēc krievu žurnālistes Annas Poļitkovskas slepkavību (1) un 2008. gada 19. jūnija rezolūciju par ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi Hantimansijskā 2008. gada 26. un 27. jūnijā (2),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības un Krievijas Federācijas Partnerības un sadarbības nolīgumu, kas stājās spēkā 1997. gadā un ko pagarināja līdz brīdim, kad to aizstās ar jaunu nolīgumu,

—	ņemot vērā notiekošās sarunas par jaunu nolīgumu, kas nodrošinās jaunu visaptverošu satvaru ES un Krievijas attiecībām, un šo sarunu atsākšanu pagājušajā ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmē Nicā 2008. gada 14. novembrī,

—	ņemot vērā Padomes prezidentūras paziņojumu Eiropas Savienības vārdā par organizācijas “Memorial” telpās Sanktpēterburgā 2008. gada 4. decembrī veikto kratīšanu,

—	ņemot vērā Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) 2008. gada ziņojumu par cilvēktiesību aizstāvjiem,

—	ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.	tā kā Krievija ir Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) dalībvalsts un līdz ar to ir apņēmusies pilnībā ievērot cilvēktiesības un pilsoņu tiesības;

B.	B tā kā pastāv nopietnas bažas par cilvēktiesību aizstāvju stāvokli un grūtībām, ar kādām nākas saskarties nevalstiskajām organizācijām, kuras aktīvi darbojas cilvēktiesību veicināšanā;

C.	tā kā Krievijas pilsoņi ir iesnieguši daudz sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesai Strasbūrā, kuras nolēmumi daudzos gadījumos apstiprina nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus, kā arī Krievijas varas iestāžu patvaļu;

D.	tā kā 2008. gada 28. oktobrī savā dzīvoklī tika nežēlīgi noslepkavoti Krievijas Jezuītu ordeņa vadītājs Otto Mesmers un ekvadoriešu priesteris Viktors Betonkūrs;

E.

tā kā 2008. gada oktobra vidū viena no Krievijas vadošajām juristēm cilvēktiesību jomā — Karīna Moskaļenko, kura sekmīgi pārstāvēja 30 Krievijas pilsoņu lietu Strasbūras Cilvēktiesību tiesā, kļuva par upuri noindēšanas mēģinājumā, izmantojot dzīvsudrabu, kas Strasbūrā tika ievietots viņas automašīnā;

F.	tā kā 2008. gada 31. augustā, atrodoties policijas apcietinājumā, tika nogalināts neatkarīgas ingušu tīmekļa vietnes īpašnieks Magomeds Jevlojevs;

G.

tā kā laikposmā no 2008. gada jūlija līdz oktobrim tika reģistrēti daudzi mēģinājumi nogalināt cilvēktiesību aizstāvjus, tostarp ingušu opozīcijas vadītāju Ahmedu Kotijevu, cilvēktiesību aizstāvi Zurabu Cečojevu no Ingušijas, cilvēktiesību aktīvistu Dmitriju Krajuhinu no Orlas un cilvēktiesību aktīvistu Staņislavu Dmitrijevski no Ņižņijnovgorodas;

H.

tā kā 2008. gada 4. decembrī Pētniecības un informācijas centra “Memorial”, kas jau 20 gadus veic Padomju Savienībā Staļina laikā veikto represiju izpēti, Sanktpēterburgas birojā veica reidu maskējušies vīri no Krievijas Ģenerālprokuratūras; tā kā šī reida laikā tika konfiscēti cietie diski un kompaktdiski ar visu datubāzi par tūkstošiem upuru; tā kā nav konfiscēto dokumentu inventāra saraksta; tā kā “Memorial” juristiem tika liegta iekļuve biroja telpās;

I.	tā kā kriminālizmeklēšana un tai sekojošā tiesas prāva žurnālistes Annas Poļitkovskas slepkavības lietā rada nopietnas bažas par tiesiskuma pārredzamību; tā kā šī brutālā slepkavība vēl nav pilnībā izmeklēta un atrisinātā apmierinošā veidā;

J.	tā kā Krievijas varas iestādes vēl aizvien nevēlas sadarboties Londonā ar radioaktīvo poloniju noindētā Aleksandra Ļitivņenko slepkavības izmeklēšanā;

K.	tā kā policija 2008. gada 14. decembrī Maskavā brutāli apspieda pret Kremļa politiku vērsto protesta demonstrāciju, ko organizēja Garija Kaspārova vadītā opozīcijas grupa “Cita Krievija”, sagūstot demonstrantus un ievelkot viņus kravas automašīnās; tā kā tika aizturēti aptuveni 100 demonstrantu;

L.	tā kā 17 Krievijas cilvēktiesību grupas 2008. gada 3. decembrī Vīnē aicināja ES ne tikai steidzami pastiprināt ES un Krievijas apspriežu par cilvēktiesībām nozīmi, bet arī steidzamākos gadījumus izskatīt ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmēs,

1.   pauž stingru nosodījumu uzbrukumiem cilvēktiesību aizstāvjiem Krievijā, tostarp juristiem, kas pārstāv pilsoņu tiesības, un aicina Krievijas varas iestādes visos līmeņos aizsargāt un garantēt viņu fizisko neaizskaramību;

2.   norāda, ka cilvēktiesībām, tiesiskumam un demokrātijai arī turpmāk jābūt pamatjautājumiem attiecībā uz ES un Krievijas attiecību attīstību nākotnē; uzsver nozīmi, kāda ir pastāvīgai viedokļu apmaiņai ar Krieviju par cilvēktiesībām kā daļai no ES un Krievijas sarunām par šo tematu, un prasa veikt uzlabojumus šo tikšanos līmenī, lai tiktu iesaistītas attiecīgās ministrijas, tiesu iestādes un Krievijas pilsoniskās sabiedrības pārstāvji;

3.   uzskata, ka cilvēktiesību ievērošanai, demokrātijai un tiesiskumam jābūt jaunā, pašreiz apspriežamā, pamatnolīguma neatņemamai daļai;

4.   aicina Krievijas varas iestādes ievērot visus Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumus un nekavējoties ratificēt protokolu par tiesas reformu; mudina Krievijas Federāciju arī ratificēt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Papildprotokolu Nr. 14;

5.   nosoda kratīšanu organizācijas “Memorial” telpās Sanktpēterburgā 2008. gada 4. decembrī; prasa Krievijas varas iestādēm un Sanktpēterburgas Valsts Ģenerālprokuratūrai nekavējoties atdot Pētniecības un informācijas centram “Memorial” vienpadsmit cietos diskus un kompaktdiskus, kas tika konfiscēti policijas reida laikā 2008. gada 4. decembrī un kas satur nenovērtējamus datus par vairāk nekā 50 000 Staļina laika represiju upuriem;

6.   vērš uzmanību uz pieaugošo vardarbību, kā rezultātā saskaņā ar Maskavas Cilvēktiesību biroja datiem 2008. gadā rases, tautības, reliģijas vai seksuālās orientācijas dēļ tika nogalināti vairāk nekā 100 cilvēki, un uz to, ka Krievijas varas iestādes pietiekami efektīvi nenosoda šādus noziegumus uz naida pamata;

7.   ar bažām atzīmē neseno kustību nolūkā reabilitēt Staļina režīmu, un uzsver, ka patiesu demokrātijas kultūru Krievijā var izveidot, tikai atzīstot pagātnes traģiskos notikumus;

8.   pauž satraukumu par oktobrī īstenoto mēģinājumu nogalināt cilvēktiesību juristi Karīnu Moskaļenko un viņas ģimeni un aicina Francijas un Krievijas varas iestādes identificēt tā sagatavotājus un viņu motīvus;

9.   ir pārliecināts par to, ka to cilvēktiesību aizstāvju aktivitātes, kuri darbojas lietās par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem un kuriem jāuzņemas augsts personiskais risks sava darba turpināšanā, pelna visaugstāko cieņu un ka viņiem jānodrošina valsts aizsardzība un starptautiskās kopienas atbalsts;

10.   vēl aizvien pauž nopietnas bažas par tiesību aktiem par ekstrēmismu, kuri var ietekmēt informācijas brīvu apriti un ļaut Krievijas varas iestādēm turpināt vēl vairāk ierobežot cilvēktiesību aizstāvju tiesības uz vārda brīvību;

11.   atzīmē, ka kopš neatkarīgās krievu žurnālistes Annas Poļitkovskas, kas kļuvusi par preses brīvības simbolu, noslepkavošanas pagājuši jau divi gadi; vērš uzmanību uz 2006. gada 25. oktobra rezolūciju un apliecina cieņu šī godīguma un apzinīguma simbola drosmei un darbam, kura darbam mūža garumā nepieciešams turpmāks atbalsts un atzinība;

12.   pauž apmulsumu par to, ka tiesas prāva ir atvērta tikai ierobežotam skaitam žurnālistu un slēgta televīzijas žurnālistiem; aicina tiesu pilnībā ievērot zvērināto lēmumu un darīt tiesas procesu atklātu visiem žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem; sagaida, ka tiesa noteiks ne tikai tos, kas piedalījās Annas Poļitkovskas noslepkavošanā, bet arī tos, kas to pasūtīja;

13.   atzinīgi vērtē ODHIR cilvēktiesību aizstāvju centrālā punkta izveidi 2006. gadā, kurš uzrauga šo aizstāvju stāvokli visā EDSO valstu teritorijā; stingri mudina ES iestādes praksē atbalstīt cilvēktiesību aizstāvjus, izveidojot tiem centrālo punktu visās trīs iestādēs, lai varētu efektīvāk koordinēt viņu darbību ar pārējām starptautiskajām un Eiropas organizācijām;

14.   pauž bažas par pastāvīgo un plaša mēroga cietsirdīgo izturēšanos pret jauniesaucamajiem Krievijas armijā un aicina Krievijas varas iestādes izmeklēt šos gadījumus un saukt pie atbildības vainīgās personas un darīt galu šai praksei bruņotajos spēkos, kā arī demonstrēt apņēmību modernizēt valdošo kultūru;

15.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Krievijas Federācijas valdībai un parlamentam, EDSO un Eiropas Padomei.

---

(1)  OV C 313 E, 20.12.2006., 271. lpp.

(2)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0309.

---