21.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 15/1

A.

tā kā klimata pārmaiņas rada nopietnus draudus nabadzības samazināšanai, cilvēktiesībām, mieram un drošībai, ūdens un pārtikas pieejamībai, kā arī Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanai daudzās jaunattīstības valstīs;

B.

tā kā vairākās jaunattīstības meži tiek izcirsti, lai varētu audzēt biodegvielas kultūras;

C.

tā kā rūpnieciski attīstītajām valstīm ir vēsturiska atbildība par klimata pārmaiņām un tām ir morāls pienākums palīdzēt jaunattīstības valstīm to centienos pielāgoties klimata pārmaiņu sekām;

D.

tā kā jaunattīstības valstis vismazāk ir veicinājušas klimata pārmaiņas, bet visvairāk cietīs no to sekām, tostarp ūdens un pārtikas apgādes nedrošības, ko rada sausums un pārtuksnešošanās, jūras līmeņa celšanās, jaunām problēmām lauksaimniecībā, jauniem draudiem veselībai, ārkārtējām meteoroloģiskām parādībām un migrācijas izraisīta spiediena; tā kā jaunattīstības valstīm ir vismazākās iespējas risināt šīs problēmas;

E.

tā kā daudzās rūpnieciski attīstītās valstīs pēdējā laikā ievērojama uzmanība ir veltīta pasākumiem, lai pielāgotos klimata pārmaiņām un samazinātu risku, un tā kā šīs pašas steidzamās vajadzības lielā mērā ir atstātas novārtā attiecībā uz valstīm ar zemiem ienākumiem;

F.

tā kā būtisks mežu izciršanas stimuls ir tādu kokmateriālu imports ES, kuri tiek izstrādāti nelegāli un neatbilstoši ilgtspējas prasībām, un tiek lēsts, ka nabadzībā novestajām valstīm tas izmaksā miljardiem euro gadā;

G.

tā kā mežu izciršana rada aptuveni 20 % no kopīgajām siltumnīcefekta gāzu emisijām, veicinot aptuveni 13 miljonu hektāru tropisko mežu zudumu ik gadu; un tā kā mežu izciršana tropos ir nopietns drauds bioloģiskajai daudzveidībai un vairāk nekā miljarda nabadzīgu cilvēku iztikai, kuri dzīvo šajos mežos un pārtiek no to sniegtajām iespējām;

H.

tā kā konkrētas klimata pārmaiņu sekas pašvaldības iestādes bieži ir risinājušas vietējā līmenī; tā kā starptautiskā, valstu un vietējā līmeņa politikas izstrādes pienācīga saskaņošana ir galvenais uzdevums, lai veidotu efektīvas stratēģijas attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām un to seku mazināšanu; un tā kā ir jāpanāk plaša mēroga strukturālas izmaiņas, neatsakoties no tādas pieejas, kas vērsta uz vietējo kopienu atbalstīšanu un nabadzīgo iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanu;

I.

tā kā arvien vairāk tiek atzīts, ka klimata pārmaiņas rada draudus drošībai, tostarp konfliktus par trūcīgajiem dabas resursiem, klimata izraisītas dabas katastrofas un plaša mēroga migrācijas plūsmas; tā kā stratēģiju izstrāde kopīgo klimata/drošības problēmu risināšanai būs svarīga, lai nodrošinātu efektīvu un piemērotu reakciju jaunattīstības valstīs;

J.

tā kā starptautiskie centieni attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām un katastrofu riska samazināšanu (KRS) līdz šim ir bijuši ierobežoti, fragmentāri, vāji koordinēti un daudzos gadījumos nepieejami jaunattīstības valstīm — tiešā pretstatā tiem uzdevumiem, kas noteikti Eiropas konsensā un Parīzes Deklarācijā;

K.

tā kā pasākumiem, lai pielāgotos klimata pārmaiņām, KRS un veiktspējas palielināšanas pasākumiem attīstības vajadzībām būtu jābūt savstarpēji cieši saistītiem, taču līdz šim to integrācija attīstības sadarbības aģentūru un starptautisko iestāžu aktivitātēs bijusi vāja; tā kā kopīga un saskaņota pieeja būtu izšķiroša Pasaules klimata pārmaiņu alianses (GCCA) veiksmīgai īstenošanai;

L.

tā kā ir nepieciešams izveidot daudzdisciplināras katastrofu pārvaldītaju, attīstības speciālistu, plānotāju un pielāgošanās/klimata ekspertu grupas, kas pielāgotu labāko praksi reģionālajai attīstībai;

M.

tā kā agrīna rīcība attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām un KRS ir nepārprotami rentabls risinājums; tā kā aprēķinos prognozēts, ka viens dolārs, kas izlietots KRS, spēj panākt ietaupījumu līdz pat septiņiem dolāriem, reaģējot uz katastrofu, tādējādi arī nodrošinot spēcīgu argumentu par labu palīdzības līdzekļu finansējuma savlaicīgai piešķiršanai;

N.

tā kā līdz ar to jānoraida jebkurš mēģinājums divkāršot ES finansējuma uzskaitīšanu Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai un solījumiem saskaņā ar ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām;

O.

tā kā daudz lielākas izmaksas radīs jebkāda vilcināšanās pieņemt stingrus lēmumus par pasākumiem, kas nepieciešami, lai samazinātu klimata pārmaiņu cēloņus un sekas;

P.

tā kā vairums problēmu vides jomā, tostarp tās, ko rada klimata pārmaiņas, saasinās saistībā ar lielāku iedzīvotāju skaitu un šī skaita pieaugumu, jo abi faktori gan ietekmē klimata pārmaiņas, gan arī izjūt šo pārmaiņu ietekmi, kaut apdzīvotības dinamika pieauguma, sadalījuma un sastāva ziņā ir attīstības procesa neatņemama sastāvdaļa; tā kā 1994. gada Kairas Starptautiskajā konferencē par apdzīvotību un attīstību skaidri tika uzsvērti daudzējādie labumi, ko rada uzticama, vietēji orientēta un nekoercitīva apdzīvotības politika, tomēr apdzīvotības jautājumi līdz šim tikpat kā nav tikuši iekļauti ne attīstības, ne arī pielāgošanās plānošanā;

Q.

tā kā ir jāpievēršas lauksaimniecības, ūdens, mežu resursu pārvaldības, veselības, infrastruktūras, izglītības, kā arī demogrāfiskās politikas jomām, lai pielāgošanos klimata pārmaiņām un šo pārmaiņu mazināšanu efektīvi ieviestu attīstības politikā;

R.

tā kā korupcijas samazināšana padarītu efektīvākus centienus pielāgoties klimata pārmaiņām un mazināt to ietekmi;

S.

tā kā iepriekš minētais 2007. gada progresa ziņojums par ES Rīcības plānu attiecībā uz klimata pārmaiņām un attīstību liecina, ka nepietiekams un pārāk lēns bijis progress saistībā ar klimata pārmaiņu jautājuma iekļaušanu ES attīstības politikas jomās, jo īpaši valstu stratēģijas dokumentos (VSD) un reģionālajos stratēģijas dokumentos;

T.

tā kā pašlaik ļoti trūkst līdzekļu, lai finansētu pielāgošanos jaunattīstības valstīs; tā kā lēš, ka pielāgošanās izmaksas ir no 50 līdz 80 miljardiem ASV dolāru gadā, bet 2007. gada vidū saskaņā ar daudzpusējiem finansēšanas mehānismiem piešķirtais līdzekļu apjoms bija mazāk nekā 0,5 % no minētajām summām;

U.

tā kā ES ir izvirzījusi mērķi kļūt par līderi cīņā pret klimata pārmaiņām, taču ES budžets neatbilst politikai un pasākumiem, ko ES ir noteikusi par prioritāriem saistībā ar cīņu pret klimata pārmaiņām;

V.

tā kā daļu no GCCA finansējuma sniegs no Eiropas Attīstības fonda (EAF) un Vides un dabas resursu tematiskās programmas (ENRTP) (saskaņā ar Attīstības sadarbības instrumenta (ASI) 13. pantu) (3);

W.

tā kā EAF galvenokārt ir izmantots, lai finansētu jaunas iniciatīvas; tā kā Komisijai vajadzētu ievērot savas saistības atrast jaunus finansējuma avotus, lai saglabātu EAF; tā kā Attīstības komiteja daudzos gadījumos ir secinājusi, ka EAF ir jāiekļauj ES budžetā, lai nodrošinātu demokrātisku kontroli attiecībā uz veidu, kā tas tiek izmantots;

X.

tā kā saskaņā ar ASI 21. pantu par stratēģisko dokumentu un daudzgadu indikatīvo programmu pieņemšanu, un saskaņā ar ASI 35. panta 2. punktu, Eiropas Parlamentam ir tiesības pārbaudīt Komisijas rīcību, kā tas noteikts Lēmuma 1999/468/EK 5. un 8. pantā;

Y.

tā kā tīras attīstības mehānisms (CDM) līdz šim ticis maz piemērots, lai apmierinātu nabadzīgāko valstu vajadzības pēc ieguldījumiem tīrās tehnoloģijās, jo Āfrikā īstenoti mazāk nekā 3 % no visiem CDM projektiem, bet gandrīz 90 % sertificētu emisiju samazinājumu (CER) piešķirti projektiem, kurus īsteno Ķīnā, Indijā, Korejā un Brazīlijā,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu uzsākt GCCA, jo tas nozīmē svarīgā līmenī atzīt klimata pārmaiņu ietekmi uz attīstību; tomēr aicina Komisiju papildus paskaidrot GCCA īpašo pievienoto vērtību; šajā sakarā uzsver, ka koordinācijai un sadarbībai ar citiem galvenajiem dalībniekiem ir jābūt GCCA darba kārtības neatņemamai sastāvdaļai, lai nodrošinātu optimālu papildināmību starp iniciatīvām;

2.

uzskata, ka GCCA ir nozīmīgs balsts ES ārējā rīcībā klimata pārmaiņu jautājumos un veido papildu un atbalstošu platformu uzsāktajā procesā saistībā ar ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām un Kioto protokolu, veicinot šīs konvencijas, protokola un ar tiem saistīto nolīgumu īstenošanu;

3.

atkārto iepriekš minētā dokumenta “Klimata pārmaiņas un starptautiskā drošība” satraucošos secinājumus, kuros brīdināts, ka klimata pārmaiņas palielina drošības risku ES, draud pārslogot pasaules valstis un reģionus, kuri jau tā nav pietiekami aizsargāti un kuros ir tieksme uz konfliktiem, kā arī kavē centienus sasniegt ANO Tūkstošgades attīstības mērķus;

4.

norāda, ka centieniem apkarot klimata pārmaiņas ir jābalstās ne tikai uz politiskiem stimuliem, bet arī uz pilsonisko sabiedrību, turklāt gan attīstītajās, gan arī jaunattīstības valstīs; uzskata, ka ir jāuzsāk sabiedrības informēšanas kampaņas, bet skolās un augstskolās ir jāievieš mācību programmas, lai iedzīvotājiem sniegtu analīzi un izvērtējumu par klimata pārmaiņu norisēm un ierosinātu atbilstošus risinājumus, jo īpaši pārejot uz tādu dzīvesveidu, kura rezultātā samazinātos emisijas;

5.

uzsver, ka paplašināta koordinācija un sadarbība starp Komisiju un dalībvalstīm ir izšķiroša attiecībā uz ES politiku klimata pārmaiņu un attīstības jomā, GCCA sniedzot unikālu iespēju īstenot principus, kas ir Eiropas konsensa un Parīzes Deklarācijas, kā arī 1994. gada Kairas Starptautiskās apdzīvotības un attīstības konferences (ICPD) rīcības programmas pamatā; pauž pārliecību, ka GCCA būtu svarīgi kļūt arī par dalībvalstu iniciatīvu “biržu”;

6.

aicina ES izvirzīt klimata pārmaiņas attīstības sadarbības politikas centrā; uzskata, ka cīņai pret klimata pārmaiņām ir jāvēršas arī pret strukturāliem cēloņiem, un aicina veikt sistemātisku klimata pārmaiņu riska novērtējumu, kas attiektos uz visiem politikas plānošanas un lēmumu pieņemšanas aspektiem gan ES, gan jaunattīstības valstīs, tostarp attiecībā uz tirdzniecību, lauksaimniecību un pārtikas drošību;

7.

uzsver, ka GCCA ietvaros ir jāveic konkrēti pasākumi, lai panāktu saskaņotību starp klimata pārmaiņu ietekmi uz attīstību, tostarp uz ES lauksaimniecību, tirdzniecību un zivsaimniecības politiku, no vienas puses, un problēmām, kas saistītas ar eksporta subsīdijām, piemēram, saistītā palīdzība, parādu slogs, eksporta kredīti un pārtikas palīdzības izmantošana komerciālos nolūkos, vitāli svarīgu tautsaimniecības nozaru piespiedu privatizācija un liberalizācija, no otras puses;

8.

norāda, ka, tā kā GCCA EUR 60 miljonu finansējums periodam no 2008. līdz 2010. gadam ir papildinājums ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām pašreizējam procesam, būtu jāizvairās no pasākumu pārklāšanās un līdzekļi būtu jākoncentrē tādiem pasākumiem, kas dod lielāko pievienoto vērtību; uzskata, ka, noslēdzot nolīgumu par klimata pārmaiņām laikā pēc 2012. gada, GCCA mērķi un finansējums ir jāpārskata atbilstoši panāktajam rezultātam;

9.

uzskata, ka līdzekļus, kurus neizmanto atbilstoši ANO Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām, nevar uzskatīt par daļu no attīstīto valstu saistību īstenošanas saskaņā ar šo konvenciju;

10.

uzskata, ka GCCA līdz šim piešķirtie EUR 60 miljoni ir pilnīgi nepietiekama summa; aicina Komisiju attiecībā uz GCCA noteikt ilgtermiņa finansēšanas mērķi — vismaz EUR 2 miljardus gadā laikā līdz 2010. gadam un EUR 5—10 miljardus gadā līdz 2020. gadam;

11.

aicina Komisiju sniegt detalizētu informāciju par valstu un starptautiskā līmenī spēkā esošajiem finanšu mehānismiem saistībā ar klimata pārmaiņām un attīstību; aicina Komisiju izmantot šo informāciju un steidzami ierosināt pasākumus, kādi būtu jāveic, lai palielinātu ES finansiālo atbalstu saistībā ar klimata pārmaiņām un attīstību, nodrošinot iespējami labāko saskaņošanu un papildināmību ar esošajām iniciatīvām;

12.

uzsver, ka tad, ja klimata pārmaiņas uztver nopietni, ir jāpiešķir vairāk finansējuma, izmantojot dažādas budžeta pozīcijas un jaunus finansējuma avotus, piemēram, humanitāros fondus klimata radītu katastrofu risināšanai, kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) līdzekļus un stabilitātes instrumentu profilaktiskas drošības politikas kontekstā vai reaģējot uz draudiem vai konfliktiem saistībā ar klimatu, un vajadzības gadījumā arī citus ārējās darbības līdzekļus, kā arī vides nodokļus, valsts un privāto partnerību un citus novatoriskus finansēšanas mehānismus, kas paredzēti šim nolūkam;

13.

ar interesi atzīmē 2008. gada 19. un 20. jūnija Eiropadomes secinājumus un to ietekmi uz budžetu; uzskata, ka šīs budžeta prasības var izpildīt tikai tad, ja izmanto līdzekļus, kādi paredzēti 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (4); vēlreiz uzsver, ka jauniem uzdevumiem ir jānodrošina jaunas budžeta apropriācijas;

14.

šajā kontekstā atzīmē, ka ES oficiālās attīstības palīdzības (ODA) apjoms vēl arvien atpaliek no 2010. gadam paredzētā apjoma — 0,56 % no ES nacionālā kopienākuma, tāpēc ir grūti paredzēt, kā ES spēs izpildīt savas saistības, neizmantojot jaunus inovatīvus resursus;

15.

aicina Komisiju nekavējoties palielināt finansējumu GCCA, turklāt sākotnēji un bez kavēšanās to varētu darīt, izmantojot ENRTP, kā arī 10. EAF; vienlaikus uzsver, ka pielāgošanās vajadzībām steidzami nepieciešami arī papildus līdzekļi, kas nav saistīti ar oficiālo attīstības palīdzību, un ka šim nolūkam jāizstrādā novatoriski finansēšanas mehānismi;

16.

atgādina Komisijai, ka gadījumā, ja GCCA finansēšanai izmanto ENRTP vai EAF līdzekļus, tie uzskatāmi par attīstībai paredzētiem līdzekļiem un tos jāizmanto tikai tādām darbībām, kas atbilst palīdzībai attīstības jomā atbilstoši ESAO Attīstības veicināšanas komitejas noteiktajam; uzstāj, ka šāds finansējums jāizmanto tikai vienu reizi, bet turpmākai līdzekļu papildināšanai ir jāizmanto citi avoti;

17.

aicina Komisiju nodrošināt, lai GCCA finansējums no ENRTP un EAF līdzekļiem negatīvi neietekmētu citus svarīgus mērķus attīstības sadarbības jomā, piemēram, attiecībā uz izglītību, veselības aizsardzību, dzimumu līdztiesību vai piekļuvi ūdenim;

18.

uzsver, ka dalībvalstīm ir jāuzņemas daudz lielāka atbildība gan par to veikto attīstības darbību finansēšanu, gan saskaņošanu ar GCCA;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis vienoties un piešķirt vismaz 25 % no ienākumiem, ko paredzēts iegūt no ES emisiju tirdzniecības sistēmas (ES ETS) nākamajā tirdzniecības periodā, lai finansētu GCCA un citus ar klimata pārmaiņām saistītus pasākumus jaunattīstības valstīs, tostarp centienus aizsargāt mežus un samazināt emisijas mežu izciršanas un mežu degradācijas rezultātā;

20.

aicina Komisiju izmantot nākamo ES budžeta pārskatīšanu, lai pārvērtētu ES izdevumu kopējās prioritātes un piešķirtu papildu līdzekļus gan klimata pārmaiņu un attīstības jomai kopumā, gan jo īpaši GCCA; šim nolūkam varētu pārdalīt arī kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) līdzekļus;

21.

aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami īstenot gan ierosmi par globālo finansēšanas mehānismu saistībā ar klimata pārmaiņām, veidojot to pēc tāda paša parauga, kā Starptautisko vakcinācijas finansējuma mehānismu, gan arī iepriekšējas palīdzības sniegšanas koncepciju, lai salīdzinoši īsā laikā nodrošinātu ievērojamu līdzekļu apjomu GCCA;

22.

prasa Komisijai aicināt privāto sektoru kļūt par GCAA ciešu partneri, atzīstot, ka valsts līdzekļiem var būt katalizatora loma, stimulējot ieguldījumus un sniedzot piekļuvi tirgiem un tehnoloģijām; jo īpaši mudina Komisiju ieguldīt publiskā un privātā sektora partnerības attīstībā svarīgākajās jomās, piemēram, ūdensapgādes drošība un infrastruktūra vismazāk aizsargātajās teritorijās, kurās īpaši jūtams finansējuma trūkums, jo jāņem vērā, ka klimata pārmaiņas ietekmē daudzas politikas jomas (piekļuvi ūdenim, sabiedrības veselību, enerģijas apgādi, u. c.); un iesaistīt šajā procesā valsts un pašvaldības iestādes; atgādina, ka ES prioritātei jābūt sabiedrības rīcībspējas pastiprināšanai šajās jomās;

23.

aicina Komisiju iesaistīties partnerībā ar privāto apdrošināšanas nozari un izpētīt iespējas, kā plašāk lietot apdrošināšanas izmēģinājuma shēmas, lai finansētu pielāgošanos/KRS, pievēršoties gan valsts/reģionālajiem, gan individuālajiem apdrošināšanas līmeņiem;

24.

pauž nožēlu, ka visā GCCA plānošanas procesā nepietiekami tika iesaistītas jaunattīstības valstu valdības, pilsoniskā sabiedrība un pašvaldības; aicina Komisiju nodrošināt, lai lēmumu pieņemšana izstrādes, īstenošanas, līdzekļu sadales un novērtēšanas procesos notiktu sadarbībā ar ieinteresētajām pusēm;

25.

aicina Komisiju izmantot GCCA, lai atbalstītu un stiprinātu partnervalstu spējas noteikt, pārvaldīt un mazināt draudus drošībai, ko rada klimata pārmaiņas, un mudina Komisiju veltīt papildu līdzekļus šim nolūkam; turklāt aicina Komisiju nodrošināt, lai tās Ārējo attiecību ģenerāldirektorāts tiktu pilnībā iesaistīts visā GCCA plānošanas un ieviešanas procesā, tādējādi nodrošinot optimālu saskaņotību starp politikas virzieniem attīstības sadarbības, klimata pārmaiņu, ārpolitikas un drošības jomās;

26.

aicina Komisiju izmantot GCCA, lai gan ar līdzekļu devējiem, gan partnervalstīm uzsāktu diskusijas par gatavības palielināšanu un neparedzētu situāciju plānošanu saistībā ar liela mēroga migrāciju gadījumā, ja noteikti reģioni klimata pārmaiņu dēļ kļūs nepiemēroti dzīvošanai;

27.

prasa, lai GCCA tiktu papildināts ar efektīviem ziņošanas mehānismiem, tostarp detalizētiem rādītājiem par sasniegto un kontroles sistēmām;

28.

uzskata, ka GCCA īpaša pievienotā vērtība un kompetence varētu veidot saikni starp pielāgošanās darbībām vietējā līmenī un globālajām klimata un attīstības politikas sistēmām; šajā kontekstā atzinīgi vērtē GCCA“politiskā dialoga” sadaļu kā nozīmīgu soli, saistot klimata pārmaiņu darba kārtību ar nabadzības samazināšanas darba kārtību un TAM; tomēr uzsver, ka GCCA būs veiksmīga tikai tad, ja tā būs daļa no ES vispārējās stratēģijas sarunās par risinājumu laika posmam pēc 2012. gada, galveno uzmanību pievēršot klimata pārmaiņu mazināšanai un pielāgošanās darbībām jaunattīstības valstīs;

29.

mudina Komisiju izmantot politisko dialogu un iecerēto ES/vismazāk attīstīto valstu (VAV)/mazo salu jaunattīstības valstu (SIDS) kopīgo deklarāciju kā forumu, lai attīstītu globālā Māršala plāna iniciatīvā paredzēto “pasaules līguma” ideju, atbilstoši kuram ar attīstības sadarbību un ar klimata pārmaiņām saistītās darbības ir cieši saistītas ar rūpēm par iedzīvotāju problēmu risināšanu;

30.

uzsver vajadzību pastiprināt pūles, lai iekļautu pielāgošanos klimata pārmaiņām, KRS un rīcību attiecībā uz iedzīvotāju un reproduktīvo veselību gan Komisijas, gan arī dalībvalstu sniegtajā attīstības palīdzībā, jo īpaši ieviešanas posmā, jo, raugoties no sistēmiskā viedokļa, šīs jomas ir ļoti svarīgas; aicina Komisiju izmantot nākamo VSD vidusposma pārskatu, lai panāktu progresu šajā jomā;

31.

prasa Komisijai kopā ar GCCA turpināt izstrādāt rīcību saistībā ar ES Rīcības plāna par klimata pārmaiņām un attīstību pārskatu, kurā ir daudzi svarīgi un vērā ņemami elementi, tostarp ir ierosināta pieejamu “biržu” izveide, lai uzlabotu koordināciju un piekļuvi informācijai;

32.

uzsver, ka ir bijuši vairāki trūkumi Valsts adaptācijas rīcības programmu (NAPA) izstrādē un ieviešanā, izmantojot globālā vides mehānisma (GEF) līdzekļus, un šos trūkumus radīja nepietiekams finansējums, pielāgošanās izmaksu nepietiekams novērtējums, vājas saites ar tautas attīstību, pārmērīga birokrātija attiecībā uz piekļuvi un ar projektiem saistītas novirzes; aicina Komisiju pilnībā atrisināt šos trūkumus, nodrošinot turpmāko atbalstu NAPA ieviešanā vismazāk attīstītajās valstīs un mazajās salu jaunattīstības valstīs ar GCCA palīdzību; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izpētīt iespējas ar budžeta atbalstu palielināt valdības iestāžu veiktspēju programmu īstenošanā;

33.

uzsver, ka budžeta atbalsta veiksmīga izmantošana, īstenojot uz attīstību orientētu pielāgošanos klimata pārmaiņām, ir atkarīga no plašas visu to līdzekļu izmantošanas, kas ir pieejami budžeta atbalsta pasākumos, tostarp politikas prioritāšu apspriešana, ilgtermiņa uzraudzība un tehniskā palīdzība budžeta izveidē un izpildē; turklāt uzsver arī nepieciešamību aktīvi iesaistīt pilsonisko sabiedrību un vietējās kopienas; mudina Komisiju būt gatavai izmantot papildu pasākumus gadījumos, kad budžeta atbalsts nav piemērots vai ar to neizdodas panākt labumu nabadzīgajiem un vismazāk aizsargātajiem;

34.

aicina Komisiju nodrošināt, lai GCCA plānotajā pētījumā par pielāgošanās procesu jaunattīstības valstīs tiktu ievērota nepārprotama augšupēja pieeja, lai galvenā uzmanība tiktu pievērsta visnabadzīgākajiem un visievainojamākajiem, lai tā uzmanības centrā būtu vietējo kopienu vajadzības, un lai pētījums tiktu īstenots sadarbībā ar tiem cilvēkiem, uz kuriem tas attiecas; uzsver, cik svarīgi ir par šī pielāgošanās pētījuma rezultātiem informēt tā mērķauditoriju, izmantojot pieejamus plašsaziņas kanālus;

35.

aicina Komisiju veltīt ievērojamus līdzekļus, lai izpētītu pielāgošanās ekonomiskos aspektus jaunattīstības valstīs, tostarp palielinātu izpratni par turpmākajām izmaksām saistībā ar nepieciešamo tirdzniecības, lauksaimniecības un drošības politikas un iestāžu pārstrukturēšanu; atzīst, ka zināšanu robi šajā jomā traucē īstenot efektīvu pielāgošanās darbību un izmantot vairāk valsts un privāto līdzekļu;

36.

uzsver, ka ir svarīgi PKPA partnervalstīm nodot zināšanas un tehnoloģijas, tostarp tehnoloģijas dabas katastrofu riska samazināšanai; tādēļ aicina Komisiju veidot interneta “bibliotēku”, kurā būtu apkopoti attiecīgie dati par pielāgošanos klimata pārmaiņām, kā arī sekmēt apmaiņas programmu starp šo valstu ekspertiem, kuri specializējušies jautājumos par pielāgošanos klimata pārmaiņām;

37.

atgādina, cik svarīga ir politikas virzienu saskaņotība, un aicina Komisiju ES budžeta pārskatīšanas laikā, kā arī dažādu attīstības instrumentu vidusposma pārskatā pievērst uzmanību klimata pārmaiņu problēmas iekļaušanai nabadzības samazināšanas centienos;

38.

aicina Komisiju veltīt lielāku uzmanību klimata pārmaiņu ietekmei uz lauksaimniecību un mežsaimniecību, kā arī lauksaimniecības un mežsaimniecības pielāgošanai klimata pārmaiņām; aicina Komisiju izmantot GCCA, lai atbalstītu videi draudzīgus lauksaimniecības politikas virzienus, galveno uzmanību pievēršot iedzīvotāju nodrošināšanai ar pārtiku; turklāt aicina Komisiju palīdzēt izstrādāt atbilstošu iestāžu un finanšu sistēmu lauku reģionu nabadzīgajiem iedzīvotājiem, kuriem lauksaimniecība ir galvenais iztikas avots;

39.

uzsver, ka klimata pārmaiņas tieši un būtiski ietekmē lauksaimniecību nabadzīgajās jaunattīstības valstīs, un tas var nopietni ietekmēt nodrošinātību ar pārtiku; tādēļ aicina Komisiju izmantot GCCA, lai izstrādātu lauksaimniecības politikas virzienus un ražošanas metodes, kas labāk apmierinātu vietējo iedzīvotāju vajadzības un būtu ilgtermiņa risinājums attiecībā uz strauji pieaugošajām pārtikas cenām; jo īpaši mudina Komisiju atbalstīt novatoriskus risinājumus, piemēram, “zaļo jostu” izveide apkārt pilsētām, lai varētu apmierināt jaunattīstības valstu pilsētu iedzīvotāju pamatvajadzības pēc pārtikas;

40.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu ierosināt ES stratēģiju attiecībā uz KRS, jo tas ir svarīgs pasākums, lai samazinātu plaisu starp centieniem KRS, attīstības un pielāgošanās jomā; šajā sakarā aicina Komisiju precizēt, kā GCCA var praktiski veicināt šo integrāciju;

41.

uzsver, ka KRS stratēģija nedos būtiskus rezultātus, ja netiks izstrādāts konkrēts rīcības plāns un nopietni budžeta piešķīrumi netiks novirzīti KRS ilgtermiņa finansējumam un pielāgošanās pasākumiem, padarot tos par daļu no regulāras attīstības palīdzības, bet gan turpināsies pašreizējā kārtība, kad tiek sniegta īstermiņa humanitārā palīdzība ar vāji noteiktām prioritātēm;

42.

uzsver, ka EuropeAid un ES delegācijām ļoti nepieciešami papildu darbinieki, lai nodrošinātu GCCA veiksmīgu īstenošanu; aicina Komisiju 2009. gada budžetā šīm vajadzībām piešķirt ievērojamus līdzekļus; aicina Komisiju arī kopumā veltīt daudz vairāk resursu personāla apmācībai saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām un KRS attiecīgajos Komisijas ģenerāldirektorātos un delegācijās, galveno uzmanību pievēršot praktiskās zinātības palielināšanai;

43.

tā kā saistībā ar GCCA paredzēti arī klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumi, uzsver, ka VAV un MSJV jāsniedz atbalsts arī veiktspējas palielināšanai un tehniskā palīdzība, lai šīs valstis varētu paplašināt savu līdzdalību tīras attīstības mehānismā; turklāt aicina Komisiju aktīvi iesaistīties starptautiskajās sarunās par klimata pārmaiņām, lai stiprinātu tīras attīstības mehānismu un nodrošinātu attīstības un klimata mērķu papildināmību un saskaņotību; aicina Komisiju arī neuzskatīt tīras attīstības mehānismu par vienīgo politikas instrumentu, bet sniegt papildus atbalstu citām mazināšanas darbībām, kas ir vairāk piemērotas nabadzīgākajām valstīm, par prioritāti izvirzot gan zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežkopības (LULUCF) darbības, gan arī zemu oglekļa emisiju tehnoloģijas;

44.

aicina Komisiju steidzami izstrādāt plašas papildu politiskas iniciatīvas, jo īpaši attiecībā uz tehnoloģisko sadarbību mežu un jūras aizsardzībā, ilgtspējīgā dabas resursu izmantošanā un klimata pārmaiņu seku mazināšanā, jo šajās jomās finanšu vajadzības būtiski pārsniedz to, ko GCCA var nodrošināt pašlaik; īpaši aicina ES aktīvi rīkoties gan finansiāla atbalsta, tehniskas palīdzības un tehnoloģiju nodošanas ziņā, gan arī attiecībā uz sadarbību ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu pēc iespējas drīzāku tādu tehnoloģiju izmantošanu, ar kurām var nodrošināt nelielas siltumnīcefekta gāzu emisijas, kā arī veicinātu videi draudzīgu ražošanas metožu izmantošanu;

45.

aicina Komisiju pārskatīt tās priekšlikumu par biodegvielu ilgtspējas kritērijiem, nosakot stingrākas prasības attiecībā uz ieguvumiem klimata un ekosistēmu jomā, un ņemot vērā arī zemes izmantojuma netiešo izmaiņu un attīstības procesa izmaiņu ietekmi uz vietējām kopienām; uzsver, ka ilgtspējas kritēriji nedrīkst kļūt par jaunu aizsardzības pasākumu, bet tie ir jāizstrādā dialogā ar jaunattīstības valstīm;

46.

uzskata, ka ierosinātais Pasaules energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas fonds ir svarīgs instruments šajā jomā, un tam var būt ievērojama loma energoefektivitātes projektos un atjaunojamās enerģijas veicināšanā jaunattīstības valstīs;

47.

aicina Komisiju steidzami izstrādāt visaptverošu programmu, lai samazinātu mežu izciršanu un mežu degradāciju jaunattīstības valstīs, tostarp veicināt brīvprātīgus partnerības nolīgumus atbilstoši Rīcības plānam par tiesību aktu izpildi, pārvaldību un tirdzniecību mežu nozarē (FLEGT), kā arī sagatavot konkrētus priekšlikumus par finansēšanas mehānismiem, kurus iesniegt Klimata pārmaiņu konvencijas pušu konferencei (COP 14) Poznaņā 2008. gada decembrī; atgādina, cik šādi mehānismi ir svarīgi, lai nodrošinātu kompensāciju ne tikai par novērstām siltumnīcefekta gāzu emisijām, bet arī par mežu devumu bioloģiskajā daudzveidībā un attīstībā;

48.

pauž nožēlu, ka Komisijai vēl arvien nav izvirzījusi skaidrus un stingrus priekšlikumus par aizliegumu ES tirgū ievest nelegāli izstrādātus kokmateriālus un koksnes izstrādājumus; aicina Komisiju nekavējoties iesniegt šādus priekšlikumus;

49.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

21.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 15/10

A.

tā kā pilsoņu intereses un labklājība ir dalībvalstu un reģionālās politikas centrālais temats un no uzlabota pārvaldības un partnerības līmeņa, lai izveidotu labāku koordināciju un sadarbību starp dažādām iestādēm, labumu gūst visi Savienības pilsoņi;

B.

tā kā praktiskus risinājumus, ko mūsu līdzpilsoņi gaida attiecībā uz sabiedriskajiem pakalpojumiem (piemēram, sabiedrisko transportu, dzeramo ūdeni, sociālajām mājām un valsts izglītību), var panākt tikai ar labu pārvaldību, kurā ir divas papildsistēmas: pirmkārt, iestāžu sistēma, kas paredz kompetenču un budžeta sadali starp valsti un reģionālām un vietējām iestādēm, otrkārt, partnerības sistēma, kas vieno visas valsts un privātās iestādes, kuras nodarbojas ar tiem pašiem jautājumiem noteiktā teritorijā;

C.

tā kā ir jāuzsver “partnerības” definīcija vispārējā struktūrfondu regulā, saskaņā ar kuru katrai dalībvalstij ir jāorganizē

“partnerība ar iestādēm un organizācijām, piemēram:

D.

tā kā partnerība, kas ņemtu vērā visas attiecīgās kopienas un grupas, var dot priekšrocības un pievienoto vērtību kohēzijas politikas īstenošanā ar pastiprinātu leģitimitāti, garantētu pārredzamību un labāku fondu apgūšanu un to vajadzētu arī vērtēt pēc sociālās un pilsoniskās vērtības, ko tā pārstāv;

E.

tā kā pēc iespējas ciešāka dažādu partneru iesaistīšana darbības programmu plānošanā nodrošina dokumenta redakciju, kurā pilnībā ņemtas vērā specifiskas noteiktas teritorijas iezīmes un kura dod labāko iespējamo risinājumu šā rajona vajadzībām un problēmām;

F.

tā kā ciešāka partnerība ar universitātēm un augstākās vai tehniskās izglītības institūtiem, kā arī privātā sektora iesaistīšana var būt labvēlīga stratēģiju īstenošanai Lisabonas programmas un ES pētniecības un inovāciju politikas ietvaros;

G.

tā kā sociālais kapitāls aktīvas brīvprātības veidā ir nenoliedzami saistīts ar reģionālo ekonomisko izaugsmi un ir nozīmīgs faktors, lai mazinātu reģionālās atšķirības;

H.

tā kā vispārējā struktūrfondu regulā minēto partneru plaša iesaistīšanās un labāka sadarbība starp dalībniekiem, kuri iesaistīti struktūrfondu un Kohēzijas fonda finansētajās programmās un projektos, ļauj padarīt efektīvāku kohēzijas politiku un palielināt tās sviras efektu;

I.

tā kā integrētā pieejā ir jāņem vērā ne tikai teritoriju attīstības ekonomiskie, sociālie un vides aspekti, bet arī jāļauj koordinēt dažādu iesaistīto dalībnieku intereses, ņemot vērā teritoriālās īpatnības, lai varētu reaģēt uz vietējām un reģionālām problēmām;

J.

tā kā labāka koordinācija starp dažādām valsts politikām visos pārvaldes līmeņos un veiksmīga pārvaldība ir priekšnosacījumi teritoriju ilgtspējīgas attīstības progresam;

K.

tā kā turpmāk integrētās pieejas koncepciju uzskata par nepieciešamu un to tagad vajadzētu reāli īstenot praksē;

L.

tā kā struktūrpolitika pēc savas nozīmības pārstāv otro daļu ES budžetā 2000.—2006. gada plānošanas periodā un pieder pie galvenajām Eiropas Savienības politikas jomām 2007.—2013. gada periodā;

M.

tā kā vajadzētu organizēt efektīvāku un pārredzamāku visu dalībnieku sadarbību starp dažādām valsts un privātajām iestādēm un organizācijām bez obligātas juridisko kompetenču pārnešanas un jaunu iestāžu izveides, ļaujot ikvienam darboties aktīvāk, pateicoties sadarbībai;

N.

tā kā vajadzētu pēc iespējas savlaicīgi plānot reģionālo un vietējo iestāžu dalību sarunās par Kopienas tiesību aktiem un jo īpaši sarunās par gaidāmo tiesību aktu paketi par kohēzijas politiku;

O.

tā kā dzīves un nodarbinātības telpas koncepcija paredz ņemt vērā ierastās teritorijas, kur tiek attiecīgi risināti pilsoņu ikdienas dzīves pamatjautājumi (transports, sabiedriskie pakalpojumi, dzīves kvalitāte, darbavietas un vietējās saimnieciskās darbības, drošība u. tml.);

P.

tā kā efektīvu pārvaldību var veicināt ar atbilstošu teritoriālo plānošanu;

Q.

tā kā zināšanas par “projektu vadību” dalībniekiem, kuri īsteno kohēzijas politiku, ir galvenais faktors pārvaldības uzlabošanai un atvieglošanai;

R.

tā kā vajadzētu izmantot jauno pārvaldības un partnerības metožu pozitīvo pieredzi, tostarp pieredzi no pārvaldības metodēm, kas jau veiksmīgi pārbaudītas Eiropas fondu programmās, kā piemēru minot LEADER metodi un vispārējos piešķīrumus (atbilstoši vispārējās struktūrfondu regulas 42. un 43. pantam);

S.

tā kā atbilstošas komunikāciju struktūras un stratēģijas visās īstenošanas un novērtēšanas stadijās (lēmums, īstenošana un novērtējums) politikai, kas izstrādāta ciešā sadarbībā ar reģionālām un vietējām iestādēm, izplatot informāciju visiem sabiedrības slāņiem, veicina pārredzamību, plašu līdzdalību un piešķīrumus;

1.

aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes pilnībā izmantot dažādu Kopienas fondu (struktūrfonda, Kopienas Septītās pamatprogrammas pētniecībai un attīstībai un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai) potenciālu, jo šo fondu mērķis ir reģionu un pilsētu attīstības veicināšana, lai atvieglotu integrētu finansēšanu;

2.

aicina valsts, reģionālās un vietējās iestādes pašreizējā plānošanas periodā pastiprināti izmantot integrēto pieeju;

3.

iesaka sakarā ar nākotnes kohēzijas politiku noteikt kā obligātu integrētās pieejas principu; uzskata, ka šī principa piemērošana ir jāuzsāk noteiktā termiņā;

4.

ierosina vienkāršības un efektivitātes labad veikt pētījumu, vai nākotnes kohēzijas politikā pēc 2013. gada būtu iespējams sapludināt dažādus Eiropas fondus, jo īpaši Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai;

5.

norāda, ka pārredzamas un skaidras procedūras ir labas pārvaldības faktori, tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar reģionālām un vietējām iestādēm un ņemot attiecīgi vērā potenciālo saņēmēju ieteikumus, nekavējoties izpētīt, kā vienkāršot un racionalizēt procedūras, uz kurām attiecas Komisijas noteiktais termiņš, un kā skaidrāk sadalīt pienākumus kohēzijas politikas īstenošanai, lai mazinātu birokrātisko slodzi attiecīgajām privātpersonām un iestādēm;

6.

aicina Komisiju veicināt vispārējās struktūrfondu regulas 56. panta izmantošanu, kas ļauj atbalstīt ES līdzfinansētus projektus;

7.

iesaka Komisijai sagatavot un iesniegt Parlamentam bilanci, kā dalībvalstis īsteno partnerības principu, izstrādājot valstu stratēģiskās atsauces pamatprogrammas un darbības programmas, precizējot pārvaldības veiksmju un neveiksmju faktorus, kā arī izskatot, vai darbības programmu izstrādes laikā ir ņemti vērā partneru atzinumi un ierosinājumi;

8.

aicina Eiropas Komisiju izstrādāt norādījumus, kuros būtu ietverta skaidra definīcija un novērtēšanas kritēriji, kā arī instrumenti, rīki un paraugprakse (cita starpā partneru izvēlei), lai atvieglotu efektīvu partnerības īstenošanu saskaņā ar vispārējās struktūrfondu regulas 11. pantu, ievērojot katrai dalībvalstij raksturīgo iestāžu struktūru;

9.

atzīmē, ka partnerības process var notikt tikai ar partneriem, kuriem ir nepieciešamās kompetences un resursi, un aicina vadošās iestādes veicināt šo spēju nostiprināšanu, savlaicīgi nodrošinot partneriem saskaņā ar vispārējās struktūrfondu regulas 11. pantu to pašu informāciju, kas pieejama iestādēm, kā arī piešķirot attiecīgos finanšu resursus no tehniskās palīdzības partnerības principa īstenošanai, piemēram, apmācības pasākumiem, sociālā kapitāla palielināšanai un partnerības pasākumu profesionālā līmeņa celšanai;

10.

pauž nožēlu, ka pašreizējam plānošanas periodam nav noteikts kvantitatīvs struktūrfondu finansējuma apjoma minimums partnerības principa īstenošanai; aicina Padomi un Komisiju turpmākajos tiesību aktos noteikt kvantitatīvu struktūrfondu finansējuma apjoma minimumu partnerības principa īstenošanai;

11.

atzīmē brīvprātības nozīmi partnerības procesā un aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt un veicināt vērtīgo brīvprātīgo darbu šajā procesā, kā arī aktīvāku cilvēku un pamatorganizāciju ciešāku iesaistīšanu vietējā demokrātijā daudzlīmeņu partnerībā;

12.

atgādina prasību publiski apspriesties ar pilsoņiem un organizācijām, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību, par plānošanas jautājumiem, lai atspoguļotu viņu priekšlikumus, un uzsver, ka pilsoniskās sabiedrības dalība palīdz leģitimizēt lēmumu pieņemšanas procesu; norāda, ka centieni iesaistīt sabiedrību darbības programmu sagatavošanā periodam no 2007. gada līdz 2013. gadam nav bijusi tik veiksmīga, kā cerēts; tādēļ aicina Komisiju apzināt paraugpraksi un veicināt tās piemērošanu, lai uzlabotu sabiedrības iesaistīšanos pirms nākamā plānošanas perioda;

13.

aicina vadošās iestādes informēt partnerus, kā un kādā mērā ir ņemti vērā viņu ierosinājumi dažādās struktūrfondu plānošanas procesa fāzēs;

14.

atgādina, ka partnerība var veicināt efektivitāti, leģitimitāti un pārredzamību visās struktūrfondu plānošanas un īstenošanas fāzēs, kā arī apņēmību attiecībā uz programmas rezultātiem; tādēļ aicina dalībvalstis un vadošās iestādes iesaistīt ciešāk partnerus jau agrākā stadijā visās struktūrfondu plānošanas un īstenošanas fāzēs, lai labāk izmantotu viņu pieredzi un zināšanas;

15.

mudina dalībvalstis nodrošināt ciešāku sadarbību starp valsts un privāto sektoru, iedibinot valsts un privātā sektora partnerību struktūrfondu īstenošanai, jo valsts un privātā sektora partnerības potenciāls joprojām lielā mērā netiek izmantots;

16.

norāda, ka jaunās dalībvalstis nav pilnībā ievērojušas partnerības principu un tādēļ varētu pakāpeniski veicināt šī principa ieviešanu;

17.

prasa iekļaut jaunajā Struktūrfondu regulā īpašus noteikumus, lai partnerības principa piemērošana būtu juridiski saistoša, paredzot skaidri pārbaudāmus kritērijus;

18.

aicina dalībvalstis pēc iespējas īsā laikā izstrādāt konkrētus pirmās rīcības programmas pasākumus Eiropas Savienības Teritoriālās attīstības programmas īstenošanai, īpaši saistībā ar tās 3.1. sadaļu, lai veicinātu daudzpakāpju pārvaldību;

19.

ierosina iekļaut pārvaldības dimensiju Eiropas Savienības Teritoriālās attīstības programmas īstenošanas pirmās rīcības programmas 4.1. sadaļā, kas prasa Eiropas telpiskās plānošanas novērošanas tīklam (ORATE) izstrādāt jaunus indikatorus teritoriālajai kohēzijai;

20.

uzskata, ka veiksmīgas daudzlīmeņu pārvaldības pamatā ir jābūt “augšupējai” pieejai; aicina šajā kontekstā vietējās un reģionālās iestādes meklēt līdzekļus, kā pastiprināt sadarbību un kontaktu ar dalībvalstu valdībām, kā arī ar Komisiju, un iesaka organizēt regulāras sanāksmes amatpersonām no dalībvalstu, reģionālām un vietējām iestādēm;

21.

aicina dalībvalstis decentralizēt kohēzijas politikas īstenošanu, lai daudzpakāpju pārvaldības sistēma labi darbotos, ievērojot partnerības un subsidiaritātes principu, kā arī aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos likumdošanas un budžeta pasākumus attiecībā uz decentralizāciju;

22.

uzsver, ka reģionālā un vietējā administratīvā veiktspēja, kā arī tās stabilitāte un kontinuitāte ir priekšnosacījums efektīvai fondu apgūšanai un to maksimāla efekta nodrošināšanai; aicina dalībvalstis nodrošināt atbilstošas administratīvās struktūras un cilvēkkapitālu attiecībā uz pieņemšanu darbā, atalgojumu, apmācību, resursiem, procedūrām, pārredzamību un pieejamību;

23.

aicina kontroles mehānismos piešķirt lielāku nozīmi dalībvalstu revīzijas palātām, lai nodrošinātu pareizu finansējuma izlietošanu, kā arī, lai palātas uzņemtos atbildību un paustu aktīvāku nostāju;

24.

aicina dalībvalstis uzticēt struktūrfondu vadību reģionālām un vietējām iestādēm, pamatojoties uz noteiktiem termiņiem un kritērijiem, kas minētajām iestādēm ir jāievēro, lai tās labāk un ar oficiālu koordinācijas struktūru palīdzību iesaistītos darbības programmu izstrādē un īstenošanā, vai vismaz tām piešķirtu vispārējos piešķīrumus, pilnībā izmantojot struktūrfondu piedāvātās iespējas, kas ļautu reģionālām un vietējām iestādēm pilnībā iesaistīties daudzpakāpju pārvaldības mehānismā;

25.

aicina dalībvalstis, kas nav vēl pielāgojušas savus valsts tiesību aktus, lai tie ļautu izveidot Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG), to izdarīt pēc iespējas drīz;

26.

aicina Eiropas Komisiju, pārbaudot atbilstību NUTS līmenim, noteikt apgabalu, kurā, pamatojoties uz uzkrāto pieredzi, varētu vislabāk īstenot integrētu teritoriju attīstības politiku, kas būtu par pamatu šādiem projektiem. Te īpaši jāmin:

27.

atzinīgi vērtē pieaugušo reģionālo un vietējo iestāžu atzīšanu un subsidiaritātes principa nostiprināšanu Lisabonas līgumā; aicina Eiropas Savienības iestādes no šā brīža domāt par šādas attīstības konkrētām sekām;

28.

konstatē, ka Padomē, kas ir Eiropas Savienības galvenais budžeta postenis, nav struktūras, kas būtu īpaši veltīta kohēzijas politikai, lai nodrošinātu šīs politikas stratēģisku uzraudzību, un aicina dalībvalstis paredzēt Padomē īpašas sesijas ministriem, kuri nodarbojas ar kohēzijas politiku;

29.

atzinīgi vērtē dienestu sadarbības grupu, piemēram, “pilsētu politikas” un “integrētās pieejas” grupu izveidi Komisijā; aicina Komisiju izvērst šādu kopīgu pieeju un regulāri informēt Parlamentu un Reģionu komiteju par minēto grupu darba rezultātiem;

30.

apņemas izpētīt Eiropas Parlamenta Reglamenta pielāgošanu, lai būtu iespējams veikt kopīgu darbu par jautājumiem, kuros iesaistītas vairākas Parlamenta komitejas (pagaidu grupas vai citas) tieši sakarā ar darbu, ko veic parlamentārās reformas darba grupa;

31.

aicina Reģionu komiteju veikt pasākumus, lai attīstītu pārvaldības praksi gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi;

32.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt apmācības pasākumu izstrādi pārvaldībai un partnerībai kopā ar valsts un privātajām izglītības un mācību iestādēm, lai stātos pie lielu Kopienas uzdevumu veikšanas;

33.

aicina dalībvalstis izmantot teritoriālo plānošanu, lai veicinātu līdzsvarotu reģionālo attīstību;

34.

aicina vēlētos pārstāvjus un valstu, reģionālo un vietējo administrāciju ierēdņus un partnerus, kuri saskaņā ar vispārējās struktūrfondu regulas 11. pantu ir iesaistīti kohēzijas politikas darbības programmu vadībā, izmantot finanšu resursus, kas pieejami šo programmu tehniskajai palīdzībai, lai veiktu apmācību pārvaldības formās, kas saistītas ar šīm programmām, īpaši ar projektu vadību; ierosina arī Komisijai prasīt no dalībvalstīm detalizētu pārskatu par veidu, kādā izmantotas to īpašās finanšu programmas;

35.

uzskata, ka Eiropas paraugprakses apmaiņas tīkliem vajadzētu izvērst savu darbību pārvaldības un partnerības jomā, likt lielāku uzsvaru uz politisko un stratēģisko pieredzi, kas gūta iepriekšējos programmu ciklos, kā arī nodrošināt publisku piekļuvi pieredzes apmaiņai visās ES valodās un tādējādi palīdzēt nodrošināt paraugprakses reālu īstenošanu;

36.

atzinīgi vērtē ES Francijas prezidentūras iniciatīvu uzsākt ilgtspējīgas un solidāras pilsētas standarta izstrādes procesu un aicina šajā standartā ņemt vērā pārvaldības dimensiju;

37.

ierosina izveidot ERASMUS programmai analogu programmu vietējām un reģionālajām vēlētajām amatpersonām;

38.

uzdod komitejas priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

21.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 15/16

A.

tā kā Eiropas Savienības regulatīvajam pamatam ir jābūt skaidrības un efektivitātes kritēriju iedvesmotam;

B.

tā kā normatīvo procedūru uzlabošana var veicināt Eiropas Savienības mērķu īstenošanu;

C.

tā kā subsidiaritātes un proporcionalitātes principi ir primāro tiesību aktu galvenie principi un tie, ja vien Kopienai nav ekskluzīva likumdošanas kompetence, obligāti ir jāievēro;

D.

tā kā pareiza subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošana pamatos veicina varas konsolidāciju un Kopienas likumdošanas efektivitāti, kā arī lēmumu tuvināšanu pilsoņiem un tādējādi arī Eiropas Savienības lielāku atzīšanu iedzīvotāju vidū un tā kā šie principi ir nepieciešami, lai leģitimētu Kopienas pasākumu pamatotību un vērienu, jo tie dod iespēju dalībvalstīm īstenot savas likumdošanas pilnvaras, pastāvot sadarbībai starp dažādiem varas līmeņiem, tādējādi nostiprinot juridisko noteiktību;

E.

tā kā Kopienas regulējuma attīstība pašlaik ir pakļauta subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanai un tāpēc ir nepieciešams izveidot procedūras koordinācijai ar likumdošanas, izpildvaras iestādēm un tiesu iestādēm, lai konstatētu Eiropas Savienības pasākumu nepieciešamību, gan arī nodrošinātu tās rīcības likumību;

F.

tā kā Komisija uzsver vairākus nozīmīgus aspektus, kas vērsti uz Eiropas Savienības regulējuma uzlabošanu, piemēram, uz ietekmes novērtēšanu, administratīvo izmaksu un nevajadzīgu šķēršļu samazināšanu, kā arī uz spēkā esošo normu vienkāršošanu, uzlabošanu un atjaunināšanu;

G.

tā kā Komisija lielu nozīmi šajā nolūkā piešķir atklāta dialoga izveidei ar sociālajiem partneriem un valstu likumdevējiem;

H.

tā kā dokumentā “Pirmais progresa ziņojums par normatīvās vides vienkāršošanas stratēģiju” (COM(2006)0690) Komisija 2006. gadam paredzēja 50 kodifikācijas iniciatīvas, taču patiesībā tikai 36 ir iesniegtas Eiropas Parlamentam, turklāt 2007. gada kodifikācijas iniciatīvu skaits sasniedz 200, bet tikai 21 no tām ir iesniegta likumdevējam;

I.

tā kā ar vienkāršošanas mainīgo programmu, kas pievienota iepriekš minētajam otrajam progresa ziņojumam par normatīvās vides vienkāršošanas stratēģiju, Komisija uzskata, ka dažu jomu spēkā esošo tiesību aktu pārskatīšana ir līdzvērtīga pārstrādāšanai (ēku energoefektivitāte, civilā aviācija u. c.);

J.

tā kā Komisija ir apņēmusies iesniegt rīcības programmu, kuras mērķis ir līdz 2012. gadam par 25 % samazināt administratīvo slogu, kas apgrūtina Eiropas Savienības uzņēmumus, un tā kā šajā nolūkā tā ir ierosinājusi virkni tūlītēju pasākumu, kas saistīti ar likumdošanas jomām,

1.

atbalsta Komisijas noteikto mērķi uzlabot Kopienas tiesību aktu kvalitāti un samazināt tajos noteiktos šķēršļus, tostarp atceļot nevajadzīgos tiesību aktus, kas kavē izaugsmi un jauninājumus; uzsver, ka dažās jomās ir vajadzīgas vēl lielākas pūles, lai gūtu maksimālu ekonomisko labumu no tiesību aktiem, kas saistīti ar iekšējo tirgu;

2.

atbalsta uz principiem balstītus tiesību aktus un tiekšanos pēc kvalitātes, nevis kvantitātes; uzskata, ka debates par labāku regulējumu ir lieliska iespēja apsvērt likumdošanu kā procesu, kura mērķis ir īstenot skaidri definētus politikas mērķus, uzlabojot Kopienas tiesību aktus, kas veicina izaugsmi un rada jaunas darba vietas, kā arī iesaistot visas ieinteresētās puses un nodrošinot to līdzdalību visās procesa stadijās, sākot no tiesību aktu sagatavošanas līdz to ieviešanai;

3.

uzsver, cik liela nozīme ir subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem centienos nodrošināt labāku likumdošanu, kā arī novērst gan nevajadzīgu birokrātisko slogu attiecībā uz dalībvalstīm un visiem iesaistītajiem, gan radīt ES iedzīvotāju vidū plašāku izpratni par pasākumiem, kurus saskaņā ar šiem abiem principiem var reglamentēt tikai Kopienas līmenī;

4.

atbalsta Komisijas pūliņus, īstenojot Kopienas tiesību kopuma vienkāršošanu;

5.

atbalsta ieinteresēto pušu viedokļa noskaidrošanai paredzēto procedūru uzlabošanu, ko Komisija ir īstenojusi ar mērķi izstrādāt likumdošanas priekšlikumus, un ņem vērā, novērtējot iegūtās ieinteresēto pušu pārsvarā pozitīvās atsauksmes par to, kā Komisija veicina iesaistīšanos;

6.

pauž nožēlu, ka, neskatoties uz procedūru uzlabošanu, Komisija turpina izstrādāt dažādus ar vienkāršošanu un ar tiesību aktu labāku izstrādi saistītus dokumentus, kuros ir ietverti dažādu vienkāršošanas stratēģiju uzskaitījums, jo tas padara sarežģītu galīga pārskata gūšanu par stratēģiju; uzstāj, ka ir jānovērš šo dokumentu skaita palielināšanās; aicina Komisiju gadā sagatavot tikai vienu dokumentu; uzsver, ka Eiropas Savienības līmenī jāveic politiski vērtējumi un laba sadarbība, jo īpaši šajos centienos iesaistoties Parlamentam, Padomei un Komisijai;

7.

uzskata, ka objektīvs ietekmes novērtējums ir nozīmīgs instruments Komisijas priekšlikumu vērtēšanā, un tādēļ atbalsta ārējas un neatkarīgas pārbaudes veikšanu attiecībā uz ietekmes novērtējuma īstenošanu;

8.

uzskata, ka apspriešanās un ietekmes novērtējumi ir būtiski svarīgi, lai sagatavotu labākus Kopienas tiesību aktu projektus, un ka tie nedrīkst ne palielināt birokrātiju, ne arī birokrātiskā veidā liegt Komisijai rīkoties, bet tiem vajadzētu palīdzēt izveidot pareizu tiesisko regulējumu, kas spēj veicināt izaugsmi Eiropas Savienībā;

9.

uzsver, ka ir jāveic izmaksu un ieguvumu analīze, kas atspoguļo tiesību aktu piemērošanas izmaksu struktūru, transponējot direktīvas dalībvalstu tiesību aktos, un maina normatīvo sistēmu, kādā darbojas uzņēmumi un privātpersonas; tomēr apzinās, ka šāda izmaksu un ieguvumu analīze nevar aizstāt politiskas debates, kurās tiek apspriesti visi attiecīgo tiesību aktu “par” un “pret”;

10.

uzskata, ka Parlamentam un Padomei, ierosinot grozījumus, vajadzētu ņemt vērā gan Komisijas, gan pašu sagatavotos ietekmes novērtējumus, lai uzlabotu tiesību aktu projektu sagatavošanas kvalitāti;

11.

turklāt uzskata, ka, veicot objektīvus ietekmes novērtējumus, jāņem vērā arī iesaistīto pušu viedoklis, savlaicīgi un visaptveroši apspriežoties ar tām; aicina Komisiju tās ietekmes novērtējumos paredzēt pietiekamu skaitu attīstības modeļu un politisko pasākumu iespēju (tostarp arī iespēju vajadzības gadījumā neveikt nekādus pasākumus) kā pamatu rentabliem un noturīgiem risinājumiem;

12.

cer, ka pēc administratīvo izmaksu tāmes iekļaušanas ietekmes novērtējumos uzlabosies to kvalitāte;

13.

uzsver tā politiskā novērtējuma nozīmi, ko Eiropas Savienības līmenī ir veikušas pilsoņus pārstāvošās iestādes, piemēram, Parlaments, vai pašvaldības un sociālās aprindas pārstāvošas iestādes, piemēram, Reģionu komiteja un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja;

14.

pauž šaubas par to, cik ieteicama ir pašregulēšanas un kopregulēšanas veicināšana, kas galu galā varētu izraisīt “atturēšanos no likumdošanas”, veicinot tikai interešu grupu un ietekmīgu uzņēmēju darbību; šā iemesla dēļ atbalsta Komisijas secinājumu, ka regulas joprojām ir vienkāršākais Eiropas Savienības mērķu īstenošanas veids un tās nodrošina juridisku noteiktību uzņēmumiem un iedzīvotājiem; aicina Komisiju šajā saistībā izstrādāt konsekventāku pieeju;

15.

uzsver, ka, pieņemot juridiski nesaistošus pasākumus, jārespektē iestāžu pilnvaras un attiecīgā loma; vēlas dot nozīmīgu un saskaņotu ieguldījumu attiecībā uz šādiem pasākumiem, pamatojoties uz iepriekšējo pieredzi; uzsver, ka šādiem novatoriskiem pasākumiem ir nepieciešams politisks atbalsts;

16.

uzskata, ka ir jānostiprina oficiālā Eiropas Savienības normatīvā sistēma atbilstīgi līgumos paredzētajiem noteikumiem un vajadzētu izvairīties no problēmām, ko rada neformālas, nesaistošas normas;

17.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir veikusi pasākumus, lai novērstu aizkavējušos kodifikācijas procesā esošo tekstu tulkošanu jaunajās ES oficiālajās valodās; pauž nožēlu, ka, neskatoties uz 2006. gadā paredzētajām 50 kodifikācijas iniciatīvām, bet 2007. gadā — 200, Komisija ir iesniegusi Parlamentam attiecīgi tikai 36 un 21 priekšlikumu;

18.

aicina Komisiju ievērot publicētos kodifikācijas un pārstrādāšanas sarakstus, likumdevējam iespēju robežās iesniedzot visas paredzētās iniciatīvas un izskaidrot iemeslus, kāpēc nav iesniegtas pārējās paredzētās iniciatīvas; uzsver, ka Parlaments ir apliecinājis savu labo gribu, pārstrādājot Reglamenta 80. un 80.a pantu, kas ļauj uz vienkāršošanas iniciatīvām attiecināt ātrāku un vienkāršāku pieņemšanas procedūru;

19.

atgādina arī Komisijai, ka kodifikācijas un pārstrādāšanas iniciatīvas Eiropas Parlaments pieņem saprātīgā termiņā, taču šis termiņš mēdz būt ilgāks attiecībā uz pārējām vienkāršošanas iniciatīvām, jo šīs iniciatīvas ir parasti likumdošanas priekšlikumi, kas ir pakļauti parastajai pieņemšanas procedūrai parastajā termiņā;

20.

apstiprina, ka vēlas, lai Komisija pieņem pārstrādāšanas procedūru kā parasto likumdošanas metodi, pat ja tiek piedāvāta spēkā esošo tekstu “pārskatīšana”, lai iegūtu teksta pilnīgu pārskatu attiecībā uz katru iniciatīvu, tostarp attiecībā uz katru konkrētu grozījumu, skaidri norādot jaunās daļas un tās, kas paliek nemainītas;

21.

turklāt aicina Komisiju paturēt prātā, ka gadījumos, ja pārstrādāšana nav iespējama, attiecībā uz parasto likumdošanas metodi vajadzētu paredzēt noteikumu par attiecīgā tiesību akta secīgo grozījumu kodifikāciju ne ilgāk kā sešu mēnešu laikā; uzskata, ka saskaņā ar Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu (5) varētu izveidot īpašas struktūras kopīgi ar Padomi un Komisiju, lai vienkāršošanas veicināšanas nolūkā nodrošinātu ieinteresēto pušu pienācīgu iesaistīšanos;

22.

atgādina, ka indikatīvo tiesību neskaidrie un neefektīvie instrumenti var negatīvi ietekmēt Eiropas Savienības tiesību attīstību un iestāžu līdzsvaru un tāpēc tie ir jāizmanto ļoti uzmanīgi, ja tie ir paredzēti līgumos (tos nekādā ziņā nevar izmantot, apejot primārajos tiesību aktos noteikto kompetenču sadalījumu), un ka visos gadījumos vajadzētu nodrošināt juridisko noteiktību;

23.

atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija ir nolēmusi nosūtīt jaunos priekšlikumus un apspriežu dokumentus tieši dalībvalstu parlamentiem, lai noskaidrotu to viedokli tā saucamajā Kopienas tiesību augšupējā posmā, tādējādi priekšlaikus piemērojot Lisabonas līguma noteikumus; pilnībā atbalsta šā sadarbības veida nozīmi, lai uzlabotu Kopienas tiesību normu kvalitāti un piemērošanu, it īpaši izmantojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

24.

uzskata, ka transponēšana ir nopietni un intensīvi jāuzrauga, lai izvairītos no atšķirīgas interpretācijas un idealizēšanas; aicina Komisiju uzņemties aktīvu lomu transponēšanas procesā, darot to kopā ar pārraugu un ekspertu grupām, kas ir izveidotas gan ES, gan dalībvalstu līmenī, jo savlaicīga analīze var novērst vilcināšanos un uzņēmumu nevajadzīgu apgrūtināšanu; aicina Komisiju noskaidrot, kādus pasākumus vēl var veikt, lai šo idealizēšanu nepieļautu, cita starpā piešķirot pilsoņiem tiesības uz tiešu rīcību; aicina atkārtoti veikt ietekmes novērtējumu, analizējot, kā praktiski tiek īstenoti lēmumi dalībvalstu un vietējā līmenī; atbalsta arvien atbilstīgāku regulu izmantošanu; vēlreiz ierosina, lai Parlaments noteiktu pareizas transponēšanas uzraudzības procedūras, cieši sadarbojoties ar dalībvalstu partneriem;

25.

uzskata, ka ir nepieciešams izstrādāt kopēju to nosacījumu koncepciju, kuri noteikti ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, lai uzlabotu attiecību ar dalībvalstu parlamentiem efektivitāti; pilnībā atbalsta Komisijas iniciatīvu par tādu standartjautājumu loka iekļaušanu šajā sakarā, kuri tiktu izmantoti, lai sagatavotu paskaidrojumu rakstus, kas tiek pievienoti Komisijas priekšlikumiem, kā norādīts Komisijas darba dokumenta 3. pielikumā (SEC(2007)0737);

26.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir paziņojusi par Kopienas tiesību aktu kopuma pārskatīšanu uzņēmējdarbības tiesību aktu, grāmatvedības un revīzijas tiesību aktu jomā, un steidzami gaida konkrētus priekšlikumus saistībā ar šo jautājumu;

27.

atkārtoti apliecina nepieciešamību samazināt nevajadzīgu administratīvo slogu, kas traucē uzņēmumiem pielāgoties informācijas pienākumiem, kas paredzēti gan Eiropas, gan attiecīgajos valsts tiesību aktos; īpaši norāda, ka Komisijas mērķim panākt administratīvā sloga samazināšanu par 25 % līdz 2012. gadam jābūt minimālajam mērķim, un tas nozīmē, ka sloga samazinājumu, kas tiek panākts konkrētās jomās, nedrīkst iznīcināt, nosakot jaunus administratīvus slogus; atbalsta informācijas un komunikācijas tehnoloģiju lietošanas veicināšanu; šajā jomā aicina Komisiju izskatīt un, ja iespējams, censties samazināt administratīvo slogu, kas varētu apgrūtināt visas ieinteresētās puses, pat ja tie nav uzņēmumi;

28.

uzsver, ka turklāt vajadzīgi turpmāki centieni, lai panāktu vienkāršotu Komisijas mijiedarbību ar pilsoņiem, piemēram, iepirkumu, finanšu pakalpojumu, pētniecības programmu, valsts atbalsta noteikumu jomā un pieteikumu jomā par Kopienas finansējuma piešķiršanu;

29.

atgādina, cik svarīgi ir saprātīgi izmantot “pārskatīšanas klauzulu”, lai saglabātu tiesību aktu atbilstību;

30.

apstiprina nepieciešamību saglabāt un nostiprināt sadarbību ar Padomi un Komisiju, lai apmierinātu pilsoņu un uzņēmumu vēlmes Kopienas tiesību aktu vienkāršošanas jomā, īpaši saistībā ar steidzamu pasākumu priekšlikumiem, kuru mērķis ir samazināt administratīvo slogu; uzsver, ka jebkurā gadījumā lēmumu pieņemšanas kārtības vienkāršošanas procesā ar mērķi samazināt termiņus ir jāievēro līgumos noteiktās prasības attiecībā uz procedūru;

31.

uzdod priekšsēdētājam iesniegt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

21.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 15/21

A.

tā kā ES politikas efektivitāti lielā mērā nosaka tās īstenošana valsts, reģionālā un vietējā līmenī; tā kā ir stingri jākontrolē un jāpārrauga, vai dalībvalstis atbilstoši piemēro Kopienas tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka tiem ir vēlamā pozitīvā ietekme uz pilsoņu ikdienas dzīvi;

B.

tā kā Kopienas tiesību piemērošanas pienācīga pārraudzība ir saistīta ne vien ar transponēšanas novērtēšanu kvantitatīvā izteiksmē, bet arī transponēšanas kvalitātes un Kopienas tiesību aktu efektīvā piemērošanā dalībvalstīs izmantoto metožu novērtēšanu;

C.

tā kā iepriekšējos gados Komisijas ierosināto Kopienas tiesību pārkāpumu tiesvedības gadījumu skaits turpina pieaugt (2005. gadā tas bija 2 653), bet 2006. gadā nedaudz samazinājās (2 518 pārkāpumi); tā kā desmit jaunu dalībvalstu pievienošanās, šķiet, nav ietekmējusi reģistrēto pārkāpumu skaita pieaugumu;

D.

tā kā attiecībā uz 25 ES dalībvalstīm 2006. gadā salīdzinājumā ar 2005. gadu par 16 % samazinājās tiesvedības gadījumu skaits (no 1 079 uz 904 gadījumiem) saistībā ar transponēšanas pasākumu nepaziņošanu; tā kā šis samazinājums izriet no tā, ka samazinājās to direktīvu skaits, kuru transponēšanas termiņš ir attiecīgais gads (no 123 gadījumiem 2005. gadā uz 108 gadījumiem 2006. gadā), un tā, ka dalībvalstis savlaicīgi ziņoja par šiem pasākumiem;

E.

tā kā Komisijas sniegtajā statistikā 2006. gadam redzams, ka daudzās dalībvalstīs tiesas nelabprāt izmanto prejudiciāla nolēmuma procedūru, kas paredzēta EK līguma 234. pantā; tā kā tas var būt saistīts ar joprojām nepietiekamajām zināšanām par Kopienas tiesībām;

F.

tā kā princips — vienlīdzība likuma priekšā — nosaka, ka Savienības pilsoņiem ir vienādi paritātes noteikumi ne tikai attiecībā uz Eiropas Savienības tiesību aktiem, bet arī uz transponēšanas tiesību aktiem; tā kā būtu lietderīgi, lai saistībā ar Eiropas tiesību aktu transponēšanas termiņu beigām dalībvalstis ne vien skaidri norādītu transponēšanas noteikumus, bet Oficiālajā Vēstnesī publicētu arī, kādi ir dalībvalsts tiesību akti attiecībā uz konkrētā noteikuma piemērošanu un kuras valsts iestādes ir atbildīgas par piemērošanu;

G.

tā kā pilsoņu sūdzībām nav tikai simboliska nozīme pilsoņu Eiropas veidošanā, bet tās arī ir konkrēts un efektīvs līdzeklis, lai pārraudzītu Kopienas tiesību piemērošanu,

H.

tā kā Parlamentā iesniegtie lūgumraksti ir nozīmīgs informācijas avots par Kopienas tiesību pārkāpumiem dalībvalstīs un tā kā pēdējos gados lūgumrakstu skaits ir ievērojami pieaudzis (2006. gadā tika iesniegti apmēram 1 000 lūgumraksti);

I.

tā kā lūgumrakstos visbiežāk minētie jautājumi attiecas uz izglītības un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, nodokļiem un tiesībām brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijās, kā arī uz jautājumiem saistībā ar diskrimināciju;

J.

tā kā 2006. gadā Eiropas ombudam iesniegto sūdzību skaits bija stabils (3 830 sūdzības); tā kā 75 % no saņemtajām sūdzībām neattiecās uz ombuda pilnvarām, jo attiecas uz dalībvalstu valsts vai reģionālajām iestādēm, un tā kā tāpat kā iepriekšējos gados 70 % no ombuda uzsākto izmeklēšanu attiecās uz Komisiju;

K.

tā kā nediskriminācijas princips ir viens no Eiropas integrācijas procesa stūrakmeņiem un ir cieši saistīts ar iekšējā tirgus darbību, jo īpaši attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos un uz pakalpojumu, preču un kapitāla brīvu apriti, un tas nodrošina tiesību un iespēju vienlīdzību visiem Savienības pilsoņiem;

L.

tā kā saskaņā ar Māstrihtas līgumu Savienības pilsonība garantē pilsoņiem tiesības brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā, kā arī vairākas politiskas tiesības, ko nodrošina ES iestādes;

M.

tā kā Direktīvas 2004/38/EK, ar kuru tiek vispārinātas brīvas pārvietošanās tiesības Eiropas Savienības teritorijā, transponēšanas termiņš bija noteikts 2006. gada 30. aprīlis;

N.

tā kā studentiem joprojām ir grūtības brīvi pārvietoties vai piekļūt augstākajai izglītībai citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, un šīs grūtības saistītas, piemēram, ar administratīviem vai uz kvotām attiecināmiem šķēršļiem (kas diskriminē tos ārvalstu studentus, kuri vēlas pieteikties studijām universitātēs); tā kā ES var iejaukties tikai gadījumos, kad notiek diskriminācija tautības dēļ;

O.

tā kā Eiropas Kopienu dibināšanas līguma 39. pantā noteikts, ka pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka tiek likvidēta jebkādu citu valstu dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba u nodarbinātības apstākļiem, tā kā Kopienas atvasinātajos tiesību aktos ir virkne noteikumu, kuru mērķis ir efektīvi apkarot šāda veida diskrimināciju;

P.

tā kā pastāv tieša saikne starp pakāpi, kādā dalībvalsts īsteno Kopienu tiesības, tostarp arī vides aizsardzības jomā, un dalībvalsts spēju izmantot būtiskiem ieguldījumiem, infrastruktūrai un modernizācijas projektiem pieejamo finansējumu,

1.

atzinīgi vērtē iepriekšminēto Komisijas 2007. gada 5. septembra paziņojumu un Komisijas pasludināto apņemšanos uzlabot darba metodes, ko tā izmanto, lai noteiktu prioritātes, un visefektīvākajā veidā pārbaudīt uz līdz šim izskatītās lietas un to pārvaldību; tomēr pauž nožēlu par to, ka Komisija vēl nav atbildējusi, ne arī reaģējusi uz iepriekšminēto Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūciju, kurā Parlaments aicina Komisiju sniegt precīzu informāciju par dažādiem Kopienas tiesību aktu piemērošanas aspektiem, īpaši uzsverot iepriekšminētās jaunās darba metodes izstrādāšanu;

2.

ir dziļi nobažījies par to, ka jaunā darba metode, kas paredz to sūdzību, ko saņēmusi Komisija, nosūtīšanu attiecīgajai dalībvalstij (galvenajai atbildīgajai par Kopienas tiesību nepareizu piemērošanu), var samazināt tās kā “līgumu sargātājas” institucionālo atbildību, kas atbilstīgi EK līguma 211. pantam nodrošina Kopienas tiesību aktu īstenošanu; atzīmē, ka Komisija bieži vien ir vienīgā pēdējā instance, kurā Eiropas pilsoņi var vērsties, lai sūdzētos par Kopienas tiesību nepareizu piemērošanu; neatlaidīgi prasa Komisijai līdz 2008. gada novembrim iesniegt Parlamentam pirmo ziņojumu par piemērotajām procedūrām un 2008. gada 15. aprīlī uzsāktā izmēģinājuma projekta rezultātiem, kas sasniegti pirmajos sešos mēnešos;

3.

uzsver, ka saskaņā ar EK līguma 211. pantu Komisija ir iestāde, kura ir atbildīga par Līguma noteikumu, kā arī to noteikumu, ko iestādes noteikušas saskaņā ar Līgumu, piemērošanas uzraudzību, un saskaņā ar 226. pantu Komisija ir pilnvarota uzsākt procedūru pret jebkuru dalībvalsti, kas nepilda Līgumā ietvertos pienākumus;

4.

neatlaidīgi aicina Komisiju plaši piemērot principu, atbilstīgi kuram jebkura sarakste, kas var liecināt par Kopienas tiesību pārkāpumiem, jāreģistrē kā sūdzība, izņemot gadījumus, kad pārkāpums attiecas uz īpašiem apstākļiem, kas minēti Komisijas 2002. gada 20. marta paziņojumā “Attiecības ar sūdzības iesniedzēju jautājumos par Eiropas Kopienu tiesību pārkāpumiem (COM(2002)0141)”; prasa Komisijai informēt Parlamentu par veidu, kādā šis princips tiks ievērots tad, kad tiks piemērota jaunā metode; neatlaidīgi aicina Komisiju informēt un apspriesties ar Parlamentu par jebkādām izmaiņām attiecībā uz ārkārtējiem kritērijiem, kas attaisno sūdzību nereģistrēšanu;

5.

konstatē, ka galvenās problēmas, kas saistītas ar pārkāpumu procedūru, ir tās ilgums (vidēji 20,5 mēneši sākot no lietas reģistrācijas noteiktajā termiņā līdz prasības vēstules nosūtīšanai Eiropas Kopienu Tiesai saskaņā ar EK līguma 226. pantu), kā arī tas, ka nepietiekami tiek piemērots 228. pants; aicina Komisiju rīkoties, lai samazinātu salīdzinoši ilgo sūdzību vai lūgumrakstu izskatīšanas laikposmu un rast praktiskus risinājumus norādītājām problēmām, katrā konkrētajā gadījumā lemjot, vai būtu ieteicams pielietot alternatīvas metodes, piemēram SOLVIT, kuras izmantošana joprojām nav pietiekami veicināta;

6.

konstatē, ka ievērojami pieaudzis to 2006. gadā pārbaudīto pārkāpumu skaits, kā arī to gadījumu skaits, kad netiek izpildīti Tiesas spriedumi; uzsver divus gadījumus, kad dalībvalstīm tika piemērotas finansiālas sankcijas; aicina Komisiju stingrāk piemērot EK līguma 228. pantu, lai nodrošinātu Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu pienācīgu izpildi;

7.

aicina Komisiju saistībā ar to, ka dalībvalstis jau ilgstoši neievēro direktīvu transponēšanai paredzētos termiņus, sagatavot sarakstu, kurā minētas direktīvas ar zemāko īstenošanas līmeni, pievienojot tam sīkāku informāciju par iespējamiem neievērošanas iemesliem;

8.

atzinīgi vērtē dažu Komisijas ģenerāldirektorātu, jo īpaši Vides ģenerāldirektorāta pūliņus, lai uzlabotu atbilstības pārbaudes, kas paredzētas attiecīgajās direktīvās, vienlaicīgi paužot neapmierinātību ar Komisijas atbildēm attiecībā uz atbilstības pārbaužu konfidencialitāti; atkārtoti aicina Komisiju savā tīmekļa vietnē publicēt pēc vairāku ģenerāldirektorātu pieprasījuma veiktos pētījumus par dalībvalstu pasākumu atbilstības Kopienas tiesību aktiem novērtēšanu;

9.

konstatē, ka lielākajā daļā dalībvalstu valsts tiesas nepietiekami sadarbojas ar Eiropas Kopienu Tiesu, un šīs dalībvalstis joprojām negribīgi piemēro Kopienas tiesību pārākuma principu; turklāt norāda, cik ārkārtīgi liela nozīme pareizā Kopienas tiesību piemērošanā ir prejudiciālo nolēmumu procedūrai;

10.

šajā saistībā atbalsta Komisijas centienus noteikt jomas, kurās dalībvalstu tiesnešiem, juristiem un ierēdņiem būtu lietderīga papildu apmācība par Kopienas tiesībām;

11.

pauž pārliecību, ka ir ļoti svarīgi panākt konsensu jautājumā par Kopienas tiesību piemērošanas pārraudzību un veidot sadarbību starp Komisiju, Padomi, Eiropas ombudu un attiecīgajām Eiropas Parlamenta komitejām, lai nodrošinātu iedarbīgu rīcību visos gadījumos, kad lūgumraksta iesniedzējs ir pamatoti sūdzējies par Kopienas tiesību pārkāpumu;

12.

konstatē, ka, lai gan patiesu Kopienas tiesību pārkāpumu skaits, par kuriem tika ziņots, nav liels salīdzinājumā ar lūgumrakstu kopējo skaitu (tikai četri 2006. gadā), tie ir neaizvietojams informācijas avots par Eiropas pilsoņu būtiskākajām prasībām un Komisijai tie jāizmanto kā norāde attiecībā uz likumdošanas iniciatīvu;

13.

uzsver, ka jāuzlabo informācijas sniegšana pilsoņiem, lai ikvienam, kurš vēlas iesniegt lūgumrakstu, palīdzētu vērsties pie tās struktūrvienības, kas ir viskompetentākā konkrētā jautājuma risināšanā dalībvalsts vai Kopienas līmenī; prasa ES iestādēm veikt pasākumus, kas veicinātu labas pārvaldības un pakalpojumu kultūru šajās iestādēs, lai nodrošinātu, ka pilsoņi tiek pienācīgi apkalpoti un var pilnībā īstenot savas tiesības;

14.

iesaka Komisijai joprojām paredzēt iespēju uzaicināt savus pārstāvjus ierasties dalībvalstīs, lai novērotu un pārbaudītu ieviešanu praksē;

15.

uzsver nepieciešamību apsvērt iepriekš apspriesto ideju par kopēju piekļuves centru visām pilsoņu iesniegtajām sūdzībām un visām problēmām, kas saistītas ar Kopienas tiesību piemērošanas problēmām, jo pašlaik pilsoņu rīcībā ir ļoti daudz iespēju (lūgumraksti, sūdzības, Ombuds, SOLVIT u. c.), un tāpēc centralizētas izziņošanas sistēmas rezultāti varētu būt konkrētāki, kā arī tiktu ievēroti termiņi;

16.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas gada ziņojumi par Kopienu tiesību piemērošanu ir papildināti ar pielikumiem, kas paplašina šajos ziņojumos sniegto informāciju un sniedz būtiskus statistikas datus;

17.

atzīst, ka Parlamenta pastāvīgajām komitejām aktīvāk jādarbojas Kopienas tiesību aktu piemērošanas kontrolē; pauž pārliecību, ka komitejas atbilstoši administratīvi jāatbalsta, lai tās varētu efektīvi šo kontroli veikt; prasa parlamentārās reformas darba grupai, Budžeta komitejai un citām attiecīgajām Parlamenta struktūrām novērtēt iespēju izveidot speciālu operatīvu grupu katras komitejas sekretariātā, lai nodrošinātu nepārtrauktu un efektīvu Kopienas tiesību piemērošanas kontroli;

18.

aicina Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentus ciešāk sadarboties, lai vēl labāk un iedarbīgāk pārraudzītu Kopienu tiesību īstenošanu valsts, reģionālajā un vietējā līmenī; uzskata, ka dalībvalstu parlamentiem ir ļoti liela nozīme Kopienu tiesību piemērošanas pārraudzībā, turklāt tie palīdz vairot Eiropas Savienības demokrātisko likumību un tuvināt ES tās iedzīvotājiem;

19.

atgādina, ka atbilstīgi Amsterdamas līgumam pievienotajam Protokolam par valstu parlamentu lomu, dalībvalstīm un Eiropas Kopienas lietu komiteju konferencei (COSAC) jāuzņemas īpašas saistības politikas jomā attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu; uzskata, ka šīm saistībām jāattiecas gan uz lēmumu pieņemšanas augšupejošo posmu, gan uz Eiropas tiesību aktu īstenošanas posmu, lai Eiropas un dalībvalstu likumdevējs varētu pieņemt nepieciešamos jauninājumus nozarēs, kas ir un būs dalītās kompetences jomas; tāpēc aicina attiecīgās dalībvalstu un Eiropas Parlamenta komitejas veidot pastāvīgus kontaktus attiecībā uz specifiskiem tiesību jautājumiem, apvienojot visu noderīgo informāciju, lai likumdošanas process būtu pārskatāms un efektīvs gan Eiropas, gan dalībvalstu, līmenī; atbalsta īpašu Eiropas likumdevēju sanāksmju organizēšanu kā tās, kas notikušas 2008. gada 6. aprīlī ar dalībvalstu parlamentu pārstāvjiem saistībā ar Pamatlēmuma par terorisma apkarošanu pārskatīšanu, kas ļāva novērtēt ne tikai spēkā esošo Eiropas tiesību aktu piemērošanas problēmas, bet arī Padomē izskatāmo grozījumu priekšlikumu atbilstību;

20.

norāda, ka atbilstoši Lisabona līgumā paredzētajam subsidiaritātes principa ievērošanas pārraudzības mehānismam, dalībvalstu parlamentu nozīme Kopienas likumdošanas procesā ievērojami palielinās;

21.

uzskata, ka pilsonības jēdziens ievērojami paplašina nediskriminēšanas principa darbības jomu;

22.

norāda, ka pēdējā laikā attīstās Eiropas Kopienu Tiesas judikatūra, kas pamatojas uz ES pilsonības jēdzienu, saskaņā ar ko dalībvalsts nevar izturēties nelabvēlīgāk pret tiem valspiederīgajiem, kuri ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot citā dalībvalstī, nekā pret tiem, kuri šīs tiesības nav izmantojuši;

23.

neatlaidīgi aicina dalībvalstis ievērot no ES pilsonības atvasinātās tiesības, tostarp tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kas ir īpaši svarīgi, gatavojoties 2009. gada vēlēšanām;

24.

norāda, ka Parlaments saņem lūgumrakstus ar sūdzībām par to, ka dažas dalībvalstis pārkāpj Direktīvu 2004/38/EK; atzīmē šīs direktīvas būtisko nozīmi attiecībā uz ES pilsoņu tiesību brīvi pārvietoties citu dalībvalstu teritorijā aizstāvēšanu; konstatē, ka Komisija ir paziņojusi, ka tā izstrādās ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu 2008. gada otrajā pusē;

25.

neatlaidīgi aicina Komisiju rūpīgi pārraudzīt Direktīvas 2000/43/EK un Direktīvas 2000/78/EK transponēšanu un to, vai tiesību akti, ko dalībvalstis pieņēmušas saistībā ar šo transponēšanu, atbilst šo direktīvu noteikumiem, kā arī turpināt izdarīt spiedienu uz dalībvalstīm, uzsākot tiesvedību par noteikumu neievērošanu, lai tās pildītu savas saistības pēc iespējas ātrāk pilnībā transponēt šīs direktīvas; uzskata, ka Parlamenta atbilstīgajai komitejai jābūt iesaistītai notiekošajā kontroles procesā, pārraugot, kā dalībvalstis ievēro no šīm direktīvām izrietošās saistības;

26.

atzinīgi vērtē 2008. gada 2. jūlijā, kā tas paredzēts 2008. gada politikas stratēģijā, Komisijas pieņemto priekšlikumu (COM(2008)0426) horizontālai direktīvai, ar kuru īsteno vienādas attieksmes principu jomās, kas nav saistītas ar nodarbinātību, un nodrošina vienlīdzīgu piekļuvi precēm, pakalpojumiem, mājoklim, izglītībai, kā arī sociālajai aizsardzībai un sociālajām priekšrocībām, direktīvai, kas papildina diskriminācijas novēršanai veltīto dokumentu kopumu;

27.

neatlaidīgi aicina Komisiju rūpīgi analizēt gadījumus, kad dalībvalstis studentiem no citām valstīm piemēro ar valstspiederību nesaistītus ierobežojumus piekļuvei izglītībai, lai nodrošinātu, ka studenti var brīvi pārvietoties un ka attieksme pret viņiem šo dalībvalstu izglītības sistēmā ir vienlīdzīga;

28.

prasa jo īpaši tām dalībvalstīm, kuras ir tiesīgas izmantot struktūrfondus saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu 2007.—2013. gadam, steidzami un pareizi pielāgot valsts tiesību aktus ES standartiem, jo īpaši vides aizsardzības jomā, un izstrādāt pilsoņiem pārredzamas konkursa procedūras, lai varētu efektīvi izmantot pieejamos struktūrfondu līdzekļus un veicināt reģionu sociālo un ekonomisko attīstību;

29.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, Eiropas Kopienu Tiesai, Eiropas ombudam, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

21.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 15/27

A.

tā kā Parlamenta un Komisijas centieni noteikt juridiski saistošus Eiropas regulatīvo aģentūru darbības pamatprincipus nav devuši rezultātu;

B.

tā kā ar 2005. gada Iestāžu nolīguma projektu nav panākts būtisks progress, jo Padome pret to iebilda institucionālā un politiskā ziņā, un tā kā Komisija nolēma atsaukt savu priekšlikumu par Iestāžu nolīgumu un aizstāt to ar aicinājumu sākt iestāžu dialogu, kura rezultātā izstrādātu vienotu pieeju;

C.

tā kā regulatīvās aģentūras tomēr rada makroietekmi Eiropas pārvaldes līmenī, kaut gan sākotnēji šķiet, ka tās “mikroiestādes”;

D.

tā kā joprojām ir jānosaka vismaz galvenās regulatīvo aģentūru strukturālās iezīmes, lai tādējādi tās kļūtu par atzītām iestādēm, kas kļūst par atzītu līdzvērtīgu Eiropas Savienības institucionālo komponentu;

E.

tā kā Komisija ierosina izveidot iestāžu darba grupu, kura izstrādās kopējos regulatīvo aģentūru darbības pamatprincipus un noteiks ikvienas Eiropas Savienības iestādes kompetenci attiecībā uz šīm aģentūrām;

F.

tā kā Komisijai ir jāveic regulatīvo aģentūru horizontālā novērtēšana līdz 2009.—2010. gadam un iespējami drīz Parlamentam un Padomei jāiesniedz ziņojums par secinājumiem, kas izdarīti, pamatojoties uz šo novērtējumu;

G.

tā kā atzinīgi ir vērtējams Komisijas lēmums neierosināt jaunu aģentūru izveidi, kamēr iestāžu darba grupa nebūs pabeigusi darbu;

H.

tā kā Komisijai nevajadzētu atkāpties no 2005. gada Iestāžu nolīguma projektā ietvertajiem pamatprincipiem attiecībā uz grozījumiem galvenajos tiesību aktos, kuri reglamentē pašreizējo regulatīvo aģentūru darbību, tādējādi nodrošinot to atbilstību jaunajai pieejai;

I.

tā kā patlaban jau ir ieviests vienots to izpildaģentūru regulējums (3), kurām uz noteiktu laika periodu ir uzticēta Kopienas programmu pārvaldība,

1.

uzskata, ka Komisijas priekšlikums ir teicama iniciatīva, un pauž gatavību ar savu pārstāvju palīdzību piedalīties iestāžu darba grupas darbā, bet uzskata, ka “vienotā pieeja” tomēr neattaisno EP cerības attiecībā uz Iestāžu nolīguma noslēgšanu; atzīmē, ka iepriekš minētais neizslēdz iespēju darba grupas darba rezultātā panākt cita veida savstarpējas vienošanās;

2.

aicina Padomi kā vienu no budžeta lēmējiestādēm sniegt konstruktīvu ieguldījumu šīs darba grupas darbā;

3.

aicina Padomi un Komisiju iespējami drīz kopīgi ar Parlamentu izstrādāt iestāžu darba grupas darba programmu, lai šī grupa varētu sākt strādāt 2008. gada rudenī;

4.

uzskata, ka iestāžu darba grupas darba programmā jāietver arī šādi uzdevumi:

5.

pauž nožēlu, ka nav vispārējas ES aģentūru izveides stratēģijas; atzīmē, ka jaunas aģentūras veido, katru gadījumu izskatot atsevišķi, un tādējādi rodas nepārredzama regulatīvo aģentūru, izpildaģentūru un citu Kopienas iestāžu sistēma, kurā ikviena iestāde ir radīta, pamatojoties uz atšķirīgiem principiem;

6.

atzīmē Komisijas nostāju, kurā pausts, ka regulatīvo aģentūru izveide, kura dažkārt notiek ar Parlamenta līdzdalību, ir dalībvalstu sadarbības izpausme un šo aģentūru darbība ir atkarīga no pienākumu savstarpējās sasaistes un izpildes, turklāt, ja šos pienākumus uztic pildīt tikai ES iestādēm, varētu rasties iebildumi par centralizāciju;

7.

aicina Padomi un Komisiju sadarboties ar Parlamentu, lai kopīgi izveidotu skaidrus, kopējus un saskaņotus pamatprincipus par aģentūru turpmāko lomu ES pārvaldē;

8.

uzskata, ka jānodrošina regulatīvo aģentūru pārredzamība, it īpaši attiecībā uz to darbību, informācijas izpaušanu un pieejamību, kā arī darbības plānošanu un atskaitīšanos par to;

9.

uzskata, ka, pieņemot iestāžu savstarpējās saprašanās kopējos pamatprincipus, par prioritāti jānosaka regulatīvo aģentūru darbības racionalizācija un pievienotās vērtības palielināšana, tādējādi panākot lielāku pārredzamību, pamanāmu demokrātisko kontroli un uzlabotu efektivitāti;

10.

uzskata, ka noteikti ir jāpieņem obligātie kopējie principi un noteikumi par visu regulatīvo aģentūru struktūru, darbību un kontroli neatkarīgi no regulatīvo aģentūru veida;

11.

uzskata, ka ieinteresēto pušu līdzdalība regulatīvo aģentūru darbībā būs jānodrošina, formāli strukturējot apspriešanos un dialogu ar tām;

12.

uzskata, ka atšķirības aģentūru struktūrā un darbībā rada būtiskus jautājumus par regulatīvajiem parametriem, labu pārvaldību un iestāžu attiecībām centralizācijas un decentralizācijas ziņā;

13.

atbalsta viedokli, ka labas pārvaldības principi jānodrošina, izmantojot vienotu pieeju personāla atlases norisei, budžeta veidošanai, resursu pārvaldībai, efektīvai vadībai un darbības novērtēšanai;

14.

vēlas pārliecināties, vai Komisijas apņēmība atlikt jebkura tāda priekšlikuma izskatīšanu, kas saistīts ar jaunu regulatīvu aģentūru izveidi, jāattiecina arī uz abiem pašreizējiem pagaidām atliktajiem priekšlikumiem enerģētikas un elektronisko sakaru jomā;

15.

uzsver, ka jānosaka parlamentārā kontrole attiecībā uz regulatīvo aģentūru izveidi un darbību, un tai jāizpaužas galvenokārt šādi:

16.

mudina Komisiju laikus, pirms beidzies 2009.—2010. gada periods, iesniegt regulatīvo aģentūru horizontālā novērtējuma secinājumus, lai iestāžu darba grupa varētu tos ņemt vērā;

17.

aicina Komisiju izstrādāt kritērijus šo rezultātu salīdzināšanai un paredzēt skaidrus noteikumus, kā izbeigt aģentūru pilnvaras to neapmierinošas darbības gadījumā;

18.

aicina priekšsēdētāju un Priekšsēdētāju konferenci noteikt, ka jautājums par Komisijas ierosinātās darba grupas sastāvu ir prioritārs, un uzskata, ka ir lietderīgi šajā darba grupā Parlamentu pārstāvēt Konstitucionālo jautājumu komitejai, Budžeta komitejai un divām citām komitejām, kas guvušas pieredzi, praksē veicot regulatīvo aģentūru darba pārraudzību;

19.

atkārto 2005. gada Iestāžu nolīguma projektā Komisijas un Parlamenta ierosinājumu pamatdokumentā iekļaut lēmumu par aģentūras darba vietu;

20.

vēlas atgādināt, cik svarīgi iestāžu līmenī ir nodrošināt 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (4) (2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgums) 47. punktā noteiktās procedūras sistemātisku piemērošanu, un uzsver, ka ir jāveic piemēroti turpmākie pasākumi saskaņā ar Parlamenta, Padomes un Komisijas 2007. gada 13. jūlija kopīgo paziņojumu par decentralizētajām aģentūrām;

21.

ir pārliecināts, ka šā noteikuma piemērošanai noteikti ir vajadzīga detalizēta procedūra; uzskata, ka, izmantojot šādu procedūru, būtu iespējams ietvert dažus svarīgus atliktā 2005. gada Iestāžu nolīguma projekta aspektus, varbūt kombinējot tos ar dažiem Aģentūru finanšu pamatregulas (5) pielāgojumiem;

22.

secina, ka gadījumā, ja novērtēšanas pasākumi parādīs, ka decentralizētā pārvaldība nenodrošina izmaksu lietderību un efektivitāti, Eiropas Savienībai nevajadzētu kavēties, bet gan mainīt pašreizējo tendenci Kopienas uzdevumus veikt ar ārpakalpojumu palīdzību, un ir jānosaka skaidri noteikumi par decentralizēto aģentūru darbības izbeigšanu;

23.

atbalsta Komisijas nodomu neierosināt jaunu decentralizētu aģentūru izveidi, kamēr nav pabeigts novērtēšanas process, it īpaši ņemot vērā, ka ar pašreizējā daudzgadu finanšu shēmā paredzētajām rezervēm būtu ļoti grūti finansēt jaunu Kopienas struktūru, būtiski nemainot plānojumu;

24.

uzskata, ka no budžeta viedokļa iestāžu darba grupai par ES aģentūru nākotni darba kārtībā galvenie jautājumi ir šādi:

25.

šajā sakarā atgādina aģentūras definīciju, ko noteica 2007. gada 7. marta trialogā, kad tika panākta vienošanās, ka attiecībā uz 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma 47. punkta piemērošanu aģentūras statusu nosaka atkarībā no tā, vai attiecīgā struktūra ir izveidota, pamatojoties uz 185. pantu Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (6) (Finanšu regula);

26.

vēlas uzsvērt, ka ļoti svarīgi ir kopīgai lietošanai ieviest skaidru un saskaņotu ar aģentūrām saistītu vispārējo terminu kopumu; atgādina, ka “regulatīvās aģentūras” ir tikai decentralizēto aģentūru apakšgrupa;

27.

uzskata, ka ir svarīgi apspriest ar termiņiem saistītās problēmas, kā arī juridiskos un procesuālos aspektus, kas varētu kļūt aktuāli gadījumā, ja paralēli likumdevēja pieņemtajiem lēmumiem laikus netiks panākta vienošanās par jaunas aģentūras finansēšanu saskaņā ar 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma 47. punktu; uzskata, ka tikpat būtiski ir apsvērt iespēju noteikt procesuālas garantijas, lai nodrošinātu budžeta lēmējinstitūcijas pilnīgu iesaistīšanu visos jautājumos, kas ietekmē budžetu, piemēram, attiecībā uz aģentūru uzdevumu saraksta papildināšanu;

28.

atgādina, ka jau 2005. gadā Parlaments aicināja ieviest izmaksu un ieguvumu obligātu novērtējumu pirms jaunu aģentūru izveides ierosināšanas, it īpaši pievēršoties jautājumam, vai aģentūras izveide (tostarp iespējamās izmaksas saistībā ar uzraudzību un koordināciju) izmaksu ziņā ir efektīvāka nekā tad, ja attiecīgos uzdevumus veiktu Komisijas dienesti, kā arī tādiem jautājumiem kā aģentūras pilnvaras un darba metodes vai tās neatkarība no Komisijas, jo bieži vien tas likumdevēju interesē īpaši;

29.

uzsver, ka regulāri un koordinēti, nepieļaujot dublēšanos un pārklāšanos, jāveic novērtēšana un pārbaudes, lai novērtētu pievienoto vērtību jau izveidotajām decentralizētajām aģentūrām, uz kurām vairs neattiecas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma 47. punkta darbības joma; uzskata to par turpinājumu iepriekš veiktajam darbam, kura rezultātā Kopienas aģentūras 2007. gada 18. aprīļa trialogā vienojās par kopīgu paziņojumu, ka regulāri jānovērtē jau izveidotās Kopienas aģentūras, īpaši pievēršoties izmaksām un ieguvumiem un sīki paskaidrojot novērtējamo aģentūru izvēles kritērijus;

30.

atzīmē, ka veiktajai analīzei jāsniedz atbildes uz dažiem pamatjautājumiem par izmaksām un ieguvumiem un tā jāveic, inter alia, saskaņā ar šādiem kritērijiem:

31.

norāda, ka, ņemot vērā aģentūru kopējo ietekmi uz budžetu, Komisijai ir pārliecinoši jāpierāda, ka Eiropas pārvaldība ar aģentūru palīdzību ir izmaksu ziņā lietderīga, efektīva un piemērota izvēle Eiropas politikas īstenošanai pašlaik un tuvākajā nākotnē;

32.

uzsver, ka jānosaka obligātie kopējie standarti arī par Komisijas lomu un politisko atbildību saistībā ar aģentūru, par uzņēmējvalstu piešķiramo palīdzību un savlaicīgu un pārredzamu lēmumu par aģentūras atrašanās vietu, ko varētu noteikt aģentūru dibināšanas regulās;

33.

atgādina, ka aģentūru darbība jāreglamentē, vadoties pēc skaidriem norādījumiem par atbildību, ievērojot Finanšu regulas noteikumus; uzsver aģentūru saistības attiecībā uz budžeta izpildes apstiprināšanu;

34.

turklāt uzskata, ka ļoti svarīgi ir censties definēt kopējus aģentūru budžetu sagatavošanas noteikumus, lai iegūtu pārredzamākus un salīdzināmākus budžeta rādītājus, piemēram, par aģentūru darbību īstenošanas līmeni vai ieņēmumu un izdevumu sastāvdaļām; uzskata, ka tas, kā ES budžetā kopumā tiek atainotas subsīdijas aģentūrām, varbūt būs jāpielāgo jaunās paaudzes aģentūru uzdevumiem un lomai;

35.

norāda, ka saskaņā ar Komisijas iepriekš minētajā paziņojumā sniegtajiem datiem pašlaik ir 29 regulatīvās aģentūras, kurās strādā apmēram 3 800 darbinieku un kuru gada budžets ir aptuveni 1 100 miljoni euro, tostarp Kopienas finansējums — aptuveni 559 miljoni euro;

36.

uzstāj, ka revīzijas/budžeta izpildes apstiprināšanas procesam ir jābūt samērīgam ar aģentūru kopējo budžetu; īpaši uzsver, ka Eiropas Revīzijas palātas resursi pēdējo gadu laikā nav palielinājušies atbilstoši aģentūru skaita pieaugumam;

37.

atkārtoti uzsver, ka Parlamenta 2008. gada 22. aprīļa rezolūcijas par aģentūru budžeta izpildes apstiprināšanu 7. punktā ir pausta vēlme, lai Eiropas Revīzijas palāta vai cita neatkarīga revīzijas iestāde regulāri (un pamatojoties uz ad hoc principu) novērtētu aģentūru darbības rezultātus; uzskata, ka, vērtējot aģentūru darbību, jāpārbauda ne tikai ierastie finanšu pārvaldības elementi un publisko līdzekļu pienācīgs izlietojums, bet jāizvērtē arī administrēšanas efektivitāte un lietderīgums un ikvienas aģentūras finanšu pārvaldība;

38.

uzskata, ka katrai aģentūrai papildus amatu sarakstam jāsniedz pārskats par pastāvīgo un pagaidu darbinieku un valstu ekspertu skaitu, kā arī jānorāda tajā visas izmaiņas iepriekšējos divos gados;

39.

vērš uzmanību uz Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 5/2008 par pareizu finanšu pārvaldību aģentūrās, īpaši pievēršoties darbības rezultātu novērtējumam;

40.

aicina Komisiju apvienot mazo aģentūru administratīvās funkcijas, lai panāktu “kritisko masu”, kas nepieciešama, lai aģentūras varētu pienācīgi ievērot spēkā esošos publiskā iepirkuma noteikumus, Finanšu regulu un Civildienesta noteikumus (7);

41.

mudina Komisiju kritiski izvērtēt aģentūru pieprasījumus pēc budžeta līdzekļiem, jo lielākā daļa aģentūru neizlieto pieprasīto finansējumu;

42.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

21.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 15/33

A.

tā kā 2005. gada jūlijā Starptautiskā Krimināltiesa izdeva orderi Joseph Kony, LRA komandiera un virspavēlnieka apcietināšanai, izvirzot apsūdzību 33 epizodēs par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem, kas tika grozīta 2005. gada septembrī; tā kā orderi ir izdoti arī citu LRA augstāko vadītāju, tostarp Vincent Otti, Okot Odhiambo un Domic Ongwen, apcietināšanai;

B.

tā kā 33 epizodes, kurās ir apsūdzēts Joseph Kony, ietver 12 kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci, tostarp slepkavību, izvarošanu, paverdzināšanu, seksuālu paverdzināšanu un necilvēcīgu apiešanos, nodarot smagus ievainojumus un radot ciešanas, un 21 kara noziegumu, tostarp slepkavību, nežēlīgu apiešanos ar civiliedzīvotājiem, tīši uzbrūkot civiliedzīvotāju kopienām, marodēšanu, pamudināšanu uz izvarošanu un bērnu piespiedu iesaistīšanu karadarbībā;

C.

tā kā LRA kopš 1986. gada šajā reģionā nepārprotami cīnās pret Ugandas valdību;

D.

tā kā kopš 1986. gada Ziemeļugandā cīnās bruņotu nemiernieku grupa, kura pašreiz sevi dēvē par LRA;

E.

tā kā 2006. gada augustā Ugandas valdība un LRA parakstīja Nolīgumu par karadarbības pārtraukšanu;

F.

tā kā vardarbības uzliesmojumā Ziemeļugandā 2005. gadā ap 1,6 miljoniem cilvēku tika pārvietoti un nomitināti valsts iekšienē un tūkstošiem bērnu, meklējot glābiņu, naktis pavadīja pilsētu centros; tā kā, lai gan kopš 2006. gada puse no valsts iekšienē pārvietotajiem iedzīvotājiem var atgriezties mājās vai māju apkaimes rajonos, daudzi pārvietotie iedzīvotāji joprojām atrodas kritiskā situācijā, jo viņi nevēlas atgriezties mājās pirms nav noslēgts galīgais miera nolīgums;

G.

tā kā šā konflikta postošās sekas, izraisot vairāk nekā 20 000 bērnu nolaupīšanu un radot milzīgas cilvēku ciešanas, jo īpaši civiliedzīvotāju vidū, kā arī izraisot rupjus cilvēktiesību pārkāpumus, iedzīvotāju masveida pārvietošanu un sociālo un ekonomisko struktūru iznīcināšanu ir pamats nopietnām bažām; tā kā bērnu nolaupīšana, viņu seksuāla paverdzināšana vai iesaistīšana karadarbībā ir kara noziegums un noziegums pret cilvēci;

H.

tā kā tikai 2008. gadā vien LRA ir apsūdzēta 200 līdz 300 nolaupīšanas epizodēs Centrālāfrikas Republikā (CR), Dienvidsudānā un Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR), tādējādi vardarbībā iesaistot aizvien jaunus cietušos;

I.

tā kā LRA 2008. gada jūlijā pie Nabangas pilsētas uzbruka Sudānas Atbrīvošanas armijai, nogalinot apmēram 20 karavīrus;

J.

tā kā Joseph Kony vairākkārt ir atteicies ierasties Džubā un joprojām atsakās parakstīt galīgo miera nolīgumu, līdz Vienotas sadarbības grupa nebūs atrisinājusi jautājumus saistībā ar Starptautiskās Krimināltiesas izdoto apcietinājuma orderi un dažiem citiem nolīgumā ietvertiem nosacījumiem; tā kā sarunās par galīgo miera nolīgumu ir piedalījies ANO Drošības padomes īpašais sūtnis LRA lietās, bijušais Mozambikas prezidents Joaquim Chissano;

K.

tā kā Joseph Kony miera procesa laikā panākto pamieru ir izmantojis, lai pārgrupētu un pārstrukturētu LRA spēkus Kongo Demokrātiskajā Republikā;

L.

tā kā valsts varas iestādēm nav izdevies apcietināt Joseph Kony un citus LRA vadītājus, LRA pašreiz palielina savus bruņotos spēkus, pielietojot personu nolaupīšanu;

M.

tā kā saskaņā ar ANO Bērnu fonda (UNICEF) datiem pastāv aizdomas, ka 2008. gada septembrī LRA ir nolaupījusi 90 skolēnus Kongo Demokrātiskās Republikas pilsētās Kiliva un Duru un veikusi daudzus uzbrukumus citos Kongo rajonos, izraisot iedzīvotāju masveida pārvietošanos šajā reģionā;

N.

tā kā Starptautiskajai Krimināltiesai ir izšķiroša nozīme, lai novērstu un ierobežotu tās jurisdikcijā ietilpstošu smagu noziegumu izdarīšanu, un šai tiesa ir būtiska ietekme, lai veicinātu starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību ievērošanu, tādējādi nodrošinot brīvību, drošību, taisnīgumu un tiesiskumu, kā arī sekmējot miera saglabāšanu un starptautisko drošību;

O.

tā kā Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā ietilpst noziegumi, kurus starptautiskā sabiedrība ir atzinusi par smagākajiem pārkāpumiem, proti, genocīds, noziegumi pret cilvēci un kara noziegumi, kas izdarīti pēc 2002. gada 1. jūlija;

P.

tā kā saskaņā ar Romas Starptautiskās Krimināltiesas statūtiem tās dalībvalstis ir apņēmušās notiesāt par tās jurisdikcijā izdarītiem iepriekšminētajiem noziegumiem un atbalstīt Starptautiskās Krimināltiesas iejaukšanos, ja citas valstis nepilda savas saistības;

Q.

tā kā visas ES dalībvalstis, izņemot Čehijas Republiku, ir ratificējušas Romas statūtus;

R.

tā kā saskaņā ar iepriekš minēto ES un Starptautiskās Krimināltiesas sadarbības nolīgumu, saskaņā ar kuru nolūkā veicināt sadarbības un palīdzības sniegšanas pienākuma ievērošanu puses cita starpā vienojās par atbilstīgu regulāru kontaktu nodibināšanu starp Krimināltiesu un ES Kontaktpunktu sadarbībai ar Krimināltiesu;

S.

tā kā ES un tās dalībvalstīm ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka pēc iespējas lielāks valstu skaits piedalās Starptautiskās Krimināltiesas darbā, šo mērķi paturot prātā sarunās (gan divpusējās, gan daudzpusējās) un politiskajā dialogā ar trešām valstīm un reģionālajām organizācijām;

T.

tā kā Starptautiskā Krimināltiesa ir jāiesaista ES ārējo attiecību veidošanas darbā un Romas statūtu ratificēšana un īstenošana ir jāietver cilvēktiesību un politiskajā dialogā (jo īpaši sammitos un citās augsta līmeņa sanāksmēs) ar trešām valstīm, tostarp attīstības sadarbības jomā, piemēram, saistībā ar Kotonū nolīgumu,

1.

aicina Ugandas valdību un kaimiņvalstu valdības, jo īpaši Kongo Demokrātisko Republiku, pilnībā sadarboties ar Starptautisko Krimināltiesu, palīdzot izmeklēšanas un kriminālvajāšanas darbā; jo īpaši aicina sadarboties, lai nekavējoties panāktu Joseph Kony un citu Krimināltiesas apsūdzēto personu apcietināšanu;

2.

nosoda tīšu vilcināšanos, neļaujot panākt Joseph Kony un citu Krimināltiesas apsūdzēto personu apcietināšanu; atgādina Ugandas valdībai, ka tai kā pusei, kura ir parakstījusi Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus, ir pienākums pilnībā sadarboties ar Starptautisko Krimināltiesu;

3.

atzīmē, ka Romas statūtos ir paredzēts, ka, gadījumā, ja persona padodas Starptautiskajai Krimināltiesai, Ugandas valdība var pieprasīt lietas nodošanu Ugandas tiesām, ar nosacījumu, ka Starptautiskā Krimināltiesa pārliecinās, ka Ugandas tiesas patiešām vēlas izmeklēt un notiesāt apcietinājuma orderos minētos un aizdomās turētos LRA darboņus;

4.

mudina Ugandas valdību atturēties no jebkādu tādu vienošanos noslēgšanu ar LRA, kas varētu apiet starptautiskos likumus;

5.

mudina ES dalībvalstis, Āfrikas Savienību (ĀS) un jo īpaši Ugandas kaimiņvalstis saskaņoti risināt ar apcietinājuma orderu izpildi saistītos jautājumus;

6.

prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visas LRA nolaupītās personas, jo īpaši bērnus, kuriem draud seksuāla paverdzināšana vai piespiedu karošana LRA pusē;

7.

aicina starptautisko sabiedrību izmeklēt nesenos LRA noziegumus Centrālāfrikas Republikā, Kongo Demokrātiskajā Republikā un Dienvidsudānā un publiskot ANO veiktās izmeklēšanas par Centrālāfrikas Republikā izdarītajiem noziegumiem, un publicēt šo izmeklēšanu rezultātus;

8.

aicina reģiona valdības, ANO misiju Kongo Demokrātiskajā Republikā un citas valdības, kas kā novērotājas ir iesaistījušās miera sarunās, izsekot un publiskot LRA pārvietošanos, pastāvīgi novērojot reģionālās robežas, un uzraudzīt un aizliegt ieroču un citu materiālu piegādi LRA spēkiem; aicina izstrādāt efektīvas rīcības plānus, lai panāktu Starptautiskās Krimināltiesas izdoto apcietinājuma orderu izpildi, vienlaikus samazinot civiliedzīvotāju apdraudējumu un nepielietojot pārmērīgu spēku, tostarp šajā izpildē iesaistot ANO misiju Kongo Demokrātiskajā Republikā;

9.

aicina ES dalībvalstis, jo īpaši tās, kuras ir iesaistījušās Ugandas un Džubas miera procesā, sadarboties ar reģiona valdībām, ANO sekretariātu un miera uzturēšanas spēkiem, lai izpildītu Starptautiskās Krimināltiesas izdotos orderus par LRA vadoņu apcietināšanu;

10.

vērš uzmanību uz to, ka tiesiskums ir kopīgs ES un Āfrikas Savienības mērķis;

11.

atgādina, ka saskaņā ar Romas statūtiem valstis ir apņēmušās nepieļaut tādu noziegumu nesodīšanu, kurus starptautiskā sabiedrība ir atzinusi par smagākajiem, kā arī censties novērst šādu noziegumu izdarīšanu; ir pārliecināts, ka Starptautiskā Krimināltiesa un ad hoc tribunāli veicina samierināšanas un miera procesu;

12.

pauž bažas par skaidru centienu trūkumu, lai nepieļautu starptautiskās palīdzības nonākšanu LRA rokās, tādējādi ļaujot Joseph Kony atjaunot bruņojumu; mudina apturēt LRA piegādes tīklu darbību; aicina Sudānas valdību pārtraukt finansiālu un militāru palīdzību LRA;

13.

aicina ES un starptautiskos palīdzības sniedzējus atbalstīt bijušo LRA kaujinieku atbruņošanu, demobilizāciju un reintegrāciju, valsts iekšienē pārvietotu personu atgriešanos un kompensācijas cietušajiem;

14.

atzinīgi vērtē ciešos un regulāros kontaktus starp Starptautiskās Krimināltiesas vecākajām amatpersonām un ES; atzīmē ES ciešo atbalstu Romas statūtu piemērošanai un īstenošanai; uzsver, ka ES ir jāuzņemas vadošā loma, lai panāktu Starptautiskās Krimināltiesas pilnvaru izpildi;

15.

pauž pārliecību, ka ilgtermiņā Starptautiskā Krimināltiesa palīdz novērst jaunu zvērību pastrādāšanu; norāda, ka Joseph Kony neapcietināšanas sekas ir jaunas zvērības un jauni cilvēktiesību pārkāpumi; uzsver, ka miers un samierināšana nav iespējami bez taisnīgas attieksmes pret cietušajiem;

16.

iesaka ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai cieši sekot situācijas attīstībai Ziemeļugandā un LRA pastrādātajiem cilvēktiesību pārkāpumiem;

17.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim Lielo ezeru reģionā, ES īpašajam pārstāvim Āfrikas Savienībā, Ugandas valdībai, ES dalībvalstu valdībām, ANO Drošības padomes locekļiem, Āfrikas Savienības iestādēm un Starptautiskās Krimināltiesas prokuroram.

21.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 15/38

A.

tā kā bērnu tirdzniecības problēma vēl joprojām pastāv un ik gadu vairāk nekā divi miljoni bērnu tiek pārdoti nodarbināšanai piespiedu darbos un seksuālai izmantošanai;

B.

tā kā jaunu komunikācijas tehnoloģiju attīstība izraisa bērnu tirdzniecības pieaugumu, padarot šīs situācijas pārvaldīšanu grūtāku;

C.

tā kā dalībvalstu iestādes un nevalstiskās organizācijas vēl joprojām efektīvi necīnās pret bērnu tirdzniecību, jo nenotiek pietiekami intensīva pārrobežu sadarbība, trūkst specializētu apmācību vai netiek atbilstīgi īstenotas pašreizējās tiesiskās normas,

1.

aicina dalībvalstis cīņu pret bērnu tirdzniecību atzīt par prioritāru uzdevumu valsts bērnu aizsardzības politikā;

2.

aicina Eiropas Parlamentu un Padomi nodrošināt saskaņā ar Komisijas stratēģiju nepieciešamos līdzekļus bērnu tiesību veicināšanai un aizsargāšanai;

3.

aicina dalībvalstis turpināt aktīvi sadarboties un dalīties zināšanās un pieredzē ar attiecīgajām ES iestādēm un NVO, lai novērstu un apkarotu bērnu tirdzniecību un nodrošinātu šādas tirdzniecības upuriem piemērotu ārstēšanu;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem Padomei un Komisijai.

21.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 15/40

A.

tā kā ES ir kritiskā situācijā attiecībā uz finanšu krīzi, ar klimata pārmaiņām saistītām problēmām un nepieciešamību panākt skaidru institucionālu risinājumu;

B.

tā kā pašreizējās finanšu krīzes, ko izraisīja ASV augsta riska hipotekārie kredīti, pirmsākumi ir meklējami ASV Federālo rezervju pēdējo gadu pārāk ekspansīvajā monetārajā politikā, finanšu tirgu nepārredzamībā un pārmērīgā finanšu institūciju kredītkapitāla piesaistīšanā, novērtējumu zemajā kvalitātē, kļūdīgos pieņēmumos par nekustamā īpašuma cenām, un tā finanšu tirgu pieaugošas integrācijas dēļ ir izplatījusies finanšu sistēmās visā pasaulē;

C.

tā kā jauninājumi finanšu tirgū var būt lietderīgi, bet šādiem finanšu produktiem jābūt regulētiem un pārredzamiem, lai nodrošinātu pareizu efektivitātes un stabilitātes līdzsvaru, un tā kā finanšu tirgiem jākalpo reālai ekonomikai;

D.

tā kā ar pašreizējo instrumentu palīdzību vairs nevar ierobežot finanšu krīzes ietekmi tā, lai līdz minimumam samazinātu kopējās izmaksas un novērstu kaitējumu; tā kā ir jānodrošina aizvien integrētāko Eiropas finanšu tirgu saskaņota uzraudzība ES līmenī, tomēr finanšu stabilitātei un krīžu vadībai ir vajadzīga plašāka ieinteresēto personu, ne tikai uzraudzības iestāžu, līdzdalība;

E.

tā kā prezidentvalsts secinājumos par finanšu krīzi nav atsauces uz Eiropas Parlamentu kā līdzvērtīgu likumdevēju Eiropas Savienības Padomes lēmumu īstenošanā;

F.

tā kā jau 24 dalībvalstīs ir pabeigtas Lisabonas līguma ratifikācijas parlamenta procedūras; tā kā Lisabonas līgumā paredzētās institucionālās reformas ir steidzami nepieciešamas, lai Eiropas Savienība varētu veiksmīgi un līdzsvaroti darboties un tiktu nodrošināta pilnīga demokrātiskā kontrole;

G.

tā kā 2009. gadā gaidāmi svarīgi politiski notikumi, tostarp Eiropas vēlēšanas un jaunas Eiropas Komisijas izveide, un tāpēc ir nepieciešama skaidrība par institucionālajiem noteikumiem, kādi būs jāpiemēro;

H.

tā kā ES ir viens no ietekmīgākajiem spēkiem pasaulē klimata pārmaiņu novēršanas ziņā, jo uzņemas vadību starptautiskās sarunās un 27 dalībvalstīs ir apņēmusies ievērojami samazināt minēto pārmaiņu ietekmi; tā kā šai ziņā Eiropadome 2007. gada 8. un 9. marta sanāksmē apņēmās nodrošināt, lai līdz 2020. gadam siltumnīcefekta gāzu emisijas apjoms samazinātos vismaz par 20 %, nodrošinot 30 % samazinājumu vispārēja starptautiska nolīguma gadījumā;

I.

tā kā cīņa pret klimata pārmaiņām ir ļoti svarīgs jautājums un mērķis Eiropas Savienībai un saistībā ar to starptautiskā līmenī jāpiemēro visaptveroša pieeja;

J.

tā kā Lisabonas un Gēteborgas stratēģijas mērķu izpilde un klimata pārmaiņu un enerģētikas tiesību aktu pakete paredz ilgtermiņa ieguldījumus, un tā kā šajā ziņā ir jāpalielina Eiropas Investīciju bankas (EIB) ietekme,

1.

visnotaļ uzsver, cik svarīgi ir, lai Eiropas makroekonomiskās politikas pamatnostādnes būtu tādas, kas, ātri un koordinēti reaģējot, atdzīvinātu globālo ekonomisko izaugsmi; taču piebilst, ka nedrīkst vājināt stabilitātes un izaugsmes pakta principus un ka dalībvalstīm ir jācenšas konsolidēt nodokļus;

2.

pauž ļoti nopietnas bažas par stāvokli finanšu tirgos un aicina vēl pastiprināt koordinēto rīcību, lai atjaunotu uzticību tirgiem;

3.

atzinīgi vērtē prezidentvalsts secinājumus, ar kuriem apstiprināja pasākumus par kuriem Eirogrupa lēma 2008. gada 12. oktobrī, kas ir viens no pirmajiem nozīmīgajiem un koordinētajiem soļiem, lai atjaunotu uzticību tirgiem, veicinātu starpbanku aizdevumus un stiprinātu banku pašu līdzekļus, tā nodrošinot bankām iespēju arī turpmāk izsniegt aizdevumus uzņēmumiem un privātpersonām; atzīst, ka šie pasākumi bija nepieciešami, lai apturētu pašreizējo finanšu krīzi;

4.

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, ka dalībvalstis izrāda savu spēcīgo apņemšanos un efektīvas vadības spēju, lai atjaunotu labus tirgus apstākļus, jo tas ir galvenais faktors uzticības atjaunošanai; uzskata, ka, pirmā euro zonas valstu un valdību vadītāju sanāksme, kurā pieņēma šāda līmeņa lēmumus, ir vēl jāturpina izvērtēt;

5.

norāda, ka krīze iespaido ne tikai finanšu tirgus, bet jo īpaši ietekmē arī uzņēmumu dzīvotspēju, nodarbinātību, iedzīvotāju finansiālo stāvokli un mazos un vidējos uzņēmumus, un ka šī ietekme būtu neparedzama, ja valstu iestādes, Eiropas Centrālā banka (ECB) un citas centrālās bankas nebūtu veikušas pasākumus, lai atjaunotu uzticēšanos finanšu sistēmai;

6.

uzsver nepieciešamību rīkoties attiecībā uz finanšu stabilitāti un sistēmisko risku; mudina Komisiju un Padomi atjaunot Lisabonas programmu un šajā ekonomisko traucējumu laikā līdz gada beigām pieņemt dalībvalstu reformu programmas, lai aizsargātu ES pilsoņu darbavietas un ienākumus;

7.

pauž pārliecību, ka ilgtspējīga un uz izaugsmi orientēta makroekonomiskā vide ir nepieciešama; atgādina, cik būtiski ir arī turpmāk nodrošināt kredītu pieejamību iedzīvotājiem un MVU, kā arī ieguldījumus ES infrastruktūrās, lai novērstu ekonomiskās izaugsmes un nodarbinātības strauju lejupslīdi; uzsver, ka nozīmīga šai ziņā varētu būt Eiropas Investīciju bankas rīcība;

8.

pauž apņēmību atbalstīt pasākumus tirgus likviditātes atjaunošanai, lai kredītiestādes varētu atsākt pildīt saistības pret uzņēmumiem un privātpersonām; apzinās nepieciešamību pārliecināt nodokļu maksātājus, ka ikviens pasākums tiks veikts viņu interešu aizsardzībai, un norāda, ka stabila stāvokļa atjaunošana finanšu jomā ir izšķiroši svarīga turpmākai ekonomiskai izaugsmei; aicina dalībvalstis pārskatīt pašreizējās finanšu sistēmas darbību, ja dalībvalstis īsteni vēlas atjaunot uzticību finanšu tirgiem, un rast visaptverošu finanšu krīzes risinājumu;

9.

ļoti atzinīgi vērtē straujo un vispusīgo Komisijas reakciju attiecībā uz valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasākumiem, kuri tika veikti, palīdzot finanšu iestādēm; aicina Komisiju saistībā ar ārkārtas pasākumu stingru uzraudzību izveidot starpnozaru komandu, kurā iekļautu Konkurences ģenerāldirektorāta, 3L3 uzraudzītāju un Eiropas Centrālo banku sistēmas pārstāvjus, lai apkopotu zināšanas un zinātību un nodrošinātu, ka visās dalībvalstīs tiek pieņemti līdzsvaroti, objektīvi un kvalitatīvi lēmumi;

10.

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu izveidot augsta līmeņa grupu, lai izstrādātu stabilu un ilgtspējīgu uzraudzības sistēmu, kas nodrošinātu labāku integrāciju un koordināciju nozaru un pārrobežu līmenī; īpaši norāda, cik tas ir svarīgi, lai šai augsta līmeņa grupai tiktu piešķirtas īstermiņā precīzi definētas pilnvaras un lai tā par savu darbu ziņotu Padomei, Komisijai un Eiropas Parlamentam;

11.

piekrīt “finanšu krīzes vienības” izveidei un prasa, lai Komisija iespējami ātrāk vienotos par kārtību, kādā šī vienība strādā un sadarbojas ar jaunizveidoto augsta līmeņa grupu; spēcīgi kritizē to, ka Eiropas Parlaments šās krīzes vienības darbā netiek iesaistīts; atbalsta to, ka tiek izveidota spēcīgāka agrā brīdinājuma sistēma, kuru vadītu Komisija un ECB, un kurai tiktu piešķirtas koordinācijas un izpildes pilnvaras, iesaistot šajā sistēmā 3. līmeņa komitejas;

12.

atbalsta Padomes lēmumu palielināt Eiropas Investīciju bankas aizdevējas un aizdevumu ņēmējas lomu,

13.

ir norūpējies par kaitējuma risku finanšu tirgos, kuru rada piešķirto valsts atbalsta līdzekļu apjoms, un uzskata, ka tas ir nodokļu maksātāju un dalībvalstu budžeta interesēs, lai ikviena situācija, kad valsts naudu iegulda finanšu sistēmas glābšanas plānos būtu sabiedrībai pārredzama, vienlaikus uzlabojot pārvaldību, nosakot kompensēšanas shēmu ierobežojumus, pastiprinot pārskatatbildību varas iestādēm un piedāvājot ieguldījumu stratēģijas reālai tautsaimniecībai;

14.

aicina Padomi strādāt sadarbībā ar Parlamentu un aicina Komisiju izmantot tās likumdošanas ierosināšanas tiesības, lai ieteiktu ES līmeņa pasākumus ES reglamentējošo noteikumu un uzraudzības sistēmas stiprināšanai, kā arī krīzes pārvarēšanai;

15.

uzsver nepieciešamību rūpīgi analizēt pašreizējās finanšu krīzes cēloņus, sevišķi to, cik uzraudzība ir pietiekama un atbilstīga spēkā esošajiem noteikumiem; atkārto savu aicinājumu pieņemt likumdošanas pasākumus, sevišķi attiecībā uz: banku regulējumu un uzraudzību, kredītvērtējuma aģentūru darbību, pārvēršanu vērtspapīros un šā procesa pārraudzību, riska ieguldījumu fondiem un citiem jaunu struktūru veidiem, kredīta izmantošanu biržas operācijās, pārredzamības prasībām, likvidācijas noteikumiem, ārpusbiržas tirgu klīringu un krīžu novēršanas mehānismiem; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu noteikt stingrāku obligāto aizsardzību banku depozītiem un vēlreiz pauž apņemšanos ātri izvērtēt šo priekšlikumu;

16.

vēlreiz uzsver, ka ir jāstiprina Lamfalussy process, kā prasīts Parlamenta 2008. gada 9. oktobra rezolūcijā ar ieteikumiem Komisijai “Lamfalussy procesa turpinājums — uzraudzības struktūra nākotnē” (1), tostarp stiprinot lielāko pārrobežu finanšu grupu uzraudzību, ko īsteno kolēģijas, kā arī precīzi nosakot Lamfalussy procesa 3. līmeņa komiteju juridisko statusu un spēcīgākas šo komiteju prerogatīvas, lai garantētu labāku uzraudzību ES un veicinātu starptautisku dialogu un politikas saskaņotu īstenošanu šajā jomā;

17.

norāda, ka valstu iestādes nav spējīgas vienas atrisināt tādu krīzi, kas pārsniedz valstu jurisdikcijas robežas, un ka pārrobežu krīzes gadījumā ļoti svarīga ir uzraudzības iestāžu sadarbība un savstarpēja uzticība; mudina Komisiju un valstu atbildīgās iestādes izstrādāt attiecīgus kopīgus priekšlikumus krīzes efektīvai pārvaldībai, kurus pēc tam iesniegtu izskatīšanai Parlamentā; pievērš uzmanību nozīmei, kāda ir stingrai ES līmeņa koordinācijai G8 valstu pārstāvju tikšanās laikā, un ir pārliecināts, ka globālie krīzes risinājumi veicinās jaunas starptautiskas finanšu kārtības noteikšanu, reformējot Bretonvudsas organizācijas;

18.

atzinīgi vērtē iniciatīvu vistuvākā laikā sasaukt starptautisku konferenci, lai apspriestu regulatīvās un pārraudzības darbības, kādas jāveic pašreizējās krīzes risināšanai; ir pārliecināts, ka ES jāuzņemas vadošā loma diskusijās par nākotnes starptautisko finanšu sistēmu; lūdz Eiropadomi un Komisiju iesaistīt Eiropas parlamentu šajā procesā;

19.

mudina Komisiju nevilcinoties iesniegt savu priekšlikumu par Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīvas 2003/48/EK par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti kā procentu maksājumi par uzkrājumiem (2) pārskatīšanu;

20.

atkārtoti apliecina, ka respektē Īrijas referenduma rezultātu, kā arī pārējo dalībvalstu ratifikācijas procedūras un uzskata, ka ir iespējams kliedēt Īrijas iedzīvotāju paustās bažas, nodrošinot risinājumu, kurš būtu pieņemams visiem pirms Eiropas vēlēšanām; pauž gatavību piedāvāt Īrijas valdībai un parlamentam jebkuru palīdzību, kas būtu nepieciešama, lai izstrādātu ierosinājumu kopumu, ar kuru varētu veicināt lielāku un informētāku Īrijas sabiedrības viedokļa vienprātību par Īrijas nākotni reformētā un stiprākā Eiropas Savienībā un kas būtu pieņemama Īrijas ES partneriem;

21.

aicina Eiropadomi nākamajā sanāksmē noteikt veidu un grafiku šī mērķa sasniegšanai;

22.

uzskata, ka pašreizējā finanšu krīze nedrīkst likt apšaubīt tos mērķus, kas ES klimata jomā jāsasniedz pēc 2012. gada; apņemas cieši sadarboties ar Padomi un Komisiju, lai pēc iespējas īsākā laikā panāktu efektīvu un praksē īstenojamu vienošanos par klimata pārmaiņu un enerģētikas likumdošanas paketi; tomēr uzsver, ka ES rūpniecībai, tajā nodarbinātajiem un arī patērētajiem ir ļoti svarīgi, lai šo mērķu sasniegšanai iecerētos līdzekļus visaptveroši novērtētu un pārbaudītu ietekmi uz ES uzņēmumu nozaru un vispārējo konkurētspēju; atgādina Padomei, ka šī ir koplēmuma procedūra, kurā jāpieņem lēmums ar kvalitatīvu balsu vairākumu;

23.

aicina Padomi ievērot nopietno apņemšanos un laikā līdz 2020. gadam panākt, ka Kopienas vispārējā patēriņā 20 % enerģijas obligāti jāiegūst no ilgtspējīgiem atjaunojamiem avotiem, bet ikvienas dalībvalsts transporta nozarē 10 % izmantojamās enerģijas obligāti jāiegūst no ilgtspējīgiem atjaunojamiem avotiem;

24.

atzīmē tās pašas Eiropadomes pieņemto lēmumu turpināt virzību līdz 30 % samazinājumam starptautiska nolīguma gadījumā, ar noteikumu, ka citas rūpnieciski attīstītās valstis uzņemas salīdzināmu emisiju samazināšanu un ekonomiski veiksmīgākās jaunattīstības valstis sniedz atbilstīgu devumu saskaņā ar savu atbildību un attiecīgajām spējām;

25.

atgādina, ka ES rūpniecības nozarei ir svarīgi, lai jomās, kas visvairāk pakļautas uzņēmējdarbības pārvietošanai/oglekļa emisiju pārvirzei un konkurētspējas zaudēšanai, tiktu ieviesti nepieciešamie elastīguma pasākumi;

26.

pievērš uzmanību tam, ka oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģijas var sekmēt ievērojamu CO2 samazinājumu enerģētikas nozarē, un rūpnieciskās iekārtas cita starpā ir atzinusi Klimata pārmaiņu starpvaldību padome; tādēļ aicina Padomi nodrošināt atbilstīga finansējuma pieejamību, lai 12 demonstrācijas projekti, kurus tā ir aicinājusi uzsākt, varētu līdz 2015. gadam uzsākt darbu;

27.

atgādina, cik nepieciešamas iekļaut arī Eiropas Parlamenta un Padomes regulas priekšlikumu, ar ko noteiktu emisiju standartus jauniem vieglajiem automobiļiem, kā daļu no Kopienas integrētas pieejas CO2 emisiju samazināšanai no mazjaudas kravas automobiļiem (COM(2007)0856), kas būtu viens no likumdošanas priekšlikumiem kopējā klimata pārmaiņu un enerģētikas paketē;

28.

prasa apliecināt ciešu politisko apņēmību nodrošināt Eiropas Savienības virzību uz zemas oglekļa emisijas ekonomiku, vairāk izmantojot dabiskos resursus, decentralizējot enerģijas ražošanu un īstenojot energotaupības pasākumus, lai veicinātu atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu, energoefektivitāti un citu zemas oglekļa emisijas enerģijas avotu izmantošanu, kā arī censties dažādot energoresursu piegādi un mazināt atkarību no fosilā kurināmā importa, jo šādi pasākumi ir loģiskākā atbilde uz augošajām naftas cenām; piekrīt, ka tā ir prioritāte — papildus šiem stratēģiskajiem pasākumiem īstenot nopietnas finanšu saistības pētniecības un attīstības jomā;

29.

aicina Padomi un Komisiju apņēmīgi īstenot Eiropas Parlamenta ierosinājumus attiecībā uz Eiropai kopīgas enerģētikas ārpolitikas pieņemšanu, jo īpaši sekmējot Eiropas vienotību sarunās ar enerģijas piegādātājiem un tranzītvalstīm, aizsargājot ES intereses kopumā, izstrādājot efektīvu “enerģētikas diplomātiju” un efektīvākus mehānismus krīzes situāciju risināšanai, kā arī dažādojot energoresursu piegādes; atgādina par nepieciešamību pieņemt stratēģiju un paredzēt attiecīgos instrumentus šo mērķu īstenošanai; aicina pievērst īpašu uzmanību nepieciešamo tīklu starpsavienojumu izveidei, kuru jo īpaši trūkst Eiropas austrumu daļā;

30.

atzinīgi vērtē Padomes aicinājumu stiprināt un pilnveidot kritisko infrastruktūru; aicina Komisiju nodrošināt Eiropas enerģētikas tīklu izveidi un izstrādāt prioritāru starpsavienojumu plānu, tajā iekļaujot arī sašķidrinātas dabasgāzes uztveršanas un regazifikācijas infrastruktūru un uzglabāšanas iekārtas; atzinīgi vērtē to, ka īpaša uzmanība tiek veltīta izolētiem ES reģioniem; uzsver, cik nozīmīga ir Eiropas starpsavienojumu un tīkla infrastruktūras turpmāka pilnveidošana, lai piegādātu tirgiem aizvien vairāk jūras vēja enerģijas; atzīmē, ka pārrobežu starpsavienojumu izveidošanai būs nepieciešami īpaši pasākumi, piemēram, preferenciāls finansējums vai nodokļu atbrīvojumi; īpaši norāda, ka trūkstošo Eiropas komunikāciju tīklu posmu izveide uzlabos energoapgādes drošību un veicinās iekšējā tirgus galīgo izveidi;

31.

uzsver nepieciešamību veicināt sadarbību ar kaimiņvalstīm Melnās jūras reģionā ar daudzpusēja institucionāla veidojuma palīdzību, tostarp jautājumos par energoapgādes drošību un tranzītu un tirgus darījumu pārredzamību;

32.

norāda, ka energoapgādes drošība ir Eiropas Savienības prioritāte; šajā sakarā uzsver, ka kopīgu ES atjaunojamās enerģijas projektu izstrādei ir jābūt galvenajam faktoram, lai nodrošinātu energoapgādi, vienlaikus garantējot atbilstību Lisabonas un Gēteborgas mērķiem;

33.

uzsver, ka energoefektivitāte ir ne tikai rentablākais veids, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, bet tai ir arī tieša pozitīva ietekme uz ekonomiku, jo samazinās rēķini par degvielu un palielinās patērētāju pirktspēja attiecībā uz citām precēm un pakalpojumiem; aicina dalībvalstis straujāk īstenot energoefektivitātes politiku un spēkā esošos tiesību aktus;

34.

uzskata — lai panāktu energoapgādes drošību, izšķiroša nozīme ir pilnvērtīgai iekšējā tirgus darbībai; atzīmē, ka ES enerģētikas tirgus joprojām nav pilnībā izveidots un tā pilnīga īstenošana ir obligāta; atzinīgi vērtē aicinājumu līdz šā pilnvaru laika beigām izstrādāt galīgo tiesību aktu kopumu iekšējā enerģijas tirgus jomā; aicina Padomi sākt sarunas ar Parlamentu par iekšējā enerģijas tirgus tiesību aktu kopumu, pamatojoties uz Energoapgādes regulēšanas padomes 2008. gada 10. oktobra sanāksmē panākto politisko vienošanos;

35.

atzinīgi vērtē Francijas prezidentūras iniciatīvu par Eiropas Imigrācijas un patvēruma pakta pieņemšanu, ciktāl tas veicina saskaņotu un līdzsvarotu pieeju migrācijai, pateicoties divējādiem mērķiem — nodrošināt legālus migrācijas kanālus, vienlaikus risinot nelegālās migrācijas problēmu; šajā sakarā uzskata, ka kopējas imigrācijas politikas pamatā ir jābūt pieņēmumam, ka migranti ir individuāli sabiedrības locekļi un potenciāli pilsoņi; uzskata, ka dalībvalstīm turklāt ir jācenšas izstrādāt skaidru un efektīvu sociālās integrācijas politiku; tāpēc uzskata, ka minētais pakts ir jāpapildina ar konkrētiem likumdošanas priekšlikumiem;

36.

piekrīt Padomei, ka Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktam jānodrošina pamatnostādnes arī turpmāko prezidentvalstu rīcībai šajā jomā;

37.

uzskata, ka konfliktus Kaukāzā nevar atrisināt ar militāru spēku, un asi nosoda visus tos, kas ķērās pie spēka pielietošanas un vardarbības, lai Gruzijas separātiskajās teritorijās Dienvidosetijā un Abhāzijā mainītu pastāvošo situāciju;

38.

atgādina par Krievijas nesamērīgo militāro rīcību Gruzijā 2008. gada augusta sākumā un Krievijas militāro spēku ievešanu dziļi Gruzijas teritorijā, kā arī par Krievijas vienpusējo lēmumu atzīt Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību;

39.

aicina Krieviju ievērot Gruzijas suverenitāti un teritoriālo integritāti, kā arī visu ES dalībvalstu atzīto šīs valsts robežu neaizskaramību;

40.

uzsver, ka ES ir jāpārskata politika attiecībām ar Krieviju, ja šī valsts nepildīs saistības, ko paredz 2008. gada 12. augusta un 8. septembra vienošanās;

41.

atzinīgi vērtē Padomes nostāju attiecībā uz stāvokli Gruzijā; atgādina par saistībām, ko paredz 2008. gada 12. augusta un 8. septembra vienošanās; uzsver, ka Krievijas karaspēka izvešana no Dienvidosetijas un Abhāzijas tiešā tuvumā esošajām teritorijām ir būtiski svarīga papildu rīcība; prasa nodrošināt bēgļu drošu un drīzu atgriešanos un ES novērotāju izvietošanu attiecīgajās teritorijās; pauž nožēlu par neveiksmīgajām Krievijas un Gruzijas sarunām 2008. gada 15. oktobrī Ženēvā;

42.

turklāt pauž nožēlu, ka Eiropas Savienības Novērošanas misijai (EUMM) Gruzijā ir liegta pieeja diviem separātiskajiem apgabaliem, kuros Krievija plāno izvietot 7 600 regulārās armijas militārpersonu, ar tiem aizvietojot nelielo Krievijas miera uzturēšanas spēku kontingentu, kas šajās teritorijās bija izvietots pēc tam, kad 1992.—1994. gadā tika panāktas vienošanās par uguns pārtraukšanu;

43.

gaida secinājumus, ko pieņems Gruzijai veltītajā starptautiskajā līdzekļu devēju 2008. gada 22. oktobra konferencē; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos sniegt spēcīgu politisko, finansiālo un praktisko palīdzību Gruzijai; aicina Komisiju iesniegt un nevilcinoties izvērtēt pasākumus, kas paredzēti, lai rehabilitētu un atjaunotu konfliktā cietušās teritorijas, un paātrināt humānās palīdzības sniegšanu, lai pirms ziemas iestāšanās atrastu jaunas mājvietas un nodrošinātu pajumti karā cietušajiem cilvēkiem;

44.

uzsver, ka visas vēl aktuālās problēmas ir jāatrisina starptautiskajā konferencē Ženēvā, jo īpaši jautājumi par stāvokli Dienvidosetijā un Abhāzijā un šo apgabalu statusu nākotnē, kā arī Krievijas militārā klātbūtne Akhalgori un Perevi ciematos Dienvidosetijā un Kodori ielejā Abhāzijā, un norāda, ka ES un Krievijas attiecības nav iespējams pilnībā normalizēt, kamēr šie jautājumi nav atrisināti;

45.

atgādina Krievijas iestādēm, ka ir svarīgi nodrošināt, lai personas un NVO, kuras iesaistītas cilvēktiesību un civilo tiesību aizsardzībā, varētu netraucēti darboties, Krievijai pildot savas saistības Eiropas Padomē un neizmantojot iebiedēšanas taktiku;

46.

aicina Padomi un Komisiju apsvērt iespēju Baltkrievijai selektīvi piemērot Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentu un Eiropas cilvēktiesību un demokrātijas instrumentu, sniedzot lielāku atbalstu Baltkrievijas pilsoniskajai sabiedrībai; uzsver, ka ES un Baltkrievijas dialogā ir pilnībā jāiesaista Baltkrievijas demokrātiskā opozīcija;

47.

aicina Padomi un Komisiju sākt patiesu dialogu ar Baltkrievijas iestādēm, pamatojoties uz pakāpenisku un ar nosacījumu izpildi saistītu pieeju, nosakot salīdzinošus kritērijus, grafikus, pārskatīšanas noteikumus un nodrošinot pietiekamus finanšu līdzekļus;

48.

atzinīgi vērtē Eiropadomes atbalstu “austrumu partnerībai”, kuru pašlaik sagatavo Komisija, lai stiprinātu attiecības starp Eiropas Savienību un tās austrumu kaimiņiem; uzsver, ka šai partnerībai ir jābūt konkrētam un taustāmam saturam, īpaši attiecībā uz pārvietošanās brīvību un brīvu tirdzniecību, taču tai jāatvēl arī pietiekami finanšu resursi ES budžetā;

49.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

21.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 15/46

1.

iesniedz Padomei šādus ieteikumus un apsvērumus:

Par procedūras jautājumiem

Par darbības jomu un mērķi

Par datu aizsardzību

2.

aicina dalībvalstis un to parlamentus, kas patlaban izskata šo nolīgumu un/vai nolīgumu ar ASV (Beļģiju, Čehiju, Spāniju, Ungāriju, Nīderlandi, Poliju), ņemt vērā iepriekšminētos atzinumus un ieteikumus;

3.

atgādina Padomei — ja Lisabonas līgums stāsies spēkā, visu nolīgumu pārskatīšanā saistībā ar PDR taisnīgi jāiesaista Parlaments;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ieteikumu Padomei un informācijas nolūkā Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Austrālijas valdībai un parlamentam.

21.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 15/50

A.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ietvertās pamattiesības ir atzītas par ES tiesību un administratīvās prakses pamatu EK līgumā, kā arī dalībvalstu konstitūcijās un dažādos starptautiskos līgumos un konvencijās;

B.

tā kā EK līgumā ir noteikti vairāki būtiski principi un tā kā viens no Kopienas pamatmērķiem ir iekšējais tirgus, kurā atcelti preču, pakalpojumu, kapitāla un personu brīvas kustības ierobežojumi dalībvalstīs un kuram raksturīga sakārtota sociālā politika;

C.

tā kā viens no šiem principiem ir iedzīvotāju tādu konstitucionālo pamattiesību atzīšana kā tiesības veidot arodbiedrības, streikot un vest sarunas par darba koplīguma slēgšanu;

D.

tā kā iekšējā tirgus pamatprincipi ietver darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, dibinājumbrīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību;

E.

tā kā saskaņā ar EK līguma 39. pantu darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ietver to, ka ir jānovērš pilsonības dēļ pieļauta jebkāda veida darba ņēmēju diskriminācija saistībā ar nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba apstākļiem un nodarbinātības nosacījumiem;

F.

tā kā EK līgumā tiek pieļauti pamatbrīvību ierobežojumi, ja to leģitīmie mērķi atbilst EK līgumam, to pamatā ir sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, un tie ir piemēroti un kalpo vienīgi noteikto mērķu sasniegšanai; turklāt tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. pantu jebkādus tajā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumus drīkst piemērot tikai tad, ja tie ir samērīgi un nepieciešami un ja tie patiesi atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Eiropas Savienība, vai arī tie ir vajadzīgi, lai aizsargātu citu personu tiesības un brīvības;

G.

tā kā EKT par pamattiesībām atzīst tiesības uz kolektīvu rīcību, kas ir Kopienas tiesību vispārējo principu neatņemama daļa; šīs tiesības būs iekļautas arī Lisabonas līgumā, ja šo līgumu ratificēs;

H.

tā kā Eiropas Komisija vairākkārt ir uzsvērusi to nozīmi, kāda darba ņēmēju tiesību aizsardzībā ir spēkā esošajam valsts darba tiesību regulējumam un sarunām par darba koplīguma slēgšanu;

I.

tā kā Komisijas 2006. gada ziņojums par darba attiecībām Eiropā apliecina, ka izvērstām sarunām par darba koplīguma slēgšanu var būt pozitīva ietekme uz sociālo integrāciju;

J.

tā kā saskaņā ar EK Līguma 136. pantu Kopiena un dalībvalstis par mērķiem izvirza “dzīves un darba apstākļu uzlabošanu nolūkā tos saskaņot, turpinot ieviest uzlabojumus”; un tā kā, lai sasniegtu šos mērķus, EK Līguma 140. pants paredz, ka Komisijai ir jāveicina cieša sadarbība starp dalībvalstīm sociālās politikas jomā, jo īpaši jautājumos par tiesībām apvienoties un rīkot kolektīvas sarunas starp darba devējiem un darba ņēmējiem;

K.

tā kā saskaņā ar Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu preambulu, lai veicinātu pārrobežu pakalpojumu sniegšanu, ir jārada neierobežotas un godīgas konkurences vide un jāveic pasākumi, kas nodrošina darba ņēmēju tiesību ievērošanu un kas ir saskaņā ar valsts darba tiesību normatīvo regulējumu un industriālajām attiecībām dalībvalstīs;

L.

tā kā Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu 12. apsvērumā ir skaidri norādīts, ka “Kopienas tiesības neizslēdz iespēju dalībvalstīs piemērot to tiesību aktus vai kolektīvos līgumus, ko ir parakstījuši darba devēji un darba ņēmēji, jebkurai personai, kuru, kaut vai īslaicīgi, nodarbina to teritorijā, lai gan šīs personas darba devējs ir reģistrēts citā dalībvalstī,” un ka “Kopienas tiesības neaizliedz dalībvalstīm nodrošināt šo tiesību normu ievērošanu ar piemērotiem līdzekļiem”;

M.

tā kā Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu mērķi — radīt godīgas konkurences vidi un veikt pasākumus, lai nodrošinātu darba ņēmēju tiesību ievērošanu, — ir būtiski laikā, kad palielinās pārrobežu pakalpojumu sniegšana, lai aizsargātu iesaistītos darba ņēmējus, vienlaikus ievērojot darba tiesību regulējumu un darba attiecības dalībvalstīs, ja tas nav pretrunā ar Kopienas tiesību aktiem;

N.

tā kā saskaņā ar Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu dalībvalstu tiesību aktos ir jānosaka obligāti noteikumi, ar ko nodrošina norīkoto darba ņēmēju aizsardzības minimumu, kas jāievēro uzņēmējvalstī, neierobežojot darba ņēmējiem labvēlīgāku nodarbinātības noteikumu un nosacījumu piemērošanu;

O.

tā kā saskaņā ar Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu 3. panta 8. punktu šo direktīvu var īstenot vai nu ar tiesību aktu, vai ar koplīgumu starpniecību, kuri ir noteikti par vispārēji piemērojamiem vai kuri ir vispārēji piemērojami visiem attiecīgās nozares līdzīgajiem uzņēmumiem, vai kurus ir noslēgušas reprezentatīvākās valsts līmeņa darba devēju apvienības un arodorganizācijas un kuri tiek piemēroti visā valsts teritorijā; tā kā arī EKT apstiprina, ka, tā kā Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu mērķis nav saskaņot nodarbinātības noteikumu un nosacījumu izveides sistēmas dalībvalstīs, tās ir tiesīgas noteikt arī tādu valsts līmeņa sistēmu, kas nav skaidri minēta Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu;

P.

tā kā Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu 3. panta 1. punkta pamatnosacījumi ietver obligātus starptautiskos noteikumus, par kuriem dalībvalstis ir kopīgi vienojušās; tā kā 3. panta 10. punktā paredzētie sabiedriskās kārtības nosacījumi ietver arī obligātus starptautiskos noteikumus, bet dalībvalstīm tiek dota rīcības brīvība to noteikšanai savos tiesību aktos; tā kā 3. panta 10. punktā paredzēto noteikumu piemērošana ir būtiska dalībvalstīm, jo šie noteikumi ļauj tām rīkoties daudzās ar darba tirgu, sociālo politiku un citiem jautājumiem, tostarp ar darba ņēmēju aizsardzību, saistītās jomās, vienlaikus ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu;

Q.

tā kā darba ņēmēju mobilitāte ir būtiski veicinājusi nodarbinātību, labklājību un integrāciju ES, sniedzot iedzīvotājiem jaunas iespējas uzkrāt zināšanas un pieredzi un uzlabot dzīves līmeni;

R.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 28. pantā ir kodificētas tiesību normas par iesaistīšanos sarunās par darba koplīguma slēgšanu un par kolektīvu rīcību;

S.

tā kā Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu vairāk nekā miljonam darba ņēmēju ir devusi iespēju strādāt ārvalstīs drošos apstākļos, nesaskaroties ar problēmām vai konfliktiem;

T.

tā kā Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu paredzēto noteikumu vienota piemērošana un izpilde ir priekšnoteikums, lai sasniegtu minētās direktīvas mērķus, jo īpaši attiecībā uz dalībvalstīs spēkā esošo darba koplīgumu slēgšanas noteikumu ievērošanu;

U.

tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas par pakalpojumiem iekšējā tirgū (Pakalpojumu direktīva) 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir skaidri norādīts, ka ar minēto direktīvu neparedz aizstāt un neskar Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu;

V.

tā kā Regulas (EK) Nr. 2679/98 2. pantā attiecībā uz brīvu preču apriti starp dalībvalstīm ir iekļauta šāda klauzula (tā dēvētā Monti klauzula): “šo regulu nevar interpretēt kā tādu, kas jebkādā veidā ietekmē dalībvalstīs atzīto pamatbrīvību īstenošanu, tostarp attiecībā uz tiesībām vai brīvību streikot. Šādas tiesības var ietvert arī tiesības vai brīvību veikt citas darbības, ko nosaka dalībvalstīs pieņemtās īpašās sistēmas, kas reglamentē darba attiecības”;

W.

tā kā Pakalpojumu direktīvas 1. panta 7. punktā ir noteikts, ka: “šī direktīva neskar pamattiesību īstenošanu, kā tās atzītas dalībvalstīs un Kopienas tiesību aktos. Tāpat tā neskar tiesības apspriest, noslēgt un īstenot koplīgumus, kā arī veikt protesta akcijas saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi, kas ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem”;

X.

tā kā Eiropadome ir noteikusi principus tādu darba tirgus modeļu izveidei, kas sniegtu gan augsta līmeņa drošību, gan augsta līmeņa elastīgumu (tā dēvētais elastdrošības modelis); tā kā ir atzīts, ka veiksmīga elastdrošības modeļa nozīmīgs elements ir stabilas sociālo partneru attiecības, kurās īpašu uzmanību pievērš sarunām par darba koplīguma slēgšanu;

Y.

tā kā EKT ir ekskluzīvas tiesības interpretēt Kopienas tiesības no pamattiesību un pamatbrīvību viedokļa, kā arī tai ir pienākums nodrošināt EK līguma interpretācijas un piemērošanas atbilstību likumam;

Z.

tā kā dalībvalstu tiesas, katru gadījumu izskatot atsevišķi, var pārbaudīt, vai, nosakot pamatbrīvību ierobežojumus, ir ievēroti kritēriji par to atbilstību Kopienas tiesībām;

AA.

tā kā tiesības uz kolektīvu rīcību un koplīgumu slēgšanu ir pamattiesības, kas ir Kopienas tiesību vispārējo principu neatņemama daļa; tā kā šajā sakarībā EKT nebūtu jābalstās uz Padomes un Komisijas 1996. gada 24. septembra paziņojumu — ko Eiropas Parlaments kā viens no likumdevējiem nav pieņēmis —, kas ierobežotu jēdzienu “sabiedriskās kārtības noteikumi” un “valsts noteikumi politiskās kārtības nodrošināšanai” interpretāciju, tos uzskatot vienīgi par prevalējošām tiesību aktu normām;

AB.

tā kā EKT 1999. gada 21. septembra spriedums Albany International BV lietā (C-67/96) (20) konkurences tiesību jomā nodrošināja arodbiedrībām plašu rīcības brīvību saistībā ar darba tirgus jautājumiem;

AC.

tā kā ir konstatēts, ka EKT un starp Tiesu un tās ģenerāladvokātiem pastāvēja dažādi viedokļi un interpretācijas atšķirības vairākās lietās saistībā ar Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu, jo īpaši iepriekš minētajās lietās (Laval lieta un Rüffert lieta); tā kā, ņemot vērā šīs viedokļu un interpretācijas atšķirības, vajadzētu skaidri norādīt līdzsvaru starp pamattiesībām un pamatbrīvībām,

1.

uzsver, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība ir viens no Eiropas politikas stūrakmeņiem; tomēr uzskata, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība, no vienas puses, ir jālīdzsvaro ar Līgumos ietvertajām pamattiesībām un sociālajiem mērķiem un, no otras puses, ar valsts un sociālo partneru tiesībām nodrošināt nediskriminējošu un vienlīdzīgu attieksmi un dzīves un darba apstākļu uzlabošanu; atgādina, ka sarunas par darba koplīguma slēgšanu un kolektīva rīcība ir pamattiesības, kas ir atzītas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, un ka vienlīdzīga attieksme ir viens noEiropas Savienības pamatprincipiem;

2.

uzskata, ka ikvienam ES iedzīvotājam ir jābūt tiesībām strādāt jebkurā Eiropas Savienības vietā un tādējādi ir jābūt tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi; tādēļ pauž nožēlu, ka šīs tiesības netiek vienoti piemērotas visā ES; uzskata, ka Eiropas Komisijai ir rūpīgi jāpārskata joprojām spēkā esošie pārejas noteikumi, lai novērtētu, vai tie patiešām ir vajadzīgi, lai novērstu izkropļojumus dalībvalstu darba tirgos, un, ja tiek konstatēts, ka šādi noteikumi nav vajadzīgi, tie pēc iespējas drīz ir jāatceļ;

3.

uzsver, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība nav pretrunā ar un nav prevalējoša pār sociālo partneru pamattiesībām veicināt sociālo dialogu un rīkot streikus, jo īpaši ņemot vērā, ka vairākās dalībvalstīs tās ir konstitucionālas tiesības; uzsver, ka Monti klauzulas mērķis bija aizsargāt šīs konstitucionālās pamattiesības saistībā ar vienotā tirgus darbību; vienlaikus atgādina, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir viena no četrām iekšējā tirgus brīvībām;

4.

atzinīgi vērtē Lisabonas līgumu un to, ka Eiropas Savienības Pamattiesību harta ir noteikta par juridiski saistošu; atzīmē, ka tas ietver arodbiedrību tiesības atbilstīgā līmenī apspriest un noslēgt koplīgumus un interešu konflikta gadījumos kolektīvi rīkoties (piemēram, streikot), lai aizstāvētu savas intereses;

5.

uzsver, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība nav prevalējoša pār Eiropas Savienības Pamattiesību hartā noteiktajām pamattiesībām un jo īpaši pār arodbiedrību tiesībām rīkot streikus, ņemot vērā, ka vairākās dalībvalstīs tās ir konstitucionālas tiesības; līdz ar to uzsver, ka iepriekš minētie EKT spriedumi Rüffert, Laval un Viking lietā uzskatāmi parāda, ka ir jāizskaidro, ka Līgumos paredzētās ekonomiskās brīvības būtu jāinterpretē tā, lai netiktu pārkāpta dalībvalstu un Kopienas tiesību aktos atzīto sociālo pamattiesību īstenošana, tostarp tiesības apspriest, noslēgt un īstenot koplīgumus un veikt kolektīvu rīcību, un lai, īstenojot šīs pamattiesības saskaņā ar sociālajām interesēm un darba ņēmēju aizsardzību, netiktu pārkāpta sociālo partneru autonomija;

6.

uzsver, ka Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu ļauj valsts varas iestādēm un sociālajiem partneriem noteikt tādus nodarbinātības noteikumus un nosacījumus, kas saskaņā ar katras dalībvalsts atšķirīgajām tradīcijām ir labvēlīgāki darba ņēmējiem;

7.

uzsver, ka Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu 22. apsvērumā ir noteikts, ka tā neierobežo dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz kolektīvu rīcību, lai aizsargātu amatu un profesiju intereses, ko paredz arī EK līguma 137. panta 5. punkts;

8.

līdz ar to uzsver vajadzību nodrošināt un pastiprināti censties panākt vienlīdzīgu attieksmi un vienādu samaksu par vienādu darbu, kā to paredz EK līguma 39. un 12. pants; uzskata, ka saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību vai dibinājumbrīvību darba devēju, darba ņēmēju vai norīkoto darbinieku valstspiederība nevar būt pamats nevienlīdzīgai attieksmei attiecībā uz darba apstākļiem, samaksu vai tādu pamattiesību īstenošanu kā tiesības streikot;

9.

uzsver, cik būtiski ir novērst negatīvu ietekmi uz tādiem darba tirgus modeļiem, kas jau tagad darba tirgū spēj apvienot augstu elastīguma līmeni ar augstu drošības līmeni, un cik būtiski ir šo pieeju attīstīt arī turpmāk;

10.

atzīmē, ka atsevišķu EK līguma noteikumu horizontālā ietekme ir atkarīga no konkrētu nosacījumu izpildes, cita starpā no nosacījuma par šajos noteikumos paredzēto tiesību piešķiršanu personai, kuras intereses atbilst attiecīgajām līguma saistībām; pauž bažas, ka saistībā ar to lietu konkrētajiem apstākļiem, kurās EKT nesen ir pieņēmusi spriedumu, ir konstatēta EK līguma 43. panta horizontālā ietekme, un uzskata, ka līdz ar to varētu palielināties Tiesā izskatāmo lietu skaits;

11.

atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar Eiropas Savienības principiem un tradīcijām daudzas dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem ir noteikušas augstus darba apstākļu standartus, kas uzlabo visu darba ņēmēju dzīves līmeni un veicina ekonomikas izaugsmi un konkurētspēju;

12.

uzskata, ka Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu un Pakalpojumu direktīvā ietvertais likumdevēja nodoms nav savienojams ar interpretācijām, kas uzņēmumus var pamudināt uz negodīgu konkurenci; atzīmē, ka uzņēmumi, kas noslēdz un ievēro koplīgumus, var būt konkurētspējīgāki par uzņēmumiem, kuri atsakās to darīt;

13.

uzskata, ka Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu noteikumu pareiza piemērošana un izpilde ir būtiska, lai nodrošinātu minētās direktīvas mērķu sasniegšanu, proti, atvieglot pakalpojumu sniegšanu, vienlaikus nodrošinot darba ņēmēju atbilstīgu aizsardzību, un pilnībā ievērot tās dalībvalsts noteikumus par darba koplīguma slēgšanu, uz kuru darba ņēmēji tiek norīkoti saskaņā ar minēto direktīvu;

14.

turklāt uzskata, ka pārrobežu pakalpojumu sniegšanas brīvības turpmāka veicināšana iekšējā tirgū notiek, tā vietējiem un ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem pakalpojumu sniegšanas vietā nodrošinot līdzīgus ekonomikas un darba tirgus apstākļus;

15.

aktīvi atbalsta konkurētspējas veicināšanu, pamatojoties uz zināšanām un inovāciju, kā paredzēts Lisabonas stratēģijā;

16.

apšauba proporcionalitātes principa ieviešanas lietderību attiecībā uz pasākumiem, kas vērsti pret uzņēmumiem, kuri, pamatojoties uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību vai uz tiesībām sniegt pārrobežu pakalpojumus, tīši ierobežo darba nosacījumus un apstākļus; uzskata, ka ir jābūt iespējai izmantot streikus, lai pieprasītu vienlīdzīgu attieksmi un nodrošinātu pienācīgus darba apstākļus;

17.

uzsver to, ka ES spēkā esošās ekonomiskās brīvības nedrīkst interpretēt kā uzņēmumu tiesības neievērot vai apiet valsts sociālās un darba tiesības un praksi vai kā tiesības īstenot negodīgu konkurenci attiecībā uz darba samaksu un darba apstākļiem; tādēļ uzskata, ka tām uzņēmumu pārrobežu darbībām, kas var ierobežot darba nosacījumus un apstākļus uzņēmējvalstī, ir jābūt proporcionālām un tās nedrīkst automātiski attaisnot, piemēram, ar EK Līguma noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību vai dibinājumbrīvību;

18.

uzsver, ka Kopienas tiesībās ir jāievēro nediskriminācijas princips; turklāt uzsver, ka Kopienas likumdevējam ir jānodrošina, lai netiktu radīti šķēršļi nedz koplīgumiem, piemēram, tiem, ar kuriem attiecīgajā darba vietā visiem darba ņēmējiem piemēro principu “vienāds atalgojums par vienādu darbu” neatkarīgi no darbinieku vai darba devēja valstspiederības, nedz arī streikiem, lai atbalstītu šādu kopīgumu slēgšanu, kas ir saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi;

19.

atzīst, ka EKT spriedumi Laval, Rüffert un Luksemburgas lietā ir radījuši nopietnas bažas attiecībā uz veidu, kādā ir jāinterpretē obligātās saskaņošanas direktīvas;

20.

atzīmē, ka Valsts iepirkuma direktīvas 26. un 27. pantā minētie sociālie apsvērumi ļauj dalībvalstīm radīt godīgas konkurences vidi, paredzot darba nosacījumus un apstākļus, kas pārsniedz obligātos darba ņēmēju aizsardzības noteikumus;

21.

uzskata, ka pārvietošanās brīvības ierobežotais juridiskais pamats Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu var novest pie tā, ka Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu tiek interpretēta kā pamudinājums īstenot negodīgu konkurenci attiecībā uz atalgojumu un darba apstākļiem; tādēļ uzskata, ka Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu juridiskais pamats ir jāpaplašina, ietverot atsauci un darba ņēmēju pārvietošanās brīvību;

22.

uzsver, ka pašreizējā situācija var novest pie tā, ka darba ņēmēji uzņēmējvalstīs izjūt zema atalgojuma konkurences spiedienu; uzskata, ka tādēļ ir jānodrošina Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu saskaņota īstenošana visās dalībvalstīs;

23.

atgādina, ka deviņas dalībvalstis ir ratificējušas SDO konvenciju Nr. 94; pauž nožēlu, ka pat tiesas nolēmumos pienācīgi netiek ņemta vērā SDO konvencija Nr. 94, un pauž bažas, ka attiecīgajās dalībvalstīs varētu rasties pretrunas, piemērojot minēto konvenciju un Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu; aicina Komisiju steidzamības kārtā atrisināt šo situāciju un arī turpmāk veicināt minētās konvencijas ratifikāciju, lai sekmētu sociālo tiesību klauzulu iekļaušanu noteikumos par valsts iepirkuma līgumiem, kas ir Valsts iepirkuma direktīvas mērķis;

24.

atzīmē, ka nav atzīts, ka saskaņā ar SDO konvenciju Nr. 87 un Nr. 98 ierobežojumi attiecībā uz tiesībām streikot un pamattiesībām ir attaisnojami vienīgi, pamatojoties uz veselības, sabiedriskās kārtības un līdzīgiem apsvērumiem;

25.

aicina visas dalībvalstis pienācīgi īstenot Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu; turklāt uzsver, ka darba tirgu reglamentējošie tiesību akti un noteikumi attiecībā uz sarunām par darba koplīguma slēgšanu un koplīgumiem ietilpst dalībvalstu un sociālo partneru kompetencē; šajā ziņā norāda, ka dalībvalstu uzdevums ir uzlabot un pilnībā izmantot novēršanas, uzraudzības un izpildes pasākumus, ievērojot subsidiaritātes principu;

26.

uzskata, ka spēkā esošajos Kopienas tiesību aktos ir gan nepilnības, gan pretrunas un ka tādēļ var rasties Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu tādas interpretācijas, kas atšķiras no Kopienas likumdevēja nodoma, proti, panākt taisnīgu līdzsvaru starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un darba ņēmēju tiesību aizsardzību; aicina Komisiju sagatavot likumdošanas priekšlikumus, kas nepieciešami, lai nākotnē palīdzētu novērst pretrunīgas interpretācijas;

27.

tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas 2008. gada 3. aprīļa paziņojumu, ar ko tā apņēmās ne tikai turpināt ar tādu konkurētspēju saistītu jautājumu risināšanu, kuras pamatā ir zemi sociālie standarti, bet arī uzsvēra, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība nav pretrunā ar un nekādā ziņā nav prevalējoša pār pamattiesībām streikot un iestāties arodbiedrībā; mudina nekavējoties īstenot Padomes 2008. gada 9. jūnija secinājumus, lai likvidētu ar īstenošanu saistītās nepilnības, novērstu turpmāku problemātisku situāciju un ļaunprātīgas izmantošanas gadījumu rašanos un radītu vēlamo savstarpējas uzticības un paļāvības vidi; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt ciešāku sadarbību starp dalībvalstīm, valsts varas iestādēm un Komisiju uzraudzības un labākās prakses apmaiņas jomā; uzskata, ka tas ir efektīvs veids, lai nepieļautu pilnvaru nepareizu izmantošanu;

28.

atzīmē, ka ir būtiski, lai ES darba tirgus noteikumi būtu pārredzami un vienādi visiem tirgus dalībniekiem, taču vienlaikus norāda, ka atšķirīgo politisko tradīciju dēļ ir visai grūti izveidot vienotu darba tirgus modeli; tādēļ uzskata, ka gadījumos, kad atsevišķas dalībvalstis tiek īpaši ietekmētas, ir jāveic detalizēts iepriekš minēto spriedumu ietekmes novērtējums valsts līmenī, apspriežoties ar sociālajiem partneriem;

29.

atzinīgi vērtē Komisijas norādi par gatavību pārskatīt iekšējā tirgus ietekmi uz darba tiesībām un sarunām par darba koplīguma slēgšanu;

30.

ierosina, ka šāda pārskatīšana nedrīkst izslēgt Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu daļēju pārskatīšanu. Pirms minētās direktīvas pārskatīšanas valsts līmenī jāveic vispusīga ar dažādiem darba koplīgumu modeļiem saistītās faktiskās problemātikas analīze. Ja pārskatīšanu atzīst par lietderīgu, tās gaitā galvenokārt jāpievēršas tādiem jautājumiem kā piemērojamie darba nosacījumi, atalgojuma apjoms un vienlīdzīgas attieksmes princips pret darba ņēmējiem saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, dažādu darba modeļu ievērošanu un darbā norīkošanas termiņiem;

31.

uzskata, ka nevajadzētu pakļaut riskam to pamattiesību īstenošanu, kas atzītas dalībvalstīs, SDO konvencijās un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, tostarp tiesības vest sarunas par darba koplīguma slēgšanu, tiesības noslēgt un īstenot šādus koplīgumus un tiesības streikot;

32.

uzsver, ka ir skaidri jānorāda, ka Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu un citas direktīvas neaizliedz dalībvalstīm un sociālajiem partneriem noteikt labvēlīgākus nosacījumus, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret darba ņēmējiem, un ka Kopienas tiesību akti ir īstenojami, pamatojoties uz visiem pašreizējiem darba tirgus modeļiem;

33.

aicina Komisiju steidzamības kārtā īstenot Padomes lēmumus par elektroniskās informācijas apmaiņas sistēmas izveidi, kas varētu palīdzēt dalībvalstīm efektīvāk novērst ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus;

34.

prasa dalībvalstīm un Komisijai pieņemt pasākumus, lai novērstu ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus, jo īpaši attiecībā uz to “pastkastītes” uzņēmumu darbībām, kas reģistrācijas valstī nav iesaistīti nekādā faktiskā un aktīvā uzņēmējdarbībā un kas ir izveidoti — šādu uzņēmumu izveidi uzņēmējvalstī dažkārt ir veicis pats ģenerāluzņēmējs —, vienīgi, lai uzņēmējvalstī veiktu uzņēmējdarbību, apejot uzņēmējvalsts likumu un noteikumu piemērošanu pilnā apjomā, jo īpaši attiecībā uz atalgojumu un darba apstākļiem; aicina Komisiju uzņēmumu rīcības kodeksā saskaņā ar Pakalpojumu direktīvu paredzēt skaidrus noteikumus, lai cīnītos pret “pastkastītes” uzņēmumu izveidi;

35.

vēlreiz apstiprina, ka pamattiesību hierarhijā sociālās pamattiesības nav pakārtotas ekonomiskajām tiesībām; tādēļ prasa primārajos tiesību aktos nostiprināt līdzsvaru starp pamattiesībām un ekonomiskajām brīvībām, lai novērstu sacensību par zemāku sociālo standartu noteikšanu;

36.

atzinīgi vērtē Padomes kopējo nostāju par jauno direktīvu par Pagaidu aģentūras darbu, kuras mērķis ir no pirmās darba dienas nodrošināt nediskriminējošu attieksmi, ja vien sociālie partneri nevienojas par citiem noteikumiem;

37.

aicina Komisiju iesniegt sengaidīto paziņojumu par pārrobežu sarunām par darba koplīguma slēgšanu, ar kuru ierosina izveidot pārrobežu koplīgumu tiesisko sistēmu;

38.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

21.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 15/58

A.

tā kā 2008. gada 20. un 21. oktobrī Hanojā notiek ES un Vjetnamas sarunu otrā kārta;

B.

tā kā 2008. gada 25. augustā Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejā notika uzklausīšana par Vjetnamu, Laosu un Kambodžu;

C.

tā kā nākamā ES trijotnes un Vjetnamas sanāksme cilvēktiesību dialoga ietvaros ir paredzēta 2008. gada decembrī;

D.

tā kā Eiropas Kopienas un Vjetnamas Sociālistiskās Republikas sadarbības nolīguma 1. pantā ir teikts, ka “līgumslēdzēju pušu sadarbības un šā nolīguma pamats un būtiska sastāvdaļa ir cilvēktiesību un demokrātijas principu ievērošana”;

E.

tā kā Vjetnamā pulcēšanās brīvība ir stingri ierobežota, jo 2008. gada septembrī Vjetnamas valdība pret miermīlīgiem katoļu protestētājiem, kuri piedalījās lūgšanu akcijā Hanojā, prasot atdot Vjetnamas valdības konfiscētos baznīcas īpašumus, vērsa bargākos pasākumus pēdējo desmitgažu laikā;

F.

tā kā Vjetnamā preses brīvība ir stingri ierobežota, jo 2008. gadā vairākus Vjetnamas žurnālistus arestēja vai sodīja par ziņošanu par amatpersonu korupciju un 2008. gada 19. septembrī policija arestēja un piekāva ziņu aģentūras “Associated Press” Hanojas biroja vadītāju Ben Stocking par to, ka viņš gatavoja reportāžu par Vjetnamas katoļu miermīlīgo mītiņu Hanojā;

G.

tā kā ziemeļu un centrālajās kalnienēs dzīvojošās mazākumtautības joprojām izjūt diskrimināciju, notiek to zemes konfiskācija un reliģiskās pārliecības un kultūras brīvības pārkāpumi; tā kā ne nevalstiskajām organizācijām, ne ārvalstu žurnālistiem, it īpaši tiem, kurus no Kambodžas repatriēja piespiedu kārtā, nav ļauts nokļūt centrālajās kalnienēs, lai novērtētu kalnu reģionos mītošo iedzīvotāju patieso stāvokli; tā kā kopš 2001. gada vairāk nekā 300 kalnu iedzīvotājiem ir piespriests cietumsods par līdzdalību miermīlīgos politiskos vai reliģiskos pasākumos;

H.

tā kā Vjetnamas Apvienotās budistu baznīcas augstākais patriarhs un 2006. gada Rafto balvas ieguvējs cilvēktiesību aizsardzības jomā Thích Qung Đ (79 g. v.) kopš 1982. gada ir bijis vairākkārt ieslodzīts cietumā un joprojām atrodas stingrā mājas arestā, lai gan starptautiskā sabiedrība pastāvīgi un atkārtoti ir aicinājusi viņu atbrīvot;

I.

tā kā Vjetnamas valdība joprojām neatzīst Vjetnamas Apvienoto budistu baznīcu, kas ir lielākā budistu organizācija Vjetnamā;

J.

tā kā Vjetnama ir pieņēmusi tiesību aktus, ar kuriem nosaka ierobežojumus interneta piekļuvei, filtrējot un kontrolējot saturu, un ir arestējusi vairākus kiberdisidentus par interneta lietošanu nolūkā darīt zināmus savus uzskatus par cilvēktiesībām un demokrātiju vai par piedalīšanos tiešsaistes diskusijās par demokrātiju; tā kā 2008. gada 10. septembrī interneta publikāciju autoram un demokrātijas aizstāvim Nguyen Hoang Hai, kura pseidonīms ir Điu Cày, piesprieda cietumsodu;

K.

tā kā khmeru mazākumtautības (Khmer Krom) pārstāvji Vjetnamas dienviddaļā ir cietuši no vajāšanas reliģiskās pārliecības dēļ un ir notikusi viņu zemes konfiskācija; tā kā Vjetnamas iestādes no amata pienākumu pildīšanas ir atcēlušas aptuveni 20 khmeru budistu mūkus par to, ka viņi 2007. gada februārī piedalījās miermīlīgā protesta akcijā, prasot lielāku reliģisko brīvību, un pieciem no šiem mūkiem piesprieda cietumsodu; tā kā pēc khmeru mūka Tim Sakhorn atbrīvošanas no cietuma 2008. gada jūnijā Vjetnamas iestādes viņam ir noteikušas mājas arestu; tā kā iestādes ir izmantojušas pārmērīgu spēku pret khmeru lauksaimniekiem, kuri iesniedza lūgumrakstu, aicinot atrisināt konfliktus par zemi,

1.

uzsver, ka ES un Vjetnamas dialogam par cilvēktiesībām ir jāizraisa jūtami uzlabojumi Vjetnamā; aicina Padomi un Komisiju atkārtoti izvērtēt sadarbības politiku ar Vjetnamu, ņemot vērā 1995. gada sadarbības nolīguma 1. pantu, kurā par šīs sadarbības pamatu ir noteikta cilvēktiesību un demokrātijas principu ievērošana;

2.

aicina Komisiju noteikt skaidrus kritērijus pašreizējo attīstības projektu novērtēšanai Vjetnamā, lai nodrošinātu šo projektu atbilstību cilvēktiesību un demokrātijas klauzulai, kas ietverta iepriekšminētajā nolīgumā;

3.

aicina Komisiju un Padomi izmantot pašreizējās sarunas par jaunu partnerības un sadarbības nolīgumu starp ES un Vjetnamu, kurā būs iekļauta skaidra cilvēktiesību un demokrātijas klauzula un šīs klauzulas īstenošanas mehānisms, lai pārliecinātu Vjetnamu, ka pirms nolīguma pabeigšanas jāizbeidz sistemātiskie demokrātijas un cilvēktiesību pārkāpumi, un it īpaši pieprasīt, lai Vjetnamas valdība:

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ASEAN dalībvalstu valdībām, ANO ģenerālsekretāram, ANO augstajam cilvēktiesību komisāram un Vjetnamas valdībai un parlamentam.

21.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 15/61

A.

tā kā pirātisms starptautiskajos ūdeņos rada arvien lielākus draudus cilvēku dzīvībai un drošībai, jo īpaši ūdeņos pie Somālijas krastiem un Āfrikas raga, tai skaitā humānai palīdzībai, kura nepieciešama 3,5 miljoniem cilvēku;

B.

tā kā turklāt ir radušās sūdzības par pirātisma palielināšanos citās pasaules zonās, piemēram, Mozambikas šaurumā, ūdeņos, kas atrodas Indijas tuvumā vai Karību jūrā;

C.

tā kā ilgstošais konflikts un politiskā nestabilitāte Somālijā ir izraisījusi pirātisma un bruņotas laupīšanas aktu pieaugumu;

D.

tā kā pēdējā gadā ir palielinājušies un notiek biežāk noziedzīgi uzbrukumi Kopienas zvejas, tirdzniecības un pasažieru kuģiem starptautiskajos ūdeņos netālu no Āfrikas krastiem, kas apdraud apkalpes dzīvību un kuriem ir būtiska negatīva ietekme uz starptautisko tirdzniecību;

E.

tā kā kuģu, kas veic legālas komercdarbības starptautiskajos ūdeņos, netraucēta pārvietošanās ir neapšaubāms starptautiskās tirdzniecības priekšnosacījums;

F.

tā kā šāds pirātisms ir tiešs drauds jūrniekiem, kuru dzīvība ir atkarīga no drošas un likumīgas komercdarbību un profesionālo pienākumu izpildes jūrā;

G.

tā kā ES zvejniekus starptautiskajos ūdeņos ir apdraudējuši pirāti un pirātisma draudi ir izraisījuši to, ka liels skaits ES zvejas kuģu novirzās simtiem kilometru prom no Somālijas piekrastes ūdeņiem vai ierobežo zvejniecības darbības šajā reģionā;

H.

tā kā daudzi pirātisma upuri ir bijuši vienkāršie pilsoņu, kuri miermīlīgi atpūtās uz kuģa ūdeņos pie Āfrikas raga;

I.

tā kā šāds pirātisms daļēji izriet no vardarbības un politiskās nestabilitātes Somālijā, bet vienlaikus arī to veicina, un ietekmē visu Āfrikas raga reģionu, kā arī Somālijas civiliedzīvotājus, jo īpaši attiecībā uz pakļaušanu draudiem, attīstības trūkumu, pārtikas palīdzības un citas humānas palīdzības piegādes pārtraukumiem;

J.

tā kā 2007. gadā ziņoja par to, ka ir nogalināti 20, ievainoti 153, bet nolaupīti 194 kuģu apkalpes locekļi;

K.

tā kā nolūkā reaģēt uz šīs parādības pastiprināšanos ANO Drošības padome pašlaik strādā pie jaunas rezolūcijas, kuras mērķis ir mobilizēt starptautisko sabiedrību, lai efektīvāk piemērotu esošos represīvos un preventīvos instrumentus saistībā ar jūras tiesībām vai Drošības padomes rezolūcijām,

1.

aicina Somālijas Federālo pagaidu valdību sadarbībā ar ANO un Āfrikas Savienību uzskatīt pirātisma un bruņotas laupīšanas aktus, kurus veic no Somālijas piekrastes un kas ir vērsti pret kuģiem, kuri pārvadā humāno palīdzību, par krimināli sodāmām darbībām un apcietināt šādu aktu veicējus saskaņā ar spēkā esošajām starptautiskajām tiesībām;

2.

atzīmē Vienoto rīcību 2008/749/KĀDP, ar ko nosaka militārās koordinācijas darbību, atbalstot ANO Drošības padomes Rezolūciju 1816(2008) (EU NAVCO);

3.

prasa tām dalībvalstīm, kas darbojas ANO Drošības padomē, atjaunot atļaujas, kas piešķirtas ar Rezolūciju Nr. 1816, atbilstīgi nodomam, kas ietverts Rezolūcijā Nr. 1838;

4.

aicina Komisiju atrast veidus, kā aizsargāt pret pirātismu zem ES karoga zvejojošus kuģus un citus kuģus, kas zvejo starptautiskajos ūdeņos Indijas okeāna ziemeļrietumos, iespējams, sadarbojoties ar Indijas okeāna tunču komisiju;

5.

pauž nožēlu, ka Padome nekonsultējās ar Parlamentu par lēmumu uzsākt Eiropas Drošības un aizsardzības politikas (EDAP) darbību un mudina Padomi sniegt informāciju Parlamentam par šādas darbības apmēru un konkrētiem uzdevumiem, kurus veiks Padomes ES Koordinācijas vienība, lai atbalstītu EDAP jūras misiju — EU NAVCO;

6.

aicina Padomi skaidri nodalīt turpmākās EDAP pilnvaras un dalībvalstu veiktos pretpirātisma uzdevumus saistībā ar operāciju “Nezūdošā brīvība” Āfrikas ragā, kuru mērķis ir teroristisku darbību apkarošana; prasa noteikt precīzas pamatnostādnes notverto pirātu aizturēšanai un sodīšanai aicina Padomi izvairīties no tā, ka EU NAVCO iesaistītos pašreizējā konfliktā Somālijā; aicina efektīvi koordinēt šādas darbības ar citu jūras spēku kuģu, īpaši ASV un Krievijas jūras spēku kuģu, darbībām šajā reģionā;

7.

mudina Padomi un Komisiju censties nodrošināt, ka iespējami īsā laikā tiek pārskatīti un koriģēti Starptautiskās jūrniecības organizācijas tiesiskie instrumenti attiecībā uz pirātismu un bruņotu laupīšanu, lai šo noziegumu izdarītāji tiktu saukti pie kriminālatbildības un notiesāti;

8.

aicina Padomi un Komisiju mudināt piekrastes valstis un visas ES dalībvalstis ratificēt Konvencijas, lai apkarotu nelikumīgas pret jūras navigācijas drošību vērstas darbības, 2005. gada Protokolu;

9.

aicina tās dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, cik ātri vien iespējams transponēt iekšējo tiesību sistēmās atbilstošos ANO Jūras tiesību konvenciju un ANO Konvenciju, lai apkarotu nelikumīgas pret jūras navigācijas drošību vērstas darbības, atbilstošos noteikumus. kas ļauj veikt kriminālvajāšanu pilnībā nodrošinot juridisko noteiktību pirātu vai bruņoto uzbrukumu izdarītāju notveršanas gadījumā jūrā;

10.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri uzlabot koordināciju starp Eiropas aģentūrām, kuras ir atbildīgas par kuģošanas uzraudzību, jo īpaši uzsverot nelikumīgu darbību (cilvēku un narkotiku tirdzniecības, nelegālas imigrācijas) novēršanu, īpašu uzmanību pievēršot starptautiskajiem ūdeņiem; mudina Padomi nepielīdzināt terorisma problēmas nelegālās imigrācijas un cilvēku un narkotiku tirdzniecības jautājumiem;

11.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu veicināt sarunas par labāku jūras telpas pārvaldību un stingri atbalsta ciešāku sadarbību ar kaimiņvalstīm, lai aizsargātu jūras ārpus valstu jurisdikcijas;

12.

kategoriski nosoda ieroču un munīcijas tirdzniecību ar organizētiem noziedzīgiem grupējumiem, kas nodarbojas ar pirātismu; lūdz kompetentās starptautiskās organizācijas ieteikt piemērotus pasākumus, lai aizkavētu to, ka šādu pirātu grupējumu rokās nokļūst ieroči;

13.

aicina Komisiju sniegt Parlamentam informāciju par katru lēmumu, kuru tā varētu pieņemt par projektu finansēšanu saistībā ar bīstamiem jūras ceļiem pie Āfrikas raga, Bab al Mandab šaurumā un Adenas līcī;

14.

aicina Komisiju izskatīt, kā varētu sniegt praktisku atbalstu SJO Sanas/Dāresalāmas darba kārtībai un īpaši reģionālā jūrniecības informācijas centra izveidei saistībā ar to;

15.

atzinīgi vērtē Eiropadomes sekmes gatavojot Eiropas Savienības jūras spēku darbību pirātisma apkarošanai, kuras mērķis — to kravas kuģu drošības nodrošināšana, kas šķērso kuģošanas koridoru Adenas līci;

16.

pauž nožēlu, ka Padomes rīcība neattiecas uz zvejas zonām šajā reģionā un prasa, lai nekavējoties tiktu veikti pasākumi šajā virzienā;

17.

prasa Komisijai saistībā ar integrētu jūrniecības politiku izveidot Kopienas sistēmu savstarpējai sadarbībai un koordinācijai, kas ļautu jūras spēku kuģiem, kuri kuģo ar dalībvalsts karogu, un peld starptautiskajos ūdeņos, cik ātri vien iespējams aizsargāt zvejas un tirdzniecības kuģus no citām dalībvalstīm;

18.

tādēļ atzinīgi vērtē 2009. gada Savienības vispārējā budžeta grozījuma pieņemšanu Parlamenta pirmajā lasījumā, lai izveidotu jaunu budžeta pozīciju, ar kuru finansētu izmēģinājuma projektu tāda Kopienas rīcības plāna finansēšanas, vadīšanas un koordinēšanas iespēju izpētei, kas aizsargātu Kopienas kuģus, kas šķērso starptautiskā pirātisma apdraudētas zonas vai darbojas tajās;

19.

mudina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar ANO un SJO aktīvi atbalstīt atsevišķu dalībvalstu ierosinātās iniciatīvas paplašināt tiesības attiecībā uz teritoriālajiem ūdeņiem piegulošajām jūrām un gaisa telpu, kā arī izstrādāt mehānismu koordinētai palīdzībai, kas vērsta pret jūras pirātisma gadījumiem turklāt prasa Komisijai un dalībvalstīm aktīvi strādāt, lai nodrošinātu jaunas ANO Drošības padomes rezolūcijas pieņemšanu, jo rezolūcijas Nr. 1816 spēkā esamība beidzas 2008. gada 2. decembrī;

20.

vēlas, lai Komisija un ANO vienlaikus ar konvoju drošības pastiprināšanu un nolaupīto kuģu izsekošanas un sagūstīšanas tiesību īstenošanu attiecībā pret uzbrucēju neatstātu novārtā sadarbību un politisko attiecību normalizēšanu ar šī reģiona valstīm, lai tām ļautu efektīvāk novērst un apkarot jūras noziedzību un tās daudzos motīvus;

21.

aicina Padomi un dalībvalstis izskaidrot ES militāro jūras darbību mērķus saistībā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju 1816(2008), lai apkarotu bruņotu laupīšanu un pirātismu pie Somālijas krastiem; atzīst, ka ANO Drošības padomes Rezolūcija 1816(2008) un Rezolūcija 1838(2008) tika sagatavotas saskaņā ar ANO Statūtu VII nodaļu kā vienīgais likumīgais spēka pielietošanas veids; tomēr uzskata, ka nekādā gadījumā pirātisma aktus un pretpirātisma aktus nevajadzētu uzskatīt par kara darbībām; mudina Padomi uzskatīt pirātismu par noziedzīgu darbību saskaņā ar spēkā esošajām starptautiskajām tiesībām;

22.

prasa Padomei darīt visu, lai identificētu un atklātu organizētās noziedzības tīklus, kuri gūst peļņu no šīm darbībām;

23.

prasa Komisijai un starptautiskajai sabiedrībai iesaistīt visus cilvēku un finanšu resursus, kas nepieciešami, lai Somālijā ieviestu demokrātisku un stabilu režīmu efektīvas jūras pirātisma apkarošanas nodrošināšanai ilgtermiņā;

24.

aicina Padomi un dalībvalstis pieņemt skaidrus un juridiski neapstrīdamus noteikumus par to jūras spēku izmantošanu, kuri iesaistīti šajās operācijās;

25.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

21.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 15/64

1.

norāda uz Komisijas panākto virzību attiecībā uz saskaņošanas prasību atcelšanu ES emitentiem trešās valstīs; atzīst, ka ir veikti pasākumi, lai atzītu uz ASV Vispārēji atzītos grāmatvedības principus (VPGP) un Starptautiskos finanšu ziņošanas standartus (SFPS), kā tos pieņēmusi ES;

2.

uzskata, ka trešo valstu VPGP ir jāuzskata par līdzvērtīgiem SFPS, kas pieņemti saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1606/2002, gadījumā, ja investori spēj pieņemt līdzīgus lēmumus neatkarīgi no tā, vai viņu rīcībā ir finanšu paziņojumi, kas balstīti uz SFPS vai trešo valstu VPGP un gadījumā, ja revīzijas apdrošināšana un īstenošana uzņēmuma līmenī ir pietiekama, lai ieguldītāji varētu uz to paļauties;

3.

uzskata, ka regulatoriem ir jāturpina aktīvs dialogs ar saviem starptautiskajiem partneriem par SFPS īstenošanu un konsekventu piemērošanu, kā arī jāsekmē sadarbība un apmaiņa ar informāciju;

4.

atzīmē, ka Starptautisko grāmatvedības standartu padomes apstiprinātie SFPS nodrošina regulētājiem iespēju panākt grāmatvedības standartu globālu konverģenci; uzskata, ka, izmantojot starptautiskos grāmatvedības standartus visā pasaulē, finanšu pārskati kļūtu pārskatāmāki un salīdzināmāki, no kā būtisku labumu gūtu kā uzņēmumi, tā ieguldītāji;

5.

uzskata, ka ir svarīgi panākt grāmatvedības standartu globālu konverģenci, vienlaikus uzsverot, ka galamērķim jābūt tādam, ka ikviena jurisdikcija pārņem SFPS, ievērojot savas demokrātiskās un tiesiskās sistēmas tradīcijas;

6.

atzinīgi vērtē Regulu (EK) Nr. 1569/2007, kurā sniegta līdzvērtības definīcija un ar kuru izveidots mehānisms, pēc kā nosaka trešās valsts VPGP līdzvērtību; uzsver, ka Regula (EK) Nr. 1569/2007 prasa, lai Komisijas lēmums būtu tāds, kas ļautu Kopienas emitentiem attiecīgajā trešajā valstī lietot SFPS, kas pieņemti saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1606/2002;

7.

norāda, ka ASV atzīst tikai tādus finanšu pārskatus, kas ir sagatavoti saskaņā ar SFPS, ko izdevusi Starptautisko grāmatvedības standartu padome; tomēr arī atzīst, ka ASV ir atļāvušas īsu pārejas periodu, kurā bez saskaņošanas prasībām tiek pieņemti finanšu pārskati, kas sagatavoti saskaņā SFPS, kuri pieņemti atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1606/2002;

8.

uzsver ka dažas trešās valstis vēl nav skaidri un atklāti paziņojušas, kad SFPS tikts piemēroti to pašmāju emitentiem;

9.

uzskata, ka priekšlikumā Komisijas lēmumam un priekšlikumā Komisijas regulai jāievēro nosacījumi, kas izklāstīti Regulā (EK) Nr. 1569/2007 un šajā rezolūcijā;

10.

atzinīgi vērtē dažu trešo valstu iesniegtās ceļa kartes par pāreju uz SFPS; aicina Komisiju sekot līdzi šo publiski izziņoto ceļa karšu ieviešanas gaitai, lai tiktu atcelta līdzvērtības atzīšana tad, kad ir pienākuši iepriekš noteiktie SFPS ieviešanas datumi;

11.

norāda, ka ir priekšlikumi par Starptautisko grāmatvedības standartu padomes pārvaldības izveidi;

12.

pieņem zināšanai Komisijas 2008. gada 22. aprīļa ziņojumu par panākumiem, cenšoties atcelt saskaņošanas prasības, kā arī par grāmatvedības standartu veidotāju centieniem trešajās valstīs panākt konverģenci ar SFPS;

13.

ierosina priekšlikumu Komisijas regulai grozīt šādi: