16.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/1

1.1

Starpkontinentālajos pasažieru pārvadājumos ar gaisa transportu visnozīmīgākie ir maršruti, kas savieno ES un Ziemeļamerikas valstis. Pasažieru skaits šajos maršrutos 2007. gadā pārsniedza 60 miljonus, savukārt kravu apgrozība – 3,1 miljonu tonnu. Tātad, ja salīdzina gaisa satiksmes intensitāti starp dažādiem pasaules reģioniem, šajos maršrutos ir visintensīvākā satiksme.

1.2

Eiropas Savienība ir uzsākusi divpusējas sarunas ar Kanādu un ASV par atvērtas gaisa telpas (OAA) izveidi. Atvērta gaisa telpa nozīmē, ka abas puses tajā iegūst pilnīgu brīvību.

1.3

Komisija un Amerikas Savienotās Valstis 2007. gada 30. aprīlī parakstīja visaptverošu pirmā posma sarunu nolīgumu gaisa transporta jomā.

1.3.1

Lai arī pirmā posma sarunu nolīgums bija ļoti liels panākums, nav sasniegts tā galvenais mērķis, proti, atvērta gaisa telpa nav izveidota.

1.4

Transporta Padome 2009. gada 30. martā pauda politisku nostāju, atbalstot ES un Kanādas nolīguma parakstīšanu. ES un Kanādas samitā, kas notika Prāgā 2009. gada 6. maijā, tika panākta vienošanās par minētā nolīguma galīgo redakciju.

1.4.1

Eiropas Savienības un Kanādas nolīgums ir pirmais ES nolīgums, kas nodrošina tirgus pilnīgu atvērtību no satiksmes tiesību un ieguldījumu viedokļa, vienlaikus nodrošinot vēl nebijušu regulējuma konverģenci un sadarbību starp attiecīgajām struktūrām.

1.4.2

EESK atzinīgi vērtē ES un Kanādas nolīgumu gaisa transporta jomā, jo tas ir pirmais nolīgums, kas pilnībā atbilst ES ārpolitikas jaunajiem virzieniem, kas minēti Padomes 2005. gada secinājumos.

1.4.3

EESK pilnībā atbalsta Komisijas centienus sasniegt līdzīgus rezultātus ES un ASV otrā posma sarunās.

1.5

Saskaņā ar pirmā posma sarunu nolīguma 21. pantu Eiropas un ASV otrā posma sarunās, kas sākās 2008. gadā, jārisina šādi vienai vai abām pusēm īpaši nozīmīgi jautājumi: satiksmes tiesību tālāka liberalizācija, papildu iespējas ārvalstu uzņēmumiem veikt ieguldījumus, pasākumu vides jomā ietekme, infrastruktūras ierobežojumi, kas kavē satiksmes tiesību īstenošanu, papildu iespējas piekļūt gaisa pārvadājumiem, kurus finansē valdība, un gaisa kuģu nodrošināšana ar apkalpēm. Ieinteresētās personas Eiropā pauž cerību, ka otrā posma sarunās tiks uzlabota regulējuma konverģence.

1.5.1

EESK vēlas atgādināt, ka kavēšanās nav pieļaujama, un ES un ASV pilnvarotajiem pārstāvjiem pēc iespējas ātrāk (ņemot vērā praktiskās iespējas) būtu jāatsāk sarunas. Ja līdz 2010. gada novembrim nebūs ievērojamu sasniegumu, ES var apturēt noteiktas tiesības, kas piešķirtas ASV aviosabiedrībām.

1.5.2

Otrā posma sarunās īpašu uzmanību vajadzētu veltīt nodarbinātības jautājumiem. Jautājums par atbalstu darba ņēmējiem ir ļoti nozīmīgs. EESK rosina otrajā Forumā par nodarbinātības jautājumiem, kas notiks Briselē 2009. gada jūnijā, sniegt praktisku ieguldījumu, izstrādājot ieteikumus par nozīmīgiem sociāliem jautājumiem.

1.5.3

Izveidojot atvērtu gaisa telpu, palielināsies satiksme starp ES un ASV, un tas dažkārt var nelabvēlīgi ietekmēt vidi. EESK iesaka Komisijai veikt iespējamā nolīguma ietekmes uz vidi stratēģisku novērtējumu.

1.6

EESK uzskata, ka otrā posma sarunās prioritāri ir turpmāk minētie jautājumi, proti, nolīgumā jāatrisina šādi atvērtas gaisa telpas izveidei būtiski jautājumi:

1.7

EESK aktīvi rosina Transatlantisko ekonomikas padomi (TEC) atbalstīt otrā posma sarunas, tās nosakot par svarīgu politisku prioritāti un dodot iespēju konsultēties, izmantojot Transatlantisko darba ņēmēju dialogu (TALD) un Transatlantisko vides dialogu (TAED), kā arī citus dialogus, kas oficiāli ir saistīti ar TEC.

1.8

ES un ASV sarunu otrā posma nolīgums jāizstrādā, pamatojoties uz ES un Kanādas nolīgumu gaisa satiksmes jomā. Pārmaiņas ir iespējamas – tas ir galvenais secinājums pēc ES un Kanādas sarunām.

2.1

Statistikas biroja dati par starpkontinentālajiem pasažieru pārvadājumiem ar gaisa transportu liecina, ka šajā jomā visnozīmīgākie ir maršruti, kas savieno ES un Ziemeļamerikas valstis. Pasažieru skaits šajos maršrutos 2007. gadā pārsniedza 60 miljonus (pieaugums salīdzinājumā 2006. gadu bija 5,6 %; pasažieru skaits šajos maršrutos veidoja 22,3 % no ES 27 dalībvalstu ārējās satiksmes pasažieru skaita).

2.2

Saskaņā ar Starptautiskās gaisa transporta asociācijas (IATA) datiem pasažieru skaits Ziemeļatlantijas maršrutā starp Ziemeļameriku un Eiropu (tostarp Krieviju) 2007. gadā palielinājās par 7,6 %, sasniedzot 57,3 miljonus (dati salīdzinājumā ar 2006. gadu). Tātad, ja salīdzina satiksmes intensitāti starp dažādiem pasaules reģioniem, šajos maršrutos ir visintensīvākā gaisa satiksme.

2.3

Kravu apgrozība pārvadājumos starp Ziemeļamerikas un Eiropas valstīm 2007. gadā pārsniedza 3,1 miljonu tonnu, kas nozīmē, ka tas ir viens no trim nozīmīgākajiem transporta ceļiem pasaulē.

2.4

ES un ASV gaisa satiksmes tirgus apjomīgumu ietekmē ģeogrāfiskie, kultūras un ekonomiskie faktori. Eiropas Savienības un ASV īpatsvars pasaules tirdzniecībā 2007. gadā bija 40 %, un, pasaules mērogā analizējot tiešo ārvalstu investīciju apjomu, minēto valstu īpatsvars šajā jomā bija 60 %. Gaisa satiksme, bez šaubām, ir veicinājusi šos pasaulē apjomīgākos tirdzniecības darījumus un ieguldījumus. Ļoti ciešas ir arī Eiropas Savienības un Kanādas attiecības (ES ir otrais lielākais tiešais ieguldītājs Kanādā).

2.5

Ciešāka sadarbība regulējuma jomā veicina ES un Ziemeļamerikas valstu plašās ekonomiskās attiecības. Transatlantiskā ekonomikas padome, ko izveidoja 2007. gadā, ir augsta līmeņa forums, kur ES un ASV apspriež stratēģiskus jautājumus ekonomikas jomā, lai nodrošinātu regulējuma labāku konverģenci un veicinātu tirdzniecību un ieguldījumus. Pašreiz notiek pirmās sarunas par iespēju noslēgt visaptverošu ES un Kanādas tirdzniecības nolīgumu.

2.6

Ņemot vērā sadarbību regulējuma un ekonomikas jomā, Eiropas Savienība ir uzsākusi divpusējas sarunas ar Kanādu un ASV par atvērtas gaisa telpas (OAA) izveidi. Komisijas uzdevumā pirms pašreizējās krīzes veiktais pētījums liecina, ka, Eiropas Savienībai un ASV izveidojot atvērtu gaisa telpu, pasažieru no Eiropas Savienības un ASV skaits pirmajos piecos gados palielinātos vairāk nekā par 25 miljoniem, patērētājiem rastos priekšrocības vairāk nekā 15 miljardu EUR apmērā, Eiropas Savienībā un ASV būtu 80 000 jaunu darba vietu. Tas būtu iespējams šādu iemeslu dēļ:

2.6.1

Izveidojot atvērtu gaisa telpu, palielināsies satiksme starp ES un ASV, un tas dažkārt var nelabvēlīgi ietekmēt vidi, ņemot vērā emisiju apjoma pieaugumu, papildu atkritumus un trokšņu palielināšanos. Šie un citi ar vidi saistīti jautājumi jau ir izskatīti pagātnē, taču ne īpaši veiksmīgi.

2.7

Izveidojot atvērtu gaisa telpu, abas puses tajā iegūst pilnīgu brīvību, tiek atcelti ierobežojumi attiecībā uz ārvalstu uzņēmumu ieguldījumiem un rodas iespēja nomāt gaisa kuģus ar apkalpi uz nediskriminējošiem un pārredzamiem noteikumiem. Atvērta gaisa telpa nozīmē vispārējas saistības nodrošināt regulējuma konverģenci un saskaņot gaisa transporta standartus drošības un vides jomā.

3.1

Komisija uzsāka sarunas par jaunu ES un ASV nolīgumu gaisa satiksmes jomā, pamatojoties uz pilnvarām, ko Transporta padome piešķīra 2003. gada 5. jūnijā.

3.2

Komisija un Amerikas Savienotās Valstis 2007. gada 30. aprīlī parakstīja visaptverošu pirmā posma sarunu nolīgumu gaisa transporta jomā, kas ir spēkā no 2008. gada 30. marta. Minētais nolīgums aizstāja pastāvošos divpusējos nolīgumus, ko bija noslēgušas dalībvalstis.

3.3

Turpmāk ir izklāstīti ES un ASV nolīguma gaisa transporta jomā nozīmīgākie noteikumi.

3.4

Pirmā posma sarunu nolīgums bija svarīgs solis ceļā uz atvērtu gaisa telpu. Ar nolīgumu tika noteikti svarīgi principi sadarbībai regulējuma jomā un izveidota apvienotā komiteja, lai pārraudzītu šīs sadarbības attīstību. Turklāt tika atcelti daži ierobežojumi, kas kavēja piekļuvi tirgum.

3.5

Lai arī pirmā posma sarunu nolīgums bija ļoti liels panākums, nav sasniegts tā galvenais mērķis, proti, atvērta gaisa telpa nav izveidota. Nolīguma noteikumi nenodrošina līdzvērtīgu piekļuvi tirgum, proti, ASV aviopārvadātājiem ir pilnībā garantētas piektās brīvības tiesības Eiropas Savienībā, savukārt ES aviopārvadātājiem ASV tirgū šādu tiesību nav (piektās brīvības tiesības ir aviopārvadātāja tiesības veikt pārvadājumus no savas valsts uz otras puses teritoriju un pēc tam uz trešām valstīm). Dažos gadījumos tirdzniecības prakse ir izdevīga ASV aviopārvadātājiem (piemēram, Fly America programma). Visbeidzot nolīgums ASV investoriem dod iespēju ES aviosabiedrībās iegūt vairāk balsstiesīgo akciju (49 %) nekā ES investori var iegūt ASV aviosabiedrībās (25 %).

3.6

Abas puses vienojās uzsākt otrā posma sarunas 60 dienas pēc pirmā nolīguma stāšanās spēkā.

4.1

Pēc pirmā posma sarunu nolīguma noslēgšanas ar ASV, Padome 2007. gada oktobra sākumā pilnvaroja Komisiju uzsākt sarunas par ES un Kanādas nolīgumu gaisa transporta jomā. Pēc četrām sarunu kārtām un ņemot vērā 2008. gadā Kvebekā notikušā ES un Kanādas samita norādes, Komisija 2008. gada 30. novembrī sagatavoja ES un Kanādas nolīguma projektu. Transporta Padome 2009. gada 30. martā pauda politisku nostāju, atbalstot ES un Kanādas nolīguma parakstīšanu. ES un Kanādas samitā, kas notika Prāgā 2009. gada 6. maijā, tika panākta vienošanās par minētā nolīguma galīgo redakciju

4.2

Turpmāk ir izklāstīti nolīguma projekta nozīmīgākie noteikumi.

4.3

ES un Kanādas nolīgums ir pirmais Eiropas Savienības nolīgums, kas nodrošina tirgus pilnīgu atvērtību no satiksmes tiesību un ieguldījumu viedokļa, kā arī vēl nebijušu regulējuma konverģenci un sadarbību starp attiecīgajām struktūrām.

4.4

EESK atzinīgi vērtē ES un Kanādas nolīgumu gaisa transporta jomā, jo tas ir pirmais nolīgums, kas pilnībā atbilst ES ārpolitikas jaunajiem virzieniem, kas minēti Padomes 2005. gada secinājumos.

4.5

EESK pilnībā atbalsta Komisijas centienus sasniegt līdzīgus rezultātus ES un ASV otrā posma sarunās.

5.1

Saskaņā ar pirmā posma sarunu nolīguma 21. pantu sarunu otrajā posmā jārisina šādi vienai vai abām pusēm īpaši nozīmīgi jautājumi:

5.2

Kā liecina konsultācijas, ieinteresētās personas Eiropā pauž cerību, ka sarunu otrajā posmā tiks uzlabota regulējuma konverģence.

5.3

Iespējams, ka abas puses otrā posma sarunās varētu sasniegt labākus rezultātus jomās, kurās sadarbība tika uzsākta jau pirmā posma sarunās, piemēram,

6.1

Otrā posma sarunās sevišķa uzmanība jāvelta nodarbinātības jautājumiem. Īpaši vajadzētu pievērsties turpmākajam darbam saistībā ar daudzsološo iniciatīvu “ES un ASV aviācijas forums liberalizācijas un nodarbinātības jautājumos – pagātne, tagadne un nākotne”, kas 2008. gada decembrī notika Vašingtonā, un tā rezultāti pēc iespējas būtu jāņem vērā šādās jomās: koplīgumi, individuālās tiesības līgumos, darba laiks, profesionālā izglītība, sociālās priekšrocības un arodbiedrību pārstāvība.

6.2

EESK rosina otrajā Forumā par nodarbinātības jautājumiem, kas notiks Briselē 2009. gada jūnijā, sniegt praktisku ieguldījumu, izstrādājot ieteikumus par nozīmīgiem sociāliem jautājumiem, kas saistīti ar atvērtas gaisa telpas tālāku īstenošanu. Jautājums par atbalstu darba ņēmējiem ir ļoti nozīmīgs, lai sekmīgi īstenotu otrā posma sarunu rezultātus.

6.3

Otrā posma sarunās jāizveido saikne ar Transatlantisko darba ņēmēju dialogu (TALD). EESK atzinumā par tematu “Transatlantiskās attiecības: kā palielināt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību?” (1) īpaši atbalsta ideju atjaunot TALD kā ES un ASV institucionalizēta dialoga sastāvdaļu. Turklāt EESK ierosina Transatlantiskās ekonomikas padomes padomdevēju grupā iekļaut Transatlantiskā darba ņēmēju dialoga un Transatlantiskā vides dialoga (TAED) dalībniekus.

7.1

Noslēdzot pirmā posma sarunu nolīgumu, abas puses sākotnēji vienojās, ka otrā posma sarunās jāievēro šāds laika grafiks:

7.2

Ja līdz 2010. gada novembrim nebūs ievērojamu sasniegumu, ES var nolemt apturēt noteiktas tiesības, kas piešķirtas ASV aviosabiedrībām. EESK vēlas atgādināt, ka laikam ir būtiska nozīme, un ES un ASV pilnvarotajiem pārstāvjiem pēc iespējas ātrāk (ņemot vērā praktiskās iespējas) būtu jāatsāk sarunas.

8.1

Otrā posma sarunu nolīgumā jāatrisina šādi atvērtas gaisa telpas izveidei būtiski jautājumi:

8.2

Ņemot vērā otrā posma sarunu nozīmi, tām jāpievērš pēc iespējas lielāka uzmanība, šo jautājumu iekļaujot Transatlantiskās ekonomikas padomes daba kārtībā. EESK aktīvi rosina Transatlantisko ekonomikas padomi atbalstīt otrā posma sarunas, tās nosakot par svarīgu politisku prioritāti un dodot iespēju konsultēties, izmantojot Transatlantisko darba ņēmēju dialogu (TALD) un citus dialogus, kas oficiāli ir saistīti ar TEC.

8.3

EESK iesaka Komisijai otrā posma sarunu sākumā veikt ietekmes uz vidi stratēģisku novērtējumu. Veicot stratēģisku ietekmes novērtējumu, lai apzinātu iespējamo negatīvo ietekmi uz vidi, ES un ASV sarunās to varētu novērst vai pēc iespējas mazināt.

8.4

Pamatojoties uz ES un Kanādas nolīgumu gaisa satiksmes jomā, būtu jāizstrādā ES un ASV sarunu otrā posma nolīgums. Pārmaiņas ir iespējamas – tas ir ES un Kanādas sarunu galvenais secinājums.

8.5

Eiropas Savienības nolīguma ar Kanādu sekmīga īstenošana, kā arī ES un ASV sarunu otrā posma veiksmīga noslēgšana varētu pozitīvi ietekmēt ES un Latīņamerikas valstu nolīgumu gaisa transporta jomā turpmāko attīstību.

9.1

Ņemot vērā ES un ASV tirgus nozīmi, abu pušu nolīgums varētu ievadīt jaunu aviācijas laikmetu pēc Čikāgas konvencijas.

9.2

Radot īpaši labvēlīgus nosacījumus regulējuma konverģencei un atvērtībai un dodot arī iespējas uzsākt uzņēmējdarbību, ES un ASV nolīgums varētu aizstāt 1944. gada Čikāgas konvenciju, ja tā noteikumus pārņems citas līdzīgi domājošas valstis, un iespējams, ka aizvien vairāk valstu vēlēsies pārskatīt savu politiku, lai izmantotu šā nolīguma principu priekšrocības.

16.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/7

1.1

Komiteja atbalsta Komisijas ierosināto Kopienas rūpnieciskā īpašuma stratēģiju. Tā no jauna vēlas uzsvērt dažus jautājumus, kas tika aplūkoti iepriekšējos atzinumos.

1.2

Pirmām kārtām Komiteja aicina dalībvalstis atbalstīt minēto stratēģiju gan saistībā ar nākamo Kopienas patentu, gan ar notiekošajām starptautiskajām sarunām, jo īpaši Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) ietvaros. Pilsoniskā sabiedrība, kas domā par ilgtermiņa progresu un gaida efektīvus un reālus rezultātus, kuri ļautu ievērojami samazināt patentu saņemšanas un uzturēšanas izmaksas, negatīvi uztver pašlaik notiekošās debates par patentu maksas sadalījumu, kas kavē Kopienas patenta pieņemšanu.

1.3

Komiteja īpaši uzsver, ka jāatvieglo rūpnieciskā īpašuma tiesību pieejamība, jāuzlabo to aizsardzības efektivitāte un cīņa ar viltojumiem, kuriem parasti ir saistība ar organizēto noziedzību un kuri negatīvi ietekmē ekonomiku un uzņēmumus, un dažkārt pat nopietni apdraud patērētājus (zāles, rotaļlietas, sadzīves tehnika u. tml.).

1.4

Tāpēc ir vajadzīga efektīvāka strīdu izšķiršanas sistēma, citas dalībvalsts galīgo spriedumu atzīšana (ekzekvatūras atcelšana), policijas un muitas pastiprināta un labi organizēta sadarbība.

1.5

Organizētas pilsoniskās sabiedrības aktīvāka iesaistīšanās starptautiskajās sarunās ļaus nostiprināt ES pārstāvju nostāju un veicinās tehnoloģiju nodošanu mazattīstītajām valstīm, lai tādējādi izplatītu ilgtspējīgas tehnoloģijas.

2.1

Paziņojumā ir aplūkota Eiropas rūpnieciskā īpašuma tiesību stratēģija, ņemot vērā minēto tiesību pieaugošo nozīmi vērtību radīšanas un inovācijas jomā, kā arī to lomu rūpniecības attīstībā, jo īpaši, raugoties no MVU aspekta.

2.2

Lai gan saskaņota Kopienas aizsardzība aptver lielāko nemateriālā rūpnieciskā īpašuma daļu, tas neattiecas uz pamatīpašumu, t. i., izgudrojumu patentiem. Neraugoties uz to, ka pastāv Kopienas sistēma, kuras pamatā ir Minhenes konvencija, minētajai sistēmai nav ne saskaņotas jurisdikcijas, ne vienotas judikatūras starp valstu tiesām, kuras patentu jomā piemēro vispārējās tiesības. Kopienas patenta pašreizējās izmaksas tiek uzskatītas par pārlieku augstām, ņemot vērā izmaksas par tulkošanu valstu valodās.

2.3

Londonas nolīgums, ar ko paredz samazināt tulkošanas izmaksas, stājās spēkā 2008. gada 1. maijā, bet valodu jautājumi un summas, kas tiks pārskaitītas intelektuālā īpašuma valstu birojiem, vēl ir šķērslis galīgajam risinājumam.

2.4

Komisija uzskata, ka nesen ir panākts ievērojams progress saistībā ar Kopienas patentu, kas ļaus izveidot saskaņotu sistēmu, ar kuru varēs aizsargāt nemateriālo rūpniecisko īpašumu. Par to liecina, piemēram, Komisijas ieteikums Padomei sākt sarunas par tāda nolīguma pieņemšanu, ar ko izveido vienotu patentu strīdu izšķiršanas sistēmu (1).

2.5

Komisija uzskata, ka “intelektuālā īpašuma sistēmai arī turpmāk būtu jādarbojas kā inovāciju katalizatoram un jāsekmē Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšana”. Visbeidzot, Komisija izklāsta pasākumus, kas ļautu izveidot Eiropas rūpnieciskā īpašuma sistēmu, ar kuras starpniecību varētu efektīvāk cīnīties pret viltošanu.

3.1

Paziņojums iekļaujas priekšlikumu, pārdomu un analīžu kopumā, kas izstrādāts gadu gaitā kopš 70. gadu sākuma, kad neizdevās pieņemt Luksemburgas konvenciju par Kopienas patenta sistēmu. Komiteja, kas vienmēr ir atbalstījusi Kopienas patenta ieviešanu, atzinīgi vērtē ziņu par ievērojamu progresu, kas sasniegts pēdējā laikā.

3.2

Ar valodu saistītie argumenti, ko dažas dalībvalstis norāda kā iemeslu, lai nepieņemtu Komisijas priekšlikumus, nekad nav pārliecinājuši Komiteju. Komiteja uzskata, ka jautājumi par rūpniecisko īpašumu iekļaujas privāttiesību jomā un ka oficiālo valodu jautājums regulējams katras valsts konstitucionālajās tiesībās. Principā to nevajadzētu attiecināt uz privātiem līgumiem vai strīdiem, un tas nedrīkstētu kavēt īpašumtiesību attiecināšanu uz nemateriālo rūpniecisko īpašumu Kopienas līmenī.

3.3

Nevis juridiskajām un politiskajām debatēm, bet gan Eiropas ekonomikas, uzņēmumu, izgudrotāju un neapstrīdamu īpašuma tiesību turētāju interesēm jābūt uzmanības centrā, lai veicinātu vērtību un darba vietu izveidi, sevišķi mazos un vidējos uzņēmumos (MVU), kas praksē ir diezgan bezspēcīgi, lai aizsargātu savu rūpniecisko īpašumu pret pirātismu un viltošanu. Komitejas atzinumi par patentiem, cīņu pret viltošanu (2) un Kopienas patentu (3) joprojām ir aktuāli un pauž būtisku sociālu nepieciešamību pēc darba vietām un rūpniecības attīstības.

3.4

Minētais paziņojums papildina paziņojumu (COM(2007) 165 galīgā redakcija) par Eiropas patentu sistēmas stiprināšanu.

3.5.1

Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka inovācija kā konkurences priekšrocību dzinulis kļūst aizvien nozīmīgāka uz zinātnes atziņām balstītā ekonomikā. Zināšanu nodošana starp valsts pētniecības iestādēm, uzņēmumiem, privāto pētniecību un izstrādi ir būtiska Eiropas konkurētspējai. Komiteja ar lielu interesi uztver aicinājumu izveidot Eiropas zināšanu nodošanas sistēmu, kā arī atbalsta priekšlikumu patentaizsardzībā saskaņoti definēt un piemērot izņēmumu attiecībā uz pētniecību.

3.5.2

Iepriekšminētā Kopienas sistēma palīdzēs labāk apvienot fundamentālos pētījumus, pētniecību un izstrādi, kā arī novatorisku pielietojumu ieviešanu, efektīvāk nodrošināt visu ieinteresēto pušu tiesības, vienlaikus ievērojot fundamentālo pētījumu autonomiju, jo bieži vien nav iespējams iepriekš paredzēt pētniecības programmu praktisko piemērošanu. Tāpēc pētniecības programmās nevar ņemt vērā tikai pieprasījumu pēc rūpnieciskā pielietojuma. Turklāt pētniecība ir uz zinātnes atziņām balstītas ekonomikas un Lisabonas stratēģijas svarīgs elements.

3.5.3

Ņemot vērā minēto pieeju, dalībvalstīm vajadzētu turpināt izmantot iniciatīvu “Tiesību aktu labāka izstrāde”, bet citām ieinteresētajām personām (izgudrotājiem, universitātēm, uzņēmumiem un galalietotājiem) jādod lielāka iespēja izdarīt apzinātu izvēli attiecībā uz rūpnieciskā īpašuma tiesību administrēšanu.

3.6.1

Komiteja piekrīt viedoklim, ka Eiropas rūpnieciskā īpašuma tiesību sistēmai jāsekmē pētniecība, inovācija, kā arī zināšanu un tehnoloģiju izplatīšana, kas paver iespējas jauniem pētījumiem un pielietojumiem.

3.7.1

Tajā pašā laikā, izmantojot Kopienas patentu, jāatvieglo piekļuve rūpnieciskajam īpašumam un jānovērš, ka patentus izmanto, lai apietu aizsardzības sistēmu ar “patentu troļļu” starpniecību, kas izmanto patentu zemo kvalitāti (pārklāšanās, dublēšanās, pārāk sarežģīts vai pat nesaprotams prasību formulējums), lai piesavinātos cita izgudrojumus tādā veidā, ka tiek bloķēta jaunu patentu iegūšana vai rodas pārpratumi, kuru dēļ tiek pārkāpti konkurences noteikumi un noslogotas tiesas, kā arī apgrūtināta informācijas saprotamība un pieejamība un iepriekšējas reģistrācijas meklēšana.

3.7.2

Kopienas patentu vajadzētu piešķirt tikai īstiem izgudrojumiem, kas liecina par tehnisko progresu un kuriem ir reāls rūpniecisks pielietojums. Nav jāpieņem pieteikumi, kas nesatur nekādus patiesi novatoriskus elementus, un būtu jāveicina reālu, savstarpēji papildinošu patentu kopfondu veidošana, lai būtu iespējama daudzveidīga pielietošana. Pieteikumos vajadzētu precīzi uzskaitīt tehniskos jauninājumus, ko ievieš izgudrojums. Gan patenta izmantošanas, gan patentu īpašnieku strīdu gadījumā jāpiemēro to interpretācija šaurākā nozīmē.

3.7.3

Ekspertīzes un paraugprakses kodeksu izmantošana, lai uzlabotu iesniegto pieteikumu kvalitāti, ir ļoti svarīga, ņemot vērā, ka īpašniekiem salīdzinoši ilgu laiku būs izņēmuma tiesības apmaiņā pret publikāciju, kas ļautu izplatīt zināšanas, kā arī laist apgrozībā izgudrojumus, tādējādi veicinot rūpniecības pieprasījumu pēc licencēm.

3.7.4

Komiteja uzskata, ka patenta kvalitāte nodrošina būtisku garantiju licences pieteicējiem un rosina novatoriskus pielietojumus. Tāpēc Komiteja atbalsta Komisijas priekšlikumus šajā jomā, piemēram, par to, ka liela nozīme ir kvalitatīviem zinātniskiem un tehniskiem noteikumiem par patentu pārbaudi, sadarbībai starp valstu un Eiropas izvērtētājiem, ka ir svarīgi pieņemt darbā kvalificētus izvērtētājus, kuri veido pamatu Kopienas kompetencei tehnoloģiju un pielietojumu jomā. Izvērtētāji un citi augsti kvalificēti eksperti ir svarīgi cilvēkresursi Kopienas patenta kvalitātes nodrošināšanas jomā. Komisijai vajadzētu vairāk uzmanības pievērst šim jautājumam, lai labākajiem speciālistiem nodrošinātu ētiskos un materiālos apstākļus, kas nepieciešami kvalitatīvu pārbaužu veikšanai pieteikumu iesniedzēju un rūpniecības labā.

3.7.5

Saskaņā ar Komisijas priekšlikumu dalībvalstīm, kas piešķir patentus bez pārbaudēm un tātad bez garantijām, būtu jādomā par izsniegto patentu kvalitāti. Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka dažos sarežģītos un neskaidros gadījumos šīm valstīm būtu jāizmanto valsts vai pat ārvalstu izvērtētāju vai ekspertu kompetence, lai uzlabotu izsniegto patentu kvalitāti.

3.7.6

Patentu birojiem stingri jāraugās, lai tiktu respektētas jomas, kurās saskaņā ar Minhenes konvenciju patenti nav piešķirami, piemēram, programmatūras, uzņēmējdarbības metodes, algoritmi, cilvēka ķermeņa elementi (gēni vai citi (4)), kas pieder pie nepatentējamiem zinātniskiem atklājumiem.

3.7.7

Lai gan teorētiski Kopienas patenta ilgums ir 20 gadi (TRIPS nolīgumi), praktiski vidējais ilgums ir no 5 līdz 6 gadiem informācijas un sakaru tehnoloģijas (IST) jomā, un no 20 līdz 25 gadiem zālēm. Citiem vārdiem sakot, vidējais ilgums ir no 10 līdz 12 gadiem. Lietderīgajiem modeļiem reālais patenta ilgums ir vēl īsāks.

3.8.1

Komiteja atbalsta Komisijas priekšlikumu sākt Kopienas preču zīmju sistēmas padziļinātu izpēti un cer, ka tiks izvērsta sadarbība starp Eiropas Patentu biroju un valstu patentu birojiem.

3.9.1

Komiteja atbalsta arī ierosināto novērtējumu attiecībā uz iegūstamām augu šķirnēm, kuras nevajadzētu jaukt ar ĢMO. Komiteja piekrīt, ka vajadzīga sabiedriska apspriešana par iespēju nodrošināt aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes ražojumiem, kas nav tipiski lauksaimniecības produkti.

3.9.2

Komiteja uzmanīgi sekos pasākumiem saistībā ar ACN un AĢN – aizsargātiem lauksaimniecības produktu un alkoholisko dzērienu apzīmējumiem. Komiteja uzskata, ka šos aizsargājamos apzīmējumus var attiecināt arī uz dažiem tipiskiem ražojumiem, kas nav pārtikas produkti, piemēram, amatnieku izstrādājumi. Tā cer, ka arī citas norādes, kas palielina izstrādājuma vērtību, piemēram, to bioloģiskais vai ilgtspējas aspekts, attiecīgā gadījumā tiks minētas marķējumā kopā ar apzīmējumiem, pat ja tas nav obligāts minēto apzīmējumu piešķiršanas nosacījums.

3.9.3

Jautājumā par automašīnu rezerves detaļu tirgu, ko Komisija vēlas liberalizēt, Komiteja norāda uz zināmu pretrunu starp šo liberalizācijas politiku un dizainparaugu aizsardzību. Neraugoties uz to, Komiteja ir pieņēmusi atzinumu (5), kurā tiek atbalstīta šāda virzība. Tomēr jāņem vērā, ka runa ir par izņēmuma tiesību pārkāpumu un ka ražotāju pienākums ir piegādāt oriģinālas rezerves detaļas noteiktā laika periodā, kas ir obligāts; šis pienākums neattiecas uz citiem ražotājiem. Loģiski būtu ievērot obligātās licences un tādu pašu materiālu izmantošanas principu tajos gadījumos, kad detaļām ir nozīme automašīnas konstrukcijas izturības nodrošināšanā.

4.1

Tāpat kā Pirmās instances tiesa arī Komiteja uzskata: lai situācijās, kuras arvien biežāk atkārtojas tādēļ, ka dažās valstīs samazinās zemas kvalitātes patentu vērtība, risinātu zināmas problēmas saistībā ar pretrunām starp piemērojamām tiesībām, arvien biežāk jāatsaucas uz tiesību pārkāpumu teoriju. Tādēļ vajadzētu ieviest reālu obligātās licences principu, kas paredzētu vienkāršu pieņēmumu, ka jāizsniedz licence par pieņemamu cenu saskaņā ar godīgiem un nediskriminējošiem noteikumiem. Jebkurā gadījumā ārvalstu patenti attiecībā uz jomām, kas neietilpst Kopienas tiesībās vai ir ļoti zemas kvalitātes, nav jāatzīst par spēkā esošām un izpildāmām īpašumtiesībām.

4.2

Komisija uzskata, ka standartu noteikšana veicina labāku rūpniecisko vidi; savukārt Komiteja norāda, ka standartizācija, kas ir izdevīga patērētājiem un MVU, jāīsteno atklāti un pārredzami. Komiteja atbalsta viedokli, ka būtiskas patentētas tehnoloģijas, kas tiek noteikta kā standarts, īpašnieks iegūst pārspīlēti lielu īpašumtiesību vērtību, ja konsultatīvā procesa laikā pirms standartu noteikšanas viņš ir slēpis savu patentu. Pret šādu izturēšanos būtu jāpiemēro sankcijas.

4.3

Nākotnē Kopienas patentam jānodrošina visaugstākais kvalitātes līmenis atbilstoši kritērijiem, ko Komisija noteikusi attiecībā uz Eiropas stratēģiju, kā arī specializēta jurisdikcijas sistēma, lai izvairītos no “patentu slazdiem” un citiem konkurences pārkāpumiem, kas visbiežāk balstās uz sliktas kvalitātes īpašumtiesībām. Sliktie patenti “izstumj” labos.

4.4

Komiteja pauž interesi par priekšlikumu veikt pētījumu par mijiedarbību starp intelektuālā īpašuma tiesībām un standartiem inovāciju veicināšanai. Tā piedalīsies paredzētajā apspriešanā par standartizāciju IST jomā, kurā tiks aplūkota arī minētā mijiedarbība.

4.5

Pašreizējā jaunu un sarežģītu tehnoloģiju attīstības periodā, kad viena izstrādājuma ražošanai tiek izmantoti daudzi atklājumi, izgudrojumi un patenti, ir vajadzīga sadarbības stratēģija, piemēram, izmantojot savstarpēju licenču sistēmas vai patentu kopfondus. Jāsaglabā līdzsvars starp ieinteresētajām personām, lai izvairītos no iespējamiem konkurences traucējumiem un “mazo izgudrotāju” tiesību pārkāpumiem, ņemot vērā milzīgo daudzumu patentu lielos uzņēmumos, no kuriem daži katru gadu ITS jomā saņem tūkstošiem jaunu patentu.

5.1

Globalizētā tirgū MVU un mikrouzņēmumiem (6) ir ļoti grūti aizsargāt savas preču zīmes un patentus, ja tiem tādi ir, jo daudzi minētie uzņēmumi darbojas kā apakšuzņēmēji. Tomēr daudzi no tiem nesteidzas saņemt patentus – bieži vien informācijas trūkuma dēļ vai baidoties no sistēmas, kas ir sarežģīta un dārga. Dažkārt attiecīgajās valstīs piešķirtās izņēmuma tiesības tiek apietas, izmantojot tādās valstīs ražotus viltojumus, kur patentu īpašnieku tiesības nav aizsargātas.

5.2

Ņemot vērā iepriekš teikto, vienīgais piemērotais līdzeklis ir uzņēmējdarbības noslēpums, tomēr izstrādājumu ķīmiskās analīzes un rūpnieciskās spiegošanas dēļ noslēpumus ne vienmēr ir iespējams nosargāt. Piemēram, smaržu ražošanā nav patentu, jo tad vajadzētu publicēt sastāvdaļu ķīmisko formulu. Mūsdienās pašreizējās analīzes metodes liecina par to, ka uzņēmējdarbības noslēpums vairs nenodrošina aizsardzību un būtu jānosaka atbilstoša juridiskā aizsardzība sarežģītiem izstrādājumiem, piemēram, ieviešot sava veida autortiesības.

5.3

Nevēlēšanās saņemt patentus, kaut vai vien saņemšanas un pašreizējā Eiropas patenta atjaunošanas maksas dēļ, kavē tehnoloģiju nodošanu, jo ieinteresētie ieguldītāji nevar saņemt licences. Tas rada zaudējumus Eiropas ekonomikai. Tāpēc jāatbalsta un jāiedrošina MVU un mikrouzņēmumi izmantot rūpnieciskā īpašuma tiesības un pielietot tās saimnieciskās darbības stratēģijās, iesaistot dažādus uzņēmumus, kuru rīcībā ir patenti un kuri darbojas tajā pašā jomā, lai praksē ieviestu izgudrojumus, kas apvieno vairākus atklājumus. Jebkurā gadījumā rūpnieciskā īpašuma tiesību turētājs atrodas daudz labākā situācijā, lai ieinteresētu investorus vai saņemtu kredītus darbības izvēršanai.

5.4

Komiteja jau vairākkārt ir vērsusi uzmanību uz to, ka Eiropas rūpniecībai vajadzīgi kvalitatīvi un izmaksu ziņā pieejami patenti, kas ir derīgi visās Kopienas valstīs un kuri spēj dot impulsu iekšējam tirgum.

5.5

Ir vajadzīga arī ātra un samērā lēta strīdu izšķiršanas sistēma. Vajadzētu veicināt starpnieku izmantošanu atsevišķu konfliktu risināšanā. Alternatīvs risinājums ir strīdu izšķiršana šķīrējtiesā. Savukārt patentu tiesvedības sistēmai jābūt specializētai, viegli pieejamai un ātrai, lai nekavētu ekonomikas attīstību.

5.6

Runa ir par jautājumiem, kas ir sabiedrības interesēs, tāpēc ir grūti saprast, kāpēc tie netika risināti gadu gaitā. Tiesa, ļoti lieliem uzņēmumiem ir iespēja pašreizējā sistēmā iegūt patentus, radot ievērojamus ienākumus Eiropas Patentu birojam (EPB) un dalībvalstu patentu birojiem. Bet tas nav sistēmas mērķis. Mērķis ir veicināt inovāciju un rūpniecības attīstību, kas nes labumu uzņēmumiem un sekmē jaunu, kvalificētu darba vietu radīšanu, pat ja ir jāpiešķir līdzekļi, lai pašreizējās īpašumtiesības, kuras piešķir novatoriskiem uzņēmumiem un personām, kļūtu efektīvākas un plašākas.

5.7

Komiteja ir pārliecināta, ka ir jānodrošina personām, kuras uzņēmumā tiešā veidā sekmē inovāciju un patentēšanu, tiesības saņemt daļu no ienākumiem, kurus rada viņu jauninājumi (attiecas uz izgudrotāju, kas ir pieņemts darbā vai veic darbu pēc pasūtījuma). Šāds risinājums pastāv dažās valstīs, bet to vajadzētu plašāk izmantot, lai dotu lielāku impulsu inovācijām.

6.1

Komiteja jau vairākkārt dažādos atzinumos ir izteikusi savu viedokli par IĪT ievērošanu un cīņu pret pirātismu un viltošanu, bet visplašāk minētie jautājumi skarti atzinumā (7), uz kuru tā īpaši vērš uzmanību.

6.2

Valstīm, kuras izsniegušas intelektuālā īpašuma patentus, jānodrošina piešķirto izņēmuma tiesību ievērošana, ņemot vērā vispārējo principu par tiesību pārkāpumu izslēgšanu. Viltošana ir smags novatorisku uzņēmumu interešu pārkāpums, kas grauj Kopienas rūpniecības zīmju kvalitāti un nopietni apdraud patērētājus. Turklāt MVU ir grūtības vieniem pašiem aizstāvēt savas intereses, un tiem ir vajadzīga konkrēta palīdzība.

6.3

Tiesību aktu, tiesu darbības un muitas kontroles kvalitāte uz ES robežām ir būtiska, lai cīnītos pret viltojumiem.

6.4

Tādēļ Komiteja atbalsta stingru Briseles I regulas ievērošanu un tiesu iestāžu un muitas sadarbību. Vienā dalībvalstī pieņemtos galīgos spriedumus būtu jāņem vērā visās citās dalībvalstīs bez ekzekvatūras prasības.

6.5

Saskaņā ar Kopienas tiesībām Komisijas atbalstītā kategoriska sabiedrības nostāja pret intelektuālā īpašuma tiesību un autortiesību pārkāpumiem attiecas arī uz viltojumu vai kopiju ražošanu tirdzniecības nolūkos; to Komiteja jau minēja iepriekšējos atzinumos. Intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību nevar īstenot ar dažādiem represīviem pasākumiem. Jācīnās ar lielajiem viltojumu ražotājiem un organizētās noziedzības ķēdēm, lai pārtrauktu nozares darbību, kas kavē dalībvalstu izaugsmi un nodarbinātību.

6.6

Liela nozīme ir arī patērētāju izglītošanai un informēšanai; patērētājiem jāzina, kādos apstākļos viltojumi tiek ražoti, tostarp izmantojot bērnu darbu vai piespiedu darba veidus. Viņiem jābūt brīdinātiem par riskiem, kas draud, pērkot dažus izstrādājumus, piemēram, zāles, tīmekļa vietnēs, kurās pārsvarā tiek piedāvāti viltojumi, kuru dēļ veselība var būt pakļauta briesmām.

7.1

Starptautiskā līmenī ir jāattīsta stratēģija, kas gan Eiropā, gan trešās valstīs nodrošina Eiropas IĪT ievērošanu, lai cīnītos pret viltošanu un pirātismu. Vienlaikus vajadzētu veicināt ilgtspējīgu tehnoloģiju nodošanu no Eiropas uz jaunattīstības valstīm.

7.2

Starptautiskie nolīgumi par preču zīmēm, patentiem vai autortiesībām tiek īstenoti atbilstoši līgumu tiesību vecajiem noteikumiem (Vīnes konvencija). Komiteja pauž nožēlu par nevēlamo pārredzamības trūkumu. Runa ir ne vien par labāko ekspertu iesaistīšanu valstu delegācijās, bet arī par Eiropas pieeju, sevišķi attiecībā uz aizsargājamo īpašumtiesību kvalitātes prasību. Sarunās vajadzētu vairāk iesaistīt pilsonisko sabiedrību un tās organizācijas, lai Eiropas Savienības ekonomikas partneri zinātu, ka “Eiropas delegācijām” ir plašs atbalsts, kura pamatā ir iepriekšēja apspriešanās un ieinteresēto personu līdzdalība sarunu pārraudzībā, kas var ilgt vairākus gadus.

7.3

Ilgtspējīgas attīstības un uz to vērstas starptautiskās sadarbības kritērijiem vajadzētu kļūt par galvenajiem globālajā ekonomikas zonā. Ir jāpanāk, ka visas sarunas būtu vērstas uz tādu risinājumu izstrādi, kas atbilstu iedzīvotāju vēlmēm un attiecīgo organizāciju interesēm.

8.1

Komiteja atbalsta Komisijas ierosināto stratēģiju, tomēr pauž dažus iepriekš minētos iebildumus un ierosinājumus.

8.2

Komiteja pilnībā apzinās šķēršļus un grūtības, kas rodas, īstenojot sarežģītas un dārgas reformas. Tomēr tā ir pārliecināta, ka ilgtspējīga izaugsme, kas būs Eiropas aizsardzības sistēmas rezultāts, veicinās nodokļu ieņēmumus.

8.3

Kopienas patents dos jaunu impulsu ieguldījumiem novatoriskās tehnoloģijās.

8.4

Komiteja turpinās atbalstīt visas konkrētās Kopienas iniciatīvas šajā jomā, kuru mērķis ir uzlabot piemērojamās tiesības, konfliktu risināšanu, intelektuālā īpašuma tiesību turētāju aizsardzību cīņā pret noziedzīgām organizācijām, kas darbojas viltošanas jomā. Komiteja vēlreiz uzsver, ka risinājumi ir steidzami vajadzīgi, jo uzņēmumi un iedzīvotāji tos gaida jau pārāk ilgi.

16.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/13

1.1

Starptautiskā sadarbība zinātnes jomā visaptveroši un tikai pozitīvi ietekmē zinātnes un tehnikas attīstību šādā sadarbībā iesaistītajās valstīs un tautu savstarpējo saprašanos. Tas attiecas ne tikai uz Eiropas Pētniecības telpu, bet arī uz visu pasauli kopumā.

1.2

Tāpēc Reģionu komiteja atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu un piekrīt tajā izvirzītajiem pamatmērķiem. Komiteja atzinīgi vērtē un atbalsta arī Konkurētspējas padomē 2008. gada 2. decembrī pieņemtos attiecīgos lēmumus (1), tai skaitā par augsta līmeņa ekspertu grupas (īpaša Zinātnes un tehnisko pētījumu komitejas (CREST) struktūrvienība) izveidošanu.

1.3

Komiteja atbalsta Komisijas ieceri panākt, ka dalībvalstis rīkojas koordinēti, slēdzot starptautiskus pamatnolīgumus, un ņemt vērā starptautiskās sadarbības tematiskos mērķus, kopīgi plānojot pētniecības programmas un gatavojot Astoto pētniecības pamatprogrammu.

1.4

Tāpēc ne tikai jārisina tādi būtiski jautājumi kā pētnieku mobilitāte un nolīgumi par intelektuālā īpašuma aizsardzību, bet arī jāveicina pašiniciatīva, jāatbalsta zinātniskās konferences, kas sekmē zināšanu apmaiņu, un jāpalielina interese par Eiropas Pētniecības telpu.

1.5

Komiteja uzskata, ka – arī no subsidiaritātes viedokļa – Komisijai ir īpaša nozīme, lai panāktu starptautiskas vienošanās par lieliem zinātnes un tehnikas infrastruktūras objektiem, jo to (būvniecības un darbības) izmaksas parasti pārsniedz vienas dalībvalsts iespējas, un tādēļ šādi jautājumi ir jārisina Kopienas līmenī. Tāpēc Komiteja atbalsta arī izvirzīto mērķi īstenot starptautiskus pētniecības infrastruktūras projektus (tādu kā jau izveidotais Starptautiskais kodoltermiskais eksperimentālais reaktors) vai iesaistīt sadarbības partnerus no citām valstīm Eiropas pētniecības infrastruktūras veidošanā.

1.6

Komiteja atbalsta Komisijas priekšlikumu vairāk uzmanības veltīt starptautiskai sadarbībai informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) jomā un vienlaikus iesaka izvērst starptautisku sadarbību arī tādā jomā kā “IKT zinātnei un pētniecībai”. Komiteja iesaka tikpat lielu uzmanību veltīt arī citiem vispārējas nozīmes jautājumiem, piemēram, enerģētikai, klimata pārmaiņām, vides un veselības aizsardzībai. Tas gan nenozīmē, ka starptautiskā sadarbība nedrīkst noritēt vēl citās jomās, it īpaši fundamentālo pētījumu jomā.

1.7

Komiteja uzsver, ka starptautiskās sadarbības sekmes galvenokārt atkarīgas no Eiropas pētniecības telpas pievilcīguma un Eiropas universitāšu un pētniecības iestāžu profesionālās kompetences. Pasākumi, kas veicami, lai to nodrošinātu, ir būtiski Lisabonas stratēģijas elementi. Tāpēc, ņemot vērā pašreizējo finanšu un ekonomikas krīzi, vēl jo svarīgāk ir īstenot anticiklisku politiku un, izmantojot visus finanšu un strukturālos līdzekļus, stiprināt Eiropas pētniecības telpu un tās pamatus, tostarp tās ārējo dimensiju, kā arī palielināt Eiropas pētniecības telpas pievilcīgumu.

2.1

Minētajā paziņojumā izklāstīti Eiropas stratēģiskie pamatnorādījumi starptautiskai sadarbībai zinātnes un tehnoloģiju jomā (Z&T), izvirzot šādus mērķus:

2.2

Paziņojums izstrādāts, ņemot vērā Padomes 2008. gada februāra secinājumus, un tā ir viena no piecām Komisijas iniciatīvām, kas veltītas Eiropas Pētniecības telpas veidošanai. Ierosinātie pamatnorādījumi veicinās zināšanu brīvu apriti (ES “piektā pamatbrīvība”), ļaus visā pasaulē popularizēt Eiropas sasniegumus zinātnes un tehnoloģiju jomā un izplatīt Eiropas zinātību IKT (informācijas un komunikācijas tehnoloģijas) jomā.

2.3

Svarīgākais šā procesa aspekts ir pētnieku mobilitāte.

2.4

Sadarbība ar zinātniski attīstītākajām partnervalstīm pēc būtības atšķirsies no sadarbības ar valstīm, kuras tikai sāk veidot savu zinātnisko bāzi, bet abi sadarbības veidi ir lietderīgi.

2.5

Ar valstīm, kas izrāda interesi par iesaistīšanos Septītajā pētniecības pamatprogrammā, jāsāk politisks dialogs par sadarbību zinātnes un tehnoloģiju jomā.

2.6

Tā kā dalībvalstis iegulda visvairāk publisko līdzekļu pētniecības un izstrādes finansēšanai, ES var efektīvi sekmēt starptautisko sadarbību, tikai nostiprinot dalībvalstu un Eiropas Kopienas (EK) sadarbību.

3.1

Ievadpiezīmes. Komiteja jau 2000. gadā pieņemtajā atzinumā (2) par Komisijas paziņojumu “Ceļā uz Eiropas pētniecības telpu” norādīja uz dabas zinātņu pētījumiem raksturīgu iezīmi, proti, “Visas nācijas un tautas lieto vienādas metodes un ar tām saistītos zinātniskos jēdzienus. Pasaulē ir tikai viena (dabas)zinātņu kultūra un tikai viena (dabas)zinātņu jēdzienu valoda, kā arī vienota izpratne par to vērtībām. …. Tas paver iespējas starptautiskai zināšanu apmaiņai un sadarbībai visā pasaulē.”

3.2

Pašreizējā situācija. Ar gandarījumu jāatzīmē, ka daudzās dalībvalstīs jau gadu desmitiem norit daudzpusīga starptautiska sadarbība zinātnes un tehnikas jomā ar valstīm, kas neietilpst ES sastāvā, un jāpiebilst, ka sadarbojas gan uzņēmumi (“global players”), gan valstu finansētās pētniecības organizācijas un tajās izveidotās pētniecības grupas. Minētajā procesā svarīga nozīme ir arī dažādām zinātniski tehnisko speciālistu apvienībām (3), īpašām starptautiskām organizācijām, piemēram, Starptautiskajai Enerģētikas aģentūrai (IEIA) (4), Pasaules veselības organizācijai (WHO), Starptautiskajai teorētiskās un lietišķās fizikas savienībai (IUPAP), Klimata pārmaiņu starpvaldību padomei (IPCC), Eiropas Kosmosa aģentūrai (ESA) un Eiropas kodolpētījumu organizācijai (CERN), kas sekmē šo sadarbību. Līdzšinējā pieredze kopumā liecina, ka valstīs, kas iesaistās atklātā zinātniskā apmaiņā un sadarbojas minētajā jomā, vidējā un ilgākā termiņā vērojams kultūras un ekonomikas uzplaukums.

3.3

Vispārējs atbalsts. Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē paziņojuma pamatmērķus, jo starptautiskā sadarbība visā pasaulē ļauj taupīt līdzekļus un paātrina jaunu zināšanu izplatīšanos; kopumā tā visaptveroši un tikai pozitīvi ietekmē gan zinātnes un tehnikas attīstību, gan tautu savstarpējo saprašanos. Tādējādi tā īpaši sekmē ES un tās kaimiņvalstu attiecību uzlabošanu. Tomēr sadarbība nedrīkst kļūt par pašmērķi, jo tā prasa papildu ieguldījumus, kas katrā attiecīgajā gadījumā jāpamato ar pievienoto vērtību, kuru paredzēts iegūt.

3.4

Konkurences un sadarbības pretrunas. Pretrunas starp konkurenci un sadarbību ietekmē arī šajā atzinumā aplūkoto starptautisko sadarbību zinātnes un tehnoloģiju jomā (5). Kaut arī fundamentālo pētījumu jomā konkurence galvenokārt izpaužas centienos ātrāk veikt zinātniskos atklājumus un gūt ar tiem saistīto atzinību, konkurences aspektu ekonomiskā nozīmība palielinās, ja pētniecības un izstrādes procesā gūtās atziņas var pārvērst procesos/produktos, kurus var pārdot tirgū un tādējādi gūt peļņu.

3.5

Pašiniciatīvas un mobilitātes veicināšana un novērtēšana. Pētnieki (zinātnieki un inženieri) ir nozīmīgākie starptautiskās sadarbības iniciatori un dalībnieki. Tāpēc jāveicina un jānovērtē viņu pašiniciatīva un mobilitāte, gan sniedzot viņiem personisku atbalstu, gan veicinot viņu mobilitāti ar tādiem pašiem pasākumiem, kādus jau īsteno vai kādus vēl paredzēts īstenot Eiropas pētniecības telpā.

3.6

Starptautisku zinātnisku konferenču un zinātniski tehnisko speciālistu apvienību veicināšana. Speciālistu konferences ir nozīmīgākais forums, kur var izplatīt un novērtēt rezultātus, apmainīties ar zināšanām un idejām, veicināt sadarbību, kā arī izstrādāt jaunas koncepcijas vai tās pilnveidot. Šādas konferences parasti organizē attiecīgās zinātniski tehnisko speciālistu apvienības, kas ir pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Tādēļ Komiteja iesaka vairāk ņemt vērā un atzīt šo organizāciju veikumu, kā arī vairāk izmantot un veicināt pasākumus, ko tās īsteno zināšanu izplatīšanai, rezultātu novērtēšanai un pētniecības koordinācijai (6).

3.7

Pašorganizēšanās veicināšana un novērtēšana. Gan atsevišķi zinātnieki, gan jo īpaši pētniecības iestādes un universitātes rosina un īsteno starptautisku sadarbību attiecīgajā jomā, slēdzot līgumus ar – bieži pat vairākām un dažādām – partnerorganizācijām. Šāda rīcība ir īpaši jāveicina un jāatbalsta, radot atbilstošus un pietiekami stabilus tiesiskos, finansiālos un personāla komplektēšanas pamatnosacījumus.

3.8

Papildu atbalsta pasākumi. Lai sāktu un atvieglotu iepriekš minēto pasākumu īstenošanu, dalībvalstu valdībām, iespējams, būtu jānoslēdz pamatnolīgumi ar attiecīgajām valstīm, kas neietilpst ES sastāvā. Komiteja uzskata, ka šai sakarā svarīgākais uzdevums ir koordinācija, proti, starptautiskajā sadarbībā pētniecības un izstrādes jomā, izmantojot gan Eiropas līmeņa, gan dalībvalstu instrumentus, attiecībās ar trešām valstīm jāīsteno saskaņota politika (pētniecības politika, kaimiņattiecību politika, attīstības politika, rūpniecības un ekonomikas politika).

3.9

Eiropas Komisijas nozīme. Komiteja uzsver, ka pētniecības iestādēm un uzņēmumiem pašiem jāorganizē un jāfinansē starptautiskās sadarbības projekti un programmas jomās, kas tiem nozīmīgas, savukārt būtiski vispārējas nozīmes jautājumi jārisina gan dalībvalstu, gan Kopienas līmenī. Eiropas Komisijai un dalībvalstīm cieši sadarbojoties, jāapspriež šādi vispārējas nozīmes jautājumi:

3.10

Komisijas paziņojuma svarīgākais vēstījums. Komiteja tāpēc uzskata, ka Komisijas paziņojuma galvenie mērķi ir norādīt Padomei un Parlamentam uz starptautiskās sadarbības nozīmi, kas arvien palielinās, panākt Kopienas un dalībvalstu koordinētu rīcību, slēdzot starptautiskus pamatnolīgumus, un nodrošināt, ka tiek atklāti un ņemti vērā starptautiskās sadarbības tematiskie un reģionālie mērķi, kopīgi plānojot pētniecības programmas un gatavojot Astoto pamatprogrammu pētniecības un tehnoloģiju attīstības jomā.

3.11

Eiropas pētniecības infrastruktūra. Komiteja uzskata, ka – arī no subsidiaritātes viedokļa – Komisijai aktīvāk un tiešāk jāiesaistās starptautiskajā sadarbībā, kas saistīta ar lieliem Eiropas pētniecības infrastruktūras objektiem un projektiem, jo to (būvniecības un darbības) izmaksas parasti pārsniedz vienas dalībvalsts iespējas. Tas īpaši attiecas uz Komisijas finansētajām un koordinētajām programmām, kurās ES ir viena no sadarbības partneriem (piemēram, kodolsintēzes programmu starptautiskajā kodoltermiskajā eksperimentālajā reaktorā) vai kuras tā koordinē, piemēram, Eiropas stratēģisko forumu pētniecības infrastruktūrai (9) (ESFRI) un tā īstenotajiem papildu pasākumiem. Komiteja tāpēc pilnībā atbalsta Komisijas izvirzīto mērķi risināt zinātniski būtiskas problēmas, “izmantojot globāla mēroga pētniecības infrastruktūras”. Tas nozīmē, ka Eiropas pētniecības infrastruktūras projektos var iesaistīt arī starptautiskos sadarbības partnerus, taču jāņem vērā ģeogrāfiskie aspekti un attiecīgo valstu zinātniskais potenciāls.

3.12

Stratēģiskas nozīmes forums starptautiskās sadarbības veicināšanai – Zinātnes un tehnisko pētījumu komiteja (CREST). Komiteja atzinīgi vērtē un atbalsta to, ka saskaņā ar 2008. gada 14. novembrī Konkurētspējas padomē apstiprināto provizorisko ieteikumu un ar to saistīto lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 2. decembrī (10), tika izveidots Stratēģiskais forums (Zinātnes un tehnisko pētījumu komitejas (CREST) īpašā struktūrvienība) starptautiskajai sadarbībai zinātnes un tehnoloģiju jomā. Komiteja atzinīgi vērtē un atbalsta arī attiecīgos mērķus, proti:

3.13

Eiropas pētniecības telpas starptautiskā dimensija. Komiteja īpaši uzsver Eiropas pētniecības telpas starptautisko dimensiju. Tā nozīmē gan ciešāku sadarbību starp dalībvalstīm (11)“mainīgās kombinācijās” (12), gan pētniecības un izstrādes pasākumu koordināciju starptautiskā līmenī.

3.14

Humanitāro un dabaszinātņu konverģence. Komiteja iesaka līdztekus tiešai sadarbībai zinātnes un tehnoloģiju jomā izvērst starptautisko sadarbību arī jomās, kurās pastāv saikne ar humanitārajām zinātnēm un ar tām saistītajiem ētikas jautājumiem.

3.15

Komisijas paziņojuma trūkumi. Komiteja tomēr pauž nožēlu, ka paziņojumā nepietiekama uzmanība veltīta jau sāktajai sadarbībai un līgumiem (skatīt 3.2. punktu), kā arī to iniciatoriem un lietotajiem instrumentiem, un tādējādi neinformētam paziņojuma lasītājam rodas pārāk negatīvs priekšstats par pašreizējo situāciju. Turpmākā darbība būtu jābalsta uz līdz šim gūto pieredzi, labāk izmantojot arī visas jau uzsāktās iniciatīvas, piemēram, zinātniski tehnisko speciālistu apvienību īstenotās iniciatīvas.

4.1.1

Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, tai skaitā “IKT zinātnei un pētniecībai”. Komiteja pilnībā atbalsta Komisiju, kura uzsvērusi, ka viena no svarīgākajām starptautiskās sadarbības jomām ir informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, kas ir zinātnei un rūpniecībai nozīmīgas transversālas tehnoloģijas, un ka viens no šīs sadarbības mērķiem ir izplatīt Eiropā uzkrāto IKT zinātību visā pasaulē. Komiteja tomēr norāda, ka jautājumus, kas skar informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, nedrīkst interpretēt pārāk šauri un jārisina arī visaptveroši jautājumi, proti, jāsaskaņo atšķirīgie sakaru tīklu, augstas efektivitātes datoru un to arvien sarežģītākās programmatūras standarti. Tas saistīts ar to, ka tāda plaša zinātnes nozare kā “zinātniskā skaitļošana” (13) , tai skaitā “mākoņdatošana” (koplietošanas resursu virtualizācija) un “režģiskā skaitļošana” (skaitļošanas resursu klasteri) ir attīstījusies un kļuvusi par ļoti svarīgu zinātniskās un tehniskās metodoloģijas daļu. Iepriekš minētos jautājumus vislabāk risināt, ieviešot sadarbības apakškategoriju “IKT zinātnei un pētniecībai”. Komiteja arī norāda, ka tieši šai sakarā ļoti lietderīga var būt sadarbība ar starptautisko sadarbības partneru ekspertu grupām.

4.1.2

Enerģētika, klimats, vide un veselība. Jārisina arī citi vispārējas nozīmes jautājumi, piemēram, saistībā ar enerģētiku un klimata pārmaiņu ierobežošanu, kā arī vides izpēti un pētījumiem veselības jomā. Tāpēc Komisijas ierosinātajā stratēģijā atbilstoša uzmanība jāvelta arī minētajiem jautājumiem.

4.1.3

Citu jautājumu iekļaušana stratēģijā. Nav noliedzams, ka daži jautājumi un problēmas – pašlaik, piemēram, enerģētikas un ar klimata pārmaiņām saistītie jautājumi – attiecīgajā laika brīdī ir īpaši svarīgi un steidzami risināmi, un tāpēc ierobežotie līdzekļi ir jāapvieno. Tā kā jaunus zinātnes atklājumus un laiku, kas paiet līdz to tehniskai pielietošanai, nevar paredzēt, Komiteja iesaka starptautiskos pamatnolīgumos a priori neierobežot risināmo jautājumu loku un paredzēt iespējas risināt problēmas, kas varētu rasties nākotnē. Tieši tāpēc svarīga ir starptautiskā sadarbība teorētisko pētījumu jomā.

4.1.4

Fundamentālie pētījumi. Komiteja atgādina par teorētisko pētījumu būtisko pienesumu to dabas likumu atklāšanā, uz kuriem balstoties izstrādātas gandrīz visas modernās tehnoloģijas un gūtas medicīniskās atziņas. Komiteja iesaka fundamentālo pētījumu jomā konsultēties arī ar Eiropas Pētniecības padomi (ERC).

4.2

Eiropas intereses un dažādi sadarbības veidi. Eiropas interesēs ir precīzāk nodalīt dažādus starptautiskās sadarbības veidus:

4.3

Valodu jautājums ir problēma, par kuru ir jārunā. Angļu valoda ir starptautiskā zinātnes valoda. Tāpēc tās ES valstis, kur angļu valoda ir dzimtā valoda vai kur vairākums pētniecībā un izstrādē nodarbināto pārvalda angļu valodu, ir izdevīgākā situācijā, lai piesaistītu studentus, kuri pēc gadiem pieņems lēmumus par zinātnisko sadarbību, un iesaistītos zinātniskajā apmaiņā. Pārējām dalībvalstīm jāmeklē atbilstoši un gan pašām valstīm, gan Eiropas pētniecības telpai lietderīgi risinājumi.

4.4

Mobilitāte un intelektuālā darbaspēka emigrācijas novēršana. Svarīgs zināšanu apmaiņas un sadarbības priekšnoteikums ir zinātnieku, proti, pētnieku, mācībspēku un studentu mobilitāte, kas mūsdienās arvien biežāk ir arī turpmākās zinātniskās karjeras priekšnosacījums. Mobilitātei var būt arī negatīva ietekme, ja valsts talantīgākie zinātnieki dodas prom un ilgstoši darbojas vietās, kur radīti vislabākie un vispiemērotākie apstākļi pētniecībai, kā arī visplašākās iespējas personiskai attīstībai. Šī problēma skar gan Eiropas Savienību kopumā, jo zinātnieki emigrē, piemēram, uz ES kaimiņvalstīm vai ASV, gan atsevišķas ES dalībvalstis, kuru zinātnieki dodas uz citām dalībvalstīm.

4.5

Jaunas iespējas. Tā kā mobilitāti nekādā gadījumā nedrīkst kavēt, liedzot apdāvinātiem jauniešiem attīstības iespējas, visām ES dalībvalstīm un Kopienai savas pētniecības politikas ietvaros – arī ar struktūrfondu līdzekļiem – jācenšas veidot izcilības centri un/vai citi pievilcīgi modeļi, lai tādējādi panāktu vēlamo mobilitātes līdzsvaru (intelektuālā darbaspēka aprite).

4.6

Labvēlīgāku apstākļu radīšana Eiropā – Eiropas pētniecības telpa. Tas attiecas arī uz ES attiecībām ar starptautiskās sadarbības partneriem. Būtisks faktors, kas ietekmē starptautiskās sadarbības panākumus un ES pozīcijas sarunās par attiecīgajiem nolīgumiem, ir labvēlīgi apstākļi pētniecībai un izstrādei Eiropas Savienībā, kā arī tās izglītības iestādes/universitātes, infrastruktūra un pētnieku profesionālās attīstības iespējas. Tāpēc Eiropas pētniecības telpas stiprināšana ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem, kā nepieļaut intelektuālā darbaspēka emigrāciju no Eiropas, piesaistīt tai labākos zinātniekus no visas pasaules un nodrošināt priekšrocības sarunās par starptautiskiem nolīgumiem.

4.7

Lisabonas stratēģija, pašreizējā krīze un anticikliska politika. Starptautiskās sadarbības sekmes galvenokārt atkarīgas no Eiropas pētniecības telpas pievilcīguma un Eiropas universitāšu un pētniecības iestāžu profesionālās kompetences. Pasākumi, kas veicami, lai to nodrošinātu, ir būtiski Lisabonas stratēģijas elementi. Tāpēc, ņemot vērā pašreizējo finanšu un ekonomikas krīzi, vēl jo svarīgāk ir īstenot anticiklisku politiku un, izmantojot visus finanšu un strukturālos līdzekļus, stiprināt Eiropas pētniecības telpu un tās pamatus, tostarp tās ārējo dimensiju, kā arī palielināt Eiropas pētniecības telpas pievilcīgumu. Komiteja rosina arī Komisiju un dalībvalstis īstenot anticiklisku personāla politiku, lai nepieļautu augstskolu absolventu bezdarbu, ko varētu izraisīt pētniecības un izstrādes darbību ierobežošana privātajā sektorā. (15)

16.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/18

1.1.

EESK pieņem zināšanai nolūku nodrošināt sabiedrībai labāku informāciju par zālēm, kuru iegādei vajadzīga recepte, taču izsaka iebildumus par atsevišķiem direktīvas priekšlikuma punktiem. Saskaņots tiesiskais regulējums veicinātu tiesisko noteiktību un skaidrību Eiropas Savienībā. EESK apšauba priekšlikuma direktīvai COM(2008) 663 (galīgā redakcija) principu, kas paredz atļaut farmācijas rūpniecībai tieši sniegt informāciju pacientiem.

1.2.

Šajā sakarā EESK uzskata, ka lielās atšķirības, kas pastāv dalībvalstīs spēkā esošajos noteikumos par zāļu, kuru iegādei vajadzīga recepte, juridisko statusu attiecībā uz to izrakstīšanu un izsniegšanu, ir šķērslis skaidrai un saprotamai informācijai par zālēm. Tādēļ EESK aicina Komisiju noteikt saskaņotu juridisko statusu zāļu, kuru iegādei vajadzīga recepte, izrakstīšanai un izsniegšanai.

1.3.

Katram iedzīvotājam (pacientam) ir tiesības saņemt izsmeļošu un saprotamu informāciju savā dzimtajā valodā. Tas attiecas arī uz internetā pieejamo informāciju par zālēm, kuru iegādei vajadzīga recepte. Šai informācijai jāietver arī ziņas par slimību, proti, informējot par zālēm, pacients jāinformē arī par slimību, kuras ārstēšanai var izmantot konkrētās zāles (1). Ņemot vērā demogrāfiskās pārmaiņas, īpaši svarīgi ir nodrošināt piekļuvi informācijai tieši gados vecākiem pacientiem (2).

1.4.

EESK ierosina izveidot neatkarīgu iestādi, kas paralēli tirdzniecības atļauju turētājiem arī sniegtu minēto informāciju. Šāda iestāde varētu nodrošināt informāciju par vienas slimības ārstēšanai paredzētajām dažādu ražotāju zālēm. Tāpēc EESK mudina direktīvas priekšlikumā veikt atbilstošus papildinājumus, lai veicinātu šādu neatkarīgu iestāžu izveidošanu.

1.5.

Direktīvas priekšlikuma 100.h panta 1. punktā noteikts, ka interneta tīmekļa vietnēm ir jābūt reģistrētām attiecīgajās valsts iestādēs. Tas atvieglotu un padarītu efektīvāku sabiedrības interešu aizsardzību arī internetā.

1.6.

Noteikt robežu starp reklāmu un informāciju katrā atsevišķā gadījumā ir sarežģīti, jo šīs atšķirības ir pārāk nekonkrētas. EESK uzskata, ka direktīvā jādefinē apstiprināta informācija, balstoties uz kvalitātes kritērijiem, proti, informācijai jābūt objektīvai, neatkarīgai, salīdzināmai un saprotamai, negaidot norādījumus, kurus Komisija ir iecerējusi izstrādāt.

1.7.

EESK aicina neuzskatīt informāciju par bezintervences zinātniskajiem pētījumiem par plašai sabiedrībai pieejamu informāciju un svītrot attiecīgos priekšlikuma pantus.

1.8.

“Ar veselības jautājumiem saistītas publikācijas” nav piemēroti izdevumi, lai informētu par zālēm, kuru iegādei vajadzīga recepte. To varētu uzskatīt par informācijas aktīvu sniegšanu pacientiem, taču direktīvai jāattiecas tikai uz informāciju, kuru pacients aktīvi meklē pats. Tāpēc no direktīvas priekšlikuma jāsvītro iespēja, kas paredz informācijas izplatīšanu, izmantojot “ar veselības jautājumiem saistītas publikācijas”. Tīmekļa vietnes savukārt var būt piemērots informācijas avots ar nosacījumu, ka jaunajā 100.c panta b) punktā jānosaka, ka tām jābūt tīmekļa vietnēm, kuras veltītas vienīgi zālēm un kuras apstiprinājusi Eiropas Zāļu aģentūra un valstu Zāļu aģentūras.

1.9.

Direktīvas priekšlikumā arī norādīts, ka oficiāli atļautā informācija un it īpaši lietošanas pamācības jāpadara pacientiem saprotamākas. EESK stingri atbalsta šādus centienus arī neatkarīgi no izskatāmā direktīvas priekšlikuma. Pacientiem jānodrošina izsmeļoša un saprotama informācija, jo īpaši attiecībā uz medikamentu blaknēm un viņu dzīvesveidu ietekmējošiem faktoriem. Atbilstoša apmācība jānodrošina arī ārstiem un veselības aprūpes speciālistiem.

1.10.

EESK aicina dalībvalstis līdz ar direktīvas stāšanos spēkā izveidot no farmācijas rūpniecības neatkarīgu interneta portālu, kurā varētu izplatīt informāciju par zālēm, kuru iegādei vajadzīga recepte. Šim nolūkam dalībvalstīs sadarbībā ar pacientu organizācijām un sociālās apdrošināšanas iestādēm, tai skaitā apdrošināšanas iestādēm, kas nodrošina papildu apdrošināšanu slimības gadījumā, jārīko konferences un jāveido forumi.

1.11.

Aicinām Komisijas ģenerāldirektorātus informēt pacientus par iespējām un risku internetā atrast informāciju par zālēm.

1.12.

EESK atbalsta direktīvas priekšlikuma 100.g pantā paredzētās informācijas kontroles metodes. Gadījumos, kad šķiet vajadzīga iepriekšēja informācijas pārbaude, tā būtu jāveic. Taču iepriekšēja pārbaude nav nepieciešama, ja publikācijas saturu jau iepriekš apstiprinājušas kompetentās iestādes vai to piemērotā veidā efektīvi uzrauga cits līdzvērtīgs mehānisms. Dalībvalstīm pašām ir jābūt tiesīgām noteikt, vai to teritorijā darbojas tāds mehānisms, kas nodrošina līdzvērtīgu un atbilstošu uzraudzību. Tādējādi 100.g pants paredz līdzsvarotu jautājuma regulējumu.

1.13

Saziņai starp pacientu un veselības aprūpes speciālistu, jo īpaši ārstu un farmaceitu, arī turpmāk jābūt galvenajai prioritātei. Lai nodrošinātu recepšu medikamentu pareizu lietošanu, būtiskas ir individuālas veselības aprūpes speciālistu konsultācijas.

2.1.

Direktīvas priekšlikuma mērķis ir radīt skaidrus noteikumus attiecībā uz informāciju, ko tirdzniecības atļauju turētāji sniedz plašai sabiedrībai par zālēm, kuru iegādei vajadzīga recepte, lai veicinātu šo zāļu racionālu lietošanu.

2.2.

Visā Kopienā konsekventi piemērojot precīzi noteiktus standartus, jānodrošina, ka minētā informācija ir kvalitatīva.

2.3.

Informācijas sniegšanai jāizmanto tādi kanāli, kas ir atbilstoši dažādu grupu pacientu vajadzībām un spējām.

2.4.

Tirdzniecības atļauju turētājiem jāļauj saprotamā veidā sniegt objektīvu un reklāmas nolūkiem neparedzētu informāciju par zāļu priekšrocībām un risku.

2.5.

Direktīvas priekšlikumā paredzēti arī uzraudzības un piemērošanas pasākumi, lai nodrošinātu, ka informācijas sniedzēji ievēro kvalitātes kritērijus, vienlaikus izvairoties no nevajadzīgas birokrātijas.

3.1.

Ar Direktīvu 2001/83/EK par Kopienas kodeksa izveidošanu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (3), Kopienas līmenī nosaka vienotu pamatu zāļu reklamēšanai. Ar to aizliedz reklamēt plašai sabiedrībai zāles, kuru iegādei vajadzīga recepte. Tomēr direktīvā nav ietverti konkrēti noteikumi par informāciju attiecībā uz zālēm; tajā vienīgi paredzēts, ka uz dažiem informācijas sniegšanas pasākumiem neattiecas noteikumi par reklāmu.

3.2.

Pamatojoties uz Direktīvas 2001/83/EK 88.a pantu (4), Komisija pieņēma paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par ziņojumu par pašreizējo praksi attiecībā uz pacientu informēšanu par zālēm, un to 2007. gada 20. decembrī iesniedza Eiropas Parlamentam un Padomei (5). Ziņojumā konstatēts, ka dalībvalstīs ievērojami atšķiras noteikumi un prakse par pieejamo informāciju. Dažas dalībvalstis piemēro ārkārtīgi ierobežojošus noteikumus, savukārt citas atļauj publicēt vairāku veidu informāciju, kas nav reklāma.

4.1.

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm, attiecībā uz informāciju plašai sabiedrībai par zālēm, kuru iegādei vajadzīga recepte, paredz svītrot dažus informācijas veidus no informācijas kopuma, uz kuru attiecas noteikumi par zāļu reklāmu (VIII sadaļa) un jaunā sadaļā iekļaut noteikumus par informāciju saistībā ar recepšu medikamentiem (VIIIa sadaļa).

4.2.

Direktīvas priekšlikuma 100.b pantā uzskaitīta informācija, ko tirdzniecības atļauju turētāji drīkst sniegt plašai sabiedrībai vai sabiedrības locekļiem par atļautām zālēm, kuru iegādei vajadzīga recepte. Tostarp minams zāļu apraksta kopsavilkums, marķējums un lietošanas pamācība, kas izstrādāti kompetento iestāžu apstiprinātā formā. Direktīvas priekšlikumā arī atļauts sniegt ar zālēm saistītu informāciju par bezintervences zinātniskajiem pētījumiem.

4.3.

Attiecīgo informāciju drīkst sniegt tikai ar veselības jautājumiem saistītās publikācijās, zālēm veltītās tīmekļa vietnēs internetā un rakstiski atbildot uz informācijas pieprasījumiem, kurus iesnieguši sabiedrības locekļi (100.c pants).

4.4.

Direktīvas priekšlikuma 100.d pantā noteiktas vispārējas kvalitātes un satura prasības, kas jāievēro, sniedzot minēto informāciju.

4.5.

Direktīvas priekšlikuma 100.g pantā paredzēti noteikumi informācijas kontrolei. Informācija tiek pārbaudīta pirms tās publicēšanas, izņemot gadījumu, ja publikācijas saturu jau iepriekš apstiprinājušas kompetentās iestādes vai to piemērotā veidā efektīvi uzrauga cits līdzvērtīgs mehānisms.

4.6.

Tīmekļa vietnes, kurās sniegta informācija par zālēm, kuru iegādei vajadzīga recepte, ir jāreģistrē un tajās nedrīkst būt pieeja interneta televīzijai.

5.1.

Nolūks nodrošināt sabiedrībai labāku informāciju par zālēm, kuru iegādei vajadzīga recepte, izraisa iebildumus, jo tas ļauj farmācijas rūpniecībai tieši sniegt informāciju pacientiem.

5.2.

Līdztekus noteikumiem par plašai sabiedrībai pieejamo informāciju nepieciešami arī papildu pasākumi, jo īpaši, lai nodrošinātu sniegtās informācijas pieejamību un saprotamību. Sevišķi svarīgi ir ņemt vērā demogrāfisko pārmaiņu ietekmi un sniegt informāciju par iespējām izmantot internetu gados vecākiem cilvēkiem un citām personu grupām ar īpašām informācijas vajadzībām viņiem saprotamā veidā.

5.3.

Direktīvas priekšlikuma īstenošanu tomēr apgrūtina fakts, ka atsevišķām zālēm dalībvalstīs ir noteikts atšķirīgs statuss. Tādējādi pastāv situācija, ka vienā dalībvalstī konkrētas zāles ir atļauts reklamēt, taču citā par tām drīkst sniegt tikai informāciju atbilstoši direktīvas priekšlikumam. Līdz ar to saglabājas atšķirības starp dažādās dalībvalstīs pieejamās informācijas veidiem un kvalitāti.

5.4.

Direktīvas priekšlikumā tiek ņemta vērā arī ES iedzīvotāju pieaugusī interese saņemt informāciju par pieejamajām zālēm un iespējamo ārstēšanu. Pacienti ir kļuvuši par atbildīgiem patērētājiem, kas aktīvi izmanto veselības aprūpes pakalpojumus un meklē arvien plašāku informāciju par zālēm un ārstēšanas iespējām. Tomēr “saprātīgais patērētājs” ir tikai idealizēts priekšstats.

5.5.

Aizvien vairāk iedzīvotāju internetā meklē informāciju arī par zālēm, kuru iegādei vajadzīga recepte. Jāņem vērā pieaugošā interneta nozīme, jo tas uzskatāms par būtisku informācijas avotu, ko iedzīvotāji var izmantot, lai iegūtu informāciju par zālēm. Šai sakarā jāatzīmē, ka jāveic pasākumi, lai ļautu labāk izmantot interneta kā informācijas avota piedāvātās iespējas arī tām iedzīvotāju grupām, kuras līdz šim internetu izmantojušas salīdzinoši reti (skatīt 5.2. punktu).

5.6.

Vienots Kopienas tiesiskais ietvars, kas regulē informācijas sniegšanu par zālēm, kuru iegādei vajadzīga recepte, nepieciešams arī tāpēc, ka internetā iegūstamajai informācijai var būt apšaubāma kvalitāte. Jānodrošina, lai būtu pieejama kvalitatīva informācija. Saskaņā ar direktīvas priekšlikuma 100.h panta 5. punktu reģistrētām tīmekļa vietnēm jābūt skaidri apzīmētām, lai iedzīvotāji tās varētu atšķirt no nedrošām tīmekļa vietnēm.

5.7.

Tā kā informācijā, ko tirdzniecības atļauju turētāji drīkst sniegt par zālēm, kuru iegādei vajadzīga recepte, ietilpst arī lietošanas pamācības, EESK atbalsta centienus, kas šobrīd tiek veikti neatkarīgi no konkrētā direktīvas priekšlikuma, lai uzlabotu šo pamācību saprotamību. To var īstenot arī ar pacientu organizāciju līdzdalību. EESK iesaka izveidot darba grupu minētā jautājuma izpētei.

5.8.

EESK ierosina izveidot neatkarīgu iestādi, kas sniegtu informāciju paralēli tirdzniecības atļauju turētājiem. Šādas neatkarīgās iestādes varētu sniegt informāciju par dažādu tirdzniecības atļauju turētāju piedāvātajām zālēm un iepazīstināt ar atšķirīgām zālēm (it īpaši ģenēriskajām zālēm), kas paredzētas vienas slimības ārstēšanai.

6.1.

EESK atzinīgi vērtē aizliegumu reklamēt iedzīvotājiem zāles, kuru iegādei vajadzīga recepte.

6.2.

Direktīvas priekšlikums ir pamatoti balstīts uz principu, ka oficiāli atļautā informācija, piemēram, zāļu apraksta kopsavilkums, marķējums un lietošanas pamācība kompetento iestāžu apstiprinātā formā, kā arī kompetento valsts iestāžu izstrādātā novērtējuma ziņojuma publiski pieejamā versija ir uzskatāma par informāciju nevis reklāmu. Jāatļauj šādas informācijas sniegšana plašai sabiedrībai.

6.3.

Ja 6.2. punktā minētā informācija tiek sniegta formā, kas atšķiras no kompetento iestāžu apstiprinātās formas, jānodrošina 100.d pantā noteikto kvalitātes kritēriju ievērošana. 100.b panta b) apakšpunktā skaidrības labad būtu jāiekļauj konkrēta atsauce uz 100.d pantā noteiktajām prasībām. Sniegt oficiāli atļauto informāciju formā, kas atšķiras no kompetento iestāžu apstiprinātās formas, var būt nepieciešams tāpēc, ka pašreiz oficiāli atļautā informācija, piemēram, lietošanas pamācības un specializētā informācija pacientiem reizēm var būt grūti saprotamas. Tāpēc EESK atkārto, ka minētā informācija kompetento iestāžu apstiprinātajā formā ir jāpadara vieglāk lasāma un saprotamāka (skatīt 5.7. punktu).

6.4.

Plašai sabiedrībai nav jāsniedz informācija par bezintervences zinātniskajiem pētījumiem. Pacientu spēja pareizi novērtēt informāciju par bezintervences zinātniskajiem pētījumiem un izdarīt savai situācijai atbilstošus secinājumus ir diezgan apšaubāma. Tas nav saistīts ar minētās informācijas kvalitāti. Informāciju par minētajiem pētījumiem nepieciešamības gadījumā arī turpmāk būtu jāsniedz veselības aprūpes speciālistiem.

6.5.

“Ar veselības jautājumiem saistītas publikācijas” nav piemēroti izdevumi, lai sniegtu informāciju par zālēm, kuru iegādei vajadzīga recepte. Jau pats jēdziens ir pārprotams, tāpēc ir apšaubāmi, ka visās dalībvalstīs to interpretētu vienādi. Turklāt pastāv jautājums, vai, izmantojot “ar veselības jautājumiem saistītas publikācijas” informācijas izplatīšanai, netiek pārkāpta robeža starp informāciju, ko pacienti meklē (“pieprasītā informācija”), un informāciju, kas tiem aktīvā veidā tiek sniegta (“sniegtā informācija”), jo pacients, kas iegādājies šāda veida publikāciju, ne vienmēr mērķtiecīgi meklē informāciju par konkrētām zālēm (6).

6.6.

Direktīvas priekšlikuma 100.h panta 1. punktā noteikts, ka interneta tīmekļa vietnēm ir jābūt reģistrētām attiecīgajās valsts iestādēs. Tas atvieglotu un padarītu efektīvāku sabiedrības interešu aizsardzību arī internetā.

6.7.

Reģistrācijas izmaksas nedrīkst radīt pārmērīgu administratīvo slogu ne attiecīgajām valsts iestādēm, ne arī farmācijas rūpniecībai.

6.8.

Par pamatotu uzskatāma prasība informācijā ietvert norādi, ka gadījumā, ja pacientam nepieciešams precīzāks paskaidrojums saistībā ar sniegto informāciju, viņš var sazināties ar veselības aprūpes speciālistu. Neraugoties uz to, ka informācijas sniegšana arī par zālēm, kuru iegādei vajadzīga recepte, atbilst pacientu paaugstinātajām informācijas vajadzībām un atspoguļo “informētā” patērētāja mainīgo dabu, direktīvas priekšlikumā paredzētās informācijas sniegšana nespēs katrā konkrētā gadījumā aizstāt veselības aprūpes speciālistu individuālās konsultācijas.

6.9.

EESK atbalsta direktīvas priekšlikuma 100.g pantā paredzētās informācijas kontroles metodes. Ja šķiet, ka vajadzīga iepriekšēja informācijas pārbaude, tā būtu jāveic. Taču iepriekšēja pārbaude nav nepieciešama, ja publikācijas saturu jau iepriekš apstiprinājušas kompetentās iestādes vai to piemērotā veidā efektīvi uzrauga cits līdzvērtīgs mehānisms. Dalībvalstīm pašām ir jābūt tiesīgām noteikt, vai to teritorijā darbojas tāds mehānisms, kas nodrošina līdzvērtīgu un atbilstošu uzraudzību. Tādējādi 100.g pants paredz līdzsvarotu jautājuma risinājumu.

6.10.

EESK ļoti atzinīgi vērtē direktīvas priekšlikuma 100.g panta 2. punktā paredzēto ieceri izstrādāt norādījumus attiecībā uz informāciju, kuras sniegšana minētajā sadaļā ir atļauta. Šajos norādījumos un tajos iekļautajā uzvedības kodeksā varētu precizēt atšķirības starp nepieļaujamu reklāmu un pieļaujamu informāciju. Tas ir nepieciešams, jo ar “vispārēju definīciju” nav iespējams noteikt šādu abstraktu robežu.

6.11.

EESK atzinīgi vērtē aizliegumu tīmekļa vietnēs ļaut pieeju interneta televīzijai, kā arī izplatīt informāciju televīzijā vai radio.

16.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/22

1.1

EESK atbalsta Komisijas nodomu izveidot stingrāku farmakovigilances sistēmu, pastiprinot tirgus uzraudzību un tās kārtību, kas skaidri nosaka uzdevumus un pienākumus galvenajām atbildīgajām personām un nodrošina pārredzamību ES lēmumu pieņemšanā.

1.2

EESK stingri iesaka – saskaņā ar jauno normatīvo sistēmu ES tiesību aktos galvenā uzmanība jāpievērš pacientam, pieņemot pietiekami saskaņotus noteikumus minētajā jomā, lai vismaz ilgākā laika posmā ES iedzīvotājiem nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi ticamai informācijai visā ES, kā arī iespējas par saprātīgu cenu iegādāties jebkurā EEZ tirgus daļā reģistrētas drošas, inovatīvas un pieejamas zāles.

1.3

Saistībā ar iepriekš minēto EESK arī atbalsta būtiskus pašreizējā stāvokļa uzlabojumus, jo atšķirības starp valstu tiesību un administratīvajiem aktiem, kuri attiecas uz zālēm, rada būtisku netiešu ietekmi uz pacientiem, un minētās atšķirības varētu kavēt tirdzniecību EEZ iekšienē un ietekmēt iekšējā tirgus efektīvu darbību.

1.4

Tādēļ Komiteja uzsver, cik svarīgi ir iesaistīt pacientus farmakovigilancē, tai skaitā panākt, ka pacienti tieši un interaktīvi ziņo par iespējamajām blaknēm; atbildība par veselības aprūpi aizvien vairāk būtu jāuztic arī pacientiem, kuri pauž aktīvāku interesi par savu veselību un tās aprūpes iespējām, kā arī divpusējo saziņu, ieskaitot prasmīgu interneta lietošanu.

1.5

Komiteja atbalsta visu iesaistīto personu – dalībvalstu kompetento iestāžu, Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūras (EMEA) (ieskaitot tās komitejas), Komisijas, tirdzniecības atļauju turētāju, ieskaitot viņu atbildīgo amatpersonu farmakovigilances jomā, un pacientu – uzdevumu un pienākumu precizēšanu un kodificēšanu. Taču EESK uzskata, ka priekšlikumos iekļautie jaunie elementi nedrīkst kaitēt vai vājināt vietējā līmeņa struktūras un procedūras, īpaši tās, kurās iesaistīti pacienti un veselības nozares speciālisti. Tāpēc jānosaka pārredzama un ātra procedūra, lai nodrošinātu vienotus salīdzināmo datu parametrus.

1.6

Komiteja atzinīgi vērtē faktu, ka paredzēts izveidot jaunu, par farmakovigilanci atbildīgu komiteju, kas aizstās pašreizējo farmakovigilances darba grupu Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūrā, un uzskata, ka šādas komitejas izveide ļaus uzlabot un paātrināt ES sistēmas darbību, ja tiks precizēti uzdevumi, procedūras un attiecības ar citām komitejām, kuras jau darbojas.

1.7

Jāveicina farmakovigilances datu vākšana un pārvaldība datubāzē EudraVigilance, piesaistot jaunus cilvēkresursus un finanšu resursus, lai minētā datubāze kļūtu par vienīgo interaktīvo punktu, kurā ātri saņemtu un sniegtu farmakovigilances informāciju par zālēm, kā arī nodrošinātu datu efektīvu pārvaldību. Lai panāktu sabiedrības uzticēšanos, ļoti svarīga ir pārredzama un lietotājam draudzīga piekļuves politika, kas, ievērojot datu aizsardzības noteikumus un konfidencialitāti, visām iesaistītajām personām, jo īpaši pacientiem, nodrošina interaktīvu piekļuvi datiem.

1.8

EESK uzsver vienkāršotu procedūru nozīmīgumu maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un aicina optimizēt “MVU biroju”, sniedzot finansiālu un administratīvu atbalstu mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

1.9

Tā kā starptautiskie tirgi paplašinās un uzņēmumi aizvien vairāk darbojas starptautiskā mērogā, EESK iesaka ciešāk koordinēt dalībvalstu un Eiropas Komisijas pasākumus Eiropas un starptautiskajā līmenī.

1.10

EESK pieprasa, lai 5 gadu laikā EMEA iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Komitejai gan neatkarīgu ārējo novērtējumu par aģentūras darbības rezultātiem, pamatojoties uz tās jauno regulējumu un darba programmām, gan arī praktisko pasākumu, šajā priekšlikumā ierosinātā jaunā mehānisma ietekmes un datubāzes Eudravigilance interaktīvās darbības novērtējumu.

2.1

Saskaņoti Kopienas noteikumi par cilvēkiem paredzēto zāļu farmakovigilanci ir iekļauti Regulā (EK) Nr. 726/2004, ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūru (EMEA) attiecībā uz zālēm, kuras ir apstiprinājusi Komisija saskaņā ar minētajā regulā noteikto centralizēto atļaujas izsniegšanas kārtību un kuras ir apstiprinātas saskaņā ar Direktīvu 2001/83/EK.

2.2

Zāļu izstrādes gaitā jāveic stingrs un visaptverošs riska izvērtējums arī gadījumā, ja klīniskajos pētījumos nav iespējams noteikt visus draudus drošībai. Kad zāles ir laistas tirgū, parasti ievērojami palielinās to iedarbībai pakļauto pacientu skaits, ieskaitot pacientus ar patoloģisku stāvokli un pacientus, kurus vienlaikus ārstē ar citām zālēm. Tādēļ datu vākšanai par zāļu drošumu pēc to laišanas tirgū un riska izvērtēšanai, pamatojoties uz novērošanas datiem, ir ļoti būtiska nozīme, lai novērtētu un raksturotu zāļu riska profilu un pieņemtu apzinātus lēmumus par riska samazināšanu.

2.3

Šajā atzinumā aplūkoti tikai Komisijas priekšlikumi grozījumiem spēkā esošajā regulā, savukārt cits Komitejas atzinums veltīts grozījumiem Direktīvā 2001/83/EK (1).

2.4

EESK stingri atbalsta būtiskus uzlabojumus spēkā esošajos Kopienas tiesību aktos, jo ir radušās atšķirības starp valstu tiesību un administratīvajiem aktiem attiecībā uz zālēm, un šīs atšķirības varētu kavēt Kopienas iekšējo tirdzniecību un ietekmēt iekšējā tirgus efektīvu darbību.

2.5

Koordinācijas trūkums liegtu dalībvalstīm piekļuvi informācijai par vislabāko zinātnisko un ārstniecisko pieredzi zāļu drošuma novērtēšanas un riska samazināšanas jomā.

2.6

Komiteja jau ir norādījusi, ka “stingra farmakovigilances sistēma ir ļoti svarīga, un uzskata, ka pašreizējās sistēmas ir jāpastiprina. Visiem veselības speciālistiem, kuri izraksta receptes vai izsniedz zāles, kā arī pacientiem būtu jāpiedalās efektīvā visu zāļu uzraudzībā pēc to laišanas tirgū” (2).

2.7

EESK atbalsta Komisijas nodomu pilnveidot tirgus uzraudzību, paredzot stingrāku uzraudzības kārtību, kas skaidri nosaka galveno iesaistīto personu uzdevumus un pienākumus kā arī nodrošina pārredzamību ES lēmumu pieņemšanā par zāļu lietošanas drošuma jautājumiem, lai izstrādātu pasākumus, kas attiecībā uz visiem attiecīgajiem produktiem Eiropas Savienībā tiek īstenoti vienādi un pilnībā.

2.8

Atbildība par veselības aprūpi aizvien biežāk tiek dalīta ar pacientiem, kuri aktīvāk interesējas par savu veselību un veselības aprūpes iespējām. Atzīts, ka svarīgi ir iesaistīt pacientus farmakovigilancē, tai skaitā panākt, ka pacienti tieši ziņo par iespējamajām blaknēm, un EESK atzinīgi vērtē faktu, ka lielāka uzmanība veltīta tādu metožu izstrādei un atbalstīšanai, kas nodrošinātu pacientu iesaistīšanu visos līmeņos.

2.9

EESK atzīst, ka jaunie noteikumi farmakovigilances jomā sniegs labumu ES iedzīvotājiem un pacientiem, jo būs vieglāk piekļūt informācijai par veselības aprūpi un zālēm un savlaicīgi tiks vākti augstas kvalitātes dati par zāļu drošumu. Jāveicina farmakovigilances datu vākšana un pārvaldība datubāzē EudraVigilance, piesaistot jaunus cilvēkresursus un finanšu resursus, lai minētā datubāze kļūtu par vienīgo interaktīvo punktu, kurā saņemtu un sniegtu farmakovigilances informāciju par cilvēkiem izmantojamām zālēm.

2.10

EESK vairākos atzinumos (3) par konkrētiem tematiem analizē Farmaceitisko līdzekļu paketē iekļauto priekšlikumu dažādos aspektus. Tāpēc Briselē tika rīkota svarīga un lietderīga atklāta uzklausīšanas sanāksme, kuru vadīja priekšsēdētājs Bryan Cassidy un kurā piedalījās uzņēmumu, valstu un Eiropas organizāciju pārstāvji.

3.1

Priekšlikumu mērķis ir uzlabot iedzīvotāju veselības aizsardzību Kopienā, vienlaikus attīstot zāļu vienoto tirgu, pastiprinot un racionalizējot ES farmakovigilances sistēmu un novēršot atšķirības starp valstu noteikumiem, lai nodrošinātu zāļu atbilstošu apriti iekšējā tirgū.

3.2

Minētie priekšlikumi izstrādāti, lai sekmētu Kopienas tiesiskajā regulējumā, kas attiecas uz zāļu reģistrēšanu, pārraudzību un kontroli, izvirzīto stratēģisko mērķu sasniegšanu:

3.3

Priekšlikumu konkrētie mērķi ir šādi:

3.4

Priekšlikumos uzsvērta atbilstoša finansējuma nepieciešamība aģentūras īstenotajiem pasākumiem farmakovilances jomā, izmantojot no tirdzniecības atļauju turētājiem saņemto maksu un EMEA telemātikas ģenerālplānam paredzētos līdzekļus, kā arī novērtējot vispārējo ietekmi uz EMEA budžetu.

4.1

Vispārējs atbalsts. Kā iepriekš minēts, Komiteja atbalsta priekšlikumu pamatmērķus, proti, iekšējā tirgus izveidi farmācijas nozarē un iedzīvotāju veselības aizsardzības uzlabošanu.

4.1.1

Saistībā ar atjaunināto Lisabonas stratēģiju Komiteja atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir vienkāršot normatīvo sistēmu, lai ieguvēji būtu iedzīvotāji, pacienti, uzņēmumi un sabiedrība, un uzsver, ka vajadzīga “integrēta pieeja, lai radītu priekšrocības nozarei un pacientiem, kā arī veicinātu pastāvīgu attīstību, kas dod vislielāko ieguldījumu dinamiskā, uz zināšanām balstītā Eiropas ekonomikā” (4).

4.2

Skaidri noteikti uzdevumi un pienākumi. Komiteja uzsver, ka “visiem veselības speciālistiem, kuri izraksta receptes vai izsniedz zāles, kā arī pacientiem būtu jāpiedalās efektīvā visu zāļu uzraudzībā pēc to laišanas tirgū. Šai brīvprātīgajai ziņošanas sistēmai vajadzētu būt īpaši stingrai attiecībā uz medikamentiem, kas nesen laisti tirgū.” (5)

4.2.1

EESK ir pārliecināta, ka pašreizējās normas var uzlabot ar visu iesaistīto personu līdzdalību, jo viena no nepilnībām ir zināšanu vai informācijas trūkums par dažādām raksturīgām īpašībām un riskiem, kas piemīt tirgū laistajām zālēm.

4.2.2

Komiteja atbalsta visu iesaistīto personu – dalībvalstu kompetento iestāžu, Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūras (EMEA) (ieskaitot tās komitejas), Komisijas, tirdzniecības atļauju turētāju, ieskaitot viņu atbildīgo amatpersonu farmakovigilances jomā, – uzdevumu un pienākumu precizēšanu un kodificēšanu. Cits EESK atzinums ir veltīts jaunajiem priekšlikumiem par kodifikāciju.

4.3

ES lēmumu pieņemšanas racionalizēšana. Komiteja atzinīgi vērtē jaunas, par farmakovigilanci atbildīgas komitejas izveidošanu, kas aizstās pašreizējo farmakovigilances darba grupu Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūrā, un uzskata, ka šādas komitejas izveide ar mērķi risināt jautājumus tieši farmakovigilances jomā visā ES ir solis pareizajā virzienā, lai visā ES saskaņotu informācijas apmaiņu zāļu drošības jomā.

4.3.1

Komiteja vēlētos, lai daži priekšlikumi būtu skaidrāki un precīzāki, jo īpaši saistībā ar Cilvēkiem paredzēto zāļu komitejas (CHMP) un jaunās farmakovigilances komitejas sadarbību, pacientu un sabiedrības iesaistīšanu, ieskaitot pacientu ziņojumus par varbūtējām blaknēm, intensīvas kontroles saraksta nozīmi un neintervences pētījumu definīcijām.

EESK vēlētos norādīt uz nesen izveidoto Uzlaboto terapiju komiteju (CAT), kas nodarbojas tieši ar jautājumiem par licencēšanu un tirgū laistajām zālēm, ieskaitot farmakovigilanci un uzlabotas terapijas zāļu efektivitātes kontroli, kā noteikts Regulā (EK) Nr. 1394/2007. Minētā regula tika izstrādāta, lai nodrošinātu lietpratību šādu sarežģītu un specializētu zāļu novērtēšanai.

4.3.2

Tāpēc EESK nav pārliecināta, vai vispārējai farmakovigilances komitejai būs atbilstoša lietpratība, lai regulētu farmakovigilances jautājumus saistībā ar specializētām zālēm, piemēram, uzlabotas terapijas medikamentiem. Tādēļ Komiteja ierosina, ka, izvērtējot risku un ieguvumu saistībā ar minētajām zālēm, jāapspriežas ar Cilvēkiem paredzēto zāļu komiteju, proti, Uzlaboto terapiju komiteju.

4.3.3

Plašākā aspektā saistībā ar riska un ieguvumu koeficienta analīzi, kura ir un kurai arī turpmāk jābūt Cilvēkiem paredzēto zāļu komitejas kompetencē, būtu vēlreiz jāapsver jaunās, par farmakovigilanci atbildīgās komitejas ieguldījums zāļu drošuma analīzē.

4.4

Uzmanības centrā – pacients. Jaunajā ierosinātajā normatīvajā sistēmā pacientam ir jāpievērš vislielākā uzmanība. Spēkā esošie ES tiesību akti neparedz pietiekami saskaņotus noteikumus minētajā jomā, un tāpēc ES iedzīvotājiem nav vienlīdzīgas piekļuves informācijai visā ES. Pacienti ir jāmudina ziņot par blaknēm tieši tai valsts iestādei, kura ir atbildīga par visām zālēm, nevis tirgus atļaujas turētājam. Komiteja atbalsta tiešu ziņošanu kā būtisku instrumentu, lai paplašinātu pacientu iespējas un ciešāk iesaistītu viņus savas veselības pārvaldībā.

4.4.1

Skaidra un pārredzama informācija par zāļu drošumu, proti, piktogramma (6), ir svarīga, lai palīdzētu pacientiem tūlīt atšķirt intensīvi kontrolētas zāles, kā arī iepazīties ar secinājumiem un ieteikumiem ziņojumos par pacientu drošību (PSURs) un datiem par zāļu patēriņu, kas ir publiskoti, ievērojot konfidencialitāti saistībā ar datu aizsardzību un komerciālajām interesēm. Regulāri jāpapildina datubāze Eudravigilance, un tai ir jābūt pacientiem viegli un pilnībā pieejamai.

4.4.2

Komiteja uzskata, ka zāļu lietošanas pamācībai ir jābūt sagatavotai tā, lai iepakojumam pievienotajā pamācībā skaidrāk atklātu iespējamās blaknes un pamatinformāciju par zāļu drošumu, kā arī brīdinājumu par zālēm, kas tiek stingri kontrolētas. Noteikti ir jāizvairās no informācijas dempinga, informācija ir jāpielāgo dažādu iedzīvotāju grupu vajadzībām, un tā ir jāpapildina ar atbilstošām iespējām izmantot internetu. EESK ir izstrādājusi īpašu atzinumu par minēto jautājumu (7).

4.4.3

Komitejas galīgajam mērķim ir jābūt efektīva, vienota Eiropas farmaceitisko līdzekļu tirgus izveidei, ņemot vērā Eiropas pacientu un iedzīvotāju vajadzības un intereses, jo pacientiem ir vajadzīgas drošas, inovatīvas un pieejamas zāles saskaņā ar vienotu ES pieeju, kas mazina tirgus atkarību no lēmumu pieņemšanas procesa 30 dažādu valstu valdībās.

4.5

Pārredzamība un saziņa. Atbalstot pašreizējos priekšlikumus komunikācijas veicināšanai ar veselības aprūpes profesionāļiem un pacientiem, sniedzot informāciju par zālēm, Komiteja stingri iesaka izmantot šo iespēju, lai zāļu lietošanas pamācības (PILs) un zāļu aprakstus (SPCs) (8) padarītu lietderīgākus, lietotājdraudzīgākus un saskaņotākus.

4.5.1

Jāizveido interaktīvs Eiropas datubāzu tīkls, kurā apkopota farmakovigilances informācija par cilvēkiem paredzētām zālēm. EESK stingri atbalsta datubāzes Eudravigilance kā vienota punkta nostiprināšanu, kurā tiek saņemta informācija par blaknēm, “kā arī par jebkuru cita veida izmantošanu, ieskaitot pārdozēšanu, nepareizu un ļaunprātīgu lietošanu, par ārstniecības kļūdām un blaknēm, kas izpaudušās zāļu izpētes laikā vai pēc pakļaušanas to iedarbībai”.

4.5.2

Pārredzamība jāveicina visos aģentūru un EMEA pasākumos un lēmumos. Precīza un savlaicīga informēšana par jauniem datiem saistībā ar risku kā būtisku farmakoviglances sastāvdaļu ir svarīgs aspekts. Informēšana par risku ir svarīgs solis riska pārvaldības jomā, kā arī viens no riska samazināšanas pasākumiem. Pacientiem un veselības aprūpes profesionāļiem ir vajadzīga precīza un prasmīgi sniegta informācija par riskiem, kas saistīti gan ar zālēm, gan zāļu lietošanas nosacījumiem (9).

4.5.3

EESK uzskata, ka aizvien svarīgāks uzdevums ir uzsvērt pārredzamas politikas īstenošanu saistībā ar datu pieejamību sabiedrībai un to, ka atbildes uz šādiem pieprasījumiem ir jāsniedz likumā paredzētajā termiņā. Saistībā ar sabiedrības uzticēšanos ir ļoti svarīgi, lai visas dalībvalstis vienotos par pārredzamu piekļuves politiku. Komiteja vēlētos saņemt skaidrāku pamatojumu par to, kāpēc sabiedrībai ir liegta pieeja pārredzamiem un ar reklāmu nesaistītiem pētījumiem par zālēm pēc to laišanas tirgū vai šo pētījumu rezultātiem, bet EMEA veido ES interneta portālu par zāļu drošumu. EESK uzsver savu stingro atbalstu pamatprincipiem un pēcreģistrācijas uzraudzības pētījumu pārskatam (PASS) (10) atbilstoši Regulas (EK) Nr. 726/2004 24. , 26. pantam un 57. panta 1. punkta d) apakšpunktam (11).

4.5.4

Komiteja atbalsta priekšlikumu, ka EMEA jāveic visas speciālās literatūras izvērtēšana, jo tas dotu iespēju būtiski samazināt darba dublēšanos. Aģentūrai sadarbībā ar tirgus atļauju turētājiem ir jāapzina izvēlētā medicīniskā literatūra saistībā ar ziņojumiem par visām iespējamajām blaknēm tām cilvēkiem paredzētajām zālēm, kuras satur atsevišķas aktīvas vielas, kas jāievada datubāzē Eudravigilance un publicētā sarakstā par aktīvajām vielām, kas tiek kontrolētas.

4.6

Procedūru vienkāršošana. EESK atzinīgi vērtē ierosmi samazināt administratīvo slogu saistībā ar ziņošanu par zāļu iedarbību, kā arī vienkāršot divkāršās ziņošanas sistēmu, kas darbojas visā ES un kas paredz sniegt kopsavilkuma ziņojumus par atsevišķiem gadījumiem dažādās dalībvalstīs gan papīra formātā, gan elektroniski. Komiteja uzskata, ka būtu lietderīgi ieviest īpašu juridisku pienākumu ievērot Starptautiskās saskaņošanas konferencē (SSK) (12) noteiktās prasības par elektronisko pieteikumu iesniegšanu.

4.6.1

Turklāt ir svarīgi norādīt, ka šobrīd valstu kompetento iestāžu (NCA) līmenī tiek izmantoti daudzi vērtīgi farmakovigilances resursi, apstiprinot un izskatot uzņēmumu iesūtītos drošības pārskatus saistībā ar atsevišķiem gadījumiem, un tas liecina par darbību nelietderīgu dublēšanos. Šos resursus varētu labāk izmantot, veicinot iestāžu ciešāku sadarbību, optimizējot līdzšinējo pieredzi, pārdalot pienākumus un vienkāršojot administratīvos pasākumus saistībā ar visu ziņojumu par pacientu drošību iesniegšanu un izskatīšanu.

4.6.2

EESK uzsver vienkāršotu procedūru nozīmīgumu maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un aicina optimizēt “MVU biroju”, sniedzot finansiālu un administratīvu atbalstu mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem atbilstoši Komisijas Regulai (EK) Nr. 2049/2005.

4.7

Dalībvalstu un EK pasākumu koordinēšana. Tā kā starptautiskie tirgi paplašinās un uzņēmumi aizvien vairāk darbojas starptautiskā mērogā, regulatīvo iestāžu uzdevums – novērtēt atbilstību tiesību aktiem un uzraudzīt zāļu drošumu – kļūst aizvien nozīmīgāks, un šim nolūkam nepieciešams aizvien vairāk resursu, jo “ES farmācijas rūpniecība darbojas globālās ekonomikas ietvaros” (13). Reaģējot uz šo vispārējo situāciju un lai risinātu iekšējā un starptautiskā tirgus problēmas, kas var radīt potenciālu risku sabiedrības veselībai, ir jāpastiprina vispārējā sadarbība divos dažādos līmeņos:

4.7.1

Kā sacīja Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Günter Verheugen:  (15)“Farmācijas nozare dod būtisku ieguldījumu Eiropas un pasaules labklājībā, darot pieejamas zāles, veicinot ekonomisko izaugsmi un ilgtspējīgu nodarbinātību.”

4.7.2

Nozares aizvien pieaugošā internacionalizācija un “ES farmaceitisko līdzekļu tirgus trūkumi, kas ietekmē pacientu piekļuvi zālēm un būtiskai informācijai, kavē nozares konkurētspēju” (16). Šajā sakarā Komiteja stingri iesaka:

4.8

Neatkarīgs ārējais novērtējums par EMEA darbību. EESK pieprasa, lai ziņojumā par 2015. gadu EMEA iesniedz gan neatkarīgu ārējo novērtējumu par savu darbību, pamatojoties uz tās izveides noteikumiem un darba programmām, gan arī praktisko pasākumu un jaunā mehānisma, ko veido CHMP, CAT un jaunā farmakovigilances komiteja, ietekmes novērtējumu, ņemot vērā iesaistīto personu viedokļus Kopienas un valstu līmenī.

16.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/28

1.1

EESK pozitīvi vērtē Komisijas iniciatīvu, kuras uzdevums ir uzlabot farmakovigilances sistēmu un to saskaņot Eiropas līmenī, galveno uzmanību pievēršot pacientam un viņa vajadzībām veselības jomā.

1.2

EESK uzsver, ka farmakovigilances sistēmas pakāpenisku stiprināšanu ir svarīgi balstīt galvenokārt uz procedūru pārredzamību un vienkāršošanu, ņemot vērā šo procedūru arvien lielāku praktisku saskaņošanu starp dalībvalstīm, lai izveidotu kopīgu metodoloģiju. Komiteja ir pārliecināta, ka jāpanāk zāļu brīva aprite un jāīsteno vienotais tirgus šajā nozarē.

1.3

Tādēļ EESK atbalsta spēkā esošo tiesību aktu pilnveidošanu, grozot un optimizējot izskatāmo Direktīvu 2001/83/EEK un Regulu Nr. 726/2004 (par ko ir izstrādāts atsevišķs Komitejas atzinums (CESE 1023/2009, ziņotāja – GAUCI kdze)). Šajos pasākumos ir ņemti vērā ierobežojumi, ar kuriem saskaras, piemērojot spēkā esošos noteikumus, un to uzdevums ir iet tālāk par pašreizējiem valstu noteikumiem, kas var radīt bieži vien mākslīgus šķēršļus zāļu brīvai apritei ES, kā arī konkrētai risku samazināšanai.

1.4

EESK atzinīgi vērtē mērķi farmakovigilances pasākumos tieši iesaistīt ieinteresētās personas, proti, ne vien nozares profesionāļus un ar to saistītās publiskās struktūras, bet arī pacientus, kas tādējādi var uzņemties aktīvu lomu risku samazināšanā un arvien vairāk ietekmēt visatbilstošākā ārstēšanas veida izvēli, lai aizsargātu savu veselību. Tomēr EESK uzskata, ka priekšlikumos iekļautie jaunie elementi nedrīkst kaitēt vai vājināt vietējā līmeņa struktūras un procedūras, īpaši tās, kurās iesaistīti pacienti un veselības nozares speciālisti, ar nosacījumu, ka salīdzināmu datu kopējie parametri tiek nodrošināti ar pārredzamu un ātru procedūru.

1.5

EESK uzsver, ka Komisijas iniciatīva pilnībā atbilst atjaunotajai Lisabonas stratēģijai, kurā ir paredzēta ne vien procedūru vienkāršošana, bet arī farmācijas nozares nepārtrauktas attīstības stimulēšana, lai tā kļūtu par dinamisku, uz zināšanām balstītu ekonomikas nozari, kas spēj ievērojami veicināt augsti kvalificētu darbavietu radīšanu un pilnībā apmierināt pilsoniskās sabiedrības aizvien uzstājīgāk izvirzītās prasības veselības jomā.

1.6

Komiteja uzskata, ka EMEA (Eiropas zāļu novērtēšanas aģentūras) ietvaros jāizveido jauna komiteja, kas būtu atbildīga tikai un vienīgi par farmakovigilances jautājumiem, kā arī jādara pieejama Kopienas datubāze (Eudravigilance) par iespējamiem riskiem, kura tiktu pastāvīgi atjaunināta un būtu viegli pieejama visiem iedzīvotājiem. Tās izveide būtu ievērojams pasākums, lai nodrošinātu vienkāršākus un praktiskākus instrumentus farmācijas produktu aprakstu sagatavošanai.

1.7

Tādēļ EESK atzinīgi vērtē iniciatīvu, jo tā ļauj samazināt administratīvo slogu un vienkāršot ziņošanu par blakusparādībām, sevišķi samazinot papīra formāta ziņošanas procedūru izmantošanu starp dažādām dalībvalstīm.

1.8

Ņemot vērā farmakovigilances nozīmi iedzīvotāju drošības jomā saistībā ar viņu tiesībām izmantot drošas un efektīvas zāles, EESK lūdz pilnībā iekļaut farmakovigilances jautājumu Kopienas pētniecības programmās – gan tajās, kas veselības nozarē ir paredzētas 7. pamatprogrammā, gan programmās, kurās tieši iesaistās Eiropas Savienība, dalībvalstis, rūpniecības nozares, universitātes, kā arī publiskie un privātie pētniecības centri.

1.9

EESK uzskata: pēc tāda svarīga aspekta kā farmakovigilance izskatīšanas šajā jomā ir jārisina virkne atliktu problēmu, piemēram, zāļu cenu jautājums, atšķirības, kas pastāv dažādās dalībvalstīs farmācijas produktu pieejamības ziņā, vispārīgu produktu lietošanas problēma un to izplatīšanas saskaņošana, zāļu viltošanas aizliegums, nelikumīgas apgādes sistēmas, kā arī aktīvo vielu un palīgvielu importa drošība. Šīs problēmas ir jārisina, lai īstenotu zāļu brīvu apriti un vienoto tirgu Eiropas Savienībā.

2.1

Ņemot vērā pilsoniskās sabiedrības atkārtotas prasības saistībā ar “labu veselību” un labāku dzīves kvalitāti, par prioritāti kļuva vajadzība pienācīgi risināt uzdevumus veselības aprūpes jomā, sākot ar profilaksi, pareizu zāļu lietošanu un to pārraudzību.

2.2

Tā kā zāles ir galvenais sabiedrības veselības aizsardzības līdzeklis, tās ir liela vērtība un to atklāšana un pieejamība ir būtiska, lai aizsargātu iedzīvotāju veselību. Pareiza zāļu lietošana ir viens no galvenajiem faktoriem, kas pakāpeniski palielina vidējo mūža ilgumu, vienlaikus samazinot veselības izdevumus, jo ļauj ierobežot ar hospitalizāciju un specializēto aprūpi saistītos izdevumus.

2.3

Rūpīgi analizējot pieredzi, kas iegūta ar Kopienas sistēmu, kā arī neatkarīgu pētījumu, kuru Komisijas dienesti veica 2004. gadā, tika konstatēta vajadzība pārskatīt farmakovigilances noteikumus. Minētajā pētījumā tika atklātas vairākas nepilnības, kā arī vajadzība precizēt šās nozares pārvaldības noteikumus. Tādēļ Komisija nolēma pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus par farmakovigilanci ar mērķi tos pielāgot vispārīgo tiesību aktu par zāļu brīvo apriti un iedzīvotāju drošības uzlabošanu saistībā ar to lietošanu pakāpeniskai attīstībai.

2.3.1

Kopienas pirmie farmakovigilances tiesību akti tika pieņemti 1965. gadā; kopš tā laika ir veikti tikai daļēji un ierobežoti šo tiesību aktu pielāgojumi. Ņemot vērā ierobežojumus, ar kuriem saskaras ikdienā, mūsdienās šajā jomā ir radusies neatliekama vajadzība uzlabot standartu definīciju, sevišķi, lai novērstu bieži vien mākslīgi radītus šķēršļus (kas būtu pilnīgi nepieņemami) zāļu brīvai apritei Eiropas Savienībā.

2.4

Pašlaik farmakovigilances nozari regulē 2004. gada 31. marta Regula (EK) Nr. 726/2004 un Direktīva 2001/83/EK, ko grozīs ar izskatāmo direktīvu. Lai gan minētie divi tiesiskie instrumenti pozitīvi ietekmēja zāļu blakusefektu pārraudzību, veiktā pārbaude un apspriešanās ar iesaistītajām personām, kas tika veikta pēc tam, parādīja, ka, precizējot minētos noteikumus, var panākt uzlabojumus.

2.5

Ierosinātie grozījumi atbilst stratēģiskajai sistēmai attiecībā uz farmācijas produktu tirdzniecības atļaujām un ar to saistīto kontroli, kas paredzēta, lai nodrošinātu augstu sabiedrības aizsardzības līmeni un īstenotu iekšējo tirgu farmācijas nozarē, vienlaikus saglabājot farmaceitiskās ražošanas sociālo dimensiju, kurai jābūt vērstai uz pacienta labumu un kurā pacienta interesēm ir ierādīta galvenā vieta.

3.1

Iepriekšējos atzinumos EESK vairākkārt ir uzsvērusi, cik liela nozīme ir konkurētspējīgai un modernai Eiropas farmācijas nozarei, kas iepriekšējos piecdesmit gados bija viena no visnovatoriskākajām nozarēm ar attīstītu tehnoloģiju, ļoti kvalificētiem darbiniekiem, un kura mūsdienu rūpniecības apstākļos rada pievienoto vērtību un pieauguma koeficientu.

3.2

Tomēr zālēm nav tikai pozitīvi aspekti. Tām ir arī kaitīgi un nevēlami blakusefekti, kas saistīti ar to lietošanu, kā arī ar ārstniecības kļūdām, tostarp pārdozēšanu un produktu nepareizu lietošanu. Tiek lēsts, ka pārdozēšana ir par iemeslu 5% visu stacionārās aprūpes gadījumu.

3.3

Tāpēc atbildība saistībā ar šo funkciju ir būtiska un prasa lielu uzmanību, lai nodrošinātu iedzīvotāju veselības aizsardzību, jo īpaši ņemot vērā, ka jaunu molekulu blakus parādības, ja tādas rodas, tiek noteiktas tikai pēc jaunu zāļu tirdzniecības atļaušanas un laišanas tirgū.

4.1

Farmakovigilanci var definēt kā farmakoloģisku procesu, kas saistīts ar zāļu blakusparādību, sevišķi to īstermiņa un ilgtermiņa blakusefektu noteikšanu, novērtēšanu, izpratni un novēršanu.

4.2

Zāļu izstrādes gaitā būtu jāveic padziļināts un pamatīgs ar veselību saistīto risku novērtējums, pat ja klīnisko izmēģinājumu laikā nav iespējams identificēt šo risku kopumu. Pēc zāļu laišanas tirgū riskam pakļauto pacientu skaits, ieskaitot arī tos, kuriem ir vairākas patoloģijas vai kuri tiek paralēli ārstēti ar citiem medikamentiem, kopumā ievērojami pieaug.

4.3

Jēdziens “blakusparādība” nozīmē jebkādas nevēlamas un negatīvas sekas, kas saistītas ar attiecīgo zāļu lietošanu. Blakusparādība var būt definēta kā negaidīta vai bīstama reakcija, kas rodas pēc noteiktu zāļu lietošanas. Šis jēdziens atšķiras no “blakusefekta” jēdziena, kas nozīmē, ka reakcijas var būt labvēlīgas. Blakusparādība ir kaitīga un nevēlama reakcija uz cilvēkiem paredzētajām zālēm, kas rodas, lietojot zāles normālās devās profilaksei, diagnostikai, slimības ārstēšanai vai fizioloģisko funkciju maiņai.

5.1

Izskatāmās direktīvas mērķis ir stiprināt un racionalizēt farmakovigilances sistēmu, sevišķi attiecībā uz funkciju un atbildības skaidru sadalījumu. Lai sasniegtu minēto mērķi, ar priekšlikumu groza direktīvu 2001/83/EEK, kas līdz šim bija atsauces tiesiskais regulējums attiecībā uz cilvēkiem paredzētajām zālēm.

5.2

Kopienas spēkā esošo tiesību aktu grozījumi tiek īstenoti, lai sasniegtu šādus mērķus:

5.3

Komisija uzskata, ka priekšlikumi atbilst vispārīgajam mērķim panākt zāļu brīvu apriti, lai izlīdzinātu atšķirības valstu noteikumos, un tie nodrošina augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni un zāļu iekšējā tirgus pienācīgu darbību.

5.4

Par šo priekšlikumu ir notikusi plaša apspriešanās ar visām ieinteresētajām personām, īpaši ar pacientiem un veselības aprūpes speciālistiem, dalībvalstu kompetentajām iestādēm un farmācijas nozares pārstāvjiem. Ietekmes novērtējumā secināts, ka jāuzlabo ES farmakovigilances sistēmas skaidrība, efektivitāte un kvalitāte, lai būtiski uzlabotu sabiedrības veselību un radītu izmaksu ietaupījumus ES farmācijas nozarē.

5.5

Lai nodrošinātu lielāku skaidrību par uzdevumiem un kompetencēm, jaunajos tiesību aktos ir precizēti un apkopoti iesaistīto personu uzdevumi un pienākumi. Lai gan dalībvalstis turpina pārvaldīt farmakovigilances sistēmas, tirdzniecības atļauju turētājiem jāsniedz visa pieejamā informācija tikai Kopienas datubāzei “Eudravigilance”, kas nodrošina šo jautājumu novērtējumu Kopienas līmenī.

5.6

Šādas noteikumu par zāļu drošību pastiprināšanas mērķis ir palielināt pacientu un veselības jomas speciālistu uzticību, pievienojot jaunu iedaļu “Svarīgākā informācija” produkta apraksta kopsavilkumā un lietošanas pamācībā, kas ir pievienota katrām zālēm.

5.7

Aģentūras pienākumi ir papildināti, izveidojot tajā jaunu zinātnisku komiteju, kas ir atbildīga par farmakovigilanci, kā to paredz jaunā dokumenta 27. pants. Minētajai komitejai ir uzticēts papildu uzdevums risku novērtējuma jomā. Tai jāsniedz atbalsts gan cilvēkiem paredzēto zāļu komitejai, kas ir Aģentūras sastāvā, gan dalībvalstu koordinācijas grupai.

5.8

Uzņēmumiem, kas ir tirdzniecības atļaujas turētāji, ir pienākums izveidot “farmakovigilances sistēmas pamatdosjē” un pirms tirdzniecības atļaujas saņemšanas jebkurām zālēm paredzēt riska pārvaldības sistēmu, kura būtu samērīga ar noteikto vai potenciālo risku.

5.9

Jaunais priekšlikums ļaus uzlabot farmakovigilanci, pastiprinot informācijas tehnoloģiju izmantošanu (24. pants), lai noteiktu zāļu blakusparādības. Runājot par datubāzi “Eudravigilance”, regulāri atjauninātu ziņojumu par drošumu darbības joma ir grozīta, lai tajos būtu analizēta zāļu risku un ieguvumu attiecība. Turklāt tika skaidri reglamentēts, kādi ir juridiskie pēckontroles pasākumi attiecībā uz atjaunināto ziņojumu par drošumu novērtējumiem. Tādējādi Eudravigilance skaidri noteiks saikni starp farmakovigilances novērtējumiem un Kopienā apstiprināto tirdzniecības atļauju pārbaudēm un atjauninājumiem, vienlaikus dodot iespēju reālā laikā piekļūt datubāzes informācijai.

5.10

Jaunā tiesību akta priekšlikuma mērķis ir panākt, lai, vienkāršojot ziņošanu par blakusparādībām, ziņojumi būtu samērīgi ar riskiem. Tas ļauj gan veselības aprūpes speciālistiem, gan pacientiem vieglāk ziņot ne vien par iespējamām un neparedzētām blakusparādībām, kas rodas, normālās devās lietojot zāles, bet arī par sekām, ko var izraisīt pārdozēšana vai ārstniecības kļūdas. Priekšlikums saskaņo noteikumus par ziņošanu par blakusparādībām, kas kļūst vienādi zālēm, kuras ir atļautas saskaņā ar centralizēto procedūru, un zālēm, kuras ir atļautas dalībvalstīs.

5.11

Blakusparādību reģistrēšana un ziņošana par tām ir aplūkotas 3. nodaļas 1. iedaļā. Turpmākajās iedaļās detalizēti aplūkoti citi noteikumi par farmakovigilances informācijas ziņošanu un novērtēšanu, ka arī sniegtas tehniskākas detaļas. Otrā iedaļa attiecas uz “regulāriem atjauninātiem ziņojumiem par drošumu”, trešā nosaka “Kopienas procedūru”, kas 107. i) pantā reglamentē procedūru, kura jāpiemēro katrai dalībvalstij, ja tā lemj apturēt vai anulēt tirdzniecības atļaujas nopietnu trūkumu gadījumos. Ceturtā iedaļa, kas saucas “Novērtējumu publicēšana”, ir ļoti svarīga, jo tā attiecas uz pētījumiem par zāļu drošumu pēc atļaujas piešķiršanas.

6.1

Priekšlikuma pamatā ir EK līguma 95. pants, kurā noteikta koplēmuma procedūras piemērošana. Tas ir tiesiskais pamats, lai sasniegtu mērķus, kas ietver preču, šajā gadījumā cilvēkiem paredzēto zāļu, brīvu kustību. Kopš spēkā stājās Amsterdamas līgums, 95. pants ir vērsts uz iekšējās tirdzniecības šķēršļu novēršanu, un tādējādi Kopienas līmeņa rīcība zāļu nozarē ir pamatota.

7.1

Kopienas noteikumi farmakovigilances jomā nodrošina vislabāko sabiedrības veselības aizsardzību, piemērojot vienotus standartus visā Kopienā. Šie noteikumi atbilst arī proporcionalitātes principam, ciktāl tie paredz aizsargāt sabiedrības veselību, neieviešot pārmērīgu administratīvo slogu, bet izmantojot esošās struktūras, procedūras, resursus un praksi. Šādā veidā sasniegtā vienkāršošana ļaus uzlabot Kopienas farmakovigilances sistēmas efektivitāti, samazinot farmācijas nozares izdevumus.

7.2

Kopienas tirgū laisto zāļu drošuma uzlabošanu var labāk īstenot, pamatojoties uz subsidiaritātes principu, kas noteikts Līguma 5. pantā. Saskaņā ar šo pantu priekšlikuma mērķus vislabāk var īstenot Kopienas līmenī, ciktāl noteikumi par cilvēkiem paredzēto zāļu uzraudzību un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Regulas (EK) Nr. 765/2008 15. panta 2. punkta noteikumiem.

7.3

Turklāt, ņemot vērā to, ka priekšlikumā ir ietverti standarti, lai vienkāršotu Kopienas farmakovigilances sistēmu, tas ir daļa no vienkāršošanas iniciatīvām, kas ietvertas Komisijas likumdošanas un darba programmas 2008. gadam 1. pielikumā.

8.1

EESK atzīst zāļu pozitīvo un nozīmīgo ieguldījumu iedzīvotāju dzīves kvalitātē un vienmēr ir atbalstījusi iniciatīvu kopumu, kas paredzētas zāļu lietošanas drošuma uzlabošanai. Tas ir sabiedrības veselības aizsardzības būtisks aspekts.

8.2

EESK pozitīvi vērtē Komisijas izvēli būtiski pārskatīt spēkā esošos noteikumus, ņemot vērā iegūto pieredzi, turklāt ierosinātās stratēģijas attiecīgais mērķis, proti, drošuma uzlabošana ir būtisks jautājums, kas iekļauts EESK iepriekš izstrādātajos atzinumos par farmācijas politikas dažādiem aspektiem.

Tāpēc EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, kas vērsta uz vienkāršošanu un atbilst gan iedzīvotāju-pacientu, gan uzņēmumu interesēm, un atbalsta paveikto darbu, lai turpinātu īstenot vienoto tirgu sarežģītā un nozīmīgā zāļu nozarē.

8.3

EESK atbalsta grozījumus, kas paskaidro un precīzāk definē jēdzienus, kuri izmantoti iepriekšējā Direktīvā 2001/83/EK. Ar šiem jaunajiem formulējumiem ir paredzēts atrisināt problēmas saistībā ar iepriekšējām interpretācijām, kas dažkārt radīja šaubas un bija par iemeslu atšķirīgiem novērtējumiem. Jo īpaši EESK atbalsta jēdziena “blakusparādības” jauno definīciju (1. pants), kas minēta 11. punktā, kā arī atšķirību starp jēdzieniem “blakusparādība” un “varbūtēja blakusparādība”, kura ir paredzēta un definēta minētā panta 14. punktā. Varbūtējas blakusparādības jēdziena definīciju jāizvairās sajaukt ar Starptautiskās saskaņošanas konferences doto definīciju.

9.1

Šajā sakarā EESK atzinīgi vērtē jaunajā 15. punktā sniegtos skaidrojumus par “drošuma pētījuma pēc atļaujas piešķiršanas” definīciju, kā arī 28. punktā paredzēto “riska pārvaldības sistēmas” jauno formulējumu, kas ir detalizēti aprakstīta dokumentos, kuri minēti 8. panta iaa) apakšpunktā, 28. c) apakšpunktā par “farmakovigilances sistēmu” un 28. d) apakšpunktā par pamatdosjē, kas precīzāk definēts 8. panta 3. punktā.

9.2

EESK īpašu uzmanību pievērš jaunajam 21. a) pantam, jo jaunā definīcija ievieš papildu drošības elementu, pakārtojot jaunu zāļu tirdzniecības atļauju vairākiem nosacījumiem, saskaņā ar kuriem jāpierāda, ka ir pilnībā ievēroti galvenie drošības standarti, kas nepārprotami paskaidroti 22. pantā, kurš attiecas uz kompetento iestāžu izvirzītajiem nosacījumiem par zāļu drošumu.

9.3

22. a) panta noteikumi paredz: pēc tirdzniecības atļaujas piešķiršanas valsts kompetentā iestāde var pieprasīt tirdzniecības atļaujas turētājam veikt drošuma pētījumu pēc atļaujas piešķiršanas, ja ir bažas par atļauto zāļu radīto apdraudējumu. Pamatojoties uz šajā pētījumā iegūto informāciju, dalībvalsts kompetentā iestāde var apstiprināt vai anulēt atļauju. EESK atzinīgi vērtē 23. pantu, kurā tirdzniecības atļaujas turētājam, pamatojoties uz pētījuma secinājumiem, ir noteikts pienākums nekavējoties informēt kompetento valsts iestādi par jebkuru aizliegumu vai ierobežojumu, ko ieviesusi cita valsts.

9.4

Dalībvalstu loma farmakovigilances sistēmas efektīvā pārvaldībā ir skaidri noteikta 101. pantā. Visa savāktā informācija par riskiem, ko pacientu vai sabiedrības veselībai var radīt zāles, ir apkopota vienā kopīgā datubāzē Eudravigilance, izmantojot procedūru, kas detalizēti paskaidrota 24. pantā. Katrai dalībvalstij jānorāda kompetentā iestāde, kuras uzdevums būs apkopot informāciju par zāļu blakusparādībām, ja tās ir lietotas saskaņā ar tirdzniecības atļaujas noteikumiem vai kādā citā veidā (piemēram, pārdozēšana, nepareiza, ļaunprātīga lietošana vai ārstniecības kļūdas).

9.5

EESK uzskata, ka 102. pantā ierosinātais formulējums uzlabo slimnieku drošību saistībā ar zāļu lietošanu, jo tādējādi dalībvalstīm ir dota iespēja veikt pasākumus, lai ārsti, farmaceiti un citi veselības aprūpes speciālisti ziņotu par blakusparādībām vai varbūtējām blakusparādībām.

16.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/33

1.1.

EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu, ar ko groza šajā atzinumā izskatāmo regulu, jo tas ļauj vienkāršot un saskaņot pacientiem sniedzamo informāciju.

EESK tomēr uzskata, ka spēkā esošo noteikumu par recepšu zāļu izrakstīšanas un izsniegšanas tiesisko statusu ievērojamās atšķirības dažādās dalībvalstīs kavē sniegt skaidru un saprotamu informāciju par zālēm.

Tāpēc EESK aicina Komisiju strādāt, lai saskaņotu recepšu tiesiskā statusa noteikšanu un to zāļu izsniegšanu, kas satur vienu un to pašu aktīvo vielu (tās pašas aktīvās vielas) vienā un tai pašā dozējumā, ir paredzētas vienām un tām pašām terapeitiskām indikācijām, ir vienādā noformējumā, bet kurām ir dalībvalstīs esošās dažādās reģistrētās preču zīmes.

1.2.

Komiteja ir vienmēr atbalstījusi likumdošanas iniciatīvas medikamentu nozarē, ja ar tām paredz saskaņoti paplašināt tiesību aktu darbības jomu, attiecinot to uz visām ES dalībvalstīm, un ja ar tām vienkāršo tiesību aktus. Tas dod labumu gan pacientiem, gan arī MVU, kuru plānus bieži vien ierobežo birokrātija.

1.3.

Lai sasniegtu pacientiem sniedzamās informācijas augstāku kvalitāti, EESK iesaka ne tikai īstenot Komisijas ierosinātos pasākumus, bet arī nodrošināt, ka lietošanas instrukcijās, ko pievieno katram farmaceitiskam produktam, ir sniegta informācija, izmantojot vienkāršu un krāsainu vizuālo noformējumu ar svītru palīdzību, piemēram, labvēlīga ietekme (zaļa svītra), kontrindikācija (dzeltena svītra) un iespējamie apdraudējumi (sarkana svītra).

1.4.

Būtu lietderīgi izveidot sarakstu ar ģenēriskām zālēm, proti, farmaceitiskiem produktiem, kam ir tāda pati iedarbība kā tiem produktiem, kuru patenta derīguma termiņš ir beidzies. Aģentūra varētu izveidot un nosūtīt tādu sarakstu aptiekām un visām tirdzniecības vietām, kas ir pieejamas pacientiem.

1.5.

Lai gan EESK apzinās, ka datora izmantošana vēl nav pārāk izplatīta iedzīvotāju vidū, tā tomēr uzskata, ka pacientiem nepieciešamo informāciju par zālēm būtu lietderīgi nodrošināt arī ar tīmekļa starpniecību. Minētā informācija, kas nevis aizstātu, bet gan papildinātu pašlaik pieejamo informāciju, būtu jāpārbauda, un tā jāmarķē ar Kopienas atzītu zīmi, lai novērstu iespējamu ļaunprātīgo izmantošanu vai nepareizas informācijas izmantošanu.

1.6.

EESK atgādina, ka tā ir aicinājusi turpināt īstenot politiku, kas ļauj vienkāršot administratīvās procedūras un pacientiem sniedzamo informāciju, un, tā kā nesaskaņota īstenošana rada šķērsli pilnīgai un brīvai zāļu apritei Eiropas Savienībā, aicina Komisiju ierosināt jaunus tiesību aktus visās tajās farmācijas nozares jomās, kurās atsevišķās dalībvalstīs vēl pastāv nesaskaņotas īstenošanas problēmas.

2.1.

Ar Komisijas priekšlikumu paredz grozīt Regulā (EK) Nr. 726/2004 izklāstīto praksi vienīgi attiecībā uz “informāciju plašai sabiedrībai par cilvēkiem paredzētām zālēm, kurām vajadzīga ārsta recepte”.

2.2.

Minētie grozījumi attiecas uz noteikumiem par tieši patērētājiem paredzēto informāciju par zālēm, kurām vajadzīga ārsta recepte, un ar tiem paredz nodrošināt cilvēkiem paredzēto zāļu iekšējā tirgus pareizu darbību. Ar regulu groza noteikumus par plašai sabiedrībai sniedzamo informāciju par cilvēkiem paredzētām zālēm un apstiprina, ka saskaņā ar 2001. gada 28. novembra OV L 311. numurā publicēto direktīvu un tās neseno grozījumu, kas veikts ar Direktīvu 2008/29/EK, ir aizliegts reklamēt zāles.

2.3.

Nepieciešamība grozīt spēkā esošās regulas noteikumus ir pamatota Komisijas paziņojumā, kas 2007. gada 20. decembrī iesniegts Eiropas Parlamentam. Tajā teikts, ka “pašreizējā prakse attiecībā uz pacientu informēšanu par zālēm” liecina par to, cik dažādi atsevišķas dalībvalstis piemēro noteikumus un procedūras attiecībā uz informēšanu, un tādēļ rodas atšķirības un nevienāda šādas informācijas publiskošana.

3.1.

Regulas priekšlikumā (COM(2008) 662 galīgā redakcija) ir izvirzīti šādi mērķi:

3.2.

Ar ierosinātajiem grozījumiem paredz novērst trūkumus saistībā ar spēkā esošā zāļu tiesiskā regulējuma, proti, Direktīvas (EK) Nr. 726/2004 par plašas sabiedrības informēšanu attiecībā uz cilvēkiem paredzētām zālēm, īstenošanu un veikt pirmām kārtām šādus pasākumus:

3.3.

Ieviešot jaunu VIIIa sadaļu, paredzēts novērst atšķirības, nodrošinot saskaņotu, kvalitatīvu un nekomerciālu informāciju. Lai nepieļautu nepamatotas atšķirības attiecībā uz zālēm, kas atļautas saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 726/2004 II sadaļu, kurā ir apkopota informācija par produktu īpašībām, uz minētajiem produktiem jāattiecina Direktīvas 2001/83/EK VIIIa sadaļas noteikumi.

3.4.

Atkāpjoties no Direktīvas 2001/83/EK 100.g panta 1. punkta, pirms publicēšanas Aģentūra novērtē ar zālēm saistītu informāciju, kas norādīta minētajā direktīvā (20.b pants, COM(2008) 662 galīgā redakcija).

3.5.

Paredzēts, ka 57. panta 1. punktā minētos Aģentūras pienākumus paplašina, regulā pievienojot u) apakšpunktu, kurā teikts, ka Aģentūra “sniedz atzinumus par informāciju plašai sabiedrībai par cilvēkiem paredzētām zālēm, kurām vajadzīga ārsta recepte”.

3.6.

Ierosinātās direktīvas 20.b panta 3. punktā paredzēts, ka Aģentūrai ir iespēja iebilst pret informāciju 60 dienu laikā pēc paziņojuma saņemšanas. Ja iebildumi netiek celti, tas nozīmē, ka informāciju var publicēt, jo “klusēšana ir piekrišana”.

4.1.

Cilvēkiem paredzēto zāļu komiteja (CHMP) Aģentūras pakļautībā izstrādā atzinumus par jebkuru jautājumu saistībā ar cilvēkiem paredzēto zāļu novērtējumu. Visus lēmumus par atļauju piešķiršanu pieņem, pamatojoties uz zinātniskiem kritērijiem attiecībā uz konkrēto zāļu kvalitāti, nekaitīgumu un iedarbību.

4.2.

Eiropas Zāļu aģentūru (EMEA) veido dažādas komitejas, ieskaitot Cilvēkiem paredzēto zāļu komiteju. Aģentūras pienākumi ir šādi:

4.3.

Atzinumā izskatāmo regulu (EK) papildina šādi tiesību akti:

5.1.

Komisija uzskata, ka minētie grozījumi nodrošinās saskaņotību ar pārējām ES politikas jomām un mērķiem un izvēle atsaukties uz Līguma 95. pantu ir pareiza, jo tas veido Kopienas tiesisko regulējumu farmācijas jomā un ierosināto grozījumu saturs, ņemot vērā gan subsidiaritātes, gan arī proporcionalitātes principu, atbilst Līguma 5. pantā minētajām prasībām.

6.1.

EESK ir vienmēr atbalstījusi likumdošanas pasākumus, ar ko īsteno tiesību aktu vienkāršošanu un to saskaņotu ieviešanu visās dalībvalstīs.

6.2.

EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu, ar ko groza šajā atzinumā izskatāmo regulu, jo tas ļauj vienkāršot un saskaņot pacientiem sniedzamo informāciju un tajā pašā laikā atvieglot uzņēmumu un jo īpaši MVU darbību.

6.3.

EESK uzskata, ka līdztekus spēkā esošajiem noteikumiem būtu lietderīgi ieviest elektronisku procedūru attiecībā uz pārbaudītas informācijas izplatīšanu tīmeklī un būtu arī vērts uzlabot katram farmaceitiskam produktam pievienoto instrukciju vizuālo noformējumu (sk. 1.3. punktu).

6.4.

EESK aicina Komisiju ierosināt jaunus tiesību aktus visās tajās farmācijas nozares jomās, kurās atsevišķās dalībvalstīs vēl joprojām ir problēmas saistībā ar nesaskaņotu piemērošanu, ieskaitot ne tikai jautājumu par pārdošanas cenu, bet arī par recepšu zāļu izrakstīšanu un izsniegšanu, ja šāda nesaskaņota piemērošana rada šķērsli pilnīgai un brīvai zāļu apritei Eiropas Savienībā.

6.5.

EESK vēlas uzzināt iemeslus, kāpēc ir vajadzīgi vienlaicīgi divi dažādi tiesību aktu priekšlikumi, lai grozītu Regulu (EK) Nr. 726/2004, ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru. Pirmais Komisijas dokuments (COM(2008) 664 galīgā redakcija) paredzēts, lai grozītu noteikumus par farmakovigilanci, otrs dokuments (COM(2008) 662 galīgā redakcija) attiecas uz informāciju plašai sabiedrībai par cilvēkiem paredzētām zālēm, kurām vajadzīga ārsta recepte.

6.6.

EESK neatbalsta šādu Komisijas darba dalīšanas pieeju, kas nozīmē resursu izšķērdēšanu diviem dažādiem likumdošanas pasākumiem un kas varētu kavēt vienotas regulas izstrādi.

16.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/36

1.1

EK dibināšanas līguma 95. pants ir atbilstošs juridisks pamats direktīvas pārstrādātai redakcijai, ar kuru nosaka vienotus noteikumus elektrisko un elektronisko iekārtu ražošanai un izplatīšanai iekšējā tirgū. Tiesību akts direktīvas formā izvēlēts divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tā ir agrāk pieņemtas direktīvas pārstrādāta redakcija un, otrkārt, dalībvalstis ir atbildīgas par tās piemērošanu un izpildes kontroli atbilstoši subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem.

1.2

Tomēr Komiteja uzskata, ka direktīvas pārstrādātas redakcijas piemērošanas kontrolē jāpanāk iespējami lielāka saskaņotība direktīvas īstenošanā iekšējā tirgū, lai novērstu iespējamos administratīvos šķēršļus pārrobežu aspektā un to radītos konkurences izkropļojumus.

1.3

Attiecībā uz iespējamām izmaiņām izmantošanai aizliegto vai stingri ierobežoto toksisko un bīstamo vielu sarakstā Komiteja atbalstīs komitoloģijas metodi tikai tad, ja notiks konsultācijas ar ieinteresētajām pusēm un tiks veikts ietekmes novērtējums par katru sarakstā iekļauto vai no saraksta svītroto vielu.

2.1

Ierosinot aizstāt direktīvu “EEIA” (par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem) ar direktīvas pārstrādātu redakciju, kurā paredzēts palielināt atkritumu savākšanas un pārstrādes apjomu, iekļaut direktīvas darbības jomā medicīnas un slimnīcu aprīkojumu un kontroles instrumentus, kā arī veicināt remontējamu iekārtu otrreizēju izmantošanu, Komisija vienlaikus vēlas palielināt vides aizsardzības efektivitāti un vienkāršot administratīvās procedūras. Šajā atzinumā izskatītais priekšlikums direktīvai par dažu toksisku un bīstamu vielu izmantošanas ierobežošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās (RoHS) papildina un ir saistīts ar EEIA direktīvas pārstrādāto redakciju un tādēļ attiecīgi jāpārstrādā arī RoHs direktīva.

2.2

Komisijas dienesti uzskata, ka, pārstrādājot direktīvu, rezultāti attiecībā uz toksiskām un bīstamām vielām kopumā būs pozitīvi. Turklāt ieteikumiem būs ievērojamas kumulatīvas sekas, lai precizētu direktīvu un saskaņotu tās piemērošanu un īstenošanu, tādejādi veicinot labāku tiesisko regulējumu.

2.3

Ir svarīgi paplašināt abu direktīvu darbības jomu, iekļaujot tajā papildus iepriekšējās direktīvās paredzētajam aprīkojumam arī medicīnas iekārtas, kā arī uzraudzības un kontroles iekārtas; ir uzsvērts, ka daļa iekārtu ir jāizmanto otrreiz, nevis jāuzskata tās par atkritumiem; lai nošķirtu iekārtas, kas derīgas otrreizējai izmantošanai, un atkritumus, ir paredzētas deklarācijas un attiecīgas pārbaudes.

2.4

Pārstrādātās RoHS direktīvas juridiskais pamats (95. pants, iekšējais tirgus) un EEIA direktīvas pārstrādātās redakcijas juridiskais pamats (175. pants, vide) paliek nemainīgs un atbilst šo direktīvu mērķiem, kas būtībā nemainās.

2.5

Pārstrādātās RoHS direktīvas pielikumos precizēts, uz kādām iekārtām tā attiecas (I un II pielikums), un minētie pielikumi ir jauna atsauce pārstrādātai EEIA direktīvai. Netiek ieviestas izmaiņas toksisku un bīstamu vielu sarakstā, kuru ierobežota izmantošana noteikta RoHS direktīvā, ne attiecībā uz minēto vielu īpašībām un to maksimāli pieļaujamo daudzumu; komitoloģijas procedūrā ar kontroli tiks ņemts vērā zinātnes un tehnikas progress, kā arī iespējamie izņēmuma gadījumi.

2.6

Komisija paredz, ka gaidāma būtiska pozitīva ietekme uz vidi: medicīnas aprīkojumā, kontroles un uzraudzības ierīcēs izmantotas vairākas tonnas RoSH direktīvā iekļauto smago metālu (> 1 400 tonnas svina, aptuveni 2,2 tonnas kadmija), kas veido 0,2 līdz 0,3 % no elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu kopējā svara; atkritumu nepareizas apsaimniekošanas gadījumā minētās vielas var nonākt apkārtējā vidē (tikai 49,7 % medicīnas iekārtu atkritumu un 65,2 % kontroles un uzraudzības ierīču atkritumu tiek vākti atsevišķi); ar RoSH direktīvu ierobežojot minēto vielu izmantošanu, šīs vielas vidējā un ilgtermiņā vairs netiks izmantotas ražojumos un nenonāks atkritumos; sīkākā izpētē noskaidrots, ka minēto iekārtu iekļaušana RoSH direktīvas darbības jomā būs labvēlīga videi arī tad, ja pieaugs atkritumu pārstrādes apjoms.

2.7

Transversāli saskaņoti noteikumi saistītajās direktīvās sekmēs to efektīvāku piemērošanu, administratīvo šķēršļu (skatīt 3.3. punktu) un īstenošanas procedūru atšķirību novēršanu.

3.1

Pārstrādājot EEIA un RoHS direktīvas, tāpat kā jebkuras direktīvas pārstrādāšanas gadījumā, var tikt ieviesti grozījumi iepriekš pieņemtajos tiesību aktos.

3.2

Ir jānovērš jebkuras neskaidrības saistībā ar darbības jomu, definīcijām, dalībvalstu atšķirīgo praksi attiecībā uz ražojumu atbilstību un iepriekšējo direktīvu iespējamo dublēšanos ar jauno REACH regulu. Lai mazinātu paredzamo pasākumu izmaksas un administratīvos izdevumus, ir jāpanāk efektīva saskaņošana.

3.3

Ir jāpalielina abu direktīvu papildināmība un saskaņotība ar citiem Kopienas tiesību aktiem attiecībā uz iekārtu izstrādi (ražojumu tirdzniecības vienota sistēma (1), REACH  (2), energoietilpīgi produkti (3)).

3.4

Komiteja ar gandarījumu atzīmē, ka galarezultātā aizliegto vielu saraksts palicis nemainīgs, nodrošinot darba ņēmējiem un patērētājiem līdzvērtīgu aizsardzības līmeni, kā arī aizsardzību trešo valstu darba ņēmējiem un iedzīvotājiem elektrisko un elektronisko atkritumu nelegālas tirdzniecības gadījumā šajās valstīs.

3.5

Šajā sakarā Komiteja uzsver, ka jāuzrauga bīstamu atkritumu nelegālie pārvadājumi uz valstīm, kurās nav tehniska aprīkojuma minēto atkritumu apstrādei, radot tādējādi nopietnu apdraudējumu videi un šo valstu iedzīvotāju veselībai; dažās valstīs elektronisko atkritumu apstrāde jau radījusi nopietnas sabiedrības veselības problēmas, un šī situācija var pasliktināties, ja netiks pienācīgi veikta EEIA direktīvā paredzēto atkritumu sākotnējā apstrāde un ņemot vērā jaunu apdraudējumu saistībā ar 8. un 9. kategorijas iekļaušanu direktīvas darbības jomā.

3.6

Komiteja norāda, ka pārstrādātajā redakcijā nav veiktas izmaiņas sarakstā par vielām, kuru izmantošana ir aizliegta vai ierobežota; pirms atļaujas piešķiršanas vielām, kas varētu aizstāt vistoksiskākās un visbīstamākās vielas, ir jānoskaidro, vai arī tās nesaistās ar risku. Izņēmuma gadījumi jāpiemēro tikai vielām, kuras pašreizējos zinātnes un tehnoloģijas attīstības apstākļos ir neaizstājamas, un jāievēro visi nepieciešamie aizsardzības un piesardzības pasākumi.

3.7

Komisija, izmantojot komitoloģijas procedūru ar kontroli, ir tiesīga veikt izmaiņas pārstrādātās RoHS direktīvas I un II pielikumā noteiktajā darbības jomā; tomēr Komiteja uzskata, ka turpmāk pirms jebkuru būtisku izmaiņu ieviešanas jāveic jauns ietekmes novērtējums un konsultācijas. Komiteja atzinīgi vērtē REACH metodoloģijas piemērošanu, lai noteiktu jaunus aizliegumus vielu izmantošanai.

3.8

Komiteja atzīst, ka definīciju transversāla saskaņošana visās saistītajās direktīvās (skatīt 3.3. punktu) veicinās skaidrību un mazinās administratīvās izmaksas.

3.9

Komiteja arī piekrīt, ka saprātīga ierobežota termiņa (četri gadi) noteikšana attiecībā uz izņēmumu piemērošanu dažām vielām sekmēs alternatīvus risinājumus un vienlaikus nodrošinās juridisko noteiktību ražotājiem.

3.10

Komiteja apzinās, ka izmaiņas tiesiskajā regulējumā ietekmēs uzņēmumu izaugsmi un nodarbinātību, un atzinīgi vērtē abu direktīvu pārstrādāto redakciju lielāku saskaņotību, kas veicinās tiesību aktu un administratīvo procedūru vienkāršošanu.

3.11

Komiteja atzinīgi vērtē RoSH direktīvas darbības jomas paplašināšanu, iekļaujot tajā divas jaunas iekārtu kategorijas (8. un 9. kategoriju: medicīnas aprīkojumu, kontroles un uzraudzības ierīces), un daļas lietoto iekārtu otrreizējas izmantošanas principa piemērošanu; Komiteja uzskata, ka pārbaudes, kas ļauj nošķirt atkritumus no otrreizēji lietotām ierīcēm un kas veiktas, pamatojoties uz deklarācijām un attiecīgām pārbaudēm, ir proporcionālas.

3.12

Komiteja atzinīgi vērtē ieinteresēto ekonomikas dalībnieku definīciju saskaņošanu ar “ražojumu tirdzniecības” paketē iekļautajām definīcijām, kā arī jaunās papildu definīcijas (piemēram, medicīnas aprīkojuma definīciju).

3.13

Komiteja vēlas, lai tādējādi direktīvas īstenošanas saskaņotība dalībvalstu līmenī būtu efektīvāka nekā iepriekšējo direktīvu īstenošanas gadījumā. Lai pārliecinātos, vai izvirzītie mērķi ir sasniegti, pēc dažiem gadiem būtu vēlams veikt novērtējumu.

16.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/39

1.1

EEIA direktīvas pārskatīšanas mērķis ir nodrošināt pozitīvu ietekmi gan uz vidi, gan uz ekonomiku. Tā sniegs labumu videi, uzņēmējiem un Eiropas iedzīvotājiem.

1.2

Pieredze liecina, ka nav sasniegts EEIA direktīvas mērķis, proti, panākt, ka iekšējā tirgus principi efektīvi darbojas atkritumu apsaimniekošanas jomā.

1.3

Īstenojot EEIA direktīvu, radās daudz problēmu un daudz atšķirību dažādās dalībvalstīs.

1.4

Minēto atšķirību cēlonis ir ne tikai direktīvas neskaidrās definīcijas, bet arī dalībvalstīm EK līguma 175. pantā piešķirtā rīcības brīvība direktīvas īstenošanā.

2.1

Komiteja pašlaik var secināt, ka, pārskatot EEIA direktīvu, jārisina šādi jautājumi:

2.2

EEIA direktīva var veicināt vienkāršošanu, samazinot administratīvo slogu tirgus dalībniekiem.

2.3

Pārskatot direktīvu, Eiropas Savienībai un valstu iestādēm jānodrošina, ka direktīva rada vienādus konkurences nosacījumus visās ES dalībvalstīs. Būtu vēlams divkāršs juridisks pamats, ko sniedz EK Līguma 95. un 175. pants, saskaņā ar kuriem noteikumi par darbības jomu, definīcijas, prasības attiecībā uz produktiem, ražotāju atbildība, kas saistīta ar jaunu produktu laišanu tirgū, tiktu regulēta, pamatojoties uz Līguma 95. pantu, bet noteikumi attiecībā uz mērķiem un atkritumu apsaimniekošanu – pamatojoties uz EK Līguma 175. pantu.

2.4

Vienādas prasības jāizvirza visiem ķēdes dalībniekiem, kas saistīti ar EEIA, tajā skaitā ražotājiem, importētājiem, tirgotājiem un metāllūžņu apsaimniekotājiem.

2.5

Direktīva jāpārskata, lai uzlabotu mijiedarbību starp vides aizsardzības tiesisko regulējumu, no vienas puses, un tiesisko regulējumu, kas ietekmē iekšējā tirgus netraucētu darbību, no otras puses.

2.6

Īpaši svarīgi, lai ražotāja definīcija nevairotu šķēršļus, kas kavē iekšējā tirgus darbību. Tādējādi būtu panākta lielāka atbilstība Eiropas Kopienu Tiesas praksei, kas nosaka, ka vides aizsardzības pasākumi nedrīkst būt pretrunā iekšējā tirgus principiem. Ražotāja definīcija, kas sniegta pārstrādātā EEIA direktīvas priekšlikuma 3. panta j) apakšpunktā, ir iespējami cieši jāsasaista ar citām attiecīgajām definīcijām, kuras sniegtas lēmumā 768/2008/EK, vienlaikus apstiprinot īpašās saistības, kas izriet no EEIA direktīvas, proti, ka savākšanas reģistrācija un finansēšana nav produkta īpašības (kā, piemēram, sastāvs, sastāvdaļas, ietekme uz vidi), bet gan papildu saistības, kas izpildāmas vienīgi valsts līmenī (t. i., tirgus uzraudzība un likumu piemērošana).

2.7

Pārskatītā direktīva nedrīkst radīt šķēršļus kārtībai, kas paredz EEIA apsaimniekošanas izmaksu sadali atbilstoši pašreizējām tirgus daļām. Jāpilnveido II pielikums, ļaujot ieinteresētajām personām turpināt apstrādes standartu izstrādi. Kolektīvās sistēmas, kas izveidotas, ņemot vērā tirgus daļu, pašlaik nodrošina EEIA efektīvu apsaimniekošanu.

2.8

Jāsasniedz direktīvas sociālais mērķis – aizsargāt vidi un samazināt atkritumu ietekmi uz cilvēku veselību. Efektīvai elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu apsaimniekošanai Eiropas Savienībā jāizskauž šādu atkritumu izvešana uz trešajām valstīm, kurās ir zemāki vides aizsardzības standarti un augstāks risks šo atkritumu apsaimniekošanā nodarbinātajām personām.

3.1.1

Komiteja atzinīgi vērtē jauno ražotāja definīciju, tomēr vienlaikus atzīmē, ka šāda definīcija var radīt spekulatīvu izmantošanu un konkurences izkropļojumus.

3.1.2

Paredzams nodrošināt iekšējā tirgus vienmērīgu darbību. Tādēļ EESK aicina Komisiju vienkāršot attiecīgās procedūras, vienlaikus nepieļaujot spekulatīvu izmantotāju veiktu ļaunprātīgu darbību.

3.1.3

Ražotāja definīcija, kas ir grozīta, kā arī precizētie termini “darīt pieejamu tirgū” (3. panta jaunais p) apakšpunkts) un “laist tirgū” (3. panta jaunais o) apakšpunkts) ļauj uzņēmējiem brīvprātīgi veikt konkrētus pasākumus, nebaidoties, ka viņiem būs jāsedz izmaksas, kuras rodas produkta izmantošanas cikla beigās.

3.1.4

Tā kā visu uzņēmēju pienākumi ir precīzi noteikti, uzņēmumi var prognozēt izmaksas un uzņemties daļu atbildības, kura ir precīzāk definēta un saistīta ar to dalību elektrisko un elektronisko iekārtu piegādes ķēdē.

3.1.5

Lai nodrošinātu īstenošanu praksē, ir jādod dalībvalstīm iespēja valsts līmenī noteikt saistības fiziskām un juridiskām personām, kas pirmoreiz laiž vietējā tirgū produktus no trešām valstīm, kā arī citām Kopienas valstīm (Kopienas iekšējā tirdzniecība). Tāpēc dalībvalstis var ieviest proporcionālus noteikumus, kas ļautu tām apzināt minētās personas un noteikt tām prasības nodrošināt reģistrāciju un finansējumu to EEIA apsaimniekošanai, kuri rodas no šo personu pārdotajiem produktiem.

3.1.6

Komiteja ir pārliecināta, ka vislielākos uzlabojumus vides jomā un visaugstāko efektivitāti precīza ražotāju definīcija var nodrošināt šādā veidā:

3.2.1

EEIA atpakaļpieņemšanas sistēmas ir nepieciešams pasākums, lai lielā apjomā savāktu EEIA no privātajām mājsaimniecībām.

3.2.2

Komiteja uzsver, ka ir jānodrošina iespēja šādus atkritumus bez atlīdzības nodot atpakaļ izplatītājam, ievērojot principu “viens pret vienu”, ja attiecīgajai iekārtai ir līdzīgs tips un tā veikusi tādas pašas funkcijas, kā piegādātā iekārta.

3.2.3

Komiteja tomēr ir pārliecināta, ka patērētāji ir jāinformē par to, cik plašas ir viņu tiesības, lai novērstu neskaidrību par tirgus dalībnieku uzdevumiem. Nevajadzētu uzskatīt, ka tirgus dalībnieki ir tie, kuri bez kādiem ierobežojumiem savāc atkritumus uz pircēju rēķina. Īpaši jāuzsver, ka arī turpmāk ir jānodrošina tirgus dalībniekiem iespēja brīvi noteikt, kādas saistības tie uzņemas atpakaļpieņemšanas jomā, ja atpakaļpieņemšana nenotiek iegādātās preces piegādes brīdī. Komiteja uzskata, ka tas ļaus uzņēmumiem samazināt transporta un darbaspēka izmaksas. Šāda izdevumu samazināšana ir lietderīga no vides un konkurētspējas viedokļa.

3.3.1

Komiteja piekrīt pārskatīt pašreizējo EEIA savākšanas mērķi. Tomēr EEIA savākšanas apjoms, balstoties uz pārdošanas apjomu, ir neatbilstošs, jo gandrīz visos gadījumos produktiem ir daudz ilgāks ekspluatācijas laiks nekā 1–2 gadi, un tādēļ tie nenonāk pārstrādē 2 gadus pēc pārdošanas.

3.3.2

Tā kā materiālu vērtība patlaban ir lielāka nekā pirms 5–10 gadiem, EEIA ar tīro vērtību (piemēram, ar augstu metāla saturu) pazūd no izveidotajiem savākšanas maršrutiem. Rezultātā par šiem savāktajiem EEIA netiek sniegta informācija oficiālajā EEIA savākšanas sistēmā. Šādi pazuduši EEIA tiek nepareizi apstrādāti vai tos neapstrādā vispār/tie nonāk izgāztuvē, tiek nelegāli eksportēti vai arī pareizi apstrādāti, vai legāli eksportēti. Precīzu datu par to, kas notiek ar pazudušajiem EEIA, šobrīd nav (skatīt Vides aģentūras 2009. gada marta ziņojumu).

3.3.3

Komiteja uzskata, ka turpmāk atbildība par EEIA apsaimniekošanu jāuztic visiem tirgus dalībniekiem un jāpaplašina viņu iespējas vadīt minēto procesu.

3.3.4

Komiteja norāda, ka savākšanas mērķu sasniegšana ir atkarīga no faktoriem, kurus ražotāji ne vienmēr var ietekmēt, sākot ar savākšanas punktu pieejamību un beidzot ar tiešo lietotāju radīto EEIA apjomu.

3.3.5

Komiteja tāpēc ir pārliecināta, ka atbildība jāuztic ne tikai ražotājiem. Pētījumi liecina, ka daudzi elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumi tiek savākti un apstrādāti ārpus oficiālajām EEIA apsaimniekošanas sistēmām un daudzas ieinteresētās personas, kuras nav ražotāji, var ietekmēt savākto un apstrādāto atkritumu apjomu.

3.3.6

Komiteja uzsver, ka direktīva jāpārskata, lai panāktu pēc iespējas labākus rezultātus vides aizsardzības jomā (savākt vairāk) un palielinātu EEIA apstrādes efektivitāti (apstrādāt labāk).

3.3.7

Pēc Komitejas domām, ja savākšanas mērķu sasniegšana tiek novērtēta brīdī, kad EEIA nonāk apstrādes sistēmās, citu atkritumu plūsmu darbības dēļ ražotāji nevar savākt pietiekami daudz elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Komiteja tāpēc norāda, ka savākšanas mērķus varētu sasniegt efektīvāk, ja to sasniegšanu novērtētu brīdī, kad attiecīgā ierīce nonāk pie apstrādātāja, jo šāda metode aptvertu ne tikai ražotājus, bet arī visas EEIA plūsmas.

Kopumā Komiteja uzsver, ka paralēlās atkritumu plūsmas ir jāregulē, lai nodrošinātu visu EEIA apstrādi atbilstoši direktīvas prasībām. Jo īpaši svarīgi būtu noteikt citu iesaistīto pušu, ne tikai EEI ražotāju, pienākumu ziņot par viņu savāktajiem EEIA.

3.4.1

Komiteja nepiekrīt Komisijai, kas jaunajā 12. panta redakcijā ierosina, ka finansiāla atbildība par privāto mājsaimniecību radītajiem EEIA jāuzņemas vienīgi uzņēmumiem.

3.4.2

Pēc Komitejas domām, svarīgi ir panākt, lai ražotāji varētu izvēlēties starp individuāliem un kolektīviem risinājumiem atkarībā no to ražojumu spektra un uzņēmējdarbības modeļa.

3.4.3

Pašlaik EEIA direktīvas 8. pantā ir noteikts, ka elektrisko un elektronisko iekārtu ražotājiem jāsedz izdevumi, kas saistīti ar to ražoto izstrādājumu apstrādi izmatošanas cikla beigās. EEIA direktīvas 8.panta 2. punktā ES paredz ražotāja individuālo atbildību, nosakot, ka katrs ražotājs ir finansiāli atbildīgs par paša ražoto izstrādājumu, kas laisti tirgū pēc 2005. gada 13. augusta un nonākuši mājsaimniecībās, radīto atkritumu apstrādi. Ražotājs izvēlas, vai šīs saistības pildīt individuāli vai pievienojoties kopsistēmai.

3.4.4

Pašlaik ražotāji apsver dažādus risinājumus. Ļoti iespējams, ka drīzumā ražotāji vēlēsies risināt minēto jautājumu individuāli vai pievienojoties kopsistēmai.

3.4.5

Komiteja piekrīt, ka 8. panta 2. punkts ir piemērots tiesiskais regulējums, kas nodrošina ražotāju atbildību par EEIA.

3.4.6

Direktīvas pārskatīšana paplašina iespējas izvēlēties starp ražotāja individuālo atbildību un kolektīviem risinājumiem.

16.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/42

1.1

Invazīvās sugas (IS) aizvien vairāk apdraud bioloģisko daudzveidību, lauksaimniecību un sabiedrības veselību. Saskaņā ar aplēsēm ar IS saistītās izmaksas šobrīd ir no 10 līdz 12 miljardiem euro gadā, līdz ar to tās ir arī patiess apdraudējums tautsaimniecībai.

1.2

Komiteja atzīst, ka noteikti vajadzīga rīcība atbilstoši augstākajā politiskajā līmenī jau izskanējušajam viedoklim, un pieņem zināšanai Komisijas paziņojumā aprakstītās četras politiskās iespējas IS radīto problēmu risināšanai: līdzšinējā pieeja (business as usual), spēkā esošo juridisko instrumentu izmantošana, ko papildina brīvprātīgi pasākumi, spēkā esošo tiesību aktu pielāgošana un visaptveroša un specifiska ES juridiskā instrumenta izveide.

1.3

Komiteja atzīst, ka dokumentā sniegta ļoti rūpīga analīze, tomēr vienlaicīgi atzīmē, ka Kopienai bija jārīkojas jau pirms trīs gadiem, kad tika pieņemts Bioloģiskās daudzveidības rīcības plāns, un tādēļ aicina rīkoties nekavējoties.

1.4

Komiteja ir pārliecināta, ka labākā pieeja IS radītā apdraudējuma problēmu risināšanai būtu visaptveroša un specifiska ES juridiskā instrumenta pieņemšana un Eiropas aģentūras izveide tā īstenošanas uzraudzībai.

1.5

Komiteja uzsver vajadzību uzlabot ES iedzīvotāju informētību par IS radīto apdraudējumu tirdzniecības un pārvadājumu apjomu pieauguma dēļ. To var panākt ar saziņas un izglītības pasākumiem, uzsverot dažādus draudus un saimnieciskās izmaksas, kas saistītas ar nepietiekamu rīcību vai tās trūkumu.

1.6

Komiteja uzskata, ka, IS apkarošanā piemērojot spēkā esošos ES noteikumus vai nākotnē iecerēto visaptverošo ES juridisko instrumentu, ir svarīgi pienācīgi ņemt vērā sociālos aspektus (piemēram, būtiskais apdraudējums veselībai, kad pēc tankkuģu ierašanās ES ostās tos gazificē).

2.1.1

Šajā dokumentā lietots termins “invazīvās sugas”, kas ietver gan terminu “invazīvas citzemju sugas”, kurš minēts Konvencijā par bioloģisko daudzveidību, gan terminu “invazīvas svešzemju sugas”. Invazīvas sugas vispārēji definē kā sugas, kuru introducēšana un/vai izplatīšanās var apdraudēt bioloģisko daudzveidību vai radīt citas neparedzētas sekas. Eiropas Komisijas paziņojumā norādīts, ka invazīvās sugas (IS) Eiropas Savienībā rada arvien vairāk problēmu.

2.1.2

Īstenojot DAISIE projektu, kas saņem atbalstu no ES Sestās pētniecības pamatprogrammas, Eiropā identificētas 10 882 svešzemju sugas, un paredzams, ka 10–15 % no tām būs negatīva ietekme uz ekonomiku vai vidi. Galvenie faktori, kas tieši ietekmē bioloģisko daudzveidību, ir biotopu pārmaiņas, klimata pārmaiņas, pārmērīga izmantošana, piesārņojums un IS.

2.2.1

Lai gan ES ir spēkā tiesību akti, kas attiecas uz četriem no minētajiem pieciem faktoriem, atšķirībā no vairākām citām ESAO valstīm pašlaik nav visaptveroša ES līmeņa instrumenta IS apkarošanai. Lai ES varētu sasniegt izvirzīto mērķi – “līdz 2010. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos”, šis trūkums ir jānovērš. Turklāt IS ievērojami apdraud arī ES ekonomiku.

2.2.2

Vajadzība paredzēt saskaņotu rīcību, lai risinātu IS jautājumu, ir pausta augstākajā politiskajā līmenī. Vides padome, Eiropas Parlaments, Reģionu komiteja (1) un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (2) ir uzsvērušas, ka ir vajadzīga ES stratēģija par IS, efektīva agrīnās brīdināšanas sistēma un efektīvs reaģēšanas mehānisms ES līmenī. Līdzīga apņēmība pausta arī Sestajā vides rīcības programmā, Komisijas paziņojumā “Kā apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos līdz 2010. gadam un turpmāk” un attiecīgajā rīcības plānā.

2.3.1

Invazīvās sugas (IS) var iekļūt un ieviesties jaunos reģionos trīs galvenajos veidos: importējot kā preces, ievedot ar transporta līdzekļiem un/vai izplatoties dabīgā veidā no blakus esošiem reģioniem, kur tās jau ir invazīvas. Minētie trīs mehānismi ietver sešus galvenos introdukcijas ceļus: izlaišana, izkļūšana, piesārņotāji, “pasažieri”, koridors un spontāna introdukcija.

2.3.2

Strauji augošā tirdzniecība un pārvadājumi rada arvien lielākas IS introdukcijas iespējas un apdraudējumu videi. Vienotais tirgus nozīmē, ka, tiklīdz kāda IS ir ieviesta vienas dalībvalsts teritorijā, tā var strauji izplatīties visā ES. Tādēļ ar tirdzniecību saistītos jautājumus var sekmīgi risināt tikai pie EK ārējās robežas. Ņemot vērā to, kā šīs sugas naturalizējas un izplatās, vienas dalībvalsts veikto pasākumu nozīme var pilnībā zust, ja kaimiņvalstis nerīkojas vai rīkojas nesaskaņoti.

2.3.3

Domājams, ka introdukciju arī turpmāk sekmēs tādas nelabvēlīgas parādības kā pieaugošā CO2 koncentrācija, augstāka temperatūra, slāpekļa nosēdumu palielināšanās, mainījušies traucējumu režīmi un aizvien lielāka biotopu degradācija.

6.2.1

Komisija paziņojumā norāda, ka apturēt bioloģiskās daudzveidības izzušanu Eiropas Savienībā nebūs iespējams, IS jautājumu nerisinot visaptveroši. IS radītās ekoloģiskās, saimnieciskās un sociālās sekas Eiropas Savienībā ir ievērojamas, un tāpēc ir vajadzīga saskaņota rīcība. Patlaban Kopiena nespēj efektīvi cīnīties ar IS, un apgabaliem ar lielu bioloģisko daudzveidību, piemēram, ES aizjūras teritorijām, nav pievērsta pienācīga vērība. Spēkā esošie ES tiesību akti daļēji aptver dažādus ar IS saistītus aspektus, tāpēc to saskaņota īstenošana ir grūts uzdevums. Dažādu dalībvalstu politika ir maz saskaņota vai pilnībā nekonsekventa. Zinātniskās prognozes iezīmē bioloģisko invāziju krasu pieaugumu. Tādēļ var paredzēt, ka stāvoklis vēl vairāk pasliktināsies.

6.2.2

Komiteja ir pārliecināta, ka labākā pieeja IS radītā apdraudējuma problēmu risināšanai būtu visaptveroša un specifiska ES juridiskā instrumenta pieņemšana, kā arī jaunas Eiropas aģentūras izveide, lai koordinētu un īstenotu IS kontroli saskaņā ar trīspakāpju hierarhisko pieeju. Tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt efektīvu rīcību, kas ir uzsvērts arī zinātniskajā žurnālā “Science”. Šādas Eiropas aģentūras paredzamās izmaksas varētu būt no 4 līdz 10 miljoniem euro gadā, kas būtu nenozīmīga summa salīdzinājumā ar ekoloģisko, saimniecisko un sanitāro seku radītajām izmaksām gadījumā, ja netiktu nodrošināta ES rīcība. Arī Komisijas iniciatīva rosināt Balasta ūdeņu konvencijas pēc iespējas drīzāku ratificēšanu ES mērogā būtu ievērojams solis jautājuma par IS pienācīgas kontroles nodrošināšanu risināšanā.

6.3.1

Finansiālu apsvērumu dēļ vairākas dalībvalstis var pretoties jauna tiesiski saistoša Eiropas instrumenta ieviešanai, kā arī jaunas Eiropas aģentūras izveidošanai, lai nodrošinātu tā piemērošanu. Tās uzskata, ka šāda veida pasākumi būtu apmaksājami no ES budžeta, jo nebūtu pamatoti dalībvalstis, kurās atrodas svarīgākās ostas un lielākās lidostas (caur kurām pēc definīcijas Eiropā nokļūst vairums IS), padarīt finansiāli atbildīgas par politiku, kas ir visas ES interesēs. Dalībvalstu politiķi izmaksas, kas saistītas ar papildu likumdošanu un regulējumu bioloģiskās invāzijas jautājuma risināšanai, var uzskatīt par šķērsli, kurš kavē tautsaimniecības izaugsmi, savukārt nodokļu maksātāji šādas papildu izmaksas, visdrīzāk, neatbalstīs, jo viņi vēl neapzinās apdraudējumu, ko rada IS. Šāda negribīga pieeja tomēr nedrīkstētu kļūt par rīcības trūkuma attaisnojumu.

6.4.1

Lai sekmīgi risinātu ar IS saistītās problēmas, liela nozīme ir sabiedrības informētībai un iesaistei. Pašlaik tikai 2 % Eiropas iedzīvotāju uzskata bioloģiskās invāzijas par būtisku apdraudējumu bioloģiskajai daudzveidībai. Komunikācijas un izglītošanas pasākumi mudinās Eiropas iedzīvotājus, iestādes un nozares atbildīgāk izturēties pret IS īpatņu iespējamās tirdzniecības un aprites radīto apdraudējumu. Ja komunikācijas un izglītošanas pasākumi neaprobežojas tikai ar apdraudējumu, kam pakļauta bioloģiskā daudzveidība, bet pievēršas arī cita veida apdraudējumiem, piemēram, sabiedrības veselībai un lauksaimniecībai, iedzīvotājiem varētu veidoties mazāk negatīva attieksme pret jaunu tiesību aktu ieviešanu un jaunas Eiropas aģentūras izveidi, īpaši, ja ir skaidrs, ka ilgtermiņā bezdarbība izmaksās ievērojami dārgāk nekā rīcība tagad. Jo drīzāk tiks veikti adekvāti pasākumi, jo mazākas būs vispārējās izmaksas.

6.5.1

EESK ierosina Komisijai izvērtēt visus spēkā esošos instrumentus un tiesību aktus, lai cīnītos pret IS un to radītajām nelabvēlīgajām sociālajām blakus parādībām. Šādu blakus parādību piemērs ir Eiropā no citiem kontinentiem ievestu konteineru gazifikācija, lai nodrošinātu to, ka tie Eiropas ostās ierodas nepiesārņoti.

6.5.2

Pastāv vairāki veidi, kā nodrošināt, lai ES ostās ievestie konteineri nebūtu piesārņoti. Visizplatītākais veids tomēr ir konteineru gazifikācija, tos apstrādājot ar brommetānu. Lai gan tas ir visvienkāršākais un lētākais veids ostās, no kurām konteinerus nosūta, vienlaikus tas ir vissarežģītākais, dārgākais un bīstamākais veids ostās, kurās konteinerus ieved.

6.5.3

Vajadzīgs ievērojams laiks gazificēto konteineru degazifikācijai, lai tie būtu droši ievešanai. Tā kā visas ekonomikas pamatā ir “tiešlaika” (beznoliktavu) sistēmas un konteineri jāizkrauj uzreiz, bieži vien nepietiek laika, lai konteineru degazifikāciju varētu veikt pienācīgi. Šāda spiediena dēļ dokeri var atvērt konteinerus pārāk agri un bez atbilstošas aizsardzības. Turklāt gazificētajiem konteineriem bieži vien trūkst pienācīga marķējuma par to, ka ar tiem jārīkojas piesardzīgi. Gazificēta konteinera transportēšana ir dārgāka nekā negazificēta konteinera transportēšana un, lai ietaupītu izdevumus, daudzus gazificētus konteinerus transportē bez obligātā marķējuma ar norādi par to, ka ar tiem jārīkojas uzmanīgi. Šādos gadījumos ostas strādnieki bez jebkādas aizsardzības piekļūst konteineriem, lai tos izkrautu uzreiz pēc ievešanas. Tā kā brommetāns ir neredzams un bez smaržas, darbinieki var neapzināti pakļaut sevi šīs indīgās gāzes iedarbībai. Tādējādi palielinās to ostu darbinieku skaits, kas saindējušies ar ļoti toksisko brommetānu un ieguvuši invaliditāti uz visu mūžu. Tā kā apstrādei ar brommetānu ir alternatīvas, konteineru gazifikācijas aizliegums visnotaļ labi iekļautos nākotnes ilgtspējīgas kontroles pasākumu sistēmā IS savlaicīgas atklāšanas nodrošināšanai.

16.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/46

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē Komisijas paziņojuma COM(2008) 534 saturu un priekšlikumus, jo tie Eiropas Savienībā veicinās jūras zinātnisko un tehnisko pētniecību, un uzskata, ka paziņojumā izklāstītā jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības stratēģija paver iespēju sasniegt paziņojumā izvirzītos mērķus.

1.2

Komiteja atbalsta jaunajā stratēģijā jūras zinātniskajai un tehniskajai pētniecībai izvirzītos galvenos mērķus, it īpaši tos, kas (ja tos izdosies sasniegt) veicinās dažādās dalībvalstīs esošo atsevišķu jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības centru un programmu integrāciju.

1.2.1

Komiteja uzskata, ka viens no efektīvākajiem veidiem, kā pētniecības jomā pārvarēt saskaņotības trūkumu, ir izveidot atbilstošu pētniecības infrastruktūru. Komiteja norāda, ka paziņojumā izklāstītās vispārējās pamatnostādnes par pētniecības infrastruktūras izveidi veicinās minētā mērķa sasniegšanu.

1.2.2

Komiteja uzskata: lai pētniecības jomā veicinātu labāku integrāciju, dalībvalstīm savas stratēģijas vajadzētu saskaņot ar paziņojumā izklāstītajiem Eiropas mērķiem pētniecības jomā. Savukārt ES institūcijām būtu jāņem vērā dalībvalstu viedoklis.

1.3

Komiteja vērš uzmanību uz to, ka pilsonisko sabiedrību ir svarīgi informēt par jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības rezultātiem. Piekrastes iedzīvotājiem ir īpaša interese par šo pētījumu rezultātiem, jo tie aizvien vairāk ietekmēs šo reģionu attīstību.

1.4

EESK uzskata, ka jānodrošina, lai dažādi Eiropas valstu jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības centri varētu piekļūt datubāzēm, ko ES dalībvalstīs izmanto šādiem pētījumiem, jo arī tādā veidā var ievērojami sekmēt jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības stratēģiju efektīvu īstenošanu. Tādēļ Komiteja uzskata, ka, īstenojot Komisijas priekšlikumu par Eiropas jūras novērojumu un datu tīkla (EMODnet) izveides koordinēšanu, varētu uzlabot piekļuvi datubāzēm.

1.5

Komiteja uzskata, ka prioritāri ir visi pētījumi par reģionālajām un globālajām ekosistēmām, kā arī pētījumi par to saikni ar klimata pārmaiņām un to sekām.

1.6

Komiteja uzskata, ka Eiropas jūras zinātniskā un tehniskā pētniecība jāveic šādos četros svarīgos reģionos:

1.7

Komiteja vēlas uzsvērt, ka ir svarīgi izstrādāt virkni visaptverošu rādītāju (katram no 1.6. punktā minētajiem reģioniem), ko aprēķina, pamatojoties uz kopīgi izmantojamām datubāzēm. Komisijai un Padomei šis jautājums būtu jāizskata sīkāk, veicot darbu pēc paziņojuma. Komiteja uzskata, ka īpaši lietderīgi būtu izstrādāt rādītājus, kas atspoguļo jūras ekosistēmu stāvokli un to attīstību.

1.7.1

Pamatojoties uz rādītājiem par jūras ekosistēmu stāvokli, varēs novērtēt tādu pasākumu efektivitāti, kuru mērķis ir nodrošināt jūras resursu aizsardzību un ilgtspējīgu apsaimniekošanu, un novērot un izvērtēt izmaiņas jūras ekosistēmās.

1.8

Svarīgi ir nodrošināt jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības nepārtrauktību, un, īstenojot jauno stratēģiju, tā jānodrošina daudz lielākā mērā. Nesen tika pārtraukti vairāki svarīgi jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības projekti.

1.9

Būtiski ir nodrošināt to, ka pieprasītie pētījumi veicina gan lielo uzņēmumu, gan MVU darbības attīstību. Tādēļ jānodrošina, ka uzņēmumi var labāk piekļūt šādu pētījumu rezultātiem, lai tos izmantotu. Tieši tādēļ ir svarīgi informēt ieinteresētās puses un piekrastes iedzīvotājus par šādas pētniecības plāniem, apmēru un rezultātiem.

1.10

Turklāt ir jāatrisina jautājums par tādām jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības nozarēm, uz kurām neattiecas Eiropas pētniecības stratēģija un kurās šā iemesla dēļ rodas grūtības nodrošināt finansējumu attiecīgiem projektiem. Tādēļ dokumentos, ko izstrādās pēc iepriekšminētā paziņojuma publicēšanas, jāmin īpašs Komisijas finansiālais atbalsts šādiem pētījumiem.

1.11

Komiteja uzskata, ka turpmākajos Komisijas pasākumos saistībā ar jūras zinātnisko un tehnisko pētniecību būtu plašāk jāizskata jautājums par apdraudējumiem, kurus Vidusjūras, Baltijas jūras, Ziemeļjūras un Melnās jūras bioloģiskajai daudzveidībai rada pakāpeniskais jūras faunas un floras dabiskās vides zudums.

1.12

Komiteja uzskata, ka stratēģijas nozīmīgs aspekts ir atbalsts jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības partnerību izveidei un jau esošo partnerību pilnveidošanai. Tādēļ EESK atbalsta Komisijas ieceri pētniecības jomā izveidot jaunu forumam līdzīgu pārvaldības modeli, lai sekmētu “ilgtermiņā noturīgu partnerību”, un aicina Komisiju nekavējoties izstrādāt priekšlikumus, lai izveidotu kontaktus starp jūras zinātniskajā un tehniskajā pētniecībā iesaistītajām zinātnieku aprindām, tādējādi sniedzot ieguldījumu partnerību izveides procesa saskaņošanā.

1.12.1

Komiteja uzskata, ka ierosinātā foruma darbā būtu jāiesaista ne tikai zinātniskās aprindas, bet arī dažādu ieinteresēto pušu pārstāvji un jūras vides un jūrniecības politikas veidotāji.

1.12.2

Ņemot vērā Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūras neseno izveidi, būtu vēlams to iesaistīt foruma darbā. Komiteja uzskata, ka aģentūrai vajadzētu būt svarīgai nozīmei foruma darbā. Tās viedoklis arī būtu jāņem vērā, izstrādājot pētniecības plānus jomās, kas ir tās kompetencē.

1.12.3

Komiteja rosina Komisiju izveidot paredzēto konsultāciju mehānismu, lai sekmētu divpusēju informācijas apmaiņu starp zinātnieku aprindām un jūrniecības politikas veidotājiem.

1.13

EESK aicina Komisiju atbalstīt okeanogrāfijas izpētes kuģu būvi dalībvalstīs, lai sekmētu jūras zinātnisko un tehnisko pētniecību, uzlabotu tās kvalitāti un paplašinātu pētniecības tematu klāstu. Komiteja uzskata, ka ideālā gadījumā būtu jāpieņem lēmums izveidot Eiropas jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības infrastruktūru.

1.14

Ņemot vērā, ka Eiropas Savienībā jūras zinātniskajai un tehniskajai pētniecībai ir izveidota arī reģionāla infrastruktūra, un ņemot vērā tās nozīmi un attīstību (1), Komiteja, atzīstot un atbalstot paziņojumā izteikto aicinājumu sniegt atbalstu reģionu vajadzību apzināšanā, aicina Komisiju noteikt minēto vajadzību apjomu un apsvērt ideju attīstīt saikni starp “lieliem” (Eiropas un valstu) un “maziem” (reģionāliem) pētniecības tīkliem.

1.15

Visbeidzot atzinuma secinājumos un ieteikumos Komiteja īpaši aicina Komisiju tad, kad tā turpinās darbu pēc paziņojuma publicēšanas, novērtēt jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības ietekmi ne tikai uz jūrniecības nozares ilgtspēju, bet arī uz ilgtspējīgu attīstību kopumā.

2.1

Komisijas paziņojumā COM(2008) 534 izklāstītā Eiropas stratēģija jūras zinātniskajai un tehniskajai pētniecībai ir paziņojumam “Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika” (2) pievienotā rīcības plāna (3) būtiska sastāvdaļa. Turklāt ar izklāstīto stratēģiju tiek turpinātas Golvejas (4) un Eberdīnas (5) deklarācijas, kas ir divi nozīmīgi dokumenti jūrniecības politikas jomā.

2.2

Ar paziņojumā izklāstīto stratēģiju tiek īstenota arī Zaļajā grāmatā “Eiropas pētniecības telpa: jaunas perspektīvas” (6) iekļautā ES programma un tās īpašie ieteikumi Padomes secinājumos (7)“Ļubļanas procesa uzsākšana – ceļā uz Eiropas pētniecības telpas pilnīgu īstenošanu”.

2.2.1

Tādēļ paziņojums ir piemērs tam, kā var izveidot Eiropas pētniecības telpas saskaņotu sistēmu okeānu un jūru ilgtspējīgas izmantošanas veicināšanai.

2.3

EESK vairākos nesenos atzinumos pauda viedokli par virkni Komisijas dokumentu, kas attiecas uz ES jūrniecības politiku kopumā un Eiropas pētniecības telpu. Šajos atzinumos jautājums par Eiropas jūras zinātnisko un tehnisko pētniecību plašāk netika analizēts, jo ES institūcijas līdz šim nebija izstrādājušas nevienu dokumentu, kas būtu pilnībā veltīts minētajam jautājumam.

2.3.1

No iepriekš minētajiem EESK atzinumiem ir lietderīgi uzsvērt tos atzinumus, kuros Komiteja aicina vairāk attīstīt jūras zinātnisko un tehnisko pētniecību zivsaimniecības nozarē. (8)

3.1

Ņemot vērā, ka ar jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības apjoms un nozīme Eiropas Savienībā aizvien palielinās, ir būtiski nodrošināt šo pētījumu integrāciju un koordināciju.

3.2

Paziņojumā izklāstītā pieeja paver nozīmīgu iespēju Eiropā attīstīt jūras zinātnisko un tehnisko pētniecību, it īpaši

3.3

Paziņojumā minētais priekšlikums stiprināt saikni starp pastāvošajiem jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības institūtiem Eiropā, lai, iespējams, izveidotu Eiropas jūru un okeānu izpētes institūtu Eiropas mēroga tīklu, ievērojami sekmē kopīgus turpmākos pasākumus Eiropas jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības jomā, un to var uzskatīt par svarīgu soli ceļā uz ES jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības jomas veiktspējas uzlabošanu.

3.4

Paziņojumā ir pievērsta uzmanība zinātniskās pētniecības forumu, piemēram, ESFRI  (9), darbībai vai minēts, ka jānodrošina Eiropas Savienības atbalsts jūras zinātniskajai un tehniskajai pētniecībai starptautiskā līmenī, tādējādi palīdzot sasniegt ES integrētas jūrniecības politikas mērķus.

3.4.1

Komiteja atbalsta ESFRI iniciatīvu, jo tā paver nozīmīgas iespējas jūras zinātniskajai un tehniskajai pētniecībai Eiropā. Vajadzētu nodrošināt, ka ESFRI darbība ir lietderīga arī daudzām interešu grupām, tostarp rūpniecības nozarei un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kā arī reģionālajām zinātniskajām un pētniecības kopienām. Turklāt svarīgi ir nodrošināt, ka mazie un vidējie uzņēmumi var piekļūt kopējai pētniecības infrastruktūrai.

3.4.2

Būtiski ir nodrošināt arī ciešu sadarbību starp zinātniekiem un jūras vides un resursu izmantotājiem, kā arī starp zinātniekiem un institūtiem, kas specializējas jūras vides aizsardzībā, un NVO.

3.5

Lai integrētu jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības tradicionālas jomas (kā ierosināts paziņojumā), paziņojumā izklāstītās stratēģijas īstenošanā vajadzētu izmantot ES dalībvalstu sadarbības rezultātus, kas gūti tādu iniciatīvu ietvaros kā ERA-NET un ERA-NET PLUS, kuru mērķis ir zinātniskās pētniecības koordinēšana. Pamatojoties uz minētajiem rezultātiem, varētu iegūt datus un informāciju par kopējām ES mēroga pētniecības prioritātēm un tām pētniecības jomām, kurās dalībvalstis vēlas stiprināt sadarbību.

3.5.1

Kā piemēru var minēt Eiropas Ekonomisko interešu grupu, kas ir jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības iniciatīva, kurā iesaistās visas valstis, kas robežojas ar Eiropas reģiona jūrām. Minētā interešu grupa saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 169. pantu gatavojas īstenot kopēju Baltijas jūras pētniecības programmu (BONUS).

3.5.2

Eiropas Perifēro piejūras reģionu konference (10) uzskata, ka jānodrošina pētniecības integrāciju sekmējošo iniciatīvu efektīva koordinācija, piemēram, izveidojot izcilības centrus, kā arī izmantojot iniciatīvas, kuru mērķis ir pētniecības finansēšanas programmu koordinācija, piemēram, Era-Nets.

3.5.3

Jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības integrācija un koordinācija atvieglotu piekļuvi informācijai par jūras vidi. Šādā veidā varētu rasties arī ietaupījumi, jo patlaban finansējums bieži tiek izmantots identiskiem vai ļoti līdzīgiem pētījumiem, ko vienlaikus veic dažādos pētniecības centros.

3.6

Paziņojumā izklāstītajā jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības stratēģijā liela uzmanība ir veltītam tam, lai nodrošinātu, ka jūras zinātniskajai un tehniskajai pētniecībai 7. pētniecības pamatprogrammā paredzētais finansējums tiek izmantots, lai veicinātu dalībvalstu pētniecības projektu sinerģiju un vajadzības gadījumā sasniegtu kritisko masu, kas ļautu īstenot nozīmīgus pētniecības projektus vairākās, ar jūru saistītās jomās.

3.6.1

Ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt pētniecības projektu sinerģiju, turpmākos zinātniskos pētījumus ir svarīgi orientēt arī uz to, lai ilgstoši atbalstītu ar jūru saistītu datu vākšanu un pārvaldīšanu.

3.6.2

Svarīgi ir nodrošināt, ka, īstenojot pasākumus, kuru mērķis ir veicināt pētniecības projektu sinerģiju, tiktu ņemtas vērā dažādās reģionālās pieejas. Eiropas Perifēro piejūras reģionu konference (11) norāda, ka reģioni atbalsta jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības programmu labākas koordinācijas nodrošināšanu Eiropā. Minēto mērķi īsteno, piemēram, ar Era-Net iniciatīvu un turpmāk ar kopīgu programmu izstrādi.

3.6.3

Perifēro piejūras reģionu konferences dokumentos tomēr ir norādīts, ka no Era-Net iniciatīvas līdzekļiem finansētajos projektos reģioni līdz šim ir iesaistīti reti. Tādēļ būtu lietderīgi izveidot jaunas finansēšanas sistēmas tādu reģionālo pētniecības programmu koordinācijai, kam nav pietiekamas kritiskās masas, lai iekļautos Era-Net nozīmīgākajos projektos, vai nodrošināt priekšnoteikumus koordinācijai starp Era-Net iniciatīvās iesaistītajām reģionālajām pašvaldībām un ieinteresētajām pusēm. Ideālā gadījumā šāda koordinācija būtu jāorganizē pa jūras baseiniem.

3.6.4

Nozīmīgs mērķis ir arī koordinācija starp struktūrfondiem, pamatprogrammu un citiem Eiropas līmeņa finansēšanas avotiem. To varēs nodrošināt vienīgi tad, ja šos Eiropas finanšu līdzekļus saskaņoti izmantos attiecīgās iesaistītās puses, piemēram, pētnieki un MVU, un ja tiks saskaņoti plānoti fondi, kuru gadījumā reģionālā līmeņa lēmumiem ir liela nozīme.

3.7

Paziņojumā izklāstītajā stratēģijā ieteikts, ka jāizveido efektīva un novatoriska pētniecības pārvaldības sistēma, kurā iesaistīti pētnieki, politikas veidotāji un sabiedrība, lai panāktu kopīgu izpratni un nodrošinātu lēmumu pieņemšanu, pamatojoties uz informāciju un pareizām zinātnes atziņām.

3.7.1

Šāda pieeja pētniecības pārvaldībai būtu jāuzskata par pozitīvu ievirzi. Komisija dalībvalstu valdībām dod iespēju izveidot jaunu sistēmu jūras zinātniskajai un tehniskajai pētniecībai, kurā iesaistīti zinātnieki, nozares pārstāvji un valsts iestādes, un šāda pieeja jāuzskata par soli pareizajā virzienā.

3.7.2

Ņemot vērā reģionu nozīmi jūras transporta un pētniecības atbalstīšanā, reģionus un reģionālās ekonomikas un sociālo lietu padomes, kas bieži darbojas arī vietējā līmenī, vajadzētu uzskatīt par partneriem ierosinātajā jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības pārvaldības sistēmā.

4.1

Komiteja uzskata, ka 2. ierāmējums “Galvenie pētniecības jautājumi, kam vajadzīga starptematiska pieeja”, jāpapildina šādi:

4.2

Tad, kad Komisija, pamatojoties uz paziņojumu, izstrādās dokumentus, lai apspriestu un izvērtētu sasniegumus jaunas novērošanas un pētniecības infrastruktūras izveidē, Komiteja aicina Komisiju tieši atsaukties uz Eiropas Pētniecības infrastruktūru stratēģijas foruma (ESFRI) izveidoto sarakstu, kurā minēti tādu Eiropas pētniecības infrastruktūras projektu piemēri, ko var izvērst Septītās pamatprogrammas laikā (2007–2013).

4.2.1

Jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības jomā ir uzskaitīti šādi projekti:

4.3

Komiteja uzskata, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš, lai lielāku atbalstu piešķirtu okeanogrāfijas izpētes kuģu būvniecībai, jo tie ir galvenais jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības instruments.

4.3.1

Pētniecības institūtu pasākumu koordinēšana ir ļoti nozīmīga, taču okeanogrāfijas kuģi ir nepieciešami, lai veiktu pētījumus tālāk no krasta līnijas. Eiropā diemžēl ir tikai neliela pētniecības kuģu flote. Ja jāveic plaši un efektīvi jūras zinātniskie un tehniskie pētījumi, Eiropas Savienības rīcībā pirmām kārtām ir jābūt piemērotiem kuģiem.

4.4

Attiecībā uz jaunu augstākās izglītības modeļu ieviešanu jūras zinātnes un jūrniecības jomā (kā minēts paziņojumā) EESK vērš uzmanību uz to, ka, apzinot inovatīvas izglītības piemērus, īpaša uzmanība jāpievērš socioloģijai, ņemot vērā tās sinerģiju ar citām jomām. Minētā zinātne aptver ar dabu saistītus, tehniskus, ekonomiskus un juridiskus aspektus, uz ko pamatojas modernā pieeja ilgtspējīgai attīstībai, un tādēļ saskan ar mūsdienu pieeju jūrniecības ekonomikai.

4.5

Tā kā viens no galvenajiem paziņojuma mērķiem ir nodrošināt pētniecības sinerģiju Eiropā, EESK uzskata: lai nodrošinātu jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības ciešāku integrāciju un tādējādi uzlabotu sinerģiju, attiecīgajā pētniecības jomā būtu jāpiemēro visaptveroša pieeja.

4.5.1

Šādu pasākumu piemērs ir uz sinerģiju balstīta pieeja piekrastes zonas pētniecībai, kas aptver gan klimata pārmaiņu ietekmi (piemēram, jūras līmeņa celšanās) un ģeoloģiskos aspektus, gan arī iespējamos atpūtas pasākumus utt. (nepieciešamība sadarboties vides, tehniskajā, ekonomikas un juridiskajā jomā).

4.6

Komiteja uzskata: lai nodrošinātu sinerģiju jūras zinātniskajā un tehniskajā pētniecībā, būtu jāaizveido trīs līmeņu sistēma (organizatoriskā piramīda) pētniecības projektiem piešķirtā finansējuma pārvaldībai. Šīs struktūras pamatā būtu šādi svarīgi apgabali (reģioni):

4.6.1

Pamatojoties uz minēto četru svarīgu reģionu pieredzi un to attiecīgo zinātnisko/pētniecības infrastruktūru, būtu jāizveido reģionāla vai starpreģionāla pārvaldības struktūra, lai koordinētu visus pasākumus saistībā ar informācijas apmaiņu un starpdisciplināru pētījumu mērķu izvirzīšanu. Pateicoties minētajiem pētniecības mērķiem, būtu iespējams saskaņot pētniecības pasākumus visās valstīs, kas atrodas minētajos četros apgabalos vai robežojas ar tiem.

4.6.2

Centrālā koordinācijas sistēma, kas atrastos Eiropas pētniecības telpā un darbotos arī kā centrs, kur iegūstama informācija par pētniecības finansējumu, būtu minētās organizatoriskās struktūras augstākais līmenis.

4.7

Reģionāla pieeja ir nepieciešama, jo dažādu baseinu vides un dabas īpatnības ir atšķirīgas. Lai arī tiem ir daudzas kopīgas iezīmes, kas raksturīgas visai jūras videi, šo reģionu dabas procesi ir atšķirīgi gan pēc būtības, gan norises. Tas ir acīmredzams, ja, piemēram, Baltijas jūras reģionā notiekošo salīdzinām ar to, kas notiek tādās siltākās jūrās kā Vidusjūra vai Melnā jūra vai Atlantijas okeāna, kuram raksturīgas plūdmaiņas.

4.8

Šajos specifiskajos reģionos steidzami jāizveido apvienības, izmantojot pastāvošo infrastruktūru. Kā piemēru varētu minēt pētniecības staciju, pētniecības kuģu, pētniecības institūtu un augstākās izglītības iestāžu apvienību Baltijas jūras reģionā.

4.8.1

Šādu apvienību mērķis būtu dalīties ar informāciju par pašreizējiem pētījumiem un pasākumiem izglītības jomā un īstenot kopīgus projektus pētniecības un izglītības jomā.

4.9

Viena no jūras zinātniskās un tehniskās pētniecības svarīgām jomām, kurā ir nodrošināta nepārprotama sinerģija, ir eitrofikācijas un tās seku pētniecība. Lai arī eitrofikācija ir visā pasaulē izplatīta parādība, katrā minētajā reģionā (baseinā) tās cēloņi un ietekme ir atšķirīga, un tādēļ pētniecībā ir jāizmanto reģionāla pieeja. Vienlaikus tomēr jāpiebilst, ka nepārprotamu sinerģiju var nodrošināt, izpētot parādības cēloņus, pētniecības metodes un veicot ietekmes, it īpaši ietekmes uz ekonomiku, novērtējumu, kā arī izanalizējot ar to saistītos medicīniskos un epidemioloģiskos aspektus.

16.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/51

1.1

Šķēršļi un rīcības līmeņi: saskaņotas un demokrātiski kontrolējamas procedūras uzlabotu starptautisko attiecību, Eiropas Savienības izvēles, tirgu, cenu noteikšanas un operatoru (tīklu regulēšanas un pārvaldības struktūru) peļņas pārredzamību. Jāuzklausa vietējo iedzīvotāju viedoklis un jāinformē patērētāji.

1.2

Nesaskaņas: jāsaglabā dalībvalstu izvēles brīvība enerģijas jautājumos. Komisija var veikt koordinēšanu, ņemot vērā iedzīvotāju prasības attiecībā uz energoapgādi un teritorijas apsaimniekošanu. Jāprecizē operatoru tīklu (ENTSO-E) un Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACRE) (1) uzdevumi, kā arī to lēmumu juridiskais spēks un sekas.

1.3

Pētniecība un izstrāde: jāizvērtē un jāpalielina pētniecībai un izstrādei piešķirtais finansējums. Pētniecības un izstrādes pasākumi sniedz ieguldījumu tīklu efektivitātē, to uzturēšanā un ilgtspējas nodrošināšanā, kā arī veicina energoefektivitāti, kas var mazināt Eiropas Savienības enerģētisko atkarību un nodrošināt ES pāreju uz jaunu enerģētikas laikmetu.

1.4

Galvenais uzdevums: jāpabeidz tīklu izveide, vienmēr ievērojot galapatērētāju intereses, kā arī jāizstrādā kopējas stratēģiskas pamatnostādnes un tirgus noteikumi, jānoskaidro un jānovērš tīklu trūkumi, lai nodrošinātu enerģijas transportu visā ES teritorijā, energoapgādes un uzglabāšanas drošību, kā arī skaidri jānosaka kompetence un atbildība. Sabiedrības interesēs jānodrošina tīklu efektīva darbība, sniegto pakalpojumu kvalitāte un jebkuri citi līdzekļi, kas nodrošina vispārēju piekļuvi, drošību un nepārtrauktību par pieņemamu cenu.

1.5

Attiecības ar trešām valstīm: EESK aicina Eiropas Savienību starptautiskajā līmenī paust vienotu nostāju enerģētikas un enerģijas transporta tīklu jautājumā, uzskatīt šīs jomas par ārējo attiecību (Eiropas kaimiņattiecību politikas) sastāvdaļu un ierosināt pārvaldības standartus tranzīta valstīs.

Būtu lietderīgi attīstīt dialogu ar Turciju. Ir rūpīgi jāizvērtē ieguldījumu risks salīdzinājumā ar paredzamajām priekšrocībām, kā arī vietējo darba ņēmēju tiesību ievērošana un saikne starp pasākumiem enerģētikas jomā un attīstības politiku. Komiteja uzskata, ka enerģētika, transports un vide ir trīs savstarpēji saistītas jomas.

1.6

Pieeja, atbalsts un ieguldījumi: tikai Eiropas Savienība var pārredzēt kopējo stāvokli energoapgādes jomā un īstenot pārrobežu pasākumus. ES ārējās attiecības ir atbalsts, lai risinātu problēmas saistībā ar apdraudējumu vietējā līmenī un citu politisko varu ietekmes zonām. Komisijai būtu jāprecizē, vai TEN-E attiecas uz infrastruktūru vai piegādi. Infrastruktūrai TEN-E tīkli ir noderīgi. Tiem ir jābūt publiskā sektora kompetencē, un tiem arī turpmāk jāparedz īpašs finansējums no ES budžeta, pārdomāti piešķirot līdzekļus. Šajos tīklos ieguldītā Kopienas atbalsta amortizācija nedrīkstētu ietekmēt patēriņa cenas. Operatoru budžetam jābūt pārredzamam. Jāpaplašina iespējas sniegt Kopienas garantijas ieguldītājiem un aizdevumus operatoriem. Eiropas Savienībai jāizstrādā jauns modelis ieguldījumu publiskai pārvaldībai.

1.7

Pamatnostādņu pārskatīšana: EESK vēlas, lai pētniecības pasākumi un iedzīvotāju iesaistīšana sekmētu infrastruktūras efektivitāti, un ierosina, pirmkārt, uzsākt patiesu sociālo dialogu un nozaru dialogus, un, otrkārt, veikt izpēti par iespēju sniegt iedzīvotājiem Eiropas vispārējas nozīmes pakalpojumus enerģētikas jomā (2).

1.8

TEN-E paplašināšana: Komiteja atbalsta naftas infrastruktūras iekļaušanu TEN-E un pēc esošās infrastruktūras saraksta izveides arī Kopienas finansējuma piešķiršanu naftas kompānijām, kuras darbojas ar zaudējumiem. Komiteja neatbalsta CO2 uztveršanas tīklu iekļaušanu TEN-E, uzskatot, ka tā ir priekšlaicīga, jo vēl ir jānoskaidro, vai oglekļa dioksīda pārvadāšana tīklā būs lietderīga un nekaitīga. Šajā sakarā jārīko plašas sabiedriskas debates par konkrētiem priekšlikumiem, kas jāiekļauj dokumenta tekstā.

1.9

Jauni prioritāri projekti: Komiteja piekrīt, ka ir svarīgi novērst trūkumus savienojumos. EESK atbalsta tīkla savienošanu ar atjaunojamiem enerģijas avotiem, piemēram, vēja ģeneratoru parkiem Baltijas un Ziemeļjūrā. Projektos līdz 2050. gadam vajadzētu paredzēt savienojumus ar jauniem enerģijas avotiem (jūras enerģija utt.).

1.10

Apgādes drošība un solidaritāte: projekta atpazīstamību iedzīvotāju vidū varētu veicināt laba saziņa un rezultāti mazumtirdzniecības cenu izteiksmē. Zaļajā grāmatā nav skaidri norādīts, kā veicināt dalībvalstu solidaritāti. Solidaritāte nozīmē, ka visas dalībvalstis sniedz ieguldījumu enerģijas apritē Eiropas Savienības robežās un veido stratēģiskas rezerves, lai ārkārtas gadījumos nodotu tās citu dalībvalstu rīcībā. Dalībvalstīm un Eiropas Savienībai šo ideju par solidaritāti enerģētikas jautājumā vajadzētu aizstāvēt pasaules mērogā un ievērot Kopienā vispārēju interešu principu.

1.11

Papildu pasākumi ilgtspējīgas infrastruktūras nodrošināšanai: tiek uzskatīts, ka enerģijas ilgtspējīgas izmantošanas pamatā ir atjaunojami enerģijas avoti, bet tas vēl nav apstiprināts. Elektroenerģijas tīkli ir jāmodernizē, lai novērstu problēmas saistībā ar zudumu elektropārvades līnijās, frekvenci, spriegumu un dalībvalstu kodu saskaņošanu; savukārt gāzes tīklos jāuzlabo uzglabāšanas iekārtu kapacitāte un drošība.

1.12

TEN-E tīkliem nepieciešama augstas kvalitātes apkope, kam savukārt nepieciešams augsti kvalificēts darbaspēks. EESK uzskata, ka saskaņā ar Lisabonas stratēģiju un Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju ir jāņem vērā sociālie aspekti, taču Zaļajā grāmatā tie nav apskatīti. Komiteja uzskata, ka jāpilnveido Eiropas speciālistu prasmes tīklu jomā, lai saglabātu pieredzi un darba vietas Eiropā. Komiteja aicina izveidot Eiropas konsultatīvo komiteju enerģijas un klimata pārmaiņu jautājumos.

1.13

EESK uzskata, ka jāizveido īpašs Eiropas fonds, kas nodrošinātu dalībvalstu solidaritāti iedzīvotāju interesēs. Komiteja uzskata, ka ir jāizstrādā Kopienas tiesību akti par uzņēmumu atbildību iedzīvotāju priekšā, jo šāds pasākums ir integrētas Eiropas enerģētikas politikas neatņemama sastāvdaļa. Būtu jāpiemēro Eiropas Enerģijas patērētāju tiesību harta.

2.1

Komisija uzskata, ka, ņemot vērā Eiropas Savienības enerģētikas tīklu pašreizējo stāvokli, tā nevar sasniegt ne enerģētikas politikas tālejošos mērķus (ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un drošu energoapgādi), ne arī “20-20-20” mērķus klimata aizsardzības jomā. TEN-E tīkli un tīklu politika ir jāaktualizē. Zaļā grāmata izstrādāta, lai pārskatītu TEN tīklu pamatnostādnes un to finansēšanas mehānismu.

2.2

Pēdējā laikā situācija ir saasinājusies: jauna gāzes krīze austrumos, jauns konflikts Tuvajos Austrumos un pasaules finanšu krīze varētu ietekmēt TEN-E projekta pabeigšanu.

3.1

Eiropas Savienības infrastruktūras politika orientēta uz sešiem reģionālajiem virzieniem: Baltijas valstu infrastruktūras savienošana, Dienvidaustrumu gāzes koridors, Vidusjūras projekts, Centrālās un Dienvidaustrumu Eiropas elektroenerģijas tīklu savienojums, rīcības plāns sašķidrinātai dabasgāzei (GNL), vēja ģeneratoru parka izveide ES ziemeļos, TEN-E savienošana un tirgus integrācija.

3.2

Eiropas Savienībai būtu jāparedz:

3.3

Zaļās grāmatas mērķis ir veicināt sabiedrības izpratni un solidaritāti, lai sasniegtu 2020. gadam izvirzītos mērķus.

4.1

Lai arī pēc zaļās grāmatas nosaukuma un ievada varētu secināt, ka tajā izklāstīta vispārēja pieeja enerģētikas tīklu drošības un ilgtspējas nodrošināšanai, taču patiesībā galvenā uzmanība tajā veltīta starptautisku savienojumu izveidei, neierosinot izvērtēt situāciju apkopes, darbinieku apmācības un kvalifikācijas vai pētniecības un izstrādes jomā, kas ir nozīmīgi drošības un ilgtspējas faktori.

4.2

Konkurence patērētājus interesē nevis kā mērķis, bet kā līdzeklis, kas ļauj viņiem ietaupīt līdzekļus un vienlaikus nodrošina tikpat uzticamus pakalpojumus kā monopola sistēmā. Atzinīgi vērtējama privātā finansējuma piesaistīšana un aicinājums veidot partnerību TEN-E projekta pabeigšanai; tomēr abi minētie faktori liecina, ka dalībvalstu stingras gribas un līdzekļu trūkums ir nopietns šķērslis Eiropas gāzes un elektroenerģijas integrētu tīklu izveidei.

4.3

Energoapgāde ir vispārējas nozīmes pakalpojums; privātie ieguldījumi nav piemēroti ilgtermiņā. Izmantojot līdzšinējos ražošanas un transporta veidus, tirgus mehānismi nevarēs nodrošināt pāreju uz klimata un enerģētikas paketē paredzēto jauno enerģētikas laikmetu. Vēloties veicināt privātos ieguldījumus, Komisija var īstenot pārrobežu pasākumus, lai izstrādātu kopēju plānu un ierosinātu jaunu modeli ieguldījumu publiskai pārvaldībai, lai ar tīklu palīdzību nodrošinātu energoapgādes vispārējas nozīmes pakalpojuma nepārtrauktību.

5.1

EESK uzskata, ka TEN projekta īstenošanai ir nepieciešama centralizēta struktūra, kas koordinētu visu dalībnieku darbību, bet tas ir pretrunā vēlamajiem tirgus principiem. Komisijai vajadzētu apstiprināt mērķi rast optimālus, patērētājiem izdevīgus risinājumus no izmaksu/ieguvumu viedokļa, jo pretējā gadījumā viņi varētu apšaubīt iekšējā enerģijas tirgus lietderību.

ENTSO-E un ACRE aģentūru loma zaļajā grāmatā nav viennozīmīga. Lai arī minētās aģentūras būs koordinācijas centri, tās nevajadzētu iesaistīt lēmumu pieņemšanā par publiskā finansējuma izmantošanu. Turklāt ES būtu jānodrošina pētniecības un izstrādes nepārtrauktību, un tas nav šo aģentūru kompetencē.

6.1

Palielinot finansējumu, tīkli veicinātu solidaritāti enerģētikas jomā. Eiropas Savienībai vajadzētu noteikt iztrūkstošos posmus tīklu savienojumos un šos trūkumus novērst. EESK uzskata, ka to varētu panākt ar Eiropas kaimiņattiecību politikas veiksmīgu īstenošanu. Komiteja secina, ka nav norādītas savienojumu ģeogrāfiskās robežas, savienojumu veidi, par frekvences un sprieguma nodrošinājumu atbildīgās organizācijas, tīkla posma darbības traucējumu gadījumā īstenojamie pasākumi, atbildības un kompetences sadale, tostarp Eiropas Savienības atbildība un kompetence tīklu koordinēšanas jomā.

Tā kā šī infrastruktūra ir sarežģīta, sīki strukturēta un paredzēta ilglaicīgai ekspluatācijai, Komiteja uzskata, ka ieguldītāji un iedzīvotāji pārredzamā veidā jāinformē par tirgus perspektīvām.

EESK vēlas, lai tiktu veikti pētījumi par iespēju sniegt iedzīvotājiem Eiropas vispārējas nozīmes pakalpojumus enerģētikas jomā, piemērojot vienotu pieeju attiecībā uz cenām, nodokļiem, finanšu noteikumiem, drošību, nepārtrauktību, ekonomikas izaugsmi un klimata aizsardzību.

6.2

Ilgtspēju varētu nodrošināt, iekļaujot tīklā atjaunojamus enerģijas avotus (vēja ģeneratoru parkus ziemeļos) un transportējot CO2 uz uzglabāšanas vietām; būtībā tas nav jautājums par TEN-E ilgtspēju. Attiecībā uz elektroenerģijas tīkliem Komisijai būtu jānorāda, ka tie jāmodernizē, lai novērstu zudumus elektropārvades līnijās un risinātu problēmas saistībā ar frekvenci, spriegumu, dalībvalstu kodu saskaņošanu un “viedo” tīklu izveidi.

6.3

Lai arī EESK atzīst, ka oglekļa dioksīda uztveršana ir tehniski iespējama, tomēr tā uzskata, ka ir pāragri iekļaut CO2 uztveršanas tīklus TEN-E darbības jomā. Par šo jautājumu vispirms būtu jārīko plašas sabiedriskas debates (3).

6.4

EESK uzskata, ka drošība izpaužas divos līmeņos:

6.5

Komiteja aicina Eiropas Savienību starptautiskajā līmenī paust vienotu nostāju enerģijas transporta tīklu jautājumā. Enerģētikas dimensijai jākļūst par ES ārējo attiecību neatņemamu sastāvdaļu un tai jāveicina jauna politiska solidaritāte starp dalībvalstīm un starp ES un tās kaimiņvalstīm. Zaļajā grāmatā varēja iekļaut konkrētus pasākumus šajā jomā.

6.6

Šie tīkli nedrīkst kļūt par strīdu objektu, kas izraisa bruņotus konfliktus vai rada zonas, kurās netiek ievērotas tiesības, īpaši attiecībā uz darba ņēmējiem. Tīkliem jākļūst par attīstības politikas virzītājspēku. Ir jāveicina dialogs par enerģētikas jautājumiem ar Turciju, kas ir stratēģiska zona; turklāt darījumos kā maksāšanas līdzeklis sistemātiski jāizmanto euro.

6.7

Solidaritāte enerģētikas jomā ietver trīs aspektus: solidaritāte starp dalībvalstīm, starp iedzīvotājiem un ES un starp operatoriem. Zaļajā grāmatā nav sīkāk apskatīts, kā veicināt dalībvalstu solidaritāti. Operatoru komercprakse vai līgumu slēgšanas prakse neveicina solidaritāti (akcionāru prasības), lai gan viņu solidaritāte enerģētikas jomā būtu jāapliecina pasaules līmenī. Visiem būtu jānodrošina enerģijas aprite Eiropas Savienības robežās, neatsakoties no savienojumiem un neradot tiem šķēršļus. EESK atbalsta reglamentējošos instrumentus, kas dotu iespēju ārkārtas gadījumos un pēc kopīga lēmuma, laist tirgū neizmantotās rezerves (obligātā pārdošana saskaņā ar principu “izmanto to vai zaudē” (use it or lose it).

6.8

ES dalībvalstu solidaritāte varētu izpausties arī izveidojot īpašu Eiropas rezerves fondu, kas paredzēts izmantošanai ārkārtas gadījumos, lai nodrošinātu dalībvalstis un iedzīvotājus pret apdraudējumu, kas saistīts ar ražošanas vietām un to ģeogrāfisko un ģeopolitisko stāvokli.

6.9

Plānojot TEN-E, vajadzētu noteikt skaidrus uzdevumus ENTSO-E un ACRE aģentūrām, kā arī Eiropas Savienības starpnieka lomu. Zaļajā grāmatā šis jautājums nav pietiekami sīki apskatīts. EESK pauž nožēlu, ka vairums Eiropas regulējošo struktūru pilda tiesību aktos noteiktu uzdevumu, proti, izveidot konkurētspējīgu tirgu, un nerisina jautājumu par piegādes drošību; turklāt Komiteja pauž nožēlu, ka skaidri nav noteikta Komisijas kompetence. Valstu energoregulatoru iesaistīšana vēl nenozīmē, ka izveidota Eiropas līmeņa regulējoša struktūra. EESK vēlas noskaidrot, kāds varētu būt šādas struktūras juridiskais statuss, tā pilnvaras un to kontrole. Komiteja uzskata, ka viens no Komisijas uzdevumiem būtu novērst nesaskaņas tīklu izveides jautājumā, jau agrīnā posmā iesaistot vietējās pārvaldes iestādes TEN-E projektos.

6.10

Vispārējas nozīmes pakalpojuma Eiropas dimensija ir minēta, lai pamatotu publisko iestāžu iejaukšanos, ja ir traucēta tirgus darbība. EESK pauž nožēlu, ka nav precizēti šīs būtiskās dimensijas nosacījumi.

6.11

ES finansējums (5) veicina jaunu projektu izstrādi. Lielāko daļu finansē dalībvalstis; īpašiem projektiem var piešķirt tiešas dotācijas. Plānošanas periodā no 2007. līdz 2013. gadam Kopienas finansējuma apjoms salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu būtiski nav mainījies, proti, konkrētās summās tas pat ir samazinājies. Komisija ierosina veikt vispārējus pētījumus visu interesēs.

6.12

Šķiet, ka nav ņemts vērā: 1) turpmākais patēriņš; 2) tīklu stāvoklis un apkopes izmaksas un 3) jauno tehnoloģiju ietekme (jauni atjaunojami enerģijas avoti, jauni transporta veidi – viedie tīkli – un jauni to izmantošanas veidi, energoefektivitāte).

6.13

Zaļajā grāmatā ierosināts izmantot ne tikai pašreizējās finansēšanas metodes, bet arī veicināt privātā sektora ieguldījumus. Lai arī EESK secina, ka tirgus dalībnieki nevēlas ieguldīt projektos, kas atmaksāsies ilgtermiņā, tomēr Komiteja atbalsta centienus apzināt jaunus finansēšanas veidus stratēģiskiem projektiem, ja vien tas nerada papildu slogu publiskajam finansējumam. Komiteja tomēr uzskata, ka TEN-E tīkliem jābūt publiskā sektora kompetencē.

6.14

Komisija atgādina, ka “TEN sākotnēji bija iekšējā tirgus instruments. […] Tika pieņemts, ka ieguldījumus veiks tirgus dalībnieki, sedzot izmaksas uz patērētāju rēķina”. Tā kā Eiropas Savienība līdzfinansē TEN-E projektu, EESK uzskata, ka tai vajadzētu izstrādāt jaunu modeli investīciju publiskajai pārvaldībai. Šajos tīklos ieguldītais publiskais finansējums nedrīkstētu ietekmēt patēriņa cenas.

6.15

Zaļajā grāmatā nav norādīts, kā šie jaunie apstākļi uzlabos konkurētspēju un kā efektīvāks enerģijas transports veicinās konkurenci, ne arī kādas priekšrocības būs patērētājiem. EESK atgādina Komisijas ideju par visu Eiropas tīklu mijiedarbību.

6.16

Komiteja uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu pastiprināti pievērsties pētniecības jomai, lai saglabātu Eiropas speciālistu zinātību tehnoloģiju jomā, kas nepieciešama energoefektivitātes un enerģijas transporta nodrošināšanai.

6.17

Tā kā valstīs, kurās atrodas tīkli un savienojumi, ne vienmēr ir pieejami kvalificēti speciālisti, EESK iesaka bez ierobežojumiem piemērot Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu. Komiteja aicina izveidot Eiropas konsultatīvo komiteju enerģijas un klimata pārmaiņu jautājumos.

6.18

EESK atbalsta Komisijas ieceri un aicina veicināt izpratni iedzīvotāju vidū. Eiropas Savienības finansētajiem vērienīgajiem projektiem jāizvirza mērķis uzlabot iedzīvotāju dzīves apstākļus un sniegt universālus pakalpojumus, ar atbilstošiem līdzekļiem nodrošinot vispieņemamāko cenu. Uz konkurenci orientēta tirgus apstākļos tas nenotiek automātiski. Turklāt, lai dalībvalstis varētu sniegt atbalstu iedzīvotājiem saistību nepildīšanas un/vai tīklu darbības pārtraukšanas gadījumā, Eiropas intervences fonds ārkārtas situācijām nodrošinātu pakalpojumu nepārtrauktību arī tad, ja pārtraukta tīkla darbība (nepārvaramas varas apstākļi, karadarbība, bankrots, akciju tirgus problēmas utt.). Vajadzētu izskatīt jautājumu par tīku operatoru atbildību iedzīvotāju priekšā.