12.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/3

Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2009. gada 26. novembra secinājumi par izglītības nozīmes palielināšanu labi funkcionējošā zināšanu trijstūrī

2009/C 302/03

Padome un Padomē sanākušie dalībvalstu valdību pārstāvji,

ATGĀDINOT

—	atjaunotās Lisabonas stratēģijas galvenās vērtības, koncentrējoties uz izaugsmi un darbavietām kā līdzekļiem, ar kuru palīdzību Eiropā panākt pārtikušu, taisnīgu un no vides viedokļa stabilu nākotni, un zināšanu trijstūra noteicošo lomu šajā procesā,

—

Briseles 2007. gada 8. un 9. marta Eiropadomes apgalvojumu, ka “izglītība un mācības ir priekšnoteikums labi funkcionējošam zināšanu trijstūrim (izglītība – pētniecība – novatorisms), un tām ir galvenā vieta izaugsmes veicināšanā un darba vietu veidošanā”, un Briseles 2009. gada 19. un 20. marta Eiropadomes aicinājumu steigšus veikt konkrētus pasākumus, lai “sekmētu partnerības starp uzņēmumiem, pētniecības, izglītības un apmācības jomu” un “nostiprinātu un uzlabotu kvalitāti ieguldījumiem pētniecībā, zināšanās un izglītībā.”

APZINĀS,

—	ka ilgstošā lejupslīde turpina nopietni ietekmēt pasaules ekonomiku un ka būtu pilnībā jāizmanto atjaunotā Lisabonas stratēģija – ar tās ietekmi uz zināšanu trijstūri – kā pamats efektīvai un ilgtspējīgai ekonomikas atveseļošanai visā Eiropas Savienībā,

—	ka, lai Eiropas Savienība spētu atrisināt ilgtermiņa pārbaudījumus, ko rada konkurences virzīta pasaules ekonomika, klimata pārmaiņas un novecojoša sabiedrība, visiem trim zināšanu trijstūra elementiem ir pienācīgi jādarbojas un to starpā jābūt pilnīgai mijiedarbībai,

—

ka izglītības galvenais uzdevums ir panākt personu attīstību, lai viņas varētu pilnībā īstenot savas spējas mūsdienu sabiedrībā, secīgi visu līmeņu izglītības iestāžu funkcijas un atbildība ir saistīta ar ļoti plašu darbības jomu. Turklāt, pamatojoties uz zināšanu trijstūra vajadzībām, ir jāturpina pilnveidot īpašo izglītības funkciju.

UZSKATA, KA TURPMĀKA IZGLĪTĪBAS, PĒTNIECĪBAS UN NOVATORISMA IEKĻAUŠANA LABI FUNKCIONĒJOŠĀ ZINĀŠANU TRIJSTŪRĪ

stiprinātu Eiropas novatorisma spējas, kā arī radošas un uz zināšanām balstītas ekonomikas un sabiedrības veidošanu,

—	universitātēs (1) un pētniecības centros veidojot augsti attīstītu un pastāvīgi uzlabotu zināšanu bāzi, ko ātri varētu pārvērst plašākā ekonomikā un sabiedrībā kopumā pieejamos novatoriskos produktos, pakalpojumos, pieejās un metodēs,

—

veicinot radošu, novatorisku un uz uzņēmējdarbību vērstu domāšanu no skolēnu, praktikantu, studentu, skolotāju un pētnieku puses, kas ar izglītības un apmācības starpniecību būtu pamatā progresīvai plašākas uzņēmējdarbības kultūras attīstībai, reizē ar dinamiskāku Eiropas darba tirgu un augstāk kvalificētu darbaspēku,

palīdzētu gūt būtiskus panākumus

—	to mērķu sasniegšanā, kas paredzēti Ierosmē par jaunām iemaņām jaunām darbavietām (New Skills for New Jobs), lai uzlabotu ES pilsoņu nodarbinātības iespējas mainīgā darba tirgū,

—	universitāšu modernizācijas programmā. (2)

APZINĀS ŠĀDAS KONKRĒTAS PROBLĒMAS IZGLĪTĪBAS NOZARĒ

—	vajadzību mazināt kultūras plaisu starp izglītību – kā mācīšanas, mācīšanās un sociāli kulturālo vērtību nodošanas procesu – un pētniecību un novatorismu komerciālajā sektorā,

—	vajadzību pēc lielākas novatorisma un uzņēmējdarbības kultūras universitāšu sektorā,

—	vajadzību uzlabot komunikāciju un mobilitāti starp mācīšanas un pētniecības pasauli un uzņēmējdarbības un plašākas ekonomikas pasauli un veicināt mobilitāti un ideju apmaiņu starp dažādām akadēmiskām un pētniecības disciplīnām,

—

vajadzību turpināt reformēt universitāšu pārvaldes un finansējuma struktūras, dodot iespēju uzlabot autonomiju un atbildību, lai veicinātu dažādotu ieņēmumu plūsmu un efektīvāku sadarbību ar uzņēmējdarbības pasauli un vajadzību sagatavot universitātes, lai tās varētu piedalīties zināšanu trijstūrī pasaules mērogā.

UZSKATA, KA ŠĀDIEM VISPĀRĒJIEM PRINCIPIEM BŪTU JĀBŪT PAMATĀ POLITIKAI, AR KO TIECAS RISINĀT ŠĪS SPECIFISKĀS PROBLĒMAS

—	zināšanu trijstūra koncepcija ir saistīta ar vajadzību sistemātiski un nepārtraukti mijiedarbojoties uzlabot ietekmi, kāda ir ieguldījumiem trīs darbības veidos – izglītībā, pētniecībā un novatorismā,

—	lai zināšanu trijstūri pilnībā integrētu, ir vajadzīga ciešāka sadarbība politikas izstrādē un sadarbība izglītības, pētniecības un novatorisma jomā gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī,

—

lai izglītība varētu pildīt savu lomu zināšanu trijstūrī, pētniecības un novatorisma mērķiem un iznākumiem ir jānodrošina atgriezeniskā saite izglītībā, kur mācīšana un mācīšanās balstās uz spēcīgas pētniecības bāzes un kur mācīšanas un mācīšanās vide ir pilnveidota un uzlabota, vairāk iekļaujot radošu domāšanu un novatorisku attieksmi un pieeju,

—

tradicionālā akadēmiskā kultūra universitātēs ir jāpapildina ar apziņu, ka universitātei ir liela nozīme, gatavojot kvalificētāku, uzņēmīgu un elastīgu darbaspēku, kas turpmākajos gados būs pamatā ekonomiskajai izaugsmei un pārticībai, kā arī uzlabotai dzīves kvalitātei. Pateicoties pētnieku un mācību spēku apmācībai, viņiem būtu jāspēj labāk iedzīvināt inovāciju kultūru organizācijās, kurās viņi strādā,

—

zināšanu trijstūris ir jāņem vērā, izstrādājot mūžizglītības stratēģijas valsts, reģionālā un iestāžu līmenī, lai universitātes vairāk iesaistītos to prasmju pilnveidošanā, kuras ir svarīgas uz zināšanām balstītai ekonomikai, un iestāšanās noteikumos pietiekami tiktu atzīta iepriekšēju mācību un darba pieredzes nozīme,

—

jaunas idejas un jauninājumi rodas, apvienojot dažāda veida zināšanas un veicot uz zinātkāri balstītus jaunu zināšanu meklējumus. Tādēļ ir svarīgi atzīt, ka papildus zinātnei un tehnoloģijai novatorisma attīstībā liela nozīme ir kvalitatīvai izglītībai un pētniecībai sociālajās zinātnēs un humanitārajās zinātnēs,

—	Eiropas universitāšu un pētniecības sistēmu plurālisms būtu jāuzskata par vērtību, attīstot dažādas pieejas labi funkcionējošam zināšanu trijstūrim.

NOSAKA ŠĀDAS SEPTIŅAS RĪCĪBAS PRIORITĀTES:

1. Panākt lielāku saskaņotību starp politikas jomām izglītības, pētniecības un novatorisma jomā

Ir vajadzīga saskaņotāka politikas veidošana Eiropas un dalībvalstu līmenī, pilnībā integrējot visus trīs zināšanu trijstūra elementus. Politikas pasākumiem izglītības, pētniecības un novatorisma jomā būtu jābūt savstarpēji pastiprinošiem, lai nodrošinātu labi funkcionējoša zināšanu trijstūra izveidi un lai paātrinātu pāreju uz tādu ekonomiku un sabiedrību, kas patiesi ir balstīta uz zināšanām. Saistībā ar pašreizējiem ziņošanas procesiem atklātajā koordinācijas metodē Komisijai būtu jāziņo Padomei par pasākumiem, kas veikti izglītības, pētniecības un novatorisma jomā, lai atbalstītu zināšanu trijstūra integrāciju. Ziņojumā būtu jāietver šķēršļu apzināšana un ierosinājumi turpmākai attīstībai.

2. Paātrināt pedagoģisko reformu

Dalībvalstīm būtu jāmudina izglītības un apmācības iestādes nodrošināt to, ka mācību programmās, kā arī visu izglītības līmeņu, tostarp doktora grāda līmeņa, mācību un eksaminācijas metodēs iekļauj un veicina jaunradi, novatorismu un uzņēmējdarbības garu. Viens no veidiem, kā to panākt, ir izstrādāt mācību programmu nepārtrauktā sadarbībā attiecīgi ar pētniecības iestādēm, rūpniecības nozari un citām iesaistītajām personām.

3. Partnerība starp universitātēm un uzņēmumiem, un citām attiecīgām iesaistītajām personām

Dalībvalstīm un Komisijai būtu nekavējoties jāreaģē uz aicinājumiem rīkoties, kas izklāstīti Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2009. gada 12. maija secinājumos par partnerības uzlabošanu starp izglītības un apmācības iestādēm un sociālajiem partneriem, jo īpaši darba devējiem saistībā ar mūžizglītību. Saistībā ar ciešāku saikņu veidošanu starp universitātēm un kopienām, kurās tie strādā, īpaša uzmanība būtu jāpiešķir tādu stimulu izstrādei, kas veicina personāla mobilitāti starp universitāti un uzņēmējdarbības nozari, arī darbinieku apmaiņas programmām. Universitāšu un uzņēmumu sadarbība būtu jāpastiprina kā elements universitāšu izglītības, pētniecības un novatorisma stratēģijās.

4. Pasākumi novatorisma kultūras izkopšanai universitātēs

Dalībvalstīm būtu jāmudina universitātes ātrāk censties izkopt “novatorisma kultūru”, cita starpā ar dinamiskāku un vairāk interaktīvu mācību vidi un stimuliem personālam iesaistīties projektos, kuros ir novatorisma aspekts. Varētu izstrādāt finansēšanas pasākumus un stimulu struktūras iestāžu līmenī “kultūras maiņas” veicināšanai, lai sadarbība ar rūpniecības nozari tiktu atzīta par nozīmīgu faktoru karjeras attīstībā. Būtu jāatzīst lielā nozīme, kāda augtākās izglītības vadītājiem ir “novatoriskas kultūras” efektīvas attīstības atbalstā.

5. Radīt stimulus universitātēm veidot tālāk nododamas zināšanas

Dalībvalstīm būtu jāizpēta, vai universitātēm ir pienācīgi stimuli veidot zināšanas, ko iespējams nodot plašākai ekonomikai novatorisku preču un pakalpojumu izstrādei. Ja tiesību normas, valdības struktūras vai finanšu noteikumi liedz iestādēm gūt peļņu no šādas zināšanu attīstības un liedz šādas zināšanas nodot tālāk, dalībvalstīm būtu jāmēģina pielāgot regulējumu, kurā darbojas tās iestādes, lai šādi šķēršļi tiktu novērsti un universitātēm tiktu dota pietiekama autonomija. Universitātēm būtu jāizstrādā īpašas stratēģijas zināšanu veidošanai, pilnveidošanai un nodošanai.

6. Jaunas pieejas kvalitātes novērtēšanai

Jo īpaši attiecībā uz augstāko izglītību dalībvalstīm būtu jāsadarbojas, lai izstrādātu “zināšanu trijstūra” kritērijus savu iestāžu kvalitātes novērtēšanai, un šiem kritērijiem būtu jākoncentrējas uz to, lai izvērtētu, cik veiksmīgi mācību un izglītības pamatfunkcijās ir iekļauta pētniecība un novatorisms, kā arī, cik veiksmīgi iestādes rada tādu mācību vidi, kura stimulē jaunradi un uz uzņēmējdarbību vērstas pieejas zināšanu izmantošanā, un cik veiksmīgi tās sagatavo savus studentus turpmākajai sociālajai un ekonomiskajai dzīvei.

7. Izveidot Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūtu (EIT) kā nākotnes modeli

Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts (EIT), kas ir pirmā ES līmeņa ierosme ar mērķi pievērsties saskaņotai mijiedarbībai starp visiem zināšanu trijstūra dalībniekiem, būtu jāizveido par paraugprakses piemēru dalībvalstīm, augstākās izglītības un pētniecības iestādēm un uzņēmējdarbības sektoram, lai iesaistītu visus trijstūra elementus.

EIT galvenajām operatīvajām vienībām – zināšanu un inovāciju kopienām (Knowledge and Innovation Communities – KIC) – būtu jāspēj rast jaunus veidus, kā risināt tādas ar ekonomiku un sabiedrību saistītas problēmas (piemēram, ilgtspējīga enerģija un klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās tām) izmantojot vienotas un daudzdisciplīnu pieejas, kā arī izmantojot jaunus pārvaldības un finansējuma modeļus, kuru mērķis ir stimulēt augstāko standartu jauninājumus. EIT būtu jāizplata šie modeļi, kuriem būtu jārosina radīt citas kopējas ierosmes dažādos līmeņos un pāri robežām, īpašu uzmanību pievēršot vajadzībai attīstīt izglītības lomu zināšanu trijstūrī.

Komisijai saskaņā ar stratēģisko sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā būtu jānodrošina, ka dalībvalstis ir informētas par labāko praksi attiecībā uz šīm septiņām prioritātēm un ka panākumus visās šajās jomās ir iespējams salīdzināt.

PAPILDUS MINĒTAJAM UZSVER, KA IR SVARĪGI

—

nodrošināt to, ka izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā laikposmam pēc 2010. gada izglītība noteikta kā zināšanu trijstūra pamats, un uzsver, ka visiem trīs trijstūra elementiem (izglītībai – pētniecībai – novatorismam) ir jābūt savstarpēji atbalstošiem un pastiprinošiem. Visai izglītības un apmācības sistēmai ir liela nozīme, veicinot galvenās iemaņas, kas vajadzīgas labi funkcionējošam trijstūrim,

—	nodrošināt pilnīgu sadarbību un koordināciju starp stratēģijām, kas paredzētas, lai attīstītu Eiropas augstākās izglītības jomu, Eiropas Pētniecības telpu un ierosmes novatorisma jomā, proti, Plaša mēroga novatorisma stratēģiju un iecerēto Eiropas novatorisma plānu,

—

Komisijai, izstrādājot savus priekšlikumus Kopienas programmām izglītības jomā un citās attiecīgās jomās nākamā finanšu plāna periodā, pilnībā ņemt vērā to, kas vajadzīgs izaugsmes un nodarbinātības stratēģijai laikposmam pēc 2010. gada, un kopā ar dalībvalstīm arī apsvērt, kā varētu izmantot struktūrfondus, lai atbalstītu ierosmes, kuras saistītas ar izglītības pilnveidošanu par zināšanu trijstūra pamatu.

(1) Šajā tekstā jēdzienu universitātes izmanto, lai apzīmētu visa veida augstākās izglītības iestādes.

(2) Skatīt Padomes 2007. gada 23. novembra rezolūciju par universitāšu modernizēšanu, lai veicinātu Eiropas konkurētspēju pasaules zināšanu ekonomikā (dok. 16096/1/07) un Komisijas 2006. gada maija paziņojumu “Īstenojot universitāšu modernizācijas programmu: izglītība, pētniecība un jauninājumi” (dok. 9166/06).

12.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/6

Padomes secinājumi (2009. gada 26. novembris) par skolotāju un skolu vadītāju profesionālo pilnveidošanos

2009/C 302/04

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ŅEMOT VĒRĀ:

Lisabonas 2000. gada 23. un 24. marta Eiropadomes secinājumus, kuros uzsvērts, ka ieguldījums cilvēkos ir būtisks, lai nodrošinātu Eiropas vietu zināšanu ekonomikā, un ar kuriem dalībvalstis aicinātas veikt pasākumus, kas novērstu šķēršļus skolotāju mobilitātei un piesaistītu augsti kvalificētus skolotājus (1);

darba programmas “Izglītība un apmācība 2010” 1.1. mērķi, kurā uzsvērts, cik nozīmīgi ir piesaistīt un noturēt augsti kvalificētus un motivētus cilvēkus skolotāja profesijā, identificēt prasmes, kas skolotājiem vajadzīgas, lai atsauktos uz sabiedrības mainīgajām vajadzībām, nodrošināt atbilstīgus apstākļus, lai atbalstītu skolotājus gan sākotnējās apmācībās, gan kvalifikācijas celšanā, un izglītības un apmācības jomā piesaistīt un pieņemt darbā cilvēkus, kuriem ir profesionāla pieredze citās jomās (2);

3.	Padomes 2002. gada 27. jūnija Rezolūciju par mūžizglītību, ar kuru dalībvalstis aicināja uzlabot to skolotāju izglītību un apmācību, kuri iesaistīti mūžizglītībā, lai viņi iegūtu zināšanu sabiedrībai nepieciešamās prasmes (3);

Padomes un Komisijas 2004. gada 26. februāra kopīgo starpposma ziņojumu “Par progresu, tiecoties sasniegt Lisabonas mērķus izglītības un apmācības jomā” (4), kurā prioritāte ir dota kopēju Eiropas principu izveidei attiecībā uz kompetencēm un kvalifikāciju, kas vajadzīga skolotājiem, lai tie spētu īstenot savu mainīgo lomu zināšanu sabiedrībā (5);

Padomes un Komisijas 2006. gada 23. februāra kopīgo starpposma ziņojumu par darba programmas “Izglītība un apmācība 2010” īstenošanu, kurā uzsvērts, – lai uzlabotu izglītības un mācību sistēmu efektivitāti, būtiski ir veikt ieguldījumus skolotāju un meistaru apmācībā un izglītības un mācību iestāžu vadības stiprināšanā (6);

Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2006. gada 14. novembra secinājumus par efektivitāti un vienlīdzību izglītībā un apmācībā, kuros teikts, ka svarīgākie faktori, kas palīdz sasniegt augtas kvalitātes rezultātus izglītībā, ir pasniedzēju, mācību instruktoru, citu mācībspēku, kā arī profesionālās orientācijas un aprūpes dienestu motivācija, prasmes un kompetence, kā arī skolu vadības kvalitāte “un ka” mācībspēku centienus būtu jāatbalsta ar nepārtrauktu profesionālo izaugsmi;

Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2006. gada 14. novembra secinājumus par turpmākām prioritātēm pastiprinātai Eiropas sadarbībai profesionālās izglītības un apmācības jomā, kuros uzsvērts, ka nepieciešami augsti kvalificēti skolotāji, kas īsteno nepārtrauktu profesionālo izaugsmi (7);

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1720/2006/EK (2006. gada 15. novembris), ar ko izveido rīcības programmu mūžizglītības jomā, kurā iekļauts īpašs mērķis uzlabot skolotāju izglītības kvalitāti un integrēt tajā Eiropas dimensiju un kurā pausts atbalsts skolotāju un citu izglītības darbinieku mobilitātei (8);

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra ieteikumu par pamatprasmēm mūžizglītībā (9), kurā izklāstītas zināšanas, prasmes un attieksmes, kuras cilvēkiem ir vajadzīgas, lai gūtu personīgo piepildījumu un nodrošinātu izaugsmi, aktīvu pilsonisku dalību, kā arī lai iekļautos sabiedrībā un darba tirgū, un kuras – ņemot vērā to vispusīgo būtību – nozīmē, ka skolotājiem jāsadarbojas ciešāk un vairāk jāstrādā grupās, kā arī jāizmanto mācīšanas pieejas, kas pārsniedz tradicionālās priekšmetu robežas;

10.	Padomes secinājumus (2007. gada 25. maijs) par saskaņotu rādītāju un kritēriju sistēmu progresa uzraudzībai ceļā uz Lisabonas mērķiem izglītībā un apmācībā, kuros pausts aicinājums turpināt izstrādāt rādītājus skolotāju un mācību instruktoru profesionālai attīstībai (10);

11.	Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2008. gada 21. novembra secinājumus par jauniešu mobilitāti, kuros dalībvalstis aicinātas rīkoties, lai palielinātu skolotāju, instruktoru un citu izglītības darbinieku mobilitāti (11);

12.

Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (12), kuros ieteikts pakāpeniski palielināt skolotāju un mācību instruktoru mobilitāti – lai ārvalstīs pavadītus mācīšanās laikposmus padarītu par normu, nevis izņēmumu – un kuros kā viena no prioritātēm pirmajā darba ciklā noteikta vajadzība pievērsties sākotnējās izglītības kvalitātei un sākotnējās profesionālās pieredzes atbalstam darbu tikko sākušiem skolotājiem, kā arī palielināt skolotāju, instruktoru un vadības vai ievirzes darbībās iesaistītu personu pastāvīgas profesionālās izaugsmes iespēju kvalitāti; turklāt šajos secinājumos Komisija ir aicināta izvērtēt iespējas skolotāju mobilitāti iekļaut jebkādā turpmākā priekšlikumā par mobilitātes kritērijiem;

un ĪPAŠI ATGĀDINOT:

Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju secinājumus (2007. gada 15. novembris) par skolotāju izglītības kvalitātes uzlabošanu (13), kuros pausta vienota nostāja, ka jātiecas nodrošināt, lai skolotāji visā karjeras gaitā tiktu atbalstīti un mudināti turpināt pēc vajadzības krāt jaunas zināšanas, iemaņas un kompetenci, kā arī jānodrošina, ka skolotājiem, kas veic vadības funkcijas, ir piekļuve augstas kvalitātes apmācībai skolu pārvaldības un vadības jomā;

Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju secinājumus (2008. gada 21. novembris) “Sagatavot jauniešus 21. gadsimtam – Programma Eiropas sadarbībai skolu jomā” (14), kuros dalībvalstis aicinātas – īstenojot papildpasākumus saistībā ar skolotāju izglītības kvalitātes uzlabošanu – vērst sadarbību uz to, lai dotu iespēju visiem skolotājiem iesācējiem gūt labumu no strukturētām karjeras sākuma atbalsta programmām, uzlabot skolotāju pastāvīgu profesionālās izaugsmes programmu nodrošināšanu, kvalitāti un apguvi, kā arī uzlabot skolu vadītāju darbā pieņemšanu un apmācību;

ATKĀRTOTI APLIECINA, ka

lai gan atbildība par izglītības un apmācību sistēmu organizāciju un saturu ir atsevišķām dalībvalstīm, sadarbība Eiropas mērogā, izmantojot atvērto koordinācijas metodi, līdz ar Kopienas programmu efektīvu izmantošanu var veicināt izglītības un apmācību kvalitātes attīstību, atbalstot un papildinot pasākumus, ko veic valstu mērogā, un palīdzot dalībvalstīm veikt kopīgus uzdevumus;

ATZĪST, ka:

skolotāju zināšanas, prasmes un apņēmība (15), kā arī skolas vadības kvalitāte ir vissvarīgākie apstākļi, lai sasniegtu augstas kvalitātes rezultātus izglītībā. Labai skološanai un spējai iedvesmot skolniekus gūt vislabākos panākumus var būt ilgstoša labvēlīga ietekme uz jauniešu turpmāko dzīvi. Tādēļ ir būtiski nodrošināt ne vien to, ka personas, ko pieņem darbā skolotāju un skolu vadības amatos, ir visaugstākā līmeņa speciālisti un labi piemēroti uzdevumiem, kas viņiem jāveic, bet arī nodrošināt visu līmeņu mācībspēkiem augstākās pakāpes sākotnējo izglītību un pastāvīgu profesionālu pilnveidošanos. Tas, savukārt, veicinās gan profesijas statusa, gan tās pievilcības uzlabošanos;

skolotāju izglītības programmām, kas ir būtiski faktori gan skolotāju un skolu vadītāju sagatavošanā savu pienākumu veikšanai, gan arī skolotāju un skolu vadītāju pastāvīgas profesionālas izaugsmes nodrošināšanā, ir jābūt augstas kvalitātes, tādām, kas atbilst vajadzībām un balstītām uz labu līdzsvaru starp stabilu akadēmisku pētniecību un plašu praktisku pieredzi. Ir svarīgi, lai sākotnējā skolotāju izglītība, karjeras sākuma atbalsts (“ievadīšana praktiskā darbā” (16)) un pastāvīga profesionāla izglītība tiktu skatīta kā saskaņota, vienota sistēma;

laiks, kad darbu tikko sācis skolotājs pēc sākotnējās skolotāja izglītības iegūšanas sāk strādāt pirmajā darba vietā, ir īpaši nozīmīgs attiecībā uz viņa motivāciju, panākumiem un profesionālo izaugsmi. Skolotāja specialitāti tikko ieguvušiem skolotājiem var būt grūti pielāgoties reālām situācijām skolā un pielietot praksē savas sākotnējā skolotāja izglītībā iegūtās zināšanas. Patiesi, daudzi no viņiem galu galā pārtrauc strādāt par skolotājiem, kas ir liels zaudējums gan viņiem pašiem, gan sabiedrībai. Tomēr ir daudz valsts mēroga un starptautisku pētījumu, kas liecina, ka strukturētas atbalsta programmas visiem tikko darbu sākušiem skolotājiem var mazināt šo parādību. Tās var būt noderīgas arī skolotājiem, kas atsāk darbu profesijā;

pat vislieliskākais sākotnējais skolotāju izglītības kurss nevar sniegt skolotājiem visas kompetences, kas viņiem būs vajadzīgas darbā. Prasības, ko izvirza skolotāju profesijai, strauji mainās, kas norāda uz vajadzību izmantot jaunas pieejas. Lai varētu efektīvi mācīt un lai spētu piemēroties skolnieku mainīgajām vajadzībām pasaulē, kur notiek straujas sociālas, kulturālas, ekonomiskas un tehnoloģijas pārmaiņas, arī pašiem skolotājiem jāpārdomā savas mācīšanās prasības, ņemot vērā konkrēto skolas vidi, un jāuzņemas lielāka atbildība par viņu pašu iesaisti mūžizglītībā, kas ir līdzeklis, ar ko atjaunināt un pilnveidot savas zināšanas un prasmes. Tomēr ir liecības, ka dažiem skolotājiem joprojām ir pārāk maz iespēju piedalīties pastāvīgās profesionālās pilnveidošanās programmās, savukārt ievērojams daudzums skolotāju, kuriem šādas iespējas ir, uzskata, ka minētās programmas ne vienmēr pietiekami atbilst viņu individuālajām vajadzībām un pārbaudījumiem, ar ko viņi saskaras;

efektīva skolas vadība ir būtisks apstāklis, kas veido vispārējo mācīšanas un mācīšanās vidi, palielina centību un sniedz atbalstu skolniekiem, vecākiem un skolas darbiniekiem, tādējādi veicinot sasniegumu līmeņa paaugstināšanos. Tādēļ ir būtiski nodrošināt to, lai skolu vadītājiem piemīt vai ir iespējas izkopt spējas un īpašības, kas vajadzīgas, lai uzņemtos pieaugošu uzdevumu skaitu, ar ko viņi sastopas. Vienlīdz svarīgi ir nodrošināt, lai skolu vadītāji nebūtu pārslogoti ar administratīviem uzdevumiem un koncentrētos uz būtiskiem jautājumiem, piemēram, uz mācīšanās kvalitāti, mācību programmu, pedagoģiskiem jautājumiem un darbinieku sniegumu, motivāciju un izaugsmi;

visu pakāpju mācībspēki, arī skolu vadītāji varētu gūt lielāku labumu no lielākas mācību mobilitātes un kontaktu veidošanas, ņemot vērā lielo nozīmi, kāda tām ir bijusi, uzlabojot izglītības un apmācību sistēmu un iestāžu kvalitātes uzlabošanā, kā arī padarot šādas sistēmas un iestādes atvērtākas, vairāk vērstas uz ārieni, vieglāk pieejamas un efektīvākas;

ATZĪST, ka:

lai gan Eiropas izglītības sistēmas atšķiras dažādos aspektos, tām piemīt kopīga vajadzība piesaistīt un saglabāt visaugstākās klases mācībspēkus un skolu vadītājus, lai nodrošinātu augstas kvalitātes izglītības rezultātus. Lielas rūpes un uzmanība tādēļ būtu jāveltī topošo skolotāju un skolu vadītāju vajadzīgo īpašību definēšanai, skolotāju atlasei un sagatavošanai tiem uzdevumiem, kas viņiem būs jāveic;

skolotāju izglītības programmām būtu jābūt augstas kvalitātes, balstītām uz pārbaudītiem faktiem un atbilstošām vajadzībām. Tiem, kas atbildīgi par skolotāju apmācību – patiesi, arī tie, kuri sagatavo personas, kas apmāca skolotājus – pašiem būtu jābūt ieguvušiem augstu akadēmisku līmeni un bagātīgu praktisku pieredzi mācīšanas jomā, kā arī kompetenci, kas vajadzīga labai mācīšanai. Būtu jāveltī centieni arī tam, lai nodrošinātu, ka skolotāju izglītības iestādes efektīvi sadarbojas, no vienas puses, ar iestādēm, kas veic pedagoģisku izpēti citās augstākās izglītības iestādēs, un, no otras puses, ar skolu vadītājiem;

3.	ņemot vērā aizvien augstākās prasības, kas viņiem tiek izvirzītas, un viņu uzdevumu aizvien pieaugošo sarežģītību, skolotājiem visā darba dzīves gaitā, it īpaši laikā, kad viņi uzsāk darbu profesijā, vajadzīga piekļuve efektīvam personiskam un profesionālam atbalstam;

strauji mainīgā pasaulē, saglabājot mūžizglītības koncepciju, skolotāju izglītībai un izaugsmei būtu jābūt saskaņotam kopumam, kas aptver sākotnējo skolotāju izglītošanu (ar spēcīgu praktisku komponentu), ievadīšanu un pastāvīgu profesionālu izaugsmi. Īpaši centieni būtu jāveltī tam, lai nodrošinātu, ka:

a)	visi tikko kvalifikāciju ieguvuši skolotāji dažos pirmajos darba gados saņem pietiekamu un efektīvu atbalstu un norādījumus;

b)	sekmē pašanalīzes pieeju, ar kuru gan tikko kvalifikāciju ieguvušus, gan vairāk pieredzējušus skolotājus mudinātu pastāvīgi individuāli un kolektīvi pārskatīt savu darbu;

c)	visi skolotāji regulāri saņem atsauksmes par savu sniegumu, kopā ar palīdzību, lai noteiktu viņu profesionālās izaugsmes vajadzības un lai izstrādātu plānu tādu vajadzību apmierināšanai;

d)	sakarā ar minētajām atsauksmēm strādājošiem skolotājiem visā darba dzīves gaitā ir pieejamas pietiekamas iespējas atjaunināt, attīstīt un paplašināt savu kompetenci un viņus mudina to darīt un dod tādas iespējas;

e)	profesionālās pilnveidošanās programmas skolotājiem ir atbilstīgas, piemērotas vajadzībām, stingri sakņojas praksē un ir nodrošināta to kvalitāte;

f)	skolotāji un skolu vadītāji tiek mudināti un viņiem dod iespēju izmantot apmaiņas un mobilitātes programmu un sadarbības tīklu priekšrocības gan valstu, gan starptautiskā mērogā;

g)	skolotājus un skolu vadītājus mudina un dod iespējas piedalīties augstākās pakāpes profesionālās apmācības un izaugsmes kursos, iesaistīties pedagoģiskā pētniecības darbā un izmantot iespējas pilnveidot zināšanas citās profesionālās nozarēs;

ņemot vērā ievērojamo ietekmi, kāda skolu vadītājiem ir uz vispārējo mācīšanās vidi, tostarp darbinieku motivāciju, noskaņojumu un sniegumu, mācīšanas paņēmieniem un skolēnu un vecāku attieksmi un centību, ir jānodrošina, ka skolu vadītājiem ir pietiekamas iespējas izstrādāt un uzturēt efektīvas vadības iemaņas. Tā kā uzdevumi, kas saistīti ar mācību kopienu vadību, ir līdzīgi visā Eiropā, skolu vadītāji arī varētu gūt labumu no savstarpējas mācīšanās kopā ar citiem skolu vadītājiem citās dalībvalstīs, it īpaši apmainoties ar pieredzi un labas prakses piemēriem un izmantojot pārrobežu iespējas profesionālai izaugsmei;

AICINA DALĪBVALSTIS:

1.	veikt turpmākus pasākumus, lai nodrošinātu to, ka skolotāju profesija piesaista un tajā strādā visaugstākā līmeņa kandidāti un ka skolotāji saņem pietiekamu sagatavotību un atbalstu, lai viņi spētu efektīvi veikt savus pienākumus;

2.	paredzēt attiecīgus nosacījumus, ka visi darbu tikko sākušie skolotāji piedalās ievadīšanas programmā, kas sniedz gan profesionālu, gan personisku atbalstu pirmajos darba gados skolotāja amatā;

paredzēt regulārus pārskatus par skolotāju individuālās profesionālās izaugsmes vajadzībām, pamatojoties uz pašnovērtējumu un/vai ārēju novērtējumu, un nodrošināt pietiekamas pastāvīgas profesionālās pilnveides iespējas, kuru mērķis būtu apmierināt minētās vajadzības, tādējādi nodrošinot pozitīvu ietekmi uz skolēnu mācību rezultātiem;

4.	aktīvi veicināt iespējas, ko piedāvā apmaiņas un mobilitātes programmas gan valstu, gan starptautiskā mērogā, un atbalstīt piedalīšanos šādās programmās, lai būtiski palielinātu skolotāju un skolu vadītāju skaitu, kas piedalās šādās programmās;

5.	pārskatīt skolu vadītāju pienākumus – un atbalstu šo pienākumu veikšanai –, it īpaši ar mērķi atvieglot viņu administratīvo pienākumu slodzi, lai viņi galveno vērību pievērstu vispārējai mācīšanas un mācīšanās vides veidošanai, tādējādi veicinot augstāku sasniegumu līmeni;

nodrošināt to, ka pastāv augstas kvalitātes līdzekļi, lai attīstītu zināšanas, prasmes un attieksmi, kas vajadzīga gan topošiem, gan praktizējošiem skolotājiem, kā arī lai pilnveidotu – piemēram, ar īpašu programmu palīdzību – zināšanas, prasmes un attieksmi, kas vajadzīga, lai nodrošinātu efektīvu skolas vadību;

AICINA KOMISIJU:

veicināt un atbalstīt Eiropas sadarbības politiku sākotnējās skolotāju izglītības, pastāvīgas profesionālās pilnveidošanās un skolu vadības jomā, it īpaši izveidojot platformas un mācības citam no cita zināšanu, pieredzes un speciālo zināšanu apmaiņai starp politikas veidotājiem un profesionāliem skolotājiem;

2.	sniegt praktisku informāciju politikas veidotājiem par to, kā izstrādāt strukturētas ievadīšanas programmas visiem tikko darbu sākušiem skolotājiem, līdz ar pasākumu piemēriem, ko var pārņemt, lai īstenotu vai uzlabotu šādas programmas;

3.	veicināt un atbalstīt lielāku skolotāju, skolu vadītāju un mācībspēku, kuri māca skolotājus, līdzdalību starptautiskās mobilitātes programmās, partnerībās un projektos, kas izveidoti saskaņā ar Kopienas programmām, it īpaši Mūžizglītības programmu;

4.	sagatavot pētījumu par dalībvalstīs spēkā esošo kārtību to personu atlasei, pieņemšanai darbā un apmācībai, kuras apmāca skolotājus;

5.	dalībvalstīs nodrošināt skolotāju kompetenču sarakstu, ko papildina ar šajā jomā notiekošām mācībām citam no cita;

6.	atbalstīt turpmāku informācijas pamata izstrādi par izglītības un skolu vadības profesijām, arī sadarbojoties ar starptautiskām organizācijām;

izmantojot esošos ziņošanas mehānismus un pēc iespējas agrāk, informēt Padomi par dalībvalstu veiktiem pasākumiem saistībā ar Eiropas sadarbību kā turpmākus pasākumus Padomes 2007. gada novembra secinājumiem par skolotāju izglītības kvalitātes uzlabošanu un 2008. gada novembra secinājumiem par Eiropas sadarbības programmu skolu jomā attiecībā uz skolotāju un skolu vadītāju profesionālo izaugsmi.

(1) Uzlabot skolotāju un mācību instruktoru izglītību un apmācību – SN 100/1/00 REV 1.

(2) OV C 142, 14.6.2002.

(3) OV C 163, 9.7.2002.

(4) 6905/04.

(5) Dokumenta 12414/07 ADD 1 I un II pielikums.

(6) OV C 79, 1.4.2006.

(7) OV C 298, 8.12.2006.

(8) OV L 327, 24.11.2006.

(9) OV L 394, 30.12.2006.

(10) OV C 311, 21.12.2007.

(11) OV C 320, 16.12.2008.

(12) OV C 119, 28.5.2009.

(13) OV C 300, 12.12.2007.

(14) OV C 319, 13.12.2008.

(15) Šajos secinājumos terminu “skolotājs” lieto, lai apzīmētu personu, kurai saskaņā ar tiesību aktiem un praksi dalībvalstī ir piešķirts skolotāja (vai tam līdzvērtīgs) statuss. Ar terminu saprot īpašo situāciju, kādā ir profesionālās izglītības un apmācības skolotāji un instruktori, tomēr tas neattiecas uz personām, kas pieņemtas darbā ārpus formālās izglītības un apmācības sistēmas, jo viņi pilda cita veida un satura uzdevumus.

(16) Termins “ievadīšana” šajā tekstā lietots, lai apzīmētu jebkuru strukturētu atbalsta programmu, ko nodrošina darbu tikko sākušiem skolotājiem pēc tam, kad viņi beiguši oficiālo sākotnējo skolotāju izglītības programmu un pirmo reizi noslēdz darba līgumu kā skolotāji kādā skolā.

12.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/10

Padomes secinājumi (2009. gada 1. decembris) par novatoriskiem stimuliem efektīvu antibiotikas līdzekļu izstrādē

2009/C 302/05

NB: Šajā dokumentā termins “antibiotikas” aptver medikamentus, ko ražo vai nu sintētiski vai dabiski un ko lieto, lai iznīcinātu baktērijas vai kavētu to augšanu, kā arī medikamentus, kas darbojas citādi, piem., ietekmē baktēriju virulenci. Šajā sakarā būtu jāņem vērā arī alternatīvas metodes infekciju novēršanā un kontrolē.

1.	ATGĀDINA Kopienas stratēģiju, lai apkarotu mikrobu izturību pret zālēm (COM(2001) 0333).

2.	ATGĀDINA Padomes 2001. gada 15. novembra ieteikumu par baktericīdu līdzekļu piesardzīgu lietojumu cilvēku ārstēšanā (1).

3.	ATGĀDINA Padomes 2008. gada 10. jūnija secinājumus par mikrobu rezistenci (antimicrobial resistance – AMR) (2).

4.	ATGĀDINA Padomes 2009. gada 9. jūnija ieteikumu par pacientu drošību, tostarp par veselības aprūpē iegūtu infekciju profilaksi un kontroli (3).

5.	ATGĀDINA Pasaules veselības aizsardzības organizācijas pārskatu (2004) – Prioritāri medikamenti Eiropai un visai pasaulei (4).

6.	ATGĀDINA Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) un Eiropas Zāļu aģentūras (EMEA) kopīgo tehnisko pārskatu (2009) “Baktēriju problēma – pienācis laiks rīkoties” par baktērijām, kas ir izturīgas pret daudzām zālēm, un jaunu baktericīdu vielu tehnoloģiju izstrādi Eiropas Savienībā (5).

APZINĀS, ka pret antibiotikām izturīgu baktēriju izplatības vēršanās plašumā nopietni apdraud sabiedrības veselības aizsardzības drošību visā pasaulē, un tā prasa aktīvu darbību visos līmeņos. Tādu slimību nasta, ko uzkrauj pret antibiotikām izturīgas baktērijas, ko nevar efektīvi ārstēt ar pirmās vai pat otrās līnijas medikamentiem, visā pasaulē strauji palielinās.

8.	APZINĀS, ka var izrādīties – izturība pret antibiotikām patiesībā rodas no vairākām veselības aprūpes un lopkopības sistēmas nepilnībām, tostarp tādām, kas ir saistītas ar infekciju novēršanu, dezinfekciju un ārstēšanu.

APZINĀS, ka efektīvu antibiotiku pieejamība un racionāls to lietojums ir būtisks, lai gan attīstītās, gan jaunattīstības valstīs augstā līmenī nodrošinātu sabiedrības veselības aizsardzību un efektīvu veselības aprūpi. Ja nav pieejas efektīvām antibiotikām, parastas lipīgas slimības atkal var kļūt par letāliem draudiem, un daudzas medicīnas un ārstniecības procedūras, piemēram, vēža ārstēšana un orgānu pārstādīšana radīs lielus apdraudējumus.

10.

APZINĀS, ka ir vajadzīgs plašs pasākumu klāsts, lai nodrošinātu, ka pašlaik pieejamās antibiotikas paliek efektīvas cik vien ilgi iespējams, piem., efektīvas vakcīnas, ar ko novērst infekcijas, jaunas diagnostikas metodes un labāka izpratne sabiedrībā, veselības aizsardzības un veterinārijas profesionāļu vidū par to, cik svarīgi ir saprātīgi lietot antibiotikas, lai novērstu gan cilvēku, gan dzīvnieku mikrobu izturību pret antibiotikām.

11.

APZINĀS, ka pietiekamu līdzekļu piešķīrumi, lai novērstu un kontrolētu baktēriju izturību pret medikamentiem – un novērstu un kontrolētu ar veselības aizsardzību saistītu infekciju izplatību – ir rentabla stratēģija, kas palīdz vairot vispārēju veselības aprūpes sistēmu finanšu stabilitāti, garantē konsekventu kvalitāti un mazina slimniekiem radītās problēmas.

12.

APZINĀS, ka ir būtiski pagrimusi jaunu, efektīvu antibiotiku pētniecība un izstrāde, un tā droši vien neradīs pietiekamas jaunas ārstnieciskas alternatīvas, lai nākamos 5 līdz 10 gados apmierinātu medicīnas vajadzības. Tālab ir steidzami jārada stimuli jaunu antibiotiku pētniecībai un izstrādei, it īpaši tādās jomās, kur vajadzība ir vislielākā.

13.

IR GANDARĪTA PAR rezultātiem, kas ir gūti 2009. gada 17. septembrī Stokholmā notikušajā konferencē, kura bija veltīta novatoriskiem stimuliem efektīvu baktericīdu līdzekļu izstrādē un ir devusi vērtīgu ieguldījumu nākotnes darbībās, lai veicinātu jaunu, efektīvu antibiotiku un metožu pētniecību un tehnoloģiju izstrādi.

14. AICINA DALĪBVALSTIS:

—	izstrādāt un īstenot tādas stratēģijas, kas nodrošinātu sabiedrības un veselības aizsardzību profesionāļu izpratni par to, kādus draudus rada mikrobu izturība pret zālēm, un to, kādi pasākumi ir pieejami, lai vērstos pret šo problēmu,

—

nodrošināt tādu integrētu stratēģiju izstrādi un lietojumu, lai mazinātu sekas, ko rada aizvien plašāk sastopamā mikrobu izturība pret zālēm, kā arī ar veselības aizsardzību saistītu infekciju izplatības vēršanās plašumā, aicināt veselības aprūpes iestādes veidot attiecīgas struktūras, kā arī nodrošināt efektīvas koordinācijas programmas, kas īpaši pievērstos mikrobu izturības novēršanai un infekciju apkarošanai veselības aprūpē,

—

pārskatīt un apsvērt iespējas, kā stiprināt stimulus jaunu efektīvu antibiotiku pētniecībai un izstrādei gan mācību iestādēs, gan visā farmācijas nozarē, ņemot vērā stāvokli mazos un vidējos uzņēmumos. Pie iespējām un paņēmieniem var piederēt rentabli aktīvas stimulēšanas mehānismi, ar ko likvidēt problemātiskas situācijas agrās jaunu antibiotiku pētniecības un izstrādes stadijās, un pasīvas stimulēšanas mehānismi, lai veicinātu sekmīgu jaunu ražojumu ieviešanu.

15. AICINA DALĪBVALSTIS UN KOMISIJU:

—	atbalstīt kopīgu pētniecības infrastruktūru izmantojumu, pētnieku pieņemšanu darbā, stimulēt un atbalstīt pasaules mēroga pētnieku sadarbību, vērst plašumā pētniecības rezultātu un zinību izplatību ar informācijas apmaiņas struktūrām, kā arī apsverot esošos un jaunus finanšu instrumentus,

—	meklēt paņēmienus, kā veicināt valstu un privātas partnerattiecības nozarei, mācību iestādēm, bezpeļņas organizācijām un veselības aprūpes sistēmai, atvieglinot jaunu antibiotiku, jau pieejamu antibiotiku un diagnostikas paņēmienu lietojuma stratēģiju pētniecību,

—

ievērojot juridisko sistēmu, ar ko medikamentus atļauj laist tirgū, atvieglināt tādu jaunu antibiotiku izstrādi, pēc kā jau ir konkrēta medicīnas vajadzība, un, ja pieteikuma iesniedzējs objektīvu iemeslu dēļ var iesniegt tikai ierobežotus klīniskus datus, pilnībā likt lietā papildu līdzekļus, kā izvērtēt drošību un efektivitāti – piem., izmantojot pirmsklīnikas izvērtējuma instrumentus un farmakokinēzes datu analīzes,

—

apzināt labākos normatīvos instrumentus, kas jaunām antibiotikām varētu atvieglināt agru lietojuma atļauju, ja pēc tām pastāv konkrēta medicīniska vajadzība, EMEA un kompetentām attiecīgām valstu iestādēm nepārtraukti dodot zinātniskas konsultācijas, arī stratēģijas piemērotiem turpmākiem pasākumiem laikam pēc zāļu lietojuma atļaušanas, uzsverot drošības aspektus, tostarp pārraudzību attiecībā uz izturību pret antibiotikām,

—	izskatīt, kā panākt, lai efektīvas antibiotikas būtu tirgū,

—	atvieglinot jaunu, efektīvu antibiotiku izstrādi, nodrošināt ar veselības aprūpi saistītu un citādu infekciju novēršanu, kā arī racionālu esošo un jaunu medikamentu lietojumu,

—	nodrošināt, lai dažādas ieinteresētas personas visās svarīgākās jomās, piemēram, veselības aizsardzībā, finanšu jomā, tautsaimniecībā, jurisprudencē un zinātnes pētniecībā savā starpā koordinētu visas darbības.

16. AICINA KOMISIJU:

—	24 mēnešos izstrādāt plašu rīcības plānu ar konkrētiem priekšlikumiem par stimuliem, kā izstrādāt jaunas, efektīvas antibiotikas, arī nodrošināt to racionālu lietojumu; un nodrošināt, lai šajos priekšlikumos ņemtu vērā ekonomisko ietekmi uz veselības aprūpes sistēmu finanšu stabilitāti,

—	apsvērt iespējas, liekot lietā pieredzi, ko ir devuši iepriekš pieņemti, īpaši ES tiesību akti par mazam slimnieku lokam domātām zālēm, pediatrijā lietojamām zālēm, stimulēt tādu jaunu baktericīdu līdzekļu izstrādi, kas medicīnā ir īpaši vajadzīgi,

—

pārraudzīt un regulāri sniegt pārskatus Padomei par sabiedrības veselības vajadzībām pēc jaunām antibiotikām, ņemot vērā baktēriju jauno izturību pret antibiotikām, jaunu, pret zālēm izturīgu patogēnu raksturīgām iezīmēm, un jaunām antibiotikām un citiem paņēmieniem, kā ārstēt un novērst jaunas lipīgas slimības, kā arī ierosinot nākotnes darbības, kad tām būs pienācis laiks.

(1) OV L 34, 5.2.2002., 13. lpp.

(2) 9637/08.

(3) OV C 151, 3.7.2009., 1. lpp.

(4) http://whqlibdoc.who.int/hq/2004/WHO_EDM_PAR_2004.7.pdf

(5) http://www.nelm.nhs.uk/en/NeLM-Area/News/2009-September/17/ECDCEMEA-joint-technical-report-The-bacterial-challengetime-to-react/

12.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/12

Padomes 2009. gada 1. decembra secinājumi par drošu un efektīva veselības aprūpi, izmantojot e-veselības sistēmu

2009/C 302/06

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ATGĀDINA, ka Līguma 152. pants nosaka, ka Kopienas visu politiku un darbību formulēšanā un īstenošanā jānodrošina augsta līmeņa cilvēka veselības aizsardzība un ka Kopiena mudina dalībvalstu sadarbību šajā pantā minētajās jomās un, vajadzības gadījumā, sniedz palīdzību to darbībām. Veicot darbības Kopienas līmenī, pilnībā ievēro dalībvalstu atbildību organizēt un sniegt veselības aprūpi;

ATGĀDINA, ka viens no Kopienas veselības aizsardzības stratēģijas (2008–2013) (1) mērķiem ir atbalstīt dinamiskas veselības aizsardzības sistēmas un jaunas tehnoloģijas, atzīstot, ka jaunas tehnoloģijas var uzlabot slimību novēršanu, diagnosticēšanu un ārstēšanu, sekmēt pacienta drošību un uzlabot veselības aizsardzības sistēmu koordināciju, resursu izmantojumu un ilgtspējību;

ATGĀDINA, ka Eiropas Savienības dalībvalstu pārstāvji nāca klajā ar deklarāciju (2009. gada 20. februāris) Prāgā 2009. gada e-veselības ministru konferencē (2), kurā atzītas e-veselības sistēmas priekšrocības, lai sasniegtu drošāku un efektīvāku veselības aizsardzības nozari, aicināts rīkoties, lai izveidotu e-veselības telpu Eiropas pilsoņiem, un ar kuru sākts process koordinētai darbībai un pārvaldībai e-veselības jomā;

ATGĀDINA Eiropas Savienības ierosmes saistībā ar e-veselības sistēmu, tostarp:

a)	“E-veselības sistēma – veselības aprūpes uzlabošana Eiropas pilsoņiem: darbības plāns Eiropas e-veselības jomā” (3);

b)	Padomes 2004. gada 27. maija secinājumus par e-veselības sistēmu (4);

c)	Komisijas paziņojumu par Pirmtirgus iniciatīvu Eiropai (5), īpašu uzmanību pievēršot vajadzībai atcelt tirgus fragmentācijas šķēršļus un e-veselības sistēmu savietojamības trūkumam, lai paātrinātu tirgus attīstību;

d)	Komisijas ieteikumu par elektronisko veselības karšu sistēmu pārrobežu savietojamību (6);

e)	Komisijas paziņojumu par telemedicīnu pacientu, veselības aprūpes sistēmu un tautsaimniecības labā (7);

PAUŽ GANDARĪJUMU par neseno sadarbību starp vairākām dalībvalstīm:

saistībā ar epSOS liela apmēra izmēģinājuma projektu (8), ar kuru tiecas attīstīt pārrobežu elektronisko veselības karšu sistēmu un e-recepšu sistēmu savietojamību, un saistībā ar Calliope tematisko tīklu (9), kura mērķis ir izstrādāt ceļvedi par e-veselības sistēmas savietojamību Eiropā un panākt vajadzīgo konsensu tā īstenošanai;

b)	saistībā ar notiekošo sadarbību e-veselības sistēmas standartizēšanas jomā, ņemot vērā Eiropas Komisijas pilnvaras (403) attiecībā uz e-veselības sistēmu (10);

PAUŽ GANDARĪJUMU par Zviedrijas prezidentvalsts ziņojumu par e-veselības sistēmu veselīgākai Eiropai (11), ar kuru iepazīstināja neoficiālā veselības ministru sanāksmē Jonkopingā 2009. gada 6. un 7. jūlijā, kas ir labs piemērs tam, kā ar investīcijām e-veselības sistēmās var sasniegt politiskus mērķus veselības aprūpes jomā;

ATZĪST, cik svarīga ir e-veselības sistēma kā instruments, lai uzlabotu kvalitāti un pacientu drošību, modernizētu valstu veselības aprūpes sistēmas, palielinātu to efektivitāti un darītu tās pieejamas visiem un tās labāk pielāgotu, lai ievērotu pacientu un veselības aprūpes jomā strādājošo profesionāļu individuālās vajadzības un risinātu problēmas, ko rada sabiedrības novecošana;

8.	ATZĪST, ka jāturpina sekmēt politiskā vadība un e-veselības sistēma jāiekļauj veselības aizsardzības politikā, lai attīstītu e-veselības pakalpojumus, balstoties uz sabiedrības veselības vajadzībām;

AICINA dalībvalstis izstrādāt un īstenot ierosmes, ar kuru palīdzību var realizēt un izmantot e-veselības pakalpojumus, jo īpaši lai:

politiski un stratēģiski uzņemtos atbildību par e-veselības sistēmu kā vienu no galvenajiem instrumentiem, lai veicinātu veselības aprūpes kvalitāti, piekļuvi un drošību:

a)	izveidojot e-veselības sistēmu saistībā ar veselības aprūpes reformas programmām un apsverot izveidot īpašus finansiālus stimulējošus mehānismus e-veselības pakalpojumu izvēršanai;

b)	koordinēti pievēršoties šķēršļiem, kuri traucē e-veselības pakalpojumu izvēršanu;

veidotu uzticēšanos e-veselības pakalpojumiem un veicinātu to atzīšanu:

a)	nodrošinot augstākos standartus attiecību uz pacientu drošību, datu aizsardzību un privātumu;

b)	veicinot veselības aizsardzības iestāžu, profesionāļu, pacientu un viņu piederīgo izpratni, uzticību un piekrišanu;

c)	gan attiecībā uz pacientiem, gan veselības aprūpē strādājošiem profesionāļiem nodrošinot atbilstīgu vajadzību novērtējumu un apmācību pasākumus;

sniegtu juridisku skaidrību un nodrošinātu veselības aizsardzības datu aizsardzību:

a)	izskatot to pašreizējos noteikumus attiecībā uz e-veselības pakalpojumu licencēšanu, akreditāciju un regulējumu un sniedzot konsultācijas par jebkādiem uzlabojumiem;

b)	izskatot pašreizējās prakses attiecībā uz to, kā notiek to veselības aprūpē strādājošo profesionāļu identificēšana un autentificēšana, kuriem ir piekļuve personas veselības aprūpes datiem un kuri tos izmanto;

c)	pievēršoties juridiskiem ierobežojumiem medicīnisku datu drošai apmaiņai ārpus valsts robežām, ievērojot vajadzību aizsargāt veselības aprūpes datus un pacienta personīgo integritāti un tādējādi pacienta tiesības piekrist savu medicīnisko datu izmantošanai;

atrisinātu tehniskās problēmas un sekmētu tirgus attīstību:

a)	nodrošinot, ka valsts, reģionālās un vietējās veselības stratēģijās un investīciju plānos ņem vērā mērķi – e-veselības pakalpojumu savietojamība pāri organizāciju un valstu robežām;

b)	nodrošinot, ka pieņem un īsteno kopīgu medicīnas terminoloģiju un kopīgus tehniskus standartus, jo īpaši attiecībā uz medicīniskiem datiem, ar kuriem dalībvalstis apmainās;

c)	izmantojot publisku iepirkumu, pilnībā ievērojot esošos tiesību aktus, lai atbalstītu savstarpēji savietojamu e-veselības pakalpojumu izvēršanu;

10.

AICINA Komisiju:

1)	atjaunināt Eiropas Rīcības plānu par e-veselību;

2)	izstrādāt ziņojumu par esošo ES politiku un rīcību attīstību attiecībā uz elektroniskās identifikācijas pārvaldību saistītās jomās, lai gūtu labumu no iespējamām sinerģijām;

3)	pietiekami regulāri organizēt dažādu e-veselības pakalpojumu izmantošanas ieguvumu un rentabilitātes novērtēšanu, balstoties uz zināšanām, kas gūtas ES un valsts līmenī;

11.

AICINA dalībvalstis un Komisiju:

izmantot politisko stimulu, ko radījušas notiekošās neoficiālās valstu sekretāru un līdzvērtīga amata ierēdņu sanāksmes, lai, izmantojot visefektīvākos un piemērotākos dalībvalstu vadītos augsta līmeņa mehānismus, ciešā sadarbībā ar Eiropas Komisiju attīstītu e-veselības jomā notiekošu darbību pārvaldību, koordināciju un konsolidāciju un turpinātu darbu nolūkā valstu veselības aprūpes sistēmās un starp tām izvērst e-veselības sistēmas un reāli izmantot savstarpēji savietojamus e-veselības pakalpojumus;

nodrošināt, ka šā mehānisma galvenie mērķi ir:

a)	tuvināt un koordinēt grupas, projektus un iestādes ES līmenī;

b)	veicināt e-veselības sistēmas saskaņošanu ar veselības aprūpes stratēģijām un vajadzībām ES un valsts līmenī, tieši iesaistot valsts veselības aizsardzības iestādes;

c)	balstoties uz izpēti valsts un kopienas mērogā, izplatīt zinātnes datus par e-veselības pakalpojumu rentabilitāti un sociālekonomiskiem ieguvumiem;

d)	regulāri ziņot par darbībām attiecīgajās Padomes sanāksmēs;

piemērot šo mehānismu šādās jomās, jo īpaši:

a)	strādājot kopā, lai pievērstos kopīgiem jautājumiem un problēmām, kas saistītas ar e-veselības pakalpojumu sekmēšanu veselības aprūpes mērķu sasniegšanai;

b)	atbalstot dalībvalstis, izstrādājot ceļvedi, tostarp lēmuma atbalstu un izvēršanas pamatnostādnes, e-veselības pakalpojumu izvēršanu, atzīšanu un izmantošanu;

c)	strādājot kopīgi ar ieinteresētajām personām, jo īpaši pacientiem un profesionāļiem veselības aprūpes jomā, lai nodrošinātu, ka e-veselības sistēmas instrumenti un pakalpojumi labi atspoguļo klīniskās vajadzības un vispārējos veselības sistēmas mērķus.

(1) BALTĀ GRĀMATA – kopīgi atbalstot veselības aizsardzību: ES stratēģiskā pieeja 2008.–2013. gadam (COM(2007) 0630).

(2) http://www.ehealth2009.cz/Pages/108-Prague-Declaration.html

(3) COM(2004) 356.

(4) 9628/04.

(5) COM(2007) 860.

(6) COM(2008) 3282.

(7) COM(2008) 689.

(8) Pieejami viedpakalpojumi Eiropas pacientiem (Smart Open Services for European Patients) – līdzfinansējusi EK saskaņā ar Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu (CIP) ICT PSP: http://www.epsos.eu

(9) Aicinājums pēc savietojamības – finansē EK saskaņā ar CIP ICT PSP: http://www.calliope-network.eu

(10) e-veselības sistēmas savietojamības standartu pilnvaras (M/403): http://www.ehealth-interop.nen.nl

(11) e-veselības sistēma veselākai Eiropai – veselības aprūpes resursu labāka izmantojuma iespējas http://www.se2009.eu

12.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/15

Padomes secinājumi (2009. gada 1. decembris) par alkoholu un veselību

2009/C 302/07

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME

1. ATGĀDINA

—	par Līguma 152. pantu, kurā minēts, ka, nosakot un īstenojot visu Kopienas politiku un darbības, Kopienas iestādēm ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis un ka Kopienas rīcībai ir jāpapildina dalībvalstu politika,

—	par Komisijas paziņojumu par Eiropas Kopienas veselības stratēģiju (1),

—

par Padomes Ieteikumu par alkohola lietošanas novēršanu jauniešu vidū (2), kurā Komisija tika aicināta sadarbībā ar dalībvalstīm pilnībā izmantot visas Kopienas politikas jomas, lai risinātu ieteikumā aplūkotos jautājumus, inter alia, visaptverošas valstu un Eiropas mēroga veselības veicināšanas politikas izveidi attiecībā uz alkoholu,

—	par Padomes 2001. gada 5. jūnija secinājumiem par Kopienas stratēģiju alkohola nodarītā kaitējuma mazināšanai (3), kas vēlreiz uzsvērti Padomes 2004. gada secinājumos (4),

—	par Padomes (5) atbalstu Komisijas paziņojumam par ES stratēģiju dalībvalstu atbalstam alkohola radītā kaitējuma mazināšanai (6), tostarp par tās prioritārajiem tematiem un rīcībām, un aicinājumu Komisijai no 2008. gada sniegt regulārus ziņojumus par progresu ES un valstu līmenī,

—

par to, ka Eiropas Tiesa ir vairākkārt paziņojusi, ka sabiedrības veselība ir viena no galvenajām jomām, ko aizsargā Līguma 30. pants, un ka dalībvalstu kompetencē ir Līguma noteiktajās robežās pieņemt lēmumu par to veselības aizsardzības līmeni, ko tās vēlas nodrošināt ar valsts politikas jomu un tiesību aktu palīdzību (7),

—	par PVO Eiropas hartu par alkoholu, ko visas ES dalībvalstis pieņēma 1995. gadā, un jo īpaši ētisko principu, ka visiem bērniem, pusaudžiem un jauniešiem ir tiesības augt tādā vidē, kas ir aizsargāta pret alkohola lietošanas negatīvajām sekām un, ciktāl iespējams, no alkoholisko dzērienu reklāmas,

—

par darbu, kas veikts saskaņā ar Pasaules Veselības asamblejas rezolūciju “Stratēģijas kaitīga alkohola patēriņa samazināšanai” (WHA61.4), kurā Pasaules Veselības organizācijas ģenerāldirektoram prasīts sagatavot projektu globālai stratēģijai, lai samazinātu kaitīgu alkohola patēriņu, un kuru iekļaus Valdes 2010. gada janvārī paredzētās 126. sanāksmes dokumentācijā.

2. UZSVER, ka

—	dalībvalstis ir galvenās atbildīgās par valsts alkohola politiku un ka Komisija ar ES alkohola stratēģijas starpniecību var vairāk atbalstīt un papildināt valstu sabiedrības veselības aizsardzības politiku,

—	kaitīgs un bīstams alkohola patēriņš ES ir trešais būtiskākais riska faktors, kas izraisa slimības un priekšlaicīgu nāvi, tūlīt aiz tabakas lietošanas un augsta asinsspiediena (8),

—	daudzām Kopienas politikas jomām ir potenciāla pozitīva vai negatīva ietekme uz veselību un labklājību un ka lēmumu pieņemšanas procesā visās politikas jomās ir svarīgi ņemt vērā to ietekmi uz veselības aizsardzību.

3. ŅEM VĒRĀ, ka

—

alkohola radītā kaitējuma līmenis, īpaši neaizsargātu cilvēku vidū, ceļu satiksmē un darbavietās dalībvalstīs vēl aizvien ir augsts, un tiek lēsts, ka 15 % no ES pieaugušajiem regulāri dzer bīstami daudz, un piecus līdz deviņus miljonus bērnu ES ģimenēs negatīvi ietekmē alkohola patēriņš, un alkohola kaitīga un bīstama lietošana ir iemesls aptuveni 16 % no visiem gadījumiem, kad ir bijusi vardarbība un nevērība pret bērnu, un ka kaitīgs un bīstams alkohola patēriņš ir iemesls aptuveni 60 000 gadījumiem ik gadus, kad jaundzimušajiem ir pazemināts ķermeņa svars (9) (10),

—

alkohola kaitīga patēriņa ietekme ir lielāka abu dzimumu jaunākajās vecuma grupās. Vairāk nekā 10 % sieviešu mirstības un aptuveni 25 % vīriešu mirstības vecuma grupā no 15 līdz 29 gadiem ir saistīta ar bīstamu alkohola patēriņu (11), turklāt alkohola kaitīgajai lietošanai bērnu un pusaudžu vidū ir negatīva ietekme arī uz izglītības līmeni,

—	ar alkohola patēriņu saistīti jautājumi ir svarīgi arī Kopienai, jo tiem piemīt pārrobežu raksturs un negatīva ietekme gan uz ekonomikas, gan sociālo attīstību un sabiedrības veselību,

—	alkohola reklāma un tirdzniecība, kopā ar citu būtisku faktoru ietekmi, piemēram, ģimene un sociālās vide, ir faktors, kas palielina iespējamību, ka bērni un pusaudži sāks lietot alkoholu, kā arī patērēs to vēl vairāk gadījumā, ja viņi alkoholu jau lieto (12),

—

visā ES alkohols kļuva vieglāk pieejams laikā no 1996. līdz 2004. gadam (13) un attiecīgi pielāgota valstu politika attiecībā uz alkohola cenām, galvenokārt sasaistot ar citiem novēršanas pasākumiem, var ietekmēt kaitīga un bīstama alkohola patēriņa līmeni un radīto kaitējumu, īpaši jauniešu vidū (14),

—	noteikts alkohola patēriņa daudzums nabadzīgākās iedzīvotāju grupās var radīt neproporcionāli augstāku ar alkoholu saistītu kaitējumu, kas veicina nevienlīdzību saistībā ar veselību dažādās sabiedrības grupās un arī atšķirības veselības aizsardzībā dažādās dalībvalstīs (15),

—

vecākus pieaugušos (vecumā virs 60 gadiem) alkohola kaitīgs patēriņš ietekmē vairāk nekā citus pieaugušos, un ar alkoholu saistītu nāves gadījumu skaits vecāku pieaugušo vidū pēdējo desmit gadu laikā ir ievērojami palielinājies, un dažos gadījumos nāves gadījumu skaits ir pieaudzis vairāk nekā divas reizes (16),

—	pastāv saikne starp alkohola kaitīgu patēriņu un lipīgām slimībām, piemēram, HIV/AIDS, tuberkulozi (TB), un ar mātes veselību (17),

—	PVO reģionālajās konsultācijās Eiropā (18) uzsvēra, ka par ļoti būtiskiem tiek uzskatīti “resursi, ar kuriem īsteno politikas virzienus un nodrošina pienācīgu ārstēšanu tiem, kam tā vajadzīga”.

4. UZSKATA, ka

—	ES alkohola stratēģijā ir atzīts, ka dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgas kultūras paražas saistībā ar alkohola lietošanu un tādēļ, pieņemot pasākumus, jāņem vērā valstī gūtie ietekmes novērtējuma rezultāti (19),

—	ir vajadzība sniegt speciālistu palīdzību un atbalstu bērniem, pusaudžiem un jauniešiem un/vai ģimenēm, kas cietušas no alkohola radīta kaitējuma,

—	nepieciešams ES dalībvalstu un visas ES līmenī pastāvošajās informēšanas sistēmās iekļaut vecuma grupu virs 60 gadiem,

—	ir nepieciešams izpētīt dažādu vecuma grupu sieviešu un vīriešu uzvedības modeļus, lai labāk pielāgotu alkohola patēriņu ierobežojošos pasākumus, lai pienācīgi pievērstos dažādiem riska veidiem,

—

uz sociālajiem faktoriem pamatotās veselības aizsardzības atšķirības, citu faktoru starpā, ir cieši saistītas ar alkohola patēriņu – gan kā to cēlonis, gan arī sekas. Kaitīgs alkohola patēriņš pats par sevi ir labi zināms risks vai iemesls noteiktām lipīgām un nelipīgām slimībām, un tas ietekmē darbaspēka veselību.

5. AICINA DALĪBVALSTIS

—

īstenot ES alkohola stratēģijā ierosināto paraugpraksi un izmantot pastāvošo informāciju par efektīviem pasākumiem alkohola radītā kaitējuma samazināšanai, ņemot vērā piecas noteiktās prioritārās tēmas: aizsargāt jauniešus, bērnus un vēl nedzimušus bērnus; mazināt alkohola lietošanas rezultātā izraisītos ceļu satiksmes negadījumos gūtu traumu un nāves gadījumu skaitu; novērst alkohola izraisīto kaitējumu pieaugušo vidū un mazināt tā negatīvo ietekmi darbvietā; informēt, izglītot un vairot izpratni par kaitīgu un bīstamu alkohola patēriņu un izstrādāt un uzturēt vienotu pierādījumu pamatu ES līmenī,

—	veicināt daudznozaru pieeju un, koordinējot ar darbu ES līmenī, attiecīgi stiprināt vai izveidot valstu vajadzībām pielāgotas visaptverošas valstu stratēģijas vai rīcības plānus un līdz 2011. gadam ziņot Komisijai par notikumu attīstību un rezultātiem,

—	izmantot visefektīvākos pasākumus, lai valstu līmenī nodrošinātu noteikumus un to īstenošanu alkohola politikas jomā,

—

apsvērt cenu noteikšanas politikas – piemēram, noteikumu par “laimīgajām stundām”, īpašu kokteiļa cenu un bezmaksas dzērienu piedāvāšanas – nozīmi kā efektīvu pieejamu instrumentu, galvenokārt sasaistot ar citiem novēršanas pasākumiem, ar alkoholu saistītā kaitējuma samazināšanai un tā ietekmes izvērtēšanai,

—

risināt jautājumus saistībā ar novecojošās sabiedrības labklājību ES, tostarp kaitīga alkohola patēriņa ietekmi uz veselīgu un cieņpilnu novecošanu visas ES līmenī, un veicināt aprūpes speciālistu, neformālās aprūpes sniedzēju un vecāku iedzīvotāju izpratni par medikamentu un alkohola iespējamo mijiedarbību.

6. AICINA DALĪBVALSTIS UN KOMISIJU

—

ar sabiedrības veselības aizsardzību saistīto alkohola politiku līdz 2012. gadam uzskatīt par prioritāti, lai veidotu ilgtspējīgas un ilgstošas apņemšanās ES līmenī samazināt alkohola radīto kaitējumu, un izvēlēties prioritātes Komisijas darba nākamajam posmam, lai atbalstītu dalībvalstu centienus samazināt alkohola radīto kaitējumu ES,

—	stiprināt tādu efektīvu pasākumu noteikšanu, izplatīšanu un uzraudzību, kas paredzēti, lai samazinātu kaitīga alkohola patēriņa radīto sociālo ietekmi un ietekmi uz veselību,

—	stiprināt to, ka izstrādā un izplata tādu uz piemēriem balstītu preventīvu programmu piemērus, ar ko samazina alkohola radīto kaitējumu grūtniecības laikā un vadot transportlīdzekli,

—	atzīt veselības aizsardzībā vērojamās nevienlīdzības samazināšanu par politikā risināmu prioritāti un vajadzību samazināt nevienlīdzību ar sociāliem un konkrētiem alkohola patēriņu ierobežojošiem pasākumiem, kuros ņem vērā sociālos faktorus,

—

pārliecināt alkoholisko dzērienu izplatīšanas ķēdē iesaistītos strādāt proaktīvi, lai īstenotu reglamentējošus pasākumus tā, lai izstrādājumi tiek ražoti, izplatīti un pārdoti, rīkojoties atbildīgi, lai tādējādi samazinātu alkohola radīto kaitējumu. Turklāt vajadzētu izskatīt to, kā uzlabot spēkā esošo valstu un ES noteikumu īstenošanu attiecībā uz alkohola reklāmu un tirdzniecību, lai cik vien iespējams efektīvi aizsargātu bērnus un jauniešus no alkohola reklāmas un tirdzniecības ietekmes,

—	nodrošināt, lai sadarbībā ar veselības veicināšanas struktūrām izstrādātu, īstenotu un uzraudzītu pašreglamentējošus standartus un kodus, ja tādi ir,

—	esošajās informācijas sistēmās iekļaut zinātniskus datus par alkohola patēriņu un kaitīga alkohola patēriņa izraisīto kaitējumu vecuma grupā virs 60 gadiem,

—	palielināt izpēti par kaitīga alkohola patēriņa saikni ar tādām infekcijas slimībām kā HIV/AIDS un TB,

—	izstrādāt un īstenot agrīnas identificēšanas un ātras darbības procedūras primārajā un vecāku cilvēku veselības aprūpē un veselības aizsardzības pasākumos skolās,

—	veicināt tādas ierosmes, ar ko veicina izpratni par alkohola lietošanas kaitīgo ietekmi uz veselību un sociālo labklājību, kā daļu no vienotās pieejas, kas paredzēta veselības veicināšanas skolas koncepcijā,

—	apsvērt, kā vislabāk informēt un izglītot patērētājus, tostarp izpētīt to, kā alkohola marķēšana varētu palīdzēt patērētājiem aprēķināt savu alkohola patēriņu, vai informēt viņus par apdraudējumu veselībai,

—	ņemt vērā šos secinājumus, izstrādājot un veicinot Eiropas Savienības stratēģijas Baltijas jūras reģionam īstenošanu.

7. AICINA KOMISIJU

—	turpināt sniegt stingru atbalstu dalībvalstīm visaptverošas, efektīvas un stabilas valsts alkohola politikas izstrādē,

—	veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka mērķi samazināt alkohola radīto kaitējumu veselībai un sabiedrībai atzīst visu attiecīgu Kopienas politikas virzienu un darbību noteikšanā un īstenošanā,

—

vajadzības gadījumā apsvērt, turpmākus pasākumus, lai bērnus, pusaudžus un jauniešus pasargātu no alkohola radītā kaitējuma, it īpaši, lai samazinātu nepilngadīgo dzeršanu, pārmērīgu alkohola patēriņu, alkohola reklāmas un tirdzniecības ietekmi uz bērniem, kas uzaug ģimenēs ar alkohola radītām problēmām,

—	sadarbībā ar dalībvalstīm paplašināt zināšanas par pašreizējām pārrobežu problēmām ES, ko rada alkoholisko dzērienu nelegāla tirdzniecība, pārrobežu tirgvedība un mazumtirdzniecības cenu atšķirības,

—	paplašināt zināšanas par alkohola ietekmi darbavietā un par to, kā risināt jautājumus, kas attiecas uz kaitīgu alkohola patēriņu saistībā ar ievainojumu un slimību profilaksi un veselības aizsardzību,

—	līdz 2012. gadam ziņot Padomei par Komisijas darba un dalībvalstu ziņotu attiecīgu pasākumu progresu un rezultātiem,

—	definēt prioritātes nākamajam posmam Komisijas darbā ar jautājumiem saistībā ar alkoholu un veselības aizsardzību pēc tam, kad 2012. gadā būs beigusies pašreizējā stratēģija.

(1) 8756/00.

(2) Padomes Ieteikums 2001/458/EK (2001. gada 5. jūnijs) saistībā ar alkohola lietošanu jauniešu, jo īpaši bērnu un pusaudžu, vidū (OV L 161, 16.6.2001., 38. lpp.).

(3) Padomes 2001. gada 5. jūnija secinājumi par Kopienas stratēģiju alkohola nodarītā kaitējuma mazināšanai (OV C 175, 20.6.2001., 1. lpp.).

(4) Padomes 2004. gada 1. un 2. jūnija secinājumi par alkoholu un jauniešiem (9881/04).

(5) Padomes secinājumi par ES stratēģiju alkohola nodarītā kaitējuma mazināšanai, 2006. gada 30. novembris – 1. decembris (16165/06).

(6) Komisijas 2006. gada 24. oktobra paziņojums (14851/06).

(7) Franzen lieta (C-89/95), Heinonen lieta (C-394/97), Gourmet lieta (C-405/98), Catalonia (apvienotās lietas C-1/90 un C-179/90), Loi Evin (C-262/02 un C-429/02).

(8) PVO Reģionālais birojs Eiropai, Alkohols Eiropā (2006).

(9) Alkohols Eiropā: Sabiedrības veselības aizsardzības perspektīva, Alkohola pētījumu centrs, Apvienotā Karaliste, 2006. Balstīts uz PVO “Global Burden of Disease Study”, Rehm et al 2004. un 2005. gads.

(10) ES alkohola stratēģija, Eiropas Komisija (2006. gads).

(11) ES alkohola stratēģija un tās ietekmes novērtējums, Eiropas Komisija (2006. gads).

(12) Eiropas foruma “Alkohols un veselība” zinātniskās grupas zinātniskais atzinums (2009) un “Alkohola reklāmas un plašsaziņas līdzekļu ietekme uz alkohola patēriņu pusaudžu vidū.

Horizontāla pētījuma sistemātisks pārskats” (2009).

(13) Avots: Eurostat, īpaši aprēķini Rabinovich L et.al.

(14) Rabinovich L et al. (2009) Alkoholisko dzērienu pieejamība ES – izprast saikni starp alkohola pieejamību, patēriņu un radīto kaitējumu.

(15) PVO Sociālo faktoru un alkohola komisija – Vienlīdzība un sociālie faktori, PVO informatīvs dokuments 2009. gada 23. septembrī organizētajai pasaules ekspertu sanāksmei par alkoholu, veselības aizsardzību un sociālo attīstību http://www.who.int/social_determinants/final_report/en/index.html

(16) Mats H et al., Alkohola patēriņš vecāka gadagājuma Eiropas Savienības pilsoņu vidū (2009).

(17) J Rehm et al., Alkohols, sociālā attīstība un infekcijas slimība (2009).

(18) PVO reģionālās konsultācijas Kopenhāgenā 2009. gada 20.–23. aprīlī http://www.who.int/substance_abuse/activities/globalstrategy/en/index.html

(19) Komisijas 2006. gada 24. oktobra paziņojums (14851/06, 4. lpp.).

12.12.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/19

Euro maiņas kurss (1)

2009. gada 11. decembris

2009/C 302/08

1 euro =

	Valūta	Maiņas kurss
USD	ASV dolārs	1,4757
JPY	Japānas jena	131,13
DKK	Dānijas krona	7,4420
GBP	Lielbritānijas mārciņa	0,90515
SEK	Zviedrijas krona	10,4490
CHF	Šveices franks	1,5125
ISK	Islandes krona
NOK	Norvēģijas krona	8,4435
BGN	Bulgārijas leva	1,9558
CZK	Čehijas krona	25,727
EEK	Igaunijas krona	15,6466
HUF	Ungārijas forints	273,12
LTL	Lietuvas lits	3,4528
LVL	Latvijas lats	0,7068
PLN	Polijas zlots	4,1457
RON	Rumānijas leja	4,2568
TRY	Turcijas lira	2,2058
AUD	Austrālijas dolārs	1,6076
CAD	Kanādas dolārs	1,5481
HKD	Hongkongas dolārs	11,4373
NZD	Jaunzēlandes dolārs	2,0274
SGD	Singapūras dolārs	2,0495
KRW	Dienvidkorejas vona	1 718,14
ZAR	Dienvidāfrikas rands	11,0255
CNY	Ķīnas juaņa renminbi	10,0755
HRK	Horvātijas kuna	7,2810
IDR	Indonēzijas rūpija	13 936,05
MYR	Malaizijas ringits	5,0166
PHP	Filipīnu peso	68,082
RUB	Krievijas rublis	44,3730
THB	Taizemes bāts	48,868
BRL	Brazīlijas reāls	2,5846
MXN	Meksikas peso	19,0144
INR	Indijas rūpija	68,7100

(1) Datu avots: atsauces maiņas kursu publicējusi ECB.

		ISSN 1725-5201 doi:10.3000/17255201.C_2009.302.lav
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 302

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	52. sējums 2009. gada 12. decembris

Paziņojums Nr.	Saturs	Lappuse
	II Paziņojumi
	EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI
	Komisija
2009/C 302/01	Iebildumu necelšana pret paziņoto koncentrāciju (Lieta COMP/M.5684 – BNP Paribas Assurance/Fortis Insurance International/UBI Assicurazioni) ( 1 )	1

2009/C 302/02	Eiropas Kopienu Kombinētās nomenklatūras skaidrojumi	2

	V Atzinumi
	PROCEDŪRAS, KAS SAISTĪTAS AR KONKURENCES POLITIKAS ĪSTENOŠANU
	Komisija
2009/C 302/11	Iepriekšējs paziņojums par koncentrāciju (Lieta COMP/M.5731 – AXA LBO FUND IV/Home Shopping Europe) – Lieta, kas pretendē uz vienkāršotu procedūru ( 1 )	22

2208 30 41 un 2208 30 49	Blended malt whisky (Jaukto iesalu viskijs), traukos ar tilpumu
	Blended malt skotu viskiju izgatavo, sajaucot divus vai vairākus viena iesala skotu viskijus, kas destilēti/iegūti dažādās darītavās.
2208 30 61 un 2208 30 69	Single grain whisky (vienu graudu viskijs) un blended grain whisky (jaukto graudu viskijs), traukos ar tilpumu
	Single grain skotu viskijs ir alkoholisks dzēriens, tas atšķiras no viena iesala skotu viskija vai jaukto iesalu skotu viskija, kas gatavots vienā darītavā, destilējot fermentētu miežu iesala misu, kam var būt pievienoti veseli citas labības graudi (galvenokārt kvieši vai kukurūza). Blended grain skotu viskiju izgatavo, sajaucot divus vai vairākus single grain skotu viskijus, kas destilēti/iegūti dažādās darītavās.

	IV Informācija
	EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTA INFORMĀCIJA
	Padome
2009/C 302/03	Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2009. gada 26. novembra secinājumi par izglītības nozīmes palielināšanu labi funkcionējošā zināšanu trijstūrī	3

2009/C 302/04	Padomes secinājumi (2009. gada 26. novembris) par skolotāju un skolu vadītāju profesionālo pilnveidošanos	6

2009/C 302/05	Padomes secinājumi (2009. gada 1. decembris) par novatoriskiem stimuliem efektīvu antibiotikas līdzekļu izstrādē	10

2009/C 302/06	Padomes 2009. gada 1. decembra secinājumi par drošu un efektīva veselības aprūpi, izmantojot e-veselības sistēmu	12

2009/C 302/07	Padomes secinājumi (2009. gada 1. decembris) par alkoholu un veselību	15

	Komisija
2009/C 302/08	Euro maiņas kurss	19

	DALĪBVALSTU SNIEGTA INFORMĀCIJA
2009/C 302/09	Komisijas paziņojums saskaņā ar 16. panta 4. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1008/2008 par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā – Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības attiecībā uz regulārajiem gaisa pārvadājumiem ( 1 )	20

2009/C 302/10	Komisijas paziņojums saskaņā ar 16. panta 4. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1008/2008 par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā – Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības attiecībā uz regulārajiem gaisa pārvadājumiem ( 1 )	21


2009/C 302/12	Piezīme lasītājam (sk. aizmugurējā vāka iekšpusē)	s3

2208 30 30	Single malt whisky (Viena iesala viskijs)
	Single malt skotu viskijs ir alkoholisks dzēriens, ko gatavo destilēšanas katlos vienā darītavā, destilējot fermentētu misu, kas iegūta tikai no iesala miežiem.


	(1) Dokuments attiecas uz EEZ