4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/1

A.

tā kā integrēta piekrastes zonas apsaimniekošana (IPZA) nav tikai vides politikas daļa, bet arī pastāvīgs process nolūkā uzlabot piekrastes zonu ekonomiskos un sociālos apstākļus un nodrošināt visu attiecīgo reģionu saimniecisko darbību, piemēram, zvejas un akvakultūras, ilgtspējīgu attīstību;

B.

tā kā IPZA īstenošana ir ilgtermiņa pasākums un lielāko daļu valstu stratēģiju, kuras pieņēma saistībā ar iepriekš minēto ieteikumu, sāka īstenot tikai 2006. gadā;

C.

tā kā piekrastes zonu apsaimniekošanu līdz šim veica vidēji ilgā laikā, neņemot vērā to, ka ir runa par sarežģītām dabas ekosistēmām, kuras laika gaitā mainās;

D.

tā kā pieņemtie lēmumi un pasākumi attiecās uz atsevišķu darbību un ar tiem nevarēja risināt piekrastes zonu degradācijas problēmu kopumā;

E.

tā kā pašreizējā plānošana līdz šim ir bijusi vairāk vērsta uz sauszemi un nav ņemta vērā atsevišķu piekrastes darbību ietekme uz citām tajā pašā reģionā veiktajām darbībām;

F.

tā kā ir paredzams, ka valstu IPZA stratēģiju īstenošana neizmaksās dārgi un turklāt radīs ievērojamus finansiālus ieguvumus;

G.

tā kā plānošanas un īstenošanas pasākumos nav izdevies pienācīgi iekļaut visas nozares, lai risinātu piekrastes zonu problēmas, un tādējādi tiek apdraudētas atsevišķu nozaru intereses;

H.

tā kā saskaņotas pārvaldības politikas īstenošanā jāplāno, kā piekrastes zonas izmanto iedzīvotāji, kā tās tiek izmantotas tūrismā un tautsaimniecībā, kā arī šo zonu ainavas un vides aizsardzība;

I.

tā kā vēl nav izdevies panākt IPZA iestāžu efektīvu koordināciju, izņemot atsevišķus gadījumus;

J.

tā kā atsevišķos gadījumos, lai īstenotu IPZA veicināšanas politiku, ir vajadzīgi liela apjoma izdevumi, kurus nevar segt vietējās kopienas, un tādēļ šo politiku uzdod īstenot augstākos administratīvos līmeņos, kavējot tās īstenošanu;

K.

tā kā, ņemot vērā daudzu piekrastes procesu pārrobežu raksturu, ir nepieciešama reģionāla saskaņošana un sadarbība, tostarp pat ar trešām valstīm;

L.

tā kā zveja un akvakultūra ir divas tipiskākās piekrastes darbības, kuras ir atkarīgas no piekrastes ūdeņu kvalitātes;

M.

tā kā akvakultūrā vēl nav panākts tāds tehnoloģijas attīstības līmenis, kurš dotu iespēju intensīvu zveju veikt tālu no piekrastes zonām;

N.

tā kā ir jāņem vērā būtiskā loma, kāda no zvejas atkarīgajos reģionos ir sievietēm, un tas, ka līdz šim šī loma ir par maz atzīta;

O.

tā kā piekrastes zveja veido 80 % no Kopienas zvejas flotes un veicina piekrastes kopienu saimniecisko un sociālo kohēziju, kā arī to kultūras tradīciju saglabāšanu;

P.

tā kā zvejniecība pati par sevi nav piesārņojuma avots, bet tā cieš no piesārņojuma, kuru rada citas piekrastes zonās veiktās darbības, tādējādi apdraudot zvejniecības dzīvotspēju;

Q.

tā kā zvejai un akvakultūrai ir liela saimnieciskā un sociālā nozīme, jo ar šīm darbībām nodarbojas galvenokārt piekrastes reģionos ar trauslu ekonomiku, un daudzi šie reģioni ir mazāk attīstīti un nevar nodrošināt iedzīvotājiem alternatīvas darba iespējas;

R.

tā kā tīra un vesela jūras vide dos ieguldījumu zvejniecības produkcijas pieaugumā, uzlabojot šīs nozares nākotnes izredzes;

S.

tā kā akvakultūra stingri balstās uz ilgtspējīgas attīstības principu un jebkura ietekme uz vidi ir atrunāta Kopienas noteikumos;

T.

tā kā situācijā, kad zivju krājumi samazinās, bet pasaulē pieprasījums pēc zivīm un čaulgliemjiem palielinās, pastāvīgi pieaug akvakultūras nozīme Eiropā;

U.

tā kā visas dalībvalstis vēl nav pabeigušas teritoriālplānojumus, ievērojot IPZA principus, lai līdzsvaroti attīstītu darbības šajās zonās;

V.

tā kā piekrastes zonās notiek asa konkurences cīņa par platībām, un akvakultūras saimniecībām un zvejniekiem ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā citiem lietotājiem;

W.

tā kā attālākie reģioni, kuri ir minēti EK Līguma 299. panta 2. punktā un Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantā, var pieprasīt īpašas saskaņotas valsts IPZA stratēģijas izveidi un IPZA atbilstīgu pielāgošanu ES līmenī,

1.

uzsver zvejniecības un akvakultūras saimniecisko un sociālo nozīmi piekrastes reģionos un prasa, lai tie saņemtu palīdzību saistībā ar integrētu piekrastes zonas apsaimniekošanu;

2.

uzsver, ka ir jānodrošina, lai zivsaimniecības un akvakultūras nozares iesaistītos un aktīvi piedalītos starptautiskās jūras apvienībās, un mudina Komisiju veicināt šo procesu;

3.

uzsver, ka Eiropas Zivsaimniecības fonds var dot ieguldījumu IPZA pasākumu ilgtermiņa finansēšanā, jo tas atbalsta darbības, kuras veicina zvejas reģionu ilgtspējīgu attīstību;

4.

norāda, ka ir jāprecizē attiecīgo piekrastes zonu administratīvo iestāžu kompetence un jāizveido saskaņota stratēģija, lai šīs iestādes varētu būt efektīvākas;

5.

atzīst, ka pastāv grūtības ar piekrastes zonu administratīvo iestāžu darbības koordinēšanu, un aicina Komisiju, uzraugot IPZA īstenošanu, pēc apspriešanās ar dalībvalstīm vēlreiz pārbaudīt, vai vispār ir nepieciešams izveidot koordinējošu iestādi;

6.

uzsver, ka IPZA plānošanas un virzības pasākumos ir jāiesaista zvejniecības un akvakultūras nozares pārstāvji (paturot prātā, ka viņu iesaistīšanās ilgtspējīgas attīstības stratēģijās palielinās viņu produktu pievienoto vērtību), un atgādina, ka šādas kopīgas darbības var atbalstīt Eiropas Zivsaimniecības fonds;

7.

atzīst sieviešu svarīgo lomu no zivsaimniecības atkarīgajos reģionos un mudina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai dažādajos Eiropas Zivsaimniecības fonda posmos (tostarp izstrādes, īstenošanas, uzraudzības un izvērtēšanas posmos) veicinātu un iekļautu iespēju vienlīdzības principu, kā to paredz Regulas (EK) Nr. 1198/2006 11. pants;

8.

prasa kompetentajām iestādēm ciešāk sadarboties reģionālā līmenī, apmainoties ar informāciju par piekrastes zonu stāvokli, kā arī pieņemt kopējas stratēģijas, lai uzlabotu vietējo jūras ekosistēmu ekoloģisko stāvokli;

9.

aicina attālāko reģionu valstu un reģionālās valdības sagatavot saskaņotas IPZA stratēģijas, lai nodrošinātu piekrastes reģionu ilgtspējīgu attīstību;

10.

saistībā ar iepriekš minēto uzsver, cik nozīmīga ir atbilstīga teritorijas plānošana;

11.

akvakultūra ar mērķi atjaunot populāciju ir pamatlīdzeklis, lai panāktu vides saglabāšanu atsevišķās piekrastes zonās, un tāpēc tā ir jāveicina, jāsekmē un finansiāli jāatbalsta;

12.

uzsver to, cik liela ir akvakultūras nozīme pārtikas rūpniecībā, lai dažas ES piekrastes kopienas attīstītos sociālā un tautsaimnieciskā ziņā;

13.

uzskata, ka saskaņā ar jaunajām jūras politikas pamatnostādnēm zivsaimniecības un akvakultūras nozares ir transversālā veidā jāiekļauj visās ar jūru saistītajās rīcībās, kuras notiek piekrastes zonās, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību;

14.

uzsver, ka ir jāizveido un jāīsteno stratēģijas, lai pielāgotos draudiem, ar kuriem sastopas piekrastes zonās, tostarp klimata pārmaiņām, pilnīgi ņemot vērā ietekmi uz zvejniecību un akvakultūru;

15.

uzskata, ka ir jāturpina datu, tostarp datu par bioloģiskās daudzveidības un zivju krājumu stāvokli, vākšanas centieni, lai varētu apmainīties ar informāciju un to izmantot nolūkā veikt salīdzinošu pētījumu;

16.

uzskata, ka akvakultūras jomā ir jāveic lielāki pētījumi nolūkā ieviest audzēšanas sistēmas, kuru pamatā ir slēgta intensīvā audzēšana;

17.

ierosina, ka IPZA ir jādod prioritāte tiem akvakultūras projektiem, kuros izmanto neizsīkstošos enerģijas avotus un kuros nenodara kaitējumu reģioniem, kurus aizsargā ES tiesību akti vides jomā;

18.

aicina Komisiju, apspriežoties ar dalībvalstīm, noteikt precīzu grafiku, kurā jāpārbauda IPZA īstenošanas virzība Eiropas Savienībā;

19.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/4

A.

tā kā katram patvēruma meklētājam ir tiesības uz viņa pieteikuma individuālu un pilnīgu izskatīšanu;

B.

tā kā patvēruma tiesību akti un prakse joprojām ir ļoti atšķirīgi dažādās valstīs un tā rezultātā attieksme pret patvēruma meklētājiem dažādās Dublinas sistēmas valstīs ir atšķirīga;

C.

tā kā Dublinas sistēma sakņojas tādos priekšnoteikumos kā savstarpēja uzticēšanās un drošība un, ja šie priekšnoteikumi netiek izpildīti, t. i., ja ir nopietnas nepilnības datu vākšanā vai nesaskaņas lēmumu pieņemšanas procesā dažās dalībvalstīs, cieš visa sistēma;

D.

tā kā ir pierādījumi, ka dažas dalībvalstis negarantē efektīvu piekļuvi procedūrai, lai noteiktu bēgļa statusu;

E.

tā kā dažas dalībvalstis efektīvi nepiemēro Uzņemšanas direktīvu vai nu attiecībā uz patvēruma pieteikuma iesniedzējiem, kas gaida nosūtīšanu uz citu dalībvalsti saskaņā ar Dublinas regulu, vai atgriešanās punktā uz atbildīgo dalībvalsti;

F.

tā kā dažas dalībvalstis personas, uz kurām attiecas Dublinas sistēma, sistemātiski ievieto aizturēšanas vietās;

G.

tā kā augstais atkārtotu pieprasījumu līmenis un zemais veikto nosūtīšanu līmenis ir Dublinas sistēmas trūkumu rādītājs un liecina par to, ka ir nepieciešams ieviest Eiropas patvēruma sistēmu;

H.

tā kā pareiza Dublinas regulas īstenošana var arī izraisīt nevienlīdzīgu atbildības par personām, kas meklē aizsardzību, sadalījumu par sliktu dažām dalībvalstīm, kuras ir jo īpaši pakļautas migrācijas plūsmām vienkārši to ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ;

I.

tā kā Komisijas novērtējumā atklāts, ka 2005. gadā 13 dalībvalstīm ar ārējām robežām bija jārisina pieaugošās problēmas, ko rada Dublinas sistēma,

J.

tā kā dienvidu dalībvalstīm nākas pieņemt patvēruma pieteikumus no nelegāliem imigrantiem, kurus izglābj, kad tie ceļā uz Eiropu nonāk briesmās;

K.

tā kā dienvidu dalībvalstīm nākas pieņemt patvēruma pieteikumus no nelegāliem imigrantiem, kas nesaņem nekādu palīdzību no trešām valstīm, kurām saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem ir pienākums sniegt šādu palīdzību;

L.

tā kā dalībvalstis var nebūt ieinteresētas ievērot saistības par nelegālo ieceļotāju reģistrēšanu Eurodac datu bāzē, jo tas var radīt patvēruma pieteikumu skaita pieaugumu, kas tām būs jāizskata;

M.

tā kā Dublinas regula rada sistēmu, kas ir paredzēta, lai noteiktu par prasības izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, bet kas netika sākotnēji ieviesta kā sloga sadalīšanas mehānisms un tāpēc tā nedarbojas kā šāds mehānisms;

N.

tā kā ir svarīgi, lai jebkādu Dublinas sistēmas novērtējumu papildinātu konkrēts, pastāvīgs, taisnīgs un funkcionāls sloga sadalīšanas mehānisms;

O.

tā kā Dublinas sistēmas pirmās ierašanās valsts kritērijs ir radījis lielu spiedienu uz dalībvalstīm ar ārējām robežām;

P.

tā kā kandidātu bēgļa statusa atzīšanas līmenis dažu trešo valstu valstspiederīgajiem dalībvalstīm svārstās no apmēram 0 % līdz 90 %;

Q.

tā kā ir būtiski, lai personas, kas iesniedz prasību, valodā, ko tās saprot, tiek pilnā mērā informētas par Dublinas procesu un tā iespējamās sekām;

R.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta 2. punktā ir noteikts, ka visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmām kārtām jāņem vērā bērna intereses;

S.

tā kā, lai gan ģimenes vienotība ir minēta pirmā to kritēriju hierarhijā, ko piemēro Dublinas regulā, šis nosacījums bieži netiek piemērots;

T.

tā kā pastāv acīmredzams precizitātes trūkums statistikas datos par nosūtīšanām, jo tie nenorāda, piemēram, pieprasījumu pēc atbildības uzņemšanās par patvēruma pieteikuma iesniedzēju, pamatojoties uz nelegālu robežas šķērsošanu, procentuālo attiecību vai attiecību starp “uzņemties atbildību” un “pieņemt atpakaļ” pieprasījumiem;

U.

tā kā 2005. gadā deviņas no jaunajām dalībvalstīm paziņoja, ka ir reģistrējušas vairāk “ieradušos personu” nosūtīšanu saskaņā ar Dublinas regulu, un tā kā dalībvalstis, kurām nav Eiropas Savienības ārējās sauszemes robežas, paziņoja, ka reģistrējušas vairāk “izbraukušo personu” nosūtīšanu;

V.

tā kā Komisija nav spējusi novērtēt Dublinas sistēmas izmaksas un tā kā tie ir svarīgi dati, lai varētu novērtēt tās efektivitāti;

W.

tā kā Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksme Luksemburgā 2007. gada 12. un 13. jūnijā aicināja Komisiju cik ātri vien iespējams iesniegt grozījumu Eurodac regulai, lai pie zināmiem nosacījumiem ļautu dalībvalstu policijai un tiesību aizsardzības iestādēm, kā arī Eiropolam piekļūt Eurodac datubāzei, kas sākotnēji bija iecerēta kā instruments Dublinas regulas īstenošanai,

1.

ir cieši pārliecināts, ka, ja vien visā Eiropas Savienībā netiks panākts apmierinošs un saskaņots aizsardzības līmenis, tad Dublinas sistēmai vienmēr būs neapmierinoši rezultāti gan no tehniskā, gan humānā viedokļa, un patvēruma meklētājiem arī turpmāk būs likumīgi iemesli vēlēties iesniegt savu pieteikumu konkrētā dalībvalstī, lai varētu izmantot valsti, ar visizdevīgāko lēmuma pieņemšanu;

2.

ir cieši pārliecināts, ka, nepastāvot patiesi kopējai Eiropas patvēruma sistēmai un vienotai procedūrai, Dublinas sistēma joprojām būs netaisnīga gan patvēruma meklētājiem, gan dažām dalībvalstīm;

3.

atkārtoti apstiprina steidzamo vajadzību uzlabot lēmumu pieņemšanas procesa kvalitāti un saskaņotību; ir pārliecināts, ka Eiropas Patvēruma atbalsta birojam varētu būt nozīmīga loma šajā sakarā, piemēram, sniedzot apmācību par augstiem kopējiem standartiem un nodrošinot speciālistu atbalsta grupas;

4.

prasa Komisijai izskatīt veidus, kā nodrošināt ANO Augsto komisāru bēgļu lietās (UNHCR) ar tiešu finansējumu, papildinot uz projektu pamatotu finansējumu, lai dotu ļautu tam paplašināt tā uzraudzības un konsultatīvo darbu ES un turpināt izstrādāt metodes, kas paredzētas, lai atbalstītu valstu iestādes to centienos uzlabot savas lēmumu pieņemšanas kvalitāti;

5.

prasa Komisijai iesniegt priekšlikumus sloga sadalīšanas mehānismiem, ko varētu ieviest, lai palīdzētu atvieglot neproporcionālo nastu, kas varētu tikt uzkrauta noteiktām dalībvalstīm, jo īpaši dalībvalstīm ar ārējām robežām, bet kas neiekļaujas Dublinas sistēmā;

6.

prasa Komisijai, kamēr nav ieviesti Eiropas sloga sadalīšanas mehānismi, plānot paredzēt mehānismus, kas nav finanšu mehānismi, saskaņā ar Dublinas regulu, lai novērstu negatīvās sekas, ko tās piemērošana rada mazajām dalībvalstīm pie Eiropas Savienības ārējām robežām;

7.

prasa Komisijai nodrošināt saistošu mehānismu, lai apturētu patvēruma pieteikuma iesniedzēju nosūtīšanas uz dalībvalsti, kas negarantē pilnīgu un taisnīgu viņu prasību izskatīšanu, un veikt sistemātiskus pasākumus pret šādām dalībvalstīm;

8.

aicina Komisiju izveidot patiesas divpusējas darba attiecības ar trešām valstīm, lai atvieglotu sadarbību un nodrošinātu, ka šādas trešās valstis pilda savas starptautiskās juridiskās saistības, atbilstīgi Ženēvas 1951. gada 28. jūlija Konvencijai par bēgļu statusu un attiecībā uz personu glābšanu jūrā;

9.

prasa Komisijai jaunajā regulā ieviest skaidrākus un stingrākus nosacījumus attiecībā uz līdzekļiem, ar kādiem personas, kas meklē aizsardzību, tiek informētas par Dublinas regulas ietekmi, un izskatīt standarta informatīvās lapas sagatavošanu, ko varētu pārtulkot noteiktā skaitā valodu un izplatīt visās dalībvalstīs, un kam jāņem vērā arī individuālais lasītprasmes līmenis;

10.

prasa Komisijai grozīt Dublinas regulas 19. un 20. pantu par “atbildības uzņemšanos un atpakaļuzņemšanu” tā, lai nodrošinātu pieteikumu iesniedzējus ar automātiskām tiesībām uz atbildes lēmuma nodot atbildību citai dalībvalstij saskaņā ar Dublinas regulu pārsūdzību tiesā ar lēmuma izpildi atliekošu iedarbību;

11.

atkārtoti apstiprina, ka neizraidīšanas principam ir jāpaliek par vienu no jebkuras patvēruma sistēmas stūrakmeņiem Eiropas Savienības līmenī, un uzstāj, ka Dublinas regulas ieviešanai nekādā gadījumā nav jānoved pie tā, ka prasība procedūras noteikumu dēļ tiek slēgta un netiek atkārtoti atvērta pilnīgai un taisnīgai sākotnējās prasības izskatīšanai pēc nosūtīšanas saskaņā ar Dublinas procesu; uzskata, ka tam ir jābūt skaidri noteiktam šajā regulā;

12.

uzskata, ka starp dalībvalstīm ir jāuzlabo dalīšanās ar informāciju par nosūtīšanām, jo īpaši attiecībā uz īpašu medicīnisko aprūpi, kas nepieciešama nosūtāmajām personām;

13.

prasa Komisijai izskatīt iespēju personām, uz kurām attiecas nosūtīšana uz citu dalībvalsti saskaņā ar Dublinas sistēmu, tikt nosūtītām uz šo personu izcelsmes valsti, tikai pēc šīs personas tieša pieprasījuma un pilnībā ievērojot procesuālās tiesības;

14.

iesaka, lai Eiropas Savienības līmenī tiktu pieņemts kopēju pamatnostādņu kopums par vecuma noteikšanu, lai neskaidrības gadījumā priekšroka tiktu dotu bērnam;

15.

atgādina, ka visos lēmumos saistībā ar bērniem vissvarīgākajām ir jābūt bērna interesēm; uzstāj, ka nepilngadīgos bez pavadības nekad nedrīkst aizturēt vai nosūtīt uz citu dalībvalsti, izņemot gadījumus, kad tas notiek ģimenes apvienošanās nolūkā, un, ja šāda nosūtīšana izrādās nepieciešama, bērns ir pienācīgi jāpārstāv un jāpavada visas procedūras laikā; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas nodomu papildus paskaidrot Dublinas noteikumu piemērojamību attiecībā uz nepilngadīgajiem bez pavadības;

16.

pauž nožēlu, ka ģimenes locekļa definīcija saskaņā ar pašreizējo regulu ir pārāk ierobežojoša, un prasa Komisijai paplašināt pašreizējo definīciju, lai iekļautu vismaz visus tuvus radiniekus un ilglaicīgus partnerus, jo īpaši tos, kuriem nav citas ģimenes atbalsta, un pieaugušus bērnus, kas nespēj rūpēties paši par sevi;

17.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu paplašināt Dublinas regulas jomu, lai iekļautu papildu aizsardzību, jo tas ļautu papildu aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem apvienoties ar ģimenes locekļiem, kuriem ir piešķirts šis aizsardzības veids vai kuri to prasa citā dalībvalstī;

18.

prasa Komisijai pievienot nosacījumu, kas ierobežo Dublinas prasītāju ieslodzīšanu kā pēdējo līdzekli, tādējādi precizējot nosacījumus, uz kuru pamata aizturēšanu var veikt, kā arī tos procesuālos drošības pasākumus, kuri ir jānodrošina;

19.

prasa Komisijai Dublinas regulā skaidri norādīt, ka Dublinas prasītājiem ir tiesības uz tādiem pašiem uzņemšanas nosacījumiem kā citiem patvēruma meklētājiem saskaņā ar Uzņemšanas direktīvu, kuras 3. panta 1. punktā ir norādīti vispārēji nosacījumi, īpaši attiecībā uz materiālajiem uzņemšanas apstākļiem, veselības aprūpi, pārvietošanās brīvību un nepilngadīgo izglītību;

20.

uzskata, ka humānā klauzula, kas ietverta Dublinas regulas 15. pantā, piešķir Dublinas sistēmai ievērojamu elastīgumu, taču tā būtu jāpiemēro plašāk, lai novērstu nevajadzīgas grūtības ģimenēm atšķirtības dēļ;

21.

uzskata, ka gadījumos, kad patvēruma meklētājs ir īpaši mazaizsargātā stāvoklī nopietnas slimības, invaliditātes, vecuma vai grūtniecības dēļ, un tādēļ viņš vai viņa ir atkarīgs/a no radinieka palīdzības, kas atrodas citas dalībvalsts teritorijā, kura nav atbildīga par pieteikuma izskatīšanu, viņam vai viņai pēc iespējas ir jāļauj apvienoties ar šo radinieku; prasa Komisijai apsvērt 15. panta 2. punkta humānās klauzulas atbilstīgo nosacījumu noteikšanu par obligātiem;

22.

uzskata, ka tādām organizācijām kā Sarkanais Krusts vai Sarkanais Pusmēness ir jāievieš proaktīvs pienākums meklēt ģimenes locekļus;

23.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu labāk precizēt apstākļus un procedūras suverenitātes klauzulas piemērošanai, īpaši, lai ieviestu nosacījumu par patvēruma meklētāja piekrišanu;

24.

pauž bažas par pretrunām un trūkumiem datu vākšanā, kas atklāti Komisijas novērtējumā par Dublinas sistēmu, jo īpaši saistībā ar pirkstu nospiedumu reģistrēšanu visiem nelegālajiem ieceļotājiem pie Eiropas Savienības robežām, kas izraisa nopietnas šaubas par sistēmas derīgumu; uzskata, ka iepriekšminētā Regula (EK) Nr. 862/2007 par Kopienas statistiku attiecībā uz migrāciju un starptautisko aizsardzību sniegs ieinteresētajām personām precīzāku ainu par Dublinas sistēmas un citu Kopienas instrumentu starptautiskai aizsardzībai darbību;

25.

pauž bažas par to, ka pašlaik nav pieejams neviens Dublinas sistēmas izmaksu novērtējums; prasa Komisijai šo problēmu novērst, jo tā ir svarīgs šīs sistēmas novērtēšanas faktors;

26.

ar interesi atzīmē Komisijas paustās bažas attiecībā uz to datu vākšanu un kvalitāti, kas nosūtīti uz Eurodac Centrālo vienību, kā arī attiecībā uz pienākuma dzēst konkrētus datus un noteikumu par personas datu aizsardzību neievērošanu; uzskata, ka šīs kļūdas, kas izraisa jautājumu par Eurodac uzticamību, ir pienācīgi jārisina, pirms ir paredzēta jebkāda cita šīs datubāzes izmantošana;

27.

uzskata, ka katrai dalībvalstij slēgtā sarakstā ir jāprecizē aģentūras un iestādes, kurām ir piekļuve Eurodac datubāzei un kādam nolūkam, lai nepieļautu jebkādu nelikumīgu datu izmantošanu;

28.

uzsver, ka piekļuves Eurodac datubāzei piešķiršana dalībvalstu policijai un tiesību aizsardzības iestādēm, kā arī Eiropolam, rada risku, ka informācija var nonākt trešās valstīs, kam varētu būt negatīva ietekme uz patvēruma meklētājiem un viņu ģimenēm; ir pārliecināts, ka tas varētu arī palielināt patvēruma meklētāju aizskaršanas risku;

29.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/10

A.

tā kā personu brīva pārvietošanās ES, it īpaši ņemot vērā divas nesenās paplašināšanās kārtas un atbilstīgo Šengenas valstu grupas paplašināšanos, ir izraisījusi tādu personu un transportlīdzekļu skaita palielināšanos, kuri šķērso valstu robežas darījumu veikšanas vai privātos nolūkos;

B.

tā kā ES ir nepieciešami skaidri, precīzi un iedarbīgi mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas tiesību akti, lai nodrošinātu aizsardzību ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām;

C.

tā kā Ceturtajā direktīvā par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu ir pausts aicinājums Komisijai sniegt ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei gan par to, kā tiek īstenoti un cik iedarbīgi ir sodi, kas noteikti valstī attiecībā uz pamatota piedāvājuma/pamatotas atbildes procedūru, gan arī par sodu atbilstību, un nepieciešamības gadījumā iesniegt priekšlikumus;

D.

tā kā Komisijas ziņojumā ir izpētīti sodu noteikumi dalībvalstīs, atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmas efektivitāte un tas, cik pieejama ir juridisko izdevumu brīvprātīgā apdrošināšana, kuru papildus var izmantot ceļu satiksmes negadījumu potenciālie upuri;

E.

tā kā Ceturtās direktīvas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu 4. panta 6. punktā ir noteikta pamatota piedāvājuma procedūra, saskaņā ar kuru ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām ir tiesības pieprasīt kompensāciju atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvim, kurš pārstāv apdrošinātāju un ir iecelts cietušās personas mītnes valstī;

F.

tā kā ir paredzētas sankcijas, ja trīs mēnešu laikā ceļu satiksmes negadījumā cietusī persona nesaņem pamatotu atbildi no apdrošinātāja;

G.

tā kā vēl ir nepieciešams skaidrojums par to, kā darbojas šis noteikums;

H.

tā kā Komisijai, īstenojot ES politiku, pilnībā ir jāņem vērā paplašināšanās un, galvenokārt, salīdzinoši augstās mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas izmaksas jaunajās dalībvalstīs;

I.

tā kā dalībvalstīs ir īstenoti atšķirīgi sodu noteikumi attiecībā uz pamatota piedāvājuma/pamatotas atbildes procedūru;

J.

tā kā pēc apspriešanās ar valstu iestādēm, tostarp jauno dalībvalstu iestādēm, ir kļuvis skaidrs, ka pašreizējie sodu noteikumi valstīs, kurās tie ir spēkā, ir atbilstīgi un ka visā ES tos īsteno efektīvi;

K.

tā kā dažas dalībvalstis tomēr neparedz īpašas sankcijas un paļaujas tikai uz apdrošinātāju pienākumu maksāt likumā paredzētos procentus par kompensācijas summu, ja pamatots piedāvājums vai pamatota atbilde nav sniegta triju mēnešu laikā;

L.

tā kā vairākumā jauno dalībvalstu atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēma ir salīdzinoši labi zināma;

M.

tā kā Komisija, lai noskaidrotu pilsoņu informētības līmeni par atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmu, apspriedās tikai ar dalībvalstīm un apdrošināšanas nozares pārstāvjiem un šajās apspriedēs pietiekami neiesaistīja pilsoņus un patērētāju organizācijas, t. i., puses, kas ir visvairāk ieinteresētas, lai sistēma kārtīgi darbotos;

N.

tā kā liekākajā daļā dalībvalstu mehānisko transportlīdzekļu izraisītajos ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām ir pieejama juridisko izdevumu apdrošināšana saistībā ar juridiskajām izmaksām, kas radītas minētajām personām; tā kā vairāk nekā 90 % no visām lietām tiek nokārtotas ārpustiesas ceļā un juridiskos izdevumus atlīdzina daudzās dalībvalstīs; tā kā juridisko izdevumu apdrošinātāji turklāt ir jau paredzējuši apdrošinājumu visās pārrobežu lietās uz vairākiem gadiem un ir izveidojuši arī nodaļas, lai apstrādātu prasības no ārvalstīm un sekmētu to ātru izskatīšanu;

O.

tā kā joprojām ir jārisina jautājums par to, vai šādas pamatotas juridiskās izmaksas būtu jāsedz ar sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu visās dalībvalstīs;

P.

turklāt, tā kā pamatotas juridiskās izmaksas, kuras sedz ar sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, nepārprotami nodrošina labāku aizsardzību patērētājiem Eiropā un vairo to uzticību;

Q.

tā kā apdrošināšanas tirgus jaunajās dalībvalstīs nepārtraukti pilnveidojas; tā kā vairākās no šīm dalībvalstīm juridisko izdevumu apdrošināšana tomēr ir relatīvi jauns produkts, kurš jāreklamē, jo sabiedrības informētība par juridisko izdevumu apdrošināšanu ir salīdzinoši niecīga;

R.

tā kā ar juridisko izmaksu obligāto apdrošināšanu būtu jāsekmē patērētāju uzticība sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai, it īpaši gadījumos, kad ir vajadzīga tiesiskā aizsardzība, jo daudzās jaunajās dalībvalstīs patērētājus uztrauc augstā juridisko pakalpojumu maksa, kuru segtu obligātā apdrošināšana;

S.

tā kā juridisko izdevumu obligātā apdrošināšana radīs papildu un daudz sarežģītāka darba slodzi tiesu iestādēs, kā arī, iespējams, tiks kavēta strīdu izšķiršana un nepamatotu prasību skaits procentuāli palielināsies;

T.

tā kā sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai un juridisko izdevumu apdrošināšanai ir atšķirīgi mērķi un tā kā arī to izmantošana atšķiras, proti, sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšana ļauj patērētājam segt izmaksas saistībā ar prasībām, kas vērsta pret viņu pēc ceļu satiksmes negadījuma, savukārt juridisko izdevumu apdrošināšana sedz juridisko pakalpojumu izmaksas, kas saistītas ar prasības celšanu pret trešo personu pēc ceļu satiksmes negadījuma;

U.

tā kā valstu iestāžu, apdrošināšanas nozares pārstāvju un patērētāju organizāciju rīkotās sabiedriskās kampaņas ir svarīgas, lai valstu tirgus spētu pilnveidoties,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu un uzsver to, cik svarīgi apspriežu norisē par ES politikas izstrādi šajā jomā ir pilnībā un efektīvi iesaistīt visas ieinteresētās personas, it īpaši patērētājus;

2.

tādēļ prasa, lai patērētāju organizācijas, kuras pārstāv galvenokārt ceļu satiksmes negadījumos cietušās personas, regulāri iesaistītos dalībvalstīs spēkā esošo sistēmu efektivitātes novērtēšanas procesā;

3.

atzinīgi vērtē tiesību aktu izvērtēšanu pēc to spēkā stāšanās, lai pārliecinātos, vai likumi darbojas kā paredzēts, un lai konstatētu to neparedzētu nepareizu piemērošanu;

4.

uzsver, ka ir būtiski palielināt patērētāju uzticību mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas politikai saistībā ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kuri Eiropas Savienībā šķērso dalībvalstu robežas, turklāt jo īpaši svarīgi tas ir transportlīdzekļu vadītājiem no vecajām dalībvalstīm, kuri ceļo uz jaunajām dalībvalstīm un otrādi;

5.

uzskata, patērētāju uzticība mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanai palielināsies, ja tiks sekmēti pašreizējie tiesiskie un tirgus virzītie risinājumi, ar kuriem patērētājs tiek aizsargāts;

6.

uzskata, ka dalībvalstis ir atbildīgas arī par valsts apdrošināšanas sistēmu labu darbību saistībā ar ES tiesību aktiem par pamatota piedāvājuma/pamatotas atbildes procedūru un par ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām radītajām juridiskajām izmaksām;

7.

aicina Komisiju turpināt cieši uzraudzīt tirgus mehānismu efektīvu darbību un regulāri ziņot Parlamentam par šo jautājumu;

8.

uzskata, ka apdrošinātājam izvirzītā prasība maksāt likumā paredzētos procentus kavējuma gadījumā nav sodīšanas paņēmiens un ka Komisijai šī iemesla dēļ ir jāīsteno lielāka uzraudzība un šajā sakarā jāveic attiecīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka visās dalībvalstīs tirgu darbība ir raita un patērētāji tiek efektīvi aizsargāti;

9.

uzsver, ka ir jāstiprina darba attiecības starp Komisiju, valstu iestādēm, apdrošināšanas nozares pārstāvjiem un patērētājiem, lai regulāri tiktu sniegti precīzi dati par izpildes sistēmām valstīs;

10.

uzsver, ka ir ne tikai jāņem vērā vispārējā ES pieeja attiecībā uz sankcijām, bet arī ir jāpiemēro subsidiaritātes princips, un ka nav nepieciešams saskaņot valstīs spēkā esošos sodu noteikumus;

11.

uzskata, ka valstu regulatīvās iestādes ir piemērotākas, lai patērētājiem nodrošinātu augstāko iespējamo aizsardzības līmeni valstu tirgū;

12.

tādēļ, atsaucoties uz pamatota piedāvājuma/pamatotas atbildes procedūru, iesaka ļaut dalībvalstīm pašām noteikt sankcijas un izvēlēties piemērotāko soda veidu un stingrības pakāpi;

13.

aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvu sodu piemērošanu gadījumos, kad nav ievērots triju mēnešu termiņš, kurā jāsniedz argumentēta atbilde uz prasību atlīdzināt zaudējumus vai arī argumentēts atlīdzības piedāvājums;

14.

uzskata, ka ir lietderīgi pirms sodu piemērošanas uzmanīgi apsvērt apdrošināšanas sabiedrību kavēšanās iemeslus, īpaši ņemot vērā tos iemeslus, kuri nav atkarīgi no šīm sabiedrībām; pauž cerību, ka Komisija turpinās uzraudzīt dalībvalstu tirgus, piedāvājot palīdzību tām valstu iestādēm, kuras lūdz Komisijas atbalstu;

15.

atkārto, ka ir svarīgi vairot pilsoņu uzticību atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmai un popularizēt to, organizējot sabiedriskās kampaņas un īstenojot citus atbilstīgus pasākumus;

16.

aicina dalībvalstis un Komisiju vairot patērētāju uzticību, īstenojot atbilstīgus pasākumus, lai palielinātu informētību par dalībvalstu apdrošināšanas informācijas centriem un veicinātu šo centru izmantošanu, proti, pieprasot, lai apdrošinātāji informācijā, kura jāsniedz pirms līguma noslēgšanas, ietvertu informācijas centra kontaktinformāciju attiecīgajā dalībvalstī;

17.

turklāt aicina dalībvalstis no apdrošinātājiem pieprasīt, lai tie papildus informācijai, kas jāsniedz pirms līguma slēgšanas, patērētājiem sniegtu izsmeļošu informāciju par atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmas darbību, tās izmantošanas iespējām un priekšrocībām, ko minētā sistēma sniedz apdrošinātajai pusei;

18.

mudina Komisiju turpināt uzraudzīt sistēmas darbību un gadījumos, kad tas nepieciešams vai kad valstu iestādes lūdz palīdzību, veikt koordinējošas darbības un sniegt palīdzību;

19.

turklāt uzskata, ka saistībā ar sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu juridisko izdevumu obligātā apdrošināšana radīs nepārprotamu bremzējošu efektu prasību atrisināšanai ārpustiesas ceļā, palielinās tiesā izskatāmo lietu skaitu un, visbeidzot, nepamatoti palielināsies darba slodze tiesās, tādējādi radot pašreizējā un topošā juridisko izdevumu brīvprātīgas apdrošināšanas tirgus darbības destabilizācijas draudus;

20.

tādēļ uzskata, ka iespējamo priekšrocību varētu būt mazāk nekā negatīvo seku, kuras rada juridisko izdevumu obligātās apdrošināšanas iekļaušana sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā;

21.

mudina Komisiju kopā ar dalībvalstīm veikt turpmākos nepieciešamos pasākumus, lai, galvenokārt jaunajās dalībvalstīs, palielinātu informētību par tiesiskās aizsardzības apdrošināšanu, kā arī citiem apdrošināšanas produktiem, īpašu uzmanību pievēršot patērētāju informēšanai par priekšrocībām, kuras sniedz iespēja iegādāties un izmantot viena vai cita veida apdrošināšanu;

22.

ņemot vērā šo kontekstu, uzskata, ka valstu regulatīvajām iestādēm ir izšķiroša nozīme citu dalībvalstu paraugprakses pārņemšanā un īstenošanā;

23.

tādēļ aicina Komisiju palielināt patērētāju aizsardzību, galvenokārt pieprasot, lai dalībvalstis mudinātu to regulatīvās iestādes un apdrošināšanas valsts uzņēmumus vairāk sniegt informāciju par juridisko izdevumu brīvprātīgas apdrošināšanas pieejamību;

24.

uzskata, ka pirms līguma slēgšanas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu varētu sniegt informāciju par iespēju iegūt juridisko izdevumu apdrošināšanu;

25.

aicina dalībvalstis mudināt valsts regulatīvās iestādes un starpniekiestādes, lai tās informē patērētājus par iespējamo risku un brīvprātīgo papildu apdrošināšanu, kas varētu patērētājam nodrošināt tādas priekšrocības kā juridisko izdevumu apdrošināšana, palīdzības apdrošināšana un apdrošināšana pret zādzību;

26.

aicina tās dalībvalstis, kuras nav izveidojušas alternatīvas strīdu izšķiršanas sistēmas prasību apmierināšanai, apsvērt šādu sistēmu ieviešanu, ņemot vērā citu dalībvalstu paraugpraksi;

27.

prasa, lai Komisija pēc Romas II regulas (2) pieņemšanas pāragri neinterpretētu pētījumu rezultātus par miesas bojājumu diferencēšanu, kuri varētu ieteikt uz apdrošināšanu balstītu risinājumu un līdz ar to attiecīgus grozījumus Ceturtajā direktīvā par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu;

28.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/13

A.

tā kā krāpšana nodokļu jomā rada nopietnas sekas dalībvalstu budžetiem un Eiropas Savienības resursu sistēmai, tās rezultātā tiek pārkāpti godīga un pārredzama nodokļu režīma principi, un tā var izraisīt konkurences traucējumus, tādējādi negatīvi ietekmējot iekšējā tirgus darbību; tā kā krāpšana nodokļu jomā godīgiem uzņēmumiem rada neizdevīgus konkurences nosacījumus, un zaudētos nodokļu ieņēmumus galu galā kompensē Eiropas nodokļu maksātāji, maksājot cita veida nodokļus;

B.

tā kā krāpšana nodokļu jomā apdraud taisnīgumu un taisnīgu nodokļu uzlikšanu, jo zaudētos publisko finanšu ienākumus bieži vien kompensē nodokļu pieaugums, ko izjūt vienkāršākie un godīgākie nodokļu maksātāji, kuriem nav iespējas vai vēlmes pārkāpt vai neievērot savas nodokļu maksāšanas saistības;

C.

tā kā pārrobežu tirdzniecības paplašināšanās, ko veicināja iekšējā tirgus izveidošana, izraisījusi arvien lielāku skaitu darījumu, kur nodokļa uzlikšanas vieta un PVN maksātājas personas reģistrācijas vieta atrodas divās dažādās dalībvalstīs;

D.

tā kā, izmantojot pašreizējās nodokļu sistēmas sadrumstalotību un nepilnības, krāpšanai nodokļu jomā saistībā ar pārrobežu darījumiem ir parādījušies jauni veidi, piemēram, “karuseļveida” krāpniecība jeb “pazudušā tirgotāja” darījumi Kopienas iekšienē, un tā kā ir vajadzīgas izmaiņas PVN piemērošanā;

E.

tā kā krāpšana un izvairīšanās no PVN maksāšanas ietekmē Eiropas Savienības budžeta finansējumu, jo šo pārkāpumu rezultātā palielinās vajadzība pēc dalībvalstu pašu resursiem, kuru pamatā ir nacionālais kopienākums;

F.

tā kā krāpšanas apkarošana, kas lielākoties ietilpst dalībvalstu kompetencē, ir problēma, kuru nav iespējams atrisināt atsevišķas valsts mērogā;

G.

tā kā globalizācija rada arvien lielākas starptautiska līmeņa grūtības cīņā pret krāpšanu nodokļu jomā, ņemot vērā trešās valstīs reģistrētu uzņēmumu arvien lielāko iesaistīšanos “karuseļveida” krāpniecībā, elektroniskās tirdzniecības ekspansiju un pakalpojumu tirgus globalizāciju; tā kā šie faktori rada ievērojamus šķēršļus starptautiskās sadarbības uzlabošanai, jo īpaši PVN jomā;

H.

tā kā nodokļu krāpšanas apjoms Eiropas Savienībā ir saistīts ar šobrīd pastāvošo PVN pārejas sistēmu, kas, būdama pārāk sarežģīta, apgrūtina Kopienas iekšienē veikto darījumu izsekošanu un rada lielāku neskaidrību, tādējādi paverot iespējas ļaunprātīgai rīcībai;

I.

tā kā, pārbaudot iespējas apkarot nodokļu krāpšanu, Komisijai un dalībvalstīm, cik vien iespējams, jācenšas izvairīties no tādiem pasākumiem, kas uzņēmumiem un nodokļu iestādēm varētu radīt nesamērīgi lielu administratīvo slogu vai diskriminēt tirgotājus;

J.

tā kā Komisija un Revīzijas palāta ir konsekventi paziņojušas, ka sistēma dalībvalstu savstarpējai informācijas apmaiņai par Kopienas iekšējo preču piegādi nenodrošina būtisku un savlaicīgu informāciju, lai varētu efektīvi apkarot krāpšanos ar PVN; tā kā minētā apstākļa dēļ ir vajadzīgi skaidrāki un saistošāki noteikumi par sadarbību starp dalībvalstīm un Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF);

K.

tā kā dalībvalstu nodokļu sistēmu pienācīgai darbībai ir visai svarīgi izmantot visas pieejamās tehnoloģijas, tostarp vajadzīga arī PVN un akcīzes nodokļu datu elektroniska uzglabāšana un pārsūtīšana; tā kā ikvienā dalībvalstī ir jāuzlabo nosacījumi apmaiņai ar elektroniski uzglabātiem datiem un dalībvalstu tiešai piekļuvei šādiem datiem; tā kā dalībvalstu nodokļu iestādēm jāapstrādā personas dati, pienācīgi ievērojot noteiktos mērķus un ar attiecīgās personas apzinātu piekrišanu vai citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību aktos;

L.

tā kā tirgotāji bieži vien var iegūt tikai nepilnīgu informāciju par savu klientu PVN maksātāja statusu;

M.

tā kā nodokļu krāpšanas atklāšanas līdzekļi jāstiprina, vienlaikus īstenojot spēkā esošos tiesību aktus, kas attiecas uz palīdzību nodokļu iekasēšanā, nodokļu režīmu vienlīdzību un to noderību uzņēmumiem,

1.

atzīmē, ka ES stratēģijas mērķim cīņā pret krāpšanu nodokļu jomā jābūt to zaudējumu novēršanai, kas rodas saistībā ar krāpšanu nodokļu jomā, nosakot jomas, kurās var uzlabot gan ES tiesību aktus, gan administratīvo sadarbību starp dalībvalstīm, efektīvi samazinot krāpšanu nodokļu jomā un, cik vien iespējams, neradot lieku slogu nodokļu administrācijām un nodokļu maksātājiem;

2.

aicina dalībvalstis beidzot pievērst atbilstošu uzmanību cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā;

3.

atgādina, ka ilgtermiņa risinājums efektīvai cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā joprojām ir tādas PVN sistēmas izveide, kuras pamatā ir izcelsmes princips, proti, ar PVN apliekamiem darījumiem starp dalībvalstīm nodokli iekasētu izcelsmes valstī, nevis piemērotu nulles procenta likmi; atzīmē, ka, piemērojot izcelsmes principu, iekšējā tirgū tirgotām precēm nebūtu vajadzīgs atbrīvojums no PVN un pēc tam to aplikšana ar nodokli galamērķa valstī; atgādina — lai nodrošinātu uz izcelsmes principu balstītas PVN sistēmas darbību, ir vajadzīga starpniecības sistēmas izveide, kā minēts Komisijas sākotnējā priekšlikumā 1987. gadā;

4.

pauž nožēlu, ka dažu dalībvalstu bloķējošā attieksme pēdējo desmit gadu laikā pārvilkusi svītru jebkurai efektīvai ES stratēģijai cīņā pret krāpšanu nodokļu jomā;

5.

pauž nožēlu, ka, neskatoties uz daudzpusīgu analīzi, prasībām un iebildumiem, Padome līdz šim nav pieņēmusi efektīvu stratēģiju cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā;

6.

mudina Komisiju, neskatoties uz pēdējo gadu desmitu neveiksmēm, turpināt aktīvi meklēt problēmas risinājumu;

7.

atzīst, ka ar krāpšanu nodokļu jomā saistīto kopējo (tiešo un netiešo) nodokļu zaudējumu apmērs tiek lēsts no 200 miljardiem EUR līdz 250 miljardiem EUR, kas atbilst 2—2,25 % Eiropas Savienības IKP, tostarp 40 miljardi EUR ir saistīti ar krāpšanu PVN jomā, kas pēc aprēķiniem veido 10 % no PVN ieņēmumiem, 8 % no kopējiem alkoholisko dzērienu akcīzes nodokļa ieņēmumiem 1998. gadā un 9 % no kopējiem tabakas izstrādājumu akcīzes nodokļa ieņēmumiem; tomēr pauž nožēlu par to, ka nav pieejami precīzi skaitļi, jo dalībvalstu ziņojumu standarti ir ļoti atšķirīgi;

8.

aicina veidot visās dalībvalstīs vienotus datu pārskatus kā pamatu pārskatāmībai un valsts līmeņa pasākumiem cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā;

9.

pauž nožēlu par to, ka dalībvalstu līmenī apkopotu datu trūkuma dēļ nav iespējams nedz pienācīgi uzzināt patieso problēmas mērogu, nedz attiecīgi novērtēt pārmaiņu — gan pozitīvu, gan negatīvu — pārraudzību;

10.

aicina Komisiju apsvērt jautājumu par saskaņotu Eiropas sistēmu datu apkopošanai un statistikas sagatavošanai par krāpšanu nodokļu jomā, lai varētu iespējami precīzi novērtēt šā fenomena patieso apjomu;

11.

atgādina, ka ēnu ekonomiku nevar likvidēt bez piemērotu stimulu mehānismu ieviešanas; turklāt iesaka, ka dalībvalstīm, izmantojot Lisabonas pārskatu, ir jāsniedz ziņojumi par to, kādus panākumus tās guvušas cīņā pret ēnu ekonomiku;

12.

atzīmē, ka krāpšana PVN jomā izraisa īpašas bažas attiecībā uz iekšējā tirgus darbību, jo tai ir tieša pārrobežu ietekme, tā ir saistīta ar ievērojamiem ieņēmumu zaudējumiem un tai ir tieša ietekme uz ES budžetu;

13.

atkārtoti uzsver, ka pašreizējā PVN sistēma, ko ieviesa 1993. gadā, bija paredzēta tikai kā pārejas sistēma un ka Parlaments ir lūdzis Komisiju līdz 2010. gadam nākt klajā ar ieteikumiem galīgajam lēmumam par piemērojamo PVN sistēmu;

14.

apgalvo, ka personu pārvietošanās brīvība un brīva preču, pakalpojumu un kapitāla aprite iekšējā tirgū kopš 1993. gada, kā arī mazizmēra lielas vērtības preču ražošanas tehnoloģiju attīstība kopumā arvien vairāk apgrūtina cīņu pret krāpšanu PVN jomā, un to vēl vairāk saasina pašreizējās sistēmas sarežģītība un sadrumstalotība, kas apgrūtina darījumu izsekojamību un paver vēl vairāk iespēju ļaunprātīgai rīcībai;

15.

atzīmē, ka pieaug “pazudušā tirgotāja” krāpšanas gadījumu skaits, kā arī PVN sistēmas ļaunprātīga izmantošana noziedzīgos grupējumos, kuri izstrādā uz sistēmas trūkumiem balstītas shēmas; uzsver Eurojust ierosināto lietu saistībā ar “karuseļveida” krāpniecību ar PVN, kurā iesaistītas 18 dalībvalstis un kopējais izkrāpto nodokļu apjoms tiek lēsts ap 2,1 miljardiem euro;

16.

atbalsta Komisijas centienus pašos pamatos mainīt pašreizējo PVN sistēmu; atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstis tagad uzskata šo jautājumu par prioritāti, un mudina tās būt gatavām šajā jomā veikt nopietnus pasākumus;

17.

uzskata, ka pašreizējā sistēma ir novecojusi un ka tā kardināli jāmaina, nenoslogojot godīgus uzņēmumus ar birokrātiskām prasībām; uzskata, ka status quo saglabāšana neatrisina problēmu;

18.

atzīmē, ka apgrieztās nodokļu iekasēšanas sistēmā PVN maksā pircējs vai pakalpojumu saņēmējs, nevis piegādātājs; atzīst, ka šīs sistēmas priekšrocība ir iespēja nepieļaut iesaistīšanos “pazudušā tirgotāja” krāpšanā, nosakot, ka par PVN nomaksu ir atbildīgs pircējs, kam piegādā preces, vai pakalpojumu saņēmējs;

19.

atzīmē, ka dubultā PVN sistēmas izveide kavētu efektīvu iekšējā tirgus darbību un radītu vēl sarežģītāku vidi, kas varētu bremzēt ieguldījumus uzņēmējdarbībā, ko savukārt ilgtermiņā varētu pārvarēt tikai ar obligātas vispārinātas apgrieztās nodokļu iekasēšanas sistēmas palīdzību, nevis ar brīvprātīgu vai izvēlētu piegāžu atlases sistēmu;

20.

atzīmē arī to, ka apgrieztās nodokļu iekasēšanas sistēma nepieļauj maksājumu pa daļām un kopējais PVN tiek maksāts tikai piegādes ķēdes beigu posmā, atkāpjoties no pašregulējoša PVN kontroles mehānisma; brīdina, ka var parādīties jauni krāpšanas veidi, arī palielināti nodokļu zaudējumi mazumtirdzniecības līmenī un ļaunprātīga PVN reģistrācijas numuru izmantošana, un ka šādas krāpšanas apkarošana, ieviešot papildu pārbaudes, varētu radīt papildu administratīvo slogu godīgiem tirgotājiem; tāpēc mudina ievērot piesardzību un nopietni apsvērt apgrieztās nodokļu iekasēšanas sistēmas ieviešanu; tomēr atzīmē, ka robežvērtības piemērošana, lai ierobežotu ar nodokli neaplikta galapatēriņa risku, var palīdzēt cīņā pret krāpšanu un uzskata, ka Padomes ierosinātā 5 000 EUR robežvērtība ir pamatota;

21.

saglabājot piesardzību un kritisku attieksmi, atzīmē, ka izmēģinājuma projekts var dalībvalstīm palīdzēt labāk izprast risku, kas saistīts ar apgrieztās nodokļu iekasēšanas mehānismu, un mudina Komisiju un dalībvalstis noteikt pienācīgas garantijas, lai nodrošinātu, ka izmēģinājuma projekta darbības laikā nedz dalībvalsts, kura piedalās projektā, nedz jebkura cita dalībvalsts netiek pakļauta lielam riskam;

22.

uzskata, ka vislabākais risinājums, apkarojot ar pārrobežu piegādēm saistītu krāpšanu PVN jomā, ir tādas sistēmas ieviešana, kurā Kopienas iekšējo piegāžu atbrīvojums no PVN ir aizstāts ar 15 % nodokļa likmi; atzīmē, ka šīs sistēmas darbībai būtu labāk, ja dažādās un sarežģītās samazinātās likmes tiktu būtiski vienkāršotas, līdz minimālam līmenim samazinot administratīvo slogu uzņēmumiem un nodokļu iestādēm; atzīmē, ka atsevišķi PVN likmju samazinājumi, kas ieviesti pirms 1992. gada, rūpīgi jāizskata un jānovērtē, vai tie ir ekonomiski pamatoti;

23.

atzīst, ka sakarā ar diferencētām PVN likmēm Kopienas iekšējo piegāžu aplikšana ar nodokli būs saistīta ar maksājumu līdzsvarošanas nepieciešamību starp dalībvalstīm; uzskata, ka šādu līdzsvarošanu varētu veikt ar starpniecības centra palīdzību, kas atvieglotu ieņēmumu nodošanu no vienas dalībvalsts uz citu; uzsver, ka starpniecības centra darbība tehniski ir iespējama;

24.

uzskata, ka decentralizētu starpniecības centru sistēma būtu piemērotāka un ka to varētu izveidot ātrāk, jo tā dalībvalstīm dotu iespēju divpusējās sarunās vienoties par svarīgiem aspektiem, ņemot vērā šo valstu tirdzniecības bilanci, to PVN sistēmas darbības līdzību, kontroles mehānismus un savstarpēju uzticēšanos;

25.

uzsver, ka piegādi saņemošās dalībvalsts nodokļu administrācijas pienākums ir iekasēt PVN no sava piegādātāja un, izmantojot starpniecības sistēmu, nodot to tās valsts nodokļu administrācijai, kurā noticis Kopienas iekšējais pirkums; atzīst, ka starp nodokļu administrācijām jādibina savstarpējas uzticēšanās attiecības;

26.

uzsver, ka dalībvalstis vienas pašas nevar apkarot pārrobežu krāpšanu nodokļu jomā; uzskata, ka informācijas apmaiņa un sadarbība dalībvalstu starpā un ar Komisiju gan pēc būtības, gan tempa ziņā ir bijusi nepietiekama, lai efektīvi apkarotu krāpšanu nodokļu jomā; uzskata, ka tieša saziņa starp vietējiem un valsts līmeņa krāpšanas apkarošanas birojiem nav nedz pietiekami attīstīta, nedz īstenota, un rezultātā vērojama neefektivitāte, nepietiekama administratīvās sadarbības struktūru izmantošana un novēlota saziņa;

27.

uzstāj — lai aizsargātu savus nodokļu ieņēmumus, kas saistīti ar iekšējo tirgu, visām dalībvalstīm ir jāveic līdzīgi pasākumi pret nodokļu nemaksātājiem, neatkarīgi no tā, kur radušies ieņēmumu zaudējumi; aicina Komisiju ierosināt iespējamos mehānismus, lai dalībvalstu starpā veicinātu šādu sadarbību;

28.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par grozījumu veikšanu Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (2) un Padomes 2003. gada 7. oktobra Regulā (EK) Nr. 1798/2003 par administratīvu sadarbību pievienotās vērtības nodokļu jomā (3), lai no 2010. gada paātrinātu informācijas apkopošanu un apmaiņu par Kopienas iekšējiem darījumiem; atzīst, ka ierosinātie noteikumi par ziņojumiem viena mēneša robežās radīs papildu administratīvo slogu uzņēmumiem, kas sniedz tikai tādus pakalpojumus, uz kuriem šie noteikumi pašlaik neattiecas, tomēr atzīst, ka tas ir vajadzīgs, lai izvairītos no “karuseļveida” krāpniecības dažu pakalpojumu jomā;

29.

mudina Padomi ātri pieņemt ierosinātos pasākumus un aicina Komisiju iesniegt papildu priekšlikumus par visu dalībvalstu automatizētu pieeju dalībvalstu datiem, kas nav sensitīvi un kas attiecas uz šo valstu nodokļu maksātājiem (uzņēmējdarbības nozare, atsevišķi dati par apgrozījumu utt.), kā arī par tādu procedūru saskaņošanu, kas attiecas uz PVN maksātāju reģistrāciju un izslēgšanu no reģistra, lai nodrošinātu, ka fiktīvus nodokļu maksātājus ātri identificē un izslēdz no reģistra; uzsver, ka dalībvalstīm ir jāuzņemas atbildība par savu datu atjaunināšanu, jo īpaši saistībā ar izslēgšanu no reģistra un fiktīvo nodokļu maksātāju reģistrāciju;

30.

atgādina, ka Lisabonas stratēģijas ieviešanu varētu kavēt “nodokļu paradīzes”, ja tās liks pārmērīgi pazemināt nodokļu likmes un kopumā mazinās nodokļu ieņēmumus;

31.

uzsver arī to, ka, pastāvot budžeta disciplīnai, jebkāda nodokļu bāzes samazināšana apdraudēs dalībvalstu spēju panākt atbilstību grozītajam Stabilitātes un izaugsmes paktam;

32.

uzsver — lai likvidētu “nodokļu paradīzes”, cita starpā ir vajadzīga trīspusēja stratēģija: risināt jautājumu par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, paplašināt darbības jomu Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīvai 2003/48/EK par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti kā procentu maksājumi par uzkrājumiem (4) un pieprasīt, lai ESAO ar savu dalībvalstu palīdzību piemērotu sankcijas neatsaucīgām “nodokļu paradīzēm”;

33.

pauž nožēlu, ka dalībvalstis, izmantojot arvien jaunas atrunas un vilcināšanās taktiku, kavē Direktīvas 2003/48/EK grozīšanu, un aicina Komisiju, neskatoties uz pretestību, iespējami drīz nākt klajā ar priekšlikumiem;

34.

uzsver, ka grozījumiem Direktīvā 2003/48/EK par uzkrājumu procentu nodokli ir jānovērš dažādi šīs direktīvas trūkumi un nepilnības, kas neļauj atklāt izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpnieciskas darbības nodokļu jomā;

35.

aicina Komisiju izpētīt Direktīvas 2003/48/EK par uzkrājumu procentu nodokli iespējamos grozījumu variantus, izskatot arī iespēju paplašināt direktīvas darbības jomu attiecībā uz juridisko personu veidiem un finanšu ieņēmumu avotiem;

36.

mudina Eiropas Savienību arī turpmāk iekļaut darba kārtībā “nodokļu paradīžu” likvidāciju visā pasaulē, ņemot vērā negatīvās sekas, ko “nodokļu paradīzes” rada dalībvalstu nodokļu ieņēmumiem; aicina Padomi un Komisiju izmantot Eiropas Savienības kā tirdzniecības lielvaras ietekmi, risinot sarunas par tirdzniecības un sadarbības nolīgumiem ar “nodokļu paradīžu” valdībām, lai pārliecinātu tās atcelt nodokļu noteikumus un praksi, kas veicina izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpniecību; atzinīgi vērtē Padomes 2008. gada 14. maija ieteikumus, kas sperts kā pirmais solis, tirdzniecības nolīgumos iekļaut klauzulu par labu pārvaldību nodokļu jautājumos; prasa Komisijai turpmākajās sarunās par tirdzniecības nolīgumiem nekavējoties nākt klajā ar šādu klauzulu;

37.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/19

A.

tā kā brīvprātīgu darbu veic vairāk nekā 100 miljoni dažādu tautību Eiropas iedzīvotāju dažādā vecumā ar dažādiem reliģiskajiem uzskatiem;

B.

tā kā 2007. gadā publicētais Eirobarometra pētījums atklāja, ka trīs no desmit Eiropas iedzīvotājiem veic brīvprātīgu darbu un gandrīz 80 % aptaujāto uzskata, ka brīvprātīgajam darbam ir svarīga nozīme Eiropas demokrātijas dzīvē (3);

C.

tā kā brīvprātīgā darba sektors saskaņā ar aplēsēm veido 5 % no dalībvalstu kopējā iekšējā kopprodukta un attīsta inovatīvas darbības, lai noteiktu sabiedrības vajadzības, uzklausītu tās un atbilstīgi rīkotos;

D.

tā kā Eiropas Brīvprātīgo centrs, Eiropas Jaunatnes forums, Brīvprātīgo pakalpojumu organizāciju apvienība, Pasaules Skautu kustības organizācija, “Sarkanā krusta” Eiropas Savienības birojs, organizācijas “volonteurope”, Eiropas veco ļaužu platforma (AGE), “Solidar”, “Caritas Europa”, “ENGAGE”, “Johanniter International”, Eiropas Sporta nevalstiskā organizācija un citas organizācijas, kopā pārstāvot tūkstošiem organizāciju, kurās iesaistīti miljoni brīvprātīgo, ir aicinājušas Eiropas iestādes pasludināt 2011. gadu par Eiropas brīvprātīgā darba gadu,

1.

aicina Komisiju ar visu ES institūciju atbalstu pasludināt 2011. gadu par Eiropas brīvprātīgā darba gadu;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem Komisijai un Padomei.

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/21

A.

tā kā Komisija tās Baltajā grāmatā “Jauns impulss Eiropas jaunatnei” (COM(2001)0681), kuru Parlaments pārbaudīja tā 2002. gada 14. maija rezolūcijā (1), noteikusi mērķi pievērst lielāku uzmanību jaunatnei visās politikas jomās, jo īpaši attiecībā uz izglītību un mūžizglītību, nodarbinātību, sociālo integrāciju, veselību, jaunatnes patstāvību, mobilitāti, pamattiesībām un nediskrimināciju;

B.

tā kā 2005 gada 22. un 23. marta Eiropadome pieņēma Eiropas Jaunatnes paktu kā vienu no līdzekļiem Lisabonas mērķu īstenošanai, un 2008. gada martā atkārtoti apstiprināja savu apņēmību, uzsverot nepieciešamību ieguldīt jaunatnē tagad un arī nākotnē;

C.

tā kā Komisija 2007. gada 5. septembra paziņojumā “Sekmēt jaunatnes pilnīgu iesaistīšanos izglītībā, nodarbinātībā un sabiedrībā” (COM(2007)0498) ir apliecinājusi nepieciešamību risināt ar jaunatni saistītos jautājumus;

D.

tā kā Parlaments ir pieņēmis tā 2007. gada 19. jūnija rezolūciju par reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz pasākumiem jaunu sieviešu ģimenes dzīves un studiju laika posma apvienošanai Eiropas Savienībā (2) un 2008. gada 21. februāra rezolūciju par Eiropas demogrāfisko nākotni (3), kuros uzsvērta nepieciešamība pievērst lielāku uzmanību jaunatnei,

1.

aicina Komisiju apsvērt, kāda būs turpmāko likumdošanas priekšlikumu ietekme uz jaunatni, un iekļaut gan šos apsvērumus, gan arī rezultātus, ko devis strukturētais dialogs ar jaunatnes organizācijām šo priekšlikumu gatavošanā, jo īpaši tajās politikas jomās, kas minētas A. apsvērumā;

2.

aicina dalībvalstis Lisabonas nacionālo reformu programmu īstenošanā pievērst uzmanību jaunatnei un ņemt vērā ar jaunatni saistītos jautājumus attiecīgajās politikas jomās;

3.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem Padomei, Komisijai un Eiropas Jaunatnes forumam.

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/23

A.

tā kā bērnu nolaupīšana ir viens no visnecilvēciskākajiem noziegumiem;

B.

tā kā šādu noziegumu skaits Eiropā arvien pieaug un tas var būt saistīts ar upuru transportēšanu pāri valstu robežām;

C.

tā kā iespējas glābt nolaupīta bērna dzīvību, laikam ritot, arvien samazinās;

D.

tā kā nav kopējas Eiropas brīdināšanas sistēmas bērnu pazušanas gadījumos un arī daudzās Eiropas Savienības dalībvalstīs nav šādas vietējās vai valsts mēroga sistēmas,

1.

aicina dalībvalstis ieviest brīdināšanas sistēmu par bērnu pazušanu, kuras iedarbināšanas gadījumā būtu nekavējoties jāsniedz attiecīgajiem plašsaziņas līdzekļiem, robežsardzes, muitas un tiesībaizsardzības iestādēm:

2.

aicina dalībvalstis noslēgt sadarbības nolīgumus ar visām robežvalstīm, lai nodrošinātu iespēju ātri izziņot trauksmi visās atbilstīgajās teritorijās;

3.

aicina attīstīt kopīgu organizāciju, kas sniegtu palīdzību dalībvalstu struktūrām un apmācītu tās;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem Padomei un Komisijai.

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/26

A.

tā kā ES atkārtoti apliecina atbalstu Gruzijas neatkarībai, suverenitātei un teritoriālajai integritātei tās starptautiski atzītajās robežās;

B.

tā kā Krievijas pilsoņu pasu izsniegšana iedzīvotājiem Dienvidosetijā un atbalsts separātistu kustībai vienlaikus ar pastiprinātām separātistu militārajām darbībām ciematos, kuros dzīvo Gruzijas iedzīvotāji, kā arī Krievijas plaša mēroga militārie manevri pie Gruzijas robežas 2008. jūlijā palielināja spriedzi Dienvidosetijā;

C.

tā kā pēc vairākām pieaugoša sasprindzinājuma nedēļām, kuru laikā notika pušu bruņotas sadursmes, un Dienvisodetijas separātistu bruņoto spēku rīkotajām provokācijām, detonējot spridzekļus, izraisot sadursmes, kurās gāja bojā cilvēki, apšaudot Gruzijas teritoriju ar kājnieku ieročiem un artilēriju, kā rezultātā gāja bojā daudzi civiliedzīvotāji un vēl vairāk tika ievainoti, 2008. gada naktī no 7. uz 8. augustu Gruzijas armija uzsāka negaidītu artilērijas uzbrukumu Chinvali, kam sekoja sauszemes uzbrukums, kurā tika izmantoti gan tanki, gan kājnieki, lai atgūtu kontroli pār Dienvidosetiju;

D.

tā kā Krievija, kas bija veikusi ilgstošu militāru sagatavošanos, nekavējoties atbildēja ar masīvu pretuzbrukumu, ievedot tankus un sauszemes bruņoto spēku vienības, bombardējot Gruzijā vairākas teritorijas, tostarp Gori pilsētu, un bloķējot Gruzijas Melnās jūras ostas;

E.

tā kā apmēram 158 000 cilvēku krīzes dēļ bija spiesti doties bēgļu gaitās, pamest mājas un tagad viņiem ir jāsniedz palīdzība un jāatbalsta viņu centieni atgriezties iepriekšējā dzīvesvietā; tā kā atgriešanos nedrošu padara kasešu bumbas, nesprāgusī munīcija un kājnieku mīnas, kā arī Krievijas brīdinājumi un nevēlēšanās sadarboties;

F.

tā kā Krievijas militārās operācijas radīja nopietnus postījumus infrastruktūrai Gruzijā un tā kā ir nepieciešama humānā palīdzība;

G.

tā kā starptautiskie cilvēktiesību speciālisti un militārie analītiķi ir dokumentāli konstatējuši, ka Krievijas bruņotie spēki Gruzijā ir pielietojuši kasešu bumbas, kas konflikta zonās ir atstājušas tūkstošiem nesprāgušas munīcijas vienību; tā kā arī Gruzija atzinusi, ka Dienvidosetijā Roki tuneļa tuvumā ir izmantojusi kasešu bumbas;

H.

tā kā Gruzijas un Krievijas prezidenti 2008. gada 12. augustā, pamatojoties uz ES kā starpnieka īstenotajiem centieniem tūlītējai karadarbības pārtraukšanai, apņēmās ievērot vienošanos izvest Gruzijas un Krievijas bruņotos spēkus pozīcijās, kādas tiem bija līdz 2008. gada 7. augustam un uzsākt starptautiskas sarunas par starptautisku mehānismu, kas nekavējoties jāizveido, lai sagatavotu konflikta miermīlīgu un ilgstošu atrisinājumu;

I.

tā kā NATO 2008. gada 19. augustā pārtrauca regulāras attiecības augstākajā līmenī ar Krieviju, paziņojot, ka Krievijas militārā darbība bijusi “nesamērīga” un “neatbilstoša” tās miera uzturēšanas uzdevumam Gruzijas daļās un ka nevar turpināt normālas attiecības, kamēr Krievijas karaspēks atrodas Gruzijā;

J.

tā kā Krievija 2008. gada 22. augustā izveda tankus, artilēriju un simtiem karavīru no ieņemtajām pozīcijām visdziļāk Gruzijas teritorijā, bet joprojām kontrolē pieeju ostas pilsētai Poti dienvidos no Abhāzijas, un Krievijas valdība paziņoja, ka paturēs karaspēku drošības zonā ap Dienvidosetiju, izvietojot astoņus kontrolposteņus, kurus kontrolēs Krievijas karaspēks;

K.

tā kā Krievijas parlamenta augšpalāta 2008. gada 25. augustā pieņēma rezolūciju, lūdzot prezidentam atzīt no Gruzijas atdalījušos Abhāzijas un Dienvidosetijas apgabalu neatkarību, kurai 2008. gada 26. augustā sekoja prezidenta Dmitrija Medvedeva lēmums, ka Krievija oficiāli atzīs šos divus apgabalus kā neatkarīgas valstis,

L.

tā kā šim konfliktam būs tālejošas sekas attiecībā uz reģiona stabilitāti un drošību, kas neaprobežosies tikai ar tiešajām attiecībām starp visām konfliktā iesaistītajām pusēm, iespējams negatīvi ietekmējot ES un Krievijas attiecības, Eiropas Kaimiņattiecību politiku, Melnās jūras reģionu un vēl tālākus reģionus;

M.

tā kā Eiropas Savienībai saistībā ar Gruzijas krīzi ir jāsaglabā pilnīga politiskā vienotība un jāpauž vienots viedoklis, jo īpaši attiecībās ar Krieviju; tā kā virzība uz miermīlīgu un stabilu Gruzijas un Kaukāza reģiona konfliktu noregulējumu liks gan vispusīgi pārskatīt ES kaimiņattiecību politiku, gan plašāk iesaistīties šajā reģionā, turklāt sadarbībā ar visām Eiropas un starptautiskajām organizācijām, jo īpaši EDSO;

N.

tā kā pagājušajā nedēļā Gruzijas valdība pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Krieviju un Krievijas Federācija atbildēja ar to pašu,

1.

uzskata, ka šos konfliktus Kaukāzā nevar atrisināt ar militāru spēku un asi nosoda visus tos, kas ķērās pie spēka pielietošanas un vardarbības, lai Gruzijas separātiskajās teritorijās Dienvidostijā un Abhāzijā mainītu pastāvošo situāciju;

2.

aicina Krieviju ievērot Gruzijas Republikas suverenitāti un teritoriālo vienotību, kā arī starptautiski atzīto robežu neaizskaramību, un tāpēc asi nosoda Krievijas Republikas lēmumu atzīt no Gruzijas atdalījušos Dienvidosetijas un Abhāzijas apgabalu neatkarību kā rīcību, kas ir pretrunā starptautiskajām tiesībām;

3.

norāda, ka jebkādam lēmumam par Dienvidosetijas un Abhāzijas galīgo statusu jāpamatojas uz starptautisko tiesību pamatprincipu ievērošanu, tostarp uz Eiropas Drošības un sadarbības konferences 1975. gada Nobeiguma akta (Helsinku Nobeiguma akta) ievērošanu, īpaši attiecībā uz bēgļu atgriešanos un viņu īpašuma tiesību ievērošanu un minoritāšu tiesību garantēšanu un ievērošanu;

4.

nosoda Krievijas nepieņemamo un neproporcionālo militāro darbību un iebrukumu dziļi Gruzijas teritorijā, kas pārkāpj starptautiskās tiesības; uzsver, ka Krievijai nav nekādu likumīgu iemeslu iebrukt Gruzijā, okupēt tās daļas un apdraudēt demokrātiskas valsts valdības varu;

5.

izsaka nožēlu par cilvēku bojāeju un ciešanām, ko izraisījusi visu konfliktā iesaistīto pušu neprognozētā spēka izmantošana;

6.

pauž dziļas bažas par Krievijas mīnu postījumu ietekmi uz Gruzijas sociālo un ekonomisko darbību, īpaši attiecībā uz dzelzceļa tilta uzspridzināšanu 2008. gada 16. augustā pie Kaspi galvenajā dzelzceļa līnijā no Tbilisi uz Poti un degvielas kravas vilciena, kas caur Poti veda naftu eksportēšanai no Kazahstānas, uzspridzināšanu 2008. gada 24. augustā; uzsver, ka ar abām darbībām tiek pārkāpta apņemšanās ievērot pamieru;

7.

atkārtoti apstiprina savu principiālo uzskatu, ka nevienai trešai valstij nav veto tiesību pret citas valsts neatkarīgu lēmumu pievienoties jebkurai starptautiskai organizācijai vai aliansei vai tiesību destabilizēt demokrātiski ievēlētu valdību;

8.

uzsver, ka Eiropas un Krievijas partnerattiecības ir jābalsta uz Eiropas sadarbības pamatnoteikumu ievērošanu, kuru īsteno darbos, nevis tikai vārdos;

9.

atzinīgi vērtē to, cik efektīvi un ātri ES prezidentūra reaģēja uz šo konfliktu un kādu vienotību demonstrēja dalībvalstis, uzņemoties vidutāja lomu abu pušu starpā un palīdzot tām noslēgt pamiera plānu; šajā sakarā atzinīgi vērtē iepriekšminētās Eiropadomes ārkārtas sanāksmes secinājumus;

10.

īpaši mudina Krieviju ievērot visas saistības saskaņā ar panākto un ES diplomātisko centienu rezultātā parakstīto vienošanos par karadarbības pārtraukšanu, sākot ar pilnīgu un tūlītēju karaspēka izvešanu no pašas Gruzijas, kā arī samazinot militāro klātbūtni Dienvidosetijā un Abhāzijā, atstājot šajos divos apgabalos tikai Krievijas miera uzturētāju vienību tādā apjomā, kāds tas bija pirms konflikta sākšanās; nosoda Krievijas iebrukuma karaspēka un iesaistīto algotņu plaši īstenoto marodierismu;

11.

pieprasa steidzami veikt neatkarīgu starptautisku izmeklēšanu, lai konstatētu faktus un viestu lielāku skaidrību attiecībā uz vairākiem apgalvojumiem;

12.

prasa Gruzijai, kas ir ratificējusi Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus, un arī Krievijas iestādēm sniegt atbalstu un pilnībā sadarboties ar Starptautiskās Krimināltiesas prokurora biroju tā veiktajā izmeklēšanā par traģiskajiem notikumiem un uzbrukumiem civiliedzīvotājiem, kas notika konflikta laikā, lai varētu noteikt atbildību un saukt vainīgos pie atbildības;

13.

aicina Krievijas un Gruzijas varas iestādes sniegt pilnīgu informāciju par teritorijām, kurās bruņotie spēki nometa kasešu bumbas, lai nekavējoties varētu uzsākt atmīnēšanas operācijas un nepieļautu, ka turpmāk cieš nevainīgi civiliedzīvotāji, un atvieglotu pārvietoto personu drošu atgriešanos;

14.

aicina ES, NATO un šo organizāciju dalībvalstis balstīties uz kopēju nostāju un izmantot visas iespējas, lai pārliecinātu Krievijas valdību ievērot starptautiskās tiesības, kas ir nepieciešams priekšnosacījums, lai šī valsts varētu ieņemt nozīmīgu lomu starptautiskajā sabiedrībā; atgādina Krievijai, ka tā, būdama ANO veto tiesību izmantotāja, ir atbildīga par miera saglabāšanu pasaulē;

15.

aicina Padomi un Komisiju pārskatīt savu politiku attiecībā uz Krieviju, ja Krievija nepilda savas saistības saskaņā ar vienošanos par pamieru; tāpēc atbalsta Eiropadomes lēmumu atlikt partnerības un sadarbības nolīguma sarunas līdz brīdim, kamēr Krievijas karaspēks tiek atsaukts uz pozīcijām, kādās tas atradās līdz 2008. gada 7. augustam;

16.

aicina Komisiju ierosināt nolīgumus par vīzu režīma atvieglojumiem un atpakaļuzņemšanu ar Gruziju vismaz tādā pašā apjomā, kā attiecībās ar Krieviju;

17.

aicina dalībvalstis pārskatīt attieksmi pret vīzu pieprasījumiem no Dienvidosetijas un Abhāzijas saimnieciskās darbības veikšanai;

18.

stingri nosoda gruzīnu piespiedu pārvietošanu no Dienvidosetijas un Abhāzijas un pieprasa Dienvidosetijas un Abhāzijas de facto varas iestādēm garantēt pārvietoto civiliedzīvotāju drošu atgriešanos saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām;

19.

atzinīgi vērtē EDSO iniciatīvu palielināt neapbruņoto novērotāju skaitu; aicina turpināt nostiprināt EDSO misiju Gruzijā, nodrošinot pilnīgu pārvietošanos brīvību visā valstī, un mudina ES dalībvalstis sniegt ieguldījumu šajos centienos;

20.

aicina Eiropas Savienību sniegt būtisku ieguldījumu paredzētajā starptautiskajā konfliktu risināšanas mehānismā, un tāpēc atzinīgi vērtē Eiropadomes lēmumu papildus ANO un EDSO misijām izvietot arī EDAP (Eiropas Došības un aizsardzības politikas) novērošanas misiju un lūgt ANO vai EDSO mandātu EDAP miera misijai;

21.

atzinīgi vērtē ES aktīvo un konsekvento atbalstu visiem starptautiskajiem centieniem rast miermīlīgu un noturīgu konflikta risinājumu, jo īpaši Padomes apņemšanos atbalstīt ANO, EDSO un citus konflikta atrisināšanas centienus; īpaši atzinīgi vērtē lēmumu iecelt ES īpašo pārstāvi Gruzijas krīzes jautājumos;

22.

atzinīgi vērtē Komisijas piešķirto steidzamo humāno palīdzību civiliedzīvotājiem EUR 6 miljonu apmērā, taču tā jāpapildina ar turpmākiem līdzekļiem, pamatojoties uz palīdzības saņēmēju vajadzībām; atzīmē, ka pēckonflikta periodā steidzami nepieciešama atjaunošanas palīdzība;

23.

atzinīgi vērtē Padomes lēmumu sasaukt starptautisku palīdzības sniedzēju konferenci Gruzijas atjaunošanai, un mudina Padomi un Komisiju izskatīt iespēju pieņemt plašu ES plānu, lai finansiāli atbalstītu kara skarto Gruzijas apgabalu atjaunošanu un nodrošinātu plašāku ES klātbūtni šajā valstī un visā reģionā;

24.

aicina visas konfliktā iesaistītās puses nodrošināt pilnīgu un neierobežotu piekļuvi humānās palīdzības sniegšanai upuriem, tostarp gūstekņiem un iekšzemē pārvietotajām personām;

25.

uzskata, ka Gruzijas un citu Dienvidkaukāza reģiona neatrisināto konfliktu noregulējuma meklējumos varētu palīdzēt konfliktu risināšanas mehānismu internacionalizācija; tāpēc iesaka, lai Eiropas Savienība sasauc “Kaukāza miera konferenci” kā šī procesa svarīgāko sastāvdaļu; uzskata, ka šādā konferencē jāapspriež starptautiskās garantijas pilsonisko un politisko tiesību pilnīgai ievērošanai un starptautiskā tiesiskuma loma demokrātijas veicināšanā; uzsver, ka konferencē jādod vārds arī tām Kaukāza reģiona grupām, kuras līdz šim nav tikušas pārstāvētas vai kurām bijušas liegtas iespējas paust savu viedokli;

26.

aicina Padomi un Komisiju turpināt pilnveidot Eiropas kaimiņattiecību politiku, to labāk pielāgojot austrumu partneru vajadzībām, tostarp pastiprinot ES iesaistīšanos Melnās jūras reģionā, tālāk attīstot Eiropas Parlamenta priekšlikumu par Eiropas ekonomikas zonu plus vai Zviedrijas un Polijas priekšlikumu veidot Austrumu partnerību, un jo īpaši paātrināt brīvās tirdzniecības zonas izveidi attiecībā uz Gruziju, Ukrainu un Moldovas Republiku; norāda, ka liberalizējot ES vīzu politiku ir jāņem vērā, ka uz Krieviju šajā ziņā attiecas labāki nosacījumi, nekā uz šīm valstīm;

27.

uzsver to, ka daudzas problēmas Dienvidkaukāza reģionā ir savstarpēji saistītas, un ka ir nepieciešams visaptverošs risinājums stabilitātes pakta veidā, kurā iesaistītos arī svarīgākās ieinteresētās personas no ārienes; uzsver nepieciešamību pastiprināt sadarbību ar kaimiņvalstīm Melnās jūras reģionā, izveidojot īpašu institucionālu un daudzpusēju mehānismu, piemēram, Savienību Melnajai jūrai, un rīkojot starptautisku drošības un sadarbības konferenci par Dienvidkaukāza reģionu; tādēļ lūdz Komisiju iesniegt Parlamentam un Padomei īpašu priekšlikumu par daudzpusēja mehānisma izveidi Melnās jūras reģionam, ietverot tajā arī Turciju un Ukrainu; uzskata, ka visa reģiona stabilitātes interesēs un lai nodrošinātu enerģijas plūsmas, ir jāiesaista arī kaimiņvalstis, piemēram, Kazahstāna;

28.

atgādina, ka 2008. gada 3. aprīļa augstākā līmeņa sanāksmē Bukarestē NATO vienojās, ka Gruzija kļūs par Alianses locekli;

29.

uzsver Gruzijas nozīmi ES energoapgādes drošības uzlabošanā, nodrošinot alternatīvu maršrutu enerģijas tranzītam pa Krievijas teritoriju; uzskata, ka ir ļoti svarīgi efektīvi aizsargāt esošo infrastruktūru, piemēram, BTC cauruļvadu, un aicina Komisiju piedāvāt Gruzijai visu nepieciešamo palīdzību šī uzdevuma īstenošanai; sagaida, ka ES stingri ievēros politiskās un budžeta saistības saistībā ar Nabuko cauruļvada būvi, jo tas atzīts par ES prioritāro projektu, un šis cauruļvads šķērsos Gruzijas teritoriju un ir uzskatāms par visnopietnāko alternatīvu tiem projektiem, kuri uzsākti sadarbībā ar Krieviju, un kuri visi var vēl palielināt ES dalībvalstu ekonomisko un politisko atkarību no Krievijas;

30.

aicina Padomi un Komisiju turpināt centienus, lai pieņemtu ES kopēju enerģētikas politiku, kas cita starpā pievērstu uzmanību vajadzībai dažādot piegādes avotus;

31.

uzskata, ka sadarbība Dienvidkaukāzā nedrīkst nozīmēt ES un Krievijas savstarpēji izslēdzošu ietekmju zonu jeb tā saukto “interešu sfēru” veidošanos;

32.

uzskata, ka ES loma pašreizējā krīzē apliecina nepieciešamību stiprināt Eiropas ārpolitiku, aizsardzības un drošības politiku, un uzskata, ka atbilstošs paņēmiens šī uzdevuma īstenošanai ir Lisabonas līgums, tostarp Augstā pārstāvja amata izveide, solidaritātes klauzula un ES energoapgādes drošības politika;

33.

uzsver nepieciešamību nodrošināt stabilitāti Dienvidkaukāza reģionā un aicina Armēnijas un Azerbaidžānas valdības sniegt savu ieguldījumu šī mērķa sasniegšanā, ievērojot visas starptautiskās saistības;

34.

atkārtoti apstiprina principu, ka labākā garantija stabilitātei visā Dienvidkaukāza reģionā ir plurālistiska un demokrātiska pārvaldība, kurā darbojas opozīcijas partijas un tiek ievērotas cilvēktiesības un pilsoņu tiesības;

35.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Gruzijas prezidentam un parlamentam, Krievijas Federācijas prezidentam un parlamentam, NATO, EDSO un Eiropas Padomei.

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/31

A.

tā kā akadēmiskais kopīgā Eiropas līgumtiesību modeļa projekts (8) tika iesniegts Komisijai 2007. gada beigās;

B.

tā kā kopīgā Eiropas līgumtiesību modeļa projektu patlaban novērtē dažu akadēmisku grupu tīkls, tostarp “Association Henri Capitant des Amis de la Culture Juridique Francaise” un “Société de législation comparée”, kas jau ir publicējušas “Principes contractuels communs” un “Terminologie contractuelle commune” (9);

C.

tā kā Komisija ir uzsākusi starptautisku atlases procedūru, lai noteiktu, kuras kopējā Eiropas līgumtiesību projekta daļas tiks iekļautas nākamajā dokumentā, piemēram, Komisijas Baltajā grāmatā par kopīgu modeli (KM);

D.

tā kā kopēja līgumsaistību modeļa projekts ir galvenokārt akadēmisks dokuments savukārt iespējamā to daļu atlase, kas jāiekļauj nākamajā Komisijas dokumentā, ir ļoti politisks pasākums,

1.

atzinīgi vērtē kopējā līgumtiesību modeļa projekta iesniegšanu un sagaida galīgo akadēmisko kopējā līgumtiesību projektu, kas jāiesniedz Komisijai līdz 2008. gada beigām;

2.

aicina Komisiju iesniegt precīzu un pārskatāmu plānu par to, kā tiks organizēta un saskaņota atlases procedūra, lai sagatavotu Komisijas dokumentu, jo īpaši attiecībā uz iesaistītajiem Ģenerāldirektorātiem (ĢD);

3.

aicina Komisiju nodrošināt, lai kopīgā līgumtiesību modeļa projekts būtu pieejams pēc iespējas vairākās valodās, lai nodrošinātu tā pieejamību visiem ieinteresētajiem dalībniekiem;

4.

aicina Komisiju izskatīt projekta nodošanu Tiesiskuma, brīvības un drošības ĢD, pilnīgi iesaistot visu citus attiecīgos ĢD, jo KM pārsniedz patērētāju līgumtiesības, kā arī, lai nodrošinātu nepieciešamos materiālus un cilvēku resursus;

5.

uzsver, ka Komisijas dokuments būs Eiropas Savienības iestāžu un visu ieinteresēto dalībnieku lēmumu pamats attiecībā uz KM turpmākajiem mērķiem, tā saturu un saistošo ietekmi, sākot no nesaistoša tiesību instrumenta līdz Eiropas līgumtiesību fakultatīva instrumenta pamatam;

6.

uzskata, ka neatkarīgi no KM turpmākā veidola, jāievieš pasākumi, lai nodrošinātu, ka tas tiek regulāri atjaunināts, lai tiktu ņemtas vērā izmaiņas dalībvalstu līgumtiesībās;

7.

norāda, ka pieņemot jebkādu lēmumu par KM saturu, Komisijai jāņem vērā Padomes 2008. gada 18. aprīļa paziņojums par to, ka KM jābūt labākas likumdošanas instrumentam, ar ko izveido nesaistošas pamatnostādnes tiesību aktu izstrādātājiem, kas pielietojamas Kopienā;

8.

iesaka šādā gadījumā, veidot pēc iespējas plašāka mēroga KM, kā arī to, ka šajā posmā vajadzētu saglabāt visu saturu vai materiālus;

9.

atkārtoti uzsver, ka neseno darbsemināru par KM rezultāti jāatspoguļo visās atlases procedūrās; uzsver, ka turpmākajām apspriedēm jābūt plašām un tām jāgarantē līdzsvarots attiecīgo dalībnieku;

10.

iesaka attiecīgās KM daļas iekļaut jebkurā turpmākajā Komisijas tiesību aktu priekšlikumā vai paziņojumā saistībā ar līgumtiesībām, lai nodrošinātu, ka Kopienas likumdevējs tās ņem vērā, ja KM daļas izmanto kā nesaistošu tiesību normu;

11.

norāda, ka pieņemot lēmumu par KM saturu, Komisijai jāpatur prātā, ka KM var būt kas vairāk nekā tikai tiesību instruments un var kļūt par fakultatīvu instrumentu;

12.

iesaka, ja turpmākais KM, iespējams, būs fakultatīvs instruments, tā darbību attiecināt uz tām jomām, kurās Kopienas likumdevējs ir aktīvi darbojies vai, iespējams, aktīvi darbosies tuvākajā nākotnē, vai tām jomām, kuras cieši saistītas ar līgumtiesībām; iesaka visus fakultatīvo instrumentu pamatā izmantot kopīgā Eiropas līgumtiesību modeļa projektu, uzskata, ka jebkurā gadījumā jānodrošina, ka fakultatīvā instrumenta vispārējā saskaņotība atlases procesā netiktu apdraudēta;

13.

uzstāj, ka ar Parlamentu jāapspriežas un tas jāiesaista visās atlases procedūrās, kuru rezultātā tiks izstrādāts nākamais Komisijas dokuments par KM;

14.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/33

A.

tā kā EK līguma 195. pants pilnvaro Eiropas ombudu saņemt sūdzības no jebkura Eiropas Savienības pilsoņa attiecībā uz gadījumiem, kad Kopienas iestāžu vai struktūru darbībā ir pieļauta kļūda pārvaldē;

B.

tā kā pilsoņu iesniegtās sūdzības ir svarīgs informācijas avots par iespējamiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem;

C.

tā kā saskaņā ar EK līguma 211. pantu Komisija, pildot savu līgumu ievērošanas sargātāja lomu, ir atbildīga par to, ka tiek nodrošināta atbilstīga Līguma noteikumu un iestāžu īstenoto pasākumu piemērošana;

D.

tā kā saskaņā ar EK līguma 226. panta 1. daļu, ja Komisija uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi Līgumā noteiktās saistības, tai par šo jautājumu ir “jāsniedz” pamatots atzinums pēc tam, kad tā attiecīgajai dalībvalstij ir devusi iespēju iesniegt savus novērojumus, un tā kā saskaņā ar šī panta otro daļu, ja attiecīgā dalībvalsts Komisijas noteiktā laika periodā neievēro atzinumu, Komisija “drīkst” nodot lietu izskatīšanai Tiesā;

E.

tā kā ombuds savā lēmumā par sūdzību 995/98/OV jau ir uzsvēris, ka, pat ja Komisija izmanto pilnvaras rīkoties pēc sava ieskata attiecībā uz pārkāpumu procedūru sākšanu, uz šīm tiesībām nekādā gadījumā neattiecas juridiskie ierobežojumi, “kā noteikts Eiropas Kopienu Tiesas tiesu praksē, kas, piemēram, izvirza prasību, ka administratīvajām iestādēm jārīkojas konsekventi un godprātīgi, jāizvairās no diskriminācijas, jārīkojas atbilstīgi proporcionalitātes, vienlīdzības un likumiskās paļāvības principiem, kā arī jāievēro cilvēktiesības un pamatbrīvības”;

F.

tā kā Komisija ir uzsvērusi, ka šī loma ir būtiska Eiropas pilsoņu interesēm, un ir atzinusi tiesiskuma nozīmīgumu šajā sakarā (3);

G.

tā kā Komisija apstiprina, ka tās iepriekšminētais 2002. gada 20. marta paziņojums nosaka tādus administratīvos aktus sūdzību iesniedzēju vajadzībām, kurus Komisija apņemas ievērot gadījumos, kad tā izskata sūdzību un novērtē attiecīgo pārkāpumu;

H.

tā kā ombuds uzskata, ka Komisijas nespēja izlemt par konkrētu nostāju attiecībā uz sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumiem ir kļūda pārvaldē;

I.

tā kā ombuda ieteikums Komisijai ir pēc iespējas ātrāk un rūpīgāk izskatīt sūdzību iesniedzēja sūdzību,

1.

atbalsta Eiropas ombuda ieteikumu Komisijai;

2.

uzsver, ka veidam, kādā Komisija izskata pilsoņu iesniegtās sūdzības, kurās ir atsauce uz dalībvalstu pieļautu Kopienas tiesību aktu pārkāpumu, vienmēr ir jābūt saskaņā ar labas pārvaldības principu;

3.

norāda, ka savā iepriekšminētajā 2002. gada 20. marta paziņojumā Komisija ir uzņēmusies noteiktas saistības attiecībā uz sūdzību par pārkāpumiem izskatīšanu;

4.

norāda, ka Komisija savā paziņojumā ir minējusi, ka parasti tā nolems, vai uzsākt pārkāpumu procedūru vai slēgt lietu, viena gada laikā no sūdzības reģistrēšanas datuma un ka tā rakstiski informēs sūdzības iesniedzēju gadījumos, kad šis laika ierobežojums tiks pārsniegts;

5.

apstiprina, ka grūtos un sarežģītos gadījumos Komisijas veiktām izmeklēšanām var būt vajadzīgs vairāk nekā viens gads; tomēr uzskata, ka viena gada ierobežojuma pārsniegšana ir attaisnojama tikai gadījumos, kad izmeklēšana tiešām turpinās;

6.

atzīmē, ka pašreizējā lietā attiecībā uz Vācijas valdības nespēju pienācīgi piemērot Darba laika direktīvu (4) Komisija plānoja izskatīt sūdzību, ņemot vērā savu priekšlikumu direktīvas grozījumam, un nolēma sagaidīt, kad tiks pabeigta ar citām Kopienas iestādēm risināmā diskusija par tās priekšlikumu;

7.

atgādina, ka priekšlikums tika iesniegts 2004. gada septembrī un ka nekas neliecina, ka Komisija kopš tā laika ir veikusi turpmākus pasākumus, lai turpinātu savu izmeklēšanu;

8.

atzīmē, ka tā vietā, lai pieņemtu vienu no diviem iespējamiem lēmumiem — uzsākt oficiālu pārkāpumu procedūru vai slēgt lietu — Komisija atturējās veikt jebkādu turpmāku rīcību attiecībā uz savu izmeklēšanu;

9.

uzskata, ka Kopienas tiesību aktos nav paredzēta iespēja neņemt vērā pašreizējos tiesību aktus un spriedumus, pamatojoties uz to, ka tiek izskatīti jauni noteikumi; norāda, ka Komisija arī nespēja izskatīt sūdzībā minētos jautājumus, kas neattiecas uz ierosinātajām piemērojamās direktīvas izmaiņām;

10.

apzinās, ka Komisijai ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz visiem posmiem sūdzību un pārkāpumu procedūru pārvaldībā, jo īpaši attiecībā uz lietas nodošanu izskatīšanai Tiesā, taču norāda, ka EK līguma 226. pants nosaka, ka Komisijai ir jāierosina pirmstiesas posms, ja tā uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi Līgumā noteiktās saistības;

11.

uzskata, ka uz rīcības brīvību arī attiecas juridiskie ierobežojumi, ko paredz administratīvo tiesību aktu vispārīgie principi, kā noteikts Eiropas Kopienu Tiesas judikatūrā, un ka šīs pilnvaras nedrīkst pārsniegt robežas, ko Komisija pati noteikusi iepriekšminētajā 2002. gada 20. marta paziņojumā;

12.

atkārtoti pauž bažas par nepamatotu un pārmērīgi ilgu laiku — bieži vairāku gadu garumā —, kas Komisijai vajadzīgs, lai īstenotu un noslēgtu pārkāpumu procedūras, un neapmierinātību par to, ka dalībvalstis bieži neievēro Tiesas lēmumus; uzskata, ka tas apdraud Kopienas tiesību aktu formulēšanas uzticamību un saskaņotu piemērošanu un diskreditē ES mērķus;

13.

vēlreiz uzsver dalībvalstu galveno lomu, pareizi īstenojot Kopienas tiesību aktus, un uzsver to, ka praktiskā piemērošana ir izšķiroša, lai pastiprinātu Eiropas Savienības saistības pret saviem pilsoņiem;

14.

lūdz Komisijai iesniegt sarakstu, uzskaitot dalībvalstis, kuru tiesību akti neatbilst visiem Darba laika direktīvas noteikumiem, un norādot pasākumus, ko tā veic šajā sakarā; mudina Komisiju saskaņā ar savām prerogatīvām nekavējoties rīkoties visos gadījumos un visās dalībvalstīs, kurās direktīvas transponēšana vai piemērošana neatbilst likumdevēja un Eiropas Kopienu Tiesas noteikumiem;

15.

mudina Komisiju nekavējoties izanalizēt jauno Vācijas tiesību aktu, kas tika pieņemts 2004. gada 1. janvārī un stājās spēkā 2007. gada 1. janvārī, lai noteiktu, vai tas ir saskaņā ar visiem Darba laika direktīvas noteikumiem un piemērojamajiem Tiesas spriedumiem; uzsver, ka Komisijai ir jāpārbauda šīs direktīvas īstenošanas apstākļi;

16.

atzīmē, ka Komisija ir nesen pārskatījusi savas pamatnostādnes par pārkāpumu procedūrām; no šī dokumenta saprot, ka vispirms pastāvīgajiem pārstāvjiem un dalībvalstīm tiks iesniegts lēmumu saraksts un ka preses paziņojumi par pieņemtajiem pārkāpumu lēmumiem var tikt publicēti oficiālās pieņemšanas dienā; tomēr līdz šim nav informēts nedz Parlaments, nedz tā atbildīgās komitejas;

17.

atkārtoti un steidzami aicina Komisiju pilnībā informēt visos procedūras posmos Parlamentu un īpaši tā Lūgumrakstu komiteju par lēmumiem attiecībā uz pārkāpumu dokumentiem;

18.

uzsver, ka saskaņā ar EK līguma 230. pantu Parlaments ir tiesīgs uzsākt tiesvedību Eiropas Kopienu Tiesā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Padome un Komisija, un ka Parlaments atbilstīgi Līguma 201. pantam ir pilnvarots kontrolēt Komisijas darbības;

19.

turklāt mudina visas dalībvalstis ņemt vērā iepriekšminēto un pilnībā piemērot visus noteikumus attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību darbā, pamatojoties uz principu, saskaņā ar kuru šaubu gadījumā ir jāizvēlas strādājošo veselībai un drošībai labvēlīgākā interpretācija (in dubbio pro operario);

20.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas ombudam.

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/35

A.

tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir viens no ES pamatprincipiem, kas atzīts Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un tā kā, neskatoties uz nozīmīgo progresu šajā jomā, joprojām pastāv nevienlīdzība starp sievietēm un vīriešiem;

B.

tā kā vardarbība pret sievietēm ir nopietns šķērslis sieviešu un vīriešu līdztiesības panākšanā un ir viens no visizplatītākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas nepazīst ne ģeogrāfiskus, ne ekonomiskus, ne sociālus šķēršļus, un tā kā to sieviešu skaits, kas ir cietušas no vardarbības, ir satraucošs;

C.

tā kā termins “vardarbība pret sievietēm” apzīmē visus pret sieviešu dzimuma personām vērstos vardarbības aktus, kas sievietēm nodara vai var nodarīt kaitējumu vai fiziskas, seksuālas vai psiholoģiskas ciešanas, tostarp draudus par šādiem aktiem, brīvības ierobežošanu vai patvaļīgu atņemšanu gan sabiedriskajā, gan privātajā dzīvē;

D.

tā kā sieviešu tirdzniecība seksuālai izmantošanai ir nepieņemams cilvēktiesību pārkāpums, jo tas ir modernās verdzības veids, kas ir cieši saistīts ar citiem noziedzības veidiem un kas kaitē visiem centieniem, kurus īsteno, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību;

E.

tā kā elastīgas uzņēmējdarbības politikas veicināšanai darba tirgū nav jābūt vērstai galvenokārt uz uzņēmumu vai pārvaldes iestāžu vajadzībām, bet elastības politikai ir pirmkārt jāattiecas uz laiku, kas sievietēm un vīriešiem vajadzīgs, lai veiktu savus pienākumus ģimenē;

F.

tā kā Eiropas nodarbinātības stratēģijā vēl joprojām nav īpašu pamatnostādņu attiecībā uz dzimumiem, ne iespēju vienlīdzības pīlāra;

G.

tā kā sieviešu un vīriešu nodarbinātības līmeņa atšķirības norāda gan uz kvalitatīvām, gan kvantitatīvām atšķirībām starp sievietēm un vīriešiem;

H.

tā kā atalgojuma atšķirības kopš 2003. gada ir saglabājušās 15 % apmērā un kopš 2000. gada tās ir pamazinājušās tikai par vienu procentu punktu;

I.

tā kā nozaru un profesiju segregācija starp sievietēm un vīriešiem nemazinās un dažās valstīs pat pieaug;

J.

tā kā sieviešu līdzdalība lēmumu pieņemšanā ir izšķirošs sieviešu un vīriešu līdztiesības rādītājs un tā kā sieviešu skaits uzņēmumu un universitāšu vadošajos amatos joprojām ir mazs un pavisam lēni palielinās politikā un pētniecībā;

K.

tā kā joprojām pastāvošie stereotipi izglītībā un nodarbinātībā attiecībā uz sievietēm kavē nevienlīdzības izskaušanu;

L.

tā kā Lisabonas programmas izaugsmes kāpināšanas un sociālās tirgus ekonomikas veicināšanas mērķus var īstenot tikai tad, ja darba tirgū gan pilsētās, gan laukos pilnībā tiek izmantots nozīmīgais sieviešu cilvēkresursu potenciāls;

M.

tā kā pastāv “piespiedu” nepilnas slodzes darba risks, jo īpaši sievietēm, kas tām bieži vien tiek uzspiests, tāpēc ka nav pieejamu bērnu aprūpes struktūru;

N.

tā kā izaicinājumi un grūtības vairāk ietekmē sievietes, nekā vīriešus, jo īpaši nodarbinātības kvalitāte, nepilnas slodzes darbs, līgumi uz ierobežotu laiku, “palīdzība” dzīvesbiedram tādās jomās kā lauksaimniecība vai zveja un mazi ģimenes uzņēmumi, veselība un aizsardzība darbavietā un maternitātes aizsardzība, kā arī augstāks nabadzības risks;

O.

tā kā gan vīriešiem, gan sievietēm nodarbinātības līmenis ir zemāks lauku apgabalos; tā kā turklāt noteikts skaits sieviešu nekad nav aktīvas oficiālajā darba tirgū un šī iemesla dēļ viņas nekad netiek reģistrētas kā bezdarbnieces un netiek ņemtas vērā bezdarba statistikā, kas rada īpašas finansiālās un juridiskās problēmas attiecībā uz maternitātes un slimības atvaļinājumu pieejamību, pensijas tiesību iegūšanu un sociālās drošības pieejamību, kā arī laulības šķiršanas gadījumā; tā kā lauku apgabalus smagi ietekmē kvalitatīvu darbavietu trūkums;

P.

tā kā dažu sieviešu grupu — to, kuras bieži saskaras ar vairākām grūtībām un riskiem vienlaicīgi un dubultu diskrimināciju, it īpaši invalīdu, sieviešu ar apgādībā esošām personām, vecāka gadagājuma sieviešu, minoritātēm piederošo sieviešu, migrējušo sieviešu un ieslodzīto sieviešu — apstākļi pasliktinās;

Q.

tā kā starp sievietēm un vīriešiem joprojām pastāv atšķirības visos citos aspektos, kas saistīti ar profesionālās vides kvalitāti, piemēram, profesionālās un ģimenes dzīves saskaņošanā, tāda darba organizācijā, kas pilnībā neizmanto personu spējas, kā arī veselības un darba drošības jomā; tā kā to sieviešu nodarbinātības līmenis, kuras audzina bērnus, sasniedz tikai 62,4 %, salīdzinot ar 91,4 % attiecībā uz vīriešiem; tā kā sieviešu līdzdalību darba tirgū joprojām raksturo augsts un pieaugošs nepilnas slodzes darba līmenis — 31,4 % sieviešu 27 dalībvalstu ES 2007 salīdzinājumā ar 7,8 % vīriešu, bet 76,5 % visu nepilnas slodzes darbinieku ir sievietes; tā kā arī pagaidu darba līgumus biežāk slēdz ar sievietēm (15,1 % jeb par vienu procentu punktu vairāk nekā ar vīriešiem); tā kā ilgtermiņa bezdarbs joprojām biežāk raksturīgs sievietēm (4,5 %) nekā vīriešiem (3,5 %);

R.

tā kā nabadzības risks sievietēm ir augstāks nekā vīriešiem, jo īpaši tām, kas vecākas par 65 gadiem (21 % jeb par pieciem procentu punktiem vairāk nekā vīriešiem);

S.

tā kā profesionālās un privātās dzīves saskaņošana vēl joprojām ir neatrisināts jautājums gan attiecībā uz sievietēm, gan vīriešiem;

T.

tā kā sociālajiem partneriem ir nozīmīga loma rīcības noteikšanā un efektīvā īstenošanā vīriešu un sieviešu līdztiesības jomā Eiropas, nacionālajā, reģionālajā, nozaru un korporatīvajā līmenī;

U.

tā kā ģimenes un mājas pienākumu dalīšana starp vīriešiem un sievietēm, jo īpaši uzsverot vecāku un paternitātes atvaļinājuma izmantošanu, ir nepieciešams priekšnosacījums sieviešu un vīriešu līdztiesības veicināšanai un īstenošanai; tā kā maternitātes un bērna kopšanas atvaļinājuma neiekļaušana kopējā darba stāža aprēķināšanā ir diskriminējoša un rada sievietēm neizdevīgāku stāvokli darba tirgū;

V.

tā kā bērnu aprūpes, veco ļaužu un citu apgādībā esošu personu aprūpes pakalpojumu pieejamība ir būtiska, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu līdzdalību darba tirgū, izglītībā un apmācībā;

W.

tā kā struktūrfondu noteikumi nosaka, ka dalībvalstīm un Komisijai jānodrošina, ka dažādos fondu īstenošanas posmos tiek veicināta vīriešu un sieviešu līdztiesība un dzimumu līdztiesības integrēšana,

1.

atzinīgi vērtē iepriekš minēto Komisijas ziņojumu par līdztiesību un atkārtoti pauž savu viedokli par vīriešu un sieviešu vienādo iespēju politikas divējādo raksturu ES līmenī, kas, no vienas puses, nodrošina sieviešu un vīriešu līdztiesību visās politikas jomās (dzimumu perspektīvas integrācija) un, no otras puses, paredz pasākumus sieviešu diskriminācijas mazināšanai, tostarp izpratnes veicināšanas kampaņas, labas prakses apmaiņu, dialogu ar pilsoņiem un valsts — privātās partnerības iniciatīvas;

2.

uzsver vardarbības pret sievietēm apkarošanas nozīmīgumu sieviešu un vīriešu līdztiesības sasniegšanā, tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju veikt saskaņotu rīcību šajā jomā, kā arī mudina Komisiju apsvērt jaunu pasākumu iespējamu ieviešanu, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm;

3.

aicina Komisiju un dalībvalstis apvienot to centienus cīņā pret organizēto noziedzību un cilvēktirdzniecības tīkliem, kā arī pieņemt jaunus normatīvos, administratīvos, izglītības, sociālos un kultūras pasākumus, lai mazinātu pieprasījumu prostitūcijas jomā;

4.

aicina dalībvalstis nekavējoties ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par cilvēktirdzniecības apkarošanu;

5.

uzskata, ka sieviešu līdzdalība lēmumu pieņemšanā vietējā, valsts un ES līmenī nav pietiekama; tādēļ aicina Komisiju, dalībvalstis un politiskās partijas apsvērt rīcību situācijas uzlabošanai; šajā sakarībā norāda, ka vēlēšanu kvotu izmantošana pozitīvi ietekmē sieviešu pārstāvību;

6.

norāda uz saistību starp sieviešu līdzdalību politikā un lēmumu pieņemšanā un viņu līdzdalību NVO un pilsoniskās sabiedrības aktivitātēs; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pasākumus, kas veicina šādu līdzdalību;

7.

uzsver, cik svarīgi ir aktīvi iesaistīt sievietes arodbiedrībās, par galvenajiem uzdevumiem nosakot sieviešu aizsardzību darba vietās un viņu tiesību nodrošināšanu;

8.

atzīmē, ka ir svarīgi, lai sievietēm būtu kontrole attiecībā uz viņu seksuālo un reproduktīvo tiesību ievērošanu; tāpēc atbalsta pasākumus un darbības, lai uzlabotu sieviešu piekļuvi seksuālās un reproduktīvās veselības dienestiem, un paaugstinātu viņu izpratni par savām tiesībām un pieejamajiem dienestiem;

9.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai īstenotu integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai visās sociālās, nodarbinātības un sociālās drošības politikas jomās, jo sevišķi elastdrošības stratēģijā, un apkarot visu veidu diskrimināciju;

10.

atbalsta Eiropas Sociālā fonda un programmā PROGRESS 2007.—2013. gadam ieteiktos pasākumus, lai uzlabotu sieviešu situāciju darba tirgū un palīdzētu apkarot diskrimināciju;

11.

pauž bažas par progresa trūkumu attiecībā uz sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirībām pēdējos gados; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt stratēģijas un pasākumus šajā jomā, un, ja vajadzīgs, sadarbībā ar sociālajiem partneriem ieviest jaunus pasākumus, vai jaunas pieejas pašreizējo pasākumu īstenošanā situācijas uzlabošanai; šajā kontekstā atbalsta Iespēju vienlīdzības padomdevējas komisijas priekšlikumu pastiprināt šajā jomā piemērojamos Eiropas tiesību aktus, nosakot darba devējiem pienākumu veikt algu auditus un izstrādāt rīcības plānus, lai novērstu algu atšķirības; uzsver nepieciešamību pēc saskaņotas rīcības, it īpaši Eiropas izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas jaunā cikla un elastdrošības kopējo principu kontekstā;

12.

pauž bažas par sieviešu neizdevīgo stāvokli darba tirgū, kas nozīmē, ka viņas iegūst mazāk tiesību attiecībā uz pensiju un citiem sociālajiem maksājumiem, jo īpaši tajās sistēmās, kurās minētās tiesības ir cieši saistītas ar attiecīgās personas iemaksām vai profesionālajiem ienākumiem; tāpēc aicina dalībvalstis aktīvi rīkoties, lai ieviestu noteikumus attiecībā uz labklājību un nodarbinātību, nodrošinātu piekļuvi darbam, kurā ievēro tiesības, dažādās nozarēs, tādējādi nodrošinot, ka darbinieki (jo īpaši sievietes) saņem pienācīgu atalgojumu un viņām būtu tiesības uz veselības aprūpi un drošību darbā, uz sociālo aizsardzību un brīvību darboties arodapvienībās, kas būtu ieguldījums sieviešu un vīriešu diskriminācijas izskaušanai darbavietā;

13.

aicina dalībvalstis sniegt Komisijai atbalstu attiecībā uz kontroli, ko tā veic par valsts pasākumu īstenošanu, lai novērtētu līdztiesības principa ievērošanu jo īpaši attiecībā uz juridiskajām tiesībām, kā arī pensijas un sociālās drošības režīmiem;

14.

aicina Kopienas iestādes un dalībvalstis pasludināt 22. februāri par Starptautisko algu vienlīdzības dienu;

15.

pauž bažas par pastāvīgu sieviešu un vīriešu izglītības līmeņa, no vienas puses, un situācijas darba tirgū, no otras puses, nesaskaņotību, sievietēm saņemot zemāku atalgojumu, nedrošākas darba vietas un piedzīvo lēnāku virzību karjerā, lai gan sieviešu izglītības rādītāji ir augstāki nekā vīriešiem; mudina Komisiju un dalībvalstis izpētīt šīs situācijas iemeslus un rast risinājumu;

16.

iesaka dalībvalstīm aktīvi veicināt vienlīdzīgu attieksmi pret audzēkņiem un veikt pasākumus, lai apkarotu ar darbu saistītu segregāciju, kas joprojām pastāv izglītības jomā, kur skolotāju sieviešu procentuālā attiecība pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma līmenī ievērojami pārsniedz procentuālo attiecību vidējās izglītības līmenī, kas ievērojami vairāk piesaista skolotājus vīriešus ar augstākas atzinības, atalgojuma un sabiedriskā stāvokļa piedāvājumu;

17.

ierosina Komisijai apsvērt iespēju pieņemt pasākumus sieviešu un vīriešu iedrošināšanai studēt zinātnes un tehnoloģiju priekšmetus, lai palielinātu profesionāļu nodrošinājumu atbilstošajā jomā un apmierinātu izteikto pieprasījumu;

18.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt turpmākus pasākumus, lai uzlabotu sieviešu piekļuvi un dalību darba tirgū jo īpaši tajās nozarēs, kurās viņas joprojām nav pietiekami pārstāvētas, piemēram, augstās tehnoloģijas, pētniecība, zinātnes un inženierija, kā arī sieviešu nodarbinātības kvalitāti, it īpaši īstenojot mūžizglītības un mūžapmācības programmas visos līmeņos; mudina Komisiju un dalībvalstis izmantot Eiropas struktūrfondus šī mērķa sasniegšanai;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst uzmanību tām dzīvesbiedrēm, kuras palīdz amatniecībā, tirdzniecībā, lauksaimniecībā, zvejniecībā un mazajos ģimenes uzņēmumos gan no dzimumu līdztiesības aspekta, gan ņemot vērā to, ka sievietes ir neaizsargātākā situācijā nekā vīrieši; aicina Komisiju nekavējoties iesniegt priekšlikumu, lai grozītu Direktīvu 86/613/EEK par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu pret pašnodarbinātiem vīriešiem un sievietēm, to skaitā lauksaimniecībā nodarbinātiem, un par pašnodarbinātu grūtnieču un māšu aizsardzību, (12) lai novērstu netiešo diskrimināciju un attīstītu vienlīdzīgas attieksmes pienākumu un uzlabotu to dzīvesbiedru, kuri palīdz otram dzīvesbiedram, tiesisko situāciju;

20.

aicina dalībvalstis attīstīt kopīpašuma juridisko pamatu, lai nodrošinātu sieviešu tiesību lauksaimniecībā pilnīgu atzīšanu, pienācīgu aizsardzību sociālā nodrošinājuma jomā un viņu darba atzīšanu;

21.

mudina dalībvalstis veicināt sieviešu uzņēmējdarbību rūpniecības nozarē un sievietēm, kuras dibina uzņēmumus, sniegt finansiālu palīdzību un nodrošināt profesionālas konsultācijas struktūras, kā arī atbilstošu apmācību;

22.

aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību tam, lai pašnodarbinātām sievietēm būtu piekļuve ar maternitāti saistītiem pakalpojumiem;

23.

aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību tam, ka pieaug oficiāli pašnodarbināto skaits, bet kurus īstenībā var iekļaut kategorijā “ekonomiski atkarīgie darba ņēmēji”;

24.

aicina dalībvalstis atzīt uzņēmumus, kuri veic pasākumus, lai veicinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību, kā arī atvieglotu profesionālās dzīves un privātās dzīves līdzsvaru, lai sekmētu labas prakses piemērus šajā jomā;

25.

aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt par prioritāti un veltīt īpašu uzmanību neaizsargātākām sieviešu grupām, it īpaši invalīdēm, sievietēm ar apgādībā esošām personām, vecāka gadagājuma sievietēm, ieceļotāju un mazākumtautību sievietēm, ieslodzītām sievietēm, un attīstīt mērķtiecīgus pasākumus viņu vajadzību apmierināšanai;

26.

aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt un īstenot pasākumus, kas nepieciešami, lai palīdzētu sievietēm ar invaliditāti virzīties sociālās, profesionālās, kultūras un politikas dzīves jomās, kurās viņas joprojām nav pietiekami pārstāvētas;

27.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt sieviešu migrantu piekļuvi izglītībai un nodarbinātībai, pieņemot pasākumus, lai apkarotu divkāršo diskrimināciju, no kuras viņām jācieš darba tirgū, un izveidojot labvēlīgus apstākļus, kas nepieciešami, lai viņas varētu piekļūt darba tirgum un saskaņot savu profesionālo dzīvi un privāto dzīvi, kā arī nodrošināt piemērotu arodapmācību;

28.

atzinīgi vērtē Komisijas un sociālo partneru apspriedes, kuru mērķis ir uzlabot normatīvo un nenormatīvo pamatu profesionālās, ģimenes un privātās dzīves apvienošanai; sagaida šo apspriežu analīzi un no tām izrietošus priekšlikumus jo īpaši priekšlikumus attiecībā uz dzemdību atvaļinājumu un tā iekļaušanu kopējā darba stāža aprēķināšanā, bērna kopšanas atvaļinājumu, paternitātes atvaļinājumu, adopcijas atvaļinājumu un atvaļinājumu viņu apgādībā esošu personu kopšanai; turklāt uzskata, ka pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu var uzlabot attiecībā uz šādiem aspektiem: tādu stimulēšanas pasākumu ieviešanu, kas sekmētu to, ka tēvi izmanto vecāku atvaļinājumu, to darba ņēmēju tiesību nostiprināšanu, kuri izmanto vecāku atvaļinājumu, tā ilguma palielināšanu un darba samaksu atvaļinājuma laikā;

29.

uzsver, ka jebkādai politikai profesionālās dzīves un ģimenes dzīves saskaņošanas jomā jābalstās uz indivīdu brīvas izvēles principa un jābūt pielāgotai dažādiem dzīves posmiem;

30.

aicina dalībvalstis ierosināt konkrētus pasākumus, lai apkarotu sieviešu un vīriešu nevienlīdzību, ko izraisa pārtrauktie nodarbinātības modeļi, kuri jo īpaši radušies maternitātes atvaļinājuma dēļ vai atvaļinājuma apgādājamā kopšanai dēļ, un samazināt negatīvo ietekmi uz profesionālo darbību, darba samaksu un tiesībām uz pensiju;

31.

atzīmē, ka profesionālās un privātās un ģimenes dzīves saskaņošana ir viens no pamatfaktoriem nodarbinātības palielināšanai un aicina Komisiju apkopot un izplatīt labāko praksi attiecībā uz efektīvu profesionālās un privātās dzīves līdzsvaru un lielāku vīriešu līdzdalību ģimenes dzīvē;

32.

mudina Komisija un dalībvalstis sekmēt vīriešu līdzdalību dzimumu līdztiesības politikas īstenošanā, jo īpaši attiecībā uz profesionālās dzīves, privātās dzīves un ģimenes dzīves saskaņošanu;

33.

aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes uzlabot bērnu un apgādībā esošu personu aprūpes pakalpojumu izveidi un labāku pieejamību atbilstīgi Barselonas mērķiem, kā arī nodrošināt šo pakalpojumu pieejamības saskaņotību ar sieviešu un vīriešu, kuru apgādībā ir bērni vai citas personas, pilnu darba laiku;

34.

aicina atbildīgos uzņēmumu vadītājus ieviest elastīgus ģimenes politikas pasākumus darbaspēka vadības plānā, lai atvieglotu darbinieku atgriešanos darbā pēc pārtraukuma nodarbinātībā;

35.

vērš Komisijas un dalībvalstu uzmanību uz nabadzības feminizāciju, kad sievietes, it īpaši vecāka gadagājuma sievietes un vientuļās mātes, ir pakļautas izolēšanas un nabadzības riskam, kā arī mudina tās ieviest pasākumus šīs tendences novēršanai;

36.

lūdz Komisiju un dalībvalstis izveidot apmācības un īstenošanas instrumentus, kas ļauj visām iesaistītajām pusēm integrēt sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzības perspektīvu to attiecīgajās kompetences jomās, tostarp, novērtējot politikas specifisko ietekmi uz sievietēm un vīriešiem;

37.

mudina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes efektīvi izmantot spēkā esošos instrumentus, piemēram, rokasgrāmatas dzimumu perspektīvas integrācijai, Komisijas īstenotajā nodarbinātības politikā;

38.

mudina dalībvalstis nodrošināt to amatpersonu atbilstošu apmācību dzimumu līdztiesības jomā, kuras ir atbildīgas par Kopienas programmu ieviešanu valsts, reģionālajā un vietējā līmenī;

39.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt vairākus kvantitātes un kvalitātes rādītājus, kā arī vajadzības gadījumā ticamu, pieejamu, salīdzināmu statistiku par dzimumiem, lai izmantotu, pārraugot Lisabonas stratēģijas izaugsmei un nodarbinātībai ieviešanu, lai ņemtu vērā dzimuma dimensiju un nodrošinātu atbilstošu politikas ieviešanu un pārraudzību;

40.

atzinīgi vērtē Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta izveidošanu un valdes locekļu iecelšanu, kas ir nodrošinājusi institūtu ar lēmumu pieņemšanas struktūru; taču pauž bažas par institūta direktora iecelšanas termiņu un mudina Komisiju labot šo situāciju;

41.

prasa, lai Komisija ar Eiropas Sieviešu un vīriešu līdztiesības institūta palīdzību turpmākajos gada ziņojumos par sieviešu un vīriešu līdztiesību iekļautu faktus un statistiku no kandidātvalstīm un iespējamajām kandidātvalstīm;

42.

aicina dalībvalstis mudināt visus iedzīvotājus nodarboties ar sportu un dzīvot veselīgi, atceroties, ka attiecībā uz sportu sieviešu līdzdalības rādītāji ir zemāki;

43.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/42

A.

tā kā Protokolā par dzīvnieku aizsardzību un labturību tiek prasīts, lai Kopiena un dalībvalstis, izstrādājot un īstenojot lauksaimniecības un pētniecības politiku, pilnībā ievērotu dzīvnieku labturības prasības;

B.

tā kā ir konstatēts, ka klonēšanas procesā pārstādīto embriju un klonēto dzīvnieku izdzīvošanas procents ir zems, jo daudzi klonētie dzīvnieki nobeidzas agrīnā dzīves posmā sirds un asinsvadu nepietiekamības, imūndeficīta, aknu funkcijas mazspējas, elpošanas problēmu, nieru un skeleta un muskuļu sistēmas anomāliju dēļ;

C.

tā kā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) savā atzinumā 2008. gadā secināja, ka klonu mirstība un saslimstība ir augstāka nekā dzimumvairošanās ceļā iegūtiem dzīvniekiem un zaudējumi un sarežģījumi vēlos grūsnības termiņos varētu ietekmēt surogātmāšu labturību;

D.

tā kā pašreizējais ciešanu un veselības problēmu līmenis, kas vērojams dzīvnieku surogātmāšu un dzīvnieku klonu vidū, izvirza Eiropas ētikas grupai jautājumu, vai ir ētiska dzīvnieku klonēšanu pārtikas ieguves nolūkā, un grupa nesaskata pārliecinošu argumentāciju, kas attaisnotu pārtikas ieguvi no kloniem un to pēcnācējiem;

E.

tā kā Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvā 98/58/EK par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību (1) ir noteikts, ka “nedrīkst praktizēt tādu dabisku vai mākslīgu vairošanu vai dzīvnieku vaislošanas paņēmienus, kas izraisa vai var izraisīt ciešanas un savainojumus jebkuram no attiecīgajiem dzīvniekiem” (Pielikums, 20. punkts);

F.

tā kā klonēšana ievērojami samazinātu mājlopu populācijas ģenētisko daudzveidību, palielinot varbūtību, ka visu ganāmpulku iznīcina slimības, pret ko tas ir uzņēmīgs;

G.

tā kā 2008. gada 24. jūlijā EFSA publicēja zinātnisku atzinumu par to, kā dzīvnieku klonēšana ietekmē pārtikas nekaitīgumu, dzīvnieku veselību un labturību un vidi, kurā secināts, ka lielas daļas klonu veselība un labturība ir nopietni apdraudēta, bieži vien smagā un fatālā veidā;

H.

tā kā klonēšanas galvenais mērķis ir iegūt daudzas kopijas no ātraudzīgiem dzīvniekiem vai dzīvniekiem ar augstiem produktivitātes rādītājiem, bet jau tradicionālās selektīvās pavairošanas rezultātā rodas problēmas ar kājām saistīti traucējumi, kā arī sirds un asinsvadu sistēmas traucējumi ātraudzīgām cūkām, un paralīze, mastīts un pāragra kaušana (izbrāķēšanas dēļ) augstas produktivitātes liellopiem; un tā kā ātraudzīgāko un produktīvāko dzīvnieku klonēšanas rezultātā veselības un labturības problēmas vēl pieaugs;

I.

tā kā līdztekus tam, ka nav pietiekami izpētīts, kāda ietekme ir dzīvnieku klonēšanai pārtikas ieguves nolūkā, tā nopietni apdraud Eiropas lauksaimniecības modeļa tēlu un saturu, kurš balstās uz produkcijas kvalitāti, vides saudzēšanas principiem un stingru dzīvnieku labturības nosacījumu ievērošanu,

1.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus, ar kuriem aizliedz pārtikas ieguves nolūkā i) klonēt dzīvniekus, ii) turēt lauku saimniecībās klonētus dzīvniekus vai to pēcnācējus, iii) tirgot tādus gaļas un piena produktus, ko iegūst no klonētiem dzīvniekiem vai to pēcnācējiem, un iv) ievest klonētus dzīvniekus, to pēcnācējus, spermu un klonētu dzīvnieku vai to pēcnācēju embrijus, kā arī gaļas un piena produktus, kas iegūti no klonētiem dzīvniekiem vai to pēcnācējiem, ņemot vērā EFSA un EGE (Eiropas Grupas zinātnes un jauno tehnoloģiju ētikas jautājumos) ieteikumus;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/43

A.

tā kā socializācija (skolā, ģimenē un sociālajā un kultūras vidē) ir process, kura gaitā veidojas identitāte, vērtības, pārliecība un attieksme, indivīdiem iegūstot savu vietu un lomu sabiedrībā, kurā viņi uzaug; tā kā identifikācijas jēdziens ir būtisks, lai saprastu, kā šis process risinās;

B.

tā kā vairāk centienu jāvelta, lai no agrīna vecuma veicinātu saprātīgu un atbildīgu televīzijas un jauno tehnoloģiju izmantošanu gan skolā, gan mājās;

C.

tā kā reklāma, kas sniedz diskriminējošus un/vai degradējošus vēstījumus, kuri pamatojas uz dzimumu, kā arī visu veidu dzimumu stereotipi veido šķēršļus modernas un līdztiesīgas sabiedrības izveidē;

D.

tā kā stereotipi var iespaidot uzvedību, kas arī ir identifikācijas paudēja;

E.

tā kā reklāma un mārketings atspoguļo kultūru un turklāt veicina tās veidošanu;

F.

tā kā reklāma ir tirgus ekonomikas sastāvdaļa un ir viens no realitātes aspektiem, ar kuru ikviens sastopas ikdienas dzīvē;

G.

tā kā reklāma dažreiz var sniegt sieviešu un vīriešu dzīves atveidojumu kariķētā veidā;

H.

tā kā plašsaziņas līdzekļos joprojām plaši izplatīta diskriminācija dzimuma dēļ; tā kā dzimumu stereotipus reklāmā un plašsaziņas līdzekļos var uzskatīt par šādas diskriminācijas daļu;

I.

tā kā dzimumu stereotipi reklāmā tādējādi atbalso nevienlīdzīgo varas sadalījumu starp dzimumiem;

J.

tā kā pret dzimumu stereotipiem sabiedrībā jāvēršas visos līmeņos, lai veicinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību un sadarbību gan privātajā, gan sabiedriskajā jomā;

K.

tā kā, sākot no pašiem pirmajiem bērna socializācijas gadiem, dzimumu stereotipi var radīt dzimumu diskrimināciju, kura pastiprina sieviešu un vīriešu nevienlīdzību mūža garumā un sekmē uz dzimumu attiecinātu klišeju parādīšanos;

L.

tā kā dzimumu stereotipu koncepcija kavē attīstību un darba tirgū sekmē dalīšanu profesijās pēc dzimuma, parasti sievietēm pelnot mazāk salīdzinājumā ar vīriešiem;

M.

tā kā centienos izvairīties no dzimumu stereotipu iesakņošanās ir jāiesaista visa sabiedrība kopumā; tā kā atbildība par to jāuzņemas visiem;

N.

tā kā jānovērš barjeras, kas traucē vīriešu un sieviešu pozitīva tēla atveidi visās sociālās situācijās;

O.

tā kā bērni ir īpaši neaizsargāta iedzīvotāju grupa, kas tic ne tikai autoritātēm, bet arī mītiskiem tēliem, TV programmām, bilžu grāmatām, tostarp mācību materiāliem, TV spēlēm, rotaļlietu reklāmām utt.; tā kā bērni mācās, imitējot un atdarinot to, ar ko iepriekš saskārušies; tā kā tādēļ dzimumu stereotipi reklāmā ietekmē indivīda attīstību un uzsver uztveri, ka pēc dzimuma nosaka, kas personai ir iespējams un kas nav;

P.

tā kā dažādu plašsaziņas līdzekļu reklāma veido daļu no mūsu ikdienas dzīves; tā kā ir īpaši svarīgi, ka uz TV reklāmu attiecas pašreizējie ētikas un/vai juridiski saistoši noteikumi un/vai rīcības kodeksi, lai novērstu diskrimininējošu vai pazemojošu informāciju, kas balstās uz dzimumu stereotipus izplatošu reklāmu un kūdīšanu uz vardarbību;

Q.

tā kā atbildīgai reklāmai var būt pozitīva ietekme uz sabiedrības viedokli tādos jautājumos kā “ķermeņa tēls”, “dzimumu lomas” un ko uzskatīt par “normālu”; tā kā reklāma var būt spēcīgs līdzeklis, lai apstrīdētu stereotipus un šo problēmu risinātu,

1.

uzsver nozīmi, kāda ir vienādu iespēju sniegšanai sievietēm un vīriešiem personības attīstībai neatkarīgi no dzimuma;

2.

atzīmē — lai gan ir pieņemtas vairākas Kopienas programmas dzimumu līdztiesības veicināšanai, joprojām ir plaši izplatīti stereotipi attiecībā uz vīriešiem un sievietēm;

3.

atzīmē, ka turpmāks pētījums palīdzētu izskaidrot saikni starp dzimumu stereotipiem reklāmā un dzimumu nevienlīdzību;

4.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis izmantot un izplatīt iepriekšminēto pētījumu un tā rezultātus;

5.

uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis pildītu pienākumus, ko tās uzņēmušās ar iepriekšminēto Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu;

6.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis ievērot pamatnostādnes, kas pieņemtas saistībā ar dažādām Kopienas programmām, piemēram, EQUAL, un pamatnostādnēm, kurās galvenā uzmanība pievērsta dzimumu līdztiesībai;

7.

aicina Padomi un Komisiju uzraudzīt, kā tiek īstenoti pašreizējie Kopienas tiesību aktu noteikumi par diskrimināciju dzimuma dēļ un kūdīšanu uz naidu dzimuma dēļ;

8.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis izstrādāt izpratnes veicināšanas pasākumus pret apvainojumiem, kas balstīti uz dzimumaizspriedumiem, kā arī pret degradējošu sievietes un vīriešu atveidojumu reklāmā un mārketingā;

9.

aicina dalībvalstis pētīt jautājumu par sievietes un vīriešu tēlu reklāmā un mārketingā;

10.

norāda, ka mārketingā izmantotie stereotipi ir vērsti gan uz pieaugušajiem, gan uz bērniem, un uzsver, ka stereotipi reklāmā bērnu televīzijas programmās ir īpaša problēma to iespējamās ietekmes uz dzimumu socializāciju dēļ, un tā rezultātā — arī uz bērnu uzskatiem par sevi, viņu ģimenes locekļiem un ārpasauli;

11.

uzsver, ka centieni izskaust dzimumu stereotipus plašsaziņas līdzekļos un reklāmā jāpapildina ar izglītojošām stratēģijām un pasākumiem, lai veidotu izpratni no agrīna vecuma un attīstītu kritisko domāšanu no pusaudžu vecuma;

12.

uzsver būtisko lomu, kāda jāuzņemas izglītības sistēmai, attīstot bērnos kritiskās domāšanas spējas attiecībā uz tēliem un plašsaziņas līdzekļiem kopumā, lai novērstu nevēlamu dzimumu stereotipu iesakņošanos tirdzniecībā un reklāmā;

13.

atzīmē — lai sasniegtu dzimumu līdztiesību, jālauž tradicionālie uzskati par dzimumu lomām;

14.

vērš īpašu uzmanību uz to, ka no mācību grāmatām, rotaļlietām, video un datorspēlēm, interneta un jaunajām informācijas un saziņas tehnoloģijām (IST), kā arī no dažādu veidu plašsaziņas līdzekļu reklāmas jāizskauž vēstījumi, kuros pazemota cilvēka cieņa un ar kuriem izplata dzimumu stereotipus;

15.

ar īpaši dziļām bažām atzīmē, ka redzamā vietā un viegli pieejami bērniem ir seksuālu pakalpojumu sludinājumi publikācijās, piemēram, vietējos laikrakstos, un kuros pastiprināti stereotipi par sievietēm kā priekšmetiem;

16.

atzīmē, ka jāīsteno pastāvīgi mācību pasākumi plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem un sadarbībā ar viņiem — izpratnes veidošanas pasākumi sabiedrībai par dzimumu stereotipu kaitīgo ietekmi;

17.

vērš uzmanību uz to, ka aizvien vairāk televīziju un jaunās tehnoloģijas izmanto bērni un pusaudži un to sāk darīt ļoti agrīnā vecumā, un ka pieaug televīzijas skatīšanās bez uzraudzības;

18.

atzīmē, ka reklāmas un mārketinga sniegtais ideāla ķermeņa atspoguļojums var nelabvēlīgi ietekmēt pašnovērtējumu sievietēm un vīriešiem, īpaši pusaudzēm un tām, kuras ir uzņēmīgas pret tādiem ēšanas traucējumiem kā anoreksija (anorexia nervosa) un bulīmija (bulimia nervosa); aicina reklāmas devējus rūpīgi apsvērt ārkārtīgi tievu sieviešu tēlu izmantošanu produktu reklāmā;

19.

aicina dalībvalstis ar atbilstīgiem līdzekļiem nodrošināt, ka tirdzniecībā un reklāmā ievēro cilvēka cieņu un personas integritāti un ka tās nav ne tieši, ne netieši diskriminējošas, tās nesatur kūdīšanu uz naidu dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ, un tajā nav materiāla, novērtējot kontekstā, kurš sankcionētu, veicinātu vai slavinātu vardarbību pret sievietēm;

20.

atzinīgi vērtē darbu, ko plašsaziņas līdzekļu regulatori dažās dalībvalstīs jau paveikuši, lai izpētītu dzimumu stereotipu ietekmi, un mudina regulatorus visās dalībvalstīs apmainīties ar paraugpraksi šajā jomā;

21.

atgādina Komisijai, ka iepriekšminētajā Direktīvā 2004/113/EK, kad to sākotnēji ierosināja Komisija, tika skarts diskriminācijas jautājums saistībā ar plašsaziņas līdzekļiem; aicina Komisiju pastiprināt centienus pret šāda veida diskrimināciju;

22.

uzsver, ka plašsaziņas līdzekļos un reklāmas pasaulē jāsniedz pozitīvi piemēri, ievērojot dzimumu aspektu, lai parādītu, ka izmaiņas ir iespējamas un vēlamas; uzskata, ka dalībvalstīm jāizveido oficiāls apbalvojums, ko piešķir reklāmas veidotāji savas jomas darbiniekiem, un apbalvojums, ko piešķir sabiedrība, lai atzīmētu reklāmu, kura vislabāk lauž stereotipus un atveido pozitīvus vai statusu apstiprinošus sieviešu un vīriešu tēlus un viņu attiecības;

23.

uzsver, ka jāizplata dzimumu līdztiesības principi plašsaziņas līdzekļos, izmantojot publikācijas un programmas, kas veidotas atšķirīgām vecuma grupām, lai popularizētu paraugpraksi un ievērotu dzimumu atšķirības;

24.

uzsver, ka nepieciešamas pastāvīgas debates par reklāmu un mārketingu un to lomu dzimumu stereotipu izveidē un saglabāšanā;

25.

aicina dalībvalstis, lai veicinātu dzimumu līdztiesības kultūru ar piemērotām izglītojošām programmām, izstrādāt un uzsākt izglītojošas iniciatīvas, kuras veidotas iecietības garā un kurās izvairās no visu veidu stereotipiem;

26.

uzsver, ka jāizskauž ar dzimumu saistīti aizspriedumi;

27.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/47

A.

tā kā pēdējos gados Izraēlā ir notikuši daudzi terora akti ar mērķi nogalināt civiliedzīvotājus un tā kā Izraēlas iestādes ir veikušas vairākus pasākumus, lai novērstu šos terora aktus, tostarp aizdomās turamo palestīniešu kaujinieku apcietināšanu, taču ar terorisma apkarošanu nav attaisnojami humanitāro tiesību pārkāpumi;

B.

tā kā šobrīd Izraēlas cietumos un aizturēšanas centros atrodas vairāk nekā 11 000 palestīniešu, tostarp vairāki simti sieviešu un bērnu, un tā kā lielākā daļa šo ieslodzīto tikuši apcietināti okupētajās palestīniešu teritorijās;

C.

tā kā ANO Konvencijā par bērna tiesībām noteikts, ka par bērnu uzskata personu līdz 18 gadu vecumam, un Izraēla ir parakstījusi šo konvenciju; tā kā tomēr saskaņā ar okupētajās palestīniešu teritorijās spēkā esošajiem Izraēlas militārajiem noteikumiem palestīniešu bērnus uzskata par pieaugušiem no 16 gadu vecuma, un nereti viņus tur nepiemērotos ieslodzījuma apstākļos;

D.

tā kā 2008. gada 25. augustā Izraēlas valdība atbrīvoja 198 palestīniešus, šādi parādot savu labo gribu un sekmējot abpusēju uzticēšanos, un tā kā turpinās abu pušu sarunas, lai panāktu visaptverošāka nolīguma noslēgšanu par citu ieslodzīto atbrīvošanu;

E.

tā kā Izraēlas un Libānas valdība nesen veica pasākumus, lai apmainītu ieslodzītos pret Izraēlas karavīru mirstīgajām atliekām;

F.

tā kā aptuveni tūkstotis ieslodzīto tiek turēti Izraēlas cietumos, pamatojoties uz “administratīviem lēmumiem par aizturēšanu”, un šiem ieslodzītajiem ir pārsūdzības tiesības, taču nav uzrādītas apsūdzības, viņi nav tiesāti un viņiem nav tiesību uz aizstāvību; tā kā šādus “administratīvus lēmumus par aizturēšanu” var gadiem ilgi pagarināt, un vairākos gadījumos tas arī ticis darīts;

G.

tā kā ziņojumos par stāvokli cilvēktiesību jomā norādīts, ka pret ieslodzītajiem palestīniešiem pielieto vardarbību un spīdzināšanu;

H.

tā kā lielākajai daļai palestīniešu ieslodzīto, kurus tur cietumos Izraēlas teritorijā, nereti ir neiespējami vai ļoti grūti īstenot tiesības uz ģimenes locekļu apmeklējumiem, lai gan Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja ir lūgusi Izraēlu tās nodrošināt;

I.

tā kā politisko ieslodzīto jautājumam ir nopietnas politiskas, sociālas un humanitāras sekas un 48 Palestīniešu Likumdošanas padomes deputātu un citu pašvaldības amatpersonu apcietināšana būtiski ietekmē okupētās palestīniešu teritorijas politisko attīstību; tā kā ieslodzīto dažādu frakciju palestīniešu politisko vadītāju 2006. gada maijā pieņemtais “ieslodzīto dokuments” ir sekmējis nacionālo izlīgumu un veicinājis nacionālās vienotības valdības izveidi;

J.

tā kā atbilstoši 2. pantam Eiropas Savienības un Izraēlas Asociācijas nolīgumā Eiropas Kopienu un Izraēlas attiecību pamatā ir cilvēktiesību un demokrātijas principu ievērošana, kas ir būtisks šā nolīguma elements; tā kā ES un Izraēlas Rīcības plānā cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību ievērošana ir skaidri uzsvērta kā viena no abu pušu kopīgajām vērtībām,

1.

atzinīgi vērtē Izraēlas valdības neseno lēmumu atbrīvot ievērojamu skaitu palestīniešu ieslodzīto, jo tas ir labvēlīgs žests, lai stiprinātu palestīniešu pašpārvaldi un atjaunotu abpusējas uzticēšanās gaisotni;

2.

aicina Hamas un Izraēlu veikt līdzīgus pasākumus, lai nekavējoties atbrīvotu Izraēlas armijas kaprāli Gilad Shalit;

3.

uzsver, ka gan palestīniešu sabiedrību, gan Izraēlas un palestīniešu konfliktu būtiski ietekmē jautājums par ieslodzītajiem palestīniešiem, un šajā sakarā aicina atbrīvot lielu daļu ieslodzīto palestīniešu, kā arī nekavējoties atbrīvot ieslodzītos Palestīniešu Likumdošanas padomes deputātus, tostarp deputātu Marwan Barghouti, jo tas būtu pozitīvs solis, lai izveidotu savstarpējas uzticēšanās gaisotni, kas nepieciešama būtisku panākumu sasniegšanai miera sarunās;

4.

atbalsta Izraēlas likumīgās bažas par drošību; uzskata, ka attieksmē pret visiem ieslodzītajiem ir pilnā mērā jāievēro tiesiskums, jo tas ir ļoti svarīgs demokrātiskai valstij;

5.

aicina Izraēlu nodrošināt, lai tiktu ievēroti obligātie aizturēšanai piemērojamie standarti, izskatīt visu ieslodzīto lietas tiesā, izbeigt “administratīvā ieslodzījuma” piemērošanu un veikt atbilstošus pasākumus attiecībā uz nepilngadīgajiem un ieslodzīto apmeklējumiem, stingri ievērojot starptautiskos standartus, tostarp Konvenciju par bērna tiesībām un ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem;

6.

pauž bažas par ieslodzīto palestīniešu sieviešu un citu mazāk aizsargātu ieslodzīto stāvokli, jo tiek ziņots par vardarbīgu izturēšanos pret šiem ieslodzītajiem un viņu nespēju piekļūt veselības aprūpes pakalpojumiem;

7.

aicina Palestīniešu pašpārvaldi veikt visus iespējamos pasākumus, lai novērstu vardarbību un terora aktus, jo īpaši tādus, kuros iesaistīti bijušie ieslodzītie un it sevišķi bērni;

8.

pauž pārliecību, ka ES un Izraēlas turpmākās attiecības jāveido saskaņā ar to, kā Izraēla pilda visas starptautisko tiesību saistības;

9.

atzinīgi vērtē ES un Izraēlas Asociācijas padomes astotās sanāksmes lēmumu izveidot pastāvīgu Cilvēktiesību apakškomiteju, kas aizstās pašreizējo Darba grupu cilvēktiesību jautājumos; aicina aktīvi apspriesties ar cilvēktiesību organizācijām un nevalstiskajām organizācijām, kas darbojas Izraēlā un okupētajās palestīniešu teritorijās, un pilnībā iesaistīt šīs organizācijas, lai novērtētu Izraēlas sasniegumus to saistību izpildē, kuras valsts ir uzņēmusies atbilstoši starptautisko tiesību aktiem;

10.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Izraēlas valdībai, Knesetam, Palestīniešu pašpārvaldes priekšsēdētājam, Palestīnas Likumdošanas padomei, Augstajam pārstāvim kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Kvarteta īpašajam sūtnim Tuvajos Austrumos, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam, ANO Augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos un Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai.

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/49

A.

tā kā Līguma par ES 11. pantā cilvēktiesību ievērošana ir atzīta par vienu no kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) mērķiem un tā kā Līguma par Eiropas Savienību jaunais 21. pants, ko ieviestu ar Lisabonas Līguma 1. panta 24. punktu, nosaka, ka “Savienības starptautiskās darbības virzītājspēks ir principi, kuri ir iedvesmojuši tās izveidi, attīstību un paplašināšanos un kurus tā tiecas veicināt visā pasaulē, proti, demokrātija, tiesiskums, universāls un nedalāms cilvēktiesību un pamatbrīvību princips, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību ievērošana”;

B.

tā kā sankcijas tiek piemērotas, īstenojot konkrētus kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) mērķus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 11. pantā un kas cita starpā ietver cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas, demokrātijas, tiesiskuma un labas pārvaldības veicināšanu;

C.

tā kā iepriekšminētie Pamatprincipi par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu ir pirmais pragmatiskais dokuments, kas nosaka sistēmu, ar kuru saskaņā ES piemēro sankcijas, lai gan ES šādas sankcijas piemēro kopš 1980. gadu sākuma un jo īpaši pēc Līguma par ES stāšanās spēkā 1993. gadā; tā kā šis dokumentus oficiāli nosaka, ka sankcijas ir KĀDP instruments, un tādējādi ir uzskatāms par sākuma punktu ES politikai sankciju jomā;

D.

tā kā šīs sankciju politikas pamatā galvenokārt ir šādi pieci mērķi: aizsargāt Eiropas Savienības kopīgās vērtības, galvenās intereses, neatkarību un integritāti saskaņā ar ANO Statūtu principiem; visos veidos nostiprināt Eiropas Savienības drošību; saglabāt mieru un nostiprināt starptautisko drošību saskaņā ar ANO un Helsinku Noslēguma akta principiem un Parīzes Hartas mērķiem, tostarp attiecībā uz ārējām robežām; veicināt starptautisko sadarbību; attīstīt un nostiprināt demokrātiju un tiesiskumu, un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu;

E.

tā kā pieaug starptautiskais konsenss attiecībā uz to, ka ikviens smags un apzināts pārkāpums pret vidi rada kaitējumu starptautiskajam mieram un drošībai un ir uzskatāms par cilvēktiesību pārkāpumu;

F.

tā kā ES ir apņēmusies sistemātiski piemērot sankcijas, par ko ANO Drošības padome pieņēmusi lēmumu saskaņā ar ANO Statūtu VII nodaļu, un vienlaikus piemēro autonomas sankcijas, ja nav ANO Drošības padomes mandāta, gadījumos, kad ANO Drošības padomei nav pilnvaru rīkoties vai tai rīkoties neļauj vienošanās trūkums starp tās locekļiem; šajā sakarā uzsverot gan ANO, gan ES pienākumu piemērot sankcijas atbilstīgi starptautiskajām tiesībām;

G.

tā kā ES sankciju politika tādējādi ietver ANO Drošības padomes sankcijas, bet tās apjoms un mērķi ir plašāki nekā ANO Drošības padomes politikai (starptautiskais miers un drošība);

H.

tā kā sankcijas ir viens no tiem instrumentiem, ko ES var izmantot, lai īstenotu savu cilvēktiesību politiku; atgādinot, ka sankciju izmantošanai jāatbilst kopējai Eiropas Savienības stratēģijai šajā jomā, tai jābūt pēdējam mēģinājumam prioritāšu sarakstā, lai sasniegtu KĀDP konkrētos mērķus; tā kā sankciju efektivitāte ir atkarīga no to vienlaicīgas piemērošanas visās dalībvalstīs;

I.

tā kā ne starptautiskās tiesības, ne ES/EK tiesību akti neietver autoritatīvu definīciju par to, kas ir sankcija; tā kā tomēr saskaņā ar KĀDP sankcijas vai ierobežojošus pasākumus uzskata par pasākumiem, ar kuriem pilnībā vai daļēji pārtrauc diplomātiskās vai ekonomiskās attiecības ar vienu vai vairākām trešām valstīm un kuru mērķis ir panākt izmaiņas noteiktās darbībās vai politikā, piemēram, saistībā ar starptautisko tiesību aktu vai cilvēktiesību pārkāpumiem vai politiku, saskaņā ar ko trešo valstu valdības, nevalstiskas struktūras, fiziskas vai juridiskas personas neievēro tiesiskumu vai demokrātijas principus;

J.

tā kā ierobežojošie pasākumi ietver tādus dažādus pasākumus kā ieroču embargo, tirdzniecības sankcijas, finansiālās/ekonomiskās sankcijas, aktīvu iesaldēšanu, lidojumu aizliegumus, uzņemšanas ierobežojumus, diplomātiskās sankcijas, sporta un kultūras pasākumu boikotus un sadarbības pārtraukšanu ar kādu trešo valsti;

K.

tā kā atbilstīgi ES vispārējai praksei šajā rezolūcijā termini “sankcijas” un “ierobežojoši pasākumi” tiek lietoti ar vienādu nozīmi; tā kā šajā rezolūcijā ir pieņemta definīcija, kas attiecīgajiem pasākumiem sniegta Kotonū Nolīguma 96. pantā (16);

L.

tā kā pašām ES sankcijām ir dažādi juridiskie pamati atkarībā no ierobežojošo pasākumu konkrētā veida un no tā, kāda veida juridiskās attiecības pastāv ar attiecīgo trešo valsti, kā arī no attiecīgajām nozarēm un mērķiem; tā kā šie faktori nosaka gan procedūru sankciju pieņemšanai — kam bieži, bet ne vienmēr ir nepieciešama KĀDP kopējā nostāja un tādējādi vienprātība Padomē —, gan normatīvo procedūru, kas jāievēro, lai sankcijas padarītu juridiski saistošas un piemērojamas, un tā kā parasti izmanto to procedūru, kas izklāstīta EK Līguma 301. pantā;

M.

tā kā aizliegumi un ieroču embargo ir kļuvuši par visbiežāk piemērotajām KĀDP sankcijām un ir viens no pirmajiem pasākumiem ES sankciju secībā; tā kā abi šie pasākumi ir vienīgie, ko tiešā veidā īsteno dalībvalstis, tā apstākļa dēļ, ka tiem nav nepieciešami īpaši sankciju tiesību akti saskaņā ar EK Līgumu; tā kā, no otras puses, finansiālajām sankcijām (aktīvu iesaldēšana) un tirdzniecības sankcijām ir nepieciešama īpašu sankciju tiesību aktu pieņemšana,

N.

tā kā saskaņā ar vienu no iepriekš minētajiem Pamatprincipiem par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu, kā arī saskaņā ar attiecīgajām pamatnostādnēm mērķtiecīgas sankcijas ir noteikti vēlamas pretstatā vispārīgākām sankcijām, pirmkārt tādēļ, ka tās ļauj novērst iespējamas kaitīgas sekas attiecībā uz plašākām cilvēku grupām, un otrkārt tādēļ, ka tās tiešā veidā skar atbildīgās personas vai personas, kurām pieder vara, un tādējādi tās var būt efektīvākas attiecībā uz politikas izmaiņu panākšanu;

O.

tā kā ir pasākumi, ko nesauc par “sankcijām”, lai gan Padome tos pieņēmusi prezidentūras secinājumos, un kas tajā pašā laikā atšķiras no citiem ierobežojošiem pasākumiem, kuri minēti kā KĀDP līdzeklis;

P.

tā kā ekonomiskās attiecības starp ES un trešām valstīm bieži vien regulē nozaru divpusēji vai daudzpusēji nolīgumi, kuri Eiropas Savienībai, piemērojot sankcijas, ir jāievēro; tā kā, attiecīgos gadījumos Eiropas Savienībai attiecīgais nolīgums tādēļ ir jāaptur vai jādenonsē pirms ekonomisko sankciju piemērošanas, kuras nav saderīgas ar tiesībām, kas attiecīgajai trešai valstij piešķirtas ar pastāvošo nolīgumu;

Q.

tā kā attiecības starp ES un trešām valstīm bieži vien regulē divpusēji vai daudzpusēji nolīgumi, kuri ļauj vienai no pusēm veikt atbilstošus pasākumus gadījumos, ja otra puse ir pārkāpusi kādu būtisku nolīguma sastāvdaļu, proti, cilvēktiesību, demokrātijas principu un tiesiskuma ievērošanu (cilvēktiesību klauzula), — šajā ziņā labs piemērs ir Kotonū nolīgums;

R.

tā kā ierobežojošu pasākumu ieviešanai un īstenošanai ir jābūt saskaņā ar cilvēktiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām, tostarp taisnīgu procesu un tiesībām uz efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kā arī samērīgumu, un saistībā ar tiem ir jāparedz atbilstoši atbrīvojumi, lai ņemtu vērā to personu humānās pamatvajadzības, pret kurām vērsti šādi pasākumi, piemēram, piekļuve pamatizglītībai, dzeramajam ūdenim, kā arī primārajai veselības aprūpei un pamata medikamentiem; tā kā saistībā ar sankciju režīmu ir pilnībā jāņem vērā Ženēvas Konvencijā, Konvencijā par bērnu tiesībām, Paktā par ekonomiskajām, sociālajām un politiskajām tiesībām noteiktie standarti, kā arī ANO rezolūcijas saistībā ar civiliedzīvotāju un bērnu aizsardzību bruņotajos konfliktos;

S.

tā kā uzticamība ES un tās atsevišķām dalībvalstīm tiek kompromitēta, kad ES sankcijas šķietami netiek ievērotas, un tā kā Roberts Mugabe tika uzaicināts piedalīties ES un Āfrikas samitā Lisabonā 2007. gada 8.—9. decembrī par spīti tam, ka viņam bija oficiāli aizliegts uzturēties visās ES dalībvalstu teritorijās saskaņā ar 2004. gada 19. februāra Kopējo nostāju 2004/161/KĀDP, ar ko tika atjaunoti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz Zimbabvi (17), kurā jaunākie ierobežojumi ieviesti ar 2008. gada 18. februāra Kopējo nostāju 2008/135/KĀDP (18),

1.

pauž nožēlu par to, ka līdz pat šai dienai nav veikts neviens vērtējums, ne ietekmes pētījums par ES sankciju politiku un ka tādēļ ir ārkārtīgi grūti noteikt to ietekmi un efektivitāti uz vietas un izdarīt vērā ņemamus secinājumus; aicina Padomi un Komisiju veikt šādu novērtējumu; tomēr uzskata, ka sankciju politika, ko izmanto pret Dienvidāfriku, ir izrādījusies efektīva, jo tā palīdzēja izbeigt aparteīdu;

2.

uzskata, ka atšķirīgie juridiskie pamati ES sankciju politikas īstenošanai, kuri paredz dažādus lēmumu pieņemšanas, īstenošanas un kontroles līmeņus, rada šķēršļus ES sankciju politikas pārskatāmībai un konsekvencei un tādējādi arī tās uzticamībai;

3.

uzskata, lai sankcijas būtu efektīvas, ir nepieciešams, lai Eiropas un starptautiskā sabiedriskā doma, kā arī to valstu sabiedriskā doma, kurās tiek gaidītas izmaiņas, uzskatītu, ka to piemērošana ir leģitīma; uzsver, ka apspriešanās ar Parlamentu lēmuma pieņemšanas procesā pastiprina šo leģitimitāti;

4.

atzīmē arī, ka sankcijām var būt simboliska nozīme, paužot ES morālo nosodījumu un tādējādi veicinot tās ārpolitikas uzskatāmības un uzticamības nostiprināšanu; tomēr brīdina, ka, pārlieku uzsverot ideju par sankcijām kā simboliskiem pasākumiem, tās var pilnībā zaudēt savu vērtību;

5.

uzskata, ka sankciju izmantošana jāparedz tādas iestāžu vai nevalstisku struktūru, vai fizisku un juridisku personu rīcības gadījumos, kas rada nopietnu kaitējumu personu drošībai un tiesībām, vai gadījumos, kad tiek konstatēts, ka trešās puses dēļ ir izsmeltas un izlietotas visas līgumiskās un/vai diplomātiskās attiecības;

6.

uzskata, ka jebkāda apzināta un nelabojama vides pasliktināšana ir apdraudējums drošībai, kā arī smags cilvēktiesību pārkāpums; šajā sakarībā prasa, lai Padome un Komisija jebkādu apzinātu un nelabojamu kaitējumu videi iekļautu starp iemesliem, kuru dēļ var pieņemt sankcijas;

7.

atzīst, ka kopumā ES sankciju instrumenti tiek piemēroti elastīgi un saskaņā ar to, kas vajadzīgs katrā atsevišķā gadījumā; tomēr pauž nožēlu par to, ka ES savu sankciju politiku bieži vien ir piemērojusi nekonsekventi, izturoties pret trešām valstīm atšķirīgi, lai gan to rīcība cilvēktiesību un demokrātijas jomā ir līdzīga, un tādējādi izraisījusi kritiku par “dubultstandartu” izmantošanu;

8.

uzskata, ka Eiropas Savienības sankciju piemērošanā un novērtēšanā cilvēktiesību pārkāpumiem principā ir jābūt svarīgākiem par jebkādu kaitējumu, ko sankciju piemērošana izraisa Eiropas Savienības un tās pilsoņu tirdzniecības interesēm;

9.

pauž nožēlu, ka iekšējās nesaskaņas ES par politiku, kāda politika nepieciešama attiecībā uz to vai citu valsti, piemēram, Kubu, vai dalībvalstu atturīgā attieksme, lai nesadusmotu lielos darījumu partnerus, piemēram, Krieviju, noveda pie tā, ka prezidentūras secinājumos tika pieņemtas tikai “neoficiālas sankcijas”, kas izsaka to, ka Eiropas Savienības sankciju piemērošana ir nelīdzsvarota un nekonsekventa; tomēr atzīst, ka pasākumi, kas iekļauti Padomes secinājumos, piemēram, nolīgumu parakstīšanas atlikšana ar dažām valstīm, piemēram, Serbiju, var būt spiediens uz trešām valstīm, lai tās pilnībā sadarbotos ar starptautiskajiem mehānismiem;

10.

atgādina, ka saistībā ar Kubu iepriekšminētā 1996. gadā pieņemtā kopējā nostāja, kas tiek periodiski atjaunota, atspoguļo to plānu, kas veicinās mierīgu pāreju uz demokrātiju, joprojām ir spēkā un neizraisa Eiropas Savienības iestāžu domstarpības; pauž nožēlu, ka līdz šim nav panākti nekādi nozīmīgi uzlabojumi cilvēktiesību jomā; atzīmē Padomes 2008. gada 20. jūnija Lēmumu atcelt neoficiālās sankcijas pret Kubu, vienlaikus pieprasot visu politisko ieslodzīto tūlītēju beznosacījumu atbrīvošanu, atvieglot piekļuvi cietumiem, kā arī ratificēt un īstenot Starptautisko pilsoņu un politisko brīvību paktu; atzīmē, ka Padome pēc gada lems, vai tā turpina politisko dialogu ar Kubu, atkarībā no tā ir vai nav būtiski uzlabojumi cilvēktiesību jomā; atgādina, ka Padomes nostāja ir saistoša arī Eiropas Savienībai attiecībā uz dialogu ar Kubas valsts iestādēm, kā arī ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem; atkārtoti pauž savu nostāju attiecībā uz A. Saharova balvas laureātiem, Oswaldo Payá Sardiñas un grupu, kas zināma kā “Damas de Blanco” (Sievietes baltā);

11.

uzskata, ka argumentu par sankciju “neefektivitāti” nevar izmantot, lai tās atceltu, šī neefektivitāti jāizmanto pašas sankcijas pārorientēšanai un pārvērtēšanai; turklāt uzskata, ka tam, vai sankcijas turpināt vai ne, ir jābūt atkarīgam tikai un vienīgo no tā, vai ir sasniegti sankciju mērķi, savukārt to veidu var pastiprināt vai mainīt atkarībā no to novērtējuma; uzskata, ka šim nolūkam sankcijas vienmēr ir jāpapildina ar skaidriem novērtēšanas kritērijiem;

12.

uzskata, ka sankciju efektivitāte jāanalizē vairākos līmeņos — gan pasākumu tiešās efektivitātes līmenī, proti, attiecībā uz spēju ietekmēt to personu privāto vai profesionālo darbību, pret kurām tie vērsti kā pret konkrēta režīma locekļiem, vai spēju ietekmēt paša konkrētā režīma darbību, gan to politiskās efektivitātes līmenī, proti, attiecībā uz to, vai attiecīgie pasākumi ir piemēroti, lai veicinātu to darbību vai politiku izbeigšanu vai mainīšanu, kuru dēļ tie tika pieņemti;

13.

uzskata, ka sankcijas efektivitāte ir atkarīga no ES spējas to saglabāt visu laika posmu, un šajā saistībā pauž nožēlu par tādu noteikumu kā “termiņa izbeigšanās klauzulu” izmantošanu, kas paredz sankciju automātisku atcelšanu;

14.

neatbalsta vispārīgu, nekritisku sankciju piemērošanu jebkādām valstīm, jo šādas pieejas rezultātā de facto tiek pilnībā izolēti iedzīvotāji; uzskata, ja vien tās nav saskaņotas ar citiem politiskajiem instrumentiem, ekonomiskās sankcijas var būt sekmīgas tikai, ja ir lielas grūtības veicināt politiskās reformas attiecīgajā režīmā; tādēļ uzsver, ka jebkāda sankciju piemērošana pret valsts iestādēm ir sistemātiski jāpapildina ar atbalstu attiecīgās valsts pilsoniskajai sabiedrībai;

15.

norāda, ka lielāko daļu ES sankciju piemēro drošības apsvērumu dēļ; tomēr uzsver, ka cilvēktiesību pārkāpumiem jābūt pietiekamam pamatam sankciju piemērošanai, jo arī tie apdraud drošību un stabilitāti;

16.

norāda, ka sankciju galvenais mērķis ir panākt politikas vai darbību izmaiņas atbilstoši KĀDP kopīgās nostājas mērķiem vai Padomes pieņemtajiem secinājumiem, vai starptautiskiem lēmumiem, kas ir sankciju pamatā;

17.

uzsver, ka Padome, pieņemot iepriekšminētos Pamatprincipus par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu, ir uzņēmusies saistības izmantot sankcijas kā daļu no visaptverošas un integrētas politiskas pieejas; šajā sakarībā uzsver, ka šāda pieeja vienlaikus paredz politisko dialogu, stimulus un nosacījumus un ka tā varētu kā galējo līdzekli ietvert arī piespiedu pasākumu izmantošanu, kā noteikts Pamatprincipos; uzskata, ka cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas, vispārējo preferenču sistēma un attīstības atbalsts jāizmanto kā šādas visaptverošas un integrētas politiskās pieejas rīki;

18.

uzsver, ka cilvēktiesību klauzulas īstenošanu nevar uzskatīt par pilnīgi autonomu vai vienpusēju ES sankciju, jo tā tiešā veidā izriet no attiecīgā divpusējā vai daudzpusējā nolīguma, kas nosaka savstarpējas saistības ievērot cilvēktiesības; uzskata, ka atbilstoši pasākumi, kas veikti saskaņā ar šo klauzulu, attiecas tikai un vienīgi uz konkrētā nolīguma īstenošanu, nodrošinot katrai pusei likumīgu pamatu apturēt vai atcelt nolīgumu; tādēļ uzskata, ka cilvēktiesību klauzulu īstenošana un autonomas vai vienpusējas sankcijas katrā ziņā ir savstarpēji papildinoši aspekti;

19.

tādēļ atzinīgi vērtē cilvēktiesību klauzulu sistemātisku iekļaušanu un uzstāj, lai konkrēts īstenošanas mehānisms tiktu ietverts visos jaunos divpusējos nolīgumos, tostarp īpašos nozaru nolīgumos, ko paraksta ar trešām valstīm; šajā sakarā atgādina ieteikumu nozīmi, kas pieņemti, lai efektīvāk un sistemātiski iekļautu klauzulu, proti, mērķu un atsauces kritēriju noteikšanā, kā arī regulārā novērtēšanā, atkārtoti pauž aicinājumu ieviest cilvēktiesību klauzulas, izmantojot pārskatāmākas pušu, tostarp Parlamenta un pilsoniskās sabiedrības apspriežu procedūras, sīki izklāstot izmantojamos politiskos un juridiskos mehānismus gadījumā, ja izteikta prasība pārtraukt divpusēju sadarbību atkārtotiem un/vai sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem, neievērojot starptautiskās tiesības; atbalsta Kotonū nolīgumā izveidoto procedūras modeli par rīcību smagu cilvēktiesību, demokrātisko principu un tiesiskuma pārkāpumu gadījumos; uzskata, ka intensīva politiskā dialoga (Kotonū nolīguma 8. pants) un apspriežu (Kotonū nolīguma 96. pants) sistēma pirms un pēc attiecīgu pasākumu pieņemšanas vairākos gadījumos ir bijusi veiksmīgs līdzeklis reālās situācijas uzlabošanai;

20.

mudina Komisiju un dalībvalstis neierosināt brīvās tirdzniecības nolīgumus un/vai asociācijas nolīgumus (arī tad, ja ir iekļautas cilvēktiesību klauzulas) ar to valstu valdībām, kurās saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību Augstā pārstāvja biroja ziņojumiem ir izdarīti milzīgi cilvēktiesību pārkāpumi;

21.

uzskata, ka atbilstīgu vai ierobežojošu pasākumu nepiemērošana tādā situācijā, ko raksturo pastāvīgi cilvēktiesību pārkāpumi, nopietni apdraud Savienības cilvēktiesību stratēģiju, sankciju politiku un uzticamību;

22.

uzskata, ka sankciju politika būs daudz efektīvāka, ja to iekļaus konsekventā cilvēktiesību stratēģijā; atgādina savu prasību Padomei un Komisijai katrā valsts stratēģijas dokumentā un visos tāda paša veida dokumentos iekļaut konkrētu stratēģiju attiecībā uz cilvēktiesībām un stāvokli demokrātijas jomā;

23.

uzskata, ka sankciju piemērošanas gadījumā cilvēktiesību dialogos un apspriešanās procesos ir katrā ziņā sistemātiski jāiekļauj diskusijas par progresu, kas panākts, īstenojot mērķus un kritērijus, kuri noteikti ierobežojošo pasākumu pieņemšanas laikā; vienlaikus uzskata, ka mērķi, kas sasniegti dialogos par cilvēktiesībām un apspriešanās procesos, nekādā gadījumā nevar aizstāt to mērķu sasniegšanu, kuri ir attiecīgo sankciju pamatā;

24.

uzskata, ka koordinētai starptautiskās sabiedrības rīcībai ir spēcīgāka ietekme nekā izkliedētai un nevienmērīgai valstu vai reģionālo struktūru rīcībai; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka ES sankciju politikas pamatā arī turpmāk jābūt domai par priekšroku ANO režīmam;

25.

aicina Padomi, ja nav ANO Drošības padomes sankciju, sadarboties ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis un kas piemēro sankcijas, dalīties ar informāciju, un koordinēt rīcību starptautiskā līmenī, lai novērstu izvairīšanos no sankcijām, un maksimāli palielinātu ES un citu sankciju efektivitāti un īstenošanu atbilstīgi starptautiskajām tiesībām;

26.

uzskata, ka ES ir jāmēģina sadarboties ar citām reģionālajām organizācijām, piemēram, Āfrikas Savienību un Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociāciju (ASEAN), lai veicinātu cilvēktiesības un nodrošinātu ar sankcijām saistītu darbību koordināciju;

27.

aicina ES sistemātiski attīstīt dialogu ar valstīm, kas nepiemēro sankcijas, lai panāktu kopēju nostāju attiecībā uz ierobežojošajiem pasākumiem, jo īpaši reģionālā līmenī; norāda, kā liecina Birmas/Mjanmas gadījums, ka sankcijas bieži nenodrošina vajadzīgās izmaiņas politikā vai darbībās, ja starptautiskā sabiedrība nav vienota un ja to īstenošanā nav iesaistīti nozīmīgākie dalībnieki;

28.

aicina Padomi un Komisiju to politisko dialogu darba kārtībā, kurus īsteno ar valstīm, kas nepiemēro sankcijas, sistemātiski iekļauj jautājumu par to lomu un ietekmi uz attiecīgo režīmu vai nevalstiskajiem dalībniekiem, pret kuriem vērstas sankcijas, neatkarīgi no tā, vai tie ir indivīdi, organizācijas vai arī uzņēmumi;

29.

uzskata, ka brīvās tirdzniecības nolīguma parakstīšanas perspektīva ar reģionu, kurā ir valsts, pret kuru vērstas sankcijas, jāizmanto kā “burkāns” un spiediena izdarīšanas līdzeklis un ka jebkurā gadījumā šāds nolīgums nedrīkst attiekties uz valsti, kurai piemēro sankciju režīmu;

30.

uzsver nepieciešamību veikt padziļinātu analīzi par katru konkrēto situāciju pirms sankciju pieņemšanas, lai novērtētu dažādu sankciju potenciālo ietekmi un noteiktu, kuras no tām ir visefektīvākās, ņemot vērā visus pārējos būtiskos faktorus un līdzīgu pieredzi; uzskata, ka šāda iepriekšēja analīze ir pamatota vēl jo vairāk tādēļ, ka pēc tam, kad sankciju process jau ir uzsākts, ir grūti spert soli atpakaļ, nekaitējot ES uzticamībai vai tā atbalsta izpausmei, kas Eiropas Savienībai jāsniedz iedzīvotājiem trešā valstī, pret kuru vērstas sankcijas, ņemot vērā šīs valsts iestāžu iespēju izmantot ES lēmumu savā labā; šajā sakarā atzīmē pašreizējo praksi, saskaņā ar kuru ierosināto sankciju piemērotību, veidu un efektivitāti apspriež Padomē, pamatojoties uz attiecīgās valsts misiju vadītāju novērtējumu, un aicina šādā novērtējumā iekļaut neatkarīga eksperta ziņojumu;

31.

tomēr uzsver, ka šādu analīzi nedrīkst izmantot, lai aizkavētu sankciju pieņemšanu; šajā sakarā uzsver, ka divu posmu procedūra sankciju piemērošanai saskaņā ar KĀDP nodrošina steidzamas politiskas reakcijas iespēju, sākotnēji pieņemot kopējo nostāju, ko sagatavo pēc padziļinātas regulas analīzes, kurā precizēts sankciju konkrētais veids un piemērošanas joma;

32.

aicina juridiskajos instrumentos sistemātiski iekļaut skaidrus un konkrētus kritērijus kā nosacījumus sankciju atcelšanai; jo īpaši uzstāj, ka, pamatojoties uz neatkarīgu ekspertīzi, ir jāizveido atskaites kritēriji un ka tos nedrīkst laika gaitā grozīt atbilstoši politiskajām pārmaiņām Padomē;

33.

aicina Padomi un Komisiju izveidot sankciju pārskatīšanas tipveida procesu, jo īpaši ieviešot tādu pārskatīšanas klauzulu sistemātisku iekļaušanu, kas paredz sankciju režīma pārskatīšanu, pamatojoties uz noteiktajiem kritērijiem un novērtējumu par to, vai ir sasniegti izvirzītie mērķi; norāda uz to, ka deklarācijas par nodomu vai vēlmi ieviest noteiktas procedūras, kas varētu nodrošināt pozitīvus rezultātus, jāvērtē atzinīgi, bet uzsver, ka, novērtējot sankcijas, tās nekādā gadījumā nedrīkst aizstāt reāla un patiesa progresa sasniegšanu, lai tiktu izpildīti konkrētie kritēriji;

34.

uzskata, ka Ķīnai piemērotais ieroču embargo ilustrē ES saskaņotību un konsekvenci, ņemot vērā to, ka lēmumu par šo embargo sākotnēji pieņēma pēc slaktiņa Tjaņmeņas laukumā 1989. gadā un ka ES līdz šim nav saņēmusi nekādus paskaidrojumus par šo slaktiņu, un ka tādēļ nav iemesla atcelt šo embargo;

35.

aicina Ārlietu padomnieku darba grupas “Sankciju” struktūru (RELEX/Sankcijas) pilnībā īstenot savu mandātu; jo īpaši uzsver, ka pirms sankciju pieņemšanas ir jāveic iepriekšēja izpēte un ka pēc to pieņemšanas regulāri jāsniedz atjaunināta informācija par notiekošajām izmaiņām, un ir jāattīsta paraugprakse attiecībā uz ierobežojošu pasākumu īstenošanu un piemērošanu;

36.

atzīst, ka valstīm, tāpat kā starptautiskām un reģionālām organizācijām ir jāuzņemas atbildība par starptautisku prettiesisku rīcību piemērojot sankcijas un uzsver, šajā sakarā, ka ir nepieciešams tiesisks kontroles mehānisms, lai garantētu sankciju īstenošanu saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem un humanitārajām tiesībām;

37.

prasa iesaistīt Parlamentu visās sankciju procesa stadijās: lēmumu pieņemšanas procesā par sankcijām, attiecīgajai situācijai vispiemērotāko sankciju atlasē, kā arī kritēriju noteikšanā un to izpildes novērtēšanā saskaņā ar pārskatīšanas mehānismu un sankcijas atcelšanu;

38.

pauž nožēlu par to, ka novērtējuma trūkuma dēļ nav iespējams spriest par mērķtiecīgu pasākumu efektivitāti, taču atzīst ES spēcīgos humānos apsvērumus, kuru dēļ tā ir atteikusies no vispārējām ekonomiskām sankcijām, kā agrāk tika darīts Irākas gadījumā, un izmanto mērķtiecīgākas, “viedas” sankcijas, kas vērstas uz to, lai panāktu maksimālu ietekmi uz tiem, kuru rīcību tā vēlas ietekmēt, vienlaikus līdz minimumam samazinot humāno ietekmi vai negatīvas sekas personām, pret kurām attiecīgās sankcijas netiek vērstas, vai kaimiņvalstīm;

39.

uzskata, ka ir ārkārtīgi maza iespēja, ka ekonomiskās sankcijas izolēti no citiem politiskajiem instrumentiem varētu piespiest režīmu, pret kuru tās vērstas, īstenot ievērojamas politiskās izmaiņas; turklāt uzsver, ka tālejoši ekonomiski ierobežojumi var izraisīt pārāk lielas ekonomiskās un humānās palīdzības izmaksas, un tādēļ atgādina savu aicinājumu piemērot rūpīgāk izstrādātas un mērķtiecīgākas ekonomiskās sankcijas, kas izstrādātas tā, lai pirmkārt skartu galvenos to režīmu līderus, pret kuriem vērstas sankcijas, un tos, kas izdarījuši cilvēktiesību pārkāpumus;

40.

uzsver, ka jebkurām ekonomiskajām sankcijām vispirms un galvenokārt ir jāattiecas uz tām nozarēm, kurās nav intensīva nodarbinātība un kuras mazāk ietekmē mazos un vidējos uzņēmumus, kas ir nozīmīgi ekonomikas attīstībai un ienākumu pārdalei;

41.

atbalsta mērķtiecīgu finansiālu sankciju izmantošanu pret attiecībā uz to režīmu galvenajiem līderiem, pret kuriem vērstas sankcijas, lai tās tiešā veidā skartu to personu ienākumus, kam piemērotas sankcijas; uzsver, ka šīs sankcijas ir jāpapildina ar atbilstīgiem pasākumiem pret ES uzņēmējiem, kas sadarbojas ar šādām personām; uzsver, ka mērķtiecīgas preču sankcijas, kas vērstas pret konkrētu vai svarīgu režīma ienākumu avotu, rada risku, ka var rasties plašākas sekas, kas vienādā mērā skar arī iedzīvotājus, un var veicināt “melnās ekonomikas” attīstību;

42.

uzskata, ka ekonomiskās un finanšu sankcijas, pat ja tās ir mērķtiecīgas, ir jāpiemēro visām fiziskajām un juridiskajām personām, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību ES, tostarp trešo valstu pilsoņiem, kā arī ES pilsoņiem vai juridiskajām personām, kas ir reģistrētas vai izveidotas saskaņā ar ES dalībvalsts tiesību aktiem un kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību ārpus ES;

43.

aicina ierobežot “ārkārtas atbrīvojumu” piemērošanu aktīvu iesaldēšanai; aicina izveidot īpašu procedūru iebildumu iesniegšanai gadījumā, ja kāda dalībvalsts vēlas piešķirt atbrīvojumu no aktīvu iesaldēšanas, jo šādas procedūras trūkums mazina ierobežojošo pasākumu efektivitāti, tā kā dalībvalstīm par šādu atbrīvojumu ir tikai iepriekš jāpaziņo Komisijai;

44.

aicina rīkoties, lai pilnveidotu ES mērķtiecīgo finansiālo sankciju piemērošanu, lai nodrošinātu, ka šādi pasākumi praksē visaptveroši liedz noteiktajām personām un struktūrām piekļūt visiem finanšu pakalpojumiem ES jurisdikcijā, tostarp tiem, kas šķērso ES norēķinu centrus vai kādā citādā veidā izmanto finanšu pakalpojumus ES jurisdikcijā; uzsver, ka ir nepieciešama lielāka elastība saistībā ar sankciju sarakstu izplatīšanu ES un dalībvalstīs visām tām personām, uz kurām attiecas pienākumi, kas noteikti trešajā Naudas atmazgāšanas direktīvā (19); ierosina katrai dalībvalstij iecelt vienu iestādi, kas būtu atbildīga par šīs informācijas izplatīšanu;

45.

aicina Padomi pastiprināt sadarbību ar SWIFT vadību un akcionāriem Eiropā, lai panāktu labākus rezultātus to kontu iesaldēšanā, kuri iekļauti “melnajos sarakstos”, un nepieļautu naudas pārskaitījumus no/uz šādiem kontiem;

46.

aicina Padomi un Komisiju izskatīt iespējas un veidus, kā konstruktīvā veidā izmantot to iestāžu ienākumu iesaldēšanu, pret kurām vērstas sankcijas, piemēram, tos piešķirot cilvēktiesību pārkāpumu upuriem vai attīstības vajadzībām atbilstīgi ANO Hartas VII sadaļai;

47.

atzīmē, ka ieroču embargo ir sankciju veids, kas paredzēts, lai izbeigtu ieroču un militārā aprīkojuma plūsmu uz konfliktu apgabaliem vai režīmiem, kas tos varētu izmantot iekšējai apspiešanai vai agresijai pret kādu ārvalsti, kā noteikts Rīcības kodeksā par ieroču eksportu;

48.

aicina starp dalībvalstīm un Komisiju koordinēt sadarbību attiecībā uz ES ieroču embargo īstenošanu, kurus piemēro katra dalībvalsts;

49.

aicina dalībvalstis pieņemt kopēju nostāju par ieroču embargo, kas pastāvošo Rīcības kodeksu par ieroču eksportu padarītu juridiski saistošu;

50.

mudina Padomi, Komisiju un dalībvalstis turpināt darbu, lai pilnveidotu ANO uzraudzības un īstenošanas iespējas, un pauž atbalstu viedoklim, ka ir jāizveido pastāvīga ANO grupa, kas vērtētu tirdzniecību ar konfliktu izraisošām precēm un saistībā ar tiem piemēroto sankciju vērtību;

51.

atgādina, ka ierobežojumi attiecībā uz uzņemšanu (ceļošanas aizliegumi, vīzu aizliegumi) ir viens no pirmajiem soļiem ES sankciju secībā, kas paredz aizliegumu “melnajos sarakstos” iekļautajām personām vai nevalstiskām struktūrām piedalīties oficiālās ES sanāksmēs, kā arī aizliegumu doties uz ES privātu iemeslu dēļ;

52.

ar bažām atzīmē, ka tas, kā dalībvalstis ievēro ES vīzu aizliegumus, nav bijis pilnībā apmierinoši; aicina dalībvalstis pieņemt kopēju pieeju, ceļojumu ierobežošanas un attiecīgo izņēmuma klauzulu piemērošanā;

53.

atzīmē, ka gan par autonomām ES pretterorisma sankcijām, gan par ES īstenotām ANO Drošības padomes pretterorisma sankcijām ir ierosinātas vairākas lietas EK Tiesā un Pirmās instances tiesā;

54.

atgādina dalībvalstu pienākumu sankcijas izstrādāt saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktu, kurš nosaka, ka Eiropas Savienībai ir jāievēro pamattiesības, ko nodrošina Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām; uzsver, ka pašreizējās “melnā saraksta’” veidošanas procedūras gan ES, gan ANO līmenī juridiskās noteiktības un tiesiskās aizsardzības līdzekļu aspektā ir nepilnīgas; mudina Padomi izdarīt visus nepieciešamos secinājumus un pilnīgi piemērot visus Pirmās instances tiesas spriedumus attiecībā uz ES autonomajām sankcijām;

55.

aicina Padomi un Komisiju pārskatīt pašreizējo procedūru iekļaušanai “melnajā sarakstā” un svītrošanai no tā, lai tiktu ievērtas “melnajā sarakstā” iekļauto personu un struktūru procesuālās un materiālās cilvēktiesības, jo īpaši starptautiskās normas attiecībā uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu iespēju neatkarīgā un objektīvā tiesā un taisnīgu izskatīšanu tiesā, tostarp tiesības tikt informētiem par apsūdzību, kas izvirzīta pret konkrētu personu vai struktūru kā arī par pieņemtajiem nolēmumiem un tiesībām uz kompensāciju par jebkādiem cilvēktiesību pārkāpumiem; šajā pašā sakarībā prasa, lai ES dalībvalstis veicinātu šādu pārskatīšanu ANO mehānismos ar mērķi nodrošināt pamattiesību ievērošanu, kad tiek piemērotas mērķtiecīgas sankcijas cīņā pret terorismu;

56.

uzskata, ka Līguma par ES darbību, 75. pants būtu izdevība, kas Eiropas Parlamentam ir jāizmanto, lai novērstu trūkumus, kuri pašlaik pastāv attiecībā uz iekļaušanu “melnajā sarakstā”, un pauž atbalstu visam Parlamenta pašreizējam darbam, ko paredzēts iekļaut 2009. gada likumdošanas programmas darba kārtībā;

57.

pauž nožēlu par to, ka neviena tiesībsargājošā struktūra nevar izvērtēt “melno sarakstu” atbilstību, jo pierādījumi, kuru dēļ iekļauj “melnajā sarakstā”, balstās galvenokārt uz informāciju, kas ir slepeno dienestu rīcībā, kuri ipso facto darbojas slepeni; tomēr uzskata, ka šāda būtiska piesardzība nav jāpārveido par nesodāmību starptautisko tiesību pārkāpumu gadījumos; šajā sakarā aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvu parlamentāro kontroli pār slepeno dienestu darbu; uzskata šajā sakarā, ka ir nepieciešams Parlamentu iesaistīt dalībvalstu jau esošās Izlūkošanas struktūru uzraudzības komiteju konferences darbā;

58.

tomēr atkārtoti norāda, ka pretterorisma sarakstu sistēma, ja tā ievēro jaunāko EK tiesas praksi, ir efektīvs instruments ES pretterorisma politikā;

59.

uzsver, ka terorisms apdraud drošību un brīvību, un tādēļ mudina Padomi pārskatīt un atjaunināt teroristisko organizāciju sarakstu, ņemot vērā to darbību visos kontinentos;

60.

atzīmē, ka ES vienmēr sekmējusi pozitīvu pieeju sankciju pielietošanā, lai sekmētu izmaiņas; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi piešķirt prioritāti integrētiem vispārējiem pasākumiem, izmantojot progresīvu spiediena un pamudinājumu stratēģiju;

61.

uzskata, ka atvērtības politika un sankciju politika viena otru neizslēdz; tādēļ uzskata, ka ES sankciju politika var palīdzēt uzlabot cilvēktiesību ievērošanu valstī, uz kuru attiecas sankcija, ja tā tiek pārskatīta ar skaidru nolūku ieviest pozitīvas rīcības politiku; šajā sakarībā atzīmē sankciju ciklu, ko laikā no 2007. gada novembra līdz 2008. gada aprīlim piemēroja Uzbekistānai: lai gan Padome vienu gadu turpināja piemērot sankcijas, kas tika noteiktas par to, ka netika pildīti sākotnējie kritēriji attiecībā uz Andižānas slaktiņa izmeklēšanu un cilvēktiesību ievērošanu, tā tomēr nolēma apturēt vīzu aizlieguma īstenošanu, dodot Uzbekistānas valdībai sešus mēnešus, lai izpildītu noteiktu cilvēktiesību kritēriju kopumu, un draudot automātiski atjaunot vīzu aizliegumu; atzīmē, ka saistību un sankciju apvienošana radīja dažas pozitīvas izmaiņas, pateicoties iespējamajai sankciju automātiskai atjaunošanai un precīzu nosacījumu noteikšanai; uzsver, ka jāspēj šos nosacījumus izpildīt ierobežotā termiņā un ka tiem jābūt saistītiem ar vispārējo sankciju režīmu; tomēr pauž nožēlu, ka nav bijušas pozitīvas izmaiņas un ka joprojām netiek veidota sadarbība ar Uzbekistānas valdību;

62.

mudina, lai saskaņā ar daudzpusīgu stratēģiju sankcijas tiktu sistemātiski papildinātas ar pastiprinātiem pozitīviem pasākumiem, kas paredzēti, lai sniegtu atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, cilvēktiesību aizstāvjiem un visu veidu projektiem, kas veicina cilvēktiesības un demokrātiju; aicina nodrošināt, lai tematiskās programmas un instrumenti (Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību iniciatīva (20), nevalstiskie dalībnieki, ieguldījumi cilvēkos) pilnā mērā veicinātu šī mērķa sasniegšanu;

63.

aicina Padomi un Komisiju izmantot iespēju, ko sniedz Lisabonas Līguma ratifikācija un tai sekojošā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) izveide, lai nodrošinātu atbilstības palielināšanu starp dažādajiem ES ārējās darbības instrumentiem, kas ir galvenais aspekts ES sankciju politikas efektivitātes panākšanai nākotnē;

64.

aicina Padomi un Komisiju veikt ES sankciju politikas visaptverošu un padziļinātu novērtējumu, lai noteiktu politikas ietekmi un nepieciešamos pasākumus tās stiprināšanai; mudina Padomi un Komisiju iesniegt šādu pasākumu programmu; aicina Padomi un Komisiju novērtēt sankciju ietekmi uz minēto valstu attīstības politiku un uz ES tirdzniecības politiku;

65.

aicina Komisiju nodrošināt to, lai attīstības atbalsta stratēģijas, kuras nosaka Attīstības sadarbības instruments (ASI) un Eiropas Attīstības fonds (EAF), atbilstu esošajiem sankciju režīmiem un cilvēktiesību dialogiem; aicina Komisiju nodrošināt, lai nosacījumi atbalstam no vispārējā budžeta, tostarp tā sauktajiem Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) līgumiem, būtu nepārprotami saistīti ar cilvēktiesību un demokrātijas kritērijiem;

66.

aicina Padomi un Komisiju izmantot iespēju, ko sniedz Lisabonas Līguma ratifikācija, Savienības augstā pārstāvja ārlietu un drošības politikas jautājumos iecelšana — kurš vienlaikus būs arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks un Ārlietu Padomes priekšsēdētājs — un tam sekojošā EĀDD izveide, lai ES ārējo darbību padarītu konsekventāku un saskaņotāku, uzlabotu to ES attiecīgo dienestu pieredzi, kuri strādā sankciju jomā, un pastiprinātu sadarbību starp dažādajiem dienestiem;

67.

vienlaikus aicina īstenot ciešāku sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm un Komisiju, lai nodrošinātu ierobežojošo pasākumu konsekventāku un efektīvāku īstenošanu;

68.

aicina dalībvalstis, kas ir ANO Drošības padomes locekles, sistemātiski censties panākt, lai ES noteiktās sankcijas tiktu atzītas starptautiskā līmenī, saskaņā ar Līguma par ES 19. pantu;

69.

aicina dalībvalstis, kad tās darbojas ANO Drošības padomē, nepārkāpt saistības, ko tās uzņēmušās attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu, jo īpaši Eiropas Cilvēktiesību konvenciju;

70.

uzdod tā parlamentārajām struktūrvienībām, jo īpaši pastāvīgajām un ad hoc delegācijām, izmantot savus sakarus ar parlamentiem valstīs, kas nepiemēro sankcijas, lai veicinātu izpratni par ES īstenotajiem sankciju režīmiem, kas attiecas uz attiecīgo reģionu, un izskatītu iespējas veikt saskaņotas darbības cilvēktiesību veicināšanai;

71.

aicina Komisiju izveidot neatkarīgu ekspertu tīklu, lai atbilstīgi situācijai Padomei iesniegtu vispiemērotākos ierobežojošos pasākumus, sagatavotu regulārus ziņojumus par izmaiņām, pamatojoties uz noteiktajiem kritērijiem un mērķiem, kā arī, ja nepieciešams, ieteiktu veidu, kā uzlabot sankciju ieviešanu; uzskata, ka šāda tikla izveide uzlabos pārskatāmību un diskusijas par sankcijām vispār, kā arī stiprinās sankciju ieviešanu un pastāvīgu pārraudzību īpašos gadījumos; vienlaikus uzskata, ka Komisijai jādarbojas vairāk proaktīvi, nosakot skaidru ES sankciju politiku;

72.

uzskata, ka ES sankciju politikas leģimitāte, kas ir svarīga un jūtīga KĀDP sastāvdaļa, ir jānostiprina, Parlamentu iesaistot visās procedūras stadijās saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu, un jo īpaši sankciju izstrādē un īstenošanā, sistemātiski apspriežoties ar Padomi un Komisiju un saistībā ar to sniegtiem ziņojumiem; uzskata, ka Parlaments ir arī jāiesaista uzraudzībā par to, kā tie, kuriem piemērotas sankcijas, pilda noteiktos kritērijus; uzdod Cilvēktiesību apakškomitejai sistematizēt un pārraudzīt darbu šajā jomā attiecībā uz visām sankcijām, kuru mērķi un kritēriji ir saistīti ar cilvēktiesībām;

73.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes ģenerālsekretāriem.

1.

Šā panta nozīmē termins “Puse” attiecas uz Kopienu un Eiropas Savienības dalībvalstīm, no vienas puses, un katru ĀKK valsti, no otras puses.

2.

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/62

A.

tā kā mātes veselība ir TAM joma, kurā panākta vismazākā attīstība, un tādēļ 5. TAM ir viens no tiem mērķiem, ko, visticamāk, neizdosies sasniegt līdz 2015. gadam, jo īpaši Āfrikā dienvidos no Sahāras tuksneša un Dienvidāzijā;

B.

tā kā katru gadu vairāk nekā pusmiljons sieviešu mirst grūtniecības vai dzemdību laikā, un 99 % gadījumu tas notiek jaunattīstības valstīs; tā kā pēdējo 20 gadu laikā rādītāji Āfrikā dienvidos no Sahāras tuksneša tikpat kā nav uzlabojušies, māšu mirstībai šajā reģionā samazinoties par 0,1 % gadā, un viena no katrām sešpadsmit sievietēm riskē ar to, ka zaudēs dzīvību grūtniecības vai dzemdību laikā; tā kā māšu mirstība ir visdramatiskākā nevienlīdzības izpausme veselības jomā pasaulē;

C.

tā kā papildus ģeogrāfiskai nevienlīdzībai pieredze un pētījumi māšu mirstības jomā liecina par ievērojamām māšu mirstības rādītāju atšķirībām atkarībā no pārticības, rases un tautības, dzīves vietas pilsētā vai laukos, izglītības līmeņa un pat lingvistiskā vai reliģiskā dalījuma valstīs, tai skaitā rūpnieciski attīstītajās valstīs, padarot šīs atšķirības par lielāko nevienlīdzības rādītāju visā sabiedrības veselības statistikas datu kopumā;

D.

tā kā G8 apstiprināja pasākumu kopumu veselības aprūpes jomā, ar kuru saskaņā apmācīs un pieņems darbā 1,5 miljonus veselības aprūpes darbiniekus Āfrikā un 80 % māšu nodrošinās apmācīta veselības aprūpes darbinieka palīdzību dzemdību laikā; tā kā šajā pasākumu kopumā cita starpā paredzēta apņemšanās palielināt veselības aprūpes darbinieku skaitu līdz 2,3 uz 1 000 cilvēkiem 36 Āfrikas valstīs, kurās jūtams būtisks šo darbinieku trūkums; tā kā tomēr nav runas par 10 miljardiem ASV dolāru, kuri pēc pilsoniskās sabiedrības aktīvistu domām būtu nepieciešami, lai katru gadu glābtu sešu miljonu māšu un bērnu dzīvības;

E.

tā kā māšu mirstība un saslimstība ir ārkārtas veselības problēma pasaules mērogā — katru gadu dzemdībās mirst aptuveni 536 000 sieviešu, turklāt vienai no katrām divdesmit sievietēm bijušas smagas komplikācijas, sākot no hroniskām infekcijām līdz tādām invaliditāti izraisošām traumām kā fistulas vai invaliditātei, kas saglabājas visu mūžu;

F.

tā kā nav nekāds noslēpums, kāpēc sievietes mirst grūtniecības un dzemdību laikā, jo māšu mirstības cēloņi tāpat kā līdzekļi to novēršanai ir skaidri un labi zināmi;

G.

tā kā māšu mirstības iemeslus var novērst, nodrošinot atbilstošu aprūpi mātēm, piekļuvi efektīviem kontracepcijas līdzekļiem, legāliem un drošiem abortiem;

H.

tā kā māšu mirstību var novērst, ieviešot ģimenes plānošanas metodes un palielinot piekļuvi tām, sniedzot un nodrošinot piekļuvi drošiem un kvalitatīviem māšu aprūpes pakalpojumiem, jo īpaši grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā un dzemdību komplikāciju gadījumos, kā arī uzlabojot sieviešu veselības stāvokli, uzturu un vietu sabiedrībā;

I.

tā kā šajā profilaktiskajā pieejā ir ietverta sieviešu un veselības aprūpes speciālistu apmācība, kas palīdz atpazīt grūtniecības un dzemdību komplikāciju simptomus un sameklēt piemērotu aprūpi, virkne piemērotu veselības iestāžu, kuras var sasniegt pieņemamā laika posmā, izmantojot pieejamo infrastruktūru un transporta līdzekļus, un piemērota aprūpe, kura pieejama šajās arī lauku apvidos ātri sasniedzamajās veselības iestādēs, kuru nodrošina apmācīts personāls ar efektīvu pārvaldi un kuras sniegšanai ir pieejama elektrība, ūdens un medikamenti;

J.

tā kā saskaņā ar vairākām starptautiskām cilvēktiesību saistībām, tai skaitā ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, pieļaujot novēršamu māšu nāvi, tiek pārkāptas sieviešu un nepilngadīgu meiteņu tiesības uz dzīvību un tā kā māšu mirstības un saslimstības iemesli var būt saistīti ar citu cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp viņu tiesībām uz augstāko sasniedzamo fiziskās un garīgās veselības aprūpi, kā arī tiesībām uz nediskriminēšanu attiecībā uz piekļuvi veselības pamataprūpei;

K.

tā kā tiesības uz pašnoteikšanos seksuālajā un reproduktīvajā jomā ietver tiesības noslēgt laulības, veidot ģimeni un labprātīgi veidot seksuālās attiecības, kā arī tiesības neciest no seksuālās vardarbības un ietekmes;

L.

tā kā valdībām ir pienākums vai nu pašām vai, uzticot to citiem, sniegt veselības aprūpes pakalpojumus, nodrošinot iedzīvotāju tiesību uz veselību, un tā kā ir pasākumi situācijas uzlabošanai māšu veselības aprūpē, kurus var veikt pat valdības ar ierobežotiem līdzekļiem;

M.

tā kā māšu mirstības un dzemdību traumu pamatcēloņi visticamāk ir nevis praktiski vai strukturāli, bet visdrīzāk liecina par zemo vērtību un statusu, kas tiek piešķirts sievietēm, kuras kopumā ir sabiedrības neaizsargātākā daļa, un tā kā tiek atzīts, ka valstīs ar līdzīgu ekonomiskās attīstības līmeni tiek novērots, ka jo augstāks ir sievietes statuss sabiedrībā, jo zemāks ir māšu mirstības rādītājs;

N.

tā kā sievietes grūtniecības un dzemdību laikā ir īpaši neaizsargātas dažādu diskriminācijas veidu dēļ, kuru skaitā ir vīriešu un sieviešu nevienlīdzība ģimenē, tradicionālās paražas, kas apdraud sievietes, vardarbība pret sievietēm, tradīcijas neļaut sievietēm kontrolēt savu reproduktīvo veselību un reproduktīvo tiesību izmantošanu, atteikšanās no jaundzimušām meitenēm un stereotipi par sievietēm kā galvenokārt tikai mātēm un aprūpētājām; tā kā Konvenciju par sieviešu visa veida diskriminācijas novēršanu (CEDAW) ir ratificējušas visas ES dalībvalstis;

O.

tā kā ANO Ģenerālā asambleja, kā vispārēju starptautiskās sabiedrības Tūkstošgades mērķi, ir iekļāvusi “vispārēju piekļuvi reproduktīvai veselībai līdz 2015. gadam” Tūkstošgades attīstības mērķu sarakstā 5. TAM, lai samazinātu māšu mirstību;

P.

tā kā starptautiskā sabiedrība starptautiskajā konferencē par iedzīvotājiem un attīstību apņēmās piešķirt papildu līdzekļus, nosakot “reproduktīvo veselību” (tai skaitā ģimenes plānošanu un veselības aprūpes pakalpojumus mātēm) par galveno prioritāti starptautiskās attīstības centienos;

Q.

tā kā kopējais līdzekļu devēju piešķirtais finansējums ģimenes plānošanai nevis tiek palielināts, bet ir daudz mazāks par atbalstu 1994. gadā, samazinoties no 723 miljoniem dolāru 1995. gadā līdz 442 miljoniem dolāru 2004. gadā dolāru absolūtā izteiksmē;

R.

tā kā ES ir regulāri un konsekventi (pēdējo reizi iepriekš minētajā ES rīcības programmā TAM sasniegšanai) paudusi apņemšanos sasniegt 5. TAM noteikto rādītāju;

S.

tā kā par spīti šai smagajai problēmai un cilvēktiesību pārkāpumiem, māšu veselības aprūpe starptautiskajā dienas kārtībā ierindojas tālu aiz pasākumiem atsevišķu slimību apkarošanai un tā rezultātā māšu mirstības jautājums ir kļuvis margināls, savukārt augstā HIV izplatības līmeņa dēļ darbs pie māšu mirstības un saslimstības samazināšanas ir apstājies vai pasliktinājies,

1.

pauž spēcīgas bažas par faktu, ka māšu mirstība (5. TAM) ir vienīgais TAM, uz kuru attiecībā rādītāji, jo īpaši Āfrikā dienvidos no Sahāras tuksneša un Dienvidāzijā, ne tikai nav uzlabojušies kopš 2000. gada, bet ir tādi paši kā pirms divdesmit gadiem;

2.

atzīmē, ka līdztekus izglītībai iespēju sniegšana sievietēm ievērojami veicina 5. TAM (mātes veselība) īstenošanas uzlabošanu;

3.

aicina Padomi un Komisiju pirms ANO augstākā līmeņa sanāksmes par TAM sarindot darbības prioritāšu secībā, lai sasniegtu 5. TAM (mātes veselības uzlabošana);

4.

aicina Padomi un Komisiju samazināt atšķirību starp māšu mirstības rādītājiem rūpnieciski attīstītajās un jaunattīstības valstīs, palielinot ieguldījumus un darbības veselības aprūpes personāla cilvēkresursu uzlabošanai un piešķirot lielākus līdzekļus un stingrāk apņemoties stiprināt veselības aprūpes sistēmas un pamata veselības aprūpes infrastruktūras, tai skaitā piešķirot līdzekļus kontrolei, uzraudzībai, pamata sabiedrības veselības pakalpojumiem, vietējās kopienas darbībām un citu nepieciešamu atbalsta funkciju izpildei;

5.

aicina Padomi un Komisiju pastiprināt centienus, lai izskaustu novēršamu māšu mirstību un saslimstību, izstrādājot “ceļvežus” un rīcības plānus, tos īstenojot un regulāri novērtējot, lai samazinātu globālo māšu mirstības un saslimstības nastu, un attiecībā uz tiem ievērot ilgtspējīgu pieeju, kas balstās uz taisnīgumu, sistemātiskumu un cilvēktiesībām un ko pienācīgi atbalsta un veicina ar stingriem institucionāliem mehānismiem un finansējumu;

6.

aicina Padomi un Komisiju saistībā ar primāro aprūpi paplašināt mātes veselības pakalpojumu sniegšanas jomu, balstoties uz koncepciju, ka jāsniedz sievietei iespēja izvēlēties, pamatojoties uz informāciju, kā arī izglītojot par drošu mātes stāvokli, un galveno vērību pievēršot efektīvai pirmsdzemdību aprūpei, mātes uztura programmām, piemērotai palīdzībai dzemdībās, kurā izvairās pārmērīgi izmantot ķeizargriezienus un sniedz neatliekamu palīdzību sarežģītos gadījumos, dienestiem, kas izskata ar grūtniecības, dzemdību un abortu komplikācijām saistītus jautājumus, kā arī pēcdzemdību aprūpei un ģimenes plānošanai;

7.

aicina Padomi un Komisiju veicināt piekļuvi vispusīgai informācijai un pakalpojumiem seksuālās un reproduktīvās veselības jomā visām sievietēm;

8.

aicina Padomi un Komisiju izstrādāt jaunus un pilnveidot jau iedibinātos rādītājus un standartus, lai samazinātu māšu mirstību (arī izmantojot oficiālās attīstības palīdzības finansējumu), un izveidot uzraudzības un pārskatatbildības mehānismus, kas varētu sekmēt pastāvīgu pašreizējo politikas jomu un programmu uzlabojumu;

9.

aicina Padomi un Komisiju nodrošināt to, ka reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumi ir tādi, kurus var atļauties, kuri ir pieejami un kuriem ir augsta kvalitāte, kā arī piešķirt visus iespējamos līdzekļus politikai un programmām, kas risina māšu mirstības problēmu;

10.

aicina Padomi un Komisiju nodrošināt ticamu un savlaicīgu datu apkopojumu, pēc kura vadīties, īstenojot pasākumus māšu mirstības un saslimstības novēršanai;

11.

aicina Padomi un Komisiju nodrošināt apmācību, veikstpējas palielināšanu un infrastruktūru pietiekamam skaitam apmācītu dzemdību speciālistu un radīt visām grūtniecēm piekļuvi šādiem speciālistiem, kā arī nodrošināt to, ka šis mērķis/ rezultāts tiek ietverts “ceļvežos” un valstu rīcības plānos;

12.

aicina valsts veselības programmās proporcionāli palielināt tādas darbības kā HIV noteikšana pirms grūtniecības un tās laikā, ar HIV inficētu grūtnieču antiretrovirāla ārstēšana un HIV profilakses pasākumi, piemēram, informācijas kampaņas un izglītošana;

13.

mudina ES paturēt vadošo lomu centienos atbalstīt tiesības uz seksuālo un reproduktīvo veselību, turpinot tādā pašā apjomā finansēt starptautiskās konferences par iedzīvotājiem (ICPD) rīcības programmas īstenošanu, un pauž nožēlu par faktu, ka, lai gan Āfrikā dienvidos no Sahāras tuksneša ir augstākie māšu mirstības rādītāji, tur ir arī zemākais kontraceptīvo līdzekļu izmantošanas rādītājs pasaulē (19 %) un 30 % no visām mātēm šajā reģionā mirst nedrošu abortu dēļ;