19.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 279/1

—

ņemot vērā EK līguma 158. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 1999. gada 21. jūnija Regulu (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (1),

—

ņemot vērā Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2081/93, ar kuru groza Regulu (EEK) Nr. 2052/88 par struktūrfondu uzdevumiem un to efektivitāti, kā arī par to darbības iekšēju saskaņošanu un saskaņošanu ar Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finanšu instrumentu darbību (2),

—

ņemot vērā Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2082/93, ar kuru groza Regulu (EEK) Nr. 4253/88, ar ko nosaka Regulas (EEK) Nr. 2052/88 piemērošanas noteikumus, attiecībā uz dažādu struktūrfondu darbības iekšēju saskaņošanu un saskaņošanu ar Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finanšu instrumentu darbību (3),

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 24. janvāra Regulu (EK) Nr. 214/2000 par Kopienas finanšu iemaksām Starptautiskajā Īrijas fondā (4),

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 10. decembra Regulu (EK) Nr. 2236/2002 par Kopienas finanšu iemaksām Starptautiskajā Īrijas fondā (2003.—2004.) (5),

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 26. maija Regulu (EK) Nr. 1105/2003, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (6),

—

ņemot vērā Padomes 2005. gada 24. janvāra Regulu (EK) Nr. 173/2005, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem, saistībā ar programmas PEACE darbības termiņa pagarināšanu un jaunu saistību apropriāciju piešķiršanu (7),

—

ņemot vērā Padomes 2005. gada 24. janvāra Regulu (EK) Nr. 177/2005 par Kopienas finanšu iemaksām Starptautiskajā Īrijas fondā (2005.—2006.) (8),

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 21. decembra Regulu (EK) Nr. 1968/2006 par Kopienas finanšu iemaksām Starptautiskajā Īrijas fondā (2007.—2010. gads) (9),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) (10),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Īpaša atbalsta programma mieram un saskaņai Ziemeļīrijā” (COM(1994)0607),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ziņojums par Starptautisko Īrijas fondu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 177/2005 5. pantu” (COM(2006)0563),

—

ņemot vērā Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 7/2000 par Starptautisko Īrijas fondu un Īpašo programmu mieram un saskaņai Ziemeļīrijā un Īrijas robežapgabalos (1995.—1999. gads), ar Komisijas atbildēm (58. punkts) (11),

—

ņemot vērā atklāto uzklausīšanu par programmas PEACE novērtējumu un nākotnes stratēģiju, ko Eiropas Parlamenta Reģionālās attīstības komiteja organizēja 2007. gada 20. novembrī,

—

ņemot vērā darba grupu Ziemeļīrijas jautājumā (TFNI), kuru izveidoja pēc Komisijas priekšsēdētāja J. M. Barosso Belfāstas apmeklējuma 2007. gada maijā,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A6-0133/2008),

A.

tā kā saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1105/2003 un Nr. 173/2005 finansēto ES programmu PEACE I un PEACE II mērķis bija nodrošināt mieru un tās ietvēra divus galvenos elementus, proti, miera radīto iespēju izmantošanu un konflikta un vardarbības seku novēršanu;

B.

tā kā ES dalībai programmās PEACE bija un ir liela pozitīva nozīme un ES iesaistīšanās šādos miera veicināšanas projektos ne tikai nodrošināja finanšu instrumentu, bet arī parādīja, cik liela nozīme ir ES kā neitrālai kompetentai instancei ar ilgtermiņa redzējumu attiecībā uz programmas izstrādi;

C.

tā kā izlīguma process notiek dažādos līmeņos un tā kā tas ir jāveicina, bet to nevar uzspiest (12);

D.

tā kā miera veidošana un izlīguma veicināšana ir riskants uzdevums, bet tam ir būtiska nozīme politisko, ekonomisko un sociālo problēmu pārvarēšanā šajā reģionā, un tā kā uzticēšanās veicināšanas projektos darba uzsākšanas nolūkos jāpieļauj improvizācijas un jauninājumu iespējas;

E.

tā kā konflikts Ziemeļīrijā ir sašķēlis kopienas, radot dziļas sociālas, ekonomiskas un politiskas plaisas;

F.

tā kā kontakti un uzticības veicināšana var mainīt negatīvos viedokļus un tā kā savstarpējas izpratnes veicināšana jauniešu vidū nākotnē palīdzēs nākamajiem vadītājiem izprast abu kopienu vēsturi un kultūru;

G.

tā kā sadarbība ar vietējām kopienām var prasīt vairāk laika un tā ietver lielāku skaitu dalībnieku un procedūru, tomēr ir skaidrs, ka šādi panāktajam papildu ieguvumam ir būtiska nozīme — jo zemāk tiek deleģēta pārvaldība un jo lielāka līdzdalība, jo lielāka informētība gan par programmu, gan ES;

H.

tā kā iepriekš sociāli atstumtām grupām un konflikta un vardarbības būtiski ietekmētiem cilvēkiem programmas PEACE devušas iespēju aktīvi piedalīties miera veidošanā; tā kā programmu PEACE projekti paredzēti sociāli visvairāk atstumtajām sabiedrības daļām, nodrošinot pasākumus gan atsevišķiem cilvēkiem, gan grupām, piemēram, konfliktā cietušajiem, gados vecākiem un mazaizsargātiem cilvēkiem, invalīdiem, no vardarbības ģimenē cietušajiem, bijušajiem ieslodzītajiem un jauniešiem bezdarbniekiem (13);

I.

tā kā daudzi, kas strādājuši miera un izlīguma veicināšanas projektos, to ir darījuši kā brīvprātīgie;

J.

tā kā arī pēc tam, kad PEACE paredzētais finansējums būs izlietots, ir ļoti svarīgi turpināt finansiāli atbalstīt miera veidošanas programmas, it īpaši tās, kurās iesaistītas sabiedriskās apvienības un brīvprātīgo grupas;

K.

tā kā brīvprātīgo un sabiedriskais sektors ir plaši pazīstami ar saviem panākumiem sociālās lejupslīdes un tās seku novēršanas darbā, kā arī atrodas izdevīgā pozīcijā, lai attīstītu un uz vietas nodrošinātu vismazāk aizsargātākajai sabiedrības daļai paredzētus pakalpojumus, un tā kā sievietēm ir ļoti pozitīva nozīme miera veidošanā;

L.

tā kā programma PEACE ir palīdzējusi projektu veidošanā ekonomikas jomā, dibinot jaunus uzņēmumus atpalikušos rajonos;

M.

tā kā daudzas no PEACE II finansētas sabiedriskās un brīvprātīgo iniciatīvas darbojas pastāvīgi, nodrošinot būtiskākos sabiedriskos pakalpojumus, it īpaši sociāli atstumtajām grupām, un gaida apstiprinājumu par finansējuma turpmāku saņemšanu, lai varētu turpināt sniegt šos pakalpojumus;

N.

tā kā saskaņā ar programmām PEACE sniegtā atbalsta izraisītās ekonomikas attīstības viens no aspektiem bija pozitīva ietekme gan uz pilsētu, gan lauku rajoniem;

O.

tā kā Starptautiskā Īrijas fonda (IFI) finansējums bieži tiek piešķirts kā papildu finansējums un abas programmas — IFI un PEACE — nodrošināja projektiem iespēju piekļūt citam ES finansējumam, piemēram, Interreg;

P.

tā kā daudzas PEACE apakšprogrammu, IFI programmu, kā arī Kopienas iniciatīvas Interreg darbības tomēr ir izrādījušās ļoti līdzīgas un atsevišķos gadījumos ievērojami pārklājās;

Q.

tā kā atbildība un pārredzamība, līdzdalība, visu cilvēku savstarpējās saistības atzīšana, veiksmīga nevienlīdzības novēršana, daudzveidības veicināšana un uzmanības pievēršana mazāk aizsargātām grupām un iespēju vienlīdzībai ir būtiski miera un izlīguma veicināšanas elementi;

R.

tā kā ziņojumā, ko sagatavoja pagaidu komisārs cietušo un izdzīvojušo jautājumos (14), bija konstatēts, ka atbalsta grupas cietušajiem un izdzīvojušajiem ir atkarīgas no vienreizēja PEACE finansējuma un ka nav skaidrs, kā tiks turpināti ar cietušajiem un izdzīvojušajiem saistītie projekti, kad PEACE finansējums vairs nebūs pieejams, un tā kā Ziemeļīrijas premjerministrs un premjerministra vietnieks nesen ir iecēluši četrus jaunus komisārus cietušo jautājumos;

S.

tā kā cilvēktiesību aizsardzība un veicināšana ir neatņemama daļa miera veidošanas procesā un konfliktos cietušas sabiedrības atjaunošanā,

1.

uzsver, ka būtisks miera veidošanas aspekts ir līdzlemšanas tiesību nodrošināšana vietējā līmenī un ka pilsoniskās sabiedrības līdzdalība uzlabo politikas veidošanu un sabiedrības pārvaldes veidu;

2.

norāda, ka dažādu īstenošanas mehānismu izveide kopā ar brīvprātīgo sektoru, nevalstiskajām organizācijām un vietējām varasiestādēm ir sniegusi plašu pieredzi darbā ar ES finansējumu; cer, ka šādus augšupējas finansēšanas mehānismus varēs izmantot citu finansēšanas programmu īstenošanā;

3.

atzinīgi vērtē programmu PEACE un IFI ieguldījumu ekonomikas un sociālajā attīstībā; norāda, ka pirms IFI īstenošanas viens trūcīgā rajonā izveidots uzņēmējdarbības centrs ar IFI un vietējās rajona padomes atbalstu ir pārtapis 32 uzņēmējdarbības centru tīklā, palīdzot veicināt iesaistīto dalībnieku uzticēšanos un cerību;

4.

uzsver, ka to dalībnieku sadarbībai, kuri piedalās PEACE un IFI finansētās programmās, nevajadzētu beigties, beidzoties programmām; aicina valsts pārvaldes iestādes turpināt efektīvo darbu, lai nodrošinātu šim nenovērtējamajam darbam finansējuma piešķiršanu arī pēc PEACE finansējuma beigām;

5.

aicina gan Apvienotās Karalistes, gan Īrijas valdību īpaši nodrošināt pagaidu finansējuma režīmu sabiedriskajām un brīvprātīgo grupām, lai nodrošinātu līdzekļu piešķiršanu laikā starp PEACE II finansēto programmu beigām un PEACE III finansēto programmu uzsākšanu;

6.

aicina Komisiju un Apvienotās Karalistes un Īrijas valdību saistīties ar komisāriem cietušo un izdzīvojušo jautājumos, lai izveidotu mehānismu cietušo un izdzīvojušo atbalsta grupām turpināt saņemt finansējumu pēc visa PEACE finansējuma beigām;

7.

aicina Komisiju saistībā ar TNFI turpmāku iniciatīvu izstrādē izmantot aktīvas pilsonības pieeju, kas bija iekļauta programmā PEACE I un PEACE II; atgādina, cik nozīmīga miera procesa stabilizēšanā ir līdzsvarota reģionālā attīstība, kurā jāpievērš uzmanība infrastruktūrai, kas ir samērā neattīstīta salīdzinājumā ar citiem ES reģioniem, un aicina TFNI vairāk atbalstīt infrastruktūras uzlabošanu;

8.

aicina turpināt attīstīt pārrobežu darbu, ņemot vērā, ka pārrobežu darbam ir bijusi galvenā nozīme pilsētu un lauku kopienu atjaunošanā pierobežā; mudina turpināt attīstīt vietējo tirdzniecības palātu un valsts sektora struktūrvienību sadarbību, kā arī brīvprātīgā un sabiedriskā sektora forumus robežas abās pusēs un to brīvprātīgo organizāciju forumus, kuru darbs jau noris pāri robežām;

9.

aicina Īrijas valdību nekavējoties īstenot Regulu (EK) Nr. 1082/2006;

10.

mudina finansēšanas programmās plaši izmantot konsultācijas, aptverot lielus un nelielus apjomus un ņemot vērā vietējos apstākļus, un uzsver, cik svarīgi ir nostiprināt sistēmu, kas ļauj apstiprināt nelielu dotāciju piešķiršanu, lai finansētu steidzamus darbus un tādus, kuru apjomu nav viegli kvantitatīvi novērtēt, kā arī programmas, kas nodrošina ilgtermiņa ilgtspējību un dod ieguldījumu vietējo kopienu attīstībā;

11.

aicina vienkāršot administratīvās procedūras, lai nodrošinātu, ka mazi projekti nav neizdevīgākā stāvoklī;

12.

atzīst, ka miera veidošana ir ilgtermiņa process, kas attīstās, un ka stabilai attīstībai miera un izlīguma virzienā vajadzīgs laiks; aicina individuālas dotācijas piešķirt uz ilgāku laiku, lai projektiem nodrošinātu iespēju dot rezultātus; atzīst, ka ne tikai ekonomiskas iniciatīvas, bet arī iniciatīvas kultūras un sporta jomā var dot ievērojamu ieguldījumu miera un izlīguma sekmēšanā, tādēļ tās jāturpina veicināt;

13.

norāda, ka sociālās ekonomikas sektors ir brīvprātīgo un sabiedriskā sektora apakšsektors un ka ir svarīgi konsultēties ar tā pārstāvjiem, lai izstrādātu vietējas stratēģijas un pasākumu jomas; uzskata, ka arī citi vietēji uzņēmumi ir nozīmīgi dalībnieki;

14.

uzsver, ka lauku rajonu attīstībai ir nepieciešama lielāka sinerģija starp lauksaimniecībai, laukiem un reģionālajai attīstībai paredzēto finansējumu, kā arī starp dabas resursu saglabāšanu, ekotūrismu un atjaunīgās enerģijas ražošanu un izmantošanu, nekā ir bijis līdz šim;

15.

uzsver, ka informācijai par PEACE I un PEACE II finansētu projektu, kā arī par IFI finansētu projektu panākumiem jābūt cilvēkiem viegli pieejamai; uzskata, ka šajos projektos gūtajā pieredzē jādalās ar citiem starptautiskā miera veidošanas darbā iesaistītajiem; šajā sakarā aicina izveidot datubāzi, kas būtu mācību līdzeklis miera un izlīguma veicināšanas darbā vietēji un ārzemēs; turklāt aicina iekļaut visu līmeņu dalībniekus, veidojot reģionālos un pilsētu sadarbības tīklus;

16.

iesaka izstrādāt visaptverošas stratēģijas, lai nodrošinātu ne tikai labas prakses piemēru pieejamību, bet arī to izmantošanu visos projekta cikla posmos, t. i., projekta izstrādē, īstenošanā, uzraudzībā un izvērtēšanā;

17.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

19.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 279/5

—

ņemot vērā 2002. gada 3. septembra rezolūciju par tirdzniecību un attīstību, lai izskaustu nabadzību (1), 2003. gada 30. janvāra rezolūciju par badu pasaulē un šķēršļiem, kas jānovērš tirdzniecībā ar nabadzīgākajām valstīm (2), 2003. gada 10. aprīļa rezolūciju par krīzi starptautiskajā kafijas tirgū (3), 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par tirdzniecību un nabadzību — tirdzniecības politiku izstrāde, lai nodrošinātu tirdzniecības maksimālu ieguldījumu nabadzības mazināšanā (4), 2007. gada 15. februāra rezolūciju par energoresursu cenu pieauguma makroekonomisko ietekmi (5), 2007. gada 22. maija rezolūciju — Eiropa globalizācijas kontekstā — konkurētspējas ārējie aspekti (6), 2007. gada 23. maija rezolūciju par ES atbalstu tirdzniecībai (7) un 2007. gada 29. novembra rezolūciju par tirdzniecību un klimata pārmaiņām (8),

—

ņemot vērā 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kurā noteikti Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM) kā kritēriji, kurus starptautiskā sabiedrība izstrādājusi, lai izskaustu nabadzību, un tās pārskatīto un precizēto variantu, kas pieņemts Apvienoto Nāciju Organizācijas 2005. gada pasaules augstākā līmeņa sanāksmē 2005. gada 14.—16. septembrī,

—

ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) triju darba grupu 2007. gadā publicētos ziņojumus: “Eksakto dabaszinātņu pamats”, “Ietekme, pielāgošana un neaizsargātība” un “Klimata pārmaiņu mazināšana”,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Lauksaimniecības preču ķēdes, atkarība un nabadzība — priekšlikums ES rīcības plānam” (COM(2004)0089),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Globālā Eiropa — Konkurence pasaulē. Ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā” (COM(2006)0567) un “Globālā Eiropa — spēcīgāka partnerība, lai Eiropas eksportētājiem sniegtu piekļuvi tirgum” (COM(2007)0183),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par metālrūpniecības konkurētspēju — ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā (COM(2008)0108),

—

ņemot vērā 1995. gada 15. septembrī ANO Ceturtajā pasaules konferencē par sievietēm pieņemto Pekinas deklarāciju un rīcības platformu,

—

ņemot vērā 2006. gadā publicēto Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) ziņojumu “Lopkopības garā ēna”,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) darbu, kā arī Akras vienošanos un deklarāciju, ko pieņēma UNCTAD XII konferencē 2008. gada 25. aprīlī Akrā, Ganā,

—

ņemot vērā Komisijas 2005. gada 21. decembrī publicēto paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai — Tematiskā stratēģija dabas resursu ilgtspējīgai izmantošanai (COM(2005)0670),

—

ņemot vērā G8 augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto deklarāciju “Izaugsme un atbildība pasaules ekonomikā”, kas parakstīta 2007. gada 7. jūnijā Hailigendammā, un jo īpaši tās nodaļu “Atbildība par izejvielām — pārredzamība un ilgtspējīga izaugsme”, kurā norādīts, ka “brīvi, pārredzami un atvērti tirgi ir būtiski, lai panāktu vispārēju izaugsmi, stabilitāti un ilgtspējīgu attīstību”,

—

ņemot vērā Augsta līmeņa grupas konkurētspējas, enerģētikas un vides jautājumos 2007. gada 11. jūnija ceturto ziņojumu, kurā izteikts atbalsts tādas izejvielu politikas attīstībai, kuras pamatā ir teicami funkcionējošs brīvs un godīgs pasaules mēroga izejvielu tirgus, izmantojot tirdzniecības politikas instrumentus, jo īpaši starptautiskus daudzpusējus un divpusējus nolīgumus, lai nodrošinātu, ka ES un trešās valstis atbalsta atvērtus un netraucētas konkurences tirgus,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu (A6-0134/2008),

A.

tā kā ar izejvielām un neapstrādātām precēm jāsaprot lauksaimniecības pārtikas produkti, neapstrādātas lauksaimniecības preces, metāli, minerāli un enerģētikas produkti, kurus izmanto kā izejvielas rūpniecības preču ražošanā, apstrādāti, neapstrādāti vai pārstrādāti produkti, piemēram, metāllūžņi;

B.

tā kā kopš 2002. gada cenu indekss precēm, kas nav degviela, ir pieaudzis par 159 %, metālu un minerālu cenas ir pieaugušas par 285 % un lauksaimniecības izejvielu cenas ir pieaugušas par 133 %;

C.

tā kā Eiropas Savienības ekonomika lielā mērā ir atkarīga no izejvielu importa no trešām valstīm, un izejvielu pieejamībai ir izšķiroša nozīme ES konkurētspējas nodrošināšanā;

D.

tā kā nesenā izejvielu cenu pieauguma rezultātā Eiropas Savienībā nav izdevies nodrošināt pietiekamu ekonomisko izaugsmi un tā kā tas apdraud ES konkurētspēju;

E.

tā kā ir gaidāms turpmāks cenu pieaugums saistībā ar izejvielu pieprasījumu visā pasaulē; tā kā šo pieaugumu noteiks ekonomiskā izaugsme jaunajās tirgus ekonomikas valstīs;

F.

tā kā iepriekš izejvielu un neapstrādātu preču cenu īstermiņa svārstības ir bijušas ļoti nepastāvīgas, un ar laiku situācija kļūst sliktāka, pārprodukcijas fāzēm nomainoties ar deficīta periodiem;

G.

tā kā nesenajam cenu pieaugumam starptautiskajos tirgos nedrīkst aizēnot faktu, ka izejvielu un neapstrādātu preču cenas salīdzinājumā ar apstrādāto preču cenām raksturo ilgtermiņa lejupslīdes tendence;

H.

tā kā šis cenu pieaugums — jo īpaši, ja to rūpniecības mērķiem noteikušas jaunās tirgus ekonomikas valstis — ir radījis konkurētspējas problēmas ES ražošanas nozarei un ilgtermiņa sarežģījumus, kas saistīti ar izejvielu piegādes drošību;

I.

tā kā 95 no 141 jaunattīstības valstīm vismaz 50 % no sava eksporta ieņēmumiem iegūst no neapstrādātu preču eksporta;

J.

tā kā Eiropas Savienība ir galvenā konkurente izejvielu un neapstrādātu preču starptautiskās tirdzniecībā, un šajā sakarā nav mazsvarīgs apstāklis, ka tā ir galvenais izejvielu importētājs;

K.

tā kā Eiropas Savienība tās rūpnieciskā pamata raksturīgāko pazīmju dēļ lielā mērā ir atkarīga no izejvielu importa, lai nodrošinātu Eiropas konkurētspēju un ekonomisko attīstību;

L.

tā kā ir daudzi piemēri par trešo valstu politiku un īstenotajiem pasākumiem, kā arī tendencēm radīt šķēršļus, kas kavē brīvu un godīgu piekļuvi izejvielām jaunattīstības valstīs, kā rezultātā tiek ierobežota ES uzņēmumu piekļuve izejvielām un neapstrādātām precēm;

M.

tā kā pētniecības un jauninājumu stiprināšanai ir būtiska nozīme ilgtspējīgu izejvielu piegāžu veicināšanā;

N.

tā kā STABEX, SYSMIN un FLEX sistēmas atspoguļo Eiropas Savienības centienus pagātnē un pašlaik, lai atbalstītu jaunattīstības valstis, kuras skar cenu un ienākumu nestabilitāte;

O.

tā kā nesenais izejvielu un neapstrādātu preču cenu pieaugums starptautiskajos tirgos radies tāpēc, ka ievērojami pieaudzis pieprasījums jaunajās tirgus ekonomikas valstīs, piemēram, Ķīnā, Indijā un Brazīlijā, mainījušies klimatiskie apstākļi, dažas eksportētājvalstis noteikušas atsevišķus ierobežojošus pasākumus, strauji attīstās agrodegvielu un lopkopības produkcijas tirgus, kā arī notiek spekulācijas vērtspapīru tirgū;

P.

tā kā sievietes veido pasaules trūcīgo iedzīvotāju ievērojamu vairākumu, kas bieži ir atkarīgas no izejvielu un neapstrādātu preču iegādes, ražošanas un pārstrādes, lai izdzīvotu un nodrošinātu iztiku;

Q.

tā kā starptautiskā sabiedrība konstatējusi, ka nepieciešami starptautiski centieni, lai novērstu nabadzību, nosakot konkrētus Tūkstošgades attīstības mērķu pasākumus, kuriem jābūt īstenotiem līdz 2015. gadam; tā kā pietiekama uzmanība jāpievērš neapstrādāto preču jautājuma vitālajam svarīgumam jaunattīstības valstīm;

R.

tā kā dabas resursu ilgtspējīga izmantošana var samazināt nabadzību un veicināt ekonomisko izaugsmi, ja tiek sekmēta laba pārvaldība; tā kā vāja pārvaldība tajās valstīs, kam ir bagātīgi dabas resursi, arī var izraisīt nabadzību, korupciju un konfliktus;

S.

tā kā bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un iekultivētas zemes resursiem ir būtiska nozīme jebkuras ekonomikas turpmākai pastāvēšanai uz Zemes; tā kā attiecībā uz izejvielu jebkāda veida ieguvi jāpatur prātā šīs prasības;

T.

tā kā notiek klimata pārmaiņas, un to cēlonis daļēji ir cilvēku darbība; tā kā izejvielu un neapstrādātu preču ieguve, ražošana un pārstrāde rada nozīmīgu siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju; tā kā ES rūpniecībā aizvien vairāk tiek noteikti ierobežojumi, lai risinātu šo jautājumu uz tās konkurētspējas rēķina;

U.

tā kā Eiropas Savienībai patlaban nav saskaņotas stratēģijas, lai risinātu tās ekonomikas konkurētspējas problēmas, kuras radījusi palielināta konkurence izejvielu pieejamībā,

1.

mudina Komisiju un ES tirdzniecības partnerus visās sarunās par tirdzniecības nolīgumiem nopietni risināt jautājumus, kas saistīti ar klimata pārmaiņu prasībām par dabas resursu iegūšanas un izmantošanas strauju ierobežošanu, un sekmēt enerģijas taupīšanas, atjaunīgo enerģijas avotu izmantošanas un resursu efektīvas lietošanas tehnoloģiju izplatīšanos;

2.

uzsver brīvas un godīgas izejvielu pieejamības nozīmi, lai sekmētu ES ekonomikas konkurētspēju, jo ES nespēj nodrošināt vairāku izejvielu piegādi no pašu resursiem;

3.

ar bažām norāda, ka perspektīvā pasaules tirgos pieaugs pieprasījums pēc izejvielām; pauž satraukumu par izpētes iespēju robežām tuvākajā nākotnē; norāda ES uzņēmumu ierobežoto iesaistīšanos izejvielu izpētē trešās valstīs;

4.

pauž bažas par tendenci ierobežot izejvielu brīvu pieejamību trešās valstīs, izmantojot tirdzniecību traucējošus pasākumus, tomēr atzīst valstu tiesības ierobežot piekļuvi izejvielām, lai vajadzības gadījumā aizsargātu vidi vai risinātu jautājumus, kas saistīti ar piegāžu ievērojamu deficītu; šīs tiesības jāīsteno saistībā ar citiem iekšzemes pasākumiem;

5.

pauž bažas par to ieguldījumu darbību, kuras mērķis ir nodrošināt izejvielu labāku pieejamību, kas neatbilst ne brīvas un godīgas konkurences standartiem, ne labas pārvaldības un ilgtspējības principiem;

6.

lūdz Komisiju veicināt ieguldījumus pētniecībā un attīstībā to tehnoloģiju jomā, kas ir saistītas ar izejvielu pārstrādi un efektīvu un ekonomisku izmantošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar pētniecības pasākumiem pievērst lielāku uzmanību šī mērķa sasniegšanai;

7.

mudina Komisiju arī turpmāk risināt jautājumus par izejvielu tirgu brīvu un godīgu pieejamību saistībā ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) darbību, jo īpaši saistībā ar patlaban notiekošo Dohas sarunu kārtu; lūdz Komisiju aktīvi īstenot mērķi, kas izejvielu nozarē paredz tirdzniecību traucējošu pasākumu daudzpusēju atcelšanu, vienlaicīgi pilnībā ievērojot ierobežojumus, kas noteikti, lai veicinātu vismazāk attīstīto valstu izaugsmi;

8.

lūdz Komisiju visās divpusējās sarunās par brīvās tirdzniecības nolīgumiem vienoties izejvielu tirgu nediskriminējošu pieejamību, no savas puses piedāvājot piekļuvi enerģijas taupīšanas, atjaunīgo enerģijas avotu izmantošanas un resursu efektīvas lietošanas tehnoloģijām nosaka mērķi par atteikšanos no visiem tirdzniecību traucējošiem pasākumiem, kas izraisa izejvielu izmantošanas un patēriņa palielināšanos, ņemot vērā, ka šis mērķis tā svarīguma dēļ jāiekļauj visos iespējamajos nolīgumos, pilnībā respektējot uzdevumus attīstības jomā;

9.

lūdz Komisiju izejvielu jautājumu iekļaut tirgus piekļuves stratēģijā; atzinīgi vērtē apspriedes par izejvielu piegādi; aicina Komisiju izstrādāt saskaņotu stratēģiju par izejvielu piegādi; atgādina, ka Parlamentu jāiesaista visos šīs darbības posmos;

10.

izsaka nožēlu, ka daudzas jaunattīstības valstis aprobežojas ar izejmateriālu un neapstrādātu preču ražošanu un eksportu, kuru nepastāvīgās cenas ilgtermiņā samazinājušās, kas rada nopietnu šķērsli nabadzības mazināšanai, kā arī tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanai, bet atzīst, ka pieaugošās neapstrādātu preču cenas ir sekmējušas ievērojamus uzlabojumus dažu to jaunattīstības valstu ārējo maksājumu bilancē, kuras ir atkarīgas no pamatproduktiem; uzsver ražotājvalstu iespējas, kas ļauj tām pašām veikt izejmateriālu krājumu izpēti un īstenot pārvaldību, ja tiek ievēroti pamatnoteikumi par pārredzamību un godīgu konkurenci;

11.

aicina Komisiju mēģināt efektīvi novērst traucējumu iemeslus, mērķtiecīgi ietverot šos jautājumus divpusējās apspriedēs un sarunās, kā arī veicināt jauno PTO noteikumu izstrādi daudzpusējā līmenī;

12.

atbalsta pašreizējos centienus jaunattīstības valstīs dažādot to ekonomiku un attīstīt ekonomisko darbību ražošanas procesa progresīvākās fāzēs, lai iekļautu arī apstrādi un realizāciju un uzlabotu kvalitāti, ražīgumu un preču ražošanu, kurām augstāka pievienotā vērtība; mudina Komisiju atbalstīt atsevišķo valstu preču attīstības un diversifikācijas stratēģijas ar atbalstu no Eiropas Attīstības fonda, ja nepieciešams;

13.

uzskata, ka īpaša nozīme reģionālo jāpiešķir ekonomikas sistēmu izveidei un ciešākai reģionālajai sadarbībai jaunattīstības valstu starpā, lai panāktu šo valstu ilgtspējīgu ekonomisko attīstību; šajā sakarā uzsver, cik svarīga ir tirdzniecība starp dienvidu valstīm, lai panāktu šo valstu ekonomisko attīstību;

14.

uzskata, ka ilgtermiņā ir jāveicina reģionālā ekonomiskā un tirdzniecības sadarbība, kuras rezultātā varētu noslēgt brīvās tirdzniecības nolīgumus; vienlaikus norāda, ka dažādās reģionālās situācijās brīvās tirdzniecības nolīgumu noslēgšanā rodas sarežģījumi; uzskata, ka Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības nolīgumiem jāpiešķir prioritāte, ņemot vērā izejvielu tirdzniecības nozīmi šajā reģionā;

15.

mudina jaunattīstības valstis un jo īpaši mazattīstības valstis nodrošināt nepieciešamās investīcijas un konsolidēt ekonomisko diversifikāciju, nostiprinot infrastruktūru un uzlabojot institucionālo spēju, sekmējot labu pārvaldību saistībā ar ekonomiskās attīstības pārvaldību, kā arī atvieglinot mazo ražotāju ražoto preču piekļuvi vietējiem tirgiem un izplatīšanu tajos, kas arī stiprinās reģionālo integrāciju un ekonomikas, mudina Komisiju izmantot tirdzniecībai paredzēto atbalstu kā svarīgu instrumentu tehnoloģiju nodošanas mehānismu izstrādei un pašreizējo mehānismu nostiprināšanai, it īpaši kā līdzekli klimata pārmaiņu pārvaldīšanai; lūdz Komisiju veicināt to ieņēmumu pārredzamību, ko gūst no izejvielu tirdzniecības, izmantojot tādas programmas kā Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu (EITI);

16.

mudina Komisiju un ES uzņēmumus veicināt videi nekaitīgu tehnoloģiju izplatīšanu un izdarīt ieguldījumus šajā jomā;

17.

uzskata, ka Dohas Attīstības programmai visos izejvielu tirgos jānodrošina godīgas, līdzsvarotas, atbilstīgas un tirgus atvēršanu nosakošas saistības;

18.

atzīst, ka Dohas attīstības programmas sarunu rezultāti ievērojami samazinās tarifu eskalāciju; norāda, ka Eiropas Savienība jau ir atteikusies no lauksaimniecības produktu tarifu piemērošanas vismazāk attīstītajām valstīm (izmantojot iniciatīvu “Viss, izņemot ieročus”) un daudzām ĀKK valstīm (izmantojot ekonomisko partnerattiecību nolīgumus), kā arī atbalsta jaunattīstības valstis, identificējot un ieviešot noteikumus par īpašām precēm un efektīviem drošības mehānismiem to tirgu un produkcijas ilgtspējībai;

19.

lūdz Eiropas Savienības dalībvalstis, kā arī to partnerus visā pasaulē, tostarp jaunās tirgus ekonomikas valstis, ratificēt galvenos Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) darba standartus un atbilstošās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) vadlīnijas, jo īpaši attiecībā uz izejvielu izpēti un pārstrādi; uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības un valstu parlamentu iesaistīšana ir būtiski svarīga, lai nodrošinātu ekoloģiski un sociālekonomiski ilgtspējīgu attīstību;

20.

norāda, ka spekulācija spēcīgi ietekmē izejvielu un preču cenu veidošanos un līdz ar to palielinās nestabilitāte;

21.

aicina Komisiju ieviest visaptverošu un līdzsvarotu stratēģiju attiecībā uz izejvielu pieejamību, ņemot vērā gan ES rūpniecības uzņēmumu, gan jaunattīstības valstu intereses;

22.

aicina Komisiju pārskatīt tās piemērojamo kompensējošo finansējumu sistēmu FLEX, lai nodrošinātu, ka tā ir atbilstoša un efektīva, atbalstot jaunattīstības valstis un jo īpaši vismazāk attīstītās valstis; uzskata, ka ir nepieciešami atbilstoši pasākumi, kas jāīsteno valsts līmenī, lai atbalstītu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konferences par tirdzniecību un attīstību (UNCTAD) darbu;

23.

aicina Komisiju vākt datus un apkopot statistiku par izejvielu un neapstrādātu preču starptautisko tirdzniecību reālā izteiksmē; uzskata, ka ir jāgūst skaidrs priekšstats par tādu izejvielu un neapstrādātu preču pasaules tirdzniecības plūsmām, neņemot vērā pilnībā spekulatīvus darījumus, lai tādējādi mērķtiecīgāk izmantotu ekonomikas politikas pasākumus;

24.

atzīst, ka lauksaimniecības pārtikas produktu un lauksaimniecības preču tirdzniecības liberalizācija sīkzemniekiem jaunattīstības valstīs un jo īpaši vismazāk attīstītajās valstīs izraisījusi daudz jaunas problēmas; tā kā sīkzemnieki galvenokārt ir sievietes, tas viņas var nesamērīgi negatīvi ietekmēt, ja viņas nespēs tikt galā ar ārējo konkurenci;

25.

uzsver, ka tiesības uz pārtiku ir pamattiesības un ka piekļuve pārtikai jāuzlabo tā, lai ikviens vienmēr saņemtu pietiekamu daudzumu pārtikas un varētu dzīvot aktīvu un veselīgu dzīvi;

26.

tādēļ noteikti iesaka veikt visus vajadzīgos pasākumus Eiropas un plašākā starptautiskā mērogā, lai nodrošinātu mērenas cenas, kas būtu tūlītējs pārtikas krīzes risinājums; ilgākā termiņā ir vajadzīgs atbilstošs regulējums cīņai pret spekulācijām; turklāt iesaka pārbaudīt valstu un starptautisko uzraudzības iestāžu varu un kompetenci pārtikas preču jomā, lai nodrošinātu, ka nākotnē tiek garantēta tirgu stabilitāte un drošība un ka ar spekulācijām netiek pārkāptas tiesības uz pārtiku;

27.

atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota ANO darba grupa, kurai ir plašas pilnvaras un kura nodarbojas ar pašreizējās pārtikas krīzes un tās radītās nabadzības novēršanu. Mudina pasaules lielāko valstu vadītājus piedalīties Augsta līmeņa konferencē par pārtikas drošību pasaulē, kas notiks Romā (2008. gada 3.—5. jūnijā);

28.

atbalsta jaunattīstības valstis centienos nodrošināt pārtikas pieejamību vietējiem iedzīvotājiem; uzskata, ka jāturpina nostiprināt dzīvotspējīgu politisko telpu, lai veicinātu valstu noteikumus un pasākumus šīs nozares attīstībai, kā arī atbalstītu sievietes, kas veic galveno pienākumu — savu ģimeņu un vietējās sabiedrības nodrošināšanu ar pārtiku;

29.

norāda, ka paaugstinātas lauksaimniecības pārtikas produktu un preču cenas var nelabvēlīgi ietekmēt attīstības valstu pārtikas nodrošinājumu un pašreizējo piekļuvi pārtikai, radot bada, pārtikas nepietiekamības un pārtikas karu draudus attīstības valstu nabadzīgāko iedzīvotāju vidū; steidzami aicina palielināt humāno palīdzību, lai mazinātu pārtikas krīzi, kura apdraud 100 miljonu cilvēku dzīvības;

30.

aicina Padomi un Komisiju nodrošināt, lai Eiropas Savienības parakstītie daudzpusējie, reģionālie un divpusējie tirdzniecības nolīgumi atbilstu mērķim par ilgtspējīgu attīstību; aicina Komisiju veikt nepieciešamos likumdošanas pasākumus, lai nodrošinātu tās tirdzniecības ilgtspējīgas ietekmes novērtējumu (SIA) integrāciju Eiropas Savienības tirdzniecības politikas izstrādē, it īpaši no klimata, dzimumu un ilgtspējīgas attīstības perspektīvas;

31.

atzinīgi vērtē Komisijas izteikumu par to, ka tā 2008. gadā tā iesniegs paziņojumu, kura mērķis būs uzlabot nosacījumus saistībā ar minerālu un otrreizējo izejvielu ilgtspējīgu pieejamību ES un starptautiskā līmenī;

32.

norāda uz pieaugušo kritiku, kas saistīta ar ieguvumu ekonomiskas un vides jomā no agrodegvielas ražošanas; aicina Komisiju veicināt pētniecību un jauninājumus saistībā ar ilgtspējīgu izejvielu piegādi, izmantojot efektīvu resursu ieguvi un attīstību, kā arī efektīvi izlietojot un reģenerējot materiālus;

33.

uzskata, ka izejvielu un neapstrādātu preču ieguvei, savākšanai un ražošanai jānotiek saskaņā ar ilgtspējības principu, ievērojot ekosistēmu dabiskos procesus, nevis mainot tos;

34.

mudina Komisiju pastiprināt centienus panākt starptautisku nolīgumu par konfliktu resursiem, kura galvenais mērķis būtu aizliegt visu to resursu tirdzniecību, kas stimulē bruņotus konfliktus vai rodas no tiem, tajā pašā laikā neatlaidīgi pieprasa izstrādāt regulu, kas aizliedz konflikta resursu tirdzniecību un realizāciju Eiropas Savienībā un mudina visas valstis, kas iesaistītas dimantu tirdzniecībā, pilnībā atbalstīt Kimberlijas sertifikācijas shēmu starptautiskajai tirdzniecībai ar neapstrādātajiem dimantiem; aicina veicināt pārredzamību, izmantojot Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu (EITI) un citas iniciatīvas;

35.

atkārto savu aicinājumu Padomei un Komisijai veicināt godīgu tirdzniecību un citas neatkarīgi uzraudzītas tirdzniecības iniciatīvas, kas palīdz attīstīt sociālos un vides standartus, atbalstot mazos un marginalizētos ražotājus jaunattīstības valstīs, mudina valsts iestādes Eiropas Savienībā integrēt godīgas tirdzniecības un ilgtspējības kritērijus tās rīkotajos atklātajos konkursos, kā arī iepirkumu politikā;

36.

pauž bažas, ka zemes resursu pieaugoša daļa tiek izmantota lopu audzēšanai; atgādina iepriekšminēto ANO pārtikas un lauksaimniecības organizācijas 2006. gada novembra ziņojumu “Lopkopības garā ēna”, kurā novērtēts, ka gaļas rūpniecība un lopu audzēšana izraisa 18 % no pasaules kopējās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijām, kas paātrina arī mežu izciršanu jaunattīstības valstīs; aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus šajā nozarē, kā arī saistībā ar starptautiskajām sarunām par klimata pārmaiņām izveidot stimulējošus mehānismus, lai novērstu mežu izciršanu;

37.

uzskata, ka ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīva (EITI), kuras mērķis ir stiprināt pārvaldību, uzlabojot pārredzamību un atbildību ieguves nozarē, ir jāīsteno visā pasaulē, lai jaunattīstības valstīm nodrošinātu labākas iespējas saņemt līdzvērtīgu cenu par saviem dabas resursiem;

38.

uzsver, ka augstas naftas cenas pastiprina nepieciešamību enerģētikas politikā izmantot steidzamu un atšķirīgu pieeju, kuras mērķis ir uzlabot energoefektivitāti un palielināt citu enerģijas avotu, starp tiem arī atjaunīgo enerģijas avotu, izmantošanu;

39.

saprot, ka klimata pārmaiņas visasāk skars sabiedrības, kas jau saskaras ar ievērojamām sociālām un ekonomiskām problēmām; izprot, ka sievietes ir īpaši neaizsargāta grupa; mudina pielikt pūliņus, lai pielāgotos vietējam līmenim, izmantojot atbilstošu finanšu un tehnisko starptautisko palīdzību;

40.

pauž bažas, ka Ķīna neļauj ārvalstu uzņēmumiem iegādāties kontrolpaketi tādās nozarēs kā tērauda rūpniecība un ir ieviesusi dažādus mehānismus, kas ierobežo metālu izejvielu eksportu vai nodrošina valdības atbalstu šo izejvielu iegādei no ārējiem avotiem; atzīst, ka šāda prakse rada nopietnus sarežģījumus ES rūpniecības interesēm, respektējot mērķus saistībā ar klimata pārmaiņām un eksportējot enerģijas taupīšanas, atjaunīgo enerģijas avotu izmantošanas un resursu efektīvas lietošanas tehnoloģijas, un ka šis jautājums jārisina, izmantojot visus pieejamos instrumentus, tostarp veicinot tehnoloģijas nodošanu, gan ar politiskiem līdzekļiem, gan finansiāli;

41.

norāda, ka dažu jauno tirgus ekonomikas valstu, īpaši Ķīnas, jaunajai tirdzniecības politikai visā pasaulē, īpaši Āfrikā, kurus nav iespējams saglabāt līdzšinējā apmērā, vislielākā mērā, turklāt negatīvi, ietekmē piekļuves nodrošinājumu neapstrādātām precēm visā pasaulē; uzsver nepieciešamību pārvarēt pašreizējo pieeju, kuras pamatā ir dalībvalstu “viens pret vienu” attiecības, neņemot vērā atsauces uz cilvēktiesībām, korporatīvo sociālo atbildību, kā arī vides un sociālajiem standartiem, lai tās vietā izmantotu daudzpusēju pieeju, kuras pamatā ir resursu pietiekamības un izmantošanas ilgtspējības kritērijs;

42.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu turpināt visu pašreizējo instrumentu izmantošanu, lai novērstu tādu tirdzniecības praksi kā starptautisku tirdzniecības nolīgumu pārkāpšanu, kā tas norādīts iepriekš minētajā paziņojumā par metālrūpniecības konkurētspēju;

43.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem un attiecīgajām starptautiskajām organizācijām, piemēram, UNCTAD, PTO, Pasaules Bankai, Kopējam plaša patēriņa preču fondam (CFC) un ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijai (FAO).

19.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 279/12

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 12. septembra paziņojumu “Stratēģija nomaļajiem reģioniem: sasniegumi un perspektīvas”(COM(2007)0507), 2004. gada 12. maija (COM(2004)0343) un 2004. gada 23. augusta paziņojumus “Uzlabota partnerība nomaļajiem reģioniem: kopsavilkums un perspektīvas” (COM(2004)0543),

—

ņemot vērā EK līguma 299. panta 2. punktu, ko pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā aizstāj ar Līguma par ES darbību 349. un 355. punktu par nomaļāko reģionu specifiku, kā arī Līguma par ES darbību 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu,

—

ņemot vērā Briseles 2007. gada 14. decembra Eiropadomes prezidentūras secinājumu 60. punktu,

—

ņemot vērā nomaļāko reģionu priekšsēdētāju 13. konferences nobeiguma deklarāciju, kas parakstīta Madeirā 2007. gada 5. oktobrī,

—

ņemot vērā 2000. gada 25. oktobra rezolūciju par Komisijas ziņojumu par pasākumiem 299. panta 2. punkta īstenošanai: Eiropas Savienības nomaļie reģioni (1), 2005. gada 7. jūlija nostāju par priekšlikumu Padomes regulai par īpašiem pasākumiem lauksaimniecības nozarē Eiropas Savienības attālāko reģionu atbalstam (2) un 2005. gada 28. septembra rezolūciju par par ciešākām partnerattiecībām nomaļajiem reģioniem (3),

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Zivsaimniecības komitejas atzinumu (A6-0158/2008),

A.

tā kā Azoru salām, Kanāriju salām, Gvadelupai, Gajānai, Madeirai, Martinikai, Reinjonai raksturīga nelabvēlīgo apstākļu pastāvība, intensitāte un kumulatīvā ietekme, tostarp liels attālums no Eiropas kontinenta, tas, ka tās ir salas vai mazas teritorijas, sarežģīts klimats un reljefs, tirgus ierobežotība;

B.

tā kā Senmartēna un Sentbartolomeja, kas gan administratīvi, gan politiski ir atdalītas no Gvadelupas, kā jaunie nomaļie rajoni (NR) tiek minēti Līguma par ES darbību 349. un 355. punktā (EK līgums, kas grozīts ar Lisabonas līgumu);

C.

tā kā NR tautsaimniecības struktūra, ko raksturo cieša saistība ar lauksaimniecību un zivsaimniecību, kas kopā ar pakalpojumiem (jo īpaši tūrismu) ir tautsaimnieciska darbība, kura ir ļoti svarīga rezerve nodarbinātības ziņā šajos reģionos;

D.

tā kā sociāli ekonomiskā ziņā NR ir atkarīgi no šo reģionu ekskluzīvo ekonomikas zonu (EEZ) zivsaimniecības resursiem un tā kā šo reģionu zvejas apgabali bioloģiskā ziņā ir ļoti neaizsargāti;

E.

tā kā NR tiešo ģeogrāfisko vidi raksturo ļoti ierobežota tirgus iespēja, savukārt NR tirgi ir ļoti pievilcīgi trešām kaimiņvalstīm;

F.

tā kā NR atrodas pilnīgā atkarībā no transporta līdzekļiem un papildizmaksas, kas saistītas ar cilvēku un preču pārvadājumiem, nepietiekamais transporta biežums un pārklājums, paaugstinātie tarifi, grūtības ieviest vai uzturēt transportu reģionālā līmenī ir galvenie šķēršļi NR tautsaimniecības attīstībai un piekļuvei NR;

G.

tā kā pēdējo trīs gadu laikā NR tieši skar svarīgas Kopienas reformas, tostarp finanšu plāna, reģionālās politikas 2007.—2013. gadam, Eiropas Zivsaimniecības fonda, Eiropas Lauksaimniecības un lauku attīstības fonda, valsts atbalsta, cukura un banānu koptirgus organizāciju, Īpašās izvēles programmas atkarībā no attāluma un novietojuma (POSEI) reformas attiecībā uz lauksaimniecību un zivsaimniecību, tā kā šīm izmaiņām bieži vien bija nopietnas sekas šajos reģionos;

H.

tā kā Eiropas Savienības politiskās prioritātes, kurām jāatbilst aizvien stingrākām starptautiskām saistībām, ko uzspiež globalizācija, jo īpaši attiecībā uz PTO, dažkārt ir pretrunā īpašajai intervencei, kas ieviesta NR labā;

I.

tā kā NR īpatsvars ir ievērojami samazinājies Eiropas Savienībai paplašinoties no 12 līdz 27 dalībvalstīm;

J.

tā kā NR tēls, ko bieži vien pielīdzina tādiem reģioniem, kuros tiek ieguldīts Kopienas vai valsts finansējums, neparādot šā finansējuma pozitīvo ietekmi, netiek kompensēta ar to patieso pievienoto vērtību, ko tie Eiropas Savienībai sniedz vides, kultūras, ģeostratēģijas, kā arī kosmosa jomā, kas ir priekšrocības, kuras nav pamanāmas uzreiz;

K.

tā ka NR rada Eiropai ļoti izdevīgu pozīciju Karību reģiona centrā, kaimiņos Mercosur, gar Āfrikas krastiem, Indijas un Atlantijas okeānā, kas dod iespēju ES pretendēt uz plašāko pasaules jūras telpu ar 25 miljoniem km2 ekskluzīvas tautsaimnieciskas teritorijas, kas bagāta visa veida resursiem,

1.

pozitīvi vērtē, ka trīs gadus pēc tik nozīmīgu politisku dokumentu publicēšanas par ciešāku sadarbību ar nomaļākajiem reģioniem, Komisija iesniedz jaunu paziņojumu par šo jautājumu;

2.

prasa, lai, ņemot vērā izskatāmo jautājumu apjomu un attiecīgo politikas jomu sarežģītību, Komisijā tiktu saglabāts Reģionālās politikas ģenerāldirektorāts, kas atbild par NR, lai tiktu palielināts tās darbinieku skaits, lai nodrošinātu nepieciešamos līdzekļus tās uzdevumu veikšanai;

3.

atzīmē, ka paziņojumā sniegts ļoti pozitīvs Komisijas darbības kopsavilkums, lai gan daudzi pasākumi, par kuriem tā ir gandarīta, tikai daļēji atbilst NR vajadzībām (jo īpaši transporta un pieejamības jomā, pētniecības, zivsaimniecības vai reģionu sadarbības jomā), ka nav nekādas atsauces par to, ko paveikuši NR, piemēram, atjaunojot valsts atbalsta sistēmas;

4.

konstatē, ka struktūrfondu intervence joprojām sekmē NR attīstību; tomēr pauž vēlmi, lai kohēzijas pasākuma līmenis, kas sasniegts šajos reģionos, tiktu novērtēts, izmantojot citus rādītājus, nevis tikai NKP attiecībā uz vidējo Kopienā, kā arī, lai kohēzijas politika tiktu labāk daudzpusīgi apvienota ar citām Kopienas politikas jomām, lai stiprinātu sinerģiju; prasa Komisijai parādīt lielāku elastību un aizvien labāk tās pašreizējās politikas jomas piemērot NR realitātei, pamatojoties uz EK līguma 299. panta 2. punktu;

5.

pieņem zināšanai apmierinošos rezultātus saistībā ar POSEI (lauksaimniecība un zivsaimniecība) un cukurniedru, ruma un banānu nozarē; aicina patiesi ņemt vērā tās finansiālās sekas, ko šīm lauksaimniecības nozarēm varētu radīt pašreizējās starptautiskās pārrunas, ko uzsākusi PTO; joprojām saglabā modrību attiecībā uz POSEI vidusposma pārskatu un diferencēto nodokļu sistēmu novērtējumu;

6.

atbalsta to, ka NR specifika prasa tādu stratēģiju, kuras pamatā ir tāda politika un tādi pasākumi, kas nav pakļauti pārejas kritērijiem, ne bagātības konjunktūras izmaiņās, kas piemērotas to atšķirīgajām vajadzībām, un kura reaģēs uz nepārtrauktām grūtībām, kurām ir pakļauti NR;

7.

prasa Komisijai, lai tā, ņemot vērā NR īpatnības un to atšķirības, no vienas puses, un nozīmi, kāda tiem ir kopīgajā ES jūras politikā, no otras puses, savā plānā iekļauj šo reģionu zivsaimniecības nozaru atbalsta pasākumus; uzskata, ka Komisijai būs jānodrošina NR zvejas flotēm tā sauktā pozitīvā diskriminācija attiecībā uz zivsaimniecības resursu pieejamību šo reģionu ūdeņos un patiešām īpaša uzmanība jāvelta nerūpnieciskās zvejas ilgtspējīgai saglabāšanai;

8.

pauž nozēlu, ka Komisijas izvirzītie priekšlikumi saistībā ar nobriešanas posmu visvairāk attiecas uz jau esošajiem pasākumiem vai tiem, kuri atrodas nobeiguma posmā (Eiropas transporta infrastruktūra, Eiropas enerģētikas tīkli, Septītā pamatprogramma pētniecības un tehnoloģiju attīstībai, Pamatprogramma par jauninājumiem un konkurētspēju vai reģionālo politiku); gaida izskaidrojumu saistībā ar konkrētiem un operatīviem līdzekļiem, kas piedāvāti nomaļajiem reģioniem, lai attīstītu to iespējas;

9.

pauž bažas par to, ka Komisija aizvien lielāku nozīmi piešķir Kopienas NR politikas novērtēšanas instrumentiem, kā arī nelabvēlīgo apstākļu kvantitatīvi aprēķināmās ietekmes novērtēšanai šajos reģionos, lai izstrādātu ar attālinātību saistīto papildizmaksu kompensācijas metodes;

10.

pauž vēlmi, lai šī tendence ņemt vērā aizvien matemātiskākus pasākumu pamatojumus nekļūst par ieganstu ES NR politikas daļas pārskatīšanai vai par ieganstu tam, ka prasot no viņiem apvienot pārāk grūti apvienojamus noteikumus, NR iestāžu darbinieki un uzņēmēji zaudē motivāciju;

11.

pauž nožēlu par intereses zudumu, ko iesākumā izrādīja Tirdzniecības ģenerāldirektorāts attiecībā uz NR specifikas ievērošanu, apspriežot EPN, neatlaidīgi prasa Komisijai meklēt kompromisu, kurā saistībā ar galīgajiem nolīgumiem, kas tiks slēgti ar ĀKK valstīm, būtu ņemtas vērā attiecīgo NR intereses;

12.

aicina Komisiju sniegt pierādījumus par patiesu nodomu veicināt NR iekļaušanu, lai piešķirtu nozīmi tam rīcības plānam kaimiņattiecību jomā, ko tā apsolīja 2004. gadā;

13.

pauž bažas par dažiem Komisijas ieteiktajiem pasākumiem transporta nozarē, jo īpaši specifisko vajadzību novērtēšanā vai vides ārējo izpausmju ievērošanā; atkārtoti apstiprina diferencētas attieksmes nepieciešamību attiecībā uz NR šajā jautājumā, jo īpaši saistībā ar civilās aviācijas iekļaušanu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā, lai netiktu apdraudēts tas, kas ir paveikts NR pieejamības deficīta kompensēšanā;

14.

uzskata, ka Kopienas intervencei jābūt ierosmes katalizatoram, lai NR būtu iesākums izcilības centriem saistībā ar publiskā un privātā sektora partnerību, par pamatu ņemot nozares, kas liek lietā to priekšrocības un prasmes, piemēram, atkritumu pārvaldību, atjaunojamo enerģiju, enerģētisko pašpietiekamību, bioloģisko dažādību, studentu mobilitāti, pētniecību klimata jomā vai arī krīžu pārvaldību;

15.

atgādina, ka vairāki pasākumi un programmas, kas jāturpina un jāuzsāk saistībā ar NR, spēj dot nozīmīgu ieguldījumu noteiktajās Kopienas un starptautiskajās prioritātēs, jo īpaši klimata sasilšanas, bioloģiskās dažādības aizsardzības, atjaunojamās enerģijas jomā, veselības jomā jaunattīstības valstīs, pārtikas, tautsaimnieciskās darbības un ražošanas dažādošanas jomā; pauž gandarījumu, jo īpaši par programmas NET-BIOME īstenošanu, kas ir nozīmīgs paraugs attiecībā uz NR potenciālu zinātniskās pētniecības jomā; tomēr ir neizpratnē par to, ka par spīti daudzajiem projektiem un NR lielajam potenciālam, to iekļaušana Eiropas Pētniecības telpā vēl ir gausa;

16.

prasa turpināt līdz šim uzsāktos centienus attiecībā uz īpaši nomaļajiem reģioniem, lai, no vienas puses, paātrinātu potenciālam atbilstošu vietēja līmeņa pētniecības pasākumu kopuma ieviešanu un, no otras puses, veicinātu piesaistošu un efektīvu universitāšu attīstību, kuras būtu nodrošinātas ar reāliem līdzekļiem un atbilstu pašreiz Eiropas Savienības teritorijā darbojošos universitāšu līmenim;

17.

pauž gandarījumu par Komisijas iniciatīvu uzsākt debates publisku apspriežu veidā par stratēģiju attiecībā uz nomaļajiem reģioniem, kuru rezultāti veicinās jauna priekšlikuma izstrādi pirms 2009. gada;

18.

tomēr uzstāj, lai šīs debates neaprobežotos tikai ar minētajām problēmām (klimata pārmaiņas, demogrāfiskā attīstība un migrācijas plūsmu pārvaldība, lauksaimniecība, jūras politika), pat, ja ir skaidrs, ka šīs tēmas nevar neņemt vērā, uzskata, ka debatēs noteikti jāiekļauj Lisabonas stratēģijas ieviešana NR;

19.

neatlaidīgi prasa, lai EK līguma 299. panta 2. punkta (pēc tam Līguma par ES darbību 349. panta un 355. panta) piemērošanas lauks, kas ir Eiropas Savienības politikas atbalsta punkts attiecībā uz tās NR un Komisijas dienestu uzmanības pamats, ko tie velta NR, tiktu iekļauts debašu darba kārtībā, lai tām piešķirtu nepieciešamo juridisko, institucionālo un politisko spēku;

20.

uzsver publisko pakalpojumu nozīmi NR tautsaimniecības, sociālajā un teritoriālajā kohēzijā, jo īpaši gaisa transporta un jūras transporta, pasta, enerģētikas un komunikāciju nozarēs;

21.

prasa steidzami veikt pasākumus, lai NR novērstu nepārtraukto bezdarbu, nabadzību un nevienlīdzību ienākumu pārdalē, jo tur šajās jomās ir visaugstākais līmenis Eiropas Savienībā;

22.

aicina Komisiju sniegt atbalstu dalībvalstīm, kuras plāno īstenot Līguma par Eiropas Savienības darbību 355. panta 6. punkta pārējas klauzulu;

23.

uzskata, ka NR sniedz iespēju Eiropas Savienībai pašreizējā diskusijā gan par klimata pārmaiņām, gan par neparedzētu gadījumu uzraudzību, zaudējumu novēršanu, reaģēšanu uz katastrofām, gan par ekosistēmu saglabāšanu; prasa šajā sakarā, lai Padome cik iespējams drīz pieņem priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu, kurā īpaša vērība veltīta nomaļākajiem reģioniem; pauž vēlmi arī, lai Komisijas priekšlikumos, ar mērķi stiprināt Eiropas Savienības reaģēšanas spēju katastrofu gadījumos, tiktu izmantota pieredze, kas saistīta ar šo reģionu ģeogrāfisko izvietojumu;

24.

aicina nākamajā kopējā imigrācijas politikā īpašu uzmanību veltīt NR situācijai, kuri visi veido Eiropas Savienības ārējo robežu, kuriem kaimiņos ir mazāk labvēlīgas trešās valstis, kuri pakļauti ļoti spēcīgam migrācijas spiedienam, kopā ar demogrāfisko pieaugumu, kas vēl joprojām bieži vien ir augstāks par vidējo pieaugumu Kopienā, izraisot satraucošu tautsaimniecības un sociālo spriedzi šajos reģionos;

25.

prasa, lai Kopienas atbalsts NR lauksaimniecībai, kas tiek minēts ne tik izvērsti kā pārējās tēmas, būtu padziļinātas analīzes priekšmets saistībā ar patieso uzdevumu noteikšanu, nepieciešamību attīstīt vietējo pašpietiekamību, lauksaimnieku ienākuma līmeni, atbalstu ražotāju organizācijām, lai veicinātu viņu produktu laišanu tirgū, vides aspekta nozīmi un tiktu ņemta vērā tā tirdzniecības atvērtības ietekme, ko īsteno EPN un tie brīvās tirdzniecības nolīgumi, kuri ir sarunu posmā ar vairākām Latīņamerikas valstīm;

26.

uzskata, ka NR jābūt Eiropas Savienības jūras politikas centrā, uzstāj, lai debates par šo jautājumu jo īpaši būtu vērstas uz šo reģionu lomu jūru, okeānu un piekrastes teritoriju ilgtspējīgas izmantošanas jomā, kā arī starptautiskās jūrniecības pārvaldības jomā;

27.

prasa Komisijai, Padomei un citām attiecīgajām ES iestādēm efektīvi un atbilstoši nodrošināt Kopienas turpmāko finansējumu Eiropas Savienības palīdzības stratēģijai NR, kā arī to trūkumu kompensācijai, kas saistīt ar to attālinātību;

28.

iesaka, līdzīgi kā NR līdzdalību Eiropas Savienības jauninājumu politikā un digitālās plaisas likvidēšanā, lai nodrošinātu šo reģionu iedzīvotājiem pilnīgu piekļuvi tiem plašsaziņas un komunikācijas līdzekļiem, ko sniedz jaunās tehnoloģijas, piemēram, platjoslas tīmeklim, par prioritārām diskusiju jomām uzskatīt arī līdzekļus vietējo tirgu ierobežotības pārvarēšanai, aizvien atvērtāku konkurētspējīgu vidi, sarežģīto piekļuvi Eiropas kontinentālajiem vai attiecīgajiem reģionālajiem tirgiem, Eiropas reģionālās attīstības fonda/Eiropas attīstības fonda un Eiropas reģionālās attīstības fonda/Attīstības sadarbības finanšu instrumenta finanšu sadales uzlabošanu sadarbības projektiem ar kaimiņvalstīm;

29.

uzstāj, lai partnerība, kas nepieciešama, lai debates gūtu panākumus, netiktu attiecināta tikai uz Eiropas, valsts un vietējām iestādēm, bet lai tās būtu iespēja, kā tas bija pagātnē, diskusijā iekļaut nomaļo reģionu tautsaimniecības kopumu, ko pārstāv strukturētas organizācijas, kuras ikdienā sastopas ar Kopienas politikas ietekmi uz vietas; prasa, lai Komisijas organizētās partnerības konferences par NR Eiropas stratēģijas nākotni beigās, kas notika Briselē 2008. gada 14. un 15. maijā, Komisija nevilcinoties publicē jaunu paziņojumu, kurā ņemti vērā tie sasniegumi, kas kļuvuši zināmi debašu laikā;

30.

uzskata, ka īpašo NR priekšrocību vērtības palielināšana, jo īpaši to izmantošana par ES priekšposteņiem ārpus Eiropas kontinenta, ir labākā stratēģija, lai nodrošinātu šo reģionu endogēnu un ilgtspējīgu attīstību, jo īpaši izmantojot tūrismu, kurā iekļauta visa šo reģionu vēstures un kultūras, mākslas un arhitektūras mantojuma bagātība, kuras saglabāšana ir Eiropas Savienības uzdevums;

31.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī Reģionu komitejai, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, NR valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, kā arī NR Priekšsēdētāju konferences priekšsēdētājiem.

19.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 279/17

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “ES Patērētāju politikas stratēģija 2007.—2013. gadam — patērētāju tiesību nodrošināšana, labklājības uzlabošana, efektīva aizsardzība” (COM(2007)0099),

—

ņemot vērā Padomes rezolūciju par ES Patērētāju politikas stratēģiju 2007.—2013. gadam, kuru pieņēma 2007. gada 30. un 31. maija sanāksmē,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 27. septembra rezolūciju par pārrobežu pakalpojumu sniedzēju pienākumiem (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 6. septembra rezolūciju par Zaļo grāmatu par patērētāju acquis pārskatīšanu (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 4. septembra rezolūciju “Vienotā tirgus pārskatīšana — šķēršļu un neefektivitātes novēršana, uzlabojot īstenošanu un izpildi” (3),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 21. jūnija rezolūciju par patērētāju uzticēšanos digitālajai videi (4),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vienots tirgus 21. gadsimta Eiropai” (COM(2007)0724),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vispārējas nozīmes pakalpojumi, tostarp vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi — jauns Eiropas uzdevums”(COM(2007)0725), kas pievienots paziņojumam par vienotu tirgu 21. gadsimta Eiropai,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Iespējas, pieejamība un solidaritāte: īstenojot jaunu sociālo redzējumu 21. gadsimta Eiropai” (COM(2007)0726),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Iniciatīvas finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecības jomā” (SEC(2007)1520), kas pievienots Komisijas paziņojumam par vienotu tirgu 21. gadsimta Eiropai,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas, Juridiskās komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A6-0155/2008),

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par ES Patērētāju politikas stratēģiju, kā arī Komisijas centienus ieviest patērētāju kultūru, nodrošinot augstāka līmeņa patērētāju informētību, kas ir pašreizējā tiesiskā regulējuma labākas transponēšanas un īstenošanas pamats;

2.

uzskata, ka ir vajadzīga horizontālā pieeja patērētāju politikai un ka ir svarīgi ņemt vērā patērētāju intereses visās attiecīgajās politikas jomās, lai nodrošinātu, ka patērētāji visā ES būtu labi aizsargāti; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka Komisija uzsver vajadzību nodrošināt, ka iekšējais tirgus lielākā mērā ir pielāgots iedzīvotāju cerībām un interesēm; uzsver, ka patērētāju aizsardzība un iekšējā tirgus izveide nav savstarpēji konkurējoši, bet gan viens otru papildinoši mērķi; šajā sakarā atgādina Komisijai, ka patērētāju politika ir jāievieš visās politikas jomās jau ietekmes novērtēšanas posmā;

3.

uzskata, ka patērētāju aizsardzību var nodrošināt ar tiesību aktu palīdzību vienīgi tad, ja tie ir labāki un vienkāršāki, kā arī ja tie ir sagatavoti, iesaistoties visiem kompetentajiem Komisijas ģenerāldirektorātiem — Veselības un patērētāju aizsardzības ĢD, Tiesiskuma, brīvības un drošības ĢD, Iekšējā tirgus un pakalpojumu ĢD un Konkurences ĢD;

4.

uzsver to, ka patērētāju acquis pārskatīšanai ir jānoved pie saskaņotāka patērētāju tiesību tiesiskā regulējuma; atgādina savu izvēli pieņemt jauktu pieeju, tas ir, horizontālu instrumentu ar galveno mērķi nodrošināt pašreizējo tiesību aktu saskaņotību un novērst nepilnības, apvienojot konsekventā tiesību aktā starpnozaru jautājumus, kas kopīgi visām direktīvām; uzskata, ka īpašus jautājumus jāturpina izskatīt atsevišķi nozaru direktīvās; ilgu laiku piemērotos patērētāju tiesību principus vajadzētu piemērot arī digitālajā jomā; šajā sakarā mudina īstenot aquis pārskatu, veikt vairāk patērētāju aizsardzības pasākumu, tostarp privātuma un drošības jomā digitālajā pasaulē, tomēr neuzliekot privātajam sektoram papildu nepamatotu slogu;

5.

pauž nožēlu par līgumtiesību mazo nozīmi patērētāju aizsardzībā un aicina Komisiju izmantot līgumtiesību projektā panāktos rezultātus, vajadzības gadījumā tos pārorientējot;

6.

tā kā mazumtirdzniecības iekšējā tirgus izveidei visvairāk traucē nedrošība attiecībā uz patērētāju līgumiem, atbalsta Komisijas centienus ieviest standarta līgumus un ar tiešsaistē noslēgtiem līgumiem saistītus noteikumus, kuriem būtu vienāds spēks visās dalībvalstīs;

7.

uzsver patērētāju organizāciju svarīgo nozīmi patērētāju kultūras uzlabošanā; uzskata, ka spēcīgas un neatkarīgas patērētāju organizācijas ir efektīvas patērētāju politikas stūrakmens; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt šādām organizācijām atbilstošu finansējumu; ierosina Komisijai, izstrādājot likumdošanas priekšlikumus saistībā ar patērētāju aizsardzību, vairāk sazināties ar nevalstiskajām patērētāju organizācijām, kuras var vislabāk noteikt patērētāju patiesās vajadzības;

8.

atzinīgi vērtē ierosinājumu Komisijā norīkot sadarbības koordinatorus; mudina visus attiecīgos ģenerāldirektorātus publicēt gada pārskatus par to, kā patērētāju politika tiek integrēta to atbildības jomā;

9.

uzskata, ka efektīva patērētāju aizsardzības sistēma, kas darbojas visā Eiropā, dos labumu gan patērētājiem, gan konkurētspējīgiem ražotājiem un tirgotājiem; uzsver to, ka tas radīs stimulu uzņēmējiem ražot un pārdot ilgākai lietošanai paredzētus produktus, kā rezultātā izaugsme būs ilgtspējīgāka; uzsver to, ka ir vajadzīga efektīva un uzlabota patērētāju aizsardzība, lai sasniegtu labāk funkcionējošu iekšējo tirgu;

10.

aicina ieviest pasākumus, lai nodrošinātu, ka salīdzinoši nelielie 27 valstu tirgi ES tiktu pārveidoti par lielāko mazumtirdzniecības tirgu pasaulē; uzskata, ka, lai to panāktu, iedzīvotājiem ir jājūtas vienlīdz droši, iepērkoties internetā vai vietējā stūra veikalā, un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) ir jāvar paļauties uz vienādiem vienkāršiem noteikumiem visā iekšējā tirgū; aicina Komisiju izskatīt veidus, kā uzlabot MVU aizsardzību, jo īpaši izmantojot Mazo uzņēmumu aktu;

11.

uzsver, ka ES iekšējā tirgus pilnīgai izveidei ir jābūt prioritātei; atzīst euro labvēlīgo ietekmi, jo tas palīdz samazināt darījumu izmaksas, ļauj patērētājiem vieglāk veikt cenu pārrobežu salīdzināšanu un palielina iekšējā mazumtirdzniecības tirgus potenciālu; mudina jaunās dalībvalstis turpināt reformu īstenošanu, lai tās spētu ieviest euro, tiklīdz tās būs panākušas atbilstību Māstrihtas kritērijiem, un lai tādējādi pilnībā baudītu priekšrocības, ko nodrošina vienotās valūtas labvēlīgā ietekme iekšējā tirgū; pieprasa atcelt visus vēl pastāvošos ierobežojumus un šķēršļus, lai garantētu patērētāju uzticēšanos, veicot pārrobežu pirkumus un slēdzot pārrobežu līgumus, sevišķi attiecībā uz pakalpojumiem, vienlaikus paturot prātā, ka ir jāīsteno īpaša pieeja attiecībā uz valodu, kultūru un patērētājiem tīkamāko izvēli;

12.

uzsver, ka Eiropas patērētāju politikas normām un pašregulācijas iniciatīvām jākalpo par piemēru globālajiem standartiem un paraugpraksei un atzinīgi vērtē to, ka Eiropa ir tendences noteicējs, izmantojot savu “maigo varu”, lai uzlabotu patērētāju tiesības visā pasaulē;

13.

mudina Komisiju arī turpmāk nodrošināt spēcīgu atbalstu patērētāju tiesību ievērošanai attiecībā uz produktu drošību, nodrošinot CE zīmes viengabalainību un uzlabojot tirgus uzraudzību visos attiecīgajos dalībvalstu līmeņos, izmantojot RAPEX sistēmu (Kopienas ātrās ziņošanas sistēmu brīdināšanas sistēmu nepārtikas patēriņa precēm), dalībvalstīm apmainoties ar paraugpraksi tirgus uzraudzības jomā; aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu pastāvošo tiesību aktu atbilstošu īstenošanu un pilnīgu piemērošanu dalībvalstīs, cita starpā novērtējot iespēju pārskatīt Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 3. decembra Direktīvu 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību (5) (“Produktu vispārējas drošības direktīvu”); atgādina, ka CE zīmi var kļūdaini interpretēt, to uzskatot par norādi, ka trešā puse ir veikusi pārbaudes, vai izcelsmes norādi, atgādina arī, ka Komisiju lūdza (6) sagatavot patērētāju drošības marķējuma jomas padziļinātu analīzi, kurai vajadzības gadījumā jāpievieno likumdošanas priekšlikumus;

14.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus starptautiskā līmenī stiprināt sadarbību preču drošības jomā, jo īpaši, sadarbojoties ar Ķīnas, ASV un Japānas iestādēm; atzīmē, ka pastāvīgas sarunas un informācijas apmaiņa par ražojumu drošību ir visu iesaistīto pušu interesēs un tam ir svarīga nozīme patērētāju uzticības veidošanā; mudina Komisiju par šo jautājumu regulāri atskaitīties Parlamentam;

15.

uzskata, ka parasti var pieņemt, ka pirms pirkuma izdarīšanas patērētāji rīkojas racionāli, vienlaikus neesot pilnīgi informētiem par savām tiesībām problēmu gadījumā; šī iemesla dēļ aicina lielāku uzmanību pievērst patiesajai patērētāju uzvedībai un tajā pašā laikā ņemt vērā neaizsargāto grupu, piemēram, bērnu, vecāka gadagājuma cilvēku un cilvēku ar noteiktiem spēju traucējumiem, īpašās vajadzības; atgādina par nesen pieņemto budžeta pozīciju, ko Parlaments ierosināja pilotprojektam, kura mērķis cita starpā ir izstrādāt patērētāju datubāzi un veikt pētījumus un aptaujas, kā arī salīdzināt dalībvalstu sasniegumus; atzinīgi vērtē Komisijas darbu, sagatavojot patērētāju politikas progresa ziņojumu, kas palīdzēs uzlabot sapratni par, cita starpā, cenu struktūrām, kā arī patērētāju uzvedību un apmierinātību;

16.

uzsver, ka visi saskaņošanas pasākumi ir jāveic uzmanīgi, lai risinātu patiesās problēmas, ar ko saskaras patērētāji iekšējā tirgū; uzskata, ka, ja patiesi ir nepieciešama saskaņošana, tai ir jābūt pilnīgai, lai nepieļautu, ka patērētāju aizsardzība ES ir nepilnīga un uzņēmumiem ir grūti to ievērot starptautiskajā tirdzniecībā; norāda, ka esošā situācija rada neapšaubāmu šķērsli MVU, kuri mēģina paplašināt tirdzniecību visā Eiropā, un ir mulsinoša patērētājiem;

17.

uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai patērētājiem būtu prasmes un līdzekļi, kas nepieciešami, lai vairotu uzticību digitālai videi; uzsver, ka personas dati ir kļuvuši par tirdzniecības preci, kā arī par tirdzniecības metožu sastāvdaļu, piemēram, gadījumos, kad piedāvājums tiek pielāgots patērētāju uzvedībai; tāpēc uzskata, ka datu aizsardzības un privātuma noteikumi jāiekļauj ikvienā ar patērētājiem saistītā stratēģijā; uzsver, ka dati ir pieejami izmantošanai jebkurā brīdī jebkurā pasaules daļā; uzsver, ka likumdevējiem kopā ar rūpniecības nozaru un patērētāju organizāciju pārstāvjiem steidzami jāizstrādā vispārēji datu aizsardzības standarti;

18.

uzsver jaunu un aizvien biežāk lietotu pārdošanas veidu, piemēram, elektroniskās tirdzniecības, nozīmi, stiprinot konkurenci iekšējā tirgū un tā veicinot arī patēriņa spēju; uzskata, ka elektroniskā tirdzniecība ir jo īpaši piemērota finanšu, banku un apdrošināšanas tirgiem, un mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt labvēlīgākus nosacījumus pārrobežu elektronisko pirkumu attīstībai; prasa Komisijai veikt pētījumu par tiem dažādajiem mehānismiem, ko dalībvalstīs izmanto patērētāju un uzņēmumu domstarpību novēršanai, ar šā pētījuma palīdzību cenšoties noskaidrot un veicināt efektīvo mehānismu izmantošanu; mudina veidot stabilu pamatu patērētāju aizsardzībai, kas ir nozīmīga, jo īpaši finanšu pakalpojumu jomā;

19.

atzinīgi vērtē to, ka Septītā pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogramma tiek izmantota kā instruments, lai vēl vairāk uzlabotu analītisko un empīrisko sapratni par patērētāju uzvedību;

20.

uzskata, ka patērētāju aizsardzībai jābūt neatņemamai uzņēmumu preču un pakalpojumu plānošanas un projektēšanas daļai, un ka ir svarīgi pārbaudīt tirgus izmaiņas;

21.

aicina veikt pasākumus, lai uzlabotu ES līmeņa dialogu starp patērētāju organizāciju un rūpniecības nozaru pārstāvjiem, vērtību ķēdes procesā iesaistot visus dalībniekus; uzskata, ka labs dialogs, tostarp informācijas par paraugpraksi apmaiņa, varētu samazināt problēmas iekšējā tirgū; atbalsta iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt patērētāju politikā iesaistīto pušu līdzdalību apspriežu un politikas izstrādes procesā; atzinīgi vērtē centienus stiprināt patērētāju aizsardzību un informētību jaunajās dalībvalstīs; uzsver, cik svarīgi ir arī turpmāk atbalstīt patērētāju organizācijas Eiropas Savienībā, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs;

22.

uzsver to, ka patērētāju kultūras izveidi veicina sistemātiska patērētāju izglītošana par viņu tiesībām un to aizstāvēšanu; šī iemesla dēļ ES un dalībvalstīm ir jāsniedz lielāks ieguldījums patērētāju informēšanas un izglītošanas kampaņās, pareizajam patērētāju segmentam nodrošinot pareizo informāciju; uzsver, ka patērētāju izglītošanai ir jābūt mūžizglītības daļai un iesaka patērētāju informēšanai izmantot jaunās tehnoloģijas (jo īpaši internetu);

23.

uzskata, ka, izstrādājot patērētāju politiku, īpaša uzmanība jāpievērš neaizsargāto grupu, piemēram, bērnu, vecāka gadagājuma cilvēku un cilvēku ar noteiktiem spēju traucējumiem , īpašajām vajadzībām un ka jāņem vērā demogrāfiskās izmaiņas;

24.

uzsver, ka, izstrādājot rādītājus un statistiku, lai noteiktu atsevišķas problēmu jomas dažādām patērētāju grupām, jāņem vērā dzimuma, kā arī vecuma un etniskie faktori;

25.

atgādina par Eiropas Parlamenta rezolūciju saistībā ar pārrobežu pakalpojumu sniedzēju pienākumiem; gaida Komisijas darba programmu šajā jautājumā; lūdz Komisiju papildus precizēt savus nolūkus, ja tādi ir, turpmākajām iniciatīvām šajā jomā;

26.

īpaši norāda, ka ir svarīgi sekmēt pārrobežu darījumus, lai sniegtu vairāk brīvas izvēles, un uzsver konkurences politikas un pārdomātam patēriņam veltītu izglītojošu pasākumu nozīmi, nodrošinot patērētājiem labākās izvēles iespējas cenas, kvalitātes un sortimenta ziņā, jo īpaši attiecībā uz pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem, piemēram, pārtiku, mājokli, kā arī izglītības, veselības aprūpes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju pakalpojumiem; uzsver, ka pakalpojumu tirgus turpmāka liberalizācija ir jo īpaši vajadzīga, lai veicinātu konkurenci, tā piedāvājot patērētājiem zemākas cenas; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt jauninājumus finanšu pakalpojumu nozarē, lai nodrošinātu patērētājiem labākas izvēles iespējas;

27.

uzsver to, ka papildus atbilstošiem un efektīviem pasākumiem patērētāju aizsardzībai jānodrošina laba komunikācija šajā jautājumā, lai patērētājiem būtu skaidrs, kā aizsargāt savas tiesības saskaņā ar iekšējā tirgus tiesību aktiem un citiem tiesību aktiem, no kuriem viņi var gūt labumu;

28.

uzskata, ka, pabeidzot finanšu pakalpojumu iekšēja tirgus izveidi, īpaša uzmanība ir jāvelta tam, lai garantētu patērētāju aizsardzību un izvēles tiesības; uzsver, ka finanšu, banku un apdrošināšanas nozares produkti ir ārkārtīgi komplicēti, un, lai iedrošinātu iedzīvotājus vairāk izmantot šos produktus, sevišķi saistībā ar savas nākamās pensijas nodrošinājumu, ir jāīsteno politika patērētāju labākai informētībai un konsultēšanai, šādi garantējot, ka patērētāji apzinās visas izvēles iespējas; tomēr uzsver, ka patērētāju aizsardzība nedrīkst būt protekcionisma attaisnojums; īpaši vērš uzmanību uz to, ka tieši tirgus konjunktūrai ir jāveicina pilnībā integrēts finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecības tirgus;

29.

uzskata, ka attiecībā uz finanšu tirgiem galvenais uzdevums ir visu ES tiesību aktu transponēšana un pilnīga īstenošana, kā arī to saskaņošana visās dalībvalstīs; iesaka stiprināt pašreiz spēkā esošo tiesību aktu vienveidīgu izpildi, pirms tiek piedāvāti papildu noteikumi; saistībā ar jaunajiem tiesību aktiem mudina Komisiju ievērot labāka regulējuma principu, neradot nepamatotu papildu apgrūtinājumu ne patērētājiem, ne ražotājiem;

30.

atzinīgi vērtē to, ka stratēģijā ir pievērsta uzmanība labākai izpildei un pārsūdzības mehānismiem, jo tie ir svarīgi faktori, veidojot patērētāju uzticību; uzskata, ka patērētāju uzticības veidošana ir svarīgākais faktors preču un pakalpojumu iekšējā tirgus pabeigšanai; atbalsta turpmāku darbu šajā jautājumā;

31.

uzskata, ka domstarpības starp patērētājiem un uzņēmējdarbības pārstāvjiem galvenokārt ir jānoregulē ārpus tiesas, jo risinājums, kas panākts ar ārpustiesas pārsūdzības līdzekļiem, var būt daudz ātrāks un saistīts ar zemākām izmaksām; šim mērķim ir jāstiprina Eiropas patērētāju centri un SOLVIT, kā arī jāpiešķir lielāki finanšu līdzekļi šo centru tīklam; atgādina, ka dalībvalstis var prasīt, lai puse, kas vēlas uzsākt tiesvedību, iepriekš apspriežas ar atbildētāju, lai dotu viņam iespēju pārtraukt pienākumu neizpildes procesu;

32.

jāatgādina, ka alternatīvas strīdu izšķiršanas sistēmas pēc sava rakstura ir alternatīvs risinājums salīdzinājumā ar tradicionālajiem un formālajiem juridiskajiem mehānismiem; tādēļ stimuls lietot alternatīvas strīdu izšķiršanas sistēmas ir atkarīgs no tā, vai pastāv juridiski saistošās tiesību normās noteiktas alternatīvas, kuras nodrošina patērētajiem efektīvu, viegli pieejamu un nediskriminējošu kompensācijas mehānismu;

33.

atgādina, ka elektroniskās tirdzniecības pieaugums rada nepieciešamību visā ES saskaņot alternatīvas strīdu izšķiršanas sistēmas, lai tās atbilstu prasībām, kas iekļautas Komisijas 1998. gada 30. marta Ieteikumā 98/257/EK par principiem, kas piemērojami ārpustiesas procedūrām (7); un Komisijas 2001. gada 4. aprīļa Ieteikumā 2001/310/EK par principiem attiecībā uz ārpustiesas struktūrām, kas iesaistītas patērētāju strīdu vienprātīgā atrisināšanā (8) ir jāiegulda vēl vairāk darba tiešsaistes strīdu atrisināšanā, ko Parlaments ir prasījis jau vismaz kopš 1999. gada;

34.

atgādina, ka no Kopienas tiesību aktiem izrietošo tiesību efektīvas īstenošanas nodrošināšana galvenokārt ir dalībvalstu pienākums; tās ir atbildīgas par valsts procesuālo tiesību aktu pieņemšanu tā, lai šīs tiesības būtu viegli īstenojamas, sniedzot labumu gan patērētājiem, gan uzņēmējiem; pirmkārt, Kopiena nav kompetenta norādīt, kādi noteikumi jāpieņem valsts procesuālajos tiesību aktos, turklāt saskaņā ar Līguma 5. pantu Kopienas rīcība ir samērīga ar Līguma mērķiem; rezultātā saskaņā ar minēto pantu pēc iespējas ir jāņem vērā valstu tiesību sistēmu īpatnības, piedāvājot dalībvalstīm dažādas iespējas ar līdzvērtīgu iedarbību;

35.

aicina Komisiju izpētīt iespēju izveidot īpašu Eiropas patērētāju ombudu, kurš nodarbotos ar pārrobežu lietām; atzīmē, ka vairākām dalībvalstīm vairākās nozarēs ir patērētāju ombudi, kuri sniedz palīdzību patērētājiem to attiecībās ar uzņēmumiem; uzskata, ka Komisija varētu izpētīt šādas pieejas izmantošanu katrā valstī atsevišķi;

36.

atzīmē, ka dažās, bet ne visās dalībvalstīs jau pastāv specifiski patērētāju pārsūdzības sistēmas elementi, piemēram, vienota rīcība, grupu rīcība, pārstāvju rīcība, pārbaudes lietas un negodīgā ceļā iegūta labuma atgūšanas procedūras; norāda, ka tā rezultātā pārrobežu lietās uz patērētājiem šajā sakarā var attiekties dažādas normatīvās prasības;

37.

atgādina, ka jau Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 19. maija Direktīvā 98/27/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību (9) mērķis ir patērētāju kolektīvo interešu aizsardzība; uzsver, ka šajā direktīvā patērētāju organizācijām dotas, cita starpā, tiesības sākt pagaidu tiesiskās aizsardzības procedūras; prasa Komisijai iesniegt Parlamentam un Padomei ziņojumu, kurā izvērtēts, cik lielā mērā un kāpēc ar šo direktīva panāca vai nepanāca cerētos uzlabojumus saistībā ar patērētāju kolektīvo interešu aizsardzību;

38.

uzskata, ka pirms uzsākt pārdomu procesu par tiesību aktiem ES līmenī, jāveic padziļināta izpēte par pašreizējām problēmām, ja tādas pastāv, un gaidāmajiem ieguvumiem patērētājiem;

39.

uzskata, ka vairākās dalībvalstīs ir konstitucionālas prasības, kas jāņem vērā, izstrādājot patērētāju pārsūdzības Eiropas modeli; turklāt uzskata, ka pilnībā jāievēro Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pants; aicina Komisiju iesniegt ziņojumu Parlamentam un Padomei par to, kā šajā sakarā panākt nepieciešamo līdzsvaru starp patērētāju, to organizāciju un uzņēmumu tiesībām;

40.

aicina Komisiju uzmanīgi izvērtēt jautājumu par patērētāju pārsūdzībām dalībvalstīs, paturot prātā, ka jebkuriem jauniem tās priekšlikumiem šajā jomā jābalstās uz padziļinātu pašreizējo problēmu un gaidāmo ieguvumu patērētajiem izpēti un ka attiecībā uz pārrobežu procedūrām un iespējamām kolektīvās pārsūdzības sistēmām jāveic plaši pētījumi, izmantojot pieredzi visā pasaulē, īpaši ņemot vērā paustās bažas par ASV modeļa pārmērībām un trūkumiem, un skaidri izpētot jautājumu par piemērotu juridisko pamatu ES līmenī saistībā ar šādu instrumentu; lūdz Komisiju nepieciešamības gadījumā ierosināt saskaņotu Eiropas līmeņa risinājumu, nodrošinot visiem patērētājiem piekļuvi kolektīvās pārsūdzības mehānismiem, lai risinātu sūdzības pārrobežu lietās;

41.

lūdz Komisiju apspriesties ar Parlamentu un dalībvalstīm saistībā ar šādu pētījumu novērtējumu;

42.

uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

19.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 279/23

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Nediskriminācija un iespēju vienlīdzība visiem — pamatstratēģija” (COM(2005)0224),

—

ņemot vērā EK līguma 13. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (1),

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko izveido kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei saistībā ar nodarbinātību un profesiju (2),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, piemērošanu (COM(2006)0643),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada jūlija ziņojumu par diskriminācijas novēršanas tiesību aktiem Eiropā — 25 ES dalībvalstu salīdzinājumu,

—

ņemot vērā valstu ziņojumus par diskriminācijas novēršanas aktu īstenošanu un tematiskos ziņojumus, kurus sagatavojis juridisko ekspertu tīkls diskriminācijas novēršanas jomā un kuros atspoguļota to pienākumu izpilde, ko uzticējusi Komisija, lai sniegtu neatkarīgu informāciju un ieteikumus attiecībā uz atbilstīgiem sasniegumiem dalībvalstīs,

—

ņemot vērā ANO Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu,

—

ņemot vērā ANO Konvenciju par invalīdu tiesībām,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 12. protokolu,

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada janvāra Eirobarometra īpašo pētījumu par diskrimināciju Eiropas Savienībā,

—

ņemot vērā to, ka 2007. gadu noteica par Eiropas gadu par iespēju vienlīdzību visiem un 2008. gadu — par Eiropas Starpkultūru dialoga gadu,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A6-0159/2008),

A.

tā kā Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā noteikts, ka Eiropas Savienība ir dibināta, ievērojot tādus dalībvalstu kopīgus principus kā brīvība, demokrātija, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas princips un tiesiskuma princips, un tā kā ir svarīgi, lai politiskās deklarācijas par diskriminācijas apkarošanu atbilstu tiesību aktu un politikas pilnveidošanai un pilnīgai un pareizai to īstenošanai, jo īpaši saistībā ar direktīvām, ar ko aizliedz diskrimināciju, un projektiem, ar kuriem veicina līdztiesību;

B.

tā kā Līgumā par Eiropas Savienību noteikts arī, ka Eiropas Savienība ievēro pamattiesības, ko nodrošina Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, un tā kā saskaņā ar EK līguma 13. pantu līdztiesības veicināšanai un diskriminācijas novēršanai jābūt prioritātei Eiropas Savienības tiesību aktos un politikas pamatnostādnēs;

C.

tā kā nodarbinātība ir viena no sociālās integrācijas pamatprasībām, taču bezdarba līmenis daudzām grupām, jo īpaši sievietēm, migrantiem, invalīdiem, mazākumtautību pārstāvjiem, vecākiem cilvēkiem un jauniešiem, kā arī personām, kuru prasmes ir izolētas vai neatzītas, joprojām ir nepieņemami augsts; tā kā bezdarba līmenis ir vēl augstāks to personu vidū, kuras cieš no vairākkārtējas diskriminācijas;

D.

tā kā vairākumā Kopienas kompetences jomu Kopienas tiesību akti pašlaik neskar diskrimināciju un tā kā Direktīvā 2000/43/EK un Direktīvā 2000/78/EK paredzētie aizsardzības līmeņi ir atšķirīgi, nosakot atšķirīgu aizsargātību pret diskrimināciju, kas ietekmē nodarbinātību;

E.

tā kā Komisijas pētījums par diskriminācijas novēršanas tiesību aktiem Eiropā apliecina, ka dalībvalstu tiesību akti, ar kuriem dažādos veidos nosaka aizsardzību pret diskrimināciju, ir ļoti atšķirīgi un ka trūkst vienotas ieviešanas metodes, un tāpēc direktīvu īstenošanā trūkst saskaņotības, kā arī veidojas situācija, ka cilvēki nepietiekami apzinās savas tiesības;

F.

tā kā neatbilstīgi īstenota politika attiecībā uz diskriminācijas novēršanu dalībvalstīs ir viens no iemesliem, kāpēc Kopienas diskriminācijas novēršanas direktīvas praksē netiek ieviestas, un ko atspoguļo tādi ziņojumi kā, piemēram, ziņojums par diskriminācijas seksuālās orientācijas dēļ izskaušanu nodarbinātības attiecībās: tiesību akti ES 15 dalībvalstīs, ko sagatavoja Eiropas ekspertu grupa jautājumos par diskriminācijas seksuālās orientācijas dēļ izskaušanu;

G.

tā kā Padome 2007. gada 5. decembra rezolūcijā par turpmākiem pasākumiem saistībā ar Eiropas gadu par iespēju vienlīdzību visiem (2007) (3) aicināja dalībvalstis un Komisiju savās kompetences jomās turpināt un pastiprināt invaliditātes jautājuma integrēšanu visās attiecīgajās politiskajās nostādnēs;

H.

tā kā Komisija šajā sakarā ir taisnīgi sākusi procesu pret vairākām dalībvalstīm, un vajadzības gadījumā tai ir jāturpina šādi rīkoties,

1.

aicina dalībvalstis savā likumdošanas praksē pienācīgi ņemt vērā dažādos diskriminācijas veidus, kas izklāstīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantā;

2.

atgādina, ka Direktīva 2000/43/EK un Direktīva 2000/78/EK nosaka obligātās prasības, un tām jābūt pamatā, veidojot vispusīgāku Kopienas diskriminācijas novēršanas politiku;

3.

pauž bažas par trūkumiem Direktīvas 2000/43/EK un Direktīvas 2000/78/EK transponēšanā un īstenošanā daudzās dalībvalstīs un par to, ka ES pilsoņiem trūkst informācijas par iespējamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem diskriminācijas gadījumos;

4.

pauž nožēlu, ka Direktīvā 2000/43/EK un Direktīvā 2000/78/EK nav iekļauti atšķirīgi, uz fiziskiem rādītājiem, piemēram, garumu vai ādas krāsu, pamatoti diskriminējošas attieksmes veidi, jo īpaši attiecībā uz pieejamību darbavietām, kurās nav tiešas saiknes starp šīm fiziskajām īpašībām un konkrēto darbu veikšanai nepieciešamajām prasmēm;

5.

aicina dalībvalstis pēc visu Direktīvas 2000/78/EK un Direktīvas 2000/43/EK noteikumu transponēšanas nodrošināt, ka šie noteikumu tiek pilnīgi, pareizi un efektīvi transponēti un īstenoti, bet visi izņēmumi saskaņā ar šiem noteikumiem ir objektīvi attaisnojami;

6.

aicina ES, valstu un vietējās kompetentās iestādes uzlabot īstenošanas centienu koordinēšanu; prasa tādu vienotu pieeju diskriminācijas novēršanā, ar kuru vienlaikus aptver un ņem vērā visus diskriminācijas veidus;

7.

uzsver, ka valsts iestādēm ir būtiska loma vienlīdzības veicināšanā un diskriminācijas novēršanā, izmantojot savu politiku, pakalpojumu sniegšanu un nodarbinātības praksi;

8.

prasa Komisijai apņemties veikt būtisku pārskatīšanu par Direktīvas 2000/43/EK un Direktīvas 2000/78/EK īstenošanu, kā arī izdot skaidrojošas īstenošanas vadlīnijas, lai nodrošinātu to pilnīgu un pareizu īstenošanu dalībvalstīs; aicina Komisiju jo īpaši novērtēt, kā dalībvalstis ir interpretējušas 6. un 8. pantā paredzētos izņēmumus, transponējot Direktīvu 2000/78/EK valsts tiesību aktos; atgādina, ka abu direktīvu īstenošanai ir vajadzīgs mehānismu un stratēģiju kopums, tostarp attiecībā uz atbilstību, visaptverošu iesaistīšanos un izpildi, kā arī efektīva labākās pieredzes apmaiņa;

9.

norāda, ka sankcijām, kas piemērojamas par Direktīvas 2000/43/EK un Direktīvas 2000/78/EK transponēšanā pieņemto valsts tiesību aktu pārkāpumiem, jābūt efektīvām, proporcionālām un atturošām;

10.

mudina Komisiju rūpīgi uzraudzīt Direktīvas 2000/43/EK un Direktīvas 2000/78/EK transponēšanu un saistībā ar transponēšanu izstrādāto tiesību aktu ievērošanu, kā arī ar pārkāpuma un neatbilstības procedūru palīdzību turpināt dalībvalstu mudināšanu ievērot juridiskās saistības, pilnībā un pēc iespējas drīz transponējot šīs direktīvas; uzskata, ka attiecīgajai Parlamenta komitejai jāpiedalās saskaņā ar šīm direktīvām dalībvalstīm uzlikto pienākumu izpildes pastāvīgā uzraudzībā;

11.

atgādina Komisijai, ka Direktīvas 2000/78/EK 4. pants pieļauj atkāpes tikai tad, ja, objektīvi raugoties, tās patiesi ir nepieciešamas, lai labi veiktu profesionālo darbību; aicina Komisiju interpretēt šo pantu šauri un sūdzēt Tiesā dalībvalstis, ja tās savos tiesību aktos pieļauj pārāk visaptverošu definīciju;

12.

aicina atklātās koordinācijas metodes ietvaros katru gadu novērtēt īstenošanu dalībvalstīs un ik pēc pieciem gadiem veikt šādu tiesību aktu padziļinātu novērtēšanu Sociālās programmas ietvaros; uzskata, ka šādā ikgadējā novērtēšanā ir jāiesaista neatkarīgas struktūras, kuras risina ar diskriminācijas novēršanu saistītus jautājumus, tādas kā Komisijas juridisko ekspertu tīkls un nevalstiskās organizācijas (NVO), kas pārstāv potenciālos diskriminācijas upurus, kā arī jāveic konkrēti pasākumi, lai palielinātu NVO spējas informēt un atbalstīt upurus un sniegt konstruktīvu ieguldījumu ikgadējā novērtēšanā;

13.

uzskata, ka dažas invalīdu kategorijas ir izslēgtas no šīs direktīvas tiesiskās aizsardzības tāpēc, ka Direktīvā 2000/78/EK nav noteikuma, kas norādītu uz vajadzību plaši definēt invaliditāti; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami vienoties par šādu plašu invaliditātes definīciju, lai atvieglotu to diskriminācijas novēršanas tiesību aktu saskaņošanu, kuri varētu pamatoties uz Konvenciju par invalīdu tiesībām;

14.

uzskata — tā kā nav noteikuma, kurā būtu paredzēts termiņš sūdzības iesniegšanai diskriminācijas gadījumā, dažās dalībvalstīs šis termiņš ir noteikts ļoti īss, kas var traucēt iesniegt šādu sūdzību;

15.

uzskata, ka izņēmumi saistībā ar ģimenes stāvokli Direktīvā 2000/78/EK ir ierobežojuši direktīvā paredzēto aizsardzību pret diskrimināciju dzimumorientācijas dēļ;

16.

mudina dalībvalstis efektīvāk veicināt ES pilsoņu tiesību īstenošanu saskaņā ar Direktīvu 2000/43/EK un Direktīvu 2000/78/EK un mudina Komisiju, dalībvalstis, arodbiedrības un darba devējus, kā arī valsts un nevalstiskās ieinteresētās personas darīt visu iespējamo, lai uzlabotu informētību par tiesībām saskaņā ar minētajām direktīvām, un nodrošināt diskriminācijas upuriem piekļuvi virknei advokātu pakalpojumu, lai viņi spētu saskaņā ar šīm direktīvām efektīvi īstenot savas tiesības; norāda, ka bieži vien ar sūdzības iesniegšanu pret iespējamo pārkāpēju saistītais slogs gulst uz upuri, turklāt bieži nav valsts iestāžu atbalsta un iespējas saņemt juridisko palīdzību; mudina dalībvalstis pilnvarot attiecīgas neatkarīgas struktūras sniegt efektīvu palīdzību diskriminācijas upuriem;

17.

pauž bažas par dalībvalstu pilsoņu zemo informētības līmeni attiecībā uz diskriminācijas novēršanas tiesību aktiem un aicina Komisiju, dalībvalstis, arodbiedrības un darba devējus palielināt centienus šā informētības līmeņa paaugstināšanā; atgādina, ka šīs direktīvas uzliek dalībvalstīm pienākumu, izmantojot visus piemērotos līdzekļus, izplatīt informāciju par attiecīgajiem direktīvu noteikumiem;

18.

iesaka dalībvalstīm veikt neatkarīgu pārskatīšanu par to, cik efektīvi ir preventīvie un kompensējošie diskriminācijas novēršanas pasākumi un cik efektīva ir aizsardzība pret viktimizāciju, un nodrošināt pienācīgus resursus reģistrētām un nereģistrētām struktūrām, kuras piedalās diskriminācijas novēršanā un sniedz atbalstu cietušajiem; iesaka arī Komisijai pastāvīgajā uzraudzības darbā ietvert salīdzinošus novērtējumus;

19.

iesaka dalībvalstīm piešķirt pienācīgus resursus un pilnvaras neatkarīgām struktūrām, kuras veicina vienlīdzību, lai tās varētu efektīvi un neatkarīgi veikt savus uzdevumus, tostarp sniegt kompetentu viedokli par visiem diskriminācijas veidiem un pienācīgu palīdzību personām, kas cietušas no diskriminācijas; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka šo struktūru uzdevumi aptver visus diskriminācijas veidus, un aicina Komisiju noteikt standartus, ko izmantot uzraudzībā, kā arī nodrošināt šo struktūru efektivitāti un neatkarību;

20.

iesaka, lai dalībvalstis un Komisija piešķirtu resursus un pilnvaras NVO, kas pārstāv diskriminētas grupas, un tādām organizācijām, kas aktīvi informē pilsoņus un sniedz juridisku palīdzību saistībā ar diskriminācijas jautājumiem;

21.

aicina dalībvalstis Kopienas tiesību aktu pareizas īstenošanas uzraudzībā sadarboties ar attiecīgajiem sociālajiem partneriem;

22.

uzsver, ka dalībvalstīm jebkurā gadījumā automātiski jānodrošina palīdzība tiesvedībā personām, kuras cietušas no diskriminācijas, vajadzības gadījumā valsts juridiskā atbalsta sistēmās piešķirot publisko finansējumu;

23.

aicina Komisiju praktiski un efektīvi atbalstīt dalībvalstis, lai tās ar Progress programmas un Eiropas Sociālā fonda palīdzību veiktu pasākumus tādu programmu atbalstam, kas veicina iespēju vienlīdzību un diskriminācijas novēršanu;

24.

lai nodrošinātu efektīvāku aizsardzību, iesaka dalībvalstīm pilnvarot asociācijas, organizācijas un citas juridiskas personas iesaistīties tiesas procesos, tostarp cietušo vārdā vai atbalstot viņus;

25.

mudina dalībvalstu valdības nodrošināt vienādu attieksmi un iespējas nodarbinātības un sociālās integrācijas politikā un it īpaši novērst nopietnos šķēršļus, ko rada diskriminācija darbā pieņemšanas procedūrās;

26.

iesaka dalībvalstīm nodrošināt, ka asociācijas, organizācijas un citas juridiskas personas viena vai vairāku sūdzības iesniedzēju vārdā var iesaistīties jebkurā tiesas procesā, kas saistīts ar šo direktīvu izpildi;

27.

aicina dalībvalstis sadarbībā ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru regulāri vākt, apkopot vispusīgu, precīzu, salīdzināmu, ticamu un dalītu diskriminācijas statistiku un publicēt to sabiedrībai viegli saprotamā veidā, kā arī veicināt efektīvāku labākās prakses apmaiņu; uzsver, ka jābūt pieejamiem pietiekamiem līdzekļiem, lai to sasniegtu, un ka svarīgi ir izstrādāt metodes, kā vākt datus par diskrimināciju atbilstīgi tiesību aktiem personu datu aizsardzības jomā;

28.

aicina izstrādāt valsts integrētos rīcības plānus visu veidu diskriminācijas novēršanai;

29.

atzinīgi vērtē Komisijas interesi par datu vākšanu attiecībā uz vienlīdzību, tostarp Eiropas rokasgrāmatas publicēšanu saistībā ar šādiem datiem; aicina Komisiju rūpīgi izpētīt dažādus juridiskos jautājumus un parametrus, kas saistīti ar datu vākšanu, un iesniegt priekšlikumus, lai uzlabotu diskriminācijas gadījumu reģistrēšanu un izskatītu kopējus datu vākšanas standartus; iesaka Komisijai turpināt juridisko mācību sniegšanu tiesnešiem, juristiem, arodbiedrībām un NVO, lai uzlabotu šo direktīvu ilgtermiņa ietekmi, un arī vairāk pētīt un analizēt to tiesību aktu ietekmi, ar ko transponētas šīs direktīvas;

30.

atzinīgi vērtē Komisijas interesi par vairākkārtēju diskrimināciju, tostarp uzsākto pētījumu par šo tematu; aicina Komisiju pieņemt līdzsvarotu plašu koncepciju par vairākkārtēju diskrimināciju un mudina Komisiju arī izpētīt un iesniegt datus par to, kā arī par naida izraisītiem noziegumiem; aicina Komisiju vairākkārtējas diskriminācijas novēršanai īpaši paredzētus noteikumus iekļaut jebkuros turpmākajos tiesību aktos, kas tiks pieņemti saskaņā ar EK Līguma 13. pantu, kuru var izmantot par pamatojumu attiecībā uz viena veida vai vairāku veidu diskrimināciju;

31.

uzsver, ka ir svarīgi veidot sakarus starp grupām, kas diskriminācijas novēršanas jomā strādā Eiropas, valstu, reģionālā un vietējā līmenī;

32.

aicina dalībvalstis izskatīt valsts tiesību aktus un apsvērt to tiesību aktu atcelšanu, kuri neatbilst EK līguma 13. pantam;

33.

uzskata Direktīvu 2000/43/EK par pamatu, uz kura var veidot vispusīgu diskriminācijas novēršanas sistēmu, lai izstrādātu pasākumus saistībā ar diskriminācijas aizliegšanu rases vai etniskās izcelsmes dēļ; tomēr uzsver, ka jāņem vērā līdz šim konstatētie problemātiskie aspekti un grūtības, kas dalībvalstīm traucēja efektīvi transponēt un īstenot šīs direktīvas noteikumus;

34.

uzsver, ka Komisijai jāsagatavo ES vienota definīcija vai vismaz jāsāk strādāt, lai panāktu vienprātību par to, ko nozīmē “pozitīva rīcība”, tādējādi kliedējot neskaidrību ap šo nozīmi un īstenošanu dažās ES dalībvalstīs, it īpaši ņemot vērā tās efektivitāti sekmīgā diskriminācijas novēršanā un vienlīdzības radīšanā dažās dalībvalstīs;

35.

atzīmē, ka, iespējams, Komisija paredzējusi tagad izstrādāt tikai likumdošanas priekšlikumu saistībā ar diskriminācijas izskaušanu piekļuves precēm un pakalpojumiem jomā — attiecībā uz dažiem, bet ne visiem diskriminācijas veidiem; atgādina Komisijai par tās apņemšanos iesniegt vispusīgas direktīvas priekšlikumu, kurā aptvertu jautājumus, kas attiecas uz invaliditāti, vecumu, reliģiju vai pārliecību un dzimumorientāciju, lai pabeigtu tiesību aktu kopumu diskriminācijas novēršanas jomā saskaņā ar EK līguma 13. pantu, kā tas paredzēts 2008. gada darba programmā; atkārtoti uzsver, ka politiski, sociāli un juridiski vēlams likvidēt hierarhiju aizsardzībā pret dažādiem diskriminācijas veidiem; pauž stingru pārliecību, ka nav jēgas aizliegt diskrimināciju vienā jomā, vienlaikus pieļaujot to citā;

36.

ieinteresēts cer sagaidīt invaliditātes definīcijas izstrādi Kopienas mērogā, lai varētu visiem Eiropas Savienības invalīdiem, lai kur viņi arī atrastos Eiropas Savienībā, nodrošināt vienādas tiesības;

37.

uzskata, ka jebkurai ierosinātai direktīvai attiecībā uz diskriminācijas apkarošanu, kā tas paredzēts EK līguma 13. pantā, būs jāaizliedz visu veidu diskriminācija, tostarp tieša un netieša diskriminācija visās jomās, kuras jau aptver Direktīva 2000/43/EK un Direktīva 2000/78/EC, asociatīvā diskriminācija un diskriminācija, kas saistīta ar acīmredzamu piederību aizsargātai grupai, un uzmākšanās; pauž viedokli, ka norādījumi diskriminēt jāuzskata par diskrimināciju un ka nepamatota nespēja izveidot piemērotus apstākļus jāuzskata par diskriminācijas formu; uzskata, ka direktīvā skaidri jānorāda, ka starp diskriminācijas iemesliem nav hierarhijas, un ka visu veidu diskriminācija ir jānovērš vienādi stingri; uzstāj, ka visiem jaunu tiesību aktu priekšlikumiem pienācīgi jāatspoguļo visas attiecīgo diskriminācijas veidu īpatnības;

38.

pauž stingru pārliecību, ka jebkuras direktīvas materiāltiesiskās darbības jomai diskriminācijas apkarošanā EK līguma 13. panta izpratnē jābūt plašai, aptverot visas Kopienas kompetencē esošās jomas, kā arī izglītību, mūžizglītību, sociālo aizsardzību, tostarp sociālo drošību, mājokli un veselības aprūpi, diskriminēto grupu tēlus plašsaziņas līdzekļos un reklāmā, invalīdu fizisku piekļuvi informācijai, telekomunikācijām, elektroniskajiem sakariem, dažādiem transporta veidiem un sabiedriskām vietām, sociālās priekšrocības un piekļuvi precēm un pakalpojumiem, kas pieejami sabiedrībai; turklāt uzskata, ka ierosinātajai direktīvai jāpilnveido darbības joma, ko noteica Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīva 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (4), lai saskaņotu to ar citu grupu aizsardzību pret diskrimināciju;

39.

pauž stingru pārliecību, ka diskriminācijas novēršanā ir jāizveido holistiska pieeja sabiedrības informēšanai, uzsākot to skolas programmās;

40.

aicina Komisiju izpētīt, kā turpmākajos tiesību aktos, kas pamatojas uz 13. pantu, iestrādāt papildu noteikumus, kas veicina nediskriminācijas un vienlīdzības principu īstenošanu neatkarīgi no atsevišķu cietušo iesniegtajām sūdzībām; uzskata, ka šādā pētījumā jānoskaidro, kā turpmākajos tiesību aktos varētu noteikt saistības ieviest pozitīvus pasākumus un/vai pozitīvus pienākumus veicināt vienlīdzību, un izveidot saikni starp pienākumiem attiecībā uz nediskrimināciju un vienlīdzību un valsts publiskā iepirkuma politiku;

41.

uzskata, ka atšķirīgi, uz valstspiederību un valodu pamatoti attieksmes veidi, kuri nav ne objektīvi un pamatoti attaisnojami ar tiesisku mērķi, ne sasniedzami ar nepieciešamiem un atbilstīgiem līdzekļiem, var izraisīt netiešu diskrimināciju rases vai etniskās izcelsmes dēļ, un tie ir pretrunā Direktīvai 2000/43/EK;

42.

uzskata, ka diskriminācija jāuzlūko kā faktors, kas ierobežo četras pamatbrīvības — jo īpaši personu brīvu pārvietošanos —, un ka tā traucē iekšējā tirgus darbību; aicina Komisiju mudināt dalībvalstis pārskatīt to pārejas noteikumus, kas reglamentē pieeju šo valstu darba tirgiem, lai šajā jomā novērstu diferenciāciju Eiropas pilsoņu vidū;

43.

uzskata, ka minoritāšu kopienām, jo sevišķi romu kopienai, ir nepieciešama īpaša sociālā aizsardzība, jo saistībā ar nesen notikušo Eiropas Savienības paplašināšanos ir kļuvušas pat asākas viņu ekspluatācijas, diskriminācijas un sociālās atstumtības problēmas izglītības, veselības aizsardzības, mājokļu, nodarbinātības un sieviešu tiesību jomā;

44.

iesaka attiecībā uz piekļuvi augstas kvalitātes izglītībai bērniem, kuri nāk no nelabvēlīgām vai romu ģimenēm, un šo bērnu nepamatotu uzskatīšanu par tādiem, kam ir attīstības traucējumi, īpašu uzmanību pievērst izglītības jomā pastāvošo visu diskriminācijas veidu novēršanai;

45.

uzsver, ka tiesību akti ir efektīvi tikai tad, ja pilsoņi apzinās savas tiesības un tiesas ir viņiem viegli pieejamas, tāpēc uzskata, ka jaunajā priekšlikumā par direktīvu diskriminācijas novēršanai EK līguma 13. panta nozīmē jāparedz arī aizsardzības līdzekļi un izpilde, un iesaka dalībvalstīm izveidot vienu vai vairākas neatkarīgas struktūras vienlīdzīgu iespēju veicināšanai un dažādu diskriminācijas veidu novēršanai, lai uzdevumi aptvertu visus 13. pantā minētos diskriminācijas veidus un visas Direktīvas 76/207/EEK darbības jomas; uzskata, ka šādu struktūru kompetencē jābūt neatkarīgas palīdzības sniegšanai diskriminācijas upuriem sūdzību iesniegšanā saistībā ar diskrimināciju, neatkarīgu pētījumu veikšanai par tiesību aktu piemērošanu diskriminācijas novēršanas jomā un ieteikumu sniegšanai par visiem jautājumiem, kas saistīti ar diskrimināciju;

46.

prasa jebkuros ar EK līguma 13. pantu saistītos turpmākos tiesību aktos iekļaut pienākumu apspriesties ar NVO, neatkarīgām specializētām struktūrām, kas darbojas vienlīdzības jomā, un pārstāvošajām valsts organizācijām un iesaistīt tās šo tiesību aktu sagatavošanā, transponēšanas procesā un īstenošanas uzraudzībā;

47.

uzskata, ka jaunajā direktīvā jāiekļauj prasība dalībvalstīm integrēt vienlīdzības principu visā plānošanā, politikas veidošanā un programmu izstrādē direktīvas darbības jomās, prasība pakalpojumu sniedzējiem īstenot organizētu un sistemātisku pieeju vienlīdzībai un prasība pakalpojumu sniedzējiem veikt pielāgojumus un nodrošināt īpašu režīmu, lai panāktu, ka to minoritāšu grupu pārstāvji, kas sastopas ar nevienlīdzību, var piekļūt sniegtajiem pakalpojumiem un izmantot tos;

48.

ar bažām atzīmē, ka tikai 5 no dalībvalstīm ir ratificējušas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 12. protokolu, lai gan šo protokolu ir parakstījušas 19 dalībvalstis;

49.

prasa turpināt Invalīdu tiesību konvencijas, tostarp tās fakultatīvā protokola parakstīšanas, noslēgšanas un ratifikācijas procesu un atgādina, ka pēc tam, kad konvenciju ratificēs Kopienā, jebkuram ierosinātajam Kopienas tiesību aktam par diskriminācijas novēršanu pilnībā jāatbilst šīs konvencijas prasībām; atgādina Padomei par aicinājumu, ko tā izteica Komisijai 2007. gada jūnijā neformālā ministru konferencē par invaliditāti, izstrādāt Eiropas stratēģiju konvencijas efektīvai īstenošanai; aicina Komisiju šajā sakarā novērtēt vajadzību grozīt Kopienas sekundāros tiesību aktus vai pielāgot attiecīgo jomu politiku;

50.

uzsver, ka ir svarīgi pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā horizontāli īstenot un integrēt līgumā iekļauto nediskriminācijas noteikumu, kas uzliek pienākumu Eiropas Savienībai politikas un pasākumu noteikšanā un īstenošanā novērst diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ;

51.

aicina Komisiju un dalībvalstis iespēju vienlīdzību un diskriminācijas novēršanu integrēt Lisabonas stratēģijā izaugsmei un nodarbinātībai, pamatnostādnēs par atklātās koordinācijas metodi attiecībā uz sociālo integrāciju, kā arī valsts reformu programmās un struktūrfondu noteikumos; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt izaugsmes un nodarbinātības integrētās pamatnostādnes un jo īpaši nodarbinātības pamatnostādnes, lai nodrošinātu un uzlabotu sociālā aspekta integrāciju un redzamību Lisabonas stratēģijas nākamajā ciklā; uzsver — lai vienlīdzības un nediskriminācijas politika būtu efektīva, tā ir stingri jāpiesaista sociālajai politikai, nozīmīgu lomu piešķirot sociālajiem partneriem;

52.

aicina Komisiju un dalībvalstis izskaust jebkādu diskrimināciju saistībā ar darba līgumiem, nodrošinot visiem darba ņēmējiem vienlīdzīgu attieksmi, darba ņēmēju veselības un darba drošības aizsardzību un darba un atpūtas laika nosacījumus, biedrošanās un pārstāvniecības brīvību, aizsardzību pret netaisnīgu atlaišanu, sarunas par darba koplīguma slēgšanu un tiesības uz kolektīvu rīcību; uzsver, cik svarīga ir piekļuve apmācībai, kā arī iegūto tiesību pastāvīga aizsardzība, iekļaujot izglītības un apmācības periodus, uzlabotas aprūpes iespējas, iespēja saglabāt būtiski svarīgās sociālās tiesības, piemēram, tiesības uz pensiju, tiesības uz apmācību un tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu, mainoties personas nodarbinātības situācijai, pārejot no viena darba līguma uz citu un no atkarīgas nodarbinātības uz neatkarīgu;

53.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu un kandidātvalstu parlamentiem un valdībām.

19.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 279/30

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika” (COM(2007)0575 — SEC(2007)1283),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Secinājumi pēc apspriešanās par Eiropas jūrniecības politiku” (COM(2007)0574),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu kopīgai trīspusējai deklarācijai, ar kuru nosaka “Eiropas jūrniecības dienu” (SEC(2007)1631),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas Zaļo grāmatu “Ceļā uz turpmāko ES jūrniecības politiku: Eiropas redzējums okeāniem un jūrām” (1) (COM(2006)0275) un Parlamenta 2007. gada 12. jūlija rezolūciju,

—

ņemot vērā Eiropadomes prezidentūras 2007. gada 8. un 9. marta sanāksmes secinājumus par dokumenta “Eiropadomes rīcības plāns (2007.—2009. gadam) — Eiropas enerģētikas politika” pieņemšanu,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “20 un 20 līdz 2020 — Eiropas izredzes klimata pārmaiņu apstākļos” (COM(2008)0030),

—

ņemot vērā noteikumus, kas noteikti Konvencijā par darba standartiem jūrniecībā, kuru Starptautiskā Darba organizācija (SDO) pieņēma 2006. gada 23. februārī, vienotā instrumentā apvienojot tās konvencijas par darba standartiem jūrniecībā, ko SDO pieņēmusi kopš 1919. gada,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu, kā arī Reģionālās attīstības komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A6-0163/2008),

A.

tā kā okeāni un jūras ir ārkārtīgi svarīgs ES ekonomiskais un ekoloģiskais faktors; tā kā ES piekrastes un attālākie reģioni veido 320 000 km garu piekrastes līniju un ir mājvieta trešajai daļai Eiropas iedzīvotāju;

B.

tā kā ar jūru saistītās nozares un pakalpojumi kopā ar piekrastes reģioniem veido 40 % no Eiropas IKP;

C.

tā kā klimata pārmaiņas ir visu politiku lielākais izaicinājums 21. gadsimtā; ņemot vērā, ka piekrastes reģionus apdraud jūras ūdens līmeņa paaugstināšanās, kuru izraisījušas klimata pārmaiņas un kas plašā mērogā var smagi ietekmēt iedzīvotājus,

D.

tā kā ES jūras reģioniem un jo īpaši tās attālākajiem reģioniem no vienas puses ir ļoti būtiska nozīme saistībā ar drošumu un drošību attiecībā uz krimināli sodāmām darbībām, piemēram, nelegālo imigrāciju, terorismu un kontrabandu, un, no otras puses, tie ir pakļauti īpašām dabas katastrofām;

E.

tā kā pēdējā gadā starptautiskajos ūdeņos pie Āfrikas krastiem ir palielinājies noziedzīgu uzbrukumu skaits un biežums Kopienas zvejas kuģiem, kā arī tirdzniecības un pasažieru kuģiem, kas rada lielus draudus kuģu apkalpes locekļu dzīvībai un kuriem ir būtiska negatīva ietekme uz starptautisko tirdzniecību,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas pieņemtos minētos paziņojumus un rīcības plānu, kas izklāstīti iepriekšminētajā Komisijas dienestu darba dokumentā;

2.

atkārtoti apstiprina 2007. gada 12. jūlija rezolūciju un atzinīgi vērtē, ka Komisija vismaz daļēji ir pārņēmusi daļu no Parlamenta prasībām;

3.

norāda, ka unikālā jūras dimensija, ko ES piešķir piekrastes un attālākie reģioni, sniedz unikālas iespējas saistībā ar jauninājumiem, izpēti, vidi un bioloģisko daudzveidību, kas ir jāņem vērā integrētā ES jūrniecības politikā un norāda, ka attālākie reģioni turklāt nodrošina īpašas saziņas struktūras transporta un drošības mērķiem ES un pasaules mērogā;

4.

atbalsta Komisijas nodomu labāk izmantot dalībvalstu īso jūras pārvadājumu un iekšzemes ūdensceļu transporta potenciālu un tos nekavējoties iekļaut iekšējā tirgū un atzinīgi vērtē Komisijas centienus paātrināt tās priekšlikumus par kopīgas jūras pārvadājumu telpas izveidi kopā ar visaptverošu jūras transporta stratēģiju 2008.—2018. gadam;

5.

mudina dalībvalstis stiprināt sadarbību savā starpā un ar kaimiņvalstīm, lai lietderīgi izmantotu Eiropas transporta tīklu (TEN-T) un pārējos Eiropas Savienības finansēšanas mehānismus (piemēram, Marco Polo programmu) jūras maģistrāļu un īso jūras pārvadājumu tīklu projektu pilnveidošanai;

6.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu uzlabot ar kuģošanas pārraudzību saistīto Eiropas aģentūru sadarbību un it sevišķi uzsver prettiesisku darbību (cilvēku tirdzniecība un narkotiku kontrabanda, nelegālā imigrācija un terorisma draudi) novēršanu, pievēršot īpašu uzmanību starptautiskajiem ūdeņiem;

7.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu dibināt Eiropas kuģošanas pārraudzības tīklu un veicināt sadarbības uzlabošanu starp dalībvalstu krasta apsardzes iestādēm; aicina Komisiju darīt zināmus priekšizpētes par krasta apsardzi rezultātus, kuri bija jāpublicē un ar kuriem līdz 2006. gada beigām bija jāiepazīstina Parlaments un Padome;

8.

uzskata, ka jūrniecības jomu pārstāvošās segmentu grupas (“klasteri”) atrodas īpaši izdevīgā pozīcijā, lai dotu ieguldījumu integrētas jūrniecības politikas sasniegšanā; aicina Komisiju nekavējoties uzsākt projektu, kurā paredzēts izveidot dažādas Eiropas jūrniecības jomas pārstāvošo segmentu grupu tīklu;

9.

atbalsta priekšlikumu par ikgadējas Eiropas “Jūrniecības dienas” noteikšanu 20. maijā; uzskata, ka šī diena jāizmanto, lai, piedaloties parastajiem pilsoņiem, skolām, universitātēm un nevalstiskajām organizācijām, uzsvērtu jūrniecības politikas nozīmi ārpus speciālistu aprindām; atgādina Komisijai tās priekšlikumu apbalvot priekšzīmīgos jūras reģionus, lai tādā veidā veicinātu labāko praksi;

10.

kopumā tomēr uzskata, ka rīcības plānā ir pārāk maz konkrētu pasākumu un mudina Komisiju turpmāk mērķtiecīgāk izmantot instrumentus, kas ir tās rīcībā saskaņā ar līgumiem;

11.

pauž nožēlu, ka klimata pārmaiņu radīto problēmu risināšana nav saistošs noteikums Eiropas jūrniecības politikas rīcības plānā; atkārtoti apstiprina savu viedokli, ka Eiropas jūrniecības politikas uzdevums ir sagatavoties klimata pārmaiņu radītām sekām un steidzami noteikt pielāgošanās pasākumus, jo īpaši ņemot vērā ledāju kušanu, kas izraisa jūras ūdens līmeņa paaugstināšanos, plūdu iespēju ostās un piekrastes reģionos, un tādēļ aicina piesaistīt visus ar jūrniecību saistītos politikas virzienus, it īpaši pētniecību;

12.

atgādina, ka ledāju kušana izraisa ne tikai jūras ūdens līmeņa paaugstināšanos, bet arī neatgriezenisku kaitējumu cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem, un tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas nodomu ierosināt Arktisko iniciatīvu un aicina zinātnieku aprindas un lēmumu pieņēmējus turpināt polāro ledāju aizsardzības iespēju izpēti;

13.

norāda, ka saprātīgas jūru apsaimniekošanas nodrošināšanai ir nepieciešama piekrastes zonu saprātīga apsaimniekošana un tādēļ būvniecības projektos ES piekrastēs visos gadījumos ir jāņem vērā klimata pārmaiņu izraisītās sekas un attiecīgā jūras ūdens līmeņa paaugstināšanās, smilšu aizplūšanas izraisītā erozija un vētru biežuma un stipruma palielināšanās;

14.

atbalsta 2007. gada marta Eiropadomes izvirzīto mērķi, lai līdz 2050. gadam panāktu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu uz pusi, un atkārtoti apstiprina savu aicinājumu, ka arī jūrniecības politikai ir jādod būtisks ieguldījums šo emisiju samazināšanā; tas nozīmē kuģniecības iekļaušanu emisiju tirdzniecības sistēmā un pētniecības darba pastiprināšanu attiecībā uz jūru kā atjaunojamās enerġijas avotu izpēti, un ņemot vērā tīrāku jaunu kuģu piedziņas tehnoloģiju izstrādi; uzskata, ka, ja Eiropa uzņemas līdera lomu cīņā ar klimata pārmaiņām, tas varētu stiprināt un attīstīt tās vadošo lomu vides tehnoloģiju un pētniecības jomā;

15.

neatlaidīgi aicina Komisiju izvērst mērķtiecīgāku darbību kuģu radīto sēra un slāpekļa oksīda emisiju, kā arī cieto vielu izmešu apkarošanā; atkārtoti uzsver labākas sadarbības nepieciešamību ar Starptautisko Jūrniecības organizāciju (JSO) un jo īpaši pieprasa:

16.

atzinīgi vērtē pasākumus, kas pieņemti, lai ar satelītu palīdzību novērotu nekontrolētu izgāšanu jūrā, ko veic atsevišķi kuģi; tomēr pieprasa, lai tiesību aktos būtu noteikts, ka kuģiem ir jāizmanto neatveramas (un patentētas) iekārtas, kas līdzīgi kā melnās kastes ar īsiem intervāliem reģistrētu to šķidrumu līmeni un veidu, kuri tiek iepildīti rezervuāros un tilpnēs vai kuri no tiem tiek izlieti; uzskata, ka šādi iegūto reģistrācijas datu analīze ļautu noskaidrot, vai ir notikusi piesārņojošu degvielas atlieku nekontrolēta un nelikumīga izgāšana;

17.

atgādina savu aicinājumu dalībvalstīm un Komisijai, ņemot vērā gaisa piesārņojumu, kas skāris daudzas ostas pilsētas un reģionus, nodrošināt ievērojami labākus stimulus ostās esošo kuģu apgādei ar elektroenerģiju no sauszemes avotiem; tādēļ aicina iesniegt priekšlikumus grozījumiem Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīvai 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (2), ar kuriem saskaņā tām dalībvalstīm, kas izmanto nodokļu atvieglojumu priekšrocības attiecībā uz bunkuru eļļu saskaņā ar šīs direktīvas 14. pantu, tiktu uzlikts par pienākumu piešķirt nodokļu atvieglojumus elektroenerģijai no sauszemes avotiem tādā pašā mērā; atzīmē, ka vienāda attieksme nodokļu ziņā gan pret elektroenerģiju, gan arī bunkuru eļļu varētu būt galvenais stimuls ostām un kuģu īpašniekiem palīdzēt samazināt gaisa piesārņojumu ostas pilsētās, veicot ieguldījumus ostās esošajiem kuģiem paredzētajām elektroenerģijas piegādēm;

18.

atkārtoti uzsver, ka piekrastes radītais jūras piesārņojums veido ievērojamu daļu no Eiropas jūru kopējā piesārņojuma un ka Komisija pievērš šim jautājumam nepietiekamu uzmanību; tādēļ atkārtoti aicina Komisiju iesniegt rīcības plānu šī piesārņojuma mazināšanai un aicina dalībvalstis bez kavēšanās īstenot attiecīgos tiesību aktus, piemēram, Ūdens pamatdirektīvu (3); uzsver, ka, lai īstenotu Ūdens pamatdirektīvu ir nepieciešams arī rīcības plāns, lai noteiktu un likvidētu iepriekšējo karu laikā Ziemeļu un Baltijas jūrā nogremdētos vecās munīcijas krājumus;

19.

aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm izstrādāt plānu avarējušu kuģu vraku un zemūdens teritoriju ar arheoloģisku nozīmi apsekošanai un atzīmēšanai kartē, jo tās ir Kopienas vēstures un kultūras mantojuma daļa, un tādējādi veicināt sapratni un zināšanas par šādām teritorijām un palīdzēt novērst izlaupīšanu, kas šādās teritorijās nereti notiek, tādā veidā nodrošinot tām pienācīgu aizsardzību;

20.

aicina iesaistītās iestādes cik iespējams drīz pieņemt Erika III jūrniecības nozares tiesību aktu paketi un aicina dalībvalstis nekavējoties uzsākt tiesību aktu paketes īstenošanu, lai nodrošinātu likumīgus līdzekļus, kas nepieciešami tiesiskajai aizsardzībai nelaimes vai avārijas gadījumos ar katastrofālām sekām jūras reģionu attīstībai, divi šādi piemēri ir “Erika” un “Prestige” kuģu avārijas;

21.

uzskata, ka Jūras vides stratēģijas pamatdirektīvai (4) ir jābūt integrētās ES jūrniecības politikas pamatam vides jomā; piezīmē, ka šī direktīva paredz, ka reģionos, kuros jūras stāvoklis ir kritisks, ir ātrāk jāizstrādā un jāīsteno pasākumi, lai panāktu labvēlīgu jūras vides stāvokli; uzsver, ka šādos reģionos ir īpaši svarīgi, lai Komisija koordinētu atšķirīgas nozares, programmas un stratēģijas un nodrošinātu pietiekamu finansiālo atbalstu; norāda, ka, lai panāktu šādu integrētu jūrniecības politiku, ir nepieciešams tajā ietvert darbības piekrastē, piemēram, lauksaimniecību, notekūdeņu apsaimniekošanu, transportu un enerģijas ražošanu; uzskata, ka šādi reģioni var būt eksperimentālās teritorijas patiesai un pilnībā integrētai jūrniecības politikai;

22.

atzinīgi vērtē Komisijas apkopoto informāciju par to Eiropas sociālās un darba drošības noteikumu daļu, kas netiek attiecināti uz jūrniekiem (piemēram, Direktīva 98/59/EK (5) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu, Direktīva 2001/23/EK (6) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā, Direktīva 2002/14/EK (7), ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā, kā arī Direktīva 96/71/EK (8) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā); ierosina, lai šīs direktīvas pārskatītu, cieši sadarbojoties ar sociālajiem partneriem;

23.

aicina dalībvalstis, kuras vēl nav ratificējušas Konvenciju par darba standartiem jūrniecībā, to pēc iespējas drīz ratificēt, lai uzlabotu dzīves un darba apstākļus jūrniekiem un novērstu negodīgu konkurenci kuģniecības nozarē, atjauninot un kodificējot spēkā esošo starptautisko darba standartu kopumu;

24.

aicina Komisiju atjaunināt acquis communautaire, jo īpaši Direktīvu 1999/95/EK (9) par noteikumu ieviešanu attiecībā uz jūrnieku darba stundām, kā arī tiesību aktus par jautājumiem, kuri ir Komisijas kompetencē, bet nav iekļauti tiesību aktos vai arī ir tikai daļēji iekļauti Kopienas līmenī, piemēram, noteikumi, kas reglamentē pagaidu darbā iekārtošanas aģentūras vai darba ņēmēju tiesības parakstīt darba līgumu;

25.

uzskata — lai veiksmīgi īstenotu jūrniecības politiku, ir nepieciešams iesaistīt ieinteresētās personas reģionālajā un vietējā līmenī; tādēļ apgalvo, ka jābūt ciešākai sadarbībai un saistībai starp Eiropas piekrastes reģioniem, kas jāpanāk, sekmējot koordinētas stratēģijas, lai veicinātu attīstību un konkurētspēju, kā arī efektīvāk savstarpēji saskaņojot dažādus pārvaldības līmeņus;

26.

aicina arī turpmāk ES jūrniecības politikā izmantot integrētu pieeju un mudina Komisiju stiprināt tās politisko pamatu, kā arī teritoriālo sociālo un ekonomisko kohēziju, nodrošinot saikni ar Eiropas iekšzemes teritoriju un attiecīgajām politikām; ierosina ik pa diviem gadiem publicēt ziņojumu par Eiropas jūrniecības politiku, kā arī regulāri organizēt sabiedrisku domu apmaiņu ar visām ieinteresētajām pusēm; aicina nākamās Padomes prezidentūras savās darba programmās iekļaut jūrniecības politiku; turklāt aicina Komisiju katru gadu precīzi apkopot informāciju par projektiem, kas saistīti ar jūru un kas saņem ES fondu atbalstu;

27.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu veicināt sarunas par labāku jūras sadalījuma pārvaldību ar trešām valstīm un stingri atbalsta sadarbības palielināšanu ar kaimiņvalstīm to jūru aizsardzībai, kuras ir ārpus valstu jurisdikcijas;

28.

mudina Komisiju un dalībvalstis saskaņā ar ANO un SJO efektīvi atbalstīt vairāku dalībvalstu izvirzīto iniciatīvu paplašināt tiesības uz jūras teritoriju un gaisa telpu saskaņā ar piekrastes valstu teritoriālajiem ūdeņiem, ja attiecīgās valstis tam piekrīt, kā arī izstrādāt savstarpējas palīdzības mehānismu attiecībā uz jūras pirātisma gadījumiem;

29.

prasa Komisijai saskaņā ar jauno integrēto jūrniecības politiku izveidot Kopienas sistēmu koordinēšanai un sasvstarpējai palīdzībai, kas ļautu jūras spēku kuģiem, kuru karoga valsts ir kāda no dalībvalstīm, starptautiskajos ūdeņos tiklīdz tas ir iespējams aizsargāt tirdzniecības un zvejas kuģus no citām dalībvalstīm;

30.

uzskata, ka visaptverošai Eiropas stratēģijai zinātniskajai un tehniskajai jūras pētniecībai ir liela nozīme un ka tai jānodrošina pietiekams finansējums jau pašreizējā Septītajā pamatprogrammā pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem, kā arī turpmākās programmās;

31.

ierosina pēc 2013. gada ES budžetā un instrumentos atbilstoši ņemt vērā jūrniecības politiku un aicina to atspoguļot Eiropas jūrniecības politikas regulāro ziņojumu kopsavilkumos;

32.

atzinīgi vērtē arī Eiropadomes 2007. gada 14. decembrī pieņemto ieteikumu par to, ka, izstrādājot jūrniecības politiku, jāņem vērā dalībvalstu un piejūras reģionu, tostarp piekrastes reģionu, salu un attālāko reģionu īpatnības;

33.

atzīstot dalībvalstu kompetenci šajā jomā, ar interesi gaida, ka Komisija publicēs ceļvedi, lai veicinātu to, ka dalībvalstis attīsta jūras telpisko plānošanu; norāda, ka nepieciešams saglabāt pienācīgu līdzsvaru starp sociālajiem, teritoriālajiem un ekoloģiskajiem apsvērumiem;

34.

uzsver, ka jūrniecības ārkārtējā dimensija, kuru ES piešķir piekrastes reģioni, salas un attālākie reģioni, piedāvā unikālas iespējas novatorisma, pētniecības, vides, bioloģiskās daudzveidības, novatorisku, ar jūrniecību saistītu tehnoloģiju un citās jomās, un ka ar turpmākās Eiropas jūrniecības politikas starpniecību jāizmanto šīs iespējas; atzīst, ka ir lietderīgi izveidot izcilības centrus, un ierosina veicināt un atbalstīt piekrastes reģionos pašreiz jau esošos universitāšu pētniecības centrus;

35.

norāda, cik svarīga nozīme ir viļņu enerģijai, kas ir alternatīvs un tīrs enerģijas avots, un aicina Komisiju ņemt vērā šo enerģijas avotu, izstrādājot turpmākos rīcības plānus;

36.

uzskata, ka Eiropas integrētas jūrniecības politikas galvenajam mērķim zvejas jomā ir jābūt šīs jomas modernizācijas un ilgtspējīgas attīstības veicināšanai, šīs nozares līdzsvarotības un taisnīguma nodrošināšanai visā Eiropas Savienībā, saglabājot tās sociāli ekonomisko dzīvotspēju un resursu pastāvību un garantējot neatkarību un nodrošinātību ar pārtiku, iedzīvotāju apgādi ar zivīm, nodarbinātības saglabāšanos un zvejnieku dzīves apstākļu uzlabošanos;

37.

uzskata, ka līdz šim kopējā zivsaimniecības politika nav nodrošinājusi pienācīgas rūpes nedz par jūras resursu ilgtspējību, nedz par zvejas flotu un piekrastes kopienu ekonomisko dzīvotspēju un tāpēc turpmāk integrēto Eiropas jūrniecības politiku vajadzētu attīstīt tā, lai kopējā zivsaimniecības politikā neparādītos tādi trūkumi kā pārmērīga centralizācija un nespēja ņemt vērā Eiropas Savienības ūdeņu reģionālo daudzveidību;

38.

uzskata, ka iespējas radīt “vairāk un kvalitatīvākas darbvietas jūrniecības nozarē”, īpaši zvejas jomā, ir atkarīgas arī no iespējām šajā jomā strādājošiem nodrošināt taisnīgu un atbilstīgu ienākumu līmeni, pienācīgus darba apstākļus (īpaši no veselības un drošības viedokļa) un piekļuvi apmācībai;

39.

aicina dalībvalstis savstarpēji atzīt zvejas kuģu kapteiņu un mehāniķu vidējās profesionālās izglītības diplomus;

40.

atgādina, ka ir nepieciešami mehānismi atbalsta vai kompensāciju piešķiršanai tiem zvejniekiem, kurus skārušas sociāli ekonomiskas sekas, ko radījuši zivju krājumu vai ekosistēmu aizsardzībai pieņemtie pasākumi, īpaši nabadzīgākajos reģionos un kopienās, kā arī attālākajos reģionos;

41.

apliecina nepieciešamību palielināt atbalstu dažādās dalībvalstīs zvejas jomā notiekošajiem zinātniskajiem pētījumiem saistībā ar Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem;

42.

aicina piešķirt kopienas atbalstu efektīvu pasākumu pieņemšanai, lai nodrošinātu piemērotus līdzekļus ekipāžu evakuācijas, atbalsta un glābšanas pasākumiem;

43.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī Ekonomikas un sociālo lietu un Reģionu komitejai.

19.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 279/36

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Par vienkāršotu uzņēmējdarbības vidi uzņēmējdarbības tiesību, grāmatvedības un revīzijas jomās” (COM(2007)0394),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Rezultātu Eiropa — Kopienas tiesību aktu piemērošana” (COM(2007)0502),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Mazo un vidējo uzņēmumu būtiskā nozīme, lai veicinātu lielāku izaugsmi un vairāk darbavietu. Mūsdienīgās MVU politikas termiņa vidusposma pārskats” (COM(2007)0592),

—

ņemot vērā Padomes secinājumus (jautājums par konkurētspēju) tās 2007. gada 22. un 23. novembra 2832. sesijā par tēmu “Vienkāršota uzņēmējdarbības vide uzņēmējdarbības tiesību, grāmatvedības un revīzijas jomās”,

—

ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūciju par Starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem (IFRS) un Starptautisko grāmatvedības standartu padomes (IASB) vadību (1), kurā tas kritizēja Starptautisko grāmatvedības standartu padomes priekšlikumu paredzēt IFRS maziem un vidējiem uzņēmumiem un lūdza Komisiju izstrādāt Eiropas Savienības MVU īpaši paredzētu grāmatvedības sistēmu, iespējams, pamatīgi pārskatot esošos tiesību aktus grāmatvedības jomā,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetāro lietu komitejas atzinumu (A6-0101/2008),

1.

atzinīgi vērtē minētāja paziņojumā par vienkāršotu uzņēmējdarbības vidi uzņēmējdarbības tiesību, grāmatvedības un revīzijas jomās (“paziņojums”) Komisijas izvirzīto mērķi samazināt administratīvo slogu uzņēmumiem Eiropā un padarīt tos spējīgus efektīvāk iesaistīties konkurences procesā, kā arī veiksmīgi darboties, izturot sīvu konkurenci globālos apstākļos; vērš uzmanību uz to, ka Komisijai saistībā ar likumdošanas priekšlikumiem, kas attiecas uz vidējiem, maziem un mikrouzņēmumiem, jābalstās uz īstenošanas ietekmes novērtējumu, turklāt nodrošinot arī juridisko noteiktību un Kopienas tiesību kopuma saglabāšanu visā iekšējā tirgū, kā arī pašreizējo saskaņošanas procesu konsekvenci attiecībā uz pārskatu iesniegšanas pienākumu un revīziju; vērš uzmanību arī uz to, ka jāņem vērā visu tirgus dalībnieku, tostarp ieguldītāju, īpašnieku, kreditoru un nodarbināto, intereses, kā arī līdzsvarotā veidā — subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

2.

kopumā noraida paziņojumā minēto 1. iespēju novērtēt, vai visas patlaban piemērojamās direktīvas ir joprojām vajadzīgas un vai Kopienas acquis uzņēmējdarbības tiesību jomā ir jāsamazina, saglabājot tikai tos tiesību aktus, kas konkrēti attiecas uz pārrobežu situācijām; tomēr pilnībā neiebilst pret konkrētu normu atcelšanu, kas no ieinteresēto pušu viedokļa vairs nav nepieciešamas, vai arī nenodrošina nekādas priekšrocības no saimnieciskā viedokļa, ja minēto normu atcelšana nav pretrunā sabiedrības interesēm;

3.

saistībā ar pirmo iespēju norāda, ka ar apspriežamajām direktīvām uzņēmējdarbības tiesību jomā — proti, Otro (2), Trešo (3), Sesto (4) un Divpadsmito (5) direktīvu — ir panākta ieguldītāju un kreditoru pārrobežu darbības nozīmīga uzņēmējdarbības salīdzināmība, un tādēļ tās nevajadzētu atkal atcelt;

4.

saistībā ar pirmo iespēju norāda, ka visaptverošā ietekmes novērtējumā par paredzamajiem ietaupījumiem, kas rastos atceļot direktīvas, tie jāsalīdzina ar tāda iekšējā tirgus izmaksām, kuru veido 27 atšķirīgas uzņēmējdarbības tiesību sistēmas;

5.

konstatē, ka lielāko daļu no administratīvā sloga, piemēram vairākkārtēja informācijas pieprasīšana un deklarēšanas pienākums, jo īpaši nodokļu un sociālajā jomā, kopumā rada dalībvalstu pārvaldes iestādes, un tas nav saistīts ar kopienas kompetenci;

6.

izskaidro, ka dalībvalstis bieži neizmanto birokrātijas samazināšanas pasākumus, ja tie nav obligāti, un tādēļ Kopienas tiesību aktos paredzētās vienkāršošanas iespējas netiek piedāvātas uzņēmumiem, bet gluži pretēji — dalībvalstis saistībā ar ES līmeņa nosacījumiem, paredz stingrākus noteikumus valsts līmenī; tomēr lūdz Komisiju pārbaudīt, vai direktīvu, piemēram, Pārredzamības direktīvas (6), īstenošanas rezultātā dalībvalstis ir uzlabojušas situāciju; uzsver, ka Komisijai jāveicina nostiprinātas prakses apmaiņu starp dalībvalstīm, norādot dažādo vienkāršošanas iniciatīvu pozitīvo iedarbību;

7.

ierosina saskaņot dalībvalstu nodokļu pārvalžu rīcību, lai saskaņotu no uzņēmumiem pieprasāmo informāciju ar mērķi nodrošināt vienkāršošanu;

8.

principā atbalsta paziņojumā pieminēto otro iespēju, proti, ka likumdevējam vienkāršošanas procesā jākoncentrējas uz konkrētiem, individuāliem vienkāršošanas pasākumiem; uzskata, ka saistībā ar katru konkrētu vienkāršošanas pasākumu var paredzēt pārbaudīt iespēju atcelt dažas konkrētas, direktīvās noteiktas prasības;

9.

uzsver, ka būs vajadzīgs laiks, lai novērtētu direktīvās veikto izmaiņu ietekmi, un norāda uz to, ka Trešā un Sestā uzņēmējdarbības tiesību direktīva nesen tika grozīta ar Direktīvu 2007/63/EK (7) un ka Direktīvas 2007/63/EK transponēšanas termiņš ir 2008. gada 31. decembris; norāda, ka šo direktīvu turpmāki grozījumi varētu izraisīt saskaņoto pārveidošanas noteikumu būtības zaudēšanu, tomēr uzskata, ka jāturpina atjaunināšana;

10.

vērš uzmanību uz to, ka Otrā uzņēmējdarbības tiesību direktīva nesen tika grozīta ar Direktīvu 2006/68/EK (8) un ka šīs direktīvas īstenošanas termiņš ilgst vēl līdz 2008. gada 15. aprīlim; šajā sakarā norāda uz KPMG veiktā īstenojamības pētījuma rezultātiem par alternatīvu kapitāla saglabāšanas sistēmu;

11.

aicina Komisiju konkretizēt saikni starp uzņēmējdarbības direktīvām, jo īpaši Otro, Trešo un sesto uzņēmējdarbības direktīvu, un starptautiskajiem standartiem attiecībā uz IFRS;

12.

uzsver, ka atklātu sabiedrību revīzija un publicēšanas pienākumi ir ļoti svarīgi iekšējā tirgus pareizai darbībai un ka jauniem elektroniskiem izplatīšanas veidiem un tehnoloģijām, piemēram, elektroniskajiem pārskatu formātiem (piemēram, XBRL) jānodrošina iespēja ar nelielām izmaksām, efektīvi un ātri izpildīt publicēšanas pienākumu; saistībā ar Pirmās (9) un Vienpadsmitās (10) uzņēmējdarbības tiesību direktīvas vienkāršošanu atzinīgi vērtē informācijas sniegšanas pienākumu samazināšanu; tomēr uzsver, ka publicēšanas pienākumi (tāpat kā tas ir attiecībā uz citiem vienkāršošanas pasākumiem) jāpārbauda katrā gadījumā atsevišķi attiecībā uz konkrētiem un individuāliem vienkāršošanas pasākumiem, izmantojot pamatīgus ietekmes novērtējumus; ierosina atvieglojumus MVU un mikrouzņēmumiem koncentrēt uz administratīvā sloga un izmaksu samazināšanu, tomēr tie nedrīkstētu apdraudēt pamatotas vajadzības sniegt informāciju, kā arī piekļuvi finansēšanas iespējām; mudina apmainīties ar paraugpraksi par ES noteikumu vienkāršošanu un īstenošanu;

13.

piekrīt, ka jādod iespēja vienkāršāk reģistrēt uzņēmumus, kā arī sagatavot, iesniegt un publicēt tiesību aktos prasīto informāciju; ierosina tiesību aktos prasītās informācijas sagatavošanu, iesniegšanu un publicēšanu veikt sadarbspējīgā ES mēroga Uzņēmumu reģistrā; stingri atbalsta tādas jaunās tehnoloģijas izmantošanu kā paplašināmu uzņēmējdarbības pārskatu sniegšanas valodu (XBRL); uzsver, ka šādai informācijai ir jābūt viegli pieejamai ieguldītājiem, aizdevējiem, nodarbinātajiem un valsts iestādēm visā Eiropas Savienībā; mudina Komisiju iesniegt pamatnostādnes par pārskatu sniegšanas ieviešanu ES paplašināmu uzņēmējdarbības pārskatu sniegšanas valodā (XBRL);

14.

uzsver, ka pamatojoties uz ES grāmatvedības noteikumu grozījumiem, kas izdarīti 2006. gadā, cita starpā pieprasīta paziņojumu sniegšana par uzņēmumu vadību, kā arī uzlabota informēšana par biržas sarakstā iekļauto sabiedrību darījumiem, kas neatspoguļojas bilancē; atkārtoti norāda uz to, ka šo noteikumu īstenošanas termiņš beidzas 2008. gada 5. septembrī; aicina dalībvalstis paātrināt šo noteikumu piemērošanu un ieviest tos pirms termiņa beigām; lūdz Komisiju strādāt kopā Starptautisko grāmatvedības standartu padomi, lai turpinātu uzlabot gada pārskatos iekļautos datus par bilancē neiekļautiem posteņiem;

15.

atzīst vajadzību pārstrādāt Eiropas akciju sabiedrības statūtus, lai tādējādi nodrošinātu Kopienu tiesībās vienotu šo uzņēmumu juridisko formu;

16.

atgādina, ka administratīvā sloga samazināšanas rezultātā mazie un vidējie uzņēmumi jāmudina izmantot iekšējā tirgus piedāvātās iespējas, īstenojot pārrobežu darbību;

17.

atzinīgi vērtē mikrouzņēmumu ieviešanu, kuri saskaņā ar Eiropas tiesību normām jāatbrīvo no pārskatu sniegšanas, revīzijas un publicēšanas pienākuma; mudina kopumā saglabāt paziņojumā minētas robežvērtības attiecībā uz mikrouzņēmumiem, bet pauž bažas par to, ka visu nosacījumu izpilde var izraisīt grūtības, it īpaši uzņēmumiem, kuru sākotnējās izmaksas ir lielas; ierosina atbilstoši pagarināt pārejas periodu attiecībā uz to uzņēmumu pārskatu iesniegšanas pienākumu, kuri pārsniedz šīs robežvērtības; ierosina pārbaudīt, vai līdzīgi pārejas periodi ir ieviesti attiecībā uz uzņēmumiem, kuru juridiskais statuss mainās;

18.

atgādina, ka saistībā ar robežvērtībām saskaņā ar Ceturto (11) un Septīto (12) uzņēmējdarbības tiesību direktīvu mazo un vidējo uzņēmumu atbrīvošanai no konkrētiem pienākumiem grāmatvedības jomā stabila un paredzama noteikumu politika ietekmē juridisko noteiktību un ierobežo uzņēmumu administratīvās izmaksas; šajā sakarā norāda, ka apspriežamās robežvērtības, kas noteiktas saskaņā ar Ceturto uzņēmējdarbības tiesību direktīvu, grozītas tieši ar Direktīvu 2006/46/EK (13) un ka dalībvalstu rīcībā ir laika posms līdz 2008. gada 5. septembrim, lai īstenotu šo direktīvu, un ka turklāt ES paplašināšanās ir palielinājusi Eiropas tautsaimniecību dažādību, un ka revīzija sekmē efektīvas, veselīgas un ar atbildību apveltītas tirgus ekonomikas attīstības veicināšanu;

19.

prasa, lai Komisija pilda Padomes 2007. gada 22. un 23. novembra secinājumos izteiktās prasības aktīvi sekmēt nostiprinātas prakses atklātu apmaiņu dalībvalstu starpā par pārskatu sniegšanas pienākuma samazināšanu un par pastiprinātu elektronisko palīglīdzekļu izmantošanu uzņēmumu un valsts pārvaldes iestāžu starpā, kā arī attiecībās pašu uzņēmumu starpā;

20.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis saskaņot pārskatu sagatavošanas pienākumu sadalīšanu par finanšu informāciju, kā tas cita starpā notiek Nīderlandē, un iestāties par jaunu tehnoloģiju izmantošanu, lai samazinātu izmaksas, kas saistītas ar informācijas sniegšanas pienākumu, neatsakoties no priekšrocībām, ko šie pienākumi nodrošina tirgus dalībniekiem, politikas izstrādātājiem un valsts pārvaldes iestādēm;

21.

prasa, lai papildus paziņojumā minētajām direktīvam tiktu pārbaudītas arī direktīvas un noteikumi, kas pieņemti saistībā ar ASV Sarbanes-Oxley tiesību aktiem, ar mērķi noskaidrot, vai tie neparedz pārmērīgu birokrātisko slogu, piemēram, Pārredzamības direktīvas notikumus, Kopienas tiesību noteikumus par prospektiem (14) vai Ceturto un Septīto uzņēmējdarbības tiesību direktīvu;

22.

uzsver, ka vienkāršotas uzņēmējdarbības vides izveidošana aptver arī jaunu pamatnoteikumu paredzēšanu uzņēmumiem; šajā sakarā norāda uz Četrpadsmito uzņēmējdarbības tiesību direktīvu par reģistra atrašanās vietas pārrobežu mainīšanu, izvēles tiesībām starp monistisko un duālo uzņēmējdarbības veidu, kā arī likumdošanas priekšlikumu par Eiropas slēgto sabiedrību, kuru Komisija ir paredzējusi iesniegt līdz 2008. gada vidum;

23.

ir pārliecināts, ka konkrētās jomās ir nepieciešami normatīvi noteikumi, lai radītu uzņēmējdarbību veicinošu vidi, piemēram, institucionālo ieguldītāju pārredzamības jomā;

24.

uzskata, ka uzņēmuma ienākumu nodokļa kopīgas, konsolidētas aprēķināšanas bāzes radīšana Eiropas akciju sabiedrības statūtus padarītu labāk izmantojamus un efektīvākus;

25.

uzskata, ka apslēpto nodokļu iekļaušana bilancē maziem un vidējiem uzņēmumiem nozīmē nesamērīgi lielu slogu, nedodot ievērojamu labumu gada pārskata adresātiem attiecībā uz saņemamo informāciju; tādēļ ierosina šo noteikumu svītrot;

26.

ierosina piemērot principu — “vienu reizi un vienīgo reizi”, lai uzņēmumiem vienu un to pašu informāciju nebūt jāsniedz vairākas reizes vai arī vairākām iestādēm;

27.

iesaka rīkot apspriedes par nepieciešamību un iespējamību izveidot grāmatvedības un revīzijas pakalpojumu regulatoru;

28.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

19.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 279/40

—

ņemot vērā Padomes 1999. gada 20. maija rezolūciju par sievietēm un zinātni (1),

—

ņemot vērā Padomes 2001. gada 26. jūnija rezolūciju par zinātni, sabiedrību un sievietēm zinātnē (2),

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 27. novembra rezolūciju par sieviešu un vīriešu vienlīdzīgas pieejas un līdzdalības nodrošināšanu zināšanu sabiedrībā, kas vērsta uz izaugsmi un jauninājumiem (3),

—

ņemot vērā Padomes 2005. gada 18. aprīļa secinājumu par cilvēkresursu stiprināšanu zinātnes un tehnoloģiju jomā Eiropas Pētniecības telpā,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Lēmumu Nr. 1982/2006/EK par Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (2007. līdz 2013. gads) (4) (FP7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK, ar kuru groza Padomes Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, profesionālo izglītību un paaugstināšanu amatā, kā arī darba nosacījumiem (5),

—

ņemot vērā Komisijas 2001. gada 4. decembra paziņojumu “Zinātnes un sabiedrības rīcības plāns” (COM(2001)0714),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Sievietes un zinātne: izcilība un jauninājumi — dzimumu līdztiesība zinātnes jomā” (SEC(2005)0370),

—

ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu “Eiropas Pētniecības telpa: jaunas perspektīvas” (COM(2007)0161) un Komisijas dienestu darba dokumentu, kas pievienots iepriekšminētajai Zaļajai grāmatai (SEC(2007)0412),

—

ņemot vērā Parlamenta 2000. gada 3. februāra rezolūciju par Komisijas paziņojumu “Sievietes un zinātne — sieviešu mobilizēšana Eiropas pētniecības bagātināšanai” (6),

—

ņemot vērā Parlamenta 2004. gada 9. marta rezolūciju par profesionālās, ģimenes un privātās dzīves apvienošanu (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 1. marta paziņojumu “Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006—2010” (COM(2006)0092) un Parlamenta attiecīgo 2007. gada 13. marta rezolūciju (8),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 19. jūnija rezolūciju par reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz pasākumiem jaunu sieviešu ģimenes dzīves un studiju laika posma apvienošanai Eiropas Savienībā (9),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 27. septembra rezolūciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā — 2007. gads (10),

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumu (A6-0165/2008),

A.

tā kā zinātne ir nozīmīga joma Eiropas Savienības ekonomiskajai attīstībai un, lai īstenotu Lisabonas stratēģiju izaugsmei un nodarbinātībai, Eiropas Savienībā darbā jāpieņem vēl 700 000 pētnieku;

B.

tā kā Eiropas Savienībā pētnieku vidū sievietes ir mazākumā, t. i., valsts pārvaldes un augstākās izglītības nozarē apmēram 35 % strādājošo pētnieku ir sievietes, bet privātajā sektorā — tikai, apmēram, 18 %;

C.

tā kā ir vispārēji atzīts, ka dažādība uzņēmējdarbības vidē veicina radošumu, un to var attiecināt arī uz zinātnes jomu;

D.

tā kā sieviešu īpatsvars augstākā līmeņa akadēmiskos amatos reti pārsniedz 20 % un iespēja ieņemt profesora amatu vai līdzvērtīgu amatu vīriešiem ir trīs reizes lielāka nekā sievietēm;

E.

tā kā ES dalībvalstīs ir pieejami maz pa dzimumiem sadalīti dati par pētnieku kvalifikāciju, zinātnes jomu un vecumu;

F.

tā kā sievietēm pētniecēm salīdzinājumā ar vīriešiem pētniekiem ir grūtāk apvienot darba un ģimenes dzīvi;

G.

tā kā sieviešu trūkums vadošos zinātnes amatos vēl joprojām ir ievērojams;

H.

tā kā sieviešu pārstāvība augstskolu lēmumu pieņemšanas struktūrās nav pietiekama, lai varētu īstenot no dzimumu viedokļa līdzsvarotu politiku;

I.

tā kā vairumā valstu sievietes un vīrieši nav līdzvērtīgi pārstāvēti zinātniskajās padomēs;

J.

tā kā viena no ES darbību prioritātēm iepriekšminētajā Ceļvedī sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006—2010 ir nodrošināt sieviešu līdzvērtīgu pārstāvību lēmumu pieņemšanas procesā, tostarp panākt, ka līdz 2010. gadam 25 % vadošo amatu valsts zinātnes jomā ieņem sievietes;

K.

tā kā Eiropas Pētniecības padomē (EPP) nav izdevies panākt dzimumu līdzsvaru, jo no EPP 22 Zinātniskās padomes locekļiem tikai 5 ir sievietes;

L.

tā kā, neskatoties uz to, ka 50 % studentu Eiropas Savienībā ir sievietes un sievietes iegūst 43 % no visiem doktora grādiem Eiropas Savienībā, sievietes ieņem tikai apmēram 15 % no vadošajiem akadēmiskajiem amatiem, un tādējādi viņu ietekme lēmumu pieņemšanas līmenī ir ievērojami mazāka;

M.

tā kā Komisijas 2008. gada ziņojums “Orientēties labirintā: nodrošināt lielāku sieviešu pārstāvību zinātnes jomas augstākajos līmeņos” parāda, ka, lai gan pārredzamas un godīgas novērtēšanas un paaugstināšanas amatā procedūras ir nepieciešami instrumenti, ar to vien nepietiek: lai uzlabotu dzimumu līdzsvaru zinātnes jomas lēmumu pieņemšanas līmenī, ir jāmaina kultūra;

N.

tā kā FP7 netiek prasīts, lai projektu priekšlikumos obligātā kārtā būtu iekļauts rīcības plāns dzimumu līdztiesībai;

O.

tā kā pētījumi liecina par to, ka pašreizējās novērtēšanas un darbā pieņemšanas sistēmas nav neitrālas attiecībā pret dzimumiem,

1.

vērš dalībvalstu uzmanību uz to, ka Eiropas Savienības izglītības sistēmas vēl joprojām veicina ar dzimumiem saistīto stereotipu saglabāšanos, jo īpaši tādās pētniecības nozarēs kā dabaszinātnes;

2.

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi jau agrīnā posmā popularizēt zinātni kā saistošu darbības jomu abu dzimumu pārstāvjiem; mudina ņemt to vērā, plānojot mācību materiālus un izglītojot skolotājus; aicina augstskolas un fakultātes analizēt atlases procedūras uzņemšanai augstskolā, lai, iespējams, atklātu netiešas dzimumu diskriminācijas izpausmes un attiecīgi koriģētu atlases procedūras;

3.

atzīmē, ka pārāk liela sieviešu daļa laika gaitā atsakās no zinātniskās karjeras; uzskata, ka šī parādība, kura bieži raksturota kā “cauruļvada sūces” modelis, ir jāanalizē, izmantojot dažādus modeļus, tostarp “atgrūžošo un pievelkošo faktoru” modeli; aicina atbildīgās iestādes, piedāvājot risinājumus, ņemt vērā tādus faktorus kā darba vide, profesionālie stereotipi, konkurence, ar mobilitāti saistītās prasības un ģimenes aprūpes pienākumi;

4.

atzīmē, ka vispārpieņemtā pieeja izcilības un sasniegumu novērtēšanai, kad, cita starpā, svarīgs ir publikāciju skaits, ne vienmēr ir neitrāla attiecībā pret dzimumiem, tieši pretēji — tā ir ierobežojoša un tajā netiek ņemti vērā nedz pieejamie resursi, piemēram, līdzekļi, platība, aprīkojums un personāls, nedz visiem pētniekiem būtiskās īpašības, piemēram, organizācijas prasmes un spējas vadīt pētniecības grupu vai apmācīt šādas grupas jaunos dalībniekus;

5.

aicina Komisiju un dalībvalstis, definējot jēdzienus “izcilība” un “labs pētnieks”, ņemt vērā atšķirības starp vīriešu un sieviešu karjeru zinātnes jomā; uzsver, ka sievietes pētnieces, piedāvājot citādu redzējumu un izvēloties savādāku pētniecības tematiku, arī sniedz ieguldījumu zinātniskajā pasaulē;

6.

pauž nožēlu par to, ka zinātniskās darbības pārtraukumi, kurus sievietes izmanto ģimenes apstākļu dēļ, negatīvi ietekmē viņu karjeras iespējas, jo vairums vīriešu dzimuma kolēģu šādus pārtraukumus neizmanto, kas ļauj viņiem ieņemt līdzvērtīgu amatu agrākā vecumā un gūt priekšrocības turpmākajā karjeras attīstībā; tādēļ aicina, novērtējot izcilību, līdztekus tādam kritērijam kā vecums ņemt vērā arī ģimenes stāvokli, tostarp apgādājamo skaitu; aicina arī visas ES pētniecības organizācijas un augstskolas izveidot stipendijas doktorantūras studijām, ievērojot valsts noteikumus saistībā ar bērna kopšanas atvaļinājumu;

7.

norāda, ka vecuma ierobežojums, ko piemēro stipendiju piešķiršanas procedūrās, nostāda neizdevīgā situācijā jaunus cilvēkus, lielākoties sievietes, kuru aprūpē ir apgādājamās personas; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis šādu apstākļu gadījumā nodrošināt, ka pastāv tiesību akti šās nepilnības novēršanai, piemēram, iespēja palielināt pieteikšanās vecuma ierobežojumu par tik gadiem, cik pavadīti, aprūpējot apgādājamu personu;

8.

atzīmē, ka mobilitāte ir nozīmīgs veids, kā attīstīt un nodrošināt karjeras izaugsmi pētniecības jomā, un norāda, ka šādu izaugsmi var būt grūti apvienot ar ģimenes dzīvi un ka šī iemesla dēļ ir jāpieņem piemēroti politiski pasākumi, kas to padarītu vieglāk īstenojamu;

9.

uzsver infrastruktūras nozīmi, lai veicinātu ilgtspējīgu darba un ģimenes dzīves līdzsvaru, kā arī to, cik liela nozīme ir zinātnisko karjeru drošības palielināšanai;

10.

aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot situāciju, integrējot ģimenes aspektu, proti, paredzot elastīga darba laika iespējas, uzlabojot bērnu aprūpes iestādes un nodrošinot sociālās aizsardzības pārrobežu pieejamību; aicina saistībā ar bērna kopšanas atvaļinājumu radīt tādus nosacījumus, kuri sniegtu sievietēm un vīriešiem patiesu izvēles brīvību; uzsver, ka par ģimenes dzīves saskaņošanu ar darbu ir atbildīgi gan vīrieši, gan sievietes;

11.

atzīmē, ka iepriekš minētajā Komisijas 2008. gada ziņojumā secināts, ka augsta līmeņa apņemšanās ir būtiski svarīga, lai panāktu dzimumu līdztiesību zinātnes jomā, un ka šāda apņemšanās jāpauž arī dalībvalstu un iestāžu līmenī;

12.

aicina dalībvalstis analizēt, kādi iemesli liedz sievietēm ieņemt vadošus amatus augstskolās un izglītības administrācijā, jo šis apstāklis Eiropas Savienībā būtiski mazina sieviešu ietekmi lēmumu pieņemšanas procesos pētniecības jomā, un piedāvāt piemērotus risinājumus;

13.

mudina augstskolas, zinātniskās pētniecības institūtus un privātuzņēmumus savās struktūrās pieņemt un īstenot līdztiesības stratēģijas un lēmumu pieņemšanas procesos izvērtēt attiecīgo pasākumu ietekmi no dzimumu līdztiesības viedokļa;

14.

aicina Komisiju īstenot pasākumus, lai zinātniskajās aprindās un par politikas izstrādi atbildīgajās iestādēs palielinātu informētību par iespēju vienlīdzību zinātnē un pētniecībā;

15.

aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest pārredzamākas darbā pieņemšanas procedūras un paredzēt prasību par dzimumu līdzsvara garantēšanu novērtēšanas grupās, atlases komitejās un visās citās komitejās, kā arī ievēlētās grupās un komitejās, izvirzot nesaistošu mērķi, ka šo grupu un komiteju sastāvā gan sieviešu, gan vīriešu īpatsvaram jābūt vismaz 40 %;

16.

kritiski vērtē netālejošo un nepietiekamo ES mērķi nodrošināt, ka valsts zinātnes jomā 25 % no vadošajiem amatiem ieņem sievietes, un atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka dzimumu paritāte nozīmē sieviešu īpatsvaru vismaz 40 % apmērā;

17.

aicina Komisiju nodrošināt, ka zinātniskās pētniecības programmās uzmanību pievērš jautājumam par sieviešu līdzdalību, piedāvājot apmācību personām, kas ieņem lēmumu pieņemšanas līmeņa amatus, konsultatīvo padomju un novērtēšanas grupu locekļiem, kā arī personām, kas sagatavo konkursu uzaicinājumus un konkursus un risina sarunas par līgumiem, lai ar šādas apmācības palīdzību vairotu informētību par dzimumu līdztiesības jautājumiem;

18.

aicina Komisiju nodrošināt, lai piedāvājumos, kas iesniegti saistībā ar FP7, tiktu pozitīvi novērtēts vīriešu un sieviešu līdzsvars; mudina dalībvalstis paredzēt šādus nosacījumus arī valstu un reģionālajās programmās;

19.

uzskata, ka dzimumu līdztiesības rīcības plānu izstrāde FP7 pieteikumu iesniegšanas un novērtēšanas stadijā ir nozīmīgs elements vispārējā stratēģijā dzimumu vienlīdzības nodrošināšanai un Eiropas Savienības dzimumu līdztiesības politikā; tādēļ uzskata, ka šos rīcības plānus arī turpmāk vajadzētu uzskatīt par priekšnoteikumu, lai saņemtu ES līdzekļus pētniecības finansēšanai;

20.

pauž stingru pārliecību, ka nepieciešams ieviest īpašus personāla atlases, apmācību un sabiedrisko attiecību pasākumus, lai rosinātu plašāku sieviešu iesaistīšanos tādās jomās kā tehnoloģijas, fizika, inženierzinātnes un datorzinātnes, kā arī citās jomās;

21.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot praktiskus pasākumus sieviešu pētnieču atbalstam un turpināt attīstīt atbalsta un mentoringa shēmas, kā arī veicinošu politiku ar skaidri noteiktiem mērķiem; atzīmē, ka atbalsta struktūru izveide profesionālajai orientācijai un padomu sniegšana inter alia sievietēm zinātniecēm ļautu panākt īpaši pozitīvus rezultātus;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot efektīvus politikas pasākumus, lai likvidētu darba samaksas atšķirības starp dzimumiem; atzīmē, ka zinātnes jomā vienlīdzīga atalgojuma princips ir jāattiecina arī uz dažādām stipendijām;

23.

aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot sievietēm paredzētus pētniecības fondus, lai cīnītos pret to, ka sievietes pētnieces nav pietiekami finansētas;

24.

uzsver, cik nozīmīgi ir rosināt meitenes uzsākt karjeru zinātnes jomā, un iesaka Komisijai un dalībvalstīm to darīt, popularizējot sievietes pētnieces, kuras var būt par paraugu, kā arī īstenojot citus pasākumus šā mērķa panākšanai;

25.

mudina dalībvalstis veicināt izpratnes veidošanas pasākumus, lai informētu meitenes un rosinātu viņas augstskolā izvēlēties dabaszinātņu un tehnoloģiju studijas un iegūt atbilstošu kvalifikāciju; aicina dalībvalstis uzlabot zināšanu apmaiņas procesu, jo izglītības izvēles modeļi dalībvalstu starpā ļoti atšķiras;

26.

vērš uzmanību uz to, ka universitātēs ir nepieciešamas īpašas programmas, lai vairotu meiteņu un sieviešu ieinteresētību uzsākt karjeru zinātnes jomā;

27.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt treniņa un atbalsta programmas jaunām sievietēm pētniecēm, lai viņas mudinātu piedalīties pētniecības programmās un pieteikties finansējuma saņemšanai, tādā veidā viņām palīdzot palikt akadēmiskajās aprindās un turpināt darbību pētniecības jomā;

28.

atzinīgi vērtē nevalstisko organizāciju un aģentūru Eiropas un valsts līmenī īstenotos pasākumus, lai veicinātu sieviešu līdzdalību pētniecībā un palielinātu sieviešu īpatsvaru lēmumu pieņemšanas līmeņa amatos;

29.

aicina Komisiju un dalībvalstis vēl vairāk stiprināt sadarbības tīklu izveidi starp zinātniecēm dalībvalstu, reģionālā un ES līmenī, jo izrādās, ka šādi tīkli ir nozīmīgs instruments sieviešu nozīmes palielināšanai, vairāk sieviešu piesaistot karjerai zinātnes jomā, un rosinot sievietes zinātnieces piedalīties politiskās debatēs un veicināt savu profesionālo izaugsmi;

30.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

19.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 279/44

—

ņemot vērā Zaļo grāmatu par kuģu labāku demontāžu (COM(2007)0269), ko Komisija pieņēma 2007. gada 22. maijā,

—

ņemot vērā Līguma 2. un 6. pantu, kuros noteikts, ka Kopienas politikas jomās jāparedz vides aizsardzības prasības, lai veicinātu ilgtspējīgu, videi nekaitīgu saimnieciskās darbības attīstību,

—

ņemot vērā 2004. gada martā pieņemtās Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pamatnostādnes attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību, veicot kuģu sadalīšanu lūžņos Āzijas valstīs un Turcijā,

—

ņemot vērā Līguma 175. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Regulu (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem (1) (Atkritumu pārvadāšanas regula),

—

ņemot vērā Bāzeles Bīstamo atkritumu starptautisko pārvadājumu un to apglabāšanas kontroles konvenciju (Bāzeles konvencija), kuru ANO pieņēma 1989. gada 22. martā, tādējādi veidojot pamatu bīstamo atkritumu starptautisko pārvadājumu reglamentēšanai,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu, kā arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A6-0156/2008),

A.

tā kā gan Dienvidāzijas piekrastē, gan cituviet videi kaitīgos un cilvēka cieņu pazemojošos apstākļos tiek demontēti milzīgi jūras kuģi, un daļa no tiem ir Eiropas Savienības valstu kuģi;

B.

tā kā tādās valstīs kā Bangladeša, Indija, Pakistāna, kur kuģu demontāža saistīta ar ārkārtīgi zemu darba samaksu, pilnīgi neatbilstīgiem drošības noteikumiem un absolūtu vides tiesību aktu trūkumu, par lūžņiem piedāvā salīdzinoši augstu samaksu, un tas mudina daudzus kuģu īpašniekus izdarīt izvēli par labu šīm valstīm;

C.

tā kā Komisija 2000. gada pētījumā (2) aplūkoja kuģu sagriešanas lūžņos ekonomiskos aspektus, taču atturējās no jebkādu darbību veikšanas, jo šajā pētījumā tika secināts, ka būtu ārkārtīgi grūti padarīt kuģu pārstrādi ekonomiski dzīvotspējīgu, vienlaikus ievērojot vides drošības standartus; tā kā šāda īstermiņa ieguvumu prioritāte attiecībā pret cilvēku dzīvībām un vides piesārņojumu ir nepieņemama;

D.

tā kā iespējamā rīcība diemžēl tiek apspriesta tikai pēc tādiem gadījumiem, kam bijusi pievērsta plaša sabiedrības uzmanība, piemēram, pēc Francijas valdības mēģinājuma atbrīvoties no lidmašīnu bāzes kuģa “Clémenceau” ārpus ES;

E.

tā kā saistībā ar rūpnieciski attīstīto valstu un jaunattīstības valstu politiskajām bažām par bīstamo atkritumu plūsmas pieaugumu no rūpnieciski attīstītām valstīm uz jaunattīstības valstīm, kur tos apsaimnieko nekontrolētā un riskantā veidā, 1995. gadā tika pieņemti grozījumi Bāzeles konvencijā, aizliedzot bīstamo atkritumu eksportu no ESAO valstīm uz valstīm, kas nav minētās organizācijas dalībnieces (Bāzeles aizliegums); tā kā šie grozījumi, kaut arī tie pilnībā iekļauti ES Atkritumu pārvadāšanas regulā, diemžēl vēl nav stājušies spēkā starptautiskā mērogā;

F.

tā kā pastāv iespēja, ka kuģis uzskatāms par atkritumiem Bāzeles konvencijas 2. panta izpratnē, taču vienlaikus to joprojām definē kā kuģi atbilstoši citiem starptautiskajiem noteikumiem; tā kā šī likuma nepilnība tiek regulāri izmantota savtīgos nolūkos, proti, lielāko daļu ES kuģu sagriež lūžņos Āzijas valstīs, pilnībā apejot Bāzeles aizliegumu un attiecīgos Atkritumu pārvadāšanas regulas noteikumus;

G.

tā kā Parlaments jau agrāk — 2003. gadā — aicināja Komisiju izstrādāt pamatnostādnes, lai likvidētu šo likuma nepilnību, pārskatot Atkritumu pārvadāšanas regulu, taču Padome atteicās to pieņemt, tā vietā novilcinot turpmāko rīcību saistībā ar triju starptautisko struktūru (Bāzeles konvencijas, SDO un SJO) kopīgo darbu, izstrādājot visā pasaulē piemērojamas obligātās prasības;

H.

tā kā ikviens kuģis, kurš satur ievērojamu daudzumu bīstamo vielu vai kurš saskaņā ar ESAO atkritumu ierakstu GC 030 un Bāzeles konvencijas sarakstu nav pienācīgi atbrīvots no bīstamām vielām, ir uzskatāms par bīstamiem atkritumiem, un tādēļ saskaņā ar Atkritumu pārvadāšanas regulu, ar ko Kopienas tiesību aktos ir transponēta Bāzeles konvencija, ir aizliegts šādu kuģi demontāžas nolūkos nogādāt no ES uz valsti, kas nav ESAO dalībvalsts;

I.

tā kā par bīstamiem atkritumiem uzskatāmu kuģu demontāža jāveic vai nu videi nekaitīgos apstākļos kādā no ESAO valstīm, vai arī šādus kuģus drīkst nogādāt uz valsti, kas nav ESAO dalībvalsts, ja tie iepriekš atbrīvoti no bīstamām vielām (un tādējādi vairs nav uzskatāmi par bīstamiem atkritumiem); tā kā šī prasība tomēr tiek regulāri pārkāpta;

J.

tā kā gan jūras tiesībās, gan SJO konvencijās ir noteikts, ka piekrastes valstu tiesības un pienākums ir pildīt visus ar vides aizsardzību saistītos starptautiskos tiesību aktus; tā kā kuģu sadalīšana lūžņos tomēr visai bieži nenotiek saskaņā ar Bāzeles konvenciju, cita starpā tādēļ, ka trūkst politiskās gribas likvidēt likuma nepilnības un pievērsties strukturālajai atbildības slēpšanai kuģniecības nozarē, kuru vislabāk ilustrē kuģa karoga valsts fenomens;

K.

tā kā Bāzeles konvenciju, tostarp arī jautājumu par nolietotu kuģu eksportu, Eiropas Savienībā īsteno ar Atkritumu pārvadāšanas regulu; tā kā šī regula nav pienācīgi piemērojama attiecībā uz lūžņos sadalāmiem kuģiem, jo Eiropas uzņēmumam piederošs, Eiropas ūdeņos kuģojošs vai ar ES karogu braucošs kuģis dodas pēdējā parastajā braucienā un to par atkritumiem nosauc tikai tajā brīdī, kad kuģis izgājis no Eiropas ūdeņiem, un nepastāv turpmāki kontroles mehānismi vai piemērošanas pamatnostādnes, lai apturētu šos starptautisko un Kopienas tiesību aktu pārkāpumus;

L.

tā kā Atkritumu pārvadāšanas regulas preambulā norādīts, ka ir “jānodrošina nekaitīga kuģu demontāža, neapdraudot vidi, lai aizsargātu iedzīvotāju veselību un vidi”;

M.

tā kā SJO patlaban izstrādā konvenciju, kuras mērķis ir likvidēt Bāzeles konvencijā pieļautās likuma nepilnības un risināt šo problēmu pasaules mērogā;

N.

tā kā septītajā Bāzeles konvencijas pušu konferencē puses, tostarp Eiropas Savienības dalībvalstis, lai piemērotu lielāku stingrību attiecībā uz toksisku kuģu eksporta nepieļaušanu, aicināja SJO turpināt apsvērt iespēju iekļaut savos noteikumos obligātas prasības, tostarp atskaites sistēmu kuģiem, kurus paredzēts demontēt, tādējādi nodrošinot Bāzeles konvencijas prasībām līdzvērtīgu kontroles līmeni, un turpināt darbu pie obligāto prasību ieviešanas, lai nodrošinātu videi nekaitīgas kuģu demontāžas pārvaldību, tostarp, iespējams, paredzot kuģu iepriekšēju attīrīšanu no bīstamām vielām;

O.

tā kā SJO konvencijas projekta par kuģu pārstrādi pašreizējā versijā nav paredzēts Bāzeles konvencijas un Atkritumu pārvadāšanas regulas prasībām līdzvērtīgs kontroles līmenis, tāpat arī nav mēģināts novērst toksisko atkritumu eksportu uz jaunattīstības valstīm, nav paredzēti mehānismi, kuru pamatā būtu princips “maksā piesārņotājs” vai aizstāšanas princips videi nekaitīgu kuģu būvniecībai, vai, citu satraucošu jautājumu starpā, auditēti standarti kuģu pārstrādes novietnēm, un jebkurā gadījumā pastāv risks, ka valstis, kurās patlaban notiek kuģu otrreizējā pārstrāde, vai ievērojamas kuģa karoga valstis var neratificēt šo projektu;

P.

tā kā jebkurā gadījumā tiek lēsts, ka šādas SJO konvencijas pieņemšanai būs vajadzīgi vairāki gadi, un pēc tam, ieilgstot ratifikācijas procesam, vēl varētu paiet vairāki gadi, līdz šī konvencija stātos spēkā;

Q.

tā kā Eiropas Savienībai nav pietiekamu iespēju veikt savu kuģu (proti, kuģu, kuru karogs ir ES valsts karogs, vai ES uzņēmējiem piederošu kuģu) pienācīgu demontāžu, un minētais īpaši attiecas uz tirdzniecības flotes kuģiem; tā kā 2010. gadā šī problēma radikāli saasināsies sakarā ar gaidāmo vienkorpusa tankkuģu paātrināto norakstīšanu;

R.

tā kā šā iemesla dēļ ir ārkārtīgi steidzami nepieciešama konkrēta regulatīva rīcība ES līmenī, jo pretējā gadījumā minēto vienkorpusa tankkuģu demontāža turpinātu nodarīt postījumus Dienvidāzijas pludmalēs un upju krastos; tā kā šādas rīcības neuzsākšanai nav nekāda attaisnojuma, vēl jo vairāk tādēļ, ka šie vienkorpusa tankkuģi ir viegli identificējami;

S.

tā kā galvenā kuģu demontāžas tirgus darbība patlaban vairumā gadījumu norisinās visai sliktos apstākļos, nopietni pārkāpjot ES pieņemtos sociālos, vides un veselības aizsardzības principus,

1.

uzskata, ka turpmākas kuģu demontāžas pieļaušana cilvēciski degradējošos un videi kaitīgos apstākļos no morāles viedokļa nav attaisnojama, jo pretējā gadījumā tiek pieļauts, ka Tālajos Austrumos tiek apdraudēta tūkstošiem darba ņēmēju veselība;

2.

atzīst, ka Eiropas Savienība ir daļēji atbildīga par pašreizējām sociālajām un vides problēmām kuģu demontāžas nozarē; tādēļ prasa Eiropas Savienībai sadarbībā ar SJO nekavējoties un konkrēti rīkoties, lai apturētu sociālo apstākļu pasliktināšanos un vides piesārņošanu, kas notiek, pakļaujoties ekonomiskiem apsvērumiem, un panākt globāli ilgtspējīgu risinājumu;

3.

uzskata par ētiski nepieņemamu to, ka daži demontāžas darbu līgumslēdzēji izmanto bērnus smagu un bīstamu darbu veikšanai, kā arī uzskata, ka šiem bērniem ir jānodrošina pietiekamas izglītības un atpūtas iespējas;

4.

atzinīgi vērtē iepriekš minēto Komisijas Zaļo grāmatu, kurā ir izklāstītas Dienvidāzijas valstu sociālās un ekoloģiskās problēmas, kas saistītas ar kuģu demontāžu; tomēr uzsver, ka šāda iniciatīva bija vajadzīga vismaz desmit gadus iepriekš;

5.

uzskata, ka strauji jāveic praktiski Eiropas un starptautiska mēroga pasākumi, kuru galvenais mērķis būtu sabiedrības veselības un vides aizsardzība, nenoveļot šo atbildību uz citām valstīm; vislabākā iespēja šā mērķa sasniegšanai būtu starptautiskas konvencijas pieņemšana un īstenošana, nosakot saistošus pienākumus visām kuģu demontāžas procesā iesaistītajām pusēm, tomēr šīs iespējas īstenošanā rodas daudzi šķēršļi un kavēšanās, tāpēc tā nevar aizstāt steidzamu ES rīcību;

6.

uzskata, ka kuģu demontāža arī turpmāk — pat ilgākā termiņā — radīs sociālas un ekoloģiskas sekas, jo īpaši tāpēc, ka gadiem ilgi ir palielinājies būvniecībā esošo kuģu skaits; tādēļ uzver, ka Eiropas kuģubūves nozarē joprojām liela nozīme ir jauninājumu un attīstības pasākumiem, lai radītu labākus un videi mazāk kaitīgus kuģus; tādēļ aicina Komisiju apņēmīgi turpināt programmu “LeaderSHIP 2015”;

7.

uzsver, ka šo pasākumu īstenošanai nav atlicis laika, jo 2010. gadā ir plānota gandrīz 800 vienkorpusa tankkuģu demontāža (3); atzīmē, ka šo jautājumu risinās SJO gaidāmajā konvencijā, taču tā, visticamāk, stāsies spēkā ne agrāk kā 2012. gadā; prasa līdz 2010. gadam Eiropas līmenī pieņemt efektīvus pasākumus, pirms pieņem SJO konvenciju un pirms gada, kurā ir gaidāma vienkorpusa tankkuģu paātrināta pakāpeniska norakstīšana;

8.

aicina Komisiju izstrādāt nepieciešamās pamatnostādnes un mehānismus, lai panāktu, ka jebkuru kuģi, kuru plāno nodot metāllūžņos un kurš neatbilst starptautisko konvenciju prasībām, un kuram līdz ar to nav derīga sertifikāta, ko izsniedzis ES atzīts reģistrs, uzskata par “atkritumiem” atbilstoši definīcijai Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvā 2006/12/EK par atkritumiem (4), lai novērstu Atkritumu pārvadāšanas regulas noteikumu neievērošanu, pārbaudīt, vai dalībvalsti, saskaņā ar Atkritumu pārvadāšanas regulu, var uzskatīt par “eksporta valsti”, tostarp ostas valstis, karoga valstis un valstis, kuru jurisdikcijā atrodas kuģu īpašnieki, un lai nodrošinātu kuģu, kuri sasnieguši ekspluatācijas ilguma maksimālo robežu, vienkāršu un drošu izņemšanu no tirgus;

9.

aicina dalībvalstis un Komisiju īstenot Atkritumu pārvadāšanas regulu efektīvāk, dalībvalstu iestādēm veicot stingrākas pārbaudes un uzraudzību, lai ostas valstīm, karoga valstīm un valstīm, kuru jurisdikcijai ir pakļauti kuģu īpašnieki (atkritumu radītāji), dotu pilnvaras paziņot par to, ka kuģis ir nolietots un tādējādi uzskatāms par atkritumiem, neskatoties uz to, vai kuģis joprojām darbojas;

10.

atbalsta starptautiska līmeņa iniciatīvas, lai sasniegtu saistošus obligātos standartus attiecībā uz kuģu otrreizēju pārstrādi un sekmētu videi nekaitīgu kuģu pārstrādes novietņu izveidošanu, pienācīgi ņemot vērā darba apstākļus un attiecīgos veselības aizsardzības un drošības jautājumus, jo īpaši Dienvidāzijas metāllūžņu novietnēs, lai aizsargātu strādniekus un vidi no negatīvās ietekmes, ko rada bīstamie atkritumi un bīstamas darba metodes;

11.

aicina Komisiju izveidot un uzturēt jūras kuģu sarakstu, kurus pēc dažiem gadiem ir plānots sagriezt lūžņos, un paredzēt mehānismus šādu kuģu uzskatīšanai par “pirmsatkritumu kuģiem”, kuriem — pirms tos pārdod sagriešanai lūžņos — ir nepieciešams izstrādāt iznīcināšanas plānu; aicina dalībvalstis un ostu pārvaldes, kuru varā ir apzināt potenciālo norakstāmos kuģus, izmantot šo sarakstu, lai pastiprinātu iespējamai sagriešanai lūžņos paredzēto kuģu kontroli; uzskata, ka šajā sakarībā būtu vēlams strauji pieņemt ierosināto Ostas valsts kontroles direktīvas (5) pārskatīšanu;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis risināt sarunas par tādu SJO konvenciju, kurā būtu paredzētas stingras prasības un noteikumi, ar kuriem

un uzskata, ka šajā gaidāmajā konvencijā jāparedz prasība, ka pirms nolietotu kuģu nosūtīšanas sagriešanai lūžņos uz valsti, kura nav ESAO dalībvalsts, šie kuģi ir jāattīra no visām bīstamajām vielām, vai arī tie jānosūta uz īpašu atļauju saņēmušiem otrreizējās pārstrādes uzņēmumiem, kuri atbilst skaidri definētiem drošības un vides aizsardzības standartiem un atrodas kādā ESAO dalībvalstī vai ES valstī;

13.

aicina Komisiju izskatīt iespējamos pasākumus, lai mazinātu kuģu demontāžas iespējamās finansiālās sekas, nosakot stingrākus ražošanas standartus, piemēram, atsevišķu bīstamo vielu izmantošanas ierobežošanu;

14.

stingri iesaka vērst ES centienus uz obligāto standartu noteikšanu, lai nodrošinātu visaugstākā līmeņa vides un veselības aizsardzību un drošību, jo īpaši paredzot noteikumus attiecībā uz kuģu projektēšanu un būvniecību, kuģu ekspluatāciju, kuģu sagatavošanu otrreizējai pārstrādei, otrreizējās pārstrādes iekārtu darbību un piemērotu otrreizējās pārstrādes īstenošanas mehānismu ar sertifikācijas un atskaites sniegšanas prasībām;

15.

aicina Komisiju steidzami ieviest ticamu pārbaužu sistēmu, lai uzraudzītu Bāzeles konvencijas piemērošanu kuģiem, kurus paredzēts sagriezt lūžņos;

16.

uzskata, ka gaidāmās SJO konvencijas piemērošana jāuzrauga tikpat stingri kā Bāzeles konvencijas piemērošana — šajā instrumentā jāparedz visas būtiskās SDO normas un saistības, nepieļaujot nekādus izņēmumus, jānovērš spēkā esošā tiesiskā regulējuma interpretācijas un īstenošanas nopietnie trūkumi un jāveic pasākumi, lai nepieļautu, ka nolietoti kuģi, kas satur bīstamos atkritumus, vai kuri paši ir bīstamie atkritumi, tiek nogādāti uz valstīm, kuras nav ESAO dalībvalstis, uz ESAO dalībvalstīm, kurās nav piemērotu demontāžas uzņēmumu, vai valstīm, kuras nav minētās konvencijas līgumslēdzējas puses;

17.

uzsver nepieciešamību stiprināt Komisijas un dalībvalstu rīcību Eiropas un starptautiskā līmenī, lai nodrošinātu obligāto standartu ievērošanu, tādējādi sasniedzot visaugstākā līmeņa vides, veselības un drošības aizsardzību atbilstīgi principiem, kas noteikti Atkritumu pārvadāšanas regulas 34. un 36. pantā (ar kuru ievieš Bāzeles aizliegumu), ar ko aizliedz bīstamo atkritumu eksportu uz jaunattīstības valstīm; šajā sakarībā aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu regulai par kuģu projektēšanu un būvniecību, ekspluatācijas noteikumiem un sagatavošanu pārstrādei, un par kuģu pārstrādes iekārtu ekspluatāciju un atbilstīga piemērošanas mehānisma izveidi kuģu pārstrādes nozarei, ietverot tajā prasības par sertifikāciju un atskaites ziņojumiem;

18.

aicina Komisiju ņemt vērā gaidāmās SDO/SJO/Bāzeles konvencija Kopīgās darba grupas par kuģu sagriešanu lūžņos trešās sesijas lēmumus par kopīgu tehnisko sadarbību un koordinētu pieeju starpposma pasākumiem, kuri jāveic, pirms stājas spēkā jaunā SJO konvencija par kuģu otrreizēju pārstrādi;

19.

prasa nekavējoties veikt pasākumus, lai Eiropas Savienībā atbalstītu konkurētspējīgas un videi nekaitīgas kuģu demontāžas un atsārņošanas (attīrīšana pirms demontāžas) nozares attīstību; šajā sakarībā mudina dalībvalstis ieviest prasību par visu valstij piederošo kuģu, tostarp karakuģu, iepriekšēju attīrīšanu un videi nekaitīgu pārstrādi un demontēt šos kuģus ES iekārtās drošā un videi nekaitīgā veidā, un šajā nolūkā paredzēt atklātus konkursus ar stingriem publiskā iepirkuma noteikumiem, pilnībā ievērojot Atkritumu pārvadāšanas regulas prasības; turklāt uzskata, ka ES rūpniecības, strukturālajā un kohēzijas politikā jāiekļauj atbalsts pārstrādes darbību attīstīšanai Eiropas kuģu būvētavās;

20.

uzskata, ka visiem kuģiem, kuri peld ar kādas dalībvalsts karogu, un visiem kuģiem, kuri ienāk Eiropas Savienības ostās, jāparedz saistoša prasība ņemt līdzi kuģa būvē un aprīkošanā izmantoto materiālu un izstrādājumu sarakstus;

21.

aicina Komisiju izveidot sarakstu, kurā norādīti ieteicamie kuģu otrreizējās pārstrādes uzņēmumi, kuros ievēro starptautiski atzītas cilvēktiesības un veselības aizsardzības un drošības standartus; atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu izveidot sertifikācijas un marķēšanas sistēmas drošiem un videi draudzīgiem pārstrādes uzņēmumiem un uzskata, ka Kopienas subsīdijas kuģniecības nozarē piešķiramas tikai tad, ja saņēmējs atbilst Atkritumu pārvadāšanas regulas un citām ES prasībām, piemēram, prasībai par sertificētu un regulārām pārbaudēm pakļautu uzņēmumu izmantošanu; norāda, ka runa ir nevis par Dienvidāzijas kuģu demontāžas nozares iznīcināšanu, bet gan par tās saglabāšanu, izmantojot videi draudzīgas metodes;

22.

uzskata, ka ES ir jārāda ceļš un jāveicina visaptveroši pasākumi, kuriem būtu skaidrs mērķis — pakāpeniska pašreizējās kuģu demontāžas prakses pārtraukšana Dienvidāzijā, un jācenšas panākt tādas starptautiskas konvencijas pieņemšanu un īstenošanu, kurā visām iesaistītajām pusēm noteikti vides un sociālie standarti;

23.

aicina izstrādāt visaptverošu stratēģiju, lai nodrošinātu, ka kuģu pārstrādes procesā iesaistītās puses (kuģu īpašnieki, pārstrādes/metāllūžņu apstrādes uzņēmumi, kuģa karoga valsts, valsts, kurā notiks kuģa pārstrāde, utt.) saskaņo savas darbības un pienācīgi uzņemas savu atbildības daļu;

24.

aicina Komisiju ierosināt īpašus pasākumus zinātības un tehnoloģiju pārneses veicināšanai, lai ļautu panākt Dienvidāzijas demontāžas novietņu atbilstību starptautiskajām drošības un vides aizsardzības prasībām; uzskata, ka šis mērķis ir jāņem vērā arī plašākā mērogā ES attīstības palīdzības politikā, kas paredzēta attiecīgajām valstīm; uzskata, ka šajā sakarībā jāizmanto arī iespējamā arodbiedrību un nevalstisko organizāciju pieredze;

25.

atzinīgi vērtē rezultātus, kas jau sasniegti Septītās pētniecības un tehnoloģijas attīstības pamatprogrammas finansētajā projektā ShipDismantl, kura mērķis ir izstrādāt bezmaksas atbalsta sistēmas kuģu sadalīšanas uzņēmumiem visā pasaulē; ir pārliecināts, ka saistībā ar jauniem priekšlikumu iesniegšanas konkursiem, kuri īpaši vērsti uz nolietoto kuģu likvidācijas stratēģiju, būs iespējami turpmāki uzlabojumi;

26.

aicina Komisiju turpināt pētīt un rūpīgi novērtēt ieguvumus, ko sniegtu tiešās investīcijas un pastiprināta finansiālā sadarbība ar atsevišķām demontāžas vietām Dienvidāzijā, un šādi palīdzēt izveidot sertificētu, Eiropas Savienībā atzītu demontāžas vietu tīklu, kurām ekonomiskajā, sociālajā un vides skatījumā varētu būt lielāka atdeve no investīcijām;

27.

uzskata — lai rastu ilgtspējīgu problēmas risinājumu, ir plaši un efektīvi jāpiemēro princips “maksā piesārņotājs”, princips par ražotāja paplašinātu atbildību, kā arī ražotāja atbildības princips;

28.

uzskata, ka neatkarīgi no kuģa demontāžas vietas (ES vai ārpus tās) par demontāžas negatīvo ietekmi uz strādniekiem, sabiedrības veselību vai vidi vienmēr ir atbildīgs kuģa operators/īpašnieks;

29.

atzinīgi vērtē priekšlikumu izveidot kuģu demontāžas fondu un aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi iestāties par šāda fonda izveidošanu vienlaikus SJO un ES līmenī; šajā sakarībā aicina Komisiju izskatīt arī pieejamos finanšu mehānismus, iesaistot gan kuģu būvētavas, gan kuģu īpašniekus un tostarp obligātās apdrošināšanas noteikumus, ostas maksu piemērošanu, nodokļus jauniem kuģiem un ikgadējus nodokļus saistībā ar SJO reģistrāciju, lai nodrošinātu videi nekaitīgu kuģa pārstrādi, sākot jau ar kuģa ekspluatācijas uzsākšanas brīdi, vienlaikus paturot prātā, ka kuģim ekspluatācijas cikla laikā var būt vairāki īpašnieki;

30.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Turcijas, Bangladešas, Ķīnas, Pakistānas un Indijas valdībām, kā arī Starptautiskajai jūrniecības organizācijai.

19.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 279/51

—

ņemot vērā 2007. gada 25. aprīļa lēmumu par pagaidu komitejas saistībā ar klimata pārmaiņām izveidi (1), kas pieņemts saskaņā ar Reglamenta 175. pantu,

—

ņemot vērā prezidentūras secinājumus, kas pieņemti Eiropadomes sanāksmē 2007. gada 8. un 9. martā Briselē,

—

ņemot vērā Lielā astoņnieka valstu augstākā līmeņa sanāksmē 2007. gada 7. jūnijā Heiligendammā pieņemto deklarāciju “Klimata pārmaiņas, energoefektivitāte un droša energoapgāde — izaicinājums un iespēja pasaules ekonomikas izaugsmei”,

—

ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) Ceturtā novērtējuma ziņojuma (AR4) secinājumus, kas pieņemti 2007. gada 17. novembrī Valensijā, Spānijā, un turpmākos pētījumus, ko valstu valdību uzdevumā veikušas ANO institūcijas,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Progress Kioto mērķu sasniegšanā” (COM(2007)0757),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un dalībvalstu un kandidātvalstu parlamentu 2007. gada 1. un 2. oktobra kopīgo sanāksmi par klimata pārmaiņām,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) pušu trīspadsmito konferenci (COP 13) un Pušu trešo konferenci, ko rīkoja 2007. gada 3.—15. decembrī Bali, Indonēzijā, kā Kioto Protokola pušu sanāksmi (COP/MOP 3),

—

ņemot vērā atklātās uzklausīšanas un viedokļu apmaiņu ar augsta līmeņa pārstāvjiem, kā arī Parlamenta Klimata pārmaiņu pagaidu komitejas delegācijas vizīšu rezultātus, un jo īpaši informāciju, kas apkopota, uzklausot ekspertu uzstāšanās un tām sekojošās debates 2007. gada 10. septembra tematiskajā sesijā “Sasilšanas dažādu līmeņu ietekme uz klimatu”,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Klimata pārmaiņu pagaidu komitejas starpposma ziņojumu (A6-0136/2008),

A.

tā kā atbilstīgi piešķirtajām pilnvarām Klimata pārmaiņu pagaidu komitejai ir jāsniedz ieteikumi ES turpmākai integrētai politikai klimata pārmaiņu jomā; tā kā ieteikumu pamatā jābūt ar mūsdienīgām metodēm veiktiem pētījumiem, kurus veicot, noteikti jāņem vērā jaunākie zinātniskie dati;

B.

tā kā Pagaidu komitejas starpposma ziņojumā analizēta tikai klimata pārmaiņu ietekme un sekas, pamatojoties uz zinātnes atziņām; tā kā atbilstīgi komitejai piešķirtajām pilnvarām un pamatojoties uz darba gaitā apkopoto informāciju gala ziņojumā būs sniegti ieteikumi turpmākai integrētai ES politikai klimata pārmaiņu jomā; tā kā gala ziņojumā būs iekļauta arī Parlamenta nostāja sarunās par starptautiskas sistēmas izveidi politikas īstenošanai klimata pārmaiņu jomā pēc 2012. gada, gatavojoties Pušu četrpadsmitajai konferencei (COP 14), kas notiks 2008. gada decembrī Poznaņā, Polijā;

C.

tā kā zinātnieki visā pasaulē ir vienisprātis par klimata pārmaiņu izcelsmi un cēloņiem, un tos atzīst gan IPCC dalībvalstīs, gan citās valstīs; tā kā kopš IPCC 1990. gada novērtējuma ir gūts ārkārtīgi daudz zinātnes atziņu un ir krietni palielinājusies izpratne par to, ka aktuālais globālās sasilšanas process ir cilvēku darbības radīts, un tas jau tiek uzskatīts par zinātnisku faktu; tā kā ir panākta pamatota zinātniskā vienprātība attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu (SEG) antropogēno emisiju ietekmi uz pasaules klimatu; tā kā, ņemot vērā sniegto riska novērtējumu, neskaidrība prasa rīkoties, nevis ieņemt nogaidošu nostāju;

D.

tā kā līdz šim pētījumu un datu vākšanas rezultātā iegūtās zināšanas par klimata pārmaiņām un globālās sasilšanas cēloņiem ir pietiekamas, lai sāktu rīkoties un pieņemt steidzami vajadzīgus lēmumus politiskā līmenī, kas ievērojami mazinātu emisijas un ļautu pielāgoties nenovēršamajām klimata pārmaiņām;

E.

tā kā, saskaņā ar IPCC Ceturto novērtējuma ziņojumu, globālais CO2 emisiju apjoms no 1970. līdz 2004. gadam ir pieaudzis par aptuveni 80 % un to galvenokārt veicinājusi fosilā kurināmā izmantošana;

F.

tā kā pētījumi, kas veikti, pamatojoties uz novērojumiem un modelēšanu, liecina par nopietnu apdraudējumu mūsu planētai, ja nevilcinoties netiks veikti pasākumi, kas palēninātu vai pat apturētu CO2 un citu IPCC sarakstā iekļauto siltumnīcefekta gāzu emisiju turpmāku pieaugumu;

G.

tā kā kopš pārskata perioda un tam sekojošā IPCC Ceturtā novērtējuma ziņojuma publicēšanas vairākos jaunos zinātniskos pētījumus analizēti un publicēti dati, kas apstiprina globālās sasilšanas tendenci, un pamatīgāk vērtēta klimata pārmaiņu ietekme uz cilvēci vides, ekonomikas un sociālajā jomā, pamatīgāk vērtējot arī nepieciešamību pielāgoties šīm pārmaiņām un mazināt to ietekmi;

H.

tā kā N. Stern ziņojumā ir secināts — ja pasākumi netiks veikti, ar prognozētajām klimata pārmaiņām saistītās izmaksas 2050. gadā būs 5—20 % no IKP, tā kā šajā ziņojumā arī secināts, ka mērķus klimata pārmaiņu jomā var sasniegt, ja, sākot ar šo gadu, attiecīgiem pasākumiem katru gadu tiek tērēts 1 % no IKP;

I.

tā kā pastāvīgā zinātnes diskursā vairs netiek apšaubīti globālās sasilšanas un klimata pārmaiņu cēloņi; tā kā pašreizējā zinātniskā diskusija ir tikai zinātniskā progresa atspoguļojums, lai precizētu vēl neskaidros aspektus vai kliedētu šaubas, un to vēsturiski raksturo centieni vairāk izzināt cilvēces ietekmi uz dabas procesiem;

J.

tā kā jaunākie zinātniskie pētījumi sniedz papildu pierādījumus tam, ka svārstības Zemes atmosfērā ir antropogēnas izcelsmes; tā kā klimata pārmaiņu eksaktās dabaszinātnes pēta to, kādā veidā pagātnē radītas emisijas ir ietekmējušas mūsdienās vērojamo globālās sasilšanas līmeni; tā kā šādu pētījumu rezultātā iegūtie dati nepārprotami liecina, ka ir steidzami jāveic risku mazinoši pasākumi, lai pielāgotos klimata pārmaiņām un izvairītos no satraucoša apdraudējuma cilvēkiem, augu un dzīvnieku bioloģiskajai daudzveidībai, biotopiem un infrastruktūrai, pirmām kārtām jaunattīstības valstīs, taču arī Eiropā un citās turīgākajās pasaules valstīs;

K.

tā kā zinātnieki ir atklājuši vairākus t. s. “vājos punktus” Zemes klimata sistēmā, tā kā šie “vājie punkti” pēc būtības ir “strupceļa punkti”, veidojoties praktiski neatgriezeniskām klimata pārmaiņām, ar kurām cilvēki saviem spēkiem vairs nespēj tikt galā; tā kā šos “vājos punktus” un to izraisītos neapturamos fizikālos procesus nevar pilnībā iekļaut pašreizējos turpmāko klimata pārmaiņu scenārijos; tā kā cita starpā šie “vājie punkti” ir mūžīgais sasalums, kuram kūstot atmosfērā nonāk liels metāna daudzums, ledāji, kuriem kūstot palielinās saules gaismas absorbcijas spēja, un CO2 zemāka spēja šķīst jūras ūdenī, kā rezultātā paaugstinās temperatūra; tā kā, temperatūrai paaugstinoties, šiem faktoriem ir tendence pakāpeniski veicināt globālo sasilšanu, ko nodrošina arī pozitīva atgriezeniskā saite;

L.

tā kā tiek prognozēts, ka 20—30 % sugu draud izzušana, ja atmosfēra sasils vēl par 1,5—2,5 oC; tā kā izzušana draud 40—70 % sugu, ja atmosfēra sasils par 3,5 oC, tātad klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanai ir izšķiroša nozīme, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību un funkcionēt spējīgu ekosistēmu;

M.

La tā kā vairāk nekā 70 % pasaules virsmas klāj okeāni; tā kā okeānos ietilpst vairāk nekā 97 % visas planētas ūdens; tā kā okeāni nodrošina 99 % apdzīvojamās platības uz Zemes; tā kā zivis ir procentuāli vislielākais cilvēku pārtikā izmantojamais olbaltumvielu avots pasaulē, un 3,5 miljardiem cilvēku tās ir galvenais pārtikas produkts; tā kā trīs ceturtdaļas no pasaules lielākajām pilsētām atrodas pie jūras;

N.

tā kā zinātnieku vienprātība IPCC Ceturtajā novērtējuma ziņojumā ļauj secināt, ka globālais SEG emisiju apjoms ir jāsamazina par 50—85 % salīdzinājumā ar 2000. gadu, lai izvairītos no nopietna apdraudējuma; tā kā šo mērķi būs arvien grūtāk sasniegt, ja globālais SEG emisiju apjoms līdz 2020. gadam un arī pēc tam turpinās palielināties; tā kā gandrīz visas dalībvalstis sekmīgi mēģina sasniegt pašu noteiktos mērķus ES kopējo pienākumu izpildei, tā palielinot iespēju, ka ES līdz 2012. gadam sasniegs Kioto noteikto mērķi; tā kā pēc 2012. gada dalībvalstīm tomēr būs vēl vērienīgāk jāsamazina SEG emisijas, lai rūpnieciski attīstītās valstis kopīgi sasniegtu iepriekšminētās Eiropadomes 2007. gada 8. un 9. marta sanāksmē pieņemtos mērķus — līdz 2050. gadam samazinātu SEG emisiju apjomu par 60—80 % salīdzinājumā ar 1990. gadu;

O.

tā kā IPCC Ceturtais novērtējuma ziņojums liecina — lai nodrošinātu pozitīvu saiti starp sasilšanu un oglekli absorbējošām sauszemes un okeānu ekosistēmām, emisijas, iespējams, nāksies turpmāk būtiski samazināt, lai stabilizētu SEG koncentrāciju;

P.

tā kā ES ir politiska vienprātība attiecībā uz to, ka ir ļoti svarīgi sasniegt stratēģisko mērķi ierobežot globālās vidējās temperatūras pieaugumu tā, lai tas nepārsniedz 2 oC salīdzinājumā ar temperatūru pirms rūpniecības laikmeta; tā kā globālā temperatūra pagājušā gadsimta laikā jau ir palielinājusies par 0,74 oC, un tā nenovēršami paaugstināsies vēl par 0,5—0,7 oC pagātnē radīto emisiju dēļ;

Q.

tā kā, saskaņā ar IPCC Ceturto novērtējuma ziņojumu, globālais SEG emisiju apjoms salīdzinājumā ar attiecīgo apjomu pirms rūpniecības laikmeta ir palielinājies un joprojām palielinās straujāk nekā jebkad, no 1970. līdz 2004. gadam cilvēku darbības dēļ pieaugot par 70 %, turklāt krietni — par 24 % — pieaugot kopš 1990. gada; tā kā reģionālās klimata pārmaiņas, kas izpaužas kā temperatūras paaugstināšanās, izmaiņas lietus un vēja struktūrā un aizvien lielāks ūdens trūkums, jau ietekmējušas daudzas ekosistēmas visos kontinentos un lielākajā daļā okeānu;

R.

tā kā klimata sistēmai ir svarīgs kopējais kumulētais siltumnīcefekta gāzu apjoms, kas ir nonācis atmosfērā, nevis salīdzinošais emisiju vai to samazinājuma apjoms, tātad, lai novērstu bīstamas klimata pārmaiņas, nozīmīgākais noteicošais faktors ir kopējais SEG emisiju apjoms, kas veidosies tuvākajos gados un desmitgadēs;

S.

tā kā IPCC Ceturtajā novērtējuma ziņojumā pirmo reizi ir apkopotas līdz šim dokumentētās plaša mēroga sekas, ko rada pārmaiņas pašreizējā Eiropas klimatā, piemēram, ledāju kušana, ilgstošāki veģetācijas periodi, izmaiņas sugu izplatības areālos, kā arī vēl nebijuši spēcīgu karstuma periodu ietekme uz veselību; tā kā novērotās pārmaiņas sakrīt ar tām, ko prognozē turpmākām klimata pārmaiņām; tā kā dažas turpmāko klimata pārmaiņu sekas Eiropai kopumā būs nelabvēlīgas, ietekmēs gandrīz katru reģionu un radīs problēmas sociālekonomiskām nozarēm; tā kā ir sagaidāms, ka klimata pārmaiņu ietekmē vēl vairāk palielināsies Eiropas reģionu noslāņošanās dabas resursu ziņā, piem., ūdens resursu pieejamības ziņā;

T.

tā kā ir sagaidāms, ka klimata pārmaiņas un masveida urbanizācija, pieaugot iedzīvotāju skaitam, veicinās pilsētas “karstuma zonu” veidošanos, kas tiešā veidā nelabvēlīgi ietekmēs pilsētas iedzīvotāju veselību un labklājību;

U.

tā kā ar pašreizējo politiku klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanai un attiecīgo ilgtspējīgas attīstības praksi, kas jebkurā gadījumā ir intensīvāk jāīsteno, tomēr nepietiks, lai nākamajās desmitgadēs samazinātu globālo SEG emisiju apjomu; tā kā, atbilstīgi zinātnieku ieteikumiem, līdz 2015. gadam, kad globālo emisiju apjomam vajadzētu sasniegt maksimumu, vēl ir iespējams veiksmīgi stabilizēt globālo SEG koncentrāciju līdz līmenim, kas nodrošina 50 % iespēju kontrolēt klimata pārmaiņas tā, lai temperatūras paaugstināšanās nepārsniegtu 2 oC;

V.

tā kā Trešā darba grupa, kas palīdzēja sagatavot IPCC Ceturto novērtējuma ziņojumu, ir norādījusi — lai nodrošinātu IPCC līdz šim noteikto zemāko apjomu un attiecīgi ierobežotu iespējamo kaitējumu, visām I pielikumā minētajām UNFCCC dalībvalstīm līdz 2020. gadam nāktos par 25—40 % samazināt emisiju apjomu salīdzinājumā ar 1990. gada rādītājiem;

W.

tā kā nākamais IPCC novērtējuma ziņojums, iespējams, tiks publicēts tikai 2012. vai 2013. gadā; tā kā tā kā profesionāli recenzēti zinātniskie raksti un zinātniskie pētījumi, kas veikti valdību uzdevumā vai ko veikušas starptautiskas organizācijas vai ANO institūcijas, piemēram, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO), ANO Vides programma (UNEP), ANO Attīstības programma (UNDP), Pasaules Meteoroloģijas organizācija (PMO) vai Pasaules Veselības organizācija (PVO), sniedz papildu zināšanas un ievērojami veicina izpratni par pašreizējo un turpmāko klimata pārmaiņu ietekmi uz cilvēkiem un vidi, kā arī par iespējām pielāgoties klimata pārmaiņām un tās mazināt;

X.

tā kā lielākajā daļā šo papildus veikto pētījumu uzsvērts, ka ir nekavējoties jārīkojas, lai apturētu globālo sasilšanu; tā kā, saskaņā ar jaunākajiem, 2007. gada decembrī publicētajiem PMO datiem, pēdējā desmitgade (no 1998. līdz 2007. gadam) ir bijusi siltākā līdz šim oficiāli reģistrētā desmitgade, un 2007. gads tiks reģistrēts kā viens no desmit siltākajiem gadiem, kad, saskaņā ar aplēsēm, gaisa temperatūra par 0,41 oC pārsniedza ilgtermiņā noteiktus vidējās temperatūras rādītājus, 2007. gadā gaisa temperatūra janvārī un aprīlī atsevišķās Eiropas daļās pat par 4 oC pārsniedza ilgtermiņā noteiktus mēneša vidējās temperatūras rādītājus;

Y.

tā kā globālā sasilšana un klimata pārmaiņu dažādie aspekti ir jāskata, ņemot vērā arī citas pasaules mēroga problēmas, piemēram, nabadzību vai pasaulē aktuālus veselības jautājumus, jo temperatūras paaugstināšanās, sausums, plūdi, jūras līmeņa paaugstināšanās un aizvien biežākas ārkārtējas klimata parādības saasinās šīs problēmas; tā kā klimata pārmaiņas varētu kaitēt valstu ilgspējīgai attīstībai un spējai sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus, tā kā klimata pārmaiņas varētu nopietni apdraudēt veiksmīgas attīstības scenārijus, tāpēc šīs problēmas risināšanai ir vajadzīga vispārēja starptautiska sadarbība,

1.

mudina UNFCCC puses Bali konferencē atzīt IPCC Ceturto novērtējuma ziņojumu par vispusīgāko un ietekmīgāko līdz šim veikto klimata pārmaiņu novērtējumu, kas sniedz integrētu zinātnisku, tehnisku un sociālekonomisku skatījumu uz aktuālajām problēmām, kā arī mudina valstis pamatoties uz ziņojumā sniegto informāciju, izstrādājot un īstenojot savu politiku klimata pārmaiņu jomā;

2.

ir pārliecināts, ka zinātne progresē, vispāratzītas zināšanas un hipotēzes pretstatot konkurējošām idejām, kā arī nodrošinot salīdzinošu zinātnisko vērtējumu; pauž atzinību IPCC par padarīto darbu un to, ka šajā darbā tā spējusi iesaistīt tūkstošiem zinātnieku; uzskata, ka IPCC nopietni jāapsver jauni argumenti, lai arī turpmāk garantētu, ka tās veiktie pētījumi ir ticami un kvalitatīvi;

3.

uzskata klimata pārmaiņu zinātni par pietiekami stabilu un uzsver savu apņemšanos sasniegt ES stratēģisko mērķi — ierobežot planētas vidējās temperatūras pieaugumu, lai tas nepārsniedz 2 oC salīdzinājumā ar attiecīgo līmeni pirms rūpniecības laikmeta, un tādēļ, saskaņā ar vairākiem zinātniskiem ziņojumiem, kas paredz, ka to var sasniegt aptuveni ar 50% iespējamību, ja SEG koncentrācija atmosfērā ir 400—450 ppm CO2 ekvivalenta, un saskaņā ar IPCC Ceturto ziņojumu, rūpnieciski attīstītajām valstīm līdz 2020. gadam par 25—40% nāksies samazināt savu SEG emisiju apjomu salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni; neatkarīgi no iepriekšminētā uzskata, ka, cenšoties apturēt emisiju apjoma turpmāku pieaugumu, faktiski ir jādara viss iespējamais, lai ne tuvu nepārsniegtu 2 oC mērķi, jo jau šāds sasilšanas līmenis spēcīgi ietekmētu sabiedrības un indivīdu dzīvesveidu un arī radītu būtiskas pārmaiņas ekosistēmās un ūdens resursos;

4.

atzīst, ka prognozes 2050. gadam uzskatāmi pierāda, ka jārīkojas nekavējoties; uzsver, ka pēdējais brīdis samazināt klimata pārmaiņas, sasniedzot 2 oC mērķi, ir nākošās desmitgades vidus;

5.

uzsver, ka, pieaugot cilvēku izraisīto siltumnīcefekta gāzu emisijām, tiks krasi ietekmētas un nopietni apdraudētas jūras ekosistēmas, resursi un zvejnieki un ka, notiekot ievērojamām ūdens temperatūras izmaiņām, var notikt izmaiņas jūras organismu populācijā (migrācijas), tai skaitā svešzemju sugu invāzija un vietējo sugu izzušana;

6.

uzsver, ka visos kontinentos un vairumā okeānu gūtie zinātniskie pierādījumi liecina, ka rūpnieciski attīstīto valstu pagātnē radīto oglekļa emisiju rezultātā reģionālās klimata pārmaiņas jau ir ietekmējušas daudzas ekosistēmas; uzsver — ir zinātniski pierādīts, ka globālo sasilšanu daļēji izraisījusi cilvēku darbība un ka apkopotās zināšanas jau pietiekami pārliecinoši pierāda, ka svārstības Zemes atmosfērā ir antropogēnas izcelsmes;

7.

uzsver — prognozētā okeānu acidifikācija CO2 emisiju lielāka apjoma dēļ var ļoti nopietni ietekmēt jūras ekosistēmas, un prasa turpināt pētījumus šajā jomā, lai nodrošinātu labāku problēmas izpratni un noteiktu tās ietekmi uz attiecīgo politikas stratēģiju;

8.

uzsver, ka zinātnisko pētījumu dati skaidri liecina par tuvākajā nākotnē gaidāmām klimata pārmaiņām, kas atšķirīgi ietekmēs dažādus reģionus, un pierāda, ka globālā sasilšana ir gan valstu attīstības, gan globāls vides jautājums, no kura visvairāk cieš nabadzīgie cilvēki un jaunattīstības valstis; uzskata, ka pielāgošanās pasākumi, kas vērsti uz nenovēršamās globālās sasilšanas seku pārvaldību, kuru iemesls ir rūpnieciski attīstīto valstu vēsturiskās emisijas, ir tikpat svarīgi kā intensīvi centieni mazināt klimata pārmaiņas, lai novērstu turpmāku nekontrolētu globālo sasilšanu;

9.

uzskata, ka temperatūras, skābekļa satura, sāļuma, pH, hlorofila un vēja virziena maiņas tendences kļūs redzamas tikai pēc daudziem gadiem; uzsver to, ka ir nepieciešami sērijveida dati un visaptveroša okeānu un jūru gultnes novērošana, lai varētu izskaidrot vietēja mēroga izmaiņas, kas ietekmē zivsaimniecību, jo mainās mūsu spēja atklāt ekosistēmas izmaiņu cēloņus un sekas;

10.

uzsver — “vājie punkti”, kas inter alia ir Amazones mūžamežu bojāeja, Grenlandes ledāju un rietumu Antarktikas ledus segas kušana, Indijas okeāna musonu cikla sabrukums un metāna masveida emisija no Sibīrijas tundras, ir grūti prognozējami, taču pašreizējos klimata pārmaiņu apstākļos visi šie procesi, iespējams, var sasniegt lūzuma punktu jau šajā gadsimtā; uzsver — lai novērstu šos “vājos punktus”, būs jāveic spēcīgāki pasākumi ietekmes mazināšanai, nekā norādīts IPCC Ceturtajā novērtējuma ziņojumā;

11.

šajā sakarā atzinīgi vērtē COP 13 un COP/MOP 3 rezultātus, kuru pamatā ir vispāratzītas zinātniskās atziņas, un jo īpaši Bali konferencē pieņemto rīcības plānu, kas jāpārskata Pušu četrpadsmitajā konferencē 2008. gadā un kam pateicoties līdz 2009. gadam ir jāpanāk vienošanās par vispārēju sistēmu; atzinīgi vērtē arī Tehnoloģiju nodošanas ekspertu grupai doto uzdevumu novērtēt nepilnības un šķēršļus, kas kavē jaunattīstības valstīm piešķirto finanšu resursu izmantošanu un pieejamību, tā reaģējot uz šo valstu apņemšanos izmērāmā, pārskatāmā un pārbaudāmā veidā īstenot katrai valstij atbilstošus pasākumos klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanai; tāpat atzinīgi vērtē Pielāgošanās fonda izveidošanu un mežu iekļaušanu jaunajā nolīgumā par klimata aizsardzību, lai novērstu mežu turpmāku izciršanu un oglekļa emisijas, ko izraisa meža vai kūdrāju ugunsgrēki, kuri turklāt nodara milzīgus postījumus vietējām pašvaldībām, pat tik lielā mērā, ka nelikumīgā vai daļēji likumīgā veidā piespiedu kārtā tiek atsavināta tām piederošā zeme;

12.

nepiekrīt zinātniski nepamatotiem centieniem atspoguļot par klimata pārmaiņu cēloņiem un sekām veikto pētījumu rezultātus kā apšaubāmus, neskaidrus vai apstrīdamus; taču saprot, ka zinātnes progresu vienmēr ir raksturojušas šaubas, to pakāpeniska kliedēšana un jaunu skaidrojumu vai modeļu meklējumi, kas neiekļaujas sava laika akadēmiskās zinātnes atziņās;

13.

tāpēc uzskata, ka turpmāki pētījumi, lai labāk izprastu globālās sasilšanas cēloņus un sekas, ir ļoti svarīgi atbildīgu lēmumu pieņemšanai; tomēr uzskata, ka līdz šim gūtās zināšanas ir pietiekamas, lai steidzami formulētu politiku, kas ļautu samazināt SEG emisiju apjomu tā, lai klimata pārmaiņas nepārsniegtu +2 oC, un pasākumus, kas ļauj pielāgoties pašreizējām klimata pārmaiņām;

14.

uzsver, ka nepieciešams vēl vairāk analizēt un pētīt klimata pārmaiņu radītās sekas, piemēram ietekmi uz ekonomisko konkurētspēju, enerģijas izmaksām un sociālo attīstību Eiropā, zemes izmantošanas, mežu un mežu izciršanas nozīmi, jūras vides nozīmi, kā arī aprēķināt rūpniecības nozares, kā arī transporta nozares ārējās ar klimatu saistītās izmaksas, tostarp attiecībā uz lidmašīnu radītā piesārņojuma kvantitatīvu noteikšanu; uzskata, ka nepieciešami turpmāki pētījumi, lai pielāgošanās un riska mazināšanas pasākumus iekļaut attīstības plānošanas un nabadzības mazināšanas politikas pasākumos;

15.

atbalsta ierosinājumu arī turpmāk pētīt biodegvielas popularizēšanas politikas ietekmi un to, kā biodegvielas ražošana veicina mežu izciršanu, kultivēto zemes platību pieaugumu un pasaules nodrošinājumu ar pārtiku;

16.

uzsver vajadzību pēc jūras zivju fizioloģijas un ekoloģijas izpētes, jo īpaši tropu apgabalos, kur ir veikts salīdzinoši maz pētījumu; norāda, ka uzkrājoties šādai informācijai, zinātnieki varēs izteikt precīzākas prognozes un rast attiecīgus risinājumus; uzskata, ka visas piezvejas nodošana zinātniskai analīzei varētu sniegt ievērojamu ieguldījumu mūsu informatīvās bāzes veidošanā; tāpat atzīst, ka ir jāturpina pētījumi par klimata pārmaiņu ietekmi uz jūras putnu populāciju barības pieejamību, vairošanos un izdzīvošanu;

17.

uzskata, ka zinātnisku atziņu par cilvēku ietekmi uz globālo klimatu publiskošanai jābūt galvenajam faktoram plašākos pasākumos, lai veicinātu sabiedrības informētību un pēc tam gūtu un saglabātu sabiedrības atbalstu politiskiem pasākumiem oglekļa emisiju samazināšanai, piemēram, dažādiem darba tirgus dalībniekiem sadarbojoties, ne tikai rūpnieciski attīstītajās valstīs, bet arī jaunajās tirgus ekonomikas valstīs; prasa IPCC publicēt tā novērtējuma ziņojumu kopsavilkumu; turklāt uzskata, ka nepieciešamas individuālas dzīvesveida izmaiņas, ko var panākt ar izglītojošām programmām, skaidrojot globālās sasilšanas cēloņus un sekas;

18.

tāpēc prasa, lai zinātnieki un politiķi kopīgiem spēkiem veido izpratni un arī neoficiālā līmenī veicina atbalstu “sīkumiem, kas varētu būt nozīmīgi”, ņemot vērā, ka pat kopienas, kas labi spēj pielāgoties klimata pārmaiņu sekām, tomēr nav pasargātas no ārkārtējiem un iepriekš neparedzamiem notikumiem;

19.

uzsver, ka pašlaik trūkst izsmeļošas informācijas, kas vajadzīga izglītojošiem pasākumiem par dzīvesveidu, kurš neveicina oglekļa emisiju pieaugumu, jo cita starpā, piemēram, uz patēriņa precēm nav norādes par SEG ietekmi un nav SEG marķējuma, un šāda informācija ir jānodrošina nekavējoties; uzsver, ka ideālā gadījumā šādu iniciatīvu pamatā jābūt kopīgiem standartiem un ka jāņem vērā arī ievedumu radīto SEG emisiju apjoms;

20.

prasa, lai Klimata pārmaiņu pagaidu komiteja turpina darbu un, beidzoties pilnvaru laikam, sniedz Parlamentam attiecīgu ziņojumu ar ieteikumiem rīcībai vai iniciatīvām, kā arī pielāgošanās un riska mazināšanas pasākumiem, kas jāveic saistībā ar turpmāku integrētās ES politikas īstenošanu klimata pārmaiņu jomā atbilstīgi ES mērķim ierobežot planētas vidējās temperatūras pieaugumu, neļaujot tam pārsniegt 2 oC, un IPCC Ceturtā novērtējuma ziņojuma secinājumiem un ieteikumiem;

21.

aicina Komisiju, Padomi un Parlamentu visaugstākajā līmenī atbalstīt sarunas un dialogu par to, lai uz visām partnervalstīm pasaulē stratēģiski attiecinātu ES dalībvalstu vai ārpuskopienas valstu ļoti prasmīgi izstrādātas stratēģijas, principus un standartus, kas piemērojami zinātniskiem pētījumiem un ar klimata pārmaiņu problēmas risināšanu saistītai rīcībai atbilstīgi zinātnieku ieteikumiem;

22.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

19.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 279/57

—

ņemot vērā Komisijas sagatavoto Turcijas 2007. gada progresa ziņojumu (SEC(2007)1436),

—

ņemot vērā tā iepriekšējo 2006. gada 27. septembra rezolūciju par Turcijas progresu ceļā uz pievienošanos (1) un 2007. gada 24. oktobra rezolūciju par ES un Turcijas attiecībām (2),

—

ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 6. jūlija rezolūciju (3) un 2007. gada 13. februāra rezolūciju (4) par sieviešu lomu sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē Turcijā,

—

ņemot vērā 2005. gada 3. oktobra sarunu programmu Turcijai,

—

ņemot vērā 2008. gada 18. februāra Padomes lēmumu 2008/157/EK par principiem, prioritātēm un nosacījumiem, kas ietverti Eiropas partnerībā ar Turcijas Republiku (5) (“Pievienošanās partnerība”), kā arī iepriekšējos Padomes 2001., 2003. un 2006. gada lēmumus par Pievienošanās partnerību,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A6-0168/2008),

A.

tā kā pievienošanās sarunas ar Turciju tika uzsāktas 2005. gada 3. oktobrī pēc tam, kad Padome bija apstiprinājusi sarunu programmu, un tā kā šo sarunu uzsākšana ir sākuma punkts ilgam un atvērtam procesam;

B.

tā kā Turcija ir apņēmusies veikt reformas, uzturēt labas kaimiņattiecības un īstenot pakāpenisku saskaņošanu ar ES, un tā kā šie centieni ir jāuztver kā iespēja Turcijai sevi turpmāk modernizēt;

C.

tā kā saskaņā ar Eiropadomes 2006. gada decembra sanāksmes slēdzieniem pilnīga atbilstība Kopenhāgenas kritērijiem un ES integrācijas kapacitātei joprojām ir pamats uzņemšanai ES, kas ir kopiena, kuras pamatā ir kopējas vērtības;

D.

tā kā Komisija 2007. gada progresa ziņojumā secināja, ka Turcijā 2007. gadā attiecībā uz politiskajām reformām gūtie panākumi bija nelieli;

E.

tā kā 2007. gadā ir stiprināta Turcijas demokrātija, ir ievēlēts jauns parlaments, kas pārstāv valsts politisko dažādību, un ir izveidota valdība, kurai piešķirtas plašas pilnvaras;

F.

tā kā Turcija joprojām nav īstenojusi noteikumus, kas paredzēti EK un Turcijas asociācijas nolīgumā un tā papildu protokolā;

G.

tā kā 2007. gadā tika sāktas piecas sarunu sadaļas,

1.

atzinīgi vērtē premjerministra R. T. Erdogan apņemšanos, ka 2008. gads būs reformu gads; mudina Turcijas valdību, izmantojot to, ka tai parlamentā ir pārliecinošs vairākums, pildīt savus solījumus, lai apņēmīgi īstenotu reformas, kuras ir būtiski nepieciešamas, lai Turcija kļūtu par modernu un plaukstošu demokrātiju, kuras pamatā ir laicīga valsts un plurālistiska sabiedrība;

2.

uzsver, ka šāda modernizācija, pirmkārt un galvenokārt, ir pašas Turcijas interesēs; atzīst arī, ka Eiropas Savienībai ir stratēģiski svarīgi, lai Turcija būtu stabila, demokrātiska un plaukstoša valsts; atkārtoti norāda, ka Pievienošanās partnerībā noteikto saistību izpilde ir būtiska gan Turcijai, gan turpmāko attiecību veidošanai ar ES;

3.

uzsver viedokli, ka tikai tāda sabiedrība, kurā tiek ievērotas cilvēktiesības un pamatbrīvības un kuras pamatā ir demokrātija, tiesiskums un sociāli orientēta tirgus ekonomika, var attīstīties par mierīgu, stabilu un plaukstošu sabiedrību;

4.

uzsver, ka ir svarīgi, lai Turcija vērstos pret dažādām diskriminācijas izpausmēm saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 13. pantu, kurā ir noteikta visu personu vienlīdzība neatkarīgi no to dzimuma, rases, etniskās izcelsmes, reliģiskās pārliecības vai ticības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas;

5.

atzīmē neseno Pievienošanās partnerības pārskatīšanu; apzinās, ka šajā trešajā pārskatīšanā kopš 2001. gada lielākajā daļā jomu ir pagarinātas neizpildītās prioritātes uz turpmāku periodu; šajā posmā mudina Turcijas valdību ietvert savos reformu plānos partnerībā noteiktās prioritātes un termiņus, ņemot vērā, ka turpmāki kavējumi būtiski ietekmēs sarunu gaitu;

6.

atzinīgi vērtē to, ka 2007. gadā demokrātija dominēja pār militāristu centieniem iejaukties politiskajā procesā; mudina Turcijas valdību veikt turpmākus sistemātiskus centienus, lai nodrošinātu, ka demokrātiski ievēlētā politiskā vadība uzņemas pilnīgu atbildību par iekšlietu, ārlietu un drošības politiku, tostarp arī attiecībā uz Kipru, un ka bruņotie spēki ievēro šo pienākumu, pilnībā un nepārprotami atzīstot civilo kontroli; jo īpaši norāda uz nepieciešamību īstenot pilnīgu parlamentāru uzraudzību pār militāro un aizsardzības politiku un visiem saistītajiem izdevumiem;

7.

pauž bažas par Taisnības un attīstības partijas (AK Party) slēgšanu; sagaida, lai Turcijas konstitucionālā tiesa ievēro tiesiskuma principus, Eiropas standartus un vadlīnijas par politisko partiju aizliegšanu un darbības apturēšanu un līdzīgiem pasākumiem, ko 1999. gada 10. un 11. decembrī pieņēmusi Eiropas Padomes Venēcijas Komisija; lūdz Turcijas parlamentu pielāgot Konstitūciju šiem standartiem attiecībā uz politisko partiju aizliegšanu;

8.

aicina Turcijas valdību reformu īstenošanas laikā ievērot plurālismu un dažādību laicīgajā un demokrātiskajā Turcijā un mudina valdību un visas politiskās partijas konstruktīvi sadarboties, lai panāktu vienošanos par svarīgiem pasākumiem, kas saistīti ar valsts modernizāciju;

9.

uzskata, ka Kriminālkodeksa 301. panta izmaiņas, ko Turcijas parlaments pieņēma 2008. gada 30. aprīlī, ir pirmais solis ceļā uz būtiskām izmaiņām šajā pantā, kā arī citos Kriminālkodeksa pantos, un ar nepacietību gaida turpmākos notikumus šajā sakarā; uzsver, ka gan teorētiski, gan praktiski ir jāpanāk progress attiecībā uz vārda brīvību; pauž nožēlu par to, ka 2007. gadā vēl vairāk ir palielinājies tādu personu skaits, pret kuriem ir ierosinātas lietas saskaņā ar tiesību aktiem, pieļaujot nevardarbīga viedokļa paušanas patvaļīgu ierobežošanu (6); uzskata, ka, atceļot 301. pantu un citus tiesību aktos ietvertos noteikumus, kuros ir noteikts nelikumīgs starptautiskajās tiesībās garantētās vārda brīvības aizliegums, tiktu panākts vislabākais risinājums, lai nodrošinātu, ka Turcija pilnībā garantē vārda brīvību un preses brīvību saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (ECTK) iekļautajiem standartiem;

10.

atzinīgi vērtē Turcijas parlamenta nesen pieņemto likumu par fondiem; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izskatīt jauno tekstu, un uzsver, ka tai ir jāanalizē, vai likums novērš visas nepilnības, ar kurām saskaras reliģiskās kopienas, kuru ticība nav musulmanisms, attiecībā uz īpašumu pārvaldību un iegādi, tostarp konfiscēto īpašumu, kas pārdots trešām pusēm; aicina Turcijas iestādes nodrošināt, lai šis likums tiek īstenots saskaņā ar ECTK un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi;

11.

pēc pozitīvās rīcības, pieņemot likumu par fondiem, mudina Turcijas valdību pildīt tās saistības attiecībā uz reliģijas brīvību, saskaņā ar ECTK un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi nosakot juridisku sistēmu, kas ļauj visām reliģiskām kopienām darboties bez pārmērīgiem ierobežojumiem — jo īpaši attiecībā uz to juridisko statusu, garīdznieku apmācīšanu, hierarhijas ievēlēšanu, reliģisko izglītību un lūgšanu vietu būvniecību; aicina aizsargāt reliģisko un kultūras mantojumu; atkārtoti aicina nekavējoties no jauna atvērt grieķu pareizticīgo garīgo semināru “Halki” un atļaut publiski izmantot ekumeniskā patriarha garīdzniecības titulu; piekrīt bažām, ko 2007. gada 24. jūlijā pauda Padome par Turcijas Kasācijas tiesas lēmumu par ekumenisko patriarhātu, un cer, ka šis lēmums vairs nekavēs patriarhātu un citas reliģiskās kopienas, kuru ticība nav musulmanisms, izmantot tiesības, kas garantētas saskaņā ar ECTK;

12.

mudina Turcijas valdību prioritārā kārtā sākt politisku iniciatīvu, lai panāktu noturīgu risinājumu kurdu jautājumā, turklāt risinājuma pamatā var būt vienīgi taustāmi uzlabojumi attiecībā uz kultūras, ekonomiskajām un sociālajām iespējām, kas ir pieejamas kurdu izcelsmes iedzīvotājiem, tostarp reālas iespējas mācīties kurdu valodu valsts un privātajās skolās, izmantot to radio un televīzijā, ikdienas norisēs un saņemot sabiedriskos pakalpojumus; uzskata, ka Demokrātiskās sabiedrības partijas (DTP) darbības iespējamā aizliegšana nav tāds politiskais risinājums, kāds būtu vēlams;

13.

aicina DTP partiju, tās parlamenta deputātus un mērus nepārprotami distancēties no Kurdistānas Strādnieku partijas (PKK) un konstruktīvi iesaistīties kurdu jautājuma politiska risinājuma atrašanā demokrātiskā Turcijas valstī; prasa arī Turcijas pārējo politisko partiju konstruktīvu līdzdalību kopējā mērķa sasniegšanā;

14.

pauž nožēlu par daudziem gadījumiem, kad tiesā izskata lietas, kas ierosinātas pret ievēlētajiem mēriem un citiem politiķiem par to, ka viņi saziņā ir izmantojuši kurdu valodu vai ir pauduši viedokli kurdu jautājumā, kā piemēru minot tiesvedību, kuras rezultātā nesen tika notiesāta Leyla Zana un 53 DTP mēri;

15.

atkārtoti norāda uz iepriekšējiem aicinājumiem Turcijas valdībai izveidot visaptverošu ģenerālplānu, lai veicinātu sociāli ekonomisko un kultūras attīstību Turcijas dienvidaustrumos, kur vairāk nekā puse iedzīvotāju joprojām dzīvo zem nabadzības sliekšņa; uzskata, ka šajā ģenerālplānā būtu arī jārisina sociālas, ekoloģiskas, kultūras un ģeopolitiskas problēmas, kas radušās Dienvidaustrumu Anatolijas projekta dēļ; prasa Komisijai saistīt Pirmspievienošanās palīdzības instrumentā (IPA)  (7) ietverto reģionālās palīdzības komponentu ar šādas stratēģijas ātru sagatavošanu;

16.

mudina Turcijas valdību izstrādāt vispusīgu valsts plānu, lai risinātu jautājumu par valsts iekšienē pārvietotām personām, tādējādi novēršot pašreizējās juridiskās un praktiskās nepilnības un nodrošinot finansiālu un cita veida atbalstu, kas vajadzīgs, lai pienācīgi risinātu minēto personu atgriešanās jautājumu un sniegtu kompensācijas;

17.

atzīmē gaidāmo procesu, lai sagatavotu jaunu, pilsonisku konstitūciju; uzskata to par galveno iespēju, lai cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību iekļautu konstitūcijas pamatā; atkārtoti uzsver, ka ir jāizveido pārbaužu un līdzsvara sistēma, garantējot demokrātiju, tiesiskumu, sociālo kohēziju un reliģijas un valsts nodalīšanu; uzsver arī, ka jaunajā konstitūcijā ir jāietver dzimumu līdztiesības princips, jāizvairās no tādu neskaidru kritēriju izmantošanas kā vispārējā morāle, jāatturas uztvert sievietes galvenokārt tikai kā ģimenes vai kopienas locekles un jāapstiprina sieviešu cilvēktiesības, tostarp viņu seksuālās un reproduktīvās tiesības, kā viņu individuālās tiesības;

18.

uzsver, ka šajā veidošanas procesā ir jābūt plašai pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai, lai panāktu vienprātību par Turcijas konstitucionālo nākotni, iesaistot politiskās partijas, etniskās un reliģiskās minoritātes un sociālos partnerus; atzīmē iedzīvotāju daļas neapmierinātību un bažas par to, ka galvas lakatu nēsāšanas aizlieguma universitātēs atcelšana nebija daļa no plašākas reformas, kuras pamatā būtu visaptveroša apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību; atkārtoti norāda uz tā agrāko ieteikumu, kas iekļauts iepriekš minētajā 2006. gada 27. septembra rezolūcijā par vēlēšanu pārstāvniecības slieksni;

19.

atzīmē panākto progresu attiecībā uz tiesu varas efektivitāti; atzinīgi vērtē Turcijas valdības plānu īstenot reformu stratēģiju, kas ir paredzēta, lai stiprinātu tiesu varas neatkarību un objektivitāti, kā arī palielināt sabiedrības uzticību tiesu varai; uzskata, ka šajā stratēģijā prioritāri ir jānodrošina, lai tādu tiesību aktu interpretācija, kas ir saistīti ar cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, ir saskaņā ar ECTK standartiem; atzīmē, ka šo stratēģiju nevar sasniegt bez tālejošas tiesnešu pārkvalifikācijas programmas; pauž bažas par negatīvo attieksmi, ko noteiktas tiesu sistēmas iestādes izrāda pret starptautiskiem nolīgumiem attiecībā uz pamattiesībām un brīvībām un pret nolēmumiem, kurus Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pieņēmusi lietās, kas ierosinātas pret Turciju par ECTK pārkāpšanu;

20.

mudina Turcijas Konstitucionālo tiesu panākt progresu, pieņemot tās galīgo lēmumu par likumu par ombudu, lai ļautu valdībai nekavējoties izveidot ombuda biroju; iesaka Turcijai, ka tai vajadzētu šajā jautājumā sadarboties ar Eiropas ombudu un valstu ombudiem kaimiņos esošajās ES dalībvalstīs;

21.

pauž bažas gan par naidīgo noskaņojumu, kas daļā sabiedrības valda pret minoritātēm, gan par politiski un reliģiski motivētu vardarbību; aicina Turcijas valdību vērsties pret organizācijām un grupām, kas rada šādu naidīgumu un aizsargāt visus tos, kurus apdraud un kuri bīstas par savām dzīvībām, kā arī neatlaidīgi censties, lai izveidotu vidi, kas veicina cilvēku pamattiesību un brīvību pilnīgu ievērošanu;

22.

uzstājīgi mudina Turcijas iestādes veikt pilnīgu izmeklēšanu par Hrant Dink un trīs kristiešu slepkavībām Malatjā, kā arī citiem politiski un reliģiski motivētas vardarbības gadījumiem; pauž nožēlu par tiesvedības lēno gaitu šajās lietās, aizdomām par neobjektivitāti un nesodāmības sajūtu, ko tā rada, un lūdz iestādēm pilnībā noskaidrot apsūdzības par kompetento iestāžu nolaidību, kā arī nodot tiesai visus vainīgos;

23.

mudina Turcijas iestādes, cieši ievērojot tiesiskuma principus, apņēmīgi veikt izmeklēšanu saistībā ar Ergenekon noziedzīgo grupējumu, lai pilnībā atklātu tā tīklus valsts struktūrās un nodotu tiesai visas iesaistītās personas;

24.

atzīmē Komisijas novērtējumu par spīdzināšanas un necilvēcīgas izturēšanās gadījumu skaita pastāvīgo samazināšanos, kā arī attiecīgo tiesību aktu aizsardzības pasākumu pozitīvo ietekmi; tomēr aicina Komisiju analizēt, vai pretterorisma likums un likums par policijas pilnvarām nemazina šo pozitīvo tendenci; aicina Turcijas valdību pastiprināt cīņu pret spīdzināšanu, kas notiek ārpus aizturēšanas centriem un to iekšienē, un pret tiesībaizsardzības darbinieku nesodāmību, kā arī ratificēt un īstenot Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem Fakultatīvo protokolu, tādējādi nodrošinot sistemātisku spīdzināšanas novēršanu un aizturēšanas centru neatkarīgu uzraudzību;

25.

atzīmē premjerministra R. T. Erdogan novērtējumu, kas tika izteikts attiecībā uz asimilāciju viņa nesenās oficiālās vizītes laikā Vācijā; tādēļ uzskata, ka Turcijas valdībai ir jāveic pasākumi, lai ļautu visiem iedzīvotājiem attīstīt savu kultūras identitāti demokrātiskā Turcijas valstī; šajā sakarā norāda uz sarunu programmā noteiktajām saistībām attiecībā uz cieņu pret mazākumtautībām un to aizsardzību, efektīvām iespējām iegūt izglītību, skatīties un klausīties pārraides un saņemt sabiedriskos pakalpojumus nevis tikai turku valodā, bet arī citās valodās;

26.

atzinīgi vērtē panākto progresu attiecībā uz sieviešu aizsardzību pret vardarbību, un atzinīgi vērtē šajā saistībā valsts iestāžu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju sākto darbu; mudina Turcijas iestādes vēl vairāk apkarot vardarbību ģimenēs, sieviešu slepkavības ģimenes goda aizstāvēšanas dēļ un piespiedu laulības, jo īpaši pilnībā īstenojot attiecīgos tiesību aktus, turpinot nepārtrauktu sabiedrisku kampaņu, nodrošinot vairāk patvēruma vietu upuriem, paātrinot tiesībsargājošo iestāžu darbinieku apmācību un cieši uzraugot ieviestās iniciatīvas; ar bažām atzīmē, ka joprojām ir problemātiski iegūt ticamus datus par vardarbības gadījumiem pret sievietēm, un mudina Turcijas valdību novērst šo nepilnību;

27.

atzīst, ka ievērojams skaits sieviešu ieņem svarīgus amatus Turcijas ekonomikas, politikas un akadēmiskajās nozarēs, un atkārtoti norāda, ka vienlīdzīga attieksme, piekļuve izglītībai un lielāka sieviešu ietekme politikā, ekonomiskās un sociālajā jomā ir būtiski aspekti, lai panāktu turpmāku ekonomisko izaugsmi un labklājību Turcijā; tomēr ar bažām atzīmē, ka sieviešu nodarbinātības kopējais rādītājs joprojām ir tikai 23,8 % (8) un ka sieviešu līdzdalība politikā gandrīz nemaz nav palielinājusies; tādēļ aicina Turcijas valdību veikt turpmākus reālus pasākumus, lai palielinātu sieviešu līdzdalību darba tirgū, pievēršot lielāku uzmanību situācijai lauku rajonos, un uzlabotu sieviešu iekļaušanu veselības un sociālā nodrošinājuma sistēmās, un aicina arī izstrādāt instrumentus vai pagaidu pasākumus, ar kuriem aktivizēt sieviešu iesaistīšanos politikā;

28.

atzinīgi vērtē Turcijas valdības sniegto atbalstu veiksmīgiem sadarbības projektiem starp ES un Turcijas partneriem, piemēram, mērķsadarbības projektam, kura mērķis ir veidot neatkarīgu, par dzimumu līdztiesības jautājumiem atbildīgu iestādi un apmācīt 750 amatpersonas par dzimumu vienlīdzības nodrošināšanu; sagaida, ka minēto iestādi izveidos nekavējoties;