Eiropas Parlaments
2008.—2009. GADA SESIJA
2008. gada 22.—24. aprīļa sēdes
PIEŅEMTIE TEKSTI
Šīs sesijas sēžu protokoli ir publicēti OV C 154 E, 19.6.2008.
2008. gada 22. aprīļa pieņemtie teksti par 2006. gada budžeta izpildes apstiprināšanu publicēti OV L 88, 31.3.2009.

29.10.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 259/1

Orgānu ziedošana un transplantācija: politikas pasākumi ES līmenī

P6_TA(2008)0130

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. aprīļa rezolūcija par orgānu ziedošanu un transplantāciju — politikas pasākumi ES līmenī (2007/2210(INI))

(2009/C 259 E/01)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā EK līguma 152. panta 4. punkta a) apakšpunktu,

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par orgānu ziedošanu un transplantāciju — politikas pasākumi ES līmenī (COM(2007)0275) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu “Ietekmes novērtējuma kopsavilkums” (SEC(2007)0705),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/23/EK par kvalitātes un drošības standartu noteikšanu cilvēka audu un šūnu ziedošanai, ieguvei, testēšanai, apstrādei, konservācijai, uzglabāšanai un izplatīšanai (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (3),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. aprīļa Direktīvu 2001/20/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz labas klīniskās prakses ieviešanu klīniskās izpētes veikšanā ar cilvēkiem paredzētām zālēm (4),

—	ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas pamatprincipus par cilvēku orgānu transplantāciju,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par cilvēktiesībām un biomedicīnu un tās papildprotokolu par cilvēka orgānu un audu transplantāciju,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes 1999. gada ziņojumu “Orgānu trūkuma problēmas risināšana. Pašreizējā situācija orgānu ziedošanas jomā un stratēģijas tās uzlabošanai”,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes ziņojumu “Vadlīnijas orgānu, audu un šūnu drošuma un kvalitātes nodrošināšanai” (5),

—	ņemot vērā valsts ekspertu pirmās sanāksmes par orgānu ziedošanu un transplantāciju Kopienas līmenī, kas notika Briselē, 2007. gada 13. septembra dokumentu (6),

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus (A6-0090/2008),

tā kā nepieciešamība pēc orgānu transplantācijas Eiropas Savienībā pieaug pastāvīgi un straujāk nekā ziedoto orgānu skaits, tā kā pašlaik ES gaidīšanas sarakstos, lai iegūtu nepieciešamo transplantātu, iekļauti vairāk nekā 60 000 pacientu, un pastāvīga transplantējamo orgānu trūkuma dēļ visai daudzi pacienti nomirst, tā kā, pieaugot donoru skaitam, gaidīšanas saraksti nesamazinās;

B.	tā kā strauji pieaug orgānu tirdzniecība, komercializācija un transplantātu tūrisms, kas ir pretrunā ar cilvēka cieņas ievērošanu; tā kā orgānu trūkums ir saistīts ar orgānu tirdzniecību, tā kā ir nepieciešams iegūt vairāk datu par orgānu tirdzniecību;

C.	tā kā, veicot nelegālu komerciālu orgānu transplantāciju, bieži vien netiek ievērota drošība, kā rezultātā var tikt apdraudēta gan donora, gan orgāna saņēmēja dzīvība;

tā kā četras dalībvalstis joprojām nav ratificējušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību, piecas dalībvalstis nav ratificējušas tai pievienoto Protokolu par cilvēku tirdzniecības, īpaši tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu (Palermo protokolu), deviņas dalībvalstis nav ratificējušas ANO Bērna tiesību konvencijai pievienoto Fakultatīvo protokolu par bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju, un 17 dalībvalstis nav ratificējušas Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību;

tā kā, kaut arī pēc pašreizējām aplēsēm orgānu tirdzniecība aizņem salīdzinoši nelielu daļu no visiem nelegālās tirdzniecības veidiem, orgānu un audu tirdzniecība tomēr kļūst par arvien lielāku globālu problēmu — tā norisinās gan valsts, gan starptautiskā mērogā un turpina pastāvēt pieprasījuma dēļ (lēš, ka Eiropā katru gadu ir 150—250 šādu gadījumu);

tā kā orgānu un audu tirdzniecība ir cilvēku tirdzniecības paveids, līdz ar to — nopietns cilvēka pamattiesību, īpaši cilvēka cieņas un fiziskās neaizskaramības, pārkāpums, kurš var graut iedzīvotāju ticību likumīgai orgānu transplantācijas sistēmai un kura dēļ arī turpmāk var būt vērojams brīvprātīgi ziedotu audu un orgānu trūkums;

G.	tā kā kvalitātei, drošībai, efektivitātei un pārredzamībai ir būtiska nozīme, lai sabiedrība varētu baudīt orgānu transplantācijas terapijas sniegtās priekšrocības;

H.	tā kā orgānu transplantācija ir vienīgā pieejamā ārstēšanas metode tādu orgānu kā aknas, plaušas un sirds mazspējas pēdējā stadijā un visrentablākā ārstēšanas metode nieru mazspējas pēdējā stadijā; tā kā orgānu transplantācija sniedz iespējamu glābt dzīvību un nodrošina labāku dzīves kvalitāti;

tā kā orgānu transplantācijas rādītāji, orgānu avoti (miruši vai dzīvi donori) dažādās dalībvalstīs un atsevišķas dalībvalsts dažādās vietās ievērojami atšķiras un orgānu ziedošanas un transplantācijas kvalitātes un minimālās drošības prasības pat ir pretrunīgas, bet orgānu transplantācijas organizatoriskie pasākumi katrā dalībvalstī ir citādi, radot ES teritorijā atšķirīgus standartus;

J.	tā kā dalībvalstu tiesiskais regulējums (dažās dalībvalstīs pastāv izvēles iespējas, dažās izņēmumi) atšķiras un dažādu dalībvalstu pieredze rāda, ka juridiskās sistēmas ietekme uz donoru skaitu ir diezgan ierobežota;

K.	tā kā transplantācijas alternatīva ir intensīvā terapija, kas ir nepatīkama pacientiem un noslogo veselības aprūpes sistēmas un pacienta ģimeni un aprūpētājus;

L.	tā kā orgānu ziedošana un transplantācija ir delikāts un sarežģīts jautājums, kas aptver ne tikai medicīniskus, bet arī tiesiskus un ētiskus aspektus, un to pilnveidošanai ir nepieciešama neierobežota pilsoniskās sabiedrības dalība;

M.	tā kā orgānu izmantošana ārstēšanā ietver infekcijas un citu slimību nodošanas risku;

N.	tā kā dalībvalstis jau veic orgānu apmaiņu un jau ir izveidotas dažādas Eiropas orgānu apmaiņas organizācijas (piemēram, Scandiatransplant, Eurotransplant);

O.	tā kā gūtā pieredze (piemēram, Spānijas modelis, Beļģijas GIFT projekts, DOPKI, un Orgānu ziedošanas un transplantācijas alianse (Alliance-O) liecina par pozitīviem rezultātiem un to vajadzētu ņemt vērā;

P.	tā kā sabiedrības informētībai, konkrētai un pozitīvai informācijai un profesionāļu padziļinātai apmācībai un saziņas prasmēm ir svarīga loma, lai palielinātu vēlēšanos ziedot orgānus;

tā kā ir nepieciešams ieviest efektīvus pasākumus sabiedrības veselības jomā, kuri veicinātu tādu hronisku slimību kā hronisku nieru slimību, kas rada orgānu darbības traucējumus, agrīnu diagnostiku un pārvaldību, lai mazinātu to cilvēku skaitu, kuriem turpmāk būtu nepieciešami orgānu, piemēram, nieru, transplantāti,

1. atzinīgi vērtē iepriekšminēto Komisijas paziņojumu, kurā tiek piedāvāta augstu vērtētā trīs pīlāru integrētā pieeja;

Juridisks instruments

2. gaida Komisijas priekšlikumu direktīvai, kas noteiktu orgānu ziedošanas, ieguves, testēšanas, konservācijas, pārvadāšanas un piešķiršanas kvalitātes un drošības prasības visā ES un šo prasību izpildei nepieciešamos līdzekļus; tomēr uzsver, ka gaidāmajam tiesiskajam regulējumam nevajadzētu radīt dalībvalstīm vai pakalpojumu sniedzējiem papildu administratīvo slogu vai apdraudēt pastāvošās atzītās prakses vai atsevišķu dalībvalstu apstākļiem pielāgotas prakses izmantošanu, vai ietvert prasības, kuru rezultātā potenciālo un faktisko donoru skaits samazinātos;

3. norāda, ka jaunajai Direktīvai vajadzētu papildināt un stiprināt dalībvalstu centienus izveidot aktīvu un efektīvu koordinācijas metodi, nekavējot stingrāku pasākumu ieviešanu vai saglabāšanu;

4. uzsver to, ka, izstrādājot direktīvu, vajadzētu ņemt vērā medicīnas zinātnē panākto progresu;

Dalībvalstu sadarbība

5. pauž bažas par pacientu prasību apmierināšanai nepieciešamo cilvēku izcelsmes transplantātu nepietiekamību; uzskata, ka orgānu (un donoru) trūkuma samazināšana ir galvenais uzdevums, kas dalībvalstīm jārisina saistībā ar orgānu transplantāciju; atgādina, ka pašlaik Eiropā gaidīšanas sarakstos ir reģistrēti daudzi tūkstoši pacientu un mirstības rādītājs viņu vidū ir ievērojams;

6. atzīmē, ka orgānu piešķiršanu vajadzētu balstīt uz pacienta medicīnisko spēju pieņemt orgānu; uzskata, ka nav pieļaujama diskriminācija saistībā ar indvaliditāti, kas nekādi neietekmē pacienta iespējas pieņemt orgānu;

7. norāda, ka orgānu ziedošana ir dāvinājums; tāpēc uzsver, ka risinājumu atrašana nopietnajam orgānu trūkumam ES gan ir ārkārtīgi svarīga, bet ir jāciena un jāaizsargā arī brīva izvēle ziedot vai neziedot orgānu;

8. ņem vērā ES pastāvošās ievērojamās atšķirības attiecībā uz orgānu avotiem (mirušiem vai dzīviem donoriem), lielās atšķirības starp dalībvalstīm donoru loka paplašināšanā, kvalitātes, drošības prasību neatbilstību dalībvalstīs, atšķirīgās orgānu ziedošanas un transplantācijas organizatoriskās sistēmas un medicīnas darbinieku un vidējā medicīnas personāla izglītības un apmācības atšķirības; uzskata, ka radušās atšķirības var daļēji izskaidrot, balstoties uz ekonomisko, strukturālo, administratīvo, kultūras, ētisko, reliģisko, vēsturisko, sociālo un juridisko faktoru kopīgu ietekmi, lai gan kritiskais faktors, šķiet, ir tas, kā tiek organizēts viss process, kura rezultātā notiek orgānu ziedošana un transplantācija;

9. tāpēc uzskata, ka ES dalībvalstu pieredzes apmaiņai piemīt būtisks potenciāls, lai palielinātu donoru skaitu un padarīt transplantāciju vienlīdz pieejamu visā ES; tāpēc gaida Komisijas Rīcības plānu spēcīgākai dalībvalstu sadarbībai, lai:

—	palielinātu orgānu pieejamību,

—	uzlabotu transplantācijas sistēmu efektivitāti un pieejamību,

—	palielinātu sabiedrības informētību,

—	garantētu kvalitāti un drošību;

10. tādēļ uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi izveidot labi strukturētas darbības sistēmas un veicināt veiksmīgu modeļu izmantošanu dalībvalsts un attiecīgos gadījumos starptautiskā līmenī; ierosina, ka darbības sistēmās vajadzētu ietvert atbilstošu tiesisko regulējumu, tehnisko un loģistikas infrastruktūru, psiholoģisku un organizatorisku atbalstu un piemērotu organizatorisku struktūru ar augsti kvalificētu personālu slimnīcas un augstākā līmenī, kā arī skaidrus izsekojamības noteikumus un taisnīgu, efektīvu un vienlīdzīgu orgānu piešķiršanu un piekļuvi transplantācijas sistēmai;

Orgānu pieejamības palielināšana

11. norāda, ka dalībvalstis ir atbildīgas par saviem tiesiskajiem modeļiem; piemin, ka ES ir divi modeļi, katrs ar savām variācijām; uzskata, ka nav nepieciešams pielāgot vai saskaņot tiesību sistēmas; aicina dalībvalstis pieņemt tiesību aktus, paredzot iespēju personām iecelt likumīgu pārstāvi, kas var izlemt par ziedošanu pēc šo personu nāves;

12. aicina dalībvalstis sasniegt pilnu potenciālu orgānu pēcnāves ziedojumu saņemšanā; tāpēc mudina dalībvalstis ieguldīt visus nepieciešamos līdzekļus organizatorisko sistēmu uzlabošanā:

—	pievēršot šim jautājumam medicīnisko darbinieku un vidējā medicīnas personāla uzmanību un izglītojot un apmācot viņus,

—	finansiāli atbalstot slimnīcas, lai tajās varētu pieņemt darbā transplantātu koordinatorus (ārstus, kas strāda intensīvās terapijas nodaļās un saņem mediķu grupas atbalstu), — viņu uzdevums būtu aktīvi strādāt, lai noteiktu potenciālos donorus un sazinātos ar viņu ģimenēm,

—	ieviešot kvalitātes uzlabošanas programmas katrā Eiropas slimnīcā vai slimnīcu kopā, kas ir apliecinājusi savu potenciālu orgānu ziedošanas saņemšanā;

13. aicina dalībvalstis izvērtēt paplašinātā donoru loka (gados vecu donoru, donoru ar dažādām slimībām) izmantošanu, ņemot vērā kvalitātes un drošības aspektus, lai palielinātu orgānu pieejamību;

14. uzskata, ka transplantāciju var veikt, izmantojot orgānus, kuru kvalitāte ir zemāka par optimālo — šādos apstākļos transplantācijas veicējiem, konsultējoties ar pacientu un/vai viņa vai viņas ģimeni, jāuzņemas risks veikt transplantāciju;

15. aicina dalībvalstis, kurās ir atļauta dzīvu donoru orgānu ziedošana, ņemt vērā kvalitātes un drošības aspektus; taču uzsver, ka dzīvu donoru orgānu ziedošanu vajadzētu uztvert kā pēcnāves ziedojumu papildinājumu;

16. atzīst, ka tad, kad donoru loks tiek paplašināts, ārstiem var sagādāt raizes paaugstinātā iespējamība, ka transpalntētais orgāns tiks atgrūsts vai tā darbība pakāpeniski pasliktināsies, un tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt metodes, kas novērš un ārstē orgānu atgrūšanu tā, lai ārsti varētu droši izmantot paplašināto donoru loku;

17. atzīst, ka biotehnoloģijas jomā jau tiek piedāvāti risinājumi pārstādīto orgānu atgrūšanas riska novēršanai, piemēram, ārstniecības metodes, ar kuru palīdzību atgrūšanas rādītāji tiek mazināti, tādējādi nodrošinot lielāku pieejamo orgānu skaitu un ļaujot ārstiem ārstēt vai pat novērst orgānu atgrūšanu; apgalvo, ka tas palīdzētu izmantot paplašināto donoru loku, samazinot ar šo donoru ziedoto orgānu saistīto risku;

18. aicina dalībvalstis līdz 2010. gada janvārim atcelt tiesību aktus, kas paredz ziedoto orgānu izmantošanu tikai šajā dalībvalstī;

19. aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus transplantācijas ķirurgu izglītības un apmācības, kopīga darba un atalgojuma jomā;

20. uzsver, ka ir svarīgi, lai orgānu ieguves un transplantācijas finansēšanai būtu paredzēta īpaša budžeta pozīcija, jo pretējā gadījumā transplantāciju veikšana slimnīcām varētu būt finansiāli neizdevīga;

21. uzsver nepieciešamību nodrošināt to, ka orgānu ziedošana saglabā savu stingri nekomerciālo statusu;

22. atbalsta pasākumus, ar kuru palīdzību tiek medicīniskā, kā arī psiholoģiskā un sociālā ziņā aizsargāti dzīvie donori un tiek nodrošināta brīvprātīga un altruistisku mērķu vadīta orgānu ziedošana, nepieļaujot orgāna saņēmēja maksājumus donoram un jebkurus maksājumus ierobežojot ar kompensāciju, kuras apjoms ir stingri noteikts tā, lai atlīdzinātu izdevumus un neērtības, ko radījusi ziedošana; lūdz dalībvalstis nodrošināt ar saņēmējiem ģenētiski vai emocionāli nesaistītu mirušu un dzīvu donoru anonimitātes saglabāšanu gadījumos, kad saskaņā ar valstu tiesību aktiem šāda ziedošana ir atļauta; mudina dalībvalstis formulēt nosacījumus kompensācijas piešķiršanai;

23. mudina dalībvalstis — lai nodrošinātu sistēmas pārskatāmību un nepieļautu nelikumīgas orgānu tirdzniecības vai donoru ietekmēšanas iespēju — pieņemt vai saglabāt stingras tiesību normas attiecībā uz dzīvu donoru ziedoto orgānu transplantāciju, ja donors nav pacienta piederīgais; tādējādi ziedojumi no dzīviem donoriem, kuri nav pacientu piederīgie, varētu notikt tikai saskaņā ar valstu tiesību aktos definētiem noteikumiem un, saņemot atbilstošas neatkarīgas iestādes atļauju;

24. mudina dalībvalstis nodrošināt to, lai dzīvajiem donoriem nebūtu jāpiedzīvo diskriminācija, jo īpaši no apdrošināšanas sistēmu puses;

25. mudina dalībvalstis garantēt dzīvajiem donoriem sociālās apdrošināšanas izmaksu kompensācijas;

26. uzskata, ka nākotnē ar nosacījumu, ka tiek garantēta izsekojamība, izmantojot biotehnoloģijas metodes, pētniekiem var rasties iespējas izaudzēt orgānus no pašu pacientu vai citu donoru audiem un šūnām; aicina Komisiju veicināt šādu pētniecisko darbu, kuru, ievērojot dalībvalstīs, Pamattiesību hartā un Eiropas Padomes konvencijā par biomedicīnu noteiktās kultūras un ētikas pamatnostādnes, bieži vien veic Eiropas jaunākie vidējie un mazie uzņēmumi biotehnoloģijas jomā;

27. norāda, ka vairākos klīniskos izmēģinājumos ar cilvēkiem ir pierādīts, ka pieaugušo cilvēku cilmes šūnu izmantošana ārstēšanā ir efektīva vairākos šūnu aizstāšanas terapijas veidos;

Transplantācijas sistēmu efektivitāte un pieejamība

28. atzīmē to, ka, lai gan vairākas dalībvalstis ir ieviesušas obligāto transplantācijas darbību reģistrāciju un ir brīvprātīgi izveidoti arī daži citi reģistri, nepastāv visaptveroša sistēma, kurā tiktu apkopoti dati par dažāda veida transplantācijām un to rezultātiem; stingri iesaka izveidot dzīvo donoru valsts pārraudzības reģistrus un transplantācijas pacientu pārraudzības reģistrus pēctransplantācijas periodam, kā arī transplantācijas procedūru reģistrus; norāda, ka reģistri ir regulāri jāatjaunina; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt ES dalībvalstu datu salīdzināmību;

29. lūdz Komisiju sniegt dalībvalstīm ieteikumus par noteiktu vadlīniju izveidi saistībā ar reģistrāciju, lai nodrošinātu, ka reģistrētās personas sniedz noteiktu informāciju par savu slimību vēsturi, un nodrošinātu donora orgānu kvalitāti un drošumu, jo reģistrācija nav vienkārša vārda pierakstīšana, bet paredz sekas gan donoram, gan saņēmējam;

30. aicina Komisiju orgānu ziedošanas un transplantācijas kontekstā veicināt orgānu ziedošanas drošības, kvalitātes un efektivitātes vadības tehnisko un ētisko pamatstandartu izstrādi, lai dalībvalstis šos standartus varētu izmantot par paraugu; aicina Komisiju ieviest ES mehānismu, ar kura palīdzību dalībvalstīs tiktu veicinātas koordinējošas darbības saistībā ar orgānu ziedošanu un transplantāciju;

31. uzskata, ka iepriekšminētajā Komisijas paziņojumā nepietiekami uzsvērtās ES dalībvalstu sadarbības papildu priekšrocība ir medicīnisko un tehnisko iespēju ziņā potenciāli vērtīgā orgānu apmaiņa starp dalībvalstīm, vienlaikus ņem vērā šādas apmaiņas ģeogrāfiskos ierobežojumus un potenciālo ietekmi uz orgānu dzīvotspēju; saistībā ar šo uzsver starptautisko sistēmu pozitīvos rezultātus; uzskata, ka orgānu apmaiņa var būt ļoti noderīga sarežģītu transplantācijas procedūru veikšanā (piemēram, ja pacienti ir ārkārtīgi jutīgi vai procedūras ir steidzamas, vai pastāv īpaši apstākļi, kuru dēļ ir grūti atrast pacientam piemērotu donoru);

32. aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm veikt pētījumu par visiem orgānu transplantācijas jautājumiem attiecībā uz personām, kas atrodas dalībvalstīs, bet nav ES iedzīvotāji, un izstrādāt rīcības kodeksu, kurā tiktu ietverti noteikumi un nosacījumi, ar kuriem saskaņā mirušu ES donoru orgāni var tikt piešķirti personām, kas nav ES iedzīvotāji;

33. uzsver nepieciešamību izveidot veselības aprūpes speciālistu un komptento valsts iestāžu labu sadarbību, kas radītu papildu priekšrocības; aicina Komisiju veicināt dalībvalstu transplantāciju organizāciju apvienību veidošanos tiesiska, ētiska un tehniska rakstura sadarbībai; atzīst, ka transplantācijas jomā rodas situācijas, kuras nevar pienācīgi atrisināt dalībvalstīs ar ierobežotu donoru loku; uzskata, ka Eiropas līmeņa sadarbība varētu sniegt acīmredzamas priekšrocības īpaši mazajām dalībvalstīm;

34. aicina papildus pastāvošajām valstu sistēmām ieviest ES donora kartīti;

35. uzskata, ka starptautiska sadarbība ir vēlama, lai veicinātu orgānu pieejamību un drošumu; saistībā ar šo norāda, ka var būt lietderīgas vispārējas labākās medicīnas prakses, diagnostikas metožu un uzglabāšanas veidu reglamentatīvas normas; aicina dalībvalstis aktīvi veicināt sadarbību un piemērot šo vispārējo noteikumu sistēmu;

Sabiedrības informētības palielināšana

36. uzsver to, cik svarīgi ir palielināt sabiedrības informētību par orgānu ziedošanu un transplantāciju, lai veicinātu orgānu donoru atrašanu un uzlabot orgānu pieejamību; tādēļ aicina Komisiju, dalībvalstis un pilsonisko sabiedrību strukturāli uzlabot orgānu ziedošanas veicināšanu, cita starpā skolu jaunatnes vidū; saistībā ar šo ierosina izmantot labi pazīstamas personas (piemēram, sportistus un sportistes) un izglītības materiālu komplektus;

37. norāda, ka informāciju par orgānu ziedošanu un transplantāciju vajadzētu sniegt pārredzamā, objektīvā un nepavēlošā veidā, sniedzot pārskatu par orgānu ziedošanas apmēriem, t. i, par to, ka ir iespējama vairāku orgānu, kā arī audu ziedošana;

38. uzsver to, ka brīva izvēle ziedot vai neziedot orgānu ir donora ekskluzīvas tiesības, kas ir jārespektē, un ka orgāna ziedošana ir jāuzskata par viena cilvēka dāvanu otram; norāda, ka tas jāatspoguļo izmantotajā leksikā, izvairoties no ekonomiskas terminoloģijas, kas vedinātu uz domām, ka orgānus drīkst izmantot kā iekšējā tirgus preci;

39. aicina Komisiju apsvērt iespēju tālāk attīstīt un paplašināt orgānu ziedošanas tematikai veltīto Eiropas tīmekļa vietni (7), kā arī attiecīgo PVO tīmekļa vietni (8), darot tās pieejamas visās ES dalībvalstīs un visās oficiālajās valodās, lai šādā veidā sniegtu visu būtisko informāciju un datus par orgānu ziedošanu un transplantāciju;

40. aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt donoru dienas svinēšanu un iesaka veikt pasākumus, kas uzsvērtu transplantācijas labos rezultātus un nozīmīgumu;

41. pauž pārliecību par to, ka orgānu pieejamību var ļoti efektīvi uzlabot, sniedzot sabiedrībai vairāk informācijas arī vietējā un reģionālā līmenī; aicina Komisiju, dalībvalstis un sabiedriskās, baznīcu, reliģisko un humanitāro kopienu organizācijas iesaistīties centienos palielināt sabiedrības informētību par orgānu ziedošanas iespējamību, ņemot vērā katras dalībvalsts kultūras īpatnības; uzsver to, cik svarīgu lomu orgānu ziedošanā spēlē reģistrētie donori, iedrošinot arī ģimenes locekļus un draugus kļūt par donoriem;

42. atzīst, ka ir svarīgi uzlabot veselības aprūpes speciālistu saziņas prasmes, piemēram, izveidojot vadlīnijas informācijas sniegšanai; uzsver to, ka saziņas jomā ir nepieciešama profesionāla attieksme un ekspertu atbalsts; īpašu uzmanību vajadzētu veltīt gan ziņas saturam, gan labākajam veidam, kā iztirzāt pretrunīgus jautājumus; uzsver to, cik svarīgas labu transplantācijas rezultātu un tās nozīmīguma veicināšanā ir regulāras tikšanās ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem;

43. atbalsta to, ka tiek izveidota transplantācijas palīdzības telefona līnija ar vienu telefona numuru, kuru vada valsts transplantācijas organizācija, kur šādas organizācijas pastāv, un uz kuru 24 stundas diennaktī atbild attiecīgi apmācīti un pieredzējuši profesionāļi, kas var ātri sniegt atbilstošu un precīzu medicīnisku un juridisku informāciju visiem procesa dalībniekiem;

44. aicina Komisiju atbalstīt pētniecību pārrobežu orgānu ziedošanas un transplantācijas jomā, lai noteiktu etniskās piederības, izcelsmes valsts, reliģiskās piederības, izglītības līmeņa un sociālā un ekonomiskā līmeņa ietekmi, pieņemot lēmumu ziedot orgānus; lūdz Komisiju un dalībvalstis ātri izplatīt pētījuma rezultātus, lai informētu sabiedrību un kliedētu kļūdainus pieņēmumus;

Kvalitātes un drošības uzlabošana

45. atzīst, ka ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt orgānu ziedošanas un transplantācijas kvalitāti un drošību; norāda, ka tas samazinātu ar transplantātu izmantošanu saistīto risku un tā rezultātā samazinātu transplantācijas blaknes; atzīst, ka kvalitātes un drošības uzlabošanas pasākumi varētu ietekmēt orgānu pieejamību un otrādi; aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm uzlabot kompetenci valsts tiesību aktu un reglamentējošo noteikumu izstrādē un pilnveidošanā, lai paaugstinātu transplantācijas kvalitāti un drošību, neradot negatīvu ietekmi uz pārstādāmo orgānu pieejamību;

46. atzīst, ka pēctransplantācijas un pēcziedošanas rezultātus vajadzētu pārraudzīt un izvērtēt; uzsver, ka valstu rezultātu optimālas salīdzināmības sasniegšanai vajadzētu veicināt vienotas metodoloģijas izmantošanu datu analīzē, balstoties uz pašlaik dalībvalstīs izmantoto labāko praksi;

47. aicina dalībvalstis palielināt transplantācijas pacientu uzraudzības laiku līdz vairākiem gadiem un vēlams tik ilgi, kamēr pacients ir dzīvs un/vai transplantāts vēl pilda savas funkcijas;

48. aicina Komisiju piešķirt finansējumu Eiropas Kopienu Septītajā pamatprogrammā (2007—2013) pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem, lai veicinātu pētījumus par labākām un precīzākām diagnostikas metodēm, kas ļaus ātri un efektīvi atklāt tādas slimības kā HIV/AIDS, hepatīts un citas, jo orgānu transplantācijas svarīgs aspekts ir drošība pret dažādiem donora orgānos esošiem kaitīgiem faktoriem un slimību ierosinātājiem;

Orgānu tirdzniecība

49. norāda, ka orgānu trūkums ir saistīts ar orgānu tirdzniecību, jo orgānu tirdzniecība mazina potenciālo brīvprātīgo un neapmaksāto donoru uzticēšanos sistēmai; uzsver, ka jebkāda komerciāla orgānu izmantošana nav ētiska un ir pretrunā ar vairākumu cilvēcisko pamatvērtību, uzsver, ka orgānu ziedošana finansiālu apsvērumu dēļ degradē orgāna dāvinājumu, padarot orgānu par preci, un tādējādi ir cilvēka cieņas pārkāpums, pārkāpj Konvencijas par cilvēktiesībām un biomedicīnu 21. pantu un ir aizliegta saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3. panta 2. punktu;

50. aicina Komisiju cīnīties pret orgānu un audu tirdzniecību, kas saistīta ar trešām valstīm, uzskatot, ka ir nepieciešams vispārējs orgānu un audu tirdzniecības aizliegums, tostarp aizliedzot transplantēt orgānus un audus, kas iegūti no nepilngadīgajiem, personām ar garīgās attīstības traucējumiem vai ieslodzītajiem, kuriem izpildīts nāvessods; aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt starptautiskās sabiedrības informētību par šo jautājumu;

51. uzskata, ka, lai cīnītos pret orgānu tirdzniecību nabadzīgākajās pasaules daļās, ir jāpieņem ilgtermiņa stratēģija, lai likvidētu sociālo nevienlīdzību, kuras dēļ šādas darbības notiek; uzsver, ka, lai apkarotu orgānu pārdošanu (jo īpaši jaunattīstības valstīs), vajadzētu izveidot izsekojamības mehānismu, lai nepieļautu, ka šos orgānus ieved Eiropas Savienībā;

52. aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai nepieļautu “transplantātu tūrismu”, izstrādājot vadlīnijas, lai nepieļautu, ka nabadzīgākie un neaizsargātākie donori kļūst par orgānu tirdzniecības upuriem, ieviešot pasākumus, kas palielina legāli iegūtu orgānu pieejamību, un veicot pastāvošo orgānu apmaiņas organizāciju rīcībā esošu gaidīšanas sarakstos reģistrēto informācijas apmaiņu, lai izvairītos no vienu un to pašu datu reģistrācijas vairākos sarakstos; aicina Komisiju, izmantojot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, veicināt vienotu pieeju, lai apkopotu informāciju par valstu tiesību aktiem attiecībā uz orgānu tirdzniecību un noteiktu galvenās problēmas un iespējamos risinājumus; tālab norāda uz nepieciešamību izveidot cilvēku izcelsmes materiālu izsekojamības un uzskaites sistēmu;

53. mudina dalībvalstis vajadzības gadījumā veikt grozījumus kriminālkodeksā, lai nodrošinātu, ka par orgānu tirdzniecību atbildīgās personas attiecīgi sauc pie atbildības, tostarp paredzot sankcijas arī pret medicīnas darbiniekiem, kuri iesaistīti nelegālas tirdzniecības ceļā iegūtu orgānu transplantācijā, un vienlaikus darīt visu iespējamo, lai atturētu potenciālos orgānu saņēmējus no mēģinājumiem nelegāli iegādāties orgānus un audus; uzsver to, ka būtu jāapsver iespēja uzlikt ES iedzīvotājiem kriminālatbildību par orgānu iegādi Eiropas Savienībā vai ārpus tās robežām;

54. aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai atturētu veselības aprūpes speciālistus veicināt orgānu un audu tirdzniecību (piemēram, vēršot pacienta uzmanību uz kādu ārvalstu transplantācijas dienestu, kurš varētu būt iesaistīts orgānu tirdzniecībā), un lai atturētu veselības apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējus atbalstīt darbības, kas tieši vai netieši veicinātu orgānu tirdzniecību, piemēram, nelegālas orgānu transplantācijas izdevumu atmaksāšanu;

55. uzskata, ka dalībvalstīm būtu jaorganizē savu tiesībaizsardzības iestāžu personāla un medicīnas darbinieku apmācība par orgānu tirdzniecības jautājumiem, lai ziņotu policijai par visiem zināmajiem gadījumiem;

56. aicina dalībvalstis, kuras vēl nav parakstījušas, ratificējušas un īstenojušas Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību, kā arī Palermo protokolu, veikt minētās procedūras;

57. pauž nožēlu par to, ka Eiropols nav izstrādājis pārskatu par orgānu tirdzniecību, apgalvojot, ka šādi gadījumi nav dokumentēti; norāda uz Eiropas Padomes un PVO ziņojumiem, kuros ir minēti skaidri pierādījumi tam, ka orgānu tirdzniecības problēma pastāv arī ES dalībvalstīs, un aicina Komisiju un Eiropolu uzlabot orgānu tirdzniecības gadījumu novēršanu un izdarīt nepieciešamos secinājumus.

58. aicina Komisiju un Padomi atjaunināt rīcības plānu cīņai pret cilvēku tirdzniecību un iekļaut tajā rīcības plānu cīņai pret orgānu tirdzniecību, lai varētu stiprināt sadarbību starp iesaistītajām iestādēm;

59. turklāt pieprasa, lai rīcības plānā būtu sniegtas norādes uz ticamu un pārbaudītu informāciju par nelegāli tirgoto orgānu daudzumu, veidu un izcelsmi;

* *

60. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, PVO, Eiropas Padomei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 102, 7.4.2004., 48. lpp.

(2) OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.

(3) OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.

(4) OV L 121, 1.5.2001., 34. lpp.

(5) Trešais izdevums, 2007. gads.

(6) SANCO C6 EFZ/gsc D (2007) 360346.

(7) www.eurodonor.org (un/vai www.eurocet.org)

(8) www.transplant-observatory.org

29.10.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 259/9

Brīvprātīgas rīcības loma ekonomiskas un sociālas kohēzijas veicināšanā

P6_TA(2008)0131

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. aprīļa rezolūcija par brīvprātīgā darba nozīmi ekonomiskajā un sociālajā kohēzijā (2007/2149(INI))

(2009/C 259 E/02)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā “Ceturto ziņojumu par ekonomisko un sociālo kohēziju” (COM(2007)0273),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Lēmumu Nr. 1904/2006/EK, ar ko laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam izveido programmu “Eiropa pilsoņiem”, lai sekmētu aktīvu Eiropas pilsonību (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. novembra Lēmumu Nr. 1719/2006/EK, ar ko izveido programmu “Jaunatne darbībā” laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam (2),

—	ņemot vērā Padomes 2006. gada 20. februāra Lēmumu 2006/144/EK par Kopienas lauku attīstības stratēģiskajām pamatnostādnēm (2007.–2013. gada plānošanas laikposms) (3),

—	ņemot vērā Padomes 2006. gada 6. oktobra lēmumu 2006/702/EK par Kopienas kohēzijas stratēģijas pamatnostādnēm (4),

—	ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2006. gada 13. novembra rezolūciju, kā īstenot kopējos jaunatnes līdzdalības un informētības mērķus, lai veicinātu viņu kā Eiropas pilsoņu aktivitāti (5),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Sekmēt jaunatnes pilnīgu iesaistīšanos izglītībā, nodarbinātībā un sabiedrībā” (COM(2007)0498),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas demogrāfiskā nākotne — kā pārvērst problēmu par iespēju” (COM(2006)0571),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 10. jūlija Ieteikumu 2001/613/EK par studentu, apmācāmo personu, brīvprātīgo, skolotāju un pasniedzēju mobilitāti Kopienā (6),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 13. marta rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību: jauna partnerība (7),

—	ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu par brīvprātīgo kustības ieguldījumu ekonomiskajā un sociālajā kohēzijā (8),

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par tematu “Brīvprātīga darbība: tās loma Eiropas sabiedrībā un tās ietekme” (9),

—	ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu par brīvprātīgo organizāciju lomu — ieguldījums Eiropas sabiedrībā (10),

—	ņemot vērā EK līguma 158. un 159. pantu,

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A6-0070/2008),

A.	tā kā droši aprēķini rāda, ka Eiropas Savienībā vairāk nekā 100 miljoni iedzīvotāju ir iesaistījušies brīvprātīgo darbā (11);

B.	tā kā saskaņā ar sākotnējiem rezultātiem attiecībā uz ANO rokasgrāmatas par bezpeļņas iestādēm (12) īstenošanu bezpeļņas iestāžu ekonomiskais ieguldījums IKP ir apmēram 5 % un pat piesardzīgi aprēķini rāda, ka brīvprātīgo darba laiks atbilst vairāk nekā vienai ceturtdaļai no šā rādītāja;

C.	tā kā brīvprātīgo kustība ir liels spēks, kas dod ieguldījumu pilsoniskajā sabiedrībā un nostiprina solidaritāti — vienu no ES pamatvērtībām —, kā arī būtisks elements, atbalstot kopienas attīstības programmas, jo īpaši tajās dalībvalstīs, kas izveidojas postkomunistiskajā pārejas periodā;

D.	tā kā pētījums, ko nesen veica par organizācijām, kurās iesaistīti brīvprātīgie no visas Eiropas, atklāja augstu pievienotās vērtības līmeni — par katru euro, ko organizācijas izlietoja brīvprātīgo atbalstam, šīs organizācijas saņēma vidējo peļņu no 3 līdz 8 euro vērtībā (13);

E.	tā kā ir pilnībā jāatzīst brīvprātīgo darba ļoti nozīmīgā loma sociālā kapitāla izveidē;

F.	tā kā noturīgam finansējumam, jo īpaši finansējumam administratīviem mērķiem, ir būtiski svarīga nozīme brīvprātīgo organizācijām un vispār brīvprātīgo darbam;

G.	tā kā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda jaunākais ziņojums atklāja faktu, ka sociālais kapitāls ir nozīmīgs elements, izstrādājot politiku lauku ekonomiskās attīstības veicināšanai (14);

H.	tā kā pētījums, ko nesen veica par veiksmīgu URBAN programmu Orhūsā, kā galveno uzsver, ka vietējiem iedzīvotājiem un brīvprātīgo darbam ir bijusi izšķirošā nozīme šīs programmas īstenošanas panākumos (15);

I.	tā kā brīvprātīgo kustībai ne vien ir izmērāma ekonomiska vērtība, bet tā var dot arī nozīmīgu ekonomiju sabiedriskajiem pakalpojumiem; tā kā šādā kontekstā ir svarīgi nodrošināt, lai brīvprātīgais darbs papildinātu sabiedrisko pakalpojumu devumu, nevis to aizstātu;

J.	tā kā brīvprātīgo darbs dod ieguldījumu brīvprātīgā personiskajā un sociālajā attīstībā un tam ir labvēlīga ietekme uz sabiedrību, piemēram, cilvēku savstarpējās attiecībās;

K.	tā kā brīvprātīgajiem ir svarīga loma, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas mērķi — sociālekonomisko kohēziju, veicinot finansiālo iekļautību, piemēram, dibinot tādas kredītapvienības, kas ir reglamentētas, nevis finanšu kooperatīvi peļņas gūšanai, un kuras vada un pārvalda brīvprātīgie;

L.	tā kā uzņēmumu korporatīvā sociālā atbildība ir gan nozīmīgs uzņēmējdarbības dzinējspēks, gan arī būtisks Eiropas sociālā modeļa elements;

M.	tā kā pastāv saistība starp brīvprātīgo kustību un ilgtspējīgu attīstību;

N.	tā kā ir svarīgi veicināt un atbalstīt brīvprātīgo kustības pārvaldības labu praksi tādās organizācijās, kurās iesaistīti brīvprātīgie;

O.	tā kā brīvprātīgo kustības rezultātā iedzīvotāji tiešā veidā tiek iesaistīti vietējā attīstībā un tādējādi tai var būt svarīga loma pilsoniskās sabiedrības un demokrātijas veicināšanā;

P.	tā kā minētajā Padomes rezolūcijā par aktīvu pilsoniskumu Padome atbalsta lielāku jaunatnes līdzdalību sabiedrības dzīvē, dalības struktūrās un brīvprātīgo darbā;

Q.	tā kā demogrāfiskās izmaiņas Eiropā nozīmē to, ka ir vairāk cilvēku gados, kas ir potenciāli brīvprātīgie;

R.	tā kā brīvprātīgo darbs labvēlīgi ietekmē cilvēku veselību (16); tā kā šī labvēlīgā ietekme uz veselību attiecas uz jebkuru vecumu un tai var būt preventīva nozīme attiecībā uz fizisku un garīgu saslimšanu;

S.	tā kā brīvprātīgo darbam jābūt nozīmei, atbalstot vietējās attīstības iniciatīvas un ļaujot sekmīgi īstenot daudzas iniciatīvas, kas saņem līdzekļus no Kopienas, piemēram, programmu LEADER, INTERREG un programmu PEACE,

1. mudina dalībvalstis un reģionālās un vietējās varas iestādes atzīt brīvprātīgo kustības nozīmi sociālās un ekonomiskās kohēzijas veicināšanā; turklāt mudina tās darboties partnerībā ar brīvprātīgo organizācijām un pēc nopietnas apspriešanās ar brīvprātīgo kustības sektoru izstrādāt plānus un stratēģijas, lai atzītu, novērtētu, atbalstītu un atvieglotu brīvprātīgo darbu, kā arī mudinātu uz to; mudina dalībvalstis izveidot stabilu un institucionālu sistēmu nevalstisko organizāciju (NVO) dalībai publiskajās debatēs;

2. aicina attiecīgos Komisijas ekspertus skaidrāk diferencēt brīvprātīgo organizācijas un NVO, kuru darbība nav organizēta uz tāda paša brīvprātīgā pamata, un aicina veikt visaptverošu pētījumu visā Eiropā par sociālās līdzdalības raksturu, līmeni un iekšējiem mehānismiem, ieskaitot brīvprātīgo līdzdalību un šim mērķim paredzēto finansējumu;

3. aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes veltīt npietnas pūles, lai atvieglotu brīvprātīgo darba organizācijām pieeju pietiekamam un pastāvīgam finansējumam gan administratīviem mērķiem, gan projektiem bez pārmērīgām formalitātēm un birokrātijas, vienlaikus saglabājot vajadzīgo kontroli pār sabiedrisko līdzekļu izlietojumu;

4. mudina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes atbalstīt brīvprātīgu avārijas dienestu izveidi katrā vietā, lai nodrošinātu, ka var ātri reaģēt uz dabas katastrofām un avārijām;

5. vērš Komisijas uzmanību uz to, ka partnerattiecību principi, kas ierakstīti Kopienas lauku attīstības stratēģiskajās pamatnostādnēs (2007.–2013. gada plānošanas laikposms) un Kopienas stratēģiskajās pamatnostādnēs par kohēziju, valstu līmenī ne vienmēr tiek ievēroti (17), un tādēļ mudina Komisiju veikt pienācīgus administratīvus un institucionālus pasākumus, lai nodrošinātu, ka tās politiku, procedūras un protokolus patiešām ņem vērā un īsteno struktūrfondu apspriedēs, sarunās un tām sekojošās darbībās;

6. iesaka, lai dalībvalstis veidotu regulārus bezpeļņas iestāžu “satelītkontus”, un aicina šajos “satelītkontos” iekļaut brīvprātīgo darbu, lai politikas veidotāji, izstrādājot politiku, varētu ņemt vērā bezpeļņas iestādes; aicina Komisiju apsvērt iespēju iekļaut brīvprātīgo kustību kā īpašu kategoriju Statistikas biroja statistikas sistēmā;

7. stingri atbalsta uzskatu, ka brīvprātīgo kustībai un brīvprātīgo darbam nav jāaizstāj algotais darbs;

8. aicina Komisiju visos fondos iestrādāt sistēmu, ar kuru brīvprātīgo kustību var atzīt par ieguldījumu līdzfinansētos projektos, un izstrādāt mehānismu, lai brīvprātīgo darbu varētu atbilstoši iekļaut tāmē; atzinīgi vērtē vairāku Komisijas ģenerāldirektorātu centienus pieņemt elastīgāku pieeju tam, ka brīvprātīgo darbu atzīst par ieguldījumu, kas atbilst Kopienas finansējumam kopīgi finansētos projektos;

9. aicina Komisiju veicināt iespējas gados vecākiem brīvprātīgajiem un izstrādāt programmu “Seniori darbībā”, lai palielinātu ļoti pieredzējušu vecāku iedzīvotāju skaitu, kas vēlas piedalīties brīvprātīgo darbā, kura varētu darboties paralēli programmai “Jaunatne darbībā” un to papildināt, kā arī veicināt īpašas programmas, lai veicinātu brīvprātīgo kustību starp paaudzēm un padomdevēju kustību;

10. mudina dalībvalstis veicināt un atvieglot brīvprātīgo kustību visās sabiedrībās, gan reālu, gan virtuālu brīvprātīgo kustību, piemēram, ģimenes brīvprātīgo darbu vai brīvprātīgo darbu kritiskajās grupās vai tādās iedzīvotāju grupās, kas tradicionāli neiesaistās brīvprātīgo darbā, un uzsvērt, cik ļoti svarīgi ir organizēt brīvprātīgo darbu tā, lai nodrošinātu, ka tas ir savienojams ar ģimenes dzīvi un profesionālo darbību;

11. mudina uzņēmumus un citus privātā sektora dalībniekus, lai tie savas korporatīvās atbildības stratēģijas ietvaros finansiāli atbalstītu iniciatīvas, ar kurām tiek veicināta un uzlabota brīvprātīgo kustība, un mudina dalībvalstis saistībā ar uzņēmumu brīvprātīgo kustību sniegt privātajam sektoram stimulu finansēt un atbalstīt brīvprātīgā darba sektoru, šādi palīdzot nodrošināt uzņēmumu prasmju un tehnoloģiju pārnešanu no privātā uz sabiedrisko sektoru un arī uzlabojot dzīves kvalitāti vietējā mērogā, mudinot vietēju problēmu risināšanā izmantot pašpalīdzību;

12. aicina Komisiju vairāk atzīt brīvprātīgo kustību par piemērotu darbību, ar kuru iegūst zināšanas un prasmi, izmantojot YOUTHPASS sasaistē ar EUROPASS, vienlaikus nodrošinot, lai brīvprātīgo kustību neuzskatītu par aizstājēju oficiālajām mācībām, bet gan papildinājumu tām; turklāt aicina veikt valsts mēroga un vietējus pasākumus, lai uzlabotu brīvprātīgo darba veicēju mobilitāti;

13. aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt, kādēļ kavējas ierosinātās Eiropas brīvprātīgo kustības hartas pieņemšana, kurā jānosaka brīvprātīgo darba organizāciju loma un to tiesības un pienākumi; iesaka veikt ikgadēju salīdzinošu vērtējumu, lai izvērtētu brīvprātīgo darbu, ko uzņēmušās dalībvalstis un ko veic noteiktās nozarēs un organizācijās;

14. iesaka Komisijai un dalībvalstīm izveidot Eiropas datubāzi, kas sniedz pamatinformāciju par brīvprātīgo darba organizācijām, kā arī ziņas par labāko praksi, no kuras varētu smelties lietderīgus principus brīvprātīgo darba sistēmu uzlabošanai;

15. aicina attiecīgās iestādes nodrošināt, lai uz brīvprātīgajiem pienācīgi attiektos apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un personiskās atbildības apdrošināšana attiecībā uz viņu brīvprātīgo darbību un lai būtu aptverti arī jebkādi brīvprātīgo izdevumi attiecībā uz viņu brīvprātīgo darbu, par kuriem ir bijusi vienošanās;

16. aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes ar izglītības palīdzību veicināt brīvprātīgo kustību visos līmeņos, radot iespējas brīvprātīgo darbam agrā izglītības sistēmas pakāpē, lai to uzskatītu par normālu ieguldījumu kopienas dzīvē, turpināt šāda darba veicināšanu, studentiem kļūstot vecākiem, ļaut veikt “mācības dienestā”, kad studenti strādā ar brīvprātīgo vai kopienas grupām partnerattiecību modelī un tas veido viņu diploma vai akadēmiskā grāda programmas sastāvdaļu, veicināt saiknes veidošanos starp brīvprātīgo kustības sektoru un izglītības jomu visos līmeņos un veicināt brīvprātīgo kustību kā mūžizglītības sastāvdaļu;

17. aicina Komisiju, ņemot vērā, ka ir plānots 2010. gadā pārskatīt noteikumus par PVN attiecībā uz valsts iestādēm un sociāliem izņēmumiem, kopīgi ar dalībvalstīm apsvērt pārliecinošus sociālus argumentus tam, lai ieviestu atbrīvojumus no PVN dalībvalstīs reģistrētām brīvprātīgā darba organizācijām par pirkumiem, kas paredzēti to mērķa izpildei, kā arī lemt par argumentiem tam, lai noteiktos gadījumos piemērotu atbrīvojumu no PNV par precēm un pakalpojumiem, kurus ziedo brīvprātīgā darba organizācijām;

18. aicina dalībvalstis, ievērojot subsidiaritātes principu, izveidot noturīgu brīvprātīgo kustības infrastruktūru, kas nodarbojas ar tādiem jautājumiem kā brīvprātīgo darba organizāciju pamatfinansējums;

19. iesaka pasludināt 2011. gadu par Eiropas brīvprātīgo kustības gadu;

20. atzīst atšķirības starp brīvprātīgo kustībām dalībvalstīs, bet tomēr mudina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes pēc iespējas mācīties citai no citas, apmainoties ar labāko praksi;

21. aicina Komisiju ieviest atbalsta mehānismus, lai izveidotu efektīvākas sistēmas sadarbībai un tīkliem starp brīvprātīgo organizācijām un nostiprinātu starptautiskās brīvprātīgo darba apmaiņas shēmas, kas noteiktos gadījumos dotu ieguldījumu Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā; jo īpaši aicina izveidot programmas, lai palīdzētu atkārtoti stimulēt brīvprātīgo darbu tādās dalībvalstīs, kur brīvprātīgais darbs tika saistīts ar obligātu darbību;

22. iesaka veicināt pārrobežu brīvprātīgo darba projektus;

23. aicina Komisiju visās politikas un likumdošanas jomās būt atsaucīgai pret brīvprātīgo situāciju;

24. aicina attiecīgās ieinteresētās personas, brīvprātīgo organizācijas un plašsaziņas līdzekļus sniegt iedzīvotājiem adekvātu informāciju par iespējām veikt brīvprātīgo darbu un to papildināt ar piemērotām mācībām, īpašu uzsvaru liekot uz sabiedrības neaizsargātajām un kritiskajām grupām un attālu un grūti piekļūstamu apvidu vajadzībām;

25. mudina Komisiju paralēli plānam “D” (“demokrātija, dialogs un debates”) noteikt plānu “V” (pirmais burts apzīmējumam angļu valodā attiecībā uz brīvprātīgo kustības vērtējumu, atzīšanu un redzamības nodrošināšanu — Valuing, Validating, and ensuring the Visibility of Volunteers);

26. aicina Komisiju pārskatīt vīzu politiku attiecībā uz tādiem trešo valstu dalībniekiem, kuri piedalās atzītās ES brīvprātīgo kustības programmās, un ieviest liberālāku vīzu režīmu jo īpaši brīvprātīgajiem no ES kaimiņvalstīm;

27. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Reģionu komitejai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.

(1) OV L 378, 27.12.2006., 32. lpp.

(2) OV L 327, 24.11.2006., 30. lpp.

(3) OV L 55, 25.2.2006., 20. lpp.

(4) OV L 291, 21.10.2006., 11. lpp.

(5) OV C 297, 7.12.2006., 6. lpp.

(6) OV L 215, 9.8.2001., 30. lpp.

(7) OV C 301 E, 13.12.2007., 45. lpp.

(8) OV C 105, 25.4.2008., 11. lpp.

(9) OV C 325, 30.12.2006., 46. lpp.

(10) OV C 180, 11.6.1998., 57. lpp.

(11) Eirobarometra ziņojums “Sociālās realitātes novērtējums” (2007. gada februāris).

(12) Džonsa Hopkinsa Universitātes ziņojums “Pilsoniskās sabiedrības un brīvprātīgo kustības izvērtējums”, 2007. gada septembris, www.jhu.edu/ccss

(13) “Brīvprātīgo darbs”, Brīvprātīgo kustības pētījumu un brīvprātīgo darba institūts, Anglija, 2007. gada septembris.

(14) Sk. Mandl, I., Oberholzner, T., & Dörflinger, C. Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonds. http://www.eurofound.europa.eu/pubdocs/2007/18/en/1/ef0718en.pdf

(15) Vestergaard Poulsen, L. “No degradētas vides uz ilgtspējīgu sabiedrību”, kopsavilkums angļu valodā, programma URBAN II Orhūsā 2002.—2007. g.

(16) Sk. “Brīvprātīgo darba ieguldījums veselības jomā — pārskats par jaunāko pētījumu”(Corporation for National and Community Service, 2007. g.).

(17) Sk. “Pilsoniskā sabiedrība kā partneris Eiropas Savienības struktūrfondos”. Eiropas Rīcības dienests, 2004. gada novembris.

29.10.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 259/14

EIB 2006. gada pārskats

P6_TA(2008)0132

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. aprīļa rezolūcija par EIB 2006. gada pārskatu (2007/2251(INI))

(2009/C 259 E/03)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā EK līguma 266. un 267. pantu par Eiropas Investīciju banku (EIB), kā arī Protokolu (Nr. 11) par Eiropas Investīciju bankas statūtiem (1),

—	ņemot vērā EK līguma 248. pantu par Revīzijas palātas funkcijām,

—	ņemot vērā Lisabonas līgumu, ko 2007. gada 13. decembrī parakstīja Eiropas Savienības dalībvalstu un valdību vadītāji,

—	ņemot vērā 2007. gada 15. februāra rezolūciju par Eiropas Investīciju bankas 2005. gada pārskatu (2),

—	ņemot vērā Padomes 2007. gada 19. aprīļa Lēmumu 2007/247/EK par Kopienas dalību Eiropas Investīciju fonda (EIF) kapitāla palielināšanā (3),

—	ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas 2003. gada 10. jūlija spriedumu par Eiropas Krāpšanas apkarošanas biroja (OLAF) pārbaužu kompetenci saistībā ar EIB (4),

—	ņemot vērā Padomes 2006. gada 19. decembra Lēmumu 2006/1016/EK (5), ar ko EIB piešķir jaunas pilnvaras aizdevumiem līdz EUR 12,4 miljardiem Eiropas Savienības kaimiņattiecību un partnerattiecību valstīm,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 20. jūnija Regulu (EK) Nr. 680/2007, ar ko paredz vispārīgus noteikumus Kopienas finansiālā atbalsta piešķiršanai Eiropas transporta un enerģētikas tīklu jomā (6), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Lēmumu Nr. 1982/2006/EK par Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (7) (attiecībā uz riska dalīšanas finanšu mehānismu),

—	ņemot vērā EIB un Komisijas 2008. gada 11. janvārī noslēgto sadarbības nolīgumu, ar ko izveido aizdevumu garantiju instrumentu Eiropas Transporta tīklu projektu finansēšanai (LGTT),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 24. oktobra Lēmumu 1639/2006/EK, ar kuru izveido konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu (2007. līdz 2013. gads) (8),

—	ņemot vērā EIB 49. gada pārskatu (2006) un tās 2006. gada 28. martā pieņemto izziņošanas politiku,

—	ņemot vērā Eiropas principus attiecībā uz vidi, ko EIB izstrādāja 2006. gadā,

—	ņemot vērā Bankas darbības plānu 2007.—2009. gadam, kas tika apstiprināts 2006. gada 12. decembra Direktoru padomē,

—	ņemot vērā EIB prezidenta Philippe Maystadt runu Budžeta kontroles komitejā 2007. gada 11. septembrī,

—	ņemot vērā 2006. saimnieciskā gada finanšu pārskatu un labvēlīgo neatkarīgā revidenta un EIB Revīzijas komitejas viedokli,

—	ņemot vērā pētījumu par jaunajiem finanšu instrumentiem Eiropas transporta infrastruktūrām un pakalpojumiem (9),

—	ņemot vērā 2007. gada 14. decembrī Klermonā-Ferānā (Francija) notikušā kolokvija darbus un secinājumus par tematu: “Investīciju uzdevumi Eiropas Savienībā un to finansēšana — Eiropas Investīciju bankas loma”,

—	ņemot vērā EIB sasniegumus krāpšanas apkarošanas politikas un pašreiz piemērojamo procedūru pārskatīšanā,

—	ņemot vērā Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti, kas pieņemta 2005. gada 2. martā, kā arī Eiropas Konsensu attīstības jomā (10),

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu un 112. panta 2. punktu,

—	ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A6-0079/2008),

A.	tā kā EIB uzdevums ir, iesaistot gan finanšu tirgus, gan pašu līdzekļus, veicināt līdzsvarotu un vienmērīgu iekšējā tirgus attīstību;

B.	tā kā EIB ir nozīme visas Eiropas Savienības harmoniskā attīstībā un dažādo, tostarp attālāko, reģionu attīstības atšķirību likvidācijā;

C.	tā kā EIB parakstītā kapitāla apmēru, kas 2006. gada 31. decembrī sasniedza EUR 163,7 miljardus, no kuriem dalībvalstis apmaksājušas EUR 8,2 miljardus;

D.	tā kā EIB statūtos paredzēts, ka tās piešķirto aizdevumu un garantiju summa nedrīkst pārsniegt 250 % no tās parakstītā kapitāla summas;

E.	tā kā EIB nav pakļauta “Bāzeles II” prasībām, taču tā nolēma labprātīgi ievērot šos noteikumus, ciktāl tie piemērojami tās darbībai;

F.	tā kā Luksemburgas Finanšu sektora uzraudzības komitejas, lai gan tikai kā neformālas un padomdevējas struktūras, piekrišana cieši sekot EIB risku pārvaldības politikai, atstājot EIB ziņā “Bāzeles II” sistēmas piemērošanas pamata noteikšanu atbilstīgi tās vajadzībām;

tā kā EIB par vienu no savām prioritātēm ir noteikusi drošu un ilgtspējīgu enerģijas piegādi papildus šādām prioritātēm — ekonomikas un sociālā kohēzija, atbalsts pētniecībai, tehnoloģijām un jauninājumiem, Eiropas transporta un enerģijas (TEN) tīkli, vides dzīvotspēja ilgtermiņā, cīņa pret klimata pārmaiņām un atbalsts maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU);

H.	tā kā Eiropas Savienības vajadzības infrastruktūru finansējuma jomā ir apjomīgas un tiek lēstas EUR 600 miljardi apmērā (9);

I.	tā kā EIB ir ļoti svarīga loma TEN tīklu attīstībā, paredzot šim nolūkam dažādus instrumentus un mehānismus;

J.	tā kā ES ir grūtības Eiropas mēroga projektu finansēšanā, piemēram, Galileo projekta finansēšanā;

K.	tā kā EIB cilvēkresursi ir kvalitatīvi, jo īpaši finanšu inženierijas jomā un projektu īstenošanas jomā;

L.	tā kā EIB ir izcila loma projektu finansēšanā jaunattīstības valstīs;

Vispārīgi jautājumi

1. pauž gandarījumu par EIB 2006. gada darba pārskatu un mudina to turpināt darbību Eiropas tautsaimniecības attīstībai, lai nodrošinātu izaugsmi, darba vietu radīšanu, reģionu un sociālo kohēziju;

2. pauž gandarījumu par EIB darba pārredzamību un pilnīgu sadarbību ar Parlamentu;

3. aicina vienlaicīgi ar EAF budžeta izpildes apstiprinājuma procedūru vismaz reizi gadā rīkot EIB un Eiropas Parlamenta Budžeta kontroles komitejas informācijas sesiju par Eiropas Attīstības Fonda (EAF) ieguldījumu mehānismu;

Budžeta kontrole un vadība

4. aicina EIB darīt visu, lai saglabātu kredītvērtējumu AAA, kas ir bankas darbības un aizdevumu labāko likmju garants, piemērot savu piesardzīgo politiku šādai nostājai, tomēr neatstājot novārtā ilgtermiņa ieguldījumus;

5. uzsver, ka EIB piekopj “nulles līmeņa iecietības” politiku attiecībā uz krāpšanos un korupciju, pauž gandarījumu par izmeklēšanu skaita palielināšanos, kā arī par pastiprināto sadarbību ar Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF); aicina EIB, pieņemot krāpšanas novēršanas politiku un procedūras, iekļaut pasākumus, lai:

i)	izveidotu administratīvu izslēgšanas mehānismu uzņēmumiem, kurus Banka vai citas daudzpusējas attīstības bankas atzinušas par vainīgām korupcijā,

ii)	izveidotu ziņotāju aizsardzības politiku un

iii)	pārskatītu spēkā esošās iepirkumu vadlīnijas;

6. pauž gandarījumu par to, ka ir sūdzību birojs, kurā tiek saņemtas un apstrādātas sūdzības no ārpuses, kā arī pārsūdzības mehānisms attiecībā uz sūdzībām, kas iesniegtas, izmantojot Eiropas ombuda starpniecību; atzinīgi vērtē un aktīvi atbalsta Eiropas ombuda un EIB dialogu; tāpēc aicina EIB pārskatīt iekšējo sūdzību mehānismu un pieņemt jauna pārsūdzības mehānisma vadlīnijas, kas attiektos uz visām EIB finansētajām darbībām;

7. atzinīgi vērtē EIB vēlmi strādāt pārskatāmi saistībā ar tās izziņošanas politiku, kā arī to, ka sabiedrības rīcībā tiek nodota plaša informācija, tostarp ik gadus finansēto projektu saraksti un šo projektu īsu apraksti; mudina EIB attīstīt tās operāciju novērtēšanas dienesta darbību, kas veic projektu un programmu reprezentatīva parauga ex post izvērtēšanu;

Grāmatvedības kontrole, uzraudzības pārbaudes un rezultātu izmērīšanas mehānismi

8. atzīmē ārējās revīzijas labvēlīgo viedokli un pārbaudes komitejas gada pārskata secinājumus; atkārtoti pauž vēlmi, lai EIB būtu pakļauta tādiem pašiem uzraudzības noteikumiem kā kredītiestādes, kā arī saprātīgai uzraudzības pārbaudei, tai pat laikā konstatējot, ka acīmredzot šādi noteikumi netiek piemēroti līdzīgām starptautiskām finanšu institūcijām;

9. prasa izveidot neatkarīgu reglamentējošu misiju, lai pārraudzītu EIB finanšu situācijas kvalitāti, precīzu rezultātu izmērīšanu un profesijas rīcības kodeksa noteikumu ievērošanu, iesaka to īstenot, vienlaikus stiprinot EIB neatkarīgo Revīzijas komiteju;

10. iesaka EIB vērsties Eiropas Banku uzraugu komitejā (CEBS), lai gūtu atzinumu par šo regulatīvo misiju, kurai jāprecizē, kas varētu to pildīt, kamēr tiek izveidots īsts Eiropas Banku regulators; izsaka priekšlikumu apsvērt visus risinājumus, piemēram, Eiropas Banku uzraugu komitejas līdzdalību, valsts regulatora līdzdalību, vairāku valstu regulatoru līdzdalību, ik gadus rotējot;

11. atzinīgi vērtē EIB par veikto Starptautisko finanšu pārskatu standartu (IFRS) iekļaušanā konsolidētajos pārskatos, kā arī Eiropas Investīciju Fonda pārskatos, kuros 2006. saimnieciskajā gadā pirmo reizi tika piemēroti Starptautiskie finanšu pārskatu standarti;

12. ar nosacījumu, ka visa informācija tiek sniegta trešām personām, piekrīt EIB šaubām par Starptautisko finanšu pārskatu standartu piemērošanas steidzināšanu attiecībā uz uzņēmuma gada pārskatiem, kamēr šajā jautājumā dalībvalstis nav panākušas konsensu, jo īpaši attiecībā uz uzkaiti pēc patiesās vērības, kas var izraisīt lielu nestabilitāti, nosakot EIB nekonsolidētos finanšu rezultātus;

13. tomēr iesaka tehniski uzraudzīt šo jautājumu, kas kļūs būtiski svarīgi attiecībā uz uzskaites rezultātu iesniegšanu, pieņemšanu, veicot operācijas saistībā ar riska kapitālu, MVU finansēšanu, kā arī ar nepieciešamo finanšu inženieriju, ko ES nāksies ieviest savas infrastruktūras finansēšanai;

14. pieņem zināšanai EIB pieņemtās metodes, lai izvērtētu aizdevumu risku, lai varētu izlabot trūkumus, kas radušies pieredzes trūkuma dēļ saistībā ar aizdevumu radītajiem zaudējumiem, vienlaikus pievēršot uzmanību vajadzībai veikt preventīvus pasākumus, minimizējot riskus attiecībā uz finanšu resursu maksimālu aizsardzību, lai nodrošinātu Eiropas politikas mērķu īstenošanu;

15. pieņem zināšanai veiktos pasākumus, lai pārvarētu šīs grūtības, pamatojoties uz iekšējo un ārējo rādītāju transponēšanas tehniku, un vēlas saņemt informāciju par jaunajām metodēm, kas tika ieviestas, lai novērtētu EIB klientus un izvērtētu aizdevumu risku; atzīmē, runājot par operācijām pārvēršanai vērtspapīros, ka pašreiz izmantojamā vienkāršotā procedūra nākotnē var tikt pārskatīta;

16. pauž vēlmi attiecībā uz “Bāzeles II” piemērošanu, ka EIB var parādīt savas spējas veikt uzdevumu attiecībā uz pašu kapitālu, proti, EUR 33,5 miljardiem, kā arī saglabāt labāko kredītvērtējumu AAA;

Stratēģija un mērķi

17. atzinīgi vērtē jaunās 2007.—2009. gada stratēģijas virzienus, kurā iekļauta pievienotās vērtības nostiprināšana, pakāpeniska riska uzņemšanās, tostarp pasākumos MVU un vietējo pašvaldību labā, jaunu finanšu instrumentu izmantošana un sadarbības stiprināšana ar Komisiju; bez iebildumiem atbalsta bankas darbības plānu 2007.—2009. gadam;

Jaunās stratēģiskās prioritātes un instrumenti

18. atzinīgi vērtē drošas, konkurētspējīgas un ilgtspējīgas enerģētikas, tostarp alternatīvu un atjaunojamu enerģijas avotu, iekļaušanu kā vienu no galvenajiem EIB darbības virzieniem un aicina izstrādāt videi draudzīga finansējuma kritērijus saskaņā ar ES stratēģiskajiem mērķiem mazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas;

19. atzinīgi vērtē to, ka ilgtspējīga attīstība joprojām ir būtiska EIB prasība; it īpaši atzinīgi vērtē EIB par tās lieliskajiem rezultātiem attiecībā uz darbību aizdevumu jomā vides aizsardzībai, sociālajai un ekonomiskajai kohēzijai; mudina EIB stiprināt vides un sociālo politiku, turpmāk uzlabot un atjaunināt pašreizējos standartus, jo īpaši ārējo aizdevumu darbībās; prasa EIB precizēt novērtēšanas procesa mērķus un metodes, kā arī iekļaut vairāk dažādu sociālu un vides faktoru savās darbībās, kā arī nodrošināt darbības atbilstību Eiropas Konsensam attīstības jomā un ANO Tūkstošgades attīstības mērķiem, jo īpaši attiecībā uz Āfriku; prasa EIB nodrošināt tās aktīvu sadarbību ar pilsonisko sabiedrību, jo īpaši, izmantojot apspriežu procedūru;

20. atzinīgi vērtē EIB noslēgtos pamatnolīgumus ar Komisiju — Riska dalīšanas finanšu mehānismu (RDFM) un aizdevumu garantiju instrumentu Eiropas Transporta tīklu projektu finansēšanai (LGTT); mudina Komisiju un EIB veidot vairāk kopīgu instrumentu Eiropas Savienības politikas jomu atbalstam, vienlaikus cenšoties vairāk piesaistīt privāto kapitālu, lai pilnībā nodrošinātu EIB prioritāro mērķu īstenošanu;

Lielu infrastruktūras projektu finansēšana

21. atgādina, ka EIB jāizvairās no jebkādas konkurences ar privāto sektoru, lai gan tās darbības papildina privātā sektora darbības, meklējot optimālo sviras efektu Eiropas projektu finansēšanai;

22. atkārtoti mudina EIB prioritāti piešķirt Eiropas Transporta tīklu, jo īpaši pārrobežu infrastruktūru finansēšanai, kas padara iespējamu valstu tīklu savienojamību, kas ir būtisks tādas tirgus ekonomikas elements, kurā īpaša uzmanība pievērsta sociālajai kohēzijai; aicina EIB attiecībā uz Eiropas Transporta tīklu finansējumu piešķirt prioritāti tiem infrastruktūras un transporta projektiem, kuru ietekme uz ogļskābās gāzes emisiju ir mazāka vai negatīva;

23. iesaka Komisijai, ņemot vērā EIB cilvēkresursu kvalitāti, tās neatkarību, kā arī pieredzi lielu infrastruktūru finansēšanā, tai uzticēt stratēģiskas analīzes uzdevumu attiecībā uz infrastruktūru finansēšanu, ņemot vērā līdzsvarotas reģionālās attīstības vajadzību un neizslēdzot nevienu hipotēzi — subsīdijas, dalībvalstu parakstītā kapitāla iemaksu EIB kapitālā, aizdevumus (tostarp EIB aizdevumus, jo īpaši tos, kas attiecas uz speciālaizdevumiem dalībvalstīm (11)); inovatīvus instrumentus, piemēram LGTT un RSFM, finanšu inženieriju, kas pielāgota ilgtermiņa projektiem, kuru rentabilitāte nav tūlītēja, garantiju sistēmas izveidi, investīcijām paredzētas ES budžeta iedaļas izveidi, Eiropas, valsts un vietējo iestāžu finanšu konsorciju izveidi, valsts un privātā sektora partnerību u. c.;

Atbalsts MVU

24. aicina EIB nodrošināt, ka pietiekams riska kapitāls tiek nodots MVU rīcībā, kuriem ir lielas grūtības riska kapitāla piesaistē, atzinīgi vērtē kopējās iniciatīvas (JEREMIE — Eiropas apvienotie resursi mazajiem, vidējiem un mikrouzņēmumiem), ko 2005. gadā izveidoja Komisijas Reģionālās politikas ģenerāldirektorāts un EIB, lai uzņēmumi varētu vieglāk piekļūt finanšu inženierijas mehānismiem, mudina veidot Konkurētspējas un inovāciju programmu saistībā ar Lisabonas darba kārtības prioritātēm;

25. atgādina, ka Parlaments ir apstiprinājis ES līdzdalību EIF kapitāla palielināšanā, lai EIF rīcībā nodotu tā uzdevumu veikšanai un ekonomiskās un sociālās kohēzijas politikas īstenošanai nepieciešamos līdzekļus;

26. apstiprina nepieciešamību labāk reaģēt uz tirgus nepilnībām attiecībā uz MVU finansēšanu un aicina Komisiju, EIB un EIF turpināt augšupēji (piemēram, tehnoloģiju nodošana) un pakārtoti (starpfinansējums) dažādot Kopienas riska kapitāla finanšu instrumentus, kā arī veicināt mikrokredītu attīstību Eiropā saistībā ar jauno Eiropas Iniciatīvu mikrokredītu attīstībai nolūkā atbalstīt izaugsmi un nodarbinātību (COM(2007)0708);

Atbalsts projektu īstenošanai

27. uzsver EIB kompetences lomu projektu izveidē, tostarp pateicoties programmai JASPERS (Kopējā palīdzība projektu sagatavošanai Eiropas reģionos); atgādina ka nozīmīga EIB darba pievienotā vērtība ir tās inženierijas kapacitāte, izstrādājot projektu finansējumu un valsts un privātā sektora partnerību arī saistībā ar Eiropas valsts un privātā sektora partnerības konsultāciju centru (EPEC), un prasa EIB uzlabot saziņu ar tiem, kas atbildīgi par projektiem vietējā līmenī par to tehnisko palīdzību, ko tā var sniegt;

28. atzinīgi vērtē to, ka EIB atver jaunus birojus dalībvalstīs, kas ļaus padarīt EIB redzamāku, kā arī ļaus tai būt tuvāk tiem, kas ir atbildīgi par projektiem, lai atvieglotu to īstenošanu, un palīdzēs EIB izveidot ciešāku saikni ar organizācijām, institūcijām un vietējām iestādēm, veicinot ES līdzsvarotas reģionālās attīstības politiku un to valstu ātrāku iesaistīšanu, kuras ir ES kopš 2004. gada;

Darbības ārpus Eiropas Savienības

29. ar gandarījumu atzīmē labvēlīgos atzinumus par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu ieguldījumu un partnerības instrumenta (FEMIP) darbu; pamatojoties uz šo pārskatu, pauž gandarījumu par Padomes aicinājumu vēl vairāk izvērst FEMIP, lai stiprinātu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerību; šai sakarā pauž cerību, ka EIB uzticētās aizdevumu pilnvaras 2007.—2013. gadam, ko papildina atbilstoši budžeta finanšu resursi, ļaus paātrināt reģionu tautsaimniecības integrācijas procesu;

30. aicina EIB jaunattīstības reģionos darbību veikt saskaņā ar Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti, kas pieņemta, kā arī nodrošināt atbilstību Eiropas Konsensam attīstības jomā, it īpaši attiecībā uz efektīva atbalsta sniegšanu, savstarpējas atbildības palielināšanu un izmērāmu attīstības rādītāju izmantošanu;

31. uzskata, ka FEMIP joprojām jābūt tam pamatam, uz kura balstās visas Eiropas iniciatīvas vērienīgā uzdevuma — Vidusjūras baseina turpmākās attīstības — izpildei;

32. mudina EIB turpināt savu dažādo pasaules valūtu emisiju politiku, tostarp jauno tirgus ekonomikas valstu valūtu emisiju, vienlaicīgi nodrošinoties pret maiņas riskiem;

* *

33. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un EIB, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) Protokoli, kas pievienoti Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam.

(2) OV C 287 E, 29.11.2007., 544. lpp.

(3) OV L 107, 25.4.2007., 5. lpp.

(4) Lieta C-15/00, Komisija/EIC, Krājums 2003, I-07281.

(5) OV L 414, 30.12.2006., 95. lpp.

(6) OV L 162, 22.6.2007., 1. lpp.

(7) OV L 412, 30.12.2006., 1. lpp.

(8) OV L 310, 9.11.2006., 15. lpp.

(9) PE 379 207, IP/B/TRAN/IC/2006-184.

(10) Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kas tikās Padomē, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgais ziņojums par Eiropas Savienības attīstības politiku: “Eiropas Konsenss” — Eiropas konsenss attīstības jomā (OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.).

(11) EIB reglamenta 6. pants.

29.10.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 259/22

Pilsoniskās sabiedrības loma narkotiku apkarošanas politikā Eiropas Savienībā

P6_TA(2008)0169

Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. aprīļa rezolūcija par Zaļo grāmatu par pilsoniskās sabiedrības lomu narkotiku apkarošanas politikā Eiropas Savienībā (2007/2212(INI))

(2009/C 259 E/05)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 2004. gada 15. decembra ieteikumu Padomei un Eiropadomei par ES narkotiku apkarošanas stratēģiju (2005—2012) (1),

—	ņemot vērā Komisijas 2006. gada 26. jūnija Zaļo grāmatu par pilsoniskās sabiedrības lomu Eiropas Savienības narkotiku apkarošanas politikā (COM(2006)0316),

—	ņemot vērā ziņojumu un atbildes, kas saņemtas par publiskās apspriešanās rezultātiem, kura īstenota saskaņā ar iepriekš minēto Zaļo grāmatu, kas publicēta 2007. gada 18. aprīlī (2),

—	ņemot vērā ES līguma VI sadaļu un it īpaši tā 29. pantu un 31. panta 1. punkta e) apakšpunktu,

—	ņemot vērā starptautiskos, Eiropas Savienības un valsts instrumentus cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzībai un it īpaši tiesību uz dzīvību un veselību aizsardzībai,

—	ņemot vērā ANO 1961. gada 30. marta konvenciju par narkotiskajam vielām, kas grozīta ar 1972. gada 25. marta Ženēvas protokolu, kā arī ANO 1971. gada 21. februāra konvenciju par psihotropām vielām un ANO 1988. gada 19. decembra Konvenciju par narkotiku un psihotropo vielu nelegālu apgrozījumu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Regulu (EK) Nr. 1920/2006, ar ko izveido Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centru (3) un aizvieto iepriekšējos tiesību aktus,

—	ņemot vērā Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra 2007. gada ziņojumu (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 25. septembra Lēmumu Nr. 1150/2007/EK), ar ko laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam kā daļu no vispārējās programmas “Pamattiesības un tiesiskums” izveido īpašu programmu “Narkomānijas novēršana un informēšana par narkomāniju” (5) un it īpaši šā lēmuma 2. līdz 7. pantu,

—	ņemot vērā 2006. gada 21. decembra Komisijas dienestu darba dokumentu, kurā iekļauts 2006. gada progresa pārskats, īstenojot ES Rīcības plānu narkotiku apkarošanā no 2005. līdz 2008. gadam (SEC(2006)1803),

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 10. decembra paziņojumu par 2007. gada progresa pārskatu par ES Narkomānijas apkarošanas rīcības plāna (2005.–2008. gadam) īstenošanu (COM(2007)0781),

—	ņemot vērā ES Narkomānijas apkarošanas rīcības plānu (2005.–2008. gadam), ko Padome pieņēma 2005. gada jūnijā (6),

—	ņemot vērā Padomes 2005. gada 10. maija Lēmumu 2005/387/TI par informācijas apmaiņu, riska novērtējumu un kontroli attiecībā uz jaunām psihoaktīvām vielām (7),

—	ņemot vērā ES Narkotiku apkarošanas stratēģiju (2005.–2012. gadam), kuru apstiprināja 2004. gada 16.–17. decembra Eiropadome (8),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regulu (EK) Nr. 273/2004 par narkotisko vielu prekursoriem (9),

—	ņemot vērā Politisko paziņojumu par narkotikām un rezolūcijas, kas pieņemtas 1998. gada 10. jūnija ANO Ģenerālās asamblejas īpašajā sesijā (UNGASS),

—	ņemot vērā ANO pasākumus un īpaši Narkotisko vielu apkarošanas komitejas 51. sesiju, kura notika 2008. gada 10.–14. martā (10),

—

ņemot vērā Balto grāmatu par Eiropas pārvaldību (COM(2001)0428) un Komisijas paziņojumus “Uz padziļinātu apspriežu un dialoga kultūru — Vispārējie principi un pamata prasības attiecībā uz apspriedēm ar ieinteresētajām personām” (COM(2002)0704) un “Stratēģiskie mērķi 2005.–2009. gadam — Eiropa 2010: partnerattiecības Eiropas atjaunošanai — uzplaukums, solidaritāte un drošība” (COM(2005)0012),

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A6-0073/2008),

tā kā ir jāveicina padziļināts dialogs starp un ar dažādiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem (starpvalstu, valsts, reģionālā un vietējā līmenī) Eiropas Savienības mērogā, lai uzlabotu lēmumu par narkotiku apkarošanas politiku izstrādāšanu, īstenošanu un novērtēšanu gan dalībvalstīs, gan ES līmenī;

B.	tā kā pilsoniskās sabiedrības organizēšana Eiropas līmenī acīmredzami ir pievienotā vērtība no valsts, reģionālā un vietējā līmeņa pilsoniskās sabiedrības organizāciju viedokļa;

C.	tā kā pilsoniskā sabiedrība var sniegt plašu pieredzi noteiktos narkotiku apkarošanas politikas aspektos, piemēram, profilaksē, informācijas sniegšanā, atbalsta sniegšanā tiem, kas vēlas atbrīvoties no atkarības, un sociālajā reintegrācijā;

D.	tā kā svarīgākais ES narkotiku apkarošanas stratēģijas mērķis 2005.–2012. gadā ir nodrošināt precīzu informāciju un stiprināt pilsoniskās sabiedrības lomu narkotiku apkarošanā;

E.	tā kā Zaļā grāmata par pilsoniskās sabiedrības lomu narkotiku apkarošanas politikā Eiropas ES un Pilsoniskās sabiedrības forums narkotiku apkarošanas jomā ir pirmais praktiskais solis, lai sasniegtu šo mērķi;

F.	tā kā lielākā daļa organizāciju, kas atsaucās uz Komisijas ieteikumu, ļoti pozitīvi novērtēja ideju esošo tīklu tematisko sasaisti;

G.	tā kā pastiprinātai sinerģijai starp pilsonisko sabiedrību un ES iestādēm un struktūrām ir būtiska nozīme, lai izveidotu attiecības, kas būtu balstītas uz pastāvīgām konsultācijām, un veicinātu apmaiņu ar informāciju un paraugpraksēm, īpaši ņemot vērā zinātnes ieguldījumu;

H.	tā kā ir īpaši svarīgi to pilsoniskās sabiedrības organizāciju veiktie pasākumi un lomas pastiprināšana, kuras ir iesaistītas sadarbībā ar trešām valstīm un alternatīvu un ilgtspējīgu stratēģiju popularizēšanā, lai risinātu ar narkotikām saistītas problēmas;

I.	tā kā tādi publiskie plašsaziņas līdzekļi kā internets ir jāiekļauj visās ierosinātajās struktūrās dialogam vai konsultācijām ar izvēlētajiem tīkliem par konkrētiem jautājumiem, ko papildinātu visu ieinteresēto dalībnieku atklāta apspriešanās;

J.	tā kā nozīmīgajam ieguldījumam, ko pilsoniskā sabiedrība var sniegt šajā jomā, jāpapildina un jāpastiprina dalībvalstu un starptautisko organizāciju ievērojamā atbildība, sadarbojoties cīņā pret narkotiku ražošanu un izplatīšanu līdzīgi kā attiecībā uz terorismu;

K.	tā kā ES iestāžu centieni plašāk iesaistīt pilsonisko sabiedrību narkotiku apkarošanas politikas jomā palīdzētu tām atbilstīgi novērtēt pašreizējās stratēģijas;

L.	tā kā jēdzienu “narkotikas” ir paredzēts attiecināt uz narkotiskām un psihotropām vielām, kā to nosaka iepriekš minētās ANO konvencijas;

M.	tā kā narkotiku lietošana var īpaši apdraudēt jaunu meiteņu un sieviešu veselību, it īpaši attiecībā uz grūtniecību vai HIV/AIDS pārnēsāšanu;

N.	tā kā to vīriešu skaits, kuri piedalās ārstēšanās programmās, pārsniedz šādu sieviešu skaitu un tā kā pašlaik aptuveni 20 % no tiem, kuri piedalās narkomānijas ārstēšanas programmās ES, ir sievietes;

O.	tā kā ir atklātas būtiskas atšķirības narkotiku lietošanas līmeņos un veidos starp vīriešiem un sievietēm; tā kā pētījumi parāda ievērojamas fizioloģisko un psihosociālo faktoru atšķirības atkarībā no dzimuma saistībā ar atkarības izveidošanos, riska uzņemšanos un palīdzības meklēšanu,

1. atzīst pilsoniskās sabiedrības būtisko atbalsta lomu narkotiku apkarošanas politikas virzienu izstrādē, noteikšanā, īstenošanā un novērtēšanā; īpaši uzsver pievienoto vērtību, ko, piemērojot pašreizējo narkotiku apkarošanas politiku, sniedz zinātniski pārbaudīta un dokumentēta praksē gūtā pieredze, kompetence inovāciju jomā un informācijas apmaiņas un paraugprakses potenciāls;

2. aicina visu dalībvalstu valdības, NVO, pilsonisko sabiedrību, vecāku un profesionālās apvienības veikt plašas informācijas kampaņas par:

—	narkotiku izraisītajiem kaitējumiem fiziskajai un garīgajai veselībai, it īpaši attiecībā uz jaunām meitenēm, sievietēm grūtniecēm vai sievietēm, kas zīda bērnus, un bērniem,

—	mātes veselību un narkotiku pārnēsāšanu no mātes uz embriju,

—	nepilngadīgajiem un likumpārkāpējiem narkomāniem pieejamo ārstēšanu,

—	atbalstu vecākiem, kuru bērni lieto narkotikas;

3. atzīst, ka baznīcas un reliģiskās kopienas ir bijušas ļoti aktīvas cīņā pret narkotikām, un tāpēc to pieredze jāņem vērā narkotiku apkarošanas politikas izstrādāšanā, īstenošanā un novērtēšanā;

4. prasa, izstrādājot Eiropas līmeņa narkotiku apkarošanas politiku, stiprināt pilsoniskās sabiedrības lomu, kas ir ES narkotiku apkarošanas stratēģijas 2005.–2012. gadam pamatmērķis;

5. uzsver interneta lomu informācijas apmaiņas nodrošināšanā pārredzamā un saskaņotā veidā par ES narkotiku apkarošanas stratēģijas 2005.–2012. gadam īstenošanu un attīstību, veicinot pilsoniskās sabiedrības (arī lietotāju un dažādu aprindu) iesaistīšanu un garantētu dalību iepriekš minētā Rīcības plāna īstenošanā visos līmeņos un Pilsoniskās sabiedrības forumā narkotiku apkarošanas jomā, nodrošinot piekļuvi profilakses programmām un to efektivitāti, kā arī veicinot informētību;

6. uzsver, cik svarīgi ir sadarboties ar plašsaziņas līdzekļiem, tostarp elektroniskajiem, zinātniskās informācijas izplatīšanas jomā par narkotiku lietošanas ietekmi uz fizisko un garīgo veselību, jo īpaši attiecībā uz jaunām sievietēm un grūtniecēm; mudina šos plašsaziņas līdzekļus kļūt par galvenajiem partneriem pretnarkotiku kampaņās, ņemot vērā narkotiku ietekmi uz jauno paaudzi;

7. atzinīgi vērtē īpašās programmas “Narkotiku apkarošana un informēšana par tām” īstenošanu 2007.–2013. gadā un norāda, ka pilsoniskās sabiedrības līdzdalība ES narkotiku apkarošanas stratēģijas 2005.–2012. gadam īstenošanā un izstrādē ir īpašs šīs programmas mērķis;

8. pauž nožēlu par kavēšanos sniegt finansējumu saistībā ar šo programmu;

9. aicina Komisiju nodrošināt, lai jaunajā veselības stratēģijā 2008.–2013. gadam, it īpaši saistībā ar pilsoniskās sabiedrības organizāciju īstenoto pretnarkotiku informācijas programmu finansēšanu tiktu ņemts vērā, ka narkotiku ietekme uz sievietēm ir atšķirīga;

Forums — strukturālā dimensija

10. uzsver Pilsoniskās sabiedrības foruma narkotiku apkarošanas jomā izveides nozīmi kā pirmo soli, lai Eiropas pilsoniskās sabiedrības asociācijas praktiskāk un konstruktīvāk iesaistītos ES pasākumos saistībā ar politikas virzieniem ar mērķi nepieļautu narkotiku lietošanu un apkarot to;

11. pauž nožēlu par to, ka vairākas organizācijas to dalībnieku atlases procesā, kuri piedalās Pilsoniskās sabiedrības forumā narkotiku apkarošanas jomā, ir saskatījušas pārredzamības trūkumu, un aicina Komisiju apsvērt, kā risināt šo problēmu, cerot, ka nākotnē Forums paplašināsies pārredzamāk;

12. uzskata, ka Pilsoniskās sabiedrības forumam narkotiku apkarošanas jomā ir jābūt nevis ekskluzīvam, bet pieejamam, pārstāvot dažāda veida un dažādu slāņu uzskatus;

13. norāda, ka Pilsoniskās sabiedrības foruma narkotiku apkarošanas jomā mērķis ir nevis radīt asambleju, lai popularizētu dažādas ideoloģijas, bet veidot dialogu un tiešus kontaktus ar asociācijām aktīvai cīņai pret narkotikām gan profilakses, gan rehabilitācijas jomā un izmantot praktiskus līdzekļus, lai atbalstītu politikas virzienu izstrādi un īstenošanu ar mērķi nepieļaut narkotiku lietošanu un apkarot to, pamatojoties uz veiksmīgu pieredzi, kā arī analizēt pārrobežu problēmas Eiropas Savienībā, kuru iemesls ir atšķirīgie valstu tiesību akti, it īpaši pierobežas zonās;

14. aicina dalībvalstis apmainīties ar pašreizējo paraugpraksi narkotiku apkarošanas, profilakses un bērnu un jauniešu informēšanas jomā, kā arī, sadarbojoties ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, veicināt paraugprakses attīstību;

15. pauž nožēlu par jaunās dalībvalstis pārstāvošu organizāciju zemo līdzdalību šajā forumā; prasa, lai jauno dalībvalstu pilsoniskā sabiedrība tiktu informēta un iesaistītos vairāk, ņemot vērā šo valstu nozīmi paplašinātajā ES;

16. pauž nožēlu par to, ka pirmajā Pilsoniskās sabiedrības forumā narkotiku apkarošanas jomā, kas notika 2007. gada decembrī, nepiedalījās valstu un starpvalstu nevalstiskie tīkli, kuros īpaši līdzdarbojas sieviešu, māšu un jaunu meiteņu asociācijas, kā arī organizācijas, kas nodarbojas ar seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību jautājumiem; aicina Komisiju aktīvi sekmēt šādu organizāciju, kā arī tādu organizāciju piedalīšanos, kurām ir vērtīga pieredze attiecībā uz narkotikām un to lietošanu, lai varētu sniegt pieejamus un plaši izmantojamus specializētus pakalpojumus;

17. atbalsta Komisijas centienus noteikt Pilsoniskās sabiedrības foruma narkotiku apkarošanā jomā lomu Eiropas pieejā narkotiku apkarošanai, lai ar apspriežu starpniecību noteiktu šā foruma galīgos mērķus;

18. uzskata, ka Pilsoniskās sabiedrības forumam narkotiku apkarošanā jomā jānosaka skaidrs uzdevums, rūpīgi jāizstrādā darba kārtība, pārredzamas procedūras un reāli darba plāni, sniedzot būtisku ieguldījumu politikas veidošanas procesā;

19. pauž cerību, ka dialogs ar pilsonisko sabiedrību reāli ietekmēs ES lēmumu pieņemšanas procesu; tādēļ uzskata, ka pilsoniskajai sabiedrībai ir jāpiešķir likumīgs statuss saistībā ar mērķiem, kas noteikti ES narkotiku apkarošanas stratēģijā 2005.–2012. gadam, un turpmākām iniciatīvām, tostarp:

—	līdz ar citām neatkarīgām struktūrām forumam piedaloties Rīcības plāna 2005.–2008. gadam, ko Komisija īstenos 2008. gadā, novērtēšanā,

—	paplašinot un padarot pārredzamākas attiecības ar citām dalībvalstīm, lai nodrošinātu reālu sadarbību starp Forumu un dalībvalstīm,

—	forumam pastāvīgi piedaloties sanāksmēs, ko organizē ES prezidentūra un dalībvalstu narkotiku apkarošanas pasākumu koordinatori,

—	uzturot pastāvīgus kontaktus ar Parlamentu un kopā ar Parlamentu organizējot ikgadēju konferenci ar Forumu, kā arī sadarbojoties ar citām iesaistītajām grupām un ES iestādēm, kas darbojas narkotiku apkarošanas jomā, un novērtējot iegūtos rezultātus,

—	nodrošinot spēcīgāku sinerģiju starp Foruma un Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra (ENNUC) darbībām, kurš varētu veltīt vienu no sava ikgadējā ziņojuma sadaļām ES pilsoniskās sabiedrības darbībām;

20. aicina ENNUC apkopot statistiku par narkotiku lietošanu sieviešu vidū Eiropas Savienībā, analizēt šās lietošanas tendences, kā arī gada ziņojumā ņemt vērā narkotiku lietošanas atšķirīgo ietekmi uz vīriešiem un sievietēm, lai varētu sniegt precīzāku informāciju un veicinātu pilsoniskās sabiedrības izpratni par šo problēmu;

21. mudina tematiski sasaistīt esošos tīklus, izmantojot Pilsoniskās sabiedrības forumu narkotiku apkarošanas jomā vai arī Forumā izveidojot darba grupas vai apakšgrupas;

22. aicina ES saskaņā ar budžeta kontroli apņemties vairāk finansiāli atbalstīt Eiropas pilsoniskās sabiedrības darbības saistībā ar esošajiem projektiem un turpmākām iniciatīvām šajā jomā;

23. aicina dalībvalstis, ja iespējams, paplašināt noteikumus attiecībā uz valsts finansējumu pakalpojumiem, ko sniedz pilsoņu profesionālās organizācijas, ievērojot atbilstīgos kvalitātes nodrošināšanas kritērijus, ne tikai veselības aprūpes vai sociālo pakalpojumu jomā, bet arī kaitējuma ierobežošanas un atkarību apkarošanas pakalpojumu jomā; uzskata, ka tādējādi būtu iespējams nodrošināt, lai pakalpojumu sniegšana būtu plānota un ilgtspējīga un lai pakalpojumi atbilstu kvalitātes standartiem;

24. uzsver, ka sabiedrībai ir svarīgi paredzēt finanšu līdzekļus, lai atbalstītu brīvprātīgo organizācijas un vecāku apvienības, kas iesaistītas narkotiku lietošanas apkarošanā, jo īpaši jaunu cilvēku vidū;

Pilsoniskā sabiedrība — iekšējā dimensija

25. uzsver pilsoniskās sabiedrības nozīmi, lai sasniegtu mērķus, kas noteikti ES narkotiku apkarošanas stratēģijā 2005.–2012. gadam attiecībā uz profilakses politikas virzieniem, informācijas sniegšanu, problēmu pārvaldību saistībā ar atkarību no narkotikām un šo politikas virzienu pienācīgas īstenošanas uzraudzību;

26. aicina visas iesaistītās puses gan ES, gan dalībvalstu līmenī pievērst vairāk uzmanības jauninājumu aspektiem, saistībā ar kuriem pilsoniskās sabiedrības pieredze var palīdzēt sasniegt mērķus, kas noteikti ES narkotiku apkarošanas stratēģijā 2005.–2012. gadam, it īpaši attiecībā uz politikas virzieniem kaitējuma ierobežošanā, atbalsta sniegšanu tiem, kas atbrīvojas no atkarības, un sociālās reintegrācijas politikas virzieniem;

27. uzskata, ka ir svarīgi stiprināt ES līmeņa dialogu ar organizācijām, kas pārstāv narkotiku lietotājus, jo tas ir būtisks aspekts, lai risinātu sociālās reintegrācijas problēmas un sniegtu atbalstu tiem, kas atbrīvojas no atkarības;

28. aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību veicināt vienlīdzīgu piekļuvi programmām, slēpto iedzīvotāju un riska grupu drošu uzraudzību, kā arī paplašināt iespējas, lai nodrošinātu īstenoto programmu ilgtspējīgumu un efektivitāti;

29. aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas, kuru mērķis ir:

—	pastiprināt profilaksi un vairāk informēt par narkotiku un psihotropo vielu lietošanas risku darba vietās un jaunatnes vidū,

—	ārstēt ieslodzītos narkomānus,

—	ar sociālo organizāciju un arodbiedrību atbalstu īstenot sīki izstrādātus profilakses pasākumu plānus, lai apkarotu narkotiku un psihotropo vielu lietošanu pilsētu apdraudētajās teritorijās, jo īpaši jaunatnes vidū, apmierinot turienes iedzīvotāju fiziskās un garīgās veselības vajadzības,

—	kopā ar vecāku, studentu un pasniedzēju organizācijām un zinātniekiem organizēt skolās dažādām iedzīvotāju grupām paredzētas informācijas un profilakses kampaņas par narkotikām un to graujošo ietekmi uz veselību un sabiedrisko dzīvi,

—	īstenot kaitējuma ierobežošanas politikas virzienus, strādājot tiešā kontaktā ielās un nabadzīgos pilsētu un lielpilsētu rajonos,

—	izstrādāt un īstenot īpašus reintegrācijas projektus ielu bērniem un sociāli nelabvēlīgām ģimenēm;

30. norāda uz pieaugošajām bažām par to, ka sievietēm var nebūt pieejama ārstēšana, ņemot vērā, ka nav sociālā un ekonomiskā atbalsta un it īpaši to, ka viņām ir jāveic bērnu aprūpes pienākumi, kas ir noteikti kā faktori, kas var kavēt sievietes izmantot narkomānijas ārstēšanas pakalpojumus; norāda, ka to dienestu, kuri sniedz bērnu aprūpes pakalpojumus, klientu vairākums ir sievietes, salīdzinājumā ar tiem dienestiem, kuri šādus pakalpojumus nesniedz;

31. aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību pierobežu apgabaliem, kuros bieži jārisina problēmas saistībā ar valstu atšķirīgo tiesību aktu par narkotikām ietekmi;

32. atbalsta pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbību, pilnībā apzinoties mērķi apkarot narkotiku un to atvasinājumu lietošanu nepilngadīgo vidū;

33. aicina Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru veikt analīzi par narkotiku apkarošanas politikas virzienu ietekmi un novērtēt to efektivitāti, kā arī, vai un ciktāl šādi politikas virzieni ir pārsnieguši pilnvaras un noveduši pie individuālo tiesību pārkāpumiem;

34. uzsver nepieciešamību balstīt narkotiku apkarošanas politikas virzienus uz drošiem zinātniskiem pierādījumiem, kas iegūti sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību ar narkotikām saistītu pētījumu jomā, atzīstot nepieciešamību attīstīt uz pētījumiem un faktiem balstītus politikas virzienus un īstenot uz faktiem balstītas darbības, tostarp ar veselību saistīta kaitējuma novēršanas un ierobežošanas pasākumus;

35. aicina dalībvalstis attīstīt kopīgas darbības un veidot kopīgus izpilddienestus starp tiesībaizsardzības iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, it īpaši vietējo kopienu līmenī;

Pilsoniskā sabiedrība — ārējā dimensija

36. atzīst pilsoniskās sabiedrības nozīmi saistībā ar Eiropas narkotiku apkarošanas politikas ārējo dimensiju un ņem vērā to, ka ES ir pasaules līdere cīņā pret narkotikām attiecībā uz ārējo programmu un iniciatīvu finansēšanu;

37. aicina apsvērt un atbalstīt ārēju ES stratēģiju, kas ilgtspējīgi, reāli un praktiski ietekmētu situāciju reģionos, kuros ražo narkotiku izejvielas;

38. uzsver to Eiropas organizāciju pieredzi, kuras ir iesaistītas vietējās ražošanas pārveidē uz ražošanu terapeitiskiem un citiem medicīniskiem mērķiem, tajā pašā laikā atgādinot, ka šī ražošana nepārtraukti jāpakļauj visstingrākajai kontrolei;

39. aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt sadarbības veidus ar Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas ir iesaistītas vienīgi likumīgos nolūkos no kokas lapām iegūtu vielu popularizēšanā, lai sniegtu efektīvu ieguldījumu (absorbējot izejvielas) starptautiskajos pasākumos cīņā pret narkotiku tirdzniecību, tajā pašā laikā nodrošinot šādu vielu drošu lietošanu;

40. aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot Padomes 2007. gada 25. oktobra ieteikumu par opija ražošanu Afganistānā medicīniskiem mērķiem (11) un atbalstīt pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas sadarboties ar valstīm, kurās ražo narkotikas, cīņai pret narkotikām, un norāda uz šādu pasākumu pozitīvo ietekmi uz šo valstu demokratizācijas procesu; uzsver, ka ir svarīgi veicināt parauga izmēģinājuma programmas, piemēram, “magones medicīnai”, kas ir paredzētas, lai pārveidotu daļu no nelegālās magoņu audzēšanas par legālu tādu pretsāpju līdzekļu rūpniecisku ražošanu, kuru pamatā ir opijs, un apsvērt ieguvumus, ko var sniegt licenču piešķiršana magoņu izmantošanai medicīniskiem nolūkiem, kā arī noteikt, kā to varētu paveikt un kā šo ražošanu kontrolētu ANO uzraudzībā;

41. aicina Komisiju kopā ar pilsonisko sabiedrību pētīt iespējas apkarot nelegālās magoņu plantācijas Afganistānā, izsmidzinot vielas, kas nav kaitīgas cilvēkiem, dzīvniekiem vai videi;

42. aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot sadarbības priekšrocības, iesaistot dalībvalstu pētniecības institūtus, pētniecības organizācijas un medicīniskos pārskatus, kā arī pētniecības centrus, asociācijas, specializētus institūtus un pilsoniskās sabiedrības dalībniekus, kas pēdējos gados ir snieguši ieguldījumu politikas virzienos narkotiku tirdzniecības apkarošanai un analīzē par ģeopolitisko situāciju un ekonomisko plūsmu, ko rada starptautiskā narkotiku tirdzniecība;

43. vērš uzmanību uz sadarbības veicināšanu starp Eiropas asociācijām un starptautiskiem asociāciju tīkliem, kas darbojas narkotiku problēmu jomā, lai veicinātu pieredzes un informācijas apmaiņu;

44. atzīmē Vīnes NVO Komitejas (NVO komiteja, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību ANO Narkotiku un noziedzības apkarošanas birojā) pieredzi un pauž cerību, ka šīs komitejas turpmākās darbības raksturos organizāciju un personu plašāka līdzdalība, ņemot vērā tādus priekšlikumus kā “Pēc 2008. gada”, kas ir iniciatīva, kuras galvenais mērķis ir veicināt pilsoniskās sabiedrības lomu, desmit gadu laikā pārskatot ANO Ģenerālās asamblejas īpašajā sesijā 1998. gadā noteiktos parametrus attiecībā uz narkotikām; ierosina izveidot līdzīgas apspriedes starp Eiropas asociācijām, lai pārskatītu ES narkotiku apkarošanas stratēģiju pēc 2012. gada;

45. uzskata, ka, lai turpmākās stratēģijas veidošanā to ņemtu vērā, desmit gadus pēc ANO Ģenerālās Asamblejas īpašās sesijas par narkotikām 1998. gadā, kuras galvenais mērķis bija desmit gadu laikā sasniegt rezultātu “pasaule bez narkotikām”, jāturpina izvērtēt pašreizējo politikas virzienu narkotiku apkarošanas jomā sasniegtos rezultātus, lai noteiktu, kuras stratēģijas bijušas sekmīgas;

* *

46. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ieteikumu Padomei un informēšanas nolūkā Eiropadomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centram, Eiropas Padomei, ANO un tās specializētajām aģentūrām.

(1) OV C 226 E, 15.9.2005., 233. lpp.

(2) http://ec.europa.eu/justice_home/news/consulting_public/news_consulting_public_en.htm

(3) OV L 376, 27.12.2006., 1. lpp.

(4) http://www.emcdda.europa.eu/html.cfm/index407EN.html

(5) OV L 257, 3.10.2007., 23. lpp.

(6) OV C 168, 8.7.2005., 1. lpp.

(7) OV L 127, 20.5.2005., 32. lpp.

(8) dokuments 15074/1/04.

(9) OV L 47, 18.2.2004., 1. lpp.

(10) http://www.unodc.org/documents/commissions/CND-Session51/CND-51_Info_Participants.pdf

(11) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0485.

29.10.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 259/29

Desmitā Eiropas Attīstības fonda programmas īstenošanu

P6_TA(2008)0171

Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. aprīļa rezolūcija par desmitā Eiropas Attīstības fonda programmas īstenošanu (2007/2138(INI))

(2009/C 259 E/06)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas noslēgts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū (1) (Kotonū nolīgums),

—

ņemot vērā Iekšējo nolīgumu, ko noslēdza dalībvalstu valdību pārstāvji, tiekoties Padomē, par Kopienas atbalsta finansējumu saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu 2008.–2013. gadam atbilstīgi ĀKK un EK Partnerattiecību nolīgumam un par tāda finanšu atbalsta piešķiršanu aizjūras zemēm un teritorijām, uz kurām attiecas EK līguma ceturtā daļa (2),

—	ņemot vērā Padomes 2007. gada 14. maija Regulu (EK) Nr. 617/2007 par desmitā Eiropas Attīstības fonda īstenošanu saskaņā ar ĀKK un EK Partnerattiecību nolīgumu (3),

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A6-0042/2008),

tā kā desmitā Eiropas Attīstības fonda (EAF) īstenošana bija atkarīga no tā, vai visas ES dalībvalstis un vismaz divas trešdaļas Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupas locekļu to ir ratificējušas ne vēlāk kā 2007. gada 30. novembrī, lai tas stātos spēkā 2008. gada 1. janvārī (Kotonū nolīguma 93. panta 3. punkts);

B.	tā kā turpināmības klauzulā ir noteikts, ka vairs nedrīkst izmantot neizmaksātos iepriekšējo EAF līdzekļus;

C.	tā kā Komisija apņēmās nodrošināt, lai devītā EAF līdzekļu pilna summa būtu izmaksāta līdz 2007. gada 31. decembrim;

D.	tā kā EAF joprojām nav iekļauti ES budžetā, kaut gan Eiropas Parlaments to vairākas reizes ir pieprasījis;

E.	tā kā fakts, ka ne Eiropas Parlaments, ne dalībvalstu parlamenti neveic EAF oficiālu pārbaudi, jo šie fondi nav iekļauti ES budžetā, liecina par demokrātijas trūkumu;

F.	tā kā pētījums par nevalstisko dalībnieku līdzdalību desmitā EAF programmas izstrādē, ko Komisija veikusi sešdesmit četrās ĀKK valstīs, liecina — kaut gan visos gadījumos bija sniegta informācija, patiesa līdzdalība konstatēta tikai pusē no pētījumā apsekoto valstu;

tā kā ES un Āfrikas valstu augstākā līmeņa sanāksme Lisabonā (2007. gada 8. un 9. decembrī) ir sākums jaunām Āfrikas un ES stratēģiskajām partnerattiecībām un rīcības plānam 2008.–2010. gadam, kuru pamatā ir “Āfrikas vienotības, Āfrikas un Eiropas savstarpējas atkarības, kopīgas piederības un atbildības principi, cilvēktiesību ievērošana un tiesiskuma un demokrātijas principi, kā arī tiesības uz attīstību”, un tā kā Eiropas Parlamenta un Panāfrikas parlamenta sanāksmē tika pieņemts arī kopīgs paziņojums, prasot parlamentiem nopietnāk iesaistīties jaunās stratēģijas īstenošanā;

H.	ņemot vērā ES un tās dalībvalstu politiskās saistības attiecībā uz palīdzību attīstības jomā, jo īpaši Āfrikai, un šīs palīdzības efektivitāti;

I.	tā kā ES ir apņēmusies līdz 2010. gadam palielināt atbalstu tirdzniecībai, nodrošinot EUR 2 000 000 000 gadā (EUR 1 000 000 000 piešķirs Komisija, EUR 1 000 000 000 — dalībvalstis);

ņemot vērā desmitā EAF līdzekļu paredzamo sadalījumu, saskaņā ar kuru aptuveni 30 % piešķirami vispārējai budžeta palīdzībai, 30 % — infrastruktūrai, 15 % — pārvaldībai (tai skaitā miera un drošības uzturēšanai), 8 % — lauksaimniecībai un lauku attīstībai un 8 % — sociālajām jomām un sociālajai kohēzijai, pārējos līdzekļus iedalot citām jomām, īpaši ekonomikas attīstībai, institucionālajam atbalstam un videi;

K.	tā kā atbilstoši desmitajam EAF pamatizglītībai un veselības aprūpei piešķirama summa, kas ir nedaudz mazāka par attiecīgo devītā EAF līdzekļu summu,

Desmitā EAF uzdevumi un mērķi

1. uzsver to, cik daudz ir likts uz spēles saistībā ar EAF īstenošanu 2008.–2013. gadā, ne tikai ņemot vērā ES un tās dalībvalstu politiskās saistības attiecībā uz palīdzību attīstības jomā, pašreizējos centienus no jauna iedzīvināt Āfrikas un Eiropas partnerattiecības, kā arī ES ieguldījumu, palīdzot sasniegt 2015. gadam noteiktos Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM);

2. pilnībā atbalsta Regulas (EK) Nr. 617/2007 1. pantā noteikto sadarbības galveno mērķi, proti, “partnervalstīs un reģionos izskaust nabadzību saistībā ar ilgtspējīgu attīstību, tostarp īstenot Tūkstošgades attīstības mērķus”; uzskata, ka svarīgākais ir īstenot šos prioritāros mērķus ar visiem šajā regulā paredzētajiem instrumentiem un atbilstīgi tajā noteiktajai īstenošanas kārtībai, un pauž nožēlu, ka noteikumi par valsts un reģionu stratēģijas dokumentiem nozīmē šo mērķu ierobežojošu interpretāciju;

3. prasa, lai EAF īstenošanu pielīdzina ES starptautiskajām saistībām, kas noteiktas EK līguma 177. panta 3. punktā;

4. uzstāj, ka EAF ir jāīsteno saskaņā ar ANO Attīstības programmas ieteikumiem par attīstības jomā piešķirta valsts atbalsta izmantošanu un ka no programmas vismaz jāsvītro ikviens pasākums, kas neatbilst attīstības jomā piešķiramas palīdzības kritērijiem, kurus noteikusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) Attīstības palīdzības komiteja; prasa attiecīgi grozīt Regulas (EK) Nr. 617/2007 2. panta 3. punktu;

5. atzinīgi vērtē centienus vienkāršot un saskaņot, kas bija jaunās Regulas (EK) Nr. 617/2007 sagatavošanas galvenā motivācija; uzskata, ka šiem centieniem nodrošināt atbilstību finanšu instrumentam sadarbībai attīstības jomā (4) ir jāstiprina Parlamenta ietekme, veicot EAF īstenošanas uzraudzību un kontroli;

6. atbalsta EAF iekļaušanu ES budžetā, lai veidotu saskaņotāku, pārredzamāku un efektīvāku sadarbību attīstības jomā un lai nodrošinātu tās demokrātisku kontroli; uzsver, ka EAF iekļaušana budžetā ir arī atbilstīgs risinājums pastāvīgajām problēmām, ko rada smagnējais un lēnais starpvalstu ratifikācijas process; prasa Padomei paredzēt EAF iekļaušanu budžetā, 2009. gadā veicot finanšu plāna vidusposma pārskatu;

7. atzinīgi vērtē to, ka EK līguma 179. panta 3. punkts, ar ko šis līgums netika attiecināts uz EAF, apzināti nav iekļauts Lisabonas līgumā, tā paverot iespēju iekļaut EAF Eiropas Savienības budžetā;

8. atgādina, ka joprojām atbalsta attīstības politikas jomu un ES saistību konsekvenci, kas jānodrošina, lai ES politikas mērķi citās jomās, kuras ietekmē attīstības politiku (tirdzniecība, vide, drošība, lauksaimniecība u. c.), nebūtu pretrunā attīstības politikas mērķiem;

9. prasa Komisijai vairāk uzmanības veltīt kvalificēta darbaspēka aizplūšanai no ĀKK valstīm uz ES un ierosināt attiecīgus pasākumus, kas palīdzētu cilvēkiem palikt savā valstī vai tajā atgriezties;

10. atgādina, ka joprojām atbalsta piederības un līdzdalības principus, uz kuriem pamatojas Kotonū nolīgums un Eiropas konsenss attīstības jomā (5);

Grafiks

11. aicina ĀKK valstis, kuras vēl nav ratificējušas Iekšējo nolīgumu un pārskatīto Kotonū nolīgumu, to izdarīt, lai iespējami drīz sāktu īstenot desmito EAF;

12. atzīmē Komisijas apņemšanos nodrošināt, lai devītā EAF līdzekļu pilna summa būtu izmaksāta līdz galīgajam termiņam — 2007. gada 31. decembrim; prasa Komisijai veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka nevienai apropriācijai nav jāpiemēro turpināmības klauzula un ka ir garantēts nepārtraukts finansējums;

13. uzsver, ka šī saistošā grafika dēļ programmas izstrādē nav izdevies pilnībā iesaistīt pilsonisko sabiedrību un valstu parlamentus, un uzstāj, ka īstenošanas posmā šie apspriežu procedūras trūkumi ir jānovērš;

Stratēģijas dokumenti un prioritārās darbības jomas

14. uzsver — lai sasniegtu Regulas (EK) Nr. 617/2007 1. pantā noteiktos mērķus, programmas izstrādē priekšroka jādod rīcībai, kas palīdz mazināt nabadzību, īpaši akcentējot ar TAM saistītās jomas, piemēram, sociālās jomas, sevišķi sabiedrības veselību un pamatizglītību; uzsver, ka apņemšanās — īstenojot finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā, līdz 2009. gadam 20 % līdzekļu atvēlēt veselības aprūpei un pamatizglītībai — ir jāattiecina uz visiem Eiropas attīstības politikas izdevumiem, arī uz EAF, lai nodrošinātu konsekvenci;

15. atzīmē Komisijas nodomu sasniegt šo mērķi, sniedzot budžeta palīdzību, bet pauž nožēlu, ka ar saņēmējvalstīm nav izstrādāta vispārēja stratēģija, lai veselības aprūpi un izglītību iekļautu valsts stratēģijas dokumentos noteiktajās prioritātēs; prasa šo jautājumu vēlreiz izvērtēt, veicot vidusposma pārskatu, lai sasniegtu mērķi — minētajām jomām piešķirtu 20 % līdzekļu;

16. uzsver, ka neatgriezeniski nabadzību var samazināt tikai tad, ja ir nodrošināta ilgtspējīga attīstība ekonomikas, sociālajā un vides jomā; turklāt uzsver, ka tādējādi visiem saistībā ar EAF veiktiem pasākumiem ir jāiekļaujas attīstības procesā, kas vērsts uz spēcīgas ekonomikas izveidi, kura nodrošina vides aizsardzību un visiem pieejamus sociālos pamatpakalpojumus;

17. uzsver — kara, pilsonisko nemieru vai politiskās nestabilitātes apstākļos ilgtspējīgu attīstību pilnībā nodrošināt nav iespējams; tāpēc uzskata, ka priekšroka dodama arī demokrātijas veidošanai un centieniem uzturēt vai atbalstīt mieru, tiesiskumu, stabilas un demokrātiskas institūcijas, kā arī cilvēktiesību pilnīgu ievērošanu;

18. uzskata, ka stratēģijas dokumentiem jāpiemēro demokrātiska kontrole un tāpēc tos nedrīkst izstrādāt un piemērot, ja nav veikta parlamentārā pārbaude; uzskata, ka stratēģijas dokumentu nodošana ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai (APA) ir būtisks ieguldījums, lai sasniegtu Kotonū nolīgumā noteikto piederības mērķi, un ir pozitīvs solis, kas veicina institucionālo pilnvaru piešķiršanu APA un Eiropas Parlamentam komitoloģijas procedūrā; prasa Komisijai nodrošināt APA ar materiālo bāzi, kas ļauj tai sekmīgi pabeigt valsts stratēģijas dokumentu pārbaudi, kā arī nodrošināt, lai APA atzinumi tiek analizēti izpildes pārskata ziņojumos, kurus sagatavo Komisija;

19. pauž nožēlu, ka Regulā (EK) Nr. 617/2007 nav nevienas skaidri noteiktas procedūras, ar ko paredz Eiropas Parlamenta, valstu parlamentu, pašvaldību un nevalstisko organizāciju (NVO) līdzdalību vai apspriešanos ar minētajām struktūrām saistībā ar valsts stratēģijas dokumentu sagatavošanu, to izpildes kontroli un novērtēšanu; prasa Padomei un Komisijai šādas apspriedes sistemātiski iekļaut plānošanas procesā;

Ar dzimumu līdztiesību saistītie jautājumi

20. pauž nožēlu, ka ar dzimumu līdztiesību saistītie jautājumi nav iekļauti kā īpaša rīcības joma; prasa pārvērtēt šo lēmumu saistībā ar EAF īstenošanas vidusposma pārskatu, attiecīgi vienojoties ar ĀKK partnervalstīm;

21. prasa Komisijai pildīt saistības, kas attiecībā uz dzimumu līdztiesību ir noteiktas stratēģijas pamatdokumentos, piemēram, dokumentā “Eiropas konsenss attīstības jomā”, ES un Āfrikas kopīgās stratēģijas dokumentā un, protams, Kotonū nolīgumā; prasa arī nodrošināt, lai ar dzimumu līdztiesību saistītie jautājumi būtu viena no ĀKK un ES partnerattiecību politiskajām prioritātēm un lai tiem būtu piešķirta pienācīga uzmanība un finansējums, īstenojot integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai; uzstāj, ka ar dzimumu līdztiesību saistītajiem jautājumiem ir jākļūst pārredzamākiem, tādēļ Komisijai gada ziņojumā ir jāiekļauj attiecīga nodaļa un īpaši kritēriji, lai nodrošinātu paveiktā darba labāku pārraudzību un kontroli;

Budžeta palīdzība

22. uzskata, ka budžeta palīdzība var būt efektīvs līdzeklis, lai izskaustu nabadzību un sasniegtu TAM, jo īpaši, ja līdzekļus pārsvarā piešķir pamatizglītībai un veselības aprūpei; atbalsta Komisijas pausto apņemšanos izmantot budžeta palīdzību kā sviru, lai palielinātu valsts budžetā šīm nozarēm piešķirto līdzekļu apjomu;

23. atgādina, ka attiecībā uz budžeta palīdzības efektivitāti un leģitimitāti ir stingri jāievēro vairāki priekšnoteikumi, proti, no vienas puses, spēcīgāka līdzekļu devēju savstarpējā koordinācija, un, no otras puses, demokrātisku noteikumu izpilde, laba pārvaldība un valsts finanšu vadības mehānisms, kuru saņēmējvalstīs kontrolē demokrātiski ievēlēts parlaments; aicina Komisiju nelokāmi pildīt šos priekšnoteikumus, pirms tā sāk īstenot kādu budžeta palīdzības programmu;

24. atbalsta Komisijas apņemšanos budžeta palīdzību tieši piesaistīt paveiktajam TAM īstenošanas procesā, kā arī veicināt TAM mērķu sasniegšanu, slēdzot “TAM līgumus”, ar ko paredz garantētu finansējumu ilgākā laikposmā un pateicoties kam palīdzība kļūst prognozējamāka;

25. prasa budžeta palīdzību vērtēt, pamatojoties uz ticamiem, pārredzamiem rādītājiem, kas ļauj novērtēt padarīto saistībā ar TAM īstenošanu, un šo novērtējumu iekļaut gada ziņojumā Eiropas Parlamentam, APA, valstu parlamentiem un NVO;

26. prasa saistībā ar budžeta palīdzību īpašus līdzekļus piešķirt visu ĀKK parlamentu veiktspējas stiprināšanai budžeta izpildes kontroles jomā;

Finansiālie stimuli

27. atgādina, ka joprojām atbalsta labas pārvaldības veicināšanu, un var piekrist principam “prēmija par labu pārvaldību”, īstenojot Kotonū nolīguma 8. pantā noteikto politisko dialogu, ja vien attiecīgie piešķiršanas kritēriji un īstenošanas noteikumi ir skaidri un pārredzami;

28. konstatē, ka vairāki Komisijas noteiktie finansiālo stimulu sadales kritēriji ir veidoti tā, ka prioritāte tiek piešķirta ziemeļvalstu interesēm, un iebilst pret jebkuru atkāpi, kas atbalsta saņemšanu pakārto citiem, nevis tikai labas pārvaldības kritērijiem;

29. pauž bažas par to, kā tiek interpretēti kritēriji, kas saistīti ar pārvaldību ekonomikas un sociālajā jomā; iebilst pret “slēpto kritēriju” obligātu noteikšanu ekonomikas un sociālajā jomā un uzskata, ka attiecīgo valsts tiesību aktu un politikas analīzes rezultātā nevajadzētu veidot prasības attiecībā uz liberalizāciju un ierobežojumu atcelšanu; iesaka pārvaldības prasības papildināt ar kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas kritērijiem; atgādina, ka par kritēriju nevajadzētu kļūt ĀKK valstu vai reģionu nostājai attiecībā uz galīgo lēmumu par piedalīšanos vai nepiedalīšanos ekonomikas partnerattiecību nolīgumos (EPN);

30. prasa Komisijai precizēt lēmumu pieņemšanas procesu, kas nosaka finansiālo stimulu sadali, un sagatavot priekšlikumus, kuri nodrošina, ka Eiropas Parlaments un NVO ir informēti par šiem jautājumiem;

Reģionālā integrācija, atbalsts tirdzniecībai un ekonomikas partnerattiecību nolīgumi

31. atgādina, ka ES ir apņēmusies palielināt atbalstu tirdzniecībai līdz EUR 2 000 000 000 gadā un 50 % no šīs papildu atbalsta summas piešķirt ĀKK valstīm, finansējumu šim palielinājumam nodrošinot ar papildu līdzekļiem; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai ES pildītu savu apņemšanos attiecībā uz atbalstu tirdzniecībai, un aicina Komisiju un Padomi ziņot par to, kā ES un tās dalībvalstis līdz šim ir pildījušas saistības, cenšoties sasniegt šo mērķi;

32. uzstāj, ka finansējums reģionālās integrācijas programmām ir jāpiešķir taisnīgi visām ĀKK valstīm vai reģioniem neatkarīgi no tā, kāds ir attiecīgās valsts galīgais lēmums attiecībā uz piedalīšanos vai nepiedalīšanos ekonomikas partnerattiecību nolīgumos; iebilst pret to, lai līdzekļu piešķiršanu reģionālās integrācijas programmām pakārtotu līdzdalībai ekonomikas partnerattiecību nolīgumos;

33. vēlreiz prasa, lai līdzekļi, kas pārsniedz vai papildina EAF, tiek izmantoti ar ĀKK valstu ekonomikas pielāgošanu EPN saistītām īpašām vajadzībām;

Līdzdalība

34. uzsver, ka, Eiropas Parlamentam a posteriori izskatot EAF budžeta izpildi, netiek nodrošināta pietiekama demokrātiska kontrole, un prasa, lai Padome nosaka Parlamentam tādu institucionālo statusu, kas attiecas uz visu plānošanas pārraudzības un novērtējuma procedūru un kas ir spēkā uz laiku līdz EAF iekļaušanai ES budžetā;

35. pauž nožēlu, ka ļoti neskaidri un neviennozīmīgi ir formulēti noteikumi, ar ko paredz ieinteresēto personu ieguldījumu Kopienas atbalsta plānošanas procesā (sk. Regulas (EK) Nr. 617/2007 2. panta 3. punktu); prasa ar EAF īstenošanu saistītajā plānošanas, pārraudzības un kontroles procesā iesaistīt Eiropas Parlamentu, valstu parlamentus, pašvaldības un reprezentatīvas NVO;

36. aicina ES dalībvalstu un ĀKK valstu parlamentus īstenot stingru parlamentāro kontroli pār izpildinstitūcijām attiecībā uz EAF plānošanu; prasa Komisijai nodrošināt viedokļu intensīvu apmaiņu ar valstu parlamentiem visos stratēģijas dokumentu sagatavošanas un izpildes kontroles procesa posmos;

37. vēlreiz apstiprina atbalstu APA aicinājumam, kas izteikts 9. sesijā 2005. gada aprīlī, ka EAF apropriāciju atbilstīga daļa ir jāizmanto parlamentāriešu un politisko, saimniecisko un sociālo līderu politiskajai izglītībai un mācībām, lai veicinātu labas pārvaldības, tiesiskuma, demokrātisko struktūru ilgtspējīgu nostiprināšanu un mijiedarbību starp valdību un opozīciju plurālisma demokrātijā, pamatojoties uz brīvām vēlēšanām;

Izpildes kontrole un rezultātu novērtējums

38. prasa, lai ar Eiropas Parlamentu, valstu parlamentiem un NVO apspriežas, 2010. gadā veicot EAF īstenošanas vidusposma pārskatu, un lai Eiropas Parlamentu informē par ieguldījumu mehānisma vidusposma pārskata rezultātiem;

39. ar gandarījumu atzīmē, ka Eiropas Parlamentam ir iesniegts Komisijas sagatavots gada ziņojums par EAF nodrošinātu atbalsta programmu īstenošanu; izskatot šo gada ziņojumu, vislielāko uzmanību pievērsīs tam, kā piešķirtais atbalsts ir palīdzējis izskaust nabadzību un kā Komisijas ieguldījums palīdzējis īstenot TAM; prasa, lai šo gada ziņojumu saņem arī APA, valstu parlamenti un NVO;

40. atzinīgi vērtē Komisijas un Eiropas Investīciju bankas (EIB) ieceri regulāri vērtēt rezultātus, īpašu uzmanību veltot paveiktajam saistībā ar TAM īstenošanu, un iesaistīt visas ieinteresētās personas, tostarp nevalstiskās organizācijas, kad būs pienācis laiks vērtēt Kopienas sniegto atbalstu, kas, protams, nozīmē Eiropas Parlamenta, valstu parlamentu un APA līdzdalību; prasa Komisijai precizēt, kādā kārtībā un cik bieži tā veiks šo novērtējumu;

41. uzsver, ka krīzes vai konflikta apstākļos ir nepieciešama parlamentāriešu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju pieredze un īpašās zināšanas, un prasa Komisijai ar tiem apspriesties, pirms tiek pieņemti Regulas (EK) Nr. 617/2007 8. panta 2. punktā noteiktie īpašie pasākumi;

Atbalsta efektivitāte

42. ar gandarījumu atzīmē atsauci uz Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti attīstības jomā un uzstāj, ka EAF programma ir jāsagatavo atbilstīgi minētajā deklarācijā formulētajiem ieteikumiem; tomēr uzsver, ka ES un ĀKK līdzsvarotas vienlīdzīgu partneru attiecības nevar veidot, tikai pamatojoties uz līdzekļu devēju saskaņotu un koordinētu rīcību, bet tām pirmkārt un galvenokārt ir jāveicina abpusējas saistības un savstarpēja atbildība, sevišķi pārvaldības jomā;

43. mudina Komisiju īstenot savu ieceri un rūpīgi kontrolēt šajā jomā paveikto, kā arī izstrādāt īpašu ziņojumu par gatavošanos 2008. gada septembrī Akrā paredzētajai augstākā līmeņa sanāksmei; prasa regulāri sagatavot un iesniegt Eiropas Parlamentam ziņojumu par atbalsta efektivitātes novērtējumu;

44. atzīst, ka Komisijas centieni ātrāk veikt maksājumus ir ļāvuši ievērojami uzlabot EAF izpildi; tomēr uzsver, ka šajā jomā vēl ir iespējami uzlabojumi, un aicina dalībvalstis tos aktīvi veicināt; prasa Komisijai sagatavot ceturkšņa pārskatus par līdzekļu izmaksu, kuri jāiesniedz Eiropas Parlamentam un APA;

45. pilnībā atbalsta pausto apņemšanos, īstenojot EAF, veicināt atbalsta prognozējamību;

Āfrikas Miera nodrošināšanas fonds

46. nelokāmi atbalsta Āfrikas Miera nodrošināšanas fonda izveidi un prasa, lai šā instrumenta pārvaldības noteikumi stiprinātu ES un Āfrikas Savienības politiskās partnerattiecības atbilstīgi ES un Āfrikas jaunās kopīgās stratēģijas pamatnostādnēm;

47. uzsver, ka Āfrikas Miera nodrošināšanas fonds ir uzskatāms par kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) instrumentu un ka pēc ESAO Attīstības palīdzības komitejas kritērijiem tas uz attīstības jomu neattiecas; šai sakarā pauž patiesu nožēlu par Padomes 2006. gada 11. aprīļa lēmumu, saskaņā ar kuru Miera nodrošināšanas fonda finansējumu ir paredzēts nodrošināt ar EAF līdzekļiem;

48. prasa Komisijai un Padomei paredzēt citu finansējumu, kas jāizdara ne vēlāk kā pēc novērtējuma, saistībā ar kuru 2010. gadā ir jāpārskata Āfrikas Miera nodrošināšanas fonda finansēšanas procedūra; veicot šo novērtējumu, prasa apspriesties ar Eiropas Parlamentu;

49. prasa apspriesties ar Eiropas Parlamentu un APA par rīcības programmu 2008.–2010. gadam un par gada darba pārskatu attiecībā uz Komisijas piešķirto līdzekļu izmantošanu;

Līdzfinansējums un saskaņotība ar citiem instrumentiem

50. atbalsta desmitā EAF programmā pirmo reizi paredzēto iespēju dalībvalstīm un citiem līdzekļu devējiem kopīgi finansēt projektus attīstības jomā;

51. iesaka šādu iespēju nodrošināt attiecībā uz citiem ES finanšu instrumentiem un vēlreiz prasa izveidot jaunu Panāfrikas līdzfinansējuma instrumentu, kas būtu plānojams un prognozējams un kam finansējumu nodrošinātu EAF, finanšu instruments sadarbībai attīstības jomā, kā arī Eiropas kaimiņattiecību politikas instruments, lai garantētu līdzekļus jaunās ES un Āfrikas kopīgās stratēģijas īstenošanai un to veicinātu;

52. vēlas, lai ĀKK un ES kopīgās programmas tiktu īstenotas, pamatojoties uz līdzfinansējumu, kas ļautu rast kopīgus risinājumus pasaules mērogā samilzušām problēmām, piemēram, attiecībā uz visiem pieejamu sabiedrisko labumu vai klimata pārmaiņām, tā palīdzot arī stiprināt politiskās partnerattiecības, kā paredzēts Kotonū nolīgumā;

* *

53. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp. Nolīgums pārskatīts ar 2005. gada 25. jūnijā parakstīto nolīgumu (OV L 209, 11.8.2005., 27. lpp.).

(2) OV L 247, 9.9.2006., 32. lpp.

(3) OV L 152, 13.6.2007., 1. lpp.

(4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (OV L 378, 27.12.2006., 41. lpp.).

(5) Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kuri tiekas Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā, kopīgā deklarācija par Eiropas Savienības politiku attīstības jomā “Eiropas konsenss” Eiropas konsenss attīstības jomā (OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.).

29.10.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 259/35

Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas 2007. gada progresa ziņojums

P6_TA(2008)0172

Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. aprīļa rezolūcija par Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas 2007. gada progresa ziņojumu (2007/2268(INI))

(2009/C 259 E/07)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Saloniku 2003. gada 19.—20. jūnija Eiropadomes prezidentūras secinājumus, kuros visām Rietumbalkānu valstīm tika apsolīts, ka tās nākotnē pievienosies Eiropas Savienībai,

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes 1993. gada 7. aprīļa rezolūciju Nr. 817 (1993) un 1993. gada 18. jūnija rezolūciju Nr. 845 (1993),

—	ņemot vērā Eiropadomes 2005. gada 16. decembra lēmumu piešķirt Bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu un ņemot vērā 2006. gada 15.—16. jūnija un 2006. gada 14.—15. decembra Eiropadomes prezidentūras secinājumus,

—	paturot prātā 1995. gada pagaidu nolīgumu starp Grieķijas Republiku un Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku,

—	ņemot vērā 2007. gada 24. jūlijā notikušās ES un Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas Stabilizācijas un asociācijas padomes ceturtās sanāksmes secinājumus,

—	ņemot vērā ES Rietumbalkānu deklarāciju, kas apstiprināta 2006. gada 11. martā Zalcburgā,

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 5. marta paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei: “Rietumbalkāni. Eiropas perspektīvas stiprināšana” (COM(2008)0127),

—	ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. februāra Lēmumu 2008/212/EK par principiem, prioritātēm un nosacījumiem, kas ietverti Pievienošanās partnerībā ar Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku (1),

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 6. novembra sagatavoto Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas 2007. gada progresa ziņojumu (SEC(2007)1432),

—	ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 13. decembra rezolūciju attiecībā uz Komisijas paziņojumu par paplašināšanas stratēģiju un galvenajiem mērķiem 2006.—2007. gadam (2),

—	ņemot vērā 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas 2006. gada progresa ziņojumu (3),

—	ņemot vērā ES un Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas Apvienotās parlamentārās komitejas 2007. gada 29.—30. janvāra un 26.—27. novembra ieteikumus,

—	ņemot vērā tā 2007. gada 24. oktobra nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam par nolīguma parakstīšanu starp Eiropas Kopienu un Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku par īstermiņa vīzu atvieglotu izsniegšanu (4),

—	ņemot vērā tā 2007. gada 24. oktobra nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam par nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Kopienu un Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku par atpakaļuzņemšanu (5),

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A6-0059/2008),

tā kā Bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai jau kopš 2005. gada ir piešķirts ES kandidātvalsts statuss, taču līdz šim brīdim vēl nav noteikts pievienošanās sarunu uzsākšanas datumus; tā kā šī ieilgusī situācija rada neapmierinātību un nenoteiktību, ņemot vērā ilgstošo reformu gaitu, ko nesen uzsākušas Skopjes iestādes;

ņemot vērā, ka ES un Rietumbalkānu deklarācijā, ko Zalcburgā 2006. gada 11. martā vienprātīgi apstiprināja visi Eiropas Savienības dalībvalstu ārlietu ministri un Rietumbalkānu valstu ārlietu ministri, ir atkārtoti norādīta labu kaimiņattiecību nozīme un nepieciešamība atrast savstarpēji pieņemamus risinājumus nenokārtotiem jautājumiem ar kaimiņvalstīm;

C.	ņemot vērā to, ka pašlaik ANO pārraudzībā starp ES dalībvalsti Grieķiju un Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku norit sarunu process, lai panāktu savstarpēji pieņemamu risinājumu attiecībā uz kandidātvalsts nosaukumu,

1. atzinīgi vērtē atjaunoto politisko vienprātību par valsts pievienošanos Eiropas Savienībai un ievērojamu progresu, kas panākts kopš iepriekšminētā pēdējā progresa ziņojuma, ko Komisija publicēja 2007. gada novembrī;

2. atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts Likums par prokuratūru un Likums par prokuroru padomi, kā arī Likums par iekšējo kopienu attiecību komiteju, uzskaitot likumus, kas jāpieņem, izmantojot divkāršā vairākuma metodi (Badintera principa piemērošana), un atzinīgi vērtē lēmumu par Tieslietu padomes galīgo iecelšanu;

3. atzinīgi vērtē Eiropas integrācijas nacionālās padomes izveidi, kuras mērķis ir iegūt daudzu partiju atbalstu ar ES saistītām reformām un kuras priekšsēdētāja ir opozīcijas līdere, kā svarīgu ES pievienošanās procesa virzītājspēku; atzīmē, ka nacionālā padome valstij nosaka institucionālās prioritātes sarunu procesa sagatavošanās posmā, precīzi nodrošinot vajadzīgo institucionālo struktūru, cilvēkresursus un budžeta finansējumu; mudina valdību un parlamentu uzturēt reformu virzību un turpināt nepārtrauktu, regulāru un konstruktīvu dialogu ar visām iesaistītajām pusēm sadarbības un vienprātības garā par valsts Eiropas darba kārtības galvenajiem jautājumiem;

4. atzinīgi vērtē neatlaidīgos centienus un valdības un parlamenta panākumus, īstenojot Ohridas Pamatnolīgumu un pieaugošo valsts etniskās daudzveidības atzīšanu; atzinīgi vērtē valdības un parlamenta apņemšanos vēl vairāk veicināt attiecības starp etniskajām grupām, kā rezultātā ir pieņemti tādi tiesību akti kā 2007. gada 8. februāra grozījumi Likumā par valsts svētkiem, kurā noteiktas dažādas etniska un reliģiska rakstura svētku dienas, kā arī arvien lielāku budžeta līdzekļu piešķiršanu, lai veicinātu mazākuma kopienu kultūras vērtības un tradīcijas; norāda uz nepieciešamību uzlabot mazākuma kopienu locekļu vienlīdzīgu pārstāvību — jo īpaši valsts administrācijā, policijā un bruņotajos spēkos un atzinīgi vērtē vienošanos par 45 likumprojektu izvēli, kurus drīkst pieņemt tikai ar Badintera vairākuma balsojumu;

5. norāda, ka atjaunotā politiskā virzība Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas integrācijai Eiropā ir stingras apņemšanās rezultāts, ko izteikuši visi politiskie spēki; atzinīgi vērtē regulāros un intensīvos dialogus, kas notiek starp četru lielāko politisko partiju (VMRO-DPMNE, SDSM, DPA un DUI) līderiem un kuru rezultātā ir pieņemti vairāki likumi, kā arī pasākumi, kas ir būtiski turpmākai integrācijai ES;

6. turklāt atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar Ohridas pamatnolīgumu valsts civildienestā strādā vairāk etnisko minoritāšu pārstāvju, un cer, ka Ohridas pamatnolīgums tiks konsekventi īstenots;

7. izsaka atzinību saistībā ar lielāko parlamentā pārstāvēto politisko partiju līderu apņemšanos turpināt darbu, lai panāktu progresu attiecībā uz vēl neatrisinātajiem jautājumiem, piemēram, par valodu lietojumu un sociālā atbalsta paketi 2001. gada konflikta upuriem;

8. atzinīgi vērtē to, ka 2007. gadā ir panākts acīm redzams progress saistībā ar cīņu pret organizēto noziedzību un korupciju, kā arī būtisks progress cīņā pret cilvēku un narkotiku tirdzniecību; aicina valdību turpināt pretkorupcijas tiesību aktu īstenošanu un tiesu varas reformas, kas stiprinās neatkarību un tiesu sistēmas kopējo kapacitāti;

9. izsaka atzinību valdībai par progresu ekonomikas jomā, vienlaikus saglabājot makroekonomisko stabilitāti; atzinīgi vērtē nodokļu politiku un uzlaboto nodokļu disciplīnu, kas ir radījusi lielākus valsts budžeta ieņēmumus; atzinīgi vērtē uzlaboto uzņēmējdarbības klimatu un pasākumus, lai samazinātu juridiskos un administratīvos šķēršļus uzņēmējdarbības uzsākšanai;

10. gaida jaunā Banku likuma pieņemšanu saskaņā ar ES acquis; atzīmē jauna likuma par Valsts banku pieņemšanas svarīgumu 2008. gadā, tādējādi stiprinot šīs bankas neatkarību, kā arī uzraudzības administratīvo kapacitāti;

11. pauž bažas par bezdarba līmeni, kas joprojām ir augsts, un mudina valdību risināt šo problēmu; īpaši norāda uz situāciju ciemos, kas robežojas ar Kosovu, kur bezdarba problēmas risināšanai ir vitāli svarīgs, lai sniegtu vietējiem iedzīvotājiem iespēju iegūt legālus ienākumus;

12. atgādina par nepieciešamību nepārtraukti īstenot Ohridas pamatnolīgumu kā instrumentu, lai sekmētu starptautiskas uzticības veidošanu, kas ir galvenais stabilitātes faktors šajā reģionā;

13. atgādina, ka 2005. gadā pieņemtajā Likumā par kopienu karogu izmantošanu, tādai minoritāšu kopienai, kas attiecīgā pašvaldībā ir vairākumā, ir atļauts izmantot savu karogu; atzīmē, ka 2007. gada 24. oktobra Konstitucionālās tiesas spriedums apstiprināja kopienas tiesības izkārt savu karogu līdzās valsts karogam un ka tas arī paplašināja tiesības izkārt etniskās kopienas karogu visām etniskajām kopienām pašvaldībā, un apstiprināja etnisko albāņu tiesības izmantot Albānijas valsts karogu kā savu etnisko simbolu; uzsver, ka tiesa arī mēģināja precizēt šo tiesību robežas, jo tā uzskatīja, ka valsts un kopienas karogiem ir atšķirīgas nozīmes, un nolēma, ka kopienu karogus nedrīkst turēt izkārtus pastāvīgi, piemēram, oficiālu valsts apmeklējumu laikā vai uz valsts iestāžu ēkām; aicina visas puses apspriest šo jautājumu saskaņā ar Ohridas pamatnolīgumu un starptautiskajiem standartiem;

14. atzinīgi vērtē valdības rīcību, lai ātri atbildētu uz Eiropas Komisijas 2007. gada progresa ziņojuma ieteikumiem un pieņemtu pārskatīto Acquis pieņemšanas nacionālo plānu saskaņā ar prioritātēm ierosinātajā 2008. gada Pievienošanās partnerībā;

15. izsaka atzinību par valsts administrācijas darbu, lai sagatavotos ES pievienošanās sarunu procesam; aicina varas iestādes turpināt valsts administrācijas reformas, lai nodrošinātu tās pilnīgu depolitizāciju, profesionalitāti, kompetenci un efektivitāti, un atturēties no jebkādas rīcības, kas varētu apdraudēt jau izveidoto administratīvo veiktspēju;

16. uzskata, ka visiem Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas politiskajiem spēkiem un etniskajām kopienām ir kopīgs uzdevums pierādīt, ka valstī vairs nav tādu konfliktu, kurus negatīvi vērtē gan valsts iekšienē, gan ārzemēs, kas pārsniedz normālu politisko viedokļu atšķirības, tostarp demokrātisku valdības iestāžu boikotēšanas, un tādējādi pierādīt, ka valsts ir gatava integrācijas procesam Eiropas Savienībā;

17. atbalsta Saloniku pilsētas Centra par demokrātiju un samierināšanu Dienvideiropā un Sorosa Fonda iniciatīvu publicēt mācību grāmatas par Balkānu vēsturi gan albāņu, gan maķedoniešu valodā, kas ir paredzētas vēstures skolotājiem un vidusskolas skolēniem, un kuru mērķis ir iekļaut dažādus skatījumus uz kopīgo pagātni, sniedzot līdzsvarotu perspektīvu un veicinot samierināšanu;

18. atzīmē, ka likumprojekts par Vēlēšanu kodeksa pārskatīšanu, kurā paredzēts palielināt parlamentu par 13 vietām, gan mazu etnisko minoritāšu pārstāvības, gan ārzemēs dzīvojošu valstspiederīgo pārstāvības interesēs, tika nodots izskatīšanai 2007. gada 27. septembrī; pauž bažas par to, ka ierosinātais likums varētu apiet Badintera vairākuma principu, kas paredzēts Ohridas pamatnolīgumā; uzsver, ka pacta sunt servanda principa ievērošana ir būtiski svarīga savstarpējās uzticības stiprināšanai; tādēļ uzskata, ka attiecībā uz Vēlēšanu kodeksa jebkādu pārskatīšanu ir vēlams panākt lielu vienprātību, piedaloties albāņu pārstāvjiem, un tic, ka notiks turpmākas apspriedes, lai to panāktu;

19. pauž cerību, ka tiks pilnībā ievēroti visi vēlēšanu likuma noteikumi, ieskaitot 27. pantu par vēlēšanu komitejas priekšsēdētāja iecelšanu; pauž cerību, ka valdošā koalīcija nodrošinās godīgas un demokrātiskas pirmstermiņa vēlēšanas atbilstoši konstitūcijai un vēlēšanu likumam;

20. vērš uzmanību uz romu kopienas nepārtraukto diskrimināciju, jo īpaši izglītības, sociālās aizsardzības, veselības aprūpes, mājokļu un nodarbinātības jomās; pauž cerību, ka drīzumā tiks īstenota valsts stratēģija romu kopienai saskaņā ar tās noteiktajiem mērķiem;

21. atzinīgi vērtē to, ka stājās spēkā vīzu režīma atvieglošanas un atpakaļuzņemšanas nolīgumi ar Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku; tomēr atzīmē, ka piekļuve ES valstīm joprojām ir liela problēma Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas pilsoņiem un Rietumbalkānu valstu pilsoņiem kopumā; uzsver, ka uz šo valsti jāattiecas piekļuves noteikumiem, kuri ir vienlīdzīgi ar Horvātijai piemērojamiem noteikumiem; tādēļ atbalsta Eiropas Komisijas iniciatīvu 2008. gada 20. februārī uzsākt dialogu par vīzu režīma liberalizāciju, lai izstrādātu ceļvedi, kura galīgais mērķis būtu bezvīzu režīms, un aicina Komisiju un dalībvalstu valdības darīt visu iespējamo, lai nekavējoties noteikti pabeigtu un īstenotu plānu pilnīgai vīzu režīma liberalizācijai;

22. šajā sakarībā atzīmē to, ka valdība ievieš pases ar biometriskiem drošības elementiem, valsts vīzu informācijas sistēmas un vīzu centra izveidi un integrētās robežu pārvaldības sistēmas īstenošanu;

23. atzinīgi vērtē pieņemto jauno Likumu par baznīcu, reliģisko kopienu un reliģisko grupu juridisko statusu, kuru sāks piemērot no 2008. gada maija, un kas ļaus uz visiem laikiem izskaust sūdzības, kuras iesniedz nelielas ticības kopienas, jo īpaši kopienas, kuras dažu pēdējo desmitgažu laikā radušās vai izveidojušās ārzemju misionāru darba rezultātā vai, atšķeļoties no pastāvošām baznīcām, par aizliegumu uzbūvēt, turēt īpašumā vai lietot telpas, kuras kalpo kā lūgšanu telpas;

24. atzinīgi vērtē fiskālās decentralizācijas otrā posma veiksmīgo sākumu 2007. gada jūlijā, kad 42 no 84 pašvaldībām uzsāka šo procesu, un pievienojās vēl deviņas pašvaldības;

25. norāda, ka ir veikti papildu pasākumi sieviešu tiesību veicināšanā, jo īpaši saistībā ar vienlīdzīgām iespējām; tomēr uzstāj, lai tiktu palielināta sieviešu aizsardzība pret jebkāda veida vardarbību;

26. norāda, ka saskaņā ar 2005. gada novembrī pieņemto apraides likumu, ir vēlams saglabāt valsts apraides neatkarību no valsts iestādēm, ļaut brīvi paust dažādus viedokļus un nepieļaut valdības iejaukšanās izraisītu citu plašsaziņas līdzekļu ierobežošanu; mudina iestādes nodrošināt valsts atbilstību ES un Eiropas Padomes standartiem par naida izpausmju pret kaimiņvalstīm atdzimšanas apkarošanu, jo īpaši plašsaziņas līdzekļos;

27. atzīmē, ka vienpusējs atbalsts noteiktiem plašsaziņas līdzekļu produktiem, piemēram, valdības kampaņām un valsts sponsorētu firmu reklāmām, kropļo konkurenci plašsaziņas līdzekļu nozarē un tādējādi kaitē citiem plašsaziņas līdzekļiem, tostarp tiem, kuri kritizē valdību;

28. atzinīgi vērtē sagatavošanas darbu uzsākšanu Likuma par policiju īstenošanai, kura pilnīga un efektīva piemērošana ir būtisks uzdevums un ir viena no galvenajām Eiropas asociācijas prioritātēm;

29. atzīmē, ka ir jāaktivizē centieni saistībā ar ūdens kvalitātes aizsardzību, pamatojoties uz jauno Likumu par ūdeni; it īpaši norāda uz lielo nepieciešamību aizsargāt ūdens kvalitāti un kontrolēt piesārņojumu Vardaras upē, kas šķērso lielāko daļu valsts teritorijas un turpina plūst kā Axiós upe, Grieķijas teritorijā ienesot bīstamus atkritumus, kā arī pārrobežu ezeros Ohrid, Prespa un Dojran, un panākt attiecīgo divpusējo nolīgumu ar kaimiņvalstīm Albāniju un Grieķiju efektīvu īstenošanu;

30. atzīst, ka likuma par atkritumu apsaimniekošanu pieņemšana ir devusi rezultātus saistībā ar manipulācijām ar azbestu, atkritumu savākšanu un polihlorbifenilu, un izejvielu atkritumiem;

31. pievērš uzmanību tam, ka ir jāuzlabo attieksme pret vidi kopumā, un aicina Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas varas iestādes saskaņot vides tiesību aktus ar apstiprinātiem ES standartiem;

32. atzīmē, ka 2007. gada 7. novembrī uz ziemeļiem no Tetovas, Brodecas ciemata tuvumā notika plaša policijas operācija, kuras mērķis bija arestēt vairākus iespējamus noziedzniekus, kuras laikā tika nogalināti seši no tā dēvētās “Brodecas bandas”, un Iekšlietu ministrijas spēki ciematā aizturēja vēl 13 personas; atzīmē, ka Brodecas ciematā atrada vieglos un smagos ieročus, tostarp smagos automātiskos ieročus un pretgaisa raķetes; norāda, ka saskaņā ar ES novērošanas misijas un EDSO sniegto informāciju, operāciju veica profesionāli un efektīvi, un tās rezultātā necieta ne policisti, ne civiliedzīvotāji; atzinīgi vērtē to, ka valdība ir publiski paziņojusi, ka tā atjaunos mošeju un citu bojāto infrastruktūru; pauž bažas par dažiem ziņojumiem, kuros minēts, ka, iespējams, pret aizturētajiem arestēšanas laikā ir brutāli izturējušies; šajā saistībā aicina ombudu pilnībā izmeklēt šos notikumus un uzsver, ka jebkādi neatrisināti jautājumi par policijas operāciju Brodecas ciematā ir jārisina atvērtā, pārredzamā un juridiski konsekventā veidā;

33. apsveic ar progresu to tiesību aktu jomā, kas saistīti ar intelektuālā īpašuma tiesībām, taču uzsver, ka ir vajadzīgi lielāki centieni, lai nodrošinātu pieņemto tiesību aktu ieviešanu;

34. atzinīgi vērtē Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas aktīvo dalību Dienvidaustrumeiropas valstu sadarbības procesā un tās ieguldījumu Reģionālās sadarbības padomes izveidē; tāpat atzinīgi vērtē tās konstruktīvo nostāju par Kosovas statusu; tomēr pauž bažas par Kosovas robežas tehniskās demarkācijas aizkavēšanos un uzskata, ka robežas tehniskās demarkācijas jautājums ir jārisina saskaņā ar bijušā ANO īpašā sūtņa Kosovas statusa procesam M. Ahtisaari priekšlikumu; atzinīgi vērtē aktīvo sadarbību ar Kosovu tirdzniecības, muitas un policijas sadarbības jautājumos, un to, ka vienlaikus tiek uzturētas labas kaimiņattiecības ar Serbiju; atzinīgi vērtē brīvās tirdzniecības nolīgumu parakstīšanu ar šīm divām kaimiņvalstīm, un iesaka veidot līdzīgu politiku attiecībās ar Albāniju, Bulgāriju un Grieķiju, jo īpaši transporta un komunikāciju jomā;

35. atzinīgi vērtē Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas ieguldījumu ES ALTHEA misijā Bosnijā un Hercegovinā, atzīst tās nozīmi attiecībā uz reģionālo stabilitāti un pauž dziļu līdzjūtību valstij un to 11 miera uzturētāju ģimenēm, kuri traģiski gāja bojā Bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai piederošā militārā helikoptera avārijā 2008. gada 12. janvārī;

36. pauž nožēlu par Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas republikas un ASV varas iestāžu parakstīto un ratificēto divpusējo imunitātes nolīgumu, kas piešķir atbrīvojumu minētās valsts pilsoņiem no Hāgas Starptautiskās krimināltiesas (ICC) jurisdikcijas; uzsver, ka šāda rīcība ir pretrunā ar ES standartiem un politiku, kuras mērķis ir atbalstīt Starptautisko krimināltiesu, kā arī citiem ES pamatprincipiem par divpusējiem imunitātes nolīgumiem; aicina Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas valdību un parlamentu saskaņot tās tiesību aktus ar ES dalībvalstu principiem un standartiem;

37. atzīmē, ka ir vajadzīgi turpmāki ieguldījumi, lai attīstītu valsts infrastruktūras saiknes ar kaimiņvalstīm, kas veicinātu ekonomisko attīstību un stabilitāti reģionā kopumā, un aicina valdību ātri pabeigt trūkstošo dzelzceļa līnijas posmu starp Skopji un Sofiju;

38. atzīmē, ka 2008. gada 11. aprīlī tika atlaists parlaments un izsludinātas pirmstermiņa vēlēšanas 2008. gada jūnijā, un pauž cerību, ka iestādes darīs visu iespējamo, lai samazinātu jebkādu varbūtēju kavēšanos nepieciešamajos sagatavošanas darbos, kuru rezultātā varētu sākt pievienošanās sarunas pirms 2008. gada beigām;

39. atzinīgi vērtē augošo divpusējo sadarbību, kā arī iedzīvotāju savstarpējos kontaktus starp Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku un Grieķiju; atzīmē ar gandarījumu, ka kopš iepriekš minētās Parlamenta 2007. gada 12. jūlija rezolūcijas pieņemšanas, ANO pārraudzībā reģionā ir notikušas divpusējās sarunas, kurās piedalījās īpašais sūtnis Matthew Nimitz, lai vienotos par savstarpēji pieņemamu risinājumu domstarpībām, kas ir radušās par valsts nosaukumu; atzīmē augošo dinamiku sarunās; aicina abas puses izmantot šo izdevību nekavējoties atsākt sarunas, ņemot vērā pēdējā laikā panākto ievērojamo progresu, un panākt kompromisa risinājumu, lai šī problēma vairs nebūtu šķērslis Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas dalībai starptautiskās organizācijās, kā tas noteikts 1995. gada Pagaidu nolīgumā, kas joprojām ir spēkā;

40. atgādinot par Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2007. gada 10. decembra secinājumiem, uzsver reģionālās sadarbības un labu kaimiņattiecību nozīmi, kā arī nepieciešamību atrast savstarpēji pieņemamus risinājums nenokārtotiem jautājumiem virzības procesā uz ES;

41. atbalsta Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas valdības centienus ar ES kaimiņu dalībvalstīm izveidot kopīgas izglītības un vēstures komitejas, lai pārskatītu iespējamās pretrunas un vēstures nepareizu interpretāciju, kas var radīt nesaskaņas, un mudina iestādes veicināt Maķedonijas kopīgā kultūras un vēsturiskā mantojuma kopīgu godināšanu ar tās kaimiņvalstīm;

42. atzīmē, ka valsts kopš 2005. gada, kad tai tika piešķirts kandidātvalsts statuss, ir sasniegusi ievērojamus rezultātus, taču no trim valstīm tā ir vienīgā, ar kuru līdz šim nav notikušas pievienošanās sarunas; atzīst, ka ir vēlams izmainīt šo ārkārtas situāciju; aicina Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku nodrošināt vajadzīgo reformu uzsākšanu; atsaucas uz Eiropas Komisijas sagatavoto astoņu kritēriju sarakstu, kas izriet no jaunās pievienošanās partnerības galvenajām prioritātēm, un pauž cerību, ka, valstij tos izpildot, varēs uzsākt pievienošanās sarunas pirms 2008. gada beigām, kas vēl vairāk veicinās stabilitāti un stiprinās Rietumbalkānu Eiropas perspektīvu; lūdz Padomi nākamajā augstākā līmeņa sanāksmē izvērtēt līdzšinējo progresu un, ja iespējams, lemt par datumu, kurā jāsākas pievienošanās sarunām;

43. atzinīgi vērtē valdības sagatavošanās darbus, lai īstenotu Pirmspievienošanās instrumentu (IPA), kas ir veicinājis 2007. gada IPA Finansēšanas nolīguma un Pamatnolīguma 2007.—2013. gadam parakstīšanu; atkārtoti norāda uz IPA nozīmi, lai sagatavotos turpmākai dalībai ES; aicina gan valdību, gan Komisiju paātrināt sagatavošanās darbus, lai ļautu veikt agrāku decentralizētas IPA vadības sistēmas īstenošanu, tādējādi panākot lielāku efektivitāti un nodrošinot vietējo līdzdalību šajā procesā;

44. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV L 80, 19.3.2008., 32. lpp.

(2) OV C 317 E, 23.12.2006., 480. lpp.

(3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0352.

(4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0454.

(5) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0453.

29.10.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 259/41

Ķīnas politika un tās ietekme uz Āfriku

P6_TA(2008)0173

Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. aprīļa rezolūcija par Ķīnas politiku un tās ietekmi uz Āfriku (2007/2255(INI))

(2009/C 259 E/08)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā ES un Ķīnas politisko dialogu, ko oficiāli uzsāka 1994. gadā, atzīstot Ķīnas kā pasaules nākotnes lielvaras statusu un ar to saistītās īpaši tālejošās starptautiskās saistības,

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Ilgtermiņa politika Ķīnas un Eiropas attiecībām” (COM(1995)0279) un Parlamenta 1997. gada 12. jūnija rezolūciju par Komisijas paziņojumu par ilgtermiņa politiku Ķīnas un Eiropas attiecībām (1),

—	ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju,

—	ņemot vērā Foruma par Ķīnas un Āfrikas sadarbību (FOCAC) Pekinas Deklarāciju un tā 2000. gada oktobra programmu Ķīnas un Āfrikas sadarbībai ekonomiskās un sociālās attīstības jomā,

—	ņemot vērā Kairas Deklarāciju (2000) par Āfrikas un Eiropas augstākā līmeņa sanāksmi Āfrikas vienotības organizācijas (ĀVO) un ES aizgādībā,

—	ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 2001. gada ziņojumu “Attīstības palīdzības komitejas (APK) pamatnostādnes; ilgtspējīgas attīstības stratēģijas; ieteikumi attīstības sadarbības jomā”,

—

ņemot vērā Āfrikas Savienības (ĀS) dibināšanas aktu, ko pieņēma 2000. gada 11. jūlijā un kas stājās spēkā 2001. gada 26. maijā, un Āfrikas valstu vadītāju 2001. gada oktobra dokumentu “Jaunā partnerība Āfrikas attīstībai” (JPĀA), kas pirmajā ĀS augstākā līmeņa sanāksmē tika pasludināts par ĀS programmu,

—	ņemot vērā Ķīnas politikas dokumentus par ES (2003) (2) un par Āfrikas politiku (2006) (3),

—	ņemot vērā Komisijas politikas dokumentu “Nobriedusi partnerība — kopīgas intereses un izaicinājumi ES un Ķīnas attiecībās”, (COM(2003)0533), ko Eiropadome apstiprināja 2003. gada 13. oktobrī,

—	ņemot vērā ES un Ķīnas stratēģisko partnerību, ko uzsāka 2003. gadā,

—	ņemot vērā Adisabebas FOCAC rīcības plānu, kas publicēts 2003. gada decembrī,

—	ņemot vērā ĀS Komisijas Stratēģisko plānu 2004.–2007. gadam, ko pieņēma Adisabebā, Etiopijā, trešajā Āfrikas valstu un valdību vadītāju augstākā līmeņa sanāksmē 2004. gada 7. jūlijā,

—	ņemot vērā Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti, ko 2005. gada 2. martā pēc augsta līmeņa foruma par atbalsta efektivitāti apstiprināja daudzu Eiropas un Āfrikas valstu, kā arī Ķīnas pārstāvji,

—	ņemot vērā Glenīglas saistības, kuras 2005. gada 8. jūlijā Glenīglsā uzņēmās lielā astoņnieka (G8) valstis,

—	ņemot vērā Eiropadomes 2005. gada 19. decembra secinājumus “ES un Āfrika: virzībā uz stratēģisko partnerību”,

—	ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2005. gada 3. oktobra sanāksmē pieņemtos secinājumus, kuros pausts ES atbalsts starptautiskam ieroču tirdzniecības līgumam ANO ietvaros, kurā būtu noteikti saistoši kopēji standarti saistībā ar konvencionālo ieroču tirdzniecību pasaulē (4),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “ES un Ķīna — ciešāki partneri, arvien lielāki pienākumi” (COM(2006)0631) un tam pievienoto Komisijas darba dokumentu “Ciešāka partnerība, augoša atbildība. Politikas dokuments par ES un Ķīnas tirdzniecību un ieguldījumiem — konkurence un partnerība” (COM(2006)0632),

—	ņemot vērā ES un Ķīnas 9. augstākā līmeņa sanāksmi, kas notika Somijā 2006. gada septembrī, un tās noslēgumā publicēto Kopējo deklarāciju,

—	ņemot vērā 2006. gada 11. decembrī pieņemtos Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes secinājumus par Ķīnu,

—	ņemot vērā ANO hartu un ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1674 par civiliedzīvotāju aizsardzību bruņota konflikta gadījumā (2006),

—	ņemot vērā ANO Rīcības programmu kājnieku ieroču un vieglo ieroču jebkāda veida nelikumīgas tirdzniecības novēršanai, apkarošanai un izskaušanai (5),

—	ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kuri tikās Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā, kopīgo paziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku “Eiropas konsenss” (6) (2006),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 7. septembra rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām (7),

—	ņemot vērā Āfrikas un ES stratēģisko partnerību, Āfrikas un ES kopīgo stratēģiju un rīcības plānu (2007) un Āfrikas un ES partnerību tirdzniecības un reģionālās integrācijas jomā, kā arī zinātnes, informācijas sabiedrības un kosmosa jomā,

—	ņemot vērā 2007. gadā sākto ES un Āfrikas partnerību infrastruktūras jomā un ar to saistīto nepieciešamību ieguldīt infrastruktūras savienojumos (transporta, enerģijas, ūdensapgādes un IKT jomā), lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību,

—	ņemot vērā ES un Āfrikas uzņēmējdarbības foruma paziņojumu ES un Āfrikas otrajā augstākā līmeņa sanāksmē (2007),

—

ņemot vērā ANO 2007. gada termiņa vidusposma ziņojumu par Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM), kurā konstatēts, ka Subsahāras Āfrika nespēj sasniegt nevienu no TAM un ka pašreizējais nabadzības mazināšanas pasākumu temps Āfrikā būtu jādubulto, lai sasniegtu vienu no Tūkstošgades attīstības mērķiem — līdz 2015. gadam samazināt uz pusi to iedzīvotāju skaitu, kas dzīvo ārkārtējā nabadzībā,

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “No Kairas līdz Lisabonai — ES un Āfrikas stratēģiskā partnerība” (COM(2007)0357) un Komisijas/Padomes sekretariāta kopīgo dokumentu “Pēc Lisabonas, ES un Āfrikas stratēģiskās partnerības sekmēšana” (SEC(2007)0856),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Ķīnas valsts stratēģijas dokumentu (2007—2013) un Daudzgadu indikatīvo programmu 2007.–2010. gadam (8), saskaņā ar kuru ES attīstības sadarbības atbalstam Ķīnai tiek piešķirti EUR 128 miljoni,

—	ņemot vērā 2007. gada 28. novembrī Pekinā pieņemto ES un Ķīnas 9. augstākā līmeņa sanāksmes kopīgo paziņojumu,

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A6-0080/2008),

A.	tā kā ilgtspējīgu attīstību Āfrikā var ievērojami veicināt vai ietekmēt tādu jauno lielvalstu kā Ķīna darbība;

B.	tā kā Āfrikas valstis ir pamatā atbildīgas par ietekmi uz politisko un sociālo situāciju, ekonomiku un vidi, ko rada ārvalstu pilsoņu, organizāciju un valdību atrašanās to teritorijā;

C.	tā kā gan ES, gan Ķīna ir apņēmušās dot ieguldījumu miera un drošības nostiprināšanā Āfrikā, kā arī tās ilgtspējīgā attīstībā;

D.	tā kā ES ir lielākā atbalsta sniedzēja Āfrikai un tās lielākā tirdzniecības partnere; tā kā Ķīna ir paziņojusi par augošu ekonomisko sadarbību un apņemšanos sniegt palīdzību Āfrikai un tā kā līdz 2010. gadam tā var kļūt par Āfrikas lielāko tirdzniecības partneri;

E.	tā kā Āfrikas ilgtspējīgās attīstības stratēģijai ir jānodrošina tas, ka, iesaistoties dalībniekiem no citiem kontinentiem, netiek apdraudēta attīstība; tā kā šī iemesla dēļ tiek atzinīgi vērtēta ĀS darba grupas izveide Āfrikas stratēģiskajai partnerībai ar jaunajām lielvalstīm;

tā kā atzinīgi tiek vērtētas iniciatīvas, kas veicina dialogu ar Āfriku, piemēram, Ķīnas–Āfrikas un ES–Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmes, Forums par Ķīnas un Āfrikas sadarbību (FOCAC), ES un Āfrikas partnerība, ES un Āfrikas Miera nodrošināšanas fonds, ES ūdens un energoresursu finansējuma līnijas un ES un Āfrikas partnerība infrastruktūras jomā, uz Kotonū nolīgumu (9) balstīti dialogi un jebkādi citi ES vai Ķīnas un Āfrikas organizāciju dialogi;

tā kā 2006. gada novembrī Pekinā notika trešais Forums par Ķīnas un Āfrikas sadarbību (FOCAC) un tajā pieņēma deklarāciju, kurā paziņots par “jauna veida stratēģiskās partnerības” izveidi starp Ķīnu un Āfriku; tā kā šajā sadarbībā ņemta vērā gan ekonomiskā globalizācija, gan veicināta kopīga attīstība, tomēr no tās ir izslēgtas vairākas Āfrikas valstis, kuras ir atzinušas Taivānu;

tā kā Ķīnai kā ANO Drošības padomes pastāvīgajai loceklei ir īpaša atbildība sniegt savu ieguldījumu miera un drošības sekmēšanai pasaulē; ņemot vērā to, ka ES atzinīgi vērtē saistības, ko Ķīna uzņēmusies dažādās daudzpusējās struktūrās, piemēram, tādās, kas atrodas Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO), Starptautiskās Darba organizācijas (SDO), Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), Pasaules Bankas, Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) un Kioto Protokola aizgādībā;

tā kā ES ir apņēmusies palielināt oficiālo attīstības palīdzību līdz 0,7 % no IKP līdz 2015. gadam (0,56 % līdz 2010. gadam), kā arī vismaz 50 % no ES oficiālās attīstības palīdzības piešķirt Āfrikai; tā kā ES oficiālā attīstības palīdzības ietvaros Subsahāras Āfrikai paredzēts piešķirt EUR 20 miljardus no 10. Eiropas Attīstības fonda (EAF) (2008.–2013. gadam); tā kā ES ir piešķīrusi EUR 350 miljonus Āfrikas Miera nodrošināšanas fondam un 5,6 miljardus EUR ES un Āfrikas partnerībai infrastruktūras jomā laikposmam no 2008. līdz 2013. gadam; tā kā ES sniedz nozīmīgu ieguldījumu starptautiskās miera uzturēšanas misijās Āfrikā, Pasaules fondā cīņai pret AIDS, tuberkulozi un malāriju un citās Āfrikas kontinentam svarīgās starptautiskās iniciatīvās;

tā kā Ķīnas klātbūtne Āfrikā un tās intereses šajā reģionā palielinās; tā kā Ķīna 2005. gadā kļuva par neto atbalsta sniedzēju Subsahāras Āfrikai un kopš tā laika ir palielinājusi savu apņemšanos sniegt palīdzību, apsolot līdz 2009. gadam dubultot 2006. gadā Āfrikai sniegtās palīdzības apmērus; tā kā Ķīna ir apņēmusies izveidot USD 5 miljardu vērtu Ķīnas–Āfrikas attīstības fondu, lai iedrošinātu Ķīnas uzņēmējus ieguldīt līdzekļus Āfrikā;

K.	tā kā Ķīnas kā alternatīva atbalsta sniedzēja darbības apdraud ES pieeju, kad palīdzība tiek sniegta uz Āfrikas valstu valdībām izvirzītiem nosacījumiem, tādējādi mudinot šīs valstis īstenot politiskas reformas;

tā kā Ķīna pēdējo 25 gadu laikā ir spējusi atbrīvot no ārkārtīgas nabadzības 400 miljonus savas valsts iedzīvotāju un tādējādi guvusi ievērojamu pieredzi, kas varētu būt noderīga Āfrikas valstīm; tā kā Ķīnā pašlaik pastāv sociālas un ekonomiskas nevienlīdzības un novērojama satraucoša vides degradēšanās, savukārt politiskās tiesības un pamatbrīvības ir stingri ierobežotas, un Ķīnā joprojām vērojami zemi darba standarti un vāja pārvaldes atbildība;

M.	tā kā atzinīgi vērtējama ir Ķīnas pastiprinātā līdzdalība attīstības sadarbībā ar Āfrikas valstīm, jo īpaši tās atbalsts slimnīcu, skolu celtniecībā un satiksmes infrastruktūras izveidē;

N.	tā kā Ķīnas ekonomiskā izaugsme un likumīgās intereses attīstīties pašai palielina tās vajadzību pēc dabas un energoresursiem un to iegādi jaunattīstības valstīs, jo īpaši Āfrikā;

O.	tā kā resursiem bagātās Āfrikas valstis, pateicoties Ķīnas un citu interesentu pieprasījumam, iegūst labāku tirgus pozīciju;

P.	tā kā būtu vēlams, lai Ķīnas iesaistīšanās Āfrikā attiektos ne tikai uz tām valstīm, kuras rada interesi enerģētikas politikas viedokļa, bet tiktu apsvērta arī sadarbība ar visām Āfrikas valstīm;

tā kā Ķīnas pieprasījuma dēļ pēdējos četros gados kopējais pieprasījums pēc naftas pasaulē ir pieaudzis aptuveni par 40 %; tā kā 30 % no Ķīnas jēlnaftas importa kopapjoma veido imports no Āfrikas; tā kā Ķīnas atkarība no naftas, minerālvielu un citu izejmateriālu importa, visticamāk, turpinās palielināties un ir paredzams, ka līdz 2010. gadam tā importēs 45 % no valstī vajadzīgā naftas apjoma; tā kā Ķīnas pieaugošais pieprasījums pēc enerģijas un vēlme paplašināt enerģijas importu ir likusi Ķīnai meklēt naftas piegādātājus Āfrikas valstīs;

tā kā Ķīnas naftas imports laikā no 1995. līdz 2005. gadam gandrīz pieckāršojās, padarot Ķīnu par otru lielāko naftas importētāju pasaulē un ļaujot Ķīnai sasniegt ES līmeni resursu importā no Āfrikas; tā kā CNPC (Ķīnas valsts naftas uzņēmums) kontrolē ap 60 % līdz 70 % no Sudānas naftas produktu ražotnēm; tā kā 2006. gadā Angola bija lielākā naftas piegādātāja Ķīnai; tā kā Ķīna jau importē 28 % no izmantotās naftas un gāzes no Subsahāras Āfrikas; tā kā tuvākajos gados ir sagaidāms, ka Āfrikas naftas eksports uz Ķīnu pieaugs;

tā kā, izmantojot Āfrikas dabas resursus, ārvalstis un to uzņēmumi var veicināt attīstību, bet var arī radīt resursu noplicināšanu, apgrūtināt pārvaldību, izraisīt korupcijas iespējas, jo īpaši valstīs, kurās korupcijas kultūra ir izplatīta, saasināt sociālo nevienlīdzību un makroekonomiskās stabilitātes problēmas, kā arī radīt vai saasināt konfliktus, tādējādi nopietni apdraudot nabadzības mazināšanu un ilgtspējīgu attīstību;

tā kā imports no Āfrikas veido gandrīz 9 % no ES importa kopapjoma; pusi no šīs importa daļas veido ar enerģiju saistīti produkti, gatavie izstrādājumi -23 %, pārtikas un lauksaimniecības preces -11 %; tā kā ES eksports uz Āfriku veido 8,3 %, no kuriem 78 % ir mehānismi, ķīmiskās vielas un gatavie izstrādājumi; tā kā Dienvidāfrika ir ES lielākais tirdzniecības partneris, ņemot vērā importu un eksportu; tā kā Eiropas tirdzniecības apjomi ar Āfriku turpina samazināties, lai gan ES joprojām ir svarīgākais Āfrikas tirdzniecības partneris;

tā kā ES ir Ķīnas vislielākais tirdzniecības partneris un vislielākais investors Ķīnā un tā kā Ķīna ir Eiropas Savienības otrs lielākais tirdzniecības partneris; tā kā dialogam ar Ķīnu par demokrātiskām reformām, cilvēktiesību ievērošanu un tiesisku valsti nevajadzētu zaudēt nozīmi, priekšplānā izvirzot tirdzniecības un ekonomiskās attiecības;

tā kā pēdējos pāris gados Ķīnā ir vērojama ārkārtīgi strauja ekonomikas izaugsme (vidējais pieaugums gadā -9 %) un tā ir kļuvusi par vadošo eksportētājvalsti; tā kā Ķīnas atkārtota kļūšana par vienu no nozīmīgākajām valstīm pasaules ekonomikā ir būtiski ietekmējusi pašreizējo tirdzniecības plūsmu un starptautisko tirgu; tā kā, lai saglabātu šo paplašināšanos, Ķīna ir kļuvusi par vienu no naftas un daudzu citu izejvielu un preču importētāju tīkla dalībniekiem un tās pieprasījums pēc naftas ir radījis būtisku cenu paaugstināšanos attiecībā uz visām minerālprecēm un lauksaimniecības precēm;

W.	tā kā Ķīna ir tiesīga iesaistītos likumīgā konkurencē ar Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm starptautiskos tirgos;

tā kā pēdējos divdesmit gados notikusī Ķīnas ekonomikas straujā izaugsme būtiski ietekmē ES un Ķīnas tirdzniecības attiecības un ekonomiskās attiecības kopumā; divpusējās tirdzniecības kopējais apjoms kopš 1978. gada ir palielinājies vairāk kā sešdesmit reižu, un tā vērtība 2005. gadā bija EUR 210 miljardi; ja pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā Eiropas Savienībā bija tirdzniecības pārpalikums, tad 2005. gadā tirdzniecības deficīts sasniedza EUR 106 miljardus, un salīdzinājumā ar citiem tirdzniecības partneriem tas bija lielākais deficīta apjoms, un pašlaik Ķīna ir otrais lielākais ES tirdzniecības partneris pēc ASV; ES 2000. gadā noslēdza divpusēju tirgus pieejamības nolīgumu ar Ķīnu, un tas būtiski ietekmēja Ķīnas pievienošanās gaitu PTO, turklāt šī pievienošanās daudzējādā ziņā mainīja pasaules tirdzniecības modeļus;

tā kā imports no Āfrikas Ķīnas importa kopapjomā veido aptuveni 3,6 % un Ķīnas eksports uz Āfriku veido 2,8 %; tā kā Ķīnas un Āfrikas savstarpējās tirdzniecības apjoms no USD 2 miljardiem 1999. gadā ir pieaudzis līdz aptuveni USD 39,7 miljardiem 2005. gadā; tā kā pašlaik Ķīna ir Āfrikas trešais nozīmīgākais tirdzniecības partneris; tā kā Āfrika nepārprotami kļūst par ekonomisko aktivitāšu robežu Ķīnai, kura ļoti veiksmīgi apvieno naftas piegāžu atbalsta stratēģijas ar ārpolitikas instrumentiem;

tā kā Āfrikas un Ķīnas tirdzniecības apmēri ir pieauguši no USD 4 miljardiem 1995. gadā līdz USD 55 miljardiem 2006. gadā, un Ķīna ir apņēmusies līdz 2010. gadam palielināt tos līdz USD 100 miljardiem; tā kā 2007. gada maijā Ķīnas “Exim” banka paziņoja par nodomiem nodrošināt USD 20 miljardus tirdzniecības un infrastruktūras finansēšanai Āfrikā nākamajos trīs gados; tā kā Ķīna nākamajos trīs gados ir apņēmusies nodrošināt Āfrikai atvieglotos aizdevumus USD 3 miljardu apmērā un atvieglotos pircēju kredītus USD 2 miljardu apmērā; tā kā Ķīna ir apsolījusi turpināt sava tirgus atvēršanu Āfrikai, nākamo trīs gadu laikā palielinot no 190 līdz vairāk nekā 440 to preču skaitu, kurām tiek piemērots nulles tarifs un kuras uz Ķīnu eksportē vismazāk attīstītās Āfrikas valstis, kurām ir diplomātiskas attiecības ar Ķīnu, kā arī nodibinot Āfrikā trīs līdz piecas tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības zonas;

AA.	tā kā saistībā ar līdzdalību PTO gan Eiropas Savienībai, gan Ķīnai ir jāievēro virkne tiesību un saistību; tā kā Ķīna tomēr vēl joprojām nepietiekami īsteno daudzas no šīm saistībām;

AB.	tā kā Ķīnas iesaistīšanās Āfrikā ir jāaplūko ne tikai no energoapgādes un izejvielu drošības viedokļa, bet arī no pārtikas apgādes drošības viedokļa, jo Ķīna nākotnē paredz pārtikas produktu importa pieaugumu;

AC.	tā kā Eiropas turpmākās attiecības ar Āfriku ietekmēs tas, vai ekonomikas partnerattiecību nolīgumu īstenošana būs veiksmīga vai ne;

AD.	tā kā Ķīna tā vietā, lai sniegtu attīstības palīdzību, piešķir Āfrikas valstīm kredītus, pakļaujot tās augstam riskam nonākt parādos;

AE.	tā kā Ķīnas īstenoto pasākumu dēļ svarīgais jautājums par infrastruktūras uzlabošanu un finansēšanu Āfrikā atkal kļūst nozīmīgāks;

AF.	tā kā saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas rādītājiem 50 % no valsts pasūtījuma projektiem Āfrikā īsteno darbuzņēmēji no Ķīnas; tā kā Ķīnas projektos Āfrikā lielākoties tiek nodarbināti ķīniešu darbinieki;

AG.	tā kā Ķīna, izmantojot pašas darbaspēku Āfrikā, nodrošina Ķīnas tirgotāju piekļuvi Āfrikas tirgum ilgtermiņa un šādā veidā varētu ietekmē Āfrikas valstu ekonomiku;

AH.	tā kā arī Ķīnai ir jābūt ieinteresētai tajā, lai ar labas pārvaldes veicināšanas palīdzību tiktu nodrošināta zināma drošība un juridiska noteiktība saistībā ar ieguldījumiem, kas veikti valstīs, kuras ekonomiski atrodas uz sabrukšanas robežas;

AI.	tā kā Ķīnas valsts uzņēmumi var uzņemties lielu risku, ieguldot Āfrikā; atzīmē, ka Ķīnas energouzņēmums CNOOC Ltd ir paziņojis, ka tas par USD 2 270 000 000 iegādāsies 45 % no ārzonas naftas atradnēm Nigērijā;

AJ.	tā kā 2007. gadā Ķīna izveidoja uzņēmumu “China Investment Corporation Ltd”, kura aktīvi ir USD 200 000 000 000 un kurš šobrīd ir pasaulē sestais lielākais valsts līdzekļu fonds;

AK.

tā kā Ķīna jau ir vai tūlīt kļūs par valsti, kas rada lielākās oglekļa dioksīda emisijas (CO2) pasaulē, un Ķīnas iedzīvotāji vistiešākajā veidā cieš šādu emisiju dēļ; tā kā ES arī ir viens no lielākajiem CO2 emisiju avotiem pasaulē un arī eiropiešiem nākas saskarties ar šo emisiju radītajām sekām; tā kā G8+5 augstākā līmeņa sanāksmē 2007. gadā Heiligendamā tika panākta apņemšanās, kurā ir ietverts mērķis līdz 2050. gadam samazināt emisijas par 50 %, un tā kā ES un Ķīna ir noteikušas arī citus mērķus emisiju samazināšanai un atjaunojamo energoresursu izmantošanai; tā kā saskaņā ar prognozēm Āfrika visvairāk cietīs no vides degradēšanās, mežu izciršanas un klimata pārmaiņām;

AL.	tā kā Ķīna ir pelnījusi atzinību par pievienošanos Kioto Protokolam un Konvencijai par starptautisko tirdzniecību ar apdraudēto savvaļas sugu dzīvniekiem un augiem (CITES); tā kā Ķīna ir guvusi vērtīgu pieredzi, apkarojot mežu izciršanu un pārtuksnešošanos;

AM.

tā kā vairāk nekā puse mežu izstrādes darbību, jo īpaši visneaizsargātākajos reģionos, to skaitā Centrālāfrikā, tiek uzskatītas par nelikumīgām; tā kā Ķīna kā galvenā atbildīgā tiek vainota par nelegālās mežu izstrādes neseno pieaugumu pasaulē; tā kā, piemēram, 90 % no Ekvatoriālās Gvinejas kokmateriālu eksporta uz Ķīnu tiek uzskatīti par nelikumīgiem;

AN.

tā kā Ķīna ir pasludinājusi Piecus mierīgas līdzāspastāvēšanas principus par pamatu savai neatkarīgajai, uz mieru vērstajai ārpolitikai, kura balstīta uz neiejaukšanās koncepciju, bet to kā neitrālu neuztver Āfrikas valstis, kuras kritizē Ķīnu vai kuras ir pat noskaņotas pret Ķīnu; tā kā pret ķīniešu naftas ieguves un raktuvju strādniekiem Zambijā, Nigērijā un Etiopijā tiek vērsti uzbrukumi, viņus nolaupa vai nogalina; tā kā Ķīna vēlās, lai to uzskatītu par atbildīgu lielvaru, un tā ir pelnījusi atzinību par savas ietekmes izmantošanu, lai pamudinātu Sudānas valdību pieņemt ANO/ĀS apvienotos spēkus Dārfūrā; tā kā Ķīna kā Drošības padomes pastāvīgā locekle var spēlēt svarīgu lomu konfliktu novēršanā, starpniecības nodrošināšanā un konfliktu atrisināšanā;

AO.

tā kā Ķīnā par spīti progresam saistībā ar sociālām un ekonomiskām tiesībām un brīvībām dažās jomās joprojām netiek ievērotas cilvēku pamattiesības, tostarp tiesības uz dzīvību un taisnīgu tiesu, vārda un biedrošanās brīvība un citas sociālas, ekonomiskas un kultūras tiesības, to skaitā darba tiesības; tā kā cilvēktiesību neievērošana īpaši spilgti izpaužas attiecībā pret tibetiešiem; tā kā tas ietekmē Ķīnas tēlu un rīcību ārvalstīs, jo īpaši Āfrikā, kur attīstība un laba pārvaldība nevar gūt panākumus bez demokrātiskas pārskatatbildības, cilvēktiesību ievērošanas un tiesiskuma;

AP.	tā kā Ķīna ir pelnījusi atzinību par Kimberli procesa sertifikācijas sistēmas obligāto prasību izpildi starptautiskajā tirdzniecībā ar neapstrādātiem dimantiem un atbildīgas darbības pamatnostādņu izstrādāšanu kokapstrādes uzņēmumiem;

AQ.

tā kā Ķīna ir pelnījusi atzinību par ANO Pretkorupcijas konvencijas ratifikāciju, lai gan korupcija Ķīnā joprojām ir nopietna problēma, kas gan reģionālā, gan vietējā līmenī ārkārtīgi ietekmē spēju sasniegt centrālās valdības noteiktos politikas mērķus un standartus; tā kā šīs darbības ietekmē Āfrikas valstis, kurās Ķīna un Ķīnas uzņēmēji iegulda savus līdzekļus, bieži veicinot korupciju un palīdzot korumpētiem režīmiem kļūt bagātākiem un saglabāt varu, tādējādi kaitējot labai pārvaldībai, pārskatatbildībai un tiesiskumam, tā kā ANO Pretkorupcijas konvencijas stingra ievērošana ir būtiska labas pārvaldes, atbildības un tiesiskuma veicināšanai;

AR.	tā kā Eiropas, Ķīnas un citi ieroču eksportētāji veicina bruņotus konfliktus Āfrikā, tādējādi nopietni kaitējot attīstībai; tā kā dalībvalstīm vēl nav saistošs ES ieroču eksporta rīcības kodekss, un tās nepietiekami kontrolē nelegālu ieroču eksportu uz Āfriku vai to tranzītu caur tās teritoriju;

AS.	tā kā Ķīnai kā vienai no pasaules lielākajām ieroču eksporta valstīm un ANO Drošības padomes pastāvīgajai loceklei ir jāuzņemas īpaša atbildība;

AT.

tā kā Ķīnas parasto, kājnieku un vieglo ieroču eksportā trūkst pārskatāmības; tā kā Amnesty International nesen ir atklājusi sabiedrībai Ķīnas “bīstami brīvo” attieksmi pret ieroču eksportu; tā kā Ķīna ir atbildīga par ievērojama apmēra ieroču piegādi konfliktu plosītām valstīm, pat pārkāpjot ANO embargo Dārfūras, Libērijas un Kongo Demokrātiskās Republikas gadījumā;

AU.	tā kā Ķīna ir pelnījusi atzinību par to, ka tā ir otra lielākā ANO miera uzturētāju nodrošinātāja no Drošības padomes pastāvīgajām loceklēm un jau ir nosūtījusi miera uzturēšanas misijās Āfrikā 3 000 karavīru,

1. uzsver, ka jāpastiprina ES politikas ietekme Āfrikā, proti, nodrošinot solījumu un saistību izpildi; šai sakarā uzsver Lisabonas līguma nozīmi ES ārējo attiecību efektivitātes un saskaņotības paaugstināšanā, kas atbilstoši ietver attīstības apsvērumus un politiku;

2. mudina ES attīstīt saskaņotu stratēģiju, lai atbildētu uz jaunajiem izaicinājumiem, ko rada tādi jauni atbalsta sniedzēji Āfrikai kā Ķīna, un koordinētu dalībvalstu un ES iestāžu pieeju; uzsver, ka šai atbildei nav jācenšas līdzināties Ķīnas metodēm un mērķiem, jo tie varētu neatbilst ES vērtībām, principiem un ilgtermiņa interesēm; atzīmē, ka šāda atbilde ir jāsniedz ES dialoga ar ĀS un attiecību ar visiem Āfrikas partneriem ietvaros; uzsver, ka ES ir jāsāk sarunas ar Ķīnu attīstības politikas jomā, lai kopīgi diskutētu par metodēm un mērķiem, tomēr ES arī turpmāk ir jāsaglabā sava pieeja attīstības sadarbības jomā;

3. uzstāj, lai ES arī konkurencē ar citām atbalsta sniedzējām valstīm saglabātu savas augstās prasības attiecībā uz labas valsts pārvaldības veicināšanu un cilvēktiesību ievērošanu; aicina Eiropas Savienību šajā konkurencē pozicionēt sevi ar kvalitatīvi labākiem piedāvājumiem, piemēram, izcelsmes valstī izvietojot modernas, videi labvēlīgas ražošanas iekārtas izejvielu apstrādāšanai un nodarbinot un izglītojot vietējo darbaspēku; norāda, ka šādu piedāvājumu izstrāde ir jāiekļauj arī ES sarunās ar ĀS un attiecībās ar visiem Āfrikas valstu partneriem, jo īpaši īstenojot kopējo ES un Āfrikas stratēģiju un tās rīcības plānu;

4. atzinīgi vērtē Ķīnas vēlēšanos iesaistīties praktiskā sadarbībā ar Āfrikas valstīm bez aizsargājošas attieksmes; atzīmē, ka šādai sadarbībai ir pragmatisks raksturs; šajā ziņā pauž nožēlu par Ķīnas sadarbību ar Āfrikas represīvajiem režīmiem; norāda, ka būtu vēlams, lai sadarbību saistītu ar politiskiem nosacījumiem un lai lielāka nozīme būtu cilvēktiesību un vides standartiem;

5. aicina ES un Ķīnu, kad vien iespējams, pārrunāt, attīstīt un formulēt savas stratēģijas attiecībā uz Āfriku, uzņemoties apzinīgas saistības, kuru mērķis ir veicināt ilgtspējīgu attīstību un Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) izpildi; uzsver to, cik svarīgi ir veidot konstruktīvu dialogu daudzpusējās struktūrās ar visiem atbilstošajiem Āfrikas kontinenta dalībniekiem, jo īpaši ar ĀS un Jauno partnerību Āfrikas attīstībai (NEPAD); šajā sakarā aicina ES nodrošināt, lai Āfrikas partnerības forumā tiktu iesaistīti visi lielākie atbalsta sniedzēji un ieguldītāji, proti, Ķīna;

6. mudina ES un Ķīnu pastiprināt atbalstu NEPAD kā Āfrikas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas dzinējspēkam, kā arī atbalstīt Āfrikas reģionālās organizācijas, ĀS, Panāfrikas parlamentu, Āfrikas valstu parlamentus un valdības, pastiprinot viņu vadības spējas un iesaistīšanos šādas stratēģijas īstenošanā; aicina ES palīdzēt nostiprināt Āfrikas spēju nodrošināt atbalsta sniedzēju un ieguldītāju saskaņotu rīcību un garantēt, ka ārzemju ieguldījumi veicina ilgtspējīgu attīstību;

7. uzsver, ka tā vēlmi iesaistīties dialogā ar Ķīnas Nacionālo tautas kongresu, Panāfrikas parlamentu un Āfrikas valstu parlamentiem, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību un paaugstinātu pārbaude veikšanas spējas;

8. aicina ES mudināt Ķīnu kā uzņemties pienākumus, kas izriet no ANO Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusa, tostarp “pienākumu aizsargāt”, un atzīt, ka Ķīnas klātbūtne Āfrikā neatkarīgi no jebkādas “neiejaukšanās politikas” nodomiem jau pati par sevi reāli, tostarp arī politiski, ietekmē uzņēmējvalstis;

9. aicina ES savos apsvērumos par Ķīnas ietekmi uz Āfriku ņemt vērā Āfrikas valstu un ĀS paustos viedokļus, uzsver to, ka ES vajadzētu izvairīties no Ķīnas nozīmes vispārināšanas, tās attieksmei pret Ķīnu vajadzētu būt atklātai un konstruktīvai, un tai nevajadzētu uzspiest Ķīnai Eiropas modeļus un uzskatus;

Ilgtspējīga attīstība

10. aicina ES censties veidot dialogu starp Āfriku, ES un Ķīnu, lai, balstoties uz Āfrikas vajadzībām un Āfrikas valstu un iedzīvotāju interesēm, gūtu savstarpēju labumu un lai izlabotu attīstības sadarbības efektivitāti un saskaņotību, izpētot konkrētas sadarbības iespējas un uzlabojot partnerattiecības, vienlaikus nepieļaujot atsevišķas darbības; iesaka ES, ĀS un Ķīnai izveidot pastāvīgu konsultatīvu struktūru to attiecīgo darbību saskaņotības un efektivitātes uzlabošanai attīstības sadarbības jomā; aicina ES, Ķīnu un Āfriku izveidot globālu sistēmu, kurā tiktu ietverti konkrēti darbības projekti ar mērķi risināt kopīgas problēmas, tādas kā pielāgošanās klimata pārmaiņām, atjaunojami enerģijas avoti, lauksaimniecība, ūdens apgāde un veselība;

11. aicina ES un dalībvalstis nostiprināt attiecības ar Āfrikas valstīm, izpildot atbalsta saistības un izvirzot TAM sasniegšanu par prioritāti; atzinīgi vērtē EK palīdzības 6 % un 15 dalībvalstu palīdzības 2,9 % lielo pieaugumu 2006. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, bet pauž nožēlu par to, ka 15 dalībvalstu oficiālā attīstības palīdzība (OAP) visiem reģioniem kā daļa no NKI ir samazinājusies no 0,44 % no oficiālās attīstības palīdzības pret NKI 2005. gadā līdz 0,43 % no oficiālās attīstības palīdzības pret NKI 2006. gadā; pauž nožēlu arī par to, ka četras dalībvalstis nav spējušas sasniegt savus individuālos mērķus, kas 2006. gadā bija 0,33 % no NKI, un ka tāpat šos mērķus nebūtu sasniegušas citas valstis, ja OAP summās netiktu iekļauti parādu atvieglojumi un cita veida palīdzība, kas nav kvalificējama kā pieejami līdzekļi jaunattīstības valstīm;

12. atgādina, ka jebkuras attīstības politikas galvenajam mērķim neatkarīgi no tā, vai to īsteno ES vai Ķīna, vajadzētu būt nabadzības mazināšanai un izskaušanai;

13. aicina ES stiprināt saistības par beznosacījuma atbalsta sniegšanu un mudināt Ķīnu sniegt beznosacījuma atbalstu Āfrikas partneriem, nodrošinot, ka starptautiskajām dotācijām un aizdevumiem pievienotie ekonomiskie nosacījumi neapdraud ilgtspējīgu attīstību; šajā kontekstā mudina ES panākt, ka Ķīna paplašina Āfrikas vietējo darba tirgu, nevis nosūta uz Āfriku tūkstošiem ķīniešu strādnieku;

14. aicina ES mudināt Ķīnu izmantot tās pieredzi veselības aizsardzības jomā, lai atbalstītu iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot Āfrikas sabiedrības veselības sistēmas, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību un lai atbalstītu iniciatīvas, kuru mērķis ir apkarot nabadzības izraisītās pandēmijas, kas posta Āfriku, proti, HIV/AIDS, malāriju un tuberkulozi;

15. aicina ES, izmantojot EDSO Attīstības palīdzības komiteju, iesaistīties konstruktīvā dialogā ar jaunajām donorvalstīm, kas nav Attīstības palīdzības komitejas locekles, tai skaitā Ķīnu, lai mudinātu tās pieņemt Attīstības palīdzības komitejas pamatnostādnes un standartus vai līdzvērtīgus kodeksus un ievērot principus, kas ietverti Parīzes Deklarācijā par palīdzības efektivitāti;

16. aicina ES mudināt Ķīnu izveidot specializētu palīdzības iestādi, lai uzlabotu Ķīnas pieredzi palīdzības sniegšanā un neatkarību un apņemties nodrošināt palīdzības budžeta atskaišu pārskatāmību; aicina ES palīdzēt Ķīnai šādu kompetenci uzlabot, ja nepieciešams;

17. mudina ES un Āfrikas valstis aicināt Ķīnas pārstāvjus piedalīties divpusējās un daudzpusējās atbalsta sniedzēju koordinācijas sanāksmēs;

18. aicina ES mudināt Ķīnu piedalīties tādu problēmu risināšanā, kas saistītas ar demogrāfisko situāciju Āfrikā; šajā kontekstā uzsver faktu, ka iedzīvotāju skaita pieaugums daudzviet Āfrikā ir lielāks nekā ekonomiskās attīstības pieaugums un ka pasākumi situācijas mainīšanai aptver seksuālās un reproduktīvās veselības uzlabošanu, kā minēts ANO Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību 1994. gada ziņojumā;

19. uzsver, ka jebkāda starptautiska attīstības partnerība ir jāorientē uz cilvēkiem, jo ilgtspējīga attīstība ir iespējama tikai ar pilsoniskās sabiedrības pilnvarojumu: uzsver, ka īpaši jāatbalsta sievietes un minoritātes vai mazaizsargāto cilvēku grupas un jāvērtē tās kā būtiski attīstības spēki, un ka apvienošanās brīvība, kā arī brīvi un daudzveidīgi plašsaziņas līdzekļi ir būtiski attīstības nosacījumi, kas jāatbalsta ar šādām partnerībām;

20. aicina ES un dalībvalstis plašāk informēt sabiedrību Āfrikā un ES, rīkojot Eiropas valstu valdību augsta līmeņa pārstāvju uzstāšanās, apmeklējumus un iesaistīšanos pasākumos, kuros notiek debates;

Enerģija un dabas resursi

21. uzskata, ka, ņemot vērā Ķīnas iesaistīšanos Āfrikā, ES ārējā enerģētikas politikā lielāka nozīme jāpiešķir sadarbībai ar Āfriku; vēlas, lai Āfrika un ES aktīvāk sadarbotos enerģētikas politikā;

22. atzīst dabas resursu pārredzamas pārvaldības nozīmi ienākumu mobilizēšanā, kas ir attīstības un nabadzības mazināšanas pamatā, piegāžu stabilitātes nodrošināšanā un ar resursiem saistītu konfliktu un nestabilitātes novēršanā valstīs ar bagātīgiem resursiem; aicina ES mudināt ar resursiem bagātās Āfrikas valstis pievienoties Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvai (IRPI), piedāvājot tai lielāku politisko, finansiālo un tehnisko atbalstu, lai, cita starpā, nodrošinātu pilsoniskajai sabiedrībai iespēju brīvi un efektīvi pievienoties IRPI; aicina ES aktīvi sadarboties ar Ķīnas valdību un Ķīnas uzņēmumiem, lai mudinātu tos atbalstīt IRPI; aicina ES aizstāvēt IRPI jomas paplašināšanu, proti, uz citiem dabas resursiem, piemēram, kokmateriāliem, un arī ietvert valdību ienākumus, kas saistīti ar aizņēmumiem, kurus garantē resursi;

23. uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai ES aicinātu visus politiskās varas pārstāvjus un starptautiskos ieguldītājus, kuri darbojas Āfrikā, stingri ievērot sociālās un vides aizsardzības noteikumus, kurus 2002. gadā noteica Pasaules Banka attiecībā uz ieguves rūpniecību;

24. aicina ES aktīvi veicināt pārredzamību ne tikai attiecībā uz ienākumu vākšanu, bet arī attiecībā uz dabas resursu ienākumu izlietojumu, atbalstot iniciatīvas budžeta pārredzamības uzlabošanai Āfrikas valstīs; mudina ES veicināt visu atbalsta sniedzēju “atbildīgu aizdošanu” un pieprasīt resursu bagātām saņēmējvalstīm, kurās ir slikta pārvaldība un korupcija, veikt konkrētus pasākumus pārredzamības uzlabošanai ieņēmumu pārvaldīšanā kā nosacījumu jebkādas palīdzības, izņemot humānās palīdzības, saņemšanai; aicina ES konsekventāk piemērot Kotonū nolīguma 96. un 97. pantu resursiem bagātām valstīm un vienlaicīgi sākt sarunas ar Ķīnu un citiem atbalsta sniedzējiem, lai, izmantojot vienotu procedūru, palielinātu atbilstīgo pasākumu efektivitāti; uzsver to, ka ES vajadzētu rādīt piemēru, veidojot savas attīstības programmas un projektus kā pārskatāmības un labas pārvaldības modeļus;

25. mudina ES atbalstīt nelegāli iegūtu kokmateriālu un ziloņkaula tirdzniecības stingrāku starptautisku kontroli; aicina ES propagandēt principus, kas ietverti ES Rīcības plānā par tiesību aktu izpildi, pārvaldību un tirdzniecību mežu nozarē (FLEGT), kā arī mudināt Ķīnu pieņemt līdzīgus principus, importējot kokmateriālus no Āfrikas, lai pārtrauktu nelikumīgi iegūtu kokmateriālu tirdzniecību un veicinātu mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu; aicina Komisiju drīzumā iesniegt priekšlikumus, lai nepieļautu jebkādu nelikumīgi iegūtu kokmateriālu un to izstrādājumu importu ES, tādējādi nepieļaujot, ka Ķīna izmanto Āfrikā nelegāli iegūtu kokmateriālu eksportam domātu mēbeļu produkcijā; mudina Komisiju paplašināt sarunas par brīvprātīgajiem partnerattiecību nolīgumiem ar trešām valstīm; aicina ES atbalstīt līdzīgu iniciatīvu, piemēram, Āfrikas un Āzijas FLEGT, stiprināšanu;

26. aicina ES atbalstīt starptautisku konvenciju par energoresursu ieguvi vai izpēti noslēgšanu, šajās konvencijās iekļaujot pārredzamus licencēšanas pasākumus un noteikumus, kas nosaka fiskālās plūsmas valdībām, kā arī klauzulu par noteiktu peļņas procentu ieguldījumu vietējo kopienu attīstībā;

27. aicina ES un Ķīnu risināt dabas resursu nelegālas tirdzniecības problēmu, saskaņojot savas darbības, kurās vajadzētu ietvert abām pusēm pieņemamu definīciju par to, kas ir “problēmresursi”, un starptautiskas ekspertu grupas izveidi, lai radītu daudzpusēju pieeju šī jautājuma risināšanai;

28. aicina ES un Ķīnu vairāk ieguldīt atjaunojamos enerģijas avotos, tādējādi risinot vides degradācijas un klimata pārmaiņu problēmas, kā arī novēršot konfliktus, kas saistīti ar tādu resursu kā nafta trūkumu;

Tirdzniecība, ieguldījumi un infrastruktūras

29. norāda, ka tirdzniecības diversifikācija Āfrikā ir noteicošais faktors, lai visās Āfrikas valstīs panāktu drošu ekonomikas izaugsmi; uzsver to, ka Ķīnas ražojumu eksports uz Āfriku nedrīkst kavēt Āfrikas nozaru attīstību vai iznīcināt šo nozaru konkurētspēju;

30. aicina ES un mudina Ķīnu radīt iespējas Āfrikai izkļūt no “izejvielu slazda” un nodrošināt tās pāreju no izejvielu piegādātājas uz reģionu, kurā īsteno izejvielu apstrādi un sniedz pakalpojumus; šai sakarā mudina ES aicināt visas ieinteresētās puses, proti dalībvalstis un tādas jaunās donorvalstis kā Ķīna, dažādot tirdzniecību un ieguldījumus, nodot tehnoloģijas afrikāņiem, nostiprināt starptautiskos godīgas tirdzniecības noteikumus, paplašināt Āfrikas produktu piekļuvi pasaules tirgum, pazemināt nodokļus pārstrādātajiem produktiem no Āfrikas, veicināt privātā sektora attīstību un tā piekļuvi finansējumam, veicināt tirdzniecības atvieglojumus, stimulēt reģionālo integrāciju Āfrikā un atvieglot pārskaitījumu plūsmas no Āfrikas iedzīvotājiem;

31. aicina ES paplašināt tās ekonomisko ietekmi uz Āfrikas attīstību, reformējot Kopējo lauksaimniecības politiku un atvieglojot Āfrikas produktu piekļuvi ES tirgum; aicina ES un mudina Ķīnu, īstenojot reformas lauksaimniecības politikā, vairāk ņemt vērā Āfrikas valstu lauksaimniecības nozares attīstības iespējas, atvieglot lauksaimniecības ražojumu importu no Āfrikas un lauksaimniecības eksporta gadījumā stingri uzmanīt, lai Āfrikas valstīs netiktu apdraudēta lauksaimniecības ražošana, kas nodrošina pārtikas apgādi un nodarbinātību;

32. aicina ES un mudina Ķīnu spēcīgāk atbalstīt taisnīgu pasaules tirdzniecību, lai nodrošinātu tirdzniecības un attīstības politikas saskaņotību, ievērojami palielināt ražotāju un nodarbināto līdzdalību peļņā, ko nodrošina pasaules preču tirdzniecība, paplašināt Āfrikas valstu ražojumu piekļuvi pasaules tirgiem un samazināt ievedtarifus gataviem izstrādājumiem no Āfrikas valstīm; mudina Ķīnas valdību un ES izstrādāt tādu stratēģiju eksporta jomā, kura Āfrikā nekavētu preču ražošanu atbilstīgi ekoloģiskiem un sociālā ziņā ilgtspējīgiem nosacījumiem;

33. mudina Ķīnu, piešķirot kredītus, ņemt vērā notikumus, kuri izraisīja daudzas jaunattīstības valstis skarošu parādu krīzi, un neatkārtot kredītu piešķīrēju iepriekšējās kļūdas;

34. atzinīgi vērtē pasākumus, ko Ķīna PTO spiediena un starptautiskā sabiedrības viedokļa rezultātā no 2008. gada 1. janvāra veikusi sociālās jomas tiesību aktu un strādājošo tiesību uzlabošanai, un uzsver, ka vēl saistošākiem tiesību aktiem sociālajā jomā vajadzētu pozitīvi ietekmēt to, kā Ķīna darbojas Āfrikā;

35. uzsver, ka Āfrikai ir svarīgi izstrādāt pašai savu stratēģiju attiecībās ar Ķīnu; atzīmē, ka šādai stratēģijai ir liela nozīme Ķīnas un Āfrikas abpusējo tirdzniecības attiecību uzlabošanā; uzsver, ka ar šo stratēģiju jācenšas panākt, lai darbinieki no Āfrikas vairāk iesaistītos Ķīnas īstenotajos projektos Āfrikā, lai Ķīna vairāk izrādītu vēlmi nodot tehnoloģijas un lai Ķīnas tirgus kļūtu pieejamāks tādām tradicionālām Āfrikas eksportprecēm kā kafija, kakao un ādas izstrādājumi;

36. ņemot vērā notiekošās sarunas ar Ķīnu par jaunas, ar tirdzniecību saistītas nodaļas iekļaušanu partnerības un sadarbības nolīgumā, iesaka Komisijai uzstāt uz saistoša teksta ietveršanu attiecībā uz Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) noteiktajiem darba pamatstandartiem, korporatīvo sociālo un vides atbildību, sociālā un vides antidempinga noteikumiem, SDO ieteikumiem par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un starptautiskajos cilvēktiesību aizsardzības paktos ietverto prasību ievērošanu;

37. uzsver, ka, veicot ieguldījumus infrastruktūrā un jaunos uzņēmumos, ir svarīgi pieņemt darbā vietējo darbaspēku atbilstīgi taisnīgiem finansiāliem nosacījumiem; iesaka pastiprināti īstenot nodarbināto apmācības pasākumus, izmantojot stipendijas un cirkulāro migrāciju; iesaka vairāk iesaistīt afrikāņu diasporas pārstāvjus, daļa no kuriem ir augsti kvalificēti speciālisti, un ārvalstīs dzīvojošiem afrikāņiem atvieglot naudas pārskaitīšanu uz Āfriku;

38. saprot absolūti pozitīvo informācijas un sakaru tehnoloģiju (IKT) nozīmi izaugsmes, konkurētspējas un darbavietu radīšanas sekmēšanā; iesaka Komisijai saskaņot Āfrikas un Eiropas pašreizējās programmas un vairāk uzmanības pievērst IKT veiktspējas palielināšanai MVU, izmantojot valsts un privātā sektora partnerību, lai veidotu iestādes un politiku, ar ko sekmēt ieguldījumus, jauninājumus un tehnoloģijas nodošanu;

39. aicina ES un Ķīnu palīdzēt ĀS un NEPAD īstenot vides ietekmes novērtējumus un novērtēt uz nabadzības novēršanu vērstos potenciālos ārzemju ieguldījumu projektus Āfrikā, jo īpaši energoapgādes un infrastruktūras jomā, kā arī attīstīt pārredzamāku līgumu slēgšanas un sabiedrisko izdevumu piešķiršanas sistēmu; uzsver ilgtermiņa plānošanas nozīmi Āfrikas valstīs saistībā ar to, ka valsts līmenī tiek tērēta peļņa, kas iegūta no nesenā preču cenu pieauguma, enerģijas pētniecības ieguvumiem un ārzemju ieguldījumu plūsmām, un iesaka Eiropas Savienībai un Ķīnai šajā sakarībā mērķtiecīgi atbalstīt atbilstīgo pārvaldības struktūru izveidi;

40. aicina ES iesaistīties kopīgos projektos ar Ķīnu Āfrikā enerģijas avotu izpētes, transporta un infrastruktūru jomās, lai kopā ar ĀS un NEPAD attīstītu vienotu līdzdalības un investīciju noteikumu kopumu;

41. aicina ES un Ķīnu ieguldīt apmācībā un izglītībā Āfrikā, jo izglītoti darbinieki ir neatkarīgākas attīstības balsts;

42. aicina ES darboties ne tikai pašreizējā ES un Āfrikas uzņēmējdarbības forumā un izveidot saskaņotu rīcības plānu, lai stimulētu un dažādotu Eiropas ieguldījumus Āfrikā;

43. atzīst, ka Eiropas ekonomiskajiem ieguldījumiem Āfrikā nav izdevīgi konkurences apstākļi, kas radušies tādēļ, ka Ķīnas projektus un Ķīnas valdības (vai pilnībā valsts uzņēmumu) izteiktos piedāvājumus atklāti vai slēpti subsidē, tādēļ, ka lielākas izmaksas rada sociālie un ekonomikas standarti, kurus Ķīnas konkurenti nepiemēro, tādēļ, ka Ķīna sniedz saistītu palīdzību, liedzot Eiropas uzņēmumiem iesaistīties projektos, kurus finansē Ķīna, kā arī tādēļ, ka Eiropas uzņēmumiem ir finansējuma un riska segšanas instrumentu ierobežota pieejamība;

Vide

44. norāda uz Ķīnas klātbūtnes ekoloģisko ietekmi Āfrikā; mudina Ķīnu gan Ķīnā, gan Āfrikā rīkoties kā atbildīgam vides aizstāvim;

45. aicina ES mudināt Ķīnas eksporta kredīta aģentūras, tostarp Exim banku, veikt sistemātiskus vides ietekmes novērtējumus tādiem Āfrikas infrastruktūras projektiem kā dambji, ceļi un raktuves;

46. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izveidot Pasaules klimata pārmaiņu aliansi, iesaistot tajā vismazāk attīstītās valstis un mazo salu jaunattīstības valstis, īpaši uzlabojot sadarbību, kas vērsta uz pielāgošanos klimata pārmaiņām; mudina ES uzaicināt Ķīnu piedalīties tādās Alianses darba plāna pamatjomās kā dialogs par dabas katastrofu riska mazināšanu un attīstības pasargāšanu no klimata pārmaiņu negatīvās ietekmes, kas ir ārkārtīgi svarīgas sadarbības jomas, ņemot vērā to, ka Ķīna ir viena no lielākajām donorvalstīm un ieguldītājām Āfrikā, bieži vien ieguldot līdzekļus liela mēroga infrastruktūras projektos, kuri mēdz būt ļoti neaizsargāti pret klimata pārmaiņām;

47. šajā kontekstā arī aicina palielināt finansējumu, lai pielāgotos klimata pārmaiņām, saskaņā ar sistēmu, kurā atbildība par ieguldījumu sniegšanu ir atkarīga gan no radīto emisiju apmēra, gan ekonomiskās situācijas un kurā līdzekļi netiek novirzīti no pašreizējiem palīdzības sniegšanas budžetiem; šajā kontekstā mudina ES atbalstīt pastiprinātu saskaņotu un savstarpēji papildinošu starptautisku rīcību saistībā ar finanšu resursu un ieguldījumu nodrošināšanu pasākumiem, ar kuriem tiek atbalstītas darbības, kas vērstas uz pielāgošanos klimata pārmaiņām un to negatīvās ietekmes mazināšanu Āfrikā, proti, labāka piekļuve pietiekamiem, paredzamiem un ilgtspējīgiem finanšu resursiem, finansiāls un tehnisks atbalsts, lai palielinātu kompetenci pielāgošanās izmaksu noteikšanā, tādējādi palīdzot noteikt nepieciešamo līdzekļu apmēru, un jaunu un papildu līdzekļu, tai skaitā oficiāla finansējuma un atvieglojumu nodrošināšana; mudina rīkoties tā, lai piekļuve jebkādiem finanšu līdzekļiem tiktu nodrošināta, maksimāli samazinot birokrātiju; uzskata, ka ir nepieciešama efektīva rezultātu pārraudzība;

48. aicina ES iesaistīties daudzpusējās diskusijās ar ĀS dalībvalstīm un Ķīnu, kā arī pilsonisko sabiedrību par vides degradācijas un klimata pārmaiņu globālajiem draudiem un pastiprināt pūliņus, lai tiktu ievērotas saistības, kas iekļautas Bali rīcības plānā, ko parakstīja Pušu 13. konferences (COP-13) laikā 2007. gada 15. decembrī Bali kā pamatu laikposmam pēc 2012. gada;

49. aicina ES uzņemties vadošo lomu klimata pārmaiņu negatīvās ietekmes mazināšanā, izveidojot aizsargprogrammu, kas papildus jau pastāvošām palīdzības budžeta pozīcijām nodrošina liela mēroga finansiālu atbalstu videi draudzīgu enerģētikas tehnoloģiju izveidošanai un ieviešanai gan jaunajās tirgus ekonomikas valstīs, gan jaunattīstības valstīs, tomēr atzīst šo valstu dažādās vajadzības; īpaši aicina ES sniegt finansējumu, lai nodrošinātu lētu, videi draudzīgu tehnoloģiju nodošanu Āfrikas valstīm; atzīst, ka finansējuma palielinājums tehnoloģiju nodošanai ir svarīgs pasākums, lai līdz 2009. gadam slēgtu nolīgumu par globālu struktūru klimata pārmaiņu problēmu risināšanai pēc 2012. gada;

50. mudina ES un Ķīnu, ievērojot Bali rīcības plānu, nodrošināt, ka to projekti Āfrikā, jo īpaši enerģijas avotu izpētes jomā ir ekoloģiski ilgtspējīgi un atbilst Bali rīcības plānam;

51. atzīst, ka Rietumvalstu tirdzniecība un patēriņš ir daļēji vainojami pie tā, ka Ķīnā ir audzis pieprasījums pēc Āfrikas dabas resursiem, kā arī pie tā, ka saistībā ar piesārņojumu izraisošu rūpniecības objektu pārcelšanu uz jaunattīstības valstīm tajās ir palielinājušies CO2 emisiju apmēri; aicina ES trīspusējās sadarbības ar Ķīnu un Āfriku darba kārtībā pievērsties taisnīguma jautājumam tirdzniecības un klimata jomā; aicina ES arī stiprināt pasākumus, kas veicinātu sociālā un vides ziņā atbildīgu patēriņu (tai skaitā, produktu marķējumus, uz kuriem būtu norādīta to ietekme uz vidi visā produktu aprites cikla laikā, sākot no dabas resursu iegūšanas un beidzot ar to ražošanu un pārvadāšanu);

52. mudina ES atbalstīt lielāku starptautisku sadarbību, jo īpaši ar Ķīnu, lai nodrošinātu pielāgošanās darbību steidzamu īstenošanu, piemēram, novērtējot neaizsargātību, nosakot prioritāras darbības, izvērtējot finansiālās vajadzības, uzlabojot veiktspēju un atbildes stratēģijas, integrējot pielāgošanās pasākumus nozaru un valsts plānošanā, izstrādājot specifiskus projektus un programmas, atrodot līdzekļus, kā stimulēt pielāgošanās pasākumu īstenošanu un citus veidus, kā nodrošināt pret klimata pārmaiņām izturīgu attīstību, ņemot vērā steidzamās un tūlītējās vajadzības, kas raksturīgas jaunattīstības valstīm, kuras īpaši negatīvi ietekmē klimata pārmaiņas, piemēram, Āfrikas valstis, kuras īpaši skar sausums, pārtuksnešošanās un plūdi;

53. aicina ES stiprināt dialogu ar Āfriku un Ķīnu un izveidot kopīgu pieeju tādu globālu vides problēmu kā mežu izciršanas, pārtuksnešošanās un sadrumstalotības, bioloģiskās daudzveidības un augsnes auglības samazināšanās vai izzušanas, kā arī ūdens un gaisa piesārņojuma novēršanai; aicina ES veicināt energoefektivitāti, videi draudzīgas tehnoloģijas, riska pārvaldību un agrīnās brīdināšanas spējas, kā arī atbildīgu industrializāciju un patēriņu;

Laba pārvaldība un cilvēktiesības

54. mudina Ķīnas iestādes attiecībās ar Āfriku ievērot demokrātijas, labas pārvaldības un cilvēktiesību principus;

55. aicina ES attiecībās ar tām Āfrikas valdībām, kuras kavē demokrātiju un pārkāpj cilvēktiesības, rīkoties saskaņā ar savām vērtībām, principiem un saistībām, kas noteiktas Kotonū nolīgumā, un nepiedāvāt šīm valstīm palīdzības uzraudzību, budžeta atbalstu vai ieguldījumus; mudina ES nodrošināt, ka šādos gadījumos humānā un cita palīdzība tiek sniegta caur vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un ka šī palīdzība palīdz stiprināt šādu organizāciju kapacitāti; aicina ES mudināt citus galvenos atbalsta sniedzējus, kas saistīti ar ANO starptautiskajām cilvēktiesību konvencijām, līgumiem un instrumentiem, piemēram, Ķīnu, rīkoties līdzīgi;

56. uzsver, ka par spīti tādu principu kā suverenitāte, īpašuma tiesības un saskaņošana svarīgumam Ķīnas “beznosacījumu” ieguldījumi tajās Āfrikas valstīs, ko pārvalda despotiski režīmi, veicina to, ka joprojām notiek cilvēktiesību pārkāpumi, un turpina kavēt demokrātijas attīstību un radīt šķēršļus labas pārvaldības, tai skaitā tiesiskuma un korupcijas kontroles atzīšanai; šai sakarā uzsver lielāka ES atbalsta nozīmi tām valdībām, iestādēm un pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, kas veicina labu pārvaldību, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu Āfrikā, proti, valstu parlamentiem, plurālistiskām partiju sistēmām, attīstības un cilvēktiesību organizācijām, brīviem plašsaziņas līdzekļiem un pretkorupcijas struktūrām;

57. aicina ES prasīt visām valstīm, kas sniedz un kas saņem atbalstu, ievērot pamatnostādnes un pārredzamības standartus, ko noteikušas starptautiskās finanšu iestādes; mudina ES prasīt Ķīnas iestādēm, lai tās iesaka valsts bankām pieņemt “Ekvatora principus” par sociālajiem un vides standartiem;

58. mudina ES rosināt Ķīnu brīvprātīgi pieņemt ESAO Konvencijas pret kukuļdošanu noteikumus un nodrošināt tās īstenošanu ne tikai Ķīnā, bet arī tās attiecībās ar Āfrikas valstīm;

59. aicina ES mudināt visas dalībvalstis un Ķīnu piedalīties pastāvošās globālās iniciatīvās, lai veicinātu līdzekļu atguvi saskaņā ar ANO Pretkorupcijas konvencijas V sadaļu, tai skaitā kopīgajā nozagto līdzekļu atguves iniciatīvā (StAR), ko nesen uzsāka Pasaules Banka un ANO Noziedzības un narkotiku apkarošanas birojs (UNODC);

60. aicina ES mudināt Ķīnu ratificēt SDO konvencijas, kuras tā vēl nav pieņēmusi, un nodrošināt to īstenošanu jaunattīstības valstīs, proti, Āfrikā, kur Ķīna iesaistījusies ar ieguldījumiem, uzņēmumiem, ekspertiem vai strādniekiem;

61. aicina ES veicināt starptautisku un juridiski saistošu rīcības kodeksu izveidi labas pārvaldības, drošu un taisnīgu darba apstākļu, uzņēmēju sociālās atbildības un vides aizsardzības pasākumu nodrošināšanai, kā arī atbalstīt uzņēmēju atbildību;

Miers un drošība

62. aicina ES padarīt Eiropas ieroču eksporta rīcības kodeksu par juridiski saistošu instrumentu;

63. aicina ES mudināt Ķīnu paaugstināt valsts ieroču eksporta kontroles režīma pārredzamību, nodrošinot pilnīgu ziņošanu ANO konvencionālo ieroču eksporta reģistram un atjauninot savus ieroču eksporta kontroles noteikumus, lai izslēgtu ieroču nodošanu valstīm un reģioniem, jo sevišķi Āfrikā, kur sistemātiski tiek pārkāptas starptautiskās cilvēktiesības un humānās tiesības;

64. aicina ES saglabāt Ķīnai uzlikto ieroču embargo, kamēr tā turpina piegādāt ieročus bruņotajiem spēkiem un bruņotajiem grupējumiem valstīs (bieži Āfrikas valstīs), kuras pastiprina un paildzina konfliktus un veic ievērojamus cilvēktiesību pārkāpumus;

65. aicina ES un Ķīnu pārtraukt ieroču tirdzniecības darījumus ar tām valdībām, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem, ir iesaistītas konfliktos vai atrodas uz kara robežas, tādās valstīs kā Kenija, Zimbabve, Sudāna, Čada, Kongo Demokrātiskā Republika, Etiopija, Eritreja un Somālija; aicina ES un Ķīnu pārtraukt, novērst un aizliegt ieroču piegādi bruņotiem nevalstiskiem grupējumiem, kas Āfrikas kontinentā apdraud cilvēktiesības, politisko stabilitāti un ilgtspējīgu attīstību;

66. aicina ES arī turpmāk atbalstīt starptautisku juridiski saistošu ieroču tirdzniecības līgumu par visiem konvenciālajiem ieročiem, saistībā ar kuru ANO notiek sarunas;

67. aicina ES un Ķīnu atbalstīt tādas Āfrikas valstu vadītas iniciatīvas kā rezerves spēku izveide un reģionālo organizāciju kā drošības pīlāru izmantošana;

68. aicina ES mudināt Ķīnu turpināt palielināt tās līdzdalību ANO un ĀS miera uzturēšanas misijās Āfrikā un paplašināt šo ieguldījumu, arī apgādājot kaujas vienības, ja tas ir nepieciešams un ir saskaņā ar ANO mandātiem;

69. aicina ES iesaistīt Ķīnu, lai izstrādātu kopīgu pieeju cilvēku drošībai, jo īpaši konvencionālās atbruņošanās, atbruņošanās, demobilizācijas un reintegrācijas, ieroču izsekojamības, atmīnēšanas un drošības sektora reformas jomā; mudina iesaistīties tādās netradicionālās drošības jomās kā dabas katastrofu novēršana, klimatisku vai ekonomisku apstākļu dēļ radušos bēgļu, pārvietotu personu un migrantu skaita mazināšana, narkotiku un infekcijas slimību apkarošana;

* *

70. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Ķīnas Tautas Republikas valdībai un Ķīnas Nacionālajam tautas kongresam, Āfrikas Savienībai, NEPAD, Panāfrikas parlamentam un FOCAC.

(1) OV C 200, 30.6.1997., 158. lpp.

(2) Pekina, 2003. gada oktobris, http://www.china-un.ch/eng/xwdt/t88637.htm

(3) Pekina, 2006. gada 12. janvāris, http://www.gov.cn/misc/2006-01/12/content_156490.htm

(4) Eiropas Savienības Padomes 2678. sanāksme, 2005. gada 3. oktobrī Luksemburgā.

(5) ANO Dokuments A/Conf 192/15, 2001. gada jūlijs, http://disarmament.un.org/cab/poa.html

(6) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.

(7) OV C 305 E, 14.12.2006., 219. lpp.

(8) http://ec.europa.eu/external_relations/china/csp/index.htm

(9) Partnerattiecību nolīgums starp Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna valstīm, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, ko parakstīja 2000. gada 23. jūnijā Kotonū (OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.). Nolīgumā jaunākie grozījumi izdarīti ar ĀKK–EK Ministru padomes Lēmumu Nr. 1/2006 (OV L 247, 9.9.2006., 22. lpp.).

29.10.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 259/56

Komisijas ikgadējā politikas stratēģija 2009. gadam

P6_TA(2008)0174

Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par Komisijas ikgadējo politikas stratēģiju 2009. gadam

(2009/C 259 E/09)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu par ikgadējo politikas stratēģiju 2009. gadam (COM(2008)0072),

—	ņemot vērā Komisijas paziņošanu par tās 2008. gada likumdošanas un darba programmas īstenošanu (COM(2007)0640),

—	ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.	tā kā Parlamenta strukturēta dialoga īstenošana ar Komisiju ir būtisks solis iestāžu sadarbības jomā, lai īstenotu pašreizējo 2008. gada likumdošanas un darba programmu, kā arī izstrādātu un formulētu 2009. gada likumdošanas un darba programmu;

B.	tā kā šī iemesla dēļ ir būtiski, lai strukturētais dialogs notiktu laicīgi, tādējādi ļaujot koncentrēties uz Eiropas Savienības 2009. gada galveno stratēģisko mērķu noteikšanu,

Izaugsme un darbavietas

1. vēlreiz uzsver, cik svarīgi ir stingri īstenot Lisabonas stratēģiju, akcentējot ekonomikā, sociālajā un vides jomā gūto panākumu savstarpēju atkarību, lai veidotu dinamisku, novatorisku un ilgtspējīgu ekonomiku;

2. atzinīgi vērtē novēloto atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), pamatojoties uz plānoto Eiropas Mazo uzņēmumu aktu; uzskata, ka Mazo uzņēmumu akts ir ļoti svarīga stratēģija MVU atbalstam; turklāt atzīmē, ka, lai nodrošinātu vispiemērotāko atbalstu MVU, ir nepieciešama finanšu shēma un tiesību akti; tomēr brīdina, ka šos instrumentus var izmantot ļaunprātīgi, lai slēgtu valsts tirgus, tādējādi samazinot Eiropas konkurētspēju un patērētāju izvēles tiesības; vēlreiz mudina Komisiju nākt klajā ar likumdošanas priekšlikumu par Eiropas slēgto sabiedrību statūtiem;

3. atzinīgi vērtē galveno preču un pakalpojumu tirgu sistemātiskāku un visaptverošāku uzraudzību, lai noskaidrotu pašreizējās problēmas; atzīmē, ka šāda uzraudzība varētu ietvert pētījumus konkurences jomā, tomēr tai nevajadzētu kaitēt ne MVU, ne preču un pakalpojumu dažādībai iekšējā tirgū; atzīmē Komisijas nodomu sektorālos tiesību aktus preču iekšējā tirgus jomā saskaņot ar jauno tiesisko regulējumu, tomēr atkārtoti aicina Komisiju uzraudzīt nozaru tiesību aktu īstenošanu un piemērošanu dalībvalstīs un vērš uzmanību uz nepieciešamību paralēli Direktīvai 2001/95/EK (1) par produktu vispārējo drošību veikt vispārēju pārskatu; aicina pastāvīgu uzmanību pievērst galveno iekšējā tirgus direktīvu, jo īpaši Direktīvas 2006/123/EK (2) par pakalpojumiem iekšējā tirgū transponēšanai, un turpmākai iekšējā tirgus instrumentu izstrādei;

4. atzinīgi vērtē turpmākos pasākumus pēc vienotā tirgus 2007. gada pārskatīšanas, cita starpā iniciatīvu par Komisijas un dalībvalstu savstarpēju partnerību vienotā tirgus tiesību aktu piemērošanai un ieviešanai; pieņem zināšanai grozījumu priekšlikumus vairākām jaunās pieejas direktīvām, lai modernizētu preču vienoto tirgu; aicina Komisiju arī turpmāk veikt pasākumus, lai uzlabotu sadarbību ar dalībvalstīm šajā jomā; tomēr pauž nožēlu, ka konkrētu likumdošanas priekšlikumu saskaņošana iekšējā tirgus jomā joprojām ir nepietiekama; uzsver, cik svarīga, lai pabeigtu preču un pakalpojumu iekšējā tirgus izveidi, ir savstarpēja atzīšana, kas apvienota ar mērķtiecīgu saskaņošanu;

5. uzskata, ka Lisabonas tālejošo mērķu sasniegšanai vajadzīga jauna pieeja pētniecības attīstībai un veicināšanai; aicina pirms termiņa vidusposma pārskata veikt Septītās pētniecības pamatprogrammas īstenošanas pirmo novērtējumu, kā arī novērtēt Eiropas Pētniecības padomes līdz šim paveikto darbu;

6. norāda, ka pašreizējās finanšu krīzes apstākļos ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt finanšu tirgu stabilitāti un nomierināt patērētājus; atzīmē, ka pašreizējā krīze parāda, ka Eiropas Savienībai ir jāizstrādā pārskata pasākumu, lai tādējādi palielinātu ieguldītāju pārredzamību, noteiktu labākus vērtēšanas standartus, uzlabotu piesardzīgo uzraudzību un novērtētu reitinga aģentūru lomu; prasa Komisijai pilnībā sadarboties ar Eiropas Parlmentu, izstrādājot 2007. gada decembra Ekonomikas un finanšu jautājumu padomē paredzēto ceļvedi, lai uzlabotu Lamfalisī procesu, finanšu pakalpojumu likumdošanu, ka arī transponēšanas un īstenošanas procesu; uzskata, ka Direktīvas 2006/48/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (3) un Direktīvas 2006/49/EK par ieguldījumu sabiedrību un kredītiestāžu kapitāla pietiekamību (4) mērķtiecīgam pārskatam, par kuru tika paziņots, vajadzētu uzlabot finanšu iestāžu uzraudzības struktūru un riska pārvaldību, tādējādi vairojot tirgus dalībnieku savstarpējo uzticību; atkārtoti uzsver labākas un vienotas ES pārstāvības starptautiskās finanšu institūcijās izšķirošo nozīmi un pauž nožēlu, ka nav iesniegts attiecīgs priekšlikums;

7. atzinīgi vērtē arī Komisijas apņemšanos panākt progresu darbā saistībā ar mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumiem, jo integrācija šajā jomā ir minimāla un dažās lomās, lai sniegtu patērētājiem konkrētu labumu, ir jāuzlabo konkurence; aicina Komisiju cieši sekot Direktīvas 2008/48/EK par patēriņa kredītu līgumiem īstenošanai;

8. atzīmē Komisijas centienus ievērot Lisabonas stratēģijā noteiktos mērķus saistībā ar nodarbinātības līmeni; mudina Komisiju turpināt izstrādāt vienotu pieeju elastdrošības modeļiem, kuriem vajadzētu veicināt lielāku elastību darba tirgū, no vienas puses, un darbinieku drošību, no otras puses, kā arī nodrošināt elastdrošības četru pīlāru līdzsvarotu īstenošanu, kas var būt nepieciešams labāku ekonomisko rādītāju sasniegšanai;

9. uzsver, ka Parlaments izpētīs neseno Eiropas Kopienu Tiesas lēmumu lietās C-438/05 (5), C-341/05 (6) un C-346/06 (7) ietekmi, uzsākot debates plenārsēžu laikā un pēc tam sagatavojot Parlamenta ziņojumu par iespējamām problēmām darba koplīgumu slēgšanas jomā;

10. pauž nožēlu, ka Komisija ikgadējā politikas stratēģijā 2009. gadam piešķīrusi mazu nozīmi kultūras un izglītības jautājumiem; aicina Komisiju stiprināt Eiropas izglītības telpu visiem, jo īpaši uzlabojot ES izglītības un apmācības sistēmu kvalitāti, efektivitāti un pieejamību; uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš mūžizglītībai, veicinot studentu mobilitāti, valodu zināšanas un pieaugušo izglītības iespējas; uzsver kultūras daudzveidības nozīmi, jo īpaši digitālā satura jomā;

11. atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu par to, ka tiks pieņemts paziņojums par universitāšu un uzņēmumu dialogu, lai ar tā palīdzību nodrošinātu, ka Eiropas universitātes ir spējīgas konkurēt ar labākajām pasaules universitātēm; atbalsta Komisijas ierosinājumu izdot Zaļo grāmatu par kultūras un radošajām nozarēm un uzsver nepieciešamību turpmāk attīstīt ES darbību šajā jomā, kas ievērojami veicina darbavietu radīšanu un izaugsmi; uzsver, ka ES darbības mērķim vajadzētu būt arī kultūras identitātes un dažādības stiprināšanai;

12. uzsver, ka lielāka nozīme ir jāpiešķir pasažieru tiesību jautājumam, jo īpaši attiecībā uz pasažieriem, kuri tālsatiksmes braucieniem izmanto autobusus, kā arī vilcienus un kuģus; uzsver, cik liela nozīme ir satiksmes pārvaldības sistēmu veiksmīgai attīstībai, un mudina Komisiju turpināt darbu pie vienotās Eiropas gaisa telpas gaisa satiksmes pārvaldības izpētes programmas (SESAR) un pie Eiropas dzelzceļu satiksmes pārvaldības sistēmas (ERTMS);

Klimata pārmaiņas un ilgtspējīga Eiropa

13. noteikti atbalsta Komisiju, lai tā turpmāk attīstītu Eiropas enerģētikas politiku ar mērķi panākt neatkarību enerģētikas jomā un stiprināt solidaritāti dalībvalstu starpā; apņemas cieši sadarboties ar Padomi un Komisiju, lai pēc iespējas īsākā laikā panāktu efektīvu un praksē īstenojamu vienošanos par klimata pārmaiņu un enerģētikas likumdošanas paketi; aicina Komisiju iespējami īsā laikā un cik vien labi un objektīvi izanalizēt pieaugošo enerģijas cenu iespējamo ekonomisko un sociālo ietekmi, lai dotu pēc iespējas labāku ievirzi likumdošanas lēmumu pieņemšanas procesam Parlamentā un Padomē; atzīmē arī to, ka Eiropas Savienībai jāturpina sniegt pierādījumus tam, ka ekonomiskā izaugsme un attīstība ir savienojama ar ekonomiku, kurai raksturīgs neliels oglekļa emisiju daudzums; turklāt atgādina par nepieciešamību nodrošināt, ka visos ES politikas virzienos un finanšu programmās tiek ņemti vērā vides un klimata pārmaiņu novēršanas mērķi;

14. apzinās, ka šīs stratēģijas panākumi ir atkarīgi arī no Eiropas Savienības spējas pārliecināt pasaules partnerus, jo īpaši galvenos dalībniekus, pievienoties šai stratēģijai; tāpēc uzsver, ka šajā jautājumā ES nostājai jābūt vienotai un solidārai; atzīmē Augstā pārstāvja un Komisijas neseno Eiropas Padomei adresēto dokumentu “Klimata pārmaiņas un starptautiskā drošība” (8) un uzsver nepieciešamību pēc kopējas pieejas enerģētikas, klimata pārmaiņu un ārējo attiecību jautājumiem; pauž nožēlu, ka nav sagatavota ikgadēja un ilgtermiņa stratēģija saistībā ar Eiropas ārējo enerģētikas politiku;

15. atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi samazināt ar preču transportu saistītas emisijas un aicina Komisiju sagatavot likumdošanas priekšlikumu par jūras un iekšējo ūdensceļu transporta iekļaušanu emisiju tirdzniecības sistēmā; šajā sakarā atzinīgi vērtē arī jaunas jūrniecības politikas izstrādi un nodomu iesniegt priekšlikumu reformēt zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgus kopīgo organizāciju, tomēr mudina Komisiju precizēt, kā tā grasās pārvietot 6 miljonus euro zivsaimniecības politikas ietvaros; aicina Komisiju 2009. gadā plānoto galveno pasākumu sadaļā “Ilgtspējīga Eiropa” pievienot jaunu nodaļu par zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgus kopīgās organizācijas reformu;

16. uzskata, ka kohēzijas politikai vajadzētu palikt Kopienas politikai atbilstoši Līgumam un solidaritātes principam, un tāpēc noraida visus mēģinājums šo politiku iekļaut atpakaļ dalībvalstu kompetencē; uzskata, ka, lai cīnītos pret paredzamām jaunām problēmām, kuras būtiski ietekmē reģionus, nākotnē kohēzijas politikai jāgarantē nepieciešamie finanšu līdzekļi; atzīmē, ka papildus ekonomiskajai un sociālajai kohēzijai ir jānodarbojas arī ar tādiem jautājumiem kā demogrāfisko izmaiņu izraisītas problēmas, pilsētu aglomerācijas, segregācija, migrācijas kustības, nepieciešamā pielāgošanās globalizācijai, klimata pārmaiņas, nepieciešamība nodrošināt energoapgādi un lauku rajonu lēnais progresa panākšanas process;

17. atzīmē, ka 2009. gadā tiks īstenoti tiesību aktu grozījumi saistībā ar kopīgās lauksaimniecības politikas (KLP) efektivitātes pārbaudi, par kuriem tika panākta vienošanās, un sagaida, ka Parlamenta nostāja tiks pilnībā ievērota; atzinīgi vērtē Komisijas norādi, ka 2009. gadā tiks iesniegti vairāki priekšlikumi birokrātijas un pārāk garu procedūru samazināšanai, un pauž cerību, ka tas attieksies arī uz lauksaimniekiem, jo īpaši attiecībā uz savstarpējo atbilstību; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu veicināt kvalitatīvu lauksaimniecības produktu ražošanu un sagaida, ka Parlaments varēs aktīvi piedalīties konkrētu priekšlikumu izstrādē; pauž nožēlu, ka 2009. gada Ikgadējā politikas stratēģijā nav ņemtas vērā aizvien pieaugošās bažas par pārtikas drošību;

Kopējas imigrācijas politikas īstenošana

18. atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos izstrādāt kopēju imigrācijas politiku un uzsver, ka “Eiropas paktā par migrācijas politiku” ir jāiekļauj jautājumi, kas saistīti gan ar nelegālas imigrācijas novēršanu, gan ar legālas imigrācijas pārvaldīšanu, un ar tālejošāku integrācijas politiku ES kompetences ietvaros esošajās jomās, kā arī ar Eiropas patvēruma politikas izveidi, pamatojoties uz priekšlikumiem, kurus Komisijai jāiesniedz līdz šī gada beigām; uzskata par prioritāti pārskatīt Regulu (EK) Nr. 343/2003 ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (9) (Dublina II Regula);

19. uzsver, ka robežu aizsargāšana arī ir viena no prioritātēm, un šajā sakarā izskatīs nesenos priekšlikumus ES pasažieru datu reģistram, Eiropas robežu uzraudzības sistēmai un iebraukšanai/izbraukšanai un Frontex novērtēšanai), vienlaikus uzsverot, ka jāievēro stingri datu aizsardzības noteikumi;

20. uzsver, ka būtiski svarīgi ir paātrināt Šengenas informācijas sistēmas (SIS II) un Vīzu informācijas sistēmas (VIS) ieviešanu; uzsver arī nepieciešamību stiprināt Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (Frontex), kuras darbība ir atkarīga no dalībvalstu apņemšanās piešķirt darbiniekus un aprīkojumu;

Pilsoņu intereses — pirmajā vietā

21. atkārtoti pieprasa pārskatīt astoņas nozaru direktīvas, kuras bija paredzēts analizēt saistībā ar patērētāju aizsardzības noteikumu pārskatīšanu un darbu attiecībā uz horizontālajiem instrumentiem, ar kuriem nosaka iekšējā tirgus principus iekšējā tirgus izveides pabeigšanas nolūkos; uzsver, ka vēl joprojām nepieciešami konkrēti tiesību akti “CE” zīmju un drošības marķējuma jomā, mudina Komisiju strādāt, lai tiktu nodrošināti un izpildīti noteikumi par patēriņa produktu drošību;

22. aicina sagatavot vairāk ierosinājumu civiltiesu jomā, lai ar to palīdzību tiktu sagatavots līdzsvarojošs tiesiskais regulējums, kurš garantētu noteiktību un tiesas pieejamību; aicina panākt turpmākus rezultātus attiecībā uz kopējo modeli, kas ir vissvarīgākais pirmslikumdošanas instruments, un uzsver, ka Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai ir cieši jāsadarbojas saistībā ar šo projektu;

23. uzskata, ka cīņai pret diskrimināciju vienā jomā nav jēgas, ja citā jomā tā tiek pieļauta; gaida Komisijas visaptverošas direktīvas priekšlikumu cīņai pret diskrimināciju atbilstoši EK līguma 13. pantam, kā tas paredzēts Komisijas 2008. gada darba programmā, vienlaikus uzsverot, ka šajā jomā ir jāievēro dalībvalstu kompetence;

24. gaida Komisijas priekšlikumu par pārrobežu veselības aprūpi, vienlaikus uzsverot, ka šajā jomā ir jāievēro dalībvalstu kompetence; cer sagaidīt paktu par garīgo veselību un atkārtoti pauž arī apņemšanos uzlabot veselības aprūpi Eiropā, tostarp atbalstīt ES stratēģiju cīņai pret vēzi, sirds un asinsvadu slimībām, kā arī citām nopietnām sistēmiskām slimībām, arī retām slimībām;

25. pauž nožēlu, ka politikas stratēģija sabiedrības veselības jomā ir joprojām neskaidra; mudina Komisiju pastiprināt centienus, lai novērstu nevienlīdzību veselības aprūpes jomā sociālu, ekonomisku un ar vidi saistītu apstākļu dēļ, veicinātu veselīgu dzīvesveidu un uzlabotu informācijas sniegšanu par veselību, kā arī stiprinātu darbību saskaņošanu un ātras reaģēšanas spējas globālu veselības apdraudējumu gadījumā; saistībā ar Regulu (EK) Nr. 1907/2006 kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu, un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru (REACH) (10) atgādina Komisijai, ka tiesību aktu pienācīga īstenošana ir panākumus noteicošs faktors; aicina Komisiju veikt piemērotus sagatavošanās darbus saistībā ar tās turpmākajiem uzdevumiem REACH jomā;

26. aicina vairāk paveikt organizētās noziedzības apkarošanas jomā, jo īpaši attiecībā uz kibernoziegumiem, un mudina Komisiju pastiprināt centienus, lai apkarotu cilvēku tirdzniecību; aicina vispusīgi definēt terorisma apkarošanas politiku un mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu, kas aizsargā un veicina terorisma upuru intereses, kā arī izstrādāt priekšlikumus, lai nodrošinātu lielāku gatavību reaģēt uz bioloģiskiem draudiem;

27. aicina Komisiju apsvērt, kādi pārejas pasākumi ir ieviešami, lai pieņemtu tiesību aktus tieslietu un iekšlietu jomā pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā; uzsver, ka 2009. gadā Lisabonas līgums radīs jaunu Eiropas Parlamenta lomu attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpas politiku un starptautisku nolīgumu slēgšanu šajā jomā; uzsver, ka ir jāpārskata noteikti tiesību akti, kas attiecas uz pašreizējo pīlāru struktūru, kā arī Eiropas Policijas biroja (Europol) un Eiropas Tiesu sadarbības vienības (Eurojust) statuss;

28. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par bērnu tiesībām un šo tiesību aizsardzību; atzīmē, ka Komisijas stratēģija attiecībā uz integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai ir ļoti vispārīga; tāpēc cer, ka Komisija steidzamā kārtā sniegs sīkāku informāciju par iniciatīvām, kuras plānots uzsākt 2009. gadā; aicina Komisiju nodrošināt, ka paredzētajā termiņā stājas spēkā Daphne III programma;

Eiropa — pasaules līmeņa partneris

29. atzinīgi vērtē, to ka ikgadējā politikas stratēģijā liela uzmanība pievērsta sagatavošanās darbam saistībā ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā; atzīmē, ka sagatavošanās darbi būs jāveic gan saistībā ar Komisijas iekšējo darbību, gan tās attiecībām ar Parlamentu un Padomi; uzsver, cik svarīgi ir veikt piemērotus sagatavošanās darbus saistībā ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā, jo īpaši saistībā ar Eiropas Ārējās darbības dienesta izveidi sadarbībā ar Eiropas Parlamentu;

30. uzsver, cik svarīgi ir aizstāvēt un veicināt cilvēktiesības un tiesiskuma ievērošanu visā pasaulē, jo īpaši tajās daudzajās valstīs, kurās cilvēktiesības netiek ievērotas;

31. uzsver, cik svarīgi ir pēc iespējas ātrāk noslēgt pievienošanās sarunas ar Horvātiju, kas arī būtu signāls pārējām Rietumbalkānu valstīm, ka to nākotne ir saistāma ar ES, ja tās var izpildīt nepieciešamās prasības;

32. aicina Komisiju pilnīgi iesaistīties Eiropas drošības stratēģijas pārskatā;

33. aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt pilnīgu to nosacījumu izpildi, kas paredzēti Kosovas visaptverošajā risinājuma plānā, un prasa izveidot etniski daudzveidīgu Kosovu; mudina Komisiju kopā ar Padomi izstrādāt nepieciešamos koordinācijas pasākumus, lai dažādie ES pārstāvji, kuri uzturas Kosovā, darbotos vienoti; aicina Komisiju īstenot Stabilizācijas un asociācijas procesu, lai atbalstītu un saglabātu Rietumbalkānu valstu virzību uz pievienošanos Eiropas Savienībai;

34. uzsver, ka ir nepieciešama ES stratēģija attiecībā uz Baltijas jūras reģionu, lai padziļinātu šā reģiona valstu sadarbību un integrāciju, un aicina Komisiju iesniegt Melnās jūras reģiona sinerģijas īstenošanas plānu;

35. aicina pieņemt papildu pasākumus, lai stiprinātu Eiropas kaimiņattiecību politiku un to pielāgotu iesaistītajām valstīm; uzsver, ka attiecībās ar šīm valstīm Eiropas Savienībai ir jāpaliek uzticīgai demokrātiskām vērtībām un tiesiskumam; aicina Komisiju atbalstīt parlamentārās dimensijas iekļaušanu Austrumu kaimiņattiecību politikā, izveidojot ES-Austrumu kaimiņvalstu asambleju, kurā piedalītos Eiropas Parlamenta deputāti un deputāti no Austrumu kaimiņvalstīm;

36. pauž nožēlu, ka trūkst specifisku Komisijas priekšlikumu attiecībā uz jaunām pieejām Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanai, lai līdz 2015. gadam izpildītu saistības; mudina Komisiju nodrošināt, ka ES sniegtās humānās palīdzības apjoms, it īpaši pārtika jaunattīstības valstīm, 2009. gadā tiktu saglabāts un, ja iespējams, palielināts; uzskata, ka prioritāte ES tirdzniecībā saglabājas sekmīga Dohas attīstības programma, taču pauž nožēlu, ka, izstrādājot politikas stratēģiju, pagaidām netiek domāts par PTO darbību pēc Dohas programmas; uzskata, ka ikviena brīvās tirdzniecības nolīguma būtiskai sastāvdaļai jābūt vērienīgai sadaļai par ilgtspējīgu attīstību (tostarp SDO galveno konvenciju ratificēšana un to īstenošana, kā arī svarīgas vides aizsardzības normas);

Ieviešana, pārvaldība un labāks regulējums

37. apstiprina, ka saistībā ar labāku regulējumu prioritāte jāpiešķir neatkarīgam ietekmes novērtējumam, Kopienas tiesību aktu pienācīgai piemērošanai un uzraudzībai, kā arī pārskatu sniegšanai par tiem; tomēr uzskata, ka Komisijas galvenais uzdevums ir palīdzēt dalībvalstīm īstenot šo mērķi; uzsver, ka Kopienas tiesību aktu piemērošanas uzraudzībā vajadzētu ciešāk iesaistīt Eiropas Parlamentu, un norāda, ka iestādēm vajadzētu ciešāk sadarboties komitoloģijas procedūrās;

38. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus, kuru mērķis ir samazināt administratīvo slogu, atkārtoti pauž apņēmību līdz 2012. gadam par 25 % samazināt administratīvos slogu un sola sniegt atbalstu šim mērķim, turklāt mudina pēc iespējas panākt taustāmus rezultātus; uzskata to par vienu no galvenajām prioritātēm, jo īpaši attiecībā uz MVU, un par būtisku ieguldījumu Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā; atkārto, ka visiem tiesību aktiem ir jācenšas sasniegt šis mērķis; tomēr norāda, ka spēkā esošie tiesību akti ir jāvienkāršo, jākodificē un jāpārstrādā tā, lai tas nekaitētu politikas mērķiem;

39. uzsver, ka jaunajām budžeta prioritātēm jāatbalsta politiskās prioritātes, lai ES varētu veikt konkrētus uzdevumus;

40. sagaida, ka Komisija veiks pasākumus saistībā ar dalībvalstu deklarāciju kvalitāti (26 dalībvalstis sniedza ES izdevumu kopsavilkumu, kā to paredz Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu un labu finanšu pārvaldību (11) 44. punkts un Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (12) 53.b pants, lai tās varētu izmantot Eiropas Revīzijas palāta, un sagaida, ka tā ļoti drīz sniegs ziņojumu par šo kopsavilkumu kvalitāti un priekšlikumus to kvalitātes uzlabošanai; uzsver arī, cik svarīgi ir īstenot lēmumus saistībā ar 2006. gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, jo īpaši rīcības plānu attiecībā uz struktūrfondiem, kā arī pārraudzīt ES finansējuma izmantošanu ārējās darbībās;

Informācijas sniegšana par Eiropu

41. aicina Komisiju pielāgot Eiropas projektu pilsoņu interesēm; mudina Komisiju arī turpmāk koncentrēties uz efektīvas saziņas politikas izstrādi, lai ar tās palīdzību nodrošinātu pilsoņiem instrumentus ES labākai izpratnei, jo īpaši Eiropas vēlēšanu gadā; uzsver, cik svarīgi ir pēc iespējas ātrāk piemērot pilsoņu iniciatīvas tiesības, kā tās noteiktas Lisabonas līgumā; atgādina Komisijai par tās apņemšanos, ievērojot ierosināto regulu, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (13), nodrošināt labāku pārredzamību un piekļuvi dokumentiem;

* *

42. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 11, 15.1.2002., 4. lpp.

(2) OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.

(3) OV L 177, 30.6.2006., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2008/24/EK (OV L 81, 20.3.2008., 38. lpp.).

(4) OV L 177, 30.6.2006., 201. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2008/23/EK (OV L 76, 19.3.2008., 54. lpp.).

(5) Viking (Starptautiskā transportā nodarbināto federācija un Somu zvejnieku savienība), spriedums 2007. gada 11. decembrī.

(6) Laval, spriedums 2007. gada 18. decembrī.

(7) Ruffert, spriedums 2008. gada 3. aprīlī.

(8) S133/08.

(9) OV L 50, 25.2.2003., 1. lpp.

(10) OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp.

(11) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp. Nolīgumā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu 2008/29/EK (OV L 6, 10.1.2008., 7. lpp.).

(12) OV L 248, 16.9.2002., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi ar Regulu (EK) Nr. 1525/2007 (OV L 343, 27.12.2007., 9. lpp.).

(13) OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.

29.10.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 259/64

Latīņamerikas, Karību jūras reģiona valstu un Eiropas Savienības augstākā līmeņa V sanāksme

P6_TA(2008)0177

Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par Latīņamerikas, Karību jūras reģiona valstu un Eiropas Savienības augstākā līmeņa V sanāksmi Limā

(2009/C 259 E/11)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā deklarācijas, kas līdz šim pieņemtas pēc Latīņamerikas un Karību jūras reģiona (LAK) un Eiropas Savienības (ES) valstu un valdību vadītāju četrām augstākā līmeņa sanāksmēm, kuras secīgi notika Riodežaneiro (1999. gada 28. un 29. jūnijā), Madridē (2002. gada 17. un 18. maijā), Gvadalaharā (2004. gada 28. un 29. maijā) un Vīnē (2006. gada 12. un 13. maijā),

—	ņemot vērā Santodomingo, Dominikānas Republikā 2007. gada 20. aprīlī notikušās Rio grupas un Eiropas Savienības XIII ministru sanāksmes kopīgo komunikē,

—	ņemot vērā kopīgo komunikē, kuru pieņēma Eiropas Savienības trijotne un Centrālamerikas valstu ministri Santodomingo, Dominikānas Republikā 2007. gada 19. aprīlī notikušā Sanhosē dialoga ministru sanāksmē,

—	ņemot vērā nobeiguma aktu, ko pieņēma Eiropas Savienības un Latīņamerikas XVII parlamentārajā konferencē, kura notika no 2005. gada 14. līdz 16. jūnijam Limā,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2001. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas Savienības un Latīņamerikas visaptverošu asociāciju un kopēju attiecību stratēģiju (1), kā arī 2006. gada 27. aprīļa rezolūciju par ciešākām partnerattiecībām starp Eiropas Savienību un Latīņameriku (2),

—	ņemot vēra 2007. gada 29. novembra rezolūciju par tirdzniecību un klimata pārmaiņām (3),

—	ņemot vērā 2007. gada 11. oktobra rezolūciju par sieviešu slepkavībām Meksikā un Centrālamerikā un Eiropas Savienības lomu to apkarošanā (4),

—	ņemot vērā Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārās asamblejas 2007. gada 20. decembra rezolūcijas,

—	ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

A.	tā kā iepriekšējo Latīņamerikas, Karību jūras reģiona valstu (LAK) un ES valstu vadītāju un valdību četru sanāksmju noteiktā mērķa — abu reģionu stratēģisko partnerattiecību padziļināšana ir būtiskāka nekā jebkad;

B.	tā kā ir sperti svarīgi soļi, taču lielākā daļa darba joprojām paliek nepadarīta, gan saistībā ar partnerattiecību politiskajiem un drošības, gan tirdzniecības, sociālajiem un budžeta aspektiem;

tā kā stratēģiskajām partnerattiecībām ir jāveicina lielāku abu sabiedrību tuvināšanos, to sociālās attīstības līmeņa paaugstināšanos, un apņēmīgā veidā jāsekmē kardinālu nabadzības un nevienlīdzības samazināšanos LAK, kurai var palīdzēt gan pēdējos gados reģionā notiekošā ekonomiskā izaugsme, gan visu veidu apmaiņas un palīdzība, kā arī pieredzes nodošana sociālās kohēzijas jomā, ko var nodrošināt Eiropas Savienība,

1. atkārto apņemšanos atbalstīt dažādu Eiropas Savienības un LAK reģionālās integrācijas struktūru darbu un darīt visu iespējamo, lai panāktu, ka Limas augstākā līmeņa sanāksme, kas notiks 2008. gada 16. un 17. maijā, būtu reāls solis stratēģisko partnerattiecību attīstībā; pauž pateicību Peru un Slovēnijas augstākā līmeņa sanāksmes prezidentūrai, Eiropas Savienības Slovēnijas prezidentūrai, Eiropas Komisijai un Eiropas Savienības Padomei par stingrajiem centieniem šajā ziņā;

ES un Latīņamerikas stratēģisko partnerattiecību principi un prioritātes

2. no jauna apstiprina atbalstu abu reģionu pieejai un prioritātes piešķiršanai abu reģionu stratēģiskajām partnerattiecībām kā labākajai iespējai aizsargāt Atlantijas okeāna abu krastu partneru principus, vērtības un intereses;

3. tāpat atkārto, ka ir spēkā 2002. gada 17. maija politiskā deklarācija par abu reģionu kopīgajām vērtībām un nostāju (Madrides deklarācija), kā arī abpusējā apņemšanās attīstīt daudzpusēju pieeju, reģionālo integrāciju un sociālo kohēziju, kas tika apstiprināta 2004. gada augstākā līmeņa sanāksmē Gvadalaharā un 2006. gadā — Vīnē;

4. tādēļ ierosina kopīgu stratēģisku redzējumu stratēģiskām partnerattiecībām, kas neaprobežotos ar atsevišķiem priekšlikumiem vai darbībām, bet kuras galvenais mērķis būtu aptuveni 2012. gadā panākt Eiropas un Latīņamerikas reģionu vispusīgu partnerattiecību telpas izveidošanu, kurā iekļautos patiesas stratēģiskas partnerattiecības politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā, kā arī kopīgi centieni ilgtspējīgas attīstības panākšanā;

5. iesaka, lai politiskās un drošības jomas stratēģiskās partnerattiecības balstītos uz regulāru, efektīvu nozaru politisko dialogu, kā arī uz Eiropas un Latīņamerikas Miera un drošības hartu, kas, par pamatu ņemot ANO Statūtus, ļautu kopīgi izstrādāt politiskus, stratēģiskus un drošības jomas priekšlikumus;

6. uzsver, ka lai abu partneru tirdzniecības un ekonomiskās attiecības būtu veiksmīgas abām pusēm ir:

—

jāveicina diversifikācija un modernizācija Latīņamerikas valstu ražošanas sistēmās, kuras joprojām ir ārkārtīgi atkarīgas no dažiem eksporta produktiem, no kuriem daudzi ir izejvielas vai daļēji rūpnieciski ražoti produkti, izmantojot efektīvas tehnoloģiskas alternatīvas, kurām ir pozitīva ietekme darbavietu radīšanā un mājsaimniecību ienākumu palielināšanā,

—

jāatkāpjas no ekonomikas, kas orientēta tikai uz tirdzniecību, ņemot vērā abu reģionu ekonomiku nevienlīdzību un nepieciešamo uzsvaru uz sociālo un vides jomu, tostarp ekoloģiski tīru un atjaunīgu tehnoloģiju pārņemšanu un apgūšanu, izveidojot kopīgu abu reģionu ieguldījumu sistēmu un kopīgas ražošanas sistēmas,

—	uzstāj, ka ir svarīgi aizsargāt juridiskās noteiktības principu, kā arī nepieciešamību izveidot piemērotu un labvēlīgu pamatu ieguldījumiem,

—	jāņem vērā relatīvo attīstības līmeņu atšķirības, kas nozīmē, ka Eiropas Savienībai ir jāīsteno īpaša diferencēta attieksme, it īpaši attiecībās ar ekonomiski un sociāli viszemāk attīstītajām valstīm;

—	jāierosina Latīņamerikas integrācijas iniciatīvas;

7. atbalsta darba kārtību, kuru ierosināja Limas augstākā līmeņa sanāksmei par šādām divām svarīgām jomām — no vienas puses, nabadzības problēmas, nevienlīdzība un iekļaušana, un, no otras puses, ilgtspējība attīstība un tēmas, kas saistītas ar vidi, klimata pārmaiņām un enerģiju;

8. atgādina, ka Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārās asamblejas (EuroLat) kā stratēģisko partnerattiecību parlamentārās struktūras ātra izveide pēc iepriekšējās Vīnes augstākā līmeņa sanāksmes ir nozīmīgs solis partnerattiecību un to institucionālās sistēmas demokrātiskās likumības nostirprināšanā, kurā iekļaujas to jautājumu diskusiju, kontroles un pārraudzības funkcijas, kuras atbilst asamblejas lomai;

9. ierosina, lai Limas augstākā līmeņa sapulcē atkārtoti apstiprina ES un LAK apņemšanos ievērot plurālistiskās un pārstāvības demokrātijas principus un vērtības, un vārda un preses brīvību, cilvēktiesību aizsardzību un atteikšanos no jebkādas diktatūras vai autoritārisma;

Kopīgas darbības efektīvas daudzpusīgas pieejas sasniegšanai

10. uzsver priekšrocības, kuras var sniegt kopīgā daudzpusīgā pieeja Eiropas un Latīņamerikas partneriem, kas kopā veido vairāk nekā 1 000 miljonus cilvēku un sastāda trešo daļu no Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm, kā arī vairāk nekā ceturtdaļu no pasaules tirdzniecības;

11. ierosina, lai stratēģiskās partnerattiecības pamatotos uz reālistiskiem mērķiem un kopīgām programmām, kuras ir iedvesmojušas kopīga daudzpusīgas pieejas izvēle (Kioto protokols, Starptautiskā Krimināltiesa, cīņa pret nāves sodu un terorismu, ANO izšķirošā loma, utt.);

12. ierosina uzņemties kopīgu rīcību visās jomās un forumos, kur ir skaidra principu, vērtību un interešu konverģence, tostarp miera un politiskās drošības sistēmas jomā, ko organizē Apvienoto Nāciju Organizācijas ietvaros, cilvēktiesību aizsardzībā, vides aizsardzības politikas virzienos, attīstībā, pilsoniskās sabiedrības dalībā un vispārējas pārvaldes procesā, kā arī starptautiskās finanšu sistēmas un starptautisko iestāžu (Pasaules Bankas grupas, Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO)) reformās;

13. uzsver, ka daudzpusējā pieeja ir piemērotākā, lai stātos pretī Eiropas un Latīņamerikas partneru kopīgajiem izaicinājumiem, kā, piemēram, cīņa pret terorismu, narkotiku tirdzniecību, organizēto noziedzību, korupciju un naudas atmazgāšanu, cilvēku tirdzniecību — tostarp pret noziedzīgiem grupējumiem, kas izmanto un gūst labumu no nelegālās migrācijas — pret klimata pārmaiņām vai problēmas, kas saistītas ar enerģētisko drošību;

14. atkārto pārliecību, ka cīņu pret terorismu ir jāīsteno, visstingrākajā veidā ievērojot cilvēktiesības, pilsoniskās brīvības un tiesiskumu; pieprasa tūlīt un bez nosacījumiem atbrīvot visas nolaupītās personas Kolumbijā un pašus pirmos — saslimušos; minēto atbrīvošanu ir jāveic, pieņemot vienpusēju Kolumbijas revolucionāro bruņoto spēku (FARC) vai jebkuras citas par nolaupīšanu atbildīgas organizācijas lēmumu, vai, ja nepieņem šādu lēmumu, kā vienošanos par steidzamu humanitāru apmaiņu;

15. atbalsta minētās Apvienoto Nāciju Organizācijas, LAK—ES augstākā līmeņa sanāksmes un Eiropas Parlamenta rezolūcijas, kurās noraidītas visi piespiedu pasākumi, piemēram, tie, kuri ietverti eksteritoriālu tiesību aktu noteikumos, un kas ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām, kropļo Eiropas un Latīņamerikas partneru tirdzniecību un apdraud abpusējo apņemšanos attīstīt daudzpusēju pieeju;

Reģionālās integrācijas un asociācijas nolīgumu noteikta veicināšana

16. uzskata, ka visaptverošu, tālejošu un līdzsvarotu asociācijas nolīgumu noslēgšana starp ES un Latīņamerikas valstīm un šo nolīgumu efektīva īstenošana, kas veicina iedzīvotāju ekonomisko un sociālo tiesību ievērošanu, abpusēji ilgtspējīgu attīstību un sociālās nevienlīdzības samazināšanu papildus PTO daudzpusīgumam, ir stratēģisks mērķis starptautiskā situācijā, ko iezīmē pieaugoša savstarpējā atkarība, ekonomiskā izaugsme un jaunu ekonomisko lielvaru rašanās un kuras dēļ arvien palielinās izaicinājumu daudzums pasaules līmenī, un arī veidojas nopietna un dziļa ekonomiskā krīze, ko reģionālā attīstība varētu palīdzēt būtiski atvieglot un risināt;

17. ierosina, lai ekonomikas un tirdzniecības jomā Eiropas un Latīņamerikas reģionu vispusīgu partnerattiecību telpas izveide pamatotos uz modeli, kas ir saderīgs gan ar PTO, gan reģionālo integrāciju, kā arī piemērot to divos posmos:

a)	pirmā posma īstenošanu raksturo: sarunu pabeigšana par ES un Mercosur, ES un Andu Kopienas valstu un ES un Centrālamerikas reģionālās asociācijas nolīgumu iespējami drīzākā laikā, kā arī spēkā esošo asociācijas nolīgumu starp ES un Meksiku un ES un Čīli padziļināšana;

otro posmu, kas noslēgsies pirms 2012. gada, ir jāveido, panākot vispusīgu reģionālo partnerattiecību nolīgumu, kurš sniegs juridisku un institucionālu atbalstu, kā arī pilnīgu ģeogrāfisku aptvērumu dažādiem abu reģionu stratēģisko partnerattiecību aspektiem, un sekmēs iedzīvotāju brīvu pārvietošanos un abu reģionu tirdzniecības brīvu norisi, no vienas puses, padziļinot pasreizējos reģionālos LAK iekšējās integrācijas nolīgumus, un, no otras puses, pastiprinot Eiropas Savienības partnerattiecības ar visām valstīm un reģionālajām grupām;

18. tādēļ ierosina, lai Limas augstākā līmeņa sanāksmē uzdotu veikt priekšizpēti par vispusīgu reģionālo partnerattiecību nolīgumu, kura rezultātam ir jābūt Eiropas — Latīņamerikas starpreģionālās partnerattiecību telpas izveidei;

Par Limas darba kārtību nabadzības, nevienlīdzības un atstumtības izskaušanai

19. prasa, lai Limas augstākā līmeņa sanāksmes darba kārtībā iekļautu ierobežotu skaidru, konkrētu un pārbaudāmu saistību kopumu attiecībā uz šīm tēmām, kuri paši par sevi radītu jaunu stimulu stratēģiskajām partnerattiecībām un ievērojami uzlabotu pilsoņu dzīves līmeni abos Atlantijas okeāna krastos; ierosina pievērst īpašu uzmanību sociālo nevienlīdzību samazināšanai un to grupu integrācijai, kuras pašlaik ir izstumtas no sabiedrības un, kurām trūkst iespēju, visvairāk pamatiedzīvotājiem;

20. mudina LAK-ES sammita dalībniekus regulāri iekļaut abu reģionu nolīgumos Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarāciju par pamatiedzīvotāju tiesībām, kuru ANO Ģenerālasambleja apstiprināja 2007. gada 13. septembrī;

21. uzskata par būtisku, lai abi reģioni pastāvīgi, saskaņoti un praktiski iekļauj sociālās kohēzijas mērķi visās kopīgajās iniciatīvās un programmās; apstiprina, ka Eiropas un Latīņamerikas partneri piedalās solidārā projektā, kurā tirgus ekonomika un sociālā kohēzija nav pretstati, bet gan savstarpējs papildinājums;

22. ierosina, lai Limas darba kārtībā nabadzības, nevienlīdzības un atstumtības izskaušanai iekļautu šādus konkrētus pasākumus:

—	kopīgas darbības, kuru vienots mērķis būtu līdz 2015. gadam sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus, iekļaujot dzimumu dimensiju, lai pastiprinātu sieviešu lomu un aizstāvētu viņu tiesības,

—

ES Attīstības sadarbības un ekonomiskās sadarbības finanšu instrumenta (5) izmantošanu, kas pielāgots to reālajām vajadzībām, lai ietekmētu jaunās tirgus ekonomikas valstis un valstis ar vidēju ienākumu līmeni, kurām sadarbība tehnoloģijas, augstākās izglītības un jaunievedumu, kā arī ekonomiskās sadarbības jomā, ir īpaši nozīmīga,

—	pakāpenisku Eiropas Savienības finanšu instrumenta demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanai visā pasaulē (6) izmantošanu, kurš paredzēts atbalsta un programmām, kas vērstas uz pārvaldības, demokrātisko iestāžu un LAK cilvēktiesību situācijas uzlabošanu,

—	ES profesionālās apmācības, izglītības, zinātniskās un tehniskās sadarbības, kultūras, veselības un migrācijas programmu atvēršana Latīņamerikas valstīm,

—	atbalstu iestāžu un nodokļu sistēmas reformu programmām,

—	abu reģionu Solidaritātes fonda izveidošanu,

—	budžeta līdzekļu piešķiršanu tādā veidā, lai varētu izpildīt lielos uzdevumus;

23. prasa, lai partneri pieņemtu noteiktu un efektīvu politiku demokrātiskās pārvaldes, sociālo jautājumu, valsts finanšu un nodokļu jomā, lai palielinātu sociālo kohēziju un samazinātu nabadzību, nevienlīdzību un sociālo izstumšanu;

24. uzskata, ka izglītība un ieguldījumi cilvēku kapitālā ir pamats sociālajai kohēzijai, ekonomikas un sociālajai attīstībai un sociālajai mobilitātei; atkārto stingro atbalstu “ES un LAK kopīgās telpas augstākās izglītības jomā” izveidei; uzsver, ka gan LAK, gan Eiropā valstij ir jānodrošina piekļuve izglītībai, kā arī citiem sabiedriskajiem pakalpojumiem (veselības aizsardzībai, ūdenim, drošībai);

25. uzskata, ka ir jāiedveš jauna elpa Eiropas Savienības un LAK sadarbības politikā attīstības jomā, kurā saglabājot galvenos virzienus cīņā pret nabadzību un sociālo nevienlīdzību, jā pieņem atšķirīga pieeja, kurā ņem vērā LAK valstu dažādos ekonomiskos un sociālos apstākļus un attīstības līmeni;

26. uzskata, ka līdzīgi ir jāpārvar attīstības sadarbības ar LAK politikas pieeja, kurai raksturīga tikai palīdzība, pievēršot sadarbības uzmanību tehnoloģijas, augstākās izglītības un jaunievedumu jomām, un izmantojot resursus, kuri pieejami īstenošanai šajā jomā 7. pamatprogrammā pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (7);

Formulu izstrāde sadarbībai migrācijas politikā

27. ierosina augstākā līmeņa sanāksmē uzsākt regulāru abu reģionu dialogu par migrāciju, kas nodrošinātu visu strādājošo migrantu cilvēktiesības neatkarīgi no viņu situācijas, un izstrādātu un padziļinātu sadarbību personu brīvas kustības jomā ar Latīņamerikas valstīm kā izcelsmes un tranzīta valstīm, izmantojot vispusīgus un līdzsvarotus kritērijus, līdzīgi, kā to jau īsteno ar Āfrikas, Vidusjūras valstīm un kaimiņvalstīm, kas atrodas Eiropas Savienības austrumos un dienvidaustrumos;

28. prasa, lai jautājumi attiecībā uz nelikumīgu migrāciju un likumīgas migrācijas iespējām ieņemtu prioritāru vietu šajā dialogā, it īpaši ar nelegālo migrantu izcelsmes un/vai tranzīta valstīm;

29. ierosina līdz 2012. gadam izpētīt vispārīga rakstura noteikumus un kopējus nosacījumus, lai veicinātu ne tikai preču, pakalpojumu un kapitāla apriti, bet arī personu kustību, pamazām izveidojot iespējami plašākas partnerattiecības abpusēja labuma gūšanai un pielietojot vispusīgu pieeju, ko atbalsta ANO migrācijas jomā;

30. atkārto nepieciešamību samazināt strādājošo migrantu naudas pārvedumu izmaksas, kā arī atbalstīt to migrantu atgriešanos, kuri to vēlas, ar programmu starpniecību, kas aizsargā visas cilvēktiesības un cieņu un dzīves kvalitāti;

31. pieprasa, lai Eiropas Komisija iesniedz paziņojumu, kas attiecina uz Latīņamerikas un Karību jūras baseina valstīm prioritātes, instrumentus un prognozes, kuras 2005. gada 15. un 16. decembra Eiropadomes Prezidentūra noteica Vispārējā pieejā migrācijai un kuru papildināja 2006. gada 14. un 15. decembra Eiropadomes Prezidentūras secinājumos;

Par Limas darba kārtību saistībā ar ilgtspējīgu attīstību, un it īpaši vidi, klimata pārmaiņām un enerģiju

32. aicina ES un LAK valstu politiskajā darba kārtībā piešķirt prioritāti sadarbībai klimata pārmaiņu jomā un globālās sasilšanas novēršanas politikā; atgādina, ka klimata pārmaiņu un vides degradācijas pirmie upuri ir visnabadzīgākie iedzīvotāji un visvairāk pamatiedzīvotāji;

33. atgādina, ka ES un LAK valstu savienība šajā nozīmē ir ārkārtīgi svarīga, ņemot vērā abu pušu ieinteresētību ilgtspējīgas attīstības veicināšanā un vides līdzsvarā, kam jānoved pie attiecīgo vides ierosmju abpusēja atbalsta starptautiskā līmenī;

34. aicina Latīņamerikas partnerus viedokļu atšķirības gadījumos par klimata pārmaiņu pasākumu sastāvdaļām (piemēram, saistībā ar gaisa satiksmi) rīkoties konstruktīvi un nekādā gadījumā pilnībā nebloķēt iniciatīvas;

35. iesaka Eiropas un Latīņamerikas partneriem kopīgi strādāt, lai Kioto protokolam pievienotos valstis, kuru emisiju līmenis ir ievērojams un kuras vēl nav šī protokola dalībvalstis, kā arī stiprināt un saskaņot nostājas sarunās par starptautiskajiem instrumentiem pasaules klimata pārmaiņu jomā, un tāpat dot spēcīgu ierosmi emisiju tirdzniecībai starp abiem reģioniem;

36. uzskata, ka ir jāsaista ekonomiskā attīstība ar ilgtspējību attīstību; un šajā sakarībā atbalsta vismazāk attīstītās valstis to divējādos centienos samazināt piesārņojošās emisijas un sekmēt savu attīstību un sociālo labklājību;

37. atbalsta kopīgu mehānismu un sadarbības izveidi ar LAK valstu starptautiskajām organizācijām (tādām kā Amazones Sadarbības līguma organizācija), lai pieņemtu lēmumus un finansētu dažādās Latīņamerikas valstīs esošo pasaules nozīmīgāko dabas rezervju, tādu kā Amazones reģiona, aizsardzību un ilgtspējīgu attīstību;

38. aicina Eiropas Komisiju palīdzēt vides politikas attīstības veicināšanā Latīņamerikas valstīs; uzskata, ka sadarbība un paraugprakses līmenis ir jānostiprina un jāatspoguļo arī ES finansēšanas un attīstības atbalsta politikā;

39. pieprasa Limas sammitam izstrādāt kopīgas iniciatīvas tādās jomās, kā, piemēram, klimata pārmaiņas, pārtuksnešošanās, enerģija (it īpaši atjaunojamās enerģijas un lauksaimniecības degviela), ūdens, bioloģiskā daudzveidība, meži un ķīmisko produktu pārvaldība, pamatojoties uz Bali 2007. gada 15. decembrī ANO Klimata pārmaiņu konferences laikā pieņemto “ceļa karti”;

40. pieprasa Limas augstākā līmeņa sanāksmē apskatīt, izpētīt un ierosināt iespējamos risinājumus pasaules pārtikas krīzes novēršanai;

Par institucionālo mehānismu stiprināšanu veicināšanas un prognožu jomā

41. Tāpat iesaka:

a)	izveidot Eiropas un Latīņamerikas fondu partneru dialoga veicināšanai, valsts — privātas partnerības veidā, kā piemēru izmantojot fondus, kuri pastām citām ģeogrāfiskām zonām, piemēram, Āzijai un Vidusjūrai; pieprasa, lai Komisija šajā ziņā izstrādā konkrētu priekšlikumu;

b)	izveidot Konfliktu novēršanas bireģionālo centru, kura mērķis ir agri noteikt potenciālos cēloņus vardarbībai un bruņotiem konfliktiem, un vislabākajā veidā tos novērst, kā arī nepieļaut to iespējamu saasināšanos;

c)	atkārto priekšlikumu izveidot Migrācijas observatoriju, kurai būtu pastāvīgi un rūpīgi jāuzrauga visi jautājumi, kas ir saistīti ar migrācijas plūsmām Eiropas un Latīņamerikas zonā;

42. uzskata, ka jāpastiprina stratēģisko partnerattiecību parlamentārā dimensija, un atbalsta Latīņamerikas prasību, noteikt, ka Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajā asamblejā jābūt 150 locekļiem, lai veicinātu nesen izveidotā Mercosur parlamenta iekļaušanu Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajā asamblejā;

* *

43. uzdod līdzpriekšsēdētājiem nosūtīt šo rezolūciju V LAK un ES augstākā līmeņa sanāksmes prezidentūrai, Eiropas Savienības Padomei un Eiropas Komisijai, kā arī Eiropas Savienības dalībvalstu, kā arī visu Latīņamerikas un Karību jūras baseina valstu valdībām un parlamentiem, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai, Latīņamerikas valstu parlamentam, Centrālamerikas valstu parlamentam, Andu reģiona valstu parlamentam un Mercosur parlamentam.

(1) OV C 140 E, 13.6.2002., 569. lpp.

(2) OV C 296 E, 6.12.2006., 123. lpp.

(3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0576.

(4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0431.

(5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (OV L 378, 27.12.2006., 41. lpp.).

(6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 1889/2006 par finanšu instrumenta izveidi demokrātijas un cilvēktiesību atbalstam visā pasaulē (OV L 386, 29.12.2006., 1. lpp.).

(7) OV L 412, 30.12.2006., 1. lpp.

29.10.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 259/73

Eiropas stratēģija bioloģiskās daudzveidības un biotehnoloģisko risku novēršanas jomā

P6_TA(2008)0179

Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par gatavošanos pušu konferencei un sanāksmei par bioloģisko daudzveidību un bioloģisko drošību Bonnā, Vācijā

(2009/C 259 E/13)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Konvencijas par bioloģisko daudzveidību pušu 9. konferenci, kas notiks no 2008. gada 19. līdz 30. maijam Bonnā, Vācijā,

—	ņemot vērā Kartahenas protokola par biodrošību pušu 4. sanāksmi, kas notiks no 2008. gada 12. līdz 16. maijam Bonnā, Vācijā,

—	ņemot vērā 2007. gada 22. maija rezolūciju par to kā apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos līdz 2010. gadam (1),

—	ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

tā kā Konvencija par bioloģisko daudzveidību ir lielākais pasaules mēroga nolīgums par bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un regulē bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un tās ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī taisnīgu un līdzsvarotu ģenētisko resursu izmantošanas rezultātā iegūtā labuma sadalījumu un tā kā šo konvenciju ir parakstījušas 190 valstis, tostarp 27 dalībvalstis un Eiropas Kopiena;

B.	tā kā Konvencijas par bioloģisko daudzveidību dalībvalstis ir apņēmušās līdz 2010. gadam ievērojami samazināt bioloģiskās daudzveidības zudumu un līdz 2010. gadam izveidot aizsargājamo sauszemes, bet līdz 2012. gadam — aizsargājamo jūras teritoriju globālo tīklu;

C.	tā kā uzticība konvencijai būs atkarīga no spējas sasniegt šos mērķus;

tā kā uzticību Eiropas Savienībai attiecībā uz Konvenciju par bioloģisko daudzveidību kavē tas, ka tiek nepilnīgi ieviesti tādi iekšējie tiesību akti un politika bioloģiskās daudzveidības jomā kā Putnu (2) un Dzīvotņu (3) direktīvas un tiek nepietiekami veikts praktiskais darbs, lai īstenotu apņemšanos līdz 2010. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības zudumu tās teritorijā, kā arī ES nevēlēšanās noslēgt uz tekstiem balstītu vienošanos par juridiski saistošu instrumentu par piekļuvi un kopīgo ieguvumu (PKI) un nevēlēšanās nodrošināt jaunu un papildu mērķfinansējumu Konvencijas par bioloģisko daudzveidību ieviešanai attīstības valstīs;

E.	tā kā mežu bioloģiskās daudzveidības zudums, mežu izciršanas ātrums un klimata krīze ir sasniegusi tādus apmērus, ka nopietnus pasākumus mežu izciršanas un degradācijas novēršanai nevar atlikt uz laiku pēc 2012. gada;

F.	tā kā ir jānovērš nopietnas nepilnības Konvencijas par bioloģisko daudzveidību darba programmu ieviešanā;

tā kā pēdējā Konvencijas par bioloģisko daudzveidību pušu konferencē tika veikti pasākumi, lai palielinātu pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu pārstāvju iesaisti turpmākajās sarunās par PKI un veicinātu viņu tiesības noteikt prioritātes savā teritorijā, kā tas definēts ANO 2007. gada deklarācijā par pamatiedzīvotāju tiesībām;

H.	tā kā pēdējā Konvencijas par bioloģisko daudzveidību pušu konferences sanāksmē dalībvalstis tika aicinātas stiprināt savus centienus, lai uzlabotu mežu tiesībaizsardzību un risinātu ar to saistītos tirdzniecības jautājumus;

I.	tā kā pēdējā Konvencijas par bioloģisko daudzveidību pušu konferencē tika vēlreiz apstiprināta piesardzīgas pieejas piemērošana gēnu izmantošanas ierobežošanas tehnoloģijas pielietošanai un sniegti ieteikumi par to, ka nevajadzētu apstiprināt lauka izmēģinājumus un komerciālu izmantošanu;

J.	tā kā klimata pārmaiņas vēl vairāk pasliktinās bioloģiskās daudzveidības situāciju pasaulē, izraisot ekosistēmu degradāciju un sugu izmiršanu, kas savukārt tieši ietekmētu cilvēces attīstību un nabadzības izskaušanu;

K.	tā kā ir aprēķināts, ka apmēram 20 % no oglekļa emisijām pasaulē rodas mežu izciršanas un degradācijas dēļ;

tā kā Konvencija par bioloģisko daudzveidību un Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija nodrošina starptautisku tiesisko regulējumu, kas reglamentē jūras vides kā vienota veseluma aizsardzību, tā kā joprojām nav visaptveroša, juridiski saistoša nolīguma, kas nodrošinātu pastāvošo saistību konsekventu piemērošanu visām ar jūru, tai skaitā atklātās jūras starptautiskajiem ūdeņiem, saistītajām jomām;

tā kā Konvencijai par bioloģisko daudzveidību ir izšķirošā loma ANO Ģenerālās asamblejas darba atbalstīšanā attiecībā uz aizsargājamām jūras teritorijām, kas atrodas ārpus valstu jurisdikcijas, sniedzot zinātnisku un, kad nepieciešams, tehnisku informāciju un konsultācijas saistībā ar jūras bioloģisko daudzveidību,

1. ir ļoti nobažījies par nemitīgo bioloģiskās daudzveidības zudumu un arvien pieaugošajām ES ekoloģiskajām pēdām, kas iespaido bioloģisko daudzveidību tālu aiz ES robežām;

2. aicina Komisiju un dalībvalstis uzņemties vadošo lomu un būt izlēmīgām, vienojoties un atbalstot konkrētus pasākumus bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai, gan savās zemēs gan starptautiski;

3. aicina dalībvalstis, Komisiju un citas Konvencijas par bioloģisko daudzveidību puses izveidot starptautisku zinātnes ekspertu grupu bioloģiskās daudzveidības jautājumos, kas būtu padomdevēja attiecībā uz konvenciju, kā arī izveidot visaptverošu globālu kartogrāfisko materiālu par īpaši vērtīgām aizsargājamām teritorijām;

4. atzīst, ka Eiropas aizsargājamo teritoriju tīkla Natura 2000 ieguldījums ir pamats ES centienos izpildīt starptautiskās un iekšējās saistības bioloģiskās daudzveidības jomā un svarīgs atbalsts pasaules aizsargājamo teritoriju tīklam; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt Putnu un Dzīvotņu direktīvu pilnīgu ieviešanu un stingri iebilst jebkādiem mēģinājumiem vājināt šo direktīvu sniegto aizsardzību;

5. uzskata, ka ANO Vispārējā konvencijā par klimata pārmaiņām iekļautajos apsvērumos par mežu izciršanas un degradācijas radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu jaunattīstības valstīs ir jāņem vērā Konvencija par bioloģisko daudzveidību un jānodrošina atbilstība Konvencijas par bioloģisko daudzveidību mērķiem un mērķim par mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu;

6. aicina arī stiprināt centienus, lai uzlabotu Konvencijas par bioloģisko daudzveidību, ANO Konvencijas par cīņu pret pārtuksnešošanos (UNCCD) un ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sinerģijas, lai pielāgotos klimata pārmaiņām un mazinātu to ietekmes sekas;

7. mudina Komisiju un dalībvalstis:

—

nodrošināt to, ka pušu 9. konferencē tiek pieņemti lēmumi īstenot Konvencijas par bioloģisko daudzveidību programmu par aizsargājamām teritorijām un stiprināt īstenošanas darbu, lai sasniegtu 2010. gadam noteiktos mērķus un jo īpaši mērķus, kas noteikti Konvencijas par bioloģisko daudzveidību darba programmā par mežu bioloģisko daudzveidību,

—	finansiāli atbalstīt LifeWeb iniciatīvu, kuras mērķis ir saskaņot pušu brīvprātīgo ieguldījumu aizsargāto teritoriju noteikšanā un apsaimniekošanā ar līdzekļu devēju brīvprātīgajiem ieguldījumiem mērķtiecīgā finansējumā un līdzfinansējumā,

—

uzņemties vadošo lomu sarunās par taisnīga, juridiski saistoša starptautiskā režīma izveidi saistībā ar PKI ģenētiskiem resursiem; uzskata, ka ir svarīgi, ka pušu 9. konferencē tiek panākts progress, nosakot starptautiskā piekļuves un kopīga ieguvuma režīma galvenos elementus, un garantē pilnīgu atbilstību izcelsmes valstu tiesību aktiem, lai nodrošinātu efektīvu aizsardzību pret biopirātismu,

—	uzlabot ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām un Konvencijas par bioloģisko daudzveidību sinerģijas un saiknes, lai maksimāli palielinātu to sniegtos ieguvumus klimata pārmaiņu mazināšanā, bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā un ilgtspējīgā cilvēces attīstībā,

—	uzskatīt, ka pušu konferences 9. sanāksmes viena no lielākajām prioritātēm ir panākt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu,

—	nodrošināt to, ka aizsargājamo teritoriju un to tīklu efektīva pārvaldība un finansēšana tiek atzīta par būtisku nepieciešamību un tiek pieņemti novatoriski un pastāvīgi finanšu mehānismi, kas sniegtu ieguldījumu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un ilgtspējīgā izmantošanā,

—

veikt ES ietekmes novērtējumu attiecībā uz klimata pārmaiņu radīto sausumu un ūdens trūkumu un tā ietekmi uz savvaļas dzīvnieku dzīvotnēm, pievēršot īpašu uzmanību gājputnu ligzdošanas vietām un veicinot starptautisku sadarbību, lai aizsargātu gājputnus un sezonālās mitrzemes, kas nodrošina tiem ūdeni un pārtiku,

—

nodrošināt to, ka pušu 9. konferencē dalībvalstis tiek aicinātas uzsākt pārrunas par labas mežu pārvaldes kopīgiem principiem un kritērijiem un vienoties par tiem, balstoties uz progresu, kas jau ir panākts dažādos reģionālos procesos saistībā ar Rīcības plānu par tiesību aktu izpildi, pārvaldību un tirdzniecību mežu nozarē (FLEGT), un Amazones nolīgumu,

—

nodrošināt to, ka pušu 9. konferencē tiek panākta vienošanās par to, ka dalībvalstis uzsāk pārrunas par globālu mehānismu kokmateriālu ieguves un tirdzniecības reglamentēšanai, lai apkarotu nelegālu mežu izciršanu un veicinātu meža resursu ilgtspējīgu izmantošanu, un to, ka pušu 9. konferencē dalībvalstis tiek aicinātas pieņemt tiesību aktus, ar kuriem liegtu nelegāli un resursus postoši iegūtu kokmateriālu un to izstrādājumu tirdzniecību,

—

nodrošināt to, ka pušu 9. konferencē dalībvalstīm tiek ieteikts turpināt integrēt aspektus, kas saistīti ar klimata pārmaiņu ietekmi uz mežu bioloģisko daudzveidību, un reaģēšanas pasākumus savās bioloģiskās daudzveidības stratēģijās un rīcības plānos, valsts mežsaimniecības programmās un citās ar mežsaimniecību saistītās stratēģijās, kā arī atbalstīt pētījumus, lai labāk izprastu klimata pārmaiņu ietekmi uz mežu bioloģisko daudzveidību,

—	nodrošināt to, ka tiek paātrināta pastāvošo saistību par labāku jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu pārvaldību īstenošana, lai aizsargātu jūras bioloģisko daudzveidību no postošām darbībām,

—

nodrošināt to, ka pušu 9. konferencē tiek pieņemts piedāvātais zinātnisko kritēriju kopums tādu jūras teritoriju, kurām ir nepieciešama aizsardzība, un reprezentatīvu aizsargājamu jūras teritoriju tīklu noteikšanai saskaņā ar ieteikumiem, kurus sniedza ekspertu seminārā par ekoloģiskiem kritērijiem un bioģeogrāfiskas aizsargājamu jūras teritoriju klasifikācijas sistēmām,

—

nodrošināt to, ka pušu 9. konferencē dalībvalstīm tiek ieteikts censties panākt integrētas pārvaldes pieeju attiecībā uz jūras bioloģisko daudzveidību teritorijās, kas atrodas ārpus valstu jurisdikcijas, lai piemērotu pieņemtos kritērijus un paplašinātu aizsargāto jūras teritoriju valstu un reģionālos tīklus, iekļaujot tajos starptautiskos ūdeņus, kas atrodas ārpus valstu jurisdikcijas,

—	mudināt valstis sākt sarunas par nolīgumu jūras bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai teritorijās, kas atrodas ārpus valstu jurisdikcijas, tādējādi īstenojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju, lai ilgtermiņā nodrošinātu integrētu pārvaldi,

—	nodrošināt to, ka pušu 9. konferencē tiek pieņemts galīgais lēmums par visu terminatora tehnoloģiju (gēnu izmantošanas ierobežošanas tehnoloģiju) aizliegšanu un panākta vienošanās par moratoriju noplūdēm vidē, tai skaitā lauka izmēģinājumiem un ģenētiski modificētu koku komerciālu izmantošanu,

—	nodrošināt to, ka pušu 9. konference dara pieejamus iepriekš minētā ekspertu semināra ieteikumus par jūras un piekrastes bioloģisko daudzveidību ANO Ģenerālās asamblejas ad hoc atklātajai neformālajai darba grupai,

—	uzņemties vadošo lomu Kartahenas protokola pušu sanāksmē, lai nodrošinātu juridiski saistošu atbildības režīmu ar plašu darbības jomu,

—	nodrošināt to, ka pušu 9. konferencē nekavējoties tiek risināti jautājumi par enerģijas iegūšanai paredzētas biomasas ražošanas negatīvo ietekmi, jo īpaši agrodegvielu ražošanas negatīvo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un pamatiedzīvotāju, kā arī vietējām kopienām,

—	veicināt to, ka tiek pilnībā īstenoti Konvencijas par bioloģisko daudzveidību pamatprincipi par svešām invazīvām sugām un saistībā ar šo pieņemt ES tiesību aktus, lai vispusīgi vērstos pret apdraudējumu, ko Eiropas Savienības dzīvotnēm un sugām rada svešas invazīvas sugas,

—

veicināt darba programmu par aizsargājamām teritorijām, īpaši tās 2.2. mērķi palielināt un nodrošināt pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu pārstāvju un attiecīgo ieinteresēto pušu iesaisti aizsargājamo teritoriju noteikšanā un apsaimniekošanā, tostarp veicinot informētību par pasākumiem, kas vērsti uz pielāgošanos klimata pārmaiņām un to ietekmes mazināšanu, un palielinot pārvaldes un zemes īpašnieku sadarbību,

—	veicināt un atbalstīt ilgtspējīgas mežsaimniecības un citu kultūru sertifikācijas sistēmas, arī attiecībā uz biodegvielu un koku stādīšanu teritorijās, kurās tiek audzēti liellopi;

8. atzinīgi vērtē 9. pušu konferences iniciatīvu uzsākt augsta līmeņa dialogu ar parlamentāriešiem, un pauž savu atbalstu parlamentāriešu, kā nozīmīgas grupas, iesaistīšanai efektīvā Konvencijas trīs mērķu īstenošanā;

9. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Konvencijas par bioloģisko daudzveidību dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 102 E, 24.4.2008., 117. lpp.

(2) OV L 103, 25.4.1979., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2006/105/EK (OV L 363, 20.12.2006., 368. lpp.).

(3) OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2006/105/EK.

29.10.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 259/77

Gatavošanās Pasaules Tirdzniecības organizācijas reformai

P6_TA(2008)0180

Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par gatavošanos Pasaules Tirdzniecības organizācijas reformai (2007/2184(INI))

(2009/C 259 E/14)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā 1999. gada 15. decembra rezolūciju par Pasaules Tirdzniecības organizācijas trešo Ministru konferenci Sietlā (1), 2001. gada 25. oktobra rezolūciju par atklātību un demokrātiju starptautiskajā tirdzniecībā (2), 2001. gada 13. decembra rezolūciju par PTO sanāksmi Katarā (3), 2003. gada 25. septembra rezolūciju par piekto Pasaules Tirdzniecības organizācijas Ministru konferenci Kankunā (4), 2005. gada 12. maija rezolūciju par Dohas sarunu kārtas izvērtējumu pēc PTO Vispārējās padomes 2004. gada 1. augusta lēmuma (5), 2005. gada 1. decembra rezolūciju par gatavošanos sestajai Pasaules Tirdzniecības organizācijas Ministru konferencei Honkongā (6) un 2006. gada 4. aprīļa rezolūciju par Dohas sarunu kārtas izvērtējumu pēc PTO Ministru konferences Honkongā (7),

—	ņemot vērā Pasaules Tirdzniecības organizācijai (PTO) veltītās parlamentārās konferences sesiju nobeiguma deklarācijas, kas pieņemtas Ženēvā 2003. gada 18. februārī, Kankunā 2003. gada 12. septembrī, Briselē 2004. gada 26. novembrī, Honkongā 2005. gada 15. decembrī un Ženēvā 2006. gada 2. decembrī,

—	ņemot vērā Marakešas līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu,

—	ņemot vērā PTO Ministru konferences deklarācijas, kas pieņemtas Dohā 2001. gada 14. novembrī un Honkongā 2005. gada 18. decembrī,

—	ņemot vērā Peter Sutherland vadītās konsultatīvās padomes 2005. gada janvāra ziņojumu par PTO nākotni (8),

—	ņemot vērā PTO 2004. gada pasaules tirdzniecības ziņojumu,

—	ņemot vērā Honkongas deklarācijas 56. punktu par pasākumiem, kas nepieciešami, lai nodrošinātu galveno ANO aģentūru, tostarp Starptautiskās Darba organizācijas, pilnīgu iesaistīšanos un palīdzību PTO notiekošajos procesos un pašreizējās sarunās,

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A6-0104/2008),

tā kā PTO ir būtiska loma to daudzpusējo organizāciju vidū, kuras veicina starptautiskās ekonomikas pārvaldību, labāku globalizācijas pārvaldību, kā arī no globalizācijas gūtā labuma taisnīgāku sadali un tā kā tām ir jādarbojas kopīgi, lai īstenotu Tūkstošgades attīstības mērķus par ilgtspējīgu attīstību;

B.	tā kā pašreizējo PTO sarunu kārtu, kad tā tika sākta 2001. gadā Dohā, Katarā, oficiāli nosauca par Dohas Attīstības programmu, tādējādi uzsverot, ka prioritāte ir palīdzēt jaunattīstības un nabadzīgajām valstīm vairāk gūt no tirdzniecības liberalizācijas;

C.	tā kā ES uzskata, ka ļoti svarīgi ir saglabāt daudzpusējās tirdzniecības sistēmas līdzšinējos panākumus, un paliek nelokāmi uzticīga saistībām sekmīgi pabeigt Dohas sarunu kārtu;

D.	tā kā, neraugoties uz sarunu ieilgšanu, turpinās centieni šo sarunu kārtu pabeigt sekmīgi un tie ir jāatbalsta;

E.	tā kā dažādas divpusējās un reģionālās tirdzniecības sarunas, ko nesen ierosinājusi ES un kas notiek ar daudzām partnervalstīm visā pasaulē, ir papildinošas un nav alternatīva Dohas sarunu kārtas pabeigšanai;

F.	tā kā ne tikai ir jāņem vērā pašreizējās bažas par Dohas sarunu kārtas pabeigšanu un kritika, kas diskusiju laikā pausta par dažādiem viedokļiem attiecībā uz dažādiem tematiem, bet arī ir jāsāk jau tagad gatavoties situācijai, kāda būs pēc šo sarunu pabeigšanas;

tā kā Peter Sutherland vadītā konsultatīvā padome jau 2004. gadā veica nozīmīgu darbu PTO nākotnes un šai organizācijai risināmo institucionālo uzdevumu apspriešanā; tā kā tomēr nav veikti nekādi konkrēti pasākumi saistībā ar ieteikumiem, kas iekļauti minētās konsultatīvās padomes 2005. gada janvāra ziņojumā PTO ģenerāldirektoram;

H.	tā kā turpmāk šīs diskusijas ir steidzami jāatsāk, ņemot vērā pēdējos notikumus, un vairāki PTO darbības aspekti ir būtiski jāpārskata, lai vienlaikus palielinātu šīs organizācijas efektivitāti un leģitimitāti;

I.	tā kā institucionālās diskusijas Pasaules Tirdzniecības organizācijā, ko vēlas Eiropas Parlaments, nav pretrunā ar Dohas sarunu kārtas turpināšanu un iespējamu noslēgšanu,

1. vēlreiz aicina visas attiecīgās puses, īpaši jaunās tirgus ekonomikas valstis, apliecināt elastību, lai atsāktu Dohas sarunu kārtu un izstrādātu nolīgumu, kas būtu visaptverošs, līdzsvarots un vienlaikus aktivizētu starptautisko tirdzniecību un globālo izaugsmi, kā arī veicinātu planētas mazāk attīstīto valstu attīstību;

2. turklāt uzskata, ka svarīgāk nekā jebkad agrāk ir atsākt PTO lēmumu pieņemšanas procesa, pilnvaru, darbības un nākotnes apspriešanu saistībā ar šīs organizācijas iespējamo reformu;

3. prasa, lai Komisija iespējami drīz Ženēvā iesniedz izvērstu iniciatīvu par šo diskusiju atsākšanu; aicina Komisiju šajā sakarā veidot neformālus kontaktus ar citām PTO dalībvalstīm, kas varētu atbalstīt šādu iniciatīvu, kā arī ar šīs organizācijas ģenerāldirektoru un viņam līdz 2008. gada beigām iesniegt ziņojumu par šo apspriežu iznākumu;

4. atzinīgi vērtē būtisku PTO reformu un atgādina, cik svarīgs līdzeklis ir tirdzniecība, lai sekmētu attīstību un mazinātu nabadzību; uzsver daudzpusīguma nozīmi, jo tas ir veids, kā veicināt brīvu un godīgu tirdzniecību un sasniegt ANO Tūkstošgades attīstības mērķus;

5. uzskata, ka spēcīga PTO ar reglamentētu starptautiskās tirdzniecības sistēmu rada iespējas jaunattīstības valstīm izskaust nabadzību; pauž nožēlu, ka jaunattīstības valstīm ierobežoto resursu dēļ sarunās ir neizdevīgāka situācija; uzsver, ka Eiropas Savienībai jāatbalsta PTO sekretariāta stiprināšana un tehniskā atbalsta resursu vairošana, it īpaši jaunattīstības PTO dalībvalstīs, lai ļautu tām risināt savas īpašās problēmas;

6. norāda, ka PTO ir vienīgā globālā organizācija, kurai ir noteikumu izstrādes funkcijas, bet kura nav daļa no ANO organizāciju kopuma, un ka PTO pieņemtie noteikumi attiecas vienīgi uz tirdzniecības politiku; aicina Komisiju šo strukturālo dilemmu iekļaut PTO reformas programmā kā prioritāti;

7. uzskata, ka ierosinātajam pasākumam vispirms jāattiecas tieši uz daudzpusējās tirdzniecības sistēmas mērķiem, rūpējoties par šo mērķu savstarpējo atbalstu un saskaņotību ar citu starptautisko organizāciju īstenoto rīcību; uzskata, ka īpaši nepieciešams vairāk koordinēt PTO pasākumus ar tiem, ko veic Starptautiskā Darba organizācija, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, ANO Vides programma, ANO Attīstības programma, Pasaules Veselības organizācija, ANO Tirdzniecības un attīstības konference un kas tiek veikti saskaņā ar Kioto programmu atjaunīgās enerģijas jomā, lai tādējādi nodrošinātu, ka šo organizāciju lēmumu pieņemšana notiek saskaņotāk; tāpēc uzskata, ka Starptautiskajai Darba organizācijai jāpiešķir novērotājas statuss PTO un jāizveido tirdzniecības un piedienīgas nodarbinātības komiteja, kas būtu veidota pēc Tirdzniecības un vides komitejas parauga;

8. aicina rūpīgi apsvērt, kā labāk noregulēt problemātiskos ar tirdzniecību nesaistītos jautājumus PTO noteikumu darbības jomā, lai PTO dalībvalstis varētu sasniegt likumīgos politikas mērķus, vienlaikus saglabājot piekļuvi tirgum; šajā sakarā uzsver, ka Eiropas Savienībai stingri jāatbalsta centieni pieņemt starptautiskus standartus un ka jāpiešķir jaunattīstības valstīm nepieciešamā palīdzība, lai tās varētu ievērot šos standartus;

9. prasa saistībā ar PTO Apvienoto Nāciju Organizācijā apspriest, kādas jaunas saites starp daudzpusējām organizācijām jāveido tā, lai nodrošinātu šo organizāciju pasākumu, kā arī dažādu starptautisku nolīgumu un konvenciju saskaņotību, tādējādi panākot ilgtspējīgu attīstību un nabadzības izskaušanu;

10. uzskata, ka, lai panāktu ANO sistēmas un PTO saskaņotību, visatbildīgākais PTO uzdevums būs nodrošināt, ka tirdzniecības noteikumos pilnībā tiek ievēroti tiesību akti par cilvēktiesībām, kā arī sociālie un vides standarti;

11. atbalsta uz pamudinājumiem balstīto pieeju, lai panāktu, ka PTO dalībvalstis ievēro vides un sociālos standartus, tomēr vienlaikus aicina apsvērt ar PTO saderīgus pasākumus par dempinga novēršanu sociālajā un vides jomā;

12. atbalsta priekšlikumu, ka, PTO dalībvalstīm turpmāk izvērtējot tirdzniecības politikas pārbaudes mehānismu, tiek analizētas sociālās, dzimumu vienlīdzības un vides problēmas, tostarp nodarbinātība, darba ņēmēju tiesības un ar tām saistītie noteikumi;

13. aicina diskusiju dalībniekus apsvērt, vai tirdzniecības sarunas, kas notiek ilgtermiņa kārtās, iesaistot visas PTO dalībvalstis plašā dažādu jautājumu apspriešanā saskaņā ar vienoto saistību principu, nav ierobežojošas; atzīst, ka, īstenojot un pilnveidojot daudzpusējās tirdzniecības sistēmu, šī pieeja ir bijusi vēsturiski nozīmīga, kā arī ļāvusi īstenot pakāpenisku liberalizāciju un savstarpējas un pusēm izdevīgas saistības; tomēr uzskata, ka tajās jomās, kur panākts pietiekams progress (piemēram, pašreiz tirdzniecības atvieglošanā), turpmāk varētu izmantot citas koncepcijas, kas ir elastīgākas un efektīvākas;

14. uzskata, ka PTO institucionālo struktūru iespējams uzlabot, precīzāk nošķirot pasākumus, kas saistīti ar sarunām par jauniem noteikumiem un jaunām saistībām, no pasākumiem, kuri saistīti ar pašreizējo nolīgumu īstenošanu; uzsver, ka svarīgi ir otrā veida pasākumi, kuriem PTO dalībvalstis nekādā ziņā nedrīkst veltīt pārāk maz resursu un politiskās uzmanības;

15. ierosina regulāri izvērtēt spēkā esošo daudzpusējās tirdzniecības noteikumu atbilstību un piemērojamību, lai tos pielāgotu, ja vajadzīgs;

16. aicina no jauna noteikt Ministru konferences uzdevumus un darbības veidu; atzīmē tendenci, ka šajā līmenī PTO dalībvalstis jau priekšroku dod neformālākiem koordinēšanās un lēmumu pieņemšanas veidiem, un konstatē, ka, neraugoties uz Marakešas nolīguma noteikumiem par šādu sanāksmju biežumu, 2007. gadā nav sasaukta neviena Ministru konferences sanāksme; aicina PTO dalībvalstis izdarīt no šīs tendences izrietošus secinājumus;

17. atgādina, ka svarīga ir PTO parlamentārā dimensija, lai pastiprinātu PTO sarunu demokrātisko leģitimitāti un pārredzamību; uzsver, ka nozīmīgu darbu ir veikusi PTO veltītā parlamentārā konference, kuru organizē Eiropas Parlaments kopīgi ar Parlamentu savienību (IPU) un kuras darbību varētu padarīt intensīvāku;

18. atgādina, ka parlamentu deputātiem kā vēlētiem pilsoņu pārstāvjiem ir būtiska nozīme tirdzniecības sarunās, un it īpaši PTO sarunās;

19. uzsver nepieciešamību izveidot PTO parlamentāro asambleju ar konsultatīvām pilnvarām, ņemot vērā to, ka PTO trūkst demokrātiskās pārskatatbildības un leģitimitātes, un atzinīgi vērtē ikvienu reformu, kas stiprinās parlamentu deputātu saistību ar PTO;

20. aicina PTO dalībvalstis sniegt pietiekamu atbalstu saviem parlamenta deputātiem, lai viņi piedalītos PTO darbības parlamentārās dimensijas veidošanā; mudina Komisiju šajā sakarā izstrādāt iniciatīvas attiecībā uz PTO; uzsver, ka līdz laikam, kad PTO uzņemsies šo pienākumu, šīs organizācijas parlamentāro dimensiju nodrošinās PTO veltītā parlamentārā konference, kuru organizē Eiropas Parlaments kopīgi ar IPU;

21. aicina ieviest demokrātiskāku PTO lēmumu pieņemšanas sistēmu, lai ņemtu vērā visu organizācijas dalībnieku viedokļus, jo to vidū ir valstis ar dažādu attīstības līmeni;

22. uzskata, ka nav ne reāli, ne vēlams apšaubīt vienprātības principu PTO lēmumu pieņemšanas procesā, kas, atšķirībā no vairākuma (vai kvalificētā vairākuma) balsojumā, garantē visu dalībvalstu vienlīdzību; tomēr uzskata, ka ir jāizvērtē dažādi risinājumi, lai katrā atsevišķā gadījumā atvieglotu šādas vienprātības panākšanu;

23. atzīst iepriekš minētajā P. Sutherland ziņojumā iekļautos priekšlikumus par plurilaterālo pieeju un pievienošanās vai izstāšanās nolīgumiem gadījumos, ja nevar panākt vienprātību, taču apliecina savu uzticību daudzpusīgumam un brīdina, ka plurilaterālā pieeja var arī nenākt par labu jaunattīstības valstīm un var padziļināt plaisu starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm;

24. konstatē, ka Pasaules Tirdzniecības organizācijā palielinās tādu neformālo grupu skaits, kurās konkrētu vispārējo, nozaru vai reģionālo interešu dēļ apvienojas vairāk vai mazāk PTO dalībvalstu, un ka šīs grupas bieži vien ir noderīgas, izstrādājot nostājas un panākot kompromisus; aicina PTO dalībvalstis apsvērt iespēju labāk regulēt šādu grupu veidošanu un darbību, rūpējoties par pārredzamību un efektivitāti, kā arī nodot šo grupu rīcībā to darbībai nepieciešamos līdzekļus;

25. norāda, ka par daudzpusējās tirdzniecības sistēmas jebkādas reformas prioritāti jānosaka vienlīdzīga un efektīva visu dalībvalstu, jo īpaši vismazāk attīstīto valstu, piedalīšanās;

26. uzskata, ka būtiski ir jaunattīstības valstu aktīvu līdzdalību pastiprināt tā, lai tās justos sarunu procesā pilnībā pārstāvētas un lai tās spētu noteikt, paust un aizstāvēt savas komerciālās intereses, piemēram, ieviešot koalīciju, nevis noteiktu valstu grupu pārstāvības sistēmu un piešķirot pietiekamus līdzekļus šo valstu zinātības un tehnisko iespēju attīstībai; uzsver, ka atbilstīgi līdzekļi ir vajadzīgi arī jaunattīstības valstīm, lai efektīvi īstenotu PTO noteikumus, sagatavotos reformām un tādējādi labāk iekļautos pasaules tirdzniecības sistēmā;

27. uzsver, ka jācenšas uzlabot jaunattīstības valstu līdzdalība un pārstāvība izpildpadomēs, kā arī jācenšas nostiprināt šo valstu iekšējās pārskatu sniegšanas, pārredzamības un labas pārvaldības sistēmas;

28. atzinīgi vērtē P. Sutherland ziņojumā izteikto priekšlikumu uzskatīt tehniskās palīdzības finansēšanas līgumus par daļu no līgumiskām tiesībām attiecībās ar vismazāk attīstītajām valstīm, lai tās efektīvi varētu piedalīties daudzpusējā tirdzniecības sistēmā; uzsver, ka jaunattīstības valstīm izšķiroši svarīga ir veiktspējas palielināšana, lai veicinātu to spēju piedalīties sarunās, apzināt vajadzības un noteikt stratēģijas, kā arī izpildīt PTO saistības;

29. uzskata, ka ir vērts pamatīgāk izskatīt atkārtoti pausto ierosinājumu PTO izveidot nelielu padomi vai koordinācijas komiteju, kuras uzdevums būtu sagatavot lēmumus un atvieglot to vienprātīgu pieņemšanu Vispārējā padomē; tomēr apšauba, vai iespējams panākt pārstāvību katrā atsevišķā gadījumā, un uzsver, ka šādai struktūrai noteikti jābūt pārskatatbildīgai pret visām PTO dalībvalstīm un iekšēji pārredzamai;

30. norāda, ka PTO sekretariātam ir izšķiroši nozīmīga loma, un uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai sekretariātā būtu proporcionāla amatpersonu pārstāvība no attīstītajām un jaunattīstības valstīm, un tādējādi tas efektīvāk varētu pildīt savus uzdevumus;

31. pauž vēlmi, lai rūpīgi tiktu izvērtētas PTO sekretariāta un PTO ģenerāldirektora funkcijas; apšauba ierobežojumus pārāk striktai tāda principa īstenošanai, kurš paredz, ka sistēmu vada PTO dalībvalstu valdības (koncepcija “valstu vadīta organizācija”); uzskata, ka ir jāpalielina PTO sekretariātam pieejamie finanšu līdzekļi un cilvēkresursi; tomēr atzīmē, ka, piešķirot iniciatīvas pilnvaras PTO struktūrām, lai veicinātu kopīgās intereses, ir jāizvērtē demokrātiskā leģitimitāte, pārskatatbildība un pārredzamība;

32. ierosina arī PTO sekretariātam dot zināmu rīcības brīvību, lai tas varētu pieņemt iniciatīvas, kas skar institucionālās intereses, izstrādāt priekšlikumus kompromisa variantiem, ja sarunas ir bloķētas, pat vadīt atsevišķu struktūru darbu, nodrošinot nepārtrauktību un objektivitāti; uzsver, ka šādi priekšlikumi jāpapildina ar nopietnu pētījumu par sekretariāta darbinieku darbā pieņemšanas noteikumiem un sekretariāta resursu atbilstību uzticētajiem uzdevumiem;

33. ir pārliecināts, ka nepietiekama jaunattīstības valstu diferenciācija, neraugoties uz to, ka šo valstu ekonomikas attīstības pakāpes un īpašās vajadzības ir ļoti atšķirīgas, varētu būtiski kavēt efektīvu, tām valstīm labvēlīgu pasākumu pieņemšanu un kaitēt jaunattīstības valstīm, kuras visbiežāk ir nelabvēlīgā situācijā; mudina augstāku līmeni sasniegušās jaunattīstības valstis uzņemties daļu atbildības jau pašreiz notiekošās sarunu kārtas laikā un dot ieguldījumu atbilstīgi savam attīstības līmenim un (nozaru) konkurētspējai;

34. uzskata, ka īpašā un diferencētā režīma (SDT) pārskatīšana ir izšķiroši svarīga PTO nozīmībai no attīstības viedokļa; šādā pārskatīšanā jāietver PTO jaunattīstības valstu jauna diferenciācija un SDT pieeja, kuras pamatā ir atsevišķu valstu vajadzības attīstības jomā, nevis valstu kategorijas; iesaka diferenciācijai izmantot efektīvus kritērijus, ņemot vērā ne tikai IKP pieaugumu, bet arī citus rādītājus, piemēram, ekonomikas ievainojamības indeksu un tirdzniecības un attīstības indeksu;

35. uzskata, ka rūpīgi jāizvērtē iespēja saskaņā ar objektīviem kritērijiem, kas nav saistīti tikai ar nacionālo kopproduktu, ne vien jaunattīstības valstis, bet arī visas citas PTO dalībvalstis iedalīt kategorijās vai apakškategorijās, lai diferencēti piemērotu spēkā esošos nolīgumus vai tos nolīgumus, par kuriem notiek sarunas;

36. uzskata, ka likumīga ir sabiedrības, pilsoņu un parlamentu deputātu prasība nodrošināt tirdzniecības politikas virzienu izstrādes un īstenošanas pārredzamību; atzinīgi vērtē to, ka PTO kopš savas dibināšanas 1995. gadā ir panākusi jūtamu progresu ārējās pārredzamības jomā, kā arī padarījusi efektīvāku savu saziņas politiku; uzsver, ka uzņēmējiem un visiem attiecīgajiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem svarīga ir pastāvīgā iespēja iegūt augstvērtīgu informāciju par daudzpusējās tirdzniecības noteikumiem un to efektīvu piemērošanu vai par jebkādām PTO dalībvalstu atkāpēm;

37. atbalsta PTO ģenerāldirektora ierosinātās idejas, kas paredz pastiprināt “aktīvās pārredzamības” metodes, kā arī kontrolēt un efektīvi uzraudzīt noteikumu un PTO dalībvalstu apstiprināto saistību piemērošanu, lai tādējādi nodrošinātu to patiesu un pilnīgu īstenošanu; aicina PTO turpināt darbu šajā jomā un aicina PTO dalībvalstis piešķirt organizācijai pietiekamus šim nolūkam domātus resursus;

38. atgādina, ka kopš 1997. gada notiek sarunas attiecībā uz Vienošanos par strīdu izšķiršanu un šo sarunu mērķis ir precizēt atsevišķus šīs vienošanās noteikumus un uzlabot to piemērošanu; pauž nožēlu, ka tām jau ilgu laiku nav rezultātu; atbalsta ES priekšlikumu palielināt strīdu izšķiršanas institūciju autonomiju;

39. atbalsta viedokli, ka strīdu izšķiršanas procedūrā, ņemot vērā šā procesa tiesisko raksturu, sanāksmēm, kurās izskata lietu pēc būtības un kurās piedalās puses, īpašās grupas un Apelācijas iestāde, turpmāk jābūt atklātām, kā tas parasti notiek, izskatot lietu tiesā, un ka attiecīgajiem dokumentiem, jo īpaši pušu vai ekspertu paziņojumiem, jābūt publiski pieejamiem, izņemot atsevišķus un pienācīgi pamatotus gadījumus;

40. uzskata, ka līdz šim PTO strīdu izšķiršanas mehānisms kopumā savu uzdevumu veicis sekmīgi, taču būtu nepieciešami atsevišķi pielāgojumi, īpaši attiecībā uz strīdu izšķiršanas institūcijas ieteikumu vai lēmumu īstenošanu; iestājas par strīdu izšķiršanas sistēmas tuvināšanu tiesu procedūrai, kas palielinājusi PTO saistību ticamību, tādējādi padarot PTO dalībvalstis vienlīdzīgākas;

41. uzsver, ka jānodrošina, lai Strīdu izšķiršanas organizācija PTO noteikumus interpretē, pienācīgi ņemot vērā piemērojamās starptautiskās vides un sociālās tiesības, un nepieciešamības gadījumā aicina Komisiju un visas PTO dalībvalstis grozīt atbilstošos PTO noteikumus;

42. apsver iespēju ieviest sankcijas pret valstīm, kuras atsakās savus tiesību aktus vai pasākumus saskaņot ar saviem pienākumiem, un noteikt šīs sankcijas par labu valstīm, kas cieš šo tiesību aktu vai pasākumu dēļ, jo īpaši, ja tās ir valstis ar nelielu tautsaimniecību, kam nav iespējas efektīvi īstenot pretpasākumus;

43. aicina PTO dalībvalstis izmantot iespēju plašāk apspriest iespējamo šīs organizācijas reformu, lai turpinātu un pabeigtu pārskatīt Vienošanos par strīdu izšķiršanu;

44. uzskata, ka PTO sistēmā papildus tirdzniecības barjeru samazināšanai vai likvidēšanai (negatīvā integrācija) jāveicina arī pozitīva integrācija starp tās dalībvalstīm;

45. uzskata, ka šo diskusiju plānā jāiekļauj arī jautājums par pievienošanos; pauž nožēlu, ka reizēm atsevišķas sarunas par pievienošanos PTO ievelkas, jebkādus saprātīgus termiņus pārsniedzot tāpēc, ka tikai viena vai dažas PTO dalībvalstis bloķē sarunas;

46. aicina PTO dalībvalstis apsvērt ideju par īpašu pirmspievienošanās statusu kandidātvalstīm, kas, vēl nenoslēgušas divpusējās sarunas par piekļuvi tirgum ar saviem galvenajiem partneriem šajā organizācijā, apņemtos nekavējoties uzņemties visas saistības, kuras izriet no pašreizējo noteikumu piemērošanas; uzsver, ka lēmums uzņemt vai neuzņemt PTO jaunu dalībvalsti vienmēr ir jāpieņem, pamatojoties tikai uz komerciāliem apsvērumiem;

47. uzskata, ka ES iniciatīva “Viss, izņemot ieročus” ir labs paraugs, kā panākt, ka vismazāk attīstītās valstis gūst pieeju tirgum;

48. atgādina, ka vēl arvien nav ieviests 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību XXXVIII panta 2. punkta a) apakšpunkts, kurā noteiktas visu PTO dalībvalstu saistības stabilizēt un uzlabot tirgus nosacījumus attiecībā uz tiem pirmproduktiem, kas ir īpaši svarīgi jaunattīstības dalībvalstīm, un atgādina, ka apņēmīga rīcība šajā jautājumā būtu svarīga reformētās PTO iezīme;

49. uzsver, ka diskusija par PTO reformu jāveido kā augsta līmeņa politisks pasākums un, lai to panāktu, PTO dalībvalstīm diskusijā būs jāiesaistās ļoti atbildīgi un apņēmīgi; ļauj PTO dalībvalstīm pašām izlemt, kurā PTO struktūrā šim darbam jānotiek, kā arī lemt par to, kādas funkcijas tajos būtu veicamas ģenerāldirektoram; tomēr prasa, lai PTO dalībvalstu parlamenti iesaistās šajā pasākumā, dodot ieguldījumu PTO veltītajā parlamentārajā konferencē;

50. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, pārējo PTO dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī PTO.

(1) OV C 296, 18.10.2000., 121. lpp.

(2) OV C 112 E, 9.5.2002., 326. lpp.

(3) OV C 177 E, 25.7.2002., 290. lpp.

(4) OV C 77 E, 26.3.2004., 393. lpp.

(5) OV C 92 E, 20.4.2006., 397. lpp.

(6) OV C 285 E, 22.11.2006., 126. lpp.

(7) OV C 293 E, 2.12.2006., 155. lpp.

(8) “PTO nākotne — institucionālo problēmu risināšana jaunajā tūkstošgadē”, Konsultatīvās padomes ziņojums ģenerāldirektoram Supachai Panichpakdi (PTO, 2005. g. janvāris).

29.10.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 259/83

Brīvās tirdzniecības līgums ar Persijas līča Sadarbības padomes dalībvalstīm

P6_TA(2008)0181

Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par brīvās tirdzniecības nolīgumu starp EK un Persijas līča Sadarbības padomi

(2009/C 259 E/15)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vēra Parlamenta 1990. gada 13. jūlija rezolūciju par brīvās tirdzniecības nolīguma, kas jānoslēdz starp EEK un Persijas līča Sadarbības padomi (GCC), nozīmi (1),

—	ņemot vēra Parlamenta 2007. gada 22. maija rezolūciju “Eiropa globalizācijas kontekstā — konkurētspējas ārējie aspekti” (2),

—	ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu (3),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai: “Globālā Eiropa. Konkurence pasaulē. Ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā” (COM(2006)0567),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par kopēju Eiropas pieeju valsts ieguldījumu fondiem (COM(2008)0115),

—	ņemot vērā 2001. gada 31. decembrī Maskatā, Omānas Sultanātā pieņemto Ekonomisko nolīgumu starp GCC valstīm un GCC2002. gada 21. decembrī pieņemto Dohas deklarāciju par Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes Muitas kopienas izveidi,

—	ņemot vērā Lisabonas līguma 188. C un 188. N panta 6. punkta a) apakšpunkta v) ievilkumu, ar ko saskaņā Padomei jāsaņem Parlamenta atbalsts pirms tā noslēdz starptautisku nolīgumu jomā, uz kuru attiecas parastā likumdošanas procedūra,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta gada ziņojumu par cilvēktiesībām,

—	ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.	tā kā ES arī turpmāk jāpiešķir prioritāte tiesiskai daudzpusējai tirdzniecības sistēmai, kuru izstrādājusi Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO), kas ir labākais forums, lai noteiktu godīgus un atbilstīgus starptautiskās tirdzniecības noteikumus un nodrošinātu to ievērošanu;

B.	tā kā cilvēktiesību ievērošana un veicināšana ir būtisks jebkura nolīguma, kuru paraksta ES un kāda cita valsts, nosacījums;

tā kā GCC ir Eiropas Savienības sestais lielākais eksporta tirgus un ES ir GCC svarīgākais tirdzniecības partneris; tā kā ES eksports uz GCC ir daudzveidīgs un tā proporcionāli lielāko daļu(56 % 2006. gadā) veido mašīnbūves ražojumi un transporta materiāli, turpretī ES no GCC importē galvenokārt degvielu un derivātus;

D.	tā kā GCC valstis pašreiz var gūt labumu no preferenciālas piekļuves ES tirgum saskaņā ar ES vispārējo preferenču sistēmas (GSP) noteikumiem;

E.	tā kā ES uzņēmumiem GCC valstīs joprojām tiek radīti nopietni šķēršļi tirdzniecībai un jo īpaši tā kā ES uzņēmumi nav ieinteresēti ieguldīt vietējos uzņēmumos, jo ieguldījumu paketes noteiktais maksimālais apjoms ir 50 %,

1. uzskata, ka tirdzniecības nolīgums ar GCC ir lietderīgs PTO daudzpusējās sistēmas papildinājums, ja tā darbības joma ir daudz plašāka par tarifu samazināšanu, un nosaka efektīvus noteikumus attiecībā uz sociālajām tiesībām, cilvēktiesībām un vidi;

2. ņemot vērā, ka klimata pārmaiņu apkarošanai nepieciešami ilgtspējīgāki tirdzniecības partneri, uzskata, ka piekļuve enerģijas resursiem ir jānosaka daudzpusējos noteikumos un to nozīmi nedrīkst mazināt, noslēdzot divpusējus tirdzniecības nolīgumus par labvēlīgākiem piekļuves noteikumiem;

3. pauž bažas par kavēšanos sarunu procesā, taču ar īpašu interesi norāda uz 2007. gadā panākto nozīmīgo progresu; aicina abas puses pirms ES un GCC ministru līmeņa sanāksmes 2008. gada 26. maijā ievērojami aktivizēt sarunas par vēl neatrisinātajiem jautājumiem;

4. aicina ES institūcijas un GCC, attīstot un paplašinot saskaņotas ekonomiskās attiecības, stiprināt savstarpēju dialogu politikas un sociālajā jomā;

Savstarpēja tirgus atvēršana

5. uzsver, cik svarīga nozīme ir tirgus piekļuvei, ko veic papildus kvotu un tarifu samazināšanai vai pilnīgai atcelšanai, kā arī beztarifu barjeru liberalizēšanai;

6. aicina Komisiju rūpīgi noteikt pasākumus produktu standartu jomā (atbalstu jaudas izveidei un apmaiņai ar cilvēkresursiem); atgādina, ka pieņemto standartu galīgais mērķis ir to izpilde; prasa iekļaut strīdu noregulēšanas mehānismu;

7. priekšroku dod intelektuālā īpašuma tiesību efektīvai piemērošanai; aicina noslēgt tādu brīvās tirdzniecības nolīgumu, kurā īpaša nozīme piešķirta sadarbībai zinātnes un tehnikas jomā un intelektuālajam īpašumam;

8. pauž bažas par iespējamajiem konkurences izkropļojumiem, kurus rada vairākas GCC valstis, nosakot valsts subsīdijas vai cita veida priekšrocības attiecībā uz piekļuvi izejmateriāliem par samaksu, kas ir zemāka par pasaules tirgus cenām, kuras maksā ES uzņēmumi, un uzskata, ka brīvās tirdzniecības nolīgumā atkārtoti jānorāda uz esošajiem PTO noteikumiem par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem;

9. pauž bažas par pārrobežu ieguldījumu asimetrisko attīstību, jo ES ieguldījumi GCC reģionā ir samazinājušies, bet ir palielinājušies GCC ieguldījumi ES; tādēļ ierosina uzlabot sadarbību konkurences politikas jomā;

10. uzsver, ka īstermiņā jāatceļ visas eksporta subsīdijas; uzskata, ka prioritāte jāpiešķir arī kvantitatīviem ierobežojumiem,

Nozaru jautājumi

11. uzsver, cik svarīgi ir nolīgumā uzlabot noteikumus par pakalpojumu tirgus un ieguldījumu jomas liberalizāciju, tostarp par valsts pasūtījumu, vienlaikus ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt universālus, pieejamus un ilgtspējīgus valsts pakalpojumus par visiem pieejamu cenu un augstiem kvalitātes standartiem;

12. uzskata, ka nolīgumā jācenšas veicināt pārredzamība un pārskatatbildība saistībā ar valsts ieguldījumu fondu ieguldījumiem;

13. pauž bažas par tādām beztarifu barjerām kā uzņēmējdarbības pakalpojumu ierobežojumi, ja nosacījumu nepamatotas samazināšanas rezultātā GCC uzņēmumi varētu samazināt savus izdevumus, piekļūt efektīvākiem banku pakalpojumiem, apdrošināšanai un juridiskajiem pakalpojumiem;

14. atzinīgi vērtē iepriekšminēto Komisijas paziņojumu par kopēju Eiropas pieeju valsts ieguldījumu fondiem, jo īpaši par priekšlikumu rīcības kodeksam attiecībā uz ieguldījumiem; uzsver, cik svarīgi ir izvērtēt šādu fondu līdzdalību Eiropas jutīgajās nozarēs;

15. aicina iekļaut automātisku nosacījumu GCC naftas ķīmijas uzņēmumiem par izejmateriālu iekļaušanu starptautiskajā cenu sistēmā; uzskata, ka piekļuve lētiem izejmateriāliem būtu jāuzskata par subsīdijām, kas rada konkurences izkropļojumus, un tādējādi pret to būtu jāattiecas kā dempingu saskaņā ar PTO noteikumiem;

16. aicina Komisiju veicināt euro izmantošanu turpmākajos tirdzniecības darījumos starp dalībvalstīm un GCC;

Ilgtspējīga attīstība

17. uzsver, ka cilvēktiesību normu ievērošana veido būtisku daļu brīvās tirdzniecības nolīguma, kas noslēgts ar kādu valsti vai reģionu, un tā jāietver nolīgumā kā tā darbību apturošs nosacījums;

18. uzskata, ka nolīguma būtiska daļa ir tālejoša sadaļa par ilgtspējīgu attīstību un atgādina, ka galīgais mērķis ir pieņemto standartu īstenošana; uzskata, ka saistībā ar pasākumiem sadaļā, kas neattiecas uz tirdzniecību, jāpiemēro strīdu izšķiršanas standarta mehānisms;

19. uzskata, ka tam, vai GCC dalībvalstis ratificē un pilnībā īsteno ANO Konvenciju pret starptautisko organizēto noziedzību, ANO Konvenciju pret korupciju un Starptautisko konvenciju par migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimeņu tiesībām un aizsardzību, ir svarīga nozīme, lai nodrošinātu, ka brīvās tirdzniecības nolīgumam pievieno pretkorupcijas, pārredzamības un sociālos standartus;

20. neatlaidīgi prasa ievērot demokrātijas principus un ANO 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarācijā noteiktās cilvēka pamattiesības, lai sekmētu to ieviešanu pušu iekšējā un ārējā politikā; atbalsta GCC valstu centienus sieviešu diskriminācijas novēršanā, jo īpaši tādas diskriminācijas novēršanā, kas rodas darba tirgū;

21. sagaida, ka saskaņā ar līgumu pusēm būs jāratificē Starptautiskās Darba organizācijas svarīgākās konvencijas un jānodrošina to efektīvu īstenošana; mudina Komisiju apsvērt iespējas, lai piešķirtu atvieglojumus tām valstīm, kuras uzlabo darba standartus, jo īpaši attiecībā uz strādājošiem imigrantiem, jo tie veido lielāko darbaspēka daļu GCC valstīs;

22. iesaka izveidot mehānismu, lai atzītas cilvēktiesību, darbinieku un darba devēju organizācijas varētu iesniegt prasības uzsākt tiesvedību, kuru īstenotu noteiktā laika periodā un kuras rezultātā izstrādātu nepārtrauktas uzraudzības un pārskatīšanas noteikumus, lai nepieļautu darba tiesību pārkāpumus;

23. aicina Komisiju iesniegt atjauninātu ilgtspējības ietekmes novērtējumu, jo īpaši attiecībā uz pasākumiem, lai mazinātu negatīvo ietekmi uz atsevišķām grupām vai nozarēm;

24. aicina Komisiju, nosakot optimālos tarifu samazinājumus, apsvērt pārmaiņas tirdzniecības modeļos abpusējās tirgus liberalizācijas rezultātā un jo īpaši ietekmi uz vispārējo preferenču sistēmas nodrošinātajiem preferenču zaudējumiem;

25. uzsver, ka papildus brīvās tirdzniecības nolīgumam jāveicina sadarbība starp ES un GCC, jo īpaši tādās jomās kā ilgtspējīga attīstība, klimata pārmaiņas un enerģijas efektivitāte, tostarp attiecībā uz noteikumiem par atjaunīgo enerģiju un programmu Galileo;

26. aicina abas puses pārbaudīt pastiprinātas sadarbības jomas saskaņā ar pašreizējo Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerību, jo īpaši ārējo tiešo ieguldījumu jomā;

Eiropas Parlamenta loma

27. sagaida, ka Lisabonas līgums stāsies spēkā pirms sarunu beigām, lai šāda veida nolīgumam būtu vajadzīga Parlamenta piekrišana; aicina Komisiju piešķirt Parlamentam 2001. gada sarunu pilnvaras;

* *

28. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu un GCC valstu valdībām un parlamentiem, un GCC ģenerālsekretāram.

(1) OV C 231, 17.9.1990., 216. lpp.

(2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0196.

(3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0206.

29.10.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 259/86

Zaļā grāmata par tirgus instrumentu izmantošanu vides politikā un ar vidi saistītā politikā

P6_TA(2008)0182

Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija attiecībā uz Zaļo grāmatu par tirgus instrumentu izmantošanu vides politikā un ar vidi saistītā politikā (2007/2203(INI))

(2009/C 259 E/16)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Zaļo grāmatu par tirgus instrumentu izmantošanu vides politikā un ar vidi saistītā politikā (COM(2007)0140),

—	ņemot vērā Briseles Eiropadomes (2007. gada 8. un 9. marts) prezidentūras secinājumus, tostarp I pielikumā iekļauto Enerģētikas politiku Eiropai,

—	ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras ziņojumu “Tirgus izmantošana vides politikas izmaksu lietderības nodrošināšanai” (Nr. 1/2006),

—	ņemot vērā EK līguma 2. un 6. pantu, atbilstīgi kuram vides aizsardzības prasības ir jāintegrē dažādās Kopienas politikas jomās, lai veicinātu vides aspektā ilgtspējīgas saimnieciskās darbības attīstību,

—	ņemot vērā EK līguma 175. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 24. septembra Lēmumu Nr. 2179/98/EK par Eiropas Kopienas politikas un rīcības programmas attiecībā uz vidi un ilgtspējīgu attīstību “Par ilgtspējīgu attīstību” pārskatīšanu (1),

—	ņemot vērā ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pārskatīšanu,

—	ņemot vērā Sesto vides rīcības programmu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas saistībā ar tematiskajām stratēģijām par, pilsētvidi (2), atkritumu pārstrādi (3), dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu (4)un par pesticīdu ilgtspējīgu izmantošanu (5),

—	ņemot vērā 2007. gada 15. novembra rezolūciju “Globālo klimata pārmaiņu ierobežošana līdz 2 grādiem pēc Celsija — turpmākā rīcība līdz Bali konferencei par klimata pārmaiņām un pēc tam īstenojamie pasākumi” (6),

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus (A6-0040/2008),

tā kā dati par klimata pārmaiņām liek aktīvi rīkoties, lai samazinātu to radītās sekas; tā kā Eiropadome ir noteikusi mērķi līdz 2020. gadam vismaz par 20 % samazināt CO2 emisijas un līdz 2050. gadam vismaz par 60 %; tā kā Eiropadome ir noteikusi mērķi līdz 2020. gadam panākt, lai 20 % no patērētās enerģijas būtu atjaunīgā enerģija un par 20 % palielināt energoefektivitāti;

B.	tā kā minētajā 2007. gada 15. novembra rezolūcijā Parlaments uzsver, ka rūpnieciski attīstītajām valstīm ir jāapņemas samazināt emisijas par 30 % līdz 2020. gadam un par 60—80 % līdz 2050. gadam salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni;

C.	ņemot vērā piesārņojuma daudzveidību un dabas resursu izsīkšanas draudus;

D.	tā kā pastāv liels daudzu dzīvnieku un augu sugu izmiršanas risks un tā kā ES ir noteikusi mērķi līdz 2010. gadam apstādināt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos;

E.	ņemot vērā, ka ES pakāpeniski pieaug īpaši ar preču pārvadāšanu saistīta satiksme un tāpēc palielinās enerģijas patēriņš;

F.	tā kā tirgus instrumenti ir svarīgs līdzeklis principa “piesārņotājs maksā” īstenošanai un — plašākā nozīmē — lai rentabli ņemtu vērā slēptās izmaksas, ko cilvēka veselībai un videi rada ražošana un patēriņš;

G.	tā kā starp dalībvalstīm pastāv būtiskas atšķirības gan vides nodokļu jomā (starp 2 un 5 % no dalībvalstu IKP), gan tirgus instrumentu izmantošanā un tā kā vides nodokļu daļa dalībvalstu IKP ir samazinājusies kopš pieciem gadiem;

H.	tā kā nodokļi par enerģiju vidēji sasniedz 76 % un transporta nodokļi 21 % no vides nodokļiem;

I.	tā kā mājsaimniecībām ir jāsedz lielākā vides nodokļu daļa, lai gan lielākie enerģijas, ūdens un transporta pakalpojumu patērētāji ir citas saimniecības nozares;

J.	tā kā videi kaitīgo subsīdiju reforma var palīdzēt klimata pārmaiņu radīto problēmu risināšanā, veicināt ilgtspējīgu attīstību un ES starptautiskās konkurētspējas saglabāšanos;

K.	tā kā prognozēm klimata pārmaiņu globālo seku jomā vajadzētu izraisīt ne vien to, ka izaugsme vairs netiek saistīta ar ražošanu un patēriņa veidiem, bet arī mūsu sociāli ekonomiskās attīstības modeļa maiņu;

tā kā pašreizējie IKP ekonomiskie rādītāji vairs nav pietiekami pienācīgam sociālās, ekonomiskās un ekoloģiskās realitātes novērtējumam un tie neietver sekas, ko cilvēka darbība izraisa vidē un kas mums ir jānovērš, būtu jāmeklē jauni vides rādītāji saražotās bagātības aprēķināšanai, lai pilnīgāk ievērotu šādas izmaiņas;

Zaļās grāmatas kritika

1. atzinīgi vērtē atsauci uz principu “piesārņotājs maksā”, bet pauž neapmierinātību par vājo vai neeksistējošo saikni pastāvošo vides atbalsta tirgus instrumentu izstrādes un kalibrēšanas jomā; uzsver, ka princips “piesārņotājs maksā” dos iespēju noteikt patieso cenu, ražojuma cenā ietverot piesārņojuma un ražošanas radītā kaitējuma novēršanu; uzsver, ka piesārņojošu izstrādājumu ražošana tomēr ir daudz dārgāka, ja cenā iekļauj visus ārējos faktorus, jo lētāk ir veikt preventīvus pasākumus nekā rūpēties par atjaunošanu vai atveseļošanu;

2. pauž nožēlu, ka nav veikts padziļināts pētījums par priekšrocībām, ko sniedz diferenciācija starp tirgus instrumentiem, kas vērsti uz patērētāju salīdzinājumā ar tiem, kas ir vērsti uz ražotāju;

3. uzsver, ka principa “piesārņotājs maksā” nevar nozīmēt vienīgi to, ka maksā galapatērētājs, galvenokārt mājsaimniecība;

4. pauž neapmierinātību par to, ka Zaļā grāmata ir vērsta galvenokārt uz atmosfēras piesārņojumu un globālo sasilšanu, neņemot vērā citu ražošanas un izplatīšanas procesu, kā arī par patēriņa veidu negatīvo ietekmi;

5. piekrīt Komisijas viedoklim par tirgus instrumentu daudzveidību un par nodokļu un maksājumu šķiršanu — maksājumi parasti ir vienreizēja maksa par pakalpojumu vai arī tie ir noteikta apjoma; uzsver veicinošu un preventīvu instrumentu nepieciešamību, lai īstenotu vides un veselības aizsardzības, kā arī ilgtspējīgas attīstības stratēģijas mērķus;

6. pauž neapmierinātību par to, ka pārāk virspusīgi skarta starptautiskā dimensija un ka joprojām nav ieviesti pasākumi, lai maksimāli samazinātu konkurences kropļojumus starp reģioniem un rūpniecības sektoriem;

Pasākumi

7. atzinīgi vērtē šo Zaļo grāmatu; mudina Komisiju izstrādāt skaidru stratēģiju par to, kā izmantot tirgus instrumentus, lai noteiktu videi nodarītā kaitējuma cenu un novērstu saistītās tirgus nepilnības, tajā ietverot nodokļu politiku, ES emisiju tirdzniecības sistēmas (ETS) pārskatīšanu, tirdzniecību un politiku tehnoloģiju jomā;

8. aicina Komisiju, izstrādājot stratēģiju tirgus instrumentu ieviešanai, izvērtēt un sagatavot vispusīgu ziņojumu par ES patlaban izmantoto reglamentējošo instrumentu efektivitāti vides jomā, lai noskaidrotu, kurās jomās būtu lietderīgi spēkā esošos tiesību aktus aizstāt ar tirgus instrumentiem;

9. aicina Komisiju veikt salīdzinošu pastāvošo tirgus instrumentu pētījumu, lai novērtētu to efektivitāti un veicinātu labas prakses apmaiņu starp dalībvalstīm;

10. aicina Eiropas Savienību šķirt iekšzemes kopproduktu uz iedzīvotāju no ekonomiskās, sociālās un ekoloģiskās neto bagātības, piemēram, patiesās attīstības rādītāja; aicina tāpēc Eiropas Komisiju un dalībvalstis dziļāk pētīt izaugsmes mērīšanas iespējas Eiropā, izmantojot “zaļos” rādītājus (7), kas sniedz pārskatu par videi nodarītā kaitējuma rezultātā zaudēto bagātību;

11. atzīst, ka pilnīga vides izmaksu internalizācija ir priekšnosacījums godīgas konkurences izveidošanai starp dažādiem uzņēmumiem un ekonomiska stimula palielināšanai, lai veicinātu “tīru” ražošanu un patēriņu un inovācijas tīrāku tehnoloģiju jomā;

12. atzīst, ka nespēja internalizēt vides izmaksas nozīmē videi kaitīgas darbības subsidēšanu;

13. uzsver, ka Eiropas Savienības dalībvalstīs pastāvošo videi kaitīgo subsīdiju lielais skaits palielina piesārņojumu un ļoti negatīvi ietekmē principu “piesārņotājs maksā”;

Principi

14. uzsver, ka princips “piesārņotājs maksā” ir viens no ES vides politikas pīlāriem un tāpēc ārējiem faktoriem ir jābūt iekļautiem tirgus cenās, lai tās atspoguļotu patiesās ražošanas izmaksas vai videi un veselībai nodarīto kaitējumu; norāda, ka princips “piesārņotājs maksā” nebūt netiek atbilstīgi piemērots lielākajā daļā dalībvalstu;

15. atzīmē, ka tirgus instrumenti ir īpašu mērķu īstenošanai paredzēti dažādi instrumenti, piemēram, tirgojamas emisiju atļaujas, kas paredzētas, lai samazinātu piesārņojumu (piemēram, CO2 emisijas), vides nodokļi, kas paredzēti, lai mainītu cenas un līdz ar to ražotāju un patērētāju izturēšanos, vides maksājumi, kas paredzēti, lai segtu ar vidi saistītu pakalpojumu izmaksas, subsīdijas vides jomā, kas paredzētas, lai atbalstītu videi labvēlīgāku tehnoloģiju attīstību utt.;

16. atzīst, ka vides politikā izmantojamie tirgus instrumenti ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem, kurš dod iespēju ar samērīgām izmaksām sasniegt vides mērķus; uzsver tomēr, ka šie instrumenti ir jāpapildina ar tādiem pasākumiem kā efektivitātes standarti, mērķi emisiju jomā u. c.;

17. atzīmē, ka tirgus instrumentiem būs izšķiroša loma, lai sasniegtu ES mērķi līdz 2020. gadam nodrošināt, ka atjaunīgā enerģija veido 20 % no kopējā enerģijas patēriņa;

18. uzskata, ka, pārejot uz ilgtspējīgu attīstību un saimniecību bez oglekļa, ir nepieciešams izmantot dažādus atturošus instrumentus (piemēram, nodokļus, maksājumus) un veicināšanas instrumentus (piemēram, tirdzniecības sistēmas);

19. uzsver, ka instrumentu kopumu izveide veicinās tirgus instrumentu optimālāku izmantošanu; šajā sakarā uzskata, ka tirgus instrumenti var ievērojami veicināt Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanu;

20. uzskata, ka pasākumi enerģētikas un klimata jomā, kas pieņemti, veidojot vispārēju koncepciju ES un dalībvalstu līmenī, ir jāsaskaņo ar Lisabonā un Gēteborgā noteiktajiem mērķiem;

21. uzskata, ka tirgus instrumenti ir piemēroti un efektīvi līdzekļi ārējo faktoru internalizēšanai, un tos vajadzētu izmantot daudz biežāk, taču tie var papildināt, nevis aizstāt reglamentējošos instrumentus;

22. uzsver, ka tirgus instrumentu ieviešanai ar mērķi novērst piesārņojumu un negatīvu ietekmi uz vidi ir jābūt balstītai uz efektivitāti vides jomā; uzskata, ka tirgus instrumentu ieviešanas sociālās sekas ir jākompensē ar tādiem īpašiem politikas pasākumiem kā minimālā cena, likmju samazināšana, subsīdijas u. c., kas paredzētas mājsaimniecībām ar maziem ienākumiem; uzskata, ka ir nepieciešams ieviest pasākumus, lai sodītu par pārmērīgu patēriņu;

23. atgādina, ka Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīvā Nr. 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (8) ir noteikts, ka ar noteiktiem nosacījumiem nodokļu uzlikšanu pilnībā vai daļēji var aizstāt alternatīvi tirgus instrumenti, tai skaitā jo īpaši ES ETS;

24. uzsver, ka vides nodokļiem ir liela nozīme vides jomā nosprausto mērķu sasniegšanā;

25. uzskata, ka Kopienas tirgus instrumentus nevar attiecināt tikai uz emisijas tiesību vai emisijas kvotu tirdzniecības sistēmām un ka ir jāizskata citas iespējamās sistēmas, piemēram, iespēja ieviest oglekļa nodokli līdztekus subsīdiju samazinājumam fosilajām enerģijām;

26. uzsver, ka ar vidi saistītos nodokļus nedrīkst pirmām kārtām uzskatīt par līdzekli nodokļu ieņēmumu palielināšanai, bet ka tiem drīzāk ir jābūt kaitējoša piesārņojuma vai vides degradēšanas novēršanas līdzeklim un līdztekus — par samērīgām izmaksām jāuzlabo sabiedrības labklājība; uzstāj, ka nodokļu uzlikšana tādiem negatīviem faktoriem kā piesārņojums ir jākompensē ar nodokļu samazinājumu tādam pozitīvam faktoram kā, piemēram, nodarbinātība;

27. atgādina, ka, neskatoties uz vienprātību nodokļu jomā, līgumos ir paredzēta ciešākas sadarbības iespēja un ka pastāv arī atklātā koordinācijas metode; tāpēc aicina dalībvalstis turpināt darbu vides nodokļu jomā Eiropas līmenī, lai novērstu jebkādu nodokļu dempingu;

28. atzīmē, ka dabas resursu nodokļu saskaņošana un paraugprakses piemēru apmaiņa Eiropas Savienībā atvieglos reformas norisi; jo īpaši atbalsta priekšlikumus atļaut dalībvalstīm samazināt PVN likmi vai ieviest nodokļa atlaides energoefektīviem produktiem un energotaupīgiem materiāliem; tomēr uzsver, ka katrai dalībvalstij pašai jālemj, kas ir piemērots tās nodokļu sistēmai;

29. atzīmē dabas resursu nodokļu reformas priekšrocības; aicina dalībvalstis īstenot šo reformu tā, lai, cita starpā, mazinātu energoresursu deficītu un atbalstītu tehnoloģijas ar zemu oglekļa patēriņu, augstu energoefektivitāti un atjaunīgo energoresursu izmantošanu;

30. atbalsta darbaspēka nodokļu samazināšanu valsts līmenī, bet uzsver, ka tā nav saistīta tikai ar vides nodokļu reformu;

31. uzskata, ka cenu modulācija ir viena no iespējām ietekmēt ražošanas un patēriņa veidus un mudināt lietotājus izvēlēties atbilstīgus videi draudzīgākus transporta veidus (piemēram, samazinot sabiedriskā transporta cenas); uzskata, ka jebkuram pieaugumam, ko izraisa tirgus instrumenti ir jābūt iepriekš paredzamam, un nepieciešamības gadījumā ir jāņem vērā īpaši apstākļi katrā dalībvalstī; uzsver tomēr, ka ar cenām saistītu pasākumu ietekme var būt ierobežota, jo dažas jomas un dažas patērētāju grupas ir ļoti neelastīgas;

32. uzsver nepieciešamību iegūt precīzus datus par vides un sociālajām izmaksām saistībā ar produktu un pakalpojumu visu dzīves ciklu; aicina Komisiju sniegt priekšlikumus par šo izmaksu novērtēšanas metodēm;

33. atzinīgi vērtē nesen notikušo konferenci “Tālāk par IKP”, ko rīkoja Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments, ESAO, Pasaules Dabas fonds un Romas klubs, kā arī tajā izdarītos galvenos secinājumus; uzsver, cik svarīgi ir papildināt IKP ar citiem rādītājiem, lai precīzāk noteiktu sabiedrības labklājību un attīstību, īpaši saistībā ar ekonomiskās izaugsmes ietekmi uz atmosfēru un ekosistēmām;

34. uzskata, ka tirgus instrumenti var veicināt pētniecību un ekoinovācijas, jo ar nodokļiem, kas uzlikti videi nedraudzīgiem produktiem un pakalpojumiem vai par vides standartu neievērošanu, ražotājus mudina ieguldīt no enerģijas viedokļa efektīvāku produktu un pakalpojumu meklēšanā;

Nozarei atbilstošu instrumentu izvēle

35. tomēr atzīst, ka ES ETS pašreizējā veidolā ir pārāk šaurs piemērojums, ņemot vērā dažādos siltumnīcefekta gāzu avotus un saistītās nozares, un ka Komisijai un dalībvalstīm būs jāveic nepieciešamie uzlabojumi, lai optimizētu SEG emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu projekta trešajā posmā, sākot no 2013. gada;

36. mudina Komisiju stiprināt ES ETS, nosakot emisiju maksimālo apjomu, kas tiek pakāpeniski samazināts un to attiecināt uz visiem pirmās pakāpes piesārņotājiem, šo sistēmu izvēloties par galveno līdzekli, lai sasniegtu 2020. gadam noteiktos mērķus SEG emisiju samazināšanas jomā;

37. uzsver tāpēc, ka steidzami ir nepieciešams pārskatīt ES ETS, lai efektīvi novērstu izmēģinājuma laikā konstatētos trūkumus, īpaši uzņēmumu (piemēram, lielo elektrības ražotāju) virspeļņu, kas radusies par velti piešķirot CO2 kvotas uzsver, ka ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijā ir pausts stingrs atbalsts principam “piesārņotājs maksā” un tāpēc ES ETS ir jābalsta uz emisiju atļauju pārdošanu izsolē un emisiju kopējā apjoma ierobežošanu atbilstīgi ES mērķim līdz 2020. gadam tās samazināt par 30 %, ietverot kvantitatīvus ierobežojumus un kvalitātes prasības tīras attīstības mehānisma/kopīgas izpildes projektu kredītu izmantošanai;

38. uzsver tāpēc, ka ir svarīgi veicināt oglekļa globālā tirgus izveidi, lai rentabli nodrošinātu vajadzīgo emisiju būtisku samazinājumu;

39. uzskata, ka pastiprināta tirgus instrumentu izmantošana transporta sektorā ir ļoti būtiska pilnīgai vides un sociālo izmaksu internalizācijai attiecībā uz visiem transporta veidiem; uzskata tostarp, ka ceļu satiksmes zemais internalizācijas līmenis negatīvi ietekmē citu transporta veidu, piemēram, dzelzceļa konkurētspēju un ka tam ir negatīvas sekas arī efektīvāku un tīrāku tehnoloģiju veicināšanas aspektā;

40. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu aviācijas jomu iekļaut ES ETS, taču uzskata, ka ir nepieciešams pieņemt paralēlus un papildu pasākumus, piemēram, aviācijas degvielas nodokli un slāpekļa oksīdu (NOX) emisiju nodokli, lai cīnītos pret klimata maiņas sekām šajā jomā;

41. steidzami aicina Komisiju līdz 2009. gadam sniegt likumdošanas priekšlikumu par jūras transporta SEG emisiju samazināšanu, jo uz šo transportu neattiecas nedz Kopienas, nedz starptautiskie tiesību akti šajā jomā;

42. uzskata, ka energoresursu aplikšanai ar nodokli joprojām ir jābūt sekundāram SEG emisiju samazināšanas papildu līdzeklim, ko piemēro tikai tām emisijām, kuras nedz tieši, nedz netieši nevar ietekmēt ar ES ETS palīdzību;

43. atgādina, ka transporta un celtniecības nozarē ir koncentrēta liela daļa enerģijas un CO2 emisiju pieprasījuma, kas nav iekļauta CO2 ES ETS;

44. uzskata, ka Enerģijas nodokļu sistēmas direktīvas pārskatīšanai ir jānotiek ātri un vienlaikus ar smagkravas transportlīdzekļu (9) (Eurovignette) direktīvas pārskatīšanu, lai izvairītos no viena un tā paša mērķa sasniegšanai paredzēto pasākumu pārklāšanās un lai mainītu vides nodokļus tūlītējai rīcības maiņai dažādās ekonomikas jomās, galvenokārt izmantojot ārējo izmaksu internalizāciju;

45. domā, ka ir nepieciešams noteikt par obligātu Eurovignette direktīvas piemērošanu visās dalībvalstīs un to pielāgot, lai dotu iespēju internalizēt ārējās izmaksas, nosakot maksu par infrastruktūru īpaši attiecībā uz autotransportu; uzskata, ka Eurovignette direktīva ir jāattiecina uz visu ceļu tīklu, lai novērstu satiksmes pārorientāciju uz ceļiem, kuri pašlaik tajā nav iekļauti;

46. uzsver, ka ir jāuzlabo principi, saskaņā ar kuriem reglamentē tirgus instrumentu izmantošanu, un jāizvairās no sakrītošiem un sarežģītiem instrumentiem; piekrīt, ka ir jāizdara grozījumi Enerģijas nodokļu sistēmas direktīvā tā, lai ES ETS dalībniekiem par emisijām nebūtu jāmaksā divreiz — iesaistoties emisiju tirdzniecībā un maksājot nodokļus;

47. uzskata, ka, pārskatot tiesību aktus energoproduktu nodokļu jomā, ir jāpaaugstina minimālās nodokļu likmes transportam, kas tiek izmantots rūpniecībā un tirdzniecībā; atbalsta nodokļu dalīšanu enerģētikas un vides daļās, balstoties uz CO2 emisiju līmeni;

48. aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt izņēmumus un atbrīvojumus, kas paredzēti Enerģijas nodokļu sistēmas direktīvā un apsvērt, kuru no fosilo kurināmo enerģijas avotiem nākotnē būtu jāatbrīvo no nodokļa, ievērojot direktīvas piemērošanas jomu un raksturu, kā arī izvairoties uzņēmējiem uzlikt pārmērīgu slodzi, kas rodas, piemērojot citas nodokļu un tirdzniecības sistēmas;

49. aicina vairāk izmantot tirgus instrumentus, lai katrā dalībvalstī un ES sasniegtu vispārējos vides politikas mērķus un lai jo īpaši nodrošinātu ārējo izmaksu internalizēšanu; taču šajā saistībā ir jānodrošina, lai dalībvalstu pilnvaras nodokļu jautājumos nekļūtu par iemeslu konkurences izkropļojumiem; ierosina, piemēram, izmantot vairāk tirgus instrumentus, lai veicinātu energoefektivitāti un ēku siltumizolāciju;

50. aicina dalībvalstis stiprināt celtniecības nozarei paredzētās atvieglojumu stratēģijas, lai veicinātu enerģijas pieprasījuma un CO2 emisiju samazināšanos; uzsver, ka būtiski ir atbalstīt pasīvo māju un “energopozitīvo” māju attīstību;

51. ierosina, lai kompensēšanas instrumenti, kas radušies, iedvesmojoties no Kioto protokola, un kas varētu dot finansiālu pamudinājumu, būtu atvērti energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu finansējumam mājokļu un pilsētas transporta oglekļa bilances jomā;

Īpaši instrumenti un jomas

52. uzskata, ka vidi nelabvēlīgi ietekmējošo subsīdiju reformu nevar attiecināt vienīgi uz KLP; uzskata, ka šajā jomā transporta sektoram, it īpaši autotransportam ir nepieciešami steidzami un noteikti pasākumi; aicina Komisiju steidzami ierosināt plānu vidi nelabvēlīgi ietekmējošo subsīdiju pakāpeniskai, bet ātrai atcelšanai atbilstīgi Eiropas Padomes lēmumam par ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pārskatīšanu;

53. piekrīt Komisijai, ka videi kaitīgo subsīdiju atcelšana ir nozīmīgs papildu pasākums, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību un, jo īpaši, lai sasniegtu mērķus, ko ES dalībvalstu un valdību vadītāji noteikuši attiecībā uz integrēto darba programmu klimata pārmaiņu un enerģētikas jomā;

54. cer, ka Komisija, pārskatot Kopienas pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai, patiešām ņems vērā nepieciešamību mainīt ražošanas, pārvietošanās, transporta un patēriņa veidus un samazināt atkritumu daudzumu;

55. atgādina Kopienas normas atkritumu jomā, bet pauž nožēlu, ka tās neattiecas uz atkritumu apjomu Eiropas Savienībā; aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis domāt par regulējumu atkritumu nodokļu jomā, lai novērstu atkritumu rašanos un vidējā termiņā samazinātu ES radušos atkritumu apjomu;

56. pauž atzinību par uzsvaru, kas likts uz tirgus instrumentiem, īstenojot Ūdens pamatdirektīvu (10) un uzskata, ka, nosakot ūdens cenu ļoti būtiski ir internalizēt izmaksas, kas saistītas ar virszemes ūdeņu ieguvi, ūdens kvalitātes pazemināšanos un attīrīšanas stacijām; uzsver, ka Ūdens pamatdirektīva var būt par atsauci, definējot tirgus instrumentus vides jomā; neatlaidīgi aicina Komisiju izskatīt šīs direktīvas piemērošanu dalībvalstīs, un aicina izmantot Ūdens direktīvas kopējo īstenošanas stratēģiju un eksperimentālos upju baseinus labākās prakses meklēšanai un tās popularizēšanai; aktīvi aicina dalībvalstis paātrināt šīs pamatdirektīvas īstenošanu īpaši, lai viss ūdens patēriņš tiktu pakļauts ekonomiskam novērtējumam, ietverot šā resursa izmantošanas un vides izmaksas, jo šiem kritērijiem ir īpaša nozīme, izstrādājot ūdens cenas;

57. aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot nodokļu vai maksājumu sistēmu, lai samazinātu pesticīdu izmantošanas apmēru un lai mudinātu izmantot videi un veselībai mazāk toksiskus un mazāk kaitīgus pesticīdus;

58. uzskata, ka pazeminātas PVN likmes ieviešana videi draudzīgiem produktiem ir jābalsta uz stingriem noteikumiem, lai tā patērētājiem dotu patiesu labumu, un tai ir jāparedz papildu pasākumi, piemēram, bioloģiskās lauksaimniecības marķējumi, lai izveidotu sistēmu, kas ļautu viegli salīdzināt produktus;

59. atzīst, ka ir grūti izstrādāt tirgus instrumentus ar mērķi palielināt vai saglabāt bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumus un vērsties pret vietēja rakstura vides problēmām; aicina Komisiju turpināt pārdomāt bioloģiskās daudzveidības zuduma izmaksu novērtēšanas jautājumu un iespējas izmantot tirgus instrumentus, neaizmirstot, ka saglabājot vai uzlabojot bioloģisko daudzveidību vienā vietā, nedrīkst rasties tās zudums citur, ņemot vērā vietēju ietekmi;

60. ar interesi šajā saistībā atzīmē dažās dalībvalstīs izveidotās NOX un SO2 emisiju tirdzniecības sistēmas, ja vien tās ļauj šo atmosfēras piesārņotāju radītās problēmas atrisināt pēc iespējas rentablāk; uzsver, ka, ieviešot NOX un SO2 emisiju tirdzniecības sistēmas, ir jāņem vērā vietējie apstākļi, kuros šīs emisijas rodas un tās ir jāattiecina uz noteiktiem ģeogrāfiskiem apgabaliem;

61. prasa, lai Komisija paredz savās iniciatīvās dalībvalstu izmantoto pastāvošo mehānismu uzturēšanu, lai veicinātu atjaunīgās enerģijas attīstību; uzskata, ka pirms finansiāla stimula piešķiršanas biodegvielām, ir nepieciešams veikt papildu novērtējumu, lai noteiktu, vai tās ir ražotas ilgtspējīgā veidā attiecībā pret vidi;

62. uzsver, ka tirgus instrumentiem ir jābūt izstrādātiem tā, lai tie neapdraudētu starptautiskā tirdzniecībā iesaistītu rūpniecības nozaru, piemēram, energointensīvu rūpniecības nozaru konkurētspēju, lai izvairītos no zaudējumiem tirdzniecībā importa dēļ (“noplūde”) un no iespējamas rūpniecības pārvietošanas un līdz ar to — no ietekmes uz vidi arī ārpus Eiropas Savienības;

63. aicina Komisiju īstenot priekšizpēti saistībā ar “CO2 kartes” ieviešanu personām un MVU, kurā būtu norādīts enerģijas patēriņš un radītā siltumnīcefekta gāze;

64. atzinīgi vērtē jaunu finansēšanas instrumentu izveidi papildus nodokļu uzlikšanai un emisiju tirdzniecības sistēmām, jo īpaši to, ka ir pieejams aizvien vairāk videi labvēlīgu/ētisku investīciju, piemēram, “zaļās” obligācijas, ka tiek veidota labāka izpratne un ka investoriem tiek nodrošinātas tirgus izvēles iespējas;

65. atzīst, ka riska kapitāls un privātā kapitāla uzņēmumi veicina ieguldījumus zemas oglekļa emisijas tehnoloģiju jomā;

Starptautiskā dimensija

66. atzīmē, ka ekoloģisko preču tirdzniecības ziņā Eiropas valstis veido 35 % no pasaules tirgus un tāpēc Eiropas uzņēmumiem ir visas iespējas izdevīgi izmantot videi draudzīgu globālo ekonomiku un tas vismaz daļēji līdzsvaro ietekmi uz IKP;

67. atbalsta korekcijas instrumenta pētījumus, izmantošanai uz robežas, lai novērstu iespējamās “oglekļa noplūdes”, kas varētu apdraudēt CO2 emisiju samazināšanas pienākuma izpildi un Eiropas Savienības saimnieciskās konkurētspējas uzturēšanu; aicina Komisiju sniegt ziņojumu Eiropas Parlamentam par šā instrumenta iespējamu pieņemšanu, balstoties uz dažās dalībvalstīs notiekošajiem pētījumiem; tomēr uzsver, ka uz robežas veicamie pielāgošanas pasākumi ir jāievieš tikai tad, ja neizdosies panākt vienošanos par obligātu CO2 samazināšanu starptautiskā līmenī;

68. uzskata, ka šajā instrumentā ir jāņem vērā labākās pieejamās tehnikas un tam ir jābūt labvēlīgam trešām valstīm, bet īpaši jaunattīstības valstīm, lai tas iegūtu starptautisku atbalstu;

69. atzīst, ka, cenšoties kompensēt tirdzniecības partneru nevienlīdzīgo stāvokli, priekšroka būtu dodama nevis robežšķērsošanas nodokļa pielāgojumu iespējamai pieņemšanai, bet gan obligātiem starptautiskiem kritērijiem un saistībām, kuri attiecas uz visām konkurencei pakļautajām nozarēm;

* *

70. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 275, 10.10.1998., 1. lpp.

(2) Eiropas Parlamenta 2006. gada 26. septembra rezolūcija par tematisko stratēģiju pilsētvidei (OV C 306 E, 15.12.2006., 182. lpp.).

(3) Eiropas Parlamenta 2007. gada 13. februāra rezolūcija: Tematiska stratēģija atkritumu pārstrādei (OV C 287 E, 29.11.2007., 168. lpp.).

(4) Eiropas Parlamenta 2007. gada 25. aprīļa rezolūcija par tematisko stratēģiju dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu (OV C 74 E, 20.3.2008., 660. lpp.).

(5) Eiropas Parlamenta 2007. gada 24. oktobra rezolūcija par tematisko stratēģiju dabas resursu ilgtspējīgai izmantošanai (Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0467).

(6) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0537.

(7) Vides rādītāji vai rādītāji, kuros ņem vērā vidi, piemēram, IBED (ilgtspējīgas labklājības indikators) vai ISEW (noturīgas ekonomiskās labklājības indikators), TPI.

(8) OV L 283, 31.10.2003., 51. lpp.

(9) Padomes 1993. gada 25. oktobra Direktīva 93/89/EEK par dalībvalstu nodokļu piemērošanu dažiem kravu pārvadāšanai izmantojamo transportlīdzekļu veidiem un par nodevu un lietošanas maksas noteikšanu noteiktai infrastruktūrai (OV L 279, 12.11.1993., 32. lpp.).

(10) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60/EK ( 2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.).

29.10.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 259/94

Starptautiskie finanšu pārskatu standarti un Starptautisko grāmatvedības standartu padomes vadība

P6_TA(2008)0183

Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par Starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem (IFRS) un Starptautisko grāmatvedības standartu padomes (IASB) vadību (2006/2248(INI))

(2009/C 259 E/17)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 19. jūlija Regulu (EK) Nr. 1606/2002 par starptautisko grāmatvedības standartu piemērošanu (1),

—	ņemot vērā tā 2006. gada 4. jūlija rezolūciju par pašreizējo un paredzamo attīstību uzņēmējdarbības tiesību jomā (2),

—	ņemot vērā pirmo Komisijas ziņojumu Eiropas vērtspapīru tirgus komitejai (ESC) un Parlamentam par starptautisko finanšu pārskatu standartu un trešo valstu vispārpieņemto grāmatvedības principu (VPGP) konverģenci,

—	ņemot vērā Komisijas dienestu izstrādāto 2007. gada jūlija darba dokumentu par jaunākajiem notikumiem Starptautisko grāmatvedības standartu komitejai (IASB) un Starptautisko grāmatvedības standartu padomei (IASCF) vadības un finansējuma jomā,

—	ņemot vērā Padomes 2007. gada 10. jūlija sanāksmes secinājumus par IASB vadības un finansējuma jautājumu un 2006. gada 11. jūlija sanāksmes secinājumus par Starptautiskās grāmatvedības standartu komitejas finansējumu,

—	ņemot vērā ECB 2006. gada 19. decembra ziņojumu “Grāmatvedības standartu novērtējums no finanšu stabilitātes perspektīvas viedokļa”,

—	ņemot vērā Eiropas Finanšu pārskatu padomdevējas grupas (EFRAG) atzinuma projektu IASB par starptautiskā finanšu ziņošanas standarta projekta attiecināšanu maziem un vidējiem uzņēmumiem,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetāro jautājumu komitejas priekšsēdētāja 2007. gada 3. oktobra vēstuli Komisijai, atbildot uz konsultācijām ar ASV Vērtspapīru un biržas uzraudzības komisiju (SEC) un atbilstošo Amerikas Savienoto Valstu Kongresa komiteju priekšsēdētājiem,

—	ņemot vērā 2007. gada 7. novembra preses paziņojumu, ko Eiropas Komisija, Japānas Finanšu pakalpojumu iestāde, Starptautiskā Vērtspapīru komisiju organizācija (IOSCO) un SEC sniedza par IASCF pārvaldības pastiprināšanu,

—	ņemot vērā SEC2007. gada 21. decembra lēmumu par ārvalstu emitentu IFRS,

—

ņemot vērā Padomes 1978. gada 25. jūlija Ceturto direktīvu 78/660/EEK, kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz noteiktu veidu sabiedrību gada pārskatiem (3), un Padomes 1983. gada 13. jūnija Septīto direktīvu 83/349/EEK, kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz konsolidētajiem pārskatiem (4) (Ceturtā un Septītā uzņēmējdarbības tiesību direktīva),

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A6-0032/2008),

A.	tā kā IFRS koncepciju izstrādāja ar mērķi panākt tiešām vienotus pasaules standartus publisko akciju sabiedrību finanšu pārskatiem;

B.	tā kā no 2005. gada janvāra Eiropas Savienības publiskajām akciju sabiedrībām konsolidēto finanšu pārskatu sagatavošanā ir jāizmanto starptautiskie finanšu pārskatu standarti;

C.	tā kā saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1606/2002 IASCF/IASB būtībā ir piešķirts likumdevējas iestādes statuss;

D.	atkārtoti paužot Parlamenta nostāju, kas pausta iepriekšminētās 2006. gada 4. jūlija rezolūcijas 37. līdz 39. pantā par pašreizējo un paredzamo attīstību uzņēmējdarbības tiesību jomā;

tā kā Eiropas Savienība pēc IFRS ieviešanas ir guvusi pieredzi un zināšanas, kas jāizmanto, apspriežot IASCF/IASB turpmāko attīstību; tā kā jurisdikcijām, kuras nav atteikušās no saviem grāmatvedības standartiem, bet ir tikai iesaistījušās konverģences procesā, var nebūt tādas pieredzes vai zināšanu;

F.	tā kā jaunā IASCF priekšsēdētāja iecelšana amatā prasīja 17 mēnešus, un tas rada jautājumu par šīs struktūras locekļu pašreizējā izraudzīšanas un iecelšanas procesa efektivitāti;

G.	tā kā Eiropas Savienībai attiecībā pret IASCF/IASB ir jāpāriet no reaģējošas attieksmes uz aktīvu attieksmi;

H.	tā kā 2007. gada vasarā notikusī paaugstināta riska hipotekārā tirgus krīze no jauna izcēla grāmatvedības standartu svarīgumu un jo īpaši tādu jēdzienu nozīmi attiecībā uz finansiālo stabilitāti kā “godīga vērtība” un “tirgus pret tirgu”,

Pārredzamas, atbildīgas un starptautiskas organizācijas

1. ir cieši pārliecināts, ka Eiropas standarta noteikšanas mērķim jābūt kvalitatīvi augstvērtīgu pasaules finanšu pārskatu normu noteikšanai;

2. atzīmē, ka IASCF ir privāta pašregulācijas struktūra, kurai ar Regulu (EK) Nr. 1606/2002 tika piešķirta likumdevēja loma ES; uzsver, ka IASF/IASB trūkst pārredzamības un pārskatatbildības, jo tās nekontrolē neviens demokrātiski ievēlēts parlaments vai valdība, turklāt ES iestādes nav noteikušas attiecīgās apspriešanās un demokrātiskas lēmumu pieņemšanas procedūras un praksi, ko parasti ievēro tās likumdošanas procedūrās; tomēr atzinīgi vērtē to, ka IASCF/IASB mēģina likvidēt šos trūkumus, piemēram, ieviešot pusgada sesijas, kuru laikā IASCF pārbauda IASB darbu, veicot jauno standartu ietekmes novērtējumus un ieviešot formalizētus “atsauksmju paziņojumus” par komentāriem no sabiedriskām apspriešanām utt.;

3. uzskata, ka, tā kā nav piemērotu risinājumu attiecībā uz IASCF/IASB izveidi un pārraudzīšanu, būtu jāsāk apspriedes par nosacījumiem IASCF/IASB iekļaušanai starptautiskās pārvaldības sistēmā, piemēram, Starptautiskajā Valūtas fondā, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā un Pasaules Bankā;

4. uzsver, ka nepieciešams nodrošināt vairāk Eiropas pārstāvju starptautisko standartu noteikšanas struktūrās, lai padarītu likumīgu patiesi starptautisku pieeju un īstenotu nepieciešamību samērīgi ņemt vērā Eiropas Savienību kā ievērojami lielāko ekonomisko zonu, kurā ir visvairāk uzņēmumu, kas piemēro starptautiskos finanšu pārskatu standartus; uzskata, ka IASCF/IASB padomes locekļiem/pilnvarotajiem jābūt no valstīm, kas saistoši pārņēmušas IFRS vai arī nodomājušas to darīt; atbalsta pilnvaroto ierosinājumu iekļaut noteikumu par minimālā ģeogrāfiskā līdzsvara nodrošināšanu IASCF izveidē;

5. atzīmē IASB projektu pieaugošo teorētisko dimensiju — projekti ir tik sarežģīti un teorētiski, ka jo īpaši mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ne vienmēr var tos saprast;

6. norāda, ka IASB nav adekvāti ņēmusi vērā dažus praktiskās uzņēmējdarbības aspektus; uzskata, ka raugoties no lietotāju viedokļa, ir svarīgi, lai finanšu pārskatu iesniegšana grāmatvedības nolūkiem būtu piemērota citām vajadzībām, piemēram, finansiālas informācijas sagatavošanai ieguldītājiem, kopējās vērtības pārbaudei vai finanšu pārvaldībai;

7. atbalsta publiskas un pastāvīgas debates par grāmatvedības standartiem; tālab uzskata, ka IASB jānostiprina tās rīcība attiecībā uz visiem iesaistītajiem, ņemot vērā starptautisko finanšu pārskatu standartu visu lietotāju un ieguldītāju viedokli;

8. tomēr uzskata, ka vadības un atbildības uzlabošanai jāveic šādi pasākumi:

jāizveido sabiedriskās uzraudzības padomes, kurā piedalās visi IASCF/IASB interešu pārstāvji, tostarp jo īpaši likumdevēji un pārraugi; un jāizveido iestāde, kas ļautu tirgus dalībnieku pārstāvjiem, tostarp pārskatu sagatavotājiem un lietotājiem no tām jurisdikcijām, kuras ieviesušas obligātu IFRS ievērošanu, katru gadu IASCF/IASB vadības iestādēm iesniegt ziņojumu par starptautisko standartu noteikšanu;

šāda iestāde varētu būt atbildīga par pilnvaroto locekļu pārredzamu atlasi un iecelšanu, tādējādi nodrošinot to, ka amatā tiek iecelti kompetenti kandidāti un ģeogrāfiski līdzsvaroti pārstāvētas visas ieinteresētās puses; tas veicinātu iecelšanas procedūras pārredzamību un ievērojami paaugstinātu pilnvaroto leģitimitāti;

c)	jānodrošina, lai tiktu uzlabots IASB, Standartu konsultatīvās padomes (SKP) un Starptautisko finanšu pārskatu interpretācijas komitejas sastāvs un lai pilnvarotie pievērstu uzmanību tam, lai iecelšanas procedūra būtu pārredzama un tiktu pienācīgi ievērotas dažādu grupu intereses;

d)	jāpalielina pilnvaroto līdzdalība IASB un tās darba plānu pārraudzībā, it īpaši attiecībā uz to, kādā veidā tiek izstrādāti darba plāni un sadalīti IASB mandāti;

e)	jānodrošina, lai IASCF statūtos būtu noteikts, ka IASB izstrādā tādus finanšu pārskatu risinājumus, kas būtu ne tikai tehniski pareizi, bet atspoguļotu arī to, kas ir vajadzīgs un iespējams no visu lietotāju (ieguldītāji un pārraugi) un pārskatu sagatavotāju viedokļa;

f)	jāveic visu lielo projektu ietekmes novērtējums, lai parādītu projektu izdevumus un ieņēmumus (tostarp lietotāja uzņēmumiem) un it īpaši ietekmi uz finanšu stabilitāti;

9. konstatē, ka Komisija — tāpat kā 2006. gada aprīlī, vienojoties par ceļvedi ar ASV iestādēm — ar iepriekšminēto 2007. gada 7. novembra paziņojumu vēlas pasteidzināt risinājumus jomā, kur efektivitātes un leģitimitātes dēļ ir nepieciešams atklāts saskaņošanas un debašu process, ko šī rezolūcija varētu veicināt;

10. mudina nodrošināt, lai IASCF/IASB pārskatatbildības un vadības uzlabojumi neradītu pārmērīgu birokrātiju un lai netiktu nevajadzīgi politizēti tehniski jautājumi;

11. uzskata, ka pirms iesaistīšanās jauna standarta izstrādē IASB ir jāņem vērā lietotāju (revidentu, ieguldītāju, pārraugu) vajadzības un informācija, par kuru viņi uzskata, ka tā viņiem ir nepieciešama;

12. aicina IASB pirms jauna standarta pieņemšanas veikt pētījumu par ietekmi uz visām iesaistītajām pusēm, ņemot vērā ģeogrāfisko daudzveidību un tirgus struktūras; atzinīgi vērtē IASCF pilnvaroto paziņojumu, ka 2007. gada pārskatā viņi atsauksies uz īstenošanas pārskatiem un atsauksmju paziņojumiem;

13. aicina atļaut izstrādāt un modificēt finanšu pārskata standartu tikai tad, kad ir konstatēts, ka tas ir patiešām skaidrs un izdevīgs risinājums, un veikta vispusīga sākotnējā apspriežu procedūra;

14. uzskata, ka šajā jomā Komisijas iniciatīvas tiesības ir jāapvieno ar atbilstošu iepriekšējas apspriešanās procesu;

15. piekrīt Padomei, ka IASB vadības struktūras uzlabošanai paredzētie pasākumi jāīsteno saskaņā ar atbilstīgu rīcības plānu; uzskata, ka šie paši apsvērumi attiecas uz Parlamenta ierosinātajiem pasākumiem;

16. uzskata, ka ir nopietni un savlaicīgi jāapspriežas ar Parlamentu par darba plānu un jauno standartu veidošanas projektu prioritāšu un virziena noteikšanu; šajā sakarībā aicina uz agrīnu apspriešanos ar Eiropas Parlamentu;

17. uzskata, ka IASCF/IASB finansēšanas struktūra, kas patlaban balstīta tikai uz brīvprātīgām iemaksām, piemēram, no uzņēmumiem un revīzijas sabiedrībām, rada jautājumus; aicina IASCF/IASB īpaši izvērtēt, kā mainīt finanšu sistēmu tā, lai, pirmkārt, visu lietotāju grupu valstis atbilstīgi iesaistītos finansēšanā, otrkārt, novērstu interešu konflikta iespēju starp finansētājiem un lietotājiem, un, treškārt, lai grāmatvedības standarti būtu vispārēji pieejami; aicina Komisiju izvērtēt, vai un ar kādiem nosacījumiem tā varētu piedalīties finansēšanā;

18. uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai IASCF/IASB būtu pārredzams un noturīgs finansējums; aicina Komisiju apsvērt, vai un kā varētu izstrādāt vienotu ES finansēšanas metodi;

IFRS īstenošana Eiropas Savienībā

19. uzskata, ka ir svarīgi, lai Kopiena paustu vienotāku viedokli, tādējādi nodrošinot pēc iespējas lielāku ietekmi visā grāmatvedības standartu izstrādes, interpretācijas un ieviešanas procesā;

20. atzīmē, IFRS veikumu finanšu pārskatu vieglākā salīdzināšanā starp valstīm, konkurentiem vienā rūpniecības nozarē un starp dažādām rūpniecības nozarēm;

21. ņem vērā IFRS nopelnus, kas attiecas ne tikai uz grāmatvedības tehniskajiem aspektiem, bet arī dod priekšrocības kapitāla tirgiem un Eiropas Savienībai kā līderei pasaules mērogā;

22. konstatē, ka “apaļais galds” par konsekventu IFRS piemērošanu Eiropas Savienībā (5), ko pēc Komisijas iniciatīvas izveidoja 2004. gadā pašreizējā likumdošanas perioda sākumā, nav atbildis cerētajam attiecībā uz iespēju padarīt uzskatāmāku ES viedokļu un interešu paušanu;

23. uzsver, ka saskanībai IFRS pieņemšanā un piemērošanā ir būtiska nozīme to panākumu nodrošināšanā, bet atgādina, ka saskanību nevar censties panākt, kaitējot profesionālam novērtējumam;

24. piekrīt Padomei, ka IASB darbā ar standartiem ievērojami stingrāk jāievēro secinājumi, kas izteikti iepriekš minētā “apaļā galda” sarunās;

25. konstatē, ka Kopienas apstiprināšanas procedūrā ir iesaistīti ļoti daudzi dalībnieki; īpaši norāda uz to, ka sagatavošanas darbus Komisijai veic dalībnieki, kuru atbildība nepārprotami pārklājas; norāda, ka šī pārklāšanās rada iespēja palielināt efektivitāti un pārredzamību;

26. uzskata, ka forumi, kuros Kopiena var paust savu viedokli (Grāmatvedību regulējošā komiteja vai EFRAG), lai paustu savu viedokli, tai neļauj kā vienlīdzīgam partnerim veikt sarunas ar valstīm, kuras strukturētas ap centrālajām regulatoru un pārraugu iestādēm (piemēram, Finanšu grāmatvedības standartu padomi un Amerikas Savienoto Valstu SEC, Grāmatvedības standartu padomi un Japānas Finanšu pakalpojumu iestādi);

27. uzskata, ka racionalizētas ES struktūras izveide, ņemot vērā dalībvalstu grāmatvedības struktūras (īpaši, ja attiecīgā gadījumā noteiktas iestādes tika likvidētas), varētu sekmēt vienkāršošanu un līdz ar to nostiprināt arī nozīmi, kāda Eiropas Savienībai būtu jāieņem pasaulē; aicina Komisiju, apspriežoties ar Parlamentu, dalībvalstīm un Eiropas vērtspapīru regulatoru komiteju (CESR), izstrādāt un iesniegt priekšlikumu par ES struktūras izveidi, kas būtu atbilstoša partnere starptautiskā līmenī un kas nodrošinātu vienotu standartu interpretāciju un piemērošanu;

28. atzinīgi vērtē veidu, kādā tas ir īstenojis savas pilnvaras šajā jomā, un norāda, ka saskaņā ar pārskatīto komitoloģijas procedūru Eiropas Parlaments vēl plašāk piedalīsies starptautisko finanšu pārskatu standartu izstrādē un apstiprināšanā; taču konstatē, ka Parlaments formāli piedalās tikai apstiprināšanas procedūras pēdējā fāzē; laika taupības nolūkā aicina nodrošināt, lai ar Eiropas Parlamentu procedūrā nopietni apspriestos jau tad, kad tiek izdota IASB darba programma un izskatīts jauna finanšu pārskata standarta projekts, lai novērstu IFRS ES variantu vai vajadzību vēlāk izdarīt grozījumus;

29. uzskata, ka ES publiskajām akciju sabiedrībām nebūtu izdevīgi, ja IFRS variantus izmantotu gadījumos, kad ir citas izvēles iespējas;

30. uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāvelta vismaz šādiem aspektiem:

a)	IASB pamatkoncepcijai (IASB darbības konceptuālais pamats): sakarā ar to norāda, ka finanšu pārskati tiek sagatavoti ne tikai kapitāla tirgus ieguldītājiem, bet arī, cita starpā, kreditoriem, darba ņēmējiem, iestādēm, īpašniekiem un klientiem;

b)	IAS/IFRS zīmološanai (finanšu pārskatu iesniegšana): norāda, ka IASB vajadzētu panākt risinājumus, kuros ņemtas vērā to dažādo jurisdikciju vajadzības, kuras obligāti lieto IASB;

IAS 32 un IAS 39: aicina IASB nostiprināt IAS 32 pašu līdzekļu definīciju, kas dod iespēju visu veidu sabiedrībām, it īpaši kooperatīviem un personālsabiedrībām, uzrādīt bilancē daļu īpašnieku rīcībā nodoto kapitālu kā pašu līdzekļus, kā arī rast tādu riska ierobežošanas uzskaites risinājumu, kas pamatots ar banku iestāžu faktisko riska pārvaldību;

d)	uzņēmumu apvienošanās (cita uzņēmuma pārņemšanas grāmatvedība); norāda, ka IASB jāizstrādā risinājumi par “godīgas vērtības” principa pielietojuma jomu;

e)	godīgai vērtības noteikšanai: uzskata, ka IASB lēmums jāpieņem, pamatojoties uz apspriešanas rezultātiem, un, pamatojoties uz sekām, kas no tiem izriet, ierobežot “godīgas vērtības” principa piemērošanu;

f)	pakalpojumu sniegšanas koncesijai (noteikumi, saskaņā ar kuriem saimnieciska vienība (koncesijas ņēmējs), noslēdzot līgumu ar koncesijas devēju (parasti valdību), iegūst tiesības un uzņemas pienākumu sniegt sabiedriskus pakalpojumus); norāda, ka šeit jāpanāk līdzsvaroti risinājumi; un

g)	darbības pārskatu sniegšanai (visu to atzīto izmaiņu uzrādīšana un iesniegšana, kas radušās aktīvos vai saistībās no darījumiem vai citām darbībām, izņemot tās, kas attiecas uz darījumiem ar īpašniekiem); norāda, ka šeit jāpanāk līdzsvaroti risinājumi;

31. uzskata, ka “godīgas vērtības” principa nepārdomāta piemērošana uzņēmumiem var maksāt dārgi un radīt nereālu novērtējumu, piemēram, nepastāvot reāliem tirgius novērtējumiem, “godīgas vērtības” princips var mazāk precīzi atspoguļot uzņēmumu patieso vērtību; turklāt uzskata, ka jāņem vērā apstāklis, ka “godīgas vērtības” princips finansiālajās vērtībās un saistībās ne vienmēr rada reālus pamatojumus;

32. uzskata, ka, ņemot vērā IFRS saikni ar nodokļiem, to izstrādes, spēkā stāšanās un interpretācijas nosacījumi var būtiski ietekmēt dalībvalstis;

33. atzinīgi vērtē praksi, kuru kopš šā sasaukuma darba sākuma ir izveidojusi Ekonomikas un monetāro jautājumu komiteja, kas reizi gadā ir rīkojusi IASB priekšsēdētāja uzklausīšanu un neoficiālas sarunas ar IASCF locekļiem, un prasa, lai nākotnē IASCF un IASB priekšsēdētāji izstrādātu gada ziņojumu par visiem jautājumiem, kas skar Parlamentu (galvenokārt darba programma, lēmumi par personālu, finansējums, pretrunīgas normas);

34. atbalsta IASB nodomu uzlabot pašreizējos standartus, tomēr pauž bažas par to, ka nemitīgi pielāgojumi un pat nelielas pārmaiņas var radīt lielas izmaksas un lielajos uzņēmumos izraisīt dārgas izmaiņas; uzskata, ka izmaiņas jāveic vienīgi tad, ja tās tiek atzītas par nepieciešamām, pamatojoties uz izmaksu un ieguvumu analīzi;

IFRS mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU)

35. atzinīgi vērtē IASB plānotās plašās apspriedes un reālās situācijas pētījumus, lai izveidotu MVU paredzētu IFRS; prasa nākotnē ņemt vērā šo apspriežu un reālās situācijas pētījumu rezultātus nopietnāk, nekā tas notika MVU paredzētajā IFRS; uzsver, ka tas būs nepieciešams, ja ES vēlas apsvērt IFRS piemērošanu MVU vai pieņemt ES standartus MVU ar mērķi tos pielīdzināt MVU IFRS;

36. norāda, ka MVU ir plaši izplatīts uzskats, ka IASB ierosinātais IFRS MVU ir tiem pārāk sarežģīts un daudzās vietās joprojām norāda uz pilnu IFRS; norāda, ka obligātie pielikumi ir pārāk apjomīgi un to sagatavošanai patērētais darbs nav samērojams ar pienākumu sniegt informāciju; pauž bažas par to, ka, izstrādājot projektu, par pamatu tika ņemti relatīvi lieli MVU (vairāk par piecdesmit nodarbinātajiem) un apstiprina, ka lielākoties MVU ir mazāki uzņēmumi; atzīmē, ka MVU rada satraukumu arī tas, ka IASB ir nodomājusi mainīt standartus ik pa diviem gadiem; tomēr piezīmē, ka tā varētu būt lietderīga alternatīva pāreja lielākiem MVU, kas paplašinās, bet uzsver, ka tas nav veids, kā panākt lielāku saskaņošanu;

37. uzskata, ka IFRS brīvprātīga pielietojuma veicināšana (vai mudināšana) ir saistīta ar zināmu risku; uzskata, ka tad, ja dažas dalībvalstis nolems pielietot pieņemtos IFRS MVU tādā veidā, kā tos apstiprinājusi IASB, tas var izraisīt iekšējā tirgus sadrumstalotību, un grāmatvedība maziem un vidējiem uzņēmumiem visā ES varētu kļūt pat neizdevīga;

38. uzsver, ka IASB nav piešķirtas politiskas pilnvaras izstrādāt MVU IFRS; konstatē, ka apstiprināšanas procedūra attiecas tikai uz tiem starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem un paskaidrojumiem, kas jāpiemēro publiskām akciju sabiedrībām; turklāt konstatē, ka apstiprināšanas procedūru nedrīkst piemērot MVU paredzēto IFRS apstiprināšanai;

39. vēlas ierosināt vispirms izvērtēt, vai Eiropas Savienības MVU iegūs jebkādas priekšrocības no standarta, ko izstrādājusi IASB, piezīmē, ka parasti IASB uzskata sevi par standartu noteicēju kapitāla tirgus ieguldītājiem; sakarā ar to atzīst, ka IASB“lēmumu pamatojumā” apstiprina, ka prasības pret MVU atšķiras no prasībām pret kapitāla tirgus ieguldītājiem; pauž šaubas, vai IASB pašlaik ir pietiekams MVU līdzsvars; tomēr atzīst, ka var būt prasība no citām pasaules daļām izstrādāt standartus MVU, un ierosina veikt šīs prasības precīzāku izvērtēšanu; uzsver, ka tas neskar ES lēmumu par minētā standarta pieņemšanu;

40. norāda, ka Eiropas Savienības MVU finanšu gada pārskatu tiesiskais pamats ir Ceturtā un Septītā uzņēmējdarbības tiesību direktīva, un vēl ir jānoskaidro, kā IASB ierosinātie IFRS standarti, kas paredzēti maziem un vidējiem uzņēmumiem, ir saistīti ar Ceturto un Septīto uzņēmējdarbības tiesību direktīvu; atgādina, ka Ceturtā un Septītā uzņēmējdarbības tiesību direktīva varētu būt ES MVU, tostarp personālsabiedrību, grāmatvedības prasību pamats;

41. uzskata, ka Eiropas Savienībai ir rūpīgi jāizvērtē attiecīgie ieguvumi gadījumā, ja ES pieņem IFRS maziem un vidējiem uzņēmumiem vai ja ES pati izstrādā neatkarīgu un visaptverošu risinājumu MVU; turklāt uzskata, ka šāds ES standarts varētu iederēties IFRS jēdzienu sistēmā, nepiespiežot MVU izmantot IFRS standartus pilnā apjomā;

42. uzskata, ka ES MVU paredzētās grāmatvedības prasības precīzi jāpielāgo lietotāju vajadzībām; sakarā ar to iesaka vēlreiz izanalizēt lietotāju vajadzības;

43. ņemot vērā iepriekšminēto, mudina Komisiju ar tiesību aktu starpniecību turpināt pasākumus, lai vienkāršotu uzņēmējdarbības tiesības, MVU grāmatvedību un revīziju, īpaši Ceturto un Septīto uzņēmējdarbības tiesību direktīvu;

44. norāda, ka finanšu pārskatu noteikumi spēcīgi ietekmē ekonomiskās tiesības kopumā, un jauns IFRS MVU iedarbojas uz tām plašā apmērā; piemēram, faktiski tas lielā mērā ietekmēs uzņēmumu nodokļus; norāda, ka IFRS MVU, kura pamatā ir “godīgas vērtības” princips, ir pretrunā ar citās jurisdikcijās valdošo kapitāla saglabāšanas principu, un ne vienmēr tas ir MVU (nodokļu) interesēs;

45. uzskata, ka IFRS MVU jāņem vērā tas, ka Eiropas Savienībā pastāv dažādas uzņēmumu formas, (piemēram, personālsabiedrības un kooperatīvi); tādēļ atbalsta viedokli, ka IFRS MVU jāiekļauj pašu kapitāla skaidra definīcija, kas atbilst MVU īpašajām vajadzībām;

46. izsaka nožēlu, ka MVU IFRS projektā atbilstoši nav ņemts vērā tas, ka MVU pārskatu adresāti galvenokārt ir personiski dalībnieki — kreditori, uzņēmējdarbības partneri un nodarbinātie —, nevis anonīmi ieguldītāji, kā tas ir gadījumos saistībā ar akciju sabiedrībām, un ka MVU pārskatu adresāti daudz lielākā mērā ir ieinteresēti ilgtermiņa uzņēmējdarbības attiecībās, nevis īstermiņa ieguldījumos;

47. aicina Komisiju īstenot pienācīgu apspriežu procedūru par MVU paredzētajiem Eiropas Savienības grāmatvedības standartiem atbilstīgi parastajiem normatīvajiem priekšlikumiem un atsaukt savas saistības attiecībā uz IFRS MVU ieviešanu un pieņemšanu, tādējādi nodrošinot, ka Eiropas Savienības standarti nepārklājas, kamēr nav pabeigts Eiropas Savienības iekšējais process; mudina Komisiju apsvērt iespēju samazināt administratīvo slogu MVU grāmatvedības un revīzijas jomā;

48. tomēr atzīst, ka ir vispārēja nepieciešamība vienkāršot grāmatvedības un revīzijas pasākumus attiecībā uz MVU, atgādinot, ka MVU ir darbavietu radītāji un ekonomiskās izaugsmes dzinējspēks;

Ceļvedis konverģencei un līdzvērtībai

49. atgādina, ka visu starptautisko dalībnieku galvenajam mērķim ir jābūt IFRS pilnīgai pieņemšanai; atzīmē spriedzi starp nodomu panākt maksimālu konverģenci un vēlmi nepieļaut, ka Eiropas Savienības pilnā kompetence novirzās no globāli panāktās vienprātības; uzsver, ka novirzes no globāliem standartiem Eiropas Savienībā un citās pasaules daļās ir jāsamazina līdz minimumam; uzskata, ka trešām valstīm ir jāsadarbojas ar Eiropas Savienību kopumā un tām nav pret 27 dalībvalstīm jāizturas atšķirīgi, kā arī uzskata, ka procesus, kas uzsākti attiecībā uz iepriekšējo sistēmu konverģenci, drīkst pieņemt tikai kā starpposmus;

50. atzīst globālu standartu izveides un konverģences svarīgumu un vēlamību un atzīst, ka arvien straujāk pieaug finanšu pārskatu standartu konverģence visā pasaulē;

51. atbalsta priekšlikumu par konverģenci un līdzvērtību; tomēr uzsver, ka konverģencei ar atsevišķu trešo valstu standartiem jābūt pamatotai ar šādu pārmaiņu priekšrocību un ietekmes iepriekšēju novērtēšanu uz finanšu pārskatu sagatavotājiem un lietotājiem ES, īpaši MVU, un aicina IASB paturēt to prātā, īstenojot tās darbību;

52. konstatē, ka darbs pie konverģences kopumā virzās uz priekšu un šajā apstāklī saredz draudus, ka galvenokārt tiks ievēroti lielu trešo valstu ekonomisko un uzņēmējdarbības tiesību pamatnoteikumi un mazāka uzmanība tiks pievērsta ES tiesību pamatnoteikumiem;

53. ņem vērā, ka 2007. gada 20. jūnijā VVMK nāca klajā ar priekšlikumu pieņemt ārzemju emitentu sagatavotos finanšu pārskatus, nepieprasot saskaņošanu, ja tie ir sagatavoti, pamatojoties uz SFPS redakciju angļu valodā, kā to apstiprinājusi SGSP; uzsver mērķi, ka SEC būtu jāatzīst SFPS, kurus Eiropas Savienība ir transponējusi spēkā esošajos tiesību aktos;

54. atzinīgi vērtē progresu, kas panākts attiecībā uz ES un ASV Grāmatvedības ceļvedi, un ASV SEC neseno paziņojumu, ka ļaus ārvalstu privātajiem emitentiem finanšu pārskatus iesniegt saskaņā ar INFRS bez pielāgojumiem ASV VPGP, un atbalsta Komisijas pieeju, ko tā paudusi 2007. gada 26. septembra vēstulē SEC;

55. atgādina, ka ES lēmums, sākot no 2005. gada, pieprasīt visām publiskajām akciju sabiedrībām konsolidēto finanšu pārskatu sagatavošanā izmantot IFRS, ir ievērojami palielinājis arvien pieaugošo interesi par IFRS visā pasaulē;

56. atgādina, ka 2007. gada 30. aprīlī Amerikas Savienoto Valstu prezidents, Eiropadomes priekšsēdētājs un Eiropas Komisijas priekšsēdētājs parakstīja kopīgu ES un ASV paziņojumu par finanšu pārskatu sagatavošanu, kurā iekļauts šāds teksts: “Finanšu tirgi. Līdz 2009. gadam vai, ja iespējams, ātrāk sekmēt un censties panākt nosacījumus ASV vispārpieņemto grāmatvedības standartu un starptautisko finanšu pārskatu standartu atzīšanai no abu grāmatvedības standartu noteicēju puses bez vajadzības saskaņot.”;

57. atgādina par joprojām neskaidro jautājumu par kompetenci IFRS standartu galīgajā interpretācijā starp dažādām lietotāju jurisdikcijām, kas slēpj sevī pretrunīgu skaidrojumu draudus; norāda, ka Eiropas Savienības IFRS standartu galīgo interpretāciju var sniegt tikai Eiropas iestādes un tiesas, un aicina Komisiju nodrošināt šīs situācijas saglabāšanu; Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm un Eiropas Parlamentu jāizstrādā sistēma, kas garantē IFRS standartu vienotu interpretāciju un lietojumu visā ES;

* *

58. uzdod priekšsēdētājam iesniegt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas vērtspapīru regulatoru komitejai, Starptautisko grāmatvedības standartu padomei un Starptautisko grāmatvedības standartu komitejai.

(1) OV L 243, 11.9.2002., 1. lpp.

(2) OV C 303 E, 13.12.2006., 114. lpp.

(3) OV L 222, 14.8.1978., 11. lpp.

(4) OV L 193, 18.7.1983., 1. lpp.

(5) “Apaļā galda” sanāksmēs piedalās IASB, Eiropas vērtspapīru regulatoru komiteja, EFRAG, Eiropas Grāmatvežu asociācija (FEE), Businesseurope, revīzijas uzņēmumi un Komisija; šajās sanāksmēs tiek apspriesti galvenie jautājumi, neveicot pašreizējo standartu interpretāciju.

29.10.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 259/106

Čada

P6_TA(2008)0186

Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par stāvokli Čadā

(2009/C 259 E/20)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 27. septembra rezolūciju par EDAP operāciju Čadā un Centrālāfrikas Republikā (1), un 2007. gada 13. decembra rezolūciju par austrumu Čadu (2),

—	ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. janvāra Lēmumu 2008/101/CFSP par Eiropas Savienības militārās operācijas Čadā un Centrālāfrikas Republikā (EUFOR TCHAD/RCA) sākšanu (3),

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes 2007. gada 25. septembra Rezolūciju Nr. 1778(2007), kurā paredzēts Čadas austrumos un Centrālāfrikas Republikas ziemeļaustrumos izvietot starptautiskus miera uzturēšanas spēkus, tostarp arī EDAP misiju EUFOR TCHAD/RCA,

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes 2007. gada 31. jūlija rezolūciju Nr. 1769(2007), ar kuru sākotnēji uz 12 mēnešiem izveido Āfrikas Savienības un ANO apvienoto operāciju Dārfūrā (UNAMID),

—

ņemot vērā politisko vienošanos, ko 2007. gada 13. augustā Ndžamenā parakstīja Čadas prezidents un neapbruņotā opozīcija, lai veicinātu demokrātisko procesu valstī, piedaloties visām vairākuma un opozīcijā esošajām Čadas politiskajām partijām, un sagatavotu 2009. gadā paredzētās parlamenta vēlēšanas,

—	ņemot vērā neuzbrukšanas līgumu, ko prezidenta Abdoulaye Wade (Senegāla) un prezidenta Omar Bongo (Gabona) pārraudzībā 2008. gada 13. martā Islāma valstu konferences laikā Dakārā parakstīja Čadas un Sudānas valstu vadītāji,

—	ņemot vērā Kotonū Partnerattiecību nolīgumu (4) starp ĀKK un ES valstīm, un jo īpaši šā nolīguma sadaļu par humanitāro palīdzību un ārkārtas palīdzību,

—	ņemot vērā starptautiskās cilvēktiesību konvencijas un instrumentus,

—	ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.	paužot satraukumu par to, ka kopš 3. februāra nav nekas zināms par demokrātiskās opozīcijas partiju koalīcijas pārstāvi Ibni Oumar Mahamat Saleh, vai citiem politiskajiem ieslodzītajiem;

B.	pauž bažas par opozīcijas partiju atbalstītāju un šo partiju vadītāju arestiem pēc nemiernieku mēģinājuma 2008. gada februārī gāzt prezidentu Idriss Déby Itno;

C.	tā kā prezidents I. Déby ir izmantojis pašreizējo konfliktu ar bruņoto opozīciju par piesegu miermīlīgu civilās opozīcijas līderu arestam;

D.	tā kā Čadas drošības spēki ir vainojami ārpustiesas slepkavībās, spīdzināšanā un patvaļīgu arestu veikšanā un par to nav sodīti, bet cilvēktiesību aizstāvji un žurnālisti vēl arvien ir pakļauti riskam tikt aizturēti, netaisni notiesāti un ieslodzīti, pārkāpjot vārda brīvības tiesības;

E.	tā kā Čadas prezidents ir izmantojis ārkārtas stāvokli, lai ar rīkojumu atceltu 1994. gada tiesību aktu par preses brīvību, un tā kā starptautiskās preses korespondenti saskaras ar būtiskiem ierobežojumiem veikt informēšanas pienākumus;

F.	tā kā prezidenta dekrēts, ar ko izveido izmeklēšanas komisiju par 2008. gada 2. un 3. februāra notikumiem, nav nodrošinājis šīs komisijas neatkarību;

G.	pauž bažas par drošību Čadas austrumu daļā, kas kopš 2006. gada ir pasliktinājusies sakarā ar Čadas drošības spēku un Čadas nemiernieku sadursmēm, kā arī Janjaweed kaujinieku un bruņoto grupu iebrukumiem no Sudānas, turklāt vērojams arī bandītisms un uzbrukumi humānās palīdzības organizācijām;

H.	tā kā lai atrisinātu šo krīzi, ir jāvēršas pret tās cēloņiem, pirmām kārtām veicinot visaptverošu un iedzīvotāju atbalstītu izlīguma procesu, lai panāktu mieru, drošību un attīstību;

I.	tā kā jaunais Čadas premjerministrs Youssouf Saleh Abbas ir paziņojis, ka uzskata par prioritāti īstenot iepriekš minētās 2007. gada 13. augustā prezidenta spēku un neapbruņotās opozīcijas parakstītās un Eiropas Savienības atbalstītās vienošanās;

J.	tā kā demokrātiskās opozīcijas politisko partiju koalīcija ir atbalstījusi plaši atvērtas valdības principu;

K.	tā kā 2008. gada aprīļa sākumā ir notikušas jaunas sadursmes starp valdības armiju un nemiernieku bruņotajiem spēkiem Adē reģionā;

L.	tā kā Tripolē ir uzsāktas sarunas starp valdības un nemiernieku spēku pārstāvjiem;

M.	tā kā 12 nometnēs Čadas austrumos jau uzņemti vairāk nekā 250 000 bēgļu no Sudānas; tā kā 2008. gada februārī bēgļu skaits palielinājies vēl par vismaz 12 000, pieaugot saspīlējumam Dārfūrā;

tā kā Čadā ir arī vairāk nekā 57 000 bēgļu no Centrālāfrikas Republikas, un to lielākā daļa izvietota četrās nometnēs Čadas dienvidos; tā kā papildus šiem bēgļiem austrumu Čadā atrodas vēl aptuveni 180 000 valsts iekšienē pārvietotu personu, kuri uz turieni devušies un turpina doties, lai izvairītos no etniskās vardarbības; tā kā EUFOR izvietošana var veicināt valsts iekšienē pārvietotu personu atgriešanos, taču šo procesu nevajadzētu steidzināt;

tā kā ANO Drošības padomes apstiprinātā EUFOR misijas izvietošana ir nepieciešama pašreizējās humanitārās un drošības situācijas dēļ un arī tāpēc, ka ANO un ES ir “pienākums aizsargāt” civiliedzīvotājus šajā reģionā ar visiem vajadzīgajiem līdzekļiem un pienākums sniegt humanitāro palīdzību un aizsargāt humanitāro misiju personālu;

P.	tā kā vairākas nemiernieku grupas ir ieņēmušas daļu Čadas teritorijas un atrodas Čadas un Sudānas robežas abās pusēs;

Q.	tā kā Čada ir apsūdzējusi Sudānu par neuzbrukšanas līguma pārkāpšanu, nemiernieku apmācību un apbruņošanu, lai viņi varētu sākt jaunus uzbrukumus Čadas valdībai; tā kā Sudānas valdība noliedz jebkādu saistību ar nemierniekiem;

R.	tā kā kontaktgrupai, kas izveidota ar Dakārā 2008. gada 13. martā Islāma sammita konferences parakstīto miera līgumu, jau ir bijis jāsanāk, lai izskatītu Čadas valdības apvainojumus Sudānas valdībai par Čadas nemiernieku atbalstīšanu;

S.	tā kā ir apliecināta ES gatavība būt par starpnieku šajā konfliktā;

T.	tā kā vairāk nekā 4,5 miljoniem cilvēku Dārfūrā un austrumu Čadā ir nepieciešama humanitārā palīdzība, bet kaujas traucē Pasaules pārtikas programmas darbībai austrumu Čadā, liedzot piekļuvi dažām bēgļu nometnēm, un kavējot pārtikas piegādes citām;

U.	tā kā Sudānas konflikts izplatījies arī uz Čadu, tā kā Čadas civiliedzīvotāju cilvēktiesības tiek pārkāptas, piemēram, nodedzinot un izlaupot ciematus valsts austrumos, kā arī pakļaujot vardarbībai sievietes, tostarp izvarojot viņas;

V.	tā kā nestabilā politiskā situācija un bruņotais konflikts Čadā pasliktina Dārfūras bēgļu stāvokli, jo īpaši pēc Čadas valdības nesenajiem draudiem izraidīt visus bēgļus, kas turpmāk ieradīsies no Dārfūras;

W.	tā kā līdz šim piešķirti tikai mazāk kā 20 % no tiem 290 miljoniem ASV dolāru, kuri bija paredzēti 2008. gada aicinājumu pēc humānās palīdzības Čadai, un kurus solīja sniegt astoņas ANO aģentūras un četrpadsmit nevalstiskās organizācijas;

X.	tā kā Pasaules pārtikas programmas darbiniekiem šobrīd ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums bēgļu un pārvietoto personu nometnēs sagatavot pārtikas krājumus sešiem mēnešiem vēl pirms sākusies lietus sezona;

Y.	tā kā straujš pārtikas cenu kāpums ir vēl viena problēma, ar ko jāsaskaras Pasaules pārtikas programmai, un tas nozīmē, ka aģentūrai būs vajadzīgs vēl lielāks atbalsts, lai nākamo mēnešu laikā nodrošinātu reģionu ar pārtiku;

tā kā bērnu aizsardzībai ir jābūt vissvarīgākajai prioritātei un tā kā Čadas bērni ir cietuši no smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tādiem kā: vervēšanas un izmantošanas bruņotos spēkos un grupās, nolaupīšanas dažādu iemeslu dēļ, cilvēku tirdzniecības, izvarošanas un citiem seksuālās vardarbības veidiem, it īpaši pret meitenēm;

AA.	tā kā Čadā skolu apmeklē tikai 20 % bērnu, bet aptuveni septiņi līdz desmit tūkstoši bērnu (jaunāki par 18 gadiem) ir iesaistīti karadarbībā;

1. apliecina solidaritāti ar Čadas iedzīvotājiem, jo īpaši tiem, kuri kļuvuši par nerimstošā konflikta upuriem;

2. pauž visdziļākās bažas par demokrātiskās opozīcijas politisko partiju koalīcijas pārstāvja Ibni Oumar Mahamat Saleh likteni, par kuru nav nekas zināms kopš viņa arestēšanas 2008. gada 3. februārī; uzskata, ka Čadas iestādes ir personīgi atbildīgas par viņa veselības stāvokli, un aicina tās veikt vajadzīgos pasākumus, lai viņu nekavējoties atbrīvotu;

3. nosoda opozīcijas politiķu un žurnālistu vajāšanu un patvaļīgus arestus; aicina Čadas valdību precizēt ikviena apcietinātā opozīcijas politiķa un žurnālista stāvokli, izskatīt viņu lietas atbilstoši tiesiskuma principiem, pārtraukt patvaļīgus arestus, kā arī darīt galu nesodāmībai un saukt pie atbildības tos, kuri vainojami cilvēktiesību pārkāpumos;

4. atgādina, ka Čadas valdība ir uzņēmusies starptautiskas saistības informēt politisko ieslodzīto ģimenes par viņu atrašanās vietu;

5. prasa Čadas valdībai ievērot visus starptautiskos instrumentus cilvēktiesību jomā, ko šī valsts ir parakstījusi;

6. norāda, ka nevienu parlamenta deputātu nedrīkst apcietināt, ja pirms tam nav atcelta viņa imunitāte;

7. uzsver nepieciešamību Čadas politikā paplašināt etnisko un ģeogrāfisko pārstāvniecību; uzsver, ka Dārfūras krīze nav vainojama visās Čadas problēmās, jo šī humanitārā situācija radusies tikai pēdējo sešu gadu laikā; uzsver, ka iekšējas problēmas Čadā vērojamas jau vairāk nekā četrdesmit gadu; noraida Čadas valdības mēģinājumus izmantot Sudānu un Dārfūru par aizsegu, lai novērstu uzmanību no politiskajām nesaskaņām valsts iekšienē, tādējādi turpinot veicināt politiskos nemierus Čadā;

8. aicina visas iesaistītās puses un it īpaši Čadas valdību pildīt savas saistības attiecībā uz priekšnoteikumu radīšanu brīvām un godīgām, starptautiskiem standartiem atbilstošām vēlēšanām, kam jānotiek 2009. gadā;

9. atgādina, ka ilgstpējīgs risinājums nav iespējams bez patiesa nacionālā izlīguma un visaptveroša dialoga procesa, apvienojot visas iesaistītās puses, lai panāktu taisnīgu un vispārēju mieru, kas balstītos uz tiesisku valsti un patiesu demokrātiju; pieņem zināšanai premjerministra izteikto vēlmi īstenot 2007. gada 13. augusta vienošanās;

10. vēlreiz pauž pārliecību, ka cik iespējams drīz Čadā jāuzsāk patiess un visaptverošs dialogs starp visām iesaistītajām pusēm; uzsver, cik svarīgi arī nemiernieku grupas iesaistīt politiskajā procesā, un mudina visas iesaistītās puses, tostarp Čadas valdību un ES meklēt ceļus sarunām ar bruņoto opozīciju, līdzko tā piekrīt pilnīgai un beznosacījumu uguns pārtraukšanai;

11. aicina Āfrikas Savienību veicināt visaptverošu dialogu, kura mērķis ir vispārējs miera process un sagatavošanās demokrātiskām vēlēšanām;

12. aicina ES turpināt īstenot 2007. gada 13. augusta vienošanos, kuras mērķis ir nekavējoties atsākt visaptverošu politiskā izlīguma procesu, ievērojot demokrātijas normas;

13. atkārtoti stingri iestājas pret jebkādiem mēģinājumiem pārņemt varu ar ieročiem; stingri nosoda joprojām notiekošās nemiernieku grupu darbības Čadā;

14. atzīst EDAP EUFOR TCHAD/RCA misijas lietderību, lai objektīvi un cik vien iespējams neitrāli garantētu bēgļu un pārvietotu personu nometņu un humānās palīdzības organizāciju drošību; pauž nožēlu par to, ka EUFOR spēku sastāvs nepietiekami atspoguļo Eiropas Savienības dažādību, un aicina dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, sniegt ieguldījumu, lai nodrošinātu šīs karaspēka daļas un vajadzīgos materiālos resursus, garantējot šīs misijas Eiropas raksturu; aicina dalībvalstis un Padomi, īstenojot šo misiju, ņemt vērā dzimumu perspektīvu un cilvēktiesību aspektu;

15. uzsver, ka spēkiem jābūt nodrošinātiem ar visu nepieciešamo, un jāizmanto visi nepieciešamie līdzekļi, lai pilnīgi atbilstīgi starptautiskajiem cilvēktiesību un humanitāro tiesību aktiem aizsargātu apdraudētus civiliedzīvotājus; prasa visiem konfliktā iesaistītajiem spēkiem ievērot cilvēktiesību un humanitāro tiesību aktus, pārtraukt jebkādus uzbrukumus bēgļiem, pārvietotajām personām un civiliedzīvotājiem attiecīgajās teritorijās un ļaut humānās palīdzības aģentūrām palīdzēt civiliedzīvotājiem, kas cieš;

16. atkārtoti pauž dziļas bažas par aizvien nopietnāko humanitāro un drošības situāciju Čadā un aicina starptautisko sabiedrību un palielināt palīdzību, lai īstenotu 2008. gada aicinājumu pēc humānās palīdzības Čadai; uzsver, ka ir steidzami nepieciešams devēju ieguldījums, lai nodrošinātu iepirkumu pabeigšanu turpmāko mēnešu laikā un lai pārtika savlaicīgi nonāktu Čadas austrumu daļā; uzsver, ka šāds finansējums ir vajadzīgs vismaz gadu iepriekš, lai apmierinātu šādas steidzamas vajadzības;

17. pauž dziļas bažas par šīs humanitārās krīzes negatīvo ietekmi uz stabilitāti reģionā; iesaka iespējami drīz sasaukt starptautisku reģionālu konferenci, lai risinātu grūtības Čadas attiecībās ar kaimiņvalstīm;

18. šajā sakarībā aicina Čadas un Sudānas valdības ievērot un atbalstīt to 2008. gada 13. marta neuzbrukšanas līgumu;

19. aicina Čadas un Sudānas valdības nekavējoties pārtraukt jebkāda veida atbalsta sniegšanu bruņotām grupām Dārfūrā un Čadas austrumu daļā, pildīt to saistības, lai novērstu, ka bruņotas grupas šķērso kopējās robežas, risināt domstarpības politiska dialoga ceļā un veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai stabilizētu pašreizējo situāciju;

20. aicina saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesību normām atklāt, izmeklēt un sodīt cilvēktiesību pārkāpumus, seksuālo vardarbību pret sievietēm un bērniem un vīriešu un bērnu piespiedu vervēšanu bēgļu un nometnēs un valsts iekšienē pārvietoto personu uzturēšanās vietās, kā arī ziņot par šādiem noziegumiem;

21. pauž atbalstu Apvienoto Nāciju Organizācijas misijai Centrālāfrikas Republikā un Čadā (MINURCAT), kuras uzdevums ir atbalstīt Čadas tiesu un cietumu sistēmu, un apmācīt “Čadas humānās aizsardzības policiju”, kura būtu atbildīga par kārtības uzturēšanu bēgļu un pārvietotu personu nometnēs;

22. uzsver sabiedrības informēšanas kampaņas nozīmi, kurā skaidri norādītu, ka EUFOR var veicināt ne vien vietējo iedzīvotāju, bet arī NVO izpratni par šo spēku atrašanos šajā reģionā;

23. pauž neapmierinātību par to, ka EUFOR vienības vēl nav izvietotas Geredas apkaimē, kas ir viens no sarežģītākajiem reģioniem etnisko strīdu un bēgļu pieplūduma ziņā; pauž bažas par to, ka šis reģions ir samērā neaizsargāts, un prasa izvietot EUFOR vienības iespējami drīz, lai garantētu drošību šajā bīstamajā teritorijā;

24. uzsver, ka jebkādos valsts iekšienē pārvietoto personu problēmas risinājumos ir jāņem vērā pašu vietējo iedzīvotāju, kā arī valdības viedoklis; ierosina, ka izlīguma projektos ir jāiekļauj valsts iekšienē pārvietotās personas, kā arī vietējie iedzīvotāji;

25. pauž atzinību par to, ka 10. Eiropas Attīstības fonds paredz rekonstruēt un atjaunot pārvietoto personu un bēgļu uzņemšanas zonas;

26. uzsver, ka cilvēktiesības ir jānostiprina Čadas izglītības sistēmā un ka pamata un vidējās mācību iestādēs ir iespējami drīz jāievieš izglītība par cilvēktiesībām; norāda, ka EUFOR varētu sniegt ieguldījumu, lai pasargātu bērnus no vervēšanas nemiernieku grupās, darbojoties kopā ar kopienu līderiem, lai veicinātu viņu izpratni par viņu bērnu apdraudējumu;

27. aicina demobilizēt visus bērnus, kas ir jaunāki par 18 gadiem, no visiem Čadas Nacionālās armijas (ANT) spēkiem, tostarp pašaizsardzības kaujinieku un citām paramilitārām grupām, kas saņem Čadas valdības atbalstu, un nodot šos bērnus viņu ģimenēm vai atbilstīgām bērnu aizsardzības aģentūrām;

28. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Āfrikas Savienībai, ANO ģenerālsekretāram, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Čadas, Centrālāfrikas Republikas un Sudānas prezidentiem, valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0419.

(2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0630.

(3) OV L 34, 8.2.2008., 39. lpp.

(4) OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.

29.10.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 259/111

Pārrobežu sadarbība, apkarojot terorismu un pārrobežu noziedzību *

P6_TA(2008)0128

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. aprīļa normatīvā rezolūcija par Vācijas Federatīvās Republikas ierosmi nolūkā pieņemt Padomes lēmumu par to, kā īstenot Lēmumu 2008/ …/TI par pārrobežu sadarbības pastiprināšanu, jo īpaši apkarojot terorismu un pārrobežu noziedzību (11563/2007 — 11045/1/2007 — C6-0409/2007 — 2007/0821(CNS))

(2009/C 259 E/21)

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Vācijas Federatīvās Republikas ierosmi (11563/2007 un 11045/1/2007),

—	ņemot vērā ES Līguma 34. panta 2. punkta c) apakšpunktu,

—	ņemot vērā ES Līguma 39. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0409/2007),

—	ņemot vērā Reglamenta 93. pantu, 51. pantu un 41. panta 4. punktu,

—	ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A6-0099/2008),

1. apstiprina grozīto Vācijas Federatīvās Republikas ierosmi;

2. aicina Padomi atbilstīgi grozīt tekstu;

3. aicina Padomi un Komisiju pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā piešķirt prioritāti jebkādiem turpmākiem priekšlikumiem, lai grozītu šo lēmumu saskaņā ar Deklarāciju Nr. 50 attiecībā uz 10. pantu Protokolā par pārejas noteikumiem, kas ir jāpievieno Līgumam par Eiropas Savienību, Līgumam par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumam;

4. pauž apņēmību nākotnē izskatīt jebkādus šādus priekšlikumus, izmantojot steidzamības procedūru saskaņā ar 3. punktā minēto procedūru un ciešā sadarbībā ar valstu parlamentiem;

5. aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi nepievienoties Parlamenta apstiprinātajam tekstam;

6. prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Vācijas Federatīvās Republikas ierosmi;

7. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī Vācijas Federatīvās Republikas valdībai.

VĀCIJAS FEDERATĪVĀS REPUBLIKAS IEROSINĀTAIS TEKSTS

GROZĪJUMS

Grozījums Nr. 1

Vācijas Federatīvās Republikas ierosme

3.a apsvērums (jauns)

(3a)	Padomei pēc iespējas ātrāk ir jāpieņem pamatlēmums par konkrētām procesuālajām tiesībām krimināllietu izskatīšanas laikā Eiropas Savienībā, lai paredzētu dažus obligātus noteikumus par fiziskām personām pieejamo juridisko palīdzību dalībvalstīs.

Grozījums Nr. 2

Vācijas Federatīvās Republikas ierosme

3.b apsvērums (jauns)

(3b)

Datu aizsardzības noteikumi, kuri ietverti Lēmumā 2008/…/TI par pārrobežu sadarbības pastiprināšanu, jo īpaši apkarojot terorismu un pārrobežu noziedzību, jāizstrādā, neesot pienācīgam trešā pīlāra juridiskajam instrumentam par datu aizsardzību. Pēc tam, kad šādu vispārēju juridisku instrumentu apstiprinās, tas būtu jāpiemēro attiecībā uz visu policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomu ar nosacījumu, ka datu aizsardzības līmenis ir atbilstīgs un nekādā gadījumā nav zemāks par to aizsardzības līmeni, kurš noteikts Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvencijā par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automatizētu apstrādi un tās 2001. gada 8. novembra Papildprotokolā par uzraudzības iestādēm un datu pārrobežu plūsmu.

Grozījums Nr. 3

Vācijas Federatīvās Republikas ierosme

3.c apsvērums (jauns)

(3c)

Īpašu kategoriju dati attiecībā uz rasi vai nacionālo izcelsmi, politiskajiem uzskatiem, reliģisko vai filozofisko pārliecību, piederību kādai partijai vai arodbiedrībai, dzimumorientāciju vai veselības stāvokli būtu jāapstrādā tikai tad, ja tas ir absolūti nepieciešams, atbilst konkrētās lietas mērķim un tiek ievēroti īpaši aizsardzības pasākumi.

Grozījums Nr. 4

Vācijas Federatīvās Republikas ierosme

3.d apsvērums (jauns)

(3d)	Lai policijas sadarbība būtu efektīva, būtu jāspēj ātri un bez birokrātiskiem šķēršļiem izveidot apvienotās operatīvās grupas.

Grozījums Nr. 5

Vācijas Federatīvās Republikas ierosme

4.a apsvērums (jauns)

(4a)	Šajā lēmumā paredzētie pasākumi atbilst Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja 2007. gada 19. decembra atzinumam,

Grozījums Nr. 6

Vācijas Federatīvās Republikas ierosme

2. pants — –a) punkts (jauns)

–a)

“personas dati” ir jebkāda informācija par identificētu vai identificējamu fizisku personu (datu subjektu); “identificējama persona” ir tāda persona, kuru var tieši vai netieši identificēt pēc reģistrācijas numura vai pēc viena vai vairākiem šai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktoriem;

Grozījums Nr. 11

Vācijas Federatīvās Republikas ierosme

2. pants — e) punkts

e)	“DNS nekodētā daļa” ir tās hromosomu vietas, kurās nav ģenētiskas informācijas , t. i., par kurām nav zināms, ka tajās būtu informācija par kādām organisma funkcionālām īpašībām ;

e)	“DNS nekodētā daļa” ir hromosomu daļas, kuras nesatur ģenētisku informāciju , t. i., par kurām nav zināms, ka tajās būtu informācija par specifiskām iedzimtām īpašībām ; neraugoties uz zinātnes attīstību, no DNS nekodētās daļas ne pašlaik, ne turpmāk nevarēs iegūt nekādu papildu informāciju;

Grozījums Nr. 18

Vācijas Federatīvās Republikas ierosme

3.a pants (jauns)

3.a pants

Lūgumi attiecībā uz attaisnotām vai no apcietinājuma atbrīvotām personām

Saskaņā ar šā lēmuma 3. un 4. nodaļu ar ziņojumiem par attaisnotu vai no apcietinājuma atbrīvotu personu DNS profiliem vai daktiloskopijas datiem apmainās tikai tad, ja valsts tiesību aktos ir noteikti precīzi datu bāzes izmantošanas ierobežojumi un ja valsts tiesību aktos ir skaidri definēta datu kategorija, uz kuru attiecas pieprasījums.

Grozījums Nr. 19

Vācijas Federatīvās Republikas ierosme

8. pants — 1. punkts — a) apakšpunkts

a)	lūguma iesniedzējas dalībvalsts kodu;

a)	lūguma iesniedzējas dalībvalsts un konsultējošās valsts iestādes kodu;

Grozījums Nr. 20

Vācijas Federatīvās Republikas ierosme

17. pants — 3. punkts — i) apakšpunkts

i)	pilnvaras, kādas operācijas laikā nosūtošās/-o dalībvalsts/-u ierēdņi un citas amatpersonas var īstenot uzņēmējā dalībvalstī;

i)	pilnvaras, kādas operācijas laikā nosūtošās/-o dalībvalsts/-u ierēdņi un citas amatpersonas var īstenot uzņēmējā dalībvalstī; šajās pilnvarās jo īpaši iekļauj uzraudzības, tūlītējas pakaļdzīšanās, aresta un nopratināšanas tiesības;

Grozījums Nr. 21

Vācijas Federatīvās Republikas ierosme

18. pants — 1. punkts

1. Papildu informācija par Lēmuma 2007/…/TI tehnisku un administratīvu īstenošanu ir izklāstīta šā lēmuma pielikumā. Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var grozīt pielikumu.

1. Papildu informācija par Lēmuma 2008/…/TI tehnisku un administratīvu īstenošanu ir izklāstīta šā lēmuma pielikumā. Padome pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 34. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 39. panta 1. punktu ar kvalificētu balsu vairākumu var grozīt pielikumu.

Grozījums Nr. 22

Vācijas Federatīvās Republikas ierosme

20. pants — 1. punkts

1. Padome pieņem Lēmuma 2007/…/TI 25. panta 2. punktā minēto lēmumu, pamatojoties uz izvērtēšanas ziņojumu, ko pamato ar šā lēmuma pielikuma 4. nodaļā minēto anketu.

1. Padome pieņem Lēmuma 2007/…/TI 25. panta 2. punktā minēto lēmumu, pamatojoties uz izvērtēšanas ziņojumu, ko pamato ar šā lēmuma pielikuma 4. nodaļā minēto anketu. Attiecīgās/-o dalībvalsts/-u neatkarīgās datu aizsardzības iestādes pilnībā iesaistās šā lēmuma pielikuma 4. nodaļā minētās izvērtēšanas norisē.

Grozījums Nr. 23

Vācijas Federatīvās Republikas ierosme

21. pants — 1. punkts

1. Ievērojot Lēmuma 2007/…/TI 2. nodaļu, datu apmaiņas administratīvas, tehniskas un finanšu piemērošanas izvērtējumu veic katru gadu. Izvērtējums attiecas uz dalībvalstīm, kas izvērtēšanas brīdī jau piemēro Lēmumu 2007/…/TI, un to veic attiecībā uz datu kategorijām, par kurām attiecīgās dalībvalstis ir uzsākušas datu apmaiņu. Izvērtējumu balsta uz attiecīgo dalībvalstu ziņojumiem.

1. Ievērojot Lēmuma 2008/…/TI 2. nodaļu, datu apmaiņas administratīvas, tehniskas un finanšu piemērošanas izvērtējumu veic katru gadu. Šādā izvērtējumā ietver vērtējumu par DNS datu vākšanas un glabāšanas metožu un kritēriju atšķirību ietekmi dalībvalstīs. Izvērtējumā ietver arī to rezultātu vērtējumu, kuri ir saistīti ar dažāda veida DNS datu pārrobežu apmaiņas proporcionalitāti un efektivitāti. Izvērtējums attiecas uz dalībvalstīm, kas izvērtēšanas brīdī jau piemēro Lēmumu 2008/…/TI, un to veic attiecībā uz datu kategorijām, par kurām attiecīgās dalībvalstis ir uzsākušas datu apmaiņu. Izvērtējumu balsta uz attiecīgo dalībvalstu ziņojumiem.

Grozījums Nr. 24

Vācijas Federatīvās Republikas ierosme

21. pants — 2.a punkts (jauns)

2.a Padomes Ģenerālsekretariāts Eiropas Parlamentam un Komisijai regulāri nosūta datu apmaiņas izvērtēšanas rezultātus šā lēmuma pielikuma 4. nodaļas 2.1. punktā minētā ziņojuma veidā.

Grozījums Nr. 25

Vācijas Federatīvās Republikas ierosme

Ierosmes pielikums — 1. nodaļa — 1.1. punkts — 3. apakšpunkts

Noteikums par iekļaušanu:

DNS profilos, kuru pieejamību dalībvalstis ir nodrošinājušas, lai veiktu meklēšanu un salīdzināšanu, kā arī DNS profilos, kuri ir pārsūtīti, lai veiktu meklēšanu un salīdzināšanu, ir jābūt vismaz sešiem lokusiem, un tajos atkarībā no pieejamības var būt citi lokusi vai nekodētas daļas. Atsauces DNS profilā ir jābūt vismaz sešiem no septiņiem ESS/ISSOL lokusiem. Lai sakritība būtu precīzāka, vēlams, lai visas pieejamās alēles tiktu saglabātas indeksētajā DNS profilu datu fondā .

Noteikums par iekļaušanu:

DNS profilos, kuru pieejamību dalībvalstis ir nodrošinājušas, lai veiktu meklēšanu un salīdzināšanu, kā arī DNS profilos, kuri ir pārsūtīti, lai veiktu meklēšanu un salīdzināšanu, ir jābūt vismaz sešiem lokusiem, un tajos atkarībā no pieejamības jābūt papildu lokusiem vai nekodētām daļām . Atsauces DNS profilā ir jābūt vismaz sešiem no septiņiem ESS/ISSOL lokusiem. Lai sakritība būtu precīzāka, visas pieejamās alēles saglabā indeksētajā DNS profilu datu bāzē un izmanto meklēšanai un salīdzināšanai. Dalībvalstis iespējami drīz ievieš ikvienu jaunu lokusa ESS, ko pieņēmusi ES.

29.10.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 259/116

Eiropas Ombuda statūti

P6_TA(2008)0129

Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. aprīļa lēmums par priekšlikumu Eiropas Parlamenta lēmumam, ar kuru groza Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (2006/2223(INI))

(2009/C 259 E/22)

Šo priekšlikumu Lēmumam pieņēma (1) un nosūtīja Padomei un Komisijai saskaņā ar EK Līguma 195. panta 4. punktu un Euratom Līguma 107.d panta 4. punktu:

(1) Balsojumu par rezolūcijas priekšlikumu (A6-0076/2008) atlika līdz EK Līguma 195. panta 4. punktā un Euratom Līguma 107.d panta 4. punktā minētās procedūras pabeigšanai.

Eiropas Parlamenta Lēmums, ar kuru groza Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi

EIROPAS PARLAMENTS,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 195. panta 4. punktu,

ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 107.d panta 4. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta … gada … rezolūciju par Eiropas Parlamenta Lēmumu, ar kuru groza Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi,

ņemot vērā Komisijas atzinumu,

ņemot vērā Padomes apstiprinājumu,

tā kā:

(1)	Pamattiesību hartā (1) ir atzīts, ka tiesības uz labu pārvaldi ir Eiropas pilsoņu pamattiesības.

(2)	Pilsoņu ticība ombuda spējai pamatīgi un objektīvi izmeklēt administratīvu pārkāpumu lietas ir būtiski svarīga sekmīgai ombuda darbībai.

(3)	Ir vēlams pielāgot ombuda statūtus, lai novērstu jebkādas iespējamas šaubas par ombuda spēju pamatīgi un objektīvi izmeklēt administratīvu pārkāpumu lietas.

(4)	Ir vēlams pielāgot ombuda statūtus, lai būtu iespējama tālāka tiesību normu un tiesu prakses attīstība jautājumos, kas saistīti ar Eiropas Savienības iestāžu, struktūru un aģentūru iestāšanos lietās, kuras izskata Eiropas Kopienu Tiesa.

(5)

Ir vēlams pielāgot ombuda statūtus, lai ņemtu vērā to, kā pēdējos gados mainījusies Eiropas Savienības iestāžu vai struktūru loma cīņā pret Eiropas Savienības finanšu interešu pārkāpumiem, proti, Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) izveidi, lai Eiropas ombuds varētu darīt zināmu šīm iestādēm vai struktūrām jebkādu informāciju, kas ietilpst to kompetencē.

(6)

Ir vēlams veikt pasākumus, lai ļautu ombudam veidot sadarbību ar līdzīgām valstu vai starptautiskām struktūrām, kā arī valstu vai starptautiskām iestādēm pat tad, ja šo struktūru vai iestāžu kompetence ir plašāka nekā Eiropas ombudam — piemēram, to kompetencē ietilpst arī cilvēktiesību aizsardzība —, jo šāda sadarbība var palielināt ombuda darbības efektivitāti.

(7)	To, ka Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums zaudēja spēku 2002. gadā,

IR NOLĒMIS:

1. pants

Lēmuma 94/262/EOTK, EK, Euratom 1. atsauci, 3. apsvērumu, 1. panta 1. punktu, 3. panta 2. punkta 1. un 5. apakšpunktu, 4. pantu un 5. pantu groza šādi:

OMBUDA STATŪTI

IEROSINĀTAIS GROZĪJUMS

Grozījums Nr. 1

1. atsauce

ņemot vērā Eiropas Kopienu dibināšanas līgumus, jo īpaši Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 195. panta 4. punktu, Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma 20.d panta 4. punktu , Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 107.d panta 4. punktu,

ņemot vērā Eiropas Kopienu dibināšanas līgumus, jo īpaši Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 195. panta 4. punktu, Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 107.d panta 4. punktu,

Grozījums Nr. 2

3. apsvērums

tā kā ombudam, kas var darboties arī pēc savas iniciatīvas, ir jābūt pieejamām visām viņa pienākumu veikšanai vajadzīgajām sastāvdaļām; tā kā šajā nolūkā Kopienas iestādēm un struktūrvienībām, ja vien tām nav pienācīgs pamatojums slepenībai, pēc ombuda pieprasījuma ir jāsniedz visa informācija, ko viņš tām lūdz, neskarot ombuda pienākumu neizpaust šādu informāciju; tā kā dalībvalstu iestādēm ir jāsniedz ombudam visa vajadzīgā informācija, izņemot gadījumu, ja uz šādu informāciju attiecas likumi vai noteikumi par slepenību vai noteikumi, kas neļauj to izpaust; tā kā, ja ombuds konstatē, ka prasītā palīdzība nav sniegta, viņš informē Eiropas Parlamentu, kas veic atbilstošus pasākumus;

tā kā ombudam, kas var darboties arī pēc savas iniciatīvas, ir jābūt pieejamām visām viņa pienākumu veikšanai vajadzīgajām sastāvdaļām; tā kā šajā nolūkā Kopienas iestādēm un struktūrvienībām pēc ombuda pieprasījuma ir jāsniedz visa informācija, ko viņš tām lūdz, neskarot ombuda pienākumu neizpaust šādu informāciju, un apieties ar slepenu informāciju vai dokumentiem atbilstīgi noteikumiem, kas ir pilnībā līdzvērtīgi noteikumiem, kuri ir spēkā attiecīgajās iestādēs vai struktūrvienībās ; tā kā iestādēm vai struktūrvienībām, kas sniedz piekļuvi slepenai informāciju vai dokumentiem, ir jāinformē ombuds par to, ka šī informācija vai dokumenti ir slepeni; tā kā ombudam jāvienojas ar attiecīgajām iestādēm un struktūrvienībām par slepenas informācijas vai dokumentu piegādes praktiskajiem pasākumiem; tā kā dalībvalstu iestādēm ir jāsniedz ombudam visa vajadzīgā informācija, izņemot gadījumu, ja uz šādu informāciju attiecas likumi vai noteikumi par slepenību vai noteikumi, kas neļauj to izpaust; tā kā, ja ombuds konstatē, ka prasītā palīdzība nav sniegta, viņš informē Eiropas Parlamentu, kas veic atbilstošus pasākumus;

Grozījums Nr. 3

1. panta 1. punkts

Statūti un vispārīgi nosacījumi, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi, ir izklāstīti šajā lēmumā saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 195. panta 4. punktu, Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma 20.d panta 4. punktu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 107.d panta 4. punktu.

1.	Noteikumi un vispārīgi nosacījumi, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi, ir izklāstīti šajā lēmumā saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 195. panta 4. punktu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 107.d panta 4. punktu.

Grozījums Nr. 4

3. panta 2. punkta 1. daļa

2.	Kopienas iestādēm un struktūrvienībām ir jāsniedz ombudam visa informācija, ko viņš tām pieprasa, kā arī jāļauj piekļūt attiecīgām lietām. Kopienas iestādes un struktūrvienības var atteikt tikai saistībā ar pienācīgi pamatotu slepenību.

Kopienas iestādēm un struktūrvienībām ir jāsniedz ombudam visa informācija, ko viņš tām pieprasa, kā arī jāļauj piekļūt attiecīgām lietām. Attiecībā uz piekļuvi slepenai informācijai, īpaši slepeniem dokumentiem Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2) 9. pantā izpratnē, ombudam jāievēro noteikumi, kas ir pilnībā līdzvērtīgi noteikumiem, kuri ir spēkā attiecīgajā iestādē vai struktūrvienībā.

Iepriekšējā punktā minētās iestādes, kas sniedz piekļuvi slepenai informācijai vai dokumentiem, informē ombudu par to, ka šī informācija vai dokumenti ir slepeni.

Lai īstenotu pirmā apakšpunkta noteikumus, ombuds var vienoties ar iestādēm par īpašiem noteikumiem, kas attiecas uz piekļuvi slepenai informācijai un cita veida informācijai, uz kuru attiecas pienākums neizpaust dienesta noslēpumu.

Grozījums Nr. 5

3. panta 2. punkta 5. daļa

Kopienas iestāžu un struktūrvienību ierēdņiem un citiem darbiniekiem pēc ombuda pieprasījuma ir jāsniedz liecības; viņi liecina savas administrācijas vārdā un saskaņā ar tās instrukcijām, un viņu pienākums ir glabāt dienesta noslēpumu.

Kopienas iestāžu un struktūrvienību ierēdņiem un citiem darbiniekiem pēc ombuda pieprasījuma ir jāsniedz liecības; viņu pienākums ir ievērot attiecīgās Civildienesta noteikumu normas, proti, glabāt dienesta noslēpumu.

Grozījums Nr. 6

4. pants

Ombudam un viņa personālam, kam piemēro Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 287. pantu , Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma 47. panta 2. punktu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 194. pantu, ir pienākums neizpaust informāciju vai dokumentus, ko viņi iegūst izmeklēšanas gaitā. Viņiem arī ir pienākums konfidenciāli rīkoties ar informāciju, kas varētu kaitēt sūdzības iesniedzējam vai kādai citai iesaistītai personai, neskarot 2. punktu.

Ombudam un viņa personālam, kam piemēro Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 287. pantu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 194. pantu, ir pienākums neizpaust informāciju vai dokumentus, ko viņi iegūst izmeklēšanas gaitā. Viņiem arī ir pienākums neizpaust jebkādu slepenu informāciju vai jebkādus dokumentus, kas iesniegti ombudam kā slepeni dokumenti Regulas (EK) Nr. 1049/2001 9. panta izpratnē vai kā dokumenti, uz kuriem attiecas Kopienas tiesību akti par personas datu aizsardzību, kā arī informāciju, kas varētu kaitēt sūdzības iesniedzējam vai kādai citai iesaistītai personai, neskarot 2. punktu.

Ombuds un viņa darbinieki ar trešo personu iesniegumiem par piekļuvi dokumentiem, ko ombuds ieguvis izmeklēšanas gaitā, apietas saskaņā ar Regulā (EK) Nr. 1049/2001 un jo īpaši tās 4. pantā izklāstītajiem noteikumiem un ierobežojumiem.

Ja izmeklēšanas gaitā ombuds uzzina faktus, uz kuriem pēc viņa domām varētu attiekties krimināllikums, viņš tūlīt caur dalībvalstu pastāvīgajām pārstāvniecībām Eiropas Kopienās informē valsts iestādes un vajadzības gadījumā — Kopienas iestādi, kurai ir pakļauts attiecīgais ierēdnis vai darbinieks un kura var piemērot Protokola par Eiropas Kopienu privilēģijām un imunitāti 18. pantu. Ombuds var arī informēt attiecīgo iestādi vai struktūrvienību par faktiem, kas liek apšaubīt tās personāla locekļu rīcību no disciplinārā viedokļa.

Ja izmeklēšanas gaitā ombuds uzzina faktus, uz kuriem pēc viņa domām varētu attiekties krimināllikums, viņš tūlīt caur dalībvalstu pastāvīgajām pārstāvniecībām Eiropas Kopienās informē valsts iestādes vai kompetento Kopienas iestādi vai struktūrvienību; vajadzības gadījumā ombuds informē arī Kopienas iestādi vai struktūrvienību , kurai ir pakļauts attiecīgais ierēdnis vai darbinieks un kura var piemērot Protokola par Eiropas Kopienu privilēģijām un imunitāti 18. pantu. Ombuds var arī informēt attiecīgo iestādi vai struktūrvienību par faktiem, kas liek apšaubīt tās personāla locekļu rīcību no disciplinārā viedokļa.

Grozījums Nr. 7

5. pants

Ciktāl tas var palīdzēt padarīt izmeklēšanu efektīvāku un labāk aizsargāt to personu tiesības un intereses, kas ombudam iesniedz sūdzības, ombuds var sadarboties ar viena un tā paša veida iestādēm dažās dalībvalstīs ar nosacījumu, ka viņš ievēro piemērojamos valsts tiesību aktus. Ombuds tādā veidā nedrīkst pieprasīt uzrādīt dokumentus, kas viņam nav pieejami saskaņā ar 3. pantu.

2. pants

Šo lēmumu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

3. pants

Šis lēmums stājas spēkā tā publicēšanas dienā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

…, …

Eiropas Parlamenta vārdā

priekšsēdētājs

(1) OV C 303, 14.12.2007., 1. lpp.

(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.).

29.10.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 259/129

Korekcija daudzgadu finanšu shēmā

P6_TA(2008)0170

Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. aprīļa rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko groza 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību attiecībā uz korekciju daudzgadu finanšu shēmā (COM(2008)0152 — C6-0148/2008 — 2008/2083(ACI))

(2009/C 259 E/28)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2008)0152),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (1) un jo īpaši tā 48. punktu,

—	ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A6-0157/2008),

1. apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

2. uzdod priekšsēdētājam kopā ar Padomes priekšsēdētāju parakstīt lēmumu un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

3. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju kopā ar pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp. Nolīgumā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu 2008/29/EK (OV L 6, 10.1.2008., 7. lpp.).

I PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS ( 2008. GADA 29. APRĪLĪ), AR KO GROZA 2006. GADA 17. MAIJA IESTĀŽU NOLĪGUMU PAR BUDŽETA DISCIPLĪNU UN PAREIZU FINANŠU PĀRVALDĪBU ATTIECĪBĀ UZ KOREKCIJU DAUDZGADU FINANŠU SHĒMĀ

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (1) un jo īpaši tā 48. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

tā kā:

(1)

Ņemot vērā, ka dažas darbības programmas, kuras attiecas uz 1.b un 2. izdevumu kategoriju, pieņēma ar novēlošanos, līdzekļus EUR 2034 miljonu apmērā pašreizējās cenās, ko piešķīra struktūrfondiem, Kohēzijas fondam, Lauku attīstības fondam un Eiropas Zivsaimniecības fondam, 2007. gadā nevarēja izlietot, un tos arī nevarēja pārnest uz 2008. gadu. Saskaņā ar Iestāžu nolīguma 48. pantu, šī summa ir jāpārvieto uz turpmākiem finanšu gadiem, papildinot attiecīgos izdevumu maksimālos apjomus.

(2)	Tāpēc attiecīgi jāgroza Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību I pielikums (2),

IR PIEŅĒMUŠI ŠO LĒMUMU.

Vienīgais pants

Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību I pielikumu aizstāj ar šā lēmuma pielikumu.

Briselē, 2008. gada 29. aprīlī

Eiropas Parlamenta vārdā

priekšsēdētājs

Padomes vārdā

priekšsēdētājs

(1) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp. Nolīgumā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu 2008/29/EK (OV L 6, 10.1.2008., 7. lpp.).

(2) Šajā nolūkā summas pašreizējās cenās pārrēķina 2004. gada cenās.

II PIELIKUMS

FINANŠU SHĒMA 2007.–2013. GADAM

(EUR miljoni 2004. gada cenās)

SAISTĪBU APROPRIĀCIJAS

2007

2008

2009

2010

2011

2012

2013

Kopā 2007—2013

1.	Ilgtspējīga izaugsme

50 865

53 262

54 071

54 860

55 400

56 866

58 256

383 580

1.a	Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai

8 404

9 595

10 209

11 000

11 306

12 122

12 914

75 550

1.b	Kohēzija izaugsmei un nodarbinātības kohēzija

42 461

43 667

43 862

43 860

44 094

44 744

45 342

308 030

2.	Dabas resursu saglabāšana un apsaimniekošana

51 962

54 685

54 017

53 379

52 528

51 901

51 284

369 756

t. sk. ar tirgu saistīti izdevumi un tiešie maksājumi

43 120

42 697

42 279

41 864

41 453

41 047

40 645

293 105

3.	Pilsonība, brīvība, drošība un tiesiskums

1 199

1 258

1 380

1 503

1 645

1 797

1 988

10 770

3.a	Brīvība, drošība un tiesiskums

600

690

790

910

1 050

1 200

1 390

6 630

3.b

Pilsonība

599

568

590

593

595

597

598

4 140

4.	ES nozīme pasaules līmenī

6 199

6 469

6 739

7 009

7 339

7 679

8 029

49 463

5.	Administrācija (1)

6 633

6 818

6 973

7 111

7 255

7 400

7 610

49 800

6.	Kompensācijas

419

191

190

800

KOPĀ SAISTĪBU APROPRIĀCIJAS

117 277

122 683

123 370

123 862

124 167

125 643

127 167

864 169

% no NKI

1,08 %

1,09 %

1,07 %

1,05 %

1,03 %

1,02 %

1,01 %

1,048 %

KOPĀ MAKSĀJUMU APROPRIĀCIJAS

115 142

119 805

112 182

118 549

116 178

119 659

119 161

820 676

% no NKI

1,06 %

0,97 %

1,00 %

0,97 %

0,95 %

1,00 %

Pieejamā rezerve

0,18 %

0,27 %

0,24 %

0,27 %

0,29 %

0,24 %

Pašu resursu maksimālais apjoms % no NKI

1,24 %

(1) Izdevumus pensijām, kas ietverti šīs pozīcijas maksimālajā apjomā, aprēķina kā tīrās darbinieku iemaksas pensiju shēmā, nepārsniedzot EUR 500 miljonus 2004. gada cenās laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam.

		ISSN 1725-5201 doi:10.3000/17255201.CE2009.259.lav
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 259E

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	52. sējums 2009. gada 29. oktobris

Paziņojums Nr.	Saturs	Lappuse
	I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi
	REZOLŪCIJAS
	Eiropas Parlaments
	Otrdiena, 2008. gada 22. aprīlis
2009/C 259E/01	Orgānu ziedošana un transplantācija: politikas pasākumi ES līmenī Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. aprīļa rezolūcija par orgānu ziedošanu un transplantāciju — politikas pasākumi ES līmenī (2007/2210(INI))	1

2009/C 259E/02	Brīvprātīgas rīcības loma ekonomiskas un sociālas kohēzijas veicināšanā Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. aprīļa rezolūcija par brīvprātīgā darba nozīmi ekonomiskajā un sociālajā kohēzijā (2007/2149(INI))	9

2009/C 259E/03	EIB 2006. gada pārskats Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. aprīļa rezolūcija par EIB 2006. gada pārskatu (2007/2251(INI))	14

2009/C 259E/04	Bezpajumtniecības izbeigšana Eiropas Parlamenta deklarācija par bezpajumtniecības uz ielām izbeigšanu	19

	Trešdiena, 2008. gada 23. aprīlis
2009/C 259E/05	Pilsoniskās sabiedrības loma narkotiku apkarošanas politikā Eiropas Savienībā Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. aprīļa rezolūcija par Zaļo grāmatu par pilsoniskās sabiedrības lomu narkotiku apkarošanas politikā Eiropas Savienībā (2007/2212(INI))	22

2009/C 259E/06	Desmitā Eiropas Attīstības fonda programmas īstenošanu Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. aprīļa rezolūcija par desmitā Eiropas Attīstības fonda programmas īstenošanu (2007/2138(INI))	29

2009/C 259E/07	Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas 2007. gada progresa ziņojums Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. aprīļa rezolūcija par Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas 2007. gada progresa ziņojumu (2007/2268(INI))	35

2009/C 259E/08	Ķīnas politika un tās ietekme uz Āfriku Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. aprīļa rezolūcija par Ķīnas politiku un tās ietekmi uz Āfriku (2007/2255(INI))	41

	Ceturtdiena, 2008. gada 24. aprīlis
2009/C 259E/09	Komisijas ikgadējā politikas stratēģija 2009. gadam Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par Komisijas ikgadējo politikas stratēģiju 2009. gadam	56

2009/C 259E/10	Kravas kuģa New Flame nogrimšana Alhesirasas līcī Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par kuģa New Flame avāriju un tās sekām Alhesirasas līcī	61

2009/C 259E/11	Latīņamerikas, Karību jūras reģiona valstu un Eiropas Savienības augstākā līmeņa V sanāksme Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par Latīņamerikas, Karību jūras reģiona valstu un Eiropas Savienības augstākā līmeņa V sanāksmi Limā	64

2009/C 259E/12	Stāvoklis Birmā Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par stāvokli Birmā	70

2009/C 259E/13	Eiropas stratēģija bioloģiskās daudzveidības un biotehnoloģisko risku novēršanas jomā Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par gatavošanos pušu konferencei un sanāksmei par bioloģisko daudzveidību un bioloģisko drošību Bonnā, Vācijā	73

2009/C 259E/14	Gatavošanās Pasaules Tirdzniecības organizācijas reformai Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par gatavošanos Pasaules Tirdzniecības organizācijas reformai (2007/2184(INI))	77

2009/C 259E/15	Brīvās tirdzniecības līgums ar Persijas līča Sadarbības padomes dalībvalstīm Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par brīvās tirdzniecības nolīgumu starp EK un Persijas līča Sadarbības padomi	83

2009/C 259E/16	Zaļā grāmata par tirgus instrumentu izmantošanu vides politikā un ar vidi saistītā politikā Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija attiecībā uz Zaļo grāmatu par tirgus instrumentu izmantošanu vides politikā un ar vidi saistītā politikā (2007/2203(INI))	86

2009/C 259E/17	Starptautiskie finanšu pārskatu standarti un Starptautisko grāmatvedības standartu padomes vadība Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par Starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem (IFRS) un Starptautisko grāmatvedības standartu padomes (IASB) vadību (2006/2248(INI))	94

2009/C 259E/18	Zimbabve Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par Zimbabvi	101

2009/C 259E/19	Sieviešu tiesības Irānā Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par sieviešu tiesībām Irānā	103

2009/C 259E/20	Čada Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par stāvokli Čadā	106

	III Sagatavošanā esoši tiesību akti
	Eiropas Parlaments
	Otrdiena, 2008. gada 22. aprīlis
2009/C 259E/21	Pārrobežu sadarbība, apkarojot terorismu un pārrobežu noziedzību * Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. aprīļa normatīvā rezolūcija par Vācijas Federatīvās Republikas ierosmi nolūkā pieņemt Padomes lēmumu par to, kā īstenot Lēmumu 2008/ …/TI par pārrobežu sadarbības pastiprināšanu, jo īpaši apkarojot terorismu un pārrobežu noziedzību (11563/2007 — 11045/1/2007 — C6-0409/2007 — 2007/0821(CNS))	111

2009/C 259E/22	Eiropas Ombuda statūti Eiropas Parlamenta 2008. gada 22. aprīļa lēmums par priekšlikumu Eiropas Parlamenta lēmumam, ar kuru groza Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (2006/2223(INI))	116

	Eiropas Parlamenta Lēmums, ar kuru groza Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi	116
	Trešdiena, 2008. gada 23. aprīlis
2009/C 259E/23	Protokols Eiropas Kopienu un Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas Stabilizācijas un asociācijas nolīgumam, lai ņemtu vērā Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai *** Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes un Komisijas lēmumam par Stabilizācijas un asociācijas nolīguma protokola noslēgšanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai (16731/2007 — COM(2007)0623 — C6-0093/2008 — 2007/0218(AVC))	121

2009/C 259E/24	Līguma 81. panta 3. punkta piemērošana dažām laineru kuģniecības uzņēmumu nolīgumu, lēmumu un saskaņotu darbību kategorijām (konsorcijiem) (kodificēta versija) * Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu dažām laineru kuģniecības uzņēmumu nolīgumu, lēmumu un saskaņotu darbību kategorijām (konsorcijiem) (kodificēta versija)(COM(2007)0753 — C6-0475/2007 — 2007/0265(CNS))	121

2009/C 259E/25	Starpniecības aspekti civilajos un komerciālajos jautājumos ***II Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. aprīļa normatīvā rezolūcija attiecībā uz Padomes kopējo nostāju, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par noteiktiem starpniecības aspektiem civilajos un komerciālajos jautājumos (15003/5/2007 — C6-0132/2008 — 2004/0251(COD))	122

2009/C 259E/26	Eiropas satelītu radionavigācijas programmas (EGNOS un Galileo) ***I Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. aprīļa normatīvā rezolūcija par grozīto priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas satelītu radionavigācijas programmu (EGNOS un Galileo) turpmāko īstenošanu (COM(2007)0535 — C6-0345/2007 — 2004/0156(COD))	123

	Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2008. gada 23. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. …/2008 par par Eiropas satelītu radionavigācijas programmu (EGNOS un Galileo) turpmāku īstenošanu	124
2009/C 259E/27	Grozījumi Direktīvā 2003/109/EK, iekļaujot tās darbības jomā starptautiski aizsargātas personas * Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/109/EK, iekļaujot tās darbības jomā starptautiski aizsargātas personas (COM(2007)0298 — C6-0196/2007 — 2007/0112(CNS))	126

2009/C 259E/28	Korekcija daudzgadu finanšu shēmā Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. aprīļa rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko groza 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību attiecībā uz korekciju daudzgadu finanšu shēmā (COM(2008)0152 — C6-0148/2008 — 2008/2083(ACI))	129

	Ceturtdiena, 2008. gada 24. aprīlis
2009/C 259E/29	Budžeta struktūra un prioritātes 2009. gadam Eiropas Parlamenta 2008. gada 24. aprīļa rezolūcija par budžeta struktūru un prioritātēm 2009. gadam (2008/2024(BUD))	132