11.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 218/1

1.1.

EESK ļoti atzinīgi vērtē prezidējošās valsts Francijas iniciatīvu. Komiteja vēlētos atsaukties arī uz Padomes 2008. gada 20. novembra Ieteikumu par brīvprātīgo jauniešu mobilitāti ES (1). Ņemot vērā sistēmu jauniešu aktīvai līdzdalībai pilsoniskajā sabiedrībā lielo dažādību, labākais veids minētā jautājuma risināšanai ir balstīt Eiropas iniciatīvu uz šādiem pamatprincipiem:

1.2.

Aktīva līdzdalība sabiedrības dzīvē, ieskaitot starptautiskas pārmaiņas, ļoti labvēlīgi ietekmē personības attīstību, jo īpaši jauniešiem, kā arī organizētas pilsoniskās sabiedrības attīstību Eiropā. Brīvprātīgajiem tā ir unikāla iespēja formālās un neformālās izglītības, kā arī sociālo un valodas prasmju iegūšanai. Tas var stiprināt Eiropas pilsoniskuma apziņu un nodomu turpināt šādu līdzdalību arī turpmāk. Citu vecuma grupu, piemēram, gados vecāku cilvēku, iekļaušana minētajā sistēmā var sniegt viņiem iespēju izmantot savu dzīves laikā gūto pieredzi. Tas labvēlīgi ietekmē cilvēku veselību un dzīves kvalitāti. Dažādu vecuma grupu cilvēkiem kopīgi iesaistoties brīvprātīgo darbībā, iespējams veicināt arī paaudžu savstarpējo saprašanos.

1.3.

EESK uzskata, ka Savienībai būtu jāizvirza tālejoši mērķi par iedzīvotāju plašāku līdzdalību pilsoniskajā sabiedrībā. Sākotnējais solis ir īstenot EESK iepriekšējā atzinumā (2) sniegtos ieteikumus.

1.4.

Tādēļ EESK būtu gandarīta, ja dalībvalstis uzsāktu brīvprātīgo darbības organizētāju sadarbību, un tādējādi brīvprātīgo darbības esošās formas iegūtu starptautiskas iezīmes.

1.5.

ES varētu sekmēt Eiropas pilsonisko iniciatīvu (3), apvienojot rīcībpolitikas un pasākumus apmaiņas programmu jomā un attiecinot tās ne tikai uz jaunatni. Viens no mērķiem varētu būt Eiropas iedzīvotāju integrācijas veicināšana. EESK uzskata par pašsaprotamu, ka Eiropas Savienībai vajadzētu piešķirt šādām programmām lielākus finanšu resursus. Tas dotu iespēju sākotnēji dubultot jauniešu apmaiņas programmu dalībnieku pašreizējo skaitu un ievērojami palielināt citu vecuma grupu cilvēku līdzdalību.

1.6.

EESK uzskata, ka vairāk jāpievēršas nelabvēlīgā stāvoklī esošiem cilvēkiem un jo īpaši jauniešiem, kam ir mazāk iespēju.

1.7.

Ļoti svarīgi būtu nodrošināt valstu un Eiropas spēkā esošo programmu labāku sadarbību, samazināt tehniskus šķēršļus, kā arī risināt jautājumus, kas attiecas uz veselības apdrošināšanas segumu un apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem. Eiropas Savienība tādēļ varētu apsvērt apmaiņas programmu zīmola, kas atbilst ES kvalitātes standartiem, izstrādi. Brīvprātīgo darbības kvalitāte neatkarīgi no minētās darbības veida ir svarīga un tā jānodrošina ar atbilstošiem līdzekļiem.

1.8.

EESK uzskata, ka ir svarīgi veicināt “trešās valsts” elementu, veicinot ES darbu tūkstošgades mērķu sasniegšanā un Eiropas attīstības un humānās palīdzības politikas īstenošanā.

1.9.

ES ir jāizvērtē minētā joma, uzsākot un atbalstot izpēti, kā arī jāizstrādā statistikas elementi.

1.10.

Jāatrisina arī apdrošināšanas, veselības aizsardzības un drošības jautājumi. Brīvprātīgajiem viņu dienesta laikā būtu jāsaņem atbilstoša sociālā aizsardzība, taču tas kļūst sarežģīti, ja katras valsts sociālā nodrošinājuma noteikumi starptautiskajiem brīvprātīgajiem atšķiras. Tādēļ EESK aicina Komisiju veicināt savstarpēju izpratni minētajos jautājumos un aicina dalībvalstis un attiecīgās iestādes atrisināt attiecīgos svarīgos jautājumus.

1.11.

EESK apzinās, ka minētajam jautājumam ir vajadzīga pārraudzība, piemēram, konferences veidā. Tajā piedalītos visu valstu pilsoniskā dienesta organizācijas, Eiropas Komisija un nevalstiskās organizācijas, kuras aktīvi darbojas vai nu jaunatnes darba vai arī brīvprātīgo dienesta jomā, ar mērķi veicināt Eiropas pilsoniskās iniciatīvas pamatprincipu izstrādi.

2.1.

EESK atzinīgi vērtē prezidējošās valsts Francijas iniciatīvu lūgt EESK izstrādāt izpētes atzinumu par Eiropas pilsonisko dienestu.

2.2.

Ņemot vērā sistēmu jauniešu aktīvai līdzdalībai sabiedrībā lielo dažādību, piemēram, pilsoniskais dienests, brīvprātīgo dienests vai līdzdalības citādas formas, Eiropas iniciatīvai tomēr jābūt skaidri noteiktiem pamatprincipiem un definīcijai. EESK uzskata, ka minētā jautājuma vislabākais risinājums Eiropas līmenī ir pārsniegt tradicionālā pilsoniskā dienesta ietvarus un balstīt Eiropas iniciatīvu uz šādiem pamatprincipiem:

2.3.

Minēto varētu nosaukt par Eiropas pilsonisko iniciatīvu un iekļaut tajā brīvprātīgo darbības tradīciju un piemēru plašu klāstu, ieskaitot pilsoniskos dienestus dažādajās dalībvalstīs.

2.4.

Jau Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumā bija paredzēta gados jaunu darba ņēmēju apmaiņa, lai veicinātu un nostiprinātu tautu solidaritāti Eiropā.

2.5.

EESK iepriekšējā atzinumā par brīvprātīgo darbību (4) tika sniegti vairāki ieteikumi, to skaitā šādi:

2.6.

EESK uzskata, ka, lai arī ir panākts progress, daudzi ieteikumi un priekšlikumi vēl nav īstenoti. Ar šo atzinumu Komiteja atkārtoti uzsver nepieciešamību īstenot iepriekšējā atzinumā izteiktos ieteikumus, kā arī veicināt brīvprātīgo darbības īpašu jomu, proti, brīvprātīgo dienestu.

2.7.

EESK uzskata, ka pilsoniskā sabiedrība ir vairāk jāiesaista Eiropas integrācijā. Vērienīga Eiropas pilsoniskā iniciatīva, kas ir pieejams visām vecuma grupām, var palīdzēt samazināt iedzīvotāju uzticības trūkumu Eiropas Savienībai. Iedzīvotāju aktīvas pilsoniskās līdzdalības sekmēšana veicina Eiropas Savienības brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas, vīriešu un sieviešu līdztiesības un nediskriminācijas principus.

2.8.

EESK uzsver nepieciešamību palielināt visu personu, bet jo īpaši jauniešu un/vai nelabvēlīgā stāvoklī esošu personu aktīvu iesaistīšanos sabiedrībā, lai stiprinātu viņu pilsoniskuma un solidaritātes sajūtu. Būtu jāpastiprina arī dalībvalstu, Eiropas Komisijas un EESK sadarbība pilsonisko dienestu jomā.

2.9.

Jaunatnes politikas un pilsoniskās darbības juridiskais pamats atrodams spēkā esošā līguma 149. un 151. pantā, nepieļaujot jebkādu likumu saskaņošanu, bet sniedzot ES iespējas sekmēt dalībvalstu sadarbību un vecināt jauniešu apmaiņas. Ar Lisabonas līgumu jaunatnes politikas darbības joma ir nedaudz paplašināta, pievienojot jauniešu līdzdalību Eiropas demokrātiskajā dzīvē.

2.10.

Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā tiks izveidota sistēma jauno eiropiešu dalībai Savienības humānās palīdzības pasākumos – Eiropas Brīvprātīgais humānās palīdzības korpuss.

2.11.

Pašlaik brīvprātīgo darbība pārsvarā tiek veikta, izmantojot atklāto koordinācijas metodi un atbilstoši Eiropas Savienības Jaunatnes politikas trim prioritārajiem virzieniem:

2.12.

Ir vairāki iemesli, kāpēc apsvērt aktīvas līdzdalības palielināšanu Eiropas sabiedrībā. Lai sasniegtu tūkstošgades mērķus, Eiropas Savienībai ir lielāka atbildība nekā jebkuram citam kontinentam. ES ir viena no pasaulē lielākajām līdzekļu devējam. Eiropas iedzīvotāju iesaistīšana pasaules lielāko problēmu risināšanā sekmētu ne tikai pašu iedzīvotāju attīstību, bet arī veicinātu sapratni un izveidotu globalizētā pasaulē nepieciešamos tīklus.

2.13.

Valstu civildienesti dažreiz ir pastāvējuši kā alternatīva militārajam dienestam. Līdz ar pašreizējo obligātā militārā dienesta pakāpenisku samazināšanu un profesionālā militārā dienesta palielināšanu dalībvalstīs tiek samazināts arī civildienests. Bez tam jaunatnes brīvprātīgā dienesta attīstīšana varētu būt arī pievilcīga alternatīva, lai iekļautu jauniešus sabiedrībā, pat ja militārais dienests/civilais dienests vairs nav tik izplatīts.

2.14.

Brīvprātīgo darbība un citas pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas piesaista aizvien lielāku uzmanību. Dalībvalstu, pievienošanās valstu un Eiropas Komisijas pārstāvji 2004. gadā pēc Itālijas valdības uzaicinājuma tikās Romā, kur notika pirmā konference par tematu “Pilsoniskais dienests un jaunatne”. Konferences secinājumos cita starpā iekļauti šādi ierosinājumi:

3.1.1.

Eiropas Brīvprātīgo dienests (EVS) ir iekļauts programmā “Jaunatne darbībā”. Brīvprātīgie vecumā no 18 līdz 30 gadiem pavada divus līdz 12 mēnešus ārzemēs. Viņi var saņemt īpašu apmācību, un viņu mācību pieredze tiek oficiāli atzīta ar “Youthpass”. Laika posmā 1996. līdz 2006. gadam Eiropas Brīvprātīgo dienestā bija aptuveni 30 000 brīvprātīgo.

3.1.2.

Sākot ar 2009. gadu, gados vecāki cilvēki ir iesaistīti Eiropas institucionalizētajā brīvprātīgo darbībā Grundtvig programmas ietvaros. Lai gan sākumā šāda apmaiņa nebūs vērienīga, jāatzīmē, ka Eiropas Komisija meklē veidus, kā atbalstīt dažādu vecuma grupu pārstāvju brīvprātīgo darbību. Bez tam Eiropas Komisijas programmas “Eiropa pilsoņiem” ietvaros īstenotie pasākumi rada reālas iespējas brīvprātīgo apmaiņai no dažādām valstīm un dažādām vecuma grupām.

3.1.3.

Tūkstošiem organizāciju, kas darbojas ES dalībvalstīs, jau daudzus gadus ir iesaistījušās divpusējā sadarbībā, kurā liela nozīme ir brīvprātīgo apmaiņai. Šāda apmaiņa notiek decentralizēti, un tādēļ nav datu par tās apjomu. Tomēr, pamatojoties uz apmaiņu, ko īstenojušas tikai starptautiskās organizācijas, ar pārliecību var teikt, ka minētajās programmās liela daļa dalībnieku ir eiropieši, jo īpaši jaunieši.

3.1.4.

Eiropas Brīvprātīgo dienestam ir noteiktas pamatvērtības un kvalitātes standarti, kas ir izklāstīti EVS hartā. Lai aizsargātu un atbalstītu minētās vērtības un standartus, EVS brīvprātīgo nosūtīšanā vai uzņemšanā, vai arī EVS projektu koordinēšanā ieinteresētās organizācijas vispirms ir jāakreditē.

3.1.5.

Eiropas Erasmus programma ir bijusi ļoti efektīva, palielinot universitāšu studentu mobilitāti, kā arī atbalstot augstākās izglītības iestāžu sadarbību. Erasmus programmā piedalās aptuveni 90 % Eiropas universitāšu, un kopš minētās programmas uzsākuma 1987. gadā tajā ir piedalījušies 1,9 miljoni studentu. Programmas mērķis ir turpmākajos gados vēl vairāk paplašināt mobilitātes pasākumus un līdz 2012. gadam palielināt Erasmus studentu skaitu līdz 3 miljoniem.

3.1.6.

Leonardo da Vinci programmā ir paredzēts mobilitātes atbalsts personām, kuras iegūst sākotnējo profesionālo izglītību un apmācību, darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem, kā arī profesionāļiem, kuri iegūst profesionālo izglītību un apmācību.

3.2.1.

EESK atzīst, ka dalībvalstīs pastāv dažādas pilsoniskā dienesta formas un tradīcijas, kuru mērķis ir aktīvs pilsoniskums, solidaritāte un sociālā attīstība. Komiteja uzsver jaunatnes darbā vai brīvprātīgo dienestā iesaistīto nevalstisko organizāciju lomu un ieguldījumu. Komiteja arī apzinās, ka ir maz informācijas, lai raksturotu dalībvalstu pilsoniskā dienesta programmas vai brīvprātīgo darbību.

3.2.2.

Jaunatnes dienesta (obligātā vai brīvprātīgā) veidi jau ir ieviesti vairākās dalībvalstīs, piemēram, Vācijā, Itālijā un Francijā. Dažas valstis pašlaik apsver šādu dienestu ieviešanu.

4.1.1.

Tādēļ EESK būtu gandarīta, ja dalībvalstis ar spēcīgām tradīcijām un ieinteresētību minētajā jomā uzsāktu sadarbību, un tādējādi pilsoniskā dienesta/civildienesta esošās formas iegūtu starptautiskas iezīmes.

4.1.2.

EESK piekrīt, ka dažādu valstu programmu nesaskaņošana un pieejamās informācijas nepietiekamība ierobežo EVS piedāvātās iespējas, un tas izraisa bažas. Komiteja atzinīgi vērtē arī centienus panākt plašāku atpazīstamību Eiropas Brīvprātīgo dienestam, ko var salīdzināt ar Erasmus programmu.

4.2.1.

EESK uzskata, ka Savienībai būtu jāizvirza tālejoši mērķi par iedzīvotāju plašāku līdzdalību pilsoniskajā sabiedrībā. Sākotnējais solis ir īstenot EESK iepriekšējā atzinumā sniegtos ieteikumus (skat. 2.5. punktu).

4.2.2.

ES vajadzētu sekmēt Eiropas pilsonisko iniciatīvu, apvienojot rīcībpolitikas un pasākumus apmaiņas programmu jomā un attiecinot tās ne tikai uz jaunatni, lai nodrošinātu spēcīgāku Eiropas komponentu. Dalībniekiem dienesta laiks būtu jāveic valstī, kas nav viņu pastāvīgās dzīvesvietas valsts. Komiteja uzskata par pašsaprotamu, ka Eiropas Savienībai vajadzētu piešķirt šādām programmām lielākus finanšu resursus.

4.2.3.

Pirmām kārtām būtu jācenšas dubultot brīvprātīgo jauniešu apmaiņas programmu dalībnieku pašreizējo skaitu. Tam vajadzētu būt iespējamam, ņemot vērā, ka Erasmus programmā šodien ir iesaistīti vairāk nekā 100 000 studentu, turpretī jaunatnes apmaiņas pašreizējās programmās Eiropā ir iesaistīta tikai ļoti maza daļa Eiropas jauniešu. Minēto programmu ilgtermiņa mērķis varētu būt sasniegt tādu pašu līdzdalību kā Erasmus programmā.

4.2.4.

EESK uzskata, ka vairāk jāpievēršas nelabvēlīgā stāvoklī esošiem jauniešiem. Viņiem visvairāk būtu vajadzīga iesaistīšanās pilsoniskajā sabiedrībā, taču ne vienmēr ir pietiekamas finansiālās iespējas un/vai izglītības līmenis.

4.2.5.

Šādā iniciatīvā būtu jāiekļauj arī citas grupas, ne tikai jaunieši. Eiropa noveco, taču gados vecāki cilvēki ir aktīvāki nekā agrāk un arī vēlas aktīvāk līdzdarboties sabiedrībā. Citu grupu, piemēram, pensionāru, iekļaušana programmā veicinātu “aktīvo vecumdienu” koncepcijas attīstību, kā arī dažādu valstu iedzīvotāju jaunu grupu savstarpēju tuvināšanos. Tas dotu iespēju gados vecākiem cilvēkiem joprojām iesaistīties sabiedrības dzīvē, lietderīgi izmantot savu dzīves pieredzi un joprojām justies noderīgiem. Minētais pozitīvi ietekmētu viņu veselību un dzīves kvalitāti. Brīvprātīgo darbība var veicināt arī paaudžu saprašanos, jaunās un vecās paaudzes cilvēkiem kopīgi darbojoties, apmainoties ar pieredzi un sniedzot savstarpēju atbalstu.

4.2.6.

Svarīgi ir nodrošināt valstu un Eiropas spēkā esošo programmu labāku sadarbību. Tas samazinātu tehniskus šķēršļus, piemēram, pilsoniskā dienesta pieredzes un jauniešu kvalifikācijas savstarpēju neatzīšanu, kā arī domstarpības jautājumos, kas attiecas uz veselības apdrošināšanas segumu vai apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem. Eiropas Savienībai tādēļ būtu jāpieņem lēmums par apmaiņas programmu kvalitāti, kas atbilst ES kvalitātes standartiem.

4.2.7.

Mūsdienās valsts atbalsts ir svarīgs, lai stimulētu programmu izstrādi un garantētu kvalitātes standartu ievērošanu. Neviena valsts tomēr nesedz visas brīvprātīgo projektu izmaksas. Jo īpaši starptautiskiem pasākumiem bieži ir nepieciešami papildu privātā finansējuma avoti. Lai veicinātu apmaiņas un attīstītu Eiropas pilsonisko iniciatīvu, Eiropas Savienībai ievērojami ir jāpalielina ES budžets brīvprātīgo darbībai, tajā skaitā apmaiņām, lai segtu, piemēram, koordinēšanas izdevumus, veicināšanas pasākumu izmaksas un starpvalstu šķērssubsīdijas. EESK aicina arī dalībvalstis palielināt minētās darbības finansējumu.

4.2.8.

Komiteja uzskata, ka ir svarīgi veicināt “trešās valsts” elementu, lai brīvprātīgie varētu veikt dienestu ārzemēs, veicinot ES darbu tūkstošgades mērķu sasniegšanā un Eiropas attīstības un humānās palīdzības politikas īstenošanā. Iniciatīva plašākas sistēmas un lielāka skaita apmaiņu veicināšanai būtu koordinējama arī ar Lisabonas līgumā paredzēto Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusu. Minētajā korpusā galu galā būtu jāiekļauj arī citas grupas, ne tikai jaunieši. Tādēļ svarīgi ir nodrošināt, ka ES vīzu politika nerada nevajadzīgus šķēršļus šādai apmaiņai.

4.2.9.

Visbeidzot, ES ir arī jāuzsver un jāizvērtē minētā joma, uzsākot un atbalstot izpēti, kā arī jāizstrādā statistikas elementi. Attiecīgajām iestādēm jāturpina apspriest, koordinēt un pārraudzīt pastāvošo pilsonisko dienestu sadarbība.

4.3.1.

Eiropas pilsoniskā iniciatīva palīdzētu nostiprināt vispārējās vērtības un Eiropas brīvības un demokrātijas vērtības un cieņu pret cilvēktiesībām, kā arī pamatbrīvības un tiesiskumu. Bez tam minētās iniciatīvas mērķim vajadzētu būt arī sociālo, valodas un tīklu veidošanas prasmju attīstīšanai, ES veidošanai un darbībai, kā arī pieredzes iegūšanai un apmaiņai. Vēlme apgūt zināšanas vai labāk izprast sevi un savas spējas ir iemesli, kas bieži ir pamatā jauniešu brīvprātīgajai darbībai un veicina arī zināšanu sabiedrības prasību izpildi.

4.3.2.

EESK uzskata, ka dažādās jomās (piem., sociālā integrācija, cilvēku vajadzības, bērni un jaunatne, sports, informācija, kultūras mantojuma aizsardzība, kultūra un māksla, vide, civilā aizsardzība u. c.) ir ievērojamas iespējas starptautiskajai sadarbībai un brīvprātīgo apmaiņai, kas var stiprināt pilsoniskuma eiropeisko dimensiju.

4.3.3.

EESK uzskata, ka Eiropas pilsoniskā iniciatīva varētu arī stiprināt sadarbību starp dalībvalstīm, pievienošanās valstīm un valstīm, uz kurām attiecināms Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instruments, veicinot aktīvu pilsoniskumu un solidaritātes sajūtu.

4.3.4.

Brīvprātīgie var uzkrāt svarīgu, darba tirgū pieprasītu neformālu pieredzi un zināšanas un veidot kontaktpersonu tīklu. Brīvprātīgie var arī apgūt galvenās prasmes un zināšanas tādās jomās kā, piemēram, reklāma, saziņa, pašizpausme, sociālās prasmes, vadība un profesionālā izglītība. Brīvprātīga darbība var kļūt par dzīves gājuma un profesionālās karjeras svarīgu sastāvdaļu. Tomēr jānodrošina, ka tiek atzīta jauniešu brīvprātīgā darbība un neformālā izglītība.

4.3.5.

Minētajā jomā ir arī problēmas. Viena no šādām problēmām ir tāda, ka nav noteikts brīvprātīgo juridiskais statuss. Valstu sistēmās ir noteikts brīvprātīgo un organizāciju statuss attiecīgajā valstī un – mazākā mērā – ārzemēs. Tomēr nevienā valstī nav tiesiskā regulējuma, ar ko piešķirt, piemēram, EVS brīvprātīgajiem, līdzīgu juridisko statusu.

4.3.6.

Jāatrisina arī apdrošināšanas, veselības aizsardzības un drošības jautājumi. Brīvprātīgajiem viņu dienesta laikā būtu jāsaņem atbilstoša sociālā aizsardzība, taču tas kļūst sarežģīti, ja katras valsts sociālā nodrošinājuma noteikumi starptautiskajiem brīvprātīgajiem atšķiras. Tādēļ EESK aicina Komisiju veicināt savstarpēju izpratni minētajos jautājumos un uzskata, ka dalībvalstīm un attiecīgajām iestādēm jāatrisina minētie svarīgie jautājumi.

4.3.7.

Paveikts liels darbs, lai izvairītos no iespējamā konflikta attiecībā uz to, kas ir algots darbs un kas ir brīvprātīgo darbība. Tādēļ skaidri jānosaka darba ņēmēju un brīvprātīgo statusa atšķirības, kā arī, attiecīgā gadījumā, brīvprātīgo pienākumi. Brīvprātīgo darbība nav paredzēta, lai ar to aizstātu algotu darbu. Tāpēc svarīga ir sadarbība ar sociālajiem partneriem.

5.1.

Organizēta pilsoniskā sabiedrība ir pamata sektors brīvprātīgo darbībai. Daudzas pilsoniskās sabiedrības organizācijas jau ir iesaistītas EVS un citās Eiropas programmās. Brīvprātīgo organizāciju nozīmīgā loma būtu jāsaglabā arī plašākā apmaiņas programmā.

5.2.

Bezpeļņas un brīvprātīgo organizācijas patiesi bieži nodrošina dažādus labklājības pakalpojumus Eiropā. Tajā pašā laikā daudzos gadījumos līdzdalība sabiedriskajā kustībā samazinās. Tāpēc Eiropas pilsoniskā iniciatīva varētu sekmēt gan iedzīvotāju līdzdalību organizētā pilsoniskajā sabiedrībā, gan arī uzlabot organizāciju pašattīstības iespējas. Pārskats un diskusija par bezpeļņas organizāciju lomu un stāvokli sabiedrībā var radīt izmaiņas minēto organizāciju konkrētajā ieguldījumā un veicināt izpratni par pievienoto vērtību, ko tās sniedz sabiedrībai.

5.3.

Eiropas pilsoniskā iniciatīva var veicināt arī spēcīgākas un dinamiskākas pilsoniskās sabiedrības izveidi. Tas veicinās arī sociālo kapitālu uzticības, korupcijas samazināšanas un brīvprātīgo apvienību dalības ziņā.

5.4.

Pilsonisko sabiedrību bieži ir ietekmējusi organizāciju akreditācijas problēma un jautājums par apmaiņas kvalitāti. EESK aicina organizētu pilsonisko sabiedrību sadarboties gan dalībvalstīs, gan Eiropas līmenī, lai vienotos par kopīgiem principiem attiecībā uz akreditāciju un jaunu kopējo kvalitātes kritēriju izstrādi. To attiecīgā gadījumā varētu paveikt sadarbībā ar atbildīgajām valsts pārvaldes iestādēm.

5.5.

EESK apzinās, ka minētajam jautājumam ir vajadzīga pārraudzība, piemēram, konferences veidā. Tajā piedalītos visu valstu pilsoniskā dienesta organizācijas, Eiropas Komisija un nevalstiskās organizācijas, kuras aktīvi darbojas vai nu jaunatnes darba vai arī brīvprātīgo dienesta jomā, ar mērķi veicināt Eiropas pilsoniskās iniciatīvas pamatprincipu izstrādi.

11.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 218/8

1.1.

Šis atzinums veltīts pētniecības iestāžu (Research Performing Organisations), rūpniecības nozaru un MVU sadarbībai un zināšanu nodošanai, jo minētā sadarbība ir būtiska, lai zinātniskās pētniecības rezultātus varētu izmantot novatorisku produktu un procesu izstrādāšanai.

1.2.

Komiteja iesaka sistemātiski informēt rūpniecības nozarēs un MVU strādājošos par ES universitātēs un pētniecības iestādēs pieejamajām zināšanām un tehnoloģijām un par sakaru dibināšanas iespējām. Tāpēc Komiteja iesaka Eiropas Komisijai izveidot Eiropas mēroga (interneta) meklētājprogrammu, kura apvieno pašlaik jau izveidotās informācijas sistēmas un tās papildina, tādējādi labāk apmierinot pašreizējo pieprasījumu pēc informācijas.

1.3.

Komiteja atbalsta centienus panākt brīvu piekļuvi zinātniskajām publikācijām internetā. Tas tomēr nozīmē, ka izmaksas, kas jāsedz valsts iestādēm, palielināsies. Tāpēc jācenšas nodrošināt, ka ES dalībvalstis noslēdz savstarpēju vienošanos, kā arī jāpanāk vienošanās ar valstīm ārpus Eiropas. Taču šajā procesā nedrīkst ierobežot pētniecības iestāžu un tajās strādājošo pētnieku brīvību, izvēloties publicēt pētījumu rezultātus tajā žurnālā vai forumā, kas ir vispiemērotākais to izplatīšanai un atzīšanai visā pasaulē.

1.4.

Komiteja iesaka turpināt darbu un apsvērt iespējas, kā nodrošināt brīvu piekļuvi pētījumu datiem, vienlaikus nosakot robežas, ciktāl tas būtu pieļaujams. Brīva piekļuve nenozīmē pāragru piekļuvi jebkuriem izpētes procesā iegūtiem datiem, tostarp tā sauktajiem “jēldatiem”. Komiteja iesaka Komisijai rīkoties uzmanīgi un pakāpeniski, iesaistot attiecīgos pētniekus.

1.5.

Tā kā darba kultūra pētniecības iestādēs un rūpniecības nozarēs ir atšķirīga, Komiteja iesaka nodrošināt dažādu interešu līdzsvaru. Tas attiecas uz pastāvošo pretrunu starp priekšlaicīgu rezultātu publicēšanu un vajadzību nodrošināt konfidencialitāti, kā arī uz intelektuālā īpašuma tiesībām, tostarp patentiem.

1.6.

Tāpēc Komiteja pozitīvi vērtē faktu, ka Komisija ieteikumā par intelektuālā īpašuma pārvaldību skaidri norādījusi, ka tā nekādā gadījumā nevēlas ierobežot sadarbības partneru tiesības brīvi slēgt juridiskas vienošanās pat gadījumos, kad tiek veikti pasūtīti pētījumiem. Komisijas ieteikumiem ir jāveicina darbība, un tie nedrīkst minēto procesu ierobežot.

1.7.

Komiteja atkārtoti iesaka izveidot Eiropas Kopienas patentu, nosakot izgudrotājiem atbilstošu sākotnējās publicēšanas termiņu, kas nekaitē izgudrojumu novitātei (grace period).

1.8.

Attīstot pētniecības infrastruktūru, piem., paātrinātājus, starojuma avotus, satelītus, ar zemi saistītas astronomiskas ierīces vai kodolsintēzes iekārtas, pētniecības iestādes nav jaunu zināšanu sniedzēji, bet gan pasūtītāji un klienti. Komiteja iesaka analizēt līdzšinējo pieredzi, kas gūta piemērojot spēkā esošos ES un dalībvalstu noteikumus par atbalstu, budžetu, pasūtījumu piešķiršanu un konkurenci, un pārbaudīt, vai minētie noteikumi kalpo tam, lai prasmes un speciālās zināšanas, kas rūpniecības nozarēs iegūtas, attīstot minēto pētniecības infrastruktūru, tiek saglabātas un izmantotas Eiropas konkurētspējas palielināšanai un attiecīgiem vēlākiem pasūtījumiem un, ja tas tā nav, vai būtu jāveic izmaiņas rūpniecības politikā.

2.1.

Komiteja ir publicējusi vairākus atzinumus (1) par pētniecības politikas jautājumiem, tajos īpaši norādot uz pietiekamā līmenī veiktas pētniecības un izstrādes būtisko nozīmi Lisabonas un Barselonas mērķu sasniegšanā.

2.2.

Minētajos atzinumos īpaša uzmanība pievērsta jautājumam par pētniecības iestāžu (Public Research Organisations vai Research Performing Organisations), tai skaitā arī universitāšu, rūpniecības nozaru un MVU sadarbību un nepieciešamo zināšanu nodošanu, lai radītu novatoriskus procesus un tirgū realizējamus produktus. Šajā atzinumā minētais jautājums aplūkots padziļināti, galveno uzmanību veltot 3.–5. nodaļā norādītajiem tematiem: a) publikācijas un informācija, b) sadarbība tirgū realizējamu produktu un procesu izstrādāšanā, c) sadarbība pētniecības infrastruktūras attīstīšanā (2).

2.3.

Minētie temati skar jautājumu par līdzsvaru un vienlaikus arī pretrunu, kas pastāv starp sadarbību un konkurenci. No vienas puses, sadarbība ir nepieciešama, lai nezaudētu un stiprinātu Eiropas rūpniecības nozaru spēju konkurēt ar valstīm, kas atrodas ārpus ES. No otras puses, sadarbība nedrīkst kropļot konkurenci starp Eiropas uzņēmumiem; to paredz noteikumi par valsts atbalstu (ES tiesību akti par valsts atbalstu), kas pieņemti, lai nodrošinātu vienādus konkurences apstākļus iekšējā tirgū.

2.4.

Minētā pretruna ir pamatā šajā atzinumā tālāk aplūkotajiem jautājumiem un paustajiem ieteikumiem, it īpaši attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām un ar tām saistīto jautājumu par brīvu piekļuvi informācijai.

2.5.

Sadarbības jautājumu risinājušas arī Komisija un Padome. Komisija, piemēram, ir izstrādājusi ieteikumu (3) par intelektuālā īpašuma pārvaldību zināšanu nodošanas darbībās un par prakses kodeksu universitātēm un citām sabiedriskām pētniecības iestādēm. Tas darīts, lai panāktu, ka dalībvalstu un pētniecības iestāžu rīcība ir saskaņotāka. Tomēr minētais ieteikums, neskatoties uz to, ka tā mērķi un tajā iekļautie priekšlikumi ir patiešām lietderīgi, ir radījis jaunus jautājumus un raisījis attiecīgo iestāžu šaubas par intelektuālā īpašuma tiesībām kopīgos un pasūtītos pētījumos. Minētie jautājumi un to skaidrojums, ko sniegusi Komisija, iekļauti arī šajā atzinumā.

—

Pētniecības rezultāti ir jāpublicē savlaicīgi, lai citi zinātnieki un pētnieku grupas varētu tos pārbaudīt. Tas veicina arī sinerģiju, ko rada tūlītēja informācijas apmaiņa zinātnieku aprindās, īpaši tad, ja vairākas laboratorijas kopīgi piedalās kādā pētniecības un izstrādes programmā.

—

Arī valsts iestādēm parasti ir jāpieprasa to finansēto pētījumu rezultātu savlaicīga publicēšana, lai nodrošinātu vienlīdzīgus nosacījumus atbalsta piešķiršanas un konkurences jomā.

—

Tomēr pašlaik arī valsts finansētām pētniecības iestādēm gadījumos, kad to pētījumu rezultāti sekmē ievērojamus jauninājumus, pirms pētījumu rezultātu publicēšanas jāiesniedz patenta pieteikums; pretējā gadījumā tiek apdraudēta izgudrojuma novitāte un iespēja to patentēt. Šim aspektam, kas ir saistīts arī ar “brīvu piekļuvi” pētījumu datiem, Komisija pievērš uzmanību arī Ieteikumā par intelektuālā īpašuma pārvaldību (15).

—

Lai risinātu pretrunu starp dažādajiem mērķiem, Komiteja atkārtoti ierosinājusi dalībvalstu tiesību aktos un topošajos Kopienas tiesību aktos, kas attiecas uz patentēšanu, paredzēt izgudrojumu novitātei nekaitējošu sākotnējās publicēšanas termiņu (16) (grace period).

—

No otras puses, uzņēmumi, ņemot vērā konkurenci, ar kuru tie sastopas, parasti ir ieinteresēti savu ražojumu izstrādes rezultātu slepenībā vismaz tik ilgi, līdz tie var piedāvāt jaunu produktu, kas ir gatavs ieviešanai tirgū, vai līdz brīdim, kad ir saņemti attiecīgie patenti.

5.1.

Tehniski jaunatklājumi – unikāli izgudrojumi. Līdzās iepriekš aplūkotajai pētniecības iestāžu un rūpniecības nozaru sadarbībai pastāv vēl viena ļoti nozīmīga joma, kurā pētniecības iestādes nav jaunu zināšanu sniedzēji, izstrādājot novatoriskus sērijveida produktus (vai procesus), bet gan galvenokārt pasūtītāji un klienti. Runa ir par jauna veida pētniecības infrastruktūras, piemēram, paātrinātāju, starojuma avotu, ar zemi saistītu astronomisko ierīču vai kodolsintēzes iekārtu izveidi. Minētajā procesā rūpniecības nozares, bieži vien balstoties uz iepriekšējiem pasūtījumiem, izstrādā un izgatavo novatoriskas sastāvdaļas, kurām ir būtiska nozīme.

5.2.

Specializācija un risks. Šajā jauninājumiem labvēlīgajā jomā uzņēmējsabiedrībām ir nepieciešami paši spējīgākie un atbilstoši izglītoti speciālisti, kā arī, ņemot vērā neizdošanās iespējamību, uzņēmumiem ir jābūt gataviem uzņemties risku. Uzņēmumu peļņa šajā gadījumā bieži ir niecīga, jo īpaši tāpēc, ka gandrīz visi radītie produkti ir unikāli izgudrojumi un uzņēmējsabiedrības bieži vien nenovērtē nepieciešamos ieguldījumus; šādi izgudrojumi bieži nav iespējami bez būtiska izrāviena zinātības jomā.

5.3.

Tehnoloģiskā progresa virzītājspēks. Pētniecības pasūtījumu veikšana ievērojami paaugstina uzņēmumu prasmes augsto tehnoloģiju jomā, tādējādi ilgtermiņā uzlabojot to konkurētspēju citās jomās un kopumā veicinot tehnoloģisko attīstību. Tomēr, ja pirmajam pasūtījumam neseko jauni pasūtījumi, uzņēmumiem bieži vien ir grūti saglabāt savu spēju potenciālu attiecīgajā jomā, ieskaitot līdzstrādniekus un inženierus, jo īpaši tāpēc, ka uzņēmumiem ir izdevīgāk nodarbināt minētos līdzstrādniekus un inženierus sērijveida produktu izstrādē un ražošanā, kas ir daudz ienesīgāka.

5.4.

Noteikumu, kas attiecas uz pasūtījumu piešķiršanu un konkurenci, piemērošana. Piemērojot spēkā esošos noteikumus, kas attiecas uz pasūtījumu piešķiršanu un konkurenci, situācija var pasliktināties, jo minētie noteikumi paredz, ka uzņēmējsabiedrība, kas izpildījusi izstrādes pasūtījumu, nevar automātiski saņemt arī izgatavošanas pasūtījumu. Izgatavošanas pasūtījumu var iegūst uzņēmējsabiedrība ar mazāku pieredzi, jo tieši minētās pieredzes trūkuma dēļ tā par zemu novērtējusi grūtības, kas saistītas ar izgatavošanas pasūtījuma veikšanu, un tāpēc piedāvājumā noteikusi zemāku cenu. Minētās problēmas dēļ atsevišķas uzņēmējsabiedrības nolēmušas vairs nepiedalīties konkursos par pasūtījumu saņemšanu un/vai nepieņemt šādus pasūtījumus. Šo problēmu pilnībā neatrisina arī instruments “Publiskais iepirkums pirmskomercializācijas posmā” (23), jo minētajā gadījumā netiek ražoti sērijveida produkti.

5.5.

Problēmas un risinājumu meklēšana. Arī Komiteja nevar ieteikt vispiemērotāko minētās problēmas risinājumu. Komiteja tomēr norāda, ka radusies nopietna problēma, kas ne tikai sadārdzina liela apjoma projektus un palēnina to īstenošanu, bet arī nenodrošina to īstenošanā iegūto prasmju un pieredzes optimālu izmantošanu, un tādēļ bieži zūd vērtīgas prasmes. Komiteja tāpēc iesaka Komisijai izveidot augsta līmeņa ekspertu grupu (24), lai analizētu līdzšinējo pieredzi. Tas ļautu noskaidrot, vai pašlaik spēkā esošie noteikumi par valsts atbalstu, budžetu, konkurenci un pasūtījumu piešķiršanu, kā arī to piemērošana atbilst aprakstītajai īpašajai situācijai, un, ja tas tā nav, vai ir nepieciešami jauni rūpniecības politikas instrumenti.

5.6.

Starptautiskais kodoltermiskais eksperimentālais reaktors (ITER). Komitejai radies iespaids, ka Komisija labi apzinās minēto problēmu, piemēram, saistībā ar ITER projektu, un ka tāpēc ir sākti atbilstoši pasākumi, lai minētajā projektā iesaistītu rūpniecību. Ja iespējams, šādi jārīkojas arī, nosakot prasības, kas attiecas uz jaunu pētniecības infrastruktūras objektu izveidi (saraksts, ko izveidojis Eiropas stratēģiskais forums pētniecības infrastruktūrai (ESFRI)).

—

PTA pamatprogramma (INT/269, CESE 1484/2005, OV C 65/9, 17.03.2006.)

—

Nanozinātnes un nanotehnoloģijas (INT/277, CESE 582/2006, OV C 185/1, 08.08.2006.)

—

Pētniecības pasākumu piecu gadu vērtējums (1999–2003) (INT/286, CESE 729/2006, OV C 195/1, 18.08.2006.)

—

Īpašās programmas pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai (INT/292, CESE 583/2006, OV C 185/10, 08.08.2006.)

—

Pētniecība un jauninājumi (INT/294, CESE 950/2006, OV C 309/10, 16.12.2006.)

—

Uzņēmumu līdzdalība – Septītās pamatprogrammas pasākumos (2007–2013) (INT/309, CESE 956/2006, OV C 309/35, 16.12.2006.)

—

Uzņēmumu līdzdalība – Septītā pamatprogramma 2007.–2011. gadam (Euratom) (INT/314, CESE 957/2006, OV C 309/41, 16.12.2006.)

—

Ieguldījums zināšanās un inovācijā (Lisabonas stratēģija) (INT/325, CESE 983/2007, OV C 256/17, 27.10.2007.)

—

Eiropas potenciāls/pētniecība, izstrāde un jauninājumi (INT/326, CESE 1566/2006, OV C 325/16, 30.12.2006.)

—

Eiropas Tehnoloģiju institūts

(INT/335, CESE 410/2007, OV C 161/28, 13.07.2007.)

—

Zaļā grāmata “Eiropas pētniecības telpa: jaunas perspektīvas” (INT/358, CESE 1440/2007, OV C 44/1, 16.02.2008.)

—

Iniciatīva novatorisku zāļu jomā – kopuzņēmuma izveidošana (INT/363, CESE 1441/2007, OV C 44/11, 16.02.2008.)

—

Tehnoloģiju iniciatīva iegulto datorsistēmu jomā – kopuzņēmuma izveide (ARTEMIS) (INT/364, CESE 1442/2007, OV C 44/15, 16.02.2008.)

—

Kopuzņēmuma “Clean Sky” izveide (INT/369, CESE 1443/2007, OV C 44/19, 16.02.2008.)

—

Kopuzņēmuma “ENIAC” izveide (INT/370, CESE 1444/2007, OV C 44/22, 16.02.2008.)

—

Pētniecības un attīstības programmas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) (INT/379, CESE 977/2008, OV C 224/18, 30.08.2008.)

—

Pētniecība un jauninājumi Eiropas reģionu konkurētspējai (INT/383, CESE 751/2008, OV C 211/1, 19.08.2008.)

—

Kopuzņēmums ūdeņraža un kurināmā elementu jomā (INT/386, CESE 484/2008, OV C 204/19, 09.08.2008.)

—

Eiropas partnerība pētniekiem (INT/435, CESE 1908/2008, vēl nav publicēts Oficiālajā Vēstnesī)

—

Kopienas tiesiskais regulējums, ko piemēro Eiropas pētniecības infrastruktūrai (ERI) (INT/450, CESE 40/2009, vēl nav publicēts Oficiālajā Vēstnesī)

11.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 218/15

1.1.

EESK ir pārliecināta, ka ir svarīgi nodrošināt preču brīvās aprites principa pilnīgu īstenošanu. Minētais princips ir noteikts Līgumā, un to pilnveidoja ar 2008. gada jūlijā pieņemtu vienoto tiesisko regulējumu un vēlāk izstrādātiem nozares tiesību aktiem, lai vienā dalībvalstī likumīgi tirgotos ražojumus bez grūtībām varētu pārdot visā ES teritorijā, sniedzot garantiju drošības, veselības un vides aizsardzības ziņā visā izstrādājuma aprites ciklā, t.i., no tā projektēšanas līdz galīgai apglabāšanai.

1.2.

EESK atbalsta Komisijas iniciatīvu pārskatīt Būvizstrādājumu direktīvas 89/106/EEK (turpmāk – BID) noteikumus, lai to pielāgotu pašreizējām prasībām, atjauninātu tās saturu un noteiktu skaidru un viennozīmīgu Eiropas tiesisko regulējumu.

1.3.

EESK ir pārliecināta, ka jau pašā projektēšanas sākumā ekosistēmas kvalitāte jāņem vērā mājokļu un/vai ēku kompleksu tipoloģijas un morfoloģijas nosacījumu kopumā. Tas nozīmē taupīgi izmantot dabas resursus, uzlabot cilvēku dzīvesvietas apstākļus, palielināt atbildību par procedūrām, procesiem un metodēm, lai darba ņēmējiem un galapatērētājiem nodrošinātu kvalitāti un drošību.

1.4.

EESK uzskata, ka, atbalstot standartizācijas iestādes, iekļaujot noteikumos darba drošības, būvju izmantošanas un to nojaukšanas aspektus, jānostiprina Eiropas būvizstrādājumu standartizācijas sistēma.

1.5.

EESK uzskata, ka inovatīvu būvizstrādājumu ārkārtīgi lielās iespējas, ja runa ir par klimata pārmaiņu negatīvās ietekmes samazināšanu un dzīvesvietas kvalitāti, jāapzinās tehniķiem, celtniecības uzņēmumiem un lietotājiem, lai varētu sniegt konkrētu un efektīvu ieguldījumu vides aizsardzībā un energoefektivitātē.

1.6.

EESK atkārtoti uzsver, ka preču brīvai aprite ir jākļūst par spēcīgu Eiropas vienotā tirgus konkurētspējas un ekonomiskās un sociālās attīstības virzītājspēku un ka, nostiprinot un atjauninot noteikumus par nekaitīgu un drošu produktu tirdzniecību, būtu jāgarantē kvalitāte Eiropas iedzīvotājiem un nozares uzņēmumiem.

1.7.

EESK uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt saskaņotus Eiropas reglamentējošus noteikumus par būvizstrādājumu tirdzniecību un ražošanu Eiropas vienotā tirgū (EEZ).

1.8.

EESK lielu nozīmi piešķir vajadzībai atjaunot EK marķējuma ticamību un pilnvaroto iestāžu akreditācijas sistēmas kvalitāti. Ir lietderīgi izstrādāt tiesisku regulējumu, kas nodrošina vienotību, salīdzināmību un koordinēšanu decentralizētā sistēmā, tirgus uzraudzības efektivitāti un lietderīgumu, kā arī viennozīmīgas un vienkāršotas definīcijas un procedūras.

1.9.

EESK iesaka piešķirt atbilstošus finanšu resursus, kas ļautu atbalstīt Kopienas mācību un informatīvās programmas, kuras paredzētas visiem dalībniekiem (gan publiskiem, gan privātiem), jo sevišķi mācību speciālistu sagatavošanai, kā arī ļautu atbalstīt minēto programmu īstenošanas sekmēšanas un uzraudzības programmu.

1.10.

EESK uzskata, ka liela nozīme ir noteikumiem par procedūru vienkāršošanu, jo īpaši par MVU un mikrouzņēmumiem nodrošinātu vienkāršotu piekļuvi EK marķējuma sistēmai un SOLVIT  (1) izmantošanu valstu ražojuma informācijas punktos, lai tie varētu vieglāk risināt radušās problēmas.

1.11.

EESK uzskata, ka jaunos noteikumus un tehniskos pielikumus ir lietderīgi papildināt ar tehniskām vadlīnijām, ar ko izstrādā pamatprasības attiecībā uz pasākumiem, kuri saistīti ar videi nekaitīgu izejmateriālu un otrreizējo izejmateriālu izmantošanu, kā arī attiecībā uz inovatīviem izstrādājumiem.

1.12.

EESK piekrīt, ka Kopienas ātrās ziņošanas sistēma (RAPEX) jāizmanto būvizstrādājumu nozarē, un uzskata, ka ES Oficiālajā Vēstnesī, kā arī Eiropas tīmekļa vietnē par būvizstrādājumiem ir svarīgi publicēt informāciju par konstatētajiem pārkāpumiem un krāpšanu.

1.13.

Komiteja uzskata, ka regulas īstenošanas termiņi ir pārāk īsi, lai varētu nodrošināt tās pilnīgu un efektīvu piemērošanu, un ka tie ir rūpīgi jāizvērtē, ņemot vērā apmācības un informācijas vajadzības saistībā ar ierosināto izmaiņu ieviešanu.

1.14.

EESK aicina Komisiju reizi divos gados iesniegt Parlamentam, Padomei un EESK ziņojumu par regulas īstenošanu. Ziņojumā būtu jāiekļauj sadaļa par būvizstrādājumu atbilstību veselības un drošības prasībām, kā arī par minētajā jomā konstatētajiem pārkāpumiem un krāpšanu.

3.1.

Ierosinātās regulas mērķis ir nodrošināt precīzu un ticamu informāciju par būvizstrādājumu ekspluatācijas prasībām visā EEZ iekšējā tirgū,

4.1.

EESK atbalsta iniciatīvu, kas ļauj pielāgot Kopienas tiesību aktus šajā jomā, atjaunināt saturu un noteikt drošu, viennozīmīgu, skaidru, pārredzamu un līdzsvarotu Eiropas tiesisko regulējumu un noteikumus visiem publiskiem un privātiem uzņēmumiem, kuri darbojas Eiropas iekšējā tirgū. To iespējams panākt, izmantojot kopīgus tehniskos formulējumus, saskaņotas tehniskās specifikācijas (saskaņotie Eiropas standarti (hEN) un Eiropas novērtējuma dokumenti – END) un būves pamatprasības (BPP), pilnībā iekļaujot prasības par ilgtspējīgu attīstību, iedzīvotāju tiesībām uz veselību un dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī vienkāršojot MVU paredzētās procedūras.

4.2.

Komisija uzskata būvniecību par augsta līmeņa nozari Eiropas tirgū, kurā tomēr ir “reglamentējošu noteikumu koordinācijas trūkums ne tikai ES […] līmenī”. Minētais faktors un tas, ka “uzņēmējdarbības struktūra pārsvarā ir vietēja mēroga”, rada situāciju, ka “ilgtspējīgas būvniecības tirgus ir ārkārtīgi sadrumstalots un tam raksturīgs liels administratīvais slogs” (8).

4.3.

EESK uzskata, ka, pārskatot Būvizstrādājumu direktīvu (BID) un pārveidojot to par Būvizstrādājumu regulu (BIR), pirmām kārtām jāņem vērā šādi pamatkritēriji:

4.4.

EESK piekrīt, ka jāpilnveido pilnvaroto iestāžu akreditācijas sistēma un jānosaka stingrāki kritēriji šādu iestāžu izvirzīšanai, pārvaldīšanai un uzraudzībai saskaņā ar vispārējiem noteikumiem, kas noteikti Lēmumā Nr. 768/2008/EK un 2008. gada 9. jūlija Regulā (EK) Nr. 765/2008.

4.5.

Ņemot vērā pieaugošo globalizāciju, tirgus uzraudzības sistēmā jānodrošina kopīgs tiesiskais regulējums, lai tiesību aktus Kopienā piemērotu efektīvi un saskaņoti. Savukārt dalībvalstīm būtu jānodrošina atbilstoši resursi šo uzdevumu veikšanai. Katrā gadījumā būtu jānosaka, ka nepārprotams dalībvalstu pienākums ir noteikt iestādi, kura ir pieejama sabiedrībai un kurā var iesniegt sūdzības.

4.6.

EESK uzskata, ka dažādu iesaistīto pušu atbildībai jābūt skaidrai un atpazīstamai, lai pilnībā nodrošinātu izstrādājumu izsekojamību, sevišķi ja runa ir par būvmateriālu funkcionalitāti visā to aprites ciklā, par drošību un veselību, jo īpaši darba ņēmēju un galalietotāju drošību, kā arī par dzīvesvietas un ikdienas vides integrētu aizsardzību vispār.

4.7.

Jāatjauno uzticēšanās atbilstības zīmēm. Jāatjauno EK marķējuma nozīme, paredzot plašākas iespējas sodīt ar to saistītos pārkāpumus, kā arī nodrošinot EK marķējuma tiesisko aizsardzību. EESK uzsver, ka pāreja uz jauno EK marķējuma sistēmu radīs slogu uzņēmumiem un būs vajadzīgi ievērojami sākotnējie valsts iestāžu ieguldījumi standartizācijas un uzraudzības infrastruktūrās, sevišķi lai pilnvarotās iestādes sasniegtu izcilības līmeni.

4.8.

EESK uzskata, ka reizē ar Eiropas būvizstrādājumu standartizācijas sistēmas nostiprināšanu vairāk jāveicina starptautisko standartu izstrāde un piemērošana, lai atvieglotu piekļuvi tirgiem un starptautiskajai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka būvizstrādājumu tirgiem ir globāla dimensija.

4.9.

EESK iesaka noteikt atbilstošākus — salīdzinot ar ierosinātajiem — īstenošanas termiņus, jo pārejai no BID uz BIR jāveic plaši informēšanas pasākumi, un metožu, procedūru un pieejas maiņas dēļ ir vajadzīgs pielāgošanās periods.

4.10.

EESK uzskata, ka ir svarīgi paredzēt atbilstošus finanšu resursus, kas ļautu atbalstīt Kopienas mācību un informatīvās programmas, kā arī to īstenošanas sekmēšanas un uzraudzības programmas, kas paredzētas visiem dalībniekiem (gan publiskiem, gan privātiem).

4.11.

EESK iesaka jaunos noteikumus un tehniskos pielikumus papildināt ar tehniskām vadlīnijām par darbu pamatprasību izstrādi (basic works requirements), lai

—

vienu, kurā ir runa par komunikāciju, informēšanu un apmācību, kas ļautu attīstīt vispārēju ilgtspējīgas būvēšanas kultūru;

—

otra, kurā ir runa par energoefektivitāti, dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī veselību, higiēnu un drošību visā izstrādājuma aprites ciklā, sākot no tā projektēšanas līdz galīgai apglabāšanai. Šīs pamatprasības ir ietvertas I pielikumā, taču EESK uzskata, ka tām jābūt skaidri minētām regulas tekstā.

11.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 218/21

1.1.

EESK uzskata, ka nanozinātnes un nanomateriālu (N&N) atbildīga attīstīšana Eiropai ir iespēja risināt uzdevumus, kas saistīti ar ekonomikas un sociālo attīstību pasaulē.

1.2.

EESK uzsver, ka jāpaātrina nanotehnoloģiju rūpnieciskais un daudznozaru pielietojums, ņemot vērā:

1.3.

EESK atbalsta principus, kas nostiprināti rīcības kodeksā nanotehnoloģiju jomā, un uzskata, ka tie tāpat piemērojami, pārskatot Eiropas tiesisko un regulatīvo sistēmu, kas attiecas uz N&N.

1.4.

EESK pauž bažas par joprojām pārāk lēno progresu nanotehnoloģiju komerciālajā izmantošanā un pētniecībā par nanomateriālu toksisko ietekmi un to ietekmi uz vidi un veselību.

1.5.

EESK ir pārliecināta, ka sakarā ar nanotehnoloģiju sarežģītību, ātro attīstību un to transversālo zinātnisko raksturu ir vajadzīga daudzdisciplīnu pieeja regulatīvas, ētiskas un sociālas sistēmas ietvaros, sevišķi saistībā ar riskiem. Tas ir vajadzīgs, lai piedāvātu pieņemamus risku pārvaldības risinājumus, pamatojoties uz drošiem, pilnīgiem un atbildīgiem datiem.

1.6.

Optimālā pārvaldības sistēmā jāievēro līdzsvars starp nanomateriālu atbildīgas attīstīšanas daudzajiem aspektiem. Tādēļ EESK iesaka Eiropas nanotehnoloģiju novērošanas centru pārveidot par pastāvīgu struktūru, lai tas varētu veikt analīzi, pamatojoties uz drošiem zinātniskiem un ekonomiskiem datiem, un sadarbībā ar citām ieinteresētām Eiropas aģentūrām izpētīt ietekmi uz sabiedrību un iespējamo apdraudējumu videi, veselībai un drošībai.

1.7.

EESK uzskata, ka ir vajadzīgs integrēts tiesiskais pamats, kā arī pārvaldības sistēma, kuras mērķis ir dot skaidras un uzticamas atbildes uz jaunām vajadzībām, kas rodas jo sevišķi jautājumos par kopējām klasifikācijas metodēm, metroloģiju un pārbaudēm, esošo un jauno protokolu apstiprināšanu, kā arī pirmsnormatīvos un normatīvos pētījumus.

1.8.

EESK uzskata, ka ir vajadzīga izlēmīga rīcība izglītības un starpdisciplināras apmācības jautājumos un ka tikpat svarīgi ir veikt attiecīgu risku novērtēšanu un tos novērst, izmantojot atbilstīgas infrastruktūras.

1.9.

EESK uzskata, ka ir svarīgi izstrādāt Eiropas līmeņa salīdzinošās novērtēšanas sistēmu iniciatīvām, ko risku novērtēšanas un novēršanas jomā izstrādā Eiropā, ASV, Japānā un jaunajās tirgus ekonomikas valstīs.

1.10.

EESK uzskata, ka jāatbalsta tehniskā un regulatīvā standartizācija, ko veic Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN), Eiropas Elektroniskās standartizācijas komiteja (CENELEC) un Eiropas Telekomunikāciju standartu institūts (ETSI), tostarp izmantojot skaidras un pārredzamas Komisijas pilnvaras, lai šī darba rezultātus izmantotu starptautiskā līmenī ISO/TC 229 ietvaros un tādējādi atvieglotu drošu vispasaules tirdzniecību ar nanotehnoloģijām, nanoproduktiem un sarežģītākām sistēmām, kas ietver N&N.

1.11.

EESK iesaka pastiprināt strukturēto dialogu ar pilsonisko sabiedrību un to veidot uz drošiem un pārredzamiem pamatiem, lai ES starptautiskajā līmenī varētu paust vienprātīgu viedokli šajā jomā, kas ir svarīga tās nākotnei.

1.12.

EESK lūdz, lai 2009. gada ziņojumā par rīcības plānu viena nodaļa būtu īpaši veltīta:

2.1.

Pēdējos gados Komisija ir kļuvusi par vislielāko iestādi, kas sniedz publisko finansējumu N&N jomā. Sestās pamatprogrammas ietvaros tā pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu (PTAD) pasākumiem piešķīrusi 1,4 miljardus euro, bet Septītās pamatprogrammas 2007.–2013. gadam pirmajā gadā — gandrīz 600 miljonus euro. No tiem 28 miljoni euro tika piešķirti pētījumiem par N&N drošību, un tas nozīmē, ka kopējā minētajai jomai atvēlētā summa ir aptuveni 80 miljoni euro  (1).

2.2.

Ir izveidotas dažādas Eiropas tehnoloģiju platformas, kas paredzētas tādiem nanotehnoloģiju lietojumiem kā, piemēram, nanoelektronika (ENIAC), nanomedicīna un ilgtspējīga ķīmija.

2.3.

Pasaules līmenī laika posmā no 2004. līdz 2006. gadam kopējais publiskais un privātais finansējums N&N sasniedzis 24 miljardus euro. Eiropas finansējums veido vairāk nekā ceturto daļu no minētā kopējā finansējuma, bet tieši EK finansējums ir 5–6% (2).

2.4.

Septītās pamatprogrammas PTAD pasākumiem (2007–2013) (3) noteikumos par N&N ir iekļauta to ētikas pamatprincipu ievērošana saskaņā ar Pamattiesību hartu.

2.5.

Ziņojumā par Trešo starptautisko dialogu par nanotehnoloģiju atbildīgu pētniecību un izstrādi tika uzsvērtas starptautiskās saistības šādās jomās:

2.6.

Dažādu organizāciju iesaistīšanās starptautiskajā līmenī konkrēti noris, cita starpā, ar šādu iniciatīvu starpniecību:

2.7.

Lielbritānijas Royal Society“Ziņojumā par nanozinātni un nanotehnoloģijām: iespējas un neskaidrības” (4) teikts: “Līdz brīdim, kad vairāk zināsim par nanodaļiņu un nanocauruļu ietekmi uz vidi, iesakām iespēju robežas izvairīties no ražotu nanodaļiņu un nanocauruļu izlaišanas vidē.”

2.8.

Pašattīrošie segumi, kas ierobežo mazgāšanas līdzekļu izmantošanu, vielas, kuras atbrīvo no piesārņojuma un attīra gaisu no slāpekļa oksīda, jaunās paaudzes saules baterijas, siltumu izolējošie materiāli, CO2 atdalīšanas sistēmas, gaisa un ūdens nanofiltri, kā arī plašs pielietojums medicīniskajā diagnostikā un dažās neinvazīvajās terapijās — nanomateriāli jau ir daudzos plaša patēriņa priekšmetos. (5)

2.9.

Problēma rodas arī sakarā ar vajadzību pielāgot protokolus, kas paredzēti, lai novērtētu īstermiņa un ilgtermiņa nanomateriālu toksicitātes riskus un to uzkrāšanos organiskajos audos un cilvēkā, kā arī to pastāvēšanu kopā ar citām vielām, kas atrodas ekosistēmā.

2.10.

Kompleksā vidē risku novērtējumu standarti un pārbaudes var atšķirties atkarībā no tā, vai tiek izmantots “in vitro” vai “in situ” novērtējums. Pētījumos šajā jomā (6) jāiet tālāk par tradicionālajiem aizsardzības līdzekļiem, piemēram, filtriem, elpošanas maskām, aizsargapģērbiem, cimdiem, t.i., priekšmetiem, kas ir pārbaudīti ar 10–50 nanometriem garām grafīta nanodaļiņām.

2.11.

Kā norāda Komisija un kā vairākkārt uzsvērusi EESK “integrēta, droša un atbildīga pieeja ir kļuvusi par ES nanotehnoloģiju politikas stūrakmeni”. Nanotehnoloģiju piemērošanas joma ir tik daudzpusīga un sazarota, saistīta gan ar atomfiziku un plazmas tehnoloģiju, gan ar nanomehāniku un pat ar tekstilmateriālu apdari, ka tās patiešām ir labi jāpārzina, lai izprastu un izmantotu to kopējās iezīmes un savstarpējo saistību.

2.12.

Tā kā nanoprocesi notiek ārkārtīgi mazās dimensijās (10-9) un nezinātājiem tās ir grūti iztēloties, jau no paša sākuma ir jāveido konstruktīvs dialogs ar patērētājiem par minēto jautājumu, lai paredzētu un novērstu iespējamos riskus, kā arī kliedētu nepamatotas aizdomas.

2.13.

EESK jau ir uzsvērusi ne vien prasību pēc “paātrināta industriālā un daudznozaru pielietojuma un sociāli ekonomiskās, tiesiski normatīvās, kā arī fiskālās un finansiālās politikas vides izveidošanas, papildinot to ar uzņēmumu dibināšanu un jaunām profesionālajām ievirzēm”, bet arī “ētisko pamatprincipu ievērošanu, vides, kā arī veselības un drošības aizsardzības garantēšanu visa zinātnisko pielietojumu dzīvescikla laikā” (7).

2.14.

Nesen pieņemtā atzinumā (8) EESK vēlreiz uzsvēra vajadzību pēc “jūtama un pārredzama dialoga ar pilsonisko sabiedrību, kas pamatojas uz riska objektīvu novērtējumu un ar N&N saistīto iespēju apzināšanos”, kā arī vajadzību pēc “nemitīgas modrības, lai saglabātu ētikas un vides pamatprincipus, kā arī aizsargātu darba ņēmēju un patērētāju veselību un drošību”.

2.15.

Komisija 2008. gadā pieņēma ieteikumus (9), kas skar atbildīgu pētniecību N&N jomā, ierosinot rīcības kodeksu, ko veido šādi septiņi principi:

—   izpratne: N&N pētniecības pasākumiem jābūt saprotamiem sabiedrībai. Tos jāveic, ievērojot pamattiesības, un iedzīvotāju un sabiedrības labklājības interesēs;

—   ilgtspēja: veicot N&N pētniecības pasākumus, jāievēro ētikas un ilgtspējīgas attīstības principi; tie nedrīkst kaitēt videi, sevišķi cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem;

—   piesardzība: piesardzības principa ievērošana (10), lai izvairītos no iespējamās negatīvās ietekmes uz veselību un vidi;

—   iekļautība: pārredzamība, tiesību piekļūt informācijai ievērošana, atvērtība visām ieinteresētajām pusēm;

—   izcilība: atbilstība vislabākajiem zinātniskajiem standartiem, tostarp standartiem, kas ir pētniecības integritātes pamatā, un standartiem, kuri attiecas uz labu laboratorijas praksi; (11)

—   inovācija: īstenojot N&N pētniecības pasākumu pārvaldību, maksimāli jāsekmē radošums, elastīgums un spēja plānot jauninājumus un izaugsmi;

—   atbildība: pētniekiem un pētniecības organizācijām jābūt atbildīgiem par iespējamo tūlītējo un nākotnes ietekmi uz sociālo jomu, vidi un cilvēku veselību.

Ieteikumos ir paredzēts ikgadējs dalībvalstu ziņojums par kodeksa piemērošanas rezultātiem un paraugpraksi, kas izmantota, lai sasniegtu šos rezultātus.

2.16.

EESK atbalsta principus, kas nostiprināti rīcības kodeksā nanotehnoloģiju jomā, un uzskata, ka tie piemērojami, arī pārskatot Eiropas tiesisko un regulatīvo sistēmu, kas attiecas uz N&N.

2.17.

EESK pauž bažas par joprojām pārāk lēno progresu nanotehnoloģiju komerciālajā izmantošanā un pētniecībā par nanomateriālu toksisko ietekmi un to ietekmi uz vidi un veselību.

2.18.

Pat ja pagaidām iedarbības uz darba ņēmējiem un iedzīvotājiem riska līmenis šķiet ierobežots, EESK uzskata, ka ir jāpastiprina instrumenti dialogam ar zinātnes un rūpniecības pārstāvjiem, lai minētie aspekti, tāpat kā cilvēkresursu un finanšu resursu aspekti tiktu iekļauti visos pētījumos un nanomateriālu lietojumos no paša to projektēšanas sākuma.

2.19.

EESK uzsver, ka iesaistīto disciplīnu un nozaru daudzveidībai atbilst ievērojams daudzums Kopienas tiesisko un normatīvo instrumentu (vairāk nekā 90). Kopienas tiesību aktu pārredzamību un saprotamību iedzīvotājiem/patērētājiem var negatīvi ietekmēt to sarežģītība.

2.20.

Tiesību aktus var padarīt vieglāk saprotamus MVU, patērētājiem un visai sabiedrībai, tos cenšoties skaidrot vienkāršā valodā, izveidojot īpašu šim jautājumam veltītu tīmekļa vietni, attīstot līdzdalības demokrātiju un iesaistot pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kā arī izplatot paraugpraksi.

2.21.

Optimālai pārvaldības sistēmai jāspēj uzturēt līdzsvaru starp nanomateriālu atbildīgas attīstīšanas daudzajiem aspektiem. EESK iesaka izveidot pastāvīgu atsauces struktūru, īpaši pamatojoties uz Nanotehnoloģiju novērošanas centru, kas sāka darboties 2008. gadā kā ES finansēts projekts (12). Tā mērķis ir sniegt drošu, pilnīgu un atbildīgu analīzi, pamatojoties uz zinātniskiem un ekonomiskiem datiem, kā arī izskatīt ētikas jautājumus, paredzēt iespējamos riskus videi, veselībai un drošībai un izstrādāt jaunus standartus.

2.22.

EESK ir pārliecināta, ka sakarā ar nanotehnoloģiju sarežģītību, ātro attīstību un to transversālo zinātnisko raksturu ir vajadzīga daudzdisciplīnu pieeja regulatīvas, ētiskas un sociālas sistēmas ietvaros. Tas ir vajadzīgs, lai piedāvātu pieņemamus risku pārvaldības risinājumus, pamatojoties uz drošu, pilnīgu un atbildīgu analīzi un precīzi, izsmeļoši organizējot, dokumentējot un darot zināmu informāciju par izstrādātajiem nanomateriāliem.

3.1.

Komisija uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš šādiem jautājumiem:

4.1.

EESK uzskata, ka atbildīga pētniecība N&N un nanomateriālu jomā sekmē Eiropas ekonomisko un sociālo attīstību sarežģītos apstākļos visā pasaulē, kur dominējoša nozīme ir konkurētspējai. Jau no paša sākuma šajā procesā jāpiemēro daudznozaru pieeja, nodrošinot pastāvīgu dialogu ar pilsonisko sabiedrību, jo tas ir priekšnoteikums, lai sabiedrība šo procesu pieņemtu.

4.2.

Lai gan EESK atzinīgi vērtē Komisijas veikto analīzi par daudzajiem esošajiem Kopienas pasākumiem, tā tomēr uzskata, ka šī analīze saskaņoti jāturpina, izveidojot, pārredzamu un lietotājdraudzīgu pamatu, kas nepieciešams, lai īstenotu strukturētu dialogu ar pilsonisko sabiedrību. EESK vairākkārt ir uzsvērusi šā dialoga nepieciešamību. (13)

4.3.

EESK uzskata, ka nanotehnoloģiju jomā jāizstrādā risku novērtēšanas perspektīva, kā arī integrēts tiesiskais pamatregulējums un starptautiskā līmenī saskaņota pārvaldības sistēma, lai sniegtu skaidras, drošas, pilnīgas atbildes un varētu izpētīt attiecīgos ētikas jautājumus, iespējamos vides, veselības un iedzīvotāju drošības apdraudējumus, kā arī attīstības tendences.

4.4.

Līdz ar to EESK aicina turpināt attīstīt Kopienas iniciatīvu, lai:

4.5.

Visbeidzot EESK aicina 2009. gada ziņojumā, kas paredzēts rīcības plānā 2005.–2009. gadam, vienu nodaļu veltīt integrētas regulatīvās sistēmas attīstībai risku novērtēšanas un novēršanas jomā, pārbaudes protokolu efektivitātei un progresam šajā jautājumā, kā arī jaunajām rīcības prioritātēm.

11.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 218/27

1.1.

EESK vairākkārt ir aicinājusi vienkāršot Kopienas acquis, jo laika gaitā grozīto noteikumu pārklāšanās ir radījusi grūtības tos piemērot, turklāt daudzos gadījumos pārmērīgais birokrātijas slogs kavē regulējošo iestāžu labu darbību.

1.2.

EESK tomēr vienmēr ir uzsvērusi, ka vienkāršošanas procesam nav jāizraisa noteikumu atcelšana un juridiskās noteiktības mazināšanās, kura jānodrošina Eiropas līmenī.

1.3.

Iekšējā tirgus tiesiskais regulējums un Eiropas ekonomikas un sociālās jomas dalībnieku attiecības ir ļāvušas saskaņot dažādus tiesību aktus un darījušas iespējamu kapitāla un personu brīvu apriti, neietekmējot iesaistīto pušu tiesības un pienākumus.

1.4.

Minēta iemesla dēļ un ņemot vērā sekas, kuras izraisījis regulējuma un pārskatāmības trūkums dažās svarīgās iekšējā tirgus iestādēs, EESK uzskata, ka Komisijai būtu jāizvērtē, vai ierosinātajiem vienkāršošanas grozījumiem būs tikai pozitīva ietekme un tie samazinās ekonomiskās izmaksas vai, gluži pretēji, tie ietekmēs apvienošanās un sadalīšanas rezultātā radušos veidojumu juridisko drošību.

1.5.

EESK tādēļ uzskata, ka būtu skaidri jānošķir tiesību akti, kuri attiecas uz Eiropas MVU, kas ir visizplatītākā uzņēmējdarbības forma Eiropas iekšējā tirgū, no tiesību aktiem, kurus piemēro lieliem uzņēmumiem, jo īpaši tiem, kas gūst finansējumu akciju tirgū. Tādēļ prasību pēc vienprātības, kas nepieciešama daudziem ierosinātajiem noteikumiem, var attiecināt uz mazām un vidējām kapitālsabiedrībām, jo pretējā gadījumā minētais noteikums būtu neefektīvs.

1.6.

Kamēr nošķiršana nav īstenota, būtu jāievēro noteikumi, kas sniedz juridiskās garantijas ne tikai akcionāriem, bet arī kreditoriem un darba ņēmējiem, un jārod risinājumi atbalsta sniegšanai MVU, lai mazinātu tiem administratīvo slogu spēkā esošo tiesību aktu piemērošanā.

2.1.

Viena no Komisijas prioritātēm saistībā ar iekšējo tirgu bija uzsākt Kopienas tiesību aktu vienkāršošanas procesu, jo īpaši attiecībā uz administratīvo slogu Eiropas uzņēmumiem; vairākums no tiem ir MVU, taču daudzi noteikumi direktīvās par sabiedrībām attiecas uz lielām kapitālsabiedrībām, kas piesaista fondus akciju tirgū.

2.2.

Eiropadomes 2007. gada pavasara sanāksmē (1) ir apstiprināta rīcības programma, lai vienkāršotu tiesību aktus un samazinātu administratīvo slogu, kas nevajadzīgi apgrūtina uzņēmumu saimniecisko darbību. Minētajā programmā tika izvirzīts mērķis līdz 2012. gadam samazināt administratīvo slogu par 25 %.

2.3.

Jau ir īstenoti vienkāršošanas priekšlikumi uzņēmumu tiesību divās jomās: materiālo tiesību jomā ar pirmo Direktīvu par akciju sabiedrību veidošanu (2) un otro Direktīvu par akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla mainīšanu (3), un procesuālo tiesību jomā (4), jo īpaši attiecībā uz grāmatvedības standartiem un prasībām biržu sarakstos iekļautajām sabiedrībām sniegt ziņojumus.

2.4.

Divas no direktīvām, kuras tagad ierosina grozīt, t.i., Trešo direktīvu par akciju sabiedrību apvienošanos un Sesto direktīvu par akciju sabiedrību sadalīšanu (5), jau iepriekš bija ierosināts vienkāršot ļoti svarīgā jautājumā, proti, par neatkarīgu ekspertu iesaistīšanu apvienošanās un sadalīšanas darījumos. EESK ir paudusi par to kritisku viedokli (6), jo uzskatīja, ka objektīvu un ārēju kritēriju trūkums varētu kaitēt trešo pušu, kreditoru un darba devēju interesēm.

3.1.

Direktīvas priekšlikums, par kuru izstrādāts šis atzinums, attiecas uz trim direktīvām: Trešo direktīvu par akciju sabiedrību apvienošanos, Sesto direktīvu par akciju sabiedrību sadalīšanu un Direktīvu par kapitālsabiedrību pārrobežu apvienošanos, kas ir visnesenāk pieņemtā direktīva (7). Ar to netieši groza arī Otro direktīvu (8), jo tas, ka noteikumos par apvienošanos un sadalīšanu ir paredzēts atbrīvojums no pienākuma iesniegt eksperta ziņojumu par ieguldījumiem natūrā, ietekmē minētajā direktīvā paredzētos kapitāla mainīšanas noteikumus.

3.2.

Minētajās trijās direktīvās ierosināto vienkāršošanas pasākumu kopums attiecas uz šādām jomām:

3.3.

Gan Trešajā, gan Sestajā direktīvā ir noteikta prasība iesniegt trīs ziņojumus: vadības ziņojumu par apvienošanās un sadalīšanas juridisko un ekonomisko pamatu; neatkarīga eksperta ziņojumu un grāmatvedības pārskatu, ja gada pārskats ir sagatavots vairāk nekā pirms sešiem mēnešiem. Visi minētie ziņojumi jāapstiprina to akciju sabiedrību pilnsapulcēm, kas iesaistītas apvienošanās vai sadalīšanas procesā.

3.4.

Priekšlikumā ir paredzēts atkāpties no minētajām prasībām, ja visi akcionāri vienprātīgi atbalsta atbrīvojumu no rakstiska vadības ziņojuma iesniegšanas, un attiecībā uz grāmatvedības pārskatu tiks piemērota Direktīva par atklātības prasībām (9), ja sabiedrībām ir vērtspapīri, kurus atļauts tirgot.

3.5.

Otrās direktīvas par kapitāla mainīšanu grozījumos ir ierosināts atļaut sabiedrībām neiesniegt eksperta ziņojumu par ieguldījumiem natūrā.

3.6.

Svarīgs ierosinājums ir atļaut akciju sabiedrībām izmantot jaunās tehnoloģijas, jo īpaši internetu, lai publicētu informāciju par apvienošanos un sadalīšanu.

3.7.

Lai nodrošinātu kreditoru aizsardzību, ir ieviestas izmaiņas kreditoru tiesībās iebilst pret apvienošanos vai sadalīšanu līdz tam laikam, kamēr ir nodrošināta kredītu apmaksa, t.i., šīs tiesības ir svītrotas; taču pārrobežu apvienošanās gadījumos jāiesniedz eksperta ziņojums par ieguldījumiem natūrā, lai noteiktu pretnostatāmas vērtības, ko varētu izmantot tiesvedībā dažādās dalībvalstīs, kurās atrodas attiecīgās sabiedrības.

4.1.

EESK atzinīgi vērtē Kopienas tiesību aktu kopumā, un jo īpaši noteikumu par akciju sabiedrībām, vienkāršošanu, galvenokārt ņemot vērā administratīvo slogu Eiropas uzņēmumiem, īpaši MVU kā ES ekonomiskās struktūras nozīmīgai daļai. Tomēr EESK ir jau norādījusi, ka vienkāršošanas process nekādā gadījumā nedrīkst izraisīt juridisko nenoteiktību iekšējā tirgus dalībniekiem.

4.2.

Mēs saprotam Komisijas vēlmi nodrošināt akcionāru kā uzņēmumu īpašnieku aizsardzību, taču nedrīkst aizmirst citas ieinteresētās personas, kuras ir iesaistītas juridiskajos darījumos un kuru likumīgās tiesības varētu tikt aizskartas. Tādēļ EESK apstiprina un atbalsta EP nostāju (10), ka ir jāņem vērā visu ieinteresēto pušu (investoru, īpašnieku, kreditoru, darba ņēmēju) intereses. Šādu viedokli EESK ir paudusi agrāk (11) un tagad to apstiprina, lai arī turpmāk nodrošinātu pārredzamību un Eiropas iekšējā tirgus ekonomisko un sociālo dalībnieku uzticēšanos.

4.3.

Par ierosināto vienkāršošanu attiecībā uz prasību iesniegt ziņojumus par akciju sabiedrību apvienošanos un sadalīšanu, kas ļauj akcionāriem un kreditoriem paredzētos dokumentus publicēt nevis reģistrā, bet gan tīmekļa vietnē (tostarp arī pārrobežu apvienošanās gadījumā), būtu jāizsaka dažas kritiskas piezīmes. Pirmkārt, nevar uzskatīt, ka ar minēto grozījumu ir nodrošinātas akcionāru un kreditoru tiesības, jo ir zaudēta reģistra nodrošinātā publicitāte, un, otrkārt, ir zaudēta iespēja izmantot minēto informāciju kā pietiekamu pierādījumu jebkurā procesā. EESK tādēļ uzskata, ka par prioritāti jāizvirza šāda veida darījumu pārredzamība un nevis izmaksu ietaupījums un ka ir pēc iespējas jāsaglabā minētais princips.

4.4.

Turpretī EESK atbalsta priekšlikumu, ka biržu sarakstos iekļautajām sabiedrībām (12) nav divreiz jāiesniedz grāmatvedības pārskats, jo tas ir izstrādāts saskaņā ar paredzētajiem noteikumiem un biržas iestāžu uzraudzībā. Šķiet, ka minēto noteikumu piemērošana arī citām biržu sarakstos neiekļautajām sabiedrībām, ja visi sabiedrības akcionāri to atbalsta, izkropļo noteikumu jēgu; ja ir pieejami sabiedrības pārskati un tie atbilst tiesību aktiem, nav nepieciešams šo informāciju sniegt atkārtoti, taču minētais apsvērums nav attiecināms uz Trešās direktīvas 9.ii) b) pantu, kurā ir paredzēts, ka ziņojums nav jāizstrādā, ja akcionāri pieņem vienprātīgu lēmumu.

4.5.

EESK pauž bažas par ierosinātajiem Otrās direktīvas 77/91/EEK grozījumiem, kas papildina jau iepriekš izdarītos grozījumus. Ierosināts nepiemērot 10. pantu par ieguldījumiem natūrā un neiesniegt neatkarīga eksperta novērtējumu apvienošanās vai sadalīšanas gadījumā un piemērot īpašus noteikumus ekspertu ziņojumiem. EESK uzskata, ka ziņojumā ir noteikta katra akcionāra kapitāla daļa, un kapitāls skaitļos izsaka katras sabiedrības atbildību pret trešām pusēm. EESK vēlas uzsvērt savu nostāju attiecībā uz pārskatāmību, jo īpaši attiecībā uz garantijām, kas jāsaņem visām ieinteresētajām un iesaistītajām pusēm. Komiteja uzskata, ka “objektīva” ziņojuma trūkums par vismaz tiem sabiedrības līdzekļiem, kas atspoguļoti sabiedrības pamatkapitāla nominālvērtībā, nav uzskatāms par veiksmīgu izejas punktu.

4.6.

Visbeidzot, kreditoru iespēja iebilst pret apvienošanos vai sadalīšanu līdz tam brīdim, kamēr saņems maksājuma garantiju (ja viņiem ir pierādījumi par darījumā iesaistīto sabiedrību neatmaksātiem prasījumiem), ir bijis viens no veidiem, kā saglabāt uzticēšanos šādiem komerciāliem darījumiem un nodrošināt to veiksmīgu norisi. Pagaidām kreditoru aizsardzība ir mazināta, paredzot nosacījumu, ka kreditoriem būs jāprasa “administratīvā vai tiesu iestādē” atbilstīgas garantijas un “pārliecinoši” jāpierāda, ka ir apdraudētas viņu tiesības un ka sabiedrība nav sniegusi atbilstīgas garantijas (Direktīvas 82/891/EEK 12. panta 2. punkts). Ņemot vērā izmaiņas attiecībā uz pierādīšanas pienākumu, būtu jāizvērtē minētā grozījuma lietderīgums, jo tas sarežģīs komerciālu darījumu veikšanu un varētu izraisīt tādu darījumu skaita palielināšanos, kuru veikšanai vajadzīgas juridiski saistošas garantijas.

11.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 218/30

1.1.

Līdz ar elektroniskas datu apstrādes pakāpenisku piemērošanu finanšu pakalpojumiem varētu secināt, ka mums jau ir elektroniskā nauda. ATM iekārtās, tirdzniecības termināļos un citāda veida maksāšanas ierīcēs nolasa un elektroniski apstrādā čekus un nolasa debetkartes un kredītkartes. Visi minētie lietojumi balstās uz bankas kontā pieejamo kredītu, ko var ierobežot noguldījumi vai noteikt banka (piem., kredītkartēm). Banka vienmēr ir veikusi pārbaudi, lai noteikta klienta kredītspēju un labticīgumu, un attiecīgi ir izsniegusi čeku grāmatiņas, debetkartes un kredītkartes. Elektroniskās kredītsistēmas pieejamība ir atkarīga no kredītspējas. Daudzas iedzīvotāju grupas — tie, kam nav darījumu konta vai kuriem ir zema kredītspēja — nav tiesīgas izmantot elektronisko kredītsistēmu.

1.2.

Elektroniskā nauda (e-nauda) ir pavisam kas cits. Tā nav atkarīga no kredīta, bet ir jāveic priekšapmaksa. Priekšapmaksu tad konvertē elektroniskā aizstājējā skaidrajai naudai, kas glabājas elektroniskajos informācijas nesējos, kurus pārvalda e-naudas emitents. Elektroniskais informācijas nesējs, kurā glabājas priekšapmaksa, var būt gan portatīvs (parasti priekšapmaksas kartes veidā), gan caur internetu tiešsaistē pieejams reģistrs. E-nauda dod iespēju veikt bezskaidras naudas maksājumus mazākos (parasti) apmēros daudzveidīga vidē, piemēram, tirdzniecības vietās vai tiešsaistē, izmantojot mobili tālruni vai internetu. E-nauda nav tieši saistīta ar kredītspēju. Vienīgais nosacījums ir spēja veikt priekšapmaksu.

1.3.

E-nauda nekad nespēs apmierināt visas tās vajadzības, ko spēj nauda. Tā neaizstās zem gultas glabātu kasti ar 500 EUR banknotēm, bet tai vajadzētu veikt tos darījumus, kādēļ mēs nēsājam līdz banknotes un monētas. Diemžēl e-naudas ieviešana līdz šim ir noritējusi ļoti lēni. Sekmīgās iniciatīvas ir saistītas ar informācijas sabiedrības sasniegumiem. E-naudai būtu jāattīstās paralēli informācijas sabiedrībai. Tai vajadzētu būt informācijas sabiedrības naudai. Tās pieņemšana būs atkarīga no iniciatīvām uzņēmējdarbībā un no tehniskajiem jauninājumiem informācijas sabiedrībā. Šīs direktīvas mērķis ir likvidēt šķēršļus izgudrojumiem un inovācijai. EESK atbalsta minēto mērķi.

1.4.

Pagājušā gadsimta 90. gadu beigās Komisija konstatēja, ka elektroniskās naudas emitenti ir saistīti ar kredītiestādēm, un meklēja iespējas paplašināt to uzņēmumu loku, kas sniedz minētos pakalpojumus. Tirgus attīstīšanas nolūkā Komisija ieviesa direktīvu par elektronisko naudu (2000/46/EK) (EMD), lai atvieglotu e-naudas tirgus pieejamību iestādēm, kas nav kredītiestādes.

1.5.

EMD mērķis bija izveidot reglamentējošu režīmu, kas atbilst ar jaunajām e-naudas iestādēm saistītā riska pakāpei un kas veicinātu tehnoloģijas attīstību un inovāciju. Rezultāti nav bijušo īpaši sekmīgi. E-nauda joprojām ir tālu no tā, lai sniegtu visu iespējamo labumu, kāds bija paredzēts, un to vēl neuzskata par skaidras naudas ticamu alternatīvu.

1.6.

Tāpēc Komisija ir uzsākusi visaptveroši pārskatīt norises saistībā ar e-naudu. Komisija ir secinājusi, ka EMD daži noteikumi ir kavējuši elektroniskās naudas tirgus attīstību, traucējot tehnoloģiskajām inovācijām. Apspriežu un izvērtēšanas gaitā tika noteiktas divas galvenās problēmas. Pirmā problēma ir saistīta ar e-naudas neskaidro definīciju un EMD darbības jomu. Otrā problēma attiecas uz tiesisko regulējumu, ar ko paredz uzraudzības režīmu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas noteikumu piemērošanu e-naudas pakalpojumiem. Secinājums bija tāds, ka jāgroza gandrīz visi EMD izklāstītie noteikumi, tādēļ tika pieņemts lēmums aizstāt spēkā esošo direktīvu ar jaunu direktīvu, kuras projekts (COM(2008) 627 galīgā redakcija) ir šā atzinuma temats.

1.7.

Minētās direktīvas mērķis ir sekmēt jaunu, inovatīvu un drošu elektroniskās naudas pakalpojumu izstrādi, nodrošināt tirgus pieejamību jauniem dalībniekiem un veicināt visu tirgus dalībnieku reālu un efektīvu konkurenci. EESK uzskata, ka minētā iniciatīva ir savlaicīga, tāpēc ka kopš pēdējās desmitgades beigām ievērojami ir pieaugusi patērētāju iesaistīšanās informācijas sabiedrībā un šobrīd ir slēpts un neapmierināts pieprasījums pēc patērētāju interesēm atbilstoša aprīkojuma e-naudas jomā. Direktīvā izklāstītie pasākumi ir paredzēti, lai likvidētu šķēršļus uzņēmējdarbības iniciatīvām, kas var apmierināt minēto pieprasījumu.

1.8.

Jauna reglamentējoša režīma ieviešana finanšu sektorā ir potenciāla problēma, ņemot vērā krīzi banku sistēmā un vispārējo satraukumu par banku reglamentēšanas neefektivitāti. Neraugoties uz minētajām problēmām, EESK ir gandarīta, ka ierosinātais režīms ir atbilstošs un samērīgs. Jaunie noteikumi neattiecas uz bankām, kas bija par kredītu krīzi atbildīgās iestādes; prasība par sākotnējā kapitāla samazināšanu tikai samazina šķēršļus iekļuvei tirgū; e-naudas iestādes kapitāla rezerves būs proporcionālas banku rezervēm; līdzekļi pakalpojumu izmantotāju prasībām būs īpaši nodrošināti ar ierobežota apmēra ieguldījumiem; paredzētās naudas summas ir minimālas. Lai e-iestādes kļūtu par reālu spēku maksājumu tirgū, atsevišķi direktīvas noteikumi ir jāgroza atbilstoši gūtajai pieredzei.

1.9.

EESK izsaka bažas par patērētāju tiesību aizsardzību un mudina Komisiju grozīt minēto direktīvu attiecībā uz skaidras naudas ieguldījumu ierobežojumiem, saņemto summu tūlītēju konvertēšanu e-naudā, skaidras naudas plūsmas nodrošināšanu hibrīdās iestādēs un nodevas par e-naudas līgumu priekšlaicīgu izbeigšanu atcelšanu.

1.10.

Nauda ir anonīma. Vienkārši darījumi ar skaidru naudu neatklāj maksātāja personību. E-naudas sistēmas var būt anonīmas un identificējamas. Lielākā uzkrājamā summa EUR 500 apmērā padarītu e-naudu pievilcīgāku potenciālajiem lietotājiem, jo īpaši tiem, kam nav darījumu konta vai kuriem ir zema kredītspēja. Lai gan šādai summai nevajadzētu radīt nesamērīgu risku attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu salīdzinājumā ar risku, kāds ir iespējams ar lielām skaidras naudas summām, pret ierosināto limitu tomēr ir daži iebildumi.

1.11.

Monētām un banknotēm ir ražošanas izmaksas un tās rada pārvaldības un kontroles izmaksas bankām un tirgotājiem. Acīmredzams, ka ES iedzīvotāji joprojām ir uzticīgi skaidrai naudai kā maksāšanas līdzeklim un vērtības uzkrājumam. Pašreizējā nenoteiktības periodā apgrozībā krasi palielinās banknošu skaits.

1.12.

Šī direktīva pati par sevi neizmainīs tendenci. Tā likvidēs šķēršļus uzņēmējdarbības un tehnoloģiju inovācijai. Neviens nav spējīgs likt sabiedrībai izmantot e-naudu. Bankas spēj uzņemties vadību šajā jomā, bet, izņemot Beļģiju un tās Proton karti, tās nav guvušas vērā ņemamus panākumus. Dati par braukšanas kartēm, telefona sarunu kartēm un tirdzniecību internetā skaidri parāda, ka informācijas sabiedrības lietojumos ir tendence paplašināt e-naudas izmantošanu. Bez tam e-nauda bieži ir citu uzņēmumu produkts, tāpēc emitents bieži var būt hibrīds uzņēmums, kas darbojas ne tikai ar e-naudu. Šī e-naudas un citādu darījumu modeļu saikne ir ļoti nozīmīga e-naudas radīšanai. Direktīva ir izstrādāta, lai veicinātu šādas norises, un tāpēc EESK to atbalsta.

1.13.

Nozīmīga problēma ir radusies saistībā ar naudas atmazgāšanas apkarošanas regulējuma izstrādi. EESK nevar akceptēt to, ka divās direktīvās ir noteikti atšķirīgi limiti. Tas rada nepieņemamu juridisku konfliktu. Ja par noteicošajiem ir uzskatāmi šajā direktīvā noteiktie limiti, ir jāgroza Naudas atmazgāšanas apkarošanas direktīva.

1.14.

EESK mudina visas dalībvalstis pieņemt pozitīvu nostāju, īstenojot jauno direktīvu. Svarīgi ir nodrošināt, ka noteikumus izstrādā, apspriežoties ar nozari, un ka tie nav apgrūtinoši ne e-naudas emitentiem, ne viņu klientiem, tā kā iesaistītās naudas summas ir minimālas. Saskaņā ar pieņemto pieeju valstu iestāžu kompetencē ir vai nu atbalstīt vai iznīcināt šo nepieredzējušo nozari. EESK uzskata, ka minētā nozare būtu jāatbalsta visās dalībvalstīs.

1.15.

Minētā direktīva ir loti svarīga. Tai ir potenciāli tālejošas sekas. EESK mudina pašreizējos un iespējamos dalībniekus e-naudas nozarē vēlreiz izvērtēt savas priekšrocības, trūkumus, iespējas un apdraudējumu, ņemot vērā minēto direktīvu. Tirgum tiek dota otrā iespēja.

2.1.

Direktīvas 2.2., 2.3. un 2.4. punktā ir izskaidrotas elektroniskās naudas (e-naudas) galvenās iezīmes un tās saistība ar informācijas sabiedrību. Ir ļoti daudz piemēru tam, kā patērētāju iesaistīšanās informācijas sabiedrībā noved pie e-naudas pieņemšanas.

2.2.

Tipisks piemērs ir RFID  (1) kartes izmantošana. RFID mikroshēma spēj reģistrēt naudas vienību vērtību un tāpēc to plaši izmanto piekļuvei transporta sistēmām. Honkongā 1997. gadā tika ieviesta Octopus karte. Tā ir bezkontakta viedkarte, kurā elektroniski uzglabāto summu iespējams papildināt. Minēto karti izmanto kā maksāšanas sistēmu gandrīz visos Honkongas sabiedriskā transporta līdzekļos un papildus iepriekš minētajam to izmanto arī maksāšanai attiecīgi tuvējos veikalos, universālveikalos, ātrās ēdināšanas restorānos, automašīnu stāvvietās, tirdzniecības automātos utt. Aptuveni 95 % Honkongas iedzīvotāju izmanto minētās kartes. Šis piemērs parāda, kā patērētāju iekļaušanās informācijas sabiedrībā veicina e-naudas izplatīšanos. Londonas sabiedriskajā transportā šobrīd vispārēji lieto Oyster bezkontakta RFID karti. Lietotāji paredz, ka minēto karti ieviesīs arī laikrakstu stendos, nelielos veikalos un ātrās ēdināšanas vietās transporta mezglu un staciju apkaimē. Tas ir noteikti sagaidāms gan AK, gan pārējās dalībvalstīs, jo RFID karšu izplatība aizvien palielinās.

2.3.

Vēl viens plaši izplatīts piemērs ir mobilā telefona priekšapmaksas sarunu karte, ko jau var izmantot samaksai par ļoti daudzveidīgiem pakalpojumiem, piemēram, palīdzības līnija datorproblēmu gadījumā, dalība konkursos, ziedojumi labdarībai, interaktīvas spēles, izklaide pieaugušajiem, informācijas pakalpojumi. Tāpat kā priekšapmaksas braukšanas kartes, arī priekšapmaksas sarunu kartes uzskatāmas par e-naudu, ja tajā uzkrāto vērtību pieņem ne tikai attiecīgais transporta vai sakaru operators, bet arī citi uzņēmumi.

2.4.

Arī internets veicina e-naudas lietošanu, jo e-nauda spēj apmierināt divas ļoti svarīgas vajadzības. Lielākā daļa lietojumu internetā gan uzņēmumiem, gan patērētājiem paredz darījumus ar pārskaitījumu kredītā. Personas, kam nav darījumu konta, tiek automātiski izslēgtas, jo viņām nav ne kredītkaršu, ne debetkaršu. Izmantojot e-naudu, viņi var izmantot interneta sniegtās priekšrocības. Ievērojami pieaudzis ir arī patērētāju savstarpējo darījumu (C to C) skaits internetā, ko veicina dažādas izsoļu vietnes internetā, piemēram, E-Bay. Patērētājiem savstarpēji nav iespējams veikt darījumu, izmantojot kredītkarti vai debetkarti. Maksājuma ir jābūt drošā e-naudā. Minētā iemesla dēļ ir izveidotas sistēmas, piemēram, PayPal  (2), kam ir simbiotiska saistība ar E-Bay.

2.5.

Dati par braukšanas kartēm, telefona sarunu kartēm un tirdzniecību internetā skaidri parāda, ka informācijas sabiedrības lietojumos paplašinās e-naudas izmantošana. Bez tam e-nauda bieži ir citu uzņēmumu produkts, tāpēc tās emitents bieži var būt hibrīds uzņēmums. Šī e-naudas un citādu darījumu saikne ir ļoti nozīmīga e-naudas radīšanai un tādēļ ir izstrādāta minētā direktīva.

2.6.

Kredītiestādēm, piemēram, bankām, ir visas nepieciešamās iezīmes, lai tās kļūtu par e-naudas emitentiem, un tās darbojas atbilstoši attiecīgam reglamentējošam režīmam. Zināmā mērā kredītiestādes jau ir uzņēmušās iniciatīvu. Proton karte Beļģijā ir banku konsorcija produkts. Minētajā kartē ir apvienotas debetkartes un naudas kartes funkcijas, un to plaši izmanto Beļģijas banku klienti. Cerams, ka apgrozībā nonāks vairāk šādu kombinēto karšu, kurām ir uz RFID tehnoloģiju balstīta bezkontakta e-naudas funkcija. Diemžēl jāatzīst, ka ir acīmredzams interešu konflikts starp e-naudu un kredītiestāžu citām produktu līnijām, piemēram, kredītkartēm un debetkartēm.

2.7.

Skaitļi, kas liecina par pilnībā licencētu e-naudas iestāžu ierobežoto skaitu (20 e-naudas iestādes un 127 struktūras, kam piešķirts atbrīvojums) vai emitētās e-naudas nelielo apjomu (šobrīd e-nauda ES kopsummā ir 1 miljarda EUR apmērā salīdzinājumā ar vairāk nekā 600 miljardiem EUR skaidrā naudā), pierāda, ka lielākajā daļā dalībvalstu e-nauda vēl nav īsti ieviesta. Bez tam kopš euro ieviešanas 2002. gadā apgrozībā esošās skaidrās naudas apjoms ir pastāvīgi palielinājies.

2.8.

Tāpēc Komisija ir uzsākusi visaptveroši pārskatīt norises saistībā ar e-naudu. Apspriežu un izvērtēšanas gaitā tika noteiktas divas galvenās problēmas saistībā ar EMD. Pirmā problēma bija saistīta ar e-naudas neskaidro definīciju un EMD darbības jomu. Otrā problēma attiecas uz tiesisko regulējumu, ar ko paredz uzraudzības režīmu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas noteikumu piemērošanu e-naudas pakalpojumiem.

2.9.

Bez tam līdz 2009. gada novembrim stāsies spēkā Maksājumu pakalpojumu direktīva (PSD) 2007/64/EK. PSD nozīme ir tāda, ka ar to nosaka īpašu režīmu maksāšanas iestādēm, kas ir analogs e-naudas iestādēm paredzētajam režīmam. PSD nav savietojama ar EMD, tāpēc turpmāk palielināsies juridiskā nenoteiktība, ja vien netiks pārskatīts ar EMD noteiktais spēkā esošais režīms.

2.10.

Secinājums no visa iepriekš minētā ir tāds, ka jāgroza gandrīz visi EMD izklāstītie noteikumi, tādēļ ir pieņemts lēmums aizstāt spēkā esošo direktīvu ar jaunu direktīvu, kuras projekts ir šā atzinuma temats.

3.6.1.

EMD ir noteikts, ka e-naudas iestādes sākotnējam kapitālam vajadzētu būt 1 miljonam EUR. Tagad to uzskata par pārmērīgi lielu salīdzinājumā ar saistīto risku un šķēršļiem veidot inovatīvus MVU elektroniskās naudas jomā. Jaunajā direktīvas projektā nepieciešamais sākotnējais kapitāls ir samazināts līdz 125 000 EUR.

3.6.2.

Papildus sākotnējam kapitālam e-naudas iestādēs jābūt pašu kapitālam, kas ir proporcionāls to nenokārtotajām saistībām. EMD tas bija noteikts 2 % apmērā. Jaunā prasība ir 5 %, kas samazinās, pieaugot apjomam, un to piemēro lielākajai no summām starp nesegto elektronisko naudu un mēneša maksājumu apjomu.

3.6.3.

Ir noteikti ierobežojumi pašu kapitāla ieguldījumam, kas atbilst apgrozībā esošajai elektroniskajai naudai, bet tikai tādā gadījumā, ja emitents veic cita veida uzņēmējdarbību, kas nav saistīta ar maksājumu darījumiem (9. pants).

3.6.4.

Ierosinātie grozījumi attiecībā uz noteikumiem par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, kas paredzēti ar Trešajā naudas atmazgāšanas apkarošanas direktīvā noteikto režīmu, atbilst uzņēmumu vajadzībām un nozares praksei. Limits e-naudas vērtībai, ko vienā reizē var apmainīt pret skaidru naudu, ir paaugstināts no EUR 150 līdz EUR 500 (16. pants).

3.6.5.

Ar EMD dalībvalstīm tika atļauts atcelt daudzas prasības saistībā ar atļauju piešķiršanu, lai veicinātu jaunu dalībnieku iekļuvi tirgū un inovāciju. Minētos atbrīvojumus dalībvalstis piemēroja nekonsekventi, radot nelīdzvērtīgus konkurences apstākļus tirgus dalībniekiem. Saskaņā ar jauno režīmu atbrīvojumi saglabājas (10. pants), bet, kā noteikts PSD attiecīgajos pantos, e-naudas iestādes, kam piemērots atbrīvojums, nedrīkst darboties citā dalībvalstī. Citiem vārdiem sakot, ja ir piemērots atbrīvojums, nekādas atļaujas netiek piešķirtas.

—

noteikumi ir paredzēti inovatīviem MVU maksājumu nozarē. Nesenās banku krīzes iemesls ir kredītriski, ko bija uzņēmušās bankas. E-naudas iestādēm nebūs atļauts piešķirt kredītu, pamatojoties uz izmantotāju līdzekļiem, lai neradītu risku;

—

prasība par pašu kapitālu (skat. 3.6.1. un 3.6.2. punktu iepriekš) nodrošina, ka sākotnējais kapitāls EUR 125 000 apmērā palielinās proporcionāli pašu līdzekļu vērtības pieaugumam. Prasība par sākotnējā kapitāla samazināšanu tikai samazina šķēršļus iekļuvei tirgū. Direktīvā ir noteiktas ievērojamas kapitāla prasības lielākiem pašu līdzekļiem;

—

e-naudas iestādes kapitāla rezerves būs proporcionālas banku rezervēm un līdzekļi pakalpojumu izmantotāju prasībām būs īpaši nodrošināti ar ierobežota apmēra ieguldījumiem;

—

paredzētās naudas summas ir minimālas. Lai e-iestādes kļūtu par reālu spēku maksājumu tirgū, atsevišķi direktīvas noteikumi ir jāgroza atbilstoši gūtajai pieredzei.

4.3.1.

Ierobežojumi skaidras naudas ieguldījumiem šobrīd attiecas tikai uz hibrīdām e-naudas iestādēm. Lai palielinātu klientu drošību, tie būtu jāpiemēro visām e-naudas iestādēm.

4.3.2.

E-naudas iestādes nedrīkst pieņemt klientu naudu kā noguldījumus. Saņemtā nauda nekavējoties būtu jākonvertē e-naudā. Tāds drošības pasākums direktīvā nav paredzēts.

4.3.3.

Direktīvas 9. pants būtu jāgroza, lai precizētu prasību par to, ka pašu līdzekļi, kas atbilst apgrozībā esošajai e-naudai, hibrīdajās iestādēs būtu īpaši jāaizsargā.

4.3.4.

Ar 5.4. pantu ir atļauts neuzlikt nekādu nodevu par atlīdzināšanu, līgumam beidzoties, bet ar 5.5. pantu ir paredzēta nodeva par līguma priekšlaicīgu izbeigšanu. Pēdējais minētais noteikums būtu jāatceļ, jo nav nekādas atšķirības starp atlīdzināšanu līguma darbības laikā un tam izbeidzoties, un ļoti iespējams, ka tas radīs līgumu izbeigšanas modeli, kurš būs pretrunā uzraudzības noteikumam zināt klientu.

11.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 218/36

1.1.

Komiteja atbalsta Komisijas iniciatīvu sākt īstenot ISA programmu un ir pārliecināta, ka minētā programma ļaus arī turpmāk efektīvi un rezultatīvi nodrošināt un pilnveidot sadarbspēju jaunajās un sarežģītajās Eiropas vienotā tirgus sistēmās.

1.2.

EESK uzskata, ka Līgumā paredzētās brīvības konkrētai nodrošināšanai ir svarīgi pilnībā ieviest sadarbspējas mehānismu, kas dotu labumu ne tikai administrācijām un iestādēm, bet arī iedzīvotājiem un organizētai pilsoniskajai sabiedrībai kopumā.

1.3.

Acīmredzams, jāīsteno īpaša stratēģija, lai nodrošinātu personu un ekonomikas datu aizsardzību, kā EESK to vairākkārt uzsvērusi atzinumos (1): “Informācijas drošības aspekts nekādā gadījumā nevar būt nodalīts no personas datu aizsargāšanas nostiprināšanas un no brīvību aizsardzības, kuras garantē Eiropas Cilvēktiesību konvencija”.

1.4.

Komiteja uzsver, ka lietotājiem jābūt pieejamām savstarpēji savienotām sistēmām, kas jau iegādes brīdī nodrošina datu aizsardzību neatkarīgi no tā, vai tie būtu personas, rūpnieciskie vai administratīvie dati. Tādēļ, no juridiskā viedokļa raugoties, nekavējoties jāizveido Eiropas sankciju un apsūdzību izvirzīšanas sistēma, ko piemēro lietotājiem, kuri ļaunprātīgi izmanto tīklu un datus; tādējādi rodas arī iespēja sekmēt juridisko procedūru savietojamību Eiropas Savienībā.

1.5.

Komiteja uzskata, ka līdz šim veiktie pasākumi ir nepietiekami, lai novērstu tirgus sadrumstalotību un savstarpēji savienoto, interaktīvo un pieejamo valsts pārvaldes iestāžu sistēmai patiešām piešķirtu Eiropas dimensiju.

1.6.

Komiteja aicina ne tikai īstenot ISA programmas priekšlikumu, bet arī paredzēt spēcīgu Kopienas iniciatīvu, kas dalībvalstīm un Komisijai uzliek par pienākumu izmantot saistošus instrumentus, kuri sniedz jaunu drošību un dinamismu kopīgai pastiprinātās sadarbspējas sistēmai.

1.7.

Jaunajā Eiropas sadarbspējas stratēģijā un kopējā regulējumā jānosaka Kopienas politiskās prioritātes, kas paredz lielāku ieguldījumu kopējo instrumentu, sistēmu un pakalpojumu jomā, kā arī skaidras budžeta aplēses.

1.8.

EESK uzskata, ka jāpanāk digitāla konverģence, kas nodrošina

lai nepieļautu “digitālo atstumtību” un nodrošinātu augsta līmeņa uzticamību un uzticēšanos lietotāju un pakalpojumu sniedzēju attiecībās.

1.9.

EESK uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt labāku kooperāciju un sadarbību ar citām Kopienas programmām, kas veicina jaunu ideju un risinājumu rašanu Eiropas sadarbspējas jomā.

1.10.

Komiteja uzsver, ka e-pārvaldībā svarīga nozīme ir atklātā pirmkoda programmatūrai, lai nodrošinātu drošību un ilgtspēju, kā arī informācijas un maksājumu konfidencialitāti un pirmkoda pieejamību, un uzskata, ka jāveicina atklātā pirmkoda programmatūras izmantošana, kas pārvaldes iestādēm ļauj pētīt, nomainīt, izplatīt un atkārtoti izmantot augstvērtīgu programmatūru risinājumus.

1.11.

Komiteja uzskata, ka daudzās jomās jāstiprina Eiropas sadarbspējas sistēmas pamatprincipu kopums, kurā ir ietverti kopīga prioritāšu redzējuma politiskie aspekti, tiesību aktu saskaņošanas juridiskie aspekti, kā arī tehniskie, semantiskie un organizatoriskie aspekti.

1.12.

Komiteja uzskata, ka būtu jāizstrādā Eiropas metode, kā aprēķināt izmaksu lietderību pārvaldes iestāžu ieviestajiem sadarbspējas pakalpojumiem (PEGS).

1.13.

Komiteja uzskata, ka būtisks priekšnoteikums iniciatīvas sekmīgai īstenošanai ir izglītības un informācijas kampaņas rīkošana. Lai saskaņā ar kopēju attīstības regulējumu dažādās valstīs izplatītu, atbalstītu un virzītu iestāžu darbību, svarīgi ir organizēt arī sociālo un pilsonisko dialogu Eiropas līmenī un regulāras konferences par tiešsaistes pakalpojumiem.

—

Eiropas līmeņa pasākumus svarīgi pilnveidot ne tikai administrāciju un iestāžu, bet arī iedzīvotāju, uzņēmumu un organizētas pilsoniskās sabiedrības labā;

—

lai nodrošinātu atbilstīgu informācijas pieejamības un apmaiņas drošības līmeni, ir nepieciešama efektīva Eiropas sertifikācijas iestāde;

—

svarīgi nodrošināt tiešajiem lietotājiem pēc iespējas lielāku tīkla atpazīstamību, pieejamību un savietojamību;

—

jāsekmē pasākumu veikšana dažādos līmeņos, lai nodrošinātu mūžizglītību lietotājiem un ļautu izmantot tīklu infrastruktūru mūžizglītības vajadzībām;

—

ņemot vērā apstrādājamo datu jutīgumu, jānodrošina augsts tīklu drošības līmenis, veicot atbilstīgus aizsardzības pasākumus un vajadzības gadījumā nodrošinot drošus pārraides vadības protokolus gan centrālajā līmenī, gan dalībvalstīs.

3.1.

Komisijas priekšlikums paredzēts, lai, īstenojot ISA programmu (Eiropas valstu pārvaldes iestāžu sadarbspējas risinājumi), atvieglotu Eiropas valstu pārvaldes iestāžu efektīvu un rezultatīvu pārrobežu un starpnozaru sadarbību, nodrošinot iespēju sniegt elektroniskus publiskos pakalpojumus Kopienas pasākumu un politiskās darbības atbalstam, īpašu uzmanību pievēršot vienotajam tirgum un novēršot dažādu elektronisko šķēršļu rašanos dalībvalstīs.

3.2.

ISA programmas mērķis ir atbalstīt un veicināt

3.3.

Finanšu asignējums ISA programmas īstenošanai no 2010. gada līdz 2015. gadam ir noteikts 164,1 miljona euro apmērā, no kuriem 103,5 miljoni euro ir laika posmam līdz 2013. gada 31. decembrim, kā paredzēts finanšu plānā, un 60,6 miljoni paredzēti 2014.–2015. gadam.

4.1.

Komiteja ar pārliecību atbalsta pasākumus, kas nodrošina paplašinātā Eiropas vienotā tirgus efektīvu un optimālu darbību, un uzskata, ka, lai konkrēti nodrošinātu Līgumā paredzēto brīvību, ir svarīgi pilnībā ieviest sadarbspējas mehānismus, kas dotu labumu ne tikai administrācijām un iestādēm, bet arī iedzīvotājiem un organizētajai pilsoniskajai sabiedrībai kopumā.

4.2.

Komiteja uzskata, ka, pat ja ir īstenotas pēc kārtas trīs vairākgadu programmas (IDA I, IDA II un IDABC), veiktie pasākumi joprojām ir nepietiekami, lai novērstu tirgus sadrumstalotību un visām tieši savienotajām valsts pārvaldes iestādēm nodrošinātu efektīvu Eiropas dimensiju, kas tām ļauj sniegt pakalpojumus bez šķēršļiem un diskriminācijas, tādējādi saglabājot tirgus vienotību un nodrošinot iedzīvotāju un Kopienas uzņēmumu tiesību ievērošanu visā Eiropas Savienībā.

4.3.

Komiteja atbalsta Komisijas iniciatīvu uzsākt ISA programmu, ja netiks pagarinātas un atkal finansētas programmas, kuras īsteno kopš 1993. gada līdz šim brīdim, bet tiks nodrošināts, ka minētā iniciatīva būs efektīva un rezultatīva “Eiropas sadarbspējas stratēģija” un “Eiropas sadarbspējas sistēma” (10), kas ir divi nepieciešami elementi integrētā vienotā tirgū, kā arī konkurētspējīgā un ilgtspējīgā Eiropas tautsaimniecībā atjaunotās Lisabonas stratēģijas ietvaros.

4.4.

Komiteja aicina ne tikai īstenot ISA programmu, bet arī paredzēt spēcīgu Kopienas iniciatīvu, kas dalībvalstīm un Komisijai uzliek par pienākumu izmantot saistošus instrumentus, kuri sniedz jaunu drošību un dinamismu kopīgai pastiprinātās sadarbspējas sistēmai, kas valsts un privātajiem operatoriem un lietotājiem valstu un starptautiskā līmenī garantē drošus un pārredzamus kopīgus risinājumus.

4.5.

Komiteja uzskata, ka jaunajā Eiropas sadarbspējas stratēģijā un kopējā regulējumā jānosaka Kopienas politiskās prioritātes, lai varētu efektīvi piemērot direktīvas un regulu priekšlikumus, kas pašlaik tiek izstrādāti.

4.6.

Komiteja uzsver, ka joprojām nav veikti pietiekami pasākumi, lai nodrošinātu koordināciju un sadarbību ar citām Kopienas programmām, kas sniedz ieguldījumu jaunu ideju un risinājumu rašanā Eiropas sadarbspējas jomā, īpaši izmantojot Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammu (stratēģiskā atbalsta programma IST jomā) un 7. pamatprogrammu pētniecības un izstrādes jomā, un, lai nodrošinātu sinerģiju, iesaka izveidot programmu koordinācijas komiteju sadarbspējas jomā, kuras sastāvā būtu par programmu pārvaldību atbildīgie vadītāji.

4.7.

Komiteja uzskata, ka būtu jāpārbauda, vai jaunās operatīvās sistēmas, kuras izstrādā valsts pārvaldes iestādes, pilnīgi atbilst sadarbspējas principiem Eiropas līmenī. Šim nolūkam varētu izmantot iepriekšējas informēšanas mehānismus, kas izveidoti, izstrādājot jaunus tehniskos un tiesiskos standartus (11). Galvenais šķērslis ir saistīts ar kultūru: vēl joprojām ir pārvaldes iestādes, kas nav gatavas un pārliecinātas, ka Eiropas sadarbspējas sistēmā jāpieņem atvērti tehnoloģiskie un inovatīvie risinājumi.

4.8.

Komiteja tādēļ uzskata, ka iniciatīvas sekmīgas īstenošanas priekšnoteikums ir izglītības un informācijas kampaņa un Eiropas līmenī organizētas regulāras konferences par tiešsaistes pakalpojumiem, lai, pamatojoties uz pārvaldes iestāžu salīdzinošu novērtēšanu, dažādos līmeņos veiktu pārbaudes un pastāvīgi pārorientētu darba programmu.

4.9.

Lai panāktu digitālo konverģenci, jānodrošina aprīkojuma, platformu un pakalpojumu savietojamība, drošība un ticamība, identitātes un tiesību pārvaldība (12), pieejamība un lietojamības vienkāršība, tāpat arī no valodas neatkarīgu informātikas sistēmu un tehnisku struktūru izmantošana, kā arī pastāvīga apmācība lietotājiem, jo īpaši vājākajām grupām, lai nepieļautu sociālo atstumtību.

4.10.

Komiteja uzsver, ka elektroniskajā pārvaldībā (e-pārvaldība) svarīga nozīme ir “atklātā pirmkoda programmatūrai, lai nodrošinātu drošību un ilgtspēju, kā arī informācijas un maksājumu konfidencialitāti”, tāpat arī “atklātā pirmkoda pieejamībai, lai garantētu koda saglabāšanu, stabilitāti un drošību, pat ja izdevējs vairs nav atrodams” (13).

4.11.

Komiteja uzskata, ka būtu jāizstrādā Eiropas metode, kā aprēķināt izmaksu lietderību pārvaldes iestāžu ieviestajiem sadarbspējas pakalpojumiem (PEGS) (14), ņemot vērā ne tikai no ieguldījumiem gūtos ienākumus un ieguvumus īpašuma, elastīguma ziņā un administratīvā sloga samazināšanas ziņā, bet arī — un jo īpaši — minēto pakalpojumu kopējo vērtību, kas iedzīvotājiem un uzņēmumiem nodrošina funkcionējošu un uzticamu vienoto tirgu.

4.12.

Komiteja uzskata, ka daudzās jomās jāstiprina Eiropas sadarbspējas sistēmas pamatprincipu kopums, kurā ir ietverti kopīga prioritāšu redzējuma politiskie aspekti, tiesību aktu saskaņošanas juridiskie aspekti, kā arī tehniskie, semantiskie un organizatoriskie aspekti.

4.13.

EESK uzskata, ka, no sociālā viedokļa raugoties, laba prakse būtu, ja EUPAN/TUNED neformālā dialoga ietvaros (15) valsts iestādes uzsāktu Eiropas līmeņa dialogu ar ieinteresētajām administrācijas iestādēm, lai iesaistītu iedzīvotājus un nodrošinātu viņiem nepieciešamo informāciju.

4.14.

Runājot par pastāvošajiem vispārējiem instrumentiem un jaunajiem instrumentiem attiecībā uz GPSCM  (16) konceptuālo modeli, ko ir izstrādājusi Komisija un dalībvalstis,

4.15.

Komiteja uzskata, ka jānosaka kopējs regulējums par atvērtiem tehniskajiem un normatīvajiem standartiem, kurus minētajā jomā ir izstrādājusi Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN), Eiropas Elektrotehnikas standartizācijas komiteja (CENELEC) un Eiropas Telekomunikāciju standartu institūts (ETSI); tādējādi visām ieinteresētajām pusēm būtu iespējams tos piemērot.

4.16.

Komiteja uzskata, ka jāaicina izmantot atklātā pirmkoda programmatūru, kas pārvaldes iestādēm ļauj pētīt, nomainīt, izplatīt un atkārtoti izmantot programmatūru risinājumus, kuri ir ļoti noderīgi pārvaldes iestādēm ne tikai izmaksu efektivitātes ziņā, bet arī lai pārbaudītu standartu piemērošanu, operatīvo nodrošinājumu jomās, uz kurām neattiecas licenču un autortiesību uzliktie ierobežojumi, un lai pārbaudītu pieņemto risinājumu dzīvotspēju ilgtermiņā, kā arī vietējo prasību ievērošanu.

11.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 218/41

1.1.

EESK atkārtoti pauž atbalstu Komisijas priekšlikumam un uzskata: lai liberalizētu 900 MHz frekvenču joslas izmantošanu, ir nepieciešama likumdošanas iniciatīva Kopienas līmenī.

2.1.

Komisija 2007. gada 7. jūlijā iepazīstināja ar priekšlikumu Direktīvai, ar ko groza Direktīvu 87/372/EKK (1), kura mērķis ir atcelt Padomes 1987. gada 25. jūnija Direktīvā 87/372/EEK par frekvenču joslām, kas rezervējamas publisku Viseiropas sauszemes šūnu mobilo ciparsignālu sakaru saskaņotai ieviešanai Kopienā, noteikto ierobežojumu izmantot ES dalībvalstīs 900 MHz frekvenču joslu vienīgi GSM sistēmām.

2.2.

Minētā 900 MHz frekvenču josla ir īpaši vērtīga, jo tai ir labas pārraides īpašības, kas ļauj nodrošināt lielāku pārklājumu nekā augstākas frekvences joslas un mūsdienīgus balss, datu un multivides pakalpojumus mazapdzīvotos un lauku apvidos.

2.3.

Priekšlikuma mērķis ir atzīts par vajadzīgu, lai veicinātu iniciatīvas “i2010 — Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai” (2) mērķu sasniegšanu un palielinātu konkurenci, izmantojot 900 MHz frekvenču joslu citām tehnoloģijām un tādējādi sniedzot patērētājiem pēc iespējas lielāku pakalpojumu un tehnoloģiju izvēles brīvību.

2.4.

Saskaņā ar Lēmumu Nr. 676/2002/EK Komisija pilnvaroja CEPT (Eiropas Pasta un elektrosakaru pārvalžu konference) izstrādāt mazāk ierobežojošus tehniskus nosacījumus. Tādējādi ir izstrādāti nosacījumi, kuru pamatā ir princips, ka 900 MHz frekvenču joslā var līdzāspastāvēt GSM un UMTS un tie ir pilnībā savstarpēji savienojami.

2.5.

EESK atzinumā (3) ir atzinīgi novērtējusi minēto priekšlikumu, jo tā pieņemšana sekmētu inovācijas un konkurētspēju, veicinātu konkurenci elektronisko sakaru tirgū un paplašinātu patērētāju izvēles iespējas.

2.6.

Pēc likumdošanas procesa gaitā notikušajām debatēm Komisija 2008. gada 19. novembrī iepazīstināja ar jaunu priekšlikumu Direktīvai (4), ar ko groza Direktīvu 87/372/EEK.

3.1.

Saskaņā ar GSM direktīvu dalībvalstīm pašlaik jārezervē visa 890–915MHz un 935–960 MHz frekvenču josla GSM vajadzībām. Šis ierobežojums neļauj frekvenču joslas izmantot no GSM atšķirīgām Eiropas mēroga sistēmām, kas spēj nodrošināt mūsdienīgus savstarpēji izmantojamus balss, datu un multivides pakalpojumus augsto frekvenču joslās. Šīs jaunās Eiropas mēroga sistēmas, piemēram, UMTS, sniedz plašākas iespējas nekā GSM, un kopš GSM direktīvas pieņemšanas pirms divdesmit gadiem tehnoloģiskās izaugsmes ietekmē tās ir kļuvušas dzīvotspējīgas.

3.2.

900 MHz frekvenču joslas izmantojuma liberalizācija varētu radīt konkurences izkropļojumus, it īpaši tāpēc, ka atsevišķi mobilo sakaru operatori, kuriem netiktu piešķirts frekvenču spektrs 900 MHz frekvenču joslā, varētu atrasties neizdevīgākā situācijā izmaksu un efektivitātes ziņā salīdzinājumā ar operatoriem, kas spēs nodrošināt trešās paaudzes (3G) pakalpojumus šajā joslā.

3.3.

Priekšlikumā “GSM sistēma” ir definēta kā elektronisko sakaru tīkls, kas atbilst ETSI publicētajiem GSM standartiem, galvenokārt EN 301 502 un EN 301 511; un “UMTS sistēma” — kā elektronisko sakaru tīkls, kas atbilst ETSI publicētajiem UMTS standartiem, galvenokārt EN 301 908-1, EN 301 908-2, EN 301 908-3 un EN 301 908-11.

3.4.

Saskaņā ar elektronisko sakaru nozari regulējošiem noteikumiem, jo īpaši Eiropas Direktīvu 2002/20/EK (5), dalībvalstis var grozīt un/vai pārskatīt frekvenču spektra izmantošanas tiesības; līdz ar to dalībvalstīm ir nepieciešamais mehānisms, ar ko vajadzības gadījumā var novērst iespējamos konkurences izkropļojumus. Tādēļ dalībvalstīm jāveic atbilstīgi pasākumi un īpaši jāizvērtē, vai ierosinātās direktīvas īstenošana varētu radīt konkurences izkropļojumus konkrētos mobilo sakaru tirgos.

11.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 218/43

1.1.

EESK uzskata, ka priekšlikumā regulai paredzētie vienkāršošanas pasākumi ir vajadzīgi. Tomēr tas nenozīmē tikai vienkāršošanu, bet Komisija saskaņošanas nolūkā ievieš izmaiņas arī spēkā esošajos tehniskajos pasākumos.

1.2.

EESK uzskata, ka saskaņošanas pasākumu īstenošanas procesā būs jāgroza atsevišķi tehniskie pasākumi, un tādēļ iepriekš ir jāveic zinātniskais novērtējums gan no bioloģijas, gan no sociālekonomikas viedokļa.

1.3.

Ņemot vērā regulas priekšlikumā izklāstīto pasākumu tehnisko raksturu, EESK uzskata, ka tā varēs paust savu nostāju par ierosinātajām izmaiņām tikai tad, kad būs veikts minētais novērtējums. Komiteja arī uzskata, ka pirms tam profesionāliem zvejniekiem uz kuģa un zvejas rajonā ir jāpārbauda jauno tehnisko pasākumu efektivitāte.

1.4.

EESK uzskata, ka visi tehniskie pasākumi ir jāiekļauj minētajā Padomes regulā, lai izvairītos no tā, ka daži pasākumi tiek iekļauti Komisijas turpmākajās regulās.

1.5.

EESK pilnībā atbalsta priekšlikumu veikt Komisijas ierosināto tehnisko pasākumu efektivitātes periodisku novērtēšanu.

2.3.1.

Padomes 2004. gada jūnijā Komisijai iesniegto pieprasījumu pārskatīt tehniskos pasākumus zvejas resursu saglabāšanai Atlantijas okeānā un Ziemeļjūrā, lai minētos pasākumus vienkāršotu un ņemtu vērā reģionālās īpatnības un

2.3.2.

Padomes 2006. gada aprīlī apstiprināto Komisijas rīcības plānu Kopienas tiesību aktu vienkāršošanai, kurā noteikts visi spēkā esošie tehniskie pasākumi, kas izkliedēti dažādās regulās, tostarp gada regulā par dažu zivju krājumu zvejas iespējām un atjaunošanas plāniem, ir jāapvieno vienā regulā.

3.1.

EESK uzskata, ka šim regulas priekšlikumam ir izteikti tehnisks raksturs. Vienkāršošana ir vajadzīga, un tā atbilst Komitejas pieņemtajā atzinumā iekļautajiem pasākumiem saistībā ar rīcības plānu Kopienas tiesību aktu vienkāršošanas jomā. Tomēr priekšlikums neattiecas tikai uz vienkāršošanu, jo Komisija saskaņošanas nolūkā ievieš izmaiņas spēkā esošajos tiesību aktos un, ņemot vērā reģionālās atšķirības, paredz īpašus pasākumus katram reģionālās konsultatīvās padomes apgabalam. Minētās reģionālās pieejas pieņemšana būs saistīta arī ar izmaiņām spēkā esošajos tiesību aktos.

3.2.

Komisija paredz, ka šajā priekšlikumā regulai tiks noteikti kopīgi pamatprincipi visām zvejas zonām un ka ar Komisijas turpmākajām regulām, izmantojot komitoloģijas procedūru, tiks reglamentēti tikai reģionāla rakstura tehniskie aspekti.

3.3.

Neraugoties uz to, ka tehniskie pasākumi ir jānosaka, ņemot vērā ES reģionu īpatnības, Komiteja uzskata, ka ierosināta pieeja nav piemērotākais risinājums un ka būtu ieteicams visus tehniskos pasākumus iekļaut šajā Padomes regulā, nevis turpmākajās Komisijas regulās.

3.4.

EESK uzskata, ka tas vienlaikus ļaus labāk pielāgot tehniskos pasākumus 2002. gadā pieņemtajai jaunajai kopējai zivsaimniecības politikai, īpaši attiecībā uz reģionālajām konsultatīvajām padomēm (RKP), kas izveidotas ar Padomes 2004. gada 19. jūlija lēmumu, un iekļaut tajos vides apsvērumus, piemēram, jūras biotopu aizsardzību un izmetumu apjoma samazināšanu; visi minētie pasākumi piemērojami reģionā, kas atrodas konkrētas reģionālās konsultatīvās padomes pārziņā.

3.5.

Komiteja uzskata, ka pirms minēto pasākumu apstiprināšanas profesionāliem zvejniekiem uz kuģa un zvejas rajonā ir jāpārbauda jauno tehnisko pasākumu efektivitāte, lai izvairītos no iepriekš pieļautajām kļūdām.

3.6.

Ņemot vērā dokumenta un ierosināto tehnisko pasākumu sarežģītību, EESK uzskata, ka regulas priekšlikumā ir jāiekļauj pielikums ar grafikiem, kas atvieglo dokumenta izpratni.

4.1.

Regulas priekšlikumā iekļauti tehniskie pasākumi, kas aptver dažādus mērķus, tostarp jūras organismu mazuļu aizsardzību, galvenokārt ierobežojot to nozvejas apjomu, pateicoties zvejas rīku selektivitātes uzlabošanai vai zvejas aizlieguma zonu vai sezonu noteikšanai. Ir paredzēti arī pasākumi konkrētu sugu vai ekosistēmu aizsardzībai, ierobežojot zvejas intensitāti, piemēram, nosakot zvejas aizliegumu atsevišķās zonās, kā arī pasākumi izmetumu samazināšanai.

4.2.

Priekšlikumā regulai noteikta ne tikai tās darbības joma, bet arī noteikumu kopums par izkraušanas minimālo izmēru katrai konkrētajai ūdeņu dzīvo resursu sugai. Attiecībā uz regulas piemērošanas jomu un importa iekļaušanu EESK vēlas precīzāku skaidrojumu par gadījumiem, kad importēto zivju produktu minimālais izmērs ir mazāks nekā ES noteiktais. Komiteja uzskata, ka ES nedrīkstētu pārdot no trešām valstīm importētus zivju produktus, kuru minimālais izmērs ir mazāks par Kopienā noteikto.

4.3.

Zvejas rīki ir sīki uzskaitīti, un katram no tiem ir norādīts tīkla un āmja minimālais izmērs, maksimālais izmantošanas dziļums. Aizliegts izmantot āmi, ja tā izmērs un forma neatbilst noteiktajiem rādītājiem, t.i., vienāda izmēra acu skaits jebkurā āmja apkārtmērā palielinās no priekšgala uz aizmugures galu, vai ja tas izgatavots no neatļautiem materiāliem un neatbilstošā biezumā.

4.4.

Komiteja uzskata, ka Eiropas Komisijas ierosinātie pasākumi vienkāršošanas jomā ir atbilstoši un vajadzīgi. EESK tomēr uzskata, ka pirms saskaņošanas pasākumu īstenošanas un izmaiņām atsevišķos tehniskos pasākumos ir jāveic zinātniskais novērtējums gan no bioloģijas, gan no sociālekonomikas viedokļa.

4.5.

Ņemot vērā regulas priekšlikumā izklāstīto pasākumu izteikti tehnisko raksturu, EESK uzskata, ka varēs paust savu viedokli par ierosinātajām izmaiņām tikai pēc tam, kad būs veikti minētie pētījumi.

4.6.

Neatbilstīga izmēra ūdeņu dzīvo resursu īpatņus nepatur uz kuģa, nepārkrauj citā kuģī, neizkrauj, nepārvadā, neuzglabā, nepārdod, neizliek apskatei un nepiedāvā pārdošanai, bet tūlīt atlaiž atpakaļ jūrā. EESK aicina Eiropas Komisiju pievērst uzmanību minētā noteikuma iespējamajai ietekmei attiecībā uz izmetumiem. Formulējums ir pretrunīgs, jo mērķis ir aizliegt izmetumus, bet vienlaikus neatbilstīga izmēra lomu nedrīkst paturēt uz kuģa.

4.7.

EESK pauž bažas par noteikumu attiecībā uz viena tīkla izmantošanu un minētā noteikuma iespējamo ietekmi. Komisijai būtu jāņem vērā gadījumi, kad tiek zvejotas vairāku sugu zivis un ir jāizmanto vairāk par vienu tīklu; zvejniekiem būs jāatgriežas ostā, lai zvejas rīkus mainītu biežāk, un tas nozīmē papildizmaksas, kas ietekmēs zvejas flotes jau tā zemo rentabilitāti.

4.8.

Priekšlikumā Padomes regulai noteikts, ka gadījumā, ja neatbilstīga izmēra zivju daudzums vienā zvejas rīka iemetienā pārsniedz 10 % no kopējā nozvejas daudzuma, kuģis attālinās vismaz par piecām vai desmit jūras jūdzēm atkarībā no katrai konkrētajai sugai pieļaujamā linuma acs izmēra diapazona zvejas rīkiem un turpina zveju vismaz piecu vai desmit jūras jūdžu attālumā no zvejas rīka iepriekšējā iemetiena vietas.

4.9.

Komiteja pauž bažas, ka Komisija, vispārinot minēto pasākumu, nav ņēmusi vērā dažādu zvejas zonu un zvejas veidu īpatnības, un tas varētu radīt juridisku nenoteiktību, īpaši, ja nav precīzi norādīts, vai tas attiecināms uz atsevišķu sugu zivju nozveju vai piezveju. EESK uzskata, ka citu pasākumu īstenošanai, piemēram, uz laiku aizliedzot zveju atsevišķās zonās, varētu būt pozitīvāka ietekme.

4.10.

Lai īstenotu būtisko vides aizsardzības mērķi, ir aizliegts zvejot, paturēt uz kuģa, pārkraut citā kuģī, uzglabāt, izkraut, pārdot, izlikt apskatei vai piedāvāt pārdošanai tādus jūras organismus, kas nozvejoti ar metodēm, kurās izmanto sprāgstvielas, indīgas vai apdullinošas vielas, elektrisko strāvu vai jebkāda veida lādiņus. Uz zvejas kuģa ir aizliegts veikt arī zivju jebkādu fizisku vai ķīmisku pārstrādi, lai ražotu zivju miltus vai zivju eļļu, vai šādā nolūkā pārkraut nozvejotās zivis citā kuģī.

4.11.

EESK atzinīgi vērtē minētos vides aizsardzības pasākumus, kas tiek īstenoti saskaņā ar 2002. gadā pieņemto jauno kopējo zivsaimniecības politiku, un aicina Komisiju tos stingri piemērot visā Kopienas zvejas flotē.

4.12.

Komiteja atbalsta Komisijas ierosināto kārtību, lai apstiprinātu dalībvalstīs noteiktos neatliekamos pasākumus zvejas resursu saglabāšanai, ko piemēro visiem Kopienas zvejas kuģiem, vai arī pasākumus, kurus piemēro tikai zvejas kuģiem, kam ir attiecīgās valsts karogs. Tomēr, lai izvairītos no atsevišķu dalībvalstu iespējamiem pārkāpumiem, būtu jāparedz iespēja neatkarīgiem ekspertiem vai struktūrām pārbaudīt attiecīgo pasākumu atbilstību un nepieciešamību.

4.13.

Turklāt Komiteja uzskata, ka dalībvalstīm un/vai reģionālajām konsultatīvajām padomēm būtu jādod iespēja iesniegt Komisijai priekšlikumus par jautājumiem saistībā ar plānu izstrādi nolūkā samazināt vai izskaust izmetumus jūrā un uzlabot zvejas rīku selektivitāti.

4.14.

Komiteja arī atbalsta ierosinājumu nepiemērot šo regulu zvejas darbībai, ko veic vienīgi zinātniskās pētniecības nolūkā, ja attiecīgajam kuģim ir karoga dalībvalsts atļauja. Turklāt Komiteja neuzskata par lietderīgu piekrastes dalībvalsts novērotāja uzturēšanos uz kuģa, kas attiecīgās dalībvalsts ūdeņos veic zvejas darbību zinātniskas pētniecības nolūkā.

4.15.

Visbeidzot, EESK pilnībā atbalsta to, ka ir iekļauta tehnisko pasākumu efektivitātes novērtēšana, kas iepriekš netika veikta. Minēto novērtēšanu veiks reizi piecos gados un, pamatojoties uz novērtēšanas ziņojumā iekļautajiem rezultātiem, Komisija iesniegs Padomei priekšlikumus par nepieciešamajām izmaiņām.

11.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 218/46

1.1.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iesniegto “Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plānu”, kurā paredzēta virkne jaunu pasākumu un spēkā esošo tiesību aktu grozījumu. Komiteja jau vairākkārt apstiprinājusi savu atbalstu ilgtspējīgai attīstībai, kas ir veids, kā panākt Eiropas Savienības turpmāko ekoloģisko, saimniecisko un sociālo attīstību.

1.2.

Komiteja vēlas uzsvērt gan to, cik neaizsargāti pašreizējās ekonomikas un finanšu krīzes laikā ir uzņēmumi, sevišķi mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), gan arī vajadzību rīcības plānu ieviest tādā veidā, kas uzlabotu efektivitāti un uzņēmumu konkurētspēju. Ar plāna palīdzību arī būtu jāatdzīvina ekonomika un vienlaicīgi jāveicina ilgtspējīga ražošana un patēriņš.

1.3.

Komisijas ierosinātais rīcības plāns ir zināmā mērā nepilnīgs satura un izvirzīto mērķu izpratnē – tās ir neskaidrības, kas pēc iespējas ātrāk jānovērš, lai atvieglotu plāna īstenošanu un lai ieinteresētās ekonomikas nozares varētu to precīzi izvērtēt. Tādēļ EESK aicina Komisiju ieplānotos pasākumus izstrādāt, pietiekami iesaistot ieinteresētās nozares, un šajā procesā izmantot tikai pamatotus zinātniskos un tehniskos kritērijus, kas ir saprotami un arī praktiski pielietojami.

1.4.

EESK ļoti atzinīgi vērtē tādu atbalsta pasākumu sagatavošanu, īpaši tādās jomās kā pētniecība, izstrāde un jauninājumi, ar kuriem tiks papildinātas tās darbības, kas jāveic pašiem uzņēmējiem. Komiteja atgādina, ka tieši krīzes laikā šāda veida pasākumi nepieciešami visvairāk.

1.5.

Ļoti svarīgi turklāt, lai, īstenojot rīcības plānu, Komisija atbalstītu visu ieinteresēto ekonomikas nozaru līdzdalību. Šajā ziņā Komiteja apšauba mazumtirdzniecības foruma lietderību, kas ir vienpusēja un noraidāma iniciatīva, jo tādējādi piegādātājiem bez viņu piekrišanas tiktu diktēti noteikumi, tikai pamatojoties uz dominējošu stāvokli tirgū. Atbalstāms un īstenojams drīzāk būtu nevis šāds forums, bet gan tikai darba grupa, kurā ar vienlīdzīgām tiesībām varētu piedalīties visas ieinteresētās nozares.

1.6.

Attiecībā uz priekšlikumu par ekodizainu, Komiteja norāda, ka vides prasībām jābūt vairāk atkarīgām no sasniedzamajiem mērķiem un nevis no tehniskajiem risinājumiem, ko būtu iespējams ieviest, izmantot ekodizainu. Pastāvīgi uzlabojumi izstrādājumu vides kvalitātes jomā jāīsteno ar šo izstrādājumu aprites cikla analīzes palīdzību, kuras veikšanai jāizmanto virkne rādītāju, piemēram, siltumnīcefekta gāzes emisijas, ūdens patēriņš, no neatjaunojamiem energoresursiem iegūtas enerģijas patēriņš, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, gaisa un augsnes piesārņojums u.t.t. Piemērots risinājums ir rodams, tikai pilnībā ņemot vērā visus uzskaitītos faktorus un izmantojot atbilstošas zinātniskās metodes.

1.7.

Jautājumā par marķēšanu EESK vēlas atgādināt, ka, lai arī marķēšana ir ļoti svarīgs instruments, tā nav vienīgā iespēja informēt patērētājus un ka būtu lietderīgi saskaņot šo jomu regulējošos noteikumus, lai tādējādi sasniegtu izvirzītos mērķus; turklāt atsevišķās nozarēs, piemēram, pārtikas rūpniecībā, jau šobrīd ir spēkā stingras prasības. EESK uzskata, ka patērētāju informēšana ir vislabākais veids, lai uzlabotu viņu informētību un izpratni un izmainītu patēriņa ieradumus.

1.8.

Visbeidzot, EESK vēlētos vēlreiz uzsvērt, ka viss tas ieguldījums, kas, īstenojot Komisijas rīcības plānu, jāveic uzņēmējiem, jāattiecina arī uz importētajām precēm, lai Eiropas ražotājiem pašmāju tirgū nebūtu jāsaskaras ar diskrimināciju un jāuzņemas papildu izmaksu slogs.

2.1.

Eiropas Savienība ir veikusi nozīmīgus pasākumus, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijā noteiktos mērķus izaugsmes un nodarbinātības jomā. Pašreizējais uzdevums ir integrēt ekonomikas attīstību ilgtspējības kontekstā, un, saskaņā ar Komisijas viedokli, minētais jautājums ir jārisina nekavējoties.

2.2.

Tādēļ paziņojumā COM(2008) 397 galīgā redakcija Komisija iepazīstina ar savu stratēģiju, kas ir iecerēta, lai atbalstītu integrētu Kopienas līmeņa pieeju turpmākam ilgtspējīgam patēriņam un ražošanai un lai veicinātu ilgtspējīgu rūpniecības politiku. Minētā stratēģija papildina esošās politikas enerģijas izmantošanas jomā, īpaši Komisijas 2008. gadā pieņemto enerģētikas un klimata dokumentu paketi.

2.3.

Komisijas dokuments iepazīstina ar rīcības plānu, kas izstrādāts, lai uzlabotu ražojumu energoefektivitāti un ekoloģiskos raksturlielumus un veicinātu šādu ražojumu popularitāti patērētāju vidū. Galvenais mērķis ir uzlabot ražojumu vispārējos ekoloģiskos raksturlielumus visa to aprites cikla laikā, koncentrējoties uz ražojumiem, kuriem ir ievērojams potenciāls samazināt ietekmi uz vidi. Tādējādi patiesais uzdevums ir radīt nepārtrauktu ciklu: uzlabot ražojumu vispārējos ekoloģiskos raksturlielumus visa to aprites cikla laikā, veicināt un stimulēt pieprasījumu pēc labākiem ražojumiem un ražošanas tehnoloģijām un palīdzēt patērētājiem izdarīt labāku izvēli ar saskaņotākas un vienkāršākas marķēšanas palīdzību, tajā pašā laikā padarot Eiropas ekonomiku konkurētspējīgāku.

2.4.

Rīcības plānā ietverti astoņi papildu pasākumi, kas sīkāk aprakstīti turpmāk.

2.5.

Rīcības plānā izklāstītie mērķi ir papildināti ar trīs likumdošanas iniciatīvām:

kā arī ar paziņojumu par “videi nekaitīgu” publisko iepirkumu.

—

“Pārgadu progresa ziņojums par ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju” (1);

—

“Regulējums vides jomā un rūpniecības pārmaiņas” (2);

—

“Videi draudzīga ražošana” (3).

11.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 218/50

1.1.

ES ekomarķējumam arī turpmāk jābūt brīvprātīgam instrumentam. Tā kā ekomarķējuma sistēma ir brīvprātīga, iespējams rīkoties drosmīgi un noteikt augstus standartus, kas pieļauj tikai tādu produktu un pakalpojumu popularizēšanu, kuriem ir labi ekoloģiskie raksturlielumi.

1.2.

Komiteja uzsver, ka sistēmas vadība ir jāuzlabo, lai tā darbotos efektīvāk.

1.3.

Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka būtiski jāpalielina produktu grupu un licences īpašnieku skaits.

1.4.

Komiteja uzskata, ka ekomarķējums uz visiem pārtikas produktiem, gan svaigiem, gan apstrādātiem, būtu pirmais solis, lai patiešām samazinātu piegādes ķēdes ietekmi uz vidi. EESK tomēr ir pārliecināta, ka ekomarķējums pārtikas produktiem piešķirams tikai tad, ja ņemts vērā viss attiecīgā produkta aprites cikls. Priekšlikumā nav skaidri norādīts, uz kādiem pārtikas produktiem Komisija iecerējusi regulu attiecināt.

1.5.

Komiteja uzskata, ka iepakojumam jābūt vienam no ekomarķējuma piešķiršanas kritērijiem tikai tad, ja tas ir saistīts ar attiecīgo produktu grupu.

2.1.

Komisija 2008. gada jūlijā publicēja priekšlikumu Regulai par Kopienas ekomarķējuma sistēmu. Priekšlikums izstrādāts, lai aizstātu 2000. gada 17. jūlijā pieņemto Regulu (EK) Nr. 1980/2000 par pārskatīto Kopienas ekomarķējuma piešķiršanas sistēmu.

2.2.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) šo jautājumu jau ir izskatījusi iepriekš. Komiteja pauda viedokli par sākotnējo priekšlikumu (1), un citos pēdējā laikā pieņemtos atzinumos (2) ir iekļāvusi arī vairākus ierosinājumus par sistēmas turpmāko darbību.

2.3.

Šā atzinuma izstrādi dažādos veidos sekmēja arī kompetentās iestādes, Eiropas interešu grupas un sistēmā iesaistītie uzņēmumi. Jo īpaši lietderīga bija dažādu uzņēmumu, nevalstisko organizāciju, kas darbojas vides jomā, un patērētāju organizāciju pārstāvju uzstāšanās uzklausīšanas sanāksmē, kas notika Komitejas telpās.

3.1.

Vides stāvoklis rada arvien lielākas bažas.

Modernās ražošanas un patēriņa modelis ir veicinājis lielāku pieprasījumu pēc enerģijas un izejvielām, kuras netiek izmantotas ilgtspējīgā veidā, un tāpēc būs grūti sasniegt izvirzīto mērķi, proti, mazināt cilvēku darbības negatīvo ietekmi uz vidi, veselību un dabas resursiem.

3.2.

Tāpēc pašlaik tautsaimniecības jomā ļoti svarīgs uzdevums ir apvienot vides ilgtspējību ar ekonomisko izaugsmi un labklājību, lai labotu pagātnē pieļautās kļūdas.

3.3.

Finanšu krīze, kas ietekmē visu pasaules valstu tautsaimniecību, nedrīkst būt iemesls, lai mazinātu pūliņus, kas vērsti uz klimata pārmaiņu ietekmes ierobežošanu un vides aizsardzību. Tieši pretēji, piegādes ķēdes ietekmes uz vidi mazināšana uzskatāma par sākuma punktu procesam, kam pakāpeniski jāaptver visas rūpniecības nozares.

3.4.

Šajā sakarā jānorāda, ka ilgtspējīgs patēriņš un ražošana paplašina uzņēmumu iespējas pārvērst vides problēmas ekonomiskās iespējās un nodrošina lielāku piedāvājumu patērētājiem.

3.5.

Jāuzlabo vispārējie produktu ekoloģiskie raksturlielumi to aprites ciklā, jāveicina pieprasījums pēc labākiem produktiem un ražošanas tehnoloģijām un jāpalīdz patērētājiem veikt apzinātu izvēli.

3.6.

Komiteja tāpēc atbalsta daudzveidīgiem kritērijiem atbilstošu ekomarķējumu, kuru piešķir neatkarīga organizācija un kura pamatā ir “aprites cikla domāšana” (3), kas var būt viens no svarīgākajiem šīs politikas instrumentu kopuma elementiem (4).

3.7.

Lai izveidotu “videi nekaitīgu” ražojumu un pakalpojumu tirgu un nodrošinātu, ka šie produkti un pakalpojumi atbilst skaidrām un vispārējām definīcijām un ir patiešām pieejami visās dalībvalstīs, Komiteja ļoti atzinīgi vērtē ierosmes izstrādāt Kopienas politiku, kas veicina ilgtspējīgu ražošanu un patēriņu un ir pilnībā integrēta citās Kopienas politikas jomās.

3.8.

Pieredze, kas gūta, izmantojot ekomarķējuma sistēmu, liecina, ka ir jāveic grozījumi spēkā esošajā regulā.

Pašreizējai sistēmai ir šādi trūkumi:

Komiteja pauž viedokli par šiem trūkumiem nodaļā “Īpašas piezīmes”, kurā tā vērtējusi Komisijas ierosinātos pasākumus sistēmas uzlabošanai.

3.9.

Visbeidzot, veiksmīgai ES ekomarķējuma sistēmas ieviešanai ir īpaša nozīme, jo tas ir vienīgais brīvprātīgais ar produktiem saistītais un uz pieprasījumu orientētais politikas instruments ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai.

11.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 218/55

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu par saskaņotu tiesisko regulējumu tirdzniecībai ar izstrādājumiem, kas iegūti no roņveidīgajiem. Pašreizējā situācija nav pieļaujama; tādēļ starptautiskā līmenī būtu jāatbalsta būtiskas izmaiņas.

1.2.

Ņemot vērā to, ka Līgumā nav juridiskā pamata pasākumiem dzīvnieku labturības jomā, Komiteja uzskata, ka “iekšējā tirgus sadrumstalotības” kontekstā EKL 95. panta izvēle ir piemērota tiesību aktu izstrādei šajā jomā. Šāda lēmuma tiesiskums ir apstiprināts Kopienas tiesu praksē.

1.3.

Komiteja ierosina atlikt izņēmuma noteikumu spēkā stāšanās termiņu un iesaka Komisijai 2012. gadā iesniegt detalizētu progresa ziņojumu par tiesību aktu izstrādi roņveidīgo medību jomā, minēto ziņojumu izmantojot par pamatu iespējamo izņēmumu noteikšanai pēc 2012. gada.

1.4.

Jauno tiesību normu piemērošanas pirmajos trīs gados būtu jānosaka pilnīgs aizliegums, kā vienīgo izņēmumu paredzot medības, ar ko iztikas nodrošināšanai nodarbojas inuīti (eskimosi).

1.5.

Komisijai katrā ziņā jābūt iespējai izveidot efektīvas kontroles sistēmas, lai varētu garantēt izskatāmajā tiesību akta priekšlikumā paredzēto pasākumu izpildi. Kontroli nevar veikt tikai pati valsts, kura lūgusi atļaut noteikt izņēmumus. Komisijai jāspēj nodrošināt attiecīgo tiesību normu pienācīga izpilde noteiktā teritorijā.

1.6.

Komiteja aicina Komisiju veikt pētījumus par klimata pārmaiņu iespējamo ietekmi uz sugu saglabāšanu.

2.1.

Par roņveidīgajiem dēvētā dzīvnieku grupa aptver kopumā 33 roņu, jūras lauvu, kotiku, jūras ziloņu un valzirgu sugas. Tie ir dažāda lieluma zīdītāji, kas dzīvo kopā lielās kolonijās, lai vairotos uz sauszemes vai ledus.

2.2.

Lai arī dabas aizsardzības organizācijas (1) jau brīdina par roņveidīgo populācijas būtisku samazināšanos (tas saistīts arī ar klimata pārmaiņu ietekmi), to valstu, kurās roņveidīgie vairojas, mednieku apvienības un valdības noliedz jebkādu apdraudējumu sugas saglabāšanai un norāda uz to, ka medījamo roņveidīgo skaits sasniedz 15 miljonus. Pēdējos gados debates par roņveidīgo medībām ir aprobežojušās ar dzīvnieku labturības jautājumiem, aizmirstot par sugu aizsardzības aspektiem. ES ir spēkā roņveidīgo aizsardzībai paredzētas speciālās tiesību normas (2).

2.3.

Roņu komerciālās medības notiek Kanādā, Grenlandē, Namībijā, Norvēģijā un Krievijā. Šajās valstīs ir pieņemti atšķirīgi normatīvie akti roņveidīgo medību jomā. Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) ir norādījusi, ka trūkst uzticamu datu par roņveidīgo populāciju un gada laikā nogalināto dzīvnieku skaitu. Saskaņā ar atsevišķu valstu oficiālo informāciju valsts, kurā ir vislielākais nomedīto roņveidīgo skaits, ir Kanāda, kur gada laikā nogalina aptuveni 300 000 dzīvnieku. Saskaņā ar Kanādas valdības sniegtajiem datiem (3) 2008. gadā kopumā izsniegtas 17 000 medību licences un nomedīti 275 000 roņveidīgie. Nākamais lielākais nomedīto roņveidīgo skaits, kas tomēr ir ievērojami mazāks nekā Kanādā, ir Grenlandē (4) un Namībijā (5), proti, attiecīgi 160 000 un 80 000 nogalināto dzīvnieku gadā.

2.4.

Eiropas Savienībā roņus nogalina un dīrā divās dalībvalstīs: Somijā un Zviedrijā. Savukārt Apvienotajā Karalistē (Skotijā) ražo izstrādājumus, kas iegūti no roņveidīgajiem. Atšķirībā no Norvēģijas vai Kanādas Kopienas teritorijā roņveidīgo medībām nav komerciālas nozīmes, toties tām ir divkāršs mērķis — tās ir brīvā laika pavadīšanas veids un no zivīm pārtiekošo sugu populācijas kontroles pasākums.

2.5.

Roņveidīgos nogalina, lai to ādu izmantotu mēteļu, taukus — eļļu un gaļu — lopbarības ražošanā, savukārt Āzijā aizvien iecienītāk kļūst to dzimumorgānus izmantot dzimumtieksmi veicinošu vielu iegūšanā.

2.6.

Roņveidīgo nogalināšana notiek dažādos veidos. Visbiežāk izmantotie palīglīdzekļi ir šaujamierocis un hakapiks (nūja ar āķi un āmurveidīgu uzgali). Zinātnieki šādu asu nūju uzskata par efektīvāko līdzekli roņveidīgo ātrai apdullināšanai un nogalināšanai, lai arī tās izskats ir visai primitīvs un robusts.

2.7.

EFSA savā 2007. gadā publicētajā zinātniskajā atzinumā (6) secinājusi, ka roņveidīgos ir iespējams nogalināt ātri un efektīvi, neradot novēršamas sāpes vai ciešanas. Tomēr EFSA arī atzīst, ka praksē nogalināšana ne vienmēr ir humāna un efektīva. Dažādos valstu tiesību aktos ir noteikts hakapiku izmantošanas veids un apjoms, kā arī šaujamieroču kalibrs un munīcijas izšaušanas ātrums.

3.1.

Eiropas Parlaments 2006. gada 26. septembrī pieņēma deklarāciju (7), kurā Eiropas Komisiju aicināja sagatavot tiesību aktu priekšlikumus, lai reglamentētu no divu veidu roņveidīgajiem — Grenlandes roņiem un zilmugurainajiem roņiem — iegūtu izstrādājumu importu, eksportu un tirdzniecību. Minētajā deklarācijā arī pausts aicinājums ieviest īpašus noteikumus inuītu tradicionālajām roņu medībām.

3.2.

Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja pieņēma ieteikumu par roņveidīgo medībām, kurā dalībvalstīm izteikts aicinājums aizliegt jebkāda veida nežēlīgas medību metodes, kas nenodrošina dzīvnieku tūlītēju nāvi.

3.3.

Pēdējo gadu laikā Beļģijā, Nīderlandē un Slovēnijā ir pieņemti valsts tiesību akti, kuros aizliegta izstrādājumu, kas iegūti no roņveidīgajiem, apstrāde un tirdzniecība. Arī citas ES dalībvalstis ir pieņēmušas lēmumu izstrādāt regulējumu šajā jomā un šobrīd gatavoti atbilstošus valsts tiesību aktus.

3.4.

Eiropas Komisija 2007. gada sākumā rīkoja ieinteresēto pušu uzklausīšanu, pēc kuras tika izdots Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) sagatavots zinātnisks atzinums (8). Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāts 2008. gada aprīlī publicēja pētījumu par izstrādājumu, kas iegūti no roņveidīgajiem, aizlieguma iespējamo ietekmi.

3.5.

Eiropas Komisija 2008. gada 23. jūlijā ierosināja pieņemt regulu (9) par tirdzniecību ar izstrādājumiem, kas iegūti no roņveidīgajiem. Juridiskais pamats bija EK Līguma 95. un 133. pants. 95. panta priekšmets ir iekšējā tirgus sadrumstalotība, savukārt 133. panta priekšmets — kopējā tirdzniecības politika. Kritēriji 95. panta noteikumu izmantošanai par juridisko pamatu ir noteikti Eiropas Kopienu Tiesas tiesu praksē.

3.6.

Komisijas regulas priekšlikumā aizliegts laist tirgū, kā arī importēt Kopienā, eksportēt no tās un pārvadāt tranzītā caur Kopienas teritoriju izstrādājumus, kas iegūti no roņveidīgajiem. Priekšlikumā tomēr paredzēta arī virkne noteikumu, kas pieļauj izņēmumus vispārējo noteikumu piemērošanā, ja ir izpildītas regulas priekšlikumā iekļautās dzīvnieku labturības prasības (10). Ar minēto prasību palīdzību jānodrošina tas, ka roņveidīgie tiek nogalināti vai nodīrāti, nenodarot tiem novēršamas sāpes, mokas vai cita veida ciešanas.

3.7.

Eiropas Komisija automātiski piemēro izņēmuma noteikumus tradicionālajām roņveidīgo medībām, ar ko iztikas nodrošināšanai nodarbojas inuīti. Īstenošanas noteikumos tiks paredzēti piemēroti pasākumi, lai varētu pierādīt no roņveidīgajiem iegūtu izstrādājumu izcelsmi.

3.8.

Dalībvalstis ik pēc pieciem gadiem Komisijai nosūta ziņojumu, kurā izklāstīti pasākumi, kas veikti, lai īstenotu minēto regulu.

4.1.

EESK ļoti atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu par saskaņotu tiesisko regulējumu attiecībā uz metodēm, kas ir pieļaujamas roņveidīgo medīšanai un no roņveidīgajiem iegūtu izstrādājumu laišanai tirgū.

4.2.

Regulas priekšlikuma galvenais temats ir dzīvnieku labturība, taču ar sugu aizsardzību saistītie problēmjautājumi tajā nav apskatīti. Eiropas vides aizsardzības organizācijas ir uzsvērušas vajadzību tiesību akta tekstā iekļaut arī sugu aizsardzības aspektus. ES tomēr jau ir spēkā aptveroši tiesību akti sugu aizsardzības jomā, kā arī īpaši instrumenti roņveidīgo populācijas saglabāšanai, kas papildina priekšlikumā paredzētos pasākumus.

4.3.

Nav šaubu, ka klimata pārmaiņas (galvenokārt polāro ledāju kušana) tieši ietekmēs roņveidīgo dzīves un vairošanās apstākļus. Tādēļ Komiteja aicina Eiropas Komisiju veikt attiecīgus zinātniskus pētījumus un novērtējumu, lai būtu pieejami reāli dati par klimata pārmaiņu iespējami nelabvēlīgo ietekmi uz roņveidīgo populāciju un lai vajadzības gadījumā pārstrādātu vai pieņemtu Kopienas instrumentus sugu aizsardzības jomā.

4.4.

Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā nav atsevišķa juridiskā pamata, lai ES būtu iespēja pieņemt tiesību aktus dzīvnieku labturības jomā. Šāda precīza juridiskā pamata trūkums ir iemels, kāpēc ES šo nepilnību cenšas novērst, izmantojot citu, minētā jautājuma risināšanai tikpat likumīgu juridisko pamatu. Šajā gadījumā neviennozīmīgi vērtētais 95. pants “iekšējā tirgus sadrumstalotības” kontekstā ES piedāvā iespēju saskaņot tiesību aktus dzīvnieku aizsardzības jomā, kura Kopienas tiesu praksē atzīta par “vispārējas intereses” jautājumu. EESK savā atzinumā (11) par kaķu un suņu kažokādām paudusi atbalstu iepriekšminētā juridiskā pamata izmantošanai, lai tādējādi varētu pieņemt tiesisko regulējumu dzīvnieku aizsardzības jomā, un uzsvērusi, ka tas atbilst Pasaules tirdzniecības organizācijas izstrādātajiem tirdzniecības noteikumiem.

4.5.

Ņemot vērā, ka šajā jomā nav Kopienas līmeņa kontroles, trūkst (EFSA oficiāli atzītu) datu un pastāv saimnieciskā ieinteresētība, ir problemātiski gūt patiesu un nesagrozītu informāciju par roņveidīgo medībām ārpus ES. Tiesību aktu iespējamās izmaiņas, panākot atbilstību Kopienas jaunajiem kritērijiem tajās valstīs, kurās tiek nogalināti roņveidīgie, praksē ne vienmēr nozīmēs roņveidīgo nogalināšanas apstākļu ievērojamus uzlabojumus.

4.6.

Vispārējais aizliegums, ko papildina turpmāk noteikto izņēmumu sistēma, veido jauna veida procedūru, kas varētu radīt noderīgu precedentu Kopienas turpmāko tiesību aktu izstrādei. Tādēļ EESK pilnībā nenoraida Kopienas izņēmumu sistēmu, bet aicina atlikt tās stāšanos spēkā, nosakot, ka regulas piemērošanas pirmajos trīs gados ir spēkā pilnīgs vispārējais aizliegums, izņēmumu piemērojot vienīgi inuītu kopienām, kuru iztika ir atkarīga no roņveidīgo medībām. Šāda spēkā stāšanās atlikšana, pirmkārt, nodrošinātu ES iespējas veikt vajadzīgos tehniskos pasākumus, lai izstrādātu precīzāku un stingrāku izņēmumu sistēmu salīdzinājumā ar sākotnējā priekšlikumā iezīmēto vispārējo sistēmu, otrkārt, atvieglotu uzraudzību un, treškārt, ļautu noteikt jaunus kritērijus, uz kuru pamata pieņemt lēmumus par iespējamo izņēmumu apstiprināšanu.

4.7.

Kopienas ziņojuma par valstu veiktajām tiesību aktu izmaiņām roņveidīgo medību jomā iesniegšana 2012. gadā un kontroles mehānismu praktiska izmantošana katrā ziņā būs lietderīga, lai Kopiena turpmāk varētu izvērtēt panākto progresu un pieņemt lēmumu par iespējamo izņēmumu noteikšanu. Datu trūkums ir pietiekams pamatojums Kopienas lielākiem centieniem apkopot visa veida svarīgu un vajadzīgu informāciju.

4.8.

EESK izsaka cerību, ka tām valstīm, kurās notiek roņveidīgo medības, Komisijas priekšlikums tiesību aktam būs patiess stimuls grozīt minēto valstu likumus un metodes, lai roņveidīgo nogalināšana notiktu “humānākā” veidā. Pašreizējā situācija attiecībā uz roņveidīgo nogalināšanu nav pieļaujama; jāsāk īstenot vajadzīgās pārmaiņas, lai arī ES pilnvaras šajā jomā ir ierobežotas.

4.9.

EESK uzsver, ka dalībvalstīm jāievieš efektīvu, preventīvu un samērīgu sankciju sistēma, lai tādējādi nodrošinātu roņveidīgo medību regulējumam paredzētā jaunā tiesību akta ietekmi un efektivitāti. Efektīva sankciju sistēma veicinātu iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības nostiprināšanu.

5.1.

Lai arī regulas priekšlikumā nav apskatīts jautājums par to, cik attaisnojamas ir roņveidīgo medības, EESK tomēr vēlētos pievērsties vairākiem jautājumiem, uz kuriem joprojām nav rastas atbildes. Pirmkārt, nepārprotami jāuzsver, ka roņveidīgo nogalināšanu nevar apzīmēt kā zvejniecību, tās drīzāk ir zīdītāju medības. Otrkārt, apšaubāms ir apgalvojums, ka roņveidīgie ir vainojami jūras resursu, īpaši mencu krājumu, sarukšanā. Šādam argumentam, ko dažās valstīs izmanto kā roņveidīgo medības attaisnojošu apstākli, nav nekāda zinātniska pamatojuma. Ņemot vērā jūras ekosistēmas sarežģītību, nav iespējams izteikt viennozīmīgus apgalvojumus par šo tematu.

5.2.

Komisija savā priekšlikumā neizšķir roņveidīgo medības lielos un mazos apmēros. Šāda Komisijas pieeja ir būtībā pamatota, jo priekšlikuma mērķa pamatā ir dzīvnieku labturības pamatprincipi. No dzīvnieku labturības viedokļa nav attaisnojama īpašu izņēmumu noteikšana tajās Eiropas valstīs, kurās ar roņveidīgo medībām nodarbojas nelielos apmēros, pretējā gadījumā arī varētu tikt apšaubīta visa priekšlikuma starptautiskā likumība.

5.3.

Šajā jomā kontrole ir sevišķi apgrūtināta un sarežģīta, turklāt tā jāveic ārkārtēji nelabvēlīgos laika apstākļos. Ar kontroles palīdzību jāspēj apzināt faktiski nogalināto dzīvnieku skaits un noteikt, cik lielā mērā noteiktā teritorijā tiek ievēroti attiecīgie tiesību akti. Šķiet, ka uzraudzības sistēma, ko īsteno tikai pati izņēmuma noteikumus pieprasījusī valsts, jau a priori nevar būt labākā iespēja šādas sistēmas neatkarības nodrošināšanai. ES būtu jāizmanto ekspertu grupa, kas veiktu kontroli uz vietas tajās valstīs, kuras pieprasījušas noteikt izņēmumus. Šāda Eiropas inspektoru grupa būtu jāfinansē tām valstīm, kuras vēlas savus izstrādājumus eksportēt Kopienas tirgū. Līdz ar to ES būtu pieejama plašāka informācija, lai varētu labāk izvērtēt marķēšanas un etiķetēšanas sistēmas efektivitāti.

5.4.

Marķēšanas sistēmas un brīvprātīgas etiķetēšanas ieviešana valstīs, kuras pieprasījušas piemērot izņēmuma noteikumus, ir atbilde uz Eiropas iedzīvotāju atkārtoti paustajām bažām Komisijas rīkotās sabiedriskās apspriešanas laikā. Marķēšanas un etiķetēšanas iniciatīvas katrā ziņā jāpapildina ar vispārējiem pasākumiem izstrādājumu, kas iegūti no roņveidīgajiem, laišanas tirgū aizlieguma noteikšanai. Pretējā gadījumā ir apšaubāms, vai iespējams sasniegt Komisijas priekšlikumā izvirzītos mērķus dzīvnieku labturības jomā.

5.5.

Marķēšanas kritērijiem regulas īstenošanas noteikumos jābūt formulētiem tā, lai marķēšanas un etiķetēšanas nosacījumi būtu nepārprotami. Šajā jomā iepriekš spēkā esošo noteikumu nepietiekamas precizitātes rezultāts bija neskaidra, patērētājus maldinoša un pārprotama etiķetēšana. Tirgū bieži sastopami izstrādājumi, kas ražoti, izmantojot no roņveidīgajiem iegūtas izejvielas, taču uz etiķetēm norādīts “eļļa no jūras dzīvniekiem” vai “zivju eļļa”. Svarīgi, lai uz minēto izstrādājumu etiķetēm būtu norādīta ne tikai roņveidīgo suga, no kuras izstrādājums izgatavots, bet arī dzīvnieku izcelsmes vieta.

5.6.

Komitejai, kura sniegs atbalstu Eiropas Komisijai izņēmumu noteikšanas procedūrā, būtu jānodrošina visu šajā procedūrā ieinteresēto organizāciju un tirgus dalībnieku līdzdalība.

11.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 218/59

—

energoefektivitāte un energotaupība,

—

augsnes izmantošana un aizsardzība,

—

ūdens un gaiss,

—

emisijas,

—

atkritumu apsaimniekošana,

—

bioloģiskās daudzveidības saglabāšana.

—

uzlabot darba ņēmēju, uzņēmēju un iedzīvotāju attieksmi pret vides jautājumiem,

—

ietekmēt ilgtspējīgu ražošanu,

—

veicināt ilgtspējīgu tirdzniecību,

—

atbalstīt ilgtspējīgu patēriņu.

2.1.

Brīvprātīgu instrumentu ieviešana jāuzskata par Kopienas vides politikas svarīgu sastāvdaļu, kaut arī Komisija atzīst, ka “minētajiem instrumentiem ir liels potenciāls, taču tie nav pilnībā izmantoti” (3).

2.2.

Brīvprātīgi instrumenti vides jomā var sniegt nozīmīgas priekšrocības, ja tie

2.3.

Papildus EMAS sistēmai Eiropas Savienībā ir pieņemti un pilnveidoti arī citi brīvprātīgi instrumenti, tostarp Eiropas ekomarķējumu sistēma (4), EPD (“Environmental Product Declaration” — produktu vides deklarācija) produktu sertifikācijas sistēma, LCA (“Life Cycle Assessment” — aprites cikla novērtējums) sistēma, videi draudzīgs (“zaļais”) publiskais iepirkums (5), Energy Star  (6) logotips, brīvprātīgi nolīgumi (7), Programma 21 un EN ISO 14001 standarts.

2.4.

Aizvien vērtīgāka ir kļuvusi sinerģija ar citiem vides politikas instrumentiem, piemēram, ar Vides pārvaldības sistēmu, kas noteikta ISO 14001 standartā (8) (35 000 sertifikācijas) un kuras pamatā ir vadības saistības nodrošināt tiesību aktu ievērošanu, pastāvīgi veikt uzlabojumus un novērst piesārņojumu.

2.5.

Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plānā (9), par kuru Komiteja pašlaik izstrādā atzinumu, ar EMAS sistēmu iepazīstina kā ar instrumentu, kas rada sinerģiju ar

2.6.

Kopš 1992. gada Komiteja ir uzskatījusi, ka Kopienas vides pārvaldības un audita sistēmai EMAS ir svarīga nozīme vides aizsardzības sekmēšanā un uzlabošanā, un ir atzinīgi novērtējusi paredzēto vides aizsardzības uzlabošanas “sistēmu”, galvenokārt, lai sasniegtu vides mērķus, izmantojot organizatoriskos līdzekļus uzņēmumos, sekmējot lielāku precizitāti, nodrošinot plašāku informāciju un labāku tās izplatīšanu (11), kā arī iesaistot visus darbiniekus.

2.7.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 19. marta Regula (EK) Nr. 761/2001, ar ko ir paplašinātas iespējas sertificēt visas “vietas”, ir aizstājusi 1993. gada regulu, kas notika pēc pārskatīšanas “pamatojoties uz Kopienas vides politikas attīstību, kurā ir novērtēti brīvprātīgie instrumenti un noteikta dažādu dalībnieku atbildība ilgtspējīgas attīstības veicināšanas jomā” (12). Komiteja savā atzinumā (13) ir atzinīgi novērtējusi minēto pārskatīšanu.

2.8.

Komiteja ir atkārtoti apstiprinājusi jo īpaši šādus būtiskus EMAS sistēmas elementus:

2.9.

Jāuzsver, ka ar EMAS sistēmas palīdzību var sasniegt arī šādus papildu mērķus:

2.10.

Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu pārskatīt pašreizējos tiesību aktus par brīvprātīgu līdzdalību EMAS sistēmā, lai tā varētu pilnībā izvērst savas iespējas.

3.1.

Priekšlikums pārskatīt Kopienas vides pārvaldības un audita sistēmu EMAS, izstrādājot jaunu regulu, ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 761/2001, Lēmumu 2001/681/EK un Lēmumu 2006/193/EK, ir ar mērķi:

—

iestādes, kas pilnvarotas veikt reģistrāciju,

—

akreditācijas iestādes,

—

iestādes, kas atbildīgas par tiesību aktu piemērošanas uzraudzību,

—

vides verificētāji.

—

ilgtspējīgu ražošanu,

—

ilgtspējīgu tirdzniecību,

—

ilgtspējīgu patēriņu.

11.9.2009   

LV