28.7.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/1

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Turpmākie ieguldījumi kodolrūpniecībā un to nozīme ES enerģētikas politikā”

(2009/C 175/01)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2008. gada 27. maija vēstulē lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

“Turpmākie ieguldījumi kodolrūpniecībā un to nozīme ES enerģētikas politikā”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras, informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 10. novembrī. Ziņotājs – IOZIA kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 449. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 3. un 4. decembrī (4. decembra sēdē), ar 122 balsīm par, 15 balsīm pret un 16 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Apsvērumi un ieteikumi.

1.1   No administratīvo procedūru un celtniecības darbu uzsākšanas līdz elektroenerģijas ražošanai kodolspēkstacijā var paiet aptuveni desmit gadi. Jaunas kodolspēkstacijas, kuras jauda ir no 1 000 MWe līdz 1 600 MWe, celtniecībai nepieciešami ieguldījumi no 2 līdz 4,5 miljardiem euro. Ņemot vērā ilgo periodu no ieguldījumu veikšanas līdz enerģijas laišanai tirgū, ir jānodrošina stabils tiesiskais regulējums. Izdarīt izvēli par labu kodolenerģijai un izstrādāt tiesību aktus šajā jomā var tikai tad, ja to atbalsta iedzīvotāju un politisko aprindu vairākums.

1.2   Saskaņā ar uzsāktajām programmām līdz 2030. gadam ekspluatāciju pārtrauks gandrīz puse no kodolspēkstacijām. EESK uzskata, ka jāpieņem stingri noteikumi, kas nodrošina ekspluatācijas pārtraukšanai atbilstošu finansējumu saskaņā ar principu “maksā piesārņotājs”, kā arī strādājošo un iedzīvotāju augstu aizsardzības līmeni; šajā sakarā Komiteja pilnībā atbalsta Komisijas priekšlikumu iespējami ātri pārveidot direktīvā Ieteikumu 2006/851/Euratom, kurā paredzēta neatkarīgu iestāžu izveide kodoliekārtu ekspluatācijas pārtraukšanai piešķirto līdzekļu vadībai.

EESK

1.3   uzsver, ka galvenos šķēršļus rada politiska nenoteiktība un atļaujas saņemšanai noteiktās procedūras, pārredzamības trūkums un vispusīgas, precīzas, pārbaudītas informācijas par faktisko risku trūkums, kā arī fakts, ka nav pieņemti lēmumi par atkritumu galīgas un drošas uzglabāšanas vietu noteikšanu. Privāto ieguldījumu riska līmenis ir pārāk augsts, un finanšu krīzes apstākļos ir vēl grūtāk atrast kodolrūpniecībai vidējā un ilgtermiņā nepieciešamos līdzekļus. Tā kā šajā nozarē nav paredzēts valsts atbalsts, finansējumu varētu sekmēt, nodrošinot ieguldītājiem stabilu un drošu tiesisko regulējumu un iespēju slēgt ilgtermiņa piegādes līgumus, kas nodrošina peļņu no ieguldījumiem. Grūtības, ar kādām bija jāsastopas, lai tikai nedaudz palielinātu Euratom finansējuma līdzekļus (Euratom aizdevumus), tuvākajā laikā neļauj cerēt uz pārmaiņām ES politikā;

1.4   pauž pārliecību, ka iedzīvotāju demokrātiskai līdzdalībai ir būtiska nozīme un ka iedzīvotājiem jābūt pienācīgi informētiem par risku un iespējām saistībā ar kodolenerģiju, lai apzināti izdarītu izvēli, kas viņus skar vistiešākā veidā. EESK apņemas aizstāvēt šo prasību un aicina Komisiju rosināt dalībvalstis izvērst informācijas kampaņu par enerģijas pieprasījumu Eiropā, energoefektivitāti un dažādiem risinājumiem, tai skaitā kodolenerģiju, lai nodrošinātu pārredzamību un skaidrību šajā jomā;

1.5   uzskata, ka pašreizējos ekonomikas apstākļos kodolspēkstaciju ekspluatācijas termiņa pagarināšana attaisnojas ar nosacījumu, ka tiek stingri ievēroti drošības standarti, pat ja šādā veidā jāatsakās no ievērojama termodinamiskās efektivitātes pieauguma (no 15 līdz 20 %);

1.6   uzskata, ka jāveicina ieguldījumi, kas paredzēti pētniecībai strādājošo un iedzīvotāju drošības un aizsardzības jomā, kā arī apmācības un profesionālās izaugsmes programmu atbalstam, lai pastāvīgi nodrošinātu augstu tehnisko un tehnoloģisko kapacitāti nozares uzņēmumos, valstu reglamentējošās un kontroles iestādēs. Šie ieguldījumi jāfinansē ne tikai no Euratom 7. pamatprogrammas, bet arī no valstu publisko programmu līdzekļiem;

1.7   uzskata, ka avārijas radīto zaudējumu atlīdzināšanas un atbildības noteikšanas atšķirīgās sistēmas ir nepilnīgas un nepiemērotas. Komiteja prasa vienādot Parīzes un Vīnes konvenciju noteikumus, jo tiesiskais regulējums un zaudējumu atlīdzināšanas nosacījumi kodoliekārtu avārijas gadījumā tajās ir atšķirīgi. Atbilstoši Euratom līguma 98. panta noteikumiem par riska nodrošinājumu ir jāpieņem direktīva, kurā paredzēts, ka avārijas gadījumā visus izdevumus pilnībā sedz kodolenerģētikas nozares dalībnieki. Ņemot vērā šā riska īpatnības, jāveicina riska sadalījums starp nozares dalībniekiem Eiropā, pamatojoties uz jau esošajiem piemēriem;

1.8   uzskata, ka, lai nodrošinātu jaunu kodolspēkstaciju pieprasījuma iespējamo pieaugumu, Eiropas rūpniecībā jāplāno ievērojami ieguldījumi zināšanu un apmācības, pētniecības un izstrādes jomā, jo tas ir priekšnoteikums šīs nozares turpmākai attīstībai Eiropā. Elektroenerģijas ražošana kodolspēkstacijās nebūtu lietderīga, ja tās īpatsvars ikgadējā elektroenerģijas kopapjomā ir mazāks nekā 10–15 %, jo apjomradītus ietaupījumus var panākt tikai tad, kad administratīvās izmaksas un atkritumu apsaimniekošana sasniedz kritisko masu;

1.9   apzinās, ka nav iespējams noteikt vienu vienīgu vai vairākas kopīgas uzglabāšanas vietas Eiropā, kā tas tika darīts ASV, un tādēļ aicina dalībvalstis paātrināt galīgās uzglabāšanas vietu atlases procedūras. Ir jānosaka saskaņotas drošības prasības; regulatoru apvienība WENRA (Western Europe Nuclear Regulators Association) un Eiropas Parlaments jau ir pieprasījuši izstrādāt direktīvu šajā jomā;

1.10   aicina Komisiju sniegt atbalstu pētniecības un izstrādes programmām, īpaši attiecībā uz IV paaudzes kodolreaktoriem;

1.11   arī atkritumu apsaimniekošanas un aizsardzības pret jonizējošo starojumu izpētei paredzētie līdzekļi, šķiet, nav atbilstoši. EESK aicina Komisiju, Padomi un Parlamentu piešķirt Euratom 7. pamatprogrammai papildu līdzekļus, sniedzot atbalstu kopīgām tehnoloģiju iniciatīvām, kā tas jau tiek darīts, piemēram, kurināmā elementu vai zāļu jomā. EESK aicina dalībvalstis viņu kompetences ietvaros pielikt ievērojami lielākas pūles, lai risinātu minētās problēmas. Kodoliekārtu slēgšanas aģentūra (Nuclear Decommissioning Authority – NDA) 2008. gada jūlijā secināja, ka kodoliekārtu ekspluatācijas pārtraukšanai būs vajadzīgs apjomīgāks publiskais finansējums (par 30 % vairāk nekā 2003. gadā). Kodoliekārtu slēgšanas aģentūra prognozē, ka šī summa sasniegs 73 miljardus sterliņu mārciņu jeb 92 miljardus euro, un ka tā arvien pieaugs (1). Francijas elektroenerģijas ražošanas uzņēmums EDF, kas atbilst augstam standartizācijas līmenim, paziņoja, ka šie izdevumi veido 15 %–20 % no sākotnējām celtniecības izmaksām;

1.12   Komiteja uzskata, ka Eiropas Savienība un dalībvalstis varētu apsvērt vairākus pasākumus, lai tādējādi mazinātu iepriekš minētās neskaidrības:

—	politikas aspektā tās varētu censties panākt visu politisko lēmumu pieņēmēju ilgtermiņa vienošanos par kodolenerģijas nozīmi cīņā pret klimata pārmaiņām;

—

ekonomikas aspektā tās varētu precizēt, pirmkārt, kādas obligātās prasības jānosaka kodoliekārtu ekspluatācijas pārtraukšanai un kodolatkritumu apglabāšanai un, otrkārt, cik liels finansējums jāparedz uzņēmējiem, lai segtu šīs izmaksas ilgtermiņā. Turklāt Eiropas Savienībai, dalībvalstīm un regulējošām iestādēm būtu jāprecizē nosacījumi par kodolenerģijas piegādi elektroenerģijas tīklam un jānoskaidro, kādi ilgtermiņa piegādes līgumi būtu vispiemērotākie;

—

pētniecības jomā ES un dalībvalstis varētu sniegt atbalstu turpmākajām pētniecības un izstrādes darbībām, lai izstrādātu trešās un ceturtās paaudzes kodoltehnoloģiju (kodolsintēzi ieskaitot), kam salīdzinājumā ar pašreizējo kodoltehnoloģiju būs augstāki efektivitātes, drošības un vides aizsardzības standarti;

—	teritoriālplānošanas aspektā ES un dalībvalstis varētu paātrināt laikietilpīgās procedūras piemērotu teritoriju noteikšanai un atļauju izsniegšanai;

—	finanšu aspektā Eiropas finanšu iestādes varētu uzlabot piekļuvi aizdevumu finansējuma avotiem, tādējādi rosinot arī citus investorus sniegt savu ieguldījumu.

2.   Kodolenerģētikas nozares finansējums.

2.1   Enerģijas pieprasījums Eiropā un paredzamās izmaksas.

2.1.1   Turpmākajos divdesmit gados Eiropā būs jāveic ieguldījumi no 800 līdz 1 000 miljardu euro apmērā, lai aizstātu pašreizējās elektroenerģijas ražošanas iekārtas, neatkarīgi no tajās izmantotās degvielas veida. Ir noskaidrots, ka no 146 kodolreaktoriem būs jāaizstāj 50 līdz 70 kodolreaktori (ar to saistītās izmaksas var sasniegt 100 līdz 200 miljardus euro).

2.1.2   Izmaksas, kas saistītas ar pašlaik darbojošos kodolspēkstaciju ekspluatācijas termiņa pagarināšana, veido aptuveni 25 % no jaunas kodolspēkstacijas celtniecības izmaksām; pagarinot kodolspēkstaciju ekspluatācijas termiņu, tās varēs darboties vēl 10 līdz 20 gadus. Nesen izstrādātajā pētījumā (2) minētās izmaksas ir atšķirīgas. Atkarībā no izmantotās tehnoloģijas tās svārstās no 80 līdz 500 EUR/KWe un ir aprēķinātas, pamatojoties uz projektiem par ekspluatācijas termiņa pagarināšanu par aptuveni 10 gadiem.

2.1.3   Nenoteiktība par turpmākajiem lēmumiem enerģētikas jomā, kā arī par iespēju turpmāk gūt peļņu no ieguldījumiem, liek nozares darbiniekiem lūgt pagarināt esošo kodoliekārtu ekspluatācijas termiņu, nevis ieguldīt ievērojamus līdzekļus jaunu, efektīvāku iekārtu celtniecībai. No saimnieciskā un klimata pārmaiņu pārvaldības viedokļa ekspluatācijas termiņa pagarināšana, nodrošinot vismaz tādu pašu drošības līmeni, neapšaubāmi ir izdevīga, bet ilgtermiņā neatrisina enerģijas pieprasījuma problēmu, atliekot to uz vēlāku laiku.

2.1.4   Pieņemot lēmumu samazināt kodolspēkstacijās ražotās elektroenerģijas apjomu, tas jākompensē ar citiem enerģijas veidiem, kas nodrošina tādu pašu emisijas līmeni un pamatslodzi. Lai aizstātu ekspluatāciju pārtraukušās kodolspēkstacijas, būs vajadzīgi 100 līdz 200 miljardi euro. Savukārt, lai saglabātu kodoliekārtās ražotās elektroenerģijas apjomu pašreizējā līmenī, būs vajadzīgi 200 līdz 400 miljardi euro atkarībā no elektroenerģijas pieprasījuma.

2.1.5   Jaunas kodolspēkstacijas celtniecība izmaksā no 2 līdz 4,5 miljardiem euro. EIB uzskata, ka nav skaidrības par kodolenerģētikas attīstību ilgtermiņā, un paredz, ka Eiropas Savienībā 2030. gadā salīdzinājumā ar 2004. gadu kodolenerģijas ražošana samazināsies par 40 %. Komitejas nesen rīkotajā uzklausīšanas sēdē EIB priekšsēdētājs apstiprināja minēto prognozi. Starptautiskā atomenerģijas aģentūra (AIEA) prognozē, ka minētajā periodā kodolspēkstaciju ražotās elektroenerģijas jauda pasaules līmenī pieaugs no 368 līdz 416 GW jeb par 13 %, bet Eiropā tā samazināsies par 15 GW (3).

2.2   Klimata pārmaiņas, CO2 emisija un kodolenerģija.

2.2.1   Lai sasniegtu Kioto mērķus un vēl tālejošākus mērķus, kurus paredzēts noteikt Kopenhāgenā, ES jānodrošina, lai 60 % no elektroenerģijas kopapjoma tiktu ražota bez CO2 emisijām. Pašlaik Eiropas Savienībā aptuveni 40 % CO2 emisiju rodas enerģijas ražošanas procesā. Ir jāņem vērā kodolenerģijas nozīme. Komisija uzskata, ka būtu vēlams līdz 2020. gadam noteikto neizsīkstošo enerģijas avotu mērķi 20 % apmērā palielināt līdz 30 % 2030. gadā.

2.2.2   Jāparedz, ka urāna ražošanas un pārstrādes rezultātā pieaugs CO2 emisijas, jo pakāpeniski izsīks urānu saturošu izrakteņu krājumi, kā arī palielināsies siltumnīcefekta gāzu emisijas, ko rada fluora un hlora izmantošana urāna heksafluorīda sagatavošanā un cirkonija attīrīšanā, lai to izmantotu caurulēs, kurās ievieto bagātinātu urānu.

2.2.3   Jāņem vērā, ka oglekļa piesārņojums, ko rada elektroenerģijas ražošana kodoliekārtās, ir minimāls.

2.2.4   Pieaugs arī elektroenerģijas pieprasījums sabiedriskā un individuālā transporta jomā, kā arī pieprasījums ūdeņraža ražošanas jomā, ko šobrīd 95 % apmērā iegūst no ogļūdeņraža. Ūdeņradis sekmēs elektroenerģijas uzglabāšanas problēmas atrisināšanu ar nosacījumu, ka to iegūst no kurināmā ar ļoti zemu emisijas līmeni.

2.3   Problēmas kodolrūpniecībā.

2.3.1   Galveno problēmu rada administratīvās un normatīvās vides nenoteiktība. Valstu atšķirīgo procedūru dēļ dažkārt celtniecības termiņi var būt divreiz vai pat trīsreiz garāki. Komisija lēš, ka Somijā celtniecība ilgs vismaz 10 gadus, bet sakarā ar problēmām, kas radušās celtniecības gaitā, darbi ir pārtraukti un tos pabeigs ne ātrāk kā 18 mēnešus pēc paredzētā termiņa. Administratīvās procedūras uzsāktas 2000. gadā un pieslēgšana tīklam paredzēta, iespējams, ne ātrāk kā 2011. gadā.

2.3.2   Tā kā elektroenerģijas ražošanu var uzsākt tikai aptuveni 10 gadus pēc ieguldījumu veikšanas, ieguldījumiem kodolrūpniecībā nepieciešamas apjomīgs sākumkapitāls, proti, aptuveni 60 % no ieguldījumu kopsummas. Ieguldītā kapitāla un tā finansiālo izmaksu amortizācijai vajadzīgi aptuveni 20 gadi. Tas apliecina, ka pietiekami ilgam ekspluatācijas periodam ir būtiska nozīme, lai šāda tehnoloģija būtu rentabla.

2.3.3   Tie ir ilgtermiņa ieguldījumi, jo periods no kodoliekārtu celtniecības uzsākšanas un to ekspluatācijas līdz dekontaminācijai un ekspluatācijas pārtraukšanai var ilgt simts gadus. Ir jānodrošina, lai nozares dalībnieku finanšu stabilitāte tiktu garantēta ilgtermiņā un lai valstis uzņemtos ilgtermiņa saistības kodolrūpniecības turpmākajai attīstībai.

2.3.4   Kodolrūpniecībai piešķirtā finansējuma apjomu lielākā mērā nekā citās nozarēs ietekmē valstu valdību politiskā izvēle. Nenoteiktība galvenokārt ir saistīta ar to, vai tiesiskais regulējums ir drošs un stabils. Iedzīvotāju līdzdalības un informēšanas politikas īstenošana ir priekšnoteikums, lai iedzīvotāji, pamatojoties uz vispusīgu, pārredzamu, saprotamu un pārbaudītu informāciju, varētu sniegt atbalstu šai izvēlei. Tikai demokrātiska procedūra var nodrošināt uz informāciju balstītu izvēli, kurai būs izšķiroša nozīme Eiropas kodolrūpniecības turpmākajā attīstībā.

2.3.5   Ņemot vērā augstās izmaksas, visa ražotā enerģija ir “jāpārdod” – ar nosacījumu, ka kodoliekārtas darbojas pamatslodzes režīmā, nodrošinot ražotās elektroenerģijas sadali ievērojamu stundu skaitu gadā. Rentabilitātes nodrošināšana ir problemātiska. To varētu atrisināt ar ilgtermiņa līgumiem, kā tas notiek Somijā.

2.3.6   Neskaidrības rada arī kompensāciju režīms un fakts, ka dalībvalstīs atbildības noteikšana avārijas gadījumā ir atšķirīga. Būtu vēlams Eiropas līmenī izveidot vienotu garantijas sistēmu, lai pilnveidotu pašreiz spēkā esošos apdrošināšanas noteikumus un segumu, kas smagas avārijas gadījumā ir nepietiekams. Tāpat kā citās nozarēs, izdevumi un atbildība ir pilnībā jāuzņemas ražotājiem. Ņemot vērā apdraudējuma specifiku (ļoti augstas izmaksas smagas avārijas gadījumā un zema varbūtība, ka avārija varētu nenotikt), jāveicina kodolenerģijas ražotāju savstarpējā kopapdrošināšana.

2.3.7   Sabiedrības nostāja. Jaunākajā aptaujā (4) noskaidrots, ka sabiedrības nostāja attiecībā uz kodolenerģiju ir mainījusies, proti, valstīs, kurās izmanto kodoltehnoloģiju, tā nepārprotami ir pozitīva, tomēr vairākumā (lai arī pārsvars ir neliels, tikai 45 % pret 44 %) no ES 27 dalībvalstīm nostāja ir negatīva. Eiropas forumā norādīts arī uz pārredzamības trūkumu un nepieciešamību sniegt skaidru un vispusīgu informāciju.

2.4   Kopienas resursi.

2.4.1   Euratom līgumā Eiropas Atomenerģijas kopienas pamatprogrammas ietvaros paredzēts īpašs finansējums pētniecībai, izstrādei un demonstrējumiem.

Pirmā programma (netiešas darbības) attiecas uz šādām jomām:

—	pētniecība kodolsintēzes jomā (5);

—	kodola skaldīšana un aizsardzība pret radiāciju.

Otrajā programmā (tiešās darbības) paredzēti ieguldījumi šādās jomās:

—	kodolsintēze (1 947 miljoni euro, no kuriem vismaz 900 milj. euro ar ITER projektu saistītām darbībām);

—	kodola skaldīšana uz aizsardzība pret radiāciju (287 miljoni euro);

—	kopīgā kodolpētniecības centra darbības (517 miljoni euro).

2.4.2   EIB ir otrs Kopienas instruments, kas šajā nozarē nodrošināja kodolspēkstaciju celtniecībai un atkritumu apglabāšanai nepieciešamo finansējumu vairāk nekā 6 589 miljonu euro apmērā, kuru papildina šiem mērķiem paredzētais Euratom finansējums 2 773 miljonu euro apmērā.

2.4.3   EIB, veicot ieguldījumu analīzi, pēc Komisijas ieteikuma izvērtē ne tikai ievērojamos finanšu resursus, kas nepieciešami kodolspēkstaciju celtniecībai, bet arī atkritumu apsaimniekošanas pārvaldības un kodolspēkstaciju ekspluatācijas pārtraukšanas izmaksas. Taču EIB izsludinātajā izmaksu internalizācijā nav paredzētas citas netiešās izmaksas, piemēram, saistībā ar drošības dienestiem, kuru uzdevums ir nodrošināt kodolspēkstaciju ārējo aizsardzību, ekspluatācijas pārtraukšanas papildu darbībām un būvēm, kas nodrošina nepieciešamo ūdens līmeni upēs regulārai ūdens padevei reaktoriem arī sausuma periodā.

2.4.4   Komisijas paziņojumā par tematu “Otrais ziņojums par kodoliekārtu ekspluatācijas pārtraukšanai, izlietotās kodoldegvielas un radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanai paredzēto finanšu resursu izmantošanu” (6) ir skaidri norādīti dažādie izmaksu aprēķina veidi un prasība par nodrošinātu ad hoc finansējuma sistēmu.

2.4.5   Ziņojumā arī norādīti ekspluatācijas pārtraukšanai un atkritumu apsaimniekošanai paredzēto līdzekļu ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi atsevišķās dalībvalstīs. Dažās valstīs no valsts resursiem finansētos līdzekļus bieži vien izmanto citiem mērķiem. Tas ievērojami traucē konkurencei, jo šīs izmaksas būtu jāinternalizē atbilstoši principam “maksā piesārņotājs”.

2.4.6   Komisijas 2002. gadā iesniegtais priekšlikums par Lēmumu 77/270/Euratom un 94/179/Euratom apvienošanu un finansējuma palielināšanu neguva vienprātīgu atbalstu Padomē. Euratom pieejamais finansējums 600 miljonu apmērā, kas varētu segt 20 % no kopējām izmaksām, nav pietiekams, lai apmierinātu pieprasījumus, kas vēl nav oficiāli apstiprināti, bet par kuriem notiek sākotnējas sarunas ar Komisiju.

2.4.7   Euratom līdzekļi un EIB ieguldījumi jāizmanto pētniecības un tās lietojumu sekmēšanai, lai nodrošinātu kodolrūpniecības drošu un ilgtspējīgu attīstību. Šķiet, ka pašreiz spēkā esošie noteikumi nav piemēroti, jo arvien vairāk līdzekļu vajadzīgs, lai nodrošinātu augstus drošības standartus un samazinātu risku līdz viszemākajam līmenim. Šie līdzekļi būtu jāpiešķir valstīm, kurās ir pieņemtas valsts politikas atkritumu apstrādes jomā.

2.5   Valsts līmeņa finansējums.

2.5.1   Lai arī kodolspēkstaciju celtniecībai nav paredzēts valsts atbalsts, tas ir iespējams un vēlams, lai uzlabotu drošības pasākumus, lai ieviestu un izstrādātu pārredzamu un vienotu atļauju izsniegšanas un uzglabāšanas vietu noteikšanas metodoloģiju, un lai sniegtu atbalstu apmācības un profesionālās izaugsmes programmām. Neatkarīgi no tā, vai tiks celtas jaunas kodolspēkstacijas, būs nepieciešami augsti kvalificēti inženieri un tehniskie darbinieki, kas nākotnē varēs nodrošināt kā darbojošos, tā arī ekspluatāciju pārtraukušo kodolspēkstaciju drošu pārvaldību.

2.5.2   Eiropā tiek celti 4 jauni kodolreaktori (2 Bulgārijā, 1 Somijā un 1 Francijā). Šobrīd vēl ir pāragri prognozēt ievērojamu jaudas pieaugumu, īpaši kodola skaldīšanas jomā. Lielbritānijas Kodolrūpniecības apvienības (NIA) nesenajā pētījumā apstiprināts, ka apvienība varētu nodrošināt jaunās kodolenerģētikas programmas finansējumu 70 % līdz 80 % apmērā, izņemot reaktora pamatsastāvdaļu, piemēram, spiediena katla, turboģeneratoru un citu būtisku sastāvdaļu finansējumu (7). Tehnisko darbinieku un inženieru trūkums ir galvenais šķērslis šīs nozares turpmākai attīstībai. Tas īpaši attiecas uz dalībvalstīm, kurās kodolenerģētika nav vai ir maz attīstīta. Tomēr šo problēmu var atrisināt, ņemot vērā, ka inženiera apmācības vidējais ilgums ir pieci gadi, bet laika posms no lēmuma pieņemšanas par kodolreaktora celtniecību līdz tā nodošanai ekspluatācijā ilgst aptuveni desmit gadus.

2.5.3   Tehniskās un zinātniskās apmācības jomā nepieciešami ievērojami ieguldījumi. Jaunā paaudze nav īpaši ieinteresēta studēt kodolzinātnes, izņemot dalībvalstīs, kurās ir izstrādāta plaša kodolenerģētikas programma, kas rada reālas nodarbinātības iespējas. Tuvākajā laikā būs vajadzīgi zinātnieki, tehniskie darbinieki, inženieri un rūpniecības objektu celtniecības speciālisti. Tādēļ dalībvalstīm, kuras izmanto kodoltehnoloģiju, un īpaši tām, kuras vēlas to attīstīt, jāizstrādā atbilstoši un mērķtiecīgi ieguldījumu projekti apmācības jomā.

2.5.4   Kodolenerģētikas forumā uzsvērts, ka drošības prasību saskaņošanai ir būtiska nozīme. Galvenie atsauces kritēriji šajā jomā ir Konvencija par kodoldrošību un Starptautiskās atomenerģijas aģentūras drošības standarti. WENRA (Western Europe Nuclear Regulators Association) līdz 2010. gadam iecerējusi izstrādāt ES dalībvalstīm un Šveicei kopīgu saskaņotu programmu. Pamatojoties uz SWOT analīzi (Strengths, Weaknesses, Opportunities, and Threats Analysis), tiek ierosināts izstrādāt Eiropas direktīvu par kodoliekārtu drošības pamatprincipiem.

3.   Iespējas.

3.1   Kodolenerģijas izmantošana un tai paredzētā finansējuma izlietojums ir saistīts ar CO2 emisiju radītām klimata pārmaiņām. Kodolspēkstacijas ar zemu CO2 emisijas līmeni nodrošina vienu trešdaļu no Eiropas Savienībā ražotās elektroenerģijas un 15 % no patērētās enerģijas kopapjoma. Pat ja no atjaunojamiem enerģijas avotiem (tie nerada oglekļa emisiju, tādēļ papildus energotaupības pasākumiem ir jāsekmē šo enerģijas avotu attīstība) iegūtās enerģijas īpatsvars palielināsies, šķiet, ka tuvākajās desmitgadēs būs grūti samazināt CO2 emisijas, ja netiks saglabāta kodolenerģijas ražošana pašreizējā līmenī.

3.2   Tā kā urāna cena būtiski neietekmē enerģijas kopējo cenu, kodolenerģijas nozari mazāk skar cenu svārstības.

3.3   Enerģijas veidu dažādošana vairo iespējas, īpaši valstīs, kas lielā mērā atkarīgas no energoresursu importa.

3.4   Saskaņā ar Komisijas un dažu nozares dalībnieku sniegtajiem datiem kodolspēkstacijās ražotās elektroenerģijas izmaksas par vienu kilovatstundu ir augstākas nekā termoelektrostacijās ražotās elektroenerģijas izmaksas, un zemākas nekā no atjaunojamiem enerģijas avotiem iegūtās elektroenerģijas izmaksas; šajā aprēķinā nav iekļautas ne CO2 emisijas sertifikātu paredzamās izmaksas, ne arī dekontaminācijai un ekspluatācijas pārtraukšanai paredzēto izdevumu daļēja internalizācija. Būtu jāizstrādā katram enerģijas avotam atbilstoša ārējo izmaksu internalizācijas metode. Saskaņā ar dažu nozares dalībnieku apgalvojumiem un agrāk veiktiem pētījumiem (8) kodolspēkstacijās ražotās elektroenerģijas izmaksas par vienu kilovatstundu ir zemākas.

3.5   Degvielas rezerves. Saglabājot pašreizējo kodolspēkstaciju skaitu un reaktoru tehnoloģiju, apzinātās rezerves ļaus nodrošināt ekonomiski pieņemamu darbību ar zemu CO2 emisiju līmeni laika periodā, kas, atkarībā no prognozēm, svārstās no dažām desmitgadēm līdz dažiem gadsimtiem (9)  (10). Šādas svārstības izskaidrojamas ar to, ka sakarā ar “tīrākā” urāna krājumu pakāpenisku izsīkšanu urāna ieguve un pārstrāde enerģijas izmantošanas un siltumnīcefekta gāzi radošu ķīmisko vielu aspektā kļūs dārgāka. Jaunākās paaudzes kodoliekārtas, izmantojot reģenerētājreaktorus, varētu samazināt patēriņu absolūtā izteiksmē. Būtu jāizskata iespēja izmantot par kodoldegvielu toriju, kura krājumi ir lielāki nekā urāna krājumi, tam ir lielāka rentabilitāte un neitronu absorbcijas spēja, un tas ir mazāk jābagātina, lai iegūtu vienu enerģijas vienību. Ar toriju varētu darbināt arī lēnos reģenerētājreaktorus, tādējādi krasi samazinot radioaktīvos toksiskos atkritumus un plutonija apjomu, ko iespējams izmantot militāriem mērķiem.

4.   Risks.

4.1   Katastrofu un radioaktīvo nokrišņu risks. Neraugoties uz to, ka reaktoru tehnoloģiju attīstība un stingrie kontroles noteikumi ir objektīvi samazinājuši risku līdz minimumam, teorētiski nevar izslēgt iespēju, ka reaktora serdē notiek kušana. Pasīvās drošības sistēmas, piemēram, “serdes rekuperators”, kuru jau izmanto REP tipa reaktorā, ko būvē Somijā, nodrošina aizsargapvalku radioaktīvās noplūdes gadījumā, pat ja pastāv niecīga varbūtība, ka reaktora serdē notiek kušana. Jaunās paaudzes reaktori ar “iekšējās drošības sistēmu” varētu šo risku novērst. Piemēram, Eiropas projekts VHTR Raphael varētu nodrošināt, ka pat dzesēšanas sistēmas bloķēšanas gadījumā temperatūra pakāpeniski izlīdzsvarotos un siltuma izkliedēšana kompensētu enerģijas ražošanu; esošajos reaktoros ir ātri jāreaģē, lai apturētu temperatūras paaugstināšanos reaktora serdē.

4.2   Apdraudējums veselībai kodoliekārtu normālas darbības apstākļos. No 1990. līdz 1998. gadam veiktajā pētījumā par kodolspēkstaciju tuvumā dzīvojošo bērnu saslimšanu ar leikēmiju tika novēroti 670 saslimšanas gadījumi, taču netika atklāta tieša saikne starp kodoliekārtām un leikēmijas saslimšanas gadījumiem bērniem, kas dzīvo nepilnu 20 km attālumā no kodoliekārtām. Savukārt Vācijā pēc Aģentūras aizsardzībai pret radiāciju iniciatīvas nesen veiktais plašais epidemioloģiskais pētījums (1 592 gadījumi un 4 735 pārbaudes) liecina, ka ar vēzi saslimšanas gadījumu skaits bērniem līdz 5 gadu vecumam ir atgriezeniski proporcionāls attālumam no viņu mājvietas līdz kodolspēkstacijai. Pētījuma autori secināja, ka pārbaudītās radiācijas līmenis ir tik zems, ka šobrīd, ņemot vērā zināšanas radiobioloģijas jomā, nevar apgalvot, ka saslimšana ar vēzi ir saistīta ar jonizējošā starojuma iedarbību. Ārējo ekspertu grupa (11) pārbaudīja epidemioloģiskā pētījuma rezultātus. Tie ir ticami un, ņemot vērā zemo radiācijas līmeni, būtu lietderīgi dziļāk izpētīt bērnu iespējamo hiperjutību pret radiāciju un nodrošināt pastāvīgu veselības uzraudzību kodolspēkstaciju tuvuma dzīvojošiem iedzīvotājiem (12). Šveices valdības Federālā veselības aģentūra 2008. gada septembrī sāka īstenot programmu Canupis (Childhood Cancer and Nuclear Power Plants in Switzerland), kurā ņemti vērā Vācijā veiktā pētījuma rezultāti un šim jautājumam veltītās zinātniskās literatūras analīze, ko pēc Vroussos ziņojuma ieteikumiem pasūtīja Francijas kodoldrošības aģentūra (ASN).

4.3   Atkritumi. Tikai dažas valstis, nosakot galīgās uzglabāšanas vietas, ir atrisinājušas atkritumu problēmu. ASV Ņūmeksikas uzglabāšanas vieta (Waste Isolation Pilot Plant), kas darbojās kopš 1999. gada, bija jāslēdz sakarā ar šķidrumu infiltrāciju, kas savienojumā ar augsnes minerālsāli izraisīja uzglabāšanas tvertņu koroziju; šā iemesla dēļ uzglabāšanas vietas, kas atrodas sāli saturošā augsnē, ir uzskatāmas par ģeoloģiski nestabilām. Eiropā vienīgi Somija un Zviedrija ir paziņojušas par galīgas uzglabāšanas vietu noteikšanu. Īpaša uzmanība jāpievērš atkritumu pārstrādei. Ir jāturpina pētījumi par atkritumu galīgo uzglabāšanu pēc izlietotās kodoldegvielas pārstrādes. Kodoldegvielas cikla drošuma un drošības galvenie kritēriji ir uzglabāšanas kvalitāte un atkritumu konteinerizācija.

4.4   Apsaimniekošana un pārvadāšana. Problēmas rada arī apsaimniekošanas iekārtu pārvaldība un kodoldegvielas ar mazāku radioaktivitāti pārvadāšana, jo pārvadātajiem agrāk nebūt nebija tik nevainojama un atbildīga attieksme kā kodoliekārtu tehniskajiem darbiniekiem: viņi, piemēram, izmantoja nepiemērotus kuģus (viens no tiem nogrima, bet laimīgā kārtā tas nepārvadāja radioaktīvas vielas) un iegremdēja jūrā bīstamas vielas.

4.5   Ģeoloģiskais un hidroģeoloģiskais risks. Vairāku kodolspēkstaciju atrašanās seismiskās zonās arī ir riska faktors. Japāna nolēma slēgt pasaulē lielāko kodolspēkstaciju, kas atrodas Kashiwazaki-Kariwa, Nigatas prefektūras teritorijā, tādējādi atsakoties no 8 000 MWe jaudas. Slēdzot kodolspēkstaciju pēc 2007. gada 16. jūlijā notikušās zemestrīces, kodoliekārtā ražotās elektroenerģijas apjoms samazinājās par 25 TWh. Pašlaik notiek darbi, lai atsāktu abu reaktoru ekspluatāciju.

4.6   Kodolieroču izplatīšana un terorisms. Pēdējos gados ir pieaugušas bažas sakarā ar jauniem terorisma draudiem. Patiesi drošām kodoliekārtām jāiztur lidmašīnas trieciens, neradot radioaktīvo vielu noplūdi.

4.7   Ūdens. Jāņem vērā arī klimata pārmaiņas un arvien lielāks ūdens trūkums. Tāpat kā visu termoelektrostaciju, tai skaitā ar oglēm, mazutu vai saules enerģiju darbināmu, arī kodolspēkstaciju dzesēšanas procesā nepieciešams daudz ūdens, ja vien netiek izmantota mazāk efektīva dzesēšana ar gaisu. (Francijā no gadā iegūtā ūdens daudzuma, proti, 33,7 miljardiem m3, elektroenerģijas ražošanai, tai skaitā hidroelektrostacijās, izmanto 57 % jeb 19,3 miljardus m3; lielākā daļa ūdens (93 %) pēc šķelšanās procesa dzesēšanas un elektroenerģijas ražošanas nonāk atpakaļ apritē (13)). Liela ūdens daudzuma sildīšana kodoliekārtās, kā arī virszemes ūdeņu un gruntsūdens līmeņa strauja pazemināšanās no jauna izvirza jautājumu par kodolspēkstaciju atrašanās vietas izvēli un rada jaunas bažas iedzīvotājos, kas sagaida no iestādēm skaidras atbildes. Dažkārt sausuma periodā bija jāsamazina vai jāpārtrauc elektroenerģijas ražošana.

4.8   Izejvielu trūkums ES. ES iekšējie resursi 2007. gadā nodrošināja tikai 3 % no vajadzīgajām izejvielām. Galvenie izejvielu piegādātāji ES ir Krievija 25 % (5 144 t urāna), Kanāda 18 %, Nigērija 17 % un Austrālija 15 %. Kodolenerģija nemazina piegāžu atkarību no trešām valstīm, pat ja lielākā daļa pārējo piegādātāju ir politiski stabilas valstis.

4.9   Finansējuma un līdzekļu pieejamība ilgtermiņā. Ir nepieciešams ievērojams finanšu resursu apjoms, bet ieguldījumus kavē projektēšanas un celtniecības termiņi – var paiet vairāk nekā 10 gadi līdz kodolspēkstacijas ekspluatācijas uzsākšanai. Sākotnējie celtniecības termiņi praksē netiek ievēroti, tiek pārsniegts arī termiņš, kas vidēji nepieciešams, lai ražoto elektroenerģiju laistu tirgū, un līdz ar to pieaug arī izmaksas.

4.10   Nesen notikušās avārijas. Šā atzinuma izstrādes laikā notikušas vairākas avārijas – viena Slovēnijā un četras Francijā. Francijā noteiktais aizliegums lietot ūdeni un lietot pārtikā zivis, kas nozvejotas upēs, kur ieplūdis ar radioaktīvām vielām piesārņots ūdens, negatīvi ietekmēja Eiropas sabiedrisko domu. Ņemot vērā šos notikumus un aso kritiku plašsaziņas līdzekļos, ir nopietnāk jāpievēršas tehniskās apkopes procedūrām un kodoliekārtas apkalpojošo uzņēmumu atlasei.

5.   EESK piezīmes.

5.1   Kodoliekārtās ražotās elektroenerģijas apjoms mūsdienās ir tik liels, ka īstermiņā nebūs iespējams to aizstāt ar citiem enerģijas veidiem, lai apmierinātu ES enerģijas pieprasījumu.

5.2   Kodolrūpniecībai piešķirtā finansējuma apjoms lielākā mērā nekā citās nozarēs ir atkarīgs no valstu valdību politiskās izvēles. Nenoteiktība galvenokārt ir saistīta ar to, vai politiskā situācija ir droša un stabila. Iedzīvotāju līdzdalības un informēšanas politikas īstenošana ir priekšnoteikums, lai iedzīvotāji, pamatojoties uz vispusīgu, pārredzamu, saprotamu un pārbaudītu informāciju, varētu sniegt atbalstu šai izvēlei. Tikai demokrātiska procedūra var nodrošināt uz informāciju balstītu izvēli, kurai būs izšķiroša nozīme Eiropas kodolrūpniecības turpmākajā attīstībā.

5.3   Komisija secina, ka pārredzamības trūkums, nepilnīga un pretrunīga informācija par līdzekļiem, kas paredzēti atkritumu apsaimniekošanai un kodoliekārtu ekspluatācijas pārtraukšanai, palielina šaubas iedzīvotāju vidū. EESK aicina Komisiju rosināt dalībvalstis izvērst informācijas kampaņu par enerģijas pieprasījumu Eiropā, energoefektivitāti un dažādiem risinājumiem, tai skaitā kodolenerģiju, lai nodrošinātu pārredzamību un skaidrību šajā jomā.

5.4   Komiteja secina, ka daudzu Eiropā šobrīd darbojošos spēkstaciju (gan termoelektrostaciju, gan kodolspēkstaciju) ekspluatācijas termiņš beigsies nākamo divdesmit gadu laikā un ka tā rezultātā varētu samazināties elektroenerģijas piegāde, ja vien netiks veikti ievērojama apjoma jauni ieguldījumi.

5.5   Vairākos atzinumos Komiteja paudusi viedokli, ka galvenās prioritātes enerģētikas jomā ir aktīvāk veicināt energoefektivitāti un plašāk izmantot atjaunojamus enerģijas avotus.

5.6   Tomēr Komiteja apzinās, ka, pat pieliekot maksimālas pūles, ir maz ticams, ka atjaunojamu enerģijas avotu plašāka izmantošana un lielāka energoefektivitāte spēs pilnībā novērst energoapgādes potenciālās problēmas. Eiropā būs vajadzīgi jauni ieguldījumi gan elektroenerģijas ražošanā no fosilā kurināmā (oglēm), gan arī kodolspēkstacijās.

5.7   Komiteja uzskata, ka abos gadījumos ir ļoti svarīgi visus ar vidi un drošību saistītos ārējos faktorus iekļaut ieguldījumu projektu novērtējumā un to darbības izmaksās.

5.8   Ņemot vērā arvien lielāku apdraudējumu, ko rada klimata pārmaiņas, katrai jaunai elektrostacijai, kas izmanto fosilo kurināmo, jābūt aprīkotai ar oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas iekārtām un šo iekārtu izmaksas jāiekļauj novērtējumā un uzņēmējdarbības plānā. Tāpat arī jaunu kodolspēkstaciju būvniecības novērtējumā un uzņēmējdarbības plānā būtu jāiekļauj ekspluatācijas pārtraukšanas izmaksas ekspluatācijas termiņa beigās un atkritumu apglabāšanas izmaksas. Slēptas subsīdijas nav pieļaujamas.

5.9   Šobrīd ieguldītāji un citi finansējuma avoti nebūt nesteidzas piešķirt būtiskus līdzekļus jaunas paaudzes kodolspēkstaciju būvniecībai Eiropā, jo ir daudz neskaidrību saistībā ar ekonomisko, politisko un reglamentējošo situāciju, kā arī, ņemot vērā ilgo laika periodu, pirms apjomīgās investīcijas sāk atmaksāties.

5.10   Būtu jārosina sekot Somijas piemēram, kas ir izveidojusi galveno enerģijas patērētāju konsorciju, lai nodrošinātu lielākās daļas ražotās elektroenerģijas tiešu iepirkšanu par stabilu cenu.

5.11   EESK aicina Komisiju sniegt atbalstu pētniecības un izstrādes programmām, īpaši saistībā ar kodolsintēzi un IV paaudzes kodolreaktoriem, lai arī to laišana tirgū notiks ne ātrāk kā 2030. gadā (14). Ceturtās paaudzes kodolreaktoriem jānodrošina “tīrāka” kodolrūpniecība, kurā novērstas atkritumu apsaimniekošanas un izplatīšanas problēmas, samazināts radioaktīvo nokrišņu risks un ievērojami samazināta skaldmateriālu izmantošana. Ceturtās paaudzes spēkstacijas var ievērojami sekmēt ūdeņraža ražošanu. Tāpat arī aktīvi jāveicina kodoltermiskās enerģijas attīstība, lai šā gadsimta otrajā pusē varētu izmantot priekšrocības, ko tā sniedz drošības un resursu jomā.

5.12   Euratom līdzekļi, kas garantiju veidā piešķirti ieguldījumu atbalstam, lai samazinātu finansiālās izmaksas uzņēmumiem, kas var izmantot Eiropas iestāžu augstās kotācijas priekšrocības, ir bloķēti, un tos varētu pielāgot papildu izmaksām un noteiktā laika periodā reģistrētai inflācijai, neatsakoties no citām atbalsta programmām, piemēram, energoefektivitātes vai atjaunojamo enerģijas avotu programmām, paredzot iespēju piešķirt īpašus un papildu līdzekļus.

5.13   Arī atkritumu apsaimniekošanai un aizsardzībai pret jonizējošo starojumu paredzētie līdzekļi un attiecīgās pētniecības programmas, šķiet, nav atbilstošas. EESK aicina Komisiju, Padomi un Parlamentu piešķirt Euratom 7. pamatprogrammai papildu līdzekļus šim mērķim, piemēram, sniedzot atbalstu kopīgām tehnoloģiju iniciatīvām, kā tas jau tiek darīts kurināmā elementu vai zāļu jomā. Šajā sakarā EESK aicina dalībvalstis sniegt savu ieguldījumu, uzlabojot valstu pētniecības programmas tādās jomās kā radiobioloģija, aizsardzība pret radiāciju, epidemioloģija un galīgā uzglabāšana.

5.14   Kodolrūpniecības finansējuma modelis, kas nav saistīts ar citām pamatprogrammām, būtu jāiekļauj energoefektivitātes un atjaunojamo enerģijas avotu programmās.

5.15   Dalībvalstu līmenī būtu jāizveido kodolenerģijas forums, kas pēc Komisijas iniciatīvas jau izveidots Eiropas līmenī; forums notika Prāgā un Bratislavā un tajā izskatīja trīs tematus: iespējas, risks, pārredzamība un informēšana.

5.16   Atļauju izsniegšanas un atrašanās vietu noteikšanas vienkāršošana, izmantojot vienotu procedūru Eiropas līmenī, neapšaubāmi sekmētu ieguldījumu stabilitāti un samazinātu ekspluatācijas uzsākšanas termiņus, bet sabiedrība nekādā ziņā nepiekritīs Eiropas tiesību aktiem, ja tie nebūs tikpat stingri kā valstu tiesību akti. Tā kā riskam ir starptautisks raksturs (piemēram, kodolspēkstacijas valsts robežas tuvumā), Eiropai ir svarīgi, lai drošības jomā būtu noteikti stingri un saskaņoti standarti. Projektu un tiesību aktu saskaņošanu varētu piemērot jaunās paaudzes kodolreaktoriem.

5.17   Nākotnē būtu jānodrošina lētāka elektroenerģija arī patērētājiem. Šobrīd elektroenerģijas cenu biržā nosaka atbilstoši visaugstākajām ražošanas izmaksām (gāzes un ogļu kombinētais cikls); dažādiem enerģijas avotiem biržā būtu jānosaka diferencētas cenas.

---

(1)  Apakšpalātas Publisko finanšu komisija, 2007.–2008. gada sesijas 38. ziņojums par Kodoliekārtu slēgšanas aģentūru, Apvienotā Karaliste.

(2)  Austrijas Ekoloģijas institūts (Österreichisches Ökologie Institut), Vīne, 2007.

(3)  Ziņojums DOE/EIA-0484(2008), 2008. gada jūnijā.

(4)  Eirobarometra aptauja nr. 297 “Nostāja attiecībā uz radioaktīviem atkritumiem” (2008. gada jūnijā).

(5)  P. Vandenplas, G. H. Wolf “50 years of controlled nuclear fusion in the European Union”, Europhysics News, 39, 21 (2008).

(6)  COM(2007) 794 galīgā redakcija, 2007. gada 12. decembrī.

(7)  NIA (Nuclear Industry Association – Lielbritānijas Kodolrūpniecības apvienība). Apvienotās Karalistes spēja nodrošināt jaunu kodolspēkstaciju celtniecību, dati atjaunināti 2008. gadā.

(8)  DGEMP – Elektroenerģijas ražošanas standarta izmaksas, Ekonomikas, finanšu un rūpniecības ministrija, 2003. gada decembrī.

(9)  Storm van Leeuwen, Nuclear power – the energy balance (2008), www.stormsmith.nl.

(10)  World Nuclear Association, www.world-nuclear.org/info/info.html.

(11)  Dr Brüske-Hohlfeld, GSF, Neuherberg, Prof. Greiser BIPS, Brēmene, Prof. Hoffmann, Université de Greifswald, Dr Körblein, Minhenes Vides institūts, Prof. Jöckel, Esenes Duisburgas universitāte, Dr Küchenhoff, LMU Minhene, Dr Pflugbeil, Berlīne, Dr Scherb, GSF, Neuherberg, Dr Straif, IARC, Liona, Prof. Walther, Minhenes universitāte, Prof. Wirth, Vupertāle, Dr. Wurzbacher, Minhenes Vides institūts.

(12)  Mélanie White-Koning, Denis Hémon, Dominique Laurier, Margot Tirmarche, Eric Jougla, Aurélie Goubin, Jacqueline Clave.

(13)  Eaufrance un IFEN (Francijas Vides institūts) dati par ūdens patēriņu 2004. gadā.

(14)  GIF (Generation IV International Forum) 2008 (2008. gada Starptautiskais forums par IV paaudzes kodolreaktoriem).

---

28.7.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/8

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Visiem pieejami ātrdarbīgas piekļuves pakalpojumi: pārdomas par elektronisko sakaru universālā pakalpojuma attīstību”

(2009/C 175/02)

ES Padomes prezidentvalsts Francija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2008. gada 3. jūlija vēstulē lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

“Visiem pieejami ātrdarbīgas piekļuves pakalpojumi: pārdomas par elektronisko sakaru universālā pakalpojuma attīstību”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2008. gada 10. novembrī. Ziņotājs – Hencks kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 449. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 3. un 4. decembrī (4. decembra sēdē), ar 125 balsīm par un ar 3 balsīm pret pieņēma šo atzinumu.

1.   Ieteikumi.

1.1   Mūsdienās informācijas un komunikācijas tehnoloģijā (IKT), kas ir visiem pieejamas informācijas sabiedrības pamatā, ir jāņem vērā visu sabiedrības locekļu vajadzības.

1.2   Tomēr elektronisko sakaru līdzekļi daudziem vēl joprojām nav pieejami vai nu zināšanu trūkuma dēļ vai arī tādēļ, ka viņiem nav pieejami elektroniskās saziņas tīkli un pakalpojumi. Ar elektronisko sakaru universālo pakalpojumu, kura uzdevums ir nodrošināt noteiktas kvalitātes obligātos piekļuves pakalpojumus visiem lietotājiem par pieņemamu cenu, līdz šim nav izdevies pārvarēt digitālo plaisu.

1.3   Kopš universālā pakalpojuma ieviešanas tā darbības joma praktiski nav mainījusies un joprojām izpaužas kā šaurjoslas pieslēgums publiskajam telefonu tīklam.

1.4   Vispārēja piekļuve platjoslas pakalpojumiem ir ne tikai galvenais nosacījums mūsdienīgas ekonomikas attīstībai un svarīgs Lisabonas programmas aspekts, bet arī labklājības un e-iekļautības būtiska sastāvdaļa.

1.5   Tādēļ EESK uzskata, ka universālā pakalpojuma jēdziens jāpielāgo tehnoloģiju attīstībai un lietotāju vajadzībām, un šajā sakarā ierosina:

—

paplašināt universālā pakalpojuma darbības jomu un daudzgadu programmas ietvaros noteiktā saprātīgā termiņā nodrošināt vispārēju piekļuvi ciparu abonentlīnijai (DSL) ar minimālo pārraides ātrumu no 2Mbit/s līdz 10Mbit/s vai arī piekļuvi mobilajiem vai bezvadu (WIMAX, satelīti utt.) sakariem ar līdzīgu pārraides ātrumu;

—

pievērsties ne tikai jautājumam par ģeogrāfisko nošķirtību, bet arī jautājumam par sociālo atstumtību, jo atsevišķām lietotāju grupām ir ierobežoti finansiālie līdzekļi vai nepietiekamas iemaņas, un paplašināt universālā pakalpojuma klāstu, lai nodrošinātu piekļuvi visiem lietotājiem, neatkarīgi no to ģeogrāfiskā, finanšu vai sociālā stāvokļa;

—

sniegt atbalstu valstu un vietējā mēroga digitālās iekļaušanas projektiem, kā arī kopienu un organizāciju mikroprojektiem, kuru mērķis ir sekmēt grūtībās nonākušo sabiedrības locekļu piekļuvi tehnoloģiskām ierīcēm, piemēram, izmantojot mikrofinansējumu vietējiem apmācības projektiem un lai izveidotu publiskus centrus un ierīkotu sabiedriskās vietās elektroniskās saziņas termināļus, kuros internets pieejams bez maksas;

—	aicināt dalībvalstis sniegt finansiālu atbalstu ģimenēm vai personām, kuru budžeta iespējas ir pārāk ierobežotas, lai iegādātos pamataprīkojumu (datoru, programmatūru un modemu), kā arī lai saņemtu piekļuves un citus pakalpojumus;

—	veicināt universālā pakalpojuma finansēšanu ar valsts dotācijām un Kopienas līdzekļiem, jo tas ir piemērotākais veids, kā šo pakalpojumu nodrošināt valstīs, kur universālā pakalpojuma pienākums uzliek uzņēmumiem pārmērīgu finanšu slogu;

—	lūgt Komisijai regulāri publicēt paraugprakses piemērus šajā jomā.

2.   Ievads.

2.1   Komisija 1993. gadā (1) pirmo reizi sīki izskatīja universālā pakalpojuma jēdzienu telekomunikāciju nozarē, uzskatot to par līdzekli, kas dod iespēju “piekļūt noteiktas kvalitātes pakalpojumu minimālam kopumam, kā arī sniegt šo pakalpojumu par pieņemamu cenu visiem lietotājiem neatkarīgi no to atrašanās vietas un ņemot vērā īpašos valsts apstākļus”.

2.2   Turpmāk universālā pakalpojuma jēdziens ir nostiprināts vairākās direktīvās (2) un, ņemot vērā telekomunikāciju, plašsaziņas līdzekļu un informācijas tehnoloģijas nepārtraukto konverģenci, universālā pakalpojuma jēdzienā iekļauti arī elektronisko sakaru pakalpojumi.

2.3   Attīstoties informācijas sabiedrībai, ir palielinājusies plaisa starp tiem, kas izmanto elektronisko sakaru tīklu sniegtās iespējas personīgās vai profesionālās izaugsmes mērķiem, un tiem, kas nevar šīs iespējas izmantot (“digitālā plaisa”) zināšanu vai intereses trūkuma dēļ, vai arī tādēļ, ka viņiem nav pieejama IKT.

2.4   Eirobarometra aptauja (3) liecina, ka 2007. gada ziemā ES 27 dalībvalstīs interneta pieslēgums bija tikai 49 % mājsaimniecību (52 % – ES 15 vecajās dalībvalstīs un 33 % – 12 jaunajās dalībvalstīs), kaut gan vairāk nekā pusei (57 %) ES iedzīvotāju mājās bija dators.

2.5   Neraugoties uz to, ka ES dalībvalstīs interneta pieslēgumu skaits pastāvīgi pieaug, interneta pieslēgums ir vidēji katrai otrajai mājsaimniecībai un tikai nepilnai ceturtdaļai Bulgārijas, Grieķijas un Rumānijas mājsaimniecību.

2.6   Tas nozīmē, ka mūsdienās, kad liels informācijas apjoms tiek pārraidīts tikai ar informācijas un komunikācijas tehnoloģijas palīdzību, elektroniskie sakaru līdzekļi, kas nepieciešami informācijas sabiedrības izveidei, daudziem iedzīvotājiem joprojām nav pieejami.

2.7   Digitālās plaisas risks jau vairākus gadus pastāvīgi ir ES uzmanības lokā. ES regulāri pielāgo un papildina noteikumus elektronisko sakaru jomā, ieviešot īpašus nosacījumus, kuru mērķis ir aizsargāt universālo pakalpojumu, lietotāju tiesības un personas datus. Par šīm iniciatīvām EESK ir izstrādājusi vairākus atzinumus (4).

2.8   Rīgas deklarācijā (5) par e-iekļautību, ko pieņēma 2006. gada 11. jūnijā, dalībvalstis apņēmās būtiski mazināt reģionālās atšķirības interneta piekļuves jomā ES, paplašinot platjoslas pārklājumu teritorijās, kur tas nav pietiekams, kā arī līdz 2010. gadam uz pusi samazināt atpalicību interneta lietošanā sociālās atstumtības riska grupās.

2.9   Arī pēc minētās deklarācijas pieņemšanas universālā pakalpojuma darbības joma ir palikusi nemainīga.

2.10   Komisija 2007. gadā iesniedza priekšlikumu (6) pārstrādāt spēkā esošos Eiropas tiesību aktus elektronisko sakaru jomā, kā arī grozīt “universālā pakalpojuma” direktīvu.

2.11   Ierosinātās izmaiņas universālā pakalpojuma direktīvā galvenokārt saistās ar lietotāju plašāku informēšanu, elektronisko sakaru pieejamību un to izmantošanas iespējām invalīdiem, neatliekamās palīdzības dienestu izsaukšanu, pamatpakalpojuma pieejamības un kvalitātes nodrošināšanu (7).

2.12   Invalīdiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vēl joprojām ir apgrūtināta piekļuve pakalpojumiem, kam ir būtiska nozīme sociālajā un saimnieciskajā dzīvē (8). Tādēļ EESK atzinīgi vērtē, ka 2007. gada priekšlikumā par grozījumiem universālā pakalpojuma direktīvā (9) dalībvalstīm dotā iespēja veikt īpašus pasākumus attiecībā uz lietotājiem invalīdiem aizstāta ar skaidri noteiktu pienākumu veikt šādus pasākumus (10).

2.13   Taču priekšlikumā par grozījumiem “universālā pakalpojuma” direktīvā nav paredzētas izmaiņas universālā pakalpojuma darbības jomā, ne arī tā sniegšanā gala patērētājiem un lietotājiem.

3.   Universālā pakalpojuma pašreizējā darbības joma.

3.1   Dalībvalstīm ir jāpanāk, lai vismaz viens uzņēmums nodrošinātu visus pamatotos pieslēguma pieprasījumus publiskajam telefonu tīklam un publiski pieejamiem telefonpakalpojumiem noteiktā atrašanās vietā (telefona uzziņu dienestam, tālruņu katalogiem, maksas taksofoniem vai īpašiem pakalpojumiem invalīdiem).

3.2   Tā kā valstu mobilo telefona sakaru operatoru licencēs noteikts, ka tiem jānodrošina pārklājums visā teritorijā un/vai visiem iedzīvotājiem, balss telefonija ir kļuvusi pieejama visiem, pat ja tarifiem bieži vien trūkst pārredzamības.

3.3   Tomēr pieslēgums tīklam izpaužas kā šaurjoslas pieslēgums. Nav noteikta prasība par kādu konkrētu datu vai bitu pārraides ātrumu, taču pieslēgumam jānodrošina “funkcionāla pieeja internetam, ņemot vērā abonentu visbiežāk izmantotās tehnoloģijas un tehniskās iespējas” (11).

4.   Universālā pakalpojuma diapazona palielināšana.

4.1   Vispārīgas piezīmes.

4.1.1   Universālā pakalpojuma jēdziens un tā darbības joma ir jāpielāgo tehnikas sasniegumiem, tirgus un lietotāju vajadzību attīstībai.

4.1.2   Otrreiz pārskatot elektronisko sakaru universālā pakalpojuma darbības jomu (12), Komisija secina, ka “universālā pakalpojuma” direktīvas V pielikumā minētie nosacījumi universālā pakalpojuma darbības jomas paplašināšanai nav izpildīti. Turklāt Komisija atzīst, ka “var pamatoti prognozēt, ka drīzumā šaurjoslas pieslēgums nebūs pietiekams, lai nodrošinātu funkcionālu piekļuvi internetam”.

4.1.3   EESK uzskata, ka universālā pakalpojuma jēdziena atjaunināšana jāveic nekavējoties, ņemot vērā šādus aspektus.

4.2   Piekļuve pamatpakalpojumu kopumam.

4.2.1   Dažkārt digitālo atstumtību rada uzvedības vai kultūras atšķirības, kas laika gaitā var mazināties, savukārt citos gadījumos tā ir saistīta ar strukturālu nevienlīdzību saimnieciskās un sociālās dzīves organizācijā.

4.2.2   Strukturālas nevienlīdzības rezultātā rodas nevienlīdzība, kas saistīta ar darba, apmācības un tālākizglītības iespējām, plaša patēriņa preču, pakalpojumu un sabiedrisko pakalpojumu pieejamību, sociālo integrāciju, pilsoniskuma izpausmēm un demokrātisku līdzdalību.

4.2.3   Digitālā atstumtība ietver dažādus aspektus: aprīkojuma pieejamība, piekļuves un nepieciešamo prasmju apguves iespējas, kā arī atbalsts lietotājiem; tādēļ vienlaikus un savstarpēji saistītā veidā jārisina šādi jautājumi:

—	apmācības iespējas jauno tehnoloģiju jomā,

—	aprīkojuma pieejamība,

—	pieslēgums.

4.3   Lietotāju apmācība.

4.3.1   Digitālās tehnoloģijas izplatība neapšaubāmi prasa arī augstāku prasmju līmeni. Pat ja visiem būtu nodrošinātas materiālās iespējas, tas tomēr padziļina nevienlīdzību attiecībā uz šīs tehnoloģijas izmantošanu vai piekļuvi tai.

4.3.2   Datora vai interneta lietošanas iemaņu trūkums, kas bieži izpaužas kā pilnīgs intereses trūkums, ir arvien apgrūtinošāks, jo rada sociālo plaisu ne tikai attiecībā pret atstumtajiem, bet arī pret personām, kurām ir grūtības pielāgoties jaunajām tehnoloģijām.

4.3.3   Šajā sakarā īpaša uzmanība jāvelta vecāka gadagājuma cilvēkiem, kas nav ieinteresēti iepazīties ar digitālo vidi (paaudžu plaisa), izstrādājot viņu vajadzībām pielāgotas “digitālās izglītošanas” programmas (13).

4.3.4   Šajā sakarā ir jāsniedz atbalsts valstu un vietējā mēroga digitālās iekļaušanas projektiem, kā arī kopienu un organizāciju mikroprojektiem, kuru mērķis ir sekmēt grūtībās nonākušo sabiedrības locekļu piekļuvi tehnoloģiskām ierīcēm, piemēram, izmantojot mikrofinansējumu vietējiem apmācības projektiem un lai izveidotu publiskus centrus un ierīkotu sabiedriskās vietās elektroniskās saziņas termināļus, kuros internets pieejams bez maksas. EESK uzskata, ka Komisijai būtu regulāri jāpublicē paraugprakses piemērus šajā jomā.

4.4   Aprīkojuma pieejamība.

4.4.1   Daudzām ģimenēm un cilvēkiem elektronisko sakaru tīkls un tā pakalpojumi nav pieejami tādēļ, ka viņu budžeta iespējas ir pārāk ierobežotas, lai iegādātos pamataprīkojumu (datoru, programmatūru un modemu).

4.4.2   EESK aicina dalībvalstis universālā pakalpojuma ietvaros paredzēt finansiālu atbalstu, lai veicinātu piekļuvi internetam un tā izmantošanu.

4.5   Pieslēgums.

4.5.1   Lai mazinātu digitālo plaisu un sabiedrības nošķiršanu divos slāņos, mūsdienās informācijas un komunikācijas tehnoloģijā, kas ir visiem pieejamas informācijas sabiedrības pamatā, ir jāņem vērā visu sabiedrības locekļu, tai skaitā sociāli atstumto, vajadzības.

4.5.2   Sakarā ar globālas interneta vides konverģenci, vienota informācijas tīkla izveidi un digitalizāciju jauno lietojumprogrammu izmantošanai arvien biežāk ir nepieciešams ātrdarbīgs tīkla pieslēgumus.

4.5.3   Komisijas 2006. gada 20. marta paziņojumā (14)“Atšķirību izlīdzināšana platjoslas pakalpojumu jomā” norādīts, ka “plaši pieejama piekļuve platjoslas pakalpojumiem ir mūsdienīgas ekonomikas attīstības galvenais faktors un svarīgs Lisabonas programmas aspekts”. Savukārt 2008. gada 29. septembra paziņojumā norādīts, ka “atsevišķās ģeogrāfiskās zonās, kurās tirgus nevarēs savlaicīgi nodrošināt šo pakalpojumu, digitālā atstumtība agrāk vai vēlāk kļūs par būtisku problēmu”.

4.5.4   Jau vairākus gadus EESK prasa, lai piekļuve platjoslas pakalpojumiem būtu universālā pakalpojuma neatņemama sastāvdaļa.

4.5.5   “Universālā pakalpojuma” direktīvu papildināja 2002. gadā, iekļaujot universālā pakalpojuma diapazonā “funkcionālu piekļuvi internetam”. Šo funkcionālo piekļuvi raksturo datu pārraidīšana ar pārraides ātrumu, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu piekļuvi internetam.

4.5.6   Agrāk, kad piekļuve internetam bija iespējama ar komutējamā telekomunikāciju tīkla starpniecību, šis papildinājums šķita nozīmīgs, bet pašreiz tādām lietojumprogrammām kā e-veselības aprūpe, e-uzņēmējdarbība, e-pārvaldība un e-izglītība, kas turpmākajos gados būs ļoti nozīmīgas izaugsmes un dzīves kvalitātes veicināšanai Eiropā, ir nepieciešams platjoslas pieslēgums.

4.5.7   Tādēļ EESK uzskata, ka jēdziens “funkcionāla piekļuve internetam” ir jāprecizē un ierosina daudzgadu programmas ietvaros noteiktā saprātīgā termiņā uzlikt universālā pakalpojuma sniedzējam par pienākumu nodrošināt piekļuvi ciparu abonentlīnijai (DSL) ar minimālo pārraides ātrumu no 2Mbit/s līdz 10Mbit/s vai arī piekļuvi mobilajiem vai bezvadu (WIMAX, satelīti utt.) sakariem ar līdzīgu pārraides ātrumu ar nosacījumu, ka šie rādītāji jāpielāgo tehnoloģiju attīstībai un patērētāju vajadzībām.

4.6   Vispārēja piekļuve, neatkarīgi no lietotāju ģeogrāfiskās atrašanās vietas.

4.6.1   Attālos reģionos un lauku apvidū, īpaši dažās jaunajās dalībvalstīs, tirgus nespēj nodrošināt piekļuvi elektronisko sakaru infrastruktūrai par pieņemamu cenu un pienācīgā pakalpojumu apjomā.

4.6.2   Pastāv būtiskas atšķirības starp platjoslas pakalpojumu pieejamību pilsētās un lauku apvidos. Lauku apvidos DSL pārklājums ir 71, 3 %, bet pilsētās – 94 % (8). Taču pārāk zems pārraides ātrums apgrūtina platjoslas pakalpojumu izmantošanu lauku reģionu uzņēmumos un mājsaimniecībās, liedzot iespēju pilnībā izmantot visas multivides priekšrocības.

4.6.3   Digitālā atstumtība skar dažādas sociālās grupas atkarībā no mainīgiem demogrāfiskajiem (vecums, dzimums, mājsaimniecības veids), sociāli profesionālajiem (izglītība, darbs, statuss, ienākumi) vai ģeogrāfiskajiem (mājoklis, dzīvesvieta, reģionālās vai vietējās pamatiezīmes, ģeopolitiskie faktori) rādītājiem.

4.6.4   Tātad jārisina ne tikai jautājums par ģeogrāfisko nošķirtību, bet arī jautājums par sociālo atstumtību, jo atsevišķām lietotāju grupām ir ierobežotas finanšu iespējas vai nepietiekamas iemaņas.

4.6.5   EESK uzskata, ka universālā pakalpojuma klāsts ir jāpaplašina, lai nodrošinātu piekļuvi visiem lietotājiem, neatkarīgi no to ģeogrāfiskā, finansiālā vai sociālā stāvokļa.

4.7   Noteiktas kvalitātes pakalpojumi.

4.7.1   Priekšlikumā par grozījumiem “Universālā pakalpojuma” direktīvā Komisija ierosina piešķirt valsts pārvaldes iestādēm pilnvaras, lai novērstu pakalpojuma kvalitātes pazemināšanos, piekļuves bloķēšanu un datu plūsmas palēnināšanos tīklos, nosakot tīkla lietotājiem piedāvāto pārraides pakalpojumu kvalitātes minimālo līmeni.

4.7.2   EESK uzskata, ka minimālajam kvalitātes līmenim ir jābūt vienādam visās ES dalībvalstīs, tāpēc obligātie kvalitātes standarti būtu jānosaka Eiropas likumdevējām iestādēm, nevis valsts pārvaldes iestādēm.

4.8   Pieņemama cena.

4.8.1   Vārdkopas “pieņemama cena” vietā būtu jālieto “cena, ko visi var samaksāt”, jo tas vislabāk raksturo universālā pakalpojuma mērķi.

4.8.2   Piekļuve un pakalpojumi par pieņemamu cenu ir universālā pakalpojuma definīcijas sastāvdaļa, bet Kopienas līmenī tā nav iekļauta universāla pakalpojuma darbības jomā, jo jēdziens “pieņemama” cena ir atkarīgs no attiecīgās valsts apstākļiem, piemēram, ģimenes vidējiem ienākumiem.

4.8.3   EESK ierosina Kopienas līmenī izskatīt iespēju dalībvalstīs ieviest universālā pakalpojuma jomā sociālos tarifus attiecībā uz piekļuvi ātrdarbīgam internetam un tā izmantošanu.

5.   Finansējums.

5.1   EESK apzinās, ka ātrdarbīga interneta universālā pakalpojuma saistību izpilde rada pakalpojumu sniedzējam ļoti lielus izdevumus un bieži vien – zaudējumus.

5.2   Šīs izmaksas lielā mērā ir atkarīgas no izmantotās tehnoloģijas. Aizstājot fiksētos telefonsakarus ar mobilajiem, šīs izmaksas var samazināt, jo jauna abonenta pieslēgšana kopējam radiosakaru abonentu tīklam neprasa lielus izdevumus, taču jāņem vērā, ka lietotājiem fiksētie telefonsakari izmaksā lētāk nekā mobilie.

5.3   Ja kāda no universālā pakalpojuma saistībām rada tā sniedzējam pārmērīgas izmaksas, 2002. gada universālā pakalpojuma direktīvā paredzēts, ka dalībvalstis ir tiesīgas izmantot šādus finansēšanas mehānismus:

—	atmaksāšana no valsts finansējuma,

—	lietotājiem uzliktie maksājumi,

—	visiem uzņēmumiem vai arī noteiktām uzņēmumu grupām uzliktie maksājumi.

5.4   Ar zināmiem nosacījumiem arī struktūrfondu un lauku attīstības fonda līdzekļi var veicināt mazāk attīstīto reģionu un lauku apgabalu attīstību.

5.5   Attiecībā uz piekļuvi IKT tīkliem Eiropas reģionos un teritorijās, kuras skar digitālā plaisa, EESK atkārto savu prasību (15) iekļaut struktūrfondos, lauku attīstības fondā, kā arī pētniecības un izstrādes fondā e-iekļautībai paredzētus budžeta posteņus.

5.6   Ņemot vērā globālas interneta vides konverģenci un lielo operatoru skaitu (piekļuves, interneta platformas un satura infrastruktūras piegādātāji), kļūst arvien grūtāk noteikt tos tirgus segmentus, kas veic iemaksas fondā, un tas pastāvīgi izraisa konfliktsituācijas un protestus.

5.7   Turklāt operatoriem uzliktie nodokļi parasti (vismaz daļēji) ietekmē galīgo cenu.

5.8   EESK nepiekrīt, ka universālā pakalpojuma atlikušās izmaksas tiktu segtas, uzliekot tiešu vai netiešu maksu pakalpojumu lietotājiem vai paaugstinot tarifus, jo tas ir pretrunā ar “pieņemamas cenas” jēdzienu.

5.9   EESK uzskata, ka vienīgais piemērotais veids universālā pakalpojuma finansēšanai valstīs, kurās universālā pakalpojuma saistību finansiālās izmaksas pārsniedz komercpakalpojumu parastās izmaksas, ir finansējums ar valsts dotācijām un ieguldījumi, kas finansēti no Kopienas līdzekļiem.

5.10   Universālā pakalpojuma finansēšana vispārējās nodokļu sistēmas ietvaros, kas nodrošina izmaksu sadalījumu uz plašas nodokļu bāzes, nozīmē, ka sociālās labklājības līmeņa pazemināšanās ir mazāka nekā tad, ja universālais pakalpojums tiktu finansēts no operatoriem vai patērētājiem uzliktajiem maksājumiem.

---

(1)  Dokuments COM(93) 159 galīgā redakcija.

(2)  Direktīvas 95/62/EK, 97/33/EK, 98/10/EK un 2002/22/EK.

(3)  Eirobarometra aptauja nr. 293 “Mājsaimniecību aptauja par elektroniskiem sakariem 2007. gada novembrī un decembrī”, 2008. gada jūnijā.

(4)  Komisijas paziņojums “Elektroniskie sakari: ceļā uz zināšanu ekonomiku”, COM(2003) 65 galīgā redakcija, 11.02.2003.; atzinums CESE“Ātrdarbīgs internets Eiropā” (ziņotājs – McDonogh kgs), OV C 120, 20.5.2005., 22. lpp.; atzinums CESE“Atšķirību izlīdzināšana platjoslas pakalpojumu jomā” (ziņotājs – McDonogh kgs), OV C 318, 23.12.2006., 229. lpp.; atzinums CESE“i2010 – Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai” (ziņotājs – Lagerholm kgs), OV C 110, 9.5.2006., 83. lpp.; atzinums CESE“E-pieejamība” (ziņotājs – Cabra de Luna kgs), OV C 110, 9.5.2006., 26. lpp.

(5)  Skatīt http://ec.europa.eu/information_society/events/ict_riga_2006/doc/declaration_riga.pdf.

(6)  Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, ar ko izdara grozījumus Direktīvā 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem, Direktīvā 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē un Regulā (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā (COM(2007) 698 galīgā redakcija).

(7)  Atzinums CESE“Elektronisko sakaru tīkli/telekomunikāciju reformu pakete”, OV C 224, 30.8.2008., 50. lpp., (ziņotājs – Hernández Bataller kgs).

(8)  Progresa ziņojums par Eiropas elektronisko sakaru vienoto tirgu 2007. gadā (13. ziņojums), COM(2008) 153.

(9)  COM(2007) 698 galīgā redakcija.

(10)  Atzinums CESE par tematu “E-pieejamība” (ziņotājs – Cabra de Luna kgs), OV C 110, 9.5.2006., 26. lpp.

(11)  Skat. dokumentu COM(2007) 698 galīgā redakcija.

(12)  COM(2008) 572 galīgā redakcija.

(13)  Skatīt izpētes atzinumu CESE 1524/2008 par tematu “Vecāka gadagājuma cilvēku vajadzību ievērošana” (ziņotāja – Heinisch kdze).

(14)  COM(2006) 129 galīgā redakcija.

(15)  Atzinums CESE par tematu “Turpmākie tiesību akti par e-pieejamību” (ziņotājs – Hernández Bataller kgs), OV C 175, 27.7.2007., 91. lpp.

---

28.7.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/13

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Atjauninātās Lisabonas stratēģijas efektīva pārvaldība”

(2009/C 175/03)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2006. gada 11. jūnija vēstulē DIMITRIADIS kungam lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

“Atjauninātās Lisabonas stratēģijas efektīva pārvaldība”.

Komitejas Birojs 2008. gada 25. maijs uzticēja Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētajai nodaļai izstrādāt šo atzinumu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 449. plenārajā sesijā 2008. gada 3. un 4. decembrī (4. decembra sēdē) iecēla FLORIO kdzi par galveno ziņotāju un ar 100 balsīm par, 5 balsīm pret un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

PREAMBULA

Laikā, kad valda liela nedrošība, ir vajadzīgs ilgtermiņa redzējums, jāīsteno saskaņoti pasākumi un jāiesaista visas ieinteresētās personas. Lisabonas stratēģija veido visaptverošu pamatu, lai Eiropas Savienība varētu stingrāk paust vienotu nostāju pasaules mērogā.

Aktīvāk iesaistot organizēto pilsonisko sabiedrību, pavērsies līdz šim neizmantotas iespējas. Stratēģijas ideja un īstenošana liecina, ka lejupējās un augšupējās metodes apvienošana ir vispiemērotākais risinājums. Lisabonas stratēģijas pārvaldība ir jāuzlabo, lai veicinātu politikas konverģenci, ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   Lisabonas stratēģija skar visu Eiropas sabiedrību, un tā tiek īstenota, lai Eiropas sabiedrība spētu risināt globalizācijas radītās problēmas. Ņemot vērā pašreizējo finanšu tirgus krīzi, tās ekonomiskās sekas un pieaugošo nenoteiktību, EESK uzskata, ka arī turpmāk ļoti nozīmīgi būs tādi jautājumi kā Eiropas konkurētspēja, ilgtspējīga attīstība un sociālā kohēzija. Komiteja uzsver, ka trīs svarīgākajās Lisabonas programmas jomās – izaugsme un nodarbinātība, sociālā kohēzija un ilgtspējība – nepārtraukti jāīsteno interaktīva un līdzsvarota pieeja.

1.2.   Šis atzinums izstrādāts pēc Eiropas Komisijas pieprasījuma (1). Atzinumā analizēta Lisabonas stratēģijas pārvaldība, un tas atspoguļo EESK un ES pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzšinējo veikumu Lisabonas stratēģijas īstenošanā.

1.3.   EESK uzsver, ka dalībvalstu valdībām aktīvi jāatbalsta stratēģijas īstenošana, un tāpēc norāda, ka to politiskais un morālais pienākums ir apspriest un saskaņot reformas ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Ļoti svarīgi, lai dalībvalstu nevalstiskās organizācijas varētu aktīvi piedalīties ar Lisabonas procesu saistīto programmu izstrādē. Valstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm un tām līdzīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām jāiesaistās Lisabonas stratēģijas īstenošanā, veicot uzdevumus, kas tām noteikti valstu tiesību aktos un atbilst valstīs noteiktajai kārtībai (2).

1.4.   Dalībvalstīs vērojamas lielas atšķirības pārvaldības jomā. Dažās valstīs apspriešanās un informēšana ir labi organizēta, savukārt citās valstīs minētās procedūras ir būtiski jāuzlabo. Jāveicina labākās prakses apmaiņa. Tāpēc EESK rīko faktu vākšanas misijas dalībvalstīs, lai ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem apspriestu paraugprakses apmaiņu un reformu īstenošanu (3).

1.5.   EESK uzsver, ka stratēģijā paredzētās reformas nodrošina iedzīvotājiem ievērojamu ekonomisko un sociālo stabilitāti, kā arī ļauj īstenot ilgtspējīgas attīstības mērķus. Visiem valsts un privātā sektora pārstāvjiem ir jāapzinās sava nozīme un pozitīvais ieguldījums, tādā veidā apvienojot ekonomisko efektivitāti un sociālo taisnīgumu, lai nodrošinātu Eiropas iedzīvotāju labklājību.

1.6.   EESK uzskata, ka noteikti jānodrošina visu ieinteresēto personu (valsts, reģionālajā un vietējā līmenī) tieša iesaistīšana efektīvas pārvaldības metožu noteikšanā attiecīgajā līmenī. Dažādajiem konsultēšanās procesa līmeņiem ir raksturīgi atšķirīgi līdzdalības veidi un darba metodes.

1.7.   Tā kā dalībvalstīs vērojamas atšķirības, EESK iesaka dalībvalstīs veidot pastāvīgu dialogu, iesaistot, no vienas puses, valstu ekonomikas un sociālo lietu padomes, un, no otras puses, sociālos partnerus; turkāt varētu iesaistīt arī citas sabiedrības ieinteresētās puses (MVU, sociālās ekonomikas organizācijas (4)), augstskolas vai ideju laboratorijas. Vajadzētu iesaistīt arī organizācijas, kas veicina sociālo kohēziju un iespēju vienlīdzību.

1.8.   EESK ierosina katra Lisabonas stratēģijas cikla noslēgumā (turpinot pastāvīgo dialogu, kas norit dalībvalstīs) rīkot konferenci, kurā piedalītos ieinteresētās personas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, lai pārrunātu panākumus un trūkumus. Informējot par panākumiem un sasniegumiem un tos uzsverot, iespējams palielināt sabiedrības atbalstu reformu procesa turpināšanai.

1.9.   EESK uzsver, ka vajadzīga labāka un precīzāka pārraudzības sistēma (dažādo īstenošanās procesā iesaistīto personu nozīme un veiktie pasākumi), un tāpēc ierosina plašāk ieviest jauno kvantitātes un kvalitātes salīdzinošās novērtēšanas sistēmu (skatīt 2.8. punktu), kas tiek pārbaudīta dažās valstīs un ļautu pilsoniskās sabiedrības organizācijas ciešāk iesaistīt stratēģijas īstenošanā un pārraudzībā.

1.10.   EESK uzskata, ka steidzami jāsāk plašākas diskusijas sabiedrībā par stratēģijas īstenošanas metodoloģiju un aspektiem, un aicina visus organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus dažādos līmeņos rosināt plašākas un saturīgākas diskusijas par Lisabonas stratēģijā paredzētajām reformām. Jānodrošina, ka ekonomikas un sociālo lietu padomēm (ESP) vai līdzīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām tajās dalībvalstīs, kur šādas padomes nav izveidotas, ir lielāka nozīme jomās, kur to darbība līdz šim bijusi ierobežota. Jāiesaista arī padomdevējas iestādes īpašās Lisabonas stratēģijas jomās (valstu padomes, kuru pārziņā ir ilgtspējīgas attīstība, iespēju vienlīdzība un nabadzības apkarošana), kā arī institūcijas dialogam ar sociālajiem partneriem.

1.11.   EESK uzskata, ka Eiropas Komisijai un dalībvalstīm jāveic konkrēti pasākumi, kas sekmē stratēģijas īstenošanu, lietojot dažādas komunikācijas metodes, it īpaši elektroniskās saziņas metodes (labas prakses adresātu saraksti, progresa ziņojumi utt.). Jāveicina pārrobežu sadarbība un paraugprakses apmaiņa.

1.12.   EESK var būt platforma gan informācijas apmaiņai starp valstu ESP, sociālajiem partneriem un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, no vienas puses, un Eiropas iestādēm, no otras puses, gan arī viedokļu un pieredzes apmaiņai starp dalībvalstu nevalstiskajām organizācijām. EESK augstu vērtē valstu ekonomikas un sociālo lietu padomju un citu pilsoniskās sabiedrības organizāciju ieguldījumu diskusiju procesā.

1.13.   EESK uzsver, ka visiem Lisabonas procesa koordinatoriem, kas darbojas dalībvalstīs, nacionālo reformu programmu izstrādes, ieviešanas un novērtēšanas gaitā ir nepārtraukti jāsadarbojas ar visām ieinteresētajām personām, kuras ir skaidri noteiktas. EESK rosina dalībvalstis plašāk informēt iedzīvotājus par rezultātiem, kas sasniegti pilsoniskajā un sociālajā dialogā par Lisabonas stratēģijas mērķiem.

2.   Ieinteresēto personu nozīme pārvaldības procesā – jauni efektīvas pārvaldības veidi un instrumenti.

2.1.   Ņemot vērā ļoti nopietnos izaicinājumus un nenoteiktību, ar ko šobrīd saskaras starptautiskā ekonomika, Eiropā ievērojami sarucis optimisms par ekonomikas attīstību. Šādos apstākļos palielinās Lisabonas programmas un līdzsvarotu strukturālo reformu nozīme un jārod steidzami risinājumi.

2.2.   EESK uzskata, ka Lisabonas stratēģijas efektīva pārvaldība ir ļoti svarīga, lai stratēģijas īstenošana būtu saskaņota, un uzsver, ka dažādo līmeņu (valsts, reģionālā un vietējā) plašāka iesaistīšana var sekmēt jaunu priekšlikumu un risinājumu izstrādi.

2.3.   EESK atzīmē – sākumā daudzās dalībvalstīs valdīja uzskats, ka Lisabonas stratēģija īstenojama, valstu valdībām sadarbojoties ar ES iestādēm. Kopš tā laika EESK, valstu ekonomikas un sociālo lietu padomes un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir daudz darījušas, lai uzlabotu stratēģijas pārvaldību. Komiteja pauž nozēlu, ka sabiedrības iesaistīšanas līmenis visās dalībvalstīs nav vienāds.

2.4.   Lisabonas procesa koordinatoriem, kas darbojas dalībvalstīs, aktīvāk jāiesaista pilsoniskās sabiedrības organizācijas un sociālie partneri pasākumos un reformās, kas sekmētu Lisabonas stratēģijas īstenošanu (piem., savlaicīga informēšana, kopīga pasākumu plānošana u.c.), un visa sabiedrība efektīvāk jāinformē par stratēģijas īstenošanu.

2.5.   Cieša sadarbība starp valstu ESP, sociālajiem partneriem un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām palielinātu politisko pasākumu pozitīvo ārējo ietekmi un radītu papildu sinerģiju. Jānodrošina visu ieinteresēto personu, tajā skaitā nelabvēlīgā situācijā nonākušo grupu (personas ar spēju traucējumiem, imigranti u.c.) līdzdalība.

2.6.   Lai Lisabonas stratēģiju veiksmīgi īstenotu, dažādo ES fondu (struktūrfondu u.c.) finansējums jāizlieto efektīvāk un atbilstoši stratēģijas mērķiem.

2.7.   Efektīva daudzlīmeņu pārvaldība

2.7.1.   Lai efektīvi risinātu globālās problēmas, ir vajadzīgi jauni un novatoriski pārvaldības veidi. EESK iesaka veidot pastāvīgu dialogu, iesaistot valstu ekonomikas un sociālo lietu padomes, sociālos partnerus, MVU, augstskolas un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, tostarp sociālās ekonomikas organizācijas, kā arī organizācijas, kas veicina sociālo kohēziju un iespēju vienlīdzību. Šāds dialogs ļaus apzināt nepilnības īstenošanas procesā un veicināt jaunas ierosmes jomās, kurās vērojama atpalicība. Šādā dialogā arī valstu ekonomikas un sociālo lietu padomes vai tām līdzīgas organizācijas varēs formulēt priekšlikumus radušos problēmu risināšanai.

2.7.2.   Valstīs, kur tas nepieciešamas, šāds pastāvīgs dialogs sadarbībā ar Lisabonas procesa koordinatora biroju attiecīgajā valstī būtu efektīvas daudzlīmeņu pārvaldības instruments. Minētajā dialogā, izmantojot salīdzinošo kvantitātes un kvalitātes novērtēšanas sistēmu, valsts, reģionālajā un vietējā līmenī varētu novērtēt prioritārajās jomās veiktos pasākumus (ņemot vērā Komisijas ieteikumus attiecīgajai dalībvalstij). Tas būtu lietderīgs risinājums arī pārrobežu salīdzinošajā novērtēšanā.

2.7.3.   Jānodrošina Eiropas Komisijas un sociālo partneru, NVO un dažādo pilsoniskās sabiedrības organizāciju sanāksmju pārredzamība (datu pieejamība, termiņu ievērošana).

2.7.4.   Atklātā koordinācijas metode ir viens no instrumentiem, kas varētu sekmēt Lisabonas programmas īstenošanu. Komiteja ir vairākkārt norādījusi, ka minēto metodi var izmantot labāk un efektīvāk. To var panākt, izmantojot nesen ieviesto “kopīgo principu” (5) pieeju un ļaujot organizētajai pilsoniskajai sabiedrībai piedalīties ne tikai Lisabonas stratēģijas mērķu formulēšanā, bet arī to apspriešanā Eiropas līmenī. Tā kā pašlaik sastopamies ar finansiālām un ekonomiskām grūtībām, visu valstu valdībām un ieinteresētajām personām jācenšas precizēt izvirzītie mērķi.

2.7.5.   Ieinteresētajām personām jāizstrādā jaunas metodes labākās prakses apmaiņai: daudzlīmeņu sakaru veidošana sevī ietvertu savstarpēju informācijas apmaiņu starp dažādajiem pārvaldes līmeņiem, savukārt ciešāka sadarbība starp divu vai vairāku dalībvalstu pierobežas reģioniem sekmētu pārrobežu mērķu izvirzīšanu.

2.8.   Kvantitātes un kvalitātes salīdzinošā novērtēšana

2.8.1.   Dalībvalstīs dažādi tiek vākti arī attiecīgie dati strukturālajiem rādītājiem. Jāmeklē veidi un līdzekļi, kā no visām dalībvalstīm iegūt precīzu un objektīvu informāciju rādītāju novērtēšanai. Tāpēc vēl jo vairāk būtu lietderīgi pastiprināt pastāvošo sadarbību starp kompetentajām iestādēm (piemēram, valstu statistikas birojiem) pēc Eurostat parauga, lai uzlabotu kopīgu statistikas datu bāzi, kas ir ļoti nepieciešama. Minētajiem datiem jābūt plaši pieejamiem un debatēm par kritēriju izvēli pēc iespējas pārredzamākām.

2.8.2.   Kvantitātes un kvalitātes salīdzinošās novērtēšanas sistēma, kuru ieinteresētās personas izstrādājušas, sadarbojoties ar valdības pārstāvjiem, un kuras pamatā ir nacionālajā reformu programmā izvirzītie mērķi, nodrošinātu efektīvu un konkrētu informāciju, kas ļautu novērtēt katras dalībvalsts sasniegumus, pamatojoties uz strukturāliem rādītājiem (6) un Lisabonas stratēģijas vispārējiem mērķiem. Katras valsts ESP vai līdzīgai organizācijai jāanalizē un jānosaka savi prioritārās secības kritēriji. Ekonomikas un sociālo lietu padomes Beļģijā, Bulgārijā un Francijā jau sākušas regulāri (piemēram, reizi divos gados) salīdzināt un novērtēt 14 rādītājus, kurus apstiprinājušas dalībvalstu valdības, un dažus strukturālus rādītājus, analizējot datus, kas brīvi pieejami Statistikas biroja tīmekļa vietnē. Citu valstu ekonomikas un sociālo lietu padomes varētu rīkoties līdzīgi.

2.8.3.   Dalībvalstīs noteiktos kritērijus varētu mainīt un attiecīgi pielāgot atbilstoši katra līmeņa (valsts, reģionālā, vietējā un sektorālā (7)) vajadzībām. Dalībvalstīm, nosakot kritērijus katrā prioritārajā jomā (kā paredzēts Eiropadomes sanāksmē, kas notika 2006. gada pavasarī), īpaša uzmanība jāvelta valsts un reģionālā līmeņa datu vākšanai, lai varētu izstrādāt konkrētus darbības rādītājus un pasākumus. Datu bāzei jābūt pieejamai valstu ESP, kā arī sociālajiem partneriem un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Komiteja ierosina šādus praktiskus pasākumus:

—	internetā izveidojama salīdzinošās novērtēšanas sistēma, kas būtu pieejama EESK tīmekļa vietnē (CESLink  (8)) un kalpotu efektīvai datu vākšanai un analīzei reālajā laikā (9);

—	valstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm vai līdzīgām organizācijām dati jāvāc vienu vai vairākas reizes Lisabonas trīsgadu cikla laikā, taču iespējams, ka minētos datus nodrošina valstīs izveidotās līdzdalības sistēmas;

—	rezultātus varētu analizēt arī periodiski sasauktās sadarbības grupu sanāksmēs un atspoguļot EESK organizētas ikgadējas konferences laikā.

2.8.4.   Tādējādi ieinteresētās personas varētu izvirzīt īstenojamus mērķus un nodrošināt saskaņotu informāciju nacionālo reformu programmu pārskatīšanai. Turklāt mērķus varēs vienkārši atjaunināt un nepārtraukti novērtēt. Tas arīdzan veicinātu labas prakses apzināšanu visās dalībvalstīs.

---

(1)  Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece Wallström kdze 2008. gada 11. jūnija vēstulē EESK priekšsēdētājam Dimitriadis kgam lūdza izstrādāt izpētes atzinumu par Lisabonas stratēģiju izaugsmei un nodarbinātībai. Minētais Komisijas lūgums, ko tā izteikusi EESK, atbilst vispārējam uzaicinājumam, kas izskanēja 2008. gada pavasarī notikušajā Eiropadomes sanāksmē, proti, Eiropadome pilnvaroja “… Komisiju un dalībvalstis pastiprināt attiecīgo ieinteresēto pušu iesaistīšanu Lisabonas procesā …”.

(2)  EESK atzīmē, ka tā nekādā ziņā nevēlas ietekmēt dalībvalstīs noteiktās konsultēšanās procedūras, sociālo partneru kompetenci un leģitimitāti.

(3)  Francijas, Spānijas, Beļģijas un Nīderlandes pārstāvji pauda apmierinātību ar Lisabonas procesa pārvaldību minētajās valstīs. Pirmās faktu vākšanas misijas rezultāti apkopoti 2. pielikumā.

(4)  “Sociālās ekonomikas organizācijas var iedalīt trīs lielās grupās: kooperatīvi, savstarpējās sabiedrības un apvienības, un pēdējā laikā tām pievienojušies arī fondi”. Skatīt “The Social Economy in the EU”, 11. lpp., CESE/COMM/05/2005.

(5)  “Kopīgo principu” metode galvenokārt izmantojama ļoti konkrētās jomās, kurās dalībvalstis vēlas progresēt, pat ja ES kompetence ir ierobežota. Skat. EESK atzinumu par tematu “Jauna ES sociālās politikas rīcības programma”, OV C 27, 3.2.2009., 99. lpp..

(6)  Dalībvalstu valdības 2003. gada decembrī kopīgi apstiprināja 14 strukturālos rādītājus, lai pārraudzītu Lisabonas stratēģijas īstenošanu. Minētie 14 rādītāji ir: iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju, ņemot vērā pirktspējas līmeni (PSL), darba ražīgums, gados vecāku darba ņēmēju nodarbinātības līmenis, jauniešu izglītības līmenis, iekšzemes kopējie ieguldījumi pētniecībā un izstrādē, salīdzinošais cenu līmenis, ieguldījumi uzņēmējdarbībā, nabadzības riska rādītājs pēc sociālo pabalstu saņemšanas, ilglaicīga bezdarba līmenis, nodarbinātības līmeņa reģionālais sadalījums, siltumnīcas gāzu emisijas līmenis, tautsaimniecības energointensitāte un kravas pārvadājumu apjoms attiecībā pret IKP. Statistikas birojs regulāri sniedz informāciju par strukturālajiem rādītajiem

(sk.: http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page?_pageid=1133,47800773,1133_47802588&_dad=portal&_schema=PORTAL).

(7)  Sektorālais līmenis – arī katrā ekonomikas nozarē jānosaka, kādi pasākumi īstenojami, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas mērķus (piem., inovācija un konkurētspēja).

(8)  http://www.eesc.europa.eu/ceslink/09-fr/presentation-ceslink-fr.html

(9)  EESK var sekmēt minēto procesu, nodrošinot tīmekļa vietu rezultātu apkopošanai un informācijas apmaiņai.

---

---

---

28.7.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/20

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ekonomikas demokrātija iekšējā tirgū”

(2009/C 175/04)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2007. gada 27. septembrī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Ekonomikas demokrātija iekšējā tirgū”.

Par dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 6. novembrī. Ziņotāja – SÁNCHEZ MIGUEL kdze.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 449. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 3. un 4. decembrī (3. decembra sēdē), ar 110 balsīm par, 29 balsīm pret un 22 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi.

1.1   Patiesa demokrātija iekšējā tirgū ir viens no pamatnosacījumiem, lai nodrošinātu Eiropas iedzīvotāju tiesību ievērošanu. Tikai īstenojot minēto mērķi, visi tirgus dalībnieki izpratīs un atbalstīs iekšējā tirgus nozīmīgumu Eiropas integrācijas procesā.

1.2   Patērētāju tiesību aizsardzība līdz šim ir bijis veids, kā panākt dažādu tirgus dalībnieku līdzsvaru, savukārt, īstenojot Eiropas konkurences politiku, ir radīti juridiskie instrumenti, kas mazina konkurences ierobežojumus, kuri ļoti negatīvi ietekmē patērētājus, darba ņēmējus un sabiedrību kopumā.

1.3   Ekonomikas demokrātija iekšējā tirgū ļaus ne tikai nodrošināt visu tirgus dalībnieku vienlīdzību, bet arī uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Tas panākams,

—	izstrādājot un ieviešot konkurences noteikumus, kā arī atzīstot, ka patērētāji un citas ieinteresētās puses jāiesaista to iestāžu darbā, kas Kopienas un valstu līmenī atbildīgas par minēto jomu;

—	pilnveidojot minēto politiku, lai aizsargātu to pušu ekonomiskās intereses, kuras tieši ietekmē negodīga konkurence.

1.4   Lai sasniegtu minēto mērķi, jāīsteno vairāki praktiski pasākumi, kas ļautu palielināt un arī turpmāk nodrošināt visu iekšējā tirgus dalībnieku uzticēšanos. Veicot minētos pasākumus, galvenā uzmanība jāpievērš šādiem jautājumiem:

—	valstu tiesību aktu saskaņošanai un tuvināšanai vismaz tādās svarīgās jomās kā materiālās un procesuālās tiesības;

—	tirgus dalībnieku aizsardzībai, kurai jākļūst par vienu no Līgumos noteiktajām pamattiesībām, bez vajadzības neieviešot jaunas procedūras, lai nepalielinātu administratīvo slogu;

—	tirgus dalībnieku iesaistīšanai struktūrās, kas regulē konkurenci, kā arī elastīga informācijas tīkla izveidošanai, ko EESK jau vairākos atzinumos ierosinājusi.

1.5   EESK ir aktīvi darbojusies, lai veicinātu vienlīdzību visās politikas jomās un plašāku pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu Kopienas struktūrās, īpaši tajās, kuras nodarbojas ar konkurences regulēšanas jautājumiem. Komiteja uzskata, ka iekšējā tirgū ir jānodrošina demokrātija, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijā izvirzītos mērķus, proti, palielinātu ekonomikas konkurētspēju un dinamiku.

2.   Ievads.

2.1   Lisabonas līgumā, ar ko paredzēts grozīt arī Līguma par Eiropas Savienību (LES) 6. pantu (1), noteikts, ka Savienība atzīst tiesības, brīvības un principus, kas noteikti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (2), kurai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem.

2.2   Hartā noteikts arī, ka Savienība atzīst līdztiesības principu un tiesības uz īpašumu, kā arī nodrošina patērētāju tiesību aizsardzību un vispārējas nozīmes pakalpojumu pieejamību. Tās ir tiesības, kas ietekmē iekšējā tirgus darbību un izveidi.

2.3   Iedzīvotāju vienlīdzības princips ir viena no ES pamatvērtībām (LES 2. pants), un kā Savienības demokrātijas princips saskaņā ar LES 9. pantu ir jāievēro visās ES darbībās – arī saimnieciskajā darbībā iekšējā tirgū.

Vienīgi ES ir tiesības pieņemt konkurences noteikumus (3), kas vajadzīgi iekšējā tirgus darbībai (3. panta 1. punkta b) apakšpunkts).

2.4.1   Jāpiebilst, ka slepena vienošanās un dominējošā stāvokļa izmantošana (konkurences noteikumi) jo īpaši iekšējā tirgū nav pieļaujama un tādēļ ir aizliegta, jo minētās darbības negatīvi ietekmē patērētājus, uzņēmumus un citus tirgus dalībniekus, piemēram, darba ņēmējus.

2.4.2   Arī noteikumu par uzņēmumu apvienošanu nepilnīga vai nepareiza piemērošana var ļoti negatīvi ietekmēt patērētājus, uzņēmumus un citus iekšējā tirgus dalībniekus, piemēram, darba ņēmējus.

2.4.3   Vērtējot apgalvojumus, ka uzņēmumu apvienošana ļaus paaugstināt efektivitāti, īpaša uzmanība jāvelta tam, vai apvienošana nekaitēs patērētājiem. Tāpēc uzņēmumu apvienošanai ir jānodrošina būtisks un ātrs efektivitātes pieaugums, kas sniedz labumu patērētājiem attiecīgajos tirgos, kuros pretējā gadījumā varētu rasties konkurences traucējumi.

Patērētāju tiesību aizsardzības jomā ES ir dalīta kompetence (4. pants, 2. punkts f) apakšpunkts).

2.5.1   Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 12. panta jauno redakciju, nosakot un īstenojot pārējo ES politiku un darbības, jāņem vērā patērētāju tiesību aizsardzības prasības.

2.5.2   Runa, tātad, ir par horizontālu pieeju patērētāju tiesību aizsardzības politikai. Šāda pieeja skaidri nostiprināta Kopienas primārajos tiesību aktos, kuros noteikts, ka iekšējā tirgus izveides procesā ir būtiski svarīgi ņemt vērā patērētāju intereses visās nozīmīgākajās politikas un ekonomikas jomās, lai visā ES tiktu nodrošināts augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmeni.

2.5.3   Izvirzot priekšlikumus par patērētāju tiesību aizsardzības jomā spēkā esošo tiesību aktu tuvināšanu, Komisijai par galveno jāuzskata augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis (LESD 114. panta 3. punkts). Tas nozīmē, ka Komisijas pienākums ir atbalstīt patērētāju intereses un nodrošināt augstu līmeni patērētāju tiesību aizsardzībā (LESD 169. pants).

2.5.4   Kopumā jānorāda (4), ka patērētāju tiesību aizsardzības principi līdz šim saskaņoti, pamatojoties uz “minimālas saskaņošanas principu”, kas ļauj dalībvalstīm pieņemt vai saglabāt stingrākus aizsardzības pasākumus un kas reizēm radījis pretrunas starp tiesību aktiem patērētāju tiesību aizsardzības un iekšējā tirgus izveides jomā.

EESK atzinumā par tematu “Konkurences un patērētāju tiesību aizsardzības regulējums” (5) norādīts, ka brīva konkurence sniedz priekšrocības visiem tirgus dalībniekiem, jo īpaši patērētājiem, tomēr nozīmīgākajās liberalizētajās nozarēs radušies skaidri redzami brīvas konkurences ierobežojumi, kas izpaužas kā konkurentu izstumšana no tirgus un patērētāju mantisko tiesību pārkāpumi.

2.6.1   Minētajā atzinumā Komiteja uzsvēra, ka jāpilnveido patērētāju informēšanas un konsultēšanas sistēma, un norādīja, ka Eiropas Konkurences iestāžu tīklam savā darbībā jāņem vērā arī informācija un novērojumi, kurus valstu vai Kopienas patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas vēlas sniegt, lai palielinātu tirgū īstenotās konkurences politikas efektivitāti un nodrošinātu patērētāju mantisko tiesību ievērošanu.

2.6.2   Par zaudējumiem, ko radījuši konkurences noteikumu pārkāpumi, un zaudējumu atlīdzināšanu EESK jau paudusi savu viedokli atzinumā par Komisijas sagatavoto zaļo grāmatu (6) un rosinājusi izstrādāt kopīgas pamatnostādnes, kurās būtu iekļauti noteikumi, kas paredz zaudējumu atlīdzināšanas kārtību gadījumos, kad pārkāpts Līguma 81. un 82. pants.

2.6.3   EESK rosinājusi arī pieņemt Kopienas noteikumus attiecībā uz kolektīvajām prasībām, ko organizācijas, kas pārstāv sociālās jomas un ekonomikas dalībniekus iekšējā tirgū, un jo īpaši patērētāju apvienības (7) iesniedz, lai panāktu zaudējumu atlīdzināšanu.

2.6.4   Šajā atzinumā EESK vēlētos norādīt, ka tā pašlaik izstrādā atzinumu par tematu “Baltā grāmata par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu” (8).

2.6.5   Tāpēc šajā atzinumā nav aplūkoti jautājumi saistībā ar konkurences noteikumu pārkāpumu radīto zaudējumu atlīdzināšanu privātpersonām vai patērētāju organizāciju, kas darbojas iekšējā tirgū, kolektīvo prasību iesniegšanu, jo EESK jau ir paudusi viedokli par šiem jautājumiem. Šajā atzinumā galvenā uzmanība pievērsta ekonomikas demokrātijai iekšējā tirgū.

3.   Iepazīstināšana ar jēdzienu “ekonomikas demokrātija iekšējā tirgū”.

3.1   Konkurences politikas mērķis ir radīt un nodrošināt nosacījumus tirgus konkurētspējīgai darbībai, lai ieguvēji būtu gan patērētāji, gan uzņēmumi. Tas nozīmē, ka:

—	jāveic efektīvāki pasākumi, lai apkarotu darbību, kas kropļo konkurenci tirgū;

—	jārada nosacījumi, lai patērētāji un visas personas, kurām ir mantiskas tiesības, jo tās tirgū veic saimniecisku darbību, tajā skaitā darba ņēmēji, varētu aktīvi iesaistīties konkurences politikas īstenošanā;

—	jānodrošina pastāvīga informācijas plūsma un jārīkojas elastīgi, organizējot konsultācijas, kurām ir konkrēti rezultāti;

—

jāizstrādā juridiskie instrumenti vai pasākumi, lai nodrošinātu visu tirgus dalībnieku vienlīdzības principa (neaizmirstot mazos un vidējos uzņēmumus, kuri arī būs ieguvēji no Kopienas politikas minētajā jomā), tiesību uz īpašumu un patērētāju tiesību atbilstošu ievērošanu, kā arī vispārējas nozīmes pakalpojumu pieejamību.

3.2   Tādēļ ir jānodrošina “ekonomikas demokrātija iekšējā tirgū”. Šis mērķis skaidri atspoguļots Lisabonas stratēģijā, kas tiek īstenota, lai ES kļūtu par konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kas spēj nodrošināt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, radot vairāk un labākas darba vietas un lielāku sociālo kohēziju (9).

Lai iekšējā tirgū nodrošinātu ekonomikas demokrātiju, kas uzlabo Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti, jāīsteno pasākumi un jāpanāk virzība uz priekšu trīs plašās jomās.

Pirmkārt, jāizstrādā un jāievieš tradicionālie konkurences politikas instrumenti, proti, noteikumi par karteļu apkarošanu, uzņēmumu apvienošanu un valsts atbalstu, īpašu uzmanību veltot atsevišķām liberalizētām nozarēm.

3.3.1.1   Tas attiecas arī uz tādu nozari kā vispārējas nozīmes pakalpojumi, kurā ilgi tika pieļauta monopolu darbība un kura tikai nesen atvērta citiem tirgus dalībniekiem. Tāpēc vienam uzņēmumam bieži ir dominējošs stāvoklis, un konkurence ir ierobežota, jo citiem uzņēmumiem ir grūti iekļūt šajā tirgū.

3.3.1.2   Šajā jomā jāpaplašina patērētāju iespējas ierosināt prasību, lai nodrošinātu konkurences noteikumu ievērošanu, proti, tieši patērētājiem ir jāpiešķir tiesības ierosināt tiesvedību, ja viņi konstatējuši karteļu tiesību pārkāpumus. Galvenie pasākumi minētā mērķa sasniegšanai ir šādi: patērētāju informēšana, izglītošana un viņu izpratnes palielināšana, un, protams, arī rīcības tiesību piešķiršana patērētājiem un patērētāju organizācijām, kā arī attiecīgo iestāžu un procedūru pieejamības nodrošināšana.

Otrkārt, jāpilnveido konkurences politika, kas ietekmē patērētājus un visus tos, kuri gūst ienākumus no saimnieciskās darbības tirgū, tajā skaitā darba ņēmējus.

3.3.2.1   Konkurences noteikumus neievērojošu uzņēmumu darbība – slepena vienošanās vai dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana —, kas kropļo konkurenci, var samazināt cietušās puses peļņu vai radīt tai lielākas izmaksas. Tādējādi tiek pārkāptas cietušās puses īpašumtiesības uz minētajiem ienākumiem, un tā kļūst par likumpārkāpuma upuri.

3.3.2.2   Tāpēc konkurences noteikumu pārkāpšanu var salīdzināt ar ienākumu nelikumīgu piesavināšanos no patērētājiem un visām tām personām, kuras gūst ienākumus no savas saimnieciskās darbības un uzņēmumiem, kuri darbojas tirgū atbilstoši konkurences noteikumiem. Vispārzināms ir fakts, ka MVU ir īpaša nozīme Eiropas ekonomikā, un šāds jauns skatījums uz konkurences politiku stiprinātu arī MVU stāvokli.

Treškārt, jāpastiprina un jāattīsta Eiropas Konkurences iestāžu tīkla dalībnieku savstarpējā sadarbība, kā arī to sadarbība ar Komisiju, valstu tiesu iestāžu un Komisijas sadarbība, kā arī valstu patērētāju tiesību aizsardzības iestāžu un Komisijas sadarbība.

3.3.3.1   Savstarpējais atbalsts dos iespēju ātrāk noteikt attiecīgās lietas virzītāju un efektīvāk tās atrisināt.

4.   Piezīmes par jautājumiem saistībā ar ekonomikas demokrātijas koncepciju.

4.1   Lai nodrošinātu patiesu ekonomikas demokrātiju, ES jāpielāgo konkurences politika un pasākumi valstu tiesību aktu saskaņošanai, lai apmierinātu Eiropas patērētāju un visu tirgus dalībniekus vajadzības un prasības. Tāpēc turpmāk minētajās jomās jāveic praktiski pasākumi, lai nodrošinātu un palielinātu visu iekšējā tirgus dalībnieku uzticību.

4.2   Tiesību aktu saskaņošana.

Nenodrošinot tiesību aktu salīdzināmību vismaz galvenajās materiālo un procesuālo tiesību jomās, būs ļoti grūti panākt patiesu ekonomikas demokrātiju iekšējā tirgū, kā noteikts LESD 114. pantā un turpmākajos pantos, jo īpaši 116. pantā.

4.2.1.1   Par pilnvērtīgu iekšējā tirgus darbību varēs runāt tikai tad, kad patērētāji jutīsies pietiekami droši un pārliecināti, ka viņi var jebkurā ES valstī veikt pirkumus, droši apzinoties, ka viņiem nodrošināta līdzīga veida un efektīva aizsardzība pret uzņēmumiem, kas varētu pārkāpt viņu mantiskās tiesības. Preču un pakalpojumu pārrobežu aprite dos iespēju patērētājiem meklēt izdevīgākus piedāvājumus, kā arī inovatīvus produktus un pakalpojumus un izdarīt visizdevīgāko izvēli. Tāpēc būtisks uzdevums ir cik vien iespējams mazināt atšķirības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumos visā ES.

Lai gan dalībvalstis ir pieņēmušas valstu noteikumus atbilstoši 101. un 102. pantam, (iepriekš 81. un 82. pants), vēl aizvien dažādu valstu konkurences noteikumos ir vērojamas lielas atšķirības. Minētās atšķirības izpaužas gan materiālo tiesību jomā, definējot tādus jēdzienus kā “dominējošais stāvoklis”, “ļaunprātīga izmantošana”, “ekonomiska atkarība”, gan arī patērētāju procesuālo tiesību jomā, nosakot patērētāju organizāciju uzdevumus un attiecības starp šīm organizācijām un valstu konkurences aizsardzības iestādēm.

4.2.2.1   “Minimālās saskaņošanas” princips, kuru piemēro valstu tiesību aktu saskaņošanas jomā, ir visatbilstošākais veids, lai apvienotu mērķus, kas izvirzīti iekšējā tirgus un patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Taču salīdzinājumā ar “izcelsmes valsts” principu, kas saistīts ar cita veida “iekšējā tirgus noteikumiem” par tiesību aktu savstarpēju atzīšanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā, “minimālās saskaņošanas” princips nav savienojams ar izvirzīto mērķi “nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzību augstā līmeni”.

4.2.2.2   Lai nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzību augstā līmenī, būtu lietderīgi pilnībā saskaņot atsevišķus būtiskus jautājumus, piemēram, principus, definīcijas un dažus procesuālus aspektus. Šāda rīcība atbilstu arī jaunākajām Kopienas stratēģijām patērētāju tiesību aizsardzības jomā (2002/2006 un 2007/2013).

Rīkojoties efektīvi, jākompensē visi zaudējumi tiem, kuriem konkurences noteikumu pārkāpšanas dēļ radīts kaitējums, un likumpārkāpējiem jāliedz iespēja gūt labumu nelikumīgā veidā. Lai to panāktu, varētu izmantot šādus instrumentus:

—

procedūras, kas valsts iestādēm dod iespēju konfiscēt nelikumīgi gūtus ienākumus. Visi nelikumīgā veidā iegūtie līdzekļi, kas ir atgūti, jāizlieto vispārējas nozīmes mērķiem, kā iepriekš noteikts valstu tiesību aktos, galvenokārt finansējot publiskus pasākumus cietušo atbalstam. Valstu pasākumiem ir jāatbilst Eiropas Kopienu Tiesas noteiktajam līdzvērtības un efektivitātes principam;

—

efektīvi, preventīvi un proporcionāli tiesību aizsardzības pasākumi (paredzot administratīvus sodus vai kriminālsodus), lai nepieļautu pārkāpumus, kas ietekmē iekšējā tirgus izveidi un darbību. Definīcijai “nelikumīgs” jāaptver jomas, kuras ir vienīgi ES kompetencē, lai, nosakot kopējus obligātos kritērijus attiecībā uz nodarījumiem, nodrošinātu iespējami efektīvāku Kopienas tiesību aktu piemērošanu (10). Lisabonas līgumā paredzēts, ka ES, izmantojot koplēmuma procedūru, var pieņemt noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai attiecībā uz īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju. (LESD 83. panta 1. punkts);

—

informēšana par piespriesto sodu var būt efektīvs līdzeklis, izveidojot publiski pieejamus informācijas avotus, piemēram, pārkāpēju datu bāzi, u.c. Sodi par konkurences noteikumu pārkāpumiem preventīvi ietekmē potenciālos pārkāpējus. Informācija par piemērotajiem sodiem parāda cietušajiem jautājuma nozīmīgumu un palīdz informēt sabiedrību par konkurences aizsardzības pasākumiem;

—	minētie pasākumi neapšaubāmi papildinās zaudējumu atlīdzināšanu, un šis jautājums, kā iepriekš minēts, šajā atzinumā netiek aplūkots, bet tam tiks veltīts atzinums par tematu “Baltā grāmata par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu”.

4.2.3.1   Lai radīto zaudējumu kompensēšana būtu efektīvāka, jāatbild uz šādu jautājumu – vai valstu tiesu iestādes būs pilnvarotas pieņemt galīgo lēmumu par iekasēto administratīvo sodu izlietošanu, jeb par minētajiem līdzekļiem jālemj civilprocesā, novērtējot atlīdzību, kas pienākas cietušajam.

4.2.4   Reformējot tiesību aktus, kas regulē iekšējo tirgu, ir jādomā arī par to, kā visaptveroši tuvināt noteiktus tiesību aktus un vienlaikus nemazināt patērētāju tiesību aizsardzības līmeni atsevišķās dalībvalstīs.

4.3   Ietekme uz pamattiesībām.

4.3.1   Iekšējā tirgus noteikumu pārkāpumi ietekmē virkni ES pamattiesību, kuras ES iestādēm un struktūrām arī ir jāaizsargā, piemēram, vienlīdzības principu (Pamattiesību hartas 20. pants), tiesības uz īpašumu (Pamattiesību hartas 17. pants), patērētāju tiesību aizsardzību (Pamattiesību hartas 38. pants) un tiesības uz vispārējās nozīmes pakalpojumu pieejamību (Pamattiesību hartas 36. pants). Dažas no minētajām pamattiesībām – jo īpaši līdztiesības princips un nevienlīdzīgas attieksmes aizliegums – nostiprinātas arī konkurences noteikumos, nosakot, ka tie ir pamatprincipi, kas visiem ekonomikas dalībniekiem jāievēro attiecībās ar konkurentiem un patērētājiem (11).

4.3.2   Tāpēc rodas šādi jautājumi:

—	Vai ir vajadzīgi īpaši pasākumi minēto tiesību aizsardzībai?

—	Kāds varētu būt vispiemērotākais Kopienas tiesību aizsardzības mehānisms?

—	Vai būtu lietderīgi Kopienas tiesību aktos brīvas konkurences jomā iekļaut īpašus noteikumus, lai saskaņā ar Pamattiesību hartas 17., 20. un 38. pantu nostiprinātu minētās patērētāju, uzņēmumu un to personu tiesības, kurām ir mantiskas tiesības, jo tās tirgū veic saimniecisku darbību?

4.3.3   “Augsta aizsardzības līmeņa” nodrošināšana varētu būt viens no līdzekļiem pamattiesību ievērošanai un aizsardzībai tirgū, jo, izstrādājot īpašu metodi vai vienotu procedūru, varētu palielināties administratīvais slogs. EESK uzskata, ka būtu lietderīgāk izmantot esošos instrumentus, piešķirot patērētāju organizācijām plašākas pilnvaras. Īstenojot atbilstošus pasākumus un izmantojot piemērotus līdzekļus, būtu vēlams panākt, ka attiecīgajos ES un dalībvalstu tiesību aktos, jo īpaši tādās jomās kā pirmās nepieciešamības preču un pamatpakalpojumu nodrošināšana, godīga konkurence un negodīga prakse, tiek iekļauti noteikumi, kuros skaidri atzītas patērētāju vai citu personu, kurām ir ekonomiskas intereses, tajā skaitā darba ņēmēju tiesības. Tas palīdzētu arī informēt sabiedrību un vairotu iedzīvotāju izpratni, kas, pēc Komitejas domām, ir būtisks uzdevums.

4.4   Tirgus dalībnieku līdzdalība.

4.4.1   Lisabonas līgumā (LESD 15. pantā) paredzēts, ka ES iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām jādarbojas iespējami atklāti, lai veicinātu labu pārvaldību un nodrošināt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību. Pārredzamība ir viens no pamatnosacījumiem, lai sabiedrība atbalstītu Kopienas politikas.

Tirgus dalībnieku līdzdalība jāveicina, veidojot nepārtrauktu un efektīvas saziņu starp Komisiju, konkurences iestādēm un patērētāju organizācijām, lai savlaicīgi varētu īstenot preventīvus pasākumus pārrobežu pārkāpumu novēršanai. Tāpēc jārod atbildes uz šādiem jautājumiem:

—	Kādus līdzekļus var izmantot sadarbības uzlabošanai?

—	Kā pastiprināt pasākumu preventīvo aspektu?

Eiropas Parlaments ierosina (12)“Eiropas Patērētāju ombuda” izveidi un atbalsta par attiecībām ar patērētājiem atbildīgu padomdevēju iecelšanu Eiropas Komisijā. Šajā sakarā būtu jāapsver, kas ir lietderīgāk – izveidot tādu ad hoc struktūru kā Eiropas Patērētāju ombuds vai paplašināt esošā Eiropas Ombuda pilnvaras? Lai konkurences politikas metodes augsta patērētāju tiesību aizsardzības līmeņa nodrošināšanai būtu atbilstīgas un iespējami labāk izmantotu esošos resursus, EESK uzskata, ka sākotnēji būtu pietiekami iecelt par attiecībām ar patērētājiem atbildīgu padomdevēju (13) Komisijas nodaļās, kurām ir īpaša nozīme patērētāju tiesību aizsardzībā.

4.4.3   Iespējams, ka jāmaina Komisijā noteiktā kārtība administratīvās procedūras uzsākšanai, taču konfidencialitātes princips ir jāievēro pilnībā. Minēto problēmu varētu atrisināt, piemērojot Eiropas Pamattiesību hartas 41. pantu, kurā noteiktas personas tiesības uz piekļuvi dokumentiem, iestāžu pienākums pamatot savu lēmuma, personas tiesības tikt uzklausītai un apelācijas tiesības.

4.4.4   EESK jau norādījusi (14), ka jāuzlabo informācijas apmaiņa par obligātajām prasībām konsultāciju procesā. Jānosaka, ka katram ģenerāldirektorātam konsultāciju procesa ietekmes novērtējums jāveic, kad tiek apspriesti visi izteiktie priekšlikumi (ne tikai stratēģiski svarīgi jautājumi). Komisijai būtu jārisina arī citi visiem Eiropas iedzīvotājiem nozīmīgi jautājumi, piemēram, saistībā ar valodām, kurās notiek konsultācijas, uzdoto jautājumu neitralitāti un atbilžu sniegšanas termiņiem.

4.4.5   Diskusiju gaitā jāapspriež arī, kādi varētu būt patērētāju organizāciju un citu pārstāvības struktūru uzdevumi, kad tiks nolemts, ka tām ir likumīgas tiesības aktīvi rīkoties gadījumos, kad var iesniegt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu. Šis jautājums būs jārisina, izveidojot atbilstošu juridisko instrumentu, kad tiks pabeigta diskusija par iepriekš minēto Balto grāmatu par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu.

4.4.6   Svarīgi ir palielināt sabiedrības izpratni par to, cik nozīmīga ir iedzīvotāju līdzdalība un iesaistīšana konkurences politikas īstenošanā. Sabiedrībai nebūtu jāuzskata, ka aizliegta darbība (piemēram, atsevišķu uzņēmumu veidoti karteļi) ir neatrisināms jautājums vai tāds jautājumu, kas atrisināms vienīgi visaugstākajā politiskajā vai ekonomiskajā līmenī. Šāda darbība ir vērtējama kā rīcība, kurai var būt nopietnas sociālas sekas un kura apdraud vai pat pārkāpj cietušo īpašumtiesības. Tādēļ minētie jautājumi ir jāapspriež un jārod risinājumi, lai izstrādātu visatbilstošākos izglītošanas un izpratnes veidošanas pasākumus un nodrošinātu, ka Eiropas patērētāji izprot šādu nelikumīgu darbību sekas. Turpmākais atbalsts visiem Eiropas Patērētāju aizsardzības centru tīkla īstenotajiem pasākumiem varētu būt pirmais solis šajā virzienā. Arī turpmāk jāvelta pūles, lai šādu centru izveidotu visu dalībvalstu lielākajās pilsētās un organizētu gan vispārīgas, gan īpašiem jautājumiem veltītas reklāmas kampaņas, ar kuru starpniecību ātrā un tiešā veidā varētu informēt sabiedrības locekļus par viņu kā patērētāju tiesībām, kā arī centriem vai struktūrām, kurās jāvēršas, lai iesniegtu sūdzību vai meklētu padomu.

4.5   Vispārējas nozīmes pakalpojumi.

4.5.1   LESD 14. pantā un Protokolā Nr. 26 izveidots juridiskais pamats Kopienas rīcībai vispārējas nozīmes pakalpojumu jomā. Lai nodrošinātu augsta līmeņa kvalitāti, drošību un ekonomisko pieejamību, vienlīdzīgu attieksmi un veicinātu vispārēju pieeju un lietotāju tiesības, jārod atbildes uz šādiem jautājumiem:

—	Kā būtu jāveic periodisks novērtējums Kopienas līmenī?

—	Kādi pasākumi īstenojami, lai novērstu konkurences traucējumus nesen liberalizētajās nozarēs?

—	Kā panākt, ka tirgus atvēršanas process sniedz labumu patērētājiem?

4.5.2   Kopumā jānorāda, ka pārredzamības trūkums minēto pakalpojumu pārvaldībā, kā arī nepamatotie tarifi, kas tiek uzspiesti gan uzņēmumiem, gan iedzīvotājiem, nozīmē, ka minētie jautājumi ir jārisina.

4.6   Konkurences politika un tās nozīme iekšējā tirgū.

4.6.1   ES ir ekskluzīvas tiesības pieņemt iekšējā tirgus darbībai nepieciešamos konkurences noteikumus.

4.6.2   Konkurences politikai jānodrošina patērētājiem visplašākās izvēles iespējas, kad runa ir par cenu, kvalitāti un dažādību (īpaši jāmin tādas pirmās nepieciešamības preces un pamatpakalpojumi kā pārtika, mājoklis, izglītība, enerģētika, transports un sakari), kā arī zemākas cenas.

Tomēr līdztekus tirgus efektivitātei kā mērķis ir jāizvirza arī patērētāju dzīves kvalitātes un labklājības uzlabošana. Lai to panāktu, patērētāju aktīva līdzdalība ir jānostiprina tiesību aktos un jāizveido iestāžu sistēma, jo pretējā gadījumā patērētāji labklājības nodrošināšanas procesā ir tikai pasīvi subjekti.

4.6.3.1   Tāpēc ir jāmaina pašreiz spēkā esošie tiesību akti, mainot konkurences noteikumu interpretāciju vai izstrādājot jaunus noteikumus. Visbeidzot, jāapsver jaunu juridisku līdzekļu izstrāde, kas papildinātu vai aizvietotu spēkā esošos.

---

(1)  Panti ir numurēti atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību un Līguma par Eiropas Savienības darbību konsolidētajai versijai (OV C 115, 9.5.2008.).

(2)  Formulējums attiecas uz Hartas grozījumu (Strasbūrā, 2007. gada 12. decembrī), kas publicēts OV C 303, 2007. gada 14. decembrī. Šī otrā redakcija bija nepieciešama, jo pēc Hartas pirmās pieņemšanas Nicas samitā 2000. gadā tā tika papildināta ar zemsvītras piezīmēm.

(3)  Skatīt “Pamatnostādnes par horizontālo apvienošanos novērtēšanu saskaņā ar Padomes Regulu par uzņēmumu koncentrāciju kontroli” (OV C 31, 5.2.2004., 5. lpp.).

(4)  Kā izņēmumu var minēt Direktīvu 2005/27/EK par negodīgu komercdarbību.

(5)  OV C 309, 16.12.2006., 1. lpp.

(6)  OV C 324, 30.12.2006., 1. lpp.

(7)  OV C 162, 25.6.2008., 1. lpp.

(8)  COM(2008) 165 galīgā redakcija. OV C 309, 16.12.2006., 1. lpp.

(9)  Prezidentvalsts secinājumi. Eiropadomes sanāksme, kas 2000. gadā notika Feirā.

(10)  Skatīt Komisijas priekšlikumu par vides krimināltiesisko aizsardzību, COM(2007) 51 galīgā redakcija, un Eiropas Kopienas Tiesas judikatūru (lietas C-176/03 un C-440/05).

(11)  Skatīt LESD 101. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 102. panta c) punktu.

(12)  EP deputāta Lasse Lehtinen ziņojums par ES patērētāju aizsardzības politikas stratēģiju 2007.–2013. gadam.

(13)  Eiropas kopienu dibināšanas līguma 153. panta 2. punktā norādīts: “Patērētāju tiesību aizsardzības prasības ņem vērā, nosakot un īstenojot pārējo Kopienas politiku un darbības”. Šī prasība attiecas uz visu Eiropas iestāžu ierēdņiem. Par patērētāju tiesību ievērošanu atbildīgais padomnieks varētu palielināt pārējo ierēdņu interesi par minēto jautājumu un atgādināt viņiem, ka jādarbojas sabiedrības labā.

(14)  Skatīt Zaļo grāmatu “Eiropas pārredzamības iniciatīva”, OV C 324, 30.12.2006.

---

28.7.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/26

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Proaktīva tiesiskā pieeja: solis tuvāk labākam tiesiskajam regulējumam ES līmenī”

(2009/C 175/05)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2008. gada 17. janvārī saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Proaktīva tiesiskā pieeja: solis tuvāk labākam tiesiskajam regulējumam ES līmenī”.

Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 6. novembrī. Ziņotājs – PEGADO LIZ kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 449. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 3. un 4. decembrī (3. decembra sēdē), ar 155 balsīm par, 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi.

1.1   Šī atzinuma pamatā ir nosacījums, ka tiesības, nevis likumdošana, ko izveidojuši juridiskie eksperti, atspoguļo uzvedību, ko attiecīgā sabiedrība pieņem un pieprasa kā sabiedriskās kārtības priekšnoteikumu; tiesības nesastāv no formāliem jēdzieniem, kas ir mūžīgi un “akmenī iecirsti”, bet gan no noteikumiem un principiem, rakstītiem un nerakstītiem, kas atspoguļo visu iedzīvotāju kolektīvās leģitīmās intereses attiecīgajā vēstures posmā.

1.2   Katrā tiesību sistēmā likumdevēja tradicionālais uzdevums ir interpretēt sabiedrības kolektīvās intereses, likumdošanā attiecīgi definējot likumīgas uzvedības noteikumus un paredzot sankcijas par šādas uzvedības noteikumu pārkāpšanu. Ir sen atzīts, ka šādi noteiktiem likumiem jābūt ne tikai taisnīgiem un pamatotiem; tiem jābūt arī saprotamiem, pieejamiem, pieņemamiem un īstenojamiem. Tomēr pat šodienas sabiedrībā tā vairs nav.

1.3   Pārāk ilgi galvenā uzmanība juridiskajā nozarē bija pievērsta pagātnei. Likumdevēji un tiesu sistēma reaģēja uz deliktiem, strīdiem, termiņu kavējumiem un pārkāpumiem, cenšoties tos risināt un panākt noteikumu ievērošanu. Strīdi, procesi un tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai panāktu noteikumu ievērošanu, izmaksā pārāk daudz. Šīs izmaksas nav izsakāmas tikai naudas izteiksmē.

1.4   EESK rosina mainīt paradigmu. Ir pienācis laiks atmest gadsimtiem iesīkstējušo reaktīvo pieeju un pieņemt proaktīvu pieeju. Ir pienācis laiks raudzīties uz tiesību jomu citādi: skatīties uz priekšu, nevis atpakaļ, un pievērsties tam, kā likumi tiek izmantoti un darbojas ikdienas dzīvē un kā tos uztver sabiedrība, kuru tiem vajadzētu regulēt. Kaut gan joprojām ir svarīgi reaģēt uz problēmām un tās risināt, izšķirīga nozīme ir problēmu cēloņu novēršanai, pievēršoties iedzīvotāju un uzņēmēju vajadzībām un veicinot to pozitīvu mijiedarbību.

1.5   Proaktīvās tiesības ir vērstas uz iespēju sniegšanu un pilnvarošanu – tas ir paredzēts gan tiem, kuri to ir izveidojuši, gan arī likuma lietotājiem, indivīdiem un uzņēmumiem; to redzējums ir vērsts uz sabiedrību, kurā gan cilvēki, gan uzņēmumi apzinās savas tiesības un pienākumus, izmanto likuma sniegtās priekšrocības, zina savas juridiskās saistības tādējādi, lai pēc iespējas novērstu problēmas, un spēj risināt nenovēršamus strīdus savlaicīgi, izmantojot vispiemērotākās metodes.

1.6   Proaktīvā tiesiskā pieeja aplūko virkni metožu vēlamo mērķu sasniegšanai: galvenā uzmanība nav vērsta tikai uz juridiskajām normām un to formālo izpildi. Lai sasniegtu vēlamos mērķus un nodrošinātu vispiemērotāko metožu kompleksu to sasniegšanai, ir nepieciešams savlaicīgi iesaistīt ieinteresētās puses, saskaņot mērķus, panākt kopīgu redzējumu, sekmēt atbalstu un veidot vadlīnijas to sekmīgai īstenošanai. EESK pauž pārliecību, ka jaunais domāšanas veids, ko sevī ietver proaktīvā pieeja, ir vispārēji piemērojams attiecībā uz tiesībām un normatīvo aktu izstrādi.

1.7   Pēc savas būtības Kopienas tiesiskā sistēma ir tieši tāda joma, kur būtu piemērojama proaktīvā pieeja normatīvo aktu plānošanā, izstrādāšanā un īstenošanā; šajā kontekstā EESK atzīmē, ka noteikumi un regulas nav nedz vienīgais, nedz labākais veids, kā sasniegt vēlamos mērķus; dažkārt regulators var vislabāk sekmēt vēlamo mērķu sasnigšanu, atturoties no regulācijas un vajadzības gadījumā veicinot pašregulāciju un kopregulāciju. Šādos gadījumos subsidiaritātes, proporcionalitātes, piesardzības un ilgtspējības principi iegūst jaunu nozīmi un jaunu dimensiju.

1.8   EESK uzskata, ka vienotajā tirgū tiktu panākti ievērojami uzlabojumi, ja ES tiesības un to veidotāji – likumdevēji un administratori visplašākajā nozīmē – pārorientētos no iekšēji vērsta skatījuma tiesību sistēmas, noteikumu un iestāžu ietvaros uz ārēji vērstu, koncentrējoties uz tiesību aktu lietotājiem – sabiedrību, iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kam šī tiesību sistēma ir aicināta kalpot.

1.9   Kaut gan normatīvo aktu transponēšana un īstenošana ir svarīgi soļi ceļā uz labāku tiesisko regulējumu ES līmenī, normatīvo aktu sekmes būtu jāvērtē pēc tā, kā ir sasniegti mērķi tiesību lietotāju – ES iedzīvotāju un uzņēmumu – interesēs. Tiesību akti jānovada līdz mērķauditorijai jēgpilnā veidā, pirmām kārtām, tiem, kuru darbību tie ietekmē, un ne tikai attiecīgajām institūcijām un administratoriem.

1.10   Proaktīvās tiesiskās pieejas piemērošana būtu sistēmiski jāizvērtē visā ES normatīvo aktu izstrādes un īstenošanas kontekstā. EESK pauž pārliecību, ka padarot šo pieeju ne tikai par labāka tiesiskā regulējuma veidošanas sastāvdaļu, bet arī par prioritāti likumdevējiem un administratoriem ES, valstu un reģionālā līmenī, būtu iespējams izveidot stingru tiesisko pamatu iedzīvotāju labklājībai un uzņēmumu uzplaukumam.

2.   Ieteikumi.

2.1   Juridiskā noteiktība ir viens no labi funkcionējošas sabiedrības pamatnosacījumiem. Tiesību aktu lietotājiem tie jāzina un jāsaprot, lai panāktu, ka tie darbojas. Tādēļ EESK vērš uzmanību uz proaktīvu tiesisko pieeju. Tā ir uz nākotni orientēta pieeja, kuras mērķis ir ex ante veicināt vēlamo un maksimāli palielināt iespējas, vienlaikus maksimāli samazinot problēmas un riskus.

2.2   Pieņemot šo pašiniciatīvas atzinumu, EESK uzsver, ka “labāks tiesiskais regulējums” būtu orientējams uz regulatīvo līdzekļu optimālu izvēli, lai vislabāk sekmētu sociālo mērķu sasniegšanu un labi funkcionējošu, iedzīvotājiem un uzņēmumiem draudzīgu tiesisko vidi.

2.3   Šā atzinuma mērķis ir parādīt, kā ar proaktīvas tiesiskās pieejas palīdzību var uzlabot tiesisko regulējumu, nodrošinot jaunu domāšanas veidu, proti, visupirms ņemot vērā indivīdu un uzņēmumu reālās vajadzības un centienus.

2.4   Izstrādājot tiesību aktus, likumdevējam vajadzētu būt ieinteresētam tādu operatīvi efektīvu noteikumu veidošanā, kuri atspoguļo reālās dzīves vajadzības un tiek īstenoti tādā veidā, lai tiktu sasniegti šo noteikumu patiesie mērķi.

2.5   Tiesību akta dzīves cikls nesākas ar priekšlikuma izstrādi un nebeidzas, kad tas ir formāli pieņemts. Mērķis nav pats tiesību akts, bet gan tā veiksmīga īstenošana. Tāpat arī īstenošana nenozīmē tikai to, ka iestādes to ievieš; tā nozīmē arī pieņemšanu, akceptu un nepieciešamības gadījumā – to indivīdu un organizāciju rīcības maiņu, kam tas paredzēts.

2.6   Jau šobrīd iespējams prognozēt dažas šīs pieejas sekas, tai skaitā tās praktisko ietekmi:

—	ne tikai apspriešanās, bet aktīva un efektīva ieinteresēto pušu līdzdalība jebkādu priekšlikumu par tiesību aktiem izstrādē un arī pirms tās, kā arī visā lēmumu pieņemšanas procesā;

—	ietekmes novērtējumos tiktu ņemti vērā ne vien ekonomiski, bet arī sociāli un ētiski aspekti; ne vien uzņēmējdarbības vide, bet arī patērētāji; ne vien organizētas pilsoniskās sabiedrības viedokļi, bet arī atsevišķu iedzīvotāju domas;

—	orientēšanās uz risinājumiem nevis uz problēmām un tiesību aktu izmantošana, lai sasniegtu un īstenotu mērķus un padarītu tiesības un brīvību par realitāti noteiktā kultūras kontekstā;

—	pēc iespējas saprotamāki un lietotājiem tuvāki likumprojekti, nodrošinot, ka izmantotā valoda ir viegli saprotama un vienkārša;

—	nevajadzīgu, pretrunīgu, novecojušu un nepiemērojamu tiesību aktu atcelšana, kā arī terminu, definīciju, aprakstu, ierobežojumu un interpretāciju izpratnes saskaņošana, apvienojot tos vienotā atsauces sistēmā;

—	centieni ieviest līgumslēgšanas brīvības jaunas formas, uzlabot pašregulāciju un kopregulāciju un jomas, uz kurām var attiecināt standartus un uzvedības kodeksus valstu un Eiropas līmenī;

—	koncentrēšanās uz “modeļa likumu” pieeju tiesību aktu izstrādē (28. režīms) nevis uz pārmērīgi detalizētu un nevajadzīgu maksimālu saskaņošanu.

2.7   To varētu rosināt ar pētniecības projektiem un veidojot dialogu ar ieinteresētajām pusēm par proaktīvās tiesiskās pieejas īpašo nozīmi visā tiesību aktu dzīves ciklā un visos tiesiskā regulējuma līmeņos.

2.8   Tādēļ EESK iesaka Komisijai, Padomei un Eiropas Parlamentam pieņemt proaktīvo pieeju Kopienas tiesību aktu plānošanā, izstrādāšanā, pārskatīšanā un īstenošanā, kā aicināt dalībvalstis to piemērot, kad vien tas ir iespējams.

3.   Ievads: juridiskās teorijas grūtības.

3.1   Tiesību jomā vai “kam būtu jābūt”, pretstatā morāles vai ētikas normām, “tiesību” normas raksturo piespiedu līdzekļu piemērojamība; iespēja, ka tiesas var pieprasīt pakļaušanos un ka par pārkāpumu var piemērot sankcijas. Vispārējo starptautisko tiesību vai “neapstrīdamo normu” raksturīga iezīme ir iespējamība lietot varu – principā ar tiesas mehānisma palīdzību, lai nodrošinātu, ka tiek pildīts likums vai likuma pārkāpšanas gadījumā tiek sodīti tie, kuri izdarījuši pārkāpumu.

3.2   “Kam būtu jābūt” pašos pamatos tomēr balstās uz koncepciju, ka likuma ievērošana principā ir labprātīga un ka vēršanās tiesā ir izņēmums – “pēdējais un izšķirošais arguments” – “ultima ratio”. Bez labprātīgas un plaši izplatītas sabiedrības vienošanās ievērot pienākumus, kuri noteikti ar likumiem, to efektivitāte neatgriezeniski zustu.

3.3   Tādējādi likumdevēja pienākums ir pieņemt likumus, kuri kopumā mudina cilvēkus ievērot tos brīvprātīgi un pakļauties tiem labprātīgi. Šīs atbildes reakcijas faktiski ir nepieciešamie priekšnosacījumi tam, lai ikviena tiesības tiktu ievērotas, un pamats dzīvei kā daļai no sabiedrības. Šajā kontekstā rūpes par “tiesību aktu labu izstrādi” un “tiesību aktu labāku izstrādi” (1) iegūst īpašu nozīmi, un tām ir būtiskas sekas attiecībā uz likumu interpretāciju, saskaņošanu un piemērošanu.

3.4   Tas nozīmē, ka likumam jābūt ne tikai “taisnīgam” (2), bet arī:

—	saprotamam,

—	pieejamam,

—	pieņemamam (3) un

—	izpildāmam.

Ja šie kritēriji nav izpildīti, likumu tiecas noraidīt tie, uz kuriem to ir paredzēts attiecināt, neīsteno tie, kuru pienākums ir nodrošināt, ka tas tiek ievērots, un tas kļūst nelietojams, tiesu varas “spēkam” nespējot to efektīvi piemērot.

3.5   Būdams svarīgs valstu tiesību sistēmu jautājums, tas iegūst vēl svarīgāku nozīmi Eiropas Savienības tiesību sistēmā, kurā ir divas atsevišķas likuma varas “puses”: likumdošanai raksturīgās “saistības” ir Kopienas kompetence, savukārt piemērošana un ar to saistītās sankcijas principā attiecas uz valstu tiesību sistēmu piespiedu varu.

3.6   Tas, iespējams, izskaidro, kāpēc rūpes par “tiesību aktu labāku izstrādi”, kas pastāv visās dalībvalstīs un nekādā ziņā nav uzskatāmas par kaut ko jaunu, nesen ir kļuvušas īpaši svarīgas Kopienas iestādēm.

3.7   Paredzamība, ilgtspējība un prognozējamība ir pamatprasības labi funkcionējošai, iedzīvotājiem un uzņēmumiem draudzīgai tiesību videi. Lai izvirzītu mērķus, īstenotu plānus un gūtu prognozējamus rezultātus, ieinteresētajām pusēm ir nepieciešams pamatots juridiskās noteiktības apjoms. Likumdevējiem visplašākajā nozīmē būtu jārūpējas par šādas noteiktības garantēšanu un stabilas juridiskās infrastruktūras nodrošināšanu, vienlaikus izpildot likumdošanā paredzēto uzdevumu.

3.8   Tas ir pamats šim pašiniciatīvas atzinumam, kura mērķis ir akcentēt novatorisku pieeju likumam, ko izveidoja Ziemeļvalstu proaktīvā likuma skola (Nordic School of Proactive Law) un tās priekšteči (4), kā arī izvērtēt, kādā mērā tas varētu būt nākamais solis tuvāk labākam tiesiskajam regulējumam ES līmenī. Ir ņemti vērā arī daudzie Komitejas atzinumi par šo tematu, kam ir ļoti svarīga nozīme doktrīnas veidošanā un kuru secinājumi ir pārņemti un iekļauti šajā atzinumā.

4.   Ieskats labāka tiesiskā regulējuma, ES normatīvo aktu labākas ieviešanas un labākas izpildes nodrošināšanā.

4.1   Tiesību aktu labākas izstrādes koncepcija, kas vērsta uz tiesību aktu lietotāju perspektīvu (5), ietver vairākus principus, kuri dažu pēdējo gadu laikā ir ieguvuši virzītājspēku: iepriekšējas konsultācijas, cīņa pret likumdošanas inflāciju, novecojušu normatīvo aktu vai priekšlikumu atcelšana, administratīvā sloga un izmaksu samazināšana, Kopienas acquis vienkāršošana, labāka normatīvo aktu projektu sagatavošana, tostarp ex ante un ex post ietekmes novērtējumi, tiesību aktu reducēšana uz to būtību un koncentrēšanās uz mērķiem un likumdošanas ilgtspējību, vienlaicīgi saglabājot tās elastību.

4.2   Eiropas Komisija (6), Eiropas Parlaments (7) un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (8) ir to Eiropas iestāžu vidū, kuras ir ilgstoši sekmējušas un veicinājušas labāku tiesisko regulējumu, vienkāršošanu un komunikāciju kā politikas pamatmērķus vienotā tirgus izveides kontekstā. Kā vienu no pirmajiem dokumentiem par šo tematu jāatceras nozīmīgais MOLITOR ziņojums (9) 1995. gadā ar 18 ieteikumiem, kuri joprojām ir aktuāli.

4.3   Tiesību aktu labāka izstrāde ietver arī proporcionalitāti un subsidiaritāti, un šajā ziņā likumdošanas izstrādē var iesaistīt ieinteresētās puses, t.i., ar pašregulācijas un kopregulācijas līdzekļiem saskaņā ar likumdevēja rūpīgu pārbaudi, kā nosaka 2003. gada Iestāžu nolīgums (10), kas izstrādāta secīgos Komisijas gada pārskatos.

4.4   Tiesību aktu labākai izstrādei nav obligāti jānozīmē mazāku regulējumu vai noteikumu atcelšanu (11), un juridiskā drošība patiešām ir viena no būtiskākajām labi funkcionējoša vienotā tirgus prasībām (12).

4.5   Kopš 2000. gada EESK Vienotā tirgus novērošanas centrs (VTNC) pievēršas ieinteresēto pušu iniciatīvām, kas ir vērstas uz tiesību aktu labāku izstrādi no pilsoniskās sabiedrības viedokļa. EESK kā organizētas pilsoniskās sabiedrības izpausmes institucionālais forums, vērīgi sekojot Eiropas Komisijas darba programmai, vairāku gadu laikā ir sniegusi Komisijai padomus virknē atzinumu par jautājumiem, kas attiecas uz labāku regulējumu (13).

4.6   Kopīgi ar Eiropas Komisiju VTNC ir izveidojis datu bāzi par Eiropas pašregulāciju un kopregulāciju (14). Pamatojoties uz savāktajiem datiem par pašregulācijas iniciatīvām, VTNC paredz pievērsties modeļiem (efektivitātes rādītājiem, pamatnostādnēm par uzraudzību un realizēšanu utt.) un attiecībā uz pašregulācijas un kopregulācijas jautājumiem izveidot kopu, kurā ietilptu akadēmiskās aprindas, ideju laboratorijas, ieinteresētās puses un institūcijas.

5.   Preventīvais minimums: proaktīvā pieeja.

5.1   Tradicionāli galvenā uzmanība juridiskajā nozarē ir bijusi pievērsta pagātnei. Juridiskā izpēte ir galvenokārt bijusi nodarbināta ar kļūmēm – trūkumiem, nokavējumiem un likuma neizpildi.

5.2   Proaktīvās pieejas orientācija ir atšķirīga; tā ir vērsta uz nākotni. Būt proaktīvam – tas ir pretēji nekā būt reaktīvam vai pasīvam. Pieeja, kuras specifiskais apzīmējums ir Proaktīvais likums, ir radusies Somijā 20. gadsimta deviņdesmitajos gados. Atbildot uz vajadzību turpināt attīstīt praktiskās metodes un juridiskās teorijas šajā topošajā nozarē, 2004. gadā tika izveidota Ziemeļvalstu proaktīvā likuma skola (NSPL) (15).

5.3   Vārds “proaktīvs” apzīmē apsteidzošu rīcību, kontroles pārņemšanu un pašiniciatīvu (16). Visi šie elementi ir daļa no proaktīvās tiesiskās pieejas, kura izšķir divus proaktivitātes papildu aspektus: viens no tiem izpaužas kā veicinošā dimensija (veicināt to, kas ir vēlams, motivēt labu uzvedību), savukārt otrs – kā preventīvā dimensija (novērst to, kas nav vēlams, nepieļaut tiesisko risku materializēšanos).

5.4   Proaktīvā tiesiskā pieeja ir orientēta uz panākumiem, nevis neveiksmi. Tā ir iniciatīvas uzņemšanās, lai veicinātu un pastiprinātu faktorus, kuri nodrošina veiksmi. Proaktīvās tiesiskās pieejas izcelsme sakņojas proaktīvajā līgumslēgšanā  (17). Sākotnējais mērķis bija nodrošināt sistēmu, kas integrētu juridisko perspektīvu ikdienas darījumu materiālajā praksē un kas apvienotu labas līgumu, juridiskās, projektu, kvalitātes un riska pārvaldības prakses.

5.5   Proaktīvā tiesiskā pieeja guva ievērojamu ierosmi no preventīvās tiesiskās pieejas  (18), kas aplūko jautājumus galvenokārt no juristu viedokļa, koncentrējoties uz juridisko risku un konfliktu novēršanu. Proaktīvajā tiesiskajā pieejā uzsvars ir uz panākumu nodrošināšanu, padarot to par iespējamu, lai sasniegtu mērķus attiecīgajā situācijā. Izmantojot analoģiju par veselības aprūpi un profilaktisko medicīnu, par proaktīvo tiesisko pieeju var teikt, ka tā apvieno veselības veicināšanas aspektus ar slimības novēršanas aspektiem: mērķis ir palīdzēt indivīdiem un uzņēmumiem palikt pie “labas veselības” un izvairīties no juridiskās nenoteiktības, strīdiem un tiesāšanās “slimībām”.

6.   Kā proaktīvā pieeja var turpmāk veicināt labāku tiesisko regulējumu, ES normatīvo aktu labāku ieviešanu un labāku izpildi.

6.1   Viens no Eiropas Savienības pamatmērķiem ir nodrošināt tās iedzīvotājiem brīvības, drošības un tiesiskuma telpu bez iekšējām robežām – telpu, kura balstīta uz pārredzamības un demokrātiskas kontroles principiem. Tomēr tiesiskums netiek īstenots vienkārši kā vēlākas pieejas nodrošināšana tiesām vai korektīvajām darbībām. Tas, kas ir nepieciešams, lai gūtu sekmes, ir spēcīgs juridiskais pamats indivīdiem un uzņēmumiem.

6.2   Indivīdi un uzņēmumi no likumdevēja puses sagaida zināmu noteiktību, skaidrību un konsekvenci, lai viņi varētu definēt mērķus, īstenot plānus un sasniegt prognozējamus rezultātus.

6.3   Likumdevējiem noteikti vajadzētu rūpēties, ja indivīdi vai uzņēmumi nav pietiekami informēti, par to, lai viņi zinātu, kad likums varētu attiekties uz viņiem, varētu uzzināt vairāk par savu juridisko stāvokli, ja viņi to vēlētos, vai varētu izvairīties no konfliktiem, ja tas iespējams, vai atrisināt tos, izmantojot vispiemērotākās metodes (19). Pieredze un pētījumi pierāda, ka mūsdienās indivīdi un uzņēmumi, patērētāji un mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ne vienmēr ir pietiekami informēti.

6.4   Lai uzlabotu tiesību aktu izstrādes kvalitāti un, izstrādājot likumprojektus, veicinātu vienkāršību, skaidrību un saskaņotību, kā arī pārredzamību likumdošanas procesā, Eiropas Parlaments, Padome un Komisija Iestāžu nolīgumā par tiesību aktu labāku izstrādi ir definējuši dažas kopējas saistības un mērķus.

6.5   Tomēr ir skaidrs, ka labāku regulējumu nevar panākt tikai parakstītājiestādes vienas pašas (20). Jāizstrādā vienkāršošanas un citas programmas un jānostiprina tās nacionālajā un reģionālajā līmenī. Ir vajadzīgas saskaņotas saistības, un, lai īstenotu ES normatīvos aktus, jāiesaista valstu, reģionālās un vietējās iestādes, kā arī likumdošanas lietotāji (21).

6.6   Eiropas Savienība proaktīvās pieejas virzienā ir jau veikusi vairākus pasākumus. Šajā sakarā EESK atzinīgi vērtē:

—	lēmumu izveidot vienotu tirgu un vēlāk – vienotu valūtu;

—	sociālajiem partneriem saskaņā ar līgumu sniegto iespēju vest pārrunas par sociālās jomas likumdošanu;

—	Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktu (MUA) – “Vispirms domāt par mazākajiem”, COM(2008) 394 galīgā redakcija, un tā pielikumu “Labas prakses apmaiņa MVU politikā” (22);

—	dalībvalstu labas prakses piemērus MUA (23) īstenošanā Eiropas Mazo uzņēmumu hartas ietvaros un

—	Eiropas uzņēmumu balvu par izcilību reģionālās uzņēmējdarbības popularizēšanā;

—	Ietekmes novērtējuma izstrādes pamatnostādņu projektu;

—	Solvit tīklu problēmu risināšanai tiešsaistē;

—	IPR atbalsta dienestu (intelektuālā īpašuma tiesību jomā);

—	Komisijas atbalstu Eiropas standartu izstrādāšanai;

—	EESK pašregulācijas un kopregulācijas tīmekļa vietni un datubāzi.

6.7   Līdz šim veiktie pasākumi šķiet zināmā mērā nesavienojami, un neizskatās, ka tiktu veikta ievērojama pētniecība vai starpnozaru pieredzes pārņemšana. Būtu noderīgi izpētīt šo veikto pasākumu rezultātus un to būtiskumu, sekas un vērtību, kad tos piemēro citām jomām. EESK aicina cieši sekot šī iniciatīvām un tās izmantot paraugprakses apzināšanā un popularizēšanā.

6.8   Savukārt daži neseni piemēri, kas parāda nevajadzīgas problēmas un grūtības, liecina par proaktīvas pieejas nepieciešamību:

—	Direktīva 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū (pazīstama kā “Bolkestein” direktīva) (24);

—	Direktīva 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi (25);

—	Direktīva 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem (26), ko jau tagad apstrīd gandrīz visas ieinteresētās puses (27);

—	visa patērētāju “acquis” pakete (28), kas ir vispāratzīta kā nepareizi sastādīta, pienācīgi pārņemta un ieviesta (29);

—	“kopīgu pamatprincipu kopuma” (KPK) ieviešana, ar mērķi vienkāršot normatīvos aktus līgumtiesību jomā, kā rezultātā ir radīts “monstrs”, kura tikai “vispārīgā daļa” vien ir aptuveni 800 lappušu apjomā (!) (30);

—	nesenais priekšlikums direktīvai par imigrāciju (31);

—	atzītā neveiksme attiecībā uz finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību un īpaši attiecībā uz kredītsaistībām (32);

—	pieaugošais transponēšanas deficīts dalībvalstīs, ko atzīst pati Komisija (33).

6.9   Šā atzinuma mērķis ir parādīt, kā proaktīvā tiesiskā pieeja var veicināt labāku regulējumu, nodrošinot jaunu domāšanas veidu: pieeju, par kuras sākumpunktu uzskatāmas reālās dzīves vajadzības un indivīdu un uzņēmumu centieni nevis juridiskie līdzekļi, un kā tos vajadzētu izmantot.

6.10   Tas nozīmē, ka izstrādājot likumprojektus, likumdevējam vajadzētu būt ieinteresētam tādu operatīvi efektīvu likumu veidošanā, kuri atspoguļo reālās dzīves vajadzības un tiek īstenoti tādā veidā, lai tiktu sasniegti šo likumu sākotnējie mērķi. Tiesību akti jānovada līdz mērķauditorijai jēgpilnā veidā, lai tie būtu saprotami un izpildāmi tiem, uz kuriem šie tiesību akti attiecas.

6.11   Likuma vai cita tiesību akta daļas eksistēšanas laiks nesākas ar priekšlikuma sagatavošanu vai nebeidzas, kad tas ir formāli pieņemts. Mērķis nav likumdošanas akts, bet gan tā veiksmīga īstenošana. Īstenošana nozīmē ne tikai to, ka institūcijas to realizē; tā nozīmē arī pieņemšanu, akceptu un, ja nepieciešams, rīcības maiņu no to indivīdu un uzņēmumu puses, kuriem tas paredzēts. Pētījumi liecina, ka, tā kā partneri tika iesaistīti līguma, kas vēlāk kļuva par Eiropas tiesību aktu, slēgšanā, tā īstenošana noritēja veiksmīgāk.

Lēmumu pieņemšanas procesam attiecībā uz ES tiesību aktu izstrādi, īstenošanu un izpildi varam prognozēt dažas šīs pieejas sekas, tostarp praktiskās sekas.

6.12.1   Pirmkārt, pirms un pēc ikviena priekšlikuma sagatavošanas un visā lēmumu pieņemšanas procesā ir nepieciešama aktīva un efektīva ieinteresēto pušu līdzdalība, nevis tikai konsultācija, lai sākumpunkts būtu reālās dzīves problēmas un to risinājumi un lēmumu pieņemšanas process būtu nepārtraukts dialogs un savstarpējs mācīšanās process, balstīts uz noteiktu mērķu sasniegšanu (34).

6.12.2   Otrkārt, ietekmes novērtējumos būtu jāņem vērā ne tikai ekonomiskie, bet arī sociālie un ētiskie aspekti; ne tikai uzņēmējdarbības vide, bet arī patērētāji kā juridisko pasākumu un iniciatīvu gala saņēmēji; ne tikai organizētas pilsoniskās sabiedrības viedokļi, bet arī anonīma iedzīvotāja domas (35).

6.12.3   Treškārt, orientēties uz risinājumiem, nevis problēmām, un izmantot likumu, lai sasniegtu un realizētu mērķus un lai padarītu tiesības un brīvību par realitāti noteiktā kultūras kontekstā, nevis koncentrēties uz formālu juridisko loģiku (36).

6.12.4   Vajadzētu arī izstrādāt likumprojektus pēc iespējas saprotamākus un tuvākus to lietotājiem, nodrošinot, ka izmantotā valoda ir viegli saprotama un vienkārša, un paziņot to saturu atbilstošā veidā, pavadot un virzot to īstenošanu un ieviešanu visos to aprites cikla posmos.

6.12.5   Bez tam būtu jāatceļ nevajadzīgi, pretrunīgi, novecojuši un nepiemērojami normatīvie akti un jāsaskaņo terminu, definīciju, aprakstu, ierobežojumu un interpretāciju izpratne vienotā atsauces sistēmā (37). Tāpat ļoti svarīgi apturēt jaunu “eirožargona” terminu ar neskaidru nozīmi radīšanu, kuri tiek plaši lietoti, lielākajai daļai lietotāju nesaprotot to patieso nozīmi.

6.12.6   Būtu arī jāveicina tādas jomas kā līgumslēgšanas brīvība, pašregulācija un kopregulācija un jomas, kurām var attiecināt standartus un uzvedības kodeksus valstu un Eiropas līmenī (38), kā arī apzinot un novēršot šķēršļus, kas tām traucē.

6.12.7   Visbeidzot, koncentrēties uz “modeļa likumu” pieeju likumdošanā (“28. režīms”), nevis uz pārmērīgi detalizētu un nevajadzīgu kopēju saskaņošanu, un atstāt ievērojamu un pienācīgu vietu pašregulācijai un kopregulācijai, kad vien tā ir izmantojama.

6.13   To varētu rosināt ar pētniecības projektiem un veidojot dialogu ar ieinteresētajām pusēm attiecībā uz proaktīvās tiesiskās pieejas īpašo lomu visā aprites ciklā un visos regulācijas līmeņos. Pirmie soļi varētu būt apaļā galda diskusijas vai semināri, iesaistot akadēmiskās aprindas, ideju laboratorijas, ieinteresētās puses un iestādes, lai izveidotu struktūru un rīcības plānu turpmākām iniciatīvām, kas vērstas uz to, lai proaktīvā tiesiskā pieeja tiktu ņemta vērā visos aspektos, tāpat kā tagad tiek vienmēr ņemti vērā subsidiaritātes un proporcionalitātes principi. VTNC varētu būt platforma turpmākām diskusijām par proaktīvo tiesisko pieeju, ņemot vērā tā skaidro ievirzi attiecībā uz labāka regulējuma jautājumiem.

---

(1)  “Tiesību aktu labākas izstrādes” nozīme EK iestāžu lietojumam atrodama EESK atzinumā par tematu “Tiesību aktu labāka izstrāde”, OV C 24, 31.1.2006., 39. lpp., ziņotājs – Retureau kgs. Šā jēdziena “juridiskais” saturs atrodams 2003. gada Iestāžu nolīgumā, OV C 321, 31.12.2003.

(2)  Lai ko tas varētu nozīmēt, ņemot vērā dominējošās vērtības noteiktā sabiedrībā un konkrētajā brīdī vēsturē; daudzas grieķu traģēdijas apskata šo konfliktu starp “likumdevēja pieņemto” likumu un “taisnīgo” likumu.

(3)  Lai normatīvie akti būtu pieņemami, tiem jāatbilst diviem pamatnosacījumiem – jābūt atbilstošiem un proporcionāliem (skat. EESK atzinumu par tematu “Vienkāršošana”, OV C 48, 21.2.2002., 130. lpp., 29.11.2001., 1.6. punkts, ziņotājs – Walker kgs).

(4)  Papildu informāciju skat. publikācijā Helena Haapio, An Ounce of Prevention – Proactive Legal Care for Corporate Contracting Success (Preventīvais minimums – proaktīvās juridiskās rūpes par sekmīgiem uzņēmumu līgumiem), Somijas juridiskajā žurnālā JFT, Tidskrift utgiven av Juridiska Föreningen i Finland, 1/2007 izdevums. A Proactive Approach to Contracting and Law (Proaktīva pieeja līgumslēgšanai un likumam), Turku, 2008. gads, un Peter Wahlgren & Cecilia Magnusson Sjöberg (izdevumā): A Proactive Approach, 49. sējums, Scandinavian Studies in Law, Stokholma, 2006; skat. http://www.cenneth.com/sisl/tom.php?choice=volumes&page=49.html.

(5)  Kā ļoti pareizi norādīts EESK atzinumā par tematu “Tiesību aktu labāka izstrāde” (OV C 24, 31.1.2006., 39. lpp., 1.1.2. punkts, ziņotāja – Retureau kdze), “Tiesību aktu labāka izstrāde vispirms nozīmē pielāgoties juridisko normu lietotāju līmenim. Tāpēc svarīgi ir veicināt līdzdalību, organizēt iepriekšējas konsultācijas un ņemt vērā pilsoniskās sabiedrības pārstāvību ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un sociālajiem partneriem, grupām, kuras tieši skar tiesību akti un kas izmanto konsultatīvo iestāžu resursus un kompetenci”.

(6)  Galvenie Komisijas dokumenti par šo tematu:

—	ES ilgtspējīgas attīstības stratēģija, COM(2001) 264 galīgā redakcija,

—	Paziņojums par ietekmes novērtējumu, COM(2002) 276 galīgā redakcija,

—	Labāka regulējuma darbības plāns, COM(2002) 278 galīgā redakcija,

—	Zināšanu iegūšana un izmantošana, COM(2002) 713 galīgā redakcija,

—	Kopienas tiesību kopuma atjaunināšana un vienkāršošana, COM(2003) 71 galīgā redakcija,

—	Kopienas Lisabonas programmas īstenošana: normatīvās vides vienkāršošanas stratēģija, COM(2005) 535 galīgā redakcija,

—	Stratēģiskais pārskats par labāku regulējumu Eiropas Savienībā, COM(2006) 689,

—	Pirmais progresa ziņojums par normatīvās vides vienkāršošanas stratēģiju, COM(2006) 690 galīgā redakcija,

—	Otrais progresa ziņojums par normatīvās vides vienkāršošanas stratēģiju, COM(2008) 33 galīgā redakcija,

—	Vienotās praktiskās vadlīnijas Kopienas likumdošanas izstrādāšanai (personām, kuras iesaistītas likumdošanas sastādīšanā ES institūcijās).

(7)  EP pamatdokumenti:

—	Ziņojums par tiesību aktu labāku izstrādi 2004. gadā: subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošana – 12. gada pārskats, A6–0082/2006,

—	Ziņojums par Komisijas 21. un 22. gada pārskatu par Kopienas likuma piemērošanas uzraudzību (2003. un 2004. gads), A6–0089/2006,

—	Ziņojums par nesaistošu tiesību normu instrumentu pielietošanas institucionālo un juridisko ietekmi, A6–0259/2007,

—	Ziņojums par labāku regulējumu Eiropas Savienībā, A6–0273/2007,

—	Ziņojums par tiesību aktos noteikto administratīvo izmaksu samazināšanu, A6–0275/2007,

—	Ziņojums par tiesību aktu labāku izstrādi 2005. gadā: subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošana – 13. gada pārskats, A6–0280/2007,

—	Ziņojums par vienotā tirgus noteikumu pārskatīšanu – šķēršļu un neefektivitātes novēršana, uzlabojot īstenošanu un izpildi, A6–0295/2007,

—	Ziņojums par Komisijas 23. gada pārskatu par Kopienas likuma piemērošanas uzraudzību (2005. gads), A6–0462/2007.

(8)  EESK pamatdokumenti:

—	pašiniciatīvas atzinums par tematu “Noteikumu vienkāršošana vienotajā tirgū”, OV C 14, 16.1.2001., 1. lpp.,

—	pašiniciatīvas atzinums par tematu “Vienkāršošana”, OV C 48, 21.2.2002., 130. lpp.,

—	izpētes atzinums par tematu “Normatīvās vides vienkāršošana un uzlabošana”, COM(2001) 726 galīgā redakcija,OV C 125, 27.5.2002., 105. lpp.,

—	pašiniciatīvas atzinums par tematu “Vienkāršošana, ar īpašu atsauci uz Eiropas pārvaldību: tiesību aktu labāka izstrāde”, OV C 133, 6.6.2003., 5. lpp.,

—	atzinums par tematu “Tiesību kopumu atjaunināšana un vienkāršošana”, COM(2003) 71 galīgā redakcija, OV C 112, 30.4.2004., 4. lpp.,

—	brošūra “Kāds ir paplašinātā vienotā tirgus stāvoklis? – Vienotā tirgus novērošanas centra 25 secinājumi”, EESC C-2004–07-EN,

—	informatīvs ziņojums par tematu “Pašreizējais kopregulācijas un pašregulācijas stāvoklis vienotajā tirgū”, CESE 1182/2004 fin,

—	brošūra “ES tiesiskā regulējuma uzlabošana – likumdošanas procesa iepriekšējais un nākamais posms”, EESC 2005–16-EN,

—	izpētes atzinums pēc Apvienotās Karalistes prezidentūras pieprasījuma par tematu “Tiesību aktu labāka izstrāde”, OV C 24, 31.1.2006., 39. lpp.,

—	pašiniciatīvas atzinums par tematu “ES tiesību aktu ieviešanas un izpildes uzlabošana”, OV C 24, 31.1.2006., 52. lpp.,

—	atzinums par tematu “Kopienas Lisabonas programmas ieviešana: normatīvās vides vienkāršošanas stratēģija”, COM(2005) 535 galīgā redakcija, OV C 309, 16.12.2006., 18. lpp.,

—	izpētes atzinums pēc Eiropas Komisijas pieprasījuma par tematu “Reglamentējošās vides vienkāršošana mehānikas nozarē”, OV C 10, 15.1.2008., 8. lpp.

(9)  Neatkarīgu ekspertu grupas likumdošanas un administratīvās vienkāršošanas jautājumā ziņojums (COM(95) 288, C4–0255/95, SEC(95) 1379); īpaša atsauce būtu jāiekļauj arī attiecībā uz MANDELKERN ziņojumu (2001. gada novembris) un ieteikumiem, kas apkopoti EESK atzinumā OV C 125, 27.5.2002., 105. lpp., ziņotājs Walker kgs.

(10)  http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:C:2003:321:0001:0005:EN:PDF.

(11)  Jau atzinumā OV C 14, 16.1.2001., 1. lpp., (ziņotājs Vever kgs) EESK norādīja, ka “mērķis nav tiesiskā regulējuma radikāla un vienkāršota atcelšana, kas apdraudētu gan produktu, gan pakalpojumu kvalitāti un kaitētu visu “lietotāju” – uzņēmēju, strādājošo un patērētāju – interesēm. Tomēr ekonomikai un sabiedrībai ir vajadzīgi noteikumi, kas ļautu efektīvi darboties” (2.8. punkts). EESK atzinumā par tematu “Tiesību aktu labāka izstrāde” (OV C 24, 31.1.2006., 39. lpp.) atzīmēts, ka “Vienkāršošana nozīmē, cik vien iespējams, samazināt tiesību aktu sarežģītību, bet tas nenozīmē, ka noteikti radikālā veidā jāierobežo Kopienas likumdošanas darbs vai likumi jāatceļ, pretējā gadījumā tas būtu pretrunā ar pilsoniskās sabiedrības ilgām pēc drošības un uzņēmumu, jo īpaši MVU, paustajām prasībām pēc juridiskās drošības un stabilitātes”; atzinumā par tematu “Pārskats par vienoto tirgu” (OV C 93, 27.4.2007., 25. lpp., ziņotājs Cassidy kgs) EESK norādīja, ka “izstrādājot mazāk noteikumu, ne vienmēr uzlabojas normatīvā sistēma” (1.1.7. punkts).

(12)  “Less (legislation) is more” (“Mazāk (likumdošanas) nozīmē vairāk”), http://bre.berr.gov.uk/regulation/news/2005/050720_bill.asp.

(13)  Komiteja arī ir atkārtoti veikusi ieguldījumu ES Padomes prezidentūrās izpētes atzinumu veidā (OV C 175, 27.7.2007.).

(14)  http://eesc.europa.eu/self-and-coregulation/index.asp.

(15)  Skatīt http://www.proactivelaw.org.

(16)  Vārda “proaktīvs” definīcija vārdnīcā ietver divus pamatelementus: savlaicīguma faktoru, iesaistot turpmākajā situācijā priekšlaicīgu darbību, piemēram, “rīkošanās paredzot gaidāmās problēmas, vajadzības vai izmaiņas” (Meriama-Vebstera tiešsaistes vārdnīca), un kontroles uzņemšanās un izmaiņu izraisīšanas faktoru, piemēram, “situācijas kontrolēšana, izraisot kādu notikumu, nevis gaidīšana, lai reaģētu uz to pēc tam, kad tas noticis” (proactive. Dictionary.com. WordNet® 3.0., Princetonas Universitāte). Pēdējais pētījums par proaktīvo uzvedību ir balstīts uz līdzīgām definīcijām. Parker et al. (2006. gads) definē proaktīvo uzvedību kā pašiniciatīvas profilaktisko darbību, kuras mērķis ir mainīt vai uzlabot situāciju vai pašai sevi. Skatīt pētījumu par proaktivitāti Organizāciju programmā, http://proactivity.group.shef.ac.uk/.

(17)  Pirmā grāmata par Proaktīvo līgumslēgšanu tika publicēta somu valodā 2002. gadā: Soile Pohjonen (izd.) “Ennakoiva sopiminen”, Helsinki, 2002. gads.

(18)  Louis M. Brown bija pirmais, kurš ieviesa pieeju ar šo nosaukumu savā zinātniskajā darbā ar nosaukumu Manual of Preventive Law, Prentice-Hall, Inc., Ņujorka, 1950. gads.

(19)  Skatīt civil.justice.2000 – A Vision of the Civil Justice System in the Information Age 2000. http://www.dca.gov.uk/consult/meta/cj2000fr.htm#section1.

(20)  Pašiniciatīvas atzinumā par tematu “Vienotā tirgus noteikumu vienkāršošana”OV C 14, 16.1.2001., 1. lpp. (ziņotājs Vever kgs) jau vērsa uzmanību uz to, ka “praktiski visi ES normatīvie akti tiek izstrādāti šaurā ES iestāžu lokā, kurām ir lēmumu pieņemšanas vai koplēmuma pilnvaras” un ka “šī nespēja izveidot pienācīgu partnerības kultūru ar sociāli ekonomiskās jomas dalībniekiem, apvienojumā ar politiskas un administratīvas pieejas uzstādījumu lēmumu pieņemšanā apgrūtina iespēju pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem īstenot atbildīgu lomu vienkāršošanas procesā” (3.5. punkts).

(21)  Attiecības starp ES un valstu un reģionālā līmeņa pārvaldību ir aplūkotas EESK atzinumā OV C 325, 30.12.2006., 3. lpp., (ziņotājs van Iersel kgs).

(22)  EESK atzinums OV C 27, 3.2.2009., 7. lpp., ziņotājs Cappellini kgs, un EESK atzinums, ziņotājs Malosse kgs (tiek izstrādāts).

(23)  Skat. minētā paziņojuma 1. pielikumu.

(24)  EESK atzinums OV C 175, 27.7.2007., 14. lpp., ziņotāja Alleweldt kdze.

(25)  EESK atzinums OV C 108, 30.4.2004., 81. lpp., ziņotājs Hernández Bataller kgs.

(26)  OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.

(27)  EESK atzinums OV C 234, 30.9.2003., 1. lpp., ziņotājs Pegado Liz kgs.

(28)  Vismaz 8 direktīvas no 22 kā “galvenais acquis patērētāju aizsardzības jomā”: attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (Direktīva 85/577/EEK (1985. gada 20. decembris)), par kompleksiem ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām (Direktīva 90/314/EEK (1990. gada 13. jūnijs)), par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis)), par pircēju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem līgumos, saskaņā ar kuriem pērk tiesības uz laiku izmantot nekustamo īpašumu (Direktīva 94/47/EK (1994. gada 26. oktobris)), par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (Direktīva 97/7/EK (1997. gada 20. maijs)), par patērētāju aizsardzību, norādot patērētājiem piedāvāto produktu cenas (Direktīva 98/6/EK (1998. gada 16. februāris)), par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību (Direktīva 98/27/EK (1998. gada 19. maijs)) un par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (Direktīva 1999/44/EK (1999. gada 25. maijs)).

(29)  EESK atzinums OV C 256, 27.10.2007, 27. lpp., ziņotājs Adams kgs.

(30)  Skat. “EC Consumer Law Compendium – Comparative Analysis”, Bielefeld University, (12.12.2006.), profesori Hans Schulte-Nolke, Christian Twig-Felsener un Dr. Martin Ebers.

(31)  EESK atzinums OV C 44, 16.2.2008., 91. lpp., ziņotājs Pariza Castaños.

(32)  Skat. “Finanšu pakalpojumu vienotā tirgus progresa ziņojums 2006. gadam”, 21.02.2007. un šādus EESK atzinumus: OV C 151, 17.6.2008., 1. lpp., par tematu “Zaļā grāmata par finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību vienotajā tirgū”, ziņotāji Iozia un Mader Saussaye; OV C 44, 16.2.2008., 74. lpp., par tematu “Kreditēšana un sociālā atstumtība labklājības sabiedrībā”, ziņotājs Pegado Liz; OV C 65, 17.3.2006., 113. lpp., par tematu “Zaļā grāmata “Hipotekārais kredīts ES””, ziņotājs Burani; OV C 27, 3.2.2009., 18. lpp., par tematu “Baltā grāmata par ES hipotekāro kredītu tirgu integrāciju”, ziņotājs Grasso.

(33)  Komisijas paziņojums “Rezultātu Eiropa – Kopienas tiesību aktu piemērošana” (COM(2007) 502 galīgā redakcija), attiecīgais EESK atzinums OV C 204, 9.8.2008., 9. lpp., ziņotājs Retureau kgs, un ļoti iespaidīgais raksts “Active Transposition of EU Legislation”, Dr. Michael Kaeding (EIPASCOPE 2007/03, 27. lpp.).

(34)  Atzinumā par vienkāršošanu jau norādīja, ka “formālajam konsultāciju procesam nebūtu jāaprobežojas tikai ar pašas Komisijas izraudzītiem sarunu partneriem. Šajā procesā jāiesaista visas ieinteresētās puses (…) konsultāciju process jāpaplašina, aicinot izteikties visas ieinteresētās puses, lai konsultācijās būtu ņemta vērā konsultējamo personu izvēle” (OV C 133, 6.6.2003., 5. lpp., 4.1. un 4.1.1.1. punkts, ziņotājs Simpson kgs).

(35)  Skat. EESK atzinumus par tematu “Tiesību aktu labāka izstrāde” (OV C 24, 31.1.2006, 39. lpp.) un par tematu “Sociālās ietekmes novērtējumu satura, procedūru un metožu kvalitātes standarti sociālo partneru un citu pilsoniskās sabiedrības dalībnieku skatījumā” (OV C 175, 27.7.2007., 21. lpp.), ziņotājs Retureau kgs.

(36)  Kā jau tika uzsvērts EESK atzinumā par ES tiesību aktu ieviešanas un izpildes uzlabošanu (OV C 24, 31.1.2006., 52. lpp., ziņotājs van Iersel kgs), “Lai likums būtu izpildāms, tam jābūt pietiekoši skaidram, un, lai tas būtu iedarbīgs, tam jāsniedz atbilstoša atbilde uz noteiktām problēmām. Slikti likumi noved pie likumu proliferācijas un pārmērīga noteikumu skaita, kas uzņēmējdarbībai uzliek nevajadzīgu logu un mulsina pilsoņus” (1.6. punkts).

(37)  Pirmoreiz pieeja šai metodei tika definēta Komisijas paziņojumā “Kopienas tiesību kopuma atjaunināšana un vienkāršošana” (COM(2003) 71 galīgā redakcija), par ko EESK sniedza atzinumu CESE OV C 112, 30.4.2004., 4. lpp., ziņotājs Retureau kgs.

(38)  Atzinumu par Vienotā tirgus prioritātēm 2005.–2010. gadam (OV C 255, 14.10.2005., 22. lpp., 3. punkts, ziņotājs Cassidy kgs).

---

28.7.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/34

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu (EEIA) apsaimniekošanas problēmu risināšana ES”

(2009/C 175/06)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2008. gada 17. janvārī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu (EEIA) apsaimniekošana”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 30. oktobrī. Ziņotāja – SYLVIA GAUCI kdze.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 449. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 3. un 4. decembrī (4. decembra sēdē), ar 119 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1   EEIA direktīva ir viens no ES tiesību aktiem, kas pieņemti vienkāršošanas nolūkā, lai samazinātu administratīvo slogu tirgus dalībniekiem.

1.2   Pārskatot direktīvu, ES kopīgi ar valstu iestādēm jānodrošina, lai direktīva radītu vienādus darbības nosacījumus visās ES dalībvalstīs. Tas sniegs labumu videi, uzņēmējiem un Eiropas iedzīvotājiem.

1.3   Tā kā materiālu vērtība patlaban ir lielāka nekā pirms 5–10 gadiem, daudzi EEIA priekšmeti nokļūst ārpus izveidotajiem savākšanas maršrutiem. Tādēļ daudzi priekšmeti netiek pienācīgi apstrādāti. Nolietotu ledusskapju bīstamas, mazvērtīgas sastāvdaļas, piemēram, kondensatori, tiek izņemtas bez apstrādes. Patlaban par EEIA apsaimniekošanu atbildīgi ir ražotāji, kaut gan viņi minēto procesu var ietekmēt tikai nedaudz vai arī nevar ietekmēt vispār. Tāda pati atbildība būtu jāattiecina uz visiem ķēdes dalībniekiem, tajā skaitā metāllūžņu apsaimniekotājiem un tirgotājiem.

1.4   Skolām ir svarīga nozīme jauniešu izglītošanā un informēšanā par viņu iespējām ietekmēt atkritumu samazināšanu. Jaunieši jāinformē par briesmām, kas saistītas ar elektrisko iekārtu atkritumiem, lai veicinātu to rašanās novēršanu, otrreizēju izmantošanu, pārstrādi un reģenerāciju. Izglītība ir vienīgi dalībvalstu kompetencē, taču svarīga nozīme minētajā procesā ir arī ražotāju organizācijām.

1.5   Direktīvas pārskatīšanai jāsekmē labāka saskaņotība starp cilvēku veselības un vides aizsardzības tiesisko regulējumu, no vienas puses, un tiesisko regulējumu, kas ietekmē iekšējā tirgus netraucētu darbību, no otras puses. Jo īpaši, ražotāja definīcijai nedrīkst būt tāda, kas vairo šķēršļus iekšējā tirgū. Tādējādi tiks panākta arī lielāka atbilstība Eiropas Kopienu Tiesas praksei, kas prasa nodrošināt, lai vides aizsardzība nebūtu pretrunā ar iekšējā tirgus principiem.

1.6   Patlaban kolektīvās sistēmas, kas izveidotas, ņemot vērā tirgus daļu, veiksmīgi veic EEIA apsaimniekošanu. Pārskatītajai direktīvai nedrīkst radīt šķēršļus EEIA apsaimniekošanas izmaksu sadalei atbilstoši pašreizējām tirgus daļām. Attiecībā uz II pielikumu būtu jāļauj ieinteresētajām pusēm turpināt apstrādes standartu izstrādi.

1.7   Visbeidzot, elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu efektīva apsaimniekošana ES palīdzētu izskaust šāda veida atkritumu izvešanu uz trešajām valstīm, kurās ir zemāki vides aizsardzības standarti un augstāks risks šo atkritumu apsaimniekošanā nodarbinātajām personām. Tādējādi tiktu sasniegts direktīvas sociālais mērķis – aizsargāt vidi un samazināt atkritumu ietekmi uz cilvēku veselību. Būtu jāveicina apstrādes standartu ieviešana trešajās valstīs.

2.   Ievads.

2.1   Direktīva 2002/96/EK (1) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem ir vērsta uz to, lai risinātu jautājumu par strauji augošajām elektrisko un elektronisko iekārtu (EEI) atkritumu plūsmām, un papildina Eiropas Savienības pasākumus atkritumu poligonu un sadedzināšanas jomā.

2.2   Balstoties uz daudziem avotiem un dažādām aprēķinu metodēm, tiek lēsts, ka jaunu EEI apjoms, kas tiek laists ES-27 tirgū, ir 10,3 milj. tonnu gadā. Pēc dažām prognozēm līdz 2020. gadam EEIA kopapjoms ik gadu pieaugs par 2,5 %–2,7 %, sasniedzot aptuveni 12,3 milj. tonnu. Kopējais savākto atkritumu daudzums 2006. gadā bija 2 milj. tonnu.

2.3   Tādēļ šajā posmā ir svarīgi izvērtēt, vai direktīva ir devusi gaidītos rezultātus vides aizsardzības jomā. Svarīgi ir arī apzināt iespējamos uzlabojumus un labākos veidus, kā tos panākt.

2.4   Jo īpaši, ar EEIA direktīvu ir ieviesta virkne atkritumu apsaimniekošanas modeļu, lai palielinātu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu pārstrādi un ierobežotu galīgajai apglabāšanai paredzēto atkritumu kopējo daudzumu.

2.5   Ražotāji tiek motivēti izstrādāt ekoloģiski efektīvākas elektriskās un elektroniskās iekārtas, pilnībā ņemot vērā atkritumu apsaimniekošanas aspektus. Tādēļ EEIA direktīvā ir iekļauta ražotāja paplašinātas atbildības koncepcija. Lai izpildītu likumdošanas prasības, EEI ražotājiem būs jāņem vērā viss elektrisko un elektronisko produktu aprites cikls, tostarp produktu derīguma termiņš, modernizācijas iespējas, remontējamība, demontāža un pārstrādājamo materiālu otrreizēja izmantošana. Ražotāji būs atbildīgi arī par elektrisko un elektronisko iekārtu atpakaļpieņemšanu un pārstrādi gadījumos, kad tās ietilpst kādā no desmit plašākajām produktu kategorijām (2). Visbeidzot, tiem jāsniedz atbilstību apliecinoši dati.

2.6   Ražotāja paplašinātā atbildība darbojas no brīža, kad tirgus operators tiek uzņemts uzskaitē ražotāju valsts reģistros, ko izveido valsts iestādes katrā dalībvalstī. Termins “ražotājs” attiecas uz dažādiem darbības veidiem un ietver sevī ražotājus, kas minētās iekārtas izgatavo ar savu firmas zīmi, kā arī to importētājus un izplatītājus. Jēdziens “ražotājs” ir tik plašs, lai iekļautu iespējami vairāk uzņēmējdarbības veidu, tādējādi panākot izmaksu ziņā efektīvu EEIA apsaimniekošanas sistēmu. Tomēr problēma ir tā, ka šāda plaša definīcija rada situāciju, kad vienam produktam var būt daudzi ražotāji, kuri atbild par tā apsaimniekošanu, kas ir nepieņemami no tiesiskā viedokļa.

2.7   EEIA direktīvas nolūks ir veicināt atkritumu dalītu vākšanu, nosakot kvantitatīvus mērķus. ES dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai vēlākais līdz 2006. gada 31. decembrim EEIA dalītas vākšanas īpatsvars no privātām mājsaimniecībām būtu vismaz 4 kg uz vienu iedzīvotāju gadā. Līdz 2008. gada decembrim būtu jānosaka jauns obligāts mērķis.

2.8   EEIA direktīva arī veicina otrreizēju izmantošanu un pārstrādi, nosakot reģenerācijas, atkārtotas izmantošanas un pārstrādes mērķus.

2.9   Pēdējais EEIA direktīvas pīlārs ir gala lietotāju, t.i., patērētāju loma. Patērētāji var bez maksas nodot atpakaļ savas iekārtas. Lai novērstu bīstamu EEI atkritumu rašanos, saskaņā ar Direktīvu 2002/95/EK (direktīva par dažu bīstamu vielu izmantošanas ierobežošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās) (3) ir ieviesti aizliegumi un ierobežojumi attiecībā uz noteiktām vielām.

3.   Vispārīgas piezīmes – konstatētās problēmas.

3.1   Balstoties uz iepriekš minētajiem pasākumiem, dalībvalstīm bija jāizstrādā savi valstu EEIA apsaimniekošanas plāni saskaņā ar direktīvas prasībām. Pirmais vērtējums par EEIA likumdošanas ieviešanu dalībvalstīs ļauj izdarīt šādus secinājumus:

—	direktīvas darbības jomu Eiropas Savienībā interpretē atšķirīgi, tāpēc dalībvalstīs uz vienu un to pašu produktu attiecas dažādi noteikumi; dažādais prasību līmenis ES ietekmē ražotājus;

—	savākšanas mērķi ir viegli sasniedzami vairumam ES-15 valstu, taču joprojām paliek problemātiski vairumam jauno dalībvalstu;

—	produktu savākšanā sasniegtie rādītāji, izņemot 1. kategoriju, ir zemi (4);

—	sīki priekšmeti parasti netiek nodoti savākšanas punktos un tādējādi nenonāk izveidotajos EEIA savākšanas kanālos;

—	vairākās dalībvalstīs EEIA savākšanas punkti nav tik pieejami, kā tam vajadzētu būt;

—	ziņojumi par EEIA apstrādes kvalitāti (5) ir nepietiekami;

—	divas vissvarīgākās darbības, kas saistītas ar administratīvo slogu, ir reģistrācija valstu ražotāju reģistros un ziņojumu sniegšana;

—	EEIA direktīvas transponēšana dalībvalstu tiesību aktos tika veikta tikai pēc 2004. gada 13. augusta un dažās dalībvalstīs joprojām nav pabeigta. Tādēļ būtu pāragri veikt visaptverošu sociālo monitoringu un vērtējumu.

4.   Īpašas piezīmes – turpmākā virzība.

4.1   Direktīvas pārskatīšanai vajadzētu būt vērstai uz to, lai panāktu pēc iespējas labākus rezultātus vides aizsardzības jomā (savākt vairāk) un palielinātu EEIA apstrādes rentabilitāti (apstrādāt labāk).

4.2   EEIA apsaimniekošanas problēmu risināšana ES nozīmē arī samazināt administratīvo slogu uzņēmumiem, lai tie saglabātu savu ekonomisko konkurētspēju un varētu ieguldīt resursus savas darbības ekoloģiskā snieguma uzlabošanā – gan attiecībā uz produktu dizainu, gan savākšanas shēmām, gan atpakaļpieņemšanas sistēmām, gan sabiedrības informēšanu.

4.3   Valstu iestādes un privātpersonas varētu finansēt izglītojošas programmas skolās, lai bērnus agrīnā vecumā iepazīstinātu ar labu praksi elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu pārstrādē un apsaimniekošanā. Šīs programmas būtu īstenojamas vietējā līmenī, jo to saturam jābūt pielāgotam vietējiem apstākļiem un patēriņa modeļiem.

4.4   Lai panāktu pēc iespējas lielākus apkārtējās vides stāvokļa uzlabojumus un visaugstāko rentabilitāti, ir nepieciešams:

—	uz produktiem orientēto klasifikāciju (6) pārorientēt uz apstrādes kategorijām;

—	diferencēt izvirzītos mērķus attiecībā uz savākšanas apjomiem, pārstrādes procentuālās attiecības un apstrādes prasības;

—

nodrošināt vienlīdzīgus darbības nosacījumus dažādajiem ieinteresētajiem dalībniekiem visā ES, īpašu uzmanību veltot šādiem jautājumiem: — visās ES dalībvalstīs ražotāja definīcijai ir jāattiecas uz vieniem un tiem pašiem tirgus dalībniekiem. Tādējādi tirgus dalībnieks, kas realizē produktu kopienas tirgū, tiktu uzskatīts par ražotāju ikvienas ES valsts tirgū; — dalībvalstīs izveidotajiem ražotāju reģistriem jādarbojas saskaņotāk. Atšķirīgās administratīvās prasības dažādu valstu reģistrācijas un finansēšanas sistēmās rada paaugstinātas izmaksas ražotājiem, kuri darbojas pāri robežām starptautiskajā tirgū. Ražotāju reģistri informāciju no ražotājiem vāc atšķirīgi, un tiem ir atšķirīgi darbības principi. Jāpiebilst arī, ka dalībvalstu reģistros atšķiras ierīču tipu definīcijas, svara kritēriji, ziņojumos norādāmie skaitļi un atlīdzība par pārdošanu trešajām pusēm. Atšķiras arī datu paziņošanas biežums un periodiskums. Eiropas iestādes varētu sniegt ieteikumus un pamatnostādnes, lai sasniegtu minēto mērķi, pienācīgi konsultējoties ar ieinteresētajām pusēm; — varētu izveidot Eiropas valstu reģistru tīklu, lai nodrošinātu informācijas apmaiņu. Ražotāji varētu reģistrēties vienā dalībvalstī, un tas būtu pietiekami, lai attiecīgais ražotājs varētu darboties visā ES. Tādējādi mazinātos administratīvais slogs uzņēmumiem, un arī direktīvas īstenošana būtu efektīvāka. Saskaņošana un birokrātijas mazināšana ļautu ātrāk panākt ekoloģiskus uzlabojumus un sasniegt vides jomā izvirzītos mērķus; — jāturpina saskaņot prasības, kas attiecas uz elektrisko un elektronisko iekārtu marķējumu. Ja tas netiks veikts, preču brīva aprite iekšējā tirgū būs pastāvīgi apgrūtināta;

—	precizēt un konsekventi piemērot saskaņoto pieeju vienādā veidā visās ES dalībvalstīs;

—	apsvērt to, kā valstu valdības var sekmēt pētniecību, lai panāktu ekoloģiskus uzlabojumus EEIA apsaimniekošanā;

—	visbeidzot, jāturpina analizēt patērētāju loma EEIA politikas veidošanā. Galu galā tieši patērētājam jānodarbojas ar savu EEIA atpakaļ nodošanu, kā arī tā jāapmaksā, neatkarīgi no finansēšanas kārtības.

---

(1)  EESK atzinums par EEIA, OV C 116, 20.4.2001., 38.–43. lpp..

(2)  Direktīva paredz desmit EEI kategorijas:

—	1. kategorija – liela izmēra mājsaimniecības preces;

—	2. kategorija – maza izmēra mājsaimniecības preces;

—	3. kategorija – IT un elektrosakaru iekārtas;

—	4. kategorija – patērētāju iekārtas;

—	5. kategorija – apgaismes iekārtas;

—	6. kategorija – elektriskie un elektronikas instrumenti;

—	7. kategorija – rotaļlietas, atpūtas un sporta piederumi;

—	8. kategorija – medicīnas ierīces;

—	9. kategorija – monitoringa un kontroles aprīkojums;

—	10. kategorija – automātiskie sadalītāji.

(3)  Direktīva par dažu bīstamu vielu izmantošanas ierobežošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās paredz dažādu smago metālu (svina, dzīvsudraba, kadmija, hroma (VI)) un broma liesmu slāpētāju (polibrombifenila (PBB) vai polibromdifenilētera (PBDE)) aizstāšanu elektriskās un elektroniskās iekārtās, kas nonākušas tirgū pēc 2006. gada 1. jūlija.

(4)  Skatīt 2. zemsvītras piezīmi.

(5)  Saskaņā ar EEIA direktīvas 12. pantu “Informācija un ziņojumi” dalībvalstis izveido ražotāju reģistru un vāc ikgadēju informāciju, tai skaitā pamatotus vērtējumus, par tirgū laisto elektrisko un elektronisko iekārtu daudzumiem un kategorijām, kas savāktas, izmantojot visdažādākos kanālus, dalībvalstīs kā atkārtoti izmantotās, otrreizēji pārstrādātās un reģenerētās, kā arī par savākto atkritumu izvešanu pēc to svara, vai, ja tas nav iespējams, pēc skaita.

(6)  Skatīt 2. zemsvītras piezīmē minētās produktu kategorijas.

---

28.7.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/37

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Nepieciešamība kopīgi rīkoties ES līmenī, lai stiprinātu pilsonisko sabiedrību lauku rajonos, īpašu uzmanību veltot jaunajām dalībvalstīm”

2009/C 000/11)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2008. gada 17. februārī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Nepieciešamība kopīgi rīkoties ES līmenī, lai stiprinātu pilsonisko sabiedrību lauku rajonos, īpašu uzmanību veltot jaunajām dalībvalstīm”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 30. oktobrī. Ziņotājs – Krzysztof Kamieniecki kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 449. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 3. un 4. decembrī (4. decembra sēdē), ar 107 balsīm par, 6 balsīm pret un 11 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1   Lauku rajonu atbalsta politikā ļoti ilgu laiku uzmanība bija pievērsta vienīgi jautājumiem, kas tieši saistīti ar lauksaimniecisko ražošanu. Tikai pēdējos divdesmit gados nostiprinājās pārliecība, ka lauku rajoni ir pārāk atšķirīgi, lai varētu izmantot ES un valstu līmenī izstrādātus vienādus instrumentus, un ka bez lauku iedzīvotāju iesaistīšanas un līdzdalības nevar efektīvi īstenot attīstības mērķus, nodrošināt iespēju vienlīdzību u. tml.

1.2   Pašlaik notiekošās debates par kopējo lauksaimniecības politiku un lauku attīstības politiku būs ļoti svarīgas Eiropas lauku rajonu nākotnei. Minētajās debatēs līdzās ekspertu un politiķu viedoklim jāizskan arī pašu lauku iedzīvotāju viedoklim.

1.3   Iniciatīva Leader šajā sakarā ir labs piemērs, tādēļ jaunās dalībvalstis saskata tajā iespēju sekmēt aktīvu darbību un efektīvāk izmantot lauku attīstībai piešķirtos līdzekļus. Svarīgi ir sniegt gan ES, gan valstu finansiālo atbalstu dažādām iniciatīvām, kas ļauj atbalstīt pilsonisko sabiedrību lauku rajonos.

1.4   Dažās ES valstīs pilsoniskās sabiedrības veidošanos lauku rajonos ietekmē ekonomikas pārmaiņas (aizvien lielāka konkurence tirgū), sociālās pārmaiņas (lauku iedzīvotāju skaita samazināšanās), vides pārmaiņas (klimata pārmaiņas), kas pēdējās desmitgadēs kļuvušas aizvien izteiktākas. Pašreiz notiekošo procesu pamatā ir nopietni, vēsturiski ekonomikas attīstības apstākļi. Sevišķi spēcīgas pārmaiņas notiek jauno dalībvalstu lauku rajonos.

1.5   Viena no pilsoniskās sabiedrības attīstības iespējām ir attīstības instrumentu pielāgošana konkrēto lauku rajonu vajadzībām un iespējām, un tādēļ plašāk jāizmanto augšupēja pieeja. Svarīga nozīme var būt arī izglītībai.

1.6   Nevalstiskās organizācijas Viduseiropā un Austrumeiropā sāka veidoties jau 80. gadu beigās. Salīdzinājumā ar organizācijām, kas darbojas ES 15 “vecajās” dalībvalstīs, tām jāpārvar vairāk šķēršļu, kas saistīti ar atšķirīgo ekonomikas attīstības līmeni, ar grūtāku piekļuvi jaunajām tehnoloģijām un dažādiem, tostarp privātiem, finanšu avotiem, kā arī ar valsts iestāžu juridiskajiem noteikumiem un nostāju.

1.7   Vairāk nekā līdz šim uzmanības jāpievērš tam, lai lauku organizācijām būtu pieejami finanšu resursi. Šādam finansējumam jābūt stabilam un elastīgam, un ar to jāsedz organizācijas darbības izmaksas (institucionālie līdzekļi).

1.8   Ir vajadzīgi īpaši institucionālie risinājumi, kas nodrošina lauku organizāciju potenciāla stiprināšanu, tostarp valstīs, kas gatavojas iestāties ES. Jāievieš arī dažāda veida instrumenti, kas lauku iedzīvotājiem atvieglo piekļuvi informācijai.

1.9   Lauku iedzīvotājiem, kuriem parasti ir zemāks izglītības līmenis un sarežģītāka piekļuve informācijai, ir ļoti grūti atrast savu vietu ātri mainīgajā realitātē.

1.10   Visā ES pastāv šādi šķēršļi pilsoniskās sabiedrības attīstībai lauku rajonos:

—	šķēršļi, kas kavē piekļuvi zināšanām un informācijai;

—	uzņēmējdarbības prasmju trūkums;

—	demogrāfiskās problēmas, kā arī sieviešu un vīriešu tiesību nevienlīdzība (1);

—	sliktāka sociālā infrastruktūra nekā pilsētās.

1.11   Valstu līmenī pieņemamie lēmumi par veselības aprūpi, izglītību un sociālo palīdzību lauku rajonos vairāk jāsaskaņo ar lauksaimniecības politiku vai lauku attīstības politiku šaurākā nozīmē. Vajadzīgi arī pasākumi, kas sekmē lauku un pilsētu saiknes nostiprināšanos.

1.12   Vēl joprojām ir pārāk maz instrumentu, kas lauku iedzīvotājiem ļautu atrast alternatīvus ienākumu avotus. Valstu uzdevums ir arī radīt nosacījumus savu iestāžu un sabiedrības dialoga veidošanai.

1.13   Liela nozīme ir pašvaldībām. Tām jādarbojas kā katalizatoram, veicinot lauku sabiedrības attīstību, un jāsekmē tās iesaistīšanās kopīgos pasākumos.

1.14   Jaunajās dalībvalstīs uzticēšanās trūkums starp pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un vietējām iestādēm ir jo sevišķi izteikts. Organizācijas uzskata, ka pašvaldība ir sabiedrības ierosmju kavētāja, savukārt pašvaldību pārstāvji uztraucas par konkurenci no aktīvu vietējo sabiedrības pārstāvju puses.

1.15   Jāapsver iespēja plašākā mērogā ieviest mehānismu, kas ļautu izvērtēt, kādā veidā attiecīgie juridiskie vai politiskie risinājumi (kas attiecas, piemēram, uz izglītības sistēmu vai publisko iepirkumu) ietekmē lauku rajonu situāciju (t.s. rural proofing).

2.   Vispārīga informācija.

2.1   ES lauku rajonos notiekošās pārmaiņas rada jautājumus par to, kādā virzienā attīstās lauku sabiedrība, cik lielā mērā lauku iedzīvotāji paši spēj pieņemt lēmumus par savu nākotni un vai politika, tiesiskais regulējums, valsts iestādes atbalsta cilvēku savstarpējo attiecību veidošanos un aizvien augošo vajadzību pēc sadarbības.

2.2   Pilsoniskajai sabiedrībai tiek piedēvēti dažādi uzdevumi, kas varētu radīt iespaidu, ka tā atvieglo dzīvi un aizpilda vietu starp indivīdiem, ģimenēm un valsti.

2.3   Eiropas integrācija ietekmē lauku rajonos notiekošo pārmaiņu dinamiku, un minētā procesa novērošana no pilsoniskās sabiedrības pamata veidošanas viedokļa ir svarīgs EESK uzdevums.

2.4   Dažās Eiropas valstīs pilsoniskās sabiedrības veidošanos lauku rajonos ietekmē ekonomikas pārmaiņas (aizvien lielāka konkurence tirgū), sociālās pārmaiņas (lauku iedzīvotāju skaita samazināšanās), vides pārmaiņas (klimata pārmaiņas), kas pēdējās desmitgadēs kļuvušas aizvien izteiktākas. Pašreiz notiekošo procesu pamatā ir nopietni, vēsturiski ekonomikas attīstības apstākļi.

2.5   Sevišķi spēcīgas pārmaiņas notiek lauku rajonos jaunajās dalībvalstīs. Pārmaiņas skar vienlaicīgi visas dzīves jomas, t.i., ne tikai ekonomiku (tostarp, piemēram, banku nozari), bet arī sociālo nozari (veselības aprūpes un sociālā nodrošinājuma sistēmu reformas) un tiesību jomu (mainās vietējo pašvaldību loma, tiesību akti par nevalstiskajām organizācijām, finanšu un nodokļu noteikumi u.c.).

2.6   Agrāko laiku mantojums ir bijušie darbinieki no lieliem lauksaimnieciskās ražošanas uzņēmumiem, kuros lauku sabiedrības tradicionālās vērtības zaudēja savu nozīmi.

2.7   Lauku iedzīvotājiem, kuriem parasti ir zemāks izglītības līmenis un sarežģītāka piekļuve informācijai, ir ļoti grūti atrast savu vietu ātri mainīgajā realitātē.

2.8   Eiropas Savienības 15 vecajās dalībvalstīs daļa minēto procesu notika agrāk un to norise bija ilgāka. Tomēr arī šajās valstīs neizdevās izvairīties no negatīvām sekām, kas saistītas, piemēram, ar lauksaimnieciskās ražošanas koncentrēšanos vienā vietā.

2.9   Turklāt ES 15 dalībvalstis salīdzinājumā ar jaunajām dalībvalstīm daudz vairāk apzinās lauku rajonu nozīmi. Jaunajās dalībvalstīs sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu uzmanība visbiežāk ir pievērsta ar lauksaimniecību saistītiem jautājumiem.

Pirmās oficiālās nevalstiskās organizācijas, kuru mērķis bija atbalstīt lauku rajonus Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs, radās jau 80. gadu beigās. Salīdzinājumā ar organizācijām, kas darbojas ES 15 dalībvalstīs, tām vēl joprojām jāpārvar vairāk šķēršļu, kas saistīti ar atšķirīgo ekonomikas attīstības līmeni, ar grūtāku piekļuvi jaunajām tehnoloģijām un dažādiem, tostarp privātiem, finanšu avotiem, kā arī ar juridiskajiem noteikumiem un nostāju, kāda ir valsts iestādēm, kurām sadarbībā ar sabiedriskajām organizācijām ir neliela pieredze un maz uzticēšanās.

2.10.1   Oficiāli dati, piemēram, par nevalstisko organizāciju skaitu attiecībā pret iedzīvotāju skaitu, liecina, ka lauku rajonos ir zemāks sabiedriskās aktivitātes līmenis. Tomēr, ja ņem vērā neformālās grupas, kaimiņattiecības, lauku iedzīvotāju līdzdalību ar viņu dzīvesvietu saistītu jautājumu risināšanā vai viņu informētību par vietējās pašvaldības īstenotajiem pasākumiem, tad izrādās, ka šāds sociālais kapitāls lauku rajonos nereti ir lielāks nekā lielās pilsētās.

2.11   Kopš 21. gadsimta sākuma Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs ir būtiski progresējusi lauku organizāciju attīstība. Tās ir sākušas arī sadarboties un veidot reģionālā un valsts līmeņa struktūras. Dažās valstīs par paraugu tika ņemts Skandināvijas modelis, kas paredz vietējo apvienību izveidi katrā ciematā. Dažās valstīs nevalstiskās lauku organizācijas īstenoja valsts mēroga iniciatīvas jeb “forumus”, kas kalpo sadarbībai, pieredzes apmaiņai un lauku iedzīvotāju pārstāvēšanai attiecībās ar valsts iestādēm. Jaunajās dalībvalstīs šādas organizācijas, ko atbalsta Skandināvijas organizācijas, izveidoja Eiropas lauku rajonu partnerību Prepare (Partnership for Rural Europe), kura ļauj savstarpēji sniegt palīdzību un pilnveidot darbību.

3.   Eiropas Savienība un pilsoniskā sabiedrība lauku rajonos.

3.1   Lauku rajonu atbalsta politikā ļoti ilgu laiku uzmanība bija pievērsta vienīgi jautājumiem, kas tieši saistīti ar visā ES teritorijā vienotu lauksaimniecisko ražošanu. Savukārt politika, piemēram, attiecībā uz ieguldījumiem lauku rajonu infrastruktūrā, bija galvenokārt valstu kompetencē. Tikai 80. gadu beigās aizvien vairāk izplatījās pārliecība, ka lauku rajoni ir pārāk atšķirīgi, lai varētu izmantot ES un valstu līmenī izstrādātus vienotus instrumentus, un ka bez lauku iedzīvotāju iesaistīšanas un līdzdalības nevar efektīvi īstenot attīstības mērķus, nodrošināt iespēju vienlīdzību u. tml.

3.2   Nesen izstrādātajās lauku attīstības programmās ir minēti instrumenti un risinājumi, kas zināmā mērā atbilst lauku pilsoniskās sabiedrības vajadzībām. Viens no šādiem instrumentiem pirmām kārtām ir programma Leader un nevalstisko organizāciju lielā nozīme vietējās rīcības grupās (nākamajā laika posmā Leader aptvers 40 % ES lauku rajonu).

3.3   Turklāt nevalstiskās organizācijas var izmantot citus lauku attīstības programmas pasākumus, piemēram, saistībā ar pakalpojumiem laukos. Svarīgi ir arī meklēt katrā valstī risinājumus, kas organizācijām ļauj sniegt pakalpojumus un veidot publiskā sektora un sabiedrības partnerību vai attiecīgi publiskā un privātā sektora partnerību, kurā var iesaistīties nevalstiskās organizācijas. Nevalstiskām organizācijām ir paredzēts atbalsts arī valstu lauku rajonu tīkla ietvaros.

3.4   Iniciatīvā Leader ierosinātā pieeja jāpielāgo katras dalībvalsts apstākļiem un vajadzībām. Daudzās valstīs šādu pieeju izmantoja daudz plašāk nekā iniciatīvu Leader un piešķīra valsts un reģionālā līmeņa finansējumu, lai efektīvi atbalstītu vietējās iniciatīvas (tāda prakse ir, piemēram, Īrijā, Spānijā un Vācijā).

Jaunās dalībvalstis iniciatīvu Leader uzskata par iespēju, kas ļautu sekmēt aktīvu darbību un efektīvāk izmantot lauku attīstībai piešķirtos līdzekļus. Svarīgi ir sniegt gan ES, gan valstu finansiālo atbalstu dažādām iniciatīvām, kas ļauj atbalstīt pilsonisko sabiedrību lauku rajonos.

3.5.1   Sabiedriskās līdzdalības sekmēšana, lai apmierinātu visu vietējo lauku iedzīvotāju vajadzības, ir ļoti pozitīva ES politikas tendence. Pilsoniskās sabiedrības veidošanu, kas notiek, izmantojot pirmām kārtām augšupējo pieeju, kavē virkne problēmu, piemēram, saistībā ar vajadzību likvidēt administratīvos šķēršļus.

4.   Valstu politika un pilsoniskā sabiedrība lauku rajonos.

4.1   Pašlaik ir uzsāktas debates par kopējo lauksaimniecības politiku un lauku attīstības politiku. Minēto debašu rezultāts ietekmēs gan iespējamās izmaiņas pašreizējā budžeta periodā lauku rajoniem paredzētajos līdzekļos, gan arī turpmākās politikas ievirzi 2013.–2020. gadam un pēc tam. Ir ļoti svarīgi, lai minētajās debatēs līdzās ekspertiem un politiķiem tiktu uzklausīts lauku iedzīvotāju viedoklis.

4.2   Jaunajām dalībvalstīm ir maza pieredze sadarbības veidošanā ne tikai starp valdību un pilsonisko sabiedrību, bet arī starp atsevišķām ministrijām un pašas valdības struktūrvienībām. Turklāt lēmumi par veselības aprūpi, izglītību un sociālo palīdzību lauku rajonos praktiski netiek saskaņoti ar lauksaimniecības politiku vai lauku attīstības politiku šaurākā nozīmē.

4.3   ES 2007.–2013. gada budžeta līdzekļu izmantojuma plānošana jaunajās dalībvalstīs ir tikai otrais šāda veida “uzdevums”, un tas līdzās ierēdņu nelielajai pieredzei un biežajai valdību maiņai rada situāciju, ka dažas lauku attīstības iespējas, kuras sniedz ES politika, netiek pilnībā izmantotas.

4.4   Nedrīkst arī aizmirst, ka viens no galvenajiem ekonomiskās un sociālās kohēzijas priekšnoteikumiem paplašinātajā ES ir lauku rajonu un pilsētu saiknes stiprināšana. Formāls, bieži vien mākslīgs, nodalījums, piemēram, saistībā ar prasību saglabāt “robežlīniju” starp līdzekļiem no dažādiem ES fondiem (piemēram, ERAF un ELFLA), un tas, ka bieži vien atšķiras piekļuves nosacījumi un fondu ietvaros nav savstarpēji saistītu lēmumu pieņemšanas procedūru, var kavēt papildpasākumus un padziļināt plaisu starp lauku rajoniem un pilsētām.

4.5   Lauku rajoniem ir paredzēti galvenokārt pasākumi, kas saistīti ar tradicionālo lauksaimniecisko ražošanu, vai tipiski “sociālie” instrumenti (bezdarbnieku pabalsti vai atbalsts daļēji naturālām saimniecībām). Tie patiešām ir ļoti nepieciešami (jo īpaši valstīs, kurās nabadzība valda galvenokārt laukos, piemēram, Rumānijā vai Polijā), tomēr tie saglabā pašreizējo situāciju un nerada stimulus tās mainīšanai. Vēl joprojām ir pārāk maz instrumentu, kas lauku iedzīvotājiem ļautu atrast alternatīvus ienākumu avotus. Darba vietu radīšanu laukos vēl joprojām veicina iestādes, kas nodarbojas ar lauksaimniecības attīstību, un to ierosinātās programmas sniedz nepietiekamu atbalstu ar lauksaimniecisko darbību nesaistītām profesijām.

4.6   Svarīga loma, iespējams, varētu būt Lisabonas stratēģijai, jo inovācija un konkurētspēja plašākā nozīmē ir iespējama arī lauku rajonos. Diemžēl minētie jēdzieni pārāk bieži tiek saistīti tikai ar jaunām tehnoloģijām un pētniecības iestādēm lielās pilsētās. Tādēļ milzīgs inovācijas potenciāls sociālajā jomā vai saistībā ar mantojumu, dabas bagātībām un vietējām tradīcijām netiek izmantots.

4.7   Daudzās dalībvalstīs, jo īpaši jaunajās, valsts politikā inovāciju un konkurētspēju saprot šaurākā nozīmē (piemēram, uzņēmumiem paredzētā ES atbalsta saņemšanas prasības ir neparasti augstas; uzņēmumiem, kas pieprasa atbalstu, ir noteiktas robežvērtības līdz pat vairākiem miljoniem euro, tādēļ pretendentiem no laukiem vai mazām pilsētām praktiski nav iespējams to iegūt).

4.8   Valsts politiķu konservatīvā un bezprincipu nostāja pret lauku iedzīvotājiem izskaidrojama ar iestāžu neizlēmību attiecībā uz attīstību veicinošu apstākļu radīšanu, ar perspektīvas lauku attīstības politikas neesamību un ar bailēm atzīt pilsoniskās sabiedrības lomu, kas varētu mazināt politisko partiju nozīmi. Ņemot vērā šādu politiku no valsts iestāžu puses, daudzi lauku iedzīvotāji cer, ka pārmaiņu impulsi nāks no Eiropas Savienības.

4.9   Tomēr valsts iestāžu un sabiedrības dialoga priekšnoteikumu radīšana, kā arī atklātības un pārredzamības kultūras veidošana ir valsts iestāžu uzdevums. Tas ir vēl jo svarīgāks tādēļ, ka lauku iedzīvotājiem (piemēram, Polijā 17 %) ir samērā neliela pārliecība par demokrātijas nozīmi sabiedriskajā dzīvē.

5.   Vietējās pašvaldības un pilsoniskā sabiedrība lauku rajonos.

5.1   Vietējo pašvaldību loma pilsoniskās sabiedrības ierosmju atbalstīšanā un sadarbībā ar tās pārstāvjiem ir ļoti svarīga lauku rajonos. Vietējām pašvaldībām jādarbojas kā katalizatoram, veicinot lauku sabiedrības attīstību, un jāsekmē tās iesaistīšanās kopīgos pasākumos.

5.2   Lauku organizāciju un pašvaldību sadarbība bieži vien ir saistīta ar grūtībām. Nepietiekama pašvaldību un sabiedrisko organizāciju un to vadītāju sadarbība lauku rajonos ir visās dalībvalstīs izplatīta problēma, tikai tās intensitāte ir atšķirīga. Daudzās vietās novērotie labie piemēri, kas veicina pozitīvu nostāju, liecina par notiekošajām pārmaiņām un iespējām.

5.3   Jaunajās dalībvalstīs uzticēšanās trūkums starp pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un vietējām iestādēm ir jo sevišķi izteikts. Pašvaldības tiek uzskatītas par sabiedrības ierosmju kavētājām, savukārt pašvaldības baidās no tā, ka to teritorijā ir aizvien aktīvāki sabiedrības pārstāvji, kurus tās uzskata par konkurentiem un apdraudējumu saviem ieņemamajiem amatiem. Sabiedriskās organizācijas, kas cer uz pašvaldības atbalstu vai tās iesaistīšanos iniciatīvās, tiek uzskatītas par aizdomīgām un uzbāzīgām.

5.4   Nepietiekamas uzticēšanās radītos šķēršļus iespējams pārvarēt, pievēršot uzmanību īstenotajiem projektiem un redzamiem ieguvumiem, kādi ir pašvaldībām (kopienām), kurās pastāv veiksmīga vietējo pašvaldību un aktīvu sabiedriskās organizācijas pārstāvju sadarbība.

5.5   Lauku rajonos tiek veikti pasākumi (piemēram, notiek apmācība šajā jomā), lai veidotu labas vietējo pašvaldību un sabiedrisko organizāciju attiecības un saziņu, tomēr minētās problēmas ilgtermiņa risinājumam ir nepieciešami turpmāki izglītošanas pasākumi.

6.   Šķēršļi pilsoniskās sabiedrības attīstībai lauku rajonos.

6.1   Līdztekus problēmām, kas jārisina galvenokārt Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs, ir daudzi jautājumi, kuri nodarbina lauku rajonus visā ES, piemēram,

—	apgrūtināta piekļuve zināšanām un nepieciešamība nodrošināt dažāda veida izglītību lauku iedzīvotājiem;

—	sliktāka piekļuve informācijai un nepietiekamas prasmes to izmantot;

—	nepietiekamas uzņēmējdarbības iemaņas, grūtības pāriet no lauksaimnieciskās uzņēmējdarbības uz lauku uzņēmējdarbību;

—	sieviešu un vīriešu tiesību nevienlīdzība (1);

—	reģionālas demogrāfiskās problēmas izpaužas kā nepietiekams sieviešu vai vīriešu kā partneru skaits lauku mājsaimniecībās, citos reģionos – lauku iedzīvotāju skaita samazināšanās;

—	sliktāka sociālā infrastruktūra nekā pilsētās;

—	birokrātiski šķēršļi un nepietiekams atbalsts no publiskās administrācijas puses.

7.   Pilsoniskās sabiedrības attīstības iespējas lauku rajonos.

7.1   Lielāku pilsoniskās sabiedrības līdzdalību lauku rajonos var panākt, pilnveidojot lēmumu pieņemšanas metodes plašākā nozīmē (governance) gan valsts līmenī (pilsoniskās sabiedrības organizācijas iesaistot lauku attīstības politikas izveidē, nevis tikai apspriežoties ar sabiedrību par ierēdņu izstrādātiem gataviem risinājumiem), gan arī reģionālajā un vietējā līmenī (sabiedrību iesaistot lemšanā par attīstībai paredzēto līdzekļu piešķiršanu dažādiem projektiem).

7.2   Lai attīstības instrumentus pielāgotu konkrēto lauku rajonu vajadzībām un iespējām, aizvien vairāk jāizmanto augšupēja pieeja. Tas nozīmē, ka šāda pieeja jāizmanto ne tikai izvēlētos lauku attīstības programmas pasākumos, bet arī struktūrfondu ietvaros un valstu politikā.

7.3   Svarīgāko problēmu risināšana lauku rajonos ir iespējama, pateicoties publiskā, privātā (uzņēmējdarbības) un nevalstiskā sektora partnerībai. Ļaujot sabiedrībai, kas veido vietējās partnerattiecības, pieņemt lēmumus vai vismaz piedalīties lemšanā par līdzekļu piešķiršanu darba vietu radīšanai, bezdarbnieku iesaistīšanai darba tirgū vai cīņai pret sociālo atstumtību, var panākt to, ka iedzīvotāji uzņemas lielāku atbildību par situāciju viņu apkārtnē un ir gatavi darboties vietējās sabiedrības labā.

7.4   Vairāk uzmanības būtu jāpievērš arī pētniecības iestāžu un lauku organizāciju sadarbības veidošanai. Lietderīgi ir arī apzināt un popularizēt labu praksi, kāda šajā jomā ir izveidojusies daudzās valstīs.

7.5   Ļoti liela ietekme uz pilsoniskās sabiedrības attīstību laukos ir izglītībai. Izglītības sistēmu reformā jāparedz pastiprināts atbalsts pasākumiem, ko veic lauku iedzīvotāji, piemēram, kad viņi nolemj dibināt vietējo skolu, tādējādi rūpējoties par nākamo paaudžu izglītošanu un demonstrējot īpaša veida sabiedrisko iniciatīvu, kuras īstenošanai vajadzīga vietējo iestāžu līdzdalība. Turklāt ir lietderīgi popularizēt dažās ES dalībvalstīs izplatītus labus piemērus, kas sastopami pieaugušo izglītības jomā (piemēram, “tautas augstskolas”).

7.6   Tieši darbs sabiedrības labā satuvina vietējo kopienu. Tikai kopējās interesēs vienoti ciema ļaudis var izveidot stipru un noturīgu sabiedrību. Pēdējos gados veiktie novērojumi liecina, ka sabiedrības grupas, kurām, pateicoties aktīvai sabiedriskai līdzdalībai, izdevās pārvarēt bezpalīdzību un bezdarbību, labprāt dalās pieredzē ar pārējām sabiedrības grupām, kas ir pasīvākas (2).

7.7   Vairāk uzmanības nekā līdz šim jāpievērš arī tam, lai lauku organizācijām būtu pieejami finanšu resursi. Teorētiski šādas iespējas pastāv gan ES, gan dalībvalstu, gan arī starptautiskajiem fondiem. Tomēr jaunākie pētījumi liecina, ka mazas nevalstiskās organizācijas (kuras darbojas galvenokārt lauku rajonos) ļoti nelielā mērā izmanto pašreiz pieejamos finanšu avotus.

7.8   Jārada arī apstākļi, kas ļauj nodrošināt stabilu un elastīgu finansējumu nevalstiskajām organizācijām, tajā skaitā to darbībai (institucionālie pabalsti atšķirībā no projektu finansējuma), kā arī jāmeklē mehānismi, kas lauku organizācijām atvieglo piekļuvi šādiem līdzekļiem, piemēram, izstrādājot “atkārtotas pabalsta piešķiršanas” mehānismu ar starpniekorganizāciju līdzdalību (līdzīgi kā Leader programmā, tikai plašākā mērogā).

7.9   Šāda veida risinājumi ļauj arī saīsināt lēmumu pieņemšanas procedūru saistībā ar līdzekļu piešķiršanu, un tas ir ļoti svarīgs aspekts nelielu vietējo projektu gadījumā.

7.10   Ja pilsoniskā sabiedrība laukos kļūs aktīvāka, būs iespējams labāk koordinēt dažādas politikas jomas (izglītības, veselības, sociālo, vides aizsardzības jomu u.c.) vismaz tādēļ vien, ka nevalstiskajām organizācijām salīdzinājumā ar publiskā sektora iestādēm ir lielāka sadarbības veidošanas pieredze un tradīcijas.

7.11   Būtu jāapsver iespēja plašākā mērogā ieviest ietekmes uz lauku rajoniem novērtējumu (rural proofing), ko izmanto dažas dalībvalstis. Minētais mehānisms ļautu pārbaudīt, cik lielā mērā attiecīgais tiesiskais risinājums (kas nav tieši saistīts ar lauku rajoniem, bet attiecas, piemēram, uz izglītību vai publisko iepirkumu) ietekmēs situāciju lauku rajonos. Ļoti svarīgi būtu arī panākt, ka šādu novērtējumu veic ar pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzdalību.

7.12   Būtu jāapsver īpaši institucionālie risinājumi, kas ļauj stiprināt lauku organizāciju potenciālu. Neapšaubāmi, šādi risinājumi (institucionālais atbalsts, palīdzība organizāciju veiktspējas uzlabošanai un publiskā sektora un sabiedrības partnerības popularizēšana) būtu lietderīgi valstīm, kas gatavojas kļūt par ES dalībvalstīm.

7.13   Svarīgi ir izmantot dažāda veida instrumentus, kas lauku iedzīvotājiem atvieglo informācijas pieejamību. Minētie instrumenti jāpielāgo attiecīgās valsts specifiskajiem apstākļiem (piemēram, plašsaziņas līdzekļu un vietējās administrācijas iesaistīšana, informācijas dienestu veidošana), ņemot vērā tīmekļa vietnes pieejamības līmeni. Līdztekus nevalstiskajām organizācijām liela nozīme šajā informēšanas procesā varētu būt skolām, kā arī lauksaimnieku organizācijām un arodbiedrībām.

7.14   Šajā sakarā būtu jāatvieglo jauno dalībvalstu un kandidātvalstu pieredzes apmaiņa.

7.15   Lietderīgi būtu arī meklēt mehānismus, kas veicina pilsētu un lauku organizāciju ciešāku sadarbību, citastarp, pamatojoties uz atbilstīgiem ES līdzekļu izmantošanas noteikumiem. Tādēļ būtu jāpārvar “sektorālā” domāšana un jāierobežo fondu stingras nodalīšanas tendence.

7.16   Pašreizējās debates par lauku nākotni ir laba iespēja, lai arī pilsētu iedzīvotāju vidū sekmētu izpratni par lauku rajonu problēmām. Šajā sakarā pēdējā laikā ir īstenoti daži interesanti eksperimentāli projekti (piemēram, European Citizens’ Panel  (3) ietvaros), kas debatēs par lauku rajoniem ļāva iesaistīt plašāku sabiedrības daļu, kura agrāk neinteresējās par minēto jautājumu. Izpratnes veicināšanas pasākumos varētu kopīgi piedalīties gan lauku, gan pilsētu organizācijas.

---

(1)  Par sieviešu situāciju lauku rajonos ir runa EESK atzinumā OV C 204, 18.7.2000., 29. lpp..

(2)  Tas redzams ne tikai atsevišķās valstīs (piemēram, Polijā, kur, darbojoties valsts partnerattiecību tīklā, aktīvākās grupas sniedz palīdzību un atbalstu mazāk pieredzējušām grupām), bet arī starp valstīm (piemēram, Polijas lauku organizāciju darbība Ukrainā, Slovākijas lauku organizāciju darbība Serbijā vai Ungārijas – Albānijā). Šāda veida pasākumi jāatbalsta institucionāli un jāpopularizē kā laba prakse.

(3)  www.citizenspanel.eu.

---

28.7.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/43

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Transporta/enerģētikas attīstības sociālās sekas”

(2009/C 175/08)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2008. gada 17. janvārī nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Transporta/enerģētikas attīstības sociālās sekas”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa pieņēma savu atzinumu 2008. gada 10. novembrī. Ziņotāja – BATUT kdze.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 449. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 3. un 4. decembrī (4. decembra sēdē), ar 107 balsīm par, 29 balsīm pret un 15 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1   Secinājumi.

1.1.1   Apstākļos, kad Eiropā vērojams enerģijas piedāvājuma trūkums un ārējā piedāvājuma nestabilitāte, kā rezultātā svārstās cenas un var pieaugt vairāku gadu garumā, transportu un enerģētiku, kas ir neatdalāmas un vitālas jomas konkurētspējas, attīstības, labklājības un kohēzijas nodrošināšanā, ietekmē trīs aspekti – ekonomikas, sociālais un vides aspekts.

EESK uzskata, ka ir lietderīgi veicināt horizontālas un uz nākotni vērstas pārdomas par transporta un enerģētikas apvienotās jomas būtisku nepieciešamību Eiropas iedzīvotājiem un tās ietekmi uz viņu dzīvesveidu, galvenokārt nelabvēlīgos apstākļos, un pārdomas par pasākumiem, kurus Eiropas Savienība varētu veikt jebkurā laikā enerģētikas un transporta apvienotajā jomā, lai labāk ņemtu vērā iedzīvotāju labklājību.

1.1.2   Eiropas sociālā modeļa saglabāšana ir daļēji atkarīga no enerģētikas un transporta, cenu palielināšana ilgtermiņā ietekmē iedzīvotāju, uzņēmumu, darba ņēmēju dzīvi, mobilitāti un nodarbinātību kopumā. Transports un enerģētika kā apvienota joma ir kļuvusi par 4. atstumtības faktoru pēc mājokļa, nodarbinātības un atalgojuma. Tā kā dažiem iedzīvotājiem nav iespēju izmantot transportu un enerģiju, viņi ir atstumti arī no “e-sabiedrības”. Lisabonas stratēģijas sekmīga īstenošana ir atkarīga no trim aspektiem: sociālā, ekonomikas un vides aspekta.

1.1.3   Tirgus un cenas: cenās patērētājiem ir iekļauti tādi faktori kā liberalizācija, euro kurss, finanšu tirgus stāvoklis, nodokļi, atjaunojamo enerģijas avotu izmaksas, cīņa pret klimata pārmaiņām, ārējie elementi … Visus jautājumus nevar atrisināt tikai tirgus. Jāizveido vairāki instrumenti, lai veicinātu iedzīvotāju plašāku iekļaušanu un izmaksu un cenu taisnīgāku sadalījumu.

1.2   Ieteikumi.

1.2.1   EESK uzskata, ka pēc ES iniciatīvas būtu sociāli lietderīgi“buļļu tirgus” periodā attiecīgām lietotāju kategorijām noteikt transporta un enerģijas patēriņa“vitālās”vajadzības, kuru segšanai varētu sniegt atbalstu, un “fakultatīvās” vajadzības, kas jānosaka dialogā.

1.2.2   Struktūrfondu uzdevums varētu būt enerģētiskās solidaritātes un iedzīvotāju mobilitātes nodrošināšana.

1.2.3   Lai optimizētu klimata aizsardzību un nodrošinātu Eiropas Savienības enerģētisko neatkarību, Eiropas līmenī būtu jānodrošina līdzsvars publisko fondu sadalījumā pētniecības un izstrādes pasākumiem.

EESK pauž vēlmi, lai pastāvīgi tiktu veikti pasākumi pētniecībā, kas nodrošina būtisku un ātru progresu jauno enerģijas avotu jomā un to lietošanā, uzņemoties pastāvīgas saistības, no kurām neatkāptos, kā tas notika pirmās naftas krīzes laikā, kad kurss bija krities.

1.2.4   Tiesiskajā regulējumā par valsts atbalstu valstu atbalsta fondiem būtu sistemātiski jāparedz atbrīvojums no konkurences noteikumu ievērošanas pētniecībā, nodrošinot investoriem drošību, kas veicina jauno tehnoloģiju izmantošanu un darbavietu radīšanu un saglabāšanu.

1.2.5   Ar RDFM (1) pielietošanu arī MVU varētu veicināt MVU konkurētspēju, vienlaikus sekmējot konkrētu uzlabojumu ieviešanu transporta un enerģētikas apvienotajā jomā.

1.2.6   Ja EGF  (2) atbalstītu arī darba ņēmējus, būtu mazinātas negatīvās sekas, kas rodas, īstenojot pasākumus cīņai pret klimata pārmaiņām.

1.2.7   Lai saglabātu Eiropas ekonomikas konkurētspēju un vienlaikus nodrošinātu sociālo kohēziju, EESK atbalsta

—	kopējās rūpniecības politikas attīstības programmu ar pētījumu par ilgtspējīgu attīstību un veiksmīgu vairākveidu pārvadājumu kombinēšanu (3),

—	enerģētikas politiku, kuras pamatā ir dalībvalstu solidaritāte un kas ir saistīta ar klimata aizsardzību,

—

veikt pētījumus par iespējām sniegt Eiropas vispārējās nozīmes pakalpojumus enerģētikas jomā iedzīvotājiem un to izdevīgumu, nosakot kopēju pieeju cenām, degvielas nodokļiem, finanšu drošības noteikumiem, ekonomiskajai attīstībai un klimata aizsardzībai; iedzīvotājiem sniegto enerģētikas un transporta pakalpojumu nozīme dalībvalstīs palielinātos, ja ņemtu vērā regulas, teritorijas, iedzīvotāju pamattiesības un nodarbinātību (4),

—	kvantitatīvus un kvalitatīvus darbības mērķus un pasākumus saistībā ar tīklu darbības un apgādes nošķiršanas efektivitāti un ietekmi uz cenām,

—	patērētāju aptaujas par degvielas nodokļu saskaņošanu Eiropas Savienībā, plašu aptauju rezultātu izplatīšanu un lietderīgu rādītāju par transporta ietekmi uz vidi izstrādi,

—	patiesa dialoga par turpmākiem plāniem “klimata” jomā uzsākšanu, lai novērstu konkurences izkropļojumus un sociālo dempingu.

1.2.8   Turklāt EESK uzskata, ka uzņēmumu līmenī Eiropas Savienības uzņēmumos un dienestos

—	būtu jāveicina sociālais dialogs un apspriešanās par fiksētiem transporta un enerģijas izdevumiem kā minimālās algas sastāvdaļu,

—	būtu jāierosina uzņēmumu vai dienestu ilgtspējīgas mobilitātes plāns,

—	jāievieš uzņēmumu EMAS veida sertifikācija,

—	saskaņā ar kritērijiem, kas vēl jānosaka dialogā, būtu jāizvērtē uzņēmumu vai dienestu ieguvumi enerģijas patēriņa un pārvadājumu sertificēta samazinājuma rezultātā, un to sadalījums saskaņā ar nosacījumiem, par kuriem vienojies uzņēmums un tā darbinieki,

—	būtu jāveic kvalitatīvi pētījumi par transporta un enerģijas avotu izmantošanas ietekmi uz darba ņēmēju veselības stāvokli, lai noteiktu drošības pasākumus.

1.2.9   EESK uzskata, ka Kopienas līmenī jāsāk pilsoniskais dialogs

—	par kultūras dimensiju un cilvēcisko problēmjautājumu, kas jārisina Eiropas Savienībā, lai, nodrošinot visiem pieejamu transportu un enerģiju par pieņemamām cenām, veicinātu iedzīvotāju labklājību un izpratni par Eiropas Savienībā pastāvošo daudzveidību,

—	par to, kā, sākot ar pamatskolu, veicināt pilsonisko izglītošanu par transporta un enerģijas izmantošanas labu pārvaldību,

—	par transporta un enerģijas avotu izmantošanas ietekmi uz iedzīvotāju veselību kopumā, veicot plašas aptaujas, lai noteiktu drošības pasākumus.

—	EESK uzskata, ka Eiropas Savienībā varētu izveidot standartizētu norādīšanas sistēmu, kas līdzinātos PVN sistēmai, lai pievērstu iedzīvotāju uzmanību transporta, enerģētikas un vides problēmām, iekļaujot visu patēriņa preču marķējumā informāciju par tā saucamo “ APCO2 – Added Production of CO2 ”.

—

EESK uzskata, ka pasaules tirdzniecības sarunās varētu izmantot Eiropas Savienībā ieviesto standartizāciju, tās rezultātus varētu iekļaut esošajos tirdzniecības dokumentos pēc Edifact parauga (5) un katru gadu pilsoniskā sabiedrība veiktu to pārraudzību, tāpat kā to dara ANO “Eiropas Ekonomikas komisija” (6), kas iesniedz ikgadēju pārskatu par stāvokli Edifact ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomei (UNECE); Eiropas Savienība varētu izmantot minēto sistēmu pasaules līmenī.

2.   Eiropas Savienības iespējamās darbības jomas.

2.1   Diplomātija.

2.1.1   Eiropas Savienības enerģētiskā neatkarība, ekonomikas attīstība, Eiropas iedzīvotāju dzīves līmeņa saglabāšana, sociālā un vides ilgtspējība ir atkarīga no dalībvalstu piegāžu jaudas.

2.2   Tirgi.

2.2.1   Strauji pieaug transporta un enerģijas pieprasījums, siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas apjoms. Eiropas enerģijas un tīklu nozaru tirgi ir sadrumstaloti, pat ja ir vērojama integrācijas tendence (2006. gadā Francijas, Beļģijas un Nīderlandes tirgu “apvienošana”, iespējams, ka 2009. gadā procesā iesaistīsies Vācija, Eiropas tūlītējās piegādes tirgus izveide (7), apvienošanās centieni). Liberalizācija un tīklu nošķiršana (gāze, elektroenerģija) var radīt tādus draudus kā ārvalstu fondu (neatkarīgu fondu) iepirkumus, krīzes, kuras nebūtu iespējams kopīgi pārvaldīt, nekontrolējamu cenu politiku ar katastrofiskām sekām patērētājiem. Eiropas Savienībā būtiska nozīme ir kodolenerģijai: būtu bezatbildīgi to nerisināt Kopienas līmenī.

2.2.2   Pārvietošanās iespēja var sekmēt darbu, tūrismu, Eiropas iedzīvotāju un Eiropas pazīšanu. Taču šāda iespēja mazinās, kad enerģijas cenas ir pārāk augstas, un tas būtiski ietekmē iedzīvotāju dzīvi, uzņēmumus, nodarbinātību un saimniecisko darbību.

2.2.3   Lai novērstu tirgu sadrumstalotību, jāizmanto dažādi enerģijas veidi un jāveido solidaritāte Eiropā. Lai sabiedrība būtu gan mobila, gan iekļaujoša, jāizstrādā saskaņoti tiesību akti un jāizveido regulatori. Pilsoniskā sabiedrība var piedāvāt risinājumus.

2.3   Cenu veidošana.

2.3.1   Faktori, kas ietekmē cenu veidošanu patērētājiem:

—	liberalizācija: patērētāji nav izjutuši apsolīto izmaksu samazinājumu;

—

cenu savstarpējā mijiedarbība: enerģijas cenas ietekmē transporta izmaksas un naftas cenas ietekmē gāzes cenas un kopā tās veido pārdošanas politiku; ražotāju un izplatītāju prakses, kas veicina cenu palielinājumu, pēc iespējas lielākas priekšrocības un ar kurām saskaņā sadala cenas divās daļās, kad trūkst skaidrās naudas;

—

valūtas kurss: euro kursa pieaugumam pret dolāru būtu jāmazina cenu palielināšanās, taču pārāk liels pieprasījums un pirmskrīzes cenas sāk ietekmēt Eirogrupas valstis vēl vairāk, it īpaši tādēļ, ka valsts nodokļi degvielai ir augsti (8); krīzes laikā samazinoties euro kursam pret dolāru, mazinās ražošanas cenu samazināšanās;

—

finanšu tirgu stāvoklis: skaidrās naudas trūkuma dēļ, ko izraisīja krīze 2008. gada beigās, pazeminājās naftas cenas, tirgotāji pielāgojās pircēju iespējām, lai novērstu pārāk lielus zaudējumus; taču krīzes sākumā degvielas cenu samazināšanās bija nenozīmīga, vienlaikus jau bija jūtamas krīzes sociālās un ekonomiskās sekas;

—	jāpārskata un reāli jāsaskaņo ES dalībvalstu nodokļi, kas ir lieli enerģijai un atšķirīgi dalībvalstīs;

—	atjaunojamo enerģiju tirgus niša: tā ieguva no vispārējā enerģijas cenu kāpuma, kā rezultātā izlīdzinājās sākotnējās izmaksas, taču vidēja patērētāja ieguvums ir vēl maz jūtams; gluži pretēji, cenu samazināšanās var vājināt tās pozīcijas;

—	cenu veidošanu ietekmē vai var ietekmēt ārēji faktori, piemēram, princips “piesārņotājs maksā”, atvērtība patiesai konkurencei starp naftas produktu piegādātājiem, Eiropas dīzeļdegviela par saskaņotām cenām.

2.3.2   EESK uzskata, ka Eiropas Savienībai jāveicina solidaritāte, jāizstrādā kopējas rūpniecības politikas attīstības programma, kuras pamatā ir pētījumi par ilgtspējīgu attīstību un veiksmīgu vairākveidu pārvadājumu kombinēšanu, un ar tiesību aktu palīdzību jāsekmē politiskā stabilitāte. Izstrādājot minētās politikas, būtu lietderīgi veikt pētījumu par tīklu darbības un apgādes nošķiršanas un ekspluatācijas ietekmi uz cenām.

2.4   Finansējums.

2.4.1   Finansējums valsts līmenī.

Šeit jāizceļ daži sociālo seku aspekti (9). Būtu saprātīgi jālīdzsvaro publisko fondu līdzekļu sadalījums pasākumiem, kas sniedz rezultātus īstermiņā, un pētniecības centieniem Eiropas Savienības līmenī, lai nodrošinātu klimata aizsardzību, Eiropas Savienības enerģētisko neatkarību un iedzīvotāju labklājību. Piešķirtā un neizmantotā Kopienas budžeta atlikums būtu regulāri jāpārskaita pētniecības un jauninājumu atbalsta fondiem. Tiesiskajā regulējumā par valsts atbalstu varētu paredzēt valstu atbalsta fondu atbrīvojumu no konkurences noteikumu ievērošanas pētniecībā, nodrošinot investoriem tiesisko drošību, kas veicinātu jauno tehnoloģiju izmantošanu un darbavietu radīšanu un saglabāšanu. Būtu jāsniedz atbalsts MVU, lai sasniegtu 2000. gadā Lisabonā noteikto izaugsmes līmeni, saglabātu un radītu darbavietas un saglabātu jauninājumu spējas.

2.4.2   Finansējums patērētāju līmenī.

Eiropas Savienībai ir spēcīgi instrumenti (struktūrfondi, reģionālā politika). Tā kā pasaules eksperti pirms krīzes uzskatīja, ka enerģētikas izejvielu cenu palielināšanās tendence būs ilgstoša, Eiropas Komisija varētu uzsākt pārdomas par solidaritāti Kopienā, lai novērstu atstumtību enerģētiskās nabadzības dēļ un līdz ar to arī Eiropas Savienības IKP samazināšanos, ja ceļas kurss, un lai atbalstītu pieprasījumu, ja vērojama lejupslīde (tostarp cenu samazināšanās, ko pavada patēriņa samazināšanās pirktspējas samazināšanās dēļ).

Vienas no transporta un enerģijas sociālās attīstības sekām ir atkarība no cenu palielināšanās, kad tā notiek, turklāt globalizācijas un ekonomikas finansializēšanas radītais ārējais spiediens, kas ir izraisījis krīzi, ietekmē arī mājsaimniecību algas un pirktspēju, un ES ir raksturīga nepietiekama nodarbinātība. Turklāt cenas galvenokārt ietekmē netiešie nodokļi bez progresivitātes.

EESK uzskata, ka būtu sociāli lietderīgi pēc Eiropas iniciatīvas diferencēt cenas “vitālajām” un “fakultatīvajām” vajadzībām, sākot ar pirmo nobraukto kilometru, pirmo patērēto degvielas litru, pirmo enerģijas kilovatu, ņemot vērā lietošanas prognozes un saņēmēju kategorijas, kas vēl jānosaka dialogā. Tādējādi varētu izveidot atbalsta sistēmas nelabvēlīgākajām sociālajām grupām attiecībā uz vitālajām vajadzībām.

EESK uzskata, ka būtu jāveic pētījumi par iespējām sniegt tādus Eiropas vispārējas nozīmes pakalpojumus enerģētikas jomā, kurus varētu izmantot kopējās enerģētikas politikas īstenošanā. Izstrādājot kopējo pieeju cenām, minētie pakalpojumi kļūtu par efektīvu instrumentu, lai saglabātu ekonomikas attīstību, nodrošinātu klimata aizsardzību un patērētāju intereses, taisnīgāk sadalot izmaksas.

2.5   Nodokļi.

2.5.1   Nodokļi ir iekļauti cenu veidošanā (viens no jaunākajiem elementiem ir ekoloģiskās vinjetes). Dalībvalstis ir saglabājušas rīcības brīvību. Īstenojot integrētāku tirgus politiku, ES būtu jāpārskata situācija nodokļu jomā un jāuzlabo pārredzamība iedzīvotājiem-patērētājiem.

2.5.2   Eiropas Savienībā paredzēto akcīzes nodokli (10) naftas produktiem nosaka, ņemot vērā daudzumu, un PVN nosaka, ņemot vērā vērtību; PVN tāpat kā citi netiešie nodokļi ir netaisnīgs, jo aprēķināms neatkarīgi no maksātspējas: vismazāk nodrošinātās sociāli ekonomiskās grupas no tā cieš visvairāk. Tomēr dalībvalstu iedzīvotāji ir nevienlīdzīgi attiecībā uz degvielas nodokļiem; lai noteiktu, kura sistēma ir vislabākā, lai nodrošinātu konverģenci, šis jautājums būtu jāpēta, jāveic par to aptaujas un jāiepazīstina ar rezultātiem patērētāji. Ar Eiropas dīzeļdegvielas ieviešanu būtu tieši veicināta pārredzamība (11).

2.6   Pētniecība.

2.6.1   Produktīvo ieguldījumu līmenim jābūt tādam, lai tie veicinātu būtisku un ātru progresu, bez kura nevarētu nodrošināt ES enerģētisko neatkarību, saglabāt tās vadošo lomu klimata pārmaiņu novēršanā, nodrošināt Eiropas iedzīvotāju dzīves līmeni un Eiropas nākotni. Izveidojot bezmaksas Kopienas patentu piešķiršanu atjaunojamajiem enerģijas avotiem un tīram un ekonomiskam transportam, samazinātu latento periodu no atklājumu veikšanas līdz to laišanai tirgū. Šāda politika nebūtu pretrunā ar Lisabonas līguma 194.1.c) pantu. Jāuzņemas saprātīgi riski. Eiropas Investīciju banka pirms ieguldījuma veikšanas prasa, lai energoefektivitātes palielinājums būtu 20 %. Tādu mērķi varētu noteikt jauninājumiem (12) un piedāvāt daudziem uzņēmumiem.

Ar MVU doto iespēju izmantot RDFM (sk. 1.2.5. punktu) varētu veicināt jauninājumu ieviešanu reģionālajā līmenī. Piemēram, attīstās automobiļu koplietojuma pasākumi, taču tāpat kā St Brieuc vai Rennes pašvaldībās (13) to veikšana ir atkarīga no vietējo dotāciju iespējamā apjoma, pat ja tādējādi ir veicināta mobilitāte, CO2 emisijas samazināšana, laika ietaupījums un sociālie projekti, jo minētie pasākumi zemo izmaksu dēļ ir finansiāli pieejami arī mazāk nodrošinātajiem iedzīvotājiem.

2.7   Teritorijas.

2.7.1   Transports un enerģētika nodrošina reģionu apūdeņošanu un sniedz iespējas attīstībai vietējā līmenī (sk. ātrvilcienu līniju atklāšanas ietekmi uz Francijas reģioniem). Taču pārvietošanās, kas parasti ir ekonomikas un teritorijas apsaimniekošanas virzītājspēks, kļūst par šķērsli, kad enerģijas cenas ir augstas.

2.7.2   Eiropas Savienības kompetencē ir izstrādāt enerģētikas un klimata pārmaiņu politiku, kurā noteikti konkrēti darbības mērķi, un tai būs vajadzīgi instrumenti pasākumu veikšanai. Būtu lietderīgi Eiropas Savienībā veikt kvalitatīvo aspektu saskaņotu novērtējumu, un, šķiet, vispiemērotākā vajadzību novērtēšanai ir enerģētikas un transporta teritoriālā dimensija. Laba attīstības tendenču pārzināšana vietējā līmenī ļauj labāk pārvaldīt resursus.

2.7.3   Saskaņā ar Eiropas Savienības reģionālo politiku pašvaldības saņem atbalstu. Minētā atbalsta sadalījumu varētu izmantot kā rādītāju pētījumiem par iedzīvotāju labklājības pieaugumu transporta un enerģētikas jomā. Transporta un enerģētikas attīstība var ietekmēt tautsaimniecību un izraisīt smagas sociālās sekas, ja to negatīvā attīstība tieši skar kādu nozari, piemēram, zivsaimniecību, un peļņa samazinās, palielinoties cenām.

2.7.4   Ekonomisko darbību sadalījums un ar dzīvesvietu saistītā mobilitātes pārvaldība pilsētās (14) veicina pārvietošanos, kas notiek divreiz dienā. Struktūrfondi varētu atbalstīt obligātu noteikumu pieņemt darbā vietējos iedzīvotājus (noteiktu darbavietu skaitu rezervēt vietējiem iedzīvotājiem un atbrīvot no nodokļu maksāšanas uzņēmumus, kas viņus pieņem darbā). Nodarbinātība, mājoklis, iespēju vienlīdzība, tātad atalgojums, un ceturtais faktors – transports – var veicināt vai, gluži pretēji, neveicināt sociālo iekļaušanu.

Risinājumus, kuros nav veikta valsts finansējuma korekcija un kas vienlaikus izraisa negatīvas sekas sociālajā jomā, var rast, nodrošinot valsts pilsētvides politikas jaunu koordināciju un hierarhizāciju, galvenokārt attiecībā uz mājokli, nodarbinātību un mobilitāti.

Ar valsts un Eiropas līmeņa tiesisku regulējuma palīdzību var labāk veikt pasākumu sadali starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām, uzņēmumiem un mājsaimniecībām.

2.8   Publiskie pakalpojumi.

2.8.1   Situācijai enerģētikas jomā ir vairāk raksturīga monopolizācija un nevis pilnīga konkurence. Iedzīvotāji neapmierinoši vērtē ar piekļuvi tīklam saistītās sekas un cenu politiku (piemēram, mazo, par nerentablām atzīto staciju likvidēšanu, patēriņa cenu paaugstināšanos, enerģijas cenas utt.). Valstu publisko pasākumu nozīmi ietekmē tiesību akti, pašvaldību darbība, cilvēktiesību ievērošana un nodarbinātība.

Pašvaldības uzdevums ir mazināt attīstības sekas un ar tām saistīto nedrošību iedzīvotāju vidū. Vietējām pašvaldībām aktīvi jādarbojas savā teritorijā, lai mazinātu ekonomiskos un finansiālos triecienus. Pašvaldības meklē risinājumus transporta un enerģētikas attīstības radītajām problēmām, kuras tās skar tieši.

Jāizveido jauni pārvaldības instrumenti dažādiem intervences līmeņiem – Kopienas, valsts, reģionālajam un vietējam līmenim. Varētu labāk iepazīstināt ar Kopienas programmām un paredzēt tajās izmēģinājumus.

2.8.2   Darbavietu sadalījumu darba tirgus reģionos varētu uzlabot, ņemtu vērā pilsētas transporta satiksmes organizāciju. Ļoti svarīga nozīme ir vietējo nodarbinātības dienestu darbībai; tiem būtu jāņem vērā jaunās prasības enerģētikas un transporta jomā.

2.8.3   Pašvaldību savienošana tīklā izriet no veiktajām politiskajām izvēlēm un investīcijām. Ietekmēt cenu veidošanu nozīmē nodrošināt piekļuvi, pieejamas cenas un nelabvēlīgāku grupu iekļaušanu Tā kā transports ir nepieciešams, dārgs un dažkārt neregulārs, to var uzskatīt par 4. atstumtības faktoru pēc mājokļa, nodarbinātības un atalgojuma. Jāpievērš pastiprināta sociālā uzmanība tam, kādas sekas radīs jaunie noteikumi attiecībā uz transportu (Enerģētikas un klimata pārmaiņu pakete). Ekonomikas efektivitāti varētu panākt, izstrādājot sistemātisku pieeju politikai pārvietošanās, vairākveidu pārvadājumu sakaru, ģeogrāfisko un pagaidu nišu konkurētspējīgas rentabilitātes nodrošināšanas (15), tehniskās un sociālās pētniecības jomā, lai optimizētu resursus, pazeminot cenas. Tas ir atkarīgs no politiskās gribas un ieinteresēto dalībnieku mobilizācijas.

2.9   Veselības aizsardzība.

Transporta un enerģētikas attīstība arī ietekmē iedzīvotāju veselību. Tas attaisno pasākumus, lai atbilstoši “enerģētikas un klimata pārmaiņu paketei” līdzsvarotu iepriekš pieņemtos lēmumus, kas bija iekļauti Komisijas Baltajā grāmatā par transportu.

2.9.1   Veselības pasliktināšanās iemesli, ikdienā regulāri izmantojot transportu gariem braucieniem no dzīvesvietas uz darbavietu un atpakaļ, ietekmē sociālās sistēmas: grūtības saglabāt darbavietu, stress, astēnija, daudzas slimības, kas novērotas pieaugušo vidū (alerģijas, skeleta un muskuļu slimības) un jaunāka gadagājuma cilvēku vidū (alerģijas, bronhiolīts utt.).

Neilgtspējīgu enerģiju izmantošana ietekmē gaisa, saldūdens, sāļūdens, augsnes, pārtikas, ko no tās iegūst, kvalitāti. Turklāt jāpievēršas jautājumam par kodolenerģijas izmantošanu un tās iespējamajiem draudiem; iedzīvotāji jāizglīto par kodolenerģiju, kuras lietošana kļūst par nepieciešamību, jo pieaug kodolenerģijas pieprasījums dalībvalstīs, kurās to ražo, un noveco aprīkojums.

2.10   Nodarbinātība.

2.10.1   Izaugsmi, nodarbinātību (Lisabonas stratēģija) un ilgtspējīgu attīstību ietekmē transporta un enerģijas dārdzības problēma un finanšu krīzes sekas. Jāņem vērā sociālie un nodarbinātības jautājumi un jautājumi, kas ir saistīti ar Lisabonas stratēģijas sociālo dimensiju. Liberalizācija ir būtiski ietekmējusi gāzes un elektroenerģijas nozares darbiniekus.

2.10.2   Tā kā Eiropas klimata pārmaiņu politika pakāpeniski ir risināta Kopienas līmenī, makroekonomikas līmenī jāsāk patiess sociālais dialogs, kas kļūtu par sarunām par turpmākajām Eiropas klimata pārmaiņu programmām, lai novērstu konkurences izkropļojumus un sociālo dempingu. Eiropas Komisija varētu palīdzēt sociālajiem partneriem, izveidojot mehānismu, kas ļautu “paredzēt, novērst un, vajadzības gadījumā, atbalstīt” ekonomikas un sociālās pārmaiņas, kuras radīsies jaunas klimata politikas ieviešanas rezultātā un ietekmēs transportu un enerģētiku.

2.10.3   EESK uzskata, ka ir ievērojami jāpalielina finansējums lietišķajiem pētījumiem, lai ar novatorisku tehnoloģiju attīstību varētu palielināt darbavietu skaitu, īpaši MVU un ļoti mazos un vidējos uzņēmumos.

2.10.4   EESK atzinīgi vērtē Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda paplašināšanu, lai mazinātu klimata pārmaiņu novēršanas pasākumu negatīvās sekas darba ņēmējiem. EESK uzskata, ka būtu jāparedz nodrošinājums visām grūtībās nonākušām, nabadzības apdraudētām vai atstumtām iedzīvotāju grupām un būtu jāpārskata minētā fonda darbības mehānismi, vispirms paplašinot piekļuves kritērijus Globalizācijas pielāgošanas fondam.

2.10.5   EESK uzskata, ka nelabvēlīgos apstākļos dzīvojošas grupas saskaras ar lielākām grūtībām finansiālo problēmu risināšanā un tas apdraud viņu e-integrāciju, tas ir papildu faktors, kas ierobežo nodarbinātību un veicina sociālo atstumtību. Eiropas Savienībai būtu jānodrošina iedzīvotājiem pieņemama cenu paaugstināšana un jāstiprina energoapgādes drošība.

2.11   Sociālais dialogs uzņēmumos.

2.11.1   Transporta un enerģijas attīstība ietekmē uzņēmumus mikroekonomikas līmenī, un tas jāapspriež sociālajā dialogā.

—	Sociālajā dialogā varētu pievērst uzmanību personāla un vadošo darbinieku izglītošanai par ilgtspējīgu izturēšanās veidu, kas veicina enerģijas taupīšanu un vidi nepiesārņojoša transporta lietošanu.

—	Sarunās varētu iekļaut prasību apspriest uzņēmumu vai dienestu ilgtspējīgas mobilitātes plānu.

—	Varētu aicināt darba devējus atzīt darba ņēmēju transporta izdevumus par minimālās algas sastāvdaļu saskaņā ar kategorijām, kas vēl jānosaka sociālajā dialogā.

—	Sociālajā dialogā varētu noteikt uzņēmumu sertificēšanas ieviešanu (16).

—	Jāsadala ieguvumi, kas gūti, samazinot profesionālajā darbībā enerģijas patēriņu un pārvadājumus, tie jāizvērtē saskaņā ar kritērijiem, kuri vēl jānosaka dialogā.

Uzņēmumos jāuzsāk dialogs par ļoti daudziem jautājumiem.

2.12   Kultūra un izglītība.

2.12.1   Kopš ilga laika transportam un enerģētikai piemīt kultūras dimensija un to demokratizācijas procesā var iesaistīties plašs iedzīvotāju loks. Minētā dimensija, kas pašlaik ir kļuvusi par būtisku Eiropas veidošanas sastāvdaļu, jāsaglabā un jārisina cilvēcisks problēmjautājums, lai izprastu un praksē īstenotu Eiropas daudzveidību.

2.12.2   EESK uzskata, ka pašreizējā attīstība var veicināt pilsonisko izglītošanu sākot ar skolu, lai labāk iepazītu citus Eiropas iedzīvotājus un labi pārvaldītu transporta un enerģijas izmantošanu. Tās mērķis būtu arī mācīt iedzīvotājiem ikdienas darbības, pievēršot uzmanību vismazāk aizsargātiem iedzīvotājiem – cilvēkiem ar invaliditāti, gados vecākiem cilvēkiem, atstumtajiem. Lai uzsvērtu minētās apmācības nozīmi, to varētu papildināt ar apmācību veselības jomā (17).

2.13   Organizētas pilsoniskās sabiedrības darbība.

2.13.1   Individuālā darbība.

Visiem iedzīvotājiem ir pienākums sekot informācijai un ir tiesības saņemt pārskatāmu informāciju par iestāžu, struktūrvienību un regulatīvo aģentūru pieņemtajiem lēmumiem. EESK uzskata, ka minētie lēmumi plaši jāpopularizē.

EESK atkārtoti pauž atbalstu Komisijas 2007. gada 5. jūlija priekšlikumam pieņemt enerģijas patērētāju tiesību hartu  (18), kas nodrošinātu viņu tiesību ievērošanu, turklāt patērētāju tiesību “ievērošanu nevar nodrošināt tikai ar tirgus mehānismu palīdzību” (hartas 1.2. un 1.8. punkts).

2.13.2   Vispārējā darbība.

Lai risinātu enerģētikas politikas problēmjautājumus, jāveic sociālā mobilizācija, kas prasa iedzīvotāju atbalstu un brīvprātīgu darbību.

Tādēļ EESK ierosina veicināt iedzīvotāju un patērētāju informētību, proti, visu patēriņa preču marķējumā norādīt ražošanas procesā radīto CO2 daudzumu.

Kad iedzīvotājiem ir iespēja veikt atbildīgu izvēli, viņiem nav nodrošināta pārredzamība. Darbība divos papildu līmeņos ļautu Eiropas Savienībai rīkoties, saglabājot uzņēmumu konkurētspēju:

—	makroekonomikas līmenī, kā tas ir atspoguļots EESK 2008. gada 20. februāra atzinumā (19);

—

mikroekonomikas līmenī patērētāji varētu izdarīt izvēli, ja uzņēmumi, pamatojoties uz standartizētu EMAS veida sertifikāciju, visos pievienotās vērtības radīšanas ķēdes posmos visu produktu, preču vai pakalpojumu marķējumā norādītu papildus saražoto oglekļa daudzumu. Šajā jomā ir veikti eksperimenti Lielbritānijā un ārpus ES, piemēram, Vankūverā, Kanādā.

CO2 daudzuma norādīšanas sistēma, kas līdzinātos PVN norādīšanas sistēmai, veicinātu visu iedzīvotāju ieinteresētību, izmantojot ikvienu preci vai pakalpojumu; “ APC – Added Production of CO2 ” norādītu grāmatvedības dokumentos – gan lielveikalu čekos, gan algas lapās, visām precēm un pakalpojumiem, tas ļautu ikvienam Eiropas Savienības iedzīvotājiem apzināties problēmu, pamatojoties uz objektivitātes principiem.

CO2 ražošanas izmaksu segšana ar to nebūtu saistīta. Neatliekams uzdevums ir ar vienkāršu līdzekļu palīdzību sekmēt problēmas apzināšanos visās nozarēs.

EESK uzskata, ka minēto Eiropas praksi varētu izmantot starptautiskajās tirdzniecības sarunās. Rezultātus varētu iekļaut jau standartizētos tirdzniecības dokumentos pēc Edifakt parauga, nodrošinot pilsoniskās sabiedrības ikgadējo pārraudzību: katru gadu Eiropas Ekonomikas komisija sniedz pārskatu par situāciju Egifac Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomikas un sociālo lietu padomei (UNECE).

ES ir izvirzījusies priekšgalā, apzinoties nepieciešamību aplūkot trīs tematus “Transports – enerģētika – vide” kā vienas politikas sastāvdaļas. Tā varētu to izmantot pasaules līmenī.

---

(1)  RDFM: Riska dalīšanas finanšu mehānisms, sadarbības līgumu ir noslēgusi EIB 2007. gada 5. jūnijā; mehānisms paredzēts pētniecībai, izstrādei un jauninājumiem Eiropā, budžeta apropriācija – 10 miljardi euro.

(2)  EGF: Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonds.

(3)  Vairākveidu pārvadājumu kombinēšanas definīcija: “Vairākveidu pārvadājumu kombinēšana jeb dažādu transporta veidu izmantošana atsevišķi vai tos kombinējot.” 2006. gada jūnija starpposma pārskats par Komisijas Balto grāmatu par Eiropas transporta politiku 2010. gadam.

(4)  Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 73. pants: “Atbalsts ir saderīgs ar šo Līgumu, ja tas vajadzīgs transporta koordinācijai vai ja tas ir atlīdzība par tādu saistību izpildi, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem.” Skatīt arī Padomes 1970. gada 4. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1107/70 par atbalsta piešķiršanu pārvadājumiem pa dzelzceļu, autoceļiem un iekšējiem ūdensceļiem°. OV L 130, 15.6.1970., 1.–3. lpp., kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Regulu (EK) 1370/2007 par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 1107/70.

(5)  Edifact ir akronīms “Elektronisko datu apmaiņa administrācijai, tirdzniecībai un transportam”, Apvienoto Nāciju standarts, kas vienlaikus nosaka sintaksi un saturu; to ir pieņēmušas valstu un nozaru standartizācijas organizācijas, lai ņemtu vērā ikvienas darbības vajadzības.

(6)  Eiropas Ekonomikas komisija, kuras sastāvā ir 56 locekļi, ir viena no piecām ECOSOC (Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomikas un sociālo lietu padome) reģionālajām komisijām. Tajā arī ietilpst Eiropas valstis, Amerikas Savienotās valstis, Izraēla un Vidusāzijas republikas.

(7)  Tūlītējas piegādes tirgus attiecas uz valūtām, pārrēķina kursu vai izejvielām, lai tās piegādātu ļoti ātri – nākamajā dienā vai termiņā, kas nepārsniedz vienu dienu.

(8)  DESTATIS, Vācijas Federālais statistikas birojs: palielinoties enerģijas cenām, ražošanas izmaksas palielinās par 3,8 % gadā. Gadā cenas ir palielinājušās par 7 %, naftas produktiem – par 19 % un elektroenerģijai – aptuveni par 10 %. Ja nebūtu palielinājušās elektroenerģijas cenas, cenu pieaugums būtu 2,7 % gadā (avīzē ECHOS, Francija, 2008. gada 21.–22. martā).

(9)  EESK atzinums, jo īpaši Allewelt, “Transporta infrastruktūras sagatavošanu nākotnei”, 28.1.2004., CESE 93/2004; Krzaklewkski“Eiropas komunikāciju tīkli: uz integrētu pieeju”, 28.3.2008., OV C 204, 9.8.2008., 25. lpp..

(10)  PVN un akcīzes nodoklis: Francijā iekšējie nodokļi naftas produktiem sasniedz 74 % no benzīna cenas, 67 % no dīzeļdegvielas cenas un 17,6 miljardi euro valstij. PVN nodoklis ir 19,6 % no pamatcenas, kuru palielina akcīzes nodoklis (Eiropas noteikumi, Direktīva 2003/96/EK) jeb 7,1 miljardi euro.

(11)  Nodokļi degvielai papildina transporta infrastruktūru izmantošanas cenu noteikšanu, lai patērētājiem noteiktajās cenās iekļautu ārējas izmaksas. Galvenokārt tie ļauj iekļaut ar siltumnīcefekta gāzu emisiju saistītās ārējās izmaksas. Laikā, kad transporta nozarē atvērtība konkurencei ir pilnīga, nesaskaņoti nodokļi degvielai arvien vairāk kļūst par šķērsli vienotā tirgus labai darbībai. Baltā grāmata par transportu 2010. gadam, Eiropas Komisija, 2001.

(12)  Sk. EESK atzinumu, ziņotājs Wolff kgs, “Augstāku vides un enerģētikas politikas prasību pozitīvā un negatīvā ietekme uz konkurētspēju”, 20.2.2008., OV C 162, 25.6.2008., 72. lpp..

(13)  Bretaņas pašvaldības (22), Francija: Saint-Brieuc pilsētā notika publiska uzklausīšanas sēde, ko organizēja izpētes grupa, kas izstrādā šo atzinumu.

(14)  EESK atzinums, Ribbe“Transports pilsētu un lielpilsētu teritorijās”, CESE OV C 168, 20.7.2007., 77. lpp..

(15)  (Saint-Brieuc pašvaldība, Bretaņa (22), Francija, 6. oktobra uzklausīšanas sēde: ir izveidotas vietējā transporta “virtuālās” maršruta līnijas, kuras pēc pieprasījuma var ieviest konkrētos posmos. To veic mobilitātes centrāle datorizētā sistēmā, kas domāta, lai vietējie lietotāji varētu integrēti pārvaldīt transporta veidus un lai sniegtu informāciju par citiem tīkliem (ITS, automatizēta transporta sistēma).)

(16)  EMAS sertifikācija, Eco Management & Audit Scheme, 1995. gada regula, pārskatīta 2002. un 2004. gadā, Regula 761/2001 par brīvprātīgu līdzdalību.

(17)  EESK atzinums, Sharma, “Aptaukošanās problēma Eiropā – pilsoniskās sabiedrības partneru loma un atbildība”, CESE OV C 24, 31.1.2006., 63. lpp..

(18)  EESK atzinums, Iozia, “Eiropas enerģijas patērētāju tiesību harta”, 16.1.2008., OV C 151, 17.6.2008., 27. lpp..

(19)  Iepriekš citētais Wolff atzinums.

---

28.7.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/50

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Eiropas aeronautikas nozare: pašreizējais stāvoklis un perspektīvas”

(2009/C 175/09)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2007. gada 27. septembrī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Eiropas aeronautikas nozare: Pašreizējais stāvoklis un perspektīvas”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija savu atzinumu pieņēma 2008. gada 18. novembrī. Ziņotājs – OPRAN kgs un līdzziņotājs – BAUDOUIN kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 449. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 3. un 4. decembrī (3. decembra sēdē), ar 110 balsīm par, 9 balsīm pret un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

PRIEKŠVĀRDS

Šis atzinums veltīts ES aeronautikas nozarei, kas ar fiksētu spārnu gaisa kuģiem veic pasažieru un kravu pārvadājumus. Citi sektori (militārā aviācija, helikopteru sektors, tehniskā apkope utt.) atzinumā apzināti nav aplūkoti.

I daļa. Secinājumi un ieteikumi

Mērķis: ES civilās aviācijas nozares vadošo pozīciju saglabāšana globālā mērogā fiksētu spārnu gaisa kuģu segmentā: apdraudējuma apzināšana, prioritāšu noteikšana un priekšlikumi sekmīgai stratēģijai 2008.–2012. gadam.

Ziņojumā “STAR 21” norādīts, ka minētajai nozarei ir arvien lielāka nozīme partnerības veidošanā ar pētniecības iestādēm (universitātēm, citām augstākās izglītības iestādēm, publiskām pētniecības iestādēm utt.). Aeronautika ir nozare, kas apvieno lietpratību un augstas tehnoloģijas, un tā ir būtisks inovācijas procesa virzītājspēks. Nozare aptver gan civilo, gan militāro sektoru, kuri ir savstarpēji saistīti un kuros īpaša nozīme ir mūsdienīgu tehnoloģiju izmantošanai.

1.1   Aeronautikas nozarei – gan tās civilajam, gan militārajam sektoram – ir būtiska nozīme, lai izveidotu stabilu rūpniecisko pamatu, izstrādātu jaunas tehnoloģijas un nodrošinātu ekonomisko izaugsmi. Tā nodrošina arī lielu ietekmi pasaules mērogā, un ar to ir jārēķinās, pieņemot ekonomiskus un politiskus lēmumus.

1.2   Nozare sekmē arī kvalitatīvi augstvērtīgu darbavietu veidošanu Eiropā, un salīdzinājumā ar citām nozarēm tajā ir augstāks darba samaksas līmenis.

1.3   Kopumā jāatzīmē, ka Lisabonas stratēģija (2000. gads) un Barselonā notikušās Eiropadomes sanāksmes (2002. gads) secinājumi (1) joprojām ir aktuāli.

Komiteja uzskata, ka pieci nozīmīgi faktori radīs patiesus draudus Eiropas aeronautikas nozarei, ja tos neņems vērā, pieņemot politiskus un ekonomiskus lēmumus.

2.1   Tā kā jaunu gaisa kuģu izstrādes izmaksas ir ļoti strauji pieaugušas un ražotāji Eiropas rūpniecības stratēģiju ietvaros nespēj pilnībā finansēt jaunu modeļu izstrādi, finanšu risks tiek uzvelts iekārtu piegādātājiem un apakšuzņēmējiem, ieguldījumu atmaksāšanās periods kļūst arvien garāks un pieaug iekārtu piegādātāju un apakšuzņēmēju parādsaistības un nedrošība.

2.2   ASV dolāra vājums, kas bija vērojams kopš 2005. gada līdz pašreizējās pasaules krīzes sākumam un pašlaik izraisa minētās valūtas kursa svārstības, kuras attiecībā pret euro veicina vispārēju pieauguma tendenci bez jebkāda ekonomiska pamatojuma,

—	mazina Eiropas rūpniecības konkurētspēju (2),

—	veicina nepārtrauktus centienus pēc iespējas samazināt nemainīgās izmaksas (algu izmaksas),

—	veicina uzņēmumu pārvietošanu uz dolāra zonu,

—	izraisa apakšuzņēmēju skaita Eiropā samazināšanos,

—	sekmē “partnerību” veidošanu ārpus Eiropas.

2.3   “Vectētiņu bums”, ko dēvē par “Pappy Boom”, īpaši saasināsies 2015. gadā (3), kad daudzi augsti kvalificēti darbinieki dosies pensijā (līdz 2015. gadam puse no Eiropas gaisa transporta nozarē nodarbinātajiem dosies pensijā), un tas nozīmē, ka nozare uz visiem laikiem var zaudēt lietpratību, kurai ir stratēģiska nozīme.

2.4   Konkurence reģionālo gaisa kuģu sektorā saasinās, un tirgū ienāk jauni un ļoti agresīvi dalībnieki (no Indijas un Brazīlijas), tāpēc nozare spiesta samazināt izmaksas, lai palielinātu konkurētspēju un rentabilitāti, kā arī veidot partnerattiecības ar jaunajām tirgus ekonomikas valstīm, piemēram, Ķīnu, lai iekarotu šos jaunos tirgus, neraugoties uz risku, kas saistīts ar tehnoloģiju nodošanu un uzņēmumu izveidošanu minētajās valstīs. Minētās konkurences dēļ ražotājiem īpaša uzmanība jāvelta arī pasūtītāju pamatdarbībai.

2.5   Lai gan pašreizējais naftas cenu līmenis ir zems, nav iespējams noslēpt pastāvošo nedrošību saistībā ar minēto cenu attīstību īstermiņā un vidējā termiņā pasaules ekonomiskās krīzes apstākļos, kuras dziļumu un ilgumu vēl nevar paredzēt. Minētie faktori ietekmē pieprasījumu, vājina aviolīnijas un liek konstruktoriem pārdomāt to, kā samazināt lidmašīnu ekspluatācijas izmaksas, galvenokārt izmantojot alternatīvās degvielas un atbilstīgas tehnoloģijas.

3.   Komiteja uzskata, ka nozares svarīgākie uzdevumi ir konkurētspējas saglabāšana, sabiedrības vajadzību apmierināšana un vadošo pozīciju nostiprināšana pasaules mērogā.

Komiteja tāpēc izstrādājusi vairākus ieteikumus un rosina Komisiju un dalībvalstis uzsvērt, ka aeronautikai Eiropas Savienībā un tās iedzīvotāju ikdienā ir īpaša nozīme, jo tā pozitīvi ietekmē daudzas citas Eiropas rūpniecības nozares.

Tehnoloģiskās attīstības, izaugsmes un sadarbības jomā ir jāizstrādā jauns regulējums, kas rosinātu dažādu ES valstu uzņēmumus efektīvāk sadarboties, lai noteiktu un īstenotu rūpnieciskās darbības prioritātes. Tas stiprinās konkurētspēju un ļaus ātrāk reaģēt uz pārmaiņām tirgū. Steidzami jāizstrādā jauni kvalitātes un efektivitātes standarti, lai cik vien iespējams palielinātu pētniecības un izstrādēs finansēšanas efektivitāti.

4.1.1   Labāk jākoordinē Eiropas Komisijas un Eiropas Aizsardzības aģentūras (EDA) sadarbība, lai veicinātu jaunu divējāda lietojuma tehnoloģiju izstrādi, kuras var ieviest aeronautikas nozares militārajā un civilajā sektorā. Vienlaikus jānodrošina, ka Eiropas Komisija un Eiropas Aizsardzības aģentūra pārvalda to tehnoloģiju tālāku izplatīšanu, kuras varētu izmantot aeronautikas nozares militārajā un civilajā sektorā.

4.1.2   Lai ātri un visaptveroši īstenotu Kopīgo tehnoloģiju ierosmi “Tīras debesis” (“Clean Sky JTI”), uzņēmumiem jāsniedz atbalsts, īpašu uzmanību veltot piegādes ķēdē iesaistīto MVU – iekārtu piegādātāju – attīstībai; tas, no vienas puses, sekmētu ES mērķu sasniegšanu vides jomā, un, no otras puses, pavērtu nozarei plašas iespējas piedalīties jaunas paaudzes gaisa satiksmes vadības sistēmas izveidē (SESAR-ATM), tādējādi sekmējot programmas “Eiropas vienotā gaisa telpa” (Single European Sky, SES) (4) īstenošanu.

4.2   Komiteja ierosina veicināt to ES valstu, kurām ir atzītas tradīcijas aeronautikas jomā tiešu un aktīvu līdzdalību Eiropas aviācijas nozares apakšuzņēmēju tīkla veidošanā, lai tas sniegtu efektīvu atbalstu lidaparātu ražotājiem, piemēram, Airbus, Saab, Alenia, ATR u.c. Svarīgi ir saglabāt un paplašināt minēto valstu lietpratību, īpašu uzmanību veltot jaunām tehnoloģijām.

4.3   Pateicoties ATR  (5) ražotajiem gaisa kuģiem, kas ļauj taupīt degvielu, ES reģionālās aviācijas nozarē sākusies augšupeja. Gaisa pārvadājumu tirgū palielinās interese par reģionālām reaktīvām lidmašīnām (regional jets) (6). Komiteja uzsver, ka jāatbalsta uzņēmumi, kas īsteno tādas novatoriskas rūpnieciskas stratēģijas kā “Open Innovation” (“atvērtie jauninājumi”); līdz šim spilgtākais piemērs ir SuperJet International.

4.4   Pēc Komitejas domām, dalībvalstīm noteikti ir jāmazina apakšuzņēmēju atkarība no pašreizējiem pasūtītājiem (atbalsts tirgus diversifikācijai un uzņēmējdarbības izvēršanai starptautiskā mērogā) un jāizstrādā harta, kas nosaka ražotāju un apakšuzņēmēju savstarpējās saistības ilgākā termiņā.

4.5   Komiteja ir pārliecināta, ka steidzami jāatbalsta apakšuzņēmēji, kas cenšas izstrādāt inovācijas stratēģijas, kuras ļautu tiem piedāvāt jaunus un ilgtspējīgus ražojumus un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību un sekmētu apakšuzņēmēju sadarbību, kas palīdzēs sasniegt kritisko masu.

4.6   Neraugoties uz ES un ASV domstarpībām Pasaules Tirdzniecības organizācijā, Komiteja rosina Komisiju un dalībvalstis apsvērt finansēšanas kārtību, kas nodrošina ražošanas procesa nepārtrauktību. Minētā kārtība varētu būt šāda – apakšuzņēmējiem, kas darbojas minētajā nozarē, varētu piešķirt kopējus aizdevumus vai aizdevumu garantijas, kuru pamatā būtu atmaksājami aizdevumi vai aizdevumi uz preferenciālām likmēm, kuras apstiprinājusi EIB (Eiropas Investīciju banka). Jāparedz arī pasākumi finansiālā riska (piemēram, valūtas maiņas kursa svārstību radītā riska) segšanai.

4.7   Pēc Komitejas domām, līdztekus rūpnieciskajām pārmaiņām jācenšas prognozēt arī attīstības tendences un pārmaiņas nodarbinātības jomā, visos līmeņos, proti, attiecīgajās tautsaimniecības nozarēs un ES, valstu, reģionālajās un vietējās iestādēs savlaicīgi plānojot cilvēkresursu attīstību. Izveidojot novērošanas centrus, kas vērtētu profesijas aviācijas nozarē, sadarbībā ar izglītības iestādēm varētu noteikt, kādas profesijas būs nepieciešamas turpmāk un kādas prasības tiks izvirzītas izglītības jomā.

4.8   Komiteja uzsver, ka svarīgi ir izveidot ekonomikas novērošanas instrumentus, lai analizētu uzņēmumu darbības rādītājus un to izmaiņas, kā arī savlaicīgi prognozētu iespējamos riskus. No vienas puses, minētajiem instrumentiem ir jābūt novatoriskiem no izglītības viedokļa, no otras puses, tiem ir jāstiprina saikne starp pētniecības iestādēm, universitātēm un nozares uzņēmumiem, lai jauniešus un minētajā nozarē nodarbinātos labāk sagatavotu prasībām, kas turpmāk tiks izvirzītas attiecīgajās profesijās, un iespējamām tehnoloģiskām pārmaiņām.

4.9   Padziļinot informācijas apmaiņu starp dažādajiem konkurētspējas veicināšanas centriem, lai sasniegtu ES izvirzītos mērķus vides un tehnoloģiju jomā, uzlabosies sadarbība, kā arī uzdevumu un ES līdzekļu sadale, un tas palīdzēs novērst konkurenci starp Eiropas reģioniem un palielināt sinerģiju.

4.10   ES finansiālajai līdzdalībai jāizpaužas, novirzot līdzekļus konkurētspējas veicināšanas centriem. Tie tika izveidoti, lai ES saglabātu vadošās pozīcijas augsto tehnoloģiju jomā un Eiropā darbotos konkurētspējīgi un novatoriski uzņēmumi, kas ievēro augstus vides kvalitātes standartus. Piemēram, izmantojot kompozītmateriālus, kas ir izturīgi un viegli, mums jāņem vērā arī tas, vai varam tos pārstrādāt vai iznīcināt.

4.11   Komiteja uzsver, ka steidzami īstenojami pasākumi, lai

—	gaisa transports nodarītu mazāku kaitējumu videi,

—	palielinātu pasažieru apmierinātības līmeni un drošību,

—	samazinātu gaisa transporta nozarē radīto CO2 emisiju (saskaņā ar ES politiku, kas vērsta uz vispārēju CO2 emisijas samazināšanu Eiropā), troksni un degvielas patēriņu,

—	izstrādātu koncepcijas, kas atvieglotu novecojušu iekārtu demontāžu (otrreiz pārstrādājamu materiālu izmantošana utt.).

4.12   Komiteja uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm nekavējoties ir jāizstrādā politikas stratēģija aeronautikas nozarei. Šādai stratēģijai jāparedz konkrētu pasākumu īstenošana ES līmenī un reģionos, kur ir attīstīta aeronautikas nozare, lai savlaicīgāk prognozētu pārmaiņas un pēc iespējas samazinātu sociālās sekas. Komisijai un dalībvalstīm jāatbalsta sociālo partneru ierosme un jāveicina sociālā dialoga komitejas izveidošana ES aeronautikas nozarē.

II daļa. Pamatojums

5.   Situācijas raksturojums un vispārīga informācija.

5.1   Analītiķi 2007. gadā prognozēja, ka aviopasažieru pārvadājumi turpmākajos divdesmit gados divkāršosies un ikgadējais pieaugums būs 6 % (5 miljardi pasažieru 2025. gadā salīdzinājumā ar 2 miljardiem 2006. gadā). Tā kā paredzams gaisa pārvadājumu pieaugums, prognozes par jaunu gaisa kuģu (ar vairāk nekā 90 sēdvietām) pasūtījumiem nākamo divdesmit gadu laikā ir optimistiskas un svārstās no 22 600 (Airbus veiktie aprēķini) līdz 23 600 (Boeing veiktie aprēķini) jaunu gaisa kuģu.

5.2   Minēto izaugsmes procesu veicinās arvien lielākā liberalizācija gaisa transporta nozarē, straujais pieprasījuma pieaugums jaunajās tirgus ekonomikas valstīs (Āzija, Klusā okeāna valstis un Vidējie Austrumi) un aviosabiedrību finansiālās situācijas uzlabošanās 2007. gadā.

EESK pilnsapulcē, kas notika 2007. gada 27. septembrī, Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvajai komisijai (CCMI) uzticēja izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par Eiropas aeronautikas nozares nākotni (izņemot militārās aviācijas, helikopteru un tehniskās apkopes sektoru).

5.3.1   Komiteja nolēma izstrādāt šo atzinumu, jo aeronautika ir ļoti nozīmīga Eiropas rūpniecības nozare, kas būtiski ietekmē ražošanu, eksportu, nodarbinātību un ieguldījumus pētniecībā un izstrādē. Tā ir arī attīstības virzītājspēks vairākās citās rūpniecības nozarēs (apakšuzņēmēji un pakārtotās nozares, piemēram, gaisa kuģu tehniskā apkope) un pat veselos reģionos. Nozīmīgs ir arī fakts, ka šajā nozarē visspilgtāk izpaužas Eiropas pievienotā vērtība, un tās panākumi liecina, ka, apvienojot pūliņus, ES var konkurēt pasaules mērogā, jo īpaši ar ASV.

5.3.2   Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvās komisijas (CCMI) gūtā pieredze, izstrādājot atzinumu par tematu “Pievienotās vērtības radīšanas un piegādes ķēdes attīstība Eiropā un pasaulē” (7) (CCMI/037), būs lietderīga, veicot tik sarežģīta sektora kā aeronautikas nozare analīzi.

Izaugsmi apdraud arī vairāki riski, kas var radīt jaunas problēmas.

5.4.1   Ražotāju lielā atkarība no jauno tirgus ekonomikas valstu tirgiem varētu tūdaļ ļoti negatīvi ietekmēt visu nozari, ja Āzijā (ne tikai Ķīnā un Indijā vien) pēkšņi palēninātos izaugsmes temps.

5.4.2   Būtiskās pārmaiņas attiecībās starp pasūtītājiem un iekārtu piegādātājiem, kā arī pārstrukturēšana, ko pastāvīgi veic pasūtītāji, ir izjaukušas nozarē pastāvošo līdzsvaru. Pašlaik ir grūti paredzēt, kādas sekas būs finansiālā riska pieaugumam, ar kuru pamatiekārtu ražotāju spiediena dēļ saskarsies pirmā līmeņa iekārtu piegādātāji (saskaņā ar līgumiem par riska atbildības sadalīšanu).

5.4.3   Dalībvalstu un ES ieguldījumi jaunu tehnoloģiju izstrādē ir nepietiekami. Jāpiešķir līdzekļi fundamentāliem pētījumiem, kas saistīti ar uzņēmumu un inovācijas stratēģiju.

5.4.4   Arvien plašākās kompozītmateriālu izmantošanas dēļ pilnībā jāreorganizē visa ķēde (Airbus ražotņu slēgšana u.c.), kaut arī minētās tehnoloģijas lietderība vēl nav apzināta. Jāmin, piemēram, plašā kompozītmateriālu izmantošana Boeing 787, kura ražošanai saņemti jau vairāk nekā 800 pasūtījumi, neraugoties uz faktu, ka šis modelis vēl nav sertificēts.

5.4.5   No 2000. līdz 2007. gadam euro vērtība salīdzinājumā ar dolāru ir pieaugusi par 48 % (un par 66 %, ja ņem vērā vidējo kursu 2008. gada pirmajos astoņos mēnešos); ja šī attīstības tendence, kas pašreiz ir apstājusies, atsāksies (vai pat pastiprināsies), Airbus atkal būs spiests īstenot izmaksu samazināšanas pasākumus (Airbus vadītājs vairākkārt uzsvēris, ka, dolāra vērtībai samazinoties par 10 centiem, gaisa kuģu ražotājs cieš 1 miljardu EUR lielus zaudējumus), kas ļoti negatīvi ietekmēs daudzus apakšuzņēmējus, kuriem nepietiek līdzekļu finanšu riska segšanai. Tāpēc turpināsies uzņēmumu pārvietošana, kurai būs postošas sociālās un politiskās sekas

5.4.6   Tehniskās problēmas, ar kurām sastopas Airbus 380 un Airbus 400M, kā arī Boeing 787 ražotāji, un to tiešās sekas spilgti liecina, ka jauno gaisa kuģu tehniskās sarežģītības palielināšanās ražotājiem rada lielas grūtības.

5.4.7   Šobrīd ir grūti paredzēt pašreizējās starptautiskās krīzes sekas. Naftas cenas pazemināšanās, vismaz īstermiņā, var būt izdevīga aviosabiedrībām. Savukārt krīze var nelabvēlīgi ietekmēt starptautisko tūrismu un līdz ar to arī mazināt ceļojumu pieprasījumu.

5.5   Neraugoties uz iespējamajām attīstības tendencēm gaisa transporta nozarē un pašlaik vērojamo izaugsmi, pašreiz notiekošā un turpmākā nozares pārstrukturēšana noteikti ietekmēs Eiropas ekonomiku un sociālo sfēru, un pastāv nopietni draudi, ka Eiropas gaisa transporta nozares stāvoklis turpmāk pasliktināsies.

5.6   Minētais process var radīt nopietnas problēmas, piemēram, Eiropa var zaudēt lietpratību un vadošās pozīcijas pasaules mērogā, ja nespēs veikt nepieciešamos ieguldījumus jaunu pamattehnoloģiju izstrādē, daudzi Eiropas apakšuzņēmēji var izzust no piegādes ķēdes un daudzas darbavietas, iespējams, tiks likvidētas.

6.   ES aeronautikas nozares galvenie mērķi un problēmas

6.1   Komiteja uzskata, ka svarīgākie risināmie jautājumi ir nozares konkurētspējas saglabāšana un publiskā tēla uzlabošana.

6.2   Jauniem tirgus dalībniekiem ir grūti nostiprināties aeronautikas nozarē, un tie nekad nekļūs par vadošajiem tirgus dalībniekiem. Pasaules tirgū tikai divi ražotāji piedāvā gaisa kuģus ar vairāk nekā 100 sēdvietām: Airbus un Boeing. Tehnoloģijas, lietpratības vai infrastruktūras zudumu vai kvalitātes pasliktināšanos ir ļoti grūti kompensēt.

Eiropai jānodrošina, ka valstis, kurām ir atzītas tradīcijas aeronautikas jomā

6.3.1   nezaudē un paplašina savu lietpratību, īpašu uzmanību veltot augstām tehnoloģijām, un iesaistās tāda Eiropas apakšuzņēmēju tīkla veidošanā, kas spēj sniegt efektīvu atbalstu pasūtītājiem, piemēram, Airbus, Saab, ATR u.c.;

6.3.2   veido ciešāku partnerību ar pētniecības iestādēm (universitātēm, citām augstākās izglītības iestādēm, publiskām pētniecības iestādēm utt.) fundamentālo pētījumu jomā.

6.4   Eiropa nedrīkst ignorēt faktu, ka ASV pētniecība militāriem un civiliem mērķiem ir cieši saistīta. Neraugoties uz to, ka Boeing 787 programmas īstenošana atpaliek no grafika, Boeing saņēmis finansiālu atbalstu no NASA (National Aeronautics and Space Administration – Nacionālā aeronautikas un kosmosa pārvalde) un DARPA (Defense Advanced Research Projects Agency – Aģentūra progresīvu un militārām vajadzībām paredzētu pētniecības projektu finansēšanai), lai uzņēmums spētu veikt tehnoloģisku lēcienu kompozītmateriālu izmantošanas jomā. Tādēļ Komiteja uzskata, ka jāuzlabo koordinācija starp Eiropas Komisiju un Eiropas Aizsardzības aģentūru (EDA), lai veicinātu jaunu divējāda lietojuma tehnoloģiju izstrādi, kuras var ieviest aeronautikas nozares militārajā un civilajā sektorā.

6.5   Arī aeronautikas nozarē ir jāievēro REACH regula (1907/2006/EK), ko Eiropas Parlaments un Padome pieņēma 2006. gada 18. decembrī un kas stājās spēkā 2007. gada 1. jūnijā. Sākotnēji bija paredzēts pieprasīt aptuveni 30 000 ķīmisko vielu, kuru apjoms Eiropas tirgū ir nozīmīgs, pārbaudi, licencēšanu un, iespējams, ierobežošanu. Tomēr informācija liecina, ka pēdējās nedēļās iepriekšēju reģistrāciju ir saņēmušas visas “esošās vielas” (100 000). Tas palielinās piegāžu pārtraukšanas risku, īpaši, vērtējot kompleksos materiālos vai kompozītmateriālos izmantotās vielas. ES tāpēc jāatbalsta konkurētspējas veicināšanas centros izvietotie uzņēmumi, kuru darbība cieši saistīta ar kompozītmateriālu izmantošanu, lai tie spētu novērtēt ar kompozītmateriālu atsevišķām sastāvdaļām saistīto risku. Tādā veidā Eiropas Komisija un dalībvalstis var palīdzētu Eiropas gaisa transporta nozarei sasniegt vides jomā izvirzītos mērķus.

6.6   ES ir apņēmusies samazināt CO2 emisiju, troksni un degvielas patēriņu (arī veicinot biodegvielu ražošanu un izmantošanu). Komisijai tāpēc ir jārada pamatnosacījumi, kas nozarei – tajā skaitā maziem un vidējiem uzņēmumiem – vajadzīgi, lai ātri un saskaņoti īstenotu kopīgo tehnoloģiju iniciatīvu “Clean Sky” (“Tīras debesis”).

Runājot par gaisa kuģiem, kas veic aviopārvadājumus mazos attālumos, jānorāda, ka Eiropai savlaicīgi jāizstrādā pētniecības un izstrādes programma, kas ļautu aizstāt Airbus 320 ar NSR  (8) un palīdzētu Eiropas uzņēmumiem neatkārtot kļūdu, kas tika pieļauta ar Airbus 350. Jārīkojas nekavējoties, jo nozarē, kas ražo vienas ejas lidmašīnas ar vairāk nekā 100 sēdvietām, paredzamas būtiskas pārmaiņas.

6.7.1   Turpmākajos desmit gados beigsies Boeing un Airbus dominance šajā stratēģiski svarīgajā segmentā, kurā līdz 2027. gadam paredzēts uzbūvēt 65 % no 29 400 jauno gaisa kuģu (tātad, apmēram 19 160) (9), bet šī daļa veidos tikai 40 % no kopējās gaisa kuģu vērtības. Tas liecina par konkurences saasināšanos, un ražotāji būs spiesti samazināt šāda veida gaisa kuģu cenas.

6.7.2   Iespējams, ka jaunie tirgus dalībnieki, piemēram, Avic 1 + 2 (Ķīna), kas nesen apvienojās, Sukhoi (Krievija), Bombardier (Kanāda) un Embraer (Brazīlija) no 2015. līdz 2020. gadam jau būs konkurētspējīgi. Eiropa nespēs uzvarēt cenu karā, kas norit šajā sektorā, bet tā var gūt labus panākumus, ja tā izstrādās un ieviesīs jauninājumus un izmantos savu pārsvaru tehnoloģiju jomā.

Reģionālo gaisa satiksmes pārvadājumu ikgadējais pieaugums ir 8 %; reģionālo reaktīvo lidmašīnu (Regional Jets) un turbopropellerdzinēju lidmašīnu (kuru pasūtījumu skaits divkāršojās) pasūtījumu skaits 2007. gadā sasniedza augstāko rādītāju. Ņemot vērā pašreizējo situāciju (augstās degvielas cenas un finanšu krīzi), paredzams, ka gaisa kuģi ar turbopropellerdzinēju tiks izmantoti arvien vairāk, un, iespējams, ka to tirgus daļa salīdzinājumā ar reģionālo reaktīvo lidmašīnu tirgus daļu palielināsies. Tomēr pastāv iespēja, ka reģionālo reaktīvo lidmašīnu tirgus daļa palielināsies, jo pieprasījums pēc šāda veida lidmašīnām ir liels, un jaunās, piemēram, Bombardier ražotās “C sērijas” lidmašīnas un jaunie tirgus dalībnieki – Sukhoi un Avic – radīs konkurenci Boeing un Airbus.

6.8.1   Pateicoties ATR ražotajiem gaisa kuģiem, kas ļauj taupīt degvielu, ES reģionālās aviācijas sektorā sākusies augšupeja. Aeronautikas nozarē palielinās interese par reģionālām reaktīvām lidmašīnām (regional jets), un tas ir sektors, kur atšķirībā no lielo civilās aviācijas gaisa kuģu sektora ar tā ierobežoto konkurenci (Airbus un Boeing dominance) valda asa konkurence starp diviem lielākajiem uzņēmumiem Bombardier (Kanāda) un Embraer (Brazīlija), kuriem, ievērojami atpaliekot, seko ATR un vairāki citi tirgus dalībnieki no tādām valstīm kā Japāna, Krievija un Ķīna.

6.8.2   Pēc jaunā uzņēmuma SuperJet International izveidošanas reģionālo reaktīvo lidmašīnu sektorā Eiropa varētu atgūt vadošās pozīcijas, kas pašlaik ir jau pilnībā zaudētas. Šis kopuzņēmums, kurā Alenia Aeronautica (Itālija) pieder 51 % un Sukhoi Aircraft (Krievija) 49 %, izstrādā virkni reģionālo reaktīvo lidmašīnu modeļu ar 75 līdz 100 sēdvietām, un tas ir konkrēts labas prakses piemērs, kā Eiropā atjaunojama reģionālo reaktīvo lidmašīnu ražošana, kas ir pareizais risinājums situācijā, ko raksturo naftas cenas svārstības.

6.8.3   Minētās programmas pamatā ir Eiropā un pasaules mērogā uzkrātā pieredze, proti, uzņēmums veido partnerību ar nozīmīgiem piegādātājiem no Francijas (Thales and Safran piegādā detaļas, kuru vērtība sasniedz 30 % no gaisa kuģa vērtības) un citiem piegādātājiem no Eiropas, piemēram, Liebherr (Vācija) un Intertechnique (Francija), kā arī piegādātājiem no valstīm, kas neietilpst ES sastāvā, piemēram, Honeywell (ASV) un citiem starptautiskiem izcilības centriem, piemēram, Indijā.

6.9   Aeronautikas nozarē vērojama Eiropas un ASV sāncensība. ASV aeronautikas nozares civilā sektora finansēšanu, izmantojot militāros līgumus, var uzskatīt par slēptu valsts atbalstu, kas patiešām kropļo konkurenci. Pirms dažiem mēnešiem šo situāciju vēl vairāk saasināja ASV dolāra zemā vērtība. ES un valsts iestāžu atbalsts – atmaksājami aizdevumi vai cita veida atbalsts – ne tikai atbilst ES un ASV Nolīgumam par lieliem civilās aviācijas gaisa kuģiem (Large Civil Aircraft), bet tas ir arī pārredzams, tirgus noteikumiem atbilstošs instruments jaunu programmu izstrādes finansēšanai.

Ņemot vērā, kā mainās euro vērtība pret dolāru, lielajiem pasūtītājiem (Airbus) nevajadzētu novelt ar maiņas kursu saistīto risku uz saviem apakšuzņēmējiem, maksājot tiem dolāros, jo EADS – Airbus mātes uzņēmumam – ir nesalīdzināmi lielākas iespējas ierobežot valūtas risku nekā tā apakšuzņēmējiem. Minētie pasūtītāji mēģina uzvelt pirmā un otrā līmeņa piegādātājiem arī finansiālo un tehnoloģisko risku, kas saistīts ar jaunu programmu īstenošanu.

6.10.1   Vai šajā situācijā aktīvu partnerattiecību veidošana starp pasūtītājiem un apakšuzņēmējiem vispār ir iespējama? Minētajām partnerattiecībām var būt dažādas formas. Jāapsver tādas iespējas kā riska dalīšana (risk sharing) un izpildes strukturēšana (work package). Partnerība jāveido arī pētniecības un izstrādes jomā. Pasūtītājiem jāsedz visas izmaksas, kas saistītas ar pielietojamiem pētījumiem augsto tehnoloģiju jomā, savukārt apakšuzņēmēji – MVU – segtu daļu no pētniecības izdevumiem rūpniecisko procesu jomā.

6.10.2   Aktīvu partnerību varētu veidot arī izejvielu piegādes jomā. Mēs zinām, ka Airbus iepērk titānu un par pašizmaksu pārdod to tālāk saviem piegādātājiem. Bez šaubām, būtu lietderīgi, ja pasūtītāji sekmētu izejvielu kopīgu iepirkšanu. Apakšuzņēmējiem (MVU) un pasūtītājiem jāapsver iespēja izveidot mehānismu izejvielu kopīgai iepirkšanai, kas ļautu samazināt izmaksas.

Pašlaik apakšuzņēmēju (MVU) atkarība no viena pasūtītāja aeronautikas nozarē (piemēram, no Airbus) ir pārāk liela. Daudzos gadījumos atkarības rādītājs ir aptuveni 70 %, it īpaši mašīnbūves, metalurģijas un elektronikas nozarē, savukārt pakalpojumu nozarē tas ir aptuveni 67 % (10).

6.11.1   Tāpēc, lai pārvarētu cikliskās pārmaiņas aeronautikas nozarē, apakšuzņēmējiem (MVU) ir jādažādo sava darbība un jāpievēršas arī citām nozarēm, izmantojot Eiropas priekšrocības. Taču minētajiem uzņēmumiem būs jāspēj pielāgoties, lai gūtu panākumus arī citās darbības jomās. Tiem jāspēj arī attīstīt vairākus darbības veidus, novirzot tiem finanšu un personāla resursus. Tas nozīmē, ka apakšuzņēmējiem (MVU) jāspēj piekļūt reģionālajiem un/vai Eiropas finanšu līdzekļiem, lai tie varētu izvērst un vadīt darbības dažādošanu un sākt attiecīgo produktu ražošanu. Savukārt pasūtītājiem jāsekmē citu darbības virzienu meklējumi un jānodrošina dažādās nozarēs nepieciešamā lietpratība.

6.11.2   Jāatzīst tomēr, ka tādējādi radīsies problēmas, kas saistītas ar uzņēmumu struktūru atdalīšanos (spin-outs) tādā vai citādā veidā. Spilgts piemērs ir Aquitaine reģions, kur uzņēmums, ko izveidojuši bijušie Aérospatiale darbinieki, izstrādāja tehnoloģiju plazmas degļiem, kurus tirgo Europlasma.

Pārmaiņas rūpniecībā nav iespējamas bez ievērojamiem finanšu līdzekļiem. Tāpēc uzņēmumiem nepieciešams valsts un Eiropas līmeņa iestāžu atbalsts. Ņemot vērā iepriekš teikto, un saskaņā ar PTO noteikumiem ES ir jāapsver, kā risināt problēmas, kuras radījušas dolāra vērtības svārstības. Ko Eiropas Savienība varētu darīt, lai palīdzētu aeronautikas nozarei pārvarēt finanšu risku, kas saistīts ar euro/dolāra maiņas kursu? Ar maiņas kursu saistītā riska novelšanu uz apakšuzņēmējiem nevar uzskatīt par visiem pieņemamu risinājumu, jo tas neietekmē euro un dolāra paritāti, kuras dēļ Eiropas uzņēmumi vēl arvien nespēj konkurēt, jo īpaši, ar ASV uzņēmumiem.

6.12.1   Interesants piemērs ir Midi-Pyrénées reģions. Kopš 2000. gada, kad sākās Airbus 380 izstrāde, reģions īsteno ADER plānu (Action Plan for the Development of Regional Enterprises – rīcības plāns reģiona uzņēmu attīstības veicināšanai), lai atbalstītu MVU, kuri ir aeronautikas nozares uzņēmumu piegādātāji. Minētā plāna īstenošana vainagojās ar rezultātiem, kas raisa interesi, un tupināsies, lai palīdzētu MVU īstenot Airbus īstenotās programmas POWER8 prasības.

6.12.2   Jaunajā plānā ADER II paredzēts sniegt individuālu atbalstu, lai uzņēmumi varētu apvienoties, palielināt tehnoloģisko kompetenci, apgūt jaunus tirgus, apvienot resursus izejvielu iegādei utt.

Globalizācijas procesi aeronautikas nozarē būtiski ietekmē atalgojumu un nodarbinātību. Lai minētās problēmas atrisinātu un sekmētu jaunu darbavietu izveidošanu, jānostiprina un jāatbalsta pētniecības un izglītības struktūras. Viens no risinājumiem varētu būt savlaicīga cilvēkresursu plānošana.

6.13.1   Cilvēkresursu plānošana jāveic, lai savlaicīgi sagatavotos gaidāmajām pārmaiņām. Tai jāpalīdz darba ņēmējiem pārvarēt nedrošību par nākotni, plānot ilgākam laika posmam, apzināties sava darba nozīmību, veidot karjeru un palielināt ieguldījumu uzņēmuma attīstībā, bet plānošanas procesā jāņem vērā arī darba ņēmēju vajadzības un intereses. Cilvēkresursu plānošana palīdzēs uzņēmumiem pielāgoties pārmaiņām un konkurencei.

6.13.2   Plānojot cilvēkresursus, precīzi jānosaka, kādas profesijas un prasmes būs nepieciešamas nākotnē, un jāizvirza ļoti ilgā laika posmā (30 gadi) sasniedzamie mērķi. Plānošana jāveic, lai noteiktu prasības izglītības un prasmju attīstības jomā, kuras, pēc uzņēmēju, pasniedzēju un darba ņēmēju pārstāvju domām, vidējā termiņā ir jāņem vērā, nodrošinot izglītības un tālākizglītības iespējas. Cilvēkresursu plānošana varētu būt viens no elementiem debatēs par rajoniem, kur cilvēki var atrast darbu nepārceļoties.

Lai aeronautikas nozare arī turpmāk saglabātu augstu tehniskās lietpratības līmeni, tai būs vajadzīgi darbinieki, kas ieguvuši ļoti labu izglītību jomās, kur notiek strauja attīstība, piemēram, kompozītmateriāli un apkārtējā vide. Jāattīsta arī citas jomas, piemēram, industriālā riska pārvaldība, jaunie materiāli, videi nekaitīgi dzinēji utt.

6.14.1   Izglītības sistēmās uzmanība jāvelta ne tikai kalpotāju sagatavošanai, bet jānodrošina un jāplašina arī tehnisko darbinieku izglītības iespējas, jo tehnisko profesiju prestižs pārāk ilgi ir bijis zems un vairumā Eiropas izglītības sistēmu tām nav pievērsta pietiekama uzmanība, neraugoties uz tehnisko darbinieku būtisko nozīmi Eiropas aeronautikas nozares konkurētspējas paaugstināšanā.

6.14.2   Sākotnējo apmācību jāpapildina arī ar stažēšanos, par kuru ir jānoslēdz līgumi starp skolām un universitātēm, no vienas puses, un amatniekiem un uzņēmumiem, no otras puses. Jāveido profesionālās tālākizglītības sistēmas, kas paver plašas pārkvalificēšanās un ļoti zemi kvalificētu darba ņēmēju apmācības iespējas. Minētās sistēmas ir nozīmīgs un praksē izmantojams instruments stratēģiska plāna īstenošanai, kas ļaus mazināt neatbilstību starp pašreizējiem resursiem un turpmākajām vajadzībām. Kopumā jānorāda, ka Eiropā ikvienam darba ņēmējam dzīves laikā ir jānodrošina apmācība vismaz pamatlīmenī.

6.15   Visi pasākumi – neatkarīgi no to veida – ir ļoti rūpīgi jāsaskaņo sarunās starp uzņēmumu vadību un darba ņēmēju pārstāvjiem. Šāda viedokļu saskaņošana notiek daudzās valstīs, bet tai jānotiek arī Eiropas līmenī. Pirmais solis šajā virzienā ir sperts, pieņemot Direktīvu 94/45/EK par to, kā izveidot Eiropas uzņēmumu padomi. Tā kā uzņēmumu vadītāji savu stratēģiju saskaņo Eiropas līmenī, Eiropas uzņēmumu padomes ir tā attiecīgā struktūra, kas ļauj iegūt ekonomiska rakstura informāciju un novērtēt situāciju pirms jebkāda veida sarunu sākšanas. Eiropas Komisijai un dalībvalstīm jāveicina sociālā dialoga komitejas izveidošana ES aeronautikas nozarē.

7.   Priekšlikumi par turpmāko atzinumu izstrādi

7.1   Aeronautikas nozare ir tik sarežģīta, ka šajā atzinumā nav iespējams aplūkot visus aspektus. Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvajai komisijai (CCMI) tāpēc ir nekavējoties jāapsver, kā turpināt darbu par šo tematu, izstrādājot papildu atzinumus.

7.2   Turpmākie atzinumi varētu skart šādus tematus:

—	∙militārās aviācijas nozare,

—	militārie un civilie helikopteri,

—	tehniskās apkopes un uzturēšanas pasākumi aeronautikas nozarē,

—	militārās un civilās aviācijas elektronika, tajā skaitā modernākās ieroču sistēmas,

—	jaunas, tehnoloģiju attīstībai atbilstošas procedūras, standarti un ierīces, lai nodrošinātu lidmašīnu nolaišanos ārkārtas gadījumos.

---

(1)  “Lai pārvarētu ES atpalicību no lielākajiem konkurentiem, visā Savienībā būtiski jāpalielina pūliņi pētniecības un izstrādes, kā arī inovācijas jomā, īpašu uzmanību veltot augstajām tehnoloģijām.”

(2)  No 2000. līdz 2007. gadam euro vērtība salīdzinājumā ar ASV dolāru pieauga par 48 % (un par 66 %, ja ņem vērā vidējo kursu 2008. gada pirmajos astoņos mēnešos); ja šī tendence, kas patlaban ir apstājusies, atsāksies (vai pat pieaugs vēl vairāk), Airbus būs spiests atteikties no “Power8” (programma tika izstrādāta, rēķinoties, ka €/$ paritāte nepārsniegs 1,37) un ķerties pie citiem taupības pasākumiem, kuriem būs postošas sociālās un politiskās sekas

(3)  Ar terminu “vectētiņu bums” (Pappy Boom) apzīmē pensionāru skaita būtisku pieaugumu attīstītajās valstīs no 2000. līdz 2020. gadam “Vectētiņu bums” ir loģiskas un prognozētas sekas būtiskajam jaundzimušo skaita pieaugumam pēc Otrā pasaules kara un vēlākajam dzimstības līmeņa kritumam, kas izraisa sabiedrības novecošanu. Šī parādība būtiski ietekmēs ekonomiku, izraisīs veselības aizsardzības izdevumu un pensiju izmaksu palielināšanos un ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita samazināšanos.

(4)  ES iniciatīva gaisa telpas un aeronavigācijas pakalpojumu organizēšanai Eiropas līmenī, lai labāk pārvaldītu gaisa satiksmi un nodrošinātu vienotu un augstu drošības līmeni Eiropas gaisa telpā.

(5)  2004. gadā ATR saņēma 12 pasūtījumus, bet 2007. gadā – 113 (ATR dati).

(6)  Reģionālās reaktīvās lidmašīnas ir civilās aviācijas gaisa kuģi ar mazāk nekā 100 sēdvietām (tās nākotnē ietekmēs nozari, kura ražo šaura korpusa un tuviem pārvadājumiem paredzētus gaisa kuģus).

(7)  Atzinums CESE, OV C 168, 20.7.2007., 1. lpp..

(8)  New Short Range.

(9)  Avots: Boeing Forecast 2008–2027.

(10)  Avots: Institut National de la Statistique et des Études Économiques (INSEE), Dokuments Nr. 138, 2007. gada marts.

---

28.7.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/57

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Mazumtirdzniecības nozares attīstības tendences un ietekme uz piegādātājiem un patērētājiem”

(2009/C 175/10)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2007. gada 27. septembris nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Mazumtirdzniecības nozares attīstības tendences un ietekme uz piegādātājiem un patērētājiem”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija pieņēma atzinumu 2008. gada 18. novembrī. Ziņotāja – SHARMA kdze.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 449. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 3. un 2008. gada 4. decembrī (3. decembra sēdē), ar 136 balsīm par, 21 balsīm pret un 20 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi, ieteikumi un priekšlikumi.

1.1.   Lielapjoma mazumtirdzniecības lielo nozīmi Eiropā nosaka tās finanšu ieguldījums tautsaimniecībā, darba vietu radīšana un daudzveidīgais piedāvājums patērētājiem. Jaunākie pierādījumi tam un pieņēmumi ir izpaudušies HVR nozares ietekmē uz izaugsmi. Atbilstoši Lisabonas stratēģijai, kurā uzmanība pievērsta konkurētspējai, izaugsmei un lielāka skaita un labāku darba vietu radīšanai, šajā atzinumā ir atzīmētas konkrētas jomas, kurās vajadzētu panākt lielāku pārredzamību un pienācīgu rūpību pašā nozarē, kā arī mazumtirgotāju, piegādātāju, darba ņēmēju un patērētāju aizsardzību.

1.2.   ES Komisija: Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāts un Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorāts šobrīd veic pētījumus par HVR attīstības tendencēm, jo īpaši piegādes ķēdes peļņas normas, garuma un ieinteresēto pušu jomā, kā arī par mazumtirdzniecības nozari kopumā. Nodarbinātības ģenerāldirektorāts izskatīs mazumtirdzniecības profesionālās darbības uzlabošanas prasības 2020. gada perspektīvā. Komiteja, kur vien iespējams, piedāvā Komisijai savu palīdzību.

1.3.   Komisija, ierosinot pasākumus, kas saglabā izaugsmi un nodrošina veselīgu konkurenci mazumtirgotājiem un piegādātājiem, aizsargā darbiniekus, kā arī saglabā ilgtermiņa priekšrocības patērētājiem, ievērojot ilgtspēju, sniedz šādus ieteikumus.

1.4.   EESK joprojām sekos lielapjoma mazumtirdzniecības attīstībai, jo īpaši analizējot norises lielo mazumtirgotāju jomā mazākajās Eiropas valstīs un nozares, kuras nav iekļautas šajā pētījumā, piemēram, mājsaimniecības elektroierīču nozari.

1.5.   Saskaņā ar pētījumu, kas veikts EESK uzdevumā (1), ir skaidrs, ka Rietumeiropā ir lielapjoma mazumtirgotāju (HVR) koncentrācija gan pārtikas, gan apģērba nozarē, kā arī citās nozarēs, piemēram, mājamatniecībā, sportā, atpūtas un kultūras nozarē. Tomēr galvenokārt tas nav nozarē notikušo apvienošanos, pārņemšanu vai pievienošanu ietekmes rezultāts. Lai gan pēdējos gados ir parādījušies lieli starptautiski mazumtirgotāji, mazumtirdzniecība joprojām ir nozare, kuras galvenā darbība notiek attiecīgās valsts līmenī.

1.6.   Mazumtirdzniecības nozares izaugsme un panākumi ir pozitīva parādība Eiropas ekonomikā. Daudzu mazumtirgotāju, kādreizējo MVU, darbība, lai gūtu panākumus, ir kļuvusi rezultatīvāka, konkurētspējīgāka, produktīvāka un atbilstošāka patērētāju vajadzībām. Izaugsme vērojama gan privāto, gan kooperatīvo un sociālas ekonomikas modeļu jomā. Daudzi Eiropas uzņēmumi tagad ir veiksmīgas globāla mēroga uzņēmējsabiedrības, kas uzsāk darbību Ķīnā, ASV, Tālajos Austrumos un Krievijā. Spēcīgas pozīcijas vietējā tirgū ir devušas iespēju visveiksmīgākajām uzņēmējsabiedrībām eksportēt savus uzņēmējdarbības modeļus vairākos pasaules visprasīgākajos mazumtirdzniecības tirgos. No tā lielu labumu ir guvuši darba ņēmēji, ieinteresētās puses, kā arī Eiropas patērētāji, kuriem pieejama plašāka produktu izvēle un konkurētspējīgas cenas.

1.7.   Mazumtirdzniecība ir dinamiska, inovatīva un konkurētspējīga nozare, kā to apliecinājuši valstu konkurences iestāžu veiktie pētījumi. Svarīgi ir nodrošināt, ka sekmīga uzņēmējdarbība netiek sodīta, izņemot darbību, kas nav savienojama ar iekšējā tirgus izveidi, jo īpaši, ja ir skaidri pierādījumi, kas liecina par dominējoša tirgus stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu vai patērētājiem nodarītu kaitējumu, pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienību 81. pantu. Konkurētspējīgs tirgus ir racionāls veids, kā aizsargāt patērētājus, un darbības efektivitāte var sniegt papildu ieguvumus. Brīvā un godīgā tirgū mazumtirgotāju konkurence balstās uz pakalpojumu piegādi, produktu kvalitāti, un izdevīgumu.

1.8.   Atšķirību un nepilnību pastāvēšana 27 dalībvalstu ekonomiskajā kopienā ir pašsaprotama, tomēr Komiteja uzskata, ka ir nepieciešama sadarbība, proti koordinēšana Eiropas līmenī, lai tirdzniecība varētu pildīt vispārējā pakalpojuma funkciju. Minētā pasākuma rezultātā varētu izveidot vēl sabalansētāku Eiropas mehānismu, kurš paredzēts komercdarbības novērtēšanai un izsekojamībai, lai vēl vairāk veicinātu attīstību.

1.9.   Lai nodrošinātu piegādātāju un HVR darījumu attiecību pārredzamību, EESK iesaka turpināt debates par pievienoto vērtību un likumību atbilstoši ES tiesību aktiem konkurences jomā un ieviest brīvprātīgu Rīcības kodeksu, kas reglamentētu mazumtirgotāju un piegādātāju attiecības dalībvalsts līmenī, kā arī veikt skaidru un pārredzamu analīzi piegādes ķēdei, kurā bez pamatpiegādātājiem un HVR iesaistītas vēl ļoti daudzas puses.

1.10.   Valstu līmenī varētu ierosināt izveidot pašregulējamu brīvprātīgu Rīcības kodeksu, kas balstās uz mazumtirgotāja un piegādātāja rakstveidā noslēgtu līgumu un kurš attiecas uz darījumiem visā piegādes ķēdē no “lauka līdz galdam”.

1.11.   Minētajam kodeksam arī jāļauj lielākam skaitam vidējo, kā arī mazo un sīkamatnieku uzņēmumu, kas darbojas ražošanas un pakalpojumu jomā, piekļūt lielapjoma mazumtirdzniecībai, sniedzot tiem minimālās garantijas.

1.12.   Ar minēto kodeksu tiktu nodrošināts un saglabāts esošais elastīgums tirdzniecībā un sarunās, pieļaujot apstākļu pēkšņas pārmaiņas (t.i., inflācija vai naftas cenas), un no tā labumu gūtu gan piegādātāji, gan mazumtirgotāji, bet HVR un/vai lielajiem piegādātājiem netiktu ļauts izdarīt spiedienu vai veikt ļaunprātīgu darbību.

1.13.   Kodeksā varētu būt iekļauti šādi elementi:

—	standarta komercnoteikumi, kas reglamentē mazumtirgotāju un piegādātāju darījumu attiecības un kuros ir noteikts paziņošanas termiņš par visām izmaiņām, ieskaitot līgumu izbeigšanu;

—	nekādi iepriekš noteikto cenu retrospektīvi samazinājumi piespiedu kārtā;

—	nekādu saistību piedalīties reklāmas vai tirdzniecības izdevumos papildus tiem, kas ir noteikti sākotnējā cenu līgumā;

—	piegādātājam nav jāmaksā kompensācija par mazumtirgotāja peļņas zaudējumu, ja vien tas nav paredzēts un saskaņots iepriekš vai, ja piegādātājs nav piegādājis preču nepieciešamo daudzumu;

—	nekāda nepārdoto preču atpakaļ nosūtīšana, izņemot noteiktu iemeslu dēļ, kas ir atrunāti līguma noteikumos;

—	nekādu maksājumu par zudumiem, pienākumu vai saistību nepildīšanu papildus noteikumiem, kas nepārprotami izklāstīti sākotnējā līgumā;

—	nekādu vienreizējo maksājumu, lai garantētu pasūtījumus vai pozīcijas; visiem maksājumiem par reklāmas pasākumiem jābūt skaidriem un pārredzamiem;

—	visi reklāmas pasākumi abām pusēm ir iepriekš jāsaskaņo, nosakot skaidru paziņošanas termiņu un rakstveida pārskatāmus nosacījumus saistībā ar reklāmu;

—	atbildība par mazumtirgotāja prognozētajām kļūdām nedrīkst gulties uz piegādātāju, ieskaitot periodus reklāmas pasākumu laikā; ja prognozēšana tiek veikta kopā ar piegādātāju, nosacījumi ir jādokumentē;

—	nodrošinot patērētāju prasību izpildi, mazumtirgotājiem un piegādātājiem jāsniedz patērētājiem informācija par tirgoto, jo īpaši ievesto produktu ražošanas specifikācijām un noteikumiem;

—	piegādātājs ir jāiepazīstina ar klientu rakstveida sūdzību iesniegšanas un izskatīšanas kārtību kā daļu no līguma noteikumiem.

1.14.   Par šo kodeksu ir jāpaziņo visiem mazumtirgotāja uzņēmuma darbiniekiem, kas atbild par iepirkumu un vadību. Bez tam mazumtirgotājiem vajadzētu iecelt darbinieku, kas atbild par kodeksa ievērošanu attiecīgajā uzņēmumā, kārto līgumu ar piegādātājiem dokumentāciju un automātiski paziņo piegādātājiem par izmaiņām līguma noteikumos.

1.15.   Bez tam EESK iesaka valsts līmenī iecelt vidutāju strīdu izšķiršanai, kodeksa izpildes novērtēšanai un uzraudzībai, pilnvarojot viņu apkopot informāciju no visām ieinteresētajām pusēm un proaktīvi izmeklēt kodeksa pārkāpumus. Šāds priekšlikums atbilstu EESK ieteikumiem saistībā ar Mazās uzņēmējdarbības aktu.

1.16.   Reāli jāīsteno ES tiesību akti tirdzniecības jomā. Tomēr jo īpaši jāgroza maksājumu noteikumi, lai paredzētu maksimāli pieļaujamo maksājuma termiņu. Spēkā esošie tiesību akti ir transponēti valstu tiesību aktos, bet tie nav pietiekami saskaņoti un ir iekļautas izņēmumu klauzulas.

1.17.   Attiecībā uz HVR pieteikumu plānošanu attiecīgajiem valsts departamentiem vajadzētu izstrādāt “konkurences pārbaudi”, piemēram, “vajadzības” pārbaudi vai politiku “vispirms pilsētas centrs”, lai vietējās pašvaldības varētu novērtēt reālo vietējo konkurenci, kāda pastāv starp produktu izplatīšanas dažādiem veidiem, spēkā esošos nekustamā īpašuma līgumus, infrastruktūru un kopienas ieguvumus. Mērķis ir nodrošināt, ka tiek risinātas iespējamās problēmas saistībā ar komercpiedāvājuma esošo un turpmāko daudzveidību, vietējo tirgotāju, lielapjoma mazumtirgotāju un tirdzniecības centru nepieciešamo līdzāspastāvēšanu pilsētās.

1.18.   Mazumtirdzniecība notiek galvenokārt valsts līmenī un tādēļ, lai nodrošinātu minēta kodeksa faktisku izpildi, iestādēm (valsts kompetentajām iestādēm) regulāri būtu jāpārskata visi ombuda ziņojumi par problēmas radošu praksi, kā arī jādod minētajām iestādēm iespēja tieši pieprasīt informāciju no mazumtirgotājiem/piegādātājiem, un to rīcībā jābūt pamatanalīzei un pārskatam par nozares attīstības gaitu. Atkārtotu paziņojumu gadījumā varētu izstrādāt tiesību aktu attiecīgās problēmas risināšanai. Minētajai valsts iestādei vajadzētu informēt visas ķēdē ieinteresētās puses par šāda rīcības kodeksa izmantošanu un ieguvumiem, kā arī nodrošināt tā ievērošanu.

1.19.   Visbeidzot, dalībvalstīm būtu jānodrošina vide, kurā iespējama mazumtirgotāju augsta līmeņa konkurence, neierobežojot nozaru nepieciešamā līdzsvara saglabāšanu un aizsargājot pilsētvidi, tādējādi radot labumu patērētājiem ar pazeminātu cenu un palielinātas izvēles starpniecību.

2.   Pamatojums.

2.1.   CCMI veicina Kopienas pasākumu saskaņošanu un konsekvenci attiecībā uz galvenajām rūpniecības pārmaiņām paplašinātajā Eiropā un nodrošina līdzsvaru starp nepieciešamību pēc sociāli pieņemamām izmaiņām un Eiropas Savienības rūpniecības konkurētspējīgās šķautnes saglabāšanu.

2.2.   Jaunākais pierādījums tam HVR nozares izaugsme un tās ietekme un iedarbība uz sabiedrību. Atbilstoši Lisabonas stratēģijai, kurā uzmanība pievērsta konkurētspējai, izaugsmei un lielāka skaita un labāku darba vietu radīšanai, šajā atzinumā noteikti konkrēti posmi visā vērtību ķēdes garumā, ieskaitot patērētājus, kuri var būt nepieciešama ES iejaukšanās vai attiecīgi mehānismi.

2.3.   Šā atzinuma vajadzībām pēc EESK pasūtījuma tika veikts pētījums, lai noteiktu HVR definīciju (sk. London Economic Study 1. pielikumu). Kā atzīmēts pētījumā, katrai izpētāmajai definīcijai noteiktie parametri tomēr deva atšķirīgus rezultātus. Sakarā ar to, ka mazumtirgotāju skaits pārsniedz MVU definīcijā noteikto, kā arī tādēļ, ka nav statistikas datu, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs, šajā atzinumā ir izmantotas kumulatīvās definīcijas. Lielapjoma mazumtirgotāji (HVR) ir uzņēmumi, kam piederošā tirgus daļa ir lielāka par 5 % vai kuru apgrozījums pārsniedz 200 miljonus euro, nodarbinot 250 vai vairāk darbinieku. Bez tam ir lietderīgi veikt katrā tirgū piecu lielāko uzņēmumu, kā arī uzņēmējdarbības modeļa privātā vai sociālā aspekta analīzi.

2.4.   Bez tam pētījumā uzmanība tika pievērsta astoņām Eiropas valstīm: AK, Francijai, Vācijai, Spānijai, Itālijai, Rumānijai, Polijai un Čehijas Republikai gan pārtikas, gan apģērbu nozarē. Mazumtirgotāju koncentrācija ir acīmredzama arī citās nozarēs, ieskaitot mājamatniecību, elektropreču, atpūtas un kultūras nozari, bet tās šajā ziņojumā nav apskatītas. Šajā atzinumā veiktā analīze balstās uz statistikas datiem (2). Piegādes ķēdes dažādajās nozarēs, ieskaitot darbiniekus un patērētājus, ir veikti daudzi papildu pētījumi un, atsaucoties uz tiem, ir uzsvērtas grūtības ar faktiem pamatotas informācijas iegūšanā un līdz šim paveiktās izpētes apjoms (3).

2.5.   Lielie mazumtirgotāji visā Eiropas Savienībā piesaista vairāk klientu, izmantojot plašu piedāvājumu. Saskaņā ar 2005. gada rādītājiem Carrefour (Francija), Metro Group (Vācija), Tesco (Apvienotā Karaliste) un Rewe (Vācija) pieder vislielākās tirgus daļas Rietumeiropā, Centrāleiropā un Austrumeiropā. Pieci vadošie mazumtirgotāji Vācijā, Francijā, Īrijā un Zviedrijā 2005. gadā veidoja vairāk nekā 70 % pārtikas preču tirgus.

2.6.   Daudzi HVR, ieskaitot kooperatīvus un mazumtirdzniecības sociālas ekonomikas modeļus, tirdzniecību uzsāka ka MVU, un no viņu lieliskās izaugsmes var izdarīt daudz secinājumu. Visi minētie uzņēmumi ir snieguši ievērojamu ieguldījumu Lisabonas stratēģijas īstenošanā saistībā ar konkurētspējas, nodarbinātības un izaugsmes veicināšanu. HVR saņem atbalstu no spēcīgas un bieži vien koncentrētas vairumtirdzniecības un apstrādes rūpniecības nozares. Dominējošo piegādātāju izdarītais spiediens ietekmē mazumtirgotāju peļņu un piegādātāju — MVU konkurētspēju. Jācer, ka Eiropas Komisijas (Iekšējā tirgus un pakalpojumu ĢD un Uzņēmējdarbības un rūpniecības ĢD) pētījuma par iekšējo tirgu, kas jāveic tuvākajos gados, secinājumos uzmanība būs pievērsta piegādes ķēdes garumam un tajā iesaistīto pušu skaitam, kā arī peļņas sadalījumam mazumtirdzniecības nozarē kopumā.

2.7.   Izaugsmei un jauniem sasniegumiem mazumtirdzniecības nozarē, ieskaitot specializētos veikalus apģērbu nozarē, ir nozīmīga ietekme uz uzņēmumiem, ieskaitot MVU un neatkarīgos uzņēmumus, darbiniekus, piegādātājus un patērētājus. Šajā CCMI pašiniciatīvas ziņojumā ir izskatīti objektīvi dati par lielapjoma mazumtirdzniecības nozares attīstību pēdējo piecu gadu laikā, koncentrējoties uz Eiropas HVR un jo īpaši uz pārtikas precēm, (pārtiku) un apģērbu.

2.8.   Pārskats par pašreizējo stāvokli pārtikas preču un apģērbu mazumtirdzniecībā.

—

Pārtikas preču mazumtirdzniecība 2006. gadā sasniedza 754 miljardu EUR apjomu (4), kas reālā izteiksmē bija pieaugums par 3,4 % salīdzinājumā ar 2003. gadu. Redzams, ka uz Franciju, AK un Vāciju var attiecināt vairāk nekā 65 % kopējās realizācijas, bet uz Itāliju, Spāniju un Poliju – vēl 30 %. Mazāk nekā 5 % kopējo izdevumu attiecināmi uz Rumāniju, Ungāriju un Čehijas Republiku kopā.

—

Dati par apģērbu mazumtirdzniecību ir grūtāk iegūstami. Apģērbu mazumtirdzniecība 2006. gadā sasniedza 120 miljardu EUR apjomu, kas reālā izteiksmē bija pieaugums par 2,5 % salīdzinājumā ar 2003. gadu. Gandrīz visa mazumtirdzniecība attiecināma uz AK, Vāciju, Franciju un Itāliju, lai gan šāds rezultāts var būt saistīts ar datu ierobežoto pieejamību jaunajās dalībvalstīs.

—	Mazumtirgotāji, kam ir vislielākais apgrozījums attiecīgās valsts mērogā, darbojas pārtikas nozarē. Vislielākais mazumtirgotājs Tesco ievērojami apsteidz konkurentus ar 2006. gada pārdošanas apjomu par 10 miljardiem EUR vairāk nekā Carrefour, kas ir otrajā vietā.

—	Salīdzinot pārtikas un apģērbu mazumtirgotājus, vislielākais apģērbu tirdzniecības uzņēmums (Marks and Spencer) ir tikai 25. vietā.

—	Daudzi mazumtirgotāji, kas klasificēti kā pārtikas preču tirgotāji, pārdod arī apģērbus, tekstilizstrādājumus, elektropreces un viņu apgrozījumu nevar attiecināt tikai uz pārtikas precēm.

—	Kopš 2003. gada gan Itālijā, gan Spānijā pārtikas nozarē HVR tirdzniecības apjoms ir pieaudzis vairāk nekā par 25 %. HVR ir bijusi ievērojama izaugsme arī Čehijas Republikā un Rumānijā (lai gan Rumānijā sākuma līmenis bija ārkārtīgi zems).

—

Apģērbu nozarē HVR darbojas tikai trijos no deviņiem pētījumā iekļautajiem tirgiem. HVR bija vienmērīgs tirdzniecības apjoma pieaugums gan Vācijā, gan Apvienotajā Karalistē (attiecīgi 5 % un 3 %). Vienīgais HVR Itālijā (Benetton Group) laika posmā no 2003. gada līdz 2006. gadam reālajā izteiksmē tomēr piedzīvoja tirdzniecības apjoma samazināšanos (5).

2.9.   Pēc ilga laika posma pārtikas produktu un dzērienu nozarē (pārtikas preces) šobrīd globāli vērojams vislielākais pamatizmaksu (izejvielu) pieaugums. Vispārējās labklājības pieauguma, slikto ražu un valdības sankcionēto mērķu biodegvielas nozarē, kuri ietekmē piegādi, dēļ labības cenas, kas ietekmē pirmās nepieciešamības produktus un dzīvnieku barību, pacels cenas jaunos augstumos, ietekmējot patērētāju.

2.10.   Šodien reprezentatīvais produktu grozs ir ievērojami dārgāks nekā iepriekšējos gados, un dalībvalstīs ir ievērojamas atšķirības minētajā jomā. Izejvielu cenu nesenais pieaugums var pilnībā iznīcināt piegādātāju peļņu. Mazumtirgotājiem, kas strādā pat ar mazāku peļņu, galīgās cenas paaugstinājums ietekmē Valsts kases noteiktos inflācijas rādītājus, kuri tiek ļoti ātri izmantoti darbinieku pieprasījumos paaugstināt darba algu. Pārdošanas cenu inflācija kopā ar pašreizējo naftas cenu pieaugumu ietekmē visu piegādes ķēdi, kā arī patērētājus un šobrīd rada raizes visiem iesaistītajiem dalībniekiem.

2.11.   Tā kā lielās konkurences dēļ patērētājiem ir iespēja izvēlēties attiecīgos mazumtirgotājus, pēdējie minētie dara visu iespējamo, lai paaugstinātu efektivitāti un apjomradītus ietaupījumus. Daudzu piegādātāju apjoms ir pieaudzis līdz ar mazumtirgotāju attīstību un viņu stratēģijas var būt loti lietderīgas.

Pati piegādes ķēde var būt pārāk gara un ar ieinteresēto pušu, tai skaitā izplatītāju, fasētāju, sekundāro ražotāju, apstrādātāju un vairumtirgotāju gan pārtikas, gan apģērbu nozarē pievienotu peļņas normu visos ķēdes posmos.

2.12.   Apģērbu nozare visā Eiropā uzrāda cenu relatīvu stabilitāti, jo īpaši Eiropas Savienības ekonomikas lēnās izaugsmes, mainīgo patēriņa veidu, starptautiskās tirdzniecības liberalizācijas, Ķīnas kā vadošās apģērbu ražotājas nostiprināšanās kā arī Eiropas valūtu vērtības pieaugšanas rezultātā. Bez tam tirgus dinamika mainās, jo tradicionālie pārtikas preču lielveikali paplašina ar pārtiku nesaistītās darbības nozares un jo īpaši apģērbu nozari un mazos specializētos veikalus nomaina veikalu ķēdes, piemēram, Zara un H&M (6).

2.13.   Cenu indeksu starpības palielināšanās ne vienmēr nozīmē cenu starpības palielināšanos, t.i., atšķirības cenu līmeņos (7). Turklāt jāievēro piesardzība attiecībā uz secinājumiem, kas izdarīti pēc minētās analīzes. Atšķirības cenu attīstībā ne vienmēr atspoguļo ražotāju un mazumtirgotāju peļņas normas izmaiņas. Tas ir tāpēc, ka cenas ir atkarīgas no daudziem citiem mainīgiem faktoriem, piem., PVN izmaiņas (8), algas, importa cenas vai tehnoloģiski uzlabojumi var pamatot patēriņa cenu krišanos vai paaugstināšanos, kas var nebūt saistībā ar ražotāju cenām.

2.14.   Eiropas mazumtirgotāji ir vienisprātis par to, ka ilgtspējīga patēriņa un ražošanas nodrošināšana ir viena no nākotnes galvenajām problēmām. Mazumtirgotāji katru dienu pārliecinās par savu klientu mainīgo pieprasījumu, pastāvīgi pieaugošo vajadzību pēc atbilstīgas un precīzas informācijas, jaunu ekoloģisku produktu straujo ieviešanu un aizvien “zaļākām” norisēm piegādes ķēdē. Tādēļ Eiropas mazumtirgotāji brīvprātīgi ierosina Ilgtspējīga patēriņa rīcības programmu un Mazumtirgotāju rīcības programmu vides jomā (REAP), cieši sadarbojoties ar Eiropas Komisiju, lai atbalstītu ES 2020. gada mērķu klimata pārmaiņu jomā sasniegšanu.

3.   Uzraudzības jomas.

3.1.   Lai mazinātu iespējamās problēmas, ko izvirza pilsoniskā sabiedrība, turpmākās debates par iespējamiem mehānismiem vajadzētu balstīt uz skaidru un pārredzamu nelikumīgas rīcības paziņošanas kārtību, un visos gadījumos ir jāsniedz pierādījumi, lai pamatotu sūdzības. Tas attiecas uz visām ieinteresētajām pusēm.

3.2.   Dalībvalstīm jāgarantē tāds konkurences līmenis, kas nodrošina visu tirdzniecības veidu atbilstošu attīstību, lai radītu ieguvumu patērētājiem pazeminātu cenu un izvēles dažādības ziņā.

3.3.   Regulu, ar ko veicina godīgu tirdzniecību, piemērošanā valstu līmenī varētu ņemt vērā vietējās sociālās prioritātes, piemēram, darba laiku vai nodarbinātības problēmas, un tādēļ jāņem vērā EESK ieteikums izstrādāt un valstu līmenī piemērot brīvprātīgus rīcības kodeksus, jo īpaši tāpēc, ka mazumtirdzniecība lielā mērā ir saistīta ar vietējo tirgu.

3.4.   “Labāka regulējuma” (9) interesēs ES ir notikušas konkurenci atbalstošas reformas, lai atceltu ierobežojošus tiesību aktus, un tādēļ EESK izvirza priekšlikumu par minētās nozares pašregulējumu. Mazumtirgotāju ierosinātā kodeksa izstrādi un piemērošanu valstu līmenī varētu interpretēt kā mazumtirgotāju sadursmi veicinošu un būtībā pret konkurenci vērstu faktoru. Publisko iestāžu rīcības mērķim tomēr jābūt šādu kodeksu pārskatīšanai, panākot lielāku pārredzamību un pienācīgu rūpību attiecībā gan uz mazumtirgotājiem, gan piegādātājiem un ilgtermiņā palielinot patērētāju ieguvumu.

3.5.   Uz mazumtirdzniecības un piegādes ķēdes praksi attiecināmi daudzi nepamatoti apgalvojumi, un tādēļ EESK ieteikums ieviest līgumus un Rīcības kodeksu dalībvalstu līmenī (skat. ieteikumus un secinājumus), lai strīdu izšķiršanas procesu padarītu pārredzamāku, aizsargājot gan mazumtirgotājus, gan piegādātājus, vienlaikus nepieciešamības gadījumā ļaujot iejaukties starpniekam.

3.6.   Konkurences politika un citas reglamentējošās politikas, kas ietekmē mazumtirdzniecības nozari, papildina tirdzniecības politiku. Šķiet, ka lielākā politikas problēma ir panākt līdzsvaru, kad mazumtirgotājiem ir atļauts izmantot apjomradītos ietaupījumus piegādātāju atlasei un darījumiem, bet nav atļauts izmantot savu ietekmi tirgū.

3.7.   Vēl viena uzraudzības joma, kurā varētu piemērot Rīcības kodeksu, ir imports. Šodien pārtikas produktiem un apģērbiem ir nozīmīga loma tirgus konjunktūrā. Importēto pārtikas preču proporcija kopumā lielāka ir Rietumeiropas valstīs, bet pārtikas preču importa proporcija Austrumeiropas valstīs strauji pieaug.

3.8.   Rietumu valstīs ļoti liels importa apjoms ir apģērbu nozarē (10). Daudzos gadījumos tā procentuālais īpatsvars pārsniedz 100 %. Tas ir tāpēc, ka eksporta kopējā vērtība pārsniedz ražošanas kopējo vērtību, kas nozīmē, ka dažas preces tiek importētas un pēc tam atkārtoti eksportētas uz citiem tirgiem.

4.   Mazumtirdzniecības darbinieki.

4.1.   Mazumtirdzniecības nozarei ir būtiski svarīga nozīme Lisabonas stratēģijas īstenošanā saistībā ar nozarē nodarbināto cilvēku skaitu. Nodarbinātības ĢD pašlaik veic pētījumu par tirdzniecības un mazumtirdzniecības nozares potenciālo spēju noteikšanu un profesionālās kvalifikācijas turpmāko vajadzību attīstību līdz 2020. gadam. Līdzīgu pētījumu veic arī tekstilizstrādājumu, apģērbu un ādas izstrādājumu nozarē. Abi minētie pētījumi ietilpst projektā, kas aptver 16 tautsaimniecības nozares, kurās visās izmanto kopīgu prognozēšanas metodoloģiju, lai noteiktu profesionālās kvalifikācijas turpmāko vajadzību un nodarbinātības attīstību, pamatojoties uz attīstības modeļa analīzi.

4.2.   London Economics veiktajā pētījumā ir konstatēts, ka AK pārtikas nozares HVR ir nodarbināti aptuveni 1,2 miljoni iedzīvotāju. Pārējās valstīs nodarbināto minētajā nozarē ir daudz mazāk, bet kopumā Rietumeiropas valstīs HVR sektorā ir lielāks nodarbināto skaits nekā Austrumeiropas valstīs. Nodarbināto skaits kopš 2003. gada ir pieaudzis visās valstīs, izņemot Franciju un Čehijas Republiku, kur tas saglabājies nemainīgs.

4.3.   Lielapjoma mazumtirdzniecībā nodarbināto skaits Eiropas valstīs ir ļoti atšķirīgs. AK un Vācijā HVR sektorā pārtikas veikalos un universālveikalos ir nodarbināti attiecīgi 75 % un 60 % strādājošo, turpretim Polijā tajos ir nodarbināti aptuveni 20 % strādājošo un Rumānijā – mazāk nekā 5 % strādājošo.

4.4.   Kopumā sieviešu kārtas darba ņēmēju īpatsvars vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības sektorā ir augstāks salīdzinājumā ar sieviešu īpatsvaru kopējā nodarbinātībā Eiropā, bet šāda atšķirība ir daudz lielāka 10 jaunajās dalībvalstīs nekā ES-15 valstīs. Vienīgais izņēmums ir Francija, kurā vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības sektorā ir zemāks nodarbināto sieviešu īpatsvars salīdzinājumā ar visu nodarbināto sieviešu skaitu.

4.5.   Dalībvalstīs ir vērojamas interesantas atšķirības nodarbināto sadalījumā pēc vecuma. AK, piemēram, ir daudz augstāks īpatsvars gados jaunu darba ņēmēju (līdz 25 gadiem) nekā jebkur citur, bet arī augstāks īpatsvars par 65 gadiem vecāku darba ņēmēju (lai gan ļoti neliels skaits). Itālijā, Čehijas Republikā un Ungārijā ir mazāks gados jaunu darba ņēmēju skaits, bet ir lielāks darba ņēmēju vecumā no 25 līdz 49 gadiem īpatsvars.

4.6.   Nepilnas darba slodzes nodarbināšanas īpatsvars vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības sektorā ir augstāks salīdzinājumā ar šādas nodarbināšanas īpatsvaru kopējā nodarbinātībā Eiropā, lai gan atšķirības valstīs ir ievērojamas, jo īpaši ES-15 dalībvalstīs un 10 jaunajās dalībvalstīs.

---

(1)  Lielapjoma mazumtirdzniecības nozare Eiropā pēdējos 5 gados, EESK CCMI, pētījumu veica London Economics http://www.eesc.europa.eu/sections/ccmi/externalstudies/documents/HVR_Final_Report_revised_with_annex.doc

(2)  Sk. 1. zemsvītras piezīmi.

(3)  I) Tekstilpreču un apģērbu nozares liberalizācijas ietekme uz cenām, Ķīles Pasaules ekonomikas institūts, Ķīle, Vācija. ES Komisija, tirdzniecība, Nobeiguma ziņojums 2007-4-18, http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2007/june/tradoc_134778.pdf;

II) Uzņēmējdarbības attiecības ES apģērbu ķēdē: no rūpniecības uz mazumtirdzniecību un sadali. Bokoni Universitāte (Bocconi University), ESSEC Biznesa skola (ESSEC Business School), Baker & McKenzie Nobeiguma ziņojums, 2007. gada oktobris, http://ec.europa.eu/enterprise/textile/documents/clothing_study_oct_2007.pdf

(4)  Mazumtirgotāju interneta tirdzniecības apgrozījums ir ietverts kopējos realizācijas rādītājos un nav šajā dokumentā apskatīts atsevišķi. Fakti liecina, ka, neraugoties uz realizācijas pieaugumu, Apvienotajā Karalistē tas veido1–2 % pārtikas preču apgrozības.

(5)  London Economics Starpposma ziņojums, Lielapjoma mazumtirdzniecības nozare Eiropā pēdējos 5 gados, 2008. gada februārī.

(6)  Bokoni Universitāte, Darījumu attiecības ES apģērbu tirdzniecības ķēdē, Nobeiguma ziņojums, 2007. gada oktobris, http://ec.europa.eu/enterprise/textile/documents/clothing_study_oct_2007.pdf

(7)  Piemēram, ja ražotāja cena ir 100 un patērētāja maksāta cena ir 200, abu cenu paaugstinājums par 10 % nenozīmē, ka peļņa saglabājas nemainīga. Dažādo līmeņu dēļ peļņa palielinās no 100 (200–100) un 110 (220–110).

(8)  “Vērtētās cenas faktiski ir cenas, ar ko saskaras patērētāji, piem., tajās ir iekļauti tirdzniecības nodokļi (PVN) un tās atspoguļo sezonu izpārdošanu cenas”, Saskaņotie patēriņa cenu indeksi (HICP), Īsa rokasgrāmata lietotājiem, Eurostat, 2004. gada marts.

(9)  http://ec.europa.eu/governance/better_regulation/index_en.htm

(10)  Apģērbu nozare ir visa “apģērbu ražošana,. kažokādu apstrāde un krāsošana”.

---

28.7.2009

LV EN EN

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/63

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Rūpniecības pārmaiņas, teritoriālā attīstība un uzņēmumu atbildība”

(2009/C 175/11)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2008. gada 17. janvārī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Rūpniecības pārmaiņas, teritoriālā attīstība un uzņēmumu atbildība”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija savu atzinumu pieņēma 2008. gada 18. novembrī. Ziņotājs – PEZZINI kgs, līdzziņotājs – GAY kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 449. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 3. un 4. decembrī (3. decembra sēdē), ar 168 balsīm par, 1 balsīm pret un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1   Komiteja uzskata, ka, pamatojoties uz Lisabonas un Gēteborgas stratēģiju, būtiski ir izveidot vietējās teritoriālās sistēmas, kas jāsaprot kā struktūru, infrastruktūru un publiskā un privātā sektora dalībnieku likumsakarīgs kopums, kurš kopīgā reģionālās attīstības redzējumā apvieno augstu labklājības un konkurētspējas līmeni ar vispārpieņemtu sociālo un vides atbildību. Būtībā runa ir par procesu, kas jebkurā vietā nosaka vairāku mijiedarbību rezultātu.

1.2   EESK aicina izstrādāt Kopienas iniciatīvu par“sociāli atbildīgas teritorijas”(SAT) attīstību. SAT var definēt kā iedzīvotājiem tuvas demokrātijas mērķu savienojumu ar administrāciju un visu publiskā un privātā sektora dalībnieku atbildības palielināšanas mērķiem, lai izstrādātu integrētu stratēģisku pieeju reģionu īpatnību konkurētspējīgai attīstībai.

1.3   Komiteja lūdz līdz ar ierosmi par sociāli atbildīgu teritoriju pieņemt Eiropas rīcības programmu, kuras mērķi ir šādi:

—	veicināt teritoriālās dimensijas iekļaušanu Kopienas politikas jomās, sevišķi Lisabonas un Gēteborgas stratēģijas ietvaros;

—	atbalstīt Teritoriālās attīstības programmā un Leipcigas hartā noteikto prioritāšu iekļaušanu valsts, reģiona un vietējā politikā;

—	iedrošināt un līdzfinansēt teritoriālo līdzdalības prognozi, lai izveidotu kopīgu redzējumu par sociāli atbildīgu teritoriālo attīstību;

—	izveidot teritoriālos izcilības tīklus un Eiropas sadarbības grupas.

1.4   EESK pauž cerību, ka laikā, kad īstenos Kopienas iniciatīvu par SAT (1) un atbilstošo rīcības programmu:

—	Eiropas Kopiena, vienkāršojot saturu un procedūras, kā arī piemērojot “atklāto koordinācijas metodi”, ievērojami samazinās administratīvos un birokrātiskos pienākumus, kas gulstas uz teritoriālajiem ekonomikas un sociālās jomas pārstāvjiem;

—	dalībvalstis saskaņoti piemēros noteikumus, tādējādi nodrošinot Eiropas iekšējā tirgus vienotību;

—	reģionālās/vietējās pārvaldes iestādes pilnībā iesaistīs ekonomikas un sociālās jomas pārstāvjus, kā arī izstrādās stratēģijas par sadarbības, jauninājumu un konkurences saskaņošanu;

—	privātais sektors veidos konstruktīvu sociālo dialogu, kurā iesaistīta arī pilsoniskā sabiedrība un kurā ir runa par kopējām koncepcijām, kas paredz rūpniecības pārmaiņas.

1.5   Komiteja noteikti atbalsta iedzīvotājiem tuvas demokrātijas attīstību, kas ļauj iesaistīt reģionā esošos politikas, ekonomikas un sociālās jomas dalībniekus darbībās, kuras vērstas uz dzīves kvalitātes uzlabošanu, kā arī uz ES teritoriālo vienību konkurētspējīgu un ilgtspējīgu ekonomisko un sociālo attīstību.

1.6   Komiteja uzskata, ka ir daudz jāinvestē novatorisma un līdzdalības kultūras attīstībā, jo prasībai pēc demokrātiskām vērtībām jānāk no ieinteresētās teritoriālās sabiedrības kopumā, kā arī no daudziem dalībniekiem un iestādēm, kas pārstāv dažādu nozaru intereses. Šajā sakarā uzņēmums tiek uztverts kā kopiena, kas rada labklājību, lai reģionā attīstītos labāka sabiedrība.

1.7   Šajā sakarā Komiteja vēlas, lai iespējami ātrāk tiktu ieviesti praksē Eiropadomes 2008. gada 13. un 14. marta sanāksmes paziņojumi par vietējā un reģionālā līmeņa lomas nozīmi izaugsmes un darba vietu radīšanā, kā arī teritoriālās pārvaldības spēju veicināšanā visu politikas, ekonomikas un sociālās jomas dalībnieku vidū vietējā un reģionālā līmenī.

1.8   Turklāt Komiteja ir pārliecināta, ka Eiropai jākļūst par izcilības paraugu saistībā ar SAT  (2) attīstību, izmantojot arī pozitīvo pieredzi EMAS (Kopienas vides aizsardzības vadības un kontroles sistēma) un uzņēmumu sociālās atbildības jomā, bet pamatnostādnēs iekļaujot teritoriālo dimensiju, lai, citastarp, nodrošinātu, ka kopīgas atbildības mantojums kļūst par stabilu darba devēju elementu ar nosacījumu, ka viņi var izmantot tīklu un klasteru sistēmas un pilnībā iesaistīties stratēģiskās teritoriālās attīstības procesā.

1.9   Komiteja uzskata, ka ļoti maziem un maziem uzņēmumiem, kā arī sociālajai ekonomikai, kam ir plaša un nozīmīga pieredze, jābūt iespējai izmantot palīdzība, zināšanas un labāku piekļuvi kredītiem un mikrokredītiem, lai varētu attīstīt tādu uzņēmumu pārvaldību, kas respektē vidi, reģionu un tā sociālo kapitālu.

1.10   EESK uzskata, ka Kopienas iniciatīvai par SAT un atbilstošai rīcības programmai vienlaikus jāveicina gan strukturēts sociālais dialogs teritorijā, gan jāsekmē vietējā institucionālā, īpaši pārrobežu, sadarbība, lai, pamatojoties uz ciešāku partnerību, panāktu vispārēju veiktspējas, zinātības un darbības rezultātu uzlabošanu vietējās un reģionālās pašvaldībās, kas darbojas dažādos prasmju līmeņos un bieži vien savstarpēji konkurē.

1.11   Nobeigumā Komiteja uzsver, ka ar daudzlīmeņu pārvaldības sistēmu starpniecību ir svarīgi nodrošināt augstu koordināciju, lai vietējā līmenī nesadalītu to, ko vienotais tirgus ir apvienojis, tādējādi novēršot teritoriālo sadrumstalotību un diskrimināciju, kas globālajos tirgos vēl vairāk novājinātu Eiropas ekonomiku.

2.   Ievads.

2.1   Konferencē par teritoriālo dialogu, ko 2008. gada 4. martā organizēja ES Padomes prezidentūra, par kohēzijas politikas prioritāti tika nosaukta vietējo un reģionālo kopienu iesaistīšana pārskatītas Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā.

2.2   Šajā atzinumā Komiteja vēlas noteikt savstarpējo saikni starp reģioniem un politikas, ekonomikas un sociālās jomas pārstāvjiem, ņemot vērā Lisabonas stratēģijas īstenošanu un konkurētspējīgas zināšanu ekonomikas attīstību gan iekšējā, gan pasaules tirgū.

2.3   Izejas punkts ir tas, ka jāuzlabo “sociāli atbildīgas teritorijas” (SAT) (3) īstenošanā iesaistīto pušu organizācija un ilgtermiņa mērķi, kas paredz ekonomiskās, sociālās un vides pārmaiņas, kā arī jānosaka uzņēmumu, valsts iestāžu, sociālo partneru un visu to dalībnieku pienākumi, kuri sekmē konkurētspējas attīstību reģionā, kas orientējas uz dinamisku, solidāru un saskaņotu Eiropas sociālo modeli (4).

Teritoriālā ekonomika, atkarībā no tās struktūras, var būt lielākā vai mazākā mērā pakļauta starptautiskai konkurencei. Turklāt IKP (vai pievienotās vērtības) rādītājs vairs neatspoguļo teritorijas labklājības līmeni divu iemeslu dēļ. Šajā sakarā Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas nesen izstrādāto dokumentu “Zaļā grāmata par teritoriālo kohēziju. Teritoriālās daudzveidības priekšrocību izmantošana” (5), kas būs cita atzinuma temats.

2.4.1   Pirmkārt, ne visi sadalītie darba un kapitāla ienākumi vai nodokļu maksājumi, ko veikuši uz tirgu orientēti ražošanas spēki, nonāk to izcelsmes teritorijā, jo daži resursi tiek “eksportēti”.

2.4.2   Otrkārt un galvenokārt, teritoriālās vienības saņem arī līdzekļus no citiem avotiem, ne tikai no ražošanas spēkiem (valsts ierēdņu algas, pensijas, ar darba samaksu nesaistīti ienākumi, tūrisma ienākumi, citviet strādājošo ienākumi, citi sociālie pabalsti, kas nav pensijas, utt.).

Lai atbalstītu ilgtspējīgas attīstības politiku un programmas, valsts iestāžu un uzņēmumu rīcībā ir arvien plašāks un detalizētāks pārvaldības instrumentu klāsts, kā pamatā ir:

2.5.1   standarti

—	direktīvas un regulas par vides jautājumiem,

—	vides pārvaldības sistēmas,

—	ISO 14000 sertifikācija un ISO 26000 vadlīnijas,

—	standarti BS OHSAS 18001/2007 par drošību darba vietās,

—	regula par EMAS,

—	sociālais audits (SA8000),

—	“zaļais” iepirkums un “videi nekaitīgs” publiskais iepirkums,

—	analīze par produktu dzīves ciklu,

—	integrētā produktu politika;

2.5.2   struktūras

—	klasteri, rūpnieciskie rajoni un tehnoloģiskie parki,

—	“Vietējās programmas 21” rīcības plāni,

—	reģionālie/vietējie novērošanas centri, kas analizē attīstības ietekmi uz teritoriju,

—	vietējās uzņēmēju apvienības,

—	Eiropas Sociālā fonda atbalsts teritoriālajai pārvaldībai,

—	Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) – jauni instrumenti, kas paredzēti 2006. gada 5. jūlija Regulā (EK) Nr. 1082/2006 (6),

—	prognožu un analīžu forumi,

—	publiskā un privātā sektora partnerība;

2.5.3   nolīgumi

—	elastdrošības iniciatīvas (7),

—	uzņēmuma sociālo atbildība,

—	strukturēts sociālais teritoriālais dialogs,

—	vides pārskats/bilance,

—	pārskati par ilgtspēju,

—	teritoriālās plānošanas un programmu izstrādes instrumenti,

—	teritoriālās ekobilances,

—	sociāli ekonomiskie teritoriālie nolīgumi (teritoriālie līgumi, programmu nolīgumi u.c.),

—	speciālās ekonomiskās zonas konkurences politikas pieļautajās robežās (8).

2.6   Komiteja uzskata, ka jāpastiprina minēto tiesisko, reglamentējošo un brīvprātīgo instrumentu piemērošanas konsolidācija, integrācija un koordinācija, lai saskaņotu dažādos mērķus un dažādus līdzdalības līmeņus, tādējādi kopīgi sasniedzot efektīvus, produktīvus un pārbaudāmus rezultātus.

2.7   Ņemot vērā Leipcigas hartu (9) un Eiropas Savienības teritoriālās attīstības programmu (2007), par kuru Komitejai bija iespēja paust savu viedokli (10), teritoriālā kohēzija ir kļuvusi arvien svarīgāka, un tās mērķi ir šādi:

—	vairāk iesaistīt vietējā līmeņa pārstāvjus,

—	apvienot līdzsvarotu un ilgtspējīgu attīstību ar vajadzību palielināt Eiropas konkurētspēju, investējot nozarēs ar visaugstākajām izaugsmes iespējām,

—	nodrošināt Kopienas politikas jomu sinerģiju un papildināmību,

—	izstrādāt labākus pārvaldības mehānismus (11).

2.8   Teritoriālās attīstības programma veido stratēģisku pamatu teritoriālās attīstības politikai, kuras mērķis ir īstenot Lisabonas un Gēteborgas stratēģiju.

2.9   Atzinumā par tematu “Rūpniecisko pārmaiņu teritoriālā pārvaldība” (12) Komiteja uzsvēra, ka “teritoriālās identitātes apgūšana balstās uz pievienošanos kopējām vērtībām, to atzīšanas un empātijas pret tām kopīga nākotnes redzējuma ietvaros”, un vērsa uzmanību uz integrētu teritoriālo pieeju (ITP) un pārvaldības stratēģiju, kas ļautu veidot““sociāli atbildīgu teritoriju” (SAT), un precizēja, ka minētajā stratēģijā īpaši jāparedz šādas darbības:

—	pastāvīgi jāuzlabo teritoriālās ražošanas sistēmas kognitīvās un novatoriskās iespējas un kvalitāte,

—	jāattīsta teritoriālo struktūru tīkli, ko var izmantot valsts un privātais sektors,

—	jāpaaugstina vides un sociālās attīstības ilgtspējas līmenis,

—	jāuzlabo un jānostiprina zināšanu, informācijas un mūžizglītības radīšanas, izplatīšanas un izmantošanas procesi,

—	jāizveido “sociālās teritoriālās bilances”,

—	sociāliem dalībniekiem pašiem jāveic ilgtspējīgu teritoriālo sistēmu salīdzinošā analīze.

Šīs iniciatīvas pieprasa no vietējām, reģionālām, valsts un Eiropas iestādēm ne tikai augstu koordinācijas pakāpi, lai nodrošinātu sinerģiju un izvairītos no pārklāšanās vai pretrunām, bet arī

—	modernas izglītības un apmācības struktūras, kuru uzdevums ir sniegt funkcionālus risinājumus zināšanās balstītas ekonomiskās attīstības prasībām,

—	iestāžu un asociāciju veiktspējas uzlabošanas pasākumus un sociālā dialoga iniciatīvas,

—	integrētu teritoriālo politiku, kas spēj izmantot vietējās attīstības potenciālu un kas palielina jauninājumu pielāgošanas un paredzēšanas spējas,

—	konsolidētu sociālo dialogu reģionālā/vietējā līmenī (13), kas ir galvenais instruments, lai gūtu iespējami lielu labumu no rūpniecības un tirgus pārmaiņu paredzēšanas, kā arī no cilvēkresursu izglītības un apmācības tendencēm,

—	uzņēmumu sociālās līdzdalības veicināšanu, uzņēmumiem brīvprātīgi uzņemoties sociālo atbildību, kas ir uzņēmumu ieguldījums ilgtspējīgā attīstībā,

—	“sociāli atbildīgas teritorijas” (14) (ko definē kā teritoriju, kura spēj apvienot pietiekamu labklājības līmeni ar sociālās atbildības prasībām) integrētas daudzlīmeņu pārvaldības sistēmas uzlabošanu.

2.10.1   Šajā procesā parādās un kļūst arvien nozīmīgākas politisko un administratīvo lēmumu pieņēmēju spējas un kompetences, lai nodrošinātu noteiktību, kas vajadzīga, lai ilgtspējīgas attīstības apstākļos piesaistītu investīcijas un veicinātu ļoti mazu un mazu uzņēmumu veidošanos.

Komiteja par sevišķi svarīgu uzskata procesu, kas teritoriālajai vienībai ļauj kļūt par “sociāli atbildīgu teritoriju”(SAT) (15).

2.11.1   Tas notiek, ja teritoriālajai vienībai, pamatojoties uz līdzdalības demokrātiju, ekonomiskajos lēmumos izdodas iekļaut sociālos un vides apsvērumus, izveidot konkurētspēju veicinošus modeļus un principus, kā arī paraugpraksi un ieinteresēto pušu pastāvīgu sadarbību inovācijas un konkurētspējas sekmēšanai.

3.   Iedzīvotājiem tuva demokrātija konkurētspējīgai un ilgtspējīgai attīstībai.

3.1   Lai uzlabotu dzīves kvalitāti un konkurētspējīgu un ilgtspējīgu ekonomisko un sociālo attīstību ES reģionos, EESK uzskata, ka jāveido iedzīvotājiem tuva demokrātija, kas ļauj darbībā iesaistīt teritorijā esošos politiskos, ekonomikas un sociālās jomas dalībniekus. Šāda demokrātija jāveido kopīgi dažādiem valsts un privātā sektora pārstāvjiem, uzmanību pievēršot ES teritoriālo vienību stiprajām un vājajām pusēm, kā arī uzņēmumu izaugsmes perspektīvām un nodarbinātībai.

3.2   Iedzīvotājiem tuva demokrātija, kas ir Eiropas pārvaldības būtisks pīlārs, izpaužas atšķirīgos veidos un procedūrās atkarībā no katras valsts apstākļiem. Tomēr tās pamatā jābūt šādiem pamatelementiem:

—	dalībnieku, sociālo grupu un iestāžu koordinācijas process, lai, pamatojoties uz strukturētu dialogu un individuālu kopīgu atbildību, sasniegtu ar sociālajiem partneriem, bet jo sevišķi ar darba ņēmēju un uzņēmēju pārstāvjiem, apspriestus un saskaņotus mērķus;

—	subsidiaritātes, teritoriālās kohēzijas un līdzdalības demokrātijas principu ievērošana, kā tas noteikts Lisabonas līgumā;

—

harmoniska daudzlīmeņu pārvaldības struktūras organizācija, lai nodrošinātu saskaņotību saistībā ar lēmumu pieņemšanu iedzīvotājiem tuvākajos līmeņos un ar politiskajiem, ekonomiskajiem, sociālajiem un vides pienākumiem, kas visvairāk atbilst teritoriālajai kompetencei un īpatnībām, ievērojot valstu un Eiropas saskaņotu sistēmu un izmantojot atvērtu, uz sadarbību virzītu un koordinētu pieeju, lai panāktu dažādu līmeņu sinerģisku mijiedarbību;

—	teritoriālas “kognitīvās kopienas” (learning community) attīstība, pamatojoties uz spēju veikt pašnovērtēšanu un vietējās attīstības mērķu un stratēģiju pastāvīgu koriģēšanu, kā arī uz izplatītas un visaptverošas inovācijas kultūras nostiprināšanu;

—

tālredzīgs, kopīgs un vispārpieņemts redzējums par ekonomikas un vietējās sabiedrības nozīmi, lai — noteiktu reģiona “īpašos resursus”, — novērtētu gan citu teritoriju konkurences problēmas un draudus, — izpētītu iekļaušanās iespējas valsts un starptautiskajos tirgos, — meklētu iespējas atrisināt teritorijas specifiskās problēmas, izmatojot vietējās profesionālās spējas, — paredzētu lēmumus, kas veicina konkurētspējīgas ekonomikas pasākumus;

—

teritoriālo ekonomikas un sociālo lietu padomju (dažās valstīs tās jau darbojas) vai līdzīgu instrumentu (16) izveidošanas un izmantošanas veicināšana, minētās padomes ir lēmumu pieņemšanas procesa un reģionālā līmeņa darbības institucionālie partneri ar iniciatīvas un īstenoto darbību kontroles tiesībām;

—

uz līdzdalību balstītas teritoriālās pārvaldības mūsdienīgu instrumentu pieņemšana, piemēram, e-pārvaldība, kopīgas SWOT  (17) analīzes, līdzdalības prognožu veikšana (18), EMAS mehānismu vispārēja ieviešana (19), tos piemērojot gan publiskajā, gan privātajā sektorā, uzņēmuma sociālās atbildības standartu pieņemšana, salīdzinošās novērtēšanas metodes, progresa ziņojumi par atklāto koordinācijas metodi, rajonu un starprajonu tīklu sistēmas (20), izplatītas sistēmas mācībām ar tīmekļa starpniecību;

—	tirdzniecības, rūpniecības, amatniecības un lauksaimniecības kameru, kā arī profesionālo apvienību un patērētāju organizāciju aktīvā loma;

—	izcilas universitāšu izglītības veicināšana, kā arī rūpniecības un zinātnes saiknes uzlabošana.

3.3   Teritoriālā attīstība nozīmē ne vien iedzīvotājiem tuvas demokrātijas pilnīgu piemērošanu, bet arī strukturētu vietējo pārvaldību, lai virzītu attīstību (21).

3.4   Labas reģionālās pārvaldības mērķis ir pirmām kārtām atbalstīt un veidot visa veida sadarbību un partnerattiecības gan starp uzņēmumiem, gan starp uzņēmumiem un pārējiem dalībniekiem tā, lai ieguvēji būtu visi.

3.5   Demokrātiska teritoriālā pārvaldība ir decentralizēts, iekļaujošs lēmumu pieņemšanas process, kam, pēc Komitejas domām, jābalstās uz pārredzamības un atbildības principu un uz līdzdalībā balstītas pieejas, ar kuras palīdzību īsteno pētījumus, kā arī izstrādā, piemēro un pārvalda kopīgu stratēģisko redzējumu par vidēja termiņa un ilgtermiņa attīstību.

3.6   Komiteja uzskata, ka daudzlīmeņu partnerības sistēmā ir vajadzīga augšupējās un lejupējās pieejas optimāla apvienošana. Līdzsvars starp abām pieejām ir nepieciešams panākumu nosacījums.

3.7   Komiteja uzskata, ka ir daudz jāinvestē novatorismu veicinošas līdzdalības kultūras attīstībā, jo visai ieinteresētajai teritoriālajai sabiedrībai, kā arī daudziem dalībniekiem un iestādēm, kas pārstāv dažādu nozaru intereses, jāpieprasa demokrātiskās vērtības.

Komiteja ir pārliecināta, ka ES teritoriālo vienību attīstību var panākt, vairāk izmantojot to īpašo potenciālu, pateicoties efektīvām un ilgtspējīgām attīstības stratēģijām, kuru pamatā ir “sociāli atbildīgas teritorijas” koncepcija.

3.8.1   Komiteja apstiprina savu nostāju, kas par minēto jautājumu tika pausta vienā no nesenajiem atzinumiem (22).

4.   Kopienas līmeņa uzdevumi, lai izveidotu “sociāli atbildīgu teritoriju”.

EESK noteikti atbalsta Kopienas iniciatīvu par“sociāli atbildīgas teritorijas”(SAT) attīstību, kurā būtu ietverti mērķi saistībā ar iedzīvotājiem tuvu demokrātiju, izplatītu līdzdalības un novatorisma kultūru, efektīvu teritoriālo pārvaldību, kas ir saskaņā ar Lisabonas stratēģiju valsts un Kopienas līmenī, daudzu dalībnieku un daudzu nozaru partnerību, kura spēj palielināt reģiona pievilcību un konkurētspēju globālā tirgū, paredzot rūpnieciskās pārmaiņas un izmantojot vietējo sociālo kapitālu.

4.1.1   Iniciatīva par SAT ir paredzēta galvenokārt, lai nodrošinātu dažādu līmeņu (Eiropas, valsts, reģionālā un vietējā) veikto pasākumu koordināciju un saskaņotību.

4.2   Komiteja uzskata, ka iniciatīvā par SAT jāiekļauj Eiropas rīcības programma, kuras mērķi ir šādi:

—	veicināt teritoriālās dimensijas iekļaušanu Kopienas politikas jomās;

—	atbalstīt Teritoriālās attīstības programmā un Leipcigas hartā noteikto prioritāšu iekļaušanu;

—	iedrošināt un līdzfinansēt teritoriālo līdzdalības prognozi;

—	pakāpeniski ieviest atklāto koordinācijas metodi un atbalstīt iedzīvotājiem tuvas demokrātijas īstenošanas instrumentus;

—	kopīgi uzraudzīt un koordinēt dažādu Kopienas teritoriālās sadarbības instrumentu, sevišķi ETSG (23), saskaņotu ieviešanu;

—	izveidot Komisijā teritoriālās sadarbības starpdienestu koordinācijas vienību, kuras uzdevums ir izstrādāt un īstenot informēšanas un komunikācijas stratēģiju par sociāli atbildīgu teritoriju;

—	attīstīt teritoriālās ietekmes novērtēšanas instrumentu izmantošanu pirms un pēc pasākumu pieņemšanas teritorijā, sevišķi saistībā ar MVU;

—	līdzfinansēt publiskā un privātā sektora dalībnieku izglītības un veiktspējas uzlabošanas pasākumus reģionā, lai izvērstu darbības saistībā ar sociāli atbildīgu teritoriju;

—	veicināt strukturētu sociālo dialogu teritorijā, kvalitātes zīmi “sociāli atbildīga teritorija 21”;

—	veicināt un atbalstīt eiroreģionu (24) veidošanu un attīstību;

—	atbalstīt rajonu (un metarajonu (25)), kā arī rajonu tīklu attīstību, lai atbalstītu mazos un vidējos uzņēmumus Eiropas un globālajā tirgū.

4.3   EESK uzskata, ka ES iesaistīšanās, lai īstenotu “sociāli atbildīgas teritorijas” iniciatīvu, ko papildina rīcības programma, ļaus apvienot un koordinēt brīvprātīgus un reglamentējošus instrumentus (par ko runāts 2.7. punktā), pamatojoties uz saskaņotu sistēmu, kurā visu nozaru (ieskaitot finanšu un vietējo publisko sektoru) uzņēmumu atbildība ir svarīga, lai sasniegtu vietējās izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas mērķus valstu un Eiropas stratēģijas ietvaros.

Komiteja uzskata, ka šajā sistēmā jāiekļauj uzņēmumu sociālā atbildība  (26). Tas ir brīvprātīgs atklātas koordinācijas elements, ko atbalsta un stimulē ar līdzdalības, kā arī kopīga un vispārpieņemta redzējuma starpniecību, sevišķi runājot par ļoti maziem un maziem uzņēmumiem, kuri veido vietējās attīstības pamatu.

4.4.1   Pamatojoties uz iniciatīvu par sociāli atbildīgu teritoriju, jāattīsta vispārpieņemtas ētiskās un personīgās vērtības novatorismu veicinošas līdzdalības kultūras ietvaros, kas ir orientēta uz kopīgu identitāti, kurai nevajadzētu būt tikai uzņēmēju identitātei, bet jābūt klātesošai un aktīvai visos reģiona publiskos un privātos sektoros, kā arī jākalpo par atsauci reģionālos un starpreģionālos tīklos un klasteros/rajonos.

4.5   Teritoriālajai kognitīvajai kopienai jāizmanto telemātiskas interaktīvas un sadarbspējīgas struktūras un infrastruktūras, sākot no e-pārvaldības un IDABC  (27) platformas, kuras uzdevums ir sniegt Eiropas administratīvos pakalpojumus tiešsaistē valsts pārvaldes iestādēm, uzņēmumiem un iedzīvotājiem, lai uzlabotu Eiropas valsts pārvaldes iestāžu efektivitāti un to savstarpējo sadarbību, kā arī sadarbību ar organizētu pilsonisko sabiedrību.

Komiteja ir pārliecināta, ka Eiropai jākļūst par izcilības paraugu saistībā ar sociāli atbildīgas teritorijas attīstību, izmantojot arī pozitīvo pieredzi EMAS un uzņēmumu sociālās atbildības jomā, bet pamatnostādnēs iekļaujot teritoriālo dimensiju.

4.6.1   Lai stratēģiskās teritoriālās attīstības process būtu efektīvs, tam jābūt nošķirtam no politiskajiem faktoriem saistībā ar pārvaldes iestāžu nomaiņu vēlēšanās. Tomēr minētajam procesam jābūt mijiedarbībā ar visiem reģiona politiskajiem dalībniekiem – gan pie varas esošajiem, gan opozīcijas —, kā arī jārada iedzīvotāja (vēlētāja un/vai ievēlētā) kopīgas atbildības nepārtrauktības mantojums.

Ļoti maziem un maziem uzņēmumiem jādod iespēja izmantot ekspertu palīdzību, lai ar vienkāršas valodas un procedūru starpniecību, kā arī pateicoties labākai piekļuvei kredītiem un mikrokredītiem veicinātu tādu uzņēmumu pārvaldību, kas respektē vidi, reģionu un tā sociālo kapitālu.

4.7.1   Turklāt sociālās ekonomikas uzņēmumu uzdevums ir veicināt sociāli atbildīgas teritorijas attīstību, jo tie sekmē sociālo kohēziju un ilgtspējību, sadala ieņēmumus saviem darbiniekiem un piemēro uz līdzdalību balstītu un demokrātisku pārvaldību.

4.8   Vietējā izglītības, augstākās izglītības un pētniecības sistēma jāiekļauj Eiropas reģionālos un starpreģionālos izcilības un kompetences tīklos, lai saskaņā ar pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu Septītās pamatprogrammas programmu “Spējas” un programmu “Izglītība 2010” nodrošinātu vietējai sistēmai piemērotas prasmes un kvalifikācijas, kas nepieciešamas teritoriālās stratēģijas veiksmīgai īstenošanai, bet kuras bieži vien ir grūti pieejamas maziem uzņēmumiem.

4.9   EESK uzskata, ka Kopienas iniciatīvai par sociāli atbildīgu teritoriju jāveicina arī strukturēts sociālais dialogs teritorijā, kā arī vietējā institucionālā sadarbība, lai veiktspējas uzlabošanu sekmētu, pamatojoties uz ciešāku partnerību starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām ar atšķirīgiem efektivitātes rādītājiem, kā arī izstrādātu jaunu hartu par “sociāli atbildīgu teritoriju 21”, kurai jākļūst par sociāli atbildīgas teritorijas saskaņošanas un efektivitātes nostiprināšanas instrumentu.

4.10   Visbeidzot EESK lūdz iniciatīvā par sociāli atbildīgu teritoriju paredzēt novērtēšanu, salīdzinošo novērtēšanu un pārraudzību, kā arī izveidot datubankas par ienākumiem uz vienu iedzīvotāju teritorijā un ik pēc diviem gadiem sagatavot ziņojumus Parlamentam, Padomei un Komitejai.

5.   Valsts iestāžu uzdevumi.

5.1   Dalībvalstīs būtu ar atbalsta un atturošu mehānismu starpniecību saskaņoti jāpiemēro noteikumi, tādējādi nodrošinot Eiropas iekšējā tirgus vienotību. Valsts iestāžu uzdevums ir veikt šādus pasākumus:

—	jāstrādā, lai novērstu nevajadzīgu birokrātisku slogu, kā arī vienkāršotu struktūras un procedūru mehānismus ar mērķi nodrošināt resursus nodarbinātībai un ilgtspējīgai un konkurētspējīgai attīstībai;

—	kopīgi, vienprātīgi un ar sociālo partneru un organizētās pilsoniskās sabiedrības atbalstu jāsaskaņo vispārīgas stratēģiskās pamatnostādnes par valsts politikas pasākumu izstrādi sociāli atbildīgas teritorijas jomā;

—	jānostiprina publiskā sektora koordinācijas un decentralizācijas sistēmas, kurās ir noteikta pārvaldības nozīme un pienākumi valsts, reģionālajā un vietējā līmenī;

—	jānosaka fiskālās decentralizācijas politikas vadlīnijas, kurās iekļauta kārtība nodošanai starp dažādiem pārvaldības līmeņiem, kā to jau agrāk norādīja Komiteja (28);

—	jāuzlabo un jāpastiprina decentralizācijas un pārvaldības procesa vadības un koordinācijas struktūru darbība vietējā līmenī;

—	jānosaka budžeta posteņi, lai valsts un Eiropas mērogā attīstītu atbilstošus cilvēkresursus un līdzfinansētu izglītības programmas, veidotu tīklus un savietojamas telemātikas iekārtas;

—

jānodrošina saskaņota Interreg IV un Regulas par ETSG instrumentu piemērošana valstu līmenī. ETSG ir pārrobežu struktūra, kas ļauj valstīm kopā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām piedalīties šādās teritoriālās sadarbības grupās, kurām saskaņā ar Kopienas tiesībām ir juridiskās personas statuss;

—	jāveido jauna pilsētu un lauku rajonu partnerība, veicinot integrētas pieejas reģionālā mērogā un atbalstot vienlīdzīgu pieejamību infrastruktūrām un zināšanām;

—	jāveicina konkurētspējīgi un novatoriski reģionālie pārrobežu klasteri, Eiropas tehnoloģisko tīklu stiprināšana, Eiropas līmeņa risku pārvaldība, policentriskas pilsētu sistēmas attīstības stiprināšana, ekoloģisko struktūru un kultūras resursu pilnveidošana;

—

jānodrošina nozaru politikas teritoriālās dimensijas saskaņotība un koordinācija, novēršot savstarpēji pretrunīgus nozaru pasākumu, kas var mazināt efektivitāti un izrādīties pilnīgi nelietderīgi un radīt grūtības reģionā; jāattīsta Teritoriālās ietekmes novērtēšanas (TIN) instrumenti, izmantojot atbilstošu ietekmes uz vidi novērtējumu  (29) un stratēģisko vides novērtējumu (SVN) (30).

5.2   Reģionālām iestādēm jāveic šādi pasākumi:

—	jāpiesaista ekonomikas un sociālās jomas pārstāvji pirms stratēģisku teritoriālās attīstības projektu izstrādes;

—	jāveido izglītības sistēmas, izcilības universitātes un skolas, jo tās ir ļoti svarīgas sociāli atbildīgu teritoriju ekonomiskai un sociālai attīstībai;

—	publisko investīciju izvēlē un vispārējas nozīmes pakalpojumu pārvaldībā arvien vairāk jāiekļauj izmaksu efektivitātes, kvalitātes, ilgtspējīgas attīstības kritēriji;

—	regulāri jāizvērtē publisko investīciju plāni;

—	pirms publisko investīciju projektu sākšanas jāpārliecinās, ka finansēšanas plānā ir pilnībā garantēti gan finanšu līdzekļi, gan termiņi;

—	jānodrošina, ka ārējā palīdzība publisko investīciju projekta finansēšanai tiek reāli izmantota paredzētajos termiņos;

—	jāraugās, lai reģionā dinamiski darbotos arī MVU. Tas ir uzņēmumu veids, kas spēj nodrošināt saikni starp pilsētām, piepilsētām un laukiem, tādējādi lauku apgabalos saglabājot nodarbinātību, ienākumus, kā arī noturot iedzīvotājus un nodokļu resursus;

—	jāveicina kapitāla un peļņas atkārtota ieguldīšana vietējā līmenī, lai radītu projektu biržas, iegādātos vietējos uzņēmumus un attīstītu reģionālos attīstības kapitāla un riska kapitāla finanšu instrumentus, neierobežojot vienoto tirgu;

—	nav pārāk jāattālina uzņēmumu nodokļu maksājumi no to izcelsmes vietas, pārceļot tos uz pārreģionālu līmeni, kā arī jāraugās, lai nekaitētu pārdalei solidāras nodokļu sistēmas ietvaros;

—	jāinformē vietējie politiķi par pašreizējiem teritoriālās plānošanas mehānismiem, kas vērsti uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem un ekonomikas atbalsta infrastruktūrām, lai atbilstīgi mūsdienu prasībām pārvaldītu uzņēmumu ilgtspējīgu attīstību.

5.3   Reģionālo un vietējo pašvaldību prioritārai darbībai jābūt vērstai uz paraugprakses apmaiņu un starpreģionālajiem tīkliem, kā arī uz atbilstošu prognozes mehānismu īstenošanu, lai noteiktu kopīgu un vispārpieņemtu redzējumu.

6.   Uzņēmumu uzdevums – veidot uzņēmumu, kas atbildīgs par attiecīgo teritoriju.

6.1   EESK uzskata, ka uzņēmumiem, kas vienlaicīgi ir gan reģiona virzītājspēks, gan neatņemama tā sastāvdaļa, jāsekmē reģiona uzplaukums, izvairoties no tālāka birokrātiskā un procedūru sloga. Tāpēc

—	jāziņo par uzņēmuma paraugpraksēm sociālajā, vides jomā un vietējā (sabiedrības) līmenī, kā arī jāizmanto instrumenti, kas palīdz noteikt uzņēmuma sociālās atbildības līmeni;

—	jāveicina personāla kompetences uzņēmumā un tā apkārtnē, radot darba vietas, apmācot personālu vai nākamos darba ņēmējus;

—	jāuztur kontakts ar darba ņēmējiem, lai viņus pienācīgi informētu par uzņēmuma stratēģiju un tā projektiem, īpaši nodarbinātības un izglītības jomā;

—	jāsadarbojas ar vietējās ekonomikas pārstāvjiem, lai attiecīgajā teritorijā radītu iespējas ilgtspējīgai izaugsmei, kas balstās uz efektīviem un uzticamiem uzņēmumu tirdznieciskiem sakariem;

—	jānodrošina, ja iespējams, tehnoloģiju nodošana vietējiem uzņēmumiem, sevišķi MVU, lai būtu iespējama teritorijas atjaunošana ar tehnoloģiskā progresa un augsti kvalificēta personāla starpniecību;

—	sadarbībā ar izpētes institūtiem un universitātēm, kā arī citiem uzņēmumiem un vietējām profesionālajām organizācijām proaktīvi jāiesaistās reģiona zinātniskās un tehnoloģiskās attīstības veicināšanā, lai tajā integrētu zināšanas un kompetences;

—	jāiedrošina piegādātāji un apakšlīgumu slēdzēji pieņemt tos pašus sadarbības principus ar vietējām pašvaldībām un ievērot savos uzņēmumos tos pašus sociālās, vides un teritoriālās pārvaldības principus;

—	jānodibina (jo sevišķi tas skar vislielākos uzņēmumus) saikne ar ieinteresētām pusēm (vietējām un valsts pārvaldes iestādēm), lai apspriestu un risinātu gan tehnoloģiskus, gan komerciālus un sociālus jautājumus un problēmas, ar kurām jāsastopas uzņēmumiem.

7.   Praktiskais veikums: izcili piemēri.

7.1   Lai risinātu problēmas saistībā ar Eiropas Savienības teritorijas sociāli atbildīgu attīstību un lai palielinātu Kopienas politikā teritoriālās dimensijas pozitīvo atpazīstamību, tika īstenotas dažādas Eiropas iniciatīvas un politikas pasākumi. Ar vairākiem minēto iniciatīvu piemēriem var iepazīties CCMI tīmekļa vietnē (http://www.eesc.europa.eu/sections/ccmi/index_en.asp), kur ir atrodama arī informācija par uzklausīšanas sanāksmi, kas notika Lillē 2008. gada 25. septembrī, lai sagatavotu šo atzinumu (sk. atzinumam atbilstošo sadaļu).

---

(1)  Sk. 1.2. punktu.

(2)  Ibidem.

(3)  Sk. 1.2. punktu.

(4)  “Eiropas sociālajam modelim ir jāsniedz priekšstats par demokrātisku, zaļu, konkurētspējīgu, solidāru un sociāli iekļaujošu labklājības zonu visiem Eiropas iedzīvotājiem” (EESK atzinums par tematu “Sociālā kohēzija – pamatojot Eiropas sociālo modeli”, OV C 309, 16.12.2006., 119. lpp.).

(5)  COM(2008) 616 galīgā redakcija.

(6)  Saraksts ar dalībvalstīm, kas pielāgoja savus tiesību aktus, lai varētu īstenot ETSG, ir pieejams Reģionu komitejas tīmekļa vietnē (sadaļā “Darbības un pasākumi”).

(7)  Lai ar sociālo partneru atbalstu identificētu un praksē izmantotu jaunas nodarbinātības iespējas.

(8)  Sk. OV L 145, 4.6.2008., Regula (EK) Nr. 450/2008, 2008. gada 23. aprīlis.

(9)  Sk. Leipcigas hartu par ilgspējīgām Eiropas pilsētām (2007. gada 25. maijs).

(10)  Sk. atzinumu par tematu “Teritoriālās attīstības programma”, OV C 168, 20.7.2007., 16–21. lpp..

(11)  Sk. atzinumu par tematu “Rūpniecisko pārmaiņu teritoriālā pārvaldība: sociālo partneru loma un konkurētspējas un inovācijas pamatprogrammas ieguldījums”, OV C 318, 23.12.2006., 12–19. lpp..

(12)  Sk. iepriekšējo zemsvītras piezīmi.

(13)  Sk. atzinumu par tematu “Pārstrukturēšana un nodarbinātība – paredzēt un atbalstīt pārstrukturēšanu, lai attīstītu nodarbinātību: Eiropas Savienības nozīme”, COM(2005) 120 galīgā redakcija, OV C 65, 17.3.2006., 58–62. lpp..

(14)  Sk. atzinumu par tematu “Pilsētvides tematiskā stratēģija”, COM(2005) 718 galīgā redakcija – SEC(2006) 16, OV C 318, 23.12.2006., 86–92. lpp..

(15)  Sk. Padomes jauno stratēģiju (dok. 10117/06, 29. un 30. punkts, 2006. gada 9. jūnijs); sk. arī šā atzinuma 1.2. punktu.

(16)  Sk., piemēram, Sociālā dialoga reģionālās komisijas Polijā.

(17)  SWOT (Strengths, Weaknesses, Opportunities, and Threats Analysis) – priekšrocību, trūkumu, iespēju un risku analīze.

(18)  “Prognoze ir sistemātisks uz līdzdalību balstīts process, lai savāktu informāciju par nākotni un izstrādātu vidēja termiņa un ilgtermiņa redzējumu” (sk. Foren, Foresight for regional development).

(19)  EMAS = Kopienas vides aizsardzības un kontroles sistēma.

(20)  Sk. atzinumu par tematu “Eiropas rūpniecības rajoni un jaunie zināšanu tīkli”, OV C 255, 14.10.2005., 1–13. lpp..

(21)  Sk. ESAO Teritoriālās perspektīvas ziņojums, 2001. gada izdevums.

(22)  Sk. atzinumu par tematu “Rūpniecisko pārmaiņu teritoriālā pārvaldība: sociālo partneru loma un konkurētspējas un inovācijas pamatprogrammas ieguldījums” (sk. 11 zemsvītras piezīmi).

(23)  ETSG – Kopienas līmeņa sadarbības instruments, kas ļauj sadarbības grupējumiem īstenot Kopienas līdzfinansētās sadarbības programmas vai arī veikt citus teritoriālās sadarbības pasākumus pēc dalībvalstu ierosmes (Regula (EK) Nr. 1082/2006, OV L 210, 31.7.2006.).

(24)  Eiroreģioni – pārrobežu sadarbības struktūras starp diviem vai vairākiem reģioniem, kas atrodas dažādās blakusesošajās Eiropas Savienības valstīs; šādas sadarbības mērķis ir aizstāvēt vairāku valstu kopīgas intereses un sadarboties pierobežas iedzīvotāju vispārējas labklājības labā.

(25)  Sk. EESK atzinumu par tematu “Eiropas rūpniecības rajoni un jaunie zināšanu tīkli” (OV C 255, 14.10.2005.).

(26)  Sk. atzinumus par tematu “Partnerības izaugsmei un nodarbinātībai īstenošana – veidot Eiropu par izcilības paraugu uzņēmumu sociālās atbildības jomā” (COM(2006) 136 galīgā redakcija, OV C 325, 30.12.2006., 53–60. lpp..) un par tematu““Zaļā grāmata par ES tiesisko regulējumu attiecībā uz uzņēmumu sociālo atbildību” (COM(2001) 366 galīgā redakcija, OV C 125, 27.5.2002., 44–55. lpp..).

(27)  IDABC (Interoperable Delivery of Pan-European e-Government Services to Public Administrations, Business and Citizens) – Eiropas elektroniskās pārvaldības pakalpojumu savietojamības nodrošināšana valsts pārvaldes iestādēm, uzņēmumiem un pilsoņiem; sk. atzinumu OV C 80, 30.3.2004., 83. lpp.

(28)  Atzinums par tematu “Nodokļu likumdošanas teritoriālās nosacītības ietekme uz rūpniecības pārmaiņām”, OV C 120, 16.5.2008., 51–57. lpp..

(29)  Direktīva 85/337/EEK, kas grozīta ar Padomes Direktīvu 97/11/EK (03.03.1997.) un ar Direktīvu 2003/35/EK (26.05.2003.).

(30)  SVN Direktīva 2001/42/EK. Tās mērķis ir nodrošināt, lai projektu un programmu izstrādes posmā un pirms to pieņemšanas tiktu noteikta un novērtēta ietekme uz vidi, īpaši ņemot vērā teritoriālo dimensiju.

---

---

---

28.7.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/73

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Zaļā grāmata “Spriedumu efektīva izpilde Eiropas Savienībā: parādnieku īpašumu pārredzamība””

COM(2008) 128 galīgā redakcija

(2009/C 175/12)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2008. gada 6. martā nolēma apspriesties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Zaļā grāmata “Spriedumu efektīva izpilde Eiropas Savienībā: parādnieku īpašumu pārredzamība””

COM(2008) 128 galīgā redakcija.

Par dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2008. gada 6. novembrī. Ziņotājs – J. Pegado Liz kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 449. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 3. un 4. decembrī (3. decembra sēdē), ar 161 balsīm par, 2 balsīm pret un 7 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi.

1.1   Zaļā grāmata “Spriedumu efektīva izpilde ES: parādnieku īpašumu pārredzamība” (COM(2008) 128 galīgā redakcija, 2008. gada 6. marts) nāk klajā pēc zaļās grāmatas “Banku kontu arests” (COM(2006) 618 galīgā redakcija) un ir to Komisijas patlaban uzsākto plašas virknes pasākumu klāstā, kuru mērķis ir izveidot Eiropas tiesisko telpu, kas nodrošina juridisku pamatu iekšējā tirgus izveidei.

1.2   EESK kopumā ir atbalstījusi minētās iniciatīvas, vienlaikus pievēršot uzmanību nepieciešamībai gan tās pienācīgi pamatot no subsidiaritātes un proporcionalitātes aspekta, gan arī nodrošināt to atbilstību dalībvalstu civilprocesuālo tiesību kopīgajiem pamatprincipiem un cilvēka pamattiesībām.

1.3   EESK gan atzinumā par iepriekšējo zaļo grāmatu par banku kontu arestu, gan arī šajā gadījumā uzskata, ka iniciatīvas nav pietiekami pamatotas ar faktiem, kas ļautu definēt un raksturot risināmo situāciju, turklāt no proporcionalitātes viedokļa atsevišķi ierosinātie pasākumi lielā mērā pārsniedz vajadzības un mērķus, ko nevar sasniegt ar valstu rīcībā jau esošajiem līdzekļiem. Dažos gadījumos minētie pasākumi varētu apdraudēt iedzīvotāju pamattiesības, piemēram, privātās dzīves aizsardzību un pašaizstāvības līdzekļu līdzsvaru.

1.4   EESK uzskata, ka izskatāmajās jomās ir var panākt un ir jāpanāk būtisks progress, ko var sasniegt ar valstu iestāžu veiksmīgāku sadarbību, lielāku efektivitāti un valstu pašreizējo sistēmu ātrāku darbību, labāku piekļuvi informācijai un pašreizējiem reģistriem, kā arī plašāku informācijas apmaiņu, kas veicinātu labāku savstarpējo izpratni par to, kā darbojas valsts sistēmas un kā tās padarīt elastīgākas.

1.5   Tādēļ EESK noteikti iebilst pret ieceri izveidot Eiropas iedzīvotāju centrālo reģistru, bez atlases nodrošināt ikviena kreditora pilnīgu piekļuvi sociālā nodrošinājuma un nodokļu maksātāju reģistram, kā arī Kopienas līmenī pieņemt standarta veidlapu parādnieku visu īpašumu deklarācijai.

1.6   EESK uzskata, ka kompetentu speciālistu izstrādāta un pastāvīgi aktualizēta salīdzinošo tiesību datu bāzes izveide palīdzētu labāk izprast valstu sistēmas par spriedumu izpildi un to praktisko darbību.

1.7   Visbeidzot, EESK aicina īpaši apsvērt vairākas alternatīvas iniciatīvas (5.8. punkts), kas atbilst zaļajā grāmatā noteiktajam mērķim, tomēr kuras papildus neparedz izstrādāt Kopienas tiesību aktus.

2.   Zaļās grāmatas īss kopsavilkums.

2.1   Komisija ar izskatāmo zaļo grāmatu uzsāk iesaistīto pušu otrās apspriedes (1) par to, kā uzlabot spriedumu izpildi, šobrīd izskatot jautājumu par to, kā risināt problēmas, kas saistītas ar grūtībām iegūt ticamu informāciju par parādnieku vai viņu īpašumu atrašanās vietu.

2.2   Komisija uzskata, ka parādnieka precīzas adreses zināšana un piekļuve precīzai informācijai par viņa īpašumiem ir priekšnosacījums efektīvākai procedūru izpildei, tomēr vienlaikus tā atzīst, ka valstu reģistru un parādnieku īpašumu deklarācijas sistēmas gan ir salīdzināmas, tomēr būtiski atšķiras piekļuves nosacījumi, informācijas ieguves procedūras, kā arī pašas informācijas saturs, kas tādējādi mazina uzticību minētajām sistēmām un to darbības ātrumu.

2.3   Ņemot vērā, ka šķērslis pārrobežu parādu piedziņai ir pastāvošās atšķirības valstu tiesiskajā kārtībā un kreditoru nepietiekamas zināšanas par dalībvalstu pašreizējām informācijas sistēmām, Komisija ar šo zaļo grāmatu turpina īstenot galīgo mērķi, proti, iespēju Eiropas līmenī pieņemt virkni pasākumu, lai uzlabotu parādnieku īpašumu pārredzamību un stiprinātu kreditoru un valsts izpildiestāžu tiesības saņemt informāciju, nodrošinot spriedumu par parādu piedziņu efektīvu izpildi civillietās un komerclietās, vienlaikus ievērojot Personas datu aizsardzības Direktīvā 95/46/EK noteiktos principus.

2.4   Tādēļ Komisija rūpīgi izvērtē apsveramos pasākumus, kuri apkopoti desmit jautājumos.

3.   Iniciatīvas saturs.

3.1   Minētā iniciatīva pamatoti ir to Komisijas apstiprināto pasākumu skaitā, kuru mērķis ir izveidot Eiropas tiesisko telpu, kas nodrošina juridisku pamatu iekšējā tirgus īstenošanai (2), un jo īpaši atvieglot spriedumu izpildi Eiropas Savienībā ar pasākumu starpniecību, lai noskaidrotu parādnieka dzīves vai atrašanās vietu, uz kuru viņam var nosūtīt izpildes rīkojumu, kā arī iegūtu precīzu informāciju par viņam piederošajiem īpašumiem, ar ko varētu segt piedzenamo parādu un kas varētu atrasties jebkuras ES dalībvalsts teritorijā.

3.2   Atzinīgi vērtējama Komisijas izmantotā pieeja apspriesties ne vien ar 15 dalībvalstīm, kuru stāvoklis analizēts pētījumā, kas bija pamatā aplūkojamajai zaļajai grāmatai (3), bet arī pārējās divpadsmit Eiropas Savienības pašreizējās dalībvalstis. Tomēr savāktie dati ne vienmēr ir precīzi, vai arī tie ir nepareizi interpretēti.

3.3   Tāpat jāuzsver, ka minētajā iniciatīvā acīmredzot ir ņemti vērā EESK ieteikumi, kas sniegti atzinumā par tematu “Zaļā grāmata par banku kontu arestu”, proti, kuri attiecas uz “absolūtu nepieciešamību (..) veikt pasākumu pienācīgu izvērtējumu, kuru mērķis ir uzlabot parādnieku īpašumu pārredzamību (..)”.

3.4   Komiteja izsaka nožēlu par to, ka Komisija nav sniegusi nekādus statistikas datus par risināmās problēmas apmēriem, turklāt nav arī precīzi definējusi ne problēmas būtību, ne mērķauditoriju, kas varētu gūt labumu no ierosinātajiem pasākumiem.

4.   Vispārīgas piezīmes.

4.1   Izskatāmā zaļā grāmata turpina un papildina zaļo grāmatu par banku kontu arestu [COM(2006) 618 galīgā redakcija], par ko EESK sniedza atzinumu 31.07.2007. (4); atsauces uz minēto atzinumu izmantotas arī šajā dokumentā.

4.2   Kā jau minēts iepriekš, aplūkojamajā zaļajā grāmatā izvirzītais jautājums nenoliedzami ir bijis aktuāls vēl pirms temata saistībā ar banku kontu arestu un liecina par nepieciešamību iegūt pietiekamu informāciju par parādnieka īpašumiem, lai kreditoriem nodrošinātu kopīgu efektīvu garantiju, kas ir civilprocesa tiesību svarīgākais un noteicošais princips. Tomēr pirms minētā jautājuma izskatīšanas vairākās materiālo civiltiesību jomās ir jāapsver Kopienas līmeņa saskaņojums, kas nenovēršami jāveic iepriekš.

4.3   Tādējādi EESK atzīst nepieciešamību nodrošināt ikvienas dalībvalsts izpildiestādēm iespēju iegūt precīzu informāciju par parādnieka atrašanās vietu, sākot ar juridisko vai dzīvesvietas adresi, kā arī par viņam piederošajiem kustamiem un nekustamiem īpašumiem neatkarīgi no to atrašanās vietas.

4.4   Tomēr EESK tāpat kā iepriekšminētajā atzinumā izsaka nopietnas iebildes un pamatotas bažas par reālu nepieciešamību pieņemt īpašus pasākumus, lai Kopienas līmenī saskaņotu tiesību aktus aplūkojamajā jomā, lai arī Komiteja atzīst, ka Eiropas Savienībai ir kompetence šajā jautājumā un pastāv juridiskais pamats šādu pasākumu īstenošanai.

4.5   Faktiski visu zaļajā grāmatā minēto vajadzību plašākas informācijas, precīzāku datu un uzlabotas piekļuves jomā apmierināšanai nav obligāti jāizveido jauni Kopienas līmeņa reģistri vai arī jāizvirza jaunas prasības deklarēt īpašumu; minētais pasākums visdrīzāk neatbilstu proporcionalitātes kritērijam, turklāt varētu radīt nepieļaujamus pamattiesību pārkāpumus.

4.6   EESK uzskata, ka tā vietā, lai Briselē izveidotu centralizētus iedzīvotāju, uzņēmēju vai patērētāju, kustamo vai nekustamo īpašumu, nodokļu un sociālā nodrošinājuma reģistrus, pietiktu nodrošināt labāku informācijas apriti starp valstu iestādēm un sekmīgāku un ātrāku piekļuvi pašreizējiem datiem, lai, identificējot parādnieka īpašumus, pietiekamā apjomā nodrošinātu iespēju vienlīdzību un vienlīdzīgu attieksmi neatkarīgi no kreditora būtības vai valstspiederības.

4.7   Tas gan neliedz Kopienas līmenī rosināt pasākumus un izvirzīt pamatnostādnes, lai uzlabotu gan minēto publisko reģistru un citu privāto datu bāzu saturu un darbību, gan arī piekļuvi tām ar nosacījumu, ka tiek garantēta minēto datu pienācīga aizsardzība atbilstoši spēkā esošajām Kopienas direktīvām un piekļuve minētajiem informācijas nesējiem tiek ierobežota tikai ar pieprasījumā minēto nolūku un tādā apmērā, kas nepieciešams nesamaksāto parādu atmaksai.

4.8   Nedrīkstētu arī pieļaut privāto vai publisko kreditoru diskrimināciju attiecībā uz piekļuvi datiem, turklāt publiskie kreditori, pamatojoties uz savu privileģēto stāvokli, nedrīkstētu gūt labumu no ātrākas un vieglākas piekļuves publiskajiem reģistriem neatkarīgi no tā, vai tie aptver nodokļu maksātājus, sociālā nodrošinājuma sistēmas vai parādnieka īpašumus.

4.9   Būtu jānodrošina arī sadarbība ar trešām valstīm, jo īpaši ar Andoru, Šveici, Lihtenšteinu un visām pārējām valstīm, kuras ir cieši saistītas ar Eiropas “nodokļu paradīzēm” vai finanšu tirgiem.

5.   Īpašas piezīmes: astoņi jautājumi.

5.1   Iniciatīva Kopienas līmenī?

5.1.1   Šajā zaļajā grāmatā izvirzītie desmit jautājumi faktiski kopskaitā ir astoņi, un turpmāk katrs ir aplūkots sīkāk.

5.1.2   Attiecībā uz pasākumiem, kas būtu jāpieņem Kopienas līmenī, lai uzlabotu parādnieku īpašumu pārredzamību, EESK uzskata, ka saskaņā ar iepriekš izteiktajām piezīmēm nodaļā “Vispārīgas piezīmes” Kopienas līmeņa iniciatīvas jāīsteno vienīgi tādās jomās kā labāka koordinācija un valstu iestāžu sadarbība, un pašreizējo valsts reģistru satura un piekļuves uzlabošana, kas ļautu noteikt un atrast parādniekus un īpašumus nesamaksāto parādu atmaksai.

5.2   Rokasgrāmata par valstu izpildes sistēmām?

5.2.1   EESK uzskata, ka jāatbalsta un jāsekmē ikviena darbība, kas varētu uzlabot zināšanas un paplašināt informāciju par valstu tiesību aktiem un praksi. Tomēr Komiteja neuzskata, ka piemērots risinājums būtu vienkāršas rokasgrāmatas izstrāde, ņemot vērā jautājuma sarežģītību, turklāt minēto rokasgrāmatu nedrīkstētu vienkāršot, lai to varētu izmantot plaša sabiedrība, jo ciestu kvalitāte un precizitāte.

5.2.2   Tādēļ EESK iesaka Komisijai drīzāk apsvērt iespēju izveidot salīdzinošo tiesību datu bāzi par izpildes procedūrām 27 dalībvalstīs, nodrošinot regulāru datu bāzes atjaunošanu, paskaidrojuma piezīmju iekļaušanu, elektronisku piekļuvi un visu dalībvalstu valodu izmantošanu. Šādu datubāzi būtu jāizstrādā kompetentiem un kvalificētiem attiecīgo dalībvalstu speciālistiem.

5.3   Reģistros pieejamās informācijas paplašināšana un piekļuves reģistriem uzlabošana?

5.3.1   Pašreizējais saskaņošanas līmenis šajā jomā varētu būt pietiekams, lai īstenotu izvirzītos mērķus, tādēļ nebūtu ne vajadzīgi, ne lietderīgi koncentrēties uz centrālo komercreģistru izveidi Kopienas līmenī, tomēr neizslēdzot iespēju saskaņot attiecīgos kopīgos elementus.

5.3.2   Turklāt nekas neliedz īstenot iniciatīvas, lai uzlabotu minētajos reģistros sniegtās informācijas saturu, tostarp arī par individuāliem uzņēmējiem, atjauninot informāciju un atvieglojot tās pieejamību, jo īpaši elektroniskā veidā.

5.3.3   Tas pats būtu jāattiecina arī uz zemes reģistriem, kā to parāda Eiropas Zemes reģistru konsorcija (5) – EULIS (Eiropas Zemes informācijas dienests) prakse.

5.4   Labāka piekļuve iedzīvotāju reģistriem?

5.4.1   Eiropas iedzīvotāju centrālā reģistra izveide nav īsti saprotama, jo dalībvalstu uzdevums ir uzturēt iedzīvotāju centrālos vai vietējos reģistrus un noteikt piekļuves nosacījumus minētajiem reģistriem, nodrošinot, ka nepastāv nepamatota diskriminācija.

5.4.2   Tomēr būtu jānodrošina ikvienas valsts izpildiestāžu vienkārša piekļuve minētajiem reģistriem, lai, jo īpaši elektroniskā veidā, iegūtu informāciju par atsevišķu parādnieku dzīves vietas adresi.

5.5   Labāka piekļuve nodokļu maksātāju un sociālā nodrošinājuma reģistriem?

5.5.1   EESK noteikti iebilst pret ideju bez atlases nodrošināt vispārēju piekļuvi sociālā nodrošinājuma reģistram un nodokļu maksātāju reģistram.

5.5.2   EESK uzskata, ka vienīgi tiesu iestādēm jābūt tiesīgām piekļūt reģistros sniegtajai informācijai skaidri noteiktos gadījumos un garantējot šādos reģistros iekļauto personas datu pienācīgu aizsardzību.

5.5.3   Jebkurā gadījumā piekļuvei reģistriem valstī, kas nav valsts, kurā atrodas izpildiestāde, obligāti jānotiek sadarbībā ar attiecīgo tiesu iestādi valstī, kurā atrodas reģistrs.

5.6   Labāka informācijas apmaiņa starp izpildiestādēm?

5.6.1   Kā EESK jau atzīmēja sadaļā “Vispārīgas piezīmes”, tā uzskata, ka joma, kurā būtu lietderīgi īstenot Kopienas iniciatīvas, ir sadarbības uzlabošana informācijas apmaiņas veicināšanai starp valstu izpildiestādēm, jo īpaši tiešas informācijas elektroniskās apmaiņas sistēmas izveide, lai noteiktu parādnieku un viņa atrašanās vietu un veiktu viņam piederošā īpašuma uzskaiti.

5.6.2   Turklāt ir svarīgi nodrošināt, lai dalībvalstīs, kurās izpildiestādes nav valsts iestādes, reģistros sniegto informāciju kontrolētu kompetentās tiesu iestādes, kas uzrauga izpildes procedūras.

5.6.3   Kā paraugs varētu kalpot sistēmas, kas minētas Regulā 1206/2001 (6) par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās vai arī Direktīvā 76/308/EEK (7).

5.6.4   Elektronisko līdzekļu izmantošana vai pat iekšējā tīkla (intraneta) izveide, kas savstarpēji savienotu valstu iestādes, uzskatāma par ļoti būtisku.

5.6.5   Minētajā sadarbības tīklā izplatītā informācija būtu pieejama tikai par izpildi atbildīgajām iestādēm, tostarp, tiesu izpildītājiem, pusēm, kas pieprasa izpildi, tiesām un administratoriem maksātnespējas lietās, turklāt parādnieki vienmēr jāinformē par rezultātiem.

5.6.6   Lai nodrošinātu valstu izpildiestāžu informācijas apmaiņu, varētu izskatīt iespēju izmantot arī Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI – Internal Market Information system).

5.7   Deklarācija par īpašumiem Eiropā?

5.7.1   EESK noteikti iebilst pret ieceri Kopienas līmenī ieviest standarta veidlapu, kurā deklarēti visi parādnieka īpašumi prasības izpildes nolūkā, un pilnībā noraida arī iespēju, ka šī pienākuma nepildīšanas gadījumā draud cietumsods.

5.7.2   Galvenais iemesls ir tāds, ka ne visi parādnieka īpašumi var tikt apķīlāti, un dalībvalstu kompetencē ir noteikt, kuriem īpašumiem nevar uzlikt pilnīgu, daļēju vai nosacītu arestu.

5.7.3   Jāpiebilst, ka prasība parādniekam norādīt savus īpašumus būtu jāattiecina tikai uz tiem īpašumiem, kas nepieciešami parādu atmaksai, un valstu tiesu sistēmu kompetencē ir nodrošināt, lai parādnieka īpašumu deklarācija būtu norādītas patiesas ziņas, pretējā gadījumā paredzot finansiālas sankcijas.

5.7.4   EESK arī uzskata, ka standarta veidlapas ieviešana Kopienas līmenī vienotai īpašuma deklarēšanai tālu pārsniedz mērķus, kas atbilstu šāda veida pasākumiem. Tā vietā Komiteja uzskata, ka šī ir joma, kurā jāattīsta ciešāka sadarbība starp izpildiestādēm, ņemot vērā, ka minētās iestādes ar leģitīmu līdzekļu starpniecību nosaka tos parādnieka īpašumus, kas nepieciešami parādu atmaksai, piešķirot tiesu izpildītājiem oficiālas pilnvaras veikt parādnieku īpašumu pārbaudi.

5.7.5   Jebkurā gadījumā parādniekam vienmēr jānodrošina iespēja nenorādīt apķīlājamos īpašumus, ja viņš ir iepriekš atmaksājis attiecīgo parādu, pierāda, ka viņam ir pietiekami līdzekļi tā atmaksai, iemaksā drošības naudu vai arī piedāvā līdzīgas maksājuma garantijas, piemēram, bankas garantijas vai līdzīgas garantijas. Parādniekam ir arī jābūt tiesībām iebilst pret to īpašumu apķīlāšanu, kuru vērtība pārsniedz summu, kas nepieciešama attiecīgā parāda vai arī citas likumā noteiktās papildu summu atmaksai.

5.7.6   Tāpat arī nekādā gadījumā nav pieļaujama parādnieka īpašumu deklarācijas publicēšana reģistrā, kas ir publiski pieejams (“parādnieku saraksts”), jo tādā veidā tiktu pārkāpti parādnieka privātās dzīves neaizskaramības principi.

5.8   Citi pasākumi pārredzamības uzlabošanai?

5.8.1   Sniegti šādi ieteikumi, kas varētu kalpot kā pārdomu elementi:

a)	nodrošināt piekļuvi reģistriem, kas sniedz informāciju par parādniekam piederošajām akcijām vai kapitāla daļām kādā no uzņēmējsabiedrībām;

b)	paredzēt piekļuvi reģistriem, kas sniedz informāciju par hipotekārajiem kredītiem vai patēriņa kredītiem, nosakot piekļuves noteikumus;

c)	izveidot vienotu Eiropas līmeņa transportlīdzekļu reģistru (8);

d)	izveidot reģistru par visām pašreizējām izpildes procedūrām, lai nodrošinātu konsultāciju tiešsaistē no ikvienas dalībvalsts;

e)	paredzēt piekļuvi akciju ieguldījumu reģistriem, nosakot konkrētu robežvērtību;

f)	paredzēt piekļuvi zemes reģistriem, kas sniedz informāciju par personām, kurām pieder nekustamais īpašums.

---

(1)  Pirmās apspriedes tika rīkotas saistībā ar zaļo grāmatu par banku kontu arestu [COM(2006) 618 galīgā redakcija]; EESK atzinums, OV C 10, 15.1.2008., 2. lpp.

(2)  Pietiekami izsmeļošs minēto pasākumu izklāsts atrodams EESK atzinumā par augstāk minēto zaļo grāmatu “Banku kontu arests” (OV C 10, 15.1.2008., 2. lpp.), uz kuru izdarītas atsauces šajā dokumentā.

(3)  Lai pilnībā izprastu zaļās grāmatas saturu, jāņem vērā ne tikai Komisijas darba dokuments (SEC(2006) 1341, 24.10.2006.), bet arī Heidelbergas Universitātes salīdzinošo un starptautisko privāto tiesību prof. Dr. Burkhard Hess pētījums Nr. JAI/A3/2002/02 tā 18.02.2004. atjaunotajā versijā; kas pieejams http://ec.europa.eu/justice_home/doc_centre/civil/studies/doc_civil_studies_en.htm.

(4)  OV C 10, 15.1.2008., 2. lpp.

(5)  Konsorcijs ir zemes reģistru apvienība. Tās izveide 2006. gadā uzskatāma par pirmo soli ceļā uz piekļuves nodrošināšanu zemes reģistriem konsorcijā iesaistītajām valstīm (Anglija, Īrija, Lietuva, Norvēģija, Velsa, Nīderlande un Zviedrija). Tīmekļa vietne: www.eulis.org.

(6)  Padomes 2001. gada 28. maija Regula Nr. 1206/2001 (OV L 174, 27.6.2001.). Šajā sakarā īpaša uzmanība jāpievērš jautājumam par iestāžu savstarpējo saziņu, ņemot vērā valodu atšķirības, attiecībā uz kurām šīs regulas 5. pantā paredzētie nosacījumi izrādījušies nepietiekami.

(7)  Padomes 1976. gada 15. marta Direktīva 76/308/EEK (OV L 73, 19.3.1976.).

(8)  Kā ierosināts EESK pašiniciatīvas atzinumā CESE par tematu “Eiropas satiksmes noteikumi un transportlīdzekļu reģistrs” (ziņotājs: Pegado Liz kgs, OV C 157, 28.6.2005., 34. lpp.).

---

28.7.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/78

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz saistītām sistēmām un kredītprasībām groza Direktīvu 98/26/EK par norēķinu galīgumu maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmās un Direktīvu 2002/47/EK par finanšu nodrošinājuma līgumiem”

COM(2008) 213 galīgā redakcija – 2008/0082 (COD)

(2009/C 175/13)

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. pantu 2008. gada 22. maijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz saistītām sistēmām un kredītprasībām groza Direktīvu 98/26/EK par norēķinu galīgumu maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmās un Direktīvu 2002/47/EK par finanšu nodrošinājuma līgumiem”

COM(2008) 213 galīgā redakcija – 2008/0082 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 6. novembrī. Ziņotājs – Burani kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 449. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 3. un 4. decembrī (3. decembra sēdē), ar 172 balsīm par, 1 balsīm pret un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Kopsavilkums un secinājumi.

1.1   Padomes pieprasītā un tirgus dalībnieku atzinīgi vērtētā Komisijas iniciatīva maksājumu sistēmu jomā paredzēta, lai atjauninātu noteikumus par norēķinu galīgumu un finanšu nodrošinājuma līgumiem un radītu juridisko noteiktību. Arī EESK atbalsta minēto iniciatīvu. Tā kā izskatāmais temats ir ļoti specifisks, nenovēršami rodas šaubas un jautājumi par priekšlikuma tehniskajiem aspektiem, par kuriem dažādos Komisijas priekšlikuma izskatīšanas posmos izteicās eksperti un lēmējiestādes. EESK tikai vispārīgi izskatīs šos jautājumus un drīzāk centīsies sniegt ieguldījumu, izklāstot pārdomas par Kopienas politiku attiecībā uz maksājumu sistēmām.

1.2   Iniciatīva radās pirms gada, kad vēl nebija runas par ASV paaugstināta riska kredītu krīzi, kas pēc tam izplatījās, būtiski ietekmējot finanšu nozari visā pasaulē. Pirmās krīzes pazīmes atsevišķās iestādēs izpaudās kā likviditātes problēma, kas drīz vien pārvērtās par maksātspējas problēmām. Situācija kļuva tik nopietna, ka gan ASV, gan arī Eiropas valstīs bija neizbēgami valsts varas pasākumi. Pašreizējā situācija liecina par to, ka tirgus darbība jāgarantē ar atbilstīga nodrošinājuma palīdzību; jauni nodrošinājuma veidi ir atzinīgi vērtējami, ja tie nemazina garantijas kvalitāti.

1.3   Šajā sakarā var apšaubīt, vai noteikumi, kas paredz banku aizdevumus vai “kredītprasības” uzskatīt par nodrošinājumu un ņemt vērā finanšu nodrošinājuma līgumos, būtu iekļauti Komisijas priekšlikumā, ja jautājums tiktu izskatīts šodien, nevis pirms gada. Banku aizdevumi ir atzīti dažādās valstīs un dod vērtīgu ieguldījumu likviditātes nodrošināšanā, tādēļ šādā kontekstā tie ir atzinīgi vērtējami. Tomēr, ņemot vērā pašreizējo nestabilo un mainīgo tirgus situāciju un ja netiks iepriekš saskaņoti tos regulējoši noteikumi, to attiecināšanai uz visām dalībvalstīm būtu ieteicams veikt ļoti piesardzīgi, un jāļauj katrai centrālajai bankai arī turpmāk “uzraudzīt” savu tirgu pēc saviem ieskatiem un vajadzībām.

1.4   Vēl jāapsver ne tik daudz jautājums par juridisko noteiktību, kas tiek iedibināta, pateicoties priekšlikumam, bet gan drīzāk jautājums par priekšlikumā minēto noteikumu ilgtspēju, jo Juridiskās noteiktības grupa vēl nav pabeigusi savu darbu, Starptautiskā Privāttiesību unifikācijas institūta (UNIDROIT) iniciatīva ir gandrīz izstrādāta, taču vēl nav ne apstiprināta, ne ratificēta, turklāt ieskaita noteikumu saskaņošana ir iekļauta turpmākajos plānos un maksātnespējas procedūru saskaņošana ir ilgtermiņa mērķis. EESK neapgalvo, ka Komisijas mēģinājums ir bijis veltīgs un nav atbalstāms, bet gan uzsver, ka tirgū vajadzīgs regulējums, kas ir ne tikai viennozīmīgs, bet arī ilgtspējīgs. Tādēļ jāpaātrina likumdošanas un regulatīvie pasākumi.

1.5   Ne mazāk svarīgi ir arī piesardzības aspekti. EESK vēlas zināt, vai uzraudzības iestādes ir rūpīgi izvērtējušas dažādus sistēmiskus riskus, kas jāņem vērā sadarbspējīgās sistēmās, kvalitātes pārbaudēs attiecībā uz visdažādākajiem dalībniekiem, kā arī tad, ja viena sistēma kļūst par citas dalībnieci, un vai minētās iestādes ir aicinātas piedalīties priekšlikuma izstrādē. Kā teikts EESK atzinumā, tirgus stabilitāte ir prioritāte salīdzinājumā ar visiem pārējiem aspektiem.

1.6   EESK atzinumā ir izklāstīti vispārīgi secinājumi par pašreizējo situāciju. “Normālos” apstākļos noteikumiem par tirgus dalībnieku un sistēmu darbību, kā arī par nodrošinājuma kvalitāti jābūt stingriem, taču ārkārtējos gadījumos tiem jābūt elastīgiem, bet ne mazāk stingriem. Direktīvā būtu jāiekļauj noteikumi, kas attiecīgo iestāžu uzraudzībā sistēmām ļauj pieņemt īpašus pasākumus ārkārtēju situāciju risināšanai.

2.   Ievads.

2.1   Komisijas iniciatīva paredzēta, lai direktīvu par norēķinu galīgumu maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmām un direktīvu par finanšu nodrošinājuma līgumiem pielāgotu jaunākajām tirgus attīstības tendencēm. Spēkā esošie noteikumi, kā arī jaunie noteikumi attieksies arī uz norēķiniem naktī un norēķiniem starp saistītām sistēmām.

2.2   Pirms kāda laika uzsāktā dažādu tirgu sadarbība kļūst aizvien izplatītāka; ieviešot Direktīvu 2004/39/EK un Eiropas rīcības kodeksu par ieskaitu un norēķiniem (turpmāk rīcības kodekss), stājās spēkā nepārprotami un precīzi noteikumi, kas sekmē tās plašu ieviešanu. Ar Komisijas priekšlikumu ievieš ne tikai jaunus aktīvu veidus, bet arī paplašina sarakstu, kurā minēti aktīvi, ko var izmantot kā finanšu nodrošinājumu, piemēram, kredītprasības, kas izmantojamas par nodrošinājumu centrālo banku kredītoperācijās (banku aizdevumi). Kopš 2007. gada janvāra ECB atzīst kredītprasības par vienu no Eurosistēmas kredītoperāciju nodrošinājumu veidiem. Dažas centrālās bankas šo iniciatīvu jau bija īstenojušas pirms tam, taču nebija juridiska pamata, kas ļautu izmantot nodrošinājumu pārrobežu darījumos.

2.3   Kopumā spēkā esošo tiesisko regulējumu, ko paredzēts grozīt ar ierosināto direktīvu, veido divas EK direktīvas, t.i., Direktīva 98/26/EK par norēķinu galīgumu (NGD, Norēķinu galīguma direktīva) un Direktīva 2002/47/EK par finanšu nodrošinājuma līgumiem (FND, Finanšu nodrošinājuma direktīva).

2.4   Turklāt, kā parasti grozījumu direktīvu gadījumā, Komisija izmanto izdevību, lai veiktu zināmus vienkāršojumus un precizējumus. Gala rezultātā noteikumus paredzēts pielāgot tirgus attīstības tendencēm, un tas ir ļoti vajadzīgs pasākums, ņemot vērā nesenos tirgus satricinājumus, kuru sekas globalizācijas dēļ var kļūt ārkārtīgi nopietnas.

2.5   Komisijas iniciatīvas izstrāde ilga vairāk nekā gadu. Novērtējuma ziņojumā par to, kā īstenota direktīva par norēķinu galīgumu, ir teikts, ka “sistēma darbojas labi”, tomēr ir uzsvērts, ka vajadzīga padziļināta izpēte. Priekšlikums ir izstrādāts, pamatojoties uz vairākām apspriedēm ar ECB, valstu centrālajām bankām, dažādiem tirgus dalībniekiem un nozares organizācijām. Tajā īpaša uzmanība ir pievērsta patērētāju tiesībām un uzsvērts, ka “ar kredītprasībām [banku aizdevumiem – autora piez.] saistīto noteikumu nolūks nav ierobežot patērētāju tiesības un jo īpaši tiesības, ko tiem piešķir (..) patēriņa kredītu direktīva”, ja tās ir kredītprasības, kas izmantojamas par nodrošinājumu centrālās bankas kredītoperācijām, un “tas principā izslēdz individuālu patērētāju kredītprasības”.

2.6   Ir pareizi, ka normālos apstākļos jaunie ES noteikumi ir virzīti uz ārkārtas situāciju risināšanu. Tirgus stabilitāte jānodrošina, veidojot vairāk savstarpējo saistījumu starp vērtspapīru norēķinu un maksājumu sistēmām, kuras jau darbojas un ir stabilas, kurām ir pietiekama likviditāte un kuras ir labi uzraudzītas. Savukārt ar rīcības kodeksu (pieņemts 2006. gada beigās) ieskaita un norēķinu sistēmās ieviesa konkurences aspektu, tādējādi uzlabojot efektivitāti, no kuras lielu labumu gūst lietotāji.

3.   Vispārīgas piezīmes.

3.1   Tirgus dalībnieki iniciatīvu uzskata par izšķirošu pasākumu, kas ļauj izveidot Eiropas finanšu telpu ar saskaņotiem noteikumiem. Jaunā direktīva ļautu atbalstīt turpmākos pasākumus, kas, iespējams, būtu jāpieņem atbilstīgi Komisijas izveidotās ekspertu grupas (Juridiskās noteiktības grupas) ieteikumiem, lai likvidētu juridiskos šķēršļus, kas kavē ES tirgus integrāciju. Turklāt direktīva sniegtu būtisku ieguldījumu UNIDROIT iniciatīvas īstenošanā. Minētās iniciatīvas mērķis ir izveidot starptautiskā līmenī vienotus noteikumus par materiālajām tiesībām starpnieka turēto vērtspapīru gadījumā, tajā skaitā noteikumus par finanšu nodrošinājuma līgumiem.

3.2   Ne Eiropas, ne starptautiska līmeņa saskaņošanu tomēr nevar uzskatīt par pabeigtu, ja nav veikta virkne atbalsta vai papildu pasākumu, kas, iespējams, būtu jāiekļauj turpmākajās Komisijas programmās. Turklāt būtu jāsaskaņo noteikumi par ieskaita līgumiem, t.i., par neto summas ieskaitu starp dalībniekiem, tajā skaitā par ieskaita līgumiem, saskaņā ar kuriem attiecīgās pušu saistības tiek uzreiz izpildītas (noslēguma ieskaits).

3.3   Ilgtermiņā neapšaubāmi papildu pasākums ir optimāla finanšu tirgus integrācija, kas ļautu vairāk saskaņot valstu noteikumus par maksātnespējas procedūrām. Pašreizējā atšķirīgā situācija dažādās valstīs var negatīvi ietekmēt finanšu nodrošinājuma līgumus, kā arī ieskaita un norēķinu darījumus, tādējādi palielinot sistēmas nestabilitātes risku.

4.   Piezīmes par priekšlikumiem attiecībā uz Direktīvu 98/26/EK (NGD).

NGD 2. pantā ir iekļauta virkne precizējumu un skaidrojumu, no kuriem daži ir tikai tehniski, bet citi – ļoti svarīgi jautājumi. Piemēram, b) apakšpunktā ir precizēts elektroniskās naudas iestāžu statuss, nepārprotami uzsverot, ka saskaņā ar direktīvu minētās iestādes katrā ziņā jāuzskata par kredītiestādēm.

4.1.1   Lai gan EESK atzīst, ka tās kā maksājumu sistēmu dalībnieces līdzinās īstām kredītiestādēm, tā tomēr vērš uzmanību uz to, ka noteikumi par uzraudzību nav tādi paši vai ir tikai daļēji tādi paši. Jānogaida, lai redzētu, vai nopietnu tirgus darbības traucējumu gadījumā tas var ietekmēt elektroniskās naudas iestāžu uzticamību. Savā laikā EESK pauda šaubas, vai tās var uzskatīt par maksājumu sistēmu dalībniecēm. Jebkurā gadījumā Komiteja vēlas atgādināt par agrāk izteikto ieteikumu, proti, pasākumi vienlīdzīgu konkurences noteikumu radīšanai jāpakārto tādiem prioritāriem pasākumiem, kas nodrošina pirmām kārtām tirgus stabilitāti un tādējādi patērētāju (ieguldītāju) aizsardzību.

4.1.2   Turpmāk tekstā minētie apsvērumi ir jo svarīgāki, ja ņem vērā, ka sadarbspējīgas sistēmas (kuru definīcija ir iekļauta jaunajā 2. panta n) apakšpunktā), pateicoties starpsistēmu saiknēm, atvieglo dalībnieku piekļuvi ieskaita un norēķinu sistēmām, tādējādi, iespējams, paaugstinot sistēmisko risku. Tas ir sevišķi svarīgi vērtspapīru norēķinu sistēmu gadījumā, jo tās ir saistītas ar centrālajiem vērtspapīru depozitārijiem (CVD), kas atbild par biržā tirgotu finanšu instrumentu centralizētu glabāšanu dematerializētā veidā (1), un ar galvenajiem darījumu partneriem, kuri darbojas kā viens sistēmā iesaistīto iestāžu partneris, ja runa ir par attiecīgajiem pārvedumu rīkojumiem tirgotu finanšu instrumentu gadījumā. Direktīvas tekstā būtu lietderīgi precizēt, ka sadarbspējīgu sistēmu definīcijas ieviešana nenozīmē juridiski attaisnotas “supersistēmas” izveidi, bet gan jāsaprot drīzāk kā galīgo norēķinu veikšanai nepieciešamas juridiskās aizsardzības nodrošināšana arī regulētos darījumos starp sistēmām.

4.2   Bažas rada arī priekšlikums, kas paredz atļaut vienai sistēmai kļūt par citas dalībnieci. Vajadzīgs paskaidrojums, ka sistēma saskaņā ar Direktīvas 98/26/EK definīciju ir vienošanās vai noteikumu kopums, kas atšķirībā no pārējiem sistēmas dalībniekiem nav juridiska persona. Būtu lietderīgi precizēt šo atšķirību, lai nodrošinātu lielāku juridisko noteiktību un noteiktu dažādu tirgus dalībnieku atbildību, jo īpaši saistībā ar noteikumiem par maksātnespēju.

4.3   NGD 3. pantā ir veikts grozījums, kas vajadzīgs, lai “likvidētu jebkādu nenoteiktību attiecībā uz nakts norēķinu pakalpojumu statusu”, un pašlaik lietotais vārds “diena” ir aizstāts ar “darba dienu”, lai tādējādi ņemtu vērā, ka tirgus darbība lielākoties notiek nepārtraukti, proti, arī naktī. Ierosinātais pasākums ir vajadzīgs, taču jāveic arī ieskaita līgumu saskaņošana. Turklāt būtu jāsaskaņo iepriekš minētie atšķirīgie noteikumi par maksātnespēju, jo tie var ietekmēt noteikumus par finanšu nodrošinājuma un ieskaita līgumiem. Saskaņošana, kas šajā jomā ir vēlama, tomēr grūti īstenojama, ir ļoti svarīgs jautājums un nav saistīta tikai ar maksājumu sistēmām vien.

5.   Piezīmes par priekšlikumiem attiecībā uz Direktīvu 2002/47/EK (FND).

5.1   Direktīvas 2002/47/EK attiecināšana uz kredītprasībām (grozījums 1. panta 4. punkta a) apakšpunktā) ir atzinīgi vērtējama, jo tā palielina nodrošinājuma pieejamību un tādējādi var uzlabot tirgus likviditāti. Tomēr definīcija attiecībā uz “kredītprasībām, kas izmantojamas par nodrošinājumu centrālo banku kredītoperācijās” nav viennozīmīga. “Atbilstības” definīcija rada lielu interpretācijas brīvību centrālajām bankām un neprecizē, uz ko tā attiecas un uz ko ne. Viens no problēmas risinājumiem varētu būt frāzes “vai kredītsaistības, kas izmantojamas par nodrošinājumu centrālo banku kredītoperācijās” svītrošana 2. panta 4. punkta a) apakšpunktā.

---

(1)  Mūsdienās gandrīz visi centralizētie vērtspapīri tiek pārvaldīti dematerializētā veidā. Vērtspapīri, kas ir vēl papīra formātā, tiek apvienoti lielos sertifikātos (globālie sertifikāti) un glabāti dalībvalstu centrālajos depozitārijos.

---

28.7.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/81

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam “abāka karjera un lielāka mobilitāte: Eiropas partnerība pētniekiem””

COM(2008) 317 galīgā redakcija

(2009/C 175/14)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2008. gada 23. maijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam “Labāka karjera un lielāka mobilitāte: Eiropas partnerība pētniekiem””

COM(2008) 317 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 6. novembrī. Ziņotājs – SALVATORE kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 449. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 3. decembrī un 4. (3. decembra sēdē), ar 176 balsīm par un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pilnībā atbalsta Komisijas paziņojumu, kura principi uzsver efektīvas Eiropas °pētniecības telpas stratēģisko nozīmi konkurētspējīgā ekonomikā un zināšanu attīstībā. Šādu mērķi var īstenot, veicinot Eiropas partnerību pētniekiem, lai nodrošinātu labākas karjeras iespējas un lielākus stimulus mobilitātei. Tādējādi būs iespējams ierobežot intelektuālā darbaspēka aizplūšanu, piesaistot labākos pētniekus ES.

EESK piekrīt, ka ir svarīgi veikt konkrētus pasākumus, lai dalībvalstis pieņemtu atklātas, pārredzamas un uz nopelniem balstītas darbā pieņemšanas procedūras, kā arī novērst visus šķēršļus pētnieku pārvietošanās brīvībai ES. Šajā sakarā noderīgs instruments ir informatīvā sistēma EURAXESS, kas spēj parādīt tīklā darba piedāvājumus pētniekiem ES teritorijā, kā arī finansēšanas iespējas pētniecībai. Lai ieviestu minēto sistēmu, jālūdz ieinteresētās iestādes to efektīvi izmantot.

1.2.1   No darbā pieņemšanas brīža līdz pētnieka karjeras beigām nopelni jāvērtē, pamatojoties ne tikai uz publikāciju skaitu un kvalitāti, bet arī ņemot vērā zinātniskos rezultātus. Jāņem vērā novatoriskās spējas, sevišķi sākuma posmā, kā arī, atkarībā no uzticētajiem uzdevumiem, organizatoriskās un vadības spējas karjeras gaitā. Jebkurā gadījumā priekšroka jādod starptautiskās partnerības pieredzei.

1.3   Pētnieku profesionālajai izaugsmei jāizmanto visas mobilitātes iespējas, ko pašlaik ir grūti īstenot juridisko un administratīvo problēmu dēļ. Mobilitāte, ko saprot kā uzturēšanos citās valstīs vai reģionos, citā pētniecības institūtā (publiskā vai privātā) vai arī disciplīnas vai nozares maiņu, jāuzskata par vērtīgu ieguldījumu pētnieka profesionālajā attīstībā. Tādēļ tā ir jāveicina no ekonomiskā un sociālās aizsardzības aspekta, kā arī ņemot vērā ģimenes dzīves vajadzības.

1.4   Pirmām kārtām jānovērš nestabilā situācija, kas bieži vien ir saistīta ar pētnieku darbu. Tādēļ pārliecinoši jāatbalsta iespēja veikt pasākumus, kas nodrošinātu līgumu nepārtrauktību, veicinātu sociālo nodrošinājumu, tiesības uz dažāda veida apdrošināšanu un tās tiesību pārcelšanu mobilitātes gadījumā. Tieši šis pēdējais aspekts sevišķi apgrūtina pētnieču iespējas izvirzīties augstos amatos.

1.5   Komiteja cer, ka sociālie partneri aktīvi piedalīsies kompetento iestāžu darbā, lai atvieglotu izvirzīto mērķu pilnīgu un ātru sasniegšanu.

2.   Ievads.

2.1   Minētais paziņojums (COM(2008) 317 galīgā redakcija), kā pamatā ir Lisabonas stratēģijas principi, ir vērsts uz Eiropas partnerības izveidošanu, lai uzlabotu pētnieku karjeras iespējas, uzskatot viņus par būtisku un primāru elementu uz zināšanām balstītas ekonomikas un sabiedrības izveidē.

2.2   Mūsdienu pārmaiņas, kas skar sabiedrību, ir arvien sarežģītākas, negaidītākas un izteikti inovatīvas. Tādēļ ir vajadzīga politika, kas pievērš lielāku uzmanību zināšanu radīšanai un nodošanai.

2.3   Minētās pārmaiņas ir saistītas ar aizdien dažādākiem zināšanu radīšanas veidiem, kas pāriet uz zināšanu pārrobežu dimensiju, izejot ārpus vienas teritorijas robežām. Zināšanu un ekonomiskajai apmaiņai ir vajadzīgi jauni noteikumi, kas spēj pārvaldīt pārmaiņas, balstoties uz kopīgu, auglīgu Eiropas kultūras pamatu.

3.   Vispārīgas piezīmes.

3.1   Mērķi – Eiropu izveidot par pētniecības darbībai pievilcīgu vietu – jāīsteno ciešā saistībā ar pētnieku atbalsta politiku. Šajā procesā jāparedz apzināta un saskaņota dalībvalstu līdzdalība, kurai nav jābūt tikai brīvprātīgai, kā to paredz spēkā esošais tiesiskais regulējums.

3.2   Komiteja piekrīt šai jaunajai pieejai, saskaņā ar kuru, cenšoties ņemt vērā pašreizējo situāciju, var izvairīties no pārāk vērienīgiem pasākumiem. Ņemot vērā jau noteiktas pamatnostādnes, Komiteja aicina dalībvalstis veikt ātri šādus konkrētus pasākumus:

—	ieviest atklātas darbā pieņemšanas procedūras;

—	ievērot mobilo pētnieku vajadzības pēc sociālā nodrošinājuma un papildu pensijas;

—	nodrošināt pievilcīgus darba apstākļus;

—	sekmēt pētnieku apmācību, prasmes un pieredzi.

Minētie pasākumi jāīsteno kopā ar sociālajiem partneriem.

3.3   Gadu gaitā ES iestādes ir paveikušas lielu darbu. Kā piemērus var minēt Eiropas pētniecības telpas izveidi (2000. gada 18. janvāra dokuments COM(2000) 6 galīgā redakcija); Lisabonas Eiropadomes noteikto mērķi, saskaņā ar kuru uz zināšanām balstītai ekonomikai līdz 2010. gadam jākļūst par viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko pasaules ekonomiku; turklāt tika veikti pirmie pasākumi attiecībā uz pētniekiem un visbeidzot izstrādāta Eiropas Harta par pētniekiem un Rīcības kodekss par pētnieku pieņemšanu darbā. Paveiktajos pasākumos liela uzmanība tika pievērsta pētniecības sistēmas un pētnieku svarīgajai nozīmei.

3.4   Šajā situācijā Eiropas pētniecības telpā jānodrošina labāki apstākļi, lai radītu ļoti konkurētspējīgu un dinamisku vidi, kurā cilvēkresursi var atrast labākas un ilgtspējīgākas karjeras perspektīvas visā darba mūža laikā.

4.   Īpašas piezīmes.

4.1   Eiropas Hartā minētā pētnieku definīcija (EESK to izskatīja jau 2004. gadā) ir šāda: “Profesionāļi, kas iesaistīti jaunu zināšanu, produktu, procesu, metožu un sistēmu veidošanā vai radīšanā un attiecīgo projektu pārvaldībā”; Komisija to papildina ar jaunu zināšanu nodošanas funkciju. Tomēr šajā sakarā iestādēm jāiedrošina pētnieki publicēt pētījumu rezultātus, lai komunikācijas speciālistiem nodrošinātu autoritatīvus avotus, tādējādi ļaujot arī iedzīvotājiem, “nespeciālistiem”, labāk saprast zinātniskus jautājumus, jo īpaši gadījumos, kad tiem var būt ievērojama ietekme uz sabiedrisko domu (veselība, ar pārtiku saistītais risks, ekoloģiskas katastrofas u.c.).

4.2   Līdz ar to Komiteja piekrīt apgalvojumam, ka jānosaka īpašas prioritātes, lai Eiropā radītu labvēlīgus un pievilcīgus apstākļus tiem, kas strādā pētniecības jomā.

4.3   Pirmām kārtām EESK uzsver, ka ir svarīgi veikt konkrētus pasākumus, lai dalībvalstis pieņemtu atklātas, pārredzamas un uz nopelniem balstītas darbā pieņemšanas procedūras. Nenodrošināt pilnīgu informāciju par personāla pieņemšanu darbā un atlasi nozīmē pavērt ceļu nepietiekami pārredzamai sistēmai. Attiecīgajai informācijai jābūt pilnībā pieejamai un saprotamai. Tādēļ Komiteja pilnībā atbalsta un cer, ka tiks ieviesta informācijas sistēma EURAXESS, kas var sasaistīt tīklā un līdz ar to saskaņot pētnieku pieprasījumu un piedāvājumu dažādās iestādēs un dažādos Eiropas projektos. Lai pilnībā izveidotu minēto informācijas sistēmu, vajadzīgs pilnīgs dalībvalstu un dažādu pētniecības organizāciju atbalsts un to iesaistīšanās, lai tīmekļa vietnē būtu pieejama informācija par pētnieku štata vietām un pētniecības projektiem.

4.4   Pētnieku karjeras sākuma posmā jāatbalsta nopelni un jāveicina labāki darba un apmācības apstākļi, proti, jāmaina pamatnostāja. Pēc grūtām un nogurdinošām studijām ar ievirzi pētniecībā, pētnieki ilgu laiku paliek pagaidu situācijā, kas rada apstākļus tam, ka labākie talanti pamet savu karjeru, netiek paturēti un novērtēti. Minētā potenciāla izmantošana jāveic ar inovatīvas apmācības starpniecību, lai nodrošinātu pētniecības kvalitāti un pētniekiem dotu iespēju iegūt iemaņas, kas vajadzīgas vadošos amatos.

4.5   Panākumi jāvērtē, ne vien pamatojoties uz publikāciju skaitu un kvalitāti, bet ņemot vērā arī uzticēto uzdevumu veikšanai nepieciešamās spējas:

—	pētniecības vadīšana;

—	inovācijas līmenis;

—	darbība izglītības un pārraudzības jomā;

—	darbs komandā;

—	starptautiskā partnerība;

—	zināšanu nodošana;

—	finanšu resursu piesaiste pētniecībai;

—	zinātnisko rezultātu publicēšana un informēšana par tiem;

—	uzņēmējdarbības pieredze un pētniecības rezultātu pielietojamība ekonomikā;

—	patenti, izstrāde vai izgudrojumi;

—	jaunrade un neatkarība.

Visbeidzot, ņemot vērā pētnieku darba līgumu netipiskumu, nav negatīvi jāvērtē iespējamie darba pārtraukumi.

4.6   Pētnieka darba netipiskums, ko var apzīmēt ar darba attiecību pagaidu situāciju, nedrīkst negatīvi ietekmēt pētnieka darba un ģimenes dzīves kvalitāti. Pirmām kārtām jāatvieglo jebkāda veida mobilitāte, tai skaitā ģeogrāfiska mobilitāte, kas veicina profesionālo izaugsmi. Mobilitāte ir ļoti nozīmīgs zināšanu brīvas apmaiņas faktors; turklāt tā ir vērsta uz darba ņēmēja un pētniecības sistēmas pilnveidošanu, kā arī kultūras izaugsmi.

4.7   Tāpēc EESK ierosina pasākumus, kas veicinātu kontaktus starp dažādu jomu pētniekiem. Vienīgi šādā veidā palielināsies interese un pieredzes apmaiņa, un mobilitāte kļūs par zināšanu faktoru. Tādēļ būtu lietderīgi salīdzināt atšķirības starp Eiropas un ASV pētniecības sistēmu, kas spēj piesaistīt un noturēt talantus, lai izmantotu šā modeļa pozitīvos aspektus, tos pielāgojot atbilstoši Eiropas apstākļiem, piemēram, sākot no darbā pieņemšanas procedūrām līdz pat pētnieka karjeras novērtēšanas un stimulēšanas sistēmām.

4.8   Lai izveidotu Eiropas pētniecības telpu, jāatbalsta ne vien pētniekam piešķirtā finansējuma pārnesamība no vienas valsts (vai pētniecības iestādes) uz citu, bet jāuzsāk arī efektīvs process, pamatojoties uz kuru iestādēm būtu izdevīgi pieņemt darbā zinātniski kvalificētus darba ņēmējus. ES pētnieki, tāpat kā citas profesijas, kurās ir pieprasīta mobilitāte, jāatbalsta, piedāvājot viņiem konkrētus stimulus (atalgojumu un atvieglojumus) pārcelties uz citu iestādi, nevis liekot šķēršļus, kā tas pašlaik bieži gadās (intelektuālā darbaspēka aizplūšanas iemesls). Šajā sakarā anglo-amerikāņu universitātēs plaši izmanto gratifikācijas (overhead), ko finansētājs piešķir iestādei, kura uzņem finansējamo pētnieku. Gratifikācija ir proporcionāla finansējuma apjomam.

4.9   Pretēji tam pētnieku, kuru interesē mobilitāte, bieži vienlaikus saista pagaidu līguma nosacījumi. Šāda apstākļu sakritība (mobilitāte un nedrošība) ietver tālākas grūtības saistībā ar sociālās aizsardzības aspektu. Tādēļ Komiteja pozitīvi vērtē Komisijas priekšlikumu, saskaņā ar kuru pētniekiem un viņu darba devējiem jābūt vieglai un pilnīgai piekļuvei specifiskai informācijai par sociālo nodrošinājumu dažādās dalībvalstīs. Jānodrošina sociālā aizsardzība un jāatvieglo visa veida sociālā nodrošinājuma, tostarp arī papildu pensiju, pārcelšana. Turklāt pārliecinoši jāatbalsta iespēja veikt pasākumus, lai nodrošinātu pētniekiem līgumu nepārtrauktību. Ja pagaidu situāciju var uzskatīt par normālu parādību dažus gadus pēc pētnieka karjeras sākuma, tad, sasniedzot 40 gadu slieksni, tā kļūst pazemojoša, jo ir ierobežotas autonomijas iespējas un nelielas iespējas nokļūt vadošajos amatos.

4.10   Jāveicina arī pētniecības jomā strādājošā personāla karjeras diferencēšana ar netradicionālu ārējo kontaktu starpniecību, kas ļauj pētniekam izmantot savas zināšanas un izjust par to gandarījumu. Tas nav pretrunā arī ar priekšlikumu veidot ciešāku saikni starp citām valsts pārvaldes un pētniecības nozarēm. Jāveido, piemēram, saiknes starp izglītību un pētniecību. Tas ļautu mācību iestādēm izmantot izcilus resursus, piemēram, pētniekus, lai sniegtu kvalitatīvu un daudzveidīgu apmācību. Tāpat vidējās izglītības skolotāji, kas īpaši interesējas par pētniecības jautājumiem, varētu sadarboties šajā stratēģiskajā jomā, sniedzot kultūras ieguldījumu un vienlaikus bagātinot zināšanas, kuras nodot audzēkņiem.

4.11   Lai gan pētniecība ir attīstības virzītājs, tomēr arvien stiprāka kļūst tās saikne ar uzņēmumiem. Ekonomiskā attīstību būtu jāveicina, īstenojot pētniecību rūpniecības nozarē un tehnoloģiski attīstītos un novatoriskos uzņēmumos. Šajā sakarā jāatbalsta integrētas sistēmas izveidošana starp pētniecību, inovāciju un uzņēmumiem. Jāveido izdevīga apmaiņa starp publisko un privāto sektoru. Šo apmaiņu bieži kavē dažādas cilvēkresursu pārvaldības politikas. EESK cer, ka valstu tiesiskajā regulējumā un darba līgumos ar īpašu pasākumu starpniecību (nodokļu stimuli, kvalifikācija, mobilitāte, Kopienas programmas u.c.) būs iespējams drīz samazināt minētās atšķirības.

4.12   Turklāt jāveicina tādu uzņēmumu veidi (start-up, spin-off), kuros pētnieku prasmes var izmantot novatoriskās saimnieciskās darbībās. Atbalsta pasākumi var ietvert labvēlīgus banku nosacījumus, bet ne tikai (piemēram, atvieglota piekļuve valsts finansējumam), kā arī izdevīgus noteikumus par sociālo nodrošinājumu un nodokļu atvieglojumus.

4.13   Nobeigumā Komiteja atzinīgi vērtē darba plānu, ko Komisija pieņēma dokumentā COM(2008) 317 galīgā redakcija. Dalībvalstu izstrādātais plāns 2009. gadam pēc apspriešanās ar iesaistītajām pusēm nekavējoties jāpielāgo izvirzītajiem mērķiem, ņemot vērā pašreizējo Kopienas tiesisko regulējumu, kā arī uz vietas pieejamo un dalībvalstīm kopīgo paraugpraksi.

4.14   Visbeidzot Komiteja uzskata, ka svarīga ir 2009. gada konference, kurā jāiesaista sociālie partneri, lai novērtētu pašreizējo situāciju un izstrādātu kopēju viedokli par iespējamiem grozījumiem vai uzlabojumiem.

---

28.7.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/84

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko groza Padomes Lēmumu 2001/470/EK, ar ko izveido Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās”

COM(2008) 380 galīgā redakcija – 2008/0122 (COD)

(2009/C 175/15)

Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 61. panta c) punktu un 67. panta 5. punktu Padome 2008. gada 12. novembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu:

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko groza Padomes Lēmumu 2001/470/EK, ar ko izveido Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās”

COM(2008) 380 galīgā redakcija – 2008/0122 (COD).

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Birojs 2008. gada 8. jūlijā uzdeva Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētajai nodaļai izstrādāt atzinumu par šo tematu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Komiteja 449. plenārsesijā, kas notika 2008. gada 3. un 4. decembrī (3. decembra sēdē), nolēma iecelt SÁNCHEZ MIGUEL kdzi par galveno ziņotāju un pieņēma šo atzinumu ar 124 balsīm par, 2 balsīm pret un 1 atturoties.

1.   Secinājumi.

1.1.   EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu, ar kuru groza Lēmumu 2001/470/EK, ar ko izveido tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās, ne tikai tāpēc, ka tas atbilst minētajā dokumentā paredzētajai prasībai par pārskatīšanu, bet arī tāpēc, ka priekšlikums balstās uz starpperiodā apkopoto informāciju par tīkla darbību un tajā mēģināts panākt labākus rezultātus Eiropas iedzīvotāju informēšanas jomā.

1.2.   Jāatzīmē, ka ir uzlabojusies koordinācija starp Eiropas tiesiskās sadarbības tīkla iestādēm un valstu kontaktpunktiem, kuriem ir svarīga nozīme tīkla izveidē un darbībā, un jāuzsver informācijas vienkāršošana, izmantojot piemērotus tehniskus līdzekļus. Tādējādi juridisko profesiju pārstāvjiem un ieinteresētajiem iedzīvotājiem būs atvieglota piekļuve informācijai par iespējām risināt pārrobežu strīdus civillietās un komerclietās.

1.3.   Ne tikai tiesu iestāžu, bet arī juridisko iestāžu līdzdalība ļaus noteikt atbilstīgus juridiskos instrumentus Eiropas iedzīvotāju tiesību un pienākumu aizsardzībai gan profesionālajā, gan privātajā darbībā. Tādējādi brīvības, drošības un tiesiskuma telpas saskaņošana ES būs efektīvāka. EESK atbalsta iespējami lielāku atvērtību un tīkla pieejamības nodrošināšanu visām ieinteresētajām pusēm, lai veicinātu pārredzamību un Eiropas integrācijas procesu.

2.   Ievads.

2.1.   Eiropas Komisija pēc 1999. gada 15. oktobrī un 16. Tamperē notikušās Eiropadomes sanāksmes ir uzsākusi saskaņošanas un juridisko instrumentu izstrādes procesu, lai attīstītu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu un nodrošinātu personu brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā. Viens no svarīgākajiem instrumentiem ir Regula par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildīšanu civillietās un komerclietās (1), kurā cita starpā ir arī paredzēts vienkāršot izpildes kārtību, noteikt drošības pasākumus spriedumu izpildes nodrošināšanai un atzīt drošības pasākumus Eiropas līmenī.

2.2.   Tādā paša nolūkā Komisija ir arī iepazīstinājusi ar Lēmumu 2001/470/EK (2), ar ko izveido Eiropas tīklu tieslietās un civillietās, kura galvenais mērķis bija izveidot Eiropas tiesiskās sadarbības instrumentu, kas juridisko profesiju pārstāvjus, iestādes, pārvaldes iestādes un sabiedrību kopumā informētu par ES dalībvalstīs piemērotajiem tiesību aktiem un pārrobežu strīdu tiesību jomā izšķiršanas procedūrām.

2.3.   Tīkls bija arī paredzēts, lai veicinātu tiesas pieejamību iedzīvotājiem, it īpaši, kā tas jau ir uzsvērts, pārrobežu strīdos, kuros ne vienmēr ir satura un procesuāla atbilstība, tādēļ īpaša uzmanība ir pievērsta kontaktpuntiem, kas būtu viegli pieejami visām profesionālajām un privātajām ieinteresētajām pusēm. Komisija 2008. gada sākumā ir ziņojusi par stāvokli, norādot, ka patlaban ir 102 kontaktpunkti, 140 centrālās iestādes, 12 tiesneši koordinatori un 181 tiesu iestāde, kas aktīvi darbojas tiesiskās sadarbības jomā.

2.4.   Jāpiebilst, ka Direktīvā 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (3) saistībā ar tiesas procesu tīkls jau ir norādīts kā nepieciešams instruments, lai nodrošinātu efektīvu mediāciju pārrobežu juridiskajos strīdos.

3.   Vispārīgas piezīmes.

3.1.   Saskaņā ar Lēmuma 2001/470/EK 19. pantu Komisijai reizi piecos gados jāsagatavo ziņojums par tīkla darbības rezultātiem iepriekšējā laika posmā, pamatojoties uz informāciju, ko snieguši dalībvalstu kontaktpunkti. Atkarībā no minētās informācijas varēs ierosināt grozījumus. Lēmums ir grozīts tādēļ, lai, juridiski pamatojoties uz Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 61. panta c) apakšpunktu un ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus, sasniegtu izvirzītos mērķus.

3.2.   Līdz šim tīklam ir izdevies stiprināt tiesnešu un juridisko profesiju pārstāvju sadarbību un informācijas apmaiņu Eiropas Savienībā. EESK uzskata, ka kontaktpunktiem jākļūst par īstiem informācijas birojiem par procedūrām un tiesību aktiem, ko piemēro dalībvalstīs pārrobežu strīdu izšķiršanā. Būtu vēlams nodrošināt tīklā iekļautās informācijas pieejamību iedzīvotājiem.

3.3.   Kopumā ierosinātās reformas mērķis ir pilnveidot tīklu – mehānismu, kas ļaus uzlabot izvirzīto mērķu sasniegšanu, jo īpaši attiecībā uz materiālajiem un cilvēkresursiem.

EESK atzinīgi vērtē reformas priekšlikumu – ne tikai tīkla darbības uzlabošanas pasākumus, bet arī terminoloģijas skaidrojumus, kas ļauj izmantot priekšlikumu ar lielāku juridisko precizitāti.

3.4.1.   Lēmuma 2. panta grozījums, piemēram, attiecas uz tīkla mērķiem, vārdus “sadarbība civillietās un komerclietās” aizstājot ar vārdiem “tiesiskā sadarbība civillietās un komerclietās”.

3.4.2.   Lēmumā paredzēta arī dažādu kontaktpunktu koordinācija, ja dalībvalstī ir vairāk nekā viens kontaktpunkts, nosakot galveno kontaktpunktu.

3.4.3.   Galvenajam kontaktpunktam palīdz viens tiesnesis, kurš ne tikai ir tīkla loceklis, bet arī nodrošina sadarbību ar vietējām tiesu iestādēm.

3.5.   Ievērojot minētās reformas galveno mērķi, ir grozīts 5. pants, kurā paredzēts paplašināt sadarbību informācijas sniegšanā tīkla ietvaros un tiesu iestādēs, lai atvieglotu tiesību aktu piemērošanu konkrētos gadījumos, pat ja tie ir citas dalībvalsts tiesību akti, tostarp starptautiskais juridiskais instruments. EESK uzskata, ka tīkla pievienotā vērtība būtu informācija sabiedrībai par sadarbību tieslietās un dažādām tiesu sistēmām. Šādas paplašināšanas mērķis ir tuvināt un nodrošināt iedzīvotājiem iegūtās tiesības civilattiecībās un komercattiecībās Eiropas Savienībā.

3.6.   Svarīgi ir uzsvērt grozījumu, kurā paredzēta informēšanas kārtība; 8. panta jaunajā redakcijā ir atzīts elektroniskais reģistrs, kas būtu jāpārvalda Eiropas Komisijai. EESK tomēr vēlas norādīt, ka jānodrošina tehniski un ekonomiski līdzekļi, lai minētā sistēma uzsāktu darboties pēc iespējas ātrāk.

4.   Īpašas piezīmes.

4.1.   EESK atbalsta ierosinātās reformas saturu un tās īstenošanai pielietoto metodi. Turklāt dalībvalstu tiesu iestāžu un juridisko profesiju pārstāvju sadarbības tīkla izveidi var uzskatīt par lielu panākumu.

4.2.   Lai gan ir atzīta tīkla pozitīvā nozīme, jāuzsver, ka, Dānijai paliekot novērotājas statusā tīklā, noteiktā Eiropas kopējās telpas daļā nenorisinās sadarbība tieslietās, pat ja tiek piemēroti Kopienas tiesību akti. Tomēr jaunajā 11.a) punktā ir paredzēts, ka noteiktās tīkla sanāksmēs varēs piedalīties novērotāji, jaunie locekļi un trešās valstis, kas ir jaunās Lugāno konvencijas dalībvalstis (4).

4.3.   EESK uzskata, ka jābūt elastīgākiem attiecībā uz īso termiņu, kas paredzēts, lai atbildētu uz tiesiskās sadarbības lūgumiem; pat ja EESK atzīst pašreizējo efektivitāti, jāņem vērā, ka, uzlabojot informāciju un palielinoties dalībvalstu skaitam, kas izmantos tīklu, nebūs iespējams to ievērot. Jāņem vērā dažādas situācijas dažādās dalībvalstīs un pat reģionos gan organizatoriskajā jomā, gan attiecībā uz tehnisko līdzekļu izmantošanu. Būtu jāgaida jaunās reformas rezultāti, īpaši attiecībā uz tehniskajiem līdzekļiem, kas ir kontaktpunktu un tīkla rīcībā, un galvenokārt attiecībā reģistra darbību.

---

(1)  Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001, OV L 12, 16.1.2001.

EESK atzinums – OV C 117, 26.4.2000., 6. lpp..

(2)  EESK atzinums – OV C 139, 11.5.2001., 6. lpp..

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīva 2008/52/EK; OV L 136, 24.5.2008.

EESK atzinums – OV C 286, 17.11.2005., 1. lpp..

(4)  Pieņemta 2007. gada 30. oktobrī.

---

28.7.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/87

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Energoefektivitātes paaugstināšana ar informācijas un sakaru tehnoloģijām””

COM(2008) 241 galīgā redakcija

(2009/C 175/16)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2008. gada 13. maijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Energoefektivitātes paaugstināšana ar informācijas un sakaru tehnoloģijām””

COM(2008) 241 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 10. novembrī. Ziņotājs – Hernández Bataller kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 449. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 3. un 4. decembrī (4. decembra sēdē), ar 123 balsīm par, 3 balsīm pret un 21 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka ilgtspējīgai attīstībai jābūt vienam no prioritāriem aspektiem ES politikās. Minētā ilgtspējīgā attīstība cita starpā jāīsteno, izmantojot energoefektivitāti, jaunus, alternatīvus (“atjaunojamos”, “tīros” vai “zaļos”) enerģijas avotus, kā arī nosakot pasākumus klimata pārmaiņu apkarošanai, samazinot CO2 emisijas.

1.2   Komisijas sniegtais paziņojums liecina par šajā jomā panākto tālākvirzību, jo tajā tiek ierosināts attīstīt valstu un reģionālas programmas pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai (PTA), uzskatot informācijas un sakaru tehnoloģijas (IST) par energoefektivitāti veicinošu elementu.

1.3   Komiteja atbalsta Komisijas viedokli, ka IST nodrošina ieguldījumu ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanā divos veidos. Pirmkārt, pētniecība, izstrāde un inovācija saistībā ar to komponentēm, iekārtām un pakalpojumiem ļaus palielināt enerģijas ietaupījumus to lietošanā. Otrkārt, IST izmantošana ekonomikas dažādās jomās gan ražošanas, gan patēriņa posmā ļauj “dematerializēt” daudzas procedūras un aizstāt fizisko un materiālo apmaiņu ar pakalpojumu sniegšanu tiešsaistē, attiecīgi ietaupot enerģiju. Turklāt Komiteja uzskata, ka enerģijas taupīšana jāattiecina arī uz tehnoloģisko ierīču ražošanas procesu un lietošanu, nevis jākoncentrējas tikai uz energoefektīvu patēriņu ierīču kalpošanas laikā.

1.4   Atbilstīgi minētajiem mērķiem Komisijas paziņojuma mērķis ir uzsākt informācijas apkopošanas un analīzes pirmo posmu, ko turpinās otrais ziņojums, kurā būs noteiktas rīcības galvenās vadlīnijas (1). Komiteja tomēr uzskata, ka svarīgi ir sekmēt pasākumus energoefektivitātes paaugstināšanai vidējā termiņā un ilgtermiņā.

1.5   Lai panāktu augstāku energoefektivitāti, nozīmīgs faktors no piegādes aspekta ir nomainīt iekārtas, kam tehnoloģiskās novecošanās vai nolietojuma dēļ ir augsts enerģijas patēriņš. Eiropā vairāk nekā 50 % sadzīves tehnikas ir vecāka par desmit gadiem un uzskatāma par energoneefektīvu. Komisija pirms direktīvu izstrādes šajā jomā vai arī kā to alternatīvu varētu rosināt ieviest ražošanā kritērijus, kuri gan ar valsts valdību, gan patērētāju un lietotāju organizāciju atbalstu sekmētu plāna īstenošanu saistībā ar minēto iekārtu nomaiņu.

1.6   Komiteja uzskata, ka, piemēram, vairākās dalībvalstīs būtu jāievieš digitālā zemes apraides televīzija, kas dotu iespēju modernizēt uztvērējus, tradicionālos katodstaru lampu televizorus aizstājot ar šķidro kristālu ekrānu televizoriem. Tas savukārt sekmētu integrētu ierīču, kas nodrošinātu mijiedarbību, ražošanu un pārdošanu, noslēdzot līgumus ar ražotājiem un lietotāju organizācijām tā vietā, lai iegādātos perifēros dekoderus, kuri jāsavieno ar analogo televizoru. Tehniskie pētījumi liecina, ka katodstaru lampu televizori patērē par trešdaļu vairāk enerģijas nekā šķidro kristālu ekrānu televizori, savukārt gaidīšanas režīmā izmantotās enerģijas patēriņš ir līdz 60 % lielāks.

1.7   Komisija uzskata, ka līdzīgu pieeju varētu izmantot arī citās jomās, piemēram, elektrotīkli (ražošana un sadale), energoviedas ēkas un apgaismojums. Tādēļ jāattīsta elektroenerģijas elektroniska tirdzniecība un ražošanas un sadales jaunas tehnoloģijas; ēku energovadības, elektroenerģijas uzskaites un enerģijas vizualizācijas sistēmas; jauninājumus viedā – iekštelpu, ārtelpu un ielu – apgaismojuma jomā, izmantojot gaismas avotus, kas var mijiedarboties ar vidi, elektroniski pielāgojoties gaismas nepieciešamībai.

Piemēram, ir zināms, ka datoru ražošanā un izstrādē izmantotā enerģija trīs reizes pārsniedz patērēto enerģiju to kalpošanas laikā. Jāvērš uzmanība arī uz interneta serveru un meklētājprogrammu lielo enerģijas patēriņu, tādēļ šajā jomā jārada īpaši risinājumi, ņemot vērā gan tīkla lietošanas ļoti straujo attīstību, gan arī pieaugošo enerģijas patēriņu saistībā ar tehnoloģisko konverģenci. Svarīga nozīme ir arī novērtēt enerģijas ietaupījumu, ko radītu savietojamu, tehniski standartizētu ierīču lietošana, kā rezultātā ierīces tiktu laistas apgrozībā mazākā skaitā un to izmantojums būtu efektīvāks atbilstoši Direktīvā 2005/32/EK izvirzītajiem mērķiem (2).

Patērētāji var būtiski palīdzēt ietaupīt enerģiju, pienācīgi izmantojot jaunās tehnoloģijas; arī šajā jomā informatīvu programmu un tehnoloģisku līdzekļu attīstība ļautu lietotājiem ātri un viegli piekļūt vajadzīgajai informācijai par ierīču efektīvu lietojumu, kā arī aprēķināt enerģiju, ko var ietaupīt, piemēram, samazinot datora un to perifērisko ierīču ieslēgšanai paredzēto laiku; izvairoties no ekrāna aizsarga lietošanas; to atstāšanas ieslēgtā vai arī zemā enerģijas patēriņa režīmā; optimizējot drukātāju lietojumu u.c. Kopumā aprēķināts, ka “šķietamais enerģijas patēriņš” (phantom energy use), ko rada ierīces, tām atrodoties iepriekš minētajā gaidīšanas režīmā, var veidot līdz pat 12 % no elektrības gada rēķina, turklāt, ja vienkopus apvienots tehnoloģiju nepareizs lietojums un ierīču novecošanās, energopatēriņš ir vēl lielāks. Neapšaubāmi, ka nepieciešamība nomainīt ierīces patērētājiem nozīmē nozīmīgus tēriņus, kuru segšanai atsevišķos gadījumos varētu izmantot sociālo atbalstu.

1.8   Minētie faktori jāpapildina ar kvalitatīviem sertifikātiem un precīzu un skaidru patērētājiem sniedzamo informāciju norādēs par dažādu ierīču energoefektivitāti, “ekoloģisko vai oglekļa pēdu” u.c., tādējādi izglītojot iedzīvotājus un orientējot viņu pieprasījumu, vienlaikus rosinot viņus pievērsties ilgtspējīgam un efektīvam enerģijas patēriņam. Pieredzi, ko iespējams pilnveidot saistībā ar IST tādās jomās kā audiovizuālā, elektroniskās saziņas joma, elektroenerģijas nozare, elektroviedas ēkas un apgaismojums varētu izmantot par atsauces elementu enerģijas taupīšanas pasākumos citās nozarēs, kurās Komisija uzsākusi pasākumus, piemēram, autoindustrijā, ražojošajā rūpniecībā un transporta nozarē.

Komiteja aicina Komisiju pieņemt aktīvu nostāju, lai informētu patērētājus, uzņēmumus un administrācijas ar informatīvu kampaņu starpniecību, izmantojot dažādas metodes un līdzekļus.

1.9   Tāpat arī Komisijai jārosina izstrādāt standartizētus un uzticamus rādītājus, lai aprēķinātu un līdzsvarotu enerģijas ietaupījumus saistībā ar IST lietojumu. Tas palīdzētu mazināt pieaugošo tendenci negodīgi un maldinoši izmantot “zaļās” jeb “tīrās” enerģijas konceptus kā tīri komerciālu stratēģiju, kuri enerģijas ietaupījuma un emisiju samazināšanas izteiksmē nav reāli pamatoti, uzskatāmi, ne arī aprēķināmi. Minēto rādītāju ieviešana palīdzētu noteikt, vai konkrētā komercdarbības prakse ir godīga vai negodīga, jo īpaši komerciālajos paziņojumos, kur izmantoti “ekoloģiskā mārketinga” argumenti.

Enerģijas tirgus privatizācijas un liberalizācijas apstākļos svarīgi ir rosināt uzņēmumus investēt enerģijas ietaupīšanā un ilgtspējīgā attīstībā, palīdzot tiem uzskatīt minētās investīcijas par komerciālu, stabilu un kvalificētu darba vietu izveides iespēju.

1.10   Komiteja uzskata, ka ES nepieciešams lielāks politiskais impulss, lai nodrošinātu ar līdzekļiem, kas ļautu sasniegt izvirzītos mērķus enerģijas taupīšanā, ieviešot obligātus pasākumus saistībā ar aprīkojumu, kuru mērķis ir novērst nepilnības valstu plānos šajā jomā. Kopienas mēroga pasākums šajā jomā, kas varētu būt direktīvas pieņemšana, dalībvalstu darbībai sniegtu pievienoto vērtību, neizmainot Komisijas sniegto atbalstu valsts līmenī saistībā ar labas prakses kodeksu īstenošanu, salīdzinošo pētījumu par energoefektivitātes palielināšanu izstrādi, kas ES varētu būt veicinošs faktors un rosinātu uzņēmumus sagatavot ziņojumus par enerģijas taupīšanu.

2.   Pamatojums.

2.1   Priekšvēsture.

2.1.1   Komisijas paziņojums atbilst

—

Eiropadomes 2007. gada pavasara sanāksmē izvirzītajām prioritātēm, kur atzīmēta nepieciešamība risināt ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas; nodrošināt pietiekamu, drošu un konkurētspējīgu energoapgādi atbilstīgi 21. gs. ilgtspējīgas attīstības modelim. Minētajā Eiropadomes sanāksmē panāca vienošanos iekļaut klimata pārmaiņu un enerģētikas apvienoto politiku ES politiskās programmas pamatjautājumos, nosakot precīzus un juridiski saistošus mērķus kā simbolu to īstenošanas apliecinājumam. Komisija uzskata, ka nākotnē jānošķir Eiropas ekonomikas izaugsme, kas ir svarīgs faktors pilnīgas nodarbinātības un sociālās iekļaušanas mērķu sasniegšanai, no enerģijas patēriņa. Informācijas un sakaru tehnoloģijas (IST) (3) var būtiski mazināt ekonomikas energointensitāti un paaugstināt energoefektivitāti;

—	Eiropas Komisijas 2008. gada 23. janvārī pieņemtajai pasākumu paketei, kuru mērķis ir pierādīt, ka saskaņotie klimata pārmaiņu mērķi ir ne vien tehniski un ekonomiski lietderīgi, bet arī tūkstošiem Eiropas uzņēmumu piedāvā uzņēmējdarbības iespējas;

—	Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskajam plānam un vairākiem citiem Eiropas Komisijas pasākumiem, kas īstenoti dažādās jomās, bet ar kopīgu mērķi – risināt ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas.

2.2   Vispārīgas piezīmes.

2.2.1   Ņemot vērā iepriekšējos apgalvojumus, ar izskatāmo paziņojumu ierosināts veicināt atklātas debates starp iesaistītajām pusēm dažādās izraudzītajās jomās, piemēram, IST nozare, elektroenerģijas nozare, energoviedas ēkas un vieds apgaismojums. Tas rada nepieciešamību veikt informācijas apkopošanu un analīzi, kā arī rīkot konsultāciju un sadarbības pasākumus, iesaistot iespējami vairāk dalībnieku, proti, ES iestādes (Parlamentu, Reģionu komiteju, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju), dalībvalstis, nozares pārstāvjus, pētniecības un patērētāju struktūras. Minētajiem pārstāvjiem var būt svarīga nozīme jauno iekārtu un komponentu eksperimentālajā izmantošanā.

Komisijai vēl vairāk jārosina patērētāji un lietotāji līdzdarboties enerģijas taupīšanas mērķu īstenošanā ar IST starpniecību, lai panāktu, ka sistēmas ir viedas ne vien no enerģijas taupīšanas viedokļa, bet arī no veida, kādā iedzīvotāji tās izmanto. Pastāv vairākas procedūras, kā panākt minēto līdzdalību pētniecības, attīstības un inovācijas procesā, piemēram, “Dzīvo laboratoriju Eiropas tīkls”, kas ļauj tieši apzināt lietotāju viedokli, uzskatus un attieksmi, izmantojot ar IST starpniecību veiktu mehānisko novērošanu.

2.2.2   Sinerģija un labas prakses piemēri, ko iespējams attīstīt šajā procesā, ļautu veicināt izmēģinājuma iniciatīvas, sekmējot pētniecību un tehnoloģiju attīstību (PTA). Pētījumi par energoefektivitāti īpašajā IST jomā būtu attiecināmi uz valstu un reģionālajām programmām, ES pētniecības un inovāciju programmu, kā arī kohēzijas politikas finansētajām rīcībprogrammām. Tas rosinātu uzņēmumus novērtēt “ekoloģisko pēdu” un, izmantojot minēto diagnostiku, pieņemt lēmumus, balstoties uz progresīvās komunikācijas un atjaunīgās enerģijas tīklu kombināciju, lai panāktu enerģijas ietaupījumu (“negavatus”).

2.2.3   EESK jau vairākkārt izteikusi viedokli par IST svarīgo nozīmi saistībā ar strukturālu izmaiņu veikšanu un to būtisko ieguldījumu inovācijā, tostarp atzinumā par nanotehnoloģijām (4), biotehnoloģijām (5), pētījumā par veselību (6) un jo īpaši atzinumā par informācijas tehnoloģijām. Minētie aspekti sevišķi no horizontālā aspekta skatīti septītajā pamatprogrammā. Pētniecības un izstrādes jomā no ekonomikas un vides aizsardzības viedokļa svarīga nozīme ir izmantot modernākās tehnoloģijas un piešķirt lielāku Kopienas finansējumu pētniecības un inovāciju attīstībai (7).

2.3   Īpašas piezīmes.

Komisija jo īpaši analizē elektroenerģijas nozari, kurā tirgus liberalizācijas iespaidā šobrīd notiek vērienīgas pārmaiņas, kā arī jautājumus par vietējo enerģijas tīklu skaita palielināšanu, atjaunojamo enerģijas avotu integrēšanu, koģenerācijas un mikroražošanas izplatību (mikrotīkli, virtuālās elektroenerģijas ražotnes), ķēdes saīsināšanu starp enerģijas ražošanu un patēriņu, enerģijas kompensēšanu iedzīvotāju starpā, kā arī iedzīvotāju jaunajām prasībām.

2.3.1.1   Elektroenerģijas tīkla modernizācija no ražošanas līdz sadalei, iekļaujot tīkla energoefektivitātes paaugstināšanu, lai novērstu enerģijas zudumus, minēta energoefektivitātes rīcības plāna novērtējumā, par ko EESK nesen sniedza atzinumu, uz kuru turpmāk tekstā tiks izdarītas atsauces (8).

2.3.1.2   Komisija vērš uzmanību arī uz enerģijas taupīšanas iespējām, ko sniedz energoviedās ēkas, kuras izmanto gan privātajam mājoklim, gan komercdarbībai. Šajā sakarā jo īpaši tiek minēta apsaimniekošanas sistēmu, elektroenerģijas uzskaites un enerģijas vizualizācijas sistēmu izstrāde, kas cita starpā rosinās lietotāju izpratni par enerģijas patēriņu. Jāņem vērā, ka Eiropā vairāk nekā 40 % enerģijas patēriņa ir saistīti ar ēkām.

2.3.1.3   Komiteja uzskata (9), ka jārada jauni kultūras stimuli un jauni impulsi, lai kompensētu izmaksu pieaugumu un rosinātu lielāku interesi par

—	konceptuālo izpēti,

—	būvniecībā izmantoto metožu pārskatīšanu,

—	augstvērtīgāku materiālu izmantošanu, kas jāiekļauj būvniecības procesā, un

—	jauniem strukturāliem risinājumiem.

2.3.1.4   EESK atkārtoti atzīmē (10), ka no galapatērētāju viedokļa pienācīgi jāņem vērā šķēršļi, kas apgrūtina pasākumu sekmēšanu un īstenošanu saistībā ar ēku energoefektivitāti Eiropā, proti, tehniskie, ekonomiskie, finanšu, juridiskie, administratīvie, birokrātiskie, institucionālie un apsaimniekošanas, sociālie un attieksmes radītie šķēršļi, kā arī šķēršļi, kurus rada saskaņotas pieejas trūkums (neatbilstība starp siltumapgādi un dzesēšanu, klimata zonu neievērošana u.c.).

Energoviedās ēkas ne vien paaugstina dzīves kvalitāti, komfortu un iedzīvotāju drošību, bet arī rada saimnieciskos un enerģijas ietaupījumus. Pieslēguma iespējas nodrošina piekļuvi komunikācijas pakalpojumiem (radio un TV signāla uztveršana, pielāgošana un izplatīšana, izmantojot zemes apraidi un apraidi caur satelītu, ADSL, kabelis, elektrotīkls), kā arī citiem ļoti efektīviem enerģijas taupīšanas pakalpojumiem: gāzes un ūdens noplūdes konstatēšana, elektrības pārāk liels patēriņš, ko rada bojājumi, automātiskā laistīšanas kontrole, gaisa kondicionēšana.

Gan ar aktīvu, gan pasīvu procedūru iekļaušanu, kuras paredzētas mājokļu ekoloģisko prasību uzlabošanai, var samazināt ēku enerģijas patēriņu līdz pat 50 % un saskaņā ar atsevišķiem pētījumiem, tīro enerģiju un vides kontroles mehānisko sistēmu savienojumā, pat līdz 70 %.

Jauninājumi viedā – iekštelpu, ārtelpu un ielu – apgaismojuma jomā ļāvuši radīt gaismas avotus, kas var mijiedarboties ar vidi, elektroniski pielāgojoties gaismas nepieciešamībai. Tirgū jau sevi pieteikušas tādas tehnoloģijas kā gaismstarotājs (LED) vai arī jaunais organiskais gaismstarotājs (OLED) ar lielu enerģijas taupīšanas potenciālu. Aptuveni piekto daļu pasaules elektroenerģijas patērē apgaismojumam.

2.3.2.1   EESK atbalsta ideju popularizēt un sekmēt brīvprātīgas vienošanās, kuru mērķis ir ieviest arvien viedāku energoefektīvu apgaismojumu sabiedriskajās telpās un ārtelpās.

2.3.2.2   Viens no veidiem, kā ievirzīt un izvērtēt strukturālās pārmaiņas ir rosināt “ekoloģisku” publisko iepirkumu IST jomā, lai panāktu, ka šī nozare kļūst oglekļa ziņā neitrāla, noslēdzot brīvprātīgas vienošanās par eksperimentālajiem projektiem.

Komisijai jāgādā par to, lai uzņēmumi, kas investē “ekoloģiskās pēdas” mazināšanā, iemantotu labāku reputāciju patērētāju acīs un gūtu labumu no mazākām izmaksām enerģijas taupīšanas rezultātā. Uzņēmumiem vides apsaimniekošanas plānā jāiekļauj arī elektronisko komponentu, atkritumu un pārpalikumu pienācīga pārstrāde. Pārstrāde jāparedz, sākot ar iekārtu ražošanu, lai panāktu lielas daļas izmantoto materiālu un sastāvdaļu otrreizēju izmantošanu. Ņemot vērā jautājuma nozīmību, EESK patlaban izstrādā pašiniciatīvas atzinumu šajā jomā, kurā tā izteiks viedokli par elektronisko un elektrisko ierīču atkritumu apsaimniekošanas sistēmām.

2.3.2.3   Attiecībā uz ekoloģisko publisko iepirkumu EESK jau ir sniegusi ieteikumus (11) tā sekmēšanai, nosakot “ekoproduktu” tehniskās specifikācijas, sākot ar produktiem, kuru ietekme uz vidi ir nekaitīgāka, ietverot produkta izmaksas vai pakalpojuma lietošanas laiku, ieviešot īpašu datu bāzi, atjauninot EK direktīvas par publisko iepirkumu, tajās iekļaujot atsauces uz normām, vides apsaimniekošanas sistēmām, etiķetēm un ekodizainu, kā arī publicējot valstu rīcības plānus ekoloģiskā publiskā iepirkuma pieņemšanai. Minētais atbalsts jo īpaši jācentrē uz MVU sektoru, ņemot vērā nozīmi ražošanā un nodarbinātībā, kas atbilst Komisijas pieņemtajai nostājai atbalstīt minētos uzņēmumus.

IST atrodas priviliģētā situācijā, lai palīdzētu mazināt klimata pārmaiņu radīto ietekmi (12), jo attiecīgie produkti un pakalpojumi var sekmēt preču aizstāšanu un pārvietošanās ierobežošanu (piemēram, attīstot videokonferenču sistēmas). Tāpat arī būtiski varētu ierobežot primārās enerģijas patēriņu un līdz ar to arī CO2 emisijas, ieviešot jaunas darba metodes (tāldarbs), elektroniskos rēķinus, tālmācību vai, piemēram, veidlapu izmantošanu tiešsaistē.

2.3.3.1   Uzņēmumi varētu rast jaunus ienākumu avotus, sniedzot IST risinājumus pakalpojumiem, kas palīdzētu citām nozarēm paaugstināt to efektivitāti, piemēram,

—	veicināt pētījumus un īstenot siltumnīcefekta gāzu samazināšanas iespējas;

—	izstrādāt katalogus, kas uzņēmumiem un rūpniecības nozarēm piedāvātu iespējas samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas;

—	rosināt uzņēmumos izstrādāt energoefektivitātes projektus;

—	apzināt emisiju samazināšanas iespējas pakalpojumos;

—	jauno projektu novērtējumā ņemt vērā siltumnīcefekta gāzu emisijas kā “izdevumu/ieņēmumu rādītāju”.

2.3.3.2   Veicinošs faktors varētu būt “Klimata pārmaiņu biroja” izveide ar IST saistītajos uzņēmumos. Minētajiem birojiem varētu būt šādi uzdevumi:

—	palielināt atjaunīgo enerģiju vai enerģijas pārpalikuma izmantojumu;

—	nodrošināt procesu atbilstību uzņēmuma enerģētikas politikai, paaugstinot attiecīgo procesu energoefektivitāti;

—	apzināt sekmīgākos pasākumus, kas jau īstenoti dažādos projektos, rosināt to turpmāku īstenošanu;

—	noteikt mērķus CO2 emisiju samazināšanai;

—	noteikt energovadības sistēmu akreditāciju, ko veiktu ārēja organizācija;

—	veikt enerģētisko novērtējumu, konstatējot vienības, kas enerģiju patērē visvairāk.

---

(1)  Viens no piemēriem saistībā informācijas apkopošanas un analīzes darba pirmo posmu ir Komisijas nesenais pētījums “The implications of ICT for Energy Consumption”” (e-Business Watch, Study report no 09/2008, http://www.ebusiness-watch.org/studies/special_topics/2007/documents/Study_09–2008_Energy.pdf).

(2)  OV L 191, 22.7.2005., 29. lpp.

(3)  IST nozīmē mikroelektroniskos un nanoelektroniskos komponentus un sistēmas, kā arī nākotnes tehnoloģijas, piemēram, fotoniku, ar ko var panākt ievērojami lielāku datora jaudu, patērējot tikai nelielu daļu no patlaban šādai jaudai vajadzīgās elektroenerģijas, un spilgtas, viegli vadāmas un energoefektīvas apgaismojuma sistēmas.

(4)  OV C 157, 28.6.2005., 22. lpp.

(5)  OV C 234, 30.9.2003., 13. lpp.; OV C 61, 14.3.2003., 22. lpp., un OV C 94, 18.4.2002., 23. lpp.

(6)  OV C 74, 23.3.2005., 44. lpp.

(7)  OV C 65, 17.3.2006., 9. lpp., atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem (no 2007. līdz 2013. gadam)” un par tematu “Priekšlikums Padomes lēmumam par Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom) Septīto pamatprogrammu par kodolpētniecības un mācību pasākumiem (no 2007. līdz 2011. gadam)”, ziņotājs: Wolf kgs, līdzziņotājs: Pezzini kgs.

(8)  Atzinums CESE 1513/2008“Energoefektivitāte – nacionālo rīcības plānu novērtējums”, ziņotājs: Iozia kgs.

(9)  Atzinums CESE , “Ēku energoefektivitāte – galapatērētāju ieguldījums”, izpētes atzinums, ziņotājs: Pezzini kgs, OV C 162, 25.6.2008., 62. lpp.

(10)  OV C 162, 25.6.2008., 62. lpp., 1.11. punkts.

(11)  OV C 224, 30.8.2008., 1. lpp., “Videi draudzīga ražošana”, ziņotāja: Darmanin kdze. Atzinums pieņemts 2008. gada 29. maija plenārsesijā.

(12)  Pēc Starptautiskās elektrosakaru savienības datiem minētā nozare varētu palīdzēt mazināt CO2 emisijas vairāk par 48,4 miljoniem tonnu gadā ar IST saistītajās nozarēs, ja tiktu izstrādāti pienācīgi risinājumi, kā pamatā ir telekomunikācijas (veselība, mobilitāte pilsētās, valsts iestādes u.c.).

---

28.7.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 175/92

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Interneta modernizācija. Rīcības plāns interneta protokola 6. versijas (IPv6) ieviešanai Eiropā””

COM(2008) 313 galīgā redakcija

(2009/C 175/17)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2008. gada 27. maijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Interneta modernizācija. Rīcības plāns interneta protokola 6. versijas (IPv6) ieviešanai Eiropā””

COM(2008) 313 galīgā redakcija.

Komitejas Birojs 2008. gada 8. jūlijā uzdeva Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētajai nodaļai sagatavot Komitejas atzinumu par šo jautājumu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 449. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 3. un 4. decembrī (3. decembra sēdē) iecēla McDONOGH kgu par galveno ziņotāju un pieņēma šo atzinumu vienbalsīgi.

1.   Secinājumi.

1.1.   Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par rīcības plānu interneta protokola 6. versijas (IPv6) ieviešanai Eiropā. Komiteja tāpat kā Komisija ir nobažījusies par IPv6 lēno ieviešanu Eiropā un piekrīt, ka jārīkojas steidzami, lai atbalstītu Interneta protokola nākamās versijas vērienīgu ieviešanu.

1.2.   Lēnais progress attiecībā uz IPv6 ieviešanu apdraud Lisabonas stratēģiju, kuras mērķus īsteno ar iniciatīvu i2010 (1). Interneta izmantošanas un inovāciju daudzpusīgā ekonomiskā ietekme ir ļoti nozīmīga Eiropas konkurētspējai. Līdzīgi platjoslas piekļuves tīklam IPv6 pieejamība būs interneta ekonomikas galvenais virzītājspēks, un IPv6 ieviešanas jomā mēs jau šobrīd atpaliekam no dažiem citiem reģioniem (piemēram, IPv6 izmantošana Ķīnas nākamās paaudzes interneta CGNI projekta ieviešanā) (2); pārejā uz IPv6 mēs nevaram atļauties vēl vairāk atpalikt no mūsu vadošajiem tirdzniecības partneriem.

1.3.   Komiteja atzinīgi vērtē daudzus paziņojumā ierosinātos pasākumus, tomēr aicina Komisiju paust stingrāku nostāju attiecībā uz vadošo lomu, kāda šobrīd būtu jāuzņemas ES, lai strauji paātrinātu IPv6 ieviešanu. Ja ES nespēs uzņemties vadību, Komiteja uzskata, ka Komisijas izvirzītais mērķis līdz 2010. gadam panākt, lai 25 % Eiropas lietotāju varētu pieslēgties IPv6 internetam, ir pārāk optimistisks.

1.4.   Komiteja uzskata, ka minētajā paziņojumā nav pievērsta pietiekama uzmanība privātuma un drošības jautājumiem saistībā ar IPv6 ieviešanu, lai atbalstītu “lietisko internetu” (3). Šie jautājumi ir ļoti svarīgi ES iedzīvotājiem, un tie ir atbilstoši jārisina, lai aizsargātu iedzīvotāju tiesības un atvieglotu IPv6 standarta pieņemšanu.

1.5.   Līdz ar pāreju uz IPv6 jau šobrīd nopietnā ģeogrāfiskās digitālplaisas problēma Eiropā tiks padziļināta, ja vien Komisija neuzsāks īpašus pasākumus, lai to risinātu un nodrošinātu, ka mazāk attīstītiem reģioniem tiek pievērsta īpaša uzmanība. Nepieciešama rīcība ES mērogā, lai iespējami ātrāk visās dalībvalstīs nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi IPv6.

1.6.   IPv6 ieviešana radīs plašas iespējas izmantot daudzas jaunas uz internetu balstītas tehnoloģijas un pakalpojumus, kas uzlabos dzīves apstākļus visiem iedzīvotājiem, jo īpaši tiem, kas ir neizdevīgākā situācijā: vecāka gadagājuma cilvēkiem, cilvēkiem ar invaliditāti un mazāk izglītotiem cilvēkiem. Komiteja uzskata, ka IPv6 ieviešanai visā ES vajadzīga stingra rīcība valdību līmenī, un to nevajadzētu atstāt šauru komerciālo interešu mazākā kopsaucēja pārziņā.

1.7.   Komiteja pievērš Komisijas uzmanību iepriekšējiem EESK atzinumiem, kuros apskatīti tādi jautājumi kā interneta izmantošanas veicināšana, datu aizsardzība, interneta drošības problēmas un ģeogrāfiskā digitālplaisa (4).

1.8.   Komiteja šajā atzinumā vēlas pievērsties tām jomām, kurās ir vērojamas īpašas problēmas, kā arī sniegt dažus ieteikumus.

2.   Ieteikumi.

2.1.   Komisijai ir jāuzņemas stingra vadība Eiropas līmenī un jāatbalsta IPv6 strauja ieviešana visā Eiropā.

2.2.   Minētā vadība jābalsta uz pārliecinošu redzējumu par tīmekļa nākotni, ko sniedz IPv6 interneta iespējas, un daudzajām priekšrocībām, kas tiek piedāvātas visām ieinteresētajām pusēm.

2.3.   Komisijai ciešāk jāsadarbojas ar interneta organizācijām, lai nodrošinātu integrētu pieeju un sniegtu nozarei Eiropas līmeņa vadību straujai IPv6 ieviešanai.

2.4.   Visā ES jānodrošina plašas apmācību un izglītības programmas, lai nodrošinātu vislabāko izpratni par IPv6 tehnoloģiju un spēju to veiksmīgi ieviest.

2.5.   Jāizmanto Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogramma (CIP) (5), lai mazākiem interneta pakalpojumu sniedzējiem un programmu ražotājiem palīdzētu segt izdevumus saistībā ar pāreju no IPv4 uz IPv6.

2.6.   CIP būtu jāizmanto, lai veicinātu arī tādu lietojumprogrammu un pakalpojumu izstrādi, kas ļaus maksimāli izmantot jauno standartu.

2.7.   Lai mazinātu interneta pakalpojumu sniedzēju (ISP) uzņēmumu akcionāru un iedzīvotāju interešu atšķirības, lielajiem ISP būtu jāuzliek pienākums nodrošināt ES mēroga vadību IPv6 ieviešanas jomā visā ES. Licenču atjaunošanai ISP darbības jomā jābūt saistītai ar pienākumu līdz 2010. gadam piedāvāt pilnu IPv6 savienojamību bez ierobežojumiem, kā arī nodrošināt klientu apmācību IPv6 ieviešanas jomā.

2.8.   Komisijai jāuzņemas vadīt saskaņotus centienus ES un globālā līmenī, lai risinātu nopietnos drošības un privātuma jautājumus IPv6 ieviešanas gaitā.

2.9.   Komiteja iesaka risināt iespējamo ģeogrāfiskās digitālās plaisas problēmu starp valstīm, kurās ir IPv6, un valstīm, kurās tā nav, izmantojot valstu platjoslu stratēģijas (6) vai līdzīgu instrumentu. Turklāt IPv6 ieviešanas atbalstam ir jāizmanto Eiropas reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējums, kad tas ir iespējams.

3.   Pamatojums.

3.1.   Rīcības plāna pārskats.

Lai veicinātu vērienīgu jaunās interneta protokola versijas (IPv6) ieviešanu līdz 2010. gadam, izstrādātajā rīcības plānā ir noteikts:

—	IPv6 ir jāievieš steidzami, jo IPv4 nodrošinātais IP adrešu kopums izsīkst,

—	IPv6 rada pamatu inovācijām uz IP balstītu pakalpojumu un lietojumu jomā, un ir ļoti būtiski, lai Eiropa joprojām atrastos uz tehnoloģiju izmantošanu balstītas izaugsmes priekšgalā.

3.2.   Interneta protokols.

Interneta protokols (IP) ikvienai ierīcei vai produktam, kurš pieslēdzas pie interneta, piešķir numuru jeb adresi, lai tas varētu sazināties ar citām ierīcēm. Patlaban izmantotā versija IPv4 nodrošina vairāk nekā 4 miljardus minēto adrešu (7). Tomēr pat ar to nepietiek, lai ietu kopsolī ar nemitīgo interneta izaugsmi.

Uzlabotu protokolu, IPv6, pakāpeniski ievieš jau kopš deviņdesmito gadu beigām (8), bet ieviešana norit ļoti gausi – IPv6 datu plūsma vēl aizvien veido tikai nedaudz vairāk par 1 % no kopējās interneta datu plūsmas (9).

Paredzams, ka IPv4 nodrošinātais adrešu kopums tiks izsmelts laikposmā no 2010. līdz 2012. gadam (10). Tomēr pienācīga risinājuma trūkums saistībā ar IPv4 adrešu problēmu nelabvēlīgi ietekmēs uz IP balstītu tīklu paplašināšanos un inovatīvo potenciālu.

3.3.   IPv6 nepieciešamība.

IPv6 uz ilgu laiku atrisina adrešu kopuma radīto problēmu: IPv6 protokols rada milzumu adrešu (adrešu skaits ir vienāds ar 3,4 un 1038reizinājumu).

IPv6 radīs iespēju, ka ikvienam iedzīvotājam, ikvienam tīkla operatoram un ikvienai organizācijai visā pasaulē varēs piederēt tik daudz IP adrešu, cik vajadzīgs, lai visas iedomājamās ierīces vai produktus varētu tieši pieslēgt pie interneta. Kā tēlaini izteicās komisāre Redinga, “(…) Ja eiropieši vēlas izmantot jaunākās interneta ierīces (piemēram, viedtagus veikalos, ražotnēs un lidostās, energotaupīgas siltumapgādes un apgaismes viedsistēmas, automobilī iebūvētu tīklu un navigācijas sistēmas), tad mums jau tagad ir jāspēj apmierināt tūkstoškārtīgu IP adrešu pieprasījuma pieaugumu” (11).

Komisijas finansēta pētījuma (12) rezultāti liecina, ka minētais potenciāls piemīt vairākiem tirgus sektoriem, piemēram, mājas tīklu, ēku apsaimniekošanas, mobilo sakaru, aizsardzības un drošības sektoram, kā arī automobiļu rūpniecībai.

3.4.   IPv6 un starptautiskā konkurētspēja.

Citi reģioni, it īpaši Āzija, jau izrādījuši nopietnu interesi par IPv6.

3.5.   Pāreja uz IPv6.

Pārejas posmā (sagaidāms, ka tas ilgs 20 gadus vai pat ilgāk) vienā iekārtā IPv4 pastāvēs vienlaikus ar IPv6 un datus pārraidīs pa vieniem un tiem pašiem tīkla pieslēgumiem. Minētajā pārejas posmā izmantos dārgus pielāgošanās mehānismus, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar atkarību no IPv4 – pārklāšanas tehnoloģijas, kā, piemēram, duālā steka protokola pieslēgumi un tunelēšana, kā arī pagaidu risinājumi, piemēram, tīkla adrešu translēšana (NAT), kā arī IPv4 adrešu izsoles.

3.6.   Dalībnieki.

IPv6 ieviešanai nepieciešama daudzu ieinteresēto pušu līdzdalība visā pasaulē, un tās ir:

—	interneta organizācijas (piemēram, ICANN, RIR un IETF), kurām ir jāpārvalda kopēji IPv6 resursi un pakalpojumi;

—	interneta pakalpojumu sniedzēji (ISP), kuru uzdevums ir laika gaitā klientiem piedāvāt savienojamību ar IPv6 un uz IPv6 balstītus pakalpojumus;

—	infrastruktūras piegādātāji, kuru uzdevums ir iestrādāt IPv6 sadarbspēju to produktos;

—	satura un pakalpojumu sniedzēji (piemēram, tīmekļa vietņu, tūlītējas ziņojumapmaiņas, e-pasta u.c. pakalpojumu sniedzēji), kuru serveriem jābūt sadarbspējīgiem ar IPv6;

—	uzņēmumiem un privātpersonām paredzētu lietojumu piegādātāji, kuru uzdevums ir piegādāt ar IPv6 saderīgu programmnodrošinājumu, kā arī radīt produktus un piedāvāt pakalpojumus, kas izmanto IPv6 īpašību radītās iespējas;

—	galalietotāji (patērētāji, uzņēmumi, akadēmiskā vide un valsts pārvaldes iestādes), kam ir jāiegādājas IPv6 gatavi produkti un pakalpojumi un jāiekļauj IPv6 tiem piederošos tīklos.

3.7.   IPv6 ieviešanas izmaksas.

Ir neiespējami precīzi prognozēt kopējās izmaksas par IPv6 ieviešanu visā pasaulē. Ja dažādas ieinteresētās personas IPv6 ieviesīs vienmērīgi un pakāpeniski, tas palīdzēs kontrolēt izmaksas.

3.8.   Ir vajadzīga Eiropas mēroga stratēģija.

Patlaban vairumam ieinteresēto personu nav skaidrs, kādas priekšrocības tie iegūs no IPv6 ieviešanas. Tas ir ilgtermiņa guvums, un tādēļ tik daudzas ieinteresētās puses izturas nogaidoši.

Šāda rīcība kavē vērienīgu IPv6 ieviešanu, ja šobrīd netiek veikti attiecīgi pasākumi: “… Eiropa atradīsies neizdevīgā stāvoklī moderno interneta tehnoloģiju izmantošanas jomā un varētu saskarties ar krīzi, kad vecajā sistēmā izbeigsies adreses …” (13). Piemēroti stratēģijas pasākumi Eiropas līmenī varētu stimulēt tirgu, iedrošinot cilvēkus un organizācijas pieņemt modernizācijai labvēlīgu lēmumu.

3.9.   Komisijas ierosinātie pasākumi.

3.9.1.   Līdz 2010. gadam IPv6 jābūt ieviestam visā Eiropā.

3.9.2.   Veicināt IPv6 piekļuvi saturam, pakalpojumiem un lietojumiem:

—	dalībvalstis panāk IPv6 izmantošanu publiskā sektora tīmekļa vietnēs un e-pārvaldes pakalpojumos;

—	uzņēmumi uzskata IPv6 par lietojumprogrammu vai šaurlietojuma ierīču izstrādes galveno platformu;

—	finansiālus atbalstu sniedz ar standartizācijas atbalsta pasākumu starpniecību, lai uzlabotu tīklu savietojamību;

—	Septītās pētniecības pamatprogrammas finansētos projektos pēc iespējas izmanto IPv6.

3.9.3.   Palielināt pieprasījumu pēc IPv6 savienojamības un produktiem, izmantojot publisko iepirkumu:

—	dalībvalstis sagatavojas IPv6 izmantošanai tām piederošajos tīklos.

3.9.4.   Nodrošināt savlaicīgu sagatavošanos IPv6 ieviešanai:

—	mērķtiecīgas, uz dažādām lietotāju grupām vērstas informācijas kampaņas;

—	īpašu atbalsta pasākumu veicināšana saskaņā ar Septīto pamatprogrammu, lai izplatītu praktiskās zināšanas par jaunā protokola ieviešanu;

—	aicinājums interneta pakalpojumu sniedzējiem līdz 2010. gadam nodrošināt klientiem pilnīgu IPv6 savienojamību.

3.9.5.   Risināt drošības un privātuma jautājumus.

—	Komisija pārraudzīs vērienīgās IPv6 ieviešanas ietekmi uz privātumu un drošību, jo īpaši konsultējoties ar iesaistītajām personām, piemēram, datu vai tiesību aizsardzības iestādēm.

Ar 29. pantu izveidotajai datu aizsardzības grupai radušies vairāki jautājumi par IPv6 un privātumu (14).

3.10.   Rīcības plāna izpilde:

—	rīcības plānu paredzēts īstenot nākamo trīs gadu laikā;

—	Komisija turpinās sekot līdzi interneta organizāciju darbībai un vajadzības gadījumā sniegs ieguldījumu diskusijās;

—	Komisija regulāri iesniegs ziņojumus par gūtajiem rezultātiem i2010 Augsta līmeņa grupai.

4.   Vispārējas piezīmes.

4.1.   Pāreja uz IPv6 ir ļoti nozīmīga, jo pašreizējā interneta protokola standartā IPv4 strauji izsīkst adreses; paredzams, ka esošajā IPv4 adrešu kopumā adreses izbeigsies līdz 2012. gadam. Ja netiek strauji paātrināta IPv6 ieviešana, interneta izaugsme ievērojami palēnināsies un interneta izmantošanas izmaksas negatīvi ietekmēs ES tīklos līdz šim izmantotais IPv4 protokols. Tādējādi minētās aizkavēšanās dēļ paaugstināsies izmaksas visās e-komercijas jomās, palēnināsies uz IP balstītas inovācijas un ekonomiskā izaugsme.

4.2.   Paziņojumā norādīts, ka standarta ieviešana norisinās ļoti lēni, jo nav vienas iestādes, kas vadītu IPv6 ieviešanu. Komiteja atzīst, ka atsevišķas valstis un ieinteresētās puses ir izstrādājušas programmas IPv6 ieviešanai valstu līmenī, bet Komiteja pauž neapmierinātību par līdz šim Eiropas līmenī saņemto atbalstu IPv6s ieviešanai.

Komiteja pauž bažas par pārāk lielo paļaušanos uz komerciālajām aprindām, jo īpaši uz ISP, lai paātrinātu IPv6 ieviešanu. Diemžēl rezultāts ir neapmierinošs. IPv6 ieviešanas aizkavēšanās ekonomiskās un sociālās sekas ir pārāk nopietnas, lai tās atstātu šauru komerciālu aprindu pārziņā – IPv6 ieviešana ir valdības uzdevums. Komisijai būtu jāuzsver ES mēroga vadības nozīme, papildinot to ar atbilstošu politiku un atbalsta instrumentiem, un tas jāveic nekavējoties.

4.3.   Efektīvas rīcības trūkums IPv6 ieviešanas jomā apdraud Lisabonas stratēģiju, kuras mērķus īsteno ar iniciatīvu i2010 (1). Interneta izmantošanas un inovāciju daudzējādā ekonomiskā ietekme ir ļoti nozīmīga Eiropas konkurētspējai; pārejā uz IPv6 mēs nevaram atļauties atpalikt no mūsu vadošajiem tirdzniecības partneriem. Lai gan dažās ES valstīs ir veikti īpaši pasākumi, lai nodrošinātu valstu gatavību IPv6 ieviešanai, ES kā reģions IPv6 ieviešanas jomā atpaliek no citiem reģioniem.

4.4.   Atbilstoši iniciatīvai par interneta pārvaldību Komisijai, ieviešot IPv6, jāuzņemas mērķtiecīga vadība ES un globālā līmenī, lai risinātu nopietnos jautājumus saistībā ar drošību un privātumu. IPv6 apvienojumā ar tādām tehnoloģijām kā radiofrekvences identificēšanas (RFID) elektroniskais marķējums dos iespēju iesaistīt “lietiskajā internetā” miljardiem priekšmetu, radot nopietnus un sarežģītus jautājumus saistībā ar privātumu un drošību.

Komiteja norāda, ka Komisija 2009. gada sākumā izvirzīs priekšlikumus par informācijas infrastruktūru aizsardzību, lai veicinātu iespējas risināt ar interneta drošību saistītos jautājumus (15); tāpēc EESK ierosina minētajos priekšlikumos iekļaut konkrētus pasākumus, lai risinātu ar IPv6 ieviešanu saistītās problēmas.

4.5.   Gaidām Komisijas ieteikumu par privātuma aspektiem RFID sistēmās un par lietiskā interneta pārvaldību (16). Jaunais IPv6 protokols veicinās vērienīgu attīstību savienojamības jomā, ar neskaitāmiem miljardiem ikdienas priekšmetu (automašīnas, apģērbi, darbarīki, utt.), ko pievienos interneta tīklam ar unikālajām IP adresēm. Komisāre Redinga uzsvēra: “(…) mums jārisina minētie problēmjautājumi, lai lietiskais internets nodrošinātu pilnīgu ekonomiskās izaugsmes potenciālu. Jo īpaši mums jāreaģē uz iedzīvotāju bažām, ja nevēlamies saskarties ar noraidošu attieksmi pret šim jaunajām tehnoloģijām …” (15).

4.6.   Komisijai būtu jānodrošina stingra Eiropas līmeņa vadība, lai visā Eiropā strauji ieviestu IPv6. Minētā vadība jābalsta uz pārliecinošu redzējumu saistībā ar tīmekļa nākotni, ko sniedz IPv6 interneta iespējas, “lietiskais internets”, “visaptveroša zināšanu sistēma” (17) u.c., un daudzajām priekšrocībām, kas būs pieejamas visām ieinteresētajām pusēm.

4.7.   Šis redzējums dažādos veidos ar atbilstošas informācijas starpniecību ir jādara zināms katrai konkrētajai auditorijai (interneta pakalpojumu sniedzējiem, satura piedāvātājiem, programmu piegādātājiem un galapatērētājiem) Eiropas mēroga informācijas kampaņā.

4.8.   IPv6 ieviešanu ievērojami atvieglotu izglītības un apmācības programmas. Salīdzinājumā ar Ipv4 jaunā tehnoloģija ir izstrādāta daudz augstākā līmenī, bet, lai to pienācīgi ieviestu, ir vajadzīga atbilstoša apmācība. Komisijai, dalībvalstu valdībām, ISP un citām vadošajām struktūrām būtu jānodrošina, lai apmācību un izglītības programmas IPv6 jomā būtu pieejamas visām mērķgrupām, kuras ir iesaistītas IPv6 ieviešanā.

4.9.   Komisijai ciešāk jāsadarbojas ar interneta organizācijām – Piešķirto nosaukumu un numuru interneta korporāciju (ICANN), Eiropas IP tīkliem (RIPE), Reģionālajiem interneta reģistriem (RIR) Interneta tehnisko uzdevumgrupu (IETF) un citām, lai pārliecinātos par integrētu pieeju, nodrošinot IT nozarei Eiropas līmeņa vadību straujai IPv6 ieviešanai.

4.10.   Interneta pakalpojumu sniedzēju (ISP) loma ir izšķirīga IPv6 ieviešanā un atzīšanā. Diemžēl draudu dēļ, ko pašreizējiem ieņēmuma modeļiem rada balss internettīkla pārraides protokols (VoIP), tie ISP, kuri nodrošina arī mobilā telefona vai fiksētās līnijas telefona pakalpojumus, pretojas IPv6 ieviešanai un apvērsumam ES sakaru jomā. Tomēr nedrīkst pieļaut, ka ISP dalībnieku šaurās komerciālās intereses kaitē visu ES iedzīvotāju interesēm. Lielajiem ISP, izmantojot sankcijas, naudas sodus un licencēšanas noteikumus, būtu jāuzliek pienākums nodrošināt ES līmeņa vadību IPv6 ieviešanas jomā visā Eiropā. Tiem ir iespējas un resursi, lai nopietni risinātu šo problēmjautājumu.

4.11.   Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogramma (CIP) (5) jāizmanto, lai mazākiem interneta pakalpojumu sniedzējiem un programmu ražotājiem palīdzētu samazināt izdevumus saistībā ar pāreju no IPv4 uz IPv6. CIP jāizmanto arī lietojumprogrammu un pakalpojumu attīstības veicināšanai, lai izmantotu jauno standartu.

4.12.   Komiteja uzskata, ka paziņojumā nav pievērsta pietiekama uzmanība privātuma un drošības jautājumiem saistībā ar IPv6 ieviešanu. Šie jautājumi ir ļoti svarīgi ES iedzīvotājiem, un tie atbilstoši jārisina, lai aizsargātu iedzīvotāju tiesības, veidotu uzticēšanos un atvieglotu IPv6 standartu pieņemšanu.

4.13.   Līdz ar pāreju uz IPv6 ģeogrāfiskā digitālā plaisa (18) Eiropā padziļināsies, ja vien Komisija neveiks īpašus pasākumus, lai risinātu minēto problēmu. Dažas ES dalībvalstis valstu līmenī īsteno programmas, lai nodrošinātu visiem interneta lietotājiem iespēju līdz 2010. gadam pieslēgties IPv6. Jārīkojas ES līmenī, lai pēc iespējas drīzāk nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi IPv6 visās dalībvalstīs.

4.14.   Komiteja iesaka risināt iespējamo ģeogrāfiskās digitālās plaisas problēmu starp valstīm, kurās ir IPv6, un valstīm, kurās tā nav, izmantojot valstu platjoslu stratēģijas (6) vai līdzīgu instrumentu. Turklāt IPv6 ieviešanas atbalstam būtu jāizmanto Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējums, kad tas ir iespējams.

---

(1)  COM(2005) 229 galīgā redakcija “i2010 – Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai”.

(2)  http://www.ipv6.com/articles/general/IPv6-Olympics-2008.htm

(3)  Sk. šādus atzinumus: CESE “Radiofrekvenču identifikācija (RFID)”, OV C 256, 27.10.2007. un CESE “Lietiskais internets”, OV C 77, 31.3.2009., 60. lpp..

(4)  Sk., piemēram, šādus atzinumus: CESE “Informācijas sabiedrība un ar internetu saistīti noziegumi”, OV C 311, 7.11.2001., 12. lpp., CESE “Tīkli un informācijas drošība”, OV C 48, 21.2.2002., 33. lpp., “Drošāka interneta izmantošana”, OV C 157, 28.6.2005., 136. lpp., “E-komercija /Go Digital”, OV C 108, 30.4.2004., 23. lpp., “Droša informācijas sabiedrība”, OV C 97, 28.4.2007., 21. lpp., utt.

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 24. oktobra Lēmums Nr. 1639/2006/EK, ar kuru izveido Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammu 2007.–2013. gadam.

(6)  “Eiropas pieslēgšana ātras darbības internetam: valstu platjoslas tehnoloģiju stratēģijas”, COM(2004) 369.

(7)  IPv4 parametri norādīti RFC 791, 1981. RFC – “lūgums sniegt komentārus”, sk. Interneta tehniskās uzdevumgrupas (IETF) tīmekļa vietni: http://www.ietf.org.

(8)  RFC 2460, 1998. http://www.ietf.org/html.charters/OLD/ipv6-charter.html un http://www.ietf.org/html.charters/6man-charter.html.

(9)  Arbor Networks, pētniecības darba pārskats “Tracking the Ipv6 Migration”, 2008. gada augusts, http://www.arbornetworks.com/en/ipv6-report.html.

(10)  http://www.potaroo.net/tools/ipv4/index.html, http://www.tndh.net/~tony/ietf/ipv4-pool-combined-view.pdf.

Iepriekšējo novērtējumu, kurā iekļauts analītiskā pamatojuma apraksts, skat. http://www.cisco.com/web/about/ac123/ac147/archived_issues/ipj_8–3/ipv4.html.

(11)  IP/08/803, Brisele, 2008. gada 27. maijs.

(12)  “IPv6 ietekme uz vertikālajiem tirgiem”, 2007. gada oktobris (http://ec.europa.eu/information_society/policy/ipv6/docs/short-report_en.pdf).

(13)  IP/08/803, Brisele, 2008. gada 27. maijs.

(14)  Atzinums Nr. 2/2002 par unikālu identifikatoru izmantojumu telekomunikāciju galiekārtās – IPv6, http://ec.europa.eu/justice_home/fsj/privacy/docs/wpdocs/2002/wp58_en.pdf.

(15)  Speech/08/336, 17.6.2008, “Globālās interneta ekonomikas iespējas”, ESAO valstu Ministru sanāksme par tematu “Interneta ekonomikas nākotne”, Seula, Dienvidkoreja, 2008. gada 17. un 18. jūnijs.

(16)  http://en.wikipedia.org/wiki/Internet_of_Things un http://www.itu.int/osg/spu/publications/internetofthings/InternetofThings_summary.pdf.

(17)  http://en.wikipedia.org/wiki/Ambient_intelligence.

(18)  COM(2003) 65, COM(2003) 673, COM(2004) 61, COM(2004) 369, COM(2004) 380.

---