5.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 103/1

(1)

Lai noteiktu to, vai ir nepieciešams izdarīt grozījumus, ņemot vērā tehnoloģijas un tirgus attīstību, Komisija regulāri pārskata piecas direktīvas, kas veido pašreizējo ES tiesisko regulējumu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu jomā (Direktīva 2002/21/EK (4) (pamatdirektīva), Direktīva 2002/19/EK (5) (Piekļuves direktīva), Direktīva 2002/20/EK (6) (Atļauju izsniegšanas direktīva), Direktīva 2002/22/EK (2002. gada 7. marts) par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (7) (Universālā pakalpojuma direktīva) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (8) (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (turpmāk visas kopā “pamatdirektīva un īpašās direktīvas”)).

(2)

Komisija sākotnējos konstatējumus šajā sakarā izklāstīja 2006. gada 29. jūnija Paziņojumā “Par elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu ES tiesiskā regulējuma pārskatīšanu”. Pamatojoties uz šiem sākotnējiem konstatējumiem, tika sarīkota sabiedriskā apspriešana, kuras gaitā izkristalizējās vissvarīgākā risināmā problēma, proti, elektronisko komunikāciju jomā vēl joprojām nav izveidots iekšējais tirgus. Īpaši tika uzsvērts tas, ka regulējuma sadrumstalotība un valsts pārvaldes iestāžu rīcības nekonsekvence ne tikai apdraud attiecīgās nozares konkurētspēju, bet arī neļauj patērētājiem izmantot ievērojamās priekšrocības, ko sniedz pārrobežu konkurence.

(3)

Tāpēc ir jāreformē ES tiesiskais regulējums elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu jomā, lai pilnveidotu elektronisko komunikāciju iekšējo tirgu, nostiprinot Kopienas mehānismu to operatoru darbības regulēšanai, kuriem ir būtiska ietekme galvenajos tirgos. To papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. …/2009 (… gada …), ar ko izveido Eiropas Telekomunikāciju regulatoru grupu (ETRG). Reformas gaitā tiks izstrādāta arī efektīvas radiofrekvenču spektra pārvaldības stratēģija, lai radītu vienotu Eiropas informācijas telpu un paredzētu stingrākus noteikumus attiecībā uz lietotājiem ar invaliditāti, tādējādi veidojot iekļaujošu informācijas sabiedrību.

(4)

Mērķis ir pakāpeniski samazināt iepriekšējos sektora īpašos noteikumus, attīstoties tirgus konkurencei, un galvenokārt, lai elektronisko sakaru jomu regulētu tikai konkurences tiesību akti. Ņemot vērā to, ka pēdējos gados elektronisko sakaru tirgos ir bijusi vērojama spēcīga konkurences izaugsme, ir būtiski, lai ex ante regulatīvie pienākumi būtu noteikti tikai apstākļos, kad nepastāv pilnvērtīga un noturīga konkurence.

(5)

Lai nodrošinātu samērīgu un pielāgotu pieeju mainīgiem konkurences apstākļiem, valsts pārvaldes iestādes var noteikt vietējos tirgus un/vai atcelt reglamentējošās saistības tirgos un/vai ģeogrāfiskajās zonās, kurās ir efektīva infrastruktūras konkurence.

(6)

Lai sasniegtu Lisabonas Programmas mērķus, nākamajos gados galvenais uzdevums būs radīt nosacījumus efektīviem ieguldījumiem ātrgaitas tīklos, kas veicinās inovācijas saistībā ar satura ziņā daudzveidīga interneta pakalpojumiem un stiprinās Eiropas Savienības konkurētspēju starptautiskā mērogā. Šādiem tīkliem ir milzīgas iespējas sniegt priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem visā Eiropas Savienībā. Tāpēc ir svarīgi, izmantojot regulatīvo noteikumu prognozējamību un konsekvenci, veicināt ilgtspējīgus ieguldījumus šo jauno tīklu attīstībā, vienlaikus aizsargājot konkurenci un sekmējot patērētāju izvēli.

(7)

Lai visas valsts pārvaldes iestādes varētu sasniegt pamatdirektīvā un īpašajās direktīvās izklāstītos mērķus, jo īpaši tos, kas saistīti ar savstarpējo savietojamību, ir jāpaplašina pamatdirektīvas darbības joma, lai tā attiektos arī uz konkrētiem radioiekārtu un telekomunikāciju termināliekārtu aspektiem, kā tās definētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 1999/5/EK (1999. gada 9. marts) par radioiekārtām un telekomunikāciju termināla iekārtām un to atbilstības savstarpējo atzīšanu (9), un uz patērētāju ierīcēm, ko izmanto ciparu televīzijai, lai tā būtu vieglāk pieejama lietotājiem – personām ar invaliditāti.

(8)

Dažas definīcijas būtu jāprecizē vai jāmaina, lai ņemtu vērā tirgus un tehnoloģijas attīstību un novērstu nenoteiktību, kas konstatēta tiesiskā regulējuma īstenošanā.

(9)

Būtu jāstiprina valsts pārvaldes iestāžu neatkarība, lai nodrošinātu tiesiskā regulējuma efektīvāku piemērošanu un palielinātu to autoritāti un lēmumu paredzamību. Šajā nolūkā valsts tiesību aktos būtu jāiestrādā īpašs noteikums, lai panāktu to, ka savu uzdevumu pildīšanā valsts pārvaldes iestādes, kas atbildīgas par ex ante tirgus regulēšanu vai domstarpību izšķiršanu starp uzņēmumiem, ir pasargātas no ārējas iejaukšanās vai politiska spiediena, kas varētu apdraudēt to spēju neatkarīgi izvērtēt tām uzticētos jautājumus. Šādas ārējās ietekmes rezultātā valsts likumdevēja iestāde vairs nespēj veikt valsts pārvaldes iestādes funkcijas saskaņā ar tiesisko regulējumu. Šim nolūkam jau no paša sākuma būtu jāparedz noteikumi par valsts pārvaldes iestādes vadītāja atlaišanas iemesliem, lai novērstu visas pamatotās šaubas par minētās iestādes neitralitāti un tās spēju pretoties ārējiem faktoriem. Svarīgi ir tas, lai valsts pārvaldes iestādēm, kas atbildīgas par ex ante tirgus regulēšanu, būtu pašām savs budžets, kas pirmām kārtām ļautu tām pieņemt darbā pietiekamu skaitu kvalificētu darbinieku. Pārredzamības nolūkā šis budžets būtu jāpublicē katru gadu.

(10)

Lai tirgus dalībniekiem nodrošinātu juridisko noteiktību, pārsūdzības iestādēm būtu jāveic savi pienākumi efektīvi, un galvenokārt - pārsūdzības procesiem nevajadzētu būt nepamatoti ilgiem.

(11)

Pārsūdzības iestādes ir ļoti atšķirīgi piemērojušas pagaidu pasākumus valsts pārvaldes iestāžu lēmumu apturēšanai. Lai panāktu konsekventāku pieeju, būtu jāpiemēro kopīgi standarti saskaņā ar Kopienas judikatūru. Pārsūdzības iestādēm vajadzētu būt tiesīgām lūgt pieejamo informāciju, ko publicējusi ETRG. Ņemot vērā pārsūdzību nozīmi tiesiskā regulējuma vispārējā darbībā, būtu jāizveido mehānisms, lai visās dalībvalstīs vāktu informāciju par pārsūdzībām un lēmumiem, ar ko aptur valsts pārvaldes iestāžu pieņemtos lēmumus, un minēto informāciju paziņotu Komisijai.

(12)

Lai nodrošinātu to, ka valsts pārvaldes iestādes savus regulatīvos uzdevumus veic pilnvērtīgi, to vācamajos datos būtu jāiekļauj grāmatvedības dati par mazumtirdzniecības tirgiem, kas ir saistīti ar vairumtirdzniecības tirgiem, kuros darbojas operators ar būtisku ietekmi tirgū un kurus attiecīgi regulē valsts pārvaldes iestāde. Tāpat datos būtu jāietver arī dati, ar kuru palīdzību valsts pārvaldes iestādes var izvērtēt to, kā plānotā tīkla topoloģijas modernizācija vai pārmaiņas varētu ietekmēt konkurences attīstību vai vairumtirdzniecības produktus, ko piedāvā citiem tirgus dalībniekiem.

(13)

Apspriešanās valsts mērogā, kas paredzēta pamatdirektīvas 6. pantā, ir jāsarīko pirms apspriešanās Kopienas mērogā, kura paredzēta minētās direktīvas 7. pantā, lai Kopienā organizētajā apspriešanā tiktu atspoguļoti visu ieinteresēto aprindu viedokļi. Šādā veidā varētu izvairīties arī no vajadzības rīkot otru apspriešanos Kopienā, ja valsts mēroga apspriešanās rezultātā tiktu ieviestas izmaiņas plānotajā pasākumā.

(14)

Valsts pārvaldes iestāžu rīcības brīvībai ir jābūt līdzsvarā ar konsekventas regulējuma prakses izveidi un tiesiskā regulējuma konsekventu piemērošanu, lai efektīvi veicinātu iekšējā tirgus attīstību un pilnveidi. Tāpēc valsts pārvaldes iestādēm ir jāatbalsta darbības, ko iekšējā tirgus jomā veic Komisija un ETRG.

(15)

Kopienas mehānisms, ar kura palīdzību Komisija var pieprasīt valsts pārvaldes iestādēm anulēt plānotos pasākumus, kas saistīti ar tirgus noteikšanu un operatoru atzīšanu par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, ir lielā mērā palīdzējis panākt konsekventu pieeju to apstākļu noteikšanai, kādos var piemērot ex-ante regulējumu un kādos operatoriem piemēro šādu regulējumu. Komisijas veiktā tirgus uzraudzība un jo īpaši pieredze ar pamatdirektīvas 7. pantā paredzēto procedūru liecina, ka nekonsekvence, ar kādu valsts pārvaldes iestādes piemēro tiesiskās aizsardzības līdzekļus pat līdzīgos tirgus apstākļos, varētu kavēt elektronisko komunikāciju iekšējā tirgus izveidi. Tādēļ Komisija drīkst piedalīties, lai nodrošinātu augstāku konsekvences līmeni tiesisko aizsardzības līdzekļu piemērošanā, pieņemot atzinumus par pasākumu projektiem, ko ierosinājušas valsts pārvaldes iestādes. Lai labāk izmantotu valsts pārvaldes iestāžu zināšanas par tirgus analīzi, Komisijai pirms lēmumu un/vai atzinumu pieņemšanas būtu jāapspriežas ar ETRG.

(16)

Ir svarīgi, lai tiesiskais regulējums tiktu īstenots laikus. Ja Komisija ir pieņēmusi lēmumu, ar ko valsts pārvaldes iestādei pieprasa anulēt plānotu pasākumu, valsts pārvaldes iestādēm būtu jāiesniedz Komisijai pārskatīts pasākuma projekts. Būtu jānosaka termiņš pārskatītā pasākuma paziņošanai Komisijai saskaņā ar pamatdirektīvas 7. pantu, lai tirgus dalībnieki varētu zināt tirgus analīzes ilgumu un lai palielinātu juridisko noteiktību.

(17)

Ņemot vērā īsos termiņus, kādi paredzēti Kopienas mēroga apspriešanās vajadzībām, Komisijai būtu jāpiešķir pilnvaras pieņemt ieteikumus un/ vai pamatnostādnes, lai vienkāršotu procedūras informācijas apmaiņai starp Komisiju un valsts pārvaldes iestādēm, piemēram, gadījumos, kas attiecas uz stabiliem tirgiem vai kas saistīti vienīgi ar nelielām izmaiņām iepriekš paziņotos pasākumos. Tāpat Komisijai būtu jāpiešķir pilnvaras, lai būtu iespējams paredzēt atbrīvojumu no paziņošanas prasības, tādējādi atsevišķos gadījumos racionalizējot procedūras.

(18)

Saskaņā ar mērķiem, kas izklāstīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Apvienoto Nāciju Konvencijā par invalīdu tiesībām, tiesiskajam regulējumam ir jānodrošina tas, ka kvalitatīvi pakalpojumi par pieņemamām cenām ir viegli pieejami visiem lietotājiem, tostarp lietotājiem ar invaliditāti, gados vecākiem lietotājiem un lietotājiem ar īpašām sociālajām vajadzībām. Amsterdamas akta galīgajai redakcijai pievienotajā Deklarācijā Nr. 22 ir paredzēts, ka Kopienas iestādēm, izstrādājot pasākumus saskaņā ar Līguma 95. pantu, ir jāņem vērā vajadzības, kādas ir personām ar invaliditāti.

(19)

Radiofrekvences būtu jāuzskata par ierobežotu sabiedrisko resursu, kam ir būtiska — gan sabiedriska, gan tirgus — vērtība. Sabiedrības interesēs ir tas, lai šāda radiofrekvenču spektra pārvaldība būtu iespējami efektīva un pilnvērtīga no ekonomiskā, sociālā un vides aspekta, ņemot vērā kultūru daudzveidības un plašsaziņas līdzekļu plurālisma mērķus, un lai pakāpeniski tiktu likvidēti šķēršļi tā efektīvai izmantošanai.

(20)

Pirms tiek ierosināts īpašs saskaņošanas pasākums saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 676/2002/EK (2002. gada 7. marts) par normatīvo bāzi radiofrekvenču spektra politikai Eiropas Kopienā (radiofrekvenču spektra lēmums) (10), Komisijai būtu jāveic ietekmes novērtējums par to, kādas ir ierosinātā pasākuma izmaksas un ieguvumi no tā, piemēram, īstenošanas apjomradīti ietaupījumi un pakalpojumu savstarpējā savietojamība patērētāju izdevīgumam, ietekme uz radiofrekvenču spektra izmantošanas efektivitāti vai pieprasījums dažādās Eiropas Savienības daļās pēc saskaņotas izmantošanas.

(21)

Lai gan radiofrekvenču spektra pārvaldība paliek dalībvalstu kompetencē, ar koordināciju un, ja vajadzīgs, saskaņošanu Kopienas līmenī var palīdzēt nodrošināt to, ka spektra lietotāji var izmantot visas iekšējā tirgus priekšrocības un ka visā pasaulē var efektīvi aizstāvēt ES intereses.

(22)

Šīs direktīvas radiofrekvenču spektra pārvaldības noteikumiem būtu jāatbilst to starptautisko un reģionālo organizāciju darbam, kuras nodarbojas ar radiofrekvenču spektra pārvaldību, piemēram, Starptautiskā Telekomunikāciju savienība (STS) un Eiropas Pasta un telekomunikāciju administrāciju konference (CEPT), tā lai nodrošinātu spektra izmantošanas efektīvu pārvaldību un saskaņošanu visā Kopienā un globālā mērogā.

(23)

Radiofrekvenču pārvaldībai ir jānodrošina kaitīgu traucējumu novēršana. Tāpēc ir jāizstrādā precīza kaitīgo traucējumu definīcija, lai nodrošinātu to, ka regulatīvā iejaukšanās notiek tikai tiktāl, ciktāl vajadzīgs šādu traucējumu novēršanai.

(24)

Pašreizējā radiofrekvenču spektra pārvaldības un sadalījuma sistēma principā pamatojas uz administratīviem lēmumiem, kas nav pietiekami elastīgi, lai pielāgotos tehnoloģiskajām un ekonomiskajām pārmaiņām, jo īpaši straujajai attīstībai bezvadu tehnoloģijas jomā un pieaugošajam platjoslas pieprasījumam. Pārlieku atšķirīgā politika dažādās valstīs ir cēlonis lielākām izmaksām un zaudētām tirgus iespējām radiofrekvenču spektra lietotājiem, sadrumstalotība palēnina arī inovācijas tempus un kaitē iekšējam tirgum, patērētājiem un tautsaimniecībai kopumā. Turklāt radiofrekvenču piekļuves un izmantošanas nosacījumi var atšķirties atkarībā no operatora veida, savukārt šo operatoru nodrošinātie elektroniskie pakalpojumi lielā mērā pārklājas, tādējādi radot nesaskaņas tiesību turētāju starpā, atšķirības spektra piekļuves izmaksās un iespējamus traucējumus iekšējā tirgus darbībā.

(25)

Valstu robežas kļūst arvien maznozīmīgākas optimālas radiofrekvenču spektra izmantošanas noteikšanai. Radiofrekvenču spektra piekļuves tiesību sadrumstalota pārvaldība ierobežo ieguldījumus un inovācijas un traucē operatoriem un iekārtu ražotājiem izmantot apjomradītus ietaupījumus, tādā veidā neļaujot izveidot iekšējo tirgu elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem, kam izmanto radiofrekvenču spektru.

(26)

Būtu jāpanāk spektra elastīgāka pārvaldība un piekļuve spektram, izsniedzot atļaujas neatkarīgi no tehnoloģijas un pakalpojuma, lai spektra lietotāji varētu izvēlēties labākās tehnoloģijas un pakalpojumus, kas izmantojami frekvenču joslās, kas pieejamas elektronisko sakaru pakalpojumiem, kā noteikts valsts radiofrekvenču sadalījuma tabulās un ITU noteikumos par radiosakariem (“tehnoloģiju un pakalpojumu neitralitātes princips”). Tehnoloģiju un pakalpojumu administratīvā noteikšana būtu jāpiemēro vispārējas intereses mērķiem izšķirīgos gadījumos, tai vajadzētu būt skaidri pamatotai, un tā būtu regulāri jāpārskata.

(27)

Tehnoloģijas neitralitātes principa ierobežojumiem vajadzētu būt atbilstīgiem, un šādu ierobežojumu pamatā vajadzētu būt nepieciešamībai novērst kaitīgus traucējumus - piemēram, nosakot emisiju maskas un jaudas līmeņus - nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību, ierobežojot elektromagnētisko lauku ietekmi uz sabiedrību, nodrošināt pakalpojumu pareizu darbību atbilstošā pakalpojuma tehniskas kvalitātes līmenī, vienlaikus ne vienmēr liedzot iespēju tajā pašā spektrā izmantot vairāk nekā vienu pakalpojumu, nodrošināt spektra pareizu koplietošanu, jo īpaši tad, ja tā izmantošanai ir izsniegtas tikai vispārējas atļaujas, nodrošināt spektra pilnvērtīgu izmantošanu vai sasniegt vispārējas ieinteresētības mērķi saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem.

(28)

Lai neradītu pretrunas ar iepriekš iegūtām tiesībām, radiofrekvenču spektra lietotājiem tāpat vajadzētu būt iespējai brīvi izvēlēties pakalpojumus, kurus tie vēlas piedāvāt spektrā, uz ko attiecas pārejas pasākumi. Būtu jāparedz izņēmumi no pakalpojumu neitralitātes principa, ar kuru pieprasa nodrošināt konkrētu pakalpojumu, lai sasniegtu skaidri noteiktus vispārējās ieinteresētības mērķus, piemēram, cilvēku drošība, vajadzība veicināt sociālo, reģionālo vai teritoriālo kohēziju vai radiofrekvenču spektra neefektīvas izmantošanas novēršana, ja šādi izņēmumi ir vajadzīgi un samērīgi. Minētajiem mērķiem būtu jāietver kultūras un valodu daudzveidības un plašsaziņas līdzekļu plurālisma veicināšanai, kā dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem. Izņemot gadījumus, kad tas ir vajadzīgs cilvēku drošībai vai nolūkā sasniegt citus vispārējas ieinteresētības mērķus, izņēmumi nedrīkstētu būt par cēloni konkrētiem ekskluzīvas izmantošanas pakalpojumiem, bet tiem būtu vienīgi jāpiešķir prioritāte šādiem pakalpojumiem, lai citi pakalpojumi vai tehnoloģijas varētu līdzāspastāvēt tajā pašā radiofrekvenču joslā, ciktāl tas iespējams.

(29)

Dalībvalstu kompetencē ir noteikt darbības jomu un būtību visiem izņēmumiem, kas attiecas uz kultūras un valodu daudzveidības un plašsaziņas līdzekļu plurālisma veicināšanu.

(30)

Tā kā radiofrekvenču spektra sadalījums konkrētām tehnoloģijām vai pakalpojumiem ir izņēmums no tehnoloģiju un pakalpojumu neitralitātes principa un ierobežo brīvību izvēlēties piedāvāto pakalpojumu vai izmantoto tehnoloģiju, visiem priekšlikumiem par šādu sadalījumu jābūt pārredzamiem, un ir jārīko to sabiedriskā apspriešana.

(31)

Elastīguma un efektivitātes interesēs valsts pārvaldes iestādes var atļaut spektra lietotājiem brīvi nodot vai iznomāt savas izmantošanas tiesības trešām personām. Tas nodrošinātu radiofrekvenču spektra novērtēšanu tirgū. Valsts pārvaldes iestādēm, ņemot vērā to pilnvaras nodrošināt spektra faktisku izmantošanu, būtu jārīkojas, lai panāktu to, ka tirdzniecības dēļ netiek traucēta konkurence, spektram paliekot neizmantotam.

(32)

Tehnoloģiju un pakalpojumu neitralitātes un spēkā esošu spektra izmantošanas tiesību tirdzniecības ieviešanai var būt vajadzīgi pārejas noteikumi, tostarp pasākumi godīgas konkurences nodrošināšanai, jo jaunajā sistēmā dažiem spektra lietotājiem var pavērties iespēja konkurēt ar spektra lietotājiem, kuri spektra izmantošanas tiesības ir ieguvuši saskaņā ar daudz apgrūtinošākiem noteikumiem un nosacījumiem.

(33)

Lai veicinātu iekšējā tirgus darbību un atbalstītu pārrobežu pakalpojumu izveidi, ir jāpilnvaro Komisija numerācijas jomā paredzēt tehniskus īstenošanas pasākumus

(34)

Atļaujas, kas izsniegtas uzņēmumiem, kuri nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus, un kas ļauj tiem iegūt piekļuvi sabiedriskam vai privātam īpašumam, ir būtisks faktors elektronisko komunikāciju tīklu vai jaunu tīkla elementu izveidei. Tāpēc nevajadzīgi sarežģītas un lēnas procedūras ceļa tiesību piešķiršanai var radīt ievērojamu šķērsli konkurences attīstībai. Tāpēc ir jāvienkāršo veids, kādā pilnvaroti uzņēmumi iegūst ceļa tiesības. Valsts pārvaldes iestādēm ir jābūt iespējai koordinēt ceļa tiesību iegūšanu, sniedzot attiecīgu informāciju savās tīmekļa vietnēs.

(35)

Ir jāpastiprina dalībvalstu pilnvaras attiecībā uz ceļa tiesību turētājiem, lai nodrošinātu jauna tīkla ierīkošanu vai paplašināšanu taisnīgā, efektīvā un videi nekaitīgā veidā un neatkarīgi no pienākuma, kas uzlikts operatoram ar būtisku ietekmi tirgū, proti, piešķirt piekļuvi tā elektronisko komunikāciju tīkliem. Iekārtu koplietošanas uzlabojumi var būtiski sekmēt konkurenci un mazināt uzņēmumu vispārējās finansiālās un ar vidi saistītās izmaksas, kas tiem rodas, ierīkojot elektronisko sakaru infrastruktūru, jo īpaši saistībā ar jauniem piekļuves tīkliem. Valsts pārvaldes iestādēm vajadzētu būt pilnvarām prasīt, lai uzņēmumi, kuriem ir tiesības uzstādīt iekārtas uz, virs vai zem valsts īpašuma vai privātīpašuma, atļauj šādu iekārtu vai īpašuma koplietošanu (tostarp fizisku līdzāsatrašanos), lai sekmētu efektīvus ieguldījumus infrastruktūrā un veicinātu inovācijas, pēc atbilstīga sabiedriskās apspriešanās laikposma, kurā visām ieinteresētajām pusēm būtu jādod iespēja izteikt viedokli. Šādi koplietošanas vai koordinēšanas pasākumi var ietvert noteikumus par iekārtu vai īpašuma koplietošanas izmaksu sadali, un ar tiem būtu jānodrošina, ka attiecīgiem uzņēmumiem tiek pienācīgi atlīdzināts risks. Valsts pārvaldes iestādēm jo īpaši vajadzētu būt pilnvarām paredzēt tīkla elementu un saistītu iekārtu koplietošanu, piemēram, attiecībā uz kabeļu šahtām, stabiem, kabeļu akām, ārpustelpu sadales punktiem, antenām, torņiem un citām atbalsta konstrukcijām, ēkām vai ēku ievadiem, kā arī to, ka labāk saskaņo inženiertehniskos būvdarbus. Kompetentajām iestādēm, jo īpaši vietējām iestādēm, sadarbībā ar valsts pārvaldes iestādēm vajadzētu vienoties par atbilstīgām koordinācijas procedūrām, lai koordinētu valsts būvniecības līgumus un citas attiecīgas publiskās iekārtās vai īpašumu; šīs procedūras var ietvert arī procedūras, ar ko nodrošina, ka ieinteresētajām pusēm ir informācija par attiecīgām publiskām iekārtām vai īpašumiem un par notiekošiem un plānotiem valsts būvdarbiem, ka tās laikus ir informētas par šādiem darbiem un ka pēc iespējas tiek veicināta ilgtermiņa koplietošana.

(36)

Uzticama un droša informācijas nodošana elektronisko komunikāciju tīklos ieņem arvien nozīmīgāku vietu visā tautsaimniecībā un sabiedrībā. Sistēmas sarežģītība, tehniskas kļūmes vai cilvēku kļūdas, negadījumi vai uzbrukumi — tie visi var ietekmēt tās fiziskās infrastruktūras darbību un pieejamību, ar kuras palīdzību ES iedzīvotājiem tiek nodrošināti svarīgi pakalpojumi, tostarp e-pārvaldes pakalpojumi. Tāpēc valsts pārvaldes iestādēm ir jānodrošina publisko komunikāciju tīklu integritāte un drošība. Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūrai (ENISA) (11) būtu jāpiedalās, lai nodrošinātu augsta elektronisko komunikāciju drošības pakāpe, tostarp daloties pieredzē un sniedzot atzinumus, kā arī veicinot apmaiņu ar labāko praksi. Gan ENISA, gan valsts pārvaldes iestāžu rīcībā vajadzētu būt to pienākumu pildīšanai vajadzīgajiem līdzekļiem, tostarp pilnvarām saņemt pietiekamu informāciju, lai varētu novērtēt tīklu vai pakalpojumu drošības pakāpi, kā arī iegūt visaptverošus un drošticamus datus par aktuāliem drošības incidentiem, kas ir būtiski ietekmējuši tīklu vai pakalpojumu darbību. Ņemot vērā to, ka atbilstīgas drošības pakāpes veiksmīga izvēle nav vienreizējs pasākums, bet gan nepārtraukts īstenošanas, pārskatīšanas un atjaunināšanas process, ir jāpieprasa elektronisko komunikāciju tīklu nodrošinātājiem un pakalpojumu sniedzējiem veikt pasākumus, lai aizsargātu to integritāti un drošību saskaņā ar novērtētajiem apdraudējumiem, ņemot vērā jaunākos sasniegumus šajā jomā.

(37)

Ja ir jāpanāk vienošanās par kopīgām drošības prasībām, Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt tehniskus īstenošanas pasākumus, lai panāktu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu pienācīgu drošības pakāpi iekšējā tirgū. ENISA būtu jāiesaistās piemērotu tehnisku un organizatorisku drošības pasākumu saskaņošanā, nodrošinot speciālistu ieteikumus. Valsts pārvaldes iestādēm vajadzētu būt pilnvarotām izdot saistošas instrukcijas par tehniskiem īstenošanas pasākumiem, kas pieņemti atbilstīgi pamatdirektīvai. Lai tās varētu veikt savus pienākumus, tām vajadzētu būt pilnvarotām izmeklēt neievērošanas gadījumus un piemērot sankcijas.

(38)

Lai tirgus dalībnieki varētu rēķināties ar noteiktību regulatīvo nosacījumu jomā, jānosaka termiņš tirgus analīzes veikšanai. Ir svarīgi veikt regulāras tirgus analīzes pieņemamā un piemērotā termiņā. Nosakot šo termiņu, būtu jāņem vērā tas, vai iepriekš ir veikta konkrētā tirgus analīze un vai par to ir pienācīgi paziņots. Ja valsts pārvaldes iestāde neveic tirgus analīzi noteiktajā termiņā, tas var apdraudēt iekšējo tirgu, un parastās pārkāpumu procedūras var laikus neradīt vēlamo efektu. Tomēr attiecīgajai valsts pārvaldes iestādei būtu jādod iespēja lūgt palīdzību ETRG, lai pabeigtu tirgus analīzi. Piemēram, šādu palīdzību var īstenot kā īpašu darbagrupu, kurā ir citu valsts pārvaldes iestāžu pārstāvji.

(39)

Sakarā ar tehnoloģiskās inovācijas augsto līmeni un izteikto dinamiku elektronisko komunikāciju nozares tirgos ir jānodrošina regulējuma ātra, koordinēta un saskaņota pielāgošana Kopienas līmenī, jo pieredze liecina, ka atšķirības veidā, kā valsts pārvaldes iestādes īsteno ES tiesisko regulējumu, var radīt šķēršļus iekšējā tirgus attīstībai.

(40)

Nozīmīgs uzdevums, kas uzticēts ETRG, ir vajadzības gadījumā pieņemt atzinumus par pārrobežu domstarpībām. Tāpēc valsts pārvaldes iestādēm šādos gadījumos būtu jāņem vērā ikviens ETRG atzinums.

(41)

ES tiesiskā regulējuma īstenošanā gūtā pieredze liecina, ka spēkā esošie noteikumi, ar kādiem valsts pārvaldes iestādes ir pilnvarotas uzlikt sodus, nav izrādījušies pietiekams stimuls ievērot regulējuma prasības. Paredzot pienācīgas izpildes pilnvaras, var panākt ES tiesiskā regulējuma savlaicīgu īstenošanu un tādā veidā veicināt regulējuma noteiktību, kas ir svarīgs ieguldījumu stimuls. Visam tiesiskajam regulējumam ir raksturīgs tas, ka trūkst pilnvērtīga mehānisma rīcībai noteikumu neievērošanas gadījumos. Tāpēc ieviešot pamatdirektīvā jaunu noteikumu par to, kā rīkoties pamatdirektīvas vai īpašo direktīvu noteikumu pārkāpuma gadījumā, ir jānodrošina tas, ka visā ES tiesiskajā regulējumā tiek piemēroti konsekventi un saskanīgi noteikumu izpildes un pārkāpumu sodīšanas principi.

(42)

Spēkā esošajā ES tiesiskajā regulējumā ir iekļauti konkrēti noteikumi, lai veicinātu pāreju no 1998. gada vecā tiesiskā regulējuma uz 2002. gada jauno regulējumu. Šī pāreja ir pabeigta visās dalībvalstīs, un minētie noteikumi būtu jāatceļ, jo tie ir kļuvuši lieki.

(43)

Būtu vienlaikus jāveicina gan efektīvi ieguldījumi, gan konkurence, lai palielinātu ekonomikas izaugsmi, inovācijas un patērētāju izvēli.

(44)

Pamatdirektīvas I pielikumā ir norādīts saraksts ar tirgiem, kuri jāiekļauj Ieteikumā par attiecīgajiem produktu un pakalpojumu tirgiem, kuros var būt vajadzīgs ex-ante regulējums. Šis pielikums būtu jāatceļ, jo ir izpildīts tā mērķis, proti, nodrošināt pamatu Ieteikuma par attiecīgajiem produktu un pakalpojumu tirgiem (12) sākotnējās redakcijas sagatavošanai.

(45)

Jauniem dalībniekiem pieņemamā laika posmā varētu nebūt ekonomiski izdevīgi pilnībā vai daļēji dublēt vēsturiskā operatora vietējo piekļuves tīklu. Šajā sakarībā, piešķirot atsevišķu piekļuvi tādu operatoru vietējai sakaru līnijai vai apakšlīnijai, kuriem ir būtiska ietekme tirgū, varētu veicināt ienākšanu tirgū un palielināt konkurenci platjoslas piekļuves mazumtirdzniecības tirgos. Apstākļos, ja atsevišķa piekļuve vietējai sakaru līnijai vai apakšlīnijai nav tehniski vai ekonomiski iespējama, var piemērot atbilstīgus pienākumus attiecībā uz tādu netaustāmu vai virtuālu tīkla piekļuvi, kas nodrošina līdzvērtīgu funkcionalitāti.

(46)

Funkcionālo nošķiršanu, kad vertikāli integrētam operatoram pieprasa izveidot uzņēmējdarbības vienības, kuru darbība ir nošķirta, veic ar mērķi panākt pilnīgi līdzvērtīgu piekļuves produktu piedāvājumu visiem nākamā tirgus posma operatoriem, tostarp paša operatora vertikāli integrētajām struktūrvienībām, kas darbojas nākamajā tirgus posmā. Funkcionālā nošķiršana var uzlabot konkurenci vairākos konkrētajos tirgos, ievērojami samazinot diskrimināciju veicinošos faktorus un atvieglojot nediskriminēšanas noteikumu izpildes pārbaudīšanu un panākšanu. Izņēmuma gadījumos funkcionālā nošķiršana var būt pamatots tiesiskās aizsardzības līdzeklis, ja vairākos attiecīgajos tirgos vēl joprojām nav izdevies panākt faktiski nediskriminējošu attieksmi un ja ir mazas izredzas vai nav izredžu panākt infrastruktūras konkurenci pieņemamā laikā pēc tam, kad ir izmēģināts viens vai vairāki tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kuri iepriekš tika uzskatīti par piemērotiem. Tomēr ir ļoti svarīgi nodrošināt to, ka, pieprasot funkcionālo nošķiršanu, tiek saglabāti faktori, kas rosina attiecīgo uzņēmumu ieguldīt tīkla attīstībā, un netiek radīta iespējama negatīva ietekme uz patērētāju labklājību. Tas prasa veikt dažādu ar piekļuves tīklu saistītu konkrēto tirgu koordinētu analīzi saskaņā ar pamatdirektīvas 16. pantā izklāstīto tirgus analīzes procedūru. Veicot tirgus analīzi un sīki izstrādājot attiecīgo tiesiskās aizsardzības līdzekli, valsts pārvaldes iestādēm īpaši būtu jāņem vērā produkti, kuru pārvaldība jāuztic atsevišķām uzņēmējdarbības vienībām, ievērojot tīkla paplašināšanas apjomu un tehnoloģiskā progresa pakāpi, kas var būtiski ietekmēt fiksēto un bezvadu pakalpojumu savstarpējo aizstājamību. Lai novērstu konkurences traucēšanu iekšējā tirgū, ierosinājumus par funkcionālo nošķiršanu iepriekš būtu jāapstiprina Komisijai.

(47)

Funkcionālās nošķiršanas īstenošana nedrīkst traucēt piemērotu mehānismu izveidi dažādu nošķirto uzņēmējdarbības vienību koordinācijai, lai nodrošinātu to, ka tiek aizsargātas mātesuzņēmuma ekonomiskās un pārvaldības uzraudzības tiesības.

(48)

Turpmāka elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu iekšējā tirgus integrācija prasa ciešāk koordinēt ex ante regulējuma piemērošanu, kas paredzēts ES regulējumā attiecībā uz elektroniskajām komunikācijām.

(49)

Ja vertikāli integrēts uzņēmums nolemj nodot ievērojamu daļu vietējā piekļuves tīkla aktīvu vai visus minētos aktīvus atsevišķai uzņēmējdarbības vienībai, kam ir cits īpašnieks, vai izveidot atsevišķu uzņēmējdarbības vienību, kas darbojas ar piekļuves produktiem, valsts pārvaldes iestādei ir jānovērtē plānotā darījuma ietekme uz visiem pašreizējiem pienākumiem, kas regulēšanas vajadzībām uzlikti vertikāli integrētam operatoram, lai nodrošinātu jaunās kārtības atbilstību Direktīvai 2002/18/EK (Piekļuves direktīva) un Direktīvai 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva). Attiecīgajai valsts pārvaldes iestādei ir jāveic jauna to tirgu analīze, kurā darbojas nošķirtā uzņēmējdarbības vienība, un attiecīgi jāuzliek, jāsaglabā, jāmaina vai jāanulē minētie pienākumi. Šajā nolūkā valsts pārvaldes iestādei ir jābūt iespējai pieprasīt informāciju no uzņēmuma.

(50)

Kaut gan zināmos apstākļos valsts pārvaldes iestādei ir lietderīgi uzlikt pienākumus operatoriem, kuriem nav būtiskas ietekmes tirgū, lai izpildītu tādus mērķus kā pakalpojumu savstarpēja savienojamība un savietojamība, tomēr ir jānodrošina tas, ka šādus pienākumus uzliek saskaņā ar ES tiesisko regulējumu un jo īpaši ar tajā paredzētajām paziņošanas procedūrām.

(51)

Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai pieņemt īstenošanas pasākumus, ņemot vērā vajadzību pielāgot tirgus un tehnoloģiju attīstībai I pielikumā izklāstītos nosacījumus par piekļuvi ciparu televīzijas un radio pakalpojumiem. Tas pats attiecas arī uz II pielikumā iekļauto obligāto kritēriju sarakstu, kas ir jāpublisko, lai izpildītu noteikumu par pārredzamību.

(52)

Atvieglojot tirgus dalībnieku piekļuvi radiofrekvenču resursiem, tiks novērsti šķēršļi ienākšanai tirgū. Turklāt tehnoloģiskā progresa rezultātā mazinās kaitīgu traucējumu risks konkrētās frekvenču joslās, un tāpēc mazinās vajadzība iegūt individuālas izmantošanas tiesības. Tāpēc elektronisko komunikāciju pakalpojumu nodrošināšanai lietotā radiofrekvenču spektra izmantošanas nosacījumi jāiekļauj vispārējās atļaujās, ja vien, ņemot vērā spektra izmantošanu, aizsardzībai pret kaitīgiem traucējumiem, pakalpojuma kvalitātes nodrošināšanai, efektīvu spektra izmantošanas nodrošināšanai vai konkrēta vispārējo interešu mērķa sasniegšanai nav vajadzīgas individuālas tiesības. Lēmumi par individuālu tiesību nepieciešamību ir jāpieņem pārredzamā un samērīgā veidā.

(53)

Ieviešot pakalpojumu un tehnoloģiju neitralitātes prasības attiecībā uz lietošanas tiesību piešķiršanu, vienlaikus nodrošinot iespējas nodot tiesības uzņēmumu starpā, būtu jāpalielina brīvība un līdzekļi izplatīt elektronisko sakaru pakalpojumus sabiedrībai, tādā veidā veicinot arī vispārējo interešu mērķu sasniegšanu. Tomēr dažus vispārējo interešu pienākumus, kas apraides organizācijām uzlikti attiecībā uz audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu sniegšanu, var likt piemērot konkrētus lietošanas tiesību piešķiršanas kritērijus, ja šķiet būtiski sasniegt konkrētu vispārējo interešu mērķi, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem. Procedūrām, kas saistītas ar vispārējo interešu mērķu sasniegšanu, jebkuros apstākļos ir jābūt pārredzamām, objektīvām, samērīgām un nediskriminējošām.

(54)

Ir jānosaka netirgojamu individuālo izmantošanas tiesību derīguma termiņš, ņemot vērā to, ka tās ierobežo brīvu piekļuvi radiofrekvencēm. Ja izmantošanas tiesībās ir iekļauts noteikums par to termiņa pagarināšanu, valsts kompetentajām iestādēm vispirms ir jāveic pārskatīšana, kura ietver sabiedrisko apspriešanu, ņemot vērā tirgus, pārklājuma un tehnoloģiju attīstību. Ņemot vērā to, ka spektrs ir ierobežots resurss, ir regulāri jāpārskata uzņēmumiem piešķirtās individuālās tiesības. Veicot minēto pārskatīšanu, valsts kompetentajām iestādēm ir jāpanāk līdzsvars starp tiesību turētāju interesēm un vajadzību veicināt radiofrekvenču spektra tirdzniecības ieviešanu, kā arī spektra elastīgāku izmantošanu, iespējami vairāk izsniedzot vispārējas atļaujas.

(55)

Valsts kompetentām iestādēm ir jābūt pilnvarotām panākt radiofrekvenču spektra faktisku izmantošanu un gadījumos, kad spektra resursi netiek izmantoti, rīkoties tā, lai novērstu izmantošanas tiesību uzkrāšanu, kas kavē konkurenci un varētu traucēt jauna dalībnieka ienākšanu tirgū.

(56)

Valsts pārvaldes iestādēm vajadzētu būt tiesīgām efektīvi rīkoties, lai pārraudzītu un panāktu ar vispārējām atļaujām vai izmantošanas tiesībām saistītu noteikumu un nosacījumu ievērošanu, tostarp tiesīgām piemērot efektīvas finansiālas vai administratīvas sankcijas par šo noteikumu un nosacījumu pārkāpumiem.

(57)

Nosacījumos, kurus var piemērot atļaujām, būtu jāattiecas uz konkrētiem nosacījumiem, ar kuriem reglamentē pieejamību lietotājiem ar invaliditāti un valsts iestāžu nepieciešamību sazināties ar plašu sabiedrību pirms lielām katastrofām, to laikā un pēc tām. Turklāt, ņemot vērā tehnisko inovāciju nozīmību, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izsniegt atļaujas spektra izmantošanai eksperimentālos nolūkos, paredzot tajās īpašus ierobežojumus un nosacījumus, kurus pamato šādu tiesību eksperimentālais raksturs.

(58)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 2887/2000 (2000. gada 18. decembris) par neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai (13) bija lietderīga tirgus atvēršanas sākotnējā posmā. Pamatdirektīvā Komisija ir aicināta pārraudzīt pāreju no 1998. gada tiesiskā regulējuma uz 2002. gada regulējumu un piemērotā brīdī ierosināt priekšlikumus par minētās regulas atcelšanu. Saskaņā ar 2002. gada regulējumu valsts pārvaldes iestādēm ir pienākums analizēt vairumtirdzniecības tirgu atsaistītai piekļuvei metāla vadu līnijām un apakšlīnijām platjoslas un balss pakalpojumu nodrošināšanai, kā noteikts Ieteikumā par attiecīgajiem produktu un pakalpojumu tirgiem. Tā kā visas dalībvalstis vismaz vienreiz ir veikušas šā tirgus analīzi un ir ieviesti attiecīgie pienākumi, kuru pamatā ir 2002. gada regulējums, Regula (EK) Nr. 2887/2000 ir kļuvusi nevajadzīga, un tāpēc tā būtu jāatceļ.

(59)

Pamatdirektīvas, Piekļuves direktīvas un Atļauju izsniegšanas direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi ir jāpieņem saskaņā ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumu 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (14).

(60)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt ieteikumus un/vai īstenošanas pasākumus attiecībā uz paziņojumiem saskaņā ar pamatdirektīvas 7. pantu; saskaņošanu spektra un numerācijas jomā, kā arī ar tīklu un pakalpojumu drošību saistītos jautājumos; attiecīgo produktu un pakalpojumu tirgu noteikšanu; vairāku valstu tirgu noteikšanu; standartu ieviešanu un tiesiskā regulējuma noteikumu saskaņotu piemērošanu. Tāpat Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt īstenošanas pasākumus, lai Piekļuves direktīvas I un II pielikumu pielāgotu tirgus un tehnoloģijas attīstībai. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus minēto direktīvu elementus, inter alia, pievienojot jaunus nebūtiskus elementus, ir jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru,

1)

direktīvas 1. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Ar šo direktīvu izveido elektronisko komunikāciju pakalpojumu, elektronisko komunikāciju tīklu, saistītu iekārtu un saistītu pakalpojumu saskaņotu regulējumu. Tajā nosaka valsts pārvaldes iestāžu uzdevumus un izveido procedūru kopumu, lai nodrošinātu tiesiskā regulējuma saskaņotu piemērošanu visā Kopienā. Regulējums arī ietver noteikumus par dažiem termināliekārtu aspektiem, lai tās būtu vieglāk pieejamas lietotājiem – personām ar invaliditāti.”;

2)

direktīvas 2. pantu groza šādi:

3)

direktīvas 3. pantu groza šādi:

4)

direktīvas 4. pantu groza šādi:

5)

direktīvas 5. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmumi, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus vai pakalpojumus, sniedz visu informāciju, tostarp finanšu informāciju, kura nepieciešama valsts pārvaldes iestādēm, lai tās varētu panākt atbilstību šīs direktīvas un īpašo direktīvu noteikumiem vai saskaņā ar tām pieņemtiem lēmumiem. Jo īpaši var arī pieprasīt, lai šie uzņēmumi sniedz informāciju par tīklu vai pakalpojumu turpmāku attīstību, kas varētu ietekmēt vairumtirdzniecības pakalpojumus, kurus tie dara pieejamus konkurentiem. Uzņēmumiem, kam ir būtiska tirgus ietekme vairumtirdzniecības tirgos, var arī pieprasīt sniegt grāmatvedības datus par mazumtirdzniecības tirgiem, kas ir saistīti ar minētajiem vairumtirdzniecības tirgiem.

Uzņēmumi pēc pieprasījuma nekavējoties sniedz šādu informāciju, ievērojot valsts pārvaldes iestādes norādītos termiņus un detalizētības pakāpi. Valsts pārvaldes iestādes pieprasītā informācija ir samērīga ar iestādes veicamo uzdevumu. Valsts pārvaldes iestāde norāda iemeslus, kas pamato informācijas pieprasījumu un rīkojas ar minēto informāciju saskaņā ar 3. punktu.”;

6)

direktīvas 6. un 7. pantu aizstāj ar šādiem pantiem:

“6. pants

Apspriešanas un pārredzamības mehānisms

Izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas 7. panta 9. punkts, 20. vai 21. pants, dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes iestādes dod ieinteresētajām aprindām iespēju pieņemamā termiņā izteikt komentārus par pasākuma projektu, ja minētās iestādes plāno saskaņā ar šo direktīvu vai īpašajām direktīvām veikt pasākumus, vai arī plāno noteikt ierobežojumus saskaņā ar 9. panta 3. punktu un 9. panta 4. punktu, un kam ir būtiska ietekme uz konkrēto tirgu.

Valsts pārvaldes iestādes dara zināmas valstī piemērojamās apspriešanas procedūras.

Dalībvalstis nodrošina vienota informācijas centra izveidi, ar kura starpniecību ir pieejamas visas pašreizējās apspriešanas.

Valsts pārvaldes iestāde publisko apspriešanas rezultātus, izņemot gadījumus, kad informācija ir konfidenciāla saskaņā ar Kopienas un valsts tiesību aktiem par uzņēmējdarbības konfidencialitāti.

7. pants

Elektronisko komunikāciju iekšējā tirgus konsolidācija

1.   Pildot uzdevumus saskaņā ar šo direktīvu un īpašajām direktīvām, valsts pārvaldes iestādes maksimāli ņem vērā 8. pantā izklāstītos mērķus, ciktāl tie attiecas uz iekšējā tirgus darbību.

2.   Valsts pārvaldes iestādes, pārskatāmi sadarbojoties savā starpā un ar Komisiju un ETRG, veicina iekšējā tirgus attīstību, lai nodrošinātu šīs direktīvas un īpašo direktīvu noteikumu konsekventu piemērošanu visās dalībvalstīs. Tālab tās jo īpaši sadarbojas ar Komisiju un ETRG, lai noteiktu instrumentus un tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas ir vislabāk piemēroti konkrētu situāciju risināšanai tirgū.

3.   Izņemot gadījumus, kad saskaņā ar 7.a pantu pieņemtajos ieteikumos vai pamatnostādnēs ir paredzēts citādi, ja valsts pārvaldes iestāde pēc 6. pantā minētās apspriešanas beigām plāno veikt pasākumu:

tā saskaņā ar 5. panta 3. punktu dara pasākuma projektu pieejamu Komisijai, ETRG iestādei un valsts pārvaldes iestādēm citās dalībvalstīs, pievienojot projektam pasākuma pamatojumu, un informē par to Komisiju, ETRG un pārējās valsts pārvaldes iestādes. Valsts pārvaldes iestādes, ETRG un Komisija mēneša laikā var iesniegt komentārus attiecīgajai valsts pārvaldes iestādei. Viena mēneša termiņu nevar pagarināt.

4.   Ja plānotā pasākuma, uz kuru attiecas 3. punkts, mērķis ir:

un šis pasākums ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm, un ja Komisija ir norādījusi valsts pārvaldes iestādei, ka tā uzskata, ka plānotais pasākums radītu šķērsli vienotajam tirgum vai ka tai ir radušās nopietnas šaubas par tā saderību ar Kopienas tiesību aktiem un jo īpaši 8. pantā minētajiem mērķiem, pasākuma projektu nepieņem vēl divus mēnešus. Šo termiņu nevar pagarināt. Komisija šādā gadījumā informē pārējās valsts pārvaldes iestādes par tās iebildumiem.

5.   Šā panta 4. punktā minētajā divu mēnešu termiņā, Komisija var:

Komisija pirms lēmuma un/vai atzinuma pieņemšanas saskaņā ar a) līdz c) apakšpunktu maksimāli ņem vērā ETRG atzinumu. Lēmumam un/vai atzinumam saskaņā ar a) līdz c) apakšpunktu pievieno sīki izstrādātu un objektīvu analīzi par to, kāpēc Komisija uzskata, ka pasākuma projektu nevajadzētu pieņemt, pievienojot konkrētus priekšlikumus par pasākuma projekta grozīšanu.

6.   Ja Komisija saskaņā ar 5. punkta a) apakšpunktu ir pieņēmusi lēmumu, ar ko attiecīgajai valsts pārvaldes iestādei pieprasa anulēt pasākuma projektu, valsts pārvaldes iestāde sešos mēnešos pēc Komisijas lēmuma pieņemšanas dienas groza vai anulē minēto pasākuma projektu. Ja pasākuma projektu groza, valsts pārvaldes iestāde saskaņā ar 6. pantā minētajām procedūrām organizē sabiedrisku apspriešanu un saskaņā ar 3. punkta noteikumiem atkārtoti paziņo Komisijai grozīto pasākuma projektu.

7.   Attiecīgā valsts pārvaldes iestāde maksimāli ņem vērā citu valsts pārvaldes iestāžu, ETRG un Komisijas komentārus, un, izņemot 4. punkta a) un b) apakšpunktā minētos gadījumus, tā var pieņemt grozīto pasākuma projektu un, ja tā pasākuma projektu pieņem, par to paziņo Komisijai.

Ja valsts pārvaldes iestāde nolemj grozīt attiecīgo pasākuma projektu saskaņā ar atzinumu, kas pieņemts saskaņā ar 5. punkta b) apakšpunktu, tā sešos mēnešos pēc Komisijas atzinuma pieņemšanas dienas rīko sabiedrisku apspriešanu saskaņā ar 6. pantā minētajām procedūrām un nosūta grozīto pasākumu Komisijai.

Ja valsts pārvaldes iestāde ir nolēmusi negrozīt pasākuma projektu, pamatojoties uz atzinumu, kas pieņemts saskaņā ar 5. punkta b) apakšpunktu, tā arī dara zināmus šāda lēmuma iemeslus un sešos mēnešos pēc Komisijas atzinuma pieņemšanas dienas paziņo tos Komisijai.

8.   Valsts pārvaldes iestāde paziņo Komisijai un ETRG visus galīgos pasākumus, uz ko attiecas 7. panta 3. punkta a) un b) apakšpunkts.

9.   Ja valsts pārvaldes iestāde uzskata, ka ir steidzama vajadzība rīkoties, lai nodrošinātu konkurenci un aizsargātu lietotāju intereses, tā, atkāpjoties no 3. un 4. punktā izklāstītās procedūras, var nekavējoties pieņemt samērīgus un provizoriskus pasākumus. Tā tūlīt paziņo Komisijai, citām valsts pārvaldes iestādēm un ETRG minētos pasākumus, izklāstot to pilnīgu pamatojumu. Uz valsts pārvaldes iestādes lēmumu šādus pasākumus padarīt par pastāvīgiem vai pagarināt laikposmu, kādā tie ir piemērojami, attiecas 3. un 4. punkts.”;

7)

iekļauj šādu pantu:

“7.a pants

Paziņojumi

1.   Komisija pēc sabiedriskām apspriešanām un apspriedēm ar valsts pārvaldes iestādēm, kā arī maksimāli ņemot vērā ETRG atzinumu, var pieņemt ieteikumus un/vai pamatnostādnes saistībā ar 7. pantu, kurās noteikta paziņojumu forma, saturs un detalizētības pakāpe saskaņā ar 7. panta 3. punktu, apstākļi, kādos šādi paziņojumi netiktu pieprasīti, kā arī plānotie termiņi

2.   Pasākumus, kas minēti 1. punktā, pieņem saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.”;

8)

direktīvas 8. pantu groza šādi:

9)

iekļauj šādu pantu:

“8.a pants

Radiofrekvenču spektra politikas stratēģiska plānošana un koordinēšana Eiropas Savienībā

1.   Dalībvalstis sadarbojas gan savstarpēji, gan ar Komisiju radiofrekvenču spektra izmantošanas stratēģiskajā plānošanā, koordinēšanā un saskaņošanā Eiropas Savienībā. Šai nolūkā tās, inter alia, ņem vērā arī tautsaimniecības, drošības, veselības un sabiedrības intereses, vārda brīvību, ES politikas kultūras, zinātniskos, sociālos un tehniskos aspektus, kā arī radiofrekvenču spektra lietotāju kopienu dažādās intereses, lai uzlabotu radiofrekvenču spektra lietošanu un izvairītos no kaitīgiem traucējumiem.

2.   Dalībvalstis veicina radiofrekvenču spektra politikas pieeju koordinēšanu Eiropas Savienībā un attiecīgā gadījumā arī koordinē saskaņotos nosacījumus attiecībā uz radiofrekvenču spektra pieejamību un efektīvu izmantošanu, kas vajadzīga iekšējā tirgus izveidei un tā darbībai elektronisko sakaru jomā.

3.   Dalībvalstis veicina ES interešu efektīvu koordinēšanu starptautiskajās organizācijās, kas ir kompetentas radiofrekvenču spektra jautājumos. Gadījumos, kad ir nepieciešama šāda efektīva veicināšana, Komisija pienācīgi ņemot vērā viedokli, ko izsaka Radiofrekvenču spektra politikas komiteja (RSPK), kas izveidota ar Komisijas Lēmumu 622/2002/EK (2002. gada 26. jūlijs), ar ko izveido radiofrekvenču spektra politikas grupu (17), var ieteikt Eiropas Parlamentam un Padomei kopējas politikas mērķus.

4.   Komisija, pienācīgi ņemot vērā RSPK viedokli, var iesniegt tiesību aktu priekšlikumus attiecībā uz daudzgadu radiofrekvenču spektra politikas programmas izveidi.

10)

9. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“9. pants

Elektronisko komunikāciju pakalpojumiem izmantoto radiofrekvenču pārvaldība

1.   Ņemot vērā to, ka radiofrekvences ir sabiedriski resursi, kuriem ir svarīga sociālā, kultūras un ekonomiskā vērtība, dalībvalstis savā teritorijā nodrošina elektronisko sakaru pakalpojumiem izmantoto radiofrekvenču pilnvērtīgu pārvaldību saskaņā ar 8. pantu. Tās nodrošina, ka šādu radiofrekvenču spektra iedalīšana elektronisko sakaru pakalpojumu vajadzībām un vispārēju atļauju vai individuālu izmantošanas tiesību izdošana šādām radiofrekvencēm, ko veic kompetentas valsts iestādes, ir pamatota ar objektīviem, pārskatāmiem, nediskriminējošiem un samērīgiem kritērijiem. Šādi rīkojoties, tās ievēro attiecīgos starptautiskos nolīgumus un var ņemt vērā sabiedriskas kārtības apsvērumus.

2.   Dalībvalstis veicina radiofrekvenču izmantošanas saskaņošanu visā Kopienā atbilstīgi vajadzībai nodrošināt to faktisku un efektīvu izmantošanu un lai nodrošinātu izdevīgumu patērētājiem, piemēram, apjomradītus ietaupījumus un pakalpojumu savstarpējo savietojamību. Šādi rīkojoties, tās darbojas saskaņā ar Lēmumu Nr. 676/2002/EK (Radiofrekvenču spektra lēmums).

3.   Ja vien šā punkta otrajā daļā nav paredzēts citādi, dalībvalstis nodrošina to, ka visu veidu tehnoloģijas, ko izmanto elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, var izmantot radiofrekvenču joslās, kas pieejami elektronisko komunikāciju pakalpojumiem saskaņā ar attiecīgās valsts radiofrekvenču sadalījuma plānā un ITU noteikumos par radiosakariem.

Tomēr dalībvalstis var paredzēt samērīgus un nediskriminējošus ierobežojumus attiecībā uz elektronisko komunikāciju pakalpojumiem izmantotajiem radiotīklu vai bezvadu piekļuves tehnoloģiju veidiem, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi, lai:

4.   Ja vien šā punkta otrajā daļā nav paredzēts citādi, dalībvalstis nodrošina to, ka visu veidu elektronisko komunikāciju pakalpojumus var sniegt radiofrekvenču joslās, kas pieejamas elektronisko komunikāciju pakalpojumiem saskaņā ar attiecīgās valsts radiofrekvenču sadalījuma plānu un ITU noteikumiem par radiosakariem. Tomēr dalībvalstis var paredzēt samērīgus un nediskriminējošus ierobežojumus attiecībā uz sniedzamo elektronisko komunikāciju pakalpojumu veidiem.

Pasākumi, ar ko nosaka, ka elektronisko sakaru pakalpojuma sniegšanai jāizmanto konkrēta, elektronisko sakaru pakalpojumiem pieejams spektrs, ir pamatoti, ja ar to palīdzību saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem īsteno dalībvalstu noteiktu vispārēju interešu mērķi, piemēram, bet ne tikai:

Pasākumu, ar ko aizliedz sniegt jebkādu citu elektronisko sakaru pakalpojumu konkrētā spektrā, var noteikt vienīgi tad, ja to pamato vajadzība aizsargāt cilvēku drošības pakalpojumus. Dalībvalstis var arī izvērst šādu pasākumu, lai sasniegtu citus vispārējas intereses mērķus.

5.   Dalībvalstis regulāri pārskata 3. un 4. punktā minēto ierobežojumu nepieciešamību un nodod atklātībai šādu pārskatu rezultātus.

6.   Šā panta 3. un 4. punktu piemēro spektra iedalījumam elektronisko sakaru pakalpojumu vajadzībām, vispārēju atļauju izsniegšanai un radiofrekvenču individuālo izmantošanas tiesību piešķiršanai pēc … (18).

Uz spektra iedalījumu, vispārējām atļaujām un individuālajām izmantošanas tiesībām, kas jau pastāvēja līdz … (18), attiecas 9.a pants.

7.   Neskarot īpašo direktīvu noteikumus un ņemot vērā attiecīgos valstu apstākļus, dalībvalstis var paredzēt noteikumus, lai novērstu spektra izmantošanas tiesību uzkrāšanu, jo īpaši nosakot izmantošanas tiesību turētājam stingrus termiņus šo tiesību efektīvai izmantošanai un termiņu neievērošanas gadījumā piemērojot sankcijas, tostarp finanšu sankcijas vai tiesību anulēšanu. Minētos noteikumus izveido un piemēro samērīgi, nediskriminējoši un pārskatāmi.”;

11)

iekļauj šādus pantus:

“9.a pants

Spēkā esošo tiesību ierobežojumu pārskatīšana

1.   Piecu gadu laikposmā, kas sākas … (18), dalībvalstis nodrošina to, ka radiofrekvenču izmantošanas tiesību turētāji, kuriem šādas tiesības piešķirtas pirms minētās dienas un kuras būs spēkā vismaz piecus gadus pēc tās, var iesniegt kompetentajai valsts iestādei pieteikumu atkārtoti izvērtēt viņiem piešķirto tiesību ierobežojumus saskaņā ar 9. panta 3. un 4. punktu.

Pirms šāda lēmuma pieņemšanas kompetentā valsts iestāde paziņo tiesību turētājam par ierobežojumu atkārtotu izvērtēšanu, norādot tiesību apjomu pēc atkārtotas izvērtēšanas un ļaujot viņam pieņemamā termiņā anulēt pieteikumu.

Ja tiesību turētājs anulē pieteikumu, tiesības nemainās līdz dienai, kad tās zaudē spēku, vai arī līdz piecu gadu laikposma beigām, atkarībā no tā, kura diena ir agrāk.

2.   Pēc 1. punktā minētā piecu gadu laikposma beigām dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu to, ka 9. panta 3. un 4. punktu piemēro visām pārējām vispārējām atļaujām vai individuālajām izmantošanas tiesībām un spektra iedalījumam elektronisko sakaru pakalpojumu vajadzībām, kas pastāvēja … (18).

3.   Piemērojot šo pantu, dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus godīgas konkurences veicināšanai.

4.   Piemērojot šo pantu pieņemtais pasākums nav nodrošinājums jaunām lietošanas tiesībām, un tādējādi uz to neattiecas attiecīgie 5. panta 2. punkta noteikumi Direktīvā 2002/20/EK (Atļauju piešķiršanas direktīva).

9.b pants

Individuālo radiofrekvenču izmantošanas tiesību nodošana vai iznomāšana

1.   Dalībvalstis var paredzēt uzņēmumiem noteikumu par individuālo radiofrekvenču izmantošanas tiesību nodošanu vai iznomāšanu citiem uzņēmumiem saskaņā ar valsts procedūrām.

Individuālajās radiofrekvenču izmantošanas tiesības turpina piemērot pēc tiesību nodošanas vai iznomāšanas, ja vien kompetenta valsts iestāde nav noteikusi savādāk.

2.   Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmuma nodoms nodot radiofrekvenču izmantošanas tiesības, kā arī veiktā nodošana tiek saskaņā ar valsts procedūrām paziņota kompetentajām valsts iestādēm, kas ir atbildīgas par individuālo radiofrekvenču izmantošanas tiesību piešķīrumiem, un darīta zināma atklātībai. Ja radiofrekvenču izmantošana ir saskaņota, piemērojot Lēmumu Nr. 676/2002/EK (Radiofrekvenču spektra lēmums) vai citus Kopienas tiesību aktus, šādu nodošanu veic atbilstīgi saskaņotas izmantošanas principiem.”;

12)

direktīvas 10. pantu groza šādi:

13)

direktīvas 11. pantu groza šādi:

14)

direktīvas 12. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“12. pants

Elektronisko sakaru tīklu nodrošinātāju tīkla elementu un saistītu iekārtu līdzāsatrašanās un koplietošana

1.   Ja uzņēmumam, kas nodrošina elektronisko sakaru tīklus, saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir tiesības uzstādīt iekārtas uz, virs vai zem valsts īpašuma vai privātīpašuma, vai tas var izmantot procedūru īpašuma atsavināšanai vai izmantošanai, valsts pārvaldes iestādes var noteikt šādu iekārtu vai īpašuma koplietošanu, tostarp kopīgi lietojot ēkas vai ēku ievadus, stabus, antenas, torņus un citas atbalsta konstrukcijas, kabeļu šahtas, cauruļvadus, kabeļu akas, ārpustelpu sadales punktus un neaktīvus tīkla elementus.

2.   Dalībvalstis var prasīt, lai 1. punktā minēto tiesību turētāji atļauj iekārtu vai īpašuma koplietošanu (tostarp fizisku līdzāsatrašanos) vai veic pasākumus, ar ko atvieglotu valsts pasūtījuma darbu koordinēšanu, lai aizsargātu vidi, sabiedrības veselību, sabiedrības drošību vai izpildītu pilsētplānošanas un valsts mēroga plānošanas mērķus; to var darīt tikai pēc atbilstīga sabiedriskās apspriešanās laikposma, kurā visām ieinteresētajām pusēm dod iespēju paust viedokli. Šādā koplietošanas vai koordinēšanas procedūrā var ietvert noteikumus par iekārtu vai īpašuma koplietošanas izmaksu sadali.

3.   Dalībvalstis vajadzības gadījumā var nodrošināt to, ka uzņēmumi, ja to lūdz kompetentās iestādes, sniedz vajadzīgo informāciju, lai kompetentās iestādes, kā arī valsts pārvaldes iestādes varētu izstrādāt detalizētu uzskaitījumu par 1. punktā minēto iekārtu būtību, pieejamību un ģeogrāfisko atrašanos vietu; tās to dara pieejamu visām ieinteresētām pusēm.

4.   Pasākumi, ko valsts pārvaldes iestādes veic saskaņā ar 1. punktu, ir objektīvi, pārskatāmi, nediskriminējoši un samērīgi.”;

15)

iekļauj šādu nodaļu:

“IIIą   NODAĻA

TĪKLU UN PAKALPOJUMU DROŠĪBA UN INTEGRITĀTE

13.a pants

Drošība un integritāte

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmumi, kuri nodrošina publisko sakaru tīklus vai sniedz publiski pieejamus elektronisko sakaru pakalpojumus, veic piemērotus tehniskus un organizatoriskus pasākumus, lai atbilstīgi pārvarētu tīklu un pakalpojumu drošības apdraudējumus. Ņemot vērā jaunākos tehniskos sasniegumus, ar šiem pasākumiem nodrošina novērtētajam riskam atbilstīgu drošības pakāpi. Jo īpaši veic pasākumus, lai novērstu un mazinātu drošības incidentu ietekmi uz lietotājiem vai savienotajiem tīkliem.

2.   Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmumi, kas nodrošina publisko sakaru tīklus, veic atbilstīgus pasākumus, lai garantētu tīklu integritāti, tādējādi šajos tīklos nodrošinot pakalpojumu sniegšanas nepārtrauktību.

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmumi, kas nodrošina publisko sakaru tīklus vai sniedz publiski pieejamus elektronisko sakaru pakalpojumus, paziņo kompetentajai valsts pārvaldes iestādei par drošības vai integritātes pārkāpumiem, kas ir būtiski ietekmējuši tīklu darbību vai pakalpojumu sniegšanu.

Attiecīgā valsts pārvaldes iestāde informē citu dalībvalstu valsts pārvaldes iestādes un Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūru (ENISA), vai pārkāpumi varētu ietekmēt vai ir ietekmējuši citas dalībvalstis. Attiecīgā valsts pārvaldes iestāde var informēt sabiedrību, vai arī prasīt, ka to dara attiecīgie uzņēmumi, ja tā uzskata, ka pārkāpuma publiskošana ir sabiedrības interesēs.

Attiecīgā valsts pārvaldes iestāde iesniedz Komisijai un ENISA kopsavilkuma ziņojumu par saņemtajiem paziņojumiem un saskaņā ar šo punktu veikto rīcību.

4.   Komisija, pilnībā ņemot vērā ENISA atzinumu, var pieņemt attiecīgus tehniskus īstenošanas pasākumus, lai saskaņotu 1., 2. un 3. punktā minētos pasākumus, tostarp pasākumus, ar ko nosaka paredzēto paziņojumu apstākļus, veidu un piemērojamās procedūras. Minēto tehniskās īstenošanas pasākumu pamatā pēc iespējas lielākā mērā ir Eiropas un starptautiskie standarti, un tie neliedz dalībvalstīm pieņemt papildu prasības, tiecoties sasniegt 1. un 2. punktā izklāstītos mērķus.

Šos īstenošanas pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, papildinot to, pieņem saskaņā ar 22. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

13.b pants

Īstenošana un izpilde

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka 13.a panta īstenošanas nolūkos kompetentās valsts pārvaldes iestādes ir pilnvarotas izdot saistošas instrukcijas uzņēmumiem, kas nodrošina publisko sakaru tīklus vai sniedz publiski pieejamus elektronisko sakaru pakalpojumus.

2.   Dalībvalstis nodrošina to, ka kompetentās valsts pārvaldes iestādes ir pilnvarotas pieprasīt, lai uzņēmumi, kas nodrošina publisko sakaru tīklus vai sniedz publiski pieejamus elektronisko sakaru pakalpojumus:

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes iestādēm ir visas vajadzīgās pilnvaras izmeklēt noteikumu neievērošanas gadījumus.

4.   Šie noteikumi neskar šīs direktīvas 3. pantu.”;

16)

direktīvas 14. panta 3. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“3.   Ja uzņēmumam ir būtiska ietekme kādā konkrētā tirgū, var uzskatīt, ka tam ir arī būtiska ietekme cieši saistītā tirgū, ja saikne starp abiem tirgiem ir tāda, kas ļauj ietekmi, kas ir vienā tirgū, pārvirzīt uz otru tirgu, tādējādi stiprinot uzņēmuma ietekmi tirgū. Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2002/19/EK (Piekļuves direktīva) 9., 10., 11. un 13. pantu saistītā tirgū var piemērot aizsardzības līdzekļus, lai novērstu šādu ietekmēšanu, un - ja šādi aizsardzības līdzekļi izrādās nepietiekami - aizsardzības līdzekļus saskaņā ar Direktīvas 2002/22/EK (Vispārējā pakalpojuma direktīva) 17. pantu.”;

17)

direktīvas 15. pantu groza šādi:

18)

direktīvas 16. pantu groza šādi:

19)

direktīvas 17. pantu groza šādi:

20)

direktīvas 18. pantu groza šādi:

21)

direktīvas 19. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“19. pants

Saskaņošanas procedūras

1.   Neskarot šīs direktīvas 9. pantu un Direktīvas 2002/20/EK (Atļauju piešķiršanas direktīva) 6. un 8. pantu, ja Komisija konstatē, ka atšķirīga to valsts pārvaldes iestāžu regulatīvo uzdevumu īstenošana, kas konkrēti norādīti šajā direktīvā un īpašajās direktīvās, var radīt šķērsli iekšējam tirgum, Komisija var, maksimāli ņemot vērā ETRG atzinumu, ja tāds pieejams, sniegt ieteikumu par šajā direktīvā un īpašajās direktīvās paredzēto noteikumu saskaņotu piemērošanu, lai turpinātu īstenot 8. pantā izklāstītos mērķus.

2.   Ja Komisija sniedz ieteikumu atbilstīgi 1. punktam, tā rīkojas saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto procedūru.

Dalībvalstis nodrošina, lai valsts pārvaldes iestādes, veicot savus uzdevumus, maksimāli ņemtu vērā tādus ieteikumus. Ja valsts pārvaldes iestāde pieņem lēmumu neievērot ieteikumu, tā informē Komisiju, pamatojot savu nostāju.

3.   ETRG pēc savas iniciatīvas var sniegt Komisijai ieteikumu par to, vai būtu jāpieņem pasākums atbilstīgi 1. punktam.”;

22)

direktīvas 20. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Ja saistībā ar spēkā esošajiem pienākumiem, kas noteikti saskaņā ar šo direktīvu vai īpašajām direktīvām, rodas domstarpības starp uzņēmumiem, kas nodrošina elektronisko sakaru tīklus vai pakalpojumus dalībvalstī, vai starp šādiem uzņēmumiem un citiem uzņēmumiem dalībvalstī, kurā izmanto piekļuves un/vai savstarpējā savienojuma pienākumus, kas izriet no šīs direktīvas vai īpašajām direktīvām, attiecīgā valsts pārvaldes iestāde pēc vienas puses pieprasījuma, neskarot 2. punktu, pieņem saistošu lēmumu, lai izšķirtu domstarpības iespējami īsākajā laikposmā un katrā ziņā četros mēnešos, izņemot ārkārtas apstākļus. Attiecīgā dalībvalsts pieprasa visām pusēm pilnībā sadarboties ar valsts pārvaldes iestādi.”;

23)

direktīvas 21. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“21. pants

Pārrobežu domstarpību izšķiršana

1.   Ja saistībā ar šo direktīvu vai īpašajām direktīvām rodas pārrobežu domstarpības starp pusēm dažādās dalībvalstīs un ja domstarpības ir vairāk nekā vienas dalībvalsts valsts pārvaldes iestāžu kompetencē, piemēro 2., 3. un 4. punktā paredzētos noteikumus.

2.   Jebkura puse var nodot domstarpības izskatīšanai attiecīgajā valsts pārvaldes iestādē. Kompetentās valsts pārvaldes iestādes koordinē rīcību, lai izšķirtu domstarpības saskaņā ar 8. pantā izklāstītajiem mērķiem.

Ikviena valsts pārvaldes iestāde, kuras kompetencē ir šādu domstarpību izšķiršana, var pieprasīt ETRG pieņemt ieteikumu par rīcību, kas atbilstīgi pamatdirektīvas un/ vai īpašo direktīvu noteikumiem jāveic, lai izšķirtu domstarpības.

Ja ETRG iesniegts tāds pieprasījums, visas valsts pārvaldes iestādes, kuru kompetencē ir kāds no domstarpību aspektiem, sagaida ETRG ieteikumu pirms uzsāk darbību domstarpību izšķiršanai. Tas neliedz valsts pārvaldes iestādēm vajadzības gadījumā veikt steidzamus pasākumus.

Attiecībā uz visiem pienākumiem, ko valsts pārvaldes iestādes ir uzlikušas uzņēmumam saistībā ar domstarpību izšķiršanu, ievēro šīs direktīvas vai īpašo direktīvu noteikumus un maksimāli ņem vērā ETRG pieņemto ieteikumu.

3.   Dalībvalstis var paredzēt noteikumu, ka kompetentās valsts pārvaldes iestādes var kopīgi atteikties izšķirt domstarpības, ja pastāv citi mehānismi, tostarp starpniecība, un tie labāk veicinātu domstarpību savlaicīgu izšķiršanu saskaņā ar 8. panta noteikumiem.

Valsts pārvaldes iestādes nekavējoties informē attiecīgās puses. Ja pēc četriem mēnešiem domstarpības nav izšķirtas, ja prasību iesniegusī puse domstarpību izšķiršanu nav nodevusi tiesā un ja kāda no pusēm to pieprasa, valsts pārvaldes iestādes saskaņā ar 8. pantā izklāstītajiem noteikumiem koordinē rīcību, lai izšķirtu domstarpības, maksimāli ņemot vērā ETRG pieņemto ieteikumu.

4.   Procedūra, kas minēta 2. punktā, neliedz pusēm iesniegt prasību tiesā.”;

24)

iekļauj šādu pantu:

“21.a pants

Sankcijas

Dalībvalstis paredz sankcijas, kas piemērojamas par to attiecīgo valstu noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šo sankciju piemērošanu. Paredzētajām sankcijām jābūt iedarbīgām, samērīgām un preventīvām. Dalībvalstis līdz … (19) paziņo šos noteikumus Komisijai un to nekavējoties informē par visiem turpmākajiem grozījumiem, kas skar šos noteikumus.”;

25)

direktīvas 22. pantu groza šādi:

26)

svītro 27. pantu;

27)

svītro I pielikumu;

28)

II pielikumu aizstāj ar šādu pielikumu:

1)

direktīvas 2. pantu groza šādi:

2)

direktīvas 4. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Publisko komunikāciju tīklu operatoriem ir tiesības un — ja to pieprasa citi uzņēmumi, kas ir pilnvaroti tā rīkoties saskaņā ar Direktīvas 2002/20/EK (Atļauju izsniegšanas direktīva) 4. pantu — pienākums risināt sarunas par starpsavienojumu publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanai, lai nodrošinātu pakalpojumu sniegšanu un savietojamību visā Kopienā. Operatori piekļuvi un starpsavienojumu citiem uzņēmumiem piedāvā ar noteikumiem un nosacījumiem, kas ir saskanīgi ar pienākumiem, ko valsts pārvaldes iestāde uzlikusi, ievērojot 5. līdz 8. pantu.”;

3)

direktīvas 5. pantu groza šādi:

4)

direktīvas 6. panta 2. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“2.   Ņemot vērā tirgus un tehnoloģijas attīstību, Komisija var pieņemt īstenošanas pasākumus, lai grozītu I pielikumu. Minētos pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, pieņem saskaņā ar 14. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.”;

5)

svītro 7. pantu;

6)

direktīvas 8. pantu groza šādi:

7)

direktīvas 9. pantu groza šādi:

8)

direktīvas 12. pantu groza šādi:

9)

direktīvas 13. pantu groza šādi:

10)

iekļauj šādus pantus:

“13.a pants

Funkcionālā nošķiršana

1.   Ja valsts pārvaldes iestāde secina, ka nosakot saskaņā ar 9. un 13. pantu attiecīgus pienākumus nav izdevies izveidot efektīvu konkurenci un ka ir konstatētas būtiskas un pastāvīgas konkurences problēmas un/vai tirgus nepilnības saistībā ar dažu piekļuves produktu vairumtirdzniecības nodrošināšanu, tā, kā ārkārtas pasākumu, saskaņā ar Direktīvas 8. panta 3. punkta otrās daļas noteikumiem var uzlikt vertikāli integrētiem uzņēmumiem pienākumu nodot ar minēto piekļuves produktu vairumtirdzniecības nodrošināšanu saistītas darbības neatkarīgi strādājošai uzņēmējdarbības vienībai.

Minētā uzņēmējdarbības vienība nodrošina piekļuves produktus un pakalpojumus visiem uzņēmumiem, tostarp citām uzņēmējdarbības vienībām mātesuzņēmumā, tādos pašos termiņos un ar tādiem pašiem noteikumiem un nosacījumiem, tostarp attiecībā uz cenu un pakalpojumu līmeni, un ar to pašu sistēmu un procesu palīdzību.

2.   Ja valsts pārvaldes iestāde plāno noteikt pienākumu veikt funkcionālo nošķiršanu, tā iesniedz Komisijai priekšlikumu, kurā ietver:

3.   Tiesību akta projekts ietver šādus elementus:

4.   Saskaņā ar Komisijas lēmumu par pasākuma projektu, kas pieņemts atbilstīgi 8. panta 3. punktam, valsts pārvaldes iestāde saskaņā ar procedūru, kas paredzēta Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 16. pantā, veic dažādo ar piekļuves tīklu saistīto tirgu koordinētu analīzi. Pamatojoties uz tādu izvērtējumu, valsts pārvaldes iestāde nosaka, saglabā, groza vai anulē pienākumus saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 6. un 7. pantu.

5.   Uzņēmumam, kam noteikts funkcionālās nošķiršanas pienākums, var piemērot ikvienu no 9. līdz 13. pantā norādītajiem pienākumiem kādā no konkrētajiem tirgiem, kurā tas saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 16. pantu atzīts par uzņēmumu, kam ir būtiska ietekme tirgū, vai citu Komisijas atļautu pienākumu saskaņā ar 8. panta 3. punktu.

13.b pants

Vertikāli integrētu uzņēmumu brīvprātīga nošķiršana

1.   Uzņēmumi, kuri saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 16. pantu ir atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme vienā vai vairākos konkrētajos tirgos, valsts pārvaldes iestādi informē iepriekš un laikus, lai valsts pārvaldes iestāde varētu izvērtēt paredzētās darbības iespaidu, ja tie plāno savus vietējās piekļuves tīkla aktīvus vai to lielu daļu nodot atsevišķam tiesību subjektam, kas nav to īpašumā, vai izveidot atsevišķu uzņēmējdarbības vienību, lai visiem mazumtirdzniecības pakalpojumu sniedzējiem, tostarp šo uzņēmumu mazumtirdzniecības struktūrvienībām, nodrošinātu pilnīgi līdzvērtīgus piekļuves produktus.

Turklāt uzņēmumi valsts pārvaldes iestādei ziņo par visām izmaiņām tādās iecerēs, kā arī par nošķiršanas procesa galarezultātu.

2.   Valsts pārvaldes iestāde novērtē plānotās transakcijas ietekmi uz pašreizējiem pienākumiem, kas regulatīvā nolūkā uzlikti saskaņā ar Direktīvu 2002/21/EK (pamatdirektīva).

Šajā nolūkā valsts pārvaldes iestāde veic dažādo, ar piekļuves tīklu saistīto tirgu koordinētu analīzi saskaņā ar procedūru, kas paredzēta Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 16. pantā.

Pamatojoties uz šo izvērtējumu, valsts pārvaldes iestāde uzliek, saglabā, groza vai anulē pienākumu saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 6. un 7. pantu.

3.   Juridiski un/vai funkcionāli nošķirtajai uzņēmējdarbības vienībai var piemērot ikvienu no 9. līdz 13. pantā norādītajiem pienākumiem kādā no konkrētajiem tirgiem, kurā tā ir atzīta par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū, saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 16. pantu, vai jebkādu citu Komisijas atļautu pienākumu saskaņā ar 8. panta 3. punktu.”;

11)

direktīvas 14. pantu groza šādi:

12)

II pielikumu groza šādi:

1)

direktīvas 2. panta 2. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“2.   Piemēro arī šādu definīciju:

“vispārējā atļauja” ir tiesiskais regulējums, ko saskaņā ar šo direktīvu izveidojusi dalībvalsts, paredzot tiesības nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus vai pakalpojumus un nosakot nozarei specifiskus pienākumus, kas var attiekties uz visiem vai uz atsevišķiem elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu veidiem.”;

2)

direktīvas 5. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“5. pants

Radiofrekvenču un numuru izmantošanas tiesības

1.   Dalībvalstis atvieglo radiofrekvenču izmantošanu atbilstīgi vispārējām atļaujām. Dalībvalstis var piešķirt individuālas izmantošanas tiesības, lai:

2.   Ja ir nepieciešams piešķirt individuālas radiofrekvenču un numuru izmantošanas tiesības, dalībvalstis pēc pieprasījuma piešķir šādas tiesības jebkuram uzņēmumam, kas saskaņā ar 3. pantā minēto vispārēju atļauju nodrošina vai izmanto tīklus vai pakalpojumus saskaņā šīs direktīvas 6. un 7. pantu un 11. panta 1. punkta c) apakšpunktu un citiem noteikumiem, kas nodrošina efektīvu šo resursu izmantošanu saskaņā ar Direktīvu 2002/21/EK (pamatdirektīva).

Neskarot īpašos kritērijus un procedūras, ko dalībvalstis noteikušas, lai piešķirtu radiofrekvenču izmantošanas tiesības radio un televīzijas apraides satura pakalpojumu sniedzējiem vispārējo interešu mērķu īstenošanai saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, šādas radiofrekvenču un numuru izmantošanas tiesības piešķir ar atvērtu, objektīvu, pārskatāmu, nediskriminējošu un samērīgu procedūru palīdzību un — attiecībā uz radiofrekvencēm — saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 9. panta noteikumiem. Izņēmums saistībā ar prasību pēc atvērta procedūras ir iespējams vienīgi tad, ja radiofrekvenču izmantošanas individuālo tiesību piešķiršana radio vai televīzijas apraides satura pakalpojumu sniedzējiem ir svarīga vispārējo interešu mērķa sasniegšanai, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem.

Piešķirot izmantošanas tiesības, dalībvalstis norāda, vai un saskaņā ar kādiem nosacījumiem tiesību turētājs var nodot šīs tiesības. Attiecībā uz radiofrekvencēm šie noteikumi ir saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 9.b pantu.

Ja dalībvalstis piešķir izmantošanas tiesības uz ierobežotu laikposmu, tā ilgums ir piemērots attiecīgajam pakalpojumam izvirzītā mērķa ziņā un vajadzīgajiem ieguldījumiem.

Visas individuālās radiofrekvenču izmantošanas tiesības, kas piešķirtas uz vairāk nekā 10 gadiem un ko uzņēmumi nevar nodot vai iznomāt viens otram, kā atļauts Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 9.b pantā, valsts kompetentā iestāde pārskata, ņemot vērā 1. punktā izklāstītos kritērijus, jo īpaši pēc pamatota tiesību turētāja pieprasījuma. Ja individuālo izmantošanas tiesību piešķiršanai piemērojamie kritēriji vairs nav spēkā, individuālās izmantošanas tiesības pārveido par vispārēju atļauju radiofrekvenču izmantošanai vai arī atļauj uzņēmumiem tās savstarpēji brīvi nodot vai iznomāt saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 9.b pantu.

3.   Lēmumu par izmantošanas tiesību piešķiršanu pieņem, paziņo un publisko iespējami drīz pēc tam, kad valsts pārvaldes iestāde ir saņēmusi pilnīgu pieteikumu; trīs nedēļās, ja numuri saskaņā ar valsts numerācijas plānu ir iedalīti īpašiem nolūkiem, un sešās nedēļās, ja radiofrekvences saskaņā ar valsts radiofrekvenču plānu ir iedalītas elektronisko sakaru pakalpojumu izmantošanai. Pēdējais termiņš neskar piemērojamos starptautiskos nolīgumus attiecībā uz radiofrekvenču vai orbītas stāvokļu izmantošanu.

4.   Ja pēc apspriešanās ar ieinteresētajām aprindām saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 6. pantu ir nolemts, ka tiesības izmantot numurus ar īpašu ekonomisko vērtību ir jāpiešķir, organizējot atlasi konkursa kārtībā vai salīdzinošu atlasi, dalībvalstis maksimālo trīs nedēļu laikposmu var pagarināt par vēl trīs nedēļām.

Attiecībā uz konkurētspējīgas vai salīdzinošas atlases procedūrām radiofrekvencēm tiek piemērots 7. pants.

5.   Dalībvalstis neierobežo piešķiramo izmantošanas tiesību daudzumu, izņemot gadījumus, kad tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu efektīvu radiofrekvenču izmantošanu saskaņā ar 7. pantu.

6.   Kompetentās valsts iestādes nodrošina to, ka radiofrekvences tiek efektīvi un faktiski izmantotas saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 8. panta 2. punktu un 9. panta 2. punktu. Tās nodrošina to, ka radiofrekvenču izmantošanas tiesību nodošanas vai uzkrāšanas rezultātā netiek traucēta konkurence. Šādiem nolūkiem dalībvalstis var veikt piemērotus pasākumus, piemēram, piešķirt pārdošanas pilnvaras vai nomas tiesības izmantot radiofrekvences.”;

3)

direktīvas 6. pantu groza šādi:

4)

direktīvas 7. pantu groza šādi:

5)

direktīvas 10. pantu groza šādi:

6)

direktīvas 11. panta 1. punktu groza šādi:

7)

direktīvas 14. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“14. pants

Tiesību un pienākumu grozījumi

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka tiesības, nosacījumus un procedūras attiecībā uz vispārējām atļaujām un izmantošanas tiesībām vai tiesībām uzstādīt iekārtas var grozīt tikai objektīvi pamatotos gadījumos un samērīgā veidā, vajadzības gadījumā ņemot vērā īpašos nosacījumus, kas piemērojami nododamām radiofrekvenču izmantošanas tiesībām. Ja vien ierosinātie grozījumi nav nebūtiski un par tiem panākta vienošanās ar tiesību vai vispārējās atļaujas turētāju, atbilstīgā veidā sniedz paziņojumu par nolūku izdarīt minētos grozījumus, un ieinteresētajām personām, tostarp lietotājus un patērētājus, piešķir pietiekamu laikposmu, lai tās varētu izteikt savus viedokļus par piedāvātajiem grozījumiem, kas nav īsāks par četrām nedēļām, izņemot ārkārtas gadījumus.

2.   Dalībvalstis neierobežo vai neanulē tiesības uzstādīt iekārtas vai radiofrekvenču izmantošanas tiesības pirms tā laikposma beigām, uz kuru tās ir piešķirtas, izņemot tad, ja tas ir pamatoti, vajadzības gadījumā saskaņā ar I pielikumu un attiecīgajiem valsts tiesību aktiem par tiesību anulēšanas kompensāciju.”;

8)

direktīvas 15. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka visu attiecīgo informāciju par tiesībām, nosacījumiem, procedūrām, maksājumiem, nodevām un lēmumiem, kas attiecas uz vispārējām atļaujām, izmantošanas tiesībām un tiesībām uzstādīt iekārtas, publicē un atjaunina piemērotā veidā, lai šī informācija būtu viegli pieejama visām ieinteresētajām aprindām.”;

9)

direktīvas 17. panta 1. un 2. punktu aizstāj ar šādiem punktiem:

“1.   Neskarot Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 9.a pantu, dalībvalstis 2009. gada 31. decembrī spēkā esošās vispārējās atļaujas un individuālās izmantošanas tiesības pielāgo šīs direktīvas 5., 6. un 7. panta un I pielikuma noteikumiem, vēlākais, divos gados no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas.

2.   Ja 1. punkta piemērošanas rezultātā tiek sašaurinātas tiesības vai paplašinātas jau pastāvošās vispārējās atļaujās un individuālās tiesības, dalībvalstis var pagarināt šo atļauju un tiesību termiņu, ilgākais, līdz 2012. gada 30. septembrim, ja netiek ietekmētas citu uzņēmumu tiesības, kas ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem. Dalībvalstis par šādu pagarinājumu paziņo Komisijai un norāda tās iemeslus.”;

10)

pielikumu groza saskaņā ar šīs direktīvas pielikumu.

5.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 103/40

(1)

Komisija regulāri pārskata piecas direktīvas, kas veido pašreizējo tiesisko regulējumu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu jomā (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/19/EK (2002. gada 7. marts) par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (Piekļuves direktīva) (5), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/20/EK (2002. gada 7. marts) par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (Atļauju izsniegšanas direktīva) (6), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (7), Direktīva 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) (8) un Direktīva 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (9) (turpmāk visas kopā “pamatdirektīva un īpašās direktīvas”)), un Komisijai regulāri jāpārskata šo direktīvu darbība, jo īpaši apzinot nepieciešamību izdarīt tajās grozījumus, lai ņemtu vērā tehnoloģiju un tirgus attīstību.

(2)

Šādā nolūkā Komisija izklāstīja savus atzinumus 2006. gada 29. jūnija Paziņojumā Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu ES tiesiskā regulējuma pārskatīšanu.

(3)

Elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu ES tiesiskā regulējuma reforma, tostarp pastiprinot noteikumus par lietotājiem ar invaliditāti, ir nozīmīgs solis vienlaicīgā virzībā uz Vienotas Eiropas informācijas telpas un iekļaujošas informācijas sabiedrības izveidi. Šie mērķi ir iekļauti informācijas sabiedrības izveides stratēģiskajā pamatplānā, kas izklāstīts Komisijas 2005. gada 1. jūnija Paziņojumā Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Iniciatīva i2010 – Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai”.

(4)

Skaidrības un vienkāršības labad šajā direktīvā iekļauti vienīgi grozījumi Direktīvā 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) un Direktīvā 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju).

(5)

Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/5/EK (1999. gada 9. marts) par radioiekārtām un telekomunikāciju termināla iekārtām un to atbilstības savstarpējo atzīšanu (10) un jo īpaši tās 3. panta 3. punkta f) apakšpunktā ietvertās prasības par izmantošanu personām ar invaliditāti, daži termināliekārtu aspekti, arī personām ar invaliditāti domātas iekārtas, būtu jāietilpina Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) darbības jomā, lai atvieglinātu piekļuvi tīkliem un pakalpojumu lietojumu. Pie tādām iekārtām pašlaik pieder radio un televīzijas uztvērēju termināliekārtas, kā arī īpašas termināliekārtas vājdzirdīgiem lietotājiem.

(6)

Dalībvalstīm būtu jāievieš pasākumi, lai veicinātu tāda tirgus izveidi, kurā ir plaši pieejami ražojumi un pakalpojumi, arī tādi, kas domāti personām ar invaliditāti. Viens no daudziem paņēmieniem, kā to panākt, ir atsaukties uz Eiropas standartiem, ieviešot elektronisku piekļuvi (e-piekļuvi) prasībām, ko izvirza publiska iepirkuma procedūrām un konkursu pakalpojumiem saskaņā ar tiesību aktiem, kuros ir atbalstītas personu ar invaliditāti tiesības.

(7)

Definīcijas ir jāpielāgo, lai panāktu atbilstību tehnoloģiskās neitralitātes principam un sekotu tehnoloģiju attīstības tempam. Jo īpaši pakalpojuma sniegšanas nosacījumi būtu jānošķir no publiski pieejamu telefonijas pakalpojumu faktiskajiem definīcijas elementiem, t.i., elektroniskas komunikācijas pakalpojumi, kas sabiedrībai darīti pieejami vietējo un/vai starptautisko izsaukumu veikšanai un saņemšanai tieši vai netieši, ar operatora izvēli vai iepriekšēju izvēli, vai ar tālākpārdošanas palīdzību, ar numuru vai numuriem attiecīgas attiecīgās valsts vai starptautiskajā numerācijas plānā, neatkarīgi no tā, vai pakalpojumā izmanto ķēžu komutācijas vai pakešu komutācijas tehnoloģiju. Tādu pakalpojumu būtība nosaka, ka tie notiek divos virzienos, ļaujot abām pusēm sazināties. Pakalpojums, kas neatbilst visiem šiem nosacījumiem, piemēram, klikšķināma (click-through) programma klientu apkalpošanas tīkla lapā nav publiski pieejams telefonijas pakalpojums. Pie publiski pieejamiem telefonijas pakalpojumiem pieder arī tādi, kas ir īpaši paredzēti personām ar invaliditāti, un kuros izmanto tekstu pārsūtīšanas vai pilnīgu sarunu pakalpojumus.

(8)

Jāprecizē, ka pie netiešas pakalpojumu sniegšanas var piederēt situācijas, kad saziņa sākas, izvēloties informācijas nesēju vai iepriekš izvēloties informācijas nesēju, vai arī, ja pakalpojuma sniedzējs tālākpārdod vai pārdod ar citu zīmolu publiski pieejamus telefonijas pakalpojumus, ko sniedz cits uzņēmums.

(9)

Tehnoloģiju un tirgus attīstības rezultātā komunikāciju tīklos arvien vairāk izmanto interneta protokola (IP) tehnoloģiju, un patērētājiem paveras arvien plašākas iespējas izvēlēties starp vairākiem konkurējošiem balss pakalpojumu sniedzējiem. Tāpēc dalībvalstīm jābūt iespējai nošķirt universālā pakalpojuma saistības par pieslēguma publiskajam komunikāciju tīklam nodrošināšanu noteiktā atrašanās vietā un saistības par publiski pieejamu telefonijas pakalpojumu (tostarp neatliekamās palīdzības dienestu izsaukumiem, izmantojot numuru “112”) nodrošināšanu. Šāda nošķiršana nedrīkstētu ietekmēt universālā pakalpojuma saistību darbības jomu, kas noteikta un pārskatīta Kopienas līmenī. Dalībvalstis, kurās līdztekus numuram “112” tiek izmantoti valsts neatliekamās palīdzības dienestu numuri, var uzņēmumiem uzlikt līdzvērtīgas saistības par piekļuvi šiem valsts neatliekamās palīdzības dienestu numuriem.

(10)

Saskaņā ar subsidiaritātes principu dalībvalstīm, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, jāpieņem lēmums, kuriem uzņēmumiem šajā direktīvā ir uzliktas vispārēju pakalpojumu saistības, attiecīgos gadījumos ņemot vērā uzņēmuma spēju un vēlmi uzņemties visas vispārēju pakalpojumu saistības vai to daļu. Tas neliedz dalībvalstīm iespēju izraudzīšanās procesā iekļaut īpašus ar efektivitāti pamatotus nosacījumus, inter alia, ietverot ģeogrāfiskus areālus grupējumus vai sastāvdaļas vai nosakot īsākos pieļaujamos izraudzīšanās termiņus.

(11)

Valsts pārvaldes iestādēm vajadzētu būt iespējai uzraudzīt mazumtirdzniecības tarifu līmeni un attīstības tendences pakalpojumiem, kas ir iekļauti universālā pakalpojuma saistību darbības jomā, pat ja dalībvalstī vēl nav izraudzīts uzņēmums, kas sniegtu universālo pakalpojumu. Tādos gadījumos pārraudzība būtu jāveic tā, lai neradītu pārliecīgu administratīvu nastu nedz valsts pārvaldes iestādēm, nedz uzņēmumiem, kas sniedz šādus pakalpojumus.

(12)

Būtu jāsvītro liekās saistības, kas tika noteiktas, lai veicinātu pāreju no 1998. gada tiesiskā regulējuma uz 2002. gada regulējumu, kā arī citi noteikumi, kuri pārklājas ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) noteikumiem vai dublē tos.

(13)

Vairs nav nepieciešama un tāpēc būtu jāatceļ prasība mazumtirdzniecības līmenī nodrošināt nomāto līniju minimālo kopumu, kura bija nepieciešama, lai nodrošinātu 1998. gada tiesiskā regulējuma noteikumu piemērošanas turpināmību nomāto līniju jomā, kurā vēl nebija pietiekami pilnvērtīgas konkurences laikā, kad stājās spēkā 2002. gada regulējums.

(14)

Ja operatora izvēli vai operatora iepriekšēju izvēli turpinās tieši noteikt ar Kopienas tiesību aktiem, tas var kavēt tehnoloģiju attīstību. Šie līdzekļi drīzāk jānosaka valsts pārvaldes iestādēm tirgus analīzes rezultātā saskaņā ar Direktīvā 2002/21/EK (pamatdirektīva) izklāstītajām procedūrām un Direktīvas 2002/19/EK (Piekļuves direktīva) 12. pantā minētajiem pienākumiem.

(15)

Līgumos ietvertiem noteikumiem būtu jāattiecas ne tikai uz patērētājiem, bet arī uz citiem lietotājiem, galvenokārt mikrouzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kas var dot priekšroku tādiem līgumiem, kas ir piemēroti patērētāju vajadzībām. Lai izvairītos no pakalpojumu sniedzējiem nevajadzīgi uzkrautām administratīvām nastām un sarežģītības saistībā ar MVU definēšanu, līgumos ietvertiem noteikumiem nevajadzētu automātiski attiekties uz tādiem citiem lietotājiem, izņemot gadījumus, ja viņi to lūdz. Dalībvalstīm būtu jāveic attiecīgi pasākumi, lai veicinātu MVU informētību par tādu iespēju.

(16)

Tehnikas attīstības rezultātā turpmāk var izmantot citus identifikatoru veidus, papildus parastajiem numuru identifikatoru veidiem.

(17)

Elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, kas pieļauj izsaukumus, būtu jānodrošina, lai to klienti saņemtu pienācīgu informāciju par to, vai ir iespējama piekļuve neatliekamās palīdzības dienestiem, kā arī par visiem pakalpojumu ierobežojumiem (piemēram, ierobežotu izsaucēju atrašanās vietas informāciju vai ātrās palīdzības izsaukumu maršrutēšanu). Šādiem pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu arī sniegt saviem klientiem precīzu un pārskatāmu informāciju sākotnējā līgumā un tad, ja notiktu kādi grozījumi piekļuves nodrošināšanā, piemēram, rēķinos ietvertajā informācijā. Informācijai būtu jāaptver visi ierobežojumi no teritoriālā pārklājuma viedokļa, balstoties uz iecerētiem pakalpojumu tehniskiem darbības parametriem un pieejamo infrastruktūru. Ja pakalpojumus nesniedz, izmantojot pārslēdzamu telefona tīklu, informācijai būtu jāaptver arī pietiekami uzticama piekļuve un informācija par izsaucēja atrašanās vietu salīdzinājumā ar pakalpojumiem, ko sniedz, izmantojot pārslēdzamu telefona tīklu, un ņemot vērā pašreizējo tehnoloģiju un kvalitātes standartus, kā arī pakalpojumu parametru kvalitāti, kas ir noteiktas saskaņā ar Direktīvu 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva).

(18)

Atkarībā no termināliekārtām klienta līgumā būtu konkrēti jānorāda visi ierobežojumi, ko pakalpojumu sniedzējs piemēro iekārtu lietošanai, piemēram, izmantojot mobilus telefonus ar SIM kartes atslēgšanu (SIM-locking), ja tādi ierobežojumi nav aizliegti attiecīgas valsts tiesību aktos, un visi maksājumi par līguma laušanu – vienalga, pirms vai pēc līguma beigu datuma, par ko ir panākta vienošanās, arī visas izmaksas, ko uzliek, lai paturētu iekārtas.

(19)

Neuzliekot pakalpojumu sniedzējam pienākumu, kas paredzētu veikt darbības, kas būtu iedarbīgākas un stiprākas par tām, ko tagad prasa saskaņā ar Kopienas tiesībām, patērētāju līgumā būtu jānorāda, kādas darbības, ja pakalpojumu sniedzējs tās veic, viņš varētu veikt drošības vai neaizskaramības starpgadījumu, apdraudējumu vai vāju vietu gadījumā

(20)

Lai pievērstos jautājumiem, kas attiecas uz jautājumiem, kuri izraisa sabiedrības ieinteresētību no komunikāciju pakalpojumu lietojuma viedokļa, un aicinātu sargāt citu cilvēku tiesības un brīvības, attiecīgām valstu iestādēm būtu jāspēj radīt un ar pakalpojumu sniedzēju palīdzību izplatīt informāciju, kas rada plašu sabiedrības ieinteresētību, par minēto komunikāciju pakalpojumu. Tādu informāciju varētu iekļaut informācijā, kas izraisa plašu sabiedrības ieinteresētību un attiecas uz autortiesību pārkāpumiem, citiem nelikumīgiem lietojumiem un kaitīga satura izplatīšanu, kā arī padomus un līdzekļus aizsardzībai pret personu drošības apdraudējumiem, kas dažos apstākļos var, piemēram, rasties no personas informācijas izpaušanas, kā arī pret privātuma un personas datu apdraudējumiem. Informāciju varētu koordinēt, izmantojot Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) 33. panta 3. punktā ietverto sadarbības procedūru. Tāda informācija, kas rada sabiedrības ieinteresētību, būtu jāatjaunina, kad vien tas ir vajadzīgs, un tā būtu jādara pieejama viegli saprotamā iespiestā un elektroniskā formā, kā noteikusi katra dalībvalsts, un publiski pieejamās attiecīgu iestāžu tīkla lapās. Attiecīgu valsts pārvaldes iestādēm būtu jāvar uzlikt pienākumu pakalpojumu sniedzējiem izplatīt tādu standartizētu informāciju visiem klientiem tā, kā attiecīgu valsts pārvaldes iestādes to uzskata par piemērotu. Ja dalībvalstis to prasa, tāda informācija būtu jāiekļauj arī līgumos.

(21)

Abonentu tiesības lauzt līgumu bez soda piemērošanas attiecas uz grozījumiem līgumu nosacījumos, ko nosaka elektronisko komunikāciju tīkla operatori un/vai pakalpojumu sniedzēji.

(22)

Elektroniskās komunikācijas kļūst aizvien svarīgākas gan patērētājiem, gan uzņēmējsabiedrībām, tāpēc lietotāji būtu pilnībā jāinformē par jebkādiem ierobežojumiem, ko elektronisko komunikāciju pakalpojumu izmantošanai nosaka tīkla operators un/vai pakalpojumu sniedzējs, ar ko viņi noslēdz līgumu. Ja nav faktiskas konkurences, valsts pārvaldes iestādēm būtu jāizmanto līdzekļi, kas tām pieejami atbilstīgi Direktīvai 2002/19/EK (Piekļuves direktīva), lai nodrošinātu, ka netiek nepamatoti ierobežota konkrētu veidu satura vai lietotņu pieejamība lietotājiem.

(23)

Kamēr nav attiecīgu Kopienas tiesību pantu, saturu, programmas un pakalpojumus uzskata par likumīgiem vai kaitīgiem saskaņā ar attiecīgu valstu materiālām un procesuālām tiesībām. Tas ir attiecīgu dalībvalstu, nevis elektronisku komunikāciju tīklu vai pakalpojumu uzdevums – pienācīgā kārtā pieņemt lēmumu par to, vai saturs, programmas un pakalpojumi ir likumīgi vai kaitīgi. Pamatdirektīva un īpašās direktīvas neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (11), kurā, inter alia, ir definēts vienkāršu līniju (mere conduit) noteikums pakalpojumu sniegšanas starpniekiem.

(24)

Pārskatāmu, atjauninātu un salīdzināmu tarifu pieejamība ir būtisks elements patērētājiem tirgū, kurā valda pilnvērtīga konkurence un kurā pakalpojumus piedāvā vairāki uzņēmumi. Elektronisko komunikāciju pakalpojumu patērētājiem jābūt iespējai bez grūtībām salīdzināt dažādu tirgū piedāvāto pakalpojumu cenas, pamatojoties uz viegli pieejamā veidā publiskotu informāciju par tarifiem. Lai atvieglotu cenu salīdzināšanu, valsts pārvaldes iestādēm vajadzētu būt iespējai pieprasīt no operatoriem labāku informācijas pārskatāmību (tostarp attiecībā uz tarifiem, patēriņa tendencēm un citu attiecīgu statistiku) un nodrošināt, ka trešām personām ir tiesības bez maksas izmantot šādu publiski pieejamu informāciju, ko publiskojuši šādi uzņēmumi. Tāpat valsts pārvaldes iestādēm vajadzētu būt pienākumam darīt pieejamus cenrāžus, ja tādi netiek piedāvāti tirgū. Operatoriem nedrīkstētu būt tiesības saņemt jebkādu atlīdzību par tādas informācijas izmantošanu, kas jau ir publiskota un tādējādi nodota atklātībā. Turklāt lietotāji un patērētāji pirms pakalpojuma iegādes būtu pienācīgi jāinformē par attiecīgo cenu vai piedāvātā pakalpojuma veidu, jo īpaši ja par bezmaksas tālruņa numura izmantošanu ir noteikta papildu maksa. Komisijai jādod iespēja pieņemt tehniskus īstenošanas pasākumus, lai nodrošinātu, ka lietotāji gūst labumu no konsekventas attieksmes pret tarifu pārskatāmību Kopienā. Valsts pārvaldes iestādēm būtu jāvar prasīt, lai tādu informāciju sniegtu parasti, un dažu kategoriju pakalpojumiem, ko tās nosaka, tūlīt pirms savienojuma, ja vien valsts tiesību aktos nav noteikts citādi. Nosakot, kādu kategoriju izsaukumiem ir vajadzīga informācija par cenām pirms savienojuma, valsts pārvaldes iestādēm būtu pienācīgi jāņem vērā pakalpojumu būtība, cenu veidošanās apstākļi, kas uz to attiecas, un – vai tos sniedz tāds pakalpojumu sniedzējs, kas nesniedz elektronisko komunikāciju pakalpojumus. Neskarot Direktīvu 2000/31/EK (Direktīva par elektronisko tirdzniecību), uzņēmumiem arī vajadzētu, ja dalībvalstis to prasa, sniegt abonentiem informāciju, kas izraisa sabiedrības ieinteresētību, un ko sagatavo attiecīgas valstu iestādes, inter alia, par visbiežāk sastopamajiem pārkāpumiem un to juridiskajām sekām.

(25)

Patērētājiem būtu jāsaņem informācija par to, kādas ir viņu tiesības lietot personisku informāciju abonentu sarakstos, un jo īpaši par tādu sarakstu mērķi vai mērķiem, kā arī tiesībām par brīvu netikt iekļautiem publiski pieejamos abonentu sarakstos, kā paredzēts Direktīvā 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju). Tāpat patērētāji būtu jāinformē par sistēmām, kas ļauj informāciju iekļaut sarakstu datu bāzēs, bet kuras neatklāj šādu informāciju sarakstu pakalpojumu lietotājiem.

(26)

Tirgū, kurā valda pilnvērtīga konkurence, būtu jānodrošina, ka lietotājiem ir iespēja saņemt kvalitatīvu pakalpojumu, kas atbilstu to prasībām, tomēr atsevišķos gadījumos var būt nepieciešams publiskos komunikāciju tīklos garantēt minimālo kvalitātes līmeni, lai novērstu pakalpojuma kvalitātes pazemināšanos, piekļuves bloķēšanu un datu plūsmas palēnināšanos tīklos.

(27)

Nākotnes IP tīklos, kur pakalpojuma sniegšana var būt nošķirta no tīkla nodrošināšanas, dalībvalstīm jānosaka vispiemērotākie pasākumi, kas veicami, lai katastrofālu tīkla darbības pārrāvumu vai force majeure gadījumā nodrošinātu piekļuvi publiski pieejamiem telefonijas pakalpojumiem, izmantojot publiskos komunikāciju tīklus, un nepārtrauktu neatliekamās palīdzības dienestu pieejamību, ņemot vērā dažādu tipu abonentu prioritātes un tehniskus ierobežojumus.

(28)

Lai nodrošinātu to, ka lietotāji ar invaliditāti var izmantot konkurenci un izvēlēties pakalpojumu sniedzējus tāpat kā lielākā daļa lietotāju, attiecīgajām valstu iestādēm attiecīgā gadījumā un atbilstīgi konkrētās valsts apstākļiem būtu jānorāda patērētāju aizsardzības prasības, kas jāievēro uzņēmumiem, kuri sniedz publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus. Šādas prasības jo īpaši var ietver prasību, lai uzņēmumi nodrošinātu to, ka lietotāji ar invaliditāti var izmantot viņu pakalpojumus ar tādiem pašiem nosacījumiem, arī tādām pašām cenām un tarifiem kā tie, ko viņi piedāvā pārējiem lietotājiem, un iekasēt tādas pašas cenas par pakalpojumiem neatkarīgi no viņiem radītām papildu izmaksām. Citas prasības var attiekties uz uzņēmumu savstarpējiem vairumtirdzniecības mehānismiem.

(29)

Operatora palīdzības pakalpojumi ietver vairākus atšķirīgus pakalpojumus lietotājiem. Par šādu pakalpojumu sniegšanu komerciālās sarunās jāvienojas publisko komunikāciju tīklu operatoriem un operatora palīdzības pakalpojumu sniedzējiem, kā tas notiek jebkura cita klientu atbalsta dienesta gadījumā, un tādējādi nav vajadzības arī turpmāk prasīt šādu pakalpojumu sniegšanu. Tāpēc attiecīgās saistības būtu jāatceļ.

(30)

Sarakstu aptauju pakalpojumi būtu jāsniedz, un bieži vien tos sniedz tirgus konkurences apstākļos, saskaņā ar Komisijas Direktīvas 2002/77/EK (2002. gada 16. septembris) 5. pantu par konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tirgū (12). Pasākumos saistībā ar lietotāju datu (kas ir tādu uzņēmumu rīcībā, kuri piešķir telefona numurus abonentiem iekļaušanu datu bāzēs būtu jārespektē personas datu aizsardzības pasākumi, tostarp Direktīvas 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) 12. pants. Tādu datu piegādei atkarībā no izmaksām publiski pieejamu sarakstu un sarakstu meklēšanas pakalpojumu vajadzībām būtu jādarbojas, lai nodrošinātu, ka lietotāji var pilnībā izmantot pamatotus un pārskatāmus konkurences apstākļus.

(31)

Lietotājiem vajadzētu būt iespējai izsaukt neatliekamās palīdzības dienestus un piekļūt tiem, izmantojot jebkura veida telefonijas pakalpojumus, ar ko nodrošina iespēju veikt balss izsaukumus ar numuru vai numuriem valsts vai starptautiskajā numerācijas plānā. Neatliekamās palīdzības iestādēm būtu jāspēj apstrādāt izsaukumus uz numuru “112” un atbildēt uz tiem vismaz tikpat ātri un efektīvi kā uz izsaukumiem, ko veic uz valsts neatliekamās palīdzības dienestu numuriem. Lai uzlabotu Eiropas Savienībā ceļojošu personu aizsardzību un drošību, svarīgi ir labāk informēt par numuru “112”. Tādēļ iedzīvotāji, ceļojot ikvienā dalībvalstī, būtu pilnībā jāinformē - jo īpaši ar informāciju, kas sniegta starptautiskajās autoostās, dzelzceļa stacijās, ostās vai lidostās un telefona abonentu sarakstos, taksofona kabīnēs, abonentiem izsniegtajos materiālos un rēķinos - par to, ka visā Kopienā “112” var izmantot kā vienotu neatliekamās palīdzības dienestu numuru. Tas galvenokārt ir dalībvalstu pienākums, bet Komisijai vajadzētu arī turpmāk gan atbalstīt, gan papildinātu dalībvalstu ierosmes, lai uzlabotu un regulāri izvērtētu sabiedrības informētību par “112”. Lai uzlabotu Eiropas Savienības iedzīvotāju aizsardzību, jāpastiprina pienākums sniegt informāciju par izsaucēja atrašanās vietu. Jo īpaši uzņēmumiem būtu jādara pieejama informācija par izsaucēja atrašanās vietu ātrās palīdzības dienestiem, tiklīdz izsaukums pienāk attiecīgā dienestā, neatkarīgi no izmantotās tehnoloģijas.

(32)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka uzņēmumi, kas lietotājiem nodrošina elektronisko komunikāciju pakalpojumus, kuri paredzēti izsaukumu veikšanai ar viena vai vairāku numuru starpniecību kādas valsts telefona numuru sistēmā, dod tik precīzu un uzticamu piekļuvi ātrās palīdzības dienestiem, cik vien tas ir tehniski iespējams attiecīgam elektronisko komunikāciju dienestam. No tīkliem neatkarīgu pakalpojumu sniedzējiem var nebūt iespēju kontrolēt tīklus, un viņi nevar nodrošināt, ka ātrās palīdzības izsaukumus, izmantojot viņu pakalpojumu, maršrutē tikpat droši kā parastu, integrētu telefonijas pakalpojumu sniedzēji, jo varbūt viņi nevar garantēt pakalpojuma pieejamību, ņemot vērā, ka tie nekontrolē ar infrastruktūru saistītas problēmas. Kad būs ieviesti starptautiski atzīti standarti, kas nodrošina precīzu un uzticamu ātrās palīdzības pakalpojumu maršrutēšanu un savienojumus ar ātrās palīdzības pakalpojumiem, no tīkliem neatkarīgu pakalpojumu sniedzējiem arī vajadzētu būt tāda līmeņa pienākumam saistībā ar piekļuvi ātrās palīdzības dienestiem, kas salīdzināms ar citiem uzņēmumiem prasīto līmeni.

(33)

Dalībvalstīm būtu jāveic īpaši pasākumi, lai nodrošinātu, ka neatliekamās palīdzības dienesti, tostarp numurs “112”, ir vienlīdz pieejami arī lietotājiem ar invaliditāti, jo īpaši nedzirdīgajiem, vājdzirdīgajiem, cilvēkiem ar runas defektiem un lietotājiem, kas vienlaikus ir nedzirdīgi un neredzīgi. Šādi pasākumi varētu ietvert īpašu termināliekārtu nodrošināšanu vājdzirdīgiem lietotājiem, teksta telefonijas pakalpojumus vai citas īpašas iekārtas.

(34)

Balss izsaukumi joprojām ir pats tiešākais un uzticamākais paņēmiens, kā piekļūt ātrās palīdzības dienestiem. Citi saziņas paņēmieni, piemēram, īsziņas, var būt mazāk uzticami, un uz tiem var nereaģēt uzreiz. Dalībvalstis tomēr, ja tās uzskata par vajadzīgu, var veicināt citādas piekļuves izstrādi un īstenošanu ātrās palīdzības dienestiem, un kas spētu nodrošināt balss izsaukumiem līdzīgu piekļuvi.

(35)

Komisija saskaņā ar Lēmumu 2007/116/EK (2007. gada 15. februāris) par valstu numuru sērijas, kas sākas ar 116, rezervēšanu saskaņotiem numuriem, kuri paredzēti saskaņotiem pakalpojumiem ar sociālo vērtību (13), Komisija ir lūgusi dalībvalstis rezervēt numurus “116” numuru diapazonā dažiem pakalpojumiem ar sociālu vērtību. Minētā lēmuma attiecīgie noteikumi būtu jāatspoguļo Direktīvā 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva), lai tos ciešāk integrētu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu normatīvajā sistēmā, un sekmētu lietotāju ar invaliditāti piekļuvi.

(36)

Vienotais tirgus nozīmē to, ka lietotājiem jābūt iespējai piekļūt visiem numuriem, kas iekļauti citu dalībvalstu valstu numerācijas plānos, un piekļūt pakalpojumiem, tostarp informācijas sabiedrības pakalpojumiem, Kopienā izmantojot numurus, kas nav piesaistīti noteiktai ģeogrāfiskai atrašanās vietai, cita starpā bezmaksas numurus un speciālo pakalpojumu numurus. Lietotājiem jābūt arī iespējai piekļūt numuriem no Eiropas Telenumerācijas telpas (ETNS) un universālajiem starptautiskajiem bezmaksas numuriem (UIFN). Nedrīkst kavēt pārrobežu piekļuvi numuru resursiem un saistītajiem pakalpojumiem, izņemot objektīvi pamatotus gadījumus, piemēram, lai apkarotu krāpšanu vai ļaunprātīgu izmantošanu, piemēram, saistībā ar atsevišķiem speciālajiem pakalpojumiem, vai gadījumus, kad numurs ir definēts kā tikai valsts mēroga numurs (piemēram, valsts īsais kods) vai kad tas ir tehniski vai ekonomiski neiespējami. Lietotājus būtu jau iepriekš nepārprotami un pilnībā jāinformē par jebkurām maksām, ko piemēro bezmaksas numuriem, piemēram, maksu par starptautisko izsaukumu uz numuriem, kas pieejami ar parasto starptautisko izsaukuma kodu starpniecību.

(37)

Lai pilnībā izmantotu konkurences vides piedāvātās priekšrocības, patērētājiem jābūt iespējai izdarīt izvēli, pamatojoties uz informāciju, un mainīt pakalpojumu sniedzēju, kad tas ir patērētāju interesēs. Ir svarīgi nodrošināt, lai patērētājus šādā gadījumā nekavētu tiesiski, tehniski vai praktiski šķēršļi, tostarp, līguma nosacījumi, procedūras, maksājumi u.c. Tas neizslēdz iespēju līgumā ar patērētāju noteikt samērīgu minimālo līguma termiņu. Elektronisko komunikāciju tirgos, kuros valda pilnvērtīga konkurence, numura saglabāšana ir galvenais faktors, kas patērētājiem atvieglo izvēli un veicina faktisku konkurenci. Tā jāīsteno pēc iespējas ātrāk. Jebkurā gadījumā tehniskā numura pārcelšana nedrīkstētu pārsniegt vienu dienu. Valsts pārvaldes iestādes var noteikt vispārējo numuru pārcelšanas procesu, ņemot vērā valsts noteikumus par līgumiem un tehnisko iespējamību un, vajadzības gadījumā, attiecīgus pasākumus, kā nodrošināt to, ka patērētājiem visā pārslēgšanās procesā ir aizsargāti. Pie aizsardzība var piederēt ierobežojumi liekai numuru pārcelšanai no viena tīkla uz citiem un ātrus korektīvus pasākumus.

(38)

Juridiskas saistības, kas jāievēro, var uzlikt tikai noteiktiem radio un televīzijas apraides kanāliem un papildu pakalpojumiem, ko nodrošina konkrēts plašsaziņas pakalpojumu sniedzējs. Saistības, kas jāievēro, dalībvalstīm precīzi jāpamato savos valsts tiesību aktos, lai nodrošinātu, ka šādas saistības ir pārskatāmas, samērīgas un pienācīgi definētas. Tādēļ saistības, kas jāievēro, būtu jāizstrādā tā, lai tās pietiekami veicinātu efektīvas investīcijas infrastruktūrā. Saistības, kas jāievēro, būtu regulāri jāpārskata, lai tās neatpaliktu no tehnoloģiju un tirgus attīstības tempa un lai nodrošinātu to nepārtrauktu samērīgumu ar īstenojamajiem mērķiem. Pie papildu pakalpojumiem pieder pakalpojumi, lai uzlabotu lietotāju ar invaliditāti piekļuvi, piemēram, izmantojot videotekstu, subtitrus, audioaprakstu un surdotulkojumu, bet ne tikai.

(39)

Lai novērstu pašreizējos trūkumus attiecībā uz apspriešanos ar patērētājiem un pienācīgi ņemtu vērā iedzīvotāju intereses, dalībvalstīs ir jāizveido piemērots apspriešanās mehānisms. Šāds mehānisms varētu būt struktūra, kas neatkarīgi no valsts pārvaldes iestādēm un pakalpojumu sniedzējiem pētītu ar patērētājiem saistītus jautājumus, piemēram, patērētāju rīcības modeļus un mehānismus pakalpojumu sniedzēju nomaiņai, un kas darbotos pārskatāmi un dotu savu ieguldījumu sistēmā, ko šobrīd izmanto, lai apspriestos ar ieinteresētajām personām. Turklāt varētu izstrādāt mehānismu, kā sākt attiecīgu sadarbību jautājumos, kas attiecas uz likumīga satura izplatīšanu. Sadarbības procedūrās, par ko būtu panākta vienošanās saskaņā ar tādiem mehānismiem, tomēr nevajadzētu pieļaut regulāru interneta lietojuma pārraudzību.

(40)

Komisijai jāpaziņo par saistībām, kuras uzliktas uzņēmumiem, kas izraudzīti kā uzņēmumi ar vispārēju pakalpojumu sniegšanas saistībām.

(41)

Datu plūsmas informācijas apstrāde tikai tādā apjomā, kas vajadzīgs, lai tīkla un informācijas drošības nolūkā noteiktu, atrastu un novērstu kļūdas un traucējumus, nodrošinot uzglabāto un nosūtīto datu pieejamību, autentiskumu, integritāti un konfidencialitāti, palīdzēs novērst neatļautu piekļuvi un ļaunprātīgu kodu izplatīšanu, apturēt uzbrukumus pakalpojumiem un novērst datoru un elektronisko komunikāciju sistēmu bojājumus.

(42)

Elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tirgu liberalizācija līdz ar straujo tehnoloģiju attīstību veicina konkurenci un ekonomikas izaugsmi, un rezultātā lietotājiem publiskajos elektronisko komunikāciju tīklos ir pieejams plašs un daudzveidīgs pakalpojumu klāsts. Jānodrošina, lai patērētājiem un lietotājiem neatkarīgi no konkrētā pakalpojuma sniegšanai izmantotās tehnoloģijas tiktu piedāvāta līdzvērtīga privātās dzīves un personas datu aizsardzība.

(43)

Saskaņā ar elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tiesiskā regulējuma mērķiem, subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem un juridiskās noteiktības, kā arī Eiropas uzņēmumu un valsts pārvaldes iestāžu efektivitātes nolūkā šī direktīva ir vērsta uz publiski pieejamiem elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem un neattiecas uz slēgtām lietotāju grupām un uzņēmumu tīkliem.

(44)

Tehnoloģiju attīstība dod iespēju izstrādāt jaunas lietotnes, kuru pamatā ir datu vākšanas un identifikācijas ierīces, kas varētu būt bezkontakta ierīces, kuras izmanto radiofrekvences. Piemēram, radiofrekvenču identifikācijas ierīces (RFID) izmanto radiofrekvences, lai no tagiem ar unikālu identifikatoru tvertu datus, ko pēc tam var pārraidīt pa izveidotajiem komunikāciju tīkliem. Šādu tehnoloģiju plaša izmantošana, ja tā iedzīvotājiem ir pieņemama, var dot ievērojamu ekonomisku un sociālu ieguvumu un tādējādi būtiski veicināt iekšējā tirgus darbību. Lai to panāktu, ir jānodrošina, ka tiek aizsargātas visas personu pamattiesības, tostarp tiesības uz privātās dzīves un personas datu aizsardzību. Ja šādas ierīces pieslēdz publiski pieejamiem elektronisko komunikāciju tīkliem vai tās izmanto elektronisko komunikāciju pakalpojumus kā pamata infrastruktūru, būtu jāpiemēro Direktīvas 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) attiecīgie noteikumi, tostarp noteikumi par drošību, informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietu un konfidencialitāti.

(45)

Publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējam būtu jāveic atbilstīgi tehniski un organizatoriski pasākumi, lai garantētu savu pakalpojumu drošību. Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (14), šādiem pasākumiem būtu jānodrošina, ka personas datiem var piekļūt tikai pilnvarots personāls ar likumu atļautiem mērķiem un ka personas dati, ko uzglabā vai pārraida, kā arī tīkls un pakalpojumi, ir aizsargāti. Turklāt būtu jāizveido personas datu apstrādes drošības politika, lai noteiktu sistēmas vājās vietas, un regulāri būtu jāveic pārraudzība, kā arī preventīva, koriģējoša un negatīvu ietekmi mazinoša darbība.

(46)

Kompetentajām valsts iestādēm būtu jāpārrauga veiktie pasākumi un paraugprakse būtu jāizplata publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem.

(47)

Ja uz drošības pārkāpumiem, kā rezultātā atsevišķu abonentu personas dati ir zuduši vai kompromitēti, nereaģē pienācīgi un savlaicīgi, tie var radīt būtiskus ekonomiskos zaudējumus un sociālo kaitējumu, tostarp identitātes viltošanu. Tādēļ, tiklīdz publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējs uzzina par šādu pārkāpumu, tam būtu jāizvērtē ar šo pārkāpumu saistītais apdraudējums, piem., nosakot, kāda veida datus attiecīgais pārkāpums ir ietekmējis (tostarp to slepenību, kontekstu un piemērotos drošības pasākumus), drošības pārkāpuma cēloni un apjomu, cietušo abonentu skaitu un iespējamo pārkāpuma dēļ radīto abonentiem izdarīto kaitējumu (piemēram, identitātes zādzība, finansiāls zaudējums, uzņēmējdarbības vai nodarbinātības iespējas zaudējums, fizisks bojājums). Abonenti, ko skāruši šādi starpgadījumi saistībā ar drošību, kas varētu nopietni apdraudēt viņu privāto dzīvi (piemēram, identitātes zādzība, fizisks bojājums, nopietns pazemojums vai reputācijas bojāšana), būtu bez kavēšanās jābrīdina un jāinformē, lai tie varētu veikt nepieciešamos piesardzības pasākumus. Paziņojumā būtu jāiekļauj informācija par pasākumiem, kurus pakalpojuma sniedzējs veicis, reaģējot uz pārkāpumu, un ieteikumi lietotājiem, ko skāris pārkāpums. Abonentam nebūtu jāziņo par drošības pārkāpumu, ja pakalpojuma sniedzējs ir apliecinājis kompetentai iestādei, ka tas ir īstenojis atbilstīgus tehniskus aizsardzības pasākumus un ka šos pasākumus piemēroja datiem, kurus bija skāris drošības pārkāpums. Ar šādiem tehniskiem aizsardzības pasākumiem dati būtu jāpadara nesaprotami personām, kurām nav pilnvaru tiem piekļūt.

(48)

Valsts pārvaldes iestādēm būtu jāaizstāv Eiropas Savienības iedzīvotāju intereses, cita starpā veicinot personas datu un privātās dzīves aizsardzības nodrošināšanu augstā līmenī. Šādā nolūkā to rīcībā jābūt pienākumu veikšanai nepieciešamajiem līdzekļiem, tostarp piekļuvei visaptverošiem un uzticamiem datiem par faktiskiem drošības pārkāpumiem, kā rezultātā tikuši kompromitēti iedzīvotāju personas dati.

(49)

Īstenojot pasākumus, ar ko transponē Direktīvu 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju), dalībvalstu iestādēm un tiesām būtu ne tikai jāskaidro valsts tiesību akti atbilstīgi šai direktīvai, bet būtu jānodrošina arī tas, lai tie nepaļautos uz minētās direktīvas skaidrojumu, kas varētu būt pretrunā ar pamattiesībām vai Kopienas tiesību aktu pamatprincipiem, piemēram, proporcionalitātes principu.

(50)

Būtu jāpieņem noteikumi, lai Komisija pieņemtu ieteikumus par pasākumiem, lai izveidotu vienotu prasību kopumu nolūkā panākt privātās dzīves aizsardzību un pārraidīto vai apstrādāto personas datu drošību pienācīgā līmenī saistībā ar elektronisko komunikāciju tīklu izmantošanu iekšējā tirgū.

(51)

Izstrādājot detalizētus noteikumus par formātu un kārtību, kādā jāpaziņo par personas datu aizsardzības pārkāpumiem, pienācīgi jāņem vērā apstākļi, kādos noticis pārkāpums, tostarp tas, vai personas dati ir bijuši aizsargāti ar šifrēšanu vai ar citiem līdzekļiem, ar kuru palīdzību var efektīvi ierobežot identitātes viltošanas vai cita veida ļaunprātīgas izmantošanas iespējamību. Turklāt, izstrādājot šādus noteikumus un kārtību, jāņem vērā tiesībaizsardzības iestāžu likumīgās intereses gadījumos, kad priekšlaicīga atklāšana varētu nevajadzīgi kavēt pārkāpuma apstākļu izmeklēšanu.

(52)

Programmatūra, ar kuras palīdzību trešās personas labā slepeni uzrauga lietotāja darbības vai iejaucas lietotāja termināliekārtu darbībā (tā sauktā “spiegprogrammatūra”), ir nopietns drauds lietotāju privātās dzīves neaizskaramībai. Jānodrošina lietotāju privātās telpas augsta līmeņa un līdzvērtīga aizsardzība neatkarīgi no tā, vai nevēlamā spiegprogrammatūra tiek netīši lejupielādēta ar elektronisko komunikāciju tīklu starpniecību vai nonākusi lietotāja iekārtā un slepeni instalēta ar programmatūras, ko izplata ar citu ārējo atmiņas nesēju, kā kompaktdisku, lasāmatmiņas kompaktdisku (CD-ROM), USB atslēgu, starpniecību. Dalībvalstīm būtu jāmudina lietotāji veikt vajadzīgos pasākumus, lai galiekārtas aizsargātu pret vīrusiem un spiegprogrammatūrām.

(53)

Elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji veic būtiskus ieguldījumus, lai apkarotu nelūgtus komerciālus paziņojumus (surogātpastu). Tiem arī labāk nekā lietotājiem ir pieejamas zināšanas un resursi, kas nepieciešami surogātpasta izplatītāju atklāšanai un apzināšanai. Tāpēc e-pasta pakalpojumu sniedzējiem un citu pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt iespējai uzsākt tiesisku darbību pret surogātpasta izplatītājiem un tādējādi aizstāvēt klientu intereses, kā daļu no savām uzņēmējdarbības likumīgajām interesēm.

(54)

Nepieciešams Kopienā pienācīgā līmenī nodrošināt privātās dzīves aizsardzību un pārraidīto vai apstrādāto personas datu drošību saistībā ar elektronisko komunikāciju tīklu izmantošanu, tāpēc ir jānosaka efektīvas īstenošanas un izpildes pilnvaras nolūkā pienācīgi veicināt atbilstības ievērošanu. Kompetentām valsts iestādēm un, attiecīgā gadījumā, citām attiecīgām valsts struktūrām vajadzētu būt pietiekamām pilnvarām un resursiem, lai efektīvi izmeklētu neatbilstības gadījumus, tostarp iespējai iegūt jebkādu tām nepieciešamo attiecīgo informāciju, pieņemt lēmumus par sūdzībām un piemērot sankcijas neatbilstības gadījumos.

(55)

Šīs direktīvas īstenošanai un izpildei bieži vien ir vajadzīga sadarbība starp divu vai vairāku valstu pārvaldes iestādēm, piemēram, lai cīnītos pret pārrobežu surogātpastu un spiegprogrammatūrām. Lai šādos gadījumos nodrošinātu sekmīgu un ātru sadarbību, ieteikumos būtu jānosaka procedūras, kas, piemēram, attiecas uz apjomu un formātu vai termiņiem, kas jāievēro iestādēm mainoties ar informāciju. Šādas procedūras ļaus arī saskaņot pienākumus, ko secīgi uzliek tirgus dalībniekiem, tādējādi veicinot vienlīdzīgu noteikumu izveidi Kopienā.

(56)

Pārrobežu sadarbība un noteikumu izpilde būtu jāstiprina atbilstīgi spēkā esošajiem Kopienas pārrobežu izpildes mehānismiem, kā tiem, kas noteikti Regulā (EK) Nr. 2006/2004 (Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā) (15), izdarot grozījumus minētajā regulā.

(57)

Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (16).

(58)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro pielāgot pielikumus tehniskajam progresam vai pieprasījuma izmaiņām tirgū. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) elementus, papildinot to ar jauniem nebūtiskiem elementiem, ir jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(59)

Tāpēc attiecīgi būtu jāgroza Direktīva 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) un Direktīva 2002/58/EK(Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju).

(60)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (17) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kur pēc iespējas precīzāk atspoguļota atbilstība starp Direktīvām 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) un 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) un tos transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas,

1)

direktīvas 1. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“1. pants

Priekšmets un darbības joma

1.   Ar Direktīvu 2002/21/EK (pamatdirektīva) izveidotajā sistēmā šī direktīva attiecas uz elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu nodrošināšanu lietotājiem. Mērķis ir ar pilnvērtīgas konkurences un izvēles palīdzību visā Kopienā nodrošināt publiski pieejamus labas kvalitātes pakalpojumus un rīkoties apstākļos, kad tirgus nepietiekami apmierina patērētāju vajadzības. Direktīvā ir iekļauti arī noteikumi par dažiem aspektiem, kas attiecas uz termināla iekārtām, kuras paredzētas tam, lai atvieglinātu piekļuvi lietotājiem ar invaliditāti.

2.   Ar šo direktīvu nosaka lietotāju tiesības un atbilstošās to uzņēmumu saistības, kas nodrošina publiski pieejamus elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus. Lai nodrošinātu universālā pakalpojuma sniegšanu atvērtos tirgos, kuros valda pilnvērtīga konkurence, ar šo direktīvu nosaka noteiktas kvalitātes pakalpojumu minimālo kopumu, kas ir pieejams visiem lietotājiem par pieņemamu cenu, ņemot vērā īpašos valsts apstākļus un netraucējot konkurenci. Šajā direktīvā arī noteiktas saistības attiecībā uz atsevišķu obligātu pakalpojumu sniegšanu.

3.   Šajā direktīvā iekļautos noteikumus par lietotāju tiesībām piemēro, neierobežojot Kopienas noteikumus par patērētāju aizsardzību, it īpaši Direktīvu 93/13/EEK un Direktīvu 97/7/EK, un attiecīgu valstu noteikumus, kas saskan ar Kopienas tiesībām.”;

2)

direktīvas 2. pantu groza šādi:

3)

direktīvas 4. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“4. pants

Piekļuves nodrošināšana noteiktā atrašanās vietā un telefonijas pakalpojumu sniegšana

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka vismaz viens uzņēmums izpilda visus pamatotos pieprasījumus noteiktā atrašanās vietā saņemt pieslēgumu kādam publiskajam komunikāciju tīklam.

2.   Nodrošinātais pieslēgums dod lietotājiem iespēju izmantot balss, faksimila un datu sakarus ar datu pārraides ātrumu, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu funkcionālu piekļuvi internetam, ņemot vērā galvenās abonentu vairākuma izmantotās tehnoloģijas un tehnoloģiskās iespējas.

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka vismaz viens uzņēmums izpilda visus pamatotos pieprasījumus, izmantojot 1. punktā minēto pieslēgumu tīklam, saņemt telefonijas pakalpojumus, kas dod iespēju veikt un saņemt vietējos un starptautiskos izsaukumus.”;

4)

direktīvas 5. panta 2. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“2.   Ievērojot 12. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (18), 1. punktā minētajos sarakstos iekļauj visus publiski pieejamu telefonijas pakalpojumu abonentus.

5)

direktīvas 7. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“7. pants

Īpaši pasākumi lietotājiem ar invaliditāti

1.   Ja vien saskaņā ar IV nodaļu nav noteiktas prasības, kam ir līdzvērtīgas sekas, dalībvalstis veic īpašus pasākumus, lai lietotājiem ar invaliditāti nodrošinātu tiem pieejamu piekļuvi 4. panta 3. punktā un 5. pantā minētajiem pakalpojumiem, kas līdzvērtīga tai piekļuvei, kura nodrošināta citiem lietotājiem. Dalībvalstis var uzlikt pienākumu savām valsts pārvaldes iestādēm izvērtēt tādu īpašu pasākumu lietotājiem ar invaliditāti vispārējas vajadzības un īpašās prasības, arī to apjomu un konkrēto formu.

2.   Dalībvalstis, ņemot vērā apstākļus valstī, var veikt īpašus pasākumus, lai nodrošinātu to, ka arī lietotāji ar invaliditāti var izmantot vairākumam lietotāju pieejamo priekšrocību izvēlēties uzņēmumus un pakalpojumu sniedzējus.”;

6)

direktīvas 8. pantam pievieno šādu punktu:

“3.   Ja atbilstīgi 1. punktam izraudzītais uzņēmums gatavojas nodot būtisku vietējā piekļuves tīkla aktīvu daļu vai visus šos tīkla aktīvus atsevišķai juridiskai vienībai, kam ir cits īpašnieks, tas jau savlaicīgi iepriekš informē valsts pārvaldes iestādi, lai minētajai iestādei būtu iespēja novērtēt, kā paredzamais darījums ietekmēs piekļuves nodrošināšanu noteiktā atrašanās vietā un telefonijas pakalpojumu sniegšanu saskaņā ar 4. pantu. Valsts pārvaldes iestāde var uzlikt, grozīt vai atsaukt īpašus pienākumus saskaņā ar Direktīvas 2002/20/EK (Atļauju izsniegšanas direktīva) 6. panta 2. punktu.”;

7)

direktīvas 9. panta 1., 2. un 3. punktu aizstāj ar šādiem punktiem:

“1.   Valsts pārvaldes iestādes pārrauga, jo īpaši attiecībā uz valsts patēriņa cenām un ienākumiem, mazumtirdzniecības tarifu attīstību un līmeni pakalpojumiem, kas 4. līdz 7. pantā noteikti kā universālā pakalpojuma saistībās ietilpstoši un ko nodrošina izraudzītie uzņēmumi, vai kas citādi ir pieejami tirgū, ja nav izraudzītu uzņēmumu.

2.   Dalībvalstis, ņemot vērā apstākļus valstī, var pieprasīt izraudzītajiem uzņēmumiem nodrošināt patērētājiem izvēles tarifus vai tarifu paketes, kas atšķiras no parastā komercpiedāvājuma, jo īpaši, lai nodrošinātu to, ka patērētājiem ar zemiem ienākumiem vai patērētājiem ar īpašām sociālajām vajadzībām netiek liegta 4. panta 1. punktā minētās piekļuves tīklam pieejamība vai izmantošana vai tādu pakalpojumu pieejamība vai izmantošana, kas 4. panta 3. punktā un 5., 6. un 7. pantā noteikti kā universālā pakalpojuma saistībās ietilpstoši un ko nodrošina izraudzītie uzņēmumi.

3.   Dalībvalstis papildus noteikumiem izraudzītajiem uzņēmumiem nodrošināt īpašus izvēles tarifus vai pildīt cenu griestu vai ģeogrāfiskās izlīdzināšanas prasības vai līdzīgas programmas var nodrošināt to, ka tiek sniegts atbalsts patērētājiem, kas apzināti kā patērētāji ar zemu ienākumu līmeni vai īpašām sociālajām vajadzībām.”;

8)

direktīvas 11. panta 4. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“4.   Valsts pārvaldes iestādes ir tiesīgas noteikt pakalpojumu sniegšanas mērķus šādiem uzņēmumiem ar universālā pakalpojuma saistībām. To darot, valsts pārvaldes iestādes ņem vērā ieinteresēto personu apsvērumus, jo īpaši atbilstīgi 33. pantā minētajam.”;

9)

direktīvas III nodaļas nosaukumu aizstāj ar šādu nosaukumu:

10)

svītro 16. pantu;

11)

direktīvas 17. pantu groza šādi:

12)

svītro 18. un 19. pantu;

13)

direktīvas 20. līdz 23. pantu aizstāj ar šādiem pantiem:

“20. pants

Līgumi

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka, abonējot pakalpojumus, ar ko nodrošina pieslēgumu kādam publiskajam komunikāciju tīklam un/vai publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus, patērētājiem un citiem lietotājiem, kas to lūdz, ir tiesības uz līgumu ar uzņēmumu vai uzņēmumiem, kas nodrošina šādu pieslēgumu un/vai pakalpojumus. Šajā līgumā skaidri, saprotami un viegli uztverami norāda vismaz:

Dalībvalstis var arī prasīt, lai līgumā būtu ietverta visa informācija, ko attiecīgas valsts iestādes šajā sakarā varētu sniegt par elektronisku komunikāciju tīklu un pakalpojumu lietojumu, lai nodarbotos ar nelikumīgām darbībām vai izplatītu kaitīgu saturu, un par aizsardzības līdzekļiem pret personiskas drošības, privātuma un personas datu apdraudējumiem, kā norādīts 21. panta 4. punkta a) apakšpunktā, un ir svarīgi no sniegto pakalpojumu viedokļa.

2.   Dalībvalstis nodrošina to, ka gadījumos, kad starp abonentiem un elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir noslēgti līgumi, kuros paredzēti balss sakari, abonentus nepārprotami informē par to, vai ir nodrošināta piekļuve neatliekamās palīdzības dienestiem un informācija par izsaucēja atrašanās vietu. Elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji nodrošina to, ka klienti jau pirms līguma noslēgšanas ir skaidri informēti par visiem ierobežojumiem piekļūt ātrās palīdzības dienestiem un par visiem grozījumiem saistībā ar piekļuvi ātrās palīdzības dienestiem.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka abonentiem ir tiesības lauzt līgumu bez soda piemērošanas, saņemot paziņojumu par pakalpojumu sniedzēju piedāvātajām līguma nosacījumu izmaiņām, ko sniedz uzņēmumi, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un/vai pakalpojumus. Abonentus atbilstoši informē ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms šādām izmaiņām, tajā pašā laikā informējot arī par to tiesībām lauzt līgumu bez soda piemērošanas, ja tie nepiekrīt jaunajiem nosacījumiem. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts pārvaldes iestādes var noteikt tādu paziņojumu formu.

21. pants

Informācijas pārskatāmība un publicēšana

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka valstu regulatīvās iestādes elektronisko komunikāciju tīkla nodrošinātājiem un/vai pakalpojumu sniedzējiem var uzlikt pienākumu publicēt pārskatāmu, salīdzināmu, atbilstīgu un atjauninātu informāciju – saskaņā ar II pielikumu – par cenām un tarifiem un par standarta noteikumiem lietotājiem un patērētājiem piedāvāto pakalpojumu piekļuvi un izmantošanu. Valsts pārvaldes iestādes var noteikt papildu prasības, kā minēto informāciju publicē, lai nodrošinātu pārskatāmību, salīdzināmību, skaidrību un pieejamību patērētājiem.

2.   Valsts pārvaldes iestādes veicina salīdzināmas informācijas sniegšanu, lai lietotājiem un patērētājiem, piemēram, izmantojot interaktīvas rokasgrāmatas vai līdzvērtīgus paņēmienus, būtu iespēja neatkarīgi novērtēt alternatīvu izmantošanas modeļu izmaksas. Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes iestādes var šādas rokasgrāmatas vai paņēmienus darīt pieejamus, jo īpaši ja tie nav par brīvu vai par pieejamu cenu pieejami tirgū. Trešām personām ir tiesības bez maksas izmantot elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju un/vai tīkla nodrošinātāju publiskoto informāciju nolūkā pārdot vai darīt pieejamas šādas rokasgrāmatas vai paņēmienus.

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes iestādēm ir iespēja elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem uzlikt pienākumu:

Ja to uzskata par pareizu, attiecīgas valsts pārvaldes iestādes var veicināt pašregulatīvus vai kopregulatīvus pasākumus pirms uzlikt kādus pienākumus.

4.   Dalībvalstis var prasīt, lai 3. punktā minētie uzņēmumi esošiem un jauniem abonentiem vajadzības gadījumā par brīvu izplatītu informāciju, kas sabiedrībā rada plašu ieinteresētību. Šādā gadījumā šo informāciju nodrošina attiecīgās valsts iestādes standartformā, un tā attiecas, inter alia, uz šādiem tematiem:

22. pants

Pakalpojuma kvalitāte

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes iestādes, iepriekš uzklausījušas ieinteresēto personu viedokļus, var pieprasīt uzņēmumiem, kas nodrošina publiski pieejamus elektronisko komunikāciju tīklus un/vai pakalpojumus, publicēt salīdzināmu, atbilstošu un atjauninātu informāciju lietotājiem par to pakalpojumu kvalitāti, un par pasākumiem, kas ir veikti, lai lietotājiem ar invaliditāti nodrošinātu salīdzināmu piekļuvi. Minēto informāciju pirms tās publicēšanas pēc pieprasījuma sniedz valsts pārvaldes iestādei.

2.   Valsts pārvaldes iestāde, inter alia, var noteikt mērāmo pakalpojumu parametru kvalitāti un publicējamās informācijas saturu, formu un tipu, arī iespējamos kvalitātes sertifikācijas mehānismus, lai nodrošinātu lietotājiem piekļuvi plašai, salīdzināmai, ticamai un lietotājam draudzīgai informācijai. Attiecīgos gadījumos var izmantot III pielikumā izklāstītos parametrus, definīcijas un mērījuma metodes.

3.   Lai novērstu pakalpojumu kvalitātes pazemināšanos un datu plūsmas kavējumus vai palēninājumus tīklos, dalībvalstis nodrošina, ka valsts pārvaldes iestādes var noteikt obligātas pakalpojumu kvalitātes prasības uzņēmumam vai uzņēmumiem, kas nodrošina publiski pieejamus komunikāciju tīklus.

23. pants

Pakalpojumu pieejamība

Dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai katastrofālu tīkla darbības pārrāvumu vai force majeure gadījumā nodrošinātu piekļuvi publiski pieejamiem telefonijas pakalpojumiem, izmantojot publiskos komunikāciju tīklus. Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmumi, kas sniedz publiski pieejamus telefonijas pakalpojumus, veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu nepārtrauktu piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem.”;

14)

iekļauj šādu pantu:

“23.a pants

Salīdzināmas piekļuves nodrošināšana lietotājiem ar invaliditāti

1.   Dalībvalstis dod iespēju attiecīgām iestādēm vajadzības gadījumā noteikt prasības, kas jāievēro uzņēmumiem, kuri sniedz publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus, lai nodrošinātu, ka lietotājiem ar invaliditāti:

2.   Lai varētu paredzēt un īpašus personām ar invaliditāti piemērotus mehānismus, dalībvalstis veicina tādu termināliekārtu pieejamību, kuras nodrošina vajadzīgos pakalpojumus un funkcijas.”;

15)

direktīvas 25. pantu groza šādi:

16)

direktīvas 26. un 27. pantu aizstāj ar šādiem pantiem:

“26. pants

Neatliekamās palīdzības dienesti un vienots Eiropas neatliekamās palīdzības numurs

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka visi 2. punktā minēto pakalpojumu lietotāji, tostarp taksofonu lietotāji, izmantojot vienotu Eiropas neatliekamās palīdzības numuru “112” un dalībvalstu norādītus valsts ātrās palīdzības numurus, var izsaukt neatliekamās palīdzības dienestus par brīvu un neizmantojot nekādus maksāšanas līdzekļus.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmumi, kas lietotājiem sniedz elektronisku komunikāciju pakalpojumus, veicot izsaukumu no vietēja numura uz vietēju numuru attiecīgas valsts vai starptautiskā numerācijas sistēmā, nodrošina piekļuvi ātrās palīdzības dienestiem.

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka uz vienotā Eiropas neatliekamās palīdzības numura “112” izsaukumiem tiek pienācīgi atbildēts un ka tos apstrādā valsts neatliekamās palīdzības sistēmu organizācijai vispiemērotākajā veidā. Uz šādiem izsaukumiem atbild un tos apstrādā vismaz tikpat ātri un efektīvi kā valsts neatliekamās palīdzības dienestu numuru izsaukumiem, ja tādus turpina izmantot.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka lietotājiem ar invaliditāti pieejamā piekļuve ātrās palīdzības dienestiem ir salīdzināma ar piekļuvi, ko nodrošina citiem lietotājiem. Pasākumi, ko veic nolūkā nodrošināt to, ka lietotājiem ar invaliditāti, ceļojot citās dalībvalstīs, ir iespējams piekļūt neatliekamās palīdzības dienestiem, cik vien iespējams pamatojas uz Eiropas standartiem vai parametriem, ko publicē saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 17. pantu, un tie neliedz dalībvalstīm pieņemt papildu prasības, lai sasniegtu šajā pantā izklāstītos mērķus.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiktāl, ciktāl tas ir tehniski iespējams, attiecīgie uzņēmumi dara izsaucēja atrašanās vietas informāciju bez maksas pieejamu tai iestādei, kas nodrošina ātrās palīdzības izsaukumus, līdzko izsaukums sasniedz minēto iestādi. Tas attiecas uz visiem vienotā Eiropas ātrās palīdzības dienesta numura “112” izsaukumiem. Dalībvalstis var attiecināt šīs saistības uz valsts ātrās palīdzības dienestu numuriem. Ja 2. punktā minētie uzņēmumi vēlas apgalvot, ka sniegt informāciju par izsaucēja atrašanās vietu nav tehniski iespējams, viņu pienākums ir to pierādīt.

6.   Dalībvalstis nodrošina to, ka iedzīvotājus pienācīgi informē par vienotā Eiropas neatliekamās palīdzības numura “112” pieejamību un izmantošanu, it īpaši ar tādām ierosmēm, kas konkrēti paredzētas personām, kuras ceļo no vienas dalībvalsts uz citu.

27. pants

Eiropas telefonu piekļuves kodi

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka kods “00” ir starptautiskās piekļuves standarta kods. Var noteikt vai paturēt spēkā īpašu kārtību izsaukumu veikšanai starp blakus esošām vietām, kas atrodas katra citā pusē robežai starp dalībvalstīm. Lietotājus, kas atrodas šādās vietās, pilnībā informē par šādu kārtību.

2.   Dalībvalstis nodrošina to, ka visi uzņēmumi, kas nodrošina publiski pieejamus telefonijas pakalpojumus ar starptautisku izsaukumu iespēju, apstrādā visus izsaukumus Eiropas telefonu numerācijas telpā (ETNS) un no tās, neskarot atklātu telefonu tīklu apsaimniekotāju uzņēmumu vajadzību atgūt izmaksas.”;

17)

iekļauj šādu pantu:

“27.a pants

Saskaņoti numuri saskaņotiem sociāliem dienestiem, arī pazudušu bērnu paziņojumu palīdzības līniju numuri

1.   Dalībvalstis plaši dara zināmus īpašus numurus diapazonā no “116”, kā norādīts Komisijas Lēmumā 2007/116/EK (2007. gada 15. februāris) par valstu numuru sērijas, kas sākas ar 116, rezervēšanu saskaņotiem numuriem, kuri paredzēti saskaņotajiem pakalpojumiem ar sociālo vērtību (19). Tās savā teritorijā veicina pakalpojumus, kam ir rezervēti tādi numuri.

2.   Dalībvalstis veicina to, lai lietotāji ar invaliditāti varētu piekļūt ātrās palīdzības dienestiem pa numura “116” sistēmu. Pasākumi, ko veic nolūkā nodrošināt to, ka lietotājiem ar invaliditāti, ceļojot citās dalībvalstīs, ir iespējams piekļūt šādiem dienestiem, var ietvert prasību nodrošināt atbilstību attiecīgajiem standartiem vai parametriem, ko publicē saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 17. pantu.

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka iedzīvotājus pienācīgi informē par vienotā Eiropas ātrās palīdzības numura “116” pieejamību un izmantošanu, it īpaši ar tādām ierosmēm, kas ir konkrēti paredzētas personām, kuras ceļo no vienas dalībvalsts uz citu.

4.   Dalībvalstis – līdztekus vispārpiemērojamiem pasākumiem – visiem numuriem “116” sistēmā, kuri ir piešķirti saskaņā ar 1., 2., un 3. punktu, veicina pilsoņu piekļuvi dienestam, kas izmanto kādu palīdzības līniju, lai ziņotu par pazudušiem bērniem. Palīdzības līnija ir pieejama pa numuru 116000.

18)

direktīvas 28. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“28. pants

Numuru un pakalpojumu pieejamība

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka, ja tas ir tehniski un saimnieciski rentabli, un izņemot gadījumus, ja izsauktais abonents komerciālu iemeslu dēļ ir izvēlējies ierobežot konkrētās ģeogrāfiskās teritorijās esošu izsaucēju piekļuvi, attiecīgās valsts iestādes veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka lietotājiem ir iespēja:

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgās iestādes var prasīt no uzņēmumiem, kas nodrošina publiski pieejamus komunikāciju tīklus, un/vai publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus, konkrētos gadījumos bloķējot piekļuvi numuriem vai pakalpojumiem, ja to pamato tādi iemesli kā krāpniecība vai nepareizs lietojums, un prasīt, lai tādos gadījumos, elektronisko komunikāciju pakalpojumus sniedzēji nedarītu zināmus ieņēmumus par savstarpējiem savienojumiem un citiem pakalpojumiem.”;

19)

direktīvas 29. pantu groza šādi:

20)

direktīvas 30. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“30. pants

Pakalpojumu sniedzēja nomaiņas atvieglošana

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka visi abonenti ar numuriem no valsts telefona numerācijas plāna pēc pieprasījuma var saglabāt savu(-s) numuru(-us) neatkarīgi no uzņēmuma, kas sniedz pakalpojumus, saskaņā ar I pielikuma C daļas noteikumiem.

2.   Valsts pārvaldes iestādes nodrošina to, ka cenas, ko uzņēmumi savstarpēji piemēro par numura saglabāšanas nodrošināšanu, ir uz izmaksām vērstas un ka tiešie maksājumi abonentiem, ja tādi ir, nav šķērslis šo iespēju izmantošanai.

3.   Valsts pārvaldes iestādes nenosaka mazumtirdzniecības tarifus par numuru saglabāšanu tā, ka tiktu traucēta konkurence, piemēram, nosakot īpašus vai kopējus mazumtirdzniecības tarifus.

4.   Numuru pārnešanu un to sekojošu aktivēšanu veic pēc iespējas īsākā termiņā. Jebkurā gadījumā numura tehniskas pārcelšanas ilgums nedrīkst pārsniegt vienu dienu.

Valsts pārvaldes iestādes var noteikt vispārējo numuru pārcelšanas procesu, ņemot vērā attiecīgās valsts noteikumus par līgumiem un tehnisko īstenojamību, tostarp, ja nepieciešams, noteikumus nolūkā nodrošināt abonentu aizsargātību pārslēgšanas procesā.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka līgumi, ko lietotāji ir noslēguši ar uzņēmējiem, kas nodrošina elektronisko komunikāciju pakalpojumus, neatļauj pirmo saistību posmu, kas ir ilgāks par 24 mēnešiem.

6.   Neierobežojot jebkādu minimālo līguma termiņu, valsts pārvaldes iestādes nodrošina to, ka līguma pārtraukšanas nosacījumi un kārtība nekavē pakalpojumu sniedzēja nomaiņu.”;

21)

direktīvas 31. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Dalībvalstis var noteikt pamatotas saistības, kas jāievēro, īpašu radio un televīzijas apraides kanālu un papildu pakalpojumu raidīšanai uzņēmumiem, kas ir to jurisdikcijā un kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus, ko izmanto radio vai televīzijas apraides izplatīšanai sabiedrībai, ja nozīmīgs šādu tīklu lietotāju skaits izmanto tos kā galveno līdzekli radio un televīzijas apraides saņemšanai. Šādas saistības nosaka tikai tad, ja tās ir vajadzīgas, lai īstenotu vispārējo interešu mērķus, kas skaidri un konkrēti noteikti katras dalībvalsts tiesību aktos, un tās ir samērīgas un pārskatāmas.

Šā punkta pirmajā daļā minētās saistības dalībvalstis pārskata vismaz viena gada laikā no … (20), izņemot gadījumus, kad dalībvalstis veikušas šādu pārskatīšanu iepriekšējos divos gados.

Dalībvalstis regulāri pārskata saistības, kas jāievēro.”;

22)

direktīvas 33. pantu groza šādi:

23)

direktīvas 34. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka ir pieejamas pārskatāmas, vienkāršas un nedārgas ārpustiesas procedūras, lai izšķirtu no šīs direktīvas izrietošus neatrisinātus strīdus starp patērētājiem un elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem un/vai tīkla nodrošinātājiem saistībā ar līgumu nosacījumiem un/vai to izpildi attiecībā uz šādu tīklu un/vai pakalpojumu nodrošināšanu. Dalībvalstis pieņem pasākumus, lai nodrošinātu to, ka minētās procedūras ļauj strīdus atrisināt godīgi un ātri, un attiecīgos gadījumos var pieņemt atmaksāšanas un/vai kompensācijas sistēmu. Dalībvalstis var paplašināt šīs saistības tā, lai tās attiektos uz strīdiem, kuros iesaistīti citi lietotāji.”;

24)

direktīvas 35. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“35. pants

Pielāgojumi pielikumos

Pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus un lai pielāgotu I, II, III un VI pielikumu tehnoloģiju attīstībai vai tirgus pieprasījuma izmaiņām, pieņem Komisija saskaņā ar 37. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.”;

25)

direktīvas 36. panta 2. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“2.   Valsts pārvaldes iestādes paziņo Komisijai par saistībām, kuras uzliktas uzņēmumiem, kas izraudzīti kā uzņēmumi ar universālā pakalpojuma saistībām. Komisijai nekavējoties paziņo par jebkurām izmaiņām, kas ietekmē saistības, vai par ietekmētajiem uzņēmumiem saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem.”;

26)

direktīvas 37. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“37. pants

Komitejas procedūra

1.   Komisijai palīdz Komunikāciju komiteja, kas izveidota saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 22. pantu.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 1. līdz 4. punktu un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.”;

27)

I, II, III un VI pielikumu aizstāj ar tekstu šīs direktīvas I un II pielikumā;

28)

svītro VII pielikumu.

1)

direktīvas 1. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Šajā direktīvā paredzēta dalībvalstu to noteikumu saskaņošana, ar kuriem jānodrošina pamattiesību un pamatbrīvību līdzvērtīgs aizsardzības līmenis, un jo īpaši attiecībā uz tiesībām uz privāto dzīvi saistībā ar personas datu apstrādi elektronisko komunikāciju nozarē, kā arī jānodrošina šo datu un elektronisko komunikāciju iekārtu un pakalpojumu brīva aprite Kopienā.”;

2)

direktīvas 2. pantu groza šādi:

3)

direktīvas 3. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“3. pants

Attiecīgie pakalpojumi

Šī direktīva attiecas uz personas datu apstrādi saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu publiskos komunikāciju tīklos Kopienā, tostarp publiskos komunikāciju tīklos, kuros var izmantot datu vākšanas un identifikācijas ierīces.”;

4)

direktīvas 4. pantu groza šādi:

5)

direktīvas 5. panta 3. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“3.   Dalībvalstis nodrošina, ka informācijas uzglabāšana abonenta vai lietotāja termināliekārtā vai piekļuve šādā iekārtā jau uzglabātai informācijai ir atļauta tikai ar nosacījumu, ka attiecīgo abonentu vai lietotāju saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK nodrošina ar skaidru un visaptverošu informāciju, tostarp par apstrādes nolūku, un piedāvā tiesības liegt datu kontrollerim veikt šādu apstrādi. Tas neliedz jebkādu tehnisku uzglabāšanu vai piekļuvi, kas paredzēta vienīgi, lai veiktu vai atvieglotu saziņas pārraidīšanu elektronisko komunikāciju tīklā, vai kas noteikti nepieciešama, lai sniegtu informācijas sabiedrības pakalpojumu, ko skaidri pieprasījis abonents vai lietotājs.”;

6)

direktīvas 6. pantu groza šādi:

7)

direktīvas 13. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“13. pants

Nevēlami sakari

1.   Automātisku izsaukuma sistēmu bez cilvēka iesaistīšanās (automātiskā atbildētāja), faksa aparātu (faksa) vai elektroniskā pasta (tostarp telefona īsziņu pakalpojumi (SMS) un multimediju ziņu pakalpojumi (MMS)) izmantošanu ar tiešu tirdzniecību saistītiem mērķiem var pieļaut tikai attiecībā uz abonentiem vai lietotājiem, kas snieguši iepriekšēju piekrišanu.

2.   Neskarot 1. punktu, ja fiziskas vai juridiskas personas no saviem klientiem iegūst to elektroniskā pasta elektronisko kontaktinformāciju produktu vai pakalpojumu pārdošanas kontekstā saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK, šīs pašas fiziskās vai juridiskās personas var izmantot šo elektronisko kontaktinformāciju savu līdzīgu produktu vai pakalpojumu tiešai tirdzniecībai ar noteikumu, ka klientiem ir dota skaidra iespēja bez maksas un izmantojot vienkāršu metodi šādas elektroniskās kontaktinformācijas vākšanas laikā iebilst pret tās izmantošanu, un attiecībā uz katru ziņojumu, ja klients sākotnēji nav atteicis šādu izmantošanu.

3.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka bez attiecīgo abonentu vai lietotāju piekrišanas vai attiecībā uz abonentiem vai lietotājiem, kas nevēlas saņemt attiecīgās komunikācijas, bez maksas netiktu atļauti nevēlami sakari ar tiešu pārdošanu saistītiem mērķiem, izņemot 1. un 2. punktā minētos līdzekļus, vienu no šīm iespējām nosaka ar katras valsts tiesību aktiem, ņemot vērā, ka abas iespējas abonentam vai lietotājam jānodrošina bez maksas.

4.   Katrā ziņā elektronisko pastu sūtīšana tiešas tirdzniecības nolūkā, slēpjot vai noklusējot sūtītāja identitāti, kura vārdā sakari ir veikti, vai pretrunā Direktīvas 2000/31/EK 6. pantam, vai bez reālas adreses, uz kuru saņēmējs var nosūtīt pieprasījumu par šādu sakaru pārtraukšanu, ir aizliegta.

5.   Šā panta 1. un 3. punkts attiecas uz abonentiem, kas ir fiziskas personas. Saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem un katrā valstī spēkā esošajiem tiesību aktiem, dalībvalstis arī nodrošina, ka attiecībā uz nevēlamiem sakariem tiek pienācīgi aizsargātas to abonentu likumīgās intereses, kuri nav fiziskas personas.

6.   Neskarot jebkādus administratīvus līdzekļus, ko var noteikt, tostarp saskaņā ar 15.a panta 2. punktu, dalībvalstis nodrošina, ka jebkura privātpersona vai juridiska persona, ko negatīvi ietekmējuši atbilstīgi šim pantam pieņemtu valsts noteikumu pārkāpumi un kuru likumīgās interesēs tādēļ ir pārtraukt vai aizliegt šādus pārkāpumus, tostarp elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējs, kas aizstāv savas likumīgās uzņēmējdarbības intereses, var vērsties tiesā pret šādiem pārkāpumiem. Dalībvalstis var arī pieņemt konkrētus noteikumus par sodiem, kas piemērojami elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, kuru paviršība ir veicinājusi atbilstīgi šim pantam pieņemtu valsts noteikumu pārkāpumus.”;

8)

iekļauj šādu pantu:

“15.a pants

Īstenošana un izpilde

1.   Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par to valsts tiesību aktu pārkāpumiem, kuri pieņemti atbilstīgi šai direktīvai, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Paredzētajam sankcijām ir jābūt iedarbīgām, samērīgām un preventīvām, un tās var piemērot attiecībā uz visu pārkāpuma periodu, pat ja šis pārkāpums pēc tam ir novērsts. Dalībvalstis līdz … (22) par šiem noteikumiem paziņo Komisijai un nekavējoties ziņo tai par visiem turpmākiem grozījumiem, kas tos ietekmē.

2.   Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes iestādei un, attiecīgā gadījumā, citām valsts iestādēm ir pilnvaras pieprasīt pārtraukt 1. punktā minētos pārkāpumus.

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes iestādēm un, attiecīgā gadījumā, citām valsts iestādēm ir visas nepieciešamās izmeklēšanas pilnvaras un resursi, tostarp tiesības iegūt jebkādu attiecīgu informāciju, kas tām varētu būt vajadzīga, lai uzraudzītu un izpildītu atbilstīgi šai direktīvai pieņemtos valsts tiesību aktus.

4.   Lai nodrošinātu efektīvu pārrobežu sadarbību, izpildot atbilstīgi šai direktīvai pieņemtos valsts tiesību aktus, un lai izveidotu harmonizētus nosacījumus tādu pakalpojumu sniegšanai, kas saistīti ar pārrobežu datu plūsmām, Komisija pēc apspriešanās ar ENISA, 29. panta Komiteju un attiecīgajām pārvaldes iestādēm var pieņemt tehniskus īstenošanas pasākumus.”.

“17.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju): 13. pants (OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.).”.