20.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 66/1

—

ņemot vērā prezidentvalsts secinājumus, kas publicēti pēc 2007. gada 8. un 9. marta Eiropadomes sanāksmes un attiecas uz Eiropas Padomes pieņemto “Eiropadomes Rīcības plānu (2007.–2009. gadam)” ar nosaukumu “Eiropas enerģētikas politika” (7224/1/07),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Kravu pārvadājumu loģistikas rīcības plāns” (COM(2007)0616),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Ceļā uz dzelzceļa tīklu, kurā prioritāte ir kravu pārvadājumiem” (COM(2007)0608),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Kravu pārvadājumu loģistikas rīcības plāns” (COM(2007)0607),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES kravu pārvadājumu programma — kravas pārvadājumu efektivitātes, integrācijas un ilgtspējības uzlabošana Eiropā” (COM(2007)0606),

—

ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu “Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru” (COM(2007)0551),

—

ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu par tirgus instrumentu izmantošanu vides politikā un ar vidi saistītā politikā (COM(2007)0140),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Konkurētspējīgas autobūves nozares tiesiskais regulējums 21. gadsimtam — Komisijas nostāja attiecībā uz augsta līmeņa darba grupas CARS 21 nobeiguma ziņojumu — Ieguldījums ES stratēģijā izaugsmei un nodarbinātībai” (COM(2007)0022),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Rezultāti, kas gūti, pārskatot Kopienas stratēģiju pasažieru automobiļu un vieglo kravas automobiļu CO2 emisiju samazināšanai” (COM(2007)0019),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Globālo klimata pārmaiņu ierobežošana līdz 2 grādiem pēc Celsija — Līdz 2020. gadam un pēc tam īstenojamie pasākumi” (COM(2007)0002),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Enerģētikas politika Eiropai” (COM(2007)0001),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Atjaunojamo enerģijas avotu ceļvedis — Atjaunojamie enerģijas avoti 21. gadsimtā: ilgtspējīgākas nākotnes veidošana” (COM(2006)0848),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Biodegvielu nozares progresa ziņojums — Ziņojums par sasniegumiem biodegvielu un citu atjaunojamo degvielu ražošanā un izmantošanā Eiropas Savienības dalībvalstīs” (COM(2006)0845),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Energoefektivitātes rīcības plāns — Potenciāla izmantošana” (COM(2006)0545),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas dinamisma saglabāšana — ilgtspējīga attīstība mūsu kontinentā Eiropas Komisijas 2001. gadā publicētās Transporta baltās grāmatas vidusposma pārskats” (COM(2006)0314),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 24. oktobra rezolūciju par Kopienas stratēģiju pasažieru automobiļu un vieglo kravas automobiļu CO2 emisiju samazināšanai (1),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 5. septembra rezolūciju par kravu pārvadājumu loģistiku Eiropā — ilgtspējīgas mobilitātes izšķirošais faktors (2),

—

ņemot vērā 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par Eiropas dinamisma saglabāšanu – ilgtspējīga attīstība mūsu kontinentā (3),

—

ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā 2006. gada 5. septembrī attiecībā uz priekšlikumu Padomes direktīvai par nodokļiem, ar kuriem apliek vieglos automobiļus (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 17. jūnija Direktīvu 1999/62/EK par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem (5),

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A6-0014/2008),

A.

tā kā ilgstpējīgai attīstībai, kas ir ES vispārējs mērķis, ir jāveicina pastāvīga dzīves kvalitātes uzlabošanās un planētas stāvokļa saglabāšana tagadējām un nākamajām paaudzēm;

B.

tā kā aptuveni trešdaļa no kopējā enerģijas patēriņa 25 ES dalībvalstīs ir saistīta ar transporta nozari, izņemot kuģniecību un cauruļvadus, un tā kā autoceļu transports, kas veido 83 % pārvadājumu, ir transporta veids, kurā enerģiju izmanto visvairāk;

C.

tā kā uz transporta nozari attiecas 70 % no kopējā degvielas pieprasījuma 25 ES dalībvalstīs; tā kā minētajā nozarē 97 % no enerģijas avotu apjoma ir fosilais kurināmais, 2 % — elektrība (kuras liela daļa ir saražota kodolelektrostacijās) un tikai 1 % — biodegviela;

D.

tā kā dažādu transporta veidu energoefektivitāte pēdējos gados ir būtiski palielinājusies un tas ir ļāvis ievērojami samazināt attiecīgos CO2 emisiju uz km rādītājus; tā kā šo uzlabojumu pozitīvo ietekmi aizēno aizvien pieaugošais pieprasījums transporta nozarē;

E.

tā kā tāpēc emisiju apmērs transporta nozarē kopumā turpina pieaugt: 2005. gadā vien transporta nozare radīja 24,1 % no kopējā siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoma (CO2, CH4, N2O) 27 ES dalībvalstīs, un saskaņā ar Komisijas prognozēm nozares pieprasījums pēc enerģijas laika posmā līdz 2030. gadam palielināsies par vismaz 30 %;

F.

tā kā kaitīgās emisijas, ko rada autoceļu transports, tehnoloģisko jauninājumu un transportlīdzekļu ražotāju centienu dēļ ir mazinājušās; tā kā tas ir panākts, ieviešot katalītiskos neitralizatorus, smalko daļiņu filtrus un citas tehnoloģijas, kas ir palīdzējušas pēdējo 15 gadu laikā samazināt NOx un piesārņojošo daļiņu emisijas par 30–40 %; tā kā, lai gan ir panākti šādi uzlabojumi, CO2 emisiju samazināšanas mērķi, kuru pamatā ir transportlīdzekļu ražotāju brīvprātīga vienošanās, ir sasniegti tikai daļēji;

G.

tā kā pilsētu satiksme rada 40 % CO2 emisiju un 70 % citu piesārņojošu vielu emisiju no transportlīdzekļiem un tā kā autoceļu pārslogotība, kas galvenokārt koncentrēta lielajās pilsētās, rada izmaksas, kas ES pielīdzināmas apmēram 1 % IKP;

H.

tā kā 70 % no 2004. gadā apstiprinātajiem prioritārajiem Eiropas transporta tīkla projektiem attiecas uz dzelzceļa un jūras pārvadājumiem, kas ir atzīti par mazāk piesārņojošiem transporta veidiem,

I.

tā kā minētajos Eiropadomes prezidentvalsts secinājumos norādīts, ka ES stingri un vienprātīgi apņemas samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu vismaz par 20 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni,

1.

uzskata, ka mobilitāte ir viens no lielākajiem 20. gadsimta sasniegumiem un reizē arī problēmām un ka, attīstot ilgtspējīgu transporta nozari, būtu jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp dažādām un bieži vien pretrunīgām interesēm, vienlaikus cenšoties līdzsvarot mobilitāti, kas ir viena no pilsoņu pamattiesībām, transporta nozares nozīmi ekonomikā un nodarbinātības jomā, atbildību par vides aizsardzību vietējā līmenī un pasaulē, kā arī pilsoņu tiesībām uz drošību, dzīves kvalitāti un veselību;

2.

uzsver, ka arī transporta nozarei ir jāpilda ES mērķi samazināt degvielas patēriņu un laikā līdz 2020. gadam vismaz par 20 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni;

3.

norāda uz transporta nozares nozīmi attiecībā uz nodarbinātību, izaugsmi un jauninājumiem un uzskata, ka droša, pieejama un garantēta nodarbinātība ir mūsu dzīvesveida neatņemama sastāvdaļa; tādēļ attiecībā uz prioritāti, kas jāpiešķir ilgtspējīgas mobilitātes prasībām no vides aizsardzības viedokļa, uzskata, ka pilsoņi, iespējams, atbalstīs pasākumus, kas ilgtermiņā garantē viņu mobilitāti (6);

4.

uzskata, ka, lai Eiropas transportu padarītu ilgtspējīgu enerģētikas un vides aizsardzības ziņā, ir jāapvieno savstarpēji sekmējošas un korektīvas politikas, tādējādi nodrošinot arvien lielāku to ieinteresēto personu iesaisti, kuras pārstāv transporta nozari, pārvaldes iestādes un pilsoņus; pauž pārliecību, ka tikai tad, ja pareizi apvienos attiecīgos pasākumus, būs iespējams novērst atsevišķu darbību negatīvo ietekmi un palīdzēt pārliecināt pilsoņus pieņemt noteiktas darbības;

5.

uzskata, ka šādi veidotai politikai būtu jāietver jo īpaši šādi elementi:

6.

pastāv uz to, ka ES un dalībvalstīm jāstrādā pie galvenajiem sistēmas elementiem, t.i.,

7.

uzsver, cik svarīga bija Alpu Konvencijas transporta protokola parakstīšana Padomē 2006. gada decembrī; uzsver, ka līdz ar šī protokola ratifikāciju Komisijai nekavējoties jāierosina konkrēti īstenošanas pasākumi, lai augsta riska kalnu apgabalos un blīvi apdzīvotos apgabalos sekmētu satiksmes ilgtspēju;

8.

joprojām uzskata, ka, lai veicinātu tādu transportlīdzekļu izmantošanu, kas patērē mazāk degvielas un rada mazāk emisiju, ir jāizmanto arī uz tirgu balstīti instrumenti, piemēram, nodokļu atvieglojumi, transportlīdzekļu akcīzes nodokļu reforma, ņemot vērā arī piesārņojošo vielu emisiju un degvielas patēriņa efektivitāti, kā arī stimuli pārtraukt izmantot transportlīdzekļus, kas rada lielu piesārņojumu, un to vietā iegādāties jaunus zemu emisiju transportlīdzekļus; uzskata, ka tie ir svarīgi pasākumi, kas ļautu arī transportlīdzekļu ražotājiem atgūt izmaksas saistībā ar atbilstības nodrošināšanu jaunā tiesiskā regulējuma prasībām;

9.

tāpēc pieprasa, lai Padome un dalībvalstis atbilstīgi 2007. gada 8. un 9. marta Eiropadomes sanāksmē paustajai apņēmībai

10.

atbalsta Komisijas pausto Zaļajā grāmatā par tirgus instrumentu izmantošanu vides politikā un ar vidi saistītā politikā attiecībā uz iespēju izmantot saskaņošanas procedūru un pieredzes un labākās prakses apmaiņu, lai veicinātu pārvadājumu izmaksu sistēmu un vides nodokļu reformu dalībvalstīs, vienlaikus sekmējot to rūpīgāku kontroli; aicina Komisiju veikt pasākumus šā mērķa sasniegšanai;

11.

aicina Padomi un dalībvalstis palielināt ieguldījumus infrastruktūrā un automatizētās transporta sistēmās, jo īpaši,

12.

pieprasa, lai Komisija vēlākais līdz 2008. gada jūnijam iesniedz visaptverošu, pārredzamu un vispārēji piemērojamu metodi, kā novērtēt visu transporta veidu ārējās izmaksas, kuras būtu jāizmanto par pamatu turpmākiem to maksu aprēķiniem, kas jāmaksā par infrastruktūras izmantošanu; atzīmē, ka saskaņā ar Eurovignette Direktīvu šis modelis jāīsteno, vienlaikus veicot analīzi par ārējo izmaksu internalizācijas ietekmi uz visiem transporta veidiem un izstrādājot stratēģiju pakāpeniskai šā modeļa attiecināšanai uz visiem transporta veidiem; papildus šajai iniciatīvai aicina Komisiju izstrādāt likumdošanas attiecīgus priekšlikumus un sākt ar priekšlikumu Eurovignette direktīvas pārskatīšanai;

13.

pauž pārliecību, ka problēmas saistībā ar pilsētu satiksmes pārslogotību, kas rada 40 % CO2 emisiju un 70 % citu piesārņojošu vielu emisiju no transportlīdzekļiem, ir jārisina efektīvāk, nepārkāpjot subsidiaritātes principu, īstenojot Eiropas mēroga sadarbību un saskaņošanas stratēģiju;

14.

aicina Komisiju un dalībvalstis analizēt, kādā veidā transporta infrastruktūra un tai piemērojamie tarifi ietekmē pilsētu attīstību un pieprasījumu pēc transporta pakalpojumiem nākotnē;

15.

uzskata, ka efektīvā pilsētu teritoriju mobilitātes politikā ir jāņem vērā personu, kā arī kravu pārvadājumi un tāpēc tās pamatā jābūt iespējami integrētākai pieejai, kurā apvienoti risinājumi, kas ir vispiemērotākie katrai atsevišķai problēmai; pauž pārliecību, ka pilsētu teritorijām ir ekonomiski pamatots potenciāls turpmāku pārmaiņu politiku izstrādei, sekmējot sabiedriskā transporta izmantošanu, iešanu kājām un riteņbraukšanu, kā arī jaunai pieejai attiecībā uz pilsētu loģistiku; uzskata, ka šajā sakarā ir svarīgi galveno uzmanību pievērst tehnoloģiskiem jauninājumiem (plašākai automatizētu transporta sistēmu izmantošanai), labākai esošās infrastruktūras izmantošanai, jo īpaši, izmantojot pieprasījuma pārvaldības pasākumus (maksu par pārlieku noslogotību un maksas ceļus), un, visbeidzot, jauniem veidiem, kā samazināt privāto automašīnu izmantošanu, piemēram, sekmējot automobiļu kopīgu izmantošanu un koplietojamu automobiļu izmantošanu, kā arī radot iespējas strādāt mājās;

16.

norāda, ka ilgtspējīgākas transporta nozares sekmēšanai ir svarīgi veikt mērenus pasākumus un ka pilsoņiem būtu jādod iespēja veikt transportlīdzekļu un braukšanas veida apzinātu izvēli; aicina nodrošināt labāku patērētāju informētību un aktīvākas izglītības un veicināšanas kampaņas, lai atbalstītu ilgtspējīgākus transportlīdzekļus un pārvadājumu veidus;

17.

uzskata, ka dzelzceļa pārvadājumiem, - tajos ir mazāks enerģijas patēriņš un zemāks CO2 emisiju apjoms, joprojām ir ievērojams neizmantotais potenciāls ne tikai attiecībā uz kravu pārvadājumu loģistiku, bet arī pasažieru pārvadājumiem īsos un vidēji garos maršrutos;

18.

aicina Komisiju, dalībvalstis un dzelzceļa nozari

19.

uzskata, ka, lai gan aviokompānijas pēdējos desmit gados ir samazinājušas degvielas patēriņu par 1–2 % uz pasažieru pārvadājuma kilometru un ir ievērojami samazināts trokšņu līmenis, vispārējā civilās aviācijas ietekme uz vidi ir pastiprinājusies būtiska satiksmes pieauguma dēļ; tāpēc aicina

20.

atzīst, ka informācija par gaisa satiksmes patiesajām izmaksām un pārskatāmība attiecībā uz aviobiļešu cenām ir ļoti svarīga gan pasažieru interesēs, gan godīgai konkurencei transporta nozarē, tāpēc atbalsta Komisijas turpmāku rīcību šajā jautājumā;

21.

atzīmē, ka aizvien palielinās arī kuģošanas radītās emisijas un iesaka

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis ieguldīt ostu iekārtu modernizācijā gan Eiropas Savienības jūras ostās, gan iekšējo ūdensceļu ostās, lai nodrošinātu preču un pasažieru ātru pārvietošanu no vienas transporta sistēmas un otru, tādējādi sekmējot enerģijas patēriņa samazināšanu transporta jomā;

23.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi uzlabot loģistiku, slodzes koeficientus kravu pārvadājumos un vairākveidu pārvadājumos; tāpēc atbalsta iekšējā transporta tirgus pilnīgu izveidi un prasa, lai Komisija iespējami drīz rīkojas saistībā ar tās kravu pārvadājumu loģistikas rīcības plānu Eiropā, īpašu uzmanību pievēršot “zaļo koridoru” jēdziena attīstībai;

24.

aicina Komisiju un dalībvalstis vairāk ieguldīt pētniecībā transporta jomā, lai veicinātu tādu transporta tehnoloģiju izstrādi, kam ir augstāka energoefektivitāte un zemāks CO2 emisiju apjoms; aicina Komisiju, 2009. gadā veicot daudzgadu finanšu shēmas pārskatīšanu, ievērojami palielināt vispārējos finanšu piešķīrumus pētniecībai un attīstībai vides, enerģētikas un transporta jomā;

25.

pauž atbalstu Komisijas iniciatīvām, kas efektīvāk sasaista ilgtspējīgu transportu un tūrismu, piemēram, videi draudzīgu transportlīdzekļu izmantošana, kombinējot sabiedriskā transporta izmantošanu un pārvietošanos ar velosipēdu;

26.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

20.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 66/6

—

ņemot vērā Reglamenta 116. pantu,

A.

tā kā ir būtiski nenovēršamu vai paredzamu draudu ārkārtējās situācijās pastāvēt efektīvai iedzīvotāju agrīnai brīdināšanai (AB), lai mazinātu ciešanas un zaudēto cilvēku dzīvību skaitu,

B.

tā kā Parlaments atkārtoti ir pieprasījis izveidot AB un trauksmes sistēmas un to izveidošana jau ir paredzēta vairākos spēkā esošajos un gaidāmajos tiesību aktos,

C.

tā kā saistībā ar AB sistēmām iestādes tiek brīdinātas, izmantojot riska novēršanai (dabas katastrofu, tehnoloģisks, sociāls apdraudējums) atbilstošus reģionālos tīklus, un iedzīvotājus brīdina, izmantojot telekomunikāciju tīklus (radio, televīzija, sirēnas, mobilie tālruņi utt.),

D.

tā kā ES trūkst vispārējas, vienkāršas, daudzvalodīgas un efektīvas sistēmas, lai brīdinātu iedzīvotājus par nenovēršamiem vai paredzamiem draudiem, un tā kā šādas sistēmas ieviešana tiešā veidā ietekmē vairākas ES politikas jomas (telekomunikācija, vide, veselība, iekšējā drošība un civilā aizsardzība) un skar arī citas jomas (transports, enerģētika un tūrisms),

E.

tā kā ES būtu jāizveido šāda sistēma, lai veicinātu apdraudēto iedzīvotāju dzīvību glābšanas pasākumu īstenošanu un vienlaikus nodrošinātu atbilstīgu informatīvo un apmācības kampaņu rīkošanu,

1.

aicina dalībvalstis un Komisiju īstenot nepieciešamos pasākumus un izmantot resursus, lai visā Eiropas Savienībā izveidotu iedzīvotāju agrīnās brīdināšanas efektīvu sistēmu nenovēršamās vai paredzamās lielās ārkārtējās situācijās;

2.

aicina Komisiju iesniegt atbilstīgus tiesību aktu priekšlikumus, ņemot vērā jebkāda veida iespējamo apdraudējumu un ar to saistītās politikas jomas;

3.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem Padomei un Komisijai.

20.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 66/9

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 20. novembra paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Gatavojoties KLP reformas “veselības pārbaudei”” (COM (2007)0722),

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1782/2003, ar ko ievieš kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. decembra nostāju par priekšlikumu Padomes regulai, lai grozītu Regulu (EK) Nr. 1782/2003 un Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par barības un pārtikas cenu pieaugumu (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 26. septembra nostāju par priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru izdara atkāpi no Regulas (EK) Nr. 1782/2003 attiecībā uz zemes atstāšanu atmatā 2008. gadā (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 14. februāra nostāju par priekšlikumu Padomes Regulai, ar ko paredz noteikumus par brīvprātīgu modulāciju tiešajiem maksājumiem, kas paredzēti Regulā (EK) Nr. 1782/2003, kā arī groza Regulu (EK) Nr. 1290/2005 (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2005. gada 8. jūnija rezolūciju par paplašinātās Eiropas Savienības politikas uzdevumiem un budžeta līdzekļiem 2007.–2013. gadam (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Eiropadomes un Komisijas Iestāžu 2006. gada 17. maija nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (7) un jo īpaši tā I un III pielikumu, kā arī 3. un 9. deklarāciju,

—

ņemot vērā Aktu par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (8),

—

ņemot vērā 2004. gada 22. marta Padomes lēmumu, ar ko pielāgo Aktu par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un par pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā pēc kopējās lauksaimniecības politikas reformas (9),

—

ņemot vērā pilnvaras, ko Eiropadome Eiropas Komisijai piešķīrusi lauksaimniecības jautājumu risināšanai saskaņā ar Eiropadomes secinājumiem sagatavojot trešo PTO Ministru konferenci 1999. gada 26. oktobrī,

—

ņemot vērā EK līguma 33. panta 2. punktu, kuru bez grozījumiem iekļāva Lisabonas līgumā,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A6-0047/2008),

A.

tā kā lauksaimniecība kopā ar tai pakārtoto pārtikas rūpniecību ir viena no lielākajām ES ekonomikas nozarēm, tai ir izšķiroša loma, nodrošinot ES ar pārtiku un arī arvien svarīgāka loma, nostiprinot ES energoapgādes drošību;

B.

tā kā arī nākotnē būs vajadzīga ES kopējā lauksaimniecības politika (KLP), kas balstās uz Eiropas lauksaimniecības ekonomiskā, ekoloģiskā un sociālā modeļa, ar kuru garantē ilgtspēju un nodrošinātību ar pārtiku, tomēr tā kā ir jāturpina veiksmīgi uzsāktās reformas, tostarp arī turpmāk veicinot lauku attīstību;

C.

tā kā nākotnē KLP būs jāpalīdz pārvarēt pašreizējie kavēkļi jaunu cilvēku ienākšanai lauksaimniecībā, paaudžu maiņu nosakot par vienu no KLP prioritātēm;

D.

tā kā birokrātijas mazināšana lauksaimniecības nozarē, ieviešot pārredzamākus, vienkāršākus un vieglāk īstenojamus noteikumus, sekmēs gan mazākas izmaksas lauksaimniecības uzņēmumiem un ražotājiem, gan mazākus administratīvos izdevumus;

E.

tā kā īstenojot KLP, ir jāņem vērā lauksaimniecības un reģionālās struktūras lielās atšķirības un vienlaikus jāmeklē risinājumi jauniem uzdevumiem, piemēram, klimata pārmaiņas, augsnes un ūdeņu aizsardzība, pastiprināta iekļaušanās pasaules tirgū vai biomasas, izejvielu un atjaunojamās enerģijas nodrošināšana; tā kā nesen Lisabonas līgumā apstiprināts, ka KLP ir vajadzīgi pietiekami resursi un ir jāsaglabā tās sākotnējie uzdevumi, proti, kvalitatīvu un veselīgu pārtikas produktu ražošana tādā daudzumā, lai par pieņemamām cenām nodrošinātu visus Eiropas iedzīvotājus, bet lauksaimniekiem ļautu uzturēt viņu ienākumu līmeni;

F.

tā kā turpmāk jebkādā veidā grozot KLP, ir jāņem vērā jaunattīstības valstu, un jo sevišķi vismazāk attīstīto valstu īpašā situācija, un jāizvairās apdraudēt lauksaimniecības produktu ražošanu un tirdzniecību šajās valstīs;

G.

tā kā kopš 1992. trīs reizes fundamentāli un kopumā veiksmīgi ir mainīta tiešo maksājumu sistēma un kopš 2004. gada mainīta visu svarīgāko tirgu organizācija, izņemot piena nozarē;

H.

tā kā visām attīstītajām valstīm ir sava lauksaimniecības politika, tā kā jaunie apstākļi, tostarp pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums, klimata pārmaiņas, pieaugošais enerģijas pieprasījums, atteikšanās no cenu atbalsta un pastiprināta iekļaušanās pasaules tirgus apritē, no vienas puses, izraisīs lauksaimniecības produktu tirgus cenu palielināšanos Eiropas Savienībā un, no otras puses, radīs ievērojami lielākas ražas svārstības un cenu nepastāvību, un tāpēc vairāk nekā jebkad ir jāturpina īstenot kopēja lauksaimniecības politika;

I.

tā kā nodrošinātība ar pārtikas piegādi (gan kvantitatīvā, gan kvalitatīva nozīmē) arī turpmāk būs viens no svarīgākajiem KLP uzdevumiem līdztekus ekosistēmu aizsardzībai, jo bez tās nav iedomājama saprātīga, ilgtspējīga ražošana un zemes izmantošanas optimizācija ES;

J.

tā kā ES ir centusies ievērojami samazināt lauksaimniecības izdevumu daļu kopējā budžetā, un tā ir kritusies no teju 80 % septiņdesmitajos gados līdz 33 % pašreizējā finanšu plāna beigu posmā, kaut kopējā lauksaimniecībai atvēlētā platība kopš 2003. gada ir palielinājusies par 37 % sakarā ar jauno dalībvalstu pievienošanos;

K.

tā kā valstu un valdību vadītāji augstākā līmeņa sanāksmē Berlīnē deva solījumu garantēt kopējos izdevumus KLP pirmajam pīlāram līdz 2013. gadam;

L.

tā kā 2004. gada Pievienošanās aktā paredzētas atkāpes no dažu KLP noteikumu piemērošanas jaunajās dalībvalstīs, lai kompensētu tiešo maksājumu zemāku līmeni;

M.

tā kā noteiktos reģionos nav alternatīvas dažiem tradicionālās lauksaimniecības ražošanas veidiem, kuri šajos reģionos bieži vien ir svarīgākā lauksaimniecības darbība, un tāpēc tie svarīgu vides un reģionālās politikas iemeslu dēļ ir jāsaglabā un jāatbalsta jebkurā gadījumā, lai uzturētu ekonomiskās un sociālās struktūras; jo īpaši jāņem vērā KLP loma tā sauktajos konverģences reģionos, kur lauksaimniecība un lopkopība ir ekonomikas attīstības un darba vietu radīšanas svarīgākais instruments;

N.

tā kā ES lauksaimniekiem ir jāgarantē stabilitāte, lai negrautu viņu cerības un ieguldījumus, un dažās nozarēs ir jāsaglabā reglamentējoši noteikumi, lai varētu veikt vidēja un ilga termiņa plānošanu;

O.

tā kā ES likumdevējiem ir jānovērš ES lauksaimnieku un lopkopju diskriminācija gan pašā ES, gan iepretim konkurentiem no trešām valstīm vai jāizmanto piemēroti instrumenti, lai ES lauksaimniekiem un lopkopjiem garantētu iespēju vienlīdzību (līdzvērtīgi konkurences apstākļi); tā kā jo īpaši jāpanāk, lai ikviens lauksaimniecības produktu eksportētājs uz ES ievērotu tos pašus kvalitātes, veselības, vides, dzīvnieku labturības un citus standartus, kādus izvirza ES lauksaimniekiem;

P.

ņemot vērā EK līguma 33. pantā minētos KLP mērķus un to, ka pēc Lisabonas līguma pilnīgas ratifikācijas visi svarīgākie KLP juridiskie un budžeta lēmumi būs jāapstiprina Eiropas Parlamentā;

Q.

tā kā svarīgākais uzdevums ir garantēt ES iedzīvotāju nodrošinātību ar pārtiku, un tā kā to vislabāk var panākt, apvienojot atbalstu pārtikas ražošanai ES ar importu atbilstoši PTO noteikumiem; šāda nodrošinātība ar pārtiku ir atkarīga arī no ES ieguldījuma pasaules krājumu palielināšanā (tie šobrīd ir ļoti zemi), ļaujot ES ne tikai aizsargāt sevi no pārtikas trūkuma, bet arī uzņemties atbildību par pārtikas piegāžu drošību pasaules mērogā;

R.

tā kā ir daudz detalizētāk jānovērtē tirgus attīstības virzieni un to ietekme un iekšējo tirgu, ņemot vērā starptautisko stāvokli attiecībā uz izejvielu ražošanu un cenām;

1.

Prasa saglabāt ilgtspējīgas, konkurētspējīgas un daudzpusīgas lauksaimniecības koncepciju, kurā tiktu ņemtas vērā katras nozares un ražošanas jomas īpašās iezīmes, un kuras svarīgākais uzdevums ir apgādāt iedzīvotājus ar veselīgiem un drošiem pārtikas produktiem pietiekamā daudzumā un par patērētājiem pieņemamām cenām;

2.

Uzskata, ka 2003. gada KLP reformas būtībā bija ļoti veiksmīgas, jo tās ievērojami veicināja KLP pārredzamību un efektivitāti, kā arī ievērojami stiprināja lauksaimnieku personīgo atbildību un orientēšanos uz tirgu, un uzskata, ka šis process ir jāturpina, pamatojoties uz 2002. gada decembrī valstu un valdību vadītāju doto solījumu līdz 2013. gadam nodrošināt lauksaimniecības pirmā pīlāra finansēšanu pilnā apjomā; norāda, ka ir jāturpina ievērojami vienkāršot KLP pārvaldi, kā arī daudzas lauksaimniekus ietekmējošas ES direktīvas un regulas, lai atvieglinātu viņu darbu; tomēr nedrīkst pieļaut, ka šīs vienkāršošanas dēļ KLP atkal nonāktu dalībvalstu pārziņā vai arī ES lauksaimniekiem sniegtās palīdzības apjoms būtiski samazinātos;

3.

Uzskata, ka no politiskā viedokļa nebūtu vēlams atteikties no jebkāda KTO regulējuma, jo pašlaik Eiropas un pasaules akcijas ir nokritušās līdz ļoti zemam līmenim, kas nelabvēlīgi ietekmē patērētāju pirktspēju un lauksaimnieku ienākumus, vienlaicīgi veicinot spekulāciju; uzsver, ka turklāt ir vajadzīgi instrumenti, lai novērstu iespējamu ekonomikas lejupslīdi un draudus, ko rada gadījumi sabiedrības veselības jomā vai arvien biežākas dabas katastrofas, kas saistītas ar klimata pārmaiņām;

4.

Tāpēc atzinīgi vērtē ar iepriekšminēto Komisijas paziņojumu par kopējās lauksaimniecības politikas “veselības pārbaudi” saistīto tehnisko pielāgošanu, kuras mērķis ir nodrošināt, lai tiktu īstenota 2003. gada reforma, un prasa Komisijai KLP iekļaut ekonomiskās stabilitātes pamatprincipu;

5.

Prasa Komisijai ņemt vērā turpmāko reformu nepieciešamību un veikt pētījumu par KLP izmaksām un ieguvumiem saistībā ar pārtikas piegādes drošību, apgādes pašpietiekamību un lauku kopienu saglabāšanu, prasa Komisijai veikt analīzi par iespējamām izmaksām patērētājiem saistībā ar arvien lielākām pārtikas cenām, ko izraisa augošais pieprasījums pasaulē salīdzinājumā ar tām izmaksām, ko šobrīd sabiedrībai rada lauksaimniecības politika;

6.

Uzskata, ka ES uzdevums PTO sarunās ir tikt galā ar nākotnes ierobežojumiem tādā veidā, lai maksimāli nodrošinātu pašmāju labklājību, uzsver, ka ES ir veiksmīgi jāizmanto iespējamais elastīgums, piemēram, saistībā ar “paaugstināta riska ražojumiem”, uzsver, ka ikviens PTO līgums par lauksaimniecību jāsaista ar prasību panākt vienošanos par intelektuālo īpašumu attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādi un atzīt ar tirdzniecību nesaistītus jautājumus par importa kritērijiem;

7.

Aicina Komisiju saistībā ar pašreizējām PTO sarunām ņemt vērā lauksaimnieciskās ražošanas īpatnības, jo tā ir pārtikas ražošanas nozare un teritoriālā līdzsvara struktūrelements, kā arī vides saglabāšanu un pārtikas nekaitīguma pienācīga kvantitatīvā un kvalitatīvā līmeņa nodrošināšanu;

8.

Tomēr uzskata, ka ES rīcībā arī nākotnē ir jābūt pietiekamiem instrumentiem, lai varētu īstenot drošības pasākumus tirgus un piegādes krīžu novēršanai lauksaimniecības un veselības aprūpes nozarēs nākotnē;

9.

Uzsver, cik svarīgi ir efektīvā veidā un ar piemērotiem līdzekļiem (finanšu un citiem) panākt lauksaimniecības ražošanas, vides un lauku dzīvesveida funkciju atzīšanu;

10.

Principā atbalsta to, ka KLP iekļauj vispārējos mērķus, jo īpaši tādus kā nodrošinātība ar pārtiku, teritoriālā kohēzija, patērētāju, vides, klimata un dzīvnieku aizsardzība, kā arī atjaunojamā enerģija un bioloģiskā daudzveidība; tomēr norāda, ka tam jāveido daļa no ilgtspējīgas attīstības politikas, kurā tiktu apvienots ekonomiskais sniegums, dabas vides un resursu saglabāšana, vietējā attīstība un sociālais taisnīgums; tomēr uzsver, ka valstu un valdību vadītāji ir apstiprinājuši KLP mērķus, saglabājot EK līguma 33. panta būtību arī 2007. gada 13. decembrī parakstītajā Lisabonas līgumā;

11.

Uzsver, ka vispārējo mērķu integrācija KLP nedrīkstētu likt apšaubīt tādu lauksaimniecības un lopkopības produktu ražošanu ES kalnainos, problemātiskos un attālos apgabalos, kā arī uz salām, kas ir balstīta uz ekstensīvām ražošanas sistēmām, galvenokārt ražo vietējām vajadzībām, taču pārdod lauksaimniecības un lopkopības produkciju arī dalībvalstu tirgos;

12.

Uzskata, ka ja ES ieviesīs stingrākas prasības ES lauksaimniekiem un ražotājiem, tai jānodrošina, lai šādas prasības ievērotu arī ikviens lauksaimniecības produktu eksportētājs uz ES, un ka Eiropas Savienībai jācenšas panākt iepriekš minēto vispārējo mērķu iekļaušana PTO sarunās;

13.

Noraida samazināšanu attiecībā uz pirmā pīlāra kopējo budžetu laika posmam līdz 2013. gadam un norāda, ka lauksaimniecības un lopkopības tirgus strauju pārmaiņu un reformu īstenošanas laikā lauksaimniekiem ir nepieciešama uzticamība; drošība un jo īpaši 2003. gadā pieņemto lēmumu ievērošana;

14.

Noraida jebkādu ar lauksaimniecības uzņēmuma lielumu un tiesisko statusu saistītu diskrimināciju attiecībā uz tiešajiem maksājumiem, taču vienlaikus atzīst, ka visa ar pirmo pīlāru saistītā palīdzība jāsniedz saistībā ar holistisko novērtējumu par tās ietekmi uz sociālo un reģionālo kohēziju, nodarbinātību, vidi, konkurētspēju un jauninājumiem;

15.

Prasa sniegt palīdzību tikai tiem lauksaimniekiem, kuri aktīvi iesaistīti lauksaimniecības darbībā;

16.

Uzsver, ka iepriekšminētajā Komisijas paziņojumā pārāk maza uzmanība pievērsta divpadsmit jauno dalībvalstu lauksaimniecības nozares problēmām, vajadzībām un uzdevumiem, mudina tās ņemt vērā turpmāko reformu gaitā un apsvērt arī iespēju papildu mērķfinansējumam restrukturizācijai un modernizācijai;

17.

Uzskata, ka tiešie maksājumi arī turpmāk ir noteikti vajadzīgi, lai ne tikai garantētu pamatienākumus tirgus traucējumu gadījumā, bet arī lai nodrošinātu lauksaimniekus ar sabiedriskām precēm un lai līdzsvarotu Eiropas vides, pārtikas nekaitīguma un nodrošinātības, izsekojamības, dzīvnieku labturības un sociālos standartus, kas starptautiskā salīdzinājumā ir ļoti augsti;

18.

Tomēr norāda, ka maksājumu līmenis ne vienmēr šķiet līdzsvarā ar attiecīgo lauksaimnieku centieniem panākt atbilstību, jo maksājumi lielā mērā ir atkarīgi no izdevumiem iepriekšējā laika periodā;

19.

Tāpēc prasa Komisijai sagatavot ziņojumu, kurā tiktu novērtēti lauksaimnieku papildu izdevumi, nodrošinot atbilstību vispārējiem standartiem vides, dzīvnieku labturības un pārtikas nekaitīguma ziņā salīdzinājumā ar to galvenajiem pasaules tirgus konkurentiem; ziņojumā šie izdevumi arī jāsalīdzina ar lauksaimnieku saņemto tiešo maksājumu patieso līmeni; ziņojumam jābūt pietiekami detalizētam attiecībā uz dažādiem lauksaimnieku veidiem dažādās dalībvalstīs; ziņojums jāpublicē vēl pirms sākusies lēmumu pieņemšanas procedūra par kopējo lauksaimniecības politiku pēc 2013. gada;

20.

Atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu ļaut dalībvalstīm uz brīvprātības pamatiem elastīgāk īstenot tiešo maksājumu atsaistīšanu no vēsturiskās atskaites modeļa un ieviest vienotāku sistēmu, un aicina Komisiju papildus likumdošanas priekšlikumam izklāstīt, vai, ņemot vērā pozitīvo pieredzi dalībvalstīs, jau līdz 2013. gadam ir iespējama brīvprātīga paātrināta pāreja uz atsaistīto maksājumu vienotu reģionālo vai valsts likmi, kas noteikta atbilstīgi platībai; atzīmē tomēr tās dalībvalstis, kurās īstenota uz vēsturiskiem maksājumiem balstīta pilnīga (vai daļēja) atsaiste, var izlemt saglabāt šo kārtību līdz 2013. gadam; prasa Komisijai veikt pētījumu par iespējamo ietekmi, kāda būtu piemaksām atkarībā no platības, jo īpaši ņemot vērā lauku saimniecības ar lielu lauksaimniecības dzīvnieku blīvumu, bet salīdzinoši nelielu platību;

21.

Uzsver, ka izvēloties pārejas vai reģionālo modeli, jāņem vērā problēmas, ko rada īpašā tiesību situācija lopkopībā, piemēram, dažiem lopkopības uzņēmumiem lauksaimniecības zemes vai nu nav nemaz, vai arī tās ir ļoti maz, kā arī daudzos ES reģionos ekstensīvai lopkopībai raksturīga tādu ganību izmantošana, kas ir sabiedriskā īpašumā un pieder pašvaldībām, kopienām vai valsts struktūrām;

22.

Uzskata, ka daudzi lēmumi un īstenošanas noteikumi ir nevajadzīgi stingri un sarežģīti, jo uz arvien vairāk nozarēm attiecas noteikumi par vienoto maksājumu shēmu (SPS) un ir gūta pieredze, īstenojot šo režīmu, tāpēc šķiet lietderīgi pārskatīt noteikumus, to darbības jomu un piemērotu pārvaldības praksi tajās dalībvalstīs un nozarēs, kuras to vēlas;

23.

Uzskata, ka tiešo maksājumu atsaiste kopumā veicinājusi sekmīgu ES lauksaimniecības orientēšanos uz tirgu, ņemot vērā lielāku ietekmi uz ienākumiem un lauksaimnieku lielāku brīvību lēmumu pieņemšanā, kā arī ar to saistīto KLP vienkāršošanu; un aicina Komisiju veicināt atsaistīšanas politiku, ja vien tas neizraisa būtiskus sociālekonomiskus un/vai vides traucējumus noteiktos reģionos, jo īpaši mazāk attīstītos reģionos; tomēr norāda, ka jāsagatavo papildu ietekmes novērtējumi, lai visaptveroši novērtētu, kā atsaiste ietekmē noteiktus reģionus, ražošanu un zemes tirgu;

24.

Uzskata, ka vispārēja tiešā atbalsta atsaiste no lauksaimniecības ražošanas ilgtermiņā var samazināt ES lauksaimniecības negatīvo ietekmi uz vidi, ja tiek sniegts pastiprināts atbalsts lauku attīstības ilgtspējīgām metodēm;

25.

Norāda, ka jebkāda turpmāka atsaiste veicama tikai pēc tam, kad rūpīgi apsvērti tās iespējamie rezultāti, tostarp līdzsvars starp dažādām lauksaimniecības nozarēm, arvien pieaugošie apdraudējumi, ko rada monokultūras, un apdraudējumi darbietilpīgām lauksaimniecības nozarēm;

26.

Atzīst, ka nav salīdzināma situācija saistībā ar dzīvnieku skaitam atbilstīgi noteiktajām piemaksām, tostarp piemaksām par pienu, jo jāņem vērā nopietnie tirgus traucējumi, kurus citstarp radījis lopbarības cenu pieaugums, kam ir lielāka ietekme uz noteiktām ES lietotām lopkopības ražošanas sistēmām;

27.

Uzskata, ka atbilstīgi dzīvnieku skaitam noteikto likmju pilnīga atsaiste noteiktos reģionos, piemēram, kalnu apgabalos un citos īpašos reģionos (salas, sausi un mitri, kā arī nomaļi apgabali), kur relatīvi darbietilpīgā lopkopība ir vienīgā alternatīva, var radīt ievērojamus sociālus, ekonomiskus un vides traucējumus, kas ir pretrunā līgumā noteiktajiem mērķiem; ja notiek (daļēja) atsaiste, prasa maksājumu tiesību piešķiršanā izmantot precīzus uzziņu datus;

28.

tomēr uzskata, ka ar to vien nebūs pietiekami; tāpēc atzinīgi vērtē paredzētos grozījumus Regulas (EK) 1782/2003 69. pantā (turpmāk — 69. pantā) kā pirmo soli pareizā virzienā; tomēr norāda, ka šo instrumentu nedrīkst izmantot kā slēptu veidu, lai ieviestu brīvprātīgu modulāciju un divkāršu otrā pīlāra stiprināšanu, turklāt šis instruments nedrīkst sekmēt KLP nonākšanu dalībvalstu pārziņā un cik iespējams ir jāievēro līdzvērtīgi konkurences apstākļi starp dalībvalstīm;

29.

Tomēr uzskata, ka ar to vien nebūs pietiekami, tāpēc atzinīgi vērtē paredzētos grozījumus Regulas (EK) 1782/2003 69. pantā (turpmāk — 69. pantā) kā pirmo soli pareizā virzienā; tomēr norāda, ka šo instrumentu nedrīkst izmantot kā slēptu veidu, lai ieviestu brīvprātīgu modulāciju un divkāršu otrā pīlāra stiprināšanu, turklāt cik iespējams ir jāievēro līdzvērtīgi konkurences apstākļi starp dalībvalstīm;

30.

Prasa saskaņā ar 69. pantu noteiktās apropriācijas piešķirt galvenokārt teritoriālās vienotības un atsevišķu nozaru nostiprināšanas pasākumiem, jo īpaši tādiem, ko īsteno, lai nepieļautu lauksaimnieciskās ražošanas un it sevišķi lopkopības pārtraukšanu apgabalos, kur tas varētu radīt nopietnu kaitējumu dabai, lauku ainavai vai reģionālai attīstībai (jo īpaši kalnu apgabalos, palienēs vai apgabalos, kur ir ūdens trūkums, kā arī citos īpaši problemātiskos apgabalos un pļavās ļoti ekstremālās vietās), vai pasākumiem, ko īsteno, lai pārstrukturētu un veicinātu lauksaimniecības svarīgās nozares (piemēram, piena un gaļas lopkopība, aitkopība), un lai īstenotu līdz šim otrajā pīlārā neiekļautus platībatkarīgus vides aizsardzības pasākumus (piem., bioloģiskā lauksaimniecība), kā arī riska pārvaldības sistēmai;

31.

Uzskata, ka, ņemot vēra ietekmes novērtējuma rezultātus un uz brīvprātības pamata, pārskatītais 69. pants varētu attiekties uz līdz pat 12 % no tiešajiem maksājumiem katrā dalībvalstī;

32.

Prasa Komisijai iesniegt priekšlikumus par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz 69. panta piemērošanu dalībvalstīs, lai cik iespējams novērstu tirdzniecības barjeras un konkurences izkropļošanu, nepieciešamības gadījumā šos noteikumus iekļaujot kopīgā tirgus organizācijā; tāpat aicina ziņot Komisijai par visiem pasākumiem saistībā ar 69. panta piemērošanu; visbeidzot prasa Komisijai izstrādāt ietekmes analīzi, kas jāpievieno tās likumdošanas priekšlikumam;

33.

Uzskata, ka atsevišķu nozaru stiprināšanas pasākumi ilgtermiņā ir jāfinansē atbilstoši pirmajam pīlāram, tāpēc uzskata, ka Komisijai nopietni jāizvērtē pārskatītā 69. panta īstenošanas rezultāti, lai varētu sagatavot reformu laikam pēc 2013. gada;

34.

Aicina Komisiju līdz 2010. gada 30. jūnijam iesniegt ziņojumu ar visaptverošu izklāstu par to, kā Eiropā var ilglaicīgi nodrošināt laukaugu audzēšanu un drošu piegādi lopkopības vajadzībām, ņemot vērā dažādās ražošanas sistēmas ES, daudzfunkcionalitāti un reģionālos aspektus (kalnu rajoni, problemātiskie apgabali un nelielas salas); uzskata, ka ziņojumā ir jārisina jautājums arī par to, kā KLP mērķus, tostarp ilgtspējas un sociālajā jomā, var īstenot efektīvākā un mērķtiecīgākā veidā ar atsaistītiem netiešiem maksājumiem, piemēram, maksājumiem par ekstensīvām pļavām, ganībām, īpašiem maksājumiem piena un gaļas nozarē, piemaksām par dzīvnieku novietnēm, kas būvētas un aprīkotas atbilstoši mūsdienu dzīvnieku labturības un vides standartiem, vai arī īpašiem instrumentiem krīžu pārvaldībai; uzsver, ka ziņojumā ir jāatbild uz jautājumu vai un cik lielā apjomā saistībā ar intensīvas lopkopības reģionu vajadzībām arī pēc 2013. gada būs jāsaglabā atbilstīgi dzīvnieku skaitam noteiktās piemaksas vai arī tādi risinājumi, kas līdzīgi Regulas (EK) Nr.1782/2003 47. līdz 50. pantā noteiktajiem;

35.

Iesaka tām jaunajām dalībvalstīm, kuras to vēlas, līdz 2013. gadam ļaut izmantot vienoto platībmaksājumu shēmu (SAPS) un prasa Komisijai pārbaudīt, vai SAPS pielietošanu nevar vēl vairāk vienkāršot, mainot noteikumus par tām platībām, attiecībā uz kurām ir tiesības pretendēt uz atbalstu;

36.

Uzskata, ka visas KLP īstenošanai paredzētas budžeta apropriācijas, kas ietaupītas vai nav izmantotas, ir jāizlieto saskaņā ar KLP;

37.

Uzskata, ka tiešie maksājumi būs vajadzīgi arī pēc 2013. gada, taču tie jāpamato ar jauniem objektīviem kritērijiem, jo īpaši ar lauku uzņēmumu radītās tiešās nodarbinātības apjomu, vai arī vairāk jāattīsta kā maksājums par zemes pārvaldību vai atlīdzība par noteiktiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem vai atbilstību īpašiem kritērijiem, tostarp dzīvnieku labturības standartiem, turklāt jāpārbauda arī, cik pamatotas ir ievērojamās atšķirības starp platībmaksājumiem dažādās Eiropas vietās un tas, cik atbilstīga ir dažāda veida finansējuma izmantošana otra pīlāra vajadzībām; prasa Komisijai ierosināt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka pilna apjoma tiešos maksājumus saņem tikai tās personas un uzņēmumi, kuri patiešām nodarbojas ar lauksaimniecību;

38.

Atbalsta to, ka pēc atbilstoša pārejas perioda vienotā platībmaksājuma shēmā pakāpeniski iekļauj mazākas un pārvaldības ziņā darbietilpīgas maksājumu sistēmas, kas saistītas ar ražošanu (žāvēta rupjā lopbarība, kaņepes, lini, kartupeļu ciete), ja vien tas neizraisa būtiskus sociālekonomiskus un/vai vides traucējumus noteiktos reģionos; ja tas ir nepieciešams reģionālpolitisku iemeslu dēļ, tad saskaņā ar 69. pantu ir jāparedz papildu pasākumi; prasa Komisijai veikt individuālu analīzi par ekonomisko un reģionālo ietekmi, kurā izvērtē risinājuma atbilstību un nosaka grafiku tā īstenošanai, uzsver, ka atsaiste nedrīkst apdraudēt pašu attiecīgā ražošanas veida eksistenci;

39.

Atbalsta to, ka nekavējoties ir jāatceļ noteikums par zemes atstāšanu atmatā, kurš kā apjoma kontroles instruments atsaistīto tiešo maksājumu sistēmā ir zaudējis savu nozīmi un turklāt rada ļoti lielu administratīvo slogu, un to, ka tiesības atstāt zemi atmatā tiek pārveidotas par parastām tiesībām;

40.

Uzskata, ka, ņemot vērā atmatā esošo zemes platību samazināšanos saistībā ar lielāku pieprasījumu pēc lauksaimniecības produktiem, visas tās priekšrocības, ko gūst no zemes atstāšanas atmatā, piemēram, kultūraugu apputeksnēšana, ko veic bites, dalībvalstis var labāk un tiešākā veidā sasniegt ar otrā pīlāra pasākumiem, kā arī savādāk definējot labu lauksaimniecības un vides apstākļu uzturēšanu, lai veicinātu savvaļas dzīvnieku un to dzīvotņu bioloģisko daudzveidību;

41.

Prasa atbilstoši pārejas periodam pakāpeniski likvidēt ar enerģijas kultūrām saistītās piemaksas, jo šīs piemaksas rada lielu administratīvo slogu un tām pašreizējā tirgus situācijā ir niecīgas priekšrocības enerģētikas politikas jomā vai arī šo priekšrocību nav vispār;

42.

Prasa neizmantotās apropriācijas, kas radušās, likvidējot ar enerģijas kultūrām saistītās piemaksas, citstarp piešķirt papildu pasākumiem saistībā ar piena tirgus organizāciju, jo īpaši kalnainos apgabalos un citās vietās, kur ir īpašas grūtības;

43.

Prasa Komisijai lauksaimniecības budžeta neizmantotās apropriācijas, kas bija paredzētas tirgus vadības pasākumiem, piemēram, intervencēm, eksporta subsīdijām vai uzglabāšanai, turpmāk galvenokārt piešķirt atbilstoši 69. pantam, lai stiprinātu lauku apvidu ekonomiku, jo īpaši lauksaimniecības uzņēmumus, īstenojot laukus attīstības uzdevumus;

44.

Uzskata, ka tiešie maksājumi vairs nav attaisnojami bez savstarpējās atbilstības prasību ievērošanas; šajā sakarā uzsver, ka jaunajām dalībvalstīm jāsaņem ES palīdzība savstarpējās atbilstības noteikumu piemērošanā pārejas posmā;

45.

Ņemot vērā tiešo maksājumu samazināšanos, noraida savstarpējās atbilstības jomas paplašināšanu, ja dalībvalstīm un Komisijai nav būtisku panākumu noteikumu vienkāršošanā un saskaņošanā attiecībā uz uzraudzību, un ja Komisija nesniedz pārskatu par lauksaimnieku izdevumiem saistībā ar savstarpējo atbilstību; šajā sakarā norāda uz savu 2007. gada 11. decembra nostāju;

46.

Uzskata, ka savstarpējās atbilstības princips ir jāpiemēro, pārbaudot atbilstību tikai būtiskiem Eiropas ražošanas modeļa standartiem un tādiem standartiem, kurus var sistemātiski un saskaņoti pārbaudīt dažādās dalībvalstīs;

47.

Aicina panākt lielāku savstarpējās atbilstības efektivitāti attiecībā uz tās mērķiem un vienmērīgāku īstenošanu dalībvalstīs; aicina Komisiju izstrādāt skaidrākas vadlīnijas, kas dalībvalstīm palīdzētu īstenošanā;

48.

Aicina pārtraukt nesamērīgo slogu, kas lopkopībai uzlikts ar savstarpējo atbilstību; un šajā sakarā jo īpaši prasa kritiski pārskatīt higiēnas un iezīmēšanas standartus (piem., krotālijas);

49.

Var paredzēt, ka mēreni tiek pielāgotas prasības laba lauksaimniecības un vides stāvokļa (GAEC) saglabāšanai un noturīgai lauku apsaimniekošanai, ņemot vērā mainītos vides un ražošanas nosacījumus (klimata pārmaiņas, biomasa), ja tiek nodrošināts, ka šīs jaunās prasības līdzvērtīgi īsteno visā Eiropā;

50.

Uzskata, ka tām dalībvalstīm, kuras piemēro vienoto platībmaksājumu shēmu, jābūt tiesīgām īstenot savstarpējās atbilstības principu pakāpeniski, lai tās varētu pienācīgi sagatavoties vajadzīgo kontroles sistēmu ieviešanai un pārliecināt lauksaimniekus par nepieciešamību ievērot noteiktos standartus;

51.

Aicina Komisiju veicināt KLP vienkāršošanu un tāpēc regulāri pārskatīt tiesību aktus, lai noteiktu, vai tie ir nepieciešami un vai to esošie noteikumi ir lietderīgi; paziņo, ka šai sakarā tai būtu jāierosina papildu pasākumi, piemēram, vienkāršoti noteikumi par maksājuma tiesību pārnešanu rezerves gadījumā, mikromaksājuma tiesību apvienošana, vienotas maksājumu shēmas ieviešana mazo saņēmēju gadījumā, noteikumu vienkāršošanu attiecībā uz valsts rezervēm, šo noteikumu ierobežošanu vai atcelšanu atkarībā no pārejas uz reģionālu/valsts vienotā platībmaksājuma shēmu, atteikšanās no maksājuma tiesībām nepiemērošanas gadījumā, ar roku rakstīta liellopu un citu lauksaimniecības dzīvnieku reģistra likvidēšana;

52.

Turklāt aicina dalībvalstis nodrošināt savlaicīgus maksājumus, un aicina Komisiju atļaut izmaksāt lauksaimniekiem iepriekšēju finansējumu;

53.

Aicina Komisiju izstrādāt vajadzīgo mehānismu, lai nodrošinātu, ka imports no trešām valstīm atbilst tiem pašiem standartiem kā Kopienas produkti atbilstīguma, pārtikas nekaitīguma ziņā utt.;

54.

Uzskata, ka, ņemot vērā paredzamo draudu pieaugumu saistībā ar vidi, klimatu un epidēmijām, kā arī straujām cenu svārstībām lauksaimniecības tirgos, ir noteikti jāveic papildu riska novēršanas pasākumi, lai izveidotu drošības tīklu;

55.

Atgādina, cik svarīga nozīme ir uz tirgu vērstai ražošanai, pareizai augu sekai, diversifikācijai, finanšu tirgus instrumentiem, piegādes ķēdes līgumiem un apdrošināšanai, jo ar to palīdzību lauksaimnieki var sevi pasargāt no riska, un to, ka galvenokārt paši lauksaimnieki atbild par piemērotiem riska novēršanas pasākumiem;

56.

Uzskata, ka nolūkā pievērsties tirgus nepilnībām intervences sistēma ir jāuztur un jāreformē par stingru drošības tīklu ārkārtas apstākļiem, tā noteikumus balstot uz pasaules tirgus tendencēm;

57.

Tādēļ atbalsta Komisijas priekšlikumu samazināt intervences slieksni tirgus kultūraugu jomā līdz “0”, saglabājot — vajadzības gadījumā samazinātu — intervences slieksni tikai attiecībā uz kviešiem;

58.

Uzskata, ka, ņemot vērā risku palielināšanos, steidzami jāveido privātā sektora vai jauktās apdrošināšanas sistēmas, piemēram, multirisku apdrošināšana; apzinās, ka to var sekmīgi veikt tikai tad, ja iegulda arī publisku finansējumu; uzsver to, ka šo sistēmu ieviešana nekādā gadījumā nedrīkst apdraudēt atšķirīgo dalībvalstu līdzvērtīgos konkurences apstākļus; aicina Komisiju apsvērt iespēju turpmāk ieviest vai atbalstīt Kopienas mēroga pārapdrošināšanas sistēmu, lai risinātu problēmas, ko rada klimata vai dabas katastrofas;

59.

Norāda, ka gandrīz visās attiecīgajās trešās valstīs ir šāda veida valsts atbalstītas sistēmas;

60.

Uzskata, ka tādēļ kā pirmais solis būtu jāizveido finansēšanas avoti riska apdrošināšanas sistēmu valsts vai reģionālajam finansējumam, kas sākas 2009. gadā, lai ņemtu vērā dažādos iespējamos riskus Eiropā; Komisijai būtu jāizvērtē, ciktāl šajās sistēmās var iekļaut ražotāju grupas, nozaru un starpnozaru apvienības un privātās apdrošināšanas sabiedrības;

61.

Uzskata, ka sakarā ar pilnīgi atšķirīgajiem nosacījumiem dažādās nozarēs ir jādod priekšroka nevis horizontālai pieejai, bet gan atšķirīgiem nozaru risinājumiem (līdzīgi risinājumam augļu un dārzeņu nozarē);

62.

Uzskata, ka šie pasākumi būtu daļēji jāfinansē saskaņā ar pirmo pīlāru, balstoties uz 69. pantu, jo uz tiem attiecas tirgus politikas joma;

63.

Prasa Komisijai pārbaudīt, kā tiek īstenoti tirgus krīzes un klimata krīžu pārvaldības instrumenti, kas paredzēti ražotāju organizācijām un kooperatīviem, lai tiem palīdzētu segt izdevumus, kas saistīti ar kopējās iemaksātās biedru naudas samazināšanos;

64.

Uzskata, ka riska pārvaldības un novēršanas pasākumi nedrīkst nozīmēt ar ražošanu saistītu veicināšanas pasākumu atjaunošanu;

65.

Tāpēc uzskata, ka Komisijai ir jāizstrādā kopēji noteikumi par to, kā dalībvalstis finansē riska pārvaldības sistēmas, balstoties uz šobrīd izmantoto vai Komisijas agrāk apstiprināto sistēmu ievērošanu, lai pēc iespējas novērstu konkurences un tirdzniecības traucējumus, vajadzības gadījumā nosakot kopīgus noteikumus vienotā tirgus organizācijās;

66.

Aicina Komisiju līdz 2010. gada 30. jūnijam iesniegt visaptverošu novērtējumu par pašreizējām riska pārvaldības sistēmām un iespējām Kopienas līmenī turpināt šo sistēmu attīstību pēc 2013. gada;

67.

Norāda, ka degresīvai maksimālās robežas noteikšanai, modulācijai un budžeta disciplīnai, īstenojot Komisijas priekšlikumus, dažos reģionos ir būtiska pārdales ietekme;

68.

Uzskata, ka visām trim līgumslēdzējām pusēm ir jāapstiprina ikvienas tādas izmaiņas attiecībā uz apropriācijām lauku attīstībai, kuras neatbilst 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma III pielikumā saskaņotajām maksimālajām robežām un pakārtotajām maksimālajām robežām;

69.

Norāda, ka vēl nav ietekmes novērtējuma par to, kā turpmāka modulācija, degresija un minimālās robežvērtības ietekmē darba tirgu lauku apvidos un reģionālo kohēziju; atzīmē, ka šā iemesla dēļ ir jāveic pirmā pīlāra novērtējums;

70.

Uzsver, ka minimālajām robežām, ko ierosināja Komisija, dažās dalībvalstīs varētu būt vērā ņemama ietekme un tās var iespaidot KLP maksāju sadalījumu starp dalībvalstīm, turpretī maksimālās robežas gadījumā apmēram 500 miljonu EUR jāpārceļ no pirmā pīlāra uz otro; atgādina, ka saglabājas nopietnas bažas par otrā pīlāra pasākumu pašreizējo izmaksu lietderību; tādēļ uzskata, ka ietaupījumiem, ko dotu iespējamā šā pasākuma piemērošana, būtu jāpaliek pirmajā pīlārā;

71.

Noraida Komisijas priekšlikumu par degresiju (ar samazinājumu līdz pat 45 %) pašreizējā redakcijā, jo nav nepārprotamas saiknes starp lauku saimniecības lielumu un turīgumu un priekšlikumā neņem vērā darbaspēku, kas vajadzīgs, lai uzturētu lielu lauku saimniecību; Komisijas priekšlikums netaisnīgi nostādītu neizdevīgā situācijā lielas saimniecības vai apvienības, izraisot darbaspēka samazināšanos un iznīcinot attīstītas, konkurētspējīgas struktūras, un izraisītu saimniecību šķelšanos tikai ar atbalstu saistītu apsvērumu dēļ, un tas izraisītu dažos Eiropas reģionos strukturālu dalīšanos;

72.

Uzskata, ka degresija un/vai maksimālie robežlielumi var būt pieņemami, tikai pamatojoties uz visaptverošu novērtējumu par ietekmi uz darba tirgu un reģionālo politiku, un tikai tad, ja ir iespējams ņemt vērā sociāli apdrošināta pilnas slodzes darbaspēka daudzumu vai noteiktas lauku saimniecību struktūras (lauku saimniecības, kas pieder vairākām ģimenēm, kooperatīvi u. c.), vai visas lauku saimniecības darbaspēka izmaksas, lai samazinātu degresiju; aicina Komisiju ievērot, ka nedrīkst nostādīt neizdevīgā situācijā mazākas lauku saimniecības, kas apvienojušās kā viena juridiska persona apjomradītas ekonomijas un labākas konkurētspējas nolūkā;

73.

Prasa, lai degresijas rezultātā radušos līdzekļus atstātu attiecīgajos reģionos vai dalībvalstī, kur tos, piemēram, izmantos pasākumu finansēšanai saskaņā ar 69. pantu vai saskaņā ar otro pīlāru; aicina šos līdzekļus koncentrēt tieši attiecībā uz lauksaimniekiem;

74.

Atbalsta ierosināto minimālo robežvērtību palielināšanu, arī ņemot vērā 2006. gada Revīzijas palātas ikgadējo ziņojumu, to varētu noteikt viena hektāra vai atbilstošas summas EUR 250 apmērā, vienlaikus ieviešot vienotu maksājumu vai minimālo vienreizējo maksājumu mazajiem saņēmējiem; tomēr paziņo, ka attiecīgi pamatotos gadījumos, kad pastāv lielas atšķirības lauksaimniecības struktūru starpā, dalībvalstīm jābūt tiesīgām izvēlēties noteikt minimālās robežvērtības;

75.

Tomēr atbalsta Komisijas centienus nodrošināt pienācīgu finansējumu ilgtspējīgai lauku apvidu politikai saskaņā ar KLP otro pīlāru, kaut arī šā mērķa sasniegšana nedrīkst notikt uz pirmā pīlāra rēķina;

76.

Norāda, ka, ņemot vērā atsevišķu samazinājumu ietekmi, nevar pieņemt tiešo maksājumu tālāku samazināšanu par 8 % bez ietekmes novērtējuma;

77.

Uzskata, ka, ņemot vērā daudzos aicinājumus samazināt liela apjoma maksājumus, varētu paredzēt progresīvu modulāciju, balstoties uz pieejamo informāciju un ietekmes novērtējumu, ņemot vērā lauku saimniecību struktūru (apvienības utt.), saimniecības darbaspēku un/vai darbaspēka izmaksas, un īpašos ražošanas veidus atšķirīgajās tiešo maksājumu sistēmās (piemēram, īpašas problēmas, ar ko saskaras lauku saimniecības un reģioni, kuros ir liels mājlopu blīvums salīdzinoši nelielās platībās).

Līdzekļi, ko iegūst no progresīvās modulācijas, jāsadala saskaņā ar esošajiem noteikumiem, kas reglamentē modulācijas līdzekļus, un tiem jāpaliek tajos reģionos vai dalībvalstīs, kur tie iegūti;

Eiropas Parlaments varētu paredzēt progresīvu modulāciju šādā veidā:

78.

Aicina brīvprātīgo modulāciju aizstāt ar obligātu modulāciju;

79.

Uzskata, ka modulācijas līdzekļi ir jādara pieejami, galvenokārt piemērojot Kopienas lauku attīstības iniciatīvas (LEADER) metodi, un tie pirmkārt jādara pieejami tādiem pasākumiem, kuru mērķis ir cīņa pret bioloģiskās daudzveidības izzušanu, nodrošināšanās pret risku, pielāgošanās klimata pārmaiņām, tādiem pasākumiem, kuru mērķis ir biomasas ilgtspējīga izmantošana, papildu pasākumiem, lai īstenotu strukturālās reformas (piemēram, piena tirgus organizāciju), nodrošinātu ražošanu kalnu rajonos vai mazu salu reģionos un citos līdzīgos problemātiskos apgabalos, īstenotu kvalitātes nodrošināšanas pasākumus, tostarp dzīvnieku labturības pasākumus, attīstītu bioloģisko lauksaimniecību, nodrošinātu noietu un pielāgotos tehnoloģijas attīstībai; aicina, lai šie pasākumi tiktu vērsti tieši uz lauksaimniekiem;

80.

Apzinās, ka līdzšinējā piena kvotu sistēma tas esošajā veidā pēc 2015. gada, visticamāk, netiks turpināta, un aicina Komisiju pilnībā izvērtēt, kāda turpmāk varētu būt piena tirgus organizācija; aicina Komisiju, lai tā periodam pēc 2015. gada iesniegtu tādu pārliecinošu plānu attiecībā uz piena nozari, kurš garantētu piena ražošanas saglabāšanu Eiropā, tostarp arī kalnu apgabalos, attālos apgabalos un citos apgabalos, kur vērojamas specifiskas problēmas;

81.

Vērš Komisijas uzmanību uz lēmumiem saistībā ar piena maziepakojumu attiecībā uz tirgus pasākumiem un piena fondu (10);

82.

Aicina visus iesaistītos izmantot laiku līdz 2015. gadam, lai stabilizētu vai nostiprinātu savas pozīcijas tirgū, un nodrošināt “drošu piezemēšanos” Eiropas piensaimniecības nozarei, vēlams, piemērojot strukturālu kvotu pieaugumu;

83.

Aicina pielāgot piena kvotas tirgum, reaģējot uz pieprasījuma izmaiņām pasaules tirgos; tādēļ uzskata, ka 2008./2009. piensaimniecības gadā attiecībā uz katru dalībvalsti būtu brīvprātīgi jāpalielina kvotas par 2 %; aicina Komisiju piešķirt palielinājumu valsts rezervei; aicina katru gadu pārskatīt kvotu;

84.

Turklāt aicina ievērojami samazināt īpašo papildu nodevu 2009./2010. piena gadam un turpināt samazināšanu nākamajos gados, lai radītu līdzsvaru attiecībā pret kvotu cenu pieaugumu, un aicina veikt kvotām Eiropas mēroga ex-post ieskaitu, kas ļautu kvotas labāk izmantot;

85.

Aicina īstenot īpašus papildu pasākumus, lai novērstu, ka kalnu apgabalos un citos problemātiskos apgabalos atstāj novārtā piensaimniecības nozari gadījumā, kad piensaimniecības nozare šajās vietās ir vienīgā alternatīva, vai ja atteikšanās no lauksaimniecības var radīt nopietnus draudus lauku vides attīstībai;

86.

Uzskata, ka saskaņā ar 69. pantu ir jāparedz pietiekami līdzekļi, lai saglabātu piensaimniecības nozari, jo īpaši kalnu rajonos, nomaļos apgabalos (piemēram, Azoru salās) un citos problemātiskos apgabalos, — piemēram, papildu platībmaksājumi (līdzīgi pasākumiem cukura nozarē), piemaksas par piena lopu audzēšanu, zālaugu vai lielu ganību platību uzturēšanu, maksājot īpašu “piena naudu” vai izmantojot īpašas reģionālās programmas nozares veicināšanai vai pārstrukturēšanai un īpašu augstas kvalitātes ražojumu veicināšanai;

87.

Uzskata, ka ražotāju apvienību, nozaru un starpnozaru organizāciju stiprināšana varētu būt vēl viens pārskatītā 69. panta elements;

88.

Lūdz Komisijai un dalībvalstīm izskatīt iespēju attiecībā uz valstu kvotu nelineāru pieaugumu, lai ieviestu dalībvalstīm papildu pieaugumus, ja ražošanas kvotas tradicionāli ir trūkušas;

89.

Uzskata, ka šo pasākumu finansēšanas nolūkā nepieciešams izveidot īpašu fondu (piena fonds), ko daļēji varētu finansēt no ietaupījumiem, ko dod nozares reforma;

90.

Norāda, ka Eiropas lauksaimniecības panākumi un nākotne ir saistīti ar reģionālu, tradicionālu un citādi atzītu kvalitatīvu un pārstrādātu produktu ražošanu;

91.

Šajā saistībā aicina Komisiju ieviest “Eiropas zīmi”, lai gan Eiropas, gan starptautiskos tirgos identificētu ES lauksaimniecības un pārtikas produktu kvalitāti, kā arī norādītu uz augstajiem vides, dzīvnieku labturības un pārtikas nekaitīguma standartiem, kādus ievēro to ražošanā;

92.

Tādēļ aicina Komisiju iesniegt visaptverošu koncepciju, lai uzlabotu Eiropas kvalitatīvo produktu tirdzniecību Eiropas Savienībā un ārpus tās, piemēram, rīkojot informēšanas un popularizēšanas kampaņas, atbalstot ražotāju organizāciju vai cita veida nozares organizāciju darbības veidošanu un attīstību un ieviešot mērķtiecīgu marķējumu, kurā norāda izmantoto lauksaimniecības izejvielu izcelsmi un kurš patērētājiem nodrošina lielāku skaidrību un pārredzamību;

93.

Aicina Komisiju budžeta korekciju ietvaros palielināt apropriācijas, kas paredzētas informēšanas un popularizēšanas kampaņām iekšējā tirgū un tirgos ārpus ES;

94.

Aicina Komisiju apsvērt nepieciešamību pēc patiesas komunikācijas politikas, kas pievēršas KLP un ir veidota tā, lai mazinātu šķirtni starp “lauksaimniecības pasauli” un pārējo sabiedrību, un kas darbojas ne tikai kā popularizēšanas un reklāmas mehānisms;

95.

Uzskata, ka ražotāju un starpnozaru organizācijām, jo īpaši tajās dalībvalstīs, kur šādu organizāciju ir ļoti maz, nepieciešams turpmāks atbalsts, lai nodrošinātu lauksaimniekiem izdevīgāku tirgus situāciju attiecībā uz mazumtirdzniecību un tirdzniecību, un vienlaicīgi būtu jāpopularizē kvalitātes nodrošināšanas sistēmas pārtikas produktu ražošanas ķēdē, ieskaitot alternatīvas pašreizējām ražošanas praksēm;

96.

Aicina Komisiju un dalībvalstis veikt vajadzīgos pasākumus, lai nepieļautu spekulācijas, pārtikas produktu tirgus sagrābšanu un pārtikas uzņēmumu karteļu izveidi, izmantojot pašreizējo tiesisko vakuumu vai kontroles trūkumu, ražotāju un patērētāju nepietiekamo organizētību un pienācīgas infrastruktūras trūkumu, to visu darot tikai ar mērķi kāpināt peļņu, samazināt ražotāju cenas un uzspiest augstas cenas patērētājiem;

97.

Izsaka nožēlu, ka Komisija ir palaidusi garām iespēju plašākā mērogā risināt problēmas, kas saistītas ar ES standartiem neatbilstošas pārtikas un lopbarības pieaugošo importu, tādējādi pakļaujot riskam Eiropas Savienības sasniegumus vides un dzīvnieku labturības jomā, kā arī valsts atbalsta atbilsmi sabiedrības interesēm; aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumus par pasākumiem, lai pēc iespējas ātrāk labotu šo stāvokli un nodrošinātu atbilstību Kopienas tiesību aktiem vides un veselības jomā;

98.

Aicina Komisiju steidzami izstrādāt visaptverošu koncepciju, lai pasaules tirdzniecības sarunās izvirzītu jautājumus, kas nav tirdzniecības jautājumi un par kuriem Eiropai ir bažas, jo īpaši jautājumu par ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu atzīšanu un aizsardzību, dzīvnieku labturību, importēto dzīvnieku un augu produkcijas īpašībām veselības stāvokļa ziņā utt., tā lai novērstu negodīgu konkurenci attiecībā pret Eiropas ražotājiem un nepieļautu, ka uz trešām valstīm tiek “eksportētas” dzīvnieku labturības un vides problēmas; aicina Komisiju PTO sarunās aktīvi aizstāvēt koncepciju par kvalificētu piekļuvi tirgum, lai veicinātu ilgtspējas standartu ievērošanu lauksaimniecībā;

99.

Norāda, ka Eiropas lauksaimniecība arī turpmāk varēs darboties tikai tad, ja tai būs pienācīga ārējā aizsardzība; tādēļ aicina trešo valstu ražojumiem piemērot tos pašus kvalitātes un drošības standartus, ko piemēro ES ražojumiem;

100.

Uzskata, ka eksporta subsīdiju atcelšana būtu jāsavieno ar veicināšanas pasākumiem trešās valstīs;

101.

Atgādina, ka klimata pārmaiņu kontekstā no lauksaimniecības izriet divi galvenie politikas uzdevumi — to siltumnīcefekta gāzu emisiju mazināšana, kas rada klimata pārmaiņas, un pielāgošanās klimata pārmaiņu ietekmei; uzsver, ka tādēļ lauksaimniecībai ir divkāršs uzdevums — samazināt emisijas, ko tā rada, un vienlaikus pielāgoties sagaidāmās globālās sasilšanas ietekmei;

102.

Uzsver, ka klimata pārmaiņas ir ne vien vides problēma, bet arī sociālekonomiska problēma un tādēļ apsvērumos un centienos attiecībā uz ekoloģiju lauksaimniecības nozarē — vienā no visievainojamākajām nozarēm, kas tieši ir atkarīga no klimata faktoriem, — būtu jāņem vērā nepieciešamība nodrošināt lauku apvidu dzīvotspēju ekonomiskā un sociālā ziņā;

103.

Atgādina, ka Eiropas Savienībā tas siltumnīcefekts, ko rada lauksaimniecība (kā divu spēcīgu siltumnīcefekta gāzu — metāna un slāpekļa oksīda — avots), ir ierobežots un samazinās, pateicoties to pasākumu īstenošanai, kas jau ir KLP ietvaros, piemēram, savstarpējās atbilstības princips, agrovides sistēmas un citi lauku attīstības pasākumi;

104.

Aicina Komisiju pārbaudīt, cik lielā mērā šos panākumus var palielināt, iesaistot lauksaimniecību Kioto protokolā noteiktajos mehānismos;

105.

Uzskata, ka no lauksaimniecības piegādātās atjaunīgās enerģijas ietekme nedrīkst būt vienpusēja, kaitējot lopkopībai, Eiropas un pārējās pasaules iedzīvotāju nodrošinatībai ar pārtiku, ilgtspējīgai attīstībai un bioloģiskajai daudzveidībai; tāpēc aicina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu attiecībā uz atjaunīgās enerģijas atbalsta pasākumiem saistībā ar nodrošinātību ar pārtiku un vidi; prasa pietiekamu finansējumu, lai veicinātu pētniecību un ieviestu visjaunāko un visefektīvāko enerģijas tehniku, kas pilnā apmērā izmanto biomasu (piemēram, otrās paaudzes biodegvielas); vēlreiz īpaši atgādina, ka biogāzes iekārtas, kuru pamatā ir dzīvnieku izcelsmes atliekvielas, īstermiņā nodrošina vislielāko un ilgtspējīgāko pieauguma potenciālu papildu enerģijas nodrošināšanai no biomasas;

106.

Uzsver, cik liela saistība ir starp lauksaimniecības darbību un ūdens kvalitāti un daudzumu, kā arī norāda, ka lauksaimniecības radītā ietekme uz ūdens vidi jāpārvalda ilgtspējīgi; uzskata, ka vides tiesību aktiem un principam, ka maksā piesārņotājs, ir jābūt pamatprincipiem, lai veiksmīgi sasniegtu ilgtspējīgas ūdens apsaimniekošanas mērķus un ekoloģiskos mērķus;

107.

Uzskata, ka lauksaimniecības maksājumu sistēma jāturpina attīstīt arī pēc 2013. gada, un, tā kā Eiropas lauksaimniekiem ir nepieciešama drošība attiecībā uz ilgtermiņa plānošanu, aicina Komisiju līdz 2010. gada 30. jūnijam iesniegt visaptverošu novērtējumu attiecībā uz iespējamiem veidiem, kā varētu mainīt sistēmu, jo īpaši — izvirzot stratēģiskos mērķus, kas atspoguļo Eiropas lauksaimniecības attīstību, ar tādiem līdzekļiem kā jauninājumu lietošana, laba zemes izmantošana, produkcijas kvalitātes garantēšana, lauksaimnieku ienākumu saglabāšana un vides un nodrošinātību ar pārtiku; aicina Komisiju veikt analīzi attiecībā uz rūpīgu administratīvo vienkāršošanu, jo īpaši tādiem ikgadējiem maksājumiem, kas nesasniedz EUR 20 000 vienam saņēmējam;

108.

Norāda, ka lauksaimniecība gan ietekmē un veido bioloģisko daudzveidību, gan arī to apdraud; uzskata, ka ir vajadzīgi pasaules mēroga, vietēji un ES mēroga centieni, lai aizsargātu vērtīgās ekosistēmas funkcijas, ko nodrošina bioloģiskā daudzveidība, proti, gaisa un ūdens attīrīšanu, kultūraugu apputeksnēšanu un aizsardzību pret eroziju;

109.

Uzsver, cik svarīga reģionāla ietekme ir lauku attīstībai pašreizējā plānošanas periodā no 2007. līdz 2013. gadam (un tās finansēšanas instrumentam — Eiropas Lauksaimniecības fondam lauku attīstībai (ELFLA)) kā otrajam KLP pīlāram; mudina Komisiju izmantot iespējas, lai saskaņotāk īstenotu reģionālās politikas programmas (struktūrfondus) un varētu īstenot integrētu pieeju jomās, kur iespējams panākt sinerģiju;

110.

Uzskata, ka lauku attīstība nav iespējama bez lauksaimnieciskas darbības un ka jātiecas uz mērķi nodrošināt ekonomisko dzīvotspēju lauku iedzīvotājiem un celt viņu dzīves kvalitāti;

111.

Mudina Komisiju iesniegt saskaņotu priekšlikumu kopumu, lai saglabātu un attīstītu ilgtspējīgu lauksaimniecību, jo īpaši mazāk labvēlīgos apgabalos un apgabalos, kur ir nelabvēlīgi dabas apstākļi, jo tiem ir būtiska nozīme bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā un ekosistēmu saglabāšanā;

112.

Aicina Komisiju paplašināt izpētes un tehnoloģijas nodošanas pasākumus, lai jo īpaši veicinātu videi un ekosistēmām draudzīgākas ražošanas metodes ilgtspējīgas lauksaimniecības nodrošināšanai;

113.

Vērš uzmanību uz veiksmīgiem projektiem visā ES, kur vietēja un reģionāla līmeņa sadarbība starp lauksaimniekiem, vides aizsardzības grupām un iestādēm ir sekmīgi mazinājusi lauksaimniecības ietekmi uz vidi.

114.

Jo īpaši uzskata, ka turpmākajā sistēmā īpaša uzmanība jāpievērš lauku apvidu, ka arī piepilsētu reģionu sociālās, ekonomiskās un teritoriālās vienotības un integrētās attīstības aspektiem, lauksaimniecības pamatnozaru nostiprināšanai, pakalpojumu atlīdzināšanai, kompensācijām par papildu apgrūtinājumiem un riska pārvaldībai; uzskata, ka šajā sakarā pirmais un otrais pīlārs ir jānosaka pilnīgi no jauna;

115.

Uzskata, ka Eiropas lauksaimniecība var nodrošināt videi draudzīgus risinājumus neatliekamākajām problēmām, ar ko saskaras mūsu urbanizētā sabiedrība piepilsētu reģionos, kā arī tādējādi var dot ieguldījumu Lisabonas un Gēteborgas stratēģijas mērķu sasniegšanā;

116.

Vērš uzmanību uz to, kāda īpaša loma ir lauksaimniekiem piepilsētu reģionos; piepilsētu reģionu lauksaimnieki un zemes apsaimniekotāji var veicināt tādus risinājumus, kas atbilst Lisabonas stratēģijas (zināšanas, pētniecība, inovācija) un Gēteborgas stratēģijas (ilgtspēja) mērķiem;

*

**

117.

Uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

20.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 66/23

—

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 3. pantu un 13. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 20. februāra Lēmumu 2006/144/EK par Kopienas lauku attīstības stratēģiskajām pamatnostādnēm (2007.–2013. gada plānošanas laikposms) (1),

—

ņemot vērā Padomes 2005. gada 20. septembra Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 15. decembra Regulu (EK) Nr. 1974/2006, ar ko paredz sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (3),

—

ņemot vērā Padomes 2005. gada 21. jūnija Regulu (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (4),

—

ņemot vērā Padomes 1986. gada 11. decembra Direktīvu 86/613/EEK par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu pret pašnodarbinātiem vīriešiem un sievietēm, to skaitā lauksaimniecībā nodarbinātiem, un par pašnodarbinātu grūtnieču un māšu aizsardzību (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un darba jautājumos (6),

—

ņemot vērā Padomes 1999. gada 21. jūnija Regulu (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (7),

—

ņemot vērā Padomes 1996. gada 2. decembra rezolūciju par vienlīdzīgu iespēju veicināšanu sievietēm un vīriešiem, izmantojot Eiropas struktūrfondus (8),

—

ņemot vērā tā 2003. gada 13. marta rezolūciju par mērķiem, lai veicinātu iespēju vienlīdzību sievietēm un vīriešiem, izmantojot struktūrfondus (9),

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 22. jūlija secinājumus par nodarbinātību lauku apvidos saskaņā ar Eiropas nodarbinātības stratēģiju (10),

—

ņemot vērā pārskatu par ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju - atjaunotu stratēģiju (11),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropadomes pavasara sanāksmei “Sadarbība izaugsmes un darbavietu attīstībā. Jauns posms Lisabonas stratēģijā” (COM(2005)0024),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Likvidēt atšķirības sieviešu un vīriešu darba samaksā” (COM(2007)0424),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Nodarbinātība lauku reģionos: atšķirību izlīdzināšana” (COM(2006)0857) un Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2006)1772), kas pievienots paziņojumam,

—

ņemot vērā publikāciju “Sieviešu aktīvā loma lauku attīstībā — nodrošinot nākotni Eiropas lauku apvidos” (12),

—

ņemot vērā 2006. gada pētījumu par nodarbinātību lauku apvidos (SERA),

—

ņemot vērā 2006. gada pārskatu “Lauku attīstība Eiropas Savienībā — statistikas un ekonomikas informācija”,

—

ņemot vērā 2000. gada 23. un 24. martā Lisabonā notikušās Eiropadomes sanāksmes secinājumus par Lisabonas stratēģiju nodarbinātībai un izaugsmei,

—

ņemot vērā 2003. gada 12.–14. novembrī Zalcburgā notikušās otrās Eiropas konferences par lauku attīstību secinājumus attiecībā uz lauku politikas perspektīvām paplašinātā Eiropā,

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) ziņojumus “Pirmais pētījums par dzīves kvalitāti Eiropā - atšķirības starp pilsētām un laukiem”, “Sociālais kapitāls un darbavietu izveide Eiropas lauku apvidos” un “Sieviešu uzņēmējdarbība lauku apvidos”,

—

ņemot vērā Padomes 2005. gada 12. jūlija Lēmumu 2005/600/EK par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (13),

—

ņemot vērā 2007. gada kopīgo ziņojumu par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju (14),

—

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu, ko pieņēma Briseles Eiropadomes sanāksmē 2006. gada 23. un 24. martā,

—

ņemot vērā 1993. gada 25. jūnija rezolūciju par nealgota sieviešu darba novērtējumu (15),

—

ņemot vērā 2003. gada 3. jūlija rezolūciju par sievietēm Eiropas Savienības lauku apvidos, ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas termiņa vidusposma pārskatu (16), kā arī tā 2007. gada 13.marta rezolūciju par Ceļvedi sieviešu un vīriešu līdztiesībā (2006–2010) (17),

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A6-0031/2008),

A.

tā kā Eiropas Savienībā kopējā lauksaimniecības politika (KLP) risina ar lauku apvidiem (18) saistītus jautājumus; tā kā šī rezolūcija attiecas uz KLP otru pīlāru, t. i., uz lauku attīstību un tā kā tomēr jāapsver arī sociālā un ekonomikas politika;

B.

tā kā viens no galvenajiem Eiropas Savienības lauku attīstības politikas mērķiem ir uzlabot dzīves kvalitāti lauku apvidos un sekmēt saimnieciskās darbības diversifikāciju;

C.

tā kā labāku apstākļu nodrošināšanai lauku apvidos vajadzīga ilgtspējīga, integrēta izaugsme un ir jārada jaunas nodarbinātības iespējas, jo īpaši sievietēm un jauniešiem, kā arī augstas kvalitātes pakalpojumi veselības un sociālajā jomā;

D.

tā kā lauku apvidos šobrīd notiekošās pārmaiņas ekonomikā un sociālajā jomā vienādi neietekmē visas sievietes, jo tiek piedāvātas iespējas daļai sieviešu, turpretī citām tiek radītas nopietnas problēmas un grūtības;

E.

tā kā Lisabonas programmas izaugsmes kāpināšanas un sociālās tirgus ekonomikas veicināšanas mērķus var īstenot tikai tad, ja darba tirgū gan pilsētās, gan laukos pilnībā tiek izmantots nozīmīgais sieviešu cilvēkresursu potenciāls;

F.

tā kā sieviešu darbaspēku bieži uzskata par neierobežotu dabisku resursu, kuru var ekspluatēt, un tā kā turklāt darba tirgus netaisnīgā segregācija kļūst arvien stingrāka;

G.

tā kā nodarbinātības rādītāji lauku apvidos ir zemāki kā vīriešiem, tā sievietēm un tā kā turklāt daudz sieviešu oficiālajā darba tirgū vispār nepiedalās un tāpēc netiek reģistrētas kā bezdarbnieces, un šie dati netiek iekļauti statistikā par bezdarbu, un tā kā lauku apvidus nelabvēlīgi ietekmē tas, ka trūkst augstas kvalitātes darbavietu;

H.

tā kā Direktīvas 86/613/EEK īstenošana līdz šim nav bijusi efektīva, un sākotnējie direktīvas mērķi nav izpildīti, it īpaši attiecībā uz līdzstrādājošo dzīvesbiedru statusa uzlabošanu;

I.

tā kā daudzu lauku apvidos dzīvojošu sieviešu nodarbošanos var pielīdzināt profesionālai darbībai, bet kura nav atzīta par tādu darbību, nav attiecīgi aizsargāta un apmaksāta;

J.

tā kā tikai neliels skaits sieviešu ir saimniecību īpašnieces - parasti zemas rentabilitātes maza apjoma ekonomisku darbību saimniecībās - un tā kā vairākums sieviešu lauku apvidos strādā kopā ar ģimenes locekļiem vīriešiem (tēviem, brāļiem vai vīriem), kuriem ir ekskluzīvas īpašumtiesības uz attiecīgo saimniecību (zemkopības vai lopkopības);

K.

tā kā stāvoklis lauku apvidos ir stipri atšķirīgs dažādās dalībvalstīs un vienas dalībvalsts teritorijā un tā kā tāpēc jāsniedz atbalsts lauku apvidiem un to iedzīvotājiem atbilstīgi šo reģionu atšķirīgajam attīstības potenciālam;

L.

tā kā lauku apvidos ir iespējama augsta dzīves kvalitāte ģimenēm ar bērniem un gados vecākiem cilvēkiem, taču viņi joprojām saskaras ar daudzām problēmām, jo trūkst izglītības un mācību infrastruktūras visos līmeņos un nav atbilstošu sociālo pakalpojumu tīklu, tādu kā pietiekams skaits piemērotu bērnu aprūpes iestāžu, palīdzības dienestu pakalpojumi un aprūpe vecāka gadagājuma cilvēkiem, slimniekiem un invalīdiem, kā arī ar problēmām, kas saistītas ar lauksaimniecības pārstrukturizācijas turpināšanos un vides aizsardzību;

M.

tā kā sievietes ir devušas nozīmīgu ieguldījumu vietējo pašvaldību un kopienu attīstībā, tomēr viņu līdzdalība attiecīgajā lēmumu pieņemšanas procesā ir neatbilstīga;

N.

tā kā galvenokārt sievietes uzņemas brīvprātīgu darbu ģimenē un saistībā ar ģimeni, un ģimene ir sabiedrības pamatdaļa;

O.

tā kā lauku apvidus it īpaši ietekmē iedzīvotāju novecošanās, zems iedzīvotāju blīvums un dažos rajonos iedzīvotāju skaita samazināšanās;

P.

tā kā ekonomiski aktīva vecuma sieviešu darbaspēka aizplūšanas dēļ laukos pārmērīgi palielinās vīriešu īpatsvars, negatīvi ietekmējot kopienu dzīves kvalitāti un demogrāfiskās tendences;

Q.

tā kā lauku apvidos it īpaši sievietes daudz laika velta, lai aizvestu bērnus un citus ģimenes locekļus pie ārsta, uz skolu un sporta nodarbībām, un tā kā jauniešiem ir nelabvēlīgi apstākļi, jo trūkst vietējā sabiedriskā transporta pakalpojumu, un tāpēc ir mazāk arodmācību vai darba iespēju;

R.

tā kā ka lauku apvidos pastāv lielāki šķēršļi piekļuvei informācijas un sakaru tehnoloģijām, jo īpaši sievietēm;

S.

tā kā lauku apvidi piedāvā reālas iespējas jaunu nozaru izaugsmei, kā arī amatniecībai un lauku atpūtas un tūrisma pakalpojumiem, kurus galvenokārt sniedz sievietes un kuri ir nozīmīgs faktors to rajonu izaugsmei, kur ir skaista daba, bet ekonomika nav attīstīta;

T.

tā kā budžeta plānošanā vairāk uzmanības jāpievērš dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, lai īstenotu lauku attīstības programmu efektīvu pārvaldību un it sevišķi lai labāk novirzītu finansējumu sieviešu īpašajām vajadzībām šajos rajonos;

U.

tā kā nevienlīdzības izskaušana un vienādu iespēju veicināšana vīriešiem un sievietēm ir Regulas (EK) Nr. 1260/1999 pamatmērķi,

1.

pauž pārliecību, ka integrētās pieejas dzimumu līdztiesībai piemērošana lauku nozarē ir būtiska stratēģija, lai ne tikai veicinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību, bet arī ekonomisko izaugsmi un ilgtspējīgu lauku attīstību;

2.

aicina Komisiju uzlabot statistikas datus un informāciju, kas attiecas uz šo jautājumu, un analizēt modeļus, galvenos cēloņus un sekas darbaspēka aizplūšanai no Eiropas Savienības lauku apvidiem; aicina dalībvalstis izstrādāt stratēģijas, kuru mērķis ir ierobežot sieviešu, jo īpaši izglītotu sieviešu, aizplūšanu no lauku apvidiem;

3.

aicina dalībvalstis sadarbībā ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām un uzņēmumiem izstrādāt pasākumus, kas uzlabotu sieviešu izglītības un profesionālās sagatavotības līmeni un veicinātu viņu iesaistīšanu darbā, it īpaši izskaužot jebkādu diskrimināciju, ar ko sievietes var saskarties darba tirgū, lai lauku apgabalos risinātu nabadzības un sociālās atstumtības problēmu; norāda, ka nabadzība ir plaši izplatīta parādība lauku kopienās, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs;

4.

aicina dalībvalstis noteikt piemērotus pasākumus attiecībā uz pašnodarbināto sieviešu maternitātes atvaļinājumu un slimības atvaļinājumu;

5.

aicina Komisiju sniegt statistikas datus par nabadzību un sociālo atstumtību ne vien pa dzimumiem un pēc vecuma, bet arī saistībā ar dzīvesvietu - pilsētā vai laukos;

6.

aicina dalībvalstis atbalstīt pāreju no lauku apvidiem, kuru pamatā ir lauksaimnieciskā ražošana, uz apvidiem, kuri balstās uz plašāku saimniecisko darbību;

7.

aicina dalībvalstis īstenot politiku, lai uzlabotu lauku sieviešu vispārējos dzīves apstākļus, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm invalīdēm, sievietēm, kuras ir ar dzimumu saistītas vardarbības upuri, imigrantēm, etnisko minoritāšu pārstāvēm un sievietēm, kuras cieš no dažādu veidu diskriminācijas, un aizsargātu lauku apvidu nākotni, piedāvājot pieejamus pakalpojumus laukos, piemēram, pasta pakalpojumus, platjoslas pakalpojumus un jauno lietišķo tehnoloģiju pakalpojumus, kultūras un sporta centrus, ugunsdzēsības dienestus un vispārējos sabiedriskos pakalpojumus;

8.

aicina Eiropas Savienības iestādes, dalībvalstis, kā arī vietējās un reģionālās varas iestādes atvieglot piekļuvi informācijas un sakaru tehnoloģijām laukos un veicināt vienlīdzīgas iespējas šajā jomā, izmantojot politiku un iniciatīvas, kas vērstas uz lauku sievietēm;

9.

aicina dalībvalstis sekmēt sieviešu uzņēmējdarbību, atbalstīt sieviešu uzņēmumu tīklus, piemēram, sieviešu uzņēmēju mācību un konsultāciju modeļus un organizācijas un izstrādāt iniciatīvas, lai uzlabotu lauku rajonos dzīvojošo sieviešu attieksmi pret uzņēmējdarbību un ar to saistītās prasmes un spējas, kā arī atvieglot viņu integrāciju uzņēmumu un apvienību vadības struktūrās;

10.

aicina ES iestādes, dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās varas iestādes atbalstīt projektus, lai sekmētu un sniegtu konsultācijas tādu inovatīvu lauksaimniecības pamatprodukcijas uzņēmumu veidošanai laukos, kuru mērķis ir radīt jaunas darbavietas pirmām kārtām sievietēm, ņemot vērā, ka galvenās jomas ir pārprodukcijas vai neizmantoto produktu pārstrāde, vērtības pievienošana lauksaimniecības produktiem un to noieta tirgus meklēšana, jauno tehnoloģiju izmantošana, kā arī attiecīgā reģiona ekonomiskās diversifikācijas sekmēšana un tādu pakalpojumu sniegšana, kas veicina darba un ģimenes dzīves saskaņošanu;

11.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis palielināt finansējumu inovatīviem pasākumiem sieviešu atbalstam lauku apvidos; aicina Komisiju izstrādāt vienota informācijas tīkla izveides projektus saistībā ar LEADER iniciatīvu pieredzes un paraugprakses apmaiņai;

12.

uzsver, ka cik vien iespējams augstu ir jānovērtē sieviešu darbs, tostarp darbs, kuru veic imigrantes, kas nav to ģimeņu locekļi, kurām pieder saimniecības, bet kas strādā uz laukiem un ir jo īpaši pakļautas grūtībām, kuras kopumā skar lauksaimniecībā strādājošās sievietes;

13.

aicina dalībvalstis un Komisiju ņemt vērā būtisku partneru - parasti sieviešu - grupu, kas palīdz lauku saimniecībā un mazos un vidējos uzņēmumos (MVU) un kam daudzās dalībvalstīs nav juridiska statusa, un tāpēc rodas īpašas finansiālas un juridiskas problēmas saistībā ar maternitātes atvaļinājumu un slimības atvaļinājumu, pensiju tiesību iegūšanu un piekļuvi sociālajam nodrošinājumam, kā arī šķiršanās gadījumos;

14.

aicina dalībvalstis attīstīt kopīpašuma tiesību juridisko koncepciju, lai pilnībā atzītu sieviešu tiesības lauksaimniecībā un tādējādi nodrošinātu viņu atbilstīgu aizsardzību sociālās nodrošināšanas ziņā, kā arī viņu darba atzīšanu;

15.

aicina dalībvalstis sniegt ideoloģisku un finansiālu atbalstu darbam, par ko nesaņem atlīdzību, un brīvprātīgam darbam; uzsver nozīmīgo darbu sociālajā jomā, ko šajā saistībā veic sieviešu organizācijas; tomēr prasa veikt izmaiņas struktūrās, lai sievietes varētu vieglāk piekļūt algotam darbam;

16.

norāda, ka slēptais bezdarbs lauku apvidos vairāk ietekmē sievietes nekā vīriešus, jo valda tradicionāli uzskati par dzimumu lomām, un daudzos rajonos ir nepietiekama infrastruktūra, piemēram, bērnu aprūpes iestādes;

17.

aicina dalībvalstis sadarbībā ar reģionālajām iestādēm sekmēt reģionālu resursu centru izveidi sievietēm, īpaši vecumā no 25 līdz 60 gadiem, kuras ir bezdarbnieces, un palīdzēt viņām kļūt par pašnodarbinātām personām vai izveidot pakalpojumus kopienās, sniedzot konsultācijas par būtiskiem jautājumiem un novērtējot konkrētās vajadzības;

18.

aicina dalībvalstis uzlabot izglītības un apmācības iespējas un veicināt bērnu aprūpes infrastruktūru sociālo pakalpojumu tīkla attīstību, kā arī vecāka gadagājuma cilvēku, slimnieku un invalīdu aprūpi, jo tas ir līdzeklis darba, ģimenes un personiskās dzīves saskaņošanai laukos; aicina dalībvalstis uzlabot arī veselības aprūpes pakalpojumus un it īpaši primārās veselības aprūpes pieejamību; aicina dalībvalstis lauku apvidos nodrošināt vidējā medicīnas personāla un neatliekamās palīdzības ārstu pakalpojumu sniegšanu;

19.

vērš uzmanību uz to, ka lauku apvidos ir stingri iesakņojies tabu saistībā ar seksuālo vardarbību un/vai vardarbību ģimenē pret sievietēm un meitenēm, un aicina dalībvalstis veikt atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu labāku aizsardzību un atbalstu upuriem, kā arī personām, kuras pakļautas riskam kļūt par šādas vardarbības upuriem;

20.

mudina dalībvalstis veikt pasākumus, lai novērstu trūkumus lauku apvidu transporta infrastruktūrā un izstrādātu politikas pamatnostādnes, ar ko uzlabotu transporta pakalpojumu pieejamību visiem iedzīvotājiem, it sevišķi invalīdiem, jo transports ir viens no līdzekļiem tādu problēmu ierobežošanai kā sociālā atstumtība un nevienlīdzība sabiedrībā, kuras galvenokārt skar sievietes;

21.

aicina Komisiju, pārskatot lauku attīstības programmas, uzmanīgi uzraudzīt, kā dzimumu līdztiesības aspekts tiek integrēts lauku attīstības programmās, ko iesniegušas dalībvalstis;

22.

šajā sakarā atzinīgi vērtē ESF/EQUAL projektus, kuru mērķis ir pievērst uzmanību sieviešu stāvoklim lauksaimniecībā un lauku apvidos un to uzlabot; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt šādus projektus visā Eiropas Savienībā;

23.

aicina dalībvalstis atbalstīt uzņēmējsabiedrības, kuras iegulda lauku apvidos un piedāvā augstas kvalitātes nodarbinātību sievietēm;

24.

aicina ES iestādes, dalībvalstis, reģionālās un vietējās varas iestādes veicināt zināšanu apmaiņas forumu vai līdzīgu pasākumu organizēšanu kā valsts, tā starptautiskā mērogā, īpaši ņemot vērā sieviešu stāvokli lauku apvidos;

25.

atzīmē to, ka sievietes nav samērīgi pārstāvētas oficiālos lauku vai reģionālo pašvaldību vadošos amatos, lai gan viņas veic svarīgu darbu “neformālā” kopienā, kur sievietēm ir būtiska sociālā loma, ietekmējot sociālā kapitāla veidošanos, iekļaujoties neformālos vietējos tīklos (t. i., brīvprātīga kopienas darba sistēmā vai dažādās tematiskās asociācijās);

26.

aicina attiecīgās valstu un reģionālās iestādes un vietējās pašvaldības sekmēt sieviešu līdzdalību vietējās rīcības grupās un vietējo partnerību izveidi saskaņā ar Kopienas lauku attīstības iniciatīvu (LEADER), kā arī attiecīgajās valdēs nodrošināt proporcionālu sieviešu un vīriešu sastāvu;

27.

pauž nožēlu par to, ka Komisija nav attiecīgi atbildējusi uz iepriekšminēto Parlamenta 2003. gada 3. jūlija rezolūciju un nav veikusi radikālu Direktīvas 86/613/EEK pārskatīšanu, lai gan Komisija pati atzīst, ka šīs direktīvas piemērošana līdz šim nav bijusi efektīva un ka dalībvalstīs sasniegti minimāli panākumi attiecībā uz līdzstrādājošo dzīvesbiedru, kuri palīdz pašnodarbinātām personām vai lauksaimniecībā nodarbinātām personām, darba atzīšanu un viņu tiesību aizsardzības pienācīgu nodrošināšanu; atkārtoti aicina Komisiju līdz 2008. gada beigām iesniegt priekšlikumu pārskatīt direktīvu, ar ko paredz neatkarīgas sociālās tiesības un pensiju tiesības sievietēm, kuras palīdz lauku saimniecībās, un sievietēm, kuras palīdz MVU;

28.

pauž dziļu nožēlu arī par to, ka Komisija vēl nav veikusi praktisku darbību, atbildot uz Parlamenta iepriekšējām rezolūcijām par līdzstrādājošām personām, kas iesaistītas pašnodarbinātībā, un kurās iekļauta prasība:

29.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, kā arī dalībvalstu vēlētām iestādēm un izpildinstitūcijām, kuru atbildībā ir vienādu iespēju nodrošināšana iedzīvotājiem vietējā, reģionālā un valsts līmenī.

—

reģions ar dominējošu laukos dzīvojošo īpatsvaru (PR): ja vairāk nekā 50 % reģiona iedzīvotāju dzīvo lauku kopienās (kurās ir mazāk par 150 iedzīvotājiem uz vienu km2),

—

reģions ar būtisku laukos dzīvojošo īpatsvaru (IP): ja 15 %–50 % reģiona iedzīvotāju dzīvo lauku kopienās,

—

reģions ar dominējošu pilsētās dzīvojošo īpatsvaru (PU): ja mazāk par 15 % reģiona iedzīvotāju dzīvolauku kopienās.

20.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 66/29

—

ņemot vērā Komisijas 2005. gada 7. decembra paziņojumu “Rīcības plāns par biomasas izmantošanu” (COM(2005)0628),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 10. janvāra paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Atjaunojamo enerģijas avotu ceļvedis. Atjaunojamie enerģijas avoti 21. gadsimtā — ilgtspējīgākas nākotnes veidošana” (COM(2006)0848),

—

ņemot vērā Komisijas 1997. gada 26. novembra paziņojumu “Enerģija nākotnei —atjaunojamie enerģijas avoti. Baltā grāmata Kopienas stratēģijai un rīcības plānam” (COM(1997)0599),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. septembra Direktīvu 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2004. gada 26. maija paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Atjaunojamās enerģijas apmērs ES. Komisijas ziņojums saskaņā ar Direktīvas 2001/77/EK 3. pantu, likumdošanas instrumentu un citu Kopienas politikas pasākumu ietekmes izvērtēšana saistībā ar atjaunojamās enerģijas avotu devuma attīstību ES, kā arī priekšlikumi konkrētām darbībām” (COM(2004)0366),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Lēmumu Nr. 1230/2003/EK, ar ko pieņem daudzgadu programmu par rīcību enerģijas jomā: Saprātīga enerģija Eiropai (2003. līdz 2006. gadam) (2) un 2006. gada 8. februāra paziņojumu ES stratēģija biodegvielu jomā (COM(2006)0034),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 8. maija Direktīvu 2003/30/EK par biodegvielas un citu atjaunojamo veidu degvielas izmantošanas veicināšanu transportā (3),

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem (4), un Padomes 2005. gada 20. septembra Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Lēmumu Nr. 280/2004/EK par monitoringa mehānismu attiecībā uz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju un par Kioto protokola īstenošanu Kopienā (6),

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīvu 2003/96/EK, kas pakārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (7),

—

ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 29. septembra rezolūciju par atjaunojamās enerģijas apmēru ES un priekšlikumiem konkrētām darbībām (8),

—

ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 23. marta rezolūciju par kultūraugu veicināšanu mērķiem, kas nav saistīti ar pārtiku (9),

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumus (A6–0034/2008),

A.

tā kā iepriekšminētajā Komisijas 1997. gada 26. novembra paziņojumā ir noteikts mērķis līdz 2010. gadam no 6 % līdz 12 % palielināt atjaunojamās enerģijas avotu izmantošanu;

B.

tā kā Komisija savā iepriekšminētajā 2005. gada 7. decembra paziņojumā ir noteikusi, ka šā mērķa sasniegšanai vairāk nekā divreiz ir jāpalielina no biomasas saražotās enerģijas apjoms;

C.

tā kā lauksaimniecība un mežkopība ES ir būtiski mazinājusi klimata pārmaiņu ietekmi, ko apliecina fakts, ka lauksaimniecības radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas laikposmā no 1990. gada līdz 2004. gadam ir samazinājušās par 10 % 15 dalībvalstu ES un par 14 % 25 dalībvalstu ES; tā kā sagaidāms, ka 2010. gadā ES lauksaimniecības radītās emisijas samazināsies par 16 %, salīdzinot ar 1990. gadu;

D.

tā kā pastāv vērā ņemama iespēja būtiski palielināt biogāzes ražošanu, jo īpaši no tādiem biogāzes iegūšanas avotiem kā lopkopība (kūtsmēsli), dūņas, atkritumi un pārtikas un dzīvnieku barības ražošanā neizmantojami augi; tomēr tā kā ir jāņem vērā ietekme, ko no kūtsmēsliem saražotas enerģijas izmantošana atstāj uz augsnes struktūru un augsnes izmantošanas laiku;

E.

tā kā no kūtsmēsliem, energoieguves kultūrām, dūņām un organiskiem atkritumiem saražotās biogāzes apjoms gadā ir tikai 50 PJ, lai gan no kūtsmēsliem vien varētu saražot 827 PJ biogāzes;

F.

tā kā biogāzes ražošanas un biogāzes iekārtu izvietojums ES ir nevienāds, kas liecina, ka biogāzes potenciālu neizmanto pilnā mērā;

G.

tā kā biogāzi var izmantot daudzos noderīgos veidos, tostarp elektroenerģijas ražošanā, apsildīšanā, dzesēšanā, kā arī ar to var darbināt automašīnas utt.;

H.

tā kā elektroenerģijas ražošana no biomasas var samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, un biomasa ir viens no lētākajiem apkures avotiem;

I.

tā kā ar energoieguves kultūru izmantošanu saistītu biogāzes iekārtu attīstība ir ievērojami samazinājusies strauji augošo labības cenu, kā arī pārtikas piegāžu un vides apsvērumu dēļ;

J.

tā kā bažas par saistību starp bioenerģijas (galvenokārt bioetanola un biodīzeļdegvielas) ražošanu un labības un pārtikas cenu celšanos pasaules tirgū neattiecas uz biogāzes ražošanu no kūtsmēsliem, dūņām, organiskiem atkritumiem un pārtikas un dzīvnieku barības ražošanā neizmantojamiem augkopības blakusproduktiem, turklāt minētās izejvielas nekaitīgā veidā ir jāpārstrādā jebkurā gadījumā;

K.

tā kā jaunajās dalībvalstīs kūtsmēsliem lielākoties ir salmu piejaukums 20 % un lielākā apmērā un ilgāks laiks starp kūtsmēslu sakrāšanos un aizvākšanu, un šādi apstākļi nav piemēroti nekāda veida fermentācijai,

1.

atzīst, ka biogāze ir būtisks enerģijas avots, kas veicina ilgtspējīgu ekonomikas, lauksaimniecības un lauku attīstību un vides aizsardzību;

2.

uzsver ieguldījumu, ko var nodrošināt biogāzes ražošana, lai mazinātu ES energoatkarību;

3.

uzsver, ka biogāzes ražošana no kūtsmēsliem, dūņām, kā arī sadzīves, dzīvnieku un organiskiem atkritumiem sekmē enerģijas avotu dažādošanu un līdz ar to arvien vairāk palielina gan Eiropas energoapgādes drošību, konkurētspēju un noturību, gan arī paver jaunas ienākumu gūšanas iespējas lauksaimniekiem;

4.

uzskata, ka biogāzes izmantošana īpaši siltuma un enerģijas ražošanā varētu dot ievērojamu ieguldījumu saistošajam mērķim, ka līdz 2020. gadam atjaunīgajai enerģijai jāveido 20 % no kopējā ES energopatēriņa;

5.

uzsver, ka ilgtermiņa perspektīvā ar atjaunīgiem enerģijas avotiem, piemēram, biogāzi un biodegvielu apvienojumā ar saules un vēja enerģiju, veicinot intensīvus turpmākos centienus pētniecības jomā, var panākt lielāku neatkarību no fosilajiem un kodolenerģijas avotiem;

6.

mudina ES un dalībvalstis izmantot milzīgo biogāzes potenciālu, radot labvēlīgus apstākļus, kā arī uzturot un attīstot atbalsta shēmas, lai pastāvīgi sekmētu ieguldījumus biogāzes iekārtās un nodrošinātu tām atbalstu;

7.

uzsver, ka biogāzes ražošanai no kūtsmēsliem ir vairāki ekoloģiski labvēlīgi aspekti, piemēram, mazākas metāna, CO2, cieto daļiņu un slāpekļa oksīda emisijas, daudz mazāks smakas piesārņojums, dūņu higienizācija un kvalitatīvāka slāpekļa mēslojuma iegūšana no pārstrādātiem kūtsmēsliem, kas nozīmē, ka ir nepieciešams mazāks slāpekļa daudzums, lai iegūtu vajadzīgo mēslojuma efektivitāti;

8.

uzsver, ka lauksaimniecības degvielas ražošana no atkritumiem nevar kļūt par pašmērķi; atzīmē, ka atkritumu apjoma samazināšanai joprojām ir jābūt ES un dalībvalstu vides politikas prioritātei;

9.

aicina kā biogāzes avotu aizvien biežāk izmantot vircu, jo šādai izmantošanai ir daudz lielākas iespējas, turklāt tādējādi tiek sekmēta to energoražošanas iekārtu decentralizācija, kurās izmanto biogāzi; atzīmē, ka, pastiprināti izmantojot vircu, var ievērojami samazināt metāna noplūdi vircas uzglabāšanas vietās;

10.

uzsver, ka kūtsmēslos, sadzīves notekūdeņos un agrorūpnieciskajos atkritumos var būt vielas (baktērijas, vīrusi, parazīti, smagie metāli, kaitīgas organiskas vielas), kuras var radīt draudus sabiedrības veselībai vai videi; prasa Komisijai nodrošināt, ka tiek veikti atbilstīgi piesardzības pasākumi, lai novērstu piesārņojumu un minēto vielu un to izraisīto slimību izplatīšanos;

11.

uzskata, ka dūņu un dzīvniekizcelsmes vai organisku atkritumu izmantošana uzlabos biogāzes iekārtu efektivitāti; uzskata, ka ar dzīvniekizcelsmes atkritumiem saistītās higiēnas problēmas lielākoties var salīdzinoši viegli kontrolēt;

12.

turklāt aicina biogāzes iekārtās kā biomasu izmantot pirmās pakāpes pārstrādes produktus, piemēram, kartupeļu mizas vai augļu mīkstumu;

13.

uzsver, ka tuvākajā nākotnē ir sagaidāmi tehniski un ar apsaimniekošanu saistīti uzlabojumi, kas vairos to biogāzes iekārtu labvēlīgu ietekmi uz vidi un veselību, kurās izmanto kūtsmēslus, vircu un organiskos atkritumus;

14.

uzskata, ka gan biogāzes iekārtām, gan lauksaimniecības uzņēmumiem būtiski faktori ir ilgtspējība un šo iekārtu un uzņēmumu lielums, kas atbilst attiecīgā reģiona īpatnībām, lai šo iekārtu un uzņēmumu radītā labvēlīgā ietekme uz vidi sekmētu saprotošāku attieksmi pret lauksaimniecības uzņēmumiem, kuri sastopas ar daudzām problēmām, jo kaimiņi un plaša sabiedrība par tiem aizvien biežāk iesniedz sūdzības;

15.

norāda, ka biogāzes iekārtas, kurās izmanto kūtsmēslus, dūņas vai organiskos atkritumus, var palielināt amonjaka noplūdes rādītājus; tomēr uzskata, ka šo blakus iedarbību var salīdzinoši viegli novērst un ka attiecībā uz biogāzes iekārtām dalībvalstu tiesību aktos, kā arī atbalsta piešķiršanas noteikumos ir jāiekļauj preventīvi pasākumi;

16.

mudina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, lai biogāzes iekārtās nenotiktu metāna noplūdes, jo tas varētu kompromitēt šo iekārtu ieguldījumu globālās sasilšanas mazināšanā;

17.

atkārtoti pauž savu nostāju, ka par kritērijiem finansiāla atbalsta piešķiršanai biogāzes iekārtām jānosaka efektivitāte, tehniskā attīstība un pozitīva siltumnīcefekta gāzu emisiju bilance, pievienotās vērtības vairošana lauksaimniecības uzņēmumos un lauku reģionos, kā arī citas šādu iekārtu ekonomiskās un ekoloģiskās priekšrocības; uzsver, ka nedrīkst apdraudēt iedzīvotāju apgādi ar pārtiku;

18.

ar lielām bažām atzīmē, ka daudzās dalībvalstīs palielinās konkurence starp atsevišķu lauksaimniecības produktu, piemēram, kukurūzas, izmantošanu enerģētikā un pārtikas un dzīvnieku barības ķēdē; uzsver, ka šāda konkurence ir radījusi ievērojamu lopbarības cenu pieaugumu;

19.

prasa Komisijai un dalībvalstīm turpmākajos priekšlikumos attiecībā uz biogāzes nozares regulējumu ņemt vērā ne tikai vides aspektus, bet arī ietekmi uz kvalitatīvi augstvērtīgu un noturīgu pārtikas produktu ražošanu;

20.

uzsver, ka biogāzes ražošana no kūtsmēsliem, dūņām un dzīvniekizcelsmes un organiskiem atkritumiem ir jānosaka par prioritāti, jo šāda ražošana nepārprotami ir ilgtspējīga un labvēlīgi ietekmē vidi;

21.

atzīmē, ka biogāzes iekārtas optimālais lielums ir atkarīgs no dažādiem apstākļiem, kas nosaka ražošanas apjomu un kas ir padziļināti jāizpēta; uzskata, ka papildus saimnieciskajam un siltumnīcefekta gāzu bilances novērtējumam īpaši svarīgi ir novērtēt iekārtas lieluma ietekmi uz apkārtējo ainavu, ņemot vērā monokultūras izplatību attiecībā pret atsevišķiem kultūraugiem;

22.

uzsver, ka no vides un ekonomikas viedokļa biogāzes iekārtu operatoriem labākais risinājums būtu kombinēt visas pieejamās organiskās izejvielas;

23.

uzskata, ka jaunajai un novatoriskajai biogāzes nozarei sākumā gan ir vajadzīga veicinoša palīdzība, taču šādas atbalsta darbības jāpārtrauc pēc tam, kad nozare ir gatava strādāt tirgus apstākļos;

24.

uzskata, ka tādu biogāzes iekārtu finansēšana, kurās izmanto tikai augu izejvielas, turpmāk ir rūpīgi jāuzrauga un jāpārorientējas uz progresīvākajām un efektīvākajām iekārtām vai sistēmām, lai nodrošinātu ES ekonomisko un tehnisko pārākumu šajā jomā un izpētītu nākotnes iespējas;

25.

prasa Komisijai iesniegt ziņojumu par to, kā energoieguves kultūru jomā noteikt ekonomiskās un ekoloģiskās efektivitātes kritērijus, lai šī salīdzinoši jaunā metode kļūtu videi labvēlīgāka, nodrošinot pareizu risinājumu pārtikas ražošanas un piegādes nozarē pastāvošajām problēmām;

26.

aicina nodrošināt lielāku atbalstu biogāzes tehnoloģiju pētniecībai un popularizēšanai, jo īpaši attiecībā uz biomasu (otrās paaudzes biogāzi) kā biodegvielas avotu un attiecībā uz biogāzes iekārtu rentabilitātes palielināšanu, kas nodrošina labvēlīgu ietekmi uz vidi, jo, vienīgi izmantojot novatoriskas tehnoloģijas, piemēram, gāzes rekuperācijas metodes, varētu ievērojami palielināt biogāzes iekārtu efektivitāti;

27.

atgādina dalībvalstīm un Komisijai, ka turpmāka biogāzes ražošanas paplašināšana nav iespējama bez papildu finansējuma; atgādina, ka finansējums ir jāpiešķir pētniecībai un izstrādei, konkrētu projektu rezultātu popularizēšanai, iekārtām un lielākam atbalstam ekoloģiskai elektroenerģijai un ekoloģiskai gāzei;

28.

atgādina, ka labākie panākumi biogāzes ražošanas veicināšanā ir tām dalībvalstīm, kuras ir ieviesušas papildu stimulus ekoloģiskās elektroenerģijas ražošanai, nodrošinot atbilstīgas cenu subsīdijas vai veicot citus pasākumus;

29.

uzskata, ka ekoloģiskās gāzes ražošanai ir jāparedz tādas pašas subsīdijas kā ekoloģiskās elektroenerģijas ražošanai;

30.

mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ES un dalībvalstu programmās paredzētos līdzekļus piešķir efektīvākajām un ilgtspējīgākajām iekārtām, jo īpaši tām iekārtām, kas ražo elektroenerģiju un siltumenerģiju, vai tām ierīcēm un tīklu iekārtām, kas biogāzi uzkrāj un novada dabasgāzes tīklā;

31.

šajā ziņā uzsver, ka elektroenerģijas, siltuma un dabasgāzes novadīšana tīklos jāveic nediskriminējoši, un aicina biogāzei piemērot tādus pašus noteikumus kā dabasgāzei, lai pēc novadīšanas dabasgāzes tīklā varētu pilnībā izmantot biogāzes potenciālu;

32.

uzskata, ka CO2 emisiju tirdzniecības procedūru vienkāršošana var būtiski palielināt biogāzes iekārtu ekonomisko dzīvotspēju un ilgtspējību;

33.

uzsver, ka tiem lauksaimniekiem, kuriem nav pietiekami ietilpīga kūtsmēslu glabāšanas vieta, biogāzes iekārtas var palīdzēt ekonomiski izdevīgā veidā risināt šo problēmu;

34.

prasa Komisijai un dalībvalstīm nodrošināt, ka biogāzes iekārtu uzstādīšanu, kā arī atļauju piešķiršanu izmantot organiskos atkritumus un dūņas neapgrūtina pārmērīgas administratīvās procedūras un noteikumi;

35.

vērš uzmanību uz lielajām atšķirībām, kādas starp dalībvalstīm pastāv attiecībā uz biogāzes iekārtu apstiprināšanas procedūrām, un aicina dalībvalstis nodrošināt, ka savos noteikumos reģionālās plānošanas un licenču piešķiršanas un apstiprināšanas jomā nav nevajadzīgi šķēršļi;

36.

aicina vienkāršot plānošanas un atļauju piešķiršanas procedūru attiecībā uz biogāzes iekārtu celtniecību;

37.

aicina Komisiju izveidot kopīgu sarakstu, kurā uzskaitīti atļautie produkti izmantošanai biogāzes iekārtās, lai dažādu dalībvalstu lauksaimniekiem nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus;

38.

mudina lauksaimniekus sadarboties biogāzes iekārtu uzstādīšanas un izmantošanas jomā;

39.

mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt saskaņotu biogāzes politiku; prasa Komisijai iesniegt īpašu ziņojumu par biogāzi un tās ražošanas veicināšanu ES, uzsverot nepieciešamās izmaiņas Kopienas un dalībvalstu tiesību aktos, lai turpmāk paplašinātu biogāzes nozari un norādot efektīvākos ES fondu un programmu izmantošanas veidus, kā arī sniedzot labākās prakses piemērus; šajā ziņā prasa arī novērtēt biogāzes ražošanas dažādo metožu ietekmi uz klimatu, ainavas ekoloģiju, lauksaimnieku ienākumiem un nodrošinātību ar pārtiku pasaulē;

40.

ierosina biogāzes veicināšanas plašu iekļaušanu ierosinātajā Atjaunojamās enerģijas direktīvā (COM(2008)0019), īpaši uzsverot šādus elementus:

41.

mudina Komisiju pēc iespējas drīz iesniegt priekšlikumu bioatkritumu direktīvai, iekļaujot tajā kvalitātes standartus; aicina Komisiju izpētīt iespēju pieņemt vienotu biogāzes un bioatkritumu direktīvu;

42.

prasa Komisijai iesniegt likumdošanas priekšlikumus par biogāzes iekārtu atliekvielu izmantošanu; prasa Komisijai nodrošināt, lai biogāzes iekārtās atļautu izmantot tikai tās organisko vielu atliekvielas, kas nerada vides apdraudējumu; prasa Komisijai apsvērt iespēju aizliegt dzīvnieku barībā izmantot augšanas stimulatorus, kas satur smagos metālus, ja, iestrādājot augsnē biogāzes ražošanas atliekvielas, apstiprinās, ka tā ir ES mēroga problēma;

43.

prasa Komisijai nodrošināt, lai visās dalībvalstīs un reģionos efektīvi īstenotu Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 15. janvāra Direktīvu 2008/1/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (10), Nitrātu direktīvu (11), Notekūdeņu dūņu direktīvu (12), Ūdens pamatdirektīvu (13), Putnu direktīvu (14), Dzīvotņu direktīvu (15) un tiesību aktus par smagajiem metāliem, tādējādi padarot pievilcīgākus to biogāzes iekārtu projektus, kurās izmanto kūtsmēslus un dūņas;

44.

mudina Komisiju cik vien drīz iespējams iesniegt stratēģiju, ar ko paredz biogāzes iekārtas iekļaut Kioto mehānismā, piemēram, izmantojot zaļos sertifikātus, īpašas piemaksas vai nodokļu atlaides par elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu biogāzes iekārtās vai paredzot citus pasākumus; norāda, ka šādi pasākumi palielinātu biogāzes iekārtu rentabilitāti un vienlaikus padarītu pārredzamākus centienus mazināt lauksaimniecības radītās klimata pārmaiņas;

45.

aicina pēc Ūdeņu pamatdirektīvas pilnīgas īstenošanas novērtēt Nitrātu direktīvas aktualitāti;

46.

atkārtoti uzsver, ka ES tiesību aktos nedrīkst lielāku atbalstu paredzēt mākslīgo minerālmēslu nekā kūtsmēslu un biogāzes iekārtu blakusproduktu izmantošanai; tādēļ steidzami un kā neatliekamu pasākumu aicina pārskatīt Nitrātu direktīvā iekļauto kūtsmēslu definīciju;

47.

prasa Komisijai, izstrādājot ieteikumus vai direktīvu, sekmēt biogāzes novadīšanu dabasgāzes tīklos;

48.

prasa Komisijai pēc iespējas drīz iesniegt priekšlikumus par dzīvnieku un lauksaimniecības kultūru blakusproduktu turpmāku izmantošanu biogāzes ražošanā, kā tas paredzēts iepriekšminētajā Komisijas 2005. gada 7. decembra paziņojumā;

49.

mudina tās dalībvalstis, kuras pašreizējās valsts attīstības programmās nav iekļāvušas pasākumus vai nav iekļāvušas pietiekami iedarbīgus pasākumus, iekļaut biogāzes jautājumu pašreizējo lauku un reģionālās attīstības programmu termiņa vidus novērtējumā un ierosināt turpmākās rīcības priekšlikumus;

50.

aicina Komisiju nodrošināt sadarbību un saskaņošanu dalībvalstu starpā, iesaistot arī tās valstis, kurās pašlaik nav biogāzes iekārtu vai tās ir nelielā skaitā, lai dalībvalstis uzzinātu par biogāzes iekārtās izmantoto labāko praksi, apmainoties ar zināšanām un tehniskajiem paņēmieniem;

51.

prasa Komisijai, ņemot vērā Parlamenta priekšlikumus un panākto attīstību, ne vēlāk kā 2008. gada 15. decembrī iesniegt Parlamentam saskaņotu ziņojumu par ES biogāzes ražošanu un turpmākajiem plāniem šajā jomā, iekļaujot ietekmes novērtējumu;

52.

aicina pašreizējo prezidentūru un turpmākās Eiropadomes prezidentūras turpināt diskusijas par to, kā veicināt biogāzes ilgtspējīgu ražošanu; šajā ziņā atzīmē, ka biogāzes iekārtu ilgtspējīgā sekmēšanā jāiekļauj arī siltuma un elektrības kopīga ražošana;

*

**

53.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

20.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 66/35

—

ņemot vērā Komisijas Paziņojumu “Publiskā un privātā finansējuma mobilizēšana, lai nodrošinātu globālu piekļuvi klimatam labvēlīgiem, lētiem un drošiem energopakalpojumiem: Pasaules energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas fonds” (COM(2006)0583),

—

ņemot vērā 2007. gada 8. un 9. marta Briseles Eiropadomes prezidentūras secinājumus,

—

ņemot vērā 2007. gada 25. septembra rezolūciju par Eiropas atjaunojamo enerģijas avotu ceļvedi (1),

—

ņemot vērā 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par energoefektivitāti vai kā ar ierobežotiem resursiem sasniegt labāku rezultātu — Zaļā grāmata (2),

—

ņemot vērā 2006. gada 14. decembra rezolūciju par rīcības plānu attiecībā uz biomasas izmantošanu (3),

—

ņemot vērā 2005. gada 29. septembra rezolūciju par atjaunīgās enerģijas apmēru ES un priekšlikumiem konkrētām darbībām (4),

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumus (A6-0006/2008),

A.

tā kā, lai ierobežotu pasaules vidējās temperatūras pieaugumu līdz 2 °C, jāveicina atjaunojamās enerģijas izmantošana un energoefektivitāte, lai pēc visaugstākā līmeņa sasniegšanas 2015. gadā, samazinātos emisijas visā pasaulē;

B.

tā kā Sterna pārskata ziņojumā par klimata pārmaiņu ekonomiku (2006. gada oktobris) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes ziņojumos ir norādīts, ka visagrāk un visvairāk no klimata pārmaiņu sekām cietīs visnabadzīgākās valstis un to iedzīvotāji;

C.

tā kā, lai saglabātu ilgtspējīgu piekļuvi energopakalpojumiem, ievērojama nozīme ir atjaunojamiem enerģijas avotiem un enerģijas taupīšanai, palīdzot:

D.

tā kā 2002. gada Pasaules sammitā par noturīgu attīstību pasaules valstu vadītāji vienojās uz pusi samazināt to cilvēku skaitu (pašlaik — 1,6 miljardi), kuriem nav pieejami pamata energopakalpojumi; tā kā šo mērķi nekad nevarēs sasniegt, ja pastāvēs pašreizējās tendences;

E.

tā kā palielinot atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu un panākot lielākus uzlabojumus energoefektivitātē un enerģijas taupīšanā, jaunattīstības valstu enerģētikas problēmām jāatrod noturīgi risinājumi,

F.

tā kā pārredzamība un lēmumu pieejamība sabiedrībai un privātiem ieguldītājiem būs svarīgākie faktori, novērtējot un, iespējams, turpmāk palielinot Pasaules energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas fonda piedāvāto atbalstu, un tā kā veiks stingras pārbaudes, jo īpaši šī fonda pirmajos īstenošanas gados,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par Pasaules energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas fondu (GEEREF);

2.

uzskata, ka ilgtspējīgu attīstību, jo īpaši jaunattīstības valstīs, ar zema līmeņa siltumnīcefekta gāzu emisiju, tīru gaisu un ilgtspējīgu enerģijas piegādi var sasniegt tikai, nodrošinot, ka ievieš tehnoloģijas atjaunojamo enerģijas resursu izmantošanai, kurās piesaista vietējos energoresursus, un uzlabojot piekļuvi energoresursiem, tajā priekšroku dodot ieguldījumiem attālā un decentralizētā apgādē;

3.

uzskata, ka fonda galvenajiem mērķiem ir jābūt energoefektivitātes, enerģijas taupīšanas un atjaunojamās enerģijas veicināšanai, kā arī siltumnīcefekta gāzu emisiju un citu risku samazināšanai, visnabadzīgāko valstu piekļuves energopakalpojumiem uzlabošanai un enerģijas avotu diversifikācijai jaunattīstības valstīs;

4.

īpaši atzinīgi vērtē fonda iesaistīšanos privāto ieguldījumu līdzsvarošanā, nodrošinot riska kapitālu, jo ilgtermiņā tam būs izšķirīga nozīme ilgtspējīgu enerģijas projektu veiksmīgai izvēršanai jaunattīstības valstīs;

5.

aicina Komisiju nodrošināt, ka jebkurš atbalsts projektiem un tehnoloģiju izvēlei ir atkarīgs no tā, vai ir izpildīti visaptveroši ilgtspējīgas darbības kritēriji un veikts ieguldījums ilgtspējīgā attīstībā, kā arī no ģeogrāfiskām īpašībām un pieejamajiem reģionālajiem resursiem;

6.

mudina Komisiju, īstenojot fondu, pievērst uzmanību nelieliem projektiem, kuriem ir visgrūtāk piesaistīt privātā sektora ieguldījumus; uzskata, ka Komisijai ir regulāri jāpārskata EUR 10 miljonu ieguldījumu augšējais ierobežojums atsevišķiem projektiem, vienlaikus piešķirot vismaz trešo daļu no pieejamiem līdzekļiem nelieliem projektiem, kuri izmaksā mazāk nekā EUR 1 miljonu;

7.

aicina Komisiju nodrošināt, ka atbalstu jaunattīstības valstu jebkuras biomasas projektam, tostarp projektiem saistībā ar ūdens un kanalizācijas ūdens attīrīšanu, piešķir tikai tad, ja tie atbilst stingriem ilgtspējības kritērijiem, panākot, ka atbalstu piešķirt tikai visilgtspējīgākajām tehnoloģijām, ņemot vērā biomasas pilna dzīvescikla ietekmi uz siltumnīcefekta gāzu emisiju, gaisa kvalitāti, lauku apsaimniekošanu, sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem un bioloģisko daudzveidību, tostarp dabisko mežu saglabāšanu un pārtikas nodrošināšanu visiem, uzlabojot vietējās lauksaimniecības paraugpraksi;

8.

mudina Komisiju rūpēties, lai GEEREF atbalstītu saules ģeneratoru bateriju projektus, un aicina atbalstīt saprātīgu tīklu tehnoloģiju izstrādi; īpaši uzsver ieguldījumus, kas piemēroti nabadzīgajiem lauku iedzīvotājiem, piemēram, apgāde ar eletroenerģiju, izmantojot atjaunojamos enerģijas resursus, tostarp ūdens, saules un vēja enerģiju un biomasu, saules ūdens sildītājus, saules pasterizēšanas ierīces, saules krāsnis, vējdzirnavas un uzlabotas virtuves plītis, kā arī atbalstu mikrokredīta shēmām, lai vietējie iedzīvotāji vairāk piedalītos enerģētikas projektos;

9.

uzstāj, ka GEEREF nav jāsekmē lieli projekti, kuru izmaksas pārsniedz EUR 1 miljonu, kas paredzēti konvencionālajiem enerģijas avotiem un biomasas līdzsadedzināšanai esošajās vai jaunajās ogļu spēkstacijās, fosilā kurināmā izmantošanai nelielā apjomā (piemēram, dīzeļģeneratoros) vai lauksaimniecībā izmantojamās degvielas liela mēroga ražošanai; mudina Komisiju nodrošināt, lai ieguldījumi no GEEREF atbalstītajiem apakšfondiem neveicina šos tehnoloģiju veidus; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, ka attiecīgos pārvaldības līgumos un projektu atlases kritērijos nav ietverta šo projektu izvēle;

10.

uzskata, ka iespēju robežās lielākā atbalsta daļa ir jāsniedz projektiem, kuros apvienotas atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas un lielākas energoefektivitātes panākšana, piemēram, ēku fonda, apgaismojuma un aukstuma ķēdes uzlabošanai;

11.

aicina pilnībā saskaņot GEEREF ar turpmāko darbu, kas saistīts ar platformu starptautiskai sadarbībai un enerģijas efektivitātei, kuru piedāvā Komisija, lai uzlabotu sadarbību pētniecības un izstrādes, kā arī salīdzinošās novērtēšanas jomā;

12.

mudina Komisiju nodrošināt, lai fonds veicinātu vietējo tirgu attīstību, rūpniecību un veiktspēju jaunattīstības valstīs, piemēram, atbalstot MVU, lai tie varētu uzņemties atbildību par jaunu tehnoloģiju laišanu konkrēta reģiona tirgū;

13.

uzskata, ka fonds ir jāizmanto arī, lai jo īpaši MVU no ES dalībvalstīm varētu nodot tehniskās zinātības par ilgtspējīgu enerģētikas tehnoloģiju izstrādi un izmantošanu jaunattīstības valstīs;

14.

aicina Komisiju nodrošināt, lai fonds atbilstu un būtu papildinājums dalībvalstu un ES attīstības politikai un enerģijas iniciatīvām, kuras paredzētas jaunattīstības valstīm;

15.

aicina Komisiju nodrošināt, lai fonds veiksmīgi darbotos līdzās daudzām citām starptautiskām iniciatīvām un fondiem ilgtspējīgas enerģijas projektu atbalstam jaunattīstības valstīs, tostarp iniciatīvām un fondiem, kurus vada Pasaules Banka un reģionālās attīstības bankas un kurus uzsāka īstenot 2002. gada Pasaules sammitā par noturīgu attīstību, kā arī, lai fonds tos papildinātu;

16.

aicina Komisiju nodrošināt, ka fonds dod ieguldījumu, lai samazinātu šķēršļus tīra attīstības mehānisma izmantošanai konkrētās valstīs, jo īpaši vismazāk attīstītajās valstīs, un ka tas sekmē turpmākos tīra attīstības mehānisma projektus, kuriem ir reāla pievienotā vērtība, kuriem ir pozitīva ietekme uz ilgtspējīgu attīstību un kuri atbilst zelta standarta kritērijiem;

17.

aicina Komisiju izskatīt iespējas paplašināt fondu atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām režīmam pēc 2012. gada, ņemot vērā, ka jaunattīstības valstīs ilgtspējīgie enerģijas resursi būs būtiski svarīgi, lai sasniegtu šīs konvencijas mērķi;

18.

pauž nožēlu, ka ierosinātais minimālais finansējuma mērķis EUR 100 miljoni — paredzot tikai EUR 15 miljonus 2007. un tikpat 2008. gadā, kā GEEREF ieguldījums ir ļoti nepietiekams, ņemot vērā mērķi “palielināt energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas projektu daļu un ievērojami veicināt ilgtspējīgu attīstību” un, ka šobrīd tikai nedaudzas valstis ir pieņēmušas lēmumu par finansiālu dalību fondā; tāpēc aicina Komisiju palielināt ieguldījumu, tajā pašā laikā, mudinot dalībvalstis un daudzpusējās finanšu iestādes apvienot spēkus, lai ievērojami palielinātu fonda apjomu; aicina, lai daudz lielāks skaits dalībvalstu piedāvātu finansiālu atbalstu;

19.

uzskata, ka pirmajos gados GEEREF kā atvērtā fonda galvenajam mērķim ir jābūt tādu paraugu radīšanai, kas varētu sekmēt turpmāku devumu, palielinot atjaunojamos enerģijas avotos un energoefektivitātē veikto ieguldījumu plūsmu uz jaunattīstības valstīm un pārejas ekonomikas valstīm, kā arī pasargājot no enerģētiskās nabadzības daudz lielāku skaitu cilvēku nekā paredzētie 13 miljoni;

20.

uzsver, ka GEEREF prioritātei ir jābūt vismazāk attīstīto valstu īpašām vajadzībām un pasākumiem, kuriem ir cieša saikne ar nabadzības samazināšanu; atzīmē, ka GEEREF darbības joma ir atbalsts reģionāliem apakšfondiem, kas izveidoti Subsahāras Āfrikai, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna salu valstīm, Eiropas kaimiņvalstīm (tostarp Ziemeļāfrikas un tām Austrumeiropas valstīm, kas nav ES dalībvalstis), Latīņamerikai un Āzijai; tomēr aicina īpašu uzmanību pievērst ĀKK valstu vajadzību apmierināšanai; aicina Komisiju nodrošināt, ka, sadalot piešķīrumus, finansējumu piešķir ne tikai vienam vai diviem apakšfondiem. noteikti iesaka, lai gadījumā, ja portfelī iekļauj apakšfondus Ķīnai un Krievijai, šīm valstīm netiktu novirzīti visi pieejamie līdzekļi, un ka tie ir īpaši svarīgi kā izmēģinājuma projekti;

21.

tomēr saskaņā ar pašreizējo informāciju atzīst, ka GEEREF varētu būt grūti ievērot ESAO Attīstības palīdzības komitejas kritērijus publiskās palīdzības attīstības jomā, jo ieguldījumus noteiks, ņemot vēra finansiālo ieņēmumu prognozes, nevis attīstības vajadzības; norāda uz risku, ka nabadzības izskaušana, kas ir minēta kā GEEREF īpašs mērķis, varētu kļūt tikai par fonda otršķirīgu prioritāti; tādēļ uzsver, ka papildus skaidru attīstības kritēriju izstrādei, lai noteiktu projektus, kas atbilst GEEREF kritērijiem, Komisijai arī būtiski jāpalielina attīstības palīdzība piešķīrumu veidā, lai nabadzīgākos iedzīvotājus varētu apgādāt ar ilgtspējīgu enerģiju;

22.

aicina Komisiju regulāri sagatavot ziņojumus par fonda īstenošanas rezultātiem un atbalstītajiem projektiem, kā arī iesniegt gada progresa ziņojumu Parlamentam;

23.

aicina Komisiju ierosināt veidus, kā veicināt intensīvu komunikāciju un pieredzes apmaiņu par dažādiem projektiem, to specifiskajiem rezultātiem un to ieguldījumu ilgspējīgā attīstībā;

24.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

20.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 66/38

—

ņemot vērā EK līguma 177.–181. punktu,

—

ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, ko parakstīja Kotonū 2000. gada 23. jūnijā (1) un kurā veica grozījumus 2005. gada 25. jūnijā Luksemburgā (2),

—

ņemot vērā Tūkstošgades deklarāciju, ko ANO pieņēma 2000. gadā, ANO 2005. gada ziņojumu “Ieguldījums attīstībā” un Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM),

—

ņemot vērā 2005. gada 2. marta Parīzes Deklarāciju par palīdzības efektivitāti,

—

ņemot vērā 2002. gada Monterejas konsensu par finansējumu attīstībai,

—

ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kuri tikās Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā, kopējo paziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku: “Eiropas konsenss” (Eiropas konsenss par attīstību) (3),

—

ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kuri tikās Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā, kopīgo paziņojumu “Eiropas konsenss par humāno palīdzību” (4),

—

ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kuri tikās 2007. gada 15. maija Padomē, secinājumus par ES rīcības kodeksu attiecībā uz papildināmību un darba dalīšanu attīstības politikas jomā,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Attīstības politikas saskaņotība: kāpināt progresu, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus” (COM(2005)0134),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Attīstības paātrināšana attiecībā uz Tūkstošgades mērķu sasniegšanu – attīstības finansēšana un atbalsta efektivitāte” (COM(2005)0133),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES palīdzība: sniegt palīdzību, kas būtu nozīmīgāka, efektīvāka un savlaicīgāka” (COM(2006)0087) un uz tā pamatotos Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2006. gada 11. aprīļa secinājumus,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “2006. gada pārskats par Eiropas Kopienas attīstības politiku un ārējās palīdzības īstenošanu” (COM(2006)0326)

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finansēšanas instrumentu attīstības sadarbībai (5),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Pārvaldība Eiropas attīstības konsensa kontekstā: ceļā uz saskaņotu Eiropas Savienības līmeņa pieeju” (COM(2006)0421),

—

ņemot vērā Čehijas Republikas starptautiskās attīstības sadarbības politiku, tostarp Divpusējās attīstības sadarbības plānu 2007. gadam un šīs valsts stratēģijas dokumentus Angolai un Zambijai,

—

ņemot vērā Ungārijas starptautiskās attīstības sadarbības politiku,

—

ņemot vērā Latvijas attīstības sadarbības politikas programmu 2006.–2010. gadam,

—

ņemot vērā Lietuvas attīstības sadarbības politiku 2006.–2010. gadam,

—

ņemot vērā Igaunijas attīstības sadarbības un humānās palīdzības stratēģiju 2006.–2010. gadam,

—

ņemot vērā Polijas attīstības sadarbības stratēģiju, kas pieņemta 2003. gadā, un Polijas palīdzības programmu 2007. gadam,

—

ņemot vērā Rumānijas valsts starptautiskās attīstības sadarbības stratēģiju,

—

ņemot vērā Slovākijas oficiālās attīstības palīdzības (OAP) 2003.–2008. gada vidējā termiņa stratēģiju un Slovākijas 2006. gada attīstības palīdzības valsts programmu,

—

ņemot vērā Slovēnijas attīstības sadarbību 2002.–2004. gadā,

—

ņemot vērā nevalstiskās organizācijas (NVO) Aid Watch 2007. gada ziņojumu “Nesteidzieties aplaudēt! ES valdības var nepildīt atbalsta solījumus”, ko iesniegusi Eiropas NVO palīdzības un attīstības konfederācija (CONCORD), ietverot NVO novērtējumu par katras valsts veikumu OAP jomā,

—

ņemot vērā ES Centrālāzijas stratēģiju (stratēģiju jaunām partnerībām) 2007.–2013. gadam,

—

ņemot vērā “Eiropas konsensu par attīstību: ieguldījums saistībā ar izglītības un izpratnes veicināšanu attīstības jomā”, kas ir stratēģijas struktūra, kuru izstrādāja Eiropas iestāžu pārstāvji, dalībvalstis, pilsoniskā sabiedrība un citas ieinteresētās puses un ar kuru iepazīstināja Eiropas attīstības dienās 2007. gada novembrī Lisabonā,

—

ņemot vērā 2006. gada 7.–9. novembrī notikušo Eiropas konsensu par NVO paziņojumu,

—

ņemot vērā Padomes (Attīstības) 2001. gada 8. novembra rezolūciju par attīstības izglītību un Eiropas sabiedrības labāku informēšanu par attīstības sadarbību,

—

ņemot vērā 2002. gada 15.–17. novembrī notikušā Eiropas globālās izglītības kongresa Māstrihtas Deklarāciju, ko pieņēma parlamentāriešu pārstāvji, vietējo un reģionālo iestāžu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji no Eiropas Padomes dalībvalstīm, par Eiropas stratēģijas struktūru globālās izglītības uzlabošanai un paplašināšanai Eiropā līdz 2015. gadam,

—

ņemot vērā 2003. gada Palermo procesu, kura nolūks bija izveidot neformālu forumu, kurā dalībnieki varētu apspriest svarīgākās Eiropas attīstības palīdzības tendences un problēmas, lai neformāli papildinātu Komisijas oficiālās apspriežu procedūras,

—

ņemot vērā Eiropas konferenci par izpratnes veidošanu un attīstības izglītību Ziemeļu un Dienvidu solidaritātei, kas notika Briselē 2005. gada 19.–20. maijā,

—

ņemot vērā 2006. gada 3.–4. jūlijā notikušo Helsinku konferenci par Eiropas attīstības izglītību,

—

ņemot vērā 18 mēnešu programmu par attīstības politiku Vācijas, Portugāles un Slovēnijas ES prezidentūrām,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 49. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Plašāka Eiropa — kaimiņattiecības: jauns pamats attiecībām ar mūsu austrumu un dienvidu kaimiņiem” (COM(2003)0104) un Parlamenta 2003. gada 20. novembra rezolūciju “Plašāka Eiropa — kaimiņattiecības: jauns pamats attiecībām ar mūsu austrumu un dienvidu kaimiņiem” (6),

—

ņemot vērā Eiropas drošības stratēģiju, “Drošāka Eiropa labākā pasaulē”, ko 2003. gada 12. decembrī apstiprināja Eiropadome Briselē,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas kaimiņattiecību politika — stratēģijas dokuments” (COM(2004)0373),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Par Komisijas priekšlikumu rīcības plāniem saskaņā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku (EKP)” (COM(2004)0795),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas kaimiņattiecību politika — ieteikumi Armēnijai, Azerbaidžānai, Gruzijai, Ēģiptei un Libānai” (COM(2005)0072),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Par Eiropas kaimiņattiecību politikas nostiprināšanu” (COM(2006)0726),

—

ņemot vērā Rīcības plānu Dienvidkaukāza valstīm (Armēnijai, Azerbaidžānai, Gruzijai), ko Komisija pieņēma 2006. gada 14. novembrī,

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu, kas pievienots iepriekšminētajam Komisijas paziņojumam “Par Eiropas kaimiņattiecību politikas nostiprināšanu” (SEC(2006)1504),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2007)0840), kas pievienots Komisijas paziņojumam “2007. gada pārskats par Eiropas Kopienas attīstības politiku un ārējās palīdzības īstenošanu 2006. gadā” (COM(2007)0349),

—

ņemot vērā Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) progresa ziņojumus par Ukrainu (SEC(2006)1505) un Moldovu (SEC(2006)1506),

—

ņemot vērā Komisijas 2005. gada 24. novembra publikāciju “Eiropas kaimiņattiecību politika: progresa gads” (IP/05/1467),

—

ņemot vērā komisāres B. Ferrero-Waldner paziņojumu kolēģijai “Eiropas kaimiņattiecību politikas īstenošana un veicināšana” (SEC(2005)1521),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 24. oktobra Regulu (EK) Nr. 1638/2006, ar ko paredz vispārējus noteikumus Eiropas Kaimiņattiecību un partnerības instrumenta (EKPI) izveidei (7),

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 23. janvāra Lēmumu 2006/62/EK, kas dod iespēju valstīm, uz kurām attiecas Eiropas kaimiņattiecību politika, kā arī Krievijai, gūt labumu no Tehniskās palīdzības un informācijas apmaiņas (TAIEX) programmas (8),

—

ņemot vērā Padomes 2004. gada 22. decembra Lēmumu 2005/47/EK, ar ko groza Lēmumu 2000/24/EK, lai ņemtu vērā Eiropas Savienības paplašināšanos un Eiropas kaimiņattiecību politiku (9),

—

ņemot vērā ziņojumu “Eiropas Kaimiņattiecību un partnerības instruments” Baltkrievija/Moldova/Ukraina/Armēnija/Azerbaidžāna/Gruzija (atsevišķi): valsts stratēģijas dokuments 2007.–2013. gadam un nacionālā indikatīvā programma 2007.–2010. gadam,

—

ņemot vērā Eiropas Kopienu un Eiropas Kaimiņattiecību un partnerības instrumentu (EK-EKPI) austrumu reģionālās stratēģijas dokumentu (RSP) 2007.–2013. gadam, kas pievienots valstu stratēģijas dokumentiem un ko pieņēmusi Komisija,

—

ņemot vērā EKPI Austrumu reģionālo indikatīvo programmu 2007.–2013. gadam, kas sīkāk definē iedarbības centru saskaņā ar jaunā EKPI austrumu reģionālo paketi,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Melnās jūras sinerģija — jauna reģionālās sadarbības iniciatīva” (COM(2007)0160),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Par vispārējo pieeju EKP partnervalstu līdzdalībai Kopienas aģentūrās un Kopienas programmās” (COM(2006)0724),

—

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāta 2006. gada jūnija īpašos pētījumus “Eiropas kaimiņattiecību politika: pārskats par EKP valstu ekonomiku”,

—

ņemot vērā kapacitātes palielināšanas metodi II jauno dalībvalstu un kandidātvalstu atbalstam sadarbības attīstības jomā, ko Komisija sāka 2007. gada jūlijā,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politiku (10),

—

ņemot vērā partnerības un sadarbības nolīgumus,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A6-0036/2008),

A.

tā kā ES 2006. gadā piešķīra 47 524 miljonu eiro OAP, kas ir 57 % no visas pasaules OAP, un prognozē, ka šis skaitlis pieaugs līdz EUR 78 626 miljoniem 2010. gadā;

B.

tā kā jaunās dalībvalstis ir apņēmušās sasniegt OAP mērķi 0,17 % no nacionālā kopienākuma (NKI) līdz 2010. gadam un 0,33 % līdz 2015. gadam ar nākotnes ieguldījumiem, lai nostiprinātu ES nozīmi starptautiskās attīstības sadarbībā;

C.

tā kā jauno dalībvalstu attīstības palīdzība attiecas gan uz Eiropas attīstības sadarbības politiku, gan arī uz Eiropas kaimiņattiecību politiku;

D.

tā kā jauno dalībvalstu attīstības sadarbība ir vērsta galvenokārt uz Neatkarīgo valstu savienības (NVS) valstīm, Rietumbalkānu valstīm un dažām Āfrikas, Karību reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstīm;

E.

tā kā institucionālā struktūra joprojām ir viena no galvenajām problēmām saistībā ar jauno dalībvalstu efektīvu sadarbību attīstības jomā;

F.

tā kā viena no būtiskām problēmām, ar ko sastopas jaunās dalībvalstis, ir vajadzība attīstīt ieinteresēto pušu politisko un valsts atbalstu sadarbībai attīstības jomā, tostarp atbalstu vismazāk attīstītajām pasaules valstīm;

G.

tā kā lielākajā daļā dalībvalstu turpmāk ir jāuzlabo izpratne par sadarbību attīstītības jomā;

H.

tā kā atbilstīgi savām nacionālajām prioritātēm noteiktās dalībvalstu tiesības izmantot attīstības stratēģijas ir pilnībā likumīga šo valstu suverenitātes izpausme, un šīs tiesības vienmēr jāatzīst un jāievēro;

I.

tā kā lielākā daļa no Igaunijas un Latvijas divpusējās OAP ir vērsta uz NVS valstīm, jo īpaši Gruziju, Moldovu un Ukrainu, kā arī Afganistānu; tā kā Igaunijas OAP izdevumi 2005. gadā bija 0,08 %, bet Latvijas OAP izdevumi 2005. gadā — 0,07 %;

J.

tā kā lielākā daļa no Lietuvas divpusējās OAP ir vērsta uz Baltkrieviju, Ukrainu, Moldovu, Dienvidkaukāza valstīm, Afganistānu (Goras provinci) un Irāku, kā arī tikai uz vienu ĀKK valsti — Mauritāniju, un tā kā 2005. gadā Lietuvas OAP izdevumi bija 0,06 %;

K.

tā kā lielākā daļa no Polijas divpusējās OAP ir vērsta uz Baltkrieviju, Ukrainu, Moldovu un Gruziju un tā kā 2005. gadā Polijas OAP izdevumi bija 0,07 %;

L.

tā kā lielākā daļa no Ungārijas divpusējās OAP ir vērsta uz Rietumbalkānu valstīm (Melnkalne, Serbija, Bosnija un Hercegovina) un tā kā 2005. gadā Ungārijas OAP izdevumi bija 0,11 %;

M.

tā kā lielākā daļa no Rumānijas divpusējās OAP ir vērsta uz Moldovu, Serbiju un Gruziju un tā kā 2006. gadā Rumānijas OAP izdevumi bija 0,04 %;

N.

tā kā lielākā daļa no Slovēnijas divpusējās OAP ir vērsta uz Rietumbalkānu valstīm (Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Serbija, Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Albānija) un Moldovu un tā kā 2005. gadā Slovēnijas OAP izdevumi bija 0,11 %;

O.

tā kā lielākā daļa no Slovākijas divpusējās OAP ir vērsta uz Serbiju, Melnkalni, Kirgizstānu, Kazahstānu, Ukrainu un Baltkrieviju un tā kā 2005. gadā Slovākijas OAP izdevumi bija 0,12 %;

P.

tā kā lielākā daļa no Čehijas Republikas divpusējās OAP ir vērsta uz Bosniju un Hercegovinu, Moldovu, Mongoliju, Serbiju, Melnkalni un Vjetnamu un tā kā 2005. gadā Čehijas Republikas OAP izdevumi bija 0,11 %;

Q.

tā kā Bulgārija ir pieņēmusi valsts stratēģiju attīstības sadarbībai tikai 2007. gada beigās un tās prioritātes ir saistītas ar Albāniju, Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, Bosniju un Hercegovinu, Ukrainu un Moldovu, un tās OAP izdevumi 2005. gadā ir vērtējami kā 0,04 %, kas atbilst Bulgārijas ieguldījumam daudzpusējās iestādēs;

R.

tā kā Igaunija, Latvija un Rumānija saskaņā ar Eiropas attīstības sadarbības politiku nesniedz palīdzību ĀKK valstīm, lai gan Igaunija nav atteikusies nākotnē izveidot divpusēju sadarbību ar vienu no vismazāk attīstītajām Subsahāras valstīm;

S.

tā kā Bulgārija plāno sniegt palīdzību Āfrikas valstīm, ar kurām tai ir bijušas divpusējas attiecības pirms 1989. gada, piemēram, Ganu;

T.

tā kā Čehijas Republika orientējas uz Angolu un Zambiju, Angolai piešķirot 8 % (2007. gadā EUR 956 000) un Zambijai 4 % (2007. gadā EUR 775 000) no visiem piešķirtajiem līdzekļiem; tā kā tā arī finansē programmas Angolā lauksaimniecības un lauku attīstības nozarē, izglītībā un tādas horizontālas programmas kā atmīnēšana, sabiedriskā sektora darbības spēju nostiprināšana, pilsoniskās sabiedrības un dzimumu līdztiesības veicināšana, kā arī vides aizsardzība; un tā kā tā finansē arī programmas Zambijas rietumu provincē, kurā ir īpaši nelabvēlīgi dabas apstākļi, veselības jomā izvirzot par mērķi sasniegt tādus TAM kā bērnu mirstības samazināšana, mātes veselības uzlabošana, HIV/AIDS un citu slimību apkarošana;

U.

tā kā Ungārija orientējas uz Etiopiju, bet Polija ir izvēlējusies galvenokārt Angolu un Tanzāniju;

V.

tā kā Slovākija orientējas uz Keniju, Sudānu un Mozambiku un uzņēmējdarbības un veselības nozarēm Kenijā, kā arī piedāvā atbalstu atjaunīgo resursu izmantošanā; un tā kā tās attīstības sadarbība ar Sudānu ietver parādu samazināšanu un orientējas uz tehnisko infrastruktūru, piemēram, ūdensapgādi, un sociālajā sektorā īpaši veicina pamatizglītību un pamata veselības aprūpi;

W.

tā kā Slovēnija plāno orientēties uz Madagaskaru, Nigēru, Mali, Burkinu Faso, Ugandu un Malāvi ar Slovēnijas nevalstiskās attīstības organizāciju (NVAO)starpniecību un palīdzēt vietējām kopienām tādās nozarēs kā infrastruktūra, izglītība, ūdensapgāde, kanalizācija un ilgtspējīga energoapgāde;

X.

tā kā Lietuva 2006. gadā sāka savu pirmo divpusējo projektu Mauritānijā (palīdzība dabas resursu attīstībā);

Y.

tā kā visās jaunajās dalībvalstīs ievērojama attīstības atbalsta daļa tiek organizēta, izmantojot daudzpusējus kanālus, tostarp ES, un tādējādi visas šīs valstis netieši veicina ĀKK valstu attīstību;

Z.

tā kā EKP ir viena no ES ārējo attiecību augstākajām prioritātēm, lai veicinātu labu pārvaldību un ekonomisko attīstību savā apkaimē un lai tādējādi samazinātu politiskās, ekonomikas un sociālās atšķirības starp dalībvalstīm un to kaimiņvalstīm;

AA.

tā kā EKP rīcības plāni trim Dienvidkaukāza valstīm (Gruzijai, Armēnijai un Azerbaidžānai) tika publicēti 2006. gada 14. novembrī, neraugoties uz to, ka Dienvidkaukāza valstu iekļaušana EKP sākotnēji tika noraidīta iepriekš minētā Komisijas 2003. gada paziņojuma zemsvītras piezīmē par paplašinātu Eiropu;

AB.

tā kā rīcības plānus paredzēts izveidot atsevišķi katrai valstij;

AC.

tā kā ES ārējās attiecībās tradicionāli dod priekšroku reģionālai pieejai;

AD.

tā kā Gruzijas valdība pauž cerības, ka Gruziju iekļaus Melnās jūras reģionā tāpat kā Ukrainu un Moldovu, nevis Dienvidkaukāza reģionā, kas ir arī atzīts Rīcības plānā;

AE.

tā kā ES-Gruzijas Rīcības plānā ir parādīts, ka ES ir gatava piedāvāt lielāku politisko atbalstu Gruzijai konfliktu risināšanas jomā, no kā tā līdz šim ir atteikusies;

AF.

tā kā jaunās dalībvalstis tika iesaistītas EKP izveidē pirms to pievienošanās ES;

AG.

tā kā jaunajām dalībvalstīm nebija nekādas ietekmes uz rīcības plānu, kā arī tās nebija iesaistītas lēmumu pieņemšanā un procedūrā pirms kļuva par dalībvalstīm;

AH.

tā kā, lai iesaistītos EKP, kaimiņvalstīm ir jābūt spēkā esošām līgumsaistībām, piemēram, partnerattiecību un sadarbības nolīgumam vai asociācijas nolīgumam; līdz ar to Baltkrievija, Lībija un Sīrija nav iekļautas EKP, jo tām nav šādu spēkā esošu līgumsaistību;

AI.

tā kā ES mērķis ir līdzsvarota divpusēja un reģionāla pieeja Centrālāzijai;

AJ.

tā kā attiecības starp Kazahstānu, Kirgizstānu, Krievijas Federāciju, Tadžikistānu, Turkmenistānu, Uzbekistānu un ES balstās uz partnerattiecību un sadarbības nolīgumiem, sadarbības shēmām, piemēram, BAKU iniciatīvu, kā arī vairākiem kopējās ārpolitikas un drošības politikas instrumentiem;

AK.

tā kā visām ES kaimiņvalstīm, neatkarīgi no iespējām kļūt par dalībvalsti, ir vienādas iespējas izveidot priviliģētas attiecības ar ES, kuras ir pamatotas gan uz kopīgām interesēm, gan uz kopīgām vērtībām saskaņā ar pašu mērķiem;

AL.

tā kā galvenā rīcības plāna priekšrocība ir palīdzēt valstīm noteikt prioritātes un vērst ES atbalstu uz viņu centieniem;

AM.

tā kā Bulgārija un Rumānija ir jau iekļautas pārrobežu sadarbībā ar attiecīgajiem EKP partneriem;

AN.

tā kā jauno dalībvalstu nozīme, daloties pārejas pieredzē, tiks izmantota un paaugstinās veco dalībvalstu kompetenci, izmantojot Tehniskās palīdzības un informācijas apmaiņas (TAIEX) un mērķsadarbības programmas;

AO.

tā kā pašreizējais izdevumu līmenis sabiedrības izpratnes veicināšanai par attīstības jautājumiem lielākajā daļā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) valstu ir aptuveni 190 miljoni eiro jeb 0,25 % no kopējās OAP;

AP.

tā kā visas jaunās dalībvalstis, izņemot Poliju un Maltu, uzskata izglītību attīstības jomā par prioritāti savās NVAO valsts platformās;

AQ.

tā kā pagaidām nevienai no jaunajām dalībvalstīm nav valsts stratēģijas par izglītību attīstības jomā;

AR.

tā kā tikai 12 % ESAO valstu pilsoņu ir dzirdējuši par TAM un 62 % no tiem, kuri ir dzirdējuši, neizprot, ko TAM nozīmē, un tā kā 17 % Eiropas pilsoņu nezina, vai atbalstam ir kāda nozīme korupcijas novēršanā un vai atbalsts palīdz trūcīgajiem (attiecīgais līmenis sasniedz 34 % Portugālē, 24 % Itālijā, 23 % Īrijā un 22 % Spānijā);

AS.

tā kā tikai 29 % eiropiešu uzskata, ka galējas nabadzības un bada samazināšana tiks sasniegta 2015. gadā, turklāt visbiežāk minētie šķēršļi ir naudas vai resursu trūkums (18 %), gribas trūkums (18 %) un veicamā uzdevuma lielums (14 %);

AT.

tā kā ANO Attīstības programmas ziņojumā bija ierosināts Komisijai un dalībvalstīm sasniegt vai pārsniegt 3 % no OAP, kas ir minimālais mērķis sabiedrības izpratnes veicināšanā un izdevumiem izglītībai attīstības jomā;

1.

uzsver, ka attīstība ir neatņemama acquis communautaire sastāvdaļa, un atgādina par jauno dalībvalstu starptautiskajām saistībām šajā jomā; uzsver, ka ES ir jāatbalsta jaunās dalībvalstis, lai palīdzētu tām ieviest acquis communautaire;

2.

uzskata, ka jaunās dalībvalstis, parakstot Eiropas konsensu par attīstību gada laikā no pievienošanās dienas, piekrita īstenot vērienīgu attīstības programmu un strādāt, lai sasniegtu TAM paredzētajā laikā;

3.

pauž bažas, ka daudzas no jaunajām dalībvalstīm nespēs sasniegt mērķi — novirzīt 0,17 % no nacionālā kopienākuma OAP līdz 2010. gadam —, bet dažas var piedzīvot to, ka OAP samazinās līdz ar kopējiem budžeta ierobežojumiem, jo ir jāsamazina valdības parādi;

4.

uzsver jauno dalībvalstu pieredzi, jo īpaši pārejas procesa laikā iegūto pieredzi, un uzskata, ka labai pārvaldībai un demokrātijas sekmēšanai jābūt prioritātēm ES attīstības sadarbības jautājumos; aicina ES iestādes izmantot jauno dalībvalstu šajā jomā iegūto pieredzi, lai pilnveidotu savu attīstības politiku;

5.

uzskata, ka aktīva sadarbības politika palīdzēs jaunajām dalībvalstīm veicināt pamattiesību ievērošanu un solidaritāti ar jauno paaudzi trešās valstīs saskaņā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku;

6.

uzsver konkrētos ieguvumus, ko jaunās dalībvalstis gūst, piedaloties attīstības sadarbības politikā, jo īpaši ekonomiskās attīstības un tirdzniecības jomā;

7.

atzinīgi vērtē Komisijas jauno pieeju, kas pārsniedz tradicionālās attīstības politikas robežas un veido jaunas partnerattiecības ar jaunattīstības valstīm;

8.

atzinīgi vērtē to, ka starptautiskā sabiedrība vēlas pieņemt “kopējas atbildības” principu humānas krīzes gadījumos;

9.

ierosina jaunajām dalībvalstīm aktīvāk strādāt kopā ES ar mērķi nodrošināt, ka situācija jo īpaši EKP valstīs tiek uzraudzīta laicīgāk, lai ES varētu reaģēt elastīgāk, pielāgojot savu politiku šīm valstīm;

10.

uzsver saikni starp attīstību un migrāciju, kas ir būtiska problēma lielākajā daļā jauno dalībvalstu, kuras atrodas pie ES ārējām robežām;

11.

atzīst jauno dalībvalstu panākto progresu, no atbalsta saņēmējvalstīm kļūstot par atbalsta sniedzējvalstīm, kā arī uzdevumus, kas šīs valstis sagaida nākotnē;

12.

atzīmē, ka jauno dalībvalstu prioritātes pēc pārejas perioda nosaka to vēsturiskās attiecības, un tās ir saistītas ar kaimiņiem, un ka lielāko daļu attīstības sadarbības budžeta jaunās dalībvalstis novirza saviem tuvākajiem kaimiņiem un NVS valstīm; aicina Eiropas Savienību izmantot iespējas, kas saistītas ar šo jauno dalībvalstu pievienošanos, lai stiprinātu ES stratēģisko pozīciju Austrumeiropā, Centrālāzijā un Kaukāzā — pasaules reģionos, kuriem līdz šim piešķirts vismazākais ES atbalsts un kuri tomēr saskaras ar daudzām problēmām attīstības jomā;

13.

uzsver, ka efektīva rīcība demokrātijas un tiesiskuma veicināšanā, kas ir jauno dalībvalstu galvenās iesaistīšanas jomas, ir arī veids, kā ilgtermiņā veicināt nabadzības ierobežošanu, kas ir ES attīstības politikas galvenais mērķis, kurš noteikts saskaņā ar DCI;

14.

atgādina par ES ārējo attiecību “Austrumu dimensiju” un uzskata, ka jauna ES un kaimiņvalstu apvienība (līdzīgi kā ĀKK un ES Apvienotā parlamentā asambleja, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerība (Euromed) un Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārā asambleja (Eurolat)) varētu nostiprināt vēsturisko pieredzi, paaugstināt jauno dalībvalstu ieguldījumu ES politikā, palīdzēt kopīgi veidot EKP un informēt kaimiņvalstis par jaunajām politikas jomām;

15.

atzīst, ka lielākā daļa dalībvalstu savās ārlietu ministrijās ir izveidojušas nodaļas, kas īpaši nodarbojas ar attīstības sadarbību, bet tomēr iesaka tām stiprināt koordināciju gan savās ministrijās, gan vienai ar otru un citām dalībvalstīm un vairāk iesaistīt valstu parlamentus un pašvaldības iestādes lēmumu pieņemšanas procesā;

16.

atzīst, ka attiecīgo iestāžu izveidošana un politikas virzienu īstenošana ir laikietilpīgs process;

17.

atzīst, ka nozīmīgākie uzdevumi jaunajām dalībvalstīm nākamajos gados būs palielināt budžetu un veikt izpratnes veicināšanas pasākumus;

18.

atzinīgi vērtē iepriekšminēto stratēģisko ietvaru “Eiropas konsenss par attīstību: ieguldījums saistībā ar izglītības un izpratnes veicināšanu attīstības jomā” un norāda, ka Parlamentam ir īpaša loma, uzsverot pašreizējo un iespējamo izglītības un izpratnes veicināšanas nozīmi attīstības jomā gan attiecībā uz oficiālo, gan neoficiālo izglītību jaunajās dalībvalstīs;

19.

uzskata, ka ilgtermiņa projekti, izvēloties tādus partnerus un nozares, kas dalībvalstīm sniedz salīdzinošas priekšrocības un ļauj nodot pieredzi, ir optimāls risinājums nabadzības izskaušanas procesā pasaulē;

20.

aicina dalībvalstu starpā izmantot darba dalīšanu, lai katra dalībnieka ieguldītajam darbam radītu pievienoto vērtību ar mērķi palielināt kopējā darba efektivitāti;

21.

uzskata, ka lielākā daļa jauno dalībvalstu varētu noteikt lielāku prioritāti savai attīstības politikai un turpmāk nodrošināt iekšēji saskaņotāku pieeju stratēģijas plānošanā (izņemot Lietuvu, kur Ārlietu ministrija ir vadošā ministrija OAP plānošanā un pārvaldībā);

22.

uzskata, ka ES mērķis attiecībā uz jaunajām dalībvalstīm ir ne tikai pārvērst kapitālā to pieredzi, bet arī palīdzēt tām nostiprināties kā jaunām palīdzības sniedzējvalstīm; tādēļ mudina vecās un jaunās dalībvalstis kopīgi noteikt īstenojamu grafiku, lai jaunās dalībvalstis pielāgotos ES mērķiem atbalsta attīstības jomā, vienlaikus ņemot vērā jauno un veco dalībvalstu partnerības iespējas un ierobežojumus;

23.

uzsver, ka jaunās dalībvalstis ir pilnībā jāiekļauj pieredzes apmaiņā un īpašu apmācību jomās, kas saistītas ar attīstības sadarbības politikas virzienu plānošanu, īstenošanu un novērtēšanu; atgādina dažādo pieredzi saistībā ar kapacitātes palielināšanas metodi (CBS) un aicina veikt turpmākus uzlabojumus, lai, piemēram, apturētu civildienesta ierēdņu personāla mainību;

24.

atgādina pastāvīga dialoga nozīmi ar ierēdņiem, kas ir atbildīgi par jaunajām dalībvalstīm, pievienošanās valstīm un kandidātvalstīm; uzsver EuropeAid tehniskās palīdzības nozīmi apmācības kursu, semināru, konferenču un īpašas tehniskās palīdzības organizēšanā, lai apmierinātu valstu izteiktās vajadzības; uzsver Komisijas Attīstības Ģenerāldirektorāta finansēto pasākumu nozīmi šajā jomā;

25.

pauž nožēlu par to, ka 2007. gadā vairs nav sanākusi īpašā darba grupa jauno dalībvalstu spēju stiprināšanai, lai gan jauno dalībvalstu vajadzība palielināt spējas ir neatliekama un ES paplašināšanās process joprojām notiek;

26.

prasa atjaunot šīs darba grupas aktīvu darbību, no vienas puses nodrošinot, ka tās darbība ir saistīta ar Parlamenta Attīstības komitejas vai tā sekretariāta pārstāvēšanu, kā arī TRIALOG pārstāvēšanu, kas ir projekts, kurā cieši sadarbojas Eiropas attīstības jomas NVO, bet, no otras puses, nodrošinot, ka šī darba grupa paplašina pilnvaras, ņemot vērā īpašās jauno dalībvalstu problēmas attīstības sadarbības jomā;

27.

uzsver “mērķsadarbības” un “neliela apjoma mērķsadarbības” projektu nozīmi jauno dalībvalstu personāla apmācībā, izmantojot kvalitatīvu tehnisko atbalstu, kas ir līdzekļi, pēc kuriem vajadzību izteikušas tikai Ungārija un Slovākija;

28.

aicina divreiz gadā rīkot starpparlamentu sanāksmes starp Parlamentu un jauno dalībvalstu parlamentiem, lai apspriestu attīstības un sadarbības jautājumus un specializēta sadarbības tīkla izveidi;

29.

uzskata, ka jauno dalībvalstu līdzdalība Eiropas Attīstības fonda komitejā piešķirtu papildu dimensiju debatēm un palīdzētu tālāk nostiprināt šo valstu tehniskās spējas;

30.

atzīmē, ka dažas jaunās dalībvalstis neatzīst attīstības sadarbības prioritātes, un aicina veidot kopēju saziņas un izglītības stratēģiju, lai novērstu šo trūkumu; uzsver, cik svarīgi ir veicināt izpratni par attīstības jautājumiem, izmantojot skolu programmas, un cik būtiski ir plašsaziņas līdzekļi, lai radītu sabiedrības izpratni un izveidotu starptautiska līmeņa brīvprātīgas darbības tradīciju;

31.

pozitīvi vērtē nozīmi, kas piemīt ziņojumam par izpratnes veicināšanu attīstības izglītības jomā un tā lomu Eiropas konsensa par attīstību īstenošanā, uzsverot pašreizējo un iespējamo attīstības izglītības un izpratnes veicināšanas nozīmi gan attiecībā uz oficiālo, gan neoficiālo izglītību Eiropā, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs;

32.

ņemot vērā, ka jauno dalībvalstu iedzīvotāji jau ir guvuši izpratni par humānās palīdzības jautājumiem, kā to pierādīja šo valstu nozīmīgā mobilizācija 2004. gadā piedzīvotā cunami laikā, kas bija pamats, lai izglītotu iedzīvotājus par nepieciešamību uzņemties noteiktas un ilgtermiņa saistības, ko paredz efektīva attīstības politika;

33.

aicina Komisiju sākt īpašu izpratnes veicināšanas kampaņu par jauno dalībvalstu salīdzinošajām priekšrocībām un pievienoto vērtību sadarbības un attīstības jomā;

34.

aicina uzlabot koordināciju starp attiecīgajām valstu ieinteresētajām pusēm un veicināt NVO un vietējo iestāžu atbilstīgu iesaistīšanos valstu politikas veidošanas procesā;

35.

aicina Komisiju aktīvi iesaistīt jaunās dalībvalstis rīcības plānu sagatavošanā, apspriešanā un to īstenošanas uzraudzībā;

36.

atzīmē, ka jaunās dalībvalstis, pilnībā atsaistot savu atbalstu attīstības jomā, var būt pozitīvs piemērs visām dalībvalstīm;

37.

atzīmē, ka visām dalībvalstīm ir jānosaka termiņi, kuros jāatsaista savs atbalsts attīstības jomā, jo ilgtermiņā saistītais atbalsts attīstības jomā nesekmē efektīvu pārvaldību un līdzekļu efektīvu piešķiršanu, kā arī neveicina mērķu sasniegšanu attiecībā uz sadarbību attīstības jomā;

38.

atzīmē, ka saikne starp privāto sektoru un sadarbību attīstības jomā jaunajām dalībvalstīm ir jauna un daudzsološa pieeja un ka šo valstu privāto uzņēmumu aktīvāka līdzdalība ES publiskajos iepirkumos, kas saistīti ar sadarbības projektiem attīstības jomā, varētu palielināt izpratni par sadarbību attīstības jomā;

*

**

39.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

20.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 66/48

—

ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.

tā kā 2008. gadā Eiropas Savienības Rīcības kodeksam (“kodekss”) par ieroču eksportu būs desmitā gadadiena,

B.

tā kā pirms vairāk nekā diviem gadiem — 2005. gada 30. jūnijāCOREPER (Pastāvīgo pārstāvju komiteja) tehniskā līmenī vienojās par kopējās nostājas tekstu pēc tam, kad kodekss par ieroču nodošanu bija visaptveroši pārskatīts, lai to pārveidotu par efektīvu instrumentu, ar ko kontrolēt ES uzņēmumu veiktu ieroču eksportu un ieroču eksportu no ES teritorijas,

C.

tā kā līdz ar šīs kopējās nostājas pieņemšanu kodekss visām dalībvalstīm kļūs par juridiski saistošu ieroču eksporta kontroles tiesību aktu,

D.

tā kā Parlaments vairākas reizes ir ļoti atzinīgi vērtējis šo kopējo nostāju, tostarp 2007. gada 18. janvāra rezolūcijā par Padomes septīto un astoto gada ziņojumu saskaņā ar 8. operatīvo noteikumu Eiropas Savienības Rīcības kodeksā par ieroču eksportu (1),

E.

tā kā Padome no 2005. gada tā arī nav varējusi pieņemt šo kopējo nostāju politiskajā līmenī,

F.

tā kā šīs neveiksmes iemesli tā arī nav oficiāli izskaidroti, bet ir acīmredzami saistīti ar dažu dalībvalstu vēlmi atcelt ES spēkā esošo ieroču eksporta embargo attiecībā pret Ķīnas Tautas Republiku,

G.

tā kā šī jautājuma risināšana kļuvusi vēl steidzamāka šādu iemeslu dēļ:

H.

tā kā neraugoties uz COARM (Padomes darba grupa ieroču jautājumos) pozitīvajiem centieniem arī turpmāk uzlabot kodeksu un tā piemērošanu, šos pūliņus vājina dalībvalstu ieroču eksports uz valstīm, kuras atrodas konflikta vai nestabilitātes stāvoklī, vai arī tajās netiek ievērotas cilvēktiesības, un tādējādi atbilstoši kodeksam šīs valstis jāuzskata par “neatbilstošu galamērķi”,

I.

tā kā politiskās gribas trūkums, kas neļauj šo kodeksu pārvērst par kopējo nostāju, ir pretrunā ar Eiropas Savienības un tās dalībvalstu vadošo lomu, veicinot pasaules mēroga juridiskus instrumentus, kuru mērķis būtu kontrolēt valstu vai privātpersonu veiktu jebkādu starptautisku ieroču nodošanu, proti, Ieroču tirdzniecības nolīgumu,

1.

ņemot vērā Kodeksa desmito gadadienu, pauž nožēlu par pašreizējo politisko strupceļu šīs kopējās nostājas pieņemšanā;

2.

aicina Slovēnijas prezidentūru kopējās nostājas pieņemšanu padarīt par pastāvīgu darba kārtības jautājumu ikvienā Vispārējo lietu padomes sanāksmē, līdz jautājumu izdodas atrisināt;

3.

mudina tās ES dalībvalstis, kuras pretojas juridiski saistoša kodeksa pieņemšanai, pārskatīt savu nostāju;

4.

uzskata, ka palielināsies uzticēšanās ES ieguldījumam starptautiski saistoša Ieroču tirdzniecības nolīguma noslēgšanā, līdzko ieroču kontroles režīms kļūs juridiski saistošs pašai ES;

5.

pauž pārliecību, ka līdz ar kopējās nostājas pieņemšanu ir jāveic arī šādi pasākumi:

6.

aicina priekšsēdētāju nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

20.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 66/49

—

ņemot vērā Līguma par ES 6. un 7. pantu, kā arī Eiropas Savienības 2007. gada 12. decembrī parakstītās Pamattiesību hartas 4. punktu (1) attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību,

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, jo īpaši tās 5. pantu, Starptautisko paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām, jo īpaši tā 7. pantu, Eiropas 1987. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem (Eiropas Spīdzināšanas novēršanas konvencijas), kā arī tās Papildprotokolu par ieslodzījuma vietu regulāru apmeklējumu sistēmu, ko izveido neatkarīgas starptautiskas un valstu struktūras,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3. pantu, tās protokolus un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi,

—

ņemot vērā iepriekšminēto Eiropas Spīdzināšanas novēršanas konvencijas, ar ko tika nodibināta Eiropas Padomes Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai, kā arī minētās komitejas ziņojumus,

—

ņemot vērā visus obligātos ANO 1957. gada noteikumus par izturēšanos pret ieslodzītajiem, kā arī ANO Ģenerālajā Asamblejā pieņemtās deklarācijas un principus,

—

ņemot vērā 1989. gada 20. novembra ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru Komitejas pieņemtās rezolūcijas un ieteikumus, jo īpaši, rezolūciju (73)5 par obligātajiem noteikumiem attiecībā uz izturēšanos pret ieslodzītajiem, ieteikumus R(87)3 par Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumiem un ieteikumus R(2006)2 par Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumiem,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas ieteikumus, jo īpaši ieteikumus R(2006)1747 par Eiropas cietumu hartas izveidi, kā arī rekomendācijas R(2000)1469(2000) par mātēm un maziem bērniem cietumos,

—

ņemot vērā 1989. gada 26. maija rezolūciju par mātēm un bērniem cietumos (2), 1996. gada 18. janvāra rezolūciju par sliktajiem apcietināto apstākļiem Eiropas Savienības cietumos (3), 1998. gada 17. decembra rezolūciju par apstākļiem Eiropas Savienības cietumos: aprīkojums un alternatīvie sodi (4), kā arī 2004. gada 9. marta ieteikumus Padomei par apcietināto tiesībām Eiropas Savienībā (5),

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A6-0033/2008),

A.

tā kā atbilstīgi starptautiskajām (6) un Eiropas konvencijām pret visiem ieslodzītajiem jāizturas, ievērojot cilvēktiesības, un ieslodzījuma apstākļiem jāatbilst cilvēka cieņas un nediskriminācijas principiem, kā arī personīgās un ģimenes dzīves neaizskaramības principiem, un neatkarīgām struktūrām regulāri jāpārbauda apstākļi ieslodzījuma vietās;

B.

tā kā ieslodzīto sieviešu vajadzības un īpašā situācija jāņem vērā tiesu nolēmumos, krimināllikumos, kā arī dalībvalstu soda izciešanas iestādēm;

C.

tā kā jāievieš konkrēti sieviešu īpašajām vajadzībām atbilstoši pasākumi, jo īpaši alternatīvo sodu piemērošana;

D.

tā kā grūtniecēm apcietinājumā jādod iespēja gūt atbalstu, informāciju un galvenos grūtniecības un maternitātes veiksmīgai norisei nepieciešamos komponentus, jo īpaši sabalansētu uzturu, pienācīgus sanitāros apstākļus, svaigu gaisu, fiziskas nodarbības, kā arī pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpi;

E.

tā kā gan ieslodzītajiem vīriešiem, gan sievietēm jābūt vienlīdzīgai piekļuvei veselības aprūpei, bet soda izciešanas vietu politikā īpaši jāņem vērā gan ar sieviešu fizisko, gan garīgo veselību saistītā profilakse un pārraudzība;

F.

tā kā mātes garīgā un fiziskā veselība saistīta ar bērna veselību;

G.

tā kā liela daļa sieviešu apcietinājumā cieš vai ir cietušas no atkarības, kas saistīta ar apreibinošām vai citām vielām, kuras var izraisīt garīgus vai uzvedības traucējumus, kuriem nepieciešama atbilstoša medicīniskā aprūpe, kā arī sociāls un psiholoģisks atbalsts saistībā ar vispārējo veselības politiku ieslodzījuma vietās;

H.

tā kā ir zināms, ka liela daļa apcietināto sieviešu ir bijušas vardarbības, seksuālas izmantošanas vai sliktas apiešanās upuri ģimenē vai pāra attiecībās, kā arī tas, ka šīs sievietes ir lielā mērā gan ekonomiski, gan psiholoģiski atkarīgas; ka visi šie elementi ir tieši saistīti ar viņu noziedzīgo pagātni un fiziskām un psiholoģiskām sekām, piemēram, pēctraumu stresu;

I.

tā kā personālam ieslodzījuma iestādēs jābūt pietiekami apmācītam un tādam, kam ir laba izpratne par to, ka jāņem vērā vīriešu un sieviešu līdztiesības aspekts, kā arī par ieslodzīto sieviešu vajadzībām un īpašo situāciju; tā kā īpaša uzmanība ir vēlama attiecībā uz tām, kas ir vismazāk aizsargātas, proti, nepilngadīgajām un sievietēm ar invaliditāti;

J.

tā kā ģimenes saišu uzturēšana ir viens no galvenajiem recidīvu novēršanas un sociālās iekļaušanas instrumentiem, un tās ir tiesības, kas attiecas uz visiem ieslodzītajiem, viņu bērniem un pārējiem ģimenes locekļiem; tā kā šo tiesību piemērošana sievietēm bieži vien ir ļoti sarežģīta, jo sieviešu soda izciešanas centru nepietiek un tāpēc tie var būt ģeogrāfiski izkliedēti;

K.

tā kā, pieņemot lēmumus par to, vai bērns jāšķir vai jāatstāj kopā ar apcietināto vecāku, pirmām kārtām jāņem vērā bērna intereses, jo visos gadījumos jārīkojas tā, lai otrs vecāks varētu īstenot vecāku tiesības un jāievieš tādas procedūras, kas saglabātu emocionālās saites ar ierasto ģimenes vidi (māsas un brāļi, vecvecāki un citi radinieki);

L.

tā kā, parakstot iepriekš minēto konvenciju par bērnu tiesībām (kā arī citus starptautiskos instrumentus), valstis, kas ir Līgumslēdzējas puses, ir apņēmušās bez jebkādas diskriminācijas un neatkarīgi no bērnu vecāku tiesiskā statusa nodrošināt, lai visi bērni varētu izmantot šajā konvencijā paredzētās tiesības, jo īpaši tiesības uz atbilstošu veselības aprūpi, izklaidi un izglītību; šī apņemšanās attiecināma arī uz bērniem, kas dzīvo kopā ar apcietināto vecāku;

M.

tā kā soda izciešanas iestāžu uzdevums ir ne tikai sodīt par nelikumīgu darbību, tām vajadzētu par mērķi izvirzīt arī sociālo un profesionālo iekļaušanu, ņemot vērā to, ka daudzu ieslodzīto vīriešu un sieviešu pagātnē ir sociālā atstumtība un nabadzība;

N.

tā kā liels skaits apcietināto sieviešu apcietināšanas brīdī ir iesaistītas nepabeigtās tiesu procedūrās (vecāku tiesību atņemšana, pagaidu audžuģimenes vai nepilngadīgo adopcija, laulības šķiršana vai atšķirtība, izlikšana no mājokļa utt.), kas viņas padara mazāk aizsargātas un rada viņām nepārtrauktu neskaidrības un stresa situāciju;

O.

tā kā apcietinātās personas bieži vien nezina, kādi ir sociālie resursi; tā kā daudzos gadījumos viņām nav administratīvu dokumentu, kas attiecas uz viņu situāciju (personas apliecība, sociālā nodrošinājuma karte, ģimenes stāvokļa grāmatiņa utt.), neatkarīgi no tā, vai viņas tos ir pazaudējušās vai tiem beidzies derīguma termiņš, tas praktiski viņām neļauj izmantot tiesības, kas piešķirtas dalībvalstu pilsoņiem;

P.

tā kā vienlīdzīga ieslodzīto vīriešu un sieviešu piekļuve nodarbinātībai, profesionālajai apmācībai un izklaidei ieslodzījumā ir ļoti svarīga viņu psiholoģiskajam līdzsvaram un viņu iekļaušanai sabiedrībā un darba vidē;

Q.

tā kā nepietiek ar to, ka ieslodzītajiem vīriešiem un sievietēm ir piekļuve ļoti dažādiem piedāvājumiem, izglītības, apmācības, nodarbinātības, brīvā laika pavadīšanas un individuālas palīdzības jomā; tā kā nepieciešams izstrādāt tādas atbalsta programmas, kas atvieglo viņu iesaistīšanos iekļaušanas procesa sagatavošanā un norisē;

R.

tā kā jārada iespēja ieslodzītajām sievietēm bez jebkādas diskriminācijas piekļūt algotam darbam, brīvprātīgo darbam, kā arī darba tirgum piemērotiem daudveidīgiem profesionālās un civilzinību apmācības pasākumiem, kas veicina viņu iekļaušanos, soda laikam izbeidzoties;

S.

tā kā ieslodzīto vīriešu un sieviešu sociālās iekļaušanas, kā arī recidīvu novēršanas panākumi ir atkarīgi no ieslodzījuma laikā sniegtā atbalsta kvalitātes, jo īpaši no uzņēmumu un sociālās palīdzības struktūru partnerības, kā arī no pārraudzības, sociālās un profesionālās palīdzības, kas tiek piedāvāta pēc soda izciešanas;

T.

tā kā acīmredzami ir nepieciešami tādi dati un statistika, kas sakārtoti atbilstoši dzimumam, lai tie būtu vispārēji, skaidri un atjaunināti,

1.

mudina dalībvalstis iesaistīt pietiekamus līdzekļus soda izciešanas iestāžu infrastruktūru modernizācijai un piemērošanai, kā arī īstenot iepriekšminētos Eiropas Padomes ieteikumus R(2006)2, lai nodrošinātu tādus apcietinājuma apstākļus, kas neaizskar cilvēka cieņu un kuros ievērotas pamattiesības, īpaši attiecībā uz izmitināšanu, higiēnu, uzturu, ventilāciju un apgaismojumu;