24.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 45/1

1.1.

Ekonomikas un finanšu lietu padome (ECOFIN) 2008. gada maijā aicināja Komisiju pārskatīt tās lēmumus par 3. līmeņa komitejām, piešķirot tām īpašus uzdevumus, lai veicinātu to sadarbību uzraudzības jomā un lomu konverģenci finanšu stabilitātes risku novērtēšanas jomā, kā arī ECOFIN minēja dažus uzdevumus, ko varētu iekļaut lēmumos (2). ECOFIN secinājumos ir norādīti daži aspekti, kas būtu jāņem vērā, izstrādājot 3. līmeņa komiteju uzdevumus attiecībā uz finanšu stabilitātes risku uzraudzību ES līmenī, un ECOFIN jo īpaši aicināja Eiropas banku uzraudzītāju komiteju (CEBS) un ECBS Banku uzraudzības komiteju (BSC) nodrošināt efektīvu un atbilstošu darba sadalījumu to starpā (3). Šajā sakarā ECB visnotaļ atbalsta lēmuma projektu, ciktāl Komisijas ierosinātie grozījumi atspoguļo 2007. gadā veikto Lamfalisī regulējuma pārskatīšanu (4), kurā savu ieguldījumu sniedza arī Eurosistēma (5). Vienlaikus ECB norāda, ka Eiropadome 2008. gada oktobrī, ņemot vērā nesenās norises finanšu tirgos, uzsvēra nepieciešamību stiprināt Eiropas finanšu sektora uzraudzību, lai uzlabotu uzraudzības koordināciju Eiropas līmenī (6). Eiropadome jo īpaši pauž gandarījumu par to, ka Komisija ir izveidojusi augsta līmeņa darba grupu (7). Šajā sakarā ECB uzsver, ka atzinumā ietvertie īpašie komentāri neierobežo iespējamo ieguldījumu diskusijās par šīs augstā līmeņa darba grupas darbu nākotnē.

1.2.

ECB atbalstu CEBS darbam atspoguļo gan tās finanšu, gan tehniskais ieguldījums. Pašreizējās norises finanšu tirgos apstiprina un pastiprina pārliecību par to, cik svarīga ir cieša sadarbība un informācijas apmaiņa starp uzraudzības iestādēm un centrālajām bankām — to tagad izteikti parāda CEBS un BSC ciešā mijiedarbība, regulāri veicot risku novērtēšanu un finanšu stabilitātes uzraudzību.

1.3.

ECB atbalsta mērķi panākt lielāku saskaņotību starp Komisijas lēmumiem, ar ko izveidotas “Lamfalisī” uzraudzītāju komitejas (3. līmeņa komitejas), t.i., CEBS, Eiropas Apdrošināšanas un pensiju fondu uzraudzītāju komiteja (CEIOPS) un Eiropas Vērtspapīru regulatoru komiteja (CESR) (8), un attiecīgos gadījumos Komisija varētu ņemt vērā šajā atzinumā ietvertos īpašos komentārus attiecībā uz pārējām divām 3. līmeņa komitejām, par kurām nenotiek apspriešanās ar ECB.

24.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 45/7

1.

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 82. pants (“82. pants”) aizliedz dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Saskaņā ar tiesu praksi pats fakts, ka uzņēmumam ir dominējošs stāvolis, nav pretlikumīgs un tas drīkst konkurēt tirgū. Tomēr šādam dominējošam uzņēmumam ir jāuzņemas īpaša atbildība, lai nepieļautu, ka kopējā tirgū tā rīcība ietekmētu īstu, netraucētu konkurenci. 82. pants ir konkurences politikas galvenā stūrakmeņa tiesiskais pamats, un tā efektīva piemērošana veicina tirgu darbību, gan uzņēmējdarbības, gan patērētāju interesēs. Tas ir īpaši būtiski, īstenojot plašāko, integrēta iekšējā tirgus sasniegšanas, mērķi.

2.

Šajā dokumentā ir izklāstītas tās piemērošanas prioritātes, ko Komisija ņems vērā, piemērojot 82. pantu dominējošu uzņēmumu izslēdzošai rīcībai. Līdztekus Komisijas konkrētajiem lēmumiem par piemērošanu, šā dokumenta mērķis ir viest lielāku skaidrību un paredzamību attiecībā uz tiem vispārējiem vērtēšanas pamatprincipiem, pēc kuriem Komisija vadās, lai noteiktu, vai tai ir jāizmeklē gadījumi kādas izslēdzošas rīcības paveida dēļ, kā arī palīdzēt uzņēmumiem labāk izprast, kāda rīcība varētu pamudināt Komisijas iejaukšanos saskaņā ar 82. pantu.

3.

Šā dokumenta nolūks nav radīt jaunas tiesību normas un tas neskar Eiropas Kopienu Tiesas vai Pirmās instances tiesas 82. panta interpretāciju. Turklāt šajā dokumentā ietvertie vispārējie principi neietekmē Komisijas tiesības noraidīt sūdzību, ja tā uzskata, ka lieta nav prioritāra Kopienas interešu trūkuma dēļ.

4.

82. pantu piemēro uzņēmumiem, kas vienā vai vairākos attiecīgajos tirgos ieņem dominējošu stāvokli. Šādā stāvoklī var atrasties viens uzņēmums (atsevišķs dominējošs stāvoklis) vai arī divi, vai vairāki uzņēmumi (kolektīvs dominējošs stāvoklis). Šis dokuments attiecas tikai uz to uzņēmumu pārkāpumiem, kas ieņem atsevišķu dominējošu stāvokli.

5.

Piemērojot 82. pantu dominējošu uzņēmumu izslēdzošai rīcībai, Komisija galveno uzmanību pievērsīs rīcībai, kas vislielāko kaitējumu nodara patērētājam. Zemākas cenas, labāka kvalitāte un jaunu vai uzlabotu preču vai pakalpojumu lielāka izvēle — tas ir veids, kā patērētāji iegūst no konkurences. Tālab Komisija galvenos pūliņus veltīs tirgu netraucētas darbības nodrošināšanai un rūpēsies, lai patērētāji iegūtu no efektivitātes un produktivitātes, kas radusies uzņēmumu sekmīgas konkurences rezultātā.

6.

Ar piemērošanas pasākumiem attiecībā uz dominējošu uzņēmumu izslēdzošu rīcību Komisija vēlas pasargāt konkurenci iekšējā tirgū un nodrošināt, lai uzņēmums, kas ieņem dominējošu stāvokli, neizslēgtu no tirgus savus konkurentus ar citiem līdzekļiem, kā vien savstarpēji konkurējot ar precēm vai pakalpojumiem. Faktiski galvenās Komisijas rūpes ir veltītas efektīvas konkurences nodrošināšanai, nevis vienkārši konkurējošo pušu aizsardzībai. Tas var nozīmēt arī to, ka tie konkurenti, kas nevar patērētājam piedāvāt konkurētspējīgu cenu, izvēli, kvalitāti un inovācijas, būs spiesti pamest tirgu.

7.

Pret patērētāju tieši vērsta, kaitējoša rīcība, piemēram, nepamatoti augstas cenas, vai rīcība, kas nepieļauj integrēta iekšējā tirgus izveidošanu, arī var būt 82. panta pārkāpums. Saistībā ar šādu rīcību Komisija var izlemt iejaukties it īpaši, ja citādi nav iespējams nodrošināt atbilstīgā līmenī patērētāju aizsardzību un sekmīgu iekšējā tirgus darbību. Tiecoties sniegt norādījumus par piemērošanas prioritātēm, Komisija šajā posmā pievēršas tikai izslēdzošai rīcībai, īpaši izceļot konkrētus izslēdzošas rīcības paveidus, kas, pamatojoties uz Komisijas pieredzi, ir visbiežāk sastopami.

8.

Vadoties pēc šajā paziņojumā izklāstītajiem vispārējiem piemērošanas principiem, Komisija ņems vērā arī katra gadījuma īpašos apstākļus un faktus. Piemēram, attiecībā uz regulētiem tirgiem Komisija, veicot novērtējumu, ņems vērā konkrēto regulējošo vidi (1). Tālab Komisija var pielāgot šajā paziņojumā izklāstīto nostāju atbilstīgi katram gadījumam un lietderībai.

9.

Pirmais solis, piemērojot 82. pantu, ir novērtēt, vai uzņēmums ieņem dominējošu stāvokli un cik liela ir tā tirgus ietekme. Saskaņā ar tiesu praksi dominējošs stāvoklis uzliek attiecīgajam uzņēmumam sevišķu atbildību, kuras apmēru apsverot ir jāņem vērā katra gadījuma īpašie apstākļi (2).

10.

Kopienas tiesībās dominējošs stāvolis ir definēts kā uzņēmuma ekonomiska ietekme, kas ļauj tam attiecīgajā tirgū traucēt efektīvu konkurenci un līdz zināmai robežai rīkoties neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un arī patērētājiem (3). Šis neatkarības jēdziens ir saistīts ar konkurences spiediena intensitāti pret attiecīgo uzņēmumu. Dominējošs stāvoklis liecina par to, ka konkurences spiediens nav pietiekami efektīvs, kā rezultātā attiecīgajam uzņēmumam ilgstoši ir liela ietekme tirgū. Tas nozīmē, ka uzņēmums, pieņemot lēmumus, var nerēķināties ar konkurentu, klientu un visbeidzot — arī patērētāju rīcību un reakciju. Pat ja reāla vai potenciāla konkurence zināmā mērā vēl ir saglabājusies, Komisija var uzskatīt, ka konkurences spiediens nav efektīvs (4). Parasti dominējošu stāvokli rada vairāku faktoru kopums, kuri, ja tos aplūko atsevišķi, ne vienmēr ir noteicoši (5).

11.

Komisija uzskata ka, ja uzņēmums ilgu laiku, gūstot peļņu, var paaugstināt cenas virs konkurences līmeņa, tas nesaskaras ar pietiekami lielu konkurences spiedienu un tādējādi var uzskatīt, ka tas ieņem dominējošu stāvokli (6). Šajā paziņojumā apzīmējums “paaugstināt cenas” norāda uz uzņēmuma spēju uzturēt cenas virs konkurences līmeņa no norāda uz dažādiem veidiem, kā konkurences parametrus (piemēram, cenu, ražīgumu, inovācijas, preču un pakalpojumu piedāvājuma klāstu un kvalitāti), var ietekmēt dominējoša uzņēmuma labā, kaitējot patērētājam (7).

12.

Novērtējot dominējošu stāvokli, tiek ņemta vērā attiecīgā tirgus konkurences struktūra, īpaši šādi faktori:

13.

Tirgus daļas Komisijai sniedz vērtīgu sākotnējo informāciju par tirgus struktūru un dažādo, attiecīgajā tirgū aktīvo uzņēmumu relatīvo nozīmi (8). Tomēr Komisija vērtēs tirgus daļas, ievērojot attiecīgā tirgus apstākļus, īpaši tirgus dinamiku un produktu daudzveidību. Saistībā ar nestabiliem tirgiem vai tirgiem, kuros līgumus piešķir konkursa kārtībā, var ņemt vērā arī ilgtermiņa tendenci, proti, tirgus daļu attīstību.

14.

Komisija uzskata, ka mazas tirgus daļas parasti liecina par to, ka nevienam uzņēmumam nav dominējošas tirgus ietekmes. Spriežot pēc Komisijas pieredzes, ir maz ticams, ka uzņēmums varētu dominēt tirgū, ja attiecīgajā tirgū tā tirgus daļa ir mazāka par 40 %. Tomēr atsevišķos gadījumos var rasties situācija, ka konkurenti nespēj (piemēram, nepietiekamās jaudas dēļ) efektīvi ierobežot dominējošā uzņēmuma rīcību pat tad, ja tā tirgus daļa ir mazāka par 40 %. Komisija varētu apskatīt arī šādus gadījumus.

15.

Kā apliecinājusi pieredze — jo lielāka ir tirgus daļa un jo ilgāk šī daļa konkrētajā apmērā pieder kādam uzņēmumam, jo lielāka ir iespēja, ka tā ir sākotnējā būtiskā pazīme par dominējošu stāvokli tirgū; tālab noteiktos apstākļos ir jārēķinās ar ļaunprātīgas rīcības nopietnām sekām, kas savukārt attaisno Komisijas iejaukšanos saskaņā ar 82. pantu (9). Tomēr parasti Komisija galīgo lēmumu par lietas izskatīšanu pieņem tikai tad, kad ir pārbaudīti visi faktori, kas būtu nepieciešami, lai ierobežotu attiecīgā uzņēmuma rīcību.

16.

Tā kā konkurence ir dinamisks process, novērtējot konkurences spiediena ietekmi uz uzņēmumu, nevar paļauties tikai uz esošo tirgus situāciju. Būtiski ir arī tādi faktori kā ietekme, ko radītu esošo konkurentu darbības paplašināšana vai potenciāli jaunu konkurentu ienākšana tirgū. Uzņēmumu var atturēt no cenu celšanas, ja ir iespējama darbības paplašināšana vai ienākšana tirgū un tā notiek piemērotā laikā un pietiekamā apjomā. Komisija uzskata, ka darbības paplašināšana vai ienākšana tirgū ir iespējama tikai tādā gadījumā, ja tā solās būt pietiekami ienesīga attiecīgajam konkurentam vai ienācējam, ņemot vērā tādus faktorus kā darbības paplašināšanas vai ienākšanas šķēršļi, dominējošā uzņēmuma un pārējo konkurentu gaidāmā reakcija, neizdošanās risks un ar to saistītās izmaksas. Lai darbības paplašināšanu vai ienākšanu uzskatītu par savlaicīgu, tai jānorit strauji, tikai tādā gadījumā ir iespējams likvidēt lielo tirgus ietekmi. Darbības paplašināšanu vai ienākšanu nevar uzskatīt par pietiekamu, ja tai ir nenozīmīgs raksturs, piemēram, tiek aizņemta kāda tirgus niša, minētai darbības paplašināšanai vai jaunu konkurentu ienākšanai ir jābūt tik vērienīgai, lai tā varētu pretdarboties jebkuriem iespējamā dominējošā uzņēmuma centieniem paaugstināt cenas attiecīgajā tirgū.

17.

Darbības paplašināšanas vai ienākšanas tirgū šķēršļi var būt dažādi. Tie var būt juridiskas dabas šķēršļi, piemēram, tarifi vai kvotas, vai dominējošā uzņēmuma īpašas priekšrocības, piemēram, apjomradīti ietaupījumi vai diversifikācijas radīti ietaupījumi, priviliģēta piekļuve būtiskiem resursiem vai dabas resursiem, nozīmīgām tehnoloģijām (10), vai stabilam izplatīšanas un tirdzniecības tīklam (11). Tie var arī būt izmaksu un citu šķēršļu veidā, piemēram, tīkla ietekmes radītie šķēršļi, ar ko nākas sastapties klientiem, ja tie maina piegādātāju. Arī paša dominējošā uzņēmuma rīcība var radīt šķēršļus ienākšanai tirgū, proti, ja šis uzņēmums ir izdarījis lielus ieguldījumus un ienācējam vai konkurentam jānodrošina identisks līmenis (12), vai, ja minētais uzņēmums ir noslēdzis ar klientiem ilgtermiņa līgumus, kuru ietekmē tiek bloķēts tirgus. Stabilas un lielas tirgus daļas var liecināt, ka attiecīgajā tirgū ir piekļuves un darbības paplašināšanas šķēršļi.

18.

Konkurences spiedienu var radīt ne tikai esošie vai potenciālie konkurenti, bet arī klienti. Pat uzņēmums ar lielu tirgus daļu nevar atļauties pilnīgi neatkarīgu rīcību no klienta, kuram ir pietiekami liela ekonomiskā ietekme, lai tas panāktu sev vēlamu rezultātu (13). Šāda līdzsvarojoša pircēja ietekme var būt atkarīga no attiecīgā pircēja lieluma vai tā komerciālās nozīmes, un nozīmīga loma ir arī spējai ātri pārslēgties uz konkurējošo piegādātāju, jaunu ienācēju atbalstīšanai vai vertikālai integrācijai, vai ticamiem draudiem par to. Ja līdzsvarojošā pircēja ietekme ir pietiekami liela, tā var kavēt vai neļaut uzņēmumam paaugstināt cenas virs konkurences līmeņa, tā gūstot peļņu. Tomēr, ja līdzsvarojošās pircēja ietekmes rezultātā no dominējošā uzņēmuma tirgus ietekmes tiek pasargāts tikai konkrēts vai ierobežots klientu loks, to nevar uzskatīt par pietiekami efektīvu spiedienu.

19.

Piemērojot pasākumus saistībā ar izslēdzošu rīcību, Komisijas nolūks ir nodrošināt, lai dominējoši uzņēmumi, bloķējot savus konkurentus konkurencei nedraudzīgā veidā, netraucētu efektīvu konkurenci tādējādi negatīvi ietekmējot patērētāju labklājību, piemēram, nosakot augstākas cenas, kas citādi nebūtu iespējams, pazeminot kvalitāti vai ierobežojot patērētāja izvēli. Šajā dokumentā ar terminu “konkurenci ierobežojoša bloķēšana” apzīmē situāciju, kas rodas, ja dominējoša uzņēmuma rīcības rezultātā tiek apgrūtināta vai ierobežota esošo vai potenciālo konkurentu piekļuve piegādes avotiem vai tirgiem, kā rezultātā dominējošais uzņēmums ir spējīgs rentabli paaugstināt cenas (14), kaitējot patērētājam. Iespējamo, patērētājam nodarīto kaitējumu, var noteikt, pamatojoties uz kvalitatīviem un, ja tas iespējams un tiek uzskatīts par lietderīgu, kvantitatīviem radītājiem. Konkurenci ierobežojošu bloķēšanu Komisija izskatīs pastarpinātā vai gala patērētāju līmenī, vai abos līmeņos (15).

20.

Saskaņā ar 82. pantu Komisija prasti iejaucas tad, ja ir neapstrīdami un pārliecinoši pierādījumi, ka iespējamā ļaunprātīgā rīcība var izraisīt konkurenci ierobežojošu bloķēšanu. Komisija uzskata, ka šādā novērtējumā jāņem vērā turpmāk uzskaitītie faktori:

21.

Katrā gadījumā Komisija analizē 20. punktā minētos vispārējos faktorus, kopā ar īpašiem faktoriem, kas izklāstīti iedaļās, kas attiecas uz izslēdzošas rīcības veidiem; tāpat Komisija var analizēt jebkurus citus faktorus, ko tā uzskata par piemērotiem. Minēto vērtējumu parasti veic, salīdzinot attiecīgā tirgus pašreizējo vai iespējamo situāciju nākotnē (ņemot vērā dominējošā uzņēmuma rīcību) ar atbilstošiem argumentiem, piemēram, attiecīgā uzņēmuma dominējošās rīcības neesība vai citu reālu alternatīvu scenāriju, ievērojot iedibināto uzņēmējdarbības praksi.

22.

Atsevišķos gadījumos, neveicot detalizētu novērtējumu, Komisija var secināt, ka konkrētā rīcība visdrīzāk izraisīs kaitējumu patērētājam. Ja izrādās, ka dominējošais uzņēmums tikai traucē konkurenci un no efektivitātes neiegūs, pret konkurenci traucējošais aspekts var netikt ņemts vērā. Piemēram, tas varētu attiekties uz tādiem gadījumiem, kad dominējošais uzņēmums liedz saviem klientiem izmēģināt konkurentu produktus vai piešķir tiem finansiālas priekšrocības ar nosacījumu, ka šādi produkti netiks izmēģināti, vai maksā izplatītājam, vai patērētājam par to, ka tas kavē konkurenta produkta ieviešanu.

23.

23. līdz 27. punktā izklāstītie apsvērumi attiecas uz izslēdzošu rīcību, kuras pamatā ir noteiktā cena. Parasti patērētājs iegūst no spēcīgas konkurences cenu jomā. Lai nepieļautu konkurenci ierobežojošu bloķēšanu, Komisija iejaucas tikai tad, ja attiecīgā rīcība jau ir traucējusi vai var traucēt konkurēt tiem konkurentiem, kas tiek uzskatīti par tikpat efektīviem, kā dominējošais uzņēmums (17).

24.

Tomēr Komisija atzīst, ka dažkārt arī mazāk efektīvs konkurents var radīt konkurences spiedienu, kas būtu jāņem vērā, pārbaudot, vai konkrētā rīcība, kas pamatojas uz noteikto cenu, ir par cēloni konkurenci ierobežojošai bloķēšanai. Uz šo konkurences spiediena paveidu Komisija raugās dinamiski, jo, iztrūkstot ļaunprātīgai rīcībai, konkurents var gūt ar pieprasījumu saistītas priekšrocības, proti, palielināt tīkla ietekmi un pieredzi, kas savukārt vairo tā efektivitāti.

25.

Lai noteiktu vai minētā rīcība var bloķēt tādu potenciālo konkurentu, kas ir tikpat efektīvs kā dominējošais uzņēmums, Komisija pārbauda ekonomisko informāciju par izmaksām un pārdošanas cenām, īpaši uzmanīgi sekojot, vai dominējošais uzņēmums nenosaka tādas cenas, kas nesedz izmaksas. Šajā gadījumā vajadzīga piekļuve pietiekami ticamiem datiem. Ja iespējams, Komisija izmantos informāciju par konkrētā dominējošā uzņēmuma izmaksām. Ja ticama informācija par minētajām izmaksām nav pieejama, Komisija var izlemt izmantot konkurentu informāciju par izmaksām vai citus salīdzinošus, ticamus datus.

26.

Komisija parasti balstās uz šādiem izmaksu kritērijiem — vidējās novēršamās izmaksas (VNI) un ilgtermiņa vidējās papildu izmaksas (IVPI) (18). Nespēja segt VNI liecina par to, ka dominējošais uzņēmums īstermiņā apzināti upurē peļņu un ka vienlīdz efektīvs konkurents nevar apkalpot savu mērķa klientūru, negūstot zaudējumus. Parasti IVPI ir lielākas nekā VNI, jo pretēji VNI, (kas ietver tikai attiecīgajā pārbaudāmajā perioda laikā radušās fiksētās izmaksas), jo IVPI ir ietvertas arī ar produktu saistītās fiksētās izmaksas, kas radušās laika posmā pirms iespējamās ļaunprātīgās rīcības. Dominējošā uzņēmuma nespēja segt IVPI, norāda uz to, ka šis uzņēmums neatgūst visas (attiecināmās) fiksētās izmaksas, kas radušās saistībā ar attiecīgās preces ražošanu vai pakalpojuma sniegšanu, un ka vienlīdz efektīvs konkurents šajā tirgū varētu tikt bloķēts (19).

27.

Ja minētie dati nepārprotami liecina, ka dominējošā uzņēmuma noteiktās cenu politikas apstākļos tikpat efektīvs konkurents kā šis uzņēmums var sekmīgi konkurēt tirgū, Komisija kopumā secina, ka dominējošā uzņēmuma cenu politika neatstāj nelabvēlīgu iespaidu uz konkurenci un uz patērētāju un tālab, Komisija visticamāk, neiejauksies. Turpretim, ja minētie dati liek domāt, ka dominējošā uzņēmuma noteiktā cena var bloķēt vienlīdz efektīvus konkurentus, Komisija šo informāciju iekļaus vispārējā novērtējumā par konkurenci ierobežojošu bloķēšanu (skatīt iepriekš B iedaļu), ievērojot attiecīgos kvantitatīvos un/vai kvalitatīvos pierādījumus.

28.

Piemērojot 82. pantu, Komisija ir paredzējusi pārbaudīt dominējošā uzņēmuma argumentus savas rīcības attaisnošanai (20). Šajā pamatojumā dominējošam uzņēmumam ir jāpierāda, ka tā rīcība ir bijusi vai nu objektīvi nepieciešama, vai tā ir radījusi tik ievērojamus ieguvumus no efektivitātes, ka tie atsver jebkuras sekas, ko konkurences ierobežošana rada patērētājam. Šajā sakarā Komisija novērtēs, vai attiecīgā rīcība bija nepieciešama un proporcionāla dominējošā uzņēmuma noteiktajam mērķim.

29.

Tas, vai attiecīgā rīcība bija objektīvi nepieciešama un proporcionāla, ir jākonstatē, balstoties uz faktoriem, kas ir neatkarīgi no dominējošā uzņēmuma. Piemēram, izslēdzošu rīcību var uzskatīt par objektīvi nepieciešamu veselības vai drošības apsvērumu dēļ, ja tie ir saistīti ar attiecīgā produkta īpašībām. Tomēr pierādot šādas rīcības objektīvu nepieciešamību ir jārēķinās ar to, ka noteikt un ieviest sabiedrības veselības un drošības standartus principā ir valsts iestāžu pienākums. Dominējošā uzņēmuma uzdevums nav pēc savas iniciatīvas veikt pasākumus, lai izstumtu no tirgus produktus, ko tas pamatoti vai nepamatoti uzskata par bīstamiem, vai salīdzinājumā ar savējiem, par mazvērtīgiem (21).

30.

Komisija uzskata, ka dominējošs uzņēmums ar efektivitātes radītiem ieguvumiem var attaisnot savu rīcību, kas ir par cēloni konkurentu bloķēšanai arī tad, ja tiek nodrošināts, ka patērētājam netiek nodarīts nekāda veida kaitējums. Šajā sakarā ar pietiekami augstu varbūtības pakāpi un pamatojoties uz pārbaudāmiem pierādījumiem, dominējošam uzņēmumam ir jāpierāda ka ir izpildīti šādi savstarpēji papildinoši nosacījumi (22):

31.

Dominējoša uzņēmuma pienākums ir sniegt visus vajadzīgos pierādījumus, lai parādītu, ka tā rīcība ir objektīvi attaisnojama. Pēc tam Komisija, analizējot pret konkurenci vērsto darbību potenciālās sekas salīdzinājumā ar pamatotiem un ievērojamiem efektivitātes radītiem ieguvumiem, veic galīgo vērtējumu par to, vai šajā gadījumā attiecīgā rīcība ir bijusi objektīvi nepieciešama un vai tā nav radījusi kaitējumu patērētājam.

32.

Dominējošs uzņēmums var mēģināt bloķēt konkurentus, slēdzot ar klientiem ekskluzīvas pirkšanas saistības vai dot tiem atlaides (kopā turpmāk tekstā — ekskluzīvas vienošanās), tādējādi traucējot konkurentiem pārdot savu produktu (23). Šajā iedaļā ir izklāstīti apstākļi, kas visticamāk liks Komisijai iejaukties, lai izskatītu jautājumu par ekskluzīvas tirdzniecības darījumiem, kuros iesaistījušies dominējošie uzņēmumi.

33.

Ekskluzīvas pirkšanas saistības liek klientam attiecīgajā tirgū pilnībā vai lielā mērā pirkt tikai no dominējošā uzņēmuma. Dažas citas prasības, piemēram, uzglabāšanas prasības, ko būtībā neietekmē ekskluzīvās pirkšanas saistības, praksē var dot tādu pašu rezultātu (24).

34.

Lai pārliecinātu klientus pieņemt ekskluzīvo pirkšanu dominējošam uzņēmumam pilnībā vai daļēji var būt jāatlīdzina pircējam tie zaudējumi, kas tam radušies nelabvēlīgās konkurences situācijas dēļ. Ja šāda kompensācija tiek nodrošināta, tad klienta interesēs varētu būt noslēgt minētās ekskluzīvas pirkšanas saistības ar dominējošo uzņēmumu. Tomēr uzreiz nebūtu pareizi secināt, ka, kopumā ņemot, visas ekskluzivitātes saistības ir klientiem kopumā izdevīgas, tostarp arī tiem, kas šobrīd neiepērkas pie dominējošā uzņēmuma. Komisija galveno uzmanību vērsīs uz gadījumiem, kuros patērētāji visdrīzāk nav ieguvēji. Īpaši tas attiecas uz tādu situāciju, kad ir daudz klientu un dominējošā uzņēmuma ekskluzīvās pirkšanas saistības, kopumā ņemot, kavē konkurējošu uzņēmumu darbības paplašināšanu vai ienākšanu tirgū.

35.

Papildus 20. punktā minētajiem nosacījumiem arī turpmāk minētajiem faktoriem ir īpaša nozīme, izlemjot, vai Komisija vērsīsies pret ekskluzīvām pirkšanas saistībām.

36.

Ekskluzīvās pirkšanas saistības pret konkurenci vērstu bloķēšanu var radīt īpaši tādos apstākļos, ja bez šīm saistībām pastāv konkurences spiediens, no konkurentu puses, kuri vēl nav bijuši tirgū tajā laikā, kad tika slēgtas iepriekš minētās saistības, vai kuri nespēj konkurēt par klientu apgādi pilnā apjomā. Iespējams, ka konkurenti nevar konkurēt par atsevišķa klienta visu pieprasījumu, tādēļ ka dominējošais uzņēmums ir tāds tirdzniecības partneris, no kura nevar izvairīties, vai arī šis nosacījums attiecas vismaz uz kādu pieprasījuma daļu konkrētajā tirgū, piemēram, tālab, ka tā zīmols ir iecienīts galapatērētāju vidū un ir “noteikti iekļaujams sortimentā”, vai citu piegādātāju jaudas ir tik mazas, ka vienīgi dominējošais piegādātājs var nodrošināt daļu no pieprasījuma (25). Ja par katra atsevišķa klienta visu pieprasījumu konkurenti var konkurēt uz vienlīdzīgiem noteikumiem, ekskluzīvās pirkšanas saistības parasti netraucē efektīvu konkurenci, izņemot, ja šo saistību termiņa dēļ klientam ir grūtības mainīt piegādātāju. Principā, jo ilgāk pastāv šīs saistības, jo lielāka ir bloķēšanas iespēja. Tomēr, ja visiem vai vairumam klientu, dominējošais uzņēmums ir tirdzniecības partneris, no kura nevar izvairīties, pat īstermiņa ekskluzīvas pirkšanas saistības var būt par cēloni pret konkurenci vērstai bloķēšanai.

37.

Nosacījuma atlaides klients saņem kā balvu par konkrētām pirkšanas darbībām. To piešķir, ja klienta pirkumi konkrētā atsauces perioda laikā pārsniedz noteiktu slieksni par visiem izdarītajiem pirkumiem kopā (retroaktīvā atlaide), vai arī tikai par tiem pirkumiem, kas veikti virs noteiktā sliekšņa (progresīvā atlaide). Nosacījuma atlaides ir plaši izplatītas. Uzņēmumi tās var piedāvāt lielāka pieprasījuma nodrošināšanai, kas var sekmēt pieprasījumu un dod labumu patērētājiem. Tomēr, ja tās piedāvā dominējošs uzņēmums, šo atlaižu ietekme uz faktisko vai potenciālo bloķēšanu var izpausties līdzīgi kā ekskluzīvo pirkšanas saistību gadījumā. Šādu rezultātu ar nosacījuma atlaidēm var panākt, dominējošam uzņēmumam obligāti neciešot finansiālus zaudējumus (26).

38.

Komisija, vērtējot vai šāda nosacījuma atlaižu sistēma var būt par cēloni pret konkurenci vērstai bloķēšanai un līdz ar to vai tā var būt viena no Komisijas piemērošanas pasākumu prioritātēm, līdztekus 20. punktā minētajiem apstākļiem ņem vērā arī turpmāk izklāstītos faktorus.

39.

Attiecībā uz ekskluzīvām pirkšanas saistībām — pret konkurenci vērstas bloķēšanas varbūtība ir lielāka, ja par atsevišķa klienta visu pieprasījumu konkurenti nevar konkurēt uz vienlīdzīgiem noteikumiem. Ar nosacījuma atlaidi dominējošais uzņēmums var katra klienta pieprasījuma “neapstrīdamo” daļu (t.i., daudzums, ko klients tā vai citādi iegādātos no dominējošā uzņēmuma) izmantot kā sviru, lai pazeminātu “apstrīdamās” (t.i., daudzums, par kuru klients var izdarīt izvēli un atrast aizstājējus) pieprasījuma daļas cenu (27).

40.

Kopumā retroaktīvās atlaides var nopietni bloķēt tirgu, jo nelielu daudzumu dēļ klientam nav izdevīgi mainīt piegādātāju, tālab ka tas zaudētu šo atlaidi (28). Retroaktīvās atlaides potenciālā bloķējošā ietekme visvairāk ir jūtama par pēdējo nopirkto vienību pirms noteiktā sliekšņa pārsniegšanas. Tomēr, vērtējot atlaides pozitīvo ietekmi uz klienta uzticību, Komisija ņems vērā ne tikai to, kā šī atlaide ietekmē konkurenci, piegādājot beidzamo vienību, bet gan šīs atlaižu sistēmas bloķējošo ietekmi uz dominējošā uzņēmuma (esošajiem un potenciālajiem) konkurentiem. Jo procentuāli lielāka atlaide no kopējās cenas, un jo augstāks ir šīs atlaides slieksnis, jo lielāks pamudinājums ir zem šī sliekšņa, kas savukārt palielina varbūtību, ka tiks bloķēti esošie un potenciālie konkurenti.

41.

Komisija, piemērojot 23. līdz 27. punktā izklāstīto metodiku un atbilstoši pieejamiem datiem un to ticamībai, tiecas noskaidrot, vai minētā atlaižu sistēma spēj traucēt vienlīdz spējīgiem konkurentiem paplašināt savu darbību vai ienākt tirgū, tālab ka tiem ir grūtāk apmierināt daļu no klientu vajadzībām. Šajā sakarā Komisija aprēķinās, kādu cenu konkurējošais uzņēmums varētu piedāvāt, lai kompensētu klientam zaudēto nosacījuma atlaidi, ja šis klients vēlētos daļu no sava pieprasījuma (“daļa”) uzticēt citam piegādātājam, nevis dominējošam uzņēmumam. Faktiskā cena, kas konkurējošam uzņēmumam jāpiedāvā par daļu attiecīgajā laika posmā nav dominējošā uzņēmuma noteiktā vidējā cena, bet gan “parastā” cenrāža cena, mīnus atlaide, kas tiek zaudēta, mainot piegādātāju. Komisija ņems vērā kļūdas pielaidi, jo šādas analīzes ir visai nenoteiktas.

42.

Daļa, par kuru aprēķina faktisko cenu, ir atkarīga no katra atsevišķa gadījuma konkrētajiem apstākļiem un no tā, vai konkrētā atlaide ir progresīva vai retroaktīva. Progresīvo atlaižu gadījumā šī daļa parasti atbilst paredzētajiem papildu iepirkumiem. Retroaktīvo atlaižu gadījumā attiecīgajā tirgus kontekstā ir vispārīgi jānovērtē, cik lielu sava pieprasījuma daļu klients var apmierināt pie konkurenta (“apstrīdamā daļa”). Ja pastāv iespēja, ka klients ir gatavs un spēj relatīvi ātri pārorientēt lielus pieprasījumus uz (potenciālo) konkurentu, šī daļa ir relatīvi liela. Savukārt, ja klients vēlēsies vai spēs tikai pakāpeniski pārorientēt nelielus daudzumus, tad šī daļa būs maza. Spēja paplašināt tirdzniecību un tirdzniecības svārstības noteiktā laika periodā esošajiem konkurentiem var kalpot kā indikācija par attiecīgās daļas lielumu. Attiecībā uz potenciālajiem konkurentiem iespēju robežās vajadzētu pārbaudīt, kāds apjoms ir vajadzīgs, lai reāli ienāktu tirgū. Priekšstata gūšanai par jaunā ienācēja reālo tirgus daļu, var izmantot kāda uzņēmuma, kas agrāk darbojies šajā vai līdzīgā tirgū, vēsturisko izaugsmes modeli (29).

43.

Jo zemāka ir šīs daļas noteiktā faktiskā cena, salīdzinot ar dominējošā uzņēmuma vidējo cenu, jo pozitīvāk tiek ietekmēta klienta uzticība. Kamēr faktiskā cena stabili turas virs dominējošā uzņēmuma IVPI, parasti vienlīdz efektīvs konkurents var attiecīgajā tirgū reāli konkurēt, gūstot peļņu un neraugoties uz atlaidi. Šajos apstākļos atlaide parasti nevar konkurencei nedraudzīgā veidā bloķēt konkurentus.

44.

Ja faktiskā cena ir zem VNI, jārēķinās, ka ar šādu atlaižu shēmu ir iespējams bloķēt pat vienlīdz efektīvus konkurentus. Ja faktiskā cena ir starp VNI un IVPI, Komisija pārbaudīs, vai ir kādi citi faktori, kas liktu domāt, ka pat vienlīdz efektīvu konkurentu darbības paplašināšana vai ienākšana tirgū var tikt apgrūtināta. Tālab Komisija pārbaudīs, vai konkurentu rīcībā ir reālas pretdarbības stratēģijas un cik efektīvas tās ir, piemēram, vai tie spēj daļu no savu klientu pieprasījuma “neapstrīdamās” daļas izmantot “attiecīgās daļas” cenas pazemināšanai. Ja konkurentu rīcībā šādu pretdarbības stratēģiju nav, Komisija uzskatīs, ka šāda atlaižu shēma var bloķēt vienlīdz efektīvus konkurentus.

45.

Kā norādīts 27. punktā, šī analīze tiks iekļauta vispārējā novērtējumā par konkurenci ierobežojošu bloķēšanu, ievērojot attiecīgos kvantitatīvos vai kvalitatīvos pierādījumus. Parasti ir svarīgi pārbaudīt, vai konkrētā atlaižu sistēma tiek piemērota ar individualizētu vai standartizētu slieksni. Piemērojot individualizēto slieksni, kas ir procentuālā daļa no klienta pieprasījuma kopapjoma vai individuāli pielāgota mērķa apjoma, dominējošais uzņēmums šo slieksni var noteikt tādā līmenī, lai mazinātos klientu iespējas mainīt piegādātāju, tādējādi atlaidei ir vislielākā pozitīvā ietekme uz klienta uzticību (30). Turpretim standartizēts apjoma slieksnis, kas visiem klientiem vai kādai konkrētai klientu grupai ir vienāds, maziem klientiem var būt par augstu, bet lielākiem par zemu, lai tas pozitīvi ietekmētu klientu uzticību. Tomēr, ja ir iespējams pierādīt, ka standartizēts apjoma slieksnis atbilst ievērojamas klientu daļas prasībām, Komisija visticamāk secinās, ka šāda standartizēta atlaižu sistēma var būt par cēloni konkurenci ierobežojošai bloķēšanai.

46.

Ja ir izpildīti III D iedaļā izklāstītie nosacījumi, Komisija pārbaudīs dominējošo uzņēmumu paustos apgalvojumus, ka minētās atlaižu sistēmas ļauj tiem nodot klientiem tālāk izmaksu vai citas priekšrocības (31). Ar darījumiem saistītas izmaksu priekšrocības biežāk ir panākamas, nosakot standartizētu, nevis individuāli pielāgotu, mērķa apjomu. Līdzīgi tas notiek arī ar progresīvām atlaižu shēmām, kas parasti vairāk nekā retroaktīvās atlaižu shēmas stimulē tālākpārdevējus ražot un tālāk pārdot lielākus daudzumus (32) Ievērojot tādus pašus nosacījumus, Komisija pārbaudīs, vai ir pierādāms, ka vienošanās par ekskluzīviem darījumiem dod konkrētiem klientiem priekšrocības ar nosacījumu, ka šīs vienošanās dominējošam uzņēmumam ir vajadzīgas, lai izdarītu konkrētus, ar noteiktām uzņēmējdarbības attiecībām saistītus ieguldījumus, tā nodrošinot piegādes šiem klientiem.

47.

Dominējošs uzņēmums var censties panākt konkurentu bloķēšanu ar preču saistīšanu vai komplektēšanu. Šajā iedaļā izklāstīti faktori, kas visticamāk liks Komisijai iejaukties, novērtējot dominējošā uzņēmuma saistīšanu un komplektēšanu.

48.

Situāciju, kad klients, pērkot vienu dominējošā uzņēmuma produktu (saistošais produkts), ir spiests pirkt no tā arī vēl kādu citu produktu (piesaistītais produkts), parasti apzīmē ar terminu “saistīšana”. Saistīšana var būt gan tehniska rakstura, gan pamatoties uz līgumiem (33). Tīras komplektēšanas gadījumā produkti tiek pārdoti tikai kopā, noteiktās proporcijās. Jauktas komplektēšanas gadījumā, ko bieži dēvē par “atlaidi par vairākiem produktiem” produktus piedāvā arī atsevišķi, bet cenu summa, pērkot šos produktus atsevišķi, ir lielāka nekā komplekta cena.

49.

Saistīšana un komplektēšana tiek bieži praktizēta, un tā ļauj klientiem ietaupīt līdzekļus, un iegādāties labāku produktu vai pieņemt labāku piedāvājumu. Tomēr, ja uzņēmums dominē vienā vai vairākos kopā saistīto vai komplektā iekļauto produktu tirgos (dēvēts par saistošā komponenta tirgu), šis uzņēmums var kaitēt patērētājam, jo tā saistīšana vai komplektēšana bloķē tirgu citiem produktiem, kas ir šī saistījuma vai komplekta sastāvdaļa (dēvēts par piesaistītā komponenta tirgu) un netieši arī saistošo tirgu.

50.

Saskaņā ar 82. pantu Komisija parasti iejaucas tad, ja uzņēmums ieņem dominējošu stāvokli saistošā komponenta tirgū (34) un, ja papildus tam, pastāv šādi nosacījumi: i) saistoši un piesaistīti produkti ir separāti produkti un ii) saistīšanas praktizēšana var izraisīt pret konkurenci vērstu bloķēšanu (35).

51.

No patērētāju pieprasījuma ir atkarīgs, vai Komisija produktus uzskata par separātiem. Divi produkti ir uzskatāmi par separātiem, ja, nesaistot vai nekomplektējot tos, ievērojams daudzums klientu jebkurā gadījumā pirktu vai vēlētos pirkt viena un tā paša piegādātāja saistošo produktu, obligāti neiegādājoties šā piegādātāja piesaistīto produktu; tas nozīmē, ka šos produktus var ražot neatkarīgi vienu no otra (36). Par to, vai divi produkti ir separāti, varētu liecināt tāds tiešs pierādījums, ka tad, ja būtu izvēle, klienti saistošos un piesaistītos produktus iegādātos atsevišķi no dažādiem piegādātājiem, vai, piemēram, tāds netiešs pierādījums, ka tirgū ir uzņēmumi, kas specializējušies tikai piesaistītā (bez saistošā) produkta ražošanā vai pārdošanā, vai arī katra atsevišķa dominējošā uzņēmuma komplektētā produkta ražošanā vai pārdošanā, vai arī ir pierādījumi, kas liecina, ka uzņēmumi ar nelielu tirgus ietekmi, īpaši savstarpēji konkurējošos tirgos, parasti šādus produktus nesaista un nekomplektē (37).

52.

Saistīšana vai komplektēšana var traucēt konkurenci vienlaicīgi gan piesaistītā, gan saistošā komponenta tirgos. Pat ja saistīšanas vai komplektēšanas mērķis ir aizsargāt dominējošā uzņēmuma stāvokli saistošā komponenta tirgū, tas tiek darīts netieši — bloķējot piesaistītā komponenta tirgu. Lai konstatētu, vai notiek pret konkurenci vērsta bloķēšana un vai tāda iespēja potenciāli pastāv, Komisija, līdztekus jau 20. punktā minētajiem nosacījumiem, šos faktorus parasti uzskata par īpaši nozīmīgiem.

53.

Paredzams, ka konkurenci ierobežojošas bloķēšanas risks ir lielāks, ja dominējošā uzņēmuma saistīšanas un komplektēšanas stratēģija ir ilgtermiņa stratēģija, piemēram, tas izmanto tehnisko saistīšanu, ko ir dārgi mainīt. Tāpat tehniskā saistīšana samazina iespēju tālākpārdot atsevišķos komponentus.

54.

Komplektēšanas gadījumā uzņēmumam var būt dominējošs stāvoklis saistībā ar vairākiem šā komplekta produktiem. Jo lielāks produktu skaits šādā komplektā, jo lielāka varbūtība, ka notiek pret konkurenci vērsta bloķēšana. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad konkurents — ne atsevišķi, ne kopā ar citiem — nevar piedāvāt līdzvērtīgu komplektu.

55.

Saistīšana var samazināt konkurenci attiecībā uz tiem klientiem, kas ir ieinteresēti pirkt piesaistīto produktu, bet nevēlas saistošo produktu. Ja dominējoša uzņēmuma konkurentiem nav pietiekami daudz pircēju, kas iegādātos tikai piesaistīto produktu, lai tie varētu pastāvēt piesaistītā komponenta tirgū, saistīšana šiem klientiem var nozīmēt cenu celšanos.

56.

Ja saistošo un piesaistīto produktu maināmās proporcijās var izmantot kā izejvielu ražošanas procesā, klienti uz saistošā produkta cenu paaugstinājumu var reaģēt tādējādi, ka tie vairāk pieprasa piesaistīto produktu, vienlaikus samazinot saistošā produkta pieprasījumu. Saistot minētos produktus, dominējošais uzņēmums var mēģināt izvairīties no iepriekš minētās aizvietošanas un galarezultātā — paaugstināt cenas.

57.

Ja saistošā komponenta tirgū cenas ir regulētas, dominējošais uzņēmums ar saistīšanas palīdzību var paaugstināt cenas piesaistītā komponenta tirgū, tā kompensējot saistošā komponenta tirgus regulēšanas dēļ radušos ienākumu zaudējumus.

58.

Ja saistošā produkta klientiem piesaistītais produkts ir nozīmīgs papildu produkts, piesaistītā produkta alternatīvo piegādātāju samazināšanās un tādējādi šā produkta ierobežota pieejamība var apgrūtināt ienākšanu saistošā komponenta tirgū.

59.

Atlaide par vairākiem produktiem var negatīvi ietekmēt konkurenci piesaistītā vai saistošā komponenta tirgos, ja tā ir tik liela, ka vienlīdz efektīvi konkurenti, kas piedāvā tikai dažus komponentus, nevar konkurēt ar lētāko produktu komplektu.

60.

Teorētiski — vislabāk atlaides ietekme būtu novērtējama, ja varētu pārbaudīt vai katra atsevišķa dominējošā uzņēmuma komplektā iekļautā produkta marginālie ieņēmumi sedz marginālās izmaksas. Tomēr praksē marginālo ieņēmumu novērtēšana ir sarežģīta. Tālab vairumā gadījumu Komisija piemērošanas praksē kā indikatoru izmanto marginālo cenu. Ja katra atsevišķa dominējošā uzņēmuma komplektā iekļautā produkta marginālā cena saglabājas virs dominējošā uzņēmuma IVPI, kas tam radušās kopš produkts iekļauts komplektā, Komisija prasti neiejaucas, jo vienlīdz efektīvs konkurents, piedāvājot tikai vienu produktu, principā spēj konkurēt ar komplektu un gūt peļņu. Tomēr piemērošanas pasākumi var būt pamatoti, ja marginālā cena ir zem IVPI, jo šādos apstākļos pat vienlīdz efektīvs konkurents atturēsies no darbības paplašināšanas vai ienākšanas tirgū (38).

61.

Ja pierādījumi, ka dominējošā uzņēmuma konkurenti, neraizējoties par papildus izmaksām, arī pārdod identiskus komplektus, vai drīzumā varētu to darīt, Komisija parasti to uzskata par komplektu savstarpēju konkurēšanu, tālab šajā gadījumā nav būtiski vai katra, komplektā iekļautā produkta marginālie ieņēmumi sedz marginālās izmaksas, bet drīzāk gan būtu jānoskaidro, vai komplekta kopējā cena nav uzskatāma par saimnieciski nepamatoti zemu cenu.

62.

Ja ir izpildīti III D iedaļā izklāstītie nosacījumi, Komisija pārbaudīs dominējošo uzņēmumu apgalvojumus par to, ka šo uzņēmumu praktizētā saistīšana un komplektēšana var radīt klientiem ietaupījumus saistībā ar ražošanu vai izplatīšanu, un klients no tās tikai iegūtu. Komisija var arī pārbaudīt, vai šāda prakse turklāt samazina klientu darījumu izmaksas, jo pretējā gadījumā tie būtu bijuši spiesti pirkt komponentus atsevišķi, un vai tā ļauj piegādātājiem ievērojami ietaupīt iepakošanas un izplatīšanas izmaksas. Tā var arī pārbaudīt, vai divu neatkarīgu produktu apvienošana vienā jaunā produktā eventuāli palielina iespēju ieviest šādu produktu tirgū, kas atbilstu arī patērētāja interesēm. Tāpat Komisija var pārbaudīt, vai saistīšanas un komplektēšanas prakse ļauj piegādātājam tālāk nodot efektivitātes radītos ieguvumus, kas gūti ražošanas procesā vai lielā apjomā iepērkot piesaistīto produktu.

63.

Saskaņā ar piemērošanas prioritātēm Komisija parasti iejaucas tad, ja ir pierādījumi, ka dominējošs uzņēmums praktizē saimnieciski nepamatoti zemu cenu noteikšanu un tīši īstermiņā gūst zaudējumus vai atsakās no peļņas (turpmāk tekstā — upurēšanās); šīs darbības mērķis ir bloķēt vai radīt apstākļus, lai bloķētu vienu vai vairākus esošos vai potenciālos konkurentus, un nostiprināt vai saglabāt savu tirgus ietekmi, tā nodarot patērētājam kaitējumu (39).

64.

Komisija uzskata, ka dominējošais uzņēmums “upurējas”, ja tas kādā konkrētā laika posmā visai savai produkcijai vai tās daļai pazemina cenas, vai, ja dominējošais uzņēmums palielina produkcijas apjomu un ir guvis vai gūst zaudējumus, no kuriem būtu bijis iespējams izvairīties. Lai novērtētu, vai dominējošais uzņēmums gūst vai ir guvis zaudējumus, no kuriem būtu bijis iespējams izvairīties, Komisija pamatojas uz VNI. Ja dominējošais uzņēmums par visu vai daļu savas produkcijas nosaka cenu, kas ir zem VNI, tā nesedz izmaksas, no kurām tas būtu varējis izvairīties, neražojot šo produkciju, tādējādi tas ir guvis zaudējumus, no kuriem būtu bijis iespējams izvairīties (40). Tālab Komisija zem VNI noteiktu cenu vairumā gadījumu uzskatīs par “upuri” (41).

65.

Tomēr “upurēšanās” jēdziens ir plašāks nekā tikai cenu noteikšana zem VNI (42). Lai konstatētu vai saimnieciski nepamatoti zemu cenu noteikšanas stratēģija reāli eksistē, Komisija var arī pārbaudīt, vai varbūtējās stratēģijas rezultātā īstermiņā uzņēmumam vairāk ir samazinājušies neto ieņēmumi nekā tas būtu noticis tā citas saprātīgas rīcības rezultātā, proti, vai dominējošais uzņēmums ir cietis zaudējumus, no kuriem tas būtu varējis izvairīties (43). Komisija nesalīdzinās faktisko rīcību ar hipotētiskām vai teorētiskām alternatīvām, kas, iespējams, būtu ienesīgākas. Vērā ņems tikai ekonomiski racionālas un realizējamas alternatīvas, kuras, ievērojot tirgus apstākļus un dominējošā uzņēmuma uzņēmējdarbības reālo situāciju, liek pamatoti cerēt, ka tās būs ienesīgākas.

66.

Dažkārt, pamatojoties uz tiešiem pierādījumiem, tostarp dominējošā uzņēmuma dokumentiem, kuros dotas tiešas norādes par saimnieciski nepamatoti zemu cenu noteikšanas stratēģiju (44), piemēram, sīki izstrādāts “upurēšanās” plāns, konkurentu izslēgšanai, vai lai neļautu tiem ienākt tirgū, vai plāns, kas paredzēts, lai ierobežotu tirgus veidošanos, vai arī pierādījumi par konkrētiem draudiem attiecībā uz saimnieciski nepamatoti zemu cenu noteikšanas pasākumiem (45).

67.

Ja ir pietiekami daudz ticamu datu, Komisija, lai konstatētu, vai saimnieciski nepamatoti zemu cenu noteikšana var nodarīt kaitējumu patērētājiem, veiks 25. līdz 27. punktā aprakstīto “vienlīdz efektīvā konkurenta” pārbaudi. Parasti vienlīdz efektīvus konkurentus tirgū var bloķēt tikai tad, ja cena ir noteikta zem IVPI.

68.

Papildus jau 20. punktā minētajiem nosacījumiem, Komisija vispārīgi pārbaudīs, vai un kādā veidā varbūtējā rīcība samazina savstarpējas konkurences iespēju. Piemēram, vai dominējošais uzņēmums ir labāk informēts par izmaksām un citiem tirgus nosacījumiem, vai tam ir iespējams kropļot tirgus informāciju par peļņu, vai arī tas var noteikt tik saimnieciski nepamatoti zemas cenas, ka šī rīcība iespaido potenciālo janpienācēju gaidāmos rezultātus un tādējādi kavē to ienākšanu tirgū. Ja šāda rīcība un tās iespējamās sekas ir izjūtamas vairākos tirgos un/vai vairākkārt, secīgi pēc eventuālās ienākšanas tirgū, iespējams, ka dominējošais uzņēmums tiecas iegūt tāda uzņēmuma reputāciju, kas nosaka saimnieciski nepamatoti zemas cenas. Ja mērķa konkurents ir atkarīgs no ārējā finansējuma, dominējošā uzņēmuma krass cenu pazeminājums vai cita veida saimnieciski nepamatoti zemu cenu noteikšana var tik nelabvēlīgi ietekmēt konkurenta darbību, ka tā iespējas saņemt turpmāku finansējumu ir nopietni apdraudētas.

69.

Pēc Komisijas domām, lai konstatētu pret konkurenci vērstas bloķēšanas faktu, nav obligāti jāpierāda, ka no tirgus patiešām ir izspiesti konkurenti. Nevar tikt izslēgta iespēja, ka dominējošais uzņēmums drīzāk vēlas traucēt konkurenta aktīvu līdzdalību konkurences procesā un likt tam sekot noteiktai cenu politikai, nekā pilnīgi izraidīt to no tirgus. Šāds “disciplinārs pasākums”, pretēji pilnīgai konkurentu likvidēšanai, nerada risku, ka tirgū tiek lēti pārdoti konkurenta aktīvi un tādējādi radīts jauns zemu cenu piedāvātājs.

70.

Parasti jārēķinās, ka kaitējums patērētājam visdrīzāk tiks nodarīts tad, ja dominējošais uzņēmums var pamatoti cerēt, ka tā tirgus ietekme pēc saimnieciski nepamatoti zemo cenu perioda būs lielāka, nekā tad, ja tas no šādas rīcības vispār būtu atteicies, proti, ja pastāv iespēja, ka šis uzņēmums ir spējīgs gūt labumu no “upurēšanās”.

71.

Tas nenozīmē, ka Komisija iejauksies vienīgi tādos gadījumos, ja sagaidāms, ka dominējošais uzņēmums var paaugstināt savas cenas virs līmeņa, kas tirgū eksistēja pirms saimnieciski nepamatoti zemo cenu perioda. Pietiekami, ja ir pamats uzskatīt, ka, piemēram, minētā rīcība traucē vai neļauj cenām kristies, kas pretējā gadījumā notiktu. Kaitējuma patērētājam noteikšana nav vienkārši mehānisks peļņas un zaudējumu aprēķins, un pierādījums par kopējo peļņu nav nepieciešams. Iespējamo kaitējumu patērētājam var pierādīt, novērtējot minētās rīcības potenciālo ietekmi uz bloķēšanu, vienlaikus ievērojot arī citus faktorus, piemēram, barjeras iekļūšanai tirgū (46). Šajā sakarā Komisija pārbaudīs arī iespēju atkārtoti ienākt tirgū.

72.

Dominējošam uzņēmumam, iespējams, ir vieglāk piemērot saimnieciski nepamatoti zemas cenas, ja tas ar šīm cenām vēršas pie kādas konkrētas, selektīvi izraudzītas, klientu grupas un tādejādi ierobežo savus zaudējumus.

73.

Principā, ja ilgāku laiku cenas ir zemas, pastāv mazāka iespēja, ka dominējošais uzņēmums īstenos saimnieciski nepamatoti zemu cenu stratēģiju.

74.

Principā ir maz ticams, ka saimnieciski nepamatoti zemas cenas varētu radīt efektivitātes ieguvumus. Tomēr, ja ir izpildīti III D iedaļā izklāstītie nosacījumi, Komisija pārbaudīs dominējošo uzņēmumu apgalvojumus par to, ka zemu cenu noteikšana sekmē apjomradītos ietaupījumus, respektīvi — ļauj iegūt no efektivitātes, pateicoties ekspansijai tirgū.

75.

Nosakot piemērošanas prioritātes, Komisija vadās no pieņēmuma, ka jebkuram uzņēmumam, neatkarīgi no tā, vai tas ir dominējošs vai nē, būtu jābūt tiesībām izvēlēties tirdzniecības partnerus un brīvi rīkoties ar savu īpašumu. Tālab Komisija uzskata, ka katra, uz konkurences tiesību aktiem balstīta, iejaukšanās, ir nopietni jāapsver, ja 82. panta piemērošana varētu izraisīt piegādes saistību uzlikšanu dominējošam uzņēmumam (47). Šādas saistības, pat taisnīgas atlīdzības gadījumā, var mazināt uzņēmuma motivāciju ieguldīt un radīt inovācijas, kas savukārt var iespējams nodarīt kaitējumu patērētājam. Apziņa, ka piegādes saistības, iespējams, būs jāpilda pret savu gribu, var likt dominējošam uzņēmumam vai uzņēmumiem, kas paredzējuši par tādiem kļūt, attiecīgajā pasākumā ieguldīt mazāk vai nemaz. Arī konkurentiem var rasties kārdinājums izmatot dominējošā uzņēmuma ieguldījumus, nevis ieguldīt pašiem. Ilgtermiņā ne viens no šiem risinājumiem nav patērētāju interesēs.

76.

Parasti ar konkurenci saistītas problēmas rodas tad, ja dominējošais uzņēmums “pakārtotajā” tirgū konkurē ar pircēju, kuram tas atsakās piegādāt. Termins “pakārtotais tirgus” apzīmē tirgu, kurā, lai saražotu kādu produktu vai sniegtu pakalpojumu, ir vajadzīgi atteiktie ražošanai nepieciešamie resursi. Šajā iedaļā tiek apskatīti tikai šāda veida atteikumi.

77.

Citi, iespējams, arī nelikumīgi piegādes atteikuma veidi, kuros piegāde ir saistīta ar konkrētiem nosacījumiem, kas ierobežo pircēja rīcību, šajā iedaļā netiek apskatīti. Piemēram, piegādes apturēšanu ar mērķi sodīt klientu par darījumu attiecībām ar konkurentiem, vai atteikumu piegādāt klientiem, kas nevēlas saistīšanu, Komisija izskatīs atbilstīgi principiem, kas izklāstīti iedaļās par ekskluzīvām iepirkuma saistībām un saistīšanas, un komplektēšanas praksi. Tāpat šīs iedaļas nolūks nav analizēt piegādes, kuru mērķis ir kavēt klienta iesaistīšanos paralēlā tirdzniecībā (48) vai pazemināt tālākpārdošanas cenu.

78.

Jēdziens “piegādes atteikums” ietver plaša spektra pasākumus, tostarp, atteikumu piegādāt produktus esošiem un jauniem klientiem (49), atteikumu licencēt intelektuālā īpašuma tiesības (50), tostarp, ja licence ir nepieciešama, kai sniegtu saistītu informāciju (51), vai atteikumu nodrošināt pieeju nozīmīgām ražotnēm, vai tīklam (52).

79.

Pēc Komisijas domām, nosacījums, ka atteiktais produkts jau iepriekš ir tirgots, nav būtisks. Pietiek, ja ir pieprasījums no potenciālo pircēju puses un ir iespējams noteikt attiecīgo ražošanai nepieciešamo resursu potenciālo tirgu (53). Tāpat nav nepieciešams dominējošā uzņēmuma faktisks atteikums; pietiek ar “konstruktīvu atteikumu”. Konstruktīvs atteikums, piemēram, varētu izpausties kā pārmērīga vilcināšanās vai cita veida negatīva ietekme uz piegādi, vai arī ar piegādi saitīti nepamatoti nosacījumi.

80.

Visbeidzot pastāv iespēja, ka dominējošais uzņēmums piegādes atteikuma vietā attiecīgajam produktam iepriekšējā posma tirgū uzliek tādu cenu, kas salīdzinājumā ar tā prasīto cenu pakārtotajā tirgū (54) neļauj pat vienlīdz efektīvam konkurentam pakārtotajā tirgū ilgtermiņā strādāt bez zaudējumiem (tā saucamā “cenu starpības samazināšana”). Lai noteiktu vienlīdz efektīva konkurenta izmaksas cenu starpības samazināšanas gadījumos Komisija par izmaksu kritēriju parasti izmanto integrēta dominējošā uzņēmuma pakārtotās daļas IVPI (55).

81.

Komisija uzskatīs šīs darbības par piemērošanas prioritāti, ja pastāv visi sekojošie nosacījumi:

82.

Dažkārt īpašos gadījumos ir pašsaprotams, ka piegādes saistību uzliekšana ražošanai nepieciešamo resursu īpašniekam un/vai citiem tirgus dalībniekiem neietekmē negatīvi to motivāciju ieguldīt vai radīt inovācijas iepriekšējā posma tirgū, ne ex ante, ne ex post. Pēc Komisijas domām, tas visdrīzāk ir iespējams, ja ar Kopienas tiesību aktiem saderīgs regulējums jau uzliek dominējošam uzņēmumam piegādes saistības un šā regulējuma apsvērumi nepārprotami norāda, ka attiecīgā valsts iestāde, ieviešot šīs piegādes saistības, jau ir panākusi vajadzīgo stimulu līdzsvaru. Tas varētu attiekties arī uz tādiem gadījumiem, ja dominējošā uzņēmuma iepriekšējā posma tirgus pozīcija ir attīstījusies protekcionisma gaisotnē, ko garantēja īpašas vai ekskluzīvas tiesības, vai arī to finansēja no valsts resursiem. Šādos īpašos gadījumos Komisijai nav iemesla novērsties no vispārējās piemērošanas prakses, un tā var konstatēt eventuālu, pret konkurenci vērstu bloķēšanu, pat ja nepastāv trīs 81. punktā minētie nosacījumi.

83.

Pārbaudot, vai atteikums piegādāt ir prioritārs jautājums, Komisija pārliecināsies, vai atteiktie ražošanai nepieciešamie resursi tirgus dalībniekiem ir objektīvi nepieciešami, lai tie varētu efektīvi konkurēt attiecīgajā tirgū. Tas nebūt nenozīmē, ka bez šiem atteiktajiem ražošanai nepieciešamajiem resursiem neviens konkurents nespētu ienākt vai pastāvēt konkrētajā pakārtotajā tirgū (56). Ražošanai nepieciešamie resursi ir obligāts priekšnosacījums tādos gadījumos, ja nav reāla vai potenciāla aizstājēja, ko konkurenti pakārtotajā tirgū varētu izmantot, lai vismaz ilgtermiņā tie spētu pārvarēt atteikuma negatīvās sekas (57). Šo iemeslu dēļ Komisija parasti pārbauda, vai konkurenti tuvākajā laikā varētu efektīvi dublēt dominējošā uzņēmuma izgatavotos, ražošanai nepieciešamos resursus (58). Dublēšana šajā gadījumā nozīmē alternatīvu, efektīvu piegādes avotu, kas konkurentiem dod iespēju pakārtotajā tirgū pakļaut dominējošo uzņēmumu konkurences spiedienam (59).

84.

Kritēriji, kas izklāstīti 81. punktā, attiecas gan uz esošas piegādes pārtraukšanu, gan arī uz atteikumu piegādāt preci vai pakalpojumu, ko dominējošais uzņēmums līdz šim vēl nav piegādājis citiem klientiem (de novo piegādes atteikums). Tomēr visticamāk, ka par ļaunprātību tiks uzskatīta esošas piegādes pārtraukšana, nevis de novo piegādes atteikums. Piemēram, ja dominējošais uzņēmums līdz šim ir piegādājis pieprasītājam uzņēmumam un šis uzņēmums ir izdarījis ar konkrētajām uzņēmējdarbības attiecībām saistītus ieguldījumus, lai vēlāk varētu tos izmantot iztrūkstošajiem ražošanai nepieciešamiem resursiem, palielinās iespēja, ka Komisija attiecīgos resursus uzskatīs par obligātiem. Tāpat fakts, ka būtisko ražošanai nepieciešamo resursu īpašnieks līdz šim bija ieinteresēts piegādāt, ir norāde, ka piegādājot minētos resursus, konkrētais īpašnieks neriskē, ka tas par sākotnējo ieguldījumu varētu saņemt neatbilstošu atlīdzību. Tālab šādā situācijā dominējošam uzņēmumam būtu jāpaskaidro, kālab apstākļi ir tik ļoti mainījušies, ka esošās piegādes attiecības apdraud tā adekvāto atlīdzību.

85.

Komisija uzskata ka tad, ja situācija atbilst 83. un 84. punkta prasībām, dominējošā uzņēmuma atteikums piegādāt pakārtotajā tirgū var nekavējoties vai laika gaitā likvidēt efektīvu konkurenci. Jo lielāka pakārtotā tirgus daļa pieder dominējošam uzņēmumam, jo lielāka iespēja, ka tiks likvidēta efektīva konkurence; jo lielāka ir dominējošā uzņēmuma jauda, salīdzinot ar konkurentiem pakārtotajā tirgū, jo lielāka dominējošā uzņēmuma produkcijas aizstājamība ar konkurentu produktiem pakārtotajā tirgū; jo lielāka konkurentu daļa kas tiek ietekmēta pakārtotajā tirgū, jo pastāv lielāka iespēja, ka pieprasījumu, ko varētu apmierināt bloķētie konkurenti, novirzīs par labu dominējošam uzņēmumam.

86.

Lai noteiktu piegādes atteikuma iespējamo ietekmi uz patērētāju labklājību, Komisija pārbaudīs, vai šā atteikuma radītās iespējamās negatīvās sekas attiecīgajā tirgū laika gaitā atsver tās negatīvās sekas, kas rodas piegādes saistību uzlikšanas dēļ. Ja tā tas ir, Komisija parasti šādus gadījumus izskatīs.

87.

Komisija uzskata, ka cita starpā kaitējums patērētājam var rasties arī tad, ja atteikums, ar kuru dominējošais uzņēmums cenšas bloķēt savus konkurentus, neļauj laist tirgū novatoriskas preces vai pakalpojumus un/vai nenotiek jauna inovācija (60). Tas var jo īpaši attiekties uz situāciju, ja piegādi pieprasošais uzņēmums ne īpaši vēlas ierobežot savu dublēšanas praksi attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, ko pakārtotajā tirgū jau piedāvā dominējošais uzņēmums, bet gan grasās piedāvāt jaunas vai uzlabotas preces, vai pakalpojumus, pēc kuriem potenciāli varētu būt patērētāju pieprasījums, tādejādi, iespējams, sekmējot tehnisko attīstību (61).

88.

Komisija cita starpā uzskata, ka piegādes atteikums var radīt kaitējumu patērētājam arī tad, ja iepriekšējā posma ražošanai nepieciešamo resursu tirgū cena ir regulēta, bet pakārtotajā tirgū tā nav regulēta un dominējošais uzņēmums, atsakot piegādi, izslēdz konkurentus no pakārtotā tirgus, tādējādi gūstot lielāku peļņu neregulētajā pakārtotajā tirgū, kas citādi nebūtu iespējams.

89.

Komisija pārbaudīs dominējošā uzņēmuma apgalvojumus par to, ka piegādes atteikums ir nepieciešams, lai tas varētu gūt atbilstīgu peļņu un atpelnīt ražošanai nepieciešamo resursu uzņēmējdarbības attīstībā ieguldītos līdzekļus, tā radot stimulus arī turpmāk ieguldīt, neraugoties uz to, ka daži projekti var būt neveiksmīgi. Turklāt Komisija pārbaudīs dominējošo uzņēmumu apgalvojumus par to, ka piegādes saistības negatīvi ietekmē tā inovācijas, jo rada strukturālas izmaiņas tirgus apstākļos, tostarp arī konkurentu nākamā posmā inovāciju.

90.

Tomēr Komisija, pārbaudot šādus apgalvojumus, nodrošinās, lai tiktu izpildīti III D iedaļā izklāstītie nosacījumi. Dominējošam uzņēmumam ir īpaši jāpierāda uzlikto piegādes saistību negatīvā ietekme uz paša inovāciju (62). Apstāklis, ka dominējošais uzņēmums līdz šim ir piegādājis attiecīgos ražošanai nepieciešamos resursus, var būt nozīmīgs, vērtējot apgalvojumu, ka atteikums piegādāt ir attaisnojams ar efektivitātes radītiem ieguvumiem.

24.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 45/21

24.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 45/22

European Court of Auditors

Communication and Reports Unit

12, rue Alcide De Gasperi

L-1615 Luxembourg

Tālr.: (352) 4398-1

E-pasts: euraud@eca.europa.eu

24.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 45/23

European Court of Auditors

Communication and Reports Unit

12, rue Alcide De Gasperi

L-1615 Luxembourg

Tālr.: (352) 4398-1

E-pasts: euraud@eca.europa.eu

24.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 45/24

1.

Komisija 2009. gada 13. februārī saņēma paziņojumu par ierosinātu koncentrāciju, ievērojot Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 (1) 4. pantu, kuras rezultātā uzņēmums Fortezza RE S.ar.l. (“Fortezza”, Luksemburga), kas pieder grupai Fortress Investment Group LLC (“Fortress”, ASV) un Pioneer Investment Management S.G.R.p.A. (“Pioneer”, Itālija), kas pieder grupai Unicredit Group (“Unicredit”, Itālija), iegūst minētās Padomes regulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē kopīgu kontroli pār uzņēmumu Torre SGR S.p.A. (“Torre”, Itālija), ko šobrīd kontrolē Fortezza, iegādājoties akcijas.

2.

Attiecīgie uzņēmumi veic šādu uzņēmējdarbību:

3.

Iepriekšējā pārbaudē Komisija konstatē, ka uz paziņoto darījumu, iespējams, attiecas Regulas (EK) Nr. 139/2004 darbības joma. Tomēr galīgais lēmums šajā jautājumā netiek pieņemts. Ievērojot Komisijas paziņojumu par vienkāršotu procedūru noteiktu koncentrācijas procesu izskatīšanai saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 (2), jānorāda, ka šī lieta ir nododama izskatīšanai atbilstoši paziņojumā paredzētajai procedūrai.

4.

Komisija aicina ieinteresētās trešās personas iesniegt tai savus iespējamos novērojumus par ierosināto darbību.

Novērojumiem jānonāk Komisijā ne vēlāk kā 10 dienas pēc šīs publikācijas datuma. Novērojumus Komisijai var nosūtīt pa faksu (faksa numurs: (32-2) 296 43 01 vai 296 72 44) vai pa pastu ar atsauces numuru COMP/M.5408 — Fortress/Unicredit/Torre uz šādu adresi:

24.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 45/25

24.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 45/s3