19.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 41/1

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Konkurētspējīgas autobūves nozares tiesiskais regulējums 21. gadsimtam: Komisijas nostāja attiecībā uz augsta līmeņa grupas CARS 21 nobeiguma ziņojumu — Ieguldījums ES stratēģijā izaugsmei un nodarbinātībai”(COM(2007)0022),

—

ņemot vērā Konkurētspējas padomes 2007. gada 21.—22. maija sanāksmes prezidentvalsts secinājumus,

—

ņemot vērā augsta līmeņa grupas nobeiguma ziņojumu “CARS 21 — Konkurētspējīgas autobūves nozares tiesiskais regulējums 21. gadsimtam”,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Ekonomikas un monetārās komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, kā arī Juridiskās komitejas atzinumus (A6-0494/2007),

A.

tā kā Komisija ir atbildējusi uz ziņojumu, ko izstrādāja augsta līmeņa darba grupa CARS 21, kurā tika vienkopus aicinātas visas ieinteresētās puses, lai izpētītu galvenās politikas jomas, kas ietekmē autobūves nozari Eiropas Savienībā, un izstrādātu ieteikumus turpmākajam tiesiskajam regulējumam;

B.

tā kā Eiropas Savienības autobūves nozare ir viena no tās svarīgākajiem ekonomikas sektoriem, un kura ražo 19 miljonu transportlīdzekļu gadā un tieši nodrošina 2,3 miljonu darbavietu, kā arī vēl 10 miljonu darbavietu ar to saistītajos sektoros;

C.

tā kā daudzzīmolu tirgum saistībā ar transportlīdzekļu rezerves daļām, kā arī transportlīdzekļu tehniskās apkopes un remonta tirgum ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu pieejamu mobilitāti, uzlabotu patērētāju izvēles iespējas tiem 270 miljoniem ES autovadītāju, kuri rūpējas par saviem transportlīdzekļiem pēc to iegādes, uzturētu drošus un tīrus transportlīdzekļus uz Eiropas autoceļiem un, visbeidzot, — nodarbinot 3,5 miljonus cilvēku mazajos un vidējos uzņēmumos (MVU), saglabātu labvēlīgu vidi MVU Eiropā;

D.

tā kā Komisija atbalsta integrētu stratēģiju, lai nodrošinātu to, ka uzņēmējsabiedrības Eiropas Savienībā saglabā konkurētspēju arvien globālākā vidē, un tā kā šī stratēģija ir izklāstīta tās ziņojumā “Globālā Eiropa. Konkurence pasaulē — Ieguldījums ES izaugsmes un darba vietu stratēģijā”(COM(2006)0567), ziņojumam “Globālā Eiropa: spēcīgāka partnerība, lai Eiropas eksportētājiem sniegtu piekļuvi tirgum”(SEC(2007)0452) pievienotajā dokumentā un tā ziņojumā “Globālā Eiropa. Eiropas tirdzniecības aizsardzības instrumenti mainīgajā globālajā ekonomikā. Zaļā grāmata publiskai apspriešanai”(COM(2006)0763);

E.

tā kā šajos dokumentos izklāstīto stratēģiju pašlaik īsteno sarunās attiecībā uz vairākiem divpusējiem un reģionāliem brīvās tirdzniecības nolīgumiem;

F.

tā kā autobūves nozare dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras stratēģiju, struktūras un darbības plašuma ziņā un tā kā šīs atšķirības ir pilnībā jāņem vērā, izstrādājot jaunu un globālāk orientētu tirdzniecības stratēģiju;

G.

tā kā ES autobūves nozare 2006. gadā eksportēja aptuveni 20 % no tās saražotajiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem un tā kā 2004. gadā mehāniskie transportlīdzekļi un to daļas un aprīkojums veidoja attiecīgi 8,7 % un 2,8 % no ES rūpniecības eksporta, — kas norāda, ka autobūves nozare ir īpaši atkarīga no eksporta noteikumiem, un tā kā 2004. gadā ES transportlīdzekļu aprīkojuma eksports pārsniedza importu par EUR 60,2 miljardiem; tā kā ES nozīme pasaulē ir tik liela, jo īpaši tādēļ, ka tā ir pasaulē lielākā vieglo automobiļu un otra lielākā kravas automašīnu ražotāja, kā arī tās iekšējais tirgus ir viens no lielākajiem pasaulē un šī tirgus konsolidācijas pakāpe ir ļoti augsta, Eiropā ražoto automašīnu zīmolu reputācija un Eiropā sniegto pakalpojumu kvalitāte ir ļoti augsta, un Eiropas ražotāji ir nostiprinājuši eksporta pozīcijas un atrašanos tirgos, uzturot augstu izaugsmes potenciālu,

1.

atzinīgi vērtē augsta līmeņa grupas CARS 21 nobeiguma ziņojumu un Komisijas paziņojumu, kuros iezīmēta autobūves politikas turpmākā virzība;

2.

cer, ka dalībvalstu parlamenti un reģioni vēlēsies būt saistīti ar CARS 21 procesa rezultātu; aicina nodrošināt, lai Parlamenta koordinētais parlamentu sadarbības tīkls autobūves jautājumu apspriešanai sniegtu reālu ieguldījumu ceļu satiksmes drošībā, vides aizsardzībā, jaunradē un konkurētspējā;

3.

aicina dalībvalstu iestādes cieši sadarboties ar Komisiju CARS 21 ieteikumu īstenošanā; īpaši atzīmē vajadzību nodrošināt, ka jaunu regulējumu ieviešana autobūves nozarē notiek saskaņoti un izvairoties no iekšējā tirgus kropļojumiem;

4.

uzsver, ka ir nepieciešams pilnveidot ES sistēmu tipa apstiprinājumam attiecībā uz visiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem;

5.

apstiprina savu atbalstu efektīvai tipa apstiprinājuma procedūrai, kā norādīts Parlamenta 2007. gada 10. maijā pieņemtajā nostājā otrajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu, ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (1);

6.

aicina Komisiju katru gadu ziņojumā informēt Parlamentu par tipa apstiprinājuma procedūru darbību un par tās veikto komitoloģijas procedūras uzraudzību;

7.

aicina Komisiju nodrošināt, lai tiktu pareizi īstenota tās 2002. gada 31. jūlija(Regula (EK) Nr. 1400/2002 (2) par mehānisko transportlīdzekļu izplatīšanu Eiropas Savienībā (Grupālā atbrīvojuma regula); turklāt uzskata, ka, pārskatot šo regulu, Komisijas Konkurences ģenerāldirektorātam arī jāpiemēro integrētā pieeja likumdošanai šajā nozarē;

8.

lai palielinātu Eiropas Savienības mehānisko transportlīdzekļu rūpniecības konkurētspēju, ierosina Grupālā atbrīvojuma regulas pārskatīšanu saistīt ar CARS 21 termiņa vidusposma pārskatu, tādējādi sekmējot šīs nozares uzņēmēju savstarpējo sadarbību, neļaujot piesavināties valsts atbalstu un veicinot konkurences politiku starptautiskā līmenī;

9.

aicina Komisiju ierosināt pasākumus, ar kuriem garantētu reģistrācijas procedūru, kas atvieglotu pārrobežu tirdzniecību, jo īpaši saistībā ar lietotiem automobiļiem; atbalsta Komisijas viedokli par mehānisko transportlīdzekļu reģistrācijas procedūrām (3) un par problēmām, ko iekšējā tirgus darbībai rada daži valstu noteikumi; atzīmē valstu noteikumu ietekmi uz tādiem ekonomikas sektoriem kā transportlīdzekļu izpirkumnoma un noma; aicina dalībvalstis iespējami drīz veikt nepieciešamās izmaiņas noteikumos;

10.

vērš uzmanību uz nesen ieviestajiem rezerves daļu ražotājiem paredzētajiem noteikumiem, kas ietekmē drošību un vides aspektus, un atzīmē, ka ar šiem noteikumiem tiks izveidots šādu daļu vienots tirgus;

11.

atzinīgi vērtē noteikumu iekļaušanu Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 20. jūnija Regulā (EK) Nr. 715/2007 par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisiju no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (Euro 5 un Euro 6) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai (4), kā arī Regulā (EK) Nr. 1400/2002, kas prasa neierobežotu piekļuvi atbilstošai tehniskajai remonta informācijai, un aicina Komisiju turpināt centienus, lai konkurences tiesību noteikumi tiktu piemēroti motorizēto transportlīdzekļu nozarē visā Kopienā;

12.

aicina Komisiju turpināt efektīvas konkurences veicināšanu automobiļu pēcpārdošanas tirgū, iekļaujot autobūves nozares turpmākās politikas vadlīnijās un visos tiesību aktos, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1400/2002, kuras darbības laiks beigsies 2010. gada 31. maijā, jautājumus par patērētāju izvēli, neatkarīgo tirgus dalībnieku efektīvu piekļuvi tehniskai informācijai, apmācībai, rezerves daļām, daudzzīmolu diagnostikas instrumentiem un pārbaudes iekārtām;

13.

atzīmē, cik svarīga patērētājiem ir vispārējās patērētāju aptaujās savāktā informācija par transportlīdzekļu izturību un uzticamību ekspluatācijā; atzīmē, ka valsts iestādes varētu atvieglot aptauju veikšanu, ļaujot reģistrēšanas iestādēm sniegt to transportlīdzekļu īpašnieku kontaktinformāciju, kas piekrīt piedalīties šādās aptaujās;

14.

mudina Komisiju visās jaunajās likumdošanas iniciatīvās, iesaistot visus attiecīgos ģenerāldirektorātus, pienācīgi risināt jautājumu par transportlīdzekļu “atvērtību labojumiem”, lai nodrošinātu patērētāja izvēles iespējas un konkurenci pēcpārdošanas tirgū; uzskata, ka tas jāattiecina arī uz turpmākajiem pasākumiem saistībā ar transportlīdzekļu jauno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju un automatizētu transporta sistēmu popularizēšanu;

15.

mudina Komisiju iesniegt priekšlikumus, lai izveidotu vienotu tirgu automobiļu aprīkojuma daļām — pēc īpaša pasūtījuma izgatavotām daļām un aprīkojuma (tuning) aksesuāriem, tādām kā speciālas riepas, diski un citas aprīkojuma un rezerves daļas, jo pašreizējo dalībvalstu noteikumu dažādība rada šķēršļus šā sektora tālākai attīstībai, un kurš tādējādi gūs labumu no Kopienas mērogā saskaņotiem tiesību aktiem un atbilstīgas intelektuālā īpašuma aizsardzības;

16.

aicina Komisiju pastiprināt cīņu pret viltotu automašīnu daļu ievešanu;

17.

uzsver, ka ir svarīgi samazināt nevajadzīgo birokrātismu, tostarp noteikumu dublēšanos saistībā ar esošajiem starptautisko konvenciju noteikumiem;

18.

uzsver labāka regulējuma principu (tādu kā pienācīgs ietekmes novērtējums, rentabilitātes princips, piemēroti pārejas termiņi utt.) izšķirošo nozīmi konkurētspējīgas autobūves nozares tiesiskā regulējuma izstādē, un kuri tika atbalstīti CARS 21 procesā; atgādina, ka regulatīvais ceļvedis ir CARS 21 nobeiguma ziņojuma neatņemama sastāvdaļa un ka tas ir jārespektē;

19.

atzīst, ka nozares lielāku konkurētspēju un godīgu konkurenci var sekmēt, bez izņēmumiem piemērojot un ietverot autobūves starptautiskajā tiesiskajā regulējumā noteikumus, kuri ir labāk izstrādāti, pārredzami un kuri atbilst pašreizējām sociālajām un vides prasībām;

20.

uzskata, ka stratēģiska standartizācija ir būtisks konkurētspējas virzītājspēks; tāpēc aicina Komisiju veikt pasākumus, lai Eiropas standarti tiktu atzīti visā pasaulē;

21.

atzinīgi vērtē Komisijas plānu aizstāt 38 Kopienas direktīvas ar spēkā esošajām ANO/EEK regulām, kā arī paredzēt automātiskas vai virtuālas pārbaudes iespēju, un aicina Komisiju turpināt tiesību aktu vienkāršošanas procesu; uzstāj, ka Parlaments atbalstīs šos priekšlikumus tikai tad, ja tiek atzīts, ka Parlaments patur sev tiesības pieprasīt tiesību aktu neatkarību no ANO Eiropas Ekonomikas komisijas sistēmas gadījumos, kad uzskata to par nepieciešamu, lai īstenotu ES saistības;

22.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu katru gadu iesniegt Parlamentam dokumentu par ANO Eiropas Ekonomikas komisijā paveikto un komitoloģijas procesa attīstību;

23.

atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi ieviest pārskatīšanas un pārbaudes mehānismu, ņemot vērā tehnoloģijas un straujās attīstības īpašo nozīmi mehānisko transportlīdzekļu rūpniecības nozarē; tomēr arī uzskata, ka tiesību aktos vairāk ir jāizmanto “turpināmības klauzula”, lai nodrošinātu, ka tiesību akti nekavē pētniecības un attīstības (P&A) un tirgus konjunktūras diktēto tehnoloģisko progresu, vai pat nedarbojas pret to;

24.

aicina Komisiju pēc iespējas drīz sākt tādu direktīvu vienkāršošanas procesu kā Direktīva 74/297/EEK (5), 76/115/EEK (6) un 78/932/EEK (7), kā arī ANO/EEK Noteikumu Nr. 122 vienkāršošanu;

25.

atzīmē, ka Kopienas tiesību akti regulē tirgu, kurā pārdod 17—18 miljonus transportlīdzekļu gadā un kurš ir līdzvērtīgs vieglo automobiļu tirgum Amerikas Savienotajās Valstīs; sagaida, ka emisiju vērienīgas samazināšanas politika atstās labvēlīgu ietekmi visā pasaulē transporta emisiju samazinājuma ziņā;

26.

uzskata, ka personu mobilitāte un autobūves nozare jāapskata plašākā ilgtspējīgas mobilitātes kontekstā; uzskata, ka mobilitāte un vides aizsardzība nebūt neizslēdz viena otru un ka nākotnes autobūves tehnoloģijai būs jāveicina to saskaņošana; uzskata arī, ka klimata pārmaiņu problēmas risināšanā jo īpaši jāizmanto iespējas, ko sniedz tehnoloģiju progress un jaunrade;

27.

apzinās transportlīdzekļu nozīmi vecāka gadagājuma cilvēku un invalīdu mobilitātei, jo īpaši lauku apvidos;

28.

aicina Komisiju radīt vidi, kura nodrošina, ka autotransports ir ekoloģiski ilgtspējīgs, un kura sekmē ražošanas sistēmu elastīgumu un paaugstina ES darbaspēka prasmju līmeņus;

29.

uzskata, ka piesārņotāju emisiju normu pieņemšana ir bijusi patiesi sekmīga, un tās jau tagad ir veicinājušas īpaši tīrus vieglos automobiļus; uzsver, ka ļoti svarīgi šādu sasniegumu panākt arī attiecībā uz smagajiem kravas transportlīdzekļiem; uzskata, ka ieguvumi no stingriem ES vides noteikumiem autobūves nozarē varētu sniegties daudz tālāk par ES tirgu;

30.

atzinīgi vērtē Euro-5 un Euro-6 standartu ātru ieviešanu, lai samazinātu privāto automašīnu radītās piesārņojošās emisijas;

31.

uzskata, ka labāku gaisa kvalitāti var sasniegt, vienīgi straujāk atjaunojot automobiļu parku un vienlaikus ieviešot mazāk piesārņojošus transportlīdzekļus; uzskata, ka jāveic finansiāli pasākumi, lai pamudinātu patērētājus aizstāt vecos automobiļus ar mazāk piesārņojošiem transportlīdzekļiem;

32.

atzinīgi vērtē priekšlikumu pārskatīt Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 13. oktobra Direktīva 98/70/EK, kas attiecas uz benzīna un dīzeļdegvielu kvalitāti (8)(degvielas kvalitātes direktīvu), lai ņemtu vērā autotransporta degvielu aprites ciklā radušās siltumnīcefekta gāzu emisijas;

33.

saistībā ar Kopienas tiesību aktiem aicina Komisiju sākt emisiju kontroles procedūru atkārtotu novērtēšanu un pārskatīšanu, lai labāk atspoguļotu reālos ekspluatācijas apstākļus, neskarot pašreizējās diskusijas par automobiļu radītajām CO2 emisijām;

34.

pauž dziļas bažas par to, ka Eiropas Parlamenta un padomes 2000. gada 18. septembra direktīva 2000/53/EK par nolietotiem transportlīdzekļiem (9) netiek ieviesta saskaņoti; uzskata, ka direktīva nav pietiekami vērienīga;

35.

atzinīgi vērtē Komisijas plānus samazināt CO2 emisijas no vieglajiem automobiļiem; uzskata, ka vispiemērotākā metode ir integrēta pieeja, ņemot vērā visas CO2 samazināšanas iespējas, tādas kā infrastruktūra, autovadītāju uzvedība, tādu stimulu sistēma, lai cilvēki izmantotu tīrākus vieglos automobiļus, biodegvielas un transportlīdzekļu tehnoloģijas; mudina Komisiju apsvērt vienotu pamatnostādņu izstrādi, lai koordinētu tādu neitrālas tehnoloģijas un iespējami saskaņotu fiskālo stimulu, kas saistīti ar CO2, piemērošanu, kam ir ievērojamas iespējas samazināt CO2 emisijas, vienlaikus izvairoties no konkurences kropļojumiem; prasa Padomei panākt vienošanos par Komisijas priekšlikumu saistīt nodokļus par vieglajiem automobiļiem ar to piesārņojošām emisijām, piemēram, CO2, lai izvairītos no turpmākas iekšējā tirgus fragmentācijas, ko rada atšķirīga piemērošana dalībvalstīs;

36.

mudina Komisiju izvirzīt tālejošus, bet vienlaikus reālus mērķus, ņemot vērā patieso stāvokli ES tirgū, kur autoparka atjaunošanas līmenis patlaban ir zemāks par 10 % gadā; tāpēc uzsver, ka izšķiroša nozīme Kopienas mērķa sasniegšanai ir tam, lai cilvēki varētu atļauties iegādāties jaunus automobiļus; uzsver — jo vērienīgāki ir obligātie CO2 emisiju samazināšanas mērķi, jo vairāk laika jāpiešķir autobūves nozarei, lai tiem piemērotos;

37.

atgādina Komisijai, ka jauna veida vieglo automobiļu izstrādnei vajadzīgi pieci līdz septiņi gadi; uzskata, ka, nosakot obligātos mērķus, jādod pietiekams laiks atbilstīgai autobūves nozares darbībai; tāpēc aicina Komisiju nenoteikt nekādus galīgos obligātos mērķus CO2 emisijām laikposmam pirms 2015. gada;

38.

uzskata, ka vidējais CO2 samazināšanas mērķis — 125g/km — jauniem vieglajiem automobiļiem līdz 2015. gadam ir sasniedzams; uzsver, ka Komisijai jāizstrādā vērienīgāki CO2 emisiju samazināšanas ilgtermiņa mērķi autobūves nozarē; šajā sakarā uzskata par izšķirošu to, lai mērķvērtības tiktu graduētas atbilstīgi transportlīdzekļa svaram;

39.

atzīmē Komisijas plānu noteikt saistošu mērķi attiecībā uz agrodegvielām un aicina Komisiju izstrādāt obligātu visaptverošu sertifikācijas sistēmu, kuru piemēro ES tirgū laistām agrodegvielām; uzskata, ka sertifikācijas kritēriji jāizstrādā tā, lai nodrošinātu, ka šo degvielu ekspluatācijas laikā siltumnīcefekta gāzu emisijas tiek samazinātas vismaz par 50 % salīdzinājumā ar tradicionālo degvielu, vienlaikus ievērojot vides un sociālos kritērijus;

40.

atzīmē, ka ir būtiski atbalstīt tāda vietēja līmeņa iekārtu tīkla izveidi, kas dotu iespēju iedzīvotājiem iegādāties biodegvielu un ūdeņradi, lai varētu sasniegt ekoloģiskās efektivitātes palielināšanas nolūkā uzstādīto mērķi — palielināt biodegvielu un ūdeņraža izmantošanu;

41.

pauž viedokli, ka pasākumos saistībā ar CO2 emisiju samazināšanu lielāks uzsvars jāliek uz autovadītāju izpratnes paaugstināšanu par ekonomisku automobiļu vadīšanas tehniku un par to, kā labāk izmantot jaunās tehnoloģijas;

42.

uzskata, ka patērētāju izpratnes līmeņa paaugstināšana, izmantojot degvielas efektivitātes labāku marķējumu un precīzākus datus par piesārņojošām emisijām, sekmēs CO2 samazināšanu; tāpēc prasa pārskatīt Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 13. decembra Direktīvu 1999/94/EK attiecībā uz patērētājiem domātas informācijas pieejamību par degvielas ekonomiju un CO2 emisijām saistībā ar jaunu vieglo automobiļu tirdzniecību (10), un ņemot vērā nesen iegūto paraugpraksi;

43.

atgādina, ka transportlīdzekļu radīto CO2 emisiju samazināšanu visvieglāk var panākt pārstrukturējot sabiedriskā transporta sistēmu;

44.

atzīmē vadošo lomu, kāda ir Starptautiskajai Automobiļu federācijai (Federation Internationale d'Automobile (FIA)), kura ir priekšgalā, veicot novatoriskas, videi nekaitīgu tehnoloģiju maiņas, kas visiem jaunajiem automobiļiem vienlaikus dod CO2 emisiju samazināšanas, energoefektivitātes un energotaupības iespējas;

45.

mudina FIA vēl vairāk pastiprināt centienus, lai sekmētu pētījumus autotransporta jauninājumu jomā, kuri cita starpā uzlabotu vieglo automobiļu energoefektivitāti;

46.

atzīst nozīmi, kāda ir motosportam, lai mainītu patērētāju uzvedību un attieksmi pret vidi saudzējošu tehnoloģiju; tāpēc aicina FIA un citus 1. Formulas motoru cīņā iesaistītos dalībniekus attiecīgi mainīt savus noteikumus, lai videi labvēlīgas tehnoloģijas, piemēram, biodegvielas, četrcilindru dzinējus un hibrīdos dzinējus, varētu vieglāk piemērot;

47.

prasa veikt izpēti, lai noskaidrotu, kādi papildu pasākumi līdztekus tehniskajiem ir īstenoti, lai samazinātu CO2 emisijas Eiropas Savienībā;

48.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus samazināt negadījumu skaitu uz autoceļiem, tostarp sekmējot nozīmīgas jaunas tehnoloģijas; mudina Komisiju saskaņā ar labāka regulējuma principiem, par kuriem vienojās augsta līmeņa darba grupā CARS 21, nodrošināt, lai ikviens drošības līdzeklis, kuru paredzēts iebūvēt transportlīdzekļa aprīkojumā, reāli tiktu iebūvēts; uzsver, ka vajadzīga integrēta pieeja, kas aptver transportlīdzekļu tehnoloģijas uzlabojumus, infrastruktūru, izglītību, informāciju, kā arī atbilstīga ieviešana, lai ceļu satiksmes drošības mērķus varētu īstenot ekonomiski izdevīgi;

49.

atzinīgi vērtē augstākās kvalitātes automobiļu tirgus segmenta katalizatora darbību, pirmajam ieviešot jaunās tehnoloģijas; tomēr norāda, ka ar papildu drošības sistēmām vieglo automobiļu svars varētu vēl palielināties, tādējādi izraisot CO2 emisiju pieaugumu;

50.

pauž bažas par to negatīvo ietekmi uz ceļu satiksmes drošību, ko izraisa transportlīdzekļu ātruma palielināšanās; šajā sakarībā iesaka īstenot Starptautiskās motorizēto transportlīdzekļu pārbaudes komitejas (CITA) 2007. gadā publicētā pētījuma ieteikumus satiksmes drošības likumdošanas pilnveidošanai Eiropas Savienībā; iesaka atbalstīt kampaņu par automobiļu drošu modificēšanu (tuning), kā arī centienus, lai pēc iespējas drīz stabilitātes elektroniskās kontroles sistēmas (ESC) kļūtu par standarta aprīkojumu;

51.

aicina Komisiju uzlabot ceļu satiksmes drošības sistēmu, pieprasot dalībvalstīm paaugstināt prasības personu apmācībai autovadītāja tiesību iegūšanai, paplašināt obligāto apmācību un ieviest noteikumus, kas paredz periodiskas mācības profesionāliem autovadītājiem;

52.

aicina Komisiju veikt vides novērtējumu par 2007.—2009. gadu, par ko tā paziņojusi un kas ir nepieciešams, lai veiktu attiecīgus pasākumus ceļu negadījumos cietušo skaita samazināšanā;

53.

prasa Komisijai izstrādāt sistēmu, ar kuru autobūvētājiem bez sankcijām būtu atļauts ražot transportlīdzekļus, kuru CO2 emisijas pārsniedz attiecīgu līmeni, ja šīs papildu emisijas rodas Kopienas mērogā veiktu juridiski saistošu drošības pasākumu dēļ;

54.

uzskata, ka nav vajadzīga obligāta prasība dienas laikā ES teritorijā braukt ar ieslēgtām gaismām;

55.

aicina Komisiju kā prioritāru jautājumu uzlabot transportlīdzekļu pārrobežu inspekciju režīmu un noteikt pārrobežu līmenī naudassodu iekasēšanu par citā dalībvalstī izdarītu satiksmes noteikumu pārkāpumu;

56.

pauž viedokli, ka ES autobūves nozare ir viena no konkurētspējīgākajām nozarēm pasaulē; taču uzskata, ka negodīga konkurence un intelektuālā īpašuma tiesību neievērošana apdraud šo pozīciju;

57.

uzsver PTO nozīmi autobūves nozarei arvien globālākā tirdzniecības vidē; uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai pašreizējā Dohas attīstības sarunu kārta automobiļu ražotājiem sniegtu iespējami plašāku piekļuvi trešo valstu tirgiem, it īpaši jauno tirgus ekonomikas valstu tirgiem, kas kļūst nozīmīgi šajā nozarē;

58.

uzsver PTO strīdu izšķiršanas mehānisma nozīmi to problēmu risināšanā, kuras attiecas uz eksportu uz trešām valstīm; atgādina PTO izskatīto strīdu pozitīvo iznākumu Kanādas, Indijas un Indonēzijas gadījumā;

59.

prasa Komisijai būt uzmanīgai, pilnībā pārskatot tirdzniecības aizsardzības instrumentus; atgādina, ka autobūves nozarei trešās valstis var piemērot pretkonkurences pasākumus, un mudina Komisiju, aizstāvot ES rūpniecību pret negodīgu praksi, aizsargāt pamatideju par tirdzniecības aizsardzības instrumentiem;

60.

atgādina, ka ES prioritātei joprojām jābūt veiksmīgai daudzpusējo tirdzniecības sarunu pabeigšanai; tomēr atbalsta Komisijas vēlmi apspriesties par jauniem divpusējiem tirdzniecības nolīgumiem, galvenokārt ar Āzijas valstīm, lai uzlabotu tirgus pieejamības nosacījumus; uzsver, ka brīvās tirdzniecības nolīgumu mērķis vienmēr ir sasniegt augsta līmeņa tirgus pieejamību partnervalstī; uzstāj, ka ES politikai jāaizsargā konkurētspēja ES autoražotājiem, kuri darbojas ES un ārpuskopienas valstīs; ir pārliecināts, ka autobūves nozarei ir svarīgi, lai ES noslēgtu divpusējus nolīgumus ar Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociācijas (ASEAN) valstīm, Indiju un Dienvidu kopējā tirgus (Mercosur) valstīm;

61.

mudina Komisiju pašlaik notiekošo sarunu ietvaros saistībā ar ES un Korejas brīvā tirdzniecības nolīguma slēgšanu pārliecināties, ka Koreja atceļ visus esošos tarifa un beztarifa šķēršļus un nerada jaunus un ka tā īstenos citus ANO/EEK noteikumus; pieprasa Komisijai apsvērt stratēģiju, kā pakāpeniski atcelt ES importa tarifus, veicot aizsardzības pasākumus, un tādēļ iesaka šo atcelšanu saistīt ar beztarifu šķēršļu atcelšanu no Korejas puses;

62.

atgādina, ka Koreja ir parakstījusi un ratificējusi 1958. gada ANO/EEK nolīgumu un tādējādi ir apņēmusies ieviest ANO/EEK noteikumus; mudina Komisiju to uzsvērt turpmākajās sarunās un pieprasīt šo noteikumu ātru ieviešanu; norāda, ka jebkurā gadījumā brīvās tirdzniecības nolīgumā skaidri jāprasa Korejai atļauj tās tirgū pārdot ES ražotus automobiļus, kas atbilst ANO/EEK standartiem;

63.

aicina Komisiju izvērtēt iespēju izveidot autotransporta darba grupu un ieviest īpašu, paātrinātu strīdu izšķiršanas kārtību ar autobūvi saistītajos jautājumos, kā tas paredzēts ASV un Korejas brīvās tirdzniecības nolīgumā;

64.

uzsver ciešas partnerības ar Ķīnu nozīmīgumu tāda tiesiskā regulējuma izstrādē, kurš piedāvā līdzvērtīgus konkurences nosacījumus; paziņo, ka šādas partnerības priekšnoteikums ir intelektuālā īpašuma tiesību efektīva aizsardzība;

65.

atzinīgi vērtē Komisijas lūgumu PTO izveidot īpašu struktūrvienību, kura izskatītu neatrisinātos jautājumus saistībā ar transportlīdzekļu daļām, kas ievestas no Ķīnas un kas, pēc Komisijas domām, neatbilst vairākiem dažādu PTO nolīgumu pantiem;

66.

atbalsta Komisijas centienus saistībā ar dažādiem Ķīnas normatīvās vides aspektiem, kuru mērķis ir nodrošināt ES rūpniecības nozarēm, kas darbojas šajā tirgū, godīgus noteikumus un juridisko noteiktību;

67.

norāda, ka ES riepu ražotāji dod ievērojamu ieguldījumu Eiropas autobūves nozares veiksmīgā attīstībā; tāpēc aicina Komisiju sīkāk izpētīt jautājumu par nepamatotām tehniskām tirdzniecības barjerām, piemēram, vietējiem tehniskiem noteikumiem, ar ko riepu ražotāji saskaras galvenajās jaunajās tirgus ekonomikas valstīs Āzijā;

68.

atzinīgi vērtē sasniegumus, kuri jau gūti ar Kopienas Pētniecības un attīstības fonda palīdzību un sadarbībā vairākās programmās, tādās kā Septītā pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumu pamatprogramma, Konkurētspējas un inovāciju pamatprogramma un i2010; mudina Komisiju darbības programmās galveno uzmanību pievērst jo īpaši autobūves nozares vajadzībām saistībā ar turpmākajiem tiesību aktiem vai obligātajiem mērķiem;

69.

prasa Komisijai pirms 2012. gada pieņemt stratēģiju, lai ievērojami un pietiekami palielinātu finansējumu pētniecībai un attīstībai autobūves nozarē, pievēršot īpašu uzmanību nozarēm, kas nodrošina autobūves nozari;

70.

mudina dalībvalstis palielināt valstu finansējumu turpmākam pētniecības un attīstības atbalstam autobūves nozarē, ievērojot to, ka noteiktie CO2 mērķi ir juridiski saistoši;

71.

uzsver, ka ir svarīgi ieviest izmaiņas transportlīdzekļu izmantošanā pilsētās; uzskata, ka vienlaikus ar automašīnām, kurām ir ekonomiskāks degvielas patēriņš, ir svarīgi ieviest pilsētas elektromobiļus; tāpēc aicina atbalstīt P&A saistībā ar nepieciešamajām tehnoloģijām;

72.

aicina visas dalībvalstis un ES iestādes sniegt visu nepieciešamo atbalstu P&A saistībā ar novatoriskām tehnoloģijām, piemēram, saistībā ar ūdeņraža dzinējiem degvielas elementiem vai hibrīdiem;

73.

uzsver iespējas, kādas ir informācijas un sakaru tehnoloģijām (IST), lai izvairītos no negatīvas ietekmes uz vidi un sabiedrības veselību, negadījumiem un enerģijas nelietderīgas izmantošanas, visā ES ieviešot viedās satiksmes kontroles un pārvaldības sistēmas, kas paredzētas, lai nodrošinātu netraucētu satiksmes plūsmu; uzskata, ka, lai nodrošinātu efektīvu transportlīdzekļa un infrastruktūras saziņu, komunikācijas iekārtām visās dalībvalstīs jāatbilst ES standartam;

74.

pauž viedokli, ka īpaši svarīga ir viedā automobiļa iniciatīva (11), “Galileo” un citas programmas, kas veicina automatizētu transporta sistēmu; tāpēc aicina Komisiju stingri atbalstīt šīs izstrādnes;

75.

stingri atbalsta ar IST saistītu inovāciju P&A turpināšanu; uzskata, ka jaunu tehnoloģiju izstrāde ir jāievieš viedā automobiļa iniciatīvā, lai palīdzētu racionalizēt satiksmes plūsmas tādējādi, lai, atvieglojot transportlīdzekļu vadītājiem pieņemt pareizo lēmumu un izvēlēties visīsāko ceļu, transports kļūtu energoefektīvāks; aicina visas ieinteresētās puses, it īpaši dalībvalstis, veikt vajadzīgos pasākumus eCall iniciatīvas īstenošanai;

76.

uzskata darbu pie automatizētām transporta sistēmām par būtisku priekšnoteikumu mehānisko transportlīdzekļu rūpniecības sekmīgai darbībai un panākumiem centienos samazināt šīs rūpniecības nozares ietekmi uz vidi; uzskata, ka “Galileo” ir jāmin kā piemērs, un tādēļ prioritāram jābūt uzdevumam rast risinājumu “Galileo” finansēšanas problēmai, visām ieinteresētajām pusēm sadarbojoties un dodot kopīgu ieguldījumu šajā projektā;

77.

uzskata, ka Eiropas Jaunrades un tehnoloģiju institūta vienai no pirmajām zinību un jaunrades apvienībām savā darbībā jāparedz CO2 samazināšana transportlīdzekļu tehnoloģijā;

78.

uzskata, ka jānosaka vispārēji nosacījumi, lai padarītu ES autobūves nozari ilgtspējīgu un nodrošinātu tās vietas saglabāšanu tehnoloģiskās, ekoloģiskās un sociālās jomas jaunrades priekšplānā, to atbalstot ar augsti kvalificētu darbaspēku;

79.

atzīst, ka gan ražotājiem, gan piegādātājiem autobūves nozarē ES ir pieejams augsti kvalificēts darbaspēks, — faktors, kas lielā mērā pozitīvi ietekmējis ES autobūves nozares augsto izpildes kvalitāti;

80.

norāda, cik svarīga autobūves nozare ir nodarbinātības, izaugsmes, jaunrades un konkurētspējas ziņā; pauž viedokli, ka būs nepieciešamas būtiskas pārmaiņas autobūves nozarē, kā arī jāveic pielāgojumi politikā, lai nodrošinātu, ka Kopienas noteikumu dēļ netiktu samazināts darbavietu skaits;

81.

apgalvo, ka Kopienas tiesību aktos vides, ceļu satiksmes drošības un energoefektivitātes jomā norādīts, ka darba ņēmējiem nepieciešama pienācīga izglītība un arodmācības, lai viņi varētu vieglāk piemēroties izmaiņām, — gan tehniskām, gan attiecībā uz noteikumiem, un lai viņiem būtu attiecīgā darba vai labāka darba perspektīvas;

82.

aicina Komisiju koordinēt struktūrfondu un Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda efektīvu izmantošanu saistībā ar autobūves nozari;

83.

pieprasa, lai Kopiena nesniedz atbalstu tiem uzņēmumiem, kuri pēc tam, kad vienā no dalībvalstīm ir saņēmuši šādu palīdzību, pārvieto ražotnes uz citu valsti, pilnībā neizpildot ar attiecīgo dalībvalsti noslēgtās vienošanās;

84.

uzsver, ka attiecībā uz turpmāko pārstrukturizācijas procesu ES un dalībvalstīm uzmanība ir jāpievērš arī pārstrukturizācijas sekmēšanai, tās radīto seku mazināšanai un jaunu iespēju piedāvāšanai darba ņēmējiem;

85.

uzskata, ka ir jāpastiprina darba ņēmējiem pieejamie informācijas un konsultāciju veidi un mehānismi, izdarot nepieciešamo Padomes 1994. gada 22. septembra Direktīvas 94/45/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās (12) pārskatīšanu;

86.

apgalvo, ka Eiropas mērogā jāpaplašina apspriešanās ar darba ņēmējiem un jāstiprina viņu tiesības būt informētiem, lai viņi varētu iesaistīties lēmumu pieņemšanā agrīnākā posmā un tādējādi mazinātu pārstrukturizācijas negatīvo ietekmi; tādēļ norāda, cik svarīgs ir priekšlikums par pārstrukturizācijas forumu, atsaucoties uz iepriekšminēto Komisijas paziņojumu par CARS 21 ziņojumu;

87.

aicina sociālos partnerus īstenot atbilstošu politiku attiecībā uz tiem darba ņēmējiem, kurus apdraud nozares pārstrukturizācija;

88.

prasa sniegt plašāku informāciju un vairāk apspriesties ar darba ņēmējiem procesā, kad nozare piemērojas jaunajiem uzdevumiem, kas saistīti ar videi nekaitīgāku transportlīdzekļu izstrādi un ražošanu;

89.

norāda, ka jāpārskata pašreizējās ražotāju un komercaģentu attiecības, kuru ietekme uz ES autobūves nozares konkurētspēju rada nopietnus zaudējumus daudziem MVU šajā nozarē; uzskata, ka sadarbība pētījumu un attīstības jomā un rūpniecības stratēģijās ir jāsekmē uz stabilākiem pamatiem; šajā nolūkā mudina Komisiju un dalībvalstis pieņemt nepieciešamās politikas pamatnostādnes vai izveidot sistēmu, lai stabilizētu šīs attiecības un pārvarētu esošās grūtības;

90.

norāda, ka ir svarīgi sistemātiskāk izmantot Eiropas Investīciju Bankas resursus, lai atbalstītu MVU autobūves nozarē un palīdzētu tiem iegūt pieeju riska kapitālam;

91.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

19.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 41/10

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par nodokļu režīmu attiecībā uz zaudējumiem pārrobežu situācijās (COM(2006)0824),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Nodokļu un muitas politikas ieguldījumu Lisabonas stratēģijā (COM(2005)0532),

—

ņemot vērā attiecīgo Eiropas Kopienu Tiesas praksi, jo īpaši lietu C-250/95, Futura Participations SA un Singer pret Administration des contributions  (1), C-141/99, AMID pret Belgische Staat  (2), apvienotās lietas C-397/98 un C-410/98 Metallgesellschaft Ltd. un citi pret Commisioners of Inland Revenue un HM Attorney General  (3), C-446/03, Marks & Spencer plc pret David Halsey (HM Inspector of Taxes)  (4), un C-231/05, Oy AA  (5),

—

ņemot vērā Padomes 1994. gada 22. septembra Direktīvu 94/45/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās (6),

—

ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 13. decembra rezolūciju par uzņēmumu aplikšanu ar nodokļiem Eiropas Savienībā — kopēja konsolidēta uzņēmuma peļņas nodokļa bāze (7),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Īstenojot Kopienas programmu labākai izaugsmei un nodarbinātībai un stiprākai ES uzņēmumu konkurētspējai — 2006. gadā sasniegtais un turpmākie pasākumi kopējās konsolidētās uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes (KKUINB) priekšlikuma sagatavošanā”(COM(2007)0223),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 4. septembra rezolūciju par Vienotā tirgus noteikumu pārskatīšanu — šķēršļu un neefektivitātes novēršana, veicot labāku īstenošanu un izpildi (8),

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A6-0481/2007),

A.

tā kā dalībvalstu nodokļu sistēmām aizvien vairāk jārēķinās ar ekonomikas globalizāciju un jāievēro iekšējā tirgus noteikumi un darbība, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas mērķus attiecībā uz izaugsmi un konkurētspēju;

B.

tā kā ekonomikas globalizācija ir palielinājusi nodokļu konkurenci tādējādi, ka rūpnieciski attīstītajās valstīs pēdējo 30 gadu laikā ir strauji samazinājušās vidējās uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes;

C.

tā kā kopš pēdējās Eiropas Savienības paplašināšanās nodokļa likmes samazinās straujāk un tā kā ir skaidri vērojama tendence, ka dalībvalstīs tiek ieviestas īpašas nodokļu sistēmas, it īpaši mobilu uzņēmumu piesaistīšanai;

D.

tā kā 27 dažādu nodokļu sistēmu pastāvēšana ES kavē iekšējā tirgus netraucētu darbību, rada nozīmīgas papildu izmaksas pārrobežu tirdzniecībai un uzņēmējdarbībai vadības un atbilstības nodrošināšanas ziņā, apgrūtina uzņēmumu pārstrukturēšanu un ir iemesls nodokļu dubultai uzlikšanai;

E.

tā kā ar dažādo valstu korporatīvo nodokļu likumu ievērošanu saistīto izmaksu samazināšana, noteikumu pārskatāmība, nodokļu sistēmu radīto, pārrobežu darbību kavējošo šķēršļu novēršana un vienādu konkurences apstākļu nodrošināšana ES uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū, var veicināt ekonomikas izaugsmi visā Eiropas Savienībā, radot dinamisku uzņēmējdarbības vidi;

F.

tā kā atbilstīga nodokļu koordinācija ES mērogā, necenšoties saskaņot nodokļu likmes, var palīdzēt izvairīties no konkurences izkropļojumiem un radīt priekšrocības, kas kļūtu vēl pieejamākas uzņēmumiem, to darbiniekiem, patērētājiem, dalībvalstīm un iedzīvotājiem;

G.

tā kā Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanai ir nepieciešama dalībvalstu nodokļu politikas lielāka koordinācija;

H.

tā kā dalībvalstis parasti mēģināja saskaņot savus nodokļu režīmus, veidojot plašu divpusēju nodokļu nolīgumu sistēmu, kas pilnībā neaptver tādus jautājumus kā pārrobežu zaudējumi; tā kā Eiropas Savienībā divpusēja pieeja ir mazāk iedarbīga un nodrošina mazāku atbilstību, nekā daudzpusēja un koordinēta pieeja; tā kā kopēja ES pieeja uz konsolidētās uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes — kā priekšlikums par KKUINB — ir vispiemērotākais risinājums pārrobežu peļņas un zaudējumu kompensēšanai iekšējā tirgū un ar to uzlabos pārredzamību, ieguldījumus un konkurētspēju;

I.

tā kā dalībvalstis īsteno dažādus noteikumus attiecībā uz nodokļu atvieglojumu piešķiršanu par filiāļu, meitas uzņēmumu un uzņēmumu grupu struktūrvienību ciestajiem zaudējumiem, tādējādi iekšējā tirgū kropļojot uzņēmējdarbības lēmumus un ieguldījumu politiku, kas rada sekas attiecībā uz to ilgtermiņa stratēģijām un nodokļu ieņēmumiem;

J.

tā kā patiesībā visās nodokļu sistēmās Eiropas Savienībā peļņa un zaudējumi ar nodokļiem tiek aplikti asimetriski, citiem vārdiem sakot, nodokļus no pelņas iekasē tajā nodokļu gadā, kad peļņa gūta, savukārt zaudējumu nodokļu vērtību automātiski neatmaksā laikā, kad zaudējums radies; tā kā pēdējā laikā Eiropas Kopienu Tiesas praksē šis laika faktors un tā nozīme attiecībā uz pieaugošajiem pārrobežu ieguldījumiem Eiropas Savienībā netiek pienācīgi analizēti;

K.

tā kā pārrobežu nodokļu atvieglojuma režīma piemērošana zaudējumiem būtu līdzvērtīga tam, ja dažās dalībvalstīs atteiktos no nodokļu ieņēmumiem bez noteikta juridiskā nodrošinājuma;

L.

tā kā mātes uzņēmuma tīrajā peļņā automātiski tiek ņemti vērā tās iekšzemes filiāļu ciestie zaudējumi, bet stāvoklis nav tik skaidrs attiecībā uz zaudējumiem, kas radušies ārvalstu filiāļu, kā arī uzņēmuma grupas iekšzemes un ārvalstu locekļiem;

M.

tā kā pārrobežu zaudējumu segšanas trūkums apgrūtina iekļūšanu dažos tirgos, radot priekšrocības uzņēmumu dibināšanai lielās dalībvalstīs, kur iekšzemes tirgus apmēri ir pietiekami, lai palīdzētu amortizēt iespējamos zaudējumus;

N.

tā kā aprakstītā situācija nostāda mazos un vidējos uzņēmumus (MVU) neizdevīgā stāvoklī, jo tie nav tik spējīgi veikt pārrobežu ieguldījumus, neesot skaidrībā par zaudējumu segšanu un bieži ciestajiem darbības uzsākšanas zaudējumiem,

1.

pauž nopietnas bažas par negatīvo ietekmi uz iekšējā tirgus darbību, ko rada dalībvalstu atšķirīgie risinājumi pārrobežu zaudējumu gadījumos;

2.

atzīmē, ka ikviens pasākums, kas apgrūtina brīvību veikt uzņēmējdarbību, ir pretrunā ar EK Līguma 43. pantu un tādēļ tā atcelšanai jāparedz konkrēti šim mērķim paredzēta rīcība; atgādina, ka atšķirīgi uzņēmuma nodokļu režīmi apgrūtina iekļūšanu dažādos vietējos tirgos un pienācīgu iekšējā tirgus darbību, ES līmenī kropļo konkurenci un neļauj uzturēt vienādus konkurences apstākļus uzņēmumiem, tādēļ šai problēmai jāpievērš īpaša uzmanība;

3.

uzskata, ka ES līmeņa mērķtiecīgai rīcībai attiecībā uz nodokļu samazinājumu pārrobežu zaudējumu gadījumos būtu labvēlīga ietekme uz iekšējā tirgus darbību;

4.

pauž atbalstu Komisijas paziņojumam par nodokļu režīmu zaudējumiem pārrobežu situācijās, uzskatot to par nozīmīgu soli šīs problēmas risināšanā un aicina dalībvalstu starpā veikt attiecīgu grafiku un risinājumu koordinēšanu;

5.

uzsver, ka jebkuri mērķpasākumi pārrobežu zaudējumu segšanas ieviešanai jādefinē un jāīsteno, balstoties uz daudzpusēju kopēju pieeju un dalībvalstu koordinētu darbību, lai nodrošinātu saskaņotu iekšējā tirgus attīstību; atgādina, ka šādi mērķpasākumi ir pagaidu risinājums līdz KKUINB pieņemšanai; uzskata, ka KKUINB ir vispiemērotākais visaptverošais ilgtermiņa risinājums nodokļu šķēršļiem, kas saistīti ar pārrobežu peļņas un zaudējumu kompensēšanu, kā arī iekšējo cenu noteikšanai un pārrobežu apvienošanās, pārņemšanas un pārstrukturēšanas darbībām, un iekšējā tirgus sasniegumiem tā pievienos godīgu konkurenci;

6.

norāda, ka dažas dalībvalstis piemēro atšķirīgas metodes dubultās aplikšanas ar nodokļiem novēršanai, vai nu kreditējot ārvalstīs samaksātos nodokļus (kredīta metode), vai arī atbrīvojot ārvalstīs gūtos ienākumus no nodokļu bāzes (atbrīvojuma metode); atzīmē, ka tikai dažas no tām dalībvalstīm, kuras piemēro atbrīvojuma metodi, neparedz zaudējumu segšanu, kas radušies ārvalstīs izvietotām filiālēm;

7.

vērš uzmanību uz to, ka gadījumos, kad zaudējumi radušies pastāvīgiem uzņēmumiem, tos nedrīkst atrēķināt no galvenā uzņēmuma peļņas, un, salīdzinot ar iekšzemes situāciju, šeit ir atšķirīga pieeja, un tas traucē brīvību veikt uzņēmējdarbību;

8.

uzskata, ka rīcībai par labu uzņēmumu grupām, kuras darbojas vairākās dalībvalstīs, jābūt prioritātei, jo tieši šīs grupas cieš no atšķirīgiem risinājumiem pārrobežu zaudējumu gadījumos, bet ne uzņēmumu grupas, kas veic uzņēmējdarbību vienā dalībvalstī;

9.

uzskata, ka nesabalansētība, ko rada valstu atšķirīgās sistēmas, jo īpaši kaitē MVU salīdzinājumā ar to potenciālajiem konkurentiem, un tāpēc prasa Komisijai šajā jomā veikt īpašus pasākumus;

10.

atgādina, ka pastāv daži vispārēji pasākumi attiecībā uz zaudējumu segšanu starp dažādās dalībvalstīs izvietotiem meitas uzņēmumiem un mātes uzņēmumiem (grupām) un tādēļ uzņēmumu grupās zaudējumus neņem vērā automātiski, kā tas notiek atsevišķā uzņēmumā;

11.

norāda, ka daudzas dalībvalstis ir ieviesušas iekšzemes zaudējumu segšanas sistēmu grupām, tādējādi patiesībā uzskatot tās par vienu vienību, bet tikai dažas šo principu piemēros arī pārrobežu gadījumos; atgādina, ka pārrobežu grupām paredzētas zaudējumu segšanas sistēmas trūkums var negatīvi ietekmēt ieguldījumu lēmumus gan attiecībā uz grupas darbības vietu, gan tās juridisko veidu (filiāle vai meitas uzņēmums);

12.

atzīst, ka ir grūti vienkārši attiecināt iekšzemes nodokļu režīmu arī uz pārrobežu situācijām, jo ir atšķirīgas nodokļu bāzes;

13.

mudina atzīt pārrobežu zaudējumu segšanas nozīmi, lai gan ir jānorāda, ka jāturpina sīkāk noteikt pārrobežu zaudējumu segšanas sistēmu; ierosina lemt par to, vai pārrobežu zaudējumu segšana būtu jāierobežo līdz meitasuzņēmumiem attiecībā uz mātes uzņēmumu vai otrādi un tādēļ rūpīgi izvērtēt tādas sistēmas ietekmi uz budžetu, kurā meitasuzņēmumu peļņa drīkst kompensēt mātes uzņēmuma zaudējumus;

14.

uzskata, ka Eiropas Kopienu Tiesas spriedums Marks & Spencer lietā atzīst dalībvalstu tiesības saglabāt savas nodokļu sistēmas, it īpaši ņemot vērā bažas par iespējamu izvairīšanos no nodokļa maksāšanas;

15.

atzīmē, ka Eiropas Kopienu Tiesas spriedums Oy AA lietā liecina par to, ka dažādu valstu nodokļu sistēmās ir atšķirīga pieeja zaudējumiem un tādējādi nav skaidrs, vai šos zaudējumus vienai grupai var konsolidēt visos pārrobežu gadījumos, pat ja šie zaudējumi ir galīgie, un tādējādi rada nesamērīgu situāciju, kā tas norādīts Marks & Spencer lietā;

16.

uzskata, ka attieksmei pret uzņēmumu grupām jābūt pēc iespējas vienlīdzīgai neatkarīgi no tā vai tās darbojas vairākās dalībvalstīs, vai arī tikai vienā dalībvalstī; uzsver, ka situācijās, kad pārrobežu zaudējumi radušies ārvalstu meitasuzņēmumiem, jāizvairās no nodokļu dubultas uzlikšanas mātes uzņēmumam, jālīdzsvaro nodokļu iekasēšanas pilnvaru sadalījums starp dalībvalstīm, jānovērš dubulta zaudējumu atlīdzināšana un jānovērš izvairīšanās no nodokļu nemaksāšanas;

17.

uzskata, ka būtu lietderīgi uzsākt diskusiju par uzņēmumu grupu definīciju un īpašībām Eiropas Savienībā, ņemot vērā to, ka pastāv kopīgas Eiropas iestādes, piemēram, “Eiropas uzņēmums” un “Eiropas kooperatīvā sabiedrība”, tomēr necenšoties attiecināt pārrobežu zaudējumu segšanas pasākumu darbības jomu tikai uz šādām iestādēm;

18.

atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi definēt “uzņēmumu grupas” jēdzienu, lai novērstu to, ka uzņēmumi patvaļīgi sadala peļņu un zaudējumus ES dalībvalstīs; uzskata, ka uzņēmumu grupas definēšanas nolūkos var būt lietderīgi noteikt uzņēmumos īpašus kritērijus, kas paredzēti Direktīvā 94/45/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās;

19.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā par nodokļu režīmu attiecībā uz zaudējumiem pārrobežu situācijās ieteiktos trīs izvēles risinājumus; pauž atbalstu mērķpasākumiem, kas ārvalstu meitas uzņēmumiem ļaus efektīvi un nekavējoties atskaitīt zaudējumus (ikgadējos, bet ne vienkārši galīgos, kā Marks and Spencer lietā), kurus atgūs, tiklīdz meitasuzņēmums atkal gūst peļņu, uzliekot atbilstīgu papildu nodokli mātes uzņēmumam;

20.

lai šos priekšlikumus varētu īstenot, novēršot nodokļu nemaksāšanu, iesaka nolemt, vai būtu lietderīgi izveidot automātisku informācijas apmaiņas sistēmu, kas būtu līdzīga PVN informācijas apmaiņas sistēmai (VIES), lai dalībvalstis varētu pārbaudīt, vai pastāv negatīvas nodokļu bāzes, ko meitasuzņēmumi ir deklarējuši citās dalībvalstīs;

21.

tomēr mudina Komisiju izpētīt turpmākās iespējas nodrošināt uzņēmumiem konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi to darbībai visā ES;

22.

norāda, ka turpmākai rūpīgai analīzei ir milzīga nozīme, novērtējot, ciktāl ierosinātā pārrobežu zaudējumu atlīdzināšanas sistēma veicinātu MVU pārrobežu darbību;

23.

norāda, ka atsevišķu dalībvalstu veikts mērķpasākums attiecībā uz nodokļu piemērošanu zaudējumiem pārrobežu situācijās viens pats vēl neatrisina problēmu par konkurences traucējumiem un augstām atbilstības izmaksām tādiem ES uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū, un tas izriet no tā, ka saglabājas 27 atšķirīgas nodokļu sistēmas;

24.

uzsver nepieciešamību dalībvalstīm rīkoties koordinēti, ieviešot mērķpasākumus pārrobežu zaudējumu segšanai kāda uzņēmumā vai grupā; atgādina, ka ir nepieciešama ciešāka nodokļu jautājumu koordinēšana dalībvalstu starpā, un aicina Komisiju uzņemties aktīvu lomu;

25.

atbalsta Komisijas centienus izveidot visai ES kopēju konsolidētu uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB); atzīmē, ka KKUINB nodrošinās lielāku pārredzamību un efektivitāti, ļaujot uzņēmumiem darboties saskaņā ar vieniem un tiem pašiem noteikumiem gan pašu valstī, gan ārvalstīs, radot vienādus konkurences apstākļus un palielinot ES uzņēmumu konkurētspēju, palielinās pārrobežu tirdzniecības un ieguldījumu apjomu, tādējādi radot nosacījumus, lai pilnībā baudītu priekšrocības, ko attiecībā uz ieguldījumiem un izaugsmi sniedz iekšējais tirgus, turklāt būtiski samazinās administratīvo slogu un atbilstības izmaksas, kā arī nodokļu nemaksāšanas un krāpšanas iespējas;

26.

atgādina, ka KKUINB paredz kopīgus noteikumus attiecībā uz nodokļu bāzi un nekādi neskar dalībvalstu brīvību arī turpmāk noteikt pašām savas nodokļu likmes;

27.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri sākt KKUINB piemērošanu pat ciešākas sadarbības kontekstā; tomēr norāda, ka šis ir otrais labākais risinājums, jo, nepastāvot vispārējai ES mēroga sistēmai, var daļēji mazināties pārredzamības un zemāku administratīvo izmaksu sniegtās priekšrocības;

28.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

19.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 41/14

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu (COM(2007)0062) “Darba kvalitātes un produktivitātes uzlabošana: Kopienas stratēģija par drošību un veselības aizsardzību darbā 2007.—2012. gadam”, kā arī šo paziņojumu papildinošos Komisijas dienestu darba dokumentus (SEC(2007)0214), (SEC(2007)0215), un (SEC(2007)0216),

—

ņemot vērā EK līgumu un jo īpaši tā 2., 136., 137., 138., 139., 140., 143. un 152. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (1) un jo īpaši tās 27., 31. un 32. pantu,

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijas un ieteikumus saistībā ar veselības aizsardzību un drošību darbā,

—

ņemot vērā Padomes 1989. gada 12. jūnija Direktīvu 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā (2)(pamatdirektīva), un tās atsevišķās direktīvas,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. septembra Direktīvu 2000/54/EK par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar bioloģisku vielu iedarbību darba vietā (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 20. jūnija Direktīvu 2007/30/EK, ar kuru groza Padomes Direktīvu 89/391/EEK, tās atsevišķās direktīvas, kā arī Padomes Direktīvas 83/477/EEK, 91/383/EEK, 92/29/EEK un 94/33/EK, lai vienkāršotu un racionalizētu ziņojumus par praktisko īstenošanu (4),

—

ņemot vērā prezidentvalsts secinājumus pēc Eiropadomes 2007. gada 8.—9. marta sanāksmes,

—

ņemot vērā savu 2002. gada 23. oktobra rezolūciju par Kopienas stratēģiju veselības aizsardzībai un drošībai darbā 2000.—2006. gadam (5),

—

ņemot vērā savu 2005. gada 24. februāra rezolūciju par veselības aizsardzības un drošības veicināšanu darba vietās (6),

—

ņemot vērā savu 2006. gada 6. jūlija rezolūciju, kurā iekļauti ieteikumi Komisijai par Eiropas veselības aprūpes darbinieku aizsardzību pret asins saindēšanos no injekciju adatu ievainojumiem (7),

—

ņemot vērā savu 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes nodarbinātības veicināšanu visiem (8),

—

ņemot vērā savu 2007. gada 13. novembra rezolūciju par Kopienas statistiku par sabiedrības veselību un veselības aizsardzību un drošību darbā (9),

—

ņemot vērā savu 2007. gada 29. marta deklarāciju par C hepatītu (10),

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A6-0518/2007),

A.

tā kā no vispārējo rezultātu, darba kavējumu, personāla mainības radītāju, darbinieku motivācijas, uzlabota korporatīvā tēla un ražīguma viedokļa pastāv pozitīva saistība starp veselības aizsardzības un drošības standartiem darba vietā un finansiālo stāvokli;

B.

tā kā visvairāk konkurētspējīgajām tautsaimniecībām ir vislabākie rādītāji saistībā ar veselības aizsardzību un drošību darbā un ka augsts veselības aizsardzības un drošības līmenis labvēlīgi ietekmē publiskās finanses, jo tiek gūti ietaupījumi sociālās drošības jomā un panākts augstāks ražīgums; tā kā veselības un drošības aizsardzība ne tikai uzlabo ražīgumu, rezultātus un darba ņēmēju labklājību, bet arī rada ietaupījumus tautsaimniecībai un sabiedrībai kopumā;

C.

tā kā darbinieku labākai aizsardzībai ir nepieciešams veikt vairāk pētījumu par atsevišķu nodarbinātības veidu ilgtermiņa ietekmi uz veselību, jo dažas slimības parādās tikai vairākus gadus pēc šo slimību izraisošo darbību veikšanas;

D.

tā kā pastāv bažas par to, ka nelaimes gadījumu darba vietā un arodslimību samazināšanās nav vienmērīga, jo dažās darbinieku kategorijās (piemēram, migranti, darbinieki ar nestabiliem darba līgumiem, sievietes, gados jauni un veci darbinieki), dažos uzņēmumos (galvenokārt mazos un vidējos uzņēmumos (MVU) un mikrouzņēmumos), dažās darbības jomās (īpaši celtniecībā, zivsaimniecībā, lauksaimniecībā un transporta jomā) un dažās dalībvalstīs nelaimes gadījumu darba vietā un arodslimību rādītāji būtiski pārsniedz vidējos ES rādītājus;

E.

tā kā darbinieku veselības un drošības aizsardzības pasākumiem vajadzētu būt neatņemamai uzņēmējdarbības kultūras sastāvdaļai un tā kā šai kultūrai vajadzētu būt cieši saistītai ar darbinieku un vadītāju apmācību mūža garumā;

F.

tā kā konsekventa darbinieku arodveselības un darba drošības aizsardzības kultūras ievērošana uzņēmumos varētu veicināt veselības aizsardzības un darba drošības procedūru ieviešanu birokrātiski neapgrūtinātā veidā un tādējādi nodrošināt efektīvu aizsardzību;

G.

tā kā atpūtas laikam ir ārkārtīgi būtiska nozīme, lai darbiniekiem nodrošinātu augsta līmeņa veselības aizsardzību un darba drošību;

H.

tā kā saskaņā ar SDO aprēķiniem Eiropas Savienībā 2006. gadā nelaimes gadījumos darba vietā un no arodslimībām miruši apmēram 167 000 cilvēku, un Komisijas paziņojumā par kvalitātes un ražīguma celšanu darbā norādīts, ka ik gadu apmēram 300 000 darbinieku dažādā mērā cieš no pastāvīgas invaliditātes;

I.

tā kā patiesai veselības aizsardzības un darba drošības stratēģijai jābūt balstītai uz šādiem instrumentiem, tos pareizi kombinējot: visu pušu pietiekama informētība, mērķtiecīga izglītība un apmācība, piemēroti profilakses dienesti un kampaņas, sociālais dialogs un darbinieku līdzdalība, atbilstoši tiesību akti un to īstenošana, noteiktām grupām, darbības jomām un uzņēmumu veidiem veltīta īpaša uzmanība, efektīvas inspekcijas un efektīvi, samērīgi un preventīvi sodi;

J.

tā kā vecāka gadagājuma darba ņēmējiem pēc iespējas ilgāk jāsaglabā laba veselība, darba spējas un nodarbinātības iespējas, un ir jāpielāgo attiecīgi pasākumi;

K.

tā kā inspekcijām ir svarīga nozīme, lai realizētu pastāvošos tiesību aktus un novērstu ekspluatāciju darba vietā, tādējādi veicinot pienācīgas kvalitātes nodarbinātības principus; uzskatot, ka inspektoru darbs jāatbalsta, īstenojot ciešāku sadarbību un informācijas apmaiņu starp inspektoriem un dalībvalstīm;

L.

tā kā riska novērtējumiem uzņēmumu līmenī jābūt nevis vienreizējiem, bet gan regulāri veicamiem pasākumiem, kas jāpielāgo jauniem apstākļiem un/vai riskiem; tā kā riska novērtējumu neveikšana vai to neatbilstoša īstenošana ir pretlikumīga un ir viens no galvenajiem nelaimes gadījumu darbā un arodslimību izraisītājiem;

M.

tā kā nav pieejami statistikas dati par ugunsgrēku negatīvo ietekmi uz veselību un drošību darba vietā;

N.

tā kā veselības aprūpē nodarbinātie darba ņēmēji ir pakļauti riskam inficēties ar vairāk nekā 20 dzīvībai bīstamiem vīrusiem, tostarp ar B hepatītu, C hepatītu un HIV/AIDS;

O.

tā kā viens no Lisabonas stratēģijas uzdevumiem ir panākt, ka līdz 2010. gadam nodarbinātības līmenis sasniedz 70 % un ka sieviešu nodarbinātības līmenis sasniedz 60 % un vecāka gadagājuma darba ņēmēju nodarbinātības līmenis — 50 %, un tā kā darba ņēmēji, kuri cieš no hroniskām vai ilgstošām slimībām, bieži neatgriežas darbā, lai gan tiek uzskatīts, ka viņu veselības stāvoklis ļauj strādāt, un tā kā tie, kas atgriežas, bieži saskaras ar dažāda veida diskrimināciju, piemēram, ienākumu samazināšanu, un tā kā šī situācija īpaši skar vēža slimniekus, jo jaunākie pētījumi liecina par to, ka viena piektdaļa krūts vēža slimnieču neatgriežas darbā, kaut gan viņas būtu spējīgas strādāt;

P.

tā kā neoficiālajā, nenodrošinātājā darba tirgū sievietes ir nodarbinātas lielākā skaitā nekā vīrieši, un tam neizbēgami ir būtiska ietekme uz veselības aizsardzības un drošības nosacījumiem, kas saistīti ar šo nodarbinātību;

Q.

tā kā sievietes un vīrieši neveido viendabīgu grupu un tādēļ stratēģijas un pasākumi, kuru mērķis ir uzlabot drošību un veselības aizsardzību darba vietā, ir īpaši jāpielāgo noteiktām darba vietām, ievērojot, ka dažu faktoru ietekme uz vīriešiem un sievietēm var būt atšķirīga,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas tālejošo mērķi visā ES vidēji par 25 % samazināt nelaimes gadījumu skaitu darba vietās; atzīst, ka šis rādītājs dažādās valstīs var būt atšķirīgs, ņemot vērā atšķirīgo sākumstāvokli, taču uzskata, ka tomēr ir svarīgi paredzēt skaidrus un mērķtiecīgus pasākumus, to īstenošanas grafiku un finanšu saistības, lai vēlāk varētu veikt salīdzinājumu un novērtējumu; ņemot vērā šādu pasākumu, grafika un apņemšanās trūkumu, aicina Komisiju iesniegt Parlamentam ziņojumu par progresu tās stratēģijas 2007. līdz 2012. gadam īstenošanas vidusposmā;

2.

aicina Komisiju un dalībvalstis pienācīgi ņemt vērā ne vien dalībvalstu starpā, bet arī pašās dalībvalstīs pastāvošo nevienlīdzību un mudina uzņemties saistības mazināt šo nevienlīdzību;

3.

atzīmē Komisijas priekšlikumu gadījumā, ja nav iespējams realizēt saistošus tiesību aktus vai tie ir nepiemēroti, izmantot nesaistošus instrumentus, tādējādi ļaujot dalībvalstīm elastīgi izvēlēties risinājumus, ar kuriem šo valstu specifiskajos apstākļos ir iespējams panākt vislabākos rezultātus attiecībā uz veselību un drošību;

4.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija lielu uzmanību pievērš normatīvās vides vienkāršošanai un administratīvā sloga samazināšanai, un uzsver, ka vienkāršošana ne tikai sniedz lielāku labumu iedzīvotājiem, bet arī palīdz darba devējiem un darbiniekiem pievērsties veselības aizsardzības un drošības jautājumu praktiskai risināšanai, tādējādi nodrošinot labākus rezultātus saistībā ar veselību un drošību; uzskata, ka vissvarīgākā nozīme piemīt tam, lai šī vienkāršošana nekādā gadījumā nemazinātu darba ņēmējiem paredzētās aizsardzības līmeni;

5.

aicina Komisiju tās stratēģijā par prioritārām uzskatīt tās darbības jomas un/vai nozares, kuras ir saistītas ar īpašiem riskiem (piemēram, metālapstrāde, celtniecība, enerģētika, mežsaimniecība utt.);

6.

aicina Komisiju ciešāk iesaistīt šajā procesā Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūru (OSHA), un lūgt šo aģentūru sagatavot novērtējumu par to, kurās nozarēs ir vislielākais nelaimes gadījumu darbā un arodslimību risks un kā efektīvi novērst šādu risku;

7.

uzskata, ka Komisija pievērš izcilu uzmanību atbalsta sniegšanai MVU, lai tie varētu pildīt savas saistības attiecībā uz veselības aizsardzību un drošību, un pilnībā atbalsta Komisijas pieeju;

8.

pauž nožēlu par to, ka Komisijas ziņojumā nav informācijas par mērķiem saistībā ar arodslimību samazināšanu, tomēr izprot arodslimību novērtēšanas grūtības; tādēļ aicina Komisiju pārskatīt pašreizējo statistikas procedūru izmantošanu un īstenošanu, lai pareizi noteiktu un novērtētu arodslimības, jo īpaši ar profesionālo darbību saistītus vēža saslimšanas gadījumus, un lai definētu mērķus to ierobežošanai; aicina Komisiju izskatīt iespēju aizstāt Komisijas Ieteikumu 2003/670/EK par Eiropas grafiku arodslimību novēršanai (11) ar direktīvu;

9.

uzsver, ka, risinot jautājumus par veselības aizsardzību un drošību darbā, ir jāņem vērā dzimumu aspekti un atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, kurā aicināts izstrādāt unikālas metodes, lai novērtētu ietekmi uz veselību un drošību darbā, ņemot vērā dzimumu specifiku; tomēr kritiski vērtē to, ka Komisija nav pienācīgi ņēmusi vērā dzimumu jautājumus savā paziņojumā vai ietekmes novērtējumā;

10.

aicina Komisiju novērtēt, vai Kopienas līmenī ir pieejami pa dzimumiem sadalīti statistikas dati par slimībām, kas saistītas ar nodarbinātību un ir nāvējošas, kā arī tām arodslimībām, kas neizraisa nāvi;

11.

mudina dalībvalstis īstenot spēkā esošās direktīvas par drošību un veselības aizsardzību darba vietā, pievēršot lielāku uzmanību dzimumu jautājumam, un novērtēt šo direktīvu ietekmi uz dzimumiem;

12.

uzsver, ka darbinieku rehabilitācija un reintegrācija pēc veselības stāvokļa pasliktināšanās vai nelaimes gadījuma darbā ir ļoti svarīga, un tāpēc atzinīgi vērtē to, ka valstu stratēģijās rehabilitācijai un reintegrācijai ir pievērsta īpaša uzmanība; ir svarīgi, lai valdības savās veselības aizsardzības un drošības stratēģijās paredzētu prasību saglabāt darbavietas (ar apmācības, uzdevumu pārdales utt. palīdzību) cilvēkiem, kuri profesionālās dzīves laikā ir pārcietuši fizisku vai garīgu slimību;

13.

aicina Komisiju ievākt vairāk rādītāju un datu par darba ņēmējiem, kuri cieš no hroniskām slimībām, un analizēt viņu darba apstākļus, kā arī sagatavot hartu par vēža slimnieku un ar citām hroniskām slimībām sirgstošu cilvēku tiesību aizsardzību darba vietā, lai tādējādi uzņēmumiem uzliktu par pienākumu nodrošināt, ka slimnieki var turpināt darbu ārstēšanās laikā un pēc izveseļošanās atgriezties darba tirgū;

14.

pauž nopietnas bažas par pārlieku lielo nelaimes gadījumu skaitu pagaidu, īslaicīgo un mazkvalificēto darba ņēmēju vidū, jo dažās dalībvalstīs tas ir vismaz divreiz lielāks nekā nelaimes gadījumu skaits citu nodarbināto darba ņēmēju vidū, un vienlaikus atzīst, ka pastāv saikne starp šīm nodarbināto kategorijām un nodarbinātību tādās nozarēs, kas saistītas ar lielāku risku, piemēram, celtniecības nozarē; uzsver, ka Padomes 1991. gada 25. jūnija Direktīva 91/383/EEK, kas papildina pasākumus, kuru mērķis ir veicināt uzlabojumus darba drošībā un veselības aizsardzībā attiecībā uz darba ņēmējiem, kas pieņemti darbā uz noteiktu laiku vai arī īslaicīgā darbā (12), nosaka, ka attiecībā uz arodveselību pagaidu darbiniekiem parasti ir tādas pašas tiesības kā darbiniekiem, kuriem līgums ir uz nenoteiktu laiku, tomēr direktīvā nav noteikti speciāli mehānismi, kuri ļautu šo principu īstenot praksē; aicina Komisiju steidzamā kārtā izskatīt šīs nepilnības;

15.

turklāt konstatē, ka tiek noslēgts arvien vairāk netipisku darba līgumu, un uzsver, ka šo līgumu nosacījumi nedrīkst apdraudēt darba ņēmēju un līgumslēdzēju veselību un drošību;

16.

aicina ieviest pasākumus, lai uzraudzītu, kā tiek ievērotas sieviešu tiesības saistītā ar drošību un veselības aizsardzību netipiskās darba vietās, piemēram, to sieviešu tiesības, kuras aprūpē slimniekus mājās;

17.

aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā ņemt vērā demogrāfisko izmaiņu ietekmi uz veselības aizsardzību un drošību darbā; īpaši aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt profilaktiskos pasākumus un noteikt pasākumus fizisko spēju samazināšanās kompensēšanai, izmantojot ergonomiku un darba vietas projektēšanu, kā arī pasākumus un stimulus vecāka gadagājuma darbā ņēmēju motivācijas, spēju un veselības saglabāšanai;

18.

atzīmē zinātniski pierādīto saikni starp pieaugošo stresu darba vietā un tā izraisītajām slimībām, jo īpaši hroniskām slimībām, sirds un asinsvadu slimībām, kā arī muskuļu un skeleta sistēmas traucējumiem;

19.

uzskata, ka ir sevišķi svarīgi nodrošināt spēkā esošo juridisko instrumentu, kas saistīti ar veselības aizsardzību un drošību darbā, labāku piemērošanu, un tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot visus rīcībā esošos līdzekļus, lai sasniegtu šo mērķi; vēlams izskatīt šādus pasākumus —

20.

uzskata, ka Komisijai ļoti trūkst resursu, lai pienācīgi pārbaudītu, vai pieņemtās direktīvas par darba drošību ir efektīvi transponētas un ieviestas; uzskata, ka Komisijai jāizmanto visi tai pieejamie līdzekļi, tostarp plašāk jāizmanto pārkāpumu tiesvedība;

21.

atzīmē, ka arodveselības un darba drošības aizsardzībai vienādā mērā jāattiecas uz visiem darba ņēmējiem Eiropas Savienībā, ka šādas aizsardzības pamatā ir fiziskās neaizskaramības pamattiesības un ka izvairīšanās no tiesību aktu piemērošanas arodveselības un darba drošības aizsardzības jomā negatīvi ietekmē darba ņēmēju veselību un iespēju līdztiesību un var izraisīt attiecīgo standartu pavājināšanos (race to the bottom);

22.

aicina Komisiju attiecībā uz ietekmes novērtējumiem par veselību un drošību darba vietā uzņemties tādas pašas saistības kā uz ietekmes novērtējumiem saistībā ar vidi;

23.

uzskata, ka darba inspekcijas ir būtiska ar veselības aizsardzību un drošību saistīto tiesību aktu īstenošanas sastāvdaļa;

24.

atzīst, ka profilaksei ir sevišķi svarīga nozīme, un aicina Komisiju tās stratēģijā:

25.

uzsver, cik svarīgi ir, lai dalībvalstis valsts līmenī nodrošinātu bezmaksas piekļuvi tehniskajiem dokumentiem un standartiem, kas saistīti ar veselības aizsardzību un drošību darba vietā;

26.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā iekļautos priekšlikumus par izglītību un apmācību un uzskata, ka tas ir viens no galvenajiem aspektiem, veidojot profilakses kultūru, un ka tam turklāt jābūt nepārtrauktam, darbavietas tehnoloģiskajiem apstākļiem pielāgotam procesam, kas attiecas arī uz tiem darba ņēmējiem, kuri atgriežas darbā pēc slimības vai karjeras pārtraukuma ģimenes aprūpes pienākumu dēļ;

27.

uzskata, ka darba ņēmējiem un veselības aizsardzības un drošības pārstāvjiem ir jānodrošina piemērota profesionālā izglītība un pārkvalifikācija veselības aizsardzības un darba drošības jomā, īpašu uzmanību pievēršot līgumdarbam, pagaidu darbam, nepilnas slodzes darbam, sievietēm un migrējošiem darbiniekiem; uzskata, ka šim nolūkam arī turpmāk jāizmanto dalībvalstu un ES līdzekļi;

28.

uzskata, ka jānosaka darba devējiem pienākums piedāvāt nepilna laika un sezonas darbiniekiem medicīniskās apskates iespējas;

29.

aicina Komisiju pilnībā izmantot Kopienas fondu (piemēram, Eiropas Sociālā fonda) līdzekļus, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar veselību un drošību (profilakse un profilakses kultūras attīstība, informētības veicināšana, profesionālā izglītība, mūžizglītība, darbinieku, kuri cietuši nelaimes gadījumos darbā vai sirguši ar arodslimībām, rehabilitācija un reintegrācija), un īpašu uzmanību pievērst MVU; aicina Komisiju piešķirt citus Kopienas līdzekļus (piemēram, Septītās pētniecības pamatprogrammas līdzekļi) un dalībvalstu līdzekļi jāpiešķir arodslimību zinātniskajai izpētei;

30.

ņemot vērā paaugstināto darba vides risku kalnrūpniecības, metālu ieguves, dzelzs un tērauda rūpniecības un kuģu būvniecības nozarēs, uzskata, ka dalībvalstīm un Komisijai jāparedz pietiekami daudz līdzekļu nepieciešamajām investīcijām, lai garantētu drošību un veselības aizsardzību darba vietā;

31.

lūdz dalībvalstis un Komisiju, izstrādājot dalībvalstu un Kopienas stratēģijas saistībā ar drošību un veselības aizsardzību darbā, izvēlēties sistemātisku pieeju, kurā tiek ņemti vērā dzimumu jautājumi, un aicina dalībvalstis un Komisiju, apkopojot statistikas datus, veicot apsekojumus un īstenojot pētījumus par drošību un veselības aizsardzību darbā, izmantot finansējuma iespējas, ko šiem mērķiem piedāvā PROGRESS programma, jo īpaši šīs programmas sadaļa, kas saistīta ar dzimumu līdztiesību;

32.

aicina dalībvalstis izskatīt iespējas paredzēt finansiālus stimulus veselības aizsardzības un drošības darbā veicināšanai, jo īpaši nodokļu atvieglojumus vai to, ka konkursu uzaicinājumos priekšroka tiek dota drošiem uzņēmumiem un veselības un drošības ziņā sertificētiem uzņēmumiem, “prēmiju/sodu”(bonus-malus) principu ieviešanu attiecībā uz apdrošināšanas politiku un sociālās apdrošināšanas iemaksām, kā arī finansiālu stimulu ieviešanu novecojuša un nedroša aprīkojuma aizstāšanai;

33.

turklāt ierosina dalībvalstīm apsvērt iespēju iekļaut valsts pasūtījuma līgumu piešķiršanas procedūrās atsevišķus veselības aizsardzības un darba drošības noteikumus;

34.

ņemot vērā pašreiz notiekošās sociālās un ekonomiskās pārmaiņas, kas ietekmē un maina arī darba tirgu, aicina Komisiju veicināt labu nodarbinātības politiku un pienācīgas kvalitātes darba apstākļus un mudina darba devējus sekmēt veselīga dzīvesveida ievērošanu darba vietā, rīkojot arodveselības veicināšanas kampaņas, aizliedzot smēķēt darba vietā un izveidojot sistēmu, lai palīdzētu smēķējošiem darbiniekiem atmest smēķēšanu, un nodrošināt atbildības un politikas saskaņotību ar citām jomām, jo īpaši — ar sabiedrības veselības jomu;

35.

aicina Komisiju ierosināt pārskatīt Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (13);

36.

uzskata, ka veselības problēmas, kas saistītas ar azbesta ietekmi, ir labi zināmas un ka Eiropas noteikumi saistībā azbestu ir pieņemami; uzsver, ka atbilstoši prognozēm turpmāko gadu laikā azbesta izraisīto slimību skaits Eiropā būs ļoti augsts; tāpēc aicina Komisiju organizēt uzklausīšanu par to, kā cīnīties pret ievērojamām arodveselības un darba drošības problēmām, kas saistītas ar ēkās un citās konstrukcijās, piemēram, kuģos, vilcienos un iekārtās, esošo azbestu; aicina arī dalībvalstis izstrādāt valsts rīcības plānu pakāpeniskai azbesta izmantošanas pārtraukšanai, šajā plānā iekļaujot pienākumu atzīmēt azbestu ēku plānos un paredzēt azbesta drošu aizvākšanu;

37.

pauž nožēlu, ka, neskatoties uz Parlamenta atkārtotiem un konkrētiem pieprasījumiem, Komisija vēl gatavojas iesniegt Direktīvas 2000/54/EK grozījumu, lai risinātu jautājumu saistībā ar nopietniem riskiem, kam pakļauti veselības aprūpes darbinieki, strādājot ar adatām un asiem medicīniskiem instrumentiem; aicina Komisiju ātrāk pabeigt ietekmes novērtējumu saistībā ar konkursu Nr. 2007/S 139-171103 un aicina pieņemt atbilstīgus grozījumus līdz likumdošanas perioda beigām 2009. gada vidū, kas būtu saskaņoti ar tā iepriekšminēto rezolūciju par veselības aprūpes darbinieku aizsardzību no asins radītām infekcijām, kas radušās no adatu ievainojumiem; aicina Komisiju īstenot atbilstošus profilakses un uzraudzības pasākumus, lai mazinātu risku inficēties ar slimībām, kas izplatās ar asinīm, piemēram, C hepatītu;

38.

aicina Komisiju uzņemties vadību, izstrādājot un panākot vienošanos par ES prakses kodeksu attiecībā uz infekciju, kas saistītas ar veselības aprūpi, novēršanu;

39.

aicina Komisiju uzlabot veselības aizsardzību un drošību veselības aprūpes jomā, tostarp pansionātos, uzsākot pasākumus ar mērķi veicināt veselības aprūpes jomā strādājošo regulāras pārbaudes, lai agrā stadijā diagnosticētu slimības un uzsāktu ārstēšanu, tādējādi mazinot infekcijas, kas tiek iegūtas vai izplatās darbā, piemēram, MRSA (pret mecitilīnu rezistentais zeltainais stafilokoks);

40.

atzinīgi vērtē prasību, lai dalībvalstis izstrādātu valsts stratēģiju; uzsver, ka valstu stratēģijām vajadzētu attiekties uz vienu un to pašu laikposmu un sākties vienā un tajā pašā gadā, lai tādējādi būtu vieglāk salīdzināt gan šīs stratēģijas, gan to rezultātus, un uzsver, ka to mērķiem vajadzētu būt skaidriem un izmērojamiem, turklāt galveno uzmanību jāpievērš MVU un mazāk aizsargātām grupām, kā migrējoši darbinieki, gados jauni un vecāka gadagājuma darbinieki, sievietes, pagaidu darba aģentūru norīkotie darbinieki un darbinieki invalīdi;

41.

uzsver, ka ir ļoti svarīgi padarīt darba vietas pieejamas un drošas darbiniekiem invalīdiem, nodrošinot atbilstošus pielāgojumus, īpašām vajadzībām piemērotu speciālu aprīkojumu un medicīnas aprūpes pakalpojumus, kas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nepieciešami invaliditātes dēļ, tostarp pakalpojumus turpmāku invaliditātes risku mazināšanai un novēršanai;

42.

lūdz gan Komisiju, gan dalībvalstis pilnībā piemērot un īstenot pamatdirektīvu un spēkā esošos veselības aizsardzības un drošības noteikumus, attiecinot tos uz visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no šo darba ņēmēju juridiskā statusa, un veikt grozījumus spēkā esošajos tiesību aktos, ja tie nav pietiekami efektīvi attiecībā uz atsevišķām riska grupas profesijām, tostarp bieži novārtā atstātām darba ņēmēju kategorijām, piemēram, lauksaimniecībā nodarbinātām personām, veselības aprūpes darbiniekiem, profesionāliem šoferiem, mājsaimniecībā nodarbinātām personām, mājās strādājošiem un, ja nepieciešams, militārpersonām; tāpat aicina nodrošināt Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (14), pilnīgu piemērošanu un īstenošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis arī izskatīt visas iespējas attiecināt ES veselības un drošības noteikumus uz pašnodarbinātajiem un uz aizsargātu nodarbinātību, ko piedāvā invalīdiem;

43.

aicina dalībvalstis rūpīgi izskatīt dažādos veselības un drošības riskus, ar kuriem saskaras strādājošās sievietes un vīrieši, un šo risku novēršanas nolūkā nodrošināt atšķirīgu sociālo un fizisko infrastruktūru;

44.

uzsver, ka nepieciešamība analizēt riskus, ar kuriem saskaras sievietes un vīrieši, un veikt piemērotus pasākumus nenozīmē nedz aizsargājošu un atstumjošu politiku atkārtotu ieviešanu, nedz arī atšķirīgu darba pienākumu izveidošanu sievietēm un vīriešiem;

45.

uzskata, ka, lai gan darba devējiem jāievēro pienākums garantēt darba drošību tikai attiecībā pret tām personām, ar kurām noslēgts juridiski saistošs darba līgums, tomēr darba devējus vajadzētu mudināt, ja iespējams, pārbaudīt arī savu apakšuzņēmumu un apakšuzņēmēju ķēdes īstenoto veselības aizsardzības un drošības politiku, lai tādējādi veselības aizsardzības un drošības politika kļūtu par daļu no uzņēmumu sociālās atbildības politikas;

46.

gaida darba devēju un darbinieku apspriežu par muskuļu un skeleta sistēmas traucējumiem otrā posma rezultātus un aicina Komisiju izskatīt iespēju nākt klajā ar priekšlikumu attiecīgai direktīvai, ņemot vērā to, ka muskuļu un skeleta sistēmas traucējumu skaits palielinās un spēkā esošie tiesību akti nav atbilstoši, jo tie neaptver visas nodarbinātības situācijas un visus riskus, kas saistīti ar darba izraisītiem muskuļu un skeleta sistēmas traucējumiem; aicina pilnībā ņemt vērā zinātniskos principus;

47.

gaida darba devēju un darbinieku apspriežu otrā posma rezultātus saistībā ar 2004. gada direktīvas par kancerogēnām vielām pārskatīšanu un uzskata, ka vēlamais variants varētu būt grozīt direktīvu, tajā iekļaujot mutagēnas vielas un vielas ar toksisku ietekmi uz reproduktīvo funkciju, un ierosināt pārskatīt direktīvā norādītās kancerogēno vielu arodekspozīcijas saistošās robežvērtības, un noteikt jaunas robežvērtības dažām kancerogēnām un mutagēnām vielām un vielām ar toksisku ietekmi uz reproduktīvo funkciju, kuras direktīvā līdz šim vēl nav iekļautas;

48.

atgādina, ka apdraudēta ir ne tikai fiziska darba strādnieku veselība un darba drošība; prasa veltīt vairāk uzmanības iemesliem, kas darba vidē var izraisīt garīgu slimību veidošanos, atkarību un garīgās veselības un psiholoģiskus apdraudējumus, piemēram, stress, uzmākšanās, psiholoģiskais terors un vardarbība, turklāt pieprasa pievērst lielāku uzmanību darba devēju īstenotajai labas fiziskās un garīgās veselības veicināšanas politikai;

49.

uzskata, ka ir svarīgi gan panākt labāku koordināciju ar Helsinkos izveidoto jauno Eiropas Ķimikāliju aģentūru (ECHA), gan saskaņot un precizēt vairākus jautājumus, kuri radušies, mijiedarbojoties Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulai (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH)  (15), un citām direktīvām par veselības aizsardzību darba vietā;

50.

aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā, ka gan Kopienas stratēģija, gan REACH regula ir jāīsteno vienlaikus, turklāt stratēģijai ir jābūt tādai, kas papildina REACH regulu attiecībā uz aizsardzību pret ķīmisko vielu radītu apdraudējumu un kas saistībā ar REACHīstenošanu nodrošina iespēju veicināt profilaktiskus pasākumus pret ķīmisku vielu radītiem apdraudējumiem darba vietā;

51.

atzinīgi vērtē starp sociālajiem partneriem nesen noslēgto pamatnolīgumu par uzmākšanos un vardarbību darba vietā; tomēr pauž nožēlu par to, ka šajā nolīgumā nav skaidri aplūkots jautājums par trešo pušu vardarbību; tādēļ aicina sociālos partnerus apspriesties par šo jautājumu;

52.

uzsver, ka daudziem pa Eiropu braucošajiem kravas automašīnu vadītājiem ir smagi darba apstākļi, jo trūkst atbilstošu atpūtas vietu, un uzsver, ka Regulas (EK) Nr. 561/2006 (16) par vadīšanas un atpūtas laikposmiem 12. pantā ir skaidri atzīts, cik svarīgi ir nodrošināt ES autoceļu tīklā pietiekamu daudzumu drošu un aizsargātu atpūtas vietu profesionāliem autovadītājiem; tāpēc mudina Komisiju pārraudzīt Parlamenta uzsākto izmēģinājuma projektu par drošām transportlīdzekļu novietošanas zonām, ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumā (17) ieteiktos pasākumus drošu un aizsargātu transportlīdzekļu novietošanas zonu nodrošināšanai;

53.

aicina Komisiju veikt pētījumu par to, cik īstenojama un kādu labumu veselības aizsardzībai un drošībai darbā un visai sabiedrībai kopumā var sniegt prasība par to, lai visās jaunuzceltajās ēkās, kuras paredzēts izmantot kā darba vietas, tiktu uzstādīti ugunsdzēšamie izsmidzinātāji, ja vien to uzstādīšana ir droša;

54.

uzsver, cik svarīgs ir nepārtraukts dialogs starp visām ieinteresētajām pusēm, tostarp valsts iestādēm, darba devējiem, darba ņēmējiem, to pārstāvjiem un pilsonisko sabiedrību, jo šāds dialogs ir galvenais instruments augstu veselības aizsardzības un drošības standartu efektīvai izveidei; šāda dialoga rezultātā ir jāiegūst labākas zināšanas par patiesajiem riskiem, kuri apdraud darba ņēmēju veselību un drošību, kā arī par atsevišķu kategoriju darba ņēmēju īpašajām vajadzībām un prasībām uzņēmumu un nozaru līmenī, un jāīsteno paraugprakses apmaiņa;

55.

mudina dalībvalstis, pieņemot lēmumus par drošību un veselības aizsardzību darbā, nodrošināt sieviešu pienācīgu pārstāvību visos līmeņos;

56.

uzskata, ka uzņēmumu sociālā atbildība ir efektīvs instruments, lai uzlabotu konkurētspēju, garantētu labākus darba apstākļus un drošību dabā, kā arī labāku darba vidi, un šajā sakarībā mudina īstenot paraugprakses apmaiņu vietējā un valsts līmenī, kā arī ES dalībvalstu starpā un starptautiskā līmenī ar visas pasaules valstīm, un turpināt īstenot uzņēmumu sociālās atbildības principu, darot to brīvprātīgi, bet tomēr uzskatot to par uzņēmējdarbības attīstības stratēģijas neatņemamu sastāvdaļu;

57.

uzskata, ka darbinieku pārstāvība ir būtiski svarīga, īstenojot veselības aizsardzības un drošības politiku jebkurā darba vietā; uzskata, ka jāņem vērā pozitīvā saistība starp veselības aizsardzības un drošības pārstāvju esamību darba vietā un labākiem rezultātiem, un aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt līdzdalību veicinošu pieeju un nodrošināt, lai pēc iespējas lielākam darbinieku skaitam būtu iespējams sazināties ar veselības aizsardzības un drošības pārstāvjiem;

58.

uzskata, ka pārlieku ilgs darba laiks/nepietiekami ilgi atpūtas periodi ir viens no galvenajiem iemesliem palielinātam nelaimes gadījumu un slimību skaitam darba vietā un aicina nodrošināt pareizu līdzsvaru starp darbu un ģimenes dzīvi;

59.

atzinīgi vērtē OHSA un Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda līdz šim paveikto darbu un uzskata, ka nepieciešams pilnībā izmantot šo organizāciju pieredzi un iespējas; uzskata, ka šīs organizācijas arī turpmāk jāizmanto kā instrumentu informētības palielināšanai, informācijas apkopošanai, analizēšanai un apmaiņai, paraugprakses apmaiņai un pētījumiem, lai paredzētu jaunus un potenciālus riskus neatkarīgi no tā, vai tos izraisa sociālas izmaiņas vai tie ir saistīti ar tehniskiem jauninājumiem;

60.

uzskata, ka ir svarīgi noteikt un uzraudzīt jaunus un potenciālus riskus, piemēram, psihosociālos riskus; tāpēc atzinīgi vērtē OHSA riska observatorijas darbību un gaida, ka Komisija ņems vērā šā darba rezultātus un nāks klajā ar attiecīgiem priekšlikumiem ikreiz, kad būs noteikti jauni riski;

61.

iesaka dalībvalstīm īstenot nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu darbiniekiem, kuri strādā smagos vai bīstamos darbos, tiesības uz atbilstošu sociālo aizsardzību gan nodarbinātības laikā, gan pēc aiziešanas pensijā;

62.

iesaka OHSA veikt īpašus pētījumus par problēmām un riskiem, ar kuriem saskaras pagaidu darbinieki, pagaidu darba aģentūru norīkotie darbinieki, kā arī darbinieki apakšuzņēmumos, lai tādējādi palīdzētu Komisijai un dalībvalstīm cīnītiem pret šiem riskiem un atbilstoši īstenot spēkā esošos ar šīm darba ņēmēju kategorijām saistītos tiesību aktus, vienlaikus atzīstot, ka šo kategoriju darba ņēmēju nodarbinātības jomas, piemēram, celtniecība, dažās dalībvalstīs pēc savas būtības ir saistītas ar lielāku nelaimes gadījumu risku;

63.

uzskata, ka globalizētajā vidē ir nepieciešams sadarboties ar starptautiskajām organizācijām, piemēram ar PTO, PVO un SDO) un nodrošināt, ka visas iesaistītās puses pieņem un īsteno starptautiskās konvencijas un nolīgumus par veselības aizsardzību un drošību darbā; uzskata, ka tas ir būtisks faktors, lai saglabātu ES konkurētspēju un novērstu ES uzņēmumu izvietošanu ārpus ES, meklējot tādu tiesisko vidi, kurā ir mazākas prasības attiecībā uz veselības aizsardzību un drošību darbā; turklāt uzskata, ka šis jautājums ir saistīts ar cilvēktiesību aizsardzību un tāpēc to vajadzētu aplūkot, risinot sarunas ar trešām valstīm;

64.

tādēļ aicina dalībvalstis ievērot starptautiskos noteikumus par veselības aizsardzību un drošību darbā, jo īpaši — ratificēt SDO Konvenciju C-187 un īstenot ieteikumu R-197;

65.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

19.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 41/24

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā 2007. gada 21. un 22. jūnija Briseles Eiropadomes sanāksmes prezidentūras secinājumus par Līguma reformu procesu,

—

ņemot vērā jauno 3. pantu Līgumā par Eiropas Savienību kā tas ieviests ar Lisabonas līguma 1. panta 4. punktu, kurā norādīts, ka Eiropas Savienība “apkaro (..) diskrimināciju un veicina (..) bērnu tiesību aizsardzību”, kā arī paredzēts, ka “attiecībās ar citām pasaules daļām Savienība (..) veicina (..) cilvēktiesību un jo īpaši bērnu tiesību aizsardzību”,

—

ņemot vērā valstu un valdību vadītāju lēmumu, ko pieņēma 2007. gada 19. oktobrī Lisabonā starpvaldību konferences noslēgumā un ar ko padara juridiski saistošu Pamattiesību hartu (1), kuras 24. pants attiecas tieši uz “bērnu tiesībām” un jo īpaši nosaka, ka “visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses”,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības lēmumu pievienoties 1950. gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECK), kas paredz sankcijas gadījumā, ja to neievēro,

—

ņemot vērā ANO Bērna tiesību konvenciju un tās fakultatīvos protokolus, ko 1989. gada 20. novembrī pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja,

—

ņemot vērā ANO Rīcības programmu, kuru pieņēma 1994. gada septembrī Kairā notikušajā starptautiskajā konferencē par iedzīvotājiem un attīstību,

—

ņemot vērā Padomes 2007. gada 15. februāra Regulu (EK) Nr. 168/2007, ar ko izveido Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 4. jūlija paziņojumu “Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām”(COM(2006)0367),

—

ņemot vērā 2007. gada 1. marta ziņojumu, kuru sniedza Eiropas Parlamenta starpnieks jautājumos, kas saistīti ar vecāku veiktu starptautisku bērnu nolaupīšanu, un kurā Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments un citas iestādes tiek brīdinātas par vecāku veiktu bērnu nolaupīšanas gadījumu krasu pieaugumu,

—

ņemot vērā apspriešanās rezultātus, ko organizācijas “Glābiet bērnus” un Plan International veica par iepriekš minēto Komisijas paziņojumu “Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām” (3),

—

ņemot vērā Eiropas Forumu par bērnu tiesībām, kuru Komisija izveidoja pēc minētā paziņojuma publicēšanas un kura pirmā sanāksme notika Berlīnē 2007. gada 4. jūnijā,

—

ņemot vērā politisko deklarāciju, kuru pieņēma Foruma pirmajā sanāksmē Berlīnē 2007. gada 4. jūnijā un kurā ir atkārtoti izteikta vēlme, lai bērnu tiesības tiktu sistemātiski ņemtas vērā Eiropas Savienības iekšpolitikā un ārpolitikā,

—

ņemot vērā tā 2006. gada 14. jūnija rezolūciju par nediskrimināciju un iespēju vienlīdzību visiem (4),

—

ņemot vērā ES Pamattiesību ekspertu tīkla 2006. gada 25. maija tematisko ziņojumu Nr. 4 par bērnu tiesību ievērošanu Eiropas Savienībā (5),

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2006. gada 11. oktobrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajai asamblejai iesniegto pētījumu par vardarbību pret bērniem,

—

ņemot vērā 2006. gada septembrī pieņemtās UNICEF Vadlīnijas bērnu tirdzniecības upuru tiesību aizsardzībai Eiropā,

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 22. decembra Pamatlēmumu 2004/68/TI par bērnu seksuālās izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu (6),

—

ņemot vērā ANO Bērna tiesību konvencijas 34. un 35. pantu, kurš attiecas uz bērnu aizsardzību pret jebkāda veida seksuālo ekspluatāciju un seksuālo izmantošanu un kura mērķis ir novērst bērnu nolaupīšanu, pārdošanu un tirdzniecību,

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 22. maija paziņojumu “Vispārīgā politika cīņai ar kibernoziedzību”(COM(2007)0267),

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas, Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Kultūras un izglītības komitejas un Juridisko jautājumu komitejas atzinumu (A6-0520/2007),

A.

tā kā iepriekš minētā Komisijas paziņojuma “Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām” galvenais mērķis ir veicināt un nodrošināt bērnu tiesību ievērošanu, jo īpaši tiesību uz savu identitāti, tiesību uzaugt drošos apstākļos/tiesību uz gādību, tiesību uz ģimeni, tiesību uz rotaļām un būt mīlētam, tiesību uz veselību, izglītību, sociālo integrāciju un iespēju vienlīdzību un tiesību uz sportu un piemērotu un aizsargātu vidi ievērošanu, kā arī garantēt tiesības iegūt informāciju par savām tiesībām, lai nodrošinātu tādas sabiedrības izveidi, kura būtu labvēlīga bērniem un kurā bērni varētu justies aizsargāti un aktīvi iesaistīti;

B.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (Pamattiesību harta) 24. panta 3. punkts nosaka, ka “katram bērnam ir tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, izņemot gadījumus, kad tas ir pretrunā viņa interesēm”;

C.

tā kā saskaņā ar Pamattiesību hartas 24. pantu un ANO Bērna tiesību konvencijas 12. pantu ir svarīgi visiem bērniem nodrošināt tiesības uz “līdzdalību”, lai atbilstīgi bērnu vecumam, briedumam un intelektuālajai attīstībai vienmēr ņemtu vērā viņu pieredzi un viedokli par visiem viņus ietekmējošiem jautājumiem; tā kā šīs tiesības ir absolūtas un tās nedrīkst ierobežot un tā kā ir jārod veidi, kādos komunicēt ar visiem bērniem, pat ar tiem bērniem, kas izsakās pieaugušajiem grūti saprotamā veidā, piemēram, ļoti mazi bērni, bērni ar invaliditāti un bērni, kas runā citā valodā;

D.

tā kā ir svarīgi bērnu tiesības iekļaut un aizsargāt visās Eiropas Savienības politikas jomās (noteikt galveno virzienu), kas tieši vai netieši skar viņu intereses;

E.

tā kā vecāku nabadzība un sociālā atstumtība bērniem rada nopietnus šķēršļus savu tiesību īstenošanā un tā kā pastāv arī daudzi citi faktori, kas bērniem liedz iegūt savas tiesības, piemēram, kad vecāki savus vecāku pienākumus veic neapmierinoši, kā arī tad, kad juridiskos jautājumos pieaugušajiem jāpārstāv bērnu intereses vai kad tiesības uz veselības aprūpi var pieprasīt tikai ar bērna aizbildņa piekrišanu;

F.

tā kā pieaugušajiem jānodrošina labvēlīgi apstākļi, lai bērniem sniegtu iespēju izteikt savu viedokli un viņus varētu uzklausīt; tā kā pieaugušajiem jāsekmē bērnu miermīlības un draudzības izpausmes un jāveicina bērnu saiknes ar citiem bērniem; tā kā laiks ir svarīgs faktors, lai radītu labvēlīgus atvērtus apstākļus un dotu bērniem iespēju izteikt savu viedokli, un ne tikai atsevišķos gadījumos, un tā kā tas jāņem vērā publisko programmu finansējumā;

G.

tā kā Eiropas Savienībā joprojām netiek ievērotas bērnu tiesības un tā kā risināmas problēmas ir vardarbība pret bērniem un bērnu tirdzniecība nelegālai adopcijai, prostitūcijai, nelegālam darbam, piespiedu laulībām, ubagošanai uz ielas vai jebkādiem citiem nolūkiem;

H.

tā kā arvien lielāks skaits bērnu cieš no tādām hroniskām slimībām kā neirodermīts un alerģija, kā arī no elpošanas ceļu slimībām un trokšņa;

I.

tā kā bērnu tiesības vides jomā ir iekļautas ANO Bērna tiesību konvencijā;

J.

tā kā ģimenes vide ir labvēlīgs pamats bērnu tiesību aizsardzībai, veselīgai personības attīstībai, viņu spēju attīstībai, savu tiesību īstenošanai nepieciešamo zināšanu ieguvei un pienākumu apzināšanai un tā kā tāpēc jādara viss iespējamais, lai ar piemērotu valsts politiku atbalstītu ģimenes, taču, ja šādas atbalsta sistēmas nav, saskaņā ar ANO Bērna tiesību konvenciju par bērna tiesībām visiem bērniem, tostarp bāreņiem, bezpajumtnieku un bēgļu bērniem, ir jānodrošina aizsardzība ar kādu citu sistēmu, kas nodrošina viņiem iespēju uzaugt, nesaskaroties ne ar kāda veida diskrimināciju;

K.

tā kā ES stratēģijai par bērnu tiesībām ir jābalstās uz ANO Bērna tiesību konvencijā atzītajām vērtībām un principiem;

L.

tā kā jāatzīst bērna kā patstāvīga tiesību subjekta tiesības un tā kā tomēr, neskatoties uz valstu un starptautiskajiem tiesību aktiem, meitenes un sievietes bieži kļūst par tādas juridiskas, sociālas un ekonomiskas nevienlīdzības upuriem, kura skar viņu pozitīvo un pamattiesību īstenošanu, piemēram, attiecībā uz izglītības, mācību, veselības aprūpes, nekaitīgas pārtikas un tīra ūdens pieejamību, kā arī pusaudžu reproduktīvās tiesības;

M.

tā kā pamattiesībām un pamatvērtībām, tostarp dzimumu līdztiesībai, jābūt izglītības būtiskai sastāvdaļai bērnībā un jāveido pamats visiem pārējiem dzīves posmiem;

N.

tā kā visos politikas virzienos, kas skar bērnus, jāievēro integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai, jo dzimumu līdztiesība sākas ar vīriešu un sieviešu dzimuma bērnu vienādu tiesību atzīšanu jau bērnu pirmajos dzīves gados;

O.

tā kā tādus cilvēktiesību pārkāpumus pret sievietēm un meitenēm imigrantēm kā tā dēvētos goda aizstāvēšanas noziegumus, piespiedu laulības, dzimumorgānu izkropļošanu vai citus pārkāpumus nevar attaisnot ne ar kādiem kultūras vai reliģiskiem apsvērumiem un nekādā gadījumā pret tiem nedrīkst izrādīt iecietību;

P.

tā kā bērni Eiropā jau no mazotnes saskaras ar šausmu, pornogrāfijas un vardarbības attēlojumiem plašsaziņas līdzekļos un tā kā vardarbība bērnos var izraisīt postošas psihosociālas sekas, piemēram, trauksmes stāvokli un depresiju, kāpinātu agresivitāti un problēmas skolā,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, ar kuru skaidri nosaka, ka visas konvencijas par cilvēka pamattiesībām vienādā mērā attiecas kā uz bērniem, tā uz pieaugušajiem, tāpat kā virkne papildu tiesību, tostarp tās, kas iekļautas ANO Bērna tiesību konvencijā, kuru izstrādāja tieši attiecībā uz bērnu un jauniešu īpašo stāvokli;

2.

atzinīgi vērtē starpvaldību konferences (SVK) 2007. gada 19. oktobra lēmumu iekļaut bērnu tiesības Lisabonas līgumā kā vienu no ES mērķiem, tādējādi nodrošinot jaunu tiesisko satvaru bērnu tiesībām;

3.

atzinīgi vērtē Komisijas rīcības plāna izstrādi par bērniem ārējo attiecību jomā, kurš tiek veidots saskaņā ar ES bērnu tiesību stratēģijas programmu un tajā paredzētajām saistībām;

4.

konstatē, ka arvien vairāk jomu, kas ir ES kompetencē, gan tiešā, gan netiešā veidā skar bērnu tiesības, un prasa, lai Komisija savā ietekmes novērtējumā, kas paredzēts tās 2005. gada 27. aprīļa paziņojumā “Pamattiesību hartas ievērošana Komisijas likumdošanas iniciatīvās — Metodoloģija sistemātiskai un stingrai uzraudzībai”(COM(2005)0172), iekļauj sadaļu, kas būtu veltīta tam, kā juridiskā ziņā jāņem vērā bērnu tiesības;

5.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par bērnu tiesību jautājumiem paredzētas budžeta pozīcijas izveidošanu, kas ļautu finansēt iepriekš minētā Komisijas jūlija paziņojuma “Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām”īstenošanu un tādus ar bērnu jautājumiem saistītus projektus kā Eiropas agrīnās brīdināšanas sistēma par bērnu nolaupīšanu, kā arī koordinēšanas struktūru, kuras sastāvā ir dalībvalstu tādu centrālo iestāžu pārstāvji, kuras pilnvarotas samazināt bērnu nolaupīšanas gadījumu skaitu; budžeta pozīcijā arī jāiekļauj subsīdijas tādu NVO tīkliem, kas darbojas šajā jomā un nodrošina bērnu līdzdalību minētā paziņojuma un attiecīgo projektu īstenošanā;

6.

prasa izveidot efektīvu uzraudzības sistēmu ar atbilstošiem finanšu līdzekļiem un ieviest gada pārskatus, lai nodrošinātu, ka tiek izpildītas iepriekš minētajā Komisijas paziņojumā “Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām” izklāstītās saistības un topošā stratēģija par bērnu tiesībām;

7.

atgādina, ka topošā stratēģija būs efektīva tikai tad, ja būs ilgtermiņa saistības un rīcība, bērnu tiesību īstenošanas pastiprināta un efektīva uzraudzība, izstrādājot attiecīgus rādītājus un iesaistot NVO un vecāku un izglītības asociācijas, kā arī koordinācija ar valstu un starptautiskām bērnu tiesību aizsardzības iniciatīvām un politikas virzieniem;

8.

prasa, lai Komisija, sākot no 2008. gada, ik pēc diviem gadiem sagatavotu visaptverošu ziņojumu par Eiropas Savienības bērnu un jauniešu jautājumu;

9.

atzinīgi vērtē Komisijas plānu Eiropas Savienībā ieviest vienotu tālruņa numuru bērnu palīdzības dienestiem un norāda, ka ir nepieciešams, lai šis pakalpojums būtu pieejams bez maksas un 24 stundas diennaktī; aicina dalībvalstis, izmantojot informatīvus pasākumus, informēt bērnus par šāda pakalpojuma izmantošanas iespēju;

10.

ar interesi gaida Komisijas ziņojumu par to, kā dalībvalstis pildījušas iepriekšminēto 2003. gada pamatlēmumu par bērnu seksuālās ekspluatācijas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu;

11.

prasa, lai bērnu tiesību aizsardzību, kas paredzēta ANO Bērna tiesību konvencijā, iekļautu Pamattiesību aģentūras (še turpmāk “Aģentūra”) daudzgadu plāna prioritātēs un lai Aģentūra pēc iespējas ātrāk izveidotu sadarbības tīklu ar starptautiskajām institūcijām, jo īpaši ar bērnu tiesībsargiem un NVO, kas veic darbību šajā jomā, lai tādējādi pilnībā izmantotu to rīcībā esošo pieredzi un informāciju;

12.

aicina Komisiju, Aģentūru un dalībvalstis sadarbībā ar attiecīgajām ANO aģentūrām, starptautiskajām organizācijām un pētniecības centriem censties uzlabot salīdzināmu statistikas datu vākšanu par bērnu stāvokli ES, vajadzības gadījumā paplašinot Statistikas biroja pilnvaras, lai izstrādātu un iekļautu vairāk rādītāju attiecībā tieši uz bērniem, piemēram, par bērnu nabadzību un sociālo atstumtību; jānodrošina bērnu līdzdalība datu vākšanā;

13.

prasa Komisijai vākt datus atbilstīgi dzimuma un vecuma kritērijiem par visa veida diskrimināciju un vardarbību pret bērniem, iekļaut sieviešu un vīriešu līdztiesības aspektu visos turpmākās stratēģijas politikas virzienos un instrumentos, tostarp Bērnu tiesību foruma darbībā, kā arī nodrošināt šo politikas virzienu uzraudzību un novērtēšanu, cita starpā ievērojot dzimumu līdztiesības principu budžeta veidošanā;

14.

prasa bērnu tiesības iekļaut ES ārpolitikā un ārējā darbībā, tostarp Eiropas kaimiņattiecību politikā un stratēģiskajās partnerattiecībās ar Krieviju, kā noteikts jaunajā Komisijas darbinieku darba dokumentā “Eiropas Savienības Rīcības plāns attiecībā uz bērnu tiesībām ārējās attiecībās”, un paplašināšanās procesā, atzīstot, ka šie politikas virzieni ir spēcīgi instrumenti, kas sniedz iespējas veicināt bērnu tiesību aizsardzību; aicina Komisiju šīs iespējas pārvērst par konkrētiem mērķiem Kopienas un dalībvalstu ārējo attiecību jomā;

15.

aicina Komisiju iesniegt ziņojumu par iespēju visos starptautiskajos nolīgumos, kas noslēgti starp Eiropas Kopienu un trešām valstīm, iekļaut īpašu juridiski saistošu klauzulu par starptautiskā līmenī noteiktu bērnu tiesību ievērošanu;

16.

aicina Komisiju pastiprināt atbalsta sniegšanu jaunattīstības valstīm, ieviešot ANO Bērna tiesību konvencijas noteikumus un fakultatīvos protokolus to likumdošanā;

17.

prasa apsvērt ES pievienošanos ANO Bērna tiesību konvencijai un diviem tās fakultatīvajiem protokoliem, kā arī Eiropas Padomes konvencijām par bērna tiesībām, tostarp Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, un konvencijām par bērnu tiesību īstenošanu, adopciju, ekspluatāciju un seksuālo izmantošanu, un aicina Padomi pieņemt principiālu nostāju, kas ES turpmāk ļautu piedalīties sarunās par konvencijām, kas jo īpaši attiecas uz bērnu tiesībām;

18.

norāda, ka ikvienai stratēģijai par bērnu tiesībām jābalstās uz vērtībām un četriem pamatprincipiem, kas nostiprināti ANO Bērna tiesību konvencijā: aizsardzībai pret visu veidu diskrimināciju; bērnu interesēm kā vienam no galvenajiem apsvērumiem; tiesībām uz dzīvību un attīstību; tiesībām izteikt viedokli un tiesībām uz to, ka šo viedokli ņem vērā attiecībā uz jebkuru jautājumu, kas skar bērnu;

19.

pauž nožēlu par to, ka ne visas dalībvalstis ir izveidojušas tiesībsargu bērnu tiesību jautājumos, kā to aicinājusi izdarīt ANO Bērnu tiesību komiteja, lai veicinātu bērnu tiesību atbalstu un ANO Bērna tiesību konvencijas turpmāku īstenošanu, un aicina tās dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, to izdarīt iespējami drīz; uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāpiešķir finansiālie resursi Eiropas Bērnu tiesībsargu tīklam (ENOC), lai ENOC varētu aktīvāk un visas ES mērogā risināt tos jautājumus, kas attiecas uz bērnu tiesībām;

20.

tā kā dalībvalstīs, īstenojot Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un par vecāku atbildību (7), valstu iestādes to interpretē atšķirīgi; neatlaidīgi aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes un labākās prakses apkopojumu, lai precizētu un atvieglotu minētās regulas īstenošanu;

21.

uzsver, cik svarīgi dalībvalstīm un kandidātvalstīm ir pilnībā īstenot pašreizējās starptautiskās saistības, jo īpaši tās, kas izriet no ANO Bērna tiesību konvencijas, ANO Konvencijas par invalīdu tiesībām ar tās īpašajiem noteikumiem par bērniem invalīdiem un Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) pamatkonvencijām par bērnu darba aizliegumu;

22.

neatlaidīgi aicina tās dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, ratificēt Hāgas 1996. gada 19. oktobra Konvenciju par jurisdikciju, piemērojamajiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem; kā arī neatlaidīgi prasa dažādām ES iestādēm sekmēt, lai trešās valstis ratificētu galvenos starptautiskos bērnu aizsardzības instrumentus, īpaši tos, kuri var uzlabot nepilngadīgo imigrantu stāvokli;

23.

aicina ES, izmantojot tās rīcībā esošos miermīlīgas ietekmēšanas līdzekļus, aktīvi darboties, lai vairotu izpratni ANO Bērna tiesību konvenciju un panāktu pēc iespējas plašāku tās piemērošanu ES un ārpus tās;

24.

atgādina dalībvalstīm, ka jāpanāk to saistību ievērošana, ko tās attiecībā uz bērnu tiesību aizsardzību uzņēmušās Eiropas Savienības un starptautiskā līmenī;

25.

mudina dalībvalstis izstrādāt programmas skolotāju un skolēnu apmaiņai ar ārpuskopienas valstīm, jo īpaši ar Tuvo Austrumu un jaunattīstības valstīm, un izplatīt informāciju par bērnu tiesībām un tās veicināt, pievēršot uzmanību tiesībām uz izglītību un dzimumu līdztiesības jautājumiem;

26.

uzsver bērna vajadzību diferencēta novērtējuma nozīmi; atzīmē, ka šādas diferenciācijas pakāpes labs piemērs ir UNICEF INNOCENTI pētījumu centra ziņojums Report Card 7, kurā minēti seši bērnu labklājības aspekti, to skaitā materiālā labklājība, veselība un drošība, izglītības labklājība, attiecības ģimenē un ar vienaudžiem, uzvedība un riski un subjektīvā labklājība;

27.

mudina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu tiesību ievērošanu bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, jo īpaši viņu tiesības uz brīvību, izglītību un tiesības vērsties tiesā, un lai aizsargātu viņus no spīdzināšanas un cietsirdīgas, necilvēcīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās;

28.

prasa, lai visas dalībvalstis nodrošinātu, ka bērniem ir efektīva un neatkarīga pārstāvība jebkādās tiesas vai līdzīgās procedūrās, kuras uz viņiem attiecas, un lai bērniem būtu juridiski iecelts aizbildnis gadījumos, kad nav atbildīga, kompetenta un atbilstoša pieaugušā ģimenes locekļa, kas spētu pildīt šādus pienākumus;

29.

uzsver, ka tādēļ, ka par lielāko daļu bērnu, jo īpaši par maziem bērniem, rūpējas ģimene, stratēģijai par bērnu tiesībām ir jāparedz ģimeņu labklājības veicināšana;

30.

prasa, lai Komisija izstrādā politikas virzienus un īsteno visaptverošu un plašu rīcību ar mērķi aizsargāt bērnu tiesības, lai tādējādi bērniem panāktu starpteritoriālu vienlīdzību un vienādas iespējas;

31.

ierosina ES definēt jēdzienu “apdraudēta bērnība” un attiecināt to uz visiem bērniem, kas kļuvuši par tādas sociālas situācijas upuriem, kura apdraud viņu garīgo un fizisko veselību un/vai kura viņus pakļauj noziedzības riskam gan kā tās dalībniekus, gan upurus;

32.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus (informācijas kampaņas, labas prakses apmaiņu u. c.), lai novērstu “apdraudētas bērnības” gadījumus, tostarp nepilngadīgo noziedzību;

33.

atgādina, ka tiesības uz izglītību un apmācību ir sociālas pamattiesības, un aicina visas dalībvalstis un kandidātvalstis to garantēt neatkarīgi no bērna vai viņa vecāku sociālās un etniskās izcelsmes un no bērna vai viņa vecāku fiziskā vai juridiskā stāvokļa;

34.

prasa topošajā stratēģijā ietvert pasākumus, lai nepieļautu uz dzimumu balstītu vardarbību, cita starpā paredzot izpratnes veidošanas kampaņas par vīriešu un sieviešu līdztiesību bērniem, vecākiem, pedagogiem un neaizsargātām kopienām, lai veicinātu meiteņu emancipāciju, nodrošinātu viņām vienlīdzīgas iespējas un labāku viņu tiesību aizsardzību; aicina veicināt zēnu un vīriešu aktīvu līdzdalību minētajos pasākumos; aicina Komisiju nodrošināt, ka tās attīstības palīdzības politika un tirdzniecības nolīgumi ir atkarīgi no tādu tiesību aktu īstenošanas, kuri nodrošina vīriešu un sieviešu līdztiesību un nepieļauj nekāda veida vardarbību pret sievietēm un bērniem;

35.

aicina Komisiju attiecībās ar trešām valstīm mudināt starptautisko līgumu ratifikāciju par sieviešu diskriminācijas izbeigšanu un sekmēt sieviešu līdzdalību saimnieciskajā, sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, tādējādi uzlabojot arī šo sieviešu bērnu labklājību;

36.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir izveidojusi forumu, kas apvieno pārstāvjus no dalībvalstīm, Eiropas Parlamenta un Komisijas, no nevalstiskajām organizācijām (NVO), valstu un starptautiskajām organizācijām, kuras nodarbojas ar bērnu tiesību jautājumiem, kā arī pašus bērnus; uzskata, ka bērnu līdzdalība ir uzskatāma par vienu no galvenajiem foruma mērķiem; aicina Komisiju dalībvalstīs nodrošināt bērnu līdzdalību, bērnu tiesībsargu, kā arī vecāku un ģimeņu asociāciju līdzdalību;

37.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija izveidojusi starpdienestu grupu, kā arī norīkojusi koordinatoru bērnu tiesību jautājumos, un prasa, lai Eiropas Parlamentā tiktu izveidota koordinācijas struktūrvienība saskaņā ar Lisabonas līguma noteikumiem, lai strādātu sadarbībā ar Komisijas starpdienestu grupu, lai saistītu un racionalizētu visas Parlamenta darbības un iniciatīvas attiecībā uz bērnu tiesībām; uzskata, ka šīm struktūrām arī jānodrošina informācijas un labas prakses apmaiņas tīkls attiecībā uz dažu dalībvalstu veiktu valstu stratēģijas plānu bērnu jautājumos īstenošanu; prasa, lai šīs struktūras nodibina tiešus kontaktus ar bērnu un jauniešu vadītām organizācijām, lai tādējādi attīstītu, ieviestu, pārraudzītu un nodrošinātu bērnu jēgpilnu un efektīvu līdzdalību visu viņus ietekmējošu lēmumu pieņemšanā;

38.

atgādina, ka bērniem un jauniešiem neatkarīgi no vecuma ir tiesības izteikt savu viedokli; uzskata, ka gan meitenēm, gan zēniem ir vienlīdzīgas tiesības izteikt viedokli un ka šīs tiesības jāgarantē, izstrādājot ES stratēģiju par bērnu tiesībām, nodrošinot līdzsvarotu meiteņu un zēnu līdzdalību;

39.

atzīst, ka aktīva līdzdalība ir cieši saistīta ar informāciju; atzinīgi vērtē saziņas un informācijas stratēģijas izveidi, lai informāciju par ES pasākumiem sniegtu visiem pieejamā, bērniem draudzīgā veidā;

40.

ar interesi gaida, kad Komisija 2008. gadā publicēs savu pētījumu, novērtējot pašreizējo ES pasākumu attiecībā uz bērnu tiesībām ietekmi un apspriešanās dokumentu ar mērķi noteikt ES turpmākās darbības galvenās prioritātes bērnu tiesību jomā, lai pieņemtu Balto grāmatu; aicina Komisiju ņemt vērā to iepriekšminēto konsultāciju rezultātus, ko organizācija “Glābiet bērnus” un Plan International veica 2007. gada sākumā, iztaujājot aptuveni tūkstoti bērnu, un kas parādīja, ka pēc viņu domām prioritārie temati ir vardarbība pret bērniem, diskriminācija, sociālā atstumtība un rasisms, narkotiku, alkohola un smēķēšanas ietekme, prostitūcija un tirdzniecība ar bērniem, kā arī vides aizsardzība; uzskata, ka papildus šiem īpašajiem prioritārajiem jautājumiem stratēģijas visaptverošam mērķim jābūt bērnu tiesībām uz līdzdalību un ietekmi; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt procesu, kurā visas ieinteresētās puses, tostarp bērni, varēs piedalīties apspriešanā, pēc kuras tiks noteikta ES stratēģija par bērnu tiesībām;

41.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai informācija par bērnu tiesībām bērniem tiktu sniegta viņiem saprotamā veidā un ar piemērotiem līdzekļiem; aicina Komisiju:

42.

apstiprina, ka nekādos apstākļos, tostarp mājās, nav pieļaujama nekāda veida vardarbība pret bērniem un ka visa veida vardarbība ir nosodāma; tādēļ prasa pieņemt Kopienas tiesību aktus, kas aizliedz jebkāda veida vardarbību, seksuālu izmantošanu, pazemojošu sodīšanu un kaitīgas tradicionālas paražas; nosoda visa veida vardarbību pret bērniem, tostarp fizisko, psiholoģisko un seksuālo vardarbību, proti, spīdzināšanu, bērnu izmantošanu un ekspluatāciju, bērnu nolaupīšanu, bērnu un bērnu orgānu tirdzniecību un pārdošanu, vardarbību ģimenē, bērnu pornogrāfiju, bērnu prostitūciju, pedofiliju un tādas tradicionālas kaitīgas ieražas kā dzimumorgānu izkropļošanu, piespiedu laulības un tā dēvētos goda aizsargāšanas noziegumus;

43.

atgādina par ieteikumiem, kuri iekļauti iepriekš minētajā ANO ģenerālsekretāra pētījumā par vardarbību pret bērniem, par jebkāda veida vardarbības jo īpaši pret bērniem novēršanu un par reaģēšanu uz šādu vardarbību; atzīst nepieciešamību noteikt profilakses politikas prioritātes un stiprināt sociālos pakalpojumus, sevišķu uzmanību pievēršot ģimenes starpniecības pakalpojumiem, kā arī uzlabot atbalstu upuriem pēc vardarbības gadījumiem, saukt pārkāpējus pie atbildības un pastiprināt datu vākšanu un analīzi par šo slēpto problēmu; prasa saistībā ar vardarbības pret bērniem novēršanas politikas nostādnēm veicināt izpratnes veidošanu, informēšanas un izglītošanas kampaņas un tādu profesionālu grupu rīcībspējas palielināšanu, kas strādā ar bērniem un viņu labā;

44.

aicina dalībvalstis vai nu īstenot specifiskas tiesību normas attiecībā uz sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu, vai arī pieņemt likumus, saskaņā ar kuriem var ierosināt lietu pret jebkuru personu, kas veic dzimumorgānu izkropļošanu;

45.

aicina dalībvalstis veikt pasākumus pret goda noziegumiem neatkarīgi no iemesla — homoseksualitātes, reliģijas vai dzimuma identitātes dēļ, pret norunātām laulībām un laulībām ar nepilngadīgajiem;

46.

mudina dalībvalstis palielināt ārstu informētību par tradicionālām kaitīgām ieražām un nodrošināt, ka par noziegumiem konsekventi tiek piemērots attiecīgās valsts tiesību aktos paredzētais sods, pievēršot īpašu uzmanību mazāk aizsargātajām grupām, tostarp meitenēm un sievietēm no imigrantu un mazākumtautību kopienām un meitenēm invalīdēm;

47.

aicina dalībvalstis ieviest obligātu visu sieviešu dzimumorgānu izkropļošanas gadījumu reģistrāciju, ko veic veselības aprūpes darbinieki, un reģistrēt arī gadījumus, ja ir aizdomas par to, ka var notikt dzimumorgānu izkropļošana;

48.

aicina dalībvalstis iestāties pret vardarbību, kas tiek vērsta pret sievietēm tradīciju vārdā, nosodīt ģimenes izraisītus imigrantu meiteņu cilvēktiesību pārkāpumus un pārbaudīt, kurus likumus var piemērot, lai it īpaši tā dēvēto goda aizstāvēšanas noziegumu gadījumos ģimenes locekļus sauktu pie atbildības;

49.

uzskata, ka, lai vardarbību pret bērniem un bērnu ļaunprātīgu izmantošanu atklātu un pret to vērstos agrīnā stadijā, jāievieš specifisks procesuāls protokols šādu gadījumu reģistrācijai un izskatīšanai, vienlaikus izveidojot arī īpašus apmācības pasākumus medicīnas un veselības aprūpes darbiniekiem, kas atbildīgi par jautājumiem saistībā ar bērnu fizisko un garīgo veselību;

50.

atbalsta ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja iecelšanu, kas nodarbotos ar jautājumiem, kuri saistīti ar vardarbības pret bērniem izskaušanu, un kam būtu pilnvaras un nepieciešamie resursi, lai panāktu, ka tiek izpildītas starptautiskās saistības par vardarbības pret bērniem izbeigšanu;

51.

uzsver, ka ir jāizveido tiesiskais regulējums attiecībā uz seksuālo ekspluatāciju un bērnu ļaunprātīgu izmantošanu un ka ir jāpastiprina tiesu iestāžu sadarbība starp dalībvalstīm, Eiropolu, Eurojust un visām kompetentajām starptautiskajām struktūrām;

52.

aicina dalībvalstis piešķirt līdzekļus izglītošanas un plašsaziņas līdzekļu kampaņām, kas paredzētas vecākiem un profesionāļiem, un nodrošināt bērniem piemērotu juridisko, medicīnisko un psihosociālo pakalpojumu sniegšanu;

53.

aicina visas iestādes un dalībvalstis iesaistīties cīņā pret bērnu seksuālo ekspluatāciju, bērnu tirdzniecību, pedofiliju un bērnu seksuālu izmantošanu interneta tīklā, bērnu prostitūciju un pret bērniem vērstu sekstūrismu, veicot visus nepieciešamos pasākumus, lai pabeigtu valstu tiesību aktu saskaņošanu, pamatojoties uz pamatprincipiem, kurus pieņēma ar iepriekš minēto Pamatlēmumu 2004/68/TI, kā arī ar citiem normatīvajiem instrumentiem, kas paredz visu publiskā un privātā sektora līdzdalību, kā norādīts iepriekš minētajā Komisijas paziņojumā “Vispārīgā politika cīņai ar kibernoziedzību”;

54.

apgalvo, ka bērnu seksuālā izmantošana ir jāuzskata par izvarošanu ar attiecīgām soda sankcijām; uzskata, ka jāņem vērā vainu pastiprinoši apstākļi, ja bērns ir seksuālas ekspluatācijas vai izmantošanas upuris;

55.

aicina dalībvalstis apsvērt dzimumneitrālus tiesību aktus attiecībā uz seksuālu vardarbību un prasa, lai tās nosaka, ka seksuālo pakalpojumu pirkšana no bērna (t. i., no nepilngadīgā) ir kriminālnoziegums saskaņā ar 2000. gada 25. maijā ANO Ģenerālajā asamblejā pieņemtā ANO Bērna tiesību konvencijas fakultatīvā protokola par bērnu pārdošanu, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju 1. pantu; uzsver, ka sabiedrības informētībai ir izšķiroša nozīme cīņā pret patērētāju pieprasījumu pēc bērnu prostitūcijas un bērnu pornogrāfijas un šī pieprasījuma samazināšanā;

56.

atgādina tā 2006. gada 16. novembra ieteikumu Padomei par cilvēku tirdzniecības apkarošanu — integrēta pieeja un priekšlikumi darbības plānam (8), kuras E apsvērumā tiek aicināts noteikt mērķi nākamo desmit gadu laikā divkārt samazināt cilvēku tirdzniecības upuru skaitu, izvirzot tālejošu mērķi pēc iespējas drīz un visaptveroši izskaust šo noziegumu;

57.

mudina dalībvalstis pieņemt efektīvus normatīvos un cita veida pasākumus, tostarp datu vākšanu pa vecuma un dzimuma grupām, lai savā teritorijā gan privātajā, gan publiskajā sfērā novērstu un izskaustu visu veidu vardarbību;

58.

tāpat aicina Komisiju atbalstīt iepriekšminētās ANO Bērna tiesību konvencijas fakultatīvā protokola un šās konvencijas fakultatīvā protokola par bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos ātru ratifikāciju;

59.

aicina visas ES iestādes un dalībvalstis nodrošināt pilnīgu aizsardzību un palīdzību cilvēku tirdzniecības upuriem, jo īpaši attiecībā uz piemērota un ilgstoša risinājuma rašanu bērniem, kas kļuvuši par cilvēku tirdzniecības upuriem;

60.

aicina visas iestādes un dalībvalstis aktīvi iesaistīties cīņā pret bērnu nelikumīgu tirdzniecību jebkāda veida ekspluatācijas nolūkos, tostarp nodarbināšanas (piem., bērnu darbs (9), piespiedu darbs, kalpība mājsaimniecībā, verdzība, strādāšana parādu dēļ un ubagošana), piespiedu laulību, nelegālas adopcijas un nelikumīgu darbību (piem., narkotiku tirdzniecība, kabatzagļu darbība), seksuālās ekspluatācijas, prostitūcijas un citos nolūkos;

61.

aicina Komisiju nekavējoties turpināt dalībvalstu īstenošanas pasākumu novērtēšanu attiecībā uz Pamatlēmumu 2004/68/TI, ņemot vērā priekšlikumu par to dalībvalstu noteikumu tūlītēju grozīšanu, kuri ir pretrunā šim lēmumam, un atbalsta Komisijas iniciatīvu, kas kopā ar lielākajām kredītkaršu izsniegšanas sabiedrībām izvērtē, vai ir iespējams tehniski izslēgt no tiešsaistes maksājumu sistēmas tīmekļa vietnes, kuras elektroniskā veidā pārdod bērnu pornogrāfiju, vai ieviest citus ierobežojumus; aicina arī citus ekonomikas jomas dalībniekus, piemēram, bankas, valūtas maiņas birojus, interneta pakalpojumu sniedzējus un meklētājprogrammu operatorus, aktīvi iesaistīties centienos izskaust bērnu pornogrāfiju un citus bērnu komerciālas ekspluatācijas veidus; aicina Padomi un Komisiju saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. decembra Direktīvu 2007/65/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (10), aizliegt bērnu pornogrāfiju un vardarbību pret bērniem visos audiovizuālos plašsaziņas pakalpojumos; uzskata, ka vienai no Komisijas pamatprioritātēm jābūt to starptautisko operāciju nostiprināšanai, kas vērstas pret bērnu pornogrāfijas interneta vietnēm, un valsts iestāžu un privātā sektora struktūru sadarbības pilnveidošanai, lai pieņemtu saistības slēgt nelikumīgās tīmekļa vietnes;

62.

norāda uz bērnu un nepilngadīgo ļaunprātīgu izmantošanu modes, mūzikas, kino un sporta pasaulē;

63.

prasa bērnu tiesību aizsardzības interesēs izstrādāt atbilstīgu, efektīvu un proporcionālu tiesisko regulējumu dialogā ar piekļuves nodrošinātājiem, plašsaziņas līdzekļiem (sabiedriskajām un privātajām televīzijas sabiedrībām, reklāmu, preses izdevumiem, videospēlēm, mobilajiem telefoniem un interneta tīklu) un dažādu nozaru uzņēmumiem, lai cita starpā aizliegtu kaitīgu attēlu un kaitīga satura pārraidīšanu (tostarp elektroniskās uzmākšanās parādību) un vardarbīgu videospēļu tirdzniecību, kas var nodarīt kaitējumu bērnu psihofizioloģiskajai attīstībai, jo veicina vardarbību un seksismu; turklāt ar bažām norāda uz to, ka pieaug problēma, kas saistīta ar pornogrāfisku vai ar bērnu ļaunprātīgu izmantošanu saistītu MMS(multivides ziņojumu pakalpojumi) apmaiņu; pauž atbalstu programmai Drošāks Internets Plus attiecībā uz funkcionālu un tehnisku pasākumu īstenošanu, lai veicinātu interneta tīkla drošāku izmantošanu, jo īpaši, lai aizsargātu bērnus; šajā sakarā aicina arī dalībvalstis un interneta pakalpojumu sniedzējus sadarbībā ar meklētājprogrammu uzņēmumiem un policiju ieviest bloķēšanas tehnoloģiju, kas interneta lietotājiem liegtu piekļūt nelikumīgām tīmekļa vietnēm, kuras saistītas ar bērnu seksuālo izmantošanu, un nodrošinātu, ka sabiedrība nevar piekļūt materiāliem, kuros attēlota bērnu seksuāla izmantošana;

64.

atzinīgi vērtē to, ka sāk ieviest Eiropas regulējumu drošākai mobilo telefonu lietošanai pusaudžiem un bērniem, kuru kā pašregulācijas kodeksu bija pieņēmuši vadošie šīs nozares uzņēmumi Eiropas Savienībā un pēc kura tiks pieņemti atbilstoši valstu pašregulācijas kodeksi; uzsver, ka šis regulējums ir pirmais nopietnais solis, lai nodrošinātu nepilngadīgo aizsardzību pret īpašajām briesmām, ko rada mobilo telefonu lietošana, un ka ir arī svarīgi, lai Komisija pastāvīgi uzraudzītu un novērtētu tā ieviešanu dalībvalstīs ar mērķi novērtēt tā rezultātus un izskatīt nepieciešamību pieņemt Kopienas normatīvo iniciatīvu;

65.

atbalsta to, ka ES ir jāizveido vienota sistēma nepilngadīgajiem paredzēto audiovizuālo materiālu un videospēļu klasificēšanai un marķēšanai, lai Eiropas standarts kalpotu kā piemērs ārpuskopienas valstīm;

66.

atgādina, ka pašreizējā Eiropas datorspēļu un videospēļu vecuma klasifikācijas sistēmā (PEGI) nesen tika iekļauts jauns marķējums tiešsaistes spēlēm; uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāveicina un plašāk jāatbalsta šāda veida pašregulācija spēļu marķēšanā, lai nepilngadīgos labāk aizsargātu pret neatbilstošu saturu un lai vecākus informētu par iespējamiem riskiem, kas saistīti ar spēlēm, kā arī lai viņu uzmanību pievērstu labiem piemēriem;

67.

aicina dalībvalstis pastiprināt kontroli pār to televīzijas programmu saturu, kas tiek pārraidītas laikā, kad bērnu skatītāju skaits ir vislielākais, un atbalstīt vecāku kontroli, sniedzot atbilstīgu, viendabīgu informāciju par televīzijas programmām; uzsver, ka informācijas tehnoloģijas dod bērniem papildu iespējas piekļūt televīzijas programmām jebkurā laikā no jebkura internetam pieslēgta datora; norāda, ka ir jāpievērš lielāka uzmanība, lai pārskatītu plašsaziņas līdzekļu neierobežotās tiesības piekļūt bērniem un bērnu tiesības neierobežoti piekļūt plašsaziņas līdzekļiem;

68.

norāda, ka visās dalībvalstīs ir satraucoši saasinājusies nepilngadīgo likumpārkāpumu parādība, kas saistīta ar nepilngadīgiem likumpārkāpējiem un — vairākumā gadījumu — ar upuriem, un ka šādas situācijas risināšanai ir nepieciešama integrēta politika ne vien dalībvalstu, bet arī Kopienas līmenī; tāpēc kā nepieciešamu pasākumu iesaka nekavējoties veikt šīs problēmas autoritatīvu apsekojumu un pēc tam izstrādāt Kopienas līmenī integrētu pamatprogrammu, pasākumus apkopojot trīs virzienos: profilaktiski pasākumi, sociālās integrācijas pasākumi nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem un tiesas un ārpustiesas iejaukšanās pasākumi;

69.

uzsver, ka pastiprināti jāveicina “bērnu kultūras” attīstība, izmantojot Eiropas mēroga programmas plašsaziņas līdzekļu un kultūras jomā, un aicina Padomi un Komisiju, īstenojot inovatīvus projektus bērniem piemērotā veidā, rosināt viņos interesi par Eiropas kultūru un Eiropas valodām, kā arī veicināt bērnu vēlmi mācīties agrīnā vecumā; vienlaikus uzsver plašsaziņas līdzekļu nozīmi bērnu audzināšanā, lai, ieviešot izglītojošu saturu, veicinātu dažādu plašsaziņas līdzekļu mērķtiecīgāku izmantošanu;

70.

aicina dalībvalstis un Komisiju turpmākajā stratēģijā izstrādāt visaptverošu profilakses plānu ar mērķi novērst nepilngadīgo noziedzību un uzmākšanos skolās, kā arī citu veidu kaitīgu uzvedību un īpašo problēmu, kas saistīta ar jauniešu bandām, pirmām kārtām iesaistot ģimenes un skolas, sociālos dienestus, kuri nodarbojas ar ģimeņu atbalstu, sporta un jauniešu centrus un pašus jauniešus, uzmanību pievēršot tam, lai tiktu nodrošinātas attiecīgās iespējas un veicināta viņu aktīva līdzdalība sabiedriskajā dzīvē; iesaka dalībvalstīm savstarpēji apmainīties ar labas prakses piemēriem;

71.

prasa, lai tiktu izveidoti droši, labi reklamēti, konfidenciāli un pieejami mehānismi, ko bērni, viņu pārstāvji un citi varētu izmantot, lai ziņotu par vardarbību pret bērniem; visiem bērniem, tostarp tiem, kuri atrodas aprūpē un tieslietu sistēmas iestādēs, ir jāzina par šādu sūdzības iesniegšanas mehānismu pastāvēšanu;

72.

prasa, lai dalībvalstis saskaņā ar tā 2006. gada 1. jūnija nostāju par Beļģijas Karalistes iniciatīvu Padomei pieņemt pamatlēmumu par to, lai Eiropas Savienībā atzītu un īstenotu aizliegumus, ko uzliek tiesas spriedumi par noziedzīgiem nodarījumiem, kas veikti pret bērniem (11), ievieš sistēmu piekļuvei informācijai par notiesājošiem spriedumiem, kas pieņemti saistībā ar ļaunprātīgiem nodarījumiem pret bērniem, lai visā Eiropas Savienībā nodrošinātu, ka personas, kuras pēc notiesājoša sprieduma par seksuālu izmantošanu atzītas par nepiemērotām darbam ar bērniem, nevarētu strādāt noteiktās profesijās, kuras saistītas ar kontaktiem ar bērniem; uzskata, ka ir jāievieš pasākumi, lai novērstu recidīvus, piemēram, kad persona, kas notiesāta par seksuāliem noziegumiem pret bērniem, dodas uz ārvalstīm; šajā sakarībā atzinīgi vērtē progresu, kas Padomē panākts attiecībā uz informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm par valstī piespriestajiem notiesājošiem spriedumiem krimināllietās, un prasa Padomei ātri rīkoties, lai ar Eiropas tīklu starpniecību savstarpēji savienotu dalībvalstu krimināllietu datubāzes;

73.

prasa veikt pasākumus, lai novērstu narkotiku un alkohola pārdošanu un patērēšanu izglītības iestādēs un to apkārtnē un lai bērniem sniegtu informāciju par briesmām, kas saistītas ar alkoholu un narkotikām;

74.

prasa, lai dalībvalstis vienotos par kopēju izpratni saistībā ar to, kas ir uzskatāms par bērnu ļaunprātīgu izmantošanu, jo tām pagaidām ir atšķirīgi tiesību aktu noteikumi, piemēram. attiecībā uz vecumu, kad var stāties laulībā;

75.

prasa, lai bērniem tiktu nodrošināta efektīva aizsardzība pret seksuālo izmantošanu, tostarp visās dalībvalstīs nosakot, ka sekstūrisms, kurā ir iesaistīti bērni, ir noziegums, un attiecinot uz to eksteritoriālas krimināltiesības; prasa, lai ikvienu ES iedzīvotāju, kas izdarījis noziegumu kādā trešā valstī, tiesātu saskaņā ar vienotām eksteritoriālām krimināltiesībām, kuras piemērotu visā ES saskaņā ar ANO Bērna tiesību konvencijas fakultatīvo protokolu par bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju;

76.

prasa pienācīgi pilnvarot Eiropolu sadarbībai ar dalībvalstu un to valstu policijas spēkiem, kuras skar šāda veida tūrisms, lai varētu veikt izmeklēšanu ar mērķi identificēt šādu noziegumu izdarītājus, un šajā sakarā prasa izveidot Eiropas kontaktpersonu amatus; prasa paredzēt atbilstīgus pasākumus seksuālās ekspluatācijas upuru, kas tikuši atbrīvoti no izmantotājiem, rehabilitācijai un iekļaušanai sabiedrībā; tāpat aicina sniegt plašāku informāciju par bērnu sekstūrismu dalībvalstīs;

77.

mudina dalībvalstis izveidot tiesisku regulējumu, lai sodītu personas, kas nodarbojas ar bērnu sekstūrismu, un aicina dalībvalstis un Komisiju izpētīt iespēju pieņemt saskaņotu ES stratēģiju pret bērnu sekstūrismu, kā arī parakstīt un popularizēt viesnīcu un tūrisma nozarē tādus rīcības kodeksus kā ANO Bērnu fonda 2004. gada 21. aprīļaECPAT  (12) rīcības kodekss par bērnu aizsardzību pret seksuālo izmantošanu ceļojumu un tūrisma nozarē;

78.

uzsver to, ka komerciālas seksuālas izmantošanas, piemēram, prostitūcijas un bērnu pornogrāfijas ražošanas, kā arī piespiedu laulību nolūkos notikušas bērnu tirdzniecības upuru lielais vairākums ir pusaudzes, no kā izriet, ka cilvēku tirdzniecība ir nopietna ar dzimumu saistīta problēma; turklāt uzsver, ka pat grupās, kas iesaistītas mēģinājumos kontrolēt un apturēt cilvēku tirdzniecību, joprojām pastāv tradicionālie uzskati par attiecībām starp dzimumiem un tradicionālā izpratne par sieviešu un meiteņu lomu;

79.

aicina, lai visas dalībvalstis bērnu, kas pieredzējis sadzīves vardarbību, uzskatītu par nozieguma upuri;

80.

aicina visas dalībvalstis, kas nav vēl ratificējušas 2000. gadā Palermo pieņemto Protokolu par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to, kas papildina ANO Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību, ratificēt šo protokolu un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu aizsardzību bērniem, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri, cita starpā atļaujot cilvēku tirdzniecības upuriem pagaidām vai pastāvīgi palikt attiecīgās valsts teritorijā;

81.

iesaka turpmākajā stratēģijā pievērst īpašu uzmanību no nevērīgas vai sliktas izturēšanās, izmantošanas un tiešas un/vai netiešas vardarbības cietušu bērnu medicīniskai, psiholoģiskai un sociālai aprūpei, pirmām kārtām ievērojot bērna intereses un dzimumu aspektu; atgādina, ka netiešas vardarbības ietekme uz bērnu labklājību un šīs vardarbības novēršana ir jāietver Komisijas darba kārtībā; uzsver, ka šīs problēmas bieži ir saistītas ar ģimeņu nabadzību un sociālo atstumtību un ka jaunajā sociālajā politikā vajadzīgs lielāks uzsvars uz solidaritāti, lai šīs problēmas atrisinātu;

82.

aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt lomu, kāda ir pieprasījumam gan attiecībā uz bērnu seksuālo izmantošanu, gan citām bērnu ekspluatācijas formām; prasa, lai tad, kad tas tiks noskaidrots, veiktu pasākumus, lai šo pieprasījumu samazinātu, cita starpā ar kampaņām, kas vērstas uz sabiedrību; uzskata bērnu tirdzniecību par organizētās noziedzības formu un tāpēc prasa, lai dalībvalstis veltītu kopīgus centienus šādu noziegumu apkarošanai; aicina dalībvalstis bērnu tiesībām uz aizsardzību piešķirt prioritāti;

83.

aicina visas dalībvalstis atzīt, ka starp seksuāli izmantotajiem bērniem ir nesamērīgi liela meiteņu daļa un ka tāpēc pasākumos, kas tiek veikti, lai izbeigtu bērnu seksuālo izmantošanu, ir jāparedz dzimumu aspekts;

84.

uzskata, ka dzimuma aspekta ievērošana attiecībās starp meitenēm un zēniem dzīves agrīnajos posmos ir priekšnoteikums dzimumu līdztiesībai dzīves cikla pārējos posmos;

85.

aicina nepilngadīgajiem proporcionāli izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumam paredzēt sodus, kas aizstātu ieslodzījumu, un garantēt pāraudzināšanas pasākumus, piemēram, jauniešu kopienas dienestu, šo personu turpmākai sociālajai un profesionālajai reintegrācijai, ņemot vērā nepieciešamību nepilngadīgajiem mācīt, ka viņiem ir ne vien tiesības, bet arī pienākumi, vienlaikus ņemot vērā, ka nepilngadīgo ieslodzīšana ir īstenojama tikai ārkārtas gadījumā un uz iespējami īsāku laiku; tāpat prasa ar izglītības pasākumu palīdzību nodrošināt sociālo un profesionālo reintegrāciju; uzskata, ka pāraudzināšanas pasākumu mērķim cita starpā jābūt tādu zināšanu un instrumentu sniegšanai jauniešiem, kas nepieciešami, sastopoties ar reālajiem apstākļiem, kuros viņiem jādzīvo, un tas nozīmē, ka viņiem ir jāizskaidro pienākums ievērot citu tiesības, kā arī pienākums pakļauties sabiedrībā pieņemtajiem likumiem un normām; uzskata, ka, lai jaunieši varētu kļūt par atbildīgiem indivīdiem, ir svarīgi viņus iesaistīt un dot viņiem tiesības ietekmēt savu stāvokli un jautājumus, kas uz viņiem attiecas;

86.

atzīmē, ka kriminālatbildības vecums pašlaik nav vienāds visās ES dalībvalstīs, un prasa, lai Komisija veic pētījumu par dalībvalstu dažādajām nostājām attiecībā uz kriminālatbildības vecumu; to rīcību attiecībā uz nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, kā arī par efektīvām nepilngadīgo noziedzības profilakses valstu stratēģijām;

87.

uzsver nepieciešamību sniegt īpašu apmācību juristiem (tiesnešiem, advokātiem, sociālajiem darbiniekiem un policijas amatpersonām), kas tieslietu nozarē strādā ar nepilngadīgajiem;

88.

pauž vēlmi, lai Eiropas Cilvēktiesību tiesā tiktu izveidota specializēta bērnu tiesību palāta;

89.

prasa dalībvalstīs ieviest nopietnus pasākumus, lai aizliegtu visus dažādos bērnu ekspluatācijas veidus, tostarp ekspluatāciju prostitūcijas vai citu seksuālās izmantošanas veidu nolūkā, piespiedu darbu vai pakalpojumus, verdzību vai verdzībai vai kalpībai līdzīgu praksi, bērnu izmantošanu saistībā ar ubagošanu, nelegālas darbības, sportu un līdzīgas darbības, nelikumīgu adopciju, piespiedu laulības vai jebkādus citus ekspluatācijas veidus;

90.

prasa, lai tiktu risināta bērnu starptautiskas nolaupīšanas problēma, kura bieži vien ir saistīta ar konfliktiem starp vecākiem, kad tie vairs nedzīvo kopā vai šķir laulību, visos apstākļos par galveno apsvērumu uzskatot bērna intereses;

91.

uzsver, ka ANO Bērna tiesību konvencijas 3. pants nosaka, ka “visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātiestādes, kas nodarbojas ar sociālās nodrošināšanas jautājumiem, tiesas, administratīvie vai likumdošanas orgāni, uzmanība pirmām kārtām tiek veltīta tam, lai vislabāk nodrošinātu bērna intereses”; Hāgas Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (Hāgas Konvencija) interpretācija parāda, ka bērna intereses jāsaprot kā bērna ātra atdošana pēc nolaupīšanas; tomēr bērna intereses ietver kaut ko vairāk nekā vienkāršu atdošanu, piemēram, drošu tiešo fizisko vidi, pieķeršanās gaisotni, atbalstošu, elastīgu ģimenes struktūru, vecāku veiktu atbilstošu sociālo lomu modelēšanu, audzināšanas un gādības pastāvīgumu, kā arī pienācīgus sadzīves apstākļus; Hāgas Konvencijā šie kritēriji netiek ņemti vērā, piemēram, tajā netiek apskatīts, ko uzskata par vecākiem, kuri nolaupījuši bērnu, kā arī tas, vai šiem vecākiem ir uzticēts vecāku aizgādības pienākums vai ne, cik vecs ir bērns, cik ilgu laiku bērns jau ir pavadījis citā valstī, vai bērns iet skolā un vai viņam tur jau ir draugi utt.; var secināt, ka, neraugoties uz Hāgas Konvencijas un Regulas (EK) Nr. 2201/2003 “labajiem nodomiem”, bērna tiesības bieži vien nav labi aizsargātas; aicina Komisiju veikt pasākumus, lai nodrošinātu bērna tiesību aizsardzību arī šajā ziņā, un aicina to šim nolūkam izvirzīt priekšlikumus;

92.

prasa, lai nekavējoties tiktu ieviesti atbilstoši pasākumi pazudušu un nolaupītu bērnu meklēšanai un identificēšanai; tostarp, izmantojot Šengenas Informācijas sistēmu, lai nepieļautu, ka viņi šķērso robežas; atzinīgi vērtē Eiropas tālruņa numura ieviešanu palīdzībai bērnu pazušanas gadījumos un attiecīgo NVO rīcību un aicina Komisiju veicināt Eiropas atklāto tālruņa aģentūru bērniem un jauniešiem, kam ir problēmas;

93.

aicina Eiropas Savienības iestādes un dalībvalstis īstenot ANO Ģenerālās Asamblejas rezolūcijas A/RES/46/121, A/RES/47/134 un A/RES/49/179 par cilvēktiesībām un galēju nabadzību, A/RES/47/196 par Starptautiskās Nabadzības izskaušanas dienas noteikšanu un A/RES/50/107 par Starptautiskā Nabadzības izskaušanas gada atzīmēšanu un par Apvienoto Nāciju Organizācijas pirmās nabadzības izskaušanas desmitgades pasludināšanu, kā arī ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomes dokumentus E/CN.4/Sub.2/1996/13, E/CN4/1987/NGO/2, E/CN4/1987/SR.29 un E/CN.4/1990/15 par cilvēktiesībām un galēju nabadzību, E/CN.4/1996/25 par tiesībām uz attīstību un E/CN.4/SUB.2/RES/1996/25 par ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanu;

94.

atgādina, ka Eiropas Savienībā 19 % bērnu dzīvo zem nabadzības sliekšņa un ka tāpēc ir jāparedz atbilstīgi palīdzības pasākumi, jo īpaši viņu ģimenēm, pielāgojot tos bērnu vajadzībām, un aicina dalībvalstis pieņemt vērienīgus un īstenojamus mērķus, lai samazinātu un zināmos apstākļos izskaustu bērnu nabadzību;

95.

atbalsta piemērotu struktūru veidošanu dalībvalstīs, lai palīdzētu bērniem un vecākiem pielāgoties mainīgajiem ģimeņu apstākļiem;

96.

aicina Komisiju veikt pasākumus, lai ļautu bērniem izbaudīt bērnības gadus un piedalīties bērnu pasākumos, neciešot no sociālās diskriminācijas vai atstumtības;

97.

aicina Komisiju visās attiecīgajās attīstības stratēģijās, tostarp nabadzības samazināšanas stratēģijas dokumentos un indikatīvajās programmās, censties iekļaut stratēģijas, kas konkrēti risina bērnu nabadzības, jauniešu nodarbinātības un minoritāšu sociālās integrācijas jautājumus;

98.

aicina attiecīgās iestādes nodrošināt bērniem iespēju sniegt reālu ieguldījumu cīņā pret nabadzību; vēloties cīņā pret bērnu nabadzību nodrošināt lielāku efektivitāti, prasa, lai visas iesaistītās puses, tostarp nabadzīgākie bērni, patiešām aktīvi rīkotos šo galējas nabadzības izskaušanas projektu izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā;

99.

uzstāj, ka cīņa pret bērnu komerciālo seksuālo ekspluatāciju, tas ir, pret bērnu tirdzniecību seksuāliem nolūkiem, bērnu pornogrāfiju un bērnu sekstūrismu, ir jāpadara par vienu no stratēģijas galvenajiem mērķiem darbībai gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās, jo īpaši ņemot vērā ANO Tūkstošgades mērķus; norāda, ka nabadzība bieži vien ir viens no galvenajiem cēloņiem sociālās atstumtības parādībai, diskriminācijai un bērna pakļaušanai briesmām; tomēr uzskata, ka bērnu komerciālās seksuālās ekspluatācijas īstais cēlonis ir meklējams pieprasījumā pēc seksa ar bērniem un organizētajā noziedzībā, kas ir gatava izmantot situācijas, kurās bērns tiek pakļauts riskam;

100.

prasa, lai tiktu apsvērta iespēja sniegt psihosociālo aprūpi un emocionālo atbalstu bērniem, kas dzīvo tādos grūtos apstākļos kā bruņota konflikta un krīzes situācijas, pārvietotiem bērniem vai bērniem, kas dzīvo galējā nabadzībā;

101.

aicina dalībvalstis īstenot bērnu atbalsta un aizsardzības pienākumus, lai visus bērnus aizsargātu pret nepilnvērtīga uztura, slimību, sliktas izturēšanās un ļaunprātīgas izmantošanas risku neatkarīgi no viņu vai viņu vecāku sociālā un/vai juridiskā statusa;

102.

prasa, lai Komisija iesniedz direktīvas priekšlikumu, aptverot visus diskriminācijas veidus, kas minēti EK līguma 13. pantā, un visas nozares, kas minētas Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvā 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (13);

103.

aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību visiem diskriminācijas veidiem, kas skar bērnus, tostarp tādu bērnu diskriminācijai, kuri cieš no mācīšanās grūtībām (tādām kā disleksija, diskalkulija vai dispraksija) vai no citiem dažādu traucējumu veidiem;

104.

atzinīgi vērtē to, ka darbojas daudzas NVO un daudzi brīvprātīgie, kas veido draudzības un solidaritātes saiknes ar vismazāk aizsargātajiem bērniem un bērniem, kas dzīvo dažādos sociālajos apstākļos, lai cīnītos ar nabadzību un sociālo atstumtību; aicina ES iestādes un dalībvalstis nodrošināt, ka arī nabadzīgākie bērni varētu gūt labumu no Kopienas projektiem un ka Eiropas Brīvprātīgo dienests savām organizācijām sniegtu vairāk iespēju uzņemt gados jaunus brīvprātīgos;

105.

prasa, lai mērķtiecīgus pasākumus veiktu jo īpaši attiecībā uz romu bērniem un citu mazākumtautību kopienu bērniem, lai tādējādi izbeigtu diskrimināciju, segregāciju, sociālo un ar izglītību saistīto atstumtību, kā arī ekspluatāciju, kuras upuri viņi bieži kļūst; aicina dalībvalstis veikt arī pasākumus, lai izskaustu romu bērnu nesamērīgi lielo īpatsvaru iestādēs personām ar garīgās attīstības traucējumiem; turklāt prasa veicināt izglītošanas kampaņas un pasākumus ar mērķi samazināt pārmērīgi lielo skolu nebeigušo skaitu, kā arī sekmēt profilaktiskos veselības aizsardzības un palīdzības projektus, tostarp vakcinācijas;

106.

uzskata, ka ES ir jāizvirza mērķis nodrošināt, ka ES nav bērnu bez pajumtes vai ielas bērnu; prasa veikt atbilstīgus un mērķtiecīgus pasākumus, lai palīdzētu bērniem bez pajumtes un ielas bērniem, jo vairākums no viņiem ir smagi traumēti un sociāli izstumti, nesaņem oficiālo izglītību un veselības aprūpi, ir īpaši neaizsargāti pret iespēju kļūt par cilvēku tirdzniecības (ieskaitot prostitūcijas, orgānu tirdzniecības un nelikumīgas adopcijas), narkomānijas un noziedzības upuriem vai bieži vien ir spiesti ubagot;

107.

aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka tūkstošiem ielas bērnu un bērnu, kas spiesti ubagot, ir nopietna sociāla un cilvēktiesību problēma, kas veido ANO Bērna tiesību konvencijas pārkāpumu, un turklāt aicina dalībvalstis ieviest sankcijas pret tiem, kas atbildīgi par ubagot spiestu bērnu degradēšanu;

108.

aicina Eiropas Savienību, dalībvalstis un pilsoniskās sabiedrības organizācijas veikt pasākumus, lai katram bērnam būtu iespēja piederēt kādai bērnu grupai vai asociācijai, lai varētu tikties ar citiem bērniem un apmainīties domām; tāpēc prasa, lai pieaugušie veiktu atbalsta pasākumus, nodrošinot, ka ikviens bērns var justies piederīgs kādai grupai un ka viņš tajā varētu izteikties; tāpēc aicina dalībvalstis un kompetentās organizācijas veicināt projektus, kuru mērķis ir dot bērniem iespēju paust savu viedokli, piemēram, kopienu padomēs vai bērnu parlamentos, vienlaikus rūpējoties par to, lai tajos piedalītos bērni, kas ir visvairāk atstumti;

109.

prasa apsvērt iespēju izstrādāt Kopienas instrumentu adopcijas jomā, kurš tiktu sagatavots saskaņā ar ANO Bērna tiesību konvenciju un citām attiecīgajām starptautiskajām normām un ar kuru uzlabotu procedūru kvalitāti attiecībā uz informācijas pakalpojumiem, sagatavošanu starptautiskajām adopcijām, starptautiskās adopcijas pieteikumu izskatīšanu un pēcadopcijas pakalpojumiem, ņemot vērā, ka visas starptautiskās konvencijas saistībā ar bērnu tiesību aizsardzību atzīst pamestu bērnu vai bāreņu tiesības uz ģimeni un tiesības būt aizsargātiem;

110.

aicina dalībvalstis rīkoties, lai garantētu bērnu pamattiesības uz ģimeni; tāpēc mudina dalībvalstis noteikt efektīvus risinājumus, lai nepieļautu bērnu pamešanu un novērstu pamestu bērnu vai bāreņu ievietošanu bērnu namos; meklējot jaunu risinājumu bērna problēmai, pirmām kārtām vienmēr jāņem vērā bērna intereses, kā noteikts ANO Bērna tiesību konvencijā;

111.

uzskata, ka adopciju var veikt valstī, kurā dzīvo bērns, vai arī starptautiskā līmenī pēc ģimenes atrašanas ārzemēs saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem un starptautiskajām konvencijām, un bērnu ievietošana attiecīgās iestādēs var būt tikai pagaidu risinājums; alternatīvs risinājums ģimenes aprūpei varētu būt audžuģimenes; mudina dalībvalstis un Komisiju sadarbībā ar Hāgas Konferenci, Eiropas Padomi un bērnu organizācijām izveidot sistēmu, kas nodrošinātu pārredzamību un efektīvu adoptēto bērnu attīstības pārraudzību, kā arī koordinēt šo darbību, lai novērstu bērnu tirdzniecību; šajā sakarībā mudina dalībvalstis sevišķu vērību veltīt bērniem ar īpašām vajadzībām, t. i., bērniem, kam nepieciešama ārstēšana un bērniem invalīdiem;

112.

aicina dalībvalstis paredzēt pasākumus tiem jauniešiem, kas nāk no bērnu namiem un aprūpes struktūrām, lai ar atbalsta pasākumu palīdzību viņi varētu plānot profesionālo nākotni, un atvieglotu viņu integrāciju sabiedrībā;

113.

uzsver sociālo atstumtību, ko pārdzīvo jaunieši likumpārkāpēji un kas bieži vien praksē neļauj viņiem normāli integrēties sabiedrībā; tāpēc mudina dalībvalstis noteikt šiem riska grupas nepilngadīgajiem un jauniešiem domātas atbalsta stratēģijas, lai palīdzētu viņiem plānot viņu profesionālo nākotni un atvieglotu viņu iekļaušanos sabiedrībā;

114.

ievēro, ka sevišķs mērķa atbalsts jāsniedz tiem bērniem, kuru aprūpē ir vecāki vai brāļi un māsas ar īpašām vajadzībām;

115.

norāda, ka topošajā ES stratēģijā ir jāatzīst būtiskā loma, kāda ir ģimenei kā pamatinstitūcijai sabiedrībā, kas nodrošina bērnu izdzīvošanu, aizsardzību un attīstību; uzskata, ka pilnībā jāņem vērā bērnu tiesības saistībā ar profesionālās un ģimenes dzīves apvienošanu un darba laika jautājumu saskaņošanu, īpašu uzmanību pievēršot māšu invalīdu un to māšu, kurām ir bērns invalīds, apstākļiem, kā arī valsts un/vai privātā atbalsta politikas formulēšanai bērniem un viņu vecākiem, lai nodrošinātu, ka abi vecāki var uzņemties un dalīt bērnu audzināšanas un aprūpes pienākumus; uzskata, ka jāatzīst fakts, ka aizvien vairāk cilvēku mūsdienās dzīvo alternatīvos ģimenes veidojumos, kas neatbilst tradicionālajai nukleārajai ģimenei, kura sastāv no mātes, tēva un viņu bioloģiskajiem bērniem;

116.

mudina dalībvalstis atcelt visus ierobežojumus saistībā ar vecāku tiesībām sazināties ar bērniem, un kas radušies nacionālu atšķirību dēļ, jo īpaši saistībā ar izvēli runāt nevis attiecīgās valsts oficiālajā valodā, bet citā; uzskata, ka jāatceļ ierobežojumi attiecībā uz daudznacionālām ģimenēm, kurās ir konflikts starp vecākiem, un ka jābūt neierobežotai brīvībai runāt tajā valodā, kuru izvēlas bērns un tēvs vai māte, kā arī jāievēro visas prasības attiecībā uz tikšanos uzraudzību, ja tādas būtu izvirzījusi tiesa;

117.

atzinīgi vērtē bērnu tiesībsarga institūcijas izveidi un aicina visas ES dalībvalstis veicināt šādas institūcijas ieviešanu valsts un vietējā līmenī;

118.

uzsver, ka ir īpaši svarīgi nodrošināt, ka tie bērni, kuri juridiskā izpratnē jau ir pietiekami pieauguši, lai strādātu, par līdzvērtīgu darbu saņemtu arī līdzvērtīgu samaksu;

119.

aicina Komisiju nodrošināt, lai cilvēktiesību komitejas un apakšgrupas, kas dibinātas saskaņā ar tirdzniecības un sadarbības nolīgumiem, savās apspriedēs pievērstos jautājumam par bērnu darbu, kā arī par bērnu pasargāšanu no jebkāda veida vardarbības, ekspluatācijas un diskriminācijas;

120.

uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka visās politikas jomās — gan iekšpolitikas, gan ārējās politikas, kā dalībvalstu, tā ES līmeņa politikas jomās ņemtu vērā bērnu darba novēršanu visos tā veidos; uzskata, ka pilna laika izglītība ir labākais līdzeklis, lai risinātu problēmu gan attiecībā uz meitenēm, gan zēniem un lai novērstu šādu ļaunprātīgu izmantošanu, un nākotnē panāktu lūzumu attiecībā uz analfabētisma un nabadzības uzveikšanu;

121.

stingri nosoda visu veidu bērnu darbu, verdzību un piespiedu darbu, un citus darba veidus, kas nelabvēlīgi ietekmē bērnu veselību un drošību; aicina Komisiju un Padomi saistībā ar Eiropas Savienības tirdzniecību ar trešām valstīm un attīstības palīdzību tām rūpīgāk sekot, kā šīs valstis ievēro Starptautiskās Darba organizācijas Konvenciju par bērnu darba ļaunāko veidu aizliegšanu un nekavējošu rīcību tā izskaušanai;

122.

norāda uz to, ka ES tirgoti ražojumi var būt izgatavoti, izmantojot bērnu darbu; aicina Komisiju ieviest mehānismu, kas bērnu darba upuriem dalībvalstu tiesās ļautu pieprasīt kompensāciju no ES uzņēmumiem; aicina Komisiju panākt, lai stājas spēkā piegādes ķēdes atbilstības prasība, un jo īpaši izstrādāt mehānismus, lai galveno darbuzņēmēju varētu saukt pie atbildības ES, ja piegādes ķēdē ir pārkāptas ANO konvencijas par bērnu darbu; šajā nolūkā aicina ES izmantot vispārējās preferenču sistēmas (GSP) procedūru kā vienu no veidiem, lai efektīvāk apkarotu bērnu darba izmantošanu, kas notiek daudzās pasaules vietās, īpaši vēršoties pret bīstamu darbu, ko spiesti darīt daudzi bērni;

123.

prasa bērnu interesēs īpašu uzmanību pievērst bēgļu, patvēruma meklētāju un migrantu bērnu stāvoklim un tādu bērnu stāvoklim, kuru vecāki ir patvēruma meklētāji, bēgļi vai nelegālie imigranti, lai šiem bērniem būtu attiecīgās tiesības neatkarīgi no viņu vecāku statusa un lai viņiem nebūtu jācieš no negatīvām sekām, ko radījusi situācija, par kuru viņi nav atbildīgi, un lai tiktu risinātas viņu īpašās vajadzības; īpaši rūpējoties par to, lai tiktu saglabāta ģimenes vienotība, ja tas ir labākais risinājums bērna interesēs;

124.

prasa, lai nepilngadīgajiem bez pavadības pievērstu īpašu uzmanību saistībā ar visām migrācijas formām, jo organizētā noziedzība izmanto ikvienu iespēju, lai bērnu ievestu valstī ar nolūku to ekspluatēt; uzskata, ka dalībvalstīm tāpēc jābūt modrām un jānodrošina, lai būtu izstrādāta bērnu aizsardzības politika visām iespējamām situācijām;

125.

prasa, lai migrantu bērniem būtu pieejama izglītība un lai tiktu izstrādātas programmas un resursi ar starpkultūru perspektīvu, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātības situācijām un nepilngadīgajiem bez pavadības;

126.

norāda, ka starptautiskie noteikumi par bērnu aizsardzību ir piemērojami attiecībā uz nepilngadīgajiem, kuri iekļūst Eiropas Savienībā bez pieaugušo pavadības, izmantojot nelegālās imigrācijas kanālus; aicina visas vietējās, reģionālās un valsts iestādes, kā arī ES iestādes pēc iespējas sadarboties, lai aizsargātu šos nepilngadīgos bez pieaugušo pavadības; aicina Komisiju kopā ar izcelsmes trešām valstīm ieviest starptautiskās sadarbības un palīdzības procedūras, kas nodrošina šo nepilngadīgo atbilstīgu atpakaļnosūtīšanu, kā arī izveidot aizsardzības mehānismus, lai aizsargātu šos nepilngadīgos pēc tam, kad viņi ir atgriezušies savā izcelsmes valstī, — gan viņu bioloģiskajās ģimenēs, gan izmantojot tādus mehānismus un iestādes, kas viņus efektīvi aizsargā;

127.

prasa, lai, saskaņā ar koplēmuma procedūru pieņemot jaunos instrumentus, uz kuriem balstīsies kopējā patvēruma sistēma, bērnu tiesību aizsardzība būtu priekšplānā un lai attiecībā uz viņiem tiktu izstrādāti īpaši pasākumi, kuros pienācīgi ņemtu vērā viņu neaizsargātību un kuri jo īpaši paredzētu bērniem atbilstīgu patvēruma sistēmas pieejamību, norādījumus par procedūrām, kas saistītas ar bērniem, to, ka tiek pienācīgi ņemti vērā individuālie patvēruma iemesli bērnam ģimenē, kas lūdz patvērumu, un plašākas ģimenes apvienošanas iespējas patvēruma sistēmā;

128.

vērš īpašu uzmanību uz to migrantu bērnu stāvokli, kuri ir šķirti no abiem vecākiem vai to iepriekšējiem ar likumu vai saskaņā ar paražām ieceltajiem galvenajiem aprūpētājiem, un prasa apsvērt tāda specializēta ES instrumenta nepieciešamību, kurš risinātu visu vientuļo bērnu tiesības uz palīdzību, risinātu jautājumus, kas saistīti ar tiesībām iekļūt noteiktā teritorijā, aizbildņu iecelšanu un lomu, tiesībām tikt uzklausītam, uzņemšanas nosacījumiem un ģimenes meklēšanas pasākumiem un citiem ilgtermiņa risinājumiem;

129.

vērš uzmanību uz to, ka bērni, ko nepavada pieaugušie, bērni bezvalstnieki, kā arī bērni, kuru dzimšana nav reģistrēta, ir pakļauti sevišķam riskam, un aicina dalībvalstis veikt īpašus pasākumus, pamatojoties uz katra atsevišķa bērna interesēm, saskaņā ar definīciju, kas noteikta ANO Bērna tiesību konvencijā un ko noteicis ANO augstais komisārs bēgļu jautājumos;

130.

vērš uzmanību uz to, ka nozīmīga loma ir izglītībai, kurā atzīst vienādu tiesību un iespēju principu un kurā neizmanto vardarbību vai miesas sodu; mudina Komisiju piešķirt nepieciešamos resursus, lai novērstu jebkādas vardarbības izpausmes bēgļu kopienās, jo īpaši ar dzimumu saistītu vardarbību un seksuālu izmantošanu, izveidojot tādas izglītojošas un izpratni veicinošas programmas par dzimumu līdztiesības jautājumiem, cilvēktiesībām, seksuālo un reproduktīvo veselību, sieviešu ģenitāliju kropļošanu un HIV/AIDS, kuras paredzētas abu dzimumu nepilngadīgajiem;

131.

uzsver, ka attiecībā uz Eiropas tiesību aktu īstenošanu patvēruma piešķiršanas jomā pastāv neatbilstība starp to, ko tiesību akti paredz, un reālo praksi, un ka saglabājas ievērojamas atšķirības, kā pret bērniem ar bēgļa statusu attiecas dažādās dalībvalstīs;

132.

uzsver, ka 5 % no patvēruma meklētājiem ir nepilngadīgie bez pavadības, un tādēļ pēc bērnu ierašanās uzņēmējvalstī ir nepieciešams iecelt labi apmācītus likumīgos aizbildņus, kuri pārstāvētu šo bērnu intereses; pieprasa, lai tiktu uzlaboti bērnu dzīves apstākļi uzņemošajās iestādēs; pauž neapmierinātību par bērniem piemērotu patvēruma piešķiršanas procedūru neesamību;

133.

atzīmē, ka daudzi riska faktori, kuriem ir pakļauti bēgļu gaitās esošie bērni, gluži tāpat apdraud arī tos bērnus, kuri tikuši piespiedu kārtā pārvietoti savas valsts robežās;

134.

uzstāj, ka bērnus var nosūtīt atpakaļ uz izcelsmes valsti tikai tad, kad viņiem var garantēt drošību un aizsardzību, un uzsver, ka nepieciešams atrast bērnu piederīgos un apvienot ģimenes; uzsver arī, ka jāaizliedz bērnu atgriešanās, ja pastāv risks, ka viņiem varētu tikt nodarīts nopietns ļaunums, pakļaujot viņus, piemēram, bērnu darbam, seksuālai izmantošanai, vardarbībai vai sieviešu ģenitāliju izkropļošanas apdraudējumam, vai ka viņi tiktu sociāli atstumti vai viņus varētu iesaistīt bruņotos konfliktos;

135.

uzsver nepieciešamību uzlabot datu vākšanu par bērniem, kuri pieprasījuši bēgļa statusu vai nelegāli uzturas citas valsts teritorijā, nepieprasot bēgļa statusu, kā arī par patvēruma piešķiršanas procedūru rezultātiem un par bērnu turpmāko likteni pēc tam, kad ticis pieņemts galīgais — pozitīvais vai negatīvais — lēmums par iesniegto patvēruma pieprasījuma pieteikumu, lai nodrošinātu, ka bērnu atrašanās nebūtu nezināma vai ka viņi nekļūst par noziegumu upuriem;

136.

uzsver emigrācijas negatīvās sekas un riskanto situāciju, kad vecāki emigrē un atstāj bērnus vienus attiecīgajā valstī; uzsver arī nepieciešamību nodrošināt šādiem bērniem visaptverošu aprūpi, integrāciju un izglītību, kā arī ģimenes atkalapvienošanos, ja vien tas iespējams;

137.

aicina Komisiju veikt pētījumu par iespēju piedāvāt Eiropas Savienības pilsonību bērniem, kas piedzimuši ES, neatkarīgi no viņu vecāku juridiskā statusa;

138.

atgādina, ka migrantu bērnu administratīvajai aizturēšanai jābūt izņēmuma pasākumam; uzsver, ka bērniem, ko pavada viņu ģimenes, aizturēšanu var piemērot tikai kā pēdējo līdzekli un uz pēc iespējas īsāku laikposmu, kā arī ņemot vērā bērnu intereses saskaņā ar ANO Bērna tiesību konvencijas 37. panta b) punktu, un ka bērnus bez pavadības nedrīkst aizturēt vai nosūtīt atpakaļ;

139.

atgādina, ka migrantu bērniem ir tiesības uz izglītību un izklaidēšanos;

140.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt efektīvu sistēmu, lai nodrošinātu, ka gan mājās, gan skolā un tādā līmenī, kas atbilst viņu vecumam un intelektuālajai attīstībai, bērniem dara zināmas viņu tiesības, un viņi tās var īstenot;

141.

aicina Komisiju un dalībvalstis atvieglot jaunām meitenēm pieeju informācijai un izglītībai par reproduktīvo veselību un reproduktīvās veselības pakalpojumiem;

142.

mudina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu bērnu aprūpes iestāžu kvalitāti, tostarp iespējas personām, kas profesionāli rūpējas par bērniem, pastāvīgi papildināt profesionālo izglītību un apgūt zināšanas bērnu tiesību jomā, kā arī labus darba apstākļus un atbilstošu darba samaksu, jo šīs iestādes bērniem ieliek stingru pamatu nākotnei, vienlaikus dodot labumu vecākiem, it īpaši saistībā ar to vecāku darba slodzi, kas vieni audzina bērnus, un kas savukārt mazina nabadzību sieviešu un līdz ar to arī bērnu vidū;

143.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt saskaņotus centienus, lai palīdzētu partnervalstīm ieviest bezmaksas vispārējo pamatizglītību (Tūkstošgades attīstības 2. mērķis), un aicina Komisiju piešķirt nepieciešamo finansējumu operatīvajai iniciatīvai “Izglītība visiem”;

144.

uzsver, ka nepieciešams pievērst sevišķu uzmanību Tūkstošgades attīstības 3. mērķim attiecībā uz dzimumu līdztiesību, kā arī tādiem jautājumiem kā meiteņu izglītība, vietējas izcelsmes sieviešu dzimuma skolotāju pieņemšana darbā un apmācība, jebkāda vīriešu dzimuma pārākuma izskaušana mācību programmās, skolu atrašanās tuvāk kopienām, kuras tās apkalpo, un pienācīgu sanitāro apstākļu nodrošināšana; uzsver, ka skolām jākļūst par drošības zonām, kurās tiek ievērotas bērnu tiesības, un ka nepieciešams enerģiski rīkoties, lai novērstu seksuālu uzmākšanos un vardarbību skolās un to apkaimē;

145.

aicina dalībvalstis veicināt projektus, kas paredz vairāku paaudžu kopīgu dzīvi (piemēram, mājokļi vairākām paaudzēm), lai bērni varētu augt kopā ar gados vecākiem cilvēkiem un lai savukārt gados vecāki cilvēki, no vienas puses, varētu izmantot sociālās palīdzības tīklu un, no otras puses, varētu būt noderīgi bērnu attīstībā, daloties ar pieredzi un zināšanām;

146.

uzsver, ka tiesības uz izglītību ir pamatnosacījums bērna kā sabiedrības locekļa attīstībai un ka šīs tiesības jāattiecina uz visiem bērniem neatkarīgi no viņu individuālajām spējām, etniskās un sociālās izcelsmes un ģimenes apstākļiem;

147.

uzskata, ka izglītības sistēmai ir jābūt pieejamai bērniem neatkarīgi no viņu un/vai viņu vecāku statusa; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt šo pieejamību ieceļotāju un/vai bēgļu bērniem;

148.

uzsver, ka topošajā ES stratēģijā jāatzīst tiesības iegūt izglītību saskaņā ar līdztiesīgu iespēju principu un bez diskriminācijas;

149.

mudina dalībvalstis piešķirt prioritāti ar cilvēktiesībām saistītu materiālu un demokrātiskas valsts pilsoņu rīcības pamatā esošo kopējo vērtību iekļaušanai mācību programmās;

150.

prasa ES stratēģijas prioritātēs iekļaut tādu saskaņotu pasākumu kopumu, lai nodrošinātu, ka bērni invalīdi var vienmēr izmantot savas tiesības, lai tādējādi novērstu jebkādus diskriminācijas veidus un veicinātu viņu izglītības, sociālo un profesionālo integrāciju visos viņu dzīves posmos;

151.

iesaka Komisijai un dalībvalstīm arī izpētīt skolēnu invalīdu īpašās vajadzības un īstenot šīm vajadzībām piemērotu apmācības programmu, lai veicinātu šo bērnu integrēšanos sabiedrībā;

152.

aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību bērnu invalīdu integrētai izglītošanai, tādējādi viņiem nodrošinot pakāpenisku sociālo integrāciju vēl skolas laikā un palielinot veselo bērnu toleranci pret bērniem ar invaliditāti un sociālu nelīdztiesību;

153.

prasa ar lielāku apņēmību risināt jautājumus, kas saistīti ar diskrimināciju, sociālo dažādību, tolerances mācīšanu skolā, izglītošanu par veselīgu dzīvesveidu un uzturu, kā arī alkohola un narkotiku, medikamentu, psihotropo vielu un citu apreibinošu vielu lietošanas novēršanu un piemērotu izglītošanu par seksuālo veselību;

154.

atzīmē, ka kolektīva bērnu aprūpe jau no agrīna vecuma (piemēram, bērnudārzi, skolas) ir viens no labākajiem veidiem, kā atrisināt darba un ģimenes dzīves saskaņošanas problēmu, un ir arī veids, kā jau agrīnā bērnu attīstības pakāpē nodrošināt, lai viņi gūst labumu no vienlīdzīgām iespējām un socializējas;

155.

norāda, ka aizliegumu meitenēm mācīties skolā un nodarboties ar tādiem sporta veidiem kā peldēšana kultūras apsvērumu dēļ nevar attaisnot neviena kultūra, neviena reliģija, un to nedrīkst pieļaut;

156.

aicina dalībvalstis visiem bērniem nodrošināt rotaļu un sporta iespējas — bezmaksas vai tādas, ko var atļauties un kas ir atbilstošas viņu vecumam;

157.

norāda uz satraucošo faktu, ka Eiropā palielinās aptaukošanās gadījumu skaits, jo īpaši bērnu vidū; uzsver, ka aplēses liecina par to, ka ES vairāk nekā 21 miljonam bērnu ir liekais svars un ka šis skaitlis katru gadu palielinās par 400 000; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus agresīvas un maldinošas reklāmas regulēšanai un noteikumu pilnveidošanai attiecībā uz apstrādātas pārtikas uzturvērtības marķējumiem, lai varētu risināt pieaugošo aptaukošanās problēmu;

158.

prasa, lai dalībvalstis un to attiecīgās iestādes darītu visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka bērni dzīvo veselīgā fiziskā vidē, ņemot vērā nesamērīgi lielo ietekmi, kāda piesārņojumam un sliktiem dzīves apstākļiem ir uz jauno paaudzi; pienācīga vērība jāvelta arī bērnu mācīšanās vides apstākļiem un jāievieš atbilstoši standarti;

159.

atgādina par bērnu tiesībām uz veselību un it īpaši pusaudžu tiesībām uz seksuālo un reproduktīvo veselību un uzsver, ka māšu veselības aizsardzībai ir jābūt nedalāmai sastāvdaļai topošajā ES stratēģijā par bērna tiesībām, kurai jāveicina dzīves un darba apstākļu pielāgošana grūtniecēm vai ar krūti barojošām sievietēm, kā arī jāveicina, lai visām sievietēm būtu vienlīdzīga pieeja kvalitatīvai un valsts apmaksātai pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpei, lai samazinātu māšu un bērnu mirstību, kā arī slimību pārmantošanu; uzsver, ka ārkārtīgi svarīgs bērna attīstībai ir dzemdību atvaļinājums, it īpaši ņemot vērā ciešo kontaktu ar māti ne tikai pirmajos mēnešos pēc dzimšanas, bet arī pirmajos dzīves gados;

160.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzīst, ka no piedzimšanas brīža līdz pat pilngadībai bērnu vajadzības ļoti atšķiras dažādos viņu dzīves posmos; atgādina par bērnu tiesībām uz visaugstākajiem pieejamajiem veselības standartiem un, konkrētāk, par pusaudžu tiesībām uz seksuālo un reproduktīvo veselību un uz izglītošanu un pakalpojumiem saistībā ar ģimenes plānošanu; šīm tiesībām tāpēc jābūt vienai no sastāvdaļām topošajā ES stratēģijā par bērnu tiesībām;

161.

atzīmē, ka ANO Bērna tiesību konvencijā noteiktās bērnu tiesības attiecas uz visiem cilvēkiem, kas ir jaunāki par 18 gadiem, un ka ir jāatzīst īpašas vajadzības attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo veselību un pusaudžu tiesībām;

162.

uzsver, cik svarīgi ir veicināt politiku attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo veselību, lai samazinātu un iespējami novērstu tādas problēmas kā seksuāli transmisīvās slimības (STS) (tostarp HIV/AIDS), nevēlama grūtniecība un nelikumīgi un nedroši aborti jaunietēm, kā arī likvidēt jauniešu zināšanu trūkumu par savas reproduktīvās veselības vajadzībām;

163.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai aizsargātu bērnus, kuru vecāki cieš no HIV/AIDS, un uzsver nepieciešamību sasniegt Tūkstošgades attīstības 5. mērķi (uzlabot mātes veselību), Tūkstošgades attīstības 4. mērķi (mazināt bērnu mirstību) un Tūkstošgades attīstības 6. mērķi (apkarot HIV/AIDS, malāriju un citas slimības); aicina arī veikt investīcijas bērniem paredzētu antiretrovirālo medikamentu izpētei un attīstībai, moskītu tīklu izplatīšanai, kā arī imunizācijas popularizēšanai ar GAVI alianses (agrāk: Vakcīnu un imunizācijas globālā alianse) starpniecību;

164.

aicina dalībvalstis nodrošināt izglītošanu, informāciju un konsultācijas seksuālo jautājumu jomā, lai palielinātu informētību un personas seksualitātes respektēšanu un novērstu nevēlamas grūtniecības gadījumus, HIV/AIDS un citu STS izplatīšanos; atvieglot dažādu pretapaugļošanās līdzekļu pieejamību un veicināt informācijas izplatīšanu par tiem;

165.

prasa, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka visiem bērniem un pusaudžiem gan skolā, gan ārpus skolas tiktu sniegta piemērota un visaptveroša zinātniskā informācija par seksuālo un reproduktīvo veselību, lai viņi tādējādi varētu izdarīt apzinātu izvēli saistībā ar tādiem jautājumiem, kas attiecas uz viņu personīgo labklājību, tostarp attiecībā uz STS un HIV/AIDS profilaksi;

166.

mudina dalībvalstis un Komisiju gan Eiropas Savienības robežās, gan ārpus tās sekmēt abu dzimumu bērniem vienlīdzīgu pieeju veselības aprūpei, īpašu uzsvaru liekot uz bērniem invalīdiem, mazākumtautību vai sociālu minoritāšu grupu bērniem;

167.

aicina Komisiju un dalībvalstis pielikt lielākas pūles cīņā pret sievietēm un bērniem nodarīto kaitējumu, kas saistīts ar alkoholu:

168.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek radīti apstākļi, kas katram bērnam sniegtu iespēju piekļūt dažāda veida un dažādu līmeņu veselības aprūpes pakalpojumiem, un, ja vajadzīgs, veiktu mērķtiecīgus pasākumus, lai neaizsargātākajām grupām sniegtu veselības aprūpes pakalpojumu iespējas, kas tām citādi nebūtu pieejamas;

169.

atgādina, ka Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīva 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (14), paredz tiesības uz darbu grūtniecēm vai ar krūti barojošām sievietēm, kas nozīmē, ka darba devējiem jāveic visi atbilstošie pasākumi, lai nodrošinātu, ka ne sievietes, ne viņu nedzimušie bērni netiek pakļauti veselības apdraudējumiem darba vietā;

170.

prasa veikt pētījumus par vides ietekmi uz bērnu hormonālo, neiroloģisko sistēmu, psiholoģisko stāvokli un imūnsistēmu un novērtēt šo ietekmi, ieviest testus par piemērotību bērniem visos pilsētplānošanas un transporta plānošanas pasākumos, pozitīvi marķēt importētas rotaļlietas, kas nav izgatavotas, izmantojot bērnu darbu;

171.

atzīst ikviena bērna, tam piedzimstot, tiesības uz dzimšanas reģistrāciju, kas uzskatāma par likumīgu šī bērna eksistences atzīšanu, kā arī tiesības iegūt valstisko piederību un identitāti, neatkarīgi no viņu dzimuma vai etniskās izcelsmes, kā arī vecāku nacionālās piederības vai bēgļu, imigrantu vai patvēruma meklētāju statusa;

172.

atzīst, ka dzimšanas apliecība palīdz aizsargāt bērnu pret tiesību pārkāpumiem, kurus rosina šaubas par bērna vecumu vai identitāti; uzskata, ka uzticama dzimšanas reģistrācijas sistēma traucē tirdzniecībai ar bērniem un viņu orgāniem, ierobežo nelegālu adopciju un novērš gadījumus, kad neatklāj bērnu vecumu saistībā ar agrīnām laulībām, bērnu iesaukšanu militārajā dienestā, seksuālu izmantošanu, bērnu darbu (15) un tiesvedības attiecībā uz pieaugušajiem piemērošanu nepilngadīgajiem;

173.

uzsver, ka nereģistrēti bērni faktiski ir “neredzami”, līdz ar to pieaug šo bērnu neaizsargātība, un palielinās iespēja, ka viņu tiesību pārkāpumi netiks pamanīti;

174.

pauž nožēlu par to, ka dažās valstīs dzimšanas reģistrācijā pastāv diskriminācija dzimuma dēļ, tiesību aktiem un praksei darbojoties pretēji ANO konvencijai par jebkāda veida sieviešu diskriminācijas izskaušanu, tostarp vērojami atteikumi reģistrēt vientuļo māšu bērnus, atteikumi norādīt mātes tautību, kā arī pastāv diskriminācija saistībā ar reģistrāciju meitenēm, kuras nav beigušas skolu, gadījumos, ja piekļuve reģistrācijai ir balstīta uz izglītības sistēmu;

175.

aicina Komisiju un gan bērnu tiesību aizsardzības, gan humānās palīdzības organizācijas pievienoties aktivitātēm, lai veicinātu izpratni trešās valstīs par dzimšanas reģistrācijas nepieciešamību; atzīmē, ka dzimšanas apliecības neesamība var radīt šķēršļus iespējamo mantošanas tiesību atzīšanai un bērna piekļuvei izglītībai, veselības aprūpes pakalpojumiem un valsts materiālajam atbalstam; prasa veicināt pasākumus, ar kuriem nodrošina, ka šādi pakalpojumi tiek vispārēji sniegti pirms oficiālās reģistrācijas procesa pabeigšanas;

176.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis, lai tās izveido ilgtspējīgu un pastāvīgu reģistrācijas sistēmu, kas darbojas gan valsts, gan atsevišķu ciemu mērogā un kas ir pieejama bez maksas visiem iedzīvotājiem, tostarp arī iedzīvotājiem attālos apvidos, vajadzības gadījumā cita starpā izveidojot pārvietojamas reģistrācijas vienības, sniedzot attiecīgu apmācību valsts civildienesta reģistratoriem un piešķirot pietiekamus resursus šo iniciatīvu finansēšanai;

177.

aicina Kopienas iestādes un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai nodrošinātu efektīvu politisko pamatnostādņu koordināciju dzimšanas reģistrācijas sekmēšanā, jo sevišķi iesaistot ANO un attiecīgās aģentūras, ar mērķi vienoties par kopīgu programmu, kas veicinātu efektīvu atbalsi visā pasaulē;

178.

uzsver, ka izšķiroša nepieciešamība ir īstenot ES Pamatnostādnes par bērniem bruņotos konfliktos;

179.

neatlaidīgi aicina dalībvalstis iestrādāt valsts tiesību aktos Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus un veikt attiecīgu izmeklēšanu, saukt pie atbildības un sodīt visas personas, kuras pretlikumīgi iesaistījušas bērnus bruņotajos spēkos vai grupējumos vai kuras izmantojušas viņus aktīvai darbībai bruņotos konfliktos, — lai nodrošinātu, ka tiek darīts viss iespējamais, lai izbeigtu šādu noziegumu nesodīšanas tradīciju;

180.

atzinīgi vērtē “Parīzes apņemšanos”(Paris Commitments) par bērnu aizsardzību pret nelikumīgu iesaistīšanu vai izmantošanu bruņotajos spēkos vai bruņotos grupējumos, ko pieņēma 2007. gadā, aktualizējot 1997. gadā pieņemtos Keiptaunas principus, un neatlaidīgi aicina visas valstis pārņemt šos principus;

181.

uzskata, ka ir nepieciešams veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka izturēšanās pret bērniem, kam atņemta brīvība, atbilst starptautiskajiem cilvēktiesību aktiem un humanitārajiem tiesību aktiem, ņemot vērā šo bērnu īpašo — nepilngadīgā statusu un aizliedzot bērnu turēšanu apcietinājumā kopā ar pieaugušajiem, izņemot gadījumus, kad tie ir vecāki kopā ar maziem bērniem; šajā sakarā uzsver, ka nepieciešams veicināt mācību programmas, ar kurām palielinātu izpratni tiesu un policijas sistēmu darbiniekiem un ierēdņiem tajās valstīs, kur konstatēts, ka meitenes un zēnus izmanto kā bērnus kareivjus;

182.

uzsver, ka bērniem jāpiemēro nepilngadīgo tiesības un nepieciešams meklēt alternatīvus risinājumus tiesvedībai; prasa, lai tiesās bērniem prokurori būti speciālisti nepilngadīgo lietās un bērniem tiesas procesā palīdzētu advokāti, kuri praktizē sociālo tiesību jomā; aicina izveidot patiesības un samierināšanas komisijas;

183.

pieprasa kādreizējo bērnu kareivju un bruņotos konfliktos iesaistīto bērnu reintegrāciju un viņu fizisko, sociālo un psiholoģisko rehabilitāciju, bērnu atgriešanos ģimenēs, alternatīvu aprūpi bērniem, kuriem nav iespējams atgriezties ģimenē, kursus iekavētās izglītības atgūšanai un informācijas izplatīšanu par HIV/AIDS; uzsver, ka nepieciešams labot atsevišķus trūkumus bijušo kareivju reintegrācijā, jo meitenes kareives dažkārt tiek sociāli noraidītas un atstumtas, un piešķirt īpašus resursus programmu izstrādei izglītības, seksuālās veselības jomā, psiholoģiskajam atbalstam un ģimeņu izlīgumam;

184.

uzsver, ka nepieciešams dalībvalstīm uzsākt kopēju diplomātisku darbību vietās, no kurienes saņemti ziņojumi par to, ka bērni tiek iesaukti militārās vienībās vai bruņotos grupējumos;

185.

atzīmē, ka ārkārtas palīdzības nodrošināšana bērniem nestabilās, konfliktu skartās valstīs reti iekļauj pienācīgas izglītības iespējas, un aicina Komisiju ārkārtas situācijās un pārejas posmos no krīzes uz attīstību sniegt atbalstu izglītības pasākumiem, tostarp Starptautiskā aģentūru tīkla izglītībai ārkārtas situācijās noteikto obligāto standartu ieviešanai;

186.

uzsver — ja nav panākts galīgais atrisinājums ieilgušiem konfliktiem, tas rada situāciju, kad tiesiskums tiek ignorēts un attiecīgajās teritorijās notiek cilvēktiesību pārkāpumi, un tas ir viens no galvenajiem šķēršļiem procesā, lai nodrošinātu, ka visas bērnu tiesības tiek ievērotas; prasa veikt pasākumus, lai risinātu jautājumus saistībā ar bērnu un viņu ģimeņu īpašajām vajadzībām neatrisināto konfliktu teritorijās;

187.

uzsver bērnu tiesības augt brīvā un atvērtā sabiedrībā, kur tiek ievērotas cilvēktiesības un vārda brīvība un kur vairs netiek piemērots nāves spriedums, it sevišķi mazgadīgām personām;

188.

uzsver, ka bērni nedemokrātiskās valstīs ir sevišķi riskantā situācijā, un aicina Komisiju analizēt šīs iedzīvotāju grupas stāvokli;

189.

aicina Komisiju apskatīt jautājumu, kā paaugstināt bērnu un jauniešu politisko izpratni trešās valstīs, kur ir ierobežota demokrātija, lai viņi varētu izaugt par politiski izglītotiem pilsoņiem;

190.

aicina Komisiju uzsvērt, cik nozīmīgi ir jauniešiem būt spējīgiem brīvprātīgi paust savu viedokli, iesaistoties (politiskās) jaunatnes organizācijās;

191.

uzdod priekšsēdētājam iesniegt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Nacionālo novērošanas centru bērnu jautājumos Eiropas tīklam (ChildONEurope), Eiropas Padomei, Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejai, UNICEF, Starptautiskajai Darba organizācijai (ILO), Apvienoto Nāciju Organizācijas augstajam komisāram bēgļu jautājumos (UNHCR) un Pasaules Veselības organizācijai (WHO).

19.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 41/46

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Pieaugušo izglītība. Mūžu dzīvo — mūžu mācies”(COM(2006)0614),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. novembra Lēmumu Nr. 1720/2006/EK, ar ko izveido rīcības programmu mūžizglītības jomā (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra ieteikumu 2006/962/EK par pamatprasmēm mūžizglītībā (2),

—

ņemot vērā 2006. gada 23. marta rezolūciju par demogrāfiskām problēmām un paaudžu solidaritāti (3),

—

ņemot vērā 2000. gada 23. un 24. marta Lisabonas Eiropadomes prezidentūras secinājumus,

—

ņemot vērā EK līguma 149. un 150. pantu,

—

ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā 2007. gada 25. septembrī attiecībā uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par izglītības un mūžizglītības statistikas izveidi un pilnveidi (4),

—

ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā 2007. gada 24. oktobrī attiecībā uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes ieteikumam par Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūras izveidošanu mūžizglītībai (5),

—

ņemot vērā 2007. gada 27. septembra rezolūciju par efektivitāti un vienlīdzīgumu Eiropas izglītības un apmācības sistēmās (6),

—

ņemot vērā 2007. gada 13. marta rezolūciju par Ceļvedi sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006—2010 (7) un 2007. gada 27. septembra rezolūciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā — 2007. gads (8),

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A6-0502/2007),

A.

tā kā pieaugušo izglītība kļūst par politisku prioritāti un tai vajadzīgas konkrētas un adekvātas programmas, pamanāmība, pieejamība, resursi un vērtēšanas metodes;

B.

tā kā izglītība un apmācība ir izšķiroši faktori, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas mērķus — straujāku ekonomisko izaugsmi, konkurētspēju un sociālo integrāciju;

C.

tā kā mūžizglītības programmās būtu jāpiedalās vēl 4 miljoniem pieaugušo, lai sasniegtu tādus dalības rādītājus, par kādiem dalībvalstis vienojušās programmā “Izglītība un apmācība 2010”;

D.

tā kā efektīva pieaugušo izglītības sistēma, kurā noteiktas skaidras prioritātes un tiek uzraudzīta īstenošana un kura ir integrēta mūžizglītības stratēģijās, spēj palīdzēt atstumto grupu lingvistiskā, sociālā un kultūras integrācijā, piemēram, attiecībā uz imigrantiem un romiem, no kuriem daudzi ir pāragri pametuši skolu;

E.

tā kā ieguldījumi pieaugušo izglītībā palielina sociālos un kultūras ieguvumus, kas izpaužas kā lielāka personiskā labklājība un apmierinājums, kā arī aktīvs pilsoniskums;

F.

tā kā pieaugušo izglītība, dodot iespēju apgūt pamatprasmes, būtiski veicina nodarbinātību un mobilitāti darba tirgū, kā arī sociālo integrāciju;

G.

tā kā ir vajadzīgi ticami dati, lai novērotu, salīdzinātu un novērtētu pieaugušo izglītības iespēju dažādību un tādējādi pilnveidotu politikas virzienus;

H.

tā kā dalībvalstīs informācija par pieaugušo izglītības sistēmām un to pieejamību stipri atšķiras;

I.

tā kā formālās, neformālās un neoficiālās izglītības atzīšana un novērtēšana ir mūžizglītības stratēģijas pamatprincips;

J.

tā kā pieaugušo izglītība ir steidzami jāsasaista ar Eiropas kvalifikāciju sistēmu un jāpaaugstina tās potenciālu attiecībā uz pamatprasmēm, kā arī sociālajām un personīgajām kompetencēm,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu rīcības plānam pieaugušo izglītības jomā;

2.

atzīst, ka pasākumi ir jāveic dažādos līmeņos un tajos jāiesaista ne tikai dalībvalstis, bet arī Eiropas Savienība, lai veicinātu, pastiprinātu un radītu mācīšanās kultūras izaugsmi, īpaši attiecībā uz pieaugušajiem;

3.

mudina dalībvalstis radīt mūžizglītības kultūru un uzmanību pievērst galvenokārt pieaugušo izglītībai un apmācībai, īstenojot politiku un pasākumus, kas veicina zināšanu apgūšanu un padara to pievilcīgāku un pieejamāku, kā arī pastāvīgi atjaunina kvalifikācijas;

4.

uzsver dzimumu līdztiesības nozīmi saistībā ar mūžizglītības programmām, lai gan vīrieši, gan sievietes var vienādi izmantot šāda veida izglītošanās piedāvātās iespējas; aicina Komisiju izmantot visus pieejamos instrumentus, lai, sadarbojoties ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu, uzraudzītu jutīgās dzimumu līdztiesības politikas jomas pieaugušo izglītības sagatavošanas procesā;

5.

mudina labāk veicināt pieaugušo izglītību, lai motivētu vairāk cilvēku iesaistīties šādā izglītībā; uzskata, ka politikas virzienos pieaugušo izglītībai jābūt būtiskai nozīmei, lai veicinātu vispārēju mācīšanās kultūru, izmantojot kampaņas plašsaziņas līdzekļos, informācijas, orientācijas un konsultāciju dienestus un it īpaši tādus informācijas, orientācijas un konsultāciju dienestus, kas orientēti uz nelabvēlīgā situācijā esošām grupām; uzskata, ka šāda veicināšana, lai tā būtu efektīva, jāpapildina ar aktīviem dalībvalstu politikas virzieniem, kas palīdzēs iedzīvotājiem apvienot izglītību ar darbu un ģimenes dzīvi;

6.

piekrīt, ka ļoti labi panākumi ir tādiem pieaugušo izglītības veicināšanas līdzekļiem kā īpašām telefonu līnijām un interneta vietnēm;

7.

uzskata, ka vispārējā un profesionālā izglītībā izšķiroša nozīme ir plašsaziņas līdzekļu lietotprasmei, lai pārvarētu paaudžu digitālo plaisu;

8.

uzskata, ka ir vajadzīgi salīdzināmi statistikas dati, lai izstrādātu, pārskatītu un novērtētu politiku pieaugušo izglītības jomā un tādējādi sniegtu norādes un ievirzes integrētai mūžizglītības programmai;

9.

uzskata, ka Eiropas pieaugušo izglītības apsekojums ir jāatbalsta kā līdzeklis gan salīdzināmas informācijas iegūšanai par pieaugušo izglītību, gan kopēju koncepciju veicināšanai;

10.

aicina Eiropas Savienības iestādes un dalībvalstis veicināt atzītās prakses apmaiņu;

11.

atgādina Barselonas 2002. gada 15.—16. marta Eiropadomes sanāksmes mērķus un uzsver dalībvalstu sasniegto, lai īstenotu mērķus par vietu radīšanu pirmskolas izglītības iestādēs, kā arī ieviešot dienu, kas pievērstu uzmanību bērnu un citu apgādājamo personu aprūpei; vienlaikus norāda, ka dažas dalībvalstis ievērojami atpaliek Barselonas mērķu īstenošanā;

12.

norāda, ka ģimenes dzīves, darba dzīves un mūžizglītības saskaņošanai ir vajadzīga ne tikai lielāka elastība laika un dzīves telpas pārvaldībā, bet arī sociālie, ekonomiskie un nodokļu stimuli, lai veicinātu iespēju pieaugušajiem izmantot apmācības un izglītības programmas;

13.

uzsver, ka labāk jāizmanto jaunās tehnoloģijas, un šajā sakarā piebilst, ka jāveicina interneta piekļuves un tādu digitālās integrācijas programmu pilnveidošana, kas paredzētas digitālās plaisas novēršanai, kā arī jāveicina jauni zināšanu avoti un mācību veidi, piemēram, tālmācības programmas un mācību vietu ierīkošana, un jānodrošina visiem piekļuves iespējas;

14.

uzsver, ka jāpalielina jauno tehnoloģiju izmantošanas iespējas sievietēm, tostarp tām, kuras dzīvo attālos un lauku apvidos, kā arī gados vecākām sievietēm, tādējādi sniedzot viņām vienlīdzīgas iespējas konkurēt darba tirgū; turklāt uzsver, ka jāatbalsta pasākumi, kuru mērķis ir samazināt atšķirību starp vīriešu un sieviešu tehnisko un zinātnisko kvalifikāciju;

15.

vērš uzmanību uz to, ka jāpaplašina valsts un privātās bērnu aprūpes iestādes, kā arī jāiesaista un jāiedrošina darba devēji, kuri varētu nodrošināt uzņēmuma bērnu aprūpes pakalpojumus un iespējas vecākiem, īpaši mātēm, atgriezties darbā, un ka tādējādi vecāki var tajā pašā laikā turpināt mūžizglītību un strādāt. Uzsver arī to, ka jāuzlabo valsts sniegtie pakalpojumi, lai atbalstītu apgādājamās personas un vecāka gadagājuma cilvēkus;

16.

atgādina, ka demogrāfiskās pārmaiņas dalībvalstīm radīs sarežģītu savstarpēji saistītu problēmu kopumu un ka mūsu sabiedrībām būs jāizstrādā jaunas paaudžu solidaritātes formas;

17.

tādēļ ierosina uzlabot pieaugušo cilvēku zināšanu, prasmju un pieredzes nodošanu, it īpaši no paaudzes uz paaudzi, izmantojot padomdevēju sistēmu, kas paredz atbalstīt dažādus ar uzņēmējdarbību un amatiem saistītus pasākumus; uzskata arī, ka ir svarīgi šādus padomdevējus iesaistīt organizācijā, kurā viņi var kopīgi izmantot informāciju un apmainīties ar to;

18.

uzsver, ka svarīgs ir veids “mācāmies visa ģimene”, kad vēlēšanās palīdzēt saviem bērniem gūt sekmes skolā mudina vecākus atsākt mācīšanos;

19.

atbalsta brīvprātības programmu pilnveidošanu, ņemot vērā to nozīmi paaudžu solidaritātē un pieredzes un kvalifikācijas atzīšanā;

20.

uzsver, ka atbilstīgi mobilitātes un sociālās integrācijas principiem ir jānodrošina izglītības un mācību programmu elastīgas iespējas, īpaši imigrantiem, kā arī piemēroti nosacījumi šādu programmu īstenošanai;

21.

uzskata, ka imigrantu atbalstam paredzētu valsts un vietējo centru veidošana ir galvenais paņēmiens, kā noderīgu informāciju padarīt pieejamu un izskaidrot jautājumus par migrantu pilnīgu integrāciju sabiedrībā;

22.

atkārto, ka svarīgi ir vairāk atbalstīt valodu kursus, īpaši tos, kas paredzēti imigrantiem, un veicināt svešvalodu mācīšanos sabiedrībā kopumā;

23.

atbalsta nodomu ieviest “prasmju auditu” imigrantiem, mazkvalificētiem cilvēkiem un invalīdiem; uzskata, ka vienlaikus ar saimnieciskiem ieguvumiem šādi prasmju auditi var arī veicināt rasisma, ksenofobijas, diskriminācijas un atstumtības samazināšanu;

24.

uzskata, ka iespējas iegūt augstāko izglītību jāattiecina uz plašāku sabiedrību, tostarp pieaugušajiem ar darba pieredzi un vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuru vajadzībām ir jāpielāgo izglītības sistēmas un jāpadara tās elastīgākas; un uzskata, ka jāveicina atbilstīgi infrastruktūras pasākumi un personāla resursu nodrošināšana;

25.

norāda, ka ir jāmodernizē vidusskolu sistēmas, lai tās kļūtu konkurētspējīgākas, elastīgākas, pieejamākas un efektīvākas;

26.

uzsver, ka jāpanāk, lai pieaugušo izglītības jomā strādātu augsti kvalificēts personāls; uzskata, ka jāatbalsta īpašas programmas pieaugušo izglītotājiem, un rosina izveidot universitāšu programmas ar grāda piešķiršanu pieaugušo izglītībā;

27.

atbalsta pasākumus, kuru mērķis ir paaugstināt kompetenču nodošanu un mobilitāti pieaugušo izglītībā, piemēram:

28.

atbalsta viedokli, ka mūžizglītībai pirmām kārtām ir liela nozīme sociālās integrācijas un nodarbinātības veicināšanā, taču tā arī sekmē individuālo izaugsmi, palīdz novērst neatbilstību darba tirgū un sasniegt Lisabonas mērķi par lielāku to personu līdzdalību, kuras ir vecākas par 50 gadiem, turklāt mūžizglītība veicina konkurētspēju;

29.

uzsver pieaugušo izglītības nozīmi, lai sasniegtu mērķi Eiropā radīt labākas darbavietas, kā arī uzlabotu dzīves līmeni un veicinātu individuālo izaugsmi, personības pilnveidošanos un aktīvu pilsonisko dzīvi. Vērš uzmanību uz to, ka ir būtiski, lai uzņēmumi jaunās vajadzīgās prasmes un darba tirgus prasības prognozētu tādējādi, ka pieaugušo izglītības piedāvājumā ietvertu pieprasītās prasmes; mācību saturs ir jāpielāgo profesionālajām un praktiskajām vajadzībām. Šajā ziņā uzsver sociālo partneru nozīmi;

30.

norāda, ka mūžizglītība ne tikai palielina darba ņēmēju nodarbinātības iespējas, bet arī palielina viņu pielāgošanās spējas, kā arī ģeogrāfisko un profesionālo mobilitāti, kas ir būtisks iekšējā tirgus darbības faktors. Uzsver, cik būtiski ir veicināt otrās (un trešās) svešvalodas apguvi, lai sekmētu darba ņēmēju lielāku mobilitāti;

31.

uzsver, ka zems kvalifikācijas līmenis, kāds pašreiz ir trešdaļai Eiropas darbaspēka (72 miljoni darba ņēmēju), ir saistīts ar augstu bezdarba risku un ka personas, kas mācās, saglabās vai apgūs prasmes, kuras vajadzīgas darba iegūšanai un darba kvalitātes uzlabošanai; uzsver, ka būtiski ir atzīt un apstiprināt neformālā un neoficiālā izglītībā iegūtās prasmes, kas veido mūžizglītības attīstības pamatu gan dalībvalstu profesionālās kvalifikācijas sistēmās, gan Eiropas kvalifikācijas sistēmā;

32.

uzsver, ka ir svarīgi, lai visiem iedzīvotājiem būtu vienādas iespējas piedalīties mūžizglītības programmās; šajā ziņā pauž nožēlu, ka mazākas iespējas piedalīties ir personām ar pamatizglītību zemākā līmenī, sievietēm, imigrantiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, lauku rajonu iedzīvotājiem un personām ar invaliditāti; un uzskata, ka viņiem ir jāpiedāvā atšķirīgas, pielāgotas programmas un metodes; šajā sakarībā uzskata, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš tam, lai darba ņēmēji un bezdarbnieki apgūtu jaunās tehnoloģijas, un aicina dalībvalstis atbalstīt jauno informācijas un sakaru tehnoloģiju izmantošanu izglītībā, jo tās ir izšķirošas līdztiesīgu iespēju nodrošināšanā visiem, veicinot iesaistīšanos mūžizglītībā, kā arī nodrošināt. lai īpašu atbalstu un finansējumu saņemtu personas, kuru izglītības līmenis ir viszemākais;

33.

uzsver, ka pieaugušo izglītība, tostarp valodu prasme un profesionālās iemaņas ir būtiski faktori, lai integrētu migrantus, palielinātu viņu nodarbinātības izredzes un sekmētu iesaistīšanos darba tirgū, kā arī veicinātu sociālo integrēšanu;

34.

uzsver, ka ir būtiski cieši iesaistīt sociālos partnerus un citas ieinteresētās puses, tostarp NVO, kas nodarbojas ar sociālajiem jautājumiem, jo tikai praksē īstenotas sociālās partnerattiecības nodrošina vienlīdzīgas rīcības iespējas gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem; uzskata, ka dalībvalstīs, kurās ir nepietiekami attīstīta sociālo partnerattiecību struktūra, ir jāsniedz palīdzība šādas struktūras izveidei;

35.

uzsver, ka visiem pieejamas mūžizglītības mērķu sasniegšanā liela nozīme ir Eiropas Sociālajam Fondam (ESF) un citiem struktūrfondiem, un mudina struktūrfondu pārraudzības iestādēm nodrošināt lielāku līdzekļu piešķīrumu tiem, kam visvairāk ir nepieciešama mūžizglītība. Pauž nožēlu, ka atsevišķās dalībvalstīs nav veltīta pietiekama uzmanība un līdzekļi, lai palielinātu pieaugušo, īpaši vecāka gadagājuma cilvēku un mazkvalificētu darba ņēmēju, mūžizglītības iespējas; aicina dalībvalstis aktīvāk izmantot struktūrfondus, it īpaši ESF; aicina Komisiju pastiprināt īpašās šīs jomas programmas;

36.

uzsver, ka pieaugušo izglītības kvalitātes uzlabošana, informācijas sniegšana un labāka darba saskaņošana ar ģimenes dzīvi ir būtiska, lai palielinātu līdzdalību, un ka šādi pasākumi ir rezultatīvāki, ja papildus tiek paredzēti atvieglojumi; atzīmē, ka efektīvas izglītības sniegšanas pasākumi ietver mācību vietu pieejamību, apmācības veicināšanu darbavietā, pielāgojot darba laiku, nodrošinot bērnu aprūpes pakalpojumus uz vietas, tālmācības pakalpojumus invalīdiem vai mazāk aizsargātām personām attālos rajonos, informāciju un norādījumus par mūžizglītības pasākumiem un darba iespējām, speciālas programmas un elastīga mācību režīma pieejamību; uzsver, ka šiem pasākumiem jābūt vispāratzītiem un jāveicina profesionālā izaugsme;

37.

mudina dalībvalstis veikt piemērotus pasākumus, lai risinātu vecāka gadagājuma cilvēku un īpaši to cilvēku bezdarba problēmu, kuriem ir bijusi netipiska karjera vai kuriem nav IKT prasmju, un mudina radīt nepieciešamos apstākļus, lai nodrošinātu mūžizglītības pakalpojumus visos līmeņos, palielinot nodarbinātību gan tad, kad tiek sāktas darba gaitas, gan tad, kad persona atgriežas darbā vai vēlas pagarināt darba dzīvi; uzskata, ka vienlīdz svarīgi ir, paredzot īpašus stimulus, mudināt uzņēmumus uz ilgāku termiņu nodarbināt vai paaugstināt amatā vecāka gadagājuma darbiniekus, jo viņi parasti ir ļoti kompetenti, pieredzējuši, uzticami un augsti kvalificēti;

38.

aicina dalībvalstis nodrošināt, lai darbinieki, kuriem pēc negadījuma darbavietā vai slimības ir jāmaina darbs, varētu iesaistīties tālākizglītībā un palielināt karjeras iespējas;

39.

mudina dalībvalstis nodrošināt ekonomiskus un cita veida stimulus, lai darba ņēmējiem nodrošinātu ilgāku darba dzīvi un lai darba devēji pieņemtu un paturētu darbā vecāka gadagājuma darbiniekus, nodrošinot mūžizglītības iespējas un uzlabojot darba apstākļus un kvalitāti darba vietā;

40.

aicina Komisiju nodrošināt, ka visas dalībvalstis veic nepieciešamos juridiskos un finansiālos pasākumus, lai visiem darba ņēmējiem un darba meklētājiem piedāvātu un nodrošinātu mūžizglītības iespējas;

41.

aicina investorus pievērst uzmanību tādu programmu, prasmju un kvalifikācijas pilnveidošanai, kas sievietēm sniedz iespēju iegūt zināšanu pamatus vadības un uzņēmējdarbības jomās, kā arī uzlabot kvalifikāciju, lai veicinātu karjeras izaugsmi, pretendējot uz atbildīgiem posteņiem;

42.

aicina paplašināt darba devēju praksi finansēt un organizēt savu darbinieku mācības un atbalstīt to ar nodokļu atlaidēm, jo darbinieku kvalifikācija un prasmes ir jauninājumu, produktivitātes un konkurētspējas galvenais aspekts;

43.

uzskata, ka pieaugušo izglītībai visās nozarēs augsts prasmju līmenis jāpanāk, izmantojot augstvērtīgus izglītības un kultūras pasākumus, kā arī mācību modeļus, lai tādējādi nodrošinātu, ka personu zināšanas un prasmes atbilst darba ņēmējiem izvirzīto prasību pārmaiņām, kā arī darba organizācijas un darba metožu pārmaiņām;

44.

mudina nodrošināt koordināciju, sadarbību, efektivitāti un pārredzamību ar pieaugušo izglītību saistītiem likumdošanas pasākumiem un institucionālajiem pamatnosacījumiem, struktūru vai asociāciju tīkliem un partnerattiecībām, izmantojot vietējos, reģionālos, valsts un Eiropas (sabiedriskos un privātos) finanšu resursus;

45.

uzskata, ka būtiski ir piedāvāt finansiālus stimulus, lai nodrošinātu cilvēkiem brīvu piekļuvi apmācībai un izglītībai un ar to saistītajiem ieguvumiem; norāda, ka šādi finansiāli stimuli varētu būt nodokļu atlaides, stipendijas, dotācijas, līdzfinansējums vai nodokļu un sociālā nodrošinājuma izmaksu samazināšana tiem darba devējiem, kuri nodrošina pieaugušo izglītībai piemērotus darba apstākļus;

46.

atzinīgi vērtē uz vietas notiekošās mācības un uzsver, ka īpaša prioritāte jāpiešķir maziem un vidējiem uzņēmumiem, mikrouzņēmumiem un jauniem uzņēmumiem, jo tiem ir vismazākās iespējas atļauties sava personāla mācības;

47.

mudina darba devējus saskaņā ar korporatīvo sociālo atbildību finansēt profesionālās izglītības programmas, kas veicina mūžizglītību, it īpaši darbiniecēm sievietēm, lai paplašinātu viņu aktīvo darba dzīvi, kā arī palielinātu sieviešu iespējas iesaistīties darba tirgū un pilnveidoties profesionāli;

48.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

19.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 41/53

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Dienvidkaukāzu un jo īpaši 2004. gada 26. februāra rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumu Padomei par ES politiku attiecībā uz Dienvidkaukāzu (1),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Melnās jūras reģiona sinerģija — jauna reģionālās sadarbības iniciatīva”(COM(2007)0160),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas kaimiņattiecību politikas nostiprināšanu (COM(2006)0726),

—

ņemot vērā Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) rīcības plānus, kas pieņemti kopīgi ar Armēniju, Azerbaidžānu un Gruziju,

—

ņemot vērā Eiropas Kaimiņattiecību un partnerības instrumentu (ENPI), kas cieši saistīts ar kopīgi pieņemto rīcības plānu īstenošanu un aizstāj tehnisko palīdzību, kuru līdz šim nodrošināja TACIS un MEDA,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Enerģētikas politika Eiropai”(COM(2007)0001),

—

ņemot vērā Komisijas Eiropas kaimiņattiecību politikas konferenci, kas notika 2007. gada 3. septembrī,

—

ņemot vērā 2007. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas stiprināšanu (2) ,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Ieteikumu Nr. 1771 (2006. gads) un Rezolūciju Nr. 1525 (2006. gads) par Stabilitātes pakta Dienvidkaukāzam izveidi,

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 26. septembra rezolūciju par virzību uz kopēju Eiropas ārpolitiku enerģētikas jomā (3),

—

ņemot vērā 2008. gada 17. janvāra rezolūciju par pieeju Melnās jūras reģionālās politikas jomā (4) ,

—

ņemot vērā 2006. gada 14.—15. decembra un 2007. gada 21.—22. jūnija Eiropadomes prezidentūras secinājumus, kā arī Vācijas prezidentūras 2007. gada 15. jūnija progresa ziņojumu “Eiropas kaimiņattiecību politikas stiprināšana”,

—

ņemot vērā 2007. gada 19.—20. novembra Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu pārstāvju secinājumus par drošību un attīstību un ES apņemšanos īstenot ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 (2000. gads) par sievietēm, mieru un drošību,

—

ņemot vērā partnerības un sadarbības nolīgumus, kas noslēgti ar Armēniju, Azerbaidžānu un Gruziju,

—

ņemot vērā ES un Armēnijas Parlamentārās sadarbības komitejas devītās sanāksmes, kura notika 2007. gada 30. janvārī, galīgo paziņojumu un ieteikumus,

—

ņemot vērā ES un Azerbaidžānas Parlamentārās sadarbības komitejas astotās sanāksmes, kura notika 2007. gada 12. septembrī, galīgo paziņojumu un ieteikumus,

—

ņemot vērā ES un Gruzijas Parlamentārās sadarbības komitejas devītās sanāksmes, kura notika 2007. gada 26. jūnijā, galīgo paziņojumu un ieteikumus,

—

ņemot vērā Armēnijā un Azerbaidžānā nesen notikušās parlamenta vēlēšanas un EDSO/ODIHR novērošanas ziņojumus,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes 2007. gada 15. oktobra Rezolūciju Nr. 1781 (2007) par Gruzijas un Abhāzijas konfliktu un ANO Novērošanas misijas Gruzijā mandāta pagarināšanu,

—

ņemot vērā Padomes prezidentūras Deklarāciju Nr. 14818/07 par pašreizējo stāvokli Gruzijā un Deklarāciju Nr. 14809/07 par Eynulla Fatullayev notiesāšanu Azerbaidžānā,

—

ņemot vērā Baku iniciatīvu, kas paredz attīstīs sadarbību enerģētikas jomā, un 2006. gada 7. novembrī Briselē parakstīto Saprašanās memorandu starp ES un Azerbaidžānu par stratēģiskajām partnerattiecībām enerģētikas jomā,

—

ņemot vērā ES apņemšanos veicināt ANO Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu un ievērot Eiropas Konsensu attīstības jomā (5),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2003. gada 12. decembrī apstiprināto Eiropas Drošības stratēģiju “Droša Eiropa labākā pasaulē”,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas pārraudzības ziņojumus,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A6-0516/2007),

A.

tā kā Vispārējo lietu padomes 2001. gada 26. februāra sanāksmē ES pauda vēlmi uzņemties aktīvāku politisko lomu Dienvidkaukāza reģionā, rast veidus, kā atbalstīt centienus, kuru mērķis ir novērst un atrisināt konfliktus reģionā, kā arī piedalīties atjaunošanas procesā pēc konflikta;

B.

tā kā Baku—Tbilisi—Karsas dzelzceļa darbības uzsākšana starp Dienivdkaukāza reģionu, Turciju un Rietumeiropu atver jaunas durvis starp Dienvidkaukāza reģionu, Turciju un Rietumeiropu; tomēr ar to tiek pastiprināta Armēnijas izolācija un tādējādi netiek ievēroti EKP mērķi; tā kā augsta līmeņa grupas transporta jautājumos ieteikumi tomēr tiks īstenoti un Eiropas—Kaukāza—Āzijas transporta koridora (TRACECA) ass vēl joprojām ir galvenā transnacionālā ass Kaukāzā, tai saistot visas reģiona valstis;

C.

tā kā EKP paplašināšana, tajā iekļaujot Armēniju, Azerbaidžānu un Gruziju, ir nozīmīgs solis uz priekšu, lai nodrošinātu Eiropas Savienības līdzdalību reģionā, jo šāda EKP paplašināšana rada nepieciešamos sākotnējos nosacījumus, lai ES varētu iesaistīties Dienvidkaukāza reģionā, un sniedz reģiona valstīm iespēju ciešāk sadarboties ar ES; tā kā ir nepieciešami stimuli, lai motivētu Armēniju, Azerbaidžānu un Gruziju turpināt reformu procesu;

D.

tā kā EKP ir balstīta uz kopējām vērtībām un politisko, ekonomisko un institucionālo reformu efektīvu īstenošanu un tās apstiprinātais mērķis ir radīt zonu, ko veido draudzīgas kaimiņvalstis, kuras ir noturīgas demokrātijas ar funkcionējošu tirgus ekonomiku un kurās tiek nodrošināts tiesiskums;

E.

tā kā EKP ir jāattīsta, lai panāktu labāku un efektīvāku ES politiku reģionā un lai ES iegūtu tās potenciālam atbilstošu lomu drošības un stabilitātes nodrošināšanas jomā; tā kā ES ir skaidrāk jānosaka tās loma reģionā un vairāk jāiesaistās tajā;

F.

tā kā Dienvidkaukāza valstu iekļaušana EKP nozīmē lielāku atbildību un saistības arī no šo valstu puses; tā kā labas kaimiņattiecības un reģionālā sadarbība ir EKP būtiski elementi;

G.

tā kā Kalnu Karabahas konflikta — konflikta, kurš saasina attiecības starp Armēniju un Azerbaidžānu, — un Gruzijas iekšējo konfliktu Abhāzijā un Dienvidosetijā atrisināšana miermīlīgā ceļā ir ļoti svarīga ES kaimiņvalstu stabilitātei, kā arī Dienvidkaukāza reģiona ekonomiskajai un sociālajai attīstībai;

H.

tā kā, lai kopējo kaimiņvalstu problēmas risinātu efektīvāk, jautājumam par to neatrisināto konfliktu, kas izraisījās pēc PSRS sabrukuma, izplatīšanos ārpus vienas valsts robežām jābūt prioritāram ES un Krievijas attiecībās;

I.

tā kā, no ES konstruktīvas iesaistīšanās viedokļa raugoties, šis reģions ir nozīmīgs ne tikai tā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, šim reģionam esot tranzīta zonai energoresursu piegādei no Vidusāzijas uz Eiropu, bet arī tāpēc, ka visas minētās valstis ir ieinteresētas reģiona attīstībā, lai veicinātu demokrātiju, labklājību un tiesiskumu un tādējādi radītu efektīvu pamatu reģionālajai un starpreģionu attīstībai un sadarbībai Dienvidkaukāza teritorijā;

J.

tā kā šis reģions ir kļuvis par zonu, kur konkurē vairāku ietekmīgu ģeopolitisko dalībnieku stratēģiskās intereses; tā kā Individuālās partnerības rīcības plāni, kuri saista visas trīs valstis ar NATO, padara aliansi par jaunu dalībnieku reģionā;

K.

tā kā dialogs un darbību saskaņošana starp ES, Krieviju un ASV varētu veicināt demokrātiju, palielināt energoapgādes drošību un stiprināt reģionālo drošību Dienvidkaukāza reģionā;

L.

tā kā pēdējo gadu laikā Gruzijā un Armēnijā ir novērojama spēcīga ekonomiskā izaugsme un Armēnijas ekonomikas izaugsme ir viena no straujākajām pasaulē, NKP pieaugumam 2006. gadā sasniedzot 34,5 %, galvenokārt pateicoties šīs valsts gāzes un naftas rezervēm; tā kā, neskatoties uz šiem izaugsmes rādītājiem, šo triju valstu sabiedrību aizvien raksturo ļoti augsts nabadzības un bezdarba līmenis, ierobežota piekļuve sociālajiem pakalpojumiem, zemi ienākumi un šo ienākumu nevienlīdzīga sadale;

M.

tā kā Dienvidkaukāzā notiek destabilizējoša bruņošanās sacensība, kam raksturīga nepieredzēti strauja militārā arsenāla palielināšana,

1.

atzinīgi vērtē Armēnijas, Azerbaidžānas un Gruzijas iekļaušanu EKP un to, ka 2006. gada 14. novembrī attiecīgās sadarbības padomes apstiprināja divpusējos EKP rīcības plānus, un izsaka atbalstu pastāvīgajiem centieniem šos plānus īstenot, iesaistot visus procesa dalībniekus;

2.

uzsver, ka, izvēloties politisko pieeju saistībā ar trim Dienvidkaukāza valstīm, nevajadzētu ignorēt šo triju valstu raksturīgās īpašības; atbalsta diferenciācijas ieviešanu, piemērojot EKP attiecībā uz minētajām valstī, un uzver nepieciešamību stiprināt ES attiecības ar šīm valstīm atbilstoši to nopelniem, īstenojot atbilstīgos EKP rīcības plānus;

3.

atzīmē Armēnijas, Gruzijas un Azerbaidžānas ģeopolitisko stāvokli saistībā ar Krieviju, Irānu un Turciju, kā arī citu ekonomikas lielvalstu, piemēram, Krievijas, ASV un Ķīnas, pieaugošo interesi par šo reģionu; uzskata, ka tāpēc ir ļoti svarīgi sadarbību ar Dienvidkaukāzu, tostarp arī ar enerģētiku saistītos jautājumos, padarīt par prioritāti;

4.

apstiprina, ka ES galvenie mērķi reģionā ir atbalstīt Dienvidkaukāza valstu attīstību, lai tās kļūtu par atvērtām, miermīlīgām, drošām un stabilām valstīm, kuras varētu veicināt labas kaimiņattiecības reģionā un reģionālo stabilitāti un kuras spētu atbalstīt Eiropas vērtības un attīstīt iestāžu un juridisko sadarbību savā starpā un ar ES; lai sasniegtu šos mērķus, aicina ES izstrādāt tādu reģionālo politiku Dienvidkaukāzam, kura jāīsteno kopā ar reģiona valstīm un kura jāpapildina, izstrādājot atsevišķas divpusējas politikas;

5.

uzsver, ka EKP mērķis bija pārvarēt šķelšanos Eiropā, pakāpeniski paplašinot demokrātijas, labklājības un drošības telpu; aicina ES un Dienvidkaukāza valstis ar sadraudzības, speciālistu nosūtīšanas un citus pieejamo palīdzības programmu palīdzību izmantot jauno dalībvalstu plašās zināšanas un pieredzi, ko tās guvušas, ES integrācijas procesā reformējot sabiedrību un ekonomiku, jo īpaši stiprinot robežu robežapsardzību un muitas iestādes un attīstot reģionālo sadarbību savā starpā;

6.

uzsver, ka EKP politikas pārskati un finansējums ir jāizmanto, lai veicinātu iestāžu izveidi, cilvēktiesību ievērošanu, tiesiskumu, demokratizāciju un reģionālo sadarbību; atkārtoti apstiprina nepieciešamību pēc turpmākām noteiktām darbībām no ES puses, lai veicinātu patiesu reģionālo sadarbību un integrāciju; aicina Komisiju regulāri ziņot par sasniegto saistībā ar reģionālās sadarbības procesu un atbilstoši pielāgot tās politiku un instrumentus; sagaida, ka starp ES un dažādām iesaistītajām pusēm partnervalstīs, jo īpaši ar pilsonisko sabiedrību, tiks veidotas aizvien konstruktīvākas attiecības, lai tādējādi EKP procesu padarītu dinamiskāku un pārredzamāku;

7.

atzīmē, ka straujās un noteiktās NKP izaugsmes dēļ Azerbaidžāna ir kļuvusi par palīdzības sniedzēju, starptautiskajiem donoriem ievērojami samazinot savu darbību šajā valstī; iesaka ES koncentrēties uz zinātības un paraugprakes nodošanu Twinning, TAIEX un Sigma programmu ietvaros (atbilstoši Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentam);

8.

uzskata, ka tirdzniecības politika ir nozīmīgs elements, lai nodrošinātu politisko stabilitāti un ekonomisko attīstību, kuras rezultātā Dienvidkaukāzā samazināsies nabadzība, un ka tā ir būtiski svarīga turpmākai integrācijai starp ES un Dienvidkaukāzu; uzsver, ka saistībā ar tirdzniecības politiku ir jāņem vērā sociālā dimensija;

9.

atbalsta Komisijas priekšlikumu veikt priekšizpēti, lai ar tās palīdzību novērtētu iespēju slēgt brīvās tirdzniecības līgumu ar Gruziju un Armēniju; uzskata, ka šāds līgums sniegs labumu visām pusēm; vienlaikus aicina Komisiju un Padomi īstenot pasākumus, lai nodrošinātu, ka Armēnija, Gruzija un Azerbaidžāna gūst pēc iespējas lielāku labumu no vispārējo preferenču sistēmas, un tajā pašā laikā uzsver, cik nozīmīga divpusējo tirdzniecības attiecību turpmākai veicināšanai ir Azerbaidžānas dalība PTO; mudina Azerbaidžānas iestādes novērst pēdējos šķēršļus, kas tai traucē pievienoties PTO, piemēram, augstos muitas tarifus, pārredzamības trūkumu un nespēju piemērot tirdzniecības noteikumus, korupciju, kā arī nespēju ieviest intelektuālā īpašuma tiesības, un aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt Azerbaidžānu tās pievienošanās PTO procesā;

10.

atzīmē, ka Gruzija izjūt ievērojamu spiedienu, ko izraisa Krievijas ekonomiskais embargo, kuru ieviesa vairāk kā pirms viena gada, slēdzot Gruzijas produktu tradicionālo tirgu un tādējādi atņemot daudziem pilsoņiem iztikas līdzekļus; uzsver, ka brīvās tirdzniecības līguma ar Gruziju ātra noslēgšana ir vienlīdz svarīga gan ES un Gruzijas attiecību stiprināšanai, gan Krievijas embargo seku atvieglošanai;

11.

uzsver, ka visām trim valstīm arī turpmāk būs jācenšas samazināt nabadzību un jāievēro ilgtspējīgas attīstības princips; iesaka pieņemt efektīvu politiku, lai samazinātu sociālo polarizāciju un nodrošinātu pilnīgu piekļuvi sociālās drošība sistēmām; aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt šīs trīs valstis, stiprinot to spējas uzlabot un ieviest nabadzības samazināšanas politiku;

12.

uzskata, ka EKP nodrošina labu pamatu reģionālai un apakšreģionālai sadarbība, lai tādējādi radītu patiesu drošības, stabilitātes un demokrātijas telpu gan Dienvidkaukāza, gan Melnās jūras reģionā; uzskata, ka diferencēta divpusēja pieeja attiecībā uz trim Dienvidkaukāza valstīm nav iedomājama bez globālas un daudzpusīgas dimensijas, paredzot reģionālās sadarbības attīstību; tāpēc:

13.

atzinīgi vērtē iekšējās politiskās un iestāžu reformas, kuras EKP rīcības plāna īstenošanas ietvaros Armēnijā tika uzsāktas pēc konstitucionālās reformas; mudina Armēnijas iestādes turpināt šādu virzību un panākt turpmāku attīstību, stiprinot demokrātiskas struktūras, tiesiskumu un cilvēktiesību aizsardzību; īpaši aicina veikt papildu pasākumus, lai izveidotu neatkarīgas tiesu iestādes, veicinātu policijas, civildienesta un vietējo valdību reformas, apkarotu korupciju un radītu dzīvotspējīgu pilsonisko sabiedrību; atzīmē Starptautiskās vēlēšanu novērošanas misijas paziņojumu par to, ka 2007. gada maija parlamenta vēlēšanas kopumā atbilda starptautiskajām prasībām; ir pārliecināts, ka Armēnijas iestādes cieši sadarbosies ar Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO) un Eiropas Padomi, risinot atlikušās problēmas, lai vēl vairāk uzlabotu standartus, kas jau ir sasniegti, un pilnībā nodrošinātu prezidenta vēlēšanu, kam jānotiek 2008. gada 19. februārī, brīvu un godīgu īstenošanu; kopumā atbalsta konstruktīva dialoga izveidi starp valdību un opozīciju, lai tādējādi stiprinātu plurālismu, kas ir būtisks demokrātijas elements; aicina Armēnijas iestādes arī izpētīt apgalvojumus par korupciju un vārda brīvības neievērošanu;

14.

atkārtoti pauž bažas par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos un plašsaziņas līdzekļu brīvības samazināšanos Azerbaidžānā; aicina Azerbaidžānas iestādes nodrošināt plašsaziņas līdzekļu brīvību; šajā sakarā atzinīgi vērtē prezidenta 2007. gada 28. decembra apžēlošanu, pēc kuras seši žurnālisti tika atbrīvoti no cietuma, un aicina Azerbaidžānas iestādes nekavējoties atbrīvot visus žurnālistus, kuri vēl joprojām atrodas cietumā, pārtraukt žurnālistu apspiešanu, īpaši izmantojot tiesību aktus par krimināli sodāmu neslavas celšanu, un pasludināt moratoriju tiesību aktu par krimināli sodāmu neslavas celšanu izmantošanai, tādējādi paužot šīs valsts iestāžu apņemšanos ievērot vārda brīvību; sagaida, ka Azerbaidžānas iestādes, ņemot vērā nākamā gada vēlēšanas, ievēros Eiropas Padomes Venēcijas komisijas ieteikumus, nodrošinot pulcēšanās brīvību un ierobežojumu atcelšanu saistībā ar politisko partiju darbību, kā arī garantēs EDSO standartu pilnīgu ievērošanu; aicina Azerbaidžānas iestādes arī nepieļaut vardarbību no policijas puses un izmeklēt visus apgalvojumus par sliktu izturēšanos aresta laikā; atgādina par ES gatavību sniegt atbalstu Azerbaidžānai, tai īstenojot reformas saistībā ar cilvēktiesību ievērošanu un demokrātiju;

15.

atzīmē plašās reformas, kuras Gruzijas valdība uzsāka pēc “Rožu revolūcijas”; mudina panākt turpmāku progresu, nodrošinot plurālistisku valsts pārvaldi, dialogu starp valdību un opozīciju, tiesiskumu un pienākumu ievērošanu cilvēktiesību jomā, jo īpaši saistībā ar tiesu iestāžu neatkarību, pilnīgu neiecietību pret vardarbību no policijas puses, kriminālās tiesvedības reformu un ieslodzījuma apstākļu uzlabošanu; aicina Gruzijas iestādes ievērot īpašuma tiesības, pulcēšanās brīvību, vārda brīvību, minoritāšu tiesības atbilstoši Vispārējai konvencijai par nacionālo minoritāšu aizsardzību un plašsaziņas līdzekļu brīvību; sagaida, ka pirms likumdošanas iestāžu un prezidenta vēlēšanām, kam jānotiek 2008. gadā, Gruzija īstenos EKP rīcības plāna mērķus un Eiropas Padomes ieteikumus saistībā ar demokrātiskas valsts pārvaldes ilgtermiņa noturīgumu, savstarpēji atkarīgu un savstarpēji ierobežojošu likumdošanas varas, izpildvaras un tiesu varas patstāvīgu mehānismu un institucionālo reformu;

16.

atgādina par pastāvīgo atbalstu Gruzijas centieniem īstenot politiskas un ekonomiskas reformas un stiprināt demokrātiskas iestādes, tostarp pārskatīt Vēlēšanu kodeksu, tādējādi veidojot miermīlīgu un pārtikušu Gruziju, kura var veicināt stabilitāti gan reģionā, gan visā Eiropā; pauž nopietnas bažas par politiskajiem notikumiem Gruzijā 2007. gadā novembrī, kuru rezultātā policija apspieda miermīlīgas demonstrācijas, tika slēgti neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi un pasludināts ārkārtas stāvoklis; pauž apmierinājumu par to, ka atbilstoši Starptautiskās vēlēšanu novērošanas misijas novērtējumam 2008. gada 5. janvārī notikušās prezidenta vēlēšanas pēc būtības atbilda EDSO un Eiropas Padomes prasībām un standartiem, kas noteikti saistībā ar demokrātiskām vēlēšanām; uzskata, ka neskatoties uz ievērojamām problēmām, kuras atklājās un kuras nekavējoties jārisina, šīs vēlēšanas bija pirmās prezidenta vēlēšanas, kuras bija balstītas uz patiesu kandidātu sacensību un kurās Gruzijas iedzīvotāji varēja izdarīt savu politisko izvēli; aicina visus Gruzijas politiskos spēkus censties radīt demokrātisku politisko kultūru, kurā politiskie oponenti tiek cienīti un kurā konstruktīva dialoga mērķis ir atbalstīs un stiprināt Gruzijas nenoturīgās demokrātiskās iestādes; aicina Gruzijas iestādes pirms parlamenta vēlēšanām, kam jānotiek 2008. gada pavasarī, novērst Starptautiskās vēlēšanu novērošanas misijas provizoriskajā ziņojumā atzīmētās nepilnības;

17.

atzinīgi vērtē to, ka prezidenta vēlēšanas 2008. gada 5. janvārī pagāja mierīgi, un uzskata to par soli uz priekšu ceļā uz Gruzijas sabiedrības demokratizāciju un demokrātisko iestāžu izveidi un stiprināšanu; sagaida, ka nesen ievēlētais prezidents veiks nepieciešamos pasākumus, lai šajā nolūkā veidotu konstruktīvu dialogu ar opozīciju; tomēr pauž bažas par vēlēšanu kampaņas vispārējo gaitu, jo tā notika ļoti polarizētā vidē, kurai raksturīgs uzticēšanās trūkumus un bieži ziņojumi par pārkāpumiem, kā arī bijušā prezidenta valsts lietu un viņa vēlēšanu kampaņas pārklāšanās, tādējādi radot nelīdzsvarotu vidi kampaņai; aicina Gruzijas iestādes steidzamā kārtā pienācīgi izskatīt visas sūdzības saistībā ar vēlēšanu procesu; mudina Gruzijas iestādes pilnībā ņemt vērā starptautisko novērotāju piezīmes par minēto problēmu risināšanu, kā arī pienācīgi un pamatīgi sagatavoties gaidāmajām vispārējām vēlēšanām; aicina opozīcijas spēkus darboties atbildīgā veidā un ņemt vērā vēlēšanu rezultātus, kā arī konstruktīvi iesaistīties politiskās debatēs Gruzijas demokrātiskajās iestādēs;

18.

uzsver, ka Armēnijas, Azerbaidžānas un Gruzijas skaidra apņemšanās ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības ir būtiski svarīga, lai noteiktu turpmākās attiecības ar ES; sagaida, ka šīs valsti īstenos EKP rīcības plāna mērķus un Eiropas Padomes ieteikumus šajā jautājumā; lūdz Komisiju ar visām trim valstīm apspriest iespēju izveidot cilvēktiesību apakškomitejas;

19.

sagaida, ka pirms vēlēšanām 2008. gadā Armēnijas, Azerbaidžānas un Gruzijas iestādes nodrošinās vārda brīvību, pulcēšanās brīvību un plašsaziņas līdzekļu brīvību; uzsver, ka attiecību padziļināšanai ar ES būtiski svarīga ir šo valstu spēja nodrošināt godīgu un līdzsvarotu piekļuvi gan valsts, gan privātajiem plašsaziņas līdzekļiem un rīkot starptautiskajiem standartiem atbilstošas vēlēšanas;

20.

atzinīgi vērtē to, ka Polija tika nozīmēta par valsti, kas, gatavojoties 2008. gada janvāra vēlēšanām, ES vārdā pildīja starpnieka lomu starp Gruzijas valdību un opozīcijas plašsaziņas līdzekļiem; uzskata, ka ļoti nozīmīga ir to jauno dalībvalstu iesaistīšana, kurām ir izveidojušās ciešākas kultūras un vēsturiskās saiknes reģionā;

21.

uzsver, cik svarīgi, veicinot demokrātiju un tiesiskumu, ir atbalstīt pilsonisko sabiedrību un sniegt tai lielākas iespējas, kā arī attīstīt kontaktus starp cilvēkiem; mudina Komisiju pilnībā izmantot Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta sniegtās iespējas, lai, inter alia, uzraudzītu EKP īstenošanu; uzsver, ka EKP procesam un jo īpaši tā uzraudzīšanai jābūt atvērtai sadarbībai un apspriedēm ar pilsonisko sabiedrību; mudina Komisiju sniegt piemēru, radot konkrētus mehānismus, lai apspriestos ar pilsonisko sabiedrību; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt, ka līdzekļi tiek sadalīti taisnīgā veidā, nepieļaujot politiski motivētu valsts iejaukšanos; aicina Komisiju izstrādāt arī pamatnostādnes vietējām un reģionālajām varas iestādēm par to specifisko lomu EKP rīcības plānu īstenošanā;

22.

uzsver, cik svarīgi ir sadarboties jautājumā par brīvību pārvietoties pāri ES un tās kaimiņvalstu robežām; aicina Komisiju un Padomi pēc iespējas ātrāk padarīt darbspējīgu ES un Gruzijas Tieslietu, pilsoņu brīvību un iekšlietu apakškomiteju un veikt nepieciešamos pasākumus, lai uzsāktu sarunas par atpakaļuzņemšanas un vīzu režīma atvieglošanas nolīgumiem starp ES un Gruziju un lai parakstītu nolīgumu par mobilitātes partnerattiecībām ar ES, vienlaicīgi uzsverot, ka aizkavēšanās var negatīvi ietekmēt Gruzijas iekšējo konfliktu atrisināšanu, un atzīmējot grūtības, ko rada Krievijas iestāžu lēmumu piešķirt Abhāzijā un Dienvidosetijā dzīvojošajām personām Krievijas pases; atbalsta sarunu uzsākšanu par nolīgumiem ar Armēniju un Azerbaidžānu; mudina dalībvalstis palielināt sadarbību, lai uzlabotu konsulāro dienestu efektivitāti Dienvidkaukāza valstīs un paātrinātu kopīgo vīzu pieteikumu centru izveidi; atbalsta papildu iniciatīvu izpētīšanu, izstrādājot visaptverošu pieeju migrācijai Austrumeiropā un Dienvidaustrumeiropā;

23.

aicina Komisiju arī no finansiālā viedokļa veicināt Eiropas NVO pārstāvību Armēnijā, Azerbaidžānā un Gruzijā, lai tādējādi izplatītu šo organizāciju zināšanas un pieredzi organizētas pilsoniskās sabiedrības veidošanā;

24.

aicina Komisiju darīt visu nepieciešamo, lai tuvinātu triju Dienvidkaukāza valstu NVO un pilsoniskās sabiedrības ar mērķi tādā veidā veicināt dialogu, sekmēt savstarpējo saprašanos un rūpīgi risināt reģiona problēmas; aicina attiecīgo valstu iestādes nekavēt šādu iniciatīvu īstenošanu;

25.

uzsver, ka personu pārvietošanās atvieglošana ir saistīta ar drošām robežām, un atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu Dienvidkaukāzā veicināt reģionālo sadarbību integrētas robežu pārvaldības jomā; uzsver, ka vietējās pierobežas satiksmes nolūkos ir nepieciešams efektīvā veidā atvieglot vīzu režīmu; uzsver, ka abu pušu laba griba ir priekšnoteikums sadarbībai visas Gruzijas un Krievijas savstarpējās robežas garumā; uzsver budžeta un ieņēmumu pārredzamības nozīmību, lai nodrošinātu, ka valdība ir atbildīga par izdevumiem parastu pilsoņu priekšā;

26.

aicina šīs trīs valstis pastiprināt centienus cīņā pret korupciju, kā arī labvēlīgas ieguldījumu un uzņēmējdarbības vides izveidē; uzsver, cik svarīga ir budžeta pārredzamība, kuras mērķis ir nodrošināt valdības atbildību par valsts izdevumiem; uzsver, ka īpašumtiesību attīstība ir būtiski svarīga mazo un vidējo uzņēmumu izaugsmei un ilgtspējīgai ekonomiskajai attīstībai; atbalsta to, ka tiek veicinātas tirgus ekonomikas reformas, kuru mērķis ir palielināt konkurētspēju un stiprināt privāto sektoru; atbalsta liberalizācijas pasākumu saskaņošanu ar PTO principiem un šo pasākumu pastiprināšanu; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt, ka ekonomiskās reformas tiek papildinātas ar atbilstošiem pasākumiem sociālajā jomā;

27.

aicina visu triju valstu iestādes nodrošināt, ka pasākumi, kas tiek veikti saistībā ar cīņu pret korupciju, netiek izmantoti politiskos nolūkos un ka izmeklēšanas, kriminālvajāšanas un tiesas procesi notiek godīgā un pārredzamā veidā;

28.

atzīmē, ka neatrisināto konfliktu, kas izraisījās pēc PSRS sabrukuma, un no tiem izrietošās nedrošības dēļ ir pieauguši reģiona valstu izdevumi militāriem nolūkiem, tādējādi negatīvi ietekmējot šo valstu ekonomisko un sociālo attīstību; tāpēc aicina reģiona valstis pārtraukt izdevumu militāriem nolūkiem pieaugumu;

29.

uzskata, ka pēc PSRS sabrukuma izraisījušos neatrisināto konfliktu atrisināšana miermīlīgā ceļā ir pamats tam, lai Dienvidkaukāzā, kā arī plašākā reģionālā kontekstā panāktu politisko stabilitāti un ekonomisko attīstību; uzsver, ka ES piemīt būtiska loma dialoga kultūras un sapratnes veicināšanā reģionā un iepriekšminētās ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1325 (2000. gads) īstenošanas nodrošināšanā; atbalsta pārrobežu programmu izmantošanu un dialogu starp pilsoniskajām sabiedrībām, jo tas ir instruments konfliktu pārveidošanai un uzticības vairošanai, pārvarot domstarpības; īpaši atzinīgi vērtē Komisijas centienus sniegt palīdzību un nodrošināt informāciju Abhāzijai un Dienvidosetijai; atbalsta ES Īpašā pārstāvja Dienvidkaukāzā Peter Semneby priekšlikumu abos reģionos atvērt informācijas birojus; lūdz Komisiju un Semneby sniegt šādu atbalstu un izplatīt informāciju arī Kalnu Karabahā;

30.

noraida visus ārvalstu mēģinājumus radīt sevišķas ietekmes sfēras; aicina kopīgo kaimiņattiecību kontekstā veidot konstruktīvu sadarbību ar visam valstīm un mudina Krieviju nepretoties tam, ka ES iesaistās konfliktu risināšanā un miera uzturēšanas operācijās Dienvidkaukāzā;

31.

atzīmē, ka pretruna starp pašnoteikšanās un teritoriālās integritātes principiem veicina pēc PSRS sabrukuma izraisījušos neatrisināto konfliktu saglabāšanos Dienvidkaukāza reģionā; uzskata, ka šo problēmu var pārvarēt tikai ar sarunu palīdzību, pamatojoties uz ANO Statūtos un Helsinku Nobeiguma aktā paredzētajiem principiem un ievērojot reģionālās integrācijas kontekstu; atzīmē, ka šis process nevar notikt bez starptautiskās kopienas atbalsta, un aicina ES šajā nolūkā ierosināt pasākumus; turklāt uzskata, ka, lai sarunu ceļā panāktu risinājumu reģiona konfliktiem, ļoti svarīga ir attiecību uzlabošanās starp nacionalitātēm, pamatojoties uz Eiropas standartiem, un minoritāšu tiesību veicināšana, tādējādi stiprinot Dienvidkaukāza valstu pilsoņu saliedētību;

32.

atkāroti uzsver beznosacījumu atbalstu Gruzijas teritoriālajai integritātei un tās starptautiski atzīto robežu neaizskaramībai un atbalsta Gruzijas iestāžu pastāvīgos centienus panākt risinājumu iekšējiem konfliktiem Abhāzijā un Dienvidosetijā; tomēr pauž nožēlu par agresīvo retoriku, ko izmanto konflikta puses, un atbalsta ANO ģenerālsekretāra Ban ki Moon aicinājumu divkāršot centienus ar mērķi novērst darbības, kuras var izraisīt karadarbības atjaunošanos Abhāzijā; mudina puses pilnīgi izmanot dialoga un sarunu formātu, lai rastu galīgo risinājumu konfliktam Dienvidosetijā; aicina de facto iestādes radīt drošus apstākļus, lai iekšzemē pārvietotās personas varētu atgriezties, un ievērot neatņemamās īpašumtiesības konfliktu rajonos atbilstoši iepriekš minētajai ANO Drošības padomes rezolūcijai 1781 (2007. gads); uzsver, ka pieņemama risinājuma rašana saistībā ar cilvēktiesību jautājumiem, piemēram, iekšzemē pārvietoto personu atgriešanos un šo personu īpašumu, kā arī kara noziegumu un pazudušo personu lietu pienācīga izmeklēšana, iesaistoties visām pusēm, būs pamats tam, lai panāktu jebkādu ilgstošu risinājumu; aicina visas puses atgriezties pie sarunu galda; atzinīgi vērtē pēc liela pārtraukuma nesen notikušo pirmo Gruzijas un Abhāzijas ierēdņu augsta līmeņa sanāksmi;

33.

uzskata, ka turpmāka kavēšanās, risinot Kalnu Karabahas konfliktu, nesniegs labumu nevienai no iesaistītajām pusēm, bet gan apdraudēs reģionālo stabilitāti un kavēs reģionālo un ekonomisko attīstību; atkārtoti pauž cieņu un atbalstu Azerbaidžānas (svītrojums) teritoriālajai integritātei un starptautiski atzītajām robežām, kā arī tur dzīvojošo cilvēku pašnoteikšanās tiesībām atbilstoši ANO Statūtiem un Helsinku Nobeiguma aktam; aicina Armēniju un Azerbaidžānu nekavējoties izmantot visas iespējas, lai miermīlīgā ceļā atrisinātu Kalnu Karabahas konfliktu; atkārtoti pauž stingru atbalstu Minskas grupai, tomēr ar nožēlu atzīmē ievērojamu panākumu trūkumu sarunās; aicina puses piemērot atbilstīgās ANO Drošības padomes rezolūcijas un jo īpaši ļaut bēgļiem un iekšzemē pārvietotajām personām drošā un cienīgā veidā atgriezties mājās; brīdina par agresīvo un provokatīvo retoriku, kura var apdraudēt sarunu procesu;

34.

pauž nožēlu, ka centienus tuvināt trīs reģiona valstis negatīvi ietekmē pēc PSRS sabrukuma izraisījušies neatrisinātie konflikti, kurus rada teritoriālas pretenzijas un separātisms; uzsver, ka konfliktu zonas bieži tiek izmatotas kā drošs patvērums organizētai noziedzībai, naudas atmazgāšanai, narkotiku tirdzniecībai un ieroču kontrabandai;

35.

atgādina attiecīgajām iestādēm, ka bēgļus un iekšzemē pārvietotās personas nedrīkst konfliktos izmantot kā instrumentu; aicina īstenot noteiktus pasākumus, lai uzlabotu iekšzemē pārvietoto personu dzīves apstākļus un sociālo stāvokli, pirms šo personu cilvēktiesības atgriezties mājās tiek reāli piemērotas;

36.

aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk finansiāli atbalstīt Armēnijas, Azerbaidžānas un Gruzijas centienus risināt ar bēgļiem un iekšzemē pārvietotajām personām saistīto situāciju, palīdzot atjaunot ēkas un celt ceļus, ūdens un elektropiegādes infrastruktūru, slimnīcas un skolas, lai šīs kopienas būtu labāk integrētas, un vienlaikus veicinot reģionu, kur šīs kopienas dzīvo, attīstību, uzmanību pievēršot vietējiem iedzīvotājiem, kuri bieži arī dzīvo zem nabadzības sliekšņa; uzsver, ka ir jārisina problēma, kas saistīta ar lielo skaitu sauszemes mīnu, kuras pēc Kalnu Karabahas konflikta vēl joprojām ievaino un dažreiz arī nogalina cilvēkus;

37.

aicina galvenās reģionā iesaistītās puses konstruktīvi iesaistīties, lai atrisinātu pēc PSRS sabrukuma izraisījušos neatrisinātos konfliktus reģionā, un veikt pasākumus ar mērķi normalizēt to attiecības ar kaimiņvalstīm; atkārtoti aicina Turciju iesaistīties nopietnā un intensīvā darbā, lai saskaņā ar ANO Statūtiem, atbilstīgām ANO Drošības padomes rezolūcijām un citām atbilstīgām starptautiskām konvencijām atrisinātu visus nopietnos strīdus ar kaimiņvalstīm, kā arī iesaistītos godīgā un atklātā diskusijā par pagātnes notikumiem; atkārtoti aicina Turcijas un Armēnijas valdības sākt samierināšanās procesu saistībā ar pašreizējiem un pagātnes notikumiem un aicina Komisiju veicināt šo procesu, izmantojot EKP un Melnās jūras reģiona sinerģijas ietvaros īstenoto reģionālo sadarbību; aicina Komisiju un Padomi kopā ar Turcijas un Armēnijas iestādēm izskatīt jautājumu par Turcijas robežas ar Armēniju atvēršanu;

38.

iesaka izveidot 3+3 formāta konferenci par drošību un sadarbību Dienvidkaukāzā, šajā konferencē iesaistot trīs Dienvidkaukāza valstis, no vienas puses, un ES, Amerikas Savienotās Valstis un Krieviju, no otras puses, lai apspriestu jautājumus saistībā ar drošību un reģionālo sadarbību Dienvidkaukāzā, īpašu uzmanību pievēršot atbilstoša pamata izveidei, lai risinātu pēc PSRS sabrukuma izraisījušos neatrisinātos konfliktus;

39.

piešķir lielu nozīmi Baku—Tbilisi—Erzurumas gāzes cauruļvada un Baku—Tbilisi—Ceihanas naftas cauruļvada atklāšanai un uzsver, cik nozīmīgi ir Kaspijas enerģijas koridoru projekti, kuri varētu veicināt reģiona ekonomisko un tirdzniecības attīstību un kuri varētu palielināt no Azerbaidžānas un Kaspijas jūras baseina uz ES tirgu notiekošās energoapgādes un attiecīgo tranzīta sistēmu drošību un diversifikāciju; tomēr stingri pieprasa, lai iesaistītas valstis un Komisija atbilstoši reģionālās sadarbības mērķim, kas tiek veicināts EKP ietvaros, Baku—Tbilisi—Erzurumas gāzes cauruļvada projektā iekļautu Armēniju;

40.

uzsver, cik svarīgi ir padziļināt ES un Azerbaidžānas partnerattiecības enerģētikas jomā, kā tas paredzēts iepriekš minētajā 2006. gada 7. novembrī parakstītajā Saprašanās memorandā, un atzinīgi vērtē Azerbaidžānas un Gruzijas valdību gatavību arī turpmāk aktīvi darboties, veicinot uz tirgu balstītu energoapgādi un tranzīta diversifikāciju reģionā, tādējādi ievērojami palielinot Eiropas energoapgādes drošību;

41.

atzinīgi vērtē iepriekš minētās augsta līmeņa grupas 2005. gada novembra ziņojumu “Tīkls mieram un attīstībai” un Komisijas paziņojumu par galveno Eiropas transporta ašu paplašināšanu kaimiņvalstīs (COM(2007)0032); atkārtoti pauž atbalstu jaunu infrastruktūras objektu un dzīvotspējīgu transporta koridoru izveidei, jo tie dažādo piegādātājus un maršrutus, piemēram, Kaspijas jūras un Melnās jūras energoapgādes koridors un Nabuko cauruļvads, kā arī INOGATE (Interstate Oil and Gas Transport to Europe) un TRACECA projekti, kas savieno Melnās jūras un Kaspijas jūras reģionu;

42.

atzīmē tādas jaunas situācijas veidošanos, kurā klimata pārmaiņas un apgādes drošība ir sevišķi svarīgi elementi; atzīst, ka apgādes diversifikācija ir ļoti svarīga un to var panākt, tikai ciešāk sadarbojoties ar kaimiņvalstīm, jo īpaši tām, kas atrodas Dienvidkaukāza un Vidusāzijas reģionā, un atbalsta reģionālo un starpreģionu sadarbību; uzskata, ka energoapgādes diversifikācijas projektiem ir jābūt vienai no stiprinātās EKP prioritātēm, un aicina palielināt atbalstu ražotājvalstu un tranzītvalstu ieguldījumu vides un reglamentējošo noteikumu uzlabošanai, pamatojoties uz Enerģētikas hartas nolīguma principiem;

43.

atzīmē, ka tiek lēsts, ka Azerbaidžānas gāzes un naftas rezerves būs izmantojamas turpmākos piecpadsmit līdz divdesmit gadus; atzīmē, ka saskaņā ar nesenajiem aprēķiniem naftas laukos zem Kaspijas jūras ir apmēram 14 miljardi barelu naftas, kā arī gāzes resursi apmēram 850—1370 miljardu kubikmetru apmērā; atzīst, ka jāpieliek pūliņi, lai nepieļaut, ka valsts nonāk “resursu lāsta” lamatās; tāpēc uzsver ilgtspējīgu alternatīvu risinājumu nozīmību gan no politikas, gan no ekonomikas viedokļa; aicina Azerbaidžānas valdību īstenot nepieciešamos pasākumus ar mērķi radīt vajadzīgo tiesisko regulējumu un operatīvo pamatu, lai ES atbalsts atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes jomā tiktu izmantots pēc iespējas labāk;

44.

pauž interesi par Komisijas priekšlikumu veikt priekšizpēti par iespējamu kaimiņvalstu nolīgumu enerģētikas jomā un šajā nolūkā mudina EKP partnervalstis ievērot starptautiskās tiesības un pasaules tirgos noteiktās saistības;

45.

atbalsta Armēnijas valdības centienus priekšlaicīgi pārtraukt Medzamor kodolelektrostacijas pašreizējā bloka ekspluatāciju un rast dzīvotspējīgus alternatīvus energoapgādes risinājumus, kā to pieprasa ES, tomēr pauž bažas par valdības lēmumu celt jaunu bloku tajā pašā kodolelektrostacijā, kura atrodas seismiskā zonā, un aicina Armēnijas iestādes rast alternatīvus energoapgādes risinājumus;

46.

iesaka, sadarbojoties enerģētikas jomā, ņemt vērā arī valstu pašu vajadzību pēc enerģijas un labumu, ko šīs valstis var gūt, jo īpaši saistībā ar piekļuvi energoresursiem; aicina Komisiju nodrošināt, ka enerģētikas projekti, ko finansē no oficiālās attīstības palīdzības līdzekļiem Eiropas kaimiņattiecības politikas instrumenta ietvaros, tiešā veidā samazina nabadzību un sniedz labumu vietējiem iedzīvotājiem; aicina Komisiju vairāk atbalstīt triju valstu centienus cīņā pret klimata pārmaiņām un izpētīt konkrētus risinājumus, ar kuru palīdzību varētu novērst neefektīvus enerģijas ražošanas un patēriņa veidus, cita starpā nododot tehnoloģijas;

47.

atzinīgi vērtē starpreģionu iniciatīvas, piemēram, Baku—Tbilisi—Karsa dzelzceļa projektu; uzskata, ka šī iniciatīva paver iespēju uzlabot šīs pasaules daļas ekonomisko un politisko iekļaušanu Eiropas un pasaules ekonomikā un ka tā veicinās reģiona ekonomikas un tirdzniecības attīstību; tomēr uzsver, ka projekts apiet pastāvošo un pilnībā funkcionējošo dzelzceļa līniju Armēnijā; mudina Dienvidkaukāza republikas un Turciju īstenot efektīvu reģionālās ekonomiskās integrācijas politiku un atturēties no netālredzīgiem un politiski motivētiem reģionāliem enerģētikas un transporta projektiem, kuros netiek ievēroti EKP drošas attīstības principi;