19.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/1

—

stingri aizstāv viedokli, ka terorisms visā pasaulē rada nopietnus draudus demokrātijai, cilvēku tiesībām, kā arī visas starptautiskās sabiedrības ekonomiskai un sociālai attīstībai;

—

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām būs īpaša nozīme ES terorisma apkarošanas stratēģijas īstenošanā. Tieši minētās pašvaldības būs atbildīgas par stratēģijas sadaļā “Novēršana” paredzēto pasākumu, kā arī to iniciatīvu īstenošanu, kas būs vērstas uz terorisma un radikalizācijas apkarošanu dalībvalstīs;

—

piekrīt, ka svarīga nozīme ir ES radikalizācijas apkarošanas stratēģijai, kas tiek īstenota vienlaikus ar ES terorisma apkarošanas stratēģiju, taču uzsver, ka minētajās stratēģijās jāparedz zināma rīcības brīvība to īstenošanai vietējā līmenī, izmantojot pieredzi un zināšanas, kas uzkrātas vietējā līmenī, izstrādājot skaidrus pamatprincipus izlūkdatu vākšanai vietējā līmenī, kā arī sniedzot atbalstu un piešķirot līdzekļus vietējām pašvaldībām, lai tās īstenotu projektus vardarbīga radikalizācijas apkarošanai, kur tas nepieciešams; uzsver, ka reģionālās un vietējās pārvaldes iestāžu nozīme terorisma un vardarbīga radikālisma novēršanā ir jāpalielina, sadarbojoties ar Eiropas Savienību un dalībvalstu valdībām;

—

iesaka dalībvalstīs apspriesties ar sabiedrību vietējā līmenī, lai gūtu daudzpusīgu priekšstatu par vietējās sabiedrības pieredzi un izpratni terorisma jomā, kā arī ekstrēmisma cēloņiem. Dalībvalstīm jānodrošina, ka sabiedriskajā apspriešanā aktīvi var piedalīties arī tie cilvēki, kas parasti neiesaistās demokrātiskajos procesos vietējā līmenī;

—

atzinīgi vērtē faktu, ka pašlaik Komisijas uzdevumā lietpratēji veic krīzes vadības plānu otro salīdzinošo novērtēšanu; rosina tomēr Komisiju nodrošināt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var vispusīgi un aktīvi piedalīties novērtēšanas procesā;

—

aicina Eiropas Savienību nodrošināt, ka visu terorisma apkarošanas pasākumu īstenošanā tiek ievērota vienlīdzība un cilvēktiesības un ka minētie pasākumi attiecīgās kopienās nerada negatīvu pieredzi, kas var veicināt atsvešināšanos un ekstrēmisma izplatību.

Ziņotājs

:

lords Graham TOPE (UK/ALDE) Londonas Sutton rajona pārvaldes un Londonas pilsētas policijas pārvaldes loceklis

1.

stingri aizstāv viedokli, ka terorisms visā pasaulē rada nopietnus draudus demokrātijai, cilvēku tiesībām, kā arī visas starptautiskās sabiedrības ekonomiskai un sociālai attīstībai;

2.

piekrīt vērtējumam, ka vislielākā uzmanība neizbēgami tiks veltīta Al Qaeda inspirētajam terorismam un mūsu sabiedrības radikalizācijai, kas izpaužas kā vardarbīgs ekstrēmisms. Komiteja tomēr atgādina, ka daudzus terorisma aktus pēdējā laikā veikuši cilvēki, kas dzimuši un uzauguši valstī, kur minētie akti tika īstenoti, vai citās ES valstīs, un bieži šādas rīcības iemesls bijuši notikumi valstī, kur tika rīkots uzbrukums, un minēto cilvēku rīcības galvenie iemesli ne vienmēr bijuši saistīti ar reliģiju. Neraugoties uz to, RK piekrīt arī viedoklim, ka Al Qaeda inspirētā terorisma draudi ir svarīgs jautājums, kas ES pašlaik ir jārisina drošības jomā;

3.

uzskata, ka ES darbam terorisma apkarošanas jomā jābūt vērstam uz diviem mērķiem — pirmkārt, tiešā veidā jāapkaro teroristiskas darbības, otrkārt, jāveic preventīvi pasākumi. Jo ātrāk izdodas pārraut cēloņsakarības ķēdi, kas noved pie terorisma, jo labāk. Šajā jomā ļoti noderīgi var būt intensīvāki pētījumi par to, kādi iemesli un stimuli mudina cilvēkus atbalstīt un finansēt terorismu vai tajā piedalīties;

4.

uzskata, ka terorisma apkarošanas jomā nedrīkst ignorēt reliģisko aspektu. Skaidrāk jāsniedz vēsts, ka terorismam nav pilnīgi nekāda attaisnojuma;

5.

tādēļ uzskata, ka ES būtu jāuzņemas iniciatīva un jāveic pasākumi, kuru mērķis ir mazināt terorismu ar reliģiju un kultūru dialoga palīdzību;

6.

uzskata, ka terorisma apkarošanas jomā ļoti svarīga ir ES sadarbība ar trešām valstīm. Jāveicina šādas ārējās sadarbības stratēģijas, lai gan paplašinātu informācijas apmaiņu, gan lai atbalstītu padziļinātu praktisku sadarbību starp policiju un muitu pārvalžu darbiniekiem;

7.

uzsver, ka vietējām un reģionālām pašvaldībām būs īpaša nozīme ES terorisma apkarošanas stratēģijas īstenošanā. Tieši minētās pašvaldības, kā arī valsts un reģionālās tiesībaizsardzības iestādes, kuru kompetencē ir personu un viņu īpašuma aizsardzība, būs atbildīgas par stratēģijas sadaļā “Novēršana” paredzēto pasākumu, kā arī to iniciatīvu īstenošanu, kas būs vērstas uz terorisma un radikalizācijas apkarošanu dalībvalstīs;

8.

norāda uz ievērojamiem dalībvalstu panākumiem, kas gūti pārējās stratēģijas sadaļās (“Aizsardzība”, “Vajāšana” un “Reaģēšana”) kopš regulējošo tiesību aktu pieņemšanas 2002. gadā. Komiteja atzinīgi vērtē arī Komisijas paziņojumā par terorisma apkarošanas pastiprināšanu iekļautos priekšlikumus, kuru mērķis ir izveidot juridisku pamatu dažādiem terorisma apkarošanas stratēģijas aspektiem, kuru vidū jāmin kriminālsodāmība par teroristu apmācīšanu, vervēšanu un publisku kūdīšanu uz teroristisku nodarījumu veikšanu, spridzekļu izmantošanas teroristiskos nolūkos novēršana, kā arī informācijas par lidsabiedrību pasažieriem izmantošana tiesībaizsardzības nolūkos, terorisma finansēšanas apkarošana un kriminālsodāmība par terorisma finansēšanu, kā arī atzīst vajadzību pēc pētniecības un tehnoloģijas attīstības, lai visā ES teritorijā atbalstītu policijas pūliņus aizsargāt iedzīvotājus no teroristu uzbrukumiem;

9.

norāda tomēr, ka, pastiprinot cīņu pret terorismu, ES sadarbībā ar dalībvalstīm, tiesībaizsardzības iestādēm un reģionālām un vietējām pašvaldībām un tiesībsargājošām iestādēm, kas ir no tām atkarīgas, jāpalielina ieguldījumi stratēģijas sadaļā “Novēršana” paredzēto pasākumu īstenošanai. Terorismu un vardarbīgu ekstrēmismu nevar novērst tikai ar tiesiskiem līdzekļiem un kriminālvajāšanu. Turklāt sankcijas vienas pašas nebūs efektīvas un jāpieliek pūles, lai personām, kas ir īpaši neaizsargātas pret radikālismu un teroristu veikto vervēšanu, tiktu sniegtas pozitīvas nākotnes perspektīvas un nodrošināta viņu vieta sabiedrībā;

10.

uzskata, ka terorisma apkarošana jāveic ar preventīviem pasākumiem, novēršot terorismu veicinošus faktorus, kas sekmē radikalizāciju un var novest pie terora aktiem;

11.

norāda, ka terorisma raksturs un cēloņi bieži ir globāli. Komiteja tomēr atzīmē, ka tieši iedzīvotāji un sabiedrība saskaras ar terorisma konkrētajām un īpašajām izpausmēm. Vardarbīgu ekstrēmisma aktu plānotāji un atbalstītāji kā Eiropas pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji dzīvo un brīvi darbojas mūsu sabiedrībā, viņi nonāk saskarē ar vietējiem pakalpojumu sniedzējiem, vietējās demokrātijas institūcijām un vietējiem iedzīvotājiem. Pamatojoties uz visas ES mērogā gūtu pieredzi, dalībvalstis apzinās, ka ir jāveic padziļināta analīze, lai izprastu cēloņus un procesus, kas mudina Eiropas iedzīvotājus uz vardarbīgu ekstrēmismu un pievienošanos Al Qaeda kustībai;

12.

uzskata, ka cīņā pret vardarbīgu radikalizāciju ir mērķtiecīgi jāreaģē vietējā līmenī. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas visciešāk saskaras ar neaizsargātām iedzīvotāju grupām, ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu ES iedzīvotājiem iespējami pilnīgāku sociālo integrāciju mierīgos, demokrātiskos apstākļos, novēršot jebkura veida diskrimināciju;

13.

atgādina, ka Eiropas Padomes kongresā 2003. gadā tika pieņemti konkrēti ieteikumi attiecībā uz vietējo pašvaldību nozīmi terorisma apkarošanā;

14.

atzinīgi vērtē faktu, ka Eiropas Komisija cenšas lielāku uzmanību veltīt terorisma apkarošanas stratēģijas sadaļā “Novēršana” paredzētajiem pasākumiem, kā arī ieceri 2008. gadā publicēt paziņojumu par vardarbīgas radikalizācijas apkarošanu. RK tomēr atzīmē, ka uzsvars uz “novēršanu” nozīmē būtiskas pārmaiņas terorisma apkarošanas iestāžu darba kultūrā un minētās pārmaiņas nebūs iespējams veikt bez vietējo un reģionālo pašvaldību zināšanām, pieredzes un līdzdalības;

15.

atbalsta Eiropas Savienības iniciatīvu noteikt 2008. gadu par Eiropas Starpkultūru dialoga gadu, jo tas ir efektīvs līdzeklis kā sekmēt aktīvu apmaiņu, toleranci un citu kultūru, civilizāciju un reliģiju izpratni;

16.

uzsver, ka reģionālās un vietējās pārvaldes iestāžu nozīme terorisma un vardarbīgas radikalizācijas novēršanā ir jāpalielina, sadarbojoties ar Eiropas Savienību un dalībvalstu valdībām. Komiteja tādēļ iesaka sadarbībā ar valstu valdībām, policiju (iesaistoties reģionālajām tiesībaizsardzības iestādēm, kuru ekskluzīvā kompetencē ir personu un viņu īpašuma aizsardzība) un vietējām kopienām katrā dalībvalstī izveidot vietējo pašvaldību tīklus, lai sekmētu labas prakses apmaiņu sociālās integrācijas jomā un palīdzētu profesionāli novērtēt un izprast vardarbīgu ekstrēmismu, kurš rodas vietējā līmenī;

17.

iesaka dalībvalstīs apspriesties ar sabiedrību vietējā līmenī, lai gūtu daudzpusīgu priekšstatu par vietējās sabiedrības pieredzi un izpratni terorisma jomā, kā arī ekstrēmisma cēloņiem. Dalībvalstīm jānodrošina, ka sabiedriskajā apspriešanā aktīvi var piedalīties arī tie cilvēki, kas parasti neiesaistās demokrātiskajos procesos vietējā līmenī;

18.

iecerējusi papildināt šo atzinumu, tādējādi palīdzot Komisijai un terorisma apkarošanas koordinatoram, un izstrādāt praktiskas pamatnostādnes, kurās apkopota paraugprakse jomās, kurās īstenoti iesaistīšanas un partnerības projekti, kuru mērķis ir radikalizācijas apkarošana;

19.

iesaka uzticēt tai ikgadēja pasākuma rīkošanu, lai Eiropas līmenī veicinātu stratēģiskas nozīmes zināšanu apguvi, kas būs iespējama, pateicoties vietējo un reģionālo pašvaldību pieredzes apmaiņai, un lai sniegtu atbalstu vietējam līmenim tādu iniciatīvu izstrādē, kas ļauj novērst terorismu un vardarbīgu ekstrēmismu;

20.

piekrīt, ka svarīga nozīme ir ES radikalizācijas apkarošanas stratēģijai, kas tiek īstenota vienlaikus ar ES terorisma apkarošanas stratēģiju, taču uzsver, ka minētajās stratēģijās jāparedz zināma rīcības brīvība to īstenošanai vietējā līmenī, izmantojot pieredzi un zināšanas, kas uzkrātas vietējā līmenī, izstrādājot skaidrus pamatprincipus izlūkdatu vākšanai vietējā līmenī, kā arī sniedzot atbalstu un piešķirot līdzekļus vietējām pašvaldībām, lai tās īstenotu projektus vardarbīgas radikalizācijas apkarošanai, kur tas nepieciešams;

21.

iesaka pieņemt Prīmes līgumā paredzētos noteikumus par pārrobežu sadarbības stiprināšanu terorisma apkarošanas jomā;

22.

rosina dalībvalstis un policijas iestādes izstrādāt skaidras un drošas sistēmas informācijas apmaiņai starp vietējā un reģionālā līmeņa iestādēm (tajā skaitā vietējām un reģionālām policijas iestādēm), no vienas puses, un vienībām, kas nodarbojas ar terorisma apkarošanu un veic preventīvus pasākumus vardarbīgas radikalizācijas novēršanai, no otras puses;

23.

uzsver, ka, veidojot sistēmas izlūkdatu vākšanai vietējā līmenī, jāņem vērā drošības aspekti, pilsoņu pamattiesības un datu aizsardzības aspekti informācijas apmaiņā starp vietējām iestādēm un policiju. Jārada arī iespēja pilsoņiem anonīmi informēt vietējās varas iestādes, policiju par iespējamiem terorisma aktiem;

24.

uzskata arī, ka būtiski ir panākt, lai tādā jomā kā izlūkdatu vākšana vietējā līmenī policijas, tās dienestu un vietējo pašvaldību kompetences robežas būtu skaidri definētas, lai tiktu izveidotas sistēmas, kas nodrošinātu, ka vietējo un reģionālo iestāžu līdzdalība izlūkdatu vākšanā nekaitē attiecībām ar vietējo sabiedrību, lai tiktu nodrošināta informācijas sniedzēju aizsardzība un ar policiju nesaistītās iestādes sniegtu brīvprātīgu palīdzību;

25.

iesaka izstrādāt Eiropas Savienības pamatnostādnes, lai veicinātu plašāku informācijas apmaiņu un nodrošinātu sistēmu stabilitāti, precizitāti un drošumu;

26.

rosina dalībvalstis atbalstīt vietējo un reģionālo pašvaldību centienus, kas vērsti uz ciešāku sadarbību ar policijas un tiesībaizsardzības iestādēm (tostarp gan valsts, gan reģionālajā līmenī) radikalizācijas apkarošanas projektu īstenošanā. Komiteja ierosina arī izstrādāt īpašus mērķprojektus, pamatojoties uz informāciju, kas gūta, izmantojot policijas rīcībā esošos izlūkdatus, kā arī vietējo un reģionālo pašvaldību pieredzi un zināšanas;

27.

iesaka atbalstīt starpkultūru dialogu un sociālās integrācijas plāna īstenošanu vietējā līmenī, lai novērstu radikalizācijas un vardarbības izpausmes;

28.

apzinās, ka dalībvalstu piešķiro līdzekļu apjoms būs atšķirīgs un atkarīgs no tā, kādu informāciju sniegs izlūkdienesti. Komiteja tomēr uzsver, ka pastāvīga sadarbība ar kopienām ir jāturpina, lai pārbaudītu pašlaik īstenoto projektu efektivitāti, izveidotu stabilas attiecības starp iedzīvotājiem, tiesībaizsardzības iestādēm un valdībām terorisma apkarošanas jomā, kā arī ņemtu vērā dažādos viedokļus un demogrāfiskās attīstības tendences. Līdzekļu piešķiršanas un projektu mērķi tādēļ ir attiecīgi jāpielāgo;

29.

rosina dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības izstrādāt projektus sadarbībā ar dažādām kopienām, lai mazinātu vardarbīga ekstrēmisma ideoloģijas ietekmi un atbalstītu progresīvu ideju paudējus. Šādu projektu īstenošanai jāpiesaista augsti kvalificēti vadītāji, un neatkarīgiem vērtētājiem jāveic to efektivitātes pārbaude. RK tādēļ rosina dalībvalstis kopā ar vietējām un reģionālām pašvaldībām vietējā līmenī apzināt vadošas personības, kas pauž sabiedrībā vispāratzītus uzskatus, lai tādējādi diskreditētu vardarbīgus radikālu uzskatu paudējus un atbalstītu cilvēkus, kuri pārliecinoši pauž viedokļus, kas ir pretēji šādu ekstrēmistu paustajiem viedokļiem;

30.

viens no vispārzināmiem terorismu rosinošiem impulsiem ir neapmierinātība ar sabiedrību, bezspēcības sajūta un sociālā atstumtība. Labi funkcionējošā demokrātiskā sabiedrībā ir mazāks risks, ka terorisma idejas un teroristu tīkli var iesakņoties un attīstīties. Reģionu komiteja tādēļ uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi demokrātijas veicināšanu un pilsonisko/politisko tiesību iedzīvināšanu uzskatīt par terorisma apkarošanas pasākumu būtisku sastāvdaļu;

31.

secina, ka terminoloģijas jautājums ir sarežģīts un delikāts un personām, kas atbildīgas par radikalizācijas apkarošanas iniciatīvu īstenošanu, tas ir pamatīgi jāpēta un jāanalizē;

32.

rosina dalībvalstis un reģionālās pašvaldības atbalstīt tādas mazāk aizsargātas vietējā līmeņa iestādes kā skolas, tālākizglītības centri, universitātes, mošejas un reliģiskas iestādes, lai atklātu vardarbīga radikālisma izpausmes to teritorijā, kavētu radikāļu darbību un sniegtu atbalstu personām, kuras varētu nonākt vardarbīga radikālisma piekritēju ietekmē, piedāvājot pārliecinošas un interesantas alternatīvas uzskatiem, kurus pauž ekstrēmisti;

33.

rosina dalībvalstis cieši sadarboties ar cietumiem, tiesu uzraudzības un rehabilitācijas iestādēm, lai apcietināto personu vidū atklātu vardarbīga radikālisma piekritējus, kur darbība ir jākavē un jāpārtrauc;

34.

uzskata, ka šādu projektu īstenošana ir jākoordinē ar policiju un tās dienestiem reģionālajā līmenī, tai jānotiek vietējo un reģionālo pašvaldību vai tām līdzīgu iestāžu pārraudzībā un par to ir jāziņo valsts iestādēm, lai novērtētu sasniegto;

35.

uzskata, ka, atbalstot šādus projektus, ir svarīgi, lai Eiropas Savienība, dalībvalstis un policijas iestādes veidotu ES mēroga sadarbības tīklus — kas aptver tiesībaizsardzības iestādes, kas ir atkarīgas no reģioniem un kuru kompetencē ir personu vai viņu īpašuma aizsardzība vai operatīvās vienības teroristisku darbību novēršanai —, kas palīdzētu apzināt paraugprakses piemērus, kā arī sniegtu norādījumus, atbalstu un apmācības iespējas personām, kuras atbildīgas par šo projektu īstenošanu vietējā līmenī;

36.

norāda, ka vietējo un reģionālo pašvaldību apņēmīgai darbībai ir ļoti svarīga nozīme terorisma novēršanas stratēģiju īstenošanā visās dalībvalstīs;

37.

iesaka vietējām un reģionālām pašvaldībām, darbojoties ar stingru apņēmību, stiprināt sabiedrības spēju pretoties vardarbīgiem ekstrēmistiem. Komiteja tādēļ iesaka pašvaldībām:

38.

uzskata, ka policijas dienestu pārskatāmība un pārskatatbildība ir būtisks priekšnoteikums, lai vairotu iedzīvotāju uzticēšanos policijas pasākumiem, kas vērsti uz terorisma apkarošanu, un nodrošinātu sabiedrības atbalstu terorisma apkarošanas pasākumiem, kā arī valsts un vietējā līmenī īstenotajiem pasākumiem vardarbīga ekstrēmisma apkarošanai. RK tādēļ rosina gan dalībvalstis, gan reģionālās iestādes, kuru kompetencē ir personu un viņu īpašuma aizsardzība un kuru pakļautībā ir terorisma apkarošanas vienības un grupas, apsvērt, kā vietējā līmenī palielināt policijas pārskatatbildību, nepieciešamības gadījumā lūdzot atbalstu un mācoties no partneriem citās Eiropas un pasaules valstīs;

39.

aicina Komisiju nākt klajā ar ierosinājumiem, kā tā varētu atbalstīt dalībvalstu centienus, lai panāktu, ka terorisma apkarošana kļūst par visu policijas dienestu darba sastāvdaļu, nepieciešamības gadījumā veicinot zināšanu apmaiņu starp dalībvalstīm un policijas dienestiem;

40.

uzskata, ka būtiska nozīme ir tam, lai policijas personāla sastāvs būtu tik pat daudzveidīgs kā sabiedrība, kuras intereses tā aizstāv, jo tas vairo iedzīvotāju uzticēšanos un paļāvību, kā arī veicina informācijas apmaiņu starp policiju un iedzīvotājiem; RK tādēļ uzskata, ka visās dalībvalstīs jārosina pozitīvas diskusijas vietējā līmenī, kas veicinātu daudzveidību un iespēju vienlīdzību policijas dienestos;

41.

atzinīgi vērtē faktu, ka pašlaik Komisijas uzdevumā lietpratēji veic krīzes vadības plānu otro salīdzinošo novērtēšanu;

42.

rosina tomēr Komisiju nodrošināt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var vispusīgi un aktīvi piedalīties novērtēšanas procesā. Ņemot vērā secinājumus, kas izdarīti ziņojumā par sprādzieniem Londonā 2005. gada jūlijā, Komisijai jārīkojas steidzami un jānodrošina, ka tiek veikta skaidra pienākumu sadale un izveidota komandķēde, kurā iesaistīti tie resori un iestādes, kas atbildīgas par ārkārtas rīcības plānu izstrādi un neatliekamās palīdzības sniegšanu;

43.

stingri atbalsta tādu apvienību sadarbības tīklu veidošanu, kas sniedz atbalstu teroristu uzbrukumos cietušajiem, un norāda uz RK veikumu zināšanu apmaiņas veicināšanā visās dalībvalstīs;

44.

atzinīgi vērtē apņemšanos atbalstīt pētniecību un tādu tehnisku risinājumu izstrādi, kas atvieglotu policijas dienestu pūliņus aizsargāt ES iedzīvotājus no teroristu uzbrukumiem. Komiteja aicina Eiropas Savienību atbalstīt tehnisku risinājumu izstrādi visās četrās stratēģijas sadaļās, tostarp arī nodrošināt (ne tikai ar kriminālvajāšanas līdzekļiem vien), ka ekstrēmisti vairs nevar netraucēti izmantot internetu savu mērķu sasniegšanai. RK tādēļ aicina dalībvalstis piešķirt pietiekamus līdzekļus šādu projektu īstenošanai;

45.

rosina dalībvalstis izveidot koordinācijas mehānismus, ņemot vērā to, ka vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē ir sabiedrības drošības nodrošināšana, lai tādējādi savu kompetenču ietvaros tās varētu nodrošināt sabiedrības drošību vietās, kur uzturas daudz cilvēku (it īpaši, pilsētplānošanas procesā ņemot vērā terorisma aspektu);

46.

aicina Eiropas Savienību nodrošināt, ka visu terorisma apkarošanas pasākumu īstenošanā tiek ievērota vienlīdzība un cilvēktiesības un ka minētie pasākumi attiecīgās kopienās nerada negatīvu pieredzi, kas var veicināt atsvešināšanos un ekstrēmisma izplatību.

19.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/6

—

uzskata, ka ar tehnisku inovāciju palīdzību jāuzlabo energoefektivitāte un jāattīsta videi nekaitīgi transporta veidi. Internalizējot ārējās izmaksas, pārvadājumu plūsma būtu jānovada uz to transporta veidu, kas katrā konkrētajā gadījumā ir visnekaitīgākais dabai un ar visaugstāko energoefektivitātes līmeni;

—

uzskata, ka Eiropas Savienībā būtu jāievieš kopīga dzelzceļa satiksmes vadīšanas valoda;

—

uzskata, ka daudzas kravas pārvadā pa tām pašām sliedēm, pa kurām brauc pasažieru vilcieni. Šā iemesla dēļ ir ierobežota abu sistēmu kapacitāte un uzticamība ne vien blīvi apdzīvotos reģionos, bet arī starpreģionu maršrutos. ES sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jāidentificē vietas, kur dzelzceļa satiksme ir pārslogota, un minētais trūkums jānovērš, cenšoties maksimāli izmantot pašreizējo un nākotnes infrastruktūru. Ilgākā laikposmā ES un dalībvalstīm būtu jāveicina atsevišķu dzelzceļa tīklu izbūve kravu pārvadājumiem un pasažieru pārvadājumiem pirmām kārtām tajos tīkla segmentos, kas pārslogoti visvairāk;

—

uzskata, ka vietējām pašvaldībām īpaša uzmanība jāvelta pilsētu transporta plānošanai, sevišķi tas attiecināms uz kravu piegādes sistēmām, no ekoloģiskā un saimnieciskā viedokļa efektīvāk organizējot piegādes pilsētu zonās;

—

uzskata, ka, attīstot un pilnveidojot iekšzemes ostas, tostarp multimodālās iekārtas, vietējām un reģionālajām pašvaldībām var būt nozīmīga loma ilgtspējīgas kravu pārvadājumu politikas īstenošanā;

—

uzskata, ka vajadzīga dzelzceļa un jūras transporta labāka saikne, jo šie transporta veidi atsevišķās vietās joprojām nav pietiekami efektīvi; atbalsta vietējo un reģionālo pašvaldību izstrādātus loģistikas risinājumus iekšzemes teritorijās, tām izveidojot loģistikas platformas un sausās ostas, kas ir būtisks līdzeklis, lai uzlabotu vispārējo kravu sadales sistēmu un sekmētu iekšzemes teritoriju attīstību un kohēziju.

Ziņotājs

:

José CORREIA kgs (PPE/PT) Taviras mērs

1.

Komisijas paziņojumi par kravu pārvadājumiem pieņemti, atbildot uz 2001. gada Baltajā grāmatā par transportu un 2006. gadā publicētajā termiņa vidusposma pārskatā paustajām politiskajām bažām. Gatavojot paziņojumus, tika sarīkoti 13 semināri un konferences, kā arī vairāk nekā 30 ārējie pasākumi; rakstveidā ir pausti 160 viedokļi. Turklāt Komisija saņēma vēl 500 ziņojumu par loģistikas problēmām.

2.

Baltās grāmatas pārskatā atspoguļotas pārmaiņas kopš 2001. gada: ražošanas globalizācija kļuvusi aizvien straujāka, mazinājusies energoapgādes drošība, paātrinājusies globālā sasilšana un pēc Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu pievienošanās ir paplašinājusies Eiropas Savienība. Ņemot vērā minētās pārmaiņas, ieteicams paplašināt transporta politikas darbības jomu un instrumentus, lai risinātu jaunos uzdevumus. Īpaši svarīgi padarīt efektīvākus dažādus transporta veidus — kā atsevišķi izmantotos, tā arī dažādu transporta veidu kombinācijas (komodalitāte).

3.

ievērojot iepriekšminētajos pētījumos ietvertās pamatnostādnes, var secināt, ka turpmāk noteikti jāīsteno vairāki pasākumi. Tostarp:

4.

kā arī

5.

un

6.

uzskata, ka ilgtermiņā jāizveido pietiekami jaudīga un uzticama dzelzceļa transporta infrastruktūra, nodrošinot to, ka kravas pārvadājumu intereses nav pretrunā citiem mērķiem pārvadājumu jomā vai cita veida sociālām interesēm un ka šāda infrastruktūra palīdz nodrošināt energoefektīvus un videi nekaitīgus pārvadājumus;

7.

uzskata, ka galvenais īstermiņa uzdevums ir apzināt un novērst sistēmas nepilnības un palielināt tās jaudu;

8.

uzskata, ka kravu pārvadājumi, lai arī tos īsteno pa svarīgākajiem valsts un starptautiskā līmeņa transporta koridoriem, nebūtu iespējami bez vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījuma, jo transporta maršruti šķērso vietējo un reģionālo pašvaldību teritoriju;

9.

tādēļ uzskata, ka kravu piegāžu plānošana pilsētu un reģionu līmenī ir īpaši svarīga, lai varētu radīt enerģiju taupošas un ekoloģiski nekaitīgas kravas pārvadājumu plūsmas. Tādējādi jauna transporta politika ir atkarīga no visu to iesaistīto pušu aktīva atbalsta, kas ar savu ieguldījumu spēj paaugstināt minētās politikas efektivitāti, turklāt īpaši vajadzīgs to personu atbalsts, kuras var atrisināt problēmas vietējā līmenī, jo darbojas vistuvāk iedzīvotājiem;

10.

efektīvus un videi draudzīgus kravu pārvadājumus jo īpaši var nodrošināt, visos iespējamos gadījumos izmantojot iekšējos ūdensceļus. Tas var arī mazināt sastrēgumus uz ceļiem, kas savieno ostas un iekšzemi;

11.

vairākveidu pārvadājumu sistēmā termināļi, pārkraušanas stacijas un ostas ir nozīmīgi infrastruktūras elementi. To plānošana un izvietojuma izvēle ir vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē. Svarīgi, lai pilsētas jau agrīnā plānošanas stadijā būtu iesaistītas šādas infrastruktūras plānošanā. Tas nozīmē, ka ES un valsts iestādēm būtu jārada ilglaicīgi un stabili apstākļi pilsētplānošanai;

12.

tā kā aptuveni 40 % transportlīdzekļu ES tiek izmantoti preču un pakalpojumu izplatīšanai un piegādei un tā kā lielākā daļa patērētāju ir pilsētās, ir jāpārvalda lielās satiksmes plūsmas, kas rodas pilsētās. Būtu jāparedz paraugprakses izplatīšana pilsētu kravas pārvadājumu politikas jomā;

13.

uzsver, ka reģionālu vai pilsētas transporta struktūru izveide dažādās dalībvalstīs nodrošina vērtīgu atbalstu, saskaņojot atšķirīgas vēlmes, prasības un rezultātus. RK norāda, ka ir svarīgi, lai tas notiktu atbilstīgi subsidiaritātes principam;

14.

vērš uzmanību uz to, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir plašākas iespējas veidot dialogu ar ražotājiem un kravu pārvadājumu pakalpojumu izmantotājiem;

15.

īpaša uzmanība jāvelta pakalpojumu un preču piegādei pilsētās, jo pilsētu loģistikas pārdomāta plānošana ir pamatfaktors mobilitātes veicināšanai pilsētās;

16.

uzskata, ka termināļu, loģistikas centru un veikalu izvietošanā turpmāk aizvien vairāk būs jāiesaista vietējās pašvaldības;

17.

uzsver, ka reģionāla līmeņa loģistika būs jauna politikas joma, kas nākotnē strauji attīstīsies. Svarīgi būs decentralizēt starpsavienojumu pārvaldīšanu, deleģējot to reģionālajām pašvaldībām, savukārt galveno starptautisko transporta koridoru noteikšanu arī turpmāk atstāt dalībvalstu kompetencē;

18.

uzskata, ka vietējās pašvaldības ar labas pilsētvides politikas palīdzību var ievērojami veicināt dzelzceļa transporta attīstību. Šāds ieguldījums ir ļoti vērtīgs;

19.

uzskata, ka dzelzceļa blakuspakalpojumiem, sevišķi termināļiem un šķirošanas stacijām, jāsaņem īpašs struktūrfondu atbalsts;

20.

uzskata, ka vietējām pašvaldībām īpaša uzmanība jāvelta pilsētu transporta plānošanai, sevišķi tas attiecināms uz kravu piegādes sistēmām, no ekoloģiskā un saimnieciskā viedokļa efektīvāk organizējot piegādes pilsētu zonās. Tāpēc ir jātiecas uzlabot transporta līdzekļu ekoloģisko kvalitāti un palielināt slodzes koeficientus, kas ļaus ierobežot braucienu skaitu, saglabājot transportējamās kravas apjomu;

21.

attīstot un pilnveidojot iekšzemes ostas, tostarp multimodālās iekārtas, vietējām un reģionālajām pašvaldībām var būt nozīmīga loma ilgtspējīgas kravu pārvadājumu politikas īstenošanā;

22.

īstenojot teritorijas plānošanas politiku, piemēram, izvēloties rūpniecības uzņēmumiem atvēlētās teritorijas, vietējās un reģionālās pašvaldības var sekmēt iekšējo ūdensceļu transportu. Tādēļ, izmantojot struktūrfondu atbalstu, īpaša uzmanība jāvelta teritorijām, kas paredzētas ar ūdeni saistītiem uzņēmumiem, iekšējiem ūdensceļiem un iekšzemes ostām;

23.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir aizvien lielāka loma loģistikas stratēģiju izstrādē, lai ar to palīdzību nodrošinātu efektīvu un piemērotu plānošanu, infrastruktūru un koordinēšanu;

24.

liela daļa kravu tiek pārvadātas pa Centrāleiropas transporta tīklu arī tad, ja to galamērķis neatrodas Centrāleiropā. Lai mazinātu Centrāleiropas transporta tīklu kapacitātes problēmas, ļoti svarīgs ir ES atbalsts tādu savienojumu un koridoru izbūvei, kuri nerada papildu slodzi Centrāleiropas transporta tīkliem vai to mazina. Šādu savienojumu piemērs ir austrumu-rietumu transporta koridori Ziemeļeiropā, turklāt tie veicina arī reģionālo attīstību. Jaunajā stratēģijā, kas attieksies uz Baltijas jūru un kuru pašlaik izstrādā, būs pievērsta īpaša uzmanība labi funkcionējošu transporta tīklu un multimodālu risinājumu nozīmei reģionu ilgtspējīgas attīstības un konkurētspējas nodrošināšanā. Ārkārtīgi svarīgi ir tas, lai ES arī turpmāk paredzētu līdzekļus šāda veida pasākumiem, piemēram, ar struktūrfondu un nozaru programmu starpniecību;

25.

vērš uzmanību uz to, ka izejvielas ražojošiem reģioniem ļoti svarīgi ir kravu pārvadājumi pa jūru. Savukārt apstrādes rūpniecībai ir vajadzīga stabila izejvielu piegāde visu gadu. Lai pārvadājumi pa jūru būtu iespējami arī ziemā, ledlaužu izmantošana ir jāpadara par prioritāti un tā jāiekļauj TEN-T;

26.

uzskata, ka ES būtu jāīsteno visaptveroša pieeja gan plānojot tādu infrastruktūru, kas atrodas Eiropas Savienībā, gan arī tādu, kas savieno ES ar kaimiņvalstīm un kaimiņos esošiem reģioniem. Tādēļ ES kravu pārvadājumu pakete būtu jāveido atbilstīgi citām jau ES izveidotām un pieņemtām transporta un infrastruktūras kartēm, piemēram, Eiropas transporta tīkla kartei un starptautisko transporta koridoru kartei (map of transnational transport corridors);

27.

atgādina, ka pēdējos gados daudzi reģioni ir izstrādājuši šāda veida stratēģijas, lai tādējādi prognozētu pārvadājumu apjomu tuvākajā nākotnē, un ir izdarījuši attiecīgus secinājumus. Tas saistīts ar aizvien apjomīgāku pārrobežu un starptautisko sadarbību Eiropas loģistikas projektu jomā. Šādu tendenci apliecina, piemēram, Centrāleiropas un Austrumeiropas ķimikāliju loģistikas iniciatīva, ko aizsāka Eiropas Ķīmijas nozares reģionālais tīkls, lai ar koordinētas stratēģijas palīdzību uzlabotu Centrāleiropas un Austrumeiropas ķīmisko vielu ražošanas nozares darbības vispārējos ilgtermiņa apstākļus. Vēl viens piemērs ir nodoms izveidot dzelzceļa koridoru (EU4SeaRail), kas savienos Baltijas jūru, Ziemeļjūru, Vidusjūru un Melno jūru. Nozīmīgi Ziemeļeiropas transporta koridori ir arī Botnijas līča koridors un “ziemeļu ass” (Northern axis). Reģioniem ir arī bijusi liela nozīme tādu loģistikas zonu attīstībā, kas ļauj nodrošināt moduļu papildināmību un maiņu, jo īpaši kravu pārvadājumiem, un optimizēt katra transporta veida izmantošanu, kā tas notiek Aragonā ar loģistikas platformu PLAZA un tās savienojumiem ar citām platformām, piemēram, “Eirocentru” Tulūzā vai dažādām Ibērijas pussalas ostām;

28.

uzskata, ka efektīvi pārvadājumi starp Eiropas valstīm varētu būtiski veicināt ekonomikas izaugsmi. Tādēļ Komiteja aicina Komisiju ņemt vērā minētos apsvērumus, gatavojoties 2009. un 2010. gadā pārskatīt TEN direktīvas, galvenokārt un steidzami sekmējot jau apstiprināto un minētajā tīklā par prioritāriem izvirzīto projektu īstenošanu, jo īpaši ceļu posmos, kur efektīva kravu pārvadāšana ir apgrūtināta, piemēram, pārrobežu posmos vai kalnu apgabalos.

29.

atzinīgi vērtē līdz šim galvenokārt Somijas un Vācijas prezidentūru īstenotos centienus nodrošināt progresu minētajā jomā;

30.

pilnībā atbalsta analīzi un pasākumus, kas noteikti minētajā dzelzceļa transporta paketē ietvertajos paziņojumos;

31.

tomēr iesaka ņemt vērā vajadzību uzturēt labus sakarus ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā tas minēts jau iepriekš;

32.

ir pārliecināta, ka bez visu ieinteresēto vietējo pašvaldību un reģionālo valdību stabilas sadarbības nav iespējama nekāda veida jauna un efektīva kravu pārvadājumu politika; aicina nekavējoties nodrošināt šādus sakarus un apņemas sniegt savu atbalstu to izveidē;

33.

iesaka pielikt lielākas pūles, lai visas politiskās struktūras būtu informētas par minēto jautājumu, ņemot vērā pārvadājumu nozares nozīmīgumu IKP veidošanā un tās tiešo un netiešo ietekmi uz tautsaimniecību un sabiedrību kopumā;

34.

neuzskata par lietderīgu Direktīvas 96/53 pārskatīšanu. Būtu jāsaglabā uz videi draudzīgākiem risinājumiem vērsta pieeja, kas nozīmē plašāk izmantot vilcienus, taču ne kravas automašīnas;

35.

norāda, ka ievērojamas kravu pārvadājumu daļas galamērķis ir konurbācijas. Tādēļ ir ļoti svarīgi pilsētu un reģionu plānojumu pielāgot preču izplatīšanas vajadzībām, lai kravu pārvadājumu plūsma būtu energoefektīva un videi nekaitīga. Šajā ziņā liela nozīme ir tam, kur kopējā kravu pārvadāšanas tīklā atrodas pārkraušanas stacijas. Jānodrošina sekmīga mijiedarbība starp vietējo un reģionālo līmeni un ES vispārējo politiku kravu pārvadājumu loģistikas jomā. Komiteja uzskata, ka kravu pārvadājumu politika būtu jāsaskaņo ar rīcības plānu pilsētas transporta politikas jomā;

36.

ņemot vērā enerģijas izmaksas, uzskata, ka īpaši svarīgi ir jauninājumi biodegvielu jomā, bet tie jāievieš, pienācīgi ievērojot prasību saglabāt vispārējo lauksaimnieciskās ražošanas līdzsvaru pasaulē, un aicina Eiropas Komisiju pastiprināt izpēti minētajā jomā;

37.

iestājas par visa veida dzelzceļa pārvadājumu liberalizāciju, ja tā ir saskaņojama ar sabiedrības interesēm;

38.

atzinīgi vērtē specializētajos dzelzceļa kravas pārvadājumu maršrutos gūtos panākumus;

39.

uzskata, ka transporta tīkli būtu pastiprināti jāiekļauj loģistikas politikā, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, attīstot sauso ostu koncepciju un ņemot vērā vides aktuālās problēmas;

40.

uzskata, ka vajadzīga dzelzceļa un jūras transporta labāka saikne, jo šie transporta veidi atsevišķās vietās joprojām nav pietiekami efektīvi; atbalsta vietējo un reģionālo pašvaldību izstrādātus loģistikas risinājumus iekšzemes teritorijās, tām izveidojot loģistikas platformas un sausās ostas, kas ir būtisks līdzeklis, lai uzlabotu vispārējo kravu sadales sistēmu un sekmētu iekšzemes teritoriju attīstību un kohēziju;

41.

uzsver, ka jāsaskaņo tehnoloģiskie līdzekļi un standarti, lai dzelzceļa pārvadājumu jomā varētu pēc iespējas ātrāk pārvarēt tos šķēršļus, ko šobrīd rada atšķirīgas elektroenerģijas padeves sistēmas un dažāds sliežu platums;

42.

ir pārliecināta, ka Kioto protokols un tā saistība ar transporta politiku katrā ziņā ievērojami ietekmēs preču loģistiku;

43.

uzskata, ka nākotnē ātrgaitas vilcienu maršrutiem būtu jāšķērso visas Eiropas teritorija, nodrošinot satiksmi no Lisabonas ar visu Vidusjūras reģionu, Baltijas jūras reģionu, kā arī jaunajām robežām ar trešām valstīm;

44.

iesaka veikt detalizētākus pētījumus, lai apzinātu un ar nepieciešamo pasākumu palīdzību novērstu spēkā esošā tiesiskā regulējuma un infrastruktūras nepilnības; uzskata, ka, vēloties ātrāk noteikt šīs nepilnības un rast risinājumus, vietējā un reģionālajā līmenī jāizveido zināšanu un labas prakses apmaiņas tīkli starp īpašiem loģistikas un pārvadātāju sadarbības centriem;

45.

uzskata, ka jāizstrādā ilgtermiņa stratēģijas un rīcības plāni, lai tādējādi paplašinātu Eiropas transporta koridorus;

46.

atbalsta pasākumus neitrālu konkurences nosacījumu nodrošināšanai visās dalībvalstīs;

47.

iestājas par normatīvo aktu un citu noteikumu saskaņošanu un vienkāršošanu, īpaši tādās jomās kā svaru un izmērus regulējošie standarti, kravu nodrošinājumu un pušu atbildību regulējošie drošības noteikumi, vienlīdzība likuma priekšā neatkarīgi no pārvadātāja uzņēmuma reģistrācijas vietas, kopēja valoda satiksmes un importa no trešām valstīm kontrolei;

48.

uzskata, ka administratīvie šķēršļi būtu jānovērš, pēc iespējas palielinot dokumentu elektronisko apriti;

49.

iesaka panākt pārvadājumu lielāku efektivitāti tādās jomās kā katra transporta veida attīstība un jaudas izmantošana, kā arī intermodalitātes attīstība un veicināšana;

50.

iesaka panākt transporta sistēmu lielāku efektivitāti, šim mērķim uzlabojot ostām un termināļiem paredzēto loģistikas politiku;

51.

uzskata, ka ar interneta palīdzību jāpadara pieejama informācija par ostu vietējiem nosacījumiem un īpatnībām.

19.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/12

—

vēlas, lai atbalsta shēmu pieejamība būtu nodrošināta jebkura mēroga atjaunojamās enerģijas ražotājiem, tostarp attiecībā uz mazām iekārtām, un uzskata, ka konsekvences labad atbalstu atjaunojamās enerģijas ražošanai vajadzētu papildināt ar subsīdiju samazināšanu fosilo degvielu ražošanai un izmantošanai; (izņemot iespējamu atbalstu koģenerācijas stacijām, ko izmanto centrālapkures nodrošināšanai), kā arī kodolenerģijas ražošanai un izmantošanai. Par izņēmumu jāuzskata arī gadījumi, kad fosilo degvielu izmantošanas rezultātā radīto oglekļa dioksīda emisiju samazināšanas nolūkā tiek piemērota oglekļa dioksīda uztveršana un uzglabāšana;

—

iesaka raudzīties, lai būtu nodrošināta maksimāla saskaņošana starp minētās jomas galvenajiem Eiropas tiesību aktiem, proti, starp Direktīvu par ēku energoefektivitāti, Direktīvu par energoefektivitāti un energopakalpojumiem, trešo tiesību aktu paketi par enerģijas tirgus liberalizāciju, dažādiem paketes “enerģija — klimats” elementiem, tostarp Direktīvu “Atjaunojamie enerģijas avoti”;

—

aicina Komisiju grozīt 4. pantu, nosakot prasību iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības valstu rīcības plānu izstrādāšanā un šo faktoru ņemt vērā valstu rīcības plānu izvērtēšanā;

—

norāda, ka izvirzītais mērķis, proti, nodrošināt 10 % biodegvielas īpatsvaru transporta jomā, var dot gaidāmo pozitīvo rezultātu tikai tad, ja biodegvielu ražo no izejvielām, kuru iegūšana neizjauc ekoloģisko līdzsvaru dabā, pārtikas apgādes un ekonomisko līdzsvaru tirgū, kā arī sociālo līdzsvaru.

Ziņotāja

:

Paula BAKER kdze (UK/ALDE), Basingstoke un Deane Borough padomes locekle

1.

atzinīgi vērtē direktīvu par atjaunojamiem enerģijas avotiem, jo uzskata, ka atjaunojamās enerģijas ražošana var sekmēt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanos, palielināt energoapgādes drošību, veicināt tehnoloģiju attīstību, palielināt nodarbinātības iespējas un veicināt reģionālo attīstību;

2.

ņemot vērā Direktīvas mērķus, uzsver reģionālo un vietējo pašvaldību stratēģiskās alianses izveidošanas izšķirošo nozīmi, lai īstenotu augšupējo virzību atjaunojamās enerģijas jomā;

3.

aicina ieviest tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu ilgtermiņa stabilitāti lēmumu par ieguldījumiem pieņemšanai, izmantojot patlaban pieejamo plašo tehnoloģiju klāstu, lai inovatīvi projekti varētu sekmīgi konkurēt ar tradicionālajām tehnoloģijām;

4.

atzinīgi vērtē saistošu mērķu pieņemšanu atjaunojamās enerģijas jomā. Tomēr uzsver, ka, lai nodrošinātu galamērķu ātru un efektīvu īstenošanu un sasniegšanu, starpposma mērķiem, kas noteikti Direktīvas priekšlikuma 1. pielikuma B daļā, arī jābūt saistošiem. Lai nodrošinātu, ka starpposma mērķi ir pietiekami pārredzami, Komiteja aicina, sagatavojot valstu rīcības plānus, sarunās ar dalībvalstīm iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības, un noteikt darbības instrumentus, kas izmantojami vietējā līmenī;

5.

pilnībā atbalsta Komisijas priekšlikumu dalībvalstīm izstrādāt elektrotīkla infrastruktūru elektroenerģijai, kas iegūta no atjaunojamiem enerģijas avotiem, un paredzēt tai prioritāru piekļuvi elektrotīklam, tomēr uzsver, ka tai jābūt pieejamai par taisnīgu un konkurētspējīgu cenu, paredzot valsts regulētus tarifus vai citus mehānismus;

6.

uzsver arī nepieciešamību izveidot tīklu infrastruktūru gāzei un apkurei, kas ražota no atjaunojamiem enerģijas avotiem, kā arī siltumam, kas iegūts kā blakusprodukts, un nodrošināt minētajiem enerģijas veidiem pieeju attiecīgajām tīklu infrastruktūrām uz saprātīgiem noteikumiem;

7.

uzskata, ka elektrotīklu pārvaldītājiem būtu jāveic atbilstoši pielāgojumi, lai nodrošinātu atjaunojamo enerģijas avotu pieejamību, un jāsedz to izmaksas; minētās izmaksas nebūtu jāsedz enerģijas patērētājiem;

8.

atbalsta Eiropas Komisijas aicinājumus valsts, reģionālām un vietējām iestādēm piemērot politikas jomas, kas veicina zema enerģijas patēriņa un pasīvās ēkas. Lai gan šīs politikas jomas jāskata atsevišķi, tās ir nepieciešamas, īpaši svarīgas un būtiskas, lai sasniegtu Direktīvas par atjaunojamiem enerģijas avotiem mērķus. Komiteja iesaka, lai noteikumi, kas šajā jautājumā ierosināti Direktīvas “Atjaunojamie enerģijas avoti” priekšlikumā, tiktu pienācīgi ņemti vērā nākamajā Direktīvas par ēku energoefektivitāti pārskatīšanā. Vispārīgi ņemot, Komiteja iesaka raudzīties, lai būtu maksimāla koordinācija starp minētās jomas galvenajiem Eiropas tiesību aktiem, proti, starp Direktīvu par ēku energoefektivitāti, Direktīvu par energoefektivitāti un energopakalpojumiem, trešo tiesību aktu paketi par enerģijas tirgus liberalizāciju, dažādiem paketes “enerģija — klimats” elementiem, tostarp Direktīvu par atjaunojamiem enerģijas avotiem; lai sasniegtu valstu saistošos mērķus, vislielākā uzmanība jāvelta tieši direktīvas par atjaunojamiem enerģijas avotiem īstenošanai valstīs;

9.

uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir ievērojama pieredze un kompetence, lai savās teritorijās ietekmētu enerģētikas infrastruktūru un politiku. Daudzi Eiropas reģioni ir izrādījuši politisku apņemšanos veicināt atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu to teritorijās. Tie ir izvirzījuši konkrētus mērķus šajā jomā un aktīvi tiecas tos sasniegt. Jau pašlaik tie ietekmē infrastruktūras un enerģētikas politiku, pateicoties darbībai teritoriālās plānošanas, reģionālās attīstības jomā, ietekmējot individuālo iedzīvotāju rīcību, turklāt daudzos gadījumos reģioni ir veicinājuši inovatīvus risinājumus atjaunojamās enerģijas (saules, ģeotermālās, biomasas, ūdens un vēja enerģijas) jomā attiecībā uz ēkām, transportu un citām nozarēm;

10.

atzīmē, ka pāreja no neatjaunojamiem uz atjaunojamiem enerģijas avotiem ir saistīta ar relatīvi nelielo vietējās enerģijas ražošanas apjomu pieaugumu, tādējādi samazinot elektroenerģijas zudumus, kas rodas, veicot elektropārvadi lielos attālumos, un ietekmē visu vietējo un reģionālo pašvaldību darbību;

11.

atzīst, ka vietējo un reģionālo pašvaldību darbībās, ar kurām tās var veicināt Direktīvas mērķu sasniegšanu, ir iekļauti šādi pasākumi:

12.

aicina Komisiju pretoties spiedienam pieprasīt dalībvalstīm izveidot centralizētas, vienotas administratīvās struktūrvienības, kas izskatītu pieprasījumus par atjaunojamās enerģijas jaunām iekārtām un par palīdzību minētajā jautājumā;

13.

izsaka brīdinājumu attiecībā uz to, ka publiskām ēkām retrospektīvi piemēro “enerģijas pārpalikuma” normas;

14.

atgādinot valstu energoefektivitātes rīcības plānu pieredzi, Komiteja lūdz Komisiju piešķirt visus nepieciešamos līdzekļus (ieskaitot cilvēkresursus) un veikt visus vajadzīgos pasākumus (ieskaitot prasības iesniegšanu tiesā un finansiālo sankciju ieviešanu), lai dalībvalstis noteiktā termiņā varētu izveidot kvalitatīvus valstu rīcības plānus atjaunojamās enerģijas jomā, kas ļautu sasniegt direktīvā izvirzītos mērķus;

15.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības turklāt kontrolē lielus budžeta līdzekļus publiskā iepirkuma un energoietilpīgu produktu un pakalpojumu nodrošināšanai; uzsver, ka, Eiropai pārejot uz tādu enerģētiku, kurā dominē atjaunojamie energoresursi, jāveicina vietējo un reģionālo pašvaldību loma atjaunojamās enerģētikas sektoru apzināšanā, inovācijā un ar tiem saistīto sarunu risināšanā;

16.

atzīst, ka vietējo un reģionālo pašvaldību darbība, kas vērsta uz enerģijas kopējā pieprasījuma samazināšanu, veicinot energoefektivitāti, ir nozīmīgs ieguldījums direktīvas par atjaunojamiem enerģijas avotiem mērķu sasniegšanā;

17.

uzskata, ka daudzas VRP ietilpstošās darbības (piemēram, skat. 12. pantu) ir piekritīgas vietējām un reģionālajām pašvaldībām; vietējās un reģionālās pašvaldības jau ir uzsākušas nozīmīgu darbu, un šī pieredze būtu pilnībā jāizmanto valstu rīcības plānu izstrādāšanā, īstenošanā un pārraudzībā;

18.

tādēļ aicina Komisiju grozīt 4. pantu, nosakot prasību iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības valstu rīcības plānu izstrādāšanā un šo faktoru ņemt vērā valstu rīcības plānu izvērtēšanā;

19.

atgādinot valstu energoefektivitātes rīcības plānu pieredzi, aicina Komisiju savlaicīgi publicēt pamatnostādnes VRP sagatavošanai, tostarp plāna modeli. Vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšana VRP sagatavošanā būs nepārprotami viens no šo plānu sagatavošanas galvenajiem punktiem visos modeļos, ģenerālplānos vai cita veida ieteikumos, kurus publicē Eiropas Komisija sakarā ar VRP;

20.

aicina Komisiju veikt pasākumus, lai veicinātu esošo atjaunojamās enerģijas atbalsta shēmu izmantošanu, piemēram, struktūrfondus, EIB kredītus, shēmu “Saprātīga enerģija Eiropai” Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammas ietvaros, dažādas 7. pētniecības pamatprogrammas programmas un iniciatīvas, kā arī Komisijas plānus, kas formulēti paziņojumā par Eiropas energotehnoloģiju stratēģisko plānu (COM(2007) 723 galīgā redakcija);

21.

vēlas, lai atbalsta shēmu pieejamība būtu nodrošināta jebkura mēroga atjaunojamās enerģijas ražotājiem, tostarp attiecībā uz mazām iekārtām, un uzskata, ka konsekvences labad atbalstu atjaunojamās enerģijas ražošanai vajadzētu papildināt ar subsīdiju samazināšanu fosilo degvielu ražošanai un izmantošanai; (izņemot iespējamu atbalstu koģenerācijas stacijām, ko izmanto centrālapkures nodrošināšanai), kā arī kodolenerģijas ražošanai un izmantošanai. Par izņēmumu jāuzskata arī gadījumi, kad fosilo degvielu izmantošanas rezultātā radīto oglekļa dioksīda emisiju samazināšanas nolūkā tiek piemērota oglekļa dioksīda uztveršana un uzglabāšana;

22.

vēlas, lai Komisija atzīst atjaunojamo enerģijas avotu ieguldījumu un nodrošina, ka tiek piešķirts pietiekams atbalsts pētniecības un izstrādes veicināšanai, lai apgūtu tīros, atjaunojamos jūras enerģijas avotu veidus, piemēram, vēja, viļņu, plūdmaiņas un okeāna straumju enerģiju; norāda, ka valsts un reģionālā atbalsta programmas, kas sniedz valsts, reģionāliem un vietējiem apstākļiem piemērotus risinājumus, pierādīja savas spējas sekmīgi veicināt atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu. Šajā sakarā valsts un reģionālā atbalsta programmām arī turpmāk jābūt galvenajiem veicināšanas instrumentiem, lai gan papildu atbalsts ES līmenī joprojām ir vēlams. Jāizvairās no jebkuras atbalsta programmu nosacījumu un apstākļu standartizācijas Eiropas līmenī;

23.

atzīmē, ka Komisijas priekšlikums ES ieviest izcelsmes apliecinājumus elektroenerģijai, apkurei un dzesēšanai izmantojamajai enerģijai no atjaunojamiem enerģijas avotiem atbilst Reģionu komitejas atzinumam par globālo klimata pārmaiņu ierobežošanu (1), kurā tika aicināts ieviest “zaļās enerģijas” sertifikātu sistēmu;

24.

uzskata, ka izcelsmes apliecinājumu izmantošana arī tirdzniecībai un uzskaitei būtu pārāk komplicēta, tādēļ ierosina Komisijai to no jauna pārskatīt un precizēt, lai nodrošinātu sistēmas pārredzamību un juridisko noteiktību. Šajā sakarā Komiteja arī ierosina Komisijai nodrošināt, lai izcelsmes garantiju tirdzniecības un pārdošanas sistēma neapdraudētu valsts un reģionālā atbalsta programmu ieviešanas efektivitāti, kā arī apsvērt atsevišķu apliecinājumu ieviešanu brīvprātīgai tirdzniecībai;

25.

uzskata, ka jāņem vērā mikroģenerācijas ieguldījums, lai šis elements tiktu pienācīgi atzīts un atbalstīts ikvienas dalībvalsts kopējā enerģētikas paketē;

26.

atzīmē, ka enerģijas ražošanā, sadalē un izmantošanā notiek straujas pārmaiņas, un pārmaiņu temps turpmāko gadu laikā pieaugs; tādēļ ir nepieciešama vērienīga informācijas izplatīšana un apmācība, lai enerģijas ražotājiem un patērētājiem būtu pienācīga izpratne par jaunajām tehnoloģijām un lai pārmaiņu norise būtu efektīva un objektīva;

27.

atbalsta Komisijas priekšlikumu par to, lai dalībvalstis izveidotu atbilstošas informācijas, vadības un akreditācijas sistēmas;

28.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga loma izglītības un apmācības nodrošināšanā, un tajās arvien vairāk vēršas iedzīvotāji, lai uzlabotu pieejamās informācijas kvalitāti; tās arī būs tieši iesaistītas darbā, kas saistīts ar plānošanas kontroles un standartu ieviešanu attiecībā uz jaunām ēkām, tādēļ Komiteja aicina, lai vietējās un reģionālās pašvaldības tiktu pilnībā iekļautas informācijas, apziņas veidošanas, vadības, izglītības un apmācības sistēmu veidošanā un piemērošanā;

29.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir veicinājušas biodegvielu izmantošanu, piemēram, savācot izlietoto pārtikas eļļu, lai ražotu biodīzeļdegvielu municipālajam transportam, šīm pašam vajadzībām ražojot arī biogāzi no notekūdeņiem un citiem bioloģiskiem atkritumiem, un no vietējo pašvaldību apsaimniekotajiem mežiem, kā arī no koksnes atkritumiem iegūstot koksnes granulas, ko izmanto galvenokārt apkurei, kā arī siltuma koģenerācijas sistēmās. Jāatbalsta iniciatīvas, kas uzsāktas dažādos Eiropas reģionos, lai izveidotu “biodegvielu tīklus”, kuru uzdevums ir reģionālā līmenī koordinēt biodegvielu ražošanu un patēriņu. Ja biodegvielu ražos ilgtspējīgā veidā, t.i., ņemot vērā visus ekonomiskos, vides un sociālos aspektus, šādi tīkli var veicināt reģionālās ekonomikas attīstību;

30.

uzskata, ka 10 % mērķi saistībā ar atjaunīgo enerģiju transportā vislabāk var sasniegt, vairāk izmantojot elektriskos transportlīdzekļus, kas darbināmi ar elektroenerģiju, kura iegūta no atjaunojamajiem avotiem;

31.

uzskata, ka biodegvielas, kas ražotas no atkritumiem, blakusproduktiem un pārpalikumiem, dod divējādu labumu klimata pārmaiņu aspektā, samazinot gan transporta radītās emisijas, gan atkritumu kopējo masu. Līdz ar to tiek taupīta biomasa — resurss, kura daudzums ir ierobežots. Šādas biodegvielas arī nekonkurē ar pārtikas ražošanu;

32.

norāda, ka biodegvielu izmantošanas palielināšana transporta jomā, var dot gaidāmo pozitīvo rezultātu tikai tad, ja biodegvielu ražo no izejvielām, kuru iegūšana neizjauc ekoloģisko līdzsvaru dabā, pārtikas apgādes un ekonomisko līdzsvaru tirgū, kā arī līdzsvaru sabiedrībā;

33.

atzīmē, ka tādu gaisa piesārņotājvielu, kas ir kaitīgas cilvēku veselībai, emisija, kuru izraisa biodegvielu izmantošana transportā, ir atkarīga no izmantotā avota. Biodegvielas tāpēc var gan uzlabot, gan pasliktināt gaisa kvalitāti, un vietējām pašvaldībām šajā jomā ir noteicoša nozīme;

34.

tādēļ mudina uzsākt visaptverošu pētījumu par dažādu biodegvielu izplūdes gāzu emisiju, kā arī holistiski izskatīt ietekmi uz gaisa kvalitāti vienlaikus ar ilgtspējības novērtējumu;

35.

iesaka valstu rīcības plānos (VRP), kuru izstrādē tiks iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības, iekļaut detalizētus nosacījumus par izejvielām, no kurām ražos biodegvielu. Valstu rīcības plānos būtu jāņem vērā katras dalībvalsts rīcībā esošo dabas resursu un lauksaimniecības potenciāla īpatnības;

36.

aicina atbalstīt tādas biodegvielas, kas nodrošina būtiskus un skaitliskā izteiksmē uzrādāmus ietaupījumus siltumnīcefekta gāzu emisijas aspektā;

37.

atzīst, ka celulozes biomasas un aļģu ieguve (2) rada mazāku ietekmi uz pārtikas nozari un mazāk noslogo zemes resursus; ciktāl tā ir savietojama ar cita veida darbību jūrniecības jomā, kaut gan ražošanas metodes vēl tiek izstrādātas, tiek prognozēts siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījums līdz 90 % apmērā (3). Autodegvielu iespējams ražot, arī anaerobi pārstrādājot atkritumus un no tiem iegūstot biogāzi, tādējādi mazinās arī siltumnīcefekta gāzu emisija;

38.

aicina Eiropas Komisiju attīstīt tālāk biodegvielu vides ilgtspējas kritērijus, kas noteikti Direktīvas projekta 15. pantā. Ar minēto kritēriju palīdzību jāsniedz risinājumi problēmām, kas ir būtiski vispārējai biodegvielu ilgtspējai. Problēmas ir šādas:

Turklāt, ņemot vērā iepriekš minētos reģionālo tīklu piemērus, Komiteja aicina Komisiju pienācīgi ņemt vērā reģionālo ražošanas/patēriņa ķēžu iespējas;

39.

aicina vērtēt biodegvielu ilgtspējību pēc stingriem kritērijiem un kopsolī ar tehnoloģiskajām pārmaiņām, kā arī tehnoloģiskās attīstības gaitā pārskatīt minimālos SEG samazinājuma apjomus;

40.

uzskata, ka ilgtspējības kritēriji jāpiemēro gan ES ražotām, gan ārpus ES ražotām biodegvielām, lai panāktu sabiedrības uzticību vietējo pašvaldību pieņemtajiem lēmumiem par iepirkumiem un atbalsta shēmu piemērošanu;

41.

biodegviela jāražo ilgtspējīgā veidā un tā, lai ietekme uz klimatu būtu pēc iespējas mazāka. Lai iegūtu vietu enerģijas kultūrām, kuras faktiski piesaista mazāk oglekļa dioksīda, nekādā gadījumā nedrīkst izcirst mežu platības;

19.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/19

—

aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk pieņemt noteikumus par gaisa satiksmes iekļaušanu ETS un pēc iespējas ātrāk šajā sistēmā iekļaut arī kuģu radītās emisijas;

—

pauž bažas, ka direktīvā nav noteikti nekādi stimuli siltumnīcefekta gāzu samazināšanai atkritumu apsaimniekošanas nozarē, kurai ir īpaši liela nozīme gan emisiju radīšanas, gan arī teritorijas izmantošanas izpratnē;

—

iesaka, lai vismaz 30 % no ieņēmumiem, kas gūti, izsolot kvotas, valstis piešķir vietējām un reģionālajām pašvaldībām atjaunojamās enerģijas izmantošanas un patēriņa energoefektivitātes veicināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības līdz 2020. gadam panākt, ka 20 % no izmantotās enerģijas ir atjaunojamā enerģija, un palielināt energoefektivitāti par 20 %, jo īpaši transporta un atkritumu apsaimniekošanas nozarē;

—

iesaka veikt pasākumus dažu energoietilpīgu nozaru atbalstam CO2 emisiju pārvirzes gadījumā;

—

ne vēlāk kā pusgadu pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā Komisija, apspriežoties ar visiem ieinteresētajiem sociālajiem partneriem un Reģionu komiteju, iesniedz konkrētus priekšlikumus par to, kā novērst CO2 emisiju pārvirzi energoietilpīgās nozarēs un apakšnozarēs.

Ziņotājs

:

Pietro MARRAZZO kgs (IT/PSE), Lacijas reģiona priekšsēdētājs

1.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības dod izšķirīgu ieguldījumu Eiropas iniciatīvu sekmīgā īstenošanā, un tām ir nozīmīga loma vides, rūpniecības un enerģētikas politikas pasākumu izpildē;

2.

atbalsta iecerēto principa “piesārņotājs maksā” konkrētu piemērošanu, īstenojot jebkādus Kopienas vides un klimata aizsardzības pasākumus. Ar precēm un pakalpojumiem saistīto vides izmaksu internalizācija ir svarīgs priekšnoteikums, lai varētu veikt piemērotus publiskus pasākumus, kas atbilst ilgtspējīgas, līdzsvarotas un videi nekaitīgas ekonomiskās attīstības pamatprincipiem;

3.

tādēļ atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus izveidot efektīvu oglekļa tirgu, kurā “cenu par vienas tonnas oglekļa dioksīda radīto piesārņojumu” var noteikt brīvas tirdzniecības sistēmas ietvaros;

4.

atbalsta priekšlikumu par emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) pielāgošanu un aktualizāciju atbilstoši līdz šim sasniegtajiem rezultātiem un problēmām, kas radās sistēmas pirmā posma īstenošanas laikā (2005-2007);

5.

uzskata, ka, neraugoties uz līdzšinējo progresu, ir jāturpina nostiprināt ETS ilgtermiņa uzticamība un pārredzamība, kā arī jāņem vērā plānoto pasākumu sociālā un ekoloģiskā ietekme, īpaši vietējā un reģionālā līmenī;

6.

uzsver, ka Komisijas ierosinātie vienkāršojumi kopā ar iespēju nepiemērot noteikumus mazākām rūpnieciskām iekārtām, kā arī jēdziena “sadedzināšanas iekārta” precizējums veicinās lielāku paļāvību, efektivitāti un pārredzamību visā oglekļa tirgū;

7.

tomēr aicina Komisiju neaprobežoties ar vispārīgām atsaucēm uz iespējamiem pasākumiem nodokļu politikas jomā (oglekļa nodoklis), bet gan precīzi norādīt, tieši kādus pasākumus dalībvalstis var veikt, lai samazinātu nelielu iekārtu radītās emisijas;

8.

secina, ka attiecībā uz emisiju kvotu izsolēm būtu lietderīgi pakāpeniski atteikties no bezmaksas piešķiršanas procedūras un aizvien vairāk izmantot publiskas izsoles; īpaši uzsver nepieciešamību nodrošināt atbalstu ekonomiski neizdevīgākā stāvoklī esošām iedzīvotāju grupām saistībā ar iespējamo rūpniecības preču cenu un citu enerģijas veidu, īpaši elektroenerģijas, tarifu pieaugumu, palielinot mājokļu energoefektivitāti;

9.

piekrīt Komisijas priekšlikumam atteikties no koncepcijas, saskaņā ar kuru valsts sadales plānus (VSP) pieņem dalībvalstis, un atzinīgi vērtē lēmumu, kas paredz ar vienotu un solidāru rīcību izvirzīt kopīgus, visas Savienības līmeņa mērķus;

10.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu ES ETS ietvaros ņemt vērā oglekļa dioksīda uztveršanas, pārvadāšanas un ģeoloģiskās uzglabāšanas procesus un izsaka cerību, ka tiks piešķirts pienācīgs atbalsts šo jautājumu tehnoloģiskai izpētei, ko nepieciešams izvērst plašāk un veicināt ar papildu investīcijām, ar nosacījumu, ka tiek ņemtas vērā kaitīgās sekas, ko oglekļa glabāšana var radīt ekosistēmām, kurās tā tiek veikta;

11.

norāda uz enerģētikas un vides jautājumu izpētes lielo nozīmi, kas tai ir emisiju samazināšanas un pielāgošanās jomā, un izsaka cerību, ka direktīva varētu būt efektīvs instruments, ar kura palīdzību minētajiem pasākumiem pastāvīgi varētu nodrošināt finanšu līdzekļus;

12.

iesaka ETS iekļaut jaunas nozares un darbības jomas, ne tikai ņemot vērā risku, ka Eiropas rūpniecība varētu zaudēt konkurētspēju pasaules tirgos, bet arī, lai tādējādi izvērtētu minētās nozares radīto reālo piesārņojumu, tehnoloģisku uzlabojumu iespējas attiecīgajās nozarēs. Tāpat arī jāpārbauda, cik lielā mērā ierobežot papildu izmaksu tālāku nodošanu gala patērētājiem;

13.

tādēļ aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk pieņemt noteikumus par gaisa satiksmes iekļaušanu ETS un pēc iespējas ātrāk šajā sistēmā iekļaut arī kuģu radītās emisijas (skat. atzinuma CdR 22/2008 65. punktu);

14.

atzinīgi vērtē jaunajā ETS iekļauto pamatprincipu, kas nosaka tehnoloģiski augstāk attīstītu dalībvalstu (kuru rūpniecības nozarēs panākta augstāka energoefektivitāte), no vienas puses, un vājāk attīstītu valstu (kuru tautsaimniecības patērē vairāk enerģijas un kuru ekonomiskā izaugsme jāveicina), no otras puses, sadarbību un solidaritāti;

15.

novērtē ES līdzšinējo iesaistīšanos starptautiskās sarunās — pēdējās no kurām norisinājās Bali konferencē — par Kioto protokola ieviešanu un par Kopienas starptautiska līmeņa stratēģiskas koncepcijas izstrādi, īpaši attiecībā uz veicamā ieguldījuma sadalījumu starp bagātajām valstīm un attīstības valstīm; tādēļ izsaka cerību, ka līdz šim sasniegtos rezultātus izdosies vēl vairāk uzlabot un pilnveidot, pateicoties nolīgumiem, par kuriem vienošanās jāpanāk nākamajās starptautiskajās konferencēs Poznaņā un Kopenhāgenā;

16.

aicina uz papildu pasākumiem cīņai ar klimata pārmaiņām un ES ETS noteikto mērķu paplašināšanu, lai tos varētu pielāgot kopējam mērķim — panākt emisiju samazinājumu par 30 % saskaņā ar attiecīgajiem starptautiskajiem nolīgumiem;

17.

uzsver, ka ierosinātajam starptautiskajam nolīgumam jārada vienlīdzīga attieksme pret iesaistītajām nozarēm visas pasaules mērogā; tādēļ būtu jānosaka minimālās prasības attiecībā uz nolīgumu, lai tas kā starptautisks nolīgums varētu pildīt savu uzdevumu atbilstoši direktīvai;

18.

uzsver, ka saistībā ar jaunu ražošanas nozaru iekļaušanu ES ETS ir jābūt veiktai izmaksu un ieguvumu analīzei, lai tādējādi izvairītos no konkurences kropļojumiem, kas rodas, konkurējot atšķirīgām rūpniecības nozarēm, jo pastāv siltumnīcefekta gāzu emisiju ierobežojumi;

19.

pauž bažas, ka direktīvā nav noteikti nekādi stimuli siltumnīcefekta gāzu samazināšanai atkritumu apsaimniekošanas nozarē, kurai ir īpaši liela nozīme gan emisiju radīšanas, gan arī teritorijas izmantošanas izpratnē;

20.

atgādina, ka paralēli siltumnīcefekta gāzu kvotu tirdzniecības sistēmai ir jāiegulda lieli pūliņi, lai sāktu izmantot galvenokārt videi nekaitīgākus transporta veidus. Dalībvalstu valdībām jāuzņemas sava daļa atbildības par dzelzceļa un ūdensceļu infrastruktūras izbūvi, kā arī vairākveidu pārvadājumu vispārēju veicināšanu;

21.

uzsver, ka Komisija vēl nebūt nav plaši izvērtējusi rūpniecības konkurētspējas samazināšanās apdraudējumu un ka jaunajā direktīvā vēl nav paredzēti piemēroti pasākumi Eiropas ekonomikas sistēmas atbalstam un aizsardzībai; šajā sakarā norāda uz stabilas un pievilcīgas investīciju vides nozīmīgumu, kā arī uz nepieciešamību savlaicīgi pievērsties draudiem, kas saistīti ar siltumnīcefekta gāzu emisijas radošu darbību pārcelšanu uz trešām valstīm, kurās ir mazāk stingri noteikumi vides jomā un mazākas izmaksas (oglekļa emisiju pārvirze); aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei priekšlikumus par visā ES piemērojamu un pilnībā saskaņotu tiesisko regulējumu attiecībā uz bezmaksas kvotu piešķiršanu. Turklāt īpaši jāņem vērā energoietilpīgu nozaru un apakšnozaru stāvoklis, kurās pastāv paaugstināts CO2 emisiju pārvirzes risks;

22.

iesaka cīņai ar klimata pārmaiņām nepieciešamos izdevumus samērīgi sadalīt starp iesaistītajiem rūpniecības uzņēmumiem un gala patērētājiem; pie kam nedrīkst pieļaut, ka ar pieņemtajām stratēģijām saistītās papildu izmaksas jāsedz vienīgi gala patērētājiem, īpaši tas attiecināms uz noteiktām ražošanas nozarēm;

23.

norāda uz to, ka Komisijas priekšlikumā pietiekami nav ņemta vērā vajadzība izvairīties no negatīvas ietekmes uz ekonomiski nelabvēlīgākā stāvoklī esošām iedzīvotāju grupām, īpaši šeit jāmin direktīvas iespējamā ietekme uz elektroenerģijas cenu pieaugumu; tādēļ aicina Komisiju vairāk uzraudzīt tirgus, stiprināt patērētāju uzticību un ierobežot tirgus manipulāciju draudus;

24.

aicina bezmaksas emisijas kvotu piešķiršanā ņemt vērā emisiju samazinājumus, kurus jau panākuši atsevišķi uzņēmumi; turklāt tiem uzņēmumiem, kas savā ražošanas ciklā sasnieguši noteiktu minimālo vērtību siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijā uz vienu produkcijas vienību, varētu piešķirt bezmaksas emisijas kvotas 100 % apjomā;

25.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības vistiešākajā veidā cīnās ar šobrīd notiekošo klimata pārmaiņu seku pārvarēšanu, un tādēļ tās pienācīgi jāiesaista jebkāda veida apkarošanas un pielāgošanās stratēģiju pieņemšanā;

26.

vērš Eiropas Komisijas uzmanību uz to, ka, pārskatot ETS, jāņem vērā ne tikai tās ietekme uz konkurētspēju valstu un starptautiskā līmenī, bet jāpievēršas arī riskiem, kas saistīti ar dažādu ES reģionu konkurētspēju un pievilcīgumu;

27.

tādēļ iesaka pietiekamā mērā ievērot reģionālās attīstības politikas prasības un vērš uzmanību uz to, ka dažiem rūpniecības uzņēmumiem, lai panāktu oglekļa tirgus lielāku darbības efektivitāti un pārredzamību, varbūt būs jāveic apjomīgi pārstrukturēšanas pasākumi, savukārt mazāk efektīvi un krīzes situācijā jau nonākuši uzņēmumi, iespējams, varētu tikt pilnībā izspiesti no tirgus; tāpat arī iesaka paredzēt pasākumus nepieciešamo rūpniecības pārstrukturēšanas procesu veicināšanai un tajā iesaistīto darba ņēmēju atbalstam;

28.

atzīst, ka attiecībā uz ETS stiprināšanu un pielāgošanu visiem veicamajiem pasākumiem ir jābūt labāk saskaņotiem un ka jānosaka ievērojami tālejošāki mērķi saskaņā ar starptautisko vienošanos, lai līdz 2020. gadam siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinātu par 30 %;

29.

atbalsta iespēju, izmantojot vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījumu, stiprināt sabiedrības līdzdalību tajos ES centienos, ko tā šobrīd īsteno, lai risinātu ar klimata pārmaiņām saistītos jautājumus; šādu informētības uzlabošanas pasākumu mērķim jābūt kā veicināt atsevišķu personu atbildīgu rīcību, tā arī plašai sabiedrībai izskaidrot svarīgus rūpniecības politikas un tehnoloģiskus jautājumus, kas bieži vien ir piemērojamo stratēģiju pamatā;

30.

atbalsta iespēju paplašināt vietējo un reģionālo pašvaldību darbību, kas paredzēta ETS direktīvas darbības jomai pieskaitāmo gala patērētāju un MVU darbībā iesaistīto personu izglītošanai un informēšanai.

19.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/28

—

pauž bažas par finanšu līdzekļu trūkumu lauku attīstības vajadzībām. turpmākiem ieguldījumiem jauno uzdevumu risināšanā nebūtu jāiekļauj tikai I pīlāra resursi, un tādēļ aicina attiecināt šīs bažas arī uz citām ES politikām, īpaši kohēzijas politiku;

—

uzsver, ka jāveicina lauku attīstības politikas un citu ES politiku, īpaši kohēzijas politikas sinerģija;

—

atbalsta aizvien biežāk pausto ierosmi ieguldīt līdzekļus lauksaimniecības jautājumu izpētē un pielietot pētījumos gūtās atziņas. Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu meklēt sinerģiju ar Septīto pētniecības pamatprogrammu;

—

uzskata, ka, lai varētu risināt jaunās problēmas, Eiropā jācenšas ieviest noslēgta cikla ekonomika un tādēļ jāveicina un jāatbalsta jauninājumi lauksaimniecībā kopumā;

—

uzskata, ka būtu jāveicina integrētas stratēģijas pārtikas jomā, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām;

—

uzskata, ka reģioni būtu jārosina attīstīt un veicināt vietējo pārtikas un ar pārtiku saistītu produktu ražošanu, ja tādējādi tiek samazināts šajos reģionos radītās oglekļa emisijas daudzums;

—

iesaka piena kvotas palielinājumu dubultot līdz 2 % gadā, vienlaicīgi paužot viedokli, ka Komisijai jāaizstāv lauksaimnieku intereses nelabvēlīgākās teritorijās gadījumā, ja palielinātās piena kvotas kaitētu šīm interesēm;

—

uzskata, ka Eiropai ir jāuzņemas sociālā atbildība un jādara viss iespējamais, lai pašreizējās un turpmākajās PTO sarunās panāktu iedzīvotāju, planētas un saimniecisko interešu saskaņotības principu īstenošanu;

—

norāda, ka lielākajā daļā ES dalībvalstu vietējās un reģionālās struktūras pēdējos desmit gados guvušas ievērojamu pieredzi un speciālās zināšanas lauku attīstības jomā, un būtu vēlams tās aicināt uzņemties plašākas pilnvaras ES lauksaimniecības un lauku attīstības politikas īstenošanā un tālākā virzībā.

Ziņotāja

:

Lenie DWARSHUIS-VAN DE BEEK kdze (NL/ALDE), Dienvidholandes provinces izpildpadomes locekle

1.

saskata lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības stratēģisko nozīmi Eiropā, uzskata, ka uzņēmumu darbība šajā jomā ir uzsvērti starptautiska, atbalsta kvalitatīvu lauksaimniecības produktu ražošanu Eiropā, un piekrīt Eiropas Komisijas (EK) viedoklim par kopējās lauksaimniecības politikas nozīmīgumu;

2.

piekrīt, ka sistēmas izveide, ar ko Eiropas iedzīvotājiem garantētu pārtikas pašnodrošinājuma konkrētu līmeni, vajadzības gadījumā paredz krīžu pārvaldību; atzīst, ka pārtikas preču tirgū ne vienmēr var nodrošināt līdzsvaru starp lauksaimnieku ienākumiem un publisko pieprasījumu, kas attaisno kopējās lauksaimniecības politikas pastāvēšanu;

3.

kas attiecas uz tiesību aktu priekšlikumos jau iekļautajiem ieteikumiem, uzsver, ka daudzi Komitejas perspektīvas atzinumā “Kopējās lauksaimniecības politikas “veselības pārbaude”” (CdR 197/2007) paustie ieteikumi joprojām ir spēkā; tomēr ir vajadzīga tālāka vienkāršošana papildus iesniegtajiem leģislatīvajiem priekšlikumiem, lai panāktu reālu birokrātiskā sloga samazinājumu par KLP īstenošanu atbildīgajām reģionālajām iestādēm un arī lauksaimniekiem. Šajā jomā vajadzīga vēl būtiskāka vienkāršošana savstarpējas atbilstības jomā. Šajā sakarā arī III pielikumā minēto prasību skaita pieaugums nedrīkst palielināt slogu. Turklāt, īstenojot individuālus pasākumus saistībā ar III pielikumā iekļautajiem standartiem, būtu jāņem vērā reģionālie un dabas apstākļi, kas dažkārt ir ļoti atšķirīgi;

4.

pretēji perspektīvas atzinumā izteiktajam viedoklim lūdz obligāto atmatu noteikuma atcelšanu aizvietot ar fakultatīviem konkrētu platību vides aizsardzības pasākumiem II pīlārā;

5.

rosina vēlreiz pārskatīt priekšlikumus par kvotu palielināšanu, gatavojoties kvotu regulējuma atcelšanai. Būtu jāizvēlas piemēroti instrumenti un vajadzības gadījumā jāparedz finanšu līdzekļi, lai kvotu atcelšana pārāk smagi neietekmētu mazāk konkurētspējīgus un ģeogrāfiski mazāk labvēlīgus reģionus;

6.

uzskata, ka, veicot KLP “veselības pārbaudi, ir ne tikai jāturpina 2003. gadā iesāktā reforma, bet galvenokārt jārīkojas jaunajā starptautiskajā situācijā, kas radusies saistībā ar pārtikas precēm. RK aicina būt piesardzīgiem un “veselības pārbaudes”” laikā neatgriezeniski nelikvidēt pašreizējos instrumentus (izņemot obligātās atmatas instrumentu). Ņemot vērā pašreizējās svārstības pasaules pārtikas preču tirgū, vajadzības gadījumā jāizmanto arī tie instrumenti, kas pašlaik netiek lietoti;

7.

atzīst jauno uzdevumu svarīgumu un to, ka visās dalībvalstīs ir nepieciešams spēcīgs stimuls, lai jauno uzdevumu risināšanas pasākumi būtu sekmīgi;

8.

tomēr izsaka bažas, ka Komisijas ierosinātās modulācijas formas rezultātā lauksaimnieku ienākumi var būtiski samazināties, atkarībā no konkrētā reģiona;

9.

uzskata, ka Komisijai nevajadzētu nepietiekami novērtēt līdz 2013. gadam apstiprinātā KLP finanšu plāna uzticamības svarīgumu;

10.

ierosina daļu izbrīvēto resursu ieguldīt arī citos pasākumos līdzās jauno uzdevumu risināšanas pasākumiem, piemēram, jaunajos ar aitu un kazu audzēšanu saistītajos I pīlāra pasākumos, kas ir svarīgi no sociālā, ekonomiskā un vides aizsardzības viedokļa, jo nozarei Eiropas līmenī šobrīd draud dzīvnieku populācijas krass samazinājums, kā arī un esošajos ar lauksaimniecību saistītajos II pīlāra pasākumos, dažādos jaunos II pīlāra pasākumos, kas paredzēti, lai palīdzētu lauksaimniekiem pielāgoties jaunajai I pīlāra situācijai, vai citos jaunos II pīlāra pasākumos, kas paredzēti, lai segtu dažādo daudzfunkcionālās lauksaimniecības pasākumu izmaksas plašai sabiedrībai;

11.

uzskata, ka līdzsvars starp mērķiem un pasākumiem var būt atšķirīgs tiem reģioniem, kuri līdz šim īstenojuši daudzus pasākumus jauno uzdevumu risināšanā vai jau ir lielā mērā izmantojuši savus resursus atbilstoši jaunajiem uzdevumiem;

12.

ja Eiropas lauksaimniecības politikā jāievēro Eiropas politikas pamatprincipi, vispirms ir jāpiemēro modulācija, pamatojoties uz ražošanas nosacījumiem, un tad jāpēta vispārēji konkurences kritēriji;

13.

uzskata, ka lēmumus par modulāciju vislabāk pieņemt tam piemērotā līmenī, lai labāk varētu atspoguļot vietējo un reģionālo vajadzību daudzveidību. Dalībvalstīm un reģioniem jābūt pilnvarām novirzīt līdzekļus II pīlāra pasākumiem, ņemot vērā faktiskās vajadzības;

14.

šajā atzinumā par tiesību aktu priekšlikumiem pauž bažas par finanšu līdzekļu trūkumu lauku attīstības vajadzībām kopumā un arī atsevišķiem jauniem uzdevumiem un norāda, ka turpmākiem ieguldījumiem jauno uzdevumu risināšanā tuvākajā nākotnē nebūtu jāiekļauj tikai I pīlāra resursi, un tādēļ aicina attiecināt šīs bažas arī uz citām ES politikām, īpaši kohēzijas politiku;

15.

šajā atzinumā īpaši pievēršas Regulas (EK) Nr. 1698/2005 par lauku attīstību priekšlikumu darbības jomai, maksimālus rezultātus vēloties panākt jauno problēmu risināšanā;

16.

šajā atzinumā izsaka viedokli par KLP globālā izpratnē, ieskaitot visai PTO svarīgus jautājumus, piemēram, intelektuālais īpašums, kvalitāte ES un enerģijas patēriņa marķēšana;

17.

šajā atzinumā lūdz Komisiju uzaicināt RK piedalīties turpmākajās debatēs par politikas izstrādi un paziņo par jaunām RK iniciatīvām, piemēram, ieinteresēto pušu konferences sarīkošana un dokumenta izstrāde par lauksaimniecības un lauku attīstības nākotnes redzējumu Eiropā, īpaši pievēršoties reģionālā līmenī pieņemto lēmumu ietekmei. Komiteja arī turpina strādāt pie tā, lai mazinātu lauksaimniecības kaitējumu videi;

18.

norāda, ka īpaša nozīme ir gan Eiropas vietējai lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozarei, gan arī pārtikas nekaitīgumam un nodrošinātībai ar pārtiku, jo Eiropas Savienība pašlaik ir lielākais lauksaimniecības produktu importētājs pasaulē;

19.

lai nodrošinātu vieglāku pāreju, 2015. gadā atsakoties no piena kvotām, vajadzīga pakāpeniska pieeja, tādēļ Komiteja atbalsta piena kvotu ikgadēju palielinājumu par ne mazāk kā 2 %, attiecinot to vismaz uz valstīm un reģioniem ar lielāku ražošanas potenciālu. Ņemot vērā šobrīd vērojamās lielās apjoma un cenu svārstības, tirgus vadības mehānismi būtu jāsaglabā līdz kvotu sistēmas atcelšanai.

20.

Uzskata, ka kopējā lauksaimniecības politika šobrīd ir svarīga un ka tuvākajā nākotnē tā joprojām būs svarīga, jo visā pasaulē palielinoties pieprasījumam pēc pārtikas, dzīvnieku barības, degvielas un šķiedrvielām, turpināsies diskusijas par KPL sniegumu;

21.

uzskata, ka Eiropas lauksaimniecība arvien izteiktākos globalizācijas apstākļos nevar pastāvēt bez ietekmīgas Eiropas kopējās politikas ar tirgus regulācijas mehānismiem, kura, ņemot vērā Eiropas reģionu ģeogrāfisko, sociālo un ekonomisko dažādību, ir vērsta uz stratēģisku mērķu sasniegšanu, kā arī patērētāju pieprasījumu, un paver reģioniem iespējas iesaistīties jauno problēmu risināšanā. Šādai politikai jābūt ekonomiskā, sociālā un ekoloģiskā ziņā ilgtspējīgai un jāveicina lauku labklājība;

22.

uzskata, ka Eiropas lauksaimniecība nevar pastāvēt bez ietekmīgas un vienotas Eiropas līmeņa politikas ar tirgus regulēšanas mehānismiem, kura, ņemot vērā Eiropas reģionu sociālo un ekonomisko dažādību, ir vērsta uz stratēģisku mērķu sasniegšanu un paver reģioniem iespējas iesaistīties jauno problēmu risināšanā;

23.

pauž bažas par Komisijas priekšlikumiem atsaistīt Kopienas līdzekļus pašreizējā situācijā, kuru raksturo nestabilitāte tirgos, uzskata, ka ir būtiski svarīgi saglabāt Kopienas fondu finansētus instrumentus pasākumu veikšanai tirgos;

24.

turpinās iesākto darbu, lai nodrošinātu, ka pēc KLP nepieciešamās pārskatīšanas šī politika netiktu atkal nodota dalībvalstu kompetencē, kas nozīmē — lai arī politikas īstenošanu un līdzfinansēšanu var uzticēt reģioniem un dalībvalstīm, KLP un tās stratēģijas un budžeta plānošanai arī turpmāk jābūt Kopienas kompetencē. Atbalsta to, lai ES 2007.-2013. gada finanšu plānā apstiprinātais KLP maksimālais līdzekļu apjoms līdz finanšu perioda beigām paliek nemainīts;

25.

ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju un nopietno krīzi, kas skārusi Eiropas valstis (un jo īpaši lauku reģionus), iesaka Eiropas Komisijai izvairīties pieņemt pasākumus, kas var veicināt bezdarba pieaugumu un ekonomiskās aktivitātes mazināšanos;

26.

RK uzskata, ka visiem tiešajiem maksājumiem jābūt saistītiem ar lauksaimniecības darbību saglabāšanu, pat ja tos var atsaistīt no konkrētas ražošanas, tādēļ “veselības pārbaudei” nav jāveicina tiešo maksājumu atsaiste;

27.

uzskata, ka gan vēsturiskajā, gan reģionālajā modelī Kopienas līmenī vajadzētu pakāpeniski ieviest vienveidīgu, uz darba vienībām balstītu palīdzību, kas modulēta atbilstoši sabiedrībai piegādātajām precēm un pakalpojumiem daudzfunkcionālas lauksaimniecības nozares kontekstā;

28.

norāda, ka Komisijas priekšlikums noteikt sliekšņa līmeni, kad netiktu piešķirta palīdzība, var kļūt par regresīvu līdzekli sociālajā jomā un, ņemot vērā reģionālo daudzveidību un būtiskas sociālās sekas daudzos reģionos, uzskata, ka ir jākonkretizē vienkāršošanas pasākumi dalībvalstīs;

29.

tā kā Komisija ierosina līdz 2011. gada 30. jūnijam izstrādāt ziņojumu par piena kvotu sistēmas pakāpeniskas likvidēšanas nosacījumiem, RK uzskata, ka visi lēmumi par nākamo kvotu sistēmu jāpieņem līdz minētajam datumam;

30.

norāda, ka Komisija pati atzīst, ka kvotu sistēmas likvidēšana vai pakāpeniska kvotu palielināšana, iespējams, izraisīs cenu samazināšanos;

31.

aicina “veselības pārbaudes” ietvaros un arī pēc kvotu sistēmas likvidēšanas saglabāt piemērotus tirgus pārvaldības mehānismus, lai tādējādi varētu droši kontrolēt pārmērīgas apjomu un cenu svārstības;

32.

iesaka saglabāt tirgus instrumentus attiecībā uz pienu un piensaimniecības produktiem tik ilgi, cik tas tiks uzskatīts par lietderīgu, arī pēc 2015. gada;

33.

aicina Komisiju Kopienas līmenī izveidot ārkārtas budžeta fondu, kuru vajadzības gadījumā papildinātu ar valsts līdzekļiem, lai uzlabotu to saimniecību dzīvotspēju, kas nonākušas neizdevīgas konkurences apstākļos un/vai dabas apstākļu nelabvēlīgi ietekmētos reģionos vai apstākļos;

34.

aicina ļaut dalībvalstīm dažādos veidos atbalstīt minētās saimniecības, piemēram, no jauna nosakot mazāk labvēlīgas teritorijas, veicot 2. pīlāra pasākumus un/vai piemērojot 68. pantu, tādējādi nodrošinot drošības tīklu;

35.

aicina būt piesardzīgiem, veicot “veselības pārbaudi”, un nelikvidēt piena un piena produktu tirgū izmantotos instrumentus, uzskata, ka ir jāsaglabā pašlaik izmantojamie instrumenti;

36.

uzskata, ka lauksaimniecības ietekme uz apkārtējo vidi ir nopietna problēma, un ka videi nekaitīgāku lauksaimniecības metožu ieviešana ES ir jānosaka par prioritāti. RK tādēļ norāda, ka ir svarīgi uzturēt nepārtrauktu diskusiju par vides aizsardzību lauksaimniecībā;

37.

pauž bažas, ka mēģinājumi aizvien vairāk jautājumu risināt, kā mērķi izvirzot “lauku attīstību”, varētu radīt problēmas un nav pārliecināta, vai liela daļa šo problēmu tiešām vislabāk risināmas ar lauku attīstības programmu palīdzību;

38.

uzskata, ka otrajā pīlārā pieejamo līdzekļu apjoms aizvien mazāk atbilst sasniedzamajiem mērķiem, kas ir ar lauku apvidu ekonomisko, sociālo un vides kvalitāti saistīto “jauno problēmu” un arī “pašreizējo problēmu” risināšana;

39.

uzskata, ka KLP ir pirmām kārtām vērsta uz lauksaimniecību, un tā nedrīkst kļūt par teritoriālās kohēzijas politikas vienu aspektu. Ja ir pietiekami ņemtas vērā reģionālās īpatnības un atšķirīgas pastāvošās ražošanas sistēmas, tā veicina arī teritoriālo kohēziju; visos pēc “veselības pārbaudes” iesniegtajos priekšlikumos par politikas maiņu ir pietiekami jāņem vērā dažādas reģionālās īpatnības un Eiropas Savienībā pastāvošās ražošanas sistēmas;

40.

RK atzinīgi vērtē elastīgumu Regulas (EK) 1782/2003 69. panta piemērošanā, taču vienlaikus uzskata, ka ar to nepietiek, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar tirgus instrumentu atcelšanu, ko ir ierosinājusi Komisija, it īpaši, lai novērstu piena kvotu likvidācijas sekas;

41.

pauž viedokli, ka lauku teritoriju attīstīšana, cenšoties ieviest vairāk jauninājumu, panākt visiem iedzīvotājiem un saimnieciskajās norisēs iesaistītajiem piedāvāto pakalpojumu ilgtspējību un kvalitāti, ir tālejošs mērķis, kas neaprobežojas tikai ar lauksaimniecības attīstību;

42.

atbalsta aizvien biežāk pausto ierosmi ieguldīt līdzekļus lauksaimniecības jautājumu izpētē un pielietot pētījumos gūtās atziņas. Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu meklēt sinerģiju ar Septīto pētniecības pamatprogrammu;

43.

aicina Komisiju nodrošināt, ka valstu īstenotā atbalsta politika nekavē pārtikas ražošanas uzņēmumu modernizēšanu un jauninājumu ieviešanu, kas ir jāveic, lai risinātu jaunās problēmas un paaugstinātu uzņēmumu konkurētspēju;

44.

uzsver, ka jāveicina lauku attīstības politikas un citu ES politiku, īpaši kohēzijas politikas, sinerģija, un vēlētos piedalīties paredzētajās konsultācijās, kurās apspriedīs, ka šādu sinerģiju panākt;

45.

atgādina, ka visi īstenotie KLP pasākumi ietekmē vietējo līmeni, un uzsver, ka tieši reģionālais līmenis var nodrošināt vislabākos rezultātus kopējās politikas īstenošanā; tomēr tas nedrīkst izraisīt dalībvalstu un reģionu konkurences kropļojumus;

46.

norāda, ka lielākajā daļā ES dalībvalstu vietējās un reģionālās struktūras pēdējos desmit gados guvušas ievērojamu pieredzi un speciālās zināšanas lauku attīstības jomā, piemēram, programmu PRODER un LEADER ieviešanā, un būtu vēlams tās aicināt uzņemties plašākas pilnvaras ES lauksaimniecības un lauku attīstības politikas īstenošanā un tālākā virzībā;

47.

uzsver, ka reģionālais līmenis ir atbilstīgs līmenis, lai veiktu pasākumus KLP administratīvo izdevumu samazināšanai; uzskata, ka dažās teritorijās minētās izmaksas ievērojami samazināsies, ja būs iespēja obligāto modulāciju nepiemērot lauksaimniekiem, kuri saņem atbalstu, kas zemāks par noteikto līmeni;

48.

uzsver, ka, īstenojot Komisijas priekšlikumu par pāreju no līdzšinējā maksājuma modeļa uz reģionālo maksājumu modeli, daudz vairāk būs jāpiemēro ģeogrāfiski kritēriji un jāņem vērā vietējo pašvaldību un reģionu pilnvaras tādās jomās kā ūdens apsaimniekošana, energoapgāde un teritoriālā plānošana;

49.

norāda, ka jāpalielina tehniskais un izglītojošais atbalsts lauku attīstības politikas īstenošanai;

50.

uzsver, ka vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī ir jāuzlabo gan ražotāju, gan patērētāju vispusīga informēšana par lauksaimniecības nozari, lai padziļinātu dažādu sabiedrības grupu zināšanas un atbildības sajūtu par lauksaimniecības nozīmi mūsu ikdienas dzīvē un tās ietekmi uz ekonomikas, sociālo un vides attīstību vakar, šodien un rīt;

51.

iesaka izstrādāt un ieviest modulācijai pakļauto uzņēmumu klasifikācijas papildu elementu, tādējādi dodot iespēju nošķirt lielus uzņēmumus ar centralizētu pārvaldi un vietējā līmenī ar kooperatīvu palīdzību pārvaldītus uzņēmumus, kā arī ļaujot dalībvalstīm piemērot atbalsta pasākumus, nodrošinot šādiem kooperatīvu uzņēmumiem “vieglas piezemēšanās” iespēju;

52.

atzīmē, ka, strauji palielinoties pasaules iedzīvotāju skaitam un pieaugot pirktspējai un labklājībai, tuvākajā nākotnē nepārtraukti palielināsies pieprasījums pēc lauksaimniecības precēm un pārtikas;

53.

atzīmē, ka iedzīvotāju skaita un pirktspējas pieaugums radīs arī ievērojami lielāku pieprasījumu pēc kvalitatīvi augstvērtīgas pārtikas, apstrādātas pārtikas, gaļas un piena produktiem, un tas savukārt izraisīs aizvien lielāku pārtikā izmantojamo kultūru, piemēram, labības, šķiedrvielu un citu lauksaimniecības izejvielu, nepietiekamību;

54.

izsaka bažas, ka ierosinātais piena kvotu ikgadējais palielinājums par 1 % laika posmā no 2009. līdz 2013. gadam var izrādīties nepietiekams un iesaka palielinājumu dubultot līdz 2 % gadā, vienlaicīgi paužot viedokli, ka Komisijai jāaizstāv lauksaimnieku intereses nelabvēlīgākās teritorijās gadījumā, ja palielinātās piena kvotas kaitētu šīm interesēm;

55.

uzskata, ka Kopienas regulējumā tālejošāk jāformulē starpprofesionālās attiecības; vienlaikus jādod iespēja arī reģionālajā un vietējā līmenī veikt peļņu regulējošus pasākumus visos pārtikas ražošanas ķēdes posmos, nemainot konkurences noteikumus;

56.

uzskata, ka KLP arī turpmāk jāīsteno, lai ES iedzīvotāji varētu iegādāties kvalitatīvi augstvērtīgu pārtiku par pieņemamām cenām, pietiekamā daudzumā un ar produkta nekaitīguma garantiju, radītu dzīvotspējīgas lauku saimniecības, saglabātu mūsu lauku mantojumu un aizsargātu lauku vidi, un ka KLP ir mainījusies, jo ir jārisina jaunas problēmas un ir radušās jaunas vajadzības, vienlaikus nodrošinot godīgas konkurences nosacījumus, kas ļauj saglabāt stipras Eiropas lauksaimniecības pozīcijas pasaules tirgū;

57.

aicina noteikt vienotus fitosanitāros, veterinārsanitāros un ekoloģiskos standartus pārtikai, kas paredzēta patēriņam ES, neatkarīgi no tā, vai tā ražota ES vai trešajās valstīs, un rosina piešķirt resursus, kas vajadzīgi robežkontroles iestādēm, Pārtikas un veterinārajam birojam un Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādei, lai panāktu visā pasaulē vienādus darbības nosacījumus;

58.

atzīmē, ka pārtikas produktu ražošana joprojām ir lauksaimniecības galvenais uzdevums, ka enerģijas kultūru audzēšana papildus dod ieguldījumu Kopienas enerģētikas un klimata politikas mērķu sasniegšanā un veido lauksaimniecības un lauku apgabalu potenciālo vērtību. Komiteja norāda, ka samazinātā piemaksa par enerģijas kultūrām šajā sakarā ir zaudējusi nozīmīgumu un turpmāk to kā saistīto pasākumu var atcelt. Tādā veidā atbrīvotos līdzekļus būtu jāsadala atbilstoši vispārējiem maksājumu pieprasījumiem;

59.

uzskata, ka Eiropai ir jāuzņemas sociālā atbildība un jādara viss iespējamais, lai pašreizējās un turpmākajās PTO sarunās panāktu iedzīvotāju, planētas un saimniecisko interešu saskaņotības principu īstenošanu;

60.

iesaka Komisijai neparakstīt PTO nolīgumu par lauksaimniecību pirms nav panākta vienošanās par noteiktu reģionu intelektuālā īpašuma aizsardzību (atzīti reģionāli produkti);

61.

aicina Komisiju ieviest Eiropas pārtikas proves zīmi, pamatojoties uz pašlaik spēkā esošajiem kritērijiem;

62.

uzsver, ka KLP jaunās problēmas jārisina ne tikai, īstenojot minēto politiku; to risināšanā jāizmanto visas Kopienas politikas;

63.

uzskata, ka būtu jāveicina integrētas stratēģijas pārtikas jomā, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām, samazinot pārtikas produktu transportēšanas attālumus, risinot jautājumus saistībā ar atkritumu apsaimniekošanu un enerģētikas pārvaldību un izveidojot tādu marķēšanas sistēmu, kuras pamatā ir izcelsmi, kvalitāti un ilgtspējību raksturojoši kritēriji un kura ļauj spriest par to, cik daudz enerģijas patērēts laikā, kamēr produkts nokļūst līdz patērētājam;

64.

uzskata, ka reģioni būtu jārosina attīstīt un veicināt vietējo pārtikas un ar pārtiku saistītu produktu ražošanu, ja tādējādi tiek samazināts šajos reģionos radītās oglekļa emisijas daudzums;

65.

apzinās, ka EK līguma 28. un 29. pantā dalībvalstīm aizliegts noteikt importa, eksporta vai preču tranzīta kvantitatīvus ierobežojumus un citus pasākumus ar līdzvērtīgu iedarbību, taču uzskata, ka atzinuma 60. un 61. punktā minētie pasākumi varētu būt pieļaujami, ņemot vērā, ka Eiropas Kopienu Tiesa atļauj darbības, kas ir sabiedrības vispārējās interesēs, piemēram, klimata pārmaiņu ierobežošana; tādēļ Komiteja aicina turpināt izskatīt attiecīgas iespējas;

66.

norāda, ka mērķis panākt zināmu pašapgādes līmeni nav šķērslis arī attiecīgo produktu importam no citām valstīm;

67.

tāpēc aicina piešķirt eksporta subsīdijas tikai tad, ja tās atslogo vietējo tirgu un nekaitē tirgus izaugsmei attīstības valstīs;

68.

uzsver, ka īpaša nozīme ir Eiropas lauksaimniecībai un pārtikas rūpniecībai, kā arī pārtikas drošumam un nekaitīgumam un pētniecībai un izstrādei ilgtspējības principiem atbilstošu tehnoloģiju jomā, jo ES pašlaik ir lielākā lauksaimniecības produktu importētāja pasaulē;

69.

uzskata, ka tieši Eiropas lauksaimniecībā iespējams īstenot gan Lisabonas (zināšanas, pētniecība, jauninājumi), gan Gēteborgas (ilgtspējība) mērķus un rādīt piemēru visai pasaulei;

70.

uzskata, ka KLP, pielāgojot otro pīlāru, jāsaskaņo lauku attīstība ar visām saimnieciskajām darbībām lauku reģionos un jauniem lauksaimnieciskās ražošanas nosacījumiem, lielākā mērā aptverot visus ES lauku rajonus un visnelabvēlīgākajā situācijā esošos apgabalus, piemēram, nelabvēlīgu dabas apstākļu ietekmētos reģionus (mazapdzīvotus reģionus, kuru attīstību kavē to atrašanās kalnainās, salu un nomaļās teritorijās), kā arī visdinamiskākos reģionus, piemēram, piepilsētu teritorijas, kas nodrošina pārtiku lielākajai daļai ES iedzīvotāju, kā arī veicinot zināšanu uzkrāšanu un integrējot minētās teritorijas galvenajās ES ģeogrāfiskajās grupās;

71.

norāda uz pēdējā laikā veiktiem pētījumiem, kas liecina, ka lielākā daļa pasaules iedzīvotāju mīt blīvi apdzīvotās teritorijās pilsētu robežās un šo cilvēku apgāde ar pārtiku un tīru ūdeni ir atkarīga no lauku zemju apsaimniekošanas efektivitātes, un atgādina, ka pilsētu teritorijās īpaši trūkst arī dabas rezervātu un pievilcīgu un pieejamu ainavu; lai saglabātu minētās teritorijas arī turpmāk, jānodrošina pietiekams ienākumu līmenis lauksaimniekiem, kas apsaimnieko šīs teritorijas, lai viņi, neskatoties uz Eiropas standartu stingrākām prasībām, spētu saglabāt konkurētspēju un to saimniecību dzīvotspēju;

72.

uzsver, ka daudzfunkcionālam ES lauksaimniecības modelim jāsekmē iedzīvotāju apgāde ar pārtikas produktiem, klimata pārmaiņu ierobežošana, tam jāatbilst ilgtspējības, konkurētspējas un daudzveidības principiem un sabiedrības, patērētāju un vispārējas labklājības interesēm, kā arī jānodrošina laba lauksaimniecības prakse, vides aizsardzība un dzīvnieku labturība; minētie lauksaimniecības ieguldījumi ir vispārējās interesēs, un tiem ir atbalstāma finansiāla vērtība, ja papildu izmaksas netiek izlīdzinātas ar taisnīgām brīvā tirgus cenām; šajā sakarā īpaša uzmanība jāvelta arī lauku rajonu iedzīvotāju ieguldījumam ekonomiskajā un sociālajā attīstībā;

73.

aicina svītrot 13. panta 2. punktu, kurā ir noteikta prasība, ka “dalībvalstis dod priekšroku lauksaimniekiem, kuri gadā saņem vairāk nekā 15 000 euro tiešajos maksājumos”, ar nosacījumu, ka viņi piedalās lauksaimniecības paplašināšanas sistēmās;

74.

atzīmē, ka klimata pārmaiņu dēļ ir jāīsteno papildu pasākumi ūdens apsaimniekošanas jomā, tostarp ūdens uzkrāšana, ūdens līmeņa kontrole, plūdu novēršana, ūdens deficīta novēršana un dzeramā ūdens krājumu apsaimniekošana;

75.

uzskata, ka Eiropā jāveicina un jāatbalsta patiešām atjaunojamas enerģijas ražošana un izmantošana lauksaimniecībā, pievēršoties ne tikai (otrās paaudzes) biokultūraugiem un biodegvielām, bet arī saules enerģijai, vēja un ūdens enerģijai, ģeotermālajam siltumam un koģenerācijai;

76.

uzskata, ka, lai varētu risināt jaunās problēmas, Eiropā jācenšas ieviest noslēgta cikla ekonomika un tādēļ jāveicina un jāatbalsta jauninājumi lauksaimniecībā kopumā, veltot uzmanību ne tikai zināšanu jomā strādājošajām iestādēm, bet arī veicinot sistēmas, tīkla un ķēdes jauninājumus, kā arī pienācīgi jāsekmē visu to uzņēmumu modernizācija, kuri ietilpst pārtikas ražošanas, apstrādes, atkritumu apsaimniekošanas, transporta un izplatīšanas ķēdē;

77.

uzskata, ka jāīsteno profesionāla zemes pārvaldība, lai tādējādi nodrošinātu auglīgu lauksaimniecības zemju laba stāvokļa saglabāšanu, jo tās ilgtspējīga izmantošana nepieciešama pārtikas ražošanai iekšējā un ārējā tirgus vajadzībām;

78.

uzskata, ka īpašām lauksaimniecības teritorijām ir ļoti liela nozīme, lai saglabātu un atjaunotu bioloģisko daudzveidību un dabas vērtības, un ka šīm publiskajām interesēm ir tāda finansiālā vērtība, kas pamato to tiesības saņemt maksājumus;

79.

uzskata, ka īpašām lauksaimniecības teritorijām ir arī ļoti liela nozīme brīvā laika pavadīšanas iespēju nodrošināšanā un ka šādu publisku interešu finansiālā vērtība pamato to tiesības saņemt maksājumus;

80.

uzskata, ka īpašām lauksaimniecības teritorijām tāpat ir ļoti liela nozīme ūdens apsaimniekošanas jomā un ka šādu publisku interešu finansiālā vērtība pamato to tiesības saņemt maksājumus;

81.

uzskata, ka, lai arī KLP kopš tās aizsākšanas ir veiksmīgi pielāgojusies dažādiem uzdevumiem, Komisijai un tās darbiniekiem būtu jādara vairāk, lai iedzīvotājus labāk iesaistītu un informētu par KLP mērķiem, sasniegumiem un prioritātēm, un tai jābūt prioritārai tēmai Komisijas turpmākajos paziņojumos.

19.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/44

—

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, kurā sniegts pietiekams pamatojums, lai turpmāk izstrādātu konceptuālas pamatnostādnes par publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā un tā izpildes noteikumiem, kaut arī pastāv dažas nepilnības saistībā ar ierosinātās procedūras ieviešanu praksē,

—

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām, izvēloties publiskā iepirkuma procedūru pirmskomercializācijas posmā, lai veicinātu inovāciju, kuras rezultāti palīdzētu vietējām un reģionālajām pašvaldībām problēmu risināšanā, būs jāveic virkne pasākumu, kas nav pietiekami analizēti Komisijas paziņojumā,

—

uzskata, ka Eiropas Komisijai jānodrošina vietējās un reģionālās pašvaldības ar precīzām un sīki izstrādātām vadlīnijām un apmācības līdzekļiem, kā izmantot pētniecības un izstrādes pakalpojumu publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā, lai netiktu pārkāpti Kopienas tiesību akti,

—

uzskata, ka minētās vadlīnijas un apmācība ir īpaši nepieciešama tādēļ, ka publiskā iepirkuma procedūras pirmskomercializācijas posmā saistītas ar būtiskiem jautājumiem intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesību jomā un ka līdz šim pat centrālo iestāžu juridiskie dienesti nav pievērsusies šim tiesiskajam aspektam.

Ziņotājs

:

Dimitrios TSIGKOUNIS kgs (Grieķija, PPE), Leonīdijas pilsētas mērs (Arkādija)

1.

prasa turpmākajās debatēs izskatīt jautājumu par vietējo un reģionālo pašvaldību lomu būtisku sociālo problēmu risināšanā, piemēram, nodrošinot augstas kvalitātes un sabiedrības novecošanai pielāgotus veselības aprūpes pakalpojumus par pieņemamu cenu, pielāgojoties klimata pārmaiņām, uzlabojot energoefektivitāti, nodrošinot augstvērtīgu un pieejamu izglītību, novēršot draudus drošības jomā,

2.

ierosina aktīvi iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības jaunās sistēmas izstrādē publiskā iepirkuma jomā pirmskomercializācijas posmā un sekmēt to spēju efektīvi pārvaldīt un izpildīt šo jauno publisko iepirkumu, ņemot vērā, ka šo problēmu risināšanai, iespējams, būs vajadzīgi jauni un novatoriski risinājumi, kas tehnisko prasību aspektā vēl nav pieejami tirgū vai arī, ja tie ir pieejami, pilnībā neatbilst noteiktajām prasībām un saistībā ar kuriem jāparedz neatliekami pētniecības un izstrādes pasākumi,

3.

atzīst, ka pētniecības un izstrādes iekļaušana publiskajā iepirkumā ar mērķi sekmēt novatoriskus risinājumus dod iespēju vietējām un reģionālajām pašvaldībām nodrošināt sniegto pakalpojumu efektivitāti un produktivitāti vidējā un ilgtermiņā, kā arī veicināt Eiropas rūpniecības konkurētspēju ar inovācijas palīdzību,

4.

uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var būtiski veicināt pētniecību un izstrādi Eiropas līmenī, ņemot vērā, ka vietējās un reģionālās pašvaldības finansē lielu daļu no valsts iepirkumam paredzētajām summām;

5.

prasa Eiropas Komisijai ņemt vērā komitejas politiskās prioritātes no 2008. līdz 2010. gadam, proti, Lisabonas izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas īstenošanu, reaģēšanu uz klimata pārmaiņām, enerģijas avotu diversifikāciju un ilgtspējīgu izmantošanu, iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanu, tai skaitā pārrobežu sadarbību kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībai, solidaritāti, kultūru un reliģiju dialogu, kultūras un tradīciju veicināšanu vietējā un reģionālajā līmenī, līdzdalību debatēs par kopējo migrācijas un patvēruma politiku, īpaši labas prakses apmaiņu integrācijas jomā, mūsdienīgu vienotā tirgus un ar to saistīto stratēģiju kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu veicināšanai; šīs ir vietējās un reģionālās pašvaldības interesējošas darbības jomas, kuras varētu veiksmīgi iekļaut publiskajā iepirkumā, lai veicinātu pētniecību un izstrādi informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē, un kuras ir īpaši piemērotas publiskajam piepirkumam pimskomercializācijas posmā,

6.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu COM(2007) 799 galīgā redakcija, kurā sniegts pietiekams pamatojums, lai turpmāk izstrādātu konceptuālas pamatnostādnes par publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā un tā izpildes noteikumiem, kaut arī pastāv dažas nepilnības saistībā ar ierosinātās procedūras ieviešanu praksē,

7.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām, izvēloties publiskā iepirkuma procedūru pirmskomercializācijas posmā, lai veicinātu inovāciju, kuras rezultāti palīdzētu vietējām un reģionālajām pašvaldībām problēmu risināšanā, būs jāveic virkne pasākumu, kas nav pietiekami analizēti Komisijas paziņojumā COM(2007) 799 galīgā redakcija,

8.

uzskata, ka pašreizējie tiesību akti publiskā iepirkuma jomā ir pietiekami sarežģīti, un tādēļ daudzām vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir grūtības tos atbilstoši piemērot. Turklāt šķiet, ka tās nesteigsies iekļaut pašvaldību administratīvajā organizācijā un procedūrās tādu papildu sarežģītu faktoru kā Eiropas Komisijas iniciatīva. Komiteja tāpēc ierosina tiesību aktus publiskā iepirkuma jomā nepiemērot attiecībā uz iepirkumu pirmskomercializācijas posmā;

9.

ierosina Komisijai apsvērt iespēju iepirkumu direktīvā izdarīt grozījumus, lai jauninājumus varētu radīt, piemēram, partnerības projektu ietvaros. Stingrās iepirkuma procedūras ir galvenais šķērslis jaunām inovācijām. No Eiropas Kopienas dibināšanas līguma izrietošā prasība nodrošināt taisnīgu un nediskriminējošu attieksmi nebūtu jāinterpretē tā, lai praksē uzņēmumus un iepirkuma iestādes kavētu izmantot ar uzņēmumu centieniem P&I jomā saistītās priekšrocības;

10.

pauž pārliecību, ka inovācijas veicināšanas jomā publicēto piedāvājuma konkursa tehniski sarežģīto noteikumu izstrādei un redakcijai vajadzīgas atbilstošas zināšanas un iemaņas, kuru vietējām un reģionālajām pašvaldībām parasti nav, jo pat vairāku dalībvalstu centrālajā administrācijā tikai atsevišķos dienestos ir darbinieki ar šādām prasmēm un kvalifikāciju,

11.

secina, ka parasti reģionālās pašvaldības nepārzina attiecīgo jautājumu un tām trūkst tehnisku zināšanu, kas vajadzīgas dažādos atlases posmos, kas paredzēti pētniecības un izstrādes pakalpojumu publiskā iepirkuma procedūrā pirmskomercializācijas posmā,

12.

uzsver, ka pat gadījumā, ja publiskā iepirkuma pirmskomercializācijas posmā rezultāti ir pozitīvi, tomēr nebūs viegli panākt iedzīvotāju politisku mobilizēšanos un apņemšanos veicināt pētniecību un izstrādi vietējā un reģionālajā līmenī. Vietējo un reģionālo pašvaldību lēmumu būtiski ietekmē faktors, ka pētniecības un izstrādes pakalpojumu publiskā iepirkuma pirmskomercializācijas posmā veiksmīga izpilde prasa tūlītējus izdevumus, kas smagi gulstas uz attiecīgā gada finanšu pārvaldību, bet tā rezultāti izpaudīsies ilgtermiņā, un būs nepieciešams zināms laika periods, kas parasti ir garāks nekā divu vietējā vai reģionālā līmeņa vēlēšanu starpposms, līdz iedzīvotāji apzināsies šos rezultātus,

13.

pauž bažas, ka gadījumā, ja pret pētniecības un izstrādes pakalpojumu publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā tiks izteikti politiski iebildumi, pastāv iespēja, ka pēc vietējām un reģionālajām velēšanām tie, kas iebilda pret, kavēs komercprodukta procedūras tālāko gaitu, neraugoties uz to, ka procedūra jau būs izstrādāta un ka tādējādi līgumslēdzējai iestādei tiks liegta iespēja izmantot ievērojamās priekšrocības, ko tā cerēja gūt, piedaloties sākotnējā piedāvājumu konkursā,

14.

uzskata, ka vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī lielāko politisko problēmu radīs apstāklis, ka pētniecības un izstrādes pakalpojumu jomā rīkotā publiskā iepirkuma pirmskomercializācijas posmā konkursa rezultātā izvēlētie uzņēmumi neatrodas pasūtītāja teritorijā un, vēl jo vairāk, ja to galvenais birojs atrodas citā dalībvalstī,

15.

norāda, ka gadījumā, ja pētniecības un izstrādes pakalpojumu publiskais iepirkums pirmskomercializācijas posmā būs neveiksmīgs, jo arī šāda iespēja ir jāņem vērā, īpaši saistībā ar atsevišķiem nozares sektoriem, kuros realizācijas līmenis ir diezgan zems, vietējām un reģionālajām pašvaldībām būs grūti to pamatot un pārliecināt iedzīvotājus, ka, neraugoties uz neveiksmīgu rezultātu, no tirgus viedokļa bija izdevīgāk piemērot šo procedūru, nevis ieguldīt līdzekļus jau esošās un pārbaudītās tehnoloģijās,

16.

ņemot vērā minētās problēmas, ar kurām vietējās un reģionālās pašvaldības var saskarties pētniecības un izstrādes pakalpojumu publiskā iepirkuma jomā pirmskomercializācijas posmā, ierosina Eiropas Komisijai un dalībvalstīm izstrādāt un veikt pasākumus, ko tās uzskata par lietderīgiem, lai šis publiskais iepirkums sasniegtu paredzēto mērķi vietējā un reģionālajā līmenī, tādējādi būtiski sekmējot Eiropas pētniecības un izstrādes nozares dalībnieku konkurētspēju pasaules tirgū,

17.

norāda, ka gadījumā, ja Eiropas Savienībā vietējā un reģionālajā līmenī netiks ieviestas publiskā iepirkuma procedūras saistībā ar pētniecības un izstrādes pakalpojumiem pirmskomercializācijas posmā, Kopienas līmenī piešķirtais finansējums pētniecībai un izstrādei var samazināties;

18.

uzskata, ka Eiropas Komisijai jānodrošina vietējās un reģionālās pašvaldības ar precīzām un sīki izstrādātām vadlīnijām un apmācības līdzekļiem, kā izmantot pētniecības un izstrādes pakalpojumu publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā, lai netiktu pārkāpti Kopienas tiesību akti,

19.

uzskata, ka minētās vadlīnijas un apmācība ir īpaši nepieciešama tādēļ, ka publiskā iepirkuma procedūras pirmskomercializācijas posmā saistītas ar būtiskiem jautājumiem intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesību jomā un ka līdz šim pat centrālo iestāžu juridiskie dienesti nav pievērsusies šim tiesiskajam aspektam,

20.

aicina dalībvalstis un Eiropas Komisiju izveidot atbalsta struktūras, pie kurām varētu vērsties vietējās un reģionālās pašvaldības, kas vēlas izsludināt piedāvājumu konkursu par pētījumu un izstrādes pakalpojumiem pirmskomercializācijas posmā, lai iegūtu precīzu un noderīgu informāciju, kā arī palīdzību, īpaši jautājuma par riska un priekšrocību pareizāko sadalījumu starp pasūtītāju un izvēlētajiem pretendentiem,

21.

ņemot vērā, ka vietējā un reģionālā līmeņa pasūtītājam publiskais iepirkums pētniecības un izstrādes pakalpojumu jomā pirmskomercializācijas posmā īstermiņa nepārprotami saistās ar risku, savukārt ilgtermiņā tas sniedz priekšrocības, kuras gan ir grūti precīzi noteikt un novērtēt, un šī iemesla dēļ vietējās un reģionālās iestādes bieži vien pauž satraukumu, uzsver, ka dalībvalstīm un Eiropas Komisijai ir stingri jāatbalsta vietējās un reģionālās iestādes, paskaidrojot viesām iesaistītajām pusēm, ka šādai procedūrai, kas saistīta ar novatorisku risinājumu meklēšanu tām problēmām, kas Eiropas uzņēmumus skar salīdzinoši nesen vai arī ilgāku laiku, var būt arī negatīvs rezultāts,

22.

norāda, ka piedāvājumu konkursa rezultātā daļa no šim pasākumam paredzētā reģionālā finansējuma var tikt pārskaitīts citas dalībvalsts reģionam, jo piedāvājuma konkurss ir atvērts visu dalībvalstu uzņēmumiem. Eiropas Savienības līmenī šāda situācija nerada problēmas, bet vietējo vai reģionālo pašvaldību līmenī tas ir spēcīgs arguments, lai nefinansētu šo publisko iepirkumu,

23.

aicina Eiropas Komisiju apliecināt, ka publiskais iepirkums pirmskomercializācijas posmā ir izdevīgs reģionam, kas izsludina piedāvājumu konkursu, pat tad, ja pretendenti nav šī reģiona uzņēmumi,

24.

aicina Eiropas Komisiju pārliecināt un atbalstīt vietējo un reģionālo pašvaldību lielās apvienības, kas vienojušās kopīgi uzsākt publiskā iepirkuma procedūru pirmskomercializācijas posmā, lai mazinātu risku, kas rastos kādas dalībvalsts vietējai vai reģionālajai pašvaldībai vienai izsludinot šādu piedāvājumu konkursu,

25.

atzīst, ka Eiropas tīklu izveide un sadarbība starp dažādu dalībvalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kurām jārisina līdzīgas problēmas, ir vispiemērotākais un visefektīvākais veids, lai stiprinātu dalībvalstu, reģionu un vietējo pašvaldību sadarbību pētniecības un izstrādes pakalpojumu publiskā iepirkuma jomā pirmskomercializācijas posmā un lai saskaņotu ar to saistītās procedūras,

26.

atzinīgi vērtē to pasākumu finansēšanu, kuru mērķis ir vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī izstrādāt un ieviest pētniecības un izstrādes pakalpojumu publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā, no līdzekļiem, kas Eiropas Savienības budžetā atbrīvosies pēc kopējās lauksaimniecības politikas pārskatīšanas,

27.

atbalsta ideju, ka Eiropas vienotā pētniecības un izstrādes telpa var izpausties jaunās formās un iegūt jaunu stimulu, iekļaujot jau esošajos publiskā iepirkuma mehānismos pētniecības un izstrādes pakalpojumu publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā,

28.

uzskata, ka pētniecības un izstrādes pakalpojumu publiskā iepirkuma pirmskomercializācijas posmā veicināšanas stratēģijas īstenošana būs veiksmīga, ja tajā tiks iesaistītas augstskolas, pētniecības centri un īpaši vietējā un reģionālā līmeņa mazie un vidējie uzņēmumi ar lielu pieredzi un inovācijas prasmēm tehnoloģiju jomā, izmantojot jauna veida sadarbību ar attiecīgās dalībvalsts vietējām un reģionālajām iestādēm, un ar minēto iestāžu starpniecību izveidojot tīklu sadarbībai ar citu dalībvalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, augstskolām, pētniecības iestādēm un MVU,

29.

uzskata, ka izveidojot vietējo un reģionālo iestāžu līmenī informācijas birojus un datu bāzi par vietējo un reģionālo pašvaldību problēmām, kas prioritārā kārtībā prasa novatoriskus risinājumus, un apkopojot pētniecības un izstrādes potenciālu vietējā un reģionālajā līmenī, ir iespējams tuvināt pašvaldības, kurām ir kopīgas problēmas, pētniecības centrus un uzņēmumus, kuru potenciāls var sekmēt šo problēmu atrisināšanu,

30.

iesaka orientēt Eiropas Reģionālās attīstības fonda, Kohēzijas fonda un Eiropas Sociālā fonda līdzekļus uz pētniecības un izstrādes pasākumiem attiecīgajā nozarē, izmantojot publisko iepirkumu pirmskomercializācijas posmā.

19.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/48

—

piekrīt viedoklim, ka ES pastāv liela vienprātība par to, ka Eiropā ir jāmodernizē un jāuzlabo profesionālā izglītība un apmācība. Viens no galvenajiem šā mērķa sasniegšanas priekšnoteikumiem ir profesionālās izglītības un apmācības kvalitātes nodrošināšana;

—

uzskata, ka grūtības, kas saistītas ar dažādās dalībvalstīs gūtu mācību rezultātu atzīšanu, kavē mobilitāti ES un apgrūtina patiesu mūžizglītību;

—

uzsver, ka daudzās dalībvalstīs profesionālā izglītība un apmācība ir reģionālā un vietējā līmeņa kompetencē;

—

pozitīvi vērtē abus Komisijas priekšlikumus, jo to mērķis ir piedāvāt risinājumus sociālām un tautsaimniecības problēmām mūsdienu globalizētajā, uz zinātnes atziņām balstītajā ekonomikā. Ieteikumu mērķis ir arī vairot mobilitāti Eiropas Savienībā un veicināt prasmju apmaiņu. Komiteja uzskata, ka jāattīsta iedzīvotājiem svarīgas jomas un tādi pasākumi, kas ietilpst vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē;

—

uzskata, ka Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūru (EKNPI) savukārt izmantos galvenokārt tās valsts iestādes, kā arī reģionālās un vietējās pašvaldības, kuru kompetencē ir izglītības un apmācības kvalitātes nodrošināšana un uzlabošana;

—

aicina iesaistīt vietējā un reģionālā līmeņa kompetentās iestādes valstu/reģionālo kvalifikāciju ietvarstruktūru piesaistīšanā ECVET;

—

uzsver, ka sistēmas veiksmīguma patiesais rādītājs būs tās ieviešana praksē. Vietējās un reģionālās pašvaldības būs noderīgi partneri, kas to veicinās ar savu tīklu palīdzību un palīdzēs ECVET sistēmu padarīt uzticamu un tādu, kas izmantojama praksē.

Ziņotājs

:

Kent JOHANSSON kgs (SV/ALDE), Rietumjetlandes reģiona padomes loceklis

1.

norāda, ka profesionālā izglītība un apmācība ir svarīgi Lisabonas stratēģijas mērķu — tautsaimniecības izaugsmes, konkurētspējas un sociālās iekļautības — sasniegšanas priekšnoteikumi. Izglītība un apmācība, prasmju apguve un mūžizglītība ir pieskaitāmas RK galvenajām politikas prioritātēm;

2.

uzskata, ka grūtības, kas saistītas ar dažādās dalībvalstīs gūtu mācību rezultātu atzīšanu, kavē mobilitāti ES un apgrūtina patiesu mūžizglītību;

3.

piekrīt viedoklim, ka ES pastāv liela vienprātība par to, ka Eiropā ir jāmodernizē un jāuzlabo profesionālā izglītība un apmācība. Viens no galvenajiem šā mērķa sasniegšanas priekšnoteikumiem ir profesionālās izglītības un apmācības kvalitātes nodrošināšana;

4.

uzsver, ka daudzās dalībvalstīs profesionālā izglītība un apmācība ir reģionālā un vietējā līmeņa kompetencē. Profesionālo apmācību finansē no dažādiem avotiem, tomēr lielākajā daļā dalībvalstu to finansē gan valdība, gan vietējās un reģionālās pašvaldības, un reģionālā un vietējā līmeņa sniegtā finansējuma īpatsvars ir liels;

5.

šajā dokumentā analizē divus Komisijas paziņojumus, kuru temats ir Eiropas sadarbība profesionālās izglītības joma. Komiteja atzinīgi vērtē abus minētos Komisijas priekšlikumus. Konsultācijas par vienu no abiem Komisijas paziņojumiem, proti “Eiropas kredītpunktu sistēma profesionālajai izglītībai un apmācībai”, ir tālākā stadijā salīdzinājumā ar konsultācijām par otru paziņojumu, proti, “Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūra profesionālajai izglītībai un apmācībām”. Tāpēc vēlamas un svarīgas būtu turpmākas konsultācijas;

6.

pozitīvi vērtē abus Komisijas priekšlikumus, jo to mērķis ir piedāvāt risinājumus sociālām un tautsaimniecības problēmām mūsdienu globalizētajā, uz zinātnes atziņām balstītajā ekonomikā. Ieteikumu mērķis ir arī vairot mobilitāti Eiropas Savienībā un veicināt prasmju apmaiņu. Komiteja uzskata, ka jāattīsta iedzīvotājiem svarīgas jomas un tādi pasākumi, kas ietilpst vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē;

7.

atzīmē, ka Eiropas kredītpunktu sistēma profesionālajai izglītībai un apmācībai (ECVET) ir līdzeklis, ar kura palīdzību kvalifikāciju iespējams aprakstīt ar kredītpunktiem saistītu mācību rezultātu vienību izteiksmē, lai mācību rezultātus pārnestu un uzkrātu. Sistēmas mērķis būs nodrošināt metodoloģisku principu kopumu, lai atvieglotu mācību rezultātu kredītpunktu pārnešanu no vienas kvalifikāciju sistēmas uz otru vai no vienas mācību sistēmas uz citu;

8.

uzskata, ka Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūru (EKNPI) savukārt izmantos galvenokārt tās valsts iestādes, kā arī reģionālās un vietējās pašvaldības, kuru kompetencē ir izglītības un apmācības kvalitātes nodrošināšana un uzlabošana. Atšķirībā no ECVET minētās ietvarstruktūras mērķis ir veicināt profesionālās izglītības un apmācības politikas pārredzamību un konsekvenci;

9.

piekrīt viedoklim, ka dalībai ECVET un EKNPI ir jābūt brīvprātīgai, tomēr uzsver, ka ir jāizveido minēto sistēmu vadības regulējums un pamatnostādnes. Jābūt pārstāvētām arī lietotāju grupām (ECVET lietotāju grupai un Eiropas tīklam kvalitātes nodrošināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībās (ENQAVET)), ko tiešā veidā pilnvarojušas vietējās un reģionālās pašvaldības. Līdzīgā kārtā jābūt pārstāvētam arī privātajam sektoram un sociālajiem partneriem;

10.

uzsver, ka neatkarīgi no tā, vai valsts izvēlas piedalīties ECVET/EKNPI īstenošanā, tiem reģioniem, kuriem ir konstitucionāla atbildība par izglītības sistēmu, jānodrošina tieša piekļuve kopējiem forumiem, kuros izstrādā minētās sistēmas;

11.

uzsver, ka turpmākajā izstrādē ir ārkārtīgi būtiski panākt līdzsvaru starp centieniem no vienas puses veicināt iedzīvotāju mobilitāti ar kredītpunktu pārnešanas sistēmas palīdzību, kā arī uzlabojot kvalitāti nozarē, bet no otras puses — nepieciešamību vairot daudzveidību tajās izglītības sistēmās, kuras ir dalībvalstu reģionālo un vietējo pašvaldību kompetencē;

12.

uzsver, ka ECVET un EKNPI priekšlikums ir daļa no vairākām uz izglītības jomu attiecinātām iniciatīvām, kuru skaitā ir arī Eiropas kredītpunktu pārneses un uzkrāšanas sistēma (ECTS), Europass, Eiropas mobilitātes kvalitātes harta (EQCM), Eiropas oficiāli neatzītās izglītības apzināšanas un atzīšanas principi un Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūra mūžizglītībai (EQF);

13.

agrāk pieņemtos atzinumos ir norādījusi, ka nepārtraukti mainās darba devēju prasības, jo tiek ieviestas jaunas sistēmas un jāpielāgojas jaunām tehnoloģijām un ka tādēļ vajadzīga darbinieku nepārtraukta apmācība. Profesionālā apmācība un mūžizglītība var būt svarīgi nepārtrauktas apmācības līdzekļi, un apmācīti darbinieki ir ilgtspējīgas ekonomiskās un sociālās attīstības galvenais elements (1). Pašreizējā darbaspēka efektīvāka izmantošana ir jo īpaši svarīga demogrāfiskās attīstības tendenču dēļ;

14.

uzsver, ka būs vajadzīgi īpaši finanšu resursi, lai pārbaudītu abas sistēmas un turpinātu to izstrādi;

15.

atzīmē, ka pārrobežu izglītībai un profesionālajai darbībai Eiropā ir sena vēsture. Tai bijusi liela nozīme amatniecības, rūpniecības, tirdzniecības un uzņēmējdarbības attīstībā, tādējādi vairojot labklājību gan reģionos, gan valstīs;

16.

norāda, ka pārrobežu izglītībai un profesionālajai darbībai ir ļoti liela nozīme globalizētā ekonomikā. Lai veicinātu šādu mobilitāti izglītībā un profesionālajā darbībā, vajadzīgi mūsdienīgi līdzekļi. RK uzskata, ka ECVET ir šāds līdzeklis;

17.

norāda, ka kompetences prasības arvien biežāk nosaka reģionālajā līmenī. Komiteja jau agrāk ir uzsvērusi, ka attīstība reģionālajā un vietējā līmenī notiek atbilstoši atšķirīgiem priekšnoteikumiem un sākuma pozīcijām. Tomēr šādu attīstību nekādā gadījumā nedrīkst skatīt izolēti, neņemot vērā pasaulē notiekošos procesus. Reģioniem un sabiedrībai ir vajadzīgi uzņēmumi, kas atjauno ražošanas procesu un vienlaikus pārtrauc agrākos darbības veidus, lai nepastāvētu risks, ka tie var tikt likvidēti stagnācijas dēļ, kā arī tādēļ, lai nepastāvētu sociālās atstumtības risks, kas izpaužas kā bezdarbs u.c., un lai nebūtu novērojams tas, ka daudzi iedzīvotāji saņem ārsta izsniegtu atbrīvojumu no darba un ka līdz ar to notiek nevēlama priekšlaicīga darba tirgus atstāšana (2);

18.

uzsver, ka nodarbinātībai Eiropā jābūt elastīgākai un apvienotai ar drošu sociālo aizsardzību, kā minēts Komisijas paziņojumā “Ceļā uz kopīgiem elastīguma un sociālās drošības principiem” (3);

19.

jau agrāk ir paudusi piekrišanu Eiropas Komisijas viedoklim, ka valsts un Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras atvieglo izglītības novērtēšanu visās jomās (4);

20.

jau agrāk ir atzinīgi novērtējusi Komisijas izstrādāto Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūru mūžizglītībai (EQF) un atbalstījusi abus tās izstrādāšanas mērķus, proti, palielināt kvalifikāciju pārredzamību un veicināt mobilitāti Eiropas Savienībā;

21.

līdzīgi kā attiecībā uz EQF, aicina iesaistīt vietējā un reģionālā līmeņa kompetentās iestādes valstu/reģionālo kvalifikāciju ietvarstruktūru piesaistīšanā ECVET;

22.

uzsver, ka Eiropas Komisija atzinusi, ka ECVET ir “kultūras ziņā un tehniski […] pielāgota […] reģionālajām […] sistēmām”, un atgādina, ka reģionālajām pašvaldībām bieži pašām jāidentificē, jāizstrādā un jāievieš kvalifikācijas sistēmas un mūžizglītības princips oficiāli atzītā, oficiāli neatzītā un neformālā izglītībā;

23.

uzsver, ka mūžizglītības jomā daudz pūļu profesionālajā izglītībā iegulda zināšanu ietilpīgi uzņēmumi vai šādu uzņēmumu tīkli un ka tas arvien biežāk notiek starptautiskā mērogā;

24.

pašlaik dažādās valstīs pastāv nozares organizāciju un reģionu veiksmīgas sadarbības piemēri profesionālās izglītības jomā, un šādai sadarbībai raksturīga arī kopēja pieeja un mācību rezultātu savstarpēja atzīšana (5). Šādas iniciatīvas būtu jāveicina un jāatbalsta;

25.

uzsver, ka savstarpējas atzīšanas sistēmā jābūt iesaistītām dažādām ieinteresētajām personām — ne vien valsts, bet arī privātajam sektoram, uzņēmumiem un sociālajiem partneriem;

26.

atzinīgi vērtē ierosinājumu izveidot ECVET lietotāju grupu, kas atjaunina un koordinē procedūras. Komiteja tomēr aicina lietotāju grupā iesaistīt arī vietējo un reģionālo pašvaldību, kā arī vietējo uzņēmumu pārstāvjus un sociālos partnerus, lai viņiem būtu tieša piekļuve ECVET; tajā pašā laikā jāievēro valsts noteikumi un regulējums;

27.

uzsver, ka bieži tieši vietējās un reģionālās pašvaldības spēj veikt efektīvus pasākumus profesionālās izglītības un apmācības jomā;

28.

atzīmē, ka ECVET ir kredītpunktu sistēma, kas balstīta uz vienību un ar kuras palīdzību ir iespējams izmērīt un salīdzināt mācību rezultātus, kā arī tos pārnest no vienas mācību iestādes uz citu;

29.

atzinīgi vērtē to, ka minētā sistēma ir savietojama ar visām kvalifikācijas sistēmām, tostarp ar Eiropas Kredītpunktu pārneses sistēmu (European Credit Transfer System), kas veicina un atvieglo augstskolu studentu mobilitāti Eiropā un ārpus tās;

30.

tomēr uzsver, ka sistēmas veiksmīguma patiesais rādītājs būs tās ieviešana praksē. Vietējās un reģionālās pašvaldības būs noderīgi partneri, kas to veicinās ar savu tīklu palīdzību un palīdzēs ECVET sistēmu padarīt uzticamu un tādu, kas izmantojama praksē;

31.

uzskata, ka pirms ECVET ieviešanas vajadzīgi konkrēti piemēri, kā sistēma darbosies praksē. Tādējādi tiktu veicināta ECVET sniegto iespēju plašāka izmantošana;

32.

norāda, ka profesionālās izglītības un apmācības augstākas sociāli ekonomiskās efektivitātes priekšnoteikums ir tas, ka profesionālā izglītība un apmācība ir labāk pielāgota vienmēr mainīgajām zināšanu sabiedrības darba tirgus prasībām; pirmām kārtām ir jāveicina tas, ka darbinieki ir augsti kvalificēti un gatavi pielāgoties globalizācijas radītajiem apstākļiem;

33.

uzsver, ka izglītības un apmācības sistēmas nedrīkstētu attīstīt nošķirti no vietējās pašvaldības vai reģiona uzņēmumiem un sociālās vides, kā arī inovācijas potenciāla — lai gan dažkārt tomēr tā notiek. Izaugsme, konkurētspēja un nodarbinātības iespējas reģionos arvien lielākā mērā ir atkarīgas no to pašreizējā un turpmākā darbaspēka prasmēm, kā arī no tā, kā arodizglītība, arodapmācība un pārkvalifikācija varēs nodrošināt šo prasmju ilgtspējīgu pilnveidošanu un uzlabošanu;

34.

uzsver, ka tādēļ ir ļoti svarīgi EKNPI pielāgot vietējā darba tirgus vajadzībām, un šajā nolūkā aicina ieviest profesionālās izglītības un apmācības centru akreditāciju;

35.

atzīst pievienoto vērtību, ko EKNPI sniegs izglītības un apmācības politikas īstenošanā ES, pirmām kārtām veicinot mācīšanos vienam no otra, mobilitāti un paraugprakses apmaiņu;

36.

atzinīgi vērtē EKNPI pamatprincipu, proti, uzlabošanas ciklu, un uzsver, ka kvalitātes rādītāji ir uzskatāmi nevis par pamatnostādnēm, bet par indikatoriem, kuru izstrādi iespējams turpināt dažādos veidos, piemēram, divpusēji vai daudzpusēji;

37.

uzsver, ka tādēļ EKNPI nebūtu jāierobežo, to uzskatot tikai par statistikas sistēmu vai sava veida kontroles funkciju, bet gan tā jāuzskata par efektīvu instrumentu, ar kā palīdzību iespējams nepārtraukti uzlabot kvalitāti dažādos līmeņos un pie dažādiem dalībniekiem un ieinteresētajām personām;

38.

uzskata, ka ietvarstruktūrai nav jābūt tikai valsts līmeņa pārziņā, bet gan jāstimulē attiecīgi procesi arī vietējā un reģionālajā līmenī. Tas pats attiecas arī uz apmācības sistēmām, kuras nav oficiālās izglītības sistēmas sastāvdaļa; arī šādas oficiāli neatzītas sistēmas nepārtraukti jāuzlabo un jāattīsta;

39.

uzskata, ka pamatprincipu ietvarstruktūras izstrādei jābūt pārdomātai, kā arī jāprecizē, cik detalizētai tai jābūt, lai varētu sasniegt izvirzītos mērķus. Pēc Komitejas domām, rādītāji nedrīkst būt tik detalizēti, ka pamatprincipu ietvarstruktūras ieviešana un turpmākais darbs ar to kļūtu par izglītības sistēmu netiešu pārvaldības instrumentu;

40.

uzsver, ka Komisijas ierosinātie references rādītāji:

Priekšrocība būtu tā, ka dažādi lietotāji var izvēlēties tādus rādītājus, kas viņiem šķiet piemērotākie kvalitātes nodrošināšanas sistēmas vajadzībām;

41.

uzsver, ka jānostiprina vietējais un reģionālais elements, pirmām kārtām — atbalstot šajā jomā strādājošus vietējos un reģionālos tīklus. Komiteja pauž nožēlu, ka Komisijas priekšlikumā nav pietiekami atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalības nozīme;

42.

aicina Eiropas tīklā kvalitātes nodrošināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībās (ENQAVET) plašāk un tiešā veidā iesaistīt vietējo un reģionālo līmeni. Jāatbalsta dažādu reģionu un uzņēmumu ar EKNPI saistītu tīklu veidošanās;

43.

iesaka profesionālās izglītības un apmācības iestādēs izmantot kvalitātes zīmi, kas līdzīga jau pastāvošajai augstskolu klasifikācijai;

44.

profesionālās izglītības un apmācības uzlabojumi rada ievērojamas priekšrocības gan iedzīvotājiem individuāli, gan sabiedrībai kopumā. Uzlabojot vispārējo prasmju līmeni, uzlabojas tautsaimniecības rādītāji, piemēram, ražība un bezdarba līmenis, kā arī sociālie rādītāji, piemēram, pilsoniskā līdzdalība, noziedzība un veselības aprūpes izmaksas;

45.

profesionālā apmācība var veicināt darba tirgū nelabvēlīgā stāvoklī esošu sociālo grupu, piemēram, imigrantu, gados vecāku cilvēku un skolu pāragri pametušu iedzīvotāju integrāciju;

46.

uzsver, ka jārūpējas ne tikai par tām grupām, kurām ir paredzēti izglītības pasākumi, bet arī par tiem iedzīvotājiem, kam šādi pasākumi nav pieejami vai to pieejamība ir apgrūtināta, vai kuri sistēmā nav iekļāvušies.

19.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/52

—

uzsver iniciatīvas“Barselonas process — Vidusjūras reģiona valstu savienība” nozīmi, jo līdz ar to pirmo reizi kopš 1995. gada Vidusjūras dimensija ES darba kārtībā vēlreiz ir ieguvusi svarīgu nozīmi un veicinājusi debates un pārdomas atbilstoši šobrīd aktuālo jautājumu svarīgumam;

—

pauž pārliecību, ka tādas Vidusjūras abās pusēs radušās iniciatīvas, kuras virzītas tikai uz diplomātisku pieeju, nenodrošinās ilgtspējīgus risinājumus, kamēr debašu fokusā nebūs jautājums par vietējo demokrātiju, proti, gan tās pastiprināšanu, gan arī tiešu sadarbību starp Vidusjūras ziemeļu un dienvidu krasta valstu reģioniem un pilsētām “Barselonas procesa — Vidusjūras reģiona valstu savienības” ietvaros;

—

atgādina, ka teritoriālās pārvaldības līmenī ciešā sadarbībā ar citu līmeņu iestādēm var izstrādāt risinājumus, lai pielāgotos ar globalizāciju saistītajām pārmaiņām un īstenotu attiecīgus pasākumus. Aizvien vairāk ir apstiprinājies, ka īpaši Eiropas valstīs vietējais un reģionālais līmenis ir piemērots šādu risinājumu izstrādei;

—

tādēļ atkārtoti uzsver prasību atzīt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir būtiski partneri Barselonas procesā un Eiropas un Vidusjūras valstu sadarbībā;

—

nolemj sekmēt Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asamblejas izveidi. Tās sastāvā būtu noteikts skaits Reģionu komitejas locekļu, Eiropas līmeņa un starptautisko apvienību, kas iesaistītas Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu sadarbībā, pārstāvju un līdzvērtīgs skaits Vidusjūras dienvidu un austrumu piekrastes valstu teritoriālo pašvaldību pārstāvju; tā darbotos kā pastāvīga dialoga, pieredzes apmaiņas un sadarbības platforma. Komiteja aicina to atzīt par konsultatīvu struktūru “Barselonas procesa — Vidusjūras reģiona valstu savienības” pārvaldības ietvaros, līdzīgi Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Parlamentārajai asamblejai (EMPA) valstu parlamentu līmenī.

Ziņotājs

:

Isidoro GOTTARDO kgs, Sačiles (Sacile) pilsētas padomes loceklis

1.

uzsver iniciatīvas “Barselonas process — Vidusjūras reģiona valstu savienība” nozīmi, jo līdz ar to Vidusjūras dimensija ES darba kārtībā vēlreiz ir ieguvusi svarīgu nozīmi un veicinājusi debates un pārdomas atbilstoši šobrīd aktuālo jautājumu svarīgumam; atzinīgi vērtē Eiropas Savienības Padomes prezidentvalsts Francijas izvirzītā un 16 Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu daļas partnervalstu atbalstītā projekta pragmatisko raksturu un politisko redzējumu;

2.

atzinīgi vērtē dažu no Barselonas procesa izrietošu pasākumu un iniciatīvu līdzšinējos veiksmīgos rezultātus, vienlaikus paužot nožēlu, ka trūkst ievērojamu panākumu tādās jomās kā miera uzturēšana, drošība, tautas un sociālā attīstība, kā arī vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalība;

3.

uzsver, ka šajā jaunajā posmā iniciatīvai “Barselonas process — Vidusjūras reģiona valstu savienība” vajadzētu dot iespēju izteikti starpvaldību sadarbības sistēmu aizstāt ar projektu, kura pamatā ir Vidusjūras trīs krastu iedzīvotāju dialogs, jo īpaši Vidusjūras dienvidu un austrumu piekrastes valstu sadarbība, iesaistot to vietējās un reģionālās pašvaldības un īstenojot konkrētus un kopīgus projektus, kas atbilst vispārējai stratēģijai, kuras pamatā ir iedzīvotāju vajadzības un solidaritāte;

4.

uzskata, ka viens no priekšnoteikumiem, lai Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu sadarbība nolūkā nostiprināt partnerību “Barselonas procesa — Vidusjūras reģiona valstu savienības” ietvaros būtu sekmīga, ir jaunu būtisku problēmjautājumu noteikšana, lai nodrošinātu iedzīvotāju izpratni par konkrētajām priekšrocībām, principu deklarācijas pārvēršot konkrētos pasākumos. Lai to panāktu, nepieciešams iesaistīt vietējos un reģionālos atbildīgos politiķus un nodrošināt pārskatāmu un skaidru komunikāciju;

5.

norāda, ka vietējo un reģionālo pašvaldību un pilsoniskās sabiedrības efektīvāku līdzdalību sabiedriskajā politikā bieži kavē vāji attīstītā vietējā demokrātija un patiesa decentralizācijas procesa trūkums Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīs;

6.

tāpat secina, ka decentralizācija un vietējā pārvaldība, kuras pamatā ir līdzdalība, ne vienmēr ir sistemātiski saistītas. Dažās valstīs gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās vietējās un reģionālās pašvaldības kopīgi cenšas panākt aktīvāku dalību vēlēšanās un sekmēt iedzīvotāju līdzdalību, kā arī iesaistīt apvienības stratēģiju izstrādē un vērienīgu pilsētvides vai reģionālās attīstības projektu sagatavošanā;

7.

pauž pārliecību, ka tādas Vidusjūras abās pusēs radušās iniciatīvas, kuras virzītas tikai uz diplomātisku pieeju, nenodrošinās ilgtspējīgus risinājumus, kamēr debašu fokusā nebūs jautājums par vietējo demokrātiju, proti, gan tās pastiprināšanu, gan arī tiešu sadarbību starp Vidusjūras ziemeļu un dienvidu krasta valstu reģioniem un pilsētām “Barselonas procesa — Vidusjūras reģiona valstu savienības” ietvaros;

8.

tādēļ atzinīgi vērtē Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerībā iesaistīto valstu un valdību vadītāju, kas 13. jūlijā tikās Parīzē, deklarāciju, kurā uzsvērts, ka ir svarīgi nodrošināt pilsoniskās sabiedrības, vietējo un reģionālo pašvaldību un privātā sektora aktīvu līdzdalību, lai īstenotu iniciatīvu “Barselonas process — Vidusjūras reģiona valstu savienība”;

9.

Komiteja tomēr uzskata, ka nevajadzētu vienā līmenī nostādīt tos, kuriem piemīt demokrātiska leģitimitāte, piemēram, vietējās un reģionālās iestādes, un tos, kam tādas nav, piemēram, pilsonisko sabiedrību un privāto sektoru;

10.

Komiteja atbalsta arī Eiropas un Vidusjūras reģiona partnervalstu un to valdību vadītāju secinājumu, ka jāsekmē kopīga atbildība par procesa veiksmīgu norisi, tā pārvaldības pamatā jābūt visu pušu vienlīdzības principam, un jāīsteno konkrēti projekti, kuru priekšrocības ir skaidrāk redzamas iedzīvotājiem; tādējādi Vidusjūras reģiona ziemeļu, dienvidu un austrumu valstu attiecības kļūtu “konkrētākās un redzamākas, pateicoties reģionālā un vietējā līmeņa papildu projektiem, kas atbilst reģiona iedzīvotāju vajadzībām”;

11.

vērš uzmanību uz to, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir gatavas un apņemas bagātināt “Barselonas procesu — Vidusjūras reģiona valstu savienību”, veicinot vietējo demokrātiju un decentralizētu sadarbību;

12.

atgādina par pieredzi, kas gūta, ieviešot Eiropas politikas, kuru īstenošanā vairumā gadījumu nepieciešama vietējo pašvaldību līdzdalība, resursi un iesaiste, un uzsver Eiropas valstu vietējo un reģionālo pašvaldību lielo pieredzi un zināšanas ar pilsētu un lauku attīstību saistīto jautājumu risināšanā un pārvaldībā; šeit var minēt tādas jomas kā vide, enerģētika, transports, civilā aizsardzība, migrācijas aspektus, ekonomikas attīstība, kā arī citas Barselonas procesa prioritātes, kas aizvien ir aktuālas, piemēram, starpkultūru dialogs, izglītība, cilvēciskā un sociālā dimensija; tādēļ Komiteja pauž nožēlu, ka par Parīzes samita secinājumiem pievienotajiem attīstības projektiem nav notikušas iepriekšējas konsultācijas ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai gan tās būs jāiesaista īstenošanas posmā. Komiteja uzsver vajadzību nākotnē mainīt šo starpvaldību pieeju un skaidri iesaistīt visus attiecīgos pārvaldes līmeņus;

13.

tāpat kā šim tematam veltītajos līdzšinējos atzinumos uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir svarīgi iesaistīt ne tikai sadarbības procesa īstenošanas posmā, bet visā procesā, proti, gan stratēģiju izstrādē un programmu un projektu īstenošanā, gan arī stratēģiju īstenošanas pārraudzībā un rezultātu izvērtēšanā; tas īpaši attiecas uz iniciatīvām jomās, kurās vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir attiecīga un tieša pieredze, piemēram, pilsētu attīstība un teritoriālplānojums, ūdens resursu apsaimniekošana, atkritumu apsaimniekošana un pārstrāde, vide un klimata pārmaiņu ietekme vietējā līmenī, vietējās ekonomikas attīstība, kultūras un vēstures mantojuma pārvaldība un atjaunošana, vietējā tūrisma attīstība, sabiedrības veselības pamataprūpe, integrācijas politika un sociālā kohēzija;

14.

atzinīgi vērtē drīz gaidāmo programmas CIUDAD uzsākšanu pastāvošā Eiropas Kaimiņattiecību un partnerības instrumenta ietvaros, kuras mērķis ir sekmēt sadarbību pilsētvides attīstības jomā un dialogu Vidusjūras reģionā; piekrīt tam, ka prioritārās jomas ir vides ilgtspēja, energoefektivitāte, ilgtspējīga tautsaimniecības attīstība un sociālo atšķirību mazināšana; tās ir jomas, kurās vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir plašas un tiešas pilnvaras un kurās Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības var nodrošināt uzticamu pieredzi un zinātību;

15.

atzīmē, ka iniciatīvas “Barselonas process — Vidusjūras reģiona valstu savienība” finansiālie aspekti līdz šim nav konkretizēti un vietējās un reģionālās pašvaldības var būt gan politiski, gan tehniski un finansiāli partneri tādu stratēģiju un projektu izstrādē un īstenošanā, kas atbilst gan iedzīvotāju patiesajām vēlmēm, gan arī “Barselonas procesa — Vidusjūras reģiona valstu savienības” mērķiem; norāda, ka minētais process nemaina Eiropas kaimiņattiecību politikas Vidusjūras dimensiju ne programmu, ne finanšu resursu ziņā;

16.

atgādina, ka teritoriālās pārvaldības līmenī ciešā sadarbībā ar citu līmeņu iestādēm var izstrādāt risinājumus, lai pielāgotos ar globalizāciju saistītajām pārmaiņām un īstenotu attiecīgus pasākumus. Aizvien vairāk ir apstiprinājies, ka īpaši Eiropas valstīs vietējais un reģionālais līmenis ir piemērots šādu risinājumu izstrādei;

17.

tādēļ atkārtoti uzsver prasību atzīt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir būtiski partneri Barselonas procesā un Eiropas un Vidusjūras valstu sadarbībā;

18.

atzīst Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu decentralizētajā sadarbībā iesaistīto dažādo valsts, Eiropas un starptautiskā līmeņa vietējo un reģionālo pašvaldību tīklu un apvienību nozīmi un pieredzi, kā arī to lietpratību un zināšanas par situāciju vietējā līmenī (1); tādēļ ir jāapvieno centieni un jāsaskaņo decentralizētas sadarbības un Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerības mērķi, lai sasniegtu labākus rezultātus;

19.

atkārtoti pauž atbalstu deklarācija, ko pieņēma Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvji, kas 2008. gada 23. jūnijā Marseļā tikās Vidusjūras reģiona valstu vietējo un reģionālo pašvaldību forumā;

20.

tādēļ atbalsta vietējo un reģionālo vēlēto pārstāvju un viņus pārstāvošo apvienību vēlmi izveidot institucionālu instrumentu, kas nodrošinātu viņu pastāvīgu politisko pārstāvību un iespējas aktīvi piedalīties “Barselonas procesā — Vidusjūras reģiona valstu savienībā”, kas ir spēcīgs teritoriju nozīmes veicināšanas instruments, tādējādi uzsverot Reģionu Komitejas iepriekšējos atzinumos par šo tematu pausto viedokli;

21.

ņemot vērā iepriekš minēto, izvirza mērķi izveidot Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asambleju, kurā līdzvērtīgi būtu pārstāvēti Eiropas Savienības valstu un Vidusjūras reģiona partnervalstu vietējo un reģionālo pašvaldību vēlētie pārstāvji; šī struktūra līdzinātos Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu parlamentārajai asamblejai (EMPA), kas darbojas parlamentu līmenī;

22.

aicina “Barselonas procesa — Vidusjūras reģiona valstu savienības” pārvaldības struktūras atzīt vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi ne tikai politiskajā līmenī, bet arī tās formāli un praktiski iesaistīt sadarbības procesā un “Barselonas procesā — Vidusjūras reģiona valstu Savienībā”;

23.

tādēļ aicina jaunajos darba dokumentos noteikt vietējo un reģionālo pašvaldību kā līdzvērtīgu partneru lomu Barselonas procesa jaunajā posmā;

24.

uzstāj, lai vietējās un reģionālās pašvaldības jau no paša sākuma kopīgi ar valsts līmeņa pārvaldes iestādēm tiktu iesaistītas tādu divpusēju asociācijas nolīgumu, stratēģisku dokumentu un rīcības plānu izstrādē, ko Eiropas Savienība noslēdz ar Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu partnervalstīm, īpaši Eiropas kaimiņattiecību politikas ietvaros;

25.

tādēļ aicina Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu valdības izveidot mehānismus, lai valstī īstenotu strukturētu dialogu un konsultētos ar reģionālā un vietējā līmeņa dalībniekiem, sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību, iesaistot vietējo un reģionālo pašvaldību tīklus un apvienības;

26.

nolemj sekmēt Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asamblejas (ARLEM) izveidi. Tās sastāvā būtu noteikts skaits Reģionu komitejas locekļu, Eiropas līmeņa un starptautisko apvienību, kas iesaistītas Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu sadarbībā, pārstāvju un līdzvērtīgs skaits Vidusjūras dienvidu un austrumu piekrastes valstu teritoriālo pašvaldību pārstāvju; tā darbotos kā pastāvīga dialoga, pieredzes apmaiņas un sadarbības platforma. Komiteja aicina to atzīt par konsultatīvu struktūru “Barselonas procesa — Vidusjūras reģiona valstu savienības” pārvaldības ietvaros, līdzīgi Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Parlamentārajai asamblejai (EMPA) valstu parlamentu līmenī;

27.

aicina Eiropas Komisiju saskaņot, koordinēt un pārdomāti apvienot jauno pasākumu ar dažādām programmām, projektiem un Kopienas instrumentiem (2), kā ar pastāvošajiem Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu sadarbības instrumentiem (3), lai izmantotu pieredzi, izvairītos no pasākumu atkārtošanās un veicinātu pozitīvu virzību;

28.

ierosina izpētīt iespējas pielāgot pastāvošos atbalsta instrumentus apstākļiem Vidusjūras reģionā. Tā galvenokārt būtu ekonomiskās un sociālās kohēzijas politika, izmantojot kuru, Eiropas Savienības un Vidusjūras reģiona valstu vietējo pašvaldību sadarbība balstītos uz teritoriālo dimensiju;

29.

aicina “Barselonas procesa — Vidusjūras reģiona valstu savienības” pārvaldības struktūras izmantot ar procesa jauno posmu saistītās iespējas, lai dažās Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīs paātrinātu reformu vietējās pārvaldības un decentralizācijas jomā, savukārt citās valstīs sāktu decentralizācijas procesu;

30.

ierosina īpašu uzmanību pievērst stratēģijām, kuru mērķis ir institucionāli nostiprināt vietējās un reģionālās pašvaldības un ieviest pārvaldes modernizācijas programmas un vietējo un reģionālo cilvēkresursu apmācības projektus;

31.

uzskata, ka, vietējo un reģionālo pašvaldību vēlētajiem pārstāvjiem uzticot lielāku atbildību, tiks sekmēta daudzlīmeņu pārvaldība, valsts un attīstības politiku izstrādāšanā, pieņemšanā, ieviešanā un izvērtēšanā iesaistot dažādu līmeņu pārvaldes iestādes;

32.

ierosina projektu ieviešanā iesaistīt vietējos cilvēkresursus, kā arī tehniskos un akadēmiskos resursus un panākt iedzīvotāju pēc iespējas lielāku līdzdalību, lai viņi justos sadarbības procesa un attiecīgo projektu līdzdalībnieki;

33.

visbeidzot Komiteja uzskata, ka “Barselonas procesa — Vidusjūras reģiona valstu savienības” dinamika visiem dažādu līmeņu dalībniekiem var radīt zināšanu apguves iespējas, jaunus kontaktus, jaunas savstarpējās atzīšanas formas, vienlaikus sekmējot to, lai dažādi iesaistītie dalībnieki (centralizētās un decentralizētās pārvaldes iestādes, vietējās un reģionālās pašvaldības, pilsoniskā sabiedrība …) apgūtu jauna veida pieeju attīstībai un vietējai demokrātijai;

34.

uztic priekšsēdētājam iesniegt šo atzinumu ES prezidentvalstij Francijai, Vidusjūras reģiona valstu savienības līdzpriekšsēdētājiem, Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu parlamentārajai asamblejai un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu un valdību vadītājiem.

19.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/56

—

runājot par partnerību, aicina neiekļaut vietējās un reģionālās pašvaldības tajā pašā kategorijā, kur atrodas pilsoniskā sabiedrība un ekonomiskie un sociālie partneri. Vietējās un reģionālās pašvaldības ir vēlētas struktūras, kas ir tieši atbildīgas ES iedzīvotāju priekšā;

—

norāda, ka nav vispārīgas Eiropas metodoloģijas, lai izveidotu partnerības saistībā ar teritorijas attīstības programmu un projektu sagatavošanu, ieviešanu, pārraudzību un novērtējumu. Līdz ar to nav iespējams reāli novērtēt, vai partnerības princips ir patiesi piemērots, nevis tikai formāli pieminēts, kā arī kāda ir tā ietekme;

—

iesaka EP un Eiropas Komisijai izvērtēt iespējas izmantot valsts pārvaldes iestāžu un/vai reģionālo pašvaldību kompetenci struktūrfondu un kohēzijas fonda finansēto darbības programmu īstenošanas uzraudzībā, lai kontrolētu izmaksas un gūtos rezultātus;

—

izsaka pārliecību, ka ES politiku izstrādē, īstenošanā un uzraudzībā Reģionu komitejas nozīmei ir jābūt vēl lielākai, ko var panākt, aktīvi iesaistot Komitejas locekļus vietējā un reģionālā līmeņa dialogā;

—

apņemas plānot un īstenot iniciatīvas, lai popularizētu paraugpraksi partnerības izmantošanā politikas prioritāšu noteikšanā dalībvalstīs.

Ziņotājs

:

Vladimir KISSIOV kgs (BG/EPP), Sofijas pašvaldības padomes loceklis

1.

pilnībā atbalsta ierosmi noskaidrot un izvērtēt partnerības nozīmi saistībā ar valsts, reģionālā un vietējā līmeņa pārvaldību un reģionālās politikas projektu plānošanu reģionālās attīstības programmu un projektu sagatavošanā un īstenošanā;

2.

atzinīgi vērtē dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību īstenotos centienus partnerības izveidē un regulārā īstenošanā starp valsts vai vietējām un reģionālajām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, sociālajiem partneriem un uzņēmumiem, lai sagatavotu plānošanas dokumentus, kas paredzēti reģionālās plānošanas un attīstības politikas izstrādei un īstenošanai;

3.

īpaši atzinīgi vērtē dalībvalstu valdību pieliktās pūles, lai sekmētu dialogu ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, nosakot mērķus, prioritātes un resursus, kas nepieciešami teritoriālajai attīstībai, īstenojot Eiropas un attiecīgās valsts politiku;

4.

uzsver, ka pilsētām un reģioniem ir vadošā loma stratēģisko dokumentu izstrādē, programmu īstenošanā, kā arī ES politiku pārraudzībā un īstenošanā;

5.

runājot par partnerību, atkārtoti aicina neiekļaut vietējās un reģionālās pašvaldības tajā pašā kategorijā, kur atrodas pilsoniskā sabiedrība un ekonomiskie un sociālie partneri. Vietējās un reģionālās pašvaldības ir vēlētas struktūras, kas ir tieši atbildīgas ES iedzīvotāju priekšā. Līdz ar to partnerībai starp dalībvalstu valsts iestādēm, ES iestādēm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir pavisam cits kvalitatīvais līmenis, salīdzinot ar citiem partnerības veidiem. Tādēļ iedzīvotāju ievēlēto un valsts uzticētos uzdevumus īstenojošo vietējo un reģionālo pašvaldību statusam jābūt, nepārprotami nostiprinātam vispārējos noteikumos un dokumentos;

6.

izsaka pārliecību, ka vietējās un reģionālās politikas jomā labas pārvaldības principus var piemērot, nodrošinot pilsoniskās sabiedrības pārstāvju un ekonomisko un sociālo partneru lielāku līdzdalību;

7.

atbalsta visaptverošu pieeju struktūrpolitikas pārvaldībai Eiropas Savienības daudzlīmeņu sistēmā;

8.

uzskata, ka reģionālās politikas labai pārvaldībai sevišķi svarīgi, lai politikas instrumentu piemērošanā tiktu izmantota integrēta pieeja, būtu paredzēta visu ieinteresēto pušu aktīva līdzdalība, politikas īstenošana būtu skaidri virzīta uz efektivitāti un lai tās pamatā būtu dažādu instrumentu horizontāla un vertikāla integrācija, kas sniedz precīzi novērtējamus rezultātus;

9.

atzinīgi vērtē Eiropas struktūrpolitikas kā efektīva administratīvās decentralizācijas procesa atbalsta instrumenta, ko izmanto daudzās Eiropas valstīs, nozīmi tādu uz plānošanas un indikatīviem pasākumiem balstītu reģionālu vadības procesu izveidē, kuri ir ievērojami veicinājuši vietējā un reģionālā līmeņa publisku iniciatīvu pilnveidošanu;

10.

šobrīd īstenotajā struktūrpolitikas pārvaldības modelī saskata labu paraugu struktūrpolitikas turpmākajai virzībai;

11.

norāda, ka nav vispārīgas Eiropas metodoloģijas, lai izveidotu partnerības saistībā ar teritorijas attīstības programmu un projektu sagatavošanu, ieviešanu, pārraudzību un novērtējumu. Līdz ar to nav iespējams reāli novērtēt, vai partnerības princips ir patiesi piemērots, nevis tikai formāli pieminēts, kā arī kāda ir tā ietekme;

12.

uzskata, ka partnerības stiprināšana ir pozitīvs faktors ilgtspējīgākas politikas attīstībā, lai pārvaldību un partnerību gan vertikālā, gan horizontālā plānā vēl ciešāk iekļautu valsts, reģionālajā un vietējā līmenī;

13.

uzskata, ka jauno dalībvalstu valdību īstenotie centieni, ieviešot labas pārvaldības principus plānošanas dokumentu izstrādē un īstenošanā, apliecina demokrātisku virzību;

14.

aicina valstu un reģionālās struktūras, kā arī administratīvās iestādes izstrādāt un apstiprināt metodoloģiju par partnerību īstenošanu reģionālās politikas jomā saistībā ar programmu un plānošanas dokumentu izstrādi, skaidri nosakot partnerības darbības veidu un minimālo apjomu visos posmos (sagatavošana, īstenošana, pārraudzība un novērtējums). Šajā procesā jāņem vērā divi kvalitatīvi atšķirīgi partnerības līmeņi:

Partneri, kurus paredzēts iesaistīt, ir atšķirīgi atkarībā no to darbības lauka, specializācijas, kompetencēm un iespējamā ieguldījuma. Turklāt būtu jāņem vērā arī ES dalībvalstu atšķirīgā decentralizācijas pakāpe, kā arī tas, vai to vietējās un reģionālās pašvaldības pārvalda dažādas darbības programmas;

15.

uzskata, ka vecākās dalībvalstis, īpaši tās, kurās pārvaldes sistēma ir izteikti decentralizēta, ir būtiski uzlabojušas partnerības sistēmu saistībā ar valsts, reģionālā un vietējā līmeņa labu pārvaldību, kā arī reģionālās politikas projektu plānošanu, un var sniegt paraugprakses piemērus citām valstīm;

16.

uzsver, ka partneru tīklu iekļaušana reģionālās attīstības politiku izstrādē un īstenošanā sniedz daudziem pārstāvjiem un dalībniekiem plašas iespējas paust savu viedokli un vairot iedzīvotāju uzticību valdībai. Tomēr jāraugās, lai attiecīgajiem partneriem, kam ir atbilstošas pilnvaras, nepieciešamās kompetences un spējas rīkoties un kuru līdzdalība sniedz reālu ieguldījumu, būtu pieejami pietiekami finanšu līdzekļi, lai tie spētu līdzvērtīgi piedalīties debatēs. Šie finanšu līdzekļi varētu būt tehniskās palīdzības daļa, sedzot arī izdevumus saistībā ar ES, valsts un vietējā līmenī veiktu pētījumu sagatavošanu;

17.

aicina Eiropas Komisiju pilnvarot un atbalstīt vietējās un reģionālās pašvaldības, to valstu un pārvalstiskās apvienības un citus partnerus izmantot pašreizējā plānošanas periodā tehniskai palīdzībai piešķirtos līdzekļus, tā kā minētais jautājums nav iekļauts daudzās darbības programmās. Tādējādi minētie dalībnieki varēs veikt pētījumus un analīzi vietējā, reģionālā, valsts un Eiropas līmenī, lai noteiktu jaunās kohēzijas politikas vajadzības un prioritātes;

18.

izsaka pārliecību, ka ciešākai partnerībai ir arvien lielāka nozīme pārvaldībā un projektu plānošanā Kopienas politiku, kas attiecas uz vietējo un reģionālo visos veidošanas posmos, proti, izstrādē, īstenošanā, pārraudzībā un novērtēšanā;

19.

uzskata, ka ES komunikācijas stratēģijā pārvaldībai un partnerībai jāpiešķir svarīgāka nozīme saistībā ar ES reģionālās politikas izstrādi, īstenošanu, uzraudzību un novērtēšanu;

20.

aicina Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju Eiropas politiku izstrādē vēl plašāk izmantot partnerību un pārvaldību, lai iekļautu maksimālo dalībnieku skaitu, sevišķi vietējās un reģionālās pašvaldības, jo lielāko daļu Kopienas politiku īsteno tieši minētajā pārvaldības līmenī, un tādēļ prasa, lai Komisija par darbības programmu pārvaldības iestādēm ieceltu tās reģionālās un vietējās iestādes, kas ir ieinteresētas un pietiekami kompetentas, lai pārvaldītu Eiropas reģionālās attīstības programmas;

21.

uzskata, ka jāizveido savstarpējā saikne starp pārvaldības un partnerības jautājumiem vietējā un reģionālajā līmenī saistībā ar valsts, reģionālo un vietējo stratēģisko un plānošanas dokumentu izstrādi, kā arī iniciatīvu apsvēršanu un uzsākšanu, lai, piemēram, risinātu problēmas, kas attiecas uz klimata pārmaiņām, pilsētas transportu, dabaszinātņu un biotehnoloģiju attīstību, zinātnisko un pētniecisko darbību, kā arī inovāciju ES un pārējos reģionos;

22.

uzskata, ka saistībā ar jaunas ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas politikas izstrādi, jo īpaši reģioniem, kuros pastāvīgi ir ļoti nelabvēlīgi dabas apstākļi vai nopietnas demogrāfiskās problēmas, ir būtiski svarīgi nodrošināt, ka ekonomiskie un sociālie partneri un pilsoniskā sabiedrība, bet jo īpaši vietējās un reģionālās pašvaldības un to valstu un pārvalstiskās apvienības iespējami agrīnā posmā ir iesaistītas valstu nostāju un prioritāšu formulēšanā un dokumentu izstrādē, kā arī to viedokļus pienācīgi ņem vērā;

23.

uzskata, ka, nosakot vietējās, reģionālās, valsts un pārvalstu attīstības prioritātes, jāturpina izvērtēt dalībvalstu pieredzi un praksi partnerības jomā. Šāds novērtējums veicinās vietējā un reģionālā līmeņa partneru saziņas vienkāršāku un efektīvāku formu īstenošanu;

24.

uzskata, ka, ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgās decentralizācijas pakāpes, tajās vērojamas atšķirības gan konsultāciju procesā, gan projektu plānošanas pārvaldībā;

25.

atzīst, ka nākamajā ES plānošanas periodā dalībvalstu vietējā un reģionālā līmeņa pārvaldībā un partnerībā iesaistītajām pusēm jābūt gatavām izmantot efektīvas un vietējā līmenī pārbaudītas metodes, kas paredzētas partneru un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju konsultēšanai, piemēram, rokasgrāmatas par labas prakses piemēriem, publiskā un privātā sektora partnerību un sadarbību ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, apspriežot vietējās un reģionālās attīstības turpmāko plānu;

26.

saskaņā ar Lisabonas stratēģijas mērķiem, kas paredz attīstīt uz zinātnes atziņām balstītu ekonomiku, iesaka pieņemt mērķtiecīgus pasākumus, lai valstu nostāju un jaunā plānošanas perioda dokumentu izstrādē ne vien valsts, bet arī reģionālajā un vietējā līmenī iesaistītu universitātes, dažādas pētniecības un zinātniskās iestādes, un tehnoloģiju centrus;

27.

uzskata, ka vispārējo pasākumu administratīvās rīcībspējas stiprināšanai obligāta prioritāte ir ieviest mērķtiecīgus pasākumus jauniešu iesaistīšanai reģionālās attīstības politiku izstrādes, apspriešanas un plānošanas iespējami agrīnā posmā. Tas būtiski un ilgtermiņā ietekmētu gan ES politiku īstenošanu, gan arī rosinātu jauniešus aktīvi līdzdarboties sabiedriskajā dzīvē;

28.

atzīst, ka pārvaldības procesā arī turpmāk jāveicina aktīva partnerība (pēc vietējo un reģionālo pašvaldību, kā arī nevalstisko organizāciju iniciatīvas). Šajā sakarā uzskata, ka dalībvalstīm jāveic pasākumi, kas pielāgoti to īpašajiem apstākļiem un kuru mērķis ir rosināt partneru apvienības organizēt darbu neatkarīgi, lai palielinātu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju līdzdalību, atbildību un ieinteresētību;

29.

iesaka EP un Eiropas Komisijai izvērtēt iespējas izmantot valsts un/vai vietējo pašvaldību veiktspēju darbības programmu, ko finansē struktūrfondi un kohēzijas fonds, īstenošanas uzraudzībā, lai pārbaudītu izmaksas un rezultātus. Tas palīdzētu gan atvieglot procedūras, gan samazināt to izmaksas;

30.

uzskata, ka jāizstrādā institucionāli instrumenti, lai sekmētu horizontālās un vertikālās pieejas īstenošanu. Minētie instrumenti varētu būt forumi, politikas reģionālā līmeņa pārvaldība un apaļie galdi, kas veicinātu nozaru tīklu savstarpējo komunikāciju politiskajā un administratīvajā līmenī;

31.

uzskata, ka jāņem vērā un jāatbalsta Eiropas teritoriālās sadarbības grupu loma reģionālās politikas pārvaldībā. Minētās grupas ir ne tikai ES fondu pārvaldības instruments, bet galvenokārt horizontālās sadarbības instruments, kas pieejams kaimiņos esošu reģionu pilsoniskajai sabiedrībai;

32.

uzskata, ka, novērtējot partnerības nozīmi pārvaldībā un projektu plānošanā, arvien svarīgāka nozīme jāpiešķir kvalitatīvajiem, nevis kvantitatīvajiem kritērijiem. Būtiski svarīgi ir pārvaldības procesā iesaistīto valsts, vietējo un reģionālo pašvaldību partnerus nevērtēt pēc vienas metodes, bet gan izveidot kategorijas, ņemot vērā to spējas un iespējamo ieguldījumu;

33.

ņemot vērā grūtības nodrošināt reģionālo politiku ietekmi uz sabiedrību, ārkārtīgi svarīgi ir panākt vajadzīgo mijiedarbību dažādos līmeņos, kuros minētās politikas saskaras ar dažādām nozarēm;

34.

viens no būtiskākajiem vietējo, reģionālo un valsts pašvaldību uzdevumiem ir veicināt un panākt pastāvīgus uzlabojumus administratīvās veiktspējas jomā. Administratīvās veiktspējas formālā gada novērtējuma vietā jāsagatavo paveiktā darba analīze, kurai jābūt publiski pieejamai un jākalpo par pamatu turpmākai veiktspējas uzlabošanai;

35.

izsaka pārliecību, ka ES politiku izstrādē, īstenošanā un uzraudzībā Reģionu komitejas nozīmei ir jābūt vēl lielākai, ko var panākt, aktīvi iesaistot Komitejas locekļus — vietējo un reģionālo pašvaldību interešu aizstāvjus — vietējā un reģionālā līmeņa dialogā ar valsts un pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Tas ir priekšnoteikums gan reģionālās attīstības sekmīgai plānošanai, gan veiktspējas sekmēšanai un paplašināšanai administratīvajā un komunikācijas jomā vietējā un reģionālajā līmenī, lai novērstu administratīvās nepilnības, kas nereti ES dokumentos minētas kā attīstības šķērslis;

36.

reizi gadā izstrādās ieteikumus reģionālā un vietējā līmeņa partnerības pilnveidošanai, kurus noteikti iekļaus ikgadējās augsta līmeņa apspriedēs izskatāmajos jautājumos;

37.

atbalstīs dalībvalstu, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas iniciatīvas, kuras mērķis ir attīstīt partnerību ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ne tikai politiku uzraudzības un īstenošanas, bet galvenokārt to izstrādes posmā;

38.

uzskata, ka partnerība ar NVO un darba ņēmējiem pārvaldības zemākajā līmenī būtu jāatbalsta, jāsekmē un jāpilnveido, izmantojot dažādas iniciatīvas, jo īpaši konkrētu pasākumu plānošanas un īstenošanas posmā;

39.

apņemas plānot un īstenot iniciatīvas, lai popularizētu paraugpraksi partnerības izmantošanā vietējās, reģionālās, valsts un pārnacionālās politikas prioritāšu noteikšanā dalībvalstīs; vietējās pašvaldības jāiesaista komunikācijā, ņemot vērā, ka to stāvoklis ir visizdevīgākais, lai skaidrotu Eiropas Savienības nozīmi iedzīvotāju ikdienas dzīvē;

40.

veiks nepieciešamos pasākumus, lai Eiropas, valsts un reģionālo politiku koordinēšanā un īstenošanā lietderīgāk izmantotu Eiropas Teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) mehānismus, kas kā decentralizētas starptautiskas sadarbības instruments var arī palīdzēt pārvaldībā efektīvāk iesaistīt dažādas partneru grupas.

19.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/60

—

uzsver, ka rūpniecisko emisiju samazināšana visbūtiskāk ietekmētu gaisa piesārņojumu. Direktīva par rūpnieciskajām emisijām ir nozīmīgs instruments, kas dod dalībvalstīm iespēju līdz 2020. gadam sasniegt mērķus emisiju samazināšanas jomā;

—

uzskata, ka attiecībā uz gaisa piesārņojumu Direktīva nav pietiekami tālejoša un izsaka nožēlu, ka ierosinātas zemas emisiju robežvērtības lielajām atkritumu sadedzināšanas iekārtām (skat. 1. pielikumu); Komiteja uzsver arī to, ka joprojām pastāv ievērojama atšķirība starp priekšlikumā norādīto emisiju robežvērtību un attiecīgajā LPTP dokumentā par lielajām sadedzināšanas iekārtām norādīto robežvērtību; šīs robežvērtības būtu jāsaskaņo un jāpastiprina;

—

stingri iesaka iekļaut praktiski īstenojamu pārskatīšanas sistēmu, kas dod iespēju daļēji pārskatīt direktīvu (piem., tehniskās sadaļas un emisiju robežvērtības), izmantojot koplēmuma procedūru; turklāt bažas rada arī turpmākā tiesību aktu pielāgošana, ko veiks atbilstoši Seviljas procesam (skat. 1. pielikumu), un kas nav Līgumā paredzēta tiesiska procedūra un nav pakļauta demokrātiskai kontrolei;

—

kategoriski iebilst pret Komisijas priekšlikumu noteikt pieļaujamās atkāpes kritērijus, pamatojoties uz vietējiem apstākļiem, saskaņā ar komitoloģijas procedūru šādu iemeslu dēļ:

Ziņotājs

:

Cor LAMERS kgs (NL/EPP), Houten pilsētas mērs

1.

atzīmē, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām dažādās ES dalībvalstīs ir būtiska nozīme vides un rūpniecības politikas īstenošanā, un tām ir plaša kompetence preventīvo politiku jomā un piesārņojuma kontroles īstenošanā;

2.

stingri atbalsta piesārņojuma novēršanas un “piesārņotājs maksā” principu, tādēļ atbalsta Direktīvā par rūpnieciskajām emisijām izvirzīto mērķi;

3.

uzsver vietējā līmenī veikto pasākumu nozīmi. Būtiski ir noteikt piesārņojuma cēloņus un mazināt emisijas jau to rašanās posmā iespējami ekonomiskā un videi nekaitīgā veidā;

4.

atzīmē, ka gan pilsētās, gan lauku apgabalos gaisa, ūdens un augsnes kvalitāte tieši ietekmē cilvēku ikdienas dzīvi. Ievērojamu daļu no galveno atmosfēras piesārņotāju emisijām Eiropas Savienībā vēl aizvien veido lielas ražošanas iekārtas;

5.

norāda, ka tīra gaisa un ūdens politikai ir pārrobežu apjoms, un tādēļ ir nepieciešama rīcība ES līmenī. Komiteja atbalsta Direktīvu par rūpnieciskajām emisijām, jo tā ir Eiropas līmeņa instruments rūpniecisko emisiju samazināšanai to rašanās vietā;

6.

uzskata, ka priekšlikums ietver pasākumus, kas vajadzīgi, lai uzlabotu vidi, un ar kuru palīdzību šādu uzlabojumu iespējams panākt. Šajā sakarā Komiteja atzinīgi vērtē LPTP (labāko pieejamo tehnisko paņēmienu) atsauces dokumentu izmantošanu (skat. 1. pielikumu), jo tādējādi tiks panāktas vairākas priekšrocības un ieguvumi vides aizsardzības jomā;

7.

uzsver, ka rūpniecisko emisiju samazināšana visvairāk ietekmētu gaisa piesārņojumu. Direktīva par rūpnieciskajām emisijām ir nozīmīgs instruments, kas dod dalībvalstīm iespēju līdz 2020. gadam sasniegt mērķus emisiju samazināšanas jomā. Tādēļ tas, ka ietverta arī lielu sadedzināšanas iekārtu zemākā kategorija, proti, no 20 līdz 50 megavatiem (MW), ir būtisks jaunās direktīvas aspekts;

8.

uzskata, ka attiecībā uz gaisa piesārņojumu Direktīva nav pietiekami tālejoša.

9.

tādēļ pauž bažas, ka direktīvas īstenošanas rezultātā tiktu panākti tikai īstermiņa ieguvumi. Komiteja ir patiesi norūpējusies par ierobežotajām iespējām panākt ilgtermiņa ieguvumus (skat. 17. punktu);

10.

uzsver, ka IPNK (piesārņojuma integrētas novēršanas un kontroles) atļaujām (1. pielikums) arī turpmāk jābūt balstītām uz integrētu pieeju, kurā ņemti vērā tādi faktori kā vide, ražošana, tehniskās iespējas, rentabilitāte un — ne mazāk svarīgi — arī vietējie apstākļi;

11.

piekrīt Eiropas Komisijai, ka direktīva par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli visās dalībvalstīs netiek atbilstoši īstenota. Minēto direktīvu ir salīdzinoši grūti īstenot, turklāt ne vienmēr tiek izmantoti LPTP dokumenti, arī to tehniskās un sarežģītās būtības dēļ;

12.

atzīmē, ka atļaujas galvenokārt atspoguļo centralizētos un viendabīgos standartus. Lai gan minētais fakts šķiet pozitīvs, tomēr no atļaujas kļūst aizvien grūtāk noteikt, ar ko uzņēmums nodarbojas, ko tas ražo, apstrādā vai optimizē;

13.

uzskata, ka direktīva par rūpnieciskajām emisijām (kas ietver arī pārskatītu IPNK direktīvu) tika iesniegta tikai dažas nedēļas pēc pašreizējo tiesību aktu par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli īstenošanas termiņa, kas bija noteikts 2007. gada 31. oktobrī. Tādējādi spēkā esošo IPNK tiesību aktu pārskatīšana notiek, pirms ir bijusi iespēja ar spēkā esošajiem tiesību aktiem pierādīt direktīvas efektivitāti un, kas ir vēl svarīgāk, tās ietekmi emisiju samazināšanas jomā;

14.

uzskata, ka septiņu direktīvu apvienošana vienā dokumentā ir ļoti ambicioza pieeja; piemērotāka būtu pakāpeniska pieeja vai pamatdirektīvas un vairāku “meitas” direktīvu izstrāde. Pamatdirektīva dotu arī iespēju iekļaut citas, tieši saistītas direktīvas, piemēram direktīvu par komunālajiem notekūdeņiem, nepakļaujot riskam pamatdirektīvas turpmākās pārskatīšanas;

15.

atbalsta labāka regulējuma principu. Komisijas priekšlikums apvienot septiņas direktīvas, šķiet, atbilst minētajam principam. Zināmā mērā jaunā direktīva vienkāršo atļauju izsniegšanas kārtību. Komiteja tomēr uzskata, ka direktīvas daļas nav pilnībā konsolidētas, un, ņemot vērā, ka joprojām pastāv ievērojamas atšķirības starp direktīvu un LPTP dokumentiem, nebūs iespējams atrisināt visas praktiskās grūtības;

16.

apšauba, vai pašreizējās definīciju nekonsekvences un neskaidrības tiks atrisinātas ar minēto priekšlikumu. Piemēram, nav skaidrības par to, kādas būs sekas LPT jaunajai definīcijai (labākā pieejamā tehnoloģija aizstāta ar labāko pieejamo metodi). Ņemot vērā tehnoloģijas plašāko pielietošanas jomu salīdzinājumā ar metodi, tiks veicināti uzņēmumu ieguldījumi, nodrošināti godīgi konkurences nosacījumi, un tādējādi tiks izstrādāti radošāki vides problēmu risinājumi;

17.

pauž nopietnas bažas par konsolidēšanas sekām turpmākajā pārskatīšanā. Priekšlikums šobrīd ietver vairākas dažādas tehniskās kompetences jomas. Ņemot vērā direktīvas lielo apjomu un jo īpaši tās sarežģītību, direktīvu nākotnē būs ļoti grūti vai pat neiespējami pārskatīt, turklāt būs ļoti grūti pielāgot tiesību aktus nākotnes vajadzībām un tehnoloģiju attīstībai, nosakot stingrākas prasības, piemēram, emisiju robežlielumus;

18.

saprot, ka Komisija ierosina risināt problēmas, kas saistītas ar direktīvas turpmāko pārskatīšanu, izmantojot saikni starp direktīvu un LPTP atsauces dokumentiem. Direktīva paredz minimālos standartus, kas jāievēro, un nosaka LPTP atsauces dokumentus, kurus var viegli pārskatīt un kuri nodrošinātu sistēmas uzturēšanu atbilstoši tehnoloģiju attīstībai un ar to saistītiem stingrākiem emisiju robežlielumiem (LPP-ERL, skat. 1. pielikumu). Komitejai nopietnas bažas rada atšķirības, kas nākotnē var rasties starp LPP ERL (pārskatāmajos LPTP dokumentos) un emisiju robežvērtībām (direktīvā). Pastāv noteikts risks, ka sistēma varētu novecot, un tādējādi tās turpmākais ieguldījums vides attīstībā būtu neliels;

19.

stingri iesaka iekļaut praktiski īstenojamu pārskatīšanas sistēmu, kas dod iespēju daļēji pārskatīt direktīvu (piem., tehniskās sadaļas un emisiju robežvērtības), izmantojot koplēmuma procedūru. Turklāt bažas rada arī turpmākā tiesību aktu pielāgošana, ko veiks atbilstoši Seviljas procesam (skat. 1. pielikumu), un kas nav Līgumā paredzēta tiesiska procedūra un nav pakļauta demokrātiskai kontrolei;

20.

ir apmierināta ar nesen veiktajiem uzlabojumiem LPTP dokumentos un vērtē tos kā vērtīgus atsauces dokumentus. LPTP dokumentu lielākā daļa ir pieejama tikai angļu valodā, un tas varētu radīt grūtības reģionālajām un vietējām iestādēm, kas atbildīgas par uzraudzību un atļauju izsniegšanu. Tādēļ pieprasa nodrošināt LPTP dokumentu būtiskākās sadaļas (piemēram tās, kurās norādīta konkrētā nozarē labākā pieejamā tehnika (LPT, skat. 1. pielikumu)) visās ES valodās;

21.

uzskata, ka ES nepamatoti reti izmanto LPTP dokumentus, un iesaka pilnveidot to izmantošanu. Mēs tādēļ atbalstām LPTP dokumentu jauno statusu un turpmākās saistības tos izmantot atļauju izsniegšanas procedūrā. Komiteja skaidro LPTP dokumentu jauno statusu kā saistošāku, jo minētie dokumenti (kas šobrīd ir tikai atsauces dokumenti, kurus ir jāņem vērā, bet kuri nav obligāti) turpmāk būs obligāti jāpielieto praksē;

22.

uzskata, ka ir iespējams pilnveidot LPTP atsauces dokumentus. Reizēm trūkst inovāciju un uzlabojumu atbilstoši ražošanas procesam. Piemēram, izmaiņu paraugu ņemšanā kontroli pašlaik izmanto, lai sodītu uzņēmumus, bet tās varētu arī izmantot metožu uzlabošanai, Vēl viens piemērs — direktīvas nodaļas par gaistošajiem organiskajiem savienojumiem un atbilstošā LPTP dokumenta neatbilstība. Tādēļ pastāv bažas, ka prioritāte ne vienmēr tiks piešķirta tīrākajai pieejai. Ja iespējams, vietējām pašvaldībām vienmēr būtu jāatbalsta inovācijas vietējās vides uzlabošanai, un LPTP atsauces dokumentu kvalitātei vajadzētu būt pietiekami augstai, lai palīdzētu kompetentajām iestādēm;

23.

uzskata, ka LPTP dokumentu jaunais statuss sekmēs politiku saskanību attiecībā uz piesārņojuma atļauju piešķiršanu, kas savukārt veicinās vienādu noteikumu izveidi visiem konkurējošiem Eiropas uzņēmumiem;