30.1.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 26/1

I–V

1.–14.

1.–7.

8.–14.

15.–18.

19.–109.

19.–37.

38.–49.

50.–68.

69.–97.

98.–109.

110.–118.

I.

Kopienas pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogrammas (PP) ir lielākais pētniecības publiskā finansējuma avots Eiropas Savienībā. Komisija atbild par pamatprogrammu pārvaldību un to rezultātu novērtēšanu.

II.

Revīzija aptvēra uzraudzības un vērtēšanas pasākumus, kuri kopš 1995. gada ieviesti pēdējiem trim programmu posmiem (PP4, PP5 un PP6), un tā arī sniedz ieskatu par Septīto pamatprogrammu (2007–2013). Revīziju veica kopā ar EBTA Revīzijas padomi un ar ārēju ekspertu atbalstu.

III.

Revīzijā Palāta pievērsās jautājumam par to, vai Komisijas izmantotā pieeja pamatprogrammu vērtēšanā bija atbilstīga. Šādā kontekstā Palāta pārbaudīja, vai Komisija ir izpildījusi tiesību aktu prasības, kas attiecas uz vērtēšanu, un noskaidroja, vai tās vērtēšanas un uzraudzības sistēma apmierināja ieinteresēto pušu prasības. Palāta tostarp noskaidroja, vai:

IV.

Palātas konstatējumi un secinājumi bija šādi:

V.

Palāta iesaka:

1.

Pētniecība un tehnoloģiju attīstība (RTD) (1) ir zinātnes un tehnoloģiju progresa un jauninājumu galvenais virzītājs, tāpēc tai ir svarīga loma dzīves līmeņa uzlabošanā. Publiska intervence pētniecībā un tehnoloģiju attīstībā galvenokārt ir pamatota kā tā sauktās “tirgus izgāšanās” korekcija, jo valsts atbalsts mazina nenoteiktību un nodrošina ieguldījumu tur, kur pētniecība ir sabiedrisks labums vai kur ir nozīmīgas sekundāras sekas.

2.

EK Līguma 163. pantā noteikta Kopienu loma RTD atbalstā, paredzot, ka “Kopienas mērķis ir stiprināt Kopienas rūpniecības zinātnisko un tehnoloģisko pamatu un veicināt tās konkurētspēju starptautiskā līmenī, atbalstot visas pētniecības darbības, kas atzītas par vajadzīgām.” Līguma 164.–173. pantā ir noteiktas darbības, kuras veic šajā nolūkā, kā arī daudzgadu RTD pamatprogrammu tvērums un īstenošana. Komisija atbild par priekšlikumu izvirzīšanu saistībā ar pamatprogrammām, bet lēmumus par pamatprogrammām un noteikumus par līdzdalību un izplatīšanu ar koplēmuma procedūru pieņem Eiropas Parlaments un Padome. Īpašās programmas Padome pieņem viena pati. Pamatprogrammas kopīgi īsteno seši ģenerāldirektorāti (ĢD), tā sauktie pētniecības ģenerāldirektorāti (2).

3.

Starp daudzajām politikas jomām, ko Eiropas Savienībā īsteno, lai stiprinātu jaunievedumus un konkurētspēju, pamatprogrammas ir svarīgākais finanšu instruments, kas Kopienas līmenī veicina Lisabonas stratēģijas (3) un Barselonas mērķa (4) sasniegšanu.

4.

Ar pamatprogrammu starpniecību Kopiena nodrošina finansējumu pētniekiem Eiropas Savienībā, asociētajās valstīs un starptautiskās organizācijās. Pamatprogrammu budžets gadu gaitā ir ievērojami palielinājies – Septītajai pamatprogrammai tas ir 7 217 miljoni EUR gadā, salīdzinot ar 2 761 miljonu EUR gadā Ceturtajai pamatprogrammai (sk. 1. attēlu). No budžeta apropriāciju viedokļa, pamatprogrammas ir lielākā joma, kuru Komisijā pārvalda tieši centralizēti (5).

5.

Pamatprogrammas atšķiras no daudzām valstu programmām ar to, ka tās aptver gan fundamentālos pētījumus, gan lietišķos pētījumos, un tajās piedalās rūpniecības pārstāvji un valstu pētniecības iestādes (6). Pamatprogrammās ietilpst īpašās programmas (un apakšprogrammas) daudzās zinātnes nozarēs. Šajās programmās parasti ietilpst vairākas jomas, kas pievēršas visai specifiskiem zinātnes sektoriem. Šīs jomas īsteno ar projektu starpniecību (“netiešas darbības”) pēc uzaicinājumiem izteikt priekšlikumus. Tādējādi katrā jomā finansē simtiem individuālu projektu.

6.

Pamatprogrammu vispārējais īpatsvars kopējā publiskajā RTD finansējumā Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs svārstās starp 4 % un 5 %. Tomēr pamatprogrammu ietekme uz to, kādus pētniecības pasākumus veic Eiropā, ir daudz lielāka, jo Kopienas dotācijas parasti ir tikai daļa no projekta kopējā finansējuma. Turklāt, piesakoties uz finansējumu, zinātniekiem jāparāda, ka viņu projekti veicina to mērķu sasniegšanu, kas norādīti uzaicinājumos izteikt priekšlikumus. Tādējādi pamatprogrammas stimulē RTD pasākumu virzīšanu atbilstīgi īpašiem ES mērķiem.

7.

To, ka pēdējos gados pamatprogrammās ir veiktas būtiskas izmaiņas, ir veicinājuši šādi faktori:

8.

Komisija ir atbildīga par programmu izpildi un programmu rezultātu izvērtējumu (8). Komisijā novērtēšana ir decentralizēta – to veic ģenerāldirektorāti –, bet centrālie dienesti (konkrēti, Budžeta ĢD un Ģenerālsekretariāts) sniedz atbalstu un koordinē.

9.

Šajā ziņojumā izmantota Komisijas definīcija vārdam “novērtēšana” kā “spriedums par intervencēm atkarībā no to rezultātiem, ietekmes un vajadzībām, kuras tās tiecas apmierināt” (9) un vārdam “uzraudzība” kā informācijas sniegšana par kārtējo programmu un projektu īstenošanu, lai apmierinātu pārvaldības vajadzības (10). Šādi šīs divas darbības nošķir arī tiesību aktos, kas attiecas uz pašreizējo Septīto pamatprogrammu.

10.

RTD pasākumu rezultātu aprakstam turpmāk izmantota šāda terminoloģija:

1. izcēlumsPiemērs par “globālo mobilo sakaru sistēmu” (GSM)Šajā gadījumā Kopienas finansējuma “faktiskie rezultāti” bija tūlītējie projekta rezultāti, piem., GSM standarta izstrāde. “Iznākums” bija tā pieņemšana par ciparu šūnu telefonijas standartu Eiropā un citur, un tas ievērojami veicināja telekomunikāciju nozares attīstību. Visbeidzot, “ietekme” bija šīs tehnoloģijas starptautiskā pielietojuma ekonomiskās, sociālās un politiskās sekas, tostarp darba vietu izveides veicināšana telekomunikāciju un saistītās nozarēs un šīs rūpniecības nozares nozīmīguma pieaugums Eiropas ekonomikā. GSM galu galā ir arī nodrošinājis cilvēku savstarpējās saziņas jaunu veidu.

11.

Šo rezultātu izvērtēšanā tomēr ir vairākas metodoloģiskas grūtības (sk. I pielikumu). Sociālekonomiskas izmaiņas ir sarežģītas, un, konkrētāk, ir grūti izsekot sakarībai starp pētniecības pasākumu un novēroto iznākumu un ietekmi. Kaut arī šīs metodoloģiskās grūtības ir ievērojams izaicinājums, tām tomēr nav obligāti jābūt par šķērsli efektīvam novērtējumam.

12.

Kopš astoņdesmitajiem gadiem (11) Komisija ir izveidojusi sistēmu pamatprogrammu uzraudzībai un novērtēšanai. Sākot ar Ceturto pamatprogrammu deviņdesmito gadu vidū, uzraudzības un novērtēšanas sistēmā ietilpa vairāki daļēji saistīti pasākumi, tostarp:

Abi pasākumi bija jāveic, iesaistot ārējus ekspertus (sk. 2. attēlu un II pielikumu).

2. attēls

Galvenās prasības uzraudzībai un novērtēšanai (PP4–PP7)

13.

Līdz šim ir veikti trīs piecu gadu novērtējumi (12), un to rezultātā ir tapuši V. Davignon, J. Majó un E. Ormala vadībā sagatavotie ziņojumi (attiecīgi 1997., 2000. un 2004. gadā). Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorāts ir veicis arī mērķtiecīgus izvērtējumus savai īpašajai programmai. Jāpiebilst, ka piecu gadu novērtējumus pārtrauca ar Septītās pamatprogrammas tiesību aktiem, tādējādi atceļot ierobežojumu, kas lika galvenajiem novērtēšanas pasākumiem koncentrēties uz iepriekšējiem pieciem gadiem, kā rezultātā bija jāaptver divu secīgu programmu posmu daļas. R. Marimón vadībā sagatavotajā ziņojumā (13) 2004. gadā publicēja arī īpašu novērtējumu par Sestajā pamatprogrammā ieviesto jauno instrumentu efektivitāti.

14.

Komisijas novērtēšanas pasākumu sistēmu caurlūkoja 2000. un 2002. gadā (14). Šos ziņojumus atjaunināja 2007. gadā, ņemot vērā Komisijas administratīvās reformas ietekmi un jauno Finanšu regulu (15). Šajos dokumentos novērtēšanas loma un funkcija ir aprakstīta Komisijas vispārējās plānošanas, programmu sagatavošanas un ziņošanas cikla kontekstā, un ir konkretizēts 21 novērtēšanas standarts un 18 “labas prakses” modeļi. Turklāt šajos dokumentos ir iztirzāta novērtēšanas izmantošana ES tiesību aktu sagatavošanā un vienkāršošanā.

15.

Revīzijas galvenais mērķis bija noteikt, vai Komisijai ir atbilstīga pieeja RTD pamatprogrammu rezultātu izvērtēšanā.

16.

Šajā nolūkā Palāta izvērtēja, kādā mērā:

17.

Šis ziņojums aptver attiecīgos pasākumus saskaņā ar Ceturto pamatprogrammu (1995.–1998. g.), Piekto pamatprogrammu (1999.–2002. g.) un Sesto pamatprogrammu (2003.–2006. g.). Tajā izskatītas arī tiesību aktos noteiktās prasības, kas šobrīd ir spēkā Septītajai pamatprogrammai (2007.–2013. g.), bet nav sniegts vērtējums par Komisijas “Ietekmes izvērtējumu un ex ante novērtējumu” (16) par Septīto pamatprogrammu. Ziņojumā uzmanība pievērsta programmu uzraudzībai un ex post novērtējumam, nevis projektu priekšlikumu ex ante novērtējumam vai pašu projektu ex post novērtējumam.

18.

Revīziju veica ar EBTA Revīzijas padomes līdzdalību un ārēju ekspertu palīdzību. Revīzijas pierādījumu iegūšanai izmantoja:

19.

Efektīvai novērtēšanai un uzraudzībai ir vajadzīgi skaidri mērķi un atbilstīgi izpildes rādītāji politikas, programmas un projekta līmenī, lai ar to palīdzību varētu izvērtēt publiskās intervences rezultātus. Laba prakse citās budžeta jomās Eiropas Savienībā un ārpus tās rāda, ka šie mērķi un rādītāji jādefinē saskaņā ar intervences loģiku.

20.

Intervences loģiku var definēt kā iespējamu cēloņsakarību virkni, kas parāda, kā intervence sasniegs tās galvenos mērķus (19). Komisijas pamatnostādnēs par novērtēšanu ir teikts, ka intervences loģika nodrošina “konceptuālu saikni no intervences ieguldījuma līdz iegūtajiem faktiskajiem rezultātiem un tālāk līdz ietekmei uz sabiedrību koprezultāta un iznākuma veidā” (20). Visā šajā ziņojumā ir izmantota šī definīcija.

21.

Palāta izvērtēja, kādā mērā pamatprogrammām un tajās ietilpstošajām programmām bija izstrādāta intervences loģika, kas tādējādi nodrošina pietiekamu pamatojumu novērtējumam un uzraudzībai.

22.

Intervences loģikas definēšanai jau no paša sākuma būtu jābūt programmas izstrādes pamatelementam. Līguma 163. pantam, kurā norādīta vajadzība stiprināt zinātnisko un tehnoloģisko pamatu un veicināt konkurētspēju, būtu jānodrošina sākumpunkts šādai pamatprogrammu intervences loģikai (sk. 2. punktu). Precizējumi būtu vajadzīgi attiecībā uz dažādām zinātnes jomām, uz kurām attiecas pamatprogrammas, un dažādiem izmantotajiem instrumentiem.

23.

Tomēr skaidri formulēts loģiskais modelis, kas izskaidrotu, kā pamatprogrammas un tajās ietilpstošās programmas veicina zinātnes un tehnoloģiju progresu un jauninājumus, iztrūkst visos līmeņos.

24.

Intervences loģikas trūkumu pamatprogrammām uzsvēra arī 2004. gada piecu gadu novērtējuma ekspertu grupa, kura norādīja, ka “ekspertu grupas – tādas kā šī – ir aicinātas aizpildīt plaisu starp pierādījumiem, kas galvenokārt savākti projektu līmenī, no vienas puses, un pētniecības politikas augstāka līmeņa sociālekonomiskajiem mērķiem, no otras puses. Tomēr tas, kādā veidā pamatprogramma ir plānota, šobrīd apgrūtina šādas saiknes veidošanu. Pamatprogrammai trūkst skaidri formulētas loģikas, kas savienotu augstākos mērķus ar konkrētiem pētniecības un zināšanu mērķiem” (21).

25.

Atšķirīgu pieeju izmanto dažās dalībvalstīs (piem., Nīderlandē un Somijā) un ASV (sk. 3. attēlu), kur intervences loģikas definēšana ir daudz plašāk izplatīta, un Kanādā, kur tā ir obligāta visām programmām (sk. III pielikumu). Intervences loģikas izmantošana programmu izstrādē tiešām nodrošina to, ka programmas ir koncentrētākas un labāk strukturētas. Komisija ievieš intervences loģiku arī citās Kopienas politikas jomās (piem., ārējā atbalstā) (22).

3. attēls

Mērķu hierarhijas definēšana, kas pamatota ar loģiskajiem modeļiem. ASV lauksaimniecības pētniecības paraugs

26.

Ja nesistematizē pamatojumu, kas pakārtots publiskajai intervencei, un pieņemto cēloņsakarību saikni (saskaņā ar kuru programmu detalizēti plāno, izpilda un izvērtē), pamatprogrammu efektīva novērtēšana un uzraudzība ir apgrūtināta un veids, kādā nosaka programmas mērķus un izpildes rādītājus, jo īpaši rada šīs grūtības.

27.

Ja publiskajai intervencei pakārtotais loģiskais pamatojums nav skaidri formulēts, ir grūtāk saskanīgi nospraust un strukturēt programmas mērķus. To parāda tas, ka:

28.

Komisija ir mēģinājusi nospraust darbības mērķus darba programmās, pamatojoties uz programmu mērķiem, kas definēti pamatprogrammu tiesību aktos, tomēr gandrīz visos gadījumos šajās iniciatīvās nav precizēta programmām pakārtotā loģika, un darba programmās izklāstītie mērķi nebija konkrēti, izmērāmi, sasniedzami, atbilstīgi un ar noteiktiem termiņiem (SMART). Šādu regulējumu 2003. gadā ieviesa ar Finanšu regulu (23).

29.

Nav skaidrs, cik lielā mērā iespējams izsekot politikas mērķiem īpašajās programmās, darba programmās un uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus līdz atsevišķu Kopienas līdzfinansētu projektu līmenim. Kamēr nav noskaidrota šī saikne, nav iespējams izvērtēt pamatprogrammu un tajās ietilpstošo programmu ieguldījumu šo politikas mērķu sasniegšanā. Revīzijā konstatēja, ka Komisija savos novērtējumos ir sniegusi maz pārliecinošu pierādījumu par ilgāka termiņa mērķu sasniegšanu gan projektu, gan programmu līmenī, vai arī šādi pierādījumi nemaz nebija sniegti (sk. 82. punktu).

30.

Nepārprotami formulēta loģiskā modeļa un skaidri definētu programmas mērķu trūkums ir arī traucējis izstrādāt izpildes rādītājus programmas mērķu sasniegšanas uzraudzībai attiecībā uz faktiskajiem rezultātiem, iznākumu un ietekmi tādā mērā, ka līdz šim šādi efektivitātes rādītāji pamatprogrammām nemaz nav definēti (sk. 73. punktu).

31.

Šāds stāvoklis apgrūtina šo programmu finansēto uzsākto projektu pārskatīšanu un izpildīto projektu ex post novērtēšanu, kā arī sarežģī novērtējumu salīdzināšanu projektu un programmu līmenī (sk. I pielikumu un 84. punktu).

32.

Daži rādītāji, kas raksturo programmu izpildes produktivitāti (piem., līgumu slēgšanas laiks, samaksas laiks), ir atrodami Komisijas ikgadējos uzraudzības ziņojumos un arī saistībā ar Komisijas sistēmu pārvaldībai pa darbības jomām (ABM).

33.

Tomēr līdz šim “pētniecības ģenerāldirektorāti” – pat īstenojot vienu un to pašu īpašo programmu (vai apakšprogrammu) – nav piemērojuši standartizētu vai salīdzināmu nomenklatūru budžeta līdzekļu sadalei pa darbības jomām (ABB) un saistītus rādītājus. Tādējādi šos rādītājus nevar izmantot, lai salīdzinātu izpildi dažādās programmās un pašās programmās.

2. izcēlumsABB/ABM, kuru šobrīd īsteno “pētniecības ģenerāldirektorāti”ABB/ABM sistēmā uz pamatprogrammām attiecas divas dažādas politikas jomas, kurās pamatprogrammu darbības ir parādītas saskaņā ar katram ģenerāldirektorātam atšķirīgu nomenklatūru (24). Tas attiecas pat uz tām īpašajām programmām un apakšprogrammām, kuras īsteno vairāk nekā viens ĢD. ABM mērķi bija definēti saskaņā ar atšķirīgiem pakārtotajiem principiem (25), un – kā to norāda Komisijas iekšējās revīzijas dienests (26) – tie galvenokārt bija vispārīgi formulēti un aprakstīja centienus vai darbības. Rādītāji pārsvarā bija orientēti uz resursu izlietojumu (piem., sanāksmju skaits utt.). Daži rādītāji attiecās uz procesa produktivitāti (piem., līgumu slēgšanas laiks, samaksas laiks), bet tie nebija salīdzināmi starp programmām un ģenerāldirektorātiem, jo bija atšķirības ABB nomenklatūrā, ĢD raksturīgos pieņēmumos (tādos kā konkrētu administratīvu procesu sākums un beigas) un pakārtotajā datu kopā (piem., dotācijas līguma veids, maksājuma veids), kas ņemta vērā rādītāju aprēķinos.

34.

Komisijai, izstrādājot turpmākos tiesību aktu projektus Padomei un Eiropas Parlamentam, jānorāda skaidra intervences loģika pamatprogrammai kopumā un tās sastāvdaļām.

35.

Attiecībā uz Septīto pamatprogrammu Komisijas pienākums būtu:

36.

Septītās pamatprogrammas uzraudzības sistēmā Komisijai jāievieš ierobežots, bet līdzsvarots izpildes rādītāju kopums, kas mēra programmas izpildes produktivitāti un efektivitāti katrai īpašajai programmai (un apakšprogrammai).

37.

“Pētniecības ģenerāldirektorātiem” jāharmonizē ABM/ABB nomenklatūra, lai padarītu izpildes rādītājus salīdzināmus laikā un, ja iespējams, starp īpašajām programmām (un apakšprogrammām).

38.

Vērtēšanas stratēģija nodrošina konceptuālu sistēmu, saskaņā ar kuru vērtēšanas pasākumus iecer, plāno, izpilda un izmanto. Laba prakse citās ES budžeta jomās un citviet rāda, ka šādas stratēģijas izveidē jāņem vērā svarīgākie juridiskie, organizatoriskie un metodoloģiskie jautājumi, kas skar programmu vērtēšanu, tostarp tas, kādi novērtējumi jāveic, kam un kad tie jāveic, kā jāvāc dati, kāda metodoloģiskā pieeja jāizmanto un kā jāpaziņo konstatējumi un jāveic to pēcpārbaude.

39.

Šādas stratēģijas izstrāde un tās īstenošanas nodrošināšana ir priekšnosacījums, lai novērtēšana kļūtu par Komisijas organizācijas kultūras un lēmumu pieņemšanas procesa sastāvdaļu. Tomēr, ņemot vērā pamatprogrammu aptverto zinātnes jomu daudzveidību, Palāta atzīst, ka šādai stratēģijai jāparedz pietiekama elastība katram atbildīgajam ĢD, un tā nedrīkst būt pārlieku ierobežojoša.

40.

Palāta pārbaudīja, kādā mērā Komisijai bija šāda pamatprogrammu vērtēšanas stratēģija.

41.

Komisija pirmo reizi publiskoja pamatprogrammu vērtēšanas pieeju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados (27). To atjaunināja 1996. gadā, kad Komisija informēja Eiropas Parlamentu un Padomi par to, ko tā tolaik uzskatīja par svarīgiem uzraudzības un vērtēšanas pakārtotajiem principiem, un izklāstīja paredzēto pieeju pēc Ceturtās pamatprogrammas pieņemšanas (28). Tomēr tā nebija iepriekš minētā visaptverošā vērtēšanas stratēģija (sk. 38. un 39. punktu). Turklāt no 1996. līdz 2006. gadam Komisija nav pārskatījusi pēc būtības savu pieeju PP5 un PP6 vērtēšanai, lai gan pamatprogrammas ir mainījušās gan tvēruma, gan orientācijas ziņā (sk. 7. punktu). Proti, “pētniecības ģenerāldirektorāti” nav vienojušies par konsekventu pieeju pamatprogrammu un tajās ietilpstošo programmu vērtēšanai ārpus tiesību aktu prasībām, kas pieņemtas 1999. gadā (Piektajai pamatprogrammai), 2002. gadā (Sestajai pamatprogrammai) un 2006. gadā (Septītajai pamatprogrammai) (29).

42.

Pašreizējā programmu posmā šādas stratēģiskas pieejas trūkums vērtēšanai šajā jomā jo īpaši rada problēmas tāpēc, ka Septīto pamatprogrammu kopīgi īsteno vairāki ĢD, EPP (Eiropas Pētniecības padome) un izpildaģentūras, un Finanšu regula prasa obligātu personāla rotāciju svarīgos amatos. Tas ir arī pretstatā pašreizējai praksei ārējā atbalsta jomā (kas ir otrā lielākā Komisijas tiešās pārvaldības sfēra). Šajā jomā attiecīgie ģenerāldirektorāti kopš 2002. gada ir vienojušies par vienotām daudzgadu vērtēšanas stratēģijām, kas saistītas ar programmu posmiem (sk. 52. punktu).

43.

Skaidri formulētas vērtēšanas stratēģijas trūkums ir krasā pretstatā arī stāvoklim ASV un Kanādā, kur stratēģiju paredz tiesiskais regulējums (sk. III pielikumu).

44.

Kā turpmāk aprakstīts, ir būtiskas atšķirības pamatprogrammu vērtējuma tvērumā un intensitātē. Bija arī citas nepilnības, piemēram, koordinācijas problēmas, atšķirības metodoloģiskajā pieejā, ar laika plānošanu saistītās problēmas un nepilnības novērtēšanas konstatējumu paziņošanā un pēcpārbaudē. Tās iztirzātas šā ziņojuma turpmākajās iedaļās. Tas atspoguļo visaptverošas vērtēšanas stratēģijas trūkumu pamatprogrammām.

45.

Pamatprogrammās ietilpst vairākas īpašās programmas (un apakšprogrammas), kas var būtiski atšķirties pēc uzdevuma, pakārtotās dinamikas un budžeta apropriācijām (ziņas par Septīto pamatprogrammu sk. IV pielikumā). Kopumā dažādu pamatprogrammu lēmumu īpašie noteikumi un Finanšu regula (30) (kas prasa novērtēt programmas un darbības, kas saistītas ar lieliem izdevumiem) norāda, ka tiesību aktu prasība novērtēt gan pamatprogrammu kopumā, gan lielāko daļu tajā ietilpstošo īpašo programmu ir bijusi spēkā kopš Ceturtās pamatprogrammas.

46.

Komisija nav izstrādājusi noteikumus par to, kad jānovērtē pamatprogrammu īpašās programmas vai apakšprogrammas, vai kopēju robežvērtību, virs kuras tas jādara. Tādējādi nav konsekventi interpretēts tas, kas jāvērtē un kādā detalizācijas pakāpē tas jādara:

47.

Tādējādi 2004. gada piecu gadu novērtējumā Ceturtās un Piektās pamatprogrammas būtiskas daļas nemaz netika izvērtētas (tas atbilst 30 % no visām budžeta apropriācijā m Ceturtajai pamatprogrammai un 50 % no Piektās pamatprogrammas budžeta apropriācijām). Tas nozīmē, ka Komisija neizpildīja novērtēšanas prasības, kas norādītas Finanšu regulas 27. pantā.

48.

Šī atšķirīgā interpretācija attiecībā uz obligātajām tiesību aktu prasībām novērtēšanai un tādējādi nepietiekami veiktā pamatprogrammu novērtēšana pagātnē liecina par koordinācijas trūkumu un ir sekas tam, ka Komisijai nav stratēģiskas pieejas pamatprogrammu vērtēšanā.

49.

“Pētniecības ģenerāldirektorātiem” steidzami jāizstrādā vienota vērtēšanas stratēģija pamatprogrammām un jāvienojas par to. Šai stratēģijai nav jābūt pārlieku ierobežojošai, bet tai jāparedz konsekventa pieeja pamatprogrammu un tajās ietilpstošo programmu novērtēšanai. Šādas stratēģijas uzdevums ir arī nodrošināt metodiku saistībā ar obligāto līmeni, kurā jāveic detalizēts vērtējums, lai ņemtu vērā katras zinātnes nozares īpatnības.

50.

Pamatprogrammu vērtēšanai ir vajadzīgs atbilstīgu organizatorisku pasākumu atbalsts. Šiem pasākumiem ir jāizriet no Komisijas stratēģiskās orientācijas pamatprogrammu vērtēšanai. Palāta pārbaudīja, cik lielā mērā organizatoriskā struktūra nodrošināja to, lai vērtēšanas sistēma būtu pienācīgi koordinēta, lai tai būtu atbilstīgi resursi un lai ieinteresētās puses vērtēšanu uztvertu kā pietiekami neatkarīgu.

51.

Komisijā atsevišķi ĢD ir atbildīgi par izdevumu programmu novērtēšanu (sk. 8. punktu), un katrā ĢD ir izveidotas vērtēšanas struktūrvienības. Šīs vērtēšanas struktūrvienības atbild par vērtēšanu plānošanu, koordinēšanu un izpildi.

52.

Tas, ka nav īpašas koordinējošas iestādes vai vienas struktūras, kas vērtētu pamatprogrammas kopumā, tādas kā kopējs vērtēšanas birojs “pētniecības ģenerāldirektorātiem”, ir pretstatā citām politikas jomām. Ārējā atbalsta jomā trim ĢD (Attīstības, Ārējo sakaru un EuropeAid) ir izveidota kopēja vērtēšanas struktūrvienība, kas atbild par vērtēšanu Komisijas attīstības programmām trešās valstīs (sk. 42. punktu).

53.

Pētniecības ĢD ar Komisijas iekšējā pētniecības un tehnoloģiju attīstības vērtēšanas tīkla starpniecību nodrošina zināšanu apmaiņu starp dažādu ĢD vērtēšanas struktūrvienībām, bet tas nav tiesīgs noteikt obligātās vērtēšanas prasības. Šis mehānisms tomēr nav bijis pietiekams, lai nodrošinātu pienācīgu koordinēšanu Komisijas veiktajai pamatprogrammu vērtēšanai.

54.

Komisija pārskatīja tās vispārējo pieeju vērtēšanai 2000., 2002. un arī 2007. gadā (sk. 14. punktu). Kaut arī netika konstatēti būtiski uzlabojumi veidā, kādā pamatprogrammu un tajās ietilpstošo programmu vērtēšanu plāno, izstrādā un īsteno, kopumā “pētniecības ģenerāldirektorāti” bija izpildījuši Komisijas oficiālās prasības.

55.

Komisijas centrālie dienesti (konkrēti – Budžeta ĢD un Ģenerālsekretariāts) sniedz metodoloģiskus ieteikumus, definē vienotus standartus Komisijā kopumā un uzrauga to, kā ģenerāldirektorāti un dienesti piemēro standartus (sk. 14. un 70. punktu), bet tie nevar noteikt, kā vērtēšana jāveic praksē.

56.

ASV un Kanādas pieredze liecina: ja standartus izstrādājošas organizācijas veic izpildes uzraudzību, tas ievērojami veicina vērtēšanas sistēmas efektīvu darbību. Abās valstīs federālie departamenti izstrādā un piemēro sistēmu, ar kuras palīdzību galu galā spriež par to, cik veiksmīga ir programma (sk. III pielikumu). Kaut arī konteksts ir atšķirīgs, šo valstu sistēmas tomēr ir balstītas uz vienu un to pašu pamatprincipu, proti, iestādei, kas nav tā pati iestāde, kura īsteno programmu, ir jānovērtē vairāki vērtēšanas sistēmas koncepcijas aspekti un rūpīgi jāpārbauda tās efektivitāte. To pašu var vērot dažās dalībvalstīs (piem., Francijā (31), Spānijā (32) un Vācijā (33)), kur ārējas iestādes uzrauga vērtēšanu, ko veic finansēšanas aģentūras, vai pat pašas veic šo vērtēšanu.

57.

Kopš Ceturtās pamatprogrammas visi lielie pamatprogrammu vērtēšanas pasākumi (un ikgadējā uzraudzība) jāveic ārēju ekspertu grupām (vai ar to palīdzību) (sk. II pielikumu). Kaut arī ir grūti atrast atbilstīgus ekspertus, šādas grupas spēj nodrošināt caurskatāmību, sniedz zināmu neatkarību, veicina ieinteresēto pušu iesaistīšanu un dod zināšanas par pašām pamatprogrammām, vērtēšanu un pakārtotajiem zinātniskajiem darbiem.

58.

To apstiprināja Palātas apsekojumi: aptaujātie uzskatīja, ka Komisijas ekspertu grupu vērtēšanas sistēma garantē neatkarību (sk. 4. attēlu).

59.

Kaut arī, kā to Palātas revīzijā norādīja ekspertu grupu dalībnieki un ieinteresētās puses, uztvere bija pozitīva, Komisijas organizētajā ekspertu grupu izmantošanā pamatprogrammu vērtēšanai bija raksturīgas šādas nepilnības:

60.

Finansējumu vērtēšanai piešķir katru gadu saskaņā ar vajadzībām, ko precizē ĢD, kas īsteno pamatprogrammas. Finansējuma avots šobrīd ir Komisijas līdzekļi no Budžeta ĢD un līdzekļi no budžeta administratīvo izdevumu daļas attiecīgo ĢD līmenī. Turklāt īpašos pasākumus finansē kā netiešas darbības no pamatprogrammu darbības budžeta. Tas nozīmē, ka nav summas, kas ir īpaši rezervēta vērtēšanai.

61.

Komisijas personāls, kas 2006. gadā bija nodarbināts vērtēšanas jomā un pārvaldībā pa darbības jomām, vidēji tika lēsts kā aptuveni 1 % no kopējā darbinieku skaita (37). Atbilstošie skaitļi par RTD pamatprogrammu uzraudzību un vērtēšanas pasākumiem Pētniecības ĢD un Informācijas sabiedrības ĢD bija attiecīgi 1,2 % un 1,3 %. Pētniecības ĢD vairāk nekā divas trešdaļas šo personāla resursu tomēr strādāja darbības programmu nodaļās, nevis vērtēšanas vienībā, un vērtēšana bija tikai viens no daudziem pienākumiem, kas bija uzticēti šiem darbiniekiem.

62.

Līdzekļus, kas paredzēti vērtēšanai, var izteikt arī procentuāli no visām budžeta apropriācijām, kas piešķirtas programmai. Revīzijā iegūtie skaitļi liecināja, ka pētniecības programmām ES dalībvalstīs tie parasti ir 0,1 % līdz 2 %. Komisijas pamatnostādnēs ir ieteikts vērtēšanai atvēlēt 0,5 % no programmas budžeta (38). Tomēr lielākām programmām apjoma ekonomija nozīmē, ka pietiktu ar mazāku daļu no programmu budžeta.

63.

Salīdzinot Komisijas vērtēšanas izdevumus 2003.–2006. gadā un budžeta apropriācijas katram ģenerāldirektorātam, tika konstatēts, ka vidējais rādītājs ir aptuveni 0,15 %, kas ir būtiski zem Komisijas ieteiktā līmeņa. Sīkāka analīze par 2006. gadu rāda, ka Informācijas sabiedrības ĢD par vērtēšanu iztērēja aptuveni četras reizes vairāk nekā Pētniecības ĢD salīdzinājumā ar apropriācijām, kas ir to pārziņā. Turklāt Pētniecības ĢD uz katru miljonu EUR no gada budžeta tikai 0,7 % ierēdņa pilna darba laika ir veltīti vērtēšanai, turpretī Informācijas sabiedrības ĢD piešķir divtik.

64.

Kā atspoguļots šajā ziņojumā, šīs papildu pūles, ko ieguldījis Informācijas sabiedrības ĢD, ir devušas rezultātu: vērtējuma tvērums ir aptverošāks (sk. 13. un 46. punktu), un – kā redzams Palātas pārbaudītajā vērtēšanas pētījumu paraugā – ir izmantotas metodoloģijas, kas ir piemērotākas vērtēšanas vajadzībām (sk. 84. punktu).

65.

Palātas veiktais izmaksu novērtējums, kas balstīts uz Komisijas sniegtajiem datiem, rāda, ka vērtēšanas sistēma, kuras pamatā ir šajā ziņojumā iekļautie priekšlikumi, vidēji veidotu mazāk nekā 0,4 % no Septītās pamatprogrammas budžeta apropriācijām un iekļautu ekspertu grupu izmaksas, pētījumus, par kuriem slēgti apakšlīgumi, personāla izmaksas gan kopējā vērtēšanas birojā, gan pašreizējās katram ĢD raksturīgajās vērtēšanas vienībās, kā arī dažādas citas izmaksas (39).

66.

Komisijas “pētniecības ģenerāldirektorātiem” jāapsver kopēja vērtēšanas biroja izveide papildus pašreizējām vērtēšanas vienībām katrā ĢD. Saskaņā ar pašreizējo praksi citās politikas jomās šis birojs varētu koordinēt Komisijas vērtēšanas pasākumus pamatprogrammai kopumā. Šādas kopējas atbalsta funkcijas ir iepriekš ieteiktas ģenerāldirektorātiem, kas īsteno pamatprogrammas (40), un tās var kļūt vēl svarīgākas nākotnē līdz ar EPP izveidi un programmu īstenošanas deleģēšanu izpildaģentūrām.

67.

Komisijai jāturpina izmantot vērtēšanas ekspertu grupas, kas tai palīdzētu veikt vērtēšanas pasākumus, tomēr jāapsver, kā saskaņot ekspertu grupu struktūru ar kopējo pamatprogrammas programmu struktūru. To varētu darīt, veidojot ekspertu grupas īpašajām programmām un, ja vajadzīgs, apakšprogrammām (sk. IV pielikumu). Turklāt šīs ekspertu grupas jāveido pietiekami agri, lai tās sniegtu efektīvu atbalstu Komisijai un turpinātu to darīt programmu izstrādes posmā un pēc tam.

68.

Komisijai jāpārskata pamatprogrammu un tajās ietilpstošo programmu vērtēšanai izmantojamie līdzekļi.

69.

Efektīva vērtēšana prasa izmantot atbilstīgas metodoloģijas un paņēmienus. Palāta pārbaudīja, kādā mērā bija izstrādātas īpašas pamatnostādnes pamatprogrammu vērtēšanai, vai vajadzības pēc informācijas bija savlaicīgi un pienācīgi analizētas un vai svarīgi dati bija darīti pieejami vērtētājiem. Ņemot vērā Komisijas (vai tās uzdevumā) veiktos vērtēšanas pētījumus, Palāta pārbaudīja, vai atsevišķos pētījumos izmantotie paņēmieni sniedza pietiekamu pamatu to vērtēšanas jautājumu risināšanai, kas izvirzīti piecu gadu novērtējumos. Palāta arī pievērsās jautājumam par iespējamo ieguldījumu, ko pamatprogrammu vērtēšanai varētu sniegt valstu līmeņa vērtējumi.

70.

Budžeta ĢD ir izdevis vairākus paziņojumus, kuros tas ir formulējis savu vērtēšanas politiku un paredzējis noteikumus tās īstenošanai, kā arī izstrādājis Komisijas mēroga standartu kopumu (sk. 14. un 55. punktu) (41). Citās politikas jomās kompetentie ĢD arī ir izstrādājuši īpašas vērtēšanas rokasgrāmatas (42).

71.

Tomēr tas tā nav attiecībā uz pamatprogrammām. Komisija ir publicējusi (vai finansējusi) vairākas metodoloģijas rokasgrāmatas un instrumentu kopumu vērtēšanas pasākumiem pētniecības jomā (43), tomēr šīs publikācijas nesniedz ne īpašas norādes par to, kā veikt pamatprogrammu vērtēšanu, ne arī definē to, kā Komisijas darbiniekiem vai ārējiem ekspertiem jālieto galvenie jēdzieni vai terminoloģija. Tas ir pastiprinājis turpmāk aprakstītās problēmas.

72.

“Pētniecības ģenerāldirektorāti” nav pievērsuši pietiekamu uzmanību tam, lai saprastu, kādi dati ir vajadzīgi vērtēšanai un uzraudzībai. Vajadzīgos datus Komisija precizēja vēlu programmu izstrādes posmā un pienācīgi neņēma vērā vispārējās vērtēšanas vajadzības, nevis veica sistemātisku un visaptverošu informācijas vajadzību analīzi. Sociālekonomiskā anketa Sestajai pamatprogrammai bija vienīgais ģenerāldirektorātu kopīgais mēģinājums vienoties par šādiem datiem (sk. 76. punktu). Tomēr 2004. gadā (trīs gadus pēc programmu posma sākuma) šo anketu pabeidza gatavot, un tā galvenokārt aptver tādus aspektus kā abu dzimumu pētnieku līdzdalība programmās un programmu ietekme uz vidi, nevis zinātniskos faktiskos rezultātus (piem., intelektuālā īpašuma tiesību jautājumus, publikācijas u. c.), iznākumu vai ietekmi.

73.

Programmu novērtēšana ir ļoti atkarīga no trīs veidu datu pieejamības:

74.

Divu pēdējo veidu datiem jo īpaši jābūt pieejamiem Komisijai, taču to problēmu dēļ, kas saistītas ar Komisijas iekšējām IT sistēmām, kuras ir avots lielākajai daļai datu par programmu pārvaldību un dalībniekiem (44), praksē ir novērotas nozīmīgas grūtības šajā sakarā (45).

75.

Par to liecina ievērojama kavēšanās – 2002.–2005. gada posmā 173. panta ziņojumus un ikgadējos uzraudzības ziņojumus Komisija sagatavoja attiecīgi par sešpadsmit mēnešiem un septiņiem mēnešiem vēlāk (46). Tā kā šo informāciju pastāvīgi iesniedza novēloti, tās derīgums bija ierobežots.

76.

Kopš Piektās pamatprogrammas Komisija ar līguma starpniecību ir sistemātiski prasījusi dalībniekiem sniegt datus, kas vajadzīgi, lai mērītu programmas mērķu sasniegšanas faktisko rezultātu, iznākumu un ietekmi. Prasības bija šādas:

77.

Šīs līgumprasības sniegt datus ir uzlikušas dalībniekiem nevajadzīgu administratīvu slogu. Piemēram, Sestās pamatprogrammas ikgadējai aptaujas anketai datus vāc daudz biežāk, nekā vajadzīgs, un no visas projektu datu kopas, lai gan pietiktu ar reprezentatīvu paraugu, un tādējādi var rasties zināms vērtēšanas izraisīts “pagurums”. Turklāt šī informācija ir vākta nepareizā laikā: daudzi pakārtotie jautājumi, kuriem datus vāc, pēc būtības ir vidēja termiņa un ilgtermiņa, tādējādi datu vākšana projekta līguma darbības laikā ir pēc definīcijas priekšlaicīga (47). Tāpēc informācijai, kas sniegta ar Piektās un Sestās pamatprogrammas vērtēšanas instrumentu starpniecību, ir bijis tikai ierobežots praktiskais pielietojums.

78.

Tomēr neviena no esošajām sistēmām neparedz standartizētu informācijas vākšanu projekta dzīves cikla beigās (vai īsi pēc tā). Aptaujātās ieinteresētās personas ierosināja, ka šāda informācija varētu iekļaut projekta mērķu sasniegšanu, paredzētus (vai neplānotus) rezultātus un to, kā dalībnieki uztver Kopienas pievienoto vērtību. Šāda informācija varētu arī kalpot par pamatu pabeigtu projektu ārējām pārbaudēm (48).

79.

Līdztekus plašākai scientiometriskās pieejas izmantošanai (piemēram, citātu analīze) projektu rezultātu novērtēšanā (sk. 83. punktu) minētā informācija varētu nodrošināt pamatu, lai Komisija virzītos uz Kopienas līdzfinansētu RTD pasākumu finansēšanas sistēmu, kas vairāk atkarīga no rezultātiem (49).

80.

Nav pietiekami izmantoti citi esošie datu avoti Komisijā un dalībvalstīs (piem., valstu RTD programmu un finansēšanas aģentūru datubāzes un Kopienas Pētniecības un attīstības informācijas dienests (CORDIS), kuru izveidoja Komisijas publikāciju birojs (50)).

81.

Palāta pārbaudīja 86 vērtēšanas pētījumus, kurus kopš 2000. gada veica Komisija (vai tās uzdevumā): visus 36 pētījumus, kas ir pamatā 2004. gadā publicētajam piecu gadu novērtējumam, un turpmākos 50 pētījumus, kuri pabeigti pēc tam. No tiem tikai 23 pētījumus var uzskatīt par īstiem pamatprogrammas un tās programmu novērtējumiem (sk. 5. attēlu).

5. attēls

Pārskats par Komisijas (vai tās uzdevumā) veiktajiem vērtēšanas pētījumiem 2000.–2006. gadā

82.

No Palātas veiktās šo īpašo vērtēšanas pētījumu metaanalīzes izriet divi galvenie apsvērumi:

83.

Dominē tradicionālo metodoloģiju un paņēmienu izmantošana (konkrēti, apsekojumi, dokumentu pārbaude un intervijas) vērtējumiem, kas veikti 2000.–2006. gadā (sk. 6. attēlu). Turklāt daudzas citas sarežģītas, bet tajā pašā laikā vispāratzītas vērtēšanas metodes un paņēmieni nebija izmantoti (vai arī bija izmantoti tikai ļoti reti), proti:

84.

Vērtēšanas pētījumus, kas mēģina risināt kādas no metodoloģiskajām grūtībām publiskās intervences novērtēšanā pētniecībā (sk. I pielikumu), izmantoja tikai atsevišķos gadījumos:

85.

Palātas aptaujātās ieinteresētās personas uzskatīja, ka Komisijas vērtējumu lietderību un nozīmīgumu iespējams uzlabot. Tas norāda, ka ir vajadzīga turpmāka metodoloģiju izstrāde, lai vērtēšanas sistēma attīstītos un lai būtu ņemts vērā pamatprogrammu mainīgais raksturs (sk. 7. punktu) (57).

86.

Par to liecina arī nozīmīgas grūtības, ar kurām saskārās 2004. gada piecu gadu novērtējuma ekspertu grupa (58), atbildot uz darba uzdevumā piedāvātajiem vērtēšanas jautājumiem. Daudzas no šīm problēmām nemaz nevarēja izskatīt tāpēc, ka Komisija iepriekš nebija veikusi pienācīgus pētījumus (vai šādi pētījumi nebija veikti Komisijas uzdevumā) un ekspertu grupas dalībniekiem nebija iespējams savlaicīgi pasūtīt šādus pētījumus (sk. 7. attēlu).

7. attēls

Vērtēšanas jautājumu atspoguļojums 2004. gada piecu gadu novērtējumā

87.

Turklāt ir atzīmēts, ka ekspertu grupas dalībnieki spēja atbildēt uz darba uzdevumā konkretizētajiem jautājumiem tikai par tiem aspektiem, kuriem programmās bija definēti skaidri un skaitļos izsakāmi mērķi (tādi kā mazo un vidējo uzņēmumu līdzdalības daļa).

88.

Vairākas dalībvalstis un asociētās valstis pašas veic vērtējumus pamatprogrammām un šajos vērtējumos risina svarīgus un interesantus jautājumus no sava redzes viedokļa (59). Pēdējos astoņos gados 14 šādi pētījumi ir veikti deviņās dalībvalstīs un vienā asociētajā valstī.

89.

Kaut arī Komisija mudināja, ja iespējams, lietot standartizētu pieeju, šie valstu ietekmes pētījumi ir ļoti neviendabīgi (60). Tāpēc iespējas apkopot, apvienot vai salīdzināt rezultātus ir ierobežotas, jo šajos pētījumos nav ievērota harmonizēta metodoloģija. Turklāt, tā kā šie pētījumi attiecas uz konkrētu valsti, tie tikai daļēji var ietvert Eiropas sadarbības dimensiju.

90.

Komisija 2007. gada ERA Zaļajā grāmatā apgalvoja, ka ir svarīgi, lai ERA līmenī būtu pieejama precīza analīze par pētniecības pasākumu un politiku – tostarp dalībvalstu un ES – ietekmi un efektivitāti. Tā arī atzina, ka pašreizējie pasākumi nav pietiekami, lai risinātu šo problēmu, jo katrā intervences līmenī vērtējumus veica atsevišķi no citiem (61).

91.

Komisijai jāizstrādā pamatprogrammu finansēto pasākumu novērtēšanas rokasgrāmata, kurā jāiekļauj galveno jēdzienu definīcijas un terminoloģija un jāparedz atbilstīgas metodoloģijas atsevišķiem vērtēšanas pasākumiem. Par pamatu šai rokasgrāmatai jāņem esošie metodiskie līdzekļi un instrumenti un tā regulāri jāatjaunina.

92.

Komisijai jādefinē savas informācijas vajadzības, bet jāņem vērā, ka jāierobežo administratīvais slogs, kas gulstas uz dalībniekiem.

93.

Komisijas pienākums ir savlaicīgi sniegt informāciju par pamatprogrammu īstenošanas uzraudzību. Saskaņā ar PP7 “Līdzdalības noteikumu” prasībām steidzami jārisina problēmas saistībā ar Komisijas IT sistēmām to datu pārvaldīšanai, kas attiecas uz programmu pārvaldību un dalībniekiem.

94.

Būtiski jāsamazina dalībnieku ziņošanas prasības Komisijai, un apsekojumi jāveic tikai izlases veidā. Līgumprasības iesniegt uz rādītājiem balstītus ietekmes datus par katru projektu jāaizstāj ar īsu pašnovērtējumu pēc projekta pabeigšanas.

95.

Komisijai savos vērtējumos plašāk jāizmanto esošie svarīgu datu papildavoti (gan Komisijā, gan dalībvalstīs).

96.

Komisijai jāizmanto visi pieejamie vērtēšanas paņēmieni. Turklāt tai jāatbalsta novatorisku pieeju izstrāde, lai risinātu metodoloģiskas grūtības, kas raksturīgas publisku intervenču vērtēšanai pētniecībā (sk. I pielikumu), un jāizmanto šīs pieejas savos vērtējumos.

97.

Komisijai jāapspriežas ar dalībvalstīm par to, kā palielināt ieguvumu, ko sniedz pamatprogrammu vērtēšana valstu līmenī.

98.

Vērtējumam jāsniedz būtiska informācija un analīze, ko var efektīvi izmantot programmas pārvaldībai un politikas veidošanai. Proti, vērtēšanai jāsniedz pamatotas atziņas par publiskas intervences stiprajām un vājajām pusēm, lai no tām varētu mācīties. Palāta pārbaudīja, kādā mērā vērtēšanā bija atbilstīgi noteikti termiņi, kā tika paziņoti konstatējumi, kā tie tika izplatīti ieinteresētajām personām ārpus Komisijas un kā Komisija ņēma vērā ieteikumus, lai pārskatītu kārtējās programmas (“mācību programmas”).

99.

Palāta atzīst, ka ir tādas analīzes, kurām ir vajadzīga ilgtermiņa perspektīva (piem., iznākuma un sociālekonomiskās ietekmes novērtēšanai), un ka daži aspekti ir saistīti ar konkrētu plānošanas posmu (piem., programmas mērķi – arī tad, ja tie attiecas uz konkrētu zinātnes jomu), bet citi nav (sk. 8. attēlu). Tomēr Komisija savos vērtēšanas pasākumos nav izmantojusi tādu pieeju, kas ņemtu šos laikposmus vērā.

100.

Tiesību aktos prasīts, lai Komisijas galvenie vērtēšanas pasākumi koncentrētos tikai uz piecu gadu periodu pirms piecu gadu novērtējuma un tādējādi aptvertu divu secīgu plānošanas posmu daļas. Rezultātā vidēja termiņa un ilgtermiņa iznākums un ietekme tikpat kā nav apskatīta. Līdz ar to piecu gadu novērtējumi galvenokārt pievēršas uzraudzības aspektiem, īstermiņa programmas plānošanas jautājumiem un vispārīgiem konstatējumiem par pamatprogrammu orientāciju. Palāta ir gandarīta, ka PP7 tiesību aktos vairs nav prasības pēc piecu gadu novērtējumiem vai jebkura cita iepriekš definēta aptveramā laikposma.

8. attēls

Uzraudzības un vērtēšanas jautājumi dažādos laikposmos

101.

Piecu gadu novērtējumu nepilnības pamatprogrammu iznākuma un ietekmes novērtēšanā atzīmējuši arī Komisijas eksperti:

102.

Savlaicīguma jautājums arī ietekmē tiesību aktos prasītos īpašos novērtējumus. Piemēram, 2004. gada R. Marimón ziņojums, kurā analizēti jaunie instrumenti, kas ieviesti Sestajā pamatprogrammā (2003.–2006. g.), tika prasīts pārāk agri, un rezultātā bija maz praktiskās pieredzes (vai arī tās vispār nebija) un empīrisko pierādījumu, uz kā balstīt ziņojuma secinājumus (65).

103.

Komisija pati var izstrādāt un pielāgot darbības programmas saskaņā ar īstemiņa cikliem, ja šīs programmas apstiprina attiecīgā programmas komiteja. Tādējādi varētu veikt pielāgojumus programmas pārvaldībā un arī pārdalīt apakšprogrammu budžetu. Netika atrasti pierādījumi tam, ka Komisija izmanto šo iespēju (sk. 107. punktu).

104.

Turklāt, ņemot vērā to, kā pamatprogrammas plāno un pieņem, Komisijai gandrīz nav iespēju izdarīt nozīmīgas izmaiņas, piemēram, grozīt programmas mērķus vai budžetu starp apakšprogrammām. Tikai likumdevējs var ieviest šādas plašas izmaiņas, veicot grozījumus pamatprogrammu tiesību aktos (piemēram, 2010. gadā Septītajai pamatprogrammai) vai pieņemot turpmākas pamatprogrammas. Tāpēc tiesību aktos parasti paredzēts, ka galveno vērtēšanas pasākumu laiks jāizvēlas tā, lai rezultātus varētu visnoderīgāk ņemt vērā politikas veidošanā.

105.

Tāpēc daži no Komisijas novērtējumu galvenajiem lietotājiem ir paši “pētniecības ģenerāldirektorāti” (66). Taču pamatprogrammu tiesību akti arī skaidri nosaka, ka novērtējumi jādara zināmi Eiropas Parlamentam un Padomei.

106.

Palātas veiktajā apsekojumā Eiropas Parlamenta ITRE komitejā un Padomes CREST komitejā vairums aptaujāto tomēr norādīja, ka nejūtas pietiekami informēti par pamatprogrammu īstenošanu un rezultātiem (sk. 9. attēlu) (67).

107.

Gada vērtēšanas pārskatos Komisija sniedz kopsavilkumu par konstatējumiem un darbībām, kas veiktas, ņemot vērā tās vērtējumus (68). Attiecībā uz pēcpārbaudi Komisija ir arī sniegusi oficiālas atbildes uz tiesību aktos prasīto piecu gadu novērtējumu un īpašo novērtējumu konstatējumiem un ieteikumiem un, cik tas iespējams, ir attiecīgi rīkojusies, lai risinātu norādītās nepilnības. Tomēr tas tā nebija saistībā ar daudziem citiem pārbaudītajiem novērtējuma ziņojumiem un netika atrasti pierādījumi tam, ka to konstatējumus un ieteikumus ņēma vērā, lai izdarītu grozījumus darba programmās. Arī ģenerāldirektorātu ABB budžeta pārskati un gada darbības pārskati neparāda, kādā mērā vērtējumu konstatējumiem ir sekojusi rīcība.

108.

Komisijai jānosaka vērtēšanas veids un tvērums, ko var pamatoti paredzēt tiesību aktos norādītajā laikā (2008., 2010. un 2015. gadā), jāpaskaidro, kā vērtējumus var izmantot, lai pielāgotu programmas (“mācību programmas”), un jāprecizē, kādu devumu vērtējumi var dot politikas lēmumiem. Proti, Komisijai jākonkretizē tās paredzētā pieeja attiecībā uz iepriekšējo un pašreizējo pamatprogrammu ilgtermiņa rezultātu novērtēšanu, ņemot vērā to, ka var paiet 7–10 gadi, kamēr šādi rezultāti īstenojas (sk. 8. attēlu).

109.

Komisijai jāpārskata savu vērtējumu konstatējumu paziņošanas un izplatīšanas prakse, lai nodrošinātu, ka ieinteresētās puses saņem vajadzīgo informāciju. Konkrēti, “pētniecības ģenerāldirektorātu” pienākums ir sniegt oficiālas atbildes uz visiem novērtējumiem, un kopā ar savām atbildēm savlaicīgi jādara šie pētījumi publiski pieejami. “Pētniecības ģenerāldirektorātiem” savos ABB budžeta pārskatos un gada darbības pārskatos arī jāziņo par veikto pēcpārbaudi un jāizmanto ieteikumi darba programmu atjaunināšanā un turpmāko programmu plānošanā.

110.

Palāta atzīst, ka pētniecības un tehnoloģiju attīstības programmu vērtēšana, un jo īpaši to ilgtermiņa rezultātu novērtēšana, pēc savas būtības ir sarežģīta un labāko praksi ir grūti formulēt.

111.

Palāta uzskata, ka vērtēšanai ir būtiska loma programmu pārvaldībā, turpmākā plānošanā un politikas veidošanā. Vērtēšana arī kalpo par pamatu pārskatatbildībai. Tā sniedz vērtīgu informāciju par sasniegtajiem paredzētajiem (vai neparedzētajiem) rezultātiem, to, kādā mērā ir sasniegti programmas mērķi, programmu nozīmīgumu un lietderību un programmas īstenošanas produktivitāti un efektivitāti. Tā kā par pamatprogrammu vispārējo orientāciju, budžeta jautājumiem un programmas koncepciju lemj Eiropas Parlaments un Padome, ir vajadzīga caurskatāma, ticama un stabila vērtēšanas sistēma, kas šīm iestādēm sniegtu atbilstīgu informāciju.

112.

Komisija 2000. un 2002. gadā izveidoja vispārēju vērtēšanas sistēmu un 2007. gadā izdarīja tajā grozījumus. Kaut arī laika posmā, uz kuru attiecas Palātas revīzija, netika konstatēti būtiski uzlabojumi veidā, kādā pamatprogrammu un tajās ietilpstošo programmu vērtēšanu plāno, izstrādā un īsteno, kopumā “pētniecības ģenerāldirektorāti” bija izpildījuši Komisijas oficiālās prasības.

113.

Laika posmā, kas aptverts šajā ziņojumā, “pētniecības ģenerāldirektorāti” bija izveidojuši vērtēšanas sistēmu, kā tas paredzēts pamatprogrammu tiesību aktos, un Komisija var parādīt ievērojamu kopumu vērtēšanas pētījumu. Taču paliek spēkā fakts, ka maz ir zināms vai arī nekas nav zināms par programmas mērķu sasniegšanu un pamatprogrammu rezultātiem. Tas tāpēc, ka vērtēšana galvenokārt bija vērsta uz īstemiņa jautājumiem, kas saistīti ar programmu ieviešanu. Rezultātā Komisijas vērtējumu lietderīgums bija ierobežots politikas veidotājiem, ieinteresētajām personām un pat pašai Komisijai.

114.

Ņemot vērā vērtēšanas nozīmīgumu programmas pārvaldībā un politikas veidošanā, Komisijas pieeja pamatprogrammu un tajās ietilpstošo programmu vērtēšanā jāpārskata, ievērojot jaunus politiskus izaicinājumus, palielinātu finansējumu, Kopienas pētniecības politikas orientācijas paplašināšanos un neseno Komisijas reformu. To savā 2007. gada ziņojumā ieteica arī EURAB.

115.

Palāta uzskata: ja turpmāko pamatprogrammu programmas koncepcijā izmantotu skaidri formulētu intervences loģiku, programmas būtu koncentrētākas un labāk strukturētas. Intervences loģisko modeļu izmantošana būtu arī ieguldījums Komisijas “labākas reglamentācijas” politikā, kuras mērķis ir veiksmīgāk saplānota, vienkāršāka, efektīvāka un saprotamāka normatīvā vide (69).

116.

Pamatprogrammu un tajās ietilpstošo programmu vērtēšana būtu efektīvāka, ja programmas mērķi un rādītāji būtu skaidrāki jau no paša sākuma, ja “pētniecības ģenerāldirektorāti” vienotos par stabilu, bet ne pārāk ierobežojošu vērtēšanas stratēģiju un ja tiktu izmantotas progresīvākas vērtēšanas metodoloģijas, tostarp kvantitatīvas pieejas.

117.

Palāta arī atzīmēja vairākus aspektus, kuros Komisija var pārskatīt tās pašreizējo organizatorisko kārtību pamatprogrammu vērtēšanai. Uzlabojumu var panākt, ja:

118.

Šajā ziņojumā ietvertie ieteikumi ir balstīti vai nu uz esošo praksi Komisijā, vai uz labu starptautisko praksi. Attiecībā uz resursiem ir skaidrs, ka ieteiktās pieejas ieviešana programmu vērtēšanai paaugstinātu izmaksas, tomēr Palāta uzskata, ka, visticamāk, tā dos vismaz līdzvērtīgu pozitīvu atdevi.