27.10.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/1

1.

EESK stingri aizstāv viedokli, ko tā paudusi 2003. gada 24. septembra (1), 2004. gada 28. oktobra (2)un 2006. gada 17. maija (3) atzinumos par Konstitucionālo līgumu, kā arī 2007. gada 14. marta rezolūcijā sakarā ar Romas līgumu parakstīšanas 50. gadskārtu (4). Visos minētajos atzinumos EESK paudusi pilnīgu atbalstu līguma sagatavošanas metodei, kā arī izstrādātajam līguma projektam.

2.

EESK joprojām atbalsta Konstitucionālo līgumu, kas pašos pamatos labā nozīmē atšķiras no visiem institucionālo līgumu tekstiem, kuri dažādās starpvaldību konferencēs līdz šim ir izstrādāti ar nolūku pārskatīt Romas līgumus, jo: tas ir izstrādāts brīvās un atklātās debatēs, piedaloties valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta deputātiem; tagad vienā tekstā sistemātiski apkopoti visi politiskie un institucionālie līgumi, kas ir izstrādāti kopš Eiropas Kopienu dibināšanas; un tajā iekļautas normas, lai veiktu nepieciešamās reformas Eiropas Savienības iestādēs un lēmumu pieņemšanas kārtībā, aprakstīti mērķi, kas Eiropas Savienībai jāīsteno, minētas vērtības, kurām jābūt pamatā politikai, ko tā īsteno dažādās jomās, un kodificētas pamattiesības, kuras tai jāievēro un jāaizstāv.

3.

Visu minēto iemeslu dēļ nav iemesla apšaubīt Konventa sagatavotā projekta nosaukumu — Līgums par Konstitūciju Eiropai. Dažādu pārpratumu dēļ atsevišķām dalībvalstīm tomēr nav pieņemams apzīmējums “konstitūcija”. EESK nenoraida iespēju, ka jauno Līgumu varētu nosaukt arī citādi. Saturs ir svarīgāks nekā nosaukums.

4.

EESK ir iestāde, kas pārstāv organizētās pilsoniskās sabiedrības intereses, un Komitejas pastāvīgais atbalsts Konstitucionālajam līgumam ir izskaidrojams ar šādiem apsvērumiem, kas sekmē Eiropas Savienības demokrātiskās leģitimitātes nostiprināšanu:

5.

EESK atgādina, ka Eiropadomē apvienotie dalībvalstu valstu vai valdību vadītāji atbalstīja Konstitucionālo līgumu un 2004. gada 29. oktobrī Romā to svinīgi parakstīja. Pašreiz divas trešdaļas dalībvalstu, kurās dzīvo lielāka daļa visu Eiropas Savienības iedzīvotāju, ir ratificējušas Konstitucionālo līgumu. Tādēļ EESK stingri aizstāv viedokli, ka Konstitucionālajam līgumam jākalpo par pamatu turpmākajām konsultācijām, meklējot izeju no pašreizējās krīzes.

6.

EESK atbalsta Vācijas prezidentūras nodomu šī gada 21. un 22. jūnijā paredzētajā Eiropadomes sanāksmē iesniegt ceļvedi turpmākajai rīcībai, lai meklētu krīzes risinājumu, un atzinīgi vērtē faktu, ka 2007. gada 25. martā pieņemtajā “Berlīnes deklarācijā” noteikts, ka jaunajam Līgumam jāstājas spēkā līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2009. gadā.

7.

Tas nozīmē, ka līdz 2007. gada beigām jāsarīko īsa Starpvaldību konference, kurā ir jāpieņem pašreizējā projekta grozījumi, kas nepieciešami, lai no jauna panāktu viedokļu saskaņu. Tādēļ Starpvaldību konferences mandātā precīzi jānorāda tās nedaudzās normas, kuru atkārtota apspriešana ir pieļaujama. Šādi grozītais Līgums visās dalībvalstīs būtu jāratificē līdz 2008. gada beigām.

8.

Atkārtoti apspriežot Līgumu, jāsaglabā svarīgākais, ko nolēma Eiropas Konvents un vienprātīgi atbalstīja valstu un valdību vadītāji. Te, pirmkārt, jāmin jauninājumi, kas skar ES iestādes un lēmumu pieņemšanas procedūras, kā arī Pamattiesību hartas saistošais raksturs. Tas nozīmē, ka jāsaglabā I daļa (Savienības mērķi, iestādes, struktūra), II daļa (Savienības Pamattiesību harta) un IV daļa (Vispārējie un nobeiguma noteikumi). III daļā būtībā iekļautas pašreiz spēkā esošo līgumu normas, kas regulē Eiropas Savienības politiku dažādās jomās, un tās nav katrā ziņā jāiekļauj jaunajā Līgumā;tās III daļas normas, kas attiecas uz ES iestādēm un lēmumu pieņemšanas procedūrām un pārsniedz līdz šim spēkā esošajos normatīvajos aktos noteikto, būtu jāiekļauj I daļā.

9.

EESK darbosies konstruktīvi, pārraugot Starpvaldību konferences darbu.Taču Komiteja arī stingri aizstāv viedokli, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām jāpaver iespēja padomdevēja statusā piedalīties Starpvaldību konferences darbā, neraugoties uz tās, iespējams, īso laiku un ierobežotajām pilnvarām. EESK pauž gatavību sadarbībā ar Padomes prezidentūru sarīkot attiecīgās informatīvās un konsultatīvās tikšanās; šajā darbā Komiteja var izmantot bagāto pieredzi, ko tā uzkrājusi Eiropas Konventa darbības laikā, sadarbojoties ar Konventa prezidiju, kā arī ar Eiropas Parlamentu.

10.

Steidzami jārod pašreizējās krīzes risinājums, pieņemot tādu līgumu, kas atbilst 27 valstu Savienības vajadzībām. Tā kā Eiropas Savienībai ir jārisina jaunas problēmas, tai ir jāvienojas par jauniem politiskiem pasākumiem un jāpieņem tālejoši lēmumi, īpaši, lai arī turpmāk attīstītu Eiropas sabiedrības modeli, kura pamatelements ir vispārējas nozīmes pakalpojumi, un stiprinātu Eiropas integrācijas sociālo dimensiju; lai ierobežotu negatīvo ietekmi, kāda ir visa veida ekonomikas, sociālo un kultūras attiecību globalizācijai, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi un palielinātu konkurētspēju; lai ierobežotu klimata pārmaiņas; lai nodrošinātu energoapgādi, lai pārvarētu ar imigrāciju saistītās problēmas; lai izskaustu nabadzību un sociālo atstumtību.

27.10.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/3

1.1

Komiteja arī turpmāk pievērsīs uzmanību tam, kā tiks īstenota 2004. gada direktīva koordinēti ar šo direktīvas grozīto priekšlikumu, kā arī ar attiecīgiem papildu pamatlēmumiem, lai ilgtermiņā pārliecinātos, cik rezultatīva ir viltošanas un tās starptautisko atzarojumu apkarošana, tostarp arī ārpus Kopienas teritorijas.

1.2

Tā kopumā atbalsta ierosinātos priekšlikumus un aicina Komisiju izskatīt šajā atzinumā izklāstītās piezīmes, kurās tiek ierosināts vērst apkarošanas pasākumus, kā arī sadarbību krimināllietās un muitas jautājumos galvenokārt uz masveida viltošanas uzņēmumiem un noziedzīgu organizāciju veikto viltošanu vai kad pārkāpums rada risku personu veselībai vai drošībai.

1.3

Komiteja vēlētos, lai direktīvā tiktu iekļautas visas intelektuālā īpašuma tiesības, tai skaitā arī patenti, kas Eiropas rūpniecībai ir visnozīmīgākie.

1.4

EESK atzīmē, ka ierosinātajā direktīvā daži juridiski jēdzieni, piemēram, “komerciāls” un “komerciāla rakstura”, ir neskaidri, un tas ir pretrunā krimināltiesību pamatprincipiem, kuros noteikts, ka nozieguma definīcijai jābūt objektīvai, skaidrai un precīzai. EESK ir iebildumi arī pret veidu, kādā ir definēti noziegumi, uz kuriem attiecas direktīvas priekšlikuma 2. pants, jo Komiteja uzskata, ka attiecībā uz kriminālsankcijām (ieslodzījums, finansiālas sankcijas vai naudassods) jānosaka tikai viena vispārēja sistēma un ka konkrētu sodu noteikšanai jāpaliek tikai attiecīgās valsts jurisdikcijā.

2.1

Komisija 2005. gada 23. novembra MEMO/05/437, kurā apkopots tās pašas dienas Paziņojums, pauž gandarījumu par Tiesas spriedumu, kurā atzīta Kopienas kompetence saistībā ar preventīvu un proporcionālu kriminālsankciju pieņemšanu, lai nodrošinātu Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā noteikto Kopienas politiku standartu ievērošanu.

2.2

Paziņojumā Komisijas izklāsta, kā tā saprot Tiesas 2005. gada 13. septembra spriedumu, saskaņā ar kuru Tiesa atceļ pamatlēmumu par vides krimināltiesisko aizsardzību. Komisija uzskata, ka Tiesas spriedumā atzīts, ka Kopienai ir tiesības pieņemt nepieciešamos pasākumus krimināltiesību jomā, lai nodrošinātu Kopienas tiesību efektivitāti. Komisija uzskata, ka šis spriedums attiecas ne tikai uz vides jomu, bet uz visām Kopienas politikas jomām, kā arī uz Līgumā noteiktajām pamatbrīvībām. Kriminālsankciju iekļaušana Kopienas tiesību aktos ir dziļi jāpamato un jāievēro Eiropas Savienības krimināltiesību sistēmas vispārējā saskaņotība.

2.3

Šāds paplašināts minētā sprieduma skaidrojums nesaņēma vienprātīgu dalībvalstu un tiesību doktrīnas atbalstu. Daudzi uzskata, ka apsūdzības un ar tām saistītās kriminālsankcijas galvenokārt saistās ar subsidiaritātes principu un ka to iespējamā saskaņošana ES līmenī ir tiesu iestāžu starpvalstu sadarbības kompetencē, ko nosaka Līgums par Eiropas savienību.

2.4

Jāatzīmē, ka vairākums Eiropas Parlamenta locekļu piekrīt šādam skaidrojumam, jo tās jomas, kas varētu ietilpt Kopienas krimināltiesiskās aizsardzības kompetencē, vairs nav atkarīgas tikai no Padomes dalībvalstu vienprātīga lēmuma, bet gan no kvalificēta balsu vairākuma koplēmuma procedūrā, kurā iesaistīts Parlaments, kura likumdevēja pilnvaras tādējādi tiek paplašinātas (1).

2.5

Līdz ar šādu “pretora” lēmumu Kopienas pilnvaras tiek ievērojami paplašinātas un pieaug iestāžu atšķirīgo interpretāciju risks, kas, tostarp, var kavēt tiesību aktu, kuros noteiktas krimināltiesību normas, pieņemšanu vai arī a posteriori ierobežot to ietekmi, piemēram, sakarā ar pārsūdzēšanu tiesā vai kompromisu dēļ; konkrētā priekšlikuma gadījumā jautājums par izgudrojumu patentu iekļaušanu vai neiekļaušanu krimināltiesiskās aizsardzības jomā paliek atklāts, jo Parlaments uzskata, ka Tiesas spriedums attiecas tikai uz Kopienas tiesībām, bet Komisija savukārt ir iecerējusi iekļaut direktīvā visas — gan Kopienas, gan valstu intelektuālā īpašuma aizsardzības tiesības.

3.1

Ar Direktīvas (COM(2006) 168 galīgā redakcija) grozīto priekšlikumu paredzēts izveidot saskaņotu un horizontālu krimināltiesisku sistēmu, lai nodrošinātu rūpnieciskā īpašuma tiesību, literāro un mākslas darbu autortiesību, kā arī blakustiesību (ko apzīmē ar jēdzienu “intelektuālais īpašums”) aizsardzību. Direktīvas priekšlikums attiecas uz iekšējo tirgu, un to pamato nepieciešamība nodrošināt Eiropas intervenci šajā jomā, ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principu. Juridiskais pamats ir Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. pants.

3.2

Priekšlikumā noteikta vispārēja krimināltiesiskā sistēma, definētas aizsargātās “intelektuālā īpašuma tiesības”, šo tiesību pārkāpumi, kā arī maksimālās kriminālsankcijas, ko piemēro, lai iekšējā tirgū nodrošinātu saskaņotus kriminālsodus attiecībā uz preču, pakalpojumu, intelektuālo vai mākslas darbu viltošanu, kuru aizsardzība noteikta būtiskākajos Eiropas tiesību aktos un valstu tiesību aktos, kā arī starptautiskajās konvencijās, jo īpaši 1994. gadā PTO noslēgtajā TRIPS līgumā (2), kurā noteiktas kriminālsankcijas (3) par atsevišķu aizsargāto tiesību pārkāpumiem.

3.3

Direktīvā, kas pieņemta 2004. gadā, jau noteikti aizsardzības pasākumi pret kopiju izgatavošanu, pirātisma un viltošanas darbībām (4) komercnolūkā; minētās direktīvas 2. pantā noteikto aizsargāto tiesību detalizēts saraksts iekļauts Komisijas paziņojumā (5). Sarakstā iekļautas rūpnieciskā īpašuma tiesības (izgudrojumu patenti un ar tiem saistītie papildu aizsardzības sertifikāti, funkcionālie modeļi, preču zīmes, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, dizainparauga tiesības, augu šķirnes tiesības), autortiesības un ar tām saistītās tiesības, kā arī sui generis — Kopienas tiesības elektronisko sistēmu topogrāfijas un datu bāzu jomā. Tās ir īpašas tiesības, kuras juridiski uzskata par nemateriālajām tiesībām intelektuālā īpašuma jomā. Daļa no šīm tiesības ir iekļautas Kopienas acquis vai pat uz tām attiecas Kopienas aizsardzības īpašas formas (dizainparauga tiesības, augu šķirnes tiesības) (6). Kamēr nav izveidots Kopienas patents, ko pieprasa visas rūpniecības nozares, parējās tiesības, piemēram, patenti, ir valsts kompetencē. Tātad jēdzienā “intelektuālais īpašums” ietvertas dažādas nemateriālas tiesības, kuru raksturs un juridiskais statuss ir ļoti atšķirīgs.

3.4

Dalībvalstīm jāievēro TRIPS līguma saistības, kurās noteikts, ka jāpieņem piemēroti valsts tiesību akti par kriminālprocedūrām un kriminālsankcijām attiecībā uz viltošanu komerciāliem mērķiem. Tomēr tām ir atstāta zināma rīcības brīvība, un vairākas valstis vēl nav noteikušas atbilstīgus krimināltiesiskus pasākumus attiecībā uz to teritorijā veiktajiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, tostarp ES dalībvalstis. Saskaņā ar 2004. gada direktīvu tās personas, kuru tiesības ir pārkāptas, var saņemt kompensāciju; tajā ir noteiktas dalībvalstu saistības izmeklēšanas, procedūras, arestēšanas (7) un atlīdzības jomā nolūkā saskaņot piemērojamos tiesību aktus un apkarot organizēto noziedzību (8), kas viltošanas jomā ir ļoti aktīva. Tomēr minētā direktīva, kuru dažas dalībvalstis vēl nav transponējušas, attiecas tikai uz procedūru un sodiem civilajā, komerciālajā un administratīvajā jomā, un tās mērķis ir galvenokārt novērst kaitējumu, kas radies aizsargāto tiesību īpašniekiem, kuri sākuši apkarot viltošanu.

3.5

Intelektuālā īpašuma aizsardzība ir iekļauta Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, kā arī ES Pamattiesību hartā, ko svinīgi pieņēma Nicā 2000. gada decembrī. Starptautiska aizsardzība ir paredzēta un nodrošināta ari konvencijās, kas noslēgtas kompetentu ANO specializēto organizāciju vadībā (Pasaules intelektuālā īpašuma organizācija, UNESCO) vai kas noslēgtas reģionu līmenī (Minhenes Konvencija 1973. gadā, ar ko izveidoja EPB (Eiropas Patentu biroju) un Eiropas patentu). Šobrīd tikai TRIPS līgumā ir noteikti minimālie kriminālsodi. Līdz ar to Komisijas priekšlikuma mērķis ir saskaņot noteikumus Kopienā, uzliekot dalībvalstīm pienākumu kriminālsankcijas iekļaut to tiesību aktos un definējot vienotus pārkāpumu un sodu veidus.

3.6

Grozītajā direktīvas priekšlikumā paredzēts tuvināt par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem noteiktos sodus — apcietināšanu, naudas sodus un konfiskācijas. Tajā paredzēts pieņemt juridisko kompetenci nosakošu regulējumu, lai tad, ja pārkāpums attiecas uz vairākām dalībvalstīm un ja tas ir iespējams, kriminālvajāšanu centralizētu vienā dalībvalstī un atvieglotu izmeklēšanu. Priekšlikumā arī ierosināts šādās izmeklēšanās iesaistīt cietušos vai viņu pārstāvjus.

3.7

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem priekšlikumiem galvenā izmaiņa ir tā, ka tiek noteikts to kriminālsankciju līmenis un veids, ko piemēro intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpējiem, šādu tiesību definīcija arī ir sniegta direktīvas projektā.

3.8

Fiziskām personām, kuras ir atbildīgas par Direktīvas 3. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, būtu jāpiemēro maksimālais sods, kas ir brīvības atņemšana uz vismaz 4 gadiem, ja tās darbojušās noziedzīgas organizācijas sastāvā vai ja šis noziedzīgais nodarījums apdraudējis personu veselību vai drošību (2. panta 1. punkts).

3.9

Fiziskām vai juridiskām personām, kuras ir atbildīgas par Direktīvas 3. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, būtu jāpiemēro efektīvi, samērīgi un preventīvi sodi, tostarp naudas sods, kas ir vai nav kriminālsods un kura maksimālais apjoms ir vismaz EUR 100 000 (EUR 300 000 2. panta 1. punktā minētajos smagu noziegumu gadījumos, tomēr piemērojot arī smagākus sodus, ja izraisīts apdraudējums dzīvībai vai iespējama invaliditātes rašanās).

3.10

Dalībvalstu tiesību aktos vismaz īpaši smagu noziegumu gadījumā (organizēta noziedzība, izraisīts apdraudējums personu veselībai un drošībai) (3. pants) būtu jāparedz noziedzīgi iegūtu viltotu preču, ar noziegumu saistītu rīku un īpašumu konfiskācija.

3.11

Grozītais priekšlikums dod dalībvalstīm iespēju piemērot par noteikto līmeni stingrākus sodus.

3.12

Pēc sākotnējam priekšlikumam sekojošā Padomes pamatlēmuma projekta atsaukšanas Komisija ir paredzējusi kriminālprocedūrām piemērot 2005. gada 23. decembrī pieņemto horizontālo pieeju, kuras mērķis ir atbalstīt savstarpējo tiesisko palīdzību un saskaņot dalībvalstu sodus, lai nodrošinātu Eurojust darbību (9).

3.13

Lēmums par izmeklēšanas un kriminālvajāšanas sākšanu ietilpst dalībvalstu kompetencē, un šādas darbības nebūtu jāsāk tikai tad, ja ir sūdzējušās cietušās personas.

4.1

Komiteja konstatē, ka arvien plašāk tiek lietots neskaidrais jēdziens “intelektuālais īpašums”, kurā tiek apvienoti skaidri nošķirti juridiski jēdzieni un dažādi aizsardzības un lietošanas veidi. Šis jēdziens tomēr kļuvis plaši izplatīts Eiropas un starptautiskajās tiesībās. Attiecīgajām nemateriālajām tiesībām ir atšķirīgs raksturs, termiņš un darbības joma, katrai no tām ir atšķirīgs tiesiskais regulējums, spēkā esamības teritoriāli ierobežojumi, reģistrācijas vai aizsardzības iestādes; turklāt šo tiesību pārkāpumu interpretācija katrā valstī ir atšķirīga, un dažos gadījumos tā strauji mainās.

4.2

Farmaceitisko produktu sastāva analīze (neizmantojot un nepublicējot rezultātus), datorprogrammu vai elektronisko sastāvdaļu reversēšana nolūkā nodrošināt savstarpēju savietojamību vai tādu likumīgo tiesību izmantošana kā kopiju izgatavošana privātai lietošanai, apejot pretkopēšanas aizsardzību (kas parasti ir vāja), vairākās dalībvalstīs tiek uzskatīta par viltošanu vai pirātismu, un sodi par šādām darbībām var būt ļoti stingri arī tad, ja šie pārkāpumi netiek veikti komercnolūkā vai noziedzīgā grupā.

4.2.1

Komiteja jau ir paudusi viedokli, ka Kopienas līmenī jākoordinē cīņa pret dažādiem komerciālas viltošanas veidiem, kuri ietekmē Eiropas ekonomiku, un ka jānovērš dažādi noziedzīgi nodarījumi, kuros tiek pārkāptas rūpnieciskā īpašuma tiesības un autortiesības (10), tādējādi nodarot lielu kaitējumu Eiropas ekonomikai. Masveida viltošanu bieži veic noziedzīgas organizācijas vai organizētas noziedzīgas grupas, un tā var apdraudēt personu veselību, drošību vai dzīvību — nosakot kriminālsankciju, tas jāuzskata par vainu pastiprinošiem apstākļiem. Direktīvas projektā būtu jāsaglabā šāds princips — ja viltošana izdarīta vainu pastiprinošos apstākļos, tiek noteikts smagāks sods.

4.2.2

Tāpat kā attiecībā uz 2004. gada direktīvu Komiteja atzinīgi vērtē faktu, ka paredzamā saskaņošana attiecas tikai uz komerciāla rakstura pārkāpumiem, kas var ievērojami kaitēt vienotajam tirgum; tomēr būtu lietderīgi precīzāk jādefinē jēdzienu “komerciāls”, piemēram, precizējot, ka viltotās preces vai pakalpojumi paredzēti pārdošanai lielā daudzumā, tādējādi radot ievērojamus ekonomiskus zaudējumus, vai arī tie, neatkarīgi no pārdotās preces vai pakalpojuma daudzuma, ir cilvēkiem bīstami, vai arī precizējot, ka minētais jēdziens attiecināms uz visiem gadījumiem, kad šādu noziegumu izdarītāji tos dara nolūkā iegūt nelikumīgas finansiālas priekšrocības. Kriminālsankcijas piemēro par pārkāpumiem, kas saistīti ar sabiedriskās kārtības traucējumiem, kuru intensitāte un smaguma pakāpe ir dažāda, sodiem ir jābūt proporcionāliem izdarītajam pārkāpumam, tomēr rodas jautājums, vai atšķirība starp “intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu komerciālos apmēros” un “smagu pārkāpumu” ir skaidra un vai paredzētie labošanas sodi atbilst krimināltiesībām raksturīgajam proporcionalitātes principam. Turklāt no ierosinātās direktīvas darbības jomas netieši ir izslēgta datu apmaiņa internetā starp privātpersonām, kopēšana (vai mūzikas “remix”), materiālu vai intelektuālu darbu pavairošana ģimenes vai privātām vajadzībām, vai arī saistībā ar mācībām un karjeru; šie izņēmumi ir jāprecizē.

4.2.3

Komiteja vēlas atgādināt, ka nemateriālās tiesības, kuras viltošana skar, nav absolūtas tiesības. Ikvienai no minētajām tiesībām ir īpašās pazīmes, un tās visas faktiski izpaužas kā tādas ekskluzīvas tiesības uz izmantošanu vai pagaidu monopols, kuru ilgums un spēkā esamības ģeogrāfiskā izplatība atšķiras. Citiem vārdiem izsakoties, tas ir pagaidu aizsardzības pasākums (kas stājas spēkā, kad patentu jomā tiek publicēts izgudrojums vai autortiesību jomā tiek radīts kāds darbs); Turklāt licenču turētājiem, kā arī produktu, pakalpojumu vai mākslas darbu legāliem vai labticīgiem lietotājiem arī ir tiesības, kas dažos gadījumos var būt ļoti plašas (11). Vairāku dalībvalstu tiesību sistēmā ir pretrunas, un producentu, izplatītāju un nozares interesēm tiek vienpusēji piešķita prioritāte salīdzinājumā ar patērētāju tiesībām; šķiet, ka nodoms vairāku valstu tiesībās iekļaut stingrus kriminālsodus ir šādas vienpusējas pieejas izpausme. Tādējādi var izveidoties paradoksāla situācija, ka direktīvas priekšlikumā smagākais sods par pārkāpumu, kas veikts komerciālā mērogā, ir līdzvērtīgs vai pat vieglāks nekā pašreizējais sods par individuālu pārkāpumu.

4.2.4

Komiteja vēlētos, lai pēc Komisijas ierosinājuma — piemēram, veicot valstu tiesību aktu detalizētu un salīdzinošu izpēti pēc direktīvas transponēšanas — valsts krimināltiesības tiktu saskaņotas ar Kopienas krimināltiesībām, lai ES panāktu patiesu saskaņošanu, jo īpaši autortiesību un blakustiesību jomā, kurā dažkārt vērojama kriminālsankciju pārklāšanās, radot nesamērīgus un nevajadzīgus sankciju un sodu kopumus; tas vajadzīgs tādēļ, ka strauji attīstās darbu komerciālas izplatīšanas modeļi, drīzumā paredzēts atcelt DRM (pretkopēšanas aizsardzības mehānismus) un tādēļ, ka datu nesēju aplikšana ar nodokļiem tiesību subjektiem lielā mērā nodrošina kompensāciju par pirātiskam kopijām.

4.3.1

Komiteja vēlētos, lai tiktu precīzāk definēts tāds noziedzīga nodarījuma veids kā kūdīšana uz intelektuālā īpašuma produktu vai pakalpojumu viltošanu. Noziedzīga nodarījuma sastāvā ir tā izdarītāja vai viņa līdzdalībnieku nodoms: TRIP līgumā minēta “tīša viltošanas darbība”, un direktīvā ir minēta tīša, ar nodomu veikta darbība. Nodarījumam ir arī materiāls aspekts, proti, pārkāpuma izdarīšana vai vismaz nodarījuma sākšanai pielīdzināms mēģinājums to darīt. Abi minētie aspekti ir kumulatīvi; nodoms pats par sevi vēl nav noziedzīgs nodarījums (ja vien neizveido domu policiju). Kūdīšanu uz noziedzīgu nodarījumu parasti iespējams identificēt tikai tad, ja kūdītājs sagādā rīkus (parasti nelikumīgus) konkrētā nolūkā izdarīt attiecīgo noziegumu. Tāpēc Komiteja uzskata, ka nodrošināšanu tikai ar plaši izplatītiem palīglīdzekļiem vai programmatūru, vai piekļuvi internetam nevar uzskatīt par līdzdalību vai kūdīšanu (kas krimināltiesībās parasti ir ļoti retos gadījumos un ir grūti pierādāma), ja viltotāji izmanto šos piegādātos līdzekļus. Kopienas tiesībās pietiktu ar līdzdalības jēdzienu, jo ar līdzdalībniekiem saistītie jautājumi ir precīzi regulēti valsts tiesības. Pretējā gadījumā var tikt izvirzīta apsūdzība, kuru nepamato nodoma elementi, tādējādi var rasties juridiska nenoteiktība daudziem materiālu piegādātājiem vai pakalpojumu sniedzējiem.

4.3.2

Ar pagaidu monopolu aizsargātu darbu, modeļu, procedūru vai izgudrojumu nelikumīga pavairošana ir noziedzīgs pārkāpums — viltošana. Šāda definīcija būtu jāsaglabā, un tajā nav jāiekļauj pirātisma jēdziens (pirātisms parasti izpaužas kā krāpnieciska piekļūšana informātikas sistēmām, lai tās kontrolētu, zagtu datus vai bez atļaujas izmantotu interneta pieslēgumu, parasti nelikumīgos nolūkos). Pirātisms nav viltošana vārda tiešā nozīmē, un kriminālpārkāpumi arī turpmāk būtu jādefinē precīzi. Protams, ka neatļauta piekļūšana informātikas sistēmām, datu zādzība vai interneta pieslēguma izmantošana bez atļaujas un privātās dzīves neaizskaramības principa pārkāpšana ir nodarījumi, par kuriem iespējams sākt kriminālprocesu, tomēr tie nav uzskatāmi tieši par viltošanu. Datorpirātisma apkarošanā ir jāizmanto īpaša pieeja, kaut arī minētie jēdzieni daudzās politiskās deklarācijās tiek lietoti neprecīzi, tos jaucot un radot zināmu neskaidrību; datorpirātismu izmanto teroristiskām darbībām, tāpēc tam jāpievērš īpaša uzmanība un jānodrošina atbilstīga starptautiska sadarbība.

4.3.3

Pamatojumā minētie jēdzieni “noziedzīga organizācija” un “organizētā noziedzība” jāpapildina ar jēdzienu “organizēta grupa”, kas jau iekļauts vairāku valstu krimināltiesībās kā vainu pastiprinošs apstāklis. Tas, ka komerciāla mēroga viltošanu izdara organizēta grupa vai noziedzīga organizācija, būtu jāuzskata par vainu pastiprinošu apstākli, kura dēļ piemēro smagākus sodus un lielākus naudas sodus.

4.3.4

Komisija norāda, ka dalībvalstīm ir tiesības piemērot smagākus sodus vai sodīt par citiem pārkāpumiem. To iespējams interpretēt kā mudinājumu piemērot kriminālsankcijas par pārkāpumiem, kas nav izdarīti komercnolūkā, un pat paplašināt jēdzienu “viltošana”, to attiecinot arī uz darbībām, kuras tiešā nozīmē nav uzskatāmas par kāda produkta, metodes vai darba reproducēšanu vai kopēšanu.

4.3.5

Komitejai nav drošas pārliecības par to, vai kopēšanas programmatūra, ar kuras palīdzību iespējams apiet vai atcelt DRM  (12) (pretkopēšanas aizsardzības metodes — palīglīdzekļi vai datorprogrammas — kas parasti ir vājas un nav šifrētas) ir pielīdzināma DRM sistēmu viltošanai; šāda pielīdzināšana veikta Kopienas un vairāku valstu tiesībās, kaut arī rīcība, kas saukta par “viltošanu”, nav oriģinālās sistēmas kopēšana vai reproducēšana. Turklāt tā saucamie DRM noteikumi nav vispārpieņemti standarti, tie ir atkarīgi no platformas vai piegādātāja, datņu formāti var būt īpašums, un tas apgrūtina savietojamību vai arī veicina tirgus ierobežošanu, nepieļaujot konkurenci; tādu kopēšanas līdzekļu radīšana un lietošana, kuri nodrošina patērētājam vai uzņēmumam, kas ir licences īpašnieks, viņu tiesības (privātai lietošanai paredzētas kopijas, dublējumkopijas, izmantošana dažādos standartizētos materiālos) ir jāsoda tikai gadījumos, kad pastāv morāli vai materiāli aspekti, kas liecina par komerciāla mēroga pārkāpumu.

4.3.6

Komiteja atbalsta principu, ka kriminālprocesam jānotiek neatkarīgi no jebkādām cietušā iesniegtām civilprasībām vai prasībām par krimināllietas ierosināšanu, jo no mafijas cietušie var baidīties iesniegt prasību, lai aizsargātu savas tiesības. Turklāt komerciāla viltošana, jo īpaši, ja to dara ar organizēto noziedzību vai terorismu saistītas grupas vai organizācijas, ietekmē valstu ekonomiku un sociālo labklājību, un par tās apkarošanu ir atbildīga valsts.

4.3.7

Komiteja cer, ka, dalībvalstīm sadarbojoties, būs iespējams efektīvi apkarot viltošanas tīklus, jo īpaši tos, kas saistīti ar noziedzīgām organizācijām un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, tomēr atgādina, ka daudzi no minētajiem tīkliem darbojas trešās valstīs un ka tādēļ, izmantojot starptautiskajās tiesībās paredzētās iespējas, jāpaplašina darbības mērogs un jārīkojas arī ārpus ES teritorijas.

4.3.8

Komiteja uzskata, ka Kopienas līmenī kopējas policijas izmeklēšanas grupas varētu sadarboties ar muitas grupām, kā arī ar personām, kurām viltošanas dēļ nodarīts kaitējums, vai viņu pilnvarotiem ekspertiem. Komiteja atzinīgi vērtē cietušo iesaistīšanu izmeklēšanas procedūrās, tomēr ierosina, lai viņu līdzdalība izpaustos tikai kā valsts iestāžu informēšana. Nebūtu pieļaujams, ka, pamatojoties uz apsūdzību komerciāla mēroga viltošanā, uzņēmuma pārstāvji var, piemēram, piedalīties pārbaudēs un mantas konfiskācijā konkurējošā uzņēmumā, kam piemērojama nevainības prezumpcija līdz brīdim, kad tiesa ir pilnībā pierādījusi tā vainu un nolasījusi spriedumu. Komiteja uzskata, ka jāizvairās no privātas tiesāšanās un valsts iestādēm nepiederīgu personu nevajadzīgas vai kaitīgas iejaukšanās kriminālprocedūrās.

4.3.9

Visbeidzot Komiteja izsaka bažas par interneta tīkla arvien plašāku komercializēšanos un par prasībām piemērot šim sektoram TRIP līgumos paredzētās kriminālsankcijas, šāds aicinājums izteikts ASV Tirdzniecības departamenta 2006. gada pārskata 301. un super 301. sadaļā (13) attiecībā uz PIĪO (Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas, WIPO) līgumu piemērošanu intelektuālā īpašuma aizsardzībai internetā, kas ir brīvs, visiem pieejams un ieguvums visai sabiedrībai.

27.10.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/8

1.1

2006. gada 23. un 24. marta Eiropadomes sanāksmē pieņemtajos secinājumos izteikts lūgums Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai 2008. gada sākumā iesniegt pārskata ziņojumus, atbalstot partnerību izaugsmei un nodarbinātībai.

1.2

Eiropadome arī ierosināja īpašas prioritārās darbības jomas laika posmā no 2005. līdz 2008. gadam:

2.1

Lai arī Lisabonas stratēģija ir devusi pozitīvus rezultātus, tomēr tā līdz šim nav pilnībā īstenota īpaši tādās jomās kā ekonomikas un rūpniecības izaugsme, kā arī vairāk un labāku darbavietu radīšana. Globālās konkurences apstākļos Eiropa saskaras ar tradicionālo un arī jaunu sāncenšu radītajiem izaicinājumiem, ko tā nespēj pienācīgi pārvarēt.

2.2

Eiropas uzņēmējiem jāstrādā nepabeigtā vienotajā tirgū, kas īpaši attiecināms uz nodokļu likumu saskaņošanu, direktīvu pārāk lēno ieviešanu dalībvalstīs, vēl aizvien pastāvošajiem administratīvajiem šķēršļiem, darbaspēka mobilitātes trūkumu. Īpaši grūti pārvarēt šos šķēršļus ir MVU.

2.3

Jāpārvar arī tādas grūtības kā nepietiekama iniciatīva uzņēmējdarbības jomā, sabiedrības novecošanās un tās ietekme uz uzņēmējdarbību, darbaspēka piedāvājums un lielāka nepieciešamība pievērst uzmanību uzņēmumu nodošanai, pieejami līdzekļi dibināšanas un izaugsmes posmā, pieejami pētniecības rezultāti un tātad arī inovācijas iespējas.

2.4

Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir galvenā loma Lisabonas mērķu sasniegšanā. Stratēģijas īstenošanas pirmajos gados to nepieciešamajam ieguldījumam tomēr nav pievērsta pienācīga uzmanība. Būtu vairāk jāizvērš MVU pārstāvošo organizāciju iesaistīšana progresa novērtējumā, kā arī jāpalielina to nozīme MVU interešu aizstāvībā visos politikas līmeņos. Izmantojot izdevību, kad notiks 2008. līdz 2010. gada izaugsmes un darbavietu integrēto pamatnostādņu nākamā pārskatīšana, EESK aicina pieņemt mērķtiecīgākas un pilnīgākas integrētās MVU pamatnostādnes, īpaši sadaļā par mikroekonomikas reformām. Lai tās šajā procesā varētu plaši īstenot, EESK mudina Padomi nodrošināt mazo uzņēmumu hartai tiesisko pamatu, kā to pieprasījis Parlaments, tādējādi stiprinot pamatu arī turpmākai rīcībai. Šādas politiskās nostādnes uzskatāmas par svarīgām, lai varētu attīstīt MVU uzņēmējdarbības potenciālu.

2.4.1

EESK mudina Komisiju un Padomi pielikt visas pūles, lai attiecīgo tiesību normu izstrādes procesā ieviestu principu vispirms pievērsties mazajiem uzņēmumiem.

2.4.2

EESK aicina 2009. gadu noteikt par “Uzņēmēja gadu”, lai uzsvērtu uzņēmēju svarīgo lomu izaugsmes un labklājības panākšanā un lai mudinātu jauniešus un arī pārējos apsvērt uzņēmēja karjeras iespējas.

2.4.3

EESK aicina pielikt pūles, lai izveidotu efektīvu konkurētspējas un inovāciju programmu, kas nodrošina efektīvu atbalstu un ir pieejama MVU, kā arī atvieglo MVU iespējas izmantot 7. pētniecības un attīstības pamatprogrammu un struktūrfondus. Būtu cieši jāuzrauga šo programmu, ieskaitot arī JEREMIE, efektivitāte un arī pieejamība.

2.4.4

Uzņēmuma vērtīgākie aktīvi ir tā cilvēku kapitāls. Piemērotām atbalsta struktūrām, individuāli pielāgotiem apmācības piedāvājumiem un labi izstrādātām finanšu iniciatīvām būtu jāpalīdz MVU uzlabot darbinieku un uzņēmēju prasmes un iemaņas, turpinot ieguldīt pastāvīgā apmācībā.

2.4.5

EESK aicina Komisiju sagatavot analīzi par MVU iesaistīšanu Kopienas programmās. Ja līdzdalības apjoms tiks atzīts par nepietiekamu, būtu jānosaka tās minimālā procentuālā daļa.

2.4.6

Būtisks instruments, lai palīdzētu MVU attīstīt savu darbību, ir publiskais iepirkums. MVU iesaistīšana būtu stingri jāuzrauga un jāizstrādā pasākumi, lai veicinātu MVU piekļuvi publiskajam iepirkumam. Būtu jāveicina paraugprakses apmaiņa.

2.4.7

Komisijas līmenī būtu jāizveido koordinācijas struktūra patiesai, efektīvai un iedarbīgai MVU politikai attiecībā uz visām programmām, darbībām un likumdošanas pasākumiem.

2.4.8

Ir jāīsteno īpaši pasākumi paraugprakses attiecībā uz MVU sekmēšanai un popularizēšanai, konkurētspējas uzlabošanai, īpaši reģionos, kuru attīstības līmenis ir zemāks par Eiropas attīstības vidējo līmeni. Šādas iniciatīvas ir jāīsteno, izmantojot MVU organizācijas.

3.1

Vispārējā izpratnē Lisabonas stratēģija vislabāk pazīstama kā apņemšanās līdz 2010. gadam izveidot Eiropu par pasaules dinamiskāko un konkurētspējīgāko uz zināšanām balstīto ekonomiku. Līdzās vispārīgam izklāstam Padome 2000. gada jūnija Santa Maria da Feira sanāksmē pieņēma arī mazo uzņēmumu hartu.

3.2

Komiteja atgādina, ka jau pašā sākumā, 2000. gada 24. martā, Lisabonas uzdevumos tika

3.3

Eiropadomes 2005. gada marta pavasara sanāksmē Padome pievērsās Lisabonas stratēģijas vidusposma pārskatam un nolēma atkārtoti izvērst minēto stratēģiju, par Eiropas galvenajām politiskajām prioritātēm nosakot izaugsmi un nodarbinātību. Tika panākta vienošanās par integrētajām pamatnostādnēm izaugsmei un darbavietām (1), kam būtu jāveicina reformu pasākumu saskaņotība un jākalpo par ceļvedi nacionālo reformu programmu izstrādei.

3.4

Lisabonas stratēģijas attīstībā izšķiroša nozīme ir konkurētspējas un izaugsmes meklējumiem, lai tādējādi radītu lielāku ekonomisko labklājību, radītu jaunas darbavietas, aizsargātu un uzlabotu dzīves kvalitāti. Savukārt labāka dzīves kvalitāte, sociālie uzlabojumi un vides ilgtspējība var arī sekmēt izaugsmi. Jomas, kurās Lisabonas stratēģija līdz šīm ir cietusi neveiksmi, ir pirmām kārtām ekonomiskā un rūpniecības izaugsme, kā arī vairāk un labāku darbavietu radīšana. Eiropa saskaras ar grūtībām globālās konkurences jomā. Kopš Lisabonas procesa uzsākšanas ES ir ievērojami paplašinājusies, tās dalībnieku skaitam palielinoties no 15 līdz 25 un vēlāk līdz 27 dalībvalstīm.

3.5

Pirmkārt, Komiteja vēlētos atzīmēt, ka Lisabonas stratēģija jau ir sekmējusi tādu pozitīvu attīstību kā, piemēram:

3.6

Neskatoties uz minētajām pozitīvajām iezīmēm, galvenais secinājums ir tāds, ka Eiropai ir jāsacenšas gan ar augsti attīstītām industriālām valstīm, gan ar aizvien lielāku skaitu valstu ar zemām ražošanas izmaksām, kuras aizvien plašāk pielieto jaunas tehnoloģijas, tātad Eiropa sastopas ar pastāvīgi pieaugošas konkurences izaicinājumu. Pamats raizēm ir virkne rādītāju kā, piemēram:

3.7

Tajā pašā laikā Lisabonas Stratēģijas reformas atpaliek:

3.7.1

Eiropas līmenī dalībvalstis apņēmās pabeigt vienotā tirgus izveidi vairākās jomās (enerģētika, pakalpojumi, publiskais iepirkums, Eiropas līmeņa tīkli, publisko pakalpojumu pielāgošana), bet neizmantoja izdevību noteiktajā laika posmā īstenot nepieciešamos pasākumus.

3.7.1.1

Kopš 1990. gada Komisija Eiropas līmenī ir īstenojusi neskaitāmus pasākumus, lai, pirmkārt, labāk izprastu MVU vajadzības un darbības veidu un, otrkārt, lai atbalstītu MVU attīstību un lai palīdzētu labāk izmantot to potenciālu darbavietu radīšanā. Pēdējo gadu laikā šīs darbības ir pastiprinātas, pateicoties MVU sūtņa iecelšanai, rīcības plāna uzņēmējdarbībai pieņemšanai 2004. gadā, centieniem labākai tiesību aktu izstrādei, labākām iespējām izmantot finansējumu (EIF un EIB), kā arī konkurētspējas un inovāciju programmai (KIP).

3.7.2

Atsevišķu valstu līmenī rezultāti ir dažādi, nepilnības galvenokārt saistītas ar:

3.7.3

Jaunajām dalībvalstīm bieži jāpārvar papildu traucēkļi sakarā ar attīstības atšķirībām, piemēram, nodarbinātības, tehnoloģiju vai vides jomās, lai gan dažreiz šie traucēkļi tiek kompensēti arī ar atjaunināšanas pasākumiem, kas ir radikālāki nekā ES 15 vecajās dalībvalstīs.

3.8

Jānorāda uz ziņojumu (2), ko atbilstoši Eiropadomes 2005. gada marta pieprasījumam izstrādāja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK), ietverot tajā EESK un partneru apspriešanās rezultātus par Lisabonas stratēģijas īstenošanu, sociālo partneru lomu un citiem organizētas pilsoniskās sabiedrības aspektiem gan dalībvalstu, gan arī Eiropas līmenī. Pēdējos gados Komiteja ir publicējusi vairākus ziņojumus par Lisabonas stratēģiju un dažādiem tās īpašiem aspektiem (3).

4.1.1

Lielākā daļa (99,8 %) Eiropas uzņēmumu ir MVU. Tipisks Eiropas uzņēmums ir mikrouzņēmums (91 %); mazo uzņēmumu īpatsvars ir 7 %. Jāatzīmē ne tikai tas, ka lielākā daļa Eiropas uzņēmumu ir mazi, bet ka tie arī nodrošina ievērojamu daļu nodarbinātības (divas trešdaļas visu privātajā sektorā nodarbināto) un saimnieciskās darbības (57 % no IKP) Eiropā (4).

4.1.2

Lai uzlabotu MVU ekonomisko rādītāju kontroli, EESK aicina Eiropas Komisiju atsākt MVU novērošanas centra darbību.

4.1.3

Gandrīz visās pasaules valstīs, tostarp Eiropas Savienībā, tieši MVU ir tie, kas rada darbavietas, un ir viens no galvenajiem valsts budžeta ienākumu avotiem (nodokļi, PVN u.c.), piedāvājot profesionālās un sociālās izaugsmes iespējas nozīmīgai iedzīvotāju daļai, īpaši tās aktīvākajam un radošākajam segmentam, kas vedina ekonomiku mainīt tās tradicionālās formas un kas uzskatāms par būtiskāko elementu ekonomikas sistēmas virzīšanai uz tirgus ekonomiku, turklāt segmentam raksturīga elastība, inovācija un dinamika un tajā rodami potenciālie lielo nākotnes uzņēmumu vadītāji, īpaši jaunajās ekonomikas nozarēs, mūsdienīgos sektoros, kuri izmanto sarežģītas un jaudīgas tehnikas un tehnoloģijas.

4.2.1

Līdz ar konkurētspējas uzsvēršanu atzīta vajadzība sasniegt ilgtspējīgu konkurētspēju atvērtā un globālā ekonomikā, paaugstinot jaunu tehnoloģiju pielietojumu, nosakot efektīvāku profesionālo apmācību, nodrošinot augstu kvalifikāciju darba ņēmējiem un uzlabojot ražīgumu. Stratēģijas galvenā koncepcija ir kvalitāte (preču, pakalpojumu, noteikumu, pārvaldības, nodarbinātības, sabiedrisko attiecību un vides kvalitāte).

4.2.2

Lai panāktu ekonomisko stabilitāti, dalībvalstīm būtu jāsaglabā to vidējā termiņa budžeta mērķi visa ekonomikas cikla laikā vai arī jāveic visi nepieciešamie korektīvie pasākumi. Šajā nolūkā dalībvalstīm būtu jāizvairās no procikliskas fiskālās politikas. Dalībvalstīm, kas šobrīd uzrāda tekošā konta deficītu un ir pakļautas ilgtnespējības riskam, būtu jārīkojas, lai mainītu situāciju, īstenojot strukturālas reformas ārējās konkurētspējas uzlabošanai un veicinot situācijas maiņu ar fiskālās politikas palīdzību. Eiropas iedzīvotāju novecošanās dēļ šie pasākumi noteikti ir nepieciešami.

4.2.3

EESK uzskata, ka vienīgi ekonomikas politikas un īpaši makroekonomikas politikas fundamentāla pārorientācija ļaus novērst šķēršļus ilgtspējīgai un pārdomātākai Eiropas ekonomikas atveseļošanai. ES jāpaļaujas pašai uz saviem spēkiem, ja nolūks ir atgūt Eiropas ekonomikas izaugsmi un pilnīgu nodarbinātību. Tam būs nepieciešama līdzsvarota mikroekonomikas politika, par mērķi nosakot Lisabonas stratēģijā ietverto mērķu, īpaši pilnīgas nodarbinātības, sasniegšanu, konkurētspējas stiprināšanu un pietiekamas uzmanību veltīšanu saistībai panākt ilgtspējīgu attīstību saskaņā ar Gēteborgas sammita secinājumiem.

4.2.4

EESK atgādina, ka monetārās politikas mērķim būtu jābūt centieniem panākt līdzsvaru cenu stabilitātes, ekonomiskās izaugsmes un nodarbinātības jomās. Būtu lietderīgi mudināt ECB centienus panākt stabilitāti plašākā nozīmē, proti, ne tikai cenu stabilitāti, bet arī stabilitāti izaugsmes, pilnīgas nodarbinātības un sociālās kohēzijas jomā (5). Rezultātu sasniegšanai ir svarīgi, lai valstu budžeti atbilstu ECB noteiktajai politikai un lai tiktu ievērots stabilitātes un izaugsmes pakts.

4.2.5

Turklāt EESK uzsver uzņēmējdarbības pakalpojumu, kas ir saistīti ar MVU, īpašo nozīmīgumu Lisabonas procesa un ES konkurētspējas sekmīgai attīstībai. Izskatot atbilstošo Komisijas paziņojumu (6), EESK uzsver vajadzību radīt tādu tiesisko vidi, kurā attiecīgie MVU spētu izpildīt tās sociālās prasības, ar kurām tiem jāsaskaras.

4.2.6

EESK arī atbalsta Komisijas dokumentā par integrētu rūpniecības politiku iekļauto plašo analīzi par apstrādes rūpniecības 27 nozarēm nepieciešamajiem atbalsta pasākumiem, tomēr uzstāj uz politikas patiesu īstenošanu sadarbībā ar dalībvalstīm (7).

4.3.1

EESK pilnībā atbalsta Eiropas Komisijas neseno priekšlikumu līdz 2012. gadam samazināt uzņēmumu administratīvo slodzi par 25 % (9). Tāpēc ES IKP iespējams paaugstināt par 1,5 %. EESK mudina Komisiju pieņemt skaidru stratēģiju apjomīgai normatīvās vides vienkāršošanai, lai tādējādi izvairītos no neizdošanās riska (10).

4.3.2

Mazāks administratīvais slogs var palielināt ekonomikas dinamiku. Normatīvo un administratīvo saistību apjoma ierobežošanai ir nepieciešama visaptveroša vietējo, reģionālo un valsts iestāžu pieeja, iesaistoties arī Eiropas Savienībai. Ir svarīgi, lai tiesiskais regulējums ir labi izstrādāts un atbilst samērīguma principam.

4.3.3

EESK atbalsta Ietekmes (uz uzņēmējdarbību) novērtējuma padomes izveidi, par ko savā stratēģijas pārskatā (11) par tematu “Tiesību aktu labāka izstrāde” paziņojusi Komisija ar mērķi uzlabot ietekmes analīžu kvalitāti un efektivitāti. Tomē šīs padomes darbības apjoms nav aprobežojams tikai ar vienkāršu koordināciju, tai jāpievēršas arī ar MVU saistītā darba kvalitātei un tiesiskā regulējuma priekšlikumu ekonomiskās un sociālās ietekmes analīzei. Būtu vajadzīga valstu un Kopienas līmeņa jaunu tiesību aktu analīze, lai izvērtētu to ietekmi uz MVU.

4.3.4

Ir rūpīgi jāizvērtē jaunu vai pārskatītu tiesību aktu ekonomiskā, sociālā un vides ietekme, lai tādējādi noteiktu iespējamās dažādu politisko mērķu korelācijas un sinerģijas. Turklāt arī jau spēkā esošajos tiesību aktos ir jāmeklē iespējas vienkāršošanai un jānovērtē to ietekme uz konkurētspēju. Īpaša uzmanība būtu jāvelta visu Eiropas Komisijas normatīvu un regulatīvu priekšlikumu ietekmes uz uzņēmējdarbību neatkarīgam novērtējumam, tai skaitā sevišķu uzmanību pievēršot mazajiem uzņēmumiem. Visbeidzot, ir jāizstrādā vienota pieeja to administratīvo izmaksu noteikšanai, kas saistītas ar jauniem un jau spēkā esošiem tiesību aktiem. Pārskatot spēkā esošos tiesību aktus un pieņemot jaunus, vispirms būtu jāpievēršas mazajiem uzņēmumiem. Tas nozīmē, ka tiesību aktu izstrādē būtu jāņem vērā MVU īpatnības.

4.3.5

EESK uzsver, ka uzlabojumi ir īpaši svarīgi tieši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kam parasti ir ierobežoti resursi ar Kopienas un valstu tiesību aktiem saistīto administratīvo jautājumu risināšanai.

4.3.6

Būtu jāveic nepieciešamās darbības, lai dalībvalstis savlaicīgi un ar kvalitatīvu tiesību aktu palīdzību ieviestu visas direktīvas un lai pārliecinātu valstu un reģionālās valdības un likumdevējus uzsākt uz tiesiskā regulējuma vienkāršošanu vērstus projektus gadījumos, kad Eiropas tiesību ieviešanas procesā notikusi šo aktu “uzlabošana” (gold–plating).

4.3.7

Lielākā daļa politiķu reģionālajā, valsts un Eiropas līmenī nepietiekami pārzina mazo uzņēmumu patieso stāvokli un to patiesās vajadzības. Priekšnosacījums Eiropas MVU politikas uzlabošanai ir labāka MVU pārstāvošo apvienību (12) iesaistīšana. Mazo uzņēmumu apvienību stiprināšana ir arī Eiropas mazo uzņēmumu hartas (2000) viens no galvenajiem aspektiem. MVU pārstāvošās apvienības kā svarīgas ieinteresētās puses būtu jāiesaista lēmumu pieņemšanas procesā visos līmeņos.

4.3.8

EESK stingri atbalsta Eiropas mazo uzņēmumu hartu, kas ir labs instruments īstenota progresa turpināšanai un MVU darbībā sastapto problēmu noteikšanai, kā arī dalībvalstu mudināšanai rīkoties, lai visā Eiropā uzlabotu uzņēmējdarbības politiku koordināciju. Ir svarīgi saglabāt noturīgu ritmu procesā, kas paredzēts ziņojumu par hartas īstenošanu iekļaušanu Lisabonas programmas gada ziņojumos. Obligātā kārtā harta ir jāsaglabā un jāpilnveido saistībā ar pārskatīto Lisabonas stratēģiju un vērienīgo ES paplašināšanas procesu.

4.4.1

Uzņēmējdarbība ir sarežģīts jēdziens, kas apvieno spēju izrādīt iniciatīvu, uzņemties risku un atvērtību inovācijām. Mazi un jauni uzņēmumi veicina inovācijas, aizpilda tirgus nišas, rada darbavietas un palielina konkurenci, tādējādi sekmējot ekonomikas efektivitāti.

4.4.2

Visā Eiropas Savienībā vērojama nepietiekama jaunu uzņēmumu dibināšanas iniciatīva. Pēdējā GEM (Globālās uzņēmējdarbības novērošanas struktūra) ziņojumā neviena ES dalībvalsts nav ierindota vadošo valstu desmitniekā (14). Turpretī 8 dalībvalstis ieņem kādu no 10 vietām ar viszemāko uzņēmējdarbības aktivitātes līmeni (15).

4.4.3

Uzņēmējdarbība ir svarīga sabiedrībai kopumā. Lai veicinātu un palielinātu izpratni par uzņēmējdarbības veikšanai nepieciešamās domāšanas kultūru, kā arī par uzņēmējdarbības nozīmi valsts attīstībā kopumā, Komiteja ierosina 2009. gadu pasludināt par Eiropas uzņēmējdarbības gadu. Šajā sakarā Komiteja atzīmē, ka vairāku svarīgu Kopienas programmu termiņa vidusposma pārskatīšana notiks 2010. gadā. Jāizveido pozitīva sabiedrības attieksme pret uzņēmējdarbību. Uzņēmējdarbības gadā būtu arī iespēja nostiprināt un paplašināt esošo paraugprakses apmaiņu.

4.4.4

ES nepieciešamas ievērojamas izmaiņas izglītības un apmācības programmās, īpaši augstākās izglītības līmenī, vairāk uzsverot augsta līmeņa izglītību uzņēmējdarbības jomā, informācijas pārvaldības vērtību, IKT un tīklu veidošanu. Skolām un universitātēm ir nozīmīga loma, lai sekmētu uzņēmēju domāšanas veidu jauniešu vidū. Ieteicama ir, piemēram, uzņēmumu pārstāvju aktīva līdzdalība izglītības procesā un arī uzņēmējdarbības organizāciju iesaistīšana. Svarīga ir plašsaziņas līdzekļu darbība un tēls, ko tās veido par uzņēmējdarbību.

4.4.5

Jāizvērš politika uzņēmējdarbības uzsākšanas un attīstības atbalstam, ieskaitot pasākumus, kas ieviestu paātrinātu un izmaksu ziņā izdevīgu uzņēmumu dibināšanas procesu, uzlabotu riska kapitāla pieejamību, nodrošinātu vairāk uzņēmējdarbības apmācības programmu, pasākumus, kuru mērķis ir atvieglot pieeju tīkliem un sabiedriskajiem pakalpojumiem, kā arī ciešāku atbalsta pakalpojumu tīklu mazajiem uzņēmumiem. Turklāt ir vajadzīgi politiskie lēmumi attiecībā uz nodokļu sistēmu reformu, tiesisko regulējumu, piekļuvi tirgum, sanācijas un restrukturizācijas procedūrām, kā arī mantojuma tiesībām. Ir nepieciešams mainīt attieksmi pret uzņēmumu bankrotu.

4.4.6

Ļoti svarīgs jautājums ir finansējuma pieejamība uzņēmējdarbības sākuma posmā. Beļģijā valdība ir īstenojusi pasākumus ar mērķi novērst pašu kapitāla nepietiekamības problēmu. Piemērs tam ir ARkimedes fonds, kas ar Flandrijas reģionālās valdības nodrošinātām akcijām un obligācijām sagādāja 110 miljonus euro.

4.4.7

Tikpat svarīgi ir nodrošināt informāciju un uzņēmējdarbības atbalsta pakalpojumus, īpaši jaunajiem uzņēmējiem. Padomdevēju programmas Flandrijā (Beļģijā) ir pierādījušas savu lietderību.

4.4.8

Iespējamo jauno uzņēmumu izveidi ļoti nelabvēlīgi ietekmē bailes no neveiksmes. Līdzvērtīgi sociālie pamatnosacījumi jāievieš arī pašnodarbinātajiem. Neveiksmes gadījumā arī pašnodarbinātajiem būtu jāpiedāvā otra iespēja.

4.5.1

Jāatraisa vienotā tirgus potenciāls. Eiropas Savienībai šobrīd jāizmanto priekšrocības tādā tirgū, kas ir lielāks nekā ASV vai Ķīnā, taču

4.5.2

Tas, cik Eiropas Savienība ir pievilcīga investīcijām, ir atkarīgs no tās tirgu izmēriem un atvērtības, no tiesiskā regulējuma vides un infrastruktūras kvalitātes. Lielākas investīcijas palielinās Eiropas ražīgumu, jo darba ražīguma līmenis ir atkarīgs no investīcijām finanšu un cilvēku kapitālā, kā arī investīcijām zināšanās un infrastruktūrā.

4.5.3

Eiropas ražotāju spēja konkurēt un pastāvēt iekšējā tirgū ir izšķiroši svarīga viņu konkurētspējai pasaules tirgos. Preču iekšējais tirgus ir salīdzinoši labi integrēts, turpretī pakalpojumu tirgus joprojām ir visai sadrumstalots gan tiesiski, gan arī faktiski. Lai sekmētu izaugsmi un nodarbinātību un stiprinātu konkurētspēju, iekšējam pakalpojumu tirgum jābūt pilnībā spējīgam darboties, tajā pašā laikā saglabājot Eiropas sociālo modeli. Efektivitāti arī ievērojami palielinātu ar pārrobežu darbībām saistīto nodokļu šķēršļu novēršana un darba ņēmēju mobilitātes kavēkļu likvidēšana. Visbeidzot, finanšu tirgu pilnīga integrācija ļautu paaugstināt ražīgumu un nodarbinātību, pieļaujot efektīvāku kapitāla sadali un radot labākus nosacījumus uzņēmumu finansēšanai.

4.5.4

Kas attiecas uz MVU, īpaši pakalpojumu jomā, iekšējais tirgus joprojām nav pilnībā īstenots. Liela administratīvā slodze pārrobežu darbībai un nepieņemti Eiropas standarti neļauj maziem uzņēmumiem izmantot lielāka tirgus priekšrocības.

4.5.5

Standartiem ir galvenā nozīme tirgus pieejamības jomā. Pašreizējā standartizācijas procesā nepietiekami tiek ņemtas vērā amatniecības un MVU īpatnības. Mazie uzņēmumi labāk jāiesaista Eiropas un starptautisko standartu izstrādē. Lai arī Komisija ir ievērojami atbalstījusi tādas struktūras kā, piemēram, NORMAPME  (17), MVU ir vajadzīgi papildu pasākumi, īpaši attiecībā uz mazām partijām un pēc pasūtījuma ražotām precēm, zemākām standartu izmaksām, līdzsvarotāku pārstāvību tehniskajās komitejās, sertifikācijas sistēmu vienkāršošanu.

4.5.6

Ir vērā ņemamas iespējas turpmākiem uzlabojumiem publiskā iepirkuma norisē. Šādi uzlabojumi izpaustos tādu publisko iepirkumu īpatsvara palielinājumā, kas ir publiski izsludināti. Galvenā uzmanība būtu jāpievērš MVU iespējām piedalīties publiskā iepirkuma procedūrās. EESK atbalsta Komisijas veidoto paraugprakses apkopojumu, ko ES dalībvalstis, kā arī Savienotās Valstis un Japāna ir panākušas šajā jomā un kuru rezultātā paplašinājās MVU piekļuve publiskajam iepirkumam.

4.5.7

MVU Eiropā jāsaskaras ar 27 atšķirīgām nodokļu sistēmām, kas saistītas ar pārmērīgām atbilstības izmaksām un kas iekšējā tirgū rada nopietnus šķēršļus. Atbilstības izmaksas maziem uzņēmumiem ir daudz augstākas nekā lieliem uzņēmumiem (18). Šajā ziņā ir vēlama vienkāršošana MVU interesēs.

4.6.1

Globalizētas un uz zināšanām balstītas ekonomikas vidē uzņēmumiem ir nemitīgi jāpielāgojas pārmaiņām. Veiksmīgiem uzņēmējiem šodien vairāk nekā jebkad ir nepieciešams stabils zināšanu un kvalifikācijas pamats, lai varētu stāties pretī aizvien pieaugošai konkurencei un gūt panākumus inovāciju sacensībā. Turklāt attīstoties tehnoloģijām, nepieciešams pastāvīgi attīstīt jaunas iemaņas, īpaši IKT jomā, un kā uzņēmējiem, tā arī darba ņēmējiem (19) apgūt aizvien atjaunotas prasmes.

4.6.2

Kopš 2000. gada ar Lisabonas stratēģijas ietekmi Eiropā krietni vairāk uzsvērti apmācības mērķi un mūžizglītības stratēģijas, tomēr ir nepieciešami uzlabojumi arī turpmāk, kā tas noteikts 2006. gada novērtējuma ziņojumā par Eiropas sociālo partneru (EAK, Business Europe, CEEP, UEAPME) 2002. gadā pieņemtajiem “Pamatprincipiem par rīcību mūžilgai iemaņu un kvalifikācijas attīstībai”. Šajā sakarā arī Komisijas jaunā “Mūžizglītības integrētā rīcības programma” būtu pilnībā jāiesaista šajā darbā, jo tās formālais mērķis ir dot ieguldījumu Lisabonas mērķu sasniegšanā, proti, “Eiropas Savienības izveidošana par progresīvu zināšanu sabiedrību ar ilgtspējīgu ekonomisko attīstību, vairāk un labākām darbavietām un lielāku sociālo kohēziju”.

4.6.3

Kā EESK jau pamatoti atzīmējusi (20): “Savienības izglītības programmas ir pieskaitāmas tām retajām Kopienas darbībām, kas vēršas tieši pie iedzīvotājiem. Tādēļ jaunajai programmai ir jāatbalsta demokrātiska attīstība, pamatojoties uz līdzdalību un aktīvu pilsoniskumu” un “jāveicina nodarbinātība un daudzpusīgs darba tirgus”. Tā kā šajā programmā integrētas arī galvenās Eiropas mobilitātes programmas, proti, Leonardo da Vinci, kas domāta mācekļiem, sākotnējo profesionālo apmācību uzsākušiem jauniešiem un jauniem strādājošajiem, tāpat arī studentiem paredzētā programma Erasmus, šīm programmām būtu jābūt vieglāk pieejamām individuālas mobilitātes interesēs. Noteikts laiks, kas pavadīts ārzemēs mācoties un strādājot, ne tikai bagātina personas prasmes un zinātību, bet arī palielina izpratni par Eiropu un Eiropas pilsonību. Turklāt tas arī palīdz cilvēkam rīkoties proaktīvi un atvērti, pašam uzņemoties atbildību par savām spējām iesaistīties darba dzīvē.

4.6.4

EESK arī uzsvēra, cik “svarīgas ir MVU piekļuves iespējas programmai” un “ierosina ieviest īpašu pieeju MVU, vienkāršojot attiecīgās procedūras, lai MVU līdzdalību programmās padarītu iespējamu un arī efektīvu”. Uz pakalpojumiem balstītā ekonomikā uzņēmuma vērtīgākie aktīvi ir tā cilvēku kapitāls. Lai uzņēmumi un īpaši MVU varētu īstenot uz kvalifikācijas uzlabošanu vērstu stratēģiju, būtu jāsagatavo pielāgotas atbalsta iniciatīvas, piemēram, individuāli izstrādāti apmācības piedāvājumi, finansiāls atbalsts vai iniciatīvas nodokļu jomā, tādējādi veicinot MVU investīcijas pastāvīgā apmācībā.

4.6.5

Sociālais dialogs ir svarīgs instruments, lai pārvarētu ekonomiskās un sociālās problēmas. Viens no sociālā dialoga galvenajiem panākumiem ir darba tirgus darbības uzlabojumi un pārmaiņu savlaicīga paredzēšana. Turklāt sociālais dialogs palīdz uzņēmumos radīt uzticības gaisotni. Tas arī var sniegt individuāli pielāgotas atbildes mazajiem uzņēmumiem, ja vien tajā ņemta vērā darba vides un darba attiecību kvalitāte un īpatnības, kā arī tie īpašie apstākļi, kādos strādā un attīstās mazie un amatniecības uzņēmumi.

4.7.1

Lisabonas stratēģijā noteiktais mērķis bija investēt P&I 3 % no IKP, pie kam divas trešdaļas no šīs summas jāfinansē privātajam sektoram. Šobrīd privātuzņēmēju ieguldījuma īpatsvars ir tikai 56 %. Diemžēl mums jāatzīmē, ka Eiropa P&I velta daudz mazāku daļu no sava IKP nekā ASV un Japāna (1,93 % salīdzinājumā ar 2,59 % ASV un 3,15 % Japānā). Turklāt attīstība Ķīnā liecina, ka līdz 2010. gadam pētniecības intensitātes jomā tā var panākt Eiropu. Pētniecība un izstrāde: 2002. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs privātais sektors pētniecībā un izstrādē ieguldīja par 100 miljardiem euro vairāk salīdzinājumā ar atbilstošiem privāto uzņēmumu ieguldījumiem Eiropā.

4.7.2

Iecerētajam Eiropas Tehnoloģijas institūtam (ETI), kura izveides mērķis ir sasniegt iespējami augstu izglītības, pētniecības un inovācijas integrāciju izcilības līmenī, būtu noteikti jāatzīst un augstāk jānovērtē MVU potenciāls. Būtu jāstiprina universitāšu, pētniecības centru un uzņēmumu, īpaši mazo uzņēmumu, sadarbība. Būtu jāiedrošina zinātnieku vēlme veidot kontaktus ar uzņēmējiem. Nedrīkst par zemu novērtēt to nozīmi, kāda ir tehnoloģiju tālākas nodošanas veicināšanai, izmantojot tehnoloģiju centrus un inkubatorus. Jaunajos pamatprincipos par valsts palīdzību pētniecībai, izstrādei un inovācijai (P&I&I) būtu arī jāparedz pasākumi inovācijas veicinošu pakalpojumu sniedzēju, klasteru un tīklu atbalstam. Eiropas pētniekiem būtu jāpiedāvā vairāk iespēju visās 27 ES dalībvalstīs. Ir labāk jāveicina un jāizplata pētījumu rezultāti, lai darītu zināmu, kā tie ietekmē uzņēmējdarbību un ekonomiku.

4.7.3

Eiropai būtu jānodrošina visā ES saskaņota un inovācijai labvēlīga normatīvā vide. Ir nepieciešamas jaunas iniciatīvas Eiropas Kopienas patentam, lai varētu aizsargāt inovāciju un pievērsties Eiropas uzņēmumu vajadzībām. Šādās sistēmas ietvaros būtu jāparedz samazinātas nodevas MVU un piemērota apdrošināšanas struktūra ar patentiem saistītajiem tiesiskajiem strīdiem.

4.7.4

Savos pēdējos paziņojumos Eiropas Komisija ir atzinusi nepieciešamību paplašināt inovācijas jēdzienu, pievēršoties arī MVU, un ņemt vērā ar tehniku nesaistītu inovāciju visās ekonomikas nozarēs. Šo jauno pieeju tagad jāievieš visās politikas jomās, lai to varētu izmantot mazie uzņēmumi.

4.7.5

MVU ir ļoti svarīgi paaugstināt sava cilvēku kapitāla kvalifikāciju, kā arī iesaistīt akadēmiski izglītotu darbaspēku ražošanā un inovācijā. Septītās pamatprogrammas ietvaros būtu jāsniedz atbalsts MVU, lai tie varētu ieviest augsta līmeņa tehnoloģisko izpēti un ražošanas tehnikas, kā arī izmantot citas MVU struktūrai nozīmīgas inovācijas formas.

4.7.6

ES līmenī nepieciešamie līdzekļi jāsaņem galvenokārt no konkurences un jauninājumu (CIP) programmas, pētniecības pamatprogrammas, struktūrfondiem un izglītības programmām. Politiku, tai skaitā ar resursiem saistīto, koordinēšana būs sarežģīts un delikāts uzdevums, īpaši, kopš pieejamie Eiropas finanšu līdzekļi ir visai ierobežoti salīdzinājumā ar prasībām un vajadzībām. Lai nodrošinātu struktūrfondu finanšu līdzekļu izmantošanu inovatīviem MVU, jaunizveidotiem uzņēmumiem un uzņēmumu pārejai paredzētu programmu līdzfinansējumam (piemēram, izmantojot Eiropas Investīciju fondu — JEREMIE), dalībvalstīs ir jāveic piemēroti pasākumi un rūpīgi jāuzrauga efektivitāte un pieejamība.

4.7.7

Jaunu, progresīvu ražošanas metožu un aprīkojuma ieviešanai būs nepieciešami aizņēmumi ar izdevīgiem noteikumiem, īpaši MVU. EIB un EIF būtu cieši jāiesaista nozaru un starpnozaru plānošanas grupu darbā.

4.7.8

MVU ir jāvedina vairāk izmantot IKT, kas var samazināt to izmaksas, palielināt ražīgumu un paaugstināt konkurētspēju.

4.8.1

Pētījumi Eiropā liecina, ka aptuveni viena trešdaļa Eiropas uzņēmēju, pārsvarā ģimenes uzņēmumu īpašnieki, turpmāko desmit gadu laikā uzņēmējdarbību pārtrauks. Saskaņā ar veikto novērtējumu tas ietekmēs aptuveni 690 000 uzņēmumus, kas nodrošina 2,8 miljonus darbavietu. Uzņēmumu nodošana būtu jāveicina kā vērtīga alternatīva jaunu uzņēmumu izveidei.

4.8.2

Pretstatā pagātnei aizvien vairāk uzņēmumu tiek nodoti trešām personām, nevis ģimenes locekļiem. Tātad ir vērojama aizvien lielāka interese, nevis dibināt jaunus uzņēmumus, bet gan pārņemt jau izveidotus uzņēmumus. Pētījumu rezultāti parādīja, ka 96 % no pārņemtajiem uzņēmumiem spēj pastāvēt pirmos piecus gadus, salīdzinot ar tikai 75 % jaundibināto uzņēmumu.

4.8.3

Līdz ar to pirmais uzdevums ir izveidot īpašu forumu un veicināt iespējamo pircēju un pārdevēju kontaktus. Šim tirgum būtu jābūt pārredzamam, lai palielinātu iespējas veidot kontaktus un nodrošinātu jau izveidotu un darboties spējīgu uzņēmumu ilgstošu pastāvēšanu. Ļoti svarīgi ir augstas kvalitātes pakalpojumi, ieskaitot starpniecību kontaktu dibināšanā, konsultācijas un konfidencialitāti. Lielākajā daļā Eiropas valstu ir valdības veidoti vai atbalstīti uzņēmumu nodošanas tirgi (22). Šādas iniciatīvas ir jāattīsta visās ES dalībvalstīs.

4.9.1

Būtu jānodrošina MVU un īpaši jaundibinātu, pārņemtu un inovatīvu uzņēmumu labāka pieeja finansējumam, lai tie varētu pilnībā īstenot savu potenciālu, veicināt ekonomikas izaugsmi un radīt vairāk jaunu darbavietu Eiropā. Ir pierādījies, ka riska sadalījuma modeļi, piemēram, savstarpējo un publisko garantiju shēmas, ir ļoti efektīvi instrumenti, un šie modeļi arī turpmāk ir jāveicina kā ES, tā arī dalībvalstu līmenī.

4.9.2

Kapitāla pieejamība par samērīgu samaksu jauniem uzņēmumiem, MVU un ātri augošiem uzņēmumiem — tam nepieciešams pieņemamā līmenī saglabāt procentu līmeni un riska prēmijas, kā arī racionalizēt valsts atbalsta shēmas.

4.9.3

Būtu jāstiprina un jāatbalsta konsultāciju sniegšana MVU ar MVU organizāciju palīdzību. Tāpat nepieciešams ieviest tādus finanšu instrumentus, kas ir pielāgoti mazo uzņēmumu vajadzībām un līdzekļiem. EESK aicina Komisiju un EIB/EIF finansēt inovāciju mazajos uzņēmumos, piešķirot riska kapitālu un izmantojot garantiju shēmas.

4.9.4

Riska kapitāla investori un “biznesa eņģeļi” var piedāvāt MVU būtiskas finansējuma iespējas. Svarīgi ir veicināt tīklu veidošanos starp riska kapitāla investoriem un “biznesa eņģeļiem”, no vienas puses, un uzņēmējiem (darbības sākuma posmā), no otras puses, lai tādējādi mazinātu pašu kapitāla nepietiekamības problēmu.

4.9.5

Garantiju sistēmas ir sevi pierādījušas kā ļoti efektīvs un resursus taupošs mazo uzņēmumu atbalsta veids. Francijas Caisse Mutuelle de Garantie de la Mécanique (CMGM) ir 45 gadu pieredze šajā jomā. Šī iestāde piedāvā bankām garantijas gandrīz visu veidu kredītiem (kredīti investīcijām, uzņēmumu pārejai, banku galvojumiem, skaidras naudas kredītiem), ko tās izsniedz uzņēmumiem. Uzņēmumi piesakās uz kapitālu un garantiju fondu. Šī sistēma ļauj samazināt to nodrošinājuma apjoma daļu, kas uzņēmējiem jāsedz no saviem līdzekļiem, padara pieejamus lielāka apjoma kredītus un nodrošina uzņēmēju pret baņķieru prasībām. ES dalībvalstis ir jārosina apmainīties ar labu praksi attiecībā uz piekļuvi MVU paredzētajiem finanšu līdzekļiem un garantiju fondiem.

4.10.1

ES jāizmanto tās iespējas, ko piedāvā jaunu un strauji augošu Āzijas tirgu atvēršana, piemēram, Ķīnā un Indijā. Tajā pašā laikā ES jāreaģē uz jauno starptautiskā līmeņa darba dalīšanu, ņemot vērā īpaši to, ka Ķīna pastiprināti sāk pievērsties preču ar augstu pievienoto vērtību ražošanai un Indija attīstās par ārpakalpojumu nodrošinājuma centru. EESK uzsver to, ka svarīga ir vienota pieeja attiecībās ar trešām valstīm, lai tādējādi uzlabotu ES uzņēmumu piekļuves nosacījumus tirgiem.

4.10.2

Lai arī vienotais tirgus pastāv jau 14 gadu, daudzi uzņēmumi joprojām darbojas tikai savā valstī. Galvenie šķēršļi ir valodas barjera, joprojām pastāvošās normatīvās un administratīvās atšķirības, kā arī zināšanu trūkums par citu valstu tirgiem. EESK atzinīgi vērtē uzņēmējiem paredzēto atbalsta dienestu izveidi, ko var salīdzināt ar Apvienotās Karalistes “eksporta pasi” (Passport to export) (23). Būtu jāveicina arī MVU iesaistīšanās publiskajā iepirkumā.

4.10.3

Būtu jāattīsta piemērotas atbalsta sistēmas, lai sekmētu pārrobežu darbību kā Eiropas Savienībā, tā arī ārējos tirgos.

4.10.4

EESK uzsver, ka īpaša uzmanība MVU būtu jāvelta Komisijas dokumentos par tirdzniecības politiku (Tirgus piekļuves stratēģija, Tirdzniecības aizsardzības instrumenti, Globāla Eiropa).

OV C 24, 31.1.2006., Tiesību aktu labāka izstrāde, saskaņā ar Apvienotās Karalistes pieprasījumu izstrādāts izpētes atzinums, ziņotājs Retureau kgs.

OV C 24, 31.2.2006., Kā uzlabot ES tiesību aktu ieviešanu un izpildi, pašiniciatīvas atzinums, ziņotājs van Iersel kgs.

OV C 112, 30.4.2004., Atzinums par acquis communautaire aktualizēšanu un vienkāršošanu, COM (2003) 71 galīgā redakcija, ziņotājs Retureau kgs.

27.10.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/17

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

1.1

Eiropadome, pieņemot dokumentu “Atjauninātā Lisabonas stratēģija izaugsmei un nodarbinātībai”, Padomes prezidentūras 2006. gada 23. un 24. marta secinājumos (12. punkts) atzinīgi novērtēja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas iniciatīvu Kopienas līmenī stiprināt pašu atbildību par Lisabonas stratēģijas īstenošanu. Eiropadome aicināja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju turpināt darbu un lūdza līdz 2008. gada sākumam, atbalstot partnerību izaugsmei un nodarbinātībai, izstrādāt kopsavilkuma ziņojumu.

1.2

Tādēļ vispirms — jau 2007. gada 15. februārī — Komiteja pieņēma Eiropadomes 2007. gada pavasara sanāksmei adresētu rezolūciju par atjauninātās Lisabonas stratēģijas īstenošanu.

1.3

Lai Eiropadomes uzdevumā sagatavotu kopsavilkuma ziņojumu, tiks izstrādāti četri informatīvie ziņojumi par šādiem tematiem:

Minētie informatīvie ziņojumi būs nozīmīgas sastāvdaļas kopsavilkuma ziņojumā.

1.4

Šajā dokumentā, kurš tika izstrādāts sadarbībā ar vairāku dalībvalstu ekonomikas un sociālo lietu padomju pārstāvjiem, aplūkotais temats ir “Ieguldījumi pētniecībā un inovācijā”.

2.1

Eiropas spēks slēpjas tās iedzīvotāju darbspējā.

2.2

Amatniecības jaunrades gara un uzņēmējdarbības iniciatīvas brīvā mijiedarbība ar zinātniskām metodēm un sistēmām, kā arī minētajā procesā izstrādāto tehnoloģiju un ražošanas procesu mijiedarbība noteica Eiropas veiksmīgo attīstību, kas ļāvusi mums panākt pašreizējo dzīves līmeni un kura vēsturiski notika vienlaikus ar sabiedriski politisko attīstību, veidojoties mūsdienīgām valstīm, kurās dzīvo brīvi pilsoņi un kurās ir nodrošināta varas dalīšana, demokrātija un pamattiesības.

2.3

Būtiska nozīme minētajā procesā bija energoietilpīgu ražošanas metožu, iekārtu un transporta līdzekļu izstrādei un intensīvai izmantošanai: enerģija atbrīvoja cilvēkus no smaga fiziskā darba sloga, vairoja viņu darba ražīgumu, nodrošināja siltumu un apgaismojumu, kā arī pavēra līdz šim nepieredzētas mobilitātes un saziņas iespējas. Enerģija kļuva par mūsdienīgu tautsaimniecību darbības noteicošo elementu un dzinējspēku.

2.3.1

Fakts, ka politisko diskusiju galvenais temats ir ilgtspējīga un klimatam nekaitīga enerģijas apgāde, izskaidrojams ar fosilo enerģijas avotu krājumu izsīkšanu, arvien lielāko pieprasījumu pēc enerģijas visā pasaulē un enerģijas patēriņa paredzamo ietekmi uz klimatu nākotnē. Lai atrisinātu šo ļoti sarežģīto uzdevumu, svarīgs priekšnoteikums ir spēcīga, plaša un efektīva pētniecības un izstrādes programma enerģētikas jomā.

2.4

Turklāt jārisina arī ļoti daudzas citas problēmas un uzdevumi, ko var izdarīt tikai ar pētniecības, izstrādes un inovāciju palīdzību. Šajā sakarā jāmin, piemēram, fizisku un psihisku slimību apkarošana, dzīves atvieglošana cilvēkiem ar invaliditāti un viņu līdzdalība sabiedriskajā dzīvē, demogrāfisko pārmaiņu ietekme, tajā skaitā pētījumi par sabiedrības novecošanu, vides aizsardzība, kā arī mūsu dzīves veida, Eiropas vērtību sistēmas un sociālā modeļa nodrošināšana un tālākā attīstība kopumā. Visbeidzot, pētniecība un izstrāde ļauj īstenot mūsu pamatmērķi — radīt vairāk un jaunas zināšanas. Jaunas zināšanas ne tikai palīdz risināt problēmas, bet arī paplašina mūsu pasaules redzējumu, ļauj objektīvi novērtēt konfliktsituācijas un bagātina mūsu kultūru.

2.5

Eiropas Kopienai jārisina arī problēmas, kuras izraisa globālās konkurences saasināšanās, cenšoties Eiropā saglabāt darbavietas, ienākumu līmeni, kā arī sociālos un vides standartus. Eiropai jākonkurē ne tikai ar ekonomiski attīstītām valstīm — ASV un Japānu, bet arī ar tādām valstīm kā Ķīna, Indija un Brazīlija, kurām ir arvien lielāki sasniegumi rūpniecībā un pētniecībā un kurās ir ievērojami zemāks atalgojuma līmenis, kā arī sociālie un vides standarti.

2.6

Vienīgais veids, kā nodrošināt Eiropas konkurētspēju, ir saglabāt arī turpmāk pašreizējo pārsvaru pētniecības, tehnoloģiju izstrādes un inovāciju jomā, kurš sakņojas sabiedrībā un kultūras vidē, kurai raksturīga demokrātija, tiesiskas valsts princips, uzņēmējdarbības brīvība, plānošanas drošība, vēlme gūt panākumus, sasniegumu novērtēšana un sociālā drošība.

2.7

Tāpēc izcili sasniegumi zinātnes un tehnikas jomā, kā arī to ieviešana uzņēmumos, veicinot ekonomikas konkurētspēju, ir izšķirošie nosacījumi, lai nodrošinātu mūsu nākotni, it īpaši arī tādās jomās kā enerģētikas un ar klimatu saistīto problēmu risināšana, saglabātu un uzlabotu mūsu pašreizējās pozīcijas pasaulē, kā arī neapdraudētu, bet spētu uzlabot Eiropas sociālo modeli.

2.8

Lai minēto mērķi īstenotu, svarīgākais priekšnoteikums ir radīt sabiedrībā attīstībai un inovācijām labvēlīgu vidi, kurā valda pilnīga izpratne par minēto jautājumu, lai visos politiskajos līmeņos tiktu radīti vajadzīgie pamatnosacījumi un pieņemti attiecīgi stratēģiskas nozīmes lēmumi, tādējādi vairojot uzņēmēju uzticību un optimismu, kas ļautu viņiem veikt Eiropā nepieciešamos ieguldījumus un izveidot jaunas darba vietas. Turklāt jāpaplašina arī izpratne par to, cik nozīmīgi ir fundamentālie pētījumi, kuri ir turpmāko inovāciju pamatā. Īpaši nepieciešams ir ne tikai uzņēmējdarbības gars apvienojumā ar gatavību izstrādāt un ieviest jauninājumus, kā arī uzņemties risku, bet arī politiskā vadība, uzticamība un realitātes apziņa.

2.9

Barselonā izvirzītais mērķis Lisabonas stratēģijas īstenošanai ir jāuztver ļoti nopietni visām iesaistītajām pusēm, lai Eiropa pasaules mērogā vēl vairāk neatpaliktu tādā jomā kā ieguldījumi pētniecībā un izstrādē. Minētais mērķis paredz, ka Eiropas Savienībā ir jāpalielina kopējie izdevumi pētniecībai un izstrādei, lai 2010. gadā tie sasniegtu gandrīz 3 % no IKP. Privātajam sektoram jāveic divas trešdaļas nepieciešamo ieguldījumu.

2.10

Padome 2006. gada decembrī pieņēma 7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammu (2007–2013), kurai ir ievērojami lielāks budžets nekā iepriekšējai programmai — aptuveni 50 miljardi EUR. Tas ir vēl viens ievērojams Eiropas politikas panākums, kas guva plašu Komitejas atbalstu. Tomēr jāpiebilst, ka Kopiena nodrošinās tikai 2 % (tātad, tikai vienu piecdesmito daļu) no kopējā ieguldījumu apjoma pētniecībā un izstrādē, kas sasniedzams saskaņā ar Barselonā izvirzīto mērķi. Komiteja vairākkārt uzsvērusi, ka tas ir nepietiekami, lai panāktu pēc iespējas lielāku Kopienas atbalsta sviras efektu un integrējošo ietekmi uz dalībvalstīs pētniecībai piešķirto finansējumu un rūpniecības gatavību veikt ieguldījumus.

2.11

Tādēļ Komiteja atkārtoti iesaka 2008. gadā paredzētās ES budžeta pārskatīšanas gaitā spert pirmo soli un uz pusi palielināt Kopienas atbalsta apjomu, proti, līdz 3 % no kopējo ieguldījumu apjoma, kas jāsasniedz saskaņā ar Barselonā izvirzīto mērķi. Tas ir īpaši svarīgi, ņemot vērā to, ka jānodibina Eiropas Tehnoloģiju institūts, kā arī steidzami jāveic vairāk pētniecības un izstrādes pasākumu, lai nodrošinātu klimatam nekaitīgu un ilgtspējīgu energoapgādi.

2.12

Turklāt ir jāveicina arī rūpniecības uzņēmumu, īpaši arī mazāko un vidēji lielo uzņēmumu gatavība veikt ieguldījumus pētniecībā un izstrādē, kā arī jāpanāk, lai šādas darbības būtu izdevīgas un rentablas, radot atbilstošus tiesiskus (arī atbildības jomā), administratīvus, fiskālus un finansiālus pamatnosacījumus. Šajā ziņā svarīga nozīme ir arī Kopienas noteikumiem, kas regulē valsts atbalsta piešķiršanu; tiem jāpaver dalībvalstīm iespēja efektīvāk un mazāk birokrātiskā veidā veicināt pētniecības un izstrādes ieceres universitātēs, pētniecības iestādēs un rūpniecībā, kā arī visu minēto struktūru sadarbību. Tādēļ rūpīgi jāpārliecinās, vai “Kopienas nostādnes par valsts atbalstu pētniecības, attīstības un jauninājumu jomā” patiešām sekmē minēto mērķu īstenošanu.

2.13

Zināšanu pamatā ir divi vienlīdz nozīmīgi un savstarpēji atkarīgi pīlāri, proti, izglītība un pētniecība. Jaunas zināšanas varam iegūt vienīgi pētniecības un izstrādes procesā. Tā pamatu veido mūsu rīcībā esošās zināšanas. Tās apgūstamas un nododamas tālāk izglītības, apmācības un tālākizglītības procesā. Tādēļ jāpārbauda, vai šajos procesos izmatotās metodes un to saturs sekmē minēto mērķu īstenošanu. Nepieciešams arī ievērojami palielināt ieguldījumus un radīt atbilstošus pamatnoteikumus abās iepriekš minētajās jomās — gan izglītībā, gan pētniecībā.

2.14

Eiropas spēks slēpjas tās iedzīvotāju darbspējā. Tādēļ īpaši svarīgi ir vēl vairāk veicināt minēto darbspēju un ļaut tai izpausties. Tādēļ Komiteja aicina dalībvalstis nostiprināt un pilnveidot izglītības iestādes, kā arī piešķirt ievērojamus līdzekļus minētā uzdevuma veikšanai. Plašu iedzīvotāju slāņu atbilstoša apmācība ir tikpat svarīga kā zinātniskās elites sagatavošana. Tāpēc nepieciešams, lai būtu pieejams pietiekams skaits labu un atbilstošu izglītības iestāžu, sākot ar sākumskolām un beidzot ar universitātēm. Tikai tādā veidā izdosies panākt, ka Eiropas sabiedrībā kopumā valda labvēlīga attieksme pret izglītību un zinātni.

2.15

Komiteja arī atkārtoti norāda, ka tā ieteica padziļināt visu dalībvalstu sadarbību izglītības, inovāciju un pētniecības jomā, lai izveidotu kopīgu Eiropas zināšanu telpu, kas papildinātu Eiropas pētniecības telpu. Šajā ziņā svarīga nozīme ir visiem stimuliem un pasākumiem, kas veicina mūžizglītību: zināšanu sabiedrības pamatā ir mūžizglītība. Pēc iespējas ātrāk iekšējā tirgū ir jālikvidē šķēršļi, kas kavē Eiropas zināšanu sabiedrības veidošanu.

2.16

Tādēļ dalībvalstīm vēl vairāk jāveicina arī iedzīvotāju mobilitāte, kā arī jāpaplašina atbilstošas Kopienas programmas, kas ir efektīvas (Erasmus, Marie Curie). Mobilitāte sekmē zināšanu apguvi un sniegšanu. Eiropas mērogā ir jānodrošina un, piešķirot atvieglojumus, jāatbalsta darba ņēmēju, pētnieku un studentu pārvietošanās brīvība; vienlaikus jānodrošina pieņemams atalgojums, darba apstākļi un atbalsts ģimenēm. Eiropā jāuzlabo arī piekļuve informācijai par brīvajām darba vietām visās dalībvalstīs.

2.17

Runājot par inovāciju nozīmi un to veicināšanu, Komiteja norāda ne tikai uz turpmākajā tekstā izklāstītajiem detalizētajiem ieteikumiem, bet jo īpaši arī uz izcilo Aho ziņojumu, ko tā atbalsta. Runa ir galvenokārt par tiesisko un sabiedrisko vidi inovācijām labvēlīgai uzņēmējdarbībai un tirgum. Komiteja norāda arī uz tās detalizēto atzinumu par tematu “Eiropas potenciāla atbrīvošana un stiprināšana pētniecības, izstrādes un inovācijas jomā”.

2.18

Attīstības un inovāciju pamatā ir jaunu atziņu izmantošana, lai izstrādātu jaunus un labākus procesus un ražojumus (tajā skaitā nepārtraukti pilnveidojot jau esošos procesus un ražojumus), jaunus uzņēmējdarbības veidus un atbilstošas vadības metodes; runa, tātad, ir par inovatīvu uzņēmējdarbības garu un iniciatīvām. Attīstība un inovācijas ir atkarīgas arī no jauna veida pakalpojumiem, veselības aprūpes nozares tālākas attīstības, kā arī labākas sociālo jautājumu risināšanas pastāvošajos ekonomiskajos apstākļos.

2.19

Inovācijas nozīmē arī to, ka tiek izstrādāti un ieviesti jauni paņēmieni, metodes, organizācijas formas, uzņēmējdarbības un apmācības modeļi utt., kuri līdz šim nebija vai nevarēja būt iespējami. Tāpēc ir svarīgi, lai attiecīgie reglamentējošie noteikumi paredzētu pietiekamu brīvību un elastību, kas pavērtu iespēju īstenot jaunās idejas, kuras līdz šim netika apsvērtas, un neļautu tās a priori noraidīt tikai tāpēc, ka tās neiekļaujas pārāk detalizētu noteikumu sistēmā. Pārlieku ierobežojoši noteikumi kavē inovāciju izstrādi un ieviešanu. Tāpēc Komiteja atbalsta visus pūliņus, lai vienkāršotu reglamentējošos noteikumus un pārbaudītu, kuras normas ir liekas, pārāk detalizētas un/vai nevajadzīgi ierobežojošas.

2.20

Inovācijas nozīmē arī atzīt, ka pastāv risks ciest neveiksmi un zaudējumus; jo jaunas idejas vai metodes piemērotību, kā arī tās trūkumus un blakusiedarbību parasti iespējams noteikt tikai praksē un salīdzinājumā ar konkurējošām idejām vai metodēm. Arī no neveiksmēm mēs gūstam jaunas atziņas. Izredzes un risks ir vienas medaļas divas puses. Jauninājuma sniegtajam labumam vienmēr jābūt lielākam nekā ar to saistītajam iespējamajam riskam. Nepieciešamības gadījumā īpaši būtu jāizvērtē sabiedrību apdraudošie riski. Būtu arī jāapsver, vai, piemēram, Eiropas Investīciju banka nevarētu izveidot riska fondu vismaz maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas atvieglotu uzņēmumu iespējamo zaudējumu atlīdzināšanu.

2.21

Komiteja jau vairākkārt norādījusi, ka cilvēku kapitāls ir visvērtīgākais zināšanu un jauninājumu avots, kam jāvelta īpaša uzmanība. Tāpēc nepieciešams pietiekams skaits labi aprīkotu un kvalitatīvu mācību iestāžu, lai apmierinātu pieprasījumu pēc labiem zinātniekiem, inženieriem un skolotājiem.

2.22

Gan sabiedrībai, gan arī atsevišķiem pētniekiem veicot ieguldījumus plašu un sarežģītu pamatzināšanu, kā arī ļoti īpašu zināšanu apguvē, sabiedrība — politiķu personā — uzņemas arī atbildību par to, lai minētie ieguldījumi sniegtu pēc iespējas lielāku labumu. Minētajai atbildībai jāizpaužas kā rūpēm par kvalificētu pētnieku un inženieru atbilstošām profesionālajām un izaugsmes iespējām, kā arī iespējām dibināt ģimeni un veidot atbilstošu karjeru ar plašām izvēles iespējām, nepieļaujot, ka viņiem jāmeklē papildu darbs vai viņi nonāk bezizejas situācijā! Kvalificētu zinātnieku un inženieru bezdarbs, nepietiekams atalgojums vai neatbilstoša nodarbinātība (arī pārmērīgi iesaistot viņus administrēšanā un dažādu komisiju darbā) nozīmē, ka tautsaimniecības investīcijas tiek izšķērdētas un jaunie talanti tiek atbaidīti, un tāpēc viņi izšķiras par labu ar zinātni un tehniku nesaistītai izglītībai vai izceļošanai no Eiropas!

2.23

Tāpēc pamatota ir prasība pieredzējušus nozaru ekspertus un ievērojamus zinātniski tehniskos darbiniekus vairāk nekā līdz šim iesaistīt nozīmīgu lēmumu pieņemšanā un administratīvā darbībā pētniecības, uzņēmējdarbības un jauninājumu politikas jomā. Pirmais daudzsološais solis minētajā virzienā ir Eiropas Pētniecības padomes izveidošana. Taču arī Kopienas (tajā skaitā Komisijai!) un dalībvalstu iestādēm, kas piešķir finansējumu pētniecībai un inovācijām, jāpiesaista un jānodarbina pietiekams skaits attiecīgo nozaru ekspertu. Ar administratoru zināšanām vien nepietiek.

2.24

Īpašs jautājums ir pētniecības rezultātu un jauninājumu ieviešana ražojumos un ražošanas procesos. Ne velti Lisabonas stratēģijas mērķis paredz, ka 2/3 investīciju pētniecībā un izstrādē ir jāveic uzņēmumiem. Tāpēc īpaši svarīgi ir palielināt uzņēmēju profesionālo prestižu un sabiedrībā palielināt izpratni par viņu būtisko nozīmi, nodrošinot jauninājumu izstrādi un ieviešanu, ekonomikas attīstību un vispārēju labklājību. Tāpēc Komiteja kā iestāde, kas pārstāv organizētās pilsoniskās sabiedrības intereses, turpmākajā darba programmā lielu uzmanību veltīs “uzņēmējdarbībai ar humānu ievirzi”. Tikai aktīvi un idejām bagāti uzņēmēji, kuri apzinās savu atbildību un kuriem radītas vislabākās iespējas apliecināt sevi, spēs īstenot Lisabonas stratēģijas mērķus.

2.25

Jānorāda, ka daudzi citi apsvērumi un detalizēti viedokļi pausti ne tikai plašā dokumenta turpinājumā, bet īpaši arī Komitejas atzinumos par tematu “Ceļā uz Eiropas zināšanās balstītu sabiedrību — organizētas pilsoniskās sabiedrības ieguldījums Lisabonas stratēģijas īstenošanā” (1) un “Eiropas potenciāla atbrīvošana un stiprināšana pētniecības, izstrādes un inovācijas jomā” (2).

3.1

Zinātnes un tehnikas attīstība. Nepārtrauktā attīstībā esošās modernās zinātnes un pētniecības pirmsākumi ir meklējami Eiropā. Pieminot grieķu-ēģiptiešu kultūras sistēmu, kā arī periodisku savstarpēju bagātināšanos ar indiešu-arābu (3) kultūras sistēmu, tas sakāms arī par zinātnes pirmsākumiem kopumā. Neraugoties uz valstu robežām, kā arī laiku maiņām un karu izraisītiem pārtraukumiem, visā Eiropā pastāvēja zinātnes un pētniecības saikne. Zinātne un pētniecība, to metodika un domāšanas veids būtiski ietekmēja mūsdienu Eiropas sabiedrības, tās vērtību, dzīvesveida un dzīves līmeņa izveidi; tās bija Eiropas kultūras telpas būtiskas iezīmes (4). Minētā attīstības procesa sasniegumu pamatā bija amatniecības jaunrades gara un uzņēmējdarbības iniciatīvas brīvā mijiedarbība ar zinātniskām metodēm un sistēmām, kā arī minētajā procesā izstrādāto tehnoloģiju un ražošanas procesu mijiedarbība.

3.2

Sabiedrības attīstība. Gandrīz vienlaikus ar zinātniski tehnisko attīstību notika būtiski sabiedriski politiski procesi, kuros veidojās mūsdienīgas valstis, kurās dzīvo brīvi pilsoņi un nodrošināta varas dalīšana, demokrātija, pamattiesības un likumi, kas garantē sociālo labklājību.

3.3

Dzīves apstākļu attīstība. Abi minētie procesi tajās valstīs un reģionos, kuros tie notika, izmainīja un uzlaboja cilvēku dzīves apstākļus cilvēces vēsturē vēl nepieredzētos apmēros. Pēdējo 135 gadu laikā iedzīvotāju (5) vidējais dzīves ilgums ir palielinājies vairāk nekā divas reizes (6). Pēdējo 50 gadu laikā noteiktā teritorijā lauksaimnieciski iegūtās ražas apjoms ir gandrīz trīskāršojies. Veiksmīgajās rūpnieciski attīstītajās valstīs notiek diskusijas par lieko svaru un nevis par pārtikas trūkumu, par informācijas pārpilnību un nevis par informācijas trūkumu, kā arī par novecošanos un nevis par bērnu mirstību. Ar pētniecības, izstrādes un inovāciju palīdzību radītās iespējas un sasniegumi mūsdienu mobilajā un industrializētajā sabiedrībā aptver visas cilvēku izpausmes un dzīves kvalitātes jomas.

3.4

Enerģijas izmantošana. Būtisks gūto panākumu faktors bija energoietilpīgu ražošanas metožu, iekārtu un transporta līdzekļu izstrāde un intensīva izmantošana: enerģija atbrīvoja cilvēkus no smaga fiziskā darba sloga, vairoja viņu darba ražīgumu, nodrošināja siltumu un apgaismojumu, kā arī pavēra līdz šim nepieredzētas mobilitātes, saziņas un kultūras attīstības iespējas. Enerģija kļuva par mūsdienīgu tautsaimniecību darbības noteicošo elementu un dzinējspēku.

3.5

Ar klimatu saistītās problēmas un energoapgāde. Taču šāda strauja attīstība rada arī jaunas problēmas un uzdevumus. Globālajai sasilšanai, tās iespējamajām sekām un ierobežošanas stratēģijai veltīti nozīmīgi politiski lēmumi (7) un daudzi pētījumi (8), kuros dažkārt pausti viedokļi, kas izraisa polemiku. 2006. gada oktobrī publicētajā STERN ziņojumā (9) (STERN REVIEW) “Klimata pārmaiņu ekonomika” (The Economics of Climate Change) secināts, ka tikai siltumnīcas efektu izraisošo gāzu radītās globālās sasilšanas ierobežošanai vien ir nepieciešami ieguldījumi aptuveni 1 % apmērā no IKP, kuri tiktu novirzīti arī citiem pētniecības un izstrādes pasākumiem, lai īstenotu minēto mērķi. Pat neņemot vērā ar klimatu saistītās problēmas, droša un stabila Eiropas (arī pasaules!) energoapgāde ir viens no svarīgākajiem politiskajiem uzdevumiem, un tā atrisināšanai jāvelta daudz lielāki pūliņi pētniecības un izstrādes jomā (10).

3.6

Citas problēmas un uzdevumi  (11) . Protams, klimata pārmaiņas un energoapgāde nav vienīgās problēmas. Arī fizisku un psihisku slimību apkarošana, dzīves atvieglošana cilvēkiem ar invaliditāti vai cilvēkiem citādi nelabvēlīgā stāvoklī, lai uzlabotu viņu profesionālās attīstības iespējas un līdzdalību zināšanu sabiedrībā, demogrāfisko pārmaiņu ietekme, tajā skaitā pētījumi par sabiedrības novecošanu, izpratnes palielināšana par sarežģītām ekonomikas, sociālās un kultūras dzīves sakarībām un norisēm, vides aizsardzība, kā arī mūsu dzīves veida, Eiropas vērtību sistēmas un sociālā modeļa nodrošināšana un tālākā attīstība kopumā ir nozīmīgu pētniecības tēmu piemēri, par kuriem Komiteja sniegusi detalizētus ieteikumus iepriekš pieņemtos atzinumos, piemēram, atzinumos par 7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammu (12) un ar to saistītajām “īpašajām programmām” (13).

3.7

Globālā konkurence. Eiropas Kopienai jārisina arī ļoti nopietnas problēmas, kuras izraisa globālās konkurences saasināšanās, kas liek īpašu uzmanību veltīt darbavietu, ienākumu līmeņa, kā arī sociālo un vides standartu saglabāšanai Eiropā. Eiropai jākonkurē ne tikai ar ekonomiski attīstītām valstīm — ASV un Japānu, bet arī ar tādām valstīm kā Ķīna, Indija un Brazīlija, kurām ir arvien lielāki sasniegumi rūpniecībā un pētniecībā (līdz 2050. gadam Ķīna grib apsteigt ASV un kļūt par pasaules vadošo valsti tehnoloģiju jomā! (14)) un kurās ir ievērojami zemāks atalgojuma līmenis, kā arī sociālie un vides standarti. Īpaši ņemot vērā minēto pasaules mēroga konkurenci, kā arī ar to saistīto vispasaules sacensību tādā jomā kā investīcijas pētniecībā un izstrādē, tajā skaitā vispasaules sacensību par labākajiem zinātniekiem un inženieriem, jāoptimizē Eiropas Kopienas politika attiecīgajā jomā. Runa galvenokārt ir tieši par pasaules mēroga nevis Eiropas iekšējo konkurenci!

3.8

Pārsvars pētniecībā, izstrādē un inovāciju jomā. Tātad, vienīgais veids, kā nodrošināt Eiropas konkurētspēju, ir saglabāt arī turpmāk pašreizējo pārsvaru pētniecības, tehnoloģiju izstrādes un inovāciju jomā, kurš sakņojas sociālā un kultūras vidē, kurai raksturīga demokrātija, tiesiskas valsts princips, politiskā stabilitāte un uzticamība, uzņēmējdarbības brīvība, plānošanas drošība, vēlme gūt panākumus un sasniegumu novērtēšana. Eiropas pētniecības telpa ir jāattīsta un jāpaplašina. Minētais mērķis pēdējā laikā gan vienmēr tiek izvirzīts politisko nodomu deklarācijās, tomēr Kopienas līmenī un arī lielākajā daļā dalībvalstu diemžēl joprojām pastāv ievērojami trūkumi, īstenojot to dzīvē, nosakot prioritātes (piemēram, pētniecības budžetos) un pieņemot atbilstošus reglamentējošos noteikumos (piemēram, tarifu sistēmās (15), nodokļu tiesībās (16)). Neraugoties uz dažu dalībvalstu iepriecinošajiem pūliņiem uzlabot situāciju minētajā jomā (17), šo faktu, kas izraisa lielas bažas, nedrīkstam nenovērtēt.

3.9

Izcili sasniegumi zinātnes un tehnikas jomā. Tādēļ izcili sasniegumi zinātnes un tehnikas jomā, pateicoties kuriem uzņēmumos tiek ieviesti jauninājumi, nodrošinot ekonomikas konkurētspēju, ir būtiski nosacījumi, lai nodrošinātu mūsu nākotni, piemēram, tādās jomās kā enerģētikas un ar klimatu saistīto problēmu risināšana, saglabātu un uzlabotu mūsu pašreizējās pozīcijas pasaulē, kā arī neapdraudētu, bet uzlabotu Eiropas sociālo modeli. Visbeidzot, pētniecība un izstrāde ļauj īstenot mūsu pamatmērķi — radīt vairāk jaunu zināšanu. Jaunas zināšanas ne tikai palīdz atrisināt problēmas, bet arī paplašina mūsu pasaules redzējumu, ļauj objektīvi novērtēt konfliktu situācijas un bagātina mūsu kultūru.

3.10

Tradīciju atjaunošana. Eiropai šobrīd ir jāapzinās, ka tā tradicionāli ir bijusi vadošā pētniecības un inovācijas telpa, un minētā tradīcija ir jāatjauno. Eiropas spēks slēpjas tās iedzīvotāju darbspējā. Tieši minētās darbspējas attīstīšanai tāpēc jāvelta vairāk pūļu nekā līdz šim. Tādēļ jāveic arī daudz lielāki ieguldījumi pētniecībā un izstrādē, jāpaaugstina tās efektivitāte, jāstiprina rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu, kā arī pārvaldes iestāžu gatavība ieviest jauninājumus un to novatoriskās iespējas, jāveicina un jānovērtē sasniegumi, kā arī jālikvidē attīstību kavējošie šķēršļi.

3.11

Ieguldījumu palielināšana. Kopienai un dalībvalstīm jāiegulda vēl daudz vairāk līdzekļu pētniecībā un izstrādē, atbilstošajā iedzīvotāju izglītošanā, ka arī nepieciešamo (abu dzimumu!) zinātnieku un inženieru sagatavošanā. Ļoti svarīgi ir arī sekmēt rūpniecības uzņēmumu, īpaši arī mazāko un vidēji lielo uzņēmumu, gatavību veikt ieguldījumus pētniecībā un izstrādē, kā arī veicināt šādu darbību pievilcību un rentabilitāti, radot atbilstošus tiesiskus, administratīvus, fiskālus (18) un finansiālus pamatnosacījumus.

3.12

Attīstībai labvēlīga sabiedriskā vide. Lai to panāktu, svarīgākais priekšnoteikums ir radīt sabiedrībā attīstībai, inovācijām un uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, kurā šī atziņa izpaužas visā pilnībā, lai visos politiskajos līmeņos tiek radīti vajadzīgie pamatnosacījumi un pieņemti attiecīgi stratēģiskie lēmumi, lai tiek izveidotas jaunas darba vietas un vairota uzņēmēju uzticība un optimisms, kas ļautu viņiem veikt Eiropā nepieciešamos ieguldījumus. Tas nozīmē arī, ka iedzīvotāji plašāk nekā līdz šim jāinformē par zinātnes un tehnikas sasniegumiem un nozīmi, kā arī par īpašiem sasniegumiem uzņēmējdarbības jomā. Jāatzīst arī, cik nepieciešami ir tieši fundamentālie pētījumi (19), kas ir jaunu zināšanu un turpmāko inovāciju pamatā.

3.13

Sasniegumu novērtēšana. Sabiedrībai ir jāapzinās minēto sasniegumu svarīgā nozīme mūsu pašreizējā dzīves veida nodrošināšanā, kā arī to priekšnosacījumi un ar tiem saistītais veikums zinātnes un tehnikas, uzņēmējdarbības un kultūras jomā; skolās par tiem ir jāmāca un jānovērtē to nozīme mūsu dzīves pamata nodrošināšanā.

3.14

Citi priekšnoteikumi. Attīstība un nepārtraukts inovācijas process nav atkarīgs tikai no zinātnes un tehnikas, bet arī no iesaistīto pušu motivācijas, spējas un gatavības strādāt, kā arī jauna veida uzņēmējdarbības modeļiem, pareizām vadības metodēm un labvēlīgiem tiesiskiem pamatnosacījumiem.

3.15

Riska pieļaušana. Lai sāktu jaunus pētniecības projektus, izstrādātu inovatīvas tehnoloģijas, ražošanas procesus vai uzņēmējdarbības modeļus, ir jāpieļauj, ka pastāv risks ciest neveiksmi un zaudējumus; jo jaunas idejas vai metodes piemērotību, kā arī tās trūkumus un blakusiedarbību parasti iespējams noteikt tikai praksē un salīdzinājumā ar konkurējošām idejām vai metodēm. Arī no neveiksmēm mēs gūstam jaunas atziņas. Izredzes un risks ir vienas medaļas divas puses. Jauninājuma sniegtajam labumam vienmēr jābūt lielākam nekā ar to saistītajam iespējamajam riskam. Nepieciešamības gadījumā īpaši būtu jāizvērtē sabiedrību apdraudošie riski. Būtu arī jāapsver, vai, piemēram, Eiropas Investīciju banka nevarētu izveidot riska fondu vismaz maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas atvieglotu uzņēmumu iespējamo zaudējumu atlīdzināšanu.

4.1

Zināšanu bāze. Zināšanas ir balstītas uz diviem vienlīdz nozīmīgiem pīlāriem — izglītību un pētniecību. Jaunas zināšanas var veidot vienīgi pētniecības un izstrādes rezultātā. Kā pamats kalpo pašreizējās zināšanas: tās ir jāpaplašina un jānostiprina ar izglītības, apmācības, mācību un tālākizglītības palīdzību. Minētā joma ir vērsta uz šādiem mērķiem:

4.1.1

Pamatzināšanas. Pirmkārt, kā izglītības standarts visiem iedzīvotājiem ir jāparedz nopietnas pamatzināšanas par zinātni, tehniku un ekonomiku un par būtiskākajām likumsakarībām šajās jomās. Tikai šādā veidā ir iespējams panākt, lai viņi spētu spriest par nereti visnotaļ sarežģītām likumsakarībām, kuru pārzināšana ir arī kvalitatīvas politisko uzskatu veidošanas priekšnoteikums. Atbilstoši tam arī mācību plāni un pieejamo mācību stundu skaits visās izglītības pakāpēs ir jāvērš uz to, lai bērnus un jauniešus ar uzskatāmu piemēru un saistošu skaidrojumu un mācību vielas palīdzību pakāpeniski tuvinātu zinātnes, tehnikas un ekonomikas domāšanas veidam un pieejamajām zināšanu bagātībām (20), kā arī lai izskaidrotu viņiem zinātniskā darba un tehniskās izstrādes, inovatīvu tehnisko un sociālo risinājumu, ka arī zināšanu sabiedrības būtisko nozīmi attiecībā uz viņu nākotni un dzīves perspektīvām kopumā. Tādēļ mācību plānos šīm jomām piešķirama daudz lielāka nozīme. Komiteja atzinīgi vērtē un atbalsta Rocard ziņojumā (21) sniegtos ieteikumus minēto mērķu īstenošanai.

4.1.2

Stimuli profesijas izvēlē. Otrkārt, minētajā jomā talantīgie jaunieši ir jārosina izvēlēties atbilstošu profesiju un zināmā mērā grūtas studijas, tāpēc viņiem jāsniedz stabilas pamatzināšanas. Arī tādēļ skolu, īpaši ģimnāziju, mācību programmas ir jāpilnveido ar paplašinātu un augstvērtīgu mācību vielu.

4.1.3

Veicamais darbs paplašināšanas un padziļināšanas aspektā. Ir nepieciešams arī ievērojams darbs mācību vielas pilnveidošanā dabas zinātņu un tehnikas jomā, neierobežojot zināšanu un talantu veicināšanu arī sociālo un ekonomisko zinātņu jomā, kā arī humanitārajos priekšmetos. Plašu iedzīvotāju slāņu nopietna izglītošana, kam ir nepieciešama arī gatavība un disciplīna no apmācāmo puses, ir ne mazāk svarīga kā akadēmiskās elites veidošana. Kvalitatīvi augstvērtīgs mācību nodrošinājums, no pamatskolām līdz augstskolām, ir pamatnosacījums izglītotas un zinātnei atvērtas sabiedrības veidošanai.

4.1.4

Eiropas zināšanu telpa. Komiteja vēlreiz atkārto savu ieteikumu padziļināt visu dalībvalstu sadarbību izglītības, inovāciju un pētniecības jomā, lai izveidotu kopīgu Eiropas zināšanu telpu, kas papildinātu un padarītu pilnvērtīgāku Eiropas pētniecības telpu. Tādēļ pēc iespējas ātrāk iekšējā tirgū ir jānovērš šķēršļi, kas kavē pāreju uz Eiropas zināšanu sabiedrības izveidošanu. Šajā sakarā Komiteja norāda uz arī savu atzinumu par tematu “Ceļā uz Eiropas zināšanās balstītu sabiedrību — organizētas pilsoniskās sabiedrības ieguldījums Lisabonas stratēģijas īstenošanā” (22).

4.1.5

Mūžizglītība un mobilitāte. Šajā ziņā svarīga nozīme ir visiem mūžizglītības stimuliem un pasākumiem: zināšanu sabiedrības pamatā ir mūžizglītība. Šajā nolūkā dalībvalstīm vēl vairāk jāveicina personu mobilitāte, kā arī jāpaplašina atbilstošas Kopienas programmas, kas ir efektīvas (Erasmus, Marie Curie). Mobilitāte savieno Eiropu un ir viens no iemaņu gūšanas un nodošanas veidiem. Ir jāveicina darbaspēka, zinātnieku un studentu brīva aprite, kā arī jānodrošina pienācīgs ienākumu līmenis, darba apstākļi un atbalsts ģimenēm. Eiropā jāuzlabo arī piekļuve informācijai par brīvajām darba vietām visās dalībvalstīs.

4.2

Profesionālās izglītības standarti. Arī universitātēs un tehniskajās augstskolās ir jānodrošina labākajiem starptautiskajiem standartiem vismaz līdzvērtīga zinātniski tehniskā augstākā izglītība: svarīgākais pētniecības un inovāciju kapitāls ir motivēti abu dzimumu zinātnieki un inženieri ar visaugstāko kvalifikāciju, kuri savu profesionālo kompetenci ar mūžizglītības palīdzību saglabā un pilnveido visa profesionālā mūža garumā, un viņu vidū ir pietiekams skaits tādu, kas spēj uzņemties vadību un celmlauža lomu visgrūtākajās jomās.

4.3

Iespējas visiem. Progress un panākumi nākotnē vairāk nekā jebkad agrāk būs atkarīgi no strukturēta kolektīva darba, rezultātiem, veicot darba dalīšanu, kurā visiem tajā iesaistītajiem jāpiedāvā vislabākās iespējas izpausties un parādīt iniciatīvu atbilstoši viņu apdāvinātībai, darbaspējām un radošajam garam. Tam ir nepieciešams arī, lai skolu sistēma būtu pietiekami efektīva, nodrošinot visiem talantiem, arī tiem, kuri izpaužas salīdzinoši vēlu, optimālas izglītības iespējas. Obligāts priekšnoteikums tam ir atbilstošas augstvērtīgas izglītības iestādes, kurās sagatavo visu nepieciešamo speciālistu un mācībspēku kvalifikāciju klāstu šodienas un nākotnes daudzveidīgo tehnisko, zinātnisko un saimniecisko jautājumu risināšanai.

4.4

Tīklu veidošana. Mācību un tālākizglītības jomā ir īpaši vajadzīga vēl ciešāka trīs pīlāru — izglītības, pētniecības un rūpnieciska pielietojuma — savstarpējā saikne, kam ir acīmredzama saistība ar mūžizglītības un mobilitātes tematiku (skat. 4.1.5. punktu). Ir jāpaplašina arī pārrobežu tīklu veidošanu starp universitātēm un tehniskajām universitātēm/augstskolām. Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Tehnoloģiju institūta (ETI) (23) izveides plānus, kam jādod ieguldījums Kopienas un dalībvalstu inovācijas spējas tālākā attīstībā, visaugstākajā līmenī apvienojot izglītības, pētniecības un inovācijas aktivitātes. Pēdējais attiecas ne vien uz izglītību un apmācību, bet arī uz rūpniecības uzņēmumu “pirmskonkurences” pētniecību un izstrādi (24) kopumā, piemēram, attiecībā uz uzlabotu dzinēju tehnoloģiju ieviešanu automobiļu ražošanas nozarē.

5.1

Ieguldījumi ir visu iesaistīto pušu uzdevums. Kopienai, dalībvalstīm un privātajam sektoram vajadzētu mobilizēt visus spēkus — ievērojami vairāk nekā patlaban, nodrošinot nepieciešamos ieguldījumus pētniecības un izstrādes jomā.

5.2

Barselonas mērķis. Lisabonas stratēģijas īstenošanai Barselonā noteiktais mērķa līmenis ir jāuztver ļoti nopietni un visiem spēkiem jācenšas sasniegt visām tajā minētajām pusēm, lai neatpaliktu attiecībā uz globālo konkurenci pētniecības un izstrādes ieguldījumu jomā. Šis mērķa līmenis nosaka, ka Savienības kopējie izdevumi pētniecības un izstrādes jomā ir jāpalielina, lai 2010. gadā tie sasniegtu gandrīz 3 % līmeni no IKP. Privātajam sektoram būtu jānodrošina divas trešdaļas nepieciešamo ieguldījumu.

5.3

7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammas sviras efekts. Padome 2006. gada decembrī pieņēma 7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammu (2007.–2013. gadam), kuras budžets — aptuveni 50 miljardi EUR — ir ievērojami lielāks nekā iepriekšējai programmai. Tas ir vēl viens ļoti ievērojams Eiropas politikas panākums, kas guva plašu Komitejas atbalstu. Tomēr jāpiebilst, ka minētā Kopienas programma ar tai paredzēto budžetu aptuveni 50 miljardu EUR apjomā nodrošinās tikai aptuveni 2 % (tātad tikai vienu piecdesmito daļu) no kopējā Barselonā noteiktā ieguldījumu apjoma, kas jāveic pētniecībā un izstrādē. Komiteja vairākkārt uzsvērusi, ka tas tomēr nav pietiekami, lai Kopienas atbalsta ievērojamo sviras efektu un integrācijas jaudu pilnībā varētu izmantot dalībvalstu veicināšanas politikā un nepieciešamajā rūpniecības gatavībā veikt investīcijas un šajā jomā panāktu ievērojamo izaugsmi, kas ir nepieciešama Barselonas mērķa sasniegšanai.

5.4

Atkārtots ieteikums. Tādēļ Komiteja, ņemot vērā to, ka jānodibina Eiropas Tehnoloģiju institūts (ETI), kā arī steidzami jāveic vairāk pētniecības un izstrādes pasākumu, lai nodrošinātu klimatam nekaitīgu un stabilu energoapgādi, atkārtoti iesaka 2008. gadā paredzētās ES budžeta pārskatīšanas gaitā (25) spert pirmo soli un uz pusi palielināt Kopienas atbalsta/veicināšanas līdzekļu apjomu, proti, līdz tieši 3 % no kopējo ieguldījumu apjoma, kas jāsasniedz saskaņā ar Barselonā izvirzīto mērķi. Tas būtu sevišķi iedarbīgs Kopienas pasākums, lai ātrāk, nekā tas šobrīd šķiet iespējams, varētu sasniegt arvien aktuālākos Lisabonas un Barselonas mērķus, kā arī ātrāk un efektīvāk risināt iepriekš minētās problēmas.

5.4.1

Konkurence ar Ķīnu. Pētniecības jomā notiek strauja attīstība, piemēram, Ķīnā, tādēļ Eiropai ir jāpieliek visas pūles, lai izturētu konkurenci starptautiskajā tirgū, kur svarīga nozīme ir progresīvām tehnoloģijām. Tomēr no politiskā viedokļa ir maz ticams, ka privātais sektors varētu būt gatavs veikt nepieciešamos ieguldījumus, iekams Kopiena un dalībvalstis nav veikušas savu ieguldījumu pašu formulētā Barselonas mērķa finansēšanā.

5.4.2

Pamatfinansējums no dalībvalstu puses. Dalībvalstīm būtu vismaz jārūpējas par pietiekama pamatfinansējuma pieejamību to universitātēm un pētniecības iestādēm, lai tās vispār spētu izmantot līdzfinansējuma iespējas paredzētajā apmērā ar 7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammas palīdzību.

5.5

Kopienas nostādnes valsts atbalsta jomā. Kopienas tiesiskie nosacījumi atbalsta jomā (E state aid) jāveido tā, lai rosinātu dalībvalstis un atvieglotu to iespējas efektīvākā un mazāk birokrātiskā veidā un vairāk nekā līdz šim veicināt pētniecības un izstrādes ieceres universitātēs, pētniecības iestādēs, rūpniecībā, kā arī visu minēto struktūru sadarbību. Tādēļ rūpīgi jāpārliecinās, vai “Kopienas nostādnes par valsts atbalstu pētniecības, attīstības un jauninājumu jomā” (26) patiešām sekmē minēto mērķu īstenošanu.

5.6

Dalībvalstu budžeta tiesības. Atsevišķu dalībvalstu budžeta tiesībās, veicinot pētniecības un izstrādes pasākumus, būtu jāparedz elastīgi iedalīt/novirzīt līdzekļus, pielāgojot tos attiecīgā projekta norisei, piemēram, pieļaujot piešķirto līdzekļu pārnešanu uz nākamo kalendāro vai budžeta gadu.

5.7

Zinātniskās infrastruktūras izveide. Šajā sakarā Komiteja jau vairākkārt ieteikusi (27) ievērojami lielāku daļu no Kopienas struktūrfondu līdzekļiem izlietot zinātnes infrastruktūras attīstībai. Šajā ziņā ļoti lietderīga varētu būt arī Eiropas Investīciju bankas līdzekļu izmantošana.

5.8

MVU potenciāls. Šajā ziņā arī turpmāk jāstiprina MVU un jo īpaši jaundibināto uzņēmumu potenciāls inovāciju jomā, kā arī jārada spēcīgāki stimuli atbilstošām un apjomīgākām rūpniecības investīcijām. Komiteja arī norāda uz saviem ieteikumiem (28) attiecībā uz ES programmu “Uzņēmumu un uzņēmējdarbības daudzgadu programma, jo īpaši attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU)” un uz šajā izpratnē ļoti svarīgo atbalstu uz zināšanām balstītas ekonomikas jomā. Ņemot vērā faktu, ka ES 98 % no visiem uzņēmumiem ir MVU, kļūst saprotams, kāda nozīme piešķirama tieši šīs uzņēmumu kategorijas inovatīvo spēju stiprināšanai (tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē to, ka 7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammā 1,3 miljardus EUR ir paredzēts rezervēt MVU). Pašreizējās apgrūtinošās prasības attiecībā uz MVU vajadzētu pārskatīt un pēc iespējas samazināt birokrātiju; turklāt iestādes ar “Biznesa Eņģeļu” (“Business Angels”) palīdzību varētu veicināt atbalsta iespēju pieejamību. Eiropa varētu gūt ierosmes arī no citu valstu atbalsta politikas šajā jomā.

6.1

Atsauce uz citiem un iepriekšējiem ziņojumiem. Šajā sakarā Komiteja norāda uz abiem nesen publicētajiem Komisijas paziņojumiem (29) par tematu “inovācijas”, kā arī teicamo Aho ziņojumu (30). Komiteja norāda arī uz savu atzinumu par tematu “Eiropas potenciāla atbrīvošana un stiprināšana pētniecības, izstrādes un inovācijas jomā” (31), kas daudzviet savstarpēji pārklājas ar šā dokumenta saturu, turklāt daudz detalizētāk pievēršoties vairākiem tajā risinātajiem tematiem.

6.2

Inovācija nozīmē vairāk. Komiteja, atbalstot un papildinot iepriekš minētos ziņojumus, atkārto, ka attīstības un inovācijas pamatā ir ne tikai zinātne un tehnoloģijas, bet arī zināšanu izmantošana, lai attīstītu jaunus un labākus procesus un ražojumus, jaunus komercdarbības modeļus un atbilstošas vadības metodes; runa tātad ir arī par inovatīvu uzņēmējdarbības garu un iniciatīvām. Attīstība un inovācijas ir atkarīgas arī no jauna veida pakalpojumiem, veselības aprūpes sektora tālākas attīstības, kā arī labākas sociālo jautājumu risināšanas — piemērs tam ir elastīguma un sociālās drošības koncepcija, ar ko nodarbojas Komiteja (32).

6.3

Inovācija — solis ceļā uz jauniem horizontiem. Inovācijas nozīmē, ka tiek izstrādāti un ieviesti jauni paņēmieni, metodes, organizācijas formas, uzņēmējdarbības un apmācības modeļi utt., kuri līdz šim nebija iespējami. Tādēļ to efektivitāte lielākoties pierādās tikai vēlāk, apliecinot sevi praktiskās konkurences apstākļos.

6.4

Tiesiskā regulējuma atvērtība. Turpretim tiesiskais regulējums tiek veidots uz jau esošo zināšanu bāzes. Tāpēc ir svarīgi, lai attiecīgie reglamentējošie noteikumi paredzētu pietiekamu brīvību un elastību, kā arī pietiekamu daudzveidību un mainību, kas pavērtu iespēju īstenot jaunās idejas, kuras līdz šim netika apsvērtas, un neļautu tās a priori noraidīt vai atstāt novārtā tikai tāpēc, ka tās neiekļaujas pārāk detalizētu noteikumu sistēmā. Attiecībā uz visiem tiesiskajiem regulējumiem jāraugās, lai tiktu aptverti un sakārtoti pamatjautājumi, izvairoties no pārmērīgi detalizētu priekšrakstu izstrādāšanas; jebkura pārmērīga reglamentācija, jebkuri pārlieku ierobežojoši priekšraksti, arī tad, ja tie ir bijuši balstīti uz labiem nodomiem, ir jauninājumus kavējošs un bremzējošs faktors. Tāpēc Komiteja atbalsta visus pūliņus, lai vienkāršotu reglamentējošos noteikumus un pārbaudītu, kuras normas ir liekas un/vai nevajadzīgi ierobežojošas. Tas veicinātu arī ekspertu (skat. zemāk) atslogošanu no nevajadzīgas birokrātijas. Turklāt atsevišķu personu kļūdas nedrīkst novest pie pārmērīgas reglamentācijas attiecībā uz visiem pārējiem.

6.5

Pētniecības brīvība. Vēlreiz jāuzsver, ka inovācijām ir nepieciešama pietiekama uzņēmējdarbības rīcības brīvība. Pētniecības brīvība, arī atbrīvošana no neprofesionāliem, ierobežojošiem (33) vai pat ideoloģiskiem priekšrakstiem ir radošas zinātnes un jaunu atklājumu un izgudrojumu pamatnosacījums, nekaitējot tām robežām, ko novelk tiesiskais regulējums saistībā ar ētiskiem problēmjautājumiem un neierobežojot piešķirto līdzekļu atbilstošu izlietojumu.

6.6

Atzinuma CESE 1566/2006 apstiprinājums. Attiecībā uz citiem svarīgiem aspektiem tiek vēlreiz norādīts uz 5.1. punktā minēto atzinumu (34), nepārprotami apliecinot tajā izteikto viedokli. Minētā atzinuma 4.7.–4.11. punktā ir sniegti šādi ieteikumi attiecībā uz konkrēto tematiku: No dabas izpratnes līdz novatoriskiem izstrādājumiem, procesiem un pakalpojumiem. Mobilitāte starp akadēmiskajām aprindām un rūpniecību. Publiski pieejamas informācijas sistēmas. “Klasteri”. Jaundibinātie uzņēmumi. Fundamentālie pētījumi. Novatoriski ražojumi. Publiskais iepirkums. Intelektuālais īpašums un nepieciešamais Kopienas patents. Izgudrojumu novitātei nekaitējošs sākotnējās publicēšanas termiņš. Valodu problēma. Jauno dalībvalstu īpašā situācija.

6.6.1

Intelektuālā īpašuma aizsardzība. Vēlreiz īpaši jāuzsver pietiekamas intelektuālā īpašuma aizsardzības nozīme: uzņēmēju ieguldījumiem pētniecībā (35), izstrādē un inovācijās ir jāatmaksājas, un intelektuālā īpašuma tiesību iegūšanai un aizsardzībai nepieciešamo finansiālo, kā arī tiesisko/administratīvo līdzekļu apjoms nedrīkst būt lielāks kā konkurentiem visā pasaulē un kavēt Eiropas ekonomisko attīstību. Par to liecina arī steidzamā nepieciešamība ieviest Eiropas Kopienas patentu (paredzēt attiecīgo “labvēlības periodu”).

7.1

Vērtīgākais resurss. Pirmām kārtām Komiteja norāda uz īpaši šim tematu lokam veltīto atzinumu (36), kurā izteiktos apgalvojumus tā atkārtoti apstiprina un uzsver. Tāpat kā iepriekš, arī minētajā atzinumā Komiteja ir vērsusi uzmanību uz to, ka cilvēku kapitāls ir jutīgākais un vērtīgākais zināšanu un inovācijas resurss. Tātad svarīgākais uzdevums ir atbilstoši apdāvinātus, jaunus cilvēkus motivēt iegūt zinātnisku vai tehnisku izglītību un piedāvāt viņiem arī iespējami augstu izglītības kvalitāti.

7.2

Mācību iestāžu kvalitāte (skatīt 4. punktu). Tāpēc būtisks priekšnoteikums, lai apmierinātu pieprasījumu pēc labiem zinātniekiem, inženieriem un uzņēmējiem, ir šim nolūkam nepieciešamo mācību iestāžu skaits, aprīkojums un kvalitāte. Tātad ir jāveido vai attiecīgi jāsaglabā pietiekamā skaitā un attiecīgi aprīkotas labākās, pievilcīgākās universitātes, jo īpaši tehniskās universitātes, ar izciliem pasniedzējiem, apvienojot pētniecību ar apmācību (37). Tām jābūt konkurētspējīgām salīdzinājumā ar labākajām ASV vai citu valstu, kas nepieder ES, universitātēm un arī jāpiesaista labākie studenti no citām valstīm ārpus ES.

7.3

Sabiedrības atbildība. Ar investīcijām, ko gan sabiedrība, gan arī atsevišķi pētnieki ir ieguldījuši plašu un sarežģītu nepieciešamo pamatzināšanu un augsta līmeņa speciālo zināšanu ieguvē, ar politikas palīdzību pārstāvētā sabiedrība uzņemas atbildību par minēto investīciju iespējami lietderīgāku izmantošanu. Šādai atbildībai ir jāizpaužas rūpēs par izglītoto pētnieku piemērotām profesionālām un izaugsmes iespējām, kā arī atbilstošu karjeras attīstību ar pievilcīgām izvēles iespējām bez profesionālās atstumtības vai nonākšanas bezizejas situācijā. Kvalificētu zinātnieku un inženieru bezdarbs, nepietiekams atalgojums vai nepiemērota nodarbināšana ir tautsaimniecības investīciju izšķērdēšana un vieš šaubas nākamo paaudžu jaunajos talantos, kā rezultātā viņi izšķiras par labu ar zinātni un tehniku nesaistītai izglītībai vai izceļošanai no Eiropas. Arī pārmērīga birokrātija (skatīt 7.7. punktu) ir nepiemērota nodarbināšana.

7.4

Spēju pilnveidošana. Cilvēkiem — tātad arī visiem uzņēmumu, universitāšu un pētniecības institūtu darbiniekiem — ir jāpiedāvā vislabākās iespējas pilnveidoties un parādīt iniciatīvu atbilstoši viņu apdāvinātībai, darbspējām un radošajam garam, kā arī nodrošināt tādu sociālo vidi, kas ļauj dibināt ģimeni un kalpo viņu radīšanas spējām, un veicina tās. Tas nozīmē arī, ka jauni cilvēki, kas guvuši šādu izglītību un atbalstu, dara visu, lai ar pienākuma apziņu un atdevi pēc iespējas labāk izmantotu iegūtās prasmes un spējas. Tie ir ļoti svarīgi sociālās politikas, ģimenes politikas, uzņēmējdarbības vadības un vispārējas vadības kultūras jautājumi. Šajā sakarā ir atzīta arī saprātīga darba un dzīves līdzsvara (“Work–Life–Balance”) nozīme radošo spēju un ražīguma veicināšanā (38).

7.5

Speciālistu atpazīšana un novērtēšana  (39) . Izcilas prasmes un sasniegumi nav nosakāmi tikai, pamatojoties uz formālām novērtēšanas sistēmām, kuru ietvaros pastāv arī ļaunprātīgas izmantošanas iespēja. Problēmas rada, piemēram, tādi zinātnisko darbu autori, kuri savās publikācijās galvenokārt citē viens otru, veidojot “citēšanas karteļus” un tādējādi gūstot labumu no shematiska novērtējuma. Ne publikāciju, ne citātu vai patentu skaits vai citi šāda veida rādītāji nav pietiekami vai atbilstīgi novērtēšanas kritēriji; svarīgāka ir kvalitāte, novatoriskums un nozīmīgums. Turklāt dažreiz tieši īpaši novatoriskas atziņas vai izgudrojumi ir tie, kas tikai ar zināmu novilcināšanos kļūst pazīstami, tiek atzīti, izmantoti vai citēti. Tādēļ, lai novērtētu personību un sasniegumus visās to izpausmēs un daudzveidībā, attiecīgās nozares (kurā ir, respektīvi, tiks veikts darbs) vadošajiem pārstāvjiem jābūt pieredzes bagātiem un jāspēj izteikt savu personīgo spriedumu (ja arī pat tādā gadījumā nav iespējams pilnībā izvairīties no kļūdainiem vērtējumiem).

7.6

Līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesos. Turklāt pieredzējuši nozaru eksperti un zinātniski tehniskie darbinieki vairāk nekā līdz šim jāiesaista nozīmīgu lēmumu pieņemšanā un administratīvajā darbībā pētniecības, uzņēmējdarbības un inovācijas politikas jomā. Šajā sakarā Eiropas Pētniecības padomes dibināšana ir ļoti iedrošinošs pirmais solis, ko Komiteja ir uzsvērti atbalstījusi (40). Taču arī Kopienas (t.i., pirmām kārtām Komisijas!) un dalībvalstu pasākumos pētniecības un inovācijas veicināšanai jāiesaista attiecīgo nozaru eksperti. Tajos jāiesaista pirmām kārtām arī panākumiem bagāti jaunie inženieri un pētnieki. Pētniecības un inovācijas veicināšanai jābūt plašākai nekā tikai administratīvā vadība.

7.7

Atbrīvošana no pārmērīga, ar darbības jomu nesaistītu uzdevumu sloga. Pētniecība, izstrāde un izgudrošana, kā arī zināšanu iegūšana un nodošana ir laikietilpīgs garīgais un laboratorijas darbs, kam nepieciešami arī netraucētas koncentrēšanās un pārdomu brīži. Komiteja kopš 2000. gada ir atkārtoti norādījusi, (41) ka aizvien vairāk augošais darba komisijās, pieteikumu un atzinumu, kā arī ziņojumu rakstīšanas slogs, t.i., kopumā birokrātijas slogs u.c., pašlaik prasa daudzu ekspertu lielāko darba laika daļu, kas tiek atņemta viņu tiešo uzdevumu pildīšanai, un tādējādi kaitē arī izcilu nozares pārstāvju radošajām spējām un darbspējai. Šāda nepareiza attīstība pašlaik aizvien vairāk tiek kritizēta arī plašsaziņas līdzekļos (42). Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas nodomu pievērsties minētajam tematam un kopā ar dalībvalstīm meklēt risinājumu. Šajā sakarā prasība pēc nozaru ekspertu iesaistīšanas lēmumu pieņemšanas procesos pētniecības politikas jomā nav pretrunā ar nepieciešamo atbrīvošanu no administratīvajiem pienākumiem, kuri var pat veicināt minētā mērķa sasniegšanu. Konkrēti būtu jāvienkāršo un jāapvieno dažādu līdzekļu piešķīrēju, partnerinstitūtu, tīklu, kā arī uzraudzības un ekspertu kolēģiju izmantotās daudzās pieteikumu un ziņojumu iesniegšanas, kā arī uzraudzības procedūras. Tādējādi tiktu nodrošināta arī daudz lielāka pārredzamība.

7.8

Intelektuālā darbaspēka emigrācija un mobilitāte. Inženiera vai zinātnieka profesijā zināmu iemeslu dēļ (skatīt arī 4.1.5. punktu) ir nepieciešama mobilitāte un elastīgums. Tā rezultātā tomēr nedrīkst pasliktināties personīgās un ģimenes dzīves apstākļi, kā arī sociālais nodrošinājums (43). Turklāt nedrīkst pieļaut labāko speciālistu izceļošanu no Eiropas. Arī darba apstākļiem Eiropā jābūt pietiekami pievilcīgiem, lai novērstu minēto izceļošanu un kopumā panāktu vismaz līdzsvarotu bilanci attiecībā uz augsti kvalificētu speciālistu globālo mobilitāti. Tomēr arī dažas dalībvalstis pauž bažas, ka ES mērogā varētu rasties intelektuālā darbaspēka vienpusēja emigrācija. Tādēļ, kā Komiteja jau vairākkārt ir ieteikusi (skatīt arī 5.7. punktu), ievērojami lielākā daļa Kopienas struktūrfondu līdzekļu jāizmanto zinātniskās infrastruktūras pilnveidošanai, lai visās dalībvalstīs radītu pievilcīgus zinātniskos institūtus, kas tad varētu būt pievilkšanas punkti tiem, kuri vēlas atgriezties, un tajā pašā laikā partneri tīklos.

7.9

Uzņēmēja profesijas novērtējums. Īpaši problemātiska ir pētniecības un izstrādes pārvēršana novatoriskos produktos un procesos. Ne velti Lisabonas stratēģijas mērķis paredz, ka rūpniecība piešķir 2/3 pētniecībai nepieciešamo finanšu līdzekļu. Tāpēc īpaši svarīgi ir lielāku nozīmi piešķirt arī uzņēmēja profesijai un sabiedrībā labāk nostiprināt izpratni par viņa būtisko lomu jauninājumu, ekonomikas attīstības un vispārējas labklājības nodrošināšanā. Tāpēc Komiteja kā iestāde, kas nodrošina organizētās pilsoniskās sabiedrības interešu pārstāvību, turpmākajā darba plānā lielu uzmanību veltīs tematam “Uzņēmējdarbība ar humānu ievirzi”. Tikai, pateicoties aktīviem un darbīgiem uzņēmējiem ar atbildības izjūtu, kuriem ir labākās iespējas attīstīt uzņēmējdarbību, beidzot izdosies sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus.

Piemēram,

27.10.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/27

1.1

EESK pieņem zināšanai Zaļo grāmatu, bet izsaka šaubas par to, vai tajā ierosinātā pieeja var nodrošināt vienotu un augsta līmeņa patērētāju aizsardzību visā ES. Šādas aizsardzības nodrošināšana ar vienkāršota, saskaņota un spēkā esoša patērētāju acquis palīdzību ir jau vairākkārt iztirzāta EESK atzinumos par patērētāju aizsardzību, taču pārskatīšanas process liecina, ka mērķis varētu būt grūti sasniedzams. Tādēļ acquis pārskatīšana ir patiess mēģinājums īstenot “tiesību aktu labākas izstrādes” iniciatīvu. Šāda uzdevuma veikšanai nepieciešamajam pamatojumam un mērķiem ir jābūt skaidriem un iesaistīto pušu jau iepriekš saskaņotiem.

1.2

Pārskatītajam patērētāju acquis ir vajadzīga patiesi demokrātiska leģitimācija, kā arī skaidrs tiesiskais un konceptuālais pamats.

1.3

EESK īpaši atzinīgi vērtētu acquis principu piemērošanu ātri augošajā un vāji reglamentētajā digitālajā vidē.

1.4

EESK patērētāju politikā saskata ne tikai ES iekšējā tirgus stratēģijas neatņemamu sastāvdaļu, bet arī svarīgu un apstiprinošu pilsoniskuma elementu. EESK atbalsta labāka tiesiskā regulējuma principu ieviešanu patērētāju tiesību jomā. Jebkādi priekšlikumi noteikumu saskaņošanai šajā jomā būtu jāpamato ar pienācīgu ietekmes novērtējumu, un tiem vajadzētu būt vērstiem uz esošo normatīvo aktu vienkāršošanu un precizēšanu.

1.5

Par prioritāti būtu jāuzskata efektīvāki izpildes pasākumi, kā arī skaidru un vienkāršu kompensācijas saņemšanas procedūru nostiprināšana vai ieviešana.

1.6

EESK aicina Komisiju ņemt vērā Komitejas 2006. gada aprīļa atzinumu par tematu “Patērētāju politikas tiesiskais pamats” (1), kurā tiek ierosināta patstāvīgu, nevis tikai iekšējā tirgus veidošanu papildinošu patērētāju aizsardzības pasākumu iespēja.

1.7

Patērētāju tiesību aktu saskaņošanā visā ES kā galvenais princips jāīsteno vislabākā un visaugstākā patērētāju aizsardzības līmeņa pārņemšana, kāds vien pastāv kādā no dalībvalstīm. Visu “horizontālo instrumentu” pamatā vajadzētu būt visaugstākajiem standartiem, bet nepieciešamā “vertikālā integrācija” pievērstos tehniska rakstura jautājumu precizēšanai. Tomēr horizontālajā instrumentā varētu iekļaut pilnībā saskaņotus noteikumus kādās īpašās jomās, piemēram, attiecībā uz atteikuma tiesībām un patērētāja definīciju, kā arī negodīgām atrunām, piegādi vai patērētāju tiesībām uz kompensāciju, bet minimālā saskaņošana būtu jāveic citās jomās. Cerams, ka gan Komisija, gan visas dalībvalstis izvēlēsies šo pieeju.

2.1

Komisija 2007. gada februāra sākumā pieņēma ilgi gaidīto Zaļo grāmatu par patērētāju acquis pārskatīšanu (likumdošana patērētāju tiesību jomā). Ar to tika pabeigts tā dēvētais pārskatīšanas “diagnostikas posms”. Tajā tika apzināti viedokļi par iespējām vienkāršot, modernizēt un saskaņot spēkā esošos Kopienas tiesību aktus patērētāju aizsardzības jomā. Ir uzsvērts viedoklis, ka spēkā esošo tiesību aktu stipro un vājo pušu analīze un attiecīgu izmaiņu veikšana var uzlabot kā patērētāju, tā arī komersantu stāvokli. Komisija pārskatīšanā arī saskata iespēju, nepārkāpjot subsidiaritātes principu, panākt saskaņotību visās dalībvalstīs un kopumā uzlabot tiesību aktu, no kuriem daži ir spēkā jau divdesmit gadus, izstrādi patērētāju aizsardzības jomā ES, galvenokārt nosakot, kādās jomās pastāv tiesiskā regulējuma atšķirības, un vai tas iekšējā tirgū veicina šķēršļu rašanos patērētājiem un uzņēmējiem. Tādēļ šajā atzinumā galvenā uzmanība pievērsta tam, kā ir izprastas un risinātas patērētāju acquis pamattēmas. Pagaidām ir ierosinātas tikai iespējas izmaiņām.

2.2

Patēriņa izdevumi veido 58 % no ES IKP, taču joprojām ir lielā mērā sadrumstaloti 27 valstu tirgos. Iekšējais tirgus varētu būt viens no lielākajiem pasaulē, un Komisija savu stratēģiju ir raksturojusi kā “snaudoša milža — vienotā tirgus mazumtirdzniecības sektora” (2) modināšanu. Šobrīd Komisija savu patērētāju politiku raksturo kā “augsta vispārējā aizsardzības līmeņa nodrošināšanu visiem ES patērētājiem pret visiem riskiem un apdraudējumiem viņu drošībai un ekonomiskajām interesēm neatkarīgi no tā, kur ES teritorijā viņi dzīvo, uz kurieni ceļo vai kur iepērkas, kā arī patērētāju pirktspējas palielināšanu, lai atbalstītu viņu intereses  (3) ”.

2.3

Plašs atbalsts ir mērķim visā ES nodrošināt vienotas patērētāju tiesību aizsardzības pamatsistēmas vienveidīgu piemērošanu. Šāda pamatsistēma nodrošinātu skaidras, pienācīgas tiesības un aizsardzību visiem patērētājiem, vienlaicīgi radot vienlīdzīgus nosacījumus preču un pakalpojumu piegādātājiem. Zaļajā grāmatā par patērētāju tiesībām ir nepārprotami atzīts, ka progress šī mērķa sasniegšanā ir bijis lēns, nepastāvīgs, un to ir kavējušas visdažādākās valstu prioritātes un izņēmumi. Gaidītā jaunu dalībvalstu iekļaušana vēl vairāk sarežģīja vispārējo izpratni par patērētāju aizsardzību. Patērētāju acquis pārskatīšana parāda Komisijas viedokli par procesu, kas varētu sekmēt lielāku skaidrību, saskaņotību un esošo direktīvu piemērošanu. Tomēr daudzas patērētāju organizācijas norāda, ka tā arī rada jautājumus par patērētāju politikas vispārējo virzību.

2.4

Minētajā dokumentā pārskatītās direktīvas aptver daudzas patērētāju līgumu tiesību aktos regulētas jomas, ieskaitot sliekšņa darījumus, daļlaika īpašuma tiesības, kompleksos ceļojumus, tālpārdošanu, preču pārdošanu un negodīgus līgumu nosacījumus. Tomēr pārskatīšanas procesā nav ņemtas vērā visas direktīvas, kuru priekšmets ir patērētāju aizsardzība, jo dažas no tām tiek uzskatītas par pārlieku nesen pieņemtām, lai tiktu iekļautas, vai arī Komisija tās izskata citā kontekstā. Zaļajā grāmatā ir uzsvērts, ka daļlaika īpašumtiesību direktīvai nepieciešama steidzama pārskatīšana, un pārstrādātā direktīva drīz būs pieejama. Digitālā “vide”, kurā atspoguļojas e–komercijas globālās problēmas, ir izcelta kā jauna un nozīmīga nozare, kurā nepieciešams piemērot acquis principus.

2.5

Komisija pārskatīja direktīvas, izmantojot:

2.6

Patērētāju aizsardzības jomā plaši lietota terminoloģija var izraisīt pārpratumus, tādēļ Komisijas dokumentā jau ir izskaidroti daži galvenie jēdzieni. “Minimālā saskaņošana” nozīmē, ka direktīvā izvirzīta virkne minimālo prasību, kas dalībvalstij jāizpilda. Šajā gadījumā dalībvalstij saglabājas iespēja izvirzīt prasības, kas ir stingrākas par direktīvā noteiktajām. “Maksimālā” (vai “pilnīga”) saskaņošana nozīmē, ka dalībvalstīm jāpilda direktīvas prasības un ka tās nedrīkst izvirzīt stingrākas prasības (“minimālo un maksimālo prasību saskaņošana”). Daudzas patērētāju organizācijas uzskata, ka pilnīga saskaņošana ir minimāla patērētāju aizsardzības līmeņa sinonīms un ka minimālās saskaņošanas gadījumā ir iespēja nodrošināt daudz augstāku aizsardzības līmeni.

2.7

Zaļās grāmatas publicēšana iezīmē Komisijas pārskata izpētes posma noslēgumu. Komisija lūdza līdz 2007. gada 15. maijam izteikt viedokļus par Zaļo grāmatu. Pašlaik Komisija analizē konsultāciju rezultātus, sagatavos viedokļu kopsavilkumu un lems par likumdošanas instrumenta nepieciešamību, kaut gan tas ilgs vairākus mēnešus. Kopā ar jebkādu šāda veida priekšlikumu tiks veikts ietekmes novērtējums. “Būtu labi, ja pēc šīs aptaujas varētu ES patērētājiem teikt: Lai kurā ES valstī jūs atrastos un lai ko jūs pirktu, jūsu pamattiesības nemainās”  (4).

3.1

Zaļā grāmata paredz izveidot ietvaru, kurā varētu apkopot ieinteresēto pušu viedokļus par politiskajām iespējām attiecībā uz patērētāju acquis un citiem īpašiem jautājumiem. Tajā ietvertas šādas galvenās tēmas:

3.2

Pamatojoties uz iepriekš veikto darbu, Komisija iezīmē divas pozitīvas stratēģijas patērētāju acquis pārstrādei.

3.3

Īsumā ir pieminēta trešā stratēģija, kurā nav paredzēta “nekāda rīcība tiesību aktu izstrādes jomā”, tomēr uzsvērts arī, ka tas nebūtu risinājums pastāvošajām problēmām, un dalībvalstu atšķirības varētu vēl vairāk palielināties.

3.4

Zaļajā grāmatā arī apskatīts horizontālā instrumenta iespējamais darbības apjoms. Ir ierosinātas trīs iespējas.

3.5

Nākamā Zaļajā grāmatā iekļautā tēma — saskaņošanas pakāpe — daudziem varētu šķist izšķirošs jautājums patērētāju acquis pārskatīšanas procesā. Šobrīd dalībvalstis var nodrošināt augstāku patērētāju aizsardzības līmeni salīdzinājumā ar direktīvās noteikto. Tas ir pazīstams kā “minimālā saskaņošana”. Patērētāju aizsardzības tematikai pievērstā uzmanība un prioritāte dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras, kas veicina patērētāju nedrošību un attur uzņēmumus piedalīties pārrobežu tirdzniecībā. Apspriešanai ir ierosinātas divas iespējas.

—

Vispārēja pieeja, izmantojot tiesību jaunradi.

—

Horizontāla instrumenta piemērošanas apjoms.

—

Saskaņošanas pakāpe.

4.1

Ar savu darbu un atzinumiem EESK jau gadiem ilgi atbalsta galveno mērķi ES patērētāju politikas jomā, proti, panākt vienotu un saskaņotu aizsardzību, kas pieejama visiem. Komiteja atbalsta arī otru mērķi, proti, panākt, lai patērētāji ir labi informēti un lai viņi var izdarīt uz informāciju balstītu izvēli tirgū bez šķēršļiem. Zaļās grāmatas struktūra atklāj, ka centieni pilnībā sasniegt šos divus mērķus ir saistīti ar grūtībām.

4.2

Jau tagad ir skaidrs, ka patērētāju acquis saglabāšanu tā pašreizējā formā nebūtu jāuzskata par ilgtermiņa iespēju. Vienotā tirgus darbību zināmā mērā traucē tādi apstākļi kā dažādie tiesību akti dalībvalstīs, pretrunīgi jēdzieni, atšķirības spēkā esošo patērētāju aizsardzības tiesību aktu piemērošanā un izpildē, neskaidrības attiecībā uz patērētāju sūdzību izskatīšanas procedūrām (vai pat šādu procedūru trūkums) un atlīdzības mehānismiem.

4.3

Tāpat arī šķiet, ka Komisija pārskatīšanas procesā saskata iespēju pievērstiem dažiem patērētāju politikas aspektiem, kas līdz šim tika uzskatīti par būtiski svarīgiem, un izpētīt, vai tie atbilst dinamiska vienotā tirgus, īpaši tāda, kas ir konkurētspējīgs globalizācijas apstākļos, prasībām. Šajā ziņā saskatāmas līdzības ar citiem pārskatīšanas pasākumiem, kas tika aizsākti, īstenojot Lisabonas stratēģiju. Augstu, vienotu patērētāju aizsardzības līmeni daudzi uzskata par Eiropas sociālā modeļa neatņemamu sastāvdaļu, tādēļ prioritāšu maiņa ar mērķi “mainīt ES patērētāju politiku, lai tādējādi vairāk veicinātu divu galveno ES mērķu sasniegšanu — sasniegtu lielāku ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību, kā arī Eiropu atkal tuvinātu iedzīvotājiem”, varētu tikt uzskatīta par minētās koncepcijas apšaubīšanu (6).

4.4

Lai arī uzdevums būs sarežģīts, EESK atzinīgi vērtē patērētāju acquis pārskatīšanu un izsaka atbalstu Komisijas noteiktajiem mērķiem, proti, samazināt šķēršļus iekšējā tirgū, vienlaicīgi arī saglabājot augstu patērētāju aizsardzības līmeni. Komiteja tomēr uzskata, ka šie pasākumi nedrīkstētu aprobežoties ar pašreiz izskatāmajām 8 direktīvām, bet tiem nākotnē jāaptver vismaz tās 22 direktīvas, kas iekļautas Komisijas 2003. gada maijā sagatavotajā sarakstā.

4.5

EESK vēlas aktīvi piedalīties šajās debatēs ar mērķi stiprināt iekšējo tirgu visu tajā iesaistīto pušu — patērētāju, profesionāļu, uzņēmumu un iedzīvotāju — interesēs.

5.1

Zaļajā grāmatā apskatīti sarežģīti politiski, ar pamatprincipiem un ar tiesību aktiem saistīti jautājumi. Patērētāju aizsardzības jomā dalībvalstīs ir izstrādāts tiesību aktu kopums, un galvenās tā nostādnes dažādās dalībvalstīs gan bieži vien ir līdzīgas, tomēr atšķirības pastāv detaļās un tiesību piemērošanā. Augsto sarežģītības pakāpi apliecina sistemātiskais un plašais apspriešanās process, kas izklāstīts dokumenta pielikumā. Šī detalizētā apspriešanās procesa ietvaros tiek lūgtas atbildes no vairākiem simtiem organizācijās apvienotu ieinteresēto personu, kuras vēlas publiski paust savu viedokli. Tomēr šajā atzinumā EESK aprobežojas ar piezīmēm tikai par pašiem svarīgākajiem politikas jautājumiem, uzskatot, ka tai būtu jāizsaka viedoklis par katru pārskatāmo direktīvu atsevišķi, kā tas tika darīts atzinumā attiecībā uz direktīvu par distances līgumiem (atzinums INT/334 par Komisijas paziņojumu COM (2006)514 galīgā redakcija, 21.09.2006).

5.2

Par galveno prioritāti būtu jānosaka mērķis novērst trūkumus spēkā esošajās direktīvās un tās savstarpēji saskaņot.

5.3

Šķiet, ka tuvākajā nākotnē lielākā daļa patērētāju tiesības regulējošu tiesību aktu pamatosies uz “minimālās saskaņošanas” principu, kā arī dalībvalstu pozitīvu pieeju, kuras mērķis ir būtiski paaugstināt patērētāju aizsardzības standartus. Vairāku (un dažādu) sociālo un ekonomisko iemeslu dēļ dalībvalstis vēlēsies vai nu saglabāt tajās jau šobrīd pastāvošo patērētāju aizsardzības līmeni, vai arī pakāpeniski, pašu noteiktā ritmā virzīties uz atšķirīgu aizsardzības līmeni. Šāda nostāja atbilst subsidiaritātes principam un ir daudz vieglāk tam pieskaņojama. Tomēr līdz ar šādu nostāju tiek arī atzīts viedoklis, ka dažādām patērētāju grupām visā ES šobrīd ir noteikts sliktāks aizsardzības līmenis vai tām ir mazāk iespēju saņemt atlīdzību un ka vajadzīga rīcība gan ES, gan dalībvalstu līmenī.

5.3.1

Tas nebūt nenozīmē, ka veicot konkrētu gadījumu analīzi īpašās jomās, kur vissvarīgākās ir iekšējā tirgus īstenošanas intereses, nebūtu apsverama maksimālas saskaņošanas iespēja, ņemot vērā nosacījumu, ka tiek nodrošināts augtāks patērētāju aizsardzības līmenis, iespējams, ar tiesiskā regulējums palīdzību.

5.4

Noteiktajā mērķī — nodrošināt patērētājiem lielākas iespējas attiecībā uz informētību par patērētāju tiesībām, viņu spēju spert tiesiskus soļus pret komersantiem un saņemt atlīdzību — nevajadzētu saskatīt alternatīvu skaidrai un proaktīvi nodrošinātai aizsardzībai, izmantojot ES un valstu tiesību aktu apvienojumu. Informācija nebūt nav tas pats, kas aizsardzība. Tirgus darījumu attiecībās lielāka ietekme tik tiešām parasti ir komersantam, un lielākā daļa tiesību aktu patērētāju aizsardzības jomā ir izstrādāti, lai nodrošinātu pircēja tiesības.

27.10.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/31

27.10.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/31

1.1

Enerģētika kļuvusi par svarīgu politisku jautājumu, kas ir cieši saistīts ar Lisabonas stratēģiju izaugsmei un nodarbinātībai.

1.2

Lisabonas stratēģijas svarīgākais mērķis ir vairāk un labāku darba vietu izveidošana. Mainoties tirgus nosacījumiem, enerģētikas nozarē tiek likvidētas darba vietas. Taču jauni risinājumi enerģētikas jomā var arī būtiski veicināt kvalitatīvi augstvērtīgu darba vietu izveidošanu. Minēto procesu būtiski veicina izglītība un apmācība.

1.2.1

Lisabonas stratēģijas īstenošanas sakarā svarīga nozīme ir ne tikai nodarbinātībai, bet arī citiem enerģētikas sociālās dimensijas aspektiem. Te, pirmkārt, jāmin kvalitatīvi augstvērtīgi publiskie pakalpojumi par pieņemamām cenām. Enerģētikas politikas izstrādē aktīvi jāiesaista pilsoniskā sabiedrība, tajā skaitā sociālie partneri.

1.3

EESK sadarbībā ar valstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm sagatavojusi šādus ieteikumus (“Enerģētikas politika zināšanu sabiedrībā”) enerģētikas politikas īstenošanai saskaņā ar Lisabonas stratēģiju:

1.4

Lai panāktu steidzami nepieciešamo enerģētikas nozares pārveidi, ir nepieciešams palielināt inovācijas tempu. Komiteja aicina pievērst īpašu uzmanību

2.1

EESK sadarbībā ar valstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm 2008. gada sākumā ir jāsagatavo “kopsavilkuma ziņojums” par Lisabonas stratēģijas izaugsmei un nodarbinātībai prioritātēm. Šis atzinums par enerģētikas politiku tiks iekļauts minētajā kopsavilkuma ziņojumā. Atzinums izstrādāts sadarbībā ar valstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm, un īpaši jāatzīmē Francijas, Itālijas un Maltas ekonomikas un sociālo lietu padomju aktīvā līdzdalība.

2.2

Šī atzinuma pamatā ir Integrēto pamatnostādņu izaugsmei un nodarbinātībai (2005.-2008. gads) B daļa — Mikroekonomiskās reformas Eiropas izaugsmes potenciāla paaugstināšanai. Atzinums īpaši attiecas uz 8. pamatnostādni par konkurētspējas nostiprināšanu, 12. pamatnostādni par pētniecību un izstrādi, 13. pamatnostādni par inovācijām un informācijas un saziņas tehnoloģijām, kā arī 14. pamatnostādni par resursu ilgtspējīgu izmantošanu (1).

2.3

Eiropadomes sanāksmes, kas 2006. gada 23. un 24. martā notika Briselē, secinājumos atzinīgi novērtētas “Eiropas Parlamenta, Reģionu komitejas un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas iniciatīvas, lai Kopienas līmeni palielinātu ieinteresētību (atjauninātās Lisabonas stratēģijas nodarbinātībai un izaugsmei īstenošanā). Tā aicina Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju turpināt iesākto darbu un lūdz 2008. gada sākumā iesniegt kopsavilkuma ziņojumus, tādējādi sekmējot partnerību nodarbinātībai un izaugsmei” (Prezidentvalsts secinājumi, 12. punkts).

2.4

Eiropadome atzīmē, ka “situācijai Eiropā šobrīd ir raksturīga pastiprināta ārēja konkurence, novecojoša sabiedrība, paaugstinātas enerģijas cenas un nepieciešamība nodrošināt enerģijas drošību” (Prezidentvalsts secinājumi, 7. punkts). Eiropadome arī apstiprina, ka “integrētās pamatnostādnes 2005.-2008. gadam izaugsmei un nodarbinātībai paliek spēkā. Šajā sakarā tā atbalsta īpašas prioritāras rīcības jomas attiecībā uz ieguldījumiem zināšanās un jauninājumos, uzņēmējdarbības potenciālu, īpaši MVU, un prioritāro iedzīvotāju kategoriju nodarbināšanu; kā arī Eiropas enerģētikas politikas izstrādi” (16. punkts).

2.5

Runājot par enerģiju, Eiropadome arī atzīmē, ka pašreizējā sarežģītā situācija naftas un gāzes tirgū, pieaugošā atkarība no importa un līdz šim panāktā nelielā enerģijas avotu dažādošana, augstas un nestabilas enerģijas cenas, pieaugošais globālais pieprasījums pēc enerģijas, drošības riski ražotājvalstīs un tranzīta valstīs, kā arī saistībā ar transportēšanas ceļiem, klimata pārmaiņu arvien lielākie apdraudējumi, lēnais progress energoefektivitātes jomā un neizsīkstošo enerģijas avotu izmantošanā, vajadzība pēc lielākas pārskatāmības enerģijas tirgos un vajadzība plašāk integrēt un savstarpēji savienot valstu enerģijas tirgus, enerģētikas tirgus liberalizācijai tuvojoties noslēgumam (2007. gada jūlijs), ierobežotā koordinācija starp enerģētikā iesaistītajām pusēm papildus tam, ka nepieciešamas investīcijas enerģētikas infrastruktūrā (43. punkts).

2.6

Pievēršoties minētajām problēmām un pamatojoties uz Komisijas Zaļo grāmatu “Eiropas stratēģija ilgtspējīgai, konkurētspējīgai un drošai enerģijai”, kā arī Padomes ieguldījumu, Eiropadome aicina izstrādāt Eiropas enerģētikas politiku, kuras mērķis būtu efektīva Kopienas politika, saskaņotība dalībvalstu starpā un konsekvence dažādu politikas jomu darbībās, kā arī trīs mērķu līdzsvarota sasniegšana saistībā ar piegādes drošumu, konkurētspēju un ilgtspējību vides jomā (44. punkts).

2.7

Eiropadome uzsvēra — lai panāktu šādu ES iekšējās un ārējās politikas konsekvenci, enerģētikas politikai ir jāatbilst daudzu politikas jomu vajadzībām. Kā izaugsmes stratēģijas sastāvdaļa, kā arī izmantojot atvērtus un konkurētspējīgus tirgus, tā veicina investīcijas, tehnoloģisku attīstību, iekšzemes un ārējo tirdzniecību. Tā ir cieši saistīta ar vides politiku un nodarbinātību, reģionālo politiku un jo īpaši — transporta politiku. Turklāt ārējās un attīstības politikas aspektiem ir pieaugoša nozīme enerģētikas politikas mērķu sasniegšanas veicināšanā ar citām valstīm (45. punkts).

2.8

Eiropas enerģētikas politikai (EEP) būtu jābalstās uz kopīgiem plāniem par ilgtermiņa piegādi un pieprasījumu, kā arī uz objektīvu, pārskatāmu novērtējumu par visu enerģijas avotu priekšrocībām un trūkumiem, un tai būtu līdzsvaroti jāpalīdz sasniegt tās trīs galvenos mērķus (46. un 47. punkts):

2.9

Īstenojot šos galvenos uzdevumus, EEP vajadzētu:

2.10

Sākot ar 2007. gadu Komisijai regulāri jāsagatavo stratēģiskais enerģētikas pārskats. 2007. gada 10. janvārī Komisija publicēja pirmo pārskatu un Paziņojumu Eiropadomei un Eiropas Parlamentam “Enerģētikas politika Eiropai” — tā dēvēto “Enerģētikas paketi”.

2.11

Komisija uzskata, ka Eiropas enerģētikas politikas pamatā ir trīs aspekti, proti, klimata pārmaiņu ierobežošana, nodarbinātības un izaugsmes veicināšana, kā arī ES atkarības no gāzes un naftas importa izraisītās ārējās neaizsargātības samazināšana.

2.12

Komisija norāda, ka Eiropas enerģētikas politikas galvenais mērķis ir līdz 2020. gadam Eiropas Savienībā samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas par vismaz 20 %. Minētais ES mērķis ir jāaplūko saistībā ar nepieciešamību iesaistīt rūpnieciski attīstītās valstis starptautiskajos pasākumos, kas vērsti uz klimata pārmaiņu ierobežošanu. Tiklīdz šāda vienošanās būs panākta, ES jācenšas paveikt vēl vairāk. Tādēļ jāizvirza vēl tālejošāks mērķis — samazinājums par 30 % līdz 2020. gadam un par 60-80 % līdz 2050. gadam.

2.13

Jārisina ne tikai problēmas saistībā ar klimata pārmaiņām, bet arī jautājumi, kas skar Eiropas energoapgādes drošību, ekonomiku un iedzīvotāju labklājību. Komisija uzskata, ka, sasniedzot minēto mērķi, izdosies samazināt pieaugošos draudus, kurus Eiropas Savienībai rada arvien lielākā naftas un gāzes cenu nepastāvība, izveidot ES enerģētikas tirgu, kurā valda lielāka konkurence, kā arī veicināt tehnoloģisko attīstību un nodarbinātību.

2.14

Lai īstenotu vispārējo mērķi, proti, samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas enerģētikas jomā, ES nākamo 13 gadu laikā par 20 % (iespējams, vēl vairāk) būs jāsamazina CO2 apjoms, kas rodas, patērējot enerģiju. Tas nozīmē, ka ES būs jākļūst par jaunas vispasaules rūpnieciskās revolūcijas virzītājspēku.

2.15

Lai sasniegtu minēto mērķi, Komisija ierosina arī veikt virkni svarīgu pasākumu enerģētikas jomā: paaugstināt energoefektivitāti, palielināt atjaunīgās enerģijas īpatsvaru kopējā enerģijas patēriņā, kā arī īstenot jaunus pasākumus, lai vienotā enerģētikas tirgus priekšrocības sniegtu labumu visiem, stiprināt dalībvalstu solidaritāti, kas veicinātu energotehnoloģiju izstrādi ilgākā laika periodā, atkal pievērst uzmanību kodoldrošības jautājumiem, kā arī noteikti panākt, lai ES būtu “vienota nostāja” sarunās ar starptautiskajiem partneriem, tajā skaitā enerģijas ražotājiem, importētājiem un jaunattīstības valstīm.

2.16

Pārskatā iekļauts rīcības plāns enerģētikas jomā, kas ietver 10 punktus, un pasākumu īstenošanas grafiks. Rīcības plānā paredzēts īstenot pirmos konkrētos pasākumus. Tajā ietilpst:

2.17

Energoefektivitātes rīcības plāns, ko Komisija pieņēma 2006. gada 19. oktobrī, ir arī viena no iepriekš minētā rīcības plāna sastāvdaļām. Komisijas paziņojums “Klimata pārmaiņu ierobežošana līdz 2 °C — Politikas alternatīvas ES un pasaulē 2020. gadam un turpmākajiem gadiem” un enerģētikas stratēģijas pārskats papildina un pastiprina viens otru.

2.18

Sanāksmē, kas notika 2007. gada 8. un 9. martā, Eiropadome pilnībā atbalstīja Komisijas priekšlikumus. Ievērojot augstākā līmeņa sanāksmes secinājumus, Komisija tagad sagatavos sīki izstrādātas likumdošanas iniciatīvas un citus būtiskus priekšlikumus. Tā kā valstu un valdību vadītāji ir apņēmušies regulāri apspriest enerģētikas jautājumus, otrajā enerģētikas stratēģijas pārskatā, kas tiks gatavots pēc diviem gadiem, tiks novērtēti sasniegumi.

2.19

EESK pilnvaru periodā no 2002. līdz 2006. gadam sagatavoja vairākus atzinumus par enerģētikas politikas jautājumiem, it īpaši par dažādu enerģijas avotu un tehnoloģiju īpatnībām un nozīmi. Plenārsesijā, kas notika 2006. gada septembrī, EESK beidzot pieņēma izpētes atzinumu (tā pamatā ir galvenokārt minētie iepriekš pieņemtie atzinumi) par tematu “Eiropas Savienības energoapgāde — optimāla enerģijas veidu izmantošanas stratēģija”  (2). Minētajā atzinumā aplūkoti daudzi jautājumi, kas tika apspriesti Eiropadomes sanāksmē, kas notika 2006. martā. Minētā atzinuma svarīgākie secinājumi bija:

2.20

EESK uzskatīja, ka Eiropai jāizvirza stratēģisks mērķis — arvien plašāk jāizmanto dažādi enerģijas veidi, cenšoties pēc iespējas labāk īstenot izvirzītos mērķus ekonomikas, piegāžu stabilitātes un klimata politikas jomā. Īstenojot minētos mērķus, visiem enerģijas avotiem un tehnoloģijām ir savas priekšrocības un trūkumi, kas ir atklāti jāapspriež un līdzsvarotā veidā jāņem vērā.

2.21

Jāizmanto iespējas, kuras paver plašāka atjaunojamo enerģijas avotu izmantošana. Tomēr pat tādā gadījumā, ja tiktu sasniegts izvirzītais mērķis un 2020. gadā atjaunīgās enerģijas īpatsvars būtu 20 %, nav paredzams, ka atjaunojamie enerģijas avoti tuvākajā nākotnē pilnībā spēs aizstāt tradicionālos enerģijas avotus.

2.22

Visas enerģijas ražošanas iespējas ir jāsaglabā. Šo secinājumu apstiprina arī minētajā atzinumā aplūkotie 25 valstu ES attīstības scenāriji. Arī scenārijs, kura pamatā ir pieņēmums, ka energoefektivitāte tiks būtiski paaugstināta un vairāk tiks izmantoti atjaunojamie enerģijas avoti, neparedzēja iespēju atteikties no vienas vai otras enerģijas ražošanas tehnoloģijas, nekaitējot apkārtējai videi vai ekonomikai.

2.23

Pastāvošā situācija dažādu enerģijas avotu izmantošanas jomā jāmaina tā, lai samazinātu atkarību no ārējiem enerģijas avotiem un Eiropā vairāk būtu pieejami emisijas ziņā neitrāli enerģijas avoti, vienlaikus ievērojot, ka lēmumus par ieguldījumiem dažādu tehnoloģiju izstrādāšanā pieņem tirgus dalībnieki.

2.24

EESK ieteica izstādāt optimālas dažādu enerģijas avotu izmantošanas stratēģiju. Tāpēc ir svarīgi ir noskaidrot, kāda ir ES, dalībvalstu, neatkarīgo iestāžu un tirgus dalībnieku loma.

Komiteja ierosināja optimālas dažādu enerģijas avotu izmantošanas stratēģijā iekļaut šādus elementus:

3.1

Mūsdienu sabiedrības dzīve nav iedomājama bez enerģijas. Lai apmierinātu mūsu vajadzības pēc pārtikas, apkures aukstā laikā, apgaismojuma, transporta, izejvielām, patēriņa precēm un mūsdienās arvien vairāk arī pēc telekomunikācijām un informācijas apstrādes, nepieciešama droša energoapgāde. Taču mēs varam un mums jāmaina veids, kā mēs apmierinām minētās vajadzības. Ņemot vērā pašreizējās problēmas, it īpaši klimata pārmaiņu izraisītās problēmas, mums steidzami pašos pamatos jāmaina priekšstati par problēmu risināšanu un jāveido ekonomika ar augstu efektivitāti un zemu oglekļa emisijas līmeni.

3.2

Enerģētika ir cieši saistīta ar Lisabonas stratēģiju izaugsmei un nodarbinātībai. Lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas mērķus, mums nepieciešama enerģija par pieņemamām un konkurētspējīgām cenām. Jauni risinājumi enerģētikas jomā, it īpaši tie, kas guvuši atzinību pasaules tirgū, var būtiski palielināt Eiropas konkurētspēju un veicināt kvalitatīvi augstvērtīgu darba vietu izveidošanu.

3.3

Enerģētikas politikas vispārējie mērķi — konkurētspēja, piegādes drošība un ilgtspējība — joprojām ir un būs aktuāli. Lai ierobežotu klimata pārmaiņas (kas ir ļoti svarīgs uzdevums), arvien lielākais pieprasījums pēc enerģijas ir jāapmierina, paaugstinot energoefektivitāti un ievērojami palielinot atjaunojamo enerģijas avotu un mazoglekļa enerģijas ražošanas tehnoloģiju izmantošanu, piemēram, nākotnē tās varētu būt oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģijas. Energoapgādes drošību veicinās arī energoefektivitātes paaugstināšana, piegādes avotu dažādošana un vienota ES nostāja attiecībās ar citām valstīm. Jāpalielina konkurētspēja, veidojot atvērtu tirgu, kurā valda spēcīga un godīga konkurence, tostarp nodrošināta piekļuve tīkliem un augsta publisko pakalpojumu kvalitāte.

3.4

Vairāk un labāku darba vietu izveidošana ir Lisabonas stratēģijas pamatmērķis. Konkurence tirgū parasti liek paaugstināt produktivitāti, un tāpēc arī uzņēmumiem, kas darbojas enerģijas tirgū, jādarbojas efektīvāk. Kad enerģētikas nozarē tiek likvidētas darba vietas, attiecīgajiem darbiniekiem ir jāsniedz pienācīgs atbalsts. Vienlaikus jāatzīmē, ka enerģiju patērējošajās nozarēs darba vietu skaits ir lielāks, un tas var palielināties. Tieši cenšoties paaugstināt energoefektivitāti, vairāk izmantot atjaunojamos enerģijas avotus un izstrādāt jaunas tehnoloģijas, tiks izveidotas daudzas, galvenokārt kvalitatīvi augstvērtīgas darba vietas.

3.4.1

Īstenojot Lisabonas stratēģiju, pienācīga uzmanība jāvelta enerģētikas politikas sociālajai dimensijai. Tā iever jautājumus, kas skar nodarbinātību un darba vietas, kā arī jautājumus saistībā ar enerģijas par pieejamām cenām, proti, kvalitatīvi augstvērtīgu publisko pakalpojumu pieejamību ikvienam. Enerģētikas politikas izstrādē aktīvi jāiesaista pilsoniskā sabiedrība, tajā skaitā sociālie partneri.

3.5

Pēdējā laikā pieņemtajos atzinumos EESK ir paudusi pamatotus viedokļus par iepriekš minētajiem nozīmīgajiem enerģētikas politikas jautājumiem un attiecīgajā brīdī sniegs atzinumus par Komisijas likumdošanas iniciatīvām un citiem sīki izstrādātiem priekšlikumiem, kas sagatavoti, pamatojoties uz Eiropadomes secinājumiem saistībā ar Enerģētikas paketi.

3.6

Lai novērstu darba dublēšanos un enerģētikas jautājumu apspriešanā panāktu pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību, EESK šajā atzinumā pievērš galveno uzmanību enerģētikas politikas saiknei ar Lisabonas stratēģijas stūrakmeni — Eiropas zināšanu sabiedrības veidošanu. Šajā atzinumā ir aplūkoti tie jautājumi, kuri ietilpst Enerģētikas paketē un attiecas uz inovācijām.

3.7

Politiskie mērķi un pasākumi veido pamatstruktūru, bet reāls progress nav iespējams bez tehnoloģijām un citiem jauninājumiem, tajā skaitā pārmaiņām mūsu izturēšanās veidā. Tas attiecas uz energoefektivitātes paaugstināšanu gan enerģijas pārveides, gan enerģijas izmantošanas procesā. Inovācijām var būt svarīga nozīme, lai samazinātu atkarību no ārējiem enerģijas avotiem, jo tās paplašina iespējas izmantot dažādus enerģijas veidus. Noteikti ir jāizstrādā un jāievieš jauninājumi, lai samazinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, izstrādājot un izmantojot atjaunojamus enerģijas avotus, tīras ogles un citus izrakteņu kurināmā veidus, kā arī drošu kodolenerģiju.

3.8

Plašākā izpratnē jauninājumu izstrāde un ieviešana ir atjaunotnes process. Tas nozīmē, ka jaunas idejas tiek izstrādātas, plaši izmantotas, un, pateicoties tām, tiek radītas ekonomiskās vērtības. Minētais process aptver gan tehnoloģiskus jauninājumus, gan arī jaunus risinājumus vadības un organizācijas jomā. Tas notiek ne tikai rūpniecībā, bet arī pakalpojumu un publiskajā sektorā. Bieži, bet ne vienmēr, jauninājumi tiek izstrādāti pētniecības procesā. Šajā sakarā Komiteja norāda arī uz savu atzinumu par tematu “Drošai un ilgtspējīgai energoapgādei nepieciešamie pētījumi” (3).

3.8.1

Uzmanības centā pašreiz ir tādas energotehnoloģijas kā efektīvāka sadedze, vēja spēkstacijas, saules kolektori, nākotnē — kurināmā elementi, ūdeņraža tehnoloģija un kodolsintēze. Vienlīdz nozīmīgas ir ar iepriekš minētajām saistītās tehnoloģijas, piemēram, materiālu izstrāde un meteoroloģija, kas, sniedzot precīzākas prognozes, ļauj panākt efektīvu optimizāciju.

3.8.2

Tehniskās iespējas, kas ļauj enerģiju izmantot efektīvāk, ir gandrīz neierobežotas: labāka izolācija, elektriskās ierīces, kas patērē mazāk enerģijas, vieglāki materiāli, labāka produktu un procesu plānošana rūpniecībā, efektīvākās iekārtas. Šajā ziņā svarīga nozīme ir energoietilpīgām nozarēm — ja to ieguldījumi un speciālās zināšanas neveicinās pieprasījumu, Eiropas Savienībā daudzās jomās apstāsies jaunu, rūpniecībai paredzētu energoefektīvu tehnoloģiju izstrāde.

3.8.3

Plašas iespējas paver informācijas un saziņas tehnoloģijas. To izmantošana enerģijas ražošanā, pārveidošanā un sadalē — kā ikvienā procesā — ļauj paaugstināt efektivitāti un produktivitāti. Tas pats sakāms par (īpaši pārvades tīklu) darbības drošību un drošumu. Ar informācijas un saziņas tehnoloģiju palīdzību to lietotāji un patērētāji var regulēt savu enerģijas patēriņu. Maksimālās slodzes samazināšana, piedāvājot enerģijas lietotājiem iespēju nekavējoties reaģēt uz cenu izmaiņām, ir viens no piemēriem, kas sniegtu ievērojamu labumu. Informācijas un saziņas tehnoloģiju lietošana, piemēram, tāldarbs un video konferences, kopumā varētu mazināt nepieciešamību izmantot transportu.

3.8.4

Mums jāmeklē jauni risinājumi, proti, jāievieš jauninājumi energosistēmu un ar enerģētiku saistītu sistēmu darbībā un vadībā. Tas jādara, lai nodrošinātu kvalitatīvi augstvērtīgus pakalpojumus par pieejamu cenu. Kā piemērus var minēt vadību, kas nodrošina ražošanas un pārvades sistēmu drošu ekspluatāciju un uzturēšanu, kā arī tirgus (apmaiņas) vadību, maksimālās slodzes pārvaldību un ar dienas gaismas izmantošanu saistītus pielāgojumus. Visbeidzot, efektīva loģistika var būt nozīmīgs faktors, lai uzlabotu gan enerģijas pieprasījuma, gan degvielas pārvaldību.

3.8.5

Pārmaiņas nepieciešamas arī mūsu izturēšanās veidā. Patērētājiem ir būtiska nozīme — saprātīgāks enerģijas patēriņš ir katra cilvēka ziņā, un tam nepieciešamas jaunas idejas un plašākas zināšanas. Lai ietekmētu viņu izvēli, svarīgs uzdevums ir izpratnes paplašināšana un atbilstoša patērētāju informēšana. Reģionālā un pilsētu plānošana, kā arī arhitektoniskie risinājumi un celtniecības prasības var būtiski ietekmēt iedzīvotāju izvēli, kas nosaka viņu enerģijas patēriņu; tāpēc jāīsteno oficiālas informācijas kampaņas, kas veicina enerģijas efektīvu izmantošanu un taupīšanu.

3.9

Nepieciešami pilnīgi jauni problēmu risinājumi, un steidzami jāveic pārmaiņas. Radikālām pārmaiņām ir nepieciešams laiks, tādēļ ir svarīgi nekavējoties sākt līdzekļu piešķiršanu. Vienlaikus ir plaši jāizmanto vislabākās esošās tehnoloģijas, lai, piemēram, samazinātu enerģijas patēriņu mājsaimniecībās.

3.10

Lai nodrošinātu jauninājumu un ieguldījumu rentabilitāti, būtu jāizvērtē uzlaboto tehnoloģiju izmaksu lietderība kvantitatīvā izteiksmē. Būtisks piemērs ir dažādu tehnoloģiju izmaksas 1 tonnas CO2 izmešu novēršanai — piemēram, vēja spēkstacijas izmaksā daudz vairāk nekā ēku izolācija.

3.11

Jauninājumu izstrādei un ieviešanai nepieciešami noteikti priekšnosacījumi un īpaši politiski pasākumi vietējā, reģionālajā, valstu un ES līmenī. Tā kā ES vēlas kļūt par pasaules līderi energoefektivitātes jomā un zema oglekļa satura tehnoloģiju izmantošanā, ļoti svarīgi ir pārbaudīt, vai enerģētikas politika un citi būtiskie pamatnosacījumi sekmē minētā mērķa īstenošanu.

3.12

Pirmais sekmīga inovācijas procesa priekšnosacījums ir kvalificēts un augsti motivēts darbaspēks, kā arī augsta izglītības sistēmas kvalitāte. Lai izstrādātu jaunas tehnoloģijas, nepieciešami pietiekami pūliņi pētniecības un izstrādes jomā, kā arī riska finansēšanas iespējas MVU dibināšanas un darbības sākuma posmā. Veselīga un atklāta konkurence liek uzņēmumiem ieviest un izstrādāt jauninājumus. Jānodrošina piekļuve (arī pasaules) tirgum. Atjaunīgās enerģijas jomā tīklu pieejamība var būt faktors, kas nosaka veiksmīgu jauninājumu izstrādi un ieviešanu. Jāveido tāda regulācijas sistēma, kas sekmē inovācijas procesu, tostarp paredzot stimulus jauninājumu ieviešanai (piemērs: emisiju kvotu tirdzniecības sistēma (ETS) neparedz stimulus tiem, kas savlaicīgi veikuši emisiju samazināšanas pasākumus). Pārmērīga reglamentācija rada šķēršļus inovācijas procesam.

3.12.1

Lai ieviestu jaunas tehnoloģijas, jāveic ieguldījumi. To spēj uzņēmumi, kas gūst peļņu. Tas attiecas arī uz ieguldījumiem energoefektivitātes paaugstināšanai, arī tādā gadījumā, ja atmaksāšanās laiks ir īss. Pēdējos gados energouzņēmumi strādājuši ar ievērojamu peļņu, taču veikto ieguldījumu apjoms ir neliels. Kā zināms, prasības, kas jāizpilda, lai veiktu plānošanu un saņemtu attiecīgās atļaujas, palēnina un pat kavē ieguldījumu veikšanu. Lai mazinātu ar ieguldījumiem saistīto risku, tiesiskajam regulējumam jābūt prognozējamam un stabilam. Tā kā ieguldījumiem enerģētikas infrastruktūrā bieži ir garš atmaksāšanās laiks, būtu lietderīgi izmantot dažāda veida ilgtermiņa līgumus.

3.12.2

Uzņēmumi var ieguldīt jaunu tehnoloģiju izstrādē un ieviešanā, ja tiem ir pieejams pietiekami liels tirgus, kas nodrošina ieguldījumu rentabilitāti. Vairumā gadījumu tas tā nav, jo attiecīgo valstu tirgi nav pietiekami lieli — arvien būtiskāks ieguldījumu priekšnosacījums ir piekļuve pasaules tirgum. Vienlīdz nozīmīgs ir pieprasījums pasaules tirgū un līdzvērtīgi konkurences apstākļi. Vienpusēji ES pasākumi nerada pieprasījumu citviet pasaulē, tomēr laika gaitā tas varētu notikt. Piemēram, maksa par CO2 emisijām var būt nozīmīgs stimuls, ja tā tiek noteikta visā pasaulē.

3.12.3

ES spēcīgās pozīcijas pasaules energoefektīvu un atjaunīgas enerģijas ražošanas tehnoloģiju tirgū ir jāuzlabo un jānostiprina arī turpmāk. Minētā mērķa īstenošanu var sekmēt ES apņemšanās kļūt par līderi klimata politikas jomā, izvirzot tālejošus mērķus saistībā ar energoefektivitātes paaugstināšanu un atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu. Taču tas nenotiks pats par sevi. Mērķu izvirzīšana un to īstenošanas termiņu noteikšana jāveic pārdomāti, lai mērķus patiešām varētu sasniegt — pretējā gadījumā var rasties papildu izdevumi un iespējama darba vietu skaita samazināšanās. Piemēram, attiecīgo tehnoloģiju izstrādei jānotiek savlaicīgi, lai tās būtu izmantojamas noteiktajā termiņā. Jāņem vērā arī tas, kāds ir ieguldījumu cikls dažādās nozarēs.

3.12.4

Rodas iespaids, ka Eiropa paļaujas uz tirgus intervenci kā inovācijas procesa veicināšanas līdzekli, kas, iespējams, nav pietiekami efektīvs. ASV un dažās citās valstīs pētniecībai un izstrādei tiek piešķirts lielāks valsts finansējums. Eiropā jāpalielina ne tikai valsts, bet arī privātais finansējums pētniecībai un izstrādei enerģētikas jomā. Jāattīsta sadarbība tehnoloģiju jomā ar citām nozīmīgām tehnoloģiju izstrādē iesaistītām pusēm, kā arī sistemātiski jāuzrauga to īstenotā politika un pasākumi. Ir jāpadziļina ES dalībvalstu sadarbība, kā arī jāuzlabo dalībvalstu un ES pūliņu koordinācija, vienlaikus neierobežojot konkurenci. Valsts finansētajām pētniecības iestādēm un uzņēmumiem ir jāsadarbojas ciešāk, plānojot un īstenojot pētniecības programmas, lai nodrošinātu, ka pētniecības procesā tiek radīti jauninājumi. Šajā ziņā nozīmīga varētu būt paredzētā Eiropas Tehnoloģiju institūta dibināšana.

3.13

Lai aktīvi atbalstītu inovācijas procesu, parasti nepieciešami dažādi instrumenti. Dažādos izstrādes posmos un dažādās tirgus situācijās ir jāīsteno dažādi pasākumi, lai tie būtu efektīvi. Piemēram, atkarībā no tā, kādi pasākumi jāveic, lai inovācijām būtu noiets tirgū, tehnoloģijas varam iedalīt trīs grupās:

3.14

ES, valstu un reģionālajā līmenī iespējams īstenot dažādus pasākumus un izmantot dažādus instrumentus. Lai nodrošinātu jauninājumu rentabilitāti, pasākumi attiecīgo mērķu īstenošanai jāizvēlas ļoti rūpīgi. Kritiski jānovērtē rīcības ātrums, lai izvairītos no resursu nelietderīgas izmantošanas un neparedzētām sekām. Cik vien ātri iespējams jāīsteno tādi pasākumi, kuru lietderība nerada šaubas un kas nepārprotami kalpo gan tiešo, gan netiešo mērķu īstenošanai. Sarežģītāki un bieži vien jauna veida pasākumi, piemēram, CO2 tirgus cenas noteikšanas mehānismi, vispirms rūpīgi jāapsver. Lai izvairītos no sarežģījumiem, negaidītām blakus parādībām un nepietiekami efektīviem risinājumiem, viena mērķa īstenošanai nebūtu jāparedz vairāki pasākumi. Izvēloties īstenojamos pasākumus, svarīgi ir ņemt arī vērā, kā tie ietekmēs vienotā tirgus darbības efektivitāti — līdz šim tas ne vienmēr ir izdevies.

3.14.1

Finansējums pētniecībai un izstrādei: šajā jautājumā Komiteja īpaši norāda uz savu atzinumu par tematu “Ieguldījumi pētniecībā un inovācijā (Lisabonas stratēģija)”, INT/325. ES kopumā ievērojami atpaliek no ASV un citiem lielākajiem konkurentiem. Septītajā pētniecības un izstrādes pamatprogrammā pētījumiem enerģētikas jomā septiņu gadu laikā paredzēts piešķirt aptuveni 4 miljardus euro (šajā summā nav iekļauti Starptautiskā kodoltermiskā eksperimentālā reaktora celtniecībai paredzētie līdzekļi), savukārt ASV enerģētikas likumprojekts paredz, ka 2007. gada federālajā budžetā vien minētajam mērķim tiks piešķirti 4,4 miljardi ASV dolāru un finansējums turpmāk tiks palielināts. Jāpalielina ne tikai valsts finansējums pētniecībai un izstrādei enerģētikas jomā, bet arī jāparedz atvieglojumi, kas veicinātu privāto līdzekļu piesaisti pētniecībai un izstrādei enerģētikas jomā, vienlaikus veicinot ES dalībvalstu sadarbību.

3.14.2

Izglītība un apmācība: Līdztekus centieniem uzlabot vispārējās un profesionālās izglītības kvalitāti Eiropā ir jāpalielina izpratne par to, ka jauniešiem paveras plašas un izredzēm bagātas profesionālās izaugsmes iespējas enerģētikas nozarē. Arvien straujākās tehnoloģiju attīstības dēļ būtiska nozīme ir mūžizglītībai.

3.14.3

Sabiedrības informētība: Svarīgs uzdevums ir panākt izmaiņas mūsu izturēšanās veidā, lai enerģijas patēriņš būtu saprātīgāks. Minētajā procesā jāiesaistās skolām, un jārīko informācijas kampaņas. Nākotnes iedzīvotāju izglītošanu minētajā jautājumā varētu sākt jau pamatskolā, jo bērni šajā vecumā ļoti interesējas par jautājumiem, kas skar planētas nākotni, un vēlas darboties. Profesionālajā sfērā un uzņēmumos labi rezultāti bijuši energoauditam, kas veikts, piemēram, uz brīvprātīgas vienošanās pamata.

3.14.4

Cenu mehānismi, nodokļi: Cenu izmaiņas, ja veiktas pārdomāti, var ietekmēt patērētāju izvēli un būt efektīvs inovācijas procesa veicināšanas līdzeklis. Cenu paaugstināšana nav īpaši efektīvs kopējā enerģijas patēriņa samazināšanas līdzeklis — vispārzināms ir fakts, ka cenas enerģētikas nozarē nav īpaši elastīgas.

3.14.5

Subsīdijas: Pārdomāta subsidēšana var būt efektīvs izvēles ietekmēšanas līdzeklis. Jauninājumu ieviešanas sākumposmā bieži ir nepieciešamas subsīdijas, lai mazinātu citādi pārāk augsto risku. Lai neradītu konkurences izkropļojumus, tās var izmantot tikai saskaņā ar spēkā esošajiem ES noteikumiem, proti, lai novērstu tirgus nepilnības. Subsīdijām jābūt laika ziņā ierobežotām, un tās pakāpeniski jāpārtrauc. Energoefektivitātes veicināšanas nolūkā ir jāparedz piemēroti atvieglojumi, lai sākuma posmā palīdzētu segt papildu izmaksas, kuras rodas, iegādājoties energoefektīvas iekārtas, kurām bieži ir īss atmaksāšanās laiks.

3.14.6

Politiskie mērķi un saistības: Gan mērķi, gan saistības norāda vēlamo attīstības virzienu. Lai pieņemtu lēmumus veikt ieguldījumus, vienlīdz nozīmīgi ir politiskie instrumenti, kas pašreiz tiek pielietoti mērķu sasniegšanai. Izvirzot mērķus, jāievēro, ka parasti šādā gadījumā dažas ekonomikas nozares gūs labumu, bet citām būs jāsamierinās ar zaudējumiem, un ka pārāk tālejoši mērķi var radīt lielāku kaitējumu nekā labumu. Pašreiz vērojama tendence izvirzīt vispārēju mērķi un ar to saistītus apakšmērķus, piemēram, lai sasniegtu CO2 emisiju samazināšanas mērķus, tiek izvirzīti vēl citi, proti, palielināt atjaunīgās enerģijas izmantošanu. Tādējādi var izrādīties, ka risinājumi vispārējā mērķa sasniegšanai nav vispiemērotākie. Rūpīgi jānovērtē gan izvirzīto mērķu, gan it īpaši izvēlēto instrumentu, piemēram, Vācijā un Somijā ar rūpniecību noslēgto līgumu ietekme.

3.14.7

Emisiju tirdzniecība, zaļie/baltie sertifikāti: Ja pareizi izveidoti, tie ir efektīvi instrumenti, kas ļauj sasniegt izvirzītos mērķus. Taču izmaksas sākotnēji ir grūti novērtēt, un tās var būt ļoti mainīgas. Jo lielāks tirgus un jo vairāk tirgus dalībnieku, kas vēlas iegūt tirdzniecības tiesības vai sertifikātus, jo labāk. Ja sistēma tiek attiecināta uz uzņēmumiem, kas konkurē pasaules tirgū, tā jāievieš visā pasaulē, lai neradītu konkurences izkropļojumus.

3.14.8

Regulējums un saistošas normas: Rūpīgi plānots regulējums var sekmēt inovāciju. It īpaši regulējums var būt efektīvs līdzeklis, lai atbrīvotos no novecojušām tehnoloģijām. Izvirzot tālejošus vidējā termiņa efektivitātes standartu palielināšanas mērķus, tas var arī veicināt jaunu energoefektīvu produktu izstrādi. Taču vienmēr pastāv risks, ka inovācijas process tiks kavēts. Jebkurā gadījumā ir jānodrošina, lai regulējums nerada tirgus barjeras.

3.14.9

Brīvprātīgi standarti, brīvprātīgas vienošanās, sertifikācija: Tie ir inovācijas procesam labvēlīgi politikas instrumenti. Tie var ne vienmēr nodrošināt nosprausto mērķu izpildi, tomēr tie veicina lielus sasniegumus inovāciju jomā, neradot praktiski nekādu negatīvu blakusparādību risku.

3.14.10

Publiskais iepirkums: Iepirkumam var būt svarīga nozīme inovācijas procesa veicināšanā enerģētikas jomā. Jāizstrādā un plaši jāpopularizē minētā mērķa īstenošanas metodes. Parasti “videi draudzīgāka” iepirkuma procedūra nozīmē, ka jāveic dzīves cikla analīze, un tāpēc bieži iestādēm jāapgūst jaunas zināšanas minētās un citu jaunu metožu lietošanā. ES publiskā iepirkuma noteikumi, kuri ir jāievēro, paredz “ekoloģiskākas” publiskā iepirkuma prasības, kuru izpildei ir nepieciešami mūsdienīgi risinājumi.

3.14.11

Lai panāktu steidzami nepieciešamo enerģētikas nozares pārveidi, ir nepieciešams palielināt inovācijas tempu. Komiteja aicina pievērst īpašu uzmanību

27.10.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/39

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par Kopienas dzelzceļu sistēmas savstarpēju izmantojamību (kodificētā versija)”

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 881/2004 par Eiropas Dzelzceļa aģentūras izveidošanu”

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2004/49/EK par drošību Kopienas dzelzceļos”

1.1

Priekšlikumi

šķiet, atbilst nolūkam atvieglot uzņēmumu piekļuvi Eiropas dzelzceļu sistēmai.

Minētie priekšlikumi

1.2

EESK atbalsta mērķi vienkāršot nodošanas ekspluatācijā procedūru.

1.3

EESK uzskata, ka šāda vienkāršošana palielinātu Eiropas dzelzceļa sistēmas izmantošanu, samazinot pieprasījumu pēc citiem transporta veidiem, vienlaikus palīdzot uzlabot vidi un izmantojot enerģijas avotus atbilstīgi ES enerģētikas plānošanai.

1.4

EESK uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas savstarpējās izmantojamības standartu piemērošana un sertificēšanas pārbaužu sadale starp valstu un Kopienas struktūrām neizraisītu drošības apdraudējumu.

1.5

EESK jo īpaši ierosina, lai tiktu rūpīgi ievērots ar jauno sistēmu izveidotais kompetenču sadalījums dažādām struktūrām.

1.6

EESK uzskata, ka attiecībā uz kravas un pasažieru vagoniem, ko nodos ekspluatācijā pēc direktīvas stāšanās spēkā, vajadzētu pietikt ar vienu ekspluatācijas atļauju, kuru izdevusi viena Kopienas dalībvalsts. Jaunā regula par Eiropas Aģentūru ļaus dzelzceļa uzņēmumiem, infrastruktūru pārvaldītājiem, vagonu apsaimniekotājiem, bet jo īpaši valstu sertificēšanas iestādēm

1.7

EESK pieņem zināšanai, ka, rīkojoties atbilstīgi paredzētajam, Aģentūra kļūs par Eiropas dzelzceļa sistēmas (ko veido ātrsatiksmes dzelzceļa tīkli, Eiropas transporta koridori (TEN) un nākotnē visi pārējie valstu dzelzceļa tīkli) izveides koordinācijas iestādi, jo saskaņos un paplašinās Eiropas Dzelzceļu satiksmes pārvaldības sistēmu (ERTMS — European Rail Traffic Management System), publicējot valstu noteikumu savstarpējās salīdzināšanas sistēmu un sniedzot tehnisku atbalstu valstu sertificēšanas iestādēm.

1.8

Līdz ar Eiropas Aģentūras kā dzelzceļa savstarpējās izmantojamības procesa un tehnoloģiskās attīstības virzīšanas un kontroles iestādes lomas pakāpenisku nostiprināšanu būs daļēji jāmaina arī valstu sertificēšanas iestāžu loma.

1.9

EESK lūdz Komisijai izvērtēt, vai būtu lietderīgi izveidot kopīgu Eiropas satiksmes drošības trūkumu reģistru, par ko kopīgi vienotos dalībvalstis, lai nodrošinātu pamatdatus vienotu parametru noteikšanai.

1.10

Paredzētais mērķis ir izveidot Eiropas ritošā sastāva, ritošā sastāva un sistēmu uzturēšanas darbību un transporta pakalpojumu pārvaldes cilvēkresursu tirgu.

1.11

Tas piedāvās Eiropas ritošā sastāva ražotājiem vienreizēju iespēju, jo īpaši, ja tehniskie lēmumi attiecībā uz SITS ļaus saglabāt pietiekamu ražotāju skaitu, lai Eiropā nodrošinātu konkurētspējīgu ritošā sastāva (un tā uzturēšanas) tirgu.

1.12

EESK rūp, lai tad, ja ritošo sastāvu nodod ekspluatācijā pirms direktīva stājas spēkā (bez EK verifikācijas deklarācijas), dzelzceļa drošības direktīvas ieviešana nepalielinātu birokrātiju attiecībā uz dzelzceļa uzņēmumiem.

1.13

EESK uzskata, ka Eiropas statistikas sistēmas (ESS) valstīs ir jāparedz sertificēšanas iestādes.

1.14

Izvērtējot SITS izņēmuma noteikumus, no projekta ekonomiskā līdzsvara viedokļa ir konkrēti jānovērtē Kopienas līdzfinansējuma ietekme uz kāda projekta ekonomisko dzīvotspēju.

1.15

EESK uzskata, ka izņēmumu analīzi nevajadzētu veikt katram SITS atsevišķi, bet tā jāveic visai SITS sistēmai kopumā.

1.16

EESK iesaka, lai Aģentūra, publicējot SITS, piemērotu pašreizējos noteikumus par valodu lietojumu.

Tā uzskata, ka Aģentūras novērtējums un atzinumi jāpieprasa visu būvniecības un atjaunošanas pasākumu gadījumā — pat ja tos nefinansē Eiropas Kopiena — lai kā valstu tā Kopienas pasākumus orientētu uz Eiropas drošības sistēmu.

1.17

Visiem iesaistītajiem dalībniekiem jāpiešķir iespēja pieprasīt Eiropas Aģentūras atzinumus, pat ja tie būtu pretrunā ar valstu sertificēšanas iestāžu novērtējumu. Jo sevišķi jānodrošina, lai šo iespēju varētu izmantot Kopienas dzelzceļa uzņēmumi un nozares darba ņēmēju organizācijas.

2.1.1

Pakāpeniski veidojot Eiropas dzelzceļu telpu bez robežām, rodas nepieciešamība pēc tehniskiem noteikumiem attiecībā uz drošību, pārvaldes aspektiem un sistēmas piekļuves procedūrām.

2.1.2

Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīva Nr. 91/440/EKK, Padomes 1995. gada 19. jūnija Direktīva Nr. 95/18/2001, Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīva Nr. 2001/14/EK par Kopienas dzelzceļa attīstību paredz nodrošināt pakāpeniskas Kopienas infrastruktūru piekļuves tiesības visiem Kopienas dzelzceļa uzņēmumiem, kam ir kādas dalībvalsts izsniegta licence un kas vēlas piedāvāt kravas pārvadājumu pakalpojumus saskaņā ar jauno pamatprincipu kopumu.

2.1.3

Lai sasniegtu divkāršo drošības un savstarpējās izmantojamības mērķi, ir jāveic tehniski uzdevumi, tos pārvaldot specializētai struktūrai. Tādēļ tika izveidota Eiropas Dzelzceļa drošības un savstarpējas izmantojamības aģentūra.

2.1.4

Aģentūras galvenie uzdevumi ir šādi:

2.1.5

Valstu lokomotīvju apstiprināšanas procedūras patlaban tiek uzskatītas par vienu no lielākajiem šķēršļiem jaunu dzelzceļa uzņēmumu veidošanai kravu pārvadājumu nozarē, kā arī par lielu bremzējošu faktoru Eiropas dzelzceļa sistēmas savstarpējas izmantojamības nodrošināšanai.

2.1.6

Tā kā neviena dalībvalsts vienpusēji nevar noteikt, ka tās izdotā ekspluatācijas atļauja būs derīga citu dalībvalstu teritorijā, ir nepieciešama Kopienas iniciatīva, lai saskaņotu valstu procedūras, vienkāršotu tās un ļautu sistemātiskāk izmantot savstarpējas atzīšanas principu.

2.1.7

Turklāt īstenojot tiesību aktu vienkāršošanas programmu, Komisija vēlas konsolidēt un apvienot direktīvas par dzelzceļa savstarpēju izmantojamību nolūkā izveidot vienotu noteikumu sistēmu Eiropas dzelzceļa sistēmai.

2.1.8

Minētās iniciatīvas ļaus palielināt dzelzceļa transporta konkurētspēju, samazinot izmaksas dzelzceļa nozarē.

2.2.1

Aģentūras uzdevums ir vienkāršot esošā ritošā sastāva sertificēšanas procedūru, izveidojot atsauces dokumentu, kas ļauj salīdzināt visus dalībvalstu piemērojamo noteikumu savstarpējo atbilstību.

2.2.2

Aģentūrai jāizvērtē nozares Kopienas finansējumam pieteiktos projektus saistībā ar infrastruktūru un ritošo sastāvu, lai novērtētu “savstarpējas izmantojamības” aspektu.

2.2.3

Aģentūrai jāizvērtē vagonu apsaimniekotāju un dzelzceļa uzņēmumu, sadarbība (bijušais RIV līgums), jo īpaši tehniskās apkopes jomā, un jāiesniedz Komisijai priekšlikumi attiecībā uz tiesisko regulējumu.

2.2.4

Aģentūra jāformulē ieteikumi attiecībā uz kopīgajiem kritērijiem profesionālo iemaņu noteikšanai un dzelzceļa sistēmas pārvaldes un tehniskās apkopes personāla novērtēšanai.

2.2.5

Aģentūrai jāuzņemas ERTMS projekta atbildīgās iestādes funkcija.

2.3.1

Priekšlikuma mērķis ir vienkāršot un modernizēt Eiropas līmeņa tiesisko regulējumu. Šajā sakarā priekšlikumā ir ierosināta direktīvu par dzelzceļa savstarpēju izmantojamību konsolidācija un apvienošana.

2.3.2

Pamatojoties uz desmit gadu ilgo pieredzi savstarpējās izmantojamības direktīvu ieviešanā, Komisija ierosina arī vairākus tiesiskā regulējuma tehnisko aspektu uzlabojumus.

2.4.1

Dzelzceļu drošības direktīvas 14. pantā veiktie grozījumi ļauj precizēt, kura atļaujas daļa valstīm ir savstarpēji jāatzīst un kura ir cieši saistīta tikai ar attiecīgā transportlīdzekļa atbilstību noteiktai infrastruktūrai.

2.4.2

Grozījumi noteikumos nozīmē, ka:

3.1.1

Dzelzceļa sistēmas galvenā iezīme ir tā, ka visi tās elementi veicina sistēmas drošību.

3.1.2

Aģentūras atbildībai paplašinoties un ietverot ne tikai savstarpējās izmantojamības sistēmu, bet arī drošības sistēmu, ar laiku visi sistēmas elementi būs tās kompetencē.

3.1.3

Var uzskatīt, ka procesa noslēgumā būs tikai viena Kopienas sistēma un viena Dzelzceļa aģentūra.

3.1.4

Tiesiskā regulējuma salīdzināšanas posms ir uzskatāms par vienu no nepieciešamajiem soļiem šajā virzienā.

3.1.5

Būtu jānovērtē lēmumi SITS jomā un jauno sertificēšanas procedūru ietekme dažādās dalībvalstīs, kā arī uz infrastruktūru pārvaldītājiem, dzelzceļa uzņēmumiem, vagonu apsaimniekotājiem un gala patērētājiem.

3.1.6

Dažādu valstu tīklu un dažādu tirgus dalībnieku ekonomiskā līdzsvara saglabāšana ir jāņem vērā, galvenokārt tehnisko standartu un sertificēšanas procedūru saskaņošanas posmos.

3.1.7

Aģentūrai būtu jāuzdod palīdzēt veikt tehnoloģiju izvēli tādam tīklam, kas pašreiz un nākotnē ir var nodrošināt — pat bez finansiāliem stimuliem — savstarpējo izmantojamību.

3.1.8

Jāņem vērā, ka saskaņā ar priekšlikumu direktīvai par savstarpēju izmantojamību viss Kopienas dzelzceļu tīkls būs Aģentūras kompetencē.

3.2.1

Priekšlikumā direktīvai ir paredzēta SITS vienkāršošana ātrsatiksmes un parastajiem dzelzceļiem, ja tie ir salīdzināmi.

3.2.2

Direktīvas priekšlikumā SITS piemērojami ne tikai ātrsatiksmes dzelzceļu tīklos un Eiropas transporta koridoros, bet ar dažiem izņēmumiem visos valstu dzelzceļa tīklos.

3.2.3

Tas nozīmē pagrieziena punktu Eiropas dzelzceļu sistēmas tehnoloģiskās attīstības politikā nolūkā izveidot vienotu Eiropas dzelzceļu tīklu. Attiecīgā saimnieciskā un stratēģiskā ietekme ir lielāka, nekā norādīts paskaidrojuma rakstā.

3.2.4

Lēmumi par to, kādas SITS piemērot jaunajiem projektiem un kādas, būtiski atjaunojot esošo infrastruktūru, lielākoties būs Kopienas kompetencē.

3.2.5

Kopienas lēmumiem par SITS noteikšanu un tālāku izstrādi salīdzinājumā ar pašreizējo situāciju katrā dalībvalstī būs liela saimnieciska ietekme uz investīciju — tehnoloģijās un infrastruktūrās — plānošanu dažādās valstīs.

3.2.6

Šķiet, ka katrā dalībvalstī nepieciešams jauno SITS ietekmes ekonomisks novērtējums, lai pamatotu lēmumu par to pieņemšanu.

3.2.7

Minētais novērtējums jāveic atšķirīgi attiecībā uz SITS, kas ietekmē dalībvalstu publiskos ieguldījumus, un tiem SITS, kuri ietekmē dzelzceļa uzņēmumu un privāto uzņēmumu veiktos ieguldījumus.

3.2.8

SITS piemērošana visam Eiropas dzelzceļu tīklam ar dažiem izņēmumiem nozīmē arī jaunu attiecību sistēmu starp Eiropas Dzelzceļa aģentūru un dalībvalstu sertificēšanas iestādēm.

3.2.9

Iespējams, ka nākotnē dalībvalstu sertificēšanas iestādes veiks sertificēšanas darbu uzņēmumiem un operatoriem, nevis pārvaldīs tehnoloģisko standartu izstrādi.

3.2.10

Direktīvas par drošību grozījums ir viena no tehniskām izmaiņām nolūkā atvieglot savstarpēji izmantojama ritošā sastāva satiksmi.

3.2.11

Līdztekus tiek ieviests jauns jēdziens — vagonu “apsaimniekotājs”.

3.2.12

Ritošā sastāva sertificēšanas procedūra norisinās tā, ka ritošo sastāvu novērtē dažādas iestādes pēc dažādiem tehniskiem parametriem.

3.2.13

SITS iekļautos parametrus apstiprinās viena no valsts sertifikācijas iestādēm.

3.2.14

Papildu aspektus valstī kontrolēs attiecīgā dzelzceļa tīkla valsts sertificēšanas iestāde. Valsts sertificēšanas iestāde pieņems zināšanai “Kopienas” sertifikāciju, pārbaudīs īpašu valstu sertifikāciju un izsniegs drošības sertifikātu. Tai ir tiesības noraidīt sertifikācijas pieprasījumu un tādēļ tā ir atbildīga par visu sertificēto aspektu atbilstību.

3.2.15

Eiropas Dzelzceļa aģentūra darbojas kā neatkarīga apelācijas iestāde sertifikācijas pieprasījuma procesa galā.

3.2.16

Izņemot vispārējas piezīmes, kas ir minētas iepriekšējos punktos (nodaļā par izmantojamību un nodaļā par aģentūru), EESK nav citu piezīmju.

4.1.1

8. a pants: no vienas pusest, Aģentūrai pakāpeniski jāizstrādā un jāatjaunina atsauces dokuments, kurā norādītas savstarpējas atsauces uz valsts noteikumiem par katru parametru (2. punkts), u, no otras puses, tā sniedz tikai tehniskus atzinums par

Aģentūras darbs būtu efektīvāks, ja tās atzinumi būtu saistoši un ja tos varētu pieprasīt arī ieinteresētās puses: infrastruktūras pārvaldītāji, ritošā sastāva apsaimniekotāji.

4.1.2

15. pants: Aģentūras atbildības jomā būtu jāietver arī ikviens atjaunošanas, modernizācijas vai būvniecības projekts saistībā ar tādas infrastruktūras daļām, uz ko attiecas pašreizējās vai nākotnes SITS.

4.1.3

16. a pants: Aģentūrai jāiesniedz novērtēšanas parametri, lai tā izvēlētos “brīvprātīgu vai obligātu” sertificēšanas sistēmu, pamatojoties uz:

Jāuzsver jebkāda sertificēšanas sistēmas ietekme uz dzelzceļa uzņēmumiem, kas ir vagonu apsaimniekotāji.

4.1.4

18. pants: jāuzsver, ka izstrādājot reģistrācijas pieteikuma veidlapas, Aģentūrai vajadzētu pēc iespējas samazināt to specifikāciju skaitu, kas nav iekļautas kopējās daļās.

4.1.5

21. b pants: šķiet, ka Aģentūras pilnvaras atbilst tās mērķiem. Subsidiaritātes princips nav ievērots.

4.2.1

1. pants: jomās, kurās ir paredzēts piemērot SITS Eiropas ekonomikas zonā, ir jāparedz arī valstu sertificēšanas iestāžu atzīšana.

4.2.2

6. pants: Aģentūras brīvība valodu lietojumā SITS tehnisko pielikumu publikācijās neveicina vienkāršu un vispārēju piekļuvi Kopienas tiesību aktiem par savstarpēju izmantojamību.

4.2.3

7. pants: izņēmumu jēdziens, jo īpaši attiecībā uz finansiāliem apsvērumiem, šķiet esam ļoti plašs, jo nav prasības ņemt vērā Kopienas finansējuma ietekmi uz ekonomiskās dzīvotspējas izpēti. Būtu labāk, ja izņēmumu sistēmu piemērotu kopā visām SITS, kas attiecas uz attiecīgo projektu, nevis piemērotu izņēmumus atsevišķām SITS.

27.10.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/44

1.1

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas direktīvas priekšlikumu par bīstamo kravu iekšzemes pārvadājumiem, kuras stratēģiskais mērķis ir saskaņot Kopienas tiesības šajā jomā. Šāds pasākums uzlabotu šo kravu pārvadāšanas drošību.

1.2

Direktīvas priekšlikums aktualizē četras spēkā esošās direktīvas un četrus Komisijas lēmumus par bīstamo kravu pārvadāšanu un tos apkop vienā tiesību aktā, paplašinot ES tiesību aktu darbības jomu ne tikai uz autotransportu un dzelzceļa transportu, bet arī uz iekšējo ūdensceļu transportu.

1.3

Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, uzskatot, ka ir grūti plānot iespējami drošāku apstākļu ieviešanu bīstamo kravu pārvadāšanā, ja netiek pieņemti vienoti Kopienas tiesību akti, kas aptver visus iekšzemes pārvadājumu veidus (autoceļus, dzelzceļu un iekšējos ūdensceļus).

1.4

Komiteja piekrīt Komisijas apgalvojumam, ka spēkā esošo noteikumu bīstamo kravu pārvadāšanā pa autoceļiem un dzelzceļu saskaņošana, būtiski neizmainot esošos tiesību aktus, un Kopienas tiesību aktu piemērošanas jomas paplašināšana uz iekšējo ūdensceļu transportu ir tiesību aktu un administratīvo procedūru vienkāršošana gan valsts iestādēm, gan privātajiem dalībniekiem.

1.5

Visu trīs iekšējo pārvadājumu veidu aptveršana ar vienu tiesību aktu un iespējas radīšana, ka direktīvas pielikumos vienkārši ir atsauce uz starptautiskām konvencijām un līgumiem par bīstamu kravu pārvadāšanu (kas nebūtu iekļauti direktīvā, kā tas ir pašreiz), radīs ievērojamu Kopienas acquis apjoma samazinājumu.

1.6

Komiteja uzskata, ka ierosinātā juridiskā forma jaunu noteikumu pieņemšanai, proti, direktīva, ir labs risinājums. Tomēr, ņemot vērā dalībvalstīm šajā jomā paredzēto plašo izņēmumu un izvēles iespēju klāstu, Komiteja tās visas aicina pēc iespējas ciešāk sadarboties šajā jomā ar Komisiju, lai tiesību aktu saskaņošana tiktu reāli panākta.

1.7

Komiteja vēlas uzsvērt, ka, ņemot vērā priekšlikumā iekļauto noteikumu detalizētību attiecībā uz bīstamo kravu pārvadāšanas tehnisko specifikāciju, kā arī kravu veidiem, tā var aplūkot tikai vispārīgākos priekšlikuma aspektus.

1.8

Komiteja ar gandarījumu pieņem zināšanai Komisijas sniegto informāciju, ka priekšlikuma saturu būtiski ietekmējuši dalībvalstu un ieienteresēto pušu — nozaru organizāciju, kas pārstāv uzņēmumus, kuri nodarbojas ar bīstamo kravu pārvadāšanu, viedokļi, kā arī to, ka apspriešanās procesa gaitā, cik vien iespējams, tika meklēta kopēja nostāja.

1.9

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisijai arī turpmāk palīdzēs īpaša bīstamo kravu pārvadājumu regulatīvā komiteja, kas tai palīdzēs veikt komitoloģijas procedūru.

1.10

Tā izsaka arī gandarījumu par faktu, ka, pateicoties iespējai piedalīties regulatīvās komitejas sēdēs, nozaru organizācijas varēja paust savu viedokli priekšlikuma izstrādes gaitā, ka notika konsultēšanās ar Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) dalībvalstīm un ka Eiropas Parlaments tika nepārtraukti informēts.

1.11

Komiteja atzinīgi vērtē faktu, ka notika apspriešana arī ar Reinas Kuģniecības centrālo komisiju, jo pa šo upi tiek pārvadāti 80 % Eiropas bīstamo kravu.

1.12

Komiteja pieņem arī zināšanai Komisijas sniegto informāciju, ka ārējie konsultanti 2004.-2005. gadā veica politikas jomas novērtējumu “ES politikas novērtējums bīstamo kravu pārvadājumu jomā kopš 1994. gada” un novērtējumā tika apstiprināta priekšlikumā ierosinātās pieejas pamatotība, turklāt pārliecinošs vairākums publisko aptauju respondentu atbalstīja Komisijas ierosinātos pasākumus.

1.13

Komiteja uzskata, ka sakarā ar nepieciešamo direktīvas tehnisko pielikumu tulkošanas un publicēšanas pārvirzīšanu no Kopienas uz dalībvalstīm, Komisijai būtu jāsniedz finansiāls atbalsts šo tulkojumu veikšanai valsts līmenī.

1.14

Sakarā ar iepriekš minēto Komiteja ir pārliecināta par to, ka Komisijas iesniegtais priekšlikums, kuru ir izstrādājuši dažādu dalībvalstu bīstamo kravu iekšzemes pārvadājumu augsta līmeņa eksperti, ir atbalstāms.

1.15

Tomēr Komiteja vēlas vērst uzmanību uz dažiem jautājumiem, kas, pēc Komitejas domām, vēl ir jāprecizē vai jāizskaidro: izmantošanai direktīvā nav sniegta definīcija pašam jēdzienam “bīstamā krava”; dalībvalstīm piešķirtās tiesības aizliegt bīstamu kravu pārvadāšanu to teritorijā vienīgi citu iemeslu dēļ nekā pārvadājuma drošums, kā arī pilnīgais informācijas trūkums III.2. un III.3. pielikumos.

Komitejas piezīmes par šiem jautājumiem atrodas punktā “Īpašās piezīmes”.

2.1

Bīstamo kravu (ķīmisku vielu, tīrīšanas līdzekļu, benzīna, sprāgstvielu, mazkalibra ieroču patronu, aerosolu, radioaktīvu materiālu, pesticīdu u.c.) iekšzemes pārvadājumi saistīti ar ievērojamu nelaimes gadījumu risku. Tas attiecas uz visiem pārvadājumu veidiem — autoceļiem, dzelzceļu vai ūdensceļiem. Tas apdraud ne tikai to cilvēku veselību un dzīvību, kas piedalās pārvadāšanā, bet arī daudzus pilsētu un lauku iedzīvotājus.

2.2

Jau ir uzsākti pasākumi, lai nodrošinātu pēc iespējas drošākus šāda veida kravu pārvadājumu apstākļus. Pašlaik bīstamo kravu starptautiskos pārvadājumus regulē ar starptautiskiem konvencijām un nolīgumiem, kas noslēgti, pamatojoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ieteikumiem. Lai nodrošinātu bīstamo kravu pārvadājumu drošumu un starptautisko pārvadājumu pakalpojumu brīvu kustību un attīstītu vairākveidu pārvadājumus, Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) ir izstrādājusi un atjauninājusi dokumentu “Ieteikumi par bīstamo kravu pārvadājumu paraugnoteikumiem”.

2.3

Bīstamās kravas pārvadājumu reglamentēšanas nozīme izriet ne tikai no šīs kravas specifikas, bet arī no pārvadātā apjoma. Kopējais Eiropas Savienībā pārvadātās bīstamās kravas svars sasniedz jau 110 miljardus tonnkilometru gadā, kas ir aptuveni 8 % no ES kravu pārvadājumiem. No šiem pārvadājumiem 58 % ir pārvadājumi ar autotransportu, 25 % — pa dzelzceļu un 17 % — pārvadājumi pa ūdensceļiem. Izņemot dzelzceļu, ir vērojama pārvadājumu palielināšanās tendence.

2.4

Eiropā starptautiskie nolīgumi iekšzemes pārvadājumu jomā ir ieviesti ar trīs instrumentu palīdzību:

2.5

Eiropas Savienības tiesību akti par bīstamo kravu iekšzemes pārvadājumiem tiek attiecināti vienīgi uz pārvadājumiem pa autoceļiem un dzelzceļu. Attiecībā uz šiem diviem transporta veidiem spēkā esošie tiesību akti jau nodrošina augstu pārvadājumu drošības līmeni, pārvadājumu pakalpojumu sniegšanas brīvību un transportlīdzekļu brīvu pārvietošanos ES teritorijā. Kopienas tiesības, kas nosaka šo jomu, satur četrus tiesību aktus. Tie ir:

2.6

Toties nav nekādu Kopienas līmeņa noteikumu par bīstamo kravu pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem. Tomēr attiecībā uz bīstamo kravu pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem darbojas divas noteikumu sistēmas, ar ko regulē pārvadājumus Reinas (ADN-R) un Donavas reģionā (ADN-D), bet tie ir tikai reģionālie noteikumi. Papildus tam spēkā ir valstu noteikumi par pārvadājumiem valsts teritorijā. Tiesību aktu trūkums šajā jomā izriet citastarp no ADN neparakstīšanas. Komisijas 1997. gadā izstrādātais priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamo kravu pārvadājumiem ar kuģiem pa iekšējiem ūdensceļiem netika pieņemts, un 2004. gadā to atsauca.

2.7

Tomēr nolīgums par pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem pašreiz ir ratifikācijas procesā un paredzams, ka tas stāsies spēkā ne vēlāk kā 2009. gadā. Ņemot to vērā, Komiteja piekrīt Komisijas apgalvojumam, ka būtu loģiski iekļaut iekšējo ūdensceļu transportu Kopienas tiesībās kaut vai tikai saskaņošanas nolūkā. Tādējādi rodas iespēja atjaunināt un saskaņot spēkā esošos tiesību aktus. Turklāt būtu jānovērš divu atšķirīgu režīmu — starptautisko pārvadājumu un pārvadājumu valsts teritorijā — veidošanās. Cits iemesls, kas pamato grozījumus, ir fakts, ka pašreizējie Eiropas Savienības tiesību akti attiecībā uz bīstamo kravu pārvadāšanu ir pārāk sarežģīti. Tiesību akti, kas attiecas uz vienu vai otru transporta veidu, satur neatbilstības un daži noteikumi jau ir novecojuši vai drīz tādi kļūs. Piemēram, divas direktīvas var uzskatīt par liekām, jo to noteikumi ir iekļauti ADR, RID un ADN. Pastāv arī tehniskas dabas problēma, kas saistīta ar spēkā esošo direktīvu pašreizējo struktūru. Reizi divos gados, kad tiek pārskatītas starptautiskas konvencijas un nolīgumi, to apjomīgie pielikumi saskaņā ar direktīvām ir pilnībā jāpārtulko. Tas izrādās grūts un dārgs uzdevums.

2.8

Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju, iepriekš minētās problēmas neizzudīs, bet pastāv risks, ka tās var pat padziļināties, ja nekas netiek darīts šajā jomā. Jau tagad sarežģītie noteikumi pēc starptautisko konvenciju un nolīgumu grozīšanas, visticamāk kļūs vēl sarežģītāki, turpinās būt spēkā novecojušas prasības, kuras radīs pārpratumus lietotāju vidū, kā arī palielināsies spēkā esošo noteikumu pārkāpšanas risks. Tā vietā, lai kļūtu lietotājiem draudzīgāki, ES noteikumi draud kļūt pilnīgi nepārskatāmi. Līdz ar vairākveidu pārvadājumu pieejas izmantošanas pieaugumu atšķirīgu noteikumu pastāvēšana katram pārvadājuma veidam draud padziļināt praktiskās ikdienas problēmas, kas saistītas ar pārvadājumiem, un nevajadzīgi palielināt izmaksas. Iekšējo ūdensceļu transporta jomā atšķirīgi noteikumi attiecībā uz starptautiskajiem pārvadājumiem un pārvadājumiem valsts teritorijā kavēs šī transporta veida attīstību, kas citādi daudzos gadījumos varētu būt iecienītākais transporta veids, kā to liecina statistika.

2.9

Minēto iemeslu dēļ Komisija piedāvā pieņemt jaunu direktīvu, kas aktualizētu četras direktīvas un četrus Komisijas lēmumus par bīstamo kravu pārvadājumiem ar autotransportu un pa dzelzceļu, tos iekļaujot vienā tiesību aktā (visiem trim iekšējo pārvadājumu veidiem būs tikai viens tiesību akts) un paplašinot ES tiesību aktu darbības jomu uz iekšējo ūdensceļu transportu.

2.10

Ar jauno direktīvu atcels spēkā esošo Direktīvu 94/55/EK un Direktīvu 96/49/EK (ar grozījumiem) par bīstamo kravu pārvadājumiem, Direktīvu 96/35/EK un Direktīvu 2000/18/EK par drošības konsultantiem bīstamo kravu pārvadājumu jomā, un Komisijas Lēmumu 2005/263/EK un Lēmumu 2005/180/EK (ar grozījumiem) par dalībvalstīm atļautajiem izņēmumiem attiecībā uz Direktīvu 94/55/EK un Direktīvu 96/49/EK. Jāatzīmē, ka Direktīvu 96/35/EK un 2000/18/EK noteikumi pašlaik ir iekļauti Direktīvu 94/55/EK un 96/49/EK pielikumos. Tādējādi tās kļūst liekas attiecībā uz autotransportu un dzelzceļa transportu.

2.11

Priekšlikumā iekļauti Kopienas tiesībās spēkā esošie noteikumi par starptautiskajiem pārvadājumiem un starptautisko noteikumu piemērošana attiecināta uz pārvadājumiem valsts teritorijā. Priekšlikums būtiski vienkāršo Kopienas tiesības bīstamo kravu pārvadājumu nozarē, kaut arī tiesību aktu piemērošanas joma paplašinās.

2.12

Priekšlikumā paredzēts arī direktīvas tehnisko pielikumu tulkošanu un publicēšanu attiecīgā gadījumā no Kopienas, tas ir, Komisijas, atbildības novirzīt dalībvalstu pārziņā. Viens no galvenajiem šīs rīcības iemesliem ir fakts, ka Kopienas tulkojumi ne vienmēr atbilda augstākajai kvalitātei, un līdz ar to dalībvalstis jebkurā gadījumā bija spiestas veikt savus tulkojumus vai labojumus. Pielikumus atjaunina ik pēc diviem gadiem. Tādēļ Komisijai finansiāli jāatbalsta valstu tulkojumi. Tomēr Komisija ir pārliecināta, ka Kopienas tulkošanas un publicēšanas izmaksu ietaupījums atsvērs dalībvalstīm sniegto atbalstu.

2.13

Priekšlikums radītu sistēmu, pateicoties kurai direktīvas pielikumos vairs neiekļautu, kā tas ir pašlaik, starptautiskos nolīgumus par bīstamo kravu pārvadājumiem, bet tikai norādītu atsauces uz tiem. Paredzams, ka tas ļaus samazināt Kopienas acquis par aptuveni 2000 lappusēm.

2.14

Vienkāršoti Kopienas tiesību akti veicinās Kopienas tiesību transponēšanu valsts tiesību aktos. Saskaņojot noteikumus, ar ko regulē bīstamo kravu pārvadājumus, izpildiestāžu darbs, tostarp ziņojumu sagatavošana, kļūs vienkāršāks un efektīvāks.

2.15

Vienkāršoti un saskaņoti noteikumi atvieglos administratīvo procedūru visām bīstamo kravu pārvadājumos iesaistītajām pusēm, no kravas nosūtītāja līdz kravas saņēmējam.

2.16

Saskaņoti noteikumi vienkāršos arī transporta darbību un transportlīdzekļu dokumentāciju, kā arī iesaistīto personu apmācību un drošības konsultantu darbību bīstamo kravu pārvadājumu jomā.

2.17

Priekšlikums ir iekļauts Komisijas programmā par Kopienas acquis atjaunināšanu un vienkāršošanu un tās Darba un likumdošanas programmā.

3.1

Pirmkārt, priekšlikuma, kura virsraksts ir “Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par bīstamo kravu iekšzemes pārvadājumiem”, nodaļā, kas veltīta definīcijām, ir paskaidrota atsevišķu vārdu vai izteicienu (piemēram, ADR, RID, ADN, autotransporta līdzeklis, vagons, kuģis) nozīme atbilstoši izskatāmās direktīvas mērķiem. Tomēr tajā nav nekādu norāžu, kā jāsaprot jēdziens “bīstama krava”. Neapšaubāmi, tas nav vienkārši, ņemot vērā esošo kravu veidu daudzumu un tehnisko progresu, kura rezultātā saraksts kļūst arvien garāks. Tomēr Komiteja uzskata, ka būtu vajadzīga informācija par to, kā jāsaprot jēdziens “bīstama krava” atbilstoši izskatāmās direktīvas mērķiem.

3.2

Otrkārt, direktīvas priekšlikumā noteikts, ka dalībvalstis saglabā tiesības regulēt vai aizliegt bīstamo kravu pārvadājumus to teritorijā vienīgi citu iemeslu dēļ nekā pārvadājuma drošums. Kaut arī Komiteja saprot, ka dalībvalstīm jāpiešķir tiesības regulēt vai aizliegt bīstamo kravu pārvadājumus, tomēr tā nesaprot, kādēļ tiesības rīkoties piešķirtas vienīgi “citu iemeslu dēļ nekā pārvadājuma drošums”. Komiteja uzskata, ka šī priekšlikuma, kura mērķis ir palielināt bīstamo kravu pārvadājumu drošību, gadījumā piedāvātais formulējums nozīmē, ka dalībvalsts nevarēs aizliegt bīstamo kravu pārvadājumus savā teritorijā tieši sakarā ar drošību pārvadājuma laikā, kas šķiet neloģiski. Turklāt Komiteja nesaprot, kādā veidā tiks nodrošināta šo aizliegumu koordinācija attiecībā uz pārrobežu pārvadājumiem gadījumā, ja dalībvalstis ieviesīs atšķirīgus aizliegumus.

3.3

Treškārt, trešā pielikuma (pārvadājumi pa ūdensceļu) punkti III.2. un III.3. nesatur nekādu informāciju par paredzētajiem papildu pārejas noteikumiem un valsts papildu noteikumiem. Šajā sakarā Komiteja lūdz precizēt, vai šie noteikumi netiek paredzēti vispār, vai arī tos pašlaik izstrādā.

27.10.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/47

1.1

Galileo ir Eiropas kosmosa politikas vadošā programma. Ņemot vērā projekta vērienīgumu un stratēģisko nozīmi, Eiropas Kosmosa aģentūra (ESA) ir nolēmusi sadarboties ar Eiropas Savienību. Tādējādi valstu un Kopienas sadarbībai, apvienojot dažādas pieejas, vajadzētu veicināt projekta veiksmīgu īstenošanu. Tādā pašā sadarbības gaisotnē projekts būtu jāīsteno kā publiskā un privātā partnerība.

1.2

Pirmo eksperimentālo satelītu — paredzētās 30 satelītu konstelācijas priekšteci — palaida orbītā 2005. gada beigās, un projekts turpina attīstīties, vienlaikus tomēr sastopoties ar grūtībām un kavēšanos.

1.3

Galileo būs globāla satelītu navigācijas sistēma, kas nodrošinās pozicionēšanas, navigācijas un laika sinhronizācijas pakalpojumus.

1.4

Galileo sistēmas 30 satelīti un tās zemes satelītstacijas ļaus sniegt informāciju par lietotāju, kas darbojas daudzās tautsaimniecības nozarēs, ģeogrāfisko atrašanās vietu. Šajā sakarā var minēt tādas nozares kā, piemēram, transports (transportlīdzekļu, kuģu un gaisa kuģu atrašanās vieta, vadības sistēmas, maršruta noteikšana u.t.t.), tieslietu iestādes, policija un muita (robežkontrole), valsts būvdarbi (topogrāfija, ģeodēzija un ģeogrāfiskās informācijas sistēmas), brīvā laika pavadīšana (orientēšanās uz jūras un kalnos), sociālie pakalpojumi (piemēram, palīdzība personām ar invaliditāti vai vecāka gadagājuma cilvēkiem), valsts drošība, un, visbeidzot — pateicoties iespējai noteikt avārijas bāku atrašanās vietu — personu glābšana tāljūrā vai pasaules nomaļos reģionos.

1.5

Tiek prognozēts, ka līdzekļu apgrozība ar satelītu navigācijas lietojumiem saistīto preču un pakalpojumu tirgū līdz 2025. gadam sasniegs 400 miljardus euro.

1.6

Patlaban sarunas par koncesiju līgumu ir apstājušās, jo dažādo partneru vidū pastāv domstarpības par Galileo sistēmas ekonomisko modeli un uzņēmumu konsorcija pārvaldību. Jāsecina ka līdz šim novērotā kavēšanās un tālākvirzības trūkums sarunās apdraud pašu projektu.

1.7

Ņemot vērā minētās grūtības, transporta ministru marta Padome lūdza Eiropas Komisiju sniegt pārskatu par stāvokli koncesiju līguma sarunās un apsvērt alternatīvus risinājumus. Komisija savā paziņojumā “Galileo krustcelēs”, ņemot vērā strupceļā nonākušo situāciju, aicina Padomi un Eiropas Parlamentu atzīt pašreizējo sarunu par kosorciju līgumu neveiksmīgo iznākumu un pieņemt lēmumu par to pārtraukšanu. Vienlaikus Komisija lūdz minētās iestādes apliecināt apņēmību īstenot un turpināt Galileo programmu. Komisija ierosina īstenot alternatīvu scenāriju, saskaņā ar kuru izstrādes un izvēršanas posmu atbalstīs un finansēs valsts struktūras, savukārt koncesiju līgums attieksies vairs tikai uz ekspluatācijas posmu. Eiropas Kosmosa aģentūra darbotos kā iepirkuma aģents un projektēšanas iestāde Eiropas Savienības vārdā.

2.1

Komisijas Zaļajā grāmatā, pirmkārt, ir īsi raksturota pašreizējā sistēma un tās paredzamā attīstība un, otrkārt, novērtēti dažādi iespējami lietojumu jauninājumi. Komisija norāda, ka Galileo sistēma nodrošinās piecus pakalpojumu veidus (atklātās piekļuves pakalpojumus, komerciālos pakalpojumus, dzīvības drošības pakalpojumu, meklēšanas un glābšanas dienestu, kā arī valsts regulētus ierobežotas pieejamības pakalpojumus). Zaļā grāmata neattiecas uz lietojumiem pēdējā minētajā jomā; lēmumu par minēto pakalpojumu iespējamo izmantošanu pieņem dalībvalstis. Tādēļ Komisija par šo jautājumu ievāks informāciju tieši no katras dalībvalsts un veiks atbilžu kompilāciju un apkopošanu.

2.2

Komisija norāda, ka satelītu navigācijas pakalpojumi ietekmē un izraisa interesi šādās jomās:

2.3

Iespējamo lietojumu plašais saraksts liecina par to pielietojuma vērienīgumu un lielo daudzveidību.

2.4

Zaļās grāmatas noslēgumā kā parasti ir iekļauts saraksts ar jautājumiem iesaistītajām pusēm. EESK nav jāsniedz konkrētas atbildes uz minētajiem jautājumiem, bet gan jāpievērš uzmanība tiem jautājumiem, kurus tā uzskata par īpaši svarīgiem, kā arī jānorāda citi sarakstā iekļaujamie jautājumi.

2.5

Komisija analizē atsauksmes, ko tā par Zaļo grāmatu ir saņēmusi no ieinteresētajām pusēm. Atsauksmju ir samērā nedaudz, un tās dažkārt ir pārlieku vispārīgas, lai varētu izdarīt secinājumus. Tādēļ, noslēdzot šo procesu, Komisija plāno rīkot dziļākas konsultācijas, lai 2007. gada oktobrī publicētu rīcības plānu. Līdz šim neviena nozīmīga tautsaimniecības nozare nav izrādījusi patiesu interesi par maksas pakalpojumiem. Šis apstāklis labi atspoguļo grūtības, ar kādām jāsastopas, konkurējot ar pakalpojumu sniedzējiem, kuri sabiedrībai piedāvā bezmaksas pakalpojumus (pat ja tie nav garantēti). Šajā sakarā rodas jautājums par Eiropas sistēmas ekonomisko un finansiālo līdzsvaru, jo tas ir civils pakalpojums, kas nesaņem tāda paša apjoma publisko atbalstu kā Amerikas GPS sistēma (kura tiek finansēta militārās sistēmas ietvaros).

3.1

Otrais jautājums (1) par privātās dzīves aizsardzību ir īpaši nozīmīgs, un tam EESK jau ir pievērsusi lielu uzmanību, aicinot ļoti stingri aizsargāt privātās dzīves neaizskaramības principu. Šajā sakarā rodas jautājums par līdzsvaru starp tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un tehnoloģiju piedāvātajām iespējām. Jāatzīmē, ka satelītu pozicionēšanas/navigācijas sistēmas ļauj lietotājiem noteikt viņu atrašanās vietu, bet šīs koordinātes ir zināmās vienīgi viņiem pašiem un nav pieejamas trešām pusēm, izņemot gadījumus, kad lietotājs izlemj nodot šādu informāciju tālāk, izmantojot, piemēram, tādu līdzekli kā GSM mobilās telekomunikācijas. Ņemot vērā to, ka satelītu navigācijas sistēmas ir vienvirziena sistēmas, to operatoram — vai tā būtu GPS, Galileo vai Krievijas sistēma GLONASS — nav zināms lietotājs, un viņam nav nekādu iespēju uzzināt, kas izmanto navigācijas signālus, un vēl jo mazāk tas var noteikt lietotāju ģeogrāfisko atrašanās vietu. Tādēļ jautājums par privātās dzīves neaizskaramību ir jāizskata lietotājiem piedāvāto individuālo pakalpojumu līmenī. Saskaņā ar daudzu šādu sistēmu uzbūvi informācija par lietotāja ģeogrāfisko atrašanās vietu tūlīt jānosūta atpakaļ uz serveri, kas tādējādi var sniegt lietotāja pieprasīto informāciju (piemēram, informāciju attiecībā uz ceļu satiksmi).

3.2

Saistībā ar 5. jautājumu par starptautisko sadarbību ir jāpievērš uzmanība šādiem apstākļiem (2). Eiropas Savienība ir parakstījusi sadarbības līgumus ar Ķīnu, Izraēlu, Dienvidkoreju, Maroku un Ukrainu un plāno parakstīt līgumus ar Indiju, Brazīliju, Argentīnu un Austrāliju. Lai arī minētie sadarbības līgumi ir vēlami, lai pastiprinātu Galileo starptautisko dimensiju, it īpaši saistībā ar tādiem jautājumiem kā standartizācija, piekļuve tirgiem, sertifikācija, frekvences, kā arī intelektuālā īpašuma tiesības, attiecībā uz šādiem līgumiem tomēr vajadzētu ievērot zināmu piesardzību, jo dažu partneru galvenais sadarbības iemesls ir vēlme iegūt Eiropas speciālistu zināšanas un zinātību, lai iegūtu laiku un tādējādi attīstītu savas tehnoloģijas, kas konkurētu ar Galileo. Šodien ir kļuvis pilnīgi skaidrs, ka, 2003. gadā parakstot līgumu ar Eiropas Savienību attiecībā uz Galileo, tāds ir bijis Ķīnas mērķis. Turklāt ir pārsteidzoši, ka ne Norvēģija, ne Šveice vēl nav parakstījušas līgumu ar Eiropas Savienību par sadarbību attiecībā uz Galileo programmu, neskatoties uz to, ka tās finansē minētās programmas attīstības/pārbaudes posmu, iesaistoties Eiropas Kosmosa aģentūras darbībā. Tādēļ jautājums par minēto valstu iespējamo pieeju valsts regulētiem pakalpojumiem, ko nodrošinās Galileo, vēl ir jānoregulē.

3.3

Starptautiskā sadarbība uz valsts regulētiem ierobežotas pieejamības pakalpojumiem parasti neattiecas. Turklāt sarunas par starptautisko sadarbību vairs nav tik aktīvas, jo nozīmīgākā prioritāte ir satelītnavigācijas projekta efektīva īstenošana Eiropas mērogā. Šis apstāklis ir bijis par iemeslu sarežģījumiem.

3.4

Attiecībā uz 6. un 7. jautājumu (3) par standartiem un sertifikāciju jāpievēršas problēmām saistībā ar aprīkojuma un pašas sistēmas, kā arī iebūvētu navigācijas ierīču sertifikāciju. Minētais jautājums ir īpaši problemātisks gaisa un dzelzceļa transporta jomā, jo tās abas ir nozares, kurās attiecībā uz drošības un signalizācijas aprīkojumu ir jāievēro stingras starptautiski atzītas sertifikācijas procedūras. Galileo sistēmas sertifikācijai nozīme ir tikai tad, ja to veic attiecībā uz konkrētu lietojuma jomu, tādu kā, piemēram, civilā aviācija, nosakot sertifikācijas procesā piemērojamās normas un procedūras. Attiecībā uz ierīcēm un aprīkojumu, kas atrodas uz mobiliem transportlīdzekļiem, kuri izmanto Galileo sistēmas pakalpojumus, sertifikācija nozīmē ne tikai pozicionēšanas ierīču sertifikāciju. Tā attiecas arī uz visu cita veida aprīkojumu, kas izmanto informāciju par atrašanās vietu un beigās apstrādāto informāciju nogādā pilotam vai kapteinim. Tādēļ katram attiecīgajam lietojumam ir jāpiemēro ierastās sertifikācijas procedūras. Tādējādi šis jautājums jārisina katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā konkrēto lietojumu.

3.5

Lai arī citam ar šiem jautājumiem saistītam aspektam, proti, atbildībai, ir liela nozīme, tam tiek pievērsta vienīgi neliela uzmanība. Jāatzīst, ka tas ir īpaši sarežģīts jautājums. Jāapsver gan tādi relatīvi vienkārši jautājumi kā līgumatbildība, gan arī jautājums par papildu līgumatbildību, kas ir daudz sarežģītāks. Turklāt jāievēro, ka atbildības līmenis var būt atšķirīgs atkarībā no tā, vai tie ir brīvi pieejami, komerciāli vai valsts pakalpojumi. Eiropas Komisija apsver iespēju izveidot sistēmu, kas līdzinātos civilās aviācijas sistēmai, t.i., noteiktu summu sedz apdrošināšanas kompānijas un pārējo — valsts iestādes. Šajā gadījumā būtiski svarīgi ir noteikt slieksni, kad riska segšanā iesaistāmas valsts iestādes. Patlaban iecerētais slieksnis ir augsts — apmēram viens miljards euro.

3.6

Kādā mērā operators garantē signāla darbību? Minētais jautājums ir īpaši nozīmīgs gaisa, dzelzceļa, kā arī jūras transporta jomā.

3.7

Ja, piemērām, signāla sliktas kvalitātes dēļ notiktu lidmašīnas vai kuģa avārija, kas varētu izraisīt naftas noplūdi, kurš par to būtu atbildīgs un kādā mērā? Šajā gadījumā ir jānošķir līgumatbildība no papildu līgumatbildības.

3.8

Vai Galileo sistēmas operatoram būtu jāuzņemas pilnīga atbildība vai arī tā jādala ar valstīm? Ar kurām valstīm? Ar valsti, kas atbildīga par sistēmas palaišanu, ar Eiropas Savienību vai valstīm, kuras piedalās Gallileo projektā? Minētie jautājumi ir jārisina un jānoregulē, lai Galileo komerciāla rakstura lietojumus varētu attīstīt normālā un drošā tiesiskajā vidē.

3.9

Šajā sakarā var minēt dažus precedentus, piemēram, attiecībā uz ARIANE [nesējraķetēm]. Kaitējuma risku, ko trešām pusēm rada palaišana, līdz 100 miljoniem EUR sedz ARIANESPACE un pārējo risku, kurš pārsniedz minēto summu, sedz Francijas valsts. Līdzīga riska segšanas sistēma pastāv arī civilās aviācijas jomā, atbildību sadalot starp komercoperatoriem un attiecīgajām valstīm, un to varbūt varētu piemērot arī attiecībā uz Galileo. Īpašs jautājums tomēr ir atbildības robežu noteikšana: kā sadalāma valsts iestāžu un operatora atbildība, jo īpaši attiecībā uz jaunu pakalpojumu?

3.10

Galileo programmai piemērojot uz šādiem principiem pamatotu sistēmu, noteikti būtu skaidri jāparedz, kura publiskā iestāde varētu dalīt atbildību ar Galileo sistēmas operatoru.

3.11

Svarīgs ir 9. jautājums (4) par intelektuālo īpašumu. Pat tad, ja sākotnējiem pētījumiem tiek piešķirts publiskais finansējums, būtu svarīgi panākt, lai ar lietojumiem saistītā intelektuālā īpašuma tiesības piederētu uzņēmumiem, tostarp MVU, kas tās attīsta un īsteno.

3.12

Visbeidzot ir jāpievēršas jautājumam par Galileo sistēmas izmantošanu militāros nolūkos. Pretēji GPS, kas ir civilām vajadzībām diskrecionāri izmantojama militārā sistēma, Galileo ir civila sistēma. Lai arī attiecībā uz GPS civilo signālu ikvienas valsts bruņotos spēkus, protams, nekas nekavē militāros nolūkos izmantot Galileo brīvi pieejamo sistēmu, valsts regulētie ierobežotas pieejamības pakalpojumi, kam piekļuvi precīzi regulē Eiropas Savienības dalībvalstis, salīdzinājumā ar citiem Galileo sistēmas pakalpojumiem tomēr `ir kvalitatīvāki, jo pastāv mazāki sakaru sistēmas traucējumi un minētie pakalpojumi ir neatkarīgāki (jo atšķiras izmantotās frekvenču joslas).

3.13

Tā kā jautājums par Galileo signāla un valsts regulēto pakalpojumu izmatošanu dažādos militāros nolūkos nav atzinuma interešu lokā un Zaļajā grāmatā nav izskatīts, tas netiks plašāk analizēts, vienlaikus tomēr secinot, ka no tā daļēji ir atkarīgs Galileo sistēmas ekonomiskais līdzsvars. Jāpiebilst, ka Komisijas ierosinātajā Galileo projekta jaunajā versijā šis jautājums noteikti tiks apspriests atkārtoti. Komisija savā paziņojumā atzīmē, ka, “ja sistēma tiek saglabāta kā civila sistēma, ievērojamus ienākumus var vienlaikus gūt no lietotājiem, kas darbojas militārajā jomā”.

4.1

Zaļā grāmata par satelītu navigācijas lietojumiem sniedz labu pārskatu par jomām, kurās tiem ir liela nozīme. Tā tomēr ir jāpapildina attiecībā uz būtiskiem jautājumiem, piemēram, tādu metožu intelektuālā īpašuma tiesības, kas ir jaunu lietojumu veidu pamatā, kā arī sertifikācija un atbildības mehānisms.

4.2

Jautājums par to, ka ES dalībvalstis Galileo sistēmu varētu izmantot valsts pakalpojumu jomā vai pat militāros nolūkos, ir nozīmīgs tiktāl, ciktāl tas ietekmē Galileo ekonomisko modeli. Attiecībā uz minēto jautājumu starp Komisiju un dalībvalstīm ir noticis tiešs dialogs, un šo jautājumu dalībvalstis ir analizējušas arī Galileo Drošības padomē. Skaidrs, ka minētais jautājums būs jāizskata atkārtoti, vēl jo vairāk tādēļ, ka sākotnēji iecerētās publiskās un privātās partnerības shēmas neveiksmes dēļ ir izteikts aicinājums ievērojami palielināt publiskā sektora ieguldījumu.

4.3

Jautājums par satelītu navigācijas lietojumiem ir ļoti interesants, un tam pievērsties ir lietderīgi; vienlaikus tomēr ir jāgūst pārliecība, ka konstelācija tiks pabeigta. Komisijas jaunie priekšlikumi uzskatāmi par Galileo projekta pēdējo iespēju. EESK skaidri apzinās dalībvalstīm uzlikto finansiālo slogu, tomēr laikā, kad debates par Eiropas Konstitucionālo līgumu ir izraisījušas Eiropas sabiedībā skepticismu un sava veida nelabvēlīgu attieksmi, atteikšanās no Galileo programmas radītu katastrofālas sekas Eiropā un ārpus tās. Šāda neveiksme pasaulei liecinātu par Eiropas Savienības nespēju apvienot spēkus zinātniski, tehniski un ekonomiski ļoti nozīmīga projekta īstenošanai. Galileo projekta īstenošana ir ļoti svarīga; tādējādi tiktu pierādīta Eiropas Savienības spēja atgūties un sekmīgi īstenot vērienīgus nākotnes projektus.

4.4

Iepriekš minēto iemeslu dēļ Galileo projekta īstenošana patlaban ir problemātiska. EESK uzskata, ka šā vadošā projekta iespējamais neveiksmīgais iznākums ievērojami samazinātu Eiropas Savienības iedzīvotāju ticību Eiropas projekta nākotnei, un ir jāpieliek visas pūles, lai tas nenotiktu.

27.10.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/51

1.1

EESK 2004. gada atzinumā par tematu “Jautājumi saistībā ar kodolenerģijas izmantošanu elektroenerģijas ražošanā” norādīja, ka “jāvelta pūles, lai sniegtu informāciju par kodolrūpniecībai nozīmīgiem jautājumiem, piemēram, piegādes drošība, CO2 emisiju samazināšana, konkurētspējīgas cenas un izlietotās degvielas drošība un pārvaldība, lai organizētā pilsoniskā sabiedrība varētu kritiski izvērtēt minēto jautājumu apspriešanu”. Šāda informācija sniegta jaunajā Kodolenerģētikas paraugprogrammā (PINC). EESK kopumā piekrīt Komisijas paziņojumā sniegtajai analīzei un raksturojumam. Tajā ir minēti un, pēc mūsu domām, pareizi aprakstīti būtiskākie kodolenerģētikas aspekti. Komiteja norāda uz dažiem ar kodolenerģiju saistītiem aspektiem, kas arī jāņem vērā.

1.2

Kodolenerģijai, kas veido 31 % no elektroenerģijas un 15 % no kopējā primārās enerģijas patēriņa apjoma ES, ir izšķirīga loma enerģijas tirgū. Kodolenerģētika arī pilnībā atbilst ES enerģētikas politikas mērķiem. Kodolenerģijas izmaksas mūsdienās noteikti ir konkurētspējīgas. Ārējā atkarība ir maza, un degvielas avoti ir diversificēti un droši, kas atbilst energoapgādes drošības prasībām. Pašlaik Eiropā kodolenerģija ir lielākais tādas enerģijas avots, kuru iegūstot, nerodas oglekļa dioksīds.

1.3

Ņemot vērā Eiropadomes lēmumu par siltumnīcefekta gāzu emisijas mērķiem līdz 2020. gadam un turpmāk, ir skaidrs, ka papildu enerģijas ražošanas jaudām ar zemu oglekļa emisiju — atjaunojamiem enerģijas avotiem, kodolenerģijai vai potenciāli tīras ogļu izmantošanas tehnoloģijām — būtu jāaizstāj CO2 emitējošās jaudas un tādējādi jāpalielina elektroenerģijas ražošanas ar zemu oglekļa emisiju kopējais apjoms. Ja netiks saglabāts vismaz pašreizējais kodolenerģijas īpatsvars, līdz varētu kļūt pieejami citi jauni risinājumi enerģētikas jomā, klimata un citi ar enerģētikas politiku saistītie mērķi praktiski nebūs sasniedzami.

1.4

EESK uzsver, ka ES ir īpaši svarīga nozīme visprogresīvāko kodolenerģētikas struktūru attīstībā tajās dalībvalstīs, kuras vēlas ražot un izmantot kodolenerģiju, saskaņā ar visaugstākajiem drošības, aizsargātības un kodolmateriālu neizplatīšanas standartiem, kā paredzēts Euratom līgumā.

1.5

Vissvarīgākais uzdevums ir rast risinājumu radioaktīvo atkritumu problēmai, it īpaši jautājumiem, kas skar izlietotās degvielas galīgo apglabāšanu, kuras tehnoloģija ir izstrādāta, bet politiskie lēmumi nav pieņemti. EESK piekrīt Komisijai arī citos jautājumos, kas joprojām pelna uzmanību ES līmenī: jautājumā par kodoldrošību un aizsardzību no radiācijas, kura risināšanā Eiropā ir sasniegti ļoti labi rezultāti, kā arī jautājumā par kodolspēkstaciju ekspluatācijas pārtraukšanas ilgtermiņa finansējuma nodrošinājumu.

1.6

EESK vērš uzmanību uz dažiem citiem ar kodolenerģiju saistītiem aspektiem, kuri nav aplūkoti Kodolenerģētikas paraugprogrammas projektā. Tie ir terorisma draudi un jautājums par pietiekama dzesējošā ūdens daudzuma pieejamību dažās spēkstacijās.

1.7

Dalībvalstīm, kas arī turpmāk vēlas izmantot atomenerģiju, var radīt grūtības tas, ka kodolenerģētikas nozare ir zaudējusi pievilcību kā darba devējs un pētniecības joma. EESK piekrīt Komisijas viedoklim, ka ES ļoti nozīmīgs jautājums ir īpašo zināšanu radioloģiskās aizsardzības un kodoltehnoloģiju jomā saglabāšana, un tādēļ ir jāpievērš uzmanība izglītībai, apmācībai un pētniecībai minētajās jomās.

1.8

Visbeidzot EESK uzsver, ka katrai dalībvalstij ir tiesības izvēlēties savu enerģētikas struktūru, tostarp kodolenerģijas izmantošanu, kā tas minēts Kodolenerģētikas paraugprogrammā.