13.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/1

1.1

Iesniedzot šo izpētes atzinumu, EESK atbild uz Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Margot Wallström kdzes vēstuli, vienlaicīgi ņemot vērā iepriekšējos atzinumus, kas pieņemti pēdējo gadu laikā un kuros izklāstītas pārdomas, analīze un priekšlikumi, ko Komiteja ir izstrādājusi par šo jautājumu.

1.2

EESK uzskata, ka jāturpina virzība uz Lisabonas mērķu sasniegšanu demogrāfiskās politikas jomā. Šajā sakarā darba tirgū notiekošās straujās demogrāfiskās pārmaiņas padara neatliekamus pasākumus, kas atrisinātu ar tām saistītās problēmas:

1.3

Ir jāierobežo gados vecāku darbinieku atstumšana no darba vietām, turklāt lielāka uzmanība jāvelta gados vecāku darbinieku iekļaušanai ražošanas apritē.

1.4

Darba vietai jāatbilst darba ņēmēja gūtajai izglītībai un profesionālajai pieredzei bez jebkādas paaudžu diskriminācijas. Tādēļ EESK aicina dalībvalstis transponēt savos tiesību aktos un piemērot Direktīvu, 2000/78/EK ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju.

1.5

Lai panāktu labāku darba organizāciju, ir nepieciešams veicamā darba novērtējums (saistīts ar risku, smags vai vienveidīgs).

1.6

Mūžizglītības programmas ir priekšnosacījums darbinieku, kas vecāki par 50 gadiem, labākai novērtēšanai gan uzņēmumos, gan ārpus tiem. Tāpēc paraugprakšu gadījumi ir jāizplata un jāpārbauda, kā tas ir paredzēts Eiropas sociālo partneru iesniegtajos ikgadējos uzraudzības ziņojumos.

1.7

Kvalitatīvu nodarbinātību veicinošai politikai ir jāvirza un jāveido iedzīvotāju paaudzes visas darba dzīves garumā. Tas nozīmē sociālo partneru un visu ieinteresēto ekonomisko un sociālo dalībnieku aktīvu līdzdalību vietējā, valsts un Eiropas līmenī.

1.8

Pētniecība un jauninājumi ir galvenais ieguldījums gan šodienas Eiropas iedzīvotājiem, gan nākamajām paaudzēm. Tāpēc jaunieši ir jārosina iestāties zinātniskajās fakultātēs un jārada atbilstoši apstākļi nodarbinātībai tehnoloģijas un pētniecības nozarēs.

Eiropas Savienībai ir jāizlīdzina atšķirības ar citām valstīm, kā, piemēram, Ķīnu un Indiju, kuras pēdējos gados šajās jomās ir spērušas milzu soļus uz priekšu.

1.9

Investējot mazāk attīstītos reģionos, jauniešiem tiek dota iespēja tos nepamest un kļūt par teritoriālās attīstības un pārkvalifikācijas īstenotājiem.

1.10

2007. gadā, kas veltīts vienlīdzīgām iespējām, vajadzētu koncentrēt analīzi uz to, kā panākt privātās un darba dzīves līdzsvaru, lai pagaidu rakstura un grūtas situācijas neietekmētu mātes un tēva lomas izvēli un lai ģimene nebūtu viena, risinot ne tikai ekonomiska rakstura problēmas, kas saistītas ar bērna piedzimšanu.

1.11

EESK uzskata, ka jāatbalsta svarīgu direktīvu, kā, piemēram, par bērna kopšanas atvaļinājumu, piemērošana, ka jānodrošina bērnu aprūpes iestāžu un gados vecu cilvēku aprūpes un palīdzības pakalpojumi, ka nekavējoties jāizlīdzina plaisa starp vīriešu un sieviešu darba algām, jācīnās pret darba vietu pagaidu raksturu un nestabilitāti, kas ir par iemeslu daudzu Eiropas sieviešu nabadzībai. Ir jāveicina arī iniciatīvas, kas mudinātu vīriešus vairāk uzņemties ģimenes pienākumus. Dzimstībai un sieviešu nodarbinātībai nav jābūt pretrunā. Tāpēc ir jāpieņem visi instrumenti, lai nodrošinātu mātēm iespēju apvienot rūpes par bērniem ar profesionālo dzīvi.

1.12

Arī uzņēmējdarbības jomā ir jāveic pasākumi, kas nodrošina sievietēm izdevību un iespēju nokļūt vadošos amatos.

1.13

Lai risinātu ar iedzīvotāju novecošanu saistītās problēmas, imigrācija ir viens no nepieciešamajiem risinājumiem. Saskaņotas integrācijas un nodarbinātības politiku jomas var būt izaugsmes un attīstības virzītājspēks. Jāizmanto imigrantu zināšanas, profesionālā pieredze un izglītība.

1.14

Labklājības sistēmu (welfare) ilgtspēju jānodrošina ar virkni pasākumu, kuri nelabvēlīgi neiespaidos tās galīgo mērķi, kas noteikts ES līgumos (2. pants). Tādēļ, pirmkārt, ir jānodrošina Eiropas sociālā modeļa ilgtspēja, un, otrkārt, jāturpina virzīties uz tam raksturīgajiem universāluma un līdztiesības mērķiem.

1.15

Ņemot vērā to nozīmi, ir jānodrošina un jāatbalsta vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi, kā arī sociālās ekonomikas dalībnieki. Brīvprātīgās apvienības, kurās darbojas vecāka gadagājuma iedzīvotāji, veic nozīmīgu sociālo darbību, kura jāatbalsta un jāizmanto.

1.16

Eiropas Savienības un dalībvalstu mērķim vajadzētu būt šādam — nodrošināt nākamajām paaudzēm mierīgas un pieņemamas vecumdienas, tātad atbilstošas pensiju sistēmas. Papildu pensijām, ja tādas izrādās nepieciešamas, jābūt uzticamām, drošām un pasargātām no neprognozējamām finanšu tirgus svārstībām.

1.17

Cīņa pret nenodrošinātu darbu nozīmē arī gados jaunu darbinieku pārliecināšanu par pienācīgu pensiju, līdz ar to novēlotas ienākšanas darba tirgū samazināšanu.

1.18

Pensiju sistēmas ilgtspēja jāanalizē, ņemot vērā virkni sarežģītu elementu, kurus nevar attiecināt vienīgi uz iedzīvotāju novecošanu.

1.19

Dažās ES valstīs pamatmērķim, lai nodrošinātu pensiju sistēmu ilgtspēju, jābūt saliedētai cīņai pret izvairīšanos no nodokļu un nodevu maksāšanas.

1.20

Veselības jomā iedzīvotāju novecošana galvenokārt nozīmēs investīcijas profilaksē, aprūpes pakalpojumu kvalitātē un pētniecībā, sevišķi to slimību jomā, kas galvenokārt ir izplatītas gados vecu iedzīvotāju vidū un uz kurām jākoncentrē pūliņi un pētījumi.

1.21

Sakarā ar iedzīvotāju novecošanu veselības un drošības jautājumi arī darba tirgū iegūs citas iezīmes un tiks pakļauti pārmaiņām, kuras vajadzēs uzmanīgi analizēt un izvērtēt.

1.22

EESK uzskata, ka ES dalībvalstīm, saskaņojot ar sociālajiem partneriem, jāīsteno kopīgas programmas nelaimes gadījumu darbavietā un arodslimību profilakses jomā, sevišķi saistībā ar darbinieku vecumu. Uzraudzība un informācijas apmaiņa ir svarīgi instrumenti.

1.23

Gados vecākiem darbiniekiem jāļauj brīvi izvēlēties, vai turpināt darba dzīvi, ņemot vērā darba veidu un izvērtējot profesijai raksturīgos riskus, vienveidību un darba smagumu.

1.24

EESK apņemas turpināt padziļināt darbu demogrāfisko pārmaiņu jomā, novērtēt tās un izvirzīt priekšlikumus, apzinoties, ka jautājums ir sarežģīts un turpmākajos gados tas prasīs visu iestāžu pārstāvju, ekonomisko un sociālo dalībnieku līdzdalību, lai meklētu risinājumus jaunajām problēmām. Komiteja apņemas turpināt iedziļināties šajā atzinumā aplūkotajos tematos saskaņā ar Reglamentu.

2.1

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece Margot Wallström kdze, lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai izstrādāt izpētes atzinumu par Komisijas un ES Ekonomiskās politikas komitejas nesen publicēto ziņojumu par iedzīvotāju novecošanas ietekmi uz ekonomiku un budžetu visās ES dalībvalstīs.

2.2

Ņemot vērā jautājuma un ar to saistīto politikas jomu plašumu, Wallström kdze, izsakot šo lūgumu, aicināja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izteikties par jautājumiem, kas tieši vai netieši ir saistīti ar darba dzīvi, un par dažiem ar to saistītiem aspektiem — veselību, pensiju sistēmām, mūžizglītību.

2.3

Dublinas Eiropas dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonds ir veicis daudzus pētījumus par iedzīvotāju novecošanas problēmu un analizējis tās ietekme uz Eiropas iedzīvotājiem un darba ņēmējiem.

2.4

Iedzīvotāju novecošanu veicina vairāki faktori: dzimstības samazināšanās, dzīves ilguma palielināšanās, kā arī pēc kara dzimušās paaudzes un nākotnē arī 60-to gadu demogrāfiskā sprādziena (baby-boom) paaudzes pakāpeniska aiziešana no ekonomiski aktīvās dzīves (1); tas ir faktors, kuram ir un būs tieša ietekme uz darbspējīga vecuma iedzīvotājiem.

2.5

Saskaņā ar Eurostat prognozēm 25 valstu ES par 65 gadiem vecāku iedzīvotāju skaitam vajadzētu pieaugt no 75 miljoniem 2005. gadā līdz aptuveni 135 miljoniem 2050. gadā. Tiek paredzēts, ka viņu procentuālais daudzums attiecībā pret visiem 25 dalībvalstu iedzīvotājiem sasniegs 30 % ar vislielāko skaitu Spānijā (36 %) un Itālijā (35 %) un vismazāko skaitu Luksemburgā (22 %) un Holandē (23 %).

2.6

Iedzīvotāju novecošanai dalībvalstīs ir nozīmīgas sociālās un ekonomiskās sekas, un tās rada nepieciešamību modernizēt budžeta un labklājības (welfare) politiku jomas.

2.7

Novecošana ietekmē visu valsts ekonomiku: darba tirgu, ražīgumu, tehnoloģiskos jauninājumus un ekonomisko izaugsmi, jo neizbēgami mainās iedzīvotāju vajadzības un iespējas.

3.1

Lisabonas stratēģijā ir ņemts vērā arī gados vecāku strādājošo nodarbinātības līmenis: sākumā izvirzītais, bet vēl nesasniegtais mērķis bija līdz 2010. gadam pārsniegt 50 % līmeni gados vecāku cilvēku nodarbinātībā.

3.2

No vienas puses, iedzīvotāju novecošana nozīmē iedzīvotāju vidēja vecuma pieaugumu, no otras puses, tā samazina kopējo darbspējīgā vecumā esošo iedzīvotāju skaitu, jo jaunieši vecāko paaudzi neaizvieto skaitliski atbilstošā daudzumā. Turklāt jaunieši arvien vēlāk iesaistās darba dzīvē (2).

3.3

Tātad iedzīvotāju novecošana ievērojami ietekmē un izmaina darba tirgu. Rezultātā ir neatliekami vajadzīgi pasākumi šādu mērķu sasniegšanai:

3.4

Iedzīvotāju novecošanas sekas skar ne vien strādājošos, bet arī uzņēmējus. Paaudžu nomaiņā ir svarīgi paredzēt instrumentus, kas atvieglotu uzņēmuma darbības pārņemšanu, sevišķi mazo un vidējo uzņēmumu jomā. Arī uzņēmēju vidū ir vērojams pakāpenisks vidējā vecuma pieaugums, un tas tieši vai netieši ietekmē jauninājumus, kapitāla tirgu un visu Eiropas rūpniecības tīklu kopumā. Gados vecāki uzņēmēji nozīmē, ka ievērojama daļa no viņiem jau ir aizgājusi no profesionāli aktīvās dzīves vai gatavojas to darīt, lai gan jaunās paaudzes uzņēmēji viņus nav aizvietojuši. Uzņēmēju skaita samazināšanās nozīmē uzņēmumu skaita samazināšanos un tātad darba vietu skaita samazināšanos.

3.5

Gados vecāku strādājošo atstumšana ir arvien satraucošāka parādība ne vien rūpniecībā, bet arī pakalpojumu nozarē. Grūtības iekļauties jaunā darba vidē, trūkums, ka bieži vien darba pieredze aprobežojas ar vienu vai nedaudzām darba vietām, diskriminācija, kurai pakļauti gados vecāki strādājošie jaunā darba meklējumos — tās ir problēmas, ar kurām jāsastopas visiem Eiropas strādājošiem.

3.6

Lielāka uzmanība būtu jāvelta gados vecāku darbinieku iekļaušanai ražošanas ciklā: dažās jomās viņu pieredze ir augstākas kvalitātes ražīguma pamatā. Uzņēmējdarbībā ir jāpāriet no nepamatota sprieduma par vecumu uz reālo spēju vērtējumu. Šajā gadījumā jāpiemēro Eiropas Direktīvas Nr. 2000/43/EK un 2000/78/EK pret jebkāda veida diskrimināciju un jāuzrauga to ievērošana.

3.7

Visiem darbiniekiem vajadzētu strādāt tādā darbavietā, kas pēc iespējas labāk atbilst viņu izglītībai un pieredzei: tas ļautu paaugstināt ražīgumu, kas vismaz daļēji kompensētu, iedzīvotāju novecošanas negatīvas sekas (3).

3.8

Jebkurā gadījumā aktīvām politikas jomām, kas veicina gados vecāku strādājošo nodarbinātību, jāņem vērā veicamā darba veids: ar risku saistītie, smagie vai vienveidīgie darbi prasa mērķtiecīgu analīzi un to jomā plašāk jāizmanto ieinteresēto brīvprātības princips (4).

4.1

Viens no īpašajiem mērķiem, kas izvirzāmi, lai palielinātu gados vecāku darbinieku nodarbinātības līmeni, ir efektīvu un prasmīgu mūžizglītības (lifelong learning) programmu īstenošana, apmainoties ar paraugpraksēm starp 27 ES valstīm un uzturot pastāvīgu dialogu ar sociālajiem partneriem saskaņā ar daudzu Eiropas organizāciju izteiktajām vēlmēm (5).

4.2

Kopš Luksemburgas augstākā līmeņa tikšanās (1997) mūžizglītības pamatnostādnes katru gadu tika noteiktas Eiropas nodarbinātības stratēģijā (EES). Katrreiz tika uzsvērta gados vecāku strādājošo nodarbinātības nozīme un tātad viņu profesionālā sagatavotība, lai risinātu ar iedzīvotāju novecošanu saistītās problēmas.

4.3

Jēdziens “mūžizglītība” (lifelong learning) tiek lietots attiecībā uz visiem nozīmīgiem apmācības pasākumiem, kuru mērķis ir uzlabot prasmes, zināšanas un iemaņas. Tāpēc šādi pasākumi ir uzskatāmi par būtiskiem visas darba dzīves laikā, jo profesionālo iemaņu zudums un to atjaunošana visvairāk un visnegatīvāk skar tieši gados vecākus darbiniekus.

4.4

Arī EESK ir uzsvērusi, ka starp paaudzēm bieži vien pastāv nelīdzsvarotība tehnoloģiju pazīšanas un dažādu iemaņu apguves jomā (6).

4.5

Viens no efektīviem instrumentiem strādājošo pielāgošanās spēju veicināšanai ir apmācība uzņēmumā. Dažas dalībvalstis (Apvienotā Karaliste, Spānija, Portugāle, Nīderlande un Austrija), kaut arī dažādos apmēros, ar stimuliem un nodokļu atbrīvojumiem ir veicinājušas šādus apmācības un zināšanu papildināšanas kursus uzņēmumos.

4.6

Lisabonas stratēģijā ir uzsvērts, ka apmācību metodes un sistēmas, kas labi darbojas un spēj efektīvi reaģēt uz darba tirgus prasībām, ir pamatelements, lai sasniegtu vienu no galvenajiem stratēģijas mērķiem, proti, uz zināšanām balstītas ekonomikas izveidošanu.

4.7

Samazināt šķēršļus gados vecāku strādājošo nodarbinātībai nozīmē savlaicīgi paredzēt demogrāfisko pārmaiņu sekas.

5.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja jau 2004. gadā uzsvēra nepieciešamību atbalstīt paaudžu savstarpēju paktu ar mērķi nodrošināt Eiropas valstu pilsoņiem pietiekamu paaudžu nomaiņu darba tirgū, jaunajai demogrāfiskai realitātei atbilstošu sociālo statusu un ES tiesību aktus, kas veicinātu nodarbinātības politiku, profesionālo pārkvalifikāciju un izglītības sistēmas un uzņēmumu tuvināšanos (7).

5.2

Jebkurā gadījumā “labu” nodarbinātību veicinošām politikas jomām jābūt vērstām arī uz to, lai sekmētu jauniešu iekļaušanu darba tirgū, sekojot viņiem visas darba dzīves laikā (8), bet raugoties, lai tas nerada “digitālo plaisu” starp gados jauniem un veciem strādājošiem, kuru nolūks ir palikt darba vietā.

5.3

Toreiz EESK izvirzīja šādu uzdevumu: “veicināt to, lai nākotnē izveidotos viedokļu saskaņa par šo ārkārtīgi būtisko tēmu, kas prasa daudzu iesaistīto pušu saskaņotu un ilgstošu darbību, izvairīšanos no īstermiņa interešu izvirzīšanas priekšplānā un pastāvīgu konstruktīvu rīcību. Runa ir par to, ka pakāpeniski jāizstrādā jauns līgums starp paaudzēm visā Eiropas Savienībā”.

5.4

Pētniecība un jauninājumi ir jomas, kurās noteikti vajag investēt, ja vēlas nodrošināt Eiropas nākamajām paaudzēm labklājību un apmierinošu un ilgtspējīgu dzīves kvalitāti nākotnē. Tāpēc ir svarīgi ņemt vērā arī Eiropas pētnieku un zinātnieku vidējo vecumu un nepieciešamību iekļaut jauniešus šajās svarīgajās nozarēs.

5.5

Pietiekamu investīciju trūkums pētniecībā visā Eiropā, kas vēl atrodas tālu no Lisabonas stratēģijas mērķiem, nedod iespēju jauniem pētniekiem, kas bieži vien ir spiesti strādāt izteiktos pagaidu apstākļos, veidot savu nākotni un karjeru zinātniskās un tehnoloģiskās pētniecības jomā. Eiropa ar zinātnieku vidējo vecumu, kas ir augstāks nekā citās pasaules lielvalstīs, riskē ar nākotni.

Indijā un Ķīnā, piemēram, augstskolu absolventu skaits zinātnes jomās pieaug, un 60 % no ASV pētniekiem un zinātniekiem nāk no abām minētajām valstīm. Daudzās Eiropas valstīs pēdējos gados zinātniskajās fakultātēs studējošo skaits ir samazinājies.

5.6

Iedzīvotāju novecošana tieši ietekmē arī teritoriālo kohēziju: jauniešiem ir tendence atstāt atsevišķus reģionus, lai dotos darba meklējumos uz vietām, kur ir labāki dzīves un darba apstākļi. Tas palielina plaisu starp reģioniem, kuros ekonomika ir vairāk attīstīta, un tiem, kuri ātrāk kļūst nabadzīgāki un noveco.

5.7

Privātās un darba dzīves līdzsvara nodrošināšana ir Eiropas sociālā modeļa pīlārs. Eiropas iedzīvotāju vidējā vecuma pieaugums izvirza dzimstības palielināšanas problēmu. Šo problēmu var risināt, vienīgi dodot visiem pāriem iespēju audzināt bērnus, neatsakoties no aktīvas profesionālās dzīves vai ievērojamas ģimenes dzīves līmeņa pazemināšanās, kas diemžēl bieži robežojas ar nabadzību. Mūsdienās jauniešus parasti ietekmē nestabili darba apstākļi, negarantējot drošību nākotnē, un līdz ar to pastāv tendence, ka viņiem ir mazāk bērnu vai to nav nemaz.

5.8

Lai sasniegtu dzimstības pakāpeniskas palielināšanas mērķi, visi sociālie, veselības aprūpes un mācību iestāžu (mazbērnu novietņu, medicīniskās palīdzības un profilakses, finansiālā atbalsta u.t.t.) pakalpojumi ir jāpastiprina, jāuzlabo un jāpiemēro ES valstu demogrāfiskajai situācijai.

6.1

Sieviešu nodarbinātības līmenis 25 valstu ES 2005. gadā bija 56,3 %. Problēma ir mazāk izteikta Ziemeļeiropas valstīs, bet ir daudz nopietnāka Vidusjūras reģiona valstīs. Arī sievietēm, kas ir iekļāvušās darba dzīvē, ir grūtības izveidot profesionālo karjeru, kas viņām dod iespēju uzkrāt sociālās apdrošināšanas kvotas. Saskaroties ar darba tirgu, sievietēm jārisina daudzas problēmas:

6.2

Komisija pamatoti uzskata, ka darbspējīgā vecumā esošo iedzīvotāju skaita samazināšanos daļēji var kompensēt ar virkni pasākumu, tajā skaitā, vismaz īstermiņā, sieviešu līdzdalības darba dzīvē palielināšanu. Pēdējās desmitgadēs notikušās kultūras pārmaiņas, kas ir pavērušas sievietēm iespēju strādāt un kļūt neatkarīgām, atspoguļojas dažādu paaudžu sieviešu nodarbinātības līmeņa atšķirībās. Eiropā jaunu sieviešu klātbūtne darba dzīvē ir izteiktāka, salīdzinot ar vidēja vecuma sievietēm.

6.3

Sieviešu pieaugošā līdzdalība darba tirgū neapšaubāmi ir pozitīva iezīme, kas liecina par progresu, tomēr dažādas statistikas analīzes, tajā skaitā nesen veiktās, liecina, ka tā vēl nav pietiekama un turklāt tai jānorisinās vienlaikus ar tādu pašu darba apstākļu un atalgojuma kā vīriešiem reālu piemērošanu, kā arī ar sieviešu aizsardzību pret ļaunprātīgu izmantošanu un diskrimināciju darba vietā un sabiedrībā. Atšķirības sieviešu un vīriešu nodarbinātībā pastāv arī uzņēmēju vidē: starp uzņēmēju vīriešu — un sieviešu skaitu ir acīmredzama atšķirība. Līdz ar to Eiropas Savienības dalībvalstīm jānostiprina instrumenti, kas jau ir to rīcībā, un jāizveido jauni, lai veicinātu un aizsargātu sieviešu darbu.

7.1

Eiropas Savienībā imigrācija ir aizvien izplatītāka parādība. Eiropas un jaunattīstības valstu ekonomikas un dzīves standartu milzīgās atšķirības veicina imigrāciju uz Eiropas bagātākajām valstīm. Imigrācija nav jāuztver kā drauds, bet drīzāk kā parādība, kas ar saskaņotu politiku jomu palīdzību var izrādīties par potenciālu izaugsmes, attīstības un integrācijas faktoru.

7.2

Iedzīvotāju vispārējās novecošanas un paralēli notiekošajā aktīvajā vecumā esošo iedzīvotāju skaita samazināšanās situācijā ES ieceļojušie darba ņēmēji veic uzdevumus, kas efektīvi atbilst uzņemošās valsts ražošanas, ekonomiskajām un sociālajām vajadzībām. Darba un integrācijas politiku jomām jābūt pakļautām mērķim izvietot pēc iespējas labāk pieejamos cilvēkresursus, ieskaitot imigrantus, novērtējot to prasmes, profesionālo pieredzi un iegūto kvalifikāciju (9).

7.3

Arī Komisija apstiprina, ka imigrācija var būt pozitīvs faktors darba tirgus līdzsvarošanā (10). Turklāt ieceļojušie darbinieki — ar nosacījumu, ka viņi ir nodarbināti oficiālajā ekonomikā, piedalās sociālās aizsardzības sistēmas finansēšanā, maksājot nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas, un līdz ar to viņi ir nozīmīgs Eiropas darba tirgus atjaunošanas avots turpmākajos gados. Turklāt nevajag par zemu novērtēt finansiālā atbalsta nozīmi, kādu veido imigrantu naudas pārskaitījumi izcelsmes ģimenēm, kas bieži vien ir vienīgais ienākumu avots. Tāpēc labāka imigrantu integrācija ir mērķis, kas nepieciešams ES valstīm.

7.4

No otras puses, nepieciešamība tikt iekļautiem oficiālajā ekonomikā neattiecas vienīgi uz strādājošiem imigrantiem: iedzīvotāju novecošana izvirza dienas kārtībā steidzamus jautājumus, kā, piemēram, cīņu pret nedeklarētu un nepastāvīgu darbu, lai padarītu valstu ekonomikas veselīgas un ilgtspējīgas.

8.1

Daudzos dokumentos Eiropas Komisija apgalvo, ka nolūkā īstenot konkrētu dalībvalstu publisko finanšu ilgtspēju ir jāveic pasākumi, lai kontrolētu un nozīmīgi, pakāpeniski un pastāvīgi samazinātu valsts parādu. Lai to panāktu, ir nepieciešama efektīva resursu sadale, kas tomēr neietekmētu sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti un universālumu.

8.2

Sakarā ar demogrāfiskajām pārmaiņām, kas izraisa bažas par labklājības ilgtspēju, Eiropas Savienības valstu sociālās aizsardzības dažādajām finansēšanas sistēmām jānodrošina, ņemot vērā to atšķirības un raksturīgās īpatnības, efektīva, taisnīga un pārredzama darbība iedzīvotāju labā.

8.3

ESSK uzsver, ka svarīga nozīme ģimeņu un vecu cilvēku atbalsta pasākumu papildināšanā ir vispārējās nozīmes sociālajiem pakalpojumiem un sociālās ekonomikas dalībniekiem. Ir jāatzīst šo darbību nozīmīgums, un, pamatojoties uz iepriekš noteiktām prasībām, ir jāatbalsta šādas iestādes jo tām ir sabiedriski lietderīga nozīme.

8.4

Šajā ziņā nozīmīga var būt Eiropas Savienības loma: Lisabonas stratēģija (sociālo, ekonomikas un nodarbinātības politiku jomu integrācija) ieviesa neparastu, novatorisku pieeju un vienu no tās instrumentiem, “atklātu koordinācijas metodi”, var uzskatīt par vienu no interesantākajiem jaunievedumiem Kopienas pēdējo gadu politikā. Diemžēl šis instruments ir pārāk maz izmantots un bieži nav pienācīgi novērtēts, kaut arī vienlaicīgi Kopienas tiesību instruments nav ticis izmantots. Eiropas sociālais modelis ir mērķis, kas diemžēl joprojām nav sasniegts, bet tas nekādā gadījumā nav šķērslis, kas jāupurē iekšējā tirgus vārdā.

8.5

Dažās Eiropas valstīs, īpaši tajās, kuras saskaras ar tādu masveida parādību kā iedzīvotāju vidējā vecuma palielināšanās, sociālās apdrošināšanas un pensiju sistēmu finansēšanu lielā mērā apdraud izvairīšanās no nodokļu un nodevu maksāšanas. Visiem projektiem, kuru mērķis ir veikt labklājības un veselības aprūpes sistēmas reformu, kā arī pārmaiņas nodarbinātības politikas jomā, ir jābūt saistītiem ar cīņu pret tādiem pārkāpumiem, kā, piemēram, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un to apiešana, kas ir galvenais drauds ilgtspējīgam valsts budžetam.

8.6

Tādējādi EESK vēlas uzsvērt, cik svarīgi ir cīnīties pret izvairīšanos no nodokļu un sociālo nodevu maksāšanas, meklējot risinājumus un pielāgojoties demogrāfiskajām pārmaiņām, kā, piemēram, nodokļu maksātāju skaita samazināšanās.

9.1

Darbspējīgā vecumā esošo iedzīvotāju skaita samazināšanās un pensijā aizgājušo darbinieku skaita pieaugums ir divas parādības, kuras ir izraisījusi dzīves ilguma palielināšanās un kuras ir daudzu Eiropas Komisijas izstrādāto dokumentu par pensiju sistēmu ilgtspēju centrā.

9.2

Nākamo desmitgažu laikā pensiju sistēmām jāspēj nodrošināt nākamajām paaudzēm mierīgas un pieņemamas vecumdienas. Tāpēc novecošanas ietekmes problēmu uz pensiju sistēmām nevar atrisināt vienīgi ar papildu vai privāto pensiju izmantošanas veicināšanu: tā būtu pārāk bīstama vienkāršošana. Drīzāk ir jāizstrādā un jāpieņem efektīvi instrumenti, lai šādi papildu pensiju veidi būtu vienkāršāki, drošāki, uzticamāki un aizsargāti pret neparedzamām finanšu tirgus svārstībām. Turklāt ir jāpastiprina modrība attiecībā uz privātajiem pensiju fondiem tā, lai paplašinātu kontroles sistēmu un nodrošinātu stingru pārvaldību.

9.3

Daudzās ES valstīs krīze, kuru pārdzīvo pensiju sistēmas, neizriet vienīgi no iedzīvotāju novecošanas, bet arī no fakta, ka, samazinoties iemaksām, tās netiek kompensētas citur (piem., no cīņas pret izvairīšanos no nodokļu un nodevu maksāšanas), bet vienlaicīgi iedzīvotāju pieprasījums pēc pensijām turpina augt.

9.4

Parādību vēl vairāk saasina fakts, ka jaunās paaudzes ienāk darba tirgū arvien vēlāk un bieži vien uz mazapmaksātu pagaidu līgumu pamata, un līdz ar to viņu pensiju iemaksu maksimālā summa ir zemāka par to, ko maksāja viņu vecāki tajā pašā vecumā.

9.5

Iedzīvotāju novecošana varētu radīt nepieciešamību paaugstināt pensijas vecumu, bet — sevišķi dažām ES valstīm — neatliekamāks uzdevums ir samazināt vecumu, kad tiek uzsāktas darba gaitas, un nodrošināt labākas darba iespējas un apstākļus profesionālās karjeras sākumā.

9.6

Eiropas Komisijas prognozes līdz 2050. gadam paredz pensiju izdevumu palielināšanu visās ES valstīs, izņemot Austriju, pateicoties reformām, kuras tā ieviesa 2000. gadā. Ja Itālijā un Zviedrijā ir paredzēta tikai neliela pensiju izdevumu paaugstināšana, ņemot vērā to, ka attiecīgās valsts pensiju sistēmas ir balstītas uz iemaksu sistēmu, tad citās valstīs tiek paredzēti nozīmīgi pieaugumi, kas, piemēram, Portugāles gadījumā sasniegs 9,7 %.

9.7

Tātad pensiju sistēmu ilgtspējas problēmu nevar analizēt un risināt izolēti: ir jābūt skaidram priekšstatam par tās cēloņiem, kas neaprobežojas ar Eiropas sabiedrības iekšējo parādību — iedzīvotāju vispārējo novecošanu, bet saistās ar dažādiem ES valstu darba tirgus, ekonomiskās izaugsmes un sociālās aizsardzības sistēmu aspektiem.

9.8

Mērķi, kas jānosprauž, lai atrisinātu pensiju sistēmu ilgtspējas problēmu, pārsniedz vienkāršu pensijas vecuma paaugstināšanu: šis pasākums, ja to piemēro bez īpašiem kritērijiem, varētu izrādīties pilnīgi neefektīvs un pat kaitīgs Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitātei.

9.9

Ņemot vērā atšķirības starp smaga, vienveidīga un nogurdinoša darba veidiem, iedzīvotāju novecošanas jautājuma risinājums nevar būt vienkārši pensijas vecuma paaugstināšana: strādāt ilgāk nenozīmē to pašu visās profesijās, un jāņem vērā arī atšķirības, kas ir starp likumīgo pensijas vecumu un darba gaitu beigšanas reālo vecumu.

9.10

Cīņa pret īstermiņa, nedrošu un nedeklarētu darbu, atbalsts algu politikai, taisnīgāka labumu sadale un efektīvāka sociālā kohēzija iet kopsolī ar neizbēgamu, pakāpenisku un brīvprātīgu pensijas vecuma paaugstināšanu, kuru jāsaskaņo un jāatbalsta, pateicoties dialogam ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību.

10.1

Ir skaidrs, ka līdz ar iedzīvotāju vidējā vecuma pieaugumu palielinās arī veselības aprūpes izdevumi. Bet paredzēt veselības aprūpes izdevumu attīstību turpmākajās desmitgadēs un to, kurās īpašās jomās būs jāinvestē vairāk, ir ārkārtīgi grūts uzdevums. Nav iespējams paredzēt, balstoties vienīgi uz demogrāfiskām tendencēm, cik daudz valsts līdzekļu vajadzēs investēt veselībā. Veselības aprūpes izdevumi atkarīgi arī no politikas veidiem, kādus izlems piemērot šajā jomā, no medicīnas zinātnes sasniegumiem, slimību evolūcijas, piesārņotības līmeņa un no politiskajām un tehnoloģiskajām izvēlēm, kas tiks izdarītas, lai mēģinātu to pārvaldīt.

10.2

Kā jau tika minēts, visas analīzes liecina, ka pensijas vecums tiks paaugstināts. Vecāka gadagājuma darbinieki vecuma dēļ neizbēgami ir vairāk pakļauti slimību un fiziskas nespējas riskam nekā gados jaunāki kolēģi. Ņemot vērā, ka gados vecāku darbinieku skaits pastāvīgi augs, nekavējoties jāizstrādā un jāīsteno veselības aprūpes sistēma, kas visās ES valstīs spētu nodrošināt efektīvākus profilakses pasākumus. Turklāt darba ņēmēji, kuru nodarbinātība ir nepastāvīga jau ilgu laiku, pienākot pensijas vecumam, atrodas uz nabadzības sliekšņa. Par tiem jāuzņemas rūpes, izmantojot kolektīvās solidaritātes dažādus veidus un saskaņā ar dalībvalstīs noteikto, arī attiecībā uz veselību un palīdzību. Līdz ar to nepastāvīgu darba vietu skaita pieaugumam būs tieša ietekme uz labklājības izmaksām.

10.3

Ja mērķis ir noturēt publiskos izdevumus ilgtspējīgā līmenī, tad dalībvalstīm un Eiropas Savienībai jāapvieno spēki, lai īstenotu atbilstošas aprūpes, nelaimes gadījumu profilakses, uzraudzības un informācijas apmaiņas programmas, tādējādi radot ciešāku un efektīvāku saikni starp darba dzīvi un veselību.

10.4

Ne visi darbi ir vienādi. Novecošana atšķirīgi ietekmē darbaspēku arī tāpēc, ka ir smagāki un vieglāki darbi, kas ar risku ir saistīti vairāk vai mazāk, vairāk vai mazāk nogurdinoši: vecumam ir atšķirīgas sekas atkarībā no profesijas. Gados vecāks darbinieks nevar veikt apgrūtinošu fizisku darbu, bet viņam ir daudz vieglāk tikt galā ar biroja vai intelektuāliem darbiem.

10.5

Tātad attiecībā uz darbiniekiem, kas veic smagu darbu, darba dzīves pagarināšana rada daudz nozīmīgākas veselības problēmas. Šo faktoru vajadzētu ņemt vērā. Ja nākotnē tiek domāts arvien vairāk paaugstināt pensijas vecumu nozarēs, kas to pieļauj, ir ievērojami jāpalielina centieni veselības aprūpes un darba drošības jomās.

13.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/8

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja izsaka nožēlu, ka līdz šim Komisijas iniciatīvas, kas vērstas uz izvairīšanās no nodokļu maksāšanas novēršanu, nav guvušas pienācīgu atbalstu dalībvalstu sadarbības veidā, atbalsta visa veida turpmākās iniciatīvas šajā sakarā, un aicina Komisiju izmantot visas pilnvaras, kuras ES iestādēm ar Līgumiem ir piešķirtas jau šobrīd.

1.2

EESK uzskata, ka Komisijas paziņojums ir pietiekami izsmeļoši formulēts un tajā ir pareizi uzsvērtas problēmas, kas saistītas ar cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; par galveno instrumentu minētās parādības izplatības novēršanā Komisija uzskata dalībvalstu administratīvās sadarbības uzlabošanu.

1.3

Paziņojums konkrēti risina attiecību ar trešām valstīm problēmu, piedāvājot Kopienas līmeņa pieeju. EESK piekrīt šim priekšlikumam.

1.4

EESK atbalsta jau vairākkārt izteikto priekšlikumu “pārskatīt PVN”, ņemot vērā iespēju sasaukt “ideju laboratorijas”, kuras veltītas pašreizējās PVN sistēmas atcelšanai, turklāt iespējamais jaunais nodoklis, kas aizvietos PVN, nedrīkst izraisīt nodokļu sloga palielināšanu uzņēmumiem un iedzīvotājiem.

1.5

EESK iesaka Komisijai pilnībā izmantot jau pašreizējās plašās pilnvaras un uzdevumus, kas uzticēti Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF). Tai vajadzētu izvērtēt, vai Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) rīcībā ir piemēroti līdzekļi savu institucionālo uzdevumu izpildei.

1.6

EESK uzskata, ka priekšlikums padarīt efektīvāku sadarbību starp valstu krāpšanas apkarošanas iestādēm, pēc iespējas apvienojot tīklā policijas spēkus un izmeklēšanas iestādes, lai ļautu tām savstarpēji izmantot pieejamās datu bankas, ir absolūta prioritāte, un iesaka padziļināt ar to saistīto tehnisko un juridisko jautājumu izpēti.

1.7

Priekšlikums par augsta līmeņa administratīvās sadarbības forumu ir solis vēlamajā virzienā, un birokrātiskā pretestība un šķēršļi, kas kavē šo ideju, ir pilnīgi nesaprotami.

1.8

EESK uzskata, ka ir efektīvi iekļaut Kopienas tiesību aktos to, kas jau īstenots dažās dalībvalstīs, ieviešot krāpšanas apkarošanai “parastās tirgus vērtības” kritēriju.

1.9

EESK iesaka pievērst īpašu uzmanību cedenta un cesionāra solidaritātes pasākumu ieviešanai, tomēr paredzot otras puses pierādīšanas pienākumu gadījumā, kad darījumi ir acīmredzami fiktīvi, ņemot vērā arī Eiropas Kopienu Tiesas spriedumus.

1.10

EESK uzskata, ka Komisijas priekšlikums ieviest vienkāršotus pienākumus uzņēmumiem, kas sadarbojas ar iestādēm, bet stingrākas pārbaudes un procedūras “riska grupām” ir jāapspriež sīkāk.

1.11

EESK lūdz Komisiju turpināt finansēt Kopienas programmas tādu pasākumu veicināšanai, kas vērsti uz Kopienas finansiālo interešu aizsardzību, kā, piemēram, Hercule II.

1.12

EESK iesaka saskaņot Direktīvas 77/799/EEK noteikumus ar tiem noteikumiem, kas jau ir ieviesti netiešo nodokļu jomā, un vienādot dažādās aplikšanas ar PVN sistēmas.

2.1

Komisijas paziņojumā ir ierosināts “izveidot savstarpēji koordinētu stratēģiju, lai uzlabotu cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas”, pieņemot zināšanai, ka Kopienas tiesiskais regulējums, kaut arī tas ir uzlabots un papildināts, tiek nepietiekami izmantots un administratīvā sadarbība nav proporcionāla Kopienas iekšienē veikto tirdzniecisko darījumu attīstībai.

2.2

Līdz ar to Komisija atgriežas jau pie vairākkārt skarta jautājuma, proti, nepieciešamības pastiprināt dalībvalstu nodokļu administrāciju administratīvo sadarbību, kas ir instruments cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kura var izraisīt zaudējumus budžetā un radīt konkurences nosacījumu traucējumus, kaitējot iekšējā tirgus darbībai.

2.3

Saistībā ar paziņojuma iesniegšanu par nodokļu politikas un muitas savienības jautājumiem atbildīgais komisārs László Kovács kgs paziņoja: “Esmu pārliecināts, ka ir pienācis laiks apsvērt jaunus risinājumus, lai efektīvāk cīnītos pret krāpšanu nodokļu jomā. Šīs parādības izplatība ir kļuvusi patiesi satraucoša.”

2.4

Ekonomisti uzskata, ka kopumā krāpšanas nodokļu jomā apgrozījums ir aptuveni 2–2,5 % no IKP, kas veido 200–250 miljardu euro lielu summu. Viena no lielākajām problēmām ir PVN krāpšana jeb tā saucamais “karuselis”, bet tikpat nopietni jautājumi ir alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu kontrabanda un viltošana, kā arī krāpšana tiešo nodokļu jomā. Kopš 1993. gada, kad tika ieviesta brīva preču, pakalpojumu un kapitāla aprite un cilvēku pārvietošanās brīvība iekšējā tirgū, dalībvalstīm ir grūtāk vienām efektīvi cīnīties pret krāpšanu nodokļu jomā.

2.5

Netiešo nodokļu jomā Kopienas tiesiskie nosacījumi paredz dalībvalstīm kopīgus noteikumus (vienotas procedūras, kompetento iestāžu noteikšana, datu pārraides noteikumi), kas vērsti uz administratīvās sadarbības veicināšanu un informācijas apmaiņu.

2.6

Komisija ir noteikusi trīs prioritārās pasākumu jomas:

2.6.1.1

Komisija uzskata, ka rezultātu uzlabošanu cīņā pret krāpšanu nodokļu jomā var panākt ar:

2.6.2.1

“Krāpšana nodokļu jomā nav tikai Eiropas Savienības iekšēja problēma”. Komisija piedāvā Kopienas pieeju sadarbībai ar trešām valstīm, kas šobrīd ir balstīta uz divpusējiem līgumiem starp atsevišķām valstīm un rada daudzveidīgas situācijas, kuras viegli izmanto nodokļu nemaksātāji. Turklāt Komisija piedāvā iekļaut ekonomikas partnerattiecību nolīgumos, kurus Eiropas Savienība slēdz ar saviem ekonomiskajiem partneriem, klauzulas par sadarbību nodokļu jomā.

2.6.3.1

Komisija uzsāk debates par iespēju nostiprināt solidārās atbildības principu PVN maksāšanā, ievērojot proporcionalitātes un juridiskās drošības principus.

2.6.3.2

Turklāt Komisija ņem vērā iespēju paplašināt apgrieztās samaksas mehānisma piemērošanu attiecībā uz dalībvalsts iekšējiem darījumiem. Pašlaik tas ir obligāts tikai dažos darījumos, bet citos iespēja to piemērot vai nē ir atstāta dalībvalstu pārziņā. Komisija uzskata, ka visas izmaiņas, kas tiks veiktas pašreiz spēkā esošajos tiesību aktos attiecībā uz PVN, ievērojami samazinās krāpšanas iespējas, izslēgs jaunus riskus un, galvenais, neradīs nesamērīgu administratīvu slogu uzņēmumiem un iestādēm, kā arī nodrošinās nodokļu neitralitāti un nediskriminējošu attieksmi pret uzņēmumiem.

2.7.1

Turklāt Komisija ierosina pārdomāt citus īpašus pasākumus:

3.1

Komiteja uzskata, ka juridiskie instrumenti, kurus piedāvā esošie Kopienas reglamentējošie noteikumi, ir pietiekami, lai novērstu krāpšanu nodokļu jomā. Savukārt dalībvalstis ir steidzami jālūdz plašāk izmantot esošos administratīvās sadarbības instrumentus, ievērojot termiņus un paredzētos noteikumus. Pašreizējos globālās ekonomikas apstākļos, kad arī krāpšana iegūst starptautisku iezīmi, ir būtiski nodrošināt pieprasīto informāciju noteiktajā termiņā saskaņā ar izmeklēšanas gaitu.

3.2

Jebkurā gadījumā, lai nodrošinātu viendabīgāku sistēmu tiešo un netiešo nodokļu jomā, Komisija varētu saskaņot Direktīvas 77/799/EEK noteikumus ar tiem noteikumiem, kas jau ir ieviesti netiešo nodokļu jomā, un paredzēt efektīvākas informācijas apmaiņas metodes, ņemot vērā jaunāko informācijas tehnoloģiju attīstību. Tikpat svarīgi ir saskaņot dažādās PVN aplikšanas sistēmas, sevišķu uzmanību pievēršot ar nodokli apliekamu personu saistībām.

3.3

Kopienas reglamentējošos noteikumus varētu iedalīt piecās pamatgrupās:

3.4

Atsauces uz Kopienas tiesību aktiem, kā arī atbilstošo pasākumu īss kopsavilkums atrodams A pielikumā.

4.1

Komiteja uzskata, ka krāpšanas nodokļu jomā augošajai izplatībai jāpretojas enerģiskāk, un nožēlo faktu, ka, neskatoties uz detalizēto un daudzveidīgo tiesisko regulējumu, Komisija dalībvalstu rīcību un sadarbību vērtē kā pilnīgi nepietiekamu.

4.2

Krāpšanas nodokļu jomā un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas radītie ekonomikas un iekšējā tirgus darbības traucējumi ir nopietna problēma, kas līdz šim nav tikusi pienācīgi novērtēta, tāpat kā nav pienācīgi novērtēta saikne starp kapitālu, kas tiek slēpts no nodokļu iestādēm, naudas atmazgāšanu un ekonomiskajiem noziegumiem. Krāpnieciskas darbības, kuru mērķis ir nelikumīga valsts un Kopienas finanšu atbalsta saņemšana, bieži vien ir īstenotas, viltojot nodokļu dokumentus, un otrādi, kapitāli, kas iegūti no krāpšanas nodokļu jomā, arī ar pārrobežu (cross-border) darījumu starpniecību, biezi vien tiek izmantoti, lai uzsāktu citas nelikumīgas vai kriminālas darbības.

4.3

Attiecībā uz nodokļu apiešanas nozīmīgumu, kas atšķirībā no izvairīšanās no nodokļu maksāšanas izpaužas darbībās, kuras nav aizliegtas kā tādas, bet to vienīgais mērķis ir nelikumīgi iegūt nodokļa samazinājumu, Komiteja norāda, ka valstu tiesību aktos šis jautājums nav risināts viendabīgi. Lai izvairītos no administratīvo un sociālo izdevumu palielināšanās ne vienmēr konsekvento tiesību aktu dēļ, Komiteja uzskata, ka būtu jāveic pasākums, kas satuvinātu valstu tiesību aktus šajā jautājumā, vai nu ieviešot vispārēju aizliegumu apiet nodokļus vai arī kopīgi nosakot tādu gadījumu sarakstu, kuros nodokļu iestādes nolūkā aplikt ar nodokļiem var neatzīt krāpniecisku darījumu juridiskās sekas.

4.4

Komiteja uzskata, ka Komisijas priekšlikumi ir pārāk piesardzīgi jautājuma risināšanā, ņemot vērā Līgumos noteiktās tiesības veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu ES iestāžu finanšu līdzsvaru. Komisijas rīcībā ir ievērojamas izpildes pilnvaras, kuras tai ir piešķīrusi Padome saskaņā ar Padomes 1999. gada 28. jūnija lēmumu 1999/468/EK. Šajā sakarā Komiteja norāda uz subsidiaritātes principa piemērošanu, ko nosaka ES Līguma 5. pants un kas paredz Kopienas iejaukšanos arī jautājumos, kas nav tās ekskluzīvajā kompetencē gadījumā, ja dalībvalstis nevar īstenot izvirzītos mērķus vai arī ja tos var labāk īstenot Kopienas līmenī. Komiteja aicina Komisiju pilnībā izmantot šīs pilnvaras.

4.5

Jau 2001. gada jūnijā Komisija savā paziņojumā “Nodokļu politika Eiropas Savienībā — prioritātes turpmākajos gados” (COM(2001) 260 galīgā redakcija) uzsvēra nepieciešamību papildus tiesību aktiem pieņemt visus citus pieejamos instrumentus, lai īstenotu prioritāros mērķus. Šajā sakarā Komiteja uzsvēra faktu, ka nodokļu politika bija un vēl joprojām ir pakļauta vienbalsīgai lēmumu pieņemšanai (1).

4.6

Jau toreiz Komiteja atbalstīja prasību grozīt pārejas režīmu un pēc iespējas ātrāk pāriet uz galīgo režīmu, kas balstīts uz aplikšanu ar nodokli izcelsmes valstī. Ar zināmu uzsvaru Komiteja jau toreiz uzdeva jautājumu: “Cik gadus vēl būs spēkā nepilnīgais pārejas režīms, pirms šis mērķis tiks sasniegts?”, prasot noteikumu vienkāršošanu un modernizāciju, to vienotu piemērošanu un lielāku administratīvo sadarbību. Šķiet, ka nekāds progress nav noticis.

4.7

Komiteja atbalsta vispārīgo ievirzi nostiprināt sadarbību, ejot tālāk par esošo informācijas apmaiņas sistēmu (VIES) un attīstot automātisku vai spontānu informācijas apmaiņu veicinošus pasākumus starp dalībvalstīm.

4.8

Komiteja augstu vērtē debašu uzsākšanu par PVN sistēmas grozīšanu, bet uzsver, ka ir jāveic padziļināts ietekmes pētījums, vadoties no pieņēmuma, ka iespējamajiem grozījumiem jābūt efektīviem un vienkāršotiem un ka tie neveido instrumentu iedzīvotāju un uzņēmumu nodokļu sloga palielināšanai. Šajā sakarā Komiteja atgādina jau izteiktu priekšlikumu (2), proti, izskatīt arī PVN alternatīvu nodokļu aplikšanas sistēmu, kas nodrošinātu vismaz tikpat lielus ienākumus kā līdzšinējā sistēma, bet izmaksātu sabiedrībai mazāk un būtu efektīvāka no iekasēšanas viedokļa.

5.1.1.1

Ņemot vērā nesamaksāto nodokļu apjomu, viens no bīstamākajiem un tā sarežģītās atklāšanas dēļ sevišķi viltīgs PVN krāpšanas veids ir tā saucamais “karuselis”, kad tiek pielietotas sistēmas, kas vērstas uz izvairīšanos no PVN, kā instrumentu izmantojot ad hoc dibinātus uzņēmumus, kas darbojas starptautiskā mērogā. Mērķis ir nemaksāt PVN, lai ļautu citiem krāpšanas ķēdes posmiem atvilkt fiktīvas nodokļu summas nolūkā saņemt nodokļa atmaksu vai samazināt PVN parādu. Parasti, lai sasniegtu šo nelikumīgo mērķi, pienākumus nepildošais uzņēmums neveic reālu ekonomisko darbību, tā rīcībā nav darbības struktūru un tā juridiskā adrese aprobežojas ar pastkasti. Pēc dažiem “formālas darbības” mēnešiem šāds uzņēmums pazūd, neaizpildījis attiecīgu deklarāciju un nesamaksājis nodokļu parādus, un nodokļu iestādēm ir grūtības to identificēt.

5.1.1.2

Komiteja uzskata, ka “nodokļu krāpšanas karuselis” ir iespējams, citastarp, sakarā ar nepietiekamo dalībvalstu sadarbību, kā arī atšķirīgo nodokļu likmju dēļ. Tāpēc Komiteja iesaka veicināt visus nepieciešamos sadarbības un informācijas apmaiņas veidus, ar kuriem var efektīvi cīnīties pret minēto parādību.

5.1.2.1

Izvairīšanās no nodokļu maksāšanas PVN jomā ir rosinājusi dalībvalstu nodokļu iestādes arvien lielāku uzmanību pievērst izmeklēšanas metožu pilnveidošanai, lai efektīvāk cīnītos pret šo parādību.

Administratīvā darbība iegūst noteicošu nozīmi cīņā pret PVN krāpšanu, ja krāpšanā ir iesaistīti vairāki ekonomikas dalībnieki dažādās dalībvalstīs.

Atbilstošu vienošanos noslēgšana ļāva dalībvalstīm ieviest informācijas apmaiņas sistēmas, kas izrādījās noderīgs instruments, lai noteiktu nodokļu maksātāju stāvokli, kā arī ierobežotu un apkarotu starptautiska mēroga nodokļu krāpšanu.

Komiteja jau sen ir norādījusi, ka Komisijai jābūt aktīvākai sadarbības jomā. Līdz ar to tā atzinīgi vērtē uzraudzības sistēmas ieviešanu, lai pārbaudītu sniegtās palīdzības kvalitāti un apjomu.

5.1.2.2

Pašlaik informācijas apmaiņa vēl nav kļuvusi par ierastu praksi saistībā ar kultūras atšķirībām, dažādām informatizācijas pakāpēm, tādu noteikumu trūkumu, kas ļautu piemērot sankcijas valstu bezdarbības gadījumā. Tāpēc ir jāizveido vienota kultūra, apzinoties, ka informācijas pieprasījumu nosūtīšana uz ārzemēm jāuzskata nevis par iespējamību, kuru izmanto tikai ārkārtējos gadījumos, bet par parastu pārbaudes procedūras posmu ikreiz, kad kontroles īpatnības to prasa.

Šajā nolūkā jāpārvar šķēršļi, kas kavē Kopienas administratīvās kultūras izplatību, veicinot esošo sadarbības instrumentu pilnīgu izmantošanu, ievērojot termiņus un paredzētos noteikumus tā, lai nodrošinātu izmeklēšanas iestādēm pieeju pieprasītajai informācijai noteiktajā termiņā saskaņā ar izmeklēšanas gaitu.

5.1.2.3

Turklāt saskaņā ar Komisijas ieteikumu attiecībā uz informācijas apmaiņas standartizētu informācijas sistēmu izmantošanu jāizvērtē iespēja apvienot tīklā policijas spēkus un atsevišķo dalībvalstu izmeklēšanas iestādes, kas ir iesaistītas cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā, nolūkā veikt tiešu informācijas apmaiņu ar sertificētas elektroniskā pasta sistēmas starpniecību un savstarpēji izmantot datu bankas attiecībā uz atsevišķu dalībvalstu ienākumu deklarācijām, līdzīgi kā tas jau notiek ar I un II pakāpes VIES datiem.

Šāda iniciatīva, kas tomēr prasa iepriekšēju vienošanos par šajos arhīvos iekļauto datu saturu un saderību ar valstu tiesību aktiem privātās dzīves (privacy) aizsardzības jomā, būtu jūtams progress cīņas pret nodokļu nemaksāšanu uzlabošanā, jo tādējādi nepieciešamā informācija izmeklēšanas iestāžu rīcībā nonāktu tiešā veidā, nekavējoties un bez liekām birokrātiskām formalitātēm.

5.1.2.4

Turklāt, kaut arī tiesību akti par informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm ir pietiekami pēc to formas un satura, galvenais ierobežojums cīņai pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas ES iekšienē ir tiesību aktu par atsevišķu valstu iestāžu izmeklēšanas pilnvaru izmantošanu saskaņotības trūkums, kā arī atšķirīgie represīvie pasākumi.

No tā izriet, ka nodokļu nemaksāšana notiek valstīs, kur par kontroli atbildīgo iestāžu izmeklēšanas pilnvaras nav plašas vai kur piemērojamie sodi ir nepietiekami, lai īstenotu profilakses funkciju.

5.1.2.5

Ievērojot dalībvalstu suverenitātes principu, tomēr būtu lietderīgi ES mērogā saskaņot sankcijas vienāda smaguma gadījumiem, kā tas ir jau paredzēts tiesību aktos par naudas atmazgāšanu. Tādā veidā varētu izvairīties no situācijas, ka ne tik stingru tiesību aktu vai neefektīvākas pārbaužu sistēmas dēļ faktiski veidojas “sankciju paradīzes”, uz kurām plūst kriminālo darbību ienākumi, vai “nodokļu nemaksāšanas karuseļu” ķēdes pēdējais posms.

5.1.3.1

Eiropas Kopienu Tiesa ir vairākkārt uzsvērusi, ka prasību ierobežot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas jāīsteno, ievērojot Kopienas principus, tajā skaitā diskriminācijas aizlieguma un proporcionalitātes principus. Lielākās atšķirības starp atsevišķiem finanšu tiesību aktiem citastarp pastāv jomās, kurās ar nodokli apliekamās summas noteikšanai izmanto citus parametrus nevis līguma pušu norunāto atlīdzību, kas attiecas ne tikai uz personīgā vai nekomerciāla patēriņa precēm, bet vienmēr arī uz gadījumiem, kad pastāv aizdomas par nodokļu nemaksāšanu vai izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

Šajā sakarā tiek novērots, ka visu dalībvalstu tiesību aktos kā kritērijs ar nodokli apliekamās summas noteikšanai ir noteikta pušu vēlme vest sarunas, tādējādi cenšoties aplikt ar nodokli faktisko atlīdzību, jo ar nodokli apliekamā bāze parasti ir līgumā norunātā atlīdzība par preču piegādi vai pakalpojuma sniegšanu. Kopā ar šo “bāzes” kritēriju tiek izmantota arī “parastā tirgus vērtība”, lai pie zināmiem nosacījumiem izlabotu vai atjaunotu nodokļa aprēķina bāzi.

5.1.3.2

Parastās tirgus vērtības jēdziens PVN noteikšanai visās dalībvalstīs ir gandrīz vienāds un tas lielā mērā izriet no 1977. gada 17. maija Direktīvas Nr. 77/388/EEK (Sestā direktīva), proti, parastā tirgus vērtība ir vidējā cena, kādu brīvās konkurences apstākļos, tajā pašā tirdzniecības posmā, vienā un tajā pašā laikā un vietā, kad darījums ir noticis, vai, tam izpaliekot, tuvākajā vietā un laikā piemēro vienāda veida vai līdzīgām precēm un pakalpojumiem.

5.1.3.3

Visos Kopienas tiesību aktos parastās tirgus vērtības izmantošana ir alternatīva apliekamās bāzes noteikšanas metode:

5.1.3.4

Minētajiem gadījumiem pievienojas šādas atkāpes no principa noteikt ar nodokli apliekamo bāzi, vadoties no atlīdzības:

5.1.3.5

Šajā sakarā Eiropas Kopienu Tiesa (4) ir atzinusi, ka, vispārīgi ņemot, valstu pasākumi krāpšanas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas nepieļaušanai nedrīkst pārkāpt ar PVN apliekamās bāzes noteikšanas principu saskaņā ar norunāto atlīdzību, kas minēta Sestajā direktīvā, izņemot ārkārtējas nepieciešamības gadījumus, lai sasniegtu šos mērķus.

5.1.3.6

Citiem vārdiem sakot, parastā tirgus vērtība ir atskaites punkts iespējamās krāpšanas atklāšanai. Ja apliekamā bāze, kuru veido norunātā atlīdzība, ir zemāka par parasto tirgus vērtību, atlīdzība netiek automātiski aizvietota ar parasto tirgus vērtību, bet nodokļu iestāde var pieņemt, ka notiek krāpšana, un uzlikt otrai pusei pierādīšanas pienākumu.

5.1.4.1

Likumdošanas iniciatīvu ietvaros, kuru mērķis ir novērst “nodokļu krāpšanas karuseļu” izplatīšanos, dažu valstu tiesību aktos tika ieviesti noteikumi, kas nosaka cesionāru solidāro atbildību par PVN nomaksu, ja cedents ir aizmirsis to izdarīt un ja prece, kas ir noteiktā kategorijā, tiek pārdota par zemāku cenu nekā parastā tirgus vērtība.

5.1.4.1.1

Šie noteikumi tiek pamatoti ar Sestās direktīvas 21. pantu, kas atzīst valstīm tiesības uzlikt personai, kas nav nodokļa maksātājs, solidāro atbildību par tā nomaksu, ievērojot proporcionalitātes principu.

5.1.4.2

Šīs izvēles pamatā ir pieņēmums, ka darījuma, kura cena ir zemāka par tirgus vērtību, pamatā var slēpties krāpšanas nodoms. Būtībā, lai piemērotu noteikumā paredzētos nosacījumus, tiek pieņemts, ka cesionāra nolūki ir negodīgi, ja, ņemot vērā samaksāto cenu, ieguvējam bija jāapzinās notiekošā krāpšana (5). Runa ir par relatīvu pieņēmumu, jo cesionārs arī var dokumentāli pierādīt, ka cenu, kas ir zemāka par parasto tirgus vērtību, ir noteikuši faktiski, objektīvi konstatējami notikumi un apstākļi, vai tā noteikta, pamatojoties uz tiesiskajām normām, un tādēļ tā nav saistīta ar nodokļu nemaksāšanu, tādējādi netiek piemērota solidārā atbildība sakarā ar nodokļa nemaksāšanu no cedenta puses.

5.1.4.3

Komiteja pievienojas daudzu uzņēmumu paustajām bažām par solidārās atbildības principu un, ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas praksi (6), uzskata, ka iespējamajiem pasākumiem jāaprobežojas ar nodokļu maksājumu garantijas pieprasīšanu no tām personām, kuras ir skaidri identificētas kā nodokļu maksātāji. Līdz ar to varētu paredzēt, ka cesionāram kopā ar piegādātāju būtu solidārs pienākums nomaksāt nodokli gadījumā, ja cesija ir notikusi par cenu, kas ir zemāka par preces parasto tirgus vērtību. Tā kā šis ir ļoti stingrs noteikums, kas soda pircēju, to piespiežot maksāt citu nesamaksāto nodokli, tā konkrēto piemērošanu ir jāsaista ar īpašiem priekšnoteikumiem:

5.1.5

Komiteja piekrīt iespējai paplašināt pašlikvidācijas mehānisma piemērošanu dalībvalstu iekšējiem darījumiem. Nesenajā atzinumā Komiteja konstatēja, ka šis mehānisms “varētu būt vajadzīgs, lai novērstu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšanu. Tas ir īpaši piemērots gadījumos, kad pārdevējs ir finansiālās grūtībās.” (7) Komisija ir paplašinājusi apgrieztās samaksas mehānisma brīvprātīgu piemērošanu pēc pozitīva eksperimenta ar celtniecības materiāliem un ar pakalpojumiem celtniecības nozarē. Tomēr šie pasākumi nedrīkst traucēt preču un pakalpojumu tirdzniecību Kopienas iekšienē, jo atsevišķos gadījumos atšķirīgas faktūrrēķinu sagatavošanas saistības var kaitēt efektīvai iekšējā tirgus darbībai.

5.2.1

Cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā jāizvērš arī vispārīgākā, proti, dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanas tiešo nodokļu un pārbaužu jomā.

5.2.1.1

Pieaugot ES dalībvalstu skaitam, nodokļu sistēmu atšķirības arvien vairāk ietekmēs lēmumus par to, kurās valstīs ieplūdīs kapitāls un kā attiecīgi tiks organizēta uzņēmējdarbība. Sakarā ar nozīmīgu ekonomikas politikas jomu koordinēšanu dažādie valstu nodokļus reglamentējošie noteikumi veidos instrumentu, ar kuru dalībvalstis varēs ietekmēt lēmumus par investīciju un resursu izvietojumu ES iekšienē. Tomēr jūtamās atšķirības, kas vēl joprojām pastāv starp dalībvalstu tiešo nodokļu aplikšanas sistēmām, atsevišķos gadījumos varētu kavēt tirgu integrācijas procesu (8), negatīvi ietekmējot Eiropas ekonomikas konkurētspēju.

5.2.2

Dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu nodokļu jomā Komisija analizēja 2003. gada 24. novembra paziņojumā COM(2003) 726 galīgā redakcija. Attiecībā uz uzņēmumu aplikšanu ar nodokļiem, īpaši uz visaptverošiem pasākumiem, kas veicinātu uzņēmumu Eiropas nodokļa ieviešanu, kas balstītos uz kopīgu, konsolidētu apliekamo bāzi (9), pastāv ievērojamas piemērošanas grūtības sakarā ar dažādās dalībvalstīs esošajām atšķirībām apliekamās bāzes noteikšanas kritēriju jomā. Turklāt kopīga nodokļa pieņemšana prasa ne vien augstu ekonomikas politikas jomu konverģences līmeni, bet arī atbilstošu tiesību aktu kopumu. Pašreizējā situācijā EK Līguma 94. pantā ir paredzēts, ka Padome saskaņā ar Komisijas priekšlikumu vienbalsīgi nolemj par direktīvām, kas vērstas uz dalībvalstu tiesību aktu un noteikumu tuvināšanu, kuriem ir tieša ietekme uz kopēja tirgus izveidošanu vai darbību.

5.2.3

Šī noteikuma pastāvēšana un dalībvalstu suverenitātes nodokļu jomā saglabāšana, kas neatvieglo iniciatīvas vienotas, konsolidētas apliekamās bāzes izveidošanu uzņēmumiem, kuri darbojas ES, joprojām ir ievērojams šķērslis uzņēmumu nodokļu sistēmu tuvināšanas procesā gan dalībvalstu skaita palielināšanās dēļ, kas vienprātības panākšanu padara īpaši sarežģītu, gan tāpēc, ka Līguma par Konstitūciju Eiropai galīgajā tekstā netika paredzēts noteikums, ka likumus vai pamatlikumus, kas nosaka pasākumus uzņēmumu aplikšanas ar nodokli jomā, pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu.

5.2.4

Saistībā ar iespējamo vienprātības noteikuma atcelšanu konkrētu soli uz uzņēmuma nodokļa apliekamās bāzes reālu saskaņošanu veido analīze Komisijas 2005. gada 23. decembra paziņojumā SEC(2005) 1785 “Ar uzņēmuma peļņas nodokli saistītu iekšējā tirgus šķēršļu novēršana maziem un vidējiem uzņēmumiem. Iespējama eksperimentāla piederības valsts nodokļu uzlikšanas režīma izklāsts”, kurā analizēta piederības valsts nodokļu (Home State Taxation) sistēmas eksperimentāla piemērošana maziem un vidējiem uzņēmumiem (10). No šī pētījuma izrietēja, ka 23 miljoni mazo un vidējo uzņēmumu, kas darbojas 25 valstu Eiropas Savienībā, veido visievērojamāko Eiropas ekonomikas daļu, proti, 99,8 % no visiem Eiropas uzņēmumiem, un nodrošina aptuveni 66 % nodarbinātības privātajā sektorā (11). Šīs sistēmas reāla pieņemšana dotu lielākas minēto uzņēmumu darbības internacionalizācijas iespējas, jo tiktu samazinātas izmaksas sakarā ar atbilstību noteikumiem (compliance) (12), kas gulstas uz šiem uzņēmumiem un kas ir daudz ievērojamākas nekā lieliem uzņēmumiem, kā arī tiktu paplašinātas zaudējumu pārnešanas iespējas (13), kas ir galvenais šķērslis pārrobežu ekonomiskās darbības attīstīšanai, Kopienas līmenī veicinot tiesību aktu tuvināšanu par uzņēmumu aplikšanu ar nodokli.

5.3.1

Elektroniskās tirdzniecības izaugsme un tehnoloģiskā attīstība piedāvā ekonomikas dalībniekiem jaunas iespējas, tomēr jaunās tirdzniecības metodes prasa nodokļu sistēmu piemērošanu, sevišķu uzmanību pievēršot aspektiem, kas saistīti ar patēriņa nodokļu ieviešanu. Nodokļu sistēmām, kas galvenokārt balstās uz tradicionālās tirdzniecības noteikumiem, jāņem vērā šīs pārmaiņas un jāpiemērojas jaunajiem tirdzniecības veidiem.

5.3.2

Galvenā elektronisko darījumu aplikšanas ar nodokļiem problēma ir iespējamā diskriminācija, kas varētu rasties atšķirīgas darījumu apstrādes dēļ atkarībā no dažādiem preces piegādes vai pakalpojuma sniegšanas noteikumiem.

5.3.2.1

Izvērtējot nodokļu tiesību tradicionālo principu piemērošanas iespējas digitālajam laikmetam raksturīgajiem gadījumiem, ir jāpārbauda, vai aplikšanas ar nodokļiem aktā ir ievērots neitralitātes princips, saskaņā ar kuru nav pieļaujama analogu darījumu apstrādes diskriminācija, kas dotajā gadījumā atšķiras vienīgi pēc piegādes nosacījumiem (on line vai off line).

5.3.3

Jo īpaši lielākās problēmas saistās ar nemateriālo (vai digitālo) preču tiešo vai netiešo aplikšanu ar nodokli, jo visi tirdznieciskā darījuma posmi (cesija un piegāde) notiek elektroniski (elektroniskā (on line) tirdzniecība), piegādājot virtuālo preci tīklā. Jau sākumā piegādātājs dematerializē pakalpojumus un preces, un saņēmējs tos materializē. Šajā gadījumā vairs nepastāv konkrēts priekšmets, kas inspekcijas nolūkos būtu fiziski taustāms.

5.4.1

Komiteja uzskata, ka pašreizējie Kopienas tiesību akti, kas ir OLAF izveidošanas juridiskais pamats, jau piešķir šai iestādei nozīmīgas funkcijas saskaņā ar Komisijas lēmuma 1999/352/EK, CECA, Euratom 2. pantu. Tātad Komisija tiek lūgta veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai īstenotu pašreizējās pilnvaras, piešķirot, ja nepieciešams, Birojam krāpšanas apkarošanai papildu līdzekļus, kas nepieciešami tā uzdevumu izpildei, piemēram, izmantojot 81.–86. panta paraugu par Konkurences uzraudzības iestādi.

5.4.2

Šajos apstākļos OLAF varētu būt analīzes un koordinācijas iestāde Eiropas Savienības mērogā ar mērķi cīnīties pret krāpšanu, arī nodokļu jomā, un tam tiktu uzticēti uzdevumi un piešķirtas pilnvaras administratīvās sadarbības nodokļu jomā (tiešie nodokļi, netiešie nodokļi un akcīze), lai atvieglotu informācijas apmaiņu starp iestādēm, kurām saskaņā ar atsevišķu valstu tiesību aktiem ir pienākums cīnīties pret nodokļu krāpšanu.

5.5

Kopienas iekšienē veikto tirdzniecisko darījumu attīstība liek pastiprināt sadarbību informācijas par riska pārvaldību apmaiņas jomā. Tomēr Komisija nepiedāvā konkrētas iniciatīvas, izņemot lūgumu dalībvalstīm izmantot Riska pārvaldības rokasgrāmatu nodokļu iestādēm. Saistībā ar šo jautājumu Komiteja ierosina izveidot centralizētu datu banku, kurā saplūstu starp administrācijām apmainītā informācija, kura pašlaik ir standartizēta vienīgi muitas jomā un uz divpusēja pamata.

5.5.1

Šajā sakarā varētu noteikt tos produktu veidus, kuriem, pamatojoties atsevišķu dalībvalstu kompetento iestāžu veikto pētījumu rezultātiem, ir lielāks risks tikt izmantotiem “nodokļu nemaksāšanas karuseļos”. Tiek minēti transportlīdzekļi un augsto tehnoloģiju produkcija, piemēram informātikas un telefonijas jomā. Šo analīzes darbību varētu uzticēt OLAF, kurš varētu regulāri iesniegt dalībvalstīm rezultātus, lai orientētu krāpšanas novērošanas darbību un ļautu veikt atbilstošas operatīvus mērķpasākumus. Turklāt vajadzētu paredzēt un organizēt tādu pašu informācijas apmaiņu no dalībvalstīm uz OLAF.

5.6

Komiteja uzskata, ka Kopienas pieeja sakaros ar trešām valstīm neapšaubāmi būtu labāka par divpusējiem nolīgumiem. Šim nolūkam varētu iekļaut īpašus noteikumus projektā, plānojot pieņemt Kopienas konvencijas modeli pret divkāršu nodokļu uzlikšanu, kas minēts Eiropas Komisijas paziņojumos SEC(2001) 1681 “Uzņēmuma aplikšana ar nodokli iekšējā tirgū” un COM(2003) 726 galīgā redakcija “Iekšējais tirgus bez nodokļu šķēršļiem uzņēmumiem: panākumi, uzsāktās iniciatīvas un turpmāk risināmās problēmas”, kā arī Eiropas Parlamenta paziņojumā SEC A5-0048 2003. Komiteja atbalsta iespēju izstrādāt īpašu sadarbības konvenciju, kura būtu jāiekļauj ekonomisko partnerattiecību nolīgumos. Tomēr, ja nav skaidras un noteiktas dalībvalstu gribas, ir jāturpina divpusējo nolīgumu slēgšana, nepārtraucot iesāktos procesus.

5.7

Komiteja uzskata, ka Komisijas ierosinātajā deklarēšanas pienākuma nostiprināšanā stingri jāievēro proporcionalitātes un vienkāršošanas principi. Pienākums cīnīties pret krāpšanu nodokļu jomā nevar izpausties nepamatotā nodokļa paaugstināšanā, kas skar godīgos nodokļu maksātājus un uzņēmumus. Šim nolūkam ir lietderīgi jūtami atvieglot pienākumus godīgiem uzņēmumiem, kas reāli sadarbojas ar nodokļu ieņēmumu dienestiem, un taisnīgi palielināt pienākumus tiem, kas saskaņā ar objektīviem kritērijiem tiek ieskaitīti riska grupā.

5.8

Komiteja nepiekrīt Komisijas uzskatam par tabakas izstrādājumu un alkoholisko dzērienu aplikšanu ar nodokli, kuri tiek uzskatīti par “parastām” precēm. Dažas dalībvalstis ar akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem un alkoholiskajiem dzērieniem mēģina risināt ar minētajām precēm saistītās veselības problēmas, kurām ir acīmredzama prioritāte salīdzinājumā ar iekšējā tirgus darbību. Komisija piedāvā novērst šos traucējumus, bet minēto traucējumu novēršana aizņems daudz laika, ņemot vērā ļoti atšķirīgo ienākumu līmeni katrā dalībvalstī un dalībvalstu dažādos ieņēmumu un veselības aizsardzības politikas mērķus un pasākumus. Kamēr tiek gaidīta pieņemama nodokļu likmju saskaņošanas pakāpe, ir jāatrod citi risinājumi, lai garantētu katrai dalībvalstij pilnībā saglabāt spēju tiekties uz saviem nodokļu un veselības aizsardzības politikas mērķiem. Tabakas izstrādājumu kontrabanda no Kopienas valstīm ir minimāla, to kontrolē starptautiskas organizētās noziedzības struktūras. Kaut arī Komiteja apzinās lielās sociālās un veselības izmaksas, kas saistītas ar šo vielu pārmērīgu lietošanu, un vēlas, lai atbildīgās iestādes pieņemtu atbilstošus pasākumus minēto vielu pārmērīgās lietošanas ierobežošanai, tā tomēr uzskata, ka tabakas izstrādājumu un alkoholisko dzērienu akcīzes nodoklim jāpaliek stingrā dalībvalstu kompetencē.

5.9

Komiteja aicina Komisiju turpināt Hercule II programmu, cerot, ka Parlaments un Padome pēc iespējas drīzāk pieņems dokumentu COM(2006) 339 galīgā redakcija, kurā ir prasīts pagarināt Kopienas rīcības programmu tās finanšu interešu aizsardzībai. Programmai jau ir ievērojami rezultāti: tika noorganizētas 19 apmācības, kurās piedalījās 2236 pārstāvji no dažādām dalībvalstī, pārstāvji no 5 trešām valstīm un citām Eiropas iestādēm, īpaši ņemot vērā prasību pastiprināt sadarbību saistībā ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos ES, jo arī tām jāgūst priekšrocības no šādiem pasākumiem.

5.10

Komiteja uzskata, ka ir lietderīgi izveidot augsta līmeņa pastāvīgu diskusiju un/vai apspriežu forumu, lai panāktu globālāku pieeju jautājumiem, kas skar krāpšanu un sadarbību starp dalībvalstīm. Pašreizējā konsultatīvo darbību sadrumstalotība vairāku augsta līmeņa komiteju ietvaros, kas sadalītas pēc to kompetences jomām, neveicina lietderīgu labas prakses apmaiņu, lai stiprinātu administrāciju sadarbību un atbilstošu darbību. Komiteja uzskata, ka visi birokrātiskie šķēršļi un Ekonomikas un finanšu padomē (Ecofin) radušies iebildumi ir neizprotami un apšaubāmi.

13.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/17

1.1

Tiesības uz mājokli ir, pirmām kārtām, pamattiesības, un tās garantējot, tiek ievērotas pamattiesības kā tādas, kā arī nodrošināts cilvēka cienīgs dzīvesveids. Tiesības uz mājokli ir atzītas Cilvēktiesību hartā un pārskatītajā Eiropas Padomes Eiropas Sociālajā hartā, kā arī daudzu Eiropas valstu konstitūcijās. Mājokļa pieejamība ir būtisks priekšnoteikum katra indivīda personības attīstībai un integrācijai sabiedrībā.

1.2.1

EESK atbalsta Eiropas Parlamenta apvienotās grupas pilsētu un mājokļu jautājumos pieņemto Eiropas Mājokļu hartu, kurā tiek pievērsta uzmanība enerģiskajai un aizvien aktīvākajai mijiedarbībai starp Eiropas politikām un mājokļu jomas politiku, kā arī tiesību uz mājokli nozīmībai.

1.2.2

EESK atgādina, ka sociālie un vietējie pakalpojumi gūst aizvien lielāku nozīmi novecojošā sabiedrībā un ka šie pakalpojumi bieži vien ir saistīti mājokļu jomu, un aicina minētos jautājumus apspriest Eiropas līmenī un par tiem vairāk informēt sabiedrību. Tā atkārtoti norāda, ka sociālo mājokļu jomai ir jāpievērš īpaša uzmanība un uz to nevar attiecināt tirgus noteikumus, kā paredzēts Pakalpojumu direktīvā.

1.3.1

EESK vēlas, lai Eiropas līmenī tiktu noteikti, pirmkārt, kopīgi mērķi attiecībā uz mājokļa pieejamību un, otrkārt, mājokļa kvalitātes minimālie standarti, lai definētu jēdzienu “pienācīgs mājoklis”. Ja minētie kritēriji netiks izvirzīti, īstenot tiesības uz mājokli patiešām būs sarežģīti, un pieeja mājoklim ir minimāls priekšnoteikums, lai garantētu cilvēka cienīgu dzīvesveidu.

1.3.2

EESK atgādina, ka sociālie un vietējie pakalpojumi gūst aizvien lielāku nozīmi novecojošā sabiedrībā un ka šie pakalpojumi bieži vien ir saistīti mājokļu jomu, un aicina minētos jautājumus apspriest Eiropas līmenī un par tiem vairāk informēt sabiedrību. Tā atkārtoti norāda, ka sociālo mājokļu jomai ir jāpievērš īpaša uzmanība un uz to nevar attiecināt tirgus noteikumus, kā paredzēts Pakalpojumu direktīvā.

1.4.1

EESK uzsver, ka patlaban ir svarīgi pilnībā izmantot struktūrfondu līdzekļu izlietošanas iespējas, lai uzlabotu dzīves apstākļus mājokļos, turklāt ne tikai 10 jaunajās ES dalībvalstīs, bet arī 15 “vecajās” ES dalībvalstīs, kas struktūrfondu līdzekļus var izmantot pasākumiem, lai veicinātu pilsētu integrētu attīstību. Šādā veidā izlietojot līdzekļus, tiks veicināta sociālā un teritoriālā kohēzija, kā arī ekonomikas izaugsme.

1.4.2

EESK atzīmē, ka JESSICA instruments veicinās tāda garantiju fonda izveidi, kas paredzēts liela mēroga projektiem sociālo mājokļu jomā, un aicina šo jautājumu izskatīt, veicot struktūrfondu vidusposma novērtējumu.

1.4.3

Tādēļ EESK atbalsta ideju sadarbībā ar vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjiem un tīkliem, kā arī ar Eiropas Komisijas un dalībvalstu atbalstu īstenot tehniskā atbalsta pasākumus projektiem mājokļu jomā 2007.-2013. gada periodam. Īstenojot šādus pasākumus, varētu veikt projektu un metožu kapitalizāciju, lai projektus mājokļu jomā efektīvi iekļautu pilsētvides atjaunošanas programmās. Turklāt šādi pasākumi veicinātu arī īpašu zināšanu apkopošanu, kā arī atvieglotu pieredzes apmaiņu. Lai veicinātu struktūrfondu līdzekļu efektīvu izmantošanu, mājokļu politikas jomā ir būtiski izveidot īpašu instrumentu. To var veikt saskaņā ar regulas 45. pantu, kurā iekļauti uz struktūrfondiem attiecināmi vispārēji noteikumi, kas paredz Komisijas pienākumuatvieglot tehniskā atbalsta pasākumu piemērošanu.

1.5.1

Turklāt EESK ierosina izveidot apmaiņas tīklu, lai vietējā līmeņa speciālisti dalītos pieredzē jautājumos par mājokļu jomu un energoefektivitāti, kā arī izmantotu un padziļinātu īpašās zināšanas, tādējādi veicinot saprātīgas un vērienīgas enerģētikas politikas īstenošanu. Šī sistēma varētu būt saistīta ar struktūrfondu atbalsta sistēmu (neskatoties uz to, ka mērķi ir atšķirīgi), un tādēļ ir jānodrošina abu sistēmu laba koordinācija.

1.5.2

EESK ierosina uzsākt Eiropas līmeņa informācijas kampaņu par iespējamajiem enerģijas ietaupījumiem mājokļos, to īstenojot sadarbībā ar tīkliem, kas darbojas minētajā jomā. Kampaņas uzdevums būtu veicināt patērētāju attieksmes maiņu. Lai šo mērķi sasniegtu, ir nepieciešama Eiropas iedzīvotāju plaša līdzdalība, un minētās kampaņas rezultātā visas iesaistītās puses varētu iesaistīt lietderīgā iniciatīvā. Kampaņa “ilgtspējīga enerģija Eiropai” (sustainable Energy Europe) nav pietiekami mērķtiecīga un attieksmes maiņu īpaši neveicina, kā arī tās līdzekļi ir ierobežoti.

1.5.3

EESK lūdz Komisiju izvirzīt priekšlikumus, pamatojoties uz aptverošāku pieeju, kas lielākoties veicinātu energoefektivitātes uzlabošanu ēkās. Ir jāveic uz iedzīvotājiem vērsti pasākumi, un lielāka uzmanība jāpievērš pastāvošajām ēkām.

1.6.1

EESK atbalsta arī Eiropas Komisijas iniciatīvu izveidot starpdienestu grupu pilsētu jautājumos. Komiteja ierosina Eiropas Komisijas starpdienestu grupai pilsētu jautājumos pievērst uzmanību arī mājokļu politikas jautājumiem, kā arī izvirzīt pārstāvi šajā jautājumā.

1.6.2

Turklāt ir būtiski mājokļu politikas jautājumus iekļaut arī reģionālās un pilsētu politikas ministru sanāksmju darba kārtībā.

2.1.1

Nicā 2000. gada 7. decembrī pasludinātās ES pamattiesību hartas II-94. pantā ir minēts: “Apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību, Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, kā arī valstu tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu”.

2.1.2

Atgādinot to, ka mājokļu joma nav Eiropas Savienības kompetence un ka šajā jomā pilnībā piemērojams subsidiaritātes princips, EESK tomēr uzskata, ka, atbilstoši minētajam pantam, būtu jāīsteno Eiropas mēroga politika, lai tādējādi reaģētu uz sociālo steidzamību, kā arī risinātu jautājumu par mājokļu trūkumu vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem (tostarp iedzīvotājiem ar zemu ienākumu līmeni un jauniešiem, kas uzsāk profesionālo un ģimenes dzīvi).

2.1.3

Lākenas sammitā 2001. gada decembrī tika atzīts, ka mājokļa pieejamība ir nozīmīgs jautājums, kas jārisina, lai izvairītos no nabadzības līmeņa palielināšanās riska. Tādēļ EESK uzskata, ka šajā sammitā uzsāktajām debatēm par nepieciešamību “aizvien vairāk attīstīt sociālo mājokļu jomu, lai novērstu nabadzību Eiropā” ir ļoti liela nozīme.

2.1.4

Tiesības uz mājokli ir iekļautas vairāku ES dalībvalstu — piemēram, Beļģijas, Spānijas, Grieķijas, Portugāles, Somijas, kā arī Nīderlandes — konstitūcijās. Tātad tiesības uz mājokli ir iespējams noteikt arī Eiropas līmenī. EESK uzskata, ka ar mājokli saistītos jautājumus stratēģiskos nolūkos ir svarīgi iekļaut Pamattiesību hartā, kas būtu Līguma par Konstitūciju Eiropai sastāvdaļa, un izsaka nožēlu, ka tiesības uz mājokli — vai vismaz “tiesības uz pajumti” — šajos dokumentos nav ietvertas.

2.1.4.1

EESK uzskata, ka ļoti svarīgi ir izstrādāt Eiropas stratēģiju mājokļu jomā, jo, ikvienu nodrošinot ar mājokli, tiek labāk īstenotas citas Eiropas līmenī atzītas cilvēktiesības, piemēram, “privātās un ģimenes dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramība” un “tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni”.

2.1.5

Tiesību uz mājokli princips ir atzīts, un tātad aktuāls ir jautājums par šo tiesību izmantošanu, t.i, iespēju ikvienam, kam nav mājokļa, griezties pēc palīdzības. Tādēļ Eiropas Savienībai ir jārisina jautājums par tiesību uz mājokli realizēšanu. Ja nav iespējams rast vienotu risinājumu, katrai dalībvalstij, kas oficiāli atzīst tiesības uz mājokli, ir jāspēj precizēt šādi jautājumi:

2.1.6

Saistībā ar Eiropas Parlamenta apvienotās grupas pilsētu un mājokļu jautājumos 2006. gada 26. aprīlī pieņemto Eiropas Mājokļu hartu, kurā mājoklis ir definēts kā “pirmās nepieciešamības lieta”, EESK atbalsta Parlamenta iniciatīvu sagatavot ziņojumu par tematu “Mājoklis un reģionālā politika”. Komiteja cer, ka Parlaments atbalstīs prasību atzīt tiesības uz mājokli un ierosinās nodibināt partnerību ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai “nodrošinātu pietiekamu skaitu mājokļu, kā arī nodrošinātu ar mājokļiem tos, kam nav pieejami tirgū esošie mājokļi”.

2.1.7

Eiropas dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2006. gadā publicētajā pētījumā par dzīves apstākļiem un mājokļu jomas sociālo dimensiju (1) ir secināts, ka attiecībā uz mājokļu kvalitāti un kvantitāti 15 “vecajās” ES dalībvalstīs un 10 jaunajās dalībvalstīs pastāv ievērojamas atšķirības. Turklāt ir lietderīgi atgādināt, ka visiem ES iedzīvotājiem mājokļos nav pieejams siltais ūdens un tualetes. Lai mājokli varētu uzskatīt par pienācīgu, būtu jāizpilda vismaz šie divi kritēriji.

2.1.8

Mājokļu politika ir Eiropas sociālā modeļa stūrakmens. Problēmjautājumi, kas Eiropas Savienībai jārisina saistībā ar sociālajām un demogrāfiskajām pārmaiņām, ir jāņem vērā, arī veidojot mājokļu politiku. Šajā sakarā uzmanība jāpievērš sabiedrības novecošanai, nabadzībai jaunās paaudzes vidū, kas nepietiekamo līdzekļu dēļ spiesta dzīvot vecāku mājās, piemērota mājokļa pieejamībai personām ar invaliditāti, kā arī mājokļa pieejamībai migrantiem. EESK ierosina saistībā ar Lākenas 2001. gada decembra Eiropadomes secinājumiem veikt šādus Eiropas līmeņa pasākumus:

2.1.9

Turklāt, lai nodrošinātu strādājošo mobilitāti, ir jāveicina mobilitāte daudzdzīvokļu māju rajonos,. Daudzi iedzīvotāji pie sava mājokļa — vai tas būtu sociālais vai privātais mājoklis — ir piesaistīti tādēļ, ka nepastāv atbilstošs mājokļu piedāvājums, attiecīga nodokļu sistēma vai kredītu politika. Iedzīvotāju mobilitāte ir jāuzlabo tādēļ, lai palielinātu darba tirgus elastību.

2.1.10

Ņemot vērā mājokļu politikas ietekmi uz sociālo jomu un pilsētu ekonomiku, tā vairs nevar būt daļēji īstenojamu stratēģiju un pasākumusastāvdaļa. Vienlaicīgi, ievērojot subsidiaritātes principu, mājokļu politika ir jāuzskata par nozīmīgu politisku jautājumu, kas ietekmē iedzīvotāju ikdienas dzīvi, kā arī par līdzekli, lai iedzīvotājiem tuvinātu Eiropas projektu, par kuru pakāpeniski zūd skaidrība.

2.1.11

Labāk jānosaka mājokļu politikas ieguldījums Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā, īpašu uzmanību pievēršot mājokļu politikai kā ekonomikas izaugsmes virzītājspēkam. EESK uzsver, ka mājokļu politika ietekmē strādājošo mobilitāti, un tādēļ to var uzskatīt par papildinošu politiku Izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas ietvaros īstenotajām Eiropas politikām; turklāt šādā veidā var sekmēt arī teritoriālo kohēziju. Tādēļ iniciatīvas ziņojumā vajadzētu aplūkot ne tikai ar reģionālo politiku, bet arī ar teritoriālo kohēziju saistītus jautājumus.

2.2.1

Mājoklis vienmēr ir bijis sabiedrības struktūru veidojošs faktors; kopīgās telpas, kur notiek sabiedriskā dzīve, ir saistītas ar individuālajām dzīvojamajām zonām vai kopīgi apdzīvojamajiem mājokļiem. Pilsētu plānošana un dzīvošanai tīkamu kvartālu izbūve (turklāt mājoklis ir viens no galvenajiem šo kvartālu kvalitāti raksturojošajiem kritērijiem) ir sociālās un teritoriālās kohēzijas priekšnoteikums.

2.2.2

Lai arī mājokļu kvalitāte un mājokļu politika katrā dalībvalstī ir atšķirīga, Eiropas Savienībā ir raksturīgs ļoti augsts pilsētas iedzīvotāju blīvums. Eiropas pilsētas ir veidotas kompakti, tām ir raksturīgas vidēja augstuma celtnes un pilsētas struktūru nosaka mājokļu veids.

2.2.3

Tādēļ visās Eiropas valstīs mājokļu politika ir pilsētu plānošanas, ekonomikas un sociālo politiku nozīmīgs elements, un, īstenojot šīs politikas, būtu aktīvāk jādalās pieredzē, jo īpaši attiecībā krīzēm, kas daudzās dalībvalstīs skar dzīvojamos kvartālus, kuros ir nelabvēlīgi dzīves apstākļi.

2.2.4

Eiropas reģionālās politikas mērķis ir uzlabot teritoriālo, sociālo un ekonomikas kohēziju, veicinot ekonomikas attīstību vismazāk attīstītajos reģionos, un kopš 2005. gada šīs politikas ietvaros īpaša uzmanība tiek pievērsta pārskatītās Lisabonas stratēģijas prioritārajiem mērķiem, t.i., izaugsmei un nodarbinātībai.

2.2.5

Lai nodrošinātu visu reģionu konkurētspēju un veicinātu strādājošo mobilitāti, mājokļu jomā ir būtiski dažādot piedāvājumu, turklāt ne tikai īpašuma veida ziņā, bet arī veidojot jauktus kvartālus (dzīvojamā un saimnieciskā apbūve) un apvienojot sociālās grupas, kas nodrošinātu sociālo kohēziju.Atsevišķu geto tipa rajonu veidošanās apgrūtina saimnieciskās darbības veikšanu.

2.2.6

Saistībā ar iepriekš minēto ir jāapskata jautājums arī par pieejama mājokļa atrašanās vietu. Saskaņā ar tiesībām uz mājokli pašvaldībai ir jānodrošina, lai visās tās teritorijas daļās tiktu garantēts kvalitatīvs mājsaimniecību ienākumiem atbilstošs mājoklis.

2.2.7

Apdzīvojamu zonu attīstīšana būtiski ietekmē lauku rajonus, un, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību, ir svarīgi vairāk ņemt vērā lauku un pilsētu zonu savstarpējo mijiedarbību attiecībā uz mājokļu politiku.

2.3.1

Dažās Eiropas valstīs — jo īpaši tajās, kas iepriekšējā finansēšanas periodā saņēma Kohēzijas fonda līdzekļus — ekonomikas izaugsmes līmenis ir cieši saistīts ar aktivitātes līmenii mājokļu jomā. Tas tomēr nenozīmē, ka iedzīvotājiem saņemt ienākumiem atbilstošu pienācīgu mājokli ir vienkārši. Īrijas Nacionālajā reformu programmā 2006. gadam, kas izstrādāta saistībā ar Lisabonas stratēģiju, ir uzsvērts, ka izaugsme nav bijusi īpaši ilgtspējīga, jo trūcis drošu, pienācīgu un pieejamu mājokļu. Piemēram, saskaņā ar Portugāles Nacionālo reformu plānu 2006. gadam lielāks atbalsts ir jāsniedz būvniecības nozarei un pašvaldībām, lai mājokļu jomā veicinātu ilgtspējīgu attīstību.

2.3.2

Lai izveidotu dinamisku darba tirgu, mājokļa pieejamība visiem darba ņēmējiem un strādājošajiem vēl joprojām ir būtisks priekšnoteikums, un daudzos Eiropas reģionos izaugsme ir neliela tieši mājokļu trūkuma dēļ. Turklāt mājokļu trūkums var negatīvi ietekmēt vietējo darba tirgu elastību un samazināt strādājošo mobilitāti.

2.3.2.1

Šajā sakarā var minēt interesantu piemēru Francijā, kur darba devēji 0,45 % no algām paredzētajiem līdzekļiem iegulda, lai risinātu ar mājokļiem saistītus jautājumus. Tas ir papildu līdzeklis, lai meklētu attiecīgus risinājumus un darba ņēmējus nodrošinātu ar mājokli. Īpašus fondus, kas paredzēti jauniešiem un maznodrošinātajām mājsaimniecībām (garantiju sniegšana), pārvalda arī sociālie partneri.

2.3.3

Šāda veida palīdzību īpaši svarīgi ir nodrošināt reģionos, kas uzņem aizvien lielāku skaitu imigrantu, jo viņiem saspringtajos tirgus apstākļos mājokli atrast ir grūti un šīs personas tiek pakļautas diskriminējoša rakstura praksei, kā rezultātā notiek sabiedrības grupu norobežošanās.

2.3.4

Mājokļu joma pieder nozarēm, kurās ir visaugstākais nodarbinātības līmenis Eiropā. Turklāt daudzās ar mājokli saistītās jomās pastāv liels un vēl neizmantots nodarbinātības potenciāls, jo īpaši attiecībā uz tehnoloģijām ilgtspējīgu un videi draudzīgu mājokļu jomā, jo nākotnē tiks veicināta šo tehnoloģiju ievērojama attīstība. Papildus tam, celtniecība ir viena no jomām, kur vērojams būtisks kvalificēta darbaspēka trūkums.

2.3.5

Sevišķi lielas nodarbinātības iespējas pastāv tādās jomās kā vietējie pakalpojumi un jo īpaši personu aprūpe, kas bieži tiek organizēti un sniegti kopīgi ar pakalpojumiem mājokļu jomā. Tā atbildīgie par sociālajiem mājokļiem sadarbībā ar sociālo pakalpojumu sniedzējiem piedāvā ne tikai aprūpes pakalpojumus mājās vecāka gadagājuma cilvēkiem vai personām ar invaliditāti, bet arī tādus integrētus veselības aprūpes, izglītības un bērnu aprūpes pakalpojumus kā “vairāku paaudžu mājas”. Dzīvojamo kvartālu, kuros ir nelabvēlīgi apstākļi, kultūras un sociālo dinamismu var veicināt, atbalstot vietēja līmeņa iniciatīvas.

2.4

Ar mājokļiem saistīto vietējo pakalpojumu joma ir ne tikai nodarbinātības iespēju avots, bet ar tās palīdzību var reaģēt uz demogrāfiskajām problēmām, kas nepašaubāmi ietekmē nodarbinātības līmeni kādā reģionā. Piemēram, izveidojot “vairāku paaudžu mājas” (kuru veicināšanai, piemēram, Vācijā tiek veikti mērķtiecīgi politiski pasākumi), tiek nodrošināta tik ļoti nepieciešamā sabiedrības daudzveidība, kā arī efektīvi tiek novērsta vientuļu vecāka gadagājuma cilvēku atstumtība. Ņemot vērā iedzīvotāju novecošanu visā Eiropā, būtu jāatbalsta labas prakses apmaiņa šajā jomā.

2.4.1

EESK uzskata, ka jautājums par tiesībām uz mājokli būtu jāapskata ne tikai no atstumtības novēršanas viedokļa, bet arī ņemot vērā iedzīvotāju novecošanu, migrācijas plūsmas un nabadzības jaunos veidus, kā arī Lisabonas stratēģiju, kuras mērķis ir, veicinot mobilitātes palielināšanos darba tirgū, atdzīvināt Eiropas ekonomiku.

2.4.2

Ja netiks uzlabota tādu sociālo pamattiesību pieejamībakā tiesības saņemt palīdzību mājokļa jautājumā, strādājošo mobilitāte vēl aizvien būs vienīgi ilūzija. Nabadzībā slīgst tie, kas dzīvo sociālajos mājokļos, kuri sākotnēji bija paredzēti strādājošo izmitināšanai. Šodien strādājošajiem vairs nav prioritāra piekļuve sociālajiem mājokļiem, un viņi saskaras ar lielām grūtībām atrast pienācīgu mājokli tirgus segmentos, kur izjūtama liela spriedze.

2.4.3

Pēdējā desmitgadē mājokļu cenas gandrīz visās ES valstīs pastāvīgi palielinās. Šā cenu pieauguma rezultātā ir samazinājusies mājsaimniecību spēja līdzekļus izmantot citos nolūkos, un ilgtermiņā tas kavēs ilgtspējīgu attīstību. Mājokļu jomā pārlieku lielas investīcijas tika veiktas arī zemo procentu likmju dēļ, kā rezultātā radās grūtības saistībā ar mājokļu jomai paredzētajiem finanšu līdzekļiem (skat. Zviedrijas Nacionālo reformu programmu). Sociālo dzīvojamo mājokļu joma ir veids, kā regulēt mājokļu cenas (nosakot īres maksu) un mājokļu jomas ilgtspēju.

2.4.4

Turklāt, runājot par dalībvalstu valsts iestāžu un mājokļu jomas pārstāvju līdzdalību sociālo mājokļu politikas īstenošanā, EESK secina, ka šo procesu regulējums aizvien vairāk tiek noteikts saskaņā ar Kopienas tiesībām. Ņemot vērā to, ka mājokļu politikas īstenošana pozitīvi ietekmē ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību Eiropā un tās mērķis ir ikvienam nodrošināt piemērotu un pienācīgu mājokli, svarīgi ir panākt, lai konkurences un iekšējā tirgus politika nekavētu mājokļu politikas attīstību. Šie mērķi ir kļuvuši aizvien vērienīgāki, un sociālo mājokļu izīrētājiem ir jāattīsta sociālie pakalpojumi, šādā veidā reaģējot uz integrācijas politikas trūkumu, jo īpaši attiecībā uz migrantiem.

2.5.1

Mājokļu sektora ieguldījums enerģijas patēriņa samazināšanā ir būtisks, un, ņemot vērā enerģijas cenas, šī darbības joma var kļūt pievilcīga reģioniem.

2.5.2

Eiropas Komisijas Energoefektivitātes rīcības plānā ir secināts, ka vislielāko enerģijas apjomu var ietaupīt mājokļu jomā (mājsaimniecības), ietaupot 27 % no patērētās enerģijas.

2.5.3

Ar mājokli saistīto enerģijas izmaksu dēļ aizvien lielāks skaits Eiropas mājsaimniecību dzīvo nabadzībā (fuel poverty).

2.5.4

Patēriņa samazināšanas iespējas būs vēl jo lielākas, ja Eiropas līmenī tiks veikti piemēroti veicinoši pasākumi.

2.5.5

Šajā sakarā pārsteidz tas, ka Eiropas Komisijas Energoefektivitātes rīcības plānā izmantotā pieeja lielākoties ir vērsta uz jaunu ēku celtniecību. Tādēļ Komiteja ierosina energoefektivitātes uzlabošanas normas piemērot arī citās jomās.

2.5.6

Komisijas pieeja ir pārlieku vienpusīga, jo tajā nav ņemta vērā nepieciešamība mainītmūsu pārlieku individuālistisko dzīvesveidu (tostarp arī ideju par individuālo dzīvojamo māju ikvienam un attieksmi pret vidi ikdienā), lai veicinātu visaptverošu ilgtspēju. Minētā pieeja ietekmē ražošanas izmaksu palielināšanos, kas mājsaimniecībām, kuru ienākumi ir vidēji vai nelieli, jau tāpat liekas pārāk augstas, un netiek risināts jautājums par mājokļu, kā arī attieksmes pret vidi uzlabošanu (lai gan atbilstoši vairākiem pētījumiem ir secināts, ka šie aspekti ir nozīmīgi).

2.5.7

Tas, ka Eiropas reģionālā politika veicina kohēziju un dzīves apstākļu uzlabošanu, vairs nav jāpierāda. Tomēr, ja šīs politikas ietvaros lielāku uzmanību pievērstu mājokļu politikai, tiktu veicināta pozitīva sinerģija.

2.5.8

Energotaupības politikas uzmanības lokā ir jaunas ēkas, nevis pastāvošās celtnes,, un tām tiek piemēroti jaunajām ēkām paredzētie noteikumi. Esošajām ēkām tomēr vajadzētu ne vien veltīt lielāku uzmanību, bet arī izstrādāt īpašu tām atbilstošu pieeju, ņemot vērā šo ēku īpatnības un ar piemērošanos standartiem saistītās īpaši augstās izmaksas.

2.5.8.1

Piešķirot valsts atbalstu, ir jāņem vērā sociālo dzīvojamo mājokļu jomai raksturīgās īpatnības, t.i, iedzīvotāju zemā maksātspēja un — salīdzinājumā ar privāto sektoru — sliktāk pielāgotais nodokļu atbalsts.

2.5.8.2

Papildus enerģētikas jautājumam ir jārisina arī tādas ar ilgtspējīgu attīstību saistītas problēmas kā ūdensapgāde un atkritumu apsaimniekošana, ēku pieejamība personām ar invaliditāti, mājokļa drošība un tajā esošā gaisa kvalitāte. Mājokļu joma var būtiski veicināt ilgtspējīgu attīstību, tomēr ar nosacījumu, ka tiks izstrādāti piemēroti mehānismi, jo īpaši attiecībā uz pastāvošajām ēkām.

2.6.1

EESK ir atbalstījusi pieeju, atbilstoši kurai Eiropas Reģionālā attīstības fonda līdzekļus tagad var izmantot gan mājokļu jomā (12 jaunajās ES dalībvalstīs), gan arī ilgtspējīgas pilsētu attīstības un energoefektivitātes veicināšanas pasākumiem (15 “vecajās” ES dalībvalstīs), vienlaikus izstrādājot integrētas pieejas, lai attīstītu dzīvojamos kvartālus, kuros ir slikti dzīves apstākļi. Ņemot vērā mājokļa nozīmīgumu, dalībvalstīm un reģioniem ir jāsaņem palīdzība un tie ir jārosina struktūrfondu ietvaros plānot dzīvojamo kvartālu restrukturizāciju un mājokļu kvalitātes uzlabošanu.

2.6.2

Ja netiek ņemts vērā mājokļa aspekts, īstenot dzīvojamo kvartālu attīstības integrētu stratēģiju ir sarežģīti. Tādēļ vēl joprojām ir ļoti aktuāli īstenot tādu Eiropas sociālās integrācijas stratēģiju, kuras mērķis būtu garantēt arī pieejamu un cilvēka cienīgu mājokli, kas būtu veiksmīgas sociālās integrācijas priekšnoteikums. EESK uzskata, ka, lai veicinātu visu iedzīvotāju labāku sociālo integrāciju, ir būtiski izmantot visus Eiropas līmeņa instrumentus.

2.6.3

Lai šo mērķi sasniegtu, Eiropas Sociālajam fondam vairāk ir jāatbalsta ne tikai pasākumi saistībā ar iekļaušanu darba tirgū, bet arī citi sociālo integrāciju veicinoši pasākumi — kā minēts iepriekš, mājokļu tirgus un darba tirgus ir savstarpēji cieši saistīti. Mājokļa aspekts ir jāņem vērā, izstrādājot arī Eiropas līmeņa imigrācijas politiku (patlaban šajā jomā tiek īstenotas atbilstošas iniciatīvas), lai tādējādi novērstu telpisko segregāciju. Pamatnostādnēm, ko Komisijapublicēs par migrantu integrāciju ar mājokļa dimensijas palīdzību, ir jābūt pirmajam solim šajā virzienā. Sociālo iekļaušanu veicinās arī PROGRESS (2) programma, sniedzot labāku atbalstu ar mājokli saistītiem projektiem.

2.6.4

Turklāt ir svarīgi atzīmēt, ka energoefektivitātes uzlabošana ēkās ir ne tikai ES 10 jauno dalībvalstu, bet visas Eiropas Savienības prioritāte. Līdzīgi kā struktūrfondu līdzekļus izmanto pasākumiem, kas paredzēti sabiedrisko ēku uzlabošanai, atjaunojamo enerģiju izmantošanai un veicināšanai, kā arī sociālās integrācijas veicināšanai, šos līdzekļus visās dalībvalstīs var izmanot arī pasākumiem energoefektivitātes jomā.

2.6.5

EESK ir atbalstījusi Eiropas Komisijas un Eiropas Investīciju bankas (EIB) iniciatīvu izveidot jaunu finansēšanas instrumentu JESSICA (3), lai īpaši atbalstītu tādu dzīvojamo kvartālu attīstību, kuros ir nelabvēlīgi dzīves apstākļi, tostarp arī šajos kvartālos esošo sociālo dzīvojamo māju attīstību. Jāatzīmē, ka izmantojot minēto instrumentu, t.i., piedāvājot aizdevumus un sniedzot garantijas tiem, kas veicina pilsētu atjaunošanu un darbojas sociālo dzīvojamo mājokļu jomā, varēs mobilizēt dzīvojamo kvartālu atjaunošanai nepieciešamos finanšu līdzekļus. Šis instruments ir jāpārvalda pilsētu atjaunošanas un mājokļu jomas speciālistiem, cieši sadarbojoties ar vietējām pašvaldībām, un tam ir jāveicina iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošana attiecīgajos dzīvojamajos kvartālos. Sociālo mājokļu jomas pārstāvjiem, kas darbojas ar mērķi veidot visiem piemērotus dzīvojamos kvartālus, minēto iespēju piedāvā arī instruments JEREMIE (4).

2.6.6

Enerģētikas politikas jomā Eiropas Komisija ierosināja saistībā ar Intelligent Energy programmu īstenot izmēģinājuma projektu sociālo dzīvojamo mājokļu jomā, kas ļāva izvēlēties un veicināt energoefektivitātes nodrošināšanas paraugprojektus, kā arī šīs jomas pārstāvjiem dalīties pieredzē. Ņemot vērā Eiropas vērienīgo mērķi izveidot kopējo enerģētikas politiku un efektīvi koordinēt dalībvalstu pasākumus šajā jomā, ir būtiski nodrošināt šā instrumenta pastāvīgu izmantošanu, atbalstot ne tikai izmēģinājuma projektu, bet arī cita veida pasākumu īstenošanu.

2.6.7

Attiecībā uz inovācijām tehnoloģiju un sociālajā jomā 7. pētniecības un attīstības ietvarprogramma ļaus apzināt ne tikai iespējas mājokļu sektorā samazināt enerģijas patēriņu, bet arī iespējas veicināt pilsētvides ilgtspējīgu attīstību.

2.6.8

Eiropas mēroga standartizācija ievērojami ietekmē mājokļu jomu un ar to saistītos pakalpojumus. Tā tomēr ir joma, kur lēmumi tehnoloģiju un pilsētu attīstības jomā atbilst sabiedrības grupu vajadzībām, un nav pieņemams, ka šīs jomas pārstāvjiem tiek uzspiesti darba grupas noteiktie standarti, negarantējot iespēju veikt standartizācijas procesa politisku kontroli. Piemēram norma “noziegumu novēršana, izmantojot pilsētbūvniecības projektus”, kas tika pieņemta, politiskā līmenī īpaši neizvērtējot no riska analīzes izrietošo pilsētas modeli, rosina pārdomāt šīs jomas normatīvo procesu.

2.6.9

Komisija ir izstrādājusi arī pilsētvides ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, lai pilsētas rosinātu plānot attīstību, jo īpaši transporta politikas ziņā. Minētajā stratēģijā tomēr tiek noteikta vienīgi aptuvena virzība, un, ja netiks pievērsta uzmanība pilsētvides ilgtspējīgas attīstības sociālajai dimensijai, pastāv risks, ka stratēģijas potenciāls pilnībā netiks izmantots.

13.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/23

1.1

Izskatāmais priekšlikums attiecas uz vairākkārt grozīto Padomes Direktīvas 69/335/EEK par nodokli, ko uzliek kapitāla iemaksām uzņēmumos, pārstrādāšanu. Šī direktīva, kuras sākotnējais uzdevums bija saskaņot nodokļu sistēmas un novērst citu, līdzīgu nodokļu ieviešanu vai piemērošanu dalībvalstīs, tika vairākkārt grozīta, līdz beidzot 1985. gadā Direktīvā 85/303/EEK tika atzīts, ka nodokli, ko uzliek kapitāla iemaksām, būtu pilnībā jāatceļ, jo tas atstāj nelabvēlīgu ekonomisku ietekmi uz uzņēmumiem.

1.2

Tomēr dažas dalībvalstis uzskatīja par nepieņemamiem nodokļu ieņēmumu zaudējumus, kas izrietētu no nodokļa atcelšanas. Līdz ar to 1985. gada Direktīvā bija jāparedz izņēmums, piešķirot dalībvalstīm iespēju vai nu atbrīvot darījumus no kapitāla nodokļa vai piemērot vienotu nodokļa likmi, kas nepārsniedz 1 %.

1.3

Šis princips, protams, paliek spēkā arī jaunajā direktīvas priekšlikumā, kas ir tikai jauna iepriekšējo dokumentu teksta redakcija. Komiteja var tikai to pieņemt zināšanai un apstiprināt. Tomēr Komisijas ziņojums rosina uz dažām pārdomām, kuras Padome, ņemot vērā turpmāku iniciatīvu iespēju, iespējams, varētu izmantot.

2.1

Lielākā daļa no 25 dalībvalstīm ir pieņēmusi Padomes 1985. gada ievirzi un pilnībā atcēlusi kapitāla nodokli. Pašlaik to vēl piemēro tikai 7 dalībvalstis: Polijā un Portugālē likme ir 0,5 % vai mazāk, Kiprā — 0,6 %, Grieķijā, Spānijā, Luksemburgā un Austrijā piemēro pilnu likmi 1 % apmērā. Šī režīma atšķirība veido šķērsli vienāda līmeņa režīma izveidošanai starp Eiropas uzņēmumiem, kas ir viens no priekšnoteikumiem vienotā tirgus efektīvai funkcionēšanai. Kaut arī nodokļu jomā pastāv daudzas citas atšķirības un šķēršļi, tas tomēr nav iemesls pilnībā atteikties no šī nodokļa atcelšanas.

2.2

Dalībvalstīm, kuras vēl piemēro izņēmumu, varētu būt lietderīgi salīdzināt priekšrocības, kas izriet no nodokļu ieņēmumiem, ar pieņemtajiem (un zināmā mērā aprēķināmiem) to Kopienas vai trešo valstu investīciju zaudējumiem, kuras atbaida aplikšana ar nodokli, kas gandrīz visur citur ir atcelts. EESK uzskata, ka izņēmuma atcelšana būtu priekšrocība ieinteresētajām pusēm un solis uz priekšu vienotā tirgus efektīvas darbības nodrošināšanā.

2.3

Turklāt EESK vēlas vērst uzmanību uz praksi, kas ir pieņemta dažās dalībvalstīs, proti, pēc nodokļa atcelšanas tiek ieviesti jauni nodokļi, kas tādējādi slēptā veidā aizvieto iepriekšējo. Dažos gadījumos Komisija ir iejaukusies un ierosinājusi pārkāpumu procedūru, bet nav izslēgts, ka pastāv citi gadījumi, kas nav pamanīti. Sociālo partneru modrība varētu palīdzēt tos novērst.

13.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/24

1.1

EESK pozitīvi vērtē Eiropas Komisijas centienus panākt aizvien lielāku satiksmes drošību un pilnībā atbalsta izskatāmo priekšlikumu, kas pamatoti pieskaitāms pie iniciatīvām šī mērķa sasniegšanai.

1.2

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija jau iepriekš ir veikusi izmaksu un ieguvumu analīzi, kā arī ļoti detalizētu ietekmes novērtējumu. Tādēļ priekšlikumu varēja pragmatiski strukturēt un tajā varēja atbilstīgi ņemt vērā visus temata aspektus. Tajā pašā laikā neaizsargātāko ceļu satiksmes dalībnieku aizsardzībai ir piešķirta tai pienācīgā prioritāte.

1.3

Tomēr EESK vēlas norādīt uz dažiem priekšlikuma trūkumiem tā pašreizējā redakcijā un sniegt priekšlikumus attiecīgu papildinājumu un paskaidrojumu veikšanai, kas ļautu bez problēmām un pareizi ievērot termiņus, veikt sertificēšanu un priekšlikuma īstenošanas uzraudzību.

1.4

EESK pauž cerību, ka Komisija patiesi ņems vērā tās ierosinājumus, ka ir vajadzīga efektīva, vienota pieeja, lai nepieļautu konkurences traucējumus starp dalībvalstīm. Tas pats jāsaka arī par faktu, ka ir svarīgi dalībvalstīm dod vairāk tādu norāžu attiecībā uz sertifikācijas procedūrām, kas valstu atbildīgajām iestādēm ir viegli izmantojamas.

1.5

EESK ļoti iesaka Padomei un Eiropas Parlamentam pēc iespējas ātrāk īstenot direktīvas priekšlikumu tā, lai tas attiektos uz lielāko daļu reģistrēto transportlīdzekļu un tādējādi, kā paredzēts, varētu glābt cilvēku dzīvības.

2.1

Satiksmes drošība jau sen ir viena no svarīgākajām Kopienas iestāžu prioritātēm. Šajā sakarā minamo saistību atskaites punkts noteikti ir Baltā grāmata par transporta politiku (1), kuras mērķis bija, piemēram, līdz 2010. gadam divas reizes samazināt ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaitu.

2.2

Turpmākajās iniciatīvās, piemēram, “Road safety action programme”  (2) (Rīcības programma satiksmes drošības nodrošināšanai), “e-drošība” un daudzās citās iniciatīvās, ir izmantota integrēta pieeja, t.i., tajās iesaistīja rūpniecības, valsts iestāžu un satiksmes dalībnieku pārstāvības apvienību pārstāvjus. Tādā veidā tika novērsti kādreizējie šķēršļi, kas cita starp subsidiaritātes principa dēļ neļāva ES līmenī īstenot konkrētus un obligātus pasākumus.

2.3

Daudz kas ir sasniegts: pēdējos 30 gados satiksmes apjoms palielinājies trīs reizes, turpretī ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaits samazinājies uz pusi. Tomēr mums nebūtu jāsamierinās ar panākto, jo Eiropa vēl joprojām maksā pārāk augstu cenu par nepārtraukti progresējošo mobilitāti, proti, ik gadu ceļu satiksmes negadījumos mirst aptuveni 40 000 cilvēku, un apbēdina prognoze, ka 2001. gadā izdotajā Baltajā grāmatā izvirzītais mērķis netiks sasniegts.

2.4

EESK apzinās, ka, tikai kopumā uzlabojot trīs “pīlārus” — automobiļu rūpniecību, infrastruktūras un satiksmes dalībnieku uzvedību —, ir iespējams sasniegt izšķirošu progresu satiksmes drošības jomā. Tomēr tā, protams, pozitīvi vērtē katru iniciatīvu, kas tuvina mūs 2001. gadā izvirzītajam tālejošajam mērķim, pat ja tā attiecas tikai uz vienu no šiem “pīlāriem”.

2.5

EESK nodoms bija tieši tāds pats, kad tā savulaik (3) atbalstīja Direktīvas 2003/97/EK (4) pieņemšanu, kurā satiksmes drošības labad tika ierosināts saskaņot tiesību aktus visā ES, lai mazinātu riskus, kas rodas tādēļ, ka smago kravas transportlīdzekļu vadītājiem nav nodrošināta pietiekama sānu redzamība.

2.6

Direktīva 2003/97/EK bija paredzēta, lai, no 2006./2007. gada aprīkojot ar labāku spoguļu komplektu, mazinātu to ceļu satiksmes negadījumu risku, ko izraisa smago kravas transportlīdzekļu vadītāji tādēļ, ka pasažiera pusē ir neredzamā zona.

2.7

Daudzus satiksmes negadījumus izraisa lielāku transportlīdzekļu vadītāji, kuri neievēro, ka viņu transportlīdzekļa tuvumā vai līdzās tam atrodas citi satiksmes dalībnieki.

2.8

Šie negadījumi bieži vien notiek krustojumos vai apļveida krustojumos, kad autovadītāji, mainot virzienu, nepamana citus mazāk aizsargātus satiksmes dalībniekus, piemēram, gājējus, velosipēdistus un motociklistus, neredzamajā zonā, kas veidojas to transportlīdzekļu tiešā tuvumā.

2.9

Tiek lēsts, ka Eiropā ik gadu šī iemesla dēļ bojā iet aptuveni 400 cilvēku. Tādēļ vien ne tikai EESK savulaik pilnībā atbalstīja Direktīvas 2003/97/EK pieņemšanu, ar ko grozīja un aizstāja pirmo direktīvu par tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz netiešās redzamības ierīcēm (71/127/EEK) un pēc tās pieņemtos grozījumus. Ar atcelto direktīvu noteica, kādā veidā transportlīdzeklis jāaprīko ar atpakaļskata spoguli un kādai jābūt spoguļa konstrukcijai, tomēr direktīva neskāra attiecīgos dalībvalstu tiesību aktus. Tikai kopš Direktīvas 2001/97/EK pieņemšanas par obligātu prasību kļuva konkrēts spoguļu komplekts vai citas netiešās redzamības ierīces, jo līdz tam laikam šāda aprīkojuma uzstādīšana bija brīvprātīga visā ES.

2.10

Direktīva 2003/97/EK attiecās uz N2 klases smagajiem kravas transportlīdzekļiem, kuru masa ir lielāka par 7,5 tonnām, un N3 klases transportlīdzekļiem (5). Tā tomēr jau ir grozīta ar Direktīvu 2005/27/EK (6), kas zināmos apstākļos paredz to, ka ar IV un V grupas spoguļiem (7) tagad jāaprīko ne tikai transportlīdzekļi, kuru masa ir lielāka par 7,5 tonnām, bet arī transportlīdzekļi, kuru masa ir lielāka par 3,5 tonnām.

2.11

Direktīvā 2003/97/EK noteiktās prasības attiecas uz apstiprinātajiem transportlīdzekļiem (jauni transportlīdzekļu tipi) no 2006. gada 26. janvāra un pirmo reizi reģistrētajiem transportlīdzekļiem (jauni transportlīdzekļi) no 2007. gada 26. janvāra. Tas nozīmē, ka šis regulējums neattiecas uz jau reģistrētiem transportlīdzekļiem, tātad transportlīdzekļu parka lielāko daļu.

2.12

Eiropas Savienībā ir vairāk nekā 5 miljoni smago kravas transportlīdzekļu, kuru masa ir lielāka par 3,5 t. Ņemot vērā šo transportlīdzekļu lietošanas ilgumu (aptuveni 16 gadi) un transportlīdzekļu parka atjaunošanas zemo rādītāju (300 000 jauni transportlīdzekļi gadā), 2007. gadā uzsākot transportlīdzekļu parka nomaiņu, tikai 2023. gadā visi transportlīdzekļi būtu aprīkoti ar jaunajiem spoguļiem.

2.13

Komisija ar priekšlikumu, ko tā ir iesniegusi izskatīšanai EESK, cer atrast risinājuma veidus, lai ātri panāktu arī jau reģistrēto transportlīdzekļu atbilstību drošības prasībām.

3.1

Komisija vēlas ar savu priekšlikumu (kas veidots kā pārejas posma pasākums) beidzot panākt to, ka Direktīvas 2003/97/EK noteikumi par jauniem IV un V grupas spoguļiem (redzamības lauks pasažiera pusē) tiktu attiecināti arī uz jau reģistrētajiem N2 un N3 klases transportlīdzekļiem. Direktīva neattiecas uz:

3.2

Direktīva jāīsteno dalībvalstīm, kuras tādējādi rūpējas, lai jaunie spoguļi tiktu uzstādīti 12 mēnešu laikā no direktīvas spēkā stāšanās brīža. Šādi izņēmumi ir iespējami:

3.3

Transportlīdzekļus, kurus nav tehniski iespējams aprīkot ar noteikumos prasītajiem spoguļiem, drīkst aprīkot ar citām netiešās redzamības ierīcēm (videokamerām vai citām elektroniskām ierīcēm), ja tās aptver ne mazāk kā 99 % iepriekšminētā kopējā redzamības lauka. Šādos gadījumos transportlīdzekļus katru atsevišķi sertificē dalībvalstu kompetentās iestādes.

3.4

Dalībvalstis var brīvi paplašināt direktīvas darbības jomu, attiecinot to uz transportlīdzekļiem, kas vecāki par 10 gadiem.

4.1

Jāuzsver, ka priekšlikums ir lietderīgs tikai tad, ja to pietiekami ātri īsteno, lai varētu lielā mērā ietekmēt pašreizējo transportlīdzekļu parku. Saskaņā ar Komisijas aplēsēm pakāpeniska to transportlīdzekļu skaitu paaugstināšana, kas aprīkoti ar jaunajiem spoguļiem, ļautu papildus glābt 1 200 cilvēku dzīvības.

4.2

Tomēr priekšlikuma ietekmes novērtējumā (9) Komisija pati atzīst, ka jauno noteikumu tūlītēja un stingra piemērošana radītu daudzas tehniskas problēmas, kas negatīvu ietekmētu — arī ekonomiskajā ziņā — šīs nozares uzņēmumus un tādējādi radītu tirgus traucējumus.

4.3

Komisija uzskata, ka vairāk nekā pusei transportlīdzekļu parka atpakaļskata spoguli var nomainīt viegli un lēti, t.i., par aptuveni 150 EUR (10). Pārējo transportlīdzekļu gadījumā var izmantot dažādus risinājumus, sākot ar nelielu atkāpi no noteikumiem par redzamības lauku (jānodrošina vismaz 99 %) līdz pat ļoti sarežģītiem risinājumiem attiecībā uz vecākiem transportlīdzekļiem, kuriem dažos gadījumos būtu jāveic kabīnes pārbūve, kā rezultāts tomēr ne vienmēr ir veiksmīgs un kas maksā tūkstošus euro.

4.4

Šo mainīgo lielumu un sarežģīto gadījumu dēļ, kuros (dažu transportlīdzekļu modeļu vai versiju gadījumā) visnotaļ nav risinājuma, “dalībvalstīm jānodrošina elastība un individuāli risinājumi, lai pārbaudes iestāde varētu piešķirt apstiprinājumu alternatīviem risinājumiem”, kas ir īstenojami par samērīgu cenu, kā teikts Komisijas dokumentā (11).

4.5

Kaut arī EESK izprot iemeslus, kāpēc pastāv šī nenoteiktība, ko radījušas dažādas tehniskās problēmas, tā tomēr uzskata, ka priekšlikumu šādā redakcijā var ļoti dažādi interpretēt, tādā veidā negatīvi ietekmējot ES kravu pārvadājumu tirgu.

4.6

EESK norāda galvenokārt uz diviem problemātiskiem aspektiem priekšlikuma pašreizējā redakcijā: risks, ka varētu izveidoties atšķirīga attieksme pret kravu pārvadātājiem un tādējādi rastos konkurences traucējumi, kā arī tas, ka nepastāv vienkārša un vienota sertificēšanas un uzraudzības sistēma, uz ko attiecināt jaunos noteikumus.

4.6.1

Attiecībā uz pirmo aspektu jāpiezīmē, ka ir visnotaļ nelietderīgi prasīt, lai jaunā atpakaļskata spoguļa redzamības lauks būtu 99 %, un tajā pašā laikā dalībvalstīs, kurās jau ir pieņemti attiecīgi noteikumi, atļaut redzamības laukam būt 95 % apmērā. Komiteja uzskata, ka taisnīgāk — un arī vienkāršāk uzraudzības ziņā — būtu visā ES noteikt vienotu redzamības lauka lielumu.

4.6.2

Par vienlīdzīgu attieksmi vēl jāpiebilst, ka dalībvalstīm piešķirtā iespēja patstāvīgi atlikt (12) jauno noteikumu attiecināšanu uz vecākiem transportlīdzekļiem var radīt konkurences traucējumus starp transportlīdzekļiem starptautisko pārvadājumu jomā. Tādēļ EESK iesaka visās dalībvalstīs noteikt vienādus direktīvas transponēšanas termiņus.

4.6.2.1

Šajā sakarā EESK uzskata, ka, ņemot vērā transportlīdzekļu lielo skaitu un sarežģīto sertificēšanas procedūru, nepieciešamais, bet arī pietiekamais pielāgošanās laiks varētu būt divi gadi no direktīvas spēkā stāšanās brīža. Šķiet, ka arī Transporta ministru padomes pēdējā sanāksmē (13) tika panākta vienošanās par šādu regulējumu. Liekas, ka savukārt Ministru padome plāno direktīvu attiecināt uz transportlīdzekļiem, kuri reģistrēti nevis, sākot ar 1998. gadu, bet gan pēc 2000. gada 1. janvāra, tā rezultātā noteikumi neattiektos uz aptuveni 15 % reģistrēto transportlīdzekļu.

4.6.3

Vēl kritiskāka Komitejai šķiet otrā problēma, proti, jauno noteikumu sertifikācija un to ievērošanas kontrole. Šajā sakarā var apšaubīt, vai redzamības lauka pārbaudi un sertificēšanu var efektīvi veikt katram transportlīdzeklim kārtējās tehniskās apskates laikā. Redzamības lauka noteikšana ir ļoti sarežģīta procedūra, kas ietver dažādus sarežģītus parametrus un mērījumus.

4.6.3.1

Parasti tipa apstiprinājuma zīmi — tāpat kā Direktīvā 2003/97/EK, uz ko ir vairākkārt norādīts, — izsniedz pēc kopumā veiktas sertificēšanas (spoguļi, stiprinājums, kabīne, sēdeklis un spoguļa atrašanās attālums no zemes), kas atkarīga ne tikai no spoguļa veida, bet arī no transportlīdzekļa modeļa, kurš aprīkots ar spoguli. Minētās pārbaudes veic vienam prototipam un pēc tam tās attiecina uz visiem sērijveida ražojumiem. Tādā veidā spoguļus apstiprina kā daudzu elementu kopumu un uz spoguļa konstrukcijas uzlīmē tipa apstiprinājuma zīmi, tādēļ, nomainot spoguļstiklu, nav jāatjauno tipa apstiprinājums. Ja nomaina tikai spoguļstiklu, transportlīdzekļiem, kuri ir apstiprināti vēl pēc vecās Direktīvas 71/127/EEK noteikumiem, būtu tipa apstiprinājuma zīme, kas piešķirta, pamatojoties uz spēkā neesošu direktīvu.

4.6.3.2

Tomēr, ja netiek paredzēta nekāda atbilstības garantija (marķējums, sertifikāts u.c.), pastāv risks, ka visus transportlīdzekļus būs jāpārbauda saskaņā ar Direktīvu 2003/97/EK, t.i., katrā transportlīdzeklī atsevišķi no jauna jāpārbauda redzamības lauks, piemēram, gadījumos, kad transportlīdzeklis aprīkots ar elektroniskām ierīcēm, lai nodrošinātu noteikumos prasīto redzamības lauku. Var viegli iedomāties, kādu darba slodzi tas radītu pārbaudes un uzraudzības iestādēm, jo runa ir par miljoniem transportlīdzekļu.

4.6.3.3

Eiropas Komisijas un Padomes ierosinātais risinājums paredz, ka saskaņā ar Direktīvu 96/96/EK (1996. gada 20. decembris) tādu transportlīdzekļu atbilstības sertificēšanu, kuru kopsvars pārsniedz 3,5 t, veic tehniskās apskates stacija.

4.6.3.4

Tehniskās apskates stacija pārbauda, vai spoguļi nav bojāti un ir droši piestiprināti noteikumos prasītajās vietās. Tādēļ šādas pārbaudes laikā nav iespējams apstiprināt arī to, ka redzamības lauks kopumā atbilst iepriekš minētajām prasībām.

4.6.3.5

Cits risinājums, kādu vēlas ierosināt EESK, ir atbilstības deklarācija, ko izsniegusi firma, kura ir veikusi aprīkošanu ar jaunajiem atpakaļskata spoguļiem; šāds risinājums šķiet praktiskāks un uzticamāks. Tas varētu būt firmas vadītāja parakstīts dokuments, kurā ir iekļauta visa informācija par transportlīdzekli, kā arī par nomainītajiem spoguļiem vai spoguļstikliem. Minētā deklarācija būtu jāglabā transportlīdzeklī un jāuzrāda gan ikgadējās tehniskās apskates, gan arī pārbaudes uz ceļa laikā. Tā kā iepriekšminētais dokuments saturētu tikai ciparu kodus, nebūtu problēmu to iztulkot visās oficiālajās valodās.

5.1

Priekšlikuma sākuma daļā “Paskaidrojuma raksts” ir teikts, ka “Direktīva 2003/97/EK grozīta ar Komisijas Direktīvu 2005/27/EK, lai vispārīgo prasību par aprīkošanu ar IV un V klases spoguļiem attiecinātu uz [N2 klases] transportlīdzekļiem, kuru masa ir 3,5 tonnas līdzšinējo 7,5 tonnu vietā”.

5.1.1

Tomēr citētais formulējums ir neatbilstīgs, jo to var saprast tā, ka noteikumi attiecas uz visiem N2 klases transportlīdzekļiem, kuru masa ir mazāka par 7,5 tonnām. Īstenībā ir tā, ka Direktīvas 2005/27/EK noteikumi paredz šo prasību attiecināt tikai uz tiem N2 klases transportlīdzekļiem, kuru kabīne ir līdzīga N3 klases transportlīdzekļu kabīnei, pie kuras divu metru augstumā no zemes var piestiprināt V klases spoguli. Tikai šādā gadījumā jāpiestiprina divi jauni spoguļi.

5.1.2

Tādēļ skaidrības labad EESK ierosina šajā sakarā grozīt priekšlikuma 2. panta b) apakšpunktu, saskaņā ar Direktīvu 2005/27/EK iekļaujot tajā īpašu izņēmumu attiecībā uz N2 klases transportlīdzekļiem, kuru masa ir mazāka par 7,5 tonnām un pie kuriem nevar piestiprināt V klases spoguli.

5.2

Priekšlikuma 8. apsvērumā ir paredzēts izņēmums attiecībā uz “transportlīdzekļiem, kuru atlikušais darbmūžs ir īss”, šajā sakarā, protams, ir domāti tie transportlīdzekļi, kuri ir jau ilgi lietoti un tādēļ atlikušais to ekspluatācijas laiks ir ierobežots. Tā kā transportlīdzekļu izmantošanas laiks dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgs, Komisijai būtu jāprecizē šis jēdziens, proti, jānosaka ekspluatācijas perioda ilgums.

5.3

Daudzi transportlīdzekļi, kas jau ir iesaistīti satiksmes apritē, ir aprīkoti ar platleņķa spoguli (IV klase) kā īpašu ierīci vadītāja pusē. Tā kā platleņķa spogulis tagad ir jāuzstāda arī pasažiera pusē, būtu jānomaina arī spogulis vadītāja pusē. Pretējā gadījumā vadītājam, kam jāskatās jau tā virknē spoguļu, varētu rasties problēmas novērtēt situāciju tādēļ, ka ir divi platleņķa spoguļi ar dažādu izliekumu.

13.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/28

1.1

Augstākā līmeņa sniegums zinātnes un tehnikas jomās un to pārvēršana konkurētspējīgā ekonomiskā spēkā ir būtiski priekšnoteikumi mūsu nākotnes nodrošināšanā, piemēram, saistībā ar nanotehnoloģiju, informācijas sabiedrību, enerģijas un klimata jautājumiem, saglabājot un uzlabojot mūsu pašreizējo stāvokli pasaulē un attīstot nevis apdraudot Eiropas sociālo modeli.

1.2

Komiteja vienmēr pozitīvi vērtējusi katru iniciatīvu, kas vērsta uz:

1.3

EESK viennozīmīgi un ar pārliecību atbalsta ideju izveidot tādu instrumentu kā Eiropas Tehnoloģijas institūts (ETI) ar mērķi veicināt kvalitatīvas izglītības, inovāciju un pētniecības attīstību, atbalstot Eiropas izcilības centru sadarbību un integrāciju rūpniecības, universitāšu un zinātnes jomās.

1.4

EESK uzsver ETI priekšlikuma konsekventas attīstības nozīmi ar tā juridisko pamatu, kas iecerēts, lai “paātrinātu rūpniecības pielāgošanos strukturāliem pārveidojumiem, palīdzētu veidot tādu vidi, kas labvēlīga iniciatīvai un uzņēmumu, jo īpaši mazu un vidēju uzņēmumu, attīstībai visā Kopienā, palīdzētu veidot tādu vidi, kas ir labvēlīga uzņēmumu sadarbībai, un visbeidzot veicinātu jauninājumu, pētniecības un tehnoloģijas attīstības politikas radītā rūpniecības potenciāla labāku izmantojumu”. (2)

1.5

Tomēr Komiteja uzskata, ka, lai gūtu panākumus, šim jaunajam, integrētajam zināšanu, pētniecības un jaunrades instrumentam jāizceļas un jāatšķiras no citiem jau esošiem integrētiem Kopienas instrumentiem, kā, piemēram, Eiropas tehnoloģiju platformas, kopīgas Eiropas iniciatīvas, Eiropas izcilības tīkli, integrētie projekti vai Eiropas maģistra studiju progresīvās programmas (3).

1.6

Komiteja apzinās, ka būtu nepareizi vilkt vienkāršas paralēles starp ETI nākotni un Savienoto Valstu institūtu MIT (Massachusetts Institute of Technology), jo tas nekad nav bijis federāls izcilības projekts, bet gan augsta līmeņa universitāte, ko raksturo padomes “MIT corporation” klātbūtne, kuru atbalsta investīciju sabiedrība “Investment management company”. Tomēr MIT līdzīgu iestāžu panākumi liecina, ka izcilība ir ar pareiziem principiem un pietiekamu atbalstu pamatota procesa rezultāts.

1.7

Tomēr Komiteja uzskata, ka ETI nākotnei, ja tas vēlas kļūt konkurētspējīgs (performer) un pasaules mēroga dalībnieks (world class player), t.i., Eiropas izcilības paraugs un sasniegumu simbols, jādarbojas plašāk par vienkāršu resursu integrētāja funkciju.

1.8

Šajā nolūkā ne vien tā projektam, struktūrai un izstrādei pilnībā un konsekventi jāīsteno Līgumā paredzētie mērķi, kas veido tā galveno juridisko pamatu, bet arī jāattīsta uz zinātni un tehnoloģijām vērsta zināšanu un izcilības kultūra, kas piesaista vislabākos studentus un veido vislabākos zinātniekus un inženierus. Tas ir priekšnoteikums jaunu zināšanu un nemitīgu jauninājumu radīšanai.

1.9

Komiteja uzskata, ka tikpat svarīgi ir neapstāties pie “starptautiski atzīta zināšanu kvalitātes pilnveidošanas centra” (4) idejas, bet tam nepieciešama visu iesaistīto dalībnieku neatlaidība nolūkā izstrādāt izcilus rezultātus, kas raksturo individuālas “zināšanu un inovāciju kopienas”, lai censtos sasniegt konkrētus rezultātus, kuriem būtu ietekme uz tirgu:

1.10

Institūta struktūrai un izstrādei jābūt iecerētām un īstenotām tā:

1.10.1

Pienācīgu uzmanību varētu pievērst kopuzņēmuma variantam.

1.11

Vismaz sākumā ETI panākumi lielā mērā būs atkarīgi no pietiekama Kopienas un dalībvalstu finansējuma, ko tomēr nevajadzētu atņemt citām jau apstiprinātajām pētniecības un inovāciju programmām.

1.11.1

Komiteja uzskata, ka topošajā ETI arvien lielāku nozīmi iegūs, pirmkārt, patentu veicināšanas mehānismi un intelektuālā īpašuma pārvaldīšanas režīmi, un, otrkārt, spēja atrast privātus finansēšanas fondus, kuriem jābūt pārsvarā attiecībā pret Kopienas finansējumu, lai neatņemtu resursus citām, sevišķi pētniecībai un inovācijai veltītajām programmām.

1.11.2

Attiecībā uz finanšu resursiem Komiteja uzskata, ka vajadzētu paredzēt Kopienas resursu sākotnējo dotāciju, kuru varētu iegūt no papildu resursiem Kopienas 7. pamatprogrammas pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem pārskatīšanas ietvaros, un ievērojamai daļai būtu atbilstoši proporcionāli jānāk no dalībvalstīm. Nav jāatstāj novārtā iespēja īstenot EIB darbības jauninājumu tīkliem un akadēmiskai pētniecībai.

1.12

Komiteja uzskata, ka tikpat svarīgas ir spējas, kuras Institūts spēs attīstīt zināšanu, inovācijas un pētniecības tirgū, lai nodrošinātu arvien pieaugošo mijiedarbību starp Institūtu un tā filiālēm, t.i, zinību un jaunrades apvienībām (ZJA).

1.12.1

Tas varēs notikt arī ar lielu publisku ETI sistēmā organizētu pasākumu starpniecību, kuru mērķis būtu kopīgas izcilības zīmes (label) attīstīšana, kas izstrādāta kā tīkla struktūra, kura ir decentralizēta zināšanu un jauninājumu resursu piesaistes un izplatīšanas nozīmē.

1.12.2

Inovācijas un panākumi ir rezultāts trauslam līdzsvaram starp mērķtiecīgām procedūrām un individuālu brīvību izvērst jaunas idejas un koncepcijas, ko ieviest konkurences izmēģinājumu jomā. Atbilstībai Eiropas mērogā standartizētiem kvalitātes nodrošināšanas kritērijiem jābūt visas ETI tīkla struktūras pētniecības, zināšanu un inovācijas darbības pamatā. Bez tirgus virzītas mijiedarbības starp pētniecību, inovācijām un rūpniecību valsts finansētas pētniecības ietekme uz ekonomiku būs ļoti neliela.

1.13

Uzņēmumu, pētniecības centru, laboratoriju un universitāšu tīklu — ZJA kandidātu atlases sistēmai vajadzētu, pēc Komitejas domām, darboties saskaņā ar augšupējās pieejas (bottom-up) principu un balstīties uz skaidriem un pārskatāmiem kritērijiem, starp kuriem būtu iekļauta izcilība un profesionālie panākumi, spējas un pieredzes tehnoloģiju nodošanas procesos, galvenokārt MVU.

1.13.1

Jebkurā gadījumā jauno ZJA statusu nevajadzētu uzskatīt par iegūtu uz nenoteiktu laiku, bet ir regulāri jāveic kvalitātes un konkrēto, sasniegto rezultātu novērtējums, kaut arī ir nepieciešams pienācīgs sākumposma periods.

1.14

Tāpat Komiteja uzskata, ka ETI “sistēmai”, ja iespējams, jātiecas iesaistīt ES jau pastāvošus atsevišķus izcilības centrus, bet izvairīties kļūt par birokrātisku ES jau esošo izcilības iestāžu atbalsta virsbūvi. Minētā iemesla dēļ tai jācenšas attīstīt galvenokārt rūpniecības un starpdisciplīnu pētniecības aspektu gan statūtos paredzēto struktūru iekšienē, gan atlases struktūrās.

1.14.1

Šajā sakarā būtu lietderīgi izveidot ETI investīciju pārvaldības sabiedrību (IET investment management company), kas dotu iespēju novatoriskā veidā reaģēt uz tradicionālajiem trūkumiem, kas bieži ir raksturīgi rūpniecības, zinātnes un pētniecības savstarpējām attiecībām.

1.15

Visbeidzot, Komiteja uzskata, ka ir nepieciešama lielāka skaidrība attiecībā uz ETI diplomu noteikšanu un to izsniegšanu gan no ZJA, gan no paša ETI puses. Vismaz pietiekami ilgā sākuma periodā grādu piešķiršanai vajadzētu būt dalībvalstu to universitāšu un/vai tehnisko universitāšu (tehnoloģiju institūtu) pārziņā un atbildībā, kuras ir izraudzītas kā individuālu zināšanu un inovāciju kopienu partneri; pēc nepieciešamo minimālo priekšnoteikumu izpildes to grādu papildinātu ETI izcilības zīme (label).

1.16

ETI izcilības zīmes piešķiršana ZJA tīklu diplomiem varētu notikt, pēc Komitejas domām, ar nosacījumu, ka studijas un veiktie pētījumi notikuši vismaz triju dalībvalstu trijos dažādos institūtos, lai nodrošinātu diplomam starpdisciplīnu Eiropas dimensiju, ka tie parādījuši pietiekamu inovāciju potenciālu un, visbeidzot, ka tos ir atzinis centrālais ETI.

1.17

Attiecībā uz ETI statūtiem Komiteja uzskata, ka ir lietderīgi papildināt administratīvo padomi/valdi, kas paredzēta Komisijas statūtu projektā (5), ar Uzraudzības komiteju, kura sastāvētu no dalībvalstu pārstāvjiem un kuru vadītu Komisijas pārstāvis, ar izpildkomiteju, kura sastāvētu no 2 uzņēmēju, 2 pētniecības centru un 2 universitāšu aprindu pārstāvjiem un kuru vadītu administratīvās padomes priekšsēdētājs, administratīvais direktors un rektors.

2.1

Vidēja termiņa ziņojumā “Sadarbība izaugsmes un darbavietu attīstībai. Jauns posms Lisabonas stratēģijā.” (6), kas tika iesniegts Eiropadomes 2005. gada pavasara sanāksmē, bija norādīti daži izvēršanas pamatprincipi, kā, piemēram, īstenojamo iniciatīvu mērķtiecīgs raksturs, plaša līdzdalība, kopīgi mērķi un visbeidzot skaidri noteikti atbildības līmeņi.

2.2

Starp Lisabonas stratēģiju papildinošiem elementiem tika noteikta zināšanu izplatīšana, kas ir jāīsteno ar augstas kvalitātes izglītības sistēmas palīdzību. It īpaši Eiropas Savienībai jācenšas, lai Eiropas universitātes varētu konkurēt ar labākajām pasaules universitātēm. Lai tas notiktu, ir jāīsteno Eiropas augstākās izglītības telpa, ar kuras starpniecību ir vieglāk radīt un izplatīt zināšanas visā ES teritorijā.

2.3

Lai veicinātu šī mērķa sasniegšanu, Komisija paziņoja savu nodomu ierosināt “Eiropas Tehnoloģijas institūta” izveidi un gatavību iesaistīties, lai Eiropas universitātes kļūtu konkurētspējīgas starptautiskā līmenī, ņemot vērā, ka “esošie paņēmieni attiecībā uz finansēm, pārvaldi un kvalitāti neatbilst uzdevumiem, kas ir aktuāli akadēmiķiem, studentiem un zināšanām kopumā globālā tirgus apstākļos”.

2.4

Komitejai bija iespēja vairākkārt izteikties par šo jautājumu (7), aizstāvot izpētes atzinumā “Ceļā uz Eiropas zināšanās balstītu sabiedrību — organizētas pilsoniskās sabiedrības ieguldījums Lisabonas stratēģijas īstenošanā” (8) nepieciešamību radīt kopīgu Eiropas zināšanu telpu, kas balstītos uz sadarbību izglītības, jaunrades un pētniecības jomā. Šajā ziņojumā EESK aicināja arī uzņēmējus, finanšu iestādes un privātos fondus uzņemties atbildību un palielināt investīcijas uz zināšanām balstītā ekonomikā, atbalstot cita starpā publiskā un privātā sektora partnerattiecības (PPP) Eiropas mērogā.

2.5

Amerikas Savienotajās Valstīs Masačūsetsas Tehnoloģijas institūtā (Massachussets Institute of Technology — MIT), kas tika nodibināts Bostonā 1861. gadā, šodien ir ap 10 000 studentu un ap 10 000 pasniedzēju, kas darbojas augstas kvalitātes starpdisciplīnu sistēmā, kura aptver plašas jomas, sākot ar ekonomiku, tiesībām, arhitektūru un inženieriju līdz pat pārvaldības paņēmieniem, matemātikai, fizikai un bioloģijai. MIT maksa pārsniedz 1 000 miljonu dolāru gadā, bet tā saucamajā “Šanhajas sarakstā”, kurā uzskaitītas pasaules labākās universitātes (9), tā ieņem 5. vietu.

2.6

Attiecībā uz Eiropu līdz 2010. gadam vajadzētu sasniegt mērķus, kas tika noteikti “Boloņas procesā”. Tā ir Eiropas Savienības 1999. gadā uzsāktā iniciatīva, lai varētu saskaņot dažādās Eiropas augstākās izglītības sistēmas nolūkā izveidot “Eiropas augstākās izglītības telpu” un pasaules mērogā veicināt Eiropas augstākās izglītības sistēmu ar šādiem mērķiem:

2.7

Eiropas Parlaments 2006. gada 26. septembrī pieņēma rezolūciju par Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūras izveidošanu (11), kas ņem vērā Boloņas un 2002. gada Kopenhāgenas procesus un balstās uz lielākas Eiropas sadarbības veicināšanu izglītības un arodmācības jomā ar mērķi sasniegt konkrētus rezultātus (12).

2.8

Komisija 2005. gadā publicēja otro ziņojumu par panākumiem Lisabonas mērķu sasniegšanā vispārējās un profesionālās izglītības jomā (13). Tajā citastarp ir uzsvērtas grūtības palielināt Eiropā augstskolu beidzēju skaitu, nepieciešamība aktīvās dzīves laikā atjaunot un integrēt zināšanas, iemaņas un kvalifikācijas ar modernu mūžizglītības sistēmu palīdzību un, visbeidzot, prasība palielināt publiskās investīcijas izglītībā un apmācībā, apvienojot tās ar privātajām investīcijām, kā arī veidot augstas klases un kompetentus pasniedzējus un darbiniekus, ciktāl tas nepieciešams paaudžu nomaiņas nodrošināšanai (aptuveni 1 000 000 personu laika periodā no 2005. līdz 2015. gadam).

2.9

2006. gadā tika pabeigts uz pieprasījumu orientēts ESAO pētījums (14) kura nosaukums ir Programme for International Student Assessment (PISA — Starptautiskās studentu novērtēšanas programma) (15), un kas sniedz vispārīgu studentu raksturiezīmju, attieksmju un spēju izmantot iegūtās zināšanas ietvaru.

2.10

Eiropas universitāšu izglītības sistēmas vājumam ir četri iemesli (16):

2.11

Galvenās vispārēja rakstura problēmas, kurām varētu rast risinājumu, izveidojot Eiropas Tehnoloģijas institūtu (ETI), ir šādas:

2.12

Eiropas Parlaments rezolūcijā par 2007. gada budžetu, no vienas puses, izteicās par labu idejai palielināt zinību triādes (izglītība, pētniecība un jaunrade) iespējas un nostiprināt tās saites, bet, no otras puses, bija skeptisks attiecībā uz jauna Eiropas Tehnoloģijas institūta izveidošanu, kas, pēc Parlamenta domām, “var negatīvi ietekmēt jau esošās struktūras vai radīt darbības dublēšanos un ka tādēļ minētā iecere var nebūt pats efektīvākais līdzekļu izlietojums šim nolūkam” (18).

2.13

Savukārt 2006. gada 15.–16. jūnija Eiropadome apliecināja, ka “Eiropas Tehnoloģijas institūta (ETI) izveide, kas sadarbosies ar esošajām valstu iestādēm, būs nozīmīgs solis, lai aizpildītu pašlaik esošo plaisu starp augstāko izglītību, pētniecību un jauninājumiem, līdz ar citām darbībām, kas uzlabo tīklus un sinerģijas starp izcilības centriem Eiropā jauninājumu un pētniecības jomā”, un aicināja Komisiju iesniegt “oficiālu priekšlikumu tā izveidei”. Atbildot uz šo aicinājumu, Komisija 2006. gada novembrī iesniedza priekšlikumu, kas ir šā atzinuma (19) temats un kas ir turpinājums tās diviem iepriekšējiem paziņojumiem šajā jautājumā (20).

2.13.1

Pēc tam ES Padome 2006. gada decembrī apstiprināja iepriekš norādīto pozitīvo virzību.

3.1

Komisijas regulas priekšlikuma par ETI izveidi pamatā ir ideja, ka tas var piedalīties rūpniecības konkurētspējā, nostiprinot dalībvalstu un Kopienas jaunrades spējas. Priekšlikuma mērķi ir šādi:

3.2

Komisija ierosina ETI izveidot divu līmeņu integrētu struktūru, kas apvienos pieeju no augšas uz leju ar pieeju no lejas uz augšu pēc šādas shēmas:

3.3

ETI kopbudžets laika posmam no 2007. gada līdz 2013. gadam tiek lēsts ap 2 367,1 miljoniem euro, kurus iegūst no:

4.1

Komiteja vienmēr ir atzinīgi vērtējusi katru iniciatīvu, kas vērsta uz Kopienas un dalībvalstu inovācijas spēju stiprināšanu, veicinot integrētu pieeju zinību triādei, bet jo sevišķi pieeju, kas vieno akadēmiskās aprindas ar uzņēmējiem. Tā neapšaubāmi atbalsta pētniecības centienu labākas koordinācijas nodrošināšanu, jaunrades un izglītības pastiprināšanu ES, efektīvāku publiskā un privātā sektora partnerattiecību P&A jomā īstenošanu un labākas pieejas jaunajām zināšanām nodrošināšanu MVU (21).

4.2

Tomēr Komiteja nevar attālināties no trim pamatprincipiem, kas likti Lisabonas stratēģijas izvēršanas pamatā, proti:

4.3

Komiteja uzskata, ka tādēļ vajadzētu uzmanīgi izvērtēt, kāda ir izskatāmās iniciatīvas vieta to pašlaik īstenojamo iniciatīvu vidū, kuras izriet no dažādām politiku jomām, kā, piemēram, pētniecības, uzņēmējdarbības, reģionālās attīstības, informācijas sabiedrības, izglītības un kultūras.

4.3.1

Komiteja uzskata, ka nolūkā kļūt par atsauces paraugu un Eiropas izcilības simbolu topošajam Institūtam nav jāaprobežojas ar resursu integrētāja funkciju, bet jau projekta, struktūras un izstrādes līmenī tas ir jāorganizē tā, lai īstenotu Līgumā noteikto, kas veido tā galveno juridisko pamatu.

4.3.2

Komiteja uzsver, ka topošā ETI panākumu galvenajam elementam jābūt spējai attīstīt kopīgas izcilības zīmes (Label) atpazīstamību, kuru veido decentralizēta tīklu struktūra no zināšanu un jaunrades resursu piesaistīšanas un izplatīšanas aspekta.

4.4

Komiteja piekrīt nepieciešamībai izveidot pēc iespējas vieglāku, elastīgāku un dinamiskāku ETI struktūru, lai tam ļautu pieņemt un apmierināt jaunas prasības, un uzskata, ka vajadzētu izpētīt kopuzņēmuma izveides iespēju (22).Tomēr Komiteja uzsver nepieciešamību šādu struktūru vērst uz Eiropas uzņēmējdarbību un nodarbinātību un vēlreiz uzsver nepieciešamību koncentrēt ETI darbību uz galveno paziņoto mērķi, proti, uz P&A rezultātu pārvēršanu tirgus iespējās.

4.4.1

Tāpēc valdes atlases kritērijiem jāattiecas ne tikai un ne tik lielā mērā uz izcilību zinātnē, cik uz spēju piesaistīt jaunrades kapitālu, uzsākt ekonomisko darbību (start-up), radīt un izmantot patentus un piesaistīt publisko/privāto finansējumu, neatstājot novārtā MVU.

4.5

Komiteja uzskata, ka šādai virzībai jāatspoguļojas ZJA atlases kritērijos, kuru konsorcijiem jābūt atvērtiem Kopienas pētniecības un jaunrades daudzgadu plānošanas prioritāšu ietvaros, lai tādējādi atvieglotu uzņēmumu un mazāku dalībnieku līdzdalību, nodrošinot maksimālu elastīgumu un minimālu administratīvo slogu.

4.5.1

ZJA kvalifikācijas kritērijiem jābūt labāk noteiktiem:

4.6

Ja vēlamies izveidot Eiropas zināšanu telpu, Lisabonas stratēģijas ietvaros ir jārada stimuli, lai veicinātu mobilitāti starp dažādām intelektuālajām profesijām un starp publisko un privāto sektoru nolūkā sekmēt apmaiņu starp dažādiem administratīvajiem profiliem, kā arī starp vadītājiem, pētniekiem un inženieriem, un visbeidzot lai atvieglotu pāreju no institucionālajiem sektoriem uz privātajiem un otrādi (23). Mobilitātei Eiropas mērogā jābūt apmācības, pētniecības un tehnoloģiju piemērošanas pasākumu svarīgam elementam.

4.7

Attiecībā uz finanšu resursiem ETI darbību atbalstam EESK norāda, ka piedāvātā sākotnējā dotācija šķiet ļoti ierobežota, savukārt perspektīvā finansējuma avoti šķiet orientēti uz tradicionālajām programmām (24) un ņemti no jau tā ierobežotajiem 2007.–2013. gada budžeta resursiem, kas paredzēti pētniecībai, jaunradei un izglītībai, konkurējot ar dažādiem citiem pārbaudītas efektivitātes integrētas pieejas instrumentiem, kā, piemēram, integrētiem projektiem (IP), izcilības tīkliem (NoE) un citiem, nesen ieviestajiem, kā, piemēram, kopīgajām tehnoloģiskajām iniciatīvām (JTI) vai Eiropas tehnoloģiju platformām (ETP).

4.7.1

PTA Pamatprogrammai paredzētā finanšu dotācija laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam, kas atbilst aptuveni 5,8 % no kopēja Kopienas budžeta, jau izrādās nepietiekama, lai atbalstītu pētniecības veicināšanas politiku. Līdz ar to no tās nevar paņemt līdzekļus, ja nu vienīgi ar parasto līdzdalības konkursos mehānismu starpniecību, kuros arī ETI un ZJA vajadzētu būt tiesībām piedalīties uz vienlīdzīgiem pamatiem ar citiem pieteikuma iesniedzējiem.

4.7.2

Vismaz sākumā EIT panākumi galvenokārt būs atkarīgi no pietiekama Kopienas finansējuma, kuru nevajadzētu atņemt citām apstiprinātajām pētniecības un inovāciju programmām: faktiski Komisijas aprēķinātie skaitļi attiecībā uz visu ETI sistēmu laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam nav pienācīgi novērtēti, savukārt Kopienas fondi, kas iegūti no budžeta atlikuma, ir ārkārtīgi niecīgi. Komiteja uzskata, ka varētu izvērtēt, vai izmantot tādu variantu kā kopuzņēmums (skat. Līguma 171. pantu) ar ieinteresēto dalībvalstu piedalīšanos (skat., piemēram, kopuzņēmumam Galileo izmantoto formulu) (25).

4.7.3

Komiteja uzskata, ka finanšu resursu sākotnējo dotāciju varētu iegūt no papildu resursiem Kopienas 7. pamatprogrammas pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem starpposma pārskatīšanas ietvaros, kas nāktu klāt dalībvalstu tiešajiem proporcionālajiem maksājumiem.

4.7.4

Citu finanšu avotu varētu rast EIB iniciatīvas “Innovation 2010 Initiative” (i2i) un EIB akadēmiskās pētniecības (26) un universitāšu tīklu veicināšanas ietvaros.

4.8

No otras puses, Kopienas P&A politika prasa regulārāku visu to aspektu kontroli, kas ierobežo pētnieku mobilitāti, kuru pašlaik apgrūtina augstākās izglītības kvalifikācijas atzīšanas, kā arī nodokļu, apdrošināšanas un pensijas noteikumu dažādība (27).

4.9

Pēc Komitejas domām, ja Eiropas Tehnoloģijas institūta (ETI) mērķis ir kļūt par pasaules līmeņa iestādi, kas iedvesmos uz labāku sniegumu Eiropas zinību triādē iesaistītās personas un tīklus, tam jāizstrādā spēja piesaistīt ievērojamu daudzumu privāto fondu, kuriem pakāpeniski jākļūst par tā galveno finansiālā atbalsta avotu.

4.10

Šajā sakarā svarīgs faktors varētu būt intelektuālā īpašuma aizsardzības problēmu atrisināšana, kurus varbūt ir vērts precizēt priekšlikumā, tāpat kā ar ETI diplomu noteikšanu un izsniegšanu saistīto problēmu atrisināšana.

4.11

Komiteja uzskata, ka ir nepieciešama lielāka skaidrība attiecībā uz ETI diplomu noteikšanu un to izsniegšanu gan no ZJA, gan no paša ETI puses.

4.11.1

Sākuma posmā, kas būtu pietiekami garš, diplomu izsniegšanai vajadzētu palikt dalībvalstu universitāšu un/vai politehnisko augstskolu, kas tika atlasītas, lai būtu katras ZJA sastāvā, priekšrocībai un atbildībā. Tomēr arī šajā sākuma posmā diplomu izsniegšanai būtu jāatbilst precīziem minimāliem nosacījumiem.

4.11.2

Minētajos nosacījumos varētu iekļaut šādus elementus:

4.12

Attiecībā uz ETI statūtiem Komiteja uzskata, ka ir lietderīgi papildināt administratīvo padomi, kas izmantotu Komisijas statūtu priekšlikumā ierosināto valdes sastāvu ar 5 uzņēmēju, 5 publisko un privāto pētniecības centru un 5 publisko un privāto universitāšu aprindu pārstāvjiem, klāt nākot vēl 4 ETI un ZJA darbinieku un studentu pārstāvjiem (28), kuru vadītu Komisijas pārstāvis:

4.12.1

Ja tiek pieņemts ETI kopuzņēmuma variants, ar kopuzņēmuma administratīvā un zinātniskā personāla locekļiem būtu jānoslēdz noteikta laika līgums atbilstoši Eiropas Kopienu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībai (29).

—

kopīga ietvarstruktūra iemaņu un kvalifikācijas pārredzamībai (Eiropas CV, apliecības, diplomi, sertifikāts Europass Training apmācībā u.tml.),

—

kredītpunktu pārneses sistēma izglītībā un arodmācībā līdzīgi kā augstākajā izglītībā,

—

kopīgi kvalitātes principi izglītības un arodmācības jomā, kas izkārtoti ap kvalitātes nodrošināšanas kopējo kritēriju kodolu, kurš varēs kalpot par pamatu Eiropas mēroga pamatnostādņu (guidelines) un kontrolsaraksta (checklist) iniciatīvām izglītības un apmācības jomā,

—

kopīgi principi formālas un neformālas izglītības apstiprināšanai sevišķi, lai nodrošinātu lielāku saderību starp dažādu valstu pieejām dažādos līmeņos,

—

Eiropas dimensija informatīvajā palīdzībā un konsultatīvajos pakalpojumos, lai dotu iespēju iedzīvotājiem izmantot labāku piekļuvi mūžizglītībai.

1)

mācību procesa mērījumi noteiktā laika posmā un panāktā progresa salīdzinājums vairākās valstīs,

2)

apmācības un mācību rezultāta attiecība,

3)

IKT kompetences novērtējums un tehnoloģiju izmantošana kā līdzeklis plašākai novērtēšanas uzdevumu veikšanai.

—

valde, kuras sastāvā ir uzņēmuma dibinātāji; lēmumus pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu, izņemot dažus būtiski svarīgus lēmumus, kuru pieņemšanai ir noteikts 75 % vairākums. Valde pieņem visus stratēģiskus lēmumus, kas attiecas uz programmām, finansēm un budžetu. Turklāt tā ieceļ kopuzņēmuma direktoru,

—

izpildkomiteja, kura palīdz valdei un direktoram,

—

Administratīvais direktors pārstāv izpildvaru; viņš ir atbildīgs par kopuzņēmuma tekošo pārvaldi un ir tā likumīgais pārstāvis: vada personālu, atjauno programmas attīstības plānu, sagatavo un iesniedz valdei atskaites un gada budžetu un izstrādā gada ziņojumu par programmas īstenošanu un par finansiālo situāciju.

13.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/35

1.

Priekšlikuma mērķis ir uzņemties Padomes 1974. gada 25. jūnija Direktīvas 74/347/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz lauksaimniecības un mežsaimniecības riteņtraktoru redzamības lauku un priekšējā stikla tīrītājiem kodifikāciju.

2.

Komiteja uzskata, ka visu dokumentu kodificēšana vienā direktīvā ir ļoti lietderīga. Komiteja ir pārliecinājusies, ka šāda kodifikācija nav saistīta ar dokumentu būtiskām izmaiņām un ka tās vienīgais mērķis ir palielināt Kopienas tiesību aktu saprotamību un pārredzamību. Komiteja pilnībā atbalsta minēto mērķi un saskaņā ar iepriekš minēto pārliecību atzinīgi vērtē šo priekšlikumu.

13.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/36

1.

Priekšlikuma mērķis ir uzņemties Padomes 1974. gada 4. marta Direktīvas 74/151/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz noteiktām lauksaimniecības un mežsaimniecības riteņtraktoru daļām un parametriem kodifikāciju.

2.

Komiteja uzskata, ka visu dokumentu kodificēšana vienā direktīvā ir ļoti lietderīga. Komiteja ir pārliecinājusies, ka šāda kodifikācija nav saistīta ar dokumentu būtiskām izmaiņām un ka tās vienīgais mērķis ir palielināt Kopienas tiesību aktu saprotamību un pārredzamību. Komiteja pilnībā atbalsta minēto mērķi un saskaņā ar iepriekš minēto pārliecību atzinīgi vērtē šo priekšlikumu.

13.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/37

1.

Priekšlikuma mērķis ir uzņemties Padomes 1974. gada 4. marta Direktīvas 74/152/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz lauksaimniecības un mežsaimniecības riteņtraktoru maksimālo projektēto ātrumu un kravas platformām kodifikāciju.

2.

Komiteja uzskata, ka visu dokumentu kodificēšana vienā direktīvā ir ļoti lietderīga. Komiteja ir pārliecinājusies, ka šāda kodifikācija nav saistīta ar dokumentu būtiskām izmaiņām un ka tās vienīgais mērķis ir palielināt Kopienas tiesību aktu saprotamību un pārredzamību. Komiteja pilnībā atbalsta minēto mērķi un saskaņā ar iepriekš minēto pārliecību atzinīgi vērtē šo priekšlikumu.

13.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/38

1.

Priekšlikuma mērķis ir uzņemties Padomes 1975. gada 20. maija Direktīvas 75/321/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz lauksaimniecības un mežsaimniecības riteņtraktoru stūres iekārtu kodifikāciju.

2.

Komiteja uzskata, ka visu dokumentu kodificēšana vienā direktīvā ir ļoti lietderīga. Komiteja ir pārliecinājusies, ka šāda kodifikācija nav saistīta ar dokumentu būtiskām izmaiņām un ka tās vienīgais mērķis ir palielināt Kopienas tiesību aktu saprotamību un pārredzamību. Komiteja pilnībā atbalsta minēto mērķi un saskaņā ar iepriekš minēto pārliecību atzinīgi vērtē šo priekšlikumu.

13.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/39

1.

Šajā direktīvas priekšlikumā kodificēt Direktīvu 98/27/EK (1) atkārtoti apskatīts un grozīts priekšlikums par to pašu tematu, kas tika iesniegts 2003. gada 12. maijā (2) un par kuru Komiteja sagatavoja labvēlīgu atzinumu (3).

2.

Aplūkojamais priekšlikums bija jāizstrādā, jo pa šo laiku 2005.gada 11. jūnijā tika publicēta Direktīva 2005/29/EK par uzņēmēju negodīgu komercpraksi; tajā skaidri tika atzīts, ka šāda veida praksei var piemērot minētajā direktīvā paredzētos aizliegumus ar mērķi novērst un apturēt šādu negodīgu praksi, piešķirot organizācijām, kas pārstāv patērētāju kopīgās intereses, likumīgas tiesības vērsties tiesā, lai panāktu minēto aizliegumu piemērošanu.

3.

Kā norādīts iepriekš minētajā atzinumā, Komiteja atzīmē, ka saskaņā ar 1994. gada 20. decembra starpiestāžu nolīgumu, ko noslēdzis Eiropas Parlaments, Padome un Komisija, kodificēšanas gaitā nedrīkst veikt būtiskas izmaiņas. Pēc rūpīgas ierosināto grozījumu pārbaudes jāsecina, ka minētais princips ir ievērots; jāatzīmē, ka Komisija ņēmusi vērā Komitejas iepriekšējā atzinumā izteikto lūgumu direktīvas priekšlikumam pievienot grozītā priekšlikuma pilnu tekstu, kurā skaidri atzīmētas visas izmaiņas.

4.

Komiteja tomēr atgādina, ka atzinumā par pirmo Komisijas priekšlikumu par minēto tematu (4), uz kuru pamatojas spēkā esošā Direktīva 98/27/EK, tā norādīja, ka 1. panta 1. punktā minētā norāde uz “pielikumu”, kurā ietverts direktīvu saraksts, diemžēl patiešām rada pastāvīgas aktualizēšanas nepieciešamību, kad vien, kā šajā gadījumā, tiek publicēta cita direktīva, kurā ietvertas būtiskas tiesību normas patērētāju kolektīvo interešu aizsardzības jomā, kuru izpildei jāveic tādi pasākumi, kas minēti apspriežamā priekšlikuma direktīvai pantos (5).

4.1

Turklāt šāds pantu izstrādes veids ir nevajadzīgi sarežģīta likumdošanas forma, kas ir pretrunā “labāka tiesiska regulējuma” un “tiesību aktu vienkāršošanas” mērķiem, kurus atbalsta gan Komiteja, gan Komisija.

5.

Jāpiebilst arī, ka Direktīvas 2005/29/EK (6) publicēšana un jo īpaši 11. un 14. panta noteikumi pastiprina iepriekš minētajā EESK 1996. gada atzinumā pausto un toreiz atzīto ieteikumu, ka “jau ir bijuši tiesvedības precedenti, kas varētu būt efektīvs papildinājums aizliegumiem”.

5.1

Tāpēc EESK aicina Komisiju dziļāk apsvērt, vai ir lietderīgi paplašināt kolektīvo, proti, patērētāju interešu pārstāvēšanai paredzēto pasākumu piemērošanas jomu.

6.

Nobeigumā Komiteja pauž atbalstu Komisijas veiktajai kodificēšanai atbilstoši 1987. gada 1. aprīļa lēmumam [COM(1987) 868 PV], tāpat kā iepriekš tā paudusi atbalstu attiecīgajai direktīvai.

13.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/40

1.1

Tā kā jau 50 gadus nepārtraukti tiek pieņemti ES tiesību akti — līgumi, direktīvas un regulas, ieteikumi un citi Kopienas dokumenti, kā arī tiek īstenota Eiropas Kopienu Tiesas judikatūra, neveicot konsekventu minēto tiesību aktu konsolidāciju, Eiropas tiesības ir kļuvušas ļoti nepārskatāmas un pat speciālisti tās izprot ar lielām grūtībām.

1.2

Piemēram, dažās tiesību jomās ir pieņemtas jaunas direktīvas, konsekventi nepārbaudot, vai tādēļ nekļūst novecojušas jau spēkā esošas direktīvas un vai tās iespējams iekļaut jaunajā direktīvā, tādējādi atceļot līdzšinējo direktīvu. Līdzīgā kārtā dažus kādas patiesībā vienotas tiesību jomas aspektus regulēja atsevišķi, gadu gaitā pieņemot arvien jaunas savstarpēji nesaistītas direktīvas. Tāpat arī direktīvas pēc to stāšanās spēkā vēlāk ar dažiem tiesību aktiem daļēji grozīja, tomēr nepieņemot jaunu un tiesiski saistošu konsolidēto tekstu.

1.3

Patiesi pienācis laiks mainīt šo stāvokli. Nevar būt iebildumu pret pašreizējo direktīvu tehnisku konsolidāciju, ja to veic ar vislabākajiem nodomiem un ja to neizmanto kā līdzekli citu mērķu sasniegšanai, piemēram, lai nokārtotu vecus rēķinus ar citām iestādēm un šādā veidā tomēr uzspiestu savu viedokli, ko līdzšinējā politiskajā procesā nav izdevies panākt.

Tādēļ principā ir atbalstāms Komisijas dokumentā paustais nodoms sakārtot tiesību aktus, pamatojoties tikai uz tehniska rakstura apsvērumiem.

1.4

Atbalstāms ir arī Komisijas paustais nodoms vienkāršot Eiropas tiesības, lai mazinātu birokrātiju un nelietderīgus tēriņus dalībvalstīs.

1.5

Tomēr, ņemot vērā abus iepriekšminētos apsvērumus, ir jāpārbauda arī attiecīgie Komisijas priekšlikumi direktīvām, ar ko atbilstīgi minētajai procedūrai atceļ vai groza pašreizējos tiesību aktus.

2.1

Komisija ierosina atcelt līdz šim spēkā esošo Direktīvu 71/304/EEK, to aizstājot ar jaunu direktīvu (2).

2.2

Padomes 1971. gada 26. jūlija Direktīvu 71/304/EEK pieņēma, lai liktu dalībvalstīm atcelt pārrobežu pakalpojumu sniedzējiem noteiktos ierobežojumus, kas ietekmē tiesības slēgt valsts un visu publisku iestāžu un publisku juridisko personu būvdarbu pasūtījuma līgumus, kā arī saņemt līguma piešķīrumu, izpildīt šādus būvdarbu pasūtījuma līgumus vai piedalīties to izpildē. Minētās direktīvas mērķis bija novērst to, ka dalībvalstis publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanas jomā tieši vai netieši diskriminē pakalpojumu sniedzējus no citām valstīm. Tajā dalībvalstīm arī tika uzlikts par pienākumu nodrošināt, lai citu dalībvalstu uzņēmējiem ir tāda pati pieeja kredītiem, atbalstam un subsīdijām kā iekšzemes uzņēmumiem un uz tādiem pašiem noteikumiem un ka ārvalstu uzņēmējiem “bez ierobežojumiem un noteikti ar tādiem pašiem nosacījumiem kā pilsoņiem ir piekļuve” (valsts rīcībā esošām) ar piegādi saistītām telpām un iekārtām, kas tiem ir nepieciešamas savu līgumsaistību izpildei.

2.3

Sava priekšlikuma pamatojumā Komisija norāda, ka veikto grozījumu dēļ minētā direktīva ir novecojusi.

2.3.1

Komisija pirmkārt norāda, ka pašlaik publiskā iepirkuma jomu regulē Direktīva 2004/17/EK un Direktīva 2004/18/EK un ka tādēļ Direktīva 71/304/EEK ir novecojusi.

2.3.2

Otrkārt Komisija norāda, ka kopš Direktīvas 71/304/EEK stāšanās spēkā Tiesas judikatūra saistībā ar pakalpojumu brīvu sniegšanu ir ievērojami attīstījusies. Lai to pierādītu, Komisijas dokumenta zemsvītras piezīmē ir precīzi citēts viens no sprieduma par lietu C–76/90 Säger motīviem, kurā konstatēts, ka EEK Līguma 59. pants (par pakalpojumu sniegšanas brīvību, tagad 49. pants) pieprasa ne tikai aizliegt jebkuru pakalpojuma sniedzēja diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī visus ierobežojumus, pat ja ierobežojums ir vienlīdz piemērojams gan valsts, gan citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, “ja tas aizliedz vai kā citādi apgrūtina pakalpojumu sniegšanas brīvību personām, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī un tur likumīgi sniedz analogus pakalpojumus”.

2.3.3

Paskaidrojuma rakstā Komisija Tiesas judikatūru kopumā raksturo kā tādu, kurā noskaidrots, ka “EK 49. pants aizliedz bez izšķirības piemērojamus pasākumus, kas var traucēt brīvu pakalpojumu sniegšanu”.

2.4

Priekšlikuma direktīvai apsvērumos Komisija atkārtoti norāda uz jaunajām publisko iepirkumu regulējošajām direktīvām un Tiesas spriedumu Säger lietā un uzsver, ka ar to palīdzību uzņēmējam tiek nodrošināts aizsardzības līmenis, kas ir vienāds vai pārsniedz to, kas sasniedzams atbilstīgi atceļamajai direktīvai.

2.5

Pati direktīva sastāv no četriem pantiem. Priekšlikuma direktīvai 1. pantā noteikts, ka Direktīvu 71/304/EEK atceļ. Priekšlikuma 2. pantā dalībvalstīm uzdots īstenot normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu minēto direktīvu, ar ko atceļ citu direktīvu; dalībvalstīm arī uzdots iepazīstināt Komisiju ar šādu tiesību aktu noteikumiem un ar minēto valsts līmeņa tiesību aktu un direktīvas noteikumu savstarpējās atbilstības tabulu; vēl dalībvalstīm uzdots minētajos tiesību aktus iekļaut atsauci uz direktīvu, kas ir šā atzinuma temats, vai arī šādu atsauci pievienot to oficiālajai publikācijai; šādas atsauces pievienošanas kārtību nosaka dalībvalstis. Priekšlikuma 3. pantā noteikts, ka direktīva stājas spēkā dienā, kad to publicē, bet 4. pantā noteikts, ka direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

3.1

Iesniegtais priekšlikums direktīvai, ar ko atceļ Direktīvu 71/304/EEK, diemžēl, neatbilst visiem šā atzinuma 1. punktā izklāstītajiem kritērijiem.

3.2

Runājot par priekšlikumu kopumā, jāatzīmē, ka ierosinātā direktīva, ar ko atceļ citu direktīvu, ir viena no pirmajām veselā šāda veida direktīvu virknē. Tādēļ ir lietderīgi uzdot jautājumu, vai novecojušas direktīvas atcelšana, ko veic, katrā atsevišķā gadījumā pieņemot jaunu direktīvu, patiesi ir visefektīvākā metode, lai īstenotu tuvākajiem mēnešiem un gadiem ierosināto darba programmu attiecībā uz daudzu novecojušu direktīvu atcelšanu. Turpmākajā darba programmas izpildes gaitā būtu vēlreiz jāpārbauda, vai kā alternatīvs un efektīvāks risinājums nebūtu iespējama vairāku direktīvu vienlaicīga atcelšana ar vienu pašu jaunu direktīvu. Tā kā dalībvalstu likumos bieži ir transponētas vairākas direktīvas vienlaikus, tādējādi būtu iespējams nepieļaut to, ka daži dalībvalstu likumi ir vairākkārt jāgroza īsā laika posmā.

3.3

Attiecībā uz šajā atzinumā apspriežamo direktīvas priekšlikumu būtu vēlreiz jāapsver, vai priekšlikuma 2. pantā paredzētajiem transponēšanas noteikumiem tiešām nav alternatīva risinājuma un vai mērķa sasniegšanai nepietiktu ar to, ka dalībvalstīm pieprasa pārbaudīt to tiesību aktus, lai redzētu, vai ir nepieciešami grozījumi, un vajadzības gadījumā tos veikt.

3.4

Atceļamās 1971. gada direktīvs galvenais mērķis galu galā bija tolaik spēkā esošo diskriminējošo dalībvalstu likumu un noteikumu atcelšana, kā arī vispārēju Kopienas tiesību principu ieviešana publiskā iepirkuma jomā, un kopš tā laika šos principus atkārtoti izklāstīja un sīkāk precizēja vēlāk pieņemtās direktīvās.

3.5

Transponējot Direktīvu 71/304/EEK, diskriminējoši dalībvalstu noteikumi bija jāatceļ jau septiņdesmitajos gados vai — valstīm, kas ES iestājās vēlāk — aquis communitaire pārņemšanas gaitā. Tas, ka paredzēts atcelt Direktīvu 71/304/EEK, nenozīmē, ka jāatsauc agrāk spēkā esošo diskriminējošo valsts noteikumu anulējums. Tāpat arī, atceļot direktīvu, nebūs jāveic grozījumi tolaik pieņemtajos dalībvalstu likumos par diskriminējošu noteikumu atcelšanu, jo vairumā gadījumu ir sasniegts minēto likumu mērķis (proti, diskriminējoši noteikumi ir atcelti) un Līgumā un visās vēlāk pieņemtajās direktīvās tik un tā noteikts, ka jāsaglabā diskriminējošu noteikumu anulējums un ka tie ir aizliegti.

3.6

Vēlākais pēc Direktīvas 2004/18/EK un Direktīvas 2004/17/EK pieņemšanas un transponēšanas publisko iepirkumu regulējošie dalībvalstu likumi vairumā gadījumu jau bija pielāgoti, lai atbilstu kopš 1971. gada notikušajai Eiropas tiesību attīstībai. Tajās jomās, kur tas vēl nav noticis, Komisijai joprojām ir iespēja panākt jauno direktīvu pieņemšanu. Tā kā visas direktīvas tik un tā ir principā adresētas dalībvalstu likumdevējām iestādēm, ir skaidrs, ka nolūkā sasniegt šajā gadījumā vēlamo mērķi būtu pilnīgi pietiekami Direktīvu 71/304/EEK vienkārši atcelt ES līmenī, kā arī uzdot dalībvalstīm vajadzīgo pārbaužu veikšanu. Vairumā gadījumu būtu tikai jāsvītro norādes uz novecojušo Direktīvu 71/304/EEK, ja uz šo direktīvu vispār vēl atsaucas.

3.7

Kaut arī vairs neko nav iespējams mainīt, Komiteja pauž nožēlu par to, ka Direktīvu 71/204/EK neatcēla jau saistībā ar Direktīvas 2004/17/EK un Direktīvas 2004/18/EK pieņemšanu. Tādēļ Komiteja aicina turpmāk vienmēr pārbaudīt, vai, pieņemot jaunu direktīvas priekšlikumu, nekļūs novecojušas agrāk pieņemtas direktīvas un vai vienlaicīgi nebūtu jāatceļ šādas novecojušas direktīvas. Arī ar šāda pasākuma palīdzību ES tiesības pakāpeniski varētu kļūt saskaņotākas un pārskatāmākas.

4.

Tādēļ EESK ierosina direktīvas priekšlikumā izdarīt grozījumus, lai ar minēto direktīvu tikai atceltu Direktīvu 71/304/EEK un dalībvalstīm uzdotu pārbaudīt to tiesību aktus un vajadzības gadījumā tajos izdarīt izmaiņas.

13.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/44

1.1

Kopienas tiesību aktu skaidrība un pārredzamība ir atkarīga arī no bieži grozīto noteikumu kodifikācijas.

1.2

Kodifikācija jāveic, stingri ievērojot Kopienas parasto likumdošanas procedūru.

1.3

Šī priekšlikuma mērķis ir uzsākt Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvas Nr. 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, kodifikāciju. Jaunā direktīva aizstās dažādos iepriekš minētajā direktīvā ietvertos aktus, pilnībā saglabājot kodificēto aktu saturu un līdz ar to apkopojot tos tikai ar tādiem formāliem grozījumiem, ko prasa pats kodifikācijas pasākums.

1.4

Komiteja atbalsta minēto kodifikāciju.

13.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/45

1.1

Komiteja atzinīgi vērtē regulatīvās kontroles procedūras ieviešanu komitoloģijas sistēmā, kas ļautu Padomei un Parlamentam kontrolēt un vajadzības gadījumā grozīt Komisijas pieņemtos īstenošanas noteikumus, ja tiesību aktā tai piešķirtas ieviešanas pilnvaras atsevišķās jomās, neļaujot tai izdarīt būtiskus grozījumus. Faktiski tas nozīmē veikt pielāgojumus un uzlabojumus, kas nepieciešami minētā tiesību akta pareizai piemērošanai saskaņā ar EK līguma 251. pantu.

1.2

Komiteja uzskata, ka Komisijas ierosinātā steidzamā tiesību aktu pielāgošana un laika ierobežojuma atcelšana Komisijas (1) ieviešanas pilnvaru īstenošanai atbilst Lēmumam 2006/512/EK un kopīgajai deklarācijai attiecībā uz tiesību aktiem, kas ir steidzami jāpielāgo.

2.1

Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumu 1999/468/EK (2), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību, grozīja ar Padomes 2006. gada 17. jūlija Lēmumu 2006/512/EK (3), pievienojot 5.a pantu, ar ko ievieš jaunu regulatīvo kontroles procedūru.

2.2

Tādējādi komitoloģijas procedūrās, kas nodrošina visu tiesību aktu kontroli, būs paredzēta papildu iespēja, vēl vairāk veicinot Parlamenta kontroli attiecībā uz tiesību aktos Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanu tiem tiesību aktiem, kam paredzēta jaunā iespēja un kam piemērojama koplēmuma procedūra vai Lamfalisī procedūra saistībā ar budžeta jautājumiem.

2.3

Kopīgajā deklarācijā (4) Komisija, Padome un Parlaments vienojās par tiesību aktu sarakstu, kas ir steidzami jāpielāgo grozītajam lēmumam, lai sākotnējās procedūras vietā ieviestu jauno regulatīvo kontroles procedūru. Kopīgā deklarācijā arī paredzēts, ka atbilstīgi laba likumdošanas procesa principiem ieviešanas pilnvaras Komisijai jāpiešķir bez laika ierobežojuma.

2.4

Komisija šobrīd ierosina steidzami grozīt 26 tiesību aktus, kas uzskatāmi par prioritāriem (5), lai ieviestu jauno procedūru, un vajadzības gadījumā atcelt tiesību aktos ieviešanas pilnvarām paredzēto laika ierobežojumu.

2.5

Trijos gadījumos sarakstā iekļautie koplēmuma akti ne tikai groza jau esošos pamataktus, bet tajos ir arī ietverta atsauce uz komitoloģijas noteikumiem, kas minētajos aktos ir jāpielāgo. Tādēļ šajos trijos gadījumos Komisija ir ierosinājusi pielāgot minētos aktus. Jo īpaši:

2.5.1

Lai saskaņotu Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 9. marta Direktīvu 2005/1/EK, Komisija ierosina pielāgot šādus aktus:

2.5.2

Lai saskaņotu Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīvu 2003/41/EK par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību, Komisija ierosina pielāgot šādu aktu:

2.5.3

Lai saskaņotu Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 21. janvāra Direktīvu 2001/107/EK, Komisija ierosina pielāgot šādu aktu:

2.6

Papildinot iepriekš minēto, tālāk norādīts to tiesību aktu saraksts, kuru pielāgošana ir prioritāra:

3.1

Komiteja vienmēr uzskatījusi, ka komitoloģijas procedūrām, kurās iesaistās vienīgi Komisijas un dalībvalstu pārstāvji un kuras atkarībā no izveidotās komitejas veida ir paredzētas pārvaldībai, konsultācijai vai noteikumu ieviešanai, kas izriet no tiesību aktu uzraudzības un piemērošanas, jābūt pārredzamākām un saprotamākām Eiropas teritorijā dzīvojošām personām, īpaši tām, uz kurām šie akti attiecas.

3.2

Līdz ar to tā atzinīgi vērtē lēmumu ieviest jaunu regulatīvo kontroles procedūru aktiem, kas saistīti ar koplēmumu. Tā kā Parlaments nav tieši iesaistīts komitejās, bija vēlams, ka Komisijas ieviešanas pilnvaru kontroles sistēma ļauj pārbaudīt, ka šīs pilnvaras nepārsniedz īstenošanas noteikumos, kurus Komisija ir pieņēmusi patstāvīgi.

3.3

Ieviešanas pilnvarām paredzētā laika ierobežojuma atcelšana, kas bija iekļauta dažos aktos, loģiski izriet no Parlamenta un Padomes kontroles pastiprināšanas un no to pilnvaras grozīt Komisijas pieņemtos īstenošanas noteikumus jebkuras aktam, kas saistīts ar koplēmumu un ar Lamfalisī procedūru.

3.4

Kopīgajā 2006. gada 21. oktobra deklarācijā Komisijai tika lūgts steidzami iesniegt priekšlikumus, kas atbilstu 2006. gada 17. jūlija lēmumam. Komiteja konstatē, ka Komisija ir atbilstoši reaģējusi uz šo prasību.

3.5

Tā arī konstatē, ka grozītie akti atbilst iepriekš minētajā lēmumā noteiktajām prioritātēm.

13.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/48

1.1

Komiteja piekrīt, ka ir svarīgi uzlabot pesticīdu lietošanas ilgtspēju, lai optimāli izmantotu to pozitīvo iedarbību un samazinātu to negatīvo ietekmi uz lauksaimniecību, vidi, patērētājiem, operatoriem un visu sabiedrību kopumā.

1.2

Komiteja principā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, jo tajā ir risināta Eiropas pilsoņu labklājībai, dzīves kvalitātes un ekosistēmas aizsardzībai un lauku attīstībai ļoti nozīmīga problēma, kā arī ar produkcijas pozitīvo attīstību saistītie jautājumi, lai tie paliktu konkurētspējīgi iekšējā un starptautiskajā tirgū arī no arvien labākas kvalitātes aspekta.

1.3

Komiteja uzskata, ka ir lietderīgi valstu līmenī izstrādāt rīcības plānus, lai noteiktu riska samazināšanas mērķus un lai uzsāktu īstu saskaņošanas politiku Eiropas līmenī.

1.3.1

Plānu saturam jāizpaužas atbilstošos pasākumos valsts, reģionālajā un vietējā mērogā, jo sevišķi ņemot vērā ilgtspējas trīs dimensijas, proti, ekonomisko ietekmi, sociālo ietekmi un ietekmi uz vidi.

1.4

Komiteja uzskata, ka apmācība un informācija ir divi galvenie elementi racionālai un ilgtspējīgai lauksaimnieciskās produkcijas aizsardzības sistēmu izmantošanai, lai izvairītos no iespējamas negatīvās ietekmes uz vidi.

1.4.1

Apmācībai jābūt paplašinātai uz visām ieinteresētajām nozarēm, ieskaitot publiskas struktūras un iestādes, kā arī neprofesionālos lietotājus. Šajā sakarā ir acīm redzams, ka jāsaglabā valstu apmācības sistēmas, kuras pārvalda labi pārbaudītas struktūras.

1.5

Komiteja uzskata, ka izpratni veicinošām kampaņām jābūt objektīvām un neitrālām, tām ir jāizceļ gan ar ražošanu saistītie ieguvumi, gan riski un jo īpaši tām jābūt vērstām uz neprofesionāliem lietotājiem, proti, vietējām publiskām iestādēm un struktūrām.

1.6

Attiecībā uz piesardzības pasākumu ieviešanu īpaši paaugstināta riska jomās, kā arī attiecībā uz prasībām sakarā ar izsmidzināšanu no gaisa, Komiteja uzskata, ka būtu ieteicams dot priekšroku zināmai subsidiaritātes pakāpei.

1.7

Komiteja uzskata, ka ir svarīgi paredzēt atbilstošu vietu lauksaimniecības un augu aizsardzības pētniecībai, lai līdz minimumam samazinātu risku, kas pastāv vienmēr, kad tiek izmantotas ķīmiskas vielas un ķīmisko vielu maisījumi.

1.8

Turklāt Komiteja uzskata, ka pienācīga uzmanība jāpievērš sadarbībai gan ar starptautiskajām organizācijām, kā, piemēram, FAO (Pārtikas un lauksaimniecības organizācija), ESAO un PVO (WHO).

1.9

Komiteja uzskata, ka lauksaimniecības un pārtikas tirgu globalizācija prasa Kopienas rīcību Eiropas ražošanas un veselības standartu izplatīšanā pasaules mērogā, sevišķi ar to ieviešanu Codex Alimentaris palīdzību.

2.1

Ar terminu “pesticīdi” apzīmē aktīvas vielas un produktus, kas paredzēti iedarbībai uz dzīvo organismu pamatprocesiem, tāpēc ar tiem var nonāvēt vai ierobežot kaitīgos organismus (1) Tomēr Komisijas priekšlikumā ir atsauce arī uz specifiskāku “augu aizsardzības līdzekļu” definīciju (2).

2.2

Pesticīdi tiek uzskatīti par svarīgiem, lai aizsargātu kultūraugus no insektiem, grauzējiem un dabīgām patogēnām vielām, bet tie var arī uzkrāties vidē un radīt nopietnus draudus cilvēku un dzīvnieku veselībai, īpaši, ja tie piesārņo dzeramo ūdeni. Attiecībā uz cilvēku iespējamie riski saistās ar vēzi, ģenētiskām izmaiņām, kā arī pastāvīgiem kaitējumiem imūnsistēmai.

2.3

Risks cilvēka veselībai var rasties pesticīdu tiešas vai netiešas iedarbības, to nepareizas pielietošanas vai negadījumu rezultātā, jo īpaši to lietošanas laikā vai pēc lietošanas lauksaimniecībā, zaļo zonu apkopē vai citās darbībās.

2.4

Ar katru atsevišķu pesticīdu sastāvā esošo aktīvo vielu saistītie riski tiek novērtēti attiecīgo atļauju piešķiršanas procedūrās, taču ķīmisko vielu maisījumu iedarbības sekām nav pietiekama novērtējuma dalībvalstu līmenī. Tāpēc šobrīd būtu ļoti grūti novērtēt visu šobrīd lietoto vielu kopējo ietekmi uz cilvēka veselību (3).

2.5

Netieša iedarbība uz tiem, kas atrodas vai dzīvo pesticīdu pielietošanas zonā (smidzināšanas laikā notikušas aizneses veidā), vai uz patērētājiem (atlieku veidā lauksaimniecības produktos vai ūdenī) var būt vēl stiprāka uz īpaši neaizsargātām iedzīvotāju grupām. Konkrētāk, nesen veiktā pētījumā (4) tika apstiprināts, ka īpaši jutīgi ir cilvēka embriji, kuru neiroloģiskā attīstība tika nelabvēlīgi ietekmēta pēc tam, kad to mātes bija pakļautas pesticīdu iedarbībai.

2.6

Ir jāņem vērā risks, kuru izraisa vidē pārmērīgi lielas un neparedzētas ķīmisku vielu izplūdes ūdenī, gaisā un augsnē ar kaitīgu ietekmi uz augiem, savvaļas floru un faunu, vides kvalitāti un bioloģisko daudzveidību kopumā.

2.6.1

No otras puses, nevajag aizmirst, ka modernā sabiedrība balstās uz plašu mēslojumu, biocīdu, pārtikas piedevu, insekticīdu, pesticīdu un herbicīdu klāstu, kuriem ir daudzi pozitīvi aspekti, jo tie nodrošina augstāku kvalitātes un pārtikas drošības līmeni.

2.7

Izmantojot atbildīgi, minētās vielas palīdz nodrošināt to, ka labas kvalitātes izejvielas, pārtikas produkti un augļi un dārzeņi ir nopērkami par pietiekami zemām cenām, un tos var atļauties visi patērētāji. Aizsardzības līdzekļu izmatošana ražas aizsardzībā nodrošina augstu rentabilitāti, pazemina sēnīšu un baktēriju radīto dabīgo toksīnu līmeni, samazina ražas zaudējumus un nodrošina pietiekamu un ilgtspējīgu pārtikas piedāvājumu iekšējā un pasaules tirgū.

2.7.1

Turklāt visas fungicīdas, insekticīdas un herbicīdas vielas, pirms atļaut to laišanu tirgū vai izmantošanu, ir pakļautas stingram apstiprināšanas procesam.

2.8

Komiteja piekrīt, ka ir svarīgi uzlabot pesticīdu lietošanas ilgtspēju, lai optimāli izmantotu to pozitīvo iedarbību un samazinātu to negatīvo ietekmi uz vidi, patērētājiem un operatoriem. Šis mērķis palīdzētu uzlabot operatoru un lauksaimniecības uzņēmumu tēlu, kas piesardzīgi izmanto augu aizsardzības līdzekļus.

2.9

Komiteja uzskata, ka vairāk jāuzsver pozitīvie rezultāti, kādus lauksaimnieki gūst no racionālākas un pārdomātākas augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas. Turklāt jau pirms daudziem gadiem tie paši lauksaimnieki apņēmās izstrādāt racionālākas metodes, tādas kā integrētā kultūraugu apsaimniekošana un integrētā augu aizsardzība, vēloties daudz konkrētāk pielietot integrēto lauksaimniecību, un šī tendence, pēc Komitejas domām, ir jāatbalsta.

2.10

Īsts nākotnes izaicinājums ir ne vien drošas un augstas kvalitātes produkcijas — gan tradicionālās, gan bioloģiskās — piegādāšana “uzmanīgākiem” patērētājiem, bet arī apmierināt tos, kas meklē produkciju par pieņemamu cenu ar tikpat likumīgām kvalitātes garantijām.

2.11

Jautājums par pesticīdu izmantošanas vides aspektu integrāciju atbilst Kopienas Sestā rīcības plānā vides jomā (2002–2012) noteiktajām prioritātēm, kurš paredz izstrādāt un ieviest septiņas tematiskās stratēģijas.

2.12

Pastāv izteikta mijiedarbība starp jau pieņemtajās tematiskajās stratēģijās ierosinātajiem ieteikumiem, īpaši attiecībā uz gruntsūdeņu un faunas un floras dabas resursu aizsardzību, augsnes aizsardzību, atkritumu apsaimniekošanu, kā arī atliekām un iepakojumiem, un izskatāmo pamatdirektīvas priekšlikumu.

2.12.1

Tematiskajā stratēģijā par pesticīdu ilgtspējīgu izmantošanu ir paredzēti jauni vides un veselības aizsardzības pasākumi. Starp tiem atrodas direktīvas priekšlikums par pamata radīšanu pesticīdu izmantošanas lielākai ilgtspējai, kas ir arī šā atzinuma temats.

2.12.2

Komisija ir izstrādājusi arī ietekmes novērtējumu dažādiem iespējamiem scenārijiem, kas izriet no paredzēto pasākumu piemērošanas attiecībā uz pesticīdu ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī uz to izmaksām: “zaudējumi (produkcijas aizsardzības līdzekļu nozarei un lauksaimniekiem, operatoru apmācības finansiālajam atbalstam, kā arī pielietošanai izmantojamo iekārtu sertificēšanai un uzturēšanai) un priekšrocības (lauksaimniekiem, kas samazinājuši pesticīdu pielietošanu un apmācības, uzturēšanas un sertificēšanas uzņēmumiem) līdzsvarojas” (5).

2.13

Kopējā neto ietekme, kas atbilst ārējo izmaksu samazinājumam, ir acīmredzami pozitīva: “Ņemot vērā Vācijā veikta daudzpusīga pētījuma rezultātus, var izdarīt secinājumu, ka pesticīdu lietošanas optimizācija, samazinot ar to saistītos nevēlamos blakus efektus, piemēram, kaitīgu ietekmi uz vidi un cilvēku veselību, dotu ES kopējo ieguvumu, kas pārsniegtu 200 milj. euro gadā”. (6)

2.14

EESK 2003. gadā (7) jau ir bijusi iespēja izteikties par labu Komisijas iniciatīvai izstrādāt tematisku stratēģiju attiecībā uz pesticīdu izmantošanu. Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka ir lietderīgi šeit nepārprotami pieminēt gan kultūraugu aizsardzības aspektu, ko var panākt, izmantojot pesticīdus, gan citas metodes, t.i., bioloģiskos pesticīdus, augu ekstraktus, profilakses metodes, bioloģiskās metodes un atsevišķu augu izturību pret dažiem kaitēkļiem, kuru riskus un ieguvumus ir svarīgi izvērtēt, balstoties uz nopietniem zinātniskiem atzinumiem.

3.1

Komisijas priekšlikuma mērķis ir pasargāt cilvēku un dzīvnieku veselību un vidi no bīstamas nepiemērotas un pārmērīgas pesticīdu izmantošanas lauksaimniecībā un ekosistēmā, samazinot riskus un negatīvās ietekmes, “atbilstīgi vajadzībai nodrošināt kultūraugiem nepieciešamo aizsardzības līmeni”.

3.2

Tas īpaši paredz:

4.1

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, jo tajā ir risināta Eiropas iedzīvotāju un patērētāju labklājībai, dzīves kvalitātes aizsardzībai, lauksaimniecībai un ekosistēmai ļoti nozīmīga problēma.

4.2

Pasaules mērogā pesticīdu pārdošanas vērtība gadā tiek lēsta ap 25 miljardiem euro un pesticīdi joprojām tiek plaši izmantoti jaunattīstības valstīs, pat ja to tirgos vērojama stagnācija vai sašaurināšanās (8). No otras puses, lauksaimniecības un pārtikas tirgus globalizācija liek pievērt aizvien lielāku uzmanību Codex Alimentarius atbilstošo ražošanas un veselības standartu ievērošanai, lai izvairītos no Gresham likuma (9) ietekmes uz šiem tirgiem.

4.3

Tomēr dažādās pasaules daļās milzīgs pesticīdu daudzums tiek izšķiests vai lietots bez vajadzības, un liels cilvēku skaists cieš no saindēšanās, jo lauksaimnieki, operatori un vietējās iestādes nepazīst un nav informētas par jauniem tehnoloģiskiem pielietojumiem, un iekārtas, kuras izmanto pesticīdu pielietošanai, bieži vien ir novecojušas, vai tās netiek atbilstoši uzturētas. Turklāt bīstamas vielas, kas ES jau ir aizliegtas, joprojām izmanto jaunattīstības valstīs (10).

4.4

Komiteja uzskata, ka īpaši lietderīgi ir ieviest valstu rīcības plānus ar kvantitatīviem mērķiem un īstenošanas grafikiem, lai noteiktu piemērotus pasākumus riska samazināšanai valsts, reģionālajā un vietējā mērogā, ņemot vērā trīs ilgtspējas dimensijas, proti, ekonomisko ietekmi, sociālo ietekmi un ietekmi uz vidi.

4.5

Lauksaimnieciskās produkcijas aizsardzības līdzekļu sociāli atbildīga izmantošana ir svarīga, lai sasniegtu arvien progresīvākus sociālos mērķus, rīkojoties, no vienas puses, tā, ka lauksaimnieki paši uzņemas atbildību pārtikas apritē, ražojot patērētājiem augstas kvalitātes produkciju, un, no otras puses, Lisabonas stratēģijas ietvaros nodrošinot atbilstošus lauksaimnieciskās konkurētspējas līmeņus gan iekšējā, gan pasaules tirgū.

4.6

Ilgtspējas ekonomiskā dimensija nodrošina, ka vielas tiek izmantotas tikai vajadzīgajā daudzumā, lai dažādas slimības atrastos zem bīstamības sliekšņa, tādējādi uzlabojot kultūraugu ražas apjomu un lauksaimniecības produktu pieejamību, kā arī lauksaimnieciskās pārvaldības saimnieciskumu.

4.7

Ekoloģiskajā aspektā jāizvairās no riskiem, kas izriet no pārmērīgas gadījuma rakstura ķīmisko vielu klātbūtnes ūdenī, augsnē, gaisā un pārstrādātajos lauksaimniecības un pārtikas produktos. Šīm vielām ir negatīva ietekme uz cilvēku, floru un faunu, uz vides kvalitāti un bioloģisko daudzveidību vispār. No otras puses, ir jāņem vērā, ka ir jānovērš augu slimību izplatīšanās un vairošanās.

4.8

Lai neradītu iekšējā tirgus konkurences kropļojumus, ieviešot valstu rīcības plānus, ir svarīgi, lai pasākumi, kas tiks pieņemti, balstītos uz visā ES kopīgām direktīvām un kritērijiem.

4.9

Izglītība, apmācība un informācija ir galvenie elementi racionālai un ilgtspējīgai lauksaimnieciskās produkcijas aizsardzības sistēmu izmantošanai, kā arī obligāts priekšnosacījums, lai nodrošinātu lauksaimniecības paraugprakses un izvairītos no iespējamās negatīvās ietekmes uz vidi. Tas jo sevišķi attiecas uz integrētu visu ieinteresēto nozaru apmācību, tajā skaitā publiskajām iestādēm un struktūrām, kā arī neprofesionālajiem lietotājiem.

4.10

Dalībvalstis ir ieviesušas atšķirīgas apmācības sistēmas, kas balstās uz valstu tiesību aktu mehānismiem un noteikumiem un kuras pārvalda labi pārbaudītas struktūras. Komiteja uzskata, ka līdz ar to ir nepieciešama elastīga Kopienas mēroga atsauce, pateicoties kurai būtu iespējama integrācija ar dažādu lietotāju grupu prasībām, arī uz didaktiskiem un saturiskiem pamatiem, par kuriem Eiropas mērogā (11) būtu vienojušās ieinteresētās puses un kuri būtu apspriesti vietējā mērogā nozares dialoga un sociālo partneru attiecību ietvaros.

4.11

To pašu var teikt par informatīvajām un izpratni veicinošām kampaņām, kurām jābūt objektīvām un neitrālām attiecībā uz iespējamo kultūraugu aizsardzības paņēmienu priekšrocībām un kaitīgās ietekmes riskiem. Atsevišķās dalībvalstīs šīs kampaņas varētu finansēt ar ražas aizsardzības līdzekļu nodevas starpniecību. Šādā veidā iegūtos līdzekļus varētu izmantot lietotāju, īpaši neprofesionālo, informēšanai, izmantojot dažādus paņēmienus, bet jo sevišķi ar vienkāršu un atjaunotu tehnisko rokasgrāmatu palīdzību internetā.

4.12

Komiteja uzskata, ka dalībvalstīm ir svarīgi ieviest pesticīdu izmantošanas iekārtu tehniskās pārbaudes un regulāras uzturēšanas sistēmas, pamatojoties uz kopīgiem un saskaņotiem standartiem saskaņā ar pamatprasībām.

4.13

Attiecībā uz piesardzības pasākumu ieviešanu īpaši paaugstināta riska jomās, kā, piemēram, ūdeņu aizsardzība (12), kurai jābūt saskaņā ar šīs jomas pamatdirektīvu, un nozares, ko nosaka Natura 2000, ir jāņem vērā vietējos apstākļus un dažādus kultūraugu veidus, kā, piemēram, rīsu audzēšanu.

4.13.1

EESK uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt paraugprakšu ievērošanu, lai mazinātu riskus, līdzsvarotā un pārdomātā veidā nosakot kopīgas normas un minimālos parametrus, tomēr atstājot dalībvalstu kompetencē pasākumu izvēli un to stingru uzraudzību, neieviešot vispārēju aizliegumu, kurš, pēc Komitejas domām, ir pārmērīgi stingrs pasākums.

4.14

Attiecībā uz prasību ievērot stingrus ierobežojumus izsmidzināšanai no gaisa EESK uzskata, ka ir uzmanīgi jāizvērtē fakts, ka pastāv ģeogrāfiskas teritorijas un apstākļi, kur šo paņēmienu nevar aizvietot ar kādu citu, un ka varbūt ir lietderīgi piešķirt ļoti ierobežotas šīs darbības atļaujas tā, lai nodrošinātu maksimālu drošības un operatoru profesionālo zināšanu līmeni, lai izvairītos no negatīvas ietekmes uz cilvēka veselību un vidi. Dalībvalstīm un dažāda līmeņa kompetentajām varas iestādēm būtu jāveic regulārs drošības līmeņu un profesionālo zināšanu uzraudzības darbs saskaņā ar vienotām riska novērtēšanas procedūrām.

4.15

Kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros (13) arvien vairāk tiek atbalstīta integrētu kultūraugu apsaimniekošanas paņēmienu izstrāde (Integrated Crop Management — ICM) (14), kur vajadzētu pakāpeniski un saskaņoti iekļaut jaunas integrētas kaitēkļu apkarošanas metodes (Integrated Pest Management — IPM). Komiteja atbalsta ICM paņēmienus, kas ir viens no pamatnosacījumiem, lai sasniegtu ilgtspējīgas lauksaimniecības sistēmas.

4.16

No otras puses, ir ļoti grūti nodalīt dažādus kultūraugu aizsardzības paņēmienus no virknes citu lauksaimniecisko paņēmienu (seka u.c.). Ja līdz 2014. gadam dalībvalstīm ir obligāti jāizstrādā vispārējie IPM standarti, tad Komiteja uzskata, ka tam jānotiek, veicinot lietotāju plašu līdzdalību, pilnībā ņemot vērā ICM vispārējos paņēmienus, kā arī tehnikas un tehnoloģiskās izpētes progresu nozarē, kuru jāatbalsta un jānostiprina Kopienas P&A 7. pamatprogrammas darba plānos.

4.17

Komiteja uzskata, ka ir svarīgi atbilstošu vietu atvēlēt lauksaimniecības un augu aizsardzības pētniecībai par jaunu, modernu tehnoloģiju nekaitīguma līmeni, kā arī par ķīmisko vielu un ķīmisko vielu maisījumu izmantošanas riska mazināšanu Septītās pamatprogrammas PTA (2007–2013) darba plānu un konkursu ietvaros.

4.18

Pašiniciatīvas atzinumā “KLP nākotne” (15) EESK ir norādījusi dažādas iespējas, lai lauksaimniecības politikā labāk integrētu vides aspektus. Tā atgādina, ka tā saucamais lauksaimniecības politikas “otrais pīlārs” paredz, ka jaunajā struktūrfondu plānošanas periodā no 2007. līdz 2013. gadam un valsts un reģionālajos lauku attīstības plānos dalībvalstis veicinātu kompensāciju mehānismus lauksaimniekiem, kuriem izdodas samazināt ar ķīmisko pesticīdu izmantošanu saistītos riskus (16).

4.19

IPC paņēmienu definīcijai jābūt saskaņā ar jaunajām normām attiecībā uz kultūraugu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, bet IPM paņēmienu standartiem vajadzēs ņemt vērā dažādus dabas un klimatiskos apstākļus, kādi ir ES.

4.20

Ar lauksaimnieciskās produkcijas aizsardzības līdzekļiem jārīkojas un tie jāuzglabā tā, lai novērstu jebkādu iespējamo risku veselībai un videi. Komiteja uzskata, ka papildus jau piedāvātajam Kopienas līmenī vajadzētu noteikt minimālus uzglabāšanas standartus vairumtirgotājiem, mazumtirgotājiem un lauksaimniekiem (17).

4.21

Attiecībā uz saskaņotu indikatoru sistēmu datu par pesticīdu laišanu tirgū un izmantošanu vākšanai un obligātai izziņošanai Komiteja pilnībā piekrīt, ka ir jābūt pieejamiem statistikas datiem un ka tie obligāti regulāri jāvāc, pamatojoties uz Eiropas līmenī saskaņotiem riska un izmantošanas indikatoriem.

4.22

Komiteja uzsver datu saskaņotības nozīmi, kas jāpieprasa visām ieinteresētajām pusēm, un nepieciešamību izvairīties no jebkādas dublēšanas un no nevajadzīga sloga gan no birokrātiskā, gan no tehniskās sarežģītības viedokļa.

4.23

Indikatoriem vajadzētu balstīties uz riska pakāpi, nevis uz izmantoto produktu vai to atlieku apjomu, uz ietekmi uz veselību, arī ar WHO/OMS analīžu starpniecību, un attiekties arī uz slimību un patogēno parādību, kas skar produkciju, izplatības līmeņiem.

4.24

Komiteja uzskata, ka ir lietderīgi paredzēt atbilstošu vietu starptautiskās sadarbības aspektiem gan ar tādām organizācijām kā FAO  (18) (Pārtikas un lauksaimniecības organizācija) vai ESAO (19), gan ar kaimiņu reģioniem, īpaši ar Vidusjūras reģiona valstīm, Balkāniem un kaimiņvalstīm.

13.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/53

1.1

Komisijas priekšlikuma mērķis ir atcelt Padomes Direktīvu 68/89/EEK (1968. gada 23. janvāris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz neapstrādāto kokmateriālu klasifikāciju.

1.2

Ņemot vērā daudzu gadu garumā paustos dalībvalstu, meža nozares un ar to saistīto nozaru pārstāvju viedokļus par to, ka direktīva parasti netiek izmantota kokmateriālu tirdzniecībā, Komisija ierosināja atcelt minēto direktīvu.

2.1

19 dalībvalstu un 11 valstu ražotāju apvienību pārstāvji 2005. gada vidū piedalījās konsultācijās, lai noteiktu, vai iepriekšminētā direktīva tika izmantota un vai tās atcelšana izraisītu negatīvas sekas. Veiktā pētījuma rezultāti liecināja, ka lielākā daļa gan dalībvalstu, gan ražotāju apvienību minēto direktīvu kokmateriālu tirdzniecībā neizmanto, bet pati direktīva izrādījās nepietiekami detalizēta, tajā nav ņemts vērā kokmateriālu izmantošanas nolūks un tā neatbilst tirgus vajadzībām.

2.2

Iepriekšminētās Padomes direktīvas izmantošana bija ierobežota, jo tai nav saistoša rakstura, tajā minētās klasifikācijas un mērīšanas sistēmas nav aktuālas, un tirgus dalībnieki savstarpēji vienojās par citām mērīšanas un klasifikācijas metodēm un izmantoja tās. Neraugoties uz to gan iekšējais koksnes izejvielu tirgus, gan arī tirdzniecība ar trešām valstīm attīstījās bez jebkādiem šķēršļiem.

Turklāt ir ieviesti ES kokmateriālu mērīšanas un klasifikācijas standarti, ko vajadzības gadījumā var izmantot kokmateriālu tirgus darījumos un kas tiek uzskatīti par labāku risinājumu.

2.3

Tādēļ minētās direktīvas atcelšana atbilst to konsultāciju rezultātam, kurās piedalījās dalībvalstu, meža nozares un ar to saistīto nozaru pārstāvji. Direktīvā minētos mērķus var sasniegt bez Kopienas tiesiskā regulējuma.

2.4

Iepriekšminēto iemeslu dēļ, kā arī ņemot vērā to, ka direktīvas atcelšana finansiāli neietekmēs Kopienas budžetu un veicinās ES tiesiskā regulējuma vienkāršošanu, Komiteja atbalsta minēto Komisijas priekšlikumu. Komiteja uzskata, ka nav jāsaglabā spēkā tiesību akti, ko maz pielieto un kas nav nepieciešami, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pareizu darbību attiecīgajā nozarē.

13.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/54

1.1

ES palielinās interese par tādu ražošanas un audzēšanas metožu veicināšanu, kas lielākā mērā nekā līdz šim atbilst dzīvnieku labturības principiem. Tādēļ tiek ierosināts papildus spēkā esošajām obligāti pildāmajām minimālajām prasībām attiecībā uz dzīvnieku labturību ieviest noteikumus par brīvprātīgu marķēšanu, kas var izpausties gan kā parasts komerciāls, gan kā tāds marķējums, kurā īpaši uzsvērta kvalitāte, piemēram, dažādas kvalitātes programmas (“quality schemes”). Tādējādi tiks atbalstīta tirgus konjunktūra, un bez vajadzības netiks noslogota ne ES politiskā sistēma, ne par pārbaužu veikšanu atbildīgās valsts iestādes. Kvalitātes marķējumi ir pārtikas nozarē pastāvošās konkurences būtisks aspekts, un bieži tie norāda uz dažādu dzīvnieku labturības pasākumu izpildi tādā apmērā, kas pārsniedz obligātajos minimālajos standartos noteiktās prasības. Patērētājiem tomēr ir grūti gūt pārskatu par marķējuma motivāciju un noteikumu saturu, un ar dzīvnieku labturību saistītiem aspektiem ne vienmēr ir pietiekams zinātnisks pamatojums.

1.2

Šāda tirgus principiem atbilstoša sistēma, kuras pamatā ir dzīvnieku labturības objektīvi kritēriji, būs elastīgāka, efektīvāka un vairāk uz nākotni orientēta nekā politiskā procesā noteikti kritēriji, un tādēļ tā būs labāk piemērota turpmākajai ražošanai un tirdzniecībai, kam būs raksturīgas lielākas ražošanas apstākļu atšķirības ES paplašināšanas, tālākas ražošanas specializācijas un diversifikācijas, kā arī mazumtirdzniecības un produktu izstrādes un marķēšanas jomā strādājošu partnerību strukturālo pārmaiņu rezultātā.

1.3

Svarīgi ir veicināt ražošanas un audzēšanas metodes, kas vairāk orientētas uz dzīvnieku labturību, to darot gan tieši ar apmācības un jaunu zinātnisku atziņu izplatīšanas starpniecību, gan arī sniedzot tirgum tādus signālus, kas jau pēc savas būtības būs svarīgs stimuls noteikt virkni prioritāšu izglītības, ieguldījumu u.c. jomās. Tādējādi ar marķēšanas sistēmas palīdzību iespējams panākt vajadzīgo “aptverošo” sinerģiju un resursu racionālāku izmantojumu. Mājlopu audzētājiem vajadzīga stabilitāte, bet pašlaik viņi ir atkarīgi no apgādes ķēdēs notiekošām vairāk vai mazāk pamatotām izmaiņām, kas ietekmē ražotāju veikto plānošanu un ieguldījumu stratēģiju.

1.4

Tādēļ būtu jāievieš brīvprātīgas marķēšanas sistēma, kas apliecina minimālās prasības pārsniedzošu dzīvnieku labturību, piedāvājot minēto sistēmu ieinteresētajām ražotāju, tirgotāju un rūpnieku aprindām, lai privātos uzņēmumos izmantotajai marķēšanas kārtībai būtu iespējams piemērot standartus, kam ir zinātnisks un praktisks pamatojums, un pielāgot to atbilstīgi jauniem zinātniskajiem datiem. Konkrēti tas varētu izpausties kā piedāvājums ieviest kādu logo apvienojumā ar krāsu marķējumu vai punktu sistēmu, ko iespējams piemērot komerciālajam marķējumam un kurš ir objektīvas pamats tirgdarbībai, kas ietver privātu un neatkarīgu uzraudzību. Minēto sistēmu principā varētu izmantot attiecībā uz visām lauksaimniecības dzīvnieku sugām un visiem dzīvnieku izcelsmes produktiem. Atbilstīgi PTO noteikumiem minēto sistēmu varētu attiecināt arī uz importētiem produktiem.

1.5

Tradicionālais iestāžu noteiktais regulējums tomēr būtu joprojām jāsaglabā, lai noteiktu obligātās prasības ES, kā arī attiecībā uz olu un ekoloģisko produktu marķēšanu. Šāds regulēšanas veids tomēr ir politiski un administratīvi apgrūtinošs un tādēļ ne tik piemērots tādu ražošanas un audzēšanas metožu sekmēšanai, kas ir vairāk orientētas uz dzīvnieku labturību. Turklāt ražotāji, rūpnieki un tirgotāji šādu sistēmu uzskatītu par neelastīgu un birokrātisku un tādu, kuras trūkumus nekompensē būtiskas priekšrocības patērētājiem.

1.6

Ierosinātajai sistēmai ir būtiskas līdzības ar ekomarķējuma sistēmām, tostarp — ES kopējo ekomarķējumu. Šādu ekomarķējumu izmantošanas pamatā ir vienādu principu piemērošana ļoti dažādu produktu ražošanā un izmantošanā, lai radītu lielāku sinerģiju un marķējuma plašu atpazīstamību. Tomēr ir dabiski, ka pārtikas nozares dalībnieki savstarpējās konkurences dēļ par prioritāru uzskatīs viņu pašu kvalitātes marķējumu, tādēļ ekomarķējuma modeli nav iespējams tiešā veidā pārņemt dzīvnieku labturību apliecinoša marķējuma jomā, un dzīvnieku labturības marķējuma pamatā noteikti jābūt īpašiem pētījumiem, kā arī nozares pārstāvju kopīgi veiktam dzīvnieku labturības rādītāju izvērtējumam.