22.9.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 229/1

1.1

atbalsta Komisijas tematisko stratēģiju, jo tai raksturīga integrēta un visaptveroša pieeja atkritumu nozarei, un šāda pieeja ir nepieciešama, lai minētajā nozarē veiktu vajadzīgus papildu uzlabojumus ekoloģijas jomā;

1.2

uzsver, ka atkritumu politikai ir fundamentāla nozīme vides politikā kopumā; tādēļ saskaņota un pastiprināta pieeja atkritumu politikai dos ievērojamu labumu vides aizsardzībā;

1.3

uzsver, ka vairumā dalībvalstu tieši vietējās un reģionālās pašvaldības lielā mērā atbild par ES vides politikas īstenošanu, kurā viens no galvenajiem aspektiem ir atkritumu apsaimniekošana; norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir ļoti svarīga loma jaunu pieeju un pasākumu izstrādāšanā atkritumu apsaimniekošanas jomā;

1.4

norāda, ka vienkāršas atkritumu apglabāšanas atcelšana, tā vietā izvēloties ilgtspējīgākus paņēmienus, īpaši atkritumu veidošanās novēršanu, otrreizēju izmantošanu un otrreizēju pārstrādi, reģionālajām un vietējām varām prasa papildu cilvēku un finanšu resursus;

1.5

vērš uzmanību uz atkritumu hierarhiju, kurai atkritumu politikā jākļūst par centrālo un noteicošo principu, un norāda, ka šai hierarhijai jābūt atvērtai, lai tajā integrētu jaunus aspektus, ja tie ir efektīvi un lietderīgi, piemēram, proporcionālā apjomā īstenotu dzīves cikla pieeju, kurā ir ņemts vērā pilns produktu dzīves cikls;

1.6

tomēr brīdina, ka vairākās jomās, piemēram, atkritumu beigu stadijā un bīstamo atkritumu sajaukšanā, tematiskā stratēģija paredz nevajadzīgi mīkstināt attiecīgās normas, un tam var būt nelabvēlīga ietekme uz vidi;

1.7

norāda, ka joprojām ir vajadzība pēc skaidriem tiesību aktiem, piemēram, attiecībā uz otrreizējās pārstrādes un pārstrādāšanas definīciju.

1.8

Komiteja piekrīt tematiskās stratēģijas mērķim un vērtējumam, ka ar ES atkritumu politikas palīdzību potenciāli ir iespējams samazināt resursu izmantošanas būtiskāko negatīvo ietekmi uz vidi, kā arī atbalsta viedokli, ka ES ir jākļūst par pārstrādājošu sabiedrību;

1.9

interpretē tematiskās stratēģijas mērķu aprakstu kā īpašas uzmanības pievēršanu atkritumu hierarhijai.

1.10

uzskata, ka ir lietderīgi tematiskajā stratēģijā pievērst īpašu uzmanību problēmām, kas saistītas ar pašlaik spēkā esošo tiesību aktu izpildi un pielāgošanu, tos koriģējot atbilstīgi progresam zinātnes un tehnoloģijas jomā;

1.11

atbalsta to, ka tematiskajā stratēģijā ir pievērsta īpaša uzmanība pašreizējo tiesību aktu vienkāršošanai un modernizācijai, ja tādējādi ir iespējams atvieglot vides aizsardzības pasākumu veikšanu;

1.12

ar gandarījumu konstatē, ka tekstā ir norāde uz atkritumu hierarhiju, kas tiek uzskatīta par atkritumu nozarē veicamu pasākumu svarīgu atskaites punktu, ar kura palīdzību iespējams veidot saprātīgu un sekmīgu atkritumu politiku;

1.13

izsaka nožēlu par to, ka hierarhijas vertikāle ir samazināta līdz trim līmeņiem; uzskats, ka atkārtota izmantošana, otrreizēja pārstrāde un atkritumu reģenerācija ir savstarpēji līdzvērtīgi procesi, ir pretrunā ar garu, kas piemīt virknei tiesību aktu;

1.14

apšauba to, ka dalībvalstis, ņemot vērā minētā panta plašās interpretācijas iespējas, veiks vajadzīgos pasākumus un izmantos piemērotākos līdzekļus, lai sasniegtu panta mērķi;

1.15

izsaka nožēlu par to, ka ir likvidēts juridiskais pamats uz atkritumu plūsmām attiecinātu tiesību aktu pieņemšanai;

1.16

norāda, ka atbilstoši “ražotāja” definīcijai tāds procesa dalībnieks, kas apstrādā atkritumus, neatkarīgi no viņa eventuāli veiktas atkritumu rakstura vai satura maiņas vienmēr tiek uzskatīts par atkritumu ražotāju; tas neatbilst pašas Komisijas izstrādātajai atkritumu stadijas beigu koncepcijai;

1.17

piekrīt pārstrādes, ko veic, atkritumus sadedzinot, definīcijas precizējumam, tomēr atzīmē, ka citu pārstrādes veidu definīcija joprojām ir ļoti neskaidra;

1.18

izsaka nožēlu par to, ka ir svītrota atsauce uz principu “piesārņotājs maksā”, kas ir galvenais ražotāja atbildību nosakošais princips;

1.19

izsaka bažas, ka atkritumu stadijas beigu jēdziena ieviešana un definēšana var radīt tālejošas un negatīvas sekas, t.i.:

1.20

norāda, ka atkritumu stadijas beigu jēdziens aprobežojas ar tām atkritumu plūsmām, attiecībā uz kurām tas patiešām dod vides ieguvumus, tomēr uzskata šo jēdzienu par ļoti neskaidru, tā kā nav sīkāk paskaidrots, kas ir domāts ar patiesiem “vides ieguvumiem”;

1.21

ir gandarīta, ka direktīva par bīstamajiem atkritumiem un pamatdirektīva tiek apvienotas vienā pamatdirektīvā;

1.22

izsaka nožēlu par to, ka noteikumos, kas regulē bīstamo atkritumu atdalīšanu, nav skaidri noteikts aizliegums veikt sajaukšanu visiem (tostarp — ražotājiem, savācējiem un pārvadātājiem), izņemot struktūrām, kam ir atļauja to veikt saskaņā ar 19. pantu (sal. ar 1. punkta (a) un (d) apakšpunktu);

1.23

piekrīt Komisijas uzskatam, ka ir jānosaka tādas zemākās obligātās prasības atļauju saņemšanai, ar kuru palīdzību iespējams nodrošināt veselības un vides augsta līmeņa aizsardzību. Tomēr Komiteja negatīvi vērtē to, ka Komisija iegūst tiesības šīs zemākās obligātās prasības noteikt, izmantojot komitoloģijas procedūru, kas nav demokrātiska;

1.24

atbalsta noteikumus attiecībā uz to personu reģistrāciju, kas nodarbojas ar atkritumiem to apstrādes pēdējos posmos;

1.25

atbalsta stingrākas prasības attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas plāniem, jo Komiteja minētos plānus uzskata par noderīgiem, elastīgiem rīkiem, ar kuru palīdzību ir iespējams nozarē plašāk izplatīt labu praksi;

1.26

atzinīgi vērtē aicinājumu atkritumu politikā izmantot ekonomiskus instrumentus, tostarp nodevas par materiāliem un apstrādi, kā arī instrumentus, kas saistīti ar atkritumu rašanās novēršanu, un norāda, ka dažās valstīs šajā jomā jau ir gūta pozitīva pieredze; tomēr uzsver, ka pašlaik īstenotais ekonomisko instrumentu atšķirīgais lietojums rada konkurences izkropļojumus, tādēļ Komiteja akcentē nepieciešamību saglabāt iekšējā tirgus netraucētu darbību.

1.27

ir norūpējusies par to, ka Komisija sasniegto rezultātu mērīšanas rādītāju izstrādi atstāj katras dalībvalsts ziņā, un tādēļ aicina Komisiju Kopienas līmenī noteikt orientējošus kvantitatīvus un kvalitatīvus minimālos mērķus un rādītajus;

1.28

pozitīvi vērtē jaunos noteikumus tiem dalībniekiem, kas atkritumus savāc vai pārvadā;

1.29

uzskata atbilstības tabulas par noderīgu līdzekli, ar kā palīdzību iespējams pilnībā īstenot direktīvu;

1.30

uzskata tematiskajā stratēģijā paredzēto dzīves cikla analīžu ieviešanu par noderīgu iniciatīvu, jo tādējādi tiek ņemta vērā produktu iedarbība uz vidi visā to dzīves ciklā, tomēr kritizē to, ka tematiskajā stratēģijā ļoti maz uzmanības ir pievērsts minētā cikla agrīnajiem posmiem, proti, ražotājiem un viņu atbildībai par videi nekaitīgāku produktu izstrādi. Komiteja uzskata, ka direktīva ir tiešā veidā jāpiesaista REACH direktīvai, lai nepieļautu bīstamo atkritumu rašanos un samazinātu atkritumu bīstamību;

1.31

apšauba veidu, kā tiek izstrādātas analīzes. Izšķirīga nozīme ir tam, lai tiktu doti skaidri norādījumi par to, kādiem dalībniekiem ir tiesības apstiprināt šādas analīzes, citādi to nozīme mazināsies un analīzes nepildīs tām paredzēto funkciju;

1.32

atbalsta Komisijas centienus atkritumu nozarē veicināt informācijas izplatīšanu, kā arī pētniecību un izstrādi, jo plašākas zināšanas un informācija ir viens no galvenajiem ražotāju un iestāžu īstenotās prakses uzlabošanas aspektiem, kura rezultātā mainās arī patērētāju uzvedība un viņi rada mazāk atkritumu; tomēr, ņemot vērā kompetences sadalījumu vairumā dalībvalstu, norāda uz nepieciešamību ņemt par pamatu jau esošo visnotaļ ievērojamo zināšanu bāzi vietējā un reģionālajā līmenī. Komitejai ir radies iespaids, ka atkritumu apstrādes stratēģijā ir sniegta fragmentāra aina par ES līmeņa informācijas avotiem — Eiropas Vides aģentūru, Eiropas Kopienas Statistikas biroju, Kopīgās pētniecības centru, Eiropas Biroju Seviļā un Komisijas jauno mājas lapu “Zinātne vides politikai, Vides ģenerāldirektorāta Vides ziņu dienests”. Iesaistītajām pusēm vietējā un reģionālā līmenī ir ļoti svarīgi, lai Komiteja precīzāk definētu visu minēto zināšanu centru uzdevumus, koordinētu un strukturētu to sagatavotās analīzes un lai pašreizējās zināšanas būtu viegli pieejamas;

1.33

piekrīt tam, ka dalībvalstīs ir nepieciešama tālejošāka atkritumu rašanās novēršanas politika, un uzskata, ka šajā ziņā prasība par atkritumu rašanās novēršanas programmu izstrādi ir lietderīga;

1.34

uzsver, ka līdzvērtīgu konkurences apstākļu radīšanai dažādu dalībvalstu starpā ir būtiska nozīme un ka tādējādi var izvairīties no vides aizsardzībai kaitējošām akcijām, piemēram, standartu dempinga, un tādēļ atbalsta Komisijas iniciatīvu šajā jomā;

1.35

uzsver sociālo elementu nozīmi vides politikā un ir gandarīta atzīmēt, ka Komisija atzīst augsto izaugsmes un darba ražīguma pieauguma tempu atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes nozarē; tomēr aicina uz diskusiju par to, vai šīs stratēģijas īstenošana rada darba vietas Eiropas mērogā;

1.36

norāda, ka šī stratēģijas mērķa īstenošanai ir nepieciešams, lai normatīvie akti nodrošinātu tādu noteiktības līmeni, kas atbilstu atkritumu otrreizējās pārstrādes tālākā attīstībā iesaistīto uzņēmumu plānošanas un investīciju apjomam;

1.37

atzīmē, ka vietējām un reģionālām pašvaldībām ir liela nozīme tematiskās stratēģijas īstenošanā un ka tām šajā sakarā ir svarīgs uzdevums — dalība tematiskās stratēģijas izpildes uzraudzības nodrošināšanā un novērtēšanā; tādēļ Komiteja aicina piešķirt pašvaldībām proaktīva dalībnieka lomu, jo tās dažādās Eiropas Savienības valstīs ir galvenās atkritumu apsaimniekošanas politikas īstenotājas.

2.1

izsaka nožēlu par to, ka aizliegums sajaukt atkritumus ir ticis ievērojami ierobežots, jo minēto aizliegumu aizstāj noteikumi par atļaujām atkritumu sajaukšanai un sajaukšanas definīcijas sašaurināšana, tas ir uzskatāms par prasību būtisku mīkstinājumu un var izraisīt ievērojamu vides apdraudējumu; tādēļ iesaka saglabāt neierobežotu aizliegumu sajaukt bīstamos atkritumus;

2.2

aicina, lai, veicot novērtējumu 2010. gadā, kā arī novērtējumus pēc tam, notiktu diskusija par to, vai tehnoloģijas attīstības rezultātā ir jāpalielina ar jaunu iekārtu palīdzību iegūstamais enerģijas reģenerācijas līmenis, kas ierosināts 65 % apmērā, un vai attiecībā pret otrreizējās pārstrādes iekārtām ir jāizvirza vēl arī citas prasības.

—

3. pantā uzskaitīt definīcijas, kas ir izkaisītas pa visu Komisijas priekšlikumu;

—

pievienot dažas trūkstošās definīcijas (jēdzienus “tirgotājs” un “aģents” lieto 25. pantā, bet tie nav definēti), ieviešot tās pašas definīcijas, kas jau ir pieņemtas koplēmuma procedūras ietvaros saistībā ar atkritumu pārvadājumu regulas pieņemšanu;

—

padarīt skaidrākas dažas no ierosinātajām definīcijām.

22.9.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 229/18

1.

pašvaldības un reģioni ir ES iedzīvotājiem tuvākais lēmumu pieņemšanas un to izpildes līmenis; ir jāierosina pasākumi, lai nodrošinātu to, ka Eiropā gaiss kļūst tīrāks, un, uzturot dialogu ar pašvaldībām un reģionālo līmeni, kā arī ES iedzīvotājiem, šādi pasākumi ir jāievieš, jāveic un jāpārbauda to izpilde;

2.

pasākumi, kas ierosināti nolūkā ierobežot transporta izraisītu kaitējumu videi, praksē ir jāīsteno Eiropas Savienības 25 dalībvalstu vietējā un reģionālā līmenī;

3.

“tīru” autotransporta līdzekļu izmantošanas sekmēšana atbilst vietējo un reģionālo pašvaldību mērķiem, kas saistīti ar enerģijas patēriņa samazināšanu, tādējādi samazinot arī gaisa piesārņojuma līmeni;

4.

vietējām un reģionālām pašvaldībām nebūtu vienām pašām jāuzņemas “tīro” autotransporta līdzekļu izmantošanas sekmēšana. Nepieciešami steidzami pasākumi, lai nekavējoties iesaistītu privāto sektoru un uzņēmumus, kas pilda valsts vai pašvaldību pasūtījumus;

5.

vietējā un reģionālā līmenī veiktu pasākumu kopējais rezultāts ir faktors, ar kura palīdzību ir iespējams mainīt pašreizējās tendences, kas nav ilgtspējīgas,

1.1

atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi uzlabot gaisa kvalitāti, nosakot valsts iestādēm pienākumu iepirkt “tīros” autotransporta līdzekļus;

1.2

aicina direktīvā paredzētos pasākumus publiskām iestādēm iegādāties tīrākus autotransporta līdzekļus izteikt ieteikuma formā;

1.3

vēlas uzsvērt, ka ir svarīgi, lai ierosinātie pasākumi tiktu īstenoti, cieši sadarbojoties ar ES pašvaldībām un reģioniem. Minētā priekšlikuma direktīvai izstrādes gaitā konsultācijas tika veiktas pirmām kārtām ar autotransporta līdzekļu un degvielas nozaru pārstāvjiem, kā arī ar dalībvalstīm valsts līmenī;

1.4

aicina iesaistīt pašvaldības un reģionus turpmākajā darbā, kas saistīts ar direktīvā ierosināto pasākumu noteikšanu, ieviešanu, izpildes kontroli un izvērtēšanu, ja direktīvu pieņems. Komiteja tomēr uzskata, ka nav nepieciešams izveidot īpašu komiteju, kas konsultētu Komisiju tās turpmākajā darbā;

1.5

vēlas uzsvērt nepieciešamību informēt iedzīvotājus par veiktiem pasākumiem un, izmantojot, piemērus no dzīves, viņiem izskaidrot Eiropas likumdošanas procesu un rezultātus. Šajā darbā vietējam un reģionālam līmenim ir liela nozīme, kas cita starpā ir norādīts Komisijas Baltajā grāmatā par Eiropas Savienības komunikācijas politiku;

1.6

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikuma direktīvai pamatojumu un mērķus. Tomēr Reģionu komiteja vēlas uzsvērt, ka nedrīkst pieļaut tādu noteikumu par līgumtiesību piešķiršanu izstrādi, kas attiecināma vienīgi uz publisko sektoru. Kā Komisija priekšlikumā direktīvai pareizi ir atspoguļojusi — valsts un pašvaldību pārvaldes īpatsvars vieglo un kravas automobīļu tirgū ir tikai 6 %, savukārt autobusu tirgū — 30 %. Reģionu komiteja tāpēc vēlētos atbalstīt tādu risinājumu, kas paredzētu lielāku privātā sektora iesaistīšanu. Komiteja vēlas vērst uzmanību uz to, cik svarīgi ir pieņemt “vieglākus” neleģislatīvus pasākumus zaļā iepirkuma jomā pie nosacījuma, ka ir ieviesti attiecīgi pamatnoteikumi. It īpaši lielās pilsētas ir gatavas sasniegt augstus vides aizsardzības mērķus;

1.7

norāda uz to, ka vienpusīga pienākumu noteikšana tikai publiskajam sektoram var jo sevišķi atturēt nabadzīgākās pašvaldības veikt investīcijas vai arī tās var būt spiestas vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanai piesaistīt trešās personas (ārpakalpojumus).

1.8

aicina piemērot vienotu koncepciju attiecībā uz “tīrā” autotransporta veicināšanas iespējamiem pasākumiem. Komiteja iebilst pret direktīvas priekšlikumā noteikto 25 % iegādes kvotu attiecībā uz “tīru” smago autotransportu publiskā sektora vajadzībām, pamatojoties uz noteiktajiem standartiem. Tā vietā Komiteja iesaka attiecībā uz motoriem piemērot normas, kas vienādi attiektos uz visiem transportlīdzekļiem un pircēju kategorijām. Tomēr ir vajadzīgi arī citi pasākumi, lai sasniegtu attiecībā uz gaisa piesārņojumu noteiktās robežvērtības.

1.9

Reģionu komiteja atzinīgi vērtē to, ka vairāk uzmanības ir pievērsts biodegvielai. Ja Eiropā ražotu vairāk bioetanola un biodīzeļdegvielas nolūkā aizstāt autotransporta līdzekļu darbināšanai izmantoto tradicionālo degvielu (benzīnu vai dīzeļdegvielu), rastos vairākas priekšrocības. Tādējādi būtu iespējams:

1.10

Reģionu komiteja neatbalsta direktīvas par “tīro” autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu pieņemšanu. Tā vietā drīzāk būtu jāveic šādi pasākumi:

1.11

Reģionu komiteja vēlas uzsvērt, ka ierosinātās direktīvas par “tīro” autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu izpildei dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgi priekšnoteikumi.

Minēto atšķirību dēļ arī vietējā un reģionālā līmeņa vajadzību atbalstam ES dalībvalstīs būtu jābūt atšķirīgam.

1.12

Reģionu komiteja vēlas uzsvērt, ka Direktīvas pieņemšanas gadījumā būs nepieciešama tās izpildes pārraudzība un novērtēšana ciešā sadarbībā ar pašvaldībām un reģionālo līmeni. Ir svarīgi, lai tiktu apkopoti un paziņoti direktīvas izpildes rezultāti, proti, iepirkto “tīro” transportlīdzekļu skaits un to ietekme uz gaisa kvalitāti. Šāda atgriezeniskā saite ar pašvaldībām un reģionālo līmeni, kā arī ar ES iedzīvotājiem ir priekšnoteikums, kas nepieciešams direktīvas mērķu sasniegšanai un ar tiem saistītās norises tālākai attīstībai. Šāda atgriezeniskā saite ir svarīgs priekšnoteikums arī tam, lai būtu iespējams veikt papildu pasākumus attiecībā uz “tīro” autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu.

2.1

Reģionu komiteja aicina ES likumdevējus, turpinot ar “tīro” autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu saistīto darbu, veikt arī publiskajam un privātajam sektoram paredzēto pasākumu saskaņošanu.

2.2

Reģionu komiteja uzskata, ka ir jāsniedz finansiāls atbalsts pašvaldībām un reģionālajam līmenim “zaļā” publiskā iepirkuma īstenošanai.

2.3

Reģionu komiteja uzsver, ka ir svarīgi, lai tiktu veikti ar informēšanu un izglītošanu saistīti pasākumi nolūkā atbalstīt valsts iestāžu veiktus “tīro” autotransporta līdzekļu iepirkumus un palielināt šādu iepirkumu apjomu.

2.4

Reģionu komiteja vēlas, lai tiktu apkopots viedoklis par to, kādus pasākumus iespējams veikt nolūkā sekmēt videi mazāk kaitīgu autotransportu.

2.5

Reģionu komiteja ierosina veikt iespējamās direktīvas izpildes kontrolei paredzētās ziņošanas sistēmas salāgošanu ar pārējām ziņošanas sistēmām. Tostarp minētā ziņošanas sistēma ir jāsalāgo ar to ziņošanas sistēmu, kuras ieviešana ierosināta Direktīvā par apkārtējā gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai.

2.6

Reģionu komiteja aicina pašvaldības un reģionus iesaistīt turpmākajā darbā, kas saistīts ar iespējamajā direktīvā ierosināto pasākumu veidošanu, ieviešanu, izpildes kontroli un izvērtēšanu.

22.9.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 229/21

1.1

Reģionu komiteja uzskata, ka ES mūžizglītības stratēģijai ir ļoti raksturīgs iedzīvotāju līdzdalības aspekts visā dzīves gaitā, sākot jau no agras bērnības, un ka mūžizglītība ir mācīšanās dažādos veidos — gan formālā, gan neformālā veidā. Reģionu komiteja dažādos kontekstos ir uzsvērusi, ka mūžizglītības stratēģija ir ļoti atkarīga no vietējā un reģionālā līmeņa. Tieši šim līmenim dalībvalstīs ir politiskā un ekonomiskā atbildība par skolām un izglītību. Bieži tas darbojas kā attīstības un izaugsmes koordinators, kas atbild par iedzīvotāju labklājību un infrastruktūru, un minētajā līmenī bieži darbojas arī iestādes, kas risina sociālus jautājumus. Vietējais un reģionālais līmenis ir arī darba devējs, kas ir ieinteresēts attīstīt savu darbinieku prasmes un atbild par šo procesu. (9)

1.2

Izglītībai ir izšķirīga nozīme Eiropas mobilizēšanā, lai nodrošinātu tās konkurētspēju un tādējādi arī labklājības priekšnoteikumus. Eiropas galvenais kapitāls, proti, cilvēki ir jāsagatavo tādai darba dzīvei un darba saturam, kas ievērojami atšķiras no tā, kādu pieredzēja iepriekšējās paaudzes, un kas arī turpmāk strauji mainīsies. Gan uzņēmumiem, gan darbiniekiem turpmāk būs jārisina uzdevumi, kurus grūti iepriekš apzināt.

1.3

Kā zināms, attīstība reģionālā un vietējā līmenī notiek atbilstoši atšķirīgiem priekšnoteikumiem un sākuma pozīcijām. Tomēr minēto attīstību nekādā gadījumā nedrīkst skatīt izolēti, neņemot vērā pasaulē notiekošos procesus. Reģioniem un sabiedrībai ir vajadzīgi uzņēmumi, kas atjauno ražošanas procesu un rada jaunas darba vietas, tādējādi aizstājot likvidētās tradicionālās darba vietas, lai novērstu stagnācijas un sociālās atstumtības risku, kas cita starpā izpaužas kā bezdarbs, kā arī nevēlama priekšlaicīga darba tirgus atstāšana, izmantojot ārsta izsniegtu atbrīvojumu no darba.

1.4

Tādēļ iedzīvotāju prasmes un spējas ir jāattīsta tādējādi, lai tās atbilstu zināšanu sabiedrības vajadzībām. Arvien nozīmīgākas kļūst tādas indivīda īpašības kā labas valodu zināšanas, vispārējas komunikatīvās prasmes un spēja sadarboties. Pašreizējo attīstības tendenču dēļ, proti, saistībā ar ātrāku tirdzniecības procesu, globalizētiem tirgiem un segmentāciju palielinās vajadzība pēc sadarbības. Intensīvāk ir savstarpēji jāsadarbojas gan dažādiem uzņēmumiem un organizācijām vietējā un reģionālā līmenī, gan reģioniem. Palielinās kā Eiropas dažādu reģionu, tā arī Eiropas un pārējās pasaules savstarpēja atkarība.

1.5

Darba dzīves, sabiedrības un augstākās izglītības sistēmas mijiedarbība ir svarīgs inovācijas un izaugsmes priekšnoteikums vietējā un reģionālā līmenī. Ir vajadzīga infrastruktūra, kas iekļauj un nav diskriminējoša un ar kuras palīdzību iespējams sekmēt aktīvu pilsonisko līdzdalību un to, ka iedzīvotāji uzņemas kopēju atbildību par sociālu kohēziju un ilgtspējīgu attīstību.

1.6

Reģionu komiteja jau agrāk ir uzsvērusi, ka tā vēlas aktīvi piedalīties mūžizglītības sekmēšanā vietējā un reģionālā līmenī. (10) Tas attiecas arī uz jautājumiem, kas saistīti ar izglītības mērķiem un pamatprasmēm. Reģionu komiteja uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Komisijas priekšlikumā iekļautos ieteikumus īstenotu vietējā un reģionālā līmenī.

1.7

Reģionu komiteja vēlas turpināt darbu pie minētajiem jautājumiem, lai sekotu līdzi turpmākajai attīstībai un to sekmētu, un piedāvā Komisijai sadarboties minētajā jomā, piemēram, saistībā ar eksperimentāliem projektiem un pētījumiem.

1.8

Reģionu komiteja uzsver, ka ir svarīgi veidot reģionālus mūžizglītības tīklus (atbilstoši R3L iniciatīvai), lai atbalstītu pamatizglītības un augstākās izglītības, kā arī profesionālās izglītības un kultūras iestāžu un apvienību sadarbību, jo šāda sadarbība ir būtisks nodarbinātību un aktīvu pilsoniskumu veicinošs faktors.

2.1

Ņemot vērā iepriekšējā punktā minēto, ir ārkārtīgi svarīgi, lai mūsdienu un nākotnes sabiedrībā un darba tirgū tiktu pievērsta īpaša uzmanība ar mūžizglītību saistītajām pamatprasmēm. Attīstība ir jāatbalsta gan vietējā un reģionālā līmenī, gan valsts un visas Eiropas Savienības mērogā. Reģionu komiteja atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu attiecībā uz ieteikumiem dalībvalstīm ar mūžizglītību saistītu pamatprasmju jomā.

2.2

Reģionu komiteja ļoti pozitīvi vērtē to, ka Komisijas priekšlikumā ir uzsvērta reģionālā un vietējā līmeņa loma un nozīme. Tas ir ievērojams solis uz priekšu salīdzinājumā ar iepriekšējiem Komisijas priekšlikumiem, kas gandrīz pilnībā attiecās tikai uz ES un valsts līmeni.

2.3

Reģionu komiteja uzskata mūžizglītības integrētās programmas par svarīgu tādas izglītības nozares atbalstīšanas līdzekli, kuras mērķis ir sekmēt pamatprasmes mūžizglītībā. Ar iedzīvotāju aktīvāku mobilitāti saistīta zināšanu un prasmju apmaiņa ES reģionu un pašvaldību starpā var veicināt konkurētspējas un nodarbinātības pieaugumu.

2.4

Viena no galvenajām Komisijas ieteikumos ietvertajām idejām ir tāda, ka ir jārūpējas, lai pieaugušajiem būtu iespēja atjaunot pamatprasmes visā dzīves gaitā, un ka ir jāpievērš īpaša uzmanība mērķgrupām, kas valsts, reģionālā vai vietējā līmenī noteiktas par prioritārām. Šajā sakarā svarīga nozīme var būt tādiem vietējā un reģionālā līmenī veiktiem pasākumiem, ar kuru palīdzību veicina nepietiekami izglītotu iedzīvotāju motivāciju un viņus informē. Ir jāpaplašina iedzīvotāju zināšanas, pieredze un intereses, nevis par izejas punktu jāuzskata trūkumi un nepilnības.

2.5

Komisijas ieteikumu ietekme uz ekonomisku, sociālu, kultūras un citu procesu pārmaiņām būs atkarīga no konkrētiem un tūlītējiem pasākumiem valsts, reģionu un vietējā līmenī. Tādēļ Reģionu komiteja uzsver, ka ir svarīgi, lai tiktu pārveidotas formālās un neformālās izglītības sistēmas. Šādām pārveidošanas programmām jāaptver visi līmeņi, un mērķis ir sistēmu tuvināšana ES darba tirgus vajadzībām un mūžizglītības stratēģijas prasībām.

2.6

Svarīgs faktors, kam jāpievērš uzmanība un kas jānovērš valsts, reģionālā un vietējā līmenī, ir atšķirīga dzimumu procentuālā attiecība izglītības jomā un no tās izrietoši atšķirīgi rezultāti. Ir jārosina meitenes un sievietes uzsākt studijas tehnoloģiju un zinātnes jomā. Citās nozarēs ir jāatbalsta vīrieši. Daudzos reģionos un pašvaldībās galvenokārt tieši vīrieši priekšlaicīgi pārtrauc mācības un viņiem raksturīga vājāka motivācija un mazāka vēlme piedalīties tālākizglītībā.

2.7

Reģionu Komiteja uzskata, ka Komisijas ierosinātie ieteikumi dalībvalstīm būs svarīgs instruments, ar kā palīdzību būs iespējams atbalstīt ātrāku un mērķtiecīgāku Eiropas izglītības sistēmas attīstību nolūkā sasniegt izvirzītos mērķus — konkurētspēju, labklājību un iedzīvotāju līdzdalību. Reģionu komiteja atbalsta minētos ieteikumus un vēlas par tiem izteikt savu viedokli:

2.8.1

Reģionu Komiteja uzsver, ka ir svarīgi jau no agras bērnības atbalstīt bērna mērķtiecīgu attīstību, tomēr šajā procesā neradot bērnam sajūtu, ka viņš ir neveiksminieks; pamatskolā bērni apgūst formālas un neformālas visā dzīves gaitā turpināmas mācīšanās pamatprincipus. Ir svarīgi paturēt prātā to, ka veidi, kādos bērni un jaunieši mācās, ir atšķirīgi, kā arī to, ka viņi kļūst nobrieduši atšķirīgā ātrumā un ka bieži mērķu sasniegšanai viņiem vajadzīgs atšķirīgs laika periods. Tas ir būtisks uzdevums, kas jārisina, attīstot izglītības sistēmu un veicot skolotāju apmācību.

2.8.2

Īpaši ir jāatbalsta bērni un jaunieši, kam ir īpašas vajadzības, piemēram, invaliditāte, lai šādi bērni piedalītos kolektīva dzīvē kopā ar pārējiem bērniem.

2.9.1

Reģionu komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisijas dokumentā ir paredzēti sevišķi pasākumi, lai palīdzētu tiem jauniešiem, kuru izglītība īpašu apstākļu dēļ ir nepietiekama. Reģionu komiteja piekrīt, ka nepietiekamas izglītības iemesls bieži ir personisku, sociālu, kultūras un ekonomisku apstākļu kopums un ka šādi trūkumi izglītībā būtu jānovērš, dažādiem sabiedrības sektoriem sadarbojoties. Reģionu komiteja uzskata, ka ir vitāli svarīgi, lai efektīvi tiktu novērsti šķēršļi, kas apgrūtina pieeju nodarbinātībai, apmācībām un citām iespējām.

2.9.2

Reģionu komiteja uzsver, ka ir jānodrošina ar izglītošanu saistīto mērķu sasniegšanai nepieciešamie apstākļi visiem skolēniem neatkarīgi no viņu situācijas, lai viņi nepārtrauktu mācības pāragri. Šajā sakarā ir jāpieliek īpaši pūliņi un jāsniedz īpašs atbalsts, kas pielāgots attiecīgā skolēna īpašajiem apstākļiem un vajadzībām.

2.9.3

ES nespēs sasniegt tālejošos mērķus, ko tā sev ir izvirzījusi, ja daļai iedzīvotāju viņu dzimuma, invaliditātes, kultūras atšķirību vai etniskās izcelsmes, vecuma vai citu iemeslu dēļ liegs darbu, kā arī iespēju sasniegt ko vairāk. Vietējām un reģionālām pašvaldībām ir svarīga loma iekļaujošu un nediskriminējošu stratēģiju īstenošanā, kā arī visiem iedzīvotājiem vienādu iespēju un tiesību nodrošināšanā.

2.9.4

Reģionu komiteja uzskata, ka būtu vēlams atbilstoši R3L iniciatīvai veidot pārrobežu sadarbības tīklus starp Eiropas reģioniem un pašvaldībām, lai apmainītos ar pieredzi un zināšanām. Vispirms minētais jautājums jāiekļauj dienaskārtībā, pēc tam jāizstrādā metode, jāsniedz zināšanas un tās jānostiprina.

2.10.1

RK uzskata, ka minētais priekšlikums ir svarīgs un konstatē, ka vajadzības dažādos reģionos un sabiedrības daļās ievērojami atšķiras un ka ir vajadzīgas dažādas metodes, lai procesā iesaistītu visus iedzīvotājus. Tāpēc ir jāuzsver, ka prioritāras grupas daudzos gadījumos ir jānosaka tieši vietējā un reģionālā līmenī. To ir iespējams darīt, piemēram, attīstot sadarbību ar organizācijām, kam ir pieredze pieaugušo apmācībā, kā arī ar darba devējiem un darbiniekiem.

2.10.2

RK uzskata, ka ir jāpievērš īpaša uzmanība minētajās prioritārajās grupās ietilpstošiem vietējo un reģionālo pašvaldību darbiniekiem, lai pašvaldību darbinieki attīstītu un uzlabotu prasmes, kas atbilst viņu veiktajām funkcijām un kas ir svarīgas visā viņu darba dzīvē;

2.11.1

RK jau agrāk (11) ir uzsvērusi, ka ir svarīgi, lai tiktu mobilizēti resursi vietējā un reģionālā līmenī nolūkā atbalstīt mūžizglītību, kā arī uzsvērusi, ka ir jāsāk diskusijas vietējā un reģionālā līmenī. Agrāk pieņemtajā atzinumā RK uzsvēra, ka, izvēloties ar izglītošanu saistītu pasākumu organizēšanas veidu un vietu, līdztekus ģeogrāfiskajai pieejamībai ir jānodrošina arī citi apstākļi, kuru mērķis ir šādu pasākumu pieejamības uzlabošana. To var darīt, piemēram, piedāvājot iespēju mācīties gan dienā, gan vakarā, gan nedēļas nogalēs. Var piedāvāt mācīties arī vasarā un tradicionālajos atvaļinājumu periodos. Mācību pieejamību var uzlabot arī, nosakot īsāku intervālu starp kursu sākuma datumiem, kā arī piedāvājot tālmācību vai elastīgas mācības pasniedzēja vadībā. Varētu arī kursu dalībniekiem sniegt finansiālu atbalstu, lai viņi varētu piedalīties mācībās. Varētu arī atbalstīt dažādu veidu mācības, kas notiek ārpus formālās izglītības sistēmas.

2.11.2

Ar jēdzienu “infrastruktūra” nav jāsaprot standartizēts, vispārējām prasībām atbilstošs mācību centrs, bet gan tāda infrastruktūra, kas jau izveidota, pamatojoties uz vietējiem apstākļiem un vajadzībām.

2.12.1

RK vēlas uzsvērt to, ka minētā joma ir ārkārtīgi svarīgs vietējo un reģionālo attīstību veicinošs faktors. Vietējam un reģionālam līmenim ir jo īpaši svarīgi, lai dažādas minētajā līmenī īstenotas politikas jomas būtu iespējams apvienot — tas attiecas uz ekonomikas politiku, izglītības politiku, darba tirgus politiku, integrācijas politiku un sociālo politiku —, lai tādējādi izvairītos no tā, ka problēmas tiek risinātas tikai vienas šauri specializētas jomas ietvaros. Turklāt ir svarīgi, lai atbildība un pilnvaras būtu savstarpēji cik vien iespējams atbilstošas. Reģionu komiteja uzskata, ka ir vajadzīgi finanšu resursi un ka resursi ir jāizmanto brīvāk, lai būtu iespējams veikt integrētajā uz mūžizglītību attiecinātajā rīcības programmā paredzētos pasākumus. Sadarbība starp sabiedrību, darba tirgu un augstākās izglītības sistēmu ir būtisks reģionu un pašvaldību izaugsmi veicinošs faktors.

2.13.1

Reģionu komiteja atzinīgi vērtē priekšlikumu par pamatprasmēm mūžizglītībā. Minētajā priekšlikumā galvenā uzmanība ir pievērsta tam, kāda pamatkvalifikācija indivīdam ir nepieciešama dzīvei zināšanu sabiedrībā. Minētās pamatprasmes ir uzskatāmas par izejas punktu gan Eiropas un dalībvalstu, gan reģionālā un vietējā līmenī notiekošās diskusijās par nākotnē vajadzīgajām prasmēm. Šis jautājums Eiropā ir ļoti svarīgs saistībā ar darbu, ko veic, lai būtu iespējams sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus. Šie ar prasmēm saistītie jautājumi reālajā dzīvē tiek risināti tieši vietējā un reģionālā līmenī.

2.13.2

Reģionu komiteja uzskata, ka minētajām pamatprasmēm ir jākļūst par nepārtrauktas un aktīvas diskusijas priekšmetu, kā arī par nemitīga dialoga tematu, un ka tās ir jāattīsta. Piemēram, sociālās prasmes un pilsoniskās prasmes ietver virkni dažādu aspektu, kurus vēlāk varētu rasties vajadzība attīstīt tālāk vai sadalīt. Turklāt vairākas pamatprasmes ir savstarpēji cieši saistītas.

2.13.3

Reģionu komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir turpinājusi ieteikuma par pamatprasmēm tālāku izstrādi. Reģionu komiteja atbalsta Komisijas izstrādāto ieteikumu par pamatprasmēm.

2.13.4

Atzinuma turpinājumā Reģionu komiteja detalizētāk izklāsta savu viedokli par ikvienu no ierosinātajām pamatprasmēm.

—

saziņa dzimtajā valodā;

—

saziņa svešvalodās;

—

matemātiskā prasme un pamatprasmes dabaszinībās un tehnoloģijās;

—

digitālā prasme;

—

mācīšanās mācīties;

—

sociālās prasmes un pilsoniskās prasmes;

—

spēja uzņemties iniciatīvu un uzņēmējdarbība;

—

kultūras izpausme.

3.1.1

Reģionu komiteja piekrīt, ka ir jāspēj sazināties dzimtajā valodā gan rakstiski, gan mutiski.

3.1.2

Dzimtā valoda ir tālākizglītības, spējas izteikties un identitātes pamats. Tāpēc dzimtās valodas labas zināšanas un prasme ir mācīšanās procesa būtisks priekšnoteikums. Ar valodas palīdzību iegūst informāciju un sazinās ar citiem cilvēkiem un, pateicoties valodai, ir iespējams piedalīties un uzņemties atbildību.

3.1.3

Komiteja uzsver, ka Komisijai un valsts aģentūrām būtu cieši jāsadarbojas ar vietējām un reģionālām pašvaldībām tajos reģionos, kuros runā mazāk izplatītās un mācītās valodās, lai rosinātu plašāku iedzīvotāju loku apgūt minētās valodas (12).

3.2.1

Nākotnes Eiropā arvien vairāk būs nepieciešamas vairāku valodu zināšanas. Tām pateicoties, ir iespējams veidot dziļākas attiecības, jo ir iespējams labāk izprast citu valstu kultūru, paražas un dzīves apstākļus. Svešvalodu zināšanas ir arī svarīgs augstākās izglītības iegūšanas priekšnoteikums, kā arī iedzīvotāju lielākas mobilitātes priekšnoteikums darba tirgū. Jau pašlaik Eiropas daļas, kuru iedzīvotāji runā atšķirīgās valodās, ir savstarpēji atkarīgas. Apmaiņas intensitāte valstu starpā palielināsies, to ekonomika arvien vairāk saplūst, un arvien biežāk preces ražos un pakalpojumus sniedz, neievērojot valstu un valodu robežas. Reģionu komiteja vēlas uzsvērt, ka Eiropai raksturīgā valodu daudzveidība ir uzskatāma par resursu.

3.3.1

Reģionu komiteja uzskata, ka ir svarīgi, lai matemātiskā prasme un pamatprasmes dabaszinībās un tehnoloģijās tiktu attīstītas tādējādi, lai skolēni aptvertu, ka šīs prasmes ir nozīmīgas, un lai viņus motivētu. Matemātika ir līdzeklis citu priekšmetu, piemēram, fizikas, ķīmijas, bioloģijas un sabiedrības mācības apguvei. Matemātiskā prasme un zināšanas par matemātiku ir arī modernas izglītības koncepcijas dabiska sastāvdaļa. Pamatprasmes dabaszinībās cita starpā ir svarīgas arī tāpēc, ka, tām pateicoties, ir iespējams saskatīt un izprast sakarības, cēloņus un sekas, kā arī pārbaudīt izteikumu patiesumu. Aktīva iedzīvotāju līdzdalība nav iespējama bez zināmas matemātiskās prasmes un pamatprasmēm dabaszinībās. Pamatprasmes tehnoloģijās būtu jāattīsta atbilstoši gan vīriešu, gan sieviešu pieredzei. Svarīgi ir arī tas, lai tiktu parādīts, kā priekšstati un tradīcijas ietekmē viedokli par to, kas attiecībā uz tehnoloģiju jomu ir “vīrišķīgi” un “sievišķīgi”.

3.3.2

Eiropas Pētniecības telpā ir jāpieliek īpašas pūles, lai rosinātu jauniešu un sieviešu interesi par karjeras veidošanu zinātnes un tehnoloģiju jomā. Ikvienam ir jāspēj pārliecinoši un kritiski izmantot informācijas sabiedrības tehnoloģiju. Tā saucamo tehnoloģisko parku (“science park”) izveide ir interesanta metode, ar kuras palīdzību dabaszinātņu un tehnisko specialitāšu studijām ir iespējams pievilināt vairāk cilvēku.

3.4.1

Jāizveido visu Eiropas Savienību aptveroša, iekļautības principam atbilstoša infrastruktūra, kas nav diskriminējoša un kuras uzdevums ir informācijas izplatīšana nolūkā uzlabot digitālo prasmi. Reģionu komiteja uzskata, ka ir ļoti svarīgi veicināt tādas ģeogrāfiskā ziņā taisnīgas un sociālā taisnīguma principam atbilstošas informācijas sabiedrības veidošanos, kas nodrošina to, ka visiem iedzīvotājiem ir iemaņas, kas viņiem vajadzīgas dzīvei un darbam šajā jaunajā digitālajā laikmetā. Spēja apieties ar plašu informācijas plūsmu un risināt sarežģītas problēmas kļūst par svarīgu prasmi, kas nepieciešama arvien lielākam skaitam iedzīvotāju.

3.5.1

Prasme mācīties spēja ir spēja noteikt jaunu zināšanu apguves perspektīvu un metodoloģiju. Tas nozīmē, ka katrs indivīds apzinās sevi pašu un to, kā viņš funkcionē dažādās mācību situācijās, apzinās savas labākās mācīšanās stratēģijas, stiprās puses un jomas, kurās vajadzīgi uzlabojumi. Minētā spēja ir saistīta arī ar motivāciju un pašpaļāvību. “Mūžizglītības stratēģija” lielā mērā pamatojas uz iemācīšanās aspektu un to, ka iemācīties var dažādos veidos un situācijās. Runa ir par spēju mācīties un spēju iemācīties ko jaunu. Turklāt tā ir spēja paplašināt agrāk iegūtas zināšanas, prasmes un dzīves pieredzi un spēja tās izmantot, pielāgojot dažādām situācijām.

3.5.2

Reģionu komiteja uzskata, ka zināšanu sabiedrībā minētajai spējai ir liela nozīme. Būtiska nozīme ir tam, lai topošie skolotāji gūtu iemaņas, kas nepieciešamas, lai darbā īstenotu šo principu. Minētā pamatprasme būtiski atšķiras no pārējām pamatprasmēm, un ar tās palīdzību ir iespējams attīstīt pārējās pamatprasmes. Tādēļ Reģionu komiteja uzskata, ka šī pamatprasme ir īpaši jāizceļ un tai jāpiešķir prioritāte.

3.6.1

Jēdzienā “sociālās prasmes un pilsoniskās prasmes” ir iekļauta virkne aspektu, kam pēc Reģionu komitejas uzskatiem ir jāpiešķir liela uzmanība. No vienas puses minētās prasmes ir saistītas ar personīgo īpašību attīstīšanu, proti, saskarsmes spējas ar citiem cilvēkiem attīstīšanu. Zināšanu sabiedrībai raksturīgajā darba un sociālajā dzīvē attīstīta saskarsmes spēja plašā šī jēdziena nozīmē kļūst par arvien svarīgāku īpašību. No otras puses jēdziens “sociālās prasmes un pilsoniskās prasmes” attiecas arī uz spēju izprast citas kultūras.

3.6.2

Šīm prasmēm raksturīgi arī sociālie aspekti tajā nozīmē, ka indivīds sevi uzskata par sevis paša, savas ģimenes un savas apkārtnes resursu.

3.6.3

Sociālajām prasmēm un pilsoniskajām prasmēm piemīt arī medicīniska rakstura aspekti, piemēram, izpratne par veselīgu dzīvesveidu, fizisko un garīgo veselību un aktīvu dzīvesveidu. Kaut arī zināšanas medicīnas jomā arvien padziļinās, neveselīgas pārtikas un mazkustīga dzīvesveida dēļ daudzās valstīs pasliktinās bērnu un jauniešu veselības stāvoklis. Ja nekas nemainīsies, stāvoklis kļūs kritisks.

3.6.4

Vēl viens svarīgs aspekts ir pilsoņa loma sabiedrībā. Ar to domāta spēja izprast demokrātijas būtību, indivīda tiesības un atbildību. Visus šos faktorus ir iespējams veicināt vietējā un reģionālā līmenī. Komiteja iesaka papildināt definīciju, tajā norādot, ka iedzīvotājiem nepieciešams zināt ES vēsturi un mērķus, galvenos faktus par Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un attiecībām, ko ES uztur ar dalībvalstīm, par grūtībām pieņemt ES Konstitūciju un progresu šai jomā, kā arī par dažādu politikas nozaru principiem.

3.6.5

Reģionu komiteja uzskata, ka izpratne par ilgtspējīgu attīstību un par to, ka mēs esam atbildīgi par mūsu kopējo vidi, ir aspekts, uz kura nozīmīgumu šajā sakarā ir skaidri jānorāda.

3.7.1

Spēja uzņemties iniciatīvu un prasme veikt uzņēmējdarbību principā ir aktīvas attieksmes veids, spēja idejas īstenot darbībā. Tādēļ ir svarīgi, lai izglītības sistēmā jau kopš pirmajiem skolas gadiem tiktu atbalstīta šāda aktīva attieksme un izstrādātas tai atbilstošas mācību metodes. Reģionu komiteja vēlas norādīt, ka ir svarīgi sekmēt potenciālu, kas var izpausties, ja sievietes un mazākumtautību pārstāvji, kam ir labas idejas uzņēmējdarbības jomā, nodibina uzņēmumus. Sievietēm var būt vajadzīga arī aktīva dažādu iestāžu palīdzība, lai viņām kļūtu pieejama jauna tehnika. Veicot šādus pasākumus, kā arī īstenojot aktīvu darba tirgus politiku, daudzos Eiropas reģionos ir iespējams samazināt vīriešu un sieviešu nodarbinātības līmeņa atšķirības. Tam ir izšķirīga nozīme Eiropas Savienības ekonomikas nākotnes veidošanā un labklājības nodrošināšanā (13).

3.8.1

RK piekrīt tam, ka ir ļoti svarīgi izprast Eiropas kultūras un valodu daudzveidību un to saglabāt (14). Jāgādā, lai mācību un cilvēku attīstības procesā būtu iekļauti dažādi kultūras izpausmes veidi, piemēram, mūzika, māksla, literatūra un valodas. Principā ir svarīgi izprast dažādus skata punktus un viedokļus.

3.8.2

Šajā sakarā Reģionu komiteja vēlas uzsvērt vēsturisko aspektu, proti, to, kāda dažādos laikmetos ir bijusi sakaru starp dažādām Eiropas daļām ietekme uz attīstību, kā arī to, ka vismaz pēdējo piecdesmit gadu laikā ir pastāvējusi ideja par Eiropas kopību, kuras izpausme mūsdienās ir Eiropas Savienība.

3.9.1

Reģionu komiteja uzskata, ka ir svarīgi sekot līdzi Komisijas iesniegto ieteikumu rezultātā gaidāmajai attīstībai un to atbalstīt, un piedāvā Komisijai turpmāku sadarbību šajos jautājumos.

3.9.2

Reģionu komiteja atbalsta Komisijas iesniegtos ieteikumus par pamatprasmēm mūžizglītībā un uzskata, ka par tām būtu nepārtraukti jādiskutē un ka tās ir nepārtraukti jāizvērtē.

3.9.3

Reģionu komiteja ierosina piešķirt pamatprasmei “mācīšanās mācīties” prioritāti salīdzinājumā ar pārējām pamatprasmēm, jo tās rezultātā indivīda mācīšanās procesam rodas perspektīva, kā arī tādēļ, ka minētā prasme ietver jaunu zināšanu apguves metodoloģiju. Tādējādi šī prasme nodrošina pārējo ierosināto pamatprasmju attīstīšanas priekšnoteikumus.

3.9.4

Pamatprasmē “sociālās prasmes un pilsoniskās prasmes” būtu jāiekļauj arī norāde uz ilgtspējīgas attīstības nozīmi un izpratni par to, ka mēs esam atbildīgi par mūsu kopējo vidi.

3.9.5

Reģionu komiteja uzstāj, ka kultūras izpausme ir pamatnosacījums atvērtībai pret Eiropas valodu un kultūras daudzveidību, tās izpratni un bagātināšanos, ko tā var nest katram Eiropas iedzīvotājam.

22.9.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 229/29

1)

modernizēta Eiropas rūpniecības politika, kas balstītos uz rūpniecības konkurētspēju, ir izaugsmes un darbavietu radīšanas stratēģijas absolūta prioritāte. Tās pamatā esošās problēmas ietekmē visus Eiropas Savienības reģionus, un attiecīgo procesu dinamika ir ievērojama un pārliecinoša. Reģionu komiteja tāpēc ir gandarīta par Komisijas vēlmi un apņemšanos būtiski veicināt nepieciešamās reformas;

2)

ņemot vērā straujās izmaiņas pasaules ekonomikā, reformas vairs nedrīkst atlikt. Eiropas konkurētspēja ir pakļauta spēcīgam spiedienam, kas nozīmē to, ka Eiropas rūpniecības politikas atjaunošanai ir jānotiek ātrāk un noteiktāk. Reģionu komiteja atzinīgi vērtē saistības, ko saskaņā ar Komisijas lūgumu ir uzņēmušās daudzas nozaru organizācijas, tomēr nav pārliecināta, vai tas būs pietiekami darbības uzsākšanai. Uz pasaules ekonomiskās konkurences fona Eiropa savu potenciālo spēku pirmām kārtām saskata konkurētspējīgos reģionos, kurus šajā atzinumā apzīmē ar vārdu no angļu valodas — “valleys” (“ielejas”), kuru pamatā ir slavenās Silikona ielejas (Silicon Valley) koncepcija un Pasaules ekonomikas foruma filozofija. Šādas Eiropas “ielejas”, kas ir radušās uz agrāko rūpniecības un ekonomikas nozaru pamata, ir nākamie ekonomikas un sociālās atjaunotnes virzītājspēki;

3)

Stokholma, Kembridža, Bavārija, Rona-Alpi un Nīderlandes dienvidaustrumi, kā arī tādi straujas izaugsmes reģioni kā Vermlanda, Rīga un Saksija — Anhalte ir tikai daži šādu reģionu piemēri. Reģionu komiteja aicina Komisiju padarīt šādu pieeju par rūpniecības politikas centrālo elementu un tādējādi labāk paredzēt un noteikt Eiropas reģionālo saimniecisko kompleksu veidošanos. Ņemot vērā minēto mērķi, ievērojami jāpaaugstina pašreizējo priekšlikumu efektivitāte; minētie priekšlikumi aprobežojas tikai ar “pamatnosacījumu” noteikšanu un šajā ziņā sniedz pārāk mazu stimulu atjaunošanai. Jaunajai Eiropas rūpniecības politikai pirmām kārtām ir jābūt vērstai uz vairākas nozares aptverošu attīstību, kas balstītos uz jaunām tehnoloģiju, ražojumu un tirgus kombinācijām;

4)

Reģionu komiteja šajā atzinumā izsaka vairākus konkrētus priekšlikumus, kuru mērķis ir ievērojami paaugstināt Eiropas Savienības instrumentu efektivitāti un veicināt minēto instrumentu efektīvāku integrāciju. Tāpēc, sākoties nākamajai, Vācijas prezidentūrai, ir jāizveido stingrs pamats, un Reģionu komiteja aicina Komisiju un Parlamentu nākt klajā ar inovatīvas un apņēmīgas politikas priekšlikumiem,

1.1

Komisija savā darba plānā izklāsta septiņas starpnozaru politikas iniciatīvas, kas paredz risināt dažādu nozaru grupējumu kopējās problēmas un stiprināt dažādo politikas jomu sinerģiju. Tās ir:

1.2

Visiem minētajiem pasākumiem ir fundamentāla nozīme Eiropas rūpniecības konkurētspējas palielināšanā. Kopumā RK pilnībā atbalsta šos priekšlikumus. Komiteja lūdz vērst īpašu uzmanību strukturālo pārmaiņu pārvaldībai rūpniecībā, kā arī jaunajai tiesību aktu vienkāršošanas programmai. Runa šajā kontekstā patiešām ir par lietas būtību — tieši šī ir tā joma, kurā ir nepieciešams atbalstīt un veicināt jauno, reģionu iniciēto politiku. Konkurētspējai Eiropas Savienībā ir jābūt debašu galvenajai tēmai, proti, debašu par to, kā risināt globalizācijas radītās problēmas un izmantot tās radītās iespējas ar mērķi nodrošināt mūsu bērnu labklājību. Mēs noraidām jebkādu atpalikušu protekcionistisku pieeju, kas balstās uz iepriekš sasniegtā līmeņa saglabāšanu. Tādas iniciatīvas kā Komisijas ierosinātā Globalizācijas pielāgošanas fonda izveide ir jāīsteno, nevis lai norobežotos un aizsargātos, bet gan lai veicinātu attīstību, piemēram, nodrošinot apmācību jaunajās, daudzsološajās nozarēs.

1.3

Tādēļ RK aicina Komisiju tiešāk atsaukties uz reģionālo inovācijas politiku, kas lielā mērā ir virzīta uz reģionālo klasteru un jaunu sadarbības veidu sekmēšanu. Eiropā sastopami vairāki Komisijas un reģionu veiksmīgas sadarbības piemēri; īpaši jāmin Ziemeļbrābantes rīcības programma inovācijai 2005.–2010. g. “Connecting, creating and enabling winners”.

1.4

Starpnozaru iniciatīvu izstrāde īpaši nodrošinās mūsdienīgas un integrētākas Eiropas politikas attīstību. Tādēļ mēs īsi vēlamies norādīt uz dažiem ierosinātajiem pasākumiem, īpašu uzmanību pievēršot iespēju izmantošanai, ko paver integrētāka pieeja.

1.5

Enerģija un vide tuvākajos gados būs prioritārās tēmas pasaules līmenī. Komisijai ir jādod nepieciešamais impulss. Minētajās jomās slēpjas jauni daudzsološi tirgi un interesantas iespējas ES rūpniecības un pētniecības politikai.

Šāds solis veicinās to, ka enerģētiku un ilgtspējīgu attīstību (ekoloģiskāki izstrādājumi un ražošanas procesi) apskata nevis nošķirti, bet gan, ka tās patiešām kļūst par rūpniecības un inovāciju politikas sastāvdaļu. Lielāka uzmanība ir jāvelta alternatīvu enerģijas avotu attīstīšanai.

Enerģijas izmaksas veido svarīgu mūsu rūpniecības izmaksu daļu. Reģionu komiteja aicina dalībvalstis palielināt infrastruktūru savienojamības spēju, lai tad, kad notiks enerģijas tirgus liberalizācija, mūsu rūpniecības uzņēmumi varētu iegādāties gāzi un elektrību visā Eiropā. Vietējo un reģionālo pašvaldību dalība enerģijas piegādes uzņēmumu kapitālā var efektīvi veicināt vienlīdzīgu nosacījumu Eiropas mērogā rašanos.

1.6

RK uzstāj, ka jaunā rūpniecības politika ir jāizvērtē Lisabonas stratēģijas un globalizācijas kontekstā. Pārstrukturēšanas process reģionos un valstīs ir šīs attīstības rezultāts. Kā jau Reģionu komiteja atzīmēja savā atzinumā par uzņēmumu pārstrukturēšanu un pārvietošanu (CdR 148/2005 fin.), ir nepieciešams nodrošināt labu pārstrukturēšanas procesa pārvaldību (skat. šajā sakarā mūsu iepriekšējo piezīmi par Globalizācijas pielāgošanas fonda izveidi attīstības, nevis pasargāšanas nolūkā). Gadījumos, kad īstenošanu veic no Briseles, ir būtiski veicināt ekonomikas un sociālo kohēziju — šiem abiem kohēzijas veidiem ir jābūt efektīva un elastīgāka darba tirgus pamatelementiem. Diskusijās vēlams pievērsties prioritārajai “sociālās inovācijas” tēmai. Būtiskais jautājums ir noskaidrot, kā rīkoties, lai Eiropas strādājošie labāk spētu pielāgoties reizēm visai skarbiem pārstrukturēšanas nosacījumiem, vienlaikus nekļūstot par strukturāla bezdarba upuriem.

1.7

Darba ražīguma pieaugums, nodarbinātības līmenis un darba tirgus mobilitāte ir svarīgi faktori Eiropas Savienības konkurētspējas uzturēšanai. Šim aspektam ir jāpievērš īpaši liela vērība, gan realizējot dalībvalstu politiku, gan ES programmu un struktūrfondu ietvaros. Turklāt ir jāpadara vieglāka pieeja (pagaidu) Eiropas darba tirgum tiem ieceļotājiem no trešām valstīm, kam ir augsta kvalifikācija — šāda liberalizācija veicinātu arī Eiropas konkurētspēju.

1.8

RK konstatē, ka atsevišķas nozīmīgas apstrādes rūpniecības nozares joprojām bauda būtiskas priekšrocības attiecībā pret konkurentiem, bet savukārt arī tās var skart globalizācijas negatīvā ietekme. Atbilstošai intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma aizsardzībai ir svarīga nozīme Eiropas Savienības konkurētspējas nodrošināšanā. Intelektuālā īpašuma aizsardzība stimulē inovatīvus pasākumus un jaunu saimnieciskās darbības modeļu rašanos. Normatīvais pamats ir jāpielāgo ātri notiekošajām tehnoloģiskajām un sociālajām pārmaiņām. Likumdošanai šajā jomā ir jābūt skaidri saprotamai un jānodrošina tiesiskā noteiktība. Noteikumi ir jāpieņem un jāpiemēro gan Eiropas līmenī (Kopienas likumdošana), gan plašākā starptautiskā līmenī (Pasaules tirdzniecības organizācija, tirdznieciskie intelektuālā īpašuma tiesību aspekti). Daudzi uzņēmēji mazos un vidējos uzņēmumos, kas ir inovāciju dzinējspēks, joprojām precīzi nezina, kā tieši reaģēt uz viņu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem. Patentu uzturēšanas izmaksas Eiropā, kas ir ievērojami augstākas nekā, piemēram, ASV, rada milzīgas problēmas nozīmīgam skaitam mazo un vidējo uzņēmumu. Attiecībā uz izmaksām saistībā ar patentu pieteikumu ārkārtīgi liela nozīme ir tam, ka pēc minētā jautājuma 30 gadu apspriešanas posma šobrīd ir ieviests Kopienas patents. Piecus gadus pēc tam, kad Eiropas Komisija izvirzīja konkrētu priekšlikumu, jautājums joprojām ir bloķēts Padomē sakarā ar domstarpībām par valodu režīmu. RK aicina Eiropas Komisiju, pamatojoties uz EK Līguma 95. pantu, ierosināt saskaņotu direktīvu. Saskaņā ar minēto pantu varētu saglabāt valstu patentu režīmus, bet tiem būtu piemērojams savstarpējas atzīšanas princips. Ierobežojot iesaistīto valodu skaitu ar attiecīgās dalībvalsts valodu, pievienojot vēl angļu valodu, Kopienas patenta ieviešanas izmaksas varētu ievērojami samazināt, kas galvenokārt sniegtu atvieglojumus MVU. Šādā veidā būtu iespējams izveidot starptautiski konkurētspējīgu patentu. Turklāt ir līdz minimumam ir jāsamazina maksājums par patentu saglabāšanu, ko iekasē daudzās ES valstīs un kurš neveicina inovācijas attīstību.

1.9

Septītajai pamatprogrammai un Konkurētspējas un inovāciju programmai (CIP) kopīgi ar struktūrfondiem ir būtiska nozīme pētniecības un inovāciju veicināšanā un vadlīniju noteikšanā. Septītās pamatprogrammas finansējumam ir jābūt pietiekamam, lai palielinātu ES konkurētspēju un nostiprinātu tos reģionus, kuros izmanto vadošās tehnoloģijas. Izstrādājot finanšu plānu, attiecīgo budžetu nedrīkst samazināt.

1.10

Šajā atzinumā RK uzsver to, ka uzmanība jāpievērš reģionālo ekonomikas kompleksu stimulēšanai Eiropā (Eiropas ieleju veidošana). Šim nolūkam reģionos vairāk jāapvieno struktūrfondu un pamatprogrammu, piemēram, septītās pamatprogrammas un CIP izmantošana. Reģionu komiteja aicina Komisiju šajā sakarā nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem.

Papildus visam citam līdzekļi ir jānovirza moderno tehnoloģiju izpētei ar vadmotīviem — “atklāto inovāciju” kultūras un klasteru izveides veicināšana reģionos.

1.11

Lai izstrādātu ilgtspējīgu ekonomikas modeli kādam no augsto tehnoloģiju reģioniem, nepietiek tikai ar apjomīgiem ieguldījumiem pētniecībā. To pierāda Eindhovenas reģiona Brainport (augsto tehnoloģiju izpētes centrs) gūtā pieredze. Konkrētu zināšanu iespējami dažādas pielietošanas vairākās inovāciju ķēdēs veicināšana nodrošina darba vietu rašanos visos līmeņos, kā arī zināšanu piesaisti kādam konkrētam reģionam. Maziem un vidējiem uzņēmumiem ir tādas pat tiesības uz veicinošiem pasākumiem kā zināšanu radītājiem. Reģionu komiteja aicina Eiropas Komisiju izmantot Eiropas programmas un struktūrfondus mērķtiecīgāk, lai nodrošinātu vairāku inovācijas ķēžu esamību vienā reģionā. Tas ļautu radīt lielu skaitu darba vietu personām, kurām ir augstākā izglītība, augstākā profesionālā izglītība un vidējā profesionālā izglītība.

1.12

Attiecībā uz pēdējo minēto punktu RK lūdz piešķirt īpašu vērību ES pamatprogrammu un fondu pieejamības nodrošināšanai maziem un vidējiem uzņēmumiem. RK uzskata, ka tā ir nopietna problēma, — ja netiks veikti vienkāršošanas pasākumi, mērķi saistībā ar MVU attīstības veicināšanu nav lielas izredzes īstenot. Ir svarīgi radīt atvērtāku inovācijas kultūru, kurā finansējumu un labāk integrētos projektus padarīt pieejamākus MVU.

1.13

Reģionālās inovācijas politikas īstenošanā gūtā pieredze liecina, ka MVU ir izdevīgi sadarboties ar lielākiem uzņēmumiem. Tieši tādēļ RK vērš uzmanību uz to, ka Eiropas rūpniecības politikā vairāk ir jāakcentē lielo uzņēmumu (1) un MVU sadarbība. Tik pat svarīga ir arī sadarbība starp MVU un pētniecības centriem.

1.14

Nobeigumā vēl viena piebilde par iespējamo integrēto pieeju attiecībā uz Eiropas rūpniecības politiku. Jo īpaši uzmanība būtu jāpievērš rūpniecības politikas saistībai ar ilgtspējīgas attīstības un sociālās kohēzijas politiku; tā ir būtiska problēma ES. Īstenojot minēto programmu, Komisija var palīdzēt nodrošināt, ka ilgstspējīgas zināšanu sabiedrības attīstības ietvaros lielāka uzmanība tiek pievērsta jaunām sadarbības formām un produkcijas-tirgus apvienojumam tādās jomās kā veselības aizsardzības nozare (medicīniski tehniskas inovācijas), vide un enerģija, Eiropas rūpniecībai padarot pieejamus jaunus un izdevīgus tirgus.

1.15

Mēs jau aplūkojām apvienošanās un galveno Eiropas ekonomikas darbību specializācijas tendenci. Minēto tendenci būtu nepieciešams stiprināt citās politikas jomās, piemēram, teritoriālplānošanā un infrastruktūru modernizācijā. Eiropas politikā skaidrāk jāparedz izdevīgu apstākļu radīšana starptautiskajām (pārrobežu) augsto tehnoloģiju zonām, ko vieno moderna Eiropas infrastruktūra, tās padarot pieejamas. Bez tam atbalstāma ir Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Barosso kga ideja izveidot Eiropas univeristāti (Eiropas Tehnoloģisko institūtu). Augsta līmeņa tehnoloģiskais institūts Eiropas Savienībā ļautu novērst intelektuālā darbaspēkau aizplūšanu uz citām pasaules valstīm. Šis ir īstais brīdis, lai Eiropas Savienība izveidotu institūtu, kas spētu sacensties ar Masačūsetsas Tehnoloģisko institūtu Bostonā.

1.16

Jaunās iniciatīvas, kuras Komisija ierosinās, ir šādas:

1.17

Komisijas darba pamatā esošie nozaru pētījumi liecina, ka vairākas Eiropas rūpniecības nozares ir pietiekami spēcīgas, lai saglabātu konkurētspēju pasaules līmenī. Starptautiskā līmeņa darbību īstenošanai izšķirošs faktors ir rūpniecības atbilstība zināšanu un inovāciju prasībām saistībā ar jauniem produktiem un ražošanas procesiem.

1.18

Ir svarīgi, lai ES un dalībvalstis pārliecinoši turpinātu atbalstīt šo pārmaiņu un reformu procesu. RK uzskata, ka pašreizējās ES pamatprogrammas saistībā ar (jaunajiem) struktūrfondiem ir efektīvs veicināšanas instruments.

1.19

Tādās nozarēs kā mašīnbūvē un iekārtu rūpniecībā koncentrācija un apjoms ir noteicošie elementi Eiropas stratēģisko plānu izstrādē. ENIAC un Artemis stratēģiskajiem plāniem ir būtiska nozīme attiecībā uz Eiropas un valstu investīcijām minētajā jomā.

1.20

Lai arī pastāvīga vērība jāatvēl dažādu nozaru konkurētspējai, ir jāizdara būtisks secinājums, ka Eiropas turpmākā labklājība arvien vairāk būs atkarīga no starpnozaru darbībām. Komisijai uz to būtu jāvērš īpaša uzmanība. Rūpniecības politika var veicināt progresu minētajā jomā, sekmējot “starpnozaru mijiedarbību”, tādējādi neizbēgami panākot strauju attīstību un ievērojamas inovācijas attiecībā uz produktiem un tirgdarbību. Minētā attīstība iezīmējas atsevišķās nozarēs, proti, pārtikas rūpniecībā un farmācijas rūpniecībā (bioloģijas nozarēs), biomedicīnas tehnoloģijās, kā arī automašīnu sistēmās un augstajās tehnoloģijās.

1.21

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisijas noteiktās četras kategorijās nav pietiekami aptverošas. Piemēram, bioloģijas nozarēs vajadzētu iekļaut svarīgo “molekulāro medicīnu”. Tāpat arī precīzāks skaidrojums sniedzams par nanoelektroniku un integrētajām sistēmām. Vispārinātāku apzīmējumu, piemēram, “radošā industrija” varētu izmantot attiecībā uz modes un dizaina industriju, ņemot vērā tās pašreizējo straujo izaugsmi.

1.22

Arvien lielāka nozīme ir attiecīgo rūpniecisko darbību klasteru veicināšanai jaunu rūpniecisku darbību sekmēšanai. Šo jautājumu Komisijai darba plānā vajadzētu izklāstīt noteiktāk un skaidrāk.

1.23

Tā dēvētais “klasteru modelis”, proti, intensīva un strukturēta valsts iestāžu, uzņēmumu, akadēmisko augstskolu un izpētes institūtu sadarbība ir nozīmīgs faktors, lai nodrošinātu sekmīgu darbību visos ES inovatīvajos reģionos, piemēram, Stokholmas reģionā, Bavārijā, Ildefransā, Rona-Alpos, Nīderlandes dienvidaustrumu reģionā. Šādai pieejai ir nepieciešams būtisks atbalsts atjaunotas un labāk integrētas Eiropas rūpniecības politikas ietvaros.

2.1

Komisijas darba plānā ir izvērsta Lisabonas stratēģija un Gēteborgas mērķi, un šajā ziņā minētais plāns ir konsekventi izstrādāts dokuments. Kā jau iepriekš vairākkārt atzīmēts, minētajā dokumentā ir iekļauti vairāki labi un lietderīgi plāni. To apstrīdēs tikai retais. Dokumentā tomēr nav skaidra nākotnes redzējuma attiecībā uz to, kā Eiropa var apsteigt konkurentus.

2.2

RK iesaka izvirzīt tādu redzējumu, kas ir pamudinošs un entuziasmu rosinošs. Kāda būs Eiropa 2027. gadā? Cik lielā mērā Eiropas rūpniecība būs nodrošinājusi atbilstību 2006. gadā izvirzītajām prasībām? Vai investēšana “intelektuālajos reģionos” ceļā būs sekmējusi ekonomikas un sociālo augšupeju visās ES dalībvalstīs? Veidojot ilgtspējīgu zināšanu sabiedrību, cik sekmīgi būs izdevies atrast jaunas iespējas un tirgus enerģētikas, vides un veselības aizsardzības nozarē? utt.utt.

2.3

RK iesaka vairāk akcentēt tādu stratēģiju, kurā paredzēti daudzsološi sasniegumi dažādos reģionos, tādējādi veicinot saimnieciskās darbības un specializācijas koncentrēšanas tendenci, kas turpmākajos gados Eiropā pastiprināsies. Minētās stratēģijas pamatprincips ir tas, ka šādu vadošo reģionu attīstības sekmēšana ievērojami veicinās augšupeju ekonomikā un sociālajā jomā visās ES dalībvalstīs.

2.4

ES rūpniecības politikas atjaunošanas uzsākšanai RK iesaka apstiprināt Eiropas un katras ES dalībvalsts vadošo konkurētspējīgo reģionu noteikšanas kritērijus, kas ļautu novirzīt Eiropas investīciju programmu līdzekļus minētajiem reģioniem, tādējādi papildinot valsts un reģionālās investīcijas un atbalstot šādu reģionu materiālās un intelektuālās produkcijas izlaidi.

Jaunajai Eiropas rūpniecības politikai, kas ir virzīta uz tādu sasniegumu veicināšanu, kuri nodrošina plašas iespējas un jaunu reģionālu saimniecisko kompleksu veidošanu, “jaunās solidaritātes” ietvaros ir jāpievērš īpaša uzmanība atpalikušo reģionu attīstības veicināšanai. Reģionu komiteja iesaka Komisijai ieviest “sviras efekta” sistēmu, piemēram, nosakot, ka palīdzība no Eiropas Savienības struktūrfondiem un pamatprogrammām ir pieejama tikai tad, ja ir noslēgti starpreģionālās ekonomiskās partnerības līgumi.

2.5

Eiropas perspektīvo nozaru veicināšana starptautiskā līmeņa sasniegšanai ir un turpmāk būs viens no Eiropas rūpniecības politikas pamatmērķiem. Nākotnes labklājība tomēr būs atkarīga no starpnozaru darbību izaugsmes tempa. Komisijas iesniegtajā darba plānā noteiktajās “lielajās kategorijās” ieteicams uzsvērt pašreizējos autonomos sasniegumus.

2.6

RK tādēļ ierosina Komisijai koncentrēt ES jauno rūpniecības politiku uz starpnozaru pieejas stratēģisko nozīmību, atzīstot “starpnozaru mijiedarbības” spēcīgo ietekmi. Tādēļ obligāts priekšnosacījums ir valsts iestāžu, nozaru, akadēmisko augstskolu un zinātniskās izpētes institūtu strukturālā sadarbība, kas pazīstama arī ar apzīmējumu “trīskāršā spirāle” (“Triple Helix”). Minētais klasteru modelis ir viena no Eiropas jaunās rūpniecības politikas pamatiezīmēm.

2.7

“Starpnozaru mijiedarbības” veicināšana ir balstīta uz inovācijām un tādām “ražojums-tirgus” kombinācijām, kas attiecīgajā nozarē vēl nav bijušas. Šāda mijiedarbība pārsniedz rūpniecības nozaru ietvarus; mijiedarbība ar citām, sociālām jomām nodrošina jaunu dinamiku. Reģionu komiteja šajā sakarā atsaucas uz mijiedarbību ar mākslas un kultūras jomu (radošo industriju), kultūru mijiedarbību (jaunā starpkultūru uzņēmējdarbība) vai mijiedarbību ar profesionālas izglītības jomu (jauna pieredze). ES nozīme minēto nozaru stimulēšanā var būt un tai jābūt ļoti ievērojamai. Reģionu komiteja aicina Komisiju attiecīgajās programmās un jaunajos struktūrfondos ņemt vērā minētos aspektus.

2.8

Priekšlikumi attiecībā uz starpnozaru pasākumiem piedāvā iespējas Eiropas politikas integrētākai pieejai. RK uzskata, ka papildu uzsvars attiecināms uz šādām jomām:

2.9

Komisijas darba plānā pamatoti ir atzīta mazo un vidējo uzņēmumu inovatīvās spējas ievērojamā vērtība. Tas, cik lielā mērā šie uzņēmumi to spēj praktiski īstenot, lielākoties ir atkarīgs no Eiropas tiesību aktu vienkāršošanas. Pašreizējos priekšlikumos attiecībā uz MVU, piemēram, ir būtiski ierobežotas subsīdiju iespējas pētniecībai un attīstībai MVU, kas ir pretrunā konkurētspējas stiprināšanai pasaules līmenī. Šobrīd viens amerikāņu MVU atvēl vidēji septiņas reizes vairāk līdzekļu pētniecībai un attīstībai salīdzinājumā ar vienu Eiropas MVU.

2.10

Neviens uzņēmums turpmāk nebūs ar mieru un nespēs pildīt visas ES administratīvās prasības, lai pretendētu uz subsīdijām 15 % apmērā. RK tādēļ ierosina uzsākt intensīvu kampaņu birokrātisko šķēršļu novēršanai, lai nodrošinātu pamatprogrammu un Eiropas struktūrfondu lielāku pieejamību MVU. RK pilnībā atbalstīs visus Komisijas priekšlikumus minētā mērķa sasniegšanai.

Šajā sakarā vietējo un reģionālo pašvaldību kā MVU tuvākā pārvaldes līmeņa iesaistīšana sekmēs Kopienas atbalsta pieejamību MVU.

2.11

Ierobežojumu atcelšana un no Kopienas tiesību aktiem izrietošā administratīvā sloga samazināšana, kā arī rūpīga minēto tiesību aktu radīto izmaksu un ieguvumu analīze ir Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanas būtiski priekšnoteikumi. Šajā sakarā svarīgi ir veikt Eiropas tiesību aktu ietekmes uz uzņēmumiem novērtējumu. Lai nodrošinātu šāda novērtējuma kvalitāti, tas ir jāveic kādai neatkarīgai trešai pusei. Reģionu komiteja aicina Komisiju visdrīzākajā laikā izvirzīt priekšlikumus šajā sakarā. Par minētās iniciatīvas aizsākumu varētu būt Nīderlandes sistēma, kas ir balstīta uz vienu neatkarīgu revīzijas struktūru (Adviescollege Toetsing Administratieve Lasten, ACTAL).

22.9.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 229/34

1.1

atzinīgi vērtē jauno pamatstratēģiju kā pozitīvu ieguldījumu valodu daudzveidības veicināšanā un kā papildinājumu Komisijas esošajām iniciatīvām uzlabot Eiropas Savienības iestāžu un iedzīvotāju saziņu;

1.2

atbalsta Komisijas trīs galvenos mērķus: 1) veicināt valodu mācīšanos un valodu daudzveidību sabiedrībā, 2) sekmēt stipru daudzvalodu ekonomiku, un 3) sniegt pilsoņiem piekļuvi Eiropas Savienības tiesību aktiem, procedūrām un informācijai dzimtajā valodā;

1.3

uzskata, ka saistībā ar minētajiem svarīgajiem mērķiem pieejamie resursi tomēr nav pietiekami;

1.4

atzīst, ka par daudzvalodības turpmāku progresu galvenokārt ir atbildīgas dalībvalstis un to vietējas un reģionālās pašvaldības, tomēr uzskata, ka ir nepieciešams Komisijas tiešs atbalsts, lai paaugstinātu izpratnes līmeni un uzlabotu pasākumu konsekvenci dažādos līmeņos un visā ES;

1.5

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību lielo nozīmi daudzvalodību veicinošas politikas īstenošanā un uzskata, ka norādēm uz minēto pašvaldību lomu ziņojumā jābūt precīzākām;

1.6

aicina vairāk atzīt pilsētu sadraudzības iniciatīvu nozīmi valodu mācīšanā un kultūras apmaiņas jomā un uzskata, ka šāda tieša iedzīvotāju iesaistīšana vietējā un reģionālajā līmenī var tuvināt ES tās pilsoņiem;

1.7

uzskata, ka Regulas 1/1958 nesenais grozījums, saskaņā ar kuru sākot no 2007. gada 1. janvāra īru valoda kļūs par oficiālu Eiropas Savienības darba valodu, kā arī Padomes 2005. gada 13. jūnija secinājumi, kas pieļauj administratīvus nolīgumus starp Eiropas Savienības iestādēm un struktūrām un dalībvalstīm par tādu valodu oficiālu lietošanu, kas attiecīgās dalībvalsts konstitūcijā atzītas par valsts vai oficiālo valodu dalībvalstī vai kādā tās teritorijas daļā, ir nozīmīgi solis, lai tuvinātu ES daudziem tās iedzīvotājiem;

1.8

atzīst nozaru programmu, piem., Socrates, Youth un Leonardo un mūžizglītības integrētās programmas nozīmīgo ieguldījumu valodu mācīšanās norisē Eiropas Savienībā. Minētās programmas ir labs tādu pasākumu piemērs, kas palīdz radīt daudzvalodu sabiedrību, un RK atkārtoti uzsver savu viedokli, ka attiecīgajās jomās Komisija spēj darīt vairāk;

1.9

šajā sakarā Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisija savā pašreizējā priekšlikumā par mūžizglītības un mācību integrēto programmu nenošķir dažādas Eiropas valodas un tādējādi neierobežo līdzdalību programmā, attiecinot to tikai uz Eiropas Savienības oficiālajām darba valodām, kā tas ir šobrīd;

1.10

uzskata, ka migrantiem jābūt visplašākajām iespējām saglabāt savas valsts valodu un mācīties uzņēmēju valstu valodu vai valodas, Komiteja uzskata, ka kultūru un valodu bagātā daudzveidība, ko migranti dod Eiropas Savienībai, būtu jāatzīst tiešāk un ka pēc iespējas jāparedz minēto valodu mācīšana minimālās programmas ietvaros. Komiteja uzsver arī to, ka nepieciešama lielāka specializācija tulku apmācībā, lai veicinātu migrantu un uzņēmēju kopienu saziņu.

1.11

piekrīt, ka svešvalodas mācību programmā un struktūrās jāatspoguļo skolēniem un studentiem noteikto prasību izmaiņas; tādēļ gaida Komisijas ieteikumus par to, kā modernizēt svešvalodu skolotāju sagatavošanu un valodu apgūšanas tehnoloģijas/ līdzekļus;

1.12

atbalsta daudzvalodības akadēmiskās jomas un kultūru savstarpējās saskarsmes attīstību Eiropas sabiedrībā un atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, ka valodu daudzveidības izpētē jāiesaista katedru tīkli atbilstoši Žana Monē veiksmīgajai darbībai;

1.13

apzinās valodu agrīnas mācīšanas priekšrocības, ja skolotāji ir īpaši sagatavoti, un tādēļ atzinīgi novērtē Komisijas paredzamo publikāciju par paraugprakses izpēti valodu agrīnas mācīšanas jomā, kurā saskaņā ar Komitejas viedokli jāietver reģionālā perspektīva, un iestājas par to, ka, veicot šo pētījumu, ir jāņem vērā arī reģionālajā līmenī gūtā ilggadējā pieredze;

1.14

uzsver, ka augstākās izglītības iestādes varētu aktīvāk veicināt daudzvalodību studentu un personāla vidē, un būtu gandarīta par lielāku skaitu projektu saistībā ar Eiropas tīklu visu studentu valodu apguves veicināšanai (ENLU);

1.15

piekrīt, ka augstākās izglītības iestādes varētu aktīvāk veicināt daudzvalodību arī plašākā vietējā sabiedrībā, izveidojot saikni ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un vietējām uzņēmējsabiedrībām;

1.16

piekrīt, ka tendencei tajās valstīs, kurās angļu valoda ir svešvaloda, mācīšanai izmantot nevis valsts vai reģionālu valodu, bet gan angļu valodu var būt neprognozējamas sekas attiecībā uz minēto valodu dzīvotspēju. Komiteja uzsver minētā jautājuma steidzamību un atzinīgi vērtē ierosinājumu pētīt iepriekš minēto jautājumu sīkāk;

1.17

atbalsta domu par dalībvalstu valsts plānu izstrādi, lai strukturētu, saskaņotu un virzītu pasākumus daudzvalodības veicināšanai. Komiteja uzskata, ka minētajos plānos jānosaka skaidri mērķi valodas mācīšanai dažādos izglītības posmos un vienlaikus jāveic pastāvīgs darbs, lai veidotu izpratni par valodu daudzveidības nozīmīgumu kultūrā. Minēto valsts plānu izstrādāšanā un īstenošanā jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības;

1.18

uzskata, ka mazākumtautību valodu (mazāk lietotu) un reģionālo valodu aizsardzība un lietošanas sekmēšana stiprina reģionālo identitāti. Komiteja atzinīgi vērtē esošo atbalstu minētajām valodām, tomēr uzskata, ka to mazākuma un tādēļ arī lielākas neaizsargātības dēļ īpaša uzmanība jāpievērš attiecīgo valodu nākotnes nodrošināšanai;

1.19

atbalsta to, ka Eiropas Komisija ir iekļāvusi “saziņu svešvalodās” kā vienu no pamatprasmēm, kas Eiropas iedzīvotājiem nepieciešama mūža garumā, un aicina Komisiju izstrādāt tekstus, kas nepieciešami minētā īstenošanai sabiedrībā.

1.20

uzskata, ka pilnveidota valodu prasme palielinās ES uzņēmumu tirdzniecības spēju, un atzinīgi vērtē 2006. gadā publicēto pētījumu par valodu neprasmes ietekmi uz Eiropas ekonomiku. Komiteja tomēr ir pārliecināta, ka publikācijā daļēji bija jāpievēršas valodu prasmes būtiskajām atšķirībām reģionālajā līmenī, un uzskata, ka publikācijā iekļautie ieteikumi jādara pieejami plašai sabiedrībai. Komiteja atbalsta arī 2006. gadā paredzamo valodu sertificēšanas sistēmu saraksta publicēšanu internetā;

1.21

uzskata, ka profesionālās izglītības jomā ir jāuzlabo metodes, kuru mērķis ir iedzīvotāju daudzvalodība, un ka tas jāveic nolūkā padarīt intensīvāku darba ņēmēju pārrobežu mobilitāti, kas ir Kopienas nodarbinātības politikas īstenošanas līdzeklis;

1.22

uzsver, ka ES dalībvalstīs, kurās angļu valoda ir valsts valoda, ir samazinājies to studentu skaits, kas studē valodas. Viens no minētās samazināšanās iemesliem ir saistīts ar to iedzīvotāju, kuru dzimtā valoda ir angļu, pārliecību, ka citu valodu zināšanām nav lielas nozīmes profesionālajā dzīvē un darba tirgū. Sakarā ar to studenti ne vienmēr uzskata moderno valodu zināšanas par būtisku prasmi, lai iegūtu augstāko izglītību vai veidotu profesionālo karjeru. Lai gan Komisija pievēršas līdzekļiem, ar kādiem tā veidos daudzvalodu ekonomiku, Komiteja atkārtoti uzsver, ka jāpastiprina izpratnes veidošana un informētība par ekonomisko guvumu, ko rada valodu mācīšanās;

1.23

uzsver to, cik svarīga ir informācijas pieejamības un izmantošanas iespēja vairākās valodās, un tādēļ atzinīgi vērtē tādas vienotas Eiropas informācijas telpas izveidi, kurā ir pieejami satura un digitālie pakalpojumi, ko raksturo valodu un kultūru daudzveidība;

1.24

uzskata, ka filmu un televīzijas programmu subtitrus iespējams izmantot, lai veicinātu valodu mācīšanos, un atbalsta minētā potenciāla turpmāku izpēti tā plašākas izmantošanas nolūkā;

1.25

uzskata, ka augstākās izglītības un citādas mācību programmas ir pastāvīgi jāatjaunina, un tādēļ uzskata, ka 2006. gadā būtu lietderīgi organizēt konferenci par tulkotāju sagatavošanu akadēmiskajās mācību iestādēs;

1.26

atzinīgi vērtē saskaņā ar i2010 uzsākto iniciatīvu par digitālajām bibliotēkām un atbalsta iniciatīvas, lai koordinētu Eiropas pētniecības grupu darbu valodu tehnoloģiju, mašīntulkošanas un valodas resursu radīšanas jomā.

1.27

atzīst, ka pēdējos desmit gados Komisija ir izstrādājusi vairākas iniciatīvas daudzvalodības jomā, lai palīdzētu iedzīvotājiem izprast, kā viņus ietekmē Eiropas tiesību akti, un atzinīgi vērtē priekšlikumus šādu iniciatīvu turpināšanai. RK tomēr uzskata, ka Komisijai jāpastiprina tās rīkotās informācijas un izpratnes veidošanas kampaņas, ar kuru starpniecību iedzīvotāji saņem informāciju par ES valodu un kultūras daudzveidību, literāro un mākslas mantojumu kā kopjo vērtību kopumu. Izpratnes veidošanas iniciatīvām ir būtiska nozīme, lai paplašinātu iedzīvotāju zināšanas par kultūras mantojumu, un ir jo īpaši svarīgi, lai to mērķauditorija būtu Eiropas iedzīvotāju jaunākā paaudze visos formālās un neformālās izglītības posmos;

1.28

atbalsta Komisijas īstenoto daudzvalodības pastāvīgo veicināšanu tās interneta portālā (Europa) un publikācijās. Komiteja atzinīgi vērtē izveidoto portālu par valodām, kurā ir informācija par daudzvalodību ES, un tādu jaunu portālu izvietošanu, kas paredzēti tiem, kuri mācās valodu, un valodu skolotājiem. Komiteja atzinīgi vērtē arī Komisijas iekšējā tīkla izveidi, lai nodrošinātu, ka visas struktūrvienības vienoti piemēro daudzvalodības politiku;

1.29

atgādina visām Eiropas iestādēm, ka politikā saziņai ar sabiedrību un jo īpaši Eiropas valodām veltītajā interneta portālā jāņem vērā, ka dalībvalstīs lieto arī tādas Eiropas valodas, kas nav ES iestāžu oficiālās vai darba valodas un kurām ir konstitucionāli atzīts oficiāls statuss. Komiteja uzskata, ka šādos gadījumos Eiropas Komisijai minētās valodas būtu jāiekļauj savā politikā saziņai ar sabiedrību;

1.30

uzskata, tulkošanas teritoriālo iestāžu nozīmīguma palielināšana dalībvalstīs, lai veicinātu daudzvalodību, jo īpaši pielāgojot Komisijas vēstījumus vietējai mērķauditorijai, ir pozitīva iniciatīva;

1.31

atzīst, ka ir svarīgi veicināt izpratni par valodu daudzveidības vērtību un tādēļ atbalsta augsta līmeņa semināru par daudzvalodību, kuru mērķauditorija būtu žurnālisti un citi viedokļu izplatītāji, organizēšanu dalībvalstīs;

1.32

uzskata, ka starptautisku tulkošanas konkursu organizēšana starp dalībvalstu skolām ir lietderīga un vērtīga iniciatīva, un mudina attīstīt tamlīdzīgu savstarpēju novērtēšanu un konkursus daudzvalodības jomā vietējās un reģionālajās pašvaldībās visā ES;

1.33

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot augsta līmeņa grupu daudzvalodības jomā un atbalsta arī ministru konferences par daudzvalodību sasaukšanu un uzskata, ka Komiteja jāuzaicina tajā piedalīties.

2.1

ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi daudzvalodības veicināšanā to attiecīgajās kopienās, RK iesaka, ka norādēm uz minēto pašvaldību lomu jābūt precīzākām;

2.2

aicina vairāk atzīt pilsētu sadraudzības iniciatīvu un Euroregion pasākumu nozīmi valodu mācīšanās un kultūras pieredzes apmaiņas jomā vietējā līmenī;

2.3

iesaka Komisijai turpināt pastiprināt izpratnes veidošanu par daudzvalodību un pilnveidot pasākumu konsekvenci dažādos līmeņos visā ES, izmantojot “svešvalodu zināšanu” iekļaušanu tajās pamatprasmēs, kas būtu jāapgūst katram Eiropas iedzīvotājam;

2.4

aicina Komisiju palielināt atbalstu nozaru programmām, piem., Socrates, Youth un Leonardo un integrētajai programmai mūžizglītības jomā, tādējādi veicinot valodu mācīšanos Eiropas Savienībā un jo īpaši atbalstot ar Erasmus programmas starpniecību sekmēto studentu mobilitāti;

2.5

iesaka Eiropas Parlamentam ņemt vērā RK pozitīvo pieredzi pārējo valstu valodu lietošanā, ar mērķi pieņemt apspriežamos noteikumus;

2.6

iesaka vietējām un reģionālām pašvaldībām pašām piedalīties tādās iniciatīvās, kuru īstenošanas gaitā pašvaldību darbinieki tādā apmērā, kādā viņu darba pienākumi ir saistīti ar Eiropas integrācijas veicināšanu un sadarbības politiku, sāk mācīties svešvalodas vai padziļina un uzlabo svešvalodu zināšanas un aicina minētās iestādes iekļaut valodu zināšanas savās izglītības programmās un projektos, ja minētais ir attiecīgo iestāžu kompetencē;

2.7

iesaka sniegt lielāku atbalstu migrantu grupām, lai nodrošinātu, ne tikai to, ka minētās grupas mācās attiecīgās uzņēmējas valsts valodu, bet arī šādu grupu valodu un kultūras saglabāšanu, un uzskata, ka vajadzīgas precīzākas norādes par tādiem ar migrantu valodām saistītiem pasākumiem, kurus iespējams paveikt, savstarpēji sadarbojoties vietējām pašvaldībām, universitātēm un uzņēmumiem;

2.8

uzsver, ka nepieciešama lielāka specializācija tulku apmācībā, lai veicinātu migrantu un uzņēmēju kopienu saziņu.

2.9

iesaka valodu skolotāju sagatavošanu noteikt par prioritāti un aicina Komisiju precīzāk izklāstīt tās rīcības plānu valodu skolotāju sagatavošanai visos līmeņos;

2.10

iesaka Komisijai noteikt vadības sadali valodu un kultūras daudzveidības jomā starp dalībvalstīm;

2.11

aicina Komisiju veicināt projektus, kas paredzēti, lai augstākās izglītības iestādes varētu izveidot labāku saikni ar plašāku sabiedrību, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības un vietējās uzņēmējsabiedrības;

2.12

ierosina Komisijai veicināt daudzvalodību augstākās izglītības iestādēs ar projektam “Eiropas tīkls visu studentu valodu apguves veicināšanai”(ENLU) līdzīgu projektu palīdzību;

2.13

aicina dalībvalstis veikt pasākumus atbilstoši Komisijas ieteikumam par valstu plānu pieņemšanu daudzvalodības un kultūras daudzveidības veicināšanai;

2.14

ierosina Komisijai sniegt skaidrāk noteiktas vadlīnijas par minēto valsts plānu daudzvalodības veicināšanai pieņemšanu dalībvalstīs.;

2.15

aicina skaidrāk uzsvērt reģionālo un mazākumtautību valodu nozīmi daudzvalodu Eiropas veidošanā.

2.16

iesaka publikācijā īpaši pievērsties valodu prasmes būtiskajām atšķirībām reģionālajā līmenī, un uzskata, ka publikācijā iekļautie ieteikumi jādara pieejami plašai sabiedrībai;

2.17

aicina Komisiju pastiprināt izpratnes veidošanas pasākumus par valodu mācīšanās priekšrocībām ekonomikas un kultūras jomā.

2.18

aicina Komisiju pastiprināt informatīvos un izpratnes veidošanas pasākumus, kuru mērķis ir ES iedzīvotāju informēšana par tās valodu un kultūru daudzveidību un mantojumu, kā arī tās pamatvērtībām, īpašu uzmanību pievēršot Eiropas iedzīvotāju jaunās paaudzes apziņas veidošanas pasākumiem. Komiteja arī iesaka, ka tiem ES iedzīvotājiem, kas strādā citā Eiropas valstīs, jāsaņem lielāks atbalsts, mācoties uzņēmējas valsts valodu, ieskaitot valodu profesionāliem mērķiem;

2.19

atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir veicināt viedokļa izplatītāju izpratni par valodu daudzveidības nozīmīgumu un tādēļ aicina Komisiju turpmāk pastiprināt izpratnes par daudzvalodību veidošanas pasākumus tieši šajās grupās.

22.9.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 229/38

1)

vēl joprojām notiek standartiem neatbilstoša kuģošana un ir jāveic pasākumi, lai novērstu to, ka karoga valstis, klasificēšanas sabiedrības, kuģu īpašnieki, rēderi, fraktētāji, terminālu operatori un kuģu kapteiņi lielākas peļņas gūšanas nolūka turpina rīkoties bezatbildīgi un neievēro starptautiskos noteikumus un drošības pasākumus,

2)

jūras satiksmes negadījumos un avārijās iet bojā cilvēki un tiek piesārņots okeāns, reģionālās un vietējās piekrastes un jūras zona, tādējādi radot ievērojamus ekonomiskos zaudējumus, nopietnus kaitējumus dabai un satraukumu sabiedrībā,

3)

dinamiskai un konkurētspējīgai Eiropas jūras transporta sistēmai ir liela nozīme reģionos un pilsētās, īpaši tur, kur ir attīstītas jūrniecības nozares, eksports un ekonomiskie sakari,

4)

ir nepieciešams nodrošināt koordināciju ar ES jūrniecības politikas stratēģiju, veidot savstarpējo sinerģiju un radīt iespējas, lai reģionālajām un vietējām pašvaldībām varētu piedāvāt reālus risinājumus,

5)

plānojot un veicot pasākumus satiksmes jomā, ES īpaša nozīme ir subsidiaritātes un samērīguma principiem, jo likumdošana un tiesību aktu piemērošana bieži ir gan ES, gan arī dalībvalstu un reģionu kompetencē,

6)

jauno tiesību aktu priekšlikumiem

1.1

uzskata, ka, palielinot karoga valstu atbildību un saskaņojot SJO konvenciju (tostarp visu rezolūciju un grozījumu, kurus SJO pieņēmusi pēdējā laikā) interpretāciju, Eiropas flote gūs ievērojamu labumu;

1.2

uzskata, ka īpašie priekšlikumi par stingrāku prasību izvirzīšanu standartiem neatbilstošiem kuģiem veicinās kuģu uzturēšanu labā stāvoklī un ļaus izdarīt spiedienu uz karoga valstīm, lai tās pildītu savus pienākumus saskaņā ar SJO konvencijām, un ka tas ir solis pareizā virzienā;

1.3

atbalsta SJO rezolūcijas A.847(20) atcelšanu un tās aizstāšanu ar SJO rezolūciju A.(...) (23), kurā noteikts, ka dalībvalstīm efektīvi un pastāvīgi ir jāīsteno karoga valsts pienākumi saskaņā ar SJO konvencijām un ņemot vērā SJO rezolūciju A.(...)(23);

1.4

uzskata, ka jānovērš izkropļojumi ekonomikas un sociālajā jomā, kā arī jāaptur nepietiekami kvalificētu kuģu apkalpju nodarbināšana, kas iespējama tāpēc, ka karoga valstis dažādi interpretē SJO konvencijas;

1.5

uzskata, ka labākais veids, kā saskaņot SJO konvenciju (tostarp visu rezolūciju un grozījumu, kurus SJO pieņēmusi pēdējā laikā) interpretāciju, ir SJO interpretācijas vienota piemērošana visā Eiropas Savienībā;

1.6

uzskata, ka Eiropas Savienībā jāsaskaņo mācību programmas un jūrnieku profesionālās kvalifikācijas prasības un ka tas jāveic kvalifikācijas sertifikātu savstarpējās atzīšanas ietvaros;

1.7

pauž bažas par iespēju un pieņemto praksi mainīt klasificēšanas sabiedrību un/vai karoga valsti, ja starp kuģa īpašnieku/rēderu un klasificēšanas sabiedrību un/vai karoga valsti rodas nesaskaņas jautājumos, kas saistīti ar drošību, komandas komplektēšanu, kuģa uzturēšanu, aprīkošanu un ekspluatāciju;

1.8

ierosina, ka klasifikācijas sabiedrībām un karoga valstīm jāpieprasa nodrošināt pilnīgu kuģa atbilstību SJO konvenciju prasībām, pirms tiek mainīta klasifikācijas sabiedrība un/vai kuģa reģistrēšanas valsts. Turklāt, lai kuģi varētu atzīt klasifikācijas sabiedrība un/vai karoga valsts un lai kuģi nesvītrotu no attiecīgās klasifikācijas un reģistra, kuģim pilnībā jāatbilst SJO rezolūciju prasībām;

1.9

piekrīt tam, ka direktīvā ir jāiekļauj jūrniecības nozarē pašreiz spēkā esošās darba tiesību normas;

1.10

uzsver, ka tā ir norūpējusies par jūrnieku darba laiku, par nogurumu, ko izraisa pastāvīga pārstrādāšanās, un par to, ka virsstundu darba un nepietiekama atpūtas laika dēļ jūrnieki var pieļaut kļūdas, izraisīt avārijas, kā arī radīt bojājumus un piesārņot apkārtējo vidi;

1.11

uzskata, ka gadījumā, ja administrācijām būs tiesības pēc saviem ieskatiem atbrīvot kuģus no karoga valsts pamatnoteikumu ievērošanas, drošības līmenis dalībvalstīs būs atšķirīgs, un, iespējams, tam būs koproļojoša ietekme uz karoga valstu konkurenci. Tādēļ minētās tiesības jāierobežo, piemēram, jāattiecina tikai un vienīgi uz jūras spēku kuģiem;

1.12

iesaka piemērot attiecībā uz visiem tirdzniecības kuģiem un zvejas kuģiem saskaņotus tehniskās drošības standartus, kas saskaņā ar Padomes Direktīvas 98/18/EK (1998. gada marts) 12. pantu attiecas uz pasažieru kuģiem;

1.13

vēlas, lai jūras iestādes pēc iespējas ciešāk sadarbotos ar vietējām pašvaldībām un, izmantojot integrētu pieeju, risinātu problēmas, kas saistītas ar jūras satiksmi un ietekmi uz reģiona ekonomisko un sociālo attīstību;

1.14

piekrīt tam, ka dalībvalstu jūras administrāciju rīcībā jābūt atbilstošiem resursiem, lai tās varētu pildīt karoga valsts pienākumus;

1.15

atbalsta direktīvā paredzētās datu bāzes izveidi, kas sniegs būtisku informāciju par kuģiem, kas kuģo ar attiecīgās dalībvalsts karogu, kā arī par kuģiem, kas ir izslēgti no dalībvalsts reģistra;

1.16

atbalsta SJO ierosinājumu izveidot dalībvalstu brīvprātīgās revīzijas sistēmu, taču pieprasa, lai minētā revīzijas sistēmas ieviešana būtu obligāta un lai tā būtu daļa no kvalitātes sertifikācijas, kas tiek veikta saskaņā ar ISO (Starptautiskā standartizācija organizācija) normām vai līdzīgām normām, kā to ierosinājusi Eiropas Komisija;

1.17

pauž bažas par kuģu kapteiņu apsūdzēšanu un nomelnošanu. Kaut gan dažos gadījumos viņu krimināltiesiskā vaina ir acīmredzama, tomēr kopumā tāds uzskats ir nepareizs, neatbilstošs un veido ļoti negatīvu tēlu par šo profesiju, kuras pārstāvji ļoti sekmīgi veic visai smagu, saspringtu un dažkārt bīstamu darbu;

1.18

pauž bažas, ka, iespējams, tiks ierobežotas “miermīlīgas caurbraukšanas tiesības” un kuģošanas brīvība kuģiem, kas, neiebraucot nevienā no Eiropas Savienības ostām, pārvietojas pa tās ūdeņiem. Drošības interesēs minētās tiesības iespēju robežās ir jāsaglabā. Kuģniecības nozarei skaidri jānorāda, ka kuģiem, kas iebrauc Kopienas ūdeņos, ir jākuģo atbilstoši jūras satiksmes dienesta (VTS) prasībām un jāievēro ziņošanas procedūras;

1.19

pauž bažas, ka, iespējams, kuģu virsniekiem tiks uzlikts papildu administratīvais slogs, ja viņu pienākums būs ziņot par nepieciešamību veikt kuģa pārbaudes un ja būs jāuzrāda apdrošināšanas apliecība. SJO priekšlikums samazināt sertifikācijas pārbaužu skaitu, vienkāršojot procedūru (ieviešot elektronisko sertificēšanas procedūru), ir jāattiecina arī uz apdrošināšanu, un minētā priekšlikuma īstenošanai ir jābūt obligātai. Šajā punktā izteiktās piezīmes attiecas arī uz priekšlikumu direktīvai par ostu valsts kontroli.

—

kokmateriālu krava uz klāja var sasvērties, ja ir lieli viļņi;

—

ziemas laikā augstos platuma grādos kokmateriālu krava var apledot.

2.1

uzskata, ka ostas valsts kontroles efektivitātes pastiprināšana un uzlabošana dos labumu sabiedrībai;

2.2

piekrīt, ka kuģu pārbaužu pastiprināšanai būs tieša ietekme uz vidi, kā arī pozitīvas ekonomiskās un sociālās sekas (tā ļaus nodrošināt arī taisnīgākus konkurences nosacījumus jūras satiksmes nozarē);

2.3

pauž bažas par loču iesaistīšanu ostas valsts kontroles pastiprināšanā, tiem uzliekot par pienākumu ziņot par trūkumiem, tādējādi dublējot ostu un karoga valstu inspekciju pienākumus. Loči ir apmācīti kuģošanā un kuģa manevrēšanā. Taču viņi nav ieguvuši ostas vai karoga valsts inspektoriem nepieciešamo izglītību;

2.4

norāda, ka kuģa vecums nevar būt vienīgais kritērijs pastiprinātu pārbaužu veikšanai. Kuģa uzturēšanas pārvaldība, pārvadātās kravas un reisu laikā šķērsotie kuģošanas rajoni — visi minētie faktori ietekmē kuģa stāvokli. Samērā jauns, bet nekvalitatīvi uzbūvēts, slikti vai nepietiekami uzturēts un bezrūpīgi ekspluatēts kuģis (un mazāk spējīga, nepietiekami kvalificēta, bet lēta komanda, kas ir pakļauta stresam kuģa piekraušanas, izkraušanas un stabilizēšanas gaitā un ir pakļauta sliktiem laika apstākļiem kuģošanas laikā) var būt sliktākā stāvoklī un ievērojami bīstamāks — gan no nelaimes gadījumu, gan piesārņojuma viedokļa — par vecāku kuģi, kas ir pareizi būvēts, labi uzturēts un nokomplektēts ar apkalpi un pareizi ekspluatēts;

2.5

aicina katru gadu veikt visu ES ostās iebraucošo kuģu pārbaudi. Tomēr Komiteja ierosina pārbaudīt katru kuģi kopumā tikai vienreiz gadā, ja vien nav radušies apstākļi, kas liek kuģi pārbaudīt biežāk. Tiklīdz minētā(s) pārbaude(s) ir pabeigta(s), tās/to rezultātiem nekavējoties jābūt pieejamiem ES ostu un karoga valstīm;

2.6

pilnībā piekrīt nodomam pastiprināt noteikumus, kas skar “cilvēka faktoru”.

3.1

atbalsta“profilakses” daļas ieviešanu, kas nodrošina jūras risku operatīvu pārvaldību Kopienas līmenī, to īstenojot kā ES jūras satiksmes drošības politikas daļu;

3.2

iesaka ieviest AIS (automātiskās identifikācijas sistēma) sistēmas ne tikai uz zvejas kuģiem, kas garāki par 15 metriem, bet arī uz visiem piekrastes zvejas kuģiem un zvejas kuģiem zvejošanai atklātā jūrā. Vislielākajam riskam ir pakļauti mazāki kuģi, jo tie ir grūti saskatāmi — gan vizuāli, gan arī ar radara palīdzību, īpaši, ja tie ir būvēti no koka vai ar stiklu armētas plastmasas (GRP);

3.3

pilnīgi piekrīt viedoklim, ka jāuzlabo operatīvās procedūras, lai varētu efektīvi reaģēt kuģu avārijas situācijās, un tam, ka īpaši nozīmīgs ir jautājums par garantijām, kas ļautu atlīdzināt iespējamos ekonomiskos zaudējumus, kas saistīti ar avarējušu kuģu uzņemšanu.

4.1

piekrīt Komisijas priekšlikuma vispārējam mērķim uzlabot kuģu satiksmes drošību, Kopienas līmenī paredzot skaidras pamatnostādnes tehniskās izmeklēšanas veikšanai pēc negadījumiem un starpgadījumiem jūrā, kā arī šādas izmeklēšanas nozīmīgumam;

4.2

atbalsta nosacījumu, ka negadījumu izmeklēšanai jākoncentrējas uz risku novēršanu; tā ir jāveic saskaņā ar Starptautiskās jūrniecības organizācijas (SJO) principiem un ieteikumiem, un šai izmeklēšanai ir jāveicina tiesību aktu un kuģu ekspluatācijas uzlabošana, kā arī tādu pasākumu pilnveidošana, kas tiek īstenoti kuģu avāriju gadījumos;

4.3

uzsver, ka plaši jāpiemēro attiecīgie Starptautiskās Jūrniecības organizācijas izstrādātie modeļi un metodes jūras katastrofu izmeklēšanai.

5.1

piekrīt Komisijas viedoklim, ka jāveic klasifikācijas sabiedrību, to filiāļu un iesaistīto uzņēmumu efektīva kontrole un revīzija, jāievieš sankcijas par pienākumu nepildīšanu un starptautiskajā un Kopienas līmenī jāievieš vispusīgi tehniskās pārbaudes mehānismi, kas ļautu iegūt ticamu informāciju par kuģu patieso stāvokli;

5.2

piekrīt ierosinājumam, ka atzītām organizācijām jāizveido kopēja struktūra kvalitātes nodrošināšanas sistēmu novērtēšanai un sertifikācijai. Tai jābūt neatkarīgai, tās rīcībā jābūt visiem nepieciešamajiem līdzekļiem ilgstoša un padziļināta darba veikšanai un tai ir jāspēj ierosināt gan individuālus, gan kolektīvus pasākumus atzīto organizāciju darba kvalitātes uzlabošanai;

5.3

piekrīt, ka ir jāpaplašina atzīto organizāciju sadarbība, lai nodrošinātu attiecīgo tehnisko normatīvu saskaņošanu un minēto normatīvu un starptautisko konvenciju vienotu interpretāciju un piemērošanu , tādējādi izveidojot vienotu novērtēšanas pamatu un instrumentus, kas nepieciešamības gadījumā ļautu veikt korektīvus pasākumus, lai panāktu vienotu drošības līmeni Kopienā, veicinātu klasificēšanas sabiedrību tehnisko sadarbību, normatīvu saskaņotību un Starptautiskās jūrniecības organizācijas (SJO) veiktās starptautisko konvenciju interpretācijas piemērošanu visā ES, tādējādi nodrošinot savstarpēju klases sertifikātu un jūrniecības aprīkojuma atzīšanu;

5.4

pieprasa (31. punkta) pēdējo rindu “un nepieciešamības gadījumā informēt karoga valsti” grozīt šādi “un nekavējoties par to informēt karoga valsti”.

6.1

atbalsta iniciatīvu, kas paredz Atēnu konvencijas iekļaušanu Kopienu tiesībās par obligāto apdrošināšanu, neatstājot minētās konvencijas interpretāciju kuģu īpašnieku ziņā, kas darbojas P&I (Protection and Indemnity — aizsardzība un zaudējumu atlīdzināšana) klubos;

6.2

atbalsta iniciatīvu paplašināt Atēnu konvencijas noteikumu piemērošanu attiecībā uz vietējo satiksmi, bet uzskata, ka minēto noteikumu piemērošana attiecībā uz kuģošanu pa iekšzemes ūdensceļiem ir nesamērīga un lūdz Komisiju precizēt “iekšzemes ūdensceļu” definīciju un iesaka minētajā jomā piemērot mazāk vērienīgus pasākumus;

6.3

atbalsta Atēnu konvencijas 2002. gada protokolā noteikto stingro atbildības režīmu attiecībā uz kuģošanas negadījumiem. Šāda stingra atbildības režīma mērķis ir uzlabot prasītāja pozīciju, nosakot, ka atbildība nav saistīta ar pārvadātāja vainu vai nevērību, un tādējādi prasītājam nav nepieciešams pierādīt pārvadātāja atbildību;

6.4

pievērš uzmanību kuģu īpašnieku un P&I klubu izteiktajām bažām par Atēnu konvencijas 3. panta 1. punkta noteikumiem, kas nosaka atbildību par terorisma izraisītajiem negadījumiem;

6.5

uzsver, ka vienīgi visām pasaules valstīm pieņemamu priekšlikumu izstrādāšana ļaus rast izeju no strupceļa, kas radies pēc apdrošināšanas nozares atteikšanās pieņemt jaunos noteikumus par atbildību un ar tās nodrošināšanu saistītos obligātos nosacījumus, kas ietverti Komisijas priekšlikumā regulai.

7.1

atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu izveidot “visaptverošu un saskanīgu Eiropas jūras lietu politiku, kas kalpotu Eiropas jūras drošības telpas radīšanai, [kuras pamatā būtu] [..] uz visu jūras transporta tīklu attiecināta atbildības režīma izveidošana [..]”.

7.2

taču uzskata, ka visi noteikumi, kas skar atbildību un zaudējumu atlīdzināšanu par jūras piesārņošanu, ir jāpieņem starptautiskajā līmenī;

7.3

atbalsta iespējamos grozījumus spēkā esošajos noteikumos, lai noteiktu pārējo pušu (ne tikai kuģu īpašnieku) atbildību, kā arī noteikumu ieviešanu, kas paredz kuģu īpašnieku neierobežotu atbildību par nopietniem vai tīšiem drošības un vides aizsardzības noteikumu pārkāpumiem;

7.4

uzsver, ka, veicot jebkādus grozījumus Konvencijā par civilo atbildību, ir jāsaglabā abu pušu (kuģu īpašnieku un kravas operatoru) iesaistīšanas līdzsvars, pamatojoties uz kartību, kas izveidota saskaņā ar kuģu operatoru priekšlikumiem/pēc viņu brīvprātīgas vienošanās;

7.5

pieprasa jēdzienā “pārējās atbildīgās puses, ne tikai kuģu īpašnieki” iekļaut rēderus un fraktētājus;

7.6

pauž bažas par to, vai direktīvas piemērošanā tiks nodrošināta atbilstība starptautiskajām tiesību normām;

7.7

ierosina jēdzienu “pārējās atbildīgās puses, ne tikai kuģu īpašnieki” attiecināt uz kuģu kapteiņiem tikai tādā gadījumā, ja viņi savus pienākumus ir veikuši ļoti nevērīgi;

7.8

pauž bažas par atšķirībām starp minēto direktīvu un Hāgas/Hāgas — Visbijas noteikumiem, kā arī Hamburgas noteikumiem, kas nosaka kuģu īpašnieku atbildību saskaņā ar starptautiskajā jūras transportā lietotajiem konosamentiem, pavadzīmēm un maksājuma līgumiem. Tas var radīt neskaidrības par piemērojamo atbildības režīmu, jo minētajā direktīvā nav skaidri norādīts, vai tā ir piemērojama tikai attiecībā uz videi nodarīto kaitējumu vai tā attiecas arī uz nodarīto kaitējumu trešai pusei;

7.9

piekrīt Komisijas viedoklim, ka, ieviešot obligātu apdrošināšanas sistēmu, būs vienkāršāk risināt problēmas, kas saistītas ar standartiem neatbilstošiem kuģiem;

7.10

pieprasa, lai kuģa apdrošināšanas polisē, kurai jābūt uz kuģa, būtu skaidri norādīts, ka tā sedz kuģa radīto kaitējumu patvēruma vietā.

—

izdotos panākt, ka fraktētāji nedrīkst izmantot standartiem neatbilstošus kuģus;

—

standartiem neatbilstoša kuģa, kuram ir mazāka frakts likme, izmantošana fraktētājiem kļūtu ekonomiski neizdevīga, jo lielākā riska dēļ finanšu garantijas izmaksas par standartiem neatbilstoša kuģa izmantošanu būtu ļoti augstas;

—

fraktētājiem standartiem neatbilstošu kuģu izmantošana kļūtu finansiāli neizdevīga, un viņi saņemtu mazāk pasūtījumu;

—

tādējādi samazinātos motivācija ekspluatēt, fraktēt un izmantot standartiem neatbilstošus kuģus, un kuģu īpašnieki būtu spiesti vai nu ievērot starptautiskos standartus attiecībā uz kuģa tehnisko stāvokli, tā apkalpes komplektēšanu un ekspluatāciju, vai arī atteikties no tādu kuģu ekspluatācijas.

22.9.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 229/51

1.1

atzinīgi vērtē priekšlikumu iniciatīvai par Eiropas kultūras mantojuma pārvēršanu ciparu formātā un digitālo bibliotēku izveidošanu, kā arī uzsver, ka minētā iniciatīva ir ļoti svarīga attiecībā uz Komisijas iniciatīvu “i2010 — Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai”, kuras pilnīga īstenošana ir priekšnoteikums, lai uzlabotu Eiropas konkurētspēju;

1.2

uzsver, ka visās Eiropas valstīs, reģionos, pilsētās un valodās jāveicina kultūras mantojuma pārvēršana ciparu formātā, tā satura pieejamība tiešsaistē un saglabāšana ciparu formātā tādā veidā, lai tiktu saglabāta kultūru un valodu daudzveidība. Jāsāk ar kultūru, tostarp mazākumtautību kultūru, izprašanu un kultūras sasniegumu saglabāšanu nākamajām paaudzēm;

1.3

atgādina, ka citās pasaules valstīs strauji attīstās kultūras mantojuma pārvēršana ciparu formātā, un uzsver, ka nodrošināta plaša piekļuve Eiropas kultūras mantojumam un literatūrai ciparu formātā ir priekšnoteikums, lai Eiropas uz zināšanām balstītā sabiedrība gūtu panākumus un vienlaicīgi tiktu atbalstīta Eiropas reģionu un pilsētu attīstība;

1.4

atzinīgi vērtē faktu, ka Komisijas paziņojumā uzmanība ir pievērsta galvenajiem izaicinājumiem un daudziem neatrisinātiem tehniskiem, likumdošanas un finanšu jautājumiem, kas saistīti ar kultūras mantojuma pārvēršanu ciparu formātā, un piebilst, ka vietējās un reģionālās pašvaldības atbalsta centienus, lai risinātu minētos jautājumus;

1.5

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir svarīgākās struktūras, kas īsteno visas ar informācijas sabiedrību saistītās stratēģijas, un daudzos gadījumos ir tieši tās, kas uztur bibliotēkas. Tādēļ jāpievērš atbilstoša uzmanība vietējā un reģionālā līmeņa nozīmei digitālo bibliotēku iniciatīvas kontekstā.

1.6

uzskata, ka vislielākā nozīme ir tam, ka kultūras mantojuma pārvēršana ciparu formātā tiek veicināta visās dalībvalstīs Eiropā, un uzsver, ka pārvēršanas ciparu formātā rezultātā radušos labumus var gūt, tikai plaši veicinot — arī vietējā un reģionālajā līmenī — kultūras mantojuma pieejamību tiešsaistē un attīstot saprātīgas, informācijas meklēšanas sistēmas;

1.7

norāda, ka pārvēršana ciparu formātā ir ilgtermiņa process, kam ir nepieciešami lieli resursi, tostarp materiālu pastāvīga saglabāšana, atjaunošana un pārveidošana, un piekrīt viedoklim attiecībā uz ieguvumiem, kas pārvēršanas ciparu formātā rezultātā rodas kultūras mantojuma pieejamības un saglabāšanas ziņā.

1.8

atgādina, ka materiāli ciparu formātā ir gan ciparu formātā pārvērsti analogie materiāli, gan arī uzreiz ciparu formātā veidotie jaunie materiāli;

1.9

piebilst, ka digitālo bibliotēku pakalpojumi dalībvalstīs aptver valsts, reģionālajā un vietējā līmenī izveidotos pakalpojumu elementus, kas ir savstarpēji saistīti ar elektronisko līdzekļu palīdzību. Lai šajā sakarā gūtu panākumus, nepieciešams sadarboties un veikt koordināciju Eiropas līmenī;

1.10

uzskata, ka bibliotēkām ir vitāla nozīme, lai kultūras mantojums un literatūra būtu pieejami tiešsaistes vidē, jo ar bibliotēku palīdzību minētie materiāli ir vislabāk pieejami sabiedrībai. Tomēr tajā pašā laikā Komiteja piebilst, ka bibliotēkām noteikti jāsadarbojas ar arhīviem un muzejiem, kā arī citām kultūras iestādēm un attiecīgajiem šīs jomas dalībniekiem.

2.1

uzsver, ka pārvēršanas ciparu formātā galvenais uzdevums ir nevis aizstāt tradicionālā veidā publicētos un citus “fiziski” pieejamos kultūras materiālus, bet gan radīt materiālus ciparu formātā līdztekus analogajiem materiāliem un veicināt informācijas pieejamību;

2.2

uzsver, ka, tā kā tikai ļoti neliela daļa Eiropas kultūras mantojuma ir pārvērsta ciparu formātā un vēl ļoti daudz kas ir darāms, ir jāattīsta arī jauni finansēšanas veidi, tostarp sadarbība ar privātā sektora pārstāvjiem;

2.3

vērš uzmanību uz to, ka mazās valstīs un mazāk izplatīto valodu reģionos komerciālie ciparu formāta materiālu tirgi līdz šim bija diezgan nelieli, kaut gan nemainīgās izmaksas, kas saistītas ar šāda veida materiālu sagatavošanu, ir gandrīz tikpat augstas kā izplatītāko valodu reģionos, un uzsver to, ka, pateicoties tehnoloģiskajai attīstībai, jau tagad, veidojot digitālās bibliotēkas, ir iespējams un ir arī svarīgi ņemt vērā to lietotāju vajadzības, kas atrodas atsķirīgos valodu reģionos;

2.4

piebilst, ka, lai gan uz Eiropas vecākā kultūras mantojuma lielāko daļu jau neattiecas autortiesību ierobežojumi un tādēļ tas ir pieejams informācijas tīklos, tajā pašā laikā par ļoti svarīgu ir uzskatāms Komisijas priekšlikums par autortiesību likumdošanas reformu attiecībā uz jaunāko laiku kultūras mantojumu.

2.5

uzsver, ka atsevišķās valstīs jau var novērot dažu sabiedrības nozaru atpalicību ciparu tehnoloģiju attīstības ziņā, un uzskata, ka arī cilvēkiem no visnelabvēlīgākajā stāvoklī esošajām sabiedrības grupām jādod attiecīgas iespējas piekļūt tīmekļa vietnei un viņi jāapmāca, kā to lietot;

2.6

uzsver, ka vietējām un reģionālajām iestādēm ir ļoti svarīga loma kā kultūras mantojuma veidotājām un tā īpašniecēm, kā arī uzņemoties atbildību nodrošināt visai sabiedrībai pēc iespējas vienlīdzīgu piekļuvi informācijas sabiedrības pakalpojumiem;

2.7

uzsver, ka iespēja, ko piedāvā publiskās bibliotēkas daudzās Eiropas valstīs, lai piekļūtu tradicionālā veidā publicētajiem materiāliem, vēl joprojām ir ļoti svarīga, tomēr tām būtu jāpiedāvā sabiedrībai arī iespējas lietot tīmekļa vietni un tiešsaistes pakalpojumus. Ņemot vērā tiešsaistes pakalpojumu tiešos lietotājus un viņu konkrētās vajadzības, ir nepieciešams, lai minēto pakalpojumu organizēšanu veic vietējā un reģionālā līmeņa dalībnieki. Turklāt tas noteikti jāņem vērā, piešķirot valsts finansējumu bibliotēku darbībām.

2.8

piebilst, ka gadījumā, ja vietējās un reģionālās iestādes iegulda savus līdzekļus dažādu veidu bibliotēkās vai citos konsorcijos, kam pieder tīkla serveri un kas piedāvā veselu virkni pakalpojumu, jānodrošina, lai minētajām iestādēm tiktu dota atbilstoša iespēja ietekmēt lēmuma pieņemšanas procesu šajā kontekstā;

2.9

atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija ir pievērsusi uzmanību izaicinājumiem, kas saistīti ar materiālu atlasi pārvēršanai ciparu formātā, un uzskata, ka ir svarīgi pirmām kārtām pievērst atbilstošu uzmanību atlases kritērijiem, kuros ir ņemtas vērā vietējā un reģionālā līmeņa intereses, un turklāt jāpanāk līdzsvars starp atlases kritērijiem, kas pamatojas uz sabiedrības pieprasījumu, no vienas puses, un uz materiālu saglabāšanas nodrošinājumu, no otras puses;

2.10

atbalsta priekšlikumu, ka stratēģijas attiecībā uz kultūras materiālu ciparu formātā ilgtermiņa saglabāšanu jāizstrādā tā, lai netiku izšķiesti kultūras mantojuma pārvēršanai ciparu formātā izmantotie resursi, ja tiek mainītas tehniskās sistēmas un programmatūra;

2.11

uzskata, ka priekšlikums izveidot kompetences centrus dalībvalstīs ir interesants, un uzsver, ka svarīgs minēto centru uzdevums būtu nodrošināt nepieciešamās prasmes un zinātību arī vietējā un reģionālajā līmenī, kā arī izplatīt labu praksi.

22.9.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 229/53

1.1

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par mūsdienīgu MVU politiku izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai kā līdzekli, lai dotu jaunu impulsu MVU politikai, pārorientētu minēto politiku uz būtiskākajiem elementiem un racionalizētu Kopienas rīcību efektivitātes paaugstināšanas nolūkā;

1.2

atbalsta tādas iesaistošas MVU politikas veicināšanu, kas atzīst MVU daudzveidību attiecībā uz to lielumu, īpašumtiesību struktūru un nozari un kura paredz plaši pielāgotu atbalstu, kā arī jutīgu tiesisko vidi, kas atbilst Eiropas Savienības MVU daudzveidīgajām vajadzībām;

1.3

atbalsta norādi uz vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi sakaru nodrošināšanā, bet uzskata, ka vajadzēja precīzāk norādīt izšķirošo nozīmi, kāda vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir MVU atbalstīšanā, nodrošinot to attīstībai, kā arī uzņēmumu pārcelšanai labvēlīgu vidi un darbojoties kā MVU ražoto preču un sniegto pakalpojumu liela mēroga patērētājiem;

1.4

atzīst, ka MVU politikas patiesas efektivitātes nodrošināšana pirmām kārtām ir dalībvalstu kompetencē, un mudina dalībvalstis nodrošināt, ka to Nacionālajās reformu programmās ir iekļauti konkrēti pasākumi MVU izveidošanas un attīstības atbalstam;

1.5

vērš uzmanību uz Komitejas veikto analīzi saistībā ar Nacionālo reformu programmu (NRP) sagatavošanu un īpaši to, ka nav bijušas apspriedes ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, un tāpēc atzinīgi vērtē faktu, ka 2006. gada marta sanāksmē Eiropadome aicināja Komiteju turpināt darbu saistībā ar Nacionālajām reformu programmām;

1.6

uzskata, ka visu ieinteresēto pušu apņemšanās un līdzdalība īstenošanā neapšaubāmi ir būtiski svarīga sekmīgai MVU politikai un ka Komisijai šajā sakarā vajadzēja paziņojumā izvirzīt dažus konkrētus mērķus un termiņus, kas palīdzētu izvērtēt attiecīgo ieguldījumu;

1.7

atzinīgi vērtē prioritāti, ko Austrijas prezidentūra ir piešķīrusi MVU, kā arī Eiropadomes 2006. gada marta lēmumu, ka “it īpaši MVU ekonomiskā potenciāla atraisīšana” ir viena no īpašajām jomām, kurā jāveic prioritāri pasākumi. Tāpēc Komiteja pieprasa, lai Eiropadome turpmāk sniegtu visaptverošu un atklātu vērtējumu par Nacionālo reformu programmu īstenošanu un jo īpaši par priekšrocībām, ko minetās programmas piešķir MVU;

1.8

atbalsta Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammai (KJP) piešķirto atbilstošo budžetu, jo tas būs Kopienas MVU politikas būtisks instruments;

1.9

uzskata, ka jāveicina un jāatbalsta visa veida uzņēmējdarbība; Komiteja atzinīgi vērtē to, ka paziņojumā ir atzīts, ka nav pietiekami ņemtas vērā uzņēmēju-sieviešu, jauniešu, mazākumtautību, migrantu un gados vecāku uzņēmēju vajadzības; uzsver, ka iepriekš minētās grupas nedrīkst uzskatīt par viendabīgu grupu un ka katrai grupai ir nepieciešami īpaši pasākumi — vajadzības dažādās valstīs un pat grupās var būt atšķirīgas; turklāt RK uzskata, ka izvirzītie priekšlikumi aprobežojas ar atbalstu vienota informācijas tīkla izveidei un ka jāizvirza vairāk konkrētu priekšlikumu, lai paaugstinātu uzņēmējdarbības līmeni salīdzinājumā ar minētajām dažādajām mērķgrupām, ņemot vērā Eiropadomes 2006. gada 23./24. martā pieņemto Eiropas paktu par dzimumu līdztiesību un attiecinot to arī uz visām pārējām grupām;

1.10

uzsver vietējo un reģionālo iniciatīvu nozīmīgumu uzņēmējdarbības gara veicināšanā un uz uzņēmējdarbību vērstas izglītības nodrošināšanā visos izglītības sistēmas līmeņos, tomēr uzskata, ka daudzas izglītības un mācību iniciatīvas nav pietiekami atbilstošas vai elastīgas, lai apmierinātu MVU vajadzības;

1.11

atzinīgi vērtē ierosinājumu attiecībā uz konkursu par Eiropas Uzņēmuma balvu kā uzņēmējdarbības veicināšanas līdzekli, lai demonstrētu labāko praksi reģionālajā un vietējā līmenī un iedrošinātu potenciālos uzņēmējus;

1.12

vērš uzmanību uz nepieciešamību nodrošināt sabiedrības pozitīvāku attieksmi pret aprēķinātu un pamatotu uzņēmējdarbības risku iecietību pret uzņēmējdarbības neveiksmēm vispār, bet jo īpaši banku nozarē un publiskajā sektorā, un aicina dalībvalstis radīt visā ES uzņēmējdarbību atbalstošu kultūru un vairāk atzīt uzņēmēja gūto pieredzi uzņēmējdarbībā;

1.13

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir ierosinājusi veikt Euro Info centru (EIC) darbības novērtēšanu, jo tā uzskata, ka minēto centru darbība dalībvalstīs ir nekonsekventa, kā arī Komisijas nodomu vienlaicīgi izskatīt EIC spēju sniegt MVU vispārēju atbalstu un konsultācijas saistībā ar internacionalizāciju; turklāt Komiteja uzsver, ka ir būtu skaidri jānosaka minētajā tīklā iesaistīto iestāžu uzdevumi un pienākumi, kā arī jaizveido mehānismi, lai saskaņotu darbības ar citām struktūrām, piemēram, informācijas tīklu Europe Direct, un tādējādi izvairītos no informācijas un konsultāciju pakalpojumu dublēšanās un veicinātu resursu efektīvu izmantošanu;

1.14

ierosina atbalstīt īpašas programmas, kas paredzētas, lai uzlabotu MVU piekļuvi informācijas tehnoloģijām (IKT), ar kuru starpniecību tiks veicināta MVU konkurētspēja un piekļuve jauniem tirgiem;

1.15

atzīmē Komisijas priekšlikumus saistībā ar publiskā iepirkuma pieejamības uzlabošanu MVU;

1.16

uzskata, ka pasākumiem, kuru mērķis ir standartizācija, nebūtu jāveicina birokrātija, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt MVU;

1.17

atzinīgi vērtē Komisijas saistības vienkāršot noteikumus un normas, lai atvieglotu MVU pieeju Kopienas programmām, tomēr vēlētos lielāku skaidrību par to, kā iepriekš minēto sasniegt un kā tas varētu ietekmēt organizācijas, kas atbild par Kopienas līdzekļu piešķiršanu;

1.18

atbalsta Komisijas nodomu izvērtēt turpmāko tiesību aktu atbilstību un aicina Komisiju iesaistīt MVU pārstāvju grupas, lai nodrošinātu, ka jaunie tiesību akti neierobežo MVU izaugsmes un inovācijas potenciālu;

1.19

atzīmē MVU īpašā pārstāvja nozīmīgumu, lai nodrošinātu MVU labvēlīgu ES politiku, tomēr izsaka bažas par to, ka piešķirtie līdzekļi nebūs pietiekami un, galvenais, minētā pārstāvja statuss un politiskās pilnvaras nebūs pietiekamas, lai nodrošinātu attiecīgo mērķu sasniegšanu;

1.20

atzinīgi vērtē ierosinājumu par principa “vispirms jādomā par mazākajiem” iekļaušanu visās ES politikās un vēlētos, ka MVU piešķir pastiprinātu prioritāti Kopienas priekšlikumu ietekmes novērtēšanas procedūrā;

1.21

atbalsta arī pārējās iniciatīvas, kas paredzētas, lai MVU politikas izstrāde būtu konsekventāka un prognozējamāka, tā lai MVU varētu paredzēt sekas un labāk tām sagatavoties;

1.22

atzīmē“Vienas pieturas aģentūras” modeļa panākumus, jo minētais modelis ir izrādījies ļoti efektīvs MVU izaugsmes atbalstā un veicināšanā vairākos ES reģionos, atzīst minēto aģentūru kā informācijas izplatīšanas centru iespējas, nodrošinot informāciju par publisko iepirkumu un palīdzot izskaidrot pakalpojumu valsts līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, un aicina vairāk uzsvērt šādu pieeju, piemēram, varētu organizēt konferences un seminārus par paraugpraksi, tādējādi palīdzot popularizēt reģiona labākās iniciatīvas minētajā jomā;

1.23

atzinīgi vērtē saistības palielināt MVU līdzdalību ES programmās un iniciatīvās, tomēr uzskata, ka būtu stingri jāuzrauga programmu īpašas saistības, lai nodrošinātu, ka tās patiesi tiek pildītas;

1.24

vēlētos precīzāku atskaiti par ES struktūrfondu palīdzības nozīmīgumu un apjomu saistībā ar MVU un pārējo Kopienas instrumentu ieguldījumu, kā arī vēlētos konsekventāku pieeju minēto MVU atbalsta programmu īstenošanai;

1.25

atzīst to, ka ir svarīgi piesaistīt mazos un vidējos uzņēmumus iniciatīvām pētniecības un tehnoloģiju jomā, kā arī atzīst grūtības, ar kurām saskaras MVU pētniecības, inovācijas un intelektuālā īpašuma piekļuves un izmantošanas jomā, tomēr prasa pieņemt diferencētu pieeju attiecībā uz nelieliem un ar tehnoloģijām nesaistītiem MVU jautājumā par jaunu ideju sekmīgu pielāgošanu;

1.26

atbalsta iniciatīvas vietējām un reģionālo iestāžu, uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, akadēmiju, universitāšu un pētniecības centru sadarbībai kā teritoriālās rūpniecības politikas instrumentam, izveidojot atbalsta tīklus, lai palīdzētu MVU pārvarēt šķēršļus konkurētspējas paaugstināšanai, labāki apmācībai un inovāciju izmantošanai;

1.27

atbalsta ierosināto valsts atbalsta noteikumu reformu, lai uzņemtos daļu no MVU riskiem, vienkāršotu procedūras un pieņemtu elastīgāku pieeju attiecībā uz MVU paredzēto atbalstu;

1.28

atzīst lielo nozīmi, kāda var būt 7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammai MVU pētniecības darbības atbalstā, bet aicina pievērst lielāku uzmanību inovācijai, attīstībai un tehnoloģiju nodošanai MVU rīcībā, ņemot vērā MVU lielākās daļas ierobežoto izpētes jaudu;

1.29

ierosina atbalstīt programmas sakaru starp MVU veicināšanai, kā arī pasākumus, kas palīdz dibināt uzņēmumu sakarus. Jo īpaši biznesa mecenātu tīklu veicināšana varētu būt ļoti lietderīga, lai risinātu problēmas, ar ko saskaras MVU, lai piekļūtu alternatīviem finansēšanas avotiem;

1.30

atzinīgi vērtē MVU tādu komisiju izveidi, kas būtu mehānisms atbilstošām konsultācijām par Komisijas priekšlikumiem un MVU un ES iestāžu savstarpējo sakaru dibināšanai, tomēr vēlētos precizēt dažus jautājumus par šādu komisiju reprezentatīvo raksturu;

1.31

atzīst, ka MVU intereses jāņem vērā ES likumdošanas izstrādes un standartizācijas procesa sākuma posmā, bet aicina noteikt precīzākus mehānismus un pasākumus, lai uzlabotu konsultēšanos ar MVU ieinteresētajām pusēm;

1.32

uzsver nozīmi, kāda ir apspriedēm ar reģionālajām un vietējām interešu grupām un prasa lielāku skaidrību attiecībā uz to, kā Komisija paredz veikt iepriekš minēto un vai Eiropas Komisija veicinās decentralizētāku pieeju, sniedzot palīdzību MVU;

1.33

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību kā galveno īstenošanas struktūru unikālo stāvokli, bet atzīmē arī to kā partneru nozīmi ieinteresēto dalībnieku savstarpējā saziņā un uzņēmējdarbības veicināšanā;

2.1

aicina dalībvalstis apspriesties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām attiecībā uz Nacionālajām reformu programmām un nodrošinat, ka minētajās programmās ir iekļauti konkrēti pasākumi MVU izveides un attīstības atbalstam, un uzskata, ka ir vajadzīgs skaidrs un noteikts to priekšrocību novērtējums, kas attiecībā uz MVU izriet no dalībvalstu īstenotajām Nacionālajām reformu programmām;

2.2

ierosina pašreizējā analīzē par Lisabonas stratēģijas un Nacionālo reformu programmu (NRP) īstenošanu apzināt vietējā un reģionālajā līmenī gūto pieredzi, īpašu uzmanību pievēršot rūpniecības klasteriem un un mazo uzņēmumu tīkliem;

2.3

aicina Eiropas Komisiju noteiktāk atzīt reģionālo un vietējo pašvaldību lomu saistībā ar MVU atbalstu, nodrošinot un veicinot vidi to attīstībai, kā arī eksistences iespējas pēc attiecīgā uzņēmuma pārvietošanas, un kā MVU ražoto preču un sniegto pakalpojumu liela mēroga patērētājām ar publiskā iepirkuma starpniecību, un šajā sakarā prasa efektīvākas apspriedes ar reģionālajām un vietējām organizācijām par iniciatīvām MVU politikas jomā;

2.4

iesaka noteikt konkrētus mērķus un termiņus paziņojumā minēto jauno pasākumu īstenošanai, lai palīdzētu novērtēt īstenošanu un izplatīt labāko praksi, kā arī nodrošinātu saistību izpildi;

2.5

iesaka noteiktāk atzīt MVU daudzveidību un prasa plaši pielāgotu atbalstu, ieskaitot elastīgas apmācības un izglītības nodrošināšanu un jutīgu tiesisko vidi, kas atbilst Eiropas Savienības MVU daudzveidīgajām vajadzībām, un aicina noteikt Kopienas programmās diferencētāku pieeju mikrouzņēmumiem, mazākiem uzņēmumiem un MVU, kas nav saistīti ar tehnoloģijām, attiecībā uz jaunu ideju sekmīgas piemērošanas atbalstu;

2.6

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis strādāt ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas ir izstrādājušas un īsteno inovatīvus pasākumus uzņēmēju-sieviešu, jauniešu, mazākumtautību, migrantu un gados vecāku uzņēmēju atbalstam, lai varētu izmantot minētos pasākumus Kopienas turpmākās politikas izstrādē attiecīgajā jomā, un iesaka rezervēt īpašus piešķīrumus un programmas minētajām grupām;

2.7

iesaka to, ka Komisijas ierosinātajā Euro Info centru (EIC) darbības novērtēšanā jāpievēršas minēto centru finansiālā nodrošinājuma atbilstībai, kā arī to spējai savas darbības teritorijā sniegt attiecīgajiem MVU vispārēju atbalstu un konsultācijas saistībā ar internacionalizāciju;

2.8

pieprasa, lai vietējās un reģionālās pašvaldības pievērstu lielāku uzmanību tam, kādā veidā tās var labāk palīdzēt MVU to attiecīgajās teritorijās un uzlabot to iespējas attiecībā uz pieeju tirgiem, jo īpaši piegādājot preces un pakalpojumus ar publiskā iepirkuma starpniecību;

2.9

prasa veikt intensīvākus pasākumus, lai mazinātu reglamentācijas ietekmi uz ES MVU un nodrošinātu, ka pasākumi standartizācijas jomā nerada birokrātiju, kas nelabvēlīgi ietekmētu MVU, un aicina Komisiju iesaistīt MVU pārstāvju grupas, lai nodrošinātu, ka jaunie tiesību akti neierobežo MVU izaugsmes un inovācijas potenciālu;

2.10

iesaka piešķirt MVU īpašajam pārstāvim pietiekamus līdzekļus, statusu un politisko reitingu, kas vajadzīgi, lai sasniegtu minētajam amatam paredzētos mērķus un attaisnotu MVU cerības;

2.11

aicina labāk koordinēt MVU politikas un atbalsta programmas, izmantojot “Vienas pieturas aģentūras” modeļa turpmāku attīstību, piem., e-pārvaldības portālus un “Vienas pieturas aģentūras” iepirkuma jautājumos;

2.12

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis apsvērt iniciatīvas, lai MVU politikas izstrāde būtu saskaņotāka un prognozējamāka, piem., noteikt divus datumus gadā, kad stājas spēkā visi jaunie noteikumi, lai MVU varētu paredzēt sekas un labāk sagatavoties.

22.9.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 229/57

1)

tā kā pamattiesību ievērošana, kultūras un valodas daudzveidība ir fundamentālas Eiropas vērtības, kas ir jāsaglabā visos Eiropas Savienības reģionos, un ir Reģionu komitejas prioritāte;

2)

tā kā visas uz dzimumu, rases vai etnisko izcelsmi, reliģiju vai pārliecību, invaliditāti, vecumu vai dzimumorientāciju balstītas dikriminācijas formas ir jāizskauž vienādi intensīvi, atgādinot, ka visi iedzīvotāji padara Eiropu bagātāku;

3)

tā kā pastāv atšķirība starp minoritāšu aizsardzību un nediskriminācijas politiku, vienlīdzīga attieksme ir visu pilsoņu pamattiesība, nevis privilēģija;

4)

tā kā tās ir ikvienas personas tiesības būt atšķirīgam, un tolerancei un cieņai ir jābūt vispārējai attieksmei dzīvē — tai ir jābūt abpusējai, nevis labvēlībai, kas pienākas vieniem, bet nepienākas citiem;

5)

tā kā vietējām pašvaldībām ir nozīmīga loma pamattiesību uz pulcēšanās brīvību nodrošināšanā;

6)

tā kā vietējo pašvaldību amatpersonām ir īpašs pienākums rādīt labu piemēru un veicināt labu praksi;

7)

tā kā vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir ievērojama kompetence jautājumos, kas skar valsts arhīvus, izglītību, policiju, mājokļus un sociālo palīdzību, bez kuriem pamattiesību aizsardzība nebūtu iespējama;

8)

tā kā Reģionu komiteja pēc Eiropas Parlamenta pieprasījuma uzsāka paraugprakses vietējā un reģionālajā līmenī apkopošanu un tādējādi vēlas būtiski uzlabot minoritāšu aizsardzību un nediskriminācijas politikas īstenošanu;

1.1

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta rezolūciju un piekrīt tā viedoklim, ka nediskriminācijas politikas īstenošana dalībvalstīs ir neapmierinoša; tomēr atzīst, ka, kaut arī īstenošanas līmenis atsevišķās dalībvalstīs atšķiras, jo dažas no tām ir proaktīvākas nekā pārējās; Eiropas Savienība, tās dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās pašvaldības jau ir sastādījušas visaptverošu paraugprakšu sarakstu;

1.2

piekrīt Eiropas Parlamenta viedoklim, ka dažādās dalībvalstu vietējo un reģionālo pašvaldību un valsts iestādes varētu labāk koordinēt pasākumus, lai novērstu visas uz dzimumu, rases vai etnisko izcelsmi, reliģiju vai pārliecību, invaliditāti, vecumu vai dzimumorientāciju balstītās diskriminācijas formas, ieskaitot antisemītismu un uzbrukumus minoritāšu grupām, jo sevišķi romiem;

1.3

atzīst to, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jārisina divējāds uzdevums — no vienas puses, vietējās un reģionālās pašvaldību vadības ir pašas atbildīgas par diskriminējošas prakses apkarošanu un vienlīdzības ievērošanu individuālo, ekonomisko un sociālo tiesību piešķiršanā, bet no otras puses — tām ir aktīvi jānodrošina, lai pēc iespējas vairāk ievērotu pamattiesības, ieskaitot minoritāšu tiesības;

1.4

uzsver, ka vietējo pašvaldību īstenotā politika un noteikumi nedrīkst būt diskriminējoši nedz normatīvo aktu, nedz faktiskās rīcības līmenī, kā arī, ka tiem ir jāveicina sociālā, ekonomiskā un politiskā integrācija;

1.5

atzīst, ka nabadzība, sociālā atstumtība un getoizācija var izraisīt ekstrēmismu un tāpēc uzskata, ka efektīva integrācijas politika, ieskaitot izglītības un mājokļu politikas pasākumus reģionālajā un vietējā līmenī, var netieši palīdzēt novērst vardarbīgu ekstrēmismu, un ka īpaša uzmanība ir jāpievērš pilsētu geto dzīvojošiem jauniem cilvēkiem;

1.6

norāda, ka vairākās pilsētās, pašvaldībās un reģionos tiek veikti pozitīvi pasākumi minoritāšu pārstāvju aizsardzībai, kas ir balstīti uz daudzkultūru sabiedrības principu un Eiropas Savienības bagātības un dažādības apziņu; līdz ar to piedāvā, ņemot vērā tās locekļu apkopotos piemērus un sākotnējo nepilnīgo vietējā un reģionālā līmenī izstrādāto paraugprakšu sarakstu, kas ir pievienots šim atzinumam;

2.1.1

uzskata, ka reģionālajām un vietējām pašvaldībām būtu jādod savs ieguldījums un papildu vērtība cīņā pret rasismu, antisemītismu, islamofobiju, ksenofobiju, homofobiju un uzbrukumiem minoritāšu grupām, jo sevišķi romiem un trešo valstu pilsoņiem, iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī veicinot dažādību un īstenojot principu, ka dažādība veicina sabiedrības labklājību;

2.1.2

ierosina vietējām un reģionālajām pašvaldībām veikt atbilstošus, decentralizētus pasākumus, lai uzlabotu minoritāšu tiesību aizsardzību, kā arī novērstu rasismu un ksenofobiju Eiropas pilsētās un reģionos, piemēram:

2.1.3

pievienojas Parlamenta nostājai raksturot romu stāvokli kā īpaši satraucošu; un tāpēc uzskata, ka, ņemot vērā romu kopienas lielumu un īpatnības, tai ir nepieciešama īpaša aizsardzība;

2.1.4

uzskata, ka romu integrācija ir reģionālo un vietējo pašvaldību nozīmīgs uzdevums, un aicina Eiropas Savienības iestādes, valstu valdības un vietējās un reģionālās pašvaldības izveidot kopēju, integrētu un decentralizētu pieeju, lai veicinātu politisko, sociālo un ekonomisko integrāciju un vienlaikus sekmētu cieņu pret dažādību un toleranci. Šajā sakarā vietējā un reģionālā līmenī ierosina veikt šādus pasākumus:

2.1.5