29.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 206/1

1)

gaisa piesārņojums ir parasti izplatīts pilsētu aglomerācijās, un tādēļ pilsētas ir ieinteresētas paust savu atzinumu par Komisijas iesniegto “Tematisko stratēģiju par gaisa piesārņojumu”.

2)

Iepriekš minētais attiecas arī uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par apkārtējā gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai, vēl jo vairāk tādēļ, ka Komisijas priekšlikumā, piemēram, ir ierosināts pārskatīt cieto daļiņu koncentrācijas līmeņa mērīšanas un novērtēšanas standartus.

3)

Pilsētas, pateicoties to praktiskajai pieredzei, varētu sniegt ievērojamu ieguldījumu, lai uzlabotu gaisa piesārņojuma mazināšanas politikas piemērojamību un tādējādi arī panākumus.

1.1

piekrīt Komisijas uzskatam, ka, neskatoties uz sasniegto progresu, kas ir minēts tematiskajā stratēģijā, veselībai un videi kaitīgais, gāzveida vai cieto daļiņu izraisītais gaisa piesārņojums ir jāturpina samazināt un, tā kā gaisa piesārņojuma mazināšanas politika jāaplūko gan no vietējās, gan no pārrobežu perspektīvas, minēto mērķi var sasniegt tikai kopīgiem visu vietējā, reģionālā, valsts un Eiropas līmeņa dalībnieku spēkiem. Komiteja atgādina, ka vietējās pašvaldības, veicot pilsētbūvniecības pasākumus (apdzīvotās un rūpniecībai izmantojamās platības nodalīšana, pasākumi, kas novirza un mazina satiksmi, neapbūvētas vietas un apdzīvoto vietu apzaļumošana, rēķināšanās ar mikroklimatiskajiem apstākļiem, lai uzlabotu gaisa cirkulāciju apdzīvotās vietās), īsteno to prioritāro mērķi aizsargāt iedzīvotāju veselību;

1.2

atzinīgi vērtē Komisijas dokumentu “Tematiskā stratēģija par gaisa piesārņojumu”, kā arī vienlaicīgi publicēto direktīvas projektu, jo, pateicoties minētajai direktīvai, rodas iespēja diskutēt par stratēģiju un aktualizēt mērķus, ņemot vērā jaunākās zinātniskās atziņas;

1.3

konstatē, ka arī saskaņā ar pilsētu viedokli ir nepieciešama pielāgošanās, lai atbalstītu realizējamus pasākumus, kas nodrošinātu apkārtējā gaisa tīrību vietējā līmenī;

1.4

atgādina, ka pilsētām savā teritorijā ir jāpanāk līdzsvars starp ļoti atšķirīgām funkcijām un tādēļ nepieciešamības gadījumā tām jārēķinās arī ar ierobežojumiem atsevišķu nozaru mērķu sasniegšanā;

1.5

tādēļ uzstājīgi aicina Eiropas likumdošanā paredzēt elastīgu risinājumu iespēju. Komiteja uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām jādod iespēja piedalīties visa veida pasākumos, kas tiek veikti galvenokārt teritorijās, kurās daudzus cilvēkus apdraud nesamērīgi augstais gaisa piesārņojuma līmenis (piemēram, dzīvojamajos rajonos);

1.6

uzsver, ka arī gaisa piesārņojuma mazināšanas jomā ir ļoti nepieciešams, lai emisijas novēršana būtu prioritāra, un tādēļ imisijas novēršana drīkst būt tikai pagaidu risinājums. Komiteja norāda īpaši uz to, ka:

2.1.1

uzskata, ka tematiskā stratēģija kā atsauces dokuments ir lietderīga, lai veidotu politiku gaisa piesārņojuma mazināšanas jomā, un aicina, īstenojot mērķus un veidojot saikni ar praksi, izstrādāt modeļus ne tikai, “pamatojoties uz epidemioloģiskās izpētes rezultātiem” un “pilnībā izmantojot tehnoloģiskās iespējas”, bet arī, pamatojoties uz pieņēmumiem par standartu praktiskās realizēšanas iespējamību pilsētvidē;

2.1.2

tādēļ pētniecības pamatprogrammas ietvaros pieprasa veikt pasākumus, lai izpētītu aktīvas gaisa piesārņojuma mazināšanas politikas iespējas un ierobežojumus vietējā un teritoriālajā kontekstā (piemēram, izpētot vietējos piemērus un īstenošanas iespējas), un tādēļ aicina Komisiju dokumentā papildus iekļaut minēto perspektīvu;

2.1.3

ar nožēlu atzīst, ka Komisija tematiskās stratēģijas izstrādē līdz šim nav pietiekami iesaistījusi reģionālo un vietējo pašvaldību apvienību pārstāvjus, kuri īstenībā ir galvenie gaisa piesārņojuma mazināšanas politikas dalībnieki, un uzskata, ka ir obligāti jāparedz to līdzdalība, tostarp Komisijas strukturētajā dialogā ar reģionālo un vietējo pašvaldību apvienībām;

2.1.4

saskata vismaz risku, ka tematiskās stratēģijas argumenti pārāk pievēršas tam, lai ar gaisa piesārņojuma mazināšanas politikas palīdzību novērstu imisijas, un tādēļ aicina Komisiju papildināt tematisko stratēģiju un, lai piesārņojums nepalielinātos, vislielāko uzmanību veltīt preventīvo pasākumu politikas īstenošanai, nevis politikas orientēšanai uz imisijas samazināšanu;

2.1.5

konstatē, ka citu nozaru politiku iekļaušana, kas īstenībā ir atzinīgi vērtējama rīcība, ir minēta daļēji tikai kā nodoms, un tādēļ aicina arī šajā jomā sniegt konkrētus paskaidrojumus un norādījumus;

2.1.6

minēto iemeslu dēļ uzskata, ka tematiskā stratēģija jāpapildina un jāpaplašina šādi:

Komiteja tādēļ aicina sniegt tuvākus paskaidrojumus par finansiālo atbalstu, ko varētu saņemt vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras lielā mērā īsteno gaisa piesārņojuma mazināšanas un preventīvo pasākumu politiku;

2.1.7

iesaka Komisijai un dalībvalstīm īstenot aktīvāku komunālās apkures un elektroenerģijas koģenerācijas veicināšanas politiku. Tādējādi vienlaikus varētu novērst gaisa piesārņojumu, kas rodas, dedzinot biomasu nelielās kurtuvēs. Likvidējot katrā valstī pastāvošos šķēršļus attiecībā uz komunālo apkuri (piemēram, konkurences normatīvo aktu piemērošanas rezultātā radušies šķēršļi), tiek radīts viens no nepieciešamajiem priekšnoteikumiem gaisa kvalitātes uzlabošanai vietējā mērogā. Jauno dzīvojamo rajonu un darba vietu siltumapgādes veids ir jānosaka jau to plānošanas posmā. Bieži vietējā līmenī to ir iespējams izdarīt vislabāk.

2.2.1

konstatē, ka Komisija, ierosinot atjaunot ES tiesisko regulējumu, izpilda praktiskās gaisa piesārņojuma mazināšanas politikas nosacījumus un prasības, un tādēļ aicina diskusijā iesaistītās valsts un Eiropas līmeņa iestādes piekrist minētajam vērtējumam un šajā sakarā īpaši atbalstīt noteikumus par elastīgumu, tādējādi nostiprinot arī saikni ar praksi;

2.2.2

īpaši atzinīgi vērtē to, ka tiek ieviesti noteikumi, kas dod iespēju ņemt vērā vietējos apstākļus, un aicina Eiropas Parlamentu un Padomi, neskatoties uz iespējamu noraidošu nostāju, atbalstīt šādus priekšlikumus:

kā arī paredzēt iespēju 20. pantā minēto termiņu pagarināt līdz 10 gadiem, ja iepriekš pierādīts, ka ir veikti visi atbilstošie imisijas samazināšanas pasākumi;

2.2.3

turklāt ierosina direktīvā iekļaut tiesiski pamatotu iespēju, ka attiecībā uz teritorijām, kurās valda ārkārtēji apstākļi (piemēram, topogrāfisko apstākļu dēļ), kad faktiski nav iespējams ilgāku laiku vai ilgstoši ievērot noteikumus, un ja iepriekš pierādīts, ka ir veikti visi atbilstošie imisijas samazināšanas pasākumi, var noslēgt tā sauktās “trīspusīgās vienošanās” (t.i. vienošanās, ko noslēdz ES, attiecīgā dalībvalsts un viena vai vairākas pašvaldības, lai, ņemot vērā īpašus vietējos apstākļus, īstenotu integrētus politikas pasākumus);

2.2.4

pamato, ka minētais priekšlikums ir nepieciešams, pirmkārt, lai novērstu pašvaldībās šajā ziņā valdošo tiesisko nenoteiktību, un, otrkārt, lai ar šādas vienošanās palīdzību būtu iespējams iepriekš minētajos apstākļos samazināt piesārņojošo vielu līmeni, un, atbalstot Komisijas priekšlikumu, atgādina, ka daļa zinātnieku un kompetentu iestāžu pārstāvju uzskata, ka noteiktais sasniedzamais līmenis arī ar vislielāko piepūli praksē nav panākams;

2.2.5

konstatē, ka direktīvā attiecībā uz cietajām daļiņām noteiktas trīs robežvērtības un viens mērķis attiecībā uz samazināšanu. Cieto daļiņu pašreizējam gaisa kvalitātes standartam (PM10) Komisija pievieno vēl jaunus standartus (PM2,5), kas attiecas uz sīkākajām cietām daļiņām. Šajā sakarā Komisija pamatojas uz epidemioloģiskās izpētes rezultātiem (CAFE programma, Pasaules veselības organizācija, ASV un Japānas prakse), saskaņā ar ko sīkākās cietās daļiņas ir bīstamākas, jo tās var nokļūt plaušu vissmalkākajos atzarojumos un diezgan intensīva, ilgstoša PM2,5 iedarbība ir veselībai kaitīgāka nekā neregulāra, maksimāla PM2,5 iedarbība;

2.2.6

turklāt konstatē, ka saskaņā ar priekšlikumu direktīvai pašreizējās PM10 robežvērtības (vidējais daudzums gadā vienā mērījuma apgabalā nedrīkst pārsniegt 40 μg/m3 un vienas dienas vidējais daudzums 50 μg/m3 apmērā nedrīkst būt pārsniegts vairāk kā 35 dienās gadā) jāpapildina ar standartiem, kas pamatojas uz PM2,5 (saglabāt gada robežvērtību 25 μg/m3 apjomā un līdz 2020. gadam sasniegt noteikto mērķi (kas nav saistošs) pilsētās samazināt PM2,5 koncentrācijas līmeni līdz 20%), un tādēļ konstatē, ka attiecībā uz cietajām daļiņām ir paredzētas kopumā trīs robežvērtības un mērķis samazināt koncentrācijas līmeni;

2.2.7

pauž bažas par to, ka varētu rasties juridiska un praktiska rakstura problēmas, ja cieto daļiņu līmeņa mazināšanas jomā vienlaicīgi pastāvēs iepriekš minētie noteikumi, un aicina, pamatojoties uz tematiskajā stratēģijā citētajiem pārliecinošajiem izpētes rezultātiem par cieto daļiņu ietekmi, cieto daļiņu izraisītā apkārtējā gaisa piesārņojuma līmeņa mērīšanu un uzraudzību attiecināt tikai uz PM2,5 un reālistisku robežvērtību, kā arī uz mērķi samazināt koncentrācijas līmeni;

2.2.8

šajā sakarā citastarp norāda uz faktu, ka PM10 un PM2,5 vērtības (pēc to būtības) lielā mērā atbilst viena otrai (tādējādi viena mērīšanas metode gandrīz pilnībā aizstāj otru), un tādēļ ir lietderīgi pielietot tikai vienu mērīšanas metodi, turklāt priekšroka būtu jādod gaisa piesārņojuma mazināšanas politikā nozīmīgākajām gaisa kvalitātes vērtībām, proti, PM2,5. Būtu jāņem vērā Direktīvas 2004/107/EK pārskatīšana, lai tajā minētie metāli tiktu mērīti, izmantojot PM2,5;

2.2.9

pāreju uz PM2,5 balstītu standartizāciju, vienlaicīgi izvirzot mērķi samazināt cieto daļiņu koncentrāciju, atbilstoši arī pilsētu higiēnas prasībām un pilsētu apbūves praksei pamato šādi:

2.2.10

gadījumā, ja kvalitātes mērķi attiecībā uz PM10 līmeni tiek saglabāti, aicina, norādot uz minētajiem aspektiem, atteikties no dienas robežvērtības un paredzēt standartus, kas par gaisa piesārņojuma mazināšanas politikas prioritāti izvirza emisijas novēršanu gan vietējā mērogā, gan visa teritorijā;

2.2.11

saskaņā ar priekšlikumā minēto atbalsta to, ka atbilstoši 4. panta noteikumiem zonu izveidi veic dalībvalstis. Iedalījumam nevajadzētu būt pārlieku detalizētam, bet gan drīzāk vispārīgam. Šajā sakarā Komiteja aicina nodrošināt visā Eiropas Savienības teritorijā salīdzināmus mērījumu rezultātus, ko var panākt, ieviešot vienotus kritērijus attiecībā uz mērīšanas staciju atrašanās vietu (iespējams, jāpārskata pašreizējo mērīšanas staciju mērījumu rezultāti, lai mazinātu galvenokārt to izvietojuma dēļ radušos ietekmi uz rezultātiem). Jānosaka prasība, ka mērīšanas staciju vietas un skaita nosacījumiem piemēro vienādus kritērijus gan valsts, gan vietējā līmenī;

2.2.12

šajā sakarā pauž bažas, ka pasākumi, kas attiecas tikai uz nelielu mērījuma vietas teritoriju, piemēram, transporta satiksmes novirzīšana uz citiem rajoniem, var izraisīt piesārņojuma paaugstināšanos, un sliktākajā gadījumā pilsētu centieni ierobežot satiksmi dzīvojamos rajonos, lai mazinātu nelaimes gadījumu riskus, trokšņu emisiju un apkārtējā gaisa piesārņojumu, var izrādīties neveiksmīgi. Attiecībā uz pasākumiem gaisa piesārņojuma mazināšanai direktīvā jāizvirza prioritāte samazināt to cilvēku skaitu, kas pakļauti gaisa piesārņojuma iedarbībai;

2.2.13

aicina finansiāli atbalstīt tās dalībvalstis, kā arī to vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras visvairāk skar gaisa piesārņojuma mazināšanas nasta;

2.2.14

pauž bažas, ka zinātnieku sniegtie novērtējumi attiecībā uz to, kas ir veiksmīga un pēc iespējas lētāk realizējama gaisa piesārņojuma mazināšanas politika, vēl joprojām ir pretrunīgi, un tādēļ aicina veikt turpmākus izpētes pasākumus. Turklāt noteikti jāveic intensīvāka ietekmes un seku novērtējuma izpēte attiecībā uz praktisko īstenošanu;

2.2.15

uzsvērti aicina gaisa piesārņojumu mazināšanas politikas izstrādē tieši iesaistīt apvienību ekspertus, kas pārstāv reģionālo un vietējo pašvaldību intereses.

29.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 206/5

1.1

pauž nožēlu par to, ka pēdējos gados ievērojami ir pasliktinājusies jūras vide un tās ekosistēmas, jo cilvēku iejaukšanās un resursu pārmērīga izmantošana negatīvi ietekmē mūsu jūras vides stāvokli;

1.2

atzīmē, ka Sestajā vides rīcības programmā ir izteikts uzaicinājums Eiropas Komisijai sagatavot tematisku stratēģiju par jūras vides aizsardzību un saglabāšanu ar mērķi veicināt jūras ekosistēmu ilgtspējīgu izmantošanu un saglabāšanu;

1.3

ar cerībām gaida Zaļo grāmatu par ES jaunu jūrniecības politiku, ko paredzēts sagatavot 2006. gada pirmajā pusē un kurā būtu ņemta vērā Eiropas jūras dimensijas ekonomiskais, sociālais un ekoloģiskais nozīmīgums;

1.4

atzīmē, ka minētā stratēģija ir pozitīvs un apsveicams solis, atzīstot jūras vides un ekosistēmu daudzveidības aizsardzības un saglabāšanas vērtību;

1.5

uzskata stratēģiju par ES jaunās jūrniecības politikas pamatu vides jwomā;

1.6

uzsver to, ka jūras videi, tās aizsardzībai un saglabāšanai ir būtiska ietekme uz vietējo un reģionālo ekonomiku un vietējām un reģionālām pašvaldībām ir svarīga loma stratēģijā noteikto mērķu īstenošanā.

2.1

apzinās, ka jūras vide ir būtiski svarīga dzīves ilgtspējībai, kā arī bioloģiskajai daudzveidībai;

2.2

apzinās, ka Eiropas jūras vides stāvoklis pasliktinās un to galvenokārt izraisa cilvēka radīti faktori, cita starpā, jūru piesārņošana, kā arī nesistemātiska rūpnieciskā zveja;

2.3

uzsver, ka pašreizējo un nākamo paaudžu interesēs ir svarīgi veicināt saimnieciskas metodes pieejamo jūras resursu izmantošanā;

2.4

apzinās, ka, ja vien visdrīzākajā laikā netiks veikti pasākumi stāvokļa izlabošanai, ir spēcīgs Eiropas jūras ekosistēmu potenciāli neatgriezenisku izmaiņu risks;

2.5

uzsver, ka ir jāveic steidzami pasākumi, lai apturētu un izmainītu pasliktināšanās procesu;

2.6

atzīmē, ka šāda pieeja ir nepieciešama gan tīri ekoloģisku, gan ekonomisku un sociālu apsvērumu dēļ.

3.1

atzīmē, ka jūras vide neatbilst esošajām ģeopolitiskajām robežām;

3.2

apzinās, ka globālā, Eiropas Savienības vai valstu līmenī pastāv potenciāli institucionāli šķēršļi, lai uzlabotu Eiropas jūras vides aizsardzību, un esošie veicināšanas mehānismi bieži ir nepietiekami un neatbilstoši;

3.3

piekrīt, ka, lai turpinātu esošo iestāžu, politiku un konvenciju panākto progresu un nodrošinātu progresu arī turpmāk, ir jāizstrādā vispārējas pamatnostādnes attiecībā uz jūras vidi un ar to saistītajām politikām;

3.4

uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt spēcīgu ES politiku, kas regulētu jūrniecības lietas, kā arī nodrošinātu pieejamo jūras resursu ilgstošu izmantošanu, tādējādi pastiprinot jūras vides aizsardzības pasākumu veicināšanu.

4.1

atzīmē, ka veiksmīga politika ir atkarīga no augstas kvalitātes informācijas;

4.2

apzinās, ka esošās monitoringa un novērtējuma programmas Eiropas zonā nav ne integrētas, ne pilnīgas un ka informācijā par Eiropas jūras vides stāvokli ir būtiskas nepilnības;

4.3

atzinīgi vērtē jaunu pieeju jūras vides monitoringam un novērtēšanai, kuras mērķis ir panākt lielāku saskaņotības pakāpi, datu plašāku izplatīšanu un izmantošanu un informācijas apmaiņu valstu līmenī, līdz ar to paaugstinot efektivitāti.

5.1

piekrīt, ka ir nepieciešama integrēta politiska pieeja jūras vides aizsardzībai un atjaunošanai, lai efektīvi novērstu bioloģiskās daudzveidības turpmāku samazināšanos un jūras vides pasliktināšanos, kā arī sekmīgi atjaunotu jūras bioloģisko daudzveidību;

5.2

uzskata, ka, lai šāda integrēta politiska pieeja būtu veiksmīga, ir jāņem vērā visas intereses un jānosaka skaidri mērķi.

6.1

ar gandarījumu atzīmē, ka stratēģijā deklarētais mērķis ir aizsargāt un atjaunot Eiropas okeānus un jūras, kā arī nodrošināt cilvēku turpmākās darbības ilgtspējīgumu;

6.2

apstiprina, ka pašreizējām un nākamajām paaudzēm ir tiesības uz bioloģiski daudzveidīgu un dinamisku jūras vidi, kas būtu droša, tīra, veselīga un auglīga;

6.3

apzinās, ka minētais mērķis ir grūti realizējams, to nebūs viegli sasniegt noteiktā laikā un rezultāti var būt tikai ilgtermiņā;

6.4

apstiprina, ka minētās stratēģijas mērķus var sasniegt tikai tad, ja to realizēšanā iesaista visas ieinteresētās puses;

6.5

atzīmē, ka mērķi un uzdevumi būtu jānosaka pārvalstiskā līmenī, bet arī atzinīgi vērtē nodomu saskaņā ar subsidiaritātes principu faktisko plānošanu un pasākumu īstenošanu atstāt jūras reģionu kompetencē, līdz ar to ņemot vērā to individuālos apstākļus, problēmas un vajadzības;

6.6

ir tomēr norūpējusies, ka atsevišķos gadījumos, jo īpaši, ja jūras reģions robežojas ar vairākām trešām valstīm, stratēģijas īstenošanu var traucēt iesaistīto pušu koordinācijas un saistību trūkums.

7.1

piekrīt, ka ir pastiprināti jārīkojas, ja Eiropa vēlas aizsargāt un saglabāt savu jūras vidi;

7.2

atbalsta stratēģijā noteikto pastiprinātas sadarbības sistēmu, kuras mērķis ir nodrošināt augsta līmeņa aizsardzību Eiropas jūras videi, uzlabojot zināšanu bāzi, veicot integrētus un rentablus pasākumus un izmantojot efektīvas monitoringa un novērtēšanas sistēmas;

7.3

atzinīgi vērtē elastīgas pieejas pieņemšanu, kas pamatojas uz subsidiaritātes principu un, kaut arī grūti realizējama pēc mērogiem, tā nav pavēloša attiecībā uz instrumentu izvēli, tādējādi ņemot vērā apstākļus atsevišķos reģionos.

8.1

uzskata, ka sakarā ar acīmredzamo faktu, ka Eiropas jūras vides strauji pasliktinās, ir jārīkojas ātri, lai paredzēto mērķi panākt Eiropas jūras vides labu stāvokli sasniegtu ievērojami agrāk pirms noteiktā termiņa 2021. gadā;

8.2

uzskata, ka ar labu gribu labu vides stāvokli var sasniegt daudz īsākā laika periodā;

8.3

atzinīgi vērtē Eiropas jūras reģionu un apakšreģionu izveides koncepciju, lai nodrošinātu politisko pasākumu faktisku īstenošanu;

8.4

uzskata, ka stratēģijā tomēr jau tagad būtu jāiekļauj Melnā jūra, nozīmīgs jūras reģions, kas robežojas ar divām pievienošanās valstīm (Rumāniju un Bulgāriju) un Turciju, ar kuru pievienošanās sarunas pašlaik notiek;

8.5

uzskata, ka arī dažādas salas un teritorijas, kas veido Eiropas Savienības ģeogrāfiskās platības, kuras atrodas ārpus noteiktiem jūras reģioniem un apakšreģioniem, vajadzētu iekļaut šīs politikas darbības jomā;

8.6

atzīmē, ka paredzēto mērķu veiksmīgai sasniegšanai dalībvalstīm un atsevišķiem reģioniem cieši jāsadarbojas savā starpā un ar Eiropas Komisiju;

8.7

atzīmē, ka gadījumos, kad atsevišķi dalībvalstu vai reģionu jautājumi ir Kopienas kompetencē, Eiropas Komisija būtu ne tikai jāinformē un ar to jāapspriežas, bet Komisijai jābūt attiecīgā procesa svarīgākajam dalībniekam, kas koordinē politisko pasākumu īstenošanu;

8.8

uzskata, ka dalībvalstis nesniedz Eiropas Komisijai pietiekamu informāciju un pierādījumus, pamatojot prasību, ka attiecīgo jautājumu nevar risināt ar pasākumiem valsts līmenī;

8.9

iesaka šādos gadījumos Eiropas Komisijai pašai izstrādāt nepieciešamās novērtējuma, monitoringa un īstenošanas programmas. Komisijai arī jāprecizē, kādas sekas ir tam, ja dalībvalsts nav veikusi pasākumus un sasniegusi mērķus, un minētā iemesla dēļ Komisija pasākumus neapstiprina;

8.10

bez tam uzskata, ka Eiropas Komisijai ir būtiski saglabāt īstenošanas pārraudzībā lēmēja lomu un nepieciešamības gadījumā iejaukties, lai starp dažādām valstīm un dalībniekiem koordinētu un atvieglotu pasākumu kopīgu īstenošanu jebkurā jūras reģionā;

8.11

prasa Eiropas Komisijai nodrošināt to, ka stratēģijās, kas jāsagatavo dalībvalstīm, jāņem vērā citu bioloģisko sugu, kā, piemēram, aļģu un jūras bruņurupuču klātbūtne piejūras reģionos;

8.12

prasa Eiropas Komisiju atzīt ietekmi, kādu ģenētiski modificēti jūras organismi var atstāt uz jūras vidi, un to, ka minētā procesa sekas uz vidi pašlaik grūti paredzēt;

8.13

aicina dalībvalstis stingri pieturēties pie Direktīvas 4. panta prasībām, izdarot novērtējumus, nosakot mērķus vides jomā un pārraugot programmas;

8.14

uzskata, ka šajā sakarā atsevišķu jūras reģionu vietējās un reģionālās pašvaldības būtu tieši jāiesaista šādu novērtējumu, mērķu un monitoringa programmu izstrādē;

8.15

apšauba Direktīvas 4. pantā noteiktos termiņus, jo attiecībā uz veicamo pasākumu programmām;

8.16

apzinās, ka atbilstošus rezultātus var reāli sasniegt tikai ilgākā laikā, tādēļ atbalsta domu par iteratīvu un adaptīvu īstenošanas procesu, ņemot vērā no monitoringa programmām iegūtos jaunos datus, jaunos rezultātus un veikto pasākumu ietekmi. Šādā veidā attiecīgā gadījumā iespējams veikt īstermiņa vai vidēja termiņa koriģējošu darbību, lai mazinātu jebkāda veida nelabvēlīgu ietekmi uz jūras vides stāvokli;

8.17

atzīmē, ka ilglaicīgie ieguvumi vides, sociālajā un ekonomikas jomā, domājams, vērā ņemami atsvērs ievērojamās īstermiņa un vidēja termiņa sociālās un ekonomiskās izmaksas;

8.18

uzskata tomēr, ka par šādiem īsa līdz vidēja termiņa apgrūtinājumiem nav atbildīgi tikai valdības valsts un reģionālie līmeņi vai pat tikai atsevišķas personas vai kopienas.

9.1

apzinās, ka pieaug vajadzība pēc visaptverošas pieejas attiecīga līdzsvara sasniegšanai starp bieži konkurējošām interesēm vides un ekonomikas jomā;

9.2

apzinās Eiropas jaunas jūrniecības politikas izstrādes nozīmību, jo īpaši sakarā ar Lisabonas un Gēteborgas stratēģijas grūti realizējamajiem mērķiem;

9.3

atzīmē, ka Zaļajā grāmatā par Eiropas jaunu jūrniecības politiku ir jāaplūko jautājums par visaptverošas pārvaldības sistēmu, ar ko varētu reglamentēt okeānu un jūru izmantotājus un izmantošanas veidu. Komisijai ir svarīgi pārliecināties, ka Eiropas jūrniecības politikas ietvaros tiek risināti vides jautājumi un ka visaptveroša pārvaldības sistēma apmierinošā veidā reglamentē okeānu un jūru izmantotājus un izmantošanas veidus;

9.4

atzīmē, ka stratēģija ir paredzēta esošo pasākumu un iniciatīvu atbalstam un turpinājumam un ka tā zināmā mērā veicinās jūras vides aizsardzību, kaut arī tā nav īpaši domāta jūras vides aizsardzībai;

9.5

atzinīgi vērtē visaptverošas pamatstratēģijas izstrādi, kas būtu Eiropas jaunās jūrniecības politikas pamats vides jomā;

9.6

atzīmē, ka attiecībā uz jūras vides aizsardzību šī stratēģija saskaņā ar vairākiem starptautiskiem nolīgumiem dos iespēju Kopienai un dalībvalstīm pildīt savas saistības un pienākumus;

9.7

prasa Eiropas Komisijai nodrošināt to, ka dalībvalstu gatavoto stratēģiju pasākumu programmās tiek ietverti aspekti, kas saistīti ar piekrastes apgabalu apsaimniekošanu, paturot prātā to, ka lielākā daļā faktoru, kas ietekmē jūras vidi, rodas minētajos apgabalos.

10.1

iesaka noteikt 2018. gadu par galīgo termiņu, kad jāpanāk Eiropas jūras vides labs stāvoklis;

10.2

iesaka attiecīgi noteikt 2013. un 2015. gadu par termiņu pasākumu programmas izstrādei un īstenošanai;

10.3

aicina Eiropas Komisiju iekļaut starp jūras reģioniem Melno jūru;

10.4

sagaida, ka Komisija definēs “laba vides stāvokļa” kritērijus, kas būtu tālejoši, skaidri, sistēmiski saistīti un salīdzināmi un kuru piemērošanas rezultātā visā Eiropas Savienībā vienlaicīgi tiktu panākts viena līmeņa “labs vides stāvoklis”;

10.5

uzskata, ka ir būtiski nepārtraukti pārraudzīt īstenošanas pasākumus un regulāri publicēt iegūtos rezultātus un datus;

10.6

aicina Eiropas Komisiju pārraudzīt faktisko politikas īstenošanu dažādos jūras reģionos un uzņemties efektīva koordinatora un veicinātāja lomu, veicot starpnieka funkcijas starp dažādiem dalībniekiem attiecīgajos reģionos;

10.7

paļaujas, ka Eiropas Komisija regulāri sniegs novērtējuma ziņojumus par stratēģijas īstenošanu un direktīvas ietekmi, minot labākās prakses paraugus;

10.8

paļaujas, ka Eiropas Komisija visus ziņojumus iesniegs tai, kā arī Eiropas Parlamentam un Padomei;

10.9

turklāt paļaujas, ka Eiropas Komisijas ziņojumos tiks iekļauti arī visi Komitejas komentāri un atbildes par šo tematu;

10.10

ir pārliecināta, ka, attiecīgi nodrošinot informāciju, var panākt plašas sabiedrības aktīvu līdzdalību un atbalstu;

10.11

apzinās, ka īstermiņa līdz vidēja termiņa izmaksas var ietekmēt kopienu un atsevišķu personu sociāli ekonomisko labklājību, kas savukārt varētu ietekmēt tik nepieciešamo sabiedrības līdzdalību un atbalstu; tādēļ lūdz izstrādāt Eiropas līmenī palīdzības programmas, lai palīdzētu tieši skartajām personām un kopienām mazināt nelabvēlīgo ietekmi;

10.12

aicina visus politikas dalībniekus, tostarp dalībvalstis, Eiropas Komisiju un privāto sektoru pieņemt ilgtermiņa plānu, lai atbalstītu būtisku finansējuma palielināšanu jūras vides pētniecībai, tādējādi nodrošinot pietiekamu finansējumu jūras vides izpētei;

10.13

uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, kas ir tuvāk pilsoņiem, var panākt nozīmīgus rezultātus, sniedzot informāciju un iegūstot sabiedrības atbalstu;

10.14

šajā sakarā piedāvā veikt Eiropas Komisijas un dalībvalstu partnera lomu un iesaka ES finansētu ilgtermiņa informācijas kampaņu, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības.

29.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 206/9

1)

dabas katastrofas, mežu ugunsgrēki, plūdi un sausums rada pieaugošu risku cilvēku dzīvībai, ievērojami ietekmē reģionu līdzsvarotu attīstību, apdraud to saimnieciskos resursus, kā arī dabas un kultūras mantojumu, izraisa iedzīvotāju piespiedu dzīves vietas maiņu, vājina saimniecisko aktivitāti un negatīvi ietekmē iedzīvotāju dzīves kvalitāti dabas katastrofu skartajos reģionos;

2)

dabas katastrofām nav robežu, un tādēļ ir ļoti svarīga to reģionu sadarbība, kas pakļauti kopīgiem riskiem;

3)

klimata izmaiņu sekas, kā, piemēram, pārtuksnešošanās, erozija un augsnes sasāļošanās, lai arī dažādās pakāpēs, bet tomēr ietekmē visas Eiropas Savienības dalībvalstis, dabas katastrofu novēršanai ir jābūt vienam no svarīgākajiem elementiem Eiropas Savienības ilgtspējīgā attīstībā;

4)

ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas princips ir jāņem vērā, plānojot, izstrādājot un īstenojot (visās minētā procesa fāzēs) Kopienas politiku, kas vērsta uz dabas katastrofu novēršanu, to seku pārvaldīšanu un ietekmes mazināšanu cietušajos Eiropas Savienības reģionos un pilsētās;

5)

visās attiecīgajās Kopienas politikas jomās jāparedz pasākumi aizsardzībai pret dabas katastrofām, jo īpaši tajās, kas ietekmē lauksaimniecību un apkārtējo vidi, infrastruktūru, pētniecības un attīstības politiku;

6)

ES Solidaritātes fonds izrādījies nepietiekams un neefektīvs dabas katastrofu gadījumos, un šo situāciju pasliktina esošo mehānismu koordinācijas trūkums valsts un reģionālajā līmenī dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs,

1.

izsaka bažas par ievērojamo dabas katastrofu skaita, apmēru un intensitātes pieaugumu Eiropas Savienības reģionos pēdējos gados;

2.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta ieinteresētību dabas katastrofu jautājumā;

3.

norāda uz citu veidu dabas katastrofu, kā, piemēram, zemestrīču uz sauszemes un jūrā, cunami, vulkānizvirdumu un citu ģeoloģisko parādību apmēriem, kā arī uz dabas parādībām, kas saistītas ar klimata izmaiņām un vispārējo sasilšanu un kas izraisa jūras ūdens līmeņa paaugstināšanos piekrastē, pludmales izskalošanu, apdzīvoto vietu applūšanu, kā arī infrastruktūras un iekārtu zaudējumus; norāda arī uz risku, ko rada pārmērīgs sniega daudzums un liels aukstums;

4.

norāda, ka reģionālās un vietējās pašvaldības kā iedzīvotājiem vistuvākās ir pirmās, kuras ietekmē katastrofa un kuras sniedz palīdzību, un tāpēc ir ļoti svarīgi, ka tās pilnībā tiek iesaistītas ar aizsardzību pret dabas katastrofām saistītās stratēģijas un pasākumu izstrādē, īstenošanā un pārraudzībā. Tādēļ katrai ES dalībvalstij ir jāgādā par to, lai reģioniem un pašvaldībām būtu pieejami racionāli un labi funkcionējoši juridiski, materiāli un ekonomiski instrumenti, lai reģioni un pašvaldības spētu veikt savus uzdevumus;

5.

atgādina,ka Kopienas rīcībai ir jāpapildina valsts, reģionālā un vietējā līmeņa iestāžu veiktie pasākumi, un aicina Komisiju Kopienas pasākumu īstenošanas procesā ņemt vērā faktu, ka pastāv dažādi valsts pārvaldes līmeņi;

6.

uzskata, ka situācijās, kad runa ir par aizsardzību pret dabas katastrofām un to novēršanu, kā arī par to seku mazināšanu un likvidēšanu, obligāti jāievēro Eiropas Savienības dalībvalstu, reģionu un vietējo pašvaldību solidaritātes, sadarbības, koordinācijas un palīdzības princips;

7.

uzsver, ka ne tikai valsts iestādēm, bet arī iedzīvotajiem aktīvi jāiesaistās to faktoru mazināšanā, kas izraisa dabas katastrofas un pastiprina to sekas un ietekmi;

8.

atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu izstrādāt Eiropas stratēģiju cīņai ar dabas katastrofām (ugunsgrēkiem, plūdiem un sausumu) un norādīt dažādus finanšu instrumentus, ar kuru palīdzību īstenot minēto stratēģiju, nodrošinot ES finansējuma piešķiršanu civilās aizsardzības vajadzībām un pievēršot īpašu uzmanību salu un attāliem reģioniem ar zemu iedzīvotāju blīvumu, kā arī tādiem reģioniem, kurus dabisku strukturālu iemeslu dēļ katastrofas skar īpaši smagi;

9.

aicina Kopienas iestādes apsvērt, vai minēto stratēģiju nebūtu lietderīgi attiecināt uz zemestrīcēm un citām ar tām saistītām parādībām, piemēram, vulkānizvirdumiem, kam var būt katastrofālas sekas;

10.

aicina stratēģijā par dabas katastrofām izmantot integrētu pieeju, iekļaujot tajā preventīvus pasākumus (risku analīze un risku mazināšana), plānošanas un īstenošanas pasākumus (darbības organizācija, resursu mobilizācija, utt.), kā arī atjaunošanas un pārraudzības pasākumus;

11.

uzsver to, ka visos minētās stratēģijas posmos ir svarīgi iekļaut iedzīvotāju informēšanas, izglītošanas un sabiedrības apziņas veidošanas pasākumus par katastrofu riskiem un rīcības plāniem, pievēršot īpašu uzmanību bērniem un jauniešiem, kā arī citām iedzīvotāju grupām, kas ārkārtas situācijā ir sevišķi neaizsargātas, kā, piemēram, vecāki cilvēki un cilvēki ar ierobežotām kustību spējām;

12.

uzsver saziņas līdzekļu īpašo nozīmi, sniedzot sabiedrībai precīzu informāciju, ko tā var efektīvi izmantot, lai novērstu un mazinātu katastrofu radītos zaudējumus;

13.

iesaka koncentrēt spēkus uz tādu informācijas sistēmu izveidi, kas ļautu uzlabot visu dabas katastrofu prognozēšanu, novērošanu un novērtēšanu, izmantojot jaunās tehnoloģijas; īpaši atbalsta Eiropas Parlamenta priekšlikumus par GALILEO sistēmas darbības uzsākšanu un Vides un drošības globālā monitoringa (GMES) sistēmas paplašināšanu, lai tā aptvertu visas dabas katastrofas;

14.

uzskata, ka VII Pētniecības un attīstības pamatprogrammā lielāka uzmanība jāvelta pētījumiem par dabas katastrofu novēršanu, paredzot finansējumu prognozēšanas modeļu izstrādei un agrās brīdināšanas sistēmu uzlabošanai;

15.

iesaka valsts un reģionālajos lauku attīstības plānos kā prioritāti iekļaut pasākumus, lai novērstu dabas katastrofu cēloņus (cīņa pret eroziju, apmežošana ar piemērotām augu sugām, būvniecības darbi ūdenssaimniecības nozarē, mežu kopšana un uzraudzība, lauksaimniecības un vides pasākumi ūdens resursu saglabāšanai u.c.);

16.

aicina Eiropas Savienību veltīt lielākas pūles ugunsgrēku izcelšanās cēloņu apkarošanai, lai samazinātu ugunsgrēku biežumu un apmērus, izstrādājot piemērotus pasākumus to novēršanai un mežu uzraudzībai, un mudina Komisiju nodrošināt pašreizējo Kopienas normatīvo aktu minētajā jomā pareizu piemērošanu;

17.

izsaka nožēlu par to, ka programmā Forest Focus ugunsgrēku novēršanai paredzētie pasākumi nav viena no jaunās programmas LIFE+ prioritātēm;

18.

uzsver, ka daudzos Eiropas Savienības reģionos vērojami sausuma periodi, kuru biežums un intensitāte aizvien palielinās, un ka minētajos reģionos pēdējā laikā strauji samazinājušies ūdens resursi, negatīvi ietekmējot sociālo, vides un saimniecisko jomu;

19.

atzinīgi vērtē vairāku dalībvalstu Eiropas Savienības Vides ministru padomei iesniegto iniciatīvu par to risku pārvaldību, kas saistīti ar sausumu, un aicina Eiropas Komisiju izstrādāt nepieciešamos pasākumus, lai uzlabotu aizsardzības līmeni pret sausumu un samazinātu iespējamo risku iedzīvotājiem, ekonomikai un apkārtējai videi;

20.

iesaka VII Pētniecības un attīstības pamatprogrammā paredzēt Eiropas Sausuma un pārtuksnešošanās novērošanas centra izveidošanu, kā arī īstenot pasākumus, lai veidotu vispārēju izpratni par ūdens ilgtspējīgu izmantošanu;

21.

uzskata, ka, ņemot vērā pēdējos gados notikušo dabas katastrofu apjomu un intensitāti, ir jāpastiprina pasākumi teritoriālās plānošanas jomā un jāpiešķir lielāka nozīme integrētajiem teritoriālajiem pasākumiem lauku rajonos;

22.

atzinīgi vērtē priekšlikumu direktīvai par plūdu novērtēšanu un pārvaldību; iesaka neaizmirst liela mēroga plūdus, kas izceļas Vidusjūras reģiona upju baseinos un kas saistīti ar lietusgāzēm un ārkārtīgi strauju ūdens līmeņa celšanos. Tomēr ir arī jāatzīst, ka citās ES dalībvalstīs ar plūdiem saistītā situācija ir pilnīgi atšķirīga, un tādēļ risinājumiem jābūt elastīgiem;

23.

prasa labāk saskaņot pastāvošās un turpmākās direktīvas par dabas resursu un/vai parādību pārvaldību atbilstoši katras valsts īpašajiem apstākļiem;

24.

prasa pastiprināt Kopienas civilās aizsardzības mehānismu un tāpēc atbalsta Eiropas Parlamenta priekšlikumu par Kopienas civilās aizsardzības mehānisma Uzraudzības un informācijas centra paplašināšanu, un iesaka izstrādāt salīdzināmus modeļus cīņai pret katru dabas katastrofas veidu, kas ļautu labāk koordinēt valstu un reģionālos katastrofu pārvaldības mehānismus;

25.

uzskata, ka jāapsver Eiropas Civilās aizsardzības vienību izveidošana, un aicina pievērst uzmanību tam, ka dalībvalstīm jāmeklē veids, kā nodrošināt civilo un militāro spēku savstarpējo izmantojamību, kā arī iesaka Kopienas civilās aizsardzības sistēmā iekļaut militārās vienības, kas sniedz palīdzību ārkārtas situācijās;

26.

kopumā atzinīgi vērtē priekšlikumu par jauna Solidaritātes fonda izveidi un tā darbības jomas paplašināšanu, tajā iekļaujot ne tikai lielāka apmēra krīzes situācijas, kas radušās rūpniecības un tehnoloģisko katastrofu rezultātā, bet arī draudus sabiedrības veselībai un terora aktus; tomēr mudina Komisiju pārskatīt 1 miljarda EUR vai 0,5% no IKP slieksni un nodrošināt to, ka procedūras ir pietiekami elastīgas, pārredzamas un vienkāršas, kā arī ņemt vērā cietušo reģionu īpašās vajadzības un atsevišķu dabas parādību reģionālo dimensiju;

27.

pieprasa, lai sarakstā, kurā uzskaitītas krīzes situācijas, kurās iespējams saņemt finansējumu no Solidaritātes fonda, skaidri tiktu norādīts, ka tas iespējams arī sausuma gadījumos, kas ir ilgtermiņa strukturālā problēma, kuru nav iespējams saskaņot ar noteiktajiem pieteikumu iesniegšanas termiņiem un kura būtiski ietekmē cietušo reģionu sociālo un ekonomisko attīstību; mudina Fondu arī turpmāk sniegt atbalstu īpašu vietējo krīžu gadījumos;

28.

norāda, ka struktūrfondi ir būtisks instruments preventīvo pasākumu finansēšanā un katastrofu seku pārvaldībā; šajā sakarā uzskata, ka jāuzlabo struktūrfondu un Solidaritātes fonda sinerģija, praksē īstenojot teorētisko pieeju “no atjaunošanas uz attīstību”, kas nav izdarāms bez vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanas dabas katastrofu pārvaldībā;

29.

aicina nākamajā finanšu plānā 2007.–2013. gadam nodrošināt nepieciešamo elastību un līdzekļu pārdali starp fondiem, kā arī brīvo līdzekļu iespējamu izmantošanu atbilstoši struktūrfondu “n+2” noteikumam, lai katastrofu gadījumā reģioni varētu izmantot pieejamos līdzekļus;

30.

atkārtoti atgādina, ka īsta stratēģija katastrofu novēršanai lauksaimniecībā nevar aprobežoties ar ārkārtas pasākumiem, un tāpēc tajā noteikti jāparedz izglītojoši, informatīvi un preventīvi pasākumi, finansējumam izmantojot programmai Forest Focus, lauku attīstības politikai vai Eiropas Sociālajam fondam paredzētos līdzekļus, kā arī publiska Eiropas Savienības finansēta apdrošināšanas fonda izveidošana;

31.

uzskata, ka INTERREG iniciatīva izrādījusies ļoti efektīva, apmainoties ar paraugpraksi dabas katastrofu novēršanas jomā, un šajā sakarā norāda uz pielikumā minētajiem piemēriem un pauž gandarījumu par teritoriālajai sadarbībai piešķirtā finansējuma palielināšanu, pieņemot jauno finanšu plānu laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam;

32.

norāda, ka Eiropas pārrobežu sadarbības grupu izveide, kurām būtu juridiskas personas statuss, varētu uzlabot civilās aizsardzības pasākumu praktisko īstenošanu;

33.

atbalsta Eiropas Parlamenta prasību par valsts atbalsta un Eiropas Investīciju bankas aizdevumu piešķiršanu dabas katastrofu gadījumā;

34.

aicina Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu un Padomi ņemt vērā vietējo un reģionālo pašvaldību viedokli, izstrādājot jebkādas iniciatīvas saistībā ar cīņu pret dabas katastrofām, kā arī nodrošināt efektīvu iepriekšējo konsultāciju procedūru ar tiem, kas tieši atbildīgi par katastrofu seku pārvaldību.

29.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 206/17

1.1

sākumā atgādina faktu, ka Eiropas Savienības 78 % iedzīvotāju dzīvo pilsētās, aglomerācijās vai pilsētu teritorijās. Vairāk nekā 60 % iedzīvotāju dzīvo pilsētu teritorijās ar vairāk nekā 50 000 cilvēku. Pilsētu teritorijās koncentrējas gan liels potenciāls, gan arī sarežģītas problēmas;

1.2

ņemot vērā iepriekš minēto, atgādina par Eiropas Komisijas “Trešajā ziņojumā par ekonomikas un sociālo kohēziju — jaunas partnerattiecības kohēzijai, konverģencei, konkurētspējai, sadarbībai” (2) pausto nodomu priekšplānā vairāk izvirzīt ar pilsētām saistītos jautājumus, pilnībā iekļaujot tos reģionālajās programmās;

1.3

uzsver, ka pilsētu dimensijai ir būtiska nozīme visās Kopienas politikās, ne tikai ES kohēzijas politikā. Tikai tad, kad pilsētu iedzīvotājiem būs konkrēti redzama un jūtama minētās dimensijas pozitīvā ietekme, ES izdosies (atkal) iegūt politisko atbalstu tādā mērā, kāds nepieciešams, lai veiksmīgi turpinātu attīstīt mūsu kopīgo projektu;

1.4

atbalsta“Ziņojumā par pilsētu dimensiju paplašināšanās kontekstā” (3) Eiropas Parlamenta izvirzīto iniciatīvu veicināt pilsētu dimensiju visās Kopienas un dalībvalstu politikās, kā arī minētajā ziņojumā izvirzītās prasības;

1.5

uzsver, ka pilsētas sniedz izšķirošu ieguldījumu 2005. gadā atkārtoti izvērstās Lisabonas stratēģijas īstenošanā. Izaugsme tomēr nav pašmērķis. Tas ir jāsaprot vairāk kā līdzeklis, lai paaugstinātu nodarbinātību, sociālo kohēziju un vides ilgtspēju. Tā kā izaugsme sniedz ieguldījumu, lai saglabātu Eiropas sociālo modeli, tiek nodrošināta Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāte. Nodarbinātība ir svarīgākais temats ES iedzīvotāju vidū. No jauna koncentrējoties uz ekonomisko izaugsmi un produktivitātes veicināšanu, nedrīkst novērst uzmanību no citiem Lisabonas stratēģijas aspektiem;

1.6

vērš uzmanību uz to, ka pilsētas jau vienmēr ir bijušas visu veidu attīstības “laboratorijas”. Vairākums sociālo un tehnoloģisko tendenču radušās pilsētās. Ar pilsētām raksturīgajām strukturālajām pārmaiņām ir saistītas gan indivīdu, gan arī visas sabiedrības iespējas, kā arī riski. Pilsētas ir iemācījušās apieties ar minētajām strukturālajām pārmaiņām un reaģēt uz tām. Tās ir arī pieradušas novērst tirgus nepilnības, kas daļēji rodas strukturālo pārmaiņu dēļ. Tā kā, lai sasniegtu Lisabonas mērķus, ir nepieciešams pielāgot daudzu nozaru struktūras jaunajiem izaicinājumiem, pilsētām ir liela nozīme;

1.7

tādēļ kritiski vērtē to, ka Lisabonas stratēģijas izstrādē un īstenošanā izmantotās lejupējās metodes dēļ ievērojams vairākums Eiropas pilsētu netika iesaistītas valstu reformu programmu sagatavošanā. Daļēji pilsētas bija formāli, bet ne praktiski iesaistītas. Šajā sakarā pētījums liecina, ka pilsētas galvenokārt tika tad iesaistītas, ja attiecīgajā dalībvalstī bija īpaša Pilsētu ministrija (piemēram, Nīderlandē) vai ja runa bija par pilsētām, kas vienlaicīgi uzskatāmas par reģioniem (Berlīne, Hamburga, Vīne utt.). Ja pilsētas netiks iesaistīts, tad to potenciāls un īpašās spējas radīt sadarbības sinerģiju starp valsts un privātā sektora dalībniekiem, un sociālajiem partneriem tiks tikai daļēji izmantotas. Galvenokārt tādus pašus rezultātus sniedz arī RK veiktais pētījums “Lisabonas partnerattiecību izaugsmei un nodarbinātībai īstenošana — reģionu un pilsētu ieguldījums” (4). Saskaņā ar minēto pētījumu tikai 17% pilsētu un reģionu ir apmierināti ar savu līdzdalību valstu reformu programmu izstrādē;

1.8

uzskata, ka saskaņā ar projekta regulai par struktūrfondu regulas galvenajiem noteikumiem 25. un 26. pantā (5) teikto pilsētas parasti tika vairāk iesaistītas nacionālo stratēģisko ietvardokumentu (NSID) izstrādē. Tas, ka pilsētu dimensija tika nepārprotami ņemta vērā NSID un uz tiem balstītajās rīcības programmās, vēl joprojām nav pašsaprotams fakts;

1.9

kritiski vērtē to, ka pašreizējā kohēzijas stratēģisko pamatnostādņu projektā 2007.–2013. gadam (6) kohēzijas politikas pilsētu dimensija lielā mērā ir atstāta novārtā. Pilsētu dimensija ir izskatīta tikai “teritoriālo īpatnību” kontekstā. Minētais trūkums atspoguļojās arī konsultāciju procesa par kohēzijas stratēģiskajām pamatnostādnēm 2007.–2013. gadam rezultātos — bieži ir prasīts vairāk uzsvērt pilsētu svarīgo nozīmi attiecībā uz izaugsmi un nodarbinātību. Tāpat pamatnostādnēs būtu arī formāli jāatzīst pilsētu ļoti svarīgā loma. Ja nebūs skaidra ES tiesiskā regulējuma, ar ko nosaka, ka ir obligāti jāiesaista pilsētas, pastāv risks, ka laika posmā no 2007. gada līdz 2013. gadam kohēzijas politikas pilsētu dimensijas nozīmīgums nevis pieaugs, bet gan samazināsies.

1.10

tāpēc atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas izvirzīto iniciatīvu, kas ir izklātīta darba dokumentā “Kohēzijas politika un pilsētas — pilsētu ieguldījums izaugsmē un darbavietu radīšanā reģionos” (7), ņemt vērā kritiku un tomēr vēl vairāk veicināt pilsētu dimensiju turpmākajā kohēzijas politikā. Dokuments izcili atspoguļo pilsētu būtisko nozīmi Eiropas, dalībvalstu un reģionu turpmākai attīstībai. Nepārprotami ir izklāstīts svarīgais ieguldījums, ko pilsētas var sniegt izaugsmes un nodarbinātības, sociālās kohēzijas un ilgtspējīgas attīstības veicināšanai;

1.11

īpaši atzinīgi vērtē faktu, ka dokumentā EK ir izklāstījusi visas ar pilsētu dimensiju saistītās sarežģītās problēmas. Minētā visaptverošā pieeja ir dokumenta stiprā puse, kas katrā ziņā ir jāsaglabā. Pamatojoties uz konkrētiem piemēriem un datiem, atspoguļotās sarežģītās problēmas var risināt tikai ar tādas metodes palīdzību, kas aptver visas politikas jomas. Pilsētu dimensija jāņem vērā ne tikai attiecībā uz kohēzijas politiku, bet īpaši jāmin arī visās Kopienas politikās;

1.12

īpaši uzsver, ka minētajā dokumentā pilsētu ieguldījums ir samazināts līdz 50 konkrētām rīcības pamatnostādnēm. Tagad tās ir pilsētu rīcībā kā darbību pamatnostādnes, kā turpmāk izstrādāt konkrētus pasākumus;

1.13

atbalsta EK uzsākto konsultāciju procesu attiecībā uz darba dokumentu, tāpat atbalsta arī EK nodomu minētā procesa svarīgākos rezultātus iekļaut kohēzijas stratēģisko pamatnostādņu teksta galīgajā redakcijā un publicēt pārskatīto darba dokumentu ziņojuma veidā;

1.14

piedalās pilsētu dimensijas turpmākā nostiprināšanā, kopā ar EK un Eiropas Parlamenta Reģionālās attīstības komiteju organizējot pilsētu forumu 2006. gada 26. aprīlī;

1.15

pauž gandarījumu, ka priekšlikums Padomes regulai par Kohēzijas fonda izveidi paver iespēju fondam finansēt ekoloģiskus pilsētu transporta veidus.

2.1

atzinīgi vērtē, ka EK precīzi un detalizēti izskatījusi šādus tematus: pilsētu ilgtspējīga attīstība Eiropas reģionālajā politikā, pilsētu nozīme (kāpēc pilsētas ir nozīmīgas?), pievilcīgas pilsētas, atbalsts jauninājumiem, uzņēmējdarbības iniciatīvas un uz zināšanām balstīta ekonomika, vairāk un labākas darbavietas, atšķirības starp pilsētām, pārvaldība un pilsētu atjaunošanas finansējums;

2.2

atzinīgi vērtē faktu, ka rīcības pamatnostādnēs dalībvalstis ir aicinātas atbalstīt pilsētu rīkotos pasākumus;

2.3

aicina Kopienas stratēģiskajās pamatnostādnēs noteikt ceturto prioritāti, proti, tādu, kas ir koncentrēta uz pilsētām un pilsētu reģioniem ar mērķi veidot drošas, vienotas un ilgtspējīgas (ekonomiski, sociāli, ekoloģiski un tirdzniecības ziņā ilgtspējīgas) kopienas pat vismazāk attīstītajās pilsētas teritorijās;

2.4

norāda uz pilsētu atšķirīgajām situācijām, īpaši atkarībā no to lieluma, ģeogrāfiskās atrašanās vietas, piemēram, perifērie apgabali, no attiecīgās valsts kompetenču sadales un fakta, vai runa ir par veco vai jauno dalībvalstu pilsētām. Turklāt aicina ņemt vērā tādu svarīgu kritēriju kā atsevišķu dalībvalstu pilsētu savstarpējās atšķirības, kas rodas attiecīgajās valstīs urbanizācijas un ekonomiskās attīstības atšķirīgo līmeņu dēļ;

2.5

piekrīt EK uzskatam, ka pilsētu rīcības spēja jāveicina visās jomās, jo tā ir pilsētu veiksmīgas attīstības priekšnoteikums un dod nozīmīgu ieguldījumu reģionālajā attīstībā. Pilsētu rīcībā jābūt ne tikai sistēmām un instrumentiem, kas dod tām iespēju reaģēt uz ekonomikas un sociālām pārmaiņām, bet arī kritiskam finanšu līdzekļu apjomam, ko tiem varētu piešķirt kā vispārējas subsīdijas, kā arī deleģējot tiem attiecīgās pārvaldes funkcijas saskaņā ar jauno ERAF reglamentu (36., 41. un 42. pants);

2.6

uzsver, ka Lisabonas stratēģijas īstenošanā, lai sasniegtu ievērojamu izaugsmes un produktivitātes pieaugumu, ir ļoti svarīgi atzīt pilsētu un pilsētu teritoriju ieguldījuma nozīmīgumu, ņemot vērā to iedzīvotāju kritisko skaitu, izcilības centru nozīmi attiecībā uz augstāko izglītību un zinātni, kā arī spēju izmantot atklājumus rūpniecības jomā. Tādēļ Komiteja aicina iekļaut pilsētu dimensiju kohēzijas politikā, kas atzīst pilsētu potenciālu kā jauninājumu un uz zināšanām balstītas ekonomikas dzinējspēku;

2.7

norāda, īpaši saistībā ar uzņēmējdarbības vides un jauninājumu pamatnosacījumu uzlabošanu, ka minētās svarīgās vadības funkcijas pilsētas var pildīt tikai tad, ja to rīcībā ir nepieciešamie finanšu resursi. Tas, protams, attiecas uz visām iepriekš minētajām rīcības jomām;

2.8

uzsver, ka nozīmīgs ir koordinēts rīcības plāns, kurā ir ņemts vērā, ka pastāv “funkcionāli reģioni”, un kas ir domāts, lai sasniegtu stabilus uzlabojumus, izmantojot iepriekš minētās rīcības pamatnostādnes. Tikai pateicoties partnerattiecībām, kas pārvar administratīvos ierobežojumus, rodas iespējas atrast risinājumus un izredzes izmantot potenciālu. Minētā sadarbība, kas praksē ne vienmēr ir vienkārša, jāatbalsta ES politikās ar īpašu stimulu palīdzību, tajā skaitā atbalstot projektus, kas veicina plašu teritoriju stratēģisko attīstību. Jo īpaši svarīgi ir izveidot aglomerāciju un pilsētu teritoriju jaunus sadarbības tīklus, kā arī nostiprināt jau esošos. Īpaši jāatzīmē sadarbība, kas izveidota pašreizējā plānošanas periodā saskaņā ar Interreg III iniciatīvu, kura tiks īstenota laika posmā no 2007. gada līdz 2013. gadam saskaņā ar teritoriālās sadarbības mērķi;

2.9

uzsver pilsētu svarīgo lomu klimatu pārmaiņu apkarošanā, ņemot vērā to iedzīvotāju skaitu un spējas veikt liela mēroga pārmaiņas, piemēram, tādās jomās kā transporta pakalpojumi un inovatīvas enerģijas izmantošana ēkās. Tādēļ ierosina ieviest vides prasības struktūrfondu programmās;

2.10

uzsver, ka sanācija un pilsētu būvniecība, attīstot rūpniecības nozares un iekārtojot publiskās vietas, ir svarīgs ieguldījums, lai atjaunotu pilsētas, kas ir kļuvušas lielākas, un mazinātu pilsētu paplašināšanos. Šajā sakarā pilsētām ir nepieciešams valsts un Eiropas līmeņa atbalsts. Tādējādi, lai risinātu to īpašās problēmas, aglomerācijām un pilsētu teritorijām nepieciešams Kopienas finansiālais atbalsts, kas pamatojas uz īpašām programmām panīkušo pilsētu teritoriju atjaunošanai un veicinātu iniciatīvas, atbilstoši kurām tiek turpināts URBAN iniciatīvas laikā uzsāktais darbs;

2.11

apzinās, ka liela nozīme ir daudzveidīgai politikai, kas aptver visas valsts pārvaldes jomas. Minētā politika ir nepieciešams priekšnoteikums, lai pilnībā varētu izmantot to ieceļojušo personu īpašo potenciālu, kuras vēl līdz šim ir uzskatāmas par neizlietotu resursu;

2.12

īpaši norāda uz to, ka vispārējas nozīmes pakalpojumi ir svarīgi, lai veicinātu pilsētu sistēmu efektivitāti un pilsētu pievilcību. Šajā sakarā — atbilstoši subsidiaritātes principam — īpaši jāņem vērā reģionālo un vietējo pašvaldību brīvā izvēle, kādā veidā sniegt vispārējas (ekonomiskas) nozīmes pakalpojumus. Komiteja aicina arī turpmāk ES tiesiskajā regulējumā saglabāt iespēju ražot pašu vajadzībām vai šādu ražošanu tieši uzticēt attiecīgajiem uzņēmumiem. Likumdošanā par tiesībām veikt publisko iepirkumu un piešķirt valsts atbalstu ir nepieciešams pilsētu un reģionu lielāks elastīgums;

2.13

iesaka visās darbības jomās īpaši ņemt vērā vajadzības, kādas ir sievietēm, jauniešiem, gados vecākiem cilvēkiem, kā arī personām ar īpašām vajadzībām;

2.14

uzskata, ka pilsētām jākļūst par sievietēm “draudzīgākām” vietām, atbalstot sieviešu uzņēmējdarbību, veicot pasākumus, lai sievietes kļūtu par priekšsēdētājām un vadītājām uzņēmumos un valsts sektorā pilsētās, kā arī lai atbalstītu viņas šajā lomā ar attiecīgu vietējo un sociālo pakalpojumu palīdzību;

2.15

ierosina papildināt dokumentu, atvēlot vietu tematam par veselību. Minētais temats jau ir izklāstīts trīs galveno tēmu kontekstā — sasniedzamība un mobilitāte, piekļuve pakalpojumiem un iestādēm, dabiskā un fiziskā vide. Tā kā minētais temats ir nozīmīgs, tas būtu tomēr jāņem vērā arī īpašās rīcības pamatnostādnēs;

2.16

uzsver, ka īpaša nozīme ir nodrošinājumam ar bērnu aprūpes piedāvājumiem, kas ir pieejami visur un visiem, kā arī vajadzībām atbilstošā laikā. Šāda veida piedāvājums dod iespēju strādāt audzināšanas darba jomā tiem, kam ir tiesības uz to, kā arī veido svarīgus pamatus bērnu turpmākajai izglītošanās gaitai, sniedz lielu ieguldījumu, lai veiktu dažādu kultūru un bērnu ar īpašām vajadzībām integrāciju;

2.17

attiecībā uz rīcības pamatnostādnēm, kas ir paredzētas jomā “MVU un mikrouzņēmumu pasākumi”, kritiski vērtē to, ka finansējuma pieejamības vienkāršošana, uzņemoties riskus, būtu jāveic ļoti restriktīvi un tikai saskaņā ar stingriem kritērijiem. Komiteja uzsver, ka jāpalielina finansiālais atbalsts mikrouzņēmumiem;

2.18

norāda uz to, ka būtu jāizskata izglītības un izglītības politikas, tostarp mūžizglītības, jautājumi visā to daudzveidībā, ne tikai attiecībā uz to ietekmi uz izaugsmi un nodarbinātību, bet arī no tādas sociālas un solidāras kopienas aspekta, kurai galvenokārt ir svarīga visu cilvēku līdzdalība sabiedrības un ne tikai ekonomikas procesos;

2.19

apzinās, ka, pieaugot vecāku cilvēku skaitam, kļūs svarīgas tādas jomas kā kopšana un aprūpe, kā arī “sociālie pakalpojumi”. Minētās ar vecuma piramīdu saistītās pārmaiņas radīs pilsētām turpmāk lielus izaicinājumus. Tomēr tās sniedz arī izaugsmes un nodarbinātības izredzes, piemēram, veselības aprūpes speciālistiem;

2.20

uzsver to, ka daudzi imigranti, kas dzīvo Eiropas aglomerācijās un pilsētu teritorijās, rada ne vien ievērojamas problēmas šiem apgabaliem, bet arī jaunu tirgus nišu, kurā šiem reģioniem būtu jāmeklē jaunas izaugsmes iespējas. Dažādām valsts pārvaldes iestādēm jāveicina šo iespēju izmantošana;

2.21

uzsver, īpaši attiecībā uz pilsētām, ka sociālā joma kā augošs darba tirgus kļūst aizvien nozīmīgāka līdzās pirmajam (privātajam) un otrajam (valsts) sektoram. Komiteja aicina ņemt vērā īpaši to, ka rīcības pamatnostādnēs ir nepieciešams veicināt sociālās jomas (“trešais sektors”) uzņēmumus, piemēram, dodot iespējas saņemt kredītus vai piešķirot valsts garantijas;

2.22

īpaši uzsver to, ka ļoti svarīgi ir radīt noturīgas darbavietas un apkarot bezdarbu, lai panāktu visas ES turpmāko attīstību. Tikai pamatojoties uz ievērojamiem panākumiem minētajā jomā, ES var izdoties (atkal) panākt to, ka sabiedrība to atbalsta. Bezdarba problēmas skar īpaši tās pilsētas, kas ir strukturālo pārmaiņu centri;

2.23

aicina dalībvalstu darba tirgus politikās lielākā mērā rēķināties ar pilsētu reģionu vajadzībām un kopīgi ar pilsētu darba tirgus funkcionālajiem reģioniem izstrādāt piemērotu pieeju, lai apmierinātu minētās vajadzības. Lai saskaņotu valstu, reģionu un vietējo darba tirgus politiku — kā tā atspoguļota teritoriālajos nodarbinātības paktos —, par pamatu varētu izmantot oficiālus līgumus un paktus, pamatojoties uz kuriem, pilsētu līmenī tiek nostiprināta ekonomikas, reģionālās un darba tirgus politikas saikne. Minētie pakti būtu turpmāk jāpapildina un jāatbalsta, izmantojot ES līdzekļus;

2.24

piekrīt Eiropas Komisijai, ka pilsētās dzīvojošo ārvalstnieku lielais skaits rada perspektīvas un, ka pilsētām, lai tās būtu konkurētspējīgas, ir jāpiesaista un jāatbalsta cilvēki ar dažādām prasmēm, un imigranti bieži vien ir kvalificēti, lai aizpildītu brīvās vakances. Tādēļ Komiteja atbalsta Eiropas Komisijas nesenajā ziņojumā par pārejas pasākumiem personu pārvietošanās brīvības jomā sniegto ieteikumu, proti, “dalībvalstīm rūpīgi jāapsver tas, vai ir vajadzīga turpmāka šo ierobežojumu piemērošana, ņemot vērā darba tirgus situāciju konkrētajā valstī un šājā ziņojumā izdarītos secinājumus”;

2.25

vērš uzmanību uz to, ka radīto darbavietu kvalitātei ir ļoti svarīga nozīme. Pēdējā laikā nodarbinātība palielinājās, jo pieauga galvenokārt nepilnas slodzes darbavietu skaits un parādījās jauni nodarbinātības veidi. Atsevišķās nozarēs pazeminās piedāvāto darbavietu kvalitāte un/vai tiek piedāvātas darba attiecības, kas neatbilst tiesiskajiem standartiem. Tā kā minētās nodarbinātības formas bieži vien nenodrošina darbiniekiem finansiālo stabilitāti, rodas jauna sociālā atstumtība. Privātais sektors un uzņēmumi ir aicināti piedāvāt darbavietas, kas nodrošina ilgstošu nodarbinātību. Darba tirgus elastīguma panākšana uz darba drošības un sociālā nodrošinājuma rēķina nav ilgtspējīgs koncepts, un tādēļ dažādām valsts pārvaldes iestādēm jānodrošina, lai tas nenotiktu;

2.26

uzsver, ka jānovērš sociālā atstumtība un no tās izrietošās problēmas — sākot ar geto veidošanos līdz pat kriminalitātei. Tas ir būtisks priekšnosacījums, lai attīstītu pilsētu dzīves līmeni. Valsts pārvaldes iestādēm jāpievērš īpaša uzmanība kopienām, kas pakļautas lielākam sociālās atstumtības riskam. Šajā gadījumā jo īpaši jāmin imigranti;

2.27

uzsver, ka tādu nacionālajās un reģionālajās rīcības programmās iekļauto Kopienas iniciatīvu kā Urban un Equal galvenās tendences (mainstreaming) nedrīkst mazināt ES programmu un iniciatīvu novatorismu. Gluži pretēji, ar jaunās kohēzijas politikas palīdzību jāveicina pilsētu iniciatīvu novatorisms un jāatbalsta apmaiņa ar idejām un to pielietojuma praksē pārņemšana;

2.28

šajā nolūkā aicina Komisiju nodrošināt, lai pilsētu iniciatīvas būtu savstarpēji salīdzināmas, kad ar šo iniciatīvu palīdzību tiek īstenota kāda no ES pamatnostādnēm, un lai iniciatīvu efektivitāte būtu novērtējama kvalitatīvi un kvantitatīvi, jo tām ir simboliska nozīme un tās ir nododamas tālāk, un šīs īpatnības būtu jāsaglabā arī nākamajā plānošanas periodā.

3.1

aicina Eiropas Komisiju ņemt vērā pilsētu dimensiju visās Kopienas politikās. Šajā sakarā ir nepieciešama metode, ar kuras palīdzību var izzināt, analizēt un ņemt vērā pilsētu konkrētās problēmas, kā arī novērtēt Kopienu politiku ietekmi uz pilsētām. Lai to nodrošinātu, ir nepieciešams iesaistīt pilsētu atbildīgās iestādes visos politikas un programmu izstrādes, izpildes, kā arī novērtēšanas posmos;

3.2

norāda, ka ar pilsētu dimensiju saistītos jautājumus ir nepieciešams labāk koordinēt starp visiem Eiropas Komisijas dienestiem, īpaši starp Reģionālās politikas ĢD, Vides ĢD un Transporta ĢD, Nodarbinātības ĢD un Veselības aizsardzības ĢD. Visās ES programmās jāpievērš lielāka uzmanība pilsētu dimensijai gan finansiālajā, gan teritoriālajā ziņā.

3.3

uzsver, ka ir nepieciešama arī lielāka saskaņotība starp Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu un Padomi, lai izveidotu konkrētāku ES pasākumu programmu pilsētām;

3.4

iesaka Eiropas Komisijai veicināt dienestu darba grupu (“interservice working group”) darbību, iesaistot ekspertus no pilsētām, kā arī izveidojot no dienestu pārstāvjiem darba grupu līdzīgi Eiropas Parlamenta frakciju darba grupai “Urban-logement”. Ieteicams ir arī izveidot forumus, lai notiktu regulārs dialogs ar pilsētām par ES politikām, kas attiecas uz tām, kā tas jau tiek praktizēts vides jomā;

3.5

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis — līdzīgi sociālajam un pilsoniskajam dialogam — izveidot “teritoriālo dialogu”, kas dažādām reģionālajām un pilsētu iestādēm un to valsts un Eiropas līmeņa apvienībām dotu iespēju iesaistīties attiecīgajās ar pilsētu teritorijām un reģioniem saistītajās politikās un pasākumos, paužot savu nostāju par to sagatavošanu, apspriešanu un pieņemšanu, un tādējādi piedalīties to izstrādē. Eiropas Komisija sadarbībā ar Reģionu komiteju 2003. gadā (8) uzsāka dialogu ar reģionālo un vietējo pašvaldību apvienībām. Tas ir tikai pirmais solis, lai to īstenotu;

3.6

atbalsta to, ka Padomei un dalībvalstīm jārīko augsta līmeņa sanāksme pirms katras pavasara sammita sanāksmes. Līdzās “teritoriālā dialoga” dalībniekiem minētajā sanāksmē jāpiedalās pirmām kārtām Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Reģionu komitejai, kā arī pilsētu tīkliem. Tāpat Komiteja ierosina katru gadu rīkot par pilsētu politiku dalībvalstīs atbildīgo ministru sanāksmes, pirms kurām būtu jārīko sanāksme ar pilsētu tīklu un valstu un Eiropas līmeņa pašvaldību apvienību, piemēram, Eiropas Pašvaldību un reģionu padomes, pārstāvjiem. Eiropas Komisijas dienestu darba grupai minētajās sanāksmēs būtu regulāri jāziņo par veiktajiem darbiem;

3.7

aicina dalībvalstu valdības rēķināties vairāk ar pilsētu dimensiju valsts politikās. Īpaši jānodrošina tas, ka pilsētu rīcībā ir attiecīgie finanšu līdzekļi, kas tām ir nepieciešami, lai varētu pildīt savus uzdevumus. Arī dialogs ar pilsētām un to apvienībām ir jāpadziļina un jānostiprina, izmantojot īpašas formālas konsultācijas;

3.8

norāda uz to, ka liela nozīme ir pētniecībai un attīstībai, lai sasniegtu Lisabonas mērķus. Tādēļ, Eiropas Kopienas 7. pamatprogrammā pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējuma pasākumiem minot “pilsētu attīstības galvenās tendences”, aicina atspoguļot pilsētu lielo nozīmi pētniecības politikā. Pilsētu dimensija līdz šim ir būtiski ņemta vērā tikai attiecībā uz vides un transporta jautājumiem. Tomēr pilsētu izpētes aspektus ir nepieciešams iekļaut visās jomās un īpašās programmās. Šajā sakarā ir svarīgi, lai ar piemērotu pasākumu palīdzību tiktu vairāk atbalstīta pilsētu tīklu izveide ar tās augstskolām un pētniecības iestādēm. Tādējādi var rasties pilsētu attīstības sinerģija un panākt plašākas sabiedrības interesi par pētniecību un attīstību. Viens no šāda veida pasākumiem varētu būt, piemēram, konkurss par “Eiropas Zinātnes pilsētas” nosaukumu;

3.9

Ar pētniecības un tehnoloģiskās attīstības 7. pamatprogrammas palīdzību vajadzētu nostiprināt pilsētu nozīmi informācijas un pieredzes apmaiņas jomā, uzraudzīt finansējuma sadales procesu un izstrādāt tādu politiku inovācijas jomā, kas pirmām kārtām atbilstu vispārējām sabiedrības un iedzīvotāju prasībām, un nodrošināt atbalstu starptautiskajai pētniecībai pilsētu attīstības jomā;

3.10

uzsver, ka liela nozīme ir subsidiaritātei un ka vietējais līmenis ir jāiesaista kohēzijas politikas programmu sagatavošanā un īstenošanā. Struktūrfondu pārvaldības decentralizācijas rezultātā nedrīkst pieļaut kohēzijas politikas centralizāciju dalībvalstu līmenī;

3.11

prasa Eiropas Komisiju ņemt vērā proporcionalitātes principu, pilsētu izstrādātajiem pasākumiem piemērojot vadības un kontroles līdzekļus;

3.12

aicina vietējās pašvaldības lielākā mērā un pārredzamāk iesaistīties valstu reformu programmu sagatavošanā, izstrādē un īstenošanā, kā arī aicina dalībvalstis gada ziņojumā Eiropas Komisijai iekļaut īpašu sadaļu par minēto programmu īstenošanas pasākumiem vietējā līmenī;

3.13

atzinīgi vērtē, ka pilsētu dimensija ņemta vērā EK priekšlikumos regulām par struktūrfondiem un kohēzijas fondiem 2007.–2013. gadam;

3.14

pieprasa veicināt pilsētu dimensiju kohēzijas stratēģiskajās pamatnostādnēs 2007.–2013. gadam. Eiropas Komisijai jānodrošina, ka pilsētu dimensija ir patiesi iekļauta šajās pamatnostādnēs. To var panākt, piemēram, skaidri izvirzot pilsētu dimensiju dalībvalstu ziņojumos par īstenošanas gaitu un Eiropas Komisijas ikgadējā ziņojumā, kuri ir jāsniedz saskaņā ar projekta regulai par struktūrfondu galvenajiem noteikumiem 27. un 28. panta (9) nosacījumiem;

3.15

uzsver pašvaldību īstenotu tālredzīgu un stratēģisku pasākumu nozīmi attiecībā uz nodarbinātības problēmu risināšanu, galvenokārt izmantojot priekšlikumus, lai radītu alternatīvas darbavietas tā sauktos “jaunus nodarbinātības avotus”. Tādēļ Komiteja aicina gan ņemt vērā pilsētu dimensiju tad, kad tiks izstrādātas un attīstītas nodarbinātības programmas, gan arī pilsētām piešķirt nepieciešamās pilnvaras, vadības instrumentus un finansējumu;

3.16

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas un EIP Groupe kopīgās iniciatīvas — JEREMIE, JASPERS un JESSICA. Būtisks minēto finansēšanas sistēmu panākuma priekšnoteikums ir vienlīdzīgas iespējas visiem valsts pārvaldes līmeņiem piekļūt minētajām sistēmām;

3.17

iesaka izstrādāt, regulāri atjaunot un izplatīt datus un analīzes, kas atspoguļo pilsētu sarežģītos pastāvēšanas apstākļus un kas dod iespēju labāk novērtēt situāciju pilsētās. Īpaši tiek atbalstītas tādas iniciatīvas kā ESPON un STÄDTEAUDIT (Pilsētu audits);

3.18

atbalsta pilsētu tīklu turpmāku attīstību, lai apmainītos ar pieredzi un labāko praksi. Šajā sakarā būtu jābalstās uz pašreizējiem tīkliem, piemēram, URBACT ar eksperimentālo projektu “Eiropas pilsētu tīkls apmaiņai ar zināšanām” (“European Urban Knowledge Network”), pilsētu starpreģionālās sadarbības svarīgākajiem aspektiem, Eurocities utt. Jāņem vērā arī iniciatīvas, ko izvirza valsts un Eiropas līmeņa apvienības, kas pārstāv pilsētu intereses.

3.19

aicina Eiropas Komisiju pieprasīt tām dalībvalstīm, kuras izmanto Kohēzijas fondu, būtisku daļu saņemtā atbalsta atvēlēt projektiem par ekoloģiskiem pilsētu transporta veidiem.

29.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 206/23

1)

kandidātvalstu pilsoniskajai sabiedrībai ir nozīmīga starpnieka loma Eiropas integrācijas procesā, lai iedzīvotājas un iedzīvotāji atbalstītu nozīmīgos ekonomiskos, sociālos un politiskos centienus valsts līmeņa, reģionālajās un vietējās iestādēs un iestāšanās process risinātos sekmīgi;

2)

ES un kandidātvalstu pilsoniskās sabiedrības dialogs ir nepieciešams, lai padziļinātu savstarpējo sabiedrisko un politisko saprašanos un nostiprinātu savstarpēju cieņu kultūras jomā;

3)

tīklu izveide, kas sakņojas attiecīgajā pilsoniskajā sabiedrībā un kalpo savstarpējai iepazīšanai, kā arī iepazīstināšanai ar Eiropas integrācijas procesu, sniedz iespējas nodrošināt decentralizētu pieeju.

1.1.1

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par savas stratēģijas “trešā pīlāra” īstenošanu, kas balstās uz pilsonisku dialogu un ir adresēts Turcijai, Horvātijai un citām ES kandidātvalstīm;

1.1.2

īpaši pievienojas uzskatam, ka ES institūcijām pastiprināti jāpievērš uzmanība kandidātvalstu iedzīvotājiem un iedzīvotājām, jo līdzšinējā paplašināšanās procesā viņi netika pietiekami iesaistīti ar paplašināšanos saistīto lēmumu, seku un iespēju apzināšanā, un tādēļ integrācijas process bieži tika uztverts kā “uzspiests no augšas” un nevis “pašu izvēlēts”;

1.1.3

ņemot vērā Padomes 2005. gada 3. oktobra lēmumu, kurā uzsvērta nepieciešamība nodrošināt iedzīvotāju atbalstu pievienošanās procesam, uzskata, ka informēšanu par Kopienas turpmākas paplašināšanas sekām nedrīkst aprobežoties tikai ar kandidātvalstu iedzīvotājiem un iedzīvotājām, tai jāaptver arī dalībvalstu pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Kā nozīmīgs pievienošanās kritērijs tiks vērtēta Kopienas spēja uzņemt jaunas dalībvalstis, ievērojot arī to, kādā mērā Savienības iedzīvotāji un iedzīvotājas pieņems nākamās paplašināšanas.

1.1.4

pievienojas Komisijas lēmumam par vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanu politiskajā dialogā, kas tiek veidots ar visām kandidātvalstīm, tām virzoties uz iestāšanos ES, tādēļ uzskata Reģionu komiteju par priviliģētu sarunu partneri Komisijas stratēģijas trešā pīlāra ietvaros, jo tās uzdevums ir tieši dialoga ar pilsonisko sabiedrību veicināšana; un līdz ar to pieprasa tās tiešu iesaistīšanu turpmākajos Komisijas pasākumos dialoga ar pilsonisku sabiedrību ietvaros, turklāt īpašu uzmanību Komiteja pievērš pasākumiem informācijas un komunikācijas jomā;

1.1.5

norāda uz līdzsvara trūkumu Eiropas Komisijas paziņojumā, jo gandrīz viss dokuments ir veltīts Turcijai; uzskata, ka mērķtiecīgāk būtu bijis paziņojumu ar trešā pīlāra palīdzību veidot horizontālāku un tādējādi to varētu izmantot visas kandidātvalstis, nevis tikai Turcija un Horvātija;

1.1.6

it īpaši pieņem zināšanai šī paziņojuma paritātes trūkumu attiecībā uz paredzamajām finanšu prognozēm, kas gan ir tikai provizoriskas, tomēr to ietvaros ir noteiktas minimālās izmaksas ar Turciju saistītajiem pasākumiem, bet tai pašā laikā trūkst šādu vadlīniju par Horvātijai paredzētajiem pasākumiem;

1.1.7

uzskata par nepieciešamu Eiropas Savienības dalībvalstīm atstāt izvēles iespējas par komunikācijas un integrācijas politikas plānošanas nosacījumiem attiecībā uz iedzīvotājām un iedzīvotājiem ar kandidātvalstu izcelsmi un kandidātvalstu teritorijā dzīvojošajiem iedzīvotājiem un iedzīvotājām; Eiropas Komisijas uzdevums turpretim ir veidot kopēju pieeju, kas atklātu Eiropas integrācijas procesa iemeslus, nozīmi un potenciālu, būtu noderīga pašreizējām un nākamajām kandidātvalstīm un tiktu īstenota ar visu kandidātvalstu iedzīvotājiem adresētu un reģionālo un vietējo pašvaldību ieviestu komunikācijas plānu;

1.1.8

šajā sakarā uzsver nepieciešamību veidot “Eiropas pilsoniskās sabiedrības tīklu”, kas darbotos pilsoniskajā sabiedrībā un kandidātvalstu skolās un universitātēs, un ar šim uzdevumam atvēlēto atbilstošo finansiālo līdzekļu palīdzību informētu atsevišķo kandidātvalstu iedzīvotājus par vēsturi, institūcijām, Eiropas integrācijas procesa iemesliem un perspektīvām un turklāt akcentētu Eiropas Savienības pilsonības nozīmi, kas pēc iestāšanās procesa pabeigšanas papildinās valsts pilsonību;

1.1.9

ierosina turpmāk saskaņā ar pirmajiem asociācijas un stabilizācijas līgumu projektiem plānot un institucionalizēt ES dalībvalstu vietējo un reģionālo pārstāvju tikšanās ar visu kandidātvalstu vietējiem un reģionālajiem pārstāvjiem, kas pašreiz nav paredzēts ne attiecībā uz Horvātiju, ne Rietumbalkānu valstīm (potenciālajām kandidātvalstīm).

1.2.1

apstiprina pārliecību, ka ir atbalstāma Apvienotas konsultatīvas komitejas izveidošana ar Turcijas vietējām pašvaldībām, tomēr ar bažām pieņem zināšanai, ka Turcijas valsts iestādes vēl pilnībā nav veikušas nepieciešamos pasākumus, lai sniegtu efektīvu ieguldījumu šādas Reģionu komitejas (RK) un Turcijas Apvienotas konsultatīvas komitejas izveidei;

1.2.2

pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu par nevalstisko organizāciju iesaistīšanu Turcijas iedzīvotāju integrācijā ES dalībvalstīs, tomēr uzsver, ka decentralizētā pieeja ar vietējo pašvaldību iesaistīšanos ir obligāti nepieciešama šī procesa netraucētai norisei;

1.2.3

uzsver Komisijas specializēta gada pārskata lietderību par Turcijas mazākumtautību tiesību ievērošanu, kā arī atbalsta to, lai nevalstisko organizāciju un vietējo pārstāvju apvienībām, kas nodarbojas ar mazākumtautību tiesību aizsardzību un velta savu uzmanību mazākumtautību un reģionālo valodu attīstībai, tiktu paredzēti noteikta apmēra finanšu līdzekļi;

1.2.4

atbalsta Komisijas iniciatīvu to organizāciju interesēs, kas aizstāv sieviešu tiesības un vienlīdzīgas iespējas visiem, kā arī uzsver nepieciešamību veicināt un atbalstīt sieviešu aktīvu un patiesu līdzdalību vietējā mēroga aktīvajā politiskajā dzīvē;

1.2.5

atzinīgi vērtē Turcijas studentu piedalīšanos Kopienas Jean–Monnet programmās, tomēr uzskata šīs iniciatīvas decentralizēšanu un paplašināšanu (arī ar jauno tehnoloģiju palīdzību) par obligāti nepieciešamu, lai tajās varētu piedalīties, no vienas puses, pierobežas apgabalu universitātes un, no otras puses, arī studējošie, kas netiecas pēc augstākās izglītības;

1.2.6

atzinīgi vērtē starpkultūru apmaiņas programmu attīstību, kas var kalpot kā nesējelements dialogā ar ES, un aicina Eiropas Komisiju un īpaši tās pārstāvniecību Ankarā izmantot decentralizētu pieeju un veltīt pienācīgu uzmanību NVO pierobežas apgabalos un reģionos, kuros pārstāvētas mazākumtautību valodas, kuru aizsardzība būtu jāveicina arī ar Eiropas Savienības kultūras un plašsaziņas līdzekļu programmu palīdzību;

1.2.7

atbalsta viedokli, ka nepieciešams panākt dialogu starp reliģiskajām kopienām un apvienībām, un izsaka cerību saņemt par to atbilstošu informāciju turpmākajos ziņojumos par dialogu ar pilsonisko sabiedrību;

1.2.8

uzskata par mērķtiecīgu aktīvi piedalīties sabiedriskas diskusijas veicināšanā tīmeklī un ņemt dalību telemātikas darbībās, kuras Komisija rīkos tīmekļa vietnēs ar informāciju par Turciju.

1.3.1

izsaka nožēlu, ka ar Horvātiju noslēgtais stabilizācijas un asociācijas līgums neparedz Apvienotas konsultatīvas komitejas izveidošanu starp RK un Horvātijas reģionālajām un vietējām pašvaldībām un strikti norāda Komisijai uz to, ka nepieciešams apspriesties ar Komiteju, lai attiecībā uz citām potenciālajām kandidātvalstīm Rietumbalkānu telpā vēlreiz netiktu pieļautas līdzīgas kļūdas;

1.3.2

pieņem zināšanai, ka Horvātija pastiprināti piedalās Kopienas programmās un izsaka aicinājumu pastiprināt pilsētu partnerību starp Horvātiju un ES (izmantojot programmu “Iedzīvotāji Eiropai”) un starp Horvātijas administratīvajām daļām un Eiropas reģioniem, īpaši jauno dalībvalstu reģioniem, kas atrodas “Mērķis I” zonā (arī ar Leonardo da Vinci programmas palīdzību);

1.3.3

norāda Komisijai uz to, ka Horvātijas pilsoniskajā sabiedrībā būtu jāvelta īpaša uzmanība cieņas veicināšanai pret mazākumtautību valodām, kā arī divvalodībai un mazākumtautību tiesību ievērošanai;

1.3.4

atzinīgi vērtē, ka Komisija finansēšanas plānos iekļāvusi televīziju programmas, kas informēs plašu sabiedrību par Eiropas Savienību, un turklāt ņem vērā arī tādas programmas, ko realizēs Eiropas plašsaziņas līdzekļi vietējā un reģionālā mērogā; šai sakarā uzsver, ka šādu pasākumu panākumi ir atkarīgi no tā, vai tie vēršas pie nacionālajām mazākumtautībām reģionālajās valodās;

1.3.5

uzskata par nepieciešamu jauno darbību ietvaros, kas jāattīsta ar Horvātijas pilsoniskās sabiedrības aktīvu līdzdalību, veicināt pārrobežu sadarbību, īpaši ar Eiroreģionu un dialogu starp reliģijām sekmēšanu;

1.3.6

pieņem zināšanai, ka Horvātijas valdība vēlas izstrādāt “nacionālo stratēģiju pilsoniskas sabiedrības attīstīšanai” un izveidot Padomi pilsoniskas sabiedrības attīstībai, kas nodrošinātu nepieciešamo pārredzamību līdzekļu piešķiršanas izvērtēšanā, kas izmantoti Horvātijas pilsoniskās sabiedrības darbību finansējumam.

2.1.1

atbalsta to, lai Komisija katru gadu, sākot ar 2006. gadu, sagatavotu visaptverošu dokumentu par stāvokli pilsonisko sabiedrību dialoga jomā, kurā vienlīdzīgi tiktu ņemtas vērā visu kandidātvalstu īpatnības, un būtu iekļauts īpašs ziņojums par reliģisko apvienību un kopienu dialogu;

2.1.2

atbalsta to, lai turpmākajiem ziņojumiem par dialogu ar pilsonisko sabiedrību pastāvīgi tiktu pievienotas gada finanšu vadlīnijas par veicamajām darbībām, kas nodrošina pilsoniskas sabiedrības dialoga attīstību;

2.1.3

iesaka Komisijai apsvērt iespēju izveidot “Eiropas pilsoniskās sabiedrības tīklu”, lai viens otru informētu par vēsturi, kultūru un Eiropas integrācijas procesu, kurā tiktu ņemta vērā ES kultūras, nacionālā, reģionālā un vietējā daudzveidība un kas ar skolu un universitāšu palīdzību sasniegtu kandidātvalstu un ES iedzīvotājus un iedzīvotājas;

2.1.4

dialogam jākoncentrējas uz Eiropas integrācijas pozitīviem aspektiem;

2.1.5

noteikti aicina Komisiju vērsties pie CIRCOM tīkla, kā arī pie ES reģionos un pilsētās un kandidātvalstīs pastāvošajiem privātajiem televīzijas raidītājiem, lai īstenotu plašai publikai paredzētas televīzijas programmas, kas kalpotu ES un kandidātvalstu pilsoniskās sabiedrības dialoga veicināšanai; aicina Komisiju turpmāk veicināt Turcijas un Horvātijas valsts, reģionālā un vietējā līmeņa žurnālistu, kā arī mazākumtautību preses pārstāvju piedalīšanos plenārsēžu darbā;

2.1.6

uzskata, ka īpaša uzmanība jāvelta visiem vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanai un sieviešu apvienību lomas ievērošanai un izsaka viedokli, ka Komisijai jāpiešķir prioritāte katram nevalstiskas organizācijas iesniegtam projektam, kurš vērsts uz visiem vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu un uz sieviešu aktīvāku līdzdalību sabiedriskajās un politiskajās norisēs; aicina šai sakarā Eiropas Komisiju izstrādāt īpašas programmas kandidātvalstīm, lai izskaustu tiešu vai netiešu diskrimināciju gan ekonomiskajā, gan sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, kā arī izglītībā un masu saziņas līdzekļos;

2.1.7

norāda uz to, ka Horvātija šobrīd ir izslēgta no Kopienas rīcības programmas, kas paredzēta organizācijām, kuras aktīvi darbojas ES pilsoniskuma jomā (pilsoniskā līdzdalība).

2.2.1

pieņem zināšanai, ka Eiropas Komisija 2006. gadā dialoga ar pilsonisko sabiedrību veicināšanai nepieciešamo finansējumu novērtējusi 40 miljonu EUR apmērā; tāpēc atbalsta viedokli par nepieciešamību pēc vidusposma finanšu pārskata par līdzekļu izlietojuma lietderību un atbalsta pieeju par konkrētām vajadzībām piešķiramiem līdzekļiem kā mērķtiecīgāku atšķirībā no Komisijas paziņojumā ierosinātajām noteiktajām procentu likmēm, izņemot gadījumus, kad ir runa par jau iepriekš noteiktu un uz vairākiem gadiem ieplānotu finansējumu nevalstisko organizāciju un tādu vietējo pārstāvju apvienību darba veicināšanai, kas iestājas par mazākumtautību tiesību aizsardzību un to dzimtās valodas lietošanu;

2.2.2

pieprasa Turcijas valsts iestādēm veikt nepieciešamās darbības, lai izveidotu Turcijas pašvaldību un RK Apvienotu konsultatīvo komiteju;

2.2.3

aicina Komisiju piešķirt finansējumu Jean Monnet programmas un Jean Monnet rīcības programmas “Izglītojoši pasākumi Eiropas integrācijai augstskolās” īstenošanai arī ārpus lielajām pilsētām un Turcijas lielajām augstskolām; šai sakarā uzskata par veicināmu līdzīgu programmu izstrādāšanu, kas paredzētas arī skolu audzēkņiem;

2.2.4

iesaka padziļināt attiecības starp vietējām pašvaldībām un pārstāvju apvienībām un reģionālajiem un vietējiem plašsaziņas līdzekļiem, lai iesaistītu Turcijas nomaļajos apgabalos darbojošās nevalstiskās organizācijas;

2.2.5

stingri aicina Eiropas Komisiju noteiktāk vērsties pie Turcijas valsts iestādēm, lai panāktu sieviešu samērīgu pārstāvniecību vietējā mēroga politiskajās organizācijās; tāpēc izsaka priekšlikumu izveidot Eiropas gada balvu par sieviešu iesaistīšanu vietējo pašvaldību darbā;

2.2.6

ierosina Komisijai iesaistīt RK locekļus, lai veicinātu Turcijas un ES pilsētu partnerattiecību veidošanos. Locekļi katru gadu varētu uzņemties aizgādnību par zināmu skaitu Turcijas pašvaldības iestāžu un izveidot partnerību ar atbilstošu skaitu vietējo iestāžu ES, piemēram, izmantojot Komisijas sadarbībā ar RK rīkotu gadskārtēju konferenci;

2.2.7

aicina Eiropas Komisiju iesaistīt RK telemātikas pasākumos, kas paredzēti iepazīstināšanai ar sabiedriskām tiešsaistes diskusijām, kā arī pasākumu, kas saistīti ar tīmekļa vietņu, kurās ietverta informācija par paplašināšanos un par pasākumiem Turcijā dialoga ar pilsonisko sabiedrību ietvaros, projektēšanā un izveidē.

2.3.1

aicina Eiropas Komisiju noteikt finansējumu darbībām, kas saistītas ar pilsoniskas sabiedrības dialogu, sākot ar programmas plānu 2006. gadam, un šajā nolūkā paredzēt konkrētu summu atbalsta programmā katru gadu pieejamo līdzekļu ietvaros;

2.3.2

apstiprina interesi par dialogu ar Horvātijas vietējām un reģionālajām pašvaldībām un aicina ar citām Rietumbalkānu telpas valstīm noslēgtajos stabilizācijas un asociācijas līgumos nostiprināt nepieciešamību pēc Apvienotas konsultatīvas komitejas izveides ar RK;

2.3.3

ierosina attīstīt Horvātijas administratīvo reģionu varas iestāžu un “Mērķis I” (no 2007. gada “Konverģences mērķis”) iekļauto Eiropas reģionu īpašu partnerības programmu, lai apmainītos ar labas prakses piemēriem attiecībā uz Kopienas līdzekļu izmantošanu, un it īpaši ieplānot reģionālo partnerību ar izglītības programmas Leonardo da Vinci palīdzību;

2.3.4

ierosina attīstīt informācijas programmu, kuras mērķis būtu savstarpēja iepazīstināšana un kura nodotu Eiropas vēsti vietējā mērogā arī nacionālo mazākumtautību valodās, proti, ar horvātu reģionālo plašsaziņas līdzekļu palīdzību, iekļaujot arī tādus, kas pārstāv nacionālās mazākumtautības;

2.3.5

aicina Eiropas Komisiju uzraudzīt Horvātijas nacionālo mazākumtautību pārstāvniecību darbu pilsoniskajā sabiedrībā un izstrādāt gada ziņojumu par nacionālo mazākumtautību tiesību ievērošanu un nepieciešamības gadījumā precīzāk izgaismot jautājumu par divvalodību vietējās un reģionālajās iestādēs;

2.3.6

ierosina, sākot ar 2007. gadu, ļaut Horvātijai piedalīties Kopienas rīcības programmā aktīva Eiropas pilsoniskuma (sabiedriskās līdzdalības) veicināšanai;

2.3.7

ierosina Eiropas Komisijai rūpēties par to, lai kāds Eiropas pilsoniskās sabiedrības pārstāvis varētu piedalīties kā novērotājs Horvātijas valdības izveidotās pilsoniskas sabiedrības attīstības padomes darbā.

29.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 206/27

—

“Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Kopīgā integrācijas programma — ietvars trešo valstu pilsoņu integrācijai Eiropas Savienībā””

—

“Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Migrācija un attīstība: tiešas vadlīnijas””

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu pilsoņu atgriešanos, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi”

1.1

atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija atsaukusies Eiropadomes aicinājumam izveidot saskaņotu sistēmu trešo valstu pilsoņu integrācijai Eiropas Savienībā;

1.2

atzīmē, ka pirmajā dokumentā, ko Komisija šajā sakarā izstrādājusi, vislielākā uzmanība veltīta ne tikai konkrētiem priekšlikumiem, kuriem jāsekmē konsekventa kopējo integrācijas pamatprincipu piemērošana, bet arī ES atbalsta mehānismiem (jaunas rīcības iespējas ES un valstu līmenī, jaunas iespējas, kā nodrošināt ES un valstu pasākumu saskaņotību);

1.3

atzinīgi vērtē to, ka pasākumi, kuri apkopoti minētajā Paziņojumā iekļautajā tabulā un kurus Komisija iesaka īstenot gan dalībvalstu, gan arī ES līmenī, izstrādāti, pamatojoties ne tikai uz kopējiem integrācijas pamatprincipiem (pieņemti 2004. gada novembra Eiropadomē), bet arī uz Integrācijas rokasgrāmatu, trešo valstu pilsoņu integrācijas sagatavošanas pasākumiem (INTI — Integration ot third country nationals) un sagatavošanās pasākumiem Eiropas Integrācijas fonda izveidošanai;

1.4

ar nožēlu atzīmē, ka Komisijas izvirzīto priekšlikumu secība neļauj spriest par izvirzītajām prioritātēm; Komisija vēlētos, lai dalībvalstis tās nosaka pašas;

1.5

atzinīgi vērtē Komisijas viedokli, ka integrācija ir divpusējs process;

1.6

uzskata, ka svarīga nozīme ir tam, ka paredzēts ne tikai uzlabot uzņēmējvalsts iedzīvotāju piemērošanās spējas (veicinot vispārējās izpratnes paplašināšanu starpkultūru jomā, zināšanu nodošanu un migrācijas akceptēšanu), bet arī palielināt privāto organizāciju nozīmi, veicot daudzveidības vadību, un uzlabot sadarbību ar plašsaziņas līdzekļiem (brīvprātīgu ētikas kodeksu ieviešana);

1.7

atzinīgi vērtē atziņu, ka integrācijai jānotiek, pamatojoties uz Eiropas Savienības pamatvērtību respektēšanu. Šajā ziņā īpaša uzmanība jāvelta tiem ievadprogrammu elementiem, kas attiecas uz pilsonību;

1.8

atzinīgi vērtē faktu, ka minētajā paziņojumā liela uzmanība veltīta izglītībai, un uzsver, ka izglītības jomā jālieto īpaši līdzekļi un instrumenti, lai pilnībā integrētu imigrantus uzņēmējvalsts izglītības sistēmā un līdz ar to arī sabiedrībā kopumā;

1.9

uzsver, ka nodarbinātība ir būtisks integrācijas procesa elements. Ļoti svarīga ir inovatīva pieeja diskriminācijas novēršanai, diplomu un profesionālās pieredzes atzīšana, ieviešot vienotu kārtību visās dalībvalstīs, sociālo partneru līdzdalība pasākumu īstenošanā, atbalsts maziem uzņēmējiem, profesionālajām apvienībām un arodbiedrībām apmācības iespēju uzlabošanā un konstruktīvi pasākumi migrantu nodarbinātības palielināšanai. Komiteja uzsver, ka ES mērogā ir mērķtiecīgi noteikt vienādus, skaidrus un nediskriminējošus kritērijus dažādu valstu izglītības sistēmu un ES valstu iedzīvotāju darba pieredzes novērtēšanai;

1.10

uzsver, ka integrācija ir dinamisks savstarpējās pielāgošanās divvirzienu process. Svarīgi instrumenti šajā ziņā ir laipna uzņemšana un palīdzības piedāvājumi, lai veicinātu uzticēšanos;

1.11

uzsver, ka svarīgi ir paplašināt gan migrantu, gan arī vietējo iedzīvotāju vispārējo izpratni par ES pamatvērtībām;

1.12

uzsver, ka piekļuves darba tirgum uzlabošana, kā arī diplomu un profesionālās pieredzes atzīšana ir būtiskas integrācijas procesa sastāvdaļas;

1.13

atzinīgi vērtē, ka paredzēts uzlabot sabiedrisko un privāto pakalpojumu sniedzēju kompetenci attiecībās ar trešo valstu pilsoņiem (tulkošanas pakalpojumi, starpkultūru kompetence, integrācijas un daudzveidības vadība, kā arī padomdevēju programmas);

1.14

piekrīt, ka pilsētās ir jāveicina migrantu un vietējo iedzīvotāju tikšanās, kopēji forumi, starpkultūru dialogs, izskaidrošanas darbs par migrantiem un viņu kultūru, kā arī integrācijai labvēlīgi dzīves apstākļi;

1.15

uzsver, ka Eiropas Pamattiesību harta garantē kultūru daudzveidības respektēšanu un tiesības uz reliģisko brīvību, ciktāl tās nav pretrunā citām nepārkāpjamām Eiropas tiesībām, Vispārējo cilvēktiesību deklarācijai vai dalībvalstu tiesību aktiem;

1.16

uzsver, ka svarīga nozīme ir migrantu iesaistīšanai demokrātijas procesos un integrācijas politikas pasākumu izstrādāšanā, īpaši vietējā līmenī;

1.17

atzinīgi vērtē to, ka ieteikto pasākumu saraksts ir aptverošs un attiecas uz visām nozīmīgākajām integrācijas jomām. Tāpēc tam var būt liela nozīme, uzsākot dalībvalstu integrācijas politiku saskaņošanu;

1.18

uzsver, ka jāizvirza skaidri iepriekš minētā procesa mērķi. To īstenošana jāpārbauda ar rādītāju un novērtēšanas mehānismu palīdzību, lai varētu veikt politisko pasākumu pielāgošanu, novērtēt sasniegumus integrācijas jomā un uzlabot informācijas apmaiņas efektivitāti;

1.19

uzskata, ka īpaši svarīga ir sadarbība un informācijas apmaiņa (integrācijas nacionālie kontaktpunkti — NKP, Integrācijas rokasgrāmata, tīmekļa vietne, kas veltīta integrācijas jautājumiem).

2.1

uzsver, ka minēto priekšlikumu izvēlei un to īstenošanas veida noteikšana var notikt atbilstoši valstu pašreizējai situācijai un to tradīcijām, taču, neraugoties uz to, tas ir dalībvalstu integrācijas politikas galvenais elements;

2.2

uzsver, ka īpaša uzmanība jāvelta dzimumu aspektam, kā arī gados jauniem migrantiem un bērniem no migrantu ģimenēm;

2.3

atbalsta viedokli, ka vietējās sabiedrības valodas prasme pamatlīmenī, kā arī pamatzināšanas par tās vēsturi un institucionālo uzbūvi ir neaizstājami integrācijas priekšnosacījumi;

2.4

uzskata, ka ir jāpieliek lielākas pūles izglītības jomā, lai migranti spētu sekmīgi un aktīvi piedalīties sabiedriskajos procesos. Piemēram, ir jāizstrādā skolu mācību plāni, kuros iekļauta daudzveidības dimensija, kā arī jāsniedz īpašs atbalsts gados jaunajiem imigrantiem, kas apmeklē skolu. Vienlaikus jāuzsver arī pirmsskolas izglītības nozīme un nepieciešamība īstenot projektus, kas atvieglotu pāreju no izglītības uz profesionālo dzīvi, un tāpēc dalībvalstīs ir jāveicina piemērotu programmu izstrāde;

2.5

uzsver, ka nepietiek tikai ar Komisijas aicinājumu veikt “efektīvus pasākumus pret jaunās paaudzes migrantu likumpārkāpumiem”, bet vispirms jāīsteno arī efektīvi preventīvie un izglītojošie pasākumi;

2.6

uzsver, ka būtu jāveicina imigrantu piekļuve sabiedriskajiem un privātajiem labumiem un pakalpojumiem, kas ir būtisks integrācijas priekšnosacījums;

2.7

uzsver, ka, respektējot atšķirīgu dzīves veidu un uzskatus, vienu robežu nedrīkst pārkāpt, proti, ir jāievēro cilvēktiesības un jāapkaro jebkāda veida diskriminācija, jo īpaši dzimumu diskriminācija, kā to paredz ES un starptautiskie tiesību akti. Īpaši jāaizsargā imigrantes sievietes, nodrošinot viņām neierobežotu un līdztiesīgu piekļuvi darbam un izglītībai, radot viņām iespējas piedalīties Eiropas demokrātiskās sabiedrības politiskajā dzīvē, kā arī aizsargājot viņu pašnoteikšanās tiesības, kas izdarāms, piemēram, izskaužot piespiedu laulības, cīnoties pret vardarbību ģimenē, garantējot seksuālās un reproduktīvās tiesības, aizliedzot pazemojošas darbības, piemēram, sieviešu apgraizīšanu. Cilvēktiesības ir neaizskaramas, un to neievērošana nav attaisnojama ne ar kādām tradīcijām vai kultūras apsvērumiem. Tāpēc ir jāizstrādā un jāīsteno īpaši informatīvi, preventīvi, atbalsta un izpratni veicinoši pasākumi, lai nepieļautu nekādas diskriminējošas un/vai pazemojošas darbības vai tradīcijas un lai uzlabotu situāciju tādā jomā kā imigrantu iespēju vienlīdzība;

2.8

uzsver, ka paziņojums ir nesaistošs un analītiski neskaidrs. Kopumā rodas iespaids, ka paziņojumā lielāka uzmanība pievērsta “mazāk svarīgiem pasākumiem” (tādiem kā dialogs, forumi, informēšana u.t.t.), taču šādu pasākumu nozīmi nedrīkst arī nenovērtēt. Strukturālie pasākumi, kas ir būtiski integrācijai, piemēram, imigrantu iesaistīšana politiskajos procesos, pieminēti tikai starp citu (9. princips);

2.9

aicina Komisiju pasākumus skaidri nodalīt un sakārtot atkarībā no tā, kādām uzņēmējvalsts struktūrām un iestādēm jāuzņemas politiskā un tiesiskā atbildība, kā arī atkarībā no iesaistītajām pusēm un pasākumu svarīguma. Tāpēc jāturpina attīstīt arī kopējie pamatprincipi, tādējādi nostiprinot to kā politikas instrumentu;

2.10

atbalsta pasākumus, kam jāveicina saskaņota rīcība ES līmenī. Tiesību akti, kas regulē reģistrāciju/uzņemšanu un uzturēšanos, tajā skaitā arī tiesības un pienākumus, ir jākonsolidē;

2.11

secina, ka minētajā paziņojumā liela uzmanība pievērsta dzimumu jautājumiem. Tāpēc dzimumu atšķirības bija arī jāņem vērā, formulējot minētā dokumenta tekstu;

2.12

aicina turpmāk jebkurā tiesību aktā, kas attiecas uz imigrāciju un kas ir daļa no trešo valstu pilsoņu uzņemšanas un uzturēšanās tiesiskā regulējuma, garantēt vienlīdzīgu attieksmi pret imigrantēm un viņu tiesību ievērošanu;

2.13

uzsver interešu grupu iesaistes nozīmi — it īpaši līdzdalības sakarā — un atbalsta ideju par ES jumtorganizāciju Eiropas Integrācijas foruma izveidošanu (apspriešanās, ieteikumi, cieša sadarbība ar nacionālajiem kontaktpunktiem integrācijas jautājumos). Tajā jāaicina piedalīties Eiropas Parlaments (EP), Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) un Reģionu komiteja (RK). Eiropas Integrācijas forums ir jāiesaista nākošās integrācijas rokasgrāmatas sagatavošanas konferencē. Jāturpina izstrādāt un jāattīsta Gada ziņojums par migrāciju un integrāciju;

2.14

uzsver, ka vietējām pašvaldībām būs jāīsteno daudzi no minētajiem pasākumiem (laipna uzņemšana, vietējās sabiedrības zināšanu uzlabošana, kursi,...). Tāpēc tām jāpiešķir arī nepieciešamie resursi. Tas pats sakāms par reģionālo līmeni (informācijas centru ierīkošana, ievada un kultūras programmas,...);

2.15

aicina piešķirt atbilstošus finanšu līdzekļus vietējām un reģionālajām pašvaldībām integrācijas pasākumu īstenošanai;

2.16

ierosina izveidot datu bāzi (piemēram, ar informāciju par kvalifikācijas un diplomu atzīšanu, informāciju par imigrantu vajadzībām,...);

2.17

uzsver, ka vietējā un reģionālā līmeņa lielo un neatsveramo ieguldījumu integrācijas procesā un to visaptverošās zināšanas un prasmes (“know how”), kuras tie var nodot tālāk. Tāpēc tie savlaicīgi un visaptveroši jāiesaista stratēģiju izstrādē un visā procesā kopumā;

2.18

aicina paredzēt pasākumus, kas stimulētu migrantus izmantot ierosinātās iespējas (piemēram, pasākumi, kas stimulētu darba meklēšanu un izglītību);

2.19

uzsver nepieciešamību uzlabot migrantu skaita aprēķināšanas metodes, lai varētu pielāgot un attīstīt īstenojamos integrācijas pasākumus.

1.1

secina, ka paziņojumā ir paredzēti pasākumi, kuru mērķis ir uzlabot migrācijas ietekmi uz attīstību. To tiesisko pamatu veido 2002. gada decembra paziņojums. Galvenā uzmanība pievērsta migrācijai ziemeļu-dienvidu virzienā;

1.2

atzīmē, ka līdz ar emigrācijas ietekmi uz izcelsmes valsts attīstību ir svarīgi pētīt arī attīstības atbalsta ietekmi uz emigrāciju, jo tas ir būtisks emigrācijas aspekts. Vienīgi palīdzot migrantu izcelsmes valstīm nodrošināt saviem iedzīvotajiem pietiekamas iespējas, ilgākā laika posmā būs iespējams kontrolēt migrācijas plūsmas;

1.3

atzīmē, ka paziņojumā paredzēts veicināt pagaidu un virtuālo atgriešanos, lai nodotu zināšanas un pieredzi, tādējādi veicinot izcelsmes valstu attīstību (netiek veicināta intelektuālā darbaspēka emigrācija (brain drain), bet gan tā aprite (brain circulation));

1.4

atzinīgi vērtē to, ka īpaša nozīme ir veltīta migrācijas politikas iesaistei attīstības politikā, imigrantu, kuri atgriežas mītnes zemēs, ieguldījumam attīstībā, kapitāla pārskaitīšanas un pārskaitījumu uz imigrantu mītnes zemēm vienkāršošanai un to projektu līdzfinansēšanai, kuru pamatā ir atpakaļ pārskaitītie līdzekļi;

1.5

atzinīgi vērtē to, ka Paziņojumā paredzēts kopumā veicināt saiknes starp izcelsmes valstīm un imigrantiem. (Tas arvien vairāk izpaužas dalībvalstu pilsonības politikā);

1.6

uzsver, ka svarīgi ir panākt, lai imigranti kļūtu par “saiknes veidotājiem” (bridgebuilders) ar viņu izcelsmes valstīm. Minētā pieeja ir arguments, kāpēc apmācība uzņēmējvalsts valodā ir jāpapildina ar lasīt un rakstīt prasmes apguvi un apmācību dzimtajā valodā;

1.7

secina, ka diskusijas par Zaļo grāmatu par likumīgu ieceļošanu liecina par to, ka nākotnē galvenā uzmanība tiks veltīta augsti kvalificēta darbaspēka pagaidu nodarbināšanas un ieceļošanas veicināšanai.

2.1

secina, ka finanšu plūsmas, kuras veido imigrantu veiktie pārskaitījumi, varētu tikai palīdzēt īstenot viņu izcelsmes valstu attīstības mērķus. Tomēr minētajiem pārskaitījumiem ir privāts raksturs, un tie nevar aizstāt valsts atbalstu attīstībai. Minētajam apstāklim jāpievērš attiecīga uzmanība;

2.2

uzsver, ka maksa par pārvedumu veikšanu un pārvedumu nosacījumi ir neapmierinoši. Paredzēti izmaksu samazināšanas, drošības paaugstināšanas un darījumu paātrināšanas pasākumi. Tie ir īstenojami īsā laika posmā. Taču būtu jāprecizē, ka to ietekme uz attīstību izpaudīsies ilgtermiņā;

2.3

ierosina paredzēt šādus pasākumus:

2.4

atzinīgi vērtē paredzēto atbalstu jaunattīstības valstīm, lai tās noteiktu/apzinātu savas diasporas atrašanās vietu un veidotu ar to kontaktus;

2.5

atzīmē, ka ierobežota migrācija paaugstina potenciālu dzimtenē. Taču tā nedrīkst kļūt par vispārēju sistēmu sezonas darba ņēmēju izmantošanai;

2.6

uzsver, ka minētā reemigrācija, kā arī īslaicīgā un virtuālā atgriešanās saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem (Padomes 2003. gada 25. novembra direktīva 2003/109/EK par trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas valsts pastāvīgie iedzīvotāji) nav iespējama, jo arī imigranti, kuriem ir neierobežotas uzturēšanās tiesības, šo statusu zaudē, ja viņi ilgāku laiku neuzturas uzņēmējvalstī. Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā izteikto ierosinājumu pārbaudīt, kā trešo valstu pilsoņi varētu saglabāt uzturēšanās tiesības, neraugoties uz to, ka atgriešanās programmas ietvaros viņi īslaicīgi atgriežas dzimtenē;

2.7

iesaka izstrādāt vienotu kārtību, kas ļautu imigrantiem, kuriem ir piešķirtas neierobežotas uzturēšanās tiesības vai kuriem ir tiesības uz minēto statusu, uz neierobežotu laiku atgriezties izcelsmes valstī, nezaudējot savu trešās valsts pilsoņa statusu, kuram piešķirtas ilgstošas vai neierobežotas uzturēšanās tiesības;

2.8

atzīmē, ka minētais paziņojums atspoguļo arvien plašākās diskusijas starptautiskajā mērogā par migrantiem kā attīstības līdzdalībniekiem (naudas līdzekļu pārskaitījumi uz imigrantu mītnes zemēm, zināšanu nodošana...). Raugoties no šīs perspektīvas, pagaidu migrācija ir pozitīva, tomēr sākotnēji būtu jāpārbauda pasākumi, kas balstīti uz atgriešanās brīvprātību vai attiecīgu stimulēšanas sistēmu;

2.9

tāpēc aicina šajā sakarā vēlreiz apsvērt, kāda ir transnacionalitātes nozīme integrācijas politikā;

2.10

atzinīgi vērtē paziņojumā pausto interesanto viedokli, ka nosūtītājas valstis ir jāiesaista migrācijas vadībā. Ņemot vērā pagaidu migrācijas un pagaidu atgriešanās pozitīvos aspektus, ilgstoši vai kādu laiku vienā vietā dzīvojošiem imigrantiem būtu jāpiešķir neierobežotas atkārtotas ieceļošanas tiesības. Taču tas ir krasā pretrunā Padomes 2003. gada 25. novembra direktīvai 2003/109/EK par trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas valsts pastāvīgie iedzīvotāji. Tajā noteikts, ka, neuzturoties ES teritorijā, personas automātiski zaudē jau iegūtās uzturēšanās tiesības;

2.11

atzinīgi vērtē to, ka paziņojumā liela uzmanība pievērsta tam, kā veicināt pagaidu migrāciju, kas pamatojas uz brīvprātību vai stimulēšanas sistēmu. Pagaidu migrācija var būt ļoti noderīgs instruments, kas veicina trešās pasaules valstu attīstību;

2.12

uzskata, ka pagaidu migrācija var efektīvi darboties tikai gadījumā, ja imigrantiem ļauj atkārtoti ieceļot uzņemējvalstī pēc īslaicīgas atgriešanās izcelsmes valstī. Tādēļ Komiteja aicina dalībvalstis, kuras pašlaik nepieļauj atkārtotu ieceļošanu, atcelt minēto aizliegumu;

2.13

atzīst sezonālās nodarbinātības īslaicīgās priekšrocības, kas ļauj iesaistītajām pusēm uzkrāt naudas līdzekļus un pieredzi. Taču iesaistītās puses/attiecīgās personas atgriežas izcelsmes valstīs bez cerībām uzlabot savu ekonomisko un sociālo stāvokli. Reģionu Komiteja uzskata, ka daudz svarīgāka ir ilgtermiņa perspektīva;

2.14

atzinīgi vērtē to, ka paredzēts atbalsts atgriešanās programmām. Taču tās būs veiksmīgas tikai tādā gadījumā, ja tiks īstenota efektīva attīstības politika, tai skaitā decentralizētas sadarbības ietvaros intensificējot koordinētus pasākumus;

2.15

tāpēc aicina ieguldīt pietiekamus līdzekļus infrastruktūrā un izglītībā, kā arī kontrolēt līdzekļu izlietojumu uz vietas;

2.16

aicina veikt nepieciešamos pasākumus, lai pasargātu no ekspluatācijas migrantus, kas ieceļo ar mērķi veikt sezonas darbus un kas vairāk pakļauti ekspluatācijas riskam;

2.17

uzskata, ka minētajā atzinumā iekļautie priekšlikumi, no vienas puses, ir mērķtiecīgi un orientēti uz nākotni, taču tajā jāatrisina iepriekš minētās pretrunas;

2.18

uzsver, ka būtu jānodrošina, ka ES nedominētu ierobežošanas tendences;

2.19

uzsver, ka jānovērš šāds negatīvs attīstības scenārijs: tiek leģitimēti aptveroši piespiedu atgriešanās pasākumi, argumentējot to ar attīstības veicināšanu, taču tajā paša laikā nav izveidota sistēma, kas veicinātu plašas legālas ieceļošanas iespējas visu kvalifikācijas līmeņu personām (skat. priekšlikumu direktīvai par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu pilsoņu atgriešanos, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, KOM (2005) 391);

2.20

uzsver to, ka ārkārtīgi svarīgs ir atbalsts migrantu izcelsmes valstu attīstībai un ka jāveicina sadarbība ar minētajām valstīm visās jomās, noslēdzot ar tām līgumus un īstenojot īpašas programmas;

2.21

uzsver, ka vietējā un reģionālā līmeņa lielais ieguldījums integrācijas procesā ir neatsverams un ka tiem ir plašas zināšanas un prasmes (“know how”), kuras tie var nodot tālāk. Tāpēc tie savlaicīgi un visaptveroši jāiesaista stratēģiju izstrādē un visā procesā kopumā.

1.1

uzsver, ka efektīva repatriācijas politika ir pārdomātas un ticamas migrācijas politikas nepieciešama sastāvdaļa;

1.2

uzsver, ka, pieņemot minēto direktīvu, jāizveido godīga un pārredzama procedūra;

1.3

secina, ka, piemērojot saskaņotu divpakāpju procedūru (lēmums par repatriāciju — lēmuma par izraidīšanu pieņemšana un īstenošana), tiks īstenots brīvprātīgas repatriācijas princips (stimuli);

1.4

atzinīgi vērtē to, ka visā ES spēkā esošu atkārtotas ieceļošanas aizliegumu izveidošana varētu būt pamats arī kopīgas datu bāzes (SIS II) izveidošanai.

2.1

uzskata, ka ksenofobijas un vienīgi ekonomisku ieguvumu vārdā nedrīkst upurēt tiesiskas valsts principus un tiesības uz taisnīgu tiesu;

2.2

uzsver, ka procesuālo garantiju minimālā kopuma ieviešanā īpaša uzmanība jāvelta tam, lai piespiedu līdzekļi būtu samērīgi. Tā kā imigrantiem, atgriežoties dzimtenē, bieži ir jārēķinās ar smagām represijām, jāveic nepieciešamie cilvēktiesību aizsardzības pasākumi, turklāt repatriācijas gadījumā viņu aizsardzība ir absolūta prioritāte;

2.3

pauž nožēlu, ka nav paredzētas īpašas normas, kas garantētu sieviešu, meiteņu un nepilngadīgo, kā arī personu ar spēju traucējumiem aizsardzību;

2.4

aicina garantēt ES aizsardzību arī cilvēku tirdzniecības un citu ar migrāciju saistītu noziegumu lieciniekiem un personām, kas cietušas minētajos noziegumos;

2.5

uzsver, ka no jauna izveidojamo normu pamatā jābūt Kopienas tiesību aktos — jo īpaši Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā —, kā arī ES Pamattiesību hartā, nostiprinātajām cilvēktiesībām. Skaidri norādot uz konkrētiem Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas un Pamattiesību hartas pantiem, kuri ir saistoši, būs iespējams panākt, ka direktīvas īstenošanas gaitā dalībvalstis tos ievēro. Mazāk saistoši formulējumi (pienācīgi, saskaņā ar) rada risku, ka direktīva tiks interpretēta pārāk plaši;

2.6

uzskata, ka nelikumīga uzturēšanās kādas dalībvalsts teritorijā vien nevar kalpot par viennozīmīgu pierādījumu tam, ka pastāv aizbēgšanas risks. Tāda pieeja ir nepieļaujama un tā nozīmētu notiesāšanu pirms laika, kas ir pretrunā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantam (tiesības uz taisnīgu tiesu);

2.7

uzsver, ka ļoti svarīgi ir nodrošināt cilvēku tirdzniecības upuru un liecinieku aizsardzību. Cilvēku tirdzniecības upurus un lieciniekus nedrīkst izmatot tikai un vienīgi kriminālprocesa interesēs. Gluži otrādi, pirms repatriācijas ir jānovērtē situācija minēto personu dzimtenē, lai tām nebūtu jāsaskaras ar izspiešanu un noziedznieku izteiktiem draudiem;

2.8

atbalsta/iestājas par to, lai tikai ārkārtīgi nopietni dalībvalstu pamatinterešu pārkāpumi tiktu traktēti kā “draudi sabiedriskajai kārtībai vai sabiedrības drošībai” un kalpotu par pamatu atkārtotas ieceļošanas aizliegumam. Minētās sankcijas nebūtu jāpiemēro nenozīmīgu sabiedrības interešu pārkāpumu, piemēram, zemi kvalificētu personu nelegālas uzturēšanās gadījumos;

2.9

iesaka piešķirt atbalstu tiesāšanās izdevumu segšanā personām, kurām nav pietiekamu finanšu līdzekļu, neatkarīgi no slēdziena/prognozes par tā piešķiršanas nepieciešamību. Kad lietas izskatīšana ir uzsākta, minētā finansiālā atbalsta nepieciešamību nav iespējams objektīvi/nopietni novērtēt/paredzēt. Tādēļ faktam, ka personai trūkst finanšu līdzekļu, ir jākalpo par pamatu, lai piešķirtu atbalstu tiesāšanās izdevumu segšanā;

2.10

uzskata, ka piespiedu līdzekļiem jābūt samērīgiem (pagaidu apcietinājums), jo imigrantiem, atgriežoties dzimtenē, ir jārēķinās ar smagām represijām. Dažu personu izturēšanās veids mēdz būt pārspīlēts, tieši šādās situācijās ļoti svarīgi ir ievērot cilvēktiesības;

2.11

uzsver, ka dalībvalstīm pagaidu apcietinājuma vietās jāgarantē atbilstoša medicīniskā aprūpe;

2.12

iestājas par to, lai tiktu īstenota 1989. gada 20. novembra Konvencija par bērna tiesībām. Īpaši jāuzsver tiesības uz domu, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Privātās dzīves neaizskaramība, aizsardzība pret vardarbību, ļaunprātīgu izmantošanu un atstāšanu novārtā, tiesības uz profilaktisko medicīnisko aprūpi, tiesības uz izglītību un profesionālo apmācību, kā arī mazākumtautību aizsardzība;

2.13

uzsver, ka kārtība, ko paredzēts izveidot ar minēto direktīvu, darbosies tikai tādā gadījumā, ja dalībvalstīs būs iespējams nogādāt citās dalībvalstīs izdotos tiesas rīkojumus un ja tie tiks atzīti. Tas jānodrošina, noslēdzot divpusējus vai daudzpusējas vienošanās, kurās paredzēta arī nepieciešamā palīdzība;

2.14

aicina izveidot centrālu IT sistēmu personas datu uzkrāšanai. Dalībvalstu izpildiestādēm jānodrošina piekļuve minētajai sistēmai, un to pienākums ir veikt nepieciešamo datu tālāknodošanu.

1.

ES izveidotā centrālā informācijas sistēmā dalībvalstīm jāglabā un jāaktualizē/jāprecizē procesuāli nozīmīgi to trešo valstu pilsoņu personas dati, kuri attiecīgajā valstī uzturas nelegāli un kurus tā repatriējusi vai repatriēs.

2.

Dalībvalstu izpildiestādēm tiek nodrošināta piekļuve minētajai sistēmai, un to pienākums ir veikt datu tālāknodošanu, kas minēta 1. punktā.

29.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 206/40

1.1

atzīmē to, ka Lisabonas stratēģijas ietvaros Eiropa ir atzinusi mūžizglītību par vienu no personiskās un profesionālās izaugsmes pamatelementiem. Izglītībai un apmācībai ir jābūt izšķirošai nozīmei ne tikai sagatavošanās karjerai posmā, bet visas profesionālās dzīves garumā arī tādās jomās, kā tehnoloģiskās inovācijas un konkurētspēja ar mērķi radīt darba vietas un sagatavot personas, kas strādās šajās darba vietās;

1.2

uzsver, ka izglītošanās ir efektīvāka, ja to iecer un realizē kā aktīvu meklējumu procesu, nevis tikai kā pasīvu mācību vielas apguvi. Arī šodien pieaugušajiem domātie izglītības pasākumi izrādās efektīvāki, ja to radītā izaugsme ļauj attīstīt mūsdienu sabiedrībai nepieciešamas spējas un zināšanas, lai ieinteresētajām personām gan kā indivīdiem, gan kā pilsoņiem ļautu apzināti veidot savu nostāju un profesionālo karjeru. Dalībai izglītības pasākumos maksimālā atdeve ir tikai tad, ja ieinteresētā persona pati aktīvi plāno savu karjeru un personisko dzīvi un tādējādi veicina gan savu izaugsmi, gan sabiedrības attīstību;

1.3

uzsver, ka izglītības, profesionālās apmācības un darba pieredze ārvalstī ir uzskatāma par īpašu pamudinājumu domāt par saviem personīgajiem zināšanu apguves procesiem un stratēģijām un ka, pielāgojot un piemērojot savas iemaņas citai videi, šāda pieredze palīdz precizēt attiecīgās personas intelektuālo resursu pārvaldi un attīsta un nostiprina viņas patstāvību un komunikācijas spējas;

1.4

apstiprina to, ka arodmācības vai darbs citā valstī, ja vien to pienācīgi sagatavo, orientē un atbalsta, ir daudz nozīmīgāks par arodmācību sekmīgu pabeigšanu, un tam ir daudz plašāks profils. Ja mēs ar kultūru saprotam ne tikai zināšanu kopumu, bet gan kādas konkrētas personu grupas rīcības, vērtību un lietderīgu zināšanu veselumu, tad pieredze ārzemēs ir labākais pamats īstenas Eiropas Savienības kultūras veidošanai;

1.5

atzīmē, ka, ņemot vērā to, ka darbs un apmācība nodrošina ideālu vidi kultūras atšķirību salīdzināšanai un pretstatīšanai, priekšnoteikums dažādu situāciju starpkultūru izpratnei ir gatavība apmaiņai un empātijai. Cieņa pret darbu un mācībām, organizācijas formu dažādība un elastīgums un attiecības starp cilvēkiem ļauj pārvarēt aizspriedumus un vispārinājumus;

1.6

uzskata, ka mobilitātes pieredzes kvalitātes uzlabošana rada nepieciešamos priekšnoteikumus, lai pilnībā atzītu indivīdu lomu zināšanu un kvalifikācijas līmeņa celšanā izcelsmes valstī un uzturēšanās valsts bagātināšanā ar jaunām zināšanām, kultūras stimuliem, tradīcijām un valodu zināšanām;

1.7

pozitīvi uztver Komisijas priekšlikumu, kas, piedāvājot modeli, kurā galvenā vieta ir ierādīta ieinteresētajam indivīdam, atbilstoši augstākminētajiem apsvērumiem veicina Eiropas izglītības vispārējā līmeņa celšanos un nodrošina to, ka iespējai izglītoties ir vislielākā atdeve un ietekme gan uz indivīdu, gan uz visu sabiedrību;

1.8

uzsver to, ka būtu jāpastāv atbilstībai starp nozīmi, kādu cilvēki piešķir savai apmaiņas pieredzei, un nozīmi, kādu uzturēšanās un izcelsmes valsts savukārt piešķir individuālajai pieredzei, kā arī visam mobilitātes programmu kopumam. Eiropas Mobilitātes kvalitātes hartā esošie ieteikumi norāda uz nepieciešamajiem priekšnoteikumiem, lai dalībnieki gūtu pozitīvu pieredzi gan uzturēšanās valstī, gan izcelsmes valstī pēc viņu atgriešanās tajā. Tā kā mobilitātes programmas ir jākoordinē un jāpārvalda vietējā un reģionālajā līmenī, minētajam modelim varēs pievērst lielāku uzmanību;

1.9

uzskata, ka tieši pašvaldību vai vietējo un reģionālo iestāžu līmenī ir iespējams nodrošināt adekvātu un visaptverošu informāciju, mudināt indivīdus izmantot iespēju uzturēties ārvalstīs izglītības ieguves nolūkā un šādu iespēju iekļaut savos profesionālās attīstības projektos, kā arī pielāgot iegūtās iemaņas darba videi izcelsmes valstī. Vietējai administrācijai tādēļ var būt liela nozīme mobilitātes programmu kvalitātes un efektivitātes noteikšanā;

1.10

konstatē, ka reģionālās un vietējās pašvaldības vislabāk spēj veikt visiem iedzīvotājiem un jo īpaši jauniešiem paredzētus informēšanas pasākumus attiecībā uz mobilitātes piedāvātajām iespējām kultūras un profesionālās attīstības ziņā. Mobilitāte ļauj pārvarēt ne tikai ekonomiskos šķēršļus indivīda pilnveidei profesionālā ziņā, bet arī kultūras šķēršļus;

1.11

turklāt uzskata, ka dalībniekiem jābūt nodrošinātai ne tikai atbilstošai lingvistiskai, izglītojošai un praktiskai sagatavošanai, bet jāsaņem arī mērķtiecīgs atbalsts, lai viņiem palīdzēt izstrādāt pašiem savas kultūras un profesionālās attīstības projektu. Eiropas profesionālās mobilitātes programmām šobrīd kā jebkad agrāk jābūt pilnībā orientētām uz indivīdu un tās ir uzskatāmas par līdzekli, kas ieviešams darba tirgū. Šajā sakarā pēc mācību beigšanas jāsniedz palīdzība, lai iegūtās iemaņas pielāgotu attiecīgajai darba vietai, vēl jo vairāk izmantojot esošos instrumentus, kas paredzēti iegūto iemaņu atzīšanai un veicināšanai (piemēram, tādu kā “Europass Mobilitāte”);

1.12

atbalsta viedokli, ka paralēli koordinācijas un kontaktu ar uzturēšanās valstu organizācijām funkcijai, kas nodrošina loģistikas un uzraudzības kvalitāti, ir būtiski nodrošināt arī visaptverošu mobilitātes pieredzes ietekmes uz visiem iedzīvotājiem, uz izglītības un ražošanas sistēmām kontroli un novērtēšanu. Tādēļ būtiski svarīgi ir radīt sinerģiju starp uzņēmumiem, izglītības iestādēm, skolām un universitātēm, lai minētās struktūras savā attiecīgajā līmenī izmantotu dalībnieku formāli un neformāli iegūtās speciālās zināšanas;

1.13

uzsver to, ka EIROPAS MOBILITĀTES KVALITĀTES HARTAS īstenošana dod iespēju dažādu dalībvalstu vietējo pašvaldību un specializēto dienestu zināšanu apmaiņai un grupu sanāksmēm domu apmaiņai, lai varētu noteikt kopīgu darbības modeli. Minēto procesu rezultātā neapšaubāmi radīsies konstruktīvi projekti visdažādākajās jomās — no teritoriju ekonomiskās attīstības līdz mācībām un darba ņēmēju apmaiņai —, tādējādi radot jaunas, uz uzticību un sadarbību balstītas attiecības, kuras būs savstarpējās atzīšanas pamats.

29.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 206/44

1.1

vēlreiz apstiprina, ka Eiropas spēks ir daudzveidībā. Kultūras, valodu, etniskās un reliģiju daudzveidības ievērošana ir viens no pamatprincipiem, kas ir Eiropas integrācijas procesa pamatā un kura mērķis ir nevis atšķirību izlīdzināšana vai vienveidības radīšana, bet gan lielākas Eiropas tautu sadarbības un labākas savstarpējās izpratnes atbalstīšana;

1.2

uzsver nozīmi, kāda migrācijai kā parādībai pašreiz ir Eiropas Savienībā. Dažādām valsts pārvaldes iestādēm jānodrošina imigranti ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, lai viņi varētu kļūt par starpkultūru apmaiņas avotu un pilnībā integrēties mūsu sabiedrībā;

1.3

pieņem zināšanai, ka Eiropas Savienības vairākkārtējā paplašināšana, vienotā tirgus radītā palielinātā mobilitāte, agrākie un pašreizējie migrācijas viļņi, kā arī tirdzniecība, izglītība, brīvais laiks un pastprinātie sakari ar pārējām pasaules daļām sakarā ar vispārējo globalizāciju kopā vairo Eiropas iedzīvotāju savstarpējo ietekmēšanos;

1.4

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu izsludināt 2008. gadu par starpkultūru dialoga gadu un atbalsta tā galveno mērķi — likt Eiropas pilsoņiem un visiem tās iedzīvotājiem apzināties ES kopīgās kultūras vērtības un tāda aktīva eiropeiska pilsoniskuma veicināšanas nozīmi, kas ir atvērts pret visu pasauli, ievēro daudzveidību visās tās izpausmēs un kura pamatā ir kopīgas Eiropas Savienības vērtības. Eiropas gads, kas veltīts starpkultūru dialogam, ir izcils izpratnes veicināšanas un iedzīvotāju iesaistīšanas prioritātes apliecināšanas līdzeklis, ja ar jēdzienu “starpkultūru” apzīmē dialogu, kas spēj iesaistīt visas sabiedrības daļas un grupas;

1.5

pievienojas uzskatam, ka kandidātvalstis ir cieši jāiesaista minētā projekta un citu starpkultūru dialogu veicinošu iniciatīvu īstenošanā un atblsta galvenās uzmanības pievēršanu tam, lai Eiropas starpkultūru dialoga gads un sadarbībā ar Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EFTA) valstīm, Rietumbalkānu reģiona valstīm un Eiropas kaimiņattiecību politikā iesaistītajām partnervalstīm ieviestās starpkultūru dialoga veicināšanas iniciatīvas viena otru papildinātu;

1.6

uzsver to, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām:

2.1

vēlreiz apliecina, ka kultūras daudzveidības atzīšana un veicināšana ir neatņemams Eiropas integrācijas procesa pamatprincips. Kultūras daudzveidība ir bagātības avots, kas jāsaglabā; tā ir arī viena no galvenajām eiropeiskas identitātes īpatnībām, tādēļ tās pārstāvētās vērtības ir jāaizstāv. Kultūru dialogs šajā sakarā ir būtisks līdzeklis, kas veicina labāku kultūras daudzveidības izpratni;

2.2

uzsver, ka starpkultūru dialogs jo īpaši var veicināt labāku kultūras tradīciju, reliģijas prakses un vēstures izpratni. Minētā pieeja var mūs pasargāt arī pret dubulto vienaldzības pret kultūru un tās noniecināšanas risku, no vienas puses, un pieaugošo rasisma un ksenofobijas izpausmi, no otras puses; jo minētās parādības veicina antisociālu uzvedību. RK vēlreiz apliecina, ka jānostiprina starpkultūru sadarbība, lai nodrošinātu to, ka kulturālas atšķirības kļūst par līdzekli iedzīvotāju savstarpējo saikņu nostiprināšanai daudzvalodu un daudzu kultūru Eiropā (1);

2.3

uzsver, ka kultūru savstarpējais dialogs veicina arī to, lai mazinātos atsevišķu sabiedrības grupu radikalizēšanās;

2.4

uzsver, ka tā jo īpaši vēlas atbalstīt imigrantu sekmīgāku iekļaušanos sabiedrībā;

2.5

uzsver, ka starpkultūru dialogs var palīdzēt nodot tādas privātās, sociālās un sabiedriskās dzīves pamatvērtības kā solidaritāte, iecietība, demokrātija un kultūras daudzveidības izpratne. Starpkultūru dialogs var veicināt dažādu kultūru grupu savstarpējās komunikācijas spējas, kā arī spējas piedalīties demokrātiskos lēmumu pieņemšanas procesos. Šis dialogs ir būtisks, jo rasisms, ksenofobija un spriedze palielinās. Tiesības uz atšķirību nedrīkst novest pie atšķirīgam tiesībām;

2.6

atzīmē, ka starpkultūru dialogs var mazināt atstumtu sabiedrības grupu sociālo izstumšanu, izolāciju un marginalizāciju. Kultūra un piedalīšanas kultūras aktivitātēs minētajām grupām var piedāvāt jaunas iespējas savas identitātes un pašapziņas nostiprināšanā, kā arī palīdzēt iegūt jaunu statusu sabiedrībā;

2.7

pieprasa ieviest jaunu pastāvīgu līdzekli, kura mērķis būtu starpkultūru dialoga un minētās jomas pasākumu veicināšana vietējo pašvaldību līmenī nolūkā atbalstīt dažādās uzsāktās iniciatīvas un nostiprināt kultūras apmaiņu iedzīvotāju starpā, veicot uz kultūru, sportu, jauniešiem utt. virzītus pasākumus;

2.8

aicina likt uzsvaru uz kultūras horizontālu iekļaušanu visās politikas jomās, jo īpaši nodarbinātības, sociālās un izglītības politikā.

3.1

aicina veicināt Eiropas vismazāk izplatīto un reģionālo valodu lietojumu, ieskaitot dažu mazāko dalībvalstu valodas;

3.2

uzsver, ka tā kā vietējās un reģionālās pašvaldības atrodas tuvu iedzīvotajiem tās ir stratēģiski visizdevīgākajā stāvoklī, lai reaģētu uz dažādu ES esošo kultūru grupu īpašajām prasībām, kā arī lai faktiski mobilizētu vietējas un reģionālās kopienas veiksmīgāka starpkultūru dialoga veicināšanai;

3.3

aicina vietējas un reģionālās pašvaldības patiesi iesaistīties Eiropas Starpkultūru dialoga gada īstenošanā, jo īpaši vietējā un reģionālā līmenī organizējot informācijas kampaņas. Tā kā vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir īpaša vieta attiecībās ar vietējām kopienām, kuras tās pārstāv, minētās pašvaldības vislabāk var nodrošināt to, lai iedzīvotāji un jo īpaši atstumtās grupas pēc iespējas plaši varētu izmantot šādus pasākumus, gūstot maksimālu labumu no viņiem piedāvātajām iespējām;

3.4

uzsver, ka, netikai starptautiskās diplomātijas līmenī, bet arī vietējā un reģionālā līmenī ir īpaši svarīgi — jo, iespējams, arī īpaši sarežģīti — izstrādāt noteikumus un programmas cīņai pret sociālo un kultūras izstumšanu;

3.5

uzsver, ka efektīvai starpkultūru dialoga veicināšanai ir nepieciešams ieviest sadarbību vietējā un reģionālā līmenī, iesaistot attiecīgos vietējos dalībniekus, jo īpaši sociālos partnerus, izglītības un apmācības iestādes, NVO, jauniešu organizācijas, sporta, kultūras un reliģiskās organizācijas;

3.6

uzsver, ka starptautiskā līmeņa starpkultūru dialogs kļūst aizvien svarīgāks;

3.7

šajā sakarā uzsver lielo nozīmi, kas ir UNESCO 2005. gada 20. oktobra Konvencijai par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu, kurā pirmo reizi ir panākta vienprātība par virkni pamatnostādņu un konceptu attiecībā uz kultūras daudzveidību, piemēram, tirdzniecības politikas lēmumu sakarā, un izveidoti pamati jaunam globālam pārvaldības pīlāram kultūras jomā;

3.8

atzinīgi vērtē arī Annas Lindas Eiropas un Vidusjūras reģiona fonda darbību attiecībā uz starpkultūru dialogu un pauž cerību, kas vietējās un reģionālās pašvaldības tiks iesaistītas minētā fonda pasākumos;

3.9

uzsver reģionu un/vai pašvaldību pašreizējo sadarbības un sadraudzības programmu nozīmīgo ieguldījumu pilsētu kultūras sadarbības bagātināšanā;

3.10

atzīmē, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var nest ieguldījumu tāda starpkultūru dialoga veicināšanā, kas attīstīts, saskaņojot to ar politikām citās nozarēs, piemēram, izglītībā, apmācībā un uzņēmumu un nodarbinātības veicināšanas stratēģijās;

3.11

uzsver to, ka līdztekus ar visiem kultūras apmaiņas pasākumiem Eiropas Savienībai jābalstās uz visiem eiropiešiem kopīgiem kultūras elementiem, kas izriet no tradīcijām un kuri kopā veido to, ko varētu nosaukt par “Eiropas kultūru”.

4.1

aicina organizēt Eiropas Starpkultūru dialoga gada ietvaros paredzētos pasākumus tā, lai šā gada laikā gūtā pieredze vēlāk varētu kalpot par pamatu padziļinātai analīzei nolūkā attīstīt komunikācijas un apmaiņas līdzekli, ko var izmantot vietējās un reģionālās pašvaldības;

4.2

iesaka pastiprināt sadarbību un sekmēt atklātu visu Savienības iedzīvotāju dialogu Eiropas gada ietvaros, lai veicinātu Eiropas integrācijas jēdziena izpratni un tās pārstāvētās vērtības; cita starpā uzsver, ka nepietiek izcelt dažus veiksmīgu projektu piemērus un iesaka izstrādāt koncepciju, kas ļauj vidējā termiņā piemērot veiksmīgus apmaiņas modeļus;

4.3

aicina Eiropas Komisiju ilgtermiņa rīcības programmās, kurās ir ietverti pasākumi starpkultūru dialogam, piem., “Kultūra 2007”, ņemt vērā attiecīgā gada laikā gūto pieredzi;

4.4

tādēļ, pieprasa dalībvalstīm to nacionālo un reģionālo parlamentu likumdošanas darba programmās iekļaut kultūru dialoga jautājumu, jo īpaši sakarā tiesību aktiem par sabiedrības izglītību, kultūru un pilsoņu iniciatīvām;

4.5

aicina Eiropas Komisiju konkretizēt Kopienas līmeņa pasākumu (pasākumi A un B) saturu un sniegt sīku informāciju par tajos izmantojamajiem līdzekļiem;

4.6

uzsver, ka līdzekļu sadalē, kas norādīta priekšlikuma projekta pielikumā, liela daļa Starpkultūru dialoga gada ietvaros ierosinātā budžeta tiek atvēlēta simbolisku liela apjoma Kopienas mēroga darbību īstenošanai (paredzēti 8 pasākumi — pasākumi (b)). RK aicina pievērst galveno uzmanību — jo īpaši vietējā un reģionālā līmenī — mazāka apjoma pasākumiem, kam ir ilgstoša ietekme un daudzkārtēji praktiski rezultāti un kuri ES darbībā kultūras jomā var nest ievērojamu pievienoto vērtību. Daudzas nelielas, radošas vietējā līmeņa iniciatīvas nevar tikt realizētas līdzekļu trūkuma dēļ, tādēļ Komiteja ierosina, lai Eiropas gada fokusā būtu nelielas vietējā līmeņa iniciatīvas, un lūdz tam piesķirt atbilstošu atbalstu;

4.7

aicina atbalstīt Eiropas migrācijas tīkla darbību, jo tā ir platforma Eiropas mēroga debatēm par imigrācijas un imigrantu grupu marginalizācijas jautājumiem un ir paredzēta, lai cīnītos pret neizpratni kultūras jautājumos un sniegtu attiecīgu informāciju politisku lēmumu pieņēmējiem un pilsoņiem;

4.8

pieprasa, lai tiktu atzīta vietējo sabiedrību sociālo tīklu pozitīvā darbība, jo minētie tīkli ir dažādu kultūru savstarpējā dialogā ir ļoti svarīgi starpnieki, tā veicinātāji un katalizatori;

4.9

uzsver, ka vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšana Eiropas gada īstenošanā, šķiet, ir visefektīvākais līdzeklis, lai garantētu, ka šis Eiropas gads patiesi skartu Eiropas iedzīvotājus. Ir ļoti svarīgi, lai tas būtu veiksmīgs un lai tajā būtu iekļauta vietēja un reģionālā dimensija;

4.10

aicina Eiropas Komisiju iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības Eiropas Starpkultūru dialoga gada īstenošanā, jo īpaši vietējā un reģionālā līmenī organizējot informācijas pasākumus;

4.11

lūdz sniegt pastiprinātu atbalstu programmām, kurās izmantota vispārēja mākslinieciska pieeja un vienlaicīgi pārstāvētas dažādas mākslas nozares — iespējams, izmantojot vienu centrālo konceptu —, kas veido vienu veselumu;

4.12

lūdz Eiropas Komisiju, lai 2008. Eiropas gadam būtu īss galvenais vēstījums/doma, kas saukli “Vienotība daudzveidībā” padarītu saprotamu katram Eiropas pilsonim; lūdz arī īpaši atbalstīt tādus projektus, kuros izvirzīta kopīgo Eiropas kultūras tradīciju apzināšana un/vai kuros ir iekļautas attiecīgas nākotnes koncepcijas;

4.13

pieprasa novērtēt Kopienas dažādo iestāžu īstenotos starpkultūru integrācijas pasākumus kā daļu no Starpkultūru dialoga gada, lai varētu precīzi noteikt, kādu palīdzību kultūras jomā tās sniegušas imigrantu sociālajā integrācijā, palīdzot viņiem kļūt nevis par Eiropas problēmu, bet gan par vērtību.