18.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 195/1

1.1

EESK atzinīgi vērtē un atbalsta centienus, veicot trešo piecu gadu vērtējumu, un augsta līmeņa ekspertu plašu iesaistīšanu. EESK uzskata, ka, īstenojot pamatprogrammas, nākotnē veidojot pētniecības un jauninājumu politiku, kā arī kopumā tajos politiskajos pasākumos, kas sniedz ieguldījumu Lisabonas stratēģijas īstenošanā, pastāvīgi jāņem vērā dažādu ekspertu grupu, īpaši par vispārējo novērtējumu atbildīgās grupas (1), izstrādātie ieteikumi.

1.2

EESK atkārtoti ir aicinājusi būtiski palielināt Eiropas pētniecības budžetu un tādēļ pauž nožēlu, ka ir paredzēts samazināt piešķiramo summu, jo šāda rīcība ir pretrunā ar svarīgāko attīstības mērķi, kas ir izvirzīts saistībā ar pasaules mēroga konkurences izaicinājumiem un Lisabonas stratēģiju.

1.3

EESK uzsver, ka liela nozīme ir plašākai rūpniecības pārstāvju iesaistīšanai pētniecības un jauninājumu attīstības jomā kā priekšnoteikumam, lai sasniegtu Barselonas Padomes izvirzīto mērķi, un uzskata, ka jācenšas mērķtiecīgāk veidot komunikāciju ar uzņēmumiem, organizācijām un ražotāju apvienībām, lai izzinātu arī stratēģiskās tematiskās jomas, kurās izcilie Eiropas pētniecības sasniegumi var izpausties.

1.4

EESK uzskata, ka jāveido atbilstoši instrumenti, lai veicinātu privātos ieguldījumus pētniecības un tehnoloģiju attīstībā (PTA), sākot ar riska kapitālu līdz EIB finansējumam un pētniecības jomā piešķirtajiem kredītiem ar izdevīgām procentu likmēm, lai atvieglotu pētījumu rezultātu īstenošanu konkrētās uzņēmējdarbības iniciatīvās.

1.5

EESK piekrīt ekspertu grupas viedoklim, ka pētniekiem (ievērojot ētiskos pamatprincipus) jāpiešķir lielāka autonomija un atbildība, ka jāpievērš lielāka sabiedrības uzmanība profesijām, kas saistītas ar zinātnisko darbību, kā arī jādod iespēja ne tikai ģeogrāfiskai, bet arī lielākai starpdisciplinārai mobilitātei un Marie Curie stipendijas jāiekļauj valsts un reģionālajās programmās un tā jāizmanto, lai veicinātu valsts pētniecības iestādēs un privātās pētniecības organizācijās strādājošo pētnieku apmaiņu.

1.6

EESK aicina pirmām kārtām sagatavot politikas pasākumus, kuru mērķis ir veicināt augstākās izglītības pilnveidošanu zinātnes jomā un inženieru specialitātēs, paaugstināt sieviešu pētnieču īpatsvaru, radīt vilinošākas zinātniskās karjeras iespējas un ārzemēs strādājošos pētniekus atgriezt Eiropas Savienībā. Būtu arī vēlama zinātnisko un tehnisko mācību priekšmetu plašāka mācīšana vidusskolas pēdējos trijos gados un universitātes zinātnisko mācību virzienu popularizēšana.

1.7

Vienkāršības labad EESK aicina konkrētāk paskaidrot konkursu atšķirīgās shēmas, dažādus pasākumus, kā arī dalībnieku kategorijas, nodrošināt pieteikuma iesniedzējiem lielāku elastību un izvēles brīvību, kā arī izstrādāt vienkāršas administratīvo un finanšu procedūru pamatnostādnes, īpaši attiecībā uz iesaistīto dalībnieku līgumiem.

1.8

EESK ierosina nepārtraukti veikt izmantoto metožu kvalitātes, kā arī formālu uzraudzības un novērtēšanas procedūru vērtējumu, tāpat arī labi izstrādātu attīstības projektu gadījumā noteikt regulāras darbību un rezultātu pārbaudes, kas ir paredzētas iepriekš noteiktos projekta pārbaudes termiņos un ir saistītas ar finanšu līdzekļu izmaksāšanu un projekta īstenošanas progresu.

1.9

EESK ierosina veltīt īpašas pūles, lai ieviestu virkni rādītāju, kuri reāli novērtētu sasniegumus konkurētspējas un attīstības jomā. Šādu sasniegumu rādītāju pētniecības jomā izmantošana ļautu noteikt finansēto pasākumu efektivitāti attiecībā uz nākotnes zinātnisko progresu, ES vispārējo attīstību un turpmāko darbību prioritātem.

2.1

Trešais pētniecības pamatprogrammu piecu gadu vērtējums (1999–2003) ir ļoti nozīmīga analīze, jo satura ziņā tajā ir iekļauti plaši un dziļi pētījumi (2). EESK lielā mērā atbalsta augsta līmeņa ekspertu veiktos pētījumus un sniegtos ieteikumus, ko Komisija ir atbalstījusi. Ņemot vērā starptautiskās konkurences apstākļus, kā arī Lisabonas stratēģijā un Barselonas Padomes sanāksmē izvirzītos mērķus, EESK uzsver, ka steidzami jāapsver Kopienas pētniecības svarīgākās prioritātes un mērķi, īpaši attiecībā uz ražošanas nozaru pārstāvju plašāku līdzdalību.

2.2

Mūsdienās zinātniski tehniskais progress un jauninājumi vērojami aizvien vairāk arī tādos procesos, kuros dažādas nozares savstarpēji bagātinās un notiek plaša daudzdisciplināra mijiedarbība starp universitātēm, uzņēmumiem un citiem iesaistītajiem dalībniekiem. Šāda attīstība vairāk neatbilst vienīgi lineārajam modelim, saskaņā ar ko jauninājumi rodas fundamentālajos pētījumos (un galvenokārt zinātniskajā līmenī), bet to attīstība un izmantošana ir rūpnieciskās pētniecības uzdevums. Vēl pirms dažiem gadiem (3) zinātniskā attīstība notika, pamatojoties uz lineāro modeli. Sadarbība, mācīšanās vienam no otra, neziņa un risks ir pētnieciskās darbības galvenās pazīmes.

2.3

Pamatojoties uz mijiedarbības modeli, var izskaidrot reģionālo kopu (cluster) panākumu. Minētās kopas veido “sistēmu”, kas var pozitīvi ietekmēt uzņēmumu un augstskolu pārstāvju darbu un radīt atbilstošu sociālo un kultūras vidi, efektīvu institucionālo un organizatorisko sistēmu, infrastruktūras tīklu, kā arī piemērotu tiesisko regulējumu, lai risinātu konkurences problēmas.

2.4.1

Eiropa pašlaik saskaras ar vēl nebijušiem izaicinājumiem starptautiskās konkurētspējas un izaugsmes iespēju jomā. Tādēļ tā atpaliek ne tikai no tās tradicionālajiem konkurentiem, bet arī no lielākajām, no jauna tirgū ienākošajām valstīm. Īpaši Indijā un Ķīnā neparasti lielā apjomā palielinās izdevumi pētniecības un tehnoloģiju attīstībai (PTA), Ķīnā — līdz 20 %, un ir paredzams, ka šī valsts 2010. gadā pētniecības un tehnoloģiju attīstībai izlietos tikpat lielu summu no tās IKP kā ES. Daudzi Eiropas uzņēmumi iegulda Ķīnā ne tikai zemāku izmaksu dēļ, bet arī tādēļ, ka tur pastāv iespēja izdevīgi apvienot labi izglītotu darbaspēku un lielus, dinamiskus tehnoloģiju un augsto tehnoloģiju tirgus (4). Tā kā pētniecība un jauninājumi ir ļoti svarīgas jomas, lai risinātu šādas problēmas (5), Eiropai ir jāsagatavo atbilstoši finanšu līdzekļi un jāizmanto viss intelektuālais potenciāls, lai veicinātu zinātni, tehnoloģiju un jauninājumus (6).

2.4.2

Diemžēl aktuālie dati rada lielu satraukumu — kopš 2001. gada izdevumu apjoms pētniecības jomā būtībā ir saglabājies 1,9 % apmērā no IKP un, veicot aprēķinus, kas pamatojas uz laika posmā no 2000. līdz 2003. gadam sasniegto ikgadējo IKP pieaugumu par 0,7 %, 2010. gadā varētu rēķināties tikai ar summu 2,2 % apmērā no iekšzemes kopprodukta. Šajā sakarā ir jāņem vērā, ka, tā kā ASV ir pavisam savādāks IKP apjoms, pētniecība un attīstība visādā ziņā notiek daudz lielākā mērogā, un tādēļ vieglāk tiek sasniegta nepieciešamā kritiskā masa. Atšķirība starp Eiropas pētniecības un attīstības izdevumiem un tās lielāko konkurentu izdevumiem šajā jomā ir izskaidrojama galvenokārt ar nelielāku privātā sektora līdzdalību (2002. gadā privātā sektora izdevumu īpatsvars ES bija 55,6 % no kopējiem izdevumiem, turpretī ASV — 63,1 % un Japānā — 73,9 %). Vēl lielāks iemesls bažām ir fakts, ka privātie pētniecības izdevumi tajā pašā laika posmā ir samazinājušies, un acīmredzot Eiropas privātie uzņēmumi pastiprināti iegulda citos pasaules reģionos, kuri piedāvā labākus apstākļus — no 1997. līdz 2002. gadam Eiropas uzņēmumi ir paaugstinājuši savus ieguldījumus ASV pētniecībā par 54 %, turpretī ASV ieguldījumi Eiropas Savienībā ir paaugstinājušies tikai par 38 % (7).

2.5.1

EESK atbalsta pamatprogrammu analīzē izvirzītos četrus svarīgākos mērķus:

2.5.2

Barselonas Padomes sanāksmē izvirzītais galvenais mērķis — līdz 2010. gadam novirzīt 3 % no iekšzemes kopprodukta pētniecībai un attīstībai un tādā veidā par divām trešdaļām no minētās vērtības paaugstināt privātā sektora finansējuma daļu pētniecības jomā — ir saistīts ar nepieciešamību salīdzināt un koordinēt Kopienas un valstu pētniecības politikas. Lai sasniegtu minēto mērķi, jārada lielāki stimuli, lai Eiropā veicinātu ieguldījumus pētniecības jomā, jāizveido piemēroti nosacījumi, lai paaugstinātu pētniecības sistēmas efektivitāti, jāpanāk labāka valsts ieguldījumu sviras efekta ietekme uz pētniecisko darbību privātajā sektorā, kā arī jāsagatavo efektīvāki un saskaņotāki pētniecības politikas pasākumi gan Kopienas, gan valsts līmenī (8).

2.5.3

Ņemot vērā novērtēšanas procesā veiktos pētījumus un daudzu ieinteresēto personu paustos viedokļus, Komiteja uzskata, ka, izmantojot starp Komisiju un dalībvalstīm saskaņotus pasākumus, mērķtiecīgāk jāuzlabo nosacījumi, kas nepietiekami veicina pētnieciskos pasākumus. Jānosaka tieši pasākumi, lai veicinātu sistēmas inovāciju un konkurētspēju Eiropas līmenī. Sadrumstalotības un nepietiekamās pūliņu koordinācijas dēļ nav iespējams sasniegt nepieciešamo kritisko masu un koncentrāciju. Turklāt daudz intensīvāk jāsalīdzina un jākoordinē valstu politikas ne tikai attiecībā uz pētniecības jomu, bet arī uz šādām jomām: darbinieku izglītība un tālākizglītība, intelektuālā īpašuma aizsardzība un jauninājumu veicināšana, izmantojot nodokļu politikas pasākumus, kā arī konstruktīva un uz sinerģiju balstīta augstskolu un uzņēmumu utt. sadarbība.

2.6.1

EESK atkārtoti ir paudusi nepieciešamību būtiski palielināt Eiropas pētniecības budžetu un uzsvērti apstiprinājusi atbalstu Komisijas priekšlikumam par 7. pamatprogrammai piešķirto līdzekļu palielinājumu jau pirms turpmākās, ilgtermiņā paredzētās, finanšu līdzekļu apjoma palielināšanas (9). EESK izsaka nožēlu par Padomes nodomu būtiski samazināt šo summu līdz aptuveni 5 % no ES vispārējā budžeta Komisijas paredzēto 8 % vietā, un šis nodoms ir pretrunā attīstības svarīgākajam mērķim, kas ir izvirzīts saistībā ar globālās konkurences un Lisabonas stratēģijas izaicinājumiem.

2.6.2

Jau vienmēr EESK ir atbalstījusi Eiropas pētniecības telpas (10) izveidi un uzskatījusi, ka ir lietderīgi izveidot Eiropas Pētniecības padomei līdzīgu struktūrvienību, kura varētu sekmēt izcilus sasniegumus zinātnē, veicinot pētniecību līdz šim neizzinātajās jomās, kuras noteiktas ar augšupējas pieejas (bottom-up) palīdzību. EESK atzinīgi vērtē, ka ir ņemti vērā tās ieteikumi, īpaši attiecībā uz Eiropas Pētniecības padomes neatkarību un šīs padomes zinātniskās komitejas sastāvu, un apliecināts, ka noteikti jāiesaista arī rūpnieciskās pētniecības augstas klases speciālisti (11).

2.6.3

EESK atbalsta nostāju, ka jāveic dažādi saskaņoti pasākumi, lai atrastu vislabākās jauno dalībvalstu integrēšanas iespējas, tomēr uzskata, ka līdz šim paredzētie instrumenti nav pietiekami. Tā kā attiecīgā vērtējuma laikā šajās valstīs risinājās pārejas process, ir grūti noteikt, kura ir vispiemērotākā metode tādas ekonomikas izveidei, kura balstās uz zināšanu bagātināšanu un pētniecības attīstību. Jaunajās dalībvalstīs neapšaubāmi īpaša nozīme ir izvirzītajam mērķim “pētniecības veicināšana”, tomēr tam jābūt orientētam uz “jauninājumu radīšanu”, lai veicinātu izstrādes pasākumus, kas nepieciešami minētajās valstīs.

3.1.1

EESK atbalsta ekspertu ieteikumus un īpaši uzsver, ka liela nozīme ir plašākai rūpniecības nozares pārstāvju līdzdalībai un iesaistīšanai kā priekšnoteikumam, lai sasniegtu Barselonas Padomes izvirzīto mērķi. Minētā mērķa sasniegšanu atvieglotu ekonomisko aprindu aktīvāka iesaistīšanās stratēģisku lēmumu pieņemšanā un to tematisko jomu noteikšanā, kurās izcilie Eiropas pētniecības sasniegumi var vislabāk izpausties.

3.1.2

Lai nodrošinātu šādu līdzdalību, EESK uzskata, ka jācenšas mērķtiecīgāk veidot komunikāciju ar uzņēmumiem, organizācijām un ražotāju apvienībām, lai tostarp atvieglotu iespējas piedalīties MVU un tādējādi paaugstinātu līdzdalības līmeni, kas pašreizējo 13 % apmērā nav apmierinošs rādītājs. Septītā pamatprogramma un konkurētspējas un jauninājumu pamatprogramma pēc to būtības nav uzskatāmas par alternatīvām, bet gan par tādām programmām, kas viena otru papildina un veido sinerģiju.

3.1.3

EESK uzskata, ka līdzšinējie, kā arī jaunie (12), jau 6. pamatprogrammai paredzētie, finansēšanas instrumenti nebūtu būtiski jāmaina, lai netīšām nerastos jauni piekļuves ierobežojumi, kurus eksperti konstatēja 6. pamatprogrammas perioda sākumā. Minētie finansēšanas instrumenti drīzāk jāpielāgo, pamatojoties uz gūto pieredzi, un jāpanāk to vieglāka lietojamība.

3.1.4

Lai MVU atvieglotu līdzdalības iespējas, jāuzlabo integrētie projekti (Integrated Projects — IP) un mērķorientēti pētniecības projekti (Specific Targeted Research Projects — STREP), kurus galvenokārt izmanto MVU. Tehnoloģiskās platformas, kā arī kopīgas tehnoloģiju iniciatīvas (Joint Technology Initiatives) ir instrumenti, kas noteikti sniedz ieguldījumu minētā mērķa sasniegšanā. Tādēļ izcilības tīkli (Network of Excellence), kuri ir guvuši universitāšu un valsts pētniecības centru atzinīgu vērtējumu un lielu atbalstu, būtu turpmāk jāattīsta, lai veicinātu rūpniecības dalībnieku lielāku līdzdalību un lai minētie tīkli būtu instrumenti pētnieku mobilitātes veicināšanai, cenšoties panākt ciešāku apmaiņu starp privāto un valsts sektoru.

3.2.1

Katrreiz, pagarinot pamatprogrammu termiņu, runa ir par pārvaldības un procedūru vienkāršošanu; laika gaitā daudz kas ir uzlabots, sākot ar dažādiem dokumentiem par vienkāršošanu līdz pat Potočnik kga, Komisijas locekļa, izveidoto konsultatīvo grupu (“sounding board”), kuras sastāvā ir nelielu pētniecības iestāžu pārstāvji, tomēr, šķiet, ka konkrētie priekšlikumi nav atrisinājuši dalībnieku problēmas un grūtības, ar kurām tie saskaras.

3.2.2

Ņemot vērā speciālistu un tieši iesaistīto dalībnieku pieredzi, kas ir gūta apspriežoties, EESK ierosina sistemātiski konstatēt un vērtēt grūtības, kuras dalībniekiem jārisina saistībā ar pašreizējās pamatprogrammas projektiem, lai varētu ieteikt mehānismus, kuri ir labāk piemēroti pašreizējiem apstākļiem. Tas varētu sekmēt to, ka nepārtraukti tiek vērtēta izmantoto metožu kvalitāte, kā arī formālas uzraudzības un novērtēšanas procedūras.

3.2.3

Būtu lietderīgi arī noteikt termiņus, kad notiek regulāras labi izstrādātos attīstības projektos paredzēto darbību un rezultātu pārbaudes. Šie pārbaudes termiņi, kas ir iepriekš konkrēti noteikti projekta pārbaudes datumi, būtu jāsaista ar finanšu līdzekļu izmaksāšanu un projekta īstenošanas progresu.

3.2.4

Attiecībā uz līdzdalības kārtību un administratīvajām un finanšu procedūrām varētu izrādīties, ka lietderīgas ir detalizētākas un vienādi interpretētas pamatnostādnes attiecībā uz dalībnieku līgumiem, pieteikuma iesniedzējiem nodrošināta lielāka elastība un izvēles brīvība, kā arī konkursi, kuros ir precīzi noteiktas dažādas shēmas, dažādi pasākumi, kā arī dalībnieku kategorijas.

3.2.5

Izrādījās, ka samērā maza organizāciju grupa piedalījās vairākas reizes un vairākās programmās — bieži kā Prime Contractors (ģenerāluzņēmējs) — un vadīja aptuveni vienu piektdaļu no projektiem (13). Šāda koncentrēšanās rada iemeslu bažām, jo, no vienas puses, tā atklāj līdzdalības problēmas, ar kurām saskaras īpaši tie dalībnieki, kuri pētniecības jomas konkursā piedalās pirmo reizi. No otras puses, šāda koncentrēšanās mazina iespējas īstenot jaunus, uz radikāliem jauninājumiem orientētus un ar risku saistītu pētījumu projektus (kā prasīts 2. ieteikumā).

3.3.1

Kārtība, kā piesaistīt privātos ieguldījumus PTA, vēl joprojām nav noteikta, un tirgus mehānismi, kas varētu radīt sinerģisku ķēdes reakciju, šķiet, līdz šim nav izzināti, un tādēļ tos nevar izmantot tik ātri, kā tas būtu nepieciešams. Nodokļu stimuli, intelektuālā īpašuma tiesību nostiprināšana, atvieglojumi riska kapitāla izmantošanai un ciešāka sadarbība starp rūpniecības jomu un augstskolām — tie ir mērķi, nevis rīcības mehānismi.

3.3.2

EESK īpaši atbalsta to, ka jāizveido instrumenti Eiropas pētnieku uzņēmējdarbības aktivitāšu attīstībai, kā arī jāatrod līdzekļi un veidi (sākot ar riska kapitālu, un līdz pat EIB finansējumam un pētniecības jomā piešķirtajiem kredītiem ar izdevīgām procentu likmēm), lai atvieglotu pētniecības rezultātu īstenošanu konkrētās uzņēmumu iniciatīvās.

3.3.3

Saistībā ar ieteikumu, ko EESK daudzos iepriekšējos atzinumos ir pati formulējusi un ko tā šajā sakarā pilnībā atbalsta, proti, nepieciešamību vairāk iesaistīt progresīvo tehnoloģiju MVU, jārada citi īpaši instrumenti papildus “kopīgām tehnoloģiju iniciatīvām”, tehnoloģiskajām platformām un programmas “Idejas” iespējām. EESK uzskata, ka būtu vēlams noteikt minēto mērķi par prioritāru un pievērst tam īpašu uzmanību, izmantojot atklātu koordinācijas metodi.

3.3.4

Lai paātrinātu inovatīvākas, uz konkurētspējīgiem rezultātiem orientētas pētniecības attīstību, EESK uzskata, ka steidzami jāatrisina līdz šim neatrisinātās problēmas intelektuālā īpašuma tiesību jomā — īpaši jautājumi saistībā ar Kopienas patentu, iespējām patentēt datorizpildāmus izgudrojumus un izgudrojumus jaunajās zinātnes jomās, kā arī pilnīgu direktīvas par biotehnoloģisko izgudrojumu patentspēju īstenošanu.

3.4.1

EESK uzskata, ka pirmām kārtām jārada vilinošākas karjeras iespējas zinātnes un tehniskajā jomā, vairojot pētnieka profesijas popularitāti, ne tikai pamatojoties uz finansiālo aspektu, bet arī radot labāku attieksmi pret šo profesiju sabiedrībā. Tendence palielināties studējošo skaitam pēcdiploma studiju programmās un to skaitam, kas uzturas citās valstīs pētniecības nolūkā augstskolās vai citās iestādēs, ir neapšaubāmi pozitīvi vērtējams mobilitātes veids pētnieku izglītības procesā, jo zināšanu un darba metožu apmaiņa nozīmē svarīgu bagātināšanos. Tomēr minētā mobilitāte var kļūt par kritisku faktoru gadījumā, ja tā notiek tikai vienā virzienā, jo pētniekiem savā mītnes valstī nav darba apstākļu, karjeras iespēju, prestiža sabiedrībā un atbilstoša finansiālā atalgojuma — faktori, kas varētu veicināt viņu atgriešanos (14) Visās ES dalībvalstīs jārada labvēlīgi apstākļi jauniešiem, kas izlemj uzsākt pētnieka karjeru. Īpaši jācenšas, lai jaunajiem pētniekiem no tādām progresējošas ekonomikas valstīm kā Ķīna un Indija, piemēram, izmantojot mērķtiecīgi organizētas apmaiņas veidus, tiek radītas iespējas doties uz ES.

3.4.2

Šķiet, ka nepietiek ar cilvēkresursu attīstības un mobilitātes veicināšanas programmām, lai sasniegtu kvalitātes strauju attīstību, ar kuras palīdzību var sasniegt pirmo no svarīgākajiem mērķiem — radīt vilinošas iespējas talantīgākajiem un atbilstoši atalgot viņu darbu. Trūkst skaidras perspektīvas par tāda “Eiropas pētnieka” statusu, kam šādā pasākumā būtu galvenā loma.

3.4.3

Lai risinātu šo problemātisko situāciju, jāveic inovatīvi pasākumi. Jāveic ieguldījumi, lai pilnveidotu augstāko izglītību zinātnes jomā un inženieru specialitātēs. Lai to panāktu vidusskolas pēdējos trijos gados jāaktivizē mācību priekšmeti, kas vērsti uz zinātni, un jāpopularizē universitātes zinātniskos mācību virzienus. Vienlaicīgi jāsamazina augstskolu absolventu skaitu tajās studiju programmās, kuru beidzējiem darba tirgū nav atbilstoša darba piedāvājuma (negatīvi vērtējama situācija, kas konstatēta jaunajās dalībvalstīs, kā arī Itālijā, Portugālē un Austrijā), lai paaugstinātu sieviešu pētnieču īpatsvaru (tikai viena trešdaļa no visiem pētniekiem, bet vairāk nekā 63 % no visiem augstskolas absolventiem zinātnes jomā un inženieru specialitātes studiju programmās ir sievietes) (15) un radītu vilinošākas karjeras iespējas zinātnes jomā.

3.4.4

EESK uzskata, ka minētie politikas pasākumi, par kuriem ir atbildīgas pirmām kārtām dalībvalstis, detalizētāk jāizskata, izmantojot atklātas koordinācijas metodi, ko varētu lietderīgi pielietot attiecībā uz augstāko un universitātes izglītību, kā arī pētniecību, lai izplatītu paraugpraksi, izzinātu piemērotus salīdzinošā vērtējuma (peer review) veidus, veiktu starp dalībvalstīm un reģioniem saskaņotus pasākumus un noteiktu prioritāros tematus pārrobežu pētniecības jomā.

3.4.5

Pētnieku īpatsvars no strādājošo iedzīvotāju kopējā skaita Eiropā ir būtiski mazāks nekā ar to konkurējošajās valstīs (Eiropas Savienībā 5,4 % — salīdzinājumā ar 9 % ASV un 10,1 % Japānā, tomēr visās jaunajās dalībvalstīs un Dienvideiropas valstīs šis rādītājs ir zemāks par 5 %), un arī zinātnes un tehnoloģijas jomā strādājošo vecums pamazām rada bažas (35 % pētnieku, dažās dalībvalstīs pat 40 %, ir vecumā no 45–54 gadiem, turpretī 31 % pētnieku ir vecumā no 25–34 gadiem) (16). Turklāt būtu jāpārdomā arī fakts, ka pašlaik 150 000 Eiropas pētnieku strādā ASV un ka Barselonas mērķa sasniegšanai nākamajā desmitgadē būs nepieciešami vēl 500 000—700 000 pētnieku (17).

3.4.6

EESK piekrīt ekspertu grupas viedoklim, ka pētniekiem (ievērojot ētiskos pamatprincipus) jāpiešķir lielāka autonomija un atbildība, ka jāpievērš lielāka sabiedrības uzmanība profesijām, kas saistītas ar zinātnisko darbību, kā arī jādod iespēja ne tikai ne tikai ģeogrāfiskai, bet arī lielākai starpdisciplinārai mobilitātei un Marie Curie stipendijas jāiekļauj valsts un reģionālajās programmās un tā jāizmanto, lai veicinātu valsts pētniecības iestādēs un privātās pētniecības organizācijās strādājošo pētnieku apmaiņu.

3.4.7

EESK atzinīgi vērtē Komisijas centienus izveidot “Eiropas pētnieku hartu” (18), kas ir pirmais solis pareizajā virzienā, tomēr uzskata, ka arī dalībvalstīm vairāk un koordinētāk jācenšas panākt efektīvāki un savstarpēji saskaņotāki pasākumi izglītības, karjeras, algu un sociālo nodevu pazemināšanas jomās, tostarp ieņēmumu, pensiju un nodokļu sistēmās (19).

3.4.8

Risinājums attiecībā uz jautājumu par uzticību Eiropas zinātnei un pētniecībai, kā arī par tās likumību — problēma, kurai EESK piešķir lielu nozīmi — ir viens no pētnieku likumīgas darbības un viņu darba atzīšanas ekonomikas jomā priekšnoteikumiem. Ne mazāk svarīgi, ņemot vērā minēto mērķi, ir steidzīgi izveidot aktīvu un starp Komisiju un dalībvalstīm saskaņotu politiku un nodrošināt piemērotus instrumentus un resursus.

3.5.1

EESK ņem vērā, ka Komisija ļoti centās uzlabot novērtēšanas procesu un izstrādāja virkni dokumentu, kas bija noderīgi novērtēšanas ekspertu darbā. Tomēr faktiskā problēma ir izpildītās programmas novērtējums; gadījumā, ja tikai pārbauda, vai minētā programma formāli saskan ar mērķiem, pastāv risks, ka netiek ņemts vērā patiesais stratēģiskais mērķis — novērtējums, kāda ir pamatprogrammas strukturālā ietekme uz ES ekonomikas un pētniecības apstākļiem, kā arī izvirzītajām prioritātēm un attiecīgo līdzekļu piešķiršanu.

3.5.2

EESK ierosina veltīt pūles, lai ieviestu virkni rādītāju, kuri reāli novērtētu sasniegumus konkurētspējas un attīstības jomā. Šādu sasniegumu rādītāju pētniecības jomā izmantošana ļautu noteikt finansēto pasākumu efektivitāti attiecībā uz ES vispārējo attīstību un turpmākās darbības saskaņotu ar izvirzītajām prioritātēm. Tomēr EESK apzinās, ka automātiski veikts novērtējum neaizstās dažādus un katrai situācijai atbilstošus attiecīgo ekspertu spriedumus.

18.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 195/7

1.1

Direktīvas projekta mērķis ir

1.2

EESK kopumā atbalsta Komisijas direktīvas projektu, tomēr sniedz šādus ieteikumus.

1.2.1

Komisijai būtu jāparedz ilgāks termiņš direktīvas transponēšanai nekā noteikts pašreizējā 20. pantā. Attiecībā uz uguņošanas ierīcēm atļautais termiņš ir tikai 24 mēneši pēc direktīvas publicēšanas, turpretī pārējām pirotehniskajām ierīcēm tas ir 5 gadi. Ņemot vērā ilgo pārejas termiņu, kas noteikts uguņošanas ierīču importam no Ķīnas un citiem avotiem un kurš saskaņā ar ES izplatītāju provizorisko vērtējumu ir vismaz 3 gadi, EESK iesaka attiecībā uz uguņošanas ierīcēm noteikt tāda paša ilguma termiņu kā pārējām pirotehniskajām ierīcēm, t.i., 5 gadus.

1.2.2

Komiteja atzīmē, ka uguņošanas ierīču pārbaudei un atbilstības CEN specifikācijām nodrošināšanai noteiktie pasākumi paredz importētāju un izplatītāju atbildību. Tādēļ Komiteja iesaka direktīvā skaidri noteikt to, ka importētājiem, nododot pasūtījumus ražotājiem visā pasaulē, jānorāda konkrēti standarti, kas nepieciešami, lai attiecīgo produktu nodrošinātu ar CE marķējumu. Par produktu pārbaudi un CE marķējumu atbild ražotājs, bet importētājam ir sekundāra atbildība, nodrošinot to, ka produkti ar CE marķējumu patiesi atbilst CEN standartiem, lai izvairītos no viltotu produktu laišanas tirgū.

1.2.3

Komiteja uzskata, ka dalībvalstu muitas iestādes arī ir jāiesaista kontrolē, lai pārliecinātos, ka produkti ar CE marķējumu patiesi atbilst attiecīgajam standartam.

1.2.4

Informācija par nelaimes gadījumiem, ko dalībvalstis ir iesniegušas Eiropas Komisijai, nav pilnīga. Komisijai minētais fakts ir zināms.

1.2.5

Direktīvas projekta 14. pantā ir izklāstīti pasākumi steidzamas informācijas sniegšanai par produktiem, kas rada nopietnu apdraudējumu. Kā pagaidu pasākumu līdz direktīvas spēkā stāšanās dienai varētu izmantot arī Kopienas ātrās ziņošanas sistēmu (RAPEX).

1.2.6

Attiecībā uz pirotehniskajiem izstrādājumiem, ko izmanto autorūpniecībā, 12. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ražotāji nodrošina to, ka pirotehniskie izstrādājumi “ir pienācīgi marķēti tās valsts oficiālajā valodā(s), kurā attiecīgais izstrādājums tiek pārdots patērētājam”. Komiteja uzskata, ka norāde uz patērētājiem ir maldinoša, jo mehāniskos transportlīdzekļus aprīko ar pirotehniskajiem izstrādājumiem galvenokārt ražošanas posmā. Informāciju par pamatiekārtām tādēļ joprojām var sniegt pašreiz izmantojamajā valodā, t.i., angļu valodā. Minētā aprīkojuma ražotāji tomēr izsaka bažas par to, ka viņiem būs jāiespiež instrukcijas visās 25 dalībvalstu valsts valodās, tādēļ ka viņi nevar kontrolēt, kurā valstī attiecīgo ierīci izmantos. Komiteja uzskata, ka pietiktu ar ražotāja drošības datu lapu, jo tajā iekļautā informācija ir galvenokārt statistiska un diagrammu veidā.

1.2.7

Direktīvas projekta 8. panta 4. punktā ir noteikta obligāta prasība dalībvalstīm informēt Komisiju, ja tās uzskata, ka produkti pilnībā neatbilst drošības pamatprasībām, kas minētas 4. panta 1. punktā, kurš veidos juridisko pamatu. Pagaidām Komiteja tomēr iesaka izmantot RAPEX sistēmu, lai informāciju par nelaimes gadījumiem un produktu bīstamību nodotu Komisijai tādā veidā, ka ir informētas arī pārējās dalībvalstis.

1.2.8

Komiteja ir informēta par to, ka dažās dalībvalstīs ir daudz mikrouzņēmumu, kas ražo uguņošanas ierīces īpašiem vietēja mēroga pasākumiem. Dalībvalstīm jānodrošina, ka arī minētie uzņēmumi ievēro direktīvā paredzētās drošības prasības.

1.2.9

Automašīnu pirotehniskajām ierīcēm būtu jāpiemēro nevis standarts, bet tās būtu iekļaujamas UNECE regulā saskaņā ar 1958. gada nolīgumu (dokuments WP29, Ženēva).

1.2.10

Komiteja uzskata, ka attiecībā uz automašīnām paredzētajām pirotehniskajām ierīcēm Komisijai būtu jāpieņem tipa apstiprinājuma veids.

2.1

Uguņošanas ierīces parasti izmanto izklaidei vai arī īpašos pasākumos, piem., reliģiskos svētkos. Tā ir daudzu ES dalībvalstu kultūras mantojuma sastāvdaļa. Direktīvā minētie izstrādājumi ir nodalīti no “pirotehniskajiem izstrādājumiem”, kas minētajā direktīvā attiecas uz eksplozīvām ierīcēm, kuras izmanto drošības spilvenu aktivizēšanai un drošības jostu pirotehniskajos nospriegotājos mehāniskajos transportlīdzekļos.

a)

uguņošanas ierīces

b)

citi pirotehniskie izstrādājumi

2.3.1

Direktīvas 7. pantā ir noteikts aizliegums pārdot

Pārējos pirotehniskos izstrādājumus nedrīkst pārdot vai darīt pieejamus personām, kas jaunākas par 18 gadiem, ja vien tās nav attiecīgi profesionāli sagatavotas.

2.4

Noteikumi pirotehnisko izstrādājumu laišanai tirgū, kā arī statistikas dati par nelaimes gadījumiem un šādu datu apkopošana pašreizējās 25 dalībvalstīs ļoti atšķiras. Šobrīd dalībvalstu sniegtie dati attiecas tikai uz uguņošanas ierīcēm, bet ne uz citām ierīcēm, piem., ko izmanto autorūpniecībā, skatuves efektiem vai briesmu signālugunīs.

2.5

No abām minētajām nozarēm svarīgāks ir automašīnām paredzēto izstrādājumu tirgus, kura ikgadējā vērtība ir 5,5 miljardi euro (3,5 miljardi euro attiecībā uz drošības spilvenu sistēmām un 2 miljardi euro attiecībā uz drošības jostu pirotehniskajiem nospriegotājiem). (Eksporta vērtība 2004. gadā bija EUR 223 438 297 un importa vērtība — EUR 16 090 411).

2.6

Lielākā daļa uguņošanas ierīču ES tirgū ir importētas no Ķīnas, tādējādi ES minētajā jomā darbojas galvenokārt MVU. Patēriņa tirgus tiek vērtēts aptuveni 700 miljoni euro gadā, un “profesionālais” tirgus ir apmēram tāda paša apjoma. Komisijas sagatavotajā ietekmes novērtējumā ir atzīts, ka minētajā jomā ir nodarbināti aptuveni 3 000 cilvēku, kas nodarbojas galvenokārt ar iepirkšanu, uzglabāšanu, izplatīšanu un profesionālo uguņošanas ierīču piedāvāšanu. Izņēmums šajā sakarā ir Malta, kurā ir daudz reliģisko svētku, kuros demonstrē ar rokām darinātas uguņošanas ierīces, ko nepārdod patērētājiem.

2.7

Nelaimes gadījumu skaits ir atšķirīgs atbilstoši valstu statistikas precizitātei, un tas svārstās no 1,36 uz 1 miljonu iedzīvotāju Igaunijā līdz 60,1 uz 1 miljonu iedzīvotāju Apvienotajā Karalistē. Komisija ekstrapolē minētos statistikas datus, un ar uguņošanas ierīcēm saistīto nelaimes gadījumu kopskaits attiecībā uz ES 455 miljoniem iedzīvotāju ir noteikts robežās no 7 000 līdz 45 000.

2.8

Nav apkopoti atsevišķi statistikas dati par nelaimes gadījumiem saistībā ar automašīnu pirotehniskajām ierīcēm salīdzinājumā ar datiem par ceļu satiksmes negadījumiem kopumā.

2.9.1

Lai arī CEN standartu publicēja 2003. gada maijā, šobrīd nav prasības, ka uguņošanas ierīcēm jābūt ar CE marķējumu. Direktīvas projekta 9. un 10. pantā ir paredzēts, ka uguņošanas ierīces nelaiž tirgū, ja vien tās neatbilst minētajos pantos noteiktajām procedūrām.

2.9.2

Dalībvalstīm būs jāsniedz Komisijai informācija par to, kas attiecīgās valsts teritorijā ir izraudzīts minētās procedūras veikšanai.

2.9.3

Uguņošanas ierīces netiks laistas tirgū, ja to ražotājs neatbildīs novērtēšanas procedūras prasībām.

2.10.1

Attiecībā uz gāzes ģeneratoriem, moduļiem un pārējām automašīnu drošības ierīcēm nav noteikta vienota apstiprināšanas procedūra minēto izstrādājumu laišanai tirgū.

2.11.1

Komisija uzskata, ka minēto procedūru saskaņošanas rezultātā tiks panākts ievērojams izmaksu ietaupījums attiecībā gan uz uguņošanas ierīcēm, gan uz automašīnām paredzētajiem pirotehniskajiem izstrādājumiem. Šobrīd ES izmanto aptuveni 50 000 dažāda veida apstiprinātas uguņošanas ierīces, un vienas šādas ierīces apstiprināšana var izmaksāt no EUR 500 līdz EUR 3 000katrai uguņošanas ierīcei katrā valstī. Komisija paredz, ka jaunas sistēmas, kurā būs viena procedūra visām 25 dalībvalstīm, izmaksas būs zemākas.

2.11.2

Attiecībā uz automašīnām paredzētajiem izstrādājumiem viena drošības spilvena apstiprināšana var izmaksāt EUR 25 000 vienā valstī (Vācijā), un Komisija izsaka cerību, ka testēšanas iestāžu konkurences rezultātā attiecīgā cena pazemināsies.

3.1

Komitejai, atzinīgi vērtējot direktīvas mērķus, proti, pirotehnisko izstrādājumu brīva aprite, patērētāju aizsardzības augsts līmenis un drošības pamatprasības, vienlaikus ir daži iebildumi saistībā tieši ar uguņošanas ierīcēm.

3.2

Paturot prātā, ka lielais vairums uguņošanas ierīču ir ražotas Ķīnā un ka Ķīnas ražotājiem varētu nebūt resursu, lai ievērotu atbilstību ES standartam, kas uzņemsies atbildību par testēšanu — importētājs, ražotāja pārstāvis vai mazumtirgotājs?

3.3

Kāda var būt garantija, ka ievestajai uguņošanas ierīcei piestiprinātais CE marķējums ir īsts un ka ierīce, kurai piestiprināts CE marķējums, nav viltota?

3.4

Kādā pakāpē ir iespējama ES patērētāju aizsardzības organizāciju un izstrādājuma izcelsmes valsts iestāžu sadarbība?

3.5

EESK ir samērā skeptiski noskaņota attiecībā uz statistikas datiem Komisijas veiktajos ietekmes novērtējumos, jo īpaši par skaitļu lielo diapazonu saistībā ar nelaimes gadījumiem — no 7 000 līdz 45 000. Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka “jebkurš mēģinājums noteikt nelaimes gadījumu kopskaitu visā ES jāuztver ļoti piesardzīgi”.

3.6

Tādi paši iebildumi attiecas uz ekonomiskās ietekmes novērtējumu un saistībā ar automašīnām paredzētajiem pirotehniskajiem izstrādājumiem samērā optimistisko paļaušanos uz to, ka “...testēšanas iestāžu konkurences” rezultātā samazināsies izstrādājuma apstiprināšanas izmaksas.

3.7

EESK atzīmē sociālās ietekmes novērtējuma pozitīvo tendenci samazināt ar uguņošanas ierīcēm saistīto nelaimes gadījumu skaitu un neitralitāti attiecībā uz nodarbinātību uguņošanas ierīču un automašīnām paredzēto pirotehnisko ierīču nozarē.

3.8

Ietekmes uz vidi novērtējums vērš uzmanību uz Padomes 1996. gada 9. decembra Direktīvu 96/82/EK (Seveso II) un tās darbības jomas paplašināšanu Parlamenta un Padomes 2003. gada 16. decembra Direktīvā 2003/105/EK uz uzņēmumiem, kuros atrodas pirotehniski izstrādājumi.

3.9

Neraugoties un minētajiem iebildumiem, EESK atzinīgi vērtē ietekmes novērtējumus.

4.1

Automašīnām paredzēto pirotehnisko izstrādājumu nozare saimnieciski ir daudz svarīgāka nekā uguņošanas ierīču nozare. Tā ir galvenais eksportētājs un nodarbina lielu skaitu strādājošo. EESK atzinīgi vērtē visus pasākumus, kas palīdzēs ES ražotājiem noturēt pozīcijas nozarē, kurā aizvien spēcīgāka kļūst ārzonas uzņēmumu konkurence.

4.2

Komiteja izsaka cerību, ka vienotu standartu ieviešana attiecībā uz drošu uguņošanas ierīču laišanu tirgū varētu atjaunot minēto ierīču ražošanu ES, nodrošinot apjomradītus ietaupījumus 1,4 miljardus euro vērtā tirgū (realizācija patērētājiem 700 miljonu euro apmērā; realizācija profesionāliem lietotājiem arī 700 miljonu euro apmērā), ko šobrīd kavē pārāk lielais skaits valstu standartu, kuri bieži ir savstarpēji pretrunīgi.

18.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 195/10

1.1

Priekšlikums tika sagatavots pēc vadošā perfluoroktāna sulfonātu (PFOS) ražotāja paziņojuma, ka viņš vēlētos pārtraukt ražot un laist tirgū patēriņa preces uz šo vienību bāzes. Lēmuma pamatā bija ražotāja apzinātie riski cilvēku veselībai un videi. Kopš tā laika risku daudzums ir apzināts kvantitatīvi, kā arī apstiprināts kā pareizs lēmums attiecībā uz minēto galapatēriņu. Galvenais risks tika likvidēts, un tagad ir svarīgi nodrošināt, lai šī problēma neatkārtotos. Tai pat laikā ir jāaizsargā citu lietotāju vajadzības, kamēr nav pieejamas alternatīvas vielas vai procesi un/vai kamēr nav uzsākts pilnīgs ietekmes novērtējums.

1.2

EESK atbalsta priekšlikumu, īpaši atsaucoties uz PFOS laišanas tirgū un lietošanas ierobežošanu, uz atkāpēm īpašam atlieku galapatēriņam un uz nepieciešamību turpināt pētījumus.

1.3

EESK atzīmē, ka galapatēriņi, kam jādod atkāpes, būtiski atšķiras pēc izmantotajiem daudzumiem, pēc varbūtības un iedarbības līmeņa uz cilvēkiem un vidi, kā arī pēc laika, kāds nepieciešams, lai noteiktu, izstrādātu un panāktu atzīšanu piemērotākām un drošākiem materiāliem un procesiem. EESK tādēļ uzskata, ka Komisijai jāpārskata atkāpes katrā atsevišķā gadījumā, konsultējoties ar Zinātnisko veselības un vides apdraudējuma komiteju (SCHER). Faktori, kas ietekmē šo pārskatīšanu, ir norādīti īpašos komentāros. Visu riska vai ietekmes novērtējumu grafikam būtu jābūt saskaņotam ar pieaugošo pieprasījumu pēc ķīmisko vielu riska novērtējuma saskaņā ar REACH. Ir būtiski, lai Komisijai būtu pietiekams daudzums iekšējo resursu, kas ļautu savlaicīgi pildīt šos pienākumus, balstoties uz pamatotu informāciju.

1.4

EESK atzīmē, ka iepriekš aprakstītie pasākumi, reaģējot uz negaidītām izmaiņām ārējos apstākļos, neatbilst normālam riska pārvaldības procesam, kur pasākumus attiecībā uz iepriekš noteiktām prioritāram vielām pēc riska novērtējuma nosaka dalībvalstu kompetentas iestādes. Šāda pieeja tomēr droši vien būs un tai ir arī tieši jābūt biežākai saskaņā ar REACH sistēmu. Proporcionālam, pieņemamam un efektīvam risinājumam attiecībā uz PFOS būtu jābūt kā paraugam turpmākajai REACH sistēmas piemērošanai.

2.1

Komisija pamato savu priekšlikumu ar 2002. gada novembrī pabeigto ESAO bīstamības novērtējumu un 2005. gada jūlijā pabeigto Apvienotās Karalistes ziņojumu par riska novērtējumu. Šie un citi pētījumi, galvenokārt Amerikas Savienotajās Valstīs, tika sagatavoti pēc 3M2000. gada 16. maija paziņojuma par labprātīgu PFOS izņemšanu no to galvenā pielietojuma — padarīt tekstilmateriālus, paklājus, papīru un virsmas pārklājumus izturīgus pret taukiem, eļļām un ūdeni.

2.2

Komisija piekrīt SCHER2005. gada 18. maija atzinumam, ka, kaut arī šo vielu pārbaudei nav pieejama metodoloģija, līdz šim pieejamie dati rāda, ka PFOS ir ļoti noturīgi, ar lielu bioakumulācijas spēju un potenciāli toksiski, un ka pasākumi riska samazināšanai ir pamatoti, lai novērstu plašu šo vielu atkārtotu lietošanu.

2.3

Komisija un SCHER arī piekrīt, ka pastāv atsevišķas jomas, kur izmanto nelielus vielu daudzumus un kurās joprojām nav efektīvu aizstājējproduktu vai procesu. Tā kā PFOS izmantošanas turpināšana šajos galapatēriņos, šķiet, nerada papildu risku cilvēku veselībai un videi, tiem varētu dot atkāpi no vispārējā tirgū laišanas un lietošanas ierobežojuma. Priekšlikumā ir izklāstīti un apspriesti galapatēriņi, kuriem ir jādod atkāpes.

2.4

Ir nepieciešams turpmāks darbs Izpētes pamatprogrammas (PERFORCE) ietvaros par PFOS iedarbību, avotiem, apriti un fizikāli ķīmiskajiem parametriem.

2.5

Priekšlikums ir paredzēts, lai garantētu augsta līmeņa aizsardzību veselībai un videi. Iekšējais tirgus no šādām vielām būs pasargāts. Lēš, ka izmaksas skartajām nozarēm būs minimālas. Ir notikusi plaša konsultēšanās.

3.1

Fluoru saturošas ķīmiskās vielas izstrādāja 20. gadsimta 40. gadu beigās, un tās arvien vairāk izmantoja, lai iegūtu inertus šķidrumus ar zemu virsmas spraigumu (ļoti plūstošus) vai cietas virsmas ar specifiskām (parasti neadhezīvām) īpašībām. Uzņēmumi, piemēram, 3M izstrādāja PFOS vielu apakšgrupu, lai rūpniecības un patēriņa izstrādājumiem piešķirtu izturību pret taukiem, eļļām un ūdeni. Līdz 2000. gadam visā pasaulē ik gadu ražoja un pārdeva apmēram 4 500 tonnu 3M Scotchgard™ paklāju un audumu kondicioniera. Pēc PFOS vielu izņemšanas šo produktu sastāvs tika izmainīts ar citām fluoru saturošām vielām, kam ir līdzīgas virsmas aktīvās īpašības, bet kuras mazāk ietekmē veselību un vidi.

3.2

Ar PFOS saprot produktus, kur visi ('per') ūdeņraža atomi vienā astoņu locekļu oglekļa ķēdē (oktānā) ir aizvietoti ar fluora atomiem un vienu SO3– (sulfonāta) grupu, veidojot stabilu negatīvi lādētu vienību (anjonu), kas savukārt var veidot ūdenī šķīstošu, kristālisku sāli ar metāliem, piemēram, litiju, nātriju vai kāliju, vai citām pozitīvi lādētam grupām (katjoniem), piemēram, ar NH4+ (amoniju). PFOS nav atsevišķa viela, bet to pieskaita vielu sastāvdaļām (vienībām vai daļām), uz kurām attiecas ES tiesību akti par vielām un preparātiem. PFOS iegūst īpašā ķīmiskā procesā, ko sauc par elektroķīmisko fluorēšanu.

3.3

Organisko (uz oglekļa bāzes, eļļā šķīstošu) un neorganisko (metālu sāļu, ūdenī šķīstošu) īpašību kombinācija padara PFOS īpaši efektīvas kā virsmas aktīvus aģentus (virsmas aktīvas vielas) īpašiem pielietojuma veidiem. Šīs vienības ir izturīgas pret oksidāciju (ir inertas un nedeg) vai citiem noārdošiem faktoriem vidē (ir stabilas un noturīgas). Tā kā tās šķīst gan eļļā, gan ūdenī, tad pastāv bioakumulācijas varbūtība. Tās var būt un var nebūt toksiskas atšķirīgām sugām pie dažādiem iedarbības nosacījumiem. Kā norādīja SCHRED, šo vielu neparastās fizikālās un ķīmiskās īpašības nozīmē to, ka, nosakot šo vielu kopējo ietekmi vidē, nevar paļauties uz pārbaudes metodēm laboratorijā.

3.4

Perfluorētus īsas ķēdes polimērus ar PFOS līdzīgām īpašībām, kuri arī ir virsmas aktīvas vielas, bet ar mazāku vai neievērojamu ietekmi uz cilvēku veselību vai vidi, var iegūt procesā, ko pazīst kā telomerizācijas procesu. Šis priekšlikums neattiecas uz minētajām vielām (telomēriem).

3.5

Pēc ESAO novērtējuma 2004. gadā, ko vēlāk citē SCHER, 2000. gadā ES pavisam izlietoja apmēram 500 tonnu PFOS, no kurām 98 % izmantoja audumu, papīra un pārklājumu apstrādei. Domā, ka gada emisijas varēja būt apmēram 174 tonnas. Līdz 2004. gadam šo vielu izmantošana visā pasaulē ievērojami samazinājās. Domā, ka gada emisijas ES sliktākajā gadījumā bija ap 10 tonnu, no kurām 9 tonnas bija nereģenerētos notekūdeņos, kas radušies metālu pārklāšanas procesā. Pēc pēdējiem Vācijas sniegtajiem datiem lielu daļu no šiem notekūdeņiem arī ir iespējams reģenerēt.

3.6

SCHER arī atzīmēja, ka tikai pēdējo gadu laikā analīžu metodes ir pietiekami uzlabotas, lai kvalitatīvi un kvantitatīvi droši noteiktu PFOS koncentrāciju vides paraugos. Līdz ar to ir grūti izsekot izmaiņām sakarā ar šo vielu daudzumu samazināšanos. SCHER tomēr var secināt, ka emisijas no pašreizējās izmantošanas, kam ir paredzētas atkāpes, ietekmēs PFOS koncentrāciju tikai vietējā līmenī un nenozīmīgi ietekmēs kopējo koncentrāciju vidē. SCHER turklāt secināja, ka kopējais risks videi un sabiedrībai bija neliels sakarā ar šo vielu izmantošanas turpināšanu fotogrāfijas, pusvadītāju un aviācijas rūpniecībā. Izmantošana galvanizācijā tomēr rada bažas, un šis pielietojuma veids būtu jāierobežo.

3.7

Arodapdraudējumam katrā no nozarēm ir vajadzīgs atsevišķs novērtējums. Tomēr fotogrāfijas, pusvadītāju un aviācijas rūpniecības gadījumā, ņemot vērā iesaistīto nozaru raksturu un jau esošo augsto aizsardzības līmeni, ir grūti iedomāties, kā PFOS izmantošana varētu radīt papildu apdraudējumu darbavietā. Bažas rada šo vielu izmantošana hromēšanas rūpniecībā. Ugunsdzēsībā lietoto putu gadījumā piedāvāto aizstājēju risks veselībai un videi ir jānovērtē pirms lēmuma pieņemšanas. Ir jāvienojas arī par esošo krājumu likvidēšanas ceļiem un noplūdi lielu ugunsgrēku gadījumā.

3.8

EESK atbalsta minētos pasākumus un paļaujas, ka nepieciešamie pasākumi tiks iekļauti Komisijas darba plānā.

4.1

EESK atbalsta divus ierobežojumus attiecībā uz PFOS, kas definēti priekšlikumā: 1) šos produktus nedrīkst laist tirgū kā atsevišķu vielu vai sastāvdaļu preparātā daudzumā, kas vienāds vai lielāks par 0,1 % masas; 2) šos produktus nedrīkst laist tirgū produktos vai to daļās koncentrācijā, kas vienāda vai lielāka par 0,1 % masas.

4.2

EESK arī atbalsta atkāpi no 3) punkta, ka 1) un 2) punktu nepiemēro sešos īpašos gadījumos, kas noteikti priekšlikumā un apspriesti nākamajos punktos.

4.2.1

Fotolitogrāfija plašā nozīmē ir process, ar kuru gravē mikroprocesorus. Jaunas metodes pusvadītāju rūpniecībā prasa speciālus apstrādes šķidrumus, lai gravēšana būtu ar ļoti augstu uzticamību, blīvumu un vienveidību. PFOS piemīt unikālas elektroķīmiskās un virsmas aktīvās īpašības, un šīs vielas pusvadītāju rūpniecībā uzskata par neaizstājamām. Uz apstrādes šķidrumiem, kas nepaliek gatavos produktos, attiecas stingri noteikumi, un tos testē visās ražotāju rūpnīcās attiecībā uz katru tehnoloģiju. Izmantojot “tīras telpas” ražošanas vidi, kur viss piesārņojums jāaizvada projām, darba vietā nepastāv iespēja tikt pakļautam šo vielu iedarbībai. Saskaņā ar 2002. gada masas bilanci kopējās emisijas bija zem 45 kg gadā. Produkta izstrādes laiks ir līdz 10 gadu. Kaut arī visā pasaulē notiek intensīva pētniecība un izstrāde (R&D), šiem lietojuma veidiem nav atrasti aizstājēji. Ticamākais ceļš PFOS izņemšanai varētu būt jauna mikroprocesoru ražošanas metode, kas vēl jāizgudro. Bez šīs atkāpes Eiropas Savienībā nevarētu notikt mikroprocesoru ražošana, kaut arī tā varētu bez problēmām turpināties citur pasaulē. Ņemot vērā iepriekš minēto, un tā kā nav jaunu bažas raisošu datu, tad EESK iesaka nenoteikt termiņu šīs atkāpes atsaukšanai.

4.2.2

Fotopārklājumi. PFOS iepērk koncentrētos šķīdumos, tad tos ļoti atšķaida, lai iegūtu šķīdumus ar īpašībām, kādas ir būtiskas gan no veselības un darba drošības viedokļa, gan no attiecīgā produkta īpašību kontroles viedokļa, kādas nepieciešamas profesionālajā fotogrāfijā. Vēlamās īpašības ietver elektrostatisko lādiņu kontroli, berzes un adhēzijas kontroli, netīrumu atgrūšanu un citas virsmas aktīvas īpašības augstas kvalitātes attēliem. Ražošanas metodes prasa pat 18 attēlu slāņu uznešanu uz ātri slīdošas filmas pamata, lai nodrošinātu vienmērīgu slāni, kas parasti nav biezāks par 0,11 mm. Izmantotie šķidrumi nedrīkst būt fotoaktīvi, bet tiem jānodrošina līdzens uzklājums un secīgo slāņu laba pielipšana. Antistatiskās īpašības ir būtiskas, lai samazinātu ugunsgrēku vai sprādzienu risku un attiecīgu kaitējumu darbiniekiem vai iekārtām. PFOS izmantošana pēdējos gados ir samazinājusies vismaz par 60 %, jo mazāk svarīgos pielietojuma veidos izmanto aizstājējus un patērētāju, veselības aizsardzības un rūpniecības vajadzībām filmas izmanto mazāk sakarā ar digitālās fotogrāfijas ienākšanu. Atlikušie izmantošanas veidi vidē rada mazāk par 8 kg emisiju gadā. Paredzams, ka turpmākas pārejas uz digitālo fotogrāfiju rezultātā filmu ražošanai nepieciešamie vielu daudzumi turpinās samazināties, kaut arī pieprasījums pēc fotopapīra digitālo fotogrāfiju izdrukai saglabāsies. Kaut arī notiek intensīva pētniecība, šiem nedaudzajiem atlikušajiem PFOS pielietojumiem nav atrasti aizstājēji. Tādēļ ir nepieciešami jauni, vēl neizgudroti procesi, kuru izstrādei, ieviešanai, pārbaudei un kvalitātes nodrošināšanai vajadzēs 10 vai vairāk gadu. Bez šīs atkāpes Eiropas Savienībā nevarētu notikt šo vielu ražošana, kaut arī tā varētu bez problēmām turpināties citur pasaulē. Ņemot vērā iepriekšteikto, un tā kā nav jaunu bažas raisošu datu, tad EESK iesaka nenoteikt termiņu šīs atkāpes atsaukšanai.

4.2.3

Tvaiku slāpētāji hromēšanā. PFOS atšķaidītā šķīdumā aizsargā veselību un drošību strādniekiem, kuri strādā metālu un plastmasu dekoratīvajā un aizsargpārklāšanā ar hromu, ko pielieto automobiļu un citās patēriņa nozarēs. Šīs vielas darbojas arī kā virsmas spraiguma samazinātāji un mitrinošie aģenti, jo īpaši plastmasu kodināšanā. Hromēšanas darba vidi uzskata par skarbu un potenciāli bīstamu, jo īpaši procesos ar Cr(IV) savienojumiem, kas ir kancerogēni. Tādēļ ir būtiski samazināt tvaikus un to iedarbību uz cilvēkiem. Stāvokli var uzlabot, izmantojot procesus ar Cr(III) savienojumiem, bet tie vēl nav pilnībā pieejami. Stabilas visos šajos apstākļos, izrādās, ir tikai virsmas aktīvās vielas uz PFOS bāzes. Pēc SCHER datiem Eiropā 2000. gadā izmantoja apmēram 10 tonnu. Ļoti atšķiras novērtējumi par ikgadējo izplūdi vidē atkarībā no izmantotajiem procesiem un līmeņa, kādā šīs vielas kontrolē attiecībā uz emisijām, otrreizēju pārstrādi un atkritumu sadedzināšanu. Kādā Vācijas novērtējumā, kas pamatojas uz vietējo paraugpraksi, ir teikts, ka kopējās emisijas varētu būt tikai 500 kg gadā, ja datus ekstrapolētu uz visu Eiropu. Lietojot ne tik labu tehnoloģiju un kontroli, emisijas varētu būt lielākas. Tā kā hromēšana ir plašākais vēl pastāvošais PFOS vielu izmantošanas veids, tehnoloģija attīstās un zināmā mērā jau ir pieejamas alternatīvas, šķiet loģiski piedāvātajai atkāpei noteikt termiņu un turpmāk, kā iesaka SCHER, bez kavēšanās būtu jāveic arodekspozīcijas analīze un ilgtermiņa riska videi novērtējums. To vajadzētu veikt sadarbībā ar rūpniecības nozari, lai nodrošinātu, ka Eiropas Savienībā var turpināties ražošana. Nedrīkst likvidēt būtisku autorūpniecības posmu, jo risks, ka tas pats varētu notikt ar atlikuso ražošanu, ir acīmredzams. Tāpat jebkura priekšlaicīga tvaiku slāpētāju uz PFOS bāzes izņemšana no apgrozības nedrīkst paaugstināt risku strādnieku veselībai. EESK iesaka šo atkāpi piemērot piecu gadu periodam, pirms to pārskata Komisija un SCHER.

4.2.4

Hidrauliskie šķidrumi aviācijai. Šos šķidrumus izmanto vadības virsmu un citu sastāvdaļu darbināšanai tirdzniecības, kara un vispārējas nozīmes aviācijas lidaparātiem. Tos izmanto un izmantos ikdienā pēc augstākajiem darbības standartiem, lai lidaparāti un pasažieri būtu droši pie visekstremālākajiem temperatūras un spiediena nosacījumiem. Tie tiek izmantoti visā pasaulē, un lidaparātu ražotāji un attiecīgās valsts un starptautiskās iestādes intensīvi testē un sertificē produktus, sastāvdaļas un sistēmas. Tipisks apstiprināšanas cikls jaunam sastāvam var ilgt līdz 20 gadiem. PFOS lieto nelielos daudzumos (apmēram 0,1 % pēc masas), lai nodrošinātu mehānisko daļu, ventiļu, cauruļu un atveru aizsardzību pret koroziju. Kaut arī notiek intensīva testēšana, aizstājēji nav atrasti un nav pazīmju, ka tos varētu atrast. Šīs vielas lieto slēgtās sistēmās, un nosacījumus stingri kontrolē. SCHER vērtē, ka kopējā izplūde augsnē un ūdenī ir zem 15 kg gadā. Ņemot vērā iepriekš minēto, un tā kā nav jaunu bažas raisošu datu, tad EESK iesaka nenoteikt termiņu šīs atkāpes atsaukšanai.

4.2.5

Ugunsdzēsības putas. Fluorētas virsmas aktīvas vielas ilgus gadus lietoja īpašās ugunsdzēsības putās. PFOS ir lielā mērā aizstāti jaunajās putās, ko ražoja, lai nomainītu krājumus, ko pašlaik izmanto ugunsdzēsībā, vai nodrošinātu krājumus jaunām konstrukcijām, lidostām, naftas pārstrādes uzņēmumiem un ķīmiskajām rūpnīcām, jūras kuģiem un glabātuvēm. Tomēr vēl nav pilnībā novērtēta šo alternatīvo produktu ietekme uz veselību un vidi. Visas putas ir jāpārdod ar 15-20 gadu garantiju, jo ideālā gadījumā tās nekad neizmanto. Joprojām pastāv nozīmīgi PFOS putu krājumi, un galvenais jautājums ir šo krājumu likvidēšana. Virsmas aktīvajiem aģentiem ir jāļauj putām uz ūdens bāzes ātri izplūst pa degošu ogļūdeņražu virsmu, tādējādi apturot skābekļa pieplūdi un novēršot degšanas izplatīšanos, bet šīs putas nedrīkst sūkties zem degošā slāņa. Gan virsmas aktīvajām vielām, gan putām ir jābūt stabilām pie intensīviem lietošanas nosacījumiem, un abām ir jābūt izturīgām pret oksidēšanos. Putu darbības standartus dažādu ugunsgrēku gadījumos nosaka valsts un starptautiskās iestādes. Krājumus ar 3 % un 6 % koncentrātiem uzglabā centrālajās noliktavās nosūtīšanai un atšķaidīšanai vietā, kur notiek ugunsgrēks. Var būt nepieciešami lieli daudzumi, un atkritumu likvidēšanas problēmas sakarā ar noplūdi pēc ugunsgrēka var būt ievērojamas. Noplūdušajās vielās nenovēršami ir sadegušie produkti, blakusprodukti pēc nekontrolētas oglekļa degšanas zemā temperatūrā (poliaromātiskie ogļūdeņraži un dioksīni), kā arī putu sastāvdaļas. Piemēram, pēc nesenā ugunsgrēka noliktavā Bansfīldā (Buncefield) Apvienotajā Karalistē palika 20 miljoni litru piesārņotu atkritumu. Vienīgā drošā metode ir sadedzināšana augstā temperatūrā, bet tā ir neefektīva un dārga, ja materiālā galvenokārt ir ūdens. Tādēļ ir grūti noteikt gada emisijas vidē, kas ir atkarīgas no ugunsgrēku skaita, katra ugunsgrēka apmēriem un apstākļiem, kā arī visvairāk no tā, kādā mērā noplūdi izdodas norobežot. SCHER minēja gada noplūdi Eiropas Savienībā zem 600 kg un atzīmēja, ka čie dati var būt pārspīlēti. EESK piekrīt SCHER, ka esošos putu koncentrātu krājumus nevajadzētu sadedzināt, pirms nav pilnībā novērtēti aizstājēji. EESK tādēļ iesaka nepieciešamos ietekmes un riska novērtējumus sākt pēc iespējas ātri un atlikušās putas uz PFOS bāzes izmantot tikai gadījumā, kad tas ir ļoti būtiski laba rezultāta sasniegšanai un kad piesārņoto noplūdi var norobežot. Komisijai vajadzētu sadarboties ar attiecīgo rūpniecības nozari un valstu kompetentām iestādēm, lai nodrošinātu attiecīgus likvidēšanas ceļus lieliem atkritumu daudzumiem. Tā kā ir daudz neskaidrību, EESK uzskata, ka nav pamata noteikt termiņu šīs atkāpes atcelšanai, bet ir pamats pēc iespējas ātri risināt atklātos jautājumus.

4.2.6

Citas kontrolējamas noslēgtas sistēmas. Šī ir vai tai būtu jābūt standarta atkāpei lielākajai daļai vielu, uz kurām attiecas ES tirgū laišanas un izmantošanas ierobežojumi. Ja sistēmai var droši piegādāt izejmateriālus un produktus un atkritumus var droši aizvadīt, tad ļoti zemu emisiju iekārtas ļauj turpināt galveno starpproduktu ražošanu ar minimālu risku cilvēku veselībai un videi. Kārtējo veselības un drošības pārbaužu ietvaros būtu jāsāk darba apstākļu pārskatīšana darba vietā. Tā kā nav jaunu bažas raisošu datu, EESK iesaka nenoteikt termiņu šīs atkāpes atsaukšanai.

4.3

Komisijai joprojām būs galvenā loma, nodrošinot apmierinošu rezultātu katrā minētajā nozarē. Būs nepieciešams turpināt pētniecības programmu attiecīgajās nozarēs un ārpus tām, lai izstrādātu alternatīvus produktus un procesus. Direktīvas, kas atticas uz šīm nozarēm, būtu jāgroza gadījumā, ja nepieciešams atspoguļot izmaiņas pašreizējā vai piedāvātajā vispārējā praksē.

18.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 195/14

1.1

EESK atzinīgi vērtē dalībvalstu un attiecīgo iesaistīto pušu ilgi gaidīto Komisijas priekšlikumu. Noteiktie mērķi ir atbalstāmi un priekšlikumi visnotaļ piemēroti. Neskatoties uz to, EESK izsaka vairākus konkrētus priekšlikumus, kas sekmētu tiesiskās drošības, noteiktības, vienkāršošanas un veselības aizsardzības mērķu sasniegšanu.

1.2

Pēc EESK domām, būtu precīzāk jānoskaidro, kura iestāde ir atbildīga par visaptverošu novērtējumu attiecībā uz ierīcēm un medikamentiem no savienojumiem, ko veido cilvēka asinis un audi. Komiteja arī vēlētos termiņa noteikšanu novērtējumam, kas jāveic atbildīgajām iestādēm, kā arī vadlīnijām attiecībā uz šāda novērtējuma izdarīšanas kārtību un īpašajām atbildības jomām.

1.3

Būtu lietderīgi noteikt pienākumu iesniegt informāciju, kas saistīta ar ziņošanu, klīniskajiem datiem, apliecinājumiem un uzraudzību, kā arī paplašināt jau šobrīd izmantoto Eiropas datu bāzi. Šajā sakarā būtu jāpārbauda, kādā veidā varētu padarīt apjomīgāku brīvi pieejamas informācijas plūsmu starp minētajām struktūrām un kompetentajām iestādēm, kā arī visām iesaistītajām pusēm.

1.4

Būtu skaidrāk jānosaka pakalpojumu sniedzēju loma un atbildība sistēmas ietvaros par uzraudzību pēc laišanas tirgū un jānodrošina ar šīs uzraudzības sistēmas palīdzību iegūtās informācijas un rezultātu atbilstoša izplatīšana.

1.5

EESK atzinīgi vērtē priekšlikumus par klīniskajām pārbaudēm, kas saistītas ar medicīnas ierīču drošību un darbību. Komiteja ierosina dažus grozījumus, lai šos priekšlikumus formulētu skaidrāk attiecībā uz klīnisko pārbaužu uzsākšanas brīdi atkarībā no medicīnas ierīču klasifikācijas pēc tam, kad ir saņemta atļauja no atbildīgās ētikas komisijas.

1.6

EESK nepiekrīt tēmas “Pārstrāde” neiekļaušanai priekšlikumā. Medicīnas ierīču, kas ir izstrādātas un izgatavotas vienreizējai lietošanai, atkārtotas izmantošanas prakse ir kaitīga veselībai. Tādēļ personām, kuras medicīnas iekārtas izmanto atkārtoti, vajadzētu vismaz iesniegt virkni ar datiem, kas ļauj izdarīt secinājumus par veiktajiem pasākumiem. Turklāt šīm personām būtu jānodrošina pārstrādātajai ierīcei tādu pašu kvalitāti un drošību kā oriģinālajam produktam, kā arī jāinformē ierīces izmantotājs un pacients.

2.1

Lai gan ar Direktīvas 90/385/EKK (1) par aktīvām implantējamām medicīnas ierīcēm un Direktīvas 93/42/EKK (2) par medicīnas ierīcēm ieviešanu saistītā pieredze visumā ir bijusi pozitīva, labākas īstenošanas veicināšanas nolūkā ir jāveic grozījumi tiesību aktos, lai precizētu dažas pastāvošās tiesību normas, kā arī plānotajām iniciatīvām radītu tiesisku pamatu.

2.2

Direktīvā 93/42/EEK Komisijai ir izteikta prasība ne vēlāk kā piecus gadus pēc direktīvas stāšanās spēkā iesniegt Padomei ziņojumu par noteiktiem direktīvas piemērošanas aspektiem. Šīs pārbaudes rezultātā tika sagatavots ziņojums par medicīnas ierīču direktīvu darbību, ko publicēja 2002. gada jūnijā. Minētā ziņojuma secinājumus Komisija iekļāva Paziņojumā KOM(2003) 386 (3), ko savos 2003. gada decembra secinājumos atbalstīja Padome, tāpat savu atbalstu ziņojumam izteica arī Parlaments.

2.3

Šajā paziņojumā ir uzskaitīti svarīgākie aspekti, kuri būtu jāuzlabo:

Komisija 2003. gadā uzsāka uzklausīšanu, galvenokārt iesaistot medicīnas ierīču ekspertu grupu no Komisijas struktūrvienībām (MDEG, Medical Devices Experts Group). Tam sekoja sabiedrības uzklausīšana ar Internet tīkla palīdzību (5)

2.4

Tā kā priekšlikums vairāk ir tiesību normu precizējums nekā to grozījums, ievērojamas ekonomiskās sekas nav paredzamas, kā arī netika konstatēta ietekme uz vidi. Ar šo priekšlikumu Komisija vēlas panākt:

2.5

Priekšlikuma juridiskais pamats ir EK Līguma 95. pants (bijušais 100A pants), kas ir arī Direktīvas 93/42/EEK juridiskais pamats. Lai sasniegtu mērķi attiecībā uz tirdzniecības tehnisko šķēršļu novēršanu un attiecībā uz Direktīvās 93/42/EEK un 90/385/EEK ietverto tiesību normu precizēšanu, ir atbilstoši jāsaskaņo dalībvalstu tiesību normu un administratīvo nosacījumu daži aspekti par medicīnas ierīču laišanu tirgū vai to nodošanu ekspluatācijā.

3.1

EESK atzinīgi vērtē dalībvalstu un attiecīgo iesaistīto pušu ilgi gaidīto Komisijas priekšlikumu. Tā mērķi ir pilnībā atbalstāmi, un, izņemot atsevišķas piezīmes, konkrētie priekšlikumi liekas piemēroti, lai ar precīzāka un vienkāršāka regulējuma palīdzību šādā kompleksā un daudzveidīgā nozarē panāktu labāku saskaņošanu.

3.2

Medicīnas ierīces ir aizvien nozīmīgāka veselības aprūpes nozares joma, un tā būtiski ietekmē gan veselības stāvokli, gan arī valsts izdevumus veselības jomā. Minēto direktīvu noteikumi attiecas uz vairāk nekā 10 000 produktu veidiem, sākot ar vienkāršiem izstrādājumiem (piemēram, marle, šļirces, brilles), līdz pat augsti attīstītiem un sarežģītiem instrumentiem (piemēram, implantējamas dzīvību uzturošas ierīces vai diagnostikas iekārtas attēlu iegūšanai).

3.3

Šajā nozarē izmanto augstas tehnoloģijas instrumentus, jo gan iedzīvotāji, gan arī veselības aprūpes iestādes pieprasa aizvien modernākas un drošākas medicīnas ierīces. Šī nozare ir svarīga arī no ekonomikas viedokļa — Eiropas tirgus atrodas otrajā vietā aiz Amerikas. Tā apgrozījums ir 55 miljardi EUR, tas aptver vairāk nekā 8 000 uzņēmumus, un tajā ir nodarbināti apmēram 450 000 strādājošie.

3.4

Ir jāatzīmē, ka liela ierīču daļa ES tiek importēta, un importēto ierīču skaits aizvien pieaug, tādēļ skaidrāks un efektīvāks tiesiskais regulējums un atbildīgo iestāžu atvērta sadarbība minēto nozari atdzīvinātu un līdz minimumam samazinātu risku zaudēt tirgus daļu un darba vietas.

3.5

Lai arī Komisijas veiktais novērtējums, kurā secināts, ka ekonomiskās sekas makroekonomikas līmenī ir pavisam nelielas, ir visumā atbalstāms, tomēr vairāku papildu izvirzīto prasību rezultātā varētu paaugstināties izmaksas, kas dažiem nozarē aktīvajiem uzņēmumiem vai atsevišķām ierīcēm varētu izrādīties ievērojamas.

3.6.1

Priekšlikumā ir iekļauti iepriekš minētajās direktīvās ieviešamie grozījumi un atšķirībā no citām direktīvām vai regulām precizēti arī ieviešanas noteikumi gadījumos, kad pilnībā nav skaidrs, kura norma ir jāpiemēro (medicīnas ierīces, kas satur ārstniecības līdzekļus (6), cilvēka asins atvasinājumus (7) vai cilvēku audu inženierijas ražojumus (8)). Priekšlikumā arī ir paskaidrots, ka in vitro diagnostikas (9) izmantošana neietilpst direktīvas par biocīdu produktiem (10) piemērošanas apjomā, kas šī iemesla dēļ tiek attiecīgi grozīta.

3.6.2

EESK piekrīt principam, ka attiecībā uz medicīnas ierīcēm, kas satur papildinošu ārstniecības līdzekli, cilvēka asins atvasinājumus vai cilvēku audu inženierijas ražojumus, ir jāpiemēro direktīvas par medicīnas ierīcēm. Tomēr EESK rodas jautājums, kādēļ dažos pielikumos uzskaitītie dzīvnieku audu inženierijas ražojumi nav skaidri pieminēti. EESK ir nopietni nobažījusies, ka “papildinoša” ražojuma definīcija var pamudināt dalībvalstis un pilnvarotās iestādes atkārtoti piemērot atšķirīgas interpretācijas; pēc EESK domām, šī iemesla dēļ jēdziens ir jāprecizē.

3.6.3

Būtu skaidrāk jānosaka, kuras iestādes ir atbildīgas par ierīču un medikamentu savienojumu no cilvēka asinīm un audiem visaptverošu novērtējumu: pilnvarotās iestādes šādos gadījumos var iesaistīt arī valstu vai attiecīgi Kopienas struktūras (piemēram, Eiropas zāļu aģentūru EMEA), kam ne vienmēr ir šādu medicīnas ierīču vērtējumam nepieciešamās iemaņas un kas izmanto sākotnēji citiem ražojumiem paredzētas procedūras. Tas arī bieži ir iemesls ļoti ilgam izskatīšanas laikam.

3.6.3.1

EESK aicina noteikt maksimālos termiņus šādām novērtējuma darbībām, jo produktu jauninājumi un arī to novecošana šajā nozarē notiek ļoti ātri. Būtu nepieciešams arī izstrādāt pamatnostādnes par zāļu uzraudzības iestāžu, kas veic novērtējumu, īpašo atbildības apjomu un procedūrām, ko varētu paveikt sadarbībā ar iestādēm, kas ir atbildīgas par medicīnas ierīcēm. Ievērojot ražotāju gadiem ilgo pieredzi, EESK arī ierosina noteikt, ka pilnvarotās iestādes ir tiesīgas iegūt zinātnisko viedokli ne tikai no EMEA, bet arī no jebkuras atzītas struktūras, kas ir atbildīga par šo jomu.

3.6.4

Lielākā daļa no ražojumiem, kas iegūti ar audu inženierijas metodiku, drīzāk ir pieskaitāmi medicīnas ierīcēm un nevis ārstniecības līdzekļiem, ņemot vērā to īpašības, iedarbības mehānismus un izgatavošanas tehnoloģijas. Lai izvairītos no iespējama tiesiska tukšuma, EESK lietderīgāka šķiet šo ražojumu iekļaušana priekšlikuma piemērošanas apjomā, kā arī to izslēgšana, kuri iedarbojas uz cilvēka ķermeni iekšķīgi vai ārīgi pirmām kārtām ar farmaceitisku, imunoloģisku vai metabolisku mehānismu palīdzību.

3.6.5

EESK iebilst pret vienlaicīgu divu direktīvu piemērošanu (precīzāk, direktīvas par medicīnas ierīcēm un direktīvas par personu aizsargiekārtām), jo tām ir nepieciešami atšķirīgi priekšnosacījumi, kaut arī mērķis ir kopīgs — lietotāja aizsardzība. Tas var radīt operatīvas grūtības un būt saistīts ar lielākām izmaksām, kas nebūtu attaisnojamas, pat ņemot vērā priekšrocības drošībai.

3.6.6

EESK atbalsta 13. pantā noteikto jauno komitoloģijas procedūru, kas sniedz iespēju pieņemt ātrus un saistošus lēmumus gadījumos, kad interpretācijas rezultātā ir pieļauta kļūda, nosakot to, vai ražojums ir vai nav medicīnas ierīce. Ja mērķis tomēr ir optimāla rezultāta sasniegšana, tad ir jāuzlabo informācijas aprite starp atbildīgajām iestādēm un jānodrošina efektīva datu pārvalde ar Eiropas datu bāzes palīdzību.

3.7.1

EESK uzskata, ka precīzāk formulētām un apjomīgākām būtu jābūt normām attiecībā uz informācijas ieguvi un pieejamību, kā arī uz saskaņošanu un paziņošanu tirgus uzraudzības ietvaros.

3.7.2

Komiteja uzskata priekšlikumu par nepilnīgu, kas attiecas uz pilnvaroto iestāžu spējām izpildīt tām uzticētos uzdevumus, kas atzīmēts jau 2003. gada paziņojumā (11). Terapijas iespējas paplašinās uz aizvien jaunām nozarēm, un medicīnas ierīces kļūst aizvien kompleksākas un sarežģītākas, līdz ar to ir nepieciešamas zinātniskas un tehnoloģiskas iemaņas, kas ne vienmēr ir nodrošināmas valstu līmenī. Būtu vēlams, ja varētu nodrošināt atsevišķu pilnvaroto iestāžu specializāciju uz sevišķi kompleksu un sarežģītu medicīnas ierīču īpašām kategorijām, kas varētu notikt ar atsevišķa Eiropas plāna vai vismaz ar koordinācijas palīdzību.

3.7.3

EESK piekrīt viedoklim, ka katram trešās valsts ražotājam vajadzētu noteikt pilnvaroto personu no kādas ES dalībvalsts, kas darbotos šī ražotāja vārdā un būtu arī atbildīgs publiskajām iestādēm, kas attiecas uz direktīvā noteiktajām saistībām. Komiteja tomēr atzīmē, ka priekšlikums šajā ziņā ir nepilnīgs un pretrunīgs un pieprasa vairāk noteiktības (skatīt 3.3 punktu). Pamatā EESK atbalsta elastīgu sistēmu, kas atstāj uzņēmumiem konkrētu lēmumu pieņemšanas brīvību.

3.7.4

EESK atbalsta viedokli, ka informācijas sniegšanai Eiropas datu bāzei EUDAMED saistībā ar ziņošanu, klīniskajiem datiem, apliecinājumiem un uzraudzību (tātad arī saistībā ar nevēlamiem nopietniem atgadījumiem un sekām) būtu jābūt obligātai, tā nedrīkst būt tikai brīvprātīga. Atsevišķās jomās šī datu bāze jau darbojas. Tomēr īpaši attiecībā uz iesaistīto personu nodrošināšanu ar brīvi pieejamu (tādu, kas nav konfidenciāla) informāciju, to vajadzētu iespējami drīz pārstrādāt un nodrošināt ar piemērotām struktūrām un resursiem.

3.7.4.1

Būtu lietderīgi, ja tieši iesaistītajām personām tiktu piedāvāta — kaut arī saīsinātā formā — daļa attiecīgās informācijas, kas nav konfidenciāla, un arī medicīnas pakalpojumu sniedzēju apvienībām attiecībā uz medicīnas ierīču drošu un atbildīgu pielietojumu būtu pieejama informācija par produktu kvalitāti un drošību, kā arī par uzraudzību pēc to laišanas tirgū.

3.7.4.2

Turklāt EESK uzskata, ka sadarbībā ar iesaistītajām personām ir vēlama pamatnostādņu izstrāde, lai atbildīgās iestādes varētu izveidot un darīt visiem pieejamu ražojumu raksturīgo pazīmju apkopojumu. Šādam dokumentam, kā arī uzraudzības gaitā iegūtajai un pārbaudītajai informācijai būtu jābūt pieejamai pilnvarotajām iestādēm un atbildīgajām struktūrām, pie kam ir jāpārbauda, kā šo informācijas plūsmu varētu veidot pēc iespējas apjomīgāku.

3.7.5

Ir paredzētas iespējas padarīt lietošanas pamācību pieejamu arī citā formā nevis tikai kā iepakojumam pievienotu instrukciju, tas atbilst iesaistīto personu prasībām, arī ievērojot medicīnas ierīču kategoriju plašo spektru. Turklāt būtu tuvāk jāapskata iespējas pielietot elektroniskos informācijas nesējus (piemēram, CD-ROM un Internet) tāda procesa ietvaros, kas ir vienkāršāks un elastīgāks par pašlaik izmantoto un kas vairs nenosaka dalībvalstu kvalificēta vairākuma nepieciešamību.

3.7.6

EESK atbalsta to, lai direktīvā noteikti tiktu pieminētas Ad–hoc darba grupu izstrādātās un Komisijas publicētās interpretācijas vadlīnijas (MedDev dokumenti). To vieglākai pieņemšanai ir jānosaka vienkāršotas norises procedūras, lai varētu ierobežot interpretācijas problēmas un nodrošināt ražotāju un pilnvaroto iestāžu veikto pasākumu labāku saskaņošanu.

3.8.1

Sistēma uzraudzībai pēc laišanas apgrozībā priekšlikumā ir skaidri noteikta attiecībā uz ražotāju; turpretī pakalpojumu sniedzēju loma un atbildība nav izteikti parādīta, un šīs uzraudzības sistēmas rezultātu un informācijas izplatīšanas procedūra šķiet vēl pilnībā nenobriedusi. Sistēmu vēl pārāk spēcīgi ietekmē atsevišķu valstu īpatnības; šeit būtu vēlama spēcīgāka Eiropas ietekme.

3.8.2

EESK atzinīgi vērtē X pielikumā ietvertos grozījumus par klīniskajiem datiem, kas saistīti ar medicīnas ierīču drošību un darbību. Komiteja ierosina atkarībā no medicīnas ierīču iedalījuma skaidrāk formulēt pantu par klīnisko pārbaužu uzsākšanas brīdi pēc tam, kad ir saņemta atļauja no atbildīgās ētikas komisijas.

3.8.3

EESK nepiekrīt tēmas “Pārstrāde” neiekļaušanai priekšlikumā. Šī dažās dalībvalstīs jau aizliegtā prakse par medicīnas ierīču atkārtotu izmantošanu, kas ir izstrādātas un ražotas vienreizējai lietošanai, nenodrošina pacientiem pietiekamas drošības garantijas, jo nav izmēģinājumu par uzticamu un drošu lietošanu, kas būtu par pamatu vienreiz lietojama produkta atļaujas izsniegšanai.

3.8.3.1

Komiteja uzskata, ka šāda prakse, ko bieži izmanto slimnīcās dažādās dalībvalstīs, ir jāpārtrauc, jo tā ir saistīta ar draudiem pacientu veselībai, kā arī sarežģī atbildības norobežošanu. Pat ar sterilizāciju ne vienmēr ir iespējams izvairīties no visiem riska faktoriem, jo šajā procesā, piemēram, var izmainīties izmantoto materiālu uzbūves īpatnības.

3.8.3.2

EESK apzinās, ka šādas darbības ir atsevišķu dalībvalstu kompetences joma, tomēr uzskata, ka attiecīgi pasākumi Kopienas līmenī ir nepieciešami, arī tāpēc, ka brīvai personu kustībai un nesen atzītajām tiesībām izmantot medicīnisko aprūpi citā dalībvalstī ir nepieciešama visā Eiropas Savienībā atzīta prakse. Kā pagaidu risinājumu varētu vismaz noteikt, ka pārstrādes veicējam vismaz ir jāiesniedz virkne ar datiem, kas atbilst medicīnas ierīču klasifikācijai un nodrošina informāciju par to, kas ir darīts, lai pārstrādātajam produktam būtu tādas pašas kvalitātes un drošības garantijas kā oriģinālajam produktam. Par to būtu jāinformē visi ierīču izmantotāji un pacienti.

3.8.4

EESK pilnībā pievienojas izdarītajam precizējumam, kas saistīts ar atbilstības novērtējumu un tehniskās dokumentācijas iesniegšanas pienākumu par attiecīgo medicīnas ierīci atkarībā no tam noteiktās kategorijas un ievērojot to, cik jauna ir to saistītā tehnoloģija vai terapijas metode. Komiteja arī piekrīt viedoklim, ka ražotājam attiecīgi jākontrolē trešās personas, kurām tas uzdevis medicīnas ierīču izstrādi vai izgatavošanu.

4.1.1

EESK uzskata, ka vienlaicīga divu direktīvu piemērošana vienam un tam pašam produktam (kā tas šobrīd ir ierosināts attiecībā uz medicīnas ierīcēm un arī personu aizsargiekārtām) neatbilst vienkāršošanas pamatprincipam un tiesiskajai drošībai. Tādēļ Komisija vēlētos, lai tiktu atjaunota Direktīvas 93/42/EEK 1. panta 6. punkta sākotnējā redakcija.

4.1.2

Gadījumos, kad medicīnas iekārta, kas varētu atbilst citās direktīvās (kosmētika, medikamenti u.c.) noteiktajām definīcijām, vajadzētu precizēt, ka struktūrām un iestādēm, kas tiesīgas lemt par direktīvas piemērošanu, ir jāņem vērā ierīces galvenais pielietojuma mērķis, kā arī galvenais tā darbības princips.

4.1.3

Jebkādas tiesiskās nenoteiktības novēršanas interesēs, pēc EESK domām, ir jāgroza I pielikuma 7.4 sadaļas pašreizējā redakcija. Īpaši jāprecizē, ka attiecībā uz medicīnas ierīci, kas satur kādu vielu, kuru pašu par sevi var klasificēt kā medikamentu, piemēro tikai tās medikamentus reglamentējošo normu daļas, kas saistītas ar šīs vielas drošību un kvalitāti, bet nepiemēro vispārējas normas par medikamentiem.

4.1.4

EESK izsaka bažas, ka attiecībā uz medicīnas iekārtām, kas satur ar audu inženierijas palīdzību radītus produktus, jaunās 4.3 sadaļas nosacījumi nenovērš visas interpretācijas problēmas; tādēļ EESK iesaka šādu ierīču definīciju tieši iekļaut 1. pantā saskaņā ar spēkā esošajām direktīvam un Regulu (12) par uzlabotas terapijas zālēm, par kuru pašlaik norisinās konsultācijas.

4.2.1

Pēc EESK domām, dažādām atbildīgajām iestādēm un struktūrām, kā arī ražotājiem un pilnvarotajām personām visus nozīmīgos datus, ieskaitot klīniskos datus un norādes uz būtiskiem un negaidītiem riska faktoriem, būtu jāiesniedz Eiropas datu bāzē EUDAMED. Tomēr, lai šāds datu apkopojums varētu būt efektīvs, no jauna būtu jānosaka šāda instrumenta kompetenču apjoms un jāizstrādā izpildes programma, kas ar piemērotu struktūru un resursu palīdzību spētu nodrošināt efektīvu darbību.

4.2.2

Iekļauto datu pilnīguma nodrošināšanai un visaptverošai atbilstošas un brīvi pieejamas (tādas, kas nav konfidenciāla) informācijas izplatībai, pēc EESK domām, ir nepieciešams grozīt vairākus priekšlikumā iekļautos punktus, sevišķi:

4.2.3

Turklāt būtu jāgroza arī 20. panta 3. punkta pašreizējā redakcija, ietverot pamatprincipu, ka informācijai, kas nav konfidenciāla, būtu jābūt apkopotai un brīvi pieejamai lietotājiem, pie tam, ir jāiekļauj ne tikai iesaistītās struktūras un iestādes, bet arī ražotāji un pilnvarotās personas.

4.3.1

EESK secina, ka ražotāja pilnvarotās personas loma, kura atrašanās vieta nav Kopienas teritorijā, nav viennozīmīga: Lai gan apsvērumu 14. punktā ir runa tikai par vienu pilnvaroto personu visām produktu kategorijām, tomēr 10. a panta 3. punktā un 14. panta 2. punktā ir pieminēti produkti, neprecizējot, vai ir domāti visi produkti vai tikai atsevišķas produktu kategorijas.

4.3.2

Ņemot vērā plašo medicīnas iekārtu klāstu, ko kāds ražotājs varētu laist apgrozībā, EESK atbalsta lielāku elastību, lai pilnvaroto personu noteiktu katram atsevišķajam produkta veidam, bet ne visam ražotāja produkcijas klāstam (visu valodu tulkojumos katrā ziņā jābūt saprotamam tam, ka tiesiskā izpratnē pilnvarotā persona var būt gan fiziska, gan arī juridiska persona).

4.4.1

Lai atvieglotu datu par klīniskajiem pētījumiem uzraudzību un izmantošanu, 2. panta 2. punktā būtu jāiekļauj nosacījumi par informāciju kompetentajām iestādēm. Ir arī jāprecizē, ka ražotājam vai viņa pilnvarotajai personai ir jāinformē par pētījumu uzsākšanu, pārtraukšanu vai izbeigšanu attiecīgās iestādes visās dalībvalstīs, kurās ir veikti šādi pētījumi, kā arī jāsniedz nepieciešamie paskaidrojumi un jānorāda iemesli.

4.4.2

EESK atzinīgi vērtē 15. panta 2. un 3. punktu jauno redakciju. Tomēr EESK rodas jautājums, vai nebūtu lietderīgi 3. punktā precizēt, ka attiecībā uz I. klases produktiem klīniskos pētījumus var uzsākt tiklīdz atbildīgā ētikas komiteja ir sniegusi labvēlīgu atzinumu par pārbaudīto klīnisko pētījumu plānu.

18.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 195/19

1.

Priekšlikuma mērķis ir Padomes 1978. gada 19. decembra Direktīvas 78/1035/EEK par atbrīvojumu no nodokļiem, ievedot preces kā nekomerciālus sīksūtījumus no trešām valstīm, kodifikācija. Jaunā direktīva aizstās dažādos tajā ietvertos aktus; tā pilnībā saglabā kodificēto aktu saturu, ieviešot tajā tikai tādus formālus grozījumus, ko prasa pati kodifikācijas veikšana.

2.

Komiteja pilnībā atbalsta Komisijas uzsākto Kopienas noteikumu vispārējo kodifikāciju, pamatojoties uz 1987. gada 1. aprīļa lēmumu un atbilstoši Edinburgas sammita secinājumiem. Tādēļ Komiteja, tāpat kā citos līdzīgu iniciatīvu gadījumos agrāk, atbalsta direktīvas priekšlikumu.

3.

Komiteja atzīmē, ka saskaņā ar 1994. gada 20. decembrī noslēgto Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Starpinstitūciju vienošanos, veicot kodifikāciju, nedrīkst veikt nekādas būtiskas izmaiņas; Komisija direktīvas priekšlikuma tekstā garantē minētā noteikuma ievērošanu.

4.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas konsultatīvā funkcija un atbildīgā attieksme nosaka, ka tā pirms dokumenta atbalstīšanas vispirms pārbauda ieviestās izmaiņas. Ziņotājs to ir veicis, neatrodot nekādu iemeslu kritikai vai īpašām piezīmēm.

5.

Komiteja pilnībā atbalsta kodifikācijas priekšlikumu, kas iekļaujas Eiropas tiesību vienkāršošanas un precizēšanas procesā.

18.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 195/20

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka attiecībā uz iespēju slēgt līgumus, nerīkojot konkursu, Komisijas iesniegtā priekšlikuma regulai par sabiedriskajiem pakalpojumiem pasažieru pārvadājumos pa dzelzceļu un autoceļiem pēdējā redakcija ir labāka par iepriekšējo priekšlikumu redakcijām.

1.2

Tomēr, lai sasniegtu tiesisko noteiktību, ko vēlas gan iepirkuma procedūru rīkojošās iestādes, gan uzņēmumi, vēl ir jānoskaidro atsevišķi aspekti:

1.3

Šajā sakarā Komiteja īpaši atbalsta pienākumu slēgt līgumu, kā arī līdzsvaru starp līguma slēgšanu konkursa kārtībā un bez tā nolūkā konkurences sistēmas ietvaros sekmēt nepieciešamo pārskatāmību un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanos.

1.4

Tā vēlas, lai regulas normas piemērotu visiem līgumiem par sabiedrisko pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu.

1.5

Pastāvot līdzsvaram starp pakalpojuma sniedzēja noskaidrošanu ar konkursa palīdzību un līgumu slēgšanu bez konkursa ar kādu iekšējā tirgus dalībnieku, Komiteja atbalsta pakalpojuma sniegšanas ģeogrāfisko ierobežotību, kas tādējādi novērš konkurences izkropļošanu un saglabā pašvaldībām iespēju brīvi izvēlēties, kā arī taisnīgus nosacījumus regulētas konkurences apstākļos.

1.6

Tā vēlas, lai līgumu slēgšanas bez konkursa ar iekšējā tirgus dalībnieku gadījumā saglabātos skaidri definēta un precīzi noteikta rīcības brīvība attiecībā uz gadījumiem, kuros tīklu vienotības un pārvadājumu pakalpojumu integritātes nolūkā pārvadājuma pakalpojumu areālu ir nepieciešams palielināt un ietvert tajā arī kaimiņu un/vai tuvākās kompetento iestāžu, kas nav slēgušas līgumu par sabiedrisko pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu, pārziņā esošās teritorijas.

1.7

Tā uzskata, ka līgumiem par pakalpojumu sniegšanu mazā apjomā un pakalpojumu kontinuitātes nodrošināšanas nolūkā paredzētie izņēmumi ir attaisnoti.

1.8

Tai ir šaubas par iespējām slēgt līgumus par sabiedrisko pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu bez konkursa gan ar agrākajiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, gan ar jaunajiem, ja nepastāv precīzs šādas iespējas regulējums, nedz arī godīgu konkurenci nodrošinoši noteikumi, kā tas ir attiecībā uz iekšējā tirgus dalībniekiem — tas rada tiesisko nenoteiktību un kropļo konkurenci.

1.9

Tā uzskata, ka pārskatāmību, vienādu attieksmi, kvalitāti un efektivitāti attiecībā uz sabiedriskajiem pārvadājumiem pa dzelzceļu vislabāk var nodrošināt tad, ja dzelzceļa pārvadājumiem piemēro tos pašus noteikumus, ko vietējiem pārvadājumiem pa autoceļiem.

1.10

Tā attiecībā uz dalībvalstīs spēkā esošās sociālās likumdošanas ievērošanu lūdz atgriezties pie 2002. gada priekšlikuma regulai gara.

1.11

Neskatoties uz secinājumiem un ieteikumiem, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vēlas, lai regulu, kas ir nepieciešama tiesiskās noteiktības šajā nozarē nodrošināšanai, pieņemtu ātri.

2.1

Eiropas Komisija ir publicējusi jaunu priekšlikumu regulai par vispārējas nozīmes pakalpojumu pienākumiem sabiedrisko pakalpojumu pasažieru pārvadājumos pa dzelzceļu un autoceļiem. Šī ir trešā šā dokumenta redakcija.

2.2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja kā ļoti pozitīvu atzīmē Komisijas paveikto darbu, kas ļauj no jauna uzsākt diskusijas, kas līdz šim bija notikušas tikai ārpus Eiropas iestādēm.

2.3

Ierosinātā dokumenta mērķis saistībā ar jaunāko tiesu praksi — it sevišķi lietu ALTMARK–Trans — ir rast kompromisu starp agrākajās debatēs izteiktajiem dažādajiem viedokļiem un kliedēt bažas attiecībā uz subsidiaritātes principa vērā ņemšanu un pašvaldību brīvas pārvaldes principa ievērošanu.

2.4

Dokumenta redakcija ir vienkāršāka, un tas ļoti atšķiras no agrākās redakcijas. Tomēr, lai nodrošinātu raitu likumdošanas procedūru, Parlaments to nolēma uzskatīt par iepriekšējā dokumenta grozīto versiju un to izskatīt otrajā lasījumā. Priekšlikums ir iesniegts Ministru padomei, kas tikko uzsāka tā izskatīšanu un nolēma izpētīt tā saistību ar trešo dzelzceļa paketi, jo sevišķi attiecībā uz starptautiskās satiksmes atvēršanu un kabotāžas iespēju (2).

2.5

Komisija uzskata, ka šībrīža tiesiskais pamats, ko izveidoja 1969. gadā, ir novecojis un ka pārvadājuma veidu efektivitāte un kvalitāte ir jāuzlabo ar mērķi saglabāt vai pat palielināt to tirgus daļu. Tā vēlas “regulēt konkurenci, tai skaitā reģionos un pilsētās, lai nodrošinātu pārredzamību vispārējas nozīmes pakalpojumu sniedzēju noskaidrošanā un līguma par to izpildi nosacījumu noteikšanā” (3). Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinumā par iepriekšējo priekšlikumu regulai pauda gandarījumu par “Komisijas apliecināto vēlmi attiecībā uz sabiedriskajiem pasažieru pārvadājumiem nospraust mērķi — tirgus principu, kas vairāk izpaustos kā regulēta konkurence, nevis kā neierobežota un nežēlīga konkurence, ieviešanu” (4).

2.6

Tā arī ar gandarījumu atzīmēja, ka “turpmāk iespēju vienlīdzību un konkurenci starp uzņēmumiem neatkarīgi no to tiesiskās formas nodrošinās juridiskās un grāmatvedības pārskatāmības apstākļos” (5).

2.7

Šobrīd, kad Parlamentā otrajā lasījumā vēl nav notikušas diskusijas par priekšlikumu regulai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai no jauna ir jāapliecina vēlme pēc pārskatāmības, iespēju vienlīdzības un regulētas konkurences sabiedrisko pasažieru pārvadājumu pa dzelzceļu un autoceļiem pakalpojumu pārvaldes procedūrās, nepārkāpjot Līguma 295. pantā noteikto neitralitātes principu.

2.8

Šajā sakarā nesenie Eiropas Kopienu tiesas spriedumi, jo sevišķi lietās “Altmark” un “Stadt Halle”, ir devuši izvērtēšanas kritērijus. Komisijai, pildot savas likumdošanas iniciatīvas tiesības, nav obligāti jāņem vērā tiesu prakse, jo Eiropas Savienības tiesību sistēma galvenokārt balstās uz rakstītajām tiesībām, nevis tiesu nolēmumiem. Priekšlikumā regulai faktiski ir atspoguļoti pirmo trīs kritēriju principi, kas ir noteikti spriedumā lietā “Altmark — Trans”, proti, tā 4. pantā. Atsevišķi ceturtā kritērija elementi ir noteikti pielikuma 7. punktā.

2.9

Jāatzīmē, ka spriedumā lietā “Altmark — Trans” ir noteikti kritēriji, pateicoties kuriem kompensācija par vispārējas nozīmes pakalpojumu saistību pildīšanu nav juridiski kvalificējama kā valsts atbalsts. Priekšlikuma regulai regulējuma priekšmets ir plašāks un attiecas uz tādiem aspektiem, kādus tiesa nav vērtējusi, piemēram, par kompensācijas, kas juridiski ir kvalificēta kā valsts atbalsts, un ekskluzīvu tiesību piešķiršanas atbilstību konkurences noteikumiem. Jāatzīmē, ka 1969. gadā nepastāvēja pārvadājumu tirgus, un tāpēc ekskluzīvo tiesību jautājums vispār nebija aktuāls.

3.1

Komiteja pauž gandarījumu par Komisijas iniciatīvu, taču, lai regulu varētu pieņemt ātri un ātri uzsākt tās piemērošanu praksē, Komiteja vēlas skart dažus tiesību jautājumus, par kuriem ir nepieciešama diskusija, un uzsver to, cik lielā mērā svarīgi ir tas, lai jaunā regula patiešām nodrošinātu visā nozarē tik ilgi gaidīto tiesisko noteiktību.

3.2

Komiteja pauž gandarījumu par Eiropas Komisijas paveikto darbu, lai panāktu jaunu līdzsvaru vietējo pārvadājumu jomā, kura ietvaros tiek ievērots brīvas vietējo pašvaldību pārvaldes princips un kas apmierina visas iesaistītās puses.

3.3

Tā ir gandarīta par to, ka vietējām pašvaldībām ir izvēle vai nu rīkot konkursu par to pārvadājumu pakalpojumiem, vai nu veikt šos pakalpojumus pašām, vai arī ar iekšējā tirgus dalībnieka starpniecību, ja vien tiek ievēroti noteikti kritēriji, kuru mērķis ir novērst konkurences izkropļošanu.

3.4

Komiteja vēlreiz apliecina savu atbalstu regulētas konkurences, nevis neierobežotas konkurences principam — regulētas konkurences princips ir iekļauts jaunajā priekšlikumā regulai (3. pants un 5. panta 3. punkts). Šis princips tai liekas vislabākais veids, kā rast kompromisu starp vajadzību pēc vispārējas nozīmes pakalpojumiem un nepieciešamību izveidot saskaņotu un juridiski noteiktu tiesisko pamatu līgumu slēgšanai. Tas ir uzskatāms par kompromisu starp vajadzību pēc vispārējas nozīmes pakalpojumiem un šīs nozares uzņēmumu vajadzībām neatkarīgi no uzņēmuma tiesiskās formas.

3.5

Tā uzskata, ka uz konkurenci balstīta sistēma, kas paredz pienākumu slēgt līgumus par visiem pakalpojumiem un iespēju brīvi izvēlēties starp līguma slēgšanu gan konkursa kārtībā, gan bez tā, ir galvenais sabiedriskā transporta pakalpojumu kvalitātes un efektivitātes uzlabošanās faktors. Iestādēm, kas organizē iepirkumu valsts un pašvaldību vajadzībām, jau pašā sākumā ir skaidri jānosaka pienākumu apjoms, sniedzot vispārējas nozīmes pakalpojumus, teritorija, uz kuru tie attiecas, kā arī kompensāciju aprēķina noteikumi, izmaksu un ieņēmumu sadales nosacījumi, kā arī jānodrošina sākotnējās informācijas kampaņas veikšana.

3.6

Pārvadājumu uzņēmumiem būs skaidrs to darbības pamats un skaidri šiem uzņēmumiem noteiktie pienākumi.

3.7

Turklāt priekšlikumā direktīvai ir noteikts, ka ikviena kompetentā iestāde reizi gadā publicē sīki izstrādātu ziņojumu par tām sabiedrisko pakalpojumu saistībām, par kurām tā atbild, par izraudzītajiem uzņēmumiem, pakalpojumu sniedzējiem, kā arī kompensācijām un ekskluzīvajām tiesībām, ko pārvadājumu uzņēmumi saņem par pakalpojumu sniegšanu (7. pants). Tādējādi iedzīvotāji iegūs precīzu informāciju par to, kādi ir pārvadājumu pakalpojumu sniegšanas nosacījumi, un paši varēs novērtēt viņiem piedāvāto pakalpojumu kvalitāti un izmaksas. Tomēr ir jāraugās, lai paredzētais ziņojums nesamērīgi nepalielinātu pašvaldību administratīvo slogu un līdz ar to arī uzņēmumiem uzlikto pienākumu apjomu. Pārāk liela birokrātija neveicina labu informētību.

4.1.1

Jautājums par normatīvo aktu hierarhiju ir radies tāpēc, ka iepirkumus valsts un pašvaldību vajadzībām regulē divas tiesību sistēmas.

4.1.2

Eiropas Parlaments pirmajā lasījumā pieņēma grozījumu, kas saturēja prasību nākamai regulai piešķirt augstāku spēku par iepirkumu valsts un pašvaldību vajadzībām likumdošanu valstu līmenī, tādējādi radot skaidru un saskanīgu tiesisko pamatu. Saskaņā ar Komisijas ierosināto risinājumu piemērojamo tiesību kritērijs ir atkarīgs no iestādes, kas rīko iepirkuma procedūru, izvēles:

4.1.3

Šajā sakarā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka regulas normas attiecas uz visiem līgumiem par sabiedriskā pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu, ievērojot pārskatāmības un vienlīdzīgas attieksmes principu. Šāds risinājums viennozīmīgi ir pats vienkāršākais un skaidrākais un neierobežo kompetento iestāžu līgumu slēgšanas brīvību.

4.2.1

Atšķirībā no diviem iepriekšējiem, šajā priekšlikumā pirmo reizi ir iekļauta iespēja slēgt līgumu par sabiedriskā pārvadājumu pakalpojumiem ar kādu iekšējā tirgus dalībnieku, neizsludinot konkursu (5. panta 2. punkts). Minētais jauninājums atbilst iepriekšējās debatēs izteiktajai vēlmei nodrošināt vietējo pašvaldību tiesības pašām noteikt iepirkuma kārtību.

4.2.2

Šāda iespēja pamatojas uz vairākiem nosacījumiem:

4.2.3

Eiropas Parlaments pirmajā lasījumā līdzās pakalpojuma sniedzēja noskaidrošanas ar konkursa palīdzību iespējai skaidri noteica arī iespēju slēgt līgumu ar iekšējā tirgus dalībnieku bez konkursa, kuru uzrauga kompetentā iestāde. Apspriešanai Ministru Padomē bija līdzīga virzība, jo vairākums dalībvalstu pārstāvju atbalstīja to, ka kompetentajām iestādēm ir brīva izvēle sniegt pašām vietējos pakalpojumus ar saviem uzņēmumiem vai arī pakalpojumu sniedzēju noteikt ar konkursa palīdzību.

4.2.4

Ņemot vērā to, ka Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja iestājas par pašvaldību brīvas pārvaldes garantēšanu, un ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas noteiktos principus, Komiteja atbalsta Komisijas centienus ievērot abas saskanīgās vēlmes un rast līdzsvaru starp regulētu konkurenci un līgumu slēgšanas bez konkursa.

4.2.5

Jāatzīmē, ka Komisija iekšēja tirgus dalībnieka definīcijā ir ieviesusi ģeogrāfiskās ierobežotības kritēriju nolūkā ņemt vērā Parlamenta izteikto vēlmi, kas būtu formulēta saskaņā Eiropas Kopienu dibināšanas līgumu, pēc savstarpējās konkurences attiecībā uz kontrolētiem vietēja rakstura pakalpojumiem. Šī kritērija piemērošanas sakarā rodas divi divus jautājumi:

4.2.6

Gadījumos, kad pakalpojumus sniedz iepirkumu rīkojošā iestāde vai iekšējā tirgus dalībnieks, jāparedz, ka minētie pakalpojumi, ja tie ir nepieciešami tīklu vienotības un pārvadājumu pakalpojumu integritātes nodrošināšanai, var skart citu iestāžu teritorijas, kas robežojas un/vai atrodas tuvu iestādes, kas rīko iepirkuma procedūru un kas ir noslēgusi sabiedriskā pārvadājuma līgumu bez konkursa, teritorijai. Lai šī iespēja nekļūtu par iespēju kropļot konkurenci, ir jāparedz, ka ārpus iepirkumu rīkojošās iestādes teritoriālās kompetences sniegtie pakalpojumu vērtība nedrīkst pārsniegt noteiktu daļu no pamatlīguma vērtības.

4.2.7

Jāparedz arī dažādu pašvaldību iekšējā tirgus dalībnieku savstarpējās sadarbības iespēja, it īpaši pētniecības un izstrādes jomā, jo citādi tie kļūtu strukturāli neefektīgāki par saviem potenciālajiem konkurentiem, kurus nesaista minētie ierobežojumi.

4.2.8

Šie jautājumi vēl jāprecizē gan no tiesiskās noteiktības, gan pakalpojumu sistēmas praktiskās organizācijas viedokļa. Jāatzīmē, ka Eiropas Kopienu Tiesas praksē (spriedumā lietā “Stadt Halle”11.1.2005) noteiktie kritēriji attiecībā uz iekšējā tirgus dalībnieku nav skaidri definēti, piemēram formulējums “tādi elementi kā...” liek domāt, ka kritēriju saraksts nav pilnīgs. Nesenā tiesu prakse (spriedums lietā“Parking Brixen”13.10.2005) vēlreiz uzsver tāda kontroles, kas ir līdzīgs pašas iestādes pakalpojumu kontrolei, kritērija izšķirošo nozīmi.

4.2.9

Visbeidzot, tas ir pārsteidzoši, ka attiecībā uz parastiem līgumu slēgšanas ar iekšējā tirgus dalībnieku bez konkursa gadījumiem piemēro striktus noteiktus nosacījumus, kamēr dzelzceļa pārvadājumu nozarei tiek noteikti īpaši izņēmumi, un līguma slēgšanai bez konkursa nav paredzēti nekādi nosacījumi, turklāt pamatojumā nav atrodams nekāds šādas situācijas skaidrojums.

4.3.1

Papildus līguma slēgšanai ar iekšējā tirgus dalībnieku, priekšlikums paredz iespējas izmantot arī piedāvājumu konkursu. Piedāvājumu konkursa izmantošanai ir trīs izņēmumi:

4.3.2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka pirmie divi izņēmumi pašos pamatos ir attaisnoti, kaut arī joprojām var diskutēt par izvēlētajiem līgumu par pakalpojumu sniegšanu mazā apjomā kritērijiem. Savukārt trešais kritērijs rada šaubas vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt — nozares nozīmīguma dēļ (aptuveni 50 miljardi euro liels apgrozījums), otrkārt — atšķirībā no līguma slēgšanas ar iekšējā tirgus dalībnieku, līguma slēgšanas nosacījumi ir mazāk saistoši, neskatoties uz 7. pantā paredzētajiem lietderīgajiem informēšanas pasākumiem, un treškārt tādēļ, ka dzelzceļa nozare nav tā nozare, kuru vajadzētu pilnībā atbrīvot no konkurences, izņemot gadījumu, kad ir jāievēro priekšlikuma regulai 5. panta 2. punktā noteiktajam regulējumam līdzīgs regulējums.

4.3.3

Jāsecina, ka pakalpojuma sniedzēja regulēta noskaidrošana ar konkursa palīdzību labāk nodrošinātu pārskatāmību, vienādu attieksmi, klientu un uzņēmumu interešu ievērošanu un ka pieņemtais risinājums, kas ir politiska kompromisa rezultāts, dokumentu padara juridiski nedaudz “asimetrisku”.

4.4.1

Priekšlikuma regulai 6. pants satur atsauci uz 4. pantu, kas daļēji atspoguļo spriedumu lietā “Altmark — Trans”. Jebkura veida kompensācijai neatkarīgi no tās piešķiršanas nosacījumiem ir jāatbilst šiem noteikumiem. Bez konkursa noslēgtu līgumu gadījumā kompensācijām papildus visam citam jāatbilst arī pielikumā esošajiem noteikumiem, kas paredz noteikt kompensācijas apjomu, salīdzinot pakalpojumu sniegšanas apstākļus iepirkuma bez konkursa procedūras ietvaros ar pakalpojumu sniegšanas apstākļiem “tirgus situācijā” — situācijā, ja nebūtu jāņem vērā vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanas saistības.

4.4.2

Dokumentā ir minētas divas situācijas:

4.4.3

Šī sistēma rada zināmu juridisku sarežģītību, kas rada nepieciešamību pēc skaidrākiem formulējumiem nolūkā nodrošināt pārskatāmību un labu pārvaldību attiecība uz klientiem un nodokļu maksātājiem.

4.5.1

Komisija uzsver, ka priekšlikuma regulai mērķis ir atrisināt vispārējas nozīmes pakalpojumu saistību pārvadājumu nozarē un kompensāciju par tām jautājumu, nevis apskatīt visus ar pakalpojumu kvalitāti, likumdošanu sociālajā jomā un patērētāju aizsardzību saistītos jautājumus. Tādējādi tikai 4. panta 7. rindkopā tiek apskatīts sociālo tiesību jautājums, un arī tajā tas ir darīts daudznozīmīgā veidā. Patiesībā šis jautājums ir dalībvalstu kompetencē.

4.5.2

Priekšlikums, ko grozīja 2002. gadā, bija precīzāks attiecībā uz atbilstoša līmeņa sabiedrisko pārvadājumu kvalitātes un pasažieru informēšanas definīciju un normatīvajiem aktiem sociālajā jomā (agrākais 4. pants, 4.a un 4.b pants).

4.5.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja izsaka nožēlu par to, ka jaunajā dokumentā nepietiekama uzmanību ir pievērsta kvalitātes, pasažieru informēšanas jautājumiem un garantijām, ko sniedz valstu normatīvie akti sociālajā jomā. Komiteja vēlas, lai Komisija pārņemtu 2002. gada priekšlikuma garu un papildinātu savu priekšlikumu, ievērojot subsidiaritātes un vietējo pašvaldību brīvās pārvaldes principu. Protams, runa nav par visaptveroša drošības, kvalitātes un pasažieru informēšanas kritēriju saraksta izstrādāšanu — vajadzētu noteikt tikai minimālās prasības šajās jomās.

4.6.1

Zināma neprecizitāte vērojama 8. panta 6. punktā, kurā ir noteikti konkurences apstākļi pārejas perioda otrajā pusē, bet nekas nav paredzēts attiecībā uz šā posma pirmo pusi, un tas neskar līgumu slēgšanu bez konkursa gadījumus.

18.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 195/26

1.1.

Vairāk nekā 75 % ES iedzīvotāju dzīvo pilsētu teritorijās. Pilsētu transporta īpatsvars transporta nozarē kopumā tādēļ ir ļoti nozīmīgs, un tam ir netieša ietekme gan uz gaisa kvalitāti, kā arī vietēja mēroga gaisa piesārņojumu (oglekļa monoksīds, ogļūdeņraži, slāpekļa oksīds, sīkās daļiņas, ozona prekursori), gan uz klimata izmaiņām (CO2 emisija).

1.2.

Likumdošanas un pētniecības jomā pēdējos gados ir īstenoti vairāki pasākumi gan Eiropas līmenī, gan starptautiskās sadarbības jomā. Galvenie mērķi, kas sasniedzami minētajā jomā, ir energoefektivitātes paaugstināšana un piesārņojuma emisiju, kā arī atkarības no naftas samazināšana.

1.3.

Pēdējo 25 gadu laikā, pateicoties Eiropas standartiem, kas reglamentē transportlīdzekļu radīto emisiju, autotransporta līdzekļu radītā piesārņojuma emisija ir ievērojami samazinājusies.

1.4.

Turklāt tādi modeļi kā CAFE (Clean Air for Europe — “Tīrs gaiss Eiropai”, 2005. g.) ir ļāvuši paredzēt piesārņojuma līmeņa papildu samazinājumu 5 % apmērā līdz 2020. gadam.

1.5.

Izskatāmās direktīvas mērķis ir veicināt ilgtspējīgu pilsētvidi. Priekšlikumā ir paredzēts izveidot “tīro” lieljaudas transportlīdzekļu parku, kas ne tikai patērē mazāk enerģijas, bet rada arī mazāku piesārņojuma emisiju.

1.6.

Valsts un pašvaldību iestādēm ir noteikta obligāta prasība, lai 25 % no visiem gada laikā iepirktajiem lieljaudas transportlīdzekļiem, kuru pilna masa pārsniedz 3,5 t, būtu “tīrie” transportlīdzekļi. Otrkārt, Komisijas priekšlikumā ir paredzēta iespēja piemērot minēto prasību arī citām valsts un pašvaldību iestāžu iepirkto transportlīdzekļu kategorijām.

1.7.

Ņemot vērā valsts un pašvaldību iestāžu veiktos sākotnējos ieguldījumus, minētās direktīvas ātra stāšanās spēkā veicinātu “tīro” tehnoloģiju strauju attīstību un plašu izplatīšanu.

1.8.

Ja minēto direktīvu pieņemtu, tā daudzām pašvaldībām, kam noteikti ierobežojumi attiecībā uz transportlīdzekļu brīvu apriti, sniegtu alternatīvu risinājumu, kurš ļautu sasniegt labus rezultātus saistībā ar ietekmi uz vidi, sabiedrību un ekonomiku.

1.9.

Tādās pilsētās kā Parīze, Monpeljē, Frankfurte, Helsinki un citas, kurās ir izdarīti ieguldījumi, lai to rīcībā būtu “tīro” transportlīdzekļu autoparks (autobusi un atkritumu savākšanas transportlīdzekļi, kas darbojas ar dabasgāzi), ir sasniegti ļoti labi rezultāti, un tajās ir uzsākta papildu transportlīdzekļu iegāde, lai paplašinātu pieejamo autoparku.

1.10.

Pasākumu termiņu paātrināšana, dažādojot iniciatīvas un rīkojoties dažādos līmeņos, lai samazinātu vispārējo ietekmi uz vidi (Eiropas standarti transportlīdzekļu emisijas kontrolei, pasākumi energoefektivitātes un drošības līmeņa paaugstināšanai enerģijas avotu nodrošināšanas un dažādošanas jomā) var izpausties tikai kā sociālas priekšrocības un tehnoloģiska un ekonomiska attīstība.

1.11.

Tādēļ EESK izsaka cerību, ka minēto direktīvu pieņems 2006. gadā un ka tajā iekļaus vēl citus pasākumus jau esošajiem Eiropas Kopienas uzņēmumiem, kā arī tiem uzņēmumiem, kas tiek veidoti vai apstiprināti.

2.1

Komisija 2005. gada 21. decembrī iesniedza priekšlikumu izskatāmajai direktīvai par “tīro” autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu (1) (juridiskais pamats: EK dibināšanas līguma 175. panta 1. punkts, koplēmuma procedūra).

2.2

Minētās direktīvas galvenie mērķi ir šādi:

2.3

Direktīvā ir paredzēts, ka valsts un pašvaldību iestādēm ir noteikta obligāta prasība, ka attiecībā uz gada laikā iepirktajiem lieljaudas transportlīdzekļiem (kuru pilna masa pārsniedz 3,5 t) jānosaka minimāla kvota transportlīdzekļiem, kas atbilst “videi nekaitīgu transportlīdzekļu” standartiem. Minimālā kvota ir noteikta 25 % apmērā. Tā attiecas uz lieljaudas transportlīdzekļu aizstāšanu, lai transportlīdzekļu iegādes procesā pakāpeniski varētu ieviest atlases kritērijus, kas atbilst vides aizsardzības prasībām, un sagatavotu valsts un pašvaldību iestādes un nozari minēto prasību iespējamai attiecināšanai arī uz pārējām transportlīdzekļu kategorijām.

2.4

Minētās direktīvas piemērošanas rezultātā ilgtermiņā būs vērojami uzlabojumi autoparka ekoloģiskās efektivitātes ziņā, pateicoties apjomradītiem ietaupījumiem, zemākām izmaksām un videi mazāk kaitīgu transporta līdzekļu tehnoloģiju plašākai izmantošanai.

3.1

Lieljaudas transportlīdzekļi, uz ko attiecas minētā direktīva, ir transportlīdzekļi, kuru masa pārsniedz 3,5 t, piemēram, autobusi un transportlīdzekļi, ko izmanto komunālo pakalpojumu sniegšanā (piem., transportlīdzekļi atkritumu savākšanai).

3.2

“Tīrais” transportlīdzeklis ir “videi pastiprināti nekaitīgs” transportlīdzeklis, kā noteikts EEV Eiropas standartā (2), kurā paredzēti stingri limiti attiecībā uz CO2 emisiju un oglekļa monoksīda, slāpekļa oksīdu, ogļūdeņražu, sārņu daļiņu un ozona prekursoru kaitīgām emisijām.

3.3

Dalībvalstis vienmēr ir mudinātas ieviest nodokļu atvieglojumus attiecībā uz tiem transportlīdzekļiem, kuriem ir noteiktas stingrākas emisiju robežvērtības nekā paredzēts pašreizējā Euro 4 standartā (3), kā stimulu, lai tirgū parādītos tīrāki, energoefektīvāki transportlīdzekļi.

3.4

Valsts un pašvaldību iestādes, kam ir adresēta minētā direktīva, ir valsts, reģionālās un vietējās iestādes un organizācijas, kuras ir publisko tiesību subjekti, valsts un pašvaldību uzņēmumi un uzņēmēji, kam ir līgumi ar valsts un pašvaldību iestādēm par transporta pakalpojumu sniegšanu.

3.5

Obligātā prasība par minimālās kvotas noteikšanu attiecībā uz “tīro” transportlīdzekļu ikgadējo iegādi attiecas gan lieljaudas transportlīdzekļu pirkšanu, gan to nomu.

3.6

EEV izmantošanas veicināšana atbilst arī Komisijas nesenajam priekšlikumam direktīvai par automašīnu aplikšanu ar nodokļiem (4): nodokļi faktiski daļēji balstītos uz CO2 emisijām, lai veicinātu tīrāku, energoefektīvāku transportlīdzekļu pirkšanu, piemēram, tādu transportlīdzekļu, kuros izmanto biodegvielas, dabasgāzi, sašķidrināto naftas gāzi (LPG), elektromotorus vai hibrīdos motorus.

3.7

Aizvien plašāka biodegvielas izmantošana transporta līdzekļos ir arī viens no mērķiem rīcības plānā par biomasu (5), ko Komisija nesen pieņēma un papildināja ar paziņojumu par biodegvielu (6).

3.8

Šis priekšlikums tādēļ ir tādu plašu pasākumu sastāvdaļa, kas paredzēti saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisiju pastāvīgo pieaugumu, kurš apdraud Kopienas mērķus attiecībā uz klimata pārmaiņām, transportlīdzekļu izplūdes gāzu emisijas radīto vietēja mēroga piesārņojuma pieaugumu, kas negatīvi ietekmē iedzīvotāju veselību, un degvielu izmantošanas efektivitāti, sakarā ar kuru Eiropa joprojām ir ļoti atkarīga no naftas.

3.9

Zaļajā grāmatā par energoapgādi (7) jautājumi, kas saistīti ar transporta nozares izaugsmi, lielu enerģijas patēriņu, CO2 emisijām un atkarību no naftas ir analizēti ar mērķi noteikt pasākumus, kuri varētu ietekmēt pieprasījumu pēc alternatīvām tehnoloģijām un degvielām un veicināt “tīro” transportlīdzekļu ražošanu; tie paši jautājumi ir apskatīti arī Baltajā grāmatā (8) par Eiropas transporta politiku līdz 2010. gadam.

3.10

Paziņojumā par alternatīvajām degvielām autotransportam (9) un turpmākajās direktīvās par biodegvielu izmantošanas veicināšanu (10) enerģijas avotu dažādošana ir uzskatīta par efektīvu sistēmu, lai samazinātu atkarību no naftas, CO2 emisijas un piesārņojošu vielu vietēja mēroga emisijas.

3.11

Paziņojums, kurā pārskatīta ES ilgtspējīgas attīstības stratēģija (11), attiecas uz aspektiem, kas saistīti ar klimata izmaiņām. Minētās stratēģijas programmā, kas attiecas uz satiksmes pārvaldību pilsētu teritorijās un kurā ir iekļauta “ekoloģisku inovāciju” veicināšana un stingrs ieteikums “tīro” autobusu izmantošanai, nepārprotami ir paredzēta “tīrāku” transportlīdzekļu tirgus attīstība.

3.12

Zaļajā grāmatā (12) par energoefektivitāti ir ierosināti konkrēti pasākumi, tostarp publiskā iepirkuma izmantošana, lai attīstītu tādu transportlīdzekļu tirgu, kas ir mazāk piesārņojoši un ar augstāku energoefektivitāti nekā tradicionālie transportlīdzekļi.

3.13

Tādu transportlīdzekļu ražošana un izmantošana, kas labāk atbilst gaisa piesārņotājiem noteiktajiem limitiem, ir būtisks faktors, lai sasniegtu attiecīgajos Eiropas tiesību aktos noteiktos mērķus (13).

3.14

Tematiskajā stratēģijā par gaisa piesārņojumu (14), ar ko Komisija paredz konsolidēt attiecīgās spēkā esošās direktīvas, vēlreiz ir uzsvērta vajadzība ieteikt valsts un pašvaldību iestādēm īstenot minētās direktīvas, katru gadu piemērojot minimālo kvotu “tīro”, energoefektīvo transportlīdzekļu iegādei.

3.15

Eiropas Parlaments ir izteicis atbalstu Kopienas rīcības plānam, kas paredzēts energoefektivitātes paaugstināšanai transporta nozarē, jo īpaši uzsverot mērķtiecīgu publiskā iepirkuma programmu nozīmīgumu, lai samazinātu energoefektīvu transportlīdzekļu cenu un nodrošinātu to konkurētspēju ar tradicionālajām tehnoloģijām (15).

3.16

Eiropadome ir izteikusi atbalstu pasākumiem vides pārvaldības un ilgtspējīgas attīstības integrēšanai transporta politikā (16).

4.1

Šīs direktīvas pieņemšanas gadījumā tiktu ieviesta virkne obligātu pasākumu publiskā iepirkuma jomā, lai paātrinātu tirgus pieprasījuma pieaugumu attiecībā uz “tīrajiem” transportlīdzekļiem. Vienlaikus priekšlikums veicina “tīro”, energoefektīvo transportlīdzekļu ieviešanu ar tehnoloģiski neitrālas pieejas starpniecību, kā to ieteikušas dalībvalstis (17).

4.2

Lieljaudas transportlīdzekļu, kuru pilnā masa pārsniedz 3,5 t, iepirkuma saistībām salīdzinājumā ar brīvprātīgu vienošanos vai cita veida reglamentējošiem pasākumiem ir priekšrocības attiecībā uz izmaksu un ieguvumu samēru, Eiropas rūpniecības konkurētspējas ekonomiskajiem aspektiem un, galvenokārt, ietekmi uz vidi.

4.3

Iepirkuma kvota 25 % apmērā atbilst 10 % visa tirgus, un tā ir pietiekami augsta procentuālā daļa, lai varētu ietekmēt “tīro” transportlīdzekļu tirgus attīstību un veicinātu apjomradītus ietaupījumus, tādējādi saglabājot ieguldījumu izmaksas pieņemamā līmenī.

4.4

Paredzams, ka ierosinātā direktīva attieksies uz aptuveni 52 000 transportlīdzekļu, tostarp 17 000 autobusu un 35 000 kravas furgonu. “Tīro” transportlīdzekļu ieviešana 25 % apmērā tādējādi atbilstu 13 000“tīro” transportlīdzekļu gadā. Konkrētā aizstāšanas sektora (autobusi, atkritumu savākšanas transportlīdzekļi vai cita veida transportlīdzekļi) izvēle ir valsts un pašvaldību iestāžu ziņā, un tās var brīvi izlemt par konkrētajām aizstāšanas kvotām.

4.5

Iepirkuma saistības, kas paredz sistemātisku “tīro” transportlīdzekļu ieviešanu, veicinātu autotransporta nozares attīstību un garantētu spēcīga lieljaudas transportlīdzekļu tirgus paplašināšanos Eiropā, palielinot tā konkurētspēju.

4.6

Parīzē, Monpeljē, Frankfurtē un citās pilsētās jau ir “tīro” transportlīdzekļu autoparki, un ir paredzama šādu parku paplašināšana, ņemot vērā gūtos pozitīvos rezultātus vides un sociāli ekonomiskajā jomā.

4.7

“Tīro” transportlīdzekļu procentuālās daļas obligāta ieviešana lieljaudas transportlīdzekļu autoparkā ir nākamais līdzeklis, kas pieejams valsts un pašvaldību iestādēm, lai palīdzētu tām izpildīt Kopienas direktīvās par gaisa kvalitāti noteiktās saistības.

4.8

Ierosinātajā direktīvā ieteiktā aizstāšanas procentuālā daļa dotu iespēju gūt ātrus sākotnējos rezultātus attiecībā uz gaisa kvalitātes uzlabošanu (18), tā kā “tīrie” transportlīdzekļi atbilst standartiem, kas ievērojami ļauj samazināt ogļūdeņražu, slāpekļa oksīdu un sārņu daļiņu emisijas.

4.9

Turklāt “tīro” transportlīdzekļu izmantošana palīdz samazināt degvielas patēriņu un mudina pētniekus gūt aizvien nozīmīgākus rezultātus vides jomā; pirmkārt, alternatīvo degvielu izmantošanas veicināšana un, otrkārt, emisijas samazināšanas tehnoloģiju izpēte ievērojami sekmē autotransporta nozares izaugsmi.

4.10

Ņemot vērā to, ka lieljaudas transportlīdzekļu, uz kuriem attiecas ierosinātā direktīva, vidējais ekspluatācijas ilgums ir apmēram 15 gadi, un pieņemot, ka minētā direktīva stāsies spēkā 2006. gadā, valsts un pašvaldību iestādēm līdz 2030. gadam būs laiks kompensēt ieguldījumus, īstenot tehnoloģisko attīstību un uzlabot izpildes standartus.

4.11

Saistībām attiecībā uz ātru un noteiktu “tīro” transportlīdzekļu izmantošanas veicināšanu būs arī labvēlīga sociālā ietekme: gaisa kvalitātes uzlabošana pilsētu teritorijās cita starpa nozīmē arī elpošanas orgānu slimību sastopamības un uzliesmojumu samazināšanu, kas savukārt uzlabos sabiedrības veselības aizsardzības budžetu.

18.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 195/29

1.1

EESK vairākkārt norādījusi, ka noturīgai attīstībai ir liela nozīme Eiropas nākotnes nodrošināšanā un globālajā attīstībā, un tāpēc tā atzinīgi vērtē Komisijas izstrādāto “rīcības programmu”, kas veltīta minēto jautājumu risināšanai.

1.2

Komisijas paziņojums ir viens no pieciem 2005. gadā publicētajiem dokumentiem par tematu “noturīga attīstība”. Kaut arī EESK vienmēr uzsvērusi konkrētas rīcības nepieciešamību, tā kritiski vērtē faktu, ka dažādo dokumentu skaits ir tik liels, ka vienkāršs cilvēks, kas interesējas par politiku, gandrīz vairs nespēj tajos orientēties.

1.3

Lisabonas stratēģijas un noturīgas attīstības stratēģijas savstarpējā saistība ir neskaidra. Lai iedzīvotāji labāk izprastu minētās stratēģijas, jāveic informējoši pasākumi un jāuzlabo to saskanība. Ietekmes novērtēšanas mehānisms ir jāpārstrādā, lai panāktu, ka līdztekus ekonomiskajiem aspektiem tiktu ņemti vērā arī ekoloģiskie un sociālie aspekti. Lisabonas stratēģijā paredzēts atbalsts pētniecībai un jauninājumiem, un tiem it īpaši jāveicina noturīga attīstība.

1.4

EESK uzskata, ka paziņojumā iekļauto rīcības platformu nekādā ziņā nevar atzīt par jaunu un pārskatītu stratēģiju. Kaut arī veikta pareiza pašreizējā stāvokļa analīze un izdarīts secinājums, ka “tas ir neapmierinošs”, Komisija ar to arī ir aprobežojusies. Netiek runāts vai pārāk maz tiek runāts par to, kas konkrēti darāms, lai stāvokli uzlabotu.

1.5

Minētajā dokumentā Komisija neņem vērā ne EESK 2004. gada aprīļa ieteikumu, ne arī savu 2005. gada jūnija solījumu. Tā neizvirza precīzus mērķus, kas jāsasniedz, īstenojot noturīgas attīstības stratēģiju.

1.6

Stratēģijā parasti tiek izklāstīts mērķu sasniegšanas veids. Mērķu trūkums neizbēgami noved pie tā, ka mērķu sasniegšanas līdzekļi nav aprakstīti pietiekami skaidri. Tā ir lielākā paziņojuma nepilnība. Ja nav precīzi zināms, kur jānokļūst, nav arī iespējams noteikt, kā tur nokļūt.

1.7

Dokumentā aprakstītie galvenie pasākumi ir neskaidri un ļoti neprecīzi. Daļēji tās ir senas prasības, proti, solījumi, kas doti jau vairāk nekā pirms 30 gadiem un joprojām nav izpildīti. Tomēr netiek apspriesti ne iemesli, kādēļ šādas senas prasības nav izpildītas, ne arī šo prasību aktualitāte, ne tas, vai šīs prasības pirmām kārtām ir pietiekamas.

1.8

Attiecībā uz dokumentā iekļautajiem īpaši nozīmīgiem paziņojumiem Komisija tomēr neuzņemas nekādas saistības. Komisijas paziņojums par starptautiskās tirdzniecības kā noturīgas attīstības instrumenta izmantošanu ir atbalstāms. Tādā dokumentā kā rīcības platforma tomēr būtu jānosaka, kādā veidā šo nodomu būtu iespējams īstenot.

1.9

Komisijai jāprecizē iesaistīto pušu uzdevumi un jāatbild uz jautājumu, kas par ko ir atbildīgs, atkarībā no ES, dalībvalstu, sociālo partneru un citu iesaistīto pušu kompetences jomas.

1.10

EESK, savukārt, pauž apņemšanos sekmēt apspriešanās procesu, pakāpeniski izveidojot datu bāzi. Tā palīdzēs izplatīt paraugpraksi, kā arī apkopot informāciju par grūtībām, ar kurām sastopas vietējie dalībnieki, utt. Datu bāze ļaus apkopot pieredzi un speciālās zināšanas, kuras Komisija un citas iesaistītās puses varētu pielietot.

1.11

Ir jāsecina, ka paziņojumā ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, un tiek uzdoti pat jauni jautājumi, uz kuriem sabiedrība atbildi līdz šim gaida veltīgi.

1.12

EESK par to pauž dziļu nožēlu. Minētais paziņojums ne tikai neliecina par patiešām jaunu pieeju noturīgas attīstības politikai, bet patiesībā pierāda arī to, ka minētajā jomā pašreiz nenotiek nekāda attīstība.

2.1

Komisija 2005. gada 13. decembrī tieši pirms Briselē notikušās Eiropadomes sanāksmes par finanšu plānu iesniedza paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Par noturīgas attīstības stratēģijas pārskatīšanu — rīcības platforma” (1), kas ir šī atzinuma temats.

2.2

ES noturīgas attīstības stratēģiju, kas ir jāpārskata, pieņēma Eiropadomes sanāksmes laikā Gēteborgā 2001. gada vasarā. EESK savu viedokli vairākkārt ir paudusi gan pirms stratēģijas izstrādes, gan arī par pašu stratēģiju — kā pēdējais tostarp jāmin 2004. gada aprīlī pieņemtais izpētes atzinums par tematu “ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas novērtējums” (2), kā arī 2005. gada maijā pieņemtais izpētes atzinums par tematu “Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas nozīme jaunajā finanšu plānā” (3). Turklāt EESK un Komisija 2005. gada aprīlī sarīkoja ieinteresēto pušu forumu, kas guva lielu ievērību un bija ļoti konstruktīvs, savukārt, 2006. gada martā, izstrādājot šo atzinumu, Komiteja sarīkoja vēl vienu apspriešanos, kuras rezultāti, protams, tika ņemti vērā.

2.3

Prodi kga vadītā Komisija bija paziņojusi savu nodomu veikt noturīgas attīstības stratēģijas pārskatīšanu, kā arī nodomu minēto stratēģiju pieņemt. Tas tomēr netika izdarīts. Dokumenti ikreiz tika izstrādāti ar ievērojamu novēlošanos. Tas, iespējams, liecina par to, ka noturīgas attīstības stratēģijas veicināšana Komisijai un Padomei sagādā ievērojamas grūtības.

2.4

Baroso kga vadītā Komisija 2005. gada februārī nodeva atklātībai nevis pārskatītu stratēģiju, bet gan paziņojumu par tematu “ES 2005. gada pārskats par ilgtspējīgas attīstības stratēģiju — sākotnējie apsvērumi un turpmākā orientācija” (4). Tajā cita starpā tika minēta “nestabilitātes tendenču pastiprināšanās” un tika runāts par to, ka sasniegumi attiecībā uz vides aizsardzības prasību integrāciju nozaru politikās “ir ierobežoti”, ka “nabadzības un sociālās atstumtības problēma kļūst arvien nopietnāka” un ka, “pasaulē pieaugot” savstarpējai atkarībai“, mēs nevaram turpmāk ražot un patērēt tā, kā to darām pašreiz”.

2.5

Komisijas paziņojums, kas ir šā atzinuma temats, ir jāapskata aprakstītajā kontekstā. EESK šo paziņojumu gan uzskata par nākamo soli ceļā uz noturīgas attīstības stratēģijas pārskatīšanu, bet nekādā ziņā par jau pabeigtas pārskatīšanas rezul- tātu. Saskaņā ar jaunāko informāciju, kas tomēr drīzāk ir neoficiāla, patlaban ir ieplānots, ka 2001. gadā pieņemtās noturīgas attīstības stratēģijas pārskatītu versiju Padome pieņems savā 2006. gada jūnija sanāksmē un ka uz šiem secinājumiem būs pamatota kopīga Eiropas noturīgas attīstības stratēģija līdz 2009. gadam. Šajā sakarā EESK vispirms secina, ka Komisija nav izpildījusi saistības, kuras tā uzņēmās 2001. gadā, proti, ikreiz, kad darbu uzsāk jauna Komisija, jāiesniedz stratēģijas pārskatīta versija. Turklāt patlaban ir pieejami pieci 2005. gadā izstrādāti dokumenti (5), ko, veicot stratēģijas pārskatīšanu, varētu uzskatīt par ideju un materiāla avotiem, bet minētos dokumentus nekādā ziņā nevar uzskatīt par pārskatītu un jaunākajām — vēl aizvien draudīgām — tendencēm atbilstošu stratēģiju turpmākajiem četriem gadiem.

2.6

Komiteja izsaka neizpratni par to, ka Komisija, neskatoties uz savām saistībām, nav iesniegusi izsmeļošus komentārus par Komitejas pēdējo izpētes atzinumu par tematu “ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas novērtējums” (6). Uz daudziem Komitejas šajā atzinumā uzdotajiem principiālajiem jautājumiem vēl joprojām nav atbildes, par ko liecina arī mērķu, ideju un orientācijas trūkums patlaban atklātībai nodotajā rīcības platformā.

2.7

Līdzīgi kā 2004. gadā EESK uzskata, ka trūkst arī viennozīmīgu norāžu par to, kā ES pašreizējās darbības pamatā esošās abas lielās stratēģijas — noturīgas attīstības stratēģija un Lisabonas stratēģija izaugsmei un nodarbinātībai — tiek nodalītas un klasificētas atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību (7) 2. pantā izvirzītajiem mērķiem. Dalībvalstu sagatavotās reformu programmas (saistībā ar Lisabonas stratēģiju izaugsmei un nodarbinātībai) liecina, ka noturīga attīstība nav viena no dalībvalstu prioritātēm. Tas ir pretrunā 2005. gada marta Eiropadomes secinājumiem, kuros norādīts, ka noturīgas attīstības stratēģija ir prioritāra ES stratēģija.

2.8

EESK šajā atzinumā pievērsīs uzmanību galvenokārt tam, vai ir ņemti vērā un īstenoti tās komentāri, jautājumi un ieteikumi, kas formulēti iepriekš minētajos 2004. gada aprīļa un 2005. gada maija atzinumos.

2.9

Turklāt tiks analizēts, vai tiek pildītas saistības, kuras uzņēmusies pati Komisija.

3.1

Tāpat kā daudzos citos iepriekšējos dokumentos Komisijas paziņojumā, kas ir šī atzinuma temats, vispirms raksturota vispārējā situācija. To skaidri raksturo divi citāti no paziņojuma trešās rindkopas: “Eiropa ar labiem panākumiem ir sākusi piemērot šos noturīgās attīstības principus. .... Šie centieni tomēr ir jāpastiprina”.

3.2

Komiteja piekrīt minētajam apgalvojumam un vispārējai analīzei — gan ES, gan arī valstu līmenī daudzās jomās ir uzsāktas daudzas parauginiciatīvas; tās ir uzsākuši arī uzņēmumi, NVO un privātpersonas. Minētās iniciatīvas tomēr vēl neliecina par attīstības tendenču maiņu.

3.3

Konkrētus sekmīgas darbības piemērus var minēt valstu līmenī (piemēram, Vācijā īstenotās ēku enerģētiskās sanācijas un atjaunojamās enerģijas izmantošanas programmas pozitīvā ietekme uz jaunu darbavietu izveidošanu un apkārtējo vidi), nozaru līmenī (piemēram, atteikšanās no fluorhlorogļūdeņraža lietošanas automobīļu kondicionēšanas iekārtās un Rīcības plāns vides tehnoloģiju jomā), kā arī uzņēmumu līmenī (piemēram, British Petroleum, kas 1998. gadā apņēmās līdz 2010. gadam samazināt siltumnīcgāzu emisijas par 10 % procentiem salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni un, veicot energoefektivitātes pasākumus, šo mērķi sasniedza jau 2003. gadā; skatīt arī Anglijas lielo un daudznacionālo uzņēmumu parakstīto dokumentu Lielbritānijas premjerministra atbalstam cīņā ar klimata pārmaiņām (8)).

3.4

Minētie piemēri pierāda, ka noturīgu ražošanas un patēriņa metožu lietošana ir ne vien tehniski iespējama, bet tā ir arī ekonomiski izdevīga un veicina darbavietu saglabāšanu un jaunu darbavietu radīšanu. Sabiedrībai tas ir jādara zināms vēl skaidrāk nekā līdz šim.

3.5

Noturīga attīstība ir pilnīgi cits, jauns, integrēts sabiedrības attīstības princips — noturīgas attīstības ekonomiskā, sociālā un ekoloģiskā dimensija viena otru pastiprina un veicina “Eiropeisko vērtību” saglabāšanu. Tādējādi noturīga attīstība veicina sabiedrības kopējo labklājību. Tāpēc EESK atbalsta Komisijas un Eiropas Kopienu Statistikas biroja kopīgos centienus, lai attīstītu “labklājības rādītāju”, kas no noturīgas attīstības viedokļa ir pārliecinošāks rādītājs nekā IKP. Tāds varētu būt “Ekoloģiskais pēdas nospiedums”, par kuru informāciju sniedz Eiropas Vides aģentūra. Tādam rādītājam būtu jāņem vērā ārējās izmaksas vides jomā, kā arī noteiktas sociālās izmaksas.

3.6

Noturīga attīstība nenozīmē, ka, trūkumus, kas radušies vienas nozares attīstībā, jānovērš, veicot pasākumus citā nozarē. Tādu pieeju īstenoja agrāk. Minētajai jaunajai attīstības idejai Eiropadome atkārtoti izteica atbalstu 2005. gada jūnijā, un vairāki Eiropas Komisijas dokumenti liecina, ka tāda pieeja ir arī efektīva (9).

3.7

Vispirms tomēr ir jārīko plašas sabiedriskas un politiskas debates par Eiropas vērtībām, kuras daļēji atšķiras vērtībām citos pasaules reģionos, kā arī par noturīgas attīstības mērķiem, kurus mēs gribam sasniegt. Vēl vairāk, šķiet, ka minētās debates bija jāuzsāk jau krietni agrāk. Mērķu sasniegšanas veidus (t.i., stratēģiju) var sākt apspriest tikai tad, ja pastāv skaidrība gan par sasniedzamajiem mērķiem, gan arī par saglabājamajām (Eiropeiskajām) vērtībām. Arī šajā gadījumā EESK pauž šaubas par to, vai minētie jautājumi ir pietiekami apspriesti. Tāpat kā pirms 2 gadiem Komiteja secina, ka lielākajai daļai iedzīvotāju “noturīgas attīstības” jēdziens ir pilnīgi svešs, savukārt, tie, kas par to ir dzirdējuši, bieži nezina, ko tas īsti nozīmē. Grūti iedomāties sliktākus politiskās darbības priekšnosacījumus (situācija ar Lisabonas stratēģijas īstenošanu ir līdzīga!).

3.8

EESK ļoti labi apzinās, ka minētās debates par vērtībām un mērķiem, it īpaši globālā tirgus apstākļos, nebūs vienkāršas. Piemēram, fakts, ka dzīves materiālā pamata saglabāšanai Eiropā tiek pievērsta lielāka uzmanība nekā citur pasaulē, var izraisīt to, ka ražošanas uzņēmumi, kuri nelieto noturīgas darba metodes, tiek pārcelti uz citiem pasaules reģioniem (globālā skatījumā tas nav nekāds sasniegums). Minētajam faktam var būt negatīva ietekme arī uz Eiropas uzņēmumu konkurētspēju. Un tieši tāpēc, ka tuvākajā laikā problēmas tikai palielināsies, beidzot ir jāsarīko plašas debates, kā EESK to vairākkārt jau aicinājusi darīt.

3.9

Komisijas paziņojumā īpaša uzmanība veltīta sešām tā sauktajām “svarīgākajām jomām”, proti:

3.10

Iepriekš pieņemtos atzinumos EESK jau vairākkārt uzsvērusi, ka tā atbalsta tādu koncentrēšanos uz svarīgākajām jomām, bet Komiteja arī norāda, ka pastiprināta uzmanība ir jāvelta vismaz tām jomām, par kurām ES ir pilnīgi (arī finansiāli) atbildīga (piemēram, lauksaimniecības un reģionālā politika). Pārsteidz tas, ka paziņojumā minētās jomas gandrīz nav minētas — 2. pielikumā labākajā gadījumā ir norādīta Interneta saite, piemēram, Komisijas regulai par stratēģiskajām vadlīnijām lauku attīstībai (plānošanas periods 2007.—2013.) (KOM(2005) 304), nepaskaidrojot ne tajā izvirzīto mērķu, ne arī pasākumu saistību ar noturīgu attīstību.

3.10.1

Paziņojuma ievadā, raksturojot Eiropas Savienības līdz šim paveikto, īsi pieminēta agrārās un zivsaimniecības politikas reforma un uzsvērts, ka “lauku attīstības politikas nostiprināšana” atspoguļo apņemšanos veidot integrētu politiku. EESK minēto apgalvojumu uzskata par pilnīgi neizprotamu, jo runāt par “nostiprināšanu” vispār nav iespējams. Pretēji Komisijas politiskajiem solījumiem un EESK ieteikumiem (10) lauku attīstībai piešķirto līdzekļu apjoms nākamajā finanšu periodā no 2007.—2013. gadam būs ievērojami mazāks par tai patlaban piešķirto un Komisijas plānoto līdzekļu apjomu (11).

3.10.2

Attiecībā uz zivsaimniecības politiku EESK atzīmē tikai to, ka līdz šim nav izdevies pat nodrošināt noteikto zivju nozvejas kvotu ievērošanu, un tāpēc jūrās vēl joprojām notiek pārzveja. Lai sasniegtu izvirzīto “operatīvo” mērķi, proti, “līdz 2015. gadam panākt maksimālo noturīgo atdevi no zivsaimniecības” (12), šādos apstākļos ir nepietiekami uzskaitīt dažādas Interneta mājas lapas, kurās ir iekļauta informācija par Komisijas agrākajām politikām vai plānotajiem paziņojumiem vai zaļajām grāmatām.

3.11

Komisijas 2005. gada februāra paziņojumā (KOM(2005) 37 galīgā red.) veikta nozīmīga un — EESK skatījumā — pareiza vēl joprojām nenoturīgās situācijas un attīstības tendenču analīze, un II daļā (“Problēmu risinājumi”) iekļauti arī EESK iepriekš izteiktie priekšlikumi. Komisija uzsver, ka “vienlaicīgi (jāveicina) ekonomiskā izaugsme, sociālā integrācija, vides aizsardzība gan Eiropā, gan citās pasaules daļās”, dokumenta turpinājumā tā pauž vēlmi “ilgtspējīgai attīstībai ierādīt centrālo vietu ES politikas veidošanā”, kā arī norāda uz nepieciešamību“skaidrāk noteikt uzdevumus, mērķus un attiecīgos izpildes termiņus, lai pievērstos darbībai prioritārās jomās un varētu novērtēt sasniegumus. Kaut arī tendencēs parādās ilgtermiņa problēmas, kurām būs nepieciešami ilgtermiņa risinājumi, sabiedrības virzību pareizā gultnē var apliecināt vienīgi tad, ja tiek skaidri noteikti vidēja termiņa mērķi un tiek novērtēti sasniegumi. Tādēļ ilgtermiņa uzdevumu noteikšanu nedrīkst interpretēt kā rīcības atlikšanu uz vēlāku laiku”.

3.12

Arī EESK 2004. gada aprīļa atzinumā kritiski vērtēts fakts, ka noturīgas attīstības stratēģijas mērķi ir pārāk neskaidri, un tādēļ ir grūti novērtēt to īstenošanu. Komiteja norādīja, ka tāda situācija nav tipiska, proti, Komisijas paziņojumā, kas kalpoja par pamatu noturīgas attīstības stratēģijas izstrādāšanai, ir formulēti skaidri mērķi (13).

3.12.1

EESK jau toreiz norādīja, ka stratēģijai trūks orientācijas, ja netiks izvirzīti atbilstoši mērķi un starpmērķi. EESK uzstādīja jautājumu arī par “stratēģijas” būtību un atzīmēja: “Stratēģija ir definēta kā precīzs rīcības plāns mērķa sasniegšanai, kurā jau no paša sākuma tiek ņemti vērā tie faktori, kas varētu ietekmēt minēto rīcību. Tāpēc turpmākajā ES noturīgas attīstības stratēģijā būtu”

3.13

Komisijas paziņojuma un tajā izklāstītās “rīcības platformas” lielākā nepilnība ir tā, ka atkal nav izvirzīti patiešām skaidri mērķi un starpposma mērķi, kā arī netiek norādīti to sasniegšanas veidi, kaut arī Komisija pati to uzskata par nepieciešamu. Dokumentā ir minēti tikai ļoti neskaidri “galvenie pasākumi”, savukārt, 2. pielikumā ir uzskaitīti vairāki “operatīvie uzdevumi un mērķi”, kā arī “galveno pasākumu piemēri: notiekošie un plānotie pasākumi”, kas šķiet vai nesaistoši un neizteiksmīgi, vai arī labākajā gadījumā tie ir “jāpārbauda” vai “jāparedz”.

3.14

Paziņojumā nav arī norādīts, kas par ko ir atbildīgs un kādai jābūt dažādo politisko līmeņu sasaistei, lai dažādie vadības līmeņi ļautu panākt pēc iespējas lielāku sinerģijas efektu.

3.15

EESK ar lielu interesi ir iepazinusies ar paziņojuma 3.2. nodaļu un izklāstu par visefektīvāko instrumentu kombināciju. Komiteja uzskata par pilnīgi pareizu formulējumu, ka “Valdībām un citām publiskām struktūrām ir plašs instrumentu klāsts, lai motivētu cilvēkus izdarīt pārmaiņas — kā veikt reglamentēšanu, aplikšanu ar nodokļiem, iepirkumu, investīcijas, kā tērēt līdzekļus un nodrošināt informāciju. Uzdevums ir panākt pareizo politiku kombināciju… Iespējams, visiedarbīgākā pārmaiņu veicināšanas metode ir nodrošināt pareizos tirgus signālus (“cenu korekcijas”), kas rada spēcīgu motivāciju cilvēkiem mainīt uzvedību un atbilstoši veidot tirgu. To var panākt, nodrošinot, ka visi, gan ražotāji, gan patērētāji, pieņemot lēmumus, rēķinās ar visām no lēmumiem izrietošajām izmaksām un sekām. Piemēram, tas nozīmē, ka “piesārņotāju” uzliktās izmaksas citiem sabiedrības locekļiem tiek ietvertas produktu cenā…”.

3.16

EESK atbalsta šādu viedokli. Tas saskan ar Komitejas pēdējo gadu gaitā pieņemtajos atzinumos iekļautajām prasībām (15). EESK tomēr pauž patiesu nožēlu, ka dokumentā veikta tikai analīze un nav norādīts ārējo izmaksu internalizācijas veids.

3.17

EESK jau savā 2004. gada aprīļa ziņojumā Komisijai ir pieprasījusi izrādīt iniciatīvu minētajā jomā, uzsākot un veidojot dialogu ar visām ieinteresētajām pusēm. Tās ne tikai interesējas, bet tām ir arī tiesības uzzināt, kā (un kad) ārējo izmaksu internalizācija tiks īstenota. EESK jau toreiz lūdza paskaidrot, kā izmaksu internalizācija ietekmēs vispārējo ekonomikas konkurētspēju un, piemēram, transporta nozari. Komisija bija secinājusi, ka “tirgus cenās tiek iekļauta ... mazāk nekā puse no ārējām izmaksām vides jomā”, kas nozīmē, ka “tiek veicināts patērētāju pieprasījums pēc precēm, kas ražotas, neņemot vērā noturīgas ekonomikas principus” (16).

3.18

EESK vēlētos uzzināt, kur un kad Komisija galu galā minētos jautājumus ir nodomājusi apspriest. Komiteja uzskata, ka vispiemērotākais risinājuma veids būtu minēto jautājumu iekļaušana noturīgas attīstības stratēģijā. Komiteja pauž nožēlu, ka vairāk nekā 2 gadus ir bijis jāgaida uz “Communication on the use of market-based instruments for environmental policy in the internal market”, kas vēl joprojām nav izstrādāts.

3.19

EESK ar nožēlu secina, ka turpmāk minētais Komisijas ierosinājums ir diezgan nesaistošs, proti, ...“Dalībvalstīm kopā ar Komisiju būtu jādalās pieredzē par labāko praksi, kā novirzīt nodokļus no darba uz patēriņu un/vai piesārņošanu, neietekmējot ieņēmumus, palīdzot īstenot ES mērķi par nodarbinātības palielināšanu un apkārtējās vides aizsardzību.” EESK lūdz Komisiju aktivizēt pūliņus minētajā jomā, pēc iespējas ātrāk veikt attiecīgus pētījumus un izstrādāt paziņojumu Eiropas Savienības iestādēm, kurā būtu iekļauti minēto pētījumu rezultāti un to vērtējums, kā arī ietekmes novērtējums.

3.20

Papildus tam, ka nav ievērota ES sena tradīcija (t.i., skaidri mērķi un precīzi izpildes termiņi), vēl viena liela paziņojuma nepilnība ir tā, ka netiek apspriesti iespējamie mērķu sasniegšanas instrumenti un šo instrumentu piemērošanas sekas. Lai arī tādējādi, protams, var izvairīties no iespējamiem konfliktiem, EESK vairākkārt ir aicinājusi uzsākt apspriešanos ar visām ieinteresētajām pusēm, kas ļoti svarīga, jo tā ir būtisks noturīgas attīstības procesa priekšnoteikums.

3.21

Komiteja pozitīvi vērtē apņemšanos veicināt valstu un Eiropas dažādu stratēģiju labāku integrāciju. Lai to tomēr izdarītu, vispirms — kā jau minēts — ir jāizstrādā patiesa Eiropas stratēģija nevis tikai dokuments, kurā tiek apvienoti tādi jau ilgāku laiku zināmi viedokļi, skaidrojumi un programmas, kuru ietekme uz negatīvajām attīstības tendencēm līdz šim nav bijusi pietiekama.

3.22

Komisijas priekšlikums ļauj secināt, ka dažādu iniciatīvu un to atsevišķo posmu (plānošana, īstenošana, utt.) saskaņotības uzlabošanā galvenā nozīme tiek piešķirta ietekmes novērtējumam. Tomēr ir jāņem vērā, ka minēto analīzi nevar veikt, pamatojoties vienīgi uz izmaksām, bet ir jāņem vērā arī citi iespējamie ekonomikas, sociālie un ar vides aizsardzību saistītie ieguvumi (17). Tātad, ņemot par paraugu ietekmes uz konkurētspēju novērtējumu, būtu jāizstrādā kritērijs, lai nodrošinātu pienācīgu uzmanību minētajām pēdējām divām dimensijām. Attiecīgi ir jāņem vērā arī rīcības platformā īpaši atzīmētā ārējā dimensija.

3.22.1

Komiteja atkārtoti uzsver, ka dažādajās programmās un no dažādiem budžeta posteņiem finansēto projektu attaisnojamība jāvērtē, pamatojoties uz noturīgas attīstības kritēriju (18).

3.23

Papildus tam, ka izvirzītie mērķi ir neskaidri un netiek apspriesti to sasniegšanas instrumenti, EESK vēlas atzīmēt vēl vienu dokumenta nepilnību. Komisija nesniedz atbildi uz jautājumu par atbildības sadali. Tas ir delikāts jautājums, jo dažas plānotās aktivitātes ir Kopienas kompetencē (tirdzniecības politika), citas — dalībvalstu atbildība (enerģētika) vai arī Eiropas līmeņa koordinācijas mēģinājums (sociālā politika). Turklāt šīm daudzajām atbildības jomām nāk klāt vēl viena dimensija, proti, globālā dimensija (skat. arī iepriekš).

3.24

EESK uzskata, ka pašreizējo situāciju ir veicinājis arī lielais izstrādāto stratēģiju, rīcības plānu, utt. skaits, kā arī grozījumi, kas tiek ierosināti atbilstoši gadu gaitā mainīgajām politiskajām prioritātēm. Saskaņā ar Eiropadomes 2005. gada jūnijā (19) apstiprinātajiem noturīgas attīstības pamatprincipiem Komiteja uzskata, ka Komisijai vispirms ir jānosaka par konkrētu pasākumu veikšanu atbildīgais līmenis, kuram, savukārt, ir jāgarantē ieinteresētajām pusēm, ka ilgākā laika posmā tiks nodrošināta stabilitāte un saskaņotība ar citiem pasākumiem.

3.25

Saskaņā ar Baltajā grāmatā “Pārvaldība” minētajiem principiem un Baltajā grāmatā par saziņas politiku (“plaisas mazināšana starp ES un tās pilsoņiem”) pausto apņemšanos, kā arī pēc 2006. gada 20. un 21. martā notikušā konsultatīvā foruma par noturīgu attīstību Komiteja uzskata, ka obligāti jāveic strukturēta un ilgstoša apspriešanās ar iesaistītajām pusēm, lai izdotos mobilizēt vietējos dalībniekus un lai noturīgas attīstības ideju piepildītu ar konkrētu saturu. Tāpēc Komiteja uzsāks datu bāzes veidošanu, kas līdzināsies tai datu bāzei, kuru tā jau izveidojusi un kurā tiek apkopoti vienotā tirgus dalībnieku sniegtie dati (PRISM). Ar jaunizveidotās datu bāzes palīdzību tiks apkopota informācija par grūtībām, ar kurām sastopas vietējie dalībnieki, tiks popularizētas pārbaudītas metodes, tiks apkopota informācija par organizācijām, kas atbildīgas par minēto inovatīvo projektu īstenošanu, tiks konkretizēta augšupējā pieeja (“bottom-up approach”) un tiks paplašināta attiecīgā pieredze un zināšanas, kuras ir īpaši lietderīgas Komisijai, izstrādājot direktīvu projektus un paziņojumus, kā arī veicot ietekmes novērtēšanu.

3.26

Turklāt EESK uzskata, ka 2008. gadā paredzētā Starptautiskā Valūtas fonda reforma Eiropas pārstāvjiem piedāvā iespēju pārstāvēt vienotu viedokli un nodrošināt to, ka noturīgas attīstības princips tiek atzīts par vienu no atbalsta piešķiršanas kritērijiem.

3.27

EESK atbalsta Komisijas apņemšanos regulāri ik pēc diviem gadiem, izmantojot progresa ziņojumu, veikt noturīgas attīstības procesa pārskatīšanu, pārbaudes procesā iesaistot gan Eiropadomi un Eiropas Parlamentu, gan arī EESK un RK, ņemot vērā to veicinošo lomu sabiedrībā.

3.28

Komisijas nesen publicētajā paziņojumā par jauno rūpniecības politiku (20) minēts, ka tiks izveidota augsta līmeņa darba grupa konkurētspējas, enerģētikas un vides jautājumos, tiek minēti arī apsvērumi par ārējiem konkurētspējas un tirgus piekļuves aspektiem (2006. gada pavasaris), kā arī pārstrādes rūpniecības strukturālo pārmaiņu vadība (2005. gada beigas). EESK atbalsta augsta līmeņa darba grupas izveidi (2006. gada februāris) un tai izvirzītos uzdevumus (21), Komiteja ir gatava sniegt atbalstu minētās grupas darbībai. Komiteja arī cer, ka turpmākie Komisijas apsvērumi būs formulēti, cenšoties nodrošināt atbilstošu Eiropas politiku sinerģijas izmantošanu un panākt kompromisu noturīgas attīstības mērķa sasniegšanai.

3.29

Kaut arī Komiteja konsekventi aizstāv viedokli, ka 3 % no IKP (2/3 no minētās summas būs privātā sektora investīcijas) ir jānovirza pētniecībai un izstrādei, tā uzskata, ka minētajām investīcijām un to radītajiem jauninājumiem jākalpo noturīgas attīstības veicināšanai. Lai saskaņotu noturīgas attīstības stratēģiju un tai pakārtoto Lisabonas stratēģiju, Komisijai, ja iespējams, ar Statistikas biroja un tam līdzvērtīgo dalībvalstu iestāžu atbalstu būtu regulāri jāsagatavo ziņojums, kurā apkopota informācija par pašreizējo situāciju. Komisijai integrētajās vadlīnijās, iespējams, būtu jāiekļauj ieteikumi savietojamības un sinerģijas nodrošināšanai.

4.1.1

EESK ar patiesu satraukumu secina, ka Komisija paziņojumā rezignēti atzīst, ka klimata pārmaiņas ir nenovēršamas un ka tagad iespējams vienīgi mazināt to ietekmi tajos reģionos, kurus tās ir skārušas visvairāk.

4.1.2

“Galvenie pasākumi” minētajā jomā nav nekas vairāk kā nodomu deklarācija un piesardzīgi mutiski paziņojumi par to, ka jācenšas uzņemties saistības un noslēgt starptautiskus nolīgumus. Skaidru mērķu trūkums (jo īpaši minētajā jomā) ir bīstams arī tāpēc, ka jau patlaban var prognozēt, ka pašreizējie mērķi, t.i., līdz 2012. gadam samazināt siltumnīcgāzu emisijas, netiks sasniegti, neraugoties uz arvien lielākajiem draudiem un nenoliedzamajām lielajām klimata katastrofām, to lielajiem cilvēku upuriem un ietekmi uz ekonomiku.

4.1.3

Tomēr EESK atbalsta vispārīgās nostādnes par ES potenciāla izmantošanu, lai veicinātu efektivitāti un tehnoloģiju attīstību atjaunojamo enerģiju un enerģijas patēriņa nozarē. EESK atbalsta minētos Komisijas izvirzītos mērķus, tomēr tā iesaka Padomei un Komisijai nekavējoties izvirzīt skaidrus un vērienīgus mērķus, norādīt to sasniegšanas instrumentus un apspriest tos ar visām iesaistītajām pusēm.

4.1.4

Pašreiz iespējams apgalvot, ka rūpniecībai drīzumā, iespējams, izdosies izstrādāt CO2 nulles emisijas ogļu spēkstaciju tehnoloģiju. Tāpēc, īstenojot noturīgas attīstības stratēģiju, politikas veidotājiem būtu jāaplūko jautājums, kādi pamata nosacījumi (un arī instrumenti) nepieciešami, lai veicinātu iepriekš minētās tehnoloģijas ieviešanu.

4.2.1

Lai arī EESK atbalsta viedokli, ka nabadzības un sociālās atstumtības apkarošana nav saistīta tikai ar ienākumu palielināšanu, tā uzskata, ka ierosinātos galvenos pasākumus nekādā ziņā nevar uzskatīt par pietiekamiem. Komisijai būtu jāmodernizē Lākenas sanāksmē pieņemtie darbavietas kvalitātes (22) rādītāji (23)un galvenajos pasākumos minētā dimensija jāuzsver īpaši.

4.2.2

Komisija paziņo, ka tā konsultēsies ar sociālajiem parteriem par jautājumiem, kas skar darba un privātās dzīves saskaņošanu. EESK uzskata, ka Komisijai un Eiropas Savienības likumdevējiem būtu jāuzņemas atbildība gadījumā, ja sociālie partneri uzskatīs, ka jāveic papildu pasākumi, bet viņiem tomēr neizdosies panākt vienošanos saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 139. pantu. Tā būtu jārīkojas arī citās norādītajās jomās.

4.3.1

Arī dabas resursu pārvaldības jomā galvenie pasākumi šķiet nesaistoši un praktiski grūti īstenojami. Komisija raksta, ka “ES un dalībvalstīm ... būtu jānodrošina pietiekams finansējums un vadība Natura 2000 aizsargājamo teritoriju tīklam, un labāk jāintegrē bioloģiskās daudzveidības problēmas iekšpolitikā un ārpolitikā, apstādinot bioloģiskās daudzveidības izzušanu”. Ņemot vērā 2005. gada decembra Eiropadomes lēmumus par minētajai jomai piešķiramo līdzekļu apjoma samazināšanu, sabiedrība, protams, tūdaļ sapratīs, cik liela ir neatbilstība starp ES politikas centieniem un patieso stāvokli.

4.3.2

Saistībā ar 2. pielikumā minētajiem “operatīvajiem uzdevumiem un mērķiem”“dabas resursu labākas pārvaldības” jomā atkārtoti tiek minētas vienīgi jau labi zināmi un pieņemti pasākumi, kā, piemēram, 1997. (!) gada Baltajā grāmatā (24) izvirzītais mērķis, ka 2010. gadā no visas dažādos veidos saražotās enerģijas apjoma 12 % ir jāsaražo, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus. Komisijas 2004. gada 26. maija paziņojumā (25) secināts, ka pašreizējie pasākumi tomēr nav pietiekami, lai minēto mērķi sasniegtu. Taču jauni pasākumi netiek ierosināti, netiek arī analizēts, kādēļ minētais mērķis, iespējams, netiks sasniegts.

4.3.3

EESK uzskata, ka, minētajā jomā izvirzot vērienīgus un uz nākotni orientētus mērķus (kā to izdarīja, piemēram, Zviedrijā 2006. gada februāra sākumā), noturīgas attīstības stratēģija radītu lielāku entuziasmu, tai veltītu lielāku uzmanību un sniegtu lielāku atbalstu nekā gadījumā, ja stratēģijā izvirzītie mērķi nav skaidri un aktuāli. Kā zināms, Zviedrija izvirzījusi mērķi — ilgtermiņā pārtraukt no fosiliem kurināmiem iegūtas enerģijas un atomenerģijas izmantošanu.

4.3.4

Turklāt arī energotaupības un energoefektivitātes jomā varētu izvirzīt mērķi, kas būtu gan sabiedriski aktuāls, gan arī uz nākotni orientēts un veicinātu inovāciju, proti, lai, piemēram, 2020. gadā visas jaunceltnes būtu tā sauktās “nulles enerģijas ēkas”, t.i., ēkas, kurām nav nepieciešama papildu enerģija.

4.4.1

Paziņojuma daļā, kas veltīta transporta jomai, vispirms teikts, ka “patreizējās tendences nav noturīgas”.

4.4.2

Komisija tālāk raksta: “Guvumus, ko rada mobilitāte, var nodrošināt, izraisot daudz mazāku ekonomisko, sociālo un vides ietekmi. To var panākt, samazinot vajadzību pēc transporta (t. I., mainot zemes lietojumu, veicinot tāldarbu un videokonferences), labāk izmantojot infrastruktūru un transportlīdzekļus, piemēram, ceļu transporta vietā izmantojot dzelzceļa transportu, pārvarot nelielus attālumus, braucot ar velosipēdu vai ejot kājām, un attīstot sabiedrisko transportu, izmantojot ekoloģiski tīrākus transportlīdzekļus un veidojot alternatīvas naftas produktiem, kā biodegviela un ar ūdeņradi darbināmi transportlīdzekļi”; minētais formulējums saturiski atbilst EESK atzinumam par tematu “Uz nākotni orientēta transporta infrastruktūra: plānošana un kaimiņvalstis, noturīga mobilitāte, finansēšana” (26). Komisija arī secina, ka “noturīgāka transporta radītie guvumi ir plaši un nozīmīgi”.

4.4.3

EESK kopumā atbalsta Komisijas pausto viedokli par un norādes uz savstarpēji izdevīgiem (“win-win”) problēmu risinājumiem. EESK tomēr vēlētos zināt, kādēļ — neskatoties uz visām minētajām priekšrocībām un iespējām — ir vērojamas vairākkārt izklāstītās negatīvās attīstības tendences (piemēram, transporta jomā) un kādēļ Komisijai ir jākonstatē, ka attīstības tendences ir bijušas negatīvas.

4.4.4

Jāatzīst, ka, neskatoties uz Komisijas izklāstītajām noturīga transporta priekšrocībām, iedzīvotāji un uzņēmumi pārsvarā dod priekšroku un izmanto transportlīdzekļus, kas nav noturīgi. EESK uzskata, ka tam ir savi iemesli. Minētās parādības iemesli netiek analizēti; tomēr šāda analīze būtu jāveic, jo bez tās nav iespējams izstrādāt atbilstošas stratēģijas situācijas uzlabošanai.

4.4.5

Transporta jomā Komisija minējusi 3 šādus galvenos pasākumus:

4.4.6

EESK patiesi apšauba, ka minētie galvenie pasākumi būs pietiekami, lai ES risinātu noturīgas attīstības stratēģijā (27) minēto “satiksmes sastrēgumu pieauguma” problēmu un, piemēram, pietiekamā apjomā samazinātu satiksmes intensitāti. ES agrākajos dokumentos (piemēram, Zaļajā grāmatā par visiem pieejamiem sabiedriskā transporta tīkliem vai Baltajā grāmatā par Eiropas transporta politiku) (28) izteiktās prasības un nostādnes katrā ziņā bija daudz tālejošākas un mērķtiecīgākas nekā galvenajos pasākumos formulētās nostādnes.

4.4.7

Lai par noturīgas attīstības stratēģiju pievilcīgākā veidā informētu plašus sabiedrības slāņus, daudz vērienīgāks un iedarbīgāks būtu mērķis, piemēram, no 2020. vai 2025. gada Eiropā atļaut ekspluatēt tikai transportlīdzekļus, kas nerada emisijas. Tas īpaši veicinātu pētniecību un attīstību, paātrinātu tehnoloģiju inovāciju un paaugstinātu Eiropā ražoto transportlīdzekļu konkurētspēju, tādējādi sekmējot arī Eiropas ekonomikas attīstību. Turklāt tā būtu tehnoloģiska iniciatīva, kuras īstenošana ļautu novērst ekoloģisko un klimata katastrofu, kuru var izraisīt aizvien pieaugošā transporta plūsma dažās pasaules jaunattīstības valstīs.

4.4.8

Šāds stratēģisks mērķis transporta jomā, kā arī EESK prasību par noturīgu attīstību transporta jomā (29) īstenošana atbilstu Eiropas noturīgas attīstības stratēģijai un ļautu daudzkārt minētajiem savstarpēja izdevīguma (“win-win”) efektiem kļūt par realitāti.

4.5.1

EESK kritiski vērtē to, ka paziņojumā tiek atkārtotas ES pirms gadiem izvirzītās, bet neizpildītās prasības. Ka piemēru var minēt vienu no galvenajiem pasākumiem, kas minēts 6. punktā “Globālā nabadzība un attīstības uzdevumi” un kas paredz, ka “ES un tās dalībvalstīm būtu jāpalielina atbalsta apjoms līdz 0,7 procentiem no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2015. gadā, sasniedzot starpposma mērķi 0,56 procenti 2010. gadā, ar individuālo uzdevumu ES 15 valstīm sasniegt 0,51 procentus un ES 10 valstīm — sasniegt 0,17 procentus”. EESK šās prasības pamatotību neapšauba (30); tā vienīgi atgādina, ka jau ANO 1970. gada 24. oktobra ģenerālsesijā — tātad pirms 35 gadiem! — rūpnieciski attīstītās valstis apņēmās novirzīt 0,7 % no IKP atbalstam attīstībai (kas, protams nenozīmētu, ka visas problēmas tiktu atrisinātas). Pastāvīgi atkārtojot vienus un tos pašus neizpildītos solījumus, politikai nav iespējams piešķirt ticamību.

4.5.2

EESK, protams, atbalsta visus paziņojumā paredzētos pasākumus globālās nabadzības apkarošanai. Komisija veltīs īpašas pūles, lai starptautiskā tirdzniecība kļūtu par instrumentu, kas ļautu panākt patiešām noturīgu attīstību pasaules mērogā. Neapšaubāmi, tie ir īpaši nozīmīgi — globālā mērogā raugoties — varbūt pat izšķiroši pasākumi. Lai arī starptautiskā tirdzniecība ir izšķirošs noturīgu attīstību ietekmējošs faktors, PTO līgums ir vienošanās par tirdzniecību, kurā noturīguma kritēriji nav iekļauti. Tādēļ Padomei un Komisijai būtu jāpievērš īpaša uzmanība šim nozīmīgajam faktam, vienlaicīgi arī norādot, kā minēto principu īstenot dzīvē.

4.5.3

Tas ir svarīgi arī tādēļ, lai sabiedrību pārliecinātu par nodomu patiesumu. EESK apzinās, ka, jaunattīstības valstu iedzīvotājiem sniedzot vienīgi finansiālu atbalstu, neizdosies panākt noturīgu viņu dzīves un darba apstākļu uzlabošanos.

Turklāt EESK atgādina, ka Padomes 2005. gada marta secinājumos par globalizācijas sociālo dimensiju norādīts, ka viens no ES ārējās politikas galvenajiem uzdevumiem ir “cilvēka cienīgu darba apstākļu” nodrošināšana. Komiteja nevar atbalstīt to, ka dažu valstu salīdzinošo priekšrocību pamatā ir Starptautiskās Darba organizācijas vai vides aizsardzības normu neievērošana. Minēto normu mērķis nav slēpts bagāto valstu protekcionisms; tās veicina cilvēka cieņas ievērošanu, sociālo attīstību un taisnīgumu. ES būtu jānovēro attīstība minētajās jomās, kā arī jāveic tās novērtējums, iespēju robežās iesaistot attiecīgo trešo valstu sociālos partnerus, kurus atzinusi Starptautiskā Darba organizācija (ILO), vai tur darbojošos, reprezentatīvu atzītu pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvjus, un jāpiemēro tirdzniecības sankcijas, ja tiek konstatēta situācijas pasliktināšanās. Diemžēl minētajā Komisijas paziņojumā tam netiek pievērsta nekāda uzmanība.

4.6

Visbeidzot, Komiteja uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jādemonstrē saviem tirdzniecības partneriem, ka noturīga attīstība nav jāvērtē kā faktors, kas rada papildu izmaksas, bet gan kā faktors, kas veicina labklājību ne tikai tajās valstīs, kas cenšas panākt augstāku dzīves līmeni, bet arī visā pasaulē.

1)

KOM(2005) 658, Paziņojums par noturīgas attīstības stratēģijas pārskatīšanu — rīcības platforma (13.12.2005.) http://europa.eu.int/eur-lex/lex/LexUriServ/site/de/com/2005/com2005_0658de01.pdf)

2)

EUROSTAT ziņojums — Ceļā uz noturīgāku Eiropu (progresa novērtējums). ES noturīgas attīstības rādītāji 1990.—2005. gadam (13.12.2005.).

3)

Eiropas Padomes prezidentvalsts secinājumi par ilgtspējīgas attīstības pamatprincipiem (16.—17.06.2005). (http://ue.eu.int/ueDocs/cms_Data/docs/pressData/de/ec/85350.pdf)

4)

ES 2005. gada pārskats par ilgtspējīgas attīstības stratēģiju — sākotnējie apsvērumi un turpmākā orientācija (KOM (2005) 037 (09.02.2005)). (http://europa.eu.int/eur-lex/lex/LexUriServ/site/de/com/2005/com2005_0037de01.pdf)

5)

Komisijas darba dokumenta pielikums SEC(2005) 225 — progresa ziņojums.

“Vides politikas ietekme uz Eiropas uzņēmējdarbību un tās konkurētspēju: pamats analīzei”, SEC(2004) 769,

“Komisijas darba dokuments par nodarbinātības politikas un vides politikas saikni”, SEC(2005) 1530,

“Nodarbinātība, produktivitāte un to ietekme uz ekonomikas izaugsmi”, SEC(2004) 690.

18.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 195/37

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir iesniegusi direktīvas projektu par plūdu pārvaldību, kā Komiteja to bija pieprasījusi savā atzinumā (1) par iepriekš pieņemto paziņojumu, un īpaši atzinīgi Komiteja vērtē to, ka minētajā priekšlikumā ir iekļauta Ūdens pamatdirektīvā noteiktā metodika un instrumenti. Iekļaujot upju baseinu plānā plūdu riska kartes un plānus, tiek regulēti visi pasākumi, kas attiecas uz iekšējo ūdensceļu un ar tiem saistīto saistīto piekrastes apgabalu apsaimniekošanu.

1.2

Priekšnosacījums efektīvai direktīvas ieviešanai ir apsteidzošs upju baseinu un piekrastes apgabalu novērtējums, kas izpaužas rūpīgā stāvokļa novērtējumā par atbilstošo laika posmu, it sevišķi tajos reģionos, kuros klimata pārmaiņu un cilvēku darbības rezultātā pastāv paaugstināti plūdu draudi.

1.3

Ir arī izteikti jāpieprasa preventīvi līdzekļi pret plūdu radītajām nelabvēlīgajām sekām, kas panākams, par jebkuriem veicamajiem pasākumiem informējot sabiedrību ar informācijas kampaņām un līdzdarbošanās iespējām. Tādēļ EESK lūdz Komisiju īpašu uzmanību pievērst tam, lai normas, kas ir iekļautas Ūdens pamatdirektīvas 14. pantā un šajā direktīvas priekšlikumā, būtu ietvertas arī plānos par upju baseiniem.

1.4

Ir jāturpina attīstīt plūdu pārvaldības plāni un plūdu riska kartes tādā pat veidā, kā tas jau ir parādīts direktīvas priekšlikumā. Augstam riskam pakļautu upju baseinu iedalīšanai kategorijās ir jāaptver kā prioritāras normas par konkrētu rīcību ar piemērotu finansējumu, tā arī izmaksu samazināšanai piemērojamie kritēriji, vienlaicīgi paaugstinot ieguvumu iedzīvotājiem. Rezultātam ir jābūt iespējamo plūdu apdraudēto teritoriju ilgtspējīgai un integrētai attīstībai.

1.5

Attiecībā uz Kopienas darbībām starpdisciplīnu pētniecības un koordinācijas jomās arī jāuzsver, ka ir jāattīsta tālāk visas Eiropas ūdeņiem paredzētās politikas.

2.1

Izstrādājot Direktīvu 2000/60/EK vai tā dēvēto “Ūdens pamatdirektīvu”, nebija ņemti vērā šādi apstākļi: mērķu noteikšana attiecībā uz plūdu novēršanas, mazināšanas un pretplūdu aizsardzības pasākumiem. Pēdējo desmit gadu laikā ES teritorijā tik tiešām ir bijuši vairāk nekā 100 plūdu gadījumi ar daudziem bojāgājušajiem un ievērojamiem ekonomiskajiem zaudējumiem. Komisija iesniedza paziņojumu par stāvokļa izpēti (2), kurā tā ierosināja saskaņotu darbību Eiropas Savienībā. Šeit apskatītais direktīvas priekšlikums ir šīs darbības sastāvdaļa.

2.2

Kā paziņojumā, tā arī direktīvas priekšlikumā uzsvars ir likts uz to, lai visi ūdens politikas pasākumi tiktu saskaņoti ar pārējām Kopienas politikām pretplūdu aizsardzības un plūdu mazināšanas jomā plūdu gadījumā. Pētniecības politika ar tādām iniciatīvām kā FLOODsite veicina integrētās analīzes procedūras un plūdu riska pārvaldības uzlabošanu; reģionālā politika, izmantojot struktūrfondus, īpaši Eiropas reģionālās attīstības un kopējās lauksaimniecības fondu, kā arī ar (maksājumu) atdalīšanas un savstarpējās atbilstības nodrošināšanas instrumentiem (3) veido apjomīgu pasākumu kopumu, kas nodrošina labākus rezultātus nekā atsevišķi ūdens saimniecības pasākumi.

2.3

Direktīvas priekšlikuma mērķis ir plūdu risku samazināšana un to pārvaldība, jo plūdi apdraud cilvēku dzīvību un veselību, materiālās vērtības, kā arī dabu un apkārtējo vidi. Šī priekšlikuma iekļaušana Ūdens pamatdirektīvā pieļauj organizatorisko un administratīvo procedūru vienkāršošanu, jo vairāk tādēļ, ka, ievērojot Ūdens pamatdirektīvas nosacījumus, tā darbība ir vērsta uz upju baseinu apgabaliem. Tas nozīmē, ka visiem pasākumiem, kas tiek veikti, lai izsargātos no plūdu draudiem vai tos samazinātu, ir jānotiek katrai atsevišķai upei paredzētu upju baseinu plānu ietvaros; tas nozīmē arī, ka abos gadījumos jāiesaista vienas un tās pašas iestādes, tām tikai piešķir atbilstošo kompetenci jaunajā atbildības jomā. Ir jānorāda arī uz to, ka efektivitāte palielinātos gadījumā, ja jaunajai ierosinātajai direktīvai paredzētie laika termiņi būtu saskaņoti ar Ūdens pamatdirektīvai noteiktajiem laika termiņiem.

2.4

EESK atbalsta direktīvas priekšlikumu. Priekšlikuma satura pārbaudes laikā Komiteja secināja, ka ir ņemtas vērā daudzas atzinumā par 2004. gada paziņojumu izteiktās piezīmes (4). Komiteja izteikti aicina Komisiju tai uzticētos uzdevumus arī izpildīt; Komisijas loma Ūdens pamatdirektīvas satura un visu nosacījumu ieviešanā ir nodrošinājums tam, ka dalībvalstu iestādes pareizi piemēros tiesību normas, tāpat nedrīkst aizmirst arī priekšrocības, kas varētu rasties trešām valstīm, kuras atrodas pie Eiropas Savienības teritorijā esošajiem upju baseiniem.

3.1

Direktīvas priekšlikums ir sadalīts septiņās nodaļās:

4.1

EESK secina, ka, līdz ar šī direktīvas priekšlikuma iekļaušanu Ūdens pamatdirektīvas metodiskajā sistēmā, tiek atvieglota plūdu riska pārvaldības plānu iekļaušana upju baseinu plānos, tā kā ir nodrošināta katram kopējam upes baseinam paredzētajiem pasākumiem nepieciešamā plānošana, tāpat arī ir savstarpēji saskaņoti pasākumi dažādos līmeņos (vietējā, valsts un starpvalstu), kā arī tiek koordinētas kompetentās iestādes.

4.2

Turklāt iekļaujot plūdu riska pārvaldību Ūdens pamatdirektīvā, jēdziens “plūdi” kļūst par upju un piekrastes ūdeņu dinamikas dabīgu un pašsaprotamu sastāvdaļu. Definīcija “plūdu risks” ir formulēta attiecībā uz nodarīto kaitējumu cilvēku veselībai, videi un saimnieciskajām darbībām, līdz ar to arī — kaitējumu ūdenstilpēm, ar to saprotot Ūdens pamatdirektīvā noteikto jēdzienu.

4.3

Tas, ka ir jāveic uz nākotni vērsts plūdu riska novērtējums, bija viens no svarīgākajiem EESK atzinuma (5) secinājumiem; šajā ziņā direktīvas priekšlikums, kā tas saturiski izteikts 4. un 5. pantā, padara vieglāku tādu plūdu riska pārvaldības plānu ieviešanu, kas atbilst zinātniskiem kritērijiem. Jānorāda un vairākiem šim nolūkam paredzētiem nosacījumiem:

4.4

Grūti saprotams ir arī upju baseinu un piekrastes reģionu iedalījums tādos, kuri ir pakļauti plūdu riskam un tādos, kuri šim riskam nav pakļauti. EESK atbalsta plūdu riska pārvaldības mērķi — samazināt plūdu iespējamību un to radītās sekas; šim mērķim ir nepieciešams iespējamo rīcības veidu un pasākumu, kā arī kritēriju, kas paredzēti, lai katrā atsevišķajā gadījumā izdarītu lietderīgu izvēli, iedalījums.

4.5

EESK izsaka Komisijai ierosinājumu iekļaut 9. pantā un pielikumā (Plūdu riska pārvaldības plāni, A sadaļa) šādus pamatprincipus un pasākumus:

4.6

Lai lielākā mērā plūdu risku un plūdu radītā kaitējuma novēršanas pasākumos iesaistītu pilsonisko sabiedrību, visās dalībvalstīs ir jāizveido sabiedrības informēšanas un iesaistīšanas sistēma tāpat, kā tā jau ir izveidota un iekļauta Ūdens pamatdirektīvas 14. pantā. Iesaistīšanai ir jānotiek kā attiecībā uz riska pārvaldības plāniem, tā arī attiecībā uz apsteidzošo novērtējumu.

18.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 195/40

1.1

EESK atzinīgi vērtē Padomes pieņemto lēmumu par Kopienas civilās aizsardzības mehānismu, kurā kopumā ņemtas vērā EESK piezīmes, kuras tā izteica 2005. gada novembra atzinumā (1) par Kopienas civilā aizsardzības mehānisma uzlabošanu.

1.2

EESK vēlas uzsvērt arī to, ka pārstrādāšanas metode, kas kalpo Kopienas tiesību aktu vienkāršošanai, ļauj dalībvalstu civilās aizsardzības iestādēm labāk izprast minētos tiesību aktus un atvieglo to piemērošanu dabas un cilvēka izraisītu katastrofu gadījumos.

1.3

Civilās aizsardzības mehānisma darbības uzlabošana, piešķirot plašākas pilnvaras un jo īpaši palielinot un uzlabojot resursus, atvieglos palīdzības pasākumus gan Kopienas teritorijā, gan ārpus tās. Ļoti svarīga ir norāde uz minētā mehānisma un ANO Humānās palīdzības koordinēšanas biroja darbības saskaņošanu. EESK tomēr uzskata, ka civilās aizsardzības mehānisma darbība jāsaskaņo arī ar Sarkano krustu un NVO (nevalstiskajām organizācijām), kas darbojas cietušajos apgabalos, un tam būtu jākoordinē arī brīvprātīgo palīdzības sniedzēju darbība, kuriem ir svarīga nozīme glābšanas darbos.

1.4

Lai minētais mehānisms veiksmīgi darbotos, izšķiroša nozīme ir tam, lai budžetā tam tiktu paredzēts pietiekams finansējums. Ir svarīgi arī atzīt, ka jāuzlabo informācijas sniegšana, jānodrošina transportlīdzekļi, jāparedz ekspertu apmācība utt. EESK atkārtoti uzsver šo nepieciešamību un uzskata, ka Komisijas rīcībā jābūt atbilstošiem līdzekļiem un tai jāpieprasa, lai dalībvalstis pildītu savus pienākumus efektīvas civilās aizsardzības nodrošināšanā pilnā apjomā.

2.1

Kopienas civilās aizsardzības mehānisms tika izstrādāts 1981. gadā (2), un tas kopā ar Civilās aizsardzības rīcības programmu (3) ir palīdzējis mobilizēt un koordinēt civilo aizsardzību gan ES, gan ārpus tās. Gadu gaitā uzkrātā pieredze parādījusi, ka mehānismu nepieciešams uzlabot, īpaši pēc tam, kad gan Eiropas Parlaments, gan Padome atbalstīja tā palīdzības pasākumus lielu katastrofu gadījumos gan Eiropā, gan ārpus tās.

2.2

Komisija ir sagatavojusi paziņojumu (4), kura mērķis ir paaugstināt civilās aizsardzības mehānisma efektivitāti un kurā ierosināts:

2.3

EESK izstrādāja atzinumu (5) par minēto Paziņojumu. Piedāvātie uzlabojumi tika atzinīgi novērtēti, bet šķiet, ka dažus pasākumus varētu uzlabot, ņemot vērā pieredzi, jo īpaši saistībā ar nesenajiem palīdzības pasākumiem pēc dabas katastrofām Āzijā. Saglabājot minētā atzinuma struktūru, EESK izteikusi Komisijai šādus priekšlikumus par mehānisma darbības uzlabošanu:

3.1

Minētais Padomes lēmums, kura tekstā apvienots iepriekšējais 2001. gada 23. oktobra lēmums un iepriekš minētais Paziņojums, atbilst Komisijas programmai par tiesību aktu vienkāršošanu. Izmantotā pārskatīšanas metode atvieglos minētā lēmuma īstenošanu gan attiecībā uz civilās aizsardzības mehānismu, gan valstu iestādēm, kas atbild par civilo aizsardzību. Turklāt ievērojami uzlabots lēmuma saturs — gan attiecībā uz Kopienas civilās aizsardzības mehānisma funkcionēšanu, gan attiecībā uz tā darbībai nepieciešamo līdzekļu nodrošināšanu.

3.2

EESK atzinīgi vērtē minēto iniciatīvu, kurā precizēta tās Kopienas struktūras loma, kas atbildīga par palīdzības pasākumu saskaņošanu katastrofu gadījumos gan Kopienas teritorijā, gan ārpus tās robežām, proti, paplašināta tās darbības joma, iekļaujot tajā cilvēka izraisītas katastrofas un terorisma aktus, kā arī avāriju izraisītu jūras piesārņošanu.

3.3

Vēl svarīgāks Komitejai šķiet fakts, ka paredzēts veikt dažus civilās aizsardzības mehānisma uzlabojumus, kas tika ierosināti EESK 2005. gada atzinumā. Ir jāatzīmē, ka 2. pantā iekļauti arī militārie līdzekļi un iespējas, kas pieejamas civilās aizsardzības atbalstam, ņemot vērā to, ka daudzos gadījumos tas ir ļoti svarīgi ātrai un efektīvai rīcībai. Komisija ņēmusi vērā vēl vienu EESK priekšlikumu par kārtības noteikšanu attiecībā uz transportu, loģistiku un cita veida atbalstu Kopienas līmenī.

3.4

EESK atkārtoti izsaka atbalstu tiem pasākumu moduļiem, kuri jānodrošina dalībvalstīm un kuri jākoordinē ar civilās aizsardzības mehānisma palīdzību un kuriem jābūt pastāvīgā kontaktā ar CECIS, lai ar agrīnās brīdināšanas sistēmas palīdzību varētu īstenot palīdzības pasākumus, izmantojot attiecīgos resursus, tajā skaitā papildu transporta līdzekļus.

3.5

Izdarīts vēl viens grozījums attiecībā uz palīdzības pasākumiem ārpus Kopienas teritorijas, kas netika minēts paziņojumā. Grozījums paredz to, ka tā dalībvalsts, kas ir prezidentvalsts ES Padomē, sazināsies ar cietušo valsti, tiklīdz CECIS būs saņēmusi attiecīgo informāciju, un Komisija iecels operatīvās saskaņošanas grupu, kas, savukārt, saskaņos darbību ar ANO. EESK uzskata, ka Kopienas civilās aizsardzības mehānisma darbībā būtu jāiesaista ES visaugstākā līmeņa pārstāvji, un tādēļ EESK aicina minētā mehānisma darbībā iesaistīt ES kopējās ārpolitikas un drošības politikas Augsto pārstāvi. Tomēr EESK neuzskata, ka ierosinātā sistēma (tās galīgajā variantā) ir spējīga darboties.

3.6

Ir svarīgi atzīmēt jauno 10. pantu, kas paredz to, kā Kopienas mehānisms papildinās dalībvalstu civilās aizsardzības iestāžu darbību, sniedzot tām atbalstu transporta jomā, mobilizējot moduļus un nosūtot uz notikumu vietām palīdzības sniedzēju grupas.

3.7

Visbeidzot, 13. pants nosaka Komisijas tiesības īstenot visus minētajā lēmumā paredzētos pasākumus, jo īpaši attiecībā uz resursu pieejamību palīdzības pasākumiem, kā arī attiecībā uz CECIS sistēmu, ekspertu grupām un viņu apmācību, un jebkuru citu papildus atbalsta formu. EESK atzinīgi vērtē norādes par resursu pieejamību, bet uzskata, ka jānorāda arī to apjoms, lai varētu veikt pienākumus jebkurā no attiecīgajām kompetences jomām.

18.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 195/42

—

sastāvētu no vairākām daļām:

—

noteiktu mērķus:

—

izstrādātu ieteikumus, proti:

—

noteiktu tādas prakses personu ar garīgās veselības traucējumiem sociālās integrācijas veicināšanai un viņu tiesību aizsardzībai, kas būtu jāiekļauj Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras pienākumos.

—

no psihiatrijas uz garīgo veselību orientēta masveida pieprasījuma straujš pieaugums,

—

neatgriezeniska pacientu un/vai viņu pārstāvju iesaistīšanās, kas iespaido visas politikas,

—

slimnīcu un ambulatoro ārstniecības iestāžu sniegtās aprūpes nelīdzsvarotība un elastīguma problēmas, kas vienlīdz skar visas veselības aprūpes sistēmas no neatliekamās palīdzības līdz sociālās medicīnas dienestiem.

2.1

Garīgie traucējumi ir viens no desmit galvenajiem invaliditātes cēloņiem pasaulē, kas savukārt rada postošas sociāli ekonomiskas sekas personām, ģimenēm un valdībām.

2.2

Personas ar garīgās veselības traucējumiem bieži vien saskaras ar diskriminējošu attieksmi, atstumtību un būtiskiem viņu pamattiesību pārkāpumiem.

2.3

Garīgās veselības problēma ir saistīta ar nabadzību: tā palielina garīgās veselības traucējumu risku un samazina iespēju izmantot būtiskus garīgās veselības aprūpes pakalpojumus. Tādēļ garīgās veselības problēmām ir jākļūst par nopietnu veselības aizsardzības jautājumu.

2.4

Garīgā veselība tomēr bieži vien nav galvenā veselības aizsardzības prioritāte; tas daļēji izskaidrojams ar to, ka visām valstīm nav nepieciešamo iespēju nodrošināt vispusīgu un efektīvu garīgās veselības aprūpi.

2.5

Kopienas instruments garīgās veselības jomā iekļaujas Eiropas Savienības īstenotajā veselības aizsardzības programmā 2003.–2008. gadam, kas pamatota uz EK Līguma 152. pantu, tomēr jāatzīmē, ka, veicot attiecīgos pasākumus, ir jāņem vērā dalībvalstu atbildība veselības aizsardzības organizēšanā un veselības aprūpes nodrošināšanā.

2.6

Komisijas pieņemtās Zaļās grāmatas mērķis ir Eiropas rīcības plāna ietvaros uzsākt plašas Eiropas līmeņa debates par garīgo slimību pārvaldības uzlabošanu un garīgās labsajūtas veicināšanu, jo:

2.7

Pēc 2005. gada janvārī notikušās Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Eiropas ministru konferences par garīgo veselību, Eiropas Komisija, kas rīkoja konferenci kopīgi ar PVO, 2005. gada oktobrī, pamatojoties uz sabiedrības veselības aizsardzību saskaņā ar Līguma 152. pantu, izdeva Zaļo grāmatu “Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana — Veidojot Eiropas Savienības stratēģiju par garīgo veselību” un uzsāka Eiropas līmeņa konsultācijas par garīgo veselību.

2.8

Skaidri izvirzītais mērķis ir uzlabot Eiropas iedzīvotāju garīgo veselību tādas stratēģijas ietvaros, kas pārsniedz veselības jomu un kuras vispārējais mērķis ir “nodrošināt” ilgtspējīgu labklājību, solidaritātes, sociālā taisnīguma un dzīves līmeņa uzlabošanu.

2.9

Zaļās grāmatas uzdevums ir rosināt debates un 2006. gadā uzsākt konsultācijas ar publiskās varas pārstāvjiem, speciālistiem un pacientu apvienībām, lai 2006. gada beigās izstrādātu ES kompetencei atbilstošus priekšlikumus un veidotu tās stratēģiju garīgās veselības jomā.

3.1.1

Pamatoti tiek lēsts, ka viena gada laikā 27 % Eiropas pieaugušo iedzīvotāju ir bijušas garīgās veselības problēmas, no kurām 6,3 % sastāda somatoformie traucējumi, 6,1 % — depresijas un 6,1 % — fobijas.

3.1.2

ES dalībvalstīs pašnāvību skaits pārsniedz ceļa negadījumos bojā gājušo vai no HIV/AIDS mirušo skaitu.

3.1.3

Uz sabiedrību atstātās sekas ir dažādas; ziņojumā ierosināts tās novērtēt naudas izteiksmē saistībā ar ražīguma pazemināšanos, sociālās, izglītības, krimināllietu un tiesu sistēmas izmaksām.

3.1.4

Pastāv ievērojamas atšķirības starp dalībvalstīm un pašās dalībvalstīs.

3.2.1

Pašreiz Eiropas Savienības veselības aizsardzības programma sastāv no vairākām daļām, kuru mērķis ir:

3.2.2

Kopienas stratēģiju garīgās veselības jomā varētu virzīt uz šādiem mērķiem:

3.2.3

No iespējamām Kopienas iniciatīvām Padomes rekomendācijas varētu attiekties uz depresīvu stāvokļu un tieksmes uz pašnāvību samazināšanu, atsaucoties uz izmēģinājumprojektu, kura pamatā ir veselības aizsardzības iestāžu, pacientu, viņu ģimeņu un koordinatoru reģionālo informācijas tīklu izveide un kas ļāvis pašnāvības mēģinājumu skaitu jauniešu vidū samazināt par 25 %.

3.2.4

Eiropas Komisija savā darbībā nolūkā nodrošināt labāku personu ar garīgās veselības traucējumiem integrāciju sabiedrībā aicina dalībvalstis paātrināt deinstitucionalizācijas procesu. Pēdējos gados Komisija ir finansējusi pētījumu, kas apstiprināja, ka psihiatriskās ārstēšanas iestāžu aizvietošana ar sabiedriskām struktūrām palīdz uzlabot pacientu dzīves kvalitāti. 2005. gada jūnijā tika izsludināts piedāvājumu konkurss pētījumam, kura uzdevums bija analizēt un noskaidrot labāko esošo resursu izmantošanas veidu un pamatot šo procesu ar skaitļiem.

3.2.5

Šajā jomā varētu attīstīt arī vēl citas Kopienas iniciatīvas:

3.2.6

Atbalstot pētniecības programmas un veicinot lēmējiestāžu un pētniecības saskarsmi, Eiropas Savienība vēlas uzlabot zināšanas par garīgo veselību.

4.1.1

Pēdējos gados ir novērotas šādas tendences — straujš, masveidīgs pieprasījuma pieaugums un paradigmas maiņa: no psihiatrijas uz garīgo veselību ar neatgriezenisku pacientu un viņu ģimenes locekļu iesaistīšanos. Ikviens šāds aspekts, dažādās pakāpēs, ir licis veikt izmaiņas valstu likumos vai normatīvajos aktos un iezīmē faktu, ka šie aspekti vairāk vai mazāk tiek ņemti vērā gan no politiskā, gan administratīvā viedokļa.

4.1.2

Masveida pieprasījums, kas noslogo visu mehānismu kopumā, ir saistīts ar psihiskās un psihiatriskās jomas kā piedāvājuma uztveres maiņu sabiedrībā, kas to lielākā mērā banalizē vai arī mazākā mērā tai “uzliek zīmogu”. Tas vienlaicīgi novērots vairākās attīstītajās valstīs un atspoguļojas epidemioloģijā: iedzīvotāju vidū gada laikā 15 % — 20 % diagnosticētu garīgās veselības traucējumu, 12 % — 15 % gadījumu to rezultātā iestājās invaliditāte, kas ir tikpat cik pēc sirds un asinsvadu slimībām un divreiz vairāk kā pēc saslimšanas ar vēzi, 30 % no dzīves ilguma zaudēti sakarā ar nāvi, kuru varēja novērst, un invaliditāti (avots: PVO, 2004). Šī spriedze izpaužas arī izvērstākā veselības aizsardzības plānošanā, ar katru gadu uzticot psihiatrijai arvien vairāk pienākumu.

4.1.3

Masveida pieprasījuma un uztveres maiņas saistība ir saasinājusi pieprasījumu ambulatoro raksturu, kas ir izjaucis klasisko slimības un veselības pretstatījumu, pateicoties izteiktākam procesu kopumam no dažādiem klīniskiem stāvokļiem līdz psihiskām ciešanām. Šī saikne pierāda, ka novērotie traucējumi un sociālā vide, kas tos izraisījusi, ir savstarpēji saistīti un, apkopojot vajadzības, liek novērtēt traucējumu sociālās sekas. Šobrīd vairumā gadījumu psihiatrijas uzdevums ir noteikt, kuri traucējumi attiecas uz psihiatriju un kuri nē, kā arī tos, kuri uz to attiecas tik lielā mērā, ka pamato tās iejaukšanos, dalot kopēju slogu ar citiem partneriem vai arī palīdzot viņiem kļūt par galvenajiem palīdzības vai terapijas nodrošinātājiem. Šī nereti konfliktozā dialektiskā spriedze starp klīnisko, ētisko un organizatorisko izskaidro paradigmas izmaiņas no psihiatrijas uz garīgo veselību. Tā dažkārt izpaužas arī pretrunīgā terminoloģijā, tai skaitā arī publiskajos dokumentos. Starptautiskajā literatūrā savukārt atšķirība starp psihiatriju un garīgo veselību gandrīz nerada problēmas.

4.1.4

Visbeidzot pēdējais, nebūt ne mazsvarīgais aspekts, bija straujā pacientu un viņu ģimenes locekļu nozīmes palielināšanās. Tā atspoguļo vispārēju attīstību Francijā un pasaulē, neaprobežojoties vienīgi ar psihiatriju, un tās attīstību veicināja dažas patoloģijas (AIDS), kuras būtiski izmainīja pacientu un ārstu attiecības. To visspilgtāk pierāda tiesību akti par slimnieku tiesībām, atsauce uz pacientiem un viņu ģimenēm psihiatrijas nozares administratīvajos dokumentos par pakalpojumu organizēšanu un atbilstību pieprasījumam, kā arī to īstenošana dzīvē.

4.1.5

Šī parādība saistās arī ar iedzīvotājiem un visiem potenciālajiem lietotājiem. Arvien spilgtāk izpaužas politikas, pilsētpolitikas un garīgās veselības savstarpējā saikne. Ievēlētie pārstāvji arvien biežāk saskaras ar psihiatrijas attīstības ietekmi.

4.1.6

Minētā attīstība pastiprināja slimnīcu un ambulatoro ārstniecības iestāžu līdzsvara izjaukšanu, visa ārstniecības sektora elastīguma problēmas no ātrās palīdzības līdz sociālās medicīnas dienestiem. Tā pierādīja arī deinstitucionalizācijas procesa biežās neveiksmes un neveiksmi attiecībā uz psihiatrijas integrāciju vispārēja rakstura slimnīcā. Ņemot vērā ārstniecības un sociāla sektora, profesiju un apmācības trauslās robežas, sākotnējā profesionālā un tālākizglītība, kas saistīta ar jaunajiem pienākumiem, ir turpmākā risinājuma pamatā. Turklāt ir parādījušās arī tādas jaunas problēmas kā ieslodzītie ar garīgās veselības traucējumiem, veci ļaudis ar neirodeģeneratīvām patoloģijām, kas izpaužas kā garīgi traucējumi, un jo īpaši trūcīgo iedzīvotāju grupas.

4.1.7

Otrā pasaules kara beigas, koncentrācijas nometņu pieredze un cilvēktiesību saasināta uztvere, kritiska attieksme pret ārstēšanos psihiatriskajā slimnīcā, psihotropo vielu parādīšanās, patērētāju kustības rašanās un budžeta prasības lielākajā daļa attīstīto valstu izraisīja psihiatrijas attīstībā procesu, ko anglosakši sauc par deinstitucionalizāciju, t.i., tāda veselības aprūpes un veselības aprūpes pakalpojumu organizēšana, kurā slimniekus pēc iespējas retāk ievieto stacionārā, dodot priekšroku pasākumiem, kas ļauj pacientam uzturēties sev ierastajā vidē.

4.1.8

Visos gadījumos, kad sakarā ar deinstitucionalizāciju tika dota priekšroka neievietošanai slimnīcā, pastāvēja slēpti draudi: sabiedrības un psihiatrijas tendence ieslodzīt vai turēt ieslodzījumā lielu daļu personu ar garīgās veselības traucējumiem; neuzraudzīti atstumtie un nabadzīgie pacienti, kas pārtraukuši vai ir ārstēšanās beigu stadijā, kuriem nav dzīvesvietas un sociālās aizsardzības, kļūst par bezpajumtniekiem (homeless); “virpuļdurvju sindroms” (revolving door) nozīmē noteiktas pacientu daļas regulāru apriti nebeidzamā ciklā — ievietošana slimnīcā, izrakstīšanās un no jauna ievietošana slimnīcā. Laika gaitā līdz ar budžeta ierobežojumiem šo parādību saikne ar masveida pieprasījumu pārslogoja ātrās palīdzības dienestus un slimnīcas, kā rezultātā slimnīcās, dažkārt smagu starpgadījumu rezultātā (vardarbīgi garīgi slimie vai cietušie), radās nepieciešamība izveidot papildu diennakts gultas vietas. Tādos gadījumos sabiedriskā doma iespaidoja politiskos lēmējus pieņemt drošības pasākumus vai arī, gluži pretēji, izstrādāt garīgās veselības programmu.

4.3.1

EESK atbalsta Komisijas iniciatīvu attiecībā uz integrētas Eiropas līmeņa garīgās veselības stratēģijas izstrādi. Tā uzskata, ka diskusijām par pētījumiem šādas stratēģijas sakarā, tās noteikšanu un attīstīšanu jānotiek, pamatojoties uz zināšanu sabiedrību. Tas cita starpā nozīmē, ka Eiropas sabiedrībai:

4.3.2

Vajadzību apjoms nosaka tālejošas programmas un vienotas, uz dažiem kopīgiem principiem pamatotas stratēģijas izveidi. Jāatzīmē, ka pirmām kārtām tiek risinātas mazāka apjoma veselības problēmas. Stāvoklis garīgās veselības jomā dažādās Eiropas valstīs ir atšķirīgs un smags, un nākotnē ir iespējama minētās problēmas saasināšanās, tāpēc ka dažas valstis pievienosies Eiropas Savienībai tikai pēc ilgāka laika.

Dažām prasībām jau tagad jābūt skaidri noteiktām.

4.3.3

Pirmkārt, kopēja stratēģija nosaka vienotu terminu un konceptu izpratni, piemēram, jēdzienu “garīgās veselības traucējumi”(mauvaise santé mental) vai “persona ar garīgās veselības traucējumu izraisītu invaliditāti” (personne souffrant d`incapacité mental) uztveri franču valodā.

4.3.4

Vajadzībām atbilstošas garīgās veselības prioritātes atzīšana ir nopietns solis virzībā uz nepieciešamo rīcību.

4.3.5

Turklāt minētā konstatējuma pamatā jābūt pastāvošo vajadzību uzskaitījumam, iekļaujot gan vajadzības, gan to, kā tās šobrīd tiek apmierinātas.

4.3.6

Runājot par nepieciešamajiem pasākumiem, Zaļās grāmatas priekšlikumiem var tikai piekrist. Priekšlikumu par garīgo veselību fokusā ir bērni un pusaudži, darba tirgū aktīvie iedzīvotāji un gados veci cilvēki.

4.4.1

Garīgā veselība ir jautājums, kas attiecas uz personām, kuras nejūtas labi savā ģimenes lokā, savā vidē un konkrētajā sabiedrībā. Tā ietver kompleksu pieeju:

4.4.2

No šī viedokļa ir jāuzsver triju veidu — primārās, sekundārās un terciārās profilakses piemērošana atbilstoši attiecīgajai jomai. Jāattīsta garīgās veselības veicināšanas un sabiedrības informācijas pasākumi, veselīga dzīvesveida apgūšanas un piekopšanas, kā arī personas izaugsmi veicinošas vides izveides pasākumi. Tas attiecas arī uz profilaksi, kuras mērķis ir mazināt garīgās veselības traucējumu sekas, pievēršot uzmanību riska faktoriem un patogēnām situācijām, kā, piemēram:

4.4.3

Viennozīmīga prioritāte ir apmierināt bērnu un pusaudžu vajadzības. Pieprasījums nāk ne tikai un vienīgi no ģimenēm bet arī no mācību, tiesas, sociālajām iestādēm, policijas vai sabiedrības un attiecas uz arvien smagākiem gadījumiem gados arvien jaunākiem bērniem, kā arī uz problemātiskām ģimenēm. Sabiedrības attīstība vistiešāk skar ģimenes un bērnus.

4.4.4

Konsekventa un saskaņota organizācija varētu piedāvāt saskaņotu un strukturētu pakalpojumu kopumu, kuru veido trīs pamatmodeļi vai programmas:

4.4.5

Katram modelim būtu jāpiedāvā ne tikai ambulatoriska aprūpe konsultāciju vietās, bet arī intensīvāka ārstēšana iestādēs, krīžu un ilglaicīga ārstēšana pēc katram vecumam piemērotas programmas. Saskarsmes psihiatrija, nodrošinot modeļu reaktivitāti un mobilitāti, palīdzētu atklāt krīzes un novērst tās agrīnā stadijā, kā arī ambulatoriski atbalstīt ģimenes un partnerus.

4.4.6

Šie pamatmodeļi tiktu papildināti ar specializētām programmām riskam pakļautiem iedzīvotājiem vai sakarā ar riska faktoriem, nodrošinot primāros un sekundāros profilakses pasākumus: nopietnu attīstības traucējumu, dažu pirmsskolas vecuma patoloģiju, vecāku nesaskaņas, jauno vientuļo māšu, problemātisku ģimeņu, atkarības veidošanas pusaudžu vecumā u.c. savlaicīgu noteikšanu. Īpaša uzmanība jāpievērš sociālajām, izglītības un tiesu (profilakses iestādēm, cietumiem) struktūrām, kas uzņem personas kritiskā sociālā stāvoklī un kurām ir garīgās veselības traucējumi, ko izraisījuši vai, iespējams, var izraisīt šie ekstrēmie un kumulatīvie apstākļi.

4.5.1

Ņemot vērā ietekmi uz garīgo veselību, kas ir gan strādājošo, gan bezdarbnieku apstākļiem, jāveicina šo apstākļu uzlabošana. Ar garīgo veselību saistītā nodarbinātības tematika attiecas uz darba vērtību un tā nozīmi personas dzīvē, bezdarba sekām un invaliditāti.

4.5.2

Tikpat būtiski garīgās veselības jomā ir nepieciešamie sociālās atstumtības problēmas risinājumi.

4.5.3

Visbeidzot, ir jānodrošina ar iedzīvotāju novecošanu saistītās vajadzības. Saskaņā ar PVO datiem 20 % veco ļaužu ir “izdevušās vecumdienas”, tātad 80 % tās nav apmierinošas (slimības, atkarība). Ar vecumu garīgās slimības neizzūd, tieši pretēji, ja 60 gadu vecumā plānprātība gandrīz nepastāv (1 %), tad pēc 85 gadu vecuma tā sasniedz 30 %. Uzvedības traucējumi minētajām personām novēroti 70 % gadījumu.

4.6.1

Patvēruma prasītājus garīgās veselības problemātika skar, atbalstot viņus uzņemšanas procedūras laikā jautājumos par dzīvesvietu, dzīves apstākļiem, personisko dzīvi, kas ietver kā personīgo pieredzi, tā arī psihiska stāvokļa pagaidu raksturu. Pārdzīvotās smagās traumas, ko bieži vien izraisījusi ārkārtēja, tīša un kolektīva nežēlība, liecina par organizētu vardarbību. Nereti šai kategorijai traumas izraisītos traucējumus pastiprina vēl tas, ka viņi zaudējuši vairākus tuvus cilvēkus un ļoti sāpīgi pārdzīvo atrašanos svešumā.

4.7.1

Minētais garīgas veselības jautājums ir aktuāls arī sakarā ar ievērojamo skaitu apcietināto, kuri saņem tikai ļoti ierobežotu aprūpi.

4.7.2

Depresijas, pašnāvības un ar to saistīto uzvedības formu profilakses programmu ieviešana ir jāatbalsta.

4.7.3

Runājot par piedāvātajām deinstitucionalizācijas modeļa izmaiņām, jāuzsver, ka šis jautājums ir palicis atklāts kopš astoņdesmito gadu beigām un to raksturo hospitalizācijas gadījumu samazināšanās, ilūzijas par deinstitucionalizāciju zaudēšana un tādas organizācijas nepieciešamība, kas apvienotu stabilu sabiedrisku aprūpi un pilnīgu hospitalizāciju. Pārāk bieža hospitalizācija nenodrošina pacientiem un viņu ģimenēm nepieciešamo līdzekļu piešķiršanu un sabiedrības pakalpojumu klāsta un apjoma attīstību. Savukārt ambulatorās ārstēšanas prioritāti nevar nodrošināt, ja tās pastāvīgi neatbalsta stacionārās iestādes, kas ir tūlītēji pieejamas īslaicīgai stacionārai ārstēšanai pacientiem krīzes gadījumā, kad citas ārstēšanas formas ir neefektīvas. Visbeidzot hospitalizācijas ierobežošana nav īstenojama, ja ambulatorās iestādes nevar nenodrošināt aprūpi, kas hospitalizāciju var novērst, piemēram, uzņemt un sekot pacientiem, kas ievietoti stacionārā uz ilgu laiku un kurus iespējams izrakstīt pēc attiecīgas sagatavošanas; sekot pacientiem, kuri nav ievietoti stacionārā, lai nodrošinātu viņu iesaistīšanos sabiedrībā, radot tam pieņemamus apstākļus un ievērojot viņu vajadzības; nodrošināt pacientiem, kuriem tas nepieciešams, kā ambulatoro, tā arī stacionāro ārstēšanu.

4.7.4

Lēmumu ārstēt garīgo slimnieku stacionāri vai ambulatori nosaka ārsta kultūras līmenis un profesionālās izglītības modelis, slimnieka izolētības pakāpe, vispārīgie sociālie un kultūras faktori, kā piemēram, sabiedrības tolerance, attiecīgās teritorijas nabadzības līmenis, kas palielina pieprasījumu pēc minētajiem pakalpojumiem un alternatīviem pasākumiem. Tādēļ nav iespējams kategoriskā veidā noteikt vajadzību attiecībā uz diennakts hospitalizācijas gultas vietām pacientiem krīzes gadījumā, neņemot vērā vietējos apstākļus.

4.7.5

Slimības ārstēšanā noteicošā loma ir tās raksturam; galvenais ārstēšanas kritērijs ir tas, kādi pakalpojumi jāsniedz, kādā nolūkā un ar kādiem rezultātiem, nevis tas, kādā ārstēšanas iestādē tie sniegti.

4.7.6

Kā stacionārās ārstēšanas priekšrocība parasti tiek minēts pieredzējis personāls, uzņemšana atbilstošā vidē un darbs pietiekami drošos apstākļos. Minētās priekšrocības izzūd, kad gultas vietu trūkums rada slimnieku, kuri nevēlas sadarboties un kuriem ir smagi traucējumi, koncentrāciju, kuras rezultātā lielā mērā tiek traucēti darba apstākļi, tie kļūst nepanesami vai bīstami.

4.7.7

Vairāki starptautiski un Francijā veikti pētījumi liecina, ka gandrīz 40 % slimnieku ar smagiem traucējumiem, kuri griezušies vai norīkoti stacionārā, būtu varējuši ārstēties ar alternatīvām ārstniecības metodēm ar nosacījumu, ka viņi ir gatavi sadarboties vai ka šī sadarbība iespējama ar viņu ģimenes locekļu vai sociālo iestāžu palīdzību (neatliekamās palīdzības vai krīzes pasākumi). Tādējādi, palielinoties šo mehānismu efektivitātei, slimnieki tiek ievietoti stacionārā vienīgi “neatliekamos” gadījumos, bieži vien piespiedu kārtā, kad vienlaicīgi nepieciešama gan psihiatriskā, gan somatiskā diagnostika, īpaši kritisku jauktu patoloģiju, atzītu psihiatrisku patoloģiju, nopietna recidīva, nevaldāmas vardarbīgas vai pašnāvnieciskas uzvedības gadījumā. Tam ir organizatoriskas un ar uzraudzību saistītas sekas.

4.7.8

Ņemot vērā iepriekš teikto, minētajos pētījumos ieteikts nesamazināt pacientiem ar slimību akūtā stadijā paredzēto gultas vietu skaitu zemāk par 0,5 gultas vietām uz 1 000 pieaugušiem iedzīvotājiem; šis skaitlis ir jālīdzsvaro, ja stacionāra noslogotības līmenis paredzēts 80 % — 85 % apmērā, kā mēs to iesakām. Šie griesti, protams, paredz, ka visas alternatīvās iestādes ir pienācīgi nodrošinātas un efektīvas, un tajos neietilps gultas vietas, kas nepieciešamas tiesu medicīnas psihiatrijai vai slimnieku drošības nodrošināšanai, pusaudžiem un gados vecākiem cilvēkiem paredzētās gultas vietas. Pārāk pietuvojoties šim līmenim, nenodrošinot alternatīvos ambulatoros apstākļus, radīsies nepieciešamība pēc papildu dārgi izmaksājošām gultas vietām psihiatrijas nodaļās vai ārstniecības iestādēs.

4.8.1

Lai gan gultu skaita limits dažādās valstīs ir atšķirīgs, minimālās prasības telpu sakarā var būt paustas ar lielāku noteiktību. Visām telpām jābūt piemērotām dotajam mērķim un, pat ja to iekārtojums nav mūsdienīgs, ir jāspēj nodrošināt cieņas un goda ievērošanas prasības mūsdienīgā izpratnē. Piemērota vide ir būtiska, lai nodrošinātu pacientu atveseļošanos. Riski, kas saistīti ar vidi, ir jānovērtē un jāapzina, ņemot vērā iemītnieku īpašās vajadzības.

4.8.2

Pacientiem jāspēj izmantot daudzveidīgas terapijas, kas sekmē un papildina viņiem sniedzamo aprūpi un ārstēšanu. Minētās vides izveidošanu veicina atbilstoša garīgās veselības aprūpes personāla apmācība un kvalifikācija un viņu humānā attieksme pret pacientiem.

18.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 195/48

1.1

Šķiet, ka Dānijas elastīguma un sociālās drošības modelis kalpo par piemēru tam, kā var sociāli līdzsvarotā veidā nodrošināt ekonomikas izaugsmi, augstu nodarbinātības līmeni un ilgstošu budžeta līdzekļu taupību. Šāda attīstība atbilst Lisabonas procesam, kam ir jānodrošina vienlaicīgi ilgtspējīga izaugsme, augsts nodarbinātības līmenis un sociālā labklājība.

1.2

Dānijas elastīguma un sociālās drošības modelis, kurā mobilu darba tirgu galvenokārt rada sociālas drošības elementi un aktīva darba tirgus un izglītības politika, acīmredzami veicina valsts konkurētspēju. Elastīgums un sociālā drošība apvienojumā ar citām Dānijas sabiedrības raksturiezīmēm ir devuši Dānijas darba tirgum spēku un elastību, kas ir labs priekšnoteikums sabiedrības spējai tikt galā ar nākotnes uzdevumiem. Augsts nodarbinātības līmenis, lieli bezdarbnieka pabalsti un optimisma gaisotne nozīmē to, ka gan darba devēji, gan ņēmēji ir ar mieru paciest nedrošību un trūkumus, kādi šajā sistēmā pastāv, jo katra grupa tajā saskata līdzsvarojošus elementus.

1.3

Dānijas elastīguma un sociālās drošības modeļa izpratnes noteicošais elements ir tas, ka elastīgums un drošība nebūt nav pretrunīgi. Darba devēja interesēs ir nodrošināt stabilas un uzticamas darba attiecības un algot motivētus darbiniekus, tāpat kā nodarbinātās personas var interesēt elastīgs darba laiks, konkrētas darba organizešanas un atalgojuma sistēmas.

1.4

Elastīguma un sociālās drošības apvienojums dod iedzīvotajiem drošību globalizācijas un darba vietu pārcelšanas uz citurieni situācijā. Atsevišķi indivīdi pavisam noteikti var zaudēt darbu, taču sociālās drošības sistēma īstermiņā nodrošina dzīvei nepieciešamos līdzekļus, bet ilgtermiņā pasākumi darba tirgū apvienojumā ar augstu nodarbinātības līmeni palielina iespējamību, ka darba meklētāji atradīs jaunu darbu.

1.5

Dažiem darba ņēmējiem Dānijas elastīguma un sociālās drošības modelis nozīmē to, ka nepastāv liela darba vietas saglabāšanas drošība un ka darbu var nākties zaudēt vairākas reizes darba dzīves laikā. Neskatoties uz to, elastīguma un sociālās drošības sistēmā iestrādātā drošība, ko no vienas puses dod lieli bezdarbnieka pabalsti, kurus daļēji finansē no nodokļu maksātāju veidotajiem budžeta līdzekļiem un no otras puses drošība par iespējām iegūt darbu, nozīmē to, ka lielākā daļa dāņu jūtas droši un apmierināti (skat. 2. pielikumu).

1.6

Ja mēs skatāmies uz Dānijas elastīguma un sociālās drošības modeli Eiropas kontekstā, tad, protams, kultūru, struktūru un ekonomisko apstākļu atšķirību dēļ nav iespējams šo sistēmu pārņemt pilnībā visos sīkumos. Attiecībā uz citām dalībvalstīm jāteic, ka var apsvērt iespēju izmantot atsevišķus vispārējus elementus kā politisku stratēģiju. To var darīt sevišķi tajās valstīs, kurās sociālais kapitāls, kas ir jāsaprot kā normu, sakaru un uzticības indivīdu un organizāciju starpā kopums, ir izveidojies līdzīgi dāņu sociālajam kapitālam, kurā pastāv sadarbības tradīcijas starp valdību un sociālajiem partneriem un pašu iedzīvotāju gatavība pārmaiņām. Tomēr ģeogrāfiskā elastība var būt saistīta arī ar ļoti nopietnām problēmām ģimenēm, privātām partneru attiecībām, kā arī bērnu izglītībai un apmācībai, it sevišķi tas attiecas uz platības ziņā lielām valstīm un valstīm ar federālu pārvaldes sistēmu.

1.7

Elastīguma un sociālās drošības jēdziens pamatā ietver ideju par to, ka elastīguma kombinācija ar drošību attiecībā uz darba ņēmējiem sniedz gan sociālo drošību, gan nodrošina viņu konkurētspēju. Dāņu elastīguma un sociālās drošības modelis sniedz drošību, nodrošinot augstu bezdarbnieka pabalstu līmeni (kā arī ienākumu pārdali saistībā ar citiem sociāliem negadījumiem) un elastīgumu, piemērojot liberālus no darba atlaišanas noteikumus, piemēram, īsu brīdinājuma periodu. Sociālu drošību un augstu mobilitāti apvieno ar aktīva darba tirgus politiku, kas nodrošina gan to, ka iedzīvotāji patiešām piesakās darba tirgū, gan to, ka tie iegūst jaunu kvalifikāciju, kas ir nepieciešama darba vietas ieguvei. Dānijas darba tirgus politika tādējādi satur gan stimulus, gan piespiedu pasākumus, piemēram, obligāti izmantojamu atbalstu darba meklēšanā, pārsvarā piedāvājot kvalitatīvus kvalifikācijas celšanas pasākumus. Aktīva darba tirgus politika ir nepieciešams instruments, lai darba tirgus darbotos efektīvi un nodrošinātu augstus bezdarbnieka pabalstus.

1.8

Dānijas elastīguma un sociālās drošības modeli tomēr nedrīkst apskatīt atrauti no labklājības valsts un spēcīgas organizāciju sistēmas pamatiem. Veidu, kādā darbojas Dānijas darba tirgus, nosaka vesela virkne citu sabiedrības faktoru. Tas attiecas, piemēram, uz galveno lomu, kādu piešķir sociālajiem partneriem politisko lēmumu pieņemšanā un darba tirgus un izglītības politikas īstenošanā, no publiskajiem līdzekļiem apmaksātas, visaptverošas labklājības sistēmas darbībā, iedzīvotāju zināšanu līmeņa nodrošināšanā un makroekonomiskās politikas pasākumu kopuma, kas tika īstenots pēdējos desmit gados, izstrādē.

1.9

Dānijas elastīguma un sociālās drošības modeļa izstrādē sociālajiem partneriem bija galvenā loma gan lēmuma pieņemšanas procesā, gan, piemēram, izglītības politikas un darba tirgus strukturālo reformu īstenošanā. Virknē jomu attīstība balstījās uz vienošanos starp sociālajiem partneriem, piemēram, ieviešot privātas, ar darbu tirgu saistītas pensijas. Sociālo partneru loma no vienas puses ir vēsturiskas attīstības rezultāts, bet no otras tās pamatā ir to organizētības augstais līmenis. Sociālo partneru līdzdarbība ir devusi radošus risinājumus, kā arī atrastie risinājumu ir guvuši plašu atbalstu. Lai darba tirgus partneri un citas pilsoniskās sabiedrības daļas spētu ievērojami ietekmēt notikumus, tiem ir jābūt gataviem piekrist pārmaiņām, jābūt gribošiem sadarboties un jāpauž jauns, vispārīgs skatījums uz lietām. Liela darba tirgus partneru dalība un ietekme var šādējādi izrādīties pozitīvs faktors sabiedrības spējai konkurēt un pielāgoties. Tādēļ ir jāatzīmē arī ļoti būtiskā nozīme, ko dod citu pilsoniskās sabiedrības organizāciju — apvienību, apmācības, u.c. struktūru sadarbība, atbalsts un konstruktīvā kritika.

1.10

Lielus bezdarbnieka pabalstus var maksāt tikai tad, ja iedzīvotājiem kopumā ir augsts kvalifikācijas līmenis, jo citādi rodas liels skaits tādu iedzīvotāju, kas nespēj gūt lielākus ienākumus par bezdarbnieka pabalstu. Augsts kvalifikācijas līmenis un gatavība pārmaiņām, kas raksturīga arī iedzīvotājiem, kuriem ir viszemākā formālā kvalifikācija, ir galvenais Dānijas elastīguma un sociālās drošības sistēmas panākumu cēlonis.

1.11

20. gs. 90. gadu otrajā pusē, kad Dānija veica dziļas strukturālās reformas, vienlaicīgi notika darba tirgus liberalizācija un ekspansīvas ekonomikas politikas īstenošana, kas palielināja izaugsmi un nodarbinātību. Papildus drošībai par ienākumiem, ko sniedz lielais bezdarbnieka pabalsts, Dānijā iedzīvotājiem cenšas dot arī drošību attiecībā uz iespējām iegūt darbu. Neviens nekad nevar būt drošs par iespēju saglabāt savu darba vietu, taču iespējamība, ka, pateicoties valsts atbalsta pasākumiem, varēs atrast jaunu darbu, ir liela. Turklāt strukturālās reformas ir vieglāk veikt un vieglāk ir nodrošināt tām iedzīvotāju atbalstu, ja tās veic optimistiskā un nodarbinātību veicinošā izaugsmes gaisotnē. Dānijas elastīguma un sociālās drošības sistēma tādējādi balstās uz makroekonomisko pasākumu kopumu, kas veicina izaugsmi un nodarbinātību.

1.12

Par Dānijas elastīguma un sociālās drošības modeli nemitīgi notiek diskusijas, un to visu laiku maina. Sistēmai ir gan labās puses, gan trūkumi — kaut arī neapšaubāmi pastāv kopsakarība starp elastīgumu, drošību un aktīvu darba tirgu, diskusijas joprojām notiek par to, kā atrast vislabāko līdzsvaru starp šiem elementiem.

1.12.1

Lielie nodokļu ieņēmumi ir Dānijas elastīguma un sociālās drošības sistēmas neatņemams priekšnoteikums, kā arī ir vēl citi faktori, kas ietekmē darba tirgus darbības veidu. Publiskie izdevumi darba tirgus politikas īstenošanai bija 4,4 % no IKP (2003. gadā), kas ir Eiropas rekords (1). Lielo nodokļu nastu, kas ir aptuveni 49 % no IKP, Dānijas iedzīvotāji no vienas puses akceptē, bet no otras puses par nodokļiem nemitīgi notiek diskusijas un ir sagaidāms, ka darba nodokli nākotnē samazinās. Tomēr lielā nodokļu nasta daļēji ir skaidrojama ar augsto nodarbinātības līmeni, kas pats par sevi pozitīvi ietekmē publiskās finanses. Palielinot nodarbinātību, ir iespējams vēl vairāk palielināt nodokļu ieņēmumus.

1.13

Eiropas Savienībai Dānijas elastības un sociālās drošības sistēma nozīmīga ar to, ka tai raksturīga izteikta proaktīvas pielāgošanās jaunajiem apstākļiem vēlme, izmantojot paradigmu sabalansētu nomaiņu izsmeļošu pārrunu ar visiem ieinteresētajiem ceļā, respektējot Eiropas sociālā modeļa pamatvērtības.

2.1

Dānijā ir stabila izaugsme, un tās publiskā finanšu sistēma ir sakārtota. No 2000. gada līdz 2005. gadam vidējais izaugsmes temps bija 1,7 %, vidējais nodarbinātības līmenis 77,5 % un valsts budžetā pārpalikums vidēji bija 1,4 % no IKP. Kopējais valsts parāds 2004. gadā bija 42,7 % no IKP, un pārpalikums valsts budžetā bija 2,8 % no IKP. Pārpalikums valsts budžetā daļēji ir skaidrojums ar rekordaugsto nodarbinātību, kas, pateicoties ieņēmumu nodoklim, deva lielus nodokļu ieņēmumus.

2.2

Dānijas darba tirgus ir ļoti aktīvs — 10 % no visām darba vietām izzūd gada laikā, un aptuveni tikpat liels skaits darba vietu tiek izveidots no jauna. Aptuveni 30 % no visiem nodarbinātajiem katru gadu maina darbu, Dānijai ir otrs īsākais vidējais darba tiesisko attiecību periods starp visiem ES nodarbinātajiem — vēl īsāks ir tikai Lielbritānijā. Šī parādība ir jāapskata gan spēkā esošo noteikumu kontekstā, gan saistībā ar Dānijas tautsaimniecības struktūru, ko raksturo daudzi mazie un vidējie uzņēmumi.

2.3

Dānijā veikto politisko pasākumu kopuma, makroekonomiskās stimulēšanas un strukturālo reformu ietekmi tieši attiecībā uz darba tirgu var padarīt uzskatāmu ar Filipa līknes palīdzību, kas ilustrē kopsakarību starp bezdarbu un darba algu pieauguma tempu. Dānijas grafiks ir apskatāms 1. pielikumā. Kopš 1993. gada izdevās būtiski samazināt bezdarbu, neizraisot vēl lielāku algu pieaugumu, savukārt Filipa līkne kopumā šajā periodā vienādi svārstījās uz abām pusēm. Reformas darba tirgus un izglītības jomā mīkstina pielāgošanās problēmas un šķēršļus, kas pretējā gadījumā radītu algu un cenu pieaugumu.

2.4

Pētījumos par valstīm, kurās vislabāk ir veikt investīcijas, Dānija parasti atrodas šo valstu saraksta augšgalā. Ekomikas informācijas nodaļas 2005. gada martā veiktajā pētījumā Dānija pat ieņem pirmo vietu. Dānijas vieta, vērtējot pēc virknes dažādu parametru, salīdzinājumā ar pārējām ES valstīm, ir atspoguļota 2. pielikumā.

3.1

Jēdziens “elastīgums un sociālā drošība” (flexicurity) pēdējos gados ir ieguvis plašu popularitāti, taču jēdziena nozīme tomēr ne vienmēr ir skaidra, jeb tā katrā valstī ir atšķirīga.

3.2

Dānijas variantā darba tirgus izveides politika tiek aprakstīta kā “zelta trīsstūris”, kas apvieno elastīgus darbā pieņemšanas noteikumus, kas rada augstu kvantitatīvo elastīgumu, dāsnu pabalstu sistēmu, kas sniedz sociālo drošību, un spēcīgus darbā iekārtošanas un izglītības pasākumus, kas motivē bezdarbniekus gan meklēt darbu, gan izglītoties, lai no jauna iekļautos atvērtajā darba tirgū.

3.2.1

Dānijas elastīguma un sociālās drošības sistēma veicina kvalitatīvu un pieņemamu darba vietu radīšanu. Lielo bezdarbnieka pabalstu rezultātā liela ir arī subjektīvi “pieņemamas” algas likme, kas padara iespējamu to, ka dāņi var dzīvot no sava darba. Tādējādi formālajā darba tirgū “nabadzīgs strādājošais” ir ļoti reta parādība, tai skaitā to dāņu vidū, kuri ir citas etniskas izcelsmes.

3.3

Zelta trīsstūris ir parādīts zemāk. Dānijas ienākumu pārdales un aktīva darba tirgus sistēma lielos vilcienos ir attēlota 3. pielikumā.

Dānijas elastīguma un sociālās drošības sistēmas galvenie virzieni:

3.4

Elastīgums Dānijas darba tirgū izpaužas vairākos veidos, un to nevar panākt tikai ar liberāla no darba atlaišanas regulējuma palīdzību, bet arī ar darba laika elastīgumu, — saskaņā ar vienošanos darba laiku aprēķina, par pamatu ņemot gadā nostrādātāš stundas, un darba vietas dalīšanas principu var ieviest pat uz samērā īsu termiņu. Lielākas iespējas galīgo darba algas lielumu noteikt kolektīvās vienošanās ietvaros uzņēmuma līmenī arī nodrošina zināmu darba algu elastīguma līmeni. Elastīgumu nodrošina arī darba spēka plašās zināšanas un prasmes, kas nozīmē, ka cilvēki ir patstāvīgi, gatavi pārmaiņām un ir apveltīti ar atbildības apziņu un tāpēc ātri spēj pieskaņoties izmaiņām ražošanā vai uzsākt jaunu darbu.

3.5

Drošība Dānijas darba tirgū nav saistāma tikai ar salīdzinoši augstajiem bezdarbnieka pabalstiem, bet arī ar to, ka augsts nodarbinātības līmenis un aktīvs darba tirgus rada zināmu drošību par iespējām iegūt darbu. Drošību par iespējām iegūt darbu papildina plašais kvalifikācijas celšanas un tālākizglītības pasākumu klāsts, ko kopīgi vada un pārvalda valsts iestādes un sociālie partneri. Papildus tam Dānijas sabiedrība, ieviešot pievilcīgus noteikumus attiecībā uz atvaļinājumu gan mātei, gan tēvam bērna piedzimšanas gadījumā, piedāvājot risinājumu bērnu aprūpei u.c., dod ģimenēm zināmu drošību, lai cilvēki varētu apvienot ģimenes dzīvi un darbu.

3.6

Dānijas elastīguma un sociālās drošības modeļa sapratnes atslēga ir tajā apstāklī, ka elastīgums un drošība nebūt neizslēdz viens otru. Tradicionāli darba devēji ir pauduši vēlmi pēc lielāka elastīguma darba tirgū, kas ir pretrunā ar darba ņēmēju vēlmēm pēc drošības par darba vietu un lielu ekonomisko kompensāciju bezdarba un slimības gadījumā.

3.7

Elastīguma un sociālās drošības apvienojuma ideja atspēko uzskatu par tiem kā par pretstatiem. Darba devēju puse var būt ieinteresēta stabilās un drošās darba tiesiskās attiecībās un motivētos līdzstrādniekos, savukārt darba ņēmēju puse var būt ieinteresēta elastīgā darba laikā, elastīgā darba organizācijā un elastīgā atalgojuma sistēmā. Šādi jauna darba tirgus veidi var radīt arī jaunu elastīguma un drošības mijiedarbību.

3.8

Dānijas elastīguma un drošības sistēma ar sabiedrisko pakalpojumu un ienākumu izlīdzināšanas palīdzību darba tirgū apvieno liberālai tirgus ekonomikai raksturīgu dinamiku un Skandināvijas labklājības valstij raksturīgo sociālo drošību. Raugoties plašākā perspektīvā, jāsaka, ka tas ir bijis iespējams pateicoties tam, ka politikas mērķis bija sniegt cilvēkiem iespējas darba dzīvē un nodrošināt resursu pārdali ar valsts un pašvaldību budžetu un pasākumu palīdzību. Spēcīga ienākumu izlīdzināšana rada sociālo izlīdzinātību sabiedrībā un novērš lielu sociālo spriedzi, kā arī sniedz darba ņēmējiem drošību, kas ir nepieciešama, lai pielāgotos darba tirgus elastīgumam un iemācītos ar to sadzīvot.

4.1

Sociālajiem partneriem tradicionāli ir bijusi galvenā loma darba tirgu un apmācības politiku skarošu lēmumu pieņemšanā un šo abu jomu pārvaldē. Partneru ietekme ir veicinājusi radošu un līdzsvarotu tirgus un inovāciju problēmu risināšanu un pozitīvi ir ietekmējusi valsts gatavību globalizācijas diktētajai nepieciešamībai mainīties un attīstīties, jo sociālie partneri saņem signālus par attiecīgajām vajadzībām un nodrošina pielāgošanās pasākumu veikšanu. Ciešs dialogs starp iesaistītajām pusēm ar laiku attīsta arī sociālo kapitālu, kas izpaužas kā lielāka uzticība un savstarpēja sapratne.

4.2

Šībrīža situācijai ir vēsturiskas saknes, un tai ir vairāk kā 100 gadu gara vēsture. Īpašais dāņu darba tirgus regulējuma modelis aizsākās ar tā saukto “septembra kompromisu”, ko 1899. gadā panāca tolaik nesen izveidotās, visu valsti aptverošās organizācijas — Dānijas arodbiedrību apvienība (LO) un Dānijas Darba devēju apvienība (DA) — un kas kļuva par pirmo vispārējo koplīgumu pasaulē. Šis nolīgums kopš tā laika kalpoja par pamatu citiem nolīgumiem un par piemēru darba tirgus partneru mijiedarbībai.

4.2.1

Darba dēvēji atzina arodbiedrības apvienojošo organizāciju kā pilntiesīgu sarunu partneri, savukārt darba ņēmēji atzina darba devēju tiesības pieņemt darbā un atlaist no darba un līdz ar to arī darba devēju tiesības vadīt. Šis pamatnosacījums palīdzēja izveidot to liberālo pieeju atlaišanai no darba, kas valda Dānijā. Vēl viena svarīga “septembra kompromisa” sastāvdaļa bija apņemšanās atteikties no konfliktiem nolīguma darbības laikā. Darba tirgus regulējums uz abpusējas vienošanās pamata un patstāvīga — sarunu starp partneriem ceļā — konfliktu risināšana līdz pat 2003. gadam bija galvenais abu pušu princips. Tikai pēc tam, kad Eiropas Savienība nevēlējās atzīt partneru tiesības patstāvīgi īstenot direktīvu ieviešanu, Dānijā bija jāievieš papildu likumdošana. Sociālo partneru lomas vēsturiskā attīstība un Dānijas modeļa izveidošanās sīkāk ir atspoguļota 4. pielikumā.

4.3

Pēc daudziem augstas inflācijas, bet ļoti svārstīga algu pieauguma gadiem sociālie partneri atzina, ka sākot ar 1987. un 1988. gadu nolīgumos ir jāņem vērā vispārīgāki sabiedrības ekonomiskās dzīves aspekti. Protams, Dānijā darba devējiem, darba ņēmējiem un valdībai ir atšķirīgi viedokļi, bet Dānijā valda arī visam pamatā esoša dialoga un konsensa kultūra, kas ir jāuzskata par daļu no sociālā kapitāla. Varas attiecību ciešā saikne, kas pastāv visos sabiedrības līmeņos, palīdz uzturēt spēkā šo konsensa kultūru.

4.4

Politiski raugoties, Dānijā kopš 20. gs. 60. gadiem ir izveidota visaptveroša valsts profesionālās kvalifikācijas celšanas un tālākapmācības sistēma, kas attiecas gan uz nodarbinātām personām, gan uz bezdarbniekiem. Tā ir veicinājusi visu strādājošo pielāgošanās spēju. Visu 20. gs. sociālajiem partneriem ir bijusi un joprojām ir nozīmīga loma valsts lēmumu pieņemšanā un īstenošanā. Pretēji lielākajā daļā Eiropas valstu notiekošajiem procesiem šī loma pieauga, sākot ar 1993. un 1994. gadu.

4.5

Darba tirgus politiku pārveidoja saturiski, valdības regulējuma pieeju nomainot ar tādu vadības metodi, kas ir balstīta uz vajadzībām un spēju atrast individuālus risinājumus. Sociālajiem partneriem kopā ar pašvaldībām 14 reģionālo darba tirgus padomēs ir galvenā loma; šīm padomēm piešķīra gan pilnvaras, gan valsts resursus ar mērķi padarīt par prioritātēm bezdarba novēršanu un reģionālo darba tirgus politiku.

4.6

Sociālie partneri tādējādi vairāku gadu garumā ir veidojuši visaptverošu kolektīvu apziņu par nepieciešamību uzņemties atbildību visas sabiedrības mērogā, kā arī valsts iestādes ir iemācījušās izmantot sociālo partneru resursus un ietekmi. Sociālajiem partneriem ir pieejama unikāla informācija un zināšanas par darba tirgu, un tāpēc tie spēj ātri sniegt ticamu informāciju par vajadzībām. Pateicoties tam, ka tie ir iesaistīti uzņēmumu dzīvē, tie valsts iestādēm sniedz bezmaksas resursus un atrod risinājumus kopīgām problēmām diskusiju un lēmumu pieņemšanas forumu ceļā. Sociālo partneru organizācijām ir arī izšķiroša nozīme politisko lēmumu pieņemšanas, īstenošanas un, kas nebūt nav mazsvarīgi, akceptēšanas nodrošināšanā. Valsts pārvaldes iestādes tādējādi ir atkarīgas no sociālo partneru līdzdarbības elastīguma un sociālās drošības risinājumu īstenošanā.

5.1

Lai saprastu Dānijas elastīguma un sociālās drošības sistēmu pilnībā, ir jāapskata arī šīs sistēmas sabiedriskais konteksts. Gan ekonomikas politika, gan valsts pārvaldes sektors arī ietekmē darba tirgus funkcionēšanu — visi kopā šie elementi veido to, ko dēvē par “Dānijas modeli”. Šo mijiedarbību atspoguļo diagramma 7. pielikumā.

5.2

Dānijas ekonomikā 20. gs. 80. gadu otrajā pusē un 90. gadu pirmajā pusē bija ekonomikas krīze. No 1987. gada līdz 1993. gadam vidējā ekonomikas izaugsme bija 0,8 % gadā, un bezdarba līmenis pieauga no 5 % 1987. gadā līdz 9,6 % 1993. gadā. Viens no krīzes iemesliem bija ekonomiskās taupības pasākumi, ko ieviesa saistībā ar lielo iepriekšējos gados radušos valsts budžeta deficītu.

5.3

Sākot ar 1993. gadu, sākās aktīva darba tirgus politikas atbalstīšana, un vienlaikus ekonomika saņēma pozitīvu stimulu, kas izpaudās kā zemas kredīta procentu likmes un ekspansīva ekonomikas politika. Ekonomikas izaugsmes perioda sākumā — 90. gadu vidū — Dānijai bija tik liels budžeta deficīts, ka Dānija būtu pārkāpusi Stabilitātes un izaugsmes paktu, ja tāds būtu pastāvējis. Papildus tam tika mainīti nekustamā īpašuma finansēšanas noteikumi (ilgāks aizdevuma termiņs un refinansēšanas iespēja), kā rezultātā iedzīvotājiem bija vairāk izmantojamo ienākumu. Augstais izaugsmes temps, bezdarba līmeņa krišanās un plaukstošs optimisms nozīmēja to, ka iedzīvotāji vieglāk piekrita skarbāku darba tirgus noteikumu ieviešanai.

5.4

Papildu publiskais finansējums citastarp tika izmantots, lai ar ievērojamu investīciju palīdzību palielinātu bērnu aprūpes pieejamību, tādējādi dodot iespēju sievietēm ar maziem bērniem piedalīties darba tirgū.

5.5

Lielākas vērības pievēršana darba tirgus politikai nozīmēja arī lielāku ieguldījumu apmācībā un kvalifikācijas celšanā; valsts veica lielas investīcijas, lai atbalstītu iedzīvotāju — gan nodarbināto, gan bezdarbnieku — kvalifikācijas celšanu. Investīcijas izpaudās gan kā samaksa par apmācību, gan kā daļēja kompensācija par ienākumu no algas zaudējumu. Vienlaikus visos līmeņos tika palielināts jauniešiem paredzēto mācību vietu skaits.

5.6

Kopumā ir jāatzīmē, ka Dānijas sistēmā, kurai ir raksturīgi lieli bezdarbnieka pabalsti un līdz ar to arī subjektīvi “pieņemamās” algas līmenis, pieprasīts ir kvalificēts un ražīgs darba spēks. Ja pieļautu, ka izveidojas liela grupa cilvēku ar zemu kvalifikāciju, kas neatbilst tam algu līmenim, kuru nosaka augstie bezdarbnieka pabalsti, tas radītu pārāk augstu bezdarba līmeni.

5.7

Ekonomiskā stratēģija, ko sekmīgi ieviesa 90. gadu vidū, bija investīciju stratēģija, kuras ietvaros izaugsmi radīja radikālas reformas un investīcijas izglītībā un sabiedriskajos pakalpojumos. Ticība nākotnei un liela pārliecība par ienākumiem veicina patēriņu un nodrošina iekšzemes pieprasījumu.

5.8

Tagadējā ekonomikas stratēģija radās kā reakcija uz Dānijas ekonomikas krīzi, kas Dānijā bija no 1987. gada, kad valdība, veicot taupības un izdevumu samazināšanas pasākumus, samazināja lielo valsts budžeta un maksājuma bilances deficītu. Taupības stratēģija atrisināja maksājumu bilances problēmas, taču tās sekas bija vāja ekonomiskā izaugsme un augsts bezdarba līmenis. Tagadējā stratēģija nodrošina izaugsmi un nodarbinātību apvienojumā ar bezdeficīta valsts budžetu un pozitīvu maksājumu bilanci. Šādu kombināciju Dānija pēdējo reizi piedzīvoja pirms 20. gs. 70. gadu naftas krīzēm.

6.1

Kaut arī Dānijas elastīguma un sociālās drošības modelim pēdējos gados ir bijuši labi rezultāti, pastāv atsevišķas problēmas, ko ir jācenšas risināt.

6.2

Globalizācija un tehnoloģiju attīstība Dānijas darba tirgū rada zināmu spriedzi. It sevišķi personas ar zemu kvalifikāciju izjūt šo spriedzi, ko rada konkurence ar valstīm ar zemākām algu izmaksām un ražošanas automatizācija.

6.2.1

Līdz šim Dānija, samazinot nekvalificēto personu skaitu darba tirgū, ar šo spriedzi ir labi tikusi galā, jo no darba tirgus aizejošo gados vecāko, nekvalificētu strādājošo skaits ir lielāks nekā tajā ienākošo nekvalificēto jauniešu skaits. Tomēr šobrīd ir daudz tādu jauniešu, kas nesaņem profesionālo apmācību, un tas ilgtermiņā var negatīvi ietekmēt Dānijas elastīguma un sociālās drošības sistēmu. Ja kvalificēta darba spēka piedāvājums neatbildīs pieprasījumam, tad valsts izdevumi bezdarbnieka pabalstiem un citu ienākumu pārdales mehānismu nodrošināšanai būs vienkārši pārāk lieli.

6.2.2

Atsevišķus uzņēmumus Dānijā slēdz un ražošanu daļēji vai pilnībā pārvieto uz valstīm ar zemākām algu izmaksām. Tā ir liela problēma, jo sevišķi nomaļiem reģioniem, kuros atsevišķu uzņēmumu slēgšanai ir īpaši negatīva ietekme. Dānijas darba tirgus, kurā struktūras ziņā dominē mazie un vidējie uzņēmumi, ir uzskatāms par dinamisku vienību — tā vietā, lai mēģinātu saglabāt darba vietas, politikas veidotāji sadarbībā ar sociālajiem partneriem strādā pie jaunu, konkurētspējīgāku darba vietu radīšanas.

6.3

Liela darba tirgus aktivitāte nozīmē to, ka darba dēvēji ne īpaši vēlas apmaksāt darbinieku kvalifikācijas celšanu, jo viņi nespēj paredzēt darba tiesisko attiecību ilgumu. Šī problēma īpaši attiecas uz nekvalificētajiem darbiniekiem, jo darba devēji vairāk cenšas paturēt un celt to personu kvalifikāciju, kas ir speciālisti un ko ir grūti atrast, jo sevišķi tāpēc, ka nekvalificētajiem ne vienmēr ir motivācija celt savu kvalifikāciju. Šī iemesla dēļ Dānijā pastāv visaptveroša valsts apmaksāta gan nekvalificētu, gan kvalificētu darbinieku apmācības un viņu kvalifikācijas celšanas sistēma, kuras ietvaros obligāta ir arī darba devēju dalība, jo labi kvalificēts darba spēks ir Dānijas elastīguma un sociālās drošības sistēmas darbības priekšnoteikums, tāpēc no politiskā viedokļa ir vēlams īstenot aktīvus kvalifikācijas celšanas pasākumus.

6.4

Daudziem ieceļotājiem ir grūtības iekļauties Dānijas darba tirgū, kas samazina integrācijas sabiedrībā iespējas. Problēmas darba tirgū papildus citiem iemesliem rada arī ar tas, ka ieceļotāju grupām un viņu pēctečiem nav to profesionālo iemaņu, kas ir nepieciešamas, lai pamatotu augsta bezdarbnieka pabalsta un algas izmaksu Dānijā. Ieceļotāju un viņu pēcteču vidējais izglītības līmenis ir zemāks par etnisko dāņu vidējo izglītības līmeni, viņu dalība darba tirgū ir mazāka, un attiecīgi viņu vidū salīdzinājumā ar pārējo Dānijas sabiedrību ir lielāks bezdarbnieku skaits. Problēmu cēloņi ir saistīti ar valodu, izglītību, kā arī tiem var būt sociāls raksturs.

6.4.1

Daļēji šo parādību varbūt var skaidrot arī ar kultūras atšķirībām un paradumiem ar dziļām saknēm. Praksē izrādās, ka bezdarba līmenis šajās grupās svārstās vairāk nekā citās. Situācijā, kad bezdarba līmenis krītas, darba devēji vairāk izvēlas “jaunus ceļus” un pieņem darbā cilvēkus, kam ir cita etniskā izcelsme. Augsts nodarbinātības un zems bezdarba līmenis līdz ar to paši par sevi var sniegt ieceļotājiem un viņu pēctečiem labāku iespēju iegūt darbu, kas tomēr nenozīmē visu ar integrāciju saistīto problēmu atrisināšanu. Demogrāfiskā attīstība nozīmē to, ka nākamajos gados būs jāpieņem darbā vairāk ieceļotāju.

6.5

Dānijas labklājības valsts sistēma lielā mērā ir balstīta uz augstu nodarbinātības līmeni sieviešu vidū — tas ir svarīgi, lai nodrošinātu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, kā arī lai nodrošinātu augtus nodokļu ieņēmumus. No vienas puses tas nozīmē, ka sievietes ir ekonomiski neatkarīgākas, bet no otras puses pastāv problēma, kā apvienot ģimenes un darba dzīvi. Salīdzinājumā ar daudzām Eiropas valstīm Dānijai ir ievērojami panākumi šajā jomā, taču joprojām vēl ir daudz darāmā — arī attiecībā uz vienlīdzīgu karjeras iespēju nodrošināšanu vīriešiem un sievietēm.

6.6

Dānijas sistēma valstij izmaksā dārgi, jo bezdarba gadījumā valsts maksā lielu daļu no kompensācijas par algas zaudējumu. Izdevumi pasīvā darba tirgus vajadzībām 2003. gadā bija 2,7 % no IKP, kas ir Eiropas Savienības rekords. Nākotnē Dānijas labklājības sabiedrības finansēšana būs problemātiska vairāku aspektu dēļ. Lai saglabātu labklājības valsts finansēšanu un izvairītos no nodokļu paaugstināšanas, ir nepieciešams panākt augstāku iedzīvotāju aktīvajā vecumā nodarbinātības līmeni.

6.6.1

Nodokļu nasta Dānijā ir viena no lielākajām Eiropas Savienībā. Dānijā tā ir aptuveni 49 % no IKP, turpretī vidējais nodokļu īpatsvara rādītājs Eiropā ir 40 %. Sevišķi augsti ir patēriņam piemērojamie nodokļi, kaut gan darbam piemērojamais nodoklis nav pats augstākais. Ienākuma nodoklis ir augsts un ļoti progresīvs, bet lielos vilcienos darba devējiem nav jāveic sociālie maksājumi. Nodokļu struktūra Dānijā ir aprakstīta sīkāk 5. pielikumā. Globalizācija nozīmē to, ka atsevišķu nodokļu ieņēmumu nodrošināšana var nākotnē būt apgrūtināta.

6.6.2

Demogrāfiskās attīstības rezultātā vecāka gada gājuma cilvēku skaits pieaug, bet aktīvajā vecumā esošo cilvēku skaits samazinās. Tas ir saistīts ar to, ka jaunākās paaudzes skaita ziņā ir nelielas, ka pēckara paaudzes ir daudzskaitlīgas un ka dzīves ilgums pieaug. Debatēs par labklājības sabiedrības sistēmas reformām apspriež arī darba tirgus politiku, tostarp jautājumu par atbalsta pasākumiem bezdarbniekiem. Dānijas pensiju sistēma tomēr ir daļēji gatava šīm izmaiņām (skat. 6. pielikumu). Darba tirgū var sākt pietrūkt darbaspēka, un tā kā darba spēka rezerves, no kurām lielu daļu veido sievietes, jau ir nodarbinātas, tad ir jāatrod citi veidi, kā palielināt nodarbinātību. Viens no risinājuma variantiem varētu būt, piemēram, pensijas vecuma paaugstināšana un ieceļotāju ar pieprasītajām prasmēm skaita palielināšana.

6.7

Aptuveni vienai ceturtai daļai aktīvā vecumā esošu iedzīvotāju nav darba vai arī viņi izmanto tādu vai citādu valsts atbalstu (pabalstu bezdarba gadījumā, darbā iekārtošanas pasākumus, agrīnu došanos pensijā utt.). Apmēram puse no viņiem ir pavisam izbeigusi darba gaitas, jo viņi ir zaudējuši fiziskās darba spējas, bezdarba dēļ vai pēc pašu gribas, kurpretī otra puse bez darba ir tikai uz laiku. Valsts rūpes par šiem cilvēkiem ir viens no labklājības valsts pamatbalstiem, un vienlaikus šī cilvēku kategorija var radīt labklājības sabiedrības finansēšanas grūtības nākotnē. Iedzīvotāju, kas agri izbeidz darba gaitas, īpatsvars ir jāsamazina, lai nodrošinātu labklājības sabiedrības finansēšanu ilgtermiņā.

6.8

Pakāpeniski, aizvien vairāk un vairāk darba tirgus politiku regulē Eiropas Savienības normas un prakse. Dānijai ir tradīcija apstākļus darba tirgū noteikt sarunās starp sarunu partneriem, nevis likumdošanas ceļā. Ja Eiropas Savienības regulējums kļūs pārāk detalizēts, pastāv iespējamība, ka iedzīvotāju atbalsts pārmaiņām mazināsies un ka attīstība aizies ne tajā virzienā, kādā to vēlas darba tirgus partneri. Atklātā koordinēšanas metode, šķiet, ir tas veids, kādā ir iespējams nodrošināt gan tālāku Dānijas tradīciju attīstību, gan Eiropas nodarbinātības un darba tirgus politikas sinhronizāciju.

18.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 195/54

2.1

Kopš 1967. gada 11. aprīļa, kad pastāv Pirmā un Otrā EK direktīva, Kopienas mērķis ir bijis novērst ar nodokļiem saistītos šķēršļus starp dalībvalstīm. Lai īstenotu minēto iniciatīvu, jāvienojas par vietu, kurā notiek aplikšana ar nodokli. Ieviešot izcelsmes valsts principu, rastos situācija, ka par visām ar nodokli apliekamajām darbībām, kas tiek īstenotas Eiropas Kopienā, tiktu maksāts uzņēmēja reģistrācijas vietā. Tātad saskaņā ar minēto principu, piemēram, par preci, kas ir ieviesta no Francijas citā dalībvalstī, būtu jāmaksā Francijas PVN likme. Tas pats attiektos arī uz pakalpojumiem no Francijas.

2.2

Tomēr, piemērojot izcelsmes valsts principu, lai izvairītos no konkurences izkropļojumiem, atsevišķās valstīs būtu jāpielīdzina PVN likmes. Galvenokārt tomēr būtu nepieciešama iekšējā mijieskaita sistēma, jo PVN veido lielu daļu no Eiropas valstu nodokļu ienākumiem un ES finansējuma.

2.3

Minēto iemeslu dēļ ES ir nolēmusi nepiemērot — vismaz ilgākā pārejas laikā — izcelsmes valsts principu.

2.4

Tomēr ES Komisijas veic dažādus pasākumus, lai veicinātu tirdzniecības sakarus starp dalībvalstīm, novērstu birokrātiskus šķēršļus, kā arī lai mazinātu konkurences izkropļojumus, ko it īpaši rada atšķirīgās nodokļu likmes, un pēc iespējas pilnībā izvairītos no tiem. Īpaši Padomes agrākā darbība ir veicinājusi atšķirību saglabāšanos. EESK atbalstīs arī turpmāk Komisiju visos tās pielāgošanas centienos, ar kuru palīdzību tiks atvieglota iekšējā tirgus funkcionēšana.

4.3.1

Strikti jāizšķir, vai pakalpojumu sniedz viens uzņēmējs otram uzņēmējam (ar nodokli apliekamās personas maksātāji) (1) vai arī uzņēmējs sniedz pakalpojumu personai, kas nav uzņēmējs (ar nodokli neapliekamās personas) (2). Pašreizējā projektā ir strikti noteikts, kā katrā no abiem gadījumiem jārīkojas.

4.3.2

Ja pakalpojumus sniedz ar nodokli apliekamajām personām, lai noteiktu pakalpojumu sniegšanas vietu, pamatnoteikumam jāattiecas uz vietu, kur klients ir reģistrēts, un nevis uz vietu, kur ir reģistrēts pakalpojuma sniedzējs.

4.3.3

Minētajā priekšlikumā ir ierosināts saglabāt pamatnoteikumu, ka, sniedzot pakalpojumu ar nodokli neapliekamajai personai, pakalpojumu sniegšanas vieta ir pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas vieta. Minētais lēmums ir pieņemts, jo, apliekot ar nodokli pakalpojumus, kas ir sniegti ar nodokli neapliekamajām personām citā ES dalībvalstī, pakalpojumu sniedzējam uzņēmējam rastos nesamērīgi liels administratīvais slogs, piemēram, reģistrēšanās kā PVN maksātājam citā ES dalībvalstī.

4.3.4

Tāpēc bez mehānisma, kas, neradot liekus administratīvos sarežģījumus, ļautu iekasēt nodokli patēriņa dalībvalstī, nav īstenojams, ka visi ar nodokli neapliekamajām personām sniegtie pakalpojumi tiek aplikti ar nodokli patēriņa vietā.

4.3.5

Tomēr ir nepieciešami daži izņēmumi no minētā pamatnoteikuma.

—

Jāpievieno 6. punkts, kurā teikts, ka minētajā direktīvā meitasuzņēmumu savstarpēji sniegtie pakalpojumi netiek uzskatīti par pakalpojumiem.

—

Pievienot jaunu 2. punktu, kurā ir paredzēts noteikt pakalpojumu sniegšanas vietu saistībā ar restorānu un ēdināšanas pakalpojumiem ar nodokli apliekamajām personām kuģos, gaisa kuģos vai vilcienos. Pakalpojumu sniegšanas vieta ir pārvadāšanas pakalpojuma izbraukšanas vieta.

—

Papildinātajā 3. punktā minētā ilgtermiņa noma vai izpirkumnoma nozīmē līgumā noteiktu vienošanos, kas paredz kustama materiāla īpašuma nepārtrauktu valdījumu vai izmantošanu vairāk nekā 30 dienas. Ar minētā noteikuma palīdzību jau iepriekš var novērst strīdīgus jautājumus (piemēram, ar nodokli apliekamajai personai piešķirta vieglā automobiļa noma tūlītējai lietošanai).

—

Grozot 1. punkta c) apakšpunktu, mācīšanas pakalpojumi, kurus var sniegt no attāluma, tika izslēgti no regulējuma, norādot uz 9. g panta 1. punkta d) apakšpunktu un iekļaujot tos īpašos noteikumos.

—

Tagad 1. punkta d) punktā ir iekļauti restorānu un ēdināšanas pakalpojumi, kas tādējādi tiek aplikti ar nodokli vietā, kur tie fiziski tiek veikti.

—

Panta 2. punktā ir paredzēts, ka, sniedzot restorānu un ēdināšanas pakalpojumus kuģos, gaisa kuģos vai vilcienos pasažieru pārvadāšanas laikā, pakalpojumu sniegšanas vieta ir nosacīti noteikta pārvadāšanas pakalpojuma izbraukšanas vieta. Tādējādi ir ņemts vērā konsultāciju procesā minētais ierosinājums.

—

Ar nodokli neapliekamajām personām sniegtu transporta līdzekļu ilgtermiņa nomas (tātad garāka nekā 30 dienas) pakalpojumu apliek ar nodokli vietā, kur klients ir reģistrēts, vai kur tam ir pastāvīgā dzīvesvieta vai kur tas parasti rezidē.