16.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 192/1

1.1

piekrīt tam, ka regulas projektā atbalsts vispārējas nozīmes ekonomisko pakalpojumu sniegšanai ir atzīts kā īpašs atbalsta veids, kā arī piekrīt sabiedrisko pakalpojumu līgumu, kas precizē katras puses tiesības un pienākumus, definīcijai;

1.2

pauž gandarījumu par regulas neitrālo raksturu attiecībā uz teritoriālajiem un sociālajiem mērķiem, ko cenšas sasniegt katra atbildīgā iestāde;

1.3

atbalsta līgumu loģiku, ar kuru tiek ņemta vērā sabiedrisko pakalpojumu saistību loma, tiecoties sasniegt sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķus; sabiedrisko pakalpojumu līgumi ļauj caurskatāmā veidā raksturot sabiedrisko pakalpojumu saistības un noteikt ar tām saistītās izmaksas.

2.1

pozitīvi vērtē to, ka, ievērojot subsidiaritātes principu, regulas projekts nosaka teritoriālajām kopienām nepieciešamo rīcības brīvību, lai pēc iespējas labāk ņemtu vērā to specifiku un sarežģītību, kas raksturīga vietējām vajadzībām pēc pārvadājumu pakalpojumiem saistībā ar teritoriālajām kopienām piemērojamajiem sociālās kohēzijas mērķiem;

2.2

atkārtoti pauž atbalstu teritoriālo kopienu brīvās pārvaldes principam, saskaņā ar kuru tām ir tiesības patstāvīgi izvēlēties veidu, kādā pārvaldīt savu sabiedrisko pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu, kā to nosaka lielākā daļa dalībvalstu likumu;

2.3

pauž gandarījumu par iespēju kompetentajām iestādēm brīvi izvēlēties pārvaldes formu, kas ļauj ņemt vērā vietējo vajadzību dažādību un ražošanas nosacījumu atšķirības;

2.4

principā atbalsta uz iekšējā tirgus dalībniekiem attiecināmo ģeogrāfiskās norobežotības principu (5. panta 2. punkts), kas ļauj kliedēt lielāko daļu aizdomu par kopīgajam tirgum neatbilstošu atbalstu, vienlaikus saglabājot iespēju vērsties pie viena iekšējā tirgus dalībnieka. Tā uzskata, ka ģeogrāfiskās norobežotības princips neierobežo pašvaldību iespējas turpināt nodrošināt pārvadājuma pakalpojumu sniegšanu ārpus administratīvajām robežām;

2.5

vēlreiz apliecina savu nostāju par labu vietējo sabiedrisko pārvadājumu tirgu atvēršanai atbilstoši ilgtspējīgas “regulētās konkurences” principiem vides jomā, kura nosaka nepieciešamību ņemt vērā visneaizsargātāko sabiedrības locekļu vajadzības, kā arī to darba meklētāju vajadzības, kuri dzīvo nelabvēlīgos reģionos;

2.6

pauž gandarījumu par to, ka tiek atzīta kompetentās iestādes atbildība par pakalpojumu sniegšanas līgumisku organizēšanu; Kompetentās iestādes pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai varēs izvēlēties slēgt vienu vai vairākus līgumus un būs tiesīgas brīvi noteikt risku sadali;

2.7

pauž gandarījumu par rīcības brīvību konkurences nosacījumu noteikšanā: saskaņā ar sabiedriskā pakalpojuma līgumu var notikt sarunas (5. panta 3. punkts) vai arī pakalpojuma pārtraukšanas gadījumā to var aizvietot ar līgumu par pakalpojumu sniegšanu piešķiršanu bez konkursa (5. panta 5. punkts);

2.8

pauž izbrīnu, ka jaunais regulas priekšlikums neregulē pilsētu upju un jūras pārvadājumus. RK izsaka nožēlu par to, ka regulas projekts neattiecas arī uz ūdens ceļu sabiedrisko pārvadājumu pakalpojumiem tajā mērā, kādā šādi pakalpojumi ir iekļauti vietējā sabiedrisko pārvadājumu tīklā.

3.1

konstatē, ka regula neierobežo privāto iniciatīvu pasažieru pārvadājumu tirgū, kurā pastāv brīva konkurence valsts līmenī (bez ekskluzīvām tiesībām un atlīdzībām);

3.2

uzskata, ka regula ļauj izvairīties no jaunu monopola pozīciju veidošanās vietējo sabiedrisko pārvadājumu jomā un nerada nosacījumus mazo un vidējo uzņēmumu izstumšanai no tirgus;

3.3

ir apmierināta ar ierosināto spēku līdzsvaru starp kompetentajām iestādēm un lielajiem pārvadājumu uzņēmumiem. Nolūkā nodrošināt to, ka vietējā satiksme ir laba un efektīva, ir svarīgi, lai sabiedriskā transporta plānošanas un organizēšanas jomā būtu spēcīga reģionālā līmeņa ietekme. Tā kā iedzīvotāji, braucot uz darbu turp un atpakaļ, arvien biežāk pārvar samērā lielus attālumus, ir pieaugušas prasības attiecībā uz valsts un reģionālā sabiedriskā transporta iepirkuma koordināciju;

3.4

atbalsta regulas 5. panta noteikumu nepiemērošanu reģionālajiem dzelzceļa pārvadājumiem un dzelzceļa pārvadājumiem lielos attālumos;

3.5

pauž interesi par to, kā praksē piemēroti ierosinātie noteikumi par taisnīgas ( fair ) atlīdzības noteikšanu par sabiedrisko pakalpojumu saistībām. Šāda novērtējuma sarežģītība (pat neiespējamība) varētu kaitēt tiesiskajai drošībai;

3.6

atzīmē, ka nav paredzēta nekāda kontrole pār līgumu piešķiršanu bez konkursa reģionālajiem dzelzceļa pārvadājumiem vai dzelzceļa pārvadājumiem lielos attālumos. Atsevišķi uzņēmumi attiecībā uz reģionālajiem pārvadājumiem un pārvadājumiem lielos attālumos vienlaikus darbosies saskaņā ar līgumiem, kas piešķirti bez konkursa, un piedalīsies konkursā.

4.1

ir pārsteigta, ka nekur tekstā Komisija nepamato tās izvēli izmantot vissaistošāko Kopienas integrācijas instrumentu — regulu;

4.2

konstatē, ka, ņemot vērā lielās apstākļu atšķirības dalībvalstīs, regulas projekts satur dažas neprecīzas definīcijas, taču ļauj dalībvalstīm pašām uz vietas tās precizēt. Tas īpaši attiecas uz pilsētas teritorijas definīciju (2. panta m) apakšpunkts), attiecībā uz kurām pārvadājumu vajadzību zonas reti sakrīt ar attiecīgo iestāžu pakļautībā esošajām teritorijām.

—

vēlas, lai regulas priekšlikumā iekļautajiem noteikumiem atbilstoši īpašu tiesību normu principam (lex specialis) tiktu dota skaidra prioritāte attiecībā pret tiem noteikumiem, kas iekļauti vispārējās pamatnostādnēs par publisko iepirkumu;

—

vēlas, lai koncesijas līgumi būtu izstrādāti saskaņā ar minētās regulas precīzajām normām, tā labāk nosakot šo līgumu tiesisko režīmu attiecībā pret “publiskā iepirkuma” direktīvām (Direktīvas Nr. 93/37/EK un Nr. 2004/18/E);

—

lūdz, lai regulā daudz tiešāk, nekā tas ir darīts 5. panta 1. punktā un 8. panta 1. punktā, tiktu regulēti “BOT” (“Celt, apsaimniekot, nodot tālāk” — Build, Operate and Transfer) veida līgumi. Regulai viennozīmīgi ir jāprecizē tiesiskie noteikumi gadījumos, kad smagās infrastruktūras būve ir saistīta ar ekskluzīvajām tiesībām (un/vai atlīdzību).

4.8

Šā panta 5. un 6. punktu nepiemēro, ja ir piemērojamas “publiskā iepirkuma” direktīvas. Šajā gadījumā maksimālais publiskā pakalpojuma līguma termiņš ir 30 gadu, sākot ar faktisko darbu uzsākšanas datumu.

16.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 192/8

1.1

secina, ka Komisijas paziņojumā “Labāka pilsoņu veselība, lielāka pilsoņu drošība un pārliecība — veselības un patērētāju aizsardzības stratēģija” ir ierosināts apvienot veselības aizsardzības un patērētāju aizsardzības politiku, kas padara iespējamu sinerģijas efektu ietekmi zināšanu nodošanā, metodoloģijā un administratīvo resursu efektīvākā izmantošanā;

1.2

pozitīvi uzsver Komisijas centienus dot iespēju katram iedzīvotājam pieņemt veselībai labvēlīgus lēmumus un nodrošināt veselīgākus patēriņa paradumus. Paziņojumā uzsvērta veselības lielā nozīme gan pilsoņu labklājībā, gan arī Lisabonas stratēģijas īstenošanā, jo labāks iedzīvotāju veselības stāvoklis labvēlīgi ietekmē Eiropas darba ražīgumu, darba spēka dalību tautsaimniecības norisēs un ilgtspējīgu attīstību. Patērētāju prasībām un vajadzībām atbilstošs preču un pakalpojumu vienotais tirgus vēl vairāk uzlabos ES konkurētspēju;

1.3

uzsver, ka veselības un patēriņa aspekti būtu jāņem vērā arī citās ES politikas jomās. Labāka politisko norišu koordinācija citās jomās, piemēram, nodarbinātības un lauksaimniecības politikā, varētu būt nozīmīga svarīgāko mērķu sasniegšanai veselības un patērētāju aizsardzības jomās. Piemēram, nav mērķtiecīgi, ka ES turpina neveselīgas pārtikas, piemēram, treknu piena produktu patēriņa subsidēšanu, vai turpina atbalstīt tabakas rūpniecību, 2005. gada budžetā tai atvēlot 916 miljonus EUR — šī summa ir daudz lielāka nekā 14,4 miljoni EUR, ko ES tērē tabakas lietošanas novēršanai. Komiteja izsaka atzinību par to, ka atbalstu tabakas rūpniecībai pilnībā paredzēts pārtraukt 2010. gadā;

1.4

atbalsta aicinājumu noteikt horizontāli balstītu tiesību minimumu visiem vispārējas nozīmes pakalpojumu (piemēram, gāze un elektrība, pasta pakalpojumi, telekomunikācijas, ūdensapgāde) lietotājiem gan valstu, gan pārrobežu līmenī, balstoties uz pakalpojumu universālas nodrošināšanas principu (t.i., vispārējas nozīmes pakalpojumu universāla pieejamība, kas ir būtisks priekšnoteikums līdzdalībai modernajā sabiedrībā). Šī ir joma, kurā pakalpojumu universālas nodrošināšanas principam jābūt noteicošajam un kurā ir jāattaisno patērētāju cerības pakalpojumu pieejamības, drošuma, uzticamības, cenu, kvalitātes un izvēles ziņā;

1.5

saskata nepieciešamību arī turpmāk sekot vienotā tirgus ietekmei uz veselības aprūpi un patērētāju paradumiem dalībvalstīs. Īstenojot Līgumā noteikto augsto veselības un patērētāju aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, ar Kopienas iniciatīvu palīdzību jāizvērtē Kopienas noteikumu un atsevišķu valstu veselības un patērētāju aizsardzības politiku savstarpējā ietekme;

1.6

aicina ES konkurences politikā pievērst lielāku uzmanību patērētāju interesēm, ievērojot patērētāju aizsardzības un konkurences politikas saistību, uz ko norādīts EK Līguma 81. un 82. pantā, kas nosaka, ka konkurences noteikumu, kas attiecas uz uzņēmumiem, mērķis ir nodrošināt tirgū konkurenci, kas ir viens no patērētāju labklājības paaugstināšanas līdzekļiem;

1.7

uzskata, ka Kopienas iniciatīvas jāizvērtē arī attiecībā uz to, kā tās ietekmē veselības aizsardzības politikas jomu. Šīm pārbaudēm jāietver tas, kā lēmumi ietekmē iedzīvotāju veselību, nevis tikai tas, kā dažādi pasākumi ietekmē veselības aizsardzības struktūru un organizāciju. Turklāt novērtējumā ir jāizpēta arī tas, kā ES pasākumi ietekmē pamatvērtības, uz kurām atsevišķās dalībvalstīs balstās veselības aizsardzība. Nedrīkst neievērot to, ka vienai un tai pašai Kopienas iniciatīvai dažādās valstīs var būt dažāda ietekme;

1.8

iestājas par demokrātiskiem un pārredzamiem lēmumu pieņemšanas procesiem un atbildīgajām iestādēm patērētāju aizsardzības jomā. Īpaši svarīgi ir tas, lai pārtikas ražošanas rūpniecība uzņemtos gādātu par vides un veselības aspektu un nodrošinātu visus iedzīvotājus, neraugoties uz viņu finansiālajām iespējām, ar svaigiem un augstvērtīgiem pārtikas produktiem.

1.9

iebilst pret to, ka veselības aizsardzības un patērētāju aizsardzības politiku apvienošanu uzņēmumi izmanto, lai reklamētu savu produkciju kā “veselību veicinošu” vai arī kā “ārstu ieteiktu”. Bailes no slimībām ražotāji nedrīkst izmantot ne kā pārdošanu veicinošu argumentu, ne arī vedināt patērētājus kļūdaini uzskatīt, ka atsevišķi pārtikas produkti var aizvietot veselīgu un līdzsvarotu uzturu. Izšķiroši ir tas, ka Eiropas patērētāju aizsardzības politikas ietvaros ir iespējams panākt atbalstu ceļā uz labākas veselības un veselīgākas produkcijas attīstību un darīt galu patērētāju maldināšanai.

1.10

uzsver, ka Kopienas politikai sabiedrības veselības jomā un patērētāju aizsardzības jomā ir pilnīgi atšķirīgs juridiskais pamats. Saskaņā ar EK Līguma 152. pantu sabiedrības veselības jomā “Kopienas rīcība papildina dalībvalstu politiku (…)”. Tomēr patērētāju aizsardzības politikā, kā to paredz EK Līguma 153. pants, ir lielā mērā tiek īstenota kopēja pieeja ar mērķi nodrošināt patērētāju tiesības un aizsargāt viņu intereses, īpaši saistībā ar iekšējā tirgus izveidi. Kopīga juridiskā pamata piemērošana abām politikas jomām tādējādi būtu pretrunā ar subsidiaritātes principu.

ES patērētāju tiesības nedrīkst izmantot, lai pieņemtu īpašus noteikumu vai likumus veselības aizsardzības jomā, kas ir pretrunā medicīnas pakalpojumu sniegšanas organizācijai un ievirzei attiecīgajās dalībvalstīs. Tomēr patērētāju aizsardzības politikas pakļaušana stingriem komplementaritātes un subsidiaritātes kritērijiem, uz kuriem balstās sabiedrības veselības politika, varētu negatīvi ietekmēt ES kompetenci patērētāju aizsardzības jomā;

1.11

tādēļ uzskata, ka no Komisijas puses pareizāk būtu nevis runāt par “veselības un patērētāju aizsardzības” stratēģiju, bet gan visā paziņojumā atsaukties uz “sabiedrības veselību un patērētāju aizsardzību”, jo tāda pieeja atbilstu 152. pantam, kurā noteikta ES kompetence veselības aizsardzības jomā.

1.12

uzsver, ka veselības un patērētāju aizsardzības politiku apvienošana nedrīkst nostādīt vienā līmenī pacientus veselības aprūpes sistēmā un patērētājus tirgū. Veselības aprūpes pakalpojumu tirgus daudzējādā ziņā atšķiras no “parastā” tirgus, kas pieejams patērētājiem, par ko liecina neziņa par to, kādus veselības aprūpes pakalpojumus nāksies izmantot un kādas izmaksas šajā sakarā radīsies, neziņa par veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanas ārējo ietekmi, kā arī informācijas apmaiņas traucējumi starp piedāvātājiem un patērētājiem/ pacientiem. Tajā pašā laikā vēlams, lai visiem pilsoņiem, neatkarīgi no viņu sociālekonomiskā stāvokļa, tiktu nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas izmantot veselības aprūpes pakalpojumus. Ir būtiski, lai dalībvalstīm arī turpmāk būtu iespēja noteikt prioritātes, rīkoties un iejaukties, ja tas nepieciešams;

1.13

iesaka, neraugoties uz veselības un patērētāju aizsardzības jomu apvienošanu vienotā programmā, arī turpmāk respektēt šo jomu īpatnības. To iespējams panākt, piesaistot līdzekļus attiecīgi veselības aizsardzības vai patērētāju aizsardzības politikai. Komisijas programmā izsmeļoši izklāstīts līdzekļu sadalījums laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam. Cik vien iespējam, jārada iespējas programmas īstenošanas gaitā noteikt citas prioritātes, piemēram, pēc trīs gadiem veicot ieplānoto novērtēšanu. Tas atbilstu programmā deklarētajam nodomam izmantot elastīgus rīcības plānus;

1.14

atzīst, ka noteiktās veselības aprūpes jomās vēlama šķiet spēcīgāka koordinācija starp dalībvalstīm, izmantojot atklātās koordinēšanas metodi. Tas attiecas, piemēram, uz pacientu mobilitāti un veselības aprūpes personāla izglītošanu un pieņemšanu darbā;

1.15

piekrīt viedoklim, ka priekšnoteikumi labai iedzīvotāju veselībai tiek radīti viņu tiešā tuvumā un ka veselības aizsardzības un aprūpes sistēma ir tikai viena no daudzajām iesaistītajām pusēm. Dažās dalībvalstīs reģionālās un vietējās varas ir atbildīgas par veselības aprūpi un sabiedrības veselību attiecīgajā administratīvajā teritorijā. Reģionu komitejai, kā arī reģioniem un par minēto jomu atbildīgajām vietējām varām ir jādod iespējas ietekmēt Savienības vispārējo stratēģiju veselības aizsardzības jomā. Jo īpaši svarīgi ir ņemt vērā Reģionu komitejas viedokli lēmumu pieņemšanā un saistībā ar iniciatīvām, kas attiecas uz vietējo un reģionālo varu uzdevumiem un kompetenci veselības aizsardzības jomā. Piemēram, vietējās un reģionālās varas ir jāiesaista un tām jāļauj izteikt viedoklis par veselības rādītāju un salīdzinošās novērtēšanas (“Benchmarking”) izstrādes iniciatīvu īstenošanu, kā arī par veselības aizsardzības stratēģiju tādās jomās kā iesaistīšana un ietekme, psihiskā veselība, diēta un uzturs, kā arī alkohols;

1.16

iestājas par to, ka pilsoniskā sabiedrība jāmudina iesaistīties un dot savu ieguldījumu attīstības darbā. Ir jānodrošina iedzīvotāju iespējas piedalīties ES veselības un patērētāju aizsardzības politikas veidošanā. Kopienas līmenī ir svarīgi atbalstīt un uzklausīt nozīmīgas struktūras veselības un patērētāju aizsardzības jomā. Tas attiecas, piemēram, uz patērētāju organizācijām, pacientu interešu aizstāvības apvienībām un citām profesionāli nozīmīgām struktūrām;

1.17

norāda, ka Komisijai jāgādā par to, lai izpildaģentūras darbiniekiem būtu nepieciešamā kvalifikācija, lai ieviestu un īstenotu Komisijas programmu ne tikai patērētāju un veselības aizsardzības jomā, bet arī starpnozaru līmenī;

1.18

uzskata, ka īpaša uzmanība ir jāvelta jaunajām dalībvalstīm, lai būtu iespējams stāties pretī kopīgajiem un nākotnes izaicinājumiem veselības aprūpes un patērētāju aizsardzības jomās. Jaunajās dalībvalstis būtu mērķtiecīgi jāatbalsta veselības un patērētāju aizsardzības interešu attīstība, šādi pievēršoties atšķirībām un nevienlīdzībai veselības aprūpes jomā ES, lai varētu panākt pakāpenisku pietuvošanos Savienības augstākajam līmenim. Tā, piemēram, neapmierinoši ir tas, ka pēc Eurostat pētījumiem vidējais mūža ilgums jaunajās dalībvalstīs ir ievērojami mazāks, salīdzinot ar vecajām dalībvalstīm;

1.19

atzinīgi vērtē to, ka ierosinātās Komisijas programmas ietvaros var izmantot struktūrfondu līdzekļus (Eiropas Reģionālās attīstības fonds laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam) iedzīvotāju veselības stāvokļa uzlabošanai. Komiteja nopietni vērtē norādi, ka šos līdzekļus vajadzētu izmantot tikai projektu sākotnējā stadijā, bet ne to pilnīgai ieviešanai;

1.20

uzskata, ka būtu nepieciešams pievērst īpašu uzmanību ES kaimiņvalstīm, lai varētu stāties pretī kopīgajiem un nākotnes izaicinājumiem veselības aprūpes un patērētāju aizsardzības jomās. Šīs valstis būtu mērķtiecīgi jāatbalsta to veselības un patērētāju interešu attīstībā, lai tādā veidā samazinātu atšķirības un nevienlīdzību Eiropā un tās apkārtnē šajā jomā;

1.21

uzsver, ka, apvienojot patērētāju un veselības aizsardzības jomas, iespējams rūpēties arī par līmeņa izlīdzināšanu dalībvalstu vidū, jo sociālekonomiskās atšķirības bieži ir pamatā atšķirīgajām situācijām veselības un patērētāju aizsardzības jomā. Iekšējai nevienlīdzībai un nevienlīdzībai atsevišķu dalībvalstu starpā ir jāpievērš īpaša uzmanība. Lai sasniegtu vispārējo mērķi — iespēju vienlīdzību — neaizstājama ir īpaša uzmanība kritiskajām grupām, piemēram, iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, iedzīvotājiem, kas cieš no liekā svara un etniskajām minoritātēm. Jāuzsver arī katra cilvēka individuālā atbildība par savu veselību. Vēlama ir veselības un patērētāju aizsardzības politika, kas veicina veselībai labvēlīgu lēmumu pieņemšanu, jo tādā veidā iespējams efektīvi cīnīties ar dzīvesveida izraisītām slimībām. Pētījumi liecina, ka iedzīvotājiem no kritiskajām grupām daudz biežāk ir slikta veselība un viņi cieš no dzīvesveida izraisītām slimībām. Palīdzot iedzīvotājiem no kritiskajām grupām pieņemt veselībai labvēlīgākus lēmumus, iespējams mazināt sociālekonomisko nevienlīdzību;

1.22

uzskata, ka Komisijas izplatītajai informācijai ir jābūt lietderīgai saņēmējiem. Ir jāizstrādā mērķtiecīgu informācijas kampaņu metodes nolūkā sasniegt vēlamās mērķa grupas. Ir plānots priekšroku dot nevis viendabīgu informācijas materiālu izplatīšanai, bet gan interaktīvām informācijas kampaņām. Izplatot informāciju par veselības un patērētāju aizsardzības tematiem, īpaši mērķtiecīgi būtu uzrunāt bērnus un jauniešus nolūkā jau iespējami agrāk viņus atturēt no neveselīga dzīvesveida, kurš uz veselību atstātu ilglaicīgu ietekmi. Šajā jomā svarīga loma ir pirmsskolas iestādēm, skolām un brīvprātīgo organizācijām;

1.23

aicina Komisiju, veicot informēšanu, ievērot atsevišķu dalībvalstu tiesības noteikt maksātāju tiesības un pienākumus veselības jomā atbilstoši attiecīgās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai, kā arī noteikumus attiecībā uz dažādiem pakalpojumiem un patērētāju tiesībām;

1.24

iesaka izplatīt informāciju tādās vietās, kur pilsoņi to pieprasa; turklāt atsevišķās dalībvalstīs papildus ir jāsniedz kompetentas konsultācijas. Riska grupu noteikšana ir vietējo un reģionālo varu atbildība. Arī aizsargājamajām pacientu grupām ir nepieciešams saņemt informāciju par veselības un patērētāju tematiku. Vienots informācijas materiāls visiem pilsoņiem atšķirības dalībvalstu dažādo sabiedrības grupu starpā tikai palielinās; pētījumi rāda, ka informācijas kampaņas labāk sasniedz finansiāli nodrošinātās nekā nelabvēlīgās grupas. Lai kampaņas izdotos, ir svarīgi darbā iesaistīt reģionālo un vietējo līmeni;

1.25

aicina Komisiju, veicot datu vākšanu un informācijas kampaņu plānošanu, ņemt vērā tehnoloģiju un komunikāciju tehnoloģiju attīstību. Tehnoloģijas un komunikāciju tehnoloģijas attīstās ļoti .ātri. Ir jāaizmanto šīs jomas jaunākie sasniegumi, veicot sabiedrisko darbību arī nākotnē;

1.26

ņemot vērā, ka lauksaimniecības pārtikas produktu tirgus ir lielā mērā pakļauts importam no trešajām valstīm, kurās veselības un autentiskuma garantijas var būt zemākas nekā tās, ko paredz Eiropas drošības standarti, patērētājiem jāsniedz skaidra, izsmeļoša informācija par šo produktu izsekojamību, lai viņi varētu izdarīt apzinātu izvēli;

1.27

atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi veikt dažas, bet plašas un sabiedriski efektīvas informācijas kampaņas. Tas veicina arī darba izmaksu efektivitāti. Ir svarīgi veikt kopējā sekretariāta novērtējumu, ņemot vērā ne tikai veikto projektu kvantitāti, bet arī šo projektu rezultātus;

1.28

aicina Komisiju veicināt pieredzes apmaiņas un pārbaudītu metožu izplatīšanas tīkla attīstību, jo tās ir atklātās koordinēšanas metodes pamata sastāvdaļa. Šajā procesā ir jāiesaista arī Komiteja un ir jārūpējas par to, lai par veselības aprūpi atbildīgās reģionālās un vietējās varas spētu ietekmēt vispārējo Kopienas veselības stratēģiju;

1.29

uzsver, ka Komisijai arī turpmāk cieši jāsadarbojas ar pētniecības jomu un jāīsteno ticamas un objektīvas informācijas un profilakses kampaņas. Eiropas līmeņa strukturāla un koordinēta sadarbība nolūkā veicināt pieredzes apmaiņu, zināšanu nodošanu un veselības un patērētāju aizsardzības attīstības izpēti dalībvalstīm būtu nozīmīgs papildus ieguvums, kā tas norādīts Komitejas atzinumā par Septīto pamatprogrammu pētniecības un tehnoloģiju attīstības jomā (CdR 155/2005 fin). Minētajai sadarbībai jānotiek ciešā saskaņā ar Eiropas pētniecības pamatprogrammu;

1.30

uzskata, ka, lai dalībvalstis veicinātu pārbaudītu metožu pielietošanu, salīdzinātu standartus un tādējādi radītu nepieciešamos priekšnoteikumus daudzo veselības un patērētāju aizsardzības jomā ierosināto iniciatīvu izpildei, tām ir nepieciešama piekļuve ticamiem datiem un kvalitatīvi augstvērtīgai informācijai. Radot kopējas datu bāzes un rādītājus, ir jāsadarbojas ar citiem attiecīgajiem dalībniekiem, kā arī ar ANO, ESAO (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija), Eiropas Padomi un PVO (Pasaules veselības organizācija). Pasākumu un jaunu iniciatīvu ierosināšana, pamatojoties uz iegūtajiem salīdzināmajiem datiem un informāciju, ir atsevišķu dalībvalstu atbildība;

1.31

atzinīgi vērtē līdzekļu ievērojamo palielinājumu salīdzinājumā ar abām pastāvošajām programmām. Tas skaidri parāda veselības un patērētāju aizsardzības nozīmi attiecībā uz atsevišķu iedzīvotāju dzīves kvalitāti, kā arī uz visas Eiropas Savienības konkurētspēju;

1.32

secina, ka sarunas par finanšu nodrošinājumu vēl nav noslēgušās. Budžeta galīgais apjoms ir atkarīgs no šobrīd notiekošo sarunu par finanšu plānu no 2007. līdz 2013. gadam rezultātiem. Kā tas norādīts programmā un stratēģijā, Reģionu komiteja atbalstītu finansējuma palielināšanu šajā jomā.

16.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 192/12

1.1

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas Zaļo grāmatu, kā arī iniciatīvas attiecībā uz energoefektivitātes veicināšanu vispār, tā kā pašreizējās tendences ļauj prognozēt, ka enerģijas patēriņš visā Eiropā turpmāko 15 gadu laikā varētu paaugstināties pat par 10 %;

1.2

uzsver sevišķo energoefektivitātes nozīmi, īpaši ņemot vērā pašreizējo krīzi gāzes tirgū. Eiropas enerģijas apgāde ir jāpadara daudzveidīgāka, lai samazinātu atkarību, kāda tā patlaban ir vērojama Ukrainā vai Bulgārijā. Pamatojoties uz Zaļo grāmatu par energoefektivitāti, kopumā ir iespējams samazināt atkarību no naftas un dabas gāzes un tam sekojoši izstrādāt Eiropas rīcības plānu;

1.3

pozitīvi vērtē to, ka ir ņemti vērā pasākumi visos iespējamos īstenošanas līmeņos (ES, valsts, reģionālajā, vietējā) un atgādina, ka, īstenojot šos pasākumus, ir jāievēro subsidiaritātes princips;

1.4

apzinās, ka energoefektivitāte sniedz būtisku ieguldījumu attiecībā uz visiem trim enerģētikas politikas mērķiem: piegādes drošību, vides un klimata aizsardzību, kā arī konkurētspēju;

1.5

uzsver arī energoefektivitātes pasākumu svarīgo sociālo dimensiju, kas aptver vietējo un reģionālo darba vietu radīšanu un nodrošinājumu, kā arī aizsargā patērētājus no pārāk augstām enerģijas izmaksām;

1.6

norāda uz to, ka turpmākus energoefektivitātes priekšrakstus dalībvalstīm nedrīkst noteikt pārāk ātri. Arī Zaļajā grāmatā ir teikts, ka jau tagad ir daudz spēkā stājušos vai vēl izstrādes procesā esošu ES energoefektivitātes pasākumu, kas vēl nav paspējuši sākt darboties vai vispirms vēl jāīsteno. Šajā sakarā ir jāpiemin, piemēram, ēku energoefektivitātes direktīva, koģenerācijas direktīva, emisiju tirdzniecības direktīva un enerģijas galapatēriņa efektivitātes direktīva;

1.7

vērš uzmanību uz to, ka daudzās dalībvalstīs un reģionos jau pastāv stratēģiju plāni un pasākumu programmas, kuru mērķi vai ietekme ir ļoti līdzīga Zaļajā grāmatā prasītajai. Kā piemēru var nosaukt klimata aizsardzības stratēģijas (kopš Kioto protokola ratifikācijas), sadales plānus (attiecībā uz emisiju kvotu tirdzniecību) un gaisa piesārņotājvielu samazināšanas pasākumus (saistībā ar direktīvu par noteiktu gaisa piesārņotājvielu maksimālo emisiju daudzumu dalībvalstīs — tā sauktā NEC direktīva). Tādēļ attiecībā uz vidēja termiņa mērķiem galvenais uzsvars ir jāliek nevis uz jaunu efektivitātes plānu izveidi, bet gan uz konsekventu pašreizējo plānu īstenošanu.

Kā rāda minēto plānu īstenošanas pieredze, runa galvenokārt ir par tādiem pasākumiem, par kuru īstenošanu var pieņemt lēmumu ātri, taču to ietekme ir jūtama tikai pēc ilgāka laika;

1.8

norāda uz lielu skaitu vietējā un reģionālā līmeņa iniciatīvu energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas jomās, kuru rezultāti sabiedrībai ir pieejami daudzās mājas lapās. Kā piemēru var minēt ManagEnergy un Energie Cités mājas lapas, kurās ir apkopoti labi piemēri no visas Eiropas (6);

1.9

apzinās, ka energoefektivitātes veicināšanas politika ir jāīsteno pakāpeniski soli pa solim. Minētie mazie soļi galvenokārt tiek sperti vietējā un reģionālajā līmenī, kas, pateicoties tuvumam iedzīvotājiem, informē par šo jautājumu sabiedrību;

1.10

kritiski norāda uz to, ka ES mērķi attiecībā uz enerģijas tirgu liberalizāciju (konkurences palielināšana, lai pazeminātu cenas) un energoefektivitāti ir grūti kombinējami. Cenu pazemināšanās neveicina energoefektivitāti. Turklāt tādēļ, ka ieguldījumiem nepieciešamie apstākļi nav pietiekami labi, spēkstaciju iekārtu atjaunošana aizkavējas;

1.11

uzskata par lietderīgiem pasākumus, kas veicina uz pieprasījumu vērstu politiku liberalizētā enerģijas tirgū. Tie rada iespēju iekļaut vides aizsardzības izmaksas patēriņa cenās un nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi tīklam. Energoefektivitātes veicināšanas stratēģijām ir liela nozīme tad, ja ir nepieciešams pretspars pašreizējai uz piedāvājumu vērstajai politikai.

2.1

Reģionu komiteja iesaka, lai gadījumā, ja tiks nolemts ieviest energoefektivitātes plānus, tos veidotu kā 5 gadu plānus ar ne vairāk kā 2 novērtējumiem. Ja plānus izstrādā un novērtēšanu veic katru gadu, praksē gūtie rezultāti ir neapmierinoši, tādēļ tas nav piemērots paņēmiens (3. jautājums);

2.2

īpaši uzsver to, ka, nosakot pasākumus, noteikti jāņem vērā atsevišķās dalībvalstīs iepriekš veiktais un to potenciāls, un katram pasākumam vispirms ir jāveic izmaksu lietderības analīze;

2.3

neatbalsta to, ka tiek izvirzīti absolūti mērķi attiecībā uz efektivitātes veicināšanu. Ir jānovērš iespēja, ka konkurences priekšrocības gūs tās dalībvalstis, kas līdz šim nav visai taupīgi rīkojušās ar enerģiju. Dalībvalstīm, kas jau ir veikušas ietaupījumus vai izmanto īpaši efektīvas tehnoloģijas, ir mazāks potenciāls turpmākai efektivitātes veicināšanas jomā, un, īstenojot absolūtos mērķus, tās nonāktu sliktākā situācijā;

2.4

turpretī atbalsta salīdzinošās novērtēšanas sistēmu, kas, pamatojoties uz dažādu klimatisko rādītāju analīzi un energoefektivitātes jomā veikto, ierosina katrai dalībvalstij izvirzīt savus energoefektivitātes mērķus. Minētos valstu mērķus vēlāk varētu iekļaut Eiropas standartos, tādējādi tiktu ņemti vērā valstu rādītāji, kā arī taisnīgāk novērtēts jau paveiktais;

2.5

uzskata, ka emisiju tirdzniecības mehānisms ir jāveido tā, lai, beidzoties piemērotam pārejas posmam, sadales plānos spēkstacijas saņemtu tikai tik daudz emisiju sertifikātu, cik atbilst plānotā strāvas un siltuma daudzuma saražošanai gāzes un tvaika koģenerācijas spēkstacijā. Tās būtu nepārprotams signāls, ka strāvas ražošanas procesā ir jāpalielina energoefektivitāte (13. jautājums);

2.6

ierosina pārdomāt, vai līdzīgā veidā emisijas sertifikāti būtu jāaprēķina arī rūpniecībā. Katrai rūpnīcai varētu piešķirt tikai tik daudz emisiju sertifikātu, cik atbilst plānotajam produkcijas daudzumam, kas saražots augstākajiem energoefektivitātes standartiem atbilstošā rūpnīcā. Minētais pasākums novirzītu izmaksas atbilstoši principam “piesārņotājs maksā” un vienlaicīgi ļautu ietaupīt daudz enerģijas un samazināt CO2 emisiju (2. jautājums);

2.7

pieprasa, lai tiktu piešķirts valsts atbalsts pasākumiem, kas veicina jauninājumus vides aizsardzības jomā un produktivitātes uzlabojumus nolūkā paaugstināt energoefektivitāti. Minētais atbalsts no vienas puses varētu izpausties kā investīcijas, prasībās attiecībā uz inovatīvām energoefektīvām tehnoloģijām neiekļaujot prasību attiecībā uz ziņošanu par subsīdijām. No otras puses, piešķirot atbalstu vides aizsardzības pasākumiem, būtu jāņem vērā energoefektivitāte kā vispārējs kritērijs, jo šādus pasākumus galvenokārt īsteno vietējā un reģionālajā līmenī; īpaši atbalsta grupu atbrīvojumu no atbalsta energoefektivitātes veicināšanai, tomēr robežvērtībām ir jābūt vismaz tik augstām, lai samazinātu administratīvos šķēršļus un iespējamo vilcināšanos šāda veida projektu īstenošanā (5. jautājums);

2.8

atbalsta energofektivitātes kritēriju ievērošanu attiecībā uz publisko iepirkumu visos līmeņos (ES, valsts, reģionālajā, vietējā). Ņemot vērā to, ka publiskais iepirkums veido 16 % ES iekšzemes produkta, augot pieprasījumam pēc efektīvām iekārtām, transportlīdzekļiem, ēkām utt., rūpniecībā varētu rasties stiprāki stimuli šāda veida produktu ražošanai, un tādējādi tie kļūtu lētāki. Atsevišķās dalībvalstīs ir iegūta liela pieredze saistībā ar ekoloģiskiem publiskā iepirkuma kritērijiem;

2.9

noraida saistību, saskaņā ar ko publiskā iepirkuma pasūtītājam obligāti jāpieņem piedāvājums, jo daudzās reģionālajās un vietējās pašvaldībās ir ļoti ierobežots budžets. Tā vietā finansiāli grūtā situācijā nonākušās pašvaldības būtu pietiekami jāinformē par priekšrocībām, kas gūstamas no iepirkumu veikšanas saskaņā ar energoefektivitātes prasībām, lai tās pašas varētu izvēlēties starp lētāko un labāko piedāvājumu (6. jautājums);

2.10

atzinīgi vērtē finansējuma programmas energoefektivitātes projektiem. Tomēr reģionālajā un vietējā līmenī tas nozīmē tikai to, ka finanšu līdzekļi var tikt piešķirti tikai pēc brīvprātības principa un saskaņā ar budžeta stāvokli attiecīgajā brīdī (7. un 22. jautājums);

2.11

aicina Komisiju ievērot energoefektivitātes principus visās politikas jomās, kas ir ES kompetencē. Īpaši struktūrfondu un kohēzijas fondu jomā, lauku attīstības jomā un attiecībā uz pētniecības veicināšanu Komisija, izvēloties projektus, varētu noteikt energoefektivitāti par obligātu kritēriju. To var uzskatīt par netiešu vietēja un reģionāla līmeņa stimulu (12. jautājums);

2.12

noraida ES ēku energoefektivitātes direktīvas paplašināšanu vai prasību paaugstināšanu, pirms nav novērtētas direktīvas pašreizējās redakcijas izpildes sekas. Pirms direktīvas paplašināšanas ir jāparedz pietiekami ilgs laika periods pašreizējās ēku direktīvas novērtēšanai (8. jautājums);

2.13

atbalsta intensīvu informatīvu darbu ar sabiedrību visos līmeņos. Kampaņas ir jāveic valsts, reģionu un pašvaldību līmenī, un tajās galvenokārt jāapspriež tēmas attiecībā uz tādām jomām, kurās mērķa grupai tiešām praksē ir alternatīvas rīcības iespējas. Šajā gadījumā ir vēlama Eiropas Komisijas un tās dalībvalstu pārstāvniecību sadarbība ar reģionālā un vietējā līmeņa iestādēm (12. jautājums);

2.14

uzsver, ka informācija un apmācība jāpiedāvā ne tikai enerģētikas nozares speciālistiem, bet jāpaplašina dalībnieku loks, īpaši attiecībā uz tiem, kas nedarbojas enerģētikas nozarē, piemēram, arhitektiem, celtniecības uzņēmumiem, celtniekiem, projektētājiem un infrastruktūras vadītājiem;

2.15

skaidri atbalsta paātrinātu koģenerācijas iekārtu lietošanas uzsākšanu. Papildus aktīvai koģenerācijas direktīvas īstenošanai noteikti ir ātrāk nekā līdz šim jāattīsta ar to saistītais siltuma tirgus (13. jautājums);

2.16

atbalsta vecāku, neefektīvu centrālapkures sistēmu sanāciju kā ļoti svarīgu ieguldījumu energoefektivitātes veicināšanas procesā un aicina dalībvalstis šajā sakarā piešķirt līdzekļus no struktūrfondiem un kohēzijas fondiem;

2.17

atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu Komisijai ierosināt reglamentējošus noteikumus, lai izveidotu efektīvu siltuma un dzesēšanas tirgu. Vietējā līmenī efektīvi izmantotai siltumenerģijai ir tikpat liela nozīme kā saprātīgiem risinājumiem dzesēšanas jomā. Pēdējos gados gaisa kondicionēšanas sistēmas ir izraisījušas ļoti lielu enerģijas patēriņa pieaugumu siltajos gadalaikos. Tā kā saskaņā ar būves noteikumiem par siltuma un dzesēšanas tirgu ir atbildīgas vietējā līmeņa iestādes, arī šajā sakarā liela nozīme ir īpašai informēšanas politikai un konsultācijām. Vietējā līmeņa lēmumos lielāka uzmanība jāpievērš energoefektivitātei. Inovatīvi centrālapkures un centralizētas dzesēšanas piemēri ir atrodami internetā iepriekš minētajos labu piemēru apkopojumos;

2.18

atbalsta Zaļajā grāmatā minēto decentralizētas ražošanas paātrinātu ieviešanu un veicināšanu, tomēr norāda uz to, ka precīzi jāizpēta spēkstaciju jauda attiecībā pret vietējo patēriņu. Arī šajā sakarā jāuzsver koģenerācija kā īpaši efektīvs ražošanas veids. Augstu energoefektivitāti var sasniegt galvenokārt tad, ja saražoto siltumu izmanto vietējām vajadzībām;

2.19

uzsver to, ka, arī ražojot strāvu no neizsīkstošajiem enerģijas avotiem, ir jāpievērš uzmanība energoefektivitātei un pēc iespējas saudzīgai rīcībā esošo resursu izmantošanai. Pirms jaunu iekārtu uzstādīšanas vajadzētu optimizēt patēriņu visā jomās, un tikai pēc tam pielāgot apgādes sistēmu optimizētajam patēriņam. Tomēr noteikti jāņem vērā un atbilstoši valsts tiesiskajai situācijai iesaistot atbildīgās varas iestādes jāpārbauda šādi faktori: atrašanās vietas izvēle, tehnoloģiju veids, iekārtu izmēri un jaudas izmantošanas pakāpe;

2.20

neatbalsta balto (energoefektivitātes) sertifikātu sistēmu, saskaņā ar ko piegādātājam ir jāveic taupības pasākumi vietā, kur enerģija tiek piegādāta galapatērētājam. Pastāv nopietnas bažas, ka, skatoties no ekonomikas perspektīvas, papildus tirgus sistēmas ieviešana un izmantošana izmaksās dārgāk nekā panāktie ietaupījumi. Sistēma ir saistīta ar daudziem birokrātiskiem šķēršļiem, un arī taisnīga sadale, šķiet, būtu veicama grūtāk nekā emisiju tirdzniecības gadījumā (15. jautājums);

2.21

pieprasa turpmākus ieguldījumus vietējā sabiedriskā transporta un dzelzceļa infrastruktūras izveidē. Tikai tad, kad pastāvēs pienācīgas alternatīvas individuālajam transportam (automašīnām), ir gaidāma ilglaicīga autosatiksmes samazināšanās; šajā sakarā atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumā direktīvai par sabiedriskajiem pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu un pa autoceļiem paredzētās pašvaldību un reģionu tiesības pašiem pieņemt lēmumus par minēto sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanu. Tādējādi tiek atzīta vietējo un reģionālo varu nozīme vietējā sabiedriskā transporta nodrošināšanā;

2.22

aicina Komisiju arī ražotājiem uzlikt saistības un ar dažādu pasākumu palīdzību panākt energoefektīvu iekārtu un atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju cenu pazemināšanu galapatērētājiem; piekrīt Eiropas Parlamenta viedoklim, ka dažu tehnoloģiju jomā pēdējos gados ir sasniegta ievērojama izmaksu samazināšana, tomēr izmaksas ir jāsamazina vēl vairāk, lai energoefektivitātes veicināšanas pasākumiem piesaistītu sabiedrības interesi;

2.23

ņemot vērā salīdzinoši augstos vides standartus Eiropā, uzskata, ka ES ir pienākums risināt sarunas par tarifu un ārpustarifu priekšrocībām PTO attiecībā uz energoefektīviem produktiem.

16.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 192/15

1.1

pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu par Eiropas politiku attiecībā uz jaunatni, kuram jāveicina Eiropas Jaunatnes pakta īstenošana, un atzinīgi vērtē Komisijas vispusīgo pieeju, kā arī piekrīt tās viedoklim, ka jaunatnes problēmas ir transversāla tēma, kas skar daudzas Kopienas darbības jomas;

1.2

atzinīgi vērtē faktu, ka minētais paziņojums nodrošina darbības nepārtrauktību pēc Baltās grāmatas par jaunu stimulu Eiropas jaunatnei izstrādāšanas, kā arī Padomes 2002. gada 27. jūnija lēmuma un Komisijas izstrādāto Integrēto pamatnostādņu izaugsmei un nodarbinātībai pieņemšanas 2005. gada 12. aprīlī;

1.3

atzinīgi vērtē un atbalsta apņemšanos paplašināt jaunatnes atbalsta pasākumus visās darbības jomās, jo investīcijas jaunatnes politikas jomā ir Eiropas nākotnes garants;

1.4

norāda, ka ir vajadzīgs, lai visos lēmumu pieņemšanas līmeņos — gan ES līmenī, gan valstu, reģionālajā un vietējā līmenī — tiktu aktīvi gādāts par to, lai patiesi tiktu nodrošināta jauniešu pilsoniskā aktivitāte dažādās Eiropas sabiedrības politikas jomās. Ir jo īpaši svarīgi, lai tiktu īstenoti tādi pasākumi, kas vērsti uz dzīves un darba kvalitātes, kā arī sociālās un ģimenes situācijas uzlabošanu un kuru mērķis ir jauniešu pilsoniskās aktivitātes priekšnoteikumu radīšana. Jauniešu līdzdalība ir būtisks priekšnoteikums ES iestāžu ilgtspējīgai integrācijai un leģimitātei no ES iedzīvotāju viedokļa;

1.5

uzsver, ka reālu jaunatnes līdzdalību izdosies nodrošināt tikai tādā gadījumā, ja ES plānotajos pasākumos tiks iesaistītas vietējās un reģionālās varas, jaunatnes organizācijas un visi sociālie partneri, kuriem ir saskare ar jauniešiem. Komisijas ierosināto iniciatīvu izdošanās lielā mērā ir atkarīga no tā, cik veiksmīgi noritēs saskaņošanas process.

2.1

Komiteja pauž cerību, ka, pielietojot atklātās koordinācijas metodi, vietējo un reģionālo varu loma tiks ņemta vērā pietiekamā mērā un tādējādi tiks respektēts to devums.

2.2

Komiteja uzskata, ka jaunatnes politikas jomā atklātās koordinācijas metode ir jālieto ar mērķi: a) iesaistīt jauniešus sabiedrības dzīvē vietējā līmenī, uzlabojot viņu iespējas piedalīties politiskajos procesos, kas skar jaunatni; b) panākt, ka jauniešu īpašās vajadzības tiek vairāk ņemtas vērā, veidojot politiku Kopienas un attiecīgo valstu līmenī. Minētos mērķus iespējams sasniegt tikai tādā gadījumā, ja tiek ņemti vērā vietējo un reģionālo varu uzdevumi, kompetence un zināšanas, it īpaši jomās, kas ir saistītas ar minētajā paziņojumā ierosināto stratēģiju.

2.3

Tāpēc Komiteja iesaka — dalībvalstīm jānodrošina vietējo un reģionālo varu iesaistīšana jaunatnes politikas pasākumu plānošanā, īstenošanā un pārraudzībā attiecīgo valstu līmenī, savukārt Padomei — Eiropas līmenī.

3.1

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir apņēmusies veikt pasākumus jauniešu nodarbinātības un sociālās iekļaušanās jomā, jo jaunieši ir pakļauti samērā lielam bezdarba riskam, viņus skar nestabilā situācija nodarbinātības jomā, un viņu atalgojums bieži ir zems. Komiteja uzskata, ka minētajā jomā īpaši svarīgi ir pilnībā īstenot Lisabonas stratēģijas mērķi — izveidot vairāk un labākas darbavietas.

3.2

Reģionu Komiteja aicina Komisiju izvirzīt kvantitatīvus mērķus jaunatnes bezdarba apkarošanā (pašreiz vidējais jaunatnes bezdarba līmenis ES ir 18 %);

Tā kā pasākumu īstenošana minētajā jomā ir dalībvalstu kompetencē, attiecīgo valstu vietējās varas ir tās politiski administratīvās vienības, kuru pārziņā ir pasākumu integrēšanas plānošana, izstrādāšana un vadība darba tirgus politikas, sociālās politikas, sociālās iekļaušanās, kā arī diskriminācijas un sociālās atstumtības apkarošanas jomā.

3.3

Lai izstrādātu pasākumus apsteidzošai sociālās aizsardzības sistēmu pārorientēšanai un pārveidošanai ar mērķi uzlabot jaunatnes nodarbinātības iespējas un veicināt tās līdzdalību sabiedrības dzīvē kopumā, radikāli jāmaina pieeja problēmu risināšanai sociālās iekļaušanās/sociālās atstumtības jomā, panākot vispārēju izpratni par jauniešu sociālo situāciju. Nodarbinātības jautājumu nevar aplūkot šķirti no sarežģītās “sociālo prasību” jomas, piemēram, laba veselība, pamatizglītība un vide, kurā tiek atbalstīta un veicināta iniciatīva.

3.4

Īstenojot Eiropas nodarbinātības stratēģiju un konkurētspējas uzlabošanas pasākumus, attiecīgo valstu un Eiropas līmeņa rīcības programmām, kā arī struktūrfondu pasākumiem ir līdzīgi mērķi, proti, situācijas uzlabošana nodarbinātības jomā, iespēju vienlīdzība un sociālā kohēzija. Arvien lielākā darba ņēmēju un uzņēmumu spēja piemēroties ekonomisko pārmaiņu procesam un arvien plašākās darba ņēmēju nodarbinātības iespējas ļauj jaunatnes politikas jomā izmēģināt integrētus pasākumus, kas viens otru papildina un kas galvenokārt tiek īstenoti vietējā līmenī.

3.5

Komiteja aicina Komisiju, kopīgi sadarbojoties, izstrādāt pasākumus, kas veicinātu zināšanu, kompetences un visu operatīvo instrumentu attīstību, kas kalpo vietējo un reģionālo pašvaldību administratīvās kapacitātes palielināšanai un to kvalifikācijas paaugstināšanai. Minētajiem pasākumiem jāparedz:

3.6

Vietējo un reģionālo varu efektivitātes palielināšanas pasākumi jāveic galvenokārt šādās jomās:

3.7

Sociālās iekļaušanās veicināšanas stratēģija var uzlabot jauniešu — it īpaši visneaizsargātāko jauniešu — situāciju, ja Kopienas un dalībvalstu līmenī efektīvi tiks integrētas dažādās politikas jomas, kurās pasākumu īstenošana ir tiešā vietējās un reģionālās varas kompetencē. Tāpēc aktīvai un tiešai dažādo vietējo un reģionālo varu līdzdalībai būs pozitīva ietekme uz ikvienas sociālās iekļaušanās stratēģijas, kā arī savstarpējās mācīšanās programmas izstrādāšanu nodarbinātības politikas jomā.

3.8

Dažādo pārvaldes līmeņu kopīgie pūliņi un sadarbība varētu tikt vērsta uz to problēmu risināšanu, kas jauniešiem rodas, gatavojoties iekļauties darba tirgū. Par minētajām problēmām liecina ne tikai bezdarba līmeņa rādītāji, bet arī to neaktīvo jauniešu skaits, kuri nemācās un nestrādā, kā arī nemeklē darbu. Tā ir īpaši nopietna problēma, ņemot vērā faktu, ka daudzi jaunieši pamet obligātās izglītības iestādes, vēl nesasnieguši 18 gadu vecumu.

3.9

Komiteja aicina Komisiju veicināt attiecīgu pasākumu, kas nodrošinātu atbilstošu finansiālo un organizatorisko atbalstu jauniešu uzņēmējdarbības projektiem, iekļaušanu attiecīgo valstu reformu programmās.

4.1

Komiteja uzsver, ka Eiropas Jaunatnes pakts nedrīkst izraisīt ne mācību plānu un apmācības programmu satura vienādošanu Kopienas līmenī, ne izglītības un apmācības sistēmu saskaņošanu, jo tās ir jomas, kas atrodas ekskluzīvā dalībvalstu — un dažos gadījumos vietējo un reģionālo varu — kompetencē. Saskaņā ar Līgumu ES kompetencē ir vienīgi attīstīt “vispārējās izglītības Eiropas dimensiju” un izvērst “informācijas un pieredzes apmaiņu jautājumos, kas ir kopīgi dalībvalstu izglītības sistēmām”.

4.2

Komiteja pauž cerību, ka tiks veicināta plašāka informācijas apmaiņa par paraugpraksi (un par lietotajiem instrumentiem un metodēm), kas attīstītas attiecīgajās dalībvalstīs, lai nodrošinātu vietējo un reģionālo varu aktīvu un efektīvu līdzdalību izglītības sistēmu, kā arī profesionālo kvalifikāciju atzīšanas sistēmas pielāgošanas procesā.

4.3

Īpaši jāatzīmē, ka iniciatīvas, kuru mērķis ir Eiropā izveidot vienotu profesionālo kvalifikāciju atzīšanas sistēmu, kā arī iniciatīvas pārraudzības un novērtēšanas jomā nebūs iespējams īstenot bez vietējo un reģionālo varu līdzdalības. Minētā sistēma ir saistīta un to papildina kredītpunktu pārneses un kvalitātes nodrošināšanas sistēma, kā arī Eiropas vienotie formālās un neformālās izglītības identifikācijas un atzīšanas principi un Europass (Eiropas vienotais instruments diplomu, atestātu un prasmju pārredzamības nodrošināšanai).

4.4

Tas, protams, attiecas arī uz “Youthpath”, kas ir daļa no Europass iniciatīvas, izmēģināšanas posmu, kam saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju būtu jāsākas 2006. gadā. Ņemot vērā iepriekš teikto, jāparedz atbilstošu procedūras un ekonomisko instrumentu izveidošana.

4.5

Tāpat būtu jārīkojas, īstenojot Komisijas ierosinātos pasākumus, kuru mērķis, no vienas puses, ir panākt, ka dalībvalstis nodarbinātības dienestu modernizācijas procesā nodrošina lielāku pārredzamību un mobilitātes veicināšanas nolūkā sniedz plašāku informāciju par nodarbinātības un apmācības iespējām, un, no otras puses, pastiprināt dalībvalstu pasākumus mobilitātes šķēršļu likvidēšanā. Tāpēc, novērtējot un īstenojot tādas iniciatīvas kā Eiropas Brīvprātīgo dienests, informācijas portāls EURES (Eiropas Darba mobilitātes portāls) un PLOTEUS (portāls par izglītības iespējām Eiropā), būtu vairāk jāņem vērā jauniešu vajadzības, uzklausot vietējo varu vērtējumus un priekšlikumus.

4.6

Attiecīgo valstu izglītības un apmācības sistēmu nepieciešamo koordinēšanu var veicināt, paplašinot zināšanu un paraugprakses apmaiņu. ES atbalsts pārrobežu sadarbībai un starpvalstu dialogam var lielā mērā sekmēt dažādo dalībvalstu pūliņus, kuru mērķis ir izveidot salīdzināmu satvaru blakusizglītības un neformālās izglītības atzīšanai.

4.7

Lai paplašinātu universitāšu uzdevumus un tās izveidotu par Eiropas jaunatnes zināšanu un kultūras apmaiņas centriem, jāpanāk cieša ES iestāžu un vietējo un reģionālo varu sadarbība. Minētā mērķa īstenošanu var sekmēt arī ciešāka universitāšu iekļaušanās vietējās sabiedrības dzīvē, kā arī pamatīgāka un visaptverošāka partnerības principu, metožu un stila pārņemšana.

5.1

Reģionu komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisijas dokuments ir pilnībā saskaņots ar Kopienas politiku attiecībā uz brīvu darbaspēka apriti, kā arī studentu un mācībspēku, arodizglītības iestāžu pasniedzēju un to personu, kas apgūst arodu, it īpaši jauniešu mobilitāti.

5.2

Tāpēc Komiteja pilnībā atbalsta Komisijas viedokli jautājumā par jaunatnes mobilitāti Eiropā, kas saistīta gan ar apmācību, gan darbu.

5.3

Lai uzlabotu zināšanas par Eiropas Savienību un tās darbības mehānismu, kā arī jauniešus iesaistītu politiskajos procesos, Komiteja aicina ES iestādes īstenot programmu jauniešiem, kas būtu līdzīga ANO īstenotajai programmai un kas iesaistītu vidusskolēnus un augstskolu studentus ES iestāžu darbības (Eiropas Parlamenta plenārsēžu, Padomes sēžu utt.) simulācijas spēlē.

5.4

Jauniešu mobilitāte vairs neaprobežojas ar pasākumiem ES robežās, tā arvien lielākā mērā skar arī trešās valstis. Komiteja pauž cerību, ka Komisija, dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās varas sadarbosies ciešāk, lai veicinātu jauniešu iesaistīšanos arī brīvprātīgo organizācijās un starptautiskajā solidaritātes kustībā. Lielāka uzmanība jāpievērš pārrobežu mobilitātei. ES pašlaik dzīvo lielas minoritātes, kas nākušas tieši no minētajām kaimiņvalstīm, un ir jāveicina šo minoritāšu mobilitāte un jāsaglabā sakari. Šajā sakarā jāpiebilst, ka dažādo dalībvalstu NVO (nevalstisko organizāciju) tīklu darbība vienās un tajās pašās attīstības jomās rada iespēju izmēģināt atbalsta pasākumus vietējā, valsts un ES līmeņa sinerģijas veicināšanai.

5.5

Komiteja aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt atsevišķo valstu programmu paplašināšanu svešvalodu apguves jomā, lai jaunieši — darba ņēmēji — varētu piedalīties mobilitātes pasākumos ES robežās.

6.1

Reģionu komiteja uzsver, ka pasākumu un metožu izstrādāšana ģimenes dzīves un darba dzīves apvienošanas veicināšanai ir dalībvalstu kompetencē.

6.2

Arī minētajā jomā Komisijai būtu jācenšas uzlabot un paplašināt vietējo un reģionālo varu uzkrātās informācijas, zināšanu un pieredzes apmaiņu un vispārēju izmantošanu (mainstreaming) ne tikai Komisijas minētajās jomās, bet arī dažādo paaudžu iespēju vienlīdzības veicināšanas un paplašināšanas procesā.

7.1

Komiteja uzskata, ka jaunatnes politikas jomā Komisijai būtu jāīsteno noteiktāka un pēc iespējas efektīvāka politika (arī jaunu veidu pasākumi) ar mērķi veidot dialogu ar jauniešiem un iesaistīt viņus Komisijas izstrādāto programmu un iniciatīvu apspriešanā.

7.2

Tālab saskaņā ar katras dalībvalsts teritoriālo iedalījumu vietējām un reģionālām varām, kas ir iedzīvotājiem vistuvāk stāvošās iestādes un jauniešu kontaktpersonas jautājumos un kas skar iesaistīšanos politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā dzīvē, minētajā procesā jādod iespēja visaptveroši un efektīvi veikt savus uzdevumus. Līdztekus apspriešanās procesam ar vietējām un reģionālām varām būtu jāveic pasākumi, kuriem ir šādi mērķi:

7.3

Komiteja uzskata, ka dalībvalstīm ir jāatbalsta informatīvi pasākumi, kas iemācīs jauniešus kā piedalīties un īstenot pilsoniskumu, un ar skolas un izglītības programmu palīdzību jātiecas panākt, lai ikviens apzinātos pienākumus, kas viņam jāuzņemas demokrātiskā sabiedrībā un jo īpaši savā kopienā. Šajā ziņā skolas un vidējās izglītības mācību iestādes ir jāuzskata par svarīgu kopēju jauniešu līdzdalības un demokrātijas mācīšanas telpu.

7.4

Komiteja pauž cerību, ka tiks veicināta pieredzes apmaiņa par to, kādā veidā jauniešus iesaistīt lēmumu pieņemšanā vietējā līmenī, kā arī iniciatīvas, kas veicina mobilitāti un zināšanu apguvi par dažādām vietējās pašpārvaldes formām ar mērķi sekmēt apzinātāku līdzdalību politiskajos procesos.

7.5

Komiteja aicina reģionālās un vietējās pašvaldības atbalstīt “Jauniešu padomēm” līdzīgas formas pasākumus, ko var uzskatīt ne tikai par mehānismu vai paņēmienu jauniešu līdzdalībai un dialoga veidošanai ar viņiem, bet arī par pilnvērtīgu izglītošanas līdzekli aktīva pilsoniskuma apguvei.

7.6

Lai ar starpvalstu dialoga palīdzību veicinātu līdzdalību vietējā līmenī un pilsonisko aktivitāti, Komisijai būtu jāsekmē arī vienotu “līdzdalību” raksturojošu kritēriju un tās satura definēšana: Kādas metodes ir lietojamas, kādam jābūt līdzdalības apjomam, kas būs minētajā procesā iesaistītās puses?

7.7

Vietējā līmenī darbojošos jauniešu organizāciju apvienības aktīvi jāiesaista apspriešanās procesā un jauniešu līdzdalību veicinošos pasākumos, lai novērstu vai mazinātu risku, ka tajos piedalās tikai attiecīgo valstu “lielās” jaunatnes asociācijas. Tālab būtu lietderīgi tieši iesaistīt vietējās un reģionālās varas, kas jaunatnes politikas jomā ir izstrādājušas pasākumu plānošanas un vadības, tajā skaitā arī konsultēšanās un apspriešanās modeļus.

7.8

Komiteja pauž cerību, ka, īstenojot plānotās iniciatīvas (“Par dažādību — pret diskrimināciju”; Eiropas iniciatīva bērnu un jauniešu veselības jomā un sabiedriska apspriešana par sportu ar nolūku palielināt tā pedagoģisko un sociālo vērtību jauniešiem), Komisija ņems vērā to, cik liela nozīme grupu un indivīdu uzrunāšanā, informēšanā, vispārējās izpratnes paplašināšanā, motivēšanā un aktivizēšanā ir vietējām un reģionālām varām.

7.9

piekrīt tam, ka Eiropas vietējās un reģionu pašvaldības liela mērā ir atbildīgas par jaunatnes politiku. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka vietējās un reģionālās pašvaldības uzņemas daļu atbildības par jaunatnes izglītību, darbu un brīvo laiku.

8.1

Komisijai un citām ES iestādēm ir svarīga loma pamatnosacījumu un instrumentu, kas ļauj dalībvalstīm atbilstoši īstenot savas tiesības, radīšanas procesā. Tā kā jauniešu problēmas ir daudzpusīgas un tām ir transversāls raksturs un dažādi cēloņi, dažādajiem pārvaldes līmeņiem — savas kompetences un pilnvaru robežās — jāpiemīt dziļai izpratnei par attiecīgajām parādībām un procesiem.

8.2

Tāpēc Komiteja iesaka īstenot iniciatīvas, kuru mērķis ir izveidot jauniešu situācijas novērotāju darbības koordinēšanas sistēmu. Izmantojot pieredzi, kas gūta darbā ar vienlīdz daudzveidīgām un transversālām tēmām:

8.3

Komiteja iesaka veicināt Eiropas jaunatnes politikas kultūras izplatīšanos, īstenojot īpašas programmas un pasākumus, kuru mērķis ir vispārējās informētības uzlabošana, paraugprakses apmaiņa un izplatīšana, kā arī jaunatnes politikas īstenošanā vietējā līmenī iesaistīto pušu apmācība. Tādējādi tiks izveidota Eiropas telpa, kurā lēmēji varēs apmainīties viedokļiem par pasākumu īstenošanu jaunatnes politikas jomā. Komiteja vēlētos sniegt Komisijai īpašu atbalstu, kad tā uzsāks informācijas kampaņu par Eiropas Jaunatnes paktu.

8.4

Lai pasākumi jaunatnes politikas jomā būtu efektīvi, ļoti svarīgi ir izveidot to ietekmes un rezultātu novērtēšanas sistēmu. Ņemot vērā faktu, ka jaunatnes politikas jomā nav pārbaudītu un vispāratzītu modeļu, iepriekš minētā novērtēšana ļauj uzkrāt pieredzi, vairot zināšanas un veidot saprotamus modeļus, kurus iespējams izmantot atkārtoti. Novērtēšanas procesā jāiesaista vietējās un reģionālās varas.

8.5

Izstrādājot, organizējot un īstenojot jebkuru programmu vai jebkuru pasākumu, jāņem vērā reģionu un vietējo varu kompetence jaunatnes politikas jomā un vertikālā subsidiaritāte — vietējā līmenī tas ir īpaši svarīgi — jāpapildina ar horizontālo subsidiaritāti. Tāpēc, īstenojot jebkuru programmu vai jebkuru pasākumu jaunatnes politikas jomā, jāveicina un jānovērtē efektīvas, līdzsvarotas un reprezentatīvas partnerības pieredze.

8.6

Komiteja uzsver faktu, ka jaunatnes dimensiju nepieciešams integrēt visās ES politikas jomās. Arī pasākumiem kultūras politikas jomā, kurā jaunatnes integrēšanas pievienotā vērtība agrāk tika daļēji atzīta, jāparedz atbilstošs finansējums, kā arī jārada iespējas jauniešiem pašiem īstenot iniciatīvas jaunatnes politikas jomā. Ņemot vērā to, ka pastāv liels jauniešu sociālās atstumtības risks, jānorāda, ka liela nozīme ir paaudžu sociālajai un iespēju vienlīdzībai.

8.7

Komiteja aicina atzīt vietējo un reģionālo varu lielo nozīmi programmu “Jaunatne” un “Eiropas brīvprātīgo dienests” īstenošanā un novērtēšanā. Minētais ieteikums attiecas arī uz programmu “Jaunatne darbībā” (no 2007.—2013. gadam). Tikai tādā veidā iespējams nodrošināt to, ka minētie projekti tiek īstenoti reģionos, ka tiem ir vajadzīgais rezultāts attiecīgajās jomās un ka tie efektīvi tiek integrēti vietējā politikā.

8.8

Komiteja uzskata, ka pasākumiem jaunatnes politikas jomā jābūt vērstiem ne tikai uz Eiropas Jaunatnes paktā minēto, bet arī uz to jautājumu risināšanu, kas — gan tikai netieši — var sekmēt minētajā paktā izvirzīto mērķu īstenošanu. Šajā sakarā jāuzsver, ka īpaši svarīga ir mājokļu celtniecības (kas ir viens no nodarbinātības, mobilitātes, kā arī ģimenes un darba dzīves saskaņošanas jomā veicamajiem pasākumiem) problēma un līdzīgi pasākumi ģimenes labklājības jomā, kā arī pasākumi kredītu saņemšanas atvieglošanai. Tāpēc dalībvalstis jāmudina pielikt lielākas pūles, lai īstenotu efektīvas reformas minētājās jomās.

8.9

Komiteja aicina Komisiju veicināt arī tādu pasākumu iekļaušanu valstu reformu programmās, kuri atbilst Lisabonas stratēģijai un kuriem ir šādi mērķi:

9.1

Reģionu komiteja norāda, ka, ņemot vērā apspriežamā jautājuma sarežģītību, Komisijas informācija par jaunatnes politikas pasākumu īstenošanai paredzētajiem finanšu līdzekļiem ir pārāk neskaidra.

9.2

Tāpēc Komiteja ierosina pēc Kopienas vadlīniju izstrādāšanas savlaicīgi nodibināt Eiropas fondus, jo tik sarežģītiem un neatliekamiem jaunatnes atbalsta projektiem nepieciešami tādi finanšu līdzekļi, kādus dalībvalstis vienas pašas nevar atļauties. Komiteja aicina Komisiju arī palielināt finansējumu pasākumiem jaunatnes politikas jomā.

9.3

Komiteja aicina turpināt un paplašināt administratīvo procedūru vienkāršošanas pasākumus, tādējādi vienkāršojot ne tikai vietējo un reģionālo varu, bet arī jauniešu un viņu organizāciju piekļuvi minētajām programmām. Tas ļautu arī samazināt izmaksas, vienkāršot procedūras un saīsināt realizācijas laiku.

9.4

Komiteja pauž cerību, ka Komisijas paziņojumā minēto pasākumu īstenošanai tiks izstrādātas atbilstoša satura programmas, kurām tiks piešķirts pietiekams finansējums. Līdztekus īpašajām programmām (Jaunatne un Eiropas Brīvprātīgo dienests) varētu noteikt, ka jebkurā ES programmā noteikta daļa finansējuma jānovirza pasākumiem jaunatnes politikas jomā.

16.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 192/21

1.

informācijas un komunikācijas tehnoloģijas tieši un netieši var būtiski ietekmēt Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanu;

2.

platjoslas pieslēguma, kura pamatā ir vienādas tiesības un nediskriminējoša digitāla pieeja Eiropas mēroga informācijas infrastruktūras ietvaros, nozīmei ir jābūt ievērojamai Eiropas, ES dalībvalstu un visu nākamo kandidātvalstu, pilsētu un lauku apvidu, uzņēmumu un iedzīvotāju saziņā;

3.

svarīga nozīme ir investīcijām pētniecībā un inovācijā un to apjomu nepieciešams palielināt, lai nodrošinātu nepārtrauktu IKT nozares ieguldījumu izaugsmē un nodarbinātībā;

4.

efektīvu un modernu informācijas infrastruktūru izvēršanai gan esošajos, gan jaunajos uzņēmumos un atjaunotajos valsts dienestos ir izšķiroša nozīme;

5.

iespēju vienlīdzība attiecībā uz informācijas sabiedrību ir jāiekļauj Eiropas iedzīvotāju tiesībās attiecībā uz saziņu un pakalpojumiem neatkarīgi no lietotāja veida, sociālā statusa un ģeogrāfiskās atrašanās;

6.

informācijas infrastruktūra ir jāaplūko un jāpārvalda līdzvērtīgi ūdens un elektrības piegādei,

1.1.

atzinīgi vērtē kodolīgo un skaidro analīzi un secinājumus, kas izdarīti Komisijas paziņojumā “i2010 — Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai”,

1.2.

piekrīt apgalvojumam, ka zināšanas, pētniecība un inovācija ir ilgtspējīgas attīstības dzinējspēks,

1.3.

pilnībā atbalsta ideju par visiem pieejamas informācijas sabiedrības izveides nozīmīgumu, šo izveidi nosakot par vienu no galvenajiem uzdevumiem,

1.4.

piekrīt apgalvojumam par to, ka IKT ir ļoti būtiska nozīme izaugsmes un nodarbinātības jomā, īpaši, ņemot vērā statistikas rādītājus, kas liecina par to ieguldījumu Eiropas Savienības IKP 25 % apmērā un produktivitātes pieaugumā 40 % apmērā,

1.5.

atzīst digitālās konverģences straujo attīstību attiecībā uz pakalpojumiem, tīkliem, aprīkojumiem un plašsaziņas līdzekļiem, kā rezultātā tiek paplašināts to kanālu skaits, ar kuru starpniecību iedzīvotāji var piekļūt daudzveidīgajam digitālo pakalpojumu klāstam,

1.6.

atzīmē, ka sociālā konverģence un reglamentējošās sistēmas noteikšana atvieglos digitālās konverģences veiksmīgu īstenošanu,

1.7.

atbalsta i2010 stratēģijas informācijas sabiedrībai un atzīst minētas darbības pamatnostādnes un tās galvenās prioritātes,

1.8.

atzīst, ka i2010 stratēģija ir iemesls atvērtas un konkurētspējīgas digitālās ekonomikas izveidei, kurai rūp kvalitāte un sociālās atstumtības novēršana,

1.9.

atzīmē i2010 stratēģijai noteikto trīs prioritāšu nozīmi un atbalsta

1.10.

pauž pārliecību, ka iniciatīva i2010 būs ieguldījums iedzīvotāju un plašākā skatījumā sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanā.

1.11.

atbalsta Eiropas Komisijas tālredzīgo politisko pieeju, jo tā uzskata, ka Eiropas Savienības IKT joma sevī ietver neizmērojamu potenciālu, kas jāizmanto. Vienots Eiropas tirgus, kurā pastāv visām dalībvalstīm nemainīgi noteikumi, piedāvā uzņēmumiem īpaši izdevīgu darbalauku;

1.12.

uzsver nepieciešamību atzīt un veidot reģionālo un vietējo pārvaldes iestāžu lomu i2010 stratēģijas īstenošanā;

1.13.

pauž gandarījumu par ieguldītajiem pūliņiem problēmu risinājumā, atzīmējot, ka iegūto rezultātu pilnveidošana notiks atkarībā no izvirzītajām rīcības programmām;

1.14.

atzīmē, ka minētajām prasībām attiecībā uz platjoslas pakalpojuma ātruma palielinājumu mazāk attīstītos reģionos ar vāju infrastruktūru jāparedz nozīmīgi līdzekļi struktūrfondos, un attiecībā uz digitālā satura daudzveidību, savstarpējo izmantojamību un informācijas aprites drošību jāparedz nozīmīgi līdzekļi pētniecības un attīstības programmās;

1.15.

uzskata, ka augstas kvalitātes platjoslas pieslēgums par saprātīgu cenu ir viens no galvenajiem parametriem, kas nosaka pakalpojumu kvalitāti iedzīvotājiem, jo īpaši, uzlabojot vietējās pārvaldes iestāžu piedāvāto pakalpojumu kvalitāti un vienlaikus atbalstot mazo un vidējo uzņēmumu darbību. Var jau iepriekš cerēt, ka lielākie ieguvēji no paplašinātās un paātrinātās piekļuves platjoslas pakalpojumiem būs attālākie reģioni un kopienas, jo īpaši visattālākie;

1.16.

uzsver sabiedrības paustos, īpaši jūtīgos ar patērētāju un personu datu aizsardzību saistītos jautājumus, kurus jāņem vērā IKT tirgus funkcionēšanas noteikumos un stratēģiskajā pieejā;

1.17.

apliecina savu pārliecību par nepieciešamību nodrošināt obligātu IKT jauno pakalpojumu un lietojumprogrammu atbilstību datu aizsardzības noteikumiem un vienlaikus patērētāju iespēju pārbaudīt personas datu apstrādi. Paziņojumā izvirzīto ieteikumu skaitā esošo “pašaizsardzības nepieciešamības apzināšanos” (8) jāpapildina ar garantētiem un iedarbīgākiem pasākumiem;

1.18.

īpaši uzsver informācijas aprites drošību, pretlikumīga un kaitnieciska Interneta tīmekļa satura apkarošanu un nepieciešamību ES nodrošināt pakalpojumu un augstas kvalitātes komunikāciju piedāvājumu par saprātīgām cenām, tā sekmējot teritoriālo kohēziju visā ES un īpašu uzmanību pievēršot nomaļiem un visattālākajiem reģioniem;

1.19.

uzskata, ka jauno pakalpojumu saturs un jaunie digitālie plašsaziņas līdzekļi nav aplūkojami tikai no ekonomikas viedokļa, tie ir jāattīsta atbilstoši sociālajām un kultūras vajadzībām;

1.20.

iesaka zinātnes parku un atbilstošas shēmas izveidi investīcijām saistībā ar maziem un vidējiem uzņēmumiem.

1.21.

pilnībā atbalsta Eiropas Komisijas izvēlēto pieeju par pētījumu par IKT apjoma palielināšanu un kvalitātes paaugstināšanu Eiropā. Ir jāgādā, lai tādējādi iegūtās zināšanas varētu nodot tālāk tādējādi, lai tās radītu rezultātus, ko varēs izmantot tā, lai tie ietekmētu Eiropas rūpniecību kopumā un lai tuvošanās Lisabonas mērķiem būtu jūtama visos reģionos;

1.22.

arī turpmāk uzskata, ka pētniecībai 2007.—2013. gada laika periodā jāatvēl lielāki līdzekļi, arī citu budžeta plānošanas elementu izmaiņu gadījumā attiecībā uz šo periodu (9);

1.23.

atzīmē, ka visām ekonomikām un tehnoloģijām ir ļoti svarīgi, lai pētniecības sasniegumi realizētos produktos, tomēr rūpīgāk būtu jāņem vērā IKT jomas īpatnības. Šo nepieciešamību jo īpaši nosaka tas, ka minētās tehnoloģijas lielā mērā ietekmē vietējo un reģionālo pašvaldību darbu (e- pārvalde) to organizācijas un pilnvaru īstenošanas veidus (dažādu pakalpojumu sniegšanā personām, vēstures mantojuma un vides pieminekļu, kā arī vietējās mobilitātes tīklu un infrastruktūras apsaimniekošanā, e-apmācības, e-veselības, e-darba jomā u.tml.);

1.24.

atgādina, ka jebkurā gadījumā IKT ir izšķirošais faktors koordinācijas un sadarbības uzlabošanai starp vietējās, reģionālās, valsts un Eiropas pārvaldes iestādēm dažādās to darbības jomās, kā arī starp minētajām iestādēm un Eiropas iedzīvotājiem un privātā sektora dalībniekiem. Bez tam IKT sniedz ievērojamu iespēju uzlabot sabiedriskos pakalpojumus.

1.25.

uzsver nepieciešamību saglabāt līdzsvaru starp IKT pozitīvu ekonomisko ietekmi un iespējamām sociālām, tiesiskām un kultūras sekām, kādas to ieviešana var radīt Eiropas iedzīvotāju dzīvē, tādēļ ir noteikti nepieciešams stratēģijas IKT jomā saskaņot ar jaunatnes un izglītības un pamattiesību politiku;

1.26.

piekrīt uzskatam, ka informācijas un sakaru tehnoloģijas (IKT) var uzlabot dzīves kvalitāti un tam, ka, palielinot ieguldījumus IKT, ir iespējams uzlabot pašreizējos uz IKT balstītos veselības aprūpes pakalpojumus, kā arī izveidot jaunus šāda veida pakalpojumus. Tādējādi būtu iespējams uzlabot iedzīvotāju veselības stāvokli, kā arī uzlabot valsts sniegto veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un to padarīt efektīvāku;

1.27.

aizstāv apgalvojumu, ka IKT kā jauna “kultūras līdzekļa” lietošana līdztekus lasīšanai un sarakstei varētu samazināt tradicionālo informācijas avotu (prese, vēstules) vērtību. Ja nolūks ir minēto pamatvērtību saglabāšana, ir jāpanāk, lai IKT ceļā iegūtā informācija drīzāk papildinātu, nevis aizvietotu tradicionālos saziņas līdzekļus;

1.28.

ar pārliecību norāda uz nepieciešamību nodrošināt kultūras un valodu daudzveidības ievērošanu. Fakts, ka IKT jomā pārsvarā tiek izmantota viena valoda, nekādā veidā nedrīkstētu liegt iespēju sniegt īpašus pakalpojumus iedzīvotājiem citās valodās un ņemt vērā kultūru un valodu daudzveidību;

1.29.

atzīmē, ka ir nepieciešams digitalizēt Eiropas rakstveida mantojumu, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm, turklāt tas jādara attiecībā uz visām Eiropas valodām, reģioniem un valstīm;

1.30.

īpaši norāda, ka IKT izmantošanai vajadzētu izraisīt vērā ņemamu produktivitātes rādītāju un konkurētspējas pieaugumu, tādējādi sniedzot būtisku ieguvumu;

1.31.

atbalsta trīs izvēlētās informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) sākotnējās prioritātes — novecojošas sabiedrības vajadzības, drošs un tīrs transports, valodu un kultūru dažādība;

1.32.

uzsver, cik svarīgi IKT izmantot kā jaunu “sociālo instrumentu”. Sekojoši, stratēģijām IKT jomā būtu jābūt saistītām ar Kopienas sociālo politiku;

1.33.

atbalsta digitāla satura virtuālo bibliotēku un muzeju izveidi universāli pieejamam vēstures un kultūras mantojumam;

1.34.

ir to skaitā, kuri atbalsta digitālā dialoga (telepadomes) veicināšanu, lai valstis, reģioni un pilsoniskā sabiedrība kā tāda varētu apmainīties ar priekšlikumiem, idejām, novērojumiem un paraugpraksi.

2.1.

iesaka Komisijai un dalībvalstīm saistībā ar i2010 uzsvērt un par galvenajām prioritātēm izvirzīt decentralizēšanai un vadībai šādas jomas:

vietējo un reģionālo pašvaldību labā tādu infrastruktūru un pakalpojumu izveidei, kas nostiprina attīstību un ceļ iedzīvotāju dzīves kvalitāti reģionos;

2.2.

iesaka Komisijai pievērsties tādu rādītāju izmantošanas koncepcijai, kas sniegtu ieskatu un salīdzinošo novērtējumu par IKT izplatību un lietojumu reģionos, pastāvīgi derīgu un vajadzīgu secinājumu izdarīšanai nolūkā pieņemt reģionu ekonomiski sociālās un tehnoloģiskās konverģences pasākumus;

2.3.

izsaka vēlmi iepazīties ar novērtējuma par i2010 stratēģiju rezultātiem un secinājumiem, kas tai jāiesniedz savlaicīgi, kā arī sniegt komentārus;

2.4.

iesaka Komisijai rīcības programmu koncepcijā ņemt vērā, ka panāktās attīstības nozīmīgu daļu minētajā jomā veido spēļu industrija un ka ir nepieciešams vērst lielu uzmanību uz šīs attīstības kvalitāti un ietekmi, kas tai ir attiecībā uz sabiedrību un galvenokārt uz jauniešiem;

2.5.

lūdz Komisijai iesaistīt RK kā līdzvērtīgu dalībnieku iniciatīvās, kuru nolūks ir pārskatīt, pieņemt vai ieviest apstiprināto stratēģiju;

2.6.

informē Komisiju par tās vēlmi uzsākt papildu procedūras, iesaistot dalībvalstis un lūdzot tās efektīvi atbalstīt i2010 stratēģiju un pārstrādāt valsts reformas programmas saistībā ar IKT tā, lai prioritārais mērķis būtu reģionu nostiprināšana, it īpaši — nomaļo visattālāko, lauku un salu reģionu nostiprināšana. Šādi reģioni IKT attīstības rezultātā var gūt vislielāko sociāli ekonomisko labumu;

2.7.

mudina Komisiju pievērst īpašu uzmanību ekonomiski mazāk attīstītajiem reģioniem, lai tie spētu izmantot IKT sniegtās efektīvas konverģences iespējas un novērst atstumšanas riskus, ko IKT rada tiem, kam nav piekļuves šīm tehnoloģijām.

Noslēgumā Reģionu komiteja uzsver un uzskata par nepieciešamu pastāvīgi attīstīt un uzturēt dialogu “i2010 stratēģija — Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai”. Minētā nepieciešamība izriet no tehnoloģiju straujās attīstības un tās radītajām pastāvīgajām vajadzībām.

16.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 192/25

1)

TĀ KĀ Eiropas iedzīvotāju spriedumu par Savienības radīto papildu vērtību visvairāk ietekmēs tas, cik lielā mērā turpmāko gadu laikā būs Eiropas politika brīvības, drošības un tiesiskuma jomā būs sekmīga;

2)

TĀ KĀ lielākajā daļā dalībvalstu vietējās un reģionālās pašvaldības ir atbildīgas par sabiedrisko kārtību un drošību un tās bieži vien ir līdzatbildīgas potenciālo nedrošības avotu — sociālo problēmu risināšanā;

3)

TĀ KĀ Eiropas Savienības politikas efektivitāte drošības, brīvības un tiesiskuma jomā attiecībā uz vairākiem tematiem, tādiem kā pilsonība, krīžu pārvarēšana, cīņa pret terorismu, integrācija, informācijas apmaiņas drošums un cīņa pret organizēto noziedzību ir atkarīga lielā mērā no tā, kā vietējās un reģionālās pašvaldības veic savas funkcijas šajās dažādajās jomās;

4)

TĀ KĀ svarīgā pašvaldību loma šo dažādo drošības politikas jautājumu risināšanā pietiekami neatspoguļojas, nedz arī šobrīd tiek pietiekami ņemta vērā Eiropas līmenī;

5)

TĀ KĀ pašvaldību funkciju atzīšanai Kopienas līmenī vajadzētu visupirms ļaut radīt nepieciešamos priekšnoteikumus šo funkciju veikšanai, stimulēt un veicināt to veikšanu, balstoties uz skaidru kompetenču starp Eiropadomi un Komisiju, no vienas puses, un valsts iestādēm, no otras, brīvības, drošības un tiesiskuma jomā efektīvas un līdzsvarotas sadales redzējumu apvienojumā ar aktīvu un rosinošu pašu pašvaldību pozīcijas paušanu gan Reģionu komitejas darbības ietvaros, gan arī ārpus tās,

1.1

atzinīgi vērtē to, kādā veidā Komisija ir ķērusies pie Hāgas programmas izstrādāšanas. Garais pasākumu un rīcības soļu saraksts, ko satur rīcības programma KOM (2005) 184, un pamatprogrammas KOM(2005) 124 un KOM(2005) 122, apliecina gribu un apņēmību nostiprināt brīvības, drošības un tiesiskuma pozitīvo efektu Eiropā;

1.2

uzskata, ka brīvība, drošība un tiesiskums Eiropas Savienībā pelnīti tiek uzskatīti par prioritātēm. Tās ir vērtības, kas eiropiešiem ir ļoti dārgas. Diskusija par Konstitucionālo līgumu atklāja, ka daudzi Eiropas pilsoņi nav apmierināti ar Eiropas Savienības sasniegtajiem rezultātiem. Līdzšinējā politika ar mērķi atjaunot saikni starp Eiropu un tās pilsoņiem nav nesusi cerētos augļus. Tā kā pašvaldības atrodas iedzīvotājiem vistuvāk, tās uz vietas secina, ka to iedzīvotāji aizvien biežāk novēršas no Eiropas Savienības;

1.3.

uzskata, ka Eiropas politikas atjaunošana un modernizācija brīvības, drošības un tiesiskuma jomā ir uzskatāma par vienreizēju iespēju atgūt iedzīvotāju atbalstu. Iedzīvotājiem ir jāredz un jāsajūt tas, ka Eiropas Savienība sniedz svarīgu un konkrētu ieguldījumu drošības situācijas viņu tiešā apkaimē uzlabošanā, kā arī viņu brīvību un tiesību aizsardzībā;

1.4

atzīmē, ka brīvības, drošības un tiesiskuma politikas atjaunošana un modernizācija tomēr prasa, lai tiktu ņemta vērā svarīgā pašvaldību loma; konstatē šajā sakarā ievērojamu trūkumu pašreizējā politikā, kas ļoti uzsver valsts pārvaldes iestāžu lomu. Tās tomēr nespēj atrisināt daudzās problēmas bez pašvaldību līdzdalības, jo tās ir pirmās, kas rīkojas gadījumos, kad ir administratīvi un operatīvi jāreaģē uz terora aktiem ar katastrofālām sekām, pandēmijām, dabas katastrofām, sprādzieniem un ugunsgrēkiem rūpniecības kompleksos, avārijām elektriskās strāvas padeves sistēmā, katastrofām lielajos masu pasākumos utt. Pašvaldības ir arī pirmajā rindā cīņā ar antisociālu uzvedību, noziedzību un vardarbību uz ielas, faktiskas jauno Eiropas pilsoņu integrācijas veicināšanas un radikalizācijas jebkurā nozarē novēršanas jomā;

1.5.

uzskata, ka, lai panāktu brīvības, drošības un tiesiskuma situācijas uzlabošanos un lai iedzīvotāji to redzētu un sajustu Eiropas Savienībai un visām tas dalībvalstīm ir nepieciešamas pašvaldības un otrādi. Šo apstākli nepietiekami ņem vērā pasreizējās Kopienas politikas veidošanā. Jau šobrīd ir skaidrs, ka, turpinot pašreizējo politiku, nevar panākt efektivitāti. Priekšējai frontes līnijai ir pārāk maz atbalsta un tā no stratēģiskā viedokļa tiek nepietiekami izmantota. Ir vairāk jāapzinās, ka daudzu ar brīvību, drošību un tiesiskumu saistīto problēmu risināšanai pietiek tikai ar pienācīgu un efektīvu pirmās rindas mobilizāciju;

1.6

uzskata, ka atjaunošana un modernizācija ir iespējama arī, izveidojot sistemātiskāku un strukturētāku Eiropas politikas brīvības, drošības un tiesiskuma jomā redzējumu. Garais, pirmajā acu uzmetienā juceklīgais ļoti dažādo, rīcības programmas pielikumā minēto pasākumu un konkrēto rīcības soļu saraksts kaitē politikas pārskatāmībai, kā arī saprotamībai un īstenošanai. Fakts, ka rīcības plānā nav pārņemti visi Hāgas programmas punkti, ka tas satur šajā programmā neesošus elementus un ka līdz šim brīdim pieņemtie finanšu pamatplāni neaptver pilnībā visu rīcības programmu, runā pats par sevi;

1.7

aicina apvienot spēkus nolūkā ķerties pie smago, Eiropā pastāvošo problēmu brīvības, drošības un tiesiskuma jomā risināšanas. Iedzīvotāji, uzņēmumi, organizācijas, iestādes, vadītāji un demokrātiski ievēlētie pārstāvji visos varas līmeņos izjūt dziļu un neatliekamu vajadzību to darīt. Vairāk vai mazāk neformālu viedokļu apmaiņa vairs nav pietiekama. Ir jāīsteno apņēmīga pieeja, kas būtu brīva no jebkādiem birokrātiskiem šķēršļiem un attiecībā uz kuru turpmāk tekstā Komiteja ierosina vairākus konkrētus pasākumus, kas varētu kalpot par sākumpunktu.

2.1

uzskata, ka turpmāko gadu laikā rīcības programmas, kas kalpoja par pamatu Hāgas programmas izstrādei, saturs jāpielāgo, ņemot vērā RK atzinumus. Komisija pati rīcības programmā secina, ka, ņemot vērā brīvības, drošības un tiesiskuma jomas īpašo politisko raksturu, ir jāķeras pie rīcības programmas pielāgošanas visos aspektos, kur tas ir nepieciešams. Minētās programmas vidējā termiņa izskatīšana ir paredzēta 2006. gada beigās. Tās sakarā sagatavotajos dokumentos būs jānorāda, kā tiek nostiprināta pašvaldību pozīcija šeit apskatāmās politikas ietvaros;

2.2

atbalsta ideju veicināt pamatprogrammu pielāgošanu, kas ļautu:

2.3

ierosina šeit apskatāmās pamatprogrammas izskaidrojošos tekstos izklāstīt tā, lai konsekventi vienkāršotu iekļaušanas budžetā un finansēšanas sistēmu. Lai gan Briselē pieņemtajā skatījumā ierosinātā sistēma noteikti atbilst minētajai prasībai, pašvaldību skatījumā tā ir pārāk sarežģīta un nav piemērota vajadzībām, ar kurām tās saskaras praksē;

2.4

iesaka saistībā ar rīcības programmas pārskatu termiņa vidū veikt visaptverošu pētījumu attiecībā uz katru dalībvalsti par to, cik nozīmīga attiecīgās dalībvalsts pašvaldībām ir Hāgas programma un rīcības programma. Minētā pētījuma ietvaros ir jāsniedz atbildes vismaz (arī) uz šādiem jautājumiem:

2.5

vēlas, lai vietējās un reģionālās pašvaldības dalībvalstīs tiktu iesaistītas dažādu pētījumu veikšanā. Tie kalpos par Eiropas atsauces kritērija izstrādes pamatu. Ir jāorganizē apaļais galds (2006.—2007. gadā), kura laikā Komisija, dalībvalstu pārstāvji un locekļi, kam iespēju robežās palīdzēs speciālisti un attiecīgās tīkla organizācijas, apspriedīs minēto atsauces kritēriju un tam pievienos secinājumus un ieteikumus;

2.6

atbalsta un veicina rīcības programmas brīvības, drošības un tiesiskuma jomā izstrādi sadarbībā ar Komisiju (2006.—2007. gadā) — minētā programma attiecībā uz to realizējošajām pašvaldībām satur konkrētus mērķus, kas, ņemot vērā arī šāda pasākuma ietekmi uz citām vietējām un reģionālajām pašvaldībām, varētu dot savu ieguldījumu efektīvākas Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma politikas veikšanā. Minētajos mērķos varētu iekļaut vismaz šādas jomas:

2.7

uzsver nepieciešamību pašvaldībām (kopīgi) uzņemties iniciatīvas nolūkā stiprināt pašvaldību pozīciju Eiropas politikas brīvības, drošības un tiesiskuma jomā ietvaros un palielināt minētās politikas efektivitāti kopumā;

2.8

ierosina veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām tiek sniegts pietiekoši daudz informācijas par Eiropas politiku brīvības, drošības un tiesiskuma jomā. Liela daļa informācijas patiešām ir pieejama, taču tā nav nedz viegli atrodama, nedz arī pietiekamā daudzumā pieejama. Attiecībā uz personām pašvaldībās, kam ir vai nu niecīgs vai vispār nav priekšstata par Eiropas Savienības darbības brīvības, drošības un tiesiskuma jomā aktualitāti, un šādu personu joprojām ir ļoti daudz, nākas secināt, ka viņām nav pieejama šī informācija. Ir jāizskata šādas iespējas:

2.9

uzskata, ka ir jāorganizē Eiropas politikas brīvības, drošības un tiesiskuma jomā izstrādes, īstenošanas, uzturēšanas un novērtēšanas process ar mērķi nodrošināt pašvaldību dalību visa minētā procesa garumā, it īpaši attiecībā uz tādiem šīs politikas tematiem, kas tieši skar pašvaldību kompetenci. Kaut arī šobrīd jau ir runa par dalību, praksē tā ir nepietiekami novērojama. Būtu vēlams, lai šis atzinums kalpotu par ierosmi debatēm 2.3. punktā minētā apaļā galda laikā;

2.10

uzskata, ka ir jāiet tālāk par abstraktajiem formulējumiem, piemēram: “Ir būtiski aktīvi iesaistīt pašvaldības,” — tie ir jāīsteno konkrētos pasākumos, proti, attiecīgi pielāgojot Padomes, Komisijas un Eiropas Parlamenta darba metodes. Varētu, piemēram, paredzēt sistemātiski iekļaut paziņojumus priekšlikumus un lēmumus brīvības, drošības un tiesiskuma jomā paskaidrojošos tekstos nodaļu ar virsrakstu “Vietējo un reģionālo pašvaldību loma”. Šādas nodaļas iekļaušanas radītā papildus vērtība būtu ne tik daudz tās galīgajā saturā, cik dokumentu sagatavošanā radītajā impulsā;

2.11

norāda uz to, ka vietējās un reģionālās pašvaldības būtu jāizmanto kā sava veida “inkubators” konkrētu un praktisku ideju brīvības, drošības un tiesiskuma jomā ģenerēšanai. Tā kā Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības darbojas pirmajā rindā, tām visām kopā ir praktiskās pieredze, idejas, zināšanas, kas bieži vien mazākā mērā izpaužas un ir pieejamas valsts pārvaldes līmenī. Līdz ar to ir jāmobilizē un jāstimulē esošie pārdomu un analīzes resursi, un tiem ir jāpiešķir nozīmīga loma politikas sagatavošanā;

2.12

uzsver, ka būtiski ir veicināt pašvaldību ekspertu grupu dalību ierosinātajā Hāgas programmas un rīcības programmas uzraudzībā (ikgadējais progresa ziņojums) attiecībā uz tādām politikas jomām, par kurām pašvaldības ir tieši atbildīgas. Tas dotu iespēju sajust, kā politika darbojas praksē;

2.13

ierosina izveidot sistēmātiskāku un strukturētāku redzējumu situācijā, kad tiek uzskatīts par vēlamu turpināt pašreizējo plānoto pieeju Eiropas politikai brīvības, drošības un tiesiskuma jomā. Ir jāvadās pēc principa, ka pasākumi izdosies tikai tad, ja to īstenošana notiks loģiskas un saskaņotas rīcības ietvaros;

2.14

atzīmē, ka nav mērķtiecīgi palielināt valsts kā informācijas par indivīda (atļaujas vai atbalsta pieprasītāja) godīgumu ieguvējas pilnvaras, ja valsts varas iestādes šajā jomā nav definējušas nekādu politiku, ja tām nav nekādu godīgumu kontrolējošu instrumentu un ja tās neliek ievērot šajā jomā piemērojamos noteikumus. Tāpat nav mērķtiecīgi investēt represīvā drošības situācijas uzlabošanas pieejā atsevišķos pilsētu rajonos, ja netiek veikti ieguldījumi arī fiziskajā un sociālajā infrastruktūrā;

2.15

ierosina noteikt rīcības soļu secību un, ievērojot subsidiaritātes principu, formulēt tos jautājumus, kuru risināšanai Eiropas Savienībai jāpievēršas visvairāk. Tas nozīmē izvēlēties atsevišķas tēmas kā prioritārās un pārējās atstāt valstu pārvaldes iestāžu kompetencē. Ir jānosaka cik vien iespējams liels skaits konkrētos parametros izsakāmu mērķu. Vienkāršība un koncentrētība palīdzēs panākt nepieciešamo pārskatāmību un stabilitāti;

2.16

uzskata, ka ir jārūpējas par to, lai pašvaldību spēja piedalīties pārdomās par Eiropas politiku brīvības, drošības un tiesiskuma jomā neaprobežotos tikai ar atsevišķiem un īpašiem minētās politikas aspektiem, bet aptvertu arī pamatā esošos stratēģiskos konceptus. Ir pēc iespējas labāk jānosaka politikas jomas darbības apjoms un iespējas sasaistīt drošības jomu ar citām politikām (ārējā integrācija). Piemēram, vides politikas jomā drošības aspekta lielāka uzsvēršana dotu uzņēmumiem plašākas iespējas tiesību aktos par pieeju uzņēmumu informācijai vides sakarā neatklāt sensitīvus datus;

2.17

uzsver nepieciešamību izpētīt, kādā mērā pašvaldību izmantotā klasifikācija un organizatoriskie principi, piemēram, politiku klasifikācija pēc to individualizētā rakstura, mērķa grupa, kam tās ir domātas, risināmā problēma vai darbības joma ir piemērojami arī Eiropas līmenī;

2.18

atzīmē, ka sistemātiska un strukturēta (atjaunota) Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma politikas redzējuma izveide prasa (pār)vērtēt arī tās juridisko pamatu. Tā kā Konstitucionālais līgums ir kalpojis par modeli, sastādot Hāgas programmu, tad ir jāanalizē ar Eiropas konstitūciju saistīto pašreizējo norišu ietekme brīvības, drošības un tiesiskuma politikas jomā, kā arī jādomā par to, kāda būtu piemērotākā reakcija uz to. Un otrādi — (atjaunotais) redzējums arī var ļaut identificēt tos pamatnosacījumus, kuriem vajadzētu atbilst (Eiropas) juridiskajam pamatam. Brīvības, drošības un tiesiskuma politikai ir jābūt ar plašu demokrātisku leģitimāti, un tai pilnībā ir jāatbilst tiesiskuma principiem. Tāpēc ir atbilstoši jānosaka, kāds ir nepieciešamais vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījums;

2.19

iesaka izstrādāt skaidrāku, iedzīvotajiem un uzņēmumiem domātu komunikācijas stratēģiju attiecībā uz Eiropas politiku brīvības, drošības un tiesiskuma jomā. Pašvaldības parasti ir pirmā (publiskā) instance, kur vēršas iedzīvotāji un uzņēmumi. Līdz ar to ir svarīgi aktīvi iesaistīt tieši pašvaldības, lai parādītu iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kā Savienība nodrošina viņa drošību vai arī veicina tās nodrošināšanu.

2.20

atgādina, ka terora akti Londonā un Madridē, ūdens radītās problēmas daudzos Eiropas reģionos 2005. gadā, cilvēkiem un dzīvniekiem kopīgu infekcijas slimību parādīšanās, ilgstošas elektriskās strāvas padeves avārijas sekas, nesenie nemieri Francijas priekšpilsētās ir tikai daži tādu gadījumu piemēri, kad vietējās un reģionālās pašvaldības ir uzskatāmas par (pirmo) atbildīgo varas līmeni, kas varētu adekvāti reaģēt;

2.21

norāda uz to, ka krīžu pārvarēšanas profesionalizācija ir nepieciešams process ne tikai cīņas pret terorismu jomā, bet arī plašākā kontekstā. Nesen radītais Eiropas krīžu pārvarēšanas tīkls, Eiropas Padomes Eiropas katastrofu pārvarēšanas forums vietējā un reģionālā līmenī apliecina vispārēju akūtu nepieciešamību pēc šāda profesionalizācijas procesa;

2.22

uzskata, ka Eiropas politikai brīvības, drošības un tiesiskuma jomā vajadzētu atbalstīt atbilstošu krīžu pārvarēšanas pieeju divos veidos:

2.23

iesaka noteikt krīžu pārvaldību par prioritāti. un šajā sakarā uzsver, ka efektīva krīžu pārvarēšanas organizatoriskā ietvara radīšana ir pirmām kārtām valsts pārvaldes iestāžu uzdevums;

2.24

ir pārliecināta, ka Eiropas Savienības koordinējošā, pavadošā, kā arī stimulējošā loma ir jāapliecina ar konkrētiem pasākumiem, ko, vidējā termiņā pārskatot rīcības programmu laika posmam no 2007.—2013. gadam, varēs pievienot darba kārtībai. Tāpat rīcības programmas pielikuma 3.5. punktā minēto pasākumu īstenošana ir jāuzskata par augstākā mērā prioritāru. Ir jāatrod finanšu līdzekļi krīžu pārvarēšanas profesionalizācijai — krīžu šā vārda plašākā nozīmē, ar to saprotot kaut ko daudz vairāk nekā tikai cīņu pret terorismu, un jo sevišķi, lai ļautu:

2.25

aicina paplašināt priekšlikuma par īpašās programmas “Terorisma novēršana, gatavība terorisma uzbrukumiem un to seku pārvarēšana” laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam priekšmetu ar mērķi paredzēt pamatu ar terorismu nesaistītu krīžu pārvarēšanas uzlabošanas finansēšanai.

2.26

uzsver, ka iedzīvotāji, kas dzīvo bailēs no patvaļīgiem uzbrukumiem ir zaudējuši būtiskas brīvības. Eiropas Savienība nevar to pieļaut. Atbilstoši Komitejas atzinumam par cīņu pret terorismu (CdR 465/2004) tika pieņemti profilakses, sagatavošanas un reaģēšanas pasākumi. Lai profilakses pasākumi būtu rezultatīvi, Komiteja uzsver nepieciešamību apzināt terorisma dziļākos cēloņus, kas sakņojas ekstrēmismā un aicina to saistīt ar integrācijas politiku un nepieciešamību garantēt reālu un pilnīgu Eiropas sabiedrības līdzdalību;

2.27

iesaka veicināt radikalizēšanās tendenču, kā arī organizāciju ar noslieci uz radikalizēšanos un ekstrēmismu identificēšanu, it īpaši tajos Eiropas reģionos, kuros radikalizācija un ekstrēmisms ir kļuvuši par reāliem draudiem. Bez draudiem ko rada ierobežots indivīdu, kas radikalizējas un uzsāk darbības skaits, pastāv arī ne mazāk nozīmīga polarizācijas procesa problēmas. Tās var nelabvēlīgi ietekmēt drošību, dzīves un tolerances līmeni, kas savukārt var nelabvēlīgi iespaidot sociālo kohēziju. Vairākās dalībvalstīs minētie procesi rada būtisku risku. “Agrīnas brīdināšanas”indikatori varētu noradīt uz minētajiem radikalizācijas un polarizācijas procesiem. Šie indikatori ļautu valsts varas iestādēm, dzīvokļu, sociālas palīdzības, palīdzības jaunatnei, pedagoģiskajām un veselības aprūpes iestādēm savlaicīgi reaģēt uz personām, kurām ir tendence radikalizēties, tādējādi izvairoties no “vietējā” terorisma rašanās. Tajā pašā laikā ir jānodrošina tas, ka veiktie pasākumi netraucēs imigrantu nodarbinātībai un integrācijai. Ir jānovērš plašo “vidējo slāņu”, kuri (vēl) nejūtas vai ir nepilnīgi integrējušies Eiropas sabiedrībā, radikalizēšanās;

2.28

uzsver, ka šāda veida reaģēšanas kapacitātei būtu jāizveidojas pirmām kārtām vietējo pašvaldību līmenī un ir nekavējoties jāsniedz palīdzība vietējām varām, lai uzlabotu viņu informācijas spēju, izveidojot kontaktpunktu informācijas par radikalizāciju savlaicīgai nodošanai, kas savukārt palīdzētu vietējām pašvaldībām apkopot attiecīgus signālus un lemt par iespējamu iejaukšanos;

2.29

uzskata, ka ir jāseko vietējo pašvaldību darbinieku apmācības par radikalizācijas iezīmju atpazīšanu un tālāk nodošanu attīstībai un īstenošanai;

2.30

iesaka izpētīt iespējas apkarot ekstrēmistu organizāciju veikto vervēšanu un izstrādāt metodi efektīvai reaģēšanai uz ekstrēmisma aicinājumiem vai arī uz praktiskas, terora aktu sagatavošanai noderīgas informācijas ievietošanu internetā;

2.31

iesaka spert nepieciešamos soļus, lai īstenotu nopietnu un ātrāku informācijas par finanšu darījumiem apmaiņu, kas veicinātu lielāku iestāžu un organizāciju pārskatāmību, kā arī palīdzētu vietējām pašvaldībām. Finanšu plūsmas regulāri iet caur vietējo un reģionālo varu atbalstītām iestādēm un organizācijām, piemēram, integrācijas pasākumu ietvaros. Informācijas pieejamība ļaus iesaldēt minētās finanšu plūsmas. Priekšlikumi par minēto jautājumu ir jāiekļauj 2006. gada plānā;

2.32

norāda, ka rezultatīviem līdzekļu meklējumiem cīņai ar terorismu ir nepieciešama dalībvalstu un dažādu dalībvalstu varas līmeņu savstarpējās sadarbības un informācijas apmaiņas starp tām intensifikācija. Rīcības programma paredz izveidot katrā valstī kontaktpunktu, kam būtu pieejama visa ar teroristu reālo un iespējamo darbību saistītā informācija. Kontaktpunkts tomēr būs rezultatīvs vienīgi, pastāvot efektīvam informācijas tīklam, kas sastāv no vietējām un reģionālajām pašvaldībām un balstās uz šādu tēzi “need to know, need to share”. Dalībvalstīm būs jāpadara pārskatāms veids, kādā tās nodrošinās minētā informācijas tīkla darbību un, vajadzības gadījumā, jāizklāsta iecerētie darbības uzlabošanas pasākumi;

2.33

vēlas, lai, pamatojoties uz strukturālu bāzi, tiktu nodrošināta cīņā pret terorismu gūtās pieredzes apmaiņa, piemēram, izveidojot attiecīgu ekspertīzes centru. Informācijas apmaiņa par šobrīd notiekošām operācijām ir būtiska, taču ne mazāk būtiski ir pēc iespējas ātrāk uzsākt viedokļu apmaiņu par stratēģisku pieeju cīņai pret terorismu. Šajā punktā ir jāiesaista arī vietējās un reģionālās pašvaldības;

2.34

iesaka būt uzmanīgiem ne tikai iespējamo infrastruktūras objektu — uzbrukuma mērķu noteikšanā, kā tas ir ierosināts rīcības programmā, bet ir jāvelta uzmanība arī vietām ar lielu personu apgrozību: stacijām, stadioniem, parkiem, kuros notiek pasākumi, tūristu apmeklētām vietām u.c. un atgādina, ka, vietējām un reģionālajām pašvaldībām bieži vien ir svarīga loma minēto vietu aizsardzībā;

2.35

prasa atbalstīt vietējās un reģionālās pašvaldības to centienos analizēt profesionālo risku un stimulēt paraugprakses attīstību aizsardzības un drošības jomā un uzsver nepieciešamību nodrošināt vietējām un reģionālajām pašvaldībām juridisku pamatu, kas liktu potenciālo uzbrukuma objektu īpašniekiem un pārvaldniekiem ievērot aizsardzības un drošības nosacījumus kā arī iesaka izstrādāt instrumentus, ar kuriem vietējo pašvaldību pārstāvji varētu likt īpašniekiem un pārvaldniekiem ievērot minētos nosacījumus;

2.36

aktīvi aicina pārdomāt regulējuma principus attiecībā uz to, kas jāzina iedzīvotajiem par riskiem viņu dzīves vietās, īpaši vides informācijas pieejamību, kā arī to, kādā mērā jāpublisko noderīga informācija par potenciālo uzbrukuma objektu raksturojošām iezīmēm un to drošību;

2.37

atgādina, ka apsardzes un uzraudzības (privāto firmu) pakalpojumu kvalitātei ir būtiska nozīme potenciālo uzbrukuma objektu drošības nodrošināšanā un tādēļ būtu nepieciešami jeb vismaz iespējami konkrētāki pasākumi to kvalitātes uzlabošanai;

2.38

nožēlo, ka programmā nav atrodama pieeja, kas vērstu iedzīvotāju uzmanību uz pastāvošajiem draudiem. Iedzīvotāji sagaida, ka vietējās un reģionālās pašvaldības atbilstoši informē viņus par iespējamiem uzbrukuma draudiem viņu apkārtnē. Līdz ar to Komiteja iestājas par mērķtiecīgas komunikācijas stratēģijas izstrādi.

2.39

atgādina, ka debates par pamattiesībām ir galvenokārt virzītas uz minēto tiesību ierobežošanas novēršanu un izsaka nožēlu ka varas pārstāvju darbības iedzīvotāju drošības nodrošināšanai vēl ir nepietiekošas;

2.40

secina, ka debates par pamattiesībām var būt rezultatīvas tikai saistībā ar diskusijām par pienākumiem, kas izriet no Eiropas pilsonības (kā tas ir attiecībā uz integrāciju) un iesaka aktīvi veicināt diskusijas par minēto tēmu vietējā līmenī, piemēram, sabiedrisko apspriešanu pilsētās formā, kas ļautu Eiropas politiku minētajās jomās tuvināt iedzīvotājiem. Minētais debašu veids ir būtisks, lai noteiktu tos pasākumus, kurus patiešām varētu pieņemt ar mērķi likt ievērot līdzsvaru starp tiesībām un pienākumiem;

2.41

atbalsta pamattiesību biroja, kā tas ir paredzēts Hāgas programmā, izveidošanu; birojs varētu sastādīt paraugprakšu sarakstu, tās aprakstīt un padarīt pieejamas, kā arī veicināt debates par diskrimināciju, rasismu, integrāciju un terorismu situācijā, kad pieaug bailes no atentātiem un jauniem nemieriem;

2.42

izsaka nožēlu, ka neskaidrības sakarā ar Konstitucionālo līgumu apdraud tiesiskās aizsardzības uzlabošanu Eiropas Kopienu Tiesā, īpaši attiecībā uz fizisko un juridisko personu kapacitāti iestāties pret jebkuru Savienības tiesisko regulējumu, kas viņus skar tiešā veidā. Tādēļ Komiteja prasa nekavējoties novērst trūkumus tiesiskajā aizsardzībā ņemot vērā, ka tuvāko gadu laikā Kopienas politika attiecībā uz brīvību, drošību un tiesiskumu tiks nostiprināta.

2.43

atgādina, ka jaunpienācēju, imigrantu un patvēruma meklētāju (ja viņiem ir piešķirts bēgļu statuss vai līdzīga humāna aizsardzība) ietekme mūsu sabiedrībā visspilgtāk, dažkārt pat pēc vairākām paaudzēm, izpaužas tieši vietējā līmenī. Tādēļ Komiteja uzskata, ka pilsētās īpaši svarīgi ir nodrošināt veiksmīgu integrāciju strukturālā, sociālā un kultūras jomā, kuras ietvaros izšķiroša nozīme ir reālas un pilnīgas Eiropas sabiedrībā integrēto personu līdzdalības nodrošināšana. Nesenie nemieri Francijas piepilsētās liecina par tādas pieejas nepieciešamību;

2.44

uzsver, ka integrācijas ietvaros ir jācenšas veidot saikni ar sabiedrību, kuras daļa attiecīgais indivīds ir, kas ir īstenojams ar nosacījumu, ka integrāciju neuzskata par kaut ko “neobligātu” un iesaka Eiropas Savienībai censties noteikt robežas un konkrētus priekšnoteikumus sekmīgai integrācijai, tai pašā laikā atzīstot, ka tas ir galvenokārt valstu kompetencē. Ir jāpalīdz vietējām pašvaldībām veidot integrācijas procesu, sniedzot tām informāciju, piešķirot finanšu līdzekļus un ļaujot tām izstrādāt savu paraugpraksi. Eiropas valstu integrācijas lietu ministru konferencē Groningenā (Holande) 2004. gada novembrī tika izstrādāti pamati šai palīdzībai;

2.45

ierosina veicināt pilsētas mēroga debates, dialogus, valodu apmācību, integrācijas projektus, profesionālos projektus, emancipācijas centienus, projektus cīņai pret diskrimināciju utt., kā arī rīkot sistemātisku pieredzes, jauninājumu, veiksmju un neveiksmju vietējā līmenī apmaiņu un kontroli;

2.46

uzskata, ka ir jānovērš sociālu grūtību rašanās zināmos iedzīvotāju slāņos un jāveicina pasākumi stabilitātes nodrošināšanai dažādos lielpilsētu kvartālos, īpaši attiecībā uz apmešanās, ienākumu politiku un apmācību;

2.47

uzskata, ka Eiropas integrācijas rokasgrāmatas jaunā izdevuma publicēšana ir veiksmīgs solis, bet izsaka nožēlu, ka rokasgrāmatas pirmais izdevums neguva pietiekamu atsaucību cerot, ka nākamais izdevums piesaistīs lielāku vietējo un reģionālo varas pārstāvju uzmanību;

2.48

atbalsta gadskārtēja Eiropas foruma par integrāciju organizēšanu un ierosina iesaistīt tajā vietējo un reģionālo pašvaldību pieredzi un zināšanas.

2.49

atgādina, ka pagājušā gadsimta otrajā pusē, baidoties no policijas visatļautības, privātās dzīves aizsardzība bija virzīta galvenokārt uz iedzīvotāju aizsardzību pret varas pārstāvjiem; Komiteja aicina rast jaunu līdzsvaru, lai stingrāk ievērotu iedzīvotāju drošības aizsardzību pret ļaunprātīgi noskaņotiem indivīdiem, kas pārkāpj likumu;

2.50

rīcības plāna ietvaros atbalsta īpašas uzmanības pievēršanu personas datu aizsardzībai un uzsver, ka arvien biežāk ir jāizvēlas starp privāto interešu, piemēram privātās dzīves, un kolektīvo interešu, piemēram drošības, aizsardzību, ņemot vērā, ka informācijai ir liela nozīme cīņā pret terorismu;

2.51

aicina Komisiju politikas izstrādāšanas periodā ņemt vērā faktu, — cik vien to atļauj valstu likumdošana — ka vairākas vietējās un reģionālās pašvaldības ir izveidojušas informācijas tīklu, kurā apvienoti personas dati par dzīvesvietu, adresi, nodokļiem, sabiedrisko stāvokli un veselību, kā arī policijas un tiesiskā informācija un atgādina, ka minētā pieeja varētu būt ļoti rezultatīva cīņā pret terorismu, smagu likumpārkāpumu vai agresiju gadījumos pilsētās u.c.;

2.52

tādēļ Komiteja ierosina paredzēt personas datu aizsardzībai skaidrāku vispārēju juridisko pamatu, kas būtu pietiekami elastīgs, lai nepieciešamības gadījumā varētu apmierināt arī sabiedriskās drošības vajadzības un aicina uzsākt debates ar Eiropas pilsoņiem par šo jautājumu, iesaistot tajās vietējās un reģionālās pašvaldības;

2.53

uzskata, ka sabiedriskās kārtības un drošības uzturēšanai un cīņai pret pārrobežu noziedzību nepieciešama intensīva informācijas apmaiņa dalībvalstu starpā un lūdz, lai tās precīzi nosaka, kādā veidā notiek informācijas apmaiņa ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām ņemot vērā, ka tām ir būtiska loma drošības politikas īstenošanā un uzturēšanā.

2.54

secina, ka pieņemot lēmumu par subsīdijām, līgumiem, atļaujām utt., vietējās un reģionālās pašvaldības var dot ievērojamu pievienoto vērtību, izvēloties pieeju noziedzības apkarošanai un uzskata, ka lēmumu pieņemšanā ir jāņem vērā agrāk izdarītie noziegumi, kas pamatotu atļaujas atteikumu, ja fakti liecina, ka prasītājs varētu vēlreiz izdarīt noziegumu;

2.55

ierosina atlasīt informāciju no policijas un tiesas izmeklēšanām un nodot to tālāk vietējam un reģionālajām pašvaldībām, lai tās ņemtu vērā minēto informāciju atļauju un subsīdiju izsniegšanā; ja viesnīcas vai restorāna īpašnieks ir sodīts par pārvadātāja darbību vai tirdzniecību ar cilvēkiem, ir ticams, ka viņš savā uzņēmumā nodarbina nelegālā situācijā esošas personas;. ja viesnīcas licences piemērošanas kontrole ir vietējo varas pārstāvju pārziņā, dotajā situācijā būtu lietderīgi dalīties šajā informācijā un pārbaudīt vai pastāv fakti, kas attaisno atļaujas anulēšanu konkrētajam uzņēmumam;

2.56

iesaka vietējo un reģionālo pašvaldību pieredzes iereģistrēšanu, pierakstīšanu un publicēšanu Eiropas līmenī, lai Eiropas regulējums, tai skaitā publiskā iepirkuma tiesības, pēc iespējas vairāk atbalstītu šādu vietējo un reģionālo pašvaldību pieeju;

2.57

atbalsta paraugprakses attīstību informācijas apmaiņas jomā un kopīgas vietējo un reģionālo sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju, īpaši nodokļu, mājokļa, sociālo un nodarbinātības lietu, atļauju izsniegšanas, iedzīvotāju personas datu administrēšanas jomā un policijas un tiesībsargājošo iestāžu datu bāzes izveidošanā, piemēram, ar nekārtībām saistītu daudzstāvu māju pārvaldīšanā ar mērķi atklāt un apkarot organizētās noziedzības tīklus, cik vien to atļauj valsts likumdošana;

2.58

uzsver nepieciešamību atbrīvot policiju no birokrātisku ar legālu migrāciju saistītu uzdevumu izpildes (piemēram, uzturēšanās atļauju atjaunošana), tādejādi ļaujot tai veltīt vairāk enerģijas un profesionālos resursus organizētās noziedzības apkarošanai, kas mēģina gūt labumu no slepenās migrācijas. Reģionu komiteja uzskata, ka šos administratīvos uzdevumus — pieņemot, ka dalībvalstis sniedz atbalstu, piemērojot atbilstošus finansiālus pasākumus — var veikt vietējo varas iestāžu speciāli biroji tajā mērā, kādā tas atbilst dažādo dalībvalstu sistēmām;

2.59

iesaka vietējās un reģionālajās pašvaldībās turpināt aktīvas integritātes politikas attīstību, kas pamatojas uz nopietna saraksta izstrādāšanu par riskiem, kas saistīti ar kompetencēm un uzdevumiem.

2.60

izsaka gandarījumu par to, ka rīcības plāns paredz pievērst īpašu uzmanību bērnu tiesību aizsardzībai un cīņai pret vardarbību pret bērniem un sievietēm un ka tiks izvērsti pasākumi palīdzības upuriem jomā;

2.61

ietvarprogrammas “Pamattiesības un tieslietas” ietvaros atbalsta profilakses un cīņas pret vardarbību politikai piešķirtos plašos finanšu līdzekļus un programmas Daphne pastiprināšanu un paplašināšanu ar mērķi nodrošināt profilakses politikas piemērošanu narkotiku lietošanai un atbalsta NVO līdzdalību tajā;

2.62

atbalsta iniciatīvas kopīgi apkarot tirdzniecību ar cilvēkiem, it īpaši ar sievietēm un bērniem, kas bieži vien ir saistīta ar organizēto noziedzību, uzlabojot sadarbību un informācijas apmaiņu starp attiecīgajām iestādēm;

2.63

pievērš uzmanību tam, ka liels skaits vietējo pašvaldību ir uzkrājušas pieredzi, kas saistīta ar ziņošanu par vardarbību ģimenē un cīņu ar to, ņemot vērā, ka sievietes un bērni bieži vien ir vardarbības upuri paši savās ģimenēs un atgādina, ka vietējā pieeja šāda veida vardarbībai palīdzētu mērķa grupām apzināties, ka vardarbībai pret sievietēm un bērniem ir nulles tolerance kā sociālā, tā arī tiesiskā aspektā;

2.64

ierosina rīcības programmas īstenošanas procesā apvienot vietējo un reģionālo pašvaldību pieredzi ar mērķi attīstīt paraugpraksi arī minētajā jomā un iestājas par vietējo vardarbības atmaskošanas centru izveidi.

2.65

uzsver, ka vietējās varas ir tiešā veidā saistītas ar patvēruma pieprasītāju problēmām un secina, ka patvēruma meklētāji, kuriem patvērums ir atteikts un kuri tūlīt nepamet valsti vai nu tāpēc, ka viņiem tas nav jādara, vai arī tāpēc, ka viņi to nevar izdarīt, bieži vien cenšas pazust lielpilsētās, un rada tajās sociālas un drošības problēmas;

2.66

uzskata, ka noteicošais ir radīt vienotu patvēruma telpu un procedūru, kā arī noteikt vienotu patvēruma ieguvēju statusu;

2.67

iesaka Eiropas iestādēm pielikt pūles, lai atvieglotu patvēruma meklētāju atgriešanos viņu izcelsmes valstī, veicinot patvēruma meklētāju labprātīgu atgriešanos ar viņu patstāvību sekmējošiem pasākumiem. Prasa, lai tiktu atbalstīti vietējie un reģionālie projekti, kuri jau darbojas pēc minētā principa dažādās dalībvalstīs, kā arī informācijas apmaiņa par pieeju un rezultātiem.

2.68

aktīvi iesaka, veicot dažādu valstu politiku koordināciju, definēt kopējo migrācijas politiku, kas būtu saderīga ar nopietnu integrācijas politiku, attiecībā uz kuru vietējām pašvaldībām būtu svarīgs uzdevums saglabāt un veicināt sociālo kohēziju;

2.69

prasa atbalstīt vietējās pašvaldības vietēju novatorisku iniciatīvu veicināšanā, kuras arī sekmē radikalizācijas un ekstrēmisma novēršanu;

2.70

uzskata, ka ir jāpievērš uzmanība trešo valstu pilsoņu tiesībām un viņu pašreiz vēl neskaidrajam tiesiskajam statusam, jo tas attiecas uz vietējām pašvaldībām, it īpaši integrācijas politikas jomā. Trešo valstu pilsoņiem, piemēram, nav nekādu tiesību Eiropas Savienības darba tirgū, kaut gan tas ir noteicošais apstāklis integrācijas politikas sekmīgai īstenošanai. Uzskata, ka migrācijas politikas jomā ir jāatceras, ka nedrīkst atturēt ierasties Eiropā trešo valstu pilsoņus ar augstu potenciālu.

16.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 192/34

1.

uzskata, ka 2005. gada 15. un 16. decembra Eiropadomes panāktā vienošanās par finanšu plānu 2007.—2013. gadam skaitliskā izteiksmē liecina par nepietiekamajām dalībvalstu valdību kopējām ambīcijām. Eiropas Savienībai ir nepieciešams budžets un programmas, kas reāli ļautu īstenot Eiropas idejas un iespējas pašvaldību līmenī un tādējādi tuvinātu ES tās pilsoņiem.

2.

uzskata, ka pārdomu periodam ir jāizceļ Konstitucionālā līguma nozīme attiecībā uz Eiropas Savienības pārvaldību, vienkāršošanu, pārredzamību un vietējā un reģionālā līmeņa nostiprināšanu, īpaši saistībā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principa veicināšanu. Tāpat arī šajā periodā galvenā uzmanība jāvērš uz:

3.

apstiprina, ka jebkuras uz ES līgumiem attiecināmas iniciatīvas pamatā ir konvencionāla rakstura pasākums, kurā līdzdalībotos RK un tādējādi veicinātu Eiropas projekta lielāku demokrātisko leģitimitāti.

4.

turpinās veicināt kultūras un valodu daudzveidības ievērošanu kā vienu no Eiropas integrācijas procesa pamatā esošajiem pamatprincipiem.

5.

Eiropadomes 2005. gada jūnijā iniciētā pārdomu perioda par Eiropas Savienības nākotni sakarā atgādina par tās aicinājumu sekmēt decentralizētas un strukturētas debates, kurām jākļūst par aktīvu un dinamisku etapu dialogā ar iedzīvotājiem.

6.

aicina pastiprināt RK dalību Kopienas lēmumu pieņemšanas procesā tiesību aktu izstrādes posmā un turpmāk, kā arī Savienības nozīmīgāko politiku teritoriālās ietekmes novērtējumā:

7. 1

uzskata, ka iedzīvotāju atbalsts jaunu valstu uzņemšanai Eiropas Savienībā ir tieši proporcionāls ES nākotnes projekta lietderībai.

7.2

mudina Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu un ES prezidentūras ciešā sadarbībā ar teritoriālajām pašvaldībām, veicināt un atbalstīt informatīvās kampaņas par Eiropas Savienības paplašināšanas procesu gan dalībvalstu vietējā un reģionālajā līmenī, gan kandidātvalstīs.

7.3

atbalsta vietējo un reģionālo pašvaldību lielo nozīmi ciešākā RK pārstāvēto vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanā jauno ES kandidātvalstu integrācijā. Šis uzdevums ir vēl jo nozīmīgāks tāpēc, ka pašreiz lielākajā daļā šo valstu notiek decentralizācijas procesi. Turklāt RK apvienoto konsultatīvo komiteju mehānisma vai citu sadarbības veidu ceļā ir jāturpina atbalstīt ES kandidātvalstu teritoriālās pašvaldības acquis communautaire piemērošanā un pievienošanās sarunu turpmākajā un atklātajā procesā.

8.

konstatē, ka Eiropadomes panāktais kompromiss par finanšu plānu laika periodam no 2007. līdz 2013. gadam paredz finanšu līdzekļu piešķiršanu 0.37 % apmērā no ES bruto ienākumiem strukturālajai un kohēzijas politikai. Minētā summa ir ievērojami zemāka par to, kuru RK uzskata par vajadzīgu Eiropas reģionu konverģences nodrošināšanai ES 27 valstīs (1), tādēļ RK aicina budžeta lēmējiestādes šos līdzekļus palielināt. RK uzskata, ka steidzami ir nepieciešams noslēgt starpiestāžu nolīgumu attiecībā uz finanšu plānu 2006. gada 1. pusgadam, lai teritoriālās pašvaldības varētu uzsākt ES līdzfinansēto projektu plānošanu.

9.

uzskata, ka paplašināšanas un jaunas kohēzijas politikas 2007.—2013. gadam ietvaros teritoriālo kopienu galvenā prioritāte ir izveidot kopienas tiesisko bāzi ar mērķi veicināt teritoriālo sadarbību Eiropas Savienībā, kas veido papildvērtību, palīdzot teritoriālajām kopienām pārvarēt pastāvošās grūtības attiecībā uz sadarbību Eiropas Savienībā.

uzsver Eiropas teritorialās sadarbības grupas izveides noteikumu izstrādāšanas nozīmi un atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumu un Eiropas Parlamenta nostāju attiecībā uz sarunu par noteikumiem struktūrfondu jomā noslēguma posmu.

aicina Ministru Padomi panākt vienošanos par Eiropas teritorialo sadarbības grupu un parējiem noteikumiem attiecībā uz struktūrfondiem.

10.

atkārtoti pauž atbalstu Lisabonas stratēģijai kā Eiropas Savienības prioritārai politiskai stratēģijai laika posmā līdz 2010. gadam.

11.

uzsver Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi struktūrfondu politikas finansēto projektu atbilstības Lisabonas stratēģijai (2) nodrošināšanā un atgādina par nepieciešamību Lisabonas stratēģiju īstenot decentralizētākā veidā saskaņā ar Lisabonas Eiropadomes secinājumiem (3); lūdz pilnībā iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības izaugsmei un nodarbinātībai izvirzīto vadlīniju pārskatīšanā un dalībvalstu valsts reformu programmu īstenošanā, un apņemas šo mērķi veicināt, organizējot teritoriālo dialogu pirms ES ekonomiskajām un sociālajām reformām veltītajām pavasara Eiropadomes sanāksmēm.

12.

uzskata, ka tāda pat uzmanība jāvērš uz Lisabonas stratēģijas trim pamatvirzieniem: ekonomiku, sociālajiem jautājumiem un vidi.

13.

atzīmē nozīmīgāko Lisabonas stratēģijas ieguldījumu Eiropas projekta virzībā, izmantojot:

14.

uzskata, ka iekšējā tirgus izveides pabeigšana ir svarīgākais priekšnosacījums izaugsmes un nodarbinātības nodrošināšanai un konkurētspējas un inovācijas nostiprināšanai ES.

15.

uzstājīgi lūdz Eiropas Komisiju un dalībvalstis turpināt šķēršļu likvidēšanu iedzīvotāju mobilitātes iespēju nodrošināšanai, ko vēl jo vairāk apliecina 2006. gads — Eiropas strādājošo mobilitātes gads.

16.

atgādina par nepieciešamību izveidot Kopienas horizontālo un daudznozaru pamatprincipu kopumu, lai atbilstoši subsidiaritātes un vietējās autonomijas principiem noteiktu vispārējas nozīmes pakalpojumu apjomu un pārvaldības noteikumus, dodot pašvaldībām iespēju noteikt pakalpojuma sniegšanas veidu.

17.

atkārtoti aicina sakarā ar likumdošanas procesu pakalpojumu direktīvas projekta izvērtēšanai no direktīvas projekta piemērošanas jomas izslēgt visus vispārējās nozīmes sociālos pakalpojumus (veselības aprūpe, pakalpojumi atstumtības apkarošanai un integrācijai, sociālā patversme), ja vien minētie pakalpojumi nav komerciāla rakstura un tie neietekmē ES savstarpējo tirdzniecību.

18.

uzskata, ka Eiropas komunikāciju tīkli transporta, telekomunikāciju un enerģētikas jomā ir ļoti būtiski apgādes drošībai, kā arī, lai pilnībā izmantotu Eiropas ekonomikas potenciālu, vienotā tīklā saslēgtu paplašināto Eiropu un uzlabotu teritoriālo kohēziju.

19.

lūdz nodrošināt visu iedzīvotāju drošību un aizsargātību, un atkārtoti apliecina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir gatavas veicināt nedrošības un vardarbības cēloņu izskaušanu visās Eiropas pilsētās un reģionos. Tādēļ Komiteja iesaka:

20.

apņemas sekot RK iesākto reformu virzībai, saglabājot RK īpašo nozīmi kā ES vietējo un reģionālo vēlēto pārstāvju politiskajai asamblejai.

21.

apņemas starpiestāžu sadarbības jomā attiecībā uz:

21.1

Eiropas Parlamentu: papildināt Eiropas Parlamenta demokrātiskās debates, nostiprināt sakarus ar līdzīgām struktūrvienībām un ciešāk sadarboties RK atzinumu izstrādē un pārraudzībā.

21.2

Komisiju: īstenot 2005. gadā parakstīto sadarbības protokolu (4), galvenokārt saistībā ar Komitejas īpašo nozīmi procesā pirms Kopienas pasākumu uzsākšanas un padziļināt sinerģijas komunikācijas jomā nolūkā tuvināt Eiropu tās iedzīvotājiem, kam pēc Komisijas Baltās grāmatas par komunikāciju pieņemšanas jāvainagojas ar papildinājumu sadarbības protokolā. Turklāt RK uzņemsies ieviest plenārsesiju laikā “jautājumu stundu” Eiropas Komisijā nolūkā vēl vairāk veicināt abu iestāžu dialogu par Eiropas pamatjautājumiem un palielināt Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību ietekmi lēmumu pieņemšanas procesā Eiropā.

21.3

Padomi: nodrošināt efektīvāku vidutāja funkciju RK locekļiem, kuri nozīmēti darboties arī Padomē, nostiprināt sadarbību ar prezidentūrām, veikt priekšdarbus regulārākas sadarbības nodrošināšanai; aicina 2006.—2008. gada prezidentūras sagatavot iestrādes līdz 2009. gadam, nākot klajā ar stratēģisko daudzgadu programmu līdzīgi sešu attiecīgo prezidentūru sagatavotajai programmai 2004.—2006. gadam.

21.4

Ekonomikas un sociālo lietu komiteju: pilnveidot politisko sadarbību ES politiku tematiskajā jomā, kurā sociālajiem pārstāvjiem un pašvaldībām ir papildu pienākumi, un veiksmīgāk izmantot sinerģijas kopīgo administratīvo dienestu un telpu izmantošanā.

22.1

aicina tās ievēlētos pārstāvjus izmantot iespējas, ko paver jaunizveidotā budžeta pozīcija viņu politisko un informatīvo darbību finansēšanai nolūkā veiksmīgāk nodrošināt “Savienības sūtņa” lomu attiecībās ar līdzpilsoņiem un pašvaldību sūtņa lomu ES līmenī.

22.2

nolūkā mērķtiecīgāk virzīt tos jautājumus, kuri visdrošāk var sniegt patiesu pievienoto vērtību Kopienas lēmumu pieņemšanas procesā, apņemas padarīt atzinumus funkcionālākus iestāžu līmenī, kā arī saprotamākus un Eiropas iedzīvotājiem pieejamākus, RK atzinumos skaidrāk izceļot galvenos politiskos vēstījumus un RK konkrētos grozījumu ierosinājumus attiecībā uz Komisijas tiesību aktu priekšlikumiem.

22.3

apņemas uzlabot atzinumu pārraudzību, lai nodrošinātu RK ietekmi visos Kopienas lēmumu pieņemšanas procesa etapos, īpaši precīzāk izceļot tos jautājumus, kuriem piemērojama koplēmuma procedūra

23.

uzdod priekšsēdētājam iesniegt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Savienības 2006.—2008. gada prezidentvalstīm, proti, Austrijai, Somijai, Vācijai, Portugālei, Slovēnijai un Francijai.

16.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 192/38

—

Komisijas protokola skaidrojumā viennozīmīgi precizēt, ka saskaņā ar regulu pēc GECT izveides trešo valstu pašvaldības, kas regulu ir iekļāvušas savā tiesību sistēmā, var piedalīties šādas GECT darbā,

—

viennozīmīgi precizēt, ka GECT ietvaros visi partneri pāri valstu ārējām robežām var sadarboties visās tajās jomās, kurās viņi varēja sadarboties arī attiecīgās dalībvalsts robežās, lai šis instruments tādējādi atbalstītu nediskriminācijas pamatprincipu,

—

viennozīmīgi precizēt, ka dalībvalstis GECT regulas ieviešanas interesēs nedrīkst ierobežot GECT partneru materiālo kompetenci,

—

viennozīmīgi precizēt, ka partneri drīkst izveidot GECT bez augstākstāvošu iestāžu iepriekšējas atļaujas un ka dalībvalstis vai attiecīgās valstu kompetentās iestādes ir atbildīgas par izveidotas GECT tiesisko uzraudzību,