16.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 115/1

1)

pieņem zināšanai Eiropas Komisijas 2005. gada 5. jūlijā pieņemtās Kopienas stratēģiskās vadlīnijas (KSV);

2)

atzinīgi vērtē mazāk attīstītiem reģioniem piešķirto, ar Konverģences mērķi skaidri apliecināto prioritāti, kas jo sevišķi saistīta ar desmit jauno dalībvalstu uzņemšanu. Tāpat kā iepriekšējo paaudžu programmu gadījumā, lai paātrinātu minēto reģionu ekonomisko un sociālo attīstību, Eiropai pret tiem ir jāapliecina solidaritāte;

3)

atzinīgi vērtē arī vēlmi, piemērojot nākotnes Konkurētspējas un nodarbinātības mērķi, turpināt attiecināt Eiropas kohēzijas politiku uz visiem Eiropas reģioniem, uzsver tomēr, ka minētā mērķa ietvaros prioritāte ir jāpiešķir perifēriem un/vai mazāk konkurētspējīgiem reģioniem, lai mazinātu atpalicību reģionu attīstībā gan starp reģioniem, gan pašu reģionu ietvaros; kohēzijas politikas galvenais uzdevums ir mazināt atpalicību vietējā un reģionālā līmenī, nevis atbalstīt viskonkurētspējīgākos reģionus;

4)

pauž nožēlu, ka KSV ietvaros netiek nodalītas konverģences reģionu prioritātes un nākotnes Konkurētspējas un nodarbinātības mērķim pakļauto reģionu prioritātes; konkurētspējas un nodarbinātības mērķim ir jāattiecas uz projektiem, kuru uzdevums ir palielināt reģionālo konkurētspēju (zinātniskā pētniecība, inovācijas, izglītība/apmācība pieejamība no transporta viedokļa, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT), vispārējas nozīmes pakalpojumi) un izvairīties no šobrīd tik bieži kritizētās līdzekļu saskaldīšanas;

5)

pauž gandarījumu, ka kohēzijas politika tiek virzīta tā, lai tā kalpotu par līdzekli Lisabonas stratēģijas ieviešanā reģionālajā līmenī, taču uzsver, ka ir absolūti nepieciešams, lai kohēzijas politika visupirms kalpotu par līdzekli attīstības atšķirību mazināšanai vietējā un reģionālajā līmenī;

6)

uzsver fundamentālo dokumenta nozīmi Kopienas kohēzijas politikas laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam izstrādē, kā arī minētās politikas atbilstības nospraustajiem mērķiem un prioritātēm kontrolē Eiropas līmenī;

7)

uzsver prasību, lai reģionālajai un kohēzijas politikai būtu viens stratēģisks Eiropas līmeņa dokuments, kāds, starp citu, jau vairākus gadus pastāv attiecībā uz Eiropas Nodarbinātības stratēģiju;

8)

pauž šaubas par neatbilstību starp dokumentā paustajām ambīcijām un līdzekļiem, ko atsevišķas valstis ir gatavas veltīt to sasniegšanai finanšu plāna 2007. — 2013. gadam ietvaros;

9)

šaubās arī par minētā dokumenta izmantošanu, it sevišķi, ja finanšu plāns neatbildīs reālajām vajadzībām;

10)

atzīst, ka, lai gan ir jāievēro subsidiaritātes princips, ļaujot dalībvalstīm pašām pielāgot KSV savām vajadzībām un īpašajiem apstākļiem, ir svarīgi, lai dalībvalstis struktūrfondu līdzekļus neizmantotu savu nacionālo politiku finansēšanai;

11)

pauž bažas par risku, ko šāda novirze varētu nozīmēt Kopienas kohēzijas politikas ilglaicīgai turpināšanai, ņemot vērā, ka kohēzijas politika ir viena no tam politikām, ko Eiropas iedzīvotāji izjūt visvairāk;

12)

šajā sakarā pauž nožēlu, ka Eiropas Komisija dalībvalstu spiediena rezultātā ir atteikusies pievienot dokumenta nacionālos variantus, kas balstās uz dalībvalstu ar Eiropas telpiskās plānošanas novērošanas tīkla (ESPON) palīdzību veiktās teritoriālās izpētes programmas rezultātiem un kas ļautu pārbaudīt kopienu un valstu mērķu stratēģisko konsekvenci teritoriālās kohēzijas jomā.

1.1

atkārtoti pauž vispārīgu atbalstu Lisabonas stratēģijai un pieņem zināšanai šo Eiropas Komisijas gribas apliecinājumu strukturēt KSV galvenokārt saistībā ar minēto stratēģiju, taču izsaka nožēlu par vides prioritātes un Gēteborgas stratēģijas atbīdīšanu otrajā plānā;

1.2

piekrīt Eiropas Komisijas ierosinātajām prioritātēm (padarīt Eiropu un tās reģionus par pievilcīgāku vietu investīciju veikšanai, uzlabot zināšanu un inovāciju kā galveno izaugsmes faktoru līmeni un veicināt lielāka skaita un labākas kvalitātes darba vietu radīšanu);

1.3

pauž nožēlu par to, ka galveno prioritāšu uzskaitījums nesatur līdzsvarotas konkurētspējas jēdzienu; atgādina savu ieinteresētību, lai tāda pati uzmanība tiktu pievērsta trīs ilgtspējīgas attīstības pīlāriem (ekonomikai, sociālajiem jautājumiem un videi);

1.4

atkārtoti uzsver, ka Lisabonas stratēģijas, tāpat kā Eiropas Nodarbinātības stratēģijas galvenais trūkums ir tās īstenošana, sevišķi valstu līmenī; pauž nožēlu sevišķi par to, ka nepastāv īsteni decentralizēta pieeja un ka ar koordinācijas metodes palīdzību nav izdevies iesaistīt vietējās un reģionālās varas; pauž nožēlu, ka tās ietvaros izveidojusies sadarbība turpina būt tikai starpvaldību sadarbība un neņem vērā sociālo partneru arvien pieaugošo nozīmi Lisabonas procesā;

1.5

tādēļ izsaka gandarījumu par to, ka Komisija turpmāk vēlas, lai vietējām un reģionālajām varām minētās stratēģijas ieviešanā būtu galvenā loma, un par to, ka tās mērķu sasniegšana tiek saistīta ar kohēzijas politiku;

1.6

tādēļ pastāv uz to, ka ir vajadzīgs, lai Kopienas stratēģijas pamatnostādnes, kurās dalībvalstis un reģioni izklāsta savas kohēzijas politikas stratēģiskās prioritātes, tiktu iekļautas Nacionālajās Lisabonas rīcības programmās, un uz to, lai tiktu uzsvērta reģionālā un vietējā līmeņa nozīmība teritoriālās stratēģiskās attīstības jomā;

1.7

vēlas, lai papildus konverģences reģioniem, ko Kopiena atbalsta prioritāri, struktūrfondu līdzekļi nākotnes Konkurētspējas un nodarbinātības mērķa ietvaros tiktu piešķirti perifēriem un mazāk konkurētspējīgiem reģioniem, lai prioritārā kārtā paātrinātu to attīstību tādās prioritārās jomās kā pētniecība, inovācija, izglītība un apmācība, kā arī pieejamība (transports, IKT un vispārējas nozīmes pakalpojumi); katram Eiropas reģionam ir jāspēj īstenot pašam sava Lisabonas stratēģija vietējā un reģionālā līmenī;

1.8

brīdina par Eiropas fondu izmantošanu tādu valstu vai Kopienas politiku finansēšanai vai līdzfinansēšanai (Eiropas transporta tīkls, Pētniecības un attīstības pamatprogramma, Konkurētspējas un jauninājumu programma), kas attiecas tikai uz valsts iekšējo konkurētspēju un nav saistītas ar teritoriālo kohēziju, tādēļ nav iekļaujamas kohēzijas politikā; ja vēl var uzskatīt par pieļaujamu to, ka mazāk attīstītie reģioni var izmantot struktūrfondus minētajiem finansēšanas veidiem, tad būtu kaitējoši, ja nākotnes konkurētspējas un nodarbinātības mērķim atbilstošie reģioni minēto fondu līdzekļus nevarētu virzīt galvenokārt uz patiesajām reģionālās attīstības prioritātēm;

1.9

apstiprina savu prasību arī turpmāk pieļaut privātā līdzfinansējuma iespējas;

1.10

atgādina, ka, ja pašreizējā plānošanas periodā nozaru politikām ir jāveicina kohēzijas mērķu sasniegšana, tad, sākot ar 2007. gadu, notiks pretējais — kohēzijas politikai būs jāfinansē nozaru politikas;

1.11

vēlas līdz ar to panākt, lai KSV strukturēšana ap Lisabonas stratēģiju nedotu izdevību dalībvalstīm piesavināties kohēzijas politiku savu nacionālo politiku finansēšanai, neņemot vērā to teritorijās piemērojamo ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas principu;

1.12

tādējādi brīdina pret iespējamiem ES kohēzijas politikas “renacionalizācijas” draudiem;

1.13

tādēļ vēlas, lai KSV saturētu skaidrus un konkrētus mērķus teritoriālās kohēzijas jomā, tādējādi samazinot minēto risku.

2.1

pauž nožēlu, ka kohēzijas teritoriālā dimensija nav kļuvusi par atsevišķu prioritāti vai par visās trīs dokumentā definētajās galvenajās prioritātēs iekļautu horizontālu prioritāti un ka tā nekalpo par vadošo principu visām KSV tieši tādā pašā mērā kā sociālā un ekonomiskā kohēzija;

2.2

atkārtoti uzsver, ka tieši teritoriālā dimensija ir reģionālās un kohēzijas politikas pamats;

2.3

tādēļ pauž neizpratni par to, ka nodaļa par teritoriālo dimensiju attiecas tikai uz pilsētām un lauku rajoniem un ir daudz pieticīgāka par Eiropas Komisijas trešajā ziņojumā par kohēziju paustajām ambīcijām, kaut arī teritoriālā dinamika ļauj iesaistītajām struktūrām un iedzīvotājiem uz vietām pašiem novērtēt Eiropas Savienības politiku ietekmi; atgādina nepieciešamību reģionālās attīstības plānos atspoguļot arī pilsētu dimensiju;

2.4

lūdz ņemt vērā līdzsvarotas konkurētspējas jēdzienu veidā, kā tas atspoguļots Līgumā par Eiropas Savienību, un Kopienas teritorijas policentrisko attīstību, kuri ļautu pielāgot politiku raksturu un intensitāti objektīvajai situācijai reģionu konkurētspējas jomā;

2.5

vēlas, lai teritoriālajā dimensijā tiktu ietverts punkts īpaši par reģioniem ar nepārejošiem nelabvēlīgiem apstākļiem (salas, kalni un reģioni ar zemu iedzīvotāju blīvumu), nomaļiem reģioniem, vārīgiem lauku reģioniem un grūtībās esošām pilsētu zonām, kā arī par saiknes stiprināšanu starp pilsētām un laukiem; RK atzīst pilsētu un pilsētu zonu stratēģisko nozīmi Lisabonas mērķu sasniegšanā, lai izveidotu drošas, vienotas un ilgtspējīgas kopienas pat visatpalikušākajās pilsētu teritorijās;

2.6

šajā saistībā gaida Eiropas Komisijas Paziņojuma par kohēzijas politikas stratēģisko vadlīniju pilsētas dimensiju publicēšanu;

2.7

uzstājīgāk atgādina, ka vietējās un reģionālas varas teritoriālo kohēziju uzskata par tādu būtisku mērķi, kas ir nepieciešams un neatņemams ekonomiskās un sociālās kohēzijas mērķi papildinošs elements;

2.8

pauž nožēlu par to, ka visā dokumentā tik maza nozīme ir piešķirta teritoriālajai sadarbībai; šajā sakarā pauž bažas par dalībvalstu iecerēto, šim fundamentālajam reģionālas un kohēzijas politikas mērķim piešķiramo finanšu samazinājumu;

2.9

atkārtoti pauž atbalstu būtiskajam Eiropas integrācijas līdzeklim — pārrobežu sadarbībai; vēlas, lai tādām jomām kā kultūra, vide, sakari starp vadības struktūrām, civilā aizsardzība vai veselības aizsardzība minētajā mehānismā tiktu piešķirta adekvāta vērība;

2.10

iesaka pasākumu veikšanai īstenot patiesu pārnacionālu sadarbību, kas pārsniegtu vienkāršas sadarbības starp dalībvalstīm robežas, šāda veida sadarbība ir uzskatāma par īstenu teritoriālās kohēzijas līdzekli;

2.11

aicina, lai pārnacionālā sadarbība kļūtu par stratēģisku elementu teritoriālajā strukturēšanā un teritoriju sadarbībā; atgādina, ka ESPON darbība satur daudz ierosmju pārnacionālās sadarbības attīstīšanai dažos galvenajos virzienos; vēlas lielāku vietējo un reģionālo varu iesaisti ne tikai programmu vadībā, bet arī atbalsta pasākumu prioritāšu definēšanā;

2.12

aicina dalībvalstis nesamazināt Eiropas Komisijas ierosināto pārnacionālajai sadarbībai paredzēto budžetu;

2.13

iesaka veltīt lielāku uzmanību starpreģionālajam aspektam un aicina nosprausto mērķu sasniegšanai piešķirt pietiekami lielu budžetu.

3.1

vispirms atgādina, ka Eiropas Savienībai ir jābūt tās vēlmēm un it īpaši Eiropadomes sanāksmes Lisabonā nospraustajiem mērķiem atbilstošam budžetam;

3.2

tādēļ pauž bažas par par lielo neatbalstību starp izteiktajām stratēģiskajām ambīcijām un nelielajiem finanšu līdzekļiem, kādus varētu piešķirt, ņemot vērā pēdējās sarunas starpvaldību līmenī;

3.3

šajā sakarā pauž nožēlu, ka Eiropas Komisija nav ierosinājusi koncentrēt Kopienu atbalstu tajās jomās un reģionos, kuros atbalsta pasākumiem būtu īstens sviras efekts;

3.4

tādēļ uzskata, ka attiecībā uz nākamo reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības mērķi būtu lietderīgi nošķirt Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējuma kritērijus no Eiropas Sociālā fonda (ESF) kritērijiem, jo ir saprotams, ka ESF acīmredzamu iemeslu — bezdarbs un sociālā atstumtība — dēļ aptver visus Savienības reģionus, kamēr piešķirot līdzekļus ERAF atbalsta pasākumu ietvaros, jāņem vērā zināms skaits teritoriālo kritēriju;

3.5

iesaka strukturālos fondus piešķirt, vispirms vismazāk konkurētspējīgiem un vismazāk attīstītajiem reģioniem, balstoties uz Kopienas kritērijiem, taču sabalansēšanu veikt pēc skaidriem un objektīviem teritoriāliem kritērijiem;

3.6

visbeidzot pauž nožēlu par to, ka 2005. gada 16. un 17. jūnija Eiropadomes sanāksmes laikā netika panākta vienošanās par finanšu plānu; atgādina negatīvās sekas uz nākamā plānošanas perioda (2007. — 2013. gads) sagatavošanu, kādas varētu atstāt ieilgusī nespēja panākt vienošanos šajā jomā;

1.

uzsver Eiropas Komisijas paveikto darbu stratēģiska dokumenta sagatavošanā, taču izsaka šaubas par to, kā to izmantos dalībvalstis;

2.

vēlreiz apliecina savu atbalstu tādas prioritātes piešķiršanai konverģences reģioniem, kas ir īpaši saistīta ar desmit jauno dalībvalstu uzņemšanu;

3.

uzskata, ka reģionālā un kohēzijas politika nedrīkstētu aprobežoties tikai ar dalībvalstu veiktu Lisabonas stratēģijā par prioritārām uzskatīto nozaru politiku finansēšanu; kohēzijas politikas galvenais uzdevums ir mazināt atšķirības vietējā un reģionālajā līmenī, nevis atbalstīt viskonkurētspējīgākos reģionus;

4.

pauž viedokli, ka sekmīgs Lisabonas stratēģijas iznākums ir pirmām kārtām atkarīgs no tā, kāda būs tās izpratne vietējā un reģionālā līmenī;

5.

pauž vēlmi, lai nākotnes konkurētspējas un nodarbinātības mērķim atbilstošie reģioni varētu koncentrēt Kopienu atbalsta pasākumus patiesu reģionālā līmenī īstenojamu reģionālās attīstības stratēģiju finansēšanai;

6.

pauž uztraukumu par to, ka netiek patiesi ņemta vērā teritoriālā dimensija, kas, būtībā, ir galvenais patiesas Kopienas kohēzijas politikas pastāvēšanas iemesls;

7.

piešķir līdz ar to vislielāko nozīmi teritoriālās kohēzijas mērķu sasniegšanai, kas ir jo sevišķi svarīgi paplašinātajā Eiropā;

8.

vēlas lielāku līdzsvaru starp Eiropas Savienības un dalībvalstu konkurētspējas prasībām un teritoriālas kohēzijas nepieciešamību Kopienas teritorijā;

9.

uzskata, ka minēto labāko līdzsvaru ir iespējams panākt, ja visi Eiropas reģioni atbilstu atbalsta pasākumu kritērijiem un ja notiktu reāla teritoriālās dimensijas iekļaušana dalībvalstu izstrādātajos valstu stratēģiskajos plānos ar mērķi koncentrēt Kopienu atbalsta pasākumus uz perifēriem un/vai mazāk konkurētspējīgajiem reģioniem;

10.

iesaka piešķirt lielāku nozīmi teritoriālajai sadarbībai vispār un īpaši pārnacionālajai sadarbībai, Kopienas teritoriju strukturēšanai piešķirot stratēģiskāku raksturu un tam atvēlot pietiekamus budžeta līdzekļus;

11.

vēlreiz apliecina savu atbalstu Eiropas Komisijas priekšlikumiem finanšu plānam laika periodam no 2007. līdz 2013. gadam. uzskata, ka Kopienas Stratēģisko vadlīniju ietvaros formulētos mērķus nebūs iespējams sasniegt bez tāda reālistiska un ambicioza Kopienas budžeta piešķiršanas, kas ļautu turpināt īstenot patiesu reģionālo un kohēzijas politiku visā Eiropas Savienībā.

16.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 115/6

1.1

atzinīgi vērtē to, ka valsts atbalsta politikai jābūt cieši saistītai ar Lisabonas stratēģijas mērķiem un tāpat atzinīgi vērtē tās pārorientāciju uz selektīvāku horizontālu pieeju (neatstājot bez ievērības īpašos mērķreģionus) un koncentrēšanos uz galvenajiem politikas virzieniem kā, piemēram, jauninājumi, pētniecība un attīstība, cilvēkresursi, uzņēmējdarbība, vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumi, reģionālais atbalsts, ilgtspējīga vide, transports, enerģētika, informācija un komunikāciju tehnoloģiju infrastruktūras;

1.2

uzskata, ka Komisijas izstrādātais “tirgus nepilnības” kritērijs, kas attaisno valsts atbalsta piešķiršanu, ir interesanta pieeja, bet kas netiek pamatots uz EK līgumu jēdzienu, netiek skaidri definēts un kas nav piemērojams gadījumos, kad tirgus nepastāv. Tātad iestājas pret to, ka “tirgus nepilnības” ir galvenais valsts atbalsta saņemšanas kritērijs; uzskata, ka atbalstu var saņemt tikai tādos gadījumos, kad netiek pārkāpts subsidiaritātes princips, un ka dalībvalstīm un reģioniem attiecīgi ir jāveic “tirgus nepilnību” novērtēšana un jāattīsta līdzekļi, kā tās novērst;

1.3

atgādina, ka Reģionu komitejas 2005. gada 24. februāra rezolūcijā par Lisabonas stratēģijas atjaunošanu ir norādīts, ka “tā vietā, lai tiektos uz mērķi panākt valsts atbalsta kvantitatīvu samazinājumu, ES būtu vairāk jāpievēršas labāka valsts atbalsta nodrošināšanai attiecībā uz ilgtermiņa augstas kvalitātes pakalpojumu sniegšanu”; uzskata, ka ir nepareizi koncentrēt uzmanību uz valsts atbalsta vispārējām izmaksām, neveicot valsts atbalsta veidu un attiecīgo labumu, ko tie dod kopējām interesēm, diferenciāciju;

1.4

norāda, ka, mērķtiecīgi un efektīvi izmantojot, valsts atbalsts var ievērojami sekmēt vietējo un reģionālo varu prasību izpildi attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, un uzskata, ka valsts atbalsta reformas īstenošanā šis apstāklis ir jāņem vērā tāpat kā valsts atbalsta ietekme uz tirgus darbību;

1.5

atzīmē, ka EK līguma 81. un 82. panta par uzņēmumiem piemērojamajiem konkurences noteikumiem mērķis ir konkurences kā patērētāju labklājības palielināšanas līdzekļa aizsardzība. Uzskatot, ka “konkurences” definīcijai visā līgumā ir jābūt viendabīgai un saskaņotai, Reģionu komiteja izsaka nožēlu par to, ka valsts atbalsta rīcības plānā mērķis paaugstināt patērētāju labklājību nav minēts;

1.6

ar bažām atzīmē, ka tirdzniecības neietekmējamību starp dalībvalstīm vairs nelieto kā noteicošo kritēriju valsts atbalsta piešķiršanai. RK neuzskata, ka vietējo un reģionālo pašvaldību subsīdijas uzņēmumiem, kas sniedz sabiedriskos pakalpojumus, katrā ziņā iespaido vienoto tirgu starp dalībvalstīm vai izraisa nopietnus konkurences izkropļojumus, t. i., rada vai pastiprina attiecīgā uzņēmuma/-u dominējošo stāvokli tirgū;

1.7

uzsver nepieciešamību uzturēt Eiropas Savienības iekšējo investīciju piesaistes starptautisko konkurētspēju un uzskata, ka valsts atbalsta piešķiršanas noteikumiem ir jāatspoguļo uzņēmējdarbības realitāte atvērtā globalizētā ekonomikā un jānodrošina pietiekama elastība, lai dalībvalstu reģioni varētu konkurēt par ārējo (ārpus ES) investīciju projektiem ar reģioniem, kuri neatrodas ES un saņem lielu palīdzību;

1.8

uzskata, ka valsts atbalsts ir svarīgāks lēnākas ekonomiskās izaugsmes periodos, tādēļ ierosina apsvērt elastīgus noteikumus, kuros tas tiktu ņemts vērā;

1.9

uzskata arī, ka ekonomiski integrētā teritorijā, jo dalībvalsts ir ekonomiski mazāk attīstīta, jo vairāk varētu būt pamatots lielāks valsts atbalsta procentuālais īpatsvars IKP, lai attīstītu sabiedriskos pakalpojumus vai lai nodrošinātu sabiedrisko pakalpojumu standartus, kas ir līdzvērtīgi citu dalībvalstu standartiem; turklāt tā uzskata, ka vienas dalībvalsts teritorijā dažos reģionos (īpaši mazāk attīstītajos reģionos un reģionos, kuri ir pārejas posmā) ir jārada īpaši uzlabojumi;

1.10

ierosina Eiropas Komisijai veikt padziļinātu ietekmes analīzi attiecībā uz saviem lēmumiem valsts atbalsta jomā, īpaši ņemot vērā to, ka Valsts atbalsta rīcības plāns balstās uz Valsts atbalsta analīzes “ekonomisko pieeju”;

1.11

pauž nožēlu, ka Valsts atbalsta rīcības plānā nav atspoguļotas valsts un privātā sektora partnerības īpatnības attiecībā uz valsts atbalstu.

2.1

atzinīgi novērtē nodomu vienkāršot un konsolidēt kategoriju atbrīvojuma regulas attiecībā uz atbalstu apmācībai un nodarbinātībai, kā arī vērš uzmanību uz to, ka iepriekš minētais dod iespēju saskaņot terminus, piemēram, “neizdevīga darbinieka” definīciju, kas mainās no viena kategoriju atbrīvojuma uz otru;

2.2

uzskata, ka atšķirība starp speciālo apmācību un vispārējo apmācību praksē parasti ir visai samākslota, un tādēļ ierosina turpmāk nediferencēt valsts atbalsta intensitāti, pamatojoties uz minēto kritēriju;

2.3

atzinīgi novērtē Komisijas centienus novērst atlikušās neskaidrības pēc tiesas sprieduma Altmark lietā (3), veicot pasākumu kompleksu attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu saistību finansēšanas noteikumiem, Reģionu komiteja uzskata, ka šādi pasākumi, kas uzliek vietējām un reģionālajām varām par pienākumu labāk formulēt savus sabiedrisko pakalpojumu līgumus, sekmēs lielāku pārredzamību un demokrātisku pārskatatbildību, administrējot pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi;

2.4

atzinīgi vērtē to, ka šajā sakarā Eiropas Komisija piekrīt Reģionu komitejas prasībai atbrīvot slimnīcām un sociālo māju apsaimniekošanas uzņēmumiem piešķiramo valsts atbalstu no paziņošanas procedūras;

2.5

uzsver, ka vairāk nekā jebkad ir nepieciešams tāds priekšlikums attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu tiesisko regulējumu, kas sekmētu pozitīvu principu definēšanu. Šādam regulējumam būtu jāietver, piemēram:

2.6

atzinīgi novērtē Komisijas nodomu izstrādāt vispārēju kategoriju atbrīvojuma regulu, lai atbrīvotu noteiktas atbalsta kategorijas no pienākuma sniegt paziņojumu Komisijai, un uzskata, ka šāda regula nākotnē nodrošinās labāku pārvaldību;

2.7

atbalsta nodomu paplašināt kategoriju atbrīvojuma jomu, iekļaujot tajā atbalstu MVU un pētniecībai un attīstībai;

2.8

uzskata, ka sakarā ar procedūras prasībām de minimis atbrīvojumu ir ļoti grūti piemērot praksē. Jebkurai de minimis sliekšņa paaugstināšanas gadījumā tādēļ vienlaicīgi jāvienkāršo un jāpaskaidro esošie noteikumi, kas pastāv de minimis regulā, izskaidrojot:

tādēļ atbalsta minimālā sliekšņa paaugstināšanu un aicina to veikt, pamatojoties uz kumulatīvo inflāciju kopš minētā sliekšņa pēdējās paaugstināšanas 2001. gadā,

2.9

uzskata, ka, pamatojoties uz valsts atbalsta palielinājumu sabiedrībai derīgām organizācijām, Komisijai šis atbalsts izteikti un nepārprotami ir jāņem vērā, kā arī jāņem vērā attiecīgie Eiropas Kopienu Tiesas spriedumi;

2.10

uzskata, ka informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) infrastruktūras uzlabošana būs tikpat svarīga kā transporta un enerģētikas infrastruktūras uzlabošana; atzīmē, ka tirgus nosacījumi IKT attīstībai tomēr ir atšķirīgi, un tādēļ vērš uzmanību uz to, ka ir vajadzīgas īpašas pamatnostādnes elastīguma paaugstināšanai attiecībā uz valsts atbalsta piešķiršanu IKT attīstībai;

2.11

2.11.1

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas 2005. gada 24. augustā uzsākto apspriešanu par Pamatnostādņu par valsts atbalstu vides aizsardzībai pārskatīšanu, bet pauž nožēlu, ka beigu termiņš atbildēm ir noteikts 2005. gada 10. oktobris;

2.11.2

pauž atbalstu pašreizējo pamatnostādņu par “patērētāja veselību” apjoma palielināšanai, kas pēc Reģionu komitejas domām ietver “civiliedzīvotāju un viņu vides drošības”, “nodarbināto drošības” un “nodarbināto veselības aizsardzības” jēdzienu;

2.11.3

atbalsta nepārprotamus noteikumus ieguldījumu atbalstiem uzņēmumiem vides jomā cīņā ar citu uzņēmumu izraisīto piesārņojumu;

2.11.4

atbalsta augstākas atbalsta intensitātes uzturēšanu maziem un vidējiem uzņēmumiem;

2.11.5

uzskata, ka ir nepieciešams uzturēt augstākā līmenī atbalsta intensitāti tiem reģioniem, kuri sakarā ar ekonomisku pārveidi ir atpalikuši attiecībā uz Acquis communautaire prasību ievērošanu vides jomā;

2.12

atbalsta Eiropas Komisijas 2005. gada 21. septembrī ierosināto publisko apspriešanu par valsts atbalsta inovācijai noteikumu reformu (KOM 2005 (436)), bet nepiekrīt atbilžu iesniegšanas īsajam termiņam 2005. gada 21. novembrī;

2.12.1

Komiteja saskaņā ar vienkāršošanas mērķim atbalsta jauninājumu integrāciju Kopienas pašreizējās nostādnēs par valsts atbalstu pētniecībai un attīstībai (4), nevis jauna specifiska regulējuma radīšanu;

2.12.2

tā atbalsta ar jauninājumiem saistīto valsts atbalstu piešķirt maziem un vidējiem uzņēmumiem;

2.12.3

tā lūdz saglabāt pašreizējo atļauto atbalsta apmēru jauninājumiem un reģionālajam atbalstam;

2.12.4

Komiteja attiecībā uz jauninājumu ieviešanu ir pārsteigta, kādēļ ir paredzēti tikai “atbrīvojumi [50 %] no sociālajām iemaksām un citiem vietējiem/reģionālajiem nodokļiem (t.i., nesaistībā ar peļņu)”;

2.12.5

tā atbalsta, ka “valsts atbalstam, kas paredzēts MVU un/vai darbībām, kas nav tiešā veidā saistītas ar tirgu, varētu piemērot arī mazāk stingrus procedūras noteikumus un atbrīvot no paziņošanas pienākuma” KOM (2005) 436 galīgā red. (24. punkts);

2.12.6

tomēr nav skaidrs, kādēļ Komisija ir pievērsusi uzmanību “tirgus nepilnībām”. Komisija atzīst, ka ar jauninājumiem saistītās darbības ir īpašas ar to, ka tām bieži nav saistības ar tirgu: “Pieredze rāda, ka iepriekš nevar paredzēt, kuri novatoriskie produkti un pakalpojumi gūs panākumus tirgū.” KOM (2005) 436 galīgā red.(18.punkts).

3.1

atzinīgi novērtē Komisijas priekšlikumus labākas valsts atbalsta vadības nodrošināšanai, īpaši atbalsta paraugprakses pamatnostādņu izdošanu pēc konsultēšanās ar dalībvalstīm un iesaistītajām pusēm;

3.2

atzīmē, ka kopīga atbildība ar dalībvalstīm ir viens no valsts atbalsta reformas pamatjautājumiem, un tādēļ atzinīgi novērtē tos Valsts atbalsta rīcības plāna elementus, kas pastiprina dalībvalstu līdzdalību;

3.3

uzskata, ka ir jāizvērtē priekšlikums par neatkarīgu valsts atbalsta pārraudzības iestāžu radīšanu atsevišķās dalībvalstīs, pievēršot uzmanību tādiem jautājumiem kā labums, ko tās var dot šajā procesā, un šo iestāžu funkcijām, un lūdz šajā izvērtēšanā iesaistīt vietējās un reģionālās varas;

3.4

aicina izveidot valsts atbalsta valsts un reģionālo institūciju tīklu, lai nodrošinātu pastāvīgu informācijas un paraugprakses apmaiņu, kam jāveicina dalībvalstu ieguldījums un jāsekmē labāka pārvaldība;

3.5

atbalsta izvērstu sistēmu ar noteiktu elastīguma pakāpi apvienojumā ar stingru darba grafiku, lai diferencētu vienkāršus gadījumus un tādus, kas ir padziļinātas izpētes vērti;

3.6

atsaucoties uz izziņoto Procedūras regulas 659/1999 pārskatīšanu, aicina nostiprināt trešo pušu (atbalsta saņēmēju un pieteikuma iesniedzēju) tiesības pēc procedūras uzsākšanas;

3.7

aicina konsultēties par 2007./2008. gada plānā paredzēto glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādņu izvērtēšanu vai grozīšanu, kā arī par citām vietējās un reģionālās varas ietekmējošām būtiskām reformām.

16.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 115/10

1)

vietējo un reģionālo varu rīcībā noteikti ir jābūt vajadzīgām pilnvarām, kā arī administratīviem un budžeta līdzekļiem, lai tās spētu pildīt savu dabisko konkurētspējas, inovācijas un kohēzijas politiku veicinātāja un vadītāja lomu reģionālās un vietējās attīstības labā;

2)

katras dalībvalsts īpašajiem apstākļiem pielāgota decentralizācija stiprina reģionālo un vietējo pašpārvaldi un demokrātiju, tādējādi tā ir arī atbilde uz sabiedrības bailēm no globalizācijas, kā arī ekonomiskām un sociālām izmaiņām visā pasaulē;

3)

trīspusēji nolīgumi starp Eiropas, valsts un reģionālajiem līmeņiem, atkarībā no situācijas ņemot vērā ar pilsētām saistītās attiecīgās problēmas, ir piemēroti instrumenti, ar kuru palīdzību var nodrošināt labāku līdzdalību un labāku visu iesaistīto dalībnieku atbildības sadali Eiropas reģionālās politikas īstenošanas procesā;

4)

ar globalizētu ekonomiku saistītās problēmas, kas noteiktas Eiropadomes 2005. gada 23. marta sanāksmē Briselē pieņemtajā “partnerībā attiecībā uz izaugsmi un darbavietu radīšanu”, lai atjaunotu Lisabonas stratēģiju, varētu risināt efektīvāk, ar augšupvērstas pieejas starpniecību iesaistot vietējās un reģionālās varas no tās izrietošo valsts programmu izstrādē un izpildē, ņemot vērā to lielo nozīmi tādas vides radīšanā, kas veicina ekonomikas izaugsmi,

1.1.1

konstatē, ka Eiropadomes Lisabonas stratēģijā izvirzītais mērķis bija palielināt ES konkurētspēju un izaugsmi, radīt vairāk un labākas darbavietas, kā arī nodrošināt ilgtspējīgu ekoloģisko un sociālo attīstību. Līdz 2010. gadam Eiropas Savienībai būtu jākļūst par pasaules vadošo ekonomikas sistēmu. Piecus gadus pēc sanāksmes Lisabonā Eiropas Komisija konstatē, ka sasniegts ir ļoti maz. Tāpēc Lisabonas stratēģijai ir vajadzīgs jauns impulss, dalībvalstīm uzņemoties lielāku atbildību par stratēģijas īstenošanu;

1.1.2

balstoties uz iepriekš minēto, sniedz šo pašiniciatīvas atzinumu par konkurētspēju un decentralizāciju. Atzinuma mērķis ir parādīt decentralizācijas un konkurētspējas saistību, kā arī noteikt tos galvenos vietējā un reģionālā līmeņa faktorus, kas veicina konkurētspējas un izaugsmes palielināšanos. Reģionu komiteja neuzskata, ka augsta konkurētspēja un ilgtspējīga attīstība ir savstarpēji nesavietojamas. Atbildību par ilgtspējīgas attīstības veicināšanu dala visas valstis, pilsoņi un pašvaldības, pilsētas un reģioni. Tas, ka atzinumā galvenā uzmanība ir pievērsta konkurences nosacījumiem, nekādā ziņā nenozīmē atteikšanos no centieniem pēc ilgtspējīgas attīstības;

1.1.3

uzsver, ka atzinumā norādītie konkurētspējas pieaugumam būtiskākie faktori ir tie, kurus spēj ietekmēt pašas pašvaldības, pilsētas vai reģioni. Ir svarīgi piešķirt debatēm par konkurētspēju mikroperspektīvu un parādīt, konkrēti kādu ieguldījumu Eiropā var dot vietējais un reģionālais līmenis. Tāpēc atzinumā ir sniegti arī priekšlikumi attiecībā uz konkrētiem pasākumiem, kurus konkurētspējas palielināšanai var veikt vietējā un reģionālā līmenī.

1.2.1

konstatē, ka gadu desmitos pēc kara Eiropā ir notikusi ievērojama attīstība. Salīdzinot ar ASV līmeni, Rietumeiropā uz vienu iedzīvotāju saražotās produkcijas daudzums pieauga no mazāk nekā 40 % kara beigās līdz 70 % 1970. gadā; kopš tā laika šis relatīvais līmenis nav mainījies. Izaugsme un sociālās labklājības sistēmu izveide ir bijušas savstarpēji cieši saistītas, un pēdējā laikā radušās problēmas, kas saistītas ar labklājības finansējumu, sakrīt ar lēnāku izaugsmi;

1.2.2

uzsver, ka pēckara attīstības rezultātā radās daudzi lieli pasaules tirgū vadoši uzņēmumi ar labām nākotnes izredzēm, taču šie uzņēmumi vien nespēj nodrošināt Eiropas konkurētspēju. Eiropai ir nepieciešams, lai ne vien pašlaik pastāvoši uzņēmumi spētu izturēt globālo konkurenci, bet ir vajadzīgi arī jauni uzņēmumi, kas ir spējīgi attīstīties un kompensēt tās darbavietas, kas tiek zaudētas, kad citi uzņēmumi nespēj izturēt konkurenci, tiek pārcelti uz ārzemēm vai samazina ražošanas apjomu;

1.2.3

atzīmē, ka vairums jaunu uzņēmumu sāk darboties nelielā mērogā un vietējā līmenī. Paredzamais jaunu uzņēmēju un augošu mazu uzņēmumu skaits ielā mērā ir atkarīgs no vietējās uzņēmējdarbības kultūras, attieksmes pret uzņēmējdarbības garu, darbaspēka pieejamības, zināšanām un finansējuma.

1.3.1

uzskata, ka vietējām un reģionālām varām kā dalībniekiem no valsts puses un kā demokrātiskām institūcijām ir svarīga ietekme uz augsni, kurā sakņojas uzņēmumi, un klimatu, kurā tie uzplaukst. Tās ir demokrātiski centrālie punkti uzņēmumiem un pilsoņiem, un tajās notiekošās debates un īstenotā sadarbība, kuras mērķis ir vietējās vides attīstība, ir vitāli svarīga attīstībai visā Eiropā. Uzsverot pašvaldību un reģionu lomu Eiropas izaugsmē, netiek mazināta dalībvalstu izšķirošā atbildība, tomēr debates par konkurētspēju un izaugsmes plāniem ir jāpaplašina ar vajadzīgo perspektīvu, kas atrodas vistuvāk Eiropas pilsoņiem — darba ņēmējiem un uzņēmējiem, kā arī darba meklētājiem. Tāpēc konkurētspējas stiprināšanai jābūt balstītai uz subsidiaritātes un decentralizācijas principiem. Lēmumi būtu jāpieņem uz vietas, ievērojot vietējo un reģionālo attīstības dinamiku, un pēc iespējas tuvāk tiem, uz kuriem tie attiecas;

1.3.2

atzīmē, ka Reģionālo un vietējo pašvaldību loma konkurētspējas mērķu īstenošanā dažādās dalībvalstīs atšķiras. Valstīs ar izteikti decentralizētu pārvaldes sistēmu, kur pašvaldībām ir relatīvi liela finansiālā patstāvība (pašvaldības izdevumi tiek galvenokārt segti tiešā veidā no iedzīvotāju ienākuma/pašvaldību nodokļiem un nodevām), vietējais līmenis ir tieši ieinteresēts, lai tiktu veicināta nodarbinātība, darba vietu kvalitāte, uzņēmējdarbība un tai labvēlīga vide, izglītība un inovācija, kā arī apkārtējās vides kvalitāte. No šādas tiešas motivācijas izriet reģionālā un vietējā līmeņa pastiprināta iesaiste konkurētspējas mērķu īstenošanā. Patiesa iesaiste, uz ko aicina Eiropadome, ir iespējama, tikai nodrošinot reālas līdzdalības un ietekmes iespējas. Pašvaldību ciešās saiknes ar pilsoņiem veicina pārredzamību un efektivitāti konkurētspējas mērķu īstenošanā;

1.3.3

uzsver, ka Eiropai raksturīgā reģionālā daudzveidība ir lielākā mērā jāuzskata par resursu. Kā izejas punkts ir jāizmanto katra reģiona īpašie priekšnoteikumi. Piemēram, apstākļi lielpilsētās, straujas izaugsmes reģionos, kalnu reģionos, lauku apvidos, atpalikušos reģionos vai pārmaiņu skartās vietās ir ļoti dažādi. Nav eiropeiska modeļa, kas ir piemērots visiem. Piemēram, straujas izaugsmes reģioni ir ļoti nozīmīgi visas Savienības attīstībai, un to potenciāls ir jāatzīst. Vienmēr daži reģioni izaugsmes jomā ir vadošās pozīcijās, bet jebkurā gadījumā, izmantojot katra reģiona priekšrocības, līderi var kalpot kā vilcējspēks un attīstīt reģionus atbilstoši vietējiem apstākļiem. Eiropa nevar atļauties ne spēcīgāku, ne vājāku reģionu kavētu attīstību. Konkurētspēju un uzņēmējdarbības iniciatīvu nevar uzlabot citādi, kā vien, izmantojot Eiropas reģionos, pilsētās un pašvaldībās pastāvošos apstākļus un iespējas;

1.3.4

uzsver, ka Eiropas pašvaldības un reģioni ir atšķirīgi, tomēr visiem ir potenciāls un ieinteresētība konkurētspējas palielināšanā, kā arī atbildība par to.

1.4.1

uzsver, ka dinamiska uzņēmējdarbības vide ir konkurētspējīgas Eiropas Savienības pamats. Vairāki novērotāji ir noteikuši tādu vidi veicinošus faktorus, kurā ir labi apstākļi gan uzņēmumu nodibināšanai, gan to attīstībai. Wim Kok ziņojumā ir uzskaitīti pasākumi attiecībā uz administratīvu šķēršļu novēršanu, likumdošanas uzlabošanu, jaunu uzņēmumu izveides atvieglošanu un uzņēmējdarbību atbalstošas vides radīšanu. Komisijas darba dokumentā “Uzņēmumu politikas salīdzinošā novērtēšana”, SEC(2004) 1427, arī ir pievērsta uzmanība virknei faktoru, piemēram, finansējuma pieejamībai, kā arī inovāciju un zināšanu izplatīšanas nozīmei. Arī Komisijas paziņojumā “Labāks regulējums attiecībā uz izaugsmi un darbavietu radīšanu Eiropas Savienībā” (KOM(2005) 97) ir norādīts uz tiesību aktu lielo ietekmi uz uzņēmējdarbības vidi, tāpēc ieteikts pieņemt mazāk tiesību aktu un tos labāk pielāgot;

1.4.2

uzskata, ka reģioni, pilsētas un pašvaldības bieži var dot savu ieguldījumu konkurētspēju veicinošu faktoru stiprināšanā. Reģionu komiteja vēlas izcelt šādus faktorus, kurus vietējās un reģionālās varas var ietekmēt visvairāk:

1.4.3

uzsver, ka vietējās un reģionālās varas veido ievērojamu ES ekonomikas daļu. Arī tas, kā tiek veikti no nodokļiem un nodevām finansētie valsts pasākumi, ietekmē Eiropas konkurētspēju. Valsts pārvaldes konkurētspēju īpaši ietekmē šādi faktori:

1.4.4

uzskata, ka vietējām un reģionālām varām ir jāpārvar šādi izaicinājumi, lai tās spētu ietekmēt konkurētspēju vairojošus faktorus — ir jāattīsta vadība, jārada uzņēmējdarbības kultūra, konkurētspējīga pārvalde, kognitīva sabiedrība un jāatvieglo piekļuve darbam un pakalpojumiem;

1.4.5

konstatē, ka pakāpe, kādā lauku pašvaldība, reģions vai lielpilsēta var ietekmēt konkurētspēju stiprinošus faktorus, ir atkarīga no tādiem apstākļiem kā formālā kompetence, katras valsts izdoto tiesību aktu apjoms, ekonomikas struktūra un daudziem citiem apstākļiem, kuri nosaka vietējās vai reģionālās politikas iespējas. Neraugoties uz ļoti atšķirīgajiem priekšnoteikumiem, tomēr ir jāuzsver, ka Eiropas vietējās un reģionālās varas spēj veikt pasākumus konkurētspējas palielināšanai. Arī tad, ja atbildīga ir cita iestāde, vienmēr var veidot ciešāku sadarbību ar atbildīgo iestādi. Reģionu komiteja turpinājumā sniedz 26 konkrētu, konkurētspēju palielinošu pasākumu piemērus.

1.5.1

Tādas vadības izveide, kas spēj sekmīgi pielāgoties strukturālajām izmaiņām . Pieredze liecina, ka ir nepieciešams atklāts dialogs un plaša sadarbība ar visiem iesaistītajiem dalībniekiem. Vārds “vadība” attiecas ne vien uz politisko vadību, bet gan uz visu kopējo pašvaldības vai reģiona vadību. Runa ir par nepārtrauktu un ilgtermiņa ieguldījumu sadarbībā; saprašanās starp dažādajiem sabiedrības dalībniekiem rodas, skaidri norādot funkcijas un pienākumus. Pats par sevi saprotams, ka pilsoniskā sabiedrība un uzņēmējdarbība ir šādas vadības sastāvdaļas. Sadarbības rezultātā rodas pamats stratēģiskai attīstībai, kas veicina tās kopīgās zināšanas, to sociālo tīklu un to uzticību, kas raksturīga veiksmīgiem reģioniem. Vietējai un reģionālai vadībai ir nepārtraukti jāaktualizē kopīgā pasaules aina, lai vadība būtu labi sagatavota gaidāmajām strukturālajām izmaiņām.

1.5.2

Attīstības jautājumi jāiekļauj dienas kārtībā. Dabiski, ka vietējā un reģionālā līmenī debates galvenokārt notiek par valsts finansētajiem pakalpojumiem. Tajā pašā laikā ir svarīgi, lai nepaliktu novārtā ar ekonomikas attīstību saistīti jautājumi. Politiskā vadība ir atbildīga par attīstības jautājumu iekļaušanu dienas kārtībā un jo īpaši — saikni starp vietējo un reģionālo konkurētspēju, kā arī labklājību globalizētā pasaulē. Tirdzniecība ir padarījusi Eiropu bagātu, taču pašlaik bailes no konkurences bieži ņem virsroku un cilvēki aizvien retāk saskata pastāvošās iespējas. Drošības sajūta pieaug, ja attīstības jautājumi tiek iekļauti dienas kārtības augšgalā un ja politiķi vairāk runā par pastāvošajām labklājības stiprināšanas iespējām.

1.5.3

Vietēju un reģionālu rīcības plānu izstrāde izaugsmes veicināšanai. Lisabonas procesā tiek izstrādāti valstu rīcības plāni. Arī pilsētām, pašvaldībām un reģioniem ir vajadzīgi izaugsmes plāni. Neatkarīgi no atšķirīgiem vietējiem un reģionāliem apstākļiem ir jāizstrādā rīcības plāni, lai stiprinātu konkurētspēju un izmantotu dažādās Eiropas reģionos pastāvošās priekšrocības.

1.5.4

Aktīva un konstruktīva dalība valsts un Eiropas attīstības politikā. Ir nepieciešama aktīva ieinteresētas vietējās un reģionālās vadības līdzdalība Eiropas un valstu attīstības plānos. Savienības dažādie līmeņi ir atkarīgi viens no otra, un tikai ar konstruktīvas sadarbības palīdzību, aktīvi sadarbojoties Savienībai, dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām varām , var izpausties viss Eiropas potenciāls. It īpaši svarīgi tas ir valstīs, kas saņem atbalstu no Eiropas Savienības struktūrfondiem.

1.5.5

Mācīšanās no labākajiem. Panākumu atslēga ir atvērtība pret stratēģijām un rīcības veidiem, kas ir vispiemērotākie pašu pilsētai vai reģionam. Svarīgs pašu darbības priekšnoteikumu un stratēģiju pārbaudes veids ir to salīdzināšana ar veiksmīgām stratēģijām. Šādas mācības var organizēt, piemēram, kā mērķtiecīgus mācību ceļojumus, kuros piedalās ekonomikas jomas, universitāšu un vietējo laikrakstu pārstāvji. Ir vajadzīga arī pašu pilsētas vai reģiona veikuma pārbaude ar salīdzinošās novērtēšanas palīdzību.

1.5.6

Jāatzīst, ka daudzveidība un reģionālā identitāte ir svarīgi reģionālās konkurētspējas palielināšanas elementi. Vietējai un reģionālajai vadībai ir jāpastiprina vietējā un reģionālā atraktivitāte, kas balstīta uz katra reģiona salīdzinošajām priekšrocībām. Arī Eiropas daudzveidībai ir jābūt priekšrocībai konkurences cīņā.

1.5.7

Uzņēmējdarbības gara ieviešana skolā. Ir jāgādā, lai mācības dzīvei nenozīmētu tikai mācības dzīvei darba ņēmēja lomā. Uzņēmējdarbības kā atsevišķs mācību priekšmets un arī kā citu mācību priekšmetu integrēta sastāvdaļa ir svarīga modernās izglītības daļa. Iegūstot zināšanas par uzņēmējdarbību un praksi uzņēmumos, skolēni labāk izprot sabiedrību, un palielinās viņu iespējas izvēlēties profesiju. Iesaistoties dialogā ar vietējiem un reģionālajiem darba devējiem, palielinās arī iespējas pielāgot apmācību darba tirgus vajadzībām.

1.5.8

Konsultāciju nodrošināšana jauniem uzņēmējiem un tādiem uzņēmējiem, kas izmanto otro iespēju. Ir svarīgi, lai uzņēmējiem, kam ir ideja un vēlme šo ideju īstenot, būtu vienkārši pieejamas atbilstīgas konsultācijas. Ir jānodrošina informācija un konsultācijas arī darba ņēmējiem, kas izvēlas nodibināt paši savu uzņēmumu. Turklāt neveiksmīgas uzņēmējdarbības rezultātā gūtā pieredze var palīdzēt veiksmīgu uzņēmumu izveidē.

1.5.9

Ir jāizveido informācijas un konsultāciju centri (First-stop-shops), kas uzņēmumiem sniedz konsultācijas, atbalstu un finansējumu. Gan uzņēmējiem, gan stabiliem uzņēmumiem ir vajadzīgas konsultācijas un atbalsts. Ir jāpieliek lielas pūles, lai stabils uzņēmums spētu saglabāt konkurētspēju, un profesionāla atbalsta un konsultāciju pieejamība ir ļoti svarīga. Var rasties vajadzība pēc atbalsta sakaros ar valsts iestādēm, un te informācijas un konsultāciju centrs var darboties kā starpnieks. Ļoti svarīga ir arī finansējuma pieejamība, un centrs, kas ir specializējies arī uz kapitāla pieejamības atvieglošanu, var būtiski palīdzēt daudziem uzņēmējiem. Arvien samazinās vietējo banku skaits, un tā rezultātā mazinās banku zināšanas par vietējiem apstākļiem. Finansējuma trūkums ir valsts un Eiropas līmeņa problēma, taču pašvaldības un reģioni var mīkstināt tās sekas.

1.5.10

Valsts civildienesta ierēdņu izglītošana par tēmu “Kas ir uzņēmējdarbība?” Lai vietējās un reģionālās varas veicinātu uzņēmējdarbības garu un uzņēmējdarbību, nevis to kavētu, ir vajadzīga labāka uzņēmējdarbības izpratne. Tas nenozīmē, ka ir jāapšauba iestāžu kompetence vai īpaši noteikumi. Valsts iestādes darbinieks, kam ir plašākas zināšanas par sabiedrības dažādajām daļām, vienkārši labāk spēj pieņemt pārdomātus lēmumus.

1.5.11

Tādu konsultatīvu padomju izveide, kurās darbojas uzņēmēji un darba ņēmēju pārstāvji. Vietējās un reģionālās demokrātijas patstāvīgi pieņem lēmumus, kas pamatojas uz vēlētāju piešķirtajām pilnvarām. Ir nepieciešams nepārtraukts dialogs ar dažādām sabiedrības daļām un pilsoņiem, lai lēmumiem būtu pēc iespējas objektīvs pamats. Nodarbinātības nodrošināšanai un izaugsmes veicināšanai svarīgs ir dialogs ar vietējās un reģionālās ekonomikas pārstāvjiem, kā arī ar darba ņēmējiem. Konsultatīva padome, kur satiekas politiķi, uzņēmēji un darba ņēmēji, var būt veids, kā stiprināt politisku lēmumu pamatojumu.

1.5.12

Sadarbības veicināšana izglītības iestāžu, uzņēmumu, organizāciju un darbinieku starpā. Mācības turpinās arī pēc skolas laika, un mums ir jāveicina mūžizglītība, lai izpildītu jaunas prasības attiecībā uz kvalifikāciju. Piemēram, ar vietējo mācību centru palīdzību var labāk nodrošināt līdzsvaru starp izglītības piedāvājumu un pieprasījumu pēc tās. Apmācība ir jāpielāgo uzņēmējiem un to darbiniekiem. Ievērojami vairāk izglītošanās iespēju ir jāpiedāvā, piemēram, vakarā.

1.5.13

Sadarbības attīstīšana ar universitātēm un augstskolām. Ir svarīgi iedrošināt iedzīvotājus iegūt augstāko izglītību, kā arī uzlabot akadēmiska līmeņa izglītības un tālākizglītības pieejamību. Ir principā jāuzlabo sadarbība ar universitātēm un augstskolām, lai vairāk pētniecības rezultātu būtu pielietojami un atbilstu ekonomikas un valsts sektora vajadzībām. Amerikas universitātēm raksturīgā sadarbība starp augstskolām un sabiedrību veicina izaugsmi, un pašvaldībām un reģioniem ir jārīkojas, lai attīstītu šādu sadarbību. Tajā pašā laikā ir jāuzlabo universitāšu motivācija sadarboties.

1.5.14

Ieguldījums pētniecības rezultātu izplatīšanā. Veiktās pētniecības plašāks pielietojums praksē ir izaicinājums Eiropai. Kontaktpunktiem, kas nodarbojas ar izpētes un inovāciju izplatīšanu, ir jāatrodas to uzņēmumu tuvumā, kas var gūt labumu no jaunām zināšanām un idejām.

1.5.15

Ekonomikas klasteru veicināšana. Vienā nozarē strādājoši uzņēmumi, kas ģeogrāfiski atrodas tuvu viens otram, var izveidot ekonomikas klasterus, kuros notiek pakalpojumu, personāla un ideju kustība uzņēmumu starpā. Tās ciešās sadarbības rezultātā, kas notiek starp vienā nozarē un kompetences jomā strādājošiem indivīdiem un uzņēmumiem, klasteris uzlabo labākās pieredzes un kompetences attīstību un konkurētspēju. Klasteri ir jāatbalsta, nodrošinot tiem labāku pieeju labākajai pieredzei un izglītota personāla pieejamību. Klasteru atbalstam ir jābūt svarīgai reģionālās un vietējās plānošanas daļai.

1.5.16

Teritorijas plānošana ir jāizmanto kā aktīvs instruments konkurētspējas stiprināšanai. Teritorijas plānošanai ir liela ietekme uz vietējā tirgus rašanos. Plānošana iespaido uzņēmuma telpu pieejamību un iespēju dibināt uzņēmumus. Tirgus spēja funkcionēt ir atkarīga arī no tā, vai veikali un pakalpojumi ir klientiem pieejami. Svarīga loma pieejamības nodrošināšanā ir labam sabiedriskajam transportam. Eiropā pastāv dibinājumbrīvība, taču gadījumā, ja vietējo un reģionālo teritorijas plānošanu neveic pareizi, tā praksē var apgrūtināt uzņēmumu dibināšanu. Reģionālo un vietējo plānošanu gan laukos, gan pilsētās lielākā mērā ir jāorientē uz izaugsmes un attīstības atbalstu.

1.5.17

Ir jāizvirza mērķi attiecībā uz publisko pakalpojumu efektivitātes uzlabošanu. Valsts finansēti vietējā un reģionālā līmenī sniegti pakalpojumi veido nozīmīgu Eiropas ekonomikas daļu. Šo līdzekļu izlietojuma veids ietekmē ne vien pilsoņu saņemtos pakalpojumus, bet arī konkurētspēju. Efektīvāks nodokļos saņemto līdzekļu izmantojums pozitīvi ietekmē gan ekonomiku kopumā, gan nodarbinātību. Nemitīga valsts pārvaldes sniegto pakalpojumu efektivitātes uzlabošana rada produktivitātes pieaugumu un lielāku brīvību nodokļu likmju un apkalpošanas līmeņa izvēlē. Publisko pakalpojumu efektivitātes peļņas guvumu palielināšanai ir vajadzīga laba uzraudzības sistēma, kā arī iespējas salīdzināt un attīstīties atbilstoši paraugpraksei.

1.5.18

Ir jāanalizē lēmuma ietekme uz uzņēmējdarbības vidi. Valsts iestādēm ir jāņem vērā tās sekas, kas to pieņemto lēmumu rezultātā rodas dažādiem pilsoņiem un, piemēram, apkārtējai videi. Līdzīgi kā izstrādājot ietekmes uz apkārtējo vidi aprakstus, vajadzētu aprakstīt arī ietekmi uz uzņēmējdarbību un nodarbinātību. Vajadzētu pārbaudīt arī pastāvošos noteikumus, lai atceltu tādus noteikumus, kas izraisa nevajadzīgas izmaksas un ierobežo uzņēmumu konkurētspēju.

1.5.19

Pakalpojumu sniegšanas kreatīvu formu izvērtēšana un pētīšana. Saskaņā ar subsidiaritātes principu vietējām un reģionālajām varām jācenšas paaugstināt pakalpojumu sniegšanas efektivitāti, izvērtējot un pētot tās kreatīvās formas, piemēram, ārpakalpojumus, kas savukārt var stimulēt vietējos un reģionālos tirgus.

1.5.20

Ar publisko iepirkumu saistītās kompetences uzlabošana. Ir jāattīsta publiskais iepirkums, lai tas kļūtu par aktīvu un pārredzamu instrumentu konkurences veicināšanai. Ir svarīgi stiprināt ar publisko iepirkumu saistīto kompetenci, lai uzlabotu piedāvājumu novērtēšanas kvalitāti un prognozējamību. Lai nodrošinātu augsta līmeņa kompetenci, daudzos gadījumos var izveidot publiskā iepirkuma centrus, kuru darbā piedalās vairākas valsts iestādes.

1.5.21

Mazu uzņēmumu atbalsts ar valsts iepirkuma starpniecību. Ir svarīgi koordinēt valsts iepirkumu starp pašvaldībām, taču tajā pašā laikā ir svarīgi, lai iepirkumi netiktu apkopoti tik lielos pasūtījumos, kādus mazi uzņēmumi nespēj izpildīt. Tā vietā lielus iepirkumus vajadzētu pēc iespējas sadalīt vairākos mazākos iepirkumos, tādējādi atbalstot mazos uzņēmumus. Ar iepirkumu procesu saistītie administratīvie šķēršļi bieži ir pārāk lieli maziem uzņēmumiem. Iepirkuma formulāri un process ir pēc iespējas jāstandartizē un ir jāizveido vienoti reģionāli, valsts un, visbeidzot, Eiropas standarti. Ir jāpalielina informācijas tehnoloģiju pielietojums gan saistībā ar valsts iepirkumiem, gan mazākiem iepirkumiem.

1.5.22

E-pārvaldības pielietojuma paplašināšana. Ir jāizveido e-pārvaldība, lai mazinātu izmaksas gan pilsoņiem, gan uzņēmumiem un pārvaldei. Laba e-pārvaldība uzlabo apkalpošanu, atbrīvo līdzekļus galveno uzdevumu veikšanai un vienkāršo pieaugošo elektroniskās informācijas apmaiņu valsts iestāžu starpā.

1.5.23

Nodarbinātības līmeņa paaugstināšana un atkarības no pabalstiem mazināšana. Visi ekonomikas un sociālās politikas pasākumi reģionālā un pašvaldību līmenī ir vairāk jāvērš uz lielāka darbavietu skaita radīšanu, lai lielākam skaitam cilvēku dotu iespēju strādāt un mazinātu atkarību no pabalstiem. Nodarbinātības līmeņa paaugstināšana vienmēr ir vislabākais sociālo problēmu mazināšanas veids. Lai uzlabotu metodes, nepārtraukti ir jāizvērtē sociālās politikas ietekme uz nodarbinātību. Jāorganizē arī tehniskas sanāksmes, lai dalītos ar labāko pieredzi minētajā jomā .

1.5.24

Jauna darbaspēka atrašana. Ir jāatrod jauns darbaspēks, cita starpā uzlabojot bērnu aprūpes iespējas un veicot sociālus pasākumus darbu meklējošu imigrantu integrācijai darba dzīvē un uzņēmējdarbībā. Šajā sakarā liela loma ir dzimumu līdztiesības palielināšanai. Dzimumu līdztiesības palielināšana lielā mērā veicina izaugsmi. Arī vecākās paaudzes cilvēki, kas sasnieguši pensijas vecumu un vēlas turpināt darbu, ir vērtīgi cilvēkresursi, un sabiedrībai nevajadzētu viņus atturēt no darba, bet gan atbalstīt.

1.5.25

Darba tirgus paplašināšana ar labāka sabiedriskā transporta palīdzību. Lielpilsētu ekonomiskais progress daļēji ir balstīts uz plašu darbaspēka un darbavietu pieejamību un to, ka attālumi ir nelieli, bet sabiedriskais transports — labi attīstīts. Tas darba meklētājiem padara vienkāršāku piekļuvi brīvai darbavietai. Nedrīkst par zemu novērtēt nozīmi, kas no darba ņēmēja pozīcijām, piemīt liela darba tirgus pieejamībai. Tāpēc, lai uzlabotu darbavietu pieejamību, ir svarīgi attīstīt infrastruktūru un sabiedrisko transportu. Reģioniem, kam ir kopīgas robežas, jāraugās, lai braucieni turp un atpakaļ pāri reģionu robežai nemaksātu dārgāk par braucieniem turp un atpakaļ viena reģiona robežās.

1.5.26

Labas platjoslas pakalpojumu pieejamības nodrošināšana. Vietējās un reģionālās varas var dot savu ieguldījumu uz tirgu orientētu platjoslas pakalpojumu attīstībā. Platjoslas komunikācijas uzlabo pakalpojumu pieejamību un atvieglo tāldarbību.

2.1

apņemas turpināt debates par vietējo un reģionālo konkurētspēju un aicina Eiropas pašvaldības, pilsētas un reģionus risināt šādas debates to demokrātiskajās sapulcēs. Konkurētspēju veido ar augšupvērstas pieejas palīdzību, tādēļ šīs Eiropas nākotnei vitāli svarīgās debates ir jārisina arī zemākā līmenī uz vietas, jo minētajā līmenī koncepcijas ir jāīsteno praksē;

2.2

aicina Eiropas pašvaldības, pilsētas un reģionus apsvērt šajā ziņojumā aprakstītos konkrētu konkurētspēju veicinošu pasākumu piemērus un izveidot vietējus un reģionālus izaugsmes plānus, kas vērsti uz konkurētspējas palielināšanu. Plānos jānorāda vietējiem un reģionāliem apstākļiem piemēroti pasākumi;

2.3

aicina dalībvalstis atzīt pašvaldību un reģionu lomu, kas saistīta ar izaugsmi un konkurētspēju, un atvieglot vietējās un reģionālās attīstības dinamiku, nodrošinot vietējam un reģionālajam līmenim lielu rīcības brīvību attīstības politikas jomā. Izstrādājot valstu reformu programmas, jāņem vērā vietējā un reģionālā līmeņa būtiskā loma ekonomikas un nodarbinātības politikas pamatnostādņu īstenošanā. Šajā sakarā ir svarīgi vērst kohēzijas politiku uz Lisabonas mērķu sasniegšanu un īpaši paredzēt konkrētas praktiskas funkcijas pilsētām un vietējām un reģionālajām varām;

2.4

aicina dalībvalstis un Komisiju atzīt Eiropas straujas izaugsmes reģionu un lielpilsētu reģionu nozīmīgumu visas Savienības attīstībā. Atpalikuši reģioni ir jāatbalsta ar Eiropas “ekonomikas motoru” palīdzību;

2.5

aicina Komisiju enerģiski veicināt eiropiešu zināšanu paplašināšanu attiecībā uz reģionālo izaugsmi un konkurētspēju. Ir vajadzīgs stratēģisks ieguldījums, lai mācītos no labiem piemēriem Eiropā, kā arī no piemēriem citās pasaules daļās. Jāveicina tematiska salīdzinošā novērtēšana, kur savstarpēji tiek salīdzināti līdzīgi reģioni;

2.6

aicina Komisiju sagatavot ikgadējus reģionālus ziņojumus par konkurētspēju, kuros aprakstīti apstākļi reģionos, lai veicinātu tematiski salīdzinošo novērtēšanu un paraugpraksi. Reģionu Komiteja piedāvā Komisijai atbalstu šajā darbā;

2.7

plāno aktīvi piedalīties Eiropadomes pavasara sammita gatavošanā un valstu rīcības plānu izvērtēšanā.

16.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 115/17

1.

Reģionu komiteja ar gandarījumu konstatē, ka Eiropas Komisija ar šo Eiropas Parlamenta un Padomes priekšlikumu lēmumam par konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammas (turpmāk “KJP”) izveidi (no 2007. līdz 2013. gadam) ir rīkojusies saskaņā ar tās vēlmi uzlabot koordināciju starp dažādiem Savienības nozaru politiku veidiem, nepieciešamību pievērst lielāku uzmanību mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī palielināt konkurētspējas nozīmīgumu.

2.

Komisija uzskata, ka tās priekšlikumā pilnībā ievēroti subsidiariatātes un proporcionalitātes principi. Balstoties uz pastāvošo praksi, Komiteja pamatā piekrīt Komisijas argumentiem. Tā tomēr uzskata, ka attiecībā uz īstenošanu vietējām un reģionālajām varām netiek piešķirta tā loma, kas tām pienākas saistībā ar labas eiropeiskas pārvaldības ietvaros noteikto kompetenci.

3.

Komiteja uzskata, ka KJP pati par sevi ir uzlabojums salīdzinājumā ar esošo situāciju. Tā vienlaikus uzskata, ka KJP joprojām ir lejupvērstas pieejas piemērs, kas vēl negarantē labākos rezultātus.

4.

Eiropas Savienībai, pateicoties atbilstošai ietvarpolitikai, būtu jāmudina vietējās varas un uzņēmumi mobilizēt visus spēkus jaunajā starptautiskajā kontekstā un pašiem būt labvēlīgu apstākļu aizsācējiem un radītajiem, papildinot lejupvērstu pieeju ar tādu pieeju, kas darbojas augšupēji, nevis tikai ierosinot pārspīlēti detalizētas programmas ar lejupvērstu pieeju, kur vietējām un reģionālajām varām atvēlēta vien formāla dalībnieka loma.

5.

Ekonomika ārkārtīgi lielā ātrumā kļūst starptautiska. Komitejas skatījumā atbilstoši finansēta Eiropas mēroga konkurētspējas un jauninājumu ietvarpolitika saglabā savu nozīmīgumu arī apstākļos, kad notiek izmaiņas uzdevumu sadalē starp ES, dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām varām.

6.

Daļēji pateicoties ES finansējuma radītajam sviras efektam, rodas ievērojama Eiropas mēroga pievienotā vērtība. Komiteja uzskata, ka ir pienācis laiks piešķirt KJP pietiekami lielu budžetu, lai minētā politika tiktu īstenota visā Eiropā. Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanai ir nepieciešama visu pārvaldes līmeņu iesaistīšanās politiku satura noteikšanā un finansiālo ieguldījumu ziņā.

7.

Šajā sakarā Komitejai rodas jautājums, vai Lisabonas stratēģija arī šodien nebalstās uz pārāk lineāru koncepciju un vai nebūtu labāk domāt tendenču pārrāvuma kategorijās, par sākuma punktu ņemot īpašo Eiropai raksturīgo spēku?

8.

Eiropas spēks ir dažādībā nevis vienveidībā. Pielāgota politika ir neatņemams priekšnoteikums uz inovāciju balstītas konkurētspējas veicināšanai. Ņemot vērā vietējo un reģionālo varu administratīvo praksi, tās ir vislabāk piemērotas veicināt uz inovācijām balstītu konkurētspēju savā teritorijā. Esot vistuvāk darba vietai, ir vislabāk iespējams realizēt integrēto pieeju un iegūt nozīmīgu sinerģētisko efektu, tādējādi ļaujot ātri iedibināt sadarbības saites.

9.

Vietējām un reģionālajām varām kā pilntiesīgiem partneriem šīs politikas ieviešanā visā Eiropas Savienības teritorijā līdz ar to ir jāveic centrālā funkcija.

10.

Šajā sakarā Komiteja aicina visa līmeņa varas veicināt inovāciju ieviešanu savās organizācijās un īpaši izmantot iespējas mudināt arī trešās puses rīkoties inovatīvi. Nav nekādu šaubu par to, ka pārliecība par jauninājumu politikas pareizību un līdz ar to tās efektivitāte tikai pieaugs, ja vietējās un reģionālās varas pašas sniegs labu piemēru.

11.

KJP kā tāda vienkāršo pašreizējo situāciju. No politiskās kohēzijas un efektivitātes viedokļa būtu vēlams, lai pastāvētu viena pārvaldes komiteja un trīs darba programmu vietā būtu tikai viena. Neapšaubāmi, ja pastāv dažādas darba programmas ar vienu un to pašu mērķi, optimāla rezultāta iegūšanai tām jābūt labi saskaņotām.

12.

Komisija savā priekšlikumā iezīmē politiska rakstura attiecības starp dažādām KJP daļām, kā arī starp KJP un dažādām citām Kopienu programmām. Dokuments rada visai harmonisku iespaidu. Būtu vēlams, lai ikgadējās darba programmās būtu skaidri noteikts, kā praktiski ir izmantojama šī saikne starp KJP un citām Eiropas programmām, īpaši Septīto ietvarprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumiem (FP7-RDT), ar mērķi izveidot visaptverošas darbības programmas valsts, reģionālā un vietējā līmenī, kas vārētu radīt īsteni sinerģētisku efektu.

13.

KJP piedāvā visaptverošu pamatprogrammu, kas sniedz daudzas darbības iespējas. Visupirms darba programmās būtu skaidri jānosaka, kādas ir darbības, kad, kam un kādā veidā ir iespējamas; tām būtu arī jāsatur norāde par Komisijas piemērotajiem kritērijiem un tātad par to, kādas būs reālās iespējas. Komiteja darba programmu izstrādāšanas procedūras ietvaros vēlas saņemt informāciju tieši tāpat, kā to saņem Eiropas Parlaments, lai vajadzības gadījumā spētu savlaicīgi darīt zināmu savu nostāju. Arī reģionālajām valdībām ir nepieciešama pieeja programmu projektiem, lai tās varētu izteikt savu viedokli un ieteikumus, tādējādi stiprinot to lomu konkurētspējas stiprināšanā.

14.

Kopienu programmas tiek bieži uzskatītas par ļoti sarežģītām un grūti pieejamām. Komiteja lūdz Komisijai šajā sakarā censties visā procesā —no iesnieguma līdz pārbaudei — noteikt īsas, vienkāršas procedūras ar skaidriem parametriem un minimālo administratīvo darbu, kā arī, kas gan ir pašsaprotami, censties optimāli izmantot informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (turpmāk “IKT”) iespējas.

15.

Komiteja, ņemot vērā visu iepriekš teikto, neatlaidīgi aicina Komisijai nodot vismaz ar īstenošanu saistītos administratīvos uzdevumus tām vietējām un reģionālajām varām, kas to spēj un kam ir vēlme to darīt.

16.

Komiteja ar gandarījumu secina, ka Komisija ņem vērā visus mazo un vidējo uzņēmumu kategorijai piederošos uzņēmumus, ieskaitot arī mikrouzņēmumus un tradicionālos un ģimenes uzņēmumus. Tas pats attiecas arī uz vietējā un reģionālā līmeņa finanšu resursiem un starpniekiem. Tomēr attiecīgo Eiropas iestāžu un uzraudzības un vadības iestāžu piekoptā politika bieži apgrūtina riska kapitāla piešķiršanu drosmīgākiem projektiem. Arī šajā ziņā būtu vēlams mainīt politiku un izdarīt grozījumus normatīvajos aktos.

17.

KJP ļoti akcentē sadarbību, tajā skaitā arī sadarbību starptautiskā līmenī — šim nolūkam ir nepieciešami partneri no vismaz trim valstīm. Komiteja atbalsta arī divpusējas sadraudzības attiecību īstenošanu, jo intensīva sadarbība starp diviem partneriem ir īpaši efektīva.

18.

Lai panāktu to, ka uzņēmumi pārvar šķēršļus, kas traucē tiem pilnībā sadarboties, būtu vēlams arī veicināt profesionālo sadarbību mazākā mērogā vietējā un reģionālajā līmenī, kas, iespējams, varētu kalpot par pirmo soli tālākai un vērienīgākai sadarbībai.

19.

Komiteja pauž gandarījumu par to, ka jaunatne ir minēta kā viena no mērķa grupām speciālajā programmā “Uzņēmējdarbības gars”. Tomēr sociālā aspektā būtu vēlams pievērst īpašu uzmanību arī vecāku cilvēku un minoritāšu uzņēmējdarbības garam.

20.

Komiteja rekomendē informācijas tehnoloģiju programmas ietvaros veicināt tirgus aktivitāti, pielietojot “ķēdes” pieeju — kā tas jau tika darīts vides tehnoloģiju jomā — ar mērķi paātrināt platjoslas informācijas tehnoloģiju pakalpojumu sniegšanai nepieciešamo lietojumprogrammu, platjoslas infrastruktūras un tamlīdzīgas tehnikas uzstādīšanu.

21.

Tāpat kā visā pakalpojumu sfērā kopumā, arī sabiedrisko pakalpojumu sfērā IKT tiek izmantotas nepietiekami. Komitejas uzskata, ka vietējām un reģionālajām varām arī pašām ir jācenšas kļūt par paraugu. Gadījumā ja tām nav pietiekamas kapacitātes un finansiālo resursu, radošo risinājumu meklējumos tām būtu jālūdz palīdzība no citām valsts un kopienas līmeņa vietējām un reģionālajām varām, vienlaikus turpinot maksimāli izmantot savas iespējas atbilstoši atbildības pakāpei un kompetencei.

22.

Komisija sava priekšlikuma pamatojuma ievadā piemin LIFE programmu kā vienu no esošajiem, Kopienas ietvaros ar KJP saistītajiem instrumentiem. Pārējās priekšlikuma daļās tomēr LIFE programma nav atrodama, vismaz ne tieša pieminējuma veidā. Būtu vēlams noskaidrot KJP lomu saistībā ar LIFE programmu.

23.

Kaut arī KJP nekas šajā sakarā nav minēts, Komiteja pieņem par pamatu principu, ka Eiropas mērogā tikko uzsāktā un līdz 2008. gadam paredzētā ilgtspējīgas enerģijas kampaņa un programma “Saprātīga enerģija — Eiropa” ir saskaņojamas.

24.

Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas 2005. gada 21. septembrī uzsākto publisko apspriedi par noteikumiem attiecībā uz valsts atbalstu jauninājumiem (KOM 2005 (436)), taču ar nožēlu atzīmē, ka atbilžu iesniegšanai dots ļoti īss termiņš.

Šajā sakarā Komiteja vēlas paust sekojošo:

Tomēr Komiteja apšauba Komisijas koncentrēšanos uz “tirgus nepilnībām”. Komisija patiešām atzīst, ka ar jauninājumiem saistītām darbībām ir īpašas iezīmes, un tās bieži vien nav saistītas ar tirgu. “Pieredze rāda, ka ir ļoti grūti iepriekš paredzēt, kuri jauninājumi — produkti un pakalpojumi — gūs panākumus tirgū” (18. apsvērums).

25.

Ar šo atzinumu Komiteja vēlas sniegt savu ieguldījumu lielākā uz inovācijām balstītas konkurētspējas politikas efektivitātē, kā arī debatēs par finanšu plānu. RK tāpat uzskata, ka KJP pielāgošana atbilstoši tas ieteikumiem, veicinātu arī līdzsvarotāku kompetenču un uzdevumu sadali starp dažādiem varas līmeņiem Eiropā.

16.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 115/20

1.

Komisijas priekšlikumā minētie vispārējie mērķi ir ļoti nozīmīgi Lisabonas stratēģijas īstenošanā. Pētniecības izdevumu palielinājums līdz 3 % Eiropas Savienības NKP, no šīs summas 2 % saņemot no privātā sektora un visus līdzekļus tērējot pētniecībai un attīstībai, lai veicinātu uz zināšanām balstītu sabiedrību un ekonomiku Eiropā, ir ambiciozs mērķis, ko var sasniegt tikai ar kopīgiem pūliņiem un saskaņotu Eiropas Savienības un dalībvalstu rīcību;

2.

pētniecība, inovācija un mūžizglītība ir Eiropas izaugsmes un konkurētspējas balsti;

3.

nepieciešamā līdzekļu dubultošana pētniecībai Eiropas Savienībā laikā no 2007. līdz 2013. gadam atbilst Lisabonas stratēģijas mērķiem, kā arī faktam, ka 2004. gadā Savienībai pievienojās desmit jaunas dalībvalstis. Priekšlikuma īstenošana ir visu Eiropas valstu interesēs arī tad, ja citās 2007.—2013. gada finanšu plāna nozarēs ir jāveic izmaiņas;

4.

starp pašreizējo Sesto pamatprogrammu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem (no 2002. līdz 2006. gadam) un nākamo Septīto pamatprogrammu lielā mērā ir vērojama nepārtrauktība, tomēr priekšlikumā ir iekļautas arī jaunas jomas, piemēram, Eiropas Pētniecības padomes izveidošana un t. s. kopējas tehnoloģiju iniciatīvas;

5.

Komisijas priekšlikumā minētie pasākumi paši par sevi nav kohēzijas instrumenti, taču tie neapšaubāmi ietekmē kohēziju Eiropā,

1.1

atzinīgi novērtē to, ka šī priekšlikuma politiskais konteksts un mērķi ir izklāstīti īpašā, vienlaicīgi ar šo priekšlikumu izdotā Komisijas paziņojumā par pētniecības telpas izveidi Eiropā;

1.2

uzskata, ka Komisijas priekšlikums visumā ir labs, jo tajā lielā mērā ir saglabāta nepārtrauktība attiecībā pret pašreizējo pamatprogrammu. Vietējām un reģionālām varām, kā arī maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) tiek nodrošinātas labākas dalības iespējas, kaut gan 7. pamatprogrammas instrumenti joprojām vairāk veicina “lielās iniciatīvas”;

1.3.

ņemot vērā Lisabonas stratēģijas atkārtotu izvēršanu, uzsver vienošanās par finanšu plānu nozīmi, lai nodrošinātu nepieciešamo finansējumu Komisijas ierosinātajai 7. pamatprogrammai;

1.4

atzinīgi novērtē tos administratīvos, finansiālos un juridiskos vienkāršojumus, kas ir aprakstīti darba dokumentā par šim priekšlikumam sekojošiem izpildes pasākumiem, un vēlas īpaši uzsvērt, ka ir vajadzīgi vienkāršojumi visos pieteikšanās procedūras, sarunu par līgumu slēgšanu un izpildes posmos;

1.5

konstatē, ka Komisija ir ņēmusi vērā daudzu iesaistīto pušu viedokli, veicot plašas konsultācijas, kā arī to, ka priekšlikums pamatojas uz detalizēta seku novērtējuma, kas izstrādāts, izmantojot no iesaistītajām pusēm saņemto informāciju un vērtējumus;

1.6

piekrīt, ka zināšanas ir Lisabonas stratēģijas kodols un ka “zināšanu trijstūri” veido inovācija, izglītība un pētniecība. Komiteja vēlas īpaši uzsvērt, ka centieni pēc kvalitātes un izcilības ir pētniecības politikas centrālais aspekts. Tādējādi tiek izceltas tās zināšanas, kas veicina ilgtspējīgu ekonomisku izaugsmi, nodarbinātību un kohēziju;

1.7

atbalsta vispārējos mērķus, kas ir programmas pamatā, kā arī Septītās pamatprogrammas iedalījumu četrās atsevišķās programmās — “Sadarbība”, “Idejas”, “Cilvēki”, “Iespējas” — atbilstoši Eiropas pētniecības politikas četriem galvenajiem mērķiem;

1.8

atzinīgi novērtē pārrobežu sadarbības ietvaros veikto pētniecības pasākumu — no sadarbības projektiem un tīkliem līdz pētniecības programmu koordinācijai — koncentrēšanu uz šādām nedaudzām tēmām, ko aptver programma “Sadarbība”:

1.9

saista lielas cerības ar programmu “Idejas” , kuras ietvaros ir jāizveido neatkarīga Eiropas Pētniecības padome (EPP), lai atbalstītu pētnieku ierosinātos progresīvos pētījumus, ko veic atsevišķas zinātnieku grupas, kuras konkurē savā starpā visās zinātnes nozarēs. Komiteja vēlas īpaši uzsvērt neatkarīgas pētniecības padomes nozīmi, kā arī to, ka pētniecības rezultāti ir jāizplata sistemātiskā veidā, cieši sadarbojoties ar vietējām un reģionālajām varām. Eiropas Pētniecības padomes ideja būtu jāattīsta, lai izveidotu ciešus kontaktus ar vietējo un reģionālo pārvaldi un RK;

1.10

atzinīgi vērtē to, ka programmas “Cilvēki” ietvaros tiks pastiprināts atbalsts pētnieku apmācībai un profesionālai attīstībai, pievēršot īpašu uzmanību prasmēm un profesionālajai attīstībai, kā arī ciešākai saiknei ar valstu sistēmām;

1.11

saistībā ar programmu “Iespējas” vēlas atgādināt, ka ir nepieciešams īpašs saskaņojums starp pamatprogrammu un struktūrfondiem, kas ir izveidoti, lai paaugstinātu Eiropas pētniecības, apmācības un inovācijas kapacitāti, un kas dažādos veidos atbalsta pētniecības infrastruktūru, pētniecību mazo un vidējo uzņēmumu vajadzībām, reģionālās pētniecības kopas un ES “konverģences” reģionu pilnu pētniecības potenciāla izmantošanu, kā arī jomas, kas saistītas ar “zinātni sabiedrībā” un vispārēju starptautisku sadarbību;

1.12

Eiropai ir jātiecas pēc labākas jauno dalībvalstu integrācijas. To iekļaušana visās ES politikas jomās un instrumentos ir priekšnoteikums šo valstu cilvēkresursu un ekonomiskā potenciāla izmantošanai, lai izveidotu konkurētspējīgāku un vienotāku Eiropu ar ilgtspējīgas attīstības perspektīvu. Pamatprogrammām uzdevums ir paātrināt integrācijas procesu.

2.1

zināšanu nodošana un izplatīšana ir galvenais jautājums. Pašreizējā pamatprogrammā ir iekļauti šim nolūkam paredzēti mehānismi, bet nav zināms, vai tas notiek sistemātiski un efektīvi. Kādi ir rezultāti? Par to ir zināms maz, jo nav skaidru prasību attiecībā uz pārbaudi. Viens no iespējamiem risinājumiem — apstiprinātiem projektiem uzlikt skaidrāk definētu atbildību par zināšanu nodošanas stratēģiju izstrādi un to izpildi. Komisijai vajadzētu projektus uzraudzīt, lai redzētu sasniegtos rezultātus;

2.2

Informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT) ir ļoti svarīga nozīme visās rūpniecības, uzņēmējdarbības, pakalpojumu, zinātnes un tehnoloģijas, tostarp drošības un aizsardzības jomā. Īpaši salīdzinājumā ar Japānu un ASV Eiropai ir jāatgūst iekavētais, tostarp attiecībā uz nepieciešamību pēc superdatoriem daudzās svarīgās jomās, tādās kā klimats, drošība, materiālu pētniecība un jaunu medikamentu sintēze;

2.3

saistībā ar ilgtspējīgas attīstības ekoloģisko dimensiju norāda uz dabas uzskatīšanu par resursu avotu un uz tādām pētniecības nozarēm kā bioenerģētika un bioloģiskā degviela, augu genomika, koksnes tehnoloģija, ilgtspējīga mežsaimniecība, kalnrūpniecības tehnoloģija, atkritumu apstrādes tehnoloģija, kā arī tūrisma pētniecība;

2.4

RK atkārtoti pauž gandarījumu par svarīgās speciālās programmas “Enerģija” no jauna iekļaušanu 7. pamatprogrammā. Neskatoties uz to, ka pētniecība enerģētikas jomā ir ļoti augsta prioritāte Euratom 7. pamatprogrammas ietvaros, šim svarīgajam jautājumam ir jāpievēršas vēl vairāk. Enerģētika ir konkurētspējīgas ekonomikas galvenais elements, bet, kā ir labi zināms, Eiropa ir satraucoši lielā mērā atkarīga no energoresursu importa;

2.5

uzskata, ka ekoloģiskā dimensija ir jāpapildina ar sociālās dimensijas respektēšanu un šajā saistībā kā nozīmīgu pārnozaru tēmu galvenokārt vēlas uzsvērt integrāciju. Piemēram, ir svarīgi pētniecībā pievērsties jautājumiem, kā ES dalībvalstīs īsteno un pārrauga integrācijas politiku, kādi ir integrācijas mērķi un kādus rādītājus izmanto, kādā veidā integrāciju ietekmē nodokļu politika (daudzās dalībvalstīs nodokļus iekasē valsts līmenī, kaut arī liela daļa integrācijas izmaksu, piemēram, saistībā ar pasākumiem pret atstumtību utt., ir jāsedz vietējām un reģionālajām varām). Citi svarīgi jautājumi ir saistīti ar integrācijas darba demokrātijas aspektiem, piemēram, formālu balsstiesību radītajām sekām vai dažādu sabiedrības slāņu atšķirīgajiem uzskatiem par integrācijas politiku. Vēl viens jautājumu komplekss ir saistīts ar bēgļiem un diskrimināciju darba tirgū;

2.6

RK atzinīgi novērtē Galileo projekta īstenošanas uzsākšanu; tam ir ne tikai ļoti liela nozīme inovācijas nozīmē, bet arī, pēc Komitejas domām, tā īstenošanā izmantotie tehnoloģiskie risinājumi šim projektam piešķir daudznozaru dimensiju un daudzfunkcionālu raksturu;

2.7

uzskata, ka pētniecībai sabiedrības veselības, kā arī veselības aizsardzības, slimnieku aprūpes un sociālās aprūpes sistēmas jomās Eiropas kopējās interesēs ir jābūt tematisku pētniecības prioritāšu sastāvdaļai. Ir jāpēta arī dažādi sabiedrības veselības aspekti, piemēram, pasākumi alkohola un tabakas kaitīgās ietekmes dēļ radušos problēmu risināšanai. Zināšanas par alkoholisma un smēķēšanas atkarības apmēriem un sekām ir ļoti vajadzīgas gan īsā, gan ilgā laika posmā;

2.8

uzskata, ka lielākā mērā nekā ar vidi saistītos aspektus vajadzētu pētīt pilsētattīstības aspektus. Tas var attiekties uz tādu jautājumu pētīšanu kā transports, pilsētplānošana, ūdens un atkritumu apsaimniekošana, kultūras mantojums un tūrisms, kā arī ar integrāciju un vadību saistītiem jautājumiem. Šie jautājumi bija iekļauti Piektajā pamatprogrammā, taču to pietrūka Sestajā pamatprogrammā. Tāpēc Septītajā pamatprogrammā būtu vajadzīga plašāka pilsētattīstības perspektīva;

2.9

uzskata, ka pētniecības un prakses mijiedarbība ir svarīga pētniecības joma. Spēja praktiski pielietot uz izpēti balstītas zināšanas ir liels izaicinājums gan publiskajā, gan privātajā sektorā, cita starpā saistībā ar sociālās aizsardzības sistēmas reformu un tās tālāku attīstību. Tas principā attiecas uz visām pētniecības nozarēm, tomēr īpaši — uz jaunām zināšanām pakalpojumu sniegšanas nozarē. Tātad vajadzētu vairāk pētīt pētniecības pielietojumu. Šā jaunā pētniecības veida objekts būtu, piemēram, pētniecības rezultātu pielietošanas metožu izstrāde, šķēršļi pārmaiņām vai jautājumi par to, kādēļ dažas uzlabojošas stratēģijas ir sekmīgas un dažas nē, kā iespējams īstenot uz zināšanām balstītas pārmaiņas, kā notiek darbinieku iesaistīšana un kā priekšlikumu sistēma var veicināt radošas vides veidošanos utt. Tātad ir vajadzīgs, lai Eiropas pētniecības politikā būtu noteikts, ka pastāv pētniecības un prakses mijiedarbības izpētes joma un ka tās uzdevums ir inovatīvs un vērsts uz attīstību. ES vajadzētu to leģitimēt un atbalstīt šīs pētniecības jomas izveidi pakalpojumu sniegšanas sektorā;

2.10

pirmkārt pastāv nepieciešamība pēc valsts pētniecības programmas par demogrāfiskajām izmaiņām, piemēram, novecošanās jautājumu un ir svarīgi uzlabot šāda veida programmu koordināciju Eiropas līmenī. Komiteja uzskata, ka starpreģionālās sadarbības ietvaros ir jāizstrādā programmu koordinācijas instrumenti atbilstoši ERA-NET shēmai, lai nākotnē sadarbotos saskaņā ar 169. pantu. Otrkārt, ir pastiprināti jāveicina iedzīvotāju novecošanās problēmas izpēte 7. pamatprogrammas ietvaros. Aktuāla tēma šajā saistībā ir, piemēram, “aktīvā novecošana”, kurai Komisija pievērsusies paziņojumā par “Gados vecāku darba ņēmēju nodarbinātības līmeņa un darba dzīves pārtraukšanas vecuma paaugstināšanu”. Tomēr aktīva novecošana nozīmē ko vairāk, piemēram, ir jāiegūst zināšanas par veseliem novecojošiem cilvēkiem un to, kāda ir šī paaudze un kā tā var kļūt par resursu sabiedrībai. ES pastāv kultūras atšķirības un dažāda pieredze attiecībā uz demogrāfiskajām pārmaiņām, tāpēc var rasties virkne atšķirīgu pētāmo jautājumu, kurus pēta dažādu disciplīnu ietvaros. Tas attiecas gan uz zemo dzimstību, emigrāciju un drastiski sarūkošo iedzīvotāju skaitu, gan uz tādām tēmām, kā iedzīvotāju novecošanās ietekme uz vajadzību pēc veselības aprūpes, sociāliem dienestiem un pašaprūpes. Programmā “Sadarbība” koordinācija starp valstu un Eiropas līmeņa programmām ir minēta, taču Reģionu komiteja uzskata, ka šo sadarbību vajadzētu pastiprināt. Jēdzienā “novecošana” ietilpst gan sociāli, gan ekonomiski un kultūras aspekti. Viens no lielākajiem izaicinājumiem nākamajā gadā, īpaši reģionālajā līmenī, ir sociālu risinājumu un piemērošanās koncepciju izstrādāšana kā atbilde uz demogrāfiskajām pārmaiņām. Tādēļ ir svarīgi, ka vietējam un reģionālam līmenim ir nozīmīga loma dažādu valstu programmu izstrādē;

2.11

uzskata, ka, sadalot ar pētniecību, inovāciju, uzņēmējdarbību un uzņēmējdarbības garu saistītos jautājumus starp šo pamatprogrammu un konkurētspējas un inovācijas programmu (CIP), saikne starp šiem jautājumiem ir kļuvusi neskaidra. Projektā ietvertās idejas, kas atrodas šo dažādo svarīgo faktoru saskares zonā un ir vitāli svarīgas izaugsmei un jaunu darbavietu radīšanai, var “nokrist starp krēsliem”, iestigt arvien pieaugošā birokrātijā vai sliktākajā gadījumā vispār atbaidīt potenciālos pretendentus no pieprasījuma iesniegšanas, un to Eiropa nevar atļauties. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai Komisija vienoti gādātu par to, lai administratīvās robežas dažādu ģenerāldirektorātu un dažādu programmu starpā neradītu šķēršļus labiem projektiem;

2.12

vietējās un reģionālās varas var izmantot dalību tehnoloģisko platformu (TP) darbībā, pamatojoties uz savu atbildību pār nozīmīgām sabiedriskām jomām. Formulējot pētniecības stratēģijas jaunajām tehnoloģiju platformām saskaņā ar pilsoņu vēlmēm un piedaloties jau darbību sākušo tehnoloģisko platformu darbībā, vietējām un reģionālajām varām ir sava loģiskā vieta sadarbībā starp akadēmisko vidi, ekonomikas jomu un valsts sektoru, un šāda sadarbība ir TP priekšnoteikums. Pastāv tehnoloģiju platformas, kurās var iekļaut vietējo un reģionālo aktivitāšu attīstību. Tehnoloģiju platformas ir ilgtermiņa ieguldījums, taču to attīstība vairāk ir balstīta uz sen izveidotām tehnikas nozarēm nekā pilsoņu pamatvajadzībām;

2.13

domājot par to, cik nozīmīgas ir pilsētu, vietējās un reģionālās teritoriālo vienības to iedzīvotājiem un to tuvākās apkaimes ekonomiskajai un sociālajai attīstībai, nākas secināt, ka tām ir pilnā apjomā jāiesaistās inovāciju un mūža izglītības programmu īstenošanā. Pilsētu, vietējās un reģionālās teritoriālās vienības darbojas kā katalizators, kas veicina visaptverošu piekļuvi līdzekļiem nodrošinošu partnerattiecību veidošanos, un vietējās iestādes savā teritorijā darbojas kā inovācijas un pētniecību veicinošs motors.

2.14

atzinīgi vērtē to, ka virkne dalībvalstu Padomē, kā arī Eiropas Parlamentā u.c. ir izvirzījušas ideju “sabiedriski motivētas pētniecības platformas” (angļu val. “Socially Motivated Research Platforms” jeb SMRP), kas ir iekļauta Septītajā pamatprogrammā. Reģionu komiteja uzskata SMRP par papildinājumu tehnoloģiju platformām tādā veidā, ka, balstoties uz sabiedrības vajadzībām, būtu jānosaka tās ilgtermiņa stratēģijas, kas ir jāveido tādiem dalībniekiem kā valsts iestādēm, pētniekiem (universitātēs, augstskolās un institūtos), bet vajadzības gadījumā — arī ekonomikas jomas pārstāvjiem. Eiropai ir vajadzīgas jaunas zināšanas, lai tā labāk spētu izprast un risināt problēmas, kuru pamatā ir izaicinājumi sociālajā jomā, piemēram, starpkultūru un etniskas atšķirības, demogrāfija un apkārtējās vides aizsardzība, tostarp klimata izmaiņas. SMRP mērķis ir apvienot Eiropas ieinteresētās puses (angļu val. — “stakeholders”) zināšanu ieguves procesā par lieliem ilgtermiņa izaicinājumiem Eiropas sabiedrībai. Protams, ka svarīgāko interesentu starpā ir jābūt šo zināšanu “tiešajiem lietotājiem”, kas bieži ir vietējās un reģionālās varas;

2.15

SMRP jēdziens vai koncepcija lielā mērā balstās uz sociālu, valsti pārstāvošu interesentu iniciatīvas un viņu vajadzības pēc jaunām zināšanām, kas balstītas uz progresīvajiem pētījumiem dažādās sociālās jomās. Koncepcija pamatojas arī uz šo interesentu aktīvas dalības pētāmo problēmu un jautājumu noteikšanā un formulēšanā. Turklāt koncepcija ir balstīta arī uz to, ka sabiedrību pārstāvoši interesenti aktīvi uzņemas atbildību par iegūto zināšanu izplatīšanu un pielietošanu. Ticamība, ka tas notiks, protams, ir lielāka, ja interesenti paši ir lielā mērā piedalījušies problēmu formulēšanā. Tāpēc SMRP būtu jāuzskata par tehnoloģiju platformu papildinājumu, kur galvenā loma ir rūpniecībai. Rūpniecības pārstāvjus var dziļi iesaistīt dažādās SMRP atkarībā no tēmas arī tad, ja tiek gaidīts, ka SMRP virzošais spēks būs citi dalībnieki. SMRP koncepcijā ietilpst starpnozaru pētniecība, jo cilvēku un sabiedrības problēmas ir komplicētas. Tās vislabāk var izprast, izmantojot dažādas zinātniskas perspektīvas. Lai veicinātu zināšanu attīstību un sociālu inovāciju iespējas, plaša SMRP sadaļa ir starptautiska sadarbība;

2.16

Diskusijās par SMRP ir minēts dažāds saturs un tēmas, no kurām Reģionu komiteja šeit vēlas izcelt dažas potenciālas tēmas: demogrāfiskās izmaiņas Eiropā (iedzīvotāju novecošana), Eiropa un integrācija/migrācija, kā arī ilgtspējīga attīstība no apkārtējās vides aizsardzības viedokļa.

Izaicinājumi, kas saistīti ar iedzīvotāju novecošanu, ir vērojami visās ES dalībvalstīs, un tie attiecas uz veselības aprūpi un slimnieku aprūpi, aprūpes nozari (piemēram, e-veselība, veselīga novecošana, droša mājvieta), pensiju sistēmu, ilgāku darba mūžu utt. Šis demogrāfiskais izaicinājums bieži tiek raksturots kā problēma, taču tas rada arī daudzas iespējas. Vecākie iedzīvotāji nozīmē lielus kompetenci un pieredzi ietverošus zināšanu resursus, un daudzi vecākās paaudzes cilvēki ir arī labi informēti un prasīgi klienti/patērētāji/pacienti, tāpēc dažādās jomās būs vajadzīgi inovatīvi risinājumi. Kāds ir vislabākais veids, kā atbrīvot un attīstīt cilvēkam piemītošos resursus visā viņa dzīves laikā, lai tie nāktu par labu gan indivīdam, gan sabiedrībai? Piemēram, tēmā “Integrācija/migrācija” var iekļaut jautājumus, kas saistīti ar integrāciju darba dzīvē, diskrimināciju utt. Tēmā “Ilgtspējīga attīstība — dabas aizsardzība”, piemēram, var iekļaut jautājumus par Eiropā pastāvošajiem izaicinājumiem, kas saistīti ar telpu: pilsēta kā dzinējspēks, galveno uzmanību pievēršot pilsētas un lauku mijiedarbībai, apkārtējās vides piesārņošana un tās ietekme uz lauku novadiem, galveno uzmanību pievēršot pilsētu un lauku reģionu mijiedarbībai, Eiropas atbilde saistībā ar globālas ilgstspējīgas attīstības jautājumu, galveno uzmanību pievēršot mijiedarbībai starp globālo un Eiropas līmeni;

3.1

uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai Eiropas Pētniecības Padome (ERC), vadot neatkarīgus un kompetentus pētniekus, darbotos kā vienots veselums; šim darbam ir raksturīgs vienkāršs pieprasījumu apstrādes process un skaidras prioritātes;

3.2

uzskata, ka tās izpētes, ko finansējusi Eiropas Pētniecības padome, rezultāti būtu atbilstīgā veidā sistemātiski jāizplata citos Eiropas reģionos strādājošiem pētniekiem. Minētajam nolūkam nepieciešamie līdzekļi būtu jāparedz pētnieku mobilitātes pasākumiem plānotajā budžetā vai jāpiešķir kā ERC tiešais pabalsts. Pēdējā gadījumā pabalstam ir jāveido tikai neliela daļa no apstiprinātajiem projektiem paredzētās kopējās summas;

4.1

uzskata, ka nolūkā nodrošināt Eiropu ar pietiekamu skaitu zinātnieku ir jāatvieglo sieviešu darbs pētniecības nozarē. Šajā saistībā svarīgi faktori var būt dažādi politiski pasākumi, kā arī attieksmes maiņa ekonomikā un akadēmiskajā vidē. Būtu jāpaplašina Marijas Kirī vārdā nosauktās darbības, lai jau ģimnāzijas laikā jauniešos modinātu interesi par zinātni, kā arī pievērstu īpašu uzmanību sieviešu lomai un vietai zinātnē un pētniecībā un tādējādi mazinātu nepietiekamo sieviešu pārstāvību;

4.2

vēlas atgādināt, ka droši vien ir vajadzīgi daudzi dažādi pasākumi, lai piesaistītu Eiropai lielas un atzītas pētnieku komandas. Iespējām bagātas karjeras attīstību Eiropā kavē gan ģeogrāfiskas, gan juridiskas un administratīvas, gan arī kultūras atšķirības. Karjeras posmu, algu līmeņa, sociālo pabalstu utt. salīdzinājums varētu būt viena no iespējām, kā pozitīvi attīstīt zinātnieku profesionālās izredzes. Cits stimulācijas veids varētu būt tā saucamais kombinētais darbs, kura ietvaros profesionāļiem dod iespēju daļu darba laika veltīt pētniecībai;

4.3

uzskata, ka mūžizglītība būtu jāuzskata par Eiropas izaugsmei izmantojamu resursu, darbarīku pētniecības jomā izvirzīto Eiropas mērķu sasniegšanai. Ir pozitīvi vērtējams tas, ka šī perspektīva ir iekļauta Komisijas priekšlikumā, un ir svarīgi, lai šo darbu veiktu gan reģionu, gan valstu un Savienības ieinteresētās personas. Komiteja šajā sakarā vēlas pievērst uzmanību arī Pētniecības ģenerāldirektorāta, Ekonomikas ģenerāldirektorāta un Reģionu komitejas iniciatīvai “Savstarpējās mācību platformas” (angļu val. — “Mutual Learning Platforms”). Tā ir orientēta uz lēmumu pieņēmējiem reģionālā līmenī nolūkā viņiem piedāvāt konkrētus darbarīkus, kas saistīti ar mācībām, piemēram, reģionāla prognozēšana, reģionāla salīdzinošā novērtēšana un reģionālie profili;

4.4

uzskata, ka Komisijai vajadzētu uzraudzīt to, lai pētnieku profesionālo iespēju attīstība Eiropā skartu visas ES dalībvalstis un tajās savukārt arī tās publisko funkciju jomas, par kurām ir atbildīgas pašvaldības, apgabalu padomes un reģioni;

4.5

vēlas arī uzsvērt, ka ir jāatbalsta pasākumi tādas jaunas pētnieku paaudzes veidošanai, kas spēj darboties akadēmiskajā vidē, ekonomikā un valsts sektorā. Tostarp ir jāveic mērķtiecīgi pasākumi pētnieku izglītības jomā, izglītošanās laikā iesaistot doktorandus gan uzņēmējdarbībā, gan publiskajā sektorā. Topošie pētnieki ir jāizglīto un jāsagatavo ne vien akadēmiskajai videi, bet arī darba dzīvei ārpus universitātes;

5.1

iniciatīvu “Zināšanu reģioni” cita starpā vērtē atzinīgi tādēļ, ka tajā izcelta reģionu pieaugošā nozīme jauninājumu ieviešanā un izaugsmē. Nav iespējams par augstu novērtēt zināšanu jomā attīstīto reģionu ietekmi uz Eiropas kopējo ekonomisko izaugsmi, tie ir valstu ekonomikas stūrakmeņi;

5.2

vēlas redzēt izteiktāku saikni starp pamatprogrammu un struktūrfondiem. Attiecībās starp atbalstu progresīvai pētniecībai un kohēzijas veicināšanu ir vērojama spriedze. Šo spriedzi var izlīdzināt, stimulējot progresīvo pētniecību visos reģionos. Reģionu komiteja ir arī ierosinājusi pētījuma izstrādi par reģionu, kā arī vietējo un reģionālo varu strukturālo kapacitāti un motivāciju atbalstīt pētniecību un attīstību. Šajā pētījumā cita starpā ir pievērsta uzmanība saiknēm starp pētniecību un attīstību, struktūrfondiem un inovācijas jautājumiem;

5.3

ir informēta par Eiropā notiekošo diskusiju attiecībā uz finansiālo perspektīvu. Tomēr ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt šo jauno iniciatīvu arī tad, ja budžets būs mazāks par šobrīd piedāvāto. Piedāvātais budžets tikai aptuveni 160 miljonu EUR apjomā, kas veido apmēram 2 % no programmai “Iespējas” piešķirtajiem 7,4 miljardiem EUR, patiesi ir nepietiekams, ja ņem vērā priekšlikumā izvirzītos mērķus;

5.4

uzskata, ka trūkst manāmu centienu piesaistīt augstākās izglītības iestādes ar rūpniecības nozari kopīgam pētniecības un attīstības procesa komerciālā pielietojuma attīstīšanas darbam. Iemesls varētu būt tāds, ka ir izņemtas ar inovāciju saistītās jomas un iekļautas īpašā konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammā jeb t. s. CIP programmā. Pastāv zināmas neskaidrības par šo pamatprogrammu savstarpējo saistību un robežām to starpā. Komisijai vajadzētu nodrošināt minētā jautājuma noskaidrošanu. Nav droši zināms, vai radīsies problēmas, taču gadījumā, ja tās rodas, Komisijai ir jāatrod labāks dažādu programmu mijiedarbības modelis. Kā piemēru var minēt jautājumu par riska kapitālu kopīgām ar tehnoloģiju saistītām iniciatīvām. Vai komercializācijas fāzē esošam projektam ir iespējams saņemt finansiālu atbalstu Septītās pamatprogrammas ietvaros vai arī šajā posmā ir jāpieprasa CIP programmas līdzekļi?

5.5

norāda, ka ir jāņem vērā arī pētniecības institūti kā dabiski sabiedrotie tehnoloģiju nodošanā un kopīgā produktu izstrādāšanā. Atkarībā no dažādu reģionu ekonomikas un publiskā sektora struktūras pastāv liels pieprasījums pēc specializācijas. Komisijai vajadzētu norādīt ne tikai uz kohēzijas politikas radīto sinerģiju, bet uzsvērt arī ES līdzekļu nozīmi gan valstu, gan arī reģionālo inovācijas stratēģiju īstenošanā;

5.6

piekrīt Komisijas uzskatam, ka struktūrfondu ietvaros definētajiem ES konverģences reģioniem piemīt liels pētnieciskais potenciāls;

5.7

norāda, ka nedrīkst aizmirst darba tirgus nozares, kurās nav nepieciešams tik intensīvs izpētes darbs, bet kuras tāpat lielā mērā veicina Eiropas ekonomisko izaugsmi un Lisabonas procesa īstenošanu. Līdz šim Sestā pamatprogramma ir bijusi vērsta galvenokārt uz intensīvi pētāmām nozarēm. Finansiāls atbalsts mazāk intensīvi pētāmām nozarēm, kas nodrošina iespēju tajās izmantot jau esošas tehnoloģijas, ļauj īstenot inovācijas, kas pretējā gadījumā netiktu īstenotas. Tāpēc šīm nozarēm pētniecības pamatprogrammā vajadzētu piešķirt lielāku nozīmi;

5.8

atzinīgi vērtē rīcības programmu “Zinātne sabiedrībā” (“Science in Society”) un uzsver, ka tā ir svarīga jaunās pamatprogrammas joma.

6.1

uzskata, ka visā Septītajā pamatprogrammā lielākā mērā vajadzētu būt uzsvērtai ilgtspējīgas attīstības sociālajai un ekoloģiskajai dimensijai;

6.2

sagaida, ka Komisija uzņemsies iniciatīvu un dažādos veidos atbalstīs SMRP procesu — tāpat, kā Komisija to ir darījusi attiecībā uz tehnoloģiju platformām. Sākumposmā varētu izstrādāt SMRP koncepciju, mudināt dažādas ieinteresētās personas vienoties par ilgtermiņa vīziju un stratēģisku pētniecības plānu, mudināt tās piedalīties kā novērotājiem dažādu platformu darbā, lai no ieinteresētajām personām saņemtu padomus, atbalstu un arī zināmu organizatoriska rakstura palīdzību, kā arī nodrošinātu pārredzamību un atvērtību. Tādējādi Komisija varētu sekmēt veiksmīgu izpildi;

6.3

konstatē, ka dažādi vietējā un reģionālā līmeņa pārstāvji aktīvi strādā pie tā, lai sapulcinātu attiecīgās ieinteresētās personas nolūkā attīstīt šo SMRP ideju. Reģionu komiteja atzinīgi vērtētu dialoga veidošanos starp Komisiju, Parlamentu, Padomi, pētniecības finansētājiem no valstu puses, pašvaldībām, apgabalu padomēm un reģioniem, pētniekiem u.c. — pirmām kārtām par demogrāfijas un iedzīvotāju novecošanās tēmu;

6.4

uzskata, ka, vienoti darbojoties visai Komisijai, ir jānodrošina tas, lai izpildes gaitā nerastos problēmas administratīva rakstura iemeslu dēļ, respektīvi, tāpēc, ka šo pamatprogrammu un konkurētspējas un jauninājumu programmu (CIP) vada un robežu starp šīm abām programmām izskaidro dažādi ģenerāldirektorāti;

6.5

uzsver svarīgo nozīmi, kāda 7. pamatprogrammā ir piešķirta tehnoloģiskajai attīstībai un tam, lai nodrošinātu sinerģiju ar Konkurētspējas un inovācijas programmu (KIP), veicinot jaunu uzņēmumu un darba vietu rašanos visos Eiropas reģionos;

6.6

uzskata, ka tematiskās prioritātes ir jāpapildina ar vispārīgiem tautas veselības, veselības aizsardzības, medicīniskās un sociālās aprūpes jautājumiem. Turklāt ir jāpēta dažādi pilsētattīstības aspekti, ne tikai ar apkārtējo vidi saistītie aspekti;

6.7

ņemot vērā MVU kā Eiropas ekonomikas dzinējspēka lomu, RK ierosina septītajā pamatprogrammā līdzsvarot lielās iniciatīvas un uz MVU vērstās iniciatīvas, piemēram, palielinot finansējumu Zināšanu reģionu iniciatīvai;

6.8

iesaka Komisijai analizēt veidus, kā būtu iespējams noteikt labus dažādu ieinteresēto pušu zinātniskās sadarbības piemērus vietējā līmenī. To varētu darīt arī ar konkursa palīdzību;

6.9

iesaka Padomei un Parlamentam pieņemt Komisijas priekšlikumu par Septītās pamatprogrammas budžetu 72 726 000 EUR apjomā.

16.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 115/27

1.1

atzinīgi vērtē minēto paziņojumu kā lietderīgu ieguldījumu debatēs par uzņēmumu pārstrukturēšanu un tās ietekmi uz nodarbinātību. Pārstrukturēšana ir atbilde uz tirgus izmaiņām, iekšējā tirgus radīšanu un globalizāciju. Daudzas uzņēmējsabiedrības uzskata to par svarīgu elementu konkurētspējas saglabāšanā, jo tas paver iespēju veidot jaunus darbību veidus ar lielāku pievienoto vērtību un radīt vairāk ilgtspējīgu darbavietu attiecīgajā teritorijā;

1.2

ir apmierināta, ka ekonomikas pārstrukturēšana ir apspriesta saistībā ar Lisabonas stratēģiju izaugsmei un Eiropas Sociālo modeli. RK vēlas uzsvērt Eiropas Sociālā modeļa nozīmīgumu, mazinot pārstrukturēšanas nelabvēlīgo ietekmi uz personām un vietējām kopienām, un atzīst, ka attiecīgā gadījumā šajā sakarā jāveic preventīvi pasākumi;

1.3.

piekrīt, ka ir jānodrošina laba pārstrukturēšanas vadība, kas atbilst gan ekonomiskajām, gan sociālajām prasībām, un tā ir jāiekļauj Eiropas ekonomikas attīstības ilgtermiņa vīzijā, lai nodrošinātu, ka izmaiņas tiešām kļūst par līdzekli ekonomikas konkurētspējas stiprināšanai;

1.4

atzīmē, ka paziņojumā ir izskatīts tikai ES līmenis. Ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību un dalībvalstu nozīmīgumu, RK ir vīlusies par to, ka paziņojums nav apjomīgāks un tajā nav apskatīta valdības dažādo slāņu mijiedarbība un minēto valdības dažādo slāņu funkcijas. ES tomēr ir kompetenta tādās jomā kā vienotā tirgus izveide, tirdzniecības un attīstības politika un Lisabonas programma. Svarīgi ir tas, ka Eiropas Komisija ņem vērā minēto politiku ietekmi uz ekonomikas pārstrukturēšanu, kā arī otrādi, proti, ekonomikas pārstrukturēšanas ietekmi uz politiku;

1.5

piekrīt paziņojumā minētajam, ka pārstrukturēšana var dārgi izmaksāt ne tikai attiecīgajiem darba ņēmējiem, bet arī nelabvēlīgi ietekmēt vietējo un reģionālo ekonomiku;

1.6

uzsver Eiropas Pārmaiņu uzraudzības centra nozīmīgumu labākās prakses popularizēšanā, lai veidotu labāku pamatu publiskajām diskusijām par pārstrukturēšanu un uzņēmumu pārvietošanu.

1.7

piekrīt, ka pārstrukturēšanu uzņēmuma līmenī var izraisīt šādi iemesli:

1.8

iebilst, ka paziņojumā vajadzēja sīkāk apskatīt globalizāciju un liela skaita darba vietu pārvietošanu ārpus ES;

1.9

apgalvo, ka nodarbinātības sektorālās struktūras izmaiņas un darbavietu kvalitāte ir svarīgi apsvērumi nodarbinātības, mācību, rūpniecības un lauksaimniecības politikas izstrādē ES līmenī. Paziņojumā ir konstatēts, ka laika posmā no 1977. gada līdz 2002. gadam ES ir radīti aptuveni 30 miljoni darbavietu. Pakalpojumu nozarē ir radīti 44 miljoni darbavietu, turpretī rūpniecībā darbavietu skaits ir samazinājies par 7 miljoniem, bet lauksaimniecībā — par 7,5 miljoniem; nodarbinātības līmenis ir pieaudzis par 25,1 % attiecībā uz kvalificētiem strādniekiem, 14,2 % — vidējas kvalifikācijas strādniekiem un tikai par 2,2 % attiecībā uz nekvalificētiem strādniekiem;

1.10

atbalsta paziņojumu attiecībā uz guvumu saistībā ar izaugsmi un nodarbinātību, ņemot vērā iekšējā tirgus padziļināšanu un ekonomikas atvēršanu tirdzniecībai. RK atzinīgi vērtē arī to, ka paziņojumā atzīta šādu programmu reģionālā ietekme un sociālā taisnīguma nepieciešamība minēto politiku darbības jomās;

1.11

atbalsta paziņojumā pausto viedokli, ka pārstrukturēšanas sekas iespējams ietekmēt ar tādu programmu starpniecību, ar kurām pilnveido darba tirgus darbību, aktīvas nodarbinātības politikas stiprināšanu, pārmaiņu paredzēšanu, kā arī nodrošina mehānismus, kas atvieglina darbinieku pāreju uz citu darbu. RK gribētu uzsvērt arī nozīmi, kāda ir efektīvām vietējās un reģionālās ekonomiskās attīstības stratēģijām, kas atbalsta izaugsmi un attīstību un ekonomiskās bāzes diversifikāciju. Uzņēmumu pārstrukturēšana šāda veida ekonomikā ir daudz vieglāk paveicama;

1.12

atzīmē, ka piemērs par ASV 2002. gada Likumu par tirdzniecības pielāgošanas palīdzības reformu ir minēts kā pozitīvs piemērs attiecībā uz ekonomikas atvēršanu tirdzniecībai un palīdzības sniegšanu uzņēmējsabiedrībām un darbiniekiem. RK tomēr uzskata, ka ES ir daudz piemēru tādām valsts aģentūrām, kas veica tādu pārstrukturēšanu ES, ko var uzskatīt par priekšzīmīgu.

1.13

atbalsta vajadzību vairāk saskaņot Kopienas politikas, kas ietekmē pārstrukturēšanu, un, jo īpaši, atzinīgi vērtē tādas īpašu uzdevumu grupas izveidi, kurā iesaistītas Komisijas struktūrvienības, kas saskaras ar pārstrukturēšanu;

1.14

piekrīt to Kopienas politiku izskatīšanai, kas ietekmē pārstrukturēšanu, lai varētu izdarīt atbilstošas izmaiņas attiecīgajā politikā.

1.15

aicina dalībvalstis nodrošināt saskaņā ar Eiropas Nodarbinātības stratēģiju noteikto pasākumu efektīvu un tūlītēju īstenošanu;

1.16

atzinīgi vērtē paziņojumā noteikto Lisabonas stratēģijas, Eiropas Nodarbinātības stratēģijas un ES struktūrfondu nozīmīgo savstarpējo saikni. RK uzsver nozīmi, kāda ir pasākumiem pielāgošanās un pārstrukturēšanas atbalstam, kurus Eiropas Sociālajam fondam (ESF) ir ierosinājusi Eiropas Komisija. RK uzsver arī tādu augstas kvalitātes vadībzinības mācību nepieciešamību, kas apmierina vietējās vajadzības un pamatojas uz plašu partnerību, lai darba devējiem un darba ņēmējiem tādējādi būtu iemaņas pārmaiņu efektīvai vadībai, un tādēļ atzinīgi vērtē priekšlikumus mācībām “vadītāju aizstāšana”;

1.17

dedzīgi atbalsta paziņojumā iekļauto secinājumu, kurā noteikts, ka “paredzamās pārmaiņas faktiski visefektīvākās ir tieši vietējā līmenī” un ka “Eiropas Savienības reģionālās un sociālās kohēzijas politikai ir jābūt katalizatoram” (1);

1.18

aicina dalībvalstis atbilstīgi finansēt reģionālās un sociālās kohēzijas politiku, lai tā varētu darboties kā pārmaiņu katalizators;

1.19

atgādina par to, ka arī valstīs, kas jau bija ES dalībvalstis pirms nesenās paplašināšanās, vēl ir reģioni, kuriem konverģences sasniegšanai attiecībā pret citiem Kopienas reģioniem ir nepieciešami reģionālo attīstību veicinoši pasākumi, kuru īstenošanai būtu pieejami struktūrfondi un kohēzijas fondi vismaz pārejas laikā.

1.20

piekrīt paziņojumā konstatētajam, ka Septītā ietvarprogramma un ES izglītības un mācību programmas, kā arī Eiropas Nodarbinātības stratēģija un ES struktūrfondi var palīdzēt konkurētspējīgas, uz zinātnes atziņām balstītas, mobilitāti veicinošas ekonomikas attīstībā;

1.21

ierosina veicināt atbalstu pētniecības, attīstības un inovācijas jomām (R+D+I), ņemot vērā minēto darbības lauku svarīgo ieguldījumu uzņēmumu pārstrukturēšanas procesu pārvaldībā, kā arī minēto procesu iespējamo negatīvo seku mazināšanā attiecībā uz dažām vietējām un reģionālajām tautsaimniecībām;

1.22

konstatē, ka netiek ņemta vērā pārstrukturēšanas procesu dažādā ietekme uz vīriešiem un sievietēm, kā rezultātā ir kavēta īpašu, katrai problēmai atbilstošu pasākumu pieņemšana;

1.23

izsaka bažas par finansējuma nelielo apmēru, kāds ES dalībvalstu sarunās piešķirts Konkurences mērķim. Pārstrukturēšana joprojām turpināsies minētajās jomās, un daudzām jomām būs vajadzīgs atbalsts reģionālās ekonomikas pilnīgai modernizācijai un uz zinātnes atziņām balstītas ekonomikas radīšanai;

1.24

atkārtoti uzsver savu atbalstu Komisijas ES struktūrfondu sarunās par laika posmu no 2007. gada līdz 2013. gadam izvirzītajiem priekšlikumiem attiecībā uz fonda izaugsmes pielāgošanai izveidi;

1.25

atzinīgi vērtē jauno impulsu, ko devis priekšlikums par nepieciešamību izveidot fondu globalizācijas pielāgošanai, kura pielietojuma mērķis būtu ar globalizāciju saistītas pārstrukturēšanas rezultātā izraisītais sociālais un ekonomiskais šoks vietējā un reģionālā līmenī, kuru vietējām un reģionālajām varām nav bijis iespējams paredzēt;

1.26

uzsver KLP reformas un lauku attīstības politikas nozīmi, lai samazinātu pārstrukturēšanas nelabvēlīgo ietekmi uz lauksaimniecībā nodarbinātajām personām un lauku iedzīvotāju kopienām, un īpaši uz pasākumu attiecībā uz endogēnu attīstību lietderīgumu.

1.27

atbalsta pieeju, ko ES pieņēma 2004. gada aprīlī, kad pārskatīja rūpniecības un uzņēmumu politiku. Pārskatīšanas gaitā tika pilnveidotas uzņēmējsabiedrību reglamentatīvās normas, paredzēts atbalsts konkurētspējai un inovācijām un noteikta saskaņota rīcība nozaru līmenī;

1.28

atbalsta paziņojumā iekļauto ierosinājumu, ka Komisija nosaka nozares, uz kurām attiecas straujas pārmaiņas ar tālejošām sekām, un ar augsta līmeņa darba grupu starpniecību, iesaistot visas ieinteresētās personas, Komisija koncentrēsies uz konkurētspējas attīstības, vides apdraudējuma un iespēju un reģionāla līmeņa seku, kā arī tādu pasākumu analīzi, ko varētu veikt Kopienas līmenī, lai paredzētu un pārvaldītu pārmaiņas;

1.29

atzīmē, ka pašreizējās pamatnostādnes grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai ir ieviestas 2004. gada oktobrī, neapspriežoties ar Reģionu komiteju un Eiropas Parlamentu;

1.30

atzīmē, ka Komisija 2005. gada jūnijā ir publicējusi Valsts atbalsta rīcības plānu (2) (SAAP), par ko RK sagatavos atsevišķu atzinumu. Bez tam RK atzīmē, ka SAAP ir paredzēta glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādņu izvērtēšana un grozīšana 2007./2008. gadā, un uzsver nepieciešamību apspriesties ar Reģionu komiteju līdz jauno pamatnostādņu ieviešanai 2009. gadā;

1.31

uzsver nozīmi, kāda ir regulas projektam, kurā izklāstīti vispārēji noteikumi attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu (COM(2004)492), paredzot, ka gadījumā, ja uzņēmumi, kuri saņem minēto fondu finansiālo atbalstu, septiņu gadu laika posmā pēc tam, kad ir pieņemts lēmums par finansējuma piešķiršanu, izbeidz ražošanas darbību vai samazina darbavietu skaitu, tiem saņemtās summas jāatmaksā (56.pants);

1.32

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā iekļauto paziņojumu par to, ka sociālā programma attiecas uz ārējiem pasākumiem un tajā paredzēta nodarbinātības, sociālās politikas un piemērotu darba apstākļu ikvienam veicināšana. Minētajā paziņojumā izklāstīts, ka sociālās programmas mērķi ietver sociālo pamattiesību veicināšanu, sociālā dialoga attīstību, korporatīvo sociālo atbildību un pārmaiņu visaptverošu vadību vispārējā līmenī. Minētie mērķi virzīs ES darījumos ar tādām starptautiskajām organizācijām kā ILO, ESAO, ANO, SVF, Pasaules banka un PTO.

1.33

atbalsta paziņojumā iekļautās piezīmes par to, ka Komisija veidos partnerattiecības pārmaiņām, stiprinot sociālo dialogu, ar paziņojuma par korporatīvo sociālo atbildību un “Pārstrukturēšanas foruma” izveides starpniecību;

1.34

uzskata, ka pirmais Pārstrukturēšanas forums, kas notika 2005. gada jūnijā, bija ļoti veiksmīgs, un izsaka cerību, ka forums veidosies kā regulārs pasākums. RK jo īpaši atzinīgi vērtē nodomu nākamajā forumā koncentrēties uz vietējo un reģionālo līmeni;

1.35

piekrīt, ka ierosinātajam paziņojumam par korporatīvo sociālo atbildību jākoncentrējas uz uzņēmumu un ieinteresēto personu izmantotajām priekšzīmīgajām metodēm pārstrukturēšanas problēmu risināšanai. Paziņojumā ir konstatēts, ka ir pierādīts, ka uzņēmumiem, kas ir spējīgi veikt pārstrukturēšanu sociāli pieņemamā veidā, parasti ir labāki konkurētspējas un stabilitātes rādītāji. RK atzinīgi vērtē minētos secinājumus;

1.36

atbalsta paziņojumā ietverto priekšlikumu par to, ka Eiropas Pārmaiņu uzraudzības centram lūgs kontrolēt pārstrukturēšanu un veikt kvantitatīvu un kvalitatīvu analīzi, kas palīdzēs sabiedriskajā apspriešanā.

1.37

atzinīgi vērtē minētajā iedaļā iekļautos priekšlikumus par reglamentējošiem, modernizējošiem un vienkāršošanas pasākumiem, kas paredzēti Lisabonas rīcības programmā, un priekšlikumu attiecībā uz Zaļo grāmatu par darba tiesībām, kurā būtu aplūkoti jauni darba organizācijas modeļi un darba tiesību nozīme pārstrukturēšanas īstenošanā. Tas dotu iespēju apsvērt “refleksīvas pārstrukturēšanas” veicināšanu. Ar šāda veida pārstrukturēšanu saistīti pasākumi ietver mācību atvaļinājumus, speciālus atvaļinājumus, darbvietu dalīšanu, attāldarbu un nepilna darba laika darbu, un tie ir saudzējošāki nekā ar agresīvāku pārstrukturēšanu saistītās obligātās atlaišanas.

1.38

piekrīt paziņojumam par to, ka sociālie partneri vairāk jāiesaista pārmaiņu un pārstrukturēšanas paredzēšanā un pārvaldībā;

1.39

atzinīgi vērtē Komisijas pieeju attiecībā uz 2004. aprīlī uzsākto Uzņēmumu padomju direktīvas pārskatīšanu. Komisija ir noteikusi četras jomas, par ko jāvienojas attiecībā uz darba padomju funkcijām, gatavojoties pārmaiņām un pārstrukturēšanai, un to pārvaldībā. Minētajās jomās ietilpst labākās prakses pieņemšana un vienota pieeja pārstrukturēšanai.

2.1

uzskata, ka ekonomikas pārstrukturēšana uzņēmumu līmenī ir modernizācijas procesa neizbēgama daļa, radot progresīvu, uz zinātnes atziņām balstītu ekonomiku, bet uzsver nepieciešamību stiprināt Eiropas Sociālo modeli, lai atvieglotu problēmas, ko pārstrukturēšana var radīt atsevišķām personām un vietējām kopienām;

2.2

piekrīt Eiropas Komisijai, ka “Pārstrukturēšanas forumam” ir liela nozīme un ka nākamajā forumā jāizskata ieguldījums vietēja un reģionāla līmeņa pārstrukturēšanā;

2.3

pieprasa plašāku pētniecības darbu par valdības reakciju uz uzņēmumu pārstrukturēšanu, jo īpaši par ES, valsts, reģionālās un vietējās valdības dažādo slāņu funkcijām un mijiedarbību un arī plašāku pētniecības darbu par pārstrukturēšanas cēloņiem, īpaši globalizāciju;

2.4

prasa, lai ES, valstu un vietējo politiku orientētu nevis uz nodrošinātību ar darbu, bet gan uz darba iespēju nodrošināšanu. Šādā veidā notiktu attālināšanās no jēdziena “darbs iztikai” (nodrošinātība ar darbu) un virzība uz situāciju, kad darba ņēmēji ir apguvuši iemaņas vieglākai pārejai no viena darba uz citu (darba iespēju nodrošināšana);

2.5

uzsver Eiropas Pārmaiņu uzraudzības centra nozīmi un tā funkcijas, nodrošinot jaunāko informāciju par ekonomikas pārstrukturēšanu, ko izmantot debatēs par sagatavošanos pārmaiņām un to pārvaldību;

2.6

uzsver nepieciešamību vairāk saskaņot ES politikas, lai pielāgotos pārmaiņām un tās pārvaldītu un saskaņā ar Komisijas ieteikumiem aicina izglītības un profesionālās apmācības politiku ietvert tādu pasākumu sarakstā, kuru koordinācija ir jāuzlabo;

2.7

vēlas, lai tiktu izstrādāta funkcionējoša Eiropas Nodarbinātības stratēģija, kam ir izšķiroša nozīme pārmaiņu pielāgošanā un pārvaldībā un nodarbinātības radīšanā nozarēs ar strauju izaugsmi;

2.8

uzsver to, ka pārstrukturēšanu uzņēmuma līmenī vieglāk ir pārvaldīt tur, kur vietējās un reģionālās aģentūras ir izstrādājušas ekonomiskās attīstības stratēģiju, kas veicina izaugsmi un dažādo ekonomiku. Tas atvieglo bijušo darbinieku alternatīvas nodarbinātības meklējumus;

2.9

atzīst ES struktūrfondu un Eiropas Sociālā fonda izšķirošo nozīmi pārstrukturēšanā un pārmaiņu pārvaldībā. RK aicina dalībvalstis akceptēt tādu ES budžeta līdzekļu piešķiršanu, kas ļauj vietējām un reģionālajām varām modernizēt ekonomiku un tādējādi mazināt pārstrukturēšanas nelabvēlīgās sekas atsevišķa uzņēmuma līmenī, ņemot vērā, ka runa ir par vispārēju problēmu, kas skar visus reģionus;

2.10

iesaka dalībvalstīm atkārtoti apsvērt fondu izaugsmes vai globalizācijas pielāgošanai izmantojot ES struktūrfondus, kas ļautu ES iejaukties pārstrukturēšanas izraisītas vietējās vai reģionālās ekonomikas krīzes gadījumā; RK uzskata, ka šādu fondu varētu izmantot vienīgi tad, ja būtu sasniegts reģionālais slieksnis, kas definēts, ņemot vērā neparedzamā pārstrukturēšanas šoka skarto strādājošo skaitu, bezdarba līmeni reģionā un ietekmi uz reģiona KNP. Komiteja uzskata, ka no fonda līdzekļiem varētu finansēt pasākumus minētās krīzes mazināšanai cilvēku kapitāla jomā, t.i., ar strādājošo apmācības un pārvietošanas palīdzību, un iesaka šo fondu veidot ES budžeta ietvaros kā pastāvīgu fondu ar atsevišķu fiksētu ikgadējo budžetu. RK atbalsta 1 miljarda EUR piešķiršanu minētajam fondam;

2.11

iesaka Eiropas Savienībai apsvērt pasākumus lauku ekonomikas diversifikācijai un konkurētspējas paaugstināšanai, lai varētu samazināt lauksaimniecības pārstrukturēšanas smagās sekas, un šajā sakarā īpaši norāda uz to, ka pasākumiem attiecībā uz endogēnās attīstības veicināšanu var būt liela nozīme;

2.12

atzinīgi vērtējot priekšlikumus par rūpniecības un uzņēmumu politiku, RK iesaka Eiropas Komisijai strādāt cieša sadarbībā ar vietējām un reģionālajām varas iestādēm, lai noteiktu nozares, kurās notiek straujas pārmaiņas;

2.13

vēlas, lai ar to apspriežas, pārskatot glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnes 2007./2008. gadā;

2.14

iesaka, lai Sociālajai programmai būtu izšķiroša nozīme sarunās ar starptautiskām organizācijām un attīstības sarunu Dohas kārtā;

2.15

uzsver pārmaiņu un pārstrukturēšanas atbildīgas vadības nepieciešamību uzņēmumu līmenī un to, ka valdības dažādajiem slāņiem jānodrošina atbildīgo darba devēju informētība par saviem pienākumiem. RK iesaka panākt iepriekš minēto vairākos veidos ES līmenī, stiprinot sociālo dialogu, ar paziņojuma par korporatīvo sociālo atbildību starpniecību un sarunām par Darba padomju direktīvu;

2.16

iesaka uzņēmumiem vispirms apsvērt “refleksīvās pārstrukturēšanas” veicināšanu. Ar šāda veida pārstrukturēšanu iespējamie pasākumi ietver mācību atvaļinājumus, speciālus atvaļinājumus, darbvietu dalīšanu, attāldarbu un nepilna darba laika darbu, un tie ir saudzējošāki nekā ar agresīvāku pārstrukturēšanu, slēdzot uzņēmumu filiāles, saistītās obligātās atlaišanas.

16.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 115/32

1)

tā kā dažās dalībvalstīs ir reģioni ar likumdošanas funkcijām, kuri līdz ar to ir atbildīgi par Eiropas tiesību aktu piemērošanu;

2)

tā kā ar likumdošanas pilnvarām apveltīto reģionu specifiskā kompetence attiecībā uz subsidiaritātes principa kontroles un piemērošanas procesu ir noteikta Līgumā par Konstitūciju Eiropai un tādējādi tie ieņem noteiktu vietu Eiropas Savienības demokrātisko lēmumu pieņemšanā;

3)

tā kā šajā atzinumā tiek skatīti tikai Konstitucionālajā līgumā ar likumdošanas pilnvarām apveltītie reģionālie parlamenti; tā kā netiek mazināta citu politisko lēmumu pieņemšanas līmeņu nozīme un šā atzinuma ieteikumi mutatis mutandis ir attiecināmi arī uz citiem lēmumu pieņemšanas līmeņiem;

4)

tā kā ar likumdošanas pilnvarām apveltītie reģionālie parlamenti pilnībā nodrošina savu lēmumu izpildi un šajā sakarā ir īpaši minēti Konstitucionālā līguma protokolā par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu;

5)

tā kā Konstitucionālo lietu un Eiropas pārvaldības komisijas 2005. gada 3. martā organizētajā jautājuma par “Reģionālo parlamentu un reģionālo asambleju lomu Savienības demokrātiskajā dzīvē” atklātajā izskatīšanā tika apstiprināta ar likumdošanas pilnvarām apveltīto reģionālo parlamentu pieaugošā ietekme Eiropas politiskās apvienošanās procesā.

6)

uzskatot, ka pārtraukums Konstitucionālā līguma ratifikācijas procesā nekādā veidā nedrīkstētu kavēt uzsāktās iniciatīvas, kas paredz reģionālo parlamentu ciešāku iesaistīšanu Savienības demokrātiskajā dzīvē un to dalību Kopienas tiesību aktu izstrādē, piemērošanā un kontrolē, ko nosaka politiskā vienprātība attiecībā uz Konstitucionālo līgumu.

1.1.

iesaka iekļaut spēkā esošajos līgumos protokolu par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu un protokolu par valstu parlamentu nozīmi Eiropas Savienībā, jo tie varētu ievērojami uzlabot demokrātiju un sabiedrības iesaistīšanos Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas procesā;

1.2.

uzskata, ka reģionālā demokrātija īpašā veidā veicina pilsoņu iesaistīšanos politikā, tādēļ tai ir jāvelta pienācīga uzmanība Eiropas Savienības līmenī un līdz ar to vēlēto reģionālo un vietējo asambleju ieguldījums tuvināšanā pilsoņiem cita starpā jāatzīst arī, pilnā mērā iesaistot šīs decentralizētās struktūras lēmumu pieņemšanas procesā;

1.3.

uzskata, ka reģionālie parlamenti stiprina Eiropas pilsonības veidošanu, respektējot Savienības kultūras un valodu daudzveidību;

1.4.

uzskata, ka vietējās un reģionālās autonomijas stiprināšana vairākās dalībvalstīs ir būtisks ieguldījums, veidojot Eiropu, ko cita starpā pārvalda demokrātijas, tuvuma un decentralizācijas principi;

1.5.

konstatē, ka visās Eiropas Savienības dalībvalstīs ir notikuši nozīmīgi decentralizācijas procesi, kā rezultātā reģioni Eiropas līmenī ir kļuvuši par svarīgiem politikas un ekonomikas dalībniekiem;

1.6.

piezīmē, ka vietējās un reģionālās asamblejas ir neatņemama procesa sastāvdaļa, ar kura palīdzību Eiropas valstis piešķir formu to demokrātijai, tādēļ vietējai politikai jāierāda noteikta vieta Eiropas debatēs;

1.7.

izsaka nožēlu, ka, kaut arī Lākenas deklarācija ir devusi pirmo pozitīvo impulsu rēķināties ar reģionālo likumdošanas parlamentu decentralizētajām pilnvarām, minētais ierosinājums Līgumā par Konstitūciju Eiropai vairs nav iekļauts;

1.8.

ar gandarījumu konstatē, ka tai ir piešķirtas tiesības iesniegt prasību Eiropas Kopienu Tiesā par likumdošanas aktiem, pirms kuru pieņemšanas tā ir jāuzklausa saskaņā ar Konstitūciju, tomēr vienlaicīgi izsaka nožēlu, ka reģioniem ar likumdošanas pilnvarām (vēl) nav tiesību griezties Tiesā;

1.9.

konstatē, ka tādējādi reģionālajām un jo īpaši likumdošanas asamblejām šāda tiesvedības procesa gadījumā būs jāiesaista Reģionu komiteja un vajadzības gadījumā arī valstu parlamenti;

1.10.

atbalsta Eiropas Savienības Reģionu likumdevēju asambleju konferences (CALRE) centienus iesaistīt reģionālā līmeņa parlamentārās sistēmas Eiropas lēmumu pieņemšanas procesā;

1.11.

atkārtoti un saskaņā ar Baltās grāmatas “Eiropas pārvaldība” ieteikumiem uzsver, ka ir jādod iespēja iesaistīt politiskos, par Eiropas tiesisko priekšrakstu īstenošanu atbildīgos līmeņus šo tiesību aktu sagatavošanā un Eiropas politikas saskaņošanā kā pilnvērtīgus partnerus, un uzskata, ka attiecībā uz reģionālajām likumdevējām asamblejām, kuras pieņem reģionālos tiesību aktus Kopienas tiesību ieviešanai, šāda prasība ir obligāti nepieciešama, un tādējādi atbalsta aktīvu to līdzdalību pirmslikumdošanas konsultāciju procesā un to iesaistīšanu strukturētā dialogā ar tās pārstāvošo apvienību starpniecību;

1.12.

ir ņēmusi vērā dažādos ierosinājumus un iniciatīvas intensīvākai parlamentu sadarbībai Eiropas līmenī un uzskata, ka parlamentu sadarbība var veicināt Eiropas integrāciju;

1.13.

tomēr uzskata, ka ir padziļināti jāizpēta, vai šie priekšlikumi patiešām ir vēlami un īstenojami, un pirmām kārtām jānovērtē, vai šie priekšlikumi var stiprināt reģionālo asambleju politisko ietekmi;

1.14.

uzsver arī, ka Eiropas Savienībā uzsāktais pārdomu periods par Konstitūciju nekādā gadījumā nedrīkstētu nozīmēt attālināšanos vai atkāpšanos no minētajiem mērķiem;

1.15.

uzsver, ka protokols par subsidiaritātes un proporcionalitātes principa piemērošanu Līguma par Konstitūciju Eiropai pielikumā ir pirmais svarīgais solis ar likumdošanas pilnvarām apveltīto reģionālo parlamentu faktiskai atzīšanai, jo tajā ir paredzēts, ka valstu parlamentiem, kontrolējot subsidiaritātes principa piemērošanu, atbilstošos gadījumos jākonsultējas ar reģionālajiem parlamentiem, kuriem piešķirtas likumdošanas pilnvaras;

1.16.

konstatē, ka uz visām reģionālajām asamblejām atkarībā no tām piešķirtajāmpilnvarām attiecas subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanas un kontroles mehānisms;

1.17.

atzīmē, ka Eiropas Komisijas priekšlikumi par Eiropas pārvaldību un Līgums par Konstitūciju Eiropai neapšaubāmi apliecina, ka ES ir sākusi piemērot vairāklīmeņu pārvaldības sistēmu, kas nozīmē, ka atsevišķas valdības struktūrvienības uztur horizontālā līmeņa partnerattiecības efektīvai un integrētai lēmumu pieņemšanas nodrošināšanai un ka skaidri tiek nodalīta kompetence starp dažādiem politiskās varas līmeņiem, lai zinātu, kas ko dara un kurš ir politiskās atbildības līmenis;

1.18.

atzīmē, ka reģionālo, ar likumdošanas pilnvarām apveltīto parlamentu dalība Reģionu komitejā ir uzskatāma par papildu priekšrocību, jo tā atspoguļo ES teritoriālo daudzveidību un ļauj stiprināt Reģionu komitejas un minēto likumdošanas asambleju sadarbību ar mērķi stiprināt reģionālo demokrātiju Eiropā un intensīvāk īstenot jaunās, ar Konstitucionālo līgumu piešķirtās pilnvaras, kā arī pareizi piemērot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus sadarbībā ar reģionālajām izpildvarām;

1.19.

uzskata, ka Līguma par Konstitūciju Eiropai ratifikācija ir lieliska iespēja ar likumdošanas pilnvarām apveltītajiem reģionālajiem parlamentiem uzsvērt savu lomu un nozīmi Eiropas veidošanas darbā.

2.1.

izsaka cerību, ka reģionālie parlamenti, reģionalās asamblejas un vietējās pašvaldības atbilstoši tām piešķirtajām pilnvarām proaktīvi darbosies iestāžu līmenī un pilnībā piedalīsies debatēs par Eiropas nākotni, kā arī Kopienas lēmumu pieņemšanas procesā, uzņemoties savu atbildību pret iedzīvotājiem, jo īpaši pašreiz notiekošā pārdomu perioda sakarā;

2.2.

iesaka iesaistīt reģionālos parlamentus Eiropas Parlamenta ierosinātajos parlamentārajos forumos, kuri norisinās pārdomu perioda ietvaros un kuru nolūks ir veicināt Eiropas dialogu ar Konstitucionālo līgumu saistītās krīzes pārvarēšanai;

2.3.

iesaka vietējās un reģionālās varas iestādes un jo īpaši ar likumdošanas pilnvarām apveltītos reģionālos parlamentus faktiski iesaistīt preleģislatīvajā fāzē, īpaši Kopienas likumu iepriekšējā saskaņošanā, kā arī iesaka veikt konsultācijas ar tiem agrā brīdinājuma mehānisma ieviešanas gaitā;

2.4.

uzskata par nepieciešamu pilnīgu reģionālo parlamentu iesaistīšanu Eiropas Komisijas ierosinātajā D plānā gan Kopienas iniciatīvu, gan nacionālo debašu ietvaros, lai apspriestu ar Eiropas nākotni un iedzīvotāju vēlmēm saistītos jautājumus;

2.5.

izsaka nolūku pastiprināt sadarbību un dialogu ar reģionālajiem likumdevējiem parlamentiem nolūkā padarītu šo iesaistīšanu optimālāku;

2.6.

atzīmē, ka kopīgi tīklos ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un to apvienībam veiktā darba ietvaros tiks rūpīgi izskatīti saskaņā ar vēl nosakāmo iekšējo kārtību ierosinātie Kopienas tiesību aktu apstrīdēšanas gadījumi;

2.7.

centīsies panākt, lai ar likumdošanas pilnvarām apveltītie reģionālie parlamenti — atbilstoši Savienības kompetencēm — darbotos kā savas valsts parlamentārās sistēmas elementi vai kā valstu parlamentu palātas un, vēršoties Eiropas Kopienu Tiesas sakarā ar subsidiaritātes principa pārkāpšanu, varētu izmantot arī arī attiecīgās valsts parlamentu;

2.8.

aicina reģionālos parlamentus ar likumdošanas pilnvarām un reģionālās asamblejas regulāri piedalīties “Eiropas Savienības, dalībvalstu un vietējo un reģionālo struktūru pilnvaru sadales reģistra” (CdR 104/2004) aktualizēšanā;

2.9.

aicina ar likumdošanas pilnvarām apveltītos reģionālos parlamentus paredzēt tādu parlamentāro komiteju izveidošanu, kuru uzdevums būtu kontrolēt subsidiaritātes principa ievērošanu un kuras tādejādi varētu būt pirmie sarunu partneri augstāk minētajos tīklos;

2.10.

iestājas par to, ka dalībvalstīs, kurās pilnvaras ir sadalītas valsts un reģionālajā līmenī, jāpieņem saistoša iekšējā vienošanās par agrā brīdinājuma sistēmas mehānismu saistībā ar subsidiaritātes principa ievērošanas kontroli, lai garantētu procesa skaidrību un pārredzamību, un iesaka izveidot šādu dalībvalstu līmenī pieņemto vienošanos sarakstu;

2.11.

iesaka, lai, subsidiaritātes kontroles procesu, ievērojot pastāvošās konstitucionālās struktūras, pavadītu dalībvalstu iekšējo reformu process nolūkā nostiprināt ar likumdošanas pilnvarām apveltīto reģionālo parlamentu iesaistīšanos subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanas un kontroles protokolā ierosinātajos mehānismos;

2.12.

iesaka reģionālajiem parlamentiem ar pamata kompetencēm tās izmantot Eiropas lēmumu pieņemšanas procesā ne tikai institucionālo, bet arī fiskālo pilnvaru ietvaros;

2.13.

visbeidzot uzstājīgi aicina Eiropas Savienību apņemties piešķirt lielāku nozīmi reģionālajām debatēm Eiropā. Minētajām debatēm noteikti jānotiek sadarbībā ar Eiropas Parlamentu, dalībvalstu parlamentiem un ar vietējām un reģionālajām varām, jo īpaši ar likumdošanas pilnvarām apveltītajiem reģionālajiem parlamentiem. Šādas sadarbības nosacījumi vēl ir padziļināti jāsaskaņo, kā arī jāparāda tās Eiropas demokrātijai sniegtā pievienotā vērtība.

16.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 115/35

1)

tā kā līgumos, tālāk attīstot subsidiaritātes principu, pēdējo gadu laikā tajos pakāpeniski tika iekļauti Reģionu komitejas priekšlikumi,

2)

tā kā pirmās Konferences par subsidiaritāti, kas pēc Reģionu komitejas iniciatīvas notika Berlīnē 2004. gada 27. maijā, rezultātus,

3)

tā kā subsidiaritātes princips tiek attiecināts uz reģionālajām un vietējām pašvaldībām (I—11. pants) un tādējādi tiek konkretizēts Konstitūcijā nostiprinātais vietējās un reģionālās pašpārvaldes respektēšanas princips (I—5. pants, 1. punkts),

4)

tā kā Eiropas Komisijai pirmslikumdošanas posmā jāveic plašas konsultācijas ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām (Subsidiaritātes protokola 2. pants),

5)

tā kā Reģionu komitejai kā Savienības reģionālo un vietējo pašvaldību intereses pārstāvošai iestādei savu tiesību aizsardzības nolūkā ir tiesības vērsties ar prasību Eiropas Kopienu Tiesā (III—365. panta 3. punkts),

6)

tā kā Reģionu komitejai ir tiesības vērsties ar prasību Eiropas Kopienu Tiesā subsidiaritātes principa piemērošanas sakarā (III—365. pants un Subsidiaritātes protokola 8. pants),

7)

tā kā Reģionu komitejai kopā ar citām Savienības iestādēm un valstu parlamentiem ir jāiepazīstas ar Eiropas Komisijas ikgadējo ziņojumu par Konstitūcijas I- 11. panta (subsidiaritāte un proporcionalitāte) piemērošanu (Subsidiaritātes protokola 9. pants),

8)

tā kā tiek veidota agrā brīdinājuma sistēma, lai īstenotu subsidiaritātes principa ievērošanas politisko kontroli un kas pirmo reizi paredz, ka valstu un reģionālie parlamenti var piedalīties Eiropas Savienības likumdošanas procesā (Subsidiaritātes protokola 6. pants),

1.1

atzīmē, ka vairākums dalībvalstu to izvēlētajā kārtībā jau ir ratificējušas Konstitucionālo līgumu, bet divu dalībvalstu iedzīvotāji rīkotajos referendumos ir to noraidījuši;

1.2

atzinīgi vērtē 2005. gada 16.—17. jūnija Eiropadomes lēmumu par ratifikācijas procesa īslaicīgu pārtraukšanu, dodot “pārdomu laiku”, un uzskata, ka šajā laikā jāapsver, kā panākt, lai Savienības politika vairāk ataino sabiedrības cerības un uzlabo sabiedrības informēšanu; uzsver, ka tieši reģionālās un vietējās varas pārstāvji, kas atrodas pilsoņiem īpaši tuvu, ar saviem priekšlikumiem un iniciatīvām, var būtiski ietekmēt šo procesu;

1.3

uzsver, ka ir svarīgi, lai vietējās un reģionālās varas aktīvi piedalītos “pārdomu periodā”, un izteikusi ierosinājumus par debašu struktūru, pārdomu tematu un to novērtēšanu (CdR 250/2005);

1.4

uzsver, ka subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošana Eiropas politikā un subsidiaritātes kultūras veidošana var būtiski siprināt Eiropas pilsoņu ticību Eiropas sadarbības idejai un pārvarēt skepsi, kas izpaudās negatīvajos referendumu rezultātos;

1.5

tāpēc aicina ES iestādes un institūcijas nekavējoties — likumības robežās — īstenot praksē it īpaši Konstitucionālajā līgumā paredzētos subsidiaritātes un proporcionalitātes principus, kā arī to kontroles principus neatkarīgi no Līguma par Konstitūciju Eiropai ratifikācijas norises;

1.6

šajā sakarā uzskata, ka obligāti — kā tas paredzēts jaunajā Protokolā par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu — vairāk jāņem vērā Eiropas Savienības vietējā un reģionālā dimensija, pirms katra tiesību akta pieņemšanas rīkojot izvērstas konsultācijas un katram Eiropas ietvarlikumam izveidojot “subsidiaritātes dokumentu”, kurā Eiropas Komisija novērtēs ietvarlikuma finansiālo un reglamentējošo ietekmi uz vietējām un reģionālajām varām (CdR 121/2005 — 2.1.2. punkts).

2.1

pauž lielu prieku, ka kopš 1996. gada veicot dažādas reformas līgumos un pēc Konstitucionāla līguma parakstīšanas 2004. gada 29. oktobrī, gandrīz visas pēdējo 10 gadu laikā izvirzītās Komitejas prasības attiecībā uz subsidiaritātes principu ir izpildītas, īpaši Eiropas Savienības Konventa darba gaitā; tas apliecina Komitejas spēju panākt savu prasību izpildi un ietekmēt Eiropas tiesību aktu izveides procesu;

2.2.

atzinīgi vērtē subsidiaritātes principa jauno definīciju un Komitejas iesaistīšanu tā ievērošanas ex post pārraudzīšanā; Komiteja atzinīgi vērtē arī faktu, ka tā kopā ar citām iestādēm un attiecīgo valstu parlamentiem saņems Eiropas Komisijas ikgadējo ziņojumu par Konstitūcijas I — 11. panta (subsidiaritāte un proporcionalitāte — 9. pants) piemērošanu (CdR 354/2003, 1.12. punkts);

2.3.

uzsver, ka pēc grozījumiem, ko satur Konstitucionālais līgums, Komitejai būs ne tikai Eiropas Savienības likumdevēju iestāžu līdzšinējā konsultatīvā funkcija, bet tā iegūs nozīmīgu lomu subsidiaritātes principa piemērošanas kontrolē; tādējādi tiek nostiprināta Komitejas institucionālā loma Savienībā;

2.4.

pieliks visas pūles, lai sagatavotos minētā jaunā uzdevuma pildīšanai un vēl ciešāk nekā līdz šim sadarbotos ar attiecīgajām iestādēm un reģionālajām un vietējam varas iestādēm, kuru intereses tā pārstāv;

2.5.

uzsver, ka reformētā subsidiaritātes principa ievērošana, t.i., lielāka reģionālo un vietējo dalībnieku iesaistīšana var kļūt par pamatelementu, lai padarītu Eiropas iestāžu politiku un rīcību konkrētāku. Tā kā reģioni un vietējās pārvaldes iestādes ir pilsoņiem vistuvāk, tās spēj nodot Eiropas iestādēm lūgumus un norādījumus par konkrētām vajadzībām teritoriju un teritoriālo vienību ekonomiskās un sociālās attīstības jomā. Bez tam vietējās un reģionālās teritoriālās vienības var sniegt savu ieguldījumu Eiropas ideāla uztveres visu pilsoņu vidū uzlabošanā;

2.6.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas prezidenta Ž. M. Barozu 2005. gada 24. februāra plenārsesijā izteikto piedāvājumu pastiprināt politisko partnerību ar Eiropas Komisiju un attīstīt tālāk 2001. gadā noslēgto sadarbības nolīgumu; atgādina, ka tā gaida īstu dialogu ar Komisiju, kas ir jāpaplašina ar galvenajām tēmām (CdR 354/2003, 1.18. punkts);

2.7.

atzinīgi vērtē to, ka Konstitucionālajā Līgumā pirmo reizi, kā tā atkārtoti ir pieprasījusi (8), noteiktas skaidras Savienības, dalībvalstu un to reģionālo un vietējo pašvaldību kompetences kategorijas (ekskluzīvā, dalītā, papildu kompetence, I—12. pants) un veikta Savienības, dalībvalstu un to reģionālo un vietējo pašvaldību kompetences norobežošana (no I—13. līdz I— 18. pantam);

2.8.

šajā sakarā atgādina, ka subsidiaritātes princips ir dinamisks politisks princips, kas ļauj piemērot institūciju un struktūru, kas piedalās Savienības publiskajā dzīvē, dalītās kompetences un tā galvenais mērķis ir nodrošināt, lai Eiropā lēmumi tiktu pieņemti tajā līmenī, kas ir vistuvākais iedzīvotājiem un kurā tie ir visefektīvākie;

2.9.

secina, ka subsidiaritātes princips ir dinamisks princips, kas vienā jomā var “veicināt”, bet citā jomā var “kavēt” Eiropas attīstību (CdR 302/1998, 1.1.5. punkts);

2.10.

uzsver, ka Eiropas Savienībā nepieciešama ne tikai pieaugušās daudzveidības harmonizācija, bet arī tās saglabāšana, un iestājas par Eiropu, kurā tās tautu daudzveidīgums un identitāte var uzplaukt, lai veicinātu visiem izdevīgu konkurenci, nekaitējot solidaritātei un kohēzijai Savienībā (9);

2.11.

tāpēc vērš Eiropas Komisijas uzmanību uz to, ka subsidiaritātes principa piemērošana jo īpaši nozīmē, ka visaptveroši jāpārbauda, vai Eiropas likumdošanas iniciatīva vispār ir nepieciešama;

2.12.

uzsver, ka atbilstoši Konstitucionālajam līgumam par pievienotā “Protokola par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu” 1. punktam visu Eiropas iestāžu pienākums ir ievērot minētos principus, un tie jāīsteno visā likumdošanas procesa laikā, tātad, arī apspriežoties Eiropas Parlamentā un Ministru Padomē; tāpēc ir ļoti svarīgi, ka Komiteja sakarā ar saviem jaunajiem uzdevumiem saņem un attīsta līdzekļus, kas palīdzētu tai sekot jo īpaši subsidiaritātes principa ievērošanai visas likumdošanas procesa gaitā un nepieciešamības gadījumā vērsties Eiropas Kopienu Tiesā;

2.13.

ar gandarījumu norāda, ka subsidiaritātes principa attiecināšana uz vietējo līmeni nozīmē, ka šis princips nodrošina ne tikai valsts un reģionālā līmeņa likumdošanas kompetences ievērošanu, bet arī to, ka Eiropas Savienībai ir jānodrošina pilsētu, pašvaldību un reģionu prerogatīvu aizsardzība vietējā un reģionālajā pašpārvaldē;

2.14.

turpretim izsaka nožēlu, ka Amsterdamas Līguma Subsidiaritātes protokolā iekļautie kritēriji, pēc kuriem pārbauda Eiropas Savienības likumdošanas iniciatīvu atbilstību subsidiaritātes principam, nav pilnībā saglabāti jaunajā Subsidiaritātes protokolā; un aicina Eiropas Komisiju, turpmāk piemērojot subsidiaritātes principu, jo īpaši norādīt, vai

2.15.

uzskata, ka, pārbaudot subsidiaritātes principa ievērošanu, jāņem vērā, cik lielu ekonomisko apjomradīto peļņu un pievienoto vērtību rada Savienības īstenoto pasākumu pārrobežu un starptautiskā ietekme;

2.16.

uzsver, ka gadījumā, ja ir jāpieņem Eiropas likumdošanas akts, kas balstās uz subsidiaritātes principu, tajā ir jāparedz pēc iespējas lielākas iespējas pieņemt lēmumus valsts, reģionālajā un vietējā līmenī. Eiropas Savienības rīcības saturam un veidam ir jābūt vēl samērīgākam ar Konstitūcijas mērķu sasniegšanai nepieciešamo (proporcionalitātes princips); lai saglabātu un radītu darba vietas, pilsoņus un tautsaimniecību nedrīkst apgrūtināt ar nevajadzīgu birokrātiju; tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē arī Eiropas Komisijas darbības Kopienas acquis aktualizēšanā un vienkāršošanā, kas ir jāpadara vēl intensīvākas;

2.17.

šajā sakarā izsaka nožēlu, ka noteikumi attiecībā uz proporcionalitātes principu nav tik aptveroši un skaidri kā attiecībā uz subsidiaritātes principu, jo vairāk tāpēc, ka Konstitūcijā Eiropai atzīta reģionālās un vietējās pašpārvaldes autonomija (I- 5. pants un preambulas 2. daļa) un vietējās un reģionālās pašvaldības ir atbildīgas par vairāk nekā 70 procentiem ES tiesību aktu īstenošanu;

2.18.

šajā sakarā norāda uz pastāvošo EKT praksi (10), ka, novērtējot likumdošanas iniciatīvas atbilstību subsidiaritātes principam, ir jāievēro arī proporcionalitātes aspekti un ka abus minētos principus nevar pilnībā šķirt vienu no otra;

2.19.

paskaidro, ka saistībā ar Komitejai piešķirtajām pilnvarām subsidiaritātes principa neievērošanas gadījumā vērsties ar prasību Tiesā, tai īpaši svarīgs ir efektīvs reģionālā un vietējā līmeņa ieguldījums subsidiaritātes principa piemērošanā, sākot ar Komisijas likumdošanas iniciatīvu izstrādāšanu līdz pat to pieņemšanai Eiropas Parlamentā un Ministru Padomē;

2.20.

tādēļ aicina Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu, Ministru Padomi un valstu un reģionālos parlamentus veidot Savienībā īstu subsidiaritātes kultūru un sadarboties ar Komiteju, lai cieši nostiprinātu minēto principu Eiropas, valstu, reģionālā un vietējā līmeņa politiski atbildīgo personu apziņā, kā arī risināt ilgtspējīgu dialogu par konkrētiem subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanas pasākumiem;

2.21.

šajā sakarā atgādina, ka pastāv cieša saistība starp subsidiaritātes principa un labas Eiropas pārvaldības principu ievērošanu. Minētie principi stiprina Savienības demokrātisko leģitimitāti un pārredzamību, un apsveicams ir fakts, ka Konstitucionālajā Līgumā paredzēts, ka Eiropas Komisijai pirmslikumdošanas posmā jāveic vēl vispusīgākas konsultācijas ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām (Subsidiaritātes protokola 2. pants), kas izvērstos par īstu viedokļu apmaiņu;

2.22.

aicina valstu parlamentus, kam, tāpat kā Komitejai, tagad ir tiesības vērsties ar prasību Eiropas Kopienu Tiesā, uzsākt nepārtrauktu dialogu ar Komiteju, lai izstrādātu kopēju stratēģiju Subsidiaritātes protokola efektīvai piemērošanai, kā arī valstu līmenī apspriestos ar vietējās un reģionālās varas pārstāvjiem, un it īpaši tāpēc, lai Konstitucionālajā līgumā paredzētā apspriešanās ar reģionālajiem parlamentiem, kuriem ir likumdošanas tiesības, būtu iedarbīga un pārredzama;

2.23.

aicina reģionālos parlamentus arī turpmāk saskaņot savu darbību ar Komiteju un veikt iekšējos pasākumus, kas nodrošinās ātru lēmumu pieņemšanu un efektīvu informācijas apmaiņu agrā brīdinājuma sistēmas ietvaros.

3.1

uzsver, ka tiesību akta plānošanas laikā tai un pašvaldībām ir vislielākās iespējas efektīvi iesaistīt vietējo un reģionālo dimensiju, un norāda, ka tās savlaicīga līdzdalība un tās pozīcijas ievērošana varētu novērst nepieciešamību subsidiaritātes principa pārkāpumu gadījumā celt prasību Eiropas Kopienu Tiesā;

3.2

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisijai pirms likumdošanas iniciatīvu ierosināšanas jāpārbauda to finansiālā un administratīvā ietekme, un vēlas, lai ziņojumā pie attiecīgā Eiropas likumdošanas akta projekta būtu aprakstīta ietekme uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jo ļoti bieži tieši šis valdības un pārvaldes līmenis beigās ir atbildīgs par jauno ES likumdošanas iniciatīvu regulējumu, ieviešanu un īstenošanu; tā lūdz Eiropas Parlamentu līdzīgā veidā ņemt vērā ietekmi, kas ir grozījumiem, ko Parlaments veic likumdošanas iniciatīvās (CdR 354/2003 1.21 punkts);

3.3

uzsver to, ka Komisijai pilnībā jāizmanto ietvarlikumi, kas dod iespēju valsts, reģionālajām un vietējām varas iestādēm izvēlēties vispiemērotāko veidu un metodes vēlamo rezultātu sasniegšanai;

3.4

ierosina, ka Eiropas Komisijai jau uzklausīšanas procedūras gaitā, pamatojoties uz Subsidiaritātes protokola 2. pantu, jāiesniedz ziņojums, kas būs pievienots attiecīgā Eiropas likumdošanas akta projektam, ar pamatotu informāciju par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošanu, kā arī par tā ietekmes novērtējumu;

3.5

vēlas, lai Eiropas Komisija regulāri iesaistītu Komiteju pirmslikumdošanas apspriešanās procesā atbilstoši Subsidiaritātes protokola 2. pantam;

3.6

vēlas, lai tai arī tiktu dota iespēja piedalīties ziņojuma par subsidiaritātes principa piemērošanu, ko Eiropas Komisija ik gadu sniedz Eiropadomei, sagatavošanā; konkrēti — tās atzinums par Komisijas ikgadējo ziņojumu par Konstitucionālā līguma I- 11. panta (subsidiaritāte un proporcionalitāte) piemērošanu ir jāpievieno Eiropas Komisijas ziņojumam Eiropadomei;

3.7

ierosina Eiropas Savienības subsidiaritātes kultūras tālākas attīstīšanas nolūkā ik gadu rīkot subsidiaritātes konferenci, kurā piedalītos Eiropas Komisijas, Ministru Padomes, Eiropas Parlamenta, Eiropas Kopienu Tiesas, kā arī valstu parlamentu un reģionālo asambleju pārstāvji, lai apspriestu un vērtētu panākumus, šķēršļus un jaunākās tendences subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanā;

3.8

ir pārliecināta, ka vēl vairāk jāpaplašina tās iespējas piedalīties pirmslikumdošanas procesā, un tāpēc aicina Eiropas Komisiju 2005. gadā paredzētās sadarbības nolīguma pārskatīšanas gaitā pievērst īpašu uzmanību sadarbībai subsidiaritātes principa piemērošanā un Komitejas jaunajiem uzdevumiem;

3.9

uzsver, ka tai, pamatojoties uz savām jau esošajām padomdevēja funkcijām, ir tiesības pārbaudīt ES likumdošanas iniciatīvu atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem un paust savu viedokli Eiropas iestādēm un valstu parlamentiem;

3.10

uzskata, ka, novērtējot subsidiaritātes principu, tai nevajadzētu aprobežoties ar desmit obligāto konsultāciju jomām, bet gan jābūt spējīgai “veidot savu likteni”;

3.11

apzinās, ka tiesības vērsties Tiesā savu prerogatīvu aizsardzības nolūkā nozīmē tās politiskās ietekmes palielināšanos;

3.12

norāda, ka tai atšķirībā no valstu parlamentiem agrā brīdinājuma sistēmas ietvaros nav jāievēro nekādi termiņi, vēršoties ar prasību Tiesā subsidiaritātes un proporcionalitātes principu neievērošanas gadījumā;

3.13

tāpēc sakarā ar to, ka agrā brīdinājuma sistēmā un tajos gadījumos, kad RK ceļ prasību Tiesā, jāievēro noteikti termiņi, Komiteja, nolemj uzticēt Birojam Komisijas likumdošanas iniciatīvu tajās jomās, kurās ir obligāti jāapspriežas ar Komiteju, atbilstības subsidiaritātes un proporcionalitātes principam pārbaudi un Eiropas iestādes un valstu parlamentus par tās pozīciju informēšanu; Biroja noteikumu definēšanai ir jāparedz RK Reglamenta pārskatīšana;

3.14

uzsver, ka arī turpmāk komisiju un to ziņotāju kompetencē paliek atzinumu izstrādāšana par visu likumdošanas iniciatīvu satura saglabāšana visos tālākajos likumdošanas procedūras posmos;

3.15

tomēr norāda uz nepieciešamību nodrošināt subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanas noteikumu novērtēšanas kontroli visa likumdošanas procesa gaitā, ziņotājiem jo īpaši būs jāpievērš uzmanība tam, vai apspriešanas gaitā Parlamentā un Ministru Padomē tekstā netiek izdarītas tādas izmaiņas, kuru dēļ priekšlikums neatbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, un informēt par to komiteju (Biroju);

3.16

tāpēc aicina Ministru Padomi un Eiropas Parlamentu apsvērt iespējas uzsākt sarunas par sadarbības nolīgumu, vērā ņemot vērā tās jaunās pilnvaras un to, ka gan vienai, gan otram noteiktās jomās turpmāk obligāti būs jāapspriežas ar Komiteju (III-338. pants); ņemot vērā Komitejas pilnvaras subsidiaritātes jautājumos, nolīgumā būtu jānosaka tās iesaistīšanas kārtība koplēmumu procedūrā un informācijas plūsma starp to un Parlamentu vai Ministru Padomi;

3.17

ir apņēmusies vēl pirms Konstitucionālā līguma stāšanās spēkā — ja tas patiešām notiks — pašreizējā tiesiskā regulējuma ietvaros izmēģinājuma kārtā izmantot subsidiaritātes principa ievērošanas pārbaudes instrumentus, it īpaši izveidojot elektronisko tīklu ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām un to savienībām.

3.18

konstatē, ka Eiropas Kopienu Tiesa līdz šim ļoti ierobežoti piemēro subsidiaritātes principa uzraudzību. Tiesa būtībā pārbauda, vai iestādes ir pildījušas savu pienākumu izteikt viedokli par subsidiaritātes principa ievērošanu. Eiropas Kopienu Tiesa parasti neizvērtē atbilstību materiālajām tiesību normām, izņemot acīmredzamu pārkāpumu gadījumus. Tā kā subsidiaritātes princips un tā ievērošanas kontrole pēc nostiprināšanas Konstitucionālajā līgumā ir kļuvusi daudz nozīmīgāki, atliek gaidīt, vai Tiesa veiks intensīvākas pārbaudes;

3.19

konstatē, ka subsidiaritātes principa pārkāpumu gadījumā Komitejai saskaņā ar III—365. pantu vēlākais divu mēnešu laikā pēc tiesību aktu stāšanās spēkā ir jāiesniedz prasība Tiesā;

3.20

atzinīgi vērtē to, ka Komiteja ieguvusi jaunu tiesisko leģitimitāti, ko tai dod tiesības vērsties Tiesā savu prerogatīvu aizsardzības nolūkā un kontrolējot subsidiaritātes principa ievērošanu tiesību aktos, kuru pieņemšana nav iespējama bez apspriešanās ar Komiteju;

3.21

uzskata, ka ir tiesīga griezties Tiesā sakarā ar subsidiaritātes principa pārkāpšanu, pat ja tā nav pieņēmusi kritisku atzinumu par subsidiaritātes principa piemērošanu, bet ir aprobežojusies ar atzinuma savu funkciju sniegt atzinumus obligātās konsultēšanās jomās un pašiniciatīvas atzinumus ietvaros pieņemšanu;

3.22

ir nolēmusi izmantot tiesības savu prerogatīvu aizsardzības nolūkā celt prasību Tiesā kā ultima ratio tikai tādā gadījumā, kad visas parējās ietekmēšanas iespējas ir izsmeltas;

3.23

nolemj, ka subsidiaritātes principa pārkāpumu gadījumā lēmumu par prasības celšanu Eiropas Kopienas Tiesā pieņem vienīgi Birojs. Ja paredzētie termiņi to pieļauj, lēmumu pieņem plenārajā sesijā, pamatojoties uz Biroja priekšlikumu. Taču Komiteja, ņemot vērā prasības iesniegšanas lielo nozīmi, patur tiesības jebkurā laikā plenārajā sesijā grozīt Biroja lēmumu; noteikumu definēšanai ir jāparedz RK Reglamenta pārskatīšana;

3.24

nolemj, ka, sadarbojoties tīklā ar reģionālajām, vietējām pašvaldībām un to savienībām, Komiteja uzmanīgi uzklausīs to ierosinājumus par prasības iesniegšanu saistībā ar ES tiesību aktiem tās nākotnē nosakāmo iekšējo procedūru ietvaros.

16.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 115/42

1)

tai vajadzētu iestādes līmenī aizstāvēt decentralizētas sadarbības projektu specifiskumu, kādus Eiropas teritoriālās pašvaldības izstrādā attīstībai;

2)

lai ES rīcība būtu iedarbīga un atbilstu globālo mērķu īstenošanai attiecībā uz nabadzības apkarošanu, ir svarīgs atsevišķs atbalsts no visiem dalībniekiem ar attīstības un organizācijas pieredzi, kas tuva iedzīvotāju vajadzībām un cerībām;

3)

Komisija ir Komitejai nosūtījusi priekšlikumu Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgajai deklarācijai par Eiropas Savienības attīstības politiku “Eiropas konsenss”, KOM(2005) 311 galīgā redakcija;

1.1.1

atgādina, ka Kopienas attīstības politika ir ierakstīta Līguma 177. — 181. pantā un tā ir viena no galvenajām Eiropas Savienības ārējās darbības sastāvdaļām;

1.1.2

atbalsta 2000. gada novembrī pieņemto Eiropas attīstības politikas reformu, kas izvirza par galveno mērķi nabadzības apkarošanu pasaulē un apstiprina apņemšanos stiprināt demokrātiju un cilvēktiesības un darboties partnerattiecību gaisotnē ar saņēmējvalstīm; Reģionu komiteja norāda uz ANO Tūkstošgades attīstības mērķu un to orientācijas uz nabadzības novēršanu nozīmi. Komiteja uzsver, ka šo ambiciozo mērķi nevar sasniegt bez aktīvas vietējo un reģionālu varu līdzdalības. Šie mērķi ir skaidri jānorāda un jāatzīst to svarīgā loma attīstību veicinošajā sadarbībā;

1.1.3

atzinīgi vērtē pasākumus Eiropas atbalsta pārredzamībai un efektivitātei, kā arī atbalsta piešķiršanas uzlabošanu saņēmējvalstīs (piemērotu attīstības stratēģiju izstrādi ar daudzu gadu perspektīvu, EuropeAid izveidošanu, šodien efektīvu Eiropas programmu dekoncentrāciju pie Komisijas delegācijām);

1.1.4

konstatē, ka Eiropas Savienības attīstības politika šodien attiecas uz 151 valsti un teritoriju, kuras noteiktas starptautiskā līmenī, un to realizē ar daudzām ģeogrāfiskām un tematiskām programmām, kā arī ar Kotonū nolīgumu attiecībā uz ĀKK valstīm;

1.1.5

izsaka nožēlu, ka, cenšoties veicināt savu attīstības programmu labvēlīgu uzņemšanu no minēto valstu iedzīvotāju puses, Komisija savā 2002. gada paziņojumā “Nevalstisko dalībnieku (NVD) dalība Kopienas attīstības politikā (4)”, galvenokārt ir ņēmusi vērā pilsoniskās sabiedrības organizācijas, bet ne teritoriālo pašvaldību atbalstu;

1.1.6

atzinīgi vērtē atbilstoši šai pieejai ieviestās pārmaiņas, izdarot nesenos grozījumus Kotonū nolīgumā rediģēšanas vidusposmā (5), īpaši 4. pantā, saskaņā ar kuriem noteikumi, kas līdz šim attiecās tikai uz NVD, turpmāk attiecas uz “vietējām decentralizētajām varām”.

1.2.1

ar “decentralizētu sadarbību”saprot starptautisku sadarbību, ko realizē Eiropas teritoriālās pašvaldības (kā šīs pašvaldības definētas dalībvalstu attiecīgajos tiesību aktos) demokrātiski ievēlētas izpildvaras vadībā, mobilizējot dzīvos spēkus savā teritorijā, un minētās pašvaldības ir vienlaicīgi atdalītas no valsts centrālās varas un no pilsoniskās sabiedrības.

1.2.2

pauž nožēlu, ka sabiedrība šobrīd joprojām nekā nezina par Eiropas teritoriālo pašvaldību atbalstu Eiropas attīstības politikai, kā arī citām ārējā atbalsta politikām;

1.2.3

konstatē, ka šī nezināšana ir saistīta ar teritoriālajām pašvaldībām piešķirto nenoteikto vietu dažādās attīstības politikas programmās. Rezultātā

1.2.4

vēlas, lai, ņemot vērā citus attīstības dalībniekus, kas nav valdības, tiktu izveidots labāks līdzsvars starp dažādām pilsoniskās sabiedrības formām, t. i., “nevalstiskiem dalībniekiem” un teritoriālajām pašvaldībām. Šī vēlme nekādā veidā nav pretrunā ar partnerattiecībām, kādas pašvaldības bieži dibina kopā ar NVD decentralizētai sadarbībai.

1.3.1

uzsver, ka Eiropas vietējās pašvaldības jau daudzus gadus, atbilstoši katras dalībvalsts noteikumiem, uztur sadarbības attiecības ar vietējām varām ārpus Eiropas Savienības, jo īpaši ar jaunattīstības valstīm;

1.3.2

atzīmē, ka neatkarīgi no pašvaldībām piešķirtajām iniciatīvas iespējām, dalībvalstis tām bieži piedāvā dažāda veida atbalstu, lai stiprinātu decentralizētas sadarbības efektivitāti un veicinātu to saikni valstiskā līmeni attiecībā uz attīstību, atzīstot pašvaldību sniegto ieguldījumu;

1.3.3

atgādina, ka pašvaldības iegulda decentralizētā sadarbībā prasmes un pieredzi dažādās jomās: sniedz pakalpojumus iedzīvotajiem veselības un izglītības jomā, komunālos pakalpojumus (ūdens, atkritumi), nodrošina teritorijas ekonomisko attīstību, tajā skaitā tirdzniecību, kā arī iestāžu atbalstu vietējai pārvaldei, iegulda ar vietējo un reģionālo demokrātiju un funkcionējošām demokrātiskām iestādēm saistītu pieredzi, nodrošina dažāda veida mantojuma nozīmes atzīšanu un tā izmantošanu, un, visbeidzot, nozīmi, kāda tām var būt miera atbalstīšanā (“pilsētu diplomātija”). Tādējādi to darbība ir ļoti nozīmīga, lai “decentralizētas vietējās varas” jaunattīstības valstīs varētu labāk apzināties decentralizācijas uzliktos pienākumus;

1.3.4

tajā pašā laikā uzsver, ka reģionālajām pašvaldībām ir vairāk un labākas iespējas pievērst Eiropas iedzīvotāju uzmanību problēmām, kas saistītas ar atbalstu attīstībai un rosināt tos rīkoties šajā jomā;

1.3.5

atzīst, ka atšķirīgie noteikumi katrā valstī, dažādās jomas, kurās notiek vietējo pašvaldību sadarbība, katras pašvaldības īpatnības un mainīgas nozīmības cilvēkresursi un finanšu līdzekļi, ko pašvaldības veltī decentralizētai sadarbībai, rada reizē bagātīgu un sarežģītu kopainu;

1.3.6

uzskata, ka saprotamība ir būtisks elements, lai pašvaldības atzītu atbalsta nepieciešamību cīņā pret nabadzību un par labu demokrātijai, jo tad decentralizētu sadarbību var uzlūkot ne vairs kā vienkāršu darbību vai programmu pavairošanu, bet arī kā globālas stratēģijas vietējo dimensiju attīstības veicināšanai valsts vai reģiona līmenī;

1.3.7

atzinīgi vērtē gan Eiropas, gan jaunattīstības valstu vietējo pašvaldību iniciatīvas, attīstot un strukturējot sadarbību uz tematiska vai ģeogrāfiska pamata;

1.3.8

atzinīgi vērtē pasaules organizācijas “Apvienotās pilsētas un vietējās pašvaldības” (APVP) izveidi 2004. gadā, kuru turpmāk ANO atzīst par starpnieku, kas balstīta uz mieru, vietējo autonomiju un solidaritāti un pulcē visu pasaules reģionu pašvaldības ap starptautiskās sadarbības problemātiku.

1.4.1

pateicas Komisijai, ka tā ir iesniegusi Komitejai savu priekšlikumu kopīgajai deklarācijai, kas ir politiski ļoti nozīmīga;

1.4.2

vērtē to atzinīgi, jo Komiteja uzskata, ka priekšlikuma iesniegšana nozīmē vietējo pašvaldību, kā arī Eiropas attīstības politikas dalībnieku atzīšanu;

1.4.3

piekrīt tekstā paustajam vispārējam viedoklim, ka “globalizācijai jābūt pozitīvam spēkam visai cilvēcei”, viedoklim, kuru Komiteja pati ir izteikusi vienā no saviem iepriekšējiem atzinumiem (6);

1.4.4

atzinīgi vērtē vēlmi vairāk saskaņot Eiropas Savienības darbību, lai panāktu lielāku saskaņotību, definējot “tematisku ietvaru” prioritāšu izvēles starp iekšpolitiku un ārpolitiku izdarīšanai (kas jo īpaši nepieciešama starptautiskajā tirdzniecībā un lauksaimniecībā), starp Komisijas un dalībvalstu darbību;

1.4.5

atzinīgi vērtē vietējo pašvaldību, kā arī vietējās pašpārvaldes un decentralizētas attīstības dalībnieku lomas iekļaušanu dažādās nozarēs, tomēr uzskata, ka šo lomu varētu minēt arī citās jomās (piemēram, piekļuvē ūdens resursiem);

1.4.6

ar interesi gaida Komisijas pieteikto specifisko dokumentu par situāciju Āfrikā un tai sniedzamo atbalstu.

2.1

iesaka izvērtēt decentralizētas sadarbības vietu pēc šādiem principiem:

2.2

piedāvā veikt šādas darbības, balstoties uz jau izveidotajām organizācijām, ko pašvaldības izveidojušas decentralizētas sadarbības strukturēšanai, lai nodrošinātu attīstību, galvenokārt uz organizāciju “Apvienotās pilsētas un vietējās pašvaldības”, kā arī citām organizācijām, kas arī darbojas par labu decentralizētai sadarbībai:

2.2.1

attiecībā uz Eiropas vietējām pašvaldībām:

2.2.2

attiecībā uz vietējām un reģionālām varām noteikt atbalsta Eiropas attīstībai piešķiršanas vispārējos principus, pamatojoties uz decentralizācijas pieeju:

2.3

iesaka iekļaut vietējās pašvaldības Eiropas attīstības politikas aktivizēšanā, kā to vēlas Komisija; pašvaldības jau bieži saistībā ar NVO veicina sabiedrības izpratni par cīņu pret nabadzību pasaulē, veicot specifisku darbu ar pilsoņiem, īpaši ar jaunatni;

2.4

Attiecībā uz priekšlikumu Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgajai deklarācijai par Eiropas Savienības attīstības politiku “Eiropas konsenss”, KOM(2005) 311 galīgā redakcija

Reģionu komiteja

2.4.1

ņemot vērā izrādīto lielo interesi par valstīm, kurām ir “sarežģītas partnerattiecības” ar Eiropas Savienību, gaida no 2007. gada plānotās izmaiņas budžeta līnijā “decentralizēti sadarbībai”, kura šobrīd ir īpaši paredzēta šādām valstīm (7), jo tās finansējums neapšaubāmi ir nepietiekams;

2.4.2

izsaka vēlēšanos, lai atbalsts no budžeta, kura nozīmei vajadzētu pieaugt Eiropas atbalsta piešķiršanā, saņēmējvalstu valdībām nodrošinātu iespēju no valsts budžeta pārskaitīt vietējam pašvaldībām līdzekļus, kas atbilstu tām uzticētajiem pienākumiem saskaņā ar notiekošajiem decentralizācijas pasākumiem;

2.4.3

lūdz Komisiju apsvērt šajā atzinumā izteiktos ieteikumus, lai veicinātu šo jauno posmu Eiropas Savienības attīstības politikā.

16.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 115/47

1.1

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par pamatprogrammas izveidi solidaritātei un migrācijas plūsmu pārvaldībai laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam;

1.2

atzīst globālās migrācijas nozīmi un apjomu un tās nozīmīgumu dažādības un attīstības veicināšanā, īpaši vietējā kopienā. RK pilnībā piekrīt, ka Eiropas Savienībā ir svarīgi koordinēt imigrācijas, patvēruma un integrācijas politiku. Tagad paplašinātajā Kopienā tas pat ir vēl svarīgāk;

1.3

atzīst Kopienas virzītas, visaptverošas un ilgtspējīgas politikas nozīmi migrācijas plūsmu vadībā, tajā skaitā saistībā ar drošību uz robežām, to personu efektīvu aizsardzību, kurām ir vajadzīga starptautiska aizsardzība, to trešo valstu valstspiederīgo efektīvu repatriāciju, kuri nelegāli uzturas Eiropas Savienības teritorijā, legālo migrantu integrāciju ekonomiskajā, sociālajā, kultūras un politiskajā dzīvē;

1.4

uzsver, ka atbildība par tiesību aktu izstrādi un īstenošanu ir valsts līmeņa kompetence, turpretī imigrantu uzņemšanas, izmitināšanas un integrācijas atvieglošana — galvenokārt reģionālā un vietējā līmeņa kompetence. Tādēļ RK īpaši uzsver nozīmīgo lomu, kāda ir vietējām un reģionālajām varām, kuru kompetencē ir plānošana, dzīvokļu saimniecība, izglītība un darba tirgus, kuras tieši ietekmē integrāciju un var veicināt sociālo kohēziju, sociālo integrāciju un ilgtspējīgas sabiedrības;

1.5

uzsver, ka vietējās un reģionālās varas cer kļūt par solidaritātes ķēdes galveno posmu un palīdzēt likvidēt migrācijas cēloņus, pastiprinot pasākumus finanšu sadarbībai un izstrādājot kopīgu stratēģiju reģionālās un valstu pārrobežu sadarbības veicināšanai migrācijas plūsmu vadības jomā. Pilnvaras migrācijas, imigrācijas un integrācijas jomās un to kā infrastruktūras apsaimniekotāju vai īpašnieku statuss izvirza minētās iestādes procesu vadīšanas priekšgalā, lai novērstu, finansētu un vadītu migrācijas plūsmas;

1.6

uzsver, ka daudzviet Eiropas Savienībā nodokļu ieņēmumus iekasē valsts līmenī, turpretī ekonomiskos apgrūtinājumus saistībā ar imigrācijas rezultātā radušos atstumtību ir spiests segt vietējais līmenis. Optimālu saimniecisko resursu izmantošanu var kavēt apspriešanās trūkums starp dažādiem līmeņiem. Šāds izdevumu sadales veids varētu papildināt rīcību Savienības līmenī un šajā jomā dot pozitīvus rezultātus;

1.7

1.8

1.9

uzsver, ka ar imigrāciju nepietiek, lai ilgtermiņā novērstu darbaspēka trūkumu ES, un norāda uz savu atzinumu par gados vecāku darba ņēmēju ieguldījumu darba tirgū;

1.10

ir steidzami jāizstrādā stratēģijas jautājumu risināšanai saistībā ar lielo imigrantu grupu, kas ekonomisku, sociālu un politisku iemeslu dēļ atrodas ārpus darba tirgus;

1.11

aicina veikt pasākumus, lai efektīvi risinātu jautājumu saistībā ar to strādājošo personu lielo skaitu, kuras ES ir ieceļojušas un uzturas nelegāli. Ir jāapsver pasākumi un jāievieš mehānisms, lai imigranti, kas šobrīd pārkāpj spēkā esošos tiesību aktus par imigrāciju, nekavējoties varētu legalizēt savu statusu, īpaši gadījumos, ja nelegāla uzturēšanās ir saistīta ar administratīvām nepilnībām vai dalībvalstīs pastāvošiem īpašiem ģeopolitiskajiem apstākļiem. Minētajiem pasākumiem ir jābūt ar izņēmuma raksturu nevis atkārtotiem, un tie jāapvieno ar a) pienācīgiem ieinteresēto personu uzņemšanas standartiem, b) nostāju, ka nelegāla imigrācija nav pieļaujama, c) neatlaidīgu cīņu pret cilvēku tirdzniecību un d) efektīvu struktūru izveidošanu un politiku legālas darbaspēka migrācijas atbalstam;

1.12

uzsver, ka ir jāatzīst un jāatbalsta katra imigranta vajadzība strādāt, lai sevi uzturētu. Papildus ekonomiskajiem aspektiem pozitīvu sociālo attīstību veicina arī uzņēmējdarbība un mazā uzņēmējdarbība. Iespēja iegūt īpašumā un vadīt uzņēmumu ietekmē integrāciju, tādēļ tai būtu jāsaņem lielāks sabiedrības atbalsts;

1.13

atzinīgi vērtē aizvien lielāko informētību Eiropas Savienībā par imigrantu jaunradi un uzņēmējdarbību. Uzņēmējdarbības izaugsme un jauni uzņēmējdarbības veidi ir būtiski svarīgi sekmīgā integrācijas procesā, un tas ir nozīmīgs ieguldījums Lisabonas stratēģijas īstenošanā;

1.14

uzsver, ka ļoti nozīmīgs ir nevalstisko organizāciju darbs ciešā sadarbībā ar vietējām un reģionālajām varām, un atbalsta to programmas, lai paātrinātu ar migrāciju saistītās politikas un darbību īstenošanu (piemēram, integrācija valsts politiskajā un sociālajā dzīvē utt.);

1.15

atzinīgi vērtē lēmumu, ar ko dibina Eiropas Bēgļu fondu, un īpaši noteikumu par mērķgrupu iedzīvotāju integrāciju. RK atgādina, ka lielākā daļa darbību, kas ir ierosinātas par piemērotām bēgļu uzņemšanas apstākļu uzlabošanai un integrācijai, ir reģionālo un vietējo varu kompetencē;

1.16

atzinīgi vērtē lēmumu, ar ko dibina Ārējo robežu fondu, un atgādina, ka daži Eiropas reģioni attīstības un sociālās kohēzijas jomā cieš netiešus zaudējumus tādēļ, ka tie atrodas pie Savienības robežām. Minēto faktu vajadzētu atspoguļot lēmumā;

1.17

atzīmē, ka ES neveiksmēs saistībā ar integrāciju daļēji vainojams fakts, ka vietējās un reģionālās varas nav bijušas iesaistītas politikas veidošanā. Vietējās un reģionālās varas ir iedzīvotājiem vistuvākais valdības līmenis, bet īstenošanas sekas vietējā līmenī visbiežāk ir tikušas ignorētas un ne vienmēr ņemtas vērā;

1.18

atgādina, ka nolūkā panākt sociālo kohēziju integrācijas jautājumi ir jāiekļauj visās politikas jomās. Kopienas imigrācijas un integrācijas politikai ir jābūt saskaņotai ar ES plašākajiem sociālās, ekonomiskās politikas, kā arī ārpolitikas un attīstības politikas mērķiem un jārespektē tādas Eiropas pamatvērtības kā vienlīdzīgas iespējas, cilvēktiesības, cilvēka cieņa, iecietība, cieņa pret dažādību, pasākumi diskriminācijas apkarošanai un atbalsts lielākai līdzdalībai kopienas dzīvē;

1.19

vēlas uzsvērt, ka integrācija ir sabiedrības kā vienota veseluma pienākums, kuras īstenošanā ir nepieciešams gan imigrantu, gan vietējo iedzīvotāju ieguldījums, lai panāktu ilgtspējīgu sociālo kohēziju un izaugsmi;

1.20

atzīst, ka, kaut arī darba tirgus jautājumiem ir izšķiroša nozīme imigrantu integrācijā, tos nevar aplūkot atrauti no pārējiem pasākumiem, jo integrācijas pakāpe ir atkarīga arī no daudziem citiem faktoriem, piemēram, sociālās situācijas, izglītības, valodu zināšanām un līdzdalības kopienas dzīvē. Sekmīga imigrantu integrācija ir posms tādas sabiedrības veidošanā, kurā katrs dod savu ieguldījumu par labu indivīdam, vietējai kopienai un sabiedrībai plašākā nozīmē;

1.21

izsaka nožēlu, ka Solidaritātes programmā nav iekļauti pietiekami pasākumi saistībā ar gandrīz 500 000 patvēruma meklētājiem Eiropas Savienībā, kuri gaida lēmumu par uzturēšanās atļaujas vai līdzīgas atļaujas piešķiršanu; lielākā daļa minēto patvēruma meklētāju atrodas ārpus pastāvīgā darba tirgus;

1.22

uzsver, ka nevienādība starp valsts līmeņa pievēršanās vajadzībai pēc imigrantu darba un vietējā līmeņa centieni apkarot sociālo izolētību, atstumtību un ksenofobiju pastiprina visu iesaistīto līmeņu dialoga un sadarbības nepieciešamību;

1.23

uzskata, ka rīcībai un politikai, kas pakāpeniski noved pie oficiālu vēlēšanu tiesību piešķiršanas, kura palīdzēs palielināt imigrantu iesaistīšanos demokrātiskajos procesos, ir jābūt noteicošajai Solidaritātes programmas daļai;

1.24

atzinīgi vērtē lēmumu, ar kuru izveido Eiropas Atgriešanās fondu, atgādinot, ka integrētā repatriācijas vadībā ir jābūt ietvertiem reģionālajiem rādītājiem, īpaši atzīstot pie ES robežām esošo reģionālo un vietējo varu ieguldījumu brīvprātīgu atgriešanās shēmu atbalstīšanā.

2.1

uzsver, ka ir nepieciešama līdzsvarota politika, kas veicinās pasākumus vienmērīga legālās migrācijas līmeņa nodrošināšanai kopā ar pasākumiem nelegālās migrācijas novēršanai un cīņai pret kontrabandu un cilvēku tirdzniecību. RK uzsver arī migrācijas nozīmīgo lomu kvalificēta personāla piesaistīšanā un aicina Eiropadomi izstrādāt efektīvas politikas iniciatīvas minētajās jomās, tajā skaitā attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo pieņemšanu darbā zinātniskajā pētniecībā;

2.2

uzsver, ka vietējās un reģionālās varas būtu vairāk jāiesaista patvēruma politikas veidošanā un īstenošanā. Minēto uzdevumu izpildes nolūkā Reģionu komiteja ierosina apspriest finansējuma nozaru paplašināšanu reģionālās sadarbības un jaunās kaimiņattiecību politikas jomā, kas ir iekļauta struktūrfondu trešajā galvenajā mērķī 2007.—2013. gadam, un izsaka cerību, ka saskaņā ar minēto mērķi īstenotās kopīgās daudzpusējās programmas un kaimiņattiecību politikas ietvaros īstenotie divpusējie rīcības plāni tiks efektīvi koordinēti;

2.3

uzsver, ka ir obligāti jānodrošina reģionālo un vietējo varu konkrēta iesaistīšana visu četru fondu finansēto darbību plānošanā un izpildē, lai īstenotu horizontālo noteikumu par partnerību;

2.4

ierosina pastiprināt darbības un pasākumus izglītības iekļaušanai migrantu plūsmu vadības centienos, īpaši migrantu un bēgļu integrācijas jomās;

2.5

ierosina iekļaut programmā šādus specifiskus horizontālos noteikumus — klauzulas:

2.6

izsaka nožēlu, ka tehniskajai palīdzībai plānotie izdevumi visos četros lēmumos ir mazi, kaut arī sabiedrības informēšanas kampaņām ir ļoti liela nozīme, lai visa veida politika brīvības, drošības un tiesiskuma jomā būtu sekmīga un efektīva;

2.7

aicina vietējās un reģionālās varas apmainīties ar apmācību programmām un strādāt, lai veidotu sinerģiju un partnerattiecības ar atbilstošajām Eiropas un valstu iestādēm;

2.8

aicina vietējās un reģionālās varas veicināt pamatprogrammā ierosināto pasākumu ātru un efektīvu īstenošanu;

2.9

uzsāk Reģionu komitejas rīcības plānu, lai sekmētu taisnīgu atbildības sadalījumu migrācijas jomā starp dalībvalstīm un dalībvalstīs starp valsts, reģionālajām, vietējām, pilsētu un citām publiskajām institūcijām;

2.10

uzsver, ka Komiteja uzskatāma par nozīmīgu un Kopienas interesēm pievērsušos partneri, kas palīdz efektīvāk noteikt vietējo un reģionālo pārstāvju atbildību attiecībā uz migrācijas plūsmu finansēšanas un vadības jautājumiem 2007.—2013. gadā, tādējādi palīdzot tos iekļaut sadarbības mehānismā, ko Savienība vēlas īstenot.

16.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 115/53

1.

Eiropadomes 2003. gada 19. un 20. jūnijā Salonikos notikušās sanāksmes prezidentūras secinājumi ir devuši visam Rietumbalkānu reģionam uz Eiropu orientētu nākotnes perspektīvu; šī perspektīva tika vēlreiz uzsvērta Eiropadomes 2005. gada 16.—17. jūnijā Briselē notikušās sanāksmes prezidentūras secinājumos;

2.

Visās Rietumbalkānu valstīs, arī Kosovā, patlaban ir vērojamas pozitīvas pārmaiņas, tostarp attieksmē pret Starptautisko kriminālo tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai. Šīs pārmaiņas ir svarīgs solis uz minēto valstu iespējamo integrāciju Eiropā. Tomēr ir nepieciešams būtisks turpmākais progress;

3.

Kosovas iedzīvotāji mierīgi uzņēma bijušā premjerministra Haradinaj atkāpšanos, un valdība parādīja politisku briedumu, īstenojot vienmērīgu pāreju uz jauno Kosovas valdību, ko vada premjerministrs Kosumi. Tā apstiprināja apņēmību turpināt iepriekšējās valdības programmu, kas vērsta uz ANO standartu ieviešanu;

4.

Kosovas valdība 2005. gada 22. februārī pieņēma “Vietējo pašvaldību reformu — darba programmu 2005. gadam”. Reforma ir vērsta uz to, lai uzlabotu pakalpojumus vietējā līmenī un tādējādi sekmētu a) noturīgu valdību un pieņemamus dzīves apstākļus visiem Kosovas iedzīvotājiem; b) visu kopienu integrāciju Kosovas demokrātiskajās struktūrās; c) attiecīgajiem standartiem atbilstošu demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanu Kosovā;

5.

Turpinās pasākumi Kosovas ekonomiskās integrācijas veicināšanai. Šis pastāvīgais darbs ir vērsti uz to, lai risinātu smago ekonomisko stāvokli Kosovā, tostarp zemo ienākumu līmeni, augsto bezdarbu un izteikto infrastruktūras trūkumu. Ir steidzami vajadzīgs tiesiskais regulējums, kas skaidri definētu īpašumtiesības;

6.

Tālejošajai un vispusīgajai standartu piemērošanas pārskatīšanai, kas patlaban tiek īstenota, jāievada reālistisks process virzībai uz Kosovas nākotnes statusa noregulējumu. Stipras, autonomas un multietniskas vietējās un pašvaldību institūcijas ir priekšnoteikums ilgstošam mieram un uzplaukumam Kosovā, kā arī jebkuras vienošanās par Kosovas nākotnes statusu galvenais elements;

7.

Reģionu komitejas, Eiropas Komisijas un Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo varu kongresa kopīgi organizētās konferences par ES vietējo un reģionālo varu lomu Rietumbalkānu demokrātiskās konsolidācijas procesā, kura notika 2005. gada 22. jūnijā Prištinā, nobeiguma deklarācijā, kā arī Dienvidaustrumu Eiropas stabilitātes paktā ir uzsvērts, ka, lai Kosovas tautai būtu nākotne Eiropas Savienībā, ir nepieciešams nodrošināt patiesu decentralizāciju un līdzdalības demokrātiju, visā pilnībā respektējot demokrātiskās vērtības un minoritāšu tiesības,

1.1

atzinīgi novērtē ziņojumu un secinājumus, ko Komisija izdarījusi tās paziņojumā “Eiropas nākotnes perspektīva Kosovai” (KOM (2005) 156 galīgā red.) kā pamatu, lai rastu izeju no pašreizējā strupceļa saistībā ar demokrātiskas un etniski daudzveidīgas sabiedrības attīstību Kosovā, šādi iedrošinot Kosovu piedalīties reģionālās uz mieru un pārticību vērstās norisēs;

1.2

atzinīgi novērtē ziņojumu par Serbijas un Melnkalnes gatavību risināt sarunas par Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu ar Eiropas Savienību (SEC(2005) 478 final), kas beidzas ar pozitīvu rekomendāciju virzībai uz stabilizācijas un asociācijas sarunu atklāšanu ar nosacījumu, ka Serbija un Melnkalne konsekventi turpinās sagatavošanas darbu;

1.3

atzinīgi novērtē Eiropadomes 2005. gada 16.—17. jūnijā Briselē notikušās sanāksmes prezidentūras secinājumus un deklarāciju par Kosovu, kurā uzsvērts, ka stāvokļa Kosovā vispusīgā izvērtējuma rezultāts nav nekas iepriekš nolemts: standartu, sevišķi to, kuri ir noteikti kā prioritāte, ieviešanai un decentralizācijas procesam ir īpaša nozīme;

1.4

uzskata, ka Kosovas un ES vietējām un reģionālajām varām jāsekmē virzība uz Kosovas nākotni Eiropā;

1.5

atzinīgi novērtē Komisijas apņemšanos koncentrēties uz Kosovas īpašo situāciju un vajadzībām, lai tā varētu attīstīt stabilizācijas un asociācijas procesu;

1.6

atzinīgi novērtē aktīvu pievēršanos Kosovas attīstības un reformu vajadzībām ar apņemšanos mobilizēt Komisijas resursus šādas attīstības un reformu paātrināšanai;

1.7

atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumu izpētīt jaunas iespējas, lai Kosova varētu pilnā mērā gūt labumu no visiem Eiropas Savienības attiecīgajiem instrumentiem;

1.8

piešķir vislielāko nozīmi politiskajam dialogam starp Kosovas kopienām un varām Belgradā un Prištinā kā vienīgajam veidam, lai panāktu lielāku stabilitāti, kas ir priekšnoteikums visa Rietumbalkānu reģiona integrācijai Eiropā;

1.9

atzinīgi novērtē Kosovas pašpārvaldes pagaidu institūciju (KPPI) centienus reformēt vietējo pašpārvaldi Kosovā;

1.10

atgādina, ka decentralizācijai jābūt saistītai ar reālu varas un jo īpaši finansiālo resursu un īpašumu nodošanu proporcionāli jaunajām funkcijām, kas uzticētas vietējām un reģionālajām varām;

1.11

atbalsta vietējo un reģionālo varas iestāžu apvienību ļoti svarīgo lomu vietējo un reģionālo varas iestāžu kolektīvo viedokļu paušanā savām valdībām un to nozīmi vietējā un reģionālā līmeņa politiķu darbības potenciāla sekmēšanā;

1.12

atbalsta Komisijas iesaistīšanos augsta līmeņa konsultācijās ar galvenajiem starptautiskajiem dalībniekiem, lai izveidotu saskaņotu politiku attiecībā uz Kosovu; un atzinīgi novērtē lēmumu uzsākt visaptverošu Kosovas standartu ieviešanas pārskatīšanu.

2.1

aicina Komisiju aktīvi iesaistīt Kosovas vietējās varas politisko, sociālo un ekonomisko reformu īstenošanā vietējā līmenī, pilnā mērā respektējot subsidiaritātes, proporcionalitātes un labas pārvaldes principus;

2.2

aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar vietējām varām veicināt un atbalstīt informatīvās kampaņas, lai informētu ES pilsoņus par attiecībām ar Kosovu un Kosovas pilsoņus — par ES vērtībām;

2.3

aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar vietējām varām atbalstīt apmaiņas un mērķsadarbības programmas, kas palīdzēs veicināt savstarpējo sapratni starp pilsoņiem un ES un Kosovas administrācijām, kā arī stiprināt administratīvo kapacitāti vietējā un reģionālajā līmenī;

2.4

iesaka attiecībā uz Komisijas atbalstu institūciju izveidei īpaši ņemt vērā vietējo pašvaldību kapacitāti, lai sekmētu normatīvo aktu ieviešanu un veicinātu saziņu un sadarbību starp centrālo un vietējo varu;

2.5

aicina uz sadarbību un pirmsiestāšanās procesa gaitā gūtās pieredzes un paraugprakses apmaiņu ar ES dalībvalstu, kandidātvalstu un Rietumbalkānu valstu vietējām un reģionālajām varām;

2.6

uzsver, ka viens no veidiem, kā stiprināt drošību un stabilitāti Kosovā un Rietumbalkānu reģionā, ir īstenot aktīvu pārrobežu sadarbību starp vietējām un reģionālajām varām;

2.7

aicina visas par standartu ieviešanu atbildīgās puses, īpaši Kosovas pašpārvaldes pagaidu institūcijas (KPPI), turpināt pašvaldību reformu īstenošanu visā Kosovas teritorijā, palīdzēt vietējām varām Kosovā darboties atbilstoši Eiropas Vietējo pašvaldību hartai un jo īpaši gādāt par to, lai vietējām varām Kosovā tiktu pietiekami nodrošināti nepieciešamie finanšu, zemes resursi, kā arī cilvēkresursi to sociālo un ekonomisko funkciju veikšanai;

2.8

atgādina visām par standartu ieviešanu atbildīgajām pusēm, īpaši Kosovas pašpārvaldes pagaidu institūcijām (KPPI), ka reģionālo un minoritāšu valodu, kā arī visu kopienu kultūras mantojuma aizsardzība un sekmēšana ir galvenie faktori tolerances un savstarpējās sapratnes veicināšanā plurālistiskā, multietniskā un multikulturālā Kosovā;

2.9

aicina visas par standartu ieviešanu atbildīgās puses, īpaši Kosovas pašpārvaldes pagaidu institūcijas (KPPI) veicināt visu etnisko grupu un kopienu pārstāvju iesaistīšanu lēmumu pieņemšanas procesos, īpaši vietējā un municipālajā līmenī, kā arī uzsver, ka multietniskas municipalitātes ir galvenais elements stabilizācijas un saskaņas nostiprināšanas procesā Kosovā;

2.10

iesaka visām par standartu ieviešanu atbildīgajām pusēm, īpaši Kosovas pašpārvaldes pagaidu institūcijām (KPPI), pielikt lielākas pūles, lai visdrīzākajā laikā panāktu konkrētus rezultātus, īpaši attiecībā uz bēgļu un pārvietoto personu atgriešanos, kā arī personu brīvu pārvietošanos visām kopienām;

2.11

aicina visas par standartu ieviešanu atbildīgās puses, īpaši Kosovas pašpārvaldes pagaidu institūcijas (KPPI) veikt pasākumus sadarbībā ar ES un starptautiskajām institūcijām, neaprobežoties tikai ar standartu ieviešanu un būt gatavām ES likumdošanas ieviešanai, tostarp vietējā līmenī;

2.12

iesaka cieši sadarboties ar Eiropas Padomes Eiropas Vietējo un reģionālo varu kongresu (EVRvK) un veicināt Kosovas varas iestāžu plašāku līdzdalību Eiropas demokrātiskajā procesā;

2.13

iesaka Finanšu perspektīvās 2007.—2013. gadam paredzēt pietiekamu finansiālo atbalstu Kosovai.

16.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 115/56