19.4.2006

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 91/3

Komisijas paziņojums saistībā ar Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīvas 89/686/EEK īstenošanu par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz individuālajiem aizsardzības līdzekļiem

(2006/C 91/03)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

(Saskaņoto standartu nosaukumu un numuru publicēšana saskaņā ar direktīvu)

ESO (1)	Saskaņotā standarta numurs un nosaukums (un atsauces dokuments)	Pirmā publikācija OJ	Aizstātā standarta numurs	Aizstātā standarta atbilstības prezumpcijas beigu datums 1. piezīme
CEN	EN 132:1998 Elpošanas orgānu aizsarglīdzekļi — Terminu definīcijas un piktogrammas	4.6.1999.	EN 132:1990	Darbības izbeigšanās datums (30.6.1999.)
CEN	EN 133:2001 Elpošanas ceļu aizsargierīces — Klasifikācija	10.8.2002.	EN 133:1990	Darbības izbeigšanās datums (10.8.2002.)
CEN	EN 134:1998 Elpošanas ceļu aizsargierīces — Atsevišķu sastāvdaļu nosaukumi	13.6.1998.	EN 134:1990	Darbības izbeigšanās datums (31.7.1998.)
CEN	EN 135:1998 Elpošanas ceļu aizsardzības līdzekļi — Pēc nozīmes vienādu jēdzienu saraksts	4.6.1999.	EN 135:1990	Darbības izbeigšanās datums (30.6.1999.)
CEN	EN 136:1998 Elpošanas orgānu aizsarglīdzekļi — Pilnās sejas maskas — Prasības, testēšana, marķēšana	13.6.1998.	EN 136:1989 EN 136-10:1992	Darbības izbeigšanās datums (31.7.1998.)
CEN	EN 136:1998/AC:1999
CEN	EN 137:1993 Elpošanas orgānu aizsarglīdzekļi — Autonomie atklātās cirkulācijas saspiestā gaisa elpošanas aparāti — Prasības, testēšana, marķēšana	23.12.1993.	EN 137:1986	Darbības izbeigšanās datums (23.12.1993.)
CEN	EN 137:1993/AC:1993
CEN	EN 138:1994 Elpošanas ceļu aizsargierīces — Svaigā gaisa uzsūcējšļūtenes ierīce ar pilnu sejas masku, pusmasku vai iemutni — Prasības, pārbaudes, marķēšana	16.12.1994.	—
CEN	EN 140:1998 Elpošanas orgānu aizsarglīdzekļi — Pusmaskas un ceturtdaļmaskas — Prasības, testēšana, marķēšana	6.11.1998.	EN 140:1989	Darbības izbeigšanās datums (31.3.1999.)
CEN	EN 140:1998/AC:1999
CEN	EN 142:2002 Elpošanas ceļu aizsardzības līdzekļi — Iemutņu komplekti — Prasības, testēšana, marķēšana	10.4.2003.	EN 142:1989	Darbības izbeigšanās datums (10.4.2003.)
CEN	EN 143:2000 Elpošanas ceļu aizsardzības līdzekļi — Sīku piesārņojuma daļiņu filtri — Prasības, testēšana, marķēšana	24.1.2001.	EN 143:1990	Darbības izbeigšanās datums (24.1.2001.)
Brīdinājums: Attiecībā uz sīku piesārņojuma daļiņu filtriem, kuru filtrēšanas efektivitāte panākta, vienīgi vai daļēji izmantojot materiālus, kuru pamatā ir neaustas elektriski lādētas šķiedras, šī publikācija neattiecas uz standarta 8.7.2.4. un 8.7.3.4. punkta pēdējo teikumu un 10. punktu, attiecībā uz kuriem nav Direktīvā 89/686/EEK minēto veselības un drošības pamatprasību atbilstības prezumpcijas. Turklāt šo brīdinājumu ņem vērā, piemērojot šādus saskaņotos standartus: EN 149: 2001; EN 405: 2001; EN 1827: 1999; EN 12083: 1998; EN 12941: 1998; EN 12941:1998/A1: 2003; EN 12942: 1998; EN 12942: 1998/A1: 2002; EN 13274-7: 2002.
CEN	EN 144-1:2000 Elpošanas orgānu aizsarglīdzekļi — Gāzes balonu ventiļi. 1.daļa: Konektoru vītnes	24.1.2001.	EN 144-1:1991	Darbības izbeigšanās datums (24.1.2001.)
	EN 144-1:2000/A1:2003	21.2.2004.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (31.10.2003.)
	EN 144-1:2000/A2:2005	6.10.2005.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (31.12.2005.)
CEN	EN 144-2:1998 Elpošanas aizsargierīces. Gāzes balonu vārsti. 2.daļa: Izplūdes savienojumi	4.6.1999.	—
CEN	EN 144-3:2003 Elpošanas ceļu aizsargierīces — Gāzes balona ventiļi — 3.daļa: Izplūdes savienojumi niršanai paredzētiem slāpekļa-skābekļa gāzu maisījumam un skābeklim	21.2.2004.	—
CEN	EN 145:1997 Elpošanas orgānu aizsarglīdzekļi — Slēgtās cirkulācijas elpošanas aparāti saspiesta skābekļa vai saspiesta skābekļa-slāpekļa tips — Prasības, testēšana, marķēšana	19.2.1998.	EN 145:1988 EN 145-2:1992	Darbības izbeigšanās datums (28.2.1998.)
CEN	EN 145:1997/A1:2000	24.1.2001.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (24.1.2001.)
CEN	EN 148-1:1999 Elpošanas orgānu aizsarglīdzekļi — Vītnes sejas aizsarglīdzekļos — 1.daļa: Standarta vītņu savienojums	4.6.1999.	EN 148-1:1987	Darbības izbeigšanās datums (31.8.1999.)
CEN	EN 148-2:1999 Elpošanas orgānu aizsarglīdzekļi — Vītnes sejas aizsarglīdzekļos — 2.daļa: Centrālās vītnes savienojums	4.6.1999.	EN 148-2:1987	Darbības izbeigšanās datums (31.8.1999.)
CEN	EN 148-3:1999 Elpošanas orgānu aizsarglīdzekļi — Vītnes sejas aizsarglīdzekļos — 3.daļa: Vītņu savienojums M 45 x 3	4.6.1999.	EN 148-3:1992	Darbības izbeigšanās datums (31.8.1999.)
CEN	EN 149:2001 Elpošanas aizsargierīces — Filtrējošas pusmaskas aizsardzībai pret sīkajām daļiņām — Prasības, pārbaude, marķēšana	21.12.2001.	EN 149:1991	Darbības izbeigšanās datums (21.12.2001.)
CEN	EN 165:1995 Individuālā acu aizsardzība — Vārdnīca	Šī ir pirmā publikācija	EN 165:1995	31.5.2006.
CEN	EN 166:2001 Individuālā acu aizsardzība — Specifikācijas	10.8.2002.	EN 166:1995	Darbības izbeigšanās datums (10.08.2002.)
CEN	EN 167:2001 Individuālā acu aizsardzība — Optiskās testēšanas metodes	10.8.2002.	EN 167:1995	Darbības izbeigšanās datums (10.08.2002.)
CEN	EN 168:2001 Individuālā acu aizsardzība — Acu testēšanas metodes (izņemot optiskās metodes)	10.8.2002.	EN 168:1995	Darbības izbeigšanās datums (10.08.2002.)
CEN	EN 169:2002 Acu aizsardzība — Filtri metināšanai un līdzīgiem tehniskiem darbiem — Prasības attiecībā uz caurlaidību un ieteicamā pielietošana	28.8.2003.	EN 169:1992	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN 170:2002 Individuālā acu aizsardzība — Ultravioletā starojuma filtri — Prasības filtru caurlaidībai un to lietošanas ieteikumi	28.8.2003.	EN 170:1992	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN 171:2002 Individuālā acu aizsardzība — Infrasarkanā starojuma filtri — Prasības filtru caurlaidībai un to lietošanas ieteikumi	10.4.2003.	EN 171:1992	Darbības izbeigšanās datums (10.4.2003.)
CEN	EN 172:1994 Individuālā acu aizsardzība — Saulesbriļļu filtri lietošanai ražošanā	15.5.1996.	—
	EN 172:1994/A1:2000	4.7.2000.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (31.10.2000.)
	EN 172:1994/A2:2001	10.8.2002.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (10.8.2005.)
CEN	EN 174:2001 Individuālā acu aizsardzība — Kalnu slēpošanas aizsargbrilles	21.12.2001.	EN 174:1996	Darbības izbeigšanās datums (21.12.2001.)
CEN	EN 175:1997 Individuālie aizsarglīdzekļi — Acu un sejas aizsarglīdzekļi metināšanas un ar to saistīto procesu laikā	19.2.1998.	—
CEN	EN 207:1998 Individuālā acu aizsardzība — Filtri un acu aizsarglīdzekļi pret lāzera radiāciju (lāzera acu aizsargi)	21.11.1998.	EN 207:1993	Darbības izbeigšanās datums (31.3.1999.)
CEN	EN 207:1998/A1:2002	28.8.2003.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN 208:1998 Individuālā acu aizsardzība — Acu aizsarglīdzekļi regulēšanas darbam ar lāzeriem un lāzeru sistēmām (lāzera regulēšanas acu aizsarglīdzekļi)	21.11.1998.	EN 208:1993	Darbības izbeigšanās datums (31.3.1999.)
CEN	EN 208:1998/A1:2002	28.8.2003.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN 250:2000 Elpošanas orgānu aizsarglīdzekļi — Autonomās atklātās cirkulācijas saspiestā gaisa niršanas ierīces — Prasības, testēšana, marķēšana	8.6.2000.	EN 250:1993	Darbības izbeigšanās datums (19.7.2000.)
CEN	EN 269:1994 Elpošanas orgānu aizsargierīces — Svaiga gaisa spiediena šļūtenes ierīces ar galvassegu — Prasības, testēšana, marķēšana	16.12.1994.	—
CEN	EN 340:2003 Aizsargapģērbs — Vispārīgas prasības	6.10.2005.	EN 340:1993	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN 341:1992 Individuālie aizsarglīdzekļi pret kritieniem no augstuma — Nolaišanās aprīkojums	23.12.1993.	—
	EN 341:1992/A1:1996	6.11.1998.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (6.11.1998.)
	EN 341:1992/AC:1993
CEN	EN 342:2004 Aizsargapģērbs — Apģērbu komplekti un atsevišķi apģērba gabali aizsardzībai pret aukstumu	6.10.2005.	—
CEN	EN 343:2003 Aizsargapģērbs — Apģērbu komplekti aizsardzībai pret lietu	21.2.2004.	—
CEN	EN 348:1992 Aizsargapģērbs — Testa metode: Materiālu izturības noteikšana pret kausēta metāla sīku šļakatu ietekmi	23.12.1993.	—
CEN	EN 348:1992/AC:1993
CEN	EN 352-1:2002 Dzirdes aizsargi — Drošības prasības un testēšana — 1.daļa: Austiņas	28.8.2003.	EN 352-1:1993	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN 352-2:2002 Dzirdes aizsargi — Vispārīgās prasības — 2.daļa: Ausu ieliktņi	28.8.2003.	EN 352-2:1993	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN 352-3:2002 Dzirdes aizsargi — Vispārīgās prasības — 3.daļa: Austiņas, kas piestiprinātas pie rūpniecības aizsargķiverēm	28.8.2003.	EN 352-3:1996	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN 352-4:2001 Dzirdes aizsargi — Drošības prasības un testēšana — 4.daļa: Efektīvie ausu aizsargi	10.8.2002.	—
CEN	EN 352-4:2001/A1:2005	Šī ir pirmā publikācija	3. Piezīme	30.4.2006.
CEN	EN 352-5:2002 Dzirdes aizsargi — Drošības prasības un testēšana — 5.daļa: Aktīvas trokšņa samazināšanas austiņas	28.8.2003.	—
CEN	EN 352-6:2002 Dzirdes aizsargi — Drošības prasības un testēšana — 6.daļa: Austiņas ar sakaru ierīcēm	28.8.2003.	—
CEN	EN 352-7:2002 Dzirdes aizsargi — Drošības prasības un testēšana -7.daļa: Efektīvie ausu ieliktņi	28.8.2003.	—
CEN	EN 353-1:2002 Individuālie aizsarglīdzekļi pret kritieniem no augstuma — 1.daļa: Vadāma tipa kritiena aizturētāji uz cietas noenkurojamas līnijas	28.8.2003.	EN 353-1:1992	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN 353-2:2002 Individuālās aizsardzības iekārtas kritienu novēršanai no augstuma — 2.daļa: Pamattipi kritiena apturēšanai kustīgā balsta līnijā	28.8.2003.	EN 353-2:1992	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN 354:2002 Personiskās aizsardzības līdzekļi kritiena novēršanai no augstuma — Virves	28.8.2003.	EN 354:1992	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN 355:2002 Individuālās aizsardzības iekārtas kritiena novēršanai no augstuma — Enerģijas absorbētāji	28.8.2003.	EN 355:1992	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN 358:1999 Personiskās aizsardzības līdzekļi kritiena novēršanai no augstuma un līdzekļi darba pozīcijām — Drošības jostas un to elementi	21.12.2001.	EN 358:1992	Darbības izbeigšanās datums (21.12.2001.)
CEN	EN 360:2002 Individuālās aizsardzības priekšmeti kritienu novēršanai no augstuma — Ievelkoša tipa kritienu blokatori	28.8.2003.	EN 360:1992	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN 361:2002 Individuālās aizsardzības iekārtas kritienu novēršanai no augstuma — Pilns ķermeņa ekipējums	28.8.2003.	EN 361:1992	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN 362:2004 Individuālās aizsardzības priekšmeti kritienu novēršanai no augstuma — Savienotāji	6.10.2005.	EN 362:1992	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN 363:2002 Individuālās aizsardzības priekšmeti kritienu novēršanai no augstuma — Kritiena bloķēšanas sistēmas	28.8.2003.	EN 363:1992	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN 364:1992 Individuālās aizsardzības ierīces kritienu novēršanai no augstuma — Pārbaudes metodes	23.12.1993.	—
CEN	EN 364:1992/AC:1993
CEN	EN 365:2004 Individuālās aizsardzības ierīces kritienu novēršanai no augstuma — Vispārējas prasības lietošanas, apkopes, periodiskās pārbaudes, remonta, marķēšanas un iesaiņošanas instrukcijām	6.10.2005.	EN 365:1992	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN 367:1992 Aizsargapģērbs — Aizsardzība pret karstumu un liesmām — Karstuma pārnešanas noteikšana ar liesmu	23.12.1993.	—
CEN	EN 367:1992/AC:1992
CEN	EN 373:1993 Aizsargapģērbs — Materiālu pretestības novērtēšana pret izkausēta metāla šļakatām	23.12.1993.	—
CEN	EN 374-1:2003 Aizsargcimdi pret ķimikālijām un mikroorganismiem — 1.daļa: Terminoloģija un izpildes prasības	6.10.2005.	EN 374-1:1994	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN 374-2:2003 Aizsargcimdi pret ķimikālijām un mikroorganismiem — 2.daļa: Iekļūšanas pretestības noteikšana	6.10.2005.	EN 374-2:1994	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN 374-3:2003 Aizsargcimdi pret ķimikālijām un mikroorganismiem — 3.daļa: Necaurlaidīguma noteikšana pret ķimikālijām	6.10.2005.	EN 374-3:1994	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN 379:2003 Specifikācijas metināšanas filtriem ar pārslēdzamu gaismas vadīšanu un metināšanas filtriem ar divkāršu gaismas vadīšanu	6.10.2005.	EN 379:1994	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN 381-1:1993 Aizsargapģērbs rokas motorzāģu lietotājiem — 1.daļa: Testēšanas ekipējums pretestības noteikšanai pret sagriešanos ar motorzāģi	23.12.1993.	—
CEN	EN 381-2:1995 Aizsargapģērbs rokas motorzāģu lietotājiem — 2.daļa: Kāju aizsargu testēšanas metodes	12.1.1996.	—
CEN	EN 381-3:1996 Aizsargdrēbes rokas ķēdes zāģu lietotājiem — 3. daļa: Pārbaudes metodes apaviem	10.10.1996.	—
CEN	EN 381-4:1999 Aizsargapģērbs strādājot ar rokas motorzāģiem — 4.daļa: Testa metodes aizsargcimdiem	16.3.2000.	—
CEN	EN 381-5:1995 Aizsargapģērbs rokas motorzāģu lietotājiem — 5.daļa: Prasības kāju aizsargiem	12.1.1996.	—
CEN	EN 381-7:1999 Aizsargapģērbs strādājot ar rokas motorzāģiem — 7. daļa: Prasības aizsargcimdiem	16.3.2000.	—
CEN	EN 381-8:1997 Aizsargapģērbs rokas motorzāģu lietotājiem — 8.daļa: Testēšanas prasības motorzāģu aizsarggetrām	18.10.1997.	—
CEN	EN 381-9:1997 Aizsargapģērbs rokas motorzāģu lietotājiem — 9.daļa: Prasības motorzāģu aizsarggetrām	18.10.1997.	—
CEN	EN 381-10:2002 Aizsargapģērbs rokas motorzāģu lietotājiem — 10.daļa: Ķermeņa augšdaļas aizsargu testēšanas metode	28.8.2003.	—
CEN	EN 381-11:2002 Aizsargapģērbs rokas motorzāģu lietotājiem — 11.daļa: Prasības ķermeņa augšdaļas aizsargiem	28.8.2003.	—
CEN	EN 388:2003 Aizsargcimdi pret mehāniskiem riskiem	6.10.2005.	EN 388:1994	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN 393:1993 Glābšanas vestes un individuālie peldspējas nodrošināšanas līdzekļi — Peldspējas nodrošināšanas līdzekļi — 50 N	16.12.1994.	—
	EN 393:1993/A1:1998	6.11.1998.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (6.11.1998.)
	EN 393:1993/AC:1995
CEN	EN 394:1993 Glābšanas vestes un individuālie peldspējas nodrošināšanas līdzekļi — Papildlīdzekļi	16.12.1994.	—
CEN	EN 395:1993 Glābšanas vestes un individuālie peldspējas nodrošināšanas līdzekļi — Glābšanas vestes -100 N	16.12.1994.	—
	EN 395:1993/A1:1998	6.11.1998.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (6.11.1998.)
	EN 395:1993/AC:1995
CEN	EN 396:1993 Glābšanas vestes un individuālie peldspējas nodrošināšanas līdzekļi — Glābšanas vestes — 150 N	16.12.1994.	—
	EN 396:1993/A1:1998	6.11.1998.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (6.11.1998.)
	EN 396:1993/AC:1995
CEN	EN 397:1995 Rūpniecības aizsargķiveres	12.1.1996.	—
CEN	EN 397:1995/A1:2000	24.1.2001.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (24.1.2001.)
CEN	EN 399:1993 Glābšanas vestes un individuālie peldspējas nodrošināšanas līdzekļi — Glābšanas vestes — 275 N	16.12.1994.	—
	EN 399:1993/A1:1998	6.11.1998.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (6.11.1998.)
	EN 399:1993/AC:1995
CEN	EN 402:2003 Elpošanas ierīces pašizglābšanai — Aparāti ar saspiesta gaisa rezervuāriem ar pilnu masku vai iemutni — Prasības, pārbaude, marķēšana	21.2.2004.	EN 402:1993	Darbības izbeigšanās datums (21.2.2004.)
CEN	EN 403:2004 Elpošanas ierīces pašizglābšanai — Filtra iekārtas ar kapuci pašizglābšanai ugunsgrēku gadījumos — Prasības, pārbaude, marķēšana	6.10.2005.	EN 403:1993	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN 404:2005 Elpošanas ierīces pašizglābšanai. Aizsardzībai pret oglekļa monoksīdu paredzētas ar iemutni aprīkotas pašizglābšanās filtra iekārtas	6.10.2005.	EN 404:1993	Darbības izbeigšanās datums (2.12.2005.)
CEN	EN 405:2001 Elpošanas ierīces pašizglābšanai — Filtrējošās pusmaskas ar ventiļiem aizsardzībai pret gāzi un piemaisījumiem — Prasības, pārbaude, marķēšana	10.8.2002.	EN 405:1992	Darbības izbeigšanās datums (10.8.2002.)
CEN	EN 407:2004 Aizsargcimdi pret termoriskiem (karstums un/vai uguns)	6.10.2005.	EN 407:1994	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN 420:2003 Aizsargcimdi — Vispārīgas prasības un testēšanas metodes 4. Piezīme	2.12.2005.	EN 420:1994	Darbības izbeigšanās datums (2.12.2005.)
CEN	EN 421:1994 Aizsargcimdi pret jonizējošo radiāciju un radioaktīvo piesārņojumu	16.12.1994.	—
CEN	EN 443:1997 Ugunsdzēsēju ķiveres	19.2.1998.	—
CEN	EN 458:2004 Dzirdes aizsarglīdzekļi — Rekomendācijas attiecībā uz to izvēli, izmantošanu, kopšanu un apkopi — Vadošais dokuments	6.10.2005.	EN 458:1993	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN 463:1994 Aizsargapģērbs lietošanai pret šķidrajām ķimikālijām — Testa metode: Pretestības pret iesūkšanu noteikšana, izmantojot šķidruma strūklu (Strūklas tests)	16.12.1994.	—
CEN	EN 464:1994 Aizsargapģērbs lietošanai pret šķidrajām un gāzveida ķimikālijām, ieskaitot aerosolus un cietās daļiņas — Noplūdes vietas noteikšana gāzes necaurlaidīgā aizsargapģērbā (Iekšējā spiediena tests)	16.12.1994.	—
CEN	EN 468:1994 Aizsargapģērbs lietošanai pret šķidrajām ķimikālijām — Iesūkšanās pretestības noteikšana ar smidzināšanu (Smidzināšanas tests)	16.12.1994.	—
CEN	EN 469:1995 Ugunsdzēsēju apģērbs — Rekomendācijas attiecībā uz ugunsdzēsēju aizsargapģērbu	Šī ir pirmā publikācija	EN 469:1995	30.6.2005.
CEN	EN 470-1:1995 Aizsargapģērbs lietošanai metināšanā un ar to saistītos procesos — 1.daļa: Vispārējās prasības	12.1.1996.	—
CEN	EN 470-1:1995/A1:1998	13.6.1998.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (31.8.1998.)
CEN	EN 471:2003 Profesionālai lietošanai paredzēts augstas redzamības brīdinājuma apģērbs — Testēšanas metodes un prasības	6.10.2005.	EN 471:1994	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN 510:1993 Specifikācija attiecībā uz aizsargapģērbu, kas izmantojams tur, kur pastāv risks nonākt saskarē ar kūstošām daļām	16.12.1994.	—
CEN	EN 511:1994 Aizsargcimdi pret aukstumu	16.3.2000.	—
CEN	EN 530:1994 Aizsargapģērba materiāla abrazīvā pretestība — Testa metodes	30.8.1995.	—
CEN	EN 530:1994/AC:1995
CEN	EN 531:1995 Aizsargapģērbs industriju strādniekiem uz kuriem iedarbojas karstums (izņemot apģērbus ugunsdzēsējiem un metinātājiem)	6.11.1998.	—
CEN	EN 531:1995/A1:1998	4.6.1999.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (4.6.1999.)
CEN	EN 533:1997 Aizsargapģērbs — Aizsardzība no karstuma un liesmām — Materiāli un materiālu kombinācijas ar ierobežotu liesmas izplatību	14.6.1997.	—
CEN	EN 564:1997 Alpīnisma aprīkojums — Palīgvirve — Drošības prasības un testa metodes	10.8.2002.	—
CEN	EN 565:1997 Alpīnisma aprīkojums — Lente — Drošības prasības un testa metodes	10.8.2002.	—
CEN	EN 566:1997 Alpīnisma aprīkojums — Cilpas — Drošības prasības un testa metodes	10.8.2002.	—
CEN	EN 567:1997 Alpīnisma aprīkojums — Virvju skavas — Drošības prasības un testa metodes	10.8.2002.	—
CEN	EN 568:1997 Alpīnisma aprīkojums — Ledus āķi — Drošības prasības un testa metodes	14.6.1997.	—
CEN	EN 569:1997 Alpīnisma aprīkojums — Ieliktņi — Drošības prasības un testa metodes	10.8.2002.	—
CEN	EN 659:2003 Ugunsdzēsēju aizsargcimdi	21.2.2004.	EN 659:1996	Darbības izbeigšanās datums (21.2.2004.)
CEN	EN 702:1994 Aizsargapģērbs — Aizsardzība pret karstumu un liesmu — Testa metode: Kontakta karstuma pārnešanas noteikšana caur aizsargapģērbu vai tā materiāliem	12.1.1996.	—
CEN	EN 795:1996 Kritienu novēršana no augstuma — Piekares iekārtas — Prasības un pārbaude	12.2.2000.	—
Brīdinājums: Šī publikācija neattiecas uz ierīcēm, kas aprakstītas A klasē (stiprinājumi pie konstrukcijas), C klasē (stiprinājuma ierīces, kas pārvietojas pa horizontāliem elastīgiem vadiem) un D klasē (stiprinājuma ierīces, kas pārvietojas pa horizontālām nekustīgām balsta sliedēm) un minētas 3.13.1., 3.13.3., 3.13.4., 4.3.1., 4.3.3., 4.3.4., 5.2.1., 5.2.2., 5.2.4., 5.2.5., 5.3.2. punktā (attiecībā uz A1. klasi), 5.3.3., 5.3.4., 5.3.5., 6. punktā (attiecībā uz A, C un D klasi), A pielikumā (A.2., A.3., A.5. un A.6. punktā), B pielikumā un ZA pielikumā (attiecībā uz A, C un D klasi), un uz ko neattiecas pieņēmums par atbilstību Direktīvas 89/686/EEK noteikumiem.
	EN 795:1996/A1:2000	24.1.2001.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (30.4.2001.)
CEN	EN 812:1997 Rūpniecības aizsargapvalki	19.2.1998.	—
CEN	EN 812:1997/A1:2001	10.8.2002.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (10.8.2002.)
CEN	EN 813:1997 Individuālie aizsarglīdzekļi pret kritieniem no augstuma — Sēdiejūgi	14.6.1997.	—
CEN	EN 863:1995 Aizsargapģērbs — Mehāniskās īpašības -Testa metode: Caurduršanas izturība	15.5.1996.	—
CEN	EN 892:2004 Alpīnisma inventārs — Dinamiskās alpīnisma virves — Drošības prasības un testēšana	6.10.2005.	EN 892:1996	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN 893:1999 Alpīnisma aprīkojums — Dzelkšņi — Drošības prasības un testa metodes	10.8.2002.	—
CEN	EN 943-1:2002 Aizsargapģērbs pret šķidrajām un gāzveida ķimikālijām, ieskaitot šķidros aerosolus un cietās daļiņas — 1.daļa: Darbspējas prasības ventilējamiem un neventilējamiem “gāzes necaurlaidīgiem” (1. tips) un “gāzes caurlaidīgiem” (2. tips) aizsargtērpiem pret ķi	28.8.2003.	—
CEN	EN 943-2:2002 Aizsargapģērbs pret šķidrajām un gāzveida ķimikālijām, ieskaitot šķidros aerosolus un cietās daļiņas — 2.daļa: Darbspējas prasības avārijas brigādēm paredzētiem “gāzes necaurlaidīgiem” (1. tips) aizsargtērpiem pret ķimikālijām	10.8.2002.	—
CEN	EN 958:1996 Alpīnistu aprīkojums — Enerģiju absorbējošās sistēmas, kāpjot kalnos ar kāpšļiem — Drošības prasības un testa metodes	14.6.1997.	—
CEN	EN 960:1994 Galvas formas aizsargķiveru testēšanai	15.5.1996.	—
CEN	EN 960:1994/A1:1998	6.11.1998.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (6.11.1998.)
CEN	EN 966:1996 Aizsargķiveres aviācijas sportam	10.10.1996.	—
CEN	EN 966:1996/A1:2000	4.7.2000.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (30.9.2000.)
CEN	EN 1073-1:1998 Aizsargapģērbs pret radioaktīvo saindēšanos — 1.daļa: Prasības un testa metodes ventilētam aizsargapģērbam pret saindēšanos ar radioaktīvām daļiņām	6.11.1998.	—
CEN	EN 1073-2:2002 Aizsargapģērbs pret radioaktīvo saindēšanos — 2.daļa: Prasības un testa metodes neventilētam aizsargapģērbam pret saindēšanos ar radioaktīvām daļiņām	28.8.2003.	—
CEN	EN 1077:1996 Kalnu slēpotāju aizsargķiveres	10.10.1996.	—
CEN	EN 1078:1997 Aizsargķiveres riteņbraucējiem, skeitbordistiem un skrituļslidotājiem	14.6.1997.	—
CEN	EN 1078:1997/A1:2005	Šī ir pirmā publikācija	3. Piezīme	30.6.2006.
CEN	EN 1080:1997 Triecienizturīgas ķiveres maziem bērniem	14.6.1997.	—
	EN 1080:1997/A1:2002	28.8.2003.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
	EN 1080:1997/A2:2005	Šī ir pirmā publikācija	3. Piezīme	30.6.2006.
CEN	EN 1082-1:1996 Aizsargapģērbs — Cimdi un roku aizsargi, kas aizsargā no rokas nažu griezumiem un dūrieniem — 1.daļa: Bruņu cimdi un roku aizsargi	14.6.1997.	—
CEN	EN 1082-2:2000 Aizsargapģērbs — Cimdi un roku aizsarglīdzekļi pret iegriezumiem un ievainojumiem ar galda nazi — 2.daļa: Cimdi un roku aizsarglīdzekļi, kuri izgatavoti no materiāliem, izņemot bruņu materiālus	21.12.2001.	—
CEN	EN 1082-3:2000 Aizsargapģērbs — Cimdi un roku aizsarglīdzekļi pret iegriezumiem un ievainojumiem ar galda nazi — 3.daļa: Audumu, ādas un citu materiālu triecientests pret iegriezumu	21.12.2001.	—
CEN	EN 1095:1998 Klāja drošības iejūgi un drošības līnija lietošanai uz atpūtas kuģa — Drošības prasības un testēšanas metodes	6.11.1998.	—
CEN	EN 1146:2005 Elpošanas orgānu aizsarglīdzekļi — Slēgtie atklātās cirkulācijas saspiestā gaisa elpošanas glābšanas aparāti ar kapuci — Prasības, testēšana, marķēšana	Šī ir pirmā publikācija	EN 1146:1997	30.04.2006.
CEN	EN 1149-1:1995 Aizsargapģērbs — Elektrostatiskās īpašības — 1.daļa: Virsmas pretestība (Testa metodes un prasības)	10.10.1996.	—
CEN	EN 1149-2:1997 Aizsargapģērbs — Elektrostatiskās īpašības — 2.daļa: Testa metode elektriskās pretestības mērīšanai caur materiālu (vertikālā pretestība)	19.2.1998.	—
CEN	EN 1149-3:2004 Aizsargapģērbs — Elektrostatiskās īpašības — 3.daļa: Testa metodes lādiņa vājinājuma mērīšanai	6.10.2005.	—
CEN	EN 1150:1999 Aizsargapģērbs — Ikdienas luminiscējošais apģērbs — Testa metodes un prasības	4.6.1999.	—
CEN	EN 1384:1996 Aizsargķiveres jāšanas sportam	14.6.1997.	—
CEN	EN 1384:1996/A1:2001	10.8.2002.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (10.8.2002.)
CEN	EN 1385:1997 Aizsargķiveres smaiļošanas un jahtu sportam	13.6.1998.	—
CEN	EN 1385:1997/A1:2005	6.10.2005.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN 1486:1996 Aizsargapģērbs ugunsdzēsējiem — Testa metodes un prasības atstarojošam apģērbam dzēšot specifisku ugunsgrēku	3.12.1996.	—
CEN	EN 1621-1:1997 Motociklistu aizsargapģērbs pret mehāniskajiem triecieniem — 1.daļa: Prasības un testa metodes prettriecienu aizsarglīdzekļiem	13.6.1998.	—
CEN	EN 1621-2:2003 Motociklistu aizsargapģērbs pret mehāniskajiem triecieniem — 2.daļa: Motociklistu muguru aizsarglīdzekļi — Prasības un testēšanas metodes	6.10.2005.	—
CEN	EN 1731:1997 Acu un sejas tīklveida aizsargi rūpnieciskai un nerūpnieciskai izmantošanai pret mehāniskajām briesmām un/vai karstumu	14.6.1997.	—
CEN	EN 1731:1997/A1:1997	13.6.1998.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (30.6.1998.)
CEN	EN 1809:1997 Niršanas piederumi — Peldspējas kontrolierīces — Funkcionālās un drošības prasības, testa metodes	13.6.1998.	—
CEN	EN 1827:1999 Elpošanas aizsargierīces — Aizsargmaskas bez elpošanas vārstiem un atsevišķiem filtriem, kuri aizsargā pret gāzēm vai gāzēm un daļiņām vai tikai daļiņām — Prasības, testēšana, marķēšana	24.2.2001.	—
CEN	EN 1836:2005 Individuālā acu aizsardzība — Saulesbrilles un pretapžilbināšanas filtri vispārīgai lietošanai un filtri tiešai saules novērošanai	2.12.2005.	EN 1836:1997	Darbības izbeigšanās datums (31.3.2006.)
CEN	EN 1868:1997 Individuālie aizsarglīdzekļi pret kritieniem no augstuma — Ekvivalento jēdzienu saraksts	18.10.1997.	—
CEN	EN 1891:1998 Individuālie aizsarglīdzekļi pret kritieniem no augstuma — Zema stiepuma kernmantela virves	6.11.1998.	—
CEN	EN 1938:1998 Individuālā acu aizsardzība — Motociklistu un mopēdistu aizsargbrilles	4.6.1999.	—
CEN	EN ISO 4869-2:1995 Akustika — Dzirdes aizsargierīces — 2.daļa: Ar A novērtētā skaņas līmeņa novērtēšana, izmantojot dzirdes aizsargierīces (ISO 4869-2:1994)	15.5.1996.	—
CEN	EN ISO 4869-4:2000 Akustika — Dzirdes aizsargierīces — 4.daļa: Efektīvo dzirdes aizsargierīču skaņas stipruma līmeņa mērīšana (ISO/TR 4869-4:1998)	6.10.2005.	—
CEN	EN ISO 6529:2001 Aizsargapģērbs — Aizsardzība pret ķimikālijām — Aizsargapģērba gāzu un šķidrumu necaurlaidības noteikšana (ISO 6529:2001)	6.10.2005.	EN 369:1993	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN ISO 6530:2005 Aizsargapģērbs — Aizsargapģērbs pret šķidrajām ķimikālijām — Materiālu pretestības pret šķidrumu iekļūšanu testēšanas metode: (ISO 6530:2005)	6.10.2005.	EN 368:1992	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN ISO 6942:2002 Aizsargapģērbs — Aizsardzība pret karstumu un uguni — Pārbaudes metodes: Materiālu un materiālu kombināciju novērtēšana, kas pakļauti karstumu izstarojošam avotam (ISO 6942:2002)	28.8.2003.	EN 366:1993	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN ISO 10256:2003 Ledus hokejistu galvas un sejas aizsardzība (ISO 10256:2003)	6.10.2005.	EN 967:1996	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN ISO 10819:1996 Mehāniskā vibrācija un šoks — Plaukstas-rokas vibrācija — Cimdu vibrācijas pārraidīšanas spējas uz delnas mērīšanas un novērtēšanas metode (ISO 10819:1996)	3.12.1996.	—
CEN	EN 12083:1998 Elpošanas orgānu aizsarglīdzekļi — Filtri ar elpošanas šļūtenēm — Cieto daļiņu filtri, gāzu filtri un kombinētie filtri — Prasības, testēšana, marķēšana	4.7.2000.	—
CEN	EN 12083:1998/AC:2000
CEN	EN 12270:1998 Alpīnistu aprīkojums — Ķīļi — Drošības prasības un testa metodes	16.3.2000.	—
CEN	EN 12275:1998 Alpīnistu aprīkojums — Karabīnes — Drošības prasības un testa metodes	16.3.2000.	—
CEN	EN 12276:1998 Alpīnistu aprīkojums — Frikcijas enkurfiksatori — Drošības prasības un testa metodes	24.2.2001.	—
CEN	EN 12276:1998/AC:2000
CEN	EN 12277:1998 Alpīnistu aprīkojums — Drošības jostas — Drošības prasības un testa metodes	6.11.1998.	—
CEN	EN 12278:1998 Alpīnistu aprīkojums — Trīši — Drošības prasības un testa metodes	6.11.1998.	—
CEN	EN 12477:2001 Metinātāju aizsargcimdi	10.8.2002.	—
CEN	EN 12477:2001/A1:2005	6.10.2005.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (31.12.2005.)
CEN	EN 12492:2000 Alpīnisma piederumi — Alpīnistu ķiveres — Drošības prasības un testa metodes	21.12.2001.	—
CEN	EN 12492:2000/A1:2002	28.8.2003.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN 12568:1998 Pēdu un kāju aizsargi — Prasības un testēšanas metodes apavu purngaliem un ieliktņiem ar pretestību pret metāla iekļūšanu	6.11.1998.	—
CEN	EN 12628:1999 Niršanas piederumi — Kombinētās peldspējas nodrošināšanas un glābšanas ierīces — Funkcionālās un drošības prasības, testa metodes	4.7.2000.	—
CEN	EN 12628:1999/AC:2000
CEN	EN 12941:1998 Elpošanas orgānu aizsarglīdzekļi — Ar enerģiju darbināmas filtrēšanas ierīces, kuras pievienotas ķiverei vai kapucei — Prasības, testēšana, marķēšana	4.6.1999.	EN 146:1991	Darbības izbeigšanās datums (4.6.1999.)
CEN	EN 12941:1998/A1:2003	6.10.2005.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN 12942:1998 Elpošanas orgānu aizsarglīdzekļi — Ar enerģiju darbināmas filtrēšanas ierīces, ieskaitot pilnās sejasmaskas, pusmaskas vai ceturtdaļmaskas — Prasības, testēšana, marķēšana	4.6.1999.	EN 147:1991	Darbības izbeigšanās datums (4.6.1999.)
CEN	EN 12942:1998/A1:2002	28.8.2003.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN 13034:2005 Aizsargapģērbs pret šķidrajām ķimikālijām. Veiktspējas prasības aizsargapģērbam, (6.tips un PB[6] tips), pret ķimikālijām ar ierobežotu veiktspēju pret šķidrajām ķimikālijām	6.10.2005.	—
CEN	EN 13061:2001 Aizsargapģērbs — Futbolistu apakšstilbu aizsargi — Prasības un testa metodes	10.8.2002.	—
CEN	EN 13087-1:2000 Aizsargķiveres — Testa metodes — 1.daļa: Noteikumi un kondicionēšana	10.8.2002.	—
CEN	EN 13087-1:2000/A1:2001	10.8.2002.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (10.8.2002.)
CEN	EN 13087-2:2000 Aizsargķiveres — Testa metodes — 2.daļa: Amortizācija	10.8.2002.	—
CEN	EN 13087-2:2000/A1:2001	10.8.2002.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (10.8.2002.)
CEN	EN 13087-3:2000 Aizsargķiveres — Testa metodes — 3.daļa: Noturība pret iespiešanos	10.8.2002.	—
CEN	EN 13087-3:2000/A1:2001	10.8.2002.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (10.8.2002.)
CEN	EN 13087-4:2000 Aizsargķiveres — Testa metodes — 4.daļa: Aiztures sistēmas efektivitāte	21.12.2001.	—
CEN	EN 13087-5:2000 Aizsargķiveres — Testa metodes — 5.daļa: Aiztures sistēmas izturība	24.2.2001.	—
CEN	EN 13087-6:2000 Aizsargķiveres — Testa metodes — 6.daļa: Redzes lauks	10.8.2002.	—
CEN	EN 13087-6:2000/A1:2001	10.8.2002.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (10.8.2002.)
CEN	EN 13087-7:2000 Aizsargķiveres — Testa metodes — 7.daļa: Ugunsizturība	10.8.2002.	—
CEN	EN 13087-7:2000/A1:2001	10.8.2002.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (10.8.2002.)
CEN	EN 13087-8:2000 Aizsargķiveres — Testa metodes — 8.daļa: Elektriskās īpašības	21.12.2001.	—
CEN	EN 13087-8:2000/A1:2005	6.10.2005.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN 13087-10:2000 Aizsargķiveres — Testa metodes — 10.daļa: Noturība pret siltuma starojumu	21.12.2001.	—
CEN	EN 13138-1:2003 Peldētmācīšanās palīglīdzekļi — 1.daļa: Drošības prasības un testēšanas metodes uz ķermeņa nēsājamiem peldētmācīšanās palīglīdzekļiem	6.10.2005.	—
CEN	EN 13158:2000 Aizsargapģērbs — Jātnieku aizsargžaketes, ķermeņa un plecu aizsargi — Prasības un testa metodes	24.2.2001.	—
CEN	EN 13178:2000 Individuālā acu aizsardzība — Motorkamanu braucēju acu aizsargi	21.12.2001.	—
CEN	EN 13274-1:2001 Elpošanas ceļu aizsargierīces — Testa metodes — 1.daļa: Iekšējā hermētiskuma un kopējā hermētiskuma noteikšana	21.12.2001.	—
CEN	EN 13274-2:2001 Elpošanas ceļu aizsargierīces — Testa metodes — 2.daļa: Praktiskā izpildījuma testi	21.12.2001.	—
CEN	EN 13274-3:2001 Elpošanas ceļu aizsargierīces — Testa metodes — 3.daļa: Elpošanas noturības noteikšana	10.8.2002.	—
CEN	EN 13274-4:2001 Elpošanas ceļu aizsargierīces — Testa metodes — 4.daļa: Ugunsizturības testi	10.8.2002.	—
CEN	EN 13274-5:2001 Elpošanas ceļu aizsargierīces — Testa metodes — 5.daļa: Klimatiskie apstākļi	21.12.2001.	—
CEN	EN 13274-6:2001 Elpošanas ceļu aizsargierīces — Testa metodes — 6.daļa: Ogļskābās gāzes daudzuma noteikšana ieelpojamajā gaisā	10.8.2002.	—
CEN	EN 13274-7:2002 Elpošanas ceļu aizsargierīces — Testa metodes — 7.daļa: Daļiņu filtra caurlaidības noteikšana	28.8.2003.	—
CEN	EN 13274-8:2002 Elpošanas ceļu aizsargierīces — Testa metodes — 8. daļa: Dolomīta putekļu aizsērējuma noteikšana	28.8.2003.	—
CEN	EN 13277-1:2000 Austrumu cīņu aizsarglīdzekļi — 1.daļa: Vispārīgās prasības un testa metodes	24.2.2001.	—
CEN	EN 13277-2:2000 Austrumu cīņu aizsarglīdzekļi — 2.daļa: Papildu prasības un testa metodes pēdas pacēluma, apakšstilba un apakšdelma aizsargierīcēm	24.2.2001.	—
CEN	EN 13277-3:2000 Austrumu cīņu aizsarglīdzekļi — 3.daļa: Papildu prasības un testa metodes ķermeņa aizsargierīcēm	24.2.2001.	—
CEN	EN 13277-4:2001 Austrumu cīņu aizsarglīdzekļi — 4.daļa: Papildprasības un testa metodes galvas aizsargiem	10.8.2002.	—
CEN	EN 13277-5:2002 Austrumu cīņu aizsarglīdzekļi — 5.daļa: Papildu prasības un testa metodes dzimumorgānu un zemjostasvietas aizsargiem	10.8.2002.	—
CEN	EN 13277-6:2003 Austrumu cīņu aizsarglīdzekļi — 6.daļa: Papildu prasības un testa metodes sieviešu krūšu aizsargiem	21.2.2004.	—
CEN	EN 13287:2004 Individuālie aizsarglīdzekļi — Apavi — Testēšanas metode slīdes pretestības noteikšanai	6.10.2005.	—
CEN	EN 13356:2001 Brīdinājuma aprīkojums neprofesionālai lietošanai — Testa metodes un prasības	21.12.2001.	—
CEN	EN 13484:2001 Ķiveres sporta kamaniņu braucējiem	10.8.2002.	—
CEN	EN 13546:2002 Aizsargapģērbs — Plaukstu, roku, krūškurvja, vēdera, kāju, pēdu un dzimumorgānu aizsargi lauka hokeja vārtsargiem un apakšstilbu aizsargi lauka hokeja spēlētājiem — Prasības un testēšanas metodes	28.8.2003.	—
CEN	EN 13567:2002 Aizsargapģērbs — Plaukstu, roku, krūškurvja, vēdera, kāju, dzimumorgānu un sejas aizsargi paukotājiem — Prasības un testēšanas metodes	28.8.2003.	—
CEN	EN 13594:2002 Aizsargcimdi motobraucējiem profesionāļiem — Prasības un testēšanas metodes	28.8.2003.	—
CEN	EN 13595-1:2002 Aizsargapģērbs motobraucējiem profesionāļiem — Jakas, bikses un viengabala vai dalītie uzvalki — 1.daļa: Vispārīgās prasības	28.8.2003.	—
CEN	EN 13595-2:2002 Aizsargapģērbs motobraucējiem profesionāļiem — Jakas, bikses un viengabala vai dalītie uzvalki — 2.daļa: Testēšanas metode trieciena abrazīvās pretestības noteikšanai	28.8.2003.	—
CEN	EN 13595-3:2002 Aizsargapģērbs motobraucējiem profesionāļiem — Jakas, bikses un viengabala vai dalītie uzvalki — 3.daļa: Testēšanas metode auduma pārplēšanas izturības noteikšanai	28.8.2003.	—
CEN	EN 13595-4:2002 Aizsargapģērbs motobraucējiem profesionāļiem — Jakas, bikses un viengabala vai dalītie uzvalki — 4.daļa: Testēšanas metode auduma triecienpārgriešanas pretošanās spējas noteikšanai	28.8.2003.	—
CEN	EN 13634:2002 Profesionāla pielietojuma aizsargapavi motobraucējiem profesionāļiem — Prasības un testēšanas metodes	28.8.2003.	—
CEN	EN 13781:2001 Aizsargķiveres sniega visurgājēju un bobsleju vadītājiem un pasažieriem	10.8.2002.	—
CEN	EN 13794:2002 Elpošanas ceļu aizsardzības līdzekļi — Pašizglābšanas aparāti — Prasības, testēšana, marķēšana	28.8.2003.	EN 1061:1996 EN 400:1993 EN 401:1993	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN 13819-1:2002 Dzirdes aizsargi — Testēšana — 1.daļa: Fizikālās testēšanas metodes	28.8.2003.	—
CEN	EN 13819-2:2002 Dzirdes aizsargi — Testēšana — 2.daļa: Akustiskās testēšanas metodes	28.8.2003.	—
CEN	EN 13911:2004 Ugunsdzēsēju aizsargapģērbs — Prasības un testa metodes ugunsdzēsēju kapucēm	6.10.2005.	—
CEN	EN 13949:2003 Elpošanas ierīces — Autonomas iekārtas niršanai ar saspiestu slāpekļa-skābekļa gāzu maisījumu un skābekli — Prasības, testēšana, marķēšana	21.2.2004.	—
CEN	EN ISO 13982-1:2004 Aizsargapģērbs pret cieto ķīmisko vielu daļiņām — 1.daļa: Veiktspējas prasības pretķīmiskajiem aizsargapģērbiem, ņemot vērā pilnu ķermeņa aizsardzību pret gaisā emitētām cietajām daļiņām (5. tipa apģērbi) (ISO 13982-1:2004)	6.10.2005.	—
CEN	EN ISO 13982-2:2004 Aizsargapģērbs pret cieto ķīmisko vielu daļiņām — 2.daļa: Uz iekšu vērstas smalko daļiņu aerosolu noplūdes aizsargapģērbos noteikšanas testa metode (ISO 13982-2:2004)	6.10.2005.	—
CEN	EN ISO 13995:2000 Aizsargapģērbs — Mehāniskās īpašības — Testa metode materiālu caursites un dinamiskās saraušanas pretestības noteikšanai (ISO 13995:2000)	6.10.2005.	—
CEN	EN ISO 13997:1999 Aizsargapģērbs — Mehāniskās īpašības — Izturības noteikšana pret griešanu ar asiem priekšmetiem (ISO 13997:1999)	4.7.2000.	—
CEN	EN ISO 13997:1999/AC:2000
CEN	EN ISO 13998:2003 Aizsargapģērbs — Priekšauti, bikses un vestes aizsardzībai pret rokas nažu griezumiem un dūrieniem (ISO 13998:2003)	28.8.2003.	EN 412:1993	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN 14021:2003 Akmeņu aizsargi braucēju pasargāšanai no akmeņiem un šķembām motobraukšanai bezceļu apstākļos — Prasības un testēšanas metodes	6.10.2005.	—
CEN	EN 14052:2005 Rūpniecībā izmantojamās augstas veiktspējas ķiveres	Šī ir pirmā publikācija	—
CEN	EN 14058:2004 Aizsargapģērbs — Apģērba elementi aizsardzībai pret aukstām vidēm	6.10.2005.	—
CEN	EN 14120:2003 Aizsargapģērbs — Plaukstu locītavu, plaukstu, ceļgalu un elkoņu aizsargi skrituļrīku sportistiem — Prasības un testēšanas metodes	21.2.2004.	—
CEN	EN 14126:2003 Aizsargapģērbs — Veiktspējas prasības un testēšanas metodes aizsargapģērbam pret infekcijas izraisošiem mikroorganismiem	6.10.2005.	—
CEN	EN 14143:2003 Elpošanas ierīces — Autonomas reģeneratīvās niršanas ierīces	6.10.2005.	—
CEN	EN 14225-1:2005 Ūdenslīdēju tērpi — 1.daļa: Slapjie tērpi — Prasības un testēšanas metodes	6.10.2005.	—
CEN	EN 14225-2:2005 Ūdenslīdēju tērpi — 2.daļa: Sausie tērpi — Prasības un testēšanas metodes	6.10.2005.	—
CEN	EN 14225-3:2005 Ūdenslīdēju tērpi — 3.daļa: Aktīvi apsildāmi vai dzesējami tērpi (sistēmas) — Prasības un testēšanas metodes	6.10.2005.	—
CEN	EN 14225-4:2005 Ūdenslīdēju tērpi — 4.daļa: Darbam pie normāla (viena atmosfēra) ieelpojamā gaisa spiediena paredzēti tērpi — Cilvēcisko faktoru uzstādītās prasības un testēšanas metodes	6.10.2005.	—
CEN	EN 14325:2004 Aizsargapģērbs pret ķimikālijām — Pretķīmisko aizsargapģērbu materiālu, vīļu, izjaucamo un neizjaucamo saistījumu testēšana un kvalificēšana pēc veiktspējas	6.10.2005.	—
CEN	EN 14328:2005 Aizsargapģērbs — Cimdi un apakšdelmu aizsargi pret iegriešanu ar energodarbināmiem nažiem — Prasības un testu metodes	6.10.2005.	—
CEN	EN 14360:2004 Apģērbs pret lietu. Gatavo apģērbu testēšanas metode — Pilienu triecieni ar spēku no augšas	6.10.2005.	—
CEN	EN 14387:2004 Elpošanas ceļu aizsargierīces — Gāzu filtrs(i) un kombinētais(ie) filtrs(i) — Prasības, testēšana, marķēšana	6.10.2005.	EN 141:2000 EN 371:1992 EN 372:1992	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN 14404:2004 Individuālie aizsarglīdzekļi. Ceļgalu aizsargi darbam pozīcijā uz ceļgaliem	6.10.2005.	—
CEN	EN 14435:2004 Elpošanas ceļu aizsardzības līdzekļi — Vienīgi lietošanai ar paaugstinātu spiedienu paredzēti autonomie atklātās cirkulācijas saspiestā gaisa elpošanas aparāti ar pusmasku — Prasības, testēšana, marķēšana	6.10.2005.	—
CEN	EN 14458:2004 Individuālie acusargi — Sejsegi un vizieri lietošanai kopā ar ugunsdzēsības, ātrās palīdzības un avārijdienestu darbinieku aizsargcepurēm	6.10.2005.	—
CEN	EN ISO 14460:1999 Autosacīkšu braucēju aizsargapģērbs — Karstumizturība un ugunsizturība — Ekspluatācijas noteikumi un testa metodes (ISO 14460:1999)	16.3.2000.	—
	EN ISO 14460:1999/A1:2002	10.8.2002.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (30.9.2002.)
	EN ISO 14460:1999/AC:1999
CEN	EN 14529:2005 Elpošanas orgānu aizsarglīdzekļi — Vienīgi glābšanai paredzēti autonomie atklātās cirkulācijas saspiestā gaisa pusmaskas elpošanas aparāti ar iespēju pievienot ar elpošanu vadāmu paaugstināta spiediena vārstu	Šī ir pirmā publikācija	—
CEN	EN 14572:2005 Augstas efektivitātes aizsargcepures jāšanas sportam	6.10.2005.	—
CEN	EN 14593-1:2005 Elpošanas orgānu aizsarglīdzekļi — Ar automātisko gaisa padeves regulēšanas vārstu aprīkoti saspiestā gaisa elpošanas aparāti — 1.daļa: Aparāti ar pilnu sejas masku. Prasības, testēšana, marķēšana	6.10.2005.	EN 139:1994	Darbības izbeigšanās datums (2.12.2005.)
CEN	EN 14593-2:2005 Elpošanas orgānu aizsarglīdzekļi. Ar automātisko gaisa padeves regulēšanas vārstu aprīkoti saspiestā gaisa elpošanas aparāti. 2.daļa: Lietošanai ar paaugstinātu spiedienu paredzēti aparāti ar pusmasku. Prasības, testēšana, marķēšana	6.10.2005.	EN 139:1994	Darbības izbeigšanās datums (2.12.2005.)
CEN	EN 14593-2:2005/AC:2005
CEN	EN 14594:2005 Elpošanas orgānu aizsarglīdzekļi — Nepārtrauktas plūsmas saspiestā gaisa elpošanas aparāti — Prasības, testēšana, marķēšana	6.10.2005.	EN 271:1995 EN 12419:1999 EN 139:1994 EN 1835:1999 EN 270:1994	Darbības izbeigšanās datums (2.12.2005.)
CEN	EN 14594:2005/AC:2005
CEN	EN 14605:2005 Aizsargapģērbs pret šķidrajām ķimikālijām. Veiktspējas prasības apģērbiem ar šķidrumu, (3.tipa aizsargapģērbi), vai izsmidzinātu šķidrumu, (4.tipa aizsargapģērbi), necaurlaidīgiem savienojumiem starp dažādām apģērba daļām, ieskaitot atsevišķas ķermeņa d	6.10.2005.	EN 467:1995 EN 466:1995 EN 465:1995	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN ISO 14877:2002 Aizsargapģērbs abrazīvajām spridzināšanas operācijām, izmantojot granulveida abrazīvus (ISO 14877:2002)	28.8.2003.	—
CEN	EN ISO 15025:2002 Aizsargapģērbs — Aizsardzība pret karstumu un liesmu — Liesmas ierobežotas izplatīšanās testēšanas metodes (ISO 15025:2000)	28.8.2003.	EN 532:1994	Darbības izbeigšanās datums (28.8.2003.)
CEN	EN ISO 15027-1:2002 Aizsargtērpi pret atdzišanu ūdenī — 1.daļa: Tērpi pastāvīgai nēsāšanai, prasības, ieskaitot drošību (ISO 15027-1:2002)	10.4.2003.	—
CEN	EN ISO 15027-2:2002 Aizsargtērpi pret atdzišanu ūdenī — 2.daļa: Ātri uzģērbjami tērpi, prasības, ieskaitot drošību (ISO 15027-2:2002)	10.4.2003.	—
CEN	EN ISO 15027-3:2002 Aizsargtērpi pret atdzišanu ūdenī — 3.daļa: Testēšanas metodes (ISO 15027-3:2002)	10.4.2003.	—
CEN	EN ISO 15831:2004 Apģērbs — Fizioloģiskie efekti — Siltumizolētspējas noteikšana ar termomanekenu (ISO 15831:2004)	6.10.2005.	—
CEN	EN ISO 17249:2004 Drošības apavi aizsardzībai pret sagriešanos ar motorzāģi (ISO 17249:2004)	6.10.2005.	—
CEN	EN ISO 20344:2004 Individuālie aizsarglīdzekļi — Apavu testu metodes (ISO 20344:2004)	6.10.2005.	EN 344:1992 EN 344-2:1996	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN ISO 20345:2004 Individuālie aizsarglīdzekļi — Drošības apavi (ISO 20345:2004)	6.10.2005.	EN 345:1992 EN 345-2:1996	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN ISO 20346:2004 Individuālie aizsarglīdzekļi — Aizsargājošie apavi (ISO 20346:2004)	6.10.2005.	EN 346-2:1996 EN 346:1992	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN ISO 20347:2004 Individuālie aizsarglīdzekļi — Darba apavi (ISO 20347:2004)	6.10.2005.	EN 347:1992 EN 347-2:1996	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
CEN	EN 24869-1:1992 Akustika — Dzirdes aizsargi — 1.daļa: Subjektīva skaņas vājināšanās mērīšanas metode (ISO 4869-1:1990)	16.12.1994.	—
CEN	EN 24869-3:1993 Akustika — Dzirdes aizsargi — Vienkāršota skaņas vājināšanās noteikšanas metode austiņu tipa aizsargu kvalitātes pārbaudei (ISO/TR 4869-3:1989)	16.12.1994.	—
CENELEC	EN 50237:1997 Pirkstaiņi un dūraiņi ar mehānisku aizsardzību elektrotehniskiem darbiem	4.6.1999.	—
CENELEC	EN 50286:1999 Elektroizolējoši aizsargapģērbi darbam zemsprieguma ietaisēs	16.3.2000.	—
CENELEC	EN 50321:1999 Elektroizolējoši apavi darbam zemsprieguma ietaisēs	16.3.2000.	—
CENELEC	EN 50365:2002 Elektriski izolējošas ķiveres lietošanai zemsprieguma ietaisēs	10.4.2003.	—
CENELEC	EN 60743:2001 Darbs zem sprieguma — Instrumentu, iekārtu un ierīču terminoloģija (IEC 60743:2001)	10.4.2003.	EN 60743:1996 2.1. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (1.12.2004.)
CENELEC	EN 60895:2003 Darbs ar elektroierīcēm zem sprieguma. Ekranējošs aizsargapģērbs darbam pie maiņstrāvas nominālā sprieguma līdz 800 kV un pie līdzstrāvas sprieguma līdz 600 kV (IEC 60895:2002 (Ar grozījumiem))	6.10.2005.	EN 60895:1996 2.1. Piezīme	1.7.2006.
CENELEC	EN 60903:2003 Darbs ar elektroierīcēm zem sprieguma. Izolējoši cimdi (IEC 60903:2002 (Ar grozījumiem))	6.10.2005.	EN 60903:1992 un tā labojums + EN 50237:1997 2.1. Piezīme	1.7.2006.
CENELEC	EN 60984:1992 Izolējoša materiāla piedurknes darbam zem elektrosprieguma (IEC 60984:1990 (Ar grozījumiem))	4.6.1999.	—
	EN 60984:1992/A1:2002 (IEC 60984:1990/A1:2002)	10.4.2003.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (6.10.2005.)
	EN 60984:1992/A11:1997	4.6.1999.	3. Piezīme	Darbības izbeigšanās datums (4.6.1999.)

1. Piezīme

Parasti atbilstības prezumpcijas beigu datums ir atsaukšanas datums (“dow”), ko noteikusi Eiropas Standartizācijas organizācija, bet standartu lietotājiem jāievēro, ka dažos izņēmuma gadījumos var būt citādi.

2.1. Piezīme

Jaunajam (vai labotajam) standartam ir tāda pati darbības sfēra kā aizstātajam standartam. Datumā, kas norādīts, aizstātais standarts vairs neprezumē atbilstību direktīvas būtiskajām prasībām.

3. Piezīme

Grozījumu gadījumā atsauces standarta numurs ir EN CCCCC:YYYY, iepriekšējie grozījumi, ja tādi bijuši, un attiecīgie jaunie grozījumi. Aizstātais standarts (3. aile) ir attiecīgi EN CCCCC:YYYY un tā iepriekšējie grozījumi, ja tādi bijuši, bet bez jaunā grozījuma. Norādītajā datumā aizstātais standarts zaudē atbilstības prezumpciju attiecībā uz direktīvas pamatprasībām.

4. Piezīme

Lai atzītu atbilstību standartam EN 420:2003, ņemot vērā BHSR 1.2.1.1. un pamatojoties uz hroma(VI) saturu cimdu materiālos, hroma(VI) analīžu metodes kvalitatīvās noteikšanas robežai ir jābūt 3 mg/kg vai zemākai.

PIEZĪME

—	Informāciju, kas attiecas uz standartu pieejamību, var iegūt no Eiropas standartizācijas organizācijām vai no valstu standartizācijas organizācijām, kuru saraksts ir pievienots pielikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 98/34/EK (2), kas grozīta ar Direktīvu 98/48/EK (3).

—	Atsauces numuru publikācija “Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī” nenozīmē, ka standarti ir pieejami visās Kopienas valodās.

—	Ar šo sarakstu aizstāj visus iepriekšējos sarakstus, kas publicēti “Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī”. Komisija nodrošina šā saraksta atjaunināšanu.

Sīkāka informācija par saskaņotajiem standartiem Internet tīklā ir atrodama adresē

http://europa.eu.int/comm/enterprise/newapproach/standardization/harmstds/

(1) ESO: Eiropas standartizācijas organizācijas:

—	CEN: rue de Stassart 36, B-1050 Brussels, Tel. (32-2) 550 08 11; fax (32-2) 550 08 19 (http://www.cenorm.be)

—	CENELEC: rue de Stassart 35, B-1050 Brussels, Tel. (32-2) 519 68 71; fax (32-2) 519 69 19 (http://www.cenelec.org)

—	ETSI: 650, route des Lucioles, F-06921 Sophia Antipolis, Tel. (33) 492 94 42 00; fax (33) 493 65 47 16 (http://www.etsi.org)

(2) OV L 204, 21.7.1998., 37. lpp.

(3) OV L 217, 5.8.1998., 18. lpp.

19.4.2006

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 91/25

VALSTS ATBALSTS — PORTUGĀLE

Atbalsts C 4/2006 (ex N 180/2005) — Atbalsts Djebel, S.A.

Uzaicinājums iesniegt apsvērumus saskaņā ar EK Līguma 88. panta 2. punktu

(2006/C 91/04)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

Ar 2006. gada 22. februāra vēstuli, kas autentiskā valodā ir pievienota šim kopsavilkumam, Komisija informēja Portugāli par lēmumu uzsākt EK Līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz minēto atbalstu.

Mēneša laikā pēc šā kopsavilkuma un tam pievienotās vēstules publicēšanas ieinteresētās personas var iesniegt savus apsvērumus par atbalstu, attiecībā uz kuru Komisija uzsāk procedūru, nosūtot tos uz šādu adresi:

European Commission

Directorate-General for Competition

State aid Registry

B-1049 Brussels

Faksa Nr.: (32-2) 296 12 42

Šie apsvērumi tiks paziņoti Portugālei. Ieinteresētā puse, kas iesniedz apsvērumus, var rakstiski pieprasīt, lai tās identitāte netiktu atklāta, norādot šādas prasības iemeslus.

KOPSAVILKUMS

Paziņotais pasākums ir atbalsta piešķiršana Djebel — S.G.P.S., (“Djebel”) — lielam uzņēmumam Madeirā, Portugālē. Šis uzņēmums ir Pestana Group- lielākās viesnīcu grupas Portugālē — daļa.

Atbalsta mērķis ir segt daļu no izmaksām, kas Djebel radušās, iegādājoties Brazīlijas uzņēmuma RASH — Administração de Hotéis de Turismo, Lda, kuras vienīgais īpašums ir viesnīca “Rio Atlântico” Riodežaneiro, Brazīlijā, kapitāla daļas.

RASH kapitālu ieguva 1999. gada oktobrī, un ieguves laikā viesnīca jau darbojās pilnā apjomā.

Atbalsta instruments šim projekta mērķim kalpo kā aizdevums uz atvieglotiem nosacījumiem. Ieguldījumu attaisnotās izmaksas ir 14 720 474 EUR, bet atbalsta apjoms — 573 464 EUR, kas atbilst atbalsta neto intensitātei 3,90 %.

Komisija uzskata, ka paziņotais pasākums ir valsts atbalsts EK Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē un EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē, un tā ir pārbaudījusi atbalsta saderību ar kopējo tirgu, balstoties uz EK līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā noteikto atbrīvojuma daļu atbalstiem, kas paredzēti, lai veicinātu noteiktu saimniecisko darbību attīstību, ja tie negatīvi neietekmē tirdzniecības apstākļus tādā mērā, kas būtu pretrunā ar kopējām interesēm.

Līdz šim nav pierādīts, ka gaidāmais atbalsts ir vajadzīgs, lai piesaistītu ieguldījumus un ka tam piemīt stimulējoša ietekme. Komisija šaubās arī par to cik lielā mērā atbalsts sekmēs tūrisma attīstību Portugālē, vienlaicīgi negatīvi neietekmējot tirdzniecības nosacījumus ES.

VĒSTULES TEKSTS

“A Comissão informa o Governo português de que, após ter examinado as informações prestadas pelas Vossas autoridades sobre o auxílio citado em epígrafe, decidiu dar início ao procedimento previsto no n.o 2 do artigo 88.o do Tratado CE.

1. PROCEDIMENTO

1.	Por carta de 5 de Abril de 2005 da Representação Permanente de Portugal, registada na Comissão em 7 de Abril de 2005, as autoridades portuguesas, nos termos do n.o 3 do artigo 88.o do Tratado, notificaram à Comissão o auxílio acima referido.

2.	Por cartas com a referência D/54365, de 7 de Junho de 2005, e D/57443, de 26 de Setembro de 2005, dirigidas à Representação Permanente de Portugal, os serviços da Comissão solicitaram as autoridades portuguesas informações adicionais sobre este auxílio.

3.	Por cartas de 25 de Julho, 26 de Setembro e 23 de Dezembro de 2005 da Representação Permanente de Portugal, registadas na Comissão respectivamente em 27 de Julho e 28 de Setembro de 2005 e 3 de Janeiro de 2006, as autoridades portuguesas forneceram informações adicionais.

2. DESCRIÇÃO DO AUXÍLIO

Investimento e objectivo

4.	A medida notificada consiste na concessão de auxílio à Djebel — S.G.P.S., S.A. (a seguir denominada “Djebel”), uma empresa situada na Madeira — Portugal.

A medida diz respeito a uma candidatura individual no âmbito do regime de auxílios N667/1999 — medida 1.2 do programa operacional para a economia. Este regime foi aprovado pela Comissão em 8 de Agosto de 2000 (1) e a decisão previa que os projectos de investimento directo no estrangeiro por parte de grandes empresas tivessem que ser notificados individualmente à Comissão. Este regime, em vigor de 2000 a 2006, destina-se a favorecer estratégias empresariais modernas e competitivas. A candidatura individual notificada é abrangida por uma das categorias específicas de investimento do regime, a saber, investimentos relacionados com a internacionalização de agentes económicos.

6.	O auxílio tem por objectivo suportar parte dos custos incorridos pela Djebel para adquirir acções no capital da RASH — Administração de Hotéis de Turismo, Lda, uma empresa brasileira cujo único activo é o hotel Rio Atlântico, situado no Rio de Janeiro, Brasil.

7.	O capital da RASH foi adquirido em Outubro de 1999 e o hotel encontrava-se já plenamente operacional no momento da aquisição.

As empresas envolvidas

A Djebel não satisfaz os critérios de independência estabelecidos no artigo 3.o do anexo da Recomendação da Comissão de 3 de Abril de 1996 relativa à definição de pequenas e médias empresas (2), nem da Recomendação de 6 de Maio de 2003 relativa à definição de micro, pequenas e médias empresas (3). Esta empresa faz parte do grupo Pestana, que é o principal grupo hoteleiro em Portugal e que não é abrangido pela definição de PME. Por conseguinte, a Djebel é uma grande empresa.

9.	A Djebel gere uma sociedade holding no Brasil, cujo objectivo consiste em investir e em gerir hotéis e actividades turísticas.

10.	O grupo Pestana tinha já adquirido um hotel em Moçambique antes de realizar o investimento abrangido pela presente notificação e adquiriu 4 hotéis adicionais no Brasil posteriormente ao mesmo.

O auxílio

11.	O instrumento de auxílio a utilizar para efeitos do presente projecto é um empréstimo em condições favoráveis. Os custos elegíveis do investimento elevam-se a 14 720 474 euros e o montante do auxílio a 573 464 euros (4), o que corresponde a uma intensidade de auxílio líquida de 3,90 %.

12.	O Estado concederia à Djebel um montante adicional para cobrir os custos relativos a estudos e assistência técnica, garantias financeiras e assistência jurídica, no âmbito do Regulamento de minimis (5).

Pedidos de auxílio estatal

13.

Em 24 de Maio de 1999, a Djebel apresentou uma proposta à F. Turismo — Capital de Risco, S.A. (a seguir denominada “FCR”), um fundo de capital de risco propriedade de empresas públicas e privadas, para a sua participação no projecto previsto. De acordo com as autoridades portuguesas, as intervenções deste fundo não contêm elementos de auxílio estatal na acepção do artigo 87.o do Tratado CE.

14.	O pedido formal de auxílio no âmbito do regime N667/1999 foi apresentado em 31 de Janeiro de 2001.

3. APRECIAÇÃO DO AUXÍLIO

15.	A apreciação que se segue destina-se a resumir as questões relevantes de direito e de facto, a fim de incluir uma apreciação preliminar quanto ao carácter de auxílio da medida projectada e suprimir as dúvidas quanto à sua compatibilidade com o mercado comum.

A obrigação de notificação

16.	As autoridades portuguesas notificaram o auxílio projectado antes da sua concessão ao beneficiário. Referiram igualmente que o auxílio não seria concedido antes da sua aprovação pela Comissão.

17.

Consequentemente, a Comissão considera que, ao notificarem a intenção de conceder um auxílio a este beneficiário, as autoridades portuguesas cumpriram a obrigação que lhes incumbe por força do n.o 3 do artigo 88.o do Tratado CE de informarem a Comissão atempadamente dos projectos relativos à concessão ou alteração de auxílios, para que esta possa apresentar as suas observações.

A existência de auxílio estatal

18.

Nos termos da medida notificada, uma grande empresa receberia fundos para investir no sector do turismo no Brasil, no contexto de uma estratégia de internacionalização. Esta medida traduz-se num tratamento preferencial da empresa beneficiária, conferindo-lhe uma vantagem ou um incentivo em comparação com outras empresas, falseando ou ameaçando falsear desta forma a concorrência.

19.	O auxílio seria concedido a uma empresa no sector do turismo da UE, no qual existem ou podem existir trocas comerciais entre Estados-Membros ou ao qual empresas de outros Estados-Membros podem desejar aceder. Por conseguinte, a medida pode afectar o comércio entre Estados-Membros.

20.	O auxílio é financiado por recursos públicos.

21.	A Comissão considera, nesta fase, que a medida notificada constitui, por conseguinte, um auxílio na acepção do n.o 1 do artigo 87.o do Tratado CE e do n.o 1 do artigo 61.o do Acordo EEE.

Compatibilidade

22.

Nos termos do n.o 1 do artigo 87.o do Tratado CE, a Comissão considera, normalmente, incompatíveis com o mercado comum os auxílios ao investimento a favor de grandes empresas. Só são normalmente concedidas isenções no caso de auxílios ao investimento relativos a projectos realizados em regiões elegíveis para auxílios com finalidade regional na acepção do n.o 3, alíneas a) ou c), do artigo 87.o do Tratado CE. Contudo, o investimento notificado é realizado num país terceiro e as isenções de carácter regional previstas no n.o 3, alíneas a) e c), do artigo 87.o do Tratado CE não podem ser aplicáveis a tal investimento.

23.	Assim sendo, a isenção prevista no n.o 3, alínea c), do artigo 87.o do Tratado CE relativa aos auxílios destinados a facilitar o desenvolvimento de certas actividades económicas é a única possibilidade para aprovar este auxílio.

24.

Para o efeito, a Comissão deve demonstrar que este terá um impacto positivo no sector do turismo em Portugal (e, portanto, na UE) e que não afectará as condições comerciais na UE numa medida contrária ao interesse comum. Além disso, deve ser estabelecido que a perspectiva de obtenção do auxílio foi necessária para desencadear o investimento e que o auxílio terá um claro efeito de incentivo.

25.

Até à data, a Comissão aprovou auxílios a investimentos directos no estrangeiro (a seguir denominados “IDE”) principalmente a favor de PME. Em relação a grandes empresas, a Comissão ainda não desenvolveu uma linha de orientação precisa. Portanto, tem tomado decisões nestes casos com base numa análise individual detalhada. Nos casos em que a Comissão tinha dúvidas sobre a existência de uma falha de mercado e/ou sobre o cumprimento do critério da necessidade, procedeu à abertura do procedimento formal de investigação.

Contribuição para o desenvolvimento da actividade turística em Portugal

26.

De acordo com as autoridades portuguesas, o auxílio terá vários impactos positivos em Portugal, nomeadamente:

—	aumento das receitas consolidadas do grupo na Madeira,

—	aumento dos fluxos turísticos bilaterais entre a UE e o Brasil, uma vez que Portugal é o principal ponto de entrada de turistas brasileiros na Europa,

—	promoção de outras actividades conexas: transportes, operadores turísticos, etc.,

—	reforço das relações com o Mercosul, uma das principais prioridades da política externa da UE.

27.

As autoridades portuguesas explicam que o projecto notificado não conduz a qualquer perda de postos de trabalho em Portugal, nem à deslocalização de actividades. A posição do grupo em Portugal é mesmo reforçada graças ao investimento notificado, uma vez que:

—	o beneficiário possui a grande maioria dos seus hotéis em Portugal e a aquisição de um hotel no Brasil não altera a situação de forma significativa,

—	o investimento no Brasil faz parte de uma estratégia de diversificação destinada a desenvolver e consolidar as actividades do beneficiário. A internacionalização do grupo aumenta os seus resultados e a sua competitividade na Europa,

—	graças à internacionalização, o grupo reforça a sua estrutura de gestão em Portugal, uma vez que mantém todas as suas funções de coordenação financeira, operacional e comercial em Portugal.

28.

Portugal alega que o investimento é susceptível de ter um impacto positivo no sector do turismo em Portugal. Contudo, as autoridades portuguesas não forneceram dados exactos e concretos suficientes sobre o impacto do projecto no sector do turismo em Portugal, em especial em termos de criação directa e/ou indirecta de emprego, repatriação de rendimentos e evolução da política de investimento do beneficiário em Portugal. A Comissão convida, por conseguinte, as autoridades portuguesas a apresentarem informações pormenorizadas e concretas sobre esta questão, a fim de permitir uma apreciação do eventual impacto positivo do projecto no sector do turismo em Portugal, bem como o seu efeito de coesão positivo.

Efeito sobre as condições comerciais na UE

29.

As autoridades portuguesas alegam que o auxílio terá um efeito limitado sobre as condições comerciais na UE, nomeadamente porque:

—	o montante do auxílio é relativamente reduzido e corresponde apenas a 3,90 % do investimento elegível,

—	apesar de o grupo Pestana ser o maior grupo hoteleiro em Portugal, a sua quota de mercado em Portugal é apenas de 2 % e a sua quota de mercado na UE é, portanto, negligenciável,

—	no que diz respeito ao mercado brasileiro, os concorrentes do beneficiário têm quotas de mercado muito mais elevadas,

—	o projecto notificado constitui o primeiro investimento do beneficiário no Brasil e este hotel não aumenta de forma significativa a oferta local, não tendo afectado a posição relativa das empresas europeias já estabelecidas no Brasil nem a sua capacidade de atrair turistas,

—	o sector hoteleiro no Brasil é muito competitivo, tem um grau reduzido de concentração e tem crescido rapidamente nos últimos anos.

30.

Portugal alega que o investimento é susceptível de ter um efeito limitado sobre as condições comerciais na UE. Contudo, as autoridades portuguesas não forneceram dados exactos e concretos que sustentem suficientemente este impacto limitado, por exemplo, sobre a evolução das quotas de mercado dos concorrentes do beneficiário no Brasil, sobre a estrutura do mercado hoteleiro brasileiro, etc.

Efeito de incentivo

31.

Para que um auxílio tenha um efeito de incentivo, deve ser comprovado que foi apresentado um pedido de auxílio antes do início do investimento. O investimento realizou-se em Outubro de 1999, mais de um ano antes de o beneficiário ter apresentado o pedido de concessão de auxílio ao abrigo do regime de auxílios estatais N667/1999 (em 31 de Janeiro de 2001). As autoridades portuguesas alegam que a proposta de participação do FCR no investimento, que se realizou em 24 de Maio de 1999 (antes do investimento) é prova suficiente de que este critério foi cumprido.

32.	Todavia, nesta fase a Comissão duvida que esta proposta para a participação de uma empresa de capital de risco no investimento possa ser considerada como constituindo um pedido de concessão de auxílio estatal susceptível de justificar o seu efeito de incentivo.

33.

O investimento realizou-se em Outubro de 1999, cerca de cinco anos e meio antes da notificação ter sido apresentada à Comissão. De acordo com as autoridades portuguesas, o facto de o investimento ter sido realizado sem o auxílio demonstra que o promotor estava confiante em obter esse auxílio e que tinha que aproveitar esta oportunidade comercial. As autoridades portuguesas alegam que o beneficiário não deve ser penalizado pelo facto de ter demorado mais tempo a apresentar o pedido do que a executar o investimento. Referem igualmente as desvantagens e riscos excepcionais da operação, tais como a elevada volatilidade do real brasileiro e o facto de este ser o primeiro investimento da empresa no Brasil.

34.

Contudo, nesta fase, a Comissão tem sérias dúvidas quanto ao facto de a empresa necessitar realmente do auxílio notificado para realizar o seu investimento. A Djebel é propriedade do maior grupo hoteleiro de Portugal. Desde 1999, a empresa expandiu a sua actividade no Brasil, onde actualmente possui cinco hotéis e se encontra entre as dez maiores cadeias hoteleiras, o que parece indicar que o investimento teria avançado mesmo sem a perspectiva do auxílio. Além disso, não é provável que um auxílio concedido agora para um investimento realizado há mais de seis anos tenha ainda qualquer relação prática com o investimento.

35.

O projecto notificado não é o primeiro projecto de internacionalização do grupo Pestana, do qual a Djebel faz parte, que tinha já actividades em Moçambique. Afigura-se, por conseguinte, duvidoso que o auxílio fosse necessário para a realização da primeira experiência de internacionalização do grupo Pestana no Brasil.

36.	Deste modo, a Comissão tem actualmente sérias dúvidas quanto a saber se a perspectiva do auxílio era necessária para desencadear o investimento e se pode ser considerado que o auxílio terá um efeito de incentivo.

O regime de auxílios estatais N667/1999

37.	Durante esta primeira fase da investigação, a Comissão tomou conhecimento de um eventual problema com o regime ao abrigo do qual o presente projecto é notificado.

38.

Após a Comissão ter aprovado o regime, Portugal adoptou o seu regulamento de execução (6) sem notificação prévia à Comissão nos termos do n.o 3 do artigo 88.o do Tratado CE. Este regulamento inclui uma disposição que permite a elegibilidade retroactiva dos custos relativos a projectos em relação aos quais foi recebido um pedido até 31 de Janeiro de 2001. No que diz respeito a estes projectos, as despesas incorridas após 1 de Julho de 1999 são consideradas elegíveis. Esta disposição poderá ser incompatível com o ponto 4.2 das Orientações relativas aos auxílios estatais com finalidade regional (7). As autoridades portuguesas justificam esta disposição com problemas técnicos no estabelecimento da estrutura organizacional do regime. Alegam que a disposição se destinava a beneficiar exclusivamente projectos para os quais fora apresentado um pedido de auxílio ao abrigo de outros regimes e antes do início dos respectivos investimentos. A Comissão prosseguirá a investigação desta questão através de um pedido de informações adicionais às autoridades portuguesas.

Conclusão

39.

Em conclusão, por agora não foi ainda demonstrado que a perspectiva do auxílio era necessária para desencadear o investimento e que o auxílio terá um efeito de incentivo. A Comissão também tem dúvidas quanto à medida em que o auxílio contribuirá para o desenvolvimento da actividade turística em Portugal, sem afectar negativamente as condições comerciais na UE. Por conseguinte, existem actualmente sérias dúvidas de que o auxílio facilitasse certas actividades económicas e pudesse, por conseguinte, ser isento na acepção do n.o 3, alínea c), do artigo 87.o do Tratado CE.

4. DECISÃO

40.	Consequentemente, após ter examinado as informações fornecidas pelas autoridades portuguesas, a Comissão informa o Governo português da sua decisão de dar início ao procedimento previsto no n.o 2 do artigo 88.o do Tratado CE.

41.

Tendo em conta as considerações anteriores, a Comissão notifica a Portugal para lhe apresentarem no prazo de um mês a contar da recepção da presente carta todos os documentos, informações e dados necessários para apreciar a compatibilidade do auxílio. Caso contrário, a Comissão adoptará uma decisão com base nos elementos de que dispõe. A Comissão solicita às autoridades competentes que transmitam imediatamente uma cópia da presente carta ao beneficiário potencial do auxílio.

42.	A Comissão recorda a Portugal o efeito suspensivo do n.o 3 do artigo 88.o do Tratado CE e remete para o artigo 14.o do Regulamento (CE) n.o 659/1999 do Conselho, que prevê que qualquer auxílio ilegal poderá ser recuperado junto do beneficiário.

43.

A Comissão comunica a Portugal que informará as partes interessadas através da publicação da presente carta e de um resumo da mesma no Jornal Oficial da União Europeia. Informará igualmente os interessados dos países da EFTA signatários do Acordo EEE mediante publicação de uma comunicação no suplemento EEE do Jornal Oficial da União Europeia, bem como o Órgão de Fiscalização da EFTA, através do envio de uma cópia da presente carta. As partes interessadas serão convidadas a apresentar as suas observações no prazo de um mês a contar da data de publicação da referida comunicação.”

(1) Por carta SG(2000) D/106085, JO C 266 de 16. 9. 2000, p. 4.

(2) JO L 107 de 30.4.1996.

(3) JO L 124 de 20.5.2003.

(4) O empréstimo em condições favoráveis ascende a 3 680 119 euros (25 % dos custos elegíveis), não vence juros e é concedido por um período de 6 anos. Será reembolsado em 11 prestações semestrais a começar no segundo semestre. A taxa de referência aplicável em Portugal na data da realização do investimento era de 4,76 %. O montante bruto do auxílio é igual ao seu montante líquido, uma vez que a empresa se encontra situada no offshore da Madeira e não está sujeita ao imposto sobre o rendimento das sociedades até ao final de 2011.

(5) Regulamento (CE) n.o 69/2001 da Comissão, de 12 de Janeiro de 2001, relativo à aplicação dos artigos 87.o e 88.o do Tratado CE aos auxílios de minimis; JO L 10 de 13. 1. 2001, pp. 30-32.

(6) Portaria n.o 687/2000, de 31 de Agosto, com a redacção que lhe foi dada pela Portaria n.o 243/2001, de 22 de Março.

(7) JO C 74 de 10. 3. 1998, pp. 9-31.

19.4.2006

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 91/30

VALSTS ATBALSTS — FRANCIJA

Valsts atbalsts Nr. C 9/2006 (ex NN 85/2005) — Fonds zvejniecības risku novēršanai

Uzaicinājums iesniegt apsvērumus saskaņā ar EK Līguma 88. panta 2. punktu

(2006/C 91/05)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

Ar 2006. gada 8. marta vēstuli, kas autentiskā valodā ir pievienota šim kopsavilkumam, Komisija darīja zināmu Francijai savu lēmumu uzsākt EK Līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz iepriekš minēto atbalstu.

Mēneša laikā pēc šā kopsavilkuma un tam pievienotās vēstules publicēšanas dienas ieinteresētās personas var nosūtīt savus apsvērumus uz šādu adresi:

European Commission

Directorate General for Fisheries

DG FISH/D/3 “Legal Issues”

B-1049 Bruxelles

Fakss: (32-2) 295 19 42

Šos apsvērumus paziņos Francijai. Ieinteresētā persona, kas iesniedz komentārus, var rakstveidā pieprasīt neizpaust tās identitāti, norādot pieprasījuma iemeslus.

KOPSAVILKUMS

Fonds tika izveidots 2004. gada aprīlī pēc “Confédération de la Coopération, de la Mutualité et du Crédit maritimes” iniciatīvas. Saskaņā ar trim nolīgumiem starp Francijas valsti un fondu tam tika piešķirti kopsummā 65 miljoni eiro. Šajos trīs nolīgumos paredzēts, ka summas jāatmaksā ar procentu likmi 4,45 % attiecīgi 2006. gada 1. novembrī, 2007. gada 1. maijā un 2007. gada 1. jūlijā.

Fondam ir divi mērķi: pirmkārt, līdzsvarot naftas cenu svārstības, slēdzot iespēju līgumus naftas nākotnes līgumu tirgū, un, otrkārt, daļēji kompensēt lielās izmaksas par kuģu degvielu uzņēmumiem, kas ir fonda dalībnieki, kad degvielas cena pārsniedz noteiktu robežvērtību.

Saistībā ar valsts atbalstu fonds jāanalizē no diviem aspektiem — pirmkārt, līdzekļu izmantošana, slēdzot iespēju līgumus nākotnes līgumu tirgū, un otrkārt, kuģu degvielas izmaksu kompensēšana.

Iespēju līgumu slēgšana nākotnes līgumu tirgū

Francijas valsts finansējumu praktiski var uzskatīt par īstermiņa aizdevumu ar likmi 4,45 %. Komisija piezīmē, ka fondam nepieder nekustamie īpašumi; pašu kapitāls ir ļoti ierobežots, jo fonds sastāv no dalībnieku iemaksām. Tāpēc banka šādu aizņēmumu nepiešķirtu.

Tādējādi fonds bauda finansiālas priekšrocības, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem, kas darbojas tajā pašā nākotnes līgumu tirgū. Šī priekšrocība ir valsts atbalsts fonda labā. EK Līgums neparedz noteikumus, kas to ļautu uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu.

Fonda dalībnieki zvejniecības uzņēmumi ir ieguvēji no zemākām degvielas cenām. Tas ir atbalsts, kura rezultātā samazinās ekspluatācijas izmaksas fonda atbalstītajos uzņēmumos. Saskaņā ar 3.7. punktu vadlīnijās par valsts atbalsta pārbaudi zvejniecības nozarē šis atbalsts, kurš neparedz saistības, nav savietojams ar kopējo tirgu.

Daļēja kompensācija par kuģu degvielas izmaksām

Tāpat kā iepriekšējā gadījumā, šis ir atbalsts, kura rezultātā samazinās ekspluatācijas izmaksas fonda atbalstītajos uzņēmumos. Saskaņā ar 3.7. punktu vadlīnijās par valsts atbalsta pārbaudi zvejniecības nozarē šis atbalsts, kurš neuzliek saistības, nav savietojams ar kopējo tirgu.

Saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 14. pantu jebkuru nelikumīgu atbalstu var atgūt no saņēmēja.

VĒSTULES TEKSTS

«La Commission a l'honneur d'informer le Gouvernement de la France qu'après avoir examiné les informations fournies par ses autorités sur la mesure citée en objet, elle a décidé d'ouvrir la procédure formelle d'examen prévue par l'article 93 [devenu 88], paragraphe 2, du traité CE et par le règlement (CE) no 659/1999 du Conseil du 22 mars 1999 portant modalités d'application de cet article (1).

1. PROCÉDURE

La Commission a eu connaissance de diverses informations relatives à l'existence d'un fonds destiné à compenser la hausse du carburant subie par les entreprises de pêche de France depuis l'année 2004. Selon ces informations, ce fonds, dénommé fonds de prévention des aléas à la pêche (ci-après FPAP), avait pour objectif annoncé de lisser les variations à court terme du prix du carburant à la pêche et a eu en pratique pour effet de permettre à ces entreprises de bénéficier d'un prix pour le carburant nettement inférieur au prix du marché. Il était apparemment prévu que ce fonds devait fonctionner uniquement grâce à des contributions des professionnels. Le principe de fonctionnement aurait été simple: le fonds aurait pris en charge la partie du coût du carburant supérieur à un prix de référence déterminé par litre (27 centimes semble-t-il pendant une certaine période) et, en contrepartie, les entreprises auraient apporté des contributions au FPAP quand le prix du carburant serait redescendu au-dessous de ce prix de référence. De cette manière, un équilibre aurait été atteint pour le financement du système sans qu'il y ait apport de fonds publics.

Cependant, étant donné que le prix de marché du carburant est toujours resté très largement au-dessus du prix de référence, la Commission a supposé que le fonctionnement du FPAP était possible seulement grâce à l'apport financier de l'État et que cet apport financier constituait une aide d'État au sens de l'article 87 du traité CE.

Conformément à ce qui est prévu à l'article 10 du règlement (CE) no 659/1999, la Commission a demandé à la France, à deux reprises, de lui fournir les informations relatives à ce fonds afin qu'elle puisse examiner s'il y avait effectivement présence d'aide d'État et, le cas échéant, si cette aide d'État était ou non compatible avec le marché commun. La France n'ayant pas répondu dans les délais impartis, la Commission a décidé, conformément au paragraphe 3 dudit article 10, de lui adresser une injonction de fournir les informations nécessaires à cet examen. Cette injonction, datée du 5 décembre 2005, a été notifiée à la France le 6 décembre 2005 avec un délai de réponse de trois semaines.

La France a répondu par courrier daté du 21 décembre 2005 et reçu à la Commission le 27 décembre. La Commission avait aussi reçu entre-temps, le 8 décembre 2005, un courrier de la France daté du 6 décembre.

Pour procéder à l'examen requis, la Commission a donc en sa possession les informations communiquées par ces deux courriers, datés des 6 et 21 décembre, ainsi que les documents joints à ces courriers.

Comme cela est indiqué ci-après (cf. paragraphe 3 “Appréciation”), la Commission n'a pas reçu toutes les informations qui lui auraient été nécessaires pour procéder à un examen exhaustif de cette mesure. Dans ces conditions, conformément à l'article 13 du règlement (CE) no 659/1999, la présente décision d'ouverture de la procédure formelle d'examen est prise sur la base des renseignements disponibles.

2. DESCRIPTION

Le FPAP est constitué, conformément à la loi française du 21 mars 1884 modifiée par la loi du 12 mars 1920, sous forme de syndicat professionnel. Le projet de statuts a été approuvé par l'assemblée constitutive qui s'est tenue le 10 février 2004 et les statuts eux-mêmes portent la date du 9 avril 2004.

Selon ces statuts, ce syndicat est créé, pour une durée de 99 ans, à l'initiative de la Confédération de la Coopération, de la Mutualité et du Crédit Maritimes. Le siège est fixé à Paris, 24, rue du Rocher.

Les adhérents postulants doivent apporter la preuve que leur activité se trouve être impliquée dans la pêche; toutefois, le syndicat peut admettre en son sein toute autre personne prête à apporter son appui moral au syndicat sous réserve que l'effectif de cette catégorie d'adhérents ne dépasse pas 5 % du nombre des adhérents du syndicat. La France précise, dans son courrier du 6 décembre 2005, que le FPAP compte 2 013 adhérents et 2 385 navires représentant 30 % de la flotte française; 93,5 % des navires sont des navires de plus de 12 mètres.

L'article 2 des statuts indique que: “Le syndicat a pour objet de développer des produits destinés à permettre aux entrepreneurs de pêche d'assurer la couverture des risques suivants: fluctuation des prix du gazole, pollution maritime ou risque sanitaire relatif à la pollution, fermeture des quotas ou réduction importante des possibilités de pêche, risque relatif au marché. Il prend le nom de Fonds de prévention des aléas pêche.”.

La France a transmis les copies de trois conventions passées entre l'État et le FPAP et relatives à la mise en place d'avances remboursables par l'État en faveur de ce fonds. Ces avances sont versées par l'intermédiaire de l'Office national interprofessionnel des produits de la mer et de l'aquaculture (OFIMER). La première convention, datée du 12 novembre 2004, porte sur un montant de 15 millions d'EUR; la seconde, datée du 27 mai 2005, sur un montant de 10 millions d'EUR; la troisième, datée du 11 octobre 2005, sur un montant de 45 millions d'EUR. Selon ces trois conventions, c'est donc un montant de 65 millions d'EUR qui a été avancé au FPAP.

Selon l'article 1 de ces conventions, “le FPAP fonctionne sur la base de cotisations versées par ses adhérents de façon à couvrir la mise en place de couvertures financières contre les aléas résultant des fluctuations des cours du pétrole et des frais de gestion qui en découlent”.

Selon l'article 2 de la convention du 12 novembre 2004, “l'avance de trésorerie a pour objet la mise en place d'un mécanisme de couverture contre les fluctuations des cours internationaux du pétrole à compter du 1 er novembre 2004; cette avance pourra permettre l'acquisition sur les marchés à terme d'une option financière. Les compensations versées à l'adhérent du fonds doivent correspondre au différentiel de prix constaté entre le prix maximum couvert et le prix moyen mensuel de l'indice de référence pour le mois considéré.”. L'article 2 de la convention du 27 mai 2005 a une rédaction presque similaire: il prévoit, au lieu de la “mise en place” d'un mécanisme de couverture, la “poursuite” de ce mécanisme et il indique le 1er mars 2005 comme date à partir de laquelle la couverture pourra opérer pour l'avance versée dans le cadre de cette convention. Il en est de même pour la convention du 11 octobre 2005; l'article 2 prévoit que, pour l'avance versée, le fonds poursuit son activité de couverture “… à compter du 1 er juillet 2005 et au moins jusqu'au 31 décembre 2005 en achetant des options financières sur les marchés à terme, à concurrence de 17 centimes d'EUR/l.”. Il est précisé que “les compensations versées à l'adhérent du fonds doivent correspondre, au maximum, au différentiel de prix constaté entre le prix de 30 centimes d'EUR/l et le prix moyen mensuel de référence pour le mois considéré, si ce dernier est supérieur à 30 centimes d'EUR/l”.

L'article 3 de ces conventions indique que les avances ne peuvent être versées par l'OFIMER qu'après fourniture de certaines pièces justificatives. Parmi ces pièces, doit figurer le procès-verbal de l'organe délibérant du FPAP détaillant l'utilisation qui sera faite de l'avance accordée par l'État. Par sa note datée du 6 décembre 2005, la France a confirmé que les montants indiqués, représentant un total de 65 millions d'EUR, ont été effectivement consentis au FPAP. Cette note précise que ces avances sont consenties “afin d'assurer le fonctionnement du FPAP, dans les plus brefs délais, pour la période allant de novembre 2004 à fin décembre 2005”.

Par ailleurs, le FPAP s'engage à tenir une comptabilité permettant de connaître, sur demande, l'utilisation des avances ainsi que l'affectation des ressources et des dépenses. Les pièces comptables doivent être conservées pendant dix ans.

L'article 4 fixe le taux d'intérêt qui affectera le remboursement de ces avances par le FPAP à l'OFIMER à 4,45 %. Le montant de 10 millions d'EUR faisant l'objet de la convention du 12 novembre 2004 devra être remboursé au plus tard le 1er novembre 2006; celui de 10 millions d'EUR objet de la convention du 27 mai 2005 au plus tard le 1er mai 2007 et celui de 45 millions d'EUR objet de la convention du 11 octobre 2005 au plus tard le 1er juillet 2007.

3. APPRÉCIATION

La Commission constate que le FPAP a un objet qui doit être considéré, au regard des aides d'État, d'une manière double.

En premier lieu, le FPAP a pour objet de permettre l'acquisition d'options financières sur les marchés à terme. Même si cela n'est pas explicitement précisé, les dits marchés à terme sont manifestement ceux du pétrole ou de ses produits dérivés. Il apparaît ainsi, que le FPAP, tout en étant constitué sous la forme d'un syndicat, agit sur ces marchés à terme en achetant et vendant des options, comme le ferait une société privée ordinaire active sur ce genre de marchés et fonctionnant selon les règles de l'économie de marché.

En second lieu, le FPAP a pour objet de verser aux entreprises de pêche adhérentes la différence entre le prix moyen mensuel de référence et le “prix maximal couvert” selon les conventions des 12 novembre 2004 et 27 mai 2005 ou le prix de 30 centimes d'EUR par litre selon la convention du 11 octobre 2005. La fonction du FPAP correspond alors en pratique à une fonction de gestion des fonds en provenance de l'État afin de les répartir entre les entreprises de pêche adhérentes en fonction du carburant qu'elles ont acheté pour la conduite de leur activité de pêche.

3.1. Aide à l'acquisition d'options sur les marchés à terme

3.1.1. Existence d'une aide d'État

Les sociétés intervenant sur les marchés à terme des produits des matières premières sont ordinairement des sociétés privées fonctionnant selon les règles de l'économie de marché. Étant donné que le traité CE, selon son article 295, ne préjuge en rien le régime de la propriété dans les États membres, une société fonctionnant à partir de fonds d'origine publique peut théoriquement intervenir de la même manière sur ces marchés à terme si son fonctionnement est conforme aux règles de l'économie de marché. Il convient donc d'apprécier si ces règles sont respectées ou non.

Le capital initial du FPAP est constitué des cotisations des adhérents. Celles-ci sont probablement d'un montant très modique. Aucune information communiquée à la Commission ne lui permet de penser que le montant global des cotisations aurait été suffisant pour permettre au FPAP d'intervenir sur un marché à terme sans apport de fonds extérieurs. Ces fonds extérieurs ont été fournis par l'État, au moyen des avances octroyées par l'intermédiaire de l'OFIMER, et constituent donc une partie de ces avances qui ont représenté, selon les informations communiquées par la France, 65 millions d'EUR.

La France n'a donné à la Commission aucune indication sur le montant des fonds engagés par le FPAP sur ces marchés à terme.

Par ailleurs, la Commission observe que la France n'a fourni aucune information lui permettant de savoir si les trois avances déjà consenties sont les seules qui le seront ou bien si le versement de nouvelles avances est possible.

Ces fonds doivent être remboursés avec un taux d'intérêt de 4,45 %. Cet apport de l'État correspond donc en pratique à un prêt accordé à ce taux.

La Commission constate que ce taux est supérieur au taux de référence utilisé par la Commission pour déterminer l'élément d'aide existant dans un prêt bonifié, taux de référence fixé à 4,43 % en 2004 (2) et à 4,08 % depuis le 1er janvier 2005 (3). Par conséquent, théoriquement, il pourrait ne pas y avoir d'aide d'État dans les avances consenties si celles-ci l'avaient été dans les conditions normales d'une économie de marché.

Or, la Commission observe que le FPAP, d'une part, ne possède apparemment aucun bien immobilier et que, d'autre part, ses biens mobiliers sont très réduits puisqu'ils sont constitués uniquement des cotisations des adhérents. Il n'y a aucune garantie que l'État puisse être remboursé par le FPAP. Pour cette raison, elle estime qu'une banque, dans les conditions normales d'une économie de marché, n'aurait jamais prêté les sommes en question au FPAP, voire seulement une partie de ces sommes, pour intervenir sur un marché à terme sans avoir suffisamment de garanties que les dites sommes lui seront remboursées. Par conséquent, ces avances de l'État représentent un avantage financier en faveur du FPAP accordé au moyen de ressources de l'État.

En outre, étant donné que les trois conventions passées entre l'État et le FPAP prévoient expressément que les fonds publics versés ont pour objet, entre autres, la mise en place d'un mécanisme de couverture contre les fluctuations des cours internationaux du pétrole, la Commission considère que cet avantage est imputable à l'État (4).

Cet avantage financier comporte deux aspects: l'avantage en faveur du FPAP lui-même et l'avantage qu'en retirent, par voie de conséquence, les entreprises de pêche adhérentes.

Avantage en faveur du FPAP lui-même

Le FPAP bénéficie d'un avantage financier par rapport aux autres sociétés intervenant sur les marchés à terme, qu'il s'agisse de sociétés habituellement actives sur ces marchés ou bien de sociétés étant ou pouvant être constituées de la même manière que le FPAP sous forme de syndicat professionnel dans les autres États membres, voire en France même.

Par conséquent, cet avantage financier affecte les échanges entre les États membres et fausse ou menace de fausser la concurrence. Pour cette raison, il constitue une aide d'État au sens de l'article 87 du traité CE.

Avantage en faveur des entreprises de pêche

Les fonds en provenance de l'État dont bénéficie le FPAP favorisent les entreprises de pêche qui ont adhéré à ce syndicat parce qu'elles sont les seules à pouvoir bénéficier des prix préférentiels obtenus pour le carburant à partir des options acquises sur les marchés à terme.

Par conséquent, étant donné que les entreprises de pêche bénéficiaires sont en concurrence sur le marché communautaire avec d'autres entreprises, qu'il s'agisse d'autres entreprises de pêche ou bien d'entreprises d'autres secteurs d'activité économique dont les produits sont en concurrence avec les produits de la pêche, ces fonds affectent les échanges entre les États membres et faussent ou menacent de fausser la concurrence.

Pour cette raison, cet avantage dont bénéficient les entreprises de pêche constitue aussi une aide d'État au sens de l'article 87 du traité CE.

3.1.2. Compatibilité avec le marché commun

3.1.2.1. Aide d'État en faveur du FPAP lui-même

Comme l'indiquent les conventions passées entre l'État et le FPAP, cette aide d'État a eu pour objet de permettre le démarrage des interventions du FPAP sur les marchés à terme du pétrole et de ses produits dérivés ainsi que leur poursuite. Il s'agit donc d'une aide au fonctionnement du FPAP.

Il convient d'apprécier si cette aide au fonctionnement en faveur du FPAP peut être considérée comme compatible avec le marché commun.

Selon l'article 87, paragraphes 2 et 3, du traité, certaines catégories d'aide sont ou peuvent être considérées comme compatibles avec le marché commun. Il convient d'examiner si cette aide au fonctionnement du FPAP peut entrer dans l'une de ces catégories.

La Commission observe d'abord que cette aide n'est pas destinée à remédier à des dommages causés par un événement extraordinaire. La Commission rappelle que les fluctuations du cours du pétrole sont inhérentes à l'activité économique normale et ne peuvent pas être considérées comme un événement extraordinaire au sens de l'article 87 du traité. Cette aide ne peut donc pas être considérée comme compatible avec le marché commun en vertu du paragraphe 2, sous-paragraphe b), de l'article 87 du traité CE.

Ensuite, la Commission observe qu'aucune des lignes directrices qu'elle a adoptées pour l'analyse des aides d'État ne s'applique au présent régime d'aide.

Cette aide ne peut pas non plus être considérée comme compatible avec le marché commun sur la base d'une application directe du paragraphe 3 du même article, avec les différents cas de figure qui y sont prévus.

En effet, il ne s'agit manifestement pas d'une aide destinée à favoriser le développement économique de régions dans lesquelles le niveau de vie est anormalement bas ou dans lesquelles sévit un grave sous-emploi (cas prévu au sous-paragraphe a). Cette aide a pour but de permettre au FPAP d'intervenir sur les marchés à terme pertinents. Elle n'a donc pas de rapport avec les aides visées à ce sous-paragraphe a).

D'autre part, le FPAP ne peut pas être considéré comme un projet important d'intérêt européen ou comme une aide destinée à remédier à une perturbation grave de l'économie d'un État membre (cas prévus au sous-paragraphe b). En effet, le FPAP est spécifiquement français et les autres États membres n'ont pas exprimé l'intention d'instituer des fonds du même genre; la dimension européenne de ce fonds fait par conséquent défaut. Quant à considérer qu'il s'agit d'une aide destinée à remédier à une perturbation grave de l'économie d'un État membre, la Commission pourrait, à première vue, envisager d'adopter une telle position puisque la hausse du prix du carburant a entraîné une perturbation avérée de la situation du secteur de la pêche. Cependant, tout en notant que le FPAP ne concerne qu'un seul secteur d'activité économique alors que différents secteurs sont touchés par la hausse du prix du pétrole, la Commission a toujours considéré qu'il n'appartient pas aux autorités publiques d'intervenir financièrement contre cette hausse du pétrole; leur rôle doit au contraire consister notamment à mener des politiques d'incitation envers les entreprises afin qu'elles s'adaptent aux nouvelles conditions économiques créées par cette hausse. C'est pourquoi une aide ayant pour seul objectif d'intervenir sur les marchés à terme pertinents ne correspond pas à l'objectif souhaité.

En outre, l'existence du FPAP ne peut pas, par elle-même, répondre à la condition du sous-paragraphe c), qui prévoit que peuvent être compatibles avec le marché commun les aides destinées à faciliter le développement de certaines activités ou de certaines régions économiques quand elles n'altèrent pas les conditions des échanges dans une mesure contraire à l'intérêt commun. En effet, aucun élément n'indique que le développement ou l'accroissement d'une activité d'intervention sur les marchés à terme du pétrole est souhaitable. En outre, cette activité n'est pas liée à une région économique. C'est pourquoi cette aide ne peut pas être considérée comme compatible avec le marché commun en vertu de ce sous-paragraphe c).

Enfin, cette catégorie d'aide ne figure pas parmi les catégories d'aide qui seraient considérées comme compatibles avec le marché commun par décision du Conseil adoptée conformément au sous-paragraphe e).

3.1.2.2. Aide en faveur des entreprises de pêche

Comme pour l'aide en faveur du FPAP, la Commission observe que cette aide n'est pas destinée à remédier à des dommages causés par un événement extraordinaire et ne peut donc pas être considérée comme compatible avec le marché commun en vertu du paragraphe 2, sous-paragraphe b), de l'article 87 du traité CE.

Etant donné qu'il s'agit d'une aide aux entreprises de pêche, celle-ci doit être analysée à la lumière des lignes directrices pour l'examen des aides d'État destinées aux secteurs de la pêche et de l'aquaculture (5), dites ci-après lignes directrices.

Comme cela est indiqué ci-dessus (cf. paragraphe 3.1.1), cette aide permet aux entreprises de pêche ayant adhéré au syndicat de bénéficier des prix préférentiels obtenus pour le carburant à partir des options acquises sur les marchés à terme.

Cette aide a pour effet de diminuer les coûts de production. Elle n'est assortie d'aucune obligation de la part des bénéficiaires. Elle entre dans la catégorie des aides au fonctionnement visées au paragraphe 3.7 des lignes directrices qui indique que “les aides d'État qui sont octroyées sans être assorties d'une quelconque obligation pour les bénéficiaires de répondre aux objectifs de la politique commune de la pêche et qui sont destinées à améliorer la situation des entreprises et à accroître leur trésorerie ou dont les montants sont fonction de … ou des moyens de production et qui ont pour effet de diminuer les coûts de production ou d'améliorer les revenus du bénéficiaire sont, en tant qu'aides au fonctionnement, incompatibles avec le marché commun…”.

3.2. Compensation pour l'achat de carburant par les entreprises de pêche

3.2.1. Existence d'une aide d'État

Comme cela est décrit ci-dessus (cf. paragraphe 2 “Description”), le FPAP, grâce aux fonds avancés par l'État, prend en charge la différence de prix existant, selon les conventions des 12 novembre 2004 et 27 mai 2005, entre le “prix maximum couvert” et le prix moyen mensuel de référence et, selon la convention du 11 octobre 2005, entre 30 centimes d'EUR par litre et le prix moyen mensuel de référence.

Par conséquent, les avances qui sont consenties par l'État au FPAP et qui permettent la prise en charge d'une partie des coûts supportés par les entreprises de pêche adhérant au FPAP procurent un avantage à ces entreprises. La position de ces entreprises se trouve donc renforcée par rapport aux entreprises se trouvant en concurrence sur le marché communautaire avec ces entreprises de pêche, qu'il s'agisse d'autres entreprises de pêche ou bien d'entreprises d'autres secteurs d'activité économique dont les produits sont en concurrence avec elles.

En outre, étant donné que les trois conventions passées entre l'État et le FPAP prévoient expressément que les fonds publics versés ont pour objet, entre autres, de verser aux adhérents du FPAP la différence, pour le carburant utilisé, entre le prix maximum couvert et le prix moyen mensuel de l'indice de référence, la Commission considère que cet avantage est imputable à l'État (6).

Par conséquent, ces fonds de l'État dont bénéficie le FPAP pour prendre partiellement en charge le coût du carburant utilisé par les navires de pêche constituent une aide d'État au sens de l'article 87 du traité CE.

Comme pour l'acquisition d'options sur les marchés à terme, la Commission observe que la France n'a donné à la Commission aucune indication sur la partie des 65 millions d'EUR avancés par l'État qui ont servi à prendre en charge partiellement le coût du carburant. De la même manière, la France n'a fourni aucune information sur le fait de savoir si les trois avances déjà consenties sont les seules qui le seront ou bien si le versement de nouvelles avances est possible ou déjà prévu.

3.2.2. Compatibilité avec le marché commun

Comme pour l'avantage dont bénéficient les entreprises de pêche par le moyen de l'acquisition d'options par le FPAP sur les marchés à terme, la Commission observe que cette aide n'est pas destinée à remédier à des dommages causés par un événement extraordinaire et ne peut donc pas être considérée comme compatible avec le marché commun en vertu du paragraphe 2, sous-paragraphe b), de l'article 87 du traité CE.

Etant donné qu'il s'agit d'une aide aux entreprises de pêche, elle doit également être analysée, comme ci-dessus, à la lumière des lignes directrices pour l'examen des aides d'État destinées aux secteurs de la pêche et de l'aquaculture.

Comme pour l'aide résultant de l'acquisition d'options sur les marchés à terme, cette aide a pour effet de diminuer les coûts de production.

De ce fait, elle entre aussi dans la catégorie des aides au fonctionnement visées au paragraphe 3.7 des lignes directrices. Elle n'est non plus assortie d'aucune obligation de la part des bénéficiaires.

4. CONCLUSION

En conséquence, il existe, à ce stade de l'évaluation préliminaire telle qu'elle est prévue à l'article 6 du règlement (CE) no 659/1999, des doutes sérieux sur la compatibilité de cette mesure d'aide avec le marché commun, tant en ce qui concerne l'aide en faveur du FPAP que l'aide en faveur des entreprises de pêche.

À la lumière des considérations qui précèdent, la Commission, agissant dans le cadre de la procédure prévue à l'article 88, paragraphe 2, du Traité CE, demande à la France de lui présenter ses observations et de lui fournir tous les renseignements nécessaires pour apprécier l'aide en cause, dans un délai d'un mois à compter de la réception de la présente lettre.

Par la présente, la Commission avise la France qu'elle informera les intéressés par la publication de la présente lettre et d'un résumé de celle-ci au Journal Officiel de l'Union européenne. Elle informera également les intéressés dans les pays de l'AELE signataires de l'accord EEE par la publication d'une communication dans le supplément EEE du Journal Officiel, ainsi que l'autorité de surveillance de l'AELE en leur envoyant une copie de la présente. Tous les intéressés susmentionnés seront invités à présenter leurs observations à compter d'un mois à compter de la date de cette publication.»

(1) JO L 83 du 27.3.1999, p. 1.

(2) JO C 307 du 17.12.2003, p. 11.

(3) JO C 220 du 8.9.2005, p. 2.

(4) Affaires C-482/99, France/Commission, arrêt de la Cour du 16 mai 2002 et C-345/02, Pearle BV, arrêt de la Cour de justice du 15 juillet 2004.

(5) JO C 229 du 14.9.2004, p. 5.

(6) Affaire C-345/02, Commission/France, arrêt de la Cour de justice du 15 juillet 2004.

19.4.2006

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 91/38

Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja atzinums

—	par priekšlikumu Padomes Lēmumam par otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II) izveidi, pārvaldību un izmantošanu (COM(2005) 230 galīgā redakcija);

—	priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II) izveidi, darbību un izmantojumu (COM(2005) 236 galīgā redakcija) un

—	priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par dalībvalstu dienestu, kas ir atbildīgi par transportlīdzekļu reģistrācijas apliecību izdošanu, piekļuvi otrās paaudzes Šengenas informācijas sistēmai (SIS II) (COM(2005) 237 galīgā redakcija).

(2006/C 91/11)

EIROPAS DATU AIZSARDZĪBAS UZRAUDZĪTĀJS,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 286. pantu;

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 8. pantu;

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti;

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti un jo īpaši tās 41. pantu;

ņemot vērā lūgumu nākt klajā ar atzinumu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 28. panta 2. punktu, kurš saņemts no Komisijas 2005. gada 26. maijā,

IR PIEŅĒMIS ŠO ATZINUMU:

1. IEVADS

1.1. Vispārēja informācija

Šengenas informācijas sistēma (SIS) ir ES mēroga IT sistēma, ko izveidoja, lai atsvērtu iekšējas robežkontroles atcelšanu Šengenas teritorijā. SIS ļauj dalībvalstu kompetentām iestādēm apmainīties ar informāciju, ko izmanto, pārbaudot personas un objektus pie ārējām robežām vai Šengenas teritorijā, kā arī, izsniedzot vīzas un uzturēšanās atļaujas.

Šengenas Konvencija stājās spēkā 1995. gadā valdību nolīguma formā. SIS kā daļu no Šengenas Konvencijas vēlāk iekļāva ES sistēmā, pieņemot Amsterdamas Līgumu.

Pašreizējo sistēmu aizstās ar jaunu, “otrās paaudzes” Šengenas Informācijas sistēmu II, tādējādi Šengenas teritorijā iekļaujot arī jaunās ES dalībvalstis. Jaunajai sistēmai arī būs jaunas tehniskas funkcijas. Valdību izstrādātos Šengenas noteikumus pilnībā pārstrādās parastos Eiropas tiesību instrumentos.

Eiropas Komisija 2005. gada 1. jūnijā iesniedza trīs priekšlikumus par SIS II izveidi. Tie ir:

—	priekšlikums regulai, kas pamatojas uz EK Līguma IV sadaļu (vīzas, patvēruma, imigrācijas un citas ar cilvēku brīvu pārvietošanos saistītas politikas jomas) un ar ko reglamentēs SIS II pirmā pīlāra (imigrācijas) aspektus — še turpmāk “ierosinātā regula”;

—	priekšlikums lēmumam, kas pamatojas uz Līguma par ES VI sadaļu (policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās) un ar ko reglamentēs SIS izmantošanu attiecībā uz trešo pīlāru — še turpmāk “ierosinātais lēmums”;

—	priekšlikums regulai, kas pamatojas uz V sadaļu (Transports) un konkrēti attiecas uz transportlīdzekļu reģistrācijas iestāžu piekļuvi SIS datiem; šim priekšlikumam pievērsīsies atsevišķi (skat. turpmāk, 4.6. punktā).

Šajā sakarā der piebilst, ka Komisija turpmākajos mēnešos nāks klajā ar paziņojumu par ES informācijas sistēmu (SIS, VIS, Eurodac) savstarpēju savietojamību un pastiprinātām sinerģijām.

SIS II ir centralizēta datubāze — saukta “Centrālā Šengenas informācijas sistēma” (CS-SIS) –, kuras operatīvo vadību nodrošina Komisija saistībā ar katras attiecīgas valsts noteiktiem piekļuves punktiem (NI-SIS). SIRENE iestādes nodrošina jebkādu apmainīšanos ar papildinformāciju (informāciju, kas saistīta ar SIS II brīdinājumiem, bet ko neglabā SIS II).

Dalībvalstis nodrošinās SIS II ar datiem par personām, ko meklē, lai tās apcietinātu, nodotu vai izdotu; personām, ko meklē saistībā ar tiesas procedūrām; personām, kas jāuzrauga vai īpaši jāpārbauda; personām, kam jāliedz ieceļošana pie ārējām robežām; kā arī datiem par zaudētiem vai zagtiem priekšmetiem. Datu kopums, ko sauc par “brīdinājumiem” un ko ievada SIS, ļauj kompetentai iestādei identificēt personu vai objektu.

SIS II ir jaunas iezīmes: paplašināta pieejamība SIS (Eiropolam, Eurojust, attiecīgu valstu prokuroriem, transportlīdzekļu reģistrācijas iestādēm), savstarpēji saistīti brīdinājumi, jaunas datu kategorijas, tostarp biometrijas dati (pirkstu nospiedumi un fotogrāfijas), kā arī tehniska platforma, ko izmanto arī Vīzu informācijas sistēma. Šie papildinājumi jau gadiem ilgi ir rosinājuši diskusijas par SIS pārveidošanu no kontroles instrumenta par ziņošanas un izmeklēšanas sistēmu.

1.2. Priekšlikumu vispārējs novērtējums

1.	EDAU pauž gandarījumu par to, ka ar viņu apspriežas, kā paredzēts Regulas (EK) Nr. 45/2001 28. panta 2. punktā. Ņemot vērā to, ka 28. panta 2. punkts uzliek obligātas saistības, šis atzinums tomēr būtu jāpiemin dokumentu preambulā.

EDAU pauž gandarījumu par priekšlikumiem vairāku iemeslu dēļ. Valdību izveidotas struktūras pārveidei Eiropas tiesību instrumentos ir vairākas pozitīvas sekas: tādējādi precizēs juridisko vērtību noteikumiem, ar ko reglamentē SIS II, Tiesa būs kompetenta interpretēt pirmā pīlāra juridisko instrumentu), Eiropas Parlaments būs vismaz daļēji iesaistīts (lai gan mazliet par vēlu procesa norisē).

Turklāt attiecībā uz būtību — liela priekšlikumu daļa ir veltīta datu aizsardzībai un daži ierosinājumi paredz gaidītus uzlabojumus, salīdzinot ar pašreizējo stāvokli. Jo īpaši var minēt pasākumus, lai atbalstītu personas, kas cietušas identitātes nozagšanu, Regulas 45/2001 piemērošanas jomas paplašināšanu, lai iekļautu Komisijas veiktas datu apstrādes darbības IV sadaļas darbībās, labāku pamatojumu brīdinājuma izsniegšanai par fiziskām personām, liedzot tām ieceļošanu .

Ir acīmredzams, ka priekšlikumu sagatavošana ir veikta ļoti rūpīgi; priekšlikumi ir sarežģīti, bet tas atspoguļo to, cik sarežģīta ir sistēma, ko ar tiem reglamentē. Vairākums piebilžu, kas izteikti šajā atzinumā, ir paredzēti, lai precizētu vai papildinātu priekšlikumu noteikumus, bet nerada vajadzību priekšlikumus pilnīgi pārstrādāt.

Lai gan novērtējums ir visnotaļ pozitīvs, tomēr var izteikt dažus iebildumus, jo īpaši par šādiem jautājumiem:

Ir daudzkārt grūti zināt, kas ir dokumenta sastādīšanas nodoms; ir patiešām žēl, ka nav pievienots paskaidrojuma raksts. Ņemot vērā, cik ļoti sarežģīti ir šie dokumenti, būtu domājams, ka šāda paskaidrojuma pievienošana būtu bijusi pamatprasība. Paskaidrojuma trūkuma dēļ lasītājam dažkārt atliek tikai minēt.

2.	Turklāt var tikai nožēlot, ka nav veikts ietekmes novērtējums. Tas, ka sistēmas pirmā versija jau darbojas, neattaisno šādu rīcību, jo priekšlikumi viens no otra ļoti atšķiras. Cita starpā būtu vajadzējis labāk izvērtēt biometrijas datu ieviešanas iespaidu.

Juridisko datu aizsardzības sistēma ir ļoti sarežģīta; tā pamatojas uz lex generalis un lex specialis kopīgu piemērošanu. Būtu jānodrošina, ka pat tad, kad izstrādā konkrētu tiesību aktu, Direktīvā 95/46/EK un Regulā 45/2001 noteiktā, spēkā esošā datu aizsardzības sistēma paliek pilnībā piemērojama. Dažādu juridisku instrumentu kopīgai piemērošanai nebūtu jārada valstu režīmu atšķirības būtiskos jautājumos, nedz arī jāizraisa pašreizējā datu aizsardzības līmeņa pazemināšanās.

4.	Nodrošinot piekļuvi daudzām jaunām iestādēm, kas neveic darbības “personu un objektu pārbaudes nolūkos”, būtu arī jāparedz stingrāki drošības mehānismi.

Priekšlikumi lielā mērā ir balstīti uz citiem juridiskiem instrumentiem, kas vēl nav galīgi izstrādāti (dažkārt tie pat nav vēl ierosināti). EDAU saprot, cik grūti ir izstrādāt tiesību aktus sarežģītā un pastāvīgi mainīgā vidē; ņemot vērā, kādas var būt sekas attiecīgām personām un juridisko neskaidrību, ko tas rada, viņš tomēr šādu stāvokli uzskata par nepieņemamu.

6.	Dalībvalstu un Komisijas pilnvaru sadale nav visai skaidra. Skaidrība ir būtiski svarīga ne tikai, lai sistēma pareizi darbotos, bet arī, jo tā ir pamatprasība, nodrošinot sistēmas vispārēju uzraudzību.

1.3. Atzinuma struktūra

Atzinuma struktūra ir šāda: pirmkārt, tajā ir precizēts SIS II piemērojamais tiesiskais regulējums. Pēc tam tajā pievēršas SIS II mērķa definīcijai un aspektiem, kas būtiski atšķiras no tiem, kuri piemīt pašreizējai sistēmai. 5. punktā iekļautas piebildes par Komisijas un dalībvalstu attiecīgo vietu SIS II darbībā. 6. punkts attiecas uz datu subjekta tiesībām, kamēr 7. punktā pievēršas attiecīgu valstu mērogā un EDAU veiktai uzraudzībai, kā arī uzraudzītāju savstarpējai sadarbībai. 8. punktā dotas piebildes un ierosināti iespējami grozījumi attiecībā uz drošību; 9. un 10. punktā pievēršas, attiecīgi, komitoloģijai un savstarpējai savietojamībai. Visbeidzot, secinājumu kopsavilkumā uzsvērti galvenie secinājumi par katru punktu.

2. ATTIECĪGAIS TIESISKAIS REGULĒJUMS

2.1. Attiecīgā SIS II datu aizsardzības sistēma

Priekšlikumos izmantotais datu aizsardzības tiesiskais regulējums ir Direktīva 95/46/EK, Konvencija Nr. 108 un Regula 45/2001. Arī citi instrumenti ir būtiski.

Lai precizētu šo regulējumu un atgādinātu par galvenajiem izskatīšanā izmantojamiem atsauces punktiem, noder šāds saraksts:

—

Cieņa attiecībā uz privāto dzīvi Eiropā ir nodrošināta, kopš Eiropas Padome 1950. gadā pieņēmusi Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (še turpmāk — “ECK”). ECK 8. pantā ir noteiktas “tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi”.

Saskaņā ar 8. panta 2. punktu katra valsts varas iestāžu iejaukšanās, īstenojot tās tiesības, ir atļauta tikai tad, ja tas notiek “gadījumos, kas noteikti likumā” un ir “nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā” svarīgu interešu aizsargāšanai. Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē šie nosacījumi ir bijuši par pamatu papildu prasībām par iejaukšanās juridiskā pamata kvalitāti, kā arī attiecībā uz pasākumu samērīgumu un vajadzību pēc piemērotiem drošības mehānismiem pret datu ļaunprātīgu izmantošanu.

—

Tiesības uz privāto dzīvi un personas datu aizsardzību ir paredzētas tuvākā pagātnē — Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā. Saskaņā ar Hartas 52. pantu atzīts, ka uz šīm tiesībām var attiekties ierobežojumi, ar nosacījumu, ka ievēro līdzīgus nosacījumus, ko piemēro saskaņā ar ECK 8. pantu.

—	Līguma par ES 6. panta 2. punktā noteikts, ka Eiropas Savienība ievēros pamattiesības, ko garantē ECK.

Šādi trīs dokumenti attiecas tieši uz priekšlikumiem par SIS II:

—

Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvencijā par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi (še turpmāk — “Konvencija Nr. 108”) izstrādāti fizisku personu aizsardzības pamatprincipi attiecībā uz personas datu apstrādi. Visas dalībvalstis ir ratificējušas Konvenciju Nr. 108. Tā attiecas arī uz darbībām, kas veiktas policijas un tiesas iestāžu jomā. Konvencija Nr. 108 ir datu aizsardzības režīms, ko pašreiz piemēro SIS Konvencijai, kopā ar Eiropas Padomes Ministru komitejas 1987. gada 17. septembra Ieteikumu Nr. R (87) 15, ar ko reglamentē personas datu izmantošanu policijas nozarē.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281., 31. lpp.). Turpmāk tekstā šo direktīvu sauks “Direktīva 95/46/EK”. Der norādīt, ka vairumā dalībvalstu valsts tiesību akti, ar ko īsteno direktīvu, attiecas arī uz apstrādes darbībām, ko veic policijas un tiesu iestāžu jomā.

—	Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regula (EK) 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8., 1. lpp.). Turpmāk tekstā šo regulu sauks “Regula 45/2001”.

Direktīvas 95/46/EK un Regulas 45/2001 interpretācijai ir jābūt daļēji atkarīgai no attiecīgās Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses saskaņā ar 1950. gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECK). Citiem vārdiem sakot, direktīva un regula, ciktāl tajās risināti jautājumi par personu datu apstrādi, kas var radīt pamattiesību pārkāpumus, jo īpaši attiecībā uz tiesībām uz privāto dzīvi, ir jāinterpretē, ņemot vērā pamattiesības. Tas izriet arī no Eiropas Kopienu Tiesas judikatūras (1).

Komisija 2005. gada 4. oktobrī nāca klajā ar priekšlikumu Padomes pamatlēmumam par personas datu aizsardzību, ko apstrādā, sadarbojoties policijas un tiesu iestādēm krimināllietās (2) (še turpmāk “ierosinātais pamatlēmums”). Ar šo pamatlēmumu ir iecerēts aizstāt Konvenciju Nr. 108 kā atsauces tiesību aktu ierosinātajam lēmumam par SIS II, tādējādi, iespējams, šajā sakarā iespaidojot datu aizsardzības režīmu (skatīt zemāk minēto 2.2.5. punktu).

2.2. SIS II datu aizsardzības juridiskais režīms

2.2.1. Vispārīga piebilde

Juridiskajā pamatā, kas vajadzīgs, lai reglamentētu SIS II, ir vairāki atsevišķi instrumenti; tomēr, kā minēts apsvērumos, tas “neskar principu, ka SIS II ir viena vienota informācijas sistēma, kam attiecīgi jādarbojas. Dažiem šo instrumentu noteikumiem tādēļ būtu jābūt identiem”.

Šo divu dokumentu struktūra pamatā ir viena un tā pati, un abu dokumentu I-III nodaļa ir gandrīz identa. Tas, ka SIS II uzskata par vienotu informācijas sistēmu ar diviem atšķirīgiem juridiskiem pamatiem, ir arī atspoguļots diezgan sarežģītajā datu aizsardzības režīmā.

Datu aizsardzības režīms ir daļēji paredzēts pašos priekšlikumos kā lex specialis, ko attiecībā uz katru nozari (Komisija, dalībvalstis pirmajā pīlārā, dalībvalstis trešajā pīlārā) papildina ar citu atsauces tiesību aktu (lex generalis).

Attiecībā uz šādu struktūru rodas jautājums — kā izturēties pret specializētiem noteikumiem, ņemot vērā to attiecības ar vispārējām tiesībām. Šajā gadījumā EDAU uzskata, ka ar konkrētu normu piemēro vispārēju normu. Tādēļ lex specialis ir vienmēr jābūt saskaņā ar lex generalis; ar to izvērš (precizē vai papildina) lex generalis, bet tas nav domāts kā izņēmums no lex generalis.

Attiecībā uz jautājumu par to, kuru normu piemērot konkrētā gadījumā — lex specialis piemēro prioritāri, bet, ja tā nav vai tas ir neskaidrs, būtu jāatsaucas uz lex generalis.

Saskaņā ar šo struktūru ir iespējamas trīs dažādas lex generalis un lex specialis kombinācijas. Struktūru varētu rezumēt šādi:

2.2.2. Komisijai piemērojamais režīms

Ja ir iesaistīta Komisija, piemēro Regulu 45/2001, tostarp attiecībā uz EDAU vietu, neatkarīgi no tā, vai darbības veic saskaņā ar pirmo (ierosinātās regulas gadījumā) vai trešo pīlāru (ierosinātā lēmuma gadījumā). Ierosinātā lēmuma 21. apsvērumā noteikts: “Regula (EK) Nr. 45/2001 (…) attiecas uz Komisijas veiktu personas datu apstrādi, ja to veic, izpildot darbības, uz ko pilnībā vai daļēji attiecas Kopienas tiesības. Uz daļu no personas datu apstrādes SIS II sistēmā attiecas Kopienas tiesības.”

Šādiem noteikumiem ir praktiski iemesli: tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Komisiju, būtu patiesi ārkārtīgi grūti uzzināt, vai attiecīgo datu apstrāde ir darbība, uz ko attiecas pirmā vai trešā pīlāra tiesību akti.

Turklāt, viena juridiska instrumenta piemērošana visām darbībām, ko SIS II sakarā veic Komisija, ne vien ir saprotamāka no praktiska viedokļa, bet arī veicina konsekvenci (saskaņā ar ierosinātās regulas 21. apsvērumu nodrošinot “konsekventu un vienveidīgu noteikumu piemērošanu attiecībā uz fizisku personu pamattiesību un brīvību aizsardzību saistībā ar personas datu apstrādi”). EDAU tādēļ pauž gandarījumu par to, ka Komisija ir atzinusi, ka Regula 45/2001 attiecas uz visām datu apstrādes darbībām, ko Komisija veic SIS II.

2.2.3. Dalībvalstīm piemērojamais režīms

Attiecībā uz dalībvalstīm stāvoklis ir sarežģītāks. Personas datu apstrādi, piemērojot ierosināto regulu, reglamentē ar pašu regulu, kā arī ar Direktīvu 95/46/EK. Ierosinātās regulas 14. apsvērumā skaidri norādīts, ka direktīvu jāuzskata par lex generalis, kamēr SIS II regula būs lex specialis. Šādam norādījumam ir vairākas sekas, kas turpmāk sīki izklāstītas.

Attiecībā uz ierosināto lēmumu datu aizsardzībā izmantojamais atsauces juridiskais instruments (lex generalis) ir Konvencija Nr. 108, kas attiecībā uz dažiem jautājumiem var radīt būtiski svarīgas pirmā un trešā pīlāra datu aizsardzības režīma atšķirības.

2.2.4. Ietekme uz datu aizsardzības līmeni

Kā vispārīgu piebildi par šādu datu aizsardzības struktūru, EDAU uzsver:

—

Piemērojot ierosināto regulu kā lex specialis attiecībā uz Direktīvu 95/46/EK (un līdzīgā kārtā piemērojot ierosināto lēmumu kā lex specialis attiecībā uz Konvenciju Nr. 108), nekādā ziņā nevajadzētu pazemināt datu aizsardzības līmeni, ko nodrošina ar attiecīgo direktīvu vai konvenciju. EDAU nāks klajā ar attiecīgiem ieteikumiem (skatīt, piemēram, tiesības uz aizsardzības līdzekļiem).

—	Līdzīgā kārtā juridisku instrumentu apvienota piemērošana nedrīkst pazemināt datu aizsardzības līmeni, ko nodrošina spēkā esošā Šengenas Konvencija (skatīt, piemēram, turpmākās piebildes par Direktīvas 95/46/EK 13. pantu).

—

Divu dažādu instrumentu piemērošanai, vienalga, cik vajadzīga tā būtu Eiropas tiesību sistēmas dēļ, nebūtu jārada nepamatotas atšķirības attiecīgu fizisku personu datu aizsardzībā atkarīgi no tā, kāda veida ar tiem saistītus datus apstrādā. Šāds stāvoklis pēc iespējas jānovērš. Turpmākie ieteikumi tiecas cik vien iespējams panākt lielāku konsekvenci (skatīt, piemēram, valstu uzraudzības iestāžu pilnvaras).

—

Tiesiskais regulējums ir tik sarežģīts, ka, to piemērojot, ļoti iespējams, radīsies pārpratumi. Dažos gadījumos ir grūti saprast lex generalis un lex specialis mijiedarbību — būtu labi to precizēt priekšlikumos. Turklāt šajā sarežģītajā juridiskā vidē ļoti lietderīgs ir ieteikums, ar ko nākusi klajā Šengenas Apvienotā uzraudzības iestāde 2005. gada 27. septembra“atzinumā par ierosināto SIS II juridisko pamatu”: proti, izstrādāt rokasgrāmatu, kurā uzskaitītas visas spēkā esošās ar SIS II saistītās tiesības un izklāstīta skaidra piemērojamo tiesību aktu hierarhija.

Visbeidzot, ar šo ieteikumu tiecas nodrošināt augsta līmeņa datu aizsardzību, konsekvenci un skaidrību, lai datu subjektam sniegtu vajadzīgo juridisko skaidrību.

2.2.5. Pamatlēmuma projekta ietekme uz datu aizsardzību trešajā pīlārā

Konvenciju Nr. 108 kā datu aizsardzības atsauces instrumentu SIS II lēmuma projektam aizstās ar Pamatlēmumu par datu aizsardzību trešajā pīlārā (3). Tas nav minēts priekšlikumā, bet izriet no ierosinātā pamatlēmuma. Tā 34. panta 2. punktā noteikts, ka “katru atsauci uz Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvenciju Personu aizsardzībai attiecībā uz personisko datu automātisko apstrādi (Nr. 108) uzskata par atsauci uz šo pamatlēmumu”. Turpmākajās nedēļās EDAU nāks klajā ar atzinumu par ierosināto pamatlēmumu, atzinumā sīki neizpētot pamatlēmuma saturu. Tomēr, ja pamatlēmuma piemērošanai varētu būt nozīmīga ietekme uz SIS II datu aizsardzības režīmu, to minēs.

2.2.6. Direktīvas 95/46/EK 13. panta un Konvencijas Nr. 108 9. panta piemērošana

Direktīvas 95/46/EK 13. pants un Konvencijas Nr. 108 9. pants dod dalībvalstīm iespēju veikt likumdošanas pasākumus, lai ierobežotu šajos pantos noteikto saistību un tiesību darbības jomu, ja šāds ierobežojums ir pasākums, kas vajadzīgs, lai aizsargātu citas svarīgas intereses (piemēram, valsts drošības, aizsardzības, sabiedrības drošības intereses) (4).

Gan ierosinātas regulas, gan ierosinātā lēmuma apsvērumos minēts, ka dalībvalstis varētu izmantot šādu iespēju, īstenojot priekšlikumus attiecīgās valsts mērogā. Šādā gadījumā būtu jāpiemēro divkārša pārbaude: Direktīvas 95/46/EK 13. panta piemērošanai jāsaskan ar Eiropas Padomes Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu un nevajadzētu vājināt spēkā esošo datu aizsardzības režīmu.

Tas ir vēl būtiskāk SIS II gadījumā, jo sistēmai ir jābūt prognozējamai. Tā kā dalībvalstis dalās datiem, jābūt iespējai zināt diezgan konkrēti, kā tos apstrādās attiecīgā valstī.

Attiecībā uz šo jautājumu ir viens aspekts, kas vieš bažas: jautājums par to, vai priekšlikumi izraisīs pašreizējā datu aizsardzības līmeņa pazemināšanos. Šengenas Konvencijas 102. pantā noteikta sistēma, kurā datu izmantošana ir stingri reglamentēta un ierobežota, tostarp valsts tiesību aktos (“Datu izmantošanu, kas neatbilst 1. — 4. punkta prasībām, uzskata par ļaunprātīgu izmantošanu atbilstīgi katras Līgumslēdzējas puses valsts tiesību aktiem” Gan Direktīvā 95/46/EK, gan Konvencijā Nr. 108 tomēr noteikts, ka cita starpā izņēmumus no mērķu ierobežojuma principa var ieviest valstu tiesību aktos. Ja to izdarītu, tas būtu pretrunā pašreizējai Šengenas Konvencijā paredzētajai sistēmai, kurā noteikts, ka valstu tiesību aktos nevar atkāpties no pamatprincipa — mērķu un izmantošanas ierobežojuma.

Ar pamatlēmuma pieņemšana šī piezīme nemainītos: galvenā problēma nav nodrošināt, ka datus apstrādātu saskaņā ar pamatlēmumu, bet gan uzturēt stingru mērķu ierobežojuma principu attiecībā uz SIS II datu apstrādi.

EDAU iesaka ar SIS II saistītos priekšlikumos (konkrēti — ierosinātās regulas 21. pantā un ierosinātā lēmuma 40. pantā) ieviest noteikumu, kam ir tas pats mērķis, kā Šengenas Konvencijas 102. 4. pantam — ierobežot dalībvalstu iespējas paredzēt datu izmantošanu vajadzībām, kas nav paredzētas SIS II dokumentos. Cita iespēja ir ierosinātajā lēmumā un ierosinātajā regulā skaidri ierobežot, kādus izņēmumus var izmantot saskaņā ar direktīvas 13. pantu vai konvencijas 9. pantu, piemēram, nosakot, ka dalībvalstis var tikai ierobežot tiesības uz piekļuvi un informāciju, bet nedrīkst ierobežot datu kvalitātes principus.

3. MĒRĶIS

Saskaņā ar abu dokumentu 1. pantu, (“SIS II izveide un vispārīgais mērķis”), SIS II ir izveidota, lai “lai dalībvalstu kompetentās iestādes var sadarboties, apmainoties ar informāciju personu un objektu kontroles nolūkos” un “veicina to, ka tiek uzturēta augsta līmeņa drošība telpā bez iekšējas robežkontroles starp dalībvalstīm”.

SIS II mērķa formulējums ir diezgan vispārīgs; minētie noteikumi vien precīzi nenorāda, uz ko attiecas (ko nozīmē) šis mērķis.

SIS II mērķis, šķiet, ir daudz plašāks nekā spēkā esošās SIS mērķis, kas definēts Šengenas Konvencijas 92. pantā, kurā konkrēti atsaucas uz “(…) piekļūt ziņojumiem par personām un priekšmetiem, lai veiktu robežkontroli, pārbaudes un citas policijas un muitas īstenotās kontroles (…), kā arī — 96. pantā paredzētā ziņojuma gadījumā — lai izsniegtu vīzas, uzturēšanās atļaujas un lai veiktu ārvalstnieku uzskaiti (…)”.

Mērķis ir plašāks arī tādēļ, ka SIS II ir paredzētas jaunas funkcijas un piekļuves, kas nav saistītas ar sākotnējā mērķa — fizisku personu un objektu kontroles — īstenošanu, bet gan drīzāk pieder izmeklēšanas instrumentam. Piekļuve ir jo īpaši paredzēta iestādēm, kas izmantos SIS II datu savām vajadzībām, nevis SIS II mērķu īstenošanai (skatīt turpmāk); brīdinājumu savstarpēju sasaisti padarīs vispārēji pieņemtu, kas ir policijas izmantota izmeklēšanas instrumenta tipiska iezīme.

Joprojām pastāv arī jautājumi par biometrijas meklētājprogrammu, ko paredzēts izstrādāt tuvākajos gados un kas ļaus veikt tādus meklējumus sistēmā, pēc kuriem nav nepieciešamības kontroles sistēmā.

Visbeidzot, minētajiem priekšlikumiem ir daudz plašāka darbības joma, nekā spēkā esošai sistēmai. Tas prasa papildu drošības pasākumus. Šajā sakarā EDAU pievērsīs uzmanību ne tik daudz plašajai 1. panta definīcijai, bet SIS II piedāvātām funkcijām un citām sastāvdaļām.

4. NOZĪMĪGAS PĀRMAIŅAS, KAS ĪSTENOTAS SIS II

Šajā nodaļā vispirms pievērsīsies jaunajiem SIS II iekļautajiem aspektiem, proti, biometrijas datu ieviešanai, jaunai piekļuves koncepcijai, pievēršot īpašu uzmanību Eiropola un Eurojust piekļuvei, transportlīdzekļu reģistrācijas atbildīgām iestādēm, brīdinājumu savstarpējai sasaistei un dažādu iestāžu piekļuvei imigrācijas datiem.

4.1. Biometrijas dati

Ar priekšlikumiem par SIS II paredz iespēju apstrādāt jaunas kategorijas datus, kam būtu jāpievērš īpaša uzmanība — biometrijas datus. Kā jau uzsvērts EDAU atzinumā par Vīzu informācijas sistēmu (5), biometrijas dati ir būtībā konfidenciāli un prasa īpašus drošības pasākumus, kas nav iekļauti ar SIS II saistītajos priekšlikumos.

Vispārēji ņemot, tendence izmantot biometrijas datus ES mēroga informācijas sistēmās (VIS, EURODAC, Vadītāju apliecību informācijas sistēmā utt.) pakāpeniski pieaug, bet vienlaicīgi netiek rūpīgi apsvērti saistītie draudi un vajadzīgie drošības pasākumi. Vajadzība pēc dziļākām pārdomām ir arī uzsvērta nesenajā rezolūcijā par biometrijas datiem, ar ko nākusi klajā Starptautiskā datu komisāru konference Montreux (6)(2).

Līdz šim uzmanība ir pievērsta tikai viena tipa papildu vertībai, ko dod standartu izstrāde — arvien lielākai sistēmu savietojamībai, nevis biometrijas procesu kvalitātes uzlabošanai.

Derētu izstrādāt kopējus pienākumus vai prasības, kas saistītas ar šādu datu īpašām iezīmēm, kā arī kopēju metodiku šo pienākumu vai prasību īstenošanai. Kopējās prasībās jo īpaši varētu iekļaut šādus aspektus (uz vajadzību pēc tiem norāda ar SIS II saistītie priekšlikumi):

—	Konkrētas Ietekmes novērtējums: Jāuzsver, ka attiecībā uz priekšlikumiem nav veikts biometrijas datu izmantošanas ietekmes novērtējums (7).

—

Uzsvars uz iekļaušanas procesu: Ne biometrijas datu avoti, ne arī datu vākšanas metode nav norādīta. Iekļaušana ir būtiski svarīgs posms ar biometrijas datiem veiktas identifikācijas procesā, un to nevar tikai definēt pielikumos vai turpmākās apakšgrupu apspriedēs, jo no tās būs tieši atkarīgs procesa iznākums — kļūdainas atmešanas koeficients vai kļūdainas pieņemšanas koeficients.

—

Jāuzsver precizitātes pakāpe: Biometrijas datu izmantošana identifikācijā (salīdzinot vienu ar vairākām) — priekšlikumā ir paredzēta kā “biometrijas datu meklētājprogramma” — ir vēl būtiskāka, jo šāda procesa iznākums ir mazāk precīzs nekā tas, ko gūst, izmantojot šādus datus autentiskuma pārbaudei vai kontrolei (salīdzinot vienu ar vienu). Biometrijas datiem tādēļ nevajadzētu būt vienīgam identifikācijas līdzeklim vai līdzeklim, ar ko piekļūt papildu informācijai.

—	Alternatīva procedūra: Jāīsteno viegli pieejamas alternatīvas procedūras (fallback procedures), lai ievērotu nepareizi identificētu personu cieņu un viņiem neuzvelt sistēmas nepilnību nastu.

Biometrijas datu izmantošana bez kārtīga iepriekšēja novērtējuma liecina par pārāk augstu biometrijas datu ticamības novērtējumu. Biometrijas dati ir “dzīvi” dati, kas laika gaitā mainās; datubāzē uzglabātie dati atspoguļo dinamiska elementa stāvokli konkrētā brīdī. Tie nepastāv mūžīgi un tie ir jākontrolē. Biometrijas datu precizitāte vienmēr jāredz saistībā ar citiem aspektiem, jo tā nekad nebūs absolūta.

SIS II datu iespējams izmantojums izmeklēšanās varētu radīt nopietnus draudus datu subjektam, ja pierādījumiem biometrijas datu formā ir piešķirta palielināta vai pārāk liela nozīme, kā rādījuši iepriekšēji gadījumi (8).

Tādēļ priekšlikumos būtu jāatzīst un jāveicina apziņa par to, kādas ir biometrijas datu izmantošanas reālās iespējas saistībā ar identifikāciju.

4.2. Piekļuve SIS II datiem

4.2.1. Jauna piekļuves koncepcija

Iestādes, kas var piekļūt SIS datiem, ir noteiktas katram brīdinājumam atsevišķi. Piešķirot piekļuvi SIS datiem, būtībā piemēro divkāršu pārbaudi: piekļuvi jāpiešķir iestādēm, kas pilnībā atbilst SIS vispārējam mērķim un katra brīdinājuma konkrētam mērķim.

Tas izriet no brīdinājuma definīcijas, kas lietota gan ierosinātajā regulā, gan ierosinātajā lēmumā (abu instrumentu 3.1.a. pantā: “Brīdinājums” ir datu kopums, ko ievada SIS II un kas kompetentajām iestādēm ļauj identificēt personu vai objektu, lai konkrēti rīkotos). Šāds viedoklis nostiprināts ierosinātā lēmuma 39.3. pantā, norādot, ka “Datus, kas minēti 1. punktā, drīkst izmantot tikai personas identificēšanai, lai saskaņā ar šo lēmumu veiktu konkrētu rīcību”. Šajā ziņā SIS II vēl joprojām līdzinās sistēmai, kas paziņo, vai informācija ir atrasta vai nav, un kurā brīdinājums ir iekļauts konkrētam nolūkam (izdošanai, ieteikuma atteikšanai…).

Uz iestādēm, kas var piekļūt SIS datiem, attiecas de facto izmantošanas ierobežojums, jo tām ir atļauts piekļūt datiem būtībā tikai, lai veiktu konkrētu darbību.

Dažu tipu piekļuves, kas paredzētas jaunajos priekšlikumos, tomēr neatbilst šādai loģikai: patiesi, ar tām paredzēts nodrošināt attiecīgo iestādi ar informāciju, nevis ļaut tai identificēt personu un veikt brīdinājumā paredzēto darbību.

Konkrētāk, tas attiecas uz:

—	patvēruma iestāžu piekļuvi imigrācijas datiem;

—	bēgļa statusa piešķiršanas iestāžu piekļuvi imigrācijas datiem;

—	Eiropola piekļuvi brīdinājumiem par izdošanu, diskrētu novērošanu un dokumentu aizturēšanu;

—	Eurojust piekļuvi izdošanas un lokalizācijas datiem.

Visām šīm iestādēm ir vienas un tās pašas iezīmes attiecībā uz SIS II datiem:

tās nevar veikt konkrēto attiecīgā brīdinājuma definīcijā minēto darbību. Tām piešķir piekļuvi, lai tās varētu iegūt informāciju savām vajadzībām.

Pat attiecībā uz šīm iestādēm jāatšķir tās, kam ir piešķirta piekļuve savām vajadzībām, bet diezgan konkrēta mērķa sasniegšanai, no tām (proti, Eiropola un Eurojust), kuru piekļuves mērķis nemaz nav precizēts. Piemēram, patvēruma iestādēm ir piešķirta piekļuve konkrētam nolūkam, pat, ja tas nav brīdinājumā minētais. Šīs iestādes var piekļūt imigrācijas datiem “lai noteiktu, vai patvēruma lūdzējs ir nelegāli uzturējies citā dalībvalstī”. Eiropols un Eurojust tomēr var piekļūt konkrētu kategoriju brīdinājumos ietvertiem datiem, “kas vajadzīgi, lai veiktu savus uzdevumus.”

Rezumējot, piekļuvi SIS II datiem piešķir trijos gadījumos:

—	lai īstenotu brīdinājumu;

—	lai sasniegtu mērķi, ko neparedz SIS II, bet kas priekšlikumos ir precīzi aprakstīts;

—	lai sasniegtu mērķi, ko neparedz SIS II, un kas nav precīzi aprakstīts.

EDAU uzskata, ka, jo vispārīgāks ir piekļuves mērķis, jo stingrākiem būtu jābūt īstenojamiem drošības pasākumiem. Vispārēji drošības pasākumi ir turpmāk sīki izklāstīti; pēc tam pievērsīsies konkrētiem apstākļiem, kas attiecas uz Eiropolu un Eurojust.

4.2.2. Piekļuves piešķiršanas nosacījumi

Piekļuvi jebkādā gadījumā var piešķirt tikai, ja tā ir saderīga ar SIS II vispārējo mērķi un ir saskaņā ar tās juridisko pamatu.

Tas nozīmē, ka ar piekļuvi imigrācijas datiem saskaņā ar ierosināto regulu praksē ir jāpalīdz īstenot tādu politiku, kas saistīta ar to Šengenas acquis daļu, kura attiecas uz personu pārvietošanos.

Līdzīgā kārtā piekļuve brīdinājumiem, kas paredzēti lēmumā, ir domāta, lai atbalstītu policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās.

Šajā sakarā EDAU vērš uzmanību uz nodaļu par reģistrācijas apliecību izdošanas dienestu piekļuvi SIS II (skatīt turpmāk, 4.6. punktā).

2.	Vajadzība piekļūt SIS II datiem, kā arī neiespējamība vai lielas grūtības iegūt datus ar citiem, mazākā līmenī ar iejaukšanos saistītiem līdzekļiem, ir jāpierāda. Tas būtu bijis jādara paskaidrojuma rakstā: kā jau iepriekš minēts, jānožēlo, ka tāds raksts nav iekļauts.

Datu lietojums ir jānosaka skaidri un stingri.

Piemēram, patvēruma iestādes var piekļūt imigrācijas datiem “lai noteiktu, vai patvēruma lūdzējs ir nelegāli uzturējies citā dalībvalstī”. Eiropols un Eurojust tomēr var piekļūt konkrētu kategoriju brīdinājumos ietvertiem datiem, “kas vajadzīgi, lai veiktu savus uzdevumus”: tāds formulējums nav pietiekami sīki izvērsts (skatīt turpmāk).

Piekļuves nosacījumiem jābūt labi definētiem un stingriem. Konkrēti — piekļuve būtu jāpiešķir tikai šo organizāciju dienestiem, kas izmanto SIS II datus. Pienākums, kas noteikts ierosinātā lēmuma 40. pantā un ierosinātās regulas 21.2. pantā, būtu jāpapildina ar pienākumu attiecīgu valstu iestādēm uzturēt atjauninātu tādu personu sarakstu, kam ir tiesības piekļūt SIS II. Tas pats būtu jāattiecas uz Eiropolu un Eurojust.

Tas, ka šīm iestādēm piešķir piekļuvi SIS II datiem, nevar būt pamatojums datu ievadīšanai vai uzturēšanai sistēmā, ja tie nav lietderīgi attiecībā uz konkrēto brīdinājumu. Sistēmu nedrīkst papildināt ar jaunu kategoriju datiem tikai tāpēc, ka tie būtu noderīgi citām informācijas sistēmām. Piemēram, ierosinātā lēmuma 39. pantā paredz brīdinājumos iekļaut datus par izdevēju iestādi. Šie dati nav vajadzīgi darbības (arestēšanas, uzraudzības. .. ) veikšanai: vienīgais iemesls, kāpēc tos varētu iekļaut sistēmā ir, iespējams, lai veicinātu Eiropola un Eurojust darbību. Būtu skaidri jāpamato, kāpēc šādi dati būtu jāapstrādā.

Datu uzglabāšanas termiņu nevar paildzināt, ja tas nav jādara, lai sasniegtu datu ievadīšanas mērķi. Tas nozīmē, ka pat, ja Eiropolam un Eurojust ir piekļuve šādiem datiem, tāda piekļuve nav pietiekams pamatojums, lai šādus datus uzturētu sistēmā (piemēram, tiklīdz meklēta persona ir izdota, dati būtu jāizdzēš, pat ja tie varētu būt bijuši noderīgi Eiropolam). Arī šajā gadījumā būs vajadzīga uzmanīga uzraudzība, lai nodrošinātu, ka attiecīgu valstu iestādes šo noteikumu piemēro.

4.2.3. Eiropola un Eurojust piekļuve

a. Piekļuves pamatojums

Eiropola un Eurojust piekļuvi dažiem SIS datiem jau apsprieda, pirms to ieviesa ar Padomes 2005. gada 24. februāra lēmumu (9). No visām iestādēm, kam ir nodrošināta piekļuve savām vajadzībām, tām ir piešķirta piekļuve ar vislabvēlīgākiem nosacījumiem. Lai gan šo datu izmantošana ir aprakstīta lēmuma XII nodaļā, piekļuves piešķiršanas pamatojums nav pietiekami izstrādāts. Vēl jo vairāk tāpēc, ņemot vērā, ka Eiropola un Eurojust uzdevumi laika gaitā mainīsies.

EDAU mudina Komisiju ierobežot tādu uzdevumu skaitu, kuru veikšanai Eiropola un Eurojust piekļuve būtu pamatota.

b. Ierobežota piekļuve datiem

Lai Eiropols un Eurojust neveiktu nepamatotas darbības un lai nodrošinātu, ka tās tikai piekļūtu datiem “savu uzdevumu veikšanai”, Šengenas Apvienotā uzraudzības iestāde 2005. gada 27. septembra atzinumā par priekšlikumiem, kas saistīti ar SIS II, ieteica ierobežot Eiropola un Eurojust piekļuvi datiem par fiziskām personām, kuru vārdi jau ir to rīcībā esošās lietās. Tas garantētu, ka tām būtu pieeja tikai sev būtiskiem brīdinājumiem. EDAU šādu ieteikumu atbalsta.

c. Drošības aspekti

EDAU atzinīgi vērtē pienākumu reģistrēt visus ar Eiropolu un Eurojust saistītus darījumus, kā arī aizliegumu kopēt vai lejupielādēt sistēmas daļas.

Ierosinātā lēmuma 56. pantā Eiropolam un Eurojust paredz “vienu vai divus” piekļuves punktus. Lai cik saprotama arī būtu dalībvalstu vajadzība pēc vairāk par vienu piekļuves punktu, kompetento iestāžu decentralizētības dēļ, Eiropola un Eurojust statuss un darbības neattaisno šādas prasības. Arī saistībā ar drošības apsvērumiem jāuzsver, ka piekļuves punktu daudzkāršošana palielina ļaunprātīgas izmantošanas draudus un tādēļ šāda daudzkāršošana būtu jāpamato precīzi, izmantojot konsekventākus elementus. Tādēl, tā kā nav ticamas argumentācijas, EDAU iesaka Eiropola un Eurojust gadījumā piešķirt tikai vienu piekļuves punktu.

4.3. Brīdinājumu savstarpēja sasaiste

Regulas 26. pantā un lēmuma 46. pantā noteikts, ka dalībvalstis var sasaistīt brīdinājumus saskaņā ar saviem tiesību aktiem, lai izveidotu sasaisti starp diviem vai vairākiem brīdinājumiem.

Lai gan brīdinājumu savstarpēja sasaiste var būt noderīga, veicot kontroli (piemēram, orderi apcietināt automašīnu zagli var saistīt ar nozagtu transportlīdzekli), brīdinājumu savstarpēju sasaistīšana ir ļoti raksturīga policijas izmantota izmeklēšanas instrumenta iezīme.

Brīdinājumu sasaistei var būt liela ietekme uz attiecīgās personas tiesībām, jo personu vairs “nenovērtē”, pamatojoties uz datiem, kas attiecīgas tikai uz viņu, bet gan uz viņas iespējamām saistībām ar citām personām. Ļoti iespējams, ka pret fiziskām personām, kuru dati ir saistīti ar noziedznieku datiem, izturēsies ar lielākām aizdomām. Brīdinājumu savstarpēja sasaiste turklāt atspoguļo SIS ar izmeklēšanu saistītu aspekta stiprināšanu, jo šāda sasaiste padarīs iespējamu bandu vai tīklu reģistrāciju (ja, piemēram, dati par nelikumīgiem imigrantiem ir saistīti ar datiem par pārvadātājiem). Visbeidzot, tā kā sasaisti nosaka attiecīgu valstu tiesību aktos, saites, kas ir nelikumīgas vienā dalībvalstī, var izveidot cita dalībvalsts, tādējādi sistēmā ievadot “nelikumīgus” datus.

Padomes 2004. gada 14. jūnija secinājumos par SIS II funkcionālām prasībām minēts, ka katrai saitei jānosaka skaidras darbības prasības, ir jābūt pamatotai uz skaidri definētām attiecībām un jāatbilst proporcionalitātes principam. Turklāt tā nedrīkst skart tiesības uz piekļuvi. Katrā ziņā, tā kā brīdinājumu savstarpēja sasaiste ir apstrādes darbība, tai ir jāatbilst attiecīgas valsts tiesību aktu noteikumiem, ar ko īsteno Direktīvu 95/46/EK un/vai Konvenciju Nr. 108.

Priekšlikumos atkārtoti apliecināts, ka saišu pastāvēšana nevar mainīt tiesības uz piekļuvi (patiesi, saite citādāk dotu piekļuvi datiem, kuru apstrāde būtu nelikumīga saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem, tādējādi pārkāpjot direktīvas 6. pantu).

EDAU uzsver, cik svarīgi ir šauri interpretēt ierosinātās regulas 26. pantu un ierosinātā lēmuma 46. pantu: viens paņēmiens, kā šo var nodrošināt, ir skaidri paziņot, ka iestādes, kam nav tiesību piekļūt konkrētu kategoriju datiem, ne vien nevar piekļūt saitēm uz šādām kategorijām, bet tām pat nevajadzētu zināt, ka šādas saites pastāv. Ja nav tiesību piekļūt saistītajiem datiem, saišu vizualizācijai jābūt neiespējamai.

Turklāt EDAU vēlētos, lai ar viņu apspriestos par tehniskiem pasākumiem, lai šo nodrošinātu.

4.4. Brīdinājumi ar mērķi liegt ieceļošanu

4.4.1. Pamats iekļaušanai

“Brīdinājumu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem nolūkā atteikt ieceļošanu” izmantošanai (regulas 15. pants) ir ievērojama ietekme uz privātpersonas brīvībām: personai, par kuru ir ziņots saskaņā ar šo noteikumu, uz vairākiem gadiem ir liegta piekļuve Šengenas telpai. Līdz šim tas bijis visbiežāk lietotais brīdinājums, vērtējot pēc to personu skaita, par kurām ziņots. Redzot šā brīdinājuma sekas, kā arī ietekmēto personu skaitu, ir jārīkojas ļoti uzmanīgi, izstrādājot tā koncepciju, kā arī īstenojot to. Kaut gan tas attiecas arī uz citiem brīdinājumiem, EDAU veltīs atsevišķu nodaļu šim brīdinājumam, jo tas izraisa īpašas problēmas attiecībā uz iekļaušanas pamatojumu.

Jaunais brīdinājums ieceļošanas aizliegumam nozīmē uzlabojumu salīdzinājumā ar pašreizējo stāvokli, tomēr arī tas nav pilnībā apmierinošs, jo lielā mērā ir balstīts uz instrumentiem, kuri vēl nav pieņemti vai pat ierosināti.

Uzlabojumi izpaužas kā precīzāks pamatojumu apraksts datu iekļaušanai. Pašreizējā Šengenas konvencijas formulējuma rezultātā ir radies tāds stāvoklis, ka pastāvēja ievērojamas atšķirības dalībvalstu starpā attiecībā uz personu skaitu, par kurām ziņoja saskaņā ar konvencijas 96. pantu. Šengenas apvienotā uzraudzības iestāde ir veikusi visaptverošu pētījumu (10) par šo jautājumu un nāca klajā ar ierosinājumiem, ka “politikas veidotājiem būtu jāapsver iemeslu saskaņošana brīdinājumu izveidei dažādās Šengenas valstīs”.

Ierosinātā 15. panta formulējums ir sīkāk izstrādāts, kas ir apsveicami.

Turklāt 15. panta 2. punktā ir sniegts arī gadījumu saraksts, kad, piemērojot dažādus statusus, par personām nedrīkst izdot brīdinājumus, jo viņi likumīgi dzīvo kādas dalībvalsts teritorijā. Kaut gan tas izrietēja no pašreizējās Šengenas konvencijas, prakse parādījusi, ka arī šo mehānismu dažādās dalībvalstīs piemēroja dažādi. Tādēļ skaidrības ieviešana ir pozitīvs aspekts.

Tomēr šis noteikums ir arī nopietni kritizēts, jo tas ievērojamā mērā balstīts uz dokumentu, kurš vēl nav pieņemts, proti uz direktīvu “par nogādi atpakaļ”.

Kopš SIS II priekšlikumu pieņemšanas Komisija (2005. gada 1. septembrī) ierosinājusi direktīvu par dalībvalstu kopīgiem standartiem un procedūrām, pēc kuriem nogādā atpakaļ trešo valstu valstspiederīgos, kuri nelegāli uzturas teritorijā, taču, tā kā šī nav galīgā dokumenta versija, to nevar uzskatīt par likumīgu pamatu datu ievadīšanai sistēmā. Tas jo īpaši nozīmē Eiropas Padomes Cilvēktiesību konvencijas 8. panta pārkāpumu, jo iejaukšanos personu privātajā dzīvē būtu jāpamato ar — inter alia — skaidriem un pieejamiem tiesību aktiem.

Tādēļ EDAU mudina Komisiju vai nu atcelt šo noteikumu, vai izstrādāt jaunu formulējumu, balstoties uz esošajiem tiesību aktiem, kas ļautu personām zināt, tieši kādus pasākumus iestādes var pieņemt attiecībā uz tām.

4.4.2. Piekļuve 15. panta brīdinājumiem

18. pantā ir noteikts, kurām iestādēm šie brīdinājumi ir pieejami un — kādiem mērķiem. 18. panta 1. un 2. punktā ir noteikts, kurām iestādēm ir pieejami brīdinājumi, kuri ievadīti, balstoties uz direktīvu par nogādi atpakaļ. Arī uz šo gadījumu attiecas iepriekš minētais komentārs.

Regulas priekšlikuma 18. panta 3. punktā ir dota piekļuve iestādēm, kuras atbildīgas par bēgļa statusa piešķiršanu, saskaņā ar direktīvu, kura vēl nav pat ierosināta. Tā kā dokuments nav pieejams, EDAU jāatkārto iepriekš minētie komentāri.

4.4.3. 15. panta brīdinājumu uzglabāšanas ilgums

Atbilstīgi 20. pantam brīdinājumus nedrīkst glabāt ilgāk par ieceļošanas atteikuma termiņu, kurš noteikts lēmumā (par izraidīšanu vai nosūtīšanu atpakaļ). Tas ir atbilstīgi datu aizsardzības noteikumiem. Turklāt pēc pieciem gadiem tos izdzēsīs automātiski, ja vien dalībvalsts, kura ievadījusi datus SIS II, nepieņems citādu lēmumu.

Pienācīgai uzraudzībai valstu mērogā būtu jānodrošina, ka nenotiek automātiska nepamatota uzglabāšanas termiņa pagarināšana un ka dalībvalstis izdzēš datus pirms piecu gadu termiņa gadījumos, kad ieceļošanas atteikuma termiņš ir īsāks.

4.5. Uzglabāšanas laikposmi

Kaut gan uzglabāšanas princips saglabājas nemainīgs (parasti brīdinājums būtu jāizdzēš no SIS II, tiklīdz paveikta brīdinājumā prasītā darbība), priekšlikumu rezultātā brīdinājumu uzglabāšanas termiņš kopumā pagarināsies.

Šengenas konvencijā bija noteikts, ka ne vēlāk kā trīs gadus pēc datu ievades (vai vienu gadu — ja dati ievadīti diskrētai novērošanai) jāpārskata pastāvīgas uzglabāšanas vajadzība. Jaunajos priekšlikumos paredzēta automātiska dzēšana (paredzot izdevējai dalībvalstij iespēju iebilst) pēc 5 gadiem — imigrācijas datiem, pēc 10 gadiem — datiem par arestu, pazudušām personām un personām, kuras meklē saistībā ar tiesas procedūrām, un pēc 3 gadiem — personām, kurām jāpiemēro diskrēta novērošana.

Kaut gan principā dalībvalstīm būs jādzēš dati pēc tam, kad brīdinājuma mērķis būs panākts, tas izraisa ievērojamu maksimālā uzglabāšanas laikposma pieaugumu (vairumā gadījumu — trīskārtīgu) bez jebkāda pamatojuma no Komisijas puses. Imigrācijas datu gadījumā var tikai izteikt minējumu, ka 5 gadu termiņš ir saistīts ar ieceļošanas aizlieguma ilgumu, kas ierosināts projektā direktīvai par nosūtīšanu atpakaļ. Visos pārējos gadījumos nav loģiska pamatojuma, kas EDAU būtu zināms.

Iespējamā ietekme uz datu subjektiem, par kuriem ziņo SIS, var radīt ievērojamas sekas attiecīgo personu dzīvē. Tas ir īpaši uztraucoši saistībā ar brīdinājumiem par personām, kuras pakļauj diskrētai novērošanai vai konkrētām pārbaudēm, jo šos brīdinājumus var izdot, balstoties uz aizdomām.

EDAU gribētu redzēt nopietnu pamatojumu šim datu uzglabāšanas laikposma pagarinājumam. Ja nav pārliecinoša pamatojuma, viņš ierosina samazināt tos līdz to pašreizējam ilgumam, jo īpaši attiecībā uz brīdinājumiem, lai veiktu diskrētus novērojumus vai konkrētas pārbaudes.

4.6. Par transportlīdzekļu reģistrācijas apliecību izdošanu atbildīgo iestāžu piekļuve

Galvenais jautājums ir par vairāk kā apšaubāma juridiskā pamata izvēli. Komisijai nav izdevies pārliecinoši pamatot, kādēļ jāizmanto pirmā pīlāra “transporta” juridiskā bāze pasākumam, kurš administratīvajām iestādēm dotu iespēju piekļūt SIS noziedzības (zagtu automašīnu tirdzniecības) novēršanas un apkarošanas nolūkā. Vajadzība pēc stingra pamatojuma un stabilas juridiskās bāzes, lai piešķirtu piekļuvi SIS II, tika detalizēti izklāstīta šā atzinuma 4.2.2. punktā.

EDAU atsaucas uz komentāriem par šo tēmu, ko sniedza Šengenas apvienotā uzraudzības iestāde savā atzinumā par ierosināto juridisko bāzi SIS II. Jo īpaši jāievēro Šengenas apvienotās uzraudzības iestādes ierosinājums grozīt ierosināto lēmumu, iekļaujot tajā šo piekļuvi.

5. KOMISIJAS UN DALĪBVALSTU FUNKCIJAS

Saistībā ar SIS II sevišķi svarīgs ir precīzs pienākumu apraksts un sadalījums — ne vien sistēmas veiksmīgai darbībai, bet arī no uzraudzības viedokļa. Uzraudzības pienākumu sadale izrietēs no pienākumu apraksta, tādēļ vajadzīga pilnīga skaidrība.

5.1. Komisijas funkcijas

EDAU pauž gandarījumu par abu priekšlikumu III nodaļu, kurā aprakstītas Komisijas funkcijas un pienākumi saistībā ar SIS II (“operatīvās vadības” funkcijas). Vīzu informācijas sistēmas (VIS) priekšlikumā šādas precizitātes nebija. Tomēr tikai ar šo nodaļu vien Komisijas funkcijas nav visaptveroši noteiktas. Patiesi, kā iztirzāts šā atzinuma 9. nodaļā, Komisija ir iesaistīta arī sistēmas īstenošanas un vadības procesā ar komitoloģijas procedūras starpniecību.

Datu aizsardzības ziņā Komisijai ir funkcijas, kas minētas jau VIS un Eurodac sistēmās, proti, atbildība par operatīvo vadību. Ņemot vērā arī tās lielo nozīmi sistēmas izstrādē un uzturēšanā, to būtu jāuzskata par sui generis kontrolieri. Kā minēts jau EDAU atzinumā par VIS, Komisija ir daudz vairāk nekā datu apstrādātājs, bet tās uzdevumi ir ierobežotāki par parastā kontroliera uzdevumiem, jo Komisija nevar piekļūt SIS II apstrādātiem datiem.

Tā kā SIS II izveidos, pamatojoties uz sarežģītām sistēmām, no kurām dažas balstās uz topošām tehnoloģijām, EDAU uzstāj, ka jānostiprina Komisijas atbildība par sistēmu atjaunināšanu, īstenojot vislabākās pieejamās tehnoloģijas drošības un datu aizsardzības jomā.

Tādēļ abu priekšlikumu 12. pantā būtu jāparedz, ka Komisijai būtu regulāri jāierosina tādu jaunu tehnoloģiju īstenošana, kas atspoguļo tehnisko sasniegumu līmeni attiecīgajā jomā un kas uzlabos datu aizsardzību un drošību, kā arī atvieglos to valstu iestāžu uzdevumus, kurām ir piekļuve šiem datiem.

5.2. Dalībvalstu funkcijas

Dalībvalstu stāvoklis faktiski nav skaidrs, jo ir diezgan grūti noteikt, kura(s) iestāde(s) būs datu kontrolieri(s).

Priekšlikumos ir aprakstītas SIS II valsts biroja funkcijas (nodrošināt kompetento iestāžu piekļuvi SIS II), kā arī SIRENE iestāžu funkcijas (nodrošināt apmaiņu ar visu papildu informāciju). Dalībvalstīm ir arī jānodrošina savu “VS” (“valstu sistēmu”) darbība un drošība. Nav skaidrs, vai par šo pēdējo pienākumu atbildība jāuzņemas kādai no iepriekš minētajām iestādēm. Jebkurā gadījumā šajā jautājumā jāievieš skaidrība.

Runājot par datu aizsardzību, Komisiju un dalībvalstis būtu jāuzskata par saistītiem kontrolieriem, kuriem katram ir sava konkrēta atbildības joma. Šo papildinošo misiju atzīšana ir vienīgais veids, kā panākt, lai neviena no SIS II darbības jomām nepaliktu neuzraudzīta.

6. DATU SUBJEKTU TIESĪBAS

6.1. Informācija

6.1.1. Ierosinātā regula

Ierosinātās regulas 28. pantā noteiktas datu subjektu tiesības uz informāciju, galvenokārt ņemot vērā Direktīvas 95/46 10. pantu. Tās ir ļoti patīkamas izmaiņas salīdzinājumā ar pašreizējo situāciju, kad Konvencijā nav skaidri noteiktas tiesības uz informāciju. Taču vēl aizvien ir iespējami uzlabojumi šādos jautājumos.

Sarakstam būtu jāpievieno informācija, jo tas palīdzētu nodrošināt taisnīgu attieksmi pret datu subjektu (11). Minētajai informācijai būtu jāattiecas uz datu glabāšanas laiku; to, vai subjektam ir tiesības lūgt pārskatīt vai iesniegt apelāciju pret lēmumu izdarīt brīdinājumu (dažos gadījumos skatīt ierosinātās regulas 15. panta 3. punktu); to, vai var saņemt palīdzību no datu aizsardzības iestādes, un to, vai ir aizsardzības līdzekļi.

Ierosinātajā regulā nav nekādu norāžu uz brīdi, kad informācija būtu jāsniedz. Tas varētu radīt šķēršļus datu subjekta tiesību realizēšanai. Lai iedzīvinātu minētās tiesības, Regulā ir jānosaka precīzs brīdis, kad informācija būtu jāsniedz, atkarībā no iestādes, kas izsniedz brīdinājumu.

Praktisks risinājums būtu pievienot informāciju par brīdinājumu lēmumam, kas ir brīdinājuma pamatā: tiesas vai administratīvs lēmums, kas balstās uz sabiedriskās kārtības apdraudējumu (…) vai lēmumu par nosūtīšanu atpakaļ, vai izraidīšanas rīkojumu, kas papildināts ar atgriešanās aizliegumu. Tas būtu jāpievieno Regulas 28. pantam.

6.1.2. Ierosinātais lēmums

Lēmuma 50. pantā noteikts, ka informāciju sniedz pēc datu subjekta pieprasījuma, un norādīti iespējamie iemesli minētās informācijas nesniegšanai. Ierobežojumi šajā sakarā ir skaidri saprotami, ņemot vērā to, kādi ir šie dati un kā tos apstrādā.

Tomēr tiesībām uz informāciju nevajadzētu kā nosacījumu izvirzīt datu subjekta pieprasījumu (tā drīzāk būtu definīcija par piekļuves lūgumu). Var pieņemt, ka vajadzība “pieprasīt” informāciju ir attaisnojama tajos gadījumos, kad datu subjektu nevar informēt, jo viņu nevar atrast.

Šo problēmu varētu veiksmīgāk risināt tiesībām uz informāciju pievienojot izņēmumu gadījumos, kad nav iespējams sniegt informāciju vai tas ir saistīts ar nesamērīgi lielām pūlēm. Lēmuma 50. pants būtu atbilstīgi jāgroza.

Šāds risinājums atbilstu arī pamatlēmuma par datu aizsardzību trešajā pīlārā piemērošanai.

6.2. Piekļuve

Pozitīvas izmaiņas ir tās, ka gan ierosinātajā regulā, gan ierosinātajā lēmumā ir noteikti termiņi, kuros atbildēt uz piekļuves lūgumiem. Ņemot vērā, ka procedūra piekļuves tiesību izmantošanai ir noteikta valsts līmenī, var rasties jautājums, kā priekšlikumos noteiktie termiņi varēs mijiedarboties ar pastāvošajām procedūrām, jo īpaši ja dalībvalstīm ir daudz īsāki termiņi, kuros atbildēt uz piekļuves lūgumiem. Būtu skaidri jānosaka, ka jāizmanto tie termiņi, kas ir vislabvēlīgākie datu subjektam.

6.2.1. Ierosinātā regula

Ir vērts pieminēt, ka ierosinātajā regulā neparādās pašlaik Šengenas konvencijā esošie ierobežojumi piekļuves tiesībām (“atsaka, ja tas ir pilnīgi nepieciešams likumīga uzdevuma izpildē saistībā ar brīdinājumu vai konkrētās personas vai trešo personu tiesību un brīvību aizsardzību”).

Tas visticamāk ir saistīts ar Direktīvas 95/46/EK piemērošanu, kurā noteikta (13. pantā) iespēja valstu tiesību aktos īstenot izņēmumus. Jebkurā gadījumā būtu jānorāda, ka 13. panta izmantošana valstu tiesību aktos, lai ierobežotu piekļuves tiesības, vienmēr būtu jāsaskaņo ar ECK 8. pantu, un tā pieļaujama tikai atsevišķos gadījumos.

6.2.2. Ierosinātais lēmums

Ierosinātajā lēmumā izmantoti Šengenas konvencijā noteiktie piekļuves tiesību ierobežojumi. Ierosinātajā pamatlēmumā pēc būtības iekļauti tādi paši piekļuves tiesību ierobežojumi, tādēļ attiecībā uz šo jautājumu minētā instrumenta pieņemšanai nebūtu būtiskas nozīmes.

Tā kā vairākās dalībvalstīs pieeja tiesību īstenošanas datiem ir “netieša” (tas nozīmē, ka to īsteno ar valsts datu aizsardzības iestādes palīdzību), būtu lietderīgi padarīt par datu aizsardzības iestāžu pienākumu aktīvi sadarboties piekļuves tiesību īstenošanā.

6.3. Tiesības pārskatīt vai iesniegt apelāciju pret lēmumu izdarīt brīdinājumu

Regulas 15. panta 3. punktā noteiktas tiesības pārskatīt vai iesniegt apelāciju tiesu iestādē attiecībā uz lēmumu izdarīt brīdinājumu gadījumā, ja šo lēmumu pieņēmusi administratīva iestāde. Salīdzinājumā ar Šengenas konvenciju tas ir patīkams papildinājums.

Tas uzsver vajadzību pilnībā un laicīgi informēt datu subjektu, kā tas minēts 6.1 punktā: bez šīs informācijas jaunās tiesības paliktu tikai teorētiskā līmenī.

6.4. Tiesiskās aizsardzības līdzekļi

Ierosinātās regulas 30. pantā un ierosinātā lēmuma 52. pantā noteiktas tiesības iesniegt prasību vai apelāciju attiecīgās dalībvalsts tiesās, ja datu subjektam ir atteiktas tiesības piekļūt datiem, tos labot vai dzēst, vai tiesības iegūt informāciju vai saņemt kompensāciju.

Formulējums (“jebkurai personai dalībvalstu teritorijā”) liek domāt, ka sūdzības iesniedzējam fiziski jāatrodas attiecīgajā teritorijā, lai iesniegtu savu prasību tiesā. Šāds teritoriālais ierobežojums nav attaisnojams un varētu padarīt tiesības uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem par nefunkcionējošām, jo vairumā gadījumu sūdzības iesniedzējs iesniegs savu lietu tieši tāpēc, ka viņam nav ļauta pieeja Šengena teritorijai. Turklāt tā kā Direktīva ir lex generalis, tās 22. pants jāņem vērā attiecībā uz ierosināto regulu; tajā noteikts, ka “ikvienam” ir tiesības uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, neatkarīgi no viņa dzīvesvietas. Arī ierosinātajā pamatlēmumā nav tāda teritoriāla ierobežojuma. EDAU ierosina svītrot teritoriālos ierobežojumus 30. un 52. pantā.

7. PĀRRAUDZĪBA

7.1. Ievada piezīmes: pienākumu sadalījums

Priekšlikumos pienākumi saistībā ar uzraudzību ir sadalīti starp valsts uzraudzības iestādēm (12) un EDAU, katram savā jomā. Tas sader ar priekšlikumos izmantoto pieeju spēkā esošiem tiesību aktiem un pienākumiem, kas saistīti ar SIS II darbību un izmantojumu, un ar vajadzību pēc efektīvas uzraudzības.

Tādēļ EDAU pauž gandarījumu par šo pieeju, kas izmantota ierosinātās regulas 31. pantā un ierosinātā lēmuma 53. pantā. Taču labākas izpratnes un attiecīgo uzdevumu precizēšanas labad EDAU ierosina sadalīt katru pantu vairākos noteikumos, katru veltot konkrētam uzraudzības līmenim, kā tas bija pareizi izdarīts Vīzu informācijas sistēmas projektā.

7.2. Valstu datu aizsardzības iestāžu veiktā uzraudzība

Saskaņā ar ierosinātās regulas 31. pantu un ierosinātā lēmuma 53. pantu katrai dalībvalstij jāgarantē, ka neatkarīga iestāde uzrauga SIS II personas datu apstrādes likumību.

Ierosinātā lēmuma 53. pantā papildus paredzētas indivīda tiesības prasīt uzraudzības iestādei pārbaudīt to datu apstrādes likumību, kuri uz to attiecas. Tā kā Direktīvu piemēro kā lex generalis, tad līdzīgs noteikums ierosinātajā regulā nav iekļauts. Tādēļ jāuzskata, ka attiecībā uz SIS II valstu datu aizsardzības iestādes var īstenot visas pilnvaras, kas tām piešķirtas saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 28. pantu, tostarp pārbaudīt datu apstrādes likumību. Regulas 31.1 pantā ir precizēts to uzdevums, bet tas nevar būt šo pilnvaru ierobežojums. Minētās pilnvaru robežas būtu jāprecizē ierosinātajā regulā.

Runājot par ierosināto lēmumu, tajā atzīti vairāk pienākumu valsts uzraudzības iestādēm, jo tā lex generalis ir savādāks. Taču situācija, kad atkarībā no apstrādāto datu kategorijas uzraudzības iestādēm būtu citādāks uzdevums un pilnvaras, nav saprātīga un praksē ļoti grūti pārvaldāma. Tādēļ no tā būtu jāizvairās, vai nu piešķirot iestādēm vienādas pilnvaras pašā ierosinātā lēmuma tekstā, vai arī atsaucoties uz citu lex generalis (proti, uz pamatlēmumu par datu aizsardzību trešajā pīlārā), paplašinot datu aizsardzības iestāžu pilnvaras.

7.3. EDAU veiktā uzraudzība

EDAU uzrauga to, vai datu apstrāde Komisijā notiek saskaņā ar priekšlikumiem. Līdzīgi EDAU vajadzētu būt iespējai īstenot visas saskaņā ar Regulu 45/2001 piešķirtās pilnvaras, tomēr ņemot vērā, cik ierobežotas ir Komisijas pilnvaras attiecībā uz pašiem datiem.

Ir vērts piebilst, ka saskaņā ar Regulas 45/2001 46. panta f) punktu EDAU “sadarbojas ar valsts uzraudzības iestādēm, ciktāl tas nepieciešams to attiecīgo pienākumu izpildei”. Sadarbība ar dalībvalstīm, uzraugot SIS II, neizriet tikai no priekšlikumiem, bet arī no Regulas 45/2001.

7.4. Kopēja uzraudzība

Priekšlikumos arī atzīta vajadzība koordinēt dažādo iesaistīto iestāžu uzraudzības darbības. Ierosinātās regulas 31. pantā un ierosinātā lēmuma 53. pantā noteikts, ka “valstu uzraudzības iestādes un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs savstarpēji aktīvi sadarbojas. Šajā nolūkā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs vismaz vienu reizi gadā sasauc sanāksmi.”

EDAU pauž gandarījumu par to, ka priekšlikumos būtībā ir ietverti visi aspekti, kas vajadzīgi, lai izveidotu attiecīgu valstu un Eiropas līmeņa uzraudzības iestāžu sadarbību, kas ir patiesi svarīgi. Būtu jāuzsver, ka priekšlikumos ir noteikta vismaz viena sanāksme gadā, bet tas būtu uzskatāms par obligātu prasību.

Šajos pantos (ierosinātās regulas 31. pantā un ierosinātā lēmuma 53. pantā) tomēr vajadzētu precizēt minētās koordinācijas saturu. Esošās Apvienotā uzraudzības iestādes pilnvarās ietilpst izpētīt grūtības saistībā ar Konvencijas piemērošanu vai interpretēšanu, pētīt problēmas, kas varētu rasties veicot neatkarīgu uzraudzību vai saistībā ar piekļuves tiesībām, kā arī izstrādāt saskaņotus priekšlikumus kopīgiem esošo problēmu risinājumiem.

Jaunajiem priekšlikumiem nevajadzētu sajaukt esošo kopējās kontroles sfēru. Ja ir skaidrs, ka datu aizsardzības iestādes attiecībā uz SIS II var izmantot visas savas uzraudzītāja pilnvaras, kas tām ir piešķirtas Direktīvā, tad sadarbība šo iestāžu starpā var attiekties uz plašāku sfēru saistībā SIS II uzraudzību, tostarp uz esošās Apvienotās uzraudzības iestādes uzdevumiem, kas noteikti Šengenas konvencijas 115. pantā.

Tomēr, lai tas būtu pilnīgi skaidrs, būtu lietderīgi to vēlreiz nepārprotami uzsvērt priekšlikumos.

8. DROŠĪBA

SIS II pārvaldība un optimāla aizsardzības līmeņa ievērošana ir pamatprasība, lai nodrošinātu datubāzē uzglabāto personas datu piemērotu aizsardzību. Lai panāktu pietiekama līmeņa aizsardzību, ir jāievieš pareizi aizsardzības pasākumi, lai novērstu iespējamus draudus, kas ir saistīti ar sistēmas infrastruktūru un iesaistītajām personām. Šis temats ir iztirzāts dažādās priekšlikuma daļās, un tajā būtu jāveic daži uzlabojumi.

Priekšlikuma 10. un 13. pantā ir noteikti dažādi datu drošības pasākumi un konkrēti norādīts, kāds to nepareizs lietojums būtu jānovērš. EDAU atzinīgi vērtē šajos pantos iekļautos noteikumus par drošības pasākumu metodisku (paš)revīziju.

Ierosinātā lēmuma 59. pantam un ierosinātas regulas 34. pantam, kurā ir noteikta uzraudzība un izvērtēšana, tomēr nevajadzētu attiekties tikai uz ražīgumu, rentabilitāti un pakalpojumu kvalitāti, bet arī uz atbilstību juridiskām prasībām, jo īpaši datu aizsardzības jomā. Tādēļ EDAU iesaka paplašināt šo pantu darbības jomu un attiecināt to arī uz apstrādes likumīguma uzraudzību un ziņojumiem par tās likumību.

Turklāt, papildinot ierosinātā lēmuma 10. panta 1. punkta c) apakšpunktu vai 18. panta 17. punkta e) apakšpunktu un ierosinātās regulas 17. pantu, kas attiecas uz atbilstīgi pilnvarotu personālu, kam ir dota pieeja datiem, būtu jāpiebilst, ka dalībvalstīm (kā arī Eiropolam un Eurojust) vajadzētu nodrošināt to, ka ir pieejami precīzi lietotāju profili (kas būtu jātur attiecīgu valstu kontroles iestāžu rīcībā pārbaudes vajadzībām). Dalībvalstīm līdztekus lietotāju profiliem ir jāsastāda un visu laiku jāatjaunina pilnīgs saraksts ar lietotāju identitātes datiem. Tas pats attiecas mutatis mutandis uz Komisiju.

Šos drošības pasākumus papildina ar pārraudzības un organizatoriskiem drošības pasākumiem. Priekšlikumu 14. pantā ir aprakstīti nosacījumi, un mērķi visu datu apstrādes operāciju reģistra uzturēšanai. Reģistra datus glabā ne tikai, lai pārraudzītu datu aizsardzību un garantētu datu drošību, bet arī, lai veicinātu regulāru SIS II pašrevīziju, ko prasa 10. pantā. Pašrevīzijas ziņojumi palīdzēs uzraudzības iestādēm efektīvi veikt savus uzdevumus, kas spēs atklāt vājākos punktus un tiem pievērsties savā revīzijas procedūrā.

Kā jau tas iepriekš minēts šajā atzinumā, sistēmu piekļuves punktu daudzkāršošana būtu pienācīgi jāpamato, jo tā automātiski palielina ļaunprātīgas izmantošanas draudus. Tādēļ priekšlikumu 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā būtu konkrēti jāpieprasa demonstrēt vajadzību pēc otra piekļuves punkta.

Priekšlikumos nav skaidri paskaidrota vajadzība pēc centrālās sistēmas valstu eksemplāriem un tas rada nopietnas bažas par vispārējo riska un drošības līmeni sistēmā, piemēram:

—	eksemplāru daudzkāršošana palielina ļaunprātīgas izmantošanas risku (jo īpaši ņemot vērā jaunu datu veidu esamību, piemēram biometrijas datu esamību);

—	ar šiem eksemplāriem saistītie dati nav precīzi definēti;

—	9. pantā norādītās precizitātes, kvalitātes un pieejamības prasības izraisa lielas tehniskas problēmas un tādējādi palielina izmaksas, ņemot vērā jaunākos sasniegumus pieejamajā tehnoloģijā;

—	lai minēto eksemplāru uzraudzību veiktu valstu iestādes, tām būs vajadzīgi papildu cilvēku un finansiālie resursi, kas nevienmēr var būt pieejami.

Saistībā ar iespējamajiem riskiem, EDAU nav pārliecināts ne par to, ka valstu eksemplāri ir jāizmanto (ņemot vērā pieejamās tehnoloģijas), ne arī par šo eksemplāru izmantošanas sniegto papildu vērtību. Viņš iesaka atcelt iespēju dalībvalstīm izmantot valstu eksemplārus.

Ja valstu eksemplārus tomēr izstrādā, EDAU atgādina, ka jāpiemēro strikts izmantošanas mērķu ierobežojuma princips attiecībā uz to izmantošanu attiecīgās valstīs. Līdzīgi būtu nosaka, ka var veikt meklējumus attiecīgas valsts eksemplārā, tikai izmantojot centralizēto datubāzi.

Personas datu apstrādes darbības likumība pamatojas uz striktu datu drošības un integritātes ievērošanu. EDAU efektīvi uzraudzīs šos procesus, ja viņš varēs ne tikai uzraudzīt datu drošību, bet arī integritāti, pārbaudot pieejamos reģistrus. Tādēļ ir jāpievieno vārdi “datu integritāte” 14. panta 6. punktā.

9. KOMITOLOĢIJA

Priekšlikumos vairākkārt paredzētas komitoloģijas procedūras, ja ir jāpieņem ar tehnoloģiju saistīti lēmumi, īstenojot vai pārvaldot SIS II. Kā līdzīgu iemeslu dēļ minēts atzinumā par VIS, šādiem lēmumiem būs liela ietekme uz mērķa un proporcionalitātes principa pareizu īstenošanu.

EDAU iesaka, lai lēmumi, kas būtiski ietekmē datu aizsardzību, piemēram, lēmumi par piekļuvi datiem un datu ievadīšanai, apmainīšanos ar papildinformāciju, datu kvalitāti un brīdinājumu savstarpēju saderību, valstu eksemplāru tehnisko atbilstību utt., būtu jāpieņem, pieņemot regulu vai direktīvu, ieteicams — īstenojot koplēmuma procedūru (13).

Visos citos gadījumos, kas iespaido datu aizsardzību, EDAU būtu jādod iespēja dot padomus šīm komitejām, izdarot izvēli.

EDAU padomdevēja uzdevumi būtu jāparedz lēmuma 60. un 61. pantā un regulas 35. pantā.

Attiecībā uz konkrētāku gadījumu — tehniskiem noteikumiem par brīdinājumu sasaisti (regulas 26. pants un lēmuma 46. pants) — jāizskaidro vajadzība paredzēt atšķirīgus komitoloģijas režīmus (lēmumā — padomdevēja režīms, bet regulā — regulatīvais režīms).

10. SAVSTARPĒJA SAVIETOJAMĪBA

Tā kā Komisijas paziņojuma par topošu ES sistēmu savstarpēju savietojamību joprojām trūkst, ir grūti pareizi izvērtēt paredzēto, bet vēl nedefinēto sinerģiju papildu vērtību.

Tādā sakarā EDAU vēlētos atsaukties uz Padomes 2004. gada marta Deklarāciju par terorisma apkarošanu, kurā Komisija ir aicināta nākt klajā ar priekšlikumiem par to, kā stiprināt informācijas sistēmu (SIS, VIS un Eurodac) savstarpēju savietojamību un sinerģijas. Eiropas datu aizsardzības uzraudzītājs arī gribētu piesaukt pašreizējo diskusiju par to, kurai struktūrai nākotnē varētu uzticēt dažādu lielu sistēmu pārvaldību (skat. arī šā atzinuma 3.8. punktu).

EDAU atzinumā par Vīzu informācijas sistēmu jau ir minējis, ka savstarpēja savietojamība ir ārkārtīgi svarīga un būtiska prasība, lai nodrošinātu tādu liela apjoma IT sistēmu efektivitāti, kāds ir SIS II. Tas ļauj konsekventi mazināt kopējās izmaksas un izvairīties no dabiskas nesaskanīgu elementu redudances.

—

Savstarpēja savietojamība var arī palīdzēt sasniegt mērķi uzturēt augsta līmeņa aizsardzību teritorijā, kurā neveic robežkontroli uz dalībvalstu iekšējām robežām, piemērojot vienu un to pašu procesuālo standartu visiem šīs politikas elementiem. Turklāt būtiski svarīgi ir nošķirt divu līmeņu savstarpēju savietojamību:

—	Savstarpēja ES dalībvalstu savietojamība ir visnotaļ vēlama; patiesi, brīdinājumam, ko sūta vienas dalībvalsts iestādes, jābūt savietojamiem ar brīdinājumiem, ko sūta visu citu dalībvalstu iestādes.

—	Savstarpēja tādu sistēmu savietojamība, kas izveidotas dažādiem mērķiem, vai ar trešo valstu sistēmām, ir krietni apšaubāmāka.

Viens no drošības pasākumiem, ko varētu izmantot, lai ierobežotu sistēmas izmantojuma mērķus un novērstu “funkciju izplūšanu”, var būt dažādu tehnoloģijas standartu izmantojums. Turklāt būtu rūpīgi jādokumentē divu dažādu sistēmu mijiedarbība jebkādā formā. Savstarpējai savietojamībai nevajadzētu radīt tādu stāvokli, ka iestāde, kas nav tiesīga piekļūt konkrētiem datiem vai tos lietot, varētu iegūt tādu pieeju, izmantojot citu informācijas sistēmu. Ciktāl iespējams noskaidrot, lasot priekšlikumus, šķiet, piemēram, Automātiska pirkstu nospiedumu identifikācijas sistēma (AFIS) nedarbosies pirmajos SIS II darbības gados; ir tikai minēta paredzēta biometrijas datu meklētājprogramma. Ja paredz izmantot AFIS, kas pieder citai ES sistēmai, tas būtu skaidri jānorāda dokumentā, paredzot arī šādām sinerģijām vajadzīgos drošības pasākumus.

Eiropas datu aizsardzības uzraudzītājs grib atkārtoti uzsvērt, ka sistēmu savstarpēju savietojamību nevar īstenot, pārkāpjot mērķa ierobežojuma principu, un visi priekšlikumi šajā jomā būtu jāiesniedz viņam.

11. SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS

11.1. Vispārēji jautājumi

1.	EDAU atzinīgi vērtē vairākus šo priekšlikumu pozitīvos aspektus, kas attiecībā uz dažiem jautājumiem un salīdzinājumā ar pašreizējo stāvokli ir uzlabojums. Viņš ņem vēra, ka noteikumi par datu aizsardzību ir visnotaļ ļoti rūpīgi izstrādāti.

EDAU uzsver, ka jaunajam juridiskajam režīmam, cik sarežģīts tas arī būtu, būtu

—	jānodrošina augsta līmeņa datu aizsardzība,

—	jābūt prognozējamam pilsoņiem, kā arī iestādēm, kas dalās datiem,

—	jābūt konsekventi piemērotam dažādos (pirmā vai trešā pīlāra) kontekstos.

Turklāt, ar SIS II ieviešot jaunus elementus, kas palielinātu tās iespējamo ietekmi uz fizisku personu dzīvi, būtu jāparedz stingrāki drošības mehānismi, kas aprakstīti atzinumā. Konkrēti:

—	Piekļuvi SIS II datiem nevar piešķirt jaunām iestādēm bez stingrākā pamatojuma. Tā arī būtu cik vien iespējams jāierobežo, gan attiecībā uz pieejamiem datiem, gan uz pilnvarotām personām.

—	Ar brīdinājumu savstarpēju sasaisti nedrīkst izraisīt — pat netieši — pārmaiņas piekļuves tiesībās.

—	Tiesību aktu, kas nav pieņemts, nevar uzskatīt par likumīgu pamatu, lai ievadītu datus SIS II (brīdinājumi, lai atteiktu ieceļošanu).

—	Transportlīdzekļu reģistrācijas iestāžu piekļuves juridiskais pamats būtu jāpārskata, jo piekļuve ir paredzēta galvenokārt, lai apkarotu noziedzību.

—	EDAU atzīst, ka biometrijas datu izmantošana var uzlabot sistēmas darbību un palīdzēt identitātes zādzību cietušām personām. Tomēr, šādas iekļaušanas iespaids nav pietiekami pārdomāts un šo datu ticamība šķiet pārāk augstu novērtēta.

11.2. Īpašas piebildes

EDAU atzinīgi vērtē Komisijas atzinumu, ka Regula 45/2001 attiecas uz visām datu apstrādes darbībām, ko Komisija veic SIS II, jo ar šādu atzinumu palīdzēs nodrošināt, ka noteikumus par fiziskas personas pamattiesību un pamatbrīvību aizsargāšanu attiecībā uz personas datu apstrādi piemēros konsekventi un vienveidīgi.

Lai attiecīgas valsts mērogā nodrošinātu mērķu stingru ierobežojumu, EDAU iesaka priekšlikumos, kas saistīti ar SIS II (konkrēti — ierosinātās regulas 21. pantā un ierosinātā lēmuma 40. pantā) ieviest noteikumu, kam ir viens un tas pats mērķis kā Šengenas Konvencijas 102.4 pantam — ierobežot dalībvalstu iespējas paredzēt datu izmantošanu vajadzībām, kas nav paredzētas SIS II dokumentos.

Piešķirot jebkurai iestādei piekļuvi SIS II datiem, būtu jāpiemēro stingri nosacījumi:

—	Piekļuvei jāsaskan ar SIS II vispārējo mērķi un juridisko pamatu.

—	Jāpierāda vajadzība piekļūt SIS II datiem.

—	Datu lietojums ir jānosaka skaidri un stingri.

—	Piekļuves nosacījumiem jābūt skaidri definētiem un stingriem. Jo īpaši būtu jābūt atjauninātam sarakstam, kurā norādītas personas, kam ir tiesības piekļūt SIS II Eiropola un Eurojust vajadzībām.

—	Tas, ka šīm iestādēm piešķir piekļuvi SIS II datiem, nevar būt pamatojums datu ievadīšanai vai uzturēšanai sistēmā, ja tie nav derīgi attiecībā uz konkrēto brīdinājumu.

—	Datu glabāšanas termiņu nevar paildzināt, ja tas nav jādara saistībā ar iemeslu, kādēļ dati bija jāievada.

Konkrēti attiecībā uz Eiropolu un Eurojust EDAU mudina Komisiju ierobežot tādu uzdevumu skaitu, kuru veikšanai piekļuve būtu pamatota. Eiropola un Eurojust piekļuvei jāaprobežojas ar datiem par fiziskām personām, kuru vārdi jau atrodami tā rīcībā esošās lietās. Ir arī ieteikts piešķirt Eiropolam un Eurojust tikai vienu piekļuves punktu.

5.	Attiecībā uz brīdinājumiem, lai atteiktu ieceļošanu, noteikumi, kas pamatojas uz vēl nepieņemtiem tiesību aktiem, būtu vai nu jāatceļ, vai jāpārstrādā, pamatojoties uz spēkā esošiem tiesību aktiem, lai fiziskas personas varētu uzzināt, tieši kādus pasākumus iestādes var veikt attiecībā uz viņiem.

6.	Datu uzglabāšanas laiki ir paildzināti bez jebkāda nopietna pamatojuma. Ja nav ticama pamatojuma, būtu no jauna jāpiemēro pašreizējie termiņi, jo īpaši attiecībā uz brīdinājumiem, lai veiktu diskrētus novērojumus vai konkrētas pārbaudes.

Komisijas uzdevums ir atbildēt par operatīvo pārvaldību. Ņemot vērā arī Komisijas lielo nozīmi sistēmas izstrādē un uzturēšanā, Komisija būtu jāuzskata par sui generis kontrolieri. Komisija ir daudz vairāk nekā datu apstrādātājs, bet tās uzdevumi ir daudz ierobežotāki par parastā kontroliera uzdevumiem, jo Komisija nevar piekļūt SIS II apstrādātiem datiem.

Abu priekšlikumu 12. pantā būtu jānosaka, ka Komisijai būtu regulāri jāierosina tādu jaunu tehnoloģiju īstenošana, kas atspoguļo tehnisko un organizatorisko pasākumu līmeni attiecīgajā jomā un uzlabos datu aizsardzību un drošību.

8.	Attiecībā uz dalībvalstu uzdevumu ir jāsniedz precīzāka informācija par iestādēm, kas veic kontroliera funkcijas.

Attiecībā uz informāciju par datu subjektu:

—

Ierosinātās regulas sarakstā būtu jāiekļauj papildu informācija: datu uzglabāšanas laiks; tas, vai subjektam ir tiesības lūgt pārskatīt vai iesniegt apelāciju pret lēmumu dot brīdinājumu; tas, vai var saņemt palīdzību no datu aizsardzības iestādes, un tas, vai ir aizsardzības līdzekļi.

Attiecībā uz informācijas sniegšanas laiku turklāt būtu jāiekļauj informācija par to, vai lēmumā, uz ko brīdinājums pamatojas, ir paredzēts pienākums sniegt informāciju par brīdinājumu.

—	Ierosinātā lēmuma 50. pants būtu jāgroza, datu subjekta tiesībām saņemt informāciju neizvirzītu par nosacījumu datu subjekta iesniegumu.

10.

Doma priekšlikumos paredzēt termiņus, kādos jāatbild uz lūgumu pēc piekļuves, ir sveicama. Ja attiecīgo valstu tiesību aktos arī noteikti termiņi, būtu skaidri jāparedz, ka piemēro datu subjektam vislabvēlīgākos termiņus.

Turklāt būtu lietderīgi paredzēt pienākumu datu aizsardzības iestādēm aktīvi sadarboties, īstenojot piekļuves tiesības.

11.	Attiecībā uz tiesībām uz aizsardzības līdzekļiem — EDAU iesaka atcelt 30. un 52. pantā noteikto teritoriālo ierobežojumu.

12.

Attiecībā uz valstu datu aizsardzības iestāžu pilnvarām:

—	regulā: jāuzskata, ka attiecībā uz SIS II šīs iestādes var īstenot visas pilnvaras, kas tām piešķirtas saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 28. pantu; tas būtu jāprecizē ierosinātajā regulā.

—	ierosinātajā lēmumā: būtu jāparedz uzraudzības iestādēm tās pašas pilnvaras kā attiecīgajā regulā/direktīvā.

13.	Attiecībā uz EDAU pilnvarām: EDAU vajadzētu būt iespējai īstenot visas saskaņā ar Regulu 45/2001 piešķirtās pilnvaras, tomēr ņemot vērā, cik ierobežotas ir Komisijas pilnvaras attiecībā uz pašiem datiem.

14.

Attiecībā uz koordinētu uzraudzību: priekšlikumos arī atzīta vajadzība koordinēt dažādo iesaistīto iestāžu uzraudzības darbības. EDAU pauž gandarījumu par to, ka priekšlikumos būtībā ir ietverti visi aspekti, kas vajadzīgi, lai izveidotu attiecīgu valstu un Eiropas mēroga uzraudzības iestāžu sadarbību. Šajos pantos (ierosinātās regulas 31. pantā un ierosinātā lēmuma 53. pantā) tomēr derētu precizēt šādas koordinācijas saturu.

15.

Priekšlikuma 10. un 13. pantā paredzēti dažādi datu aizsardzības pasākumi; ir sveicami, ka ir paredzēts iekļaut noteikumus par metodisku drošības pasākumu (paš)revīziju.

—

Ierosinātā lēmuma 59. pantam un ierosinātas regulas 34. pantam, kurā noteikta pārraudzība un izvērtēšana, tomēr nevajadzētu attiekties tikai uz ražīgumu, rentabilitāti un pakalpojumu kvalitāti, bet arī uz atbilstību juridiskām prasībām, jo īpaši datu aizsardzības jomā. Šie noteikumi būtu atbilstīgi jāgroza.

—

Turklāt, papildinot ierosinātā lēmuma 10. panta 1. punkta f) apakšpunktu vai 18. pantu un ierosinātās regulas 17. pantu, būtu jāpiebilst, ka dalībvalstīm, Eiropolam un Eurojust vajadzētu nodrošināt to, ka ir pieejami precīzi lietotāju profili (kas būtu jāuzglabā attiecīgu valstu kontroles iestāžu rīcībā pārbaudes vajadzībām). Dalībvalstīs līdztekus lietotāju profiliem ir jāsastāda un visu laiku jāatjaunina pilnīgs saraksts ar lietotāju identitātes datiem. Tas pats attiecas uz Komisiju.

—	Personas datu apstrādes darbības likumība pamatojas uz datu drošības un integritātes stingru ievērošanu. Būtu jāļauj EDAU pārraudzīt ne tikai datu drošību, bet arī integritāti, pārbaudot pieejamos reģistrus. Tādēļ ir jāpievieno formulējums “datu integritāte” 14. panta 6. punktam.

16.

Izmantojot valstu eksemplārus, var radīt daudz papildu apdraudējumu. EDAU nav pārliecināts ne par to, ka valstu eksemplāri ir jāizmanto (ņemot vērā pieejamās tehnoloģijas), ne arī par to, ka šiem eksemplāriem dod papildu vērtību. Viņš iesaka novērst vai vismaz ļoti ierobežot dalībvalstu iespējas izmantot savus eksemplārus. Ja valstu eksemplārus tomēr izstrādā, būtu jāievēro stingrs mērķu ierobežojuma princips attiecībā uz to izmantošanu attiecīgās valstīs. Līdzīgi būtu jāparedz, ka var veikt meklējumus attiecīgas valsts eksemplārā, tikai izmantojot centralizēto datubāzi.

17.	Attiecībā uz komitoloģiju: lēmumi, kas būtiski iespaido datu aizsardzību, būtu jāpieņem, pieņemot regulu vai lēmumu, vēlams, saskaņā ar koplēmuma procedūru. Ja komitoloģijas procedūru faktiski izmanto, EDAU padomdevēja uzdevums būtu jāparedz lēmuma 60. un 61. pantā un regulas 35. pantā.

18.	Sistēmu savstarpēju savietojamību nevar īstenot, pārkāpjot vajadzības ierobežojuma principu, un šajā jautājumā jebkāds priekšlikums būtu jāiesniedz EDAU.

Briselē, 2005. gada 19. oktobrī

Peter HUSTINX

Eiropas datu aizsardzības uzraudzītājs

(1) Šajā sakarā ir lietderīgi atsaukties uz Tiesas spriedumu par Österreichischer Rundfunk (Austrijas radio) un citiem (Apvienotās lietas C-465/00, C-138/01 un C-139/01, 2003. gada 20. maija spriedums, Tiesas plēnums (2003) ECR I-4989). Tiesa aplūkoja Austrijas tiesību aktus par algu maksājumu pārskaitīšanas detaļām Austrijas Revīzijas palātas valsts sektora darbiniekiem un to publicēšanu. Tiesas spriedumā ir noteikti vairāki kritēriji, pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu, ko vajadzētu izmantot, piemērojot Direktīvu 95/46/EK, ciktāl šī direktīva pieļauj konkrētus ierobežojumus attiecībā uz tiesībām uz privāto dzīvi.

(2) (COM (2005) 475 galīgā redakcija).

(3) Ar to arī aizstās Šengenas Konvencijā paredzēto vispārējo datu aizsardzības režīmu (Šengenas Konvencijas 126.-130. pants). Režīms neattiecas uz SIS.

(4) Kā iepriekš minēts, dalībvalstis var izmantot šo izvēles iespēju tikai atbilstīgi Eiropas Padomes Cilvektiesību konvencijas 8. pantam.

(5) 3.4.2. punkts EDAU 2005. gada 23. marta Atzinumā par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Vīzu informācijas sistēmu (VIS) un datu apmaiņu starp dalībvalstīm saistībā ar īstermiņa vīzām.

(6) Datu un privātuma aizsardzības komisāru 27. starptautiskā konference, kas notika Montreux2005. gada 16. septembrī – Rezolūcija par biometrijas datu izmantošanu pasēs, personas apliecībās un ceļošanas dokumentos.

(7) Novērtējums varētu balstīties uz tā sauktiem septiņiem biometrijas datu filozofijas pīlāriem, kas minēti “Biometrics at the frontiers: Assessing the impact on Society” IPTS, DG-JRC, EUR 21585 EN, 1.2. daļā, 32. lappusē.

(8) 2004. gada jūnijā juristu no Portlandes (ASV) apcietināja uz divām nedēļām, jo Federālais izmeklēšanas birojs (FBI) sekmīgi konstatēja viņa pirksta nospieduma atbilsmi nospiedumam, ko atrada, izmeklējot teroristu sarīkotos sprādzienus Madridē (uz plastmasas maisa, kurā bija ielikts detonators). Beigās pierādīja, ka atbilsmes konstatācijas process bijis kļūdains un devis nepareizu interpretāciju.

(9) Padomes Lēmums 2005/211/TI (2005. gada 24. februāris) par dažu jaunu Šengenas Informācijas sistēmas funkciju ieviešanu, tostarp terorisma apkarošanas jomā, OV L 68/44, 15.3.2005.

(10) Šengenas kopīgās uzraudzības iestādes ziņojums par 96. panta brīdinājumu izmantošanu Šengenas Informācijas sistēmā, Brisele, 2005. gada 20. jūnijs

(11) Tāpat skatīt EDAU atzinuma par Vīzu informācijas sistēmas izveidi 3.10.1. punktu.

(12) Eiropola un Eurojust pārbaudes iestādes arī ir iesaistītas, tikai mazākā mērā.

(13) Tajā pašā sakarā skatīt EDAU Atzinuma par Vīzu informācijas sistēmu 3.12. punktu un 60. punktu EDAU 2005. gada 26. septembra Atzinumā par priekšlikumu direktīvai par datu saglabāšanu, kuri apstrādāti saistībā ar publisko elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu.

		ISSN 1725-5201
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 91

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	49. sējums 2006. gada 19. aprīlis

Paziņojums Nr.	Saturs	Lappuse
	I Informācija
	Komisija
2006/C 091/1	Euro maiņas kurss	1

2006/C 091/2	Euro maiņas kurss	2

2006/C 091/3	Komisijas paziņojums saistībā ar Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīvas 89/686/EEK īstenoanu par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz individuālajiem aizsardzības līdzekļiem ( 1 )	3

2006/C 091/4	Valsts atbalsts — Portugāle — Atbalsts C 4/2006 (ex N 180/2005) — Atbalsts Djebel, S.A. — Uzaicinājums iesniegt apsvērumus saskaņā ar EK Līguma 88. panta 2. punktu ( 1 )	25

2006/C 091/5	Valsts atbalsts — Francija — Valsts atbalsts Nr. C 9/2006 (ex NN 85/2005) — Fonds zvejniecības risku novēršanai — Uzaicinājums iesniegt apsvērumus saskaņā ar EK Līguma 88. panta 2. punktu ( 1 )	30

2006/C 091/6	Iepriekšējs paziņojums par koncentrāciju (Lieta Nr. COMP/M.4114 — Lottomatica/GTECH) ( 1 )	35

2006/C 091/7	Iebildumu necelšana pret paziņoto koncentrāciju (Lieta Nr. COMP/M.4121 — Allianz Group/Sofinim/United Broadcast Facilities) ( 1 )	36

2006/C 091/8	Iebildumu necelšana pret paziņoto koncentrāciju (Lieta Nr. COMP/M.4172 — Barclays/Tuja) ( 1 )	36

2006/C 091/9	Iebildumu necelšana pret paziņoto koncentrāciju (Lieta Nr. COMP/M.4130 — ENI/Grupo Amorim/CGD/GALP) ( 1 )	37

2006/C 091/0	Iebildumu necelšana pret paziņoto koncentrāciju (Lieta Nr. COMP/M.4087 — Eiffage/Macquarie/APRR) ( 1 )	37

	Eiropas datu aizsardzības uzraudzītājs
2006/C 091/1	Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja atzinums	38

	Valūta	Maiņas kurss
USD	ASV dolārs	1,2252
JPY	Japānas jēna	144,53
DKK	Dānijas krona	7,4621
GBP	Lielbritānijas mārciņa	0,6915
SEK	Zviedrijas krona	9,3068
CHF	Šveices franks	1,5645
ISK	Islandes krona	93,15
NOK	Norvēģijas krona	7,854
BGN	Bulgārijas Ieva	1,9558
CYP	Kipras mārciņa	0,5762
CZK	Čehijas krona	28,565
EEK	Igaunijas krona	15,6466
HUF	Ungārijas forints	266,67
LTL	Lietuvas lits	3,4528
LVL	Latvijas lats	0,696
MTL	Maltas lira	0,4293
PLN	Polijas zlots	3,9268
RON	Rumānijas leja	3,4876
SIT	Slovēnijas tolērs	239,6
SKK	Slovākijas krona	37,48
TRY	Turcijas lira	1,6464
AUD	Austrālijas dolārs	1,66
CAD	Kanādas dolārs	1,4029
HKD	Hongkongas dolārs	9,5029
NZD	Jaunzēlandes dolārs	1,9576
SGD	Singapūras dolārs	1,9626
KRW	Dienvidkorejas vons	1 168,6
ZAR	Dienvidāfrikas rands	7,4234
CNY	Ķīnas juaņa renminbi	9,8188
HRK	Horvātijas kuna	7,3048
IDR	Indonēzijas rūpija	11 005,36
MYR	Malaizijas ringits	4,5008
PHP	Filipīnu peso	63,037
RUB	Krievijas rublis	33,778
THB	Taizemes bats	46,482

	Valūta	Maiņas kurss
USD	ASV dolārs	1,2094
JPY	Japānas jēna	143,48
DKK	Dānijas krona	7,4624
GBP	Lielbritānijas mārciņa	0,6903
SEK	Zviedrijas krona	9,326
CHF	Šveices franks	1,5705
ISK	Islandes krona	92,25
NOK	Norvēģijas krona	7,8562
BGN	Bulgārijas Ieva	1,9558
CYP	Kipras mārciņa	0,5764
CZK	Čehijas krona	28,645
EEK	Igaunijas krona	15,6466
HUF	Ungārijas forints	267,73
LTL	Lietuvas lits	3,4528
LVL	Latvijas lats	0,6961
MTL	Maltas lira	0,4293
PLN	Polijas zlots	3,9476
RON	Rumānijas leja	3,4904
SIT	Slovēnijas tolērs	239,61
SKK	Slovākijas krona	37,49
TRY	Turcijas lira	1,635
AUD	Austrālijas dolārs	1,6634
CAD	Kanādas dolārs	1,3885
HKD	Hongkongas dolārs	9,3822
NZD	Jaunzēlandes dolārs	1,9605
SGD	Singapūras dolārs	1,9444
KRW	Dienvidkorejas vons	1 162,96
ZAR	Dienvidāfrikas rands	7,4242
CNY	Ķīnas juaņa renminbi	9,7052
HRK	Horvātijas kuna	7,3075
IDR	Indonēzijas rūpija	10 869,48
MYR	Malaizijas ringits	4,4397
PHP	Filipīnu peso	61,982
RUB	Krievijas rublis	33,516
THB	Taizemes bats	46,127