4.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 80/1

(1)

Kopš ir pieņemts Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 1229/2003/EK (2003. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka vairākas pamatnostādnes attiecībā uz Eiropas enerģētikas tīkliem (3), ir vajadzība minētās pamatnostādnes pilnā mērā attiecināt uz jaunajām dalībvalstīm, pievienošanās sarunvalstīm un kandidātvalstīm, un turpmāk pēc vajadzības pielāgot jaunajai Eiropas Savienības kaimiņvalstu politikai.

(2)

Eiropas enerģētikas tīklu prioritāšu pamatā ir atvērtāka un konkurētspējīgāka iekšējā enerģijas tirgus izveide, kas ir panākts, īstenojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/54/EK (2003. gada 26. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (4) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/55/EK (2003. gada 26. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu (5). Minētās prioritātes izriet no 2001. gada 23. un 24. marta Stokholmas Eiropadomes secinājumiem par enerģijas tirgus darbībai vajadzīgās infrastruktūras attīstību. Īpaša uzmanība būtu jāvelta tam, lai vairāk izmantotu neizsīkstošos enerģijas avotus, tādējādi veicinot ilgtspējīgas attīstības politiku. Taču tas būtu jāpanāk, neradot nesamērīgus traucējumus normālam tirgus līdzsvaram. Pilnībā vajadzētu ņemt vērā Kopienas transporta politikas mērķus un īpaši iespēju samazināt ceļu satiksmi, izmantojot cauruļvadus.

(3)

Šis lēmums ļauj tuvināties mērķim par tādu dalībvalstu enerģētikas tīklu savstarpējas savienotības līmeni, par ko ir vienojusies 2002. gada 15. un 16. marta Barselonas Eiropadome, un tādējādi jāuzlabo tīklu uzticamība un integrētība, nodrošināt piegādes drošību un iekšējā tirgus atbilstīgu funkcionēšanu.

(4)

Uz enerģētikas infrastruktūras būvniecību un uzturēšanu parasti būtu jāattiecina tirgus principi. Tas ir arī saskaņā ar kopīgajiem noteikumiem par iekšējā enerģijas tirgus izveidi un par konkurences tiesībām, kuru mērķis ir atvērtāka un konkurētspējīga iekšējā enerģijas tirgus izveide. Tādēļ Kopienas finansiālais atbalsts būvniecībai un uzturēšanai arī turpmāk būtu jāpiešķir tikai izņēmuma kārtā. Minētie izņēmumi būtu pienācīgi jāpamato.

(5)

Enerģētikas infrastruktūra būtu jābūvē un jāuztur tā, lai iekšējais enerģijas tirgus varētu efektīvi darboties, pienācīgi ņemot vērā procedūras iesaistīto personu konsultēšanai, neatkāpjoties no stratēģiskiem un attiecīgā gadījumā vispārējiem pakalpojumu kritērijiem un sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas.

(6)

Ņemot vērā iespējamās sinerģijas starp dabas gāzes tīkliem un olefīna gāzes tīkliem, pienācīgu nozīmi vajadzētu piešķirt olefīna gāzes tīklu integrācijai un attīstībai, lai varētu apmierināt Kopienas rūpniecības patēriņa vajadzības pēc olefīna gāzes.

(7)

Prioritātes Eiropas enerģētikas tīklu jomā izriet arī no šo tīklu aizvien lielākās nozīmes Kopienas enerģijas piegāžu nodrošināšanā un diversifikācijā, aptverot jauno dalībvalstu, pievienošanās sarunvalstu un kandidātvalstu enerģētikas tīklus un nodrošinot enerģētikas tīklu saskaņotu darbību Kopienā un kaimiņvalstīs. Kopienas kaimiņvalstīm ir svarīga loma Kopienas enerģētikas politikā. Tās piegādā lielu Kopienas pieprasītās dabasgāzes apjoma daļu, ir svarīgi partneri primārās enerģijas tranzītā uz Kopienu, un pakāpeniski tie kļūs par vēl svarīgākiem Kopienas iekšējā gāzes un elektroenerģijas tirgus dalībniekiem.

(8)

To projektu vidū, kas saistīti ar Eiropas enerģētikas tīkliem, ir jāizceļ prioritārie projekti, kuri ir ļoti nozīmīgi iekšējā enerģijas tirgus darbībai vai energoapgādes drošībai.

(9)

To vispārējas intereses projektu apzināšanas procedūrai, kas saistīti ar Eiropas enerģētikas tīkliem, vajadzētu nodrošināt, ka vienmērīgi piemēro Padomes Regulu (EK) 2236/95 (1995. gada 18. septembris), ar ko paredz vispārējus noteikumus Kopienas finansiāla atbalsta piešķiršanai Eiropas komunikāciju tīklu jomā (6). Šajā procedūrā būtu jānošķir divi līmeņi: pirmajā līmenī nosaka ierobežotu skaitu kritēriju šādu projektu apzināšanai, un otrajā līmenī sniedz šo projektu sīku aprakstu, ko sauc par “specifikāciju”.

(10)

Prioritāti finansēšanai saskaņā ar Regulu Nr. 2236/95 vajadzētu piešķirt Eiropas nozīmes projektiem, t.i., šajā lēmumā minētiem kopējas intereses projektiem, kas iekļauti šajā lēmumā izklāstīto prioritāro projektu asīs.

(11)

Dalībvalstīm, iesniedzot projektus saskaņā ar attiecīgajiem Kopienas finanšu instrumentiem, būtu jāpiešķir atbilstīgu prioritāti projektiem, kas ietverti I pielikumā un atbilst šā lēmuma kritērijiem.

(12)

Projektu specifikāciju iespējams mainīt, to var sniegt tikai orientējoši. Tādēļ Komisijai būtu jādod tiesības to atjaunināt. Tā kā projektiem var būt nopietnas politiskas, vides un ekonomiskas sekas, ir svarīgi rast pienācīgu līdzsvaru starp tiesību aktu pārraudzību un elastīgumu, nosakot projektus, kas pelnījuši Kopienas atbalstu.

(13)

Vajadzības gadījumā dažiem prioritāriem projektiem vai prioritāro projektu daļām, vai prioritāro projektu grupām, lai uzlabotu to sagatavošanu un īstenošanu attiecīgo prioritāro projektu darbības laikam, Komisijai, konsultējoties ar iesaistītām dalībvalstīm, vajadzētu nodrošināt un koordinēt sadarbību ar lietotājiem un operatoriem ar mērķi nodrošināt, ka tiek veikta nepieciešamā uzraudzība, lai Kopiena tikta informēta par panākumiem. Tajā pašā laikā Komisijai kopā ar attiecīgām dalībvalstīm būtu jāapspriežas ar apsaimniekotājiem, izmantotājiem, reģionālajām un vietējām iestādēm, kā arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, lai iegūtu vispusīgākas zināšanas par pārvades pakalpojumiem, ierobežojumiem un pakalpojumu parametriem, kas vajadzīgi, lai optimizētu attiecīgās infrastruktūras izmantošanu.

(14)

Dalībvalstis jāaicina koordinēt konkrētu projektu īstenošanu, jo īpaši pārrobežu projektus vai pārrobežu projektu daļas.

(15)

Būtu jāveido labvēlīgāki apstākļi Eiropas enerģētikas tīklu attīstībai un būvniecībai, galvenokārt veicinot to struktūru tehnisko sadarbību, kas atbild par tīkliem, atvieglojot to apstiprināšanas procedūru īstenošanu, kas piemērojamas tīklu projektiem dalībvalstīs, lai mazinātu kavēšanos, un pēc vajadzības izmantojot Kopienas fondus, instrumentus un finanšu programmas, kas pieejamas attiecībā uz tīklu projektiem. Kopienai vajadzētu atbalstīt dalībvalsts pasākumus, kas uzsākti, lai sasniegtu šo mērķi.

(16)

Eiropas enerģētikas tīkliem piešķirtais budžets galvenokārt ir paredzēts, lai finansētu priekšizpēti, finansējumu šādiem — jo īpaši starpreģionāliem — starpsavienojumu tīkliem varētu dot Kopienas struktūrfondi, finanšu programmas un instrumenti.

(17)

Vispārējas intereses projektu, to specifikāciju un prioritāro projektu apzināšanu veic, neskarot projektu un plānu vai programmu ietekmes uz vidi novērtējuma rezultātus.

(18)

Šā lēmuma īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (7).

(19)

Komisijai būtu periodiski jāizstrādā pārskats par šā lēmuma īstenošanas gaitu.

(20)

Šis lēmums attiecas uz tiem pašiem jautājumiem un jomu, ko reglamentē Padomes Lēmums 96/391/EK (1996. gada 28. marts), ar ko nosaka pasākumu sēriju ar mērķi radīt labvēlīgākus apstākļus Eiropas tīklu attīstībai enerģētikas sektorā (8), un Lēmums Nr. 1229/2003/EK, šie divi lēmumi būtu jāatceļ,

1)

elektroenerģijas tīkliem:

2)

gāzes cauruļvadu tīkliem (pa kuriem transportē dabasgāzi vai olefīna gāzes):

a)

rosināt iekšējā tirgus un jo īpaši iekšējā enerģijas tirgus efektīvu darbību un attīstību, vienlaikus veicinot enerģijas resursu racionālu ražošanu, transportēšanu, sadali un izmantošanu un neizsīkstošo energoresursu attīstību un pieslēgumus, lai samazinātu enerģijas izmaksas patērētājam un sekmētu enerģijas avotu diversifikāciju;

b)

sekmēt Kopienas mazāk labvēlīgo un salu reģionu attīstību un samazināt to izolētību, tādējādi palīdzot veicināt ekonomisko un sociālo kohēziju;

c)

sekmēt enerģijas piegāžu drošumu, piemēram, enerģētikas nozarē visu iesaistīto personu interesēs veicinot attiecības ar trešām valstīm, jo īpaši saskaņā ar Enerģētikas hartas nolīgumu un Kopienas noslēgtajiem sadarbības nolīgumiem;

d)

veicināt ilgtspējīgu attīstību un uzlabot vides aizsardzību, inter alia iesaistot neizsīkstošos enerģijas avotus un samazinot vides apdraudējumus, kas saistīti ar enerģijas transportēšanu un pārsūtīšanu.

1)

gan elektroenerģijas, gan gāzes tīkliem:

2)

elektroenerģijas tīkliem:

3)

gāzes tīkliem:

a)

apzināt kopējas intereses projektus, kas minēti 6. pantā;

b)

veidot labvēlīgāku vidi šo tīklu attīstībai.

a)

uz projektiem attiecas 2. panta darbības joma;

b)

projekti atbilst mērķiem un rīcības prioritātēm, kas attiecīgi noteikti ar 3. un 4. pantu;

c)

projekti uzrāda iespējamu ekonomisko dzīvotspēju.

2.

a)

tiem ir nozīmīga ietekme uz iekšējā tirgus konkurētspējīgu darbību, un/vai

b)

tie stiprina piegāžu drošību Kopienā, un/vai

c)

tie veicina neizsīkstošo enerģijas avotu izmantošanas palielināšanu.

a)

tehniskā sadarbība starp struktūrām, kas ir atbildīgas par Eiropas enerģētikas tīkliem, jo īpaši par II pielikuma 1., 2. un 7. punktā minēto savienojumu pienācīgu darbību;

b)

apstiprināšanas procedūru sekmēšana projektiem Eiropas enerģētikas tīklos, lai samazinātu kavēšanos;

c)

palīdzības sniegšana vispārējas nozīmes projektiem no Eiropas fondiem, instrumentiem un finanšu programmām.

4.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 80/27

(1)

Pārtikas produktu ražošanā var izmantot daudz dažādu uzturvielu un citu sastāvdaļu, tostarp, bet ne tikai, vitamīnus, minerālvielas, kā arī mikroelementus, aminoskābes, neaizstājamās taukskābes, šķiedrvielas un dažādus augus un augu ekstraktus. Šo vielu pievienošanu pārtikai dalībvalstīs regulē atšķirīgi noteikumi, kas kavē to brīvu apriti, rada nevienādus konkurences apstākļus, un tādējādi tieši ietekmē iekšējā tirgus darbību. Tāpēc ir jāpieņem Kopienas noteikumi, kas saskaņo valstu tiesību aktus attiecībā uz vitamīnu, minerālvielu un dažu citu vielu pievienošanu pārtikas produktiem.

(2)

Šīs regulas mērķis ir reglamentēt to, kā pārtikas produktiem pievieno vitamīnus un minerālvielas un izmanto dažas citas vielas vai to sastāvdaļas, kurās ir citas vielas, nevis vitamīni vai minerālvielas, ko pievieno pārtikas produktiem vai izmanto pārtikas produktu ražošanai apstākļos, kas izraisa šo vielu uzņemšanu tādos daudzumos, kuri ievērojami pārsniedz daudzumu, kas būtu loģiski paredzams uzņemšanai parastā patēriņā ar līdzsvarotu un daudzveidīgu uzturu un/vai kas patērētājiem varētu radīt iespējamu apdraudējumu. Ja nav īpašu Kopienas noteikumu, kas aizliedz vai ierobežo lietot vielas vai sastāvdaļas, kurās ietilpst vielas, kas nav vitamīni un minerālvielas, saskaņā ar šo regulu vai saskaņā ar citiem īpašiem Kopienas noteikumiem, neskarot Līgumu, var piemērot attiecīgus valsts noteikumus.

(3)

Dažās dalībvalstīs veselības aizsardzības apsvērumu dēļ ir obligāti paredzēts dažiem parastiem pārtikas produktiem pievienot konkrētus vitamīnus un minerālvielas. Šie apsvērumi var attiekties uz konkrētu valsti vai reģionu, bet šobrīd tiem nebūtu jāattaisno šo obligātās uzturvielu pievienošanas saskaņošanu visā Kopienā. Tomēr, ja un tad, kad radīsies šāda vajadzība, tādus noteikumus var pieņemt Kopienas līmenī. Kamēr tas nav noticis, būtu ieteicams apkopot informāciju par tādiem valstu pasākumiem.

(4)

Pārtikas produktu ražotāji pēc brīvas izvēles pārtikas produktiem var pievienot vitamīnus un minerālvielas vai arī šīs vielas noteikti jāpievieno kā uzturvielas saskaņā ar īpašiem Kopienas tiesību aktiem. Šīs vielas var pievienot arī tehnoloģisku apsvērumu dēļ — kā piedevas, krāsvielas un aromatizētājus vai līdzīgiem mērķiem — arī atzītā vīndarības praksē un procesos, kā paredzēts attiecīgos Kopienas tiesību aktos. Šo regulu būtu jāpiemēro, neskarot konkrētus Kopienas noteikumus par vitamīnu un minerālvielu pievienošanu vai izmantošanu konkrētos produktos vai produktu grupās, vai to pievienošanu citos nolūkos, uz ko šī regula neattiecas.

(5)

Ņemot vērā, ka Sīki izstrādāti noteikumi par uztura bagātinātājiem, kuros ietilpst vitamīni un minerālvielas, ir pieņemti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/46/EK (2002. gada 10. jūnijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz uztura bagātinātājiem (3), šīs regulas noteikumi par vitamīniem un minerālvielām nebūtu jāpiemēro uztura bagātinātājiem.

(6)

Ražotāji vitamīnus un minerālvielas pievieno pārtikas produktiem vairāku iemeslu dēļ, tostarp arī tādēļ, lai atjaunotu produktos to saturu, ja ražošanas, uzglabāšanas vai apstrādes procedūrās tā daudzums ir samazinājies, vai arī, lai nodrošinātu šiem produktiem uzturvērtību, kas līdzinās tādu pārtikas produktu uzturvērtībai, kuriem tie paredzēti kā alternatīva.

(7)

Parastos apstākļos pietiekams un daudzveidīgs uzturs var nodrošināt visas normālai attīstībai un veselīga dzīvesveida uzturēšanai vajadzīgās uzturvielas tādos daudzumos, kas ir atzīti un ko iesaka saskaņā ar vispārpieņemtiem zinātnes datiem. Tomēr aptaujas liecina, ka šāda ideāla situācija nav panākta nedz attiecībā uz visiem vitamīniem un minerālvielām, nedz arī attiecībā uz visām iedzīvotāju grupām Kopienā. Pārtikas produkti, kam pievienoti vitamīni un minerālvielas, šķiet, ir būtisks attiecīgo uzturvielu avots, un tādējādi var uzskatīt, ka tie dod pozitīvu ieguldījumu vispārējā šo vielu nodrošinājumā.

(8)

Var pierādīt, ka Kopienā pašlaik ir vērojams dažu uzturvielu trūkums, kas tomēr nav bieži sastopama parādība. Pārmaiņas Kopienas sociālajā un ekonomiskajā stāvoklī, kā arī dažādu iedzīvotāju grupu dzīvesveids ir radījis atšķirīgas uztura prasības, kā arī mainījis ēšanas paradumus. Tas savukārt vairākās iedzīvotāju grupās ir izraisījis pārmaiņas vajadzībās pēc enerģētiskām vielām un uzturvielām, kā arī mainījis dažu uzņemto vitamīnu un minerālvielu daudzumu tā, ka tagad tas ir mazāks par dažādās dalībvalstīs ieteikto daudzumu. Turklāt jaunākie zinātnes dati rāda, ka, lai saglabātu optimālu veselību un labsajūtu, dažu uzņemto uzturvielu daudzums varētu būt lielāks nekā pašreiz ieteiktais.

(9)

Būtu jāatļauj pārtikas produktiem pievienot tikai tādus vitamīnus un minerālvielas, kas parasti ir tajos, ko izmanto uzturā un ko uzskata par pamatuzturvielām, lai gan tas nenozīmē, ka tās noteikti būtu jāpievieno. Būtu jāvairās no iespējamām domstarpībām par to, kas ir pamatuzturvielas. Tālab ir lietderīgi izstrādāt sarakstu ar tiem vitamīniem un minerālvielām, ko noteikti drīkst pievienot.

(10)

Ķīmiskām vielām, kas noder kā avoti vitamīniem un minerālvielām, kuras var pievienot pārtikai, vajadzētu būt nekaitīgām un arī bioloģiski izmantojamām, t.i., tā izmantojamām, lai organisms varētu tās izmantot. Tālab būtu jāizstrādā arī saraksts ar tādām vielām, ko noteikti drīkst pievienot. Šajā atļauto vielu sarakstā būtu jāiekļauj vielas, ko apstiprinājusi Pārtikas zinātniskā komiteja atzinumā, kas izteikts 1999. gada 12. maijā, pamatojoties uz iepriekš minētajiem nekaitīguma un bioloģiskas izmantojamības kritērijiem, un kuras var izmantot zīdaiņiem un maziem bērniem paredzētu pārtikas produktu, citu pārtikas produktu, kurus izmanto īpašām uztura vajadzībām, vai uztura bagātinātāju ražošanā. Lai gan nātrija hlorīds (vārāmā sāls) nav ierindota šo vielu sarakstā, to joprojām var lietot kā sastāvdaļu, gatavojot ēdienus.

(11)

Lai ievērotu jaunākos zinātnes un tehnoloģijas sasniegumus, ir svarīgi vajadzības gadījumā bez kavēšanās pārskatīt iepriekš minētos sarakstus. Šādas pārskatīšanas būtu tehniski īstenošanas pasākumi, un tie būtu jāuztic Komisijai, lai atvieglotu un vienkāršotu šo procedūru.

(12)

Ražotāji lielākoties reklamē pārtikas produktus, kam pievienoti vitamīni un minerālvielas, un patērētāji tos var uztvert kā tādus, kam uzturvielu, fizioloģiskas iedarbības ziņā vai citādi veselības jomā ir priekšrocības salīdzinājumā ar līdzīgiem vai citiem produktiem, kuriem uzturvielas nav pievienotas. Tas var ietekmēt patērētāju izvēli, kas citā ziņā var būt negatīva. Lai cīnītos pret iespējamo nevēlamo ietekmi, ir lietderīgi uzlikt dažus ierobežojumus attiecībā uz produktiem, kuriem var pievienot vitamīnus un minerālvielas — papildus tiem, kas dabiski izrietētu no tehnoloģijas apsvērumiem vai kļūtu vajadzīgi drošības apsvērumu dēļ, ja ir noteikts maksimālais pieļaujamais vitamīnu un minerālvielu daudzums tādos produktos. Pieļaujamā dažu vielu klātbūtne konkrētā produktā, piemēram, alkohola saturs, šādā sakarā būtu piemērots kritērijs, lai neļautu tam pievienot vitamīnus un minerālvielas. Jebkura atkāpe no aizlieguma pievienot vitamīnus un minerālvielas alkoholiskiem dzērieniem būtu pieļaujama tikai nolūkā aizsargātu tradicionālas vīna receptes, par attiecīgiem produktiem ziņojot Komisijai. Pievienotajām vielām nebūtu jānorāda nekādas priekšrocības uzturā vai veselībai. Turklāt, lai patērētājiem neradītu neizpratni par svaigu pārtikas produktu dabisko uzturvērtību, nevajadzētu ļaut arī tiem pievienot vitamīnus un minerālvielas.

(13)

Nav paredzēts, ka šī regula attieksies uz vitamīnu un minerālvielu lietojumu niecīgos daudzumos kā uz autentiskuma rādītāju, ko izmanto, lai apkarot krāpšanu.

(14)

Pārmērīgas vitamīnu un minerālvielu devas var atstāt nelabvēlīgu ietekmi, un tādēļ, lai pievienotu tos pārtikas produktiem, attiecīgi ir jānosaka to maksimāli pieļaujamais nekaitīgais daudzums. Šiem daudzumiem ir jānodrošina, ka tādu produktu parasts lietojums daudzveidīgā uzturā saskaņā ar ražotāju dotām lietošanas pamācībām neapdraudēs patērētājus. Tādēļ vitamīniem un minerālvielām pārtikas produktos vajadzētu būt maksimāli pieļaujamos nekaitīgos daudzumos neatkarīgi no tā, vai tie atrodas pārtikā dabiski un/vai ir pievienoti tai jebkurā nolūkā, ietverot tehnoloģiskus mērķus .

(15)

Šā iemesla dēļ vajadzības gadījumos būtu jāparedz minētais maksimālais pieļaujamais daudzums un visi citi nosacījumi, kas ierobežo to pievienošanu pārtikas produktiem, kurus nosaka saskaņā ar zinātniskiem apdraudējumu novērtējumiem, pamatojoties uz vispārpieņemtiem zinātnes datiem, kā arī ņemot vērā to, ka šīs vielas var uzņemt ar citiem pārtikas produktiem. Pienācīgi būtu jāņem vērā arī vitamīnu un minerālvielu bāzes devas, ko uzņem iedzīvotāji. Ja konkrētiem vitamīniem un minerālvielām jānosaka ierobežojumi attiecībā uz to, kādiem pārtikas produktiem tos var pievienot, prioritāte būtu jāpiešķir to pievienošanai pārtikas produktiem, atjaunojot to saturu, ja tas ir samazināts ražošanas, glabāšanas vai apstrādes procedūrās, un lai nodrošinātu līdzīgu uzturvērtību tādiem pārtikas produktiem, kam šie pārtikas produkti ir paredzēti kā alternatīvas.

(16)

Pārtikas produktiem pievienoto vitamīnu un minerālvielu daudzumam vajadzētu nodrošināt to minimālu daudzumu šajos produktos. Savukārt, ja bagātinātajos pārtikas produktos pievienoto vielu daudzums būs pārāk mazs un nenozīmīgs, patērētāji no tādiem produktiem neko negūs un būs maldināti. Tas pats princips uzsver prasību, ka tādām uzturvielām pārtikas produktos vajadzētu būt nozīmīgā daudzumā, lai varētu atļaut tās norādīt uzturvielu marķējumā. Tādēļ būtu lietderīgi, ja pārtikas produktos, kam pievienoti vitamīni un minerālvielas, obligātais vitamīnu un minerālvielu daudzums līdzinātos daudzumam, kam vajadzētu būt attiecīgajās uzturvielās, ko norāda uz marķējuma par uzturvērtību, ja vien attiecīgās atkāpēs nav paredzēts kas cits.

(17)

Maksimālā pieļaujamā daudzuma un visu citu lietošanas nosacījumu noteikšana, pamatojoties uz šajā regulā izvirzītajiem principiem un kritērijiem, kā arī minimālo daudzumu noteikšana, ir tehniski īstenošanas pasākumi, un to pieņemšana jāuztic Komisijai, lai procedūru vienkāršotu un paātrinātu.

(18)

Vispārējie marķēšanas noteikumi, kā arī definīcijas ir ietvertas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/13/EK (2000. gada 20. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (4). Tādējādi šajā regulā būtu jāietver tikai vajadzīgie papildu noteikumi. Papildu noteikumi būtu jāpiemēro arī, neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. ../2006 (… gada …) par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem (5).

(19)

Ņemot vērā to, cik uzturvērtības ziņā nozīmīgi ir pārtikas produkti, kam pievienoti vitamīni un minerālvielas, kā arī to iespējamo iespaidu uz ēšanas paradumiem un vispārējām uzturvielu devām, patērētājiem būtu jāspēj novērtēt šo produktu vispārējā uztura kvalitāte. Tādējādi, atkāpjoties no 2. panta Padomes Direktīvā 90/496/EEK (1990. gada 24. septembris) par pārtikas produktu uzturvielu marķējumu (6), uzturvielu marķējumam vajadzētu būt obligātam.

(20)

Normālā un daudzveidīgā uzturā ir daudzas sastāvdaļas, kurās savukārt ir daudzas vielas. Tādu vielu vai sastāvdaļu uzņemšana ar pašreizējo parasto un ierasto uzturu nerada problēmas un nav jāregulē. Citas vielas, kas nav vitamīni un minerālvielas vai sastāvdaļas, kurās tās ir, pievieno pārtikas produktiem kā ekstraktus vai koncentrātus, un tās var izraisīt tādu devu uzņemšanu, kas ir ievērojami lielākas par devām, kuras uzņem, ēdot pietiekamu un daudzveidīgu uzturu. Dažos gadījumos tādas prakses nekaitīgums ir visnotaļ apšaubāms, un ieguvums nav drošs; tādēļ tās būtu jāregulē. Tādos gadījumos būtu lietderīgi, lai pārtikas ražotāji, kas ir atbildīgi par to pārtikas produktu nekaitīgumu, ko viņi laiž tirgū, uzņemtos pierādīšanas pienākumu attiecībā uz to nekaitīgumu.

(21)

Ņemot vērā to pārtikas produktu, kam pievienoti vitamīni un minerālvielas, īpašo būtību, būtu jāparedz līdzekļi papildus tiem, kas parasti ir pieejami uzraudzības iestādēm, lai veicinātu efektīvu šo produktu uzraudzību.

(22)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, nodrošināt efektīvu iekšējā tirgus funkcionēšanu attiecībā uz vitamīnu un minerālvielu, un dažu citu vielu pievienošanu pārtikas produktiem, nodrošinot augstu patērētāju aizsardzības līmeni, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un to, ka šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(23)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (7),

a)

uz īpašam uzturam paredzētiem pārtikas produktiem un, ja nepastāv īpaši noteikumi, prasības attiecībā uz šādu produktu sastāvu, ko nepieciešams norādīt saskaņā ar to personu īpašajām uzturvielu prasībām, kam tie paredzēti;

b)

uz jauniem pārtikas produktiem un jaunām pārtikas produktu sastāvdaļām;

c)

uz ģenētiski modificētu pārtiku;

d)

uz pārtikas piedevām un aromatizētājiem;

e)

uz vīndarības praksi un procesiem.

a)

viena vai vairāku vitamīnu un/vai minerālvielu nepietiekamību iedzīvotājiem vai īpašām iedzīvotāju grupām, ko apliecina klīniski vai subklīniski pierādījumi par nepietiekamību, vai uz ko norāda uzņemto uzturvielu devu aprēķinātie zemie rādītāji, vai

b)

iespēju uzlabot iedzīvotāju vai īpašu iedzīvotāju grupu uzturvielu uzņemšanas apstākļus un/vai izlīdzināt uzņemto vitamīnu un minerālvielu devu iespējamo nepietiekamību ēšanas paradumu izmaiņu dēļ, vai

c)

vispārpieņemamu zinātnes atziņu attīstību par vitamīnu un minerālvielu nozīmi pārtikā un izrietošo ietekmi uz veselību.

a)

neapstrādātiem produktiem, tostarp, bet ne tikai, augļiem, dārzeņiem, gaļai, mājputnu gaļai un zivīm;

b)

dzērieniem, kas satur vairāk nekā 1,2 % spirta pēc tilpuma, izņemot un atkāpjoties no 3. panta 2. punkta, produktiem:

un ar noteikumu, ka nav uzturvērtības norādes vai norādes attiecībā uz veselību.

a)

vitamīnu un minerālvielu maksimālo nekaitīguma daudzumu, pamatojoties uz zinātnisku riska novērtējumu, kas balstīts uz vispārpieņemtiem zinātniskiem datiem, ņemot vērā dažādām patērētāju grupām atbilstīgu jutīguma pakāpi;

b)

vitamīnu un minerālvielu daudzumu, ko uzturā uzņem no citiem pārtikas avotiem.

a)

atsevišķu produktu nozīmi iedzīvotāju ikdienas uzturā vai iedzīvotāju apakšgrupu uzturā;

b)

produkta uzturvērtības raksturojumu, kā paredzēts Regulā (EK) Nr. .../2006 (10) .

a)

ja ir konstatēts kaitējums veselībai, vielu un/vai sastāvdaļu, kuras sastāvā ir šī viela:

b)

ja ir konstatēts, ka iespējams kaitējums veselībai, bet zinātniski tas arvien vēl nav noteikts, šo vielu iekļauj III pielikuma C daļā.

a)

I pielikumā uzskaitītos vitamīnus un minerālvielas, ko drīkst pievienot pārtikas produktiem;

b)

II pielikumā uzskaitītos vitamīnu preparātus un minerālvielas, ko drīkst pievienot pārtikas produktiem;

c)

vitamīnu un minerālvielu maksimālos un minimālos daudzumus, ko drīkst pievienot pārtikas produktiem, kā arī jebkādus ar to saistītus nosacījumus saskaņā ar 6. pantu;

d)

informāciju par valsts noteikumiem par vitamīnu un minerālvielu obligātu pievienošanu, kā minēts 11. pantā;

e)

jebkādus ierobežojumus attiecībā uz vitamīnu un minerālvielu pievienošanu, kā noteikts 4. pantā;

f)

vielas, par kurām iesniegta dokumentācija, kā minēts 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā;

g)

informāciju par III pielikumā minētajām vielām un pamatojumu to iekļaušanai šajā pielikumā.

a)

par vitamīnu un minerālvielu obligātu pievienošanu konkrētiem pārtikas produktiem vai pārtikas produktu kategorijām; vai

b)

par dažu citu vielu ierobežojumu vai aizliegumu izmantot tās konkrētu pārtikas produktu ražošanā,

a)

attiecīgo vielu izmanto pievienošanā pārtikai, ko realizē ... (15) Kopienā, un

b)

pamatojoties uz dokumentiem, kuri atļauj attiecīgās vielas izmantošanu un kurus dalībvalsts iesniedz Komisijai ne vēlāk kā … (16), iestāde nav izteikusi noraidošu atzinumu par šīs vielas izmantošanu vai arī tās izmantošanu konkrētajā veidā pārtikas ražošanā.

4.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 80/43

(1)

Kopienā pārtikas produktu marķējumā un reklāmā tiek aizvien vairāk izmantotas uzturvērtības un veselīguma norādes. Lai nodrošinātu augstu patērētāju aizsardzības līmeni un atvieglotu viņu izvēli, tirgū laistajiem produktiem jābūt drošiem un atbilstīgi marķētiem.

(2)

Atšķirības valstu noteikumos, kas attiecas uz šādām norādēm, var kavēt pārtikas produktu brīvu apriti un radīt nevienlīdzīgus konkurences apstākļus. Tādējādi tie tieši ietekmē iekšējā tirgus darbību. Tāpēc ir nepieciešams pieņemt Kopienas noteikumus par to, kā izmantot uzturvērtības un veselīguma norādes uz pārtikas produktiem.

(3)

Galvenie marķēšanas noteikumi ir ietverti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/13/EK (2000. gada 20. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (3). Direktīva 2000/13/EK vispārēji aizliedz lietot informāciju, kas var maldināt pircēju vai piedēvē ārstnieciskas īpašības pārtikas produktiem. Šai regulai būtu jāpapildina Direktīvas 2000/13/EK vispārējie principi un jāizklāsta īpaši noteikumi par to, kā lietot uzturvērtības un veselīguma norādes uz pārtikas produktiem, kuri kā tādi jāpiegādā patērētājam.

(4)

Šī regula būtu jāpiemēro visām uzturvērtības un veselīguma norādēm komerciālajā saziņā, inter alia, pārtikas vispārīgajā reklāmā un tādās tirdzniecības veicināšanas kampaņās, ko pilnībā vai daļēji atbalsta valsts iestādes. Tā nebūtu jāpiemēro norādēm nekomerciālajā saziņā, piemēram, uztura pamatnostādnēm vai sabiedrības veselības iestāžu un struktūru sniegtajiem ieteikumiem, vai nekomerciālai informācijai un saziņai presē un zinātniskajās publikācijās. Šai Regulai būtu jāattiecas uz preču zīmēm un citiem zīmolvārdiem, ko var interpretēt kā uzturvērtības vai veselīguma norādes.

(5)

Šī regula neattiecas uz uzturvērtības norādēm par nelabvēlīgu ietekmi; dalībvalstīm, kas vēlas ieviest savu sistēmu attiecībā uz uzturvērtības norādēm par nelabvēlīgu ietekmi, būtu jāpaziņo par šīm sistēmām Komisijai un pārējām dalībvalstīm saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs),ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā un informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumiem (4).

(6)

Starptautiskā līmenī 1991. gadā ar Pārtikas kodeksu noteica vispārējās pamatnostādnes attiecībā uz norādēm un 1997. gadā — pamatnostādnes attiecībā uz uzturvērtības norādēm. 2004. gadā Pārtikas kodeksa komisija ir pieņēmusi grozījumu pēdējā no minētajām pamatnostādnēm. Šis grozījums attiecas uz veselīguma norāžu iekļaušanu 1997. gada pamatnostādnēs. Pienācīga uzmanība ir pievērsta kodeksa pamatnostādnēs noteiktajām definīcijām un nosacījumiem.

(7)

Iespēju izmantot Padomes Regulā (EEK) Nr. 2991/94 (1994. gada 5. decembris), ar ko nosaka standartus ziežamajiem taukiem (5), paredzēto norādi “ar zemu tauku saturu” ziežamajiem taukiem būtu jāpiemēro šīs regulas noteikumiem, cik drīz vien iespējams. Līdz tam Regulu (EK) Nr. 2991/94 piemēro produktiem, uz ko tā attiecas.

(8)

Pārtikas produktos var būt ietvertas daudzas uzturvielas un citas vielas, tostarp arī vitamīni, minerālvielas, tostarp mikroelementi, aminoskābes, neaizstājamas taukskābes, šķiedrvielas, dažādi augi un augu ekstrakti ar uzturvērtību vai fizioloģisku ietekmi, un ne tikai, kam var piemērot norādi. Tāpēc būtu jānosaka vispārējie principi, kas piemērojami visām pārtikas produktu norādēm, lai nodrošinātu augstu patērētāju aizsardzības līmeni, sniegtu patērētājam informāciju, kas vajadzīga izvēles izdarīšanai, pilnībā pārzinot faktus, kā arī, lai pārtikas rūpniecībā radītu vienādus konkurences nosacījumus.

(9)

Patērētāji var uzskatīt, ka pārtikas produktiem, kuru tirdzniecību veicina ar norādēm, ir uzturvērtības, fizioloģiskas vai citas priekšrocības attiecībā uz veselību, salīdzinot ar līdzīgiem vai citiem produktiem, kam šādas uzturvielas un citas vielas nav pievienotas. Tas var mudināt patērētājus izdarīt izvēli, no kuras tieši ir atkarīgs atsevišķu uzturvielu vai citu vielu kopējais patēriņš veidā, kas būtu pretrunā zinātnes atziņām. Lai vērstos pret šādu iespējamu nevēlamu ietekmi, ir lietderīgi ieviest atsevišķus ierobežojumus attiecībā uz produktiem ar šādām norādēm. Šajā sakarā tādi faktori kā dažu vielu klātbūtne, piemēram, produkta alkohola saturs vai produkta uzturvielu apraksts ir piemēroti kritēriji, lai noteiktu, vai uz produkta var būt norādes. Šādu kritēriju izmantošana valsts līmenī, lai arī palīdz patērētājiem veikt apzinātu izvēli attiecībā uz uzturu, var veidot šķēršļus tirdzniecībai Kopienā, un tāpēc tie būtu jāsaskaņo Kopienas līmenī.

(10)

Piemērojot uzturvielu aprakstus kā kritēriju, būtu jātiecas izvairīties no situācijas, kad uzturvērtības vai veselīguma norādes slēpj vispārējo pārtikas produkta uzturvērtības statusu, kas varētu maldināt patērētājus, tiem cenšoties izdarīt veselīgāku izvēli saistībā ar līdzsvarotu uzturu. Uzturvielu apraksti, kā paredzēts šajā regulā, būtu domāti tikai un vienīgi tam, lai reglamentētu apstākļus, kādos norādes drīkst izdarīt. Tiem būtu jābalstās uz vispārpieņemtiem zinātniskiem datiem, kas attiecas uz uztura saistību ar veselību. Aprakstos tomēr arī būtu jāparedz produktu jauninājumu iespējamība un jāņem vērā ar uzturu saistītu paradumu un tradīciju dažādība, kā arī tas, ka atsevišķiem produktiem ir būtiska nozīme vispārējā uzturā.

(11)

Izstrādājot uzturvielu aprakstu, būtu jāņem vērā dažādu tādu uzturvielu un vielu saturu, kurām ir uzturvērtība vai fizioloģiska ietekme, jo īpaši tas attiecas uz taukiem, piesātinātiem taukiem, hidroģenētām taukskābēm, sāli/sodu un cukuriem, kuru patēriņš kopējā uzturā nav ieteicams pārāk liels, kā arī polinepiesātinātiem un mononepiesātinātiem taukiem, pieejamiem ogļhidrātiem (kas nav cukuri), vitamīniem, minerālvielām, proteīniem un šķiedrvielām. Nosakot uzturvielu aprakstus, būtu jāņem vērā dažādas pārtikas produktu kategorijas, kā arī šo pārtikas produktu vietu un nozīmi kopējā uzturā. Atkarībā no atsevišķu pārtikas produktu vai pārtikas produktu kategoriju nozīmes un svarīguma iedzīvotāju uzturā var būt nepieciešamas atkāpes attiecībā uz prasību ievērot noteikto uzturvielu aprakstu. Tie būtu kompleksi tehniski uzdevumi, un attiecīgo pasākumu pieņemšana būtu jāuztic Komisijai, ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes ieteikumus.

(12)

Uztura bagātinātāji, kā tie definēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/46/EK (2002. gada 10. jūnijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz uztura bagātinātājiem (6), kas ir šķidrā veidā un kuru spirta tilpumkoncentrācija ir lielāka par 1,2 %, šajā regulā netiek uzskatīti par dzērieniem.

(13)

Pašreiz dažās dalībvalstīs attiecībā uz vielām, kuru labvēlīga ietekme nav konstatēta vai par kurām patlaban nav pietiekamas zinātnieku vienprātības, pārtikas produktu marķējumā un reklāmā izmanto ļoti dažādas norādes. Ir nepieciešams nodrošināt, ka vielām, par kurām dota norāde, ir konstatēta labvēlīga uzturvērtība vai fizioloģiskā ietekme.

(14)

Lai panāktu to, ka sniegtās norādes atbilst patiesībai, norādē minētajai vielai galaproduktā jābūt pietiekamā daudzumā vai šī viela produktā vispār nedrīkst būt vai arī tai jābūt pienācīgi samazinātā daudzumā, kas rada norādei atbilstīgu uzturvērtību vai fizioloģisko ietekmi. Vielai arī jābūt organismam izmantojamā veidā. Turklāt vajadzības gadījumā ievērojams tās vielas daudzums, kura rada norādei atbilstīgu uzturvērtību vai fizioloģisko ietekmi, būtu jānodrošina ar tādu pārtikas produkta daudzumu, kas atbilst pieņēmumam par saprātīgu patēriņu.

(15)

Ir svarīgi, lai norādes uz pārtikas produktu marķējuma būtu saprotamas patērētājam, un ir pareizi visus patērētājus aizsargāt pret maldinošām norādēm. Taču kopš Padomes 1984. gada 10. septembra Direktīvas 84/450/EEK, kas attiecas uz maldinošu salīdzinošo reklāmu (7) stāšanās spēkā Eiropas Kopienu Tiesa, izskatot lietas, kas saistītas ar reklāmas jomu, ir atzinusi par vajadzīgu pārbaudīt šīs prakses ietekmi uz iedomātu, tipisku patērētāju. Saskaņā ar proporcionalitātes principu un lai dotu iespēju efektīvi piemērot aizsargpasākumus, kas paredzēti šajā regulā, tajā par atsauces lielumu, ņemot vērā sociālos, kultūras un lingvistiskos faktorus, izmantots vidusmēra patērētājs, kurš ir samērā labi informēts, kā arī samērā vērīgs un piesardzīgs, kā to ir interpretējusi Tiesa, bet tajā paredzēti noteikumi, lai novērstu tādu patērētāju izmantošanu, kuru īpašības tos padara īpaši neaizsargātus pret maldinošām norādēm. Ja kāda norāde ir īpaši vērsta uz konkrētu patērētāju grupu, piemēram, bērniem, vēlams, ka šīs norādes ietekmi vērtē no attiecīgās grupas vidusmēra pārstāvja viedokļa. Metode, ar kuru nosaka vidusmēra patērētāju, nav statistikas metode. Attiecīgo valstu tiesām un iestādēm būs jāizmanto savu pašu lemtspēja, ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru, lai noteiktu vidusmēra patērētāja tipisko reakciju katrā konkrētā gadījumā.

(16)

Zinātniskajam pamatojumam būtu jābūt galvenajam aspektam, ko ņem vērā attiecībā uz uzturvērtības un veselīguma norāžu lietošanu, un uzņēmējiem, kas iesaistīti pārtikas apritē un kas norādes lieto, tās būtu jāpamato.

(17)

Uzturvērtības vai veselīguma norādes nebūtu jāsniedz, ja tās neatbilst vispāratzītiem uztura un veselības principiem vai, ja tās veicina vai attaisno kāda pārtikas produkta pārmērīgu lietošanu, vai nonievā laba uztura principus.

(18)

Ņemot vērā pozitīvo iespaidu, kāds rodas par pārtikas produktiem ar uzturvērtības un veselīguma norādēm, kā arī šo produktu iespējamo ietekmi uz ēšanas paradumiem un kopējo uztura patēriņu, patērētājam būtu jāspēj novērtēt kopējā uzturvērtības kvalitāte. Tāpēc produktu uzturvērtības marķēšanai jābūt obligātai un tā jāattiecina uz visiem pārtikas produktiem, uz kuriem tiek lietotas veselīguma norādes.

(19)

Vispārīgi uzturvērtības marķēšanas nosacījumi ir ietverti Padomes Direktīvā 90/496/EEK (1990. gada 24. septembris) par pārtikas produktu uzturvielu marķējumu (8). Saskaņā ar šo direktīvu, ja marķējumā, noformējumā vai reklāmā iekļauj uzturvērtības norādi, uzturvērtības marķēšana ir obligāta, izņemot vispārīgas reklāmas gadījumus. Ja uzturvērtības norāde skar cukurus, piesātinātas taukskābes, šķiedrvielas vai nātriju, šajā informācijā būtu jābūt 2. grupas dati, kā noteikts Direktīvas 90/496/EEK 4. panta 1. punktā. Lai panāktu augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, šo pienākumu nodrošināt 2. grupas informāciju būtu jāpiemēro mutatis mutandis visos gadījumos, kad ir izdarīta veselīguma norāde, izņemot vispārīgas reklāmas gadījumus.

(20)

Būtu jāizstrādā arī atļauto uzturvērtības norāžu un to lietošanas īpašo nosacījumu saraksts, pamatojoties uz nosacījumiem, kā lietot šādas norādes, par kurām ir panākta vienošanās valstu vai starptautiskā līmenī un kuras ir noteiktas ar Kopienas tiesību aktiem. Uz norādēm, ko patērētājs uztver kā minētajā sarakstā iekļautās uzturvērtības norādes, būtu jāattiecina tie paši nosacījumi, kādus attiecina uz sarakstā iekļautajām norādēm. Piemēram, uz norādēm, kas saistās ar vitamīnu un minerālvielu pievienošanu, piemēram — “ar…”, “atjaunots...”, “pievienots...” vai “bagātināts...”, būtu jāattiecina tie paši noteikumi, kas attiecas uz norādi “… avots”. Lai ņemtu vērā zinātnes un tehnoloģijas attīstību, saraksts būtu regulāri jāatjaunina. Turklāt salīdzinošās norādēs būtu galapatērētājam skaidri jānorāda salīdzināmie produkti.

(21)

Nosacījumi tādām norādēm kā “bez laktozes” vai “bez lipekļa”, kas paredzēti daļai patērētāju ar īpašiem veselības traucējumiem, būtu jānosaka ar Padomes Direktīvu 89/398/EEK (1989. gada 3. maijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz īpašas diētas pārtikas produktiem (9) attiecībā uz īpašas diētas pārtikas produktiem. Turklāt šajā direktīvā ir paredzēta iespēja, ka pārtikas produktiem, kas ir paredzēti ikdienas patēriņam, var paredzēt norādes par to piemērotību šai patērētāju daļai, ja tie atbilst šāda apgalvojuma noteikumiem. Līdz laikam, kad Kopienas līmenī tiek noteikti šāda apgalvojuma noteikumi, dalībvalstis var paturēt spēkā esošos vai pieņemt jaunus attiecīgos valsts pasākumus.

(22)

Veselīguma norādes jāatļauj lietot Kopienā tikai pēc tam, kad ir veikts zinātnisks novērtējums iespējami visaugstākajā līmenī. Lai nodrošinātu šo norāžu saskaņotu zinātnisku novērtējumu, šādi novērtējumi jāveic Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādei.

(23)

Psiholoģiskās un uzvedības funkcijas var būt atkarīgas ne tikai no faktoriem, kas saistīti ar uzturu, bet arī no daudziem citiem. Tādējādi informācija par šīm funkcijām ir ļoti sarežģīta, un vispusīgu, patiesu un izsmeļošu ziņojumu ir grūti iekļaut īsā norādē, ko izmanto pārtikas produktu marķēšanai un reklāmai. Tāpēc ir lietderīgi, izmantojot psiholoģiskās un uzvedības norādes, prasīt zinātnisku pamatojumu.

(24)

Ņemot vērā Komisijas Direktīvu 96/8/EK (1996. gada 26. februāris) par pārtikas produktiem, ko paredzēts izmantot svara samazināšanas diētām ar samazinātu enerģētisko vērtību (10), ar ko aizliedz minētajā direktīvā noteikto produktu marķējumā, noformējumā un reklāmā izmantot norādes par svara zaudēšanas ātrumu vai lielumu, ko var sasniegt, tos izmantojot, ir uzskatīts par lietderīgu attiecināt šo ierobežojumu uz visiem pārtikas produktiem.

(25)

Veselīguma norādes, kas neattiecas uz slimības riska samazināšanu, pamatojoties uz vispārpieņemtiem zinātniskiem datiem, būtu jāpakļauj citāda veida novērtējumam un atļaujas piešķiršanai. Tāpēc ir jāpieņem Kopienas saraksts ar šādām atļautām norādēm pēc apspriešanās ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi.

(26)

Lai neatpaliktu no zinātnes un tehnoloģijas attīstības, iepriekš minētais saraksts pēc vajadzības nekavējoties būtu jāpārskata. Šāda pārskatīšana ir tehniski īstenošanas pasākumi, un to pieņemšana jāuztic Komisijai, lai procedūru vienkāršotu un paātrinātu.

(27)

Daudzveidīgs un līdzsvarots uzturs ir labas veselības priekšnoteikums, un atsevišķi produkti ir salīdzinoši nozīmīgi kopējā uzturā. Turklāt šis uzturs ir viens no daudzajiem faktoriem, kas ietekmē noteiktu slimību rašanos. Slimību rašanos var ietekmēt arī citi faktori, piemēram, vecums, ģenētiskā nosliece, fiziskās aktivitātes līmenis, smēķēšana un citu narkotisko vielu lietošana, apkārtējās vides iedarbība un stress. Tāpēc vajadzīgas īpašas marķēšanas prasības norādēm, kas saistītas ar saslimšanas riska mazināšanu.

(28)

Lai nodrošinātu, ka, patērētājam izvēloties veselīgu uzturu, Veselīguma norādes ir patiesas, skaidras, uzticamas un lietderīgas, Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes atzinumā un turpmākajā atļaujas piešķiršanas procedūrā jāņem vērā veselīguma norāžu formulējums un noformējums.

(29)

Dažos gadījumos zinātnisks riska novērtējums vien nevar nodrošināt visu informāciju, ar kuru jāpamato riska pārvaldības lēmums. Tāpēc jāņem vērā citi tiesiski faktori, kas attiecas uz izskatāmo jautājumu.

(30)

Pārredzamības labad un lai izvairītos no daudzkārtējiem pieteikumiem attiecībā uz norādēm, kuras jau ir novērtētas, būtu jāizveido un jāatjaunina publisks reģistrs, kurā šādu norāžu sarakstus iekļautu un atjauninātu Komisija.

(31)

Lai veicinātu pētniecību un attīstību lauksaimniecības pārtikas nozarē, ir lietderīgi aizsargāt novatoru ieguldījumu tās informācijas un to datu vākšanā, kuri papildina pieteikumu saskaņā ar šo regulu. Šai aizsardzībai tomēr jābūt laikā ierobežotai, lai izvairītos no nevajadzīgas pētījumu un izmēģinājumu atkārtošanas.

(32)

Ņemot vērā īpašo raksturu, kāds ir pārtikas produktiem ar norādēm, būtu jānosaka līdzekļi papildus tiem, kas parasti ir pieejami uzraudzības iestādēm, lai veicinātu efektīvu šo produktu uzraudzību.

(33)

Ir vajadzīgi attiecīgi pārejas pasākumi, lai uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas apritē, varētu pielāgoties šīs regulas prasībām.

(34)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, nodrošināt efektīvu iekšējā tirgus darbību attiecībā uz uzturvērtības un veselīguma norādēm, vienlaikus nodrošinot augstu patērētāju aizsardzības līmeni, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un to, ka šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(35)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (11),

a)

Direktīvu 89/398/EEK un direktīvas, kas pieņemtas, balstoties uz šo direktīvu;

b)

Padomes Direktīvu 80/777/EEK (1980. gada 15. jūlijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz dabisko minerālūdeņu ieguvi un realizāciju (12);

c)

Padomes Direktīvu 98/83/EK (1998. gada 3. novembris) par dzeramā ūdens kvalitāti (13).

a)

piemēro terminu “pārtika”, “uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas apritē”, “laišana tirgū” un “galapatērētājs” definīcijas, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (14) 2. pantā, 3. panta 3., 8. un 18. punktā;

b)

piemēro termina “uztura bagātinātājs” definīciju, kas noteikta Direktīvā 2002/46/EK;

c)

piemēro terminu “uzturvērtības marķējums”, “proteīni”, “ogļhidrāti”, “cukuri”, “tauki”, “piesātinātās taukskābes”, “mononepiesātinātās taukskābes”, “polinepiesātinātās taukskābes”, “šķiedrvielas” definīcijas, kas noteiktas Direktīvā 90/496/EEK;

d)

piemēro termina “marķējums” definīciju, kas noteikta Direktīvas 2000/13/EK 1. panta 3. punkta a) apakšpunktā.

1)

“norāde” ir jebkurš ziņojums vai atveidojums, kas nav obligāts saskaņā ar Kopienas vai valstu tiesību aktiem, tostarp ilustrēts, grafisks vai jebkāda veida simbolisks atveidojums, kurš pauž, liek domāt vai netieši norāda, ka pārtikas produktam ir sevišķas īpašības;

2)

“uzturviela” ir Direktīvas 90/496/EEK pielikumā uzskaitītie proteīni, ogļhidrāti, tauki, šķiedrvielas, nātrijs, vitamīni un minerālvielas, kā arī vielas, kuras pieder kādai no šīm kategorijām vai ir šo kategoriju sastāvdaļas;

3)

“cita viela” ir viela, kas nav uzturviela un kam ir uzturvērtība vai fizioloģiska ietekme;

4)

“uzturvērtības norāde” ir jebkura norāde, kas pauž, liek domāt vai netieši norāda, ka pārtikas produktam ir sevišķi labvēlīgas uzturīpašības, ko rada: