23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/1

---

TIESAS SPRIEDUMS

(pirmā palāta)

2005. gada 26. maijā

lietā C-301/02 P: Carmine Salvatore Tralli pret Eiropas Centrālo banku (1)

(Apelācija - Eiropas Centrālās bankas personāls - Pieņemšana darbā - Pārbaudes laika pagarināšana - Atlaišana pārbaudes laikā)

(2005/C 182/01)

tiesvedības valoda — vācu

Lietā C-301/02 P par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2002. gada 26. augustā iesniedza Karmīne Salvatore Tralli [Carmine Salvatore Tralli] (advokāts — N. Flūgers [N. Pflüger]) otram lietas dalībniekam esot Eiropas Centrālai bankai (pārstāvji — V. Sento [V. Saintot] un M. Benišs [M. Benisch], kam palīdz B. Vēgenbaurs [B. Wägenbaur], advokāts), Tiesa (pirmā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Jāns [P. Jann], tiesneši A. Ross [A. Rosas], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], S. fon Bārs [ S. von Bahr] un K. Šīmans [K. Schiemann], ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger], sekretāre M.-F. Kontē [M. F. Contet], galvenā administratore, 2005. gada 26. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)	apelācijas sūdzību noraidīt;

2)	piespriest Tralli kungam atlīdzināt izdevumus.

---

(1)  OV C 289, 23.11.2002.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/1

---

TIESAS SPRIEDUMS

(pirmā palāta)

2005. gada 2. jūnijā

lietā C-394/02 Eiropas Kopienu Komisija pret Grieķijas Republiku (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 93/38/EEK - Publiskie iepirkumi ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarēs - Līgums lenšu transportiera sistēmas izgatavošanai Megalopolis termoelektrocentrālei - Paziņojuma nepublicēšana - Tehniskās specifikācijas - Neparedzēti iemesli - Ārkārtēja steidzamība)

(2005/C 182/02)

tiesvedības valoda — grieķu

Lietā C-394/02 par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2002. gada 8. novembrī cēla Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — M. Nolins [M. Nolin] un M. Konstantinidis [M. Konstantinidis]) pret Grieķijas Republiku (pārstāvji — P. Milonopuls [P. Mylonopoulos] un D. Cagkaraki [D. Tsagkaraki] un S. Hala [S. Chala]), Tiesa (pirmā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Jāns [P. Jann] (referents), tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts], H. N. da Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], M. Ilešičs [M. Ilešič] un E. Levits, ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F.G. Jacobs], sekretāre K. Štranca [K. Sztranc], administratore, 2005. gada 2. jūnijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

Tā kā valsts elektrības uzņēmums Dimosia Epicheirisi Ilektrismoy piešķīra līgumu Megalopolis termoelektrocentrāles lenšu transportiera izgatavošanai sarunu procedūras rezultātā, nepublicējot paziņojumu, Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Padomes 1993. gada. 14. jūnija Direktīva 93/38/EKK, ar ko koordinē līgumu piešķiršanas procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē, ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 16. februāra Direktīva 98/4/EK, un, jo īpaši, tās 20. panta 1. punkts un 21. pants.

2)	Grieķijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 19, 25.01.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/2

---

TIESAS SPRIEDUMS

(Virspalāta)

2005. gada 31. maijā

lietā C-438/02 (Stockholms tingsrätt lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) krimināllietā pret Krister Hanner  (1)

(EKL 28., 31., 43. pants un 86. panta 2. punkts - Zāļu izplatīšana - Mazumtirgotāju tiesības veikt uzņēmējdarbību - Zāļu mazumtirdzniecības valsts monopols - Uzņēmums, kam uzticēti pienākumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi)

(2005/C 182/03)

tiesvedības valoda — zviedru

Lietā C-438/02 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Stockholms tingsrätt (Stokholmas Tiesa, Zviedrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2002. gada 29. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2002. gada 4. decembrī, krimināllietā pret Kristeru Hanneru [Krister Hanner], Tiesa (virspalāta) šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Jāns [P. Jann] (referents), K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], A. Ross [A. Rosas], tiesneši Ž.-P. Puisošē [J.-P. Puissochet], R. Šintgens [R. Schintgen], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger], sekretāre Mugika Arsamendi [Mugica Arzamendi], galvenā administratore, 2005. gada 31. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

EKL 31. panta 1. punkts iestājas pret normām, kas paredz ekskluzīvas mazumtirdzniecības tiesības, kuras regulē tādi noteikumi kā pamata prāvā esošie.

---

(1)  OV C 31, 08.02.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/2

---

TIESAS SPRIEDUMS

(virspalāta)

2005. gada 7. jūnijā

lietā C-17/03 (College van Beroep voor het bedrijfsleven lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) Vereniging voor Energie, Milieu en Water u.c. pret Directeur van de Dienst uitvoering en toezicht energie  (1)

(Elektroenerģijas iekšējais tirgus - Privileģēta pieeja elektroenerģijas pārrobežu pārvades sistēmai - Uzņēmumi, kam agrāk uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi - Ilgtermiņa līgumi, kas pastāvēja pirms tirgus liberalizācijas - Direktīva 96/92/EK - Nediskriminācijas princips - Tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības princips)

(2005/C 182/04)

tiesvedības valoda — holandiešu

Lietā C-17/03 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko College van Beroep voor het bedrijfsleven (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2002. gada 13. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 16. janvārī, tiesvedībā Vereniging voor Energie, Milieu en Water, Amsterdam Power Exchange Spotmarket BV, Eneco NV pret Directeur van de Dienst uitvoering en toezicht energie, klātesot Nederlands Elektriciteit Administratiekantoor BV, pirms tam — Samenwerkende ElektriciteitsProduktiebedrijven NV, Tiesa (virspalāta) šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātas priekšsēdētāji P. Jāns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans] un A. Ross [A. Rosas] (referents), tiesneši Ž.-P. Puisošē [J.-P. Puissochet], R. Šintgens [R. Schintgen], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr], M. Ilešičs [M. Ilešič], J. Malenovskis [J. Malenovský] un U. Lehmuss [U. Lõhmus], ģenerāladvokāte K. Štiksa-Hakla [C. Stix-Hackl], sekretāre M.-F. Kontē [M.-F. Contet], galvenā administratore, 2005. gada 7. jūnijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 19. decembra Direktīvas 96/92/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu 7. panta 5. punkts un 16. pants attiecas ne tikai uz tehniskiem noteikumiem, bet šīs normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās attiecas uz visu veidu diskrimināciju;

2)

šie panti iestājas pret valsts pasākumiem, kas piešķir uzņēmumam elektroenerģijas pārrobežu pārvades prioritāru jaudu, neatkarīgi no tā, vai šos pasākumus pieņēmis sistēmas operators, sistēmas pārvaldības kontrolieris vai likumdevējs, ja šādi pasākumi nav atļauti Direktīvas 96/92 24. pantā paredzētās kārtības ietvaros.

---

(1)  OV C 70, 02.03.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/3

---

TIESAS SPRIEDUMS

(pirmā palāta)

2005. gada 26. maijā

lietā C-20/03 (rechtbank van eerste aanleg te Brugge lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — kriminālā tiesvedība pret Marcel Burmanjer, René Alexander Van Der Linden, Anthony De Jong  (1)

(Brīva preču aprite - EKL 28. pants - Pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību - Izbraukuma tirdzniecība - Periodikas izdevumu abonēšana - Iepriekšēja atļauja)

(2005/C 182/05)

tiesvedības valoda — holandiešu

Lietā C-20/03 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko rechtbank van eerste aanleg te Brugge (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 17. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 21. janvārī, kriminālajā tiesvedībā pret Marselu Burmanjeru [Marcel Burmanjer], Renē Aleksandru Van der Lindenu [René Alexander Van Der Linden] un Entoniju De Jungu [Anthony De Jong], Tiesa (pirmā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Jāns [P. Jann], tiesneši A. Ross [A. Rosas] (referents), K. Lēnartss [K. Lenaerts], S. fon Bārs [S. von Bahr] un K. Šīmans [K. Schiemann], ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger], sekretāre M.-F. Kontē [M.-F. Contet], galvenā administratore, 2005. gada 26. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

EKL 28. pants neiestājas pret tādu valsts kārtību, saskaņā ar kuru dalībvalsts kā sodāmu pārkāpumu kvalificē periodikas izdevumu abonementu izbraukuma tirdzniecību savā teritorijā bez iepriekšējas atļaujas, ja tāda kārtība, neizšķirot pēc preču izcelsmes, ir piemērojama visiem attiecīgajiem tirgus dalībniekiem, kas darbojas šajā teritorijā, ciktāl šī kārtība kā juridiski, tā faktiski vienādi skar šīs valsts izcelsmes preču un citu dalībvalstu izcelsmes preču tirdzniecību.

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā pamata lietas apstākļus, valsts tiesību piemērošana garantē to, ka minētā kārtība kā juridiski, tā faktiski vienādi skar šīs dalībvalsts preču un citu dalībvalstu izcelsmes preču tirdzniecību, kā arī gadījumā, ja tas tā nebūtu, jānoskaidro, vai minēto kārtību pamato vispārējo interešu mērķis tādā nozīmē, kādu Tiesas judikatūra piešķir šim jēdzienam, un vai tā ir samērīga ar šo mērķi.

---

(1)  OV C 70, 22.03.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/3

---

TIESAS SPRIEDUMS

(Virspalāta)

2005. gada 31. maijā

lietā C-53/03 (Epitropi Antagonismou lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) Synetairismos Farmakopoion Aitolias & Akarnanias (Syfait) u.c. pret GlaxoSmithKline plc u.c. (1)

(Pieņemamība - Valsts tiesas jēdziens - Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana - Atteikums piegādāt vairumtirgotājiem farmaceitiskos produktus - Paralēlā tirdzniecība)

(2005/C 182/06)

tiesvedības valoda — grieķu

Lietā C-53/03 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Epitropi Antagonismou (Konkurences komisija, Grieķija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 22. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 5. februārī, tiesvedībā Synetairismos Farmakopoion Aitolias & Akarnanias (Syfait)u.c., Panellinios syllogos farmakapothikarion, Interfarm — A. Agelakos & Sia OE u.c., K. P. Marinopoulos Anonymos Etairia emporias kai dianomis farmakeftikon proïonton u.c. pret GlaxoSmithKline plc, GlaxoSmithKline AEVE, agrāk Glaxowellcome AEVE, Tiesa (virspalāta) šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Jāns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C.W.A. Timmermans], A. Ross [A. Rosas] un R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann] (referents), R. Šintgens [R. Schintgen], N. Kolnerika [N. Colneric] un S. fon Bārs [S. von Bahr], ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F.G. Jacobs], sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore, 2005. gada 31. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

Tiesas kompetencē neietilpst atbildes sniegšana uz Epitropi Antagonismou jautājumiem, kas iesniegti ar 2003. gada 22. janvārī pieņemto lēmumu.

---

(1)  OV C 101, 26.04.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/4

---

TIESAS SPRIEDUMS

(sestā palāta)

2005. gada 2. jūnijā

lietā C-83/03 Eiropas Kopienu Komisija pret Itālijas Republiku (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Vide - Direktīva 85/337/EEK - Projektu ietekmes uz vidi novērtējums - Jahtu ostas būvniecība Fosačesijā)

(2005/C 182/07)

tiesvedības valoda — itāļu

Lietā C-83/03 par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2003. gada 26. februārī cēla Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — R. Amorozi [R. Amorosi] un A. Aresu [A. Aresu]) pret Itālijas Republiku (pārstāvis — I. Braguļja [I. M. Braguglia], kam palīdz M. Fjorilli [M. Fiorilli], avvocatto dello Stato), Tiesa (sestā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs E. Borgs-Bartets [A. Borg Barthet], tiesneši Ž.-P. Puisošē [J.-P. Puissochet] (referents) un S. fon Bārs [S. von Bahr], ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer], sekretārs R. Grass [R. Grass], 2005. gada 2. jūnijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

tā kā Abruci reģions pareizi neizvērtēja, vai Fosačesijas (Kjeti) jahtu ostas būvniecības projektam, kas bija tāda veida projekts, kas ietverts Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvas 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu II pielikumā, bija pazīmes, kuru gadījumā bija jāveic tā ietekmes uz vidi novērtēšanas procedūra, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šīs direktīvas 4. panta 2. punkts;

2)	Itālijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 112, 10.05.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/4

---

TIESAS SPRIEDUMS

(otrā palāta)

2005. gada 12. maijā

lietā C-112/03 (cour d'appel de Grenoble lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) Société financière et industrielle du Peloux pret Axa Belgium u.c.  (1)

(Briseles Konvencija - Jurisdikcija attiecībā uz apdrošināšanas līgumiem - Apdrošinājuma ņēmēja un apdrošinātāja, kuru domicils atrodas vienā un tajā pašā līgumslēdzējā valstī, vienošanās par jurisdikcijas noteikšanu - Jurisdikcijas noteikšanas klauzulas spēkā esamība attiecībā pret apdrošināto, kas to nav apstiprinājis - Apdrošinātais, kura domicils atrodas citā līgumslēdzējā valstī)

(2005/C 182/08)

tiesvedības valoda — franču

Lietā C-112/03 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši 1971. gada 3. jūnija protokolam par Tiesas 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās interpretāciju, ko Cour d'appel de Grenoble [Grenobles Apelācijas tiesa] (Francija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 20. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 13. martā, tiesvedībā Société financière et industrielle du Peloux pret Axa Belgium u.c., Gerling Konzern Belgique SA, Établissements Bernard Laiterie du Chatelard, Calland Réalisations SARL, Žozefu Kalandu [Joseph Calland], Mauriciju Pikardu [Maurice Picard], Abeille Assurances Cie, Mutuelles du Mans SA, SMABTP, Axa Corporate Solutions Assurance SA, Zurich International France SA, Tiesa (otrā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], J. Makarčiks [J. Makarczyk], P. Kūris [P. Kūris] un J. Klučka [J. Klučka] (referents), ģenerāladvokāts A. Ticano [A. Tizzano], sekretāre K. Štranca [K. Sztranc], administratore, 2005. gada 12. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

atbilstoši 12. panta 3. punktam 1968. gada 27. septembra Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, ko groza 1978. gada 9. oktobra Konvencija par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos, 1982. gada 25. oktobra Konvencija par Grieķijas Republikas pievienošanos, 1989. gada 26. maija Konvencija par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos un 1996. gada 29. novembra Konvencija par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos, paredzēto jurisdikcijas noteikšanas klauzulu nevar kā saistošu attiecināt uz apdrošināšanas līguma apdrošināto — apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju, kas minēto klauzulu nav noteikti parakstījis un kura domicils ir citā līgumslēdzējā valstī nekā apdrošinājuma ņēmēja un apdrošinātāja valsts.

---

(1)  OV C 112, 10.05.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/5

---

TIESAS SPRIEDUMS

(trešā palāta)

2005. gada 2. jūnijā

lietā C-136/03 (Verwaltungsgerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) Georg Dörr un Ibrahim Ünal pret Sicherheitsdirektion für das Bundesland Vorarlberg  (1)

(Personu brīva pārvietošanās - Sabiedriskā kārtība - Direktīva 64/221/EEK - 8. un 9. pants - Uzturēšanās aizliegums un izraidīšanas rīkojums sakarā ar noziedzīgiem nodarījumiem - Apelācija, kas attiecas tikai uz lēmuma, ar kuru izbeigta prasītāja uzturēšanās, tiesiskumu - Apelācijas sūdzība, kas neaptur nolēmuma izpildi - Attiecīgās personas tiesības iesniegt apsvērumus attiecībā uz pamatotību iestādei, kurai jāsniedz atzinums - EEK un Turcijas Asociācijas līgums - Darba ņēmēju brīva pārvietošanās - Asociācijas Padomes Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 1. punkts un 14. panta 1. punkts)

(2005/C 182/09)

tiesvedības valoda — vācu

Lietā C-136/03 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Verwaltungsgerichtshof (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 18. martā un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 26. martā, tiesvedībās Georg Dörr pret Sicherheitsdirektion für das Bundesland Kärnten un Ibrahim Ünal pret Sicherheitsdirektion für das Bundesland Vorarlberg, Tiesa (trešā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas] (referents), tiesneši E. Borgs-Bartets [A. Borg Barthet], S. fon Bārs [S. von Bahr], J. Malenovskis [J. Malenovský] un U. Lehmuss [U. Lõhmus], ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [M. Poiares Maduro], sekretāre M. Mugika Arsamendi [M. Múgica Arzamendi], galvenā administratore, 2005. gada 2. jūnijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

Padomes 1964. gada 25. februāra Direktīvas 64/221/EEK par īpašu pasākumu saskaņošanu attiecībā uz ārvalstnieku pārvietošanos un uzturēšanos, kas ir attaisnojami ar sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aizsardzību, 9. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas iestājas pret tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru rīkojuma par izraidīšanu no šīs dalībvalsts, kas pieņemts attiecībā uz citas dalībvalsts pilsoni, pārsūdzēšana tiesā neaptur nolēmuma izpildi, un, izskatot apelācijas sūdzību pret šo lēmumu, rīkojumu par izraidīšanu var izvērtēt tikai attiecībā uz tā tiesiskumu, tā kā nav izveidota kompetenta iestāde minētā noteikuma izpratnē;

2)	Direktīvas 64/221 8. un 9. pantā paredzētās procesuālās garantijas ir attiecināmas uz tādiem Turcijas pilsoņiem, uz kuriem attiecas Asociācijas Padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas nodibināšanu 6. vai 7. punkts.

---

(1)  OV C 135, 07.06.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/5

---

TIESAS SPRIEDUMS

(otrā palāta)

2005. gada 26. maijā

lietā C-212/03 Eiropas Kopienu Komisija pret Francijas Republiku (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību - Iepriekšējas atļaujas procedūra personīgam zāļu importam - Cilvēkiem paredzētas zāles - Homeopātiskās zāles)

(2005/C 182/10)

tiesvedības valoda — franču

Lietā C-212/03 par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2003. gada 15. maijā cēla Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — H. Stovlbeks [H. Støvlbæk] un B. Stromskis [B. Stromsky]) pret Francijas Republiku (pārstāvji — Ž. de Bergess [G. de Bergues], S. Berheota-Nunjesa [C. Bergeot-Nunes] un R. Lūsli-Surana [R. Loosli-Surrans]), Tiesa (otrā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann] (referents), R. Šintgens [R. Schintgen], J. Makarčiks [J. Makarczyk] un J. Klučka [J. Klučka], ģenerāladvokāts L. A Hēlhuds [L. A. Geelhoed], sekretāre M. Mugika Arsamendi [M. Múgica Arzamendi], galvenā administratore, 2005. gada 26. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

piemērojot: — iepriekšējas atļaujas procedūru tādu zāļu, kuras likumīgi izrakstītas Francijā un atļautas saskaņā ar Padomes 1965. gada 26. janvāra Direktīvu 65/65/EEK par normatīvu un administratīvu aktu par zālēm tuvināšanu, kas grozīta ar Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvu 93/39/EEK, gan Francijā, gan dalībvalstī, kurā tās pirktas, personīgam importam, kas nav veikts ar personīgo transportu; — iepriekšējas atļaujas procedūru tādu homeopātisko zāļu, kuras likumīgi izrakstītas Francijā un reģistrētas dalībvalstī saskaņā ar Padomes 1992. gada 22. septembra Direktīvu 92/73/EEK, ar ko paplašina piemērošanas jomu Direktīvai 65/65/EEK un Direktīvai 75/319/EEK par normatīvu un administratīvu aktu par zālēm tuvināšanu un ievieš papildu noteikumus homeopātiskajām zālēm, personīgam importam, kas nav veikts ar personīgo transportu, un — nesamērīgu iepriekšējas atļaujas procedūru tādu zāļu, kuras likumīgi izrakstītas Francijā un nav atļautas šajā dalībvalstī, bet gan tikai tajā dalībvalstī, kurā tās pirktas, personīgam importam, kas nav veikts ar personīgo transportu, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 28. pants;

2)	Francijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 158, 05.07.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/6

---

TIESAS SPRIEDUMS

(virspalāta)

2005. gada 24. maijā

lietā C-244/03 Francijas Republika pret Eiropas Parlamentu un Eiropas Savienības Padomi (1)

(Kosmētikas līdzekļi - Testēšana ar dzīvniekiem - Direktīva Nr. 2003/15/EK - Tiesību akta daļēja atcelšana - 1. panta 2. punkts - Nedalāmība - Nepieņemamība)

(2005/C 182/11)

tiesvedības valoda — franču

Lietā C-244/03 par prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši EKL 230. pantam, ko 2003. gada 3. jūnijā cēla Francijas Republika (pārstāvji — F. Alabruns [F. Alabrune], K. Lemērs [C. Lemaire] un Ž. de Bergess [G. de Bergues], pēc tam — Ž. de Bergess, Ž.-L. Florēns [J.-L. Florent] un D. Petraušs [D. Petrausch]) pret Eiropas Parlamentu (pārstāvji — Ž. L. Rufass Kintana [J. L. Rufas Quintana] un M. Mūrs [M. Moore], pēc tam — M. Mūrs un K. Bredlijs [K. Bradley]) un Eiropas Savienības Padomi (pārstāvji — Ž.-P. Žakē [J.-P. Jacqué] un M. K. Džordži Forta [M. C. Giorgi Fort]), Tiesa (virspalāta) šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātas priekšsēdētāji P. Jāns [P. Jann] un K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], A. La Pergola [A. La Pergola], Ž.-P. Puisošē [J.-P. Puissochet], R. Šintgens [R. Schintgen], K. Šīmans [K. Schiemann] (referents), J. Makarčiks [J. Makarczyk], P. Kūris [P. Kūris], U. Lehmuss [U. Lõhmus], E. Levits un A. O'Kīfs [A. Ó Caoimh], ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed], sekretāre K. Štranca [K. Sztranc], administratore, 2005. gada 24. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)	prasību noraidīt;

2)	Francijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 171, 19.07.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/6

---

TIESAS SPRIEDUMS

(pirmā palāta)

2005. gada 2. jūnijā

lietā C-266/03 Eiropas Kopienu Komisija pret Luksemburgas Lielhercogisti (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Dalībvalsts divpusēju nolīgumu sarunu process, to noslēgšana, ratifikācija un stāšanās spēkā - Kravu vai pasažieru pārvadājumi pa ūdensceļiem - Kopienas ārējā kompetence - EKL 10. pants - Regulas (EEK) Nr. 3921/91 un (EK) Nr. 1356/96)

(2005/C 182/12)

tiesvedības valoda — franču

Lietā C-266/03 par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2003. gada 18. jūnijā cēla Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — K. Šmita [C. Schmidt] un V. Vilss [W. Wils]) pret Luksemburgas Lielhercogisti (pārstāvji — Z. Šrainers [S. Schreiner]), Tiesa (pirmā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Jāns [P. Jann], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), K. Lēnartss [K. Lenaerts], S. fon Bārs [S. von Bahr] un K. Šīmans [K. Schiemann], ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger], sekretārs R. Grass [R. Grass], 2005. gada 2. jūnijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

vedot sarunas, noslēdzot, ratificējot un pasludinot, ka ir stājušies spēkā — Luksemburgas Lielhercogistes valdības un Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republikas valdības nolīgumu par pārvadājumiem pa ūdensceļiem, kas parakstīts Luksemburgā, 1992. gada 30. decembrī, — Luksemburgas Lielhercogistes valdības un Rumānijas valdības nolīgumu par pārvadājumiem pa ūdensceļiem, kas parakstīts Bukarestē, 1993. gada 10. novembrī un — Luksemburgas Lielhercogistes valdības un Polijas valdības nolīgumu par iekšējiem ūdensceļiem, kas parakstīts Luksemburgā, 1994. gada 9. martā, nesadarbojoties un nesaskaņojot tos ar Komisiju, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar EKL 10. pantu.

2)	prasību pārējā daļā noraidīt;

3)	Eiropas Kopienu Komisija un Luksemburgas Lielhercogiste katra sedz savus izdevumus pati.

---

(1)  OV C 200, 23.08.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/7

---

TIESAS SPRIEDUMS

(otrā palāta)

2005. gada 12. maijā

lietā C-278/03 Eiropas Kopienu Komisija pret Itālijas Republiku (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Darba ņēmēju brīva pārvietošanās - Konkursi par pedagoģiskā personāla pieņemšanu darbā Itālijas valsts skolās - Citās dalībvalstīs iegūtas profesionālās pieredzes neņemšana vērā vai nepietiekama ņemšana vērā - EKL 39. pants - Regulas (EEK) Nr. 1612/68 3. pants)

(2005/C 182/13)

tiesvedības valoda — itāļu

Lietā C-278/03 par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2003. gada 26. jūnijā cēla Eiropas Kopienu Komisija (pārstāve — M.-Ž. Žonsī [M.-J. Jonczy]) pret Itālijas Republiku (pārstāvis — I. M. Braguļja [I. M. Braguglia], kam palīdz G. De Belli [G. De Bellis], avvocato dello Stato), Tiesa (otrā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans] (referents), tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], R. Šintgens [R. Schintgen], Dž. Arestis [G. Arestis] un J. Klučka [J. Klučka], ģenerāladvokāte: K. Štiksa-Hakla [C. Stix-Hackl], sekretārs: R. Grass [R. Grass], 2005. gada 12. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

neņemot vērā vai vismaz neņemot vērā tādā pašā veidā profesionālo pieredzi, ko Kopienas pilsoņi ir ieguvuši, veicot pedagoģisko darbību, atkarībā no tā, vai šī darbība ir veikta Itālijā vai citās dalībvalstīs, lai šie pilsoņi piedalītos Itālijas valsts skolu pedagoģiskā personāla darbā pieņemšanas konkursos, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 39. pants un Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā 3. panta 1. punkts;

2)	Itālijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 213, 06.09.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/7

---

TIESAS SPRIEDUMS

(pirmā palāta)

2005. gada 26. maijā

lietā C-283/03 (College van beroep voor het bedrijfsleven lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) A. H. Kuipers pret Productschap Zuivel  (1)

(Tirgu kopīgā organizācija - Piens un piena produkti - Regula (EEK) Nr. 804/68 - Valsts izveidots režīms, saskaņā ar kuru pienotavas veic ieturējumus no cenas, kas maksājama piena govju audzētājiem, vai pārskaita tiem piemaksas atkarībā no piegādātā piena kvalitātes - Nesaderīgums)

(2005/C 182/14)

tiesvedības valoda — holandiešu

Lietā C-283/03 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko College van beroep voor het bedrijfsleven (Apelācijas tiesa tirdzniecības un rūpniecības jautājumos, Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 27. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 30. jūnijā, tiesvedībā A. H. Kuipers pret Productschap Zuivel, Tiesa (pirmā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Jāns [P. Jann], tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], K. Šīmans [K. Schiemann] (referents) un M. Ilešičs [M. Ilešič], ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott], sekretāre M.-F. Kontē [M.-F. Contet], galvenā administratore, 2005. gada 26. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

Kopējais cenu režīms, kas balstīts uz tirgu kopīgu organizāciju piena un piena produktu nozarē, kura izveidota ar Padomes 1968. gada 27. jūnija Regulu (EEK) Nr. 804/68 par piena un piena produktu tirgu kopīgo organizāciju, kurā izdarīti grozījumi ar Padomes 1995. gada 29. jūnija Regulu (EK) Nr. 1538/95, aizliedz dalībvalstīm arī ražošanas stadijā vienpusēji pieņemt normas, kas ietekmē cenu veidošanas mehānismu, ko regulē kopīgā organizācija. Šādam gadījumam atbilst pamata prāvā apstrīdētais režīms, ar ko, neskatoties uz tā apgalvoto vai faktisko mērķi, ir izveidots mehānisms, saskaņā ar kuru:

—	pirmkārt, pienotavām ir jāveic ieturējumi no tām piegādātā piena cenas, ja tas neatbilst noteiktiem kvalitātes kritērijiem, un,

—

otrkārt, noteiktā periodā visās pienotavās šādi iegūtā naudas summa, kas novērtēta kopumā, pēc iespējamas finanšu plūsmas starp pienotavām ir jāsadala vienāda apmēra piemaksu veidā, ko pienotavas izmaksā par minētajā periodā tām piegādātiem 100 kg piena tiem piena govju audzētājiem, kuri piegādājuši minētajiem kvalitātes kritērijiem atbilstošu pienu.

---

(1)  OV C 213, 06.09.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/8

---

TIESAS SPRIEDUMS

(sestā palāta)

2005. gada 12. maijā

lietā C-315/03 Eiropas Kopienu Komisija pret Huhtamaki Dourdan SA  (1)

(Šķīrējklauzula - Pētniecības līguma izpildes ietvaros izmaksātā avansa atmaksa - Izmaksu daļas nepamatotība)

(2005/C 182/15)

tiesvedības valoda — franču

Lietā C-315/03 par prasību atbilstoši EKL 238. pantam, ko 2003. gada 23. jūlijā cēla Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvis — K. Džiolito [C. Giolito]) pret Huhtamaki Dourdan SA, Dūrdana [Dourdan] (Francija), (pārstāvji — F.Puels [F. Puel] un L. Fransuā–Martēns [L. François-Martin], advokāti), Tiesa (sestā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], tiesneši Ž.- P. Puisošē [ J.-P. Puissochet] (referents) un S. fon Bārs [S. von Bahr], ģenerāladvokāts L. M. Pojarešs Maduru [L.M. Poiares Maduro], sekretārs R. Grass [R. Grass], 2005. gada 12. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

Huhtamaki Dourdan SA samaksā Eiropas Kopienu Komisijai EUR 151 533,47 — daļu no atmaksājamā avansa samaksas, kas tika pārskaitīts līguma Nr. BRST-CT 98 5422 ietvaros, un EUR 23 583,63 — procentu maksājumu, par laika posmu līdz šī sprieduma pasludināšanas dienai. Tāpat Huhtamaki Dourdan SA atlīdzina Komisijai procentu maksājumu pēc likmes 4,81 % no atlikušās nenomaksātās kompensācijas summas par laika posmu no šī sprieduma pieņemšanas dienas līdz pilnīgai parāda nomaksai.

2)	Huhtamaki Dourdan SA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 213, 06.09.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/8

---

TIESAS SPRIEDUMS

(trešā palāta)

2005. gada 26. maijā

lietā C-332/03 Eiropas Kopienu Komisija pret Portugāles Republiku (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Zivsaimniecība - Resursu saglabāšana un pārvaldība - Regulas (EEK) Nr. 3760/92 un Nr. 2847/93 - Zvejniecības kontroles pasākumi)

(2005/C 182/16)

tiesvedības valoda — portugāļu

Lietā C-332/03 par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2003. gada 29. jūlijā cēla Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — T. van Reins [T. van Rijn] un A.-M. Alviša Vjeira [A.-M. Alves Vieira]) pret Portugāles Republiku (pārstāvji — L. Fernandišs [L. Fernandes] un M. J. Polikarpo [M. J. Policarpo]), Tiesa (trešā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas], tiesneši Ž.-P. Puisošē [J.-P. Puissochet] (referents), S. fon Bārs [S. von Bahr], J. Malenovskis [J. Malenovský] un U. Lehmuss [U. Lõhmus], ģenerāladvokāte K. Štiksa-Hakla [C. Stix-Hackl], sekretārs R. Grass [R. Grass], 2005. gada 26. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

Portugāles Republika 1994.-1996. zvejniecības gadā, — nepieņemot piemērotas metodes tai piešķirto kvotu izmantošanai, — nenodrošinot Kopienas tiesību ievērošanu saglabāšanas jomā, pietiekami nekontrolējot zvejniecību un pienācīgi nepārbaudot zvejas floti, kā arī pārkraušanu un lomu reģistrēšanu; — provizoriski neaizliedzot zveju ar kuģiem, kas peld zem valsts karoga vai kas reģistrēti tās teritorijā, kad tai piešķirtās kvotas uzskatāmas par izsmeltām, un galīgi aizliedzot zvejniecību tikai tad, kad tās kvotas ievērojami pārsniegta; — nenodrošinot ratificēšanas sistēmas efektīvu darbību, kas aptver jo īpaši savstarpējas pārbaudes un ziņu pārbaudīšanu, izmantojot datorizētu datu bāzi, nav izpildījusi prasības attiecībā uz iepriekš minēto zvejniecības kvotu pārvaldību un kontroli 1994., 1995. un 1996. gadā saskaņā ar 9. panta 2. punktu Padomes 1992. gada 20. decembra Regulā (EEK) Nr. 3760/92, ar kuru izveido Kopienas sistēmu zivsaimniecībai un akvakultūrai, kā arī 2. pantu, 19. panta 1. un 2. punktu, 21. panta 1. un 2. punktu Padomes 1993. gada 12. oktobra Regulā (EEK) Nr. 2847/93, ar kuru izveido kontroles sistēmu, kas piemērojama kopējai zivsaimniecības politikai.

2)	prasību pārējā daļā noraidīt;

3)	piespriest Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 135, 07.06.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/9

---

TIESAS SPRIEDUMS

(otrā palāta)

2005. gada 12. maijā

lietā C-347/03 (Tribunale amministrativo regionale del Lazio lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) Regione autonoma Friuli-Venezia Giulia un Agenzia regionale per lo sviluppo rurale (ERSA) pret Ministero delle Politiche Agricole e Forestali  (1)

(Starptautiskās attiecības - EK un Ungārijas Līgums par savstarpēju vīnu nosaukumu aizsardzību un kontroli - Dažu Ungārijā ražotu vīnu nosaukumu aizsardzība Kopienā - Ģeogrāfiskās izcelsmes norāde “Tokaj” - Sarakste - Iespēja izmantot nosaukumu “Tocai” izteicienos “Tocai friulano” vai “Tocai italico”, lai aprakstītu un noformētu konkrētus Itālijas vīnus, jo īpaši, kvalitatīvos vīnus, kas ražoti īpašos reģionos (“kvalitatīvie vīni”), pārejas periodā, kas beidzas 2007. gada 31. martā - Šādas iespējas izslēgšana pārejas perioda beigās - Spēkā esamība - Juridiskais pamats - EKL 133. pants - Starptautisko tiesību principi attiecībā uz līgumiem - LIĪTT (TRIPs) 22. līdz 24. pants - Pamattiesību aizsardzība - Tiesības uz īpašumu)

(2005/C 182/17)

tiesvedības valoda — itāļu

Lietā C-347/03 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Tribunale amministrativo regionale del Lazio [Lacio Reģionālā administratīvā tiesa] (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 9. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 7. augustā, tiesvedībā Regione autonoma Friuli-Venezia Giulia un Agenzia regionale per lo sviluppo rurale (ERSA) pret Ministero delle Politiche Agricole e Forestali, piedaloties Venetas Reģionam [Regione Veneto], Tiesa (otrā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans] (referents), tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], R. Šintgens [R. Schintgen], Dž. Arestis [G. Arestis] un J. Klučka [J. Klučka], ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs], sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore, 2005. gada 12. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

Eiropas Līgums par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Ungārijas Republiku, no otras puses, nav uzskatāms par Padomes 1993. gada 23. decembra Lēmuma 93/742/EK par līguma noslēgšanu starp Eiropas Kopienu un Ungārijas Republiku par savstarpēju vīnu nosaukumu aizsardzību un kontroli juridisko pamatu;

2)	EKL 133. pants, kas ir norādīts Lēmuma 93/724 preambulā, ir uzskatāms par atbilstošu juridisko pamatu tam, lai Kopiena viena noslēgtu līgumu starp Eiropas Kopienu un Ungārijas Republiku par savstarpēju vīnu nosaukumu aizsardzību un kontroli;

3)

aizliegums lietot nosaukumu “Tocai” Itālijā pēc 2007. gada 31. marta, kas izriet no sarakstes par Līguma starp Eiropas Kopienu un Ungārijas Republiku par savstarpēju vīnu nosaukumu aizsardzību un kontroli 4. pantu, nav pretrunā homonīmu nosaukumu noteikumiem, kas paredzēti tā paša līguma 4. panta 5. punktā;

4)

Kopējā Deklarācija par homonīmiem, kas attiecas uz Līguma starp Eiropas Kopienu un Ungārijas Republiku par savstarpēju vīnu nosaukumu aizsardzību un kontroli 4. panta 5. punktu, tās pirmajā daļā nosakot, ka attiecībā uz tā paša līguma 4. panta 5. punkta a) apakšpunktu līgumslēdzējas puses ir atzinušas, ka pārrunu laikā tām nebija zināms neviens konkrēts gadījums, kur attiecīgās tiesību normas varētu tikt piemērotas, nav uzskatāma par acīmredzami nepatiesu faktu atspoguļojumu;

5)

22. līdz 24. pants Līgumā par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām, kas ir Līguma par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidošanu Pielikums 1 C, kas tika apstiprināts Eiropas Kopienas vārdā attiecībā uz tās kompetencē ietilpstošajiem jautājumiem ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, kāds ir pamata prāvā, kas attiecas uz homonimitāti starp trešo valstu ģeogrāfisko nosaukumu un nosaukumu, kurā ietverts vīnogulāja šķirnes nosaukums, kas lietots, lai aprakstītu un noformētu noteiktus Kopienu vīnus, kas no tām tika ražoti, šīs tiesību normas nenosaka to, ka turpmāk būtu jābūt iespējamam šo nosaukumu lietot, neskatoties uz divkāršu nosacījumu, ka attiecīgajiem ražotājiem bija tas jālieto iepriekš vai nu vismaz 10 gadus pirms 1994. gada 15. aprīļa, vai arī labticīgi pirms šā datuma un ka tajā ir skaidri jānorāda valsts, reģions vai vieta, kurā tika ražoti aizsargājamie vīni, tā, lai patērētāji netiktu maldināti;

6)

īpašuma tiesības neaizliedz to, ka Friuli-Venēcija-Džūlija [Frioul-Vénétie Julienne] autonomā reģiona (Itālija) attiecīgajiem operatoriem ir liegta iespēja lietot nosaukumu “Tocai” izteicienos “Tocai friulano” vai “Tocai italico”, lai aprakstītu un noformētu noteiktus Itālijas kvalitatīvos vīnus, kas ražoti īpašos reģionos, pēc pārejas perioda, kas beidzas 2007. gada 31. martā, kas izriet no sarakstes par 4. pantu Līgumā starp Eiropas Kopienu un Ungārijas Republiku par savstarpēju vīnu nosaukumu aizsardzību un kontroli, kas ir šā līguma pielikumā, bet nav minēts pašā līgumā.

---

(1)  OV C 264, 01.11.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/10

---

TIESAS SPRIEDUMS

(pirmā palāta)

2005. gada 26. maijā

lietā C-409/03 (Bundesfinanzhof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) Société d'exportation de produits agricoles SA (SEPA) pret Hauptzollamt Hamburg-Jonas  (1)

(Eksporta kompensācijas - Liellopu un teļa gaļa - Nokaušana īpašas steidzamības kārtībā - Regula (EEK) Nr. 3665/87 - 13. pants - Veselības prasībām atbilstoša, pienācīgi laba tirdzniecības kvalitāte - Derīgums pārdošanai parastos apstākļos)

(2005/C 182/18)

tiesvedības valoda — vācu

Lietā C-409/03 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Bundesfinanzhof (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 15. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 1. oktobrī, tiesvedībā Société d'exportation de produits agricoles SA (SEPA) pret Hauptzollamt Hamburg-Jonas , Tiesa (pirmā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Jāns [P. Jann], tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts], N. Kolnerika [N. Colneric], K. Šīmans [K. Schiemann] un E. Juhāss [E. Juhász] (referents), ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger], sekretāre M.-F. Kontē [M.-F. Contet], galvenā administratore, 2005. gada 26. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

13. pants Komisijas 1987. gada 27. novembra Regulā (EEK) Nr. 3665/87 par lauksaimniecības produktu eksporta kompensāciju sistēmas kopējiem piemērošanas noteikumiem ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka gaļu, kas atbilst veselības prasību kritērijiem un kuras pārdošanu Eiropas Kopienā lietošanai uzturā Kopienas tiesiskais regulējums ierobežo vietējā tirgus ietvaros sakarā ar to, ka tās izcelsme ir no dzīvniekiem, kas nokauti īpašas steidzamības kārtībā, nevar uzskatīt par tādu, kam piemīt “veselības prasībām atbilstoša, pienācīgi laba tirdzniecības kvalitāte”, kas ir nepieciešams nosacījums eksporta kompensāciju piešķiršanai.

---

(1)  OV C 275, 15.11.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/10

---

TIESAS SPRIEDUMS

(otrā palāta)

2005. gada 12. maijā

lietā C-415/03 Eiropas Kopienu Komisija pret Grieķijas Republiku (1)

(Valsts atbalsts - Atgūšanas pienākums - Pilnīga izpildes iespējas neesamība - Trūkums)

(2005/C 182/19)

tiesvedības valoda — grieķu

Lietā C-415/03 par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam, ko 2003. gada 25. septembrī cēla Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — D. Triantafilu [D. Triantafyllou] un H. Buendia Sjerra [J. Buendía Sierra]) pret Grieķijas Republiku (pārstāvji — A. Samoni-Rantou [A. Samoni-Rantou], P. Milonopuls [P. Mylonopoulos], F. Spatopuls [F. Spathopoulos] un P. Anestis [P. Anestis]), Tiesa (otrā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), R. Šintgens [R. Schintgen], Dž. Arestis [G. Arestis] un J. Klučka [J. Klučka], ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed], sekretāre M. Fereira [M. Ferreira], galvenā administratore, 2005. gada 12. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

noteiktajā termiņā neveicot pasākumus, kas vajadzīgi, lai atgūtu piešķirto valsts atbalstu, kas atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar kopējo tirgu, izņemot to, kas attiecas uz iemaksām valsts sociālas apdrošināšanas iestādei, atbilstoši 3. pantam Komisijas 2002. gada 11. decembra Lēmumā Nr. 2003/372/EK par valsts atbalstu, ko Grieķija piešķīra Olympic Airways, Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek minētais 3. pants;

2)	Grieķijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

---

(1)  OV C 289, 29.11.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/11

---

TIESAS SPRIEDUMS

(otrā palāta)

2005. gada 12. maijā

lietā C-444/03 (Verwaltungsgericht Berlin lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) Meta Fackler KG pret Bundesrepublik Deutschland  (1)

(Cilvēkiem paredzētas zāles - Homeopātiskās zāles - Valsts tiesību norma, kas no īpašas, vienkāršotas reģistrācijas procedūras izslēdz zāles, kas sastāv no atzītām homeopātiskām vielām, kad to kā homeopātisko zāļu izmantošana nav vispārīgi atzīta)

(2005/C 182/20)

tiesvedības valoda — vācu

Lietā C-444/03 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā Tiesa, Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 28. augustā un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 21. oktobrī, tiesvedībā Meta Fackler KG pret Bundesrepublik Deutschland , Tiesa (otrā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], K Gulmans [C. Gulmann] (referents), P. Kūris [P. Kūris] un J. Klučka [J. Klučka], ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger], K. Štranca [K. Sztranc], administratore, 2005. gada 12. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīvas 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm, 14. un 15. pants jāinterpretē tādā nozīmē, ka tie iestājas pret valsts tiesību normu, kas no īpašas, vienkāršotas reģistrācijas procedūras izslēdz zāles, kas satur dažādas atzītas homeopātiskas vielas, kad to kā homeopātisko zāļu izmantojums nav vispārēji atzīts.

---

(1)  OV C 21, 24.01.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/11

---

TIESAS SPRIEDUMS

(pirmā palāta)

2005. gada 12. maijā

lietā C-452/03 (High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) RAL (Channel Islands) Ltd, u.c. pret Commissioners of Customs & Excise  (1)

(PVN - Sestā Direktīva - 9. panta 1. un 2. punkts - Azartspēļu automāti - Izklaides vai tamlīdzīgi pasākumi - Ārpus Kopienu teritorijas reģistrēts pakalpojumu sniedzējs - Pakalpojumu sniegšanas vietas noteikšana)

(2005/C 182/21)

tiesvedības valoda — angļu

Lietā C-452/03 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolūmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Apvienotā Karaliste) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 17. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 27. oktobrī tiesvedībā RAL (Channel Islands) Ltd, RAL Ltd, RAL Services Ltd, RAL Machines Ltd pret Commissioners of Customs & Excise, Tiesa (pirmā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Jāns [P. Jann], tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts] (referents), N. Kolnerika [N. Colneric], K. Šīmans [K. Schiemann] un E. Juhāss [E. Juhász], ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [M. Poiares Maduro], sekretāre K. Štranca [K. Sztranc], administratore, 2005. gada 12. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

Tā kā pakalpojumu, ar ko atļauj publikai pret atlīdzību lietot azartspēļu automātus, kas uzstādīti spēļu zālēs dalībvalsts teritorijā, sniegšana jāuzskata par vienu no izklaides vai tamlīdzīgiem pasākumiem Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 9. panta 2. punkta c) apakšpunkta pirmā ievilkuma izpratnē, šo pakalpojumu sniegšanas vieta ir tā, kur faktiski sniedz šos pakalpojumus.

---

(1)  OV C 7, 10.01.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/12

---

TIESAS SPRIEDUMS

(pirmā palāta)

2005. gada 26. maijā

lietā C-478/03 (House of Lords lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) Celtec Ltd pret John Astley e.a. (1)

(Direktīva 77/187/EEK - 3. panta 1. punkts - Darbinieku tiesību aizsardzība uzņēmuma pārejas gadījumā - Tiesības un pienākumi, kas rodas cedentam no pārejas datumā pastāvoša darba līguma vai darba attiecībām - Jēdziens “pārejas datums”)

(2005/C 182/22)

tiesvedības valoda — angļu

Lietā C-478/03 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko House of Lords (Apvienotā Karaliste) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 10. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 17. novembrī, tiesvedībā Celtec Ltd pret John Astley e.a., Tiesa (pirmā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Jāns [P. Jann], tiesneši K. Lenerts [K. Lenaerts] (referents), N. Kolnerika [N. Colneric], E. Juhāss [E. Juhász] un E. Levits, ģenerāladvokāts Pojarešs Maduru [Poiares Maduro], sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore, 2005. gada 26. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

Padomes 1977. gada 14. februāra Direktīvas 77/187/EEK par dalībvalstu likumu tuvināšanu, kas attiecas uz darbinieku aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējdarbības vai tās daļu pārejas gadījumā, 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pārejas datums šī noteikuma izpratnē atbilst datumam, kurā cedents ir nodevis cesionāram par pārņemtā uzņēmuma darbību atbildīgā uzņēmuma vadītāja statusu. Šis datums ir noteikts brīdis, ko saskaņā ar cedenta vai cesionāra vēlmi nevar pārcelt uz citu datumu.

2)

Lai piemērotu šo noteikumu, darba līgumi un darba attiecības, kas šajā pārejas datumā, kurš precizēts, kā iepriekš norādīts, pastāv starp cedentu un uz pārņemto uzņēmumu pārceltajiem darbiniekiem, tiek uzskatīti par tādiem, ko šajā datumā cedents ir nodevis cesionāram, neatkarīgi no noteikumiem, par ko šajā sakarā vienojās pārejas procesa dalībnieki.

---

(1)  OV C 21, 24.01.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/12

---

TIESAS SPRIEDUMS

(trešā palāta)

2005. gada 26. maijā

lietā C-498/03 (VAT and Duties Tribunal, Londona, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) Kingscrest Associates Ltd, Montecello Ltd pret Commissioners of Customs & Excise  (1)

(Sestā PVN direktīva - 13. panta A daļas 1. punkta g) un h) apakšpunkts - Atbrīvojumi - Pakalpojumi, kas cieši saistīti ar sociālās aprūpes darbu un sociālo nodrošināšanu - Pakalpojumi, kas cieši saistīti ar bērnu un jauniešu aizsardzību - Pakalpojumi, ko sniedz organizācijas, kas nav publisko tiesību subjekti un kuras attiecīgā dalībvalsts atzinusi par labdarības organizācijām - Privāta apvienība, kuras mērķis ir peļņas gūšana - Labdarības jēdziens)

(2005/C 182/23)

tiesvedības valoda — angļu

Lietā C-498/03 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko VAT and Duties Tribunal, Londona (Apvienotā Karaliste), iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 10. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 26. novembrī, tiesvedībā Kingscrest Associates Ltd, Montecello Ltd pret Commissioners of Customs & Excise, Tiesa (trešā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas], tiesneši E. Borgs-Bartets [A. Borg Barthet], A. La Pergola [A. La Pergola], J. Malenovskis [J. Malenovský] un A. O'Kīfs [A. Ó Caoimh] (referents), ģenerāladvokāts D. Ruiss Harabo-Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer], sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore, 2005. gada 26. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

jēdziens “charitable”, kas parādās 13. panta A daļas 1. punkta g) un h) apakšpunktā angļu valodas versijā Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, ir autonoms Kopienu tiesību jēdziens, kas interpretējams, ievērojot visas minētās direktīvas valodu versijas;

2)	ar Sestās direktīvas 77/388 13. panta A daļas 1. punkta g) un h) apakšpunktā minēto jēdzienu “organizācijas, ko attiecīgā dalībvalsts atzinusi par labdarības organizācijām” nav izslēgtas privātas apvienības, kuru mērķis ir peļņas gūšana;

3)

valsts tiesai piekrīt noteikt, vai, ievērojot nodokļu neitralitātes principu un vienlīdzīgas attieksmes principu, kā arī attiecīgo sniegto pakalpojumu saturu, kā arī nosacījumus saistībā ar to sniegšanu, atzinums, ka privāta apvienība, kuras mērķis ir peļņas gūšana un kurai saskaņā ar valsts tiesībām nav “charity” statusa, ir labdarības organizācija Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) un h) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu piemērošanai, pārsniedz diskrecionārās varas robežas, ko dalībvalstīm ar šiem noteikumiem piešķir šāda atzinuma sniegšanai.

---

(1)  OV C 21, 24.01.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/13

---

TIESAS SPRIEDUMS

(otrā palāta)

2005. gada 26. maijā

lietā C-536/03 (Supremo Tribunal Administrativo lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) António Jorge Lda pret Fazenda Pública  (1)

(PVN - PVN Sestās direktīvas 19. pants - Iepriekš nomaksāta nodokļa atskaitīšana - Darbības ar nekustamo īpašumu - Apliekamām darbībām un atbrīvotām darbībām vienlaicīgi izmantotas preces un pakalpojumi - Daļas atskaitīšana)

(2005/C 182/24)

tiesvedības valoda — portugāļu

Lietā C-536/03 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Supremo Tribunal Administrativo (Portugāle) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 26. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 22. decembrī, tiesvedībā António Jorge Lda pret Fazenda Pública, Tiesa (otrā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), J. Makarčiks [J Makarczyk], P. Kūris [P. Kūris] un Dž. Arestis [G. Arestis], ģenerāladvokāte K. Štiksa-Hakla [C. Stix-Hackl], sekretārs R. Grass [R. Grass], 2005. gada 26. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1977. gada 17. maija Padomes Direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma: vienota aprēķinu bāze, 19. pants nepieļauj, ka atskaitāmās daļas daļskaitļa aprēķinā ieskaita nodokļu maksātāja nepabeigto darbu vērtību, veicot civilās būvniecības darbību, ja šī vērtība neatbilst preču piegādei vai pakalpojumu sniegšanai, kas ir jau veiktas vai kas ir bijušas pamats darbu izmaksu aprēķinam un/vai avansa pārskaitījumiem.

---

(1)  OV C 47, 21.02.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/13

---

TIESAS SPRIEDUMS

(Virspalāta)

2005. gada 7. jūnijā

lietā C-543/03 (par Oberlandesgericht Innsbruck lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu) Christine Dodl, Petra Oberhollenzer pret Tiroler Gebietskrankenkasse  (1)

(Regula (EEK) Nr. 1408/71 un Regula (EEK) Nr. 574/72 - Ģimenes pabalsti - Bērna kopšanas pabalsts - Tiesības uz vienādiem pabalstiem nodarbinātības valstī un dzīvesvietas valstī)

(2005/C 182/25)

tiesvedības valoda — vācu

Lietā C-543/03 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Oberlandesgericht Innsbruck (Insbrukas Augstākā tiesa, Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 16. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 29. decembrī, tiesvedībā Kristīne Dodla [Christine Dodl], Petra Oberhollencere [Petra Oberhollenzer] pret Tiroler Gebietskrankenkasse [Tiroles Slimokase], Tiesa (virspalāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Jāns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C.W.A. Timmermans] un A. Ross [A. Rosas], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], Ž.-P. Puisošē [J.-P. Puissochet], K. Šīmans [K. Schiemann] (referents), J. Makarčiks [J. Makarczyk], P. Kūris [P. Kūris], E. Juhāss [E. Juhász], U. Lehmuss [U. Lõhmus], E. Levits un A. O'Kīfs [A. Ó Caoimh], ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed], sekretāre K. Štranca [K. Sztranc], administratore, 2005. gada 7. jūnijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

Saskaņā ar Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām [travailleurs salariés ou non salariés; algots darba ņēmējs un pašnodarbināts darba ņēmējs] un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 5. jūnija Regulu (EK) Nr. 1386/2001, personai ir “darba ņēmēja” [travailleur] statuss, ja tā ir apdrošināta, kaut arī tikai pret vienu riska veidu, atbilstoši obligātajai vai brīvprātīgajai apdrošināšanai vispārējā vai īpašā sociālās apdrošināšanas sistēmā, kas minēta šīs pašas regulas Nr. 1408/71 1. panta a) punktā, un tas nav atkarīgs no darba tiesisko attiecību pastāvēšanas. Valsts tiesai ir jāveic vajadzīgās pārbaudes, lai noteiktu, vai tajos laikposmos, par kuriem ir pieprasīti minētie pabalsti, uz prasītājām pamata prāvā ir attiekusies kāda no Austrijas sociālās apdrošināšanas sistēmām un vai tādējādi uz tām attiecās “darbinieka” jēdziens minētā 1. panta a) punkta nozīmē.

2)

Ja nodarbinātības dalībvalsts tiesību akti un darbinieka dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti atzīst katra ģimenes locekļa tiesības uz ģimenes pabalstu vienādā laikposmā, tad nodarbinātības dalībvalsts principā ir kompetenta izmaksāt minēto pabalstu saskaņā ar 10. panta 1. punkta a) apakšpunktu Padomes 1972. gada 21. marta Regulā (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Komisijas 2002. gada 27. februāra Regulu (EK) Nr. 410/2002. Tomēr, ja persona, kuras aizbildnībā ir bērns — jo īpaši šīs darba ņēmējas vīrs vai faktiskais vīrs, — veic profesionālo darbību dzīvesvietas dalībvalstī, šai dalībvalstij ģimenes pabalsts ir jāaizmaksā, piemērojot 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) daļu Regulā Nr. 574/72, kas grozīta ar Regulu Nr. 410/2002, neatkarīgi no tā, kura persona tieši saņem minētās valsts tiesību aktos noteikto pabalstu. Atbilstoši šim pieņēmumam, ģimenes pabalsta izmaksa neattiecas uz ģimenes pabalsta summu, ko paredz dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti.

---

(1)  OV C 850, 03.04.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/14

---

TIESAS SPRIEDUMS

(otrā palāta)

2005. gada 2. jūnijā

lietā C-15/04 (Bundesvergabeamt lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) Koppensteiner GmbH pret Bundesimmobiliengesellschaft mbH  (1)

(Publiskie iepirkumi - Direktīva 89/665/EEK - Pārskatīšanas procedūra publisko iepirkumu piešķiršanas jomā - Lēmums atsaukt uzaicinājumu uz konkursu pēc piedāvājumu atvēršanas - Tiesas kontrole - Piemērojamība - Efektivitātes princips)

(2005/C 182/26)

tiesvedības valoda — vācu

Lietā C-15/04 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Bundesvergabeamt (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 12. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 19. janvārī, tiesvedībā Koppensteiner GmbH pret Bundesimmobiliengesellschaft mbH, Tiesa (otrā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], K. Gulmans [C. Gulmann] (referents), P. Kūris [P. Kūris] un Dž. Arestis [G. Arestis], ģenerāladvokāte K. Štiksa-Hakla [C. Stix-Hackl], sekretārs R. Grass [R. Grass], 2005. gada 2. jūnijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

Kompetentajai tiesai ir pienākums nepiemērot valsts noteikumus, kas tai liedz ievērot pienākumu, kas izriet no 1. panta 1. punkta un 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīvā 89/665/EEK par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvu 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai.

---

(1)  OV C 85, 03.04.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/14

---

TIESAS SPRIEDUMS

(trešā palāta)

2005. gada 26. maijā

lietā C-43/04 (Bundesfinanzhof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) Finanzamt Arnsberg pret Stadt Sundern  (1)

(Sestā PVN direktīva - 25. pants - Kopējs vienotas likmes režīms, ko piemēro lauksaimniekiem - Medību iecirkņu noma pašvaldības mežsaimniecības darbības ietvaros - “Lauksaimniecisku pakalpojumu sniegšanas” jēdziens)

(2005/C 182/27)

tiesvedības valoda — vācu

Lietā C-43/04 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Bundesfinanzhof [Federālā Finanšu tiesa] (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 27. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 4. februārī, tiesvedībā Finanzamt Arnsberg [Arnsbergas Finanšu pārvalde] pret Stadt Sundern [Zundernas pilsētu], Tiesa (trešā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas] (referents), tiesneši E. Borgs-Bartets [A. Borg Barthet], A. La Pergola [A. La Pergola], J. Malenovskis [J. Malenovský] un A. O'Kīfs [A. Ó Caoimh], ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger], sekretārs R. Grass [R. Grass], 2005. gada 26. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

25. pants Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, ir jāinterpretē tādējādi, ka kopējs vienotas likmes režīms, ko piemēro lauksaimniekiem, attiecas tikai uz tādu lauksaimniecības preču piegādi un lauksaimniecisku pakalpojumu sniegšanu, kas ir definēti šī panta 2. punktā, un ka citai darbībai, ko veic vienotas likmes lauksaimnieki, piemērojams parastais šīs direktīvas režīms;

2)	Direktīvas 77/388 25. panta 2. punkta piektais ievilkums, skatot to kopā ar šīs direktīvas B pielikumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka medību iecirkņu noma, ko veic vienotas likmes lauksaimnieks, nav uzskatāma par lauksaimniecisku pakalpojumu sniegšanu šīs direktīvas izpratnē.

---

(1)  OV C 85, 03.04.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/15

---

TIESAS SPRIEDUMS

(sestā palāta)

2005. gada 2. jūnijā

lietā C-68/04 Eiropas Kopienu Komisija pret Grieķijas Republiku (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 2001/81//EK - Atmosfēru piesārņojošas vielas - Valstīm noteiktā maksimāli pieļaujamā emisija)

(2005/C 182/28)

tiesvedības valoda — grieķu

Lietā C-68/04 par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2004. gada 13. februārī cēla Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — G. Valero Hordana [G. Valero Jordana] un M. Konstantinidis [M. Konstantinidis]) pret Grieķijas Republiku (pārstāvji — N. Dafniu [N. Dafniou]), Tiesa (sestā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs E. Borgs-Bartets [A. Borg Barthet], tiesneši A. La Pergola [A. La Pergola] un A. O'Kīfs [A. Ó Caoimh], ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer], sekretārs R. Grass [R. Grass], 2005. gada 2. jūnijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 23. oktobra Direktīvu 2001/81/EK, par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju dažām atmosfēru piesārņojošām vielām, Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šīs direktīvas 15. panta 1. punkts;

2)	piespriest Grieķijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 94, 17.04.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/15

---

TIESAS SPRIEDUMS

(pirmā palāta)

2005. gada 26. maijā

lietā C-77/04 (Cour de cassation lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) Groupement d'intérêt économique (GIE) Réunion européenne u. c. pret Zurich España, Société pyrénéenne de transit d'automobiles (Soptrans)  (1)

(Briseles Konvencija - Lūgums sniegt interpretāciju 6. panta 2. punktam un II sadaļas 3. iedaļas tiesību normām - Jurisdikcija lietās, kas saistītas ar apdrošināšanu - Apdrošinātāju savstarpēja pieaicināšana lietās garantijas sniegšanai vai kā trešās personas - Vairākkārtējas apdrošināšanas gadījums)

(2005/C 182/29)

tiesvedības valoda — franču

Lietā C-77/04 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši 1971. gada 3. jūnija Protokolam par Tiesas sniegto interpretāciju 1968. gada 27. septembra Konvencijai par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, ko Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 20. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 17. februārī, tiesvedībā Groupement d'intérêt économique (GIE) Réunion européenne u. c. pret Zurich España, Société pyrénéenne de transit d'automobiles (Soptrans), Tiesa (pirmā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Jāns [P. Jann], tiesneši N. Kolnerika [N. Colneric], J. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents), M. Ilešičs [M. Ilešič] un E. Levits, ģenerāladvokāts F. G. Džeikobss [F. G. Jacobs], sekretāre K. H. Štranca [K. H. Sztranc], administratore, 2005. gada 26. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

II nodaļas 3. sadaļas tiesību normas 1968. gada 27. septembra Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1978. gada 9. oktobra Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos, ar 1982. gada 25. oktobra Konvenciju par Grieķijas pievienošanos, ar 1989. gada 26. maija Konvenciju par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos un ar 1996. gada 29. novembra Konvenciju par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos, neattiecas uz apdrošinātāju savstarpēju pieaicināšanu lietās garantijas sniegšanai, kuras pamatā ir vairākkārtēja apdrošināšana;

2)

minētās Konvencijas 6. panta 2. punkts ir piemērojams attiecībā uz pieaicināšanu garantiju sniegšanai, kas pamatota ar vairākkārtēju apdrošināšanu, ciktāl pastāv saistība starp sākotnējo prasību un pieteikumu par pieaicināšanu garantijas sniegšanai, kas ļauj secināt, ka nepastāv jurisdikcijas atņemšana.

---

(1)  OV C 85, 03.04.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/16

---

TIESAS SPRIEDUMS

(trešā palāta)

2005. gada 2. jūnijā

lietā C-89/04 (Raad van State lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) Mediakabel BV pret Commissariaat voor de Media  (1)

(Direktīva 89/552/EEK - 1. panta a) apakšpunkts - Televīzijas apraides pakalpojumi - Piemērošanas joma - Direktīva 98/34/EK - 1. panta 2. punkts - Informācijas sabiedrības pakalpojumi - Piemērošanas joma)

(2005/C 182/30)

tiesvedības valoda — holandiešu

Lietā C-89/04 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Raad van State [Valsts padome] (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 18. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 20. februārī, tiesvedībā Mediakabel BV pret Commissariaat voor de Media, Tiesa (trešā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas], tiesneši E. Borgs-Bertets [A. Borg Barthet], Ž.-P. Puisošē [J.-P. Puissochet] (referents), S. fon Bārs [S. von Bahr] un J. Malenovskis [J. Malenovský], ģenerāladvokāts A. Ticano [A. Tizzano], sekretāre M. M. Fereira [M. M. Ferreira], galvenā administratore, 2005. gada 2. jūnijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīvas 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos, ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīva 97/36/EK, 1. panta a) apakšpunktā noteikto “televīzijas apraides” jēdzienu šī norma nosaka neatkarīgi no citiem avotiem. To nevar definēt, pretstatot to “informācijas sabiedrības pakalpojumu” jēdzienam Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvas 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā, ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīva 98/48/EK, 1. panta 2. punkta izpratnē, un tādējādi tas ne vienmēr attiecas uz pakalpojumiem, ko neaptver šis pēdējais jēdziens.

2)

Direktīvas 89/552, ko groza Direktīva 97/36, 1. panta a) apakšpunktā noteiktais “televīzijas apraides” jēdziens attiecas uz pakalpojumu tad, ja šis pakalpojums sastāv no televīzijas programmu sākotnējas pārraides, lai to uztvertu skatītāji, proti, nenoteikts potenciālo teleskatītāju loks, kuriem vieni un tie paši attēli tiek pārraidīti vienlaicīgi. Attēlu pārraides tehnika šajā vērtējumā nav noteicošs elements.

3)

Tāds pakalpojums kā “Filmtime”, ko veido televīzijas raidījumu pārraide, kas domāta, lai to uztvertu skatītāji, un ko nesniedz pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma, ir televīzijas apraides pakalpojums Direktīvas 89/552, ko groza Direktīva 97/36, 1. panta a) apakšpunkta izpratnē. Analizējot “televīzijas apraides” pakalpojuma jēdzienu, primāra nozīme ir jāpiešķir pakalpojuma sniedzēja skatpunktam. Turpretī, to pakalpojumu situācija, kas konkurē ar attiecīgo pakalpojumu, šo vērtējumu neietekmē.

4)	Nosacījumi, kādos tāda pakalpojuma kā “Filmtime” sniedzējs izpilda Direktīvas 89/552, ko groza Direktīva 97/36, 4. panta 1. punktā noteikto pienākumu atvēlēt lielāko daļu sava raidlaika Eiropas darbiem, neietekmē šī pakalpojuma kā televīzijas apraides pakalpojuma kvalifikāciju.

---

(1)  OV C 94, 17.04.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/17

---

TIESAS SPRIEDUMS

(piektā palāta)

2005. gada 26. maijā

lietā C-249/04 (Cour du travail de Liège, section de Neufchâteau lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) José Allard pret Institut national d'assurances sociales pour travailleurs indépendants (INASTI) (1)

(EK līguma 48. un 52. pants (jaunajā redakcijā — EKL 39. un 43. pants) - Regula (EEK) Nr. 1408/71 - Pašnodarbinātas personas, kas veic profesionālu darbību divās dalībvalstīs un dzīvo vienā no tām - Prasība par samērošanas iemaksas veikšanu - Aprēķina bāze)

(2005/C 182/31)

tiesvedības valoda — franču

Lietā C-249/04 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Cour du travail de Liège, section de Neufchâteau (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 9. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 11. jūnijā, tiesvedībā José Allard pret Institut national d'assurances sociales pour travailleurs indépendants (INASTI), Tiesa (piektā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši P. Kūris [P. Kūris] un J. Klučka [J. Klučka] (referents), ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs], sekretārs R. Grass [R. Grass], 2005. gada 26. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

13. pants un tam sekojošie panti Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, kas grozīta un atjaunota ar Padomes 1983. gada 2. jūnija Regulu (EEK) Nr. 2001/83, paredz, ka tāda iemaksa kā samērošanas iemaksa, kas veicama saskaņā ar 1984. gada 31. marta Karalisko lēmumu Nr. 289, ir jāievieš, iekļaujot ienākumos par profesionālo darbību tādus ienākumus, ko pašnodarbinātā persona guvusi, veicot profesionālo darbību citā dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kuras tiesību akti sociālajā jomā ir piemērojami, lai arī pēc šīs iemaksas veikšanas pašnodarbinātā persona nevar prasīt nekādu šīs valsts maksātu sociālo vai citu pabalstu;

2)	EK līguma 52. pants (jaunajā redakcijā — EKL 43. pants) nav pretrunā tam, ka pašnodarbinātām personām, kas divās valstīs veic profesionālas darbības pašnodarbinātas personas statusā, ir jāmaksā iemaksa, kas maksājama dzīvesvietas valstī un ir aprēķināta, ņemot vērā citā dalībvalstī gūtos ienākumus.

---

(1)  OV C 190, 24.07.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/17

---

TIESAS SPRIEDUMS

(sestā palāta)

2005. gada 26. maijā

lietā C-287/04 Eiropas Kopienu Komisija pret Zviedrijas Karalisti (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 93/104/CE - Darba laika organizēšana - Netransponēšana noteiktajā termiņā)

(2005/C 182/32)

tiesvedības valoda — zviedru

Lietā C-287/04 par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2004. gada 5. jūlijā cēla Eiropas Kopienu Komisija (pārstāves — L. Strema van Līra [L. Ström van Lier] un N. Jerela [N. Yerrell]) pret Zviedrijas Karalisti (pārstāvis — A. Kruse [A. Kruse]), Tiesa (sestā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs E. Borgs-Bartets [A. Borg Barthet] (referents), tiesneši U. Lehmuss [U. Lõhmus] un A. O'Kīfs [A. Ó Caoimh], ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [M. Poiares Maduro], sekretārs R. Grass [R. Grass], 2005. gada 26. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)	nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīvu 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas aspektiem, Zviedrijas Karalisti nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šī direktīva;

2)	piespriest Zviedrijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 228, 11.09.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/18

---

TIESAS SPRIEDUMS

(sestā palāta)

2005. gada 2. jūnijā

lietā C-454/04 Eiropas Kopienu Komisija pret Luksemburgas Lielgercogisti (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 2001/55/EK - Pagaidu aizsardzību pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā - Netransponēšana noteiktajā termiņā)

(2005/C 182/33)

tiesvedības valoda — franču

Lietā C-454/04 par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2004. gada 28. oktobrī cēla Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — K. O'Reilija [C. O'Reilly] un A.-M. Rošo-Žoē [A.-M. Rochaud-Joët]) pret Luksemburgas Lielgercogisti (pārstāvis — Z. Šrainers [S. Schreiner]), Tiesa (sestā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] (referents), tiesneši A. La Pergola [A. La Pergola] un A. O'Kīfs [A. Ó. Caoimh], ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer], sekretārs R. Grass [R. Grass], 2005. gada 2. jūnijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1.

nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Padomes 2001. gada 20. jūlija Direktīvu 2001/55/EK par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas, Luksemburgas Lielgercogiste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šī direktīva;

2.	Luksemburgas Lielgercogiste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 314, 18.12.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/18

---

TIESAS RĪKOJUMS

(piektā palāta)

2005. gada 28. februārī

lietā C-260/02 P Michael Becker pret Eiropas Kopienu Revīzijas palātu (1)

(Apelācija - Ierēdņi - Invaliditātes pensija - Lūgums uzsākt invaliditātes procedūru atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ laikā - Apelācija, kas ir daļā acīmredzami nepieņemama un daļā acīmredzami nepamatota)

(2005/C 182/34)

tiesvedības valoda — vācu

Lietā C-260/02 P par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2002. gada 15. jūlijā iesniedza Mihaels Bekers [Michael Becker] ar dzīvesvietu Luksemburgā (Luksemburga), ko pārstāv E. Frike [E. Fricke], advokāts, citiem lietas dalībniekiem esot Revīzijas palātai, ko pārstāvēja sākotnēji P. Džusta [P. Giusta] un B. Šēfere [B. Schäfer], bet vēlāk Ž. M. Stenjē [J. M. Stenier] un M. Bafendama [M. Bavendamm], pārstāvji, Tiesa (piektā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), tiesneši R. Šintgens [R. Schintgen] un J. Makarčiks [J. Makarczyk], ģenerāldvokāte K. Štiksa-Hakla [C. Stix-Hackl], sekretārs R. Grass [R. Grass], 2005. gada 28. februārī ir izdevusi rīkojumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)	apelācijas sūdzību noraidīt;

2)	M. Bekers atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 202, 24.08.2002.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/19

---

TIESAS RĪKOJUMS

(ceturtā palāta)

2005. gada 26. maijā

lietā C-297/03 (Oberster Gerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) Sozialhilfeverband Rohrbach pret Arbeiterkammer Oberösterreich, Österreichischer Gewerkschaftsbund  (1)

(Reglamenta 104. panta 3. punkts - Direktīva 2001/23/EK - Uzņēmuma īpašnieka maiņa - Iespējas atsaukties uz direktīvu pret indivīdu - Darbinieka iebildumi attiecībā uz viņa līguma nodošanu īpašumtiesību saņēmējam)

(2005/C 182/35)

tiesvedības valoda — vācu

Lietā C-297/03 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Oberster Gerichshof [Augstākā tiesa] (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 4. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 10. jūlijā, tiesvedībā Sozialhilfeverband Rohrbach [Rorbahas Sociālās palīdzības biedrība] pret Arbeiterkammer Oberösterreich, Österreichischer Gewerkschaftsbund [Augšaustrijas Darba palāta, Austrijas arodbiedrību apvienība], Tiesa (ceturtā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši N. Kolnerika [N. Colneric] (referente) un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger], sekretārs R. Grass [R. Grass], 2005. gada 26. maijā ir izdevusi rīkojumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

privāttiesību sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuras vienīgais akcionārs ir publisko tiesību sociālās palīdzības pašvaldību biedrība ietilpst to organizāciju skaitā, pret ko var atsaukties uz 3. panta 1. punktu un 1. panta 1. punkta c) apakšpunkta pirmo teikumu Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvā 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā;

2)	valsts organizācija, kas nodod savu uzņēmējsabiedrību, nevar atsaukties uz Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punktu un 1. panta 1. punkta c) apakšpunktu pret darbinieku, lai uzliktu tam par pienākumu turpināt darba attiecības ar īpašumtiesību saņēmēju.

---

(1)  OV C 226, 20.09.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/19

---

TIESAS RĪKOJUMS

(ceturtā palāta)

2005. gada 15. martā

lietā C-553/03 P Panhellenic Union of Cotton Ginners and Exporters pret Eiropas Kopienu Komisiju, Grieķijas Republiku (1)

(Apelācija - Valsts atbalsts - Prasība atcelt tiesību aktu - Reglamenta 119. pants)

(2005/C 182/36)

tiesvedības valoda — angļu

Lietā C-553/03 P par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2003. gada 30. decembrī iesniedza Panhellenic Union of Cotton Ginners and Exporters, kuru pārstāv K. Adamantopuls [K. Adamantopoulos] un H. Gutjeress Gisberts [J. Gutiérrez Gisbert], advokāti, kas norādīja adresi Luksemburgā, citiem lietas dalībniekiem esot Eiropas Kopienu Komisijai, ko pārstāv N. Khans [N. Khan], pārstāvis, Grieķijas Republikai, ko pārstāv V. Kontolaimoss [V. Kontolaimos] un I. Halkiass [I. Chalkias], pārstāvji, Tiesa (ceturtā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents) un E. Juhāss [E. Juhász], ģenerāladvokāts: L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed], sekretārs R. Grass [R. Grass], 2005. gada 15. martā ir izdevusi rīkojumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)	apelācijas sūdzību noraidīt;

2)	Panhellenic Union of Cotton Ginners and Exporters sedz savus tiesāšanās izdevumus un Eiropas Kopienu Komisijas tiesāšanās izdevumus šajā instancē;

3)	Grieķijas Republika atlīdzina savus tiesāšanās izdevumus pati.

---

(1)  OV C 59, 06.03.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/20

---

TIESAS RĪKOJUMS

(ceturtā palāta)

2005. gada 26. aprīlī

lietā C-149/04 Corte suprema di cassazione lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) Ugo Fava pret Comune di Carrara (1)

(Nodoklis, ko iekasē par pašvaldības teritorijā iegūta marmora izvešanu ārpus pašvaldības teritorijas - Reglamenta 92. panta 1. punkts un 104. panta 3. punkts - Daļēja nepieņemamība - Jautājums, kas ir vienāds ar jautājumu, kuru Tiesa jau ir izspriedusi)

(2005/C 182/37)

tiesvedības valoda — itāļu

Lietā C-149/04 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Corte suprema di cassazione (Augstākā Kasācijas tiesa, Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 27. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 23. martā, tiesvedībā Ugo Fava [Ugo Fava] (maksātnespējīgās IMEG Srl administrators) pret Comune di Carrara [Carraras pašvaldība, Itālija], Tiesa (ceturtā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts] (referents), tiesneši N. Kolnerika [N. Colneric] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], ģenerāladvokāts M. Pojaress Maduro [M. Poiares Maduro], sekretārs R. Grass [R. Grass], 2005. gada 26. aprīlī ir izdevusi rīkojumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)	lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams tiktāl, ciktāl tas attiecas uz EKL 81., 85. un 86. panta interpretāciju;

2)

kravas svaram proporcionāls nodoklis, ko iekasē tikai dalībvalsts vienā pašvaldībā un kas attiecas uz noteiktu kravu kategoriju tādēļ, ka tās tiek izvestas ārpus pašvaldības teritorijas, ir nodoklis ar tādu pašu ietekmi kā izvedmuitas nodoklis EKL 23. panta nozīmē, neskatoties uz to, ka nodoklis attiecas arī uz kravām, kuru galamērķis atrodas attiecīgās dalībvalsts iekšienē;

3)	prasības, ar kurām vēlas panākt tās summas atgūšanu, kas ir samaksāta kā nodoklis par marmoru pirms 1992. gada 16. jūlija, nevar pamatot ar EKL 23. pantu, izņemot, ja to pieprasa personas, kuras iesniedza prasību tiesā vai tai līdzvērtīgu sūdzību iesniegušas pirms šī datuma.

---

(1)  OV C 106, 30.04.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/20

---

TIESAS RĪKOJUMS

(sestā palāta)

2005. gada 7. aprīlī

lietā C-160/04 P Gustaaf Van Dyck pret Eiropas Kopienu Komisiju  (1)

(Apelācija - Ierēdņi - Saraksti paaugstināšanai amatā - Nelabvēlīgs akts - Sagatavošanas akti)

(2005/C 182/38)

tiesvedības valoda — holandiešu

Lietā C-160/04 P par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2004. gada 19. martā iesniedza Gustavs Van Daiks [Gustaaf Van Dyck], ar dzīvesvietu Vistvēzelē [Wuustwezel] (Beļģija), ko pārstāv A. Baifāters [A. Bywater], kam palīdz V. Mertens [W. Mertens], otram lietas dalībniekam esot Eiropas Kopienu Komisijai (pārstāvji — F. Klotušs-Duvjesārs [F. Clotuche-Duvieusart] un A. Veimārs [A. Weimar]), Tiesa (sestā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs E. Borgs-Bartets [A. Borg Barthet], tiesneši A. O'Kīfs [A. Ó Caoimh] un U. Lehmuss [U. Lõhmus] (referents), ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger], sekretārs R. Grass [R. Grass], 2005. gada 7. aprīlī ir izdevusi rīkojumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)	apelācijas sūdzību noraidīt;

2)	Van Daiks atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 106, 30.04.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/21

---

TIESAS RĪKOJUMS

(ceturtā palāta)

2005. gada 10. martā

lietā C-178/04 (Bundesverwaltungsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) Franz Marhold pret Land Baden-Württemberg  (1)

(Tiesas Reglamenta 104. panta 3. punkts - Darba ņēmēji - Ierēdņi, kas strādā valsts civildienesta darba devēju labā - Universitātes profesors - Īpaša gada pabalsta piešķiršana)

(2005/C 182/39)

tiesvedības valoda — vācu

Lietā C-178/04 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Bundesverwaltungsgericht (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 28. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 15. aprīlī, tiesvedībā Franz Marhold pret Land Baden-Württemberg, Tiesa (ceturtā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] un E. Levits (referents), sekretārs R. Grass [R. Grass], 2005. gada 10. martā ir izdevusi rīkojumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

EKL 39. pants iestājas pret valsts tiesisko noregulējumu, ar ko noraida piešķirt īpašu gada pabalstu ierēdnim, kas savas dienesta attiecības izbeidzis pirms nākošā gada 31. marta, nolūkā strādāt civildienestā citā dalībvalstī, lai gan ar to tiek piešķirtas tiesības šādu pabalstu saņemt, ja jaunais ierēdņa darbs attiecas uz valsts civildienestu.

---

(1)  OV C 156, 12.06.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/21

---

TIESAS RĪKOJUMS

(ceturtā palāta)

2005. gada 22. februārī

Lietā C-480/04: kriminallietā pret Antonello D'Antonio  (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Nepieņemamība)

(2005/C 182/40)

tiesvedības valoda — itāļu

Lietā C-480/04 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Tribunale di Viterbo (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 2. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 17. novembrī, krimināllietā pret Antonello D'Antonio [Antonello D' Antonio], Tiesa (ceturtā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši N. Kolnerika [N. Colneric] un K. Šīmans [K. Schiemann] (referents), ģenerāladvokāte K. Štiksa-Hakla [C. Stix-Hackl], sekretārs R. Grass [R. Grass], 2005. gada 22. februārī ir izdevusi rīkojumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Tribunale di Viterbo iesniedza ar 2004. gada 2. novembra lēmumu, ir acīmredzami nepieņemams.

---

(1)  OV C 31, 05.02.2005.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/21

---

Prasība pret Austrijas Republiku, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 18. martā

(Lieta C-128/05)

(2005/C 182/41)

tiesvedības valoda — vācu

Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 18. martā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Austrijas Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv D. Triantafillu [Dimitris Triantafyllou], advokāts, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

—

atzīt, ka, Austrijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 2., 6. pants, 9. panta 2. punkta b) apakšpunkts, 17., 18. pants, 22. panta 3.-5. punkts Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā Direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (1), neatļaujot nodokļu maksātājiem, kas nav reģistrēti Austrijā, bet veic tur pasažieru pārvadājumus, iesniegt nodokļu deklarācijas un maksāt tīro PVN summu, ja to gada apgrozījums Austrijā ir mazāks par 22 000 eirām, šādā gadījumā pieņemot, ka maksājamā PVN summa ir vienāda ar atskaitāmo PVN summu, un vienkāršotā režīma piemērošanu ierobežo ar nosacījumu, ka Austrijas PVN nav norādīts faktūrās vai citos dokumentos, kas kalpo par faktūrām;

—	piespriest Austrijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Austrijā kopš 2002. gada 1. aprīļa ir spēkā vienkāršots režīms attiecībā uz starptautiskajiem pasažieru pārvadājumiem, ko veic citās dalībvalstīs vai trešās valstīs reģistrēti nodokļu maksātāji. Šādiem nodokļu maksātājiem nav atļauts iesniegt nodokļu deklarācijas un tiem nav jāmaksā tīrā PVN summa, ja to gada apgrozījums Austrijā nepārsniedz 22 000 eiras. Saskaņā ar šo režīmu tiek pieņemts, ka šādā gadījumā maksājamā PVN summa ir vienāda ar atskaitāmo PVN summu. Tajā pašā laikā nodokļu maksātājiem, kas piemēro šo vienkāršoto režīmu, faktūrās vai dokumentos, kas kalpo par faktūrām, nav jānorāda Austrijas PVN.

Šāds režīms nav saderīgs ne ar Padomes 1977. gada 17. maija Direktīvu 77/388/EEK (“Sestā PVN Direktīva”), ne ar Padomes 2001. gada 19. maija Lēmumu 2001/242/EK.

Komisija norāda, ka faktiski minētā direktīva sniedz iespēju maziem uzņēmumiem piemērot vienotas likmes režīmu, lai arī Austrijas režīmā lietotais jēdziens “mazais uzņēmums” — apgrozījums Austrijā mazāks par 22 000 eirām — nav saprotams kā “mazais uzņēmums” Kopienu tiesību vienotā jēdziena nozīmē. Turklāt nav pierādīts, ka Austrijas vienotas likmes režīms nerada nodokļu samazināšanos, kas pārsniedz vienkāršotā režīmā noteikto, ko paredz minētas direktīvas 24. panta 1. punkts. Atbrīvošana no faktūru izsniegšanas, nodokļu deklarācijas un uzskaites vešanas pienākumiem papildus norāda pārmērīgas vienkāršošanas formālo aspektu.

Komisija apgalvo, ka strīdīgo Austrijas režīmu nevar arī pieņemt, pamatojoties uz iepriekš minēto Padomes lēmumu. Minētais lēmums pilnvaro Austrijas Republiku, atkāpjoties no minētās direktīvas 11. panta, no 2001. gada 1. janvāra līdz 2005. gada 31. decembrim aplikt ar nodokli starptautiskos pasažieru pārvadājumus, ko veic nodokļu maksātāji, kas nav reģistrēti Austrijā, izmantojot Austrijā nereģistrētus transporta līdzekļus. Šāds izņēmums ir skaidri pamatots ar nosacījumu, ka Austrijā nobraukto attālumu apliek ar nodokli atbilstoši vidējai ar nodokli apliekamajai summai, kuru aprēķina par personu un par kilometru.

---

(1)  OV 1977., L 145, 1. lpp.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/22

---

Prasība pret Īriju, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 22. aprīlī

(Lieta C-183/05)

(2005/C 182/42)

tiesvedības valoda — angļu

Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 22. aprīlī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Īriju, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv Mišels van Beks [Michel Van Beek], pārstāvis, kam palīdz Metjū Vemēre [Matthieu Wemaëre], avocat, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

—

atzīt, ka, aprobežojot Direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (1) 12. panta 2. punkta un 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta transponēšanu Īrijas tiesībās tikai ar tām sugām, kas minētas Direktīvas IV, kas mīt Īrijā, Īrija nav izpildījusi šīs Direktīvas 12 .panta 2. punkta un 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta prasības un pienākumus, ko tai uzliek Līgums;

—	atzīt, ka nepieņemot vajadzīgos īpašos pasākumus, lai ieviestu Direktīvas 92/43/EEK 12. panta 1. punktā noteikto stingrās aizsardzības sistēmu, Īrija nav izpildījusi šīs direktīvas 12. panta 1. punkta prasības un pienākumus, ko tai uzliek Līgums;

—	atzīt, ka, paturot spēkā Īrijas likumdošanas normas, kuras ir pretrunā ar Direktīvas 92/43/EEK 12. panta 1. punktu un 16. pantu, Īrija nav izpildījusi šīs Direktīvas 12. panta 1. punkta un 16. panta prasības un pienākumus, ko tai uzliek Līgums;

—	piespriest Īrijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Komisija uzskata, ka Īrija nav izpildījusi Direktīvas 92/43/EEK prasības, pamatojot to šādi:

—	Direktīvas 92/43/EEK (Dzīvotņu direktīva) 12. panta 2. punkta transpozīcija Īrijas tiesībās ir nepilnīga, jo tiek aizliegta Direktīvas IV pielikuma a) daļā minēto sugu turēšana, pārvadāšana, pārdošana, maiņa vai piedāvāšana tirdzniecībai tikai attiecībā uz tām dzīvnieku sugām, kuras mīt Īrijā'

—	Direktīvas 92/43/EEK 12. panta 1. punkta transpozīcija Īrijas tiesībās ir nepilnīga, jo Īrija nav pieņēmusi nepieciešamos īpašos pasākumus, lai efektīvi izveidotu stingras aizsardzības sistēmu attiecībā uz IV pielikuma a) daļā minētajam dzīvnieku sugām, kuras mīt Īrijā;

—

Direktīvas 12. panta 1. punkta un 16. panta transpozīcija ir neprecīza, jo pastāv paralēls izņēmumu režīms, kas nav saderīgs ar 16. panta piemērošanas jomu un piemērošanas nosacījumiem, un kā rezultātā Īrija nav izpildījusi tai ar Direktīvas 12. panta 1. punktu uzlikto pienākumu izveidot stingras uzraudzības sistēmu attiecībā uz Direktīvas IV pielikuma a) daļā minētajam dzīvnieku sugām.

---

(1)  OV L 206, 22. 07. 1992., 7. lpp.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/23

---

Prasība pret Itālijas Republiku, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 26. aprīlī

(Lieta C-185/05)

(2005/C 182/43)

tiesvedības valoda — itāļu

Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 26. aprīlī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Itālijas Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv B. Šima [B. Schima] un F. Amato [F. Amato], Komisijas Juridiskā dienesta pārstāvji.

Prasītāja prasījumi Tiesai ir šādi:

1)

noteikt, ka Itālijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus, kas noteikti Direktīvas 96/82 (1) 9. panta 4. punktā, 17. panta 1. punktā un 18. panta 1. punkta pirmajā līdz trešajā ievilkumā, jo tā atstāja spēkā tiesisko regulējumu, kas ietverts Likumdošanas Dekrēta [Decreto legislativo] Nr. 344/1999 9. panta 3. un 4. punktā, saskaņā ar kuru tā uzņēmuma īpašnieks, kurā atrodas bīstamās vielas, ir tiesīgs izmantot uzņēmumā esošās iekārtas, pirms iestāde, kam ir jāizsaka savs viedoklis par drošības pārskatu, ir noteikti paziņojusi minētajam īpašniekam tās drošības pārskata pārbaudes rezultātus, atstāja spēkā tiesisko regulējumu, kas ietverts Likumdošanas Dekrēta Nr. 344/1999 21. panta 3. punktā, un saskaņā ar kuru atbildīgajai iestādei nav jāaizliedz nodot ekspluatācijā iekārtas, ja pasākumi, ko uzņēmums veic, lai novērstu smagus nelaimes gadījumus un mazinātu nelaimes gadījumu sekas, acīmredzami nav pietiekami, nav pieņēmusi nekādu saistošo tiesisko regulējumu, kas paredzētu pārbaudes, kuras ļautu regulāri un sistemātiski pārbaudīt uzņēmuma tehnisko, organizatorisko un vadības sistēmu, ar ko atbildīgā iestāde nodrošinātu, ka uzņēmējs var pierādīt, ka tas saistībā ar dažādām ar uzņēmuma darbību saistītām aktivitātēm ir veicis pasākumus, kas vajadzīgi smagu nelaimes gadījumu novēršanai un paredzējis piemērotus līdzekļus smagu nelaimes gadījumu seku novēršanai uzņēmuma teritorijā un ārpus tās, un nav pieņēmusi nekādu tiesisko regulējumu, saskaņā ar ko pārbaudei būtu jānodrošina, lai dati un informācija drošības pārskatā vai citos ziņojumos precīzi atbilstu uzņēmuma situācijai;

2)	piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Padomes 1996. gada 9. decembra Direktīva 96/82/EK par tādu smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanu, kuros iesaistītas bīstamas vielas, nosaka, ka tā uzņēmuma īpašniekam, kurā atrodas bīstamās vielas, ir pienākums iesniegt drošības pārskatu atbildīgajai iestādei. Itālijas Republika ir transponējusi šo Direktīvu 1999. gada 17. augusta Likumdošanas Dekrētā Nr. 334.

Pēc Komisijas domām, uzņēmējs atbilstoši Direktīvas 9. panta 4. punktam nedrīkst izmantot uzņēmumā iekārtas bez noteiktas atbildīgās iestādes atļaujas.

Likumdošanas Dekrēts tomēr ļauj uzņēmējam izmantot iekārtas uzņēmumā, pirms atbildīgā iestāde ir paziņojusi drošības pārskata pārbaudes rezultātus.

No Direktīvas 17. panta 1. punkta izriet, ka atbildīgajai iestādei ir pienākums aizliegt nodot ekspluatācijā iekārtas, ja pasākumi, ko uzņēmums veic, lai novērstu smagus nelaimes gadījumus un mazinātu nelaimes gadījumu sekas, acīmredzami nav pietiekami.

Likumdošanas Dekrēts tomēr acīmredzami atbrīvo atbildīgo iestādi no šā pienākuma.

Visbeidzot dalībvalstīm atbilstoši Direktīvas 18. panta 1. punktam ir jāpieņem tiesiskais regulējums, kas paredz tādas pārbaudes, kuras ļautu regulāri un sistemātiski pārbaudīt uzņēmuma tehnisko, organizatorisko un vadības sistēmu, ar ko atbildīgā iestāde nodrošinātu, ka uzņēmējs var pierādīt, ka tas saistībā ar dažādām ar uzņēmuma darbību saistītām aktivitātēm ir veicis pasākumus, kas vajadzīgi smagu nelaimes gadījumu novēršanai un paredzējis piemērotus līdzekļus smagu nelaimes gadījumu seku novēršanai uzņēmuma teritorijā un ārpus tās. Turklāt dalībvalstīm atbilstoši Regulas 18. panta 1. punktam ir jāpieņem tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko pārbaudei būtu jānodrošina, lai dati un informācija drošības pārskatā vai citos ziņojumos precīzi atbilstu uzņēmuma situācijai.

Likumdošanas Dekrētā tomēr šie noteikumi nav transponēti, bet ir paredzēts to transponēt tikai turpmākos dekrētos, kas līdz šai dienai vēl nav pieņemti.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka Itālijas Republika tādējādi nav izpildījusi pienākumus, kas noteikti Direktīvas 9. panta 4. punktā, 17. panta 1. punktā un 18. panta 1. punkta pirmajā līdz trešajā ievilkumā.

---

(1)  OV L 10, 14.01.1997., 13. lpp.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/24

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Centrale Raad van Beroep2005. gada 22. aprīlī spriedumu lietā K. Tas-Hagen un R.A. Tas pret Raadkamer WUBO van de Pensionen- en Uitkeringsraad

(Lieta C-192/05)

(2005/C 182/44)

tiesvedības valoda — holandiešu

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai ir iesniegts Centrale Raad van Beroep (Centrālā Apelāciju Padome, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izteikts ar 2005. gada 22. aprīļa rīkojumu lietā K. Tas-Hagen un R.A. Tas pret Raadkamer WUBO van de Pensionen- en Uitkeringsraad un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 29. aprīlī.

Centrale Raad van Beroep lūdz Tiesu lemt par šādu jautājumu:

Vai Kopienu tiesības, it sevišķi EKL 18. pants, nepieļauj valsts tiesību aktus, saskaņā ar kuriem tādos apstākļos kā pamatprāvā ir atteikts pabalsts kara civilajiem upuriem, pamatojoties tikai uz to, ka prasītājs, kuram ir attiecīgās dalībvalsts pilsonība, pieteikuma iesniegšanas laikā dzīvo nevis šīs dalībvalsts teritorijā, bet gan citas dalībvalsts teritorijā?

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/24

---

Prasība pret Itālijas Republiku, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 2. maijā

(Lieta C-194/05)

(2005/C 182/45)

tiesvedības valoda — itāļu

Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 2. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Itālijas Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv M. Konstantinidis [M. Konstantinidis] no Komisijas Juridiskā dienesta un G. Bambara [G. Bambara] no Milānas advokatūras.

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

1)

atzīt, ka, Itālijas Republika, ciktāl 2001. gada Likuma Nr. 93 10. pants un 2001. gada Likuma Nr. 443 1. panta 17. punkts un 19. punkts izslēdz no valsts tiesiskā regulējuma atkritumu jomā izrakto zemi un akmens šķembas, kas ir paredzēti atkārtotai izmantošanai — aizpildīšanai, aizbēršanai, zemes darbiem un sasmalcināšanai, izņemot materiālus no piesārņotām vietām un izmantošanai pielāgotās zemes, kurā piesārņojuma līmenis pārsniedz pieņemamos limitus, ko nosaka spēkā esošie noteikumi, nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 1. panta a) punkts Padomes Direktīvā 75/442/EEK (1) par atkritumiem, kas grozīta ar Padomes Direktīvu 91/156/EEK (2);

2)	piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Komisija uzskata, ka Itālijas Republika, ciktāl tā izslēdza no tiesiskā regulējuma atkritumu jomā izrakto zemi un akmens šķembas, kas ir paredzēti atkārtotai izmantošanai — aizpildīšanai, aizbēršanai, zemes darbiem un sasmalcināšanai, nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 1. panta a) punkts Padomes Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem, kas grozīta ar Padomes Direktīvu 91/156/EEK.

---

(1)  OV L 194, 25.07.1975., 39. lpp.

(2)  OV L 78, 26.03.1991., 32. lpp.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/25

---

Prasība pret Itālijas Republiku, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 2. maijā

(Lieta C-195/05)

(2005/C 182/46)

tiesvedības valoda — itāļu

Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 2. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Itālijas Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv M. Konstantinidis [M. Konstantinidis] no Komisijas Juridiskā dienesta un G. Bambara [G. Bambara] no Milānas advokatūras.

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

1)

atzīt, ka, Itālijas Republika, pieņemot operatīvās vadlīnijas ar saistošu spēku visā valsts teritorijā, kas tika jo īpaši izplatītas ar Vides ministrijas 1998. gada 28. jūnija cirkulāru un Veselības ministrijas 2002. gada 22. jūlija cirkulāru, kas izslēdz no atkritumu noteikumu piemērošanas jomas lauksaimniecības produktu ražošanas pārtikas atkritumus, kas paredzēti dzīvnieku barības ražošanai, un kas ar 2002. gada 31. jūlija Likuma Nr. 179 23. pantu izslēdz no atkritumu noteikumu piemērošanas jomas atkritumus, kas rodas virtuvēs jebkāda veida termiski apstrādātās vai neapstrādātās cietās barības pagatavošanas procesā, kas nav nokļuvuši pārtikas produktu izplatīšanas tīklā un ir paredzēti mājdzīvnieku aprūpes iestādēm, nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 1. panta a) punkts Padomes Direktīvā 75/442/EEK (1) par atkritumiem, kas grozīta ar Padomes Direktīvu 91/156/EEK (2);

2)	piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Komisija uzskata, ka Itālijas Republika, pieņemot operatīvās vadlīnijas ar saistošu spēku visā valsts teritorijā, kas izslēdz no atkritumu noteikumu piemērošanas jomas lauksaimniecības produktu ražošanas pārtikas atkritumus, kas paredzēti dzīvnieku barības ražošanai, un kas ar 2002. gada 31. jūlija Likuma Nr. 179 23. pantu izslēdz no atkritumu noteikumu piemērošanas jomas atkritumus, kas rodas virtuvēs jebkāda veida termiski apstrādātās vai neapstrādātās cietās barības pagatavošanas procesā, kas nav nokļuvuši pārtikas produktu izplatīšanas tīklā un ir paredzēti mājdzīvnieku aprūpes iestādēm, nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 1. panta a) punkts Padomes Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem, kas grozīta ar Padomes Direktīvu 91/156/EEK.

---

(1)  OV L 194, 25.07.1975., 39. lpp.

(2)  OV L 78, 26.03.1991., 32. lpp.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/25

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Finanzgericht München2005. gada 17. februāra lēmumu lietā Sachsenmilch AG pret Oberfinanzdirektion Nürnberg

(Lieta C-196/05)

(2005/C 182/47)

tiesvedības valoda — vācu

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai ir iesniegts Finanzgericht München (Minhenes Finanšu tiesas, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izteikts ar 2005. gada 17. februāra lēmumu lietā Sachsenmilch AG pret Oberfinanzdirektion Nürnberg un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 4. maijā.

Finanzgericht München lūdz Tiesu lemt par šādiem jautājumiem:

1.

Vai kombinētā nomenklatūra (KN) Komisijas 2003. gada 11. septembra Regulas (EK) Nr. 1789/2003 (1) redakcijā par grozījumiem Padomes Regulas (EEK) Nr. 2658/87 (2) par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (KMT) I pielikumā ir jāinterpretē tādējādi, ka picas siers (mocarella), kas pēc tā izgatavošanas vienu līdz divas nedēļas ir uzglabāts 2-4 °C temperatūrā, ir jāierindo apakšpozīcijā 040610?

2.	Vai, ja nepastāv Kopienas regulējums, pamatojoties uz organoleptiskām iezīmēm ir iespējams veikt pārbaudi tam, vai siers atbilst nenogatavinātam sieram 040610 KN apakšpozīcijas nozīmē?

---

(1)  OV L 281, 1. lpp.

(2)  OV L 256, 1. lpp.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/26

---

Prasība pret Itālijas Republiku, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 4. maijā

(Lieta C-198/05)

(2005/C 182/48)

tiesvedības valoda — itāļu

Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 4. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Itālijas Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv V. Vils [W. Wils] un L. Piņjataro [L. Pignataro], pārstāvji.

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

1)	atzīt, ka visu kategoriju publiski pieejamām iestādēm Direktīvas izpratnē piemērojot atkāpi no publiska patapinājuma tiesībām, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 1992. gada 19. novembra Direktīvas 92/100/EEK (1) 1. un 5. pants;

2)	piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Komisija norāda, ka Likuma Nr. 663/41 69. panta 1. punkta b) apakšpunkts visām valsts bibliotēkām un fonotēkām piemēro atkāpi no patapinājuma tiesībām, ciktāl tas nosaka, ka 18 mēnešus pēc darba pirmreizējās izplatīšanas vai ja izplatīšanas tiesības nav izmantotas 24 mēnešu laikā pēc attiecīgā darba radīšanas, patapinājumam nav nedz jāsaņem atļauja, nedz arī jāmaksā atlīdzība.

Komisija norāda, ka iepriekš minētais Likuma Nr. 663/41 pants, ar kuru visām valsts bibliotēkām un fonotēkām piemēro atbrīvojumu no atlīdzības maksas, pārkāpj Direktīvas 92/100/EEK 5. panta 2. un 3. punktu. Tā kā nav ievēroti nosacījumi, kas attiecas uz atkāpēm no ekskluzīvām publiska patapinājuma tiesībām, tas pārkāpj arī minētās direktīvas 1. pantu.

---

(1)  OV L 346, 27.11.1992., 61. lpp.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/26

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Cour d'appel de Bruxelles2005. gada 28. aprīļa spriedumu lietā Eiropas Kopiena pret Beļģiju

(Lieta C-199/05)

(2005/C 182/49)

tiesvedības valoda — franču

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai ir iesniegts Cour d'appel de Bruxelles (Briseles Apelācijas tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izteikts ar 2005. gada 28. aprīļa spriedumu lietā Eiropas Kopiena pret Beļģiju un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 9. maijā.

Cour d'appel de Bruxelles lūdz Tiesu lemt par šādiem jautājumiem:

1.

Vai Protokola par Eiropas Savienības privilēģijām un imunitāti 3. panta otrā daļa, kurā paredzēts, ka dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai piešķirtu atbrīvojumu no netiešajiem nodokļiem vai tirdzniecības nodokļiem, ir interpretējama tādējādi, ka tās piemērošanas jomā ietilpst tāds proporcionāls nodoklis, kas maksājams saistībā ar tiesu visu veidu jautājumos pieņemtajiem nolēmumiem attiecībā uz naudas summu vai vērtspapīru nomaksu?

2.

Vai Protokola par Eiropas Savienības privilēģijām un imunitāti 3. panta trešā daļa, kurā noteikts, ka nekādus izņēmumus neparedz attiecībā uz nodokļiem un nodevām, kas ir maksājami par sabiedriskiem pakalpojumiem, ir interpretējams tādējādi, ka tiesvedības beigās zaudējušajai pusei, kurai piespriests samaksāt noteiktu summu, uzliktais nodoklis ir tikai nodeva, kas maksājama par sabiedrisko pakalpojumu?

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/27

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar High Court of Justice (England and Wales), Chancery Division2005. gada 18. marta rīkojumu lietā The Test Claimants in the CFC and Dividend Group Litigation pret Commissioners of Inland Revenue

(Lieta C-201/05)

(2005/C 182/50)

tiesvedības valoda — angļu

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai ir iesniegts High Court of Justice (England and Wales), (Augstākā tiesa, Anglija un Velsa) Chancery Division, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izteikts ar 2005. gada 18. marta rīkojumu lietā The Test Claimants in the CFC and Dividend Group Litigation pret Commissioners of Inland Revenue un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 6. maijā.

High Court of Justice (England and Wales), Chancery Division lūdz Tiesu lemt par šādiem jautājumiem:

1.

Vai tiek pārkāpts EK līguma 43. vai 56. pants, ja dalībvalsts patur spēkā un piemēro pasākumus, kas: (i) atbrīvo no uzņēmumu ienākuma nodokļa dividendes, kuras sabiedrība, kas ir šīs dalībvalsts rezidente (“sabiedrība — rezidente”) saņēmusi no citām sabiedrībām — rezidentēm; bet kuri (ii) pēc atbrīvojuma no dubultās aplikšanas ar nodokļiem piešķiršanas par jebkuru nodokļa ieturējumu, kas maksājams par dividendēm un par pakārtoto nodokli, ko kontrolētā sabiedrība samaksājusi par tās peļņu, piemēro uzņēmumu ienākuma nodokli tām dividendēm, kuras sabiedrība — rezidente saņēmusi no sabiedrības, kas ir citas dalībvalsts rezidente, un jo īpaši no sabiedrības, kuru tā kontrolē un kas ir citas dalībvalsts rezidente, un piemēro zemāku nodokļu likmi šajā dalībvalstī (“kontrolētā sabiedrība”)?

2.

Vai EK līguma 43., 49. vai 56. pants iestājas pret tādiem valsts tiesību noteikumiem nodokļu jomā kā pamata lietā saskaņā ar kuriem pirms 1997. gada 1. jūlija: (i) noteiktas dividendes, ko apdrošināšanas sabiedrība — dalībvalsts rezidente — saņēma no citas dalībvalsts sabiedrības — rezidentes (“sabiedrība, kas nav rezidente”), bija apliekamas ar uzņēmumu ienākuma nodokli; bet (ii) apdrošināšanas sabiedrībai — rezidentei — bija tiesības izvēlēties, ka attiecīgās no tās pašas dalībvalsts sabiedrības — rezidentes saņemtās dividendes netiek apliktas ar uzņēmumu ienākuma nodokli, ar no tā izrietošajām sekām, ka sabiedrība, kas izdarīja šo izvēli, nevarēja lūgt nodokļa atlaidi, ko citā gadījumā tai būtu tiesības saņemt?

3.

Vai EK līguma 43., 49. vai 56. pants iestājas pret tādiem dalībvalsts tiesību noteikumiem nodokļu jomā kā pamata lietā, kuri: a) konkrētos apstākļos paredz nodevas piemērošanu nodoklim, kas sabiedrībai — rezidentei jāmaksā attiecībā uz kontrolētās sabiedrības, kas ir citas dalībvalsts rezidente atbilstoši iepriekš 1. jautājuma (ii) apakšpunktā sniegtajai definīcijai, peļņu; un b) paredz zināmas noteikti izpildāmas prasības gadījumā, ja sabiedrība — rezidente neprasa vai nevar prasīt jebkādu atbrīvojumu un maksā nodokli par kontrolētās sabiedrības peļņu; un c) paredz vēl citas noteikti izpildāmas prasības gadījumā, kad sabiedrība — rezidente prasa atbrīvojumu no šā nodokļa?

4.	Vai atbilde uz 1., 2. un 3. jautājumu būtu savādāka, ja kontrolētā sabiedrība (1. un 3. jautājumā) vai sabiedrība, kas nav rezidente (2. jautājumā), būtu trešās valsts rezidente?

5.

Gadījumā, ja dalībvalsts pieņēma 1., 2. un 3. jautājumā minētos pasākumus pirms 1993. gada 31. decembra, un pēc šī datuma veica grozījumus šajos pasākumos šī grafika C daļā norādītajā veidā, un ja šie pasākumi ar tajos izdarītajiem grozījumiem ir ierobežojumi, kurus aizliedz EK līguma 56. pants, vai EKL 57. panta izpratnē šie ierobežojumi ir uzskatāmi par tādiem, kas nepastāvēja 1993. gada 31. decembrī?

6.

Gadījumā, ja kāds no 1., 2. un 3. jautājumā paredzētajiem pasākumiem ir pretējs minētajiem Kopienu tiesību noteikumiem, tad apstākļos, ja sabiedrība — rezidente un/vai kontrolētā sabiedrība uztur kādu no šādām prasībām: (i) atmaksāt uzņēmumu ienākuma nodokli (vai kā nodokli samaksāto naudas līdzekļu izmantošanas zudumu), kas prettiesiski piemērots sabiedrībai — rezidentei iepriekš 1., 2. un 3. jautājumā paredzētajos apstākļos; (ii) atlīdzināt un/vai kompensēt zaudējumus, atlaides un izdevumus, kurus cieta sabiedrība — rezidente (vai no kuriem sabiedrības — rezidentes labā atteicās citas sabiedrības šajā sabiedrību grupā, kas ir tās pašas dalībvalsts rezidentes), lai segtu vai samazinātu nodokļu maksājumus saistībā ar iepriekš 1., 2. un 3. jautājumā minētajiem pasākumiem, ja šie zaudētie līdzekļi, atlaides vai izdevumi būtu bijuši pieejami alternatīvai izmantošanai vai pārnešanai citā grāmatvedības ailē; (iii) kompensēt izmaksas, zaudējumus, izdevumus un saistības, kas radušās saistībā ar iepriekš 3. jautājumā minēto valsts tiesību noteikumu ievērošanu; (iv) kompensēt izmaksas, izdevumus un saistības gadījumā, ja kontrolētā sabiedrība novirzīja rezerves sabiedrībai — rezidentei, lai izpildītu valsts tiesību noteikumus, kā vienu no iespējām sabiedrībai — rezidentei, kurai radās 3. jautājumā minētais maksājums, un kontrolētajai sabiedrībai tādējādi radās izmaksas, izdevumi un saistības, no kurām tā varēja izvairīties, ja tā būtu varējusi novirzīt šīs rezerves alternatīvai izmantošanai, vai šīs prasības ir uzskatāmas par:   prasību atmaksāt nepamatoti iekasētās summas, kuras radās iepriekš minēto Kopienu tiesību noteikumu pārkāpuma rezultātā vai saistībā ar to; vai   prasību par kompensāciju vai zaudējumu atlīdzību, ja ir izpildīti nosacījumi, kas paredzēti apvienotajās lietās C-46/93 un C-48/93 Brasserie du Pecheur un Factortame; vai   prasību samaksāt summu, kas atbilst labumam, kurš nepamatoti liegts?

7.

Gadījumā, ja atbilde uz jebkuru 6. jautājuma daļu ir tāda, ka prasība ir par summas samaksu, kas atbilst labumam, kurš nepamatoti liegts: a) šīs prasības rodas uz tiesību pamata, ko paredz iepriekš minētie Kopienu noteikumi jeb ir to papildinājums; vai b) ir jāizpilda visi vai daži no atlīdzības nosacījumiem, kas noteikti spriedumā apvienotajās lietās C-46/93 un C-48/93 Brasserie du Pecheur un Factortame; vai c) ir jāizpilda kādi citi nosacījumi?

8.	Vai ir atšķirība, ja 6. jautājumā minētās prasības valsts tiesību ietvaros tiek celtas kā restitūcijas prasības vai tiek celtas vai tās ir jāceļ kā prasības par zaudējumu atlīdzību?

9.

Kādu ieteikumu, ja vispār, Eiropas Kopienu Tiesa uzskata par atbilstošu sniegt šajās lietās attiecībā uz to, kādus apstākļus valsts tiesai būtu jāņem vērā, nosakot, vai pastāv pietiekami nopietns pārkāpums sprieduma apvienotajās lietās C-46/93 un C-48/93 Brasserie du Pecheur un Factortame izpratnē, un it īpaši, vai, ņemot vērā pastāvošo judikatūru par attiecīgo Kopienu tiesību noteikumu interpretāciju, pārkāpums bija attaisnojams?

10.

Vai principā var pastāvēt tieša cēloņsakarība (sprieduma apvienotajās lietās C-46/93 un C-48/93 Brasserie du Pecheur un Factortame izpratnē) starp EKL 43., 49. un 56. panta pārkāpumu un zaudējumiem, kas ietilpst iepriekš 6. jautājuma (i) līdz (iv) apakšpunktā paredzētajās kategorijās, un kas, kā tiek apgalvots radušies šī pārkāpuma rezultātā? Kādu ieteikumu, ja vispār, Eiropas Kopienu Tiesa uzskata par atbilstošu sniegt apstiprinošas atbildes gadījumā attiecībā uz apstākļiem, kas valsts tiesai būtu jāņem vērā, nosakot, vai pastāv šāda tieša cēļoņsakarība?

11.

Vai valsts tiesa, nosakot zaudējumus, par kuriem var piespriest restitūciju, var ņemt vērā to, vai cietušie ir ievērojuši pienācīgu rūpību nolūkā izvairīties no zaudējumiem vai samazināt tos, jo īpaši, izmantojot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, ar kuru palīdzību varētu konstatēt, ka valsts tiesību noteikumi [sakarā ar konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu piemērošanu] neuzlika iepriekš 1., 2. un 3. jautājumā minētos pienākumus?

12.	Vai atbildi uz iepriekš minēto 11. jautājumu ietekmē lietas dalībnieku viedoklis tajā laikā attiecībā uz konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu ietekmi?

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/29

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Special Commissioners2005. gada 3. maija rīkojumu lietā Vodafone 2 pret Her Majesty's Revenue and Customs

(Lieta C-203/05)

(2005/C 182/51)

tiesvedības valoda — angļu

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai ir iesniegts Special Commissioners2005. gada 3. maija rīkojums lietā Vodafone 2 pret Her Majesty's Revenue and Customs un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 9. maijā.

Special Commissioners lūdz Tiesu lemt par šādiem jautājumiem:

1.

Vai EK līguma 43., 49. un/vai 56. pants nepieļauj tādus valsts tiesību noteikumus nodokļu jomā kā pamata lietā, kuri noteiktos apstākļos paredz nodevas piemērošanu nodoklim, kas sabiedrībai, kas ir šīs dalībvalsts rezidente (“sabiedrība — rezidente”), jāmaksā par tās kontrolētās sabiedrības (“kontrolētā sabiedrība”), kas ir citas dalībvalsts rezidente, peļņu, un piemēro zemāku nodokļu likmi, it īpaši 1.1. piemēro šādu maksājumu, ja vien sabiedrība — rezidente nevar pierādīt, ka kontrolētā sabiedrība ir atbrīvota no šo tiesību noteikumu prasībām; 1.2. paredz atbrīvojumu no šāda maksājuma piemērošanas, bet tādā veidā, kas rada neskaidrības attiecībā uz praktisku atbrīvojuma pieejamību kontrolētās sabiedrības izveidošanas laikā vai pēc tam; 1.3. paredz zināmas noteikti izpildāmas prasības gadījumā, ja sabiedrība — rezidente nepieprasa vai nav spējīga pieprasīt jebkādu šādu atbrīvojumu un maksā nodokli par šīs kontrolētās sabiedrības peļņu; 1.4. paredz zināmas prasības gadījumā, kad sabiedrība — rezidente lūdz atbrīvojumu no maksājuma par šo nodokli, kas var ietvert pienākumu pārskatīt un apsvērt tiesību aktu piemērošanu attiecībā uz visām tās kontrolētajām sabiedrībām un pēc tam katru gadu uzraudzīt katras tās kontrolētās sabiedrības darbību nolūkā nodrošināt, ka arī turpmāk ir izpildītas atbrīvojuma saņemšanai nepieciešamās prasības; 1.5. visos gadījumos ietver administratīvus un ar izmaksām saistītus apgrūtinājumus (kas var būt ievērojami) sabiedrībai — rezidentei, un visos gadījumos iepriekš minētais neattiecas uz tām sabiedrībām, kas reģistrētas dalībvalstī, kurā reģistrēta sabiedrība — rezidente?

2.

Vai atbilde uz 2.1. jautājumu būtu savādāka, ja: 2.1. kontrolētā sabiedrība tajā dalībvalstī, kurā tā ir rezidente, veiktu tikai minimālas darbības; vai 2.2. tikai minimāla kontrolētās sabiedrības peļņas daļa tiek aplikta ar nodokli tajā dalībvalstī, kurā tā ir rezidente; vai 2.3. kontrolētā sabiedrība tika izveidota kā mākslīgas shēmas sastāvdaļa nolūkā izvairīties no nodokļu nomaksas un, ja tā, kādas ir šādas mākslīgas shēmas pazīmes?

3.

Vai pastāv tādi apstākļi, kuros 3.1. sabiedrība — rezidente nevar atsaukties uz tiesībām, kas izriet no EKL 43. un/vai 56. panta; vai 3.2. sabiedrībai — rezidentei nerodas nekādas no EKL 43. un/vai 56. panta izrietošas tiesības; sakarā ar to, ka šāda atsaukšanās uz minētajām tiesībām vai to iegūšana būtu šo tiesību ļaunprātīga izmantošana? Gadījumā, ja pastāv šādi apstākļi, kādu ieteikumu Eiropas Kopienu Tiesa uzskata par atbilstošu sniegt attiecībā uz to, kā Special Commissioners šīs lietas faktiskajā kontekstā būtu jānosaka, vai pastāv šādi apstākļi vai ļaunprātīga tiesību izmantošana?

4.

Vai EK līguma 56. pants un 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts un Māstrihtas līguma Deklarācija Nr. 7 nepieļauj tādus dalībvalsts tiesību aktus nodokļu jomā kā pamata lietā saskaņā ar kuriem būtu pieejams viens vai vairāki atbrīvojumi no šo tiesību aktu prasībām, ja grozījumi šajos tiesību aktos stājās spēkā pēc 1994. gada 1. janvāra?

5.	Vai EK līguma 43., 49. un/vai 56. pants nepieļauj tādus valsts tiesību aktus nodokļu jomā kā pamata lietā saskaņā ar kuriem šie tiesību akti nav piemērojami, ja sabiedrība — rezidente finansē kontrolēto sabiedrību ar aizdevuma, nevis paškapitāla palīdzību?

6.

Vai EK līguma 43., 49. un/vai 56. pants nepieļauj tādus valsts tiesību aktus nodokļu jomā kā pamata lietā saskaņā ar kuriem viens vai vairāki atbrīvojumi no šo tiesību aktu piemērošanas būtu pieejami, ja kontrolētās sabiedrības peļņa citā dalībvalstī ietvertu vai nu: 6.1. peļņu no tādiem ienākumu avotiem, kas atrodas šajā dalībvalstī un nevis citā dalībvalstī vai jurisdikcijā; vai 6.2. ienākumus no dividendēm, nevis peļņas procentus no tās pašas sabiedrības?

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/30

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Tribunal des affaires de sécurité sociale de Longwy 2005. gada 14. aprīļa lēmumu lietā Fabien Nemec pret Caisse Régionale d'Assurance Maladie du Nord-Est

(Lieta C-205/05)

(2005/C 182/52)

tiesvedības valoda — franču

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai ir iesniegts Tribunal des affaires de sécurité sociale de Longwy (Longvijas sociālā nodrošinājuma lietu tiesas) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izteikts ar 2005. gada 14. aprīļa lēmumu lietā Fabien Nemec pret Caisse Régionale d'Assurance Maladie du Nord-Est un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 11. maijā.

Tribunal des affaires de sécurité sociale de Longwy lūdz Tiesu lemt par šādu jautājumu:

Vai, atteikdamās ņemt vērā Nemeka [Nemec] Beļģijā saņemto algu, aprēķinot azbesta darbinieku pabalsta apmēru, kas viņam piešķirts saskaņā ar 1998. gada 23. decembra Likuma Nr. 98-1194 41. pantu, pamatojoties uz 2. panta noteikumiem 1999. gada 29. marta Dekrētā par Likuma Nr. 99-247 piemērošanu un uz 1999. gada 9. jūnija Cirkulāru 2SS/4B/99 Nr. 332, jo no šīs algas netika atskaitītas iemaksas saskaņā ar Francijas sociālā nodrošinājuma kodeksa L 242-1. pantu, C.R.A.M. pieņēma ieinteresētajai personai kaitējošu lēmumu, kas ir uzskatāms par šķērsli pārvietošanās brīvībai saskaņā ar EKL 39. pantu, Regulas (EK) Nr. 883/2004 (1) pārkāpumu vai Regulas (EK) Nr. 574/72 (2) 15. panta pārkāpumu?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 1. lpp.).

(2)  Padomes 1972. gada 21. marta Regula (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (OV L 74, 1. lpp.).

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/30

---

Prasība pret Itālijas Republiku, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 11. maijā

(Lieta C-207/05)

(2005/C 182/53)

tiesvedības valoda — itāļu

Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 11. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Itālijas Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv V. di Buči [V. Di Bucci] un L. Piņjataro [L. Pignataro], pārstāvji.

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

1)

atzīt, ka, noteiktajā termiņā neveicot visus nepieciešamos pasākumus, lai atgūtu no tā saņēmējiem atbalstu, kas ar Komisijas 2002. gada 5. jūnija Lēmumu 2003/193/EK (1) attiecībā uz Itālijas komunālo pakalpojumu uzņēmumiem ar valsts kapitāla pārsvaru piešķirto valsts atbalstu nodokļu atbrīvojuma un aizdevuma ar labvēlīgākiem nosacījumiem veidā — C 27/99 (ex NN 69/98), ir atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar kopējo tirgu, vai, jebkurā gadījumā, nedarot šos pasākumus zināmus Komisijai, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šī lēmuma 3. un 4. pants un EK Līgums;

2)	piespriest Itālijas Republiku atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Lēmums uzliek Itālijai pienākumu veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai atgūtu no saņēmējiem piešķirto un jau to rīcībā atbilstoši lēmumā pārbaudītajai kārtībai nelikumīgi nodoto atbalstu, kā arī divu mēnešu laikā no paziņojuma saņemšanas brīža informēt Komisiju par pasākumiem, kas tiek veikti lēmuma izpildei.

Itālija nav veikusi nepieciešamos pasākumus un, jebkurā gadījumā, nedarīja tos zināmus Komisijai, nedz arī norādīja uz absolūto lēmuma izpildes neiespējamību. Jaunākie likumdošanas pasākumi ir vērsti uz to, lai no jauna pagarinātu atgūšanas termiņus, un tie nekādā gadījumā neveicina tūlītēju lēmuma izpildi. Turklāt Komisija vienmēr lojāli sadarbojās ar Itāliju.

---

(1)  OV L 77, 24.03.2003., 21. lpp.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/31

---

Apelācija, ko 2005. gada 17. maijā ierosināja Sergio Rossi SpA par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2005. gada 1. marta spriedumu lietā T-169/03 Sergio Rossi SpA/Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)

(Lieta C-214/05 P)

(2005/C 182/54)

tiesvedības valoda — itāļu

Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 17. maijā izskatīšanai ir iesniegta Sergio Rossi SpA, Alikante [Alicante] (Spānija), ko pārstāv A. Ruo [A. Ruo], apelācijas sūdzība par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2005. gada 1. marta spriedumu lietā T-169/03 Sergio Rossi SpA/Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB).

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

1)	atcelt apstrīdēto spriedumu pilnā apmēra, pamatojoties uz Padomes Regulas Nr. 40/94 (1) 8. un 73. panta un Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. un 81. panta pārkāpumu;

2)	pakārtoti, atcelt apstrīdēto spriedumu daļā, kas attiecas vienīgi uz preču zīmes “SISSI ROSSI” reģistrāciju attiecībā uz tādām precēm kā “āda un ādas imitācijas”;

3)

pakārtoti, atzīt tiesības iesniegt pierādījumus, atcelt apstrīdēto spriedumu pilnā apmērā un nosūtīt šo lietu Pirmās instances tiesai pierādījumu, kas ir atzīti par nepieņemamiem, pārbaudei, vai, alternatīvi, un ievērojot Padomes Regulas Nr. 40/94 73. pantā paredzētās tiesības tikt uzklausītam, nosūtīt šo lietu ITSB Apelāciju padomei termiņa noteikšanai, lai nodrošinātu iespēju tikt uzklausītam.

4)	Atbilstoši 1991. gada 2. maija Eiropas Kopienu Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktam piespriest atbildētājam kā lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais spriedums ir nepilnīgs šādu noteikumu pārkāpuma dēļ:

1.	Pirmās instances tiesas Reglamenta 81. pants, ciktāl apstrīdētais spriedums nesatur motivāciju attiecībā uz prasībā izteikto galveno prasījumu.

2.

Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. daļa, ciktāl prasītājas sniegtie pierādījumi tika atzīti par nepieņemamiem, lai gan prasītāja uzskata, ka tie bija jāpieņem. Pakārtoti ir jāuzskata, ka Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi 73. pants ir pārkāpts tādā ziņā, ka procesa ITSB Apelāciju padomē prasītājai nav bijusi iespēja tikt uzklausītai attiecībā uz apstrīdēto preču līdzības esamību vai neesamību;

3.

Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi 8. pants, ciktāl preču zīmes “Miss Rossi” un “Sissi Rossi” ir uzskatāmas par nesavienojamām. Tādas preces kā “dāmu somas” un “dāmu kurpes”, tāpat kā pašas preču zīmes, ir jāuzskata par līdzīgām. Vienlaicīgi pastāvot preču un preču zīmju līdzībai, saskaņā ar šīm tiesību normām ir jākonstatē sajaukšanas iespēja starp pašām preču zīmēm.

---

(1)  Padomes 1993. gada 20. decembra Regula Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi, OV L 11, 1. lpp.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/31

---

Prasība pret Itālijas Republiku, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 17. maijā

(lieta C-218/05)

(2005/C 182/55)

tiesvedības valoda — itāļu

Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 17. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Itālijas Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv K. Simonsons [K. Simonsson] un K. Lodži [C. Loggi], pārstāvji.

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

1)

atzīt, ka, nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 27. jūnija Direktīvu 2002/59/EK (1), ar ko izveido Kopienas kuģu satiksmes uzraudzības un informācijas sistēmu un atceļ Padomes Direktīvu 93/75/EEK, vai, jebkurā gadījumā, nedarot šos aktus zināmus Komisijai, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šī direktīva;

2)	piespriest Itālijas Republiku atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Termiņš Direktīvas transpozīcijai valsts tiesībās beidzās 2004. gada 5. februārī.

---

(1)  OV L 208, 05.08.2002., 10. lpp.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/32

---

Prasība pret Spānijas Karalisti, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 18. maijā

(Lieta C-219/05)

(2005/C 182/56)

tiesvedības valoda — spāņu

Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 18. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Spānijas Karalisti, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv D. Rekkia [D. Recchia], pārstāve, H. Rivass de Andress [J. Rivas de Andrés] un H. Gutjeress Gisberts [J. Gutiérrez Gisbert], abogados, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

1)

atzīt, ka, nepakļaujot Suekas [Sueca] pilsētas, tās apkārtnes un noteiktu Lariberas [La Ribera] (Valesija) komunālos notekūdeņus piemērotai attīrīšanai pirms tie tiek izvadīti zonā, kas atzīta par jūtīgu, Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Padomes 1991. gada 21. maija Direktīvas 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (1) 3., 4. un 5. panta 2. punkts;

2)	piespriest Spānijas Karalisti atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

—

Pienākumu neizpilde, ko Spānijas Karalistei uzliek iepriekš minētās direktīvas 3. pants; atbilstoši šim pantam dalībvalstis nodrošina, ka vēlākais līdz 1998. gada 31. decembrim dalībvalstis izveido kanalizācijas sistēmas notekūdeņu novadīšanai saņemošajos ūdeņos, ko uzskata par “jutīgajām zonām” no aglomerācijām, kuru cilvēka ekvivalents pārsniedz 10 000, Suekas aglomerācijā un lielākajā daļā Lariberas (Valensijas provincē) reģiona aglomerāciju ir lielāks iedzīvotāju skaits nekā 10 000 cilvēka ekvivalentu un tās izvada savus ūdeņus zonā, kas atzīta par “jūtīgu”. Tomēr neviena notekūdeņu kanalizācijas sistēma šajās aglomerācijās nav izveidota.

—

Pienākumu neizpilde, ko Spānijas Karalistei uzliek iepriekš minētās direktīvas 4. un 5. pants. Šie divi panti uzliek par pienākumu dalībvalstīm pakļaut notekūdeņus stingrākai attīrīšanai nekā otrreizējā attīrīšana no komunālajām aglomerācijām ar vairāk nekā 10 000 iedzīvotajiem vēlākais līdz 1998. gada 31. decembrim. Tomēr visi Suekas notekūdeņi nav pakļauti stingrākai attīrīšanai nekā atkārtotā attīrīšana pirms tie tiek izvadīti jūtīgajā zonā jūrā. Lielākā daļa reģiona Laribera aglomerāciju notekūdeņi nav pakļauti arī pielāgotai attīrīšanai pirms tie tiek izvadīti šajā pašā jūtīgajā zonā. Aglomerācijas, kas atrodas Suekas apkārtnē (Elpereijo [El Perelló], Lespameresa [Les Pameres], Mareni de Baraketsa [Mareny de Barraquetes], Plaija del Reija [Playa del Rey] un Boga de Mara [Boga de Mar]), kuru iedzīvotāju skaits ir no 37 000 līdz 51 000 personu, aprobežojas ar notekūdeņu, pirms to izvadīšanas šajā pašā jūtīgajā zonā, otrreizējo attīrīšanu.

---

(1)  OV L 135, 30.05.1991., 40. lpp.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/32

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Bayerische Verwaltungsgericht München2005. gada 4. maija lēmumu lietā Daniel Halbritter pret Freistaat Bayern

(Lieta C-227/05)

(2005/C 182/57)

tiesvedības valoda — vācu

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai ir iesniegts Bayerisches Verwaltungsgericht München (Minhenes administratīvā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izteikts ar 2005. gada 4. maija lēmumu lietā Daniel Halbritter pret Freistaat Bayern un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 20. maijā.

Bayerisches Verwaltungsgericht München lūdz Tiesu lemt par šādiem jautājumiem:

1.

Vai Direktīvas 91/439/EEK (1) 1. panta 2. punkts saistībā ar 8. panta 2. un 4. punktu ir interpretējams tādā nozīmē, ka dalībvalsts savā teritorijā nevar atteikties atzīt transportlīdzekļa vadīšanas tiesības saskaņā ar citā dalībvalstī izdotu vadītāja apliecību arī tad, ja pirmās dalībvalsts teritorijā pret vadītāja apliecības turētāju ir pieņemts pasākums par šīs valsts izdotu transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšanu vai anulēšanu, kad kopā ar šo pasākumu noteiktais aizlieguma termiņš jaunas vadītāja apliecības iegūšanai šajā dalībvalstī ir beidzies pirms vadītāja apliecību ir izsniegusi otra dalībvalsts un a) ja pirmās dalībvalsts tiesību normas ir balstītas uz pieņēmumu, ka vadīšanas tiesību atkārtotai piešķiršanai būtisks priekšnosacījums ir braukšanas prasmes, ko pēc iestādes rīkojuma apliecina saskaņā ar valsts tiesību aktos sīkāk reglamentētu medicīniski-psiholoģisku atzinumu (kas līdz šim vēl nav izdarīts) un/vai b) ja saskaņā ar valsts tiesību normām pirmās dalībvalsts teritorijā ir tiesības izmantot Kopienas vadītāja apliecību, kas izsniegta pēc aizlieguma termiņa, ja vairāk nepastāv iekšēji iemesli tiesību atņemšanai vai izdošanas aizliegums?

2.

Vai Direktīvas 91/439/EEK 1. panta 2. punkts saistībā ar 8. panta 2. un 4. punktu ir interpretējams tādā nozīmē, ka gadījumā, ja pieteikumu uz transportlīdzekļa vadīšanas tiesību piešķiršanu citas dalībvalsts vadīšanas tiesību turētājam iesniedz, nododot šīs citas dalībvalsts izdotu vadītāja apliecību (t.s. “pārreģistrācija”), tikai uz otras dalībvalsts izsniegtas Kopienas vadītāja apliecības pamata pirmajai dalībvalstij ir aizliegts veikt vadīšanas prasmju papildu pārbaudi — saskaņā ar valsts iekšējām tiesību normām tas ir sīki reglamentēts priekšnosacījums to izsniegšanai — ņemot vērā apstākļus, kas pastāvēja laikā, kad izsniedza Kopienas vadītāja apliecību?

---

(1)  OV L 237, 1. lpp.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/33

---

Apelācija, ko 2005. gada 26. maijā ierosināja L par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (ceturtā palāta) 2005. gada 9. marta spriedumu lietā T-254/02 L/Eiropas Kopienu Komisija

(Lieta C-230/05 P)

(2005/C 182/58)

tiesvedības valoda — franču

Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 26. maijā izskatīšanai ir iesniegta L, ko pārstāv advokāti P. Legross [P. Legros] un S. Rodrigess [S. Rodrigues], apelācijas sūdzība par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (ceturtā palāta) 2005. gada 9. marta spriedumu lietā T-254/02 L/Eiropas Kopienu Komisija.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai ir šādi:

1)	atcelt apstrīdēto Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2005. gada 9. marta spriedumu lietā T-254/02;

2)	atzīt prasījumus par tiesību akta atcelšanu un zaudējumu atlīdzību, kurus tā uzturēja pirmajā instancē;

3)	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar apstrīdēto spriedumu:

—	pirmkārt, ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību un apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses, jo Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi vairākus procesuālus pārkāpumus un acīmredzamas kļūdas novērtējumā, kā arī Apstrīdētajam spriedumam trūkst pamatojuma;

—	otrkārt, ir pārkāptas Kopienu tiesības, jo tajā nav noteiktas nekādas sekas tam, ka atbildētāja nav izpildījusi savus pienākumus, kas saistīti ar pasta nosūtīšanu saviem darbiniekiem un ar darbinieku lietu izskatīšanu saprātīgos termiņos atbilstoši vispārējam labas pārvaldības principam.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/33

---

Lietas C-384/03 (1) izslēgšana no reģistra

(2005/C 182/59)

(tiesvedības valoda — spāņu)

2005. gada 28. aprīlī Eiropas Kopienu Tiesas priekšsēdētājs ir izdevis rīkojumu izslēgt no reģistra lietu C-384/03 Eiropas Kopienu Komisija/Spānijas Karaliste.

---

(1)  OV C 264, 01.11.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/33

---

Lietas C-440/03 (1) izslēgšana no reģistra

(2005/C 182/60)

(tiesvedības valoda — vācu)

2005. gada 4. aprīlī Eiropas Kopienu Tiesas priekšsēdētājs ir izdevis rīkojumu izslēgt no reģistra lietu C-440/03 Eiropas Kopienu Komisija/Vācijas Federatīvā Republika.

---

(1)  OV C 289, 29.11.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/34

---

Lietas C-51/04 (1) izslēgšana no reģistra

(2005/C 182/61)

(tiesvedības valoda — grieķu)

2005. gada 22. martā Eiropas Kopienu Tiesas priekšsēdētājs ir izdevis rīkojumu izslēgt no reģistra lietu C-51/04 Eiropas Kopienu Komisija/Grieķijas Republika.

---

(1)  OV C 85, 03.04.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/34

---

Lietas C-54/04 (1) izslēgšana no reģistra

(2005/C 182/62)

(tiesvedības valoda — vācu)

2005. gada 4. aprīlī Eiropas Kopienu Tiesas priekšsēdētājs ir izdevis rīkojumu izslēgt no reģistra lietu C-54/04 Eiropas Kopienu Komisija/Austrijas Republika.

---

(1)  OV C 71, 20.03.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/34

---

Lietas C-457/04 (1) izslēgšana no reģistra

(2005/C 182/63)

(tiesvedības valoda — portugāļu)

2005. gada 7. aprīlī Eiropas Kopienu Tiesas priekšsēdētājs ir izdevis rīkojumu izslēgt no reģistra lietu C-457/04 Eiropas Kopienu Komisija/Portugāles Republika.

---

(1)  OV C 6, 08.01.2005.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/34

---

Lietas C-474/04 (1) izslēgšana no reģistra

(2005/C 182/64)

(tiesvedības valoda — grieķu)

2005. gada 9. martā Eiropas Kopienu Tiesas priekšsēdētājs ir izdevis rīkojumu izslēgt no reģistra lietu C-474/04 Eiropas Kopienu Komisija/Grieķijas Republika.

---

(1)  OV C 314, 18.12.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/35

---

PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS

2005. gada 25. maijā

lietā T-352/02 Creative Technology Ltd pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) (1)

(Kopienas preču zīme - Iebildumu process - Kopienas vārdiskas preču zīmes “PC WORKS” reģistrācijas pieteikums - Agrāka valsts grafiska preču zīme “W WORK PRO” - Reģistrācijas atteikums - Regulas (EK) Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

(2005/C 182/65)

tiesvedības valoda — angļu

Lietā T-352/02 Creative Technology Ltd, Singapūra (Singapūra), ko pārstāv M. Edinborovs [M. Edenborough], barrister, Dž. Flintofts [J. Flintoft], S. Džounss [S. Jones] un P. Raulinsons [P. Rawlinson], solicitors, pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) (pārstāves — B. Holsta Filtenborga [B. Holst Filtenborg] un S. Laitinena [S. Laitinen]), otrs procesa ITSB Apelāciju padomē dalībnieks Hosē Vila Ortiss [José Vila Ortiz], ar dzīvesvietu Valensijā (Spānijā), par prasību pret ITSB Apelāciju ceturtās padomes 2002. gada 4. septembra lēmumu (lietā R 265/2001-4) attiecībā uz iebildumu procesu starp Creative Technology Ltd un Hosē Vila Ortiss, Pirmās instances tiesa (ceturtā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs I. Legāls [H. Legal], tiesneši P. Mengoci [P. Mengozzi] un I. Višņevska-Bjalecka [I. Wiszniewska-Białecka], sekretārs H. Jungs [H. Jung], 2005. gada 25. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)	prasību noraidīt;

2)	prāsītaja atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 19, 25.1.2003.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/35

---

PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS

2005. gada 25. maijā

lietā T-67/04 Spa Monopole, compagnie fermière de Spa SA/NV pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)  (1)

(Kopienas preču zīme - Iebildumu process - Kopienas vārdiskas preču zīmes “SPA-FINDERS” reģistrācijas pieteikums - Valsts agrākās vārdiskas preču zīmes “SPA” un “LES THERMES DE SPA” - Regulas (EK) Nr. 40/94 8. panta 5. punkts)

(2005/C 182/66)

tiesvedības valoda — angļu

Lietā T-67/04 Spa Monopole, compagnie fermière de Spa SA/NV, Spa (Beļģija), ko pārstāv L. de Brūvers [L. de Brouwer], E. Kornu [E. Cornu], E. de Grīss [E. De Gryse] un D. Moro [D. Moreau], avocats, pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) (pārstāvji — A. Foliārs-Mongirāls [A. Folliard-Monguiral]), otrs procesa ITSB Apelāciju padomē dalībnieks — Spa-Finders Travel Arrangements Ltd, Ņujorka (ASV), par prasību par ITSB Apelāciju pirmās padomes 2003. gada 10. decembra lēmumu lietā R 131/2003-1 attiecībā uz iebildumu procesu starp Spa Monopole, compagnie fermière de Spa SA/NV un Spa-Finders Travel Arrangements Ltd., Pirmās instances tiesa (otrā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Pirungs [J. Pirrung], tiesneši N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] un S. Papasavs [S. Papasavvas], sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore, 2005. gada 25. maijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)	prasību noraidīt;

2)	prasītāja atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 94, 17.04.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/36

---

PIRMĀS INSTANCES TIESAS RĪKOJUMS

2005. gada 22. aprīlī

lietā T-399/03 Arnaldo Lucaccioni pret Eiropas Kopienu Komisiju  (1)

(Ierēdņi - Profesionāla slimība - Pieteikums atzīt pasliktināšanos - Pirmās instances tiesa sprieduma izpilde - Komisijas paziņojuma juridiska kvalifikācija - Prasība atcelt tiesību aktu - Nepieņemamība)

(2005/C 182/67)

tiesvedības valoda — franču

Lietā T-399/03 Arnoldo Lukačoni [Arnaldo Lucaccioni], bijušais Eiropas Kopienu Komisijas ierēdnis, ar dzīvesvietu Senleonāra pie jūras [St-Leonards-on-Sea], ko pārstāv H. R. Iturriagagoitia [J. R. Iturriagagoitia] un K. Devolvē [K. Delvolvé], advokāti, pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv J. Kirāls [J. Currall], kuram palīdz Ž. L. Faņārs [J.-L. Fagnart], avocat, par prasību atcelt Komisijas 2003. gada 10. marta lēmumu par Pirmās instances tiesas 2003. gada 26. februāra sprieduma izpildi, kas taisīts lietā T-212/01, kā arī par medicīniska ziņojuma atcelšanu, kas sagatavots minētā procesa laikā, Pirmās instances tiesa (otrā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Pirungs [J. Pirrung], tiesneši N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] un S. Papasavs [S. Papasavvas], sekretārs H. Jungs [H. Jung], 2005. gada 22. aprīlī ir izdevusi rīkojumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)	prasību noraidīt kā nepieņemamu;

2)	katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

---

(1)  OV C 47, 21.02.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/36

---

PIRMĀS INSTANCES TIESAS RĪKOJUMS

2005. gada 28. februārī

lietā T-445/04 Energy Technologies ET SA pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmēs, paraugi un modeļi) (ITSB)  (1)

(Kopienas preču zīme - Advokāta pārstāvība - Acīmredzama nepieņemamība)

(2005/C 182/68)

tiesvedības valoda — angļu

Lietā T-445/04 Energy Technologies ET SA, Friburga [Fribourg] (Šveice), ko pārstāv A. Bomans [A. Boman], pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmēs, paraugi un modeļi) (ITSB), Aparellaje elèctrico, S.L., Hospitaleta de Lobregata [Hospitalet de Llobregat] (Spānija), ir arī puse procesā Apelāciju padomē, par prasību pret ITSB Apelāciju ceturtās padomes 2004. gada 7. jūlija lēmumu (lietā R 366/2002-4) attiecībā uz vārdiskās preču zīmes “UNEX” kā Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, Pirmās instances tiesa (ceturtā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs I. Legāls [H. Legal], tiesneši P. Mengoci [P. Mengozzi] un I. Višņevska-Bjalecka [I. Wiszniewska-Białecka], sekretārs H. Jungs [H. Jung], 2005. gada 28. februārī ir izdevusi rīkojumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)	prasība ir noraidīta kā acīmredzami nepieņemama;

2)	prasītāja atlīdzina savus tiesāšanās izdevumus pati.

---

(1)  OV C 31, 05.02.2005.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/36

---

Prasība pret firmu Impetus Consultants, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 23. martā

(Lieta T-138/05)

(2005/C 182/69)

Tiesvedības valoda — grieķu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2005. gada 23. martā ir iesniegta izskatīšanai prasība pret sabiedrību Impetus Consultants, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv D. Triantafillu (D. Triantafyllou), piedaloties advokātam N. Kostikas (N. Kostikas), kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—	piespriest atbildētājai samaksāt summu EUR 235 655,21 apmērā, t.i., EUR 160 380,35, kā pamatsummu un EUR 75 274,86 kā nokavējuma naudu sākot no dienas, kurā, pamatojoties uz attiecīgo debetnotu, šī summa bija jāsamaksā;

—

piespriest atbildētājai no 2005. gada 15. marta līdz parāda pilnīgai samaksai attiecībā uz parādu, pamatojoties uz līgumu COP 493 “Invite”, maksāt nokavējuma naudu EUR 41,93 apmērā par katru dienu, attiecībā uz parādu no līguma TR 1006 “Ausias”, maksāt nokavējuma naudu EUR 1,66 apmērā par katru dienu un attiecībā uz parādu no līguma V 2043 “Artis”, maksāt nokavējuma naudu EUR 1,01 apmērā par katru dienu;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Eiropas Kopiena, ko pārstāv Eiropas Komisija, ar atbildētāju Kopienu izpētes un attīstības programmu ietvaros ir noslēgusi trīs līgumus:

—	līgums ar numuru COP 493 “Invite” attiecās konkrēti uz plāna ar nosaukumu “Iekšējās kuģošanas teleinformātika” izstrādi, un tas bija jāīsteno 24 mēnešu laikā, skaitot no 1994. gada 30. decembra. Atbildētāja bija attiecīgā konsorcija loceklis un koordinators.

—

līgums ar numuru TR 1006 “Ausias” attiecās konkrēti uz plāna ar nosaukumu “ATT in urban sites with integration and standartisation” (“Attīstītās transporta teleinformātikas sistēmas pilsētas apstākļos”) izstrādi, un tas bija jāīsteno 23 mēnešu laikā, skaitot no 1995. gada 30. decembra. Atbildētāja bija attiecīgā konsorcija loceklis.

—

līgums ar numuru V 2043 “Artis” attiecās uz plāna ar nosaukumu “Advanced Road Transport Informatics in Spain” (“Attīstītas ceļu satiksmes informācijas sistēmas Spānijā”) radīšanu. Plāns bija jāsagatavo 12 mēnešu laikā, skaitot no 1992. gada 1. janvāra. Atbildētāja bija attiecīgā konsorcija loceklis.

Visos šajos gadījumos bija paredzēts, ka Komisija finansiāli atbalsta atbilstošā plāna veiksmīgu sagatavošanu attiecīgajos līgumos noteikto nosacījumu ietvaros. Komisija maksāja atbildētājai avansus par tās piedalīšanos katrā no līgumiem.

Pēc finanšu pārbaudēm Komisija konstatēja, ka atbildētāja izmantoja attiecīgā plāna vajadzībām tikai daļu no samaksātās naudas. Konkrēti:

—

saskaņā ar līgumu Nr. COP 493 “Invite” Komisija atbildētājai kā konsorcija koordinatoram samaksāja avansu EUR 257 400 apmērā. Atbildētāja esot samaksājusi pārējiem līgumpartneriem summu tikai EUR 79 062,70 apmērā un paturējusi summu EUR 178 337,30 apmērā, no kuras tikai summa EUR 42 000 apmērā tika izmantota konkrētajai programmai. Komisija iesniedza atbildētājai debetnotu par summu EUR 136 037,30 apmērā;

—

saskaņā ar līgumu Nr. TR 1006 “Ausias” Komisija samaksāja konsorcijam par laikposmu, kurā atbildētāja bija šī konsorcija locekle, avansu EUR 78 341,91 apmērā. Komisija konstatēja, ka atbildētāja konkrētajai programmai izlietoja tikai summu EUR 63 229,63 apmērā un izrakstīja atbildētājai debetnotu par summu EUR 15 112,28 apmērā;

—	par līgumu Nr. V 2043 “Artis” atbildētāja kā attiecīgā konsorcija locekle saņēma no Komisijas avansu EUR 62 621,86 apmērā. Komisija uzskatīja, ka attiecīgās programmas īstenošanai ir izmantota summa tikai EUR 53 391,09apmērā, un izrakstīja atbildētājai debetnotu par summu EUR 9 320,77 apmērā.

Ar savu prasību Komisija prasa samaksāt iepriekš minētās parādu summas, kā arī nokavējuma naudu, ko [atbildētāja] ir parādā, pamatojoties uz tiesību, kas attiecas uz katru no līgumiem, normām, t.i., Grieķijas tiesību normām attiecībā uz pirmo līgumu un Spānijas tiesību normām attiecībā uz abiem pārējiem līgumiem.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/37

---

Prasība pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko Greather AG iesniedza 2005. gada 25. aprīlī

(Lieta T-167/05)

(2005/C 182/70)

valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — angļu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2005. gada 25. aprīlī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko cēla Greather AG, Biningena [Binningen] (Šveice), kuru pārstāv V. Fon Bomhards [V. von Bomhard], A. Polmans [A. Pohlmann] un A. Renks [A. Renck], advokāti.

Otrs procesa ITSB Apelāciju padomē dalībnieks bija Crisgo (Thailand) Co., Ltd, Samutsakorna [Samutsakorn] (Taizeme).

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—	pilnībā atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju padomes 2004. gada 14. oktobra lēmumu R 250/2002-4;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs:	Crisgo Co. Ltd.
Attiecīgā Kopienas preču zīme:	Grafiska preču zīme “FL FENNEL” attiecībā uz precēm, kas ietilpst 3. klasē — reģistrācijas pieteikums Nr. 903 922
Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašnieks:	Prasītāja
Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums:	Kopienas vārdiska preču zīme “FENJAL” attiecībā uz precēm, kas ietilpst 3. klasē
ITSB Iebildumu nodaļas lēmums:	Iebildumu noraidīt
ITSB Apelāciju padomes lēmums:	Apelāciju noraidīt
Izvirzītie pamati:	Padomes Regulas (EK) Nr. 40/94 73. un 74. panta pārkāpums. Šajā kontekstā prasītāja apgalvo, ka Apelāciju padome pamatoja savu lēmumu ar dažādiem jauniem argumentiem un faktiem, kurus puses nebija izvirzījušas vai iztirzājušas. Turklāt prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums pārkāpj Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, konstatējot, ka nepastāv sajaukšanas iespēja.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/38

---

Prasība pret Eiropas Kopienu Revīzijas palātu, ko Bart Nijs iesniedza 2005. gada 2. maijā

(Lieta T-171/05)

(2005/C 182/71)

tiesvedības valoda — franču

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2005. gada 2. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Revīzijas palātu, ko cēla Barts Neiss [Bart Nijs], ar dzīvesvietu Bereldanžā [Bereldange] (Luksemburga), kuru pārstāv Frenks Rollingers [Fränk Rollinger], advokāts, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

1)	atcelt Revīzijas palātas Nopelnu punktu piešķiršanas kolēģijas lēmumu, ar kuru prasītājam piešķirti nopelnu punkti par 2003. gadu;

2)	atcelt kompetentās iecēlējinstitūcijas lēmumu nepaaugstināt prasītāju redaktora amatā 2004. gadā;

3)	atcelt novērtējuma ziņojumu par prasītāju, kas attiecas uz 2003. gadu;

4)	atcelt Revīzijas palātas Apelāciju komitejas 2004. gada 26. oktobra Lēmumu Nr. 6/2004, ar ko nolemts neatcelt prasītāja novērtējuma ziņojumu, kas attiecas uz 2003. gadu;

5)	atcelt visus saistītos un/vai turpmākos lēmumus;

6)	atlīdzināt prasītājam radušos zaudējumus un piespriest Revīzijas palātai atlīdzināt šajā tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājs šajā lietā, kas iesniedzis arī prasību lietā T-377/04 (1), iebilst pret atbildētājas lēmumiem, ar kuriem tam piešķirti nopelnu punkti attiecībā uz 2003. gadu un sagatavots novērtējuma ziņojums attiecībā uz to pašu gadu, kā arī pret to, ka atbildētāja viņu 2004. gadā nav paaugstinājusi amatā par Holandiešu valodas tulkošanas nodaļas redaktoru.

Savu prasījumu pamatojumam prasītājs norāda uz:

—	Civildienesta noteikumu 11.a panta, kā arī rūpības, labas pārvaldības un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu,

—	novērtēšanas procedūras prettiesiskumu, jo to bija uzticēts veikt ierēdņiem, kuru godīgums tika apšaubīts pirmstiesas procedūrā,

—	termiņu neievērošanu novērtēšanas procedūras gaitā,

—	to, ka nav veikta nopelnu salīdzinošā pārbaude Holandiešu valodas tulkošanas nodaļā,

—	tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, jo nav paziņotas normas, kas piemērojamas procedūrai, saskaņā ar kuru notiek paaugstināšana amatā 2004. gadā,

—	pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu.

---

(1)  Lieta T-377/04 Nijs/Revīzijas palāta (OV C 284, 20.11.2004., 26. lpp.).

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/39

---

Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Martine Heus iesniedza 2005. gada 27. aprīlī

(Lieta T-173/05)

(2005/C 182/72)

tiesvedības valoda — franču

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2005. gada 27. aprīlī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Martine Hoisa [Martine Heus], ar dzīvesvietu Anderlehtā [Anderlecht] (Beļģija), kuru pārstāv Lukass Fogels [Lucas Vogel], avocat.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

1)	atcelt iecēlējinstitūcijas 2005. gada 7. janvāra lēmumu, ar ko ir noraidīta prasītājas 2004. gada 18. oktobra sūdzība par konkursa COM/PC/04 atlases komisijas priekšsēdētāja 2004. gada 19. jūlija lēmumu atteikt prasītājai pieeju šim konkursam;

2)	vajadzības gadījumā atcelt konkursa COM/PC/04 atlases komisijas priekšsēdētāja 2004. gada 19. jūlija lēmumu;

3)	piespriest Eiropas Kopienu Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājai tika atteikta pieeja konkursam COM/PC/04 ar pamatojumu, ka viņai neesot piecu gadu dienesta pieredzes, kas iegūta Komisijā vai kādā citā iestādē, lai gan atlases komisija neņēma vērā profesionālās darbības laiku, ko viņa pavadīja Komisijā kā aizvietotāja darbiniece.

Savas prasības atbalstam prasītāja atsaucas uz Civildienesta noteikumu 27. panta un 29. panta 1. punkta pārkāpumu, kā arī acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo apstrīdēto lēmumu un paziņojuma par konkursu rezultātā, vismaz tādā veidā, kā tos interpretējusi iecēlējinstitūcija, prasītāja tika noraidīta tādu iemeslu dēļ, kas saistīti tikai ar viņas agrāko administratīvo statusu (līgumdarbinieks un nevis civildienesta ierēdnis).

Prasītāja atsaucas arī uz diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu, jo strīdīgie kritēriji ļauj citiem pretendentiem piedalīties konkursā, lai arī tie ir mazāk kompetenti vai tiem ir mazāka profesionālā pieredze Komisijā.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/39

---

Prasība pret Fondation européenne pour la formation, ko Pia Landgren iesniedza 2005. gada 28. aprīlī

(Lieta T-180/05)

(2005/C 182/73)

tiesvedības valoda — franču

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2005. gada 28. aprīlī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Izglītības fondu [Fondation européenne pour la formation], ko cēla Pia Landgrena [Pia Landgren], ar dzīvesvietu Turīnā (Itālija), kuru pārstāv Marks-Albērs Lukass [Marc-Albert Lucas], avocat, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

1)	Atcelt, ja vajadzīgs, Fonda bijušā direktora 2004. gada 25. jūnija lēmumu par prasītājas atlaišanu;

2)	atcelt Fonda direktora 2005. gada 19. janvāra lēmumu, ar ko noraida prasītājas 2004. gada 27. septembra sūdzību par minēto lēmumu;

3)

piespriest Eiropas Izglītības fondam prasītājai atlīdzināt materiālos zaudējumus, kas radušies apstrīdēto lēmumu prettiesiskuma dēļ, apjomā, kas atbilst darba samaksai un pensijai, ko prasītāja būtu saņēmusi, turpinot darbu fondā līdz 65 gadu vecumam, no kura atskaitīti atlaišanas un bezdarba pabalsti, kā arī pensija, kuru viņa saņēma vai saņems atlaišanas dēļ;

4)	piespriest Eiropas Izglītības fondam atlīdzināt prasītājai nodarīto morālo kaitējumu, kas cēlies no apstrīdētā lēmuma prettiesiskuma, apjomā, kādu noteiks Pirmās Instances Tiesa;

5)	piespriest atbildētajam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja apgalvo, ka Eiropas Izglītības fonds nav pierādījis, ka lēmums par atlaišanu ir tiesiski pietiekami pamatots, kā arī to, ka šis lēmums ir acīmredzami pretrunā ar prasītājas novērtējuma ziņojumu par 2003. gadu.

Prasītāja arī apgalvo, ka patiesais atlaišanas iemesls būtu acīmredzami prettiesisks un pretējs dienesta interesēm, tāpēc, ka tas balstīts uz iepriekšēju vienošanos, saskaņā ar kuru prasītājai pēc 2003. gada 31. decembra bija jābeidz darbs Fondā.

Turklāt prasītāja atsaucas uz apstrīdētā lēmuma motīva prettiesiskumu un patvaļīgumu attiecībā uz departamenta vadītāja atteikumu paturēt viņu darbā, kas pamatots uz negatīvu novērtējumu pagātnē.

Visbeidzot, prasītāja uzsver pamatojuma trūkumu, pienācīgas rūpības principa un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kā arī acīmredzamām kļūdām novērtējumā, ja minētais vadītāja atteikums un/vai atlaišana ir motivēta ar profesionālu neatbilstību EECA departamentā vai vispār.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/40

---

Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Dypna Mc Sweeney un Pauline Armstrong iesniedza 2005. gada 4. maijā

(Lieta T-184/05)

(2005/C 182/74)

tiesvedības valoda — franču

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2005. gada 4. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Dipna Maksvīni [Dypna Mc Sweeney], ar dzīvesvietu Briselē (Beļģijā), un Paulīne Ārmstronga [Pauline Armstrong], ar dzīvesvietu Overeisē [Overijse] (Beļģijā), kuras pārstāv Sebastians Orlandi [Sébastien Orlandi], Ksavjē Martēns [Xavier Martin], Alberts Kūlens [Albert Coolen], Žans-Noels Luī [Jean-Noël Louis] un Etjēns Maršals [Eienne Marchal], avocats, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītāju prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

1)	atcelt 2004. gada 6 un 7. septembra lēmumus, ar kuriem prasītājām tika atteiktas piedalīšanās tiesības konkursa EPSO/C/11/03 pārbaudījumos;

2)	piespriest atbildētajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājas piedalījās konkursā EPSO/C/11/03, kas tika organizēts nolūkā izveidot angļu valodas sekretāru (pakāpe C5/C4) rezerves sarakstu. Šī konkursa atlases komisija nolēma viņas izslēgt no minētā konkursa pārbaudījumiem, jo viņu diplomi neatbilda tam līmenim, kurš tika pieprasīts paziņojumā par konkursu.

Pamatojot savas prasību, prasītājas norāda, ka šis lēmums pārkāptu paziņojumu par konkursu noteikumus un balstītos uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/40

---

Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Joël De Bry iesniedza 2005. gada 2. maijā

(Lieta T-188/05)

(2005/C 182/75)

tiesvedības valoda — franču

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2005. gada 2. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Žoels de Brī [Joël De Bry] ar dzīvesvietu Voluve-Sentlamberta [Woluwé-St-Lambert] (Beļģija), kuru pārstāv Sebastians Orlandi [Sébastien Orlandi], Alberts Kūlens [Albert Coolen], Žans-Noels Luī [Jean-Noël Louis] un Etjenne Maršala [Etienne Marchal], advokāti, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

1)	atcelt Komisijas lēmumu attiecībā uz prasītāja karjeras attīstības 2003. gadā ziņojumu;

2)	piespriest atbildētājai samaksāt simbolisko maksājumu 1 EUR apmērā, kas procesa gaitā var tikt palielināts, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatojumam prasītājs vispirms norāda, ka pastāv objektīvs interešu konflikts attiecībā uz viņa vērtētāju, kam ir tāda pati pakāpe kā prasītājam.

Turklāt viņš apgalvo, ka vērtējot viņa sniegumu, tika pieļautas vērtējuma kļūdas, un norāda uz nekonsekvenci starp komentāriem un viņam piešķirtajām atzīmēm.

Visbeidzot, prasītājs norāda uz Civildienesta noteikumu 43. pantā norādīto vispārējo izpildes noteikumu un jaunās sistēmas, kas ir vērsta uz karjeras attīstību, ieviešanas mērķu neievērošanu; pienākuma norādīt pamatojumu, tiesību uz aizstāvēšanos, kā arī Civildienesta noteikumu 26. panta pārkāpumu.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/40

---

Prasība pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko Unisor iesniedza 2005. gada 4. maijā

(Lieta T-189/05)

(2005/C 182/76)

tiesvedības valoda — franču

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2005. gada 4. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko cēla sabiedrība Unisor, Parīze, kuru pārstāv Patriss de Kande [Patrice de Candé], advokāts.

Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

1)	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja Apelāciju pirmās padomes 2005. gada 10. februāra lēmumu;

2)	piespriest ITSB atlīdzināt visus izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs:	CORUS UK Limited
Attiecīgā Kopienas preču zīme:	Vārdiskā preču zīme “GALVALLOY” — reģistrācijas pieteikums Nr. 796 557 attiecībā uz 6. klasē (tērauda skārds un plāksnes utt.) ietilpstošajām precēm
Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašnieks:	Prasītāja
Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums:	Valsts vārdiskā preču zīme “GALVALLIA” attiecībā uz 6. klasē (tērauda skārds un plāksnes utt.) ietilpstošajām precēm
ITSB Iebildumu nodaļas lēmums:	Reģistrāciju noraidīt
ITSB Apelāciju padomes lēmums:	Atcelt Iebildumu nodaļas lēmumu
Izvirzītie pamati:	Regulas (EK) Nr. 40/94 (1) 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta kļūdaina piemērošana

---

(1)  Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 11, 14.01.1994., 1. līdz 36. lpp.).

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/41

---

Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Viviane Le Maire iesniedza 2005. gada 10. maijā

(Lieta T-191/05)

(2005/C 182/77)

tiesvedības valoda — franču

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2005. gada 10. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Viviāna Lemēra [Viviane Le Maire], ar dzīvesvietu Everē [Evere] (Beļģija), kuru pārstāv Žils Buneū [Gilles Bounéou] un Frederiks Frabeti [Frédéric Frabetti], kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

1)	atcelt 2004. gada 5. septembra netiešo lēmumu, ar ko Komisija atteikusies prasītājai piešķirt dienas naudu pēc tās stāšanās darbā;

2)	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja šajā tiesvedībā iebilst pret iecēlējinstitūcijas atteikumu tai piešķirt Civildienesta noteikumu VII pielikuma 10. pantā paredzēto dienas naudu. No prasības pieteikumam pievienotajiem dokumentiem izriet, ka šis atteikums pamatots ar to, ka minētā panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais 120 dienu laika posms šajā gadījumā būtu bijis pārsniegts.

Savu prasījumu pamatojumam prasītāja norāda uz:

—	pārkāpumu, kas izdarīts attiecībā uz Civildienesta noteikumu VII pielikuma 10. pantu, versijā, kas bija spēkā gan pirms, gan pēc 2004. gada 1. maija, jo administrācija tam izvirzījusi prasības, kas šajā normā nav paredzētas,

—	labas pārvaldības principa, patvaļīgas rīcības un pilnvaru ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principa pārkāpumu, kas izdarīts, pieprasot prasītājai iesniegt pierādījumus par mājas īri,

—	pienākuma norādīt lēmuma pamatojumu neizpildi,

—	vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principa pārkāpumu,

—	rūpības neievērošanu.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/41

---

Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Mebrom NV iesniedza 2005. gada 13. maijā

(Lieta T-198/05)

(2005/C 182/78)

tiesvedības valoda — angļu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2005. gada 13. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Mebrom NV, reģistrēta Rīmē-Ertveldē [Rieme-Ertvelde] (Beļģija), kuru pārstāv K. Mero [C. Mereu] un K. van Maldehems [K. Van Maldegem], advokāti.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—

piespriest Eiropas Kopienu Komisijai samaksāt prasītājai summu, kas pieprasīta šajā pieteikumā kā atlīdzība par zaudējumiem, ko prasītāja cietusi dēļ tā, ka atbildētāja nav izveidojusi sistēmu, kas prasītājam 2005. gada janvārī un februārī ļautu ievest metilbromīdu, vai jebkādu citu summu, ko prasītāja šajā tiesvedībā vēlāk pamato vai Tiesa nosaka ex aequo et bono;

—

pakārtoti pieņemt starpspriedumu par to, ka Eiropas Kopienu Komisijai ir pienākums atlīdzināt nodarītos zaudējumus un izdot rīkojumu lietas dalībniekiem saprātīgā termiņā pēc šī sprieduma pieņemšanas iesniegt Tiesai kompensācijas summas aprēķinu, par ko lietas dalībnieki ir vienojušies, vai, ja vienošanās nav panākta, izdot rīkojumu lietas dalībniekiem šajā pašā termiņā iesniegt Tiesai savus apsvērumus, kas pamatoti ar sīki izstrādātiem aprēķiniem;

—	piespriest Eiropas Kopienu Komisijai samaksāt prasītājai kompensācijas procentus ar likmi 8 % gadā;

—	piespriest Eiropas Kopienu Komisijai samaksāt procentus ar likmi 8 % vai ar jebkādu citu pēc Tiesas ieskatiem noteiktu piemērotu likmi, kas aprēķināta no maksājamās summas, skaitot no dienas, kad Tiesas pieņēmusi spriedumu, līdz faktiskai maksājuma dienai, un

—	piespriest Eiropas Kopienu Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja importē ES metilbromīdu (MBr). Metilbromīds ir ierobežojama viela Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 29. jūnija Regulas (EK) Nr. 2037/2000 par vielām, kas noārda ozona slāni (1), nozīmē. Prasītāja norāda, ka metilbromīdu tā var ievest tikai uzrādot importa licenci un saskaņā ar piešķirto nominālo 12 mēnešu ievešanas kvotu, ko katru gadu nosaka atbildētāja.

Prasības pieteikumā prasītāja prasa kompensāciju par zaudējumiem, kas tai tieši nodarīti atbildētājas prettiesiskas bezdarbības rezultātā, neizveidojot sistēmu saskaņā ar Regulas Nr. 2037/2000 6. un 7. pantu, kas prasītājai ļautu iegūt importa licences un ievešanas kvotas metilbromīda ievešanai Eiropas Savienībā 2005. gada janvārī un februārī.

Savas prasības atbalstam prasītāja apgalvo, ka atbildētāja pārkāpa Regulas Nr. 2037/2000 6. un 7. pantu, kas Komisijai uzliek pienākumu izsniegt licences un piešķirt kvotas metilbromīda ievešanai ES par katru 12 mēnešu laikposmu pēc 1999. gada 31. decembra. Prasītāja turklāt apgalvo, ka ir pārkāpts labas pārvaldības princips un pienācīgas rūpības princips, kas uzliek Komisijai pienākumu rīkoties rūpīgi, objektīvi un savlaicīgi, kā arī ir pārkāpts tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības princips.

Prasītāja apgalvo, ka atbildētājas prettiesiskas bezdarbības rezultātā nodarītos zaudējumus veido neiegūtā peļņa, ko prasītāja būtu guvusi, šajos divos mēnešos importējot un attiecīgi vēlāk pārdodot metilbromīdu.

---

(1)  OV L 244, 1. lpp.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/42

---

Prasība pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko Nalocebar — Consultores e Serviços Lda. iesniedza 2005. gada 19. maijā

(Lieta T-210/05)

(2005/C 182/79)

valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — angļu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2005. gada 19. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko cēla Nalocebar — Consultores e Serviços Lda., Funšala [Funchal] (Madeira), kuru pārstāv G. Paskarella [G. Pasquarella] un R. M. Paskarella [R. M. Pasquarella], lawyers.

Limiñana y Botella, S. L., Manforte-del-Sida [Monforte del Cid], Alikante [Alicante] (Spānija) arī piedalījās procesā ITSB Apelāciju padomē.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—	atcelt ITSB Apelāciju pirmās padomes 2005. gada 18. marta lēmumu lietā Nr. R 646/2004-1 un atzīt prasītāju 2000. gada 12. jūlijā reģistrācijai pieteiktās grafiskās preču zīmes, kas ir publicēta 2001. gada 3. decembra Kopienas preču zīmju biļetenā Nr. 103/01, spēkā esamību;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt visus izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs:	Big Ben Establishment Ltd. Šajā lietā prasītāja ir Big Ben Establishment sniegtā reģistrācijas pieteikuma pircēja
Attiecīgā Kopienas preču zīme:	Grafiskā preču zīme “Limoncello di Capri” attiecībā uz 30. (konditorejas izstrādājumi utt.), 32. (32. klasē ietvertie sīrupi un citi dzērieni, kas izgatavoti no citrona) un 33. (liķieri, kas izgatavoti no citrona) klasē ietilpstošajām precēm
Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašnieks:	Limiñana y Botella, S. L.
Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums:	Spānijas vārdiskā preču zīme “LIMONCHELO” attiecībā uz 33. klasē ietilpstošajām precēm
ITSB Iebildumu nodaļas lēmums:	Reģistrāciju noraidīt
ITSB Apelāciju padomes lēmums:	Apelāciju noraidīt
Izvirzītie pamati:	Padomes Regulas Nr. 40/94 (1) 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums

---

(1)  OV L 11, 14.01.1994., 1. lpp.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/43

---

Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Itālijas Republika iesniedza 2005. gada 26. maijā

(Lieta T-211/05)

(2005/C 182/80)

tiesvedības valoda — itāļu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2005. gada 26. maijā ir iesniegta izskatīšanai prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Itālijas Republika, kuru pārstāv Paulo Džentili [Paolo Gentili], Avvocato dello Stato.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasība ir iesniegta par Komisijas galīgo Lēmumu C(2005) 591, kurā tika konstatēta divu Itālijas nodokļu pasākumu par labu uzņēmumiem, kas kotējas reglamentētajos tirgos laikposmā, kas nosaukts pašos pasākumos, nesaderība, jo tie ir EKL 87. pantam pretējs valsts atbalsts. Šo pasākumu būtība bija peļņas nodokļa likmju samazināšana un sabiedrību kontēšanās izmaksu izslēgšana no ienākumiem, kas apliekami ar nodokļiem,

Komisija uzskata, ka apstrīdētie pasākumi ir selektīvi, jo tie atbalsta vienīgi sabiedrības, kas tiek kotētas Itālijas tiesību normās noteiktajā laikposmā, sabiedrības, kas jau kotējas un tās, kas tiks kotētas jebkuros citos laikposmos, neietilpst to skaitā; pasākumi bez tam nevar tikt uzskatīti par saderīgiem, jo tie neatbilst nevienam EKL 87. panta 2. un 3. punktā paredzētajam gadījumam.

Ar Itālijas valdības prasības pieteikumā lēmums, pirmkārt, tiek apstrīdēts no procesuālā viedokļa, jo Komisija ir sākusi procedūru, pamatojoties uz EKL 88. panta 2. punktu, iepriekš neapspriežot pasākumus ar attiecīgo dalībvalsti.

Otrkārt, prasītāja norāda, ka Komisija nav izteikusies par iepriekšēju, būtībā tādu pašu pasākumu, ko Itālija pieņēma 1997. gadā.

Treškārt, prasītāja noliedz, ka pasākumi ir selektīvi, jo tie tika adresēti potenciāli nenoteiktiem adresātiem. Pie tam pasākumi ir saskaņoti ar kopējo nodokļu sistēmu, jo, ievērojot faktu, ka sabiedrībai, kas kotējas no jauna par kotēšanu ir jāmaksā ļoti lielas nodevas, kas ierobežo tās spēju gūt peļņu, salīdzinot ar nekotētām vai jau pirms kāda laika kotētām sabiedrībām, kas attiecīgās izmaksas jau varēja amortizēt. Ierobežojums laika ziņā rodas sakarā ar pienākumu sastādīt bilanci un pasākuma izmēģinājuma raksturu. Šis faktors vien nepadara pasākumu par selektīvu, ja tas tāds nav pēc savas dabas.

Ceturtkārt, prasītāja noliedz, ka Komisija ir pierādījusi, ka pasākums var izkropļot konkurenci un ietekmēt iekšējo tirdzniecību Kopienā.

Piektkārt un kā pēdējo, Komisija prasības pieteikumā izsaka apgalvojumu, ka pasākums, ja to kvalificē kā valsts atbalstu, nav saderīgs ar kopējo tirgu atbilstoši 87. panta 3. punkta c) apakšpunktam, jo tas ir atbalsts investīcijām, nevis ražošanai, un atbilst ekonomikas politikas specifiskajam mērķim veicināt sabiedrību kotēšanos biržā, kas ir vajadzīga sistēmas efektivitātei, caurskatāmībai un konkurētspējai.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/44

---

Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Mebrom NV iesniedza 2005. gada 31. maijā

(Lieta T-216/05)

(2005/C 182/81)

tiesvedības valoda — angļu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2005. gada 31. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Mebrom NV, Rīm-Ertvelde [Rieme-Ertvelde] (Beļģija), kuru pārstāv K. Mero [C. Mereu] un K. van Maldegems [K. Van Maldegem], lawyers.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—	atcelt Komisijas 2005. gada 11. aprīļa lēmumu A(05)4338-D/6176;

—	uzlikt Komisijai par pienākumu piešķirt prasītājai 12 mēnešu kvotu atbilstoši Regulas Nr. 2037/2000 7. pantam;

—	piespriest Eiropas Kopienu Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja importē ES metilbromīdu (NBr). Metilbromīds ir ierobežojama viela Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 29. jūnija Regulas (EK) Nr. 2037/2000 par vielām, kas noārda ozona slāni (1), izpratnē. Ar šo prasību prasītāja prasa atcelt Komisijas lēmumu, ar ko ir noraidīts prasītājas lūgums piešķirt tai metilbromīda importa Eiropas Savienībā kvotu ārkārtas vajadzībām 2005. gadam.

Savas prasības pamatojumā prasītāja norāda, ka Komisija neļauj prasītājai realizēt savas tiesības uz metilbromīda importa ES 12 mēnešu importa kvotu 2005. gadam piešķiršanu. Prasītāja norāda, ka Komisija acīmredzami nepareizi piemēroja attiecīgo tiesību regulējumu. Prasītāja apgalvo, ka Komisija pārkāpa arī Regulas Nr. 2037/2000 7. pantu, kas, pēc prasītājas domām, piešķir tai konkrētas tiesības saņemt 12 mēnešu kvotu metilbromīdam 2005. gadam. Prasītāja arī apgalvo, ka Komisija rīkojās, pārkāpjot tai ar Regulas Nr. 2037/2000 7. pantu piešķirtās pilnvaras. Visbeidzot, prasītāja norāda uz tiesiskās drošības principa pārkāpumu, jo Komisija nav izveidojusi paredzamu importa kvotu sistēmu tiem, uz ko tās attiecas, un neievēroja prasītājas tiesiski pamatotās cerības saņemt importa kvotu, kuras balstās uz Regulas Nr. 2037/2000 7. pantu, Komisijas 2004. gada jūlija importētāju ziņojumu (2) un atbildētājas 2004. gada 10. decembra prasītājai adresēto elektroniskā pasta vēstuli, kas apstiprina, ka tās importa kvota 2005. gadam ir paziņošanas prasītājai stadijā.

---

(1)  OV L 244, 1. lpp.

(2)  Ziņojums ierobežojamo vielu, kas noārda ozona slāni, importētājiem Eiropas Savienībā 2005. gadā sakarā ar Eiropas Parlamanta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2037/2000 par vielām, kas noārda ozona slāni (OV 2004., C 187, 11. lpp.)

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/44

---

Prasība pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko Bustec Ireland Limited Partnership iesniedza 2005. gada 7. jūnijā

(Lieta T-218/05)

(2005/C 182/82)

valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — spāņu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2005. gada 7. jūnijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko cēla Bustec Ireland Limited Partnership, kuru pārstāv Enrike Armiho Čavari [Enrique Armijo Chavarri] un Antonio Kastans Peress-Gomess [Antonio Castán Pérez-Gómez], abogados.

Mustek S.I. arī piedalījās procesā ITSB Apelāciju padomē.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

1)	atcelt Apelāciju otrās padomes 2005. gada 22. marta lēmumu lietā R 1125/2004-2;

2)	piespriest ITSB atlīdzināt visus izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs:	Prasītāja
Attiecīgā Kopienas preču zīme:	Grafiskā preču zīme “BUSTEC” — reģistrācijas pieteikums Nr. 1644939 attiecībā uz 9., 35. un 42. klasē ietilpstošajām precēm
Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašnieks:	Mustek S.L.
Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums:	Spānijas vārdiskā preču zīme “Mustek” (Nr. 1550684) attiecībā uz 9. klasē ietilpstošajām precēm
ITSB Iebildumu nodaļas lēmums:	Iebildumus apmierināt
ITSB Apelāciju padomes lēmums:	Atzīt apelāciju par nepieņemamu, jo apelācijas iesniedzēja nav iesniegusi apelāciju četru mēnešu laikā, kā to nosaka Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi 59. pants
Izvirzītie pamati:	Tiesību uz aizstāvēšanos pārkāpums un kļūdaina Regulas Nr. 40/94 59. panta interpretācija

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/45

---

Lietas T-347/04 (1) izslēgšana no reģistra

(2005/C 182/83)

(Tiesvedības valoda — franču)

2005. gada 24. maijā Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas trešās palātas priekšsēdētājs ir izdevis rīkojumu izslēgt no reģistra lietu T-347/04 Pascal Millot/Eiropas Kopienu Komisija.

---

(1)  OV C 262, 23.10.2004.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/45

---

Lietas T-453/04 (1) izslēgšana no reģistra

(2005/C 182/84)

(Tiesvedības valoda — ungāru)

2005. gada 27. maijā Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas trešās palātas priekšsēdētājs ir izdevis rīkojumu izslēgt no reģistra lietu T-453/04 Péter Lesetár/Eiropas Kopienu Komisija.

---

(1)  OV C 57, 5.3.2005.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/45

---

Lietas T-14/05 (1) izslēgšana no reģistra

(2005/C 182/85)

(Tiesvedības valoda — itāļu)

2005.gada 25. maijā Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas ceturtā palātas priekšsēdētājs ir izdevis rīkojumu izslēgt no reģistra lietu T-14/05 Itālija/Eiropas Kopienu Komisija.

---

(1)  OV C 69, 19.03.2005.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/45

---

Lietas T-122/05 (1) daļēja izslēgšana no reģistra

(2005/C 182/86)

(Tiesvedības valoda — vācu)

2005. gada 24. maijā Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs ir izdevis rīkojumu izslēgt prasītāju Marenzi Privatstiftung no prasītāju saraksta lietā T-122/05 Benkö u.c./Eiropas Kopienu Komisija.

---

(1)  Krājumā vēl nav publicēta.

---

23.7.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 182/46

---

(2005/C 182/87)

Tiesas pēdējā publikācija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī

OV C 171, 9.7.2005.

Iepriekšējās publikācijas

OV C 155, 25.6.2005.

OV C 143, 11.6.2005.

OV C 132, 28.5.2005.

OV C 115, 14.5.2005.

OV C 106, 30.4.2005.

OV C 93, 16.4.2005.

Šie teksti pieejami arī

EUR-Lex: http://europa.eu.int/eur-lex

CELEX: http://europa.eu.int/celex

---