12.7.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 172/1

(1)

Komisijas paziņojumā ar nosaukumu “Droša kalnrūpniecības darbība: apskats par pēdējiem nelaimes gadījumiem kalnrūpniecībā” kā viena no prioritārām darbībām ir izvirzīta iniciatīva reglamentēt ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu. Šī darbība ir paredzēta, lai papildinātu iniciatīvas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/105/EK (2003. gada 16. decembris), ar ko groza Padomes Direktīvu 96/82/EK par tādu smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanu, kas saistīti ar bīstamām vielām (4), kā arī sakarā ar dokumenta izstrādi par labākajām pieejamajām metodēm, kas attiecas uz tādu iežu pārpalikumu un sārņu apsaimniekošanu, kuri rodas no kalnrūpniecības, atbilstīgi Padomes Direktīvai 96/61/EK (1996. gada 24. septembris) par piesārņojuma integrētu novērošanu un kontroli (5).

(2)

Eiropas Parlaments 2001. gada 5. jūlija Rezolūcijā (6) par minēto paziņojumu pilnībā atbalstīja to, ka ir nepieciešama direktīva par ieguves rūpniecības atkritumiem.

(3)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu (7), kā mērķi attiecībā uz atkritumiem, kurus vēl aizvien turpina radīt, paredz to, ka līdz minimumam būtu jāsamazina to bīstamības līmenis un ar tiem saistītais risks, priekšroka būtu jādod atkritumu pārstrādei un īpaši otrreizējai pārstrādei, būtu jāsamazina apglabājamo atkritumu daudzums, un to apglabāšanai vajadzētu būt drošai, apglabāšanai paredzēto atkritumu apstrādes vietas būtu jāiekārto pēc iespējas tuvāk vietai, kur atkritumi rodas, ciktāl tas nemazina atkritumu apstrādes procesa efektivitāti. Lēmumā Nr. 1600/2002/EK kā prioritāra rīcība attiecībā uz nelaimes gadījumiem un katastrofām ir paredzēta arī pasākumu izstrāde, lai sekmētu smagu nelaimes gadījumu riska novēršanu, īpašu uzmanību pievēršot tiem nelaimes gadījumiem, kas saistās ar kalnrūpniecību, kā arī pasākumu izstrāde attiecībā uz kalnrūpniecības atkritumiem. Lēmumā Nr. 1600/2002/EK kā prioritāra rīcība paredzēta arī ilgtspējīgas ieguves rūpniecības pārvaldības veicināšana, lai mazinātu tās ietekmi uz vidi.

(4)

Saskaņā ar Kopienas vides politikas mērķiem ir nepieciešams noteikt minimālās prasības, lai pēc iespējas novērstu vai mazinātu jebkādu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi vai cilvēku veselību, ko varētu radīt ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošana, piemēram, sārņi (t.i., atkritumu cietās daļas vai to suspensija, kas paliek pāri pēc tam, kad minerāli ir apstrādāti ar dažādiem paņēmieniem), iežu pārpalikumi un nederīgie ieži (t.i., materiāls, kas ieguves darbību laikā tiek pārvietots saistībā ar rūdas vai minerāla novērtēšanas procesu, tostarp pirmsieguves posmā) un augsnes virsslānis (t.i., augsnes virsējā kārta), ja tie ir atkritumi, kā definēts Padomes Direktīvā 75/442/EEK (1975. gada 15. jūlijs) par atkritumiem (8).

(5)

Saskaņā ar 24. punktu Johanesburgas Īstenošanas plānā par ilgtspējīgu attīstību, ko pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas rīkotajā 2002. gada Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību, ir nepieciešams, apsaimniekojot dabas resursu bāzi ilgstspējīgā un integrētā veidā, aizsargāt ekonomikas un sociālās attīstības dabas resursu bāzi un pārtraukt pašreizējo tendenci degradēt dabas resursus.

(6)

Tādējādi šai direktīvai būtu jāattiecas uz sauszemes ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu, proti, tādu atkritumu apsaimniekošanu, kas rodas saistībā ar minerālresursu ģeoloģisko izpēti, ieguvi (tostarp pirmsieguves posmu), apstrādi un uzglabāšanu, kā arī karjeru darbiem. Tomēr šādai apsaimniekošanai būtu jāatspoguļo principi un prioritātes, kas noteiktas Direktīvā 75/442/EEK, kuru saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta I punkta b) apakšpunkta ii) punktu turpina piemērot visiem ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanas aspektiem, uz kuriem neattiecas šī direktīva.

(7)

Lai novērstu administratīvo prasību dublēšanos un neproporcionalitāti, šīs direktīvas piemērošanas jomā vajadzētu būt vienīgi tām konkrētajām darbībām, ko uzskata par prioritāti, lai sasniegtu tajā noteiktos mērķus.

(8)

Tādējādi šo direktīvu nebūtu jāpiemēro tām atkritumu plūsmām, kuras, lai gan rodas minerālu ieguves vai apstrādes darbā, tomēr nav tieši saistītas ar ieguves vai apstrādes procesu, piemēram, pārtikas atkritumiem, atkritumeļļām, nolietotiem transporta līdzekļiem, izlietotām baterijām un akumulatoriem. Šādu atkritumu apsaimniekošana būtu jāveic saskaņā ar Direktīvu 75/442/EEK vai Padomes Direktīvu 1999/31/EK (1999. gada 26. aprīlis) par atkritumu poligoniem (9), vai jebkuriem citiem attiecīgiem Kopienas tiesību aktiem, kā tas ir attiecībā uz atkritumiem, kuri rodas ģeoloģiskās izpētes, ieguves vai apstrādes vietā un kurus transportē uz vietu, kas saskaņā ar šo direktīvu nav atkritumu apsaimniekošanas objekts.

(9)

Šai direktīvai nebūtu jāattiecas ne uz atkritumiem, kas rodas piekrastes minerālresursu ģeoloģiskā izpētē, ieguvē un apstrādē, nedz arī uz gruntsūdeņu iepludināšanu un atkārtotu iepludināšanu, savukārt attiecībā uz inertiem atkritumiem, nebīstamiem ģeoloģiskās izpētes atkritumiem, nepiesārņotu augsni un kūdras ieguves, apstrādes un uzglabāšanas atkritumiem būtu jāpiemēro tikai noteikts prasību kopums, jo tie rada mazāku vides apdraudējumu. Attiecībā uz nebīstamiem, neinertiem atkritumiem dalībvalstis var dažas prasības noteikt mazākas vai pilnībā atteikties no tām. Tomēr šie izņēmumi nebūtu jāpiemēro A kategorijas atkritumu apglabāšanas objektiem.

(10)

Lai gan šī direktīva attiecas uz ieguves rūpniecības atkritumu, tostarp radioaktīvu atkritumu, apsaimniekošanu, šo direktīvu tomēr nebūtu jāattiecina uz aspektiem, kas raksturīgi radioaktivitātei.

(11)

Saskaņā ar Direktīvu 75/442/EEK un Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom) dibināšanas līguma 31. un 32. pantu radioaktīvo īpašību dēļ izmantoto izejvielu ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanas mērķis ir nodrošināt aizsardzību darba ņēmējiem, sabiedrībai un videi pret draudiem, ko izraisa jonizējošs starojums. Šo direktīvu nepiemēro tādu atkritumu apsaimniekošanai, uz kuriem jau attiecas tiesību akti, kuru pamatā ir Euratom līgums.

(12)

Lai ievērotu Direktīvā 75/442/EEK un jo īpaši tās 3. un 4. pantā noteiktos principus un prioritātes, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ieguves rūpniecības uzņēmumi veic visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu vai pēc iespējas samazinātu jebkādu faktisko vai potenciālo kaitējumu videi vai cilvēku veselībai, ko izraisa ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošana.

(13)

Šiem pasākumiem būtu jābalstās, inter alia, uz Direktīvā 96/61/EK definēto labāko pieejamo metožu koncepciju, un, izmantojot šīs metodes, dalībvalstīs nosaka, kā attiecīgos gadījumos jāņem vērā atkritumu apsaimniekošanas objekta tehniskās īpašības, ģeogrāfiskais novietojums un vietējie vides apstākļi.

(14)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ieguves rūpniecības uzņēmumi izstrādā piemērotus atkritumu apsaimniekošanas plānus ieguves rūpniecības atkritumu apstrādei, pārstrādei un apglabāšanai. Šos plānus būtu jāizstrādā tā, lai nodrošinātu atkritumu apsaimniekošanas iespēju atbilstošu plānošanu, samazinot radīto atkritumu daudzumu un kaitīgumu un veicinot atkritumu reģenerāciju. Turklāt ieguves rūpniecības atkritumu sastāvs būtu jāraksturo, pēc iespējas nodrošinot, ka šādi atkritumi izraisa vienīgi prognozējamas reakcijas.

(15)

Lai samazinātu nelaimes gadījumu iespējamību un lai garantētu augstu vides un cilvēku veselības aizsardzības līmeni, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka saistībā ar atkritumiem katra A kategorijas atkritumu apsaimniekošanas objekta apsaimniekotājs pieņem un piemēro smagu nelaimes gadījumu novēršanas politiku. Tai būtu jāiekļauj tādus preventīvus pasākumus kā drošības sistēmas ieviešanu, ārkārtēju situāciju novēršanas plānu izmantošanu, kad notiek nelaimes gadījums, un drošības informācijas izplatīšanu personām, ko varētu iespaidot smags nelaimes gadījums. Notiekot nelaimes gadījumam, no uzņēmumiem būtu jāpieprasa, lai tie kompetentajām iestādēm sniedz visu attiecīgo informāciju, kas nepieciešama, lai mazinātu faktisko vai potenciālo kaitējumu videi. Šīs īpašās prasības nebūtu jāpiemēro tiem ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanas objektiem, uz kuriem attiecas Padomes Direktīva 96/82/EK (10).

(16)

Atkritumu apsaimniekošanas objektam nebūtu jāpiešķir A kategorija, pamatojoties vienīgi uz riskiem drošībai un ieguves rūpniecības darbinieku veselības aizsardzību, uz ko attiecas citi Kopienas tiesību akti un jo īpaši Padomes Direktīvas 92/91/EEK (11) un 92/104/EEK (12).

(17)

Ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanas īpašā rakstura dēļ ir nepieciešams ieviest īpašas pieteikumu un atļauju procedūras attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas objektiem, kurus izmanto šādu atkritumu savākšanai. Turklāt dalībvalstīm būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka kompetentās iestādes regulāri pārskata un, vajadzības gadījumā, atjaunina atļaujas nosacījumus.

(18)

Būtu jāprasa, lai dalībvalstis saskaņā ar ANO EEK 1998. gada 25. jūnija Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas Konvencija) nodrošina to, ka sabiedrību informē par pieteikumiem atkritumu apsaimniekošanas atļaujas saņemšanai un ka pirms atkritumu apsaimniekošanas atļaujas izsniegšanas notiek apspriešanās ar attiecīgo sabiedrību.

(19)

Ir skaidri jānorāda prasības, kas ieguves rūpniecību apkalpojošiem atkritumu apsaimniekošanas objektiem būtu jāievēro vietas izvēles, apsaimniekošanas, kontroles, slēgšanas, profilakses un aizsardzības pasākumu ziņā, lai īsā un vidēji ilgā laikposmā novērstu jebkādus draudus videi un jo īpaši gruntsūdeņu piesārņošanu, izskalojumam iesūcoties augsnē.

(20)

Ir precīzi jādefinē A kategorijas atkritumu apsaimniekošanas objekti, kurus izmanto ieguves rūpniecības atkritumiem, ņemot vērā varbūtējo iespaidu, kāds varētu būt jebkādam ar šādu atkritumu apsaimniekošanas objektu saistītam piesārņojumam vai nelaimes gadījumam, atkritumiem izkļūstot ārā no šāda objekta.

(21)

Arī uz atkritumiem, kurus iepilda izraktās tilpnēs, sanācijas vai celtniecības nolūkos saistībā ar minerālu ieguves procesu, kā piemēram, lai izbūvētu vai uzturētu piekļuves iekārtas mehānismiem, paceļamās rampas, piebūves, drošības nožogojumus vai gājēju celiņus tilpņu iekšienē, ir jāattiecina noteiktas prasības, lai aizsargātu virszemes ūdeņus un/vai gruntsūdeņus, nodrošinātu šādu atkritumu stabilitāti un nodrošinātu atbilstošu uzraudzību pēc šādu darbu pārtraukšanas. Tādējādi šādiem atkritumiem nebūtu jāpiemēro šīs direktīvas prasības, kas attiecas tikai uz “atkritumu apsaimniekošanas objektiem”, izņemot prasības, kas pieminētas īpašajos noteikumos par izraktām tilpnēm.

(22)

Lai nodrošinātu ieguves rūpniecību apkalpojošu atkritumu apsaimniekošanas objektu pareizu izbūvi un uzturēšanu, dalībvalstīm būtu jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu, ka šādus objektus projektē, izvieto un pārvalda tehniski kompetentas personas. Jānodrošina, lai vadītāju un darbinieku iegūtā apmācība un zināšanas sniegtu viņiem nepieciešamās iemaņas. Turklāt kompetentām iestādēm būtu jāpārliecinās, ka apsaimniekotāji nodrošina atbilstošu kārtību attiecībā uz jaunu atkritumu apsaimniekošanas objektu celtniecību un uzturēšanu, kā arī attiecībā uz jebkādu jau esošu objektu paplašināšanu vai pārveidošanu, tostarp pēcslēgšanas fāzē.

(23)

Ir jāievieš monitoringa procedūras atkritumu apsaimniekošanas objektu darbības laikam un pēcslēgšanai. Pēcslēgšanas periodu A kategorijas atkritumu apsaimniekošanas objektu monitoringam un kontrolei būtu jānosaka proporcionāli katra konkrētā atkritumu apsaimniekošanas objekta radītajam apdraudējumam līdzīgi, kā tas noteikts ar Direktīvu 1999/31/EK.

(24)

Ir jānosaka, kad un kā atkritumu apsaimniekošanas objekts, kas apkalpo ieguves rūpniecību, būtu jāslēdz, un jānosaka apsaimniekotāja pienākumi un atbildība pēcslēgšanas fāzē.

(25)

Dalībvalstīm būtu jāprasa, lai ieguves rūpniecības uzņēmumu vadītāji veic monitoringu un kontroli, nepieļaujot ūdens un augsnes piesārņošanu un konstatējot jebkādu nelabvēlīgu iespaidu uz vidi un cilvēku veselību, ko varētu izraisīt viņu atkritumu apsaimniekošanas objekti. Turklāt, lai samazinātu ūdens piesārņojumu, atkritumu izplūdei jebkurā saņēmējā ūdenstilpē būtu jānotiek saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (13). Turklāt noteiktu ieguves rūpniecības nozaru radīto cianīda un cianīda savienojumu koncentrāciju sārņu dīķos, ņemot vērā to kaitīgo un toksisko iedarbību, būtu jāsamazina līdz zemākajam iespējamam līmenim, izmantojot labākas pieejamās metodes. Lai nepieļautu šādu ietekmi, maksimālās pieļaujamās koncentrācijas robežvērtības būtu jānosaka attiecīgi un, jebkurā gadījumā, saskaņā ar šīs direktīvas īpašajām prasībām.

(26)

Būtu jāprasa, lai ieguves rūpniecību apkalpojoša atkritumu apsaimniekošanas objekta apsaimniekotājs sniedz finansiālu garantiju vai līdzvērtīgu garantiju saskaņā ar dalībvalstu noteiktām procedūrām, tādējādi nodrošinot, ka tiks izpildītas visas no atļaujas izrietošās saistības, tostarp tās, kas attiecas uz atkritumu glabāšanas vietas slēgšanu un pēcslēgšanas fāzi. Finansiālajai garantijai vajadzētu būt pietiekamai, lai segtu izmaksas atkritumu glabāšanas vietas sanācijai, ko veic atbilstīgi kvalificēta un neatkarīga trešā persona. Turklāt šāda garantija jāsniedz, pirms sāk atkritumu glabāšanu atkritumu apsaimniekošanas objektā, un tā ir periodiski jāpielāgo. Turklāt saskaņā ar principu, ka maksā piesārņotājs, un saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/35/EK (2004. gada 21. aprīlis) par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (14) ir svarīgi precizēt, ka ieguves rūpniecību apkalpojoša atkritumu apsaimniekošanas objekta apsaimniekotājam ir atbilstoša atbildība par objekta darbības rezultātā videi nodarīto kaitējumu vai šāda kaitējuma nenovēršamu iespējamību.

(27)

Attiecībā uz ieguves rūpniecību apkalpojošiem atkritumu apsaimniekošanas objektiem, kam citas dalībvalsts teritorijā var būt ievērojama negatīva pārrobežu ietekme uz vidi un no tās izrietošs apdraudējums cilvēku veselībai, vajadzētu būt kopējai procedūrai, kā atvieglināt apspriešanos starp kaimiņvalstīm. Tas būtu jādara, lai nodrošinātu to, ka notiek atbilstīga informācijas apmaiņa starp iestādēm un ka sabiedrība ir pietiekami informēta par jebkādu šādu atkritumu apsaimniekošanas objektu, kas var izraisīt negatīvas sekas attiecīgās citas dalībvalsts videi.

(28)

Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka kompetentās iestādes organizē efektīvu pārbaužu sistēmu vai līdzvērtīgus kontroles pasākumus attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas objektiem, kas apkalpo ieguves rūpniecību. Neskarot apsaimniekotāja pienākumus saskaņā ar atļaujas nosacījumiem, pirms glabāšanas darbību sākšanas būtu jāveic pārbaude, lai pārliecinātos par to, vai ir izpildīti atļaujas nosacījumi. Papildus tam, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka apsaimniekotāji un to tiesību pārņēmēji uztur atjauninātu dokumentāciju par šādiem atkritumu apsaimniekošanas objektiem un ka apsaimniekotāji nodod saviem tiesību pārņēmējiem informāciju par atkritumu apsaimniekošanas objekta stāvokli un darbību.

(29)

Dalībvalstīm būtu regulāri jānosūta Komisijai ziņojumi par šīs direktīvas īstenošanu, tostarp informācija par nelaimes gadījumiem un situācijām, kas ir gandrīz nelaimes gadījumi. Pamatojoties uz šiem ziņojumiem, Komisijai būtu jāiesniedz ziņojumi Eiropas Parlamentam un Padomei.

(30)

Dalībvalstīm būtu jāpieņem noteikumi par sankcijām, kas piemērojamas attiecībā uz šīs direktīvas noteikumu pārkāpumiem, un jānodrošina, lai tās tiktu īstenotas. Šīm sankcijām vajadzētu būt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

(31)

Dalībvalstīm nepieciešams veikt tādu slēgtu atkritumu apsaimniekošanas objektu uzskaiti to teritorijā, kas nopietni negatīvi ietekmē vidi vai kas vidējā vai īsā laikā varētu kļūt par nopietniem cilvēku veselības vai vides apdraudētājiem.

(32)

Komisijai būtu jānodrošina atbilstīga zinātniskās un tehniskās informācijas apmaiņa par to, kā veikt slēgto atkritumu apsaimniekošanas objektu uzskaiti dalībvalstu līmenī un kā izstrādāt metodoloģiju, lai palīdzētu dalībvalstīm izpildīt šo direktīvu, veicot slēgto atkritumu apsaimniekošanas objektu sanāciju. Turklāt būtu jānodrošina informācijas apmaiņa katrā dalībvalstī un starp dalībvalstīm par labākajām pieejamajām metodēm.

(33)

Šo direktīvu varētu izmantot kā instrumentu, kuru ņem vērā, pārbaudot, vai projekti, kurus līdzfinansē Kopiena attīstības palīdzības kontekstā, ietver sevī nepieciešamos pasākumus, lai novērstu vai pēc iespējas mazinātu negatīvo ietekmi uz vidi. Šāda pieeja atbilst Līguma 6. pantam, jo īpaši attiecībā uz vides aizsardzības prasību integrēšanu Kopienas politikā attiecībā uz sadarbību attīstības jomā.

(34)

Šīs direktīvas mērķi — proti, ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanas uzlabošanu — nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo šādu atkritumu nepareiza apsaimniekošana var izraisīt pārrobežu piesārņojumu. Saskaņā ar principu, ka maksā piesārņotājs, ir nepieciešams, inter alia, ņemt vērā jebkuru kaitējumu videi, kuru izraisa atkritumi no ieguves rūpniecības, un šā principa atšķirīga piemērošana atsevišķās valstīs var radīt stāvokli, kad saimnieciskās darbības subjektiem ir būtiski atšķirīgs finansiālais slogs. Turklāt atšķirīgas valstu politikas ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanas jomā traucē sasniegt to, ka tiek nodrošināts zemākais pieļaujamais līmenis šādu atkritumu drošai un atbildīgai apsaimniekošanai, un ka pēc iespējas tiek palielināts to pārstrādes apjoms visā Kopienā. Tādēļ, tā kā šīs direktīvas mēroga un iedarbības dēļ tās mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(35)

Pasākumus, kas nepieciešami šīs direktīvas īstenošanai, būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (15).

(36)

To atkritumu apsaimniekošanas objektu darbība, kas darbojas šīs direktīvas transponēšanas brīdī, būtu jāreglamentē tā, lai noteiktā laikposmā veiktu vajadzīgos pasākumus, pielāgojot tos šīs direktīvas prasībām.

(37)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (16) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kas pēc iespējas precīzāk atspoguļotu atbilstību starp šo direktīvu un transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas,

a)

atkritumiem, kas rodas minerālresursu ģeoloģiskā izpētē, ieguvē un apstrādē, kā arī karjeru darbos, bet kurus šīs darbības nerada tieši;

b)

atkritumiem, kas rodas piekrastes minerālresursu ģeoloģiskajā izpētē, ieguvē un apstrādē;

c)

gruntsūdeņu iepludināšanu un atkārtotu iepludināšanu, kā definēts Direktīvas 2000/60/EK 11. panta 3. punkta j) apakšpunkta pirmajā un otrajā ievilkumā, ciktāl tas ir atļauts saskaņā ar minēto pantu.

1.

“Atkritumi” ir definēti tāpat kā Direktīvas 75/442/EEK 1. panta a) punktā;

2.

“Bīstami atkritumi” ir definēti tāpat kā 2. panta 4. punktā Padomes Direktīvā 91/689/EEK (1991. gada 12. decembris) par bīstamajiem atkritumiem (17);

3.

“Inerti atkritumi” ir atkritumi, ar ko nenotiek nekādas būtiskas fizikālas, ķīmiskas vai bioloģiskas pārmaiņas. Inerti atkritumi nešķīst, nedeg vai citādi nereaģē — nedz fizikāli, nedz ķīmiski, tie bioloģiski nesadalās vai kaitīgi neiedarbojas uz citām vielām, kas saskaras ar tiem, tādējādi neizraisot vides piesārņojumu un nekaitējot cilvēku veselībai. Atkritumu kopīgajam izskalojumam un piesārņotājvielu daudzumam tajos, kā arī izskalojuma ekotoksiskumam jābūt niecīgam, un jo īpaši tas nedrīkst apdraudēt virszemes ūdeņu un/vai gruntsūdeņu kvalitāti;

4.

“Nepiesārņota augsne” ir augsne, kas, veicot rakšanas darbus, ir aizvākta no zemes virskārtas, un ko neuzskata par piesārņotu gan saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas attiecīgā atkritumu glabāšanas vieta, gan saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem;

5.

“Minerālresursi” jeb “minerāli” ir tādas dabā sastopamas organisku vai neorganisku vielu, piemēram, energokurināmo, metālu rūdu, rūpnieciski izmantojamu minerālvielu un būvniecībā izmantojamu minerālvielu iegulas zemes garozā, kuras nav ūdens;

6.

“Ieguves rūpniecība” ir visi uzņēmumi, kas komerciālos nolūkos nodarbojas ar minerālu resursu ieguvi virs zemes vai pazemē, arī tādi, kuri veic ieguvi no urbumiem vai apstrādā iegūtos materiālus;

7.

“Piekraste” ir tā jūras un jūras dibena teritorija, kas no parastu vai vidēju paisumu zemākā ūdens līmeņa atzīmes iestiepjas jūrā;

8.

“Apstrāde” ir mehāniski, fizikāli, bioloģiski, termiski vai ķīmiski procesi vai procesu kompleksi, ko veic ar minerālresursiem — tostarp minerālresursiem no karjeru darbiem — iegūstot attiecīgus minerālus, tostarp rupjuma mainīšana, klasifikācija, separācija un skalošana, kā arī iepriekš izmestu atkritumu pārstrāde, bet pie tās nepieder metālkausēšana, termiski izgatavošanas procesi un/vai metalurģiskie procesi;

9.

“Sārņi” ir atkritumu cietās daļas vai to suspensija, kas atliek pēc tam, kad minerāli ir apstrādāti separācijas procesos (piem., beržot, maļot, sijājot, flotējot un izmantojot citus fizikālus un ķīmiskus paņēmienus), lai vērtīgos minerālus atdalītu no mazāk vērtīgiem iežiem;

10.

“Terehons” ir būvēts objekts cietu atkritumu apglabāšanai uz zemes;

11.

“Dambis” ir būvēta konstrukcija ūdens vai atkritumu saturēšanai vai ierobežošanai dīķī;

12.

“Dīķis” ir dabisks vai būvēts objekts, kur apglabāt smalkgraudainus atkritumus, parasti sārņus, kopā ar brīvu ūdeni dažādā daudzumā, no minerālresursu apstrādes un no apstrādei izmantotā ūdens tīrīšanas un reģenerācijas;

13.

“Vājš, skābju iedarbībā sadalāms cianīds” ir cianīds un cianīda savienojumi, ko sadala vāja skābe ar konkrētu pH līmeni;

14.

“Izskalojums” ir jebkāds šķidrums, kas sūcas cauri noglabātiem atkritumiem un izplatās no atkritumu apsaimniekošanas objekta vai tajā paliek, arī piesārņoti notekūdeņi, kurš var nelabvēlīgi ietekmēt vidi, ja to atbilstīgi neapstrādā;

15.

“Atkritumu apsaimniekošanas objekts” ir jebkāda teritorija, kas atvēlēta, lai uzkrātu vai apglabātu ieguves rūpniecības atkritumus — neatkarīgi no tā, cietus vai šķidrus, vai šķīdumā, vai suspensijā — uz šādu laiku:

Šādi objekti ietver arī dambjus vai citas konstrukcijas, kuru mērķis ir saturēt, aizturēt, ierobežot vai citādi atbalstīt minētos objektus, un tostarp arī terehonus un dīķus, bet ne tikai, taču par tiem neuzskata raktas tilpes, kurās sanācijas un celtniecības nolūkos ievieto atkritumus pēc tam, kad no tiem ir iegūti minerāli;

16.

“Smags nelaimes gadījums” ir notikums atkritumu glabāšanas vietā kādas darbības gaitā, apsaimniekojot atkritumus kādā uzņēmumā, uz ko attiecas šī direktīva, kurš izraisa nopietnus draudus cilvēku veselībai un/vai videi uzreiz vai laika gaitā, objektā vai ārpus tā;

17.

“Bīstama viela” ir viela, maisījums vai preparāts, kas ir bīstams Direktīvas 67/548/EEK (18) vai Direktīvas 1999/45/EK (19) nozīmē;

18.

“Labākas pieejamās metodes” ir definētas tāpat kā Direktīvas 96/61/EEK 2. panta 11. punktā;

19.

“Saņēmējas ūdenstilpes” ir virszemes ūdeņi, gruntsūdeņi, pārejas ūdeņi un piekrastes ūdeņi, kā tie definēti, attiecīgi, Direktīvas 2000/60/EK 2. panta 1., 2., 6. un 7. punktā;

20.

“Sanācija” ir tāda atkritumu apsaimniekošanas objekta ietekmētas zemes apstrāde, kas zemi atjauno pieņemamā stāvoklī, jo īpaši attiecībā uz augsnes kvalitāti, savvaļas augiem un dzīvniekiem, dabisku vidi, saldūdens sistēmām, ainavām un piemērotu lietderīgu izmantojumu;

21.

“Ģeoloģiska izpēte” ir saimnieciski izmantojamu minerāliegulu meklēšana, arī paraugu ņemšana, paraugu ņemšana lielos apjomos, urbšana un rakšana, bet pie tās nepieder darbi, kas vajadzīgi, izstrādājot tādas minerāliegulas, un darbības, kas ir tieši saistītas ar notiekošām ieguves operācijām;

22.

“Sabiedrība” ir viena vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas un — saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem vai praksi — viņu apvienības, organizācijas vai grupas;

23.

“Attiecīgā sabiedrība” ir tā sabiedrības daļa, kuru ietekmē vai var ietekmēt ar vidi saistītu lēmumu pieņemšana saskaņā ar šīs direktīvas 6. un 7. pantu vai kura ir ieinteresēta tādu lēmumu pieņemšanā; piemērojot šo definīciju, uzskata, ka nevalstiskas organizācijas, kas cīnās par vides aizsardzību un atbilst visām attiecīgas valsts tiesību aktu prasībām, ir ieinteresētas;

24.

“Apsaimniekotājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas ir atbildīga par ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā apsaimnieko atkritumus, tostarp attiecībā uz ieguves rūpniecības atkritumu pagaidu glabāšanu, darbības fāzi un pēcslēgšanu;

25.

“Atkritumu valdītājs” ir ieguves rūpniecības atkritumu ražotājs vai fiziska vai juridiska persona, kuras valdījumā tie ir;

26.

“Kompetenta persona” ir fiziska persona, kam ir tehniskas zināšanas un pieredze, kā noteikts tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā darbojas persona, lai pildītu no šīs direktīvas izrietošos pienākumus;

27.

“Kompetenta iestāde” ir iestāde vai iestādes, ko dalībvalsts norīko par atbildīgajām, lai pildītu no šīs direktīvas izrietošos pienākumus;

28.

“Atkritumu glabāšanas vieta” ir visa zeme konkrētā ģeogrāfiskā atrašanās vietā, ko pārrauga un kontrolē apsaimniekotājs;

29.

“Būtiskas pārmaiņas” ir tādas pārmaiņas atkritumu apsaimniekošanas objekta uzbūvē vai darbībā, kuras, pēc kompetentas iestādes viedokļa, var būtiski negatīvi ietekmēt cilvēku veselību vai vidi.

a)

novērst vai mazināt atkritumu radīšanu un to kaitīgumu, īpaši apsverot:

b)

veicināt ieguves rūpniecības atkritumu reģenerāciju, šādus atkritumus atkārtoti izmantojot, utilizējot vai otrreizēji pārstrādājot, ja tas ir pieņemami no vides viedokļa saskaņā ar Kopienā pastāvošiem vides standartiem un šīs direktīvas prasībām, ciktāl tās attiecas uz konkrēto gadījumu;

c)

nodrošināt ieguves rūpniecības atkritumiem drošu īstermiņa un ilgtermiņa apglabāšanu, jo īpaši, projektēšanas stadijā apsverot apsaimniekošanu atkritumu apsaimniekošanas objekta darbības laikā un pēcslēgšanas posmā un izvēloties tādu projektu, kas paredz pēc iespējas mazāku slēgta atkritumu apsaimniekošanas objekta monitoringu un, ja iespējams, pilnīgi nekādu tā monitoringu, kontroli un pārvaldību.

a)

attiecīgos gadījumos, ierosinātā atkritumu apsaimniekošanas objekta klasifikācija saskaņā ar III pielikumā dotajiem kritērijiem:

b)

atkritumu raksturojums saskaņā ar II pielikumu un kopsavilkums par ieguves rūpniecības atkritumu paredzamo kopapjomu, kas radīsies darbības stadijā;

c)

tās darbības apraksts, kura rada minētos atkritumus, un jebkāda pēcapstrāde, kam tos pakļauj;

d)

apraksts, kā vidi un cilvēku veselību var negatīvi ietekmēt minēto atkritumu glabāšana, un preventīvie pasākumi, kas jāveic, lai mazinātu to iespaidu uz vidi darbības laikā un pēc slēgšanas, ietverot arī 11. panta 2. punkta a), b) d) un e) apakšpunktā minētos aspektus;

e)

ierosinātās kontroles un pārraudzības procedūras saskaņā ar 10. pantu, ja tās ir piemērojamas, un 11. panta 2. punkta c) apakšpunktu;

f)

ierosinātais plāns slēgšanai, tostarp sanācija, pēcslēgšanas procedūras un pārraudzība, kā paredzēts 12. pantā;

g)

pasākumi, lai novērstu vai mazinātu ūdens stāvokļa pasliktināšanos, gaisa un augsnes piesārņošanu, kā paredzēts 13. pantā.

a)

ierobežot un kontrolēt smagus nelaimes gadījumus un citas avārijas, lai mazinātu to sekas, un — jo īpaši — mazināt kaitējumu cilvēku veselībai un videi;

b)

īstenot pasākumus, kas vajadzīgi, lai sargātu cilvēku veselību un vidi no smagu nelaimes gadījumu un citu avāriju sekām;

c)

darīt zināmu vajadzīgo informāciju sabiedrībai un attiecīgajiem dienestiem vai iestādēm attiecīgajā teritorijā;

d)

nodrošināt vides sanāciju, atjaunošanu un attīrīšanu pēc smagiem nelaimes gadījumiem.

a)

ziņas par apsaimniekotāju;

b)

paredzētā atkritumu apsaimniekošanas objekta atrašanās vieta, arī visas alternatīvās atrašanās vietas;

c)

atkritumu apsaimniekošanas plāns, kas paredzēts 5. pantā;

d)

piemēroti pasākumi finansiālu garantiju vai līdzvērtīgu garantiju formā, kā paredzēts 14. pantā;

e)

informācija, ko apsaimniekotājs sniedz saskaņā ar Direktīvas 85/337/EEK (20) 5. pantu, ja saskaņā ar minēto direktīvu jāveic ietekmes uz vidi izvērtējums.

a)

apsaimniekotājs atbilst attiecīgajām prasībām saskaņā ar šo direktīvu;

b)

atkritumu apsaimniekošana nav tiešā pretrunā ar attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas plānu vai plāniem, kas minēti Direktīvas 75/442/EEK 7. pantā, vai kā citādi neliedz tos īstenot.

—

ja būtiski mainās atkritumu apsaimniekošanas objekta darbība vai arī atkritumi, ko tajā glabā;

—

pamatojoties uz monitoringa rezultātiem, ko apsaimniekotājs darījis zināmus saskaņā ar 11. panta 3. punktu, vai to pārbaužu rezultātiem, kas veiktas saskaņā ar 17. pantu;

—

ņemot vērā informācijas apmaiņu par būtiskām izmaiņām labākajās pieejamajās metodēs saskaņā ar 21. panta 3. punktu.

a)

atļaujas pieteikumu;

b)

attiecīgos gadījumos, par to, ka attiecībā uz lēmumu par pieteikumu atļaujas saņemšanai dalībvalstis apspriežas saskaņā ar 16. pantu;

c)

sīkāku informāciju par kompetentajām iestādēm, kas atbild par lēmuma pieņemšanu un kurās var saņemt attiecīgu informāciju, un kurām var iesniegt atsauksmes vai jautājumus, kā arī atsauksmju vai jautājumu iesniegšanas termiņu;

d)

iespējamo lēmumu būtību;

e)

attiecīgos gadījumos, sīkākām ziņām par pieteikumu atļaujas atjaunināšanai vai atļaujas piešķiršanas nosacījumiem;

f)

norādi uz attiecīgās informācijas pieejamības laiku un vietu, vai veidu;

g)

sīkākām ziņām par sabiedrības dalības pasākumiem un apspriešanos, kas notikusi saskaņā ar 7. punktu.

a)

saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem — galvenie ziņojumi un ieteikumi, kas kompetentajai iestādei ir iesniegti laikā, kad attiecīgā sabiedrība saņēmusi informāciju saskaņā ar 1. punktu;

b)

saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 90/313/EEK (21)– visa informācija papildus 1. punktā minētajai informācijai, kas attiecas uz lēmumu, ko pieņem saskaņā ar šīs direktīvas 7. pantu, un kas kļūst pieejama tikai pēc tam, kad attiecīgā sabiedrība ir informēta saskaņā ar šā panta 1. punktu.

a)

lēmuma saturu, ietverot arī atļaujas kopiju;

b)

iemeslus un apsvērumus, kas ir lēmuma pamatā.

1)

nodrošinātu ieguves rūpniecības atkritumu stabilitāti, ievērojot 11. panta 2. punktu, mutatis mutandis;

2)

novērstu augsnes, virszemes ūdeņu vai gruntsūdeņu piesārņošanu, ievērojot 13. panta 1. un 3. punktu, mutatis mutandis;

3)

nodrošinātu ieguves rūpniecības atkritumu pārraudzību, ievērojot 12. panta 4. un 5. punktu, mutatis mutandis.

a)

atkritumu apsaimniekošanas objekts atrodas piemērotā vietā, jo īpaši ņemot vērā ģeoloģiskus, hidroloģiskus, hidroģeoloģiskus, seismiskus un ģeotehniskus faktorus, un ir projektēts tā, lai īstermiņa un ilgtermiņa perspektīvā atbilstu paredzētajiem nosacījumiem novērst augsnes, gaisa, gruntsūdeņu vai virszemes ūdeņu piesārņojumu, īpaši ņemot vērā Direktīvu 76/464/EEK (22), Direktīvu 80/68/EEK (23) un Direktīvu 2000/60/EK un nodrošinot efektīvu piesārņotā ūdens un izskalojuma savākšanu, kā tas paredzēts izsniegtajā atļaujā un ja tas paredzēts, kā arī mazinot ūdens vai vēja izraisīto eroziju, ciktāl tas ir tehniski iespējami un ekonomiski pamatoti;

b)

atkritumu apsaimniekošanas objekts ir piemēroti uzbūvēts, pārvaldīts un uzturēts, lai īstermiņā un ilgtermiņā nodrošinātu tā fizisku stabilitāti un novērstu augsnes, gaisa, virszemes ūdeņu vai gruntsūdeņu piesārņojumu, kā arī pēc iespējas mazinātu kaitējumu ainavām;

c)

ir piemēroti plāni un pasākumi, lai kompetentās personas regulāri pārraudzītu un pārbaudītu atkritumu apsaimniekošanas objektu un aktīvi rīkotos, ja rezultāti liecinātu par nestabilitāti vai ūdens vai augsnes piesārņojumu;

d)

ir izstrādāti piemēroti pasākumi zemes sanācijai un atkritumu apsaimniekošanas objekta slēgšanai;

e)

ir izstrādāti piemēroti pasākumi atkritumu apsaimniekošanas objekta pēcslēgšanas stadijai.

a)

ja ir ievēroti attiecīgie atļaujā uzskaitītie nosacījumi;

b)

pēc apsaimniekotāja lūguma to atļāvusi kompetentā iestāde;

c)

kompetenta iestāde ir pieņēmusi pamatotu lēmumu šajā sakarā.

a)

uzrauga un uztur visas pie objekta piederošās būves un ka kontrolaparāti un mēraparāti vienmēr ir gatavi lietošanai;

b)

attiecīgā gadījumā pārplūdes un noteces kanāli ir tīri un neaizdambēti.

a)

novērtētu iespējamību, ka no atkritumu apsaimniekošanas objektā apglabātiem atkritumiem darbības laikā un pēcslēgšanas fāzē varētu rasties izskalojums, tostarp piesārņojuma saturu izskalojumā, un noteiktu atkritumu apsaimniekošanas objekta ūdens bilanci;

b)

novērstu vai mazinātu izskalojuma rašanos un virszemes ūdeņu vai gruntsūdeņu un augsnes piesārņošanu ar atkritumiem;

c)

apstrādātu atkritumu apsaimniekošanas objektā savākto piesārņoto ūdeni un izskalojumu atbilstoši attiecīgo standartu prasībām, lai to varētu izvadīt vidē.

a)

izpildītu visas saistības, kas paredzētas saskaņā ar šo direktīvu izdotā atļaujā, tostarp pēcslēgšanas noteikumus;

b)

jebkurā brīdī uzreiz būtu pieejami līdzekļi atkritumu glabāšanas vietas sanācijai.

a)

atkritumu apsaimniekošanas objekta paredzamo ietekmi uz vidi, īpaši ņemot vērā atkritumu apsaimniekošanas objekta kategoriju, atkritumu parametrus un sanētās zemes lietojumu nākotnē;

b)

pieņēmumu, ka neatkarīgas un atbilstīgi kvalificētas trešās personas novērtēs un veiks visus vajadzīgos sanācijas darbus.

a)

20. panta īstenošanu;

b)

to slēgto atkritumu apsaimniekošanas objektu sanāciju, kuri uzskaitīti saskaņā ar 20. pantu, lai ievērotu 4. panta prasības. Ar tādām metodoloģijām paredz izstrādāt vispiemērotākās apdraudējuma novērtējuma procedūras un trūkumu novēršanas darbības, ievērojot Eiropas dažādos ģeoloģiskos, hidroģeoloģiskos un klimatoloģiskos parametrus.

a)

saskaņotu un periodiski pārsūtītu 7. panta 5. punktā un 12. panta 6. punktā minēto informāciju;

b)

īstenotu 13. panta 5. punktu, tostarp tehniskās prasības attiecībā uz vāja, skābju iedarbībā sadalāma cianīda noteikšanu un tā mērīšanas metodi;

c)

saskaņā ar 14. panta 2. punkta prasībām izstrādātu tehniskas pamatnostādnes, lai noteiktu finansiālās garantijas apjomu;

d)

saskaņā ar 17. pantu izstrādātu tehniskas pamatnostādnes pārbaudēm;

e)

pabeigtu izstrādāt tehniskās prasības II pielikumā ietvertajai atkritumu klasifikācijai;

f)

interpretētu 3. panta 3. punktā doto definīciju;

g)

definētu kritērijus atkritumu apsaimniekošanas objektu klasifikācijai saskaņā ar III pielikumu;

h)

noteiktu saskaņotus paraugu ņemšanas un analīzes standartus, kas vajadzīgi, lai tehniski īstenotu šo direktīvu.

—

kas beiguši pieņemt atkritumus pirms … (31);

—

kas beidz slēgšanas procedūras saskaņā ar attiecīgiem Kopienas vai attiecīgas valsts tiesību aktiem vai programmām, ko akceptējusi kompetentā iestāde, un

—

kas faktiski būs slēgti līdz 2010. gada 31. decembrim.

12.7.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 172/26

(1)

Saskaņā ar Līgumu Padome, pieņemot direktīvas, paredz minimālās prasības, veicinot uzlabojumus, jo īpaši darba vidē, lai tādējādi darba ņēmējiem garantētu labāku veselības aizsardzības un drošības līmeni. Ar šādām direktīvām izvairās uzlikt tādus administratīvus, finanšu un juridiskus ierobežojumus, kas traucētu mazo un vidējo uzņēmumu izveidi un attīstību.

(2)

Komisijas paziņojums par rīcības programmu, kas attiecas uz to, kā īstenot Kopienas Hartu par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, paredz ieviest veselības un drošības minimālās prasības attiecībā uz darba ņēmēju pakļaušanu tādiem riskiem darba vidē, kurus rada fizikāli faktori. Eiropas Parlaments 1990. gada septembrī pieņēma Rezolūciju par minēto rīcības programmu (4), aicinot Komisiju jo īpaši izstrādāt īpašu direktīvu par riskiem, ko darba vietā rada troksnis, vibrācija un jebkuri citi fizikāli faktori.

(3)

Sākotnēji Eiropas Parlaments un Padome pieņēma Direktīvu 2002/44/EK (2002. gada 25. jūnijs) par minimālajām veselības un drošības prasībām attiecībā uz darba ņēmēju pakļaušanu riskiem, ko rada fizikāli faktori (vibrācija) (16. atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē) (5). Pēc tam Eiropas Parlaments un Padome pieņēma Direktīvu 2003/10/EK (2003. gada 6. februāris) par veselības un drošības minimālajām prasībām attiecībā uz darba ņēmēju pakļaušanu darba vides riskiem, ko rada fizikāli faktori (troksnis) (17. atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē) (6). Vēlāk Eiropas Parlaments un Padome pieņēma Direktīvu 2004/40/EK (2004. gada 29. aprīlis) par minimālajām veselības un drošības prasībām attiecībā uz darba ņēmēju pakļaušanu riskiem, ko rada fizikāli faktori (elektromagnētiskie lauki) (18. atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē) (7).

(4)

Pašlaik tiek uzskatīts par vajadzīgu ieviest pasākumus, lai darba ņēmējus aizsargātu pret riskiem, kas saistīti ar optisko starojumu, ņemot vērā tā ietekmi uz darba ņēmēju veselību un drošību, jo īpaši acu un ādas bojājumus. Šādi pasākumi ir paredzēti, ne tikai lai individuāli nodrošinātu katra darba ņēmēja veselību un drošību, bet arī lai radītu minimālo tiesisko pamatu visu Kopienas darba ņēmēju aizsardzībai, izvairoties no iespējamiem konkurences traucējumiem.

(5)

Šī direktīva paredz minimālās prasības, tādējādi dodot dalībvalstīm iespēju paturēt spēkā vai pieņemt stingrākus noteikumus darba ņēmēju aizsardzībai, jo īpaši noteikt zemākas iedarbības robežvērtības. Šīs direktīvas īstenošana nedrīkstētu būt par attaisnojumu tam, ka tiek pasliktināts stāvoklis, kāds tas jau ir katrā dalībvalstī.

(6)

Sistēmai, kas nodrošina aizsardzību pret kaitīgu optisko starojumu, būtu jāparedz, pārmērīgi neiedziļinoties detaļās, vienīgi sasniedzamie mērķi, ievērojamie principi un piemērojamās pamatvērtības, lai tādējādi ļautu dalībvalstīm vienādi piemērot minimālās prasības.

(7)

Pakļaušanu optiskajam starojumam var efektīvāk mazināt, preventīvus pasākumus integrējot darba vietu iekārtojumā un izvēloties darba aprīkojumu, procedūras un metodes tā, lai prioritāti piešķirtu risku samazināšanai to rašanās vietā. Noteikumi par darba aprīkojumu un metodēm tādējādi veicina attiecīgo darba ņēmēju aizsardzību. Saskaņā ar vispārīgajiem aizsardzības principiem, kas noteikti 6. panta 2. punktā Padomes Direktīvā 89/391/EEK (1989. gada 12. jūnijs) par pasākumu ieviešanu, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā (8), prioritāte ir kolektīviem aizsardzības pasākumiem, nevis individuāliem aizsardzības pasākumiem.

(8)

Lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību, darba devējiem būtu jāveic pielāgojumi, ņemot vērā tehnikas attīstību un zinātnes atziņas attiecībā uz riskiem, kas saistīti ar pakļaušanu optiskajam starojumam.

(9)

Ņemot vērā, ka šī direktīva ir atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē, minētā direktīva attiecas uz darba ņēmēju pakļaušanu optiskajam starojumam, neskarot stingrākus un/vai sīkāk izstrādātus noteikumus, kas paredzēti šajā direktīvā.

(10)

Šī direktīva ir praktisks pasākums iekšējā tirgus sociālā aspekta radīšanā.

(11)

Kompleksu pieeju, kas gan sekmē labākas reglamentēšanas principu, gan nodrošina augstu aizsardzības līmeni, var panākt, ja optiskā starojuma avotu un ar to saistītā aprīkojuma ražotāju izstrādājumi atbilst saskaņotiem standartiem, kuru mērķis ir aizsargāt lietotāju veselību un drošību pret riskiem, kurus rada šādi izstrādājumi; tādējādi darba devējiem nebūtu atkārtoti jāveic mērījumi vai aprēķini, ko jau ir veicis ražotājs, lai noteiktu šāda aprīkojuma atbilstību būtiskajām drošības prasībām, kā tās noteiktas attiecīgās Kopienas direktīvās.

(12)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgos pasākumus paredz saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (9).

(13)

Iedarbības robežvērtību ievērošanai būtu jānodrošina augsta līmeņa aizsardzība saistībā ar ietekmi uz veselību, ko var radīt optiskais starojums. Tomēr, tā kā iedarbības robežvērtību un tehnisku aizsargpasākumu piemērošana dabiskiem optiskā starojuma avotiem nav atzīstama par piemērotu, Saules starojuma radītā riska novērtēšanā un samazināšanā būtiska nozīme ir preventīviem pasākumiem, tostarp darba ņēmēju informēšanai un apmācībai.

(14)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (10) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kas pēc iespējas precīzāk atspoguļotu atbilstību starp šo direktīvu un transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas,

a)

optiskais starojums: jebkurš elektromagnētiskais starojums ar viļņa garumu diapazonā no 100 nm līdz 1 mm. Optiskā starojuma spektru iedala ultravioletajā starojumā, redzamajā starojumā un infrasarkanajā starojumā:

b)

lāzers (gaismas pastiprinājums, stimulējot starojumu): jebkura ierīce, ar ko var radīt vai pastiprināt elektromagnētisko starojumu optiskā starojuma viļņa garuma diapazonā, galvenokārt izmantojot kontrolētu stimulētu izstarojumu;

c)

lāzera starojums: optiskais starojums no lāzera;

d)

neviendabīgs starojums: jebkurš optiskais starojums, kas nav lāzera starojums;

e)

iedarbības robežvērtības: optiskā starojuma iedarbības ierobežojumi, kas tieši balstās uz izpētīto ietekmi uz veselību un bioloģiskiem apsvērumiem. Šo robežvērtību ievērošana nodrošinās to, ka darba ņēmēji, kas pakļauti mākslīga optiskā starojuma avotiem, ir aizsargāti pret jebkādu zināmo negatīvo ietekmi uz veselību;

f)

izstarojums (E) vai enerģijas blīvums: starojuma avota jaudas incidents uz virsmas laukuma vienību, izteikts vatos uz kvadrātmetru (Wm-2);

g)

starojuma avota starojums (H): izstarojuma laika integrālis, izteikts džoulos uz kvadrātmetru (Jm-2);

h)

spožums (L): starojuma enerģijas plūsmas starojums telpiskā leņķa vienībā uz laukuma vienību, izteikts vatos uz kvadrātmetru uz steradiānu (Wm-2sr-1);

i)

līmenis: izstarojuma, starojuma avota iedarbības un spožuma kombinācija, kam ir pakļauts darba ņēmējs.

a)

iedarbības līmenim, viļņa garuma diapazonam un iedarbības ilgumam attiecībā uz optisko starojumu no mākslīgiem avotiem;

b)

iedarbībai no dabiskiem optiskā starojuma avotiem;

c)

iedarbības robežvērtībām, kas minētas šīs direktīvas 3. pantā;

d)

jebkurai ietekmei uz to darba ņēmēju veselību un drošību, kuri pieder īpaši apdraudētām riska grupām;

e)

jebkurai iespējamai ietekmei uz darba ņēmēju veselību un drošību, kuru rada optiskā starojuma mijiedarbība ar gaismjutīgām ķīmiskām vielām;

f)

jebkurai netiešai ietekmei, piemēram, īslaicīgam apžilbinājumam, eksplozijai vai liesmām;

g)

tam, vai ir rezerves aprīkojums, kas paredzēts tam, lai mazinātu optiskā starojuma iedarbības līmeni;

h)

cik vien tas iespējams, atbilstošai informācijai, kas iegūta medicīniskā uzraudzībā, tostarp publicētai informācijai;

i)

vairākiem optiskā apstarojuma iedarbības avotiem;

j)

klasifikācijai, ko piemēro lāzeram, saskaņā ar atbilstošu IEC standartu un jebkādai līdzīgai klasifikācijai saistībā ar jebkādu mākslīgu avotu, kas var radīt bojājumus, kuri būtu līdzīgi 3.B vai 4. klases lāzera radītiem bojājumiem;

k)

informācijai, ko snieguši optiskā starojuma avotu un ar tiem saistītā aprīkojuma ražotāji saskaņā ar atbilstošajām Kopienas direktīvām.

a)

citas darba metodes, kas samazina optiskā starojuma radītu risku;

b)

izvēli par labu aprīkojumam, kas izstaro mazāk optiskā starojuma, ņemot vērā veicamo uzdevumu;

c)

tehniskus pasākumus, lai samazinātu optisko starojumu, vajadzības gadījumā, izmantojot bloķētājus, aizsegvairogus vai līdzīgas veselības aizsardzības ierīces;

d)

atbilstošas apkopes programmas darba aprīkojuma, darba vietu un darba staciju sistēmām;

e)

darba vietu un darba staciju plānojumu un izvietojumu;

f)

iedarbības ilguma un līmeņa ierobežošanu;

g)

individuālo aizsardzības līdzekļu pieejamību;

h)

iekārtu ražotāja norādījumus, ja uz aprīkojumu attiecas atbilstīgas Kopienas direktīvas.

a)

pasākumiem, kas veikti šīs direktīvas īstenošanai;

b)

iedarbības robežvērtībām un ar to saistītajiem iespējamajiem riskiem;

c)

saskaņā ar šīs direktīvas 4. pantu veiktās optiskā starojuma iedarbības līmeņa novērtēšanas, mērījumu un/vai aprēķinu rezultātiem, kā arī paskaidrojumiem par to nozīmi un iespējamiem riskiem;

d)

to, kā noteikt iedarbības negatīvo ietekmi uz veselību un kā par to ziņot;

e)

apstākļiem, kādos darba ņēmējiem ir tiesības uz medicīnisko uzraudzību;

f)

drošu darba praksi, lai pēc iespējas samazinātu iedarbības radītos riskus;

g)

pareizu piemērotu individuālo aizsardzības līdzekļu lietošanu.

a)

ārsts vai cita atbilstoši kvalificēta persona informē darba ņēmēju par rezultātu, kas attiecas tieši uz viņu. Darba ņēmējam jo īpaši sniedz informāciju un ieteikumus par jebkādu veselības uzraudzību, kas viņam būtu jāveic pēc tam, kad viņš vairs nebūs pakļauts iedarbībai;

b)

darba devēju informē par visiem būtiskajiem veselības uzraudzības rezultātiem, ievērojot attiecīgu medicīnisku konfidencialitāti;

c)

darba devējs:

a)

direktīvu pieņemšanu tehniskās saskaņošanas un standartizācijas jomā attiecībā uz darba aprīkojumu un/vai darba vietu projektēšanu, būvniecību, ražošanu vai montāžu;

b)

tehnikas progresu, pārmaiņām visatbilstošākajos saskaņotajos Eiropas standartos vai starptautiskajās specifikācijās un jaunām zinātnes atziņām par darba ņēmēju pakļaušanu optiskajam starojumam;