22.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 71/1

1)

Tā kā Lākenas deklarācijas gars un valsts vadītāju vai valdības uzņemtās saistības bija sniegt Savienībai konstitucionālu pamatu, nodrošinot lielāku demokrātiju, likumību, caurspīdīgumu un efektivitāti, lai saskartos ar paplašinātās Eiropas demokrātiskajiem izaicinājumiem;

2)

Tā kā Eiropas Komisija Baltajā grāmatā par Eiropas pārvaldi atzīst, ka ES ir pārgājusi uz pārvaldi dažādos līmeņos un tādēļ vairāk vērā ir jāņem vietējās un reģionālās valdības un pārvaldes līmeņi;

3)

Tā kā Konstitucionālais līgums nodrošina konstitucionālo pamatu subsidiaritātes principa piemērošanai un garantēšanai, aizsargājot dalībvalstu priekšrocības, reģionus un vietējās varas iestādes un ņemot vērā administratīvo un finansiālo Savienības likumdošanu par reģionālajām un vietējām varas iestādēm ieguldījumu;

4)

Tā kā jaunas ex ante politikas novērošanas mehānisma izveide, kas pirmo reizi Eiropas integrācijas vēsturē apvieno nacionālos parlamentus (kur tas ir atbilstoši arī reģionālos parlamentus ar likumdošanas varu) ar Eiropas likumdošanas procesu, kā arī Reģionu komitejas iekļaušanu ex-post pārraudzības procesā, ir galvenā Protokola par subsidiaritātes un proporcionalitātes principa piemērošanu inovācija;

5)

Tā kā ir jāsasniedz līdzsvars starp subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošanu un efektīvu Savienības darbību;

6)

Apspriešanā Eiropas Parlamentā atzīts Reģionu komitejas ieguldījums Konstitūcijas tapšanas procesā un īpaši tās spēja pārstāvēt reģionālās un vietējās varas iestādes Eiropas Konventā.

1.1

Apsveic Īrijas prezidentūru, kas savas prezidentūras laikā veiksmīgi vadīja un noveda līdz noslēgumam Starpvaldību konferenci (IGC);

1.2

Piemin savu ieguldījumu konstitucionālajā procesā, kā to prezentēja RK novērotāju delegācija Eiropas konventā, un kopējās darbības un iniciatīvas ar Eiropas reģionu un vietējo varas iestāžu asociācijām, kas vēršas tieši uz subsidiaritātes mehānismu un reģionālo un vietējo konstitūcijas apjomu; atbalsta to, ka Starpvaldību konference pieņēma atbilstošus Eiropas Konventa priekšā stādītos ierosinājumus;

1.3

Vairākkārt uzsver savu atbalstu konstitucionālajam procesam, īpaši sagatavošanās fāzi Konventā, kas bija atklāta, ietveroša un tāda, kur piedalās; uzsver, ka Konvents atzina, bet nepietiekami novērtēja vietējo un reģionālo varas iestāžu lomu un vietu Eiropas integrācijas procesā, kā tas ir rādīts īpaši ar sēžu dienas puses veltīšanu šīm jautājumam; nožēlo, ka Konventam nedeva vairāk laika, lai izrunātu Konstitūcijas III daļas politikas noteikumus, kas mudina uz faktu, ka III daļa ne vienmēr seko I daļā izklāstītajai pilnvaru sistēmai.

1.4

apsveic Konstitucionālā līguma izstrādāšanas laikā no Eiropas Parlamenta saņemto atbalstu reģionālo un vietējo varas iestāžu institucionālās un politiskās lomas Kopienas lēmumu pieņemšanas procesā stingrākā atzīšanā (skat. Napolitano kunga ziņojumu “Reģionālo un vietējo varas iestāžu loma Eiropas veidošanā”, kā arī Lamassoure kunga ziņojumu “Pilnvaru starp ES un dalībvalstīm norobežošana”);

1.5

Uzskata, ka Līgums nozīmē nozīmīgu Eiropas Svienības progresu un rada daudzus nepieciešamus risinājumus Savienības efektīvai vadībai.

1.6

uzskata, ka gan ar skaidro sasaisti starp ekonomikas un nodarbinatības politikas koordināciju (I-14. un I-15. pants), gan arī ar horizontālas sociālās klauzulas ieviešanu, saskaņā ar kuru Savienībai pie savu politiku noteikšanas un īstenošanas ir jāņem vērā prasības saistībā ar augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, atbilstošas sociālās aizsardzības nodrošināšanu, sociālās izslēgtības apkarošanu kā arī augstu vispārējās un profesionālās izglītības līmeni un veselības aizsardzību (III-117. pants), kas nodrošina atbilstošu tiesisko pamatu Eiropas sociālā modeļa un ilgtspējīguma sasniegšanai, kā tas ir izklāstīts Savienības Pamattiesību hartas preambulā un Eiropas Savienības mērķos [I - 3. panta 3. punkts].

1.7

Atbalsta Pamattiesību hartas teksta iekļaušanu Līgumā, kas sniedz pilsoņiem lielāku skaidrību un noteiktību par to tiesībām, kas izriet no Savienības pilsonības, un nodrošina taisnīgāku un sociālāku Eiropu;

1.8

Nožēlo valsts veto ieviešanu daudzās jomās un uzskata, ka tas ir kā lieks šķērslis uz efektīvu lēmumu pieņemšanu,;

1.9

tomēr atbalsta Padomes vienbalsīgo darbību nosacījumus, noslēdzot starptautiskos līgumus par tirdzniecību kultūras, audiovizuālajā, sociālajā, izglītības un veselības aizsardzības jomā [III-315. pants];

1.10

atbalsta normālu likumdošanas kārtības piemērošanu konstitūcijas III daļai [IV-445. pants]

1.11

Uzskata, ka Līgums nodrošina skaidrāku definīciju un varas sadalījumu Savienībā, savu instrumentu vienkāršošanu un demokrātiskās likumības stiprināšanu, lēmumu pieņemšanas procesa caurspīdīgumu un savu institūciju efektivitāti un nodrošina Savienību ar nepieciešamo elastību, lai attīstītos jaunos virzienos.

1.12

Atbalsta jaunu subsidiaritātes principa definīciju un Reģionu komitejas iesaistes jaunu definīciju ex-post subsidiaritātes principa piemērošanas novērošanā; [Subsid-8. pants]; atbalsta arī, ka tā kopā ar citām institūcijām un nacionālajiem parlamentiem saņem Komisijas ziņojumu par Konstitūcijas (subsidiaritātes un proporcionalitātes) I-11. panta piemērošanu [Subsid-9. pants]; tomēr nožēlo, ka proporcionalitātes principa nosacījumi nav tik vispārēji kā tie, kas attiecas uz subsidiaritāti;

1.13

Atbalsta atsauci uz vietējo un reģionālo pašpārvaldi [I-5. panti un II. daļas preambula], demokrātijas pamatu nozīmīguma atzīšanu Savienībā [I-46. panta 3. punkts] un reprezentatīvo asociāciju lomu Savienības demokrātiskajā dzīvē [I-47. panta 2. punkts]; tomēr nožēlo, ka RK VI sadaļā nav attiecināta (“savienības demokrātiskā dzīve”) [I-46. pants] uz reprezentatīvās demokrātijas principiem, kaut arī tās dalībnieki pārstāv demokrātiskā tuvuma principu Savienības sirdī;

1.14

Uzsver, ka pilnīgāka vietējās un reģionālās dimensijas atzīšana jaunās Savienības uzbūvē gan uzlabos tās efektivitāti, gan arī tās saistību ar pilsoņiem. Eiropas integrācijai ir jāizraisa politisko lēmumu pieņemšana, kur uzsvars tiek ņemts no vietējo un reģionālo varas iestāžu uzskatiem, jo tās ir atbildīgas par ES likumdošanas un politikas īstenošanas un piemērošanas lielu daļu, un ir tuvākās pilsoņiem, tādējādi tāpēc var būtiski veicināt Savienības likumdošanas kvalitāti; [I-5. pants], tomēr paziņo, ka konsultācija nevar aizvietot reģionu un vietējo varas iestāžu atbildību un pakļautību to atbilstošajās atbildības jomās, kas ir jāņem vērā; tiem ir jādod iespēja pierādīt to, ka tās, saskaņa ar attiecīgajiem nacionālajiem nosacījumiem, var pietiekamā mērā sasniegt paredzēto darbības mērķu ietvarus;

1.15

Atbalsta nosacījumu, ka Savienībai ir jāņem vērā dalībvalstu nacionālā identitāte un to pamatstruktūra, tai skaitā tiesības uz reģionālo un vietējo pašpārvaldi, un to pamata valsts funkcijām, [I-5. pants] īpaši teritoriālās neaizskaramības saglabāšanu, sabiedriskās kārtības nodrošināšanu un valsts drošības aizsardzību, jo tas var būt svarīgākais demokrātiski leģitimētas vietējās un reģionālās varas iestādes atbildības un pakļautības saglabāšanai;

1.16

Atbalsta, ka Līgums nodrošina reģionālo ministru tiesības piedalīties Padomes tikšanās to dalībvalstu vārdā, jo I-23. panta 2. punktā ir pārņemts ES Līguma 203. panta teksts; pieprasa dalībvalstīm nodrošināt iekšējās struktūras un mehānismus, lai iesaistītu reģionus un vietējās varas iestādes dalībvalstu Eiropas politikas izveidē un lai nodrošinātu reģionālo dalību jomās, kas ir reģionālo un vietējo varas iestāžu kompetencē, arī jaunajā Padomes formāciju režīmā;

1.17

Atbalsta prasību pēc pilnīgākām konsultācijām pirmslikumdošanas fāzē vietējām un reģionālajām varas iestādēm, lai pilnībā piedalītos Eiropas lēmumu pieņemšanas procesā, uz kuru tām ir piemērošanas un/vai īstenošanas atbildības joma - tām ir jābūt labi un atbilstoši informētām par pašreizējām attīstības stadijām un atbilstoša iepriekšēja konsultācija ir būtiska; tas ir divvirzienu process, kurā konsultācijas var veicināt pašu Komisiju būt labāk informētai par vietējo un reģionālo dimensiju un tādējādi īstenot labāku likumdošanu. [Subsid-2. pants];

1.18

pieprasa, lai tiktu ieviests īsts dialogs un tiktu izvērsts tematiski nozīmīgās jomās jau jaunās Komisijas pilnvaru termiņa sākumā;

1.19

mudina uzlabot tiešo konsultāciju dalībvalstīs starp nacionālajiem parlamentiem un ar vietējām un reģionālajām varas iestādēm, kas ir atbildīgi par Savienības likumdošanas piemērošanu un/vai īstenošanu;

1.20

Atbalsta līguma prasību par to, lai Eiropas Komisija pirms likumdošanas priekšlikumu izplatīšanas vispirms ņem vērā to finansiālās un administratīvās sekas, un uzsver, ka tam ir jāņem vērā arī ietekmes izvērtējums uz vietējām un reģionālajām pārvaldēm, ņemot vērā, ka tās bieži vien ir pārvaldes jomas, kas ir beigās atbildīgas par jauno ES iniciatīvu piemērošanu un īstenošanu; lūdz Eiropas Parlamentu savas likumdošanas izmaiņas skatīt līdzīgā veidā [Subsid-4. pants];

1.21

Atzīst plašās un vērtīgās debates, kas notika 2004. gada 27. maija RK Berlīnes subsidiaritātes konferencē; pieņem, ka pilnīgāki subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanas un novērtēšanas apsvērumi tiks apskatīti kādā no nākošiem RK atzinumiem.

1.22

Atbalsta teritoriālās kohēzijas iekļaušanu Savienības mērķos un dažāda veida apgabalu, kuriem raksturīga sarežģīta situācija ietveršanu tajos reģionos, kuriem tiek veltīta īpaša uzmanība; tomēr nožēlo, ka līgums nedz atsaucas uz pārrobežu, starptautisko un starpreģionālo sadarbību, nedz nodrošina skaidru likumīgu instrumentu, nedz finansiāla atbalsta satvaru pilsētu ciešai sadarbībai un citai šāda veida sadarbībai [III-220-224. pants], kaut arī ir ilga pārrobežu, starptautiskās un starpreģionālas sadarbības tradīcija Eiropā, kas ir viena no Eiropas integrācijas sociokultūras pamatiem un gūst lielāku nozīmi jauno kaimiņattiecību politikas kontekstā. Tāpēc ir nepieciešams likumīgs pamats, lai sniegtu Savienībai līdzekļus šāda veida sadarbības veicināšanai;

1.23

Atbalsta, ka, saskaņā ar līgumu, vispārējas ekonomiskas intereses pakalpojumi tiek veikti, tiesiski nodoti un finansēti no dalībvalstīm un tai pakārtotajiem valdības un pārvaldes līmeņiem;

1.24

Atbalsta kultūras un lingvistiskās dažādības sniegto atzīšanu, jo tas palīdz saglabāt un veicināt vietējo un reģionālo mantojumu un identitāti, kā arī apkarot Eiropas kultūras homogenizāciju. [I-3 un III-280. pants];

1.25

Ņem vērā atbalsta, koordinēšanas vai papildu darbību iekļaušanu Savienības līmenī sporta [III-282. pants], tūrisma [III-281. pants] un civilās aizsardzības [III-284. pants] jomās, kur vietējās un reģionālās varas iestādēm ir nozīmīga loma, un pieprasa Komisijai kā instrumentus izmantot Eiropas vispārējos likumus;

1.26

Uzsver, ka saistībā ar pilnvaru piešķiršanu Eiropas Savienībai tirdzniecībai ar kultūras, izglītības, veselības un sociālajiem pakalpojumiem, ir cieši jānovēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošana, un iesaka, lai Komisija plaši izmanto Eiropas vispārējos likumus, atstājot nacionālajām, reģionālajām un vietējām varas iestādēm veida un metodes izvēli vēlamo rezultātu sasniegšanai.

1.27

Nožēlo, ka IGC nespēcināja Reģionu komitejas oficiālo statusu, lai noteikti iedibinātu tās obligātās konsultāciju jomas konstitucionālās arhitektūras ietvaros un spēcinātu tās konsultatīvo lomu, piemēram, dalītās kompetences jomās, jautājumos, lai koordinētu ekonomikas un nodarbinātības politikas un atbalsta, koordinēšanas vai papildu darbības jomās;

1.28

Atbalsta Reģionu komitejai piešķirtās tiesības savu tiesību aizsardzībai un subsidiaritātes principa pārkāpuma gadījumā vērsties tiesā [III- 365. pants], tomēr nožēlo, ka Starpvaldību konference nav piešķīrusi ar likumdošanas pilnvarām apveltītajiem reģioniem iespēju celt prasību EKT, lai tie varētu aizstāvēt to likumdošanas pilnvaras.

1.29

Atbalsta apstiprinājumu, ka pilnvaru termiņš ir pagarināms līdz 5 gadiem, kas laika gaitā var būt kopējs ar Parlamentu un Komisiju [III-386. pants].

2.1

Lūdz Eiropas Parlamentu piekrist Konstitucionālajam līgumam un apsveic EP Konstitucionālo jautājumu komitejas iniciatīvu lūgt RK izstrādāt atzinumu par Eiropas konstitūcijas Līguma projektu;

2.2

Piekrīt Eiropas Parlamenta uzskatam, ka Eiropas Konstitucionālais līgums nozīmē nenoliedzamu progresu lielākas demokrātijas virzienā;

2.3

Aicina dalībvalstu nacionālos un attiecīgos reģionālos parlamentus ratificēt Konstitucionālo līgumu;

2.4

Atbalsta Eiropas Parlamenta politiskos centienus konsolidēt Konstitūcijas pieņemšanas procesu, izceļot šīs Konstitūcijas priekšrocības un īpaši EP Reģionālās attīstības komisijas priekšlikumus;

2.5

Aicina pēc starpinstitucionālas vienošanās noslēgšanas, lai izstrādātu kopēju komunikācijas stratēģiju, ar skatu uz to, lai pilsoņiem, īpaši saistībā ar priekšā stāvošo ratifikācijas procesu, izkaidrotu un popularizētu Konstitūcijas Līguma projektu;

2.6

Uzņemas piedalīties šajā stratēģijā un veicināt vienkāršā pilsoņa līguma izpratni un pieņemšanu un aicinās to pašu sekmēt arī saviem locekļiem un to varas un pilnvarotajām iestādēm;

2.7

Apsveic iniciatīvu “1000 diskusijas Eiropai” un apstiprina savu gatavību caur savu vietējo un reģionālo pašpārvalžu tīklu aktīvi tajā piedalīties, ar šo kampaņu padarot konstitūciju Eiropas pilsoņiem saprotamāku un aicina Eiropas Parlamenta deputātus, kā arī reģionālā un vietējā līmeņa vēlētos pārstāvjus apvienot spēkus, lai aģitētu par nākamo Eiropas Konstitūciju un ratifikācijas procesa ietvaros dotu kopēju ieguldījumu politiskajās un demokrātiskajās debatēs;

2.8

Paredz, ka Konstitucionālā līguma spēkā stāšanās dos patiesu pievienoto vērtību Savienības demokrātiskajai dzīvei un darbībai;

2.9

Uzņemas izvērtēt jaunās tiesības un pienākumus, kas gulstas uz pašu komiteju, un veikt nepieciešamos sagatavošanās darbus un iekšējās reorganizācijas, lai efektīvi un atbilstoši reaģētu uz tās paaugstinātajām atbildības jomām;

2.10

norāda Eiropas Parlamentam uz dažām Konstitucionālā līguma sekām un aicina to atbalstīt Reģionu komiteju īpaši šādās jomās:

2.11

Iedrošina Eiropas Parlamentu pastiprināti izmantot RK konsultācijas, kā ir konstitucionālajā līgumā [III-388. pants], lai palielinātu vietējo un reģionālo dimensiju saprašanās līmeni;

2.12

Pieprasa, lai gadījumos, kad jākonsultējas ar Komiteju saskaņā ar konstitucionālo līgumu, iestādei, kas konsultējas Komitejā ir dibināti jāpamato, kādēļ tā neīsteno Komitejas ieteikumus;

2.13

Pieprasa tikt iesaistītai subsidiaritātes principa aizstāvībā kopā ar nacionālajiem parlamentiem sešu nedēļu brīdinājuma periodā un iegūt tiesības izveidot pamatotu atzinumu subsidiaritātes principa pārkāpuma gadījumā un šis atzinums tiek ņemts vērā [Subsid- 6. pants];

2.14

Aicina nacionālos parlamentus veidot regulāru un darboties spējīgu dialogu ar vietējā un reģionālā līmeņa pārstāvjiem, kuri pārzin dažādību un būs atbildīgi par subsidiaritātes principa ievērošanas pārraudzības ietekmi;

2.15

Pieprasa nacionālajām valdībām un parlamentiem izpildīt ES “sistemātiskā dialoga” garu un filozofiju to nacionālajās pārvaldes struktūrās tur, kur tie vēl nepastāv, iesaistot reģionālo un vietējo valdību pārstāvjus likumdošanas ierosinājumu pārbaudē;

2.16

Pieprasa Eiropas Komisijai ziņot Reģionu komitejai par I-10. panta ( Savienības pilsonība) piemērošanu, īpaši tā kā tas nosaka tiesības piedalīties un balsot pašvaldību vēlēšanās [III- 129. pants];

2.17

ņemot vērā priekšlikuma noraidīšanu, patreizējo RK padomdevējas funkciju stiprināt ar horizontālu noteikumu, kas paredz, ka RK dalītas kompetences jomā tiek konsultēts ekonomikas un nodarbinātības politikas konsultāciju jomās kā arī atbalsta, koordinācijas un papildīšanas pasākumos, RK pieprasa Eiropas Komisijai konsultēties ar Reģionu komiteju par visām iniciatīvām jomās, kur ir vietējo un reģionālo dimensiju manifests vai kompetence, kur līgumā nav nodrošināta obligātā konsultācija. Šīs jomas, citu starpā, ietver tiesību aktus, īpaši ekonomisko un finansiālo vadlīniju noteikšanā un noteikumiem, kas vispārējas ekonomiskas intereses pakalpojumiem ļauj īstenot savus uzdevumus [III-122. pants], proti: pakalpojumu liberalizācija [III-147. pants]; likumdošanas harmonizēšana par netiešajiem nodokļiem [III- 171. pants]; likumdošanas tuvināšana iekšējā tirgus jomā [III-172, III-173. pantā], valsts atbalsti [III-167, III-168, III-169. pants); lauksaimniecības, lauku attīstības un zvejniecības politikas [III-231. pants]; izpētes un tehnoloģiskā attīstība [III-251. pants, III-252. un III- 253. pants], tūrisms [III-281 pants] un civilā aizsardzība [III-284. pants];

2.18

Pieprasa Eiropas Komisijai konsultēt Reģionu komiteju par jebkādām nākotnes izmaiņām attiecībā uz tās uzbūvi, sagatavojot ierosinājumu padomes lēmumam. [I-32. pants un III-386. pants]

2.19

Uzskata ES tālākattīstībai par nozīmīgu, nepārtraukti pārbaudīt, kādi uzdevumi ievērojami paplašinātā Savienībā varētu tikt veikti kopīgi;

2.20

Apstiprina savu vēlmi aktīvi un pilnā mērā darboties nākotnes konstitūcijas caurskatīšanās un ierosina dalībvalstis iekļaut reģionu un vietējo varas iestāžu pārstāvjus savās delegācijās valdību konferencēs [CoR 198/2003; 3.7.], kas nodarbojas ar līguma pārskatīšanu ar ietekmi uz pakārtoto līmeni kā arī nākotnes Konventa delegācijās.

2.21

Uzdod savam prezidentam sūtīt tālāk šo atzinumu Eiropas Savienības Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Komisijai.

22.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 71/6

1.1

Reģionu komiteja labvēlīgi uzņem visus Komisijas direktīvas priekšlikumus, kā arī zemāk izklāstītos priekšlikumus.

1.2

Reģionu komiteja atzīmē, ka ir svarīgi pieņemt priekšrakstus, kas attiecas uz trešo valstu iedzīvotāju uzņemšanu sakarā ar pētījumu veikšanu, citiem papildus pasākumiem, kas ļautu līdz desmitgades beigām sasniegt investīciju 3 % apjomā no dalībvalstu iekšzemes kopprodukta ieguldījumu pētījumos. Tāpat, piemēram, būtu jāpastiprina jauniešu interese par zinātnisko karjeru, jāuzlabo kvalifikācijas celšanas iespējas un mobilitāte pētījumu sektorā, kā arī zinātniekiem Kopienas teritorijas robežās karjeras radīt perspektīvas iespējas(konstatējošā daļa Nr. 4).

1.3

Reģionu komiteja uzstāj, ka līdz ar direktīvas ieviešanu ne emigrācijas ne jaunattīstības valstis nedrīkst atzaudēt savu zināšanu potenciālu. Sadarbībā ar zinātnieku izcelsmes valstīm vajadzētu pieņemt tādus papildus pasākumus, kuri paredzētu pētnieku atgriešanos savā izcelsmes valstī un veicinātu pētnieku mobilitāti, un tas ir iekļauts globālās migrācijas politikas ieviešanas perspektīvā. Reģionu komiteja pasvītro, cik ir nozīmīgi, saskaņā ar Padomes 2003. gada 19. maija aicinājumu, 2004. gada laikā iesniegt konkrētus priekšlikumus (konstatējošā daļa Nr. 6).

1.4

Pēc Reģionu komitejas atzinuma, būtu vēlams pētnieku uzņemšanai nepieprasīt darba atļauju vai uzturēšanās atļauju. Tomēr parastās uzņemšanas iespējas, kuras pastāv neatkarīgi no direktīvā paredzētajām procedūrām, nezaudē savu svarīgumu, jo īpaši attiecībā pret doktorantiem, kuri savus pētījumus veic kā studenti, jo šīs direktīvas piemērošana neattiecas uz šīm personām (konstatējošā daļa Nr. 7).

1.5

Reģionu komiteja labvēlīgi uzņem priekšlikumu, kurā pētnieciskajiem centriem tiek paredzēta centrālā loma procedūrā, kas nosaka pētnieku uzņemšanu. Šajā sakarā vissvarīgākais ir paredzēt nešaubīgu kompetenču un uzdevumu sadalījumu starp pētnieciskajām iestādēm un centriem, lai novērstu nevajadzīgu pārklāšanos un neefektīvus administratīvos risinājumus. Reģionu komiteja uzstāj, ka, ņemot vērā juridiskās drošības apsvērumus, ir svarīgi izstrādāt skaidrus priekšrakstus attiecībā uz uzdevumiem, kuri attiecas uz iespējamajiem dalībniekiem. Sadarbība starp pētnieciskajiem centriem un iestādēm nevar pārkāpt tiesības, kuras uzraudzības un kontroles iestādēm ir piešķīris likums (konstatējošā daļa Nr. 8).

1.6

Reģionu komiteja vērš uzmanību uz galējo svarīgumu, kādu uzņemšanas līgums rada attiecībā uz uzņemšanas procedūru. Uzņemšanas līgums paredz, ka pētniekam ir pienākums īstenot attiecīgo pētījumu projektu, un pētnieciskais centrs apņemas uzņemt pētnieku ar nosacījumu, ja viņam ir uzturēšanās atļauja. Ņemot vērā to, ka uzņemšanas konvencija nosaka sākotnējos priekšnoteikumus pētnieka uzņemšanai, šai konvencijai ir arī jāsatur visi spēkā esošie norādījumi attiecībā uz katra gadījuma novērtēšanu. Ir nepieciešams, lai norādījumi attiecībā uz pētījumu projektu būtu detalizēti, un lai pētnieciskais centrs un, izņēmuma gadījumā, arī kompetentā iestāde varētu veikt novērtējumu. Reģionu komiteja uzskata, ka šie aspekti direktīvā ir pietiekami ņemti vērā (konstatējošā daļa Nr. 9).

1.7

Reģionu komiteja konstatē, ka kopējā atbildība, kas attiecas uz pētniecisko centru attiecībā par izdevumiem, kurus iespējams pētnieks rada savas uzturēšanās laikā dalībvalstī, ir par pamatu uzņemšanas jomā izdarīt grozījumus praksē. Reģionu komiteja uzsver, cik svarīgi ir pietiekami precīzi noteikt no vienas puses izdevumu pozīcijas, kuras ņemamas vērā, lai aprēķinātu izdevumus, kas saistīti ar pētnieka uzturēšanos, veselības aprūpi un repatriāciju, no otras puses, brīdi, kurā iestājas finansiālā atbildība (konstatējošā daļa Nr. 10).

1.8

Reģionu komiteja atzīst, ka pētnieka definīcija ir pietiekami skaidra un plaša, un, ka attiecībā uz jēdziena interpretāciju, šī definīcija ļauj direktīvas neierobežotu piemērošanu. Piemēram, kā nosacījums netiek pieprasīts fakts, ka ieinteresētajai personai obligāti savā izcelsmes valstī būtu jānodarbojas ar pētnieciskajiem darbiem. Uzņemšanas mērķis tomēr paliek pētījumu projekta īstenošana, bet šajā sakarā paralēli ir atļauts būt par mācībspēku kādā no augstākajām mācību iestādēm (konstatējošā daļa Nr. 11).

1.9

Reģionu komiteja konstatē, ka pētnieciskā centra jēdziens ir pietiekami labi definēts. Lai sasniegtu investīciju ieguldījumu pētījumos, kas ir 3 % no iekšzemes kopprodukta, definīcijā būtu arī jāiekļauj privātā sektora institūcijas un uzņēmumi. Ir ļoti svarīgi, lai būtu atzīts, ka šo centru aktivitātes saistītas ar pētniecisko darbu, un to ir oficiāli atzinusi dalībvalsts, kuras teritorijā tie atrodas (2. pants).

1.10

Reģionu komiteja pasvītro, cik svarīgi ir ņemt vērā teritoriālo pārvaldību viedokli pirms pētniecisko centru, kuri vēlētos uzņemt trešo valstu izcelsmes pētniekus, akreditācijas (4. pants).

1.11

Reģionu komiteja apliecina faktu, ka dalībvalstis patur tiesības anulēt akreditāciju pētnieciskajam centram vai atteikt tās pagarināšanu. Šīs tiesības ir īstenojamas, ja pētnieciskais centrs nepilda saistības, kuras paredzētas 4. panta 2. līdz 4. paragrāfam un 7. paragrāfā, ja pētnieks vairs nepilda 5. un 6. pantā paredzētos nosacījumus, kā arī, ja pētnieciskais centrs ir noslēdzis uzņemšanas līgumu ar trešās valsts iedzīvotāju, attiecībā pret kuru dalībvalsts piemērojusi 8. panta 1. paragrāfu. Reģionu komiteja uzskata, ka iespēja uzlikt par pienākumu uzņemties finansiālās sekas pastiprina tendenci stingri uzraudzīt direktīvas priekšrakstu ievērošanu, kas arī nozīmē iespēju īstenot preventīvos pasākumus (4. pants).

1.12

Reģionu komiteja norāda uz svarīgumu, kas dod pētniekam iespēju, kuram ir uzturēšanās atļauja vai derīgs ceļošanas dokuments, citas dalībvalsts teritorijā realizēt projekta daļu, ar nosacījumu, ka šie procesi nelabvēlīgi neietekmē sabiedrisko kārtību un drošību, ne veselības aizsardzību. Sakarā ar to, ka šī pētījuma projekta daļas realizācija prasa laiku, varētu būt nepieciešams noslēgt jaunu uzņemšanas līgumu. Pamatojoties uz šo uzņemšanas līgumu, pētniekam ir jāsaņem citas dalībvalsts uzturēšanās atļauja. Reģionu komiteja konstatē, ka ir pieņemami atvieglot, kā arī pastiprināt pārvietošanās brīvību Eiropas savienības teritorijā, un ka to varētu uzskatīt kā līdzekli kā starptautiskā mērogā uzlabot konkurētspēju (13. pants).

1.13

Reģionu komiteja uzskata, ka kompetentajai iestādei uzliktais pienākums trīsdesmit dienu laikā iesniegt lūgumu uzņemšanai vai uzturēšanās atļaujas pagarināšanai, ir nepieciešamās saistības, lai garantētu procedūra ātrumu. Šajā sakarā Reģionu komiteja uzstāj, ka sakarā ar juridiskās drošības aspektiem, ir nepieciešams izstrādāt administratīvās prakses vienveidību un paredzamību par gadījumiem, kad ir jāpieņem komplekss lēmums, jo šāda veida gadījumos ir pieļauts pārsniegt noteikto termiņu (15. pants).

1.14

Reģionu komiteja uzskata, ka rekomendācijā iestrādātie pasākumi pilda svarīgu funkciju progresīvai pārejai uz saistībām un noteikumiem, kas izriet no direktīvas ieviešanas.

1.15

Reģionu komiteja atzīmē, ka piemēram, rekomendācija, kas paredz pētniekus atbrīvot no pienākuma iegūt darba atļauju vai īstenot pasākumus, kā rezultātā šāda atļauja tiek izsniegta automātiski, kas savukārt saīsinātu lietu izskatīšanas termiņus. Ņemot vērā Eiropas Savienības ilgtermiņa vajadzību svarīgumu, ir pamatoti izsniegt uzturēšanās atļauju vai darba atļauju ierobežodama laika posmam, ja to pieprasa iemesli, kas saistīti ar izcelsmes valstī pastāvošajām vajadzībām (1a, 1c, 2b rekomendācijas).

1.16

Reģionu komiteja uzstāj, cik svarīgi ir agrīnā stadijā piesaistīt pētnieciskos centrus pētnieku uzņemšanas procedūrai, lai radītu savstarpējo uzticēšanos un optimālo sadarbību starp pētnieciskajiem centriem un kompetentajām iestādēm (2c rekomendācija).

1.17

Reģionu komiteja labvēlīgi uztver rekomendācijas, kuras paredz veicināt ģimeņu atkalapvienošanos, ņemot vērā to, kas tā nav direktīvas par ģimeņu atkalapvienošanos obligātā prasība, un jo īpaši, pēc ierašanās dalībvalstī, ļaujot iesniegt lūgumu par ģimenes atkalapvienošanos. Reģionu komiteja norāda, cik svarīgi ir pēc iespējas īsā laika posmā izskatīt līgumus par ģimenes locekļu uzņemšanu. Problēma, kāda varētu rasties uzņemšanas jomā un ar kādu varētu saskarties ģimenes locekļi, ir tā, ka pētniekiem zudīs griba ierasties dalībvalstīs (3a, 3b, 3d rekomendācijas).

1.18

Reģionu komiteja atzīmē, cik svarīgi, lai dalībvalstis pēc iespējas izmantotu tiesības izsniegt vīzas, kas derīgas vairākām iebraukšanām valsts teritorijā. Sakarā ar konkurenci, nosakot vīzas derīguma termiņu, būtu lietderīgi ņemt vērā pētījumu projekta ilgumu. Šādi pragmatiska rakstura risinājumi būtu pieņemami, lai pasaules konkurences situācijā uzlabotu pievilkšanos (Nr. 2 rekomendācija).

1.19

Reģionu komiteja vērš uzmanību uz to, lai dalībvalstis ievērotu principus, kurus rekomendācijas paredz ar mērķi atvieglot pētnieku mobilitāti, kuri regulāri pārvietojas uz īslaicīgu uzturēšanos. Saskaņā ar šiem slēdzieniem, šo hipotēzi ir pamatoti piemērot attiecībā uz pētniekiem, kuru vizīte Eiropas Savienībā ir bona fide, kas arī radītu sekas uz saistībām par pierādījumu iesniegšanu lūgumā pēc vīzas (Nr. 3 rekomendācija)

22.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 71/11

1)

RK uzskata, ka spēcīgas vietējās un reģionālās varas iestādes balstās uz demokrātisko leģitimitāti un to darba orgānu atskaiti. Tādēļ RK aicina visu Eiropas valstu valdības sekot vietējās pašpārvaldes principam 1985. gada 15. oktobra Eiropas Vietējās pašpārvaldes hartas nozīmē un attīstīt to tālāk kā arī izvairīties no visiem ierobežojumiem pilsoņu tiešajai līdzdalībai vietējā un reģionālajā līmenī;

2)

ES paplašināšanās ir uzskatāmi paplašinājusi Savienības kopējo robežu ar Krieviju. ES vajadzētu nodrošināt labas attiecības ar Krieviju, tās lielāko kaimiņu. Šā iemesla dēļ tai vajadzētu atbalstīt labas pašpārvaldes attīstību Krievijā ne tikai nacionālā līmenī, bet arī reģionālajā un vietējā līmenī. Pašas ES interesēs ir strādāt atvērtas, stabilas un demokrātiskas Krievijas atbalstam, kas var rīkoties kā stratēģiskais partneris, aizsargāt kopējas vērtības, izvērst reformas, uzņemties saistības un kopā ar ES spēlēt konstruktīvu lomu attiecībās ar Jaunajām neatkarīgajām valstīm;

3)

patiesām partnerattiecībām vajadzētu būt praktisku stratēģiju un dienaskārtības atbalstītām, lai politiskiem paziņojumiem piešķirtu formu un saturu. Ir vajadzīga praktiska un konkrēta rīcība, lai strādātu pie jaunās, paplašinātās Eiropas Savienības izmaiņām, izaicinājumiem un tās attiecībām ar Krieviju;

Vietējā un reģionālajā līmenī ir vitāli svarīgi nodrošināt attīstību kā galveno atbalstu nākotnes labklājībai un pielāgot esošo attīstību pārvaldes atšķirīgajiem apstākļiem. Izglītība, vide, transports, uzņēmumu darbības veicināšana privātuzņēmēju un valsts partnerattiecību ceļā, sabiedrības drošība un veselība: tie ir reģionālās attīstības pamatelementi, kuriem jāveicina izaugsme Krievijā un ES un jāstiprina sadarbība starp vietējām un reģionālajām varasiestādēm;

4)

ES vajadzētu arī veltīt īpašu uzmanību tām Ziemeļu dimensijas reģionu zonām, kurām ir īpašas vajadzības pēc izaugsmes un attīstības, tādām kā ziemeļrietumu Krievija, ietverot Kaļiņingradas reģionu un Krievijas arktiskās zonas. Ļoti svarīgi ņemt vērā sarežģītos laika apstākļus, kas iespaido biznesa attīstību, izglītību, veselību un vidi;

5)

Reģionu komiteja galveno uzmanību plāno pievērst tām darbības sfērām, kas ir reģionālās un vietējās varas pakļautībā. Valsts varasiestādēm ir jārisina problēmjautājumi, kas skar sabiedrību kopumā, bet reģionālajām un vietējām varasiestādēm uzmanību jākoncentrē uz jomām, kas svarīgas tiem sabiedrības sektoriem, kuri skar cilvēku ikdienas intereses;

6)

Reģionu komitejai jākoncentrē uzmanība uz tās pašreizējām grūtībām praktiskos jautājumos, ko iespējams realizēt ar konkrētu sadarbību starp ES un Krievijas vietējiem un reģionālajiem partneriem. Attīstot sadarbību vietējā un reģionālā līmenī, ES varētu palīdzēt attīstīties Krievijas ekonomikai tās daudzveidībā, kas ir nepieciešama, lai vairāk varētu piesaistīt ārzemju investīcijas ar mērķi radīt jaunu kapitālu un atjaunot infrastruktūru. Reģionu komiteja piezīmē, ka Komisija savās analīzēs šajā jautājumā (COM(2004) 106 galīgā red., 2004. gada 10. februāris) uzsver – atlicis daudz neizdarītā, lai varētu reformēt birokrātiju, finanses, dzīves apstākļus, komunālos pakalpojumus, veselības aprūpi un izglītības sektorus. Lai veicinātu struktūras, sociālās un institucionālās reformas, kas nepieciešamas Krievijā, uzlabojumi varētu būt veikti investīciju un biznesa klimatam un ražošanas sektorā varētu būt palielināta produktivitāte;

7)

ar ciešu sadarbību specifiskos projektos ES varētu veikt ieguldījumus sabalansētā publisko servisu administrēšanas reformu īstenošanā gan federālā, gan arī reģionālā līmenī. Strādājot kopā šādos projektos, ES varētu arī palīdzēt stiprināt cilvēkresursus, veicot uzlabojumus specifiskos sektoros. ES jāturpina atbalstīt starptautiski kontakti apakšējā līmenī, iekļaujot partnerattiecības izglītībā,

1.1

atzīmē, 2004.gada aprīļa Pastāvīgo partnerattiecību padomes sēdes slēdzienu kontekstā, partnerattiecību un sadarbības vienošanās paliek kā galvenais un stabilais pamats sadarbības attīstībai starp ES un Krieviju. Vienošanās izveido ietvaru abpusējai sadarbībai un nodrošina visvairāk nepieciešamo institūciju izveidošanu, lai izskatītu un lemtu par kopīgo interešu jautājumiem visos līmeņos, lai apmainītos ar informāciju un atrisinātu konfliktus;

1.2

tiecas spēlēt konstruktīvo lomu, palīdzot nodibināt un attīstīt četras “kopīgās telpas”, kas pieņemtas Sanktpēterburgas samitā 2003.gada maijā, t.i., kopīgu ekonomisko telpu, vienotu brīvības, drošības un taisnīguma telpu, vienotu sadarbības telpu ārējās drošības jomā un vienotu telpu pētniecības, izglītības un kultūras sfērā;

1.3

ņem vērā, ka daudzos šo četru kopīgo telpu aspektos labprāt iesaistās vietējās un reģionālās pašpārvaldes un lūdz Reģionu komiteju iesaistīties, palīdzot attīstīt kopīgās telpas un zonas, kas sakrīt ar Komitejas tiesībām risināt jautājumus ar atvērtās koordinācijas metodi;

1.4

apsveic faktu, ka nodomu protokols starp Reģionu Komiteju un Krieviju ir izveidojis noteiktus sektorus vietējā un reģionālā līmeņa sadarbībai;

1.5

gaida 2006.gada federālās likumdošanas spēkā stāšanos par Krievijas vietējās un reģionālās varas orgāniem un uzskata to kā soli pretī potenciālai sadarbībai starp decentrālajiem varas orgāniem ES un Krievijā, īpaši notiekot kompetences konkretizācijai saistībā ar pārrobežu sadarbību; saistībā ar tekošajām sarunām starp Eiropas Padomi un Krieviju, RK ir parliecināta, ka Vietējās pašpārvaldes hartas principi tiks ievēroti arī saistībā ar pēdējiem likumdošanas priekšlikumiem Krievijā;

1.6

atzīst Krievijas un ES vietējo un reģionālo varasiestāžu sadarbības nozīmīgumu, kuru uzmanības lokā ir visiem interesējošu problēmjautājumu iespējamie risināšanas veidi citā, zemākā varas līmenī;

1.7

uzskata, ka informācijas apmaiņa vietējā un reģionālajā līmenī sekmē demokrātijas un sociālo un ekonomikas attīstību;

1.8

ar prieku atzīmē, ka ES un Krievijas vietējo un reģionālo varasiestāžu sadarbības projektu pozitīvais rezultāts ES un Krievijā pastiprina tiekšanos uz efektīvu sadarbību;

1.9

uzsvērtu, ka projektu ietvaros kopīgu īpašumtiesību jēdziens ir galvenais priekšnoteikums noturīgai sadarbībai starp nodotajām pilnvarām.

2.1.1

aicina ES un Krieviju strādāt kopā zemākā varas līmenī pie jautājumiem par kopējām interesēm. Nodomu protokolu starp Reģionu Komiteju un Krieviju ņemot vērā kā sākumpunktu, sadarbība ir iespējama daudzos veidos. Specifiskas iniciatīvas varētu būt ierosinātas tādās nozarēs kā kultūra, sociālie jautājumi, reģionālā saimniecība, vide, transports, lauksaimniecība, pētniecība un uzņēmumu darbības veicināšana. Plašāk runājot, šīs nozares aptver būtisku varas daļas nodošanu vietējai un reģionālai attīstībai;

2.1.2

uzskata, ka veselība un it īpaši sabiedrības veselība ir pamatfaktors sabiedrības izaugsmes potenciāla stiprināšanai un tādējādi ir svarīga vietējo un reģionālo varasiestāžu atbildības daļa. Nodomu protokolā veselība nav īpaši minēta, bet tai ir nozīme sociālajā politikā un tiešā vai netiešā veidā ietekmē citus sektorus, tāpēc veselība ir nozīmīgs citu sektoru elements un palīdz nodrošināt un saglabāt stabilitāti sabiedrībā;

2.1.3

vēlētos redzēt Eiropas Komisijas praktisku atbalstu Reģionu komitejai, ievērojot Partnerattiecību un sadarbības nolīgumu (PCA) starp ES un Krieviju, sadarbībā ar Krievijas vietējo un reģionālo varasiestāžu pārstāvjiem izstrādājot jaunu instrumentu - standarta nolīgumu Saprašanās memoranda formā, pilnveidojot to ar atbilstošiem norādījumiem – to varētu izmantot, lai apstiprinātu noteiktus sadarbības nolīgumus starp vietējām un reģionālajām varasiestādēm ES dalībvalstīs un līdzīgām iestādēm Krievijā. Tas piedāvā vietējām un reģionālām varasiestādēm ES un Krievijā vērtīgas un rosinošas izredzes “apgriezta” procesa nostiprināšanai un birokrātisku ierobežojumu likvidēšanai;

2.1.4

mudina zemākā līmeņa varasiestādes ES un Krievijā uzdrīkstēties apvienot spēkus praktiskā sadarbībā pasākumos, projektos un partnerattiecību jomās, kas izveidoti no tām sadarbības jomām, kuras izklāstītas Reģionu Komitejas un Krievijas nodomu protokolā. Sadarbības jomu saraksts nav pilnīgs, bet var tikt paplašināts, lai atainotu Krievijas vai ES vietējo varasiestāžu un reģionu būtiskos un individuālos apstākļus;

2.1.5

ierosina, ka visām vienošanām vajadzētu saturēt skaidrus mērķus un norādījumus, lai veidotu darbības plānus un grafikus. Vajadzētu būt iekļautiem arī finansējuma principiem, kā arī noteikumiem un gala termiņiem, lai varētu izvērtēt vienošanos;

2.1.6

atbalsta darbības, kas sekmē informācijas apmaiņu un labāko pieredzi darbības jomās, kas dod labumu visai sabiedrībai. Reģionu komitejas Ārējo sakaru komisija labprāt saņemtu regulāras konsultācijas par Krieviju, lai izvērtētu sadarbības un attiecību progresu starp ES un šo valsti, īpaši pievēršot uzmanību vietējās un reģionālās varas atbildībai;

2.1.7

apsveiktu pastāvīga foruma vietējiem un reģionālajiem politiķiem no ES un Krievijas izveidošanu, lai tajā varētu apspriesties par kopējām interesēm kā par jaunās ES kaimiņpolitikas perspektīvām vietējā un reģionālajā līmenī un konkrētām iniciatīvām vietējam un reģionālajam līmenim, un varētu sniegt priekšlikumus Eiropas Komisijai un Krievijas valdībai par nākotnes intensīvāku sadarbību starp ES un Krieviju. Komiteja šajā sakarā norāda uz labo pieredzi ar 1997. gadā iedibināto industriālistu apaļo galu.

2.1.8

uzskata, ka pieredzes un informācijas apmaiņa starp Reģionu komiteju un Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komiteju, varētu palīdzēt veidot labāku saprašanos starp ES un Krieviju jautājumos par kopīgām interesēm un paplašināt mērķi praktiskām iniciatīvām, kas attiecas uz Krieviju, iespējams iekļaujot seminārus, tikšanās un konferences, kamēr abas puses aktīvi palīdzēs atbalstīt abpusējo sadarbību;

2.2.1

pievērš uzmanību pirmā etapa nozīmīgumam – par jauno kaimiņattiecību programmu, kura, kā ieplānots, varētu ilgt no 2004.gada līdz 2006.gadam, un kura, tiek cerēts, pierādīs sevi kā nākotnes ceļu efektīvākai un vairāk modernizētai pārrobežu sadarbībai ES un Krievijai – un uzrādīs praktiskus rezultātus. Tādēļ tas atbalstīs jauno TACIS Reģionālās sadarbības Indikatīvo programmu un Nacionālo Indikatīvo programmu paredzētu Krievijai, kura grasās atbildēt ES daudz detalizētāk par mērķu gaišajām pusēm un prioritātēm laika periodā no 2004.gada līdz 2006.gadam;

2.2.2

labprāt redzētu jaunu, kopējo kaimiņattiecību un partnerattiecību instrumentu 2007.– 2013.gadam, lai veicinātu notiekošo starprajonu sadarbību starp ES un kaimiņu partneriem ārpus Savienības, iekļaujot kopīgo iesniegumu pēdējos termiņus un procesuālos un ziņojošos pasākumus;

2.2.3

aicina Krieviju veicināt un piedalīties kopēja finansējuma instrumenta izveidošanā, kas būtu dibināts uz kopējās iniciatīvas un īpašumtiesībām, tā lai abas puses – ES un Krievija – saredzētu priekšrocības un gūtu labumu no pastiprinātas sadarbības;

2.2.4

pasvītro vietējā un reģionālā līmeņa satuvināšanās shēmas nozīmīgumu, lai apmainītos ar pieredzi specifiskās sfērās;

2.2.5

atzīmē sevišķu priekšrocību gūt labumu, sākot un attīstot sadarbību kultūras un izglītības sfērās, kas lielā mērā apstiprināta tradīcijās un cilvēku kultūras identitātē vietējā un reģionālā līmenī;

2.3.1

uzsver, ka starptautiskās attiecības starp ES un Krieviju, pirmkārt un galvenokārt, iespaido Krievijas reģionu tiešo robežošanos ar ES. Tādējādi Ziemeļrietumu Krievija un Kaļiņingrada ir būtiska Eiropas Savienības, Ziemeļu dimensijas daļa;

2.3.2

atzīmē Ziemeļu dimensijas Otrā rīcības plāna nozīmīgumu, kurā jebkurai Ziemeļu dimensijas ieinteresētajai pusei ir iespēja iesaistīties praktiskos projektos, kopējos iniciatīvas pasākumos un apmainīties ar labāko pieredzi noteiktās, rīcības plānā iezīmētajās jomās. Ir arī svarīgi nodrošināt vieglu piekļuvi finansējumam Rīcības plāna sastāvdaļu realizēšanai, lai Ziemeļu dimensija kā ģeogrāfiskais reģions attīstītos gan sociālā, gan ekonomiskā ziņā, ieguvēja būtu ES kopumā;

2.3.3

pievērstu uzmanību Kaļiņingradas reģionam kā speciālai ekonomiskai zonai un tai pat laikā uzsvērtu iespēju pārrobežu sadarbībai, ar valstīm, kas tiešā veidā robežojās ar Kaļiņingradu un kurām tādējādi ir tādas pašas kopīgās iespējas un izaicinājumi;

2.3.4

apsveiktu ka projekti starp Kaļiņingradu un ES tiktu ņemti vērā arī Ziemeļu dimensijas rīcības programmas finansu risinājumos, lai tā kalpotu kā pamats pārrobežu tehniskai sadarbībai vietējos un reģionālos līmeņos;

2.3.5

ierosina, ka ES un Krievijai jākoncentrē uzmanība uz ģeogrāfiskajiem apgabaliem Ziemeļu dimensijas ietvaros, kas nav viegli sasniedzami, kur ir skarbs klimats, un tāpēc skarbo laika apstākļu, lielo attālumu, mazattīstītās infrastruktūras un nelielās apdzīvotības dēļ bieži vien tie ir maz piemēroti attīstībai, ilgtspējīgai vides, uzņēmumu darbības veicināšanai, sociālajiem pakalpojumiem, veselības aprūpei un izglītībai. Komiteja arī pievērstu uzmanību Arktiskā Loga plānam un attiecībām starp sešpadsmit valstīm un reģioniem ziemeļrietumu Arktikā un daļēji arktiskajās zonās ap Arktisko loku;

2.3.6

uzsvērtu, ka Reģionu komiteja nešaubīgi saskata savu vadošo lomu vienojošas, koordinējošas un konsultatīvas organizācijas izveidē, kas apvieno pārstāvjus no visas Ziemeļu dimensijas reģiona.

22.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 71/16

1)

dabiskajai pārtikai un lauksaimniecībai ir aizvien lielāka loma lauksaimniecības produktu piemērošanai tirgus prasībām, ES pilsoņu vēlmju respektēšanā saistībā ar augstajiem standartiem vides, resursu un dzīvnieku aizsardzības jomā kā arī ilgtspējīgas attīstības Eiropā stiprināšanā;

2)

Komisijas paziņojums strikti uzsver dabiskās pārtikas duālo sabiedrisko lomu: no vienas puses tā ir apkārtējai videi nekaitīga un droša pārtikas un citu lauksaimniecības produktu ražošanas metode, kas reaģē uz patērētāja bažām un kuru vada tirgus spēki, bet, no otras puses, tā nodrošina pozitīvus aspektus sabiedrībai, īpaši veicinot ilgtspējīgu attīstību kā arī apkārtējās vides aizsardzību un dzīvnieku labturību;

3)

īpaša uzmanība ir jāpievērš, nodrošinot bioloģiskās zemkopības nosacījumus saskaņā ar dažādiem apstākļiem atšķirīgos Kopienas reģionos. Dabisko produktu standartiem ir jābūt drošiem, unificētiem un saskaņā ar bioloģiskās zemkopības principiem, bet tajā pašā laikā tiem ir jāpiedāvā īstas ražošanas un pārstrādes iespējas nākotnē visā Kopienā saskaņā ar dažādiem dabas un tirgus apstākļiem,

1.1

Atzīmēja, ka paziņojums ir pozitīvi vērtējams un atbalstāms solis bioloģiskās zemkopības nozīmīguma atzīšanas ziņā un tam nepieciešamo priekšnoteikumu Eiropas Savienībā uzlabošanas ziņā.

1.2

Uzteica faktu, ka paziņojums ir bijis ļoti rūpīgi sastādīts, kā arī ciešā sadarbībā ar ieinteresētajām personām.

1.3

Uzsvēra, ka bioloģiskajai zemkopībai ir liela vietējā un reģionālā ietekme un ka vietējām un reģionālajām varas iestādēm ir galvenā loma paziņojumā izklāstīto mērķu īstenošanā.

1.4

Uzskata, ka paziņojumam ir pārāk vispārējs mērķis un ka tā mērķi no dažiem aspektiem ir pārāk pieticīgi, tā kā, sasniedzot vērā ņemamus apkārtējās vides efektus, bioloģiskās zemkopības daļa ir jāpalielina.

1.5

Uzsver tirgus veicināšanas un patērētāja izpratnes par dabiskajiem produktiem uzlabošanas nozīmīgumu un cer, ka Kopiena arī piedalīsies šai sakarā organizētu kampaņu finansēšanā. Informētības uzlabošana par dabiskajiem produktiem ir plašākas informācijas, kā arī darbību, lai sekmētu cilvēku informētību par ilgtspējīgas attīstības principiem, daļa. Kampaņu finansējumam ir jābūt organizētam tādējādi, lai pārtikas sektorā esošajiem mazajiem ražotājiem un MVU arī būtu iespēja tajās piedalīties.

1.6

Atbalsta priekšlikumus par ES bioloģiskā logotipa izmantošanas paplašināšanu līdztekus nacionālajiem un reģionālajiem logotipiem. Ir nozīmīgi, ka pastāv vienoti un droši kritēriji ES logotipa izmantošanai uz ES un ne ES produktiem. Būtu jābūt iespējamam pievienot pie ES bioloģiskā logotipa informāciju saistībā ar produkta izcelsmes reģionu.

1.7

Atzīst, ka organisko standartu saskaņošana ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai gūtu panākumus Kopienas tirgus veicināšanā, un atbalsta Kopienas priekšlikumus šai sakarā. Priekšlikumi, lai izveidotu standartus (pārstrādātiem dzīvnieku produktiem, dzīvnieku labturībai, apkārtējās vides standartiem utt.) un dibinātu saskaņotus standartus jaunu produktu grupu (akvakultūrai, organiskajiem vīniem) atbalstam.

1.8

Uzsver, ka standartu saskaņošana ir būtiska, lai iekšējā tirgū nodrošinātu preču brīvu kustību. Mākslīgo tirdzniecības barjeru likvidēšana palīdzētu veicināt līdzsvaru starp piedāvājumu un pieprasījumu. No vienas puses pašlaik dažos tirgos izejvielu pieejamības problēmas kavē sektora attīstību, bet, no otras puses, no krietni attālāku un mazapdzīvotu ražošanas reģionu skatu punktu ir nozīmīgi, lai tajos apgabalos, kur ir lielāks pieprasījums, nebūtu šķēršļu produktu realizācijai.

1.9

Piekrīt, ka priekšlikums par bioloģiskās lauksaimniecības statistisko datu apkopošanas uzlabošanu ir pamatots no tirgus attīstības novērošanas skatu punkta.

1.10

Uzsver, ka, kā tas ir debatēts ziņojumā, ir jāveicina šķēršļu likvidēšana dabisko produktu starptautiskajai tirdzniecībai. Brīvā tirdzniecība nodrošinātu piemērotu pieejamību tajos apgabalos, kur vietējā piegāde nav pietiekama, un arī atbalstītu apkārtējai videi draudzīgu zemkopības metožu izmantošanu ārpus Kopienas. Starptautiskā tirdzniecība tiek nodrošināta tajos gadījumos, kad ir nepieciešams sasniegt ekonomiski noderīgu darbību līmeni. Tajā pašā laikā tiek uzsvērts, ka ilgtspējīgas attīstības principi, kas atrodas bioloģiskās lauksaimniecības pamatā, runā par labu vietējai un reģionālajai ražošanai un realizācijai. Uzņemot trešās valstis vienlīdzības sarakstā, līdzās izpildāmajiem adekvātajiem ražošanas priekšrakstiem, būtu jāņem vērā arī citi ES spēkā esošie standarti pārtikas ražošanai.

1.11

Atzīmē, ka bioloģiskās lauksaimniecības veicināšana dotu labumu gan Kopienas, gan dalībvalstu lauksaimniecības politikai. Bioloģiskajai zemkopībai ir jāpiešķir Kopienas un nacionālo naudas līdzekļu, kas ir piešķirti apkārtējās vides draudzīgākas lauksaimniecības ražošanas atbalstam, lielākā daļa; pretēji, kā tas ir pašlaik. Lai palielinātu pozitīvus apkārtējās vides efektus, bioloģiskajai lauksaimniecībai ir arī jābūt dzīvotspējīgai alternatīvai vislabāk intensīvajai lauksaimniecībai piemērotajās sējumu platībās.

1.12

Uzsver, ka reģionālās specializācijas vietā, atbalsts ir jāsniedz projektiem un iniciatīvām, kas veicina labāku bioloģiskās labības un mājlopu lauksaimniecības integrāciju. Turklāt ir jācenšas rast nepieciešamos bioloģiskās mājlopu ražošanas priekšnosacījumu uzlabošanas veidus.

1.13

Atbalsta priekšlikumus par paziņojuma izvirzīšanu, kas palīdzētu un veicinātu nacionālās lēmējpersonas izmantot atšķirīgus atbalsta pasākumus visdažādākajos veidos. Pētījumi uzrāda, ka bioloģiskā uzņēmējdarbība lauku apvidos bieži vien saņem ieņēmumus no daudziem dažādiem avotiem un ka tie ir aktīvi lauku apgabalu uzņēmēju tīklojumos. Tāpēc no lauku diversitātes un dzīvotspējas saglabāšanas skatu punkta ir nozīmīgi, lai bioloģiskā lauksaimniecība un ražošana sniegtu lielāku nozīmi finansēšanā saskaņā ar lauku attīstības programmām.

1.14

Piekrīt ziņojumam, ka produkti, kuri tiek marķēti kā tādi, kas satur ģenētiski modificētus organismus (ĢMO), nevar tikt marķēti kā bioloģiski, un ka ĢMO nejaušas klātbūtnes robežai bioloģiskajos produktos ir jābūt tādai pašai kā vispārējai marķēšanas robežai. Vispārējai robežai sēklām, kas joprojām nav noteikta, ir jābūt noteiktai kā līmenim, kas arī var tikt piemērots bioloģiskajai produkcijai.

1.15

Uzskata, ka ir svarīgi, lai ilgtermiņā tiktu izskatīti veidi, kā iekļaut pārtikas ražošanas apkārtējās vides izmaksas produktu cenās un tādējādi stiprinātu apkārtējai videi nekaitīgu un attiecīgajā reģionā ražotu produktu pozīcijas tirgū.

1.16

Uzsver izpētes nozīmīgumu problēmu risināšanā, ar kurām sastopas dabisko produktu ražošanas un realizācijas sektorā, kas joprojām atrodas sākotnējā attīstības posmā. Dažādu jautājumu, kas ir īpaši saistīti ar bioloģisko nozari, izpēte ir jāfinansē atsevišķi saskaņā ar nozīmīgumu un mērķu attīstību – abos gadījumos saskaņā ar nacionālajām un ES finansētajām programmām.

1.17

Vēlētos spēcināt reģionālās izpētes, izglītības iestāžu un padomdevēja institūciju, kas nodarbojas ar bioloģiskās zemkopības izaicinājumiem, jaudu. To darbības palīdz veicināt laiku attīstību krietni plašākā līmenī. Bioloģiskā sektora uzņēmēji galvenokārt ir sīkražotāji vai ražošanas organizācijas, kuru pašu resursi ir nepietiekami, lai iegūtu striktu kombinētu ekoloģisko problēmu pārskatu.

1.18

Mudina, lai rīcības plāns saskaras ar izpildi un pārbaudi un nepieciešamību attīstīt tiem pamatā esošos standartus. Standarti un pārbaudes ir nozīmīgas, tā kā tās atbalsta dabisko produktu integritāti. Nosakot, ka valsts naudas līdzekļi tiek izmantoti bioloģiskās ķēdes atbalstam un faktam, ka patērētājs maksā piemaksu par dabiskajiem produktiem, ir jābūt pārliecībai, ka produkti atbilst bioloģiskajiem likumiem visā Kopienā.

1.19

Vērš uzmanību uz to, ka apgrūtinošās kontroles ir galvenais vērtības rādītājs, jo īpaši maziem bioloģiskajiem ražotājiem. Tāpēc, ieviešot riska balstītu pieeju, kas vēršas pie tiem uzņēmējiem, kas rada lielāko risku, ir jāuzlabo pārbaudes. Ņemot vērā bioloģiskās lauksaimniecības valsts preču elementu, ir pamats valsts naudas līdzekļu izmantošanai, lai segtu daļu izmaksu, kas rodas no pārbaudes un izpildes un jo īpaši, lai pārliecinātos, ka izpildes un pārbaudes izmaksas nedarbojas kā šķērslis sākotnējai produkcijai.

2.1

Lūdz, lai bioloģiskās pārtikas un lauksaimniecības Eiropas rīcības plāna īstenošanā īpaša uzmanība tiktu pievērsta nosacījumu nodrošināšanai, lai tiektos uz tādu darbību visā ES un lai īstenošana notiktu ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām varas iestādēm.

2.2

Uzskata, ka ir nozīmīgi, lai Kopienas pasākumu īstenošana būtu saskaņota ar vietējiem un reģionālajiem pasākumiem un lai Komisija novērotu rīcības plāna īstenošanu, neuzliekot papildus finansiālo vai administratīvo slogu dalībvalstīm un, ja tas ir nepieciešams, izteiktu jaunus priekšlikumus.

2.3

Iedrošina dalībvalstis izmantot lauku attīstības pasākumus, lai veicinātu vietējo un reģionālo dabisko produktu tirgus.

2.4

Iedrošina uzņēmējus sabiedriskajā sektorā un valsts finansētus uzņēmējus, piemēram, vietējās un reģionālās varas iestādes, sekmēt dabiskos produktus, piemēram, skolās, dienas aprūpes centros un citās iestādēs.

22.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 71/19

1.1

atbalsta Komisijas Zaļo grāmatu par valsts un privātajām partnerattiecībām un ES tiesiskos aktus par valsts līgumu piešķiršanu un koncesijām, tā kā Eiropas Savienībā sadarbība starp pašvaldībām/reģioniem un uzņēmējdarbības vidi ir ieguvusi pieaugošu nozīmi. Attīstības, kohēzijas un konkurences jautājumi var tikt saskaņoti ar vienu no visnozīmīgākajiem Lisabonas stratēģijas aspektiem: klimata uzlabošana vienmērīgai iekšējā tirgus darbībai. Tajā pat laikā, komiteja vēlētos uzsvērt ievērojamās pretrunas starp dalībvalstīm un starp dažādajām darbības jomām sadarbības formu un to apjoma ziņā;

1.2

atzīmē, ka Zaļā grāmata nesatur konkrētus priekšlikumus. Tomēr, tā norāda uz apjomu, kādā Kopienas tiesiskie akti piemērojami privātā partnera izvēles fāzē, un sekojošā fāzē, ar mērķi noteikt jebkādas neskaidrības, kā arī analizēt to apjomu, kādā Kopienas ietvars ir piemērots VPP noteikumiem un sevišķajām īpašībām. Zaļā grāmata tāpat uzdot vairākus jautājumus, atbildes uz kuriem ir sagaidāmas kā ļoti nozīmīgas Komisijas turpmākajam darbam;

1.3

uzskata, ka valsts un privātās partnerattiecības nevar tikt uzskatītas kā tikai tīri tehniska, juridiska lieta, tās jāpaplašina un jāilustrē skatoties no politiskās perspektīvas viedokļa;

1.4

cer, ka visiem jautājumiem, kas saistīti ar partnerattiecībām, līgumu piešķiršanu un vispārējo interešu pakalpojumiem tiks pievērsta atbilstoša uzmanība;

1.5

uzskata, ka vietējās un reģionu varas iestādes, t.i., tās, kuras atrodas vistuvāk pilsoņiem, ir vispiemērotākās, lai izlemtu vai tām jānodrošina pakalpojumi pašām, vai jāatsakās no līdzdalības, vai jādarbojas sadarbībā ar citiem partneriem. Komiteja uzsver politisko savienību izšķirošo lomu, novērtējot kam jāvada valstiski finansētie pakalpojumi;

1.6

uzskata, ka vietējās un reģionu varas iestādes parasti vislabāk izvietotas, lai novērtētu kā pakalpojumi jāfinansē;

1.7

uzsver dažādās lomas, kuras spēlē vietējās pašvaldības un reģioni, tā kā papildus organizācijas, pārvaldes un pārraudzības darbībām, tās tāpat vada iekšējo pakalpojumu nodrošināšanu;

1.8

neuzskata, ka partnerattiecības būtu jāuzskata par brīnumlīdzekli; potenciālās valsts un privātās partnerattiecības jānovērtē atbilstoši katram projektam;

1.9

piekrīt, Zaļās grāmatas apliecinājumam, ka valsts partnerim jāspēj noteikt sasniedzamie mērķi sabiedrisko interešu, nodrošināmo pakalpojumu kvalitātes un cenu veidošanas politikas ziņā, kā arī tam jāuzņemas atbildība pār šo mērķu atbilstības pārraudzību.

1.10

atzīmē, ka “partnerattiecības” tiek interpretētas daudz plašākā nozīmē kā sākotnēji iecerēts;

1.11

iesaka, ka nākotnē “valsts un privātās partnerattiecības” jādefinē ierobežojošākā veidā, lai apzīmētu paplašinātas attiecības, kopējā riska uzņemšanos, kā arī galvenās finansiālās saistības;

1.12

uzskata, ka, attiecīgi, ir ārkārtīgi svarīgi precīzāk nodefinēt valsts un privāto partnerattiecību konceptu, lai nodrošinātu atbilstošas pārrunas, kuras attiektos uz jebkurām turpmākajām Kopienas aktivitātēm;

1.13

piebilst, ka partnerattiecības/sadarbība parasti tiek uztvertas kā plašāka parādība nekā tikai valsts un privātās partnerattiecības. Pašvaldības un reģionu varas iestādes tāpat sadarbojas ar daudziem citiem partneriem, tādiem kā vietējie un reģionālie varas pārstāvji, universitātes, arodbiedrības, reliģiskās kopienas, asociācijas, sociālās un interešu grupas, brīvprātīgās organizācijas un atsevišķi indivīdi. Paredzams, ka arī šie partneri nākotnē iegūs nozīmi;

1.14

atzīmē, ka dažreiz tradicionālās līgumu piešķiršanas formas, kurās puses tiecas pēc ciešākas sadarbības un kopējas atbildības pārņemšanas, arī tiek apzīmētas kā partnerattiecības, valsts-privātās partnerattiecības vai valsts-privātās partnerattiecības uz līguma pamata;

1.15

uzskata, ka ciešāka sadarbība tāpat ir nozīmīga tradicionālajās līgumu piešķiršanas formās, it īpaši ieviešanas fāzē;

1.16

norāda, ka kopējās partnerattiecībās vai institucionalizētajās partnerattiecībās, galvenā atbildība bieži tiek uzlikta valsts varas institūcijām. Papildus ieguvums veidojas no tā, ka lielāku atbildību uzņemas privātais sektors, kā arī no kopējā finansējuma, jaunām idejām un pieejām, kā arī no ilgtermiņa attiecību nodibināšanas.

1.17

uzsver, ka jau eksistē vairākkārtējas kontroles tādu pakalpojumu sniegšanas jomā, kam ir vispārēja ekonomiska nozīme, kā arī partnerattiecību jomā, kurās iesaistītas valsts iestādes. Nedrīkst aizmirst, ka ekonomisku un politisku lēmumu gadījumā vairākkārt tiek pielietota demokrātiska balsošanas procedūra un līdz ar to padziļināta kontrole un rūpīgas pārbaudes, ko veic pašu kontroles orgāni. Tas viss garantē daļēju atklātību.

2.1

uzsver, ka ES līguma principi, piemēram, par caurspīdīgumu, vienlīdzīgām iespējām, proporcionalitāti un savstarpējo atzīšanu, jāliek pamatā visiem dažādajiem partnerattiecību projektu veidiem;

2.2

neuzskata, ka būtu atbilstoši ieviest jebkādu Kopienas partnerattiecību likumdošanu pašreizējā fāzē, tā kā “partnerattiecību” jēdziens nav skaidri definēts. Komiteja neuzskata, ka valsts- privātās partnerattiecības varētu iekļaut Kopienas līgumu piešķiršanas direktīvās, tā kā tās nenodrošina pietiekamu atbalstu iniciatīvai, riska uzņemšanai vai elastīgumam. Reglamentējošais ietvars nav pietiekami elastīgs, jo partnerattiecības ietver aktīvāku partnera lomu, nevis tikai tradicionālo līgumu piešķiršanas nodrošinātāja lomu. Komisija, kaut arī daļēji ir ņēmusi vērā Reģionu komitejas iepriekšējos atzinumus, tomēr nepietiekamā mērā.

2.3

uzsver vietējo un reģionālo varas pārstāvju centrālo lomu, nosakot, organizējot, finansējot un pārraugot vispārējo interešu pakalpojumus;

2.4

uzskata, ka, atsaucoties uz to pienākumu garantēt pieeju vispārējo interešu pakalpojumiem, valsts varas pārstāvjiem ir jābūt brīviem savā izvēlē un tiem jāeksperimentē ar dažādiem modeļiem tik ilgi cik vien noteikti principi, tādi kā, caurspīdīgums, vienlīdzīga attieksme, proporcionalitāte un savstarpējā atzīšana, tiek ievēroti;

2.5

uzskata, ka vietējās un reģionu varas iestādes tāpat vislabāk izvietotas, lai noteiktu pakalpojuma modeli, veidu un kvalitātes prasības, tā kā tās atrodas vistuvāk pilsoņiem. Turklāt demokrātiskās procedūras, kurām šādu lēmumu gadījumos ir pakļautas valsts iestādes, nodrošina daļēju pārraudzību un caurspīdīgumu;

2.6

uzskata, ka ir nepieciešams vēlreiz uzsvērt, lai šīs varas iestādes būtu brīvas savā izvēlē izlemt vai pašām nodrošināt iekšējos pakalpojumus, attiekties no līdzdalības, vai arī vadīt sadarbībā ar citām pusēm;

2.7

uzsver nepieciešamību vietējām un reģionālajām varas institūcijām attīstīt citas individuālas, elastīgas sadarbības formas;

2.8

uzsver nepieciešamību vairāk orientēties uz pilsoņiem, tā kā pakalpojumi tiek nodrošināti pilsoņiem;

2.9

savā atzinumā par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par valsts piegādes līgumu, valsts pakalpojumu līgumu un sabiedriskā darba līgumu piešķiršanas procedūru koordināciju apgalvo, ka valsts un privāto partnerattiecību projektiem jābūt elastīgiem un vispārēji pieejamiem. Tāpat visas iepirkuma procedūras laikā tiek uzsvērta nepieciešamība pēc plaša dialoga starp pircēju un piegādātāju;

2.10

tajā pašā atzinumā atzīmēja, ka “jānosaka, ka reģionālo un vietējo varas institūciju līgumu piešķiršana to pašu juridiskajiem uzņēmumiem neietilpst direktīvu apjomā un jāuzskata kā ražošana, kas veikta saskaņā ar viņu pašu pārvaldi”;

2.11

atbalsta Zaļās grāmatas apliecinājumu, ka “Kopienas tiesiskie akti par valsts līgumiem un koncesijām ir neitrāli attiecībā uz dalībvalstu izvēli, lai tās pašas nodrošinātu sabiedriskos pakalpojumus vai uzticētu to trešai pusei”;

2.12

atzīmē, ka daudzas valstis attīsta tādu partnerattiecību veidu, kurā individuāli pilsoņi izlemj, kas nodrošinās pakalpojumus. Valsts varas institūciju loma ir vairāk saistīta ar minimālā kvalitātes līmeņa garantēšanu, kā arī nodrošināšanu, ka kompānijas ir bona fide (ar labiem nodomiem). Pašreizējie piegādes noteikumi neparedz situācijas, kurās pilsoņi ir nozīmīgi dalībnieki un pieņem galīgo lēmumu attiecībā uz to, kurš piegādās pakalpojumu;

2.13

pašlaik nespēj noteikt vai jāievieš Kopienas tiesiskie akti par pakalpojumu koncesiju, tāpēc, ka vēl arvien nav definēts jēdziens “partnerattiecības”. Komiteja neuzskata, ka pakalpojumu koncesija jāpakļauj Kopienas līgumu piešķiršanas direktīvām, tā kā koncesijām nepieciešama elastīgāka procedūra nekā līgumu piešķiršanai;

2.14

atzīmē, ka pašreizējie līgumu piešķiršanas tiesiskie akti vēl joprojām ir sarežģīti un neveicina elastīgumu un novatoriskas idejas;

2.15

uzsver nepieciešamību, ka lēmumam par kompānijas pārvietošanu no valsts uz privāto sektoru ir jābūt ekonomiskās politikas lēmumam, un, atbilstoši, jābūt dalībvalstu īpašajā kompetencē;

2.16

cer, ka konkurences dialoga laikā iegūtā pieredze tiks ņemta vērā pirms jebkādi citi pasākumi tiks ierosināti. Komiteja tāpat atzīmē, ka tās atzinumā par līgumu piešķiršanas direktīvām, tā izteica iebildumus attiecībā uz šī veida līgumu piešķiršanu un tā vietā aicināja vairāk izmantot vienošanās līgumus;

2.17

cer, ka Komisija izskaidros juridisko situāciju Tekkalas (Teckal) aspektā, tā kā dalībvalstīs to interpretē dažādi. Komiteja neuzskata, ka pilnīgā valsts īpašumā esošo uzņēmējsabiedrību darbību vajadzētu regulēt Kopienas līgumu piešķiršanas tiesiskajiem aktiem, tā kā tās tiek valstiski kontrolētas un to darbība ir līdzvērtīga iekšējām darbībām. Turklāt, vairums no darbībām uzņēmējsabiedrībās tiek veiktas saistībā ar valsts varas institūcijām, kurām tās pieder;

2.18

uzsvērtu nepieciešamību pēc vietējas/reģionālas politiskas saskaņas noslēdzot ilgtermiņa līgumus;

2.19

izceltu nepieciešamību ņemt vērā demokrātiskās prasības, kurām jāatspoguļo pilsoņu vēlmes, papildus konkurences vajadzībām;

2.20

paredz atgriezties pie apspriežamā jautājuma tiklīdz jēdziens “partnerattiecības” tiks nodefinēts;

2.21

visbeidzot, izvirzītu dažus turpmākos jautājumus:

22.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 71/22

1)

vispārējie paziņojuma mērķi ir absolūti nepieciešami elementi Lisabonas Eiropas stratēģijas īstenošanā. Eiropas zinātniskās izpētes un attīstības investīciju palielināšana līdz 3 % no IKP, no kuriem 2 % nāk no privātiem avotiem un visi saistīti ar zinātniskiem pētījumiem un attīstību, kas veicina uz zināšanām balstītu sabiedrību un ekonomiku Eiropā, ir visaptverošs uzdevums, ko iespējams īstenot vienīgi ar Savienības un dalībvalstu dalītām saistībām un saskaņotu darbību;

2)

paziņojumā pieņemti seši galvenie uzdevumi attiecībā uz attīstību. Šie uzdevumi ir:

Plašāki procesuāla rakstura priekšlikumi attiecas uz:

3)

paziņojumā ierosinātās darbības nav kohēzijas instrumenti kā tādi, taču, nenoliedzami, tiem ir sava ietekme, vai nu pozitīva, vai negatīva, uz kohēziju. Uz zināšanām balstītās nozares ir attīstības dzinējspēks visā Eiropā; panākt, lai šie spēki veicinātu kohēzijas mērķu īstenošanu, ir daudz efektīvāk no reģionālās politikas viedokļa nekā zinātnisko pētījumu politika, kas ved uz centralizāciju un kas jākompensē ar palielinātām reģionālās politikas subsīdijām un finanšu iedalījumiem.

1.1

apsveic ziņojumu – Zinātne un tehnoloģijas –Eiropas nākotnes pamats – Nostādnes pētniecības atbalsta politikā Eiropas Savienībā un uzskata to par ārkārtīgi svarīgu sākuma punktu Eiropas zinātnisko pētījumu paplašināšanā un uzlabošanā visas Eiropas panākumu labā;

1.2

ir vienisprātis ar Eiropas Komisiju jautājumā par to, ka zinātniskie pētījumi, tehnoloģiskā attīstība un inovācija ir uz zināšanām balstītas ekonomikas pamats, galvenais izaugsmes, uzņēmumu konkurētspējas un nodarbinātības un ES pilsoņu dzīves kvalitātes celšanas faktors;

1.3

atgādina mums, ka Eiropā katra reģiona izaugsme un veiksme arvien vairāk ir atkarīga no uz zināšanām balstītas ekonomikas progresa;

1.4

uzskata, ka, lai gan Eiropas Savienības pūliņi zinātnisko pētījumu politikas jomā ir sevi apliecinājuši kā vērtīgi un nepieciešami, šī pieeja šobrīd liekas neatbilstoša mūsdienu vajadzībām;

1.5

atbalsta mērķi investēt 3 % IKP zinātniskajos pētījumos un attīstībā. Šo absolūti nepieciešamo mērķi iespējams sasniegt tikai ar visu dalībvalstu stingru nodošanos šī mērķa īstenošanai. Kvantitatīvā ziņā tieša ES zinātnisko pētījumu finansējuma nozīme var būt tikai margināla. Tomēr ES pasākumi var sniegt savu ieguldījumu, un tie ir nepieciešami saistību stiprināšanā un maksimālā labuma gūšanā no šādām investīcijām;

1.6

atbalsta Eiropas Savienības priekšlikumu divkāršot Savienības zinātnisko pētījumu finansējumu laika posmā starp 2007. un 2013. gadu. Visas Eiropas interesēs ir tas, lai šis priekšlikums tiktu realizēts pat tad, ja budžeta plāni laika periodā no 2007. gada līdz 2013. gadam mainītos;

1.7

uzsver tāpat kā Komisija, ka jaunās dalībvalstis ar saviem cilvēku un kultūras resursiem ir papildu motivācija pilnveidotai darbībai un resursu palielināšanai zinātnisko pētījumu politikā.

1.8

uzsver, ka zinātnisko pētījumu jomā Eiropas pievienotā vērtība ir acīmredzama. To rada:

1.9

uzskata, ka zinātnisko pētījumu un attīstības finansējumam Savienībā, ieskaitot jauno sistēmas programmu, jābūt dinamiskam un jāreaģē uz biznesa, zinātnes un sabiedrības vajadzībām, lai novirzītu zinātniskos pētījumus uz tām jomām, kurās Eiropas izaugsmes, uzņēmumu konkurētspējas un nodarbinātības ietekme ir visredzamākā;

1.10

norāda uz to, ka pilsētas, vietējās un reģionālās iestādes daudzos pozitīvos veidos var sniegt savu ieguldījumu Eiropas pievienotās vērtības piepildījumā. Tas sevī ietver reģionālās inovācijas politikas, tehnoloģiju centrus, inkubatorus, zinātnes parkus un riska kapitāla fondus, kas Kopienā tiek ļoti ņemts vērā. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām to tuvības pilsoņiem dēļ ir svarīga inovācijas veicināšanas loma jomās kā ilgtspējīga attīstība sabiedrībā;

1.11

apsveic zinātnisko pētījumu attīstības Eiropas interesēs uzdevumu;

1.12

apsveic mērķi padarīt Eiropas Savienības zinātnisko pētījumu politiku rentablāku;

1.13

uzsver, ka kritiskā masa ir atkarīga no tēmas, tematiskās jomas un dalībniekiem (skatīt Marimona ziņojumu). Koncepcija “viens izmērs der visiem” nav piemērojama attiecībā uz visām tematiskajām jomām un visiem instrumentiem;

1.14

norāda, ka, uzlabojot nacionālo programmu saskaņošanu, jāņem vērā arī reģionālās zinātnisko pētījumu programmas un programmu ietekme uz reģionālo attīstību;

1.15

uzsver, ka mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), 99 % no visiem uzņēmējdarbības uzņēmumiem, nodrošina lielāko daļu darba vietu un ir galvenie virzītājspēki Eiropas inovācijā un reģionālajā attīstībā. Eiropas zinātnisko pētījumu politikā jāiesaista MVU un to zinātnisko pētījumu un attīstības vajadzības daudz vairāk, nekā tas darīts līdz šim;

1.16

ir vienisprātis, ka pētniekiem jāspēj pilnībā ekspluatēt Eiropas zinātnisko pētījumu politikas pasākumus – ieskaitot mazāka apjoma projektu iespēju – atbilstoši viņu interesēm un vajadzībām, un apsveic ierosinājumu radīt daudz atvērtāku zinātnisko pētījumu finansēšanas mehānismu;

1.17

gribētu redzēt, ka lielāks uzsvars tiek likts uz pētnieku ierosinātajiem projektiem, kas balstīti uz viņu pašu iniciatīvu un pamatoti ar uzņēmējsabiedrību vajadzībām pēc zinātniskiem pētījumiem un attīstības;

1.18

uzsver vietējo un reģionālo ekonomiskās attīstības politikas un stratēģiju rosinošo nozīmi. Parasti vietējās un reģionālās ekonomiskās attīstības un visas inovāciju infrastruktūras instrumentus koordinē vietējās un reģionālās pašvaldības sadarbībā ar universitātēm un uzņēmējdarbību attiecīgajā jomā;

1.19

uzskata EUREKA–metodi par labu zinātniski orientēta un visaptveroša zinātnisko pētījumu tīkla darba piemēru, kur arī MVU ir zems līdzdalības slieksnis.

1.20

norāda, ka galvenā vērtība Eiropā ir ļoti lielas iedzīvotāju daļas augstais izglītības līmenis; lai to varētu izmantot pilnībā, Eiropas rīcībā jābūt plaši izvērstai izglītības un zinātnisko pētījumu infrastruktūrai;

1.21

prasa stingrus pasākumus, lai dotu iespēju arī mazākām institūcijām un sabiedriskajām iestādēm gūt labumu no Eiropas zinātnisko pētījumu politikas. Zinātnisko pētījumu un attīstības pasaule ir kļuvusi daudzpusīga un dažāda. Atšķirība starp pamata un lietišķajiem zinātniskajiem pētījumiem ir kļuvusi visai izplūdusi. Jaunas zināšanas var radīt dažāda apjoma un tipa iestādēs. Pat mazas institūcijas var radīt zināšanas, kas interesēs visu pasauli plašās speciālo zināšanu jomās, īpaši ja šīs institūcijas sadarbojas ar augsto tehnoloģiju uzņēmumiem;

1.22

uzsver, ka zinātnisko pētījumu dažādība, autonomija un ģeogrāfiskā decentralizācija ir svarīgi faktori to reģionālās ietekmes palielināšanā. Pilsētu un reģionālo iestāžu administratīvo struktūru attīstība arī ir viens no priekšnoteikumiem veiksmīgai inovāciju izplatīšanai no zinātniska pētījuma uzņēmējdarbībā un sabiedriskajās organizācijās. Tas ir jo sevišķi svarīgi jaunajās dalībvalstīs, kurā decentralizētu administratīvo struktūru izveide, kā arī vietējo un reģionālo pašvaldību stiprināšana ir galvenie faktori ilgtspējīgas attīstības ieviešanas nodrošinājumā vietējā un reģionālā līmenī;

1.23

norāda, ka visā Eiropā ir dažādas sistēmas. Atkarībā no valsts pilsētu, vietējo pašvaldību un reģionu nozīme bieži vien ir ārkārtīgi svarīga augstākās izglītības un zinātnisko pētījumu organizēšanā, finansēšanā un attīstībā un it īpaši novatoriskas apkārtnes radīšanā, apvienojot zinātnisko izpēti, attīstību, inkubatorus un biznesa vidi, kur zinātnisko pētījumu rezultāti noved pie jaunām uzņēmējdarbības aktivitātēm, jaunām darba vietām un paaugstinātu labklājību;

1.24

uzskata, ka koncepcija “izcilības centri”, kā ierosināts paziņojumā, ir jāievieš, ņemot vērā arī augsti specializētos mazākos centrus, kas var būt būtiski visaptverošas konkurētspējīgas uzņēmējdarbības attīstībā šaurās ražošanas nozarēs un var kalpot par sākuma punktu jauna liela mēroga biznesa radīšanai;

1.25

uzskata, ka tas pats attiecas uz tehnoloģiju platformām; ir nepieciešams platformas redzēt kā līdzekli, ar kura starpniecību sekmēt dažādu augsto tehnoloģiju biznesu dažādās Eiropas vietās;

1.26

apsveic savstarpēji papildinošo zinātnisko pētījumu finansējumu un struktūrfondus; praktiskie risinājumi ir jāveido “konverģences” mērķa reģionos un “reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības” mērķa ietvaros ar īpašu uzsvaru uz jaunajām dalībvalstīm;

1.27

iesaka“Marijas Kirī” darbību, lai padarītu Eiropu pievilcīgāku labākajiem pētniekiem, kas jāturpina un jāstiprina. Eiropas zinātniskajiem pētījumiem jāspēj mobilizēt visu savu potenciālu, lai uzlabotu Eiropas, jauniešu, sieviešu, visu reģionu konkurētspēju un gūtu labumu no paplašinātas sadarbības ar citām Eiropas valstīm;

1.28

apsveic paziņojuma beigās sniegto uzaicinājumu dažādām ieinteresētajām pusēm un zinātnisko pētījumu lietotājiem Eiropā piedalīties diskusiju procesā, kurā tiks formulēta septītā sistēmas programma;

1.29

uzsver arī iespējami pozitīvo dažādo ieinteresēto pušu nozīmi un it īpaši vietējo un reģionālo iestāžu nozīmi ierosinātajā Eiropas Zinātnisko pētījumu padomē. Eiropas Zinātnisko pētījumu padomes ideja, vai tā būtu Savienības aģentūra, vai kāda cita vieta struktūra, ir jāattīsta, lai panāktu ciešus kontaktus ar vietējo un reģionālo administrāciju un Reģionu komiteju. Eiropas zinātnisko pētījumu un attīstības finansējums ir jānovirza, pamatojoties uz zinātnisku izcilību un jaunu inovāciju ieviešanas potenciālu komerciālajā tirgū un atbilst sabiedrības vajadzībām. uzskata par svarīgu, ka Eiropas reģioni un pētnieki, kuri nav ieteiktās Eiropas Zinātnisko pētījumu Padomes komandas daļa, arī gūst labumu no pētniecības rezultātiem;

1.30

atbalsta ierosināto Savienības aktivitāšu racionalizāciju un pārgrupēšanu, lai atbalstītu zinātniskos pētījumus MVU un to labā, rika kapitāla fondu, zinātnes parku, inkubatoru un reģionālo inovācijas politiku izveidei; tehnoloģiju tālāk nodošanai un intelektuālā īpašuma un patentu pārvaldībai. Šis priekšlikums saistīts ar daudziem Komisijas DG un jāsagatavo kopīgi – būtiski, lai arī Reģionu komiteja būtu cieši iesaistīta.

2.1

iesaka veicinošas līdzsvarotas reģionālās attīstības Eiropā aspektu iekļaut Eiropas zinātnisko pētījumu politikas ieviešanā;

2.2

uzsver, ka zinātnisko pētījumu un attīstības veicināšana jāņem vērā, sagatavojot jaunās struktūrfondu programmas;

2.3

uzsver, ka “cilvēciskā dimensija” un sabiedrības vajadzības ir jāņem vērā jaunajā fondu programmā;

2.4

pasvītro zinātnisko pētījumu un inovāciju infrastruktūras, zinātniskās pētniecības centru, tehnoloģiju parku un izcilības centru, ieskaitot mazāka mēroga iestādes, svarīgumu, paturot prātā to galveno nozīmi pētnieku apmācībā un cilvēku resursu kapitāla veidošanā uz vietas, taču tā labumu arī plašākā mērogā;

2.5

iesaka Savienībai finansēt vairāk zinātnisko pētījumu uzņēmējdarbībā, reģionālās inovācijas procesos un zinātnisko pētījumu rezultātu komercializācijā, lai izveidotu instrumentus uz zināšanām balstītas ekonomikas stiprināšanu dažādās Eiropas Savienības vietās.

22.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 71/26

—

par Komisijas paziņojumu – Turpmākā Eiropas dzelzceļu sistēmas integrācija: trešā dzelzceļu pakete

—

par Priekšlikumu attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu, ar ko groza Padomes Direktīvu 91/440/EEC par Kopienas dzelzceļu uzņēmumu attīstību

—

par Priekšlikumu attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu par vilcienu brigāžu, kas apkalpo lokomotīves un vilcienus Kopienas dzelzceļu tīklā, sertificēšanu

—

par Priekšlikumu attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu par starptautisko dzelzceļu pasažieru tiesībām un pienākumiem

—

par Priekšlikumu attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par kompensāciju gadījumos, kad netiek ievērotas nolīgtās kvalitātes prasības attiecībā uz dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumiem

1)

Dzelzceļa pasažieru un kravas transporta attīstība ir ļoti svarīgs nosacījums integrētas Eiropas izveidē, kā arī nozīmīgs ekonomiskās izaugsmes avots;

2)

Sakārtota veida meklējumi, kā padarīt pieejamus dzelzceļa transporta tirgus, būtu papildu vērtība šī attīstības mērķa sasniegšanā, it īpaši starptautiskajā līmenī;

3)

Jebkurā solī pretim tirgu integrācijai un pieejamībai jāatceras trīs sekojošie apsvērumi: pakalpojuma kvalitāte; pasažieru un pārvadāto preču drošība; lietotāju un apkalpoto jomu tiesības,

1.1

apsveic centienus, kas izdarīti, lai sekmētu un īstenotu integrētu Eiropas dzelzceļu jomu – nepieciešamu priekšnosacījumu šī transporta veida dinamisma atjaunošanā ilgtspējīgas transporta politikas Eiropas Savienībā izpratnē, kā aprakstīts Baltajā grāmatā;

1.2

visumā atbalsta Komisijas centienus sekmēt patiesa iekšējā tirgus izveidi dzelzceļa pakalpojumos attiecībā gan uz pasažieru, gan kravas transportu saskaņā ar Eiropas Parlamenta lēmumiem. Izvirzītie priekšlikumi kā daļa no trešās dzelzceļu paketes ir izstrādāti, lai uzlabotu kravas pakalpojumu kvalitāti un pakāpeniski padarītu pieejamu pasažieru transporta tirgu visā ES, sākot ar starptautisko pasažieru apkalpošanu;

1.3

uzskata, ka starptautiskajā pasažieru transporta sfērā reģionus savienojošās ātrgaitas satiksmes pakalpojumu attīstība ir iniciatīva, kas jāveicina, ievērojot ilgspējīgu attīstību, tomēr tai jābūt daļai no plāna, kas nodrošina reģionus ar augstas kvalitātes pakalpojumu, balstītu uz regulāriem grafikiem;

1.4

vēlas veicināt pārrobežu pakalpojumu attīstību regulāras satiksmes tirgū, kam ir ļoti liela nozīme. Attiecīgajiem reģioniem jāatvieglo savstarpējās vienošanās iespējas, lai garantētu augstu kvalitātes līmeni un pakalpojumu dzīvotspēju;

1.5

lielu uzmanību vērš arī uz reģionālo plānošanu un vienlīdzīgu piekļuvi dažādiem reģioniem. Šajā sakarā Komiteja cer, ka tiks veikti visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu to, ka jaunu dzelzceļa operatoru ienākšana nenoved pie nerentablo maršrutu slēgšanas, kas šobrīd tiek uzturēti, izmantojot tarifu izlīdzināšanu.

Iespējams identificēt divus apdraudējumus:

1.6

norāda, ka dzelzceļa drošības jautājums ir izšķirošs, kā ir atzīmēts paskaidrojošajā memorandā, un ka nedrīkst pieļaut to, lai zemo izmaksu pārvadātāju parādīšanās mazinātu drošības prasības attiecībā uz lietotājiem (vadītāju apmācība un licences, ritošā sastāva un ekspluatācijas noteikumu novecojušais stāvoklis). Tas ir vēl jo svarīgāk, ievērojot, ka kabotāžas atļaušana novedīs pie satiksmes sajaukuma, it īpaši reģionālajos maršrutos, kur valsts pakalpojumu līgumi vairumā gadījumu pieprasa augsta līmeņa drošību. Turklāt kabotāžas atļaušana novedīs de facto pie dažu nacionālo dzelzceļu tirgus segmentu liberalizācijas, un ir svarīgi nodrošināt, lai tirgus atvēršana konkurencei šādā veidā nevājinātu to nacionālo maršrutu ekonomisko dzīvotspēju, kas nav valsts pakalpojumu līgumu priekšmets;

1.7

apstiprina savu atbalstu to reformu izvērtēšanas procedūrām, kas uzsāktas dzelzceļu sektorā, lai nodrošinātu to, ka tās noved pie uzlabotu pakalpojumu (pakalpojumu sniegšanas, līmeņa, pakalpojumu kvalitātes, drošības, izmaksām) nodrošināšanas. Raugoties no šāda viedokļa, Komiteja vēlas uzzināt, vai ierosinātais darba grafiks ir piemērots, jo tas nedod iespēju būtiskai iepriekšējo reformu izvērtēšanai.

1.8

atbalsta Komisijas iniciatīvu, kas paredzēta vadītāja sertifikāta ieviešanai, ko veido divas daļas: 1) ES licence, kas ir derīga visā ES teritorijā ko izsniedz valsts iestāde vai kāda tās uzdevumā darbojošās iestāde un kas pieder vadītājam, un 2) saskaņots papildu sertifikāts, kas atspoguļo īpašas atļautā pakalpojuma prasības, kam būtu ierobežots derīguma termiņš un ko izsniegtu tā dzelzceļa uzņēmējsabiedrība, kas vadītāju nodarbina;

1.9

atzīmē, ka šie nosacījumi bija partneru (Eiropas Dzelzceļu sabiedrība un Eiropas Transporta darbinieku federācija) konsultāciju priekšmets, un tie garantē brīvu nodarbināto pārvietošanos Kopienā;

1.10

apstiprina, ka stingru drošības noteikumu formulējums ir būtisks priekšnoteikums, ņemot vērā mērķi panākt dzelzceļu tīklu savietojamību. Ierosinātā saskaņošana ir nepieciešamība, ievērojot plašo valstu likumu dažādību attiecībā uz vadītāju sertificēšanu. Fiziskās un psiholoģiskās piemērotības novērtēšana, regulāras pārbaudes, kompetences līmeņa un kopīgas valodas pamatzināšanu kontrole ir būtiska garantija augsta līmeņa dzelzceļu drošībā;

1.11

atbalsta pakāpenisku jauno noteikumu ieviešanu, kas sākotnēji attieksies tikai uz vilcienu vadītājiem starptautiskajos maršrutos, bet vēlāk, pēc novērtēšanas, tiks piemēroti attiecībā uz visiem vilcienu vadītājiem.

1.12

apsveic Komisijas iniciatīvu noteikt likumus attiecībā uz starptautiskā dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem saskaņā ar tiem likumiem, kas noteikti gaisa transporta sektorā. Tas iezīmē soli pretim veselīgai konkurencei dažādu transporta veidu starpā;

1.13

cer, ka ierosinātie pasākumi tiks izvērsti attiecībā uz dalībvalstu kabotāžas pakalpojumiem, kas radīti pašreizējās likumdošanas sistēmā;

1.14

atzīmē, ka lietotāju un vietējo sabiedrību pārstāvji nav pietiekami ņemti vērā procedūrās, kuras, iespējami, tiks ieviestas.

1.15

atzīmē, ka dzelzceļa kravas pārvadājumu tirgus daļa ir samazinājusies, jo ir palielinājušās klientu prasības augstākas kvalitātes, precīzāku piegāžu u.tml. izpratnē;

1.16

uzskata, ka pasākumi dzelzceļa pārvadājuma uzņēmumu sniegto pakalpojumu kvalitātes uzlabošanā ir īpaši svarīgi un ka bez šādiem pasākumiem dzelzceļa kravas pārvadājumu skaits turpinās samazināties;

1.17

atzīmē Komisijas centienus palielināt dzelzceļa kravas pārvadājumu tirgus daļu joprojām sarežģītajos apstākļos. Operatoru sniegto pakalpojumu kvalitātes uzlabošana noteikti ir viens no veidiem, kā iegūt klientu uzticību un piesaistīt jaunus klientus.

1.18

jautā, vai Komisijai būtu šis sektors jāregulē, kad operatoriem ar saviem klientiem ir līgumattiecības, kuros kvalitātes prasības ir daļa no nolīguma nosacījumiem. Draudi ir tajā apstāklī, ka regulai varētu būt pretēja ietekme, it īpaši, ja kvalitātes prasības noved pie augstākām pakalpojuma izmaksām, kamēr sauszemes transports joprojām var brīvi ieviest savstarpēji norunātas prasības. Tas ir vēl jo sāpīgāks temats dzelzceļa operatoriem jaunajās dalībvalstīs, it īpaši, ja Komisija neregulē kvalitātes prasības pēc tāda paša principa attiecībā uz visiem transporta veidiem.

2.1

lūdz ierosināto darba grafiku pārveidot, lai atstātu iespēju nepieciešamajai iepriekšējo reformu izvērtēšanai un jo īpaši tādēļ, lai šajā izvērtējumā varētu ņemt vērā šo reformu prasītās izmaiņas jaunajās dalībvalstīs un nomaļajos reģionos;

2.2

aicina sniegt precīzāku starptautisko pakalpojumu definīciju, ieskaitot prasību, ka galastacijām katrā valstī, uz kuru attiecas starptautiskie pakalpojumi, jābūt izvietotām vismaz vienā no lielākajiem pilsētu centriem. “Starptautisko pasažieru pakalpojumu” definīcija, kas ierosināta direktīvas projekta (COM (2004) 139 galīgā red.) 1. punktā aprobežojas ar vienu kritēriju, proti, “vilciens šķērso vismaz vienu robežu”. Šīs definīcijas vienkāršība varētu novest pie normai neatbilstošas uzvedības (spekulatīvs izmantotājs), jo ar pirmās stacijas apkalpošanu otrā robežas pusē būtu pietiekami, lai iegūtu starptautiska pakalpojuma statusu, lai gan praktiski viss apgrozījums tiktu veidots tikai vienā valstī. Šāda prakse novestu de facto pie attiecīgās valsts nacionālā tirgus atvēršanas;

2.3

lūdz precizēt dalībvalstu un vietējo un reģionālo iestāžu lomu ierosinātā starptautiskā pakalpojuma raksturlielumu (pakalpojumu skaits, pieturu skaits, biežums, periodiskums, braukšanas maksa iekšzemes maršrutos) noteikšanā;

2.4

ierosina, ka direktīvas projekta redakcija būtu jākonkretizē tā, lai tiktu paredzēts, ka kabotāžas pakalpojuma ierobežojumus var uzlikt gan viena varas iestāde, ja maršruts, kurā jāievēro valsts pakalpojuma līgums, ir tās kā operatores instances atbildības jomā, gan arī direktīvā 2001/14/EK minētā regulētājinstance;

2.5

iesaka definēt nosacījumus, kas regulē starptautisko pakalpojumu darbību, lai atspoguļotu ierosināto pakalpojumu raksturu. Nosacījumi attiecībā uz šādu pakalpojumu dzīvotspēju, prasītās braukšanas maksas un pakalpojuma līmeņi ir atkarīgi no sniedzamo pakalpojumu rakstura. Piemēram, ir grūti a priori iztēloties, pastāvot vieniem un tiem pašiem noteikumiem attiecībā uz pārrobežu pakalpojumiem, kas savieno divus kaimiņu reģionus, satiksmi ātrgaitas maršrutā starp, teiksim, Londonu un Marseļu, nakts satiksmi starp Hamburgu un Cīrihi un sezonālu satiksmi starp Parīzi un Venēciju;

2.6

ierosina izdarīt atsauci uz to ietekmi, kāda starptautisku dzelzceļa pakalpojumu tirgus atklāšanai būtu uz starptautiskajiem autobusu maršrutiem, it īpaši tarifu brīvības izteiksmē noteikt šo maršrutu braukšanas maksas (vai šīm uzņēmējsabiedrībām ir tiesības arī uz valsts kabotāžu?);

2.7

uzstāj, ka ir nepieciešams noskaidrot nosacījumus, saskaņā ar kuriem jaunajiem starptautiskajiem dzelzceļa pakalpojumiem būtu vai nebūtu iespējams brīvi noteikt tarifus – it īpaši kabotāžas klientiem –, lai novērstu konkurences izkropļošanu attiecībā uz valstu operatoriem, kad pēdējiem šādas brīvības nav;

2.8

ierosina noteikt jauno pakalpojumu darbības ilgumu saskaņā ar peļņu no kapitāla ieguldījuma. Tādēļ, lai izvairītos no pakalpojumu snieguma nepastāvības šajā nozarē, ir svarīgi, lai iesaistītajām pusēm tiktu nodrošinātas garantijas;

2.9

prasa, lai vilcienu brigāžu saskaņotajā papildu sertifikātā būtu ietverta katras tās valsts valodas prasmes prasība, kuru šķērso maršruts;

2.10

pastāv uz to, lai nosacījumi attiecībā uz pasažieru kompensāciju, kādus piemēro dzelzceļa transportā, it īpaši attiecībā uz vilcienu kavēšanos, būtu vienādi ar tiem nosacījumiem, kādus piemēro gaisa satiksmes sektorā (kompensācijas termiņš un līmenis);

2.11

atzīmē, ka šajos jautājumos ir ieinteresēts arvien pieaugošs skaits vietējo un reģionālo iestāžu un tādēļ ir ļoti svarīgi, lai to pārstāvji tiktu iesaistīti visās valsts vai kopienas institūcijās, kas ir atbildīgas par šo pasākumu īstenošanu.

22.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 71/30

1.1

eVeselībai, plaši skaidrotai kā Komisijas paziņojuma ieviešanai, ir potenciāls sniegt uzlabotu veselības aprūpi, to darot efektīvi un ekonomiski. Taču panākumu atslēga būs pilsoņu pārliecības nostiprināšana attiecībā uz to, ka visi eVeselības aspekti, kam ir sava ietekme uz pilsoņiem, ir veidoti, pirmo prioritāti piešķirot viņu interesēm. Tādēļ to organizāciju, kas pārstāv pacientus un pilsoņus, pārstāvju iesaistīšana eVeselības produktu, sistēmu un pakalpojumu izveidē, būs ļoti svarīga. Attiecībā uz sistēmām, kas veidotas specifiskām pacientu grupām, darbā jāiesaista attiecīgo pacientu atbalsta grupu pārstāvji. Personīgās medicīniskās dokumentācijas konfidencialitātes jautājums būs tas, kas galvenokārt interesēs pilsoņus.

1.2

Apzīmējumu “uz pilsoni vērsta veselības aprūpe” jāredz piemērotu praktiskajā šīs politikas īstenošanā un ne tikai kā nodoma raksturojumu šīs politikas dokumentos.

1.3

eVeselības sistēmu ieviešanas pieredze ir arī skaidri un nepārprotami parādījusi nepieciešamību iesaistīt veselības aprūpes profesionāļus jau pašā jebkāda eVeselības projekta, kas tiek veidots viņu lietojumam, apspriešanas sākuma posmā.

1.4

(Webseal) novērtētu eVeselības informācijas sistēmu kvalitātes nodrošinājuma jautājums tāpat būs ārkārtīgi svarīgs sabiedrības uzticēšanās iedibināšanā un uzturēšanā. Uzticības iedibināšana jāuzlūko kā galvenais jautājums pilsoņu rosināšanā izmantot avotus, kas nodrošina drošu, līdzsvarotu un objektīvu informāciju un padomu, tādu avotu vietā, kas piedāvā trūcīgu vai pat bīstamu informāciju, bieži vien komerciālos nolūkos (1).

2.1

Pakalpojumu pieejamība: paziņojumā teikts, ka līdz 2051. gadam gandrīz 40 % Savienības iedzīvotāju būs pārsnieguši 65 gadu vecumu. Jaunākie šīs vecuma grupas segmenti būs cilvēki, kuri dzīvojuši un strādājuši elektroniskā vidē un, visticamāk, būs pazīstami un apmierināti ar eVeselību, ņemot vērā to, ka visā viņu pieredzes laikā būs notikusi nepieciešamā kvalitātes kontrole. Taču 21. gadsimta sākumā daudziem no vecākā gadagājuma grupām pieredze eVeselībā var būt niecīga, un dažiem var nebūt nepieciešamo IT prasmju, kādas vajadzīgas, lai gūtu maksimālo labumu no eVeselības izveides. Tie ir tieši tie cilvēki, kuriem, visticamāk, būs nepieciešama papildus piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem. Sistēmām jābūt savā vietā, lai nodrošinātu to, ka viņu intereses netiek ierobežotas. Dažus gadus būs nepieciešamība nodrošināt pilsoņiem citus saziņas kanālus, kā piekļūt pakalpojumiem, piemēram, pa tālruni. Jābūt pieejamai arī drukātai informācijai.

2.2

Saprotams, ka komiteja, kas sasaukta DG nodarbinātības un sociālo jautājumu vadībā, pēta eVeselību, ieskaitot “digitālo dalījumu”, pilsētu un lauku atšķirības un veselības aprūpes profesionāļu un pilsoņu izglītības un apmācību jautājumus. Šo jautājumu atrisināšana ir būtisks eVeselības ieviešanas priekšnoteikums.

2.3

Tehnoloģijas infrastruktūra: paziņojumā izdarīta atsauce uz nepieciešamību pēc rīcības attiecībā uz “platjoslas tīklu izvēršanu telekomunikācijās”. Daži pašreizējie platjoslas pieslēgumi Internetam dažos ģeogrāfiskajos apgabalos šobrīd nav pietiekami spēcīgi. Tam ir svarīga nozīme slimnīcu un primārās aprūpes profesionāļu darbā šajos apvidos. Daži telemedicīnas aspekti, tādi kā rentgena staru rezultātu pārraide, būtu ārkārtēji nenoteikti, ja pat ne neiespējami. Lauku vai reti apdzīvotos apvidos, kur pašreizējais platjoslas pieslēgums ir relatīvi nedrošs, attālumi starp veselības aprūpes vietām, visticamāk, ir lielāki nekā citos apvidos, tādēļ potenciālās eVeselības lietojuma priekšrocības būs lielākas. Turklāt, ja vietējie veselības aprūpes sniedzēji vēlas padarīt informāciju pieejamu vietējiem iedzīvotājiem tiešsaistē, ir būtiski, lai šo iedzīvotāju rīcībā būtu uzticama tehnoloģiskā infrastruktūra, kas nodrošina tūlītēju piekļuvi.

2.4

Tādēļ ir nepieciešams izdarīt investīcijas nepieciešamajās iekārtās, lai nodrošinātu to, ka attiecībā uz visiem šajā jautājumā iesaistītajiem būtu izveidota attiecīga tehnoloģiskā infrastruktūra, kas sniegtu tūlītēju piekļuvi eVeselības pakalpojumiem. Investīcijas varētu nākt no ES kohēzijas un/vai struktūrfondiem, un, iespējams, no Eiropas Investīciju bankas.

2.5

Iespēju nodrošināšana veselības patērētājiem – pacientiem un veselajiem pilsoņiem: paziņojumā izdarīts norādījums uz to atbalstu, kāds cilvēkiem šobrīd vajadzīgs, lai pārzinātu savas slimības, riskus un dzīves veidu, un uz faktu, ka cilvēki pastiprināti aktīvi meklē informāciju par savu medicīnisko stāvokli. Īsumā, cilvēki šodien vēlas būt veselības aprūpes profesionāļu partneri lēmumu pieņemšanā attiecībā uz savu ārstēšanu.

2.6

Līdz šim medikamentu lietošana ir bijusi visizplatītākā iejaukšanās slimības ārstēšanā un pilsoņu aizsardzībā pret smagu medicīnisku gadījumu, tādu kā koronārā sirds slimība vai insults, piedzīvošanu. Publicētie priekšlikumi attiecībā uz Eiropas Zāļu aģentūras (EZA) “ceļu karti” norāda uz vēlmi pēc EZA datubāzes, kas aptvertu visus medikamentus, kam jebkurā ES dalībvalstī un saskaņā ar centralizētu kārtību piešķirtas tirdzniecības licences. Šo priekšlikumu vajadzētu īstenot, kolīdz tas vien ir praktiski iespējams. Cilvēki, kuri vēlas sameklēt informāciju par medikamentiem ar Interneta starpniecību, tiktu iedrošināti vairāk izmantot EZA datubāzi kā primāro avotu, jo sniegtā informācija būtu objektīva, uzticama un zinātniski pierādīta.

2.7

Visām “apstiprinātajām” tīmekļa vietnēm par medicīniskajiem izstrādājumiem un medicīnisko ārstēšanu jāsatur precīzi formulēts ieteikums cilvēkiem apspriest informāciju vai jebkādus medicīniska rakstura sarežģījumus ar savu ārstu vai farmaceitu. 2003. gada Pasaules Veselības organizācijas ziņojums “Stingra ilgtermiņa terapiju ievērošana – darbības apliecinājums” uzsvēra galvenās problēmas, kādas rodas tā iemesla dēļ, ka hronisku medicīnisku stāvokļu gadījumā cilvēki neievēro ilgtermiņa ārstēšanas kursus. Tas sevī ietver ne tikai resursu izšķiešanu, bet arī apdraud indivīda veselību nākotnē.

2.8

Nesenais pētījums (2) ir parādījis, ka cilvēki bieži pieņem pozitīvus lēmumus attiecībā uz savu medikamentu lietošanas pārtraukšanu, ne vienkārši piemirst tos lietot. Pasaules Veselības organizācijas ziņojums norādīja uz to, ka neievērošanas iemesli ir dažādi, taču bieži nepatīkama blakus iedarbība var būt šādas neievērošanas ierosinātājs. Tas jāņem vērā visās eVeselības iniciatīvās, kas sniedz informāciju par medikamentiem un medicīnisko ārstēšanu, ar pozitīvu pieeju stingras ievērošanas veicināšanai.

2.9

Pasaules Veselības organizācijas ziņojuma secinājums bija tāds, ka “stingras ievērošanas iejaukšanās efektivitātes palielināšanai var būt daudz lielāka ietekme uz iedzīvotāju veselību nekā jebkādiem uzlabojumiem specifiskā medicīniskajās terapijā”. Laikā, kad veselības aprūpes resursi pārdzīvo zināmas grūtības, atbilstošām eVeselības iniciatīvām galvenā uzmanība jāpievērš stingras ievērošanas uzlabošanai.

2.10

Paziņojums uzsver uzlabojumus aprūpes kvalitātē un pacientu drošībā, kas var rasties piekļuves “visaptverošai un drošai elektroniskai veselības dokumentācijai” rezultātā. Dilemma ir, kā uzturēt pacientu uzticēšanos medicīniskās dokumentācijas drošībai un konfidencialitātei, tajā pašā laikā nodrošinot to, ka visa nepieciešamā informācija ir pieejama visiem tiem veselības aprūpes profesionāļiem, kas sniedz veselības aprūpi indivīdam, dodot viņiem iespēju sniegt iespējami visaugstāko aprūpes kvalitāti. Sabiedrības paļaušanās uz konfidencialitāti uzturēšanas problēma, visticamāk, būs jo sarežģītāka, palielinoties pārrobežu veselības aprūpes nodrošināšanas apjomam. Paziņojums atklāj tāda pētījuma iespēju, kurā tiek pētīta datu aizsardzība eVeselības sakarā. Šādam pētījumam jāpiešķir prioritāte.

2.11

Veselības iestāžu un veselības aprūpes vadītāju atbalstīšana: paziņojumā teikts, ka eVeselība paver jaunas iespējas cilvēkiem, kas dzīvo attālos apvidos ar ierobežotiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kā arī “marginālajām grupām”, tādām kā cilvēki ar dažādu invaliditātes pakāpi. Tas būs tikai iespējams, ja nepieciešamās investīcijas tiks izdarītas tehnoloģiskajā infrastruktūrā attālajos apvidos, kur tas ir nepieciešams. Arī pilsoņu apmācība ir svarīga.

3.1

Galvenās risināmās problēmas plašākā ieviešanā: kā paziņojumā izskaidrots, savietojamība ir galvenais jautājums, kas gadījumā, ja tas jāpanāk, prasīs daudz pozitīvāku pieeju, nekā demonstrēts līdz šim. Draudzīgumu lietotājam nebūs tik grūti panākt, ja tiks ieguldītas nepieciešamās investīcijas. Konfidencialitātes un drošuma jautājumā šajā atzinumā jau ir aplūkoti.

3.1.1

Noteikums vispārējo datu aizsardzības direktīvā attiecībā uz vadības koda radīšanu speciāliem domēniem, tādiem kā veselības aprūpe, jāturpina kā neatliekams jautājums, īpaši lai adresētu konfidencialitātes un drošuma jautājumus.

3.1.2

Bez pārliecības par konfidencialitāti pilsoņi gribēs būt droši par to, ka gadījumā, ja radīsies problēmas saistībā ar pārrobežu pakalpojumu sniegšanu, viņu tiesības uz kompensāciju tiks aizsargātas. Apspriedes par priekšlikumu attiecībā uz direktīvu par pakalpojumiem iekšējā tirgū (COM (2004) 2 final) rāda, ka profesionālās kompensācijas segums ir ļoti atšķirīgs dalībvalstu starpā. Apdrošinātāji ir teikuši, ka prasība attiecībā uz obligātās profesionālās kompensācijas segumu varētu dažās veselības aprūpes profesijās padarīt neiespējamu reāla seguma saņemšanu. Tādā gadījumā viņi būtu spiesti atteikties no pakalpojumu sniegšanas vai arī strādāt nelegāli. Šī problēma ir jāatrisina, ja pilsoņiem jāgūst paļāvība pārrobežu eVeselības aprūpes pakalpojumu izmantošanā.

3.2

Arī jautājums par to personu, kuras piedāvā veselības aprūpes pakalpojumus pāri robežām, kvalifikāciju ir problēma pilsoņiem, kā to skaidri parādījušas debates par ierosināto direktīvu par savstarpēju profesionālās kvalifikācijas atzīšanu (COM(2002) 119 final). Būtiski, lai eVeselības aprūpes pakalpojumi netikti lietoti, apejot valsts noteikumus, kas nozīmē to, ka uzņemošās dalībvalsts regulējošajai iestādei ir jāzina, ka pakalpojumu piedāvā veselības aprūpes profesionālis no citas dalībvalsts, un jāpārliecinās, ka attiecīgais profesionālis ir pienācīgi kvalificēts, licencēts praktizēt savu profesiju un nav pakļauts disciplinārajām sankcijām. Pilsoņi vēlas būt pārliecināti par to, ka veselības aprūpes profesionāļi no citām dalībvalstīm, kuri sniedz viņiem pakalpojumus, ievēro tos pašus standartus, kādi tiek prasīti viņu dalībvalstī. Risinājums jārod attiecīgās direktīvas tekstā, ja pilsoņiem jābūt drošiem par eVeselības aprūpes pakalpojumu lietošanu.

3.3

Piemērs, kas palīdzētu sekmēt drošumu un tiesisko drošību, būtu e-recepšu veidlapu standartizācija. Šobrīd visā ES nav nekādas papīra recepšu formāta standartizācijas, kas ir papildu elements, kurš rada grūtības pacientiem, kas vēlas saņemt medikamentu pret recepti citā dalībvalstī, nekā tā, kurā recepte izrakstīta. Tādēļ šķiet vietā izpētīt e-recepšu formātu standartizācijas iespēju, kamēr e-recepšu pakalpojumu vēl ir tikai pirmsākumu stadijā, nevis gaidīt, līdz atsevišķajās dalībvalstīs tiek izveidotas pilnīgas sistēmas. ES medicīnas, zobārstniecības un farmācijas profesiju pārstāvjus jāuzaicina līdzdarboties šādā iniciatīvā.

3.4

Kā teikts paziņojumā, pilsoņi dod priekšroku pakalpojumiem, kas izveidoti atbilstoši viņu vajadzībām un prasībām, vienlaicīgi apzinoties, ka viņu tiesības uz privātumu ir aizsargātas. Ir norunāts, ka eVeselības sistēmu un pakalpojumu uzsākšana straujāk notiks tur, kur lietotāju sabiedrību (veselības aprūpes profesionāļu, pacientu un pilsoņu) vajadzības un intereses ir aktuālas. Tādēļ lietotāju grupu pārstāvji jāintegrē eVeselības projektu izveidē. Tādā gadījumā šīs sabiedrības, daudz ticamāk, kļūs par eVeselības lietotājiem un popularizētājiem. Fakts, ka katrai ieinteresētās puses grupai ir iespēja uzlikt veto jebkāda projekta īstenošanai, ja tas nav uzskatāms par labumu dodošu, ir galvenais, kas jāpatur prātā tiem, kuri šos projektus plānos.

3.5

Risks, ka sabiedrības daļas, kas minētas apakšnodaļā Visiem pieeju e Veselībai, varētu tikt izslēgtas no eVeselības piedāvātajām iespējām, ir jārisina kā primārais jautājums, ja nevēlamies, lai cilvēki no šīm jau tā maznodrošinātajām grupām nejustos vēl vairāk izolēti. eVeselība, pienācīgi nodrošināta, varētu būt galvenais elements uzlabotas veselības aprūpes sniegšanā šiem cilvēkiem.

4.1

Uzdevumi, kas uzskaitīti attiecībā uz iepriekš izvirzītajiem jautājumiem paziņojumā tiks sasniegti tikai tad, ja dalībvalstis pilnībā uzņemsies savas saistības, ja visas ieinteresētās puses, ieskaitot pacientu, pilsoņu un profesiju pārstāvjus, tiks cieši iesaistīti iznākuma veidošanā gan valstu, gan Kopienas līmenī, ja būs rūpīga un nepārtraukta izvirzīto mērķu sasniegumu uzraudzība un ja tiks veiktas nepieciešamās investīcijas tehnoloģiju infrastruktūrā. Tas lielā mērā sekmēs pilsoņu pārliecību par eVeselības pakalpojumu lietojuma drošumu un viņu atbalstu eVeselības pakalpojumu turpmākā attīstībā. Bez viņu atbalsta maz kas būs panākams.

Reģionu komiteja nav izteikusi piebildumus par katru apakšnodaļu šajā paziņojuma sadaļā.

4.2

1. jautājums: kopīgu problēmu adresēšana: (paziņojuma 4.2.1. punkts) ir svarīgi, ka dalībvalstis un Komisija izpēta jautājumu par izdevuma atlīdzināšanu pāri robežām sniegtiem pakalpojumiem. Ir iespējams iedomāties situāciju, kurā tuvu robežai dzīvojošam pacientam šķiet, ka tuvākais un konsultācijā no tālienes (kā paredzēts 4.3.2 punktā) otra atzinuma izsniegšanai piemērotākais speciālists darbojas slimnīcā, kas atrodas citā dalībvalstī, kā tajā, kura atrodas pacients. Regulācijas trūkumu šai pacientu grupai būtu grūti saprast, tādēļ būtu jārada regulācija, kas ir analoga priekšrakstiem atsevišķajās dalībvalstīs.

4.2.1

(Paziņojuma 4.2.3. punkts.) Attiecībā uz pacientu mobilitāti ļoti svarīga būs kopīgas pieejas panākšana attiecībā uz pacientu identificēšanu, kā paredzēts 4.2.2.1. sadaļā, kā arī pārliecība, ka tiek ievērota stingra kontrole, lai nodrošinātu to veselības aprūpes profesionāļu kompetenci, kuri piedāvā savus pakalpojumus dalībvalstīs.

4.2.2

(Paziņojuma 4.2.4. punkts.) Šeit Reģionu komiteja atkārto savu agrāko viedokli, ka finansiāls atbalsts no Kopienas puses būs ļoti būtisks platjoslas komunikāciju izvēršanas paātrināšanā dažās nepietiekami apkalpotās zonās.

4.2.3

(Paziņojuma 4.2.7. punkts.) Komisijas paziņojumā teikts, ka eVeselības produkta konkrētība un pakalpojuma uzticamība “būtu priekšrocība”. Reģionu komiteja uzskata, ka šos vārdus jānomaina ar “ir būtiska”, ja ir jāveicina un jāuztur pacientu paļaušanās uz eVeselības pakalpojumu lietošanu. Jānosaka agrāks termiņš par 2009. gadu, lai Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm nodrošinātu nepieciešamo sistēmu lielākai tiesiskajai noteiktībai šajā sakarā.

4.3.1

(Paziņojuma 4.3.1. punkts.) Reģionu komiteja apsveic Komisijas līdzfinansējumu, kas paredzēts kvalitātes kritēriju kopuma izveidei attiecībā uz tīmekļa vietnēm, kas saistītas ar veselību. Valdībām un veselības aprūpes profesionāļiem jāveic ilgtermiņa kampaņas, lai mudinātu pilsoņus izmantot tīmekļa vietnes ar “webseal”/“tīmekļa apstiprinājums”/, dodot priekšroku tām salīdzinājumā ar citām. Būtiska būs formāla, nepārtraukta šo tīmekļa vietņu uzraudzība, lai nodrošinātu to atbilstību kvalitātes kritērijiem.

4.3.2

(Paziņojuma 4.3.3. punkts.) Reģionu komiteja apsveic Eiropas Veselības apdrošināšanas kartes ieviešanu. Ierosinātajai Eiropas Veselības kartei tās ieviešanas brīdī jāietver sevī informācija par veselības apdrošināšanas karti kopā ar svarīgo informāciju par veselību, ja pacients vēlas. Tādā gadījumā pacients varētu atļaut atsevišķiem veselības aprūpes profesionāļiem piekļūt attiecīgajai informācijai, lai nodrošinātu to, ka viņi var sniegt iespējami vislabāko veselības aprūpes kvalitāti. Tas atkal norāda uz elektroniskās tehnoloģijas savietojamības svarīgumu. Jārūpējas par to, lai noteikta medicīniskā informācija, ko varētu izmantot “konkrētu datu atlasei”, nebūtu pieejama veselības apdrošināšanas organizācijām.

4.3.3

(Paziņojuma 4.4.1. punkts.) Augsta līmeņa eVeselības foruma izveide, lai atbalstītu Komisiju, nodrošinās ideālu iespēju, kā veidot paļāvību, apliecinot to, ka visas nepieciešamās ieinteresētās puses tiks iesaistītas darbībā jau no paša sākuma. Saprotams, ka forums varēs izveidot darba grupas attiecībā uz specifiskām tēmām, no kurām viena acīmredzami būs savietojamība. Starp eVeselības forumu un augsta līmeņa pārspriedumu grupu veselības aprūpes un medicīnisko pakalpojumu jautājumos jābūt ciešais saistībai, kas jāveido saskaņā ar Komisijas paziņojumu par pacientu mobilitāti.

5.1

iesaka, ka finansiālais atbalsts jānodrošina ar ES struktūrfondu/kohēzijas fondu starpniecību vai arī no Eiropas Investīciju bankas, lai nodrošinātu nepieciešamo platjoslas komunikāciju efektivitāti apvidos, kas citādi būtu nepietiekami apkalpoti.

5.2

iesaka problēmu attiecībā uz sabiedrības paļaušanās uz personiskās medicīniskās informācijas konfidencialitātes uzturēšanu, vienlaikus izskaidrojot attiecīgās informācijas pieejamības tiem veselības aprūpes profesionāļiem, kuri iesaistīti šo pacientu ārstēšanā, priekšrocības, uzlūkot kā prioritāti no Komisijas puses sadarbībā ar dalībvalstīm.

5.3

iesaka pacientu, pilsoņu un veselības aprūpes profesionāļus iesaistīt no paša sākuma visos priekšlikumos attiecībā uz eVeselības projektiem.

5.4

iesaka veikt pozitīvus pasākumus, lai nodrošinātu to, ka vecāka gadagājuma grupu un citu mazaizsargātu grupu intereses tiktu specifiski adresētas attiecībā uz visiem eVeselības projektiem un ka dažus gadus tiek nodrošināti alternatīvi informācijas un padoma meklēšanas/sniegšanas līdzekļi.

5.5

iesaka noteikt daudz agrāku termiņu par 2009. gadu, lai Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm nodrošinātu nepieciešamo sistēmu lielākai tiesiskajai noteiktībai attiecībā uz eVeselības produktu un pakalpojumu uzticamību.

5.6

iesaka piešķirt prioritāti jautājumam par to pakalpojumu atlīdzināšanu, kas sniegti pāri robežām.

5.7

iesaka dalībvalstu valdībām un veselības aprūpes profesionāļiem ilgtermiņā popularizēt pilsoņu vidū “tīmekļa apstiprinātu” vietņu izmantošanas priekšrocības salīdzinājumā ar citu vietņu izmantošanu.

5.8

iesaka izveidot sistēmu, kas nodrošinātu to, lai “'tīmekļa apstiprinātās” vietnes nepārtraukti stingri ievērotu iedibinātos kvalitātes kritērijus.

5.9

iesaka eVeselības pakalpojumiem, kas saistīti ar ārstēšanu ar medikamentiem, pozitīvi adresēt nopietno problēmu par medikamentu lietošanas režīma neievērošanu.

5.10

iesaka iedibināt ciešu saikni starp eVeselības forumu un augsta līmeņa pārspriedumu grupu attiecībā uz veselības aprūpi un medicīniskajiem pakalpojumiem, kādi jāievieš saskaņā ar Komisijas paziņojumu par pacientu mobilitāti.

22.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 71/34

1.1.

uzskata, ka Eiropas pilsonības veicināšana un jauniešu iekļaušana sabiedrībā ir galvenās komitejas politiskās prioritātes; tieši vietējā un reģionu līmenī jaunieši praktiski izjūt aktīvo pilsonību; un, ka ierosinājums ir saistīts ar EDUC komisijas prioritātēm (EDUC komisijas 2004. gada darba programmas 1.2. paragrāfs);

1.2.

tādējādi apzinās, ka jauniešu aktīvā pilsonība, viņu apziņa par piederību Eiropai, kā arī viņu pieaugošā solidaritātes un savstarpējās sapratnes apziņa ir būtiska sociālajai kohēzijai Savienībā un mieram;

1.3.

atbalsta Komisijas noteiktās piecas darbības jomas, un, jo īpaši, tās, kuras attiecas uz “Jaunatne Eiropai” un “Eiropiešu brīvprātīgais darbs”, tā kā tās var ietekmēt un palielināt ietekmi uz nacionālajām jaunatnes politiskajām nostādnēm;

1.4.

it īpaši atbalsta“Pasaules jaunatnes” rīcības programmu, kura paplašinātajā Savienībā palielina apmaiņas un brīvprātīgā darba iespējas kaimiņvalstīs; tāpat atbalsta 4. un 5. aktivitāti, lai noteiktu atbalsta sistēmas sadarbībai starp strādājošiem jauniešiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, administrācijām un politikas veidotājiem, kuri darbojas ar jaunatnes jautājumu risināšanu, veicināšanu;

1.5.

piekrīt lēmumam ņemt vērā demogrāfiskās, ekonomiskās un sociālās un kultūras pārmaiņas, un paplašināt programmas mērķauditoriju vecuma grupā no 13–30, nevis 15-25 gadus veciem jauniešiem;

1.6.

atbalsta pieņemto koordinācijas atvērto metodi, kā arī principu, ka ES politika par jaunatnes jautājumiem jāsaskaņo ar nacionālajām politikas nostādnēm, ar noteikumu, ka pilnībā tiek iesaistītas vietējās un reģionālas varas institūcijas, ka to būtiskā loma programmas panākumu nodrošināšanā tiek pilnībā izmantota, kā arī to, ka metodi vada pēc papildus, tuvākās atrašanās vietas un proporcionalitātes principiem;

1.7.

atzīst, ka valstīm, kuras piedalās, nepieciešams pieņemt atbilstošus pasākumus, lai risinātu mobilitātes problēmas, tā, lai dalībnieki var gūt labumu pilnā apjomā. Atbilstoši pasākumi tāpat jāpieņem nacionālajā un Eiropas līmenī, lai nodrošinātu, ka jaunieši, kas piedalās programmā saņem atzinību par savu brīvprātīgo darbu, kas tiek veikts, kā arī neformālo un brīvprātīgo apmācību, kura saņemta. Šajā gadījumā būtu noderīga programmas “Jaunatne” integrācija ar citām Kopienas rīcības programmām.

1.8

uzver, ka pie programmas īstenošanas ir jāņem vērā katras valsts īpašie nacionālie apstākļi. Komūnām līdzekļi būtu jāpiešķir priekš aktivitātēm, kuras, dabiskā kārtā, ir to atbildības jomā. Būtu jābūt iespējai veicināt arī par mērķtiecīgiem atzītos, jau tekošos vietējos pasākumus.

1.9

konstatē, ka ievadā un priekšlikuma pielikumos ir paredzēta partnerību finansēšana ar vietējām un reģionālām pašpārvaldēm, lai ilgā laika periodā attīstītu projektus, kuri var kombinēt dažādas programmas, un ka šī finansēšana skar projektus un koordinācijas darbības. Tā arī konstatē, ka partnerība ar vietējam un reģionālajām pašpārvaldēm ir paredzēta arī sociāli pedagoģiskās aprūpes un atbalsta sistēmas rīcības ietvarā. Tomēr komiteja uzsver, ka priekšlikumi nav skaidri ietverti paša lēmuma tekstā.

a)

uzskata, ka ir būtiski noteikt jaunus pasākumus, lai vienkāršotu programmu un padarītu to elastīgāku, procedūras veidot atklātākas, un nodrošināt, ka programmas lietotājiem ir viegla pieeja informācijai, piemēram, noskaidrojot iespējas struktūru lielākai decentralizācijai;

b)

uzskata, ka, lai programma gūtu panākumus, pilnīgāk jāizmanto vietējo un reģionālo varas institūciju loma, kas ļautu jauniešiem pilnīgi iekļauties aktīvajā pilsonībā, politiskajā un savas kopienas ikdienas dzīvē, brīvprātīgajā darbā, kā arī solidaritātes apziņas veidošanā;

c)

uzsver, ka informāciju par programmu visefektīvāk var nodrošināt reģionālajā un vietējā līmenī, kas nav nebūtiski jauniešiem, kuri atrodas neizdevīgās situācijās. Reģionālais un vietējais līmenis tāpat ir ideāla vide, lai rastos jaunas idejas, lai veicinātu jauniešu NVO pieaugumu, kā arī to plānošanas apjomu Eiropas līmenī, kā arī eksperimentētu un apmainītos ar veiksmīgākās prakses pieredzi;

d)

uzskata, ka sekojošie trīs galvenie punkti, kas skaidri parādījās programmas starpposma novērtējumā, un, kuriem Komisija ir pievērsusies, ir jāpārrauga pastāvīgi:

e)

izvirza nepieciešamību atbalstīt NVO, kuras ir aktīvas Eiropas līmenī, kā arī Eiropas Jauniešu forumu; bet uzsver, ka tikpat svarīga ir nepieciešamība atbalstīt nacionālos forumus, kā arī svarīga ir to sasaistīšana tīmeklī, lai veicinātu jauniešu vietējo iniciatīvu iespējas, kā arī nelielu asociāciju, kuras virzītu Eiropas projektus vietējā mērogā, atbalsts;

22.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 71/40

1)

septiņi visattālākie reģioni – Azoru salas, Kanāriju salas, Gvadelupa, Francijas Gajāna, Madeira, Martinika un Reinjona – ir pilntiesīgas Eiropas Savienības dalībvalstis, taču arī atrodas unikālā un īpašā situācijā, kas ir pavisam atšķirīga no situācijas citos Kopienas reģionos;

2)

šo situāciju raksturo virknes trūkumu pastāvība un apvienojums, jo īpaši to tālums, mazā teritorija un ekonomiskā atkarība no dažiem produktiem, kas ir šo reģionu ietekmējošās izolācijas un vārīguma cēloņi, kā atzīts EK līguma 299. panta 2. punktā;

3)

šo faktoru rezultātā rodas papildu izmaksas, un tie rada noteiktus šķēršļus šo reģionu izaugsmei, konverģencei un ekonomiskajai ilgtspējībai, kas kavē tos pilnībā piedalīties iekšējā tirgus dinamikā, ierobežo to iedzīvotājiem pieejamās iespējas un samazina to uzņēmumu konkurētspēju;

4)

ņemot vērā to ģeogrāfisko novietojumu, visattālākie reģioni varētu kļūt par stratēģiski svarīgām platformām, uz kurām izveidot to lomu, kādu Eiropas Savienība vēlas ieņemt pasaulē;

5)

šie faktori pilnībā attaisno īpašo režīmu Kopienas politiku ieviešanā, tā, lai būtu iespējams ievērot šo reģionu specifiskās vajadzības un palielināt to vietēji ģenerētās attīstības jaudu;

6)

tādēļ tiks sniegts atbalsts visattālāko reģionu un valstu varas iestāžu pieprasījumiem saistībā ar šajos reģionos īstenojamu visaptverošu un saskaņotu stratēģiju, un šajā nolūkā tie tiks nodrošināti ar nepieciešamajiem resursiem, kā rezultātā tiks realizēta īsta Kopienas politika attiecībā uz visattālākajiem reģioniem;

1.1

priecājas par to, ka kopš 1986. gada Eiropas Komisija ir uzņēmusies iniciatīvu attiecībā uz atbilstošas sistēmas izveidi, lai šajos reģionos ieviestu Kopienas likumdošanu un vienoto politiku, pamatojoties uz opciju programmām, kas speciāli piemērotas tālajam un izolētajam šo vistālāko reģionu raksturam (POSEI);

1.2

atgādina, ka specifiska panta pieņemšana līgumā (299. panta 2. punkts), kas aicināja ņemt vērā Savienības vistālāko reģionu situāciju, adresēja virkni specifisku mērķu, un proti:

1.3

uzskata, ka šie uzdevumi pilnībā paliek spēkā un, vēl nebūt nebūdami īstenoti, prasa nepārtrauktu darbību no Savienības puses. To svarīgumu apliecina fakts, ka visattālāko reģionu statuss ir īpaši izcelts Eiropas konstitucionālā līguma projekta III-330. pantā;

1.4

tādēļ atgādina Komitejas izteikto apmierinājumu, 2000. gada 14. martā pieņemot Eiropas Komisijas ziņojumu par pasākumiem līguma 299. panta 2. punkta ieviešanā, ar kuru paredzēts nodrošināt “kvalitatīvu lēcienu” Kopienas pieejā visattālākajiem reģioniem un kurš uzsāktu būtiski jaunu pakāpi visaptverošas un saskaņotas politikas noteikšanā attiecībā uz visattālāko reģionu ilgtspējīgu attīstību;

1.5

uzskata, ka pasākumi, kas pieņemti saskaņā ar iepriekš minēto 2000. gada 14. marta ziņojumu, ir bijuši visumā pozitīvi, taču vēlas norādīt, ka paplašinātā Eiropas Savienība šobrīd atrodas izšķirošā savas integrācijas procesa brīdī un saskaras ar virkni svarīgu risināmu problēmu, kas prasa institūcijās, Kopienas politikā un Eiropas ekonomikā izdarīt būtiski svarīgas izmaiņas;

1.6

tic, ka, neraugoties uz pozitīvajiem aspektiem, šīs izmaiņas parāda nepieciešamību iet tālāk par pašreizējo pieeju un Kopienas politiku attiecībā uz vistālākajiem reģioniem virzīt par pakāpi uz priekšu, nosakot šiem reģioniem piemērotu sistēmu jaunajā Eiropas kontekstā; sistēmu, kas nodrošinās to pilnīgu līdzdalību jaunajā Eiropā;

1.7

tā rezultātā izsaka pateicību Eiropas Padomei par to, ka tā vienmēr ņēmusi vērā un atbalstījusi ES vistālākos reģionus; Komiteja atgādina, ka 2002. gada jūnija Seviļas Eiropas Padomes secinājumi izklāstīja nepieciešamību turpināt līguma 299. panta 2. punkta ieviešanu un iesniegt piemērotus priekšlikumus attiecībā uz to īpašajām vajadzībām, kas jāņem vērā, veidojot dažādās kopīgās politikas, it īpaši politiku transporta jomā, un reformējot noteiktas politikas, jo īpaši reģionālo politiku; Komiteja vēlas izmantot šo iespēju arī, lai izceltu Komisijas apņemšanos iesniegt jaunu ziņojumu par šiem reģioniem, balstoties uz visaptverošu, saskaņotu pieeju šo reģionu īpašajiem raksturlielumiem un veidiem, kā tos adresēt;

1.8

tādējādi izsaka savu apmierinājumu, 2004. gada 26. maijā pieņemot Komisijas paziņojumu Ciešāka partnerība ar vistālākajiem reģioniem un 2004. gada 6. augustā – Komisijas paziņojumu Ciešāka, pastiprināta sadarbība ar vistālākajiem reģioniem: vērtējums un perspektīvas. Komiteja atzīmē Savienības vēlmi ievērot reģionu specifiskās vajadzības un jo īpaši to, ka Savienība atzīst vistālāko reģionu unikālo situāciju, kas pilnībā attaisno īpašo pieeju dažādās Kopienas politikās;

1.9

apsveic Eiropas Komisiju vispirms par tās priekšlikumu konsolidēt savas sadarbības attiecības ar vistālākajiem reģioniem un savu prezidentu konferenci, kas parāda tās gatavību ietvert reģionālo dimensiju Kopienas integrācijas procesā;

1.10

atzīmē progresu, ko panākusi Komisija tā sarežģītā problēmu kompleksa izpratnē, kas ietekmē vistālākos reģionus. Tā apstiprina Komisijas viedokli par to, ka attīstības un integrācijas izpratnē vistālākie reģioni joprojām atpaliek no citiem Eiropas reģioniem un ka dažas Kopienas politikas, kas izveidotas, rēķinoties ar vispārējo ES ainu, ir neatbilstošas, jo tajās nav ņemti vērā vistālāko reģionu specifiskie raksturlielumi;

1.11

konstatē, ka Eiropas integrācija, cita starpā, ir balstīta uz dažādības saglabāšanu un visu Savienības reģionu īpašajām iezīmēm, lai panāktu iespējami lielāko progresu visai savienībai. Komiteja īpaši iestājas par darba stratēģijas izstrādāšanu ģeogrāfisko nepilnību reģioniem, kas identificē šo reģionu īpatnības un ietver piemērotus šīs problēmas risināšanas instrumentus;

1.12

priecājas par trijām Komisijas noteiktām prioritātēm – konkurētspēja, piekļuve un kompensācija par citiem ierobežojumiem un reģionālā integrācija –, ņemot vērā Kopienas stratēģijas izveidi attiecībā uz vistālāko reģionu izaugsmi un konverģenci;

1.13

atbalsta Eiropas Komisijas nodomu uzņemties turpmāko darbu vistālāko reģionu papildu izmaksu noteikšanā un izvērtēšanā, lai efektīvāk rīkotos ar visiem kavēkļiem, kas rodas šīs situācijas rezultātā;

1.14

tomēr atzīmē, ka Komisijas priekšlikums tikai daļēji pilda Seviļas Eiropas Padomē doto uzdevumu un reģionu un to valstu izteiktās vajadzības;

1.15

it īpaši uzsver, ka Komisijas vērtējuma rezultātā vistālākajiem reģioniem nav izstrādāta patiesa starpsektoru stratēģija; stratēģija, kas mobilizēs visas Kopienas politikas un to resursus, lai pienācīgā veidā adresētu šo reģionu unikālo situāciju;

1.16

nožēlo faktu, ka, neraugoties uz Eiropas Komisijas izteikto gatavību ieviest tās prioritātes, ko tā noteikusi gan ar kohēzijas politikas, gan ar citu Kopienas politiku starpniecību, Komisija tomēr atbilstoši nenorāda resursus, ko tā paredzējusi nodrošināt saskaņā ar šīm citām politikām, atliekot to vēlākai lēmumu pieņemšanai vai arī padarot to atkarīgu no turpmākas izpētes;

1.17

atzīmē, ka Eiropas Komisija ir ierosinājusi vispārējās kohēzijas politikas sistēmas piemērojuma vistālākajiem reģioniem apvienojumu ar divu specifisku instrumentu radīšanu: kompensācijas programma attiecībā uz īpašiem ierobežojumiem, kas ietekmē vistālākos reģionus, un plašāku kaimiņattiecību darbības plāns;

1.18

priecājas par iepriekš minēto specifisko instrumentu radīšanu, kas paredzēti tikai un vienīgi vistālākajiem reģioniem un kas mēģina novērst šo reģionu īpašās situācijas radītos kavēkļus. Komiteja tomēr atzīmē reālas informācijas trūkumu attiecībā uz šiem pasākumiem piešķirtajiem finansiālajiem resursiem;

1.19

nožēlo to, ka Komisija ir izšķīrusies par visu šo reģionu neiekļaušanu nākamajā konverģences uzdevumā, un atkārto, ka automātiskas šī uzdevuma tiesības ir visatbilstošākais veids, kā adresēt vistālāko reģionu strukturālos kavēkļus un nodrošināt to, ka attieksme pret šiem reģioniem ir vienlīdzīga;

1.20

neatlaidīgi apgalvo, ka vistālāko reģionu ciestie kavēkļi ir pastāvīgi un kopēji visiem reģioniem neatkarīgi no to IKP uz vienu cilvēku, un atgādina, ka problēmas, ar kādām saskaras šie reģioni, nav reducējamas uz IKP problēmu, gluži pretēji, tās atspoguļo sarežģīto strukturālo situāciju, kas dziļi ietekmē šo reģionu pilsoņus un to uzņēmumu konkurētspēju;

1.21

atzīmē, ka visi vistālākie reģioni, ieskaitot tos, kuru IKP uz vienu cilvēku vērtējams kā 75 % no Kopienas vidējā, joprojām cieš pamata infrastruktūru trūkuma un sliktu konverģences un konkurētspējas apstākļu dēļ, kas ir nepieciešami, ja jāievēro Lisabonas un Gēteborgas stratēģijas. Komiteja uzskata, ka šie reģioni nespēs tikt galā ar savu konverģences procesu, ja nav to darbību nepārtrauktības, kas uzņemtas saskaņā ar Eiropas reģionālo politiku, sākot ar 2006. gadu, un vispārējā sistēmā pielāgotas to specifiskajiem raksturlielumiem;

1.22

atgādina, ka daudzas no vistālākajiem reģioniem pieejamajām izaugsmes, dažādošanas un paaugstinātas produktivitātes iespējām ir centrētas uz dažiem tradicionālajiem sektoriem, kas pārstāv patiesas salīdzināmas priekšrocības, uz tūrismu un uz citu alternatīvu ražošanas formu meklēšanu. Tādēļ Komiteja tic, ka efektīvā modernizācijas, inovāciju un attīstības stratēģijā vistālākajos reģionos ir jāņem vērā iepriekš minētās darbības;

1.23

priecājas par to, ka saskaņā ar jaunajām programmām attiecībā uz “Eiropas teritoriālo sadarbību” vistālākajiem reģioniem būs tiesības ne tikai uz starpnacionālu sadarbību, bet arī uz pārrobežu sadarbību. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai īstenotu mērķi, kas saistīts ar vistālāko reģionu integrēšanu to ģeogrāfiskajā vidē, kā atzīst pati Komisija;

1.24

priecājas par prioritāti, kāda piešķirta attiecību pilnveidošanai vistālāko reģionu un kaimiņos esošo trešo valstu starpā, kā arī plašāku kaimiņattiecību darbības plāna izveidei, lai sekmētu ekonomiskas, sociālas un kultūras izaugsmes zonas radīšanu šajos reģionos pie ES robežām, lai gan Komiteja nožēlo, ka nav detalizēti norādīti šim plānam piešķirtie finansiālie resursi;

1.25

uzskata, ka kaimiņattiecību politikas ieviešana attiecībā uz vistālākajiem reģioniem prasa, lai lietā tiktu likti atbilstoši finansiālie resursi, tā, lai šie reģioni varētu īstenot savu pilntiesīgo ES aktīvās robežas lomu un pozitīvi un jēgpilni papildināt Kopienas darbību saistībā ar nabadzības apkarošanu un demokrātisko vērtību, cieņas pret cilvēktiesībām un likuma spēka principu aizsardzību savās kaimiņu valstīs;

1.26

tomēr uzskata, ka, lai īstenotu šos uzdevumus, ir nepieciešama tāda koordinācija, kas ir efektīva un atbilst ES ārējās politikas un attīstības sadarbības instrumentiem, galvenokārt, Kotonu līguma, Meda programmas un ALA noteikumiem un visām Kopienas iniciatīvām un programmām, kādas nākotnē varētu tikt pieņemtas attiecībā uz šiem reģioniem;

1.27

izsaka savu apmierinātību ar Komisijas nodomu uzņemties detalizētu pētījumu par to, kā darbojas vispārizplatīti pakalpojumi vistālākajos reģionos, un uzdot darba grupai izveidot jebkādus atbilstošus priekšlikumus;

1.28

priecājas par Komisijas nodomu ņemt vērā vistālāko reģionu specifiskos raksturlielumus valsts palīdzības jomā;

1.29

konstatē, ka noteikumi, kas nosaka valsts palīdzību un kas tika izveidoti, lai atbalstītu un pasargātu iekšējā tirgus darbību, nav piemērojami nediskriminējoši attiecībā uz palīdzību, kas tiek piešķirta firmām, kas atrodas šajos reģionos un kas, kā atzīst pati Komisija, nevar baudīt visas šī vienotā tirgus priekšrocības;

1.30

tā rezultātā nožēlo, ka Komisija nav izšķīrusies par visu vistālāko reģionu, ieskaitot tos, kuru IKP sasniedz 75 % no Kopienas vidējā, iekļaušanu 87. panta 3.a) punkta. Tas būtu bijis vispiemērotākais risinājums, kā adresēt strukturālos kavēkļus, kas ietekmē vistālākos reģionus un kā nodrošināt to, lai attieksme pret šiem reģioniem būtu vienlīdzīga;

1.31

uzskata šajā sakarā, ka visu vistālāko reģionu ietveršana jaunajā Konstitucionālā līguma projekta 56. panta 3.3) punkta (bijušais 87. panta 3.a) punkta) skaidri un nepārprotami atspoguļo Eiropas likumdevēja nodomu un aicina Komisiju tiesiskās drošības labad pārskatīt savu nostāju sarunās par vadlīnijām attiecībā uz valsts palīdzību reģionālā nolūkā un apkopot savu priekšlikumu, ietverot šajā kategorijā visus vistālākos reģionus;

1.32

turklāt uzskata, ka plānotā palīdzības papildu intensitāte, kas noteikta uz 10 procentu punktiem, jānovērtē Komisijas priekšlikumu gaismā, ko tā izvirzīja, pārskatot vadlīnijas attiecībā uz palīdzību reģionālā nolūkā, lai noteiktu, vai būs atbilstoši nodrošināt tādu politiku, kas atbalsta investīcijas šajos reģionos;

1.33

ņemot vērā visus iepriekš izteiktos apsvērumus, Komiteja uzskata, ka Eiropas Komisija pilnībā nepiepilda cerību uz visaptverošu, saskaņotu pieeju, kādu prasīja Seviļas Eiropas Padome;

1.34

tādēļ uzskata, ka Komisijas ierosinātā pieeja neiztur kritiku, domājot par to, ka tā neatspoguļo progresu Kopienas politikas īstenošanā attiecībā uz vistālākajiem reģioniem, kas dotu iespēju pastāvīgos pasākumus vairāk piemērot reālajai situācijai šajos reģionos, kas jāiestrādā visās Kopienas politikās;

1.35

izsaka stingru savu pārliecību, ka vistālākajiem reģioniem joprojām ir nepieciešams Eiropas Savienības atbalsts, lai uzlabotu savu konkurētspēju un lai turpinātu savu konverģences procesu ekonomiskās attīstības izpratnē un savu pilsoņu iespēju izpratnē, kur tās būtu vienlīdzīgas ar iespējām, kādas bauda pilsoņi citos Eiropas reģionos;

1.36

visbeidzot, izsaka savu atbalstu Eiropas Padomei, kas uzskata, ka strauji turpināt rūpīgu iepazīšanos ar paziņojumu par stratēģiju attiecībā uz vistālākajiem reģioniem, ir prioritāte.

2.1

ierosina, ka Eiropas Komisijai būtu jāpārskata savs priekšlikums par veidu, kādā izturēties pret vistālākajiem reģioniem saistībā ar kohēzijas politiku, iekļaut visus vistālākos reģionus nākotnes konverģences uzdevumā neatkarīgi no to IKP. Tas ir vispiemērotākais risinājums, kā ņemt vērā šo reģionu strukturālos kavēkļus un nodrošināt to, lai attieksme pret tiem joprojām būtu vienlīdzīga;

2.2

aicina Komisiju piešķirt nepieciešamos finansiālos resursus diviem specifiskajiem instrumentiem, kas ierosināti: papildu izmaksu kompensācijas programmai un plašāku kaimiņattiecību darbības plānam. Šiem resursiem jābūt pietiekamiem, lai atbilstu visu vistālāko reģionu patiesajām vajadzībām, ieskaitot tos reģionus, kuru IKP uz vienu cilvēku pārsniedz 75 % no Kopienas vidējā, un sasniegtu izvirzītos mērķus;

2.3

atgādina, ka visiem vistālākajiem reģioniem, ieskaitot tos, kuri vairs nav iekļaujami konverģences uzdevumā, joprojām ir pienākums veikt investīcijas, kādas tiem uzliktas sava tāluma dēļ, jo īpaši infrastruktūras jomā, tāpēc mudina Komisiju uzlikt par pienākumu saskaņā ar šo specifisko programmu pilnvarot investīcijas, kas paredzētas, lai likvidētu ierobežojumus, ar kādiem sastopas vistālākie reģioni;

2.4

aicina Eiropas Komisiju pēc iespējas drīzāk uzsākt darbu, kas praktiski aizsāktu “plašāku kaimiņattiecību” darbības plānu ar efektīvu, saskaņotu koordināciju ar citiem ES instrumentiem saistībā ar ārējo un attīstības sadarbības politiku, kā arī saistībā ar tirdzniecības un muitas politiku, un iesniegt skaidrus un nepārprotamus priekšlikumus attiecībā uz šo noteikumu saskaņošanu ar šī brīža “kaimiņattiecību iniciatīvu”;

2.5

uzsver nepieciešamību nodrošināt to, lai vistālākie reģioni tiktu iekļauti sadaļā par pārrobežu sadarbību saskaņā ar jauno Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi, kā priekšnoteikumu uzdevumam integrēties to apkārtējā ģeogrāfiskajā apkaimē;

2.6

ierosina Komisijai to, ka saskaņā ar jaunajām reģionālās palīdzības vadlīnijām tai būtu jāpārskata savi priekšlikumi tā, lai ietvertu noteikumus Konstitucionālā līguma projektā un uzturētu pašreizējo palīdzības līmeni un iespēju piešķirt darba palīdzību, kas netiek progresīvi samazināta vai ierobežota laikā; turklāt Komiteja aicina Komisiju uzturēt un uzlabot specifisko attieksmi pret vistālākajiem reģioniem attiecībā uz valsts palīdzību lauksaimniecības un zivsaimniecības sektoros;

2.7

aicina Eiropas Komisiju turpināt garantēt diferencētu nodokļu aplikšanas kārtību vistālākajos reģionos kā nepieciešamu instrumentu šo reģionu ekonomiskajā attīstībā;

2.8

mudina Komisiju partnerības ietvaros, saskaņā ar kuru tā ieviesīs paziņojumu par vistālākajiem reģioniem, pilnībā ievērot Seviļas Eiropas Padomes izvirzīto prasību, iedibinot īstu starpsektoru stratēģiju, kas dos iespēju piemērot visas Kopienas politikas šo reģionu specifiskajiem apstākļiem un ierosināt specifiskus pasākumus dažādās kohēzijas politikas jomās;

2.9

jo īpaši iesaka uzturēt un pilnveidot īpašo attieksmi, kāda tiek veltīta tradicionālajiem sektoriem, dažādošanas pūliņus un modernizācijas procesu primārajā sektorā ar mērķi veicināt tās ieguldījumu vistālāko reģionu izaugsmes un konverģences procesā;

2.10

ierosina Komisijai izskaidrot savu priekšlikumu attiecībā uz POSEI pieņemšanu un aicina izvirzīt priekšlikumus attiecībā uz pastāvīgiem pasākumiem, kas saistīti ar atbilstošu budžetu un ietverti šīs programmas attīstības mērķī;

2.11

aicina Eiropas Komisiju noteikt pietiekami augstus tarifus banāniem saskaņā ar COM, lai aizsargātu Kopienas produkciju un, ja nepieciešams, ierosināt pasākumus, kā kompensēt ražotājus;

2.12

aicina Komisiju COM cukuram ietvarā pieņemt speciālus pasākumus cukura sektora attīstības veicināšanai visattālākajos reģionos;

2.13

aicina Eiropas Komisiju ņemt vērā vistālāko reģionu specifiskās vajadzības atbilstoši lauku attīstības programmai, nodrošināt tiem pietiekamus līdzekļus un plānotā Lauku telpas attīstības fonda ietvarā piešķirt tos pašus līdzfinansēšanas nosacījumus kā vairumam apdalītajiem reģioniem;

2.14

aicina Komisiju izstrādāt rīcības plānus katram ģeogrāfiskajam areālam, kuros atrodas visattālākie reģioni, iesaistot šos reģionus, to dalībvalstis un robežojošās trešās valstis šo plānu sagatavošanā, ar mērķi integrēt visattālākos reģionus to attiecīgajā ģeogrāfiskajā areālā;

2.15

aicina Eiropas Komisiju pieņemt jaunus pasākumus, kas uzlabotu vietējo lauku saimniecību produkcijas konkurētspēju, kam jākonkurē vienā tirgū ar līdzīgiem produktiem no citām valstīm, kurām ir saistību līgums ar ES, tādām kā Maroka, valstīm kuras risina sarunas ar ES, kā piemēram, MERCOSUR vai arī no valstīm, kuras gūst labumu no vienošanās par muitas atvieglojumiem, tādām kā ACP valstu grupa;

2.16

aicina Komisiju piešķirt reālu spēku Sestās RTD sistēmas programmas 14. pantam, ar kuru tiek ieviesti atbilstoši pasākumi, kas pielāgoti vistālāko reģionu specifiskajiem raksturlielumiem, lai sekmētu to līdzdalību Kopienas R&D iniciatīvās; tas jāņem vērā tad, kad tiek veidota nākamā sistēmas izveides programma;

2.17

aicina Eiropas Komisiju uzskatīt vistālākos reģionus par prioritāriem reģioniem, attīstot darbību attiecībā uz informācijas sabiedrību un tehnoloģiskajām inovācijām. Šīs jomas vistālākajiem reģioniem dod reālu iespēju, tādēļ ka var palīdzēt likvidēt dažus kavēkļus, kas rodas šo reģionu tāluma dēļ;

2.18

ir vienisprātis ar Eiropas Komisijas vērtējumu attiecībā uz transporta nozīmi, lai vistālākajiem reģioniem nodrošinātu piekļuvi iekšējam tirgum, un iesaka izstrādāt atbilstošus mehānismus un procedūras, lai pilnībā integrētu vistālākos reģionus visos vienotās transporta politikas aspektos;

2.19

jo īpaši mudina Komisiju nekavējoties iekļaut projektus saistībā ar vistālākajiem reģioniem Starpeiropas transporta tīklā un Starpeiropas enerģijas tīklā un uzskatīt šos projektus par prioritāriem;

2.20

atgādina, ka vide vistālākajiem reģioniem ir ārkārtīgi svarīga joma, un aicina Eiropas Komisiju pēc iespējas drīzāk pieņemt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu šādu jomu ilgtspējīgu attīstību, kā bioloģiskās dažādības aizsardzība, Natura 2000 tīkls un atkritumu apsaimniekošana;

2.21

vispārēji aicina Eiropas Komisiju ņemt vērā šo reģionu un attiecīgo to valstu kopīgās prasības un veikt rūpīgu attiecīgo Kopienas politiku izpēti;

2.22

atgādina nepieciešamību izveidot instrumentus, kas dotu iespēju izdarīt nepārtrauktu jaunās Kopienas likumdošanas ietekmes izvērtējumu attiecībā uz vistālākajiem reģioniem, lai nodrošinātu to, ka tas ne tikai nekaitē ekonomiskās darbības izaugsmei šajos reģionos, bet arī sekmē šādu izaugsmi reālā un ilgstošā veidā;

2.23

atkārto, ka, lai sasniegtu stratēģiskos mērķus, jānodrošina efektīva saskaņošana, jo īpaši Komisijas ietvaros ar starpnodaļu grupas palīdzību; šīs grupas cilvēkresursi ir jāpalielina;

2.24

pastāv uz to, ka Kopienas institūcijām un reģioniem jāiedibina stratēģija, kā sniegt paziņojumus Eiropas sabiedrībai, sniedzot informāciju par problēmām, kas ietekmē vistālākos reģionus, kā arī informāciju par šo reģionu patieso Eiropas dimensiju;

2.25

rosina vistālākos reģionus uzsākt sadarbību visās iespējamajās jomās un Komisiju – atbalstīt vistālākos reģionus šajā procesā, lai ievērotu to attīstības Savienības un globalizācijas ietvaros divkāršo izaicinājumu.

22.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 71/46

1.

apsveic Eiropas Komisijas nodomu ilgtspējīgi uzlabot tiesiskos un institucionālos priekšnoteikumus pārrobežu, starpnacionālai un starpreģionālai sadarbībai (Transeiropas sadarbība) nacionālajā, reģionālajā un vietējā līmenī un uzskata, ka ar priekšā esošo Regulas projektu efektīvāk kā līdz šim var vērsties pret vēl vienmēr pastāvošajām grūtībām šajā sadarbībā.

2.

tomēr ierosina veidojamo tiesisko instrumentu nesaukt par “Eiropas apvienību pārrobežu sadarbībai”, bet gan “Eiropas apvienību Transeiropas sadarbībai” (EATS), jo šis nosaukums pauž arī iespējamo tiesiskā instrumenta izmantošanu starpnacionālai un starpreģionālai sadarbībai Regulas projekta 1. panta nozīmē.

3.

piekrīt Eiropas Komisijai, ka noteikumi Transeiropas sadarbībai dalībvalstīs vien nav pietiekami un var tikt efektīvi uzlaboti un ka attaisnojama ir Kopienas darbība saskaņā ar EKL 5. panta 2. punktu (subsidiaritātes princips), ņemot vērā eksistējošo starpnacionālo aspektu un Kopienas darbības vērā ņemamās priekšrocības salīdzinājumā ar pasākumiem 25 dalībvalstu līmenī.

4.

piekrīt Eiropas Komisijai, ka Regulas priekšlikums, saskaņā ar EKL 5. panta 3. punktu (proporcionalitātes princips) neiziet virs līguma mērķu sasniegšanai nepieciešamā līmeņa, jo tas piedāvā tikai brīvprātīgu Transeiropas sadarbības ietvaru un Regula nosaka tikai minimālās prasības Eiropas Apvienības Transeiropas sadarbībai izveidošanai un funkcionēšanai.

5.

atbalsta faktu, ka Eiropas Komisija savu Regulas priekšlikumu balsta uz EKL 159. pantu – un, ka uz šī tiesiskā pamata tiek atzīts līdzlemšanas princips saskaņā ar Līguma 251. pantu, kurā Padome lemj ar kvalificētu vairākumu.

6.

apsveic, ka Eiropas Komisija ir izvēlējusies Regulas veida tiesisko instrumentu, jo ar to Eiropas Apvienība Transeiropas sadarbībai reģionālajās un vietējās pašpārvaldēs, kuras to vēlas, var notikt bez atsevišķo dalībvalstu īstenošanas pasākumiem vai atļaujas.

7.

apsveic arī, ka ne tikai vietējās un reģionālās pašpārvaldes, bet arī dalībvalstis var būt partneri Eiropas Apvienības Traneiropas sadarbībai izveidošanā un tādējādi var dot ieguldījumu pārrobežas, starpnacionālās un starpreģionālās sadarbības ietvaros lielākas ekonomiskas un sociālās kohēzijas sasniegšanā Eiropā.

8.

pozitīvi arī novērtē, ka Regulas priekšlikums paredz, līdzās dalībvalstīm un reģionālajām un vietējām pašvaldībām, arī citus vietējos sabiedriskos organismus kā EATS locekļus.

9.

apsveic, ka Eiropas Komisija ir pieņēmusi Reģionu komitejas priekšlikumu neaprobežot EATS uzdevumu tikai uz pārrobežu sadarbību, bet dod iespēju to izmantot arī starpnacionālā un starpreģionālā sadarbībā, tomēr aicina, kā jau nosaukumā ierosināts, veikt Regulas tekstā attiecīgās izmaiņas, lai padarītu skaidru šo mērķi.

10.

apsveic, ka ar Regulu tiek radīti vienādi priekšnoteikumi EATS izveidošanai visās dalībvalstīs; aicina Komisiju nodrošināt, ka pastāvošās divpusējās vienošanās transeiropas sadarbībai arī turpmāk ir piemērojamas.

11.

atbalsta Eiropas Komisijas izvēlētu Regulas 3. panta 1. punkta formulēšanu saistībā ar EATS uzdevumiem un kompetenci, kas atstāj dalībnieku ziņā noteikt EATS uzdevumus.

12.

apsveic izvēles iespējas par piemērojamām nacionālajām tiesībām; aicina tomēr Komisiju meklēt iespējas, lai novērstu, ka varētu rasties kolīzijas ar pastāvošajām nacionālajām tiesībām. Gadījumā, ja EATS galvenā atrašanās vieta ir kādā dalībvalstī, kuras tiesības nevarētu tikt pielietotas, Eiropas Komisija tiek aicināta radīt nepieciešamos priekšnoteikumus iespējamo normu kolīziju novēršanai.

13.

iesaka, lai regulā tiktu iekļauti noteikumi, kas atļauj dalībvalstīm, nepieciešamības gadījumā, pieņemt atbilstošus noteikumus, saskaņā ar konstitūcijas tiesiskajiem noteikumiem, par uzdevumu nodošanu un EATS pārraudzību.

14.

apsveic arī, ka EATS var tikt uzdots īstenot gan Kopienas finansētu programmu, gan arī cita vispārēja transeiropas sadarbību pasākumu īstenošanu, jo no tā var iziet spēcīgs impulss tālāku Transeiropas aktivitāšu attīstībai Eiropā, tomēr atzīmē, ka ierosinātās regulas nosacījumi var īstenoties vienīgi, ja trešajām pusēm ir iespējams nodot tālāk Kopienas finansētu programmu īstenošanu.

15.

atbalsta Regulā paredzēto tiesiskās personas statusu EATS, kā arī iespēju EATS praktisko uzdevumu izpildi deleģēt vienam tās loceklim, jo tā var tikt novērsta jaunu, lielu birokrātisku struktūru radīšana.

16.

tomēr iestājas par to, ka EATS uzdevumi var tikt deleģēti ne tikai kā kopums, bet arī daļēji uz EATS locekļiem un aicina tādēļ veikt nepieciešamās izmaiņas 5. panta 3. punkta tekstā.

17.

prasa, lai EATS būtu obligāti jāizveido no saviem locekļiem sastāvoša sapulce, kas caurspīdīguma un demokrātisma dēļ pārņem atbildību par EATS darbību.

18.

uzskata par nepieciešamu, ka regulas 6. pantā ir paredzēta EATS direktora politiska un juridiska atbildība EATS sapulcē pārstāvēto locekļu priekšā.

19.

prasa, lai par Transeiropas sadarbības vienošanām, kas slēgtas uz Regulas pamata, tiktu informēti ne tikai visi locekļi un dalībvalstis, bet arī Reģionu komiteja. Reģionu komitejai būtu jāizveido pastāvošo EATS reģistrs, kas ļauj Eiropas institūcijām, dalībvalstīm, vietējām un reģionālajām varas iestādēm un jebkuram Eiropas pilsonim ātri iegūt informāciju par EATS. Reģistrs bez tam varētu arī sniegt vērtīgu ieguldījumu “labākās pieredzes” Eiropā izplatīšanā.

22.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 71/53

—

Ņemot vērā Eiropas Komisijas 2004. gada 6. oktobra paziņojumu “Eiropas Komisijas rekomendācijas par Turcijas sasniegto progresu, virzoties uz iestāšanos” (COM (2004) 656 galīgā red.);

—

Ņemot vērā “2004. gada regulāro ziņojumu par Turcijas sasniegto progresu, virzoties uz iestāšanos” (SEC (2004) 1201);

—

Ņemot vērā RELEX komisijas un Turcijas Municipalitāšu Savienības (TMS) 2004. gada 11. oktobrī pieņemto Ankāras deklarāciju;

—

ņemot vērā Reģionu komitejas “Ārējo attiecību stratēģiju”, kas pieņemta tās biroja ārkārtas sēdē Hāgā, 2004. gada 21. oktobrī

1)

Atbalsta Turcijas pieteikumu ar tādiem pašiem noteikumiem kā pārējo Eiropas valstu pieteikumus;

2)

Atbilstoši turpmākajām iespējām paredz iesniegt viedokli vietējā un reģionālā aspektā attiecībā uz Turcijas pievienošanos un mudina Eiropas Komisiju apspriesties ar komiteju par turpmākajiem kārtējiem ziņojumiem.

3)

Atzīst, ka Turcijas varas orgānu veiktās reformas pēdējos gados ir palīdzējušas Turcijai tiekties uz Kopenhāgenas kritēriju izpildi, tā arī sekmējot lēmuma par iestāšanās sarunu ar Turciju pieņemšanu;

4)

Mudina Turcijas valdību turpināt īstenot sarežģītās reformas, lai tās varētu pilnībā ieviest un lai tās būtu neatgriezeniskas un ilgtspējīgas;

5)

Apsveic Turcijas sasniegumus decentralizācijas jomā, kurai ir jānotiek saskaņā ar Vietējo pašvaldību hartas principiem, tāpat kā 2004. gadā pieņemto Vietējo pašvaldību reformas likumu, kas atzīst vietējo pašvaldību pastāvēšanu kā mazāko struktūrvienību un sagaida, ka tā tiks atbilstoši īstenota, tāpat kā līdzīgi pasākumi attiecībā uz reģionālo līmeni;

6)

Paredz, ka paketi par valsts pārvaldes reformu, īpaši ietvara likumu par valsts sektora reformu, likumu par īpašo provinču pārvaldi, kā arī likumu par municipalitātēm un pilsētu municipalitātēm ātri pieņems pēc pienācīgas apspriešanās ar vietējo un reģionālo varas iestāžu organizācijām un pilsonisko sabiedrību un pēc paketes konstitucionālās atbilstības pārbaudes; uzsver vajadzību nodrošināt iesaistītos vietējos varas orgānus ar nepieciešamajiem finansiālajiem un cilvēkresursiem, lai pilnībā varētu īstenot reformas un pievērstu īpašu uzmanību Turcijas mazākattīstīto reģionu ekonomiskajai un sociālajai attīstībai;

7)

Uzsver, ka šo reformu veiksmīga īstenošana liks pamatus Turcijas ceļam uz ES un tādēļ stingri atbalsta Eiropas Komisijas uzskatu, ka nepieciešama ietekmes analīze, īstenošanas plāns un budžeta un finansu ietvars;

8)

Atbalsta Eiropas Komisijas ierosināto priekšlikumu par trīs pīlāru stratēģiju un apņemas aktīvi piedalīties trešajā pīlārā, kas īpaši attiecas uz politiskā, kultūras, sociālā un reliģijas dialoga stiprināšanu, tā tuvinot cilvēkus; tādēļ Komiteja iesaka padziļināt sarunas starp RK un Turcijas vietējiem varas orgāniem, balstoties uz RK agrāko pieredzi ar iepriekšējām kandidātvalstīm, kam vajadzētu nodrošināt ne tikai vietējās demokrātijas, bet arī reģionālās decentralizācijas īstenošanas respektēšanu; Pamatojoties uz Eiropas Padomes lēmumu par Turciju, RK paredz, ka Turcijas valdība, Ministru padome un Asociācijas Padome ierosinās izveidot Turcijas vietējo un reģionālo varas iestāžu un RK Apvienoto konsultatīvo komiteju;

9)

Aktīvi mudina Turciju veikt nepieciešamos pasākumus, lai atrisinātu vēl neizlemtos jautājumus, kuri uzsvērti Eiropas Komisijas rekomendācijā un īpaši tos, kas attiecas uz cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu; atteikšanos no spīdzināšanas un nežēlīgas izturēšanās; visu minoritāšu tiesību un brīvību ievērošanu; visu reliģiju respektēšanu (īpaši jautājumu par visu reliģisko kopienu vienādu juridisko statusu); diskriminācijas un vardarbības pret sievietēm izskaušanu; ILO standartu respektēšanu attiecībā uz bērnu nodarbinātību;

10)

Aicina Turcijas valdību sniegt noteiktu atbalstu atsāktajiem centieniem ANO Ģenerālsekretāra aizbildnībā, lai panāktu Kipras problēmas atrisinājumu atbilstīgi ANO rezolūcijām, acquis communautaire un Eiropas vērtībām un principiem;

11)

Atzīst konkrētās problēmas, kas identificētas Eiropas Komisijas paziņojumā un kuras izriet no Turcijas dalības perspektīvas attiecībā uz kopējās lauksaimniecības politikas, kohēzijas politikas un strādājošo brīvas pārvietošanās piemērošanu;

12)

Uzsver Eiropas Savienības vispārējo mērķi – turpināt politiskās Savienības integrāciju, kas balstīta uz kopējām vērtībām, un īpaši izceļ steidzamo vajadzību radīt nepieciešamos finansu, institucionālos un ekonomiskos priekšnoteikumus, lai veiksmīgi sagatavotu ES tālākai paplašināšanai;

13)

Vērš uzmanību uz Eiropas Komisijas slēdzieniem, kuros tā izklāsta, ka tā “rekomendē sarunu atlikšanu brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību, pamattiesību un tiesiskuma principu, uz kuriem balstās ES, nopietnas un pastāvīgas pārkāpšanas gadījumā” un uzsver Komisijas uzskatu, ka Turcijas iestāšanās sarunas ir “process ar atvērtām beigām, kura iznākums nevar tikt iepriekš garantēts”;

14)

Dod norādījumus savam Prezidentam, gatavojoties Eiropadomes 2004. gada 17. decembra sanāksmei Briselē, šo lēmumu tālāk nosūtīt Eiropas Savienības Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Komisijai un Turcijas parlamentam un valdībai.

22.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 71/55

1.

Plašai ātrdarbīgai savienojamībai, ņemot vērā vienlīdzīgas tiesības, nediskriminējošu un digitālu visu Eiropu aptverošas informācijas infrastruktūras iespēju, jāieņem galvenā vieta visas Eiropas, ES dalībvalstu un visu nākamo Eiropas kandidātvalstu, t. i., to pilsētu un lauku pašvaldību, uzņēmumu un pilsoņu, tuvināšanā;

2.

Ļoti svarīgi ir izveidot efektīvu un modernu informācijas infrastruktūru gan jauniem, gan jau pastāvošiem uzņēmumiem, modernizētiem sabiedriskiem pakalpojumiem;

3.

Vienlīdzīgām informācijas sabiedrības iespējām jābūt ietvertām Eiropas pilsoņu tiesībās attiecībā uz savienojamību un pakalpojumiem neatkarīgi lietotāja tipa, sociālā statusa un atrašanās vietas;

4.

Informācijas infrastruktūra sabiedrībā jāizprot un jāpārvalda tādā pašā veidā, kā tiek izprasta un pārvaldīta ūdens un elektroapgāde,

1.1

apsveic Komisijas veiktās analīzes un secinājumu kodolīgumu un skaidrību paziņojumā “Eiropas ātrdarbīgs pieslēgums: valstu platjoslas stratēģijas”, kas cieši saistīti ar iepriekšējo analīzi un ieteikumiem “Eiropas ātrdarbīgs pieslēgums: jaunākie pilnveidojumi elektronisko sakaru sektorā” (5) un ierosināto darbību “eEiropas 2005 darbības plāns: atjauninājums”;

1.2

atzīst, ka platjoslas priekšrocībām ir galvenā nozīme ekonomikā un sabiedrībā. Pagātnes pieredze attiecībā uz nozīmīgu platjoslas izmantojuma un pielietojuma pieaugumu ir ļoti rosinoša. 2003. gadā platjoslas pieslēgumu skaits ES-15 divkāršojās. Tomēr salīdzinājumā ar eEiropas plānu un tās mērķiem ārpus pilsētu centriem un institūcijām, jo īpaši lauku rajonos un maznodrošinātos vai mazāk labvēlīgu apstākļu rajonos, joprojām vērojama atšķirība;

1.3

ir pārliecināta, ka eEiropas darbības plāna atjaunojums un ES-25 izvērstās ātrdarbīgās valstu platjoslas stratēģijas stimulēs virzību uz vismodernāko, uzticamāko un ātrāko Eiropas informācijas infrastruktūru (EII) administrācijām, uzņēmumiem un pilsoņiem;

1.4

prasa, lai stratēģijas un darbība attiecībā uz informācijas infrastruktūru, īpaši pamata komunikāciju struktūru - platjoslas lielceļiem pilsētu un lauku pašvaldībās – un atbalstošās infrastruktūras ePakalpojumi attīstība būtu visaptveroša, ņemot vērā tehnoloģiskās un komerciālās intereses, un tā jāfinansē ar vietējo, nacionālo un Eiropas sabiedrisko fondu starpniecību tādā pašā veidā kā (nacionālie) ceļi un šosejas vai citas pamata infrastruktūras;

1.5

prasa, lai Komisija turpinātu iesniegt prasības attiecībā uz pasīvo regulatoru pārkāpumiem, kuri nedarbojas efektīvi vai arī nedarbojas saprātīga laika grafika ietvaros, pret dominējošiem tīkliem vai pakalpojumiem, un kuru uzvedība kavē vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu un efektīvu konkurenci informācijas infrastruktūras ietvaros nacionālajā un vietējā līmenī;

1.6

apsveic Eiropas Padomes 2003. gada decembrī apstiprināto Eiropas izaugsmes iniciatīvu, kas izceļ sabiedrisko fondu, ieskaitot struktūrfondus, lietojuma iespēju, lai nodrošinātu visaptverošu platjoslas pieejamību, kā jau tas ierosināts eEiropā 2005 (6). Jaunais digitālais dalījums “Ātras uzsākšanas projekti” paātrinās platjoslas nodrošinājumu mazāk labvēlīgos rajonos, kur nav piemērojams komerciālais pamatojums;

1.7

atbalsta Komisijas ieteikumus Savienības struktūrfondiem elektronisko sakaru atbalstīšanā lauku vai maznodrošinātajos pilsētu apvidos (7);

1.8

prasa, lai Komisijas informācijas sabiedrības un informācijas infrastruktūras politika veicinātu un atbalstītu novatorisku pakalpojumu un procedūru attīstību, kas nomainītu novecojušās tehnoloģijas un ieviestu jaunus konkurētspējīgus un modernus komerciālus un sabiedriskus ePakalpojumus uzņēmumiem, pilsoņiem un administrācijām;

1.9

apsveic Komisijas darbību, adresējot nozīmīgus jautājumus, kas kavē labas pieredzes, tādas kā veiksmīgu pilnveidojumu pārņemšanas procesa tiesiskie aspekti, sistēmu īpašumtiesības un to attiecības ar sabiedrisko konkursu procedūrām un valsts un privāto partnerību īstenošanas procedūras (8), nodošanu tālāk;

1.10

atbalsta vispārējās sabiedrības izglītošanu un rosināšanu uz jaunu pakalpojumu un tehnoloģiju lietošanu; platjosla ir jāizmanto, lai sniegtu jaunus un labākus pakalpojumus cilvēkiem;

1.11

apsveic sabiedrības iejaukšanos Eiropas informācijas infrastruktūras izveidē un attīstībā Eiropas konkurētspējīgas komerciālu un visaptverošu sabiedrisku pakalpojumu bāzes labā. ePakalpojumiem, kas attīstīti ar sabiedrisko fondu palīdzību, būs svarīga papildinoša nozīme komerciālajās investīcijās un privāto iniciatīvu atvieglošanā, kā arī tie sniegs atbalstu ES uzņēmējsabiedrībām to iespējās konkurēt visā pasaulē;

1.12

apsveic to svarīgumu, kādu Eiropas Komisija piešķir jautājumam par drošu informācijas infrastruktūru un Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūras (ENISA) izveidošanu;

1.13

atbalsta platjoslas (pār)definēšanai saskaņā ar plašu informācijas infrastruktūras jēdziena izpratni, kā uzsvērts šajā atzinumā. Attiecīgi vajadzētu atbilstoši noskaidrot, vienkāršot un no jauna definēt, kā arī papildināt jau esošās aktivitātes un programmas (eEiropa, IST, IDA, eTEN,.., un DRM, IPR (9));

1.14

uzskata, ka“platjoslas” definīcija ziņojumā ir labs sākuma punkts, proti: “.. plaša tehnoloģiju amplitūda, kas izveidota, lai atbalstītu novatorisku interaktīvu pakalpojumu sniegšanu, kas apgādāta ar vienmēr pieejamu funkcionalitāti, nodrošinot pietiekamu joslas platuma jaudu, kas izvēršas laikā un pieļauj vienlaicīgu balss un datu pakalpojumu lietojumu”;

1.15

ierosina platjoslas definīcijas papildinājumu kā iespējas sniedzošu infrastruktūru un ātrdarbīgu sakaru tīklu, svarīgu instrumentu, utilītu un mehānismu elementus (EII draiveru pakalpojumu platforma) ePakalpojumu atbalstā tiešsaistes, drošu un uzticamu reālā laika datu apmaiņā;

1.16

atbalsta pievienotās obligātās ātrdarbīga Interneta/platjoslas pieslēguma specifikācijas, tādas kā aizkave un kļūmju novēršana;

1.17

ierosina jaunas iniciatīvas Digitālo iespēju informāciju tehnoloģija (DOIT) uzsākšanu visiem, pievēršot īpašu uzmanību mazāk attīstītajām sfērām, izvēršot informācijas infrastruktūru un atbalstos pašreizējās vai ieviešot jaunas ekonomiskās aktivitātes ar izglītības, popularizēšanas un informācijas infrastruktūras finansēšanas starpniecību;

1.18

rosina vietējās iestādes, rekonstruējot vai būvējot ielas un ceļus, konstruēt un būvēt sakaru kabeļus, pazemes cauruļvadus vai instalēt tos kopā ar citām kabeļu sistēmām un komunālajiem cauruļvadiem (ielu apgaismojums, strāvas kabeļi) kā ilgtermiņa investīciju;

1.19

rosina vietējās varas iestādes un Eiropas Komisiju izvērtēt modeli, kurā viena pati uzņēmējsabiedrība (vai vietējā iestāde vai iestādes) būvē, pārvalda savā īpašumā un uztur informācijas infrastruktūru. Daudzu pakalpojumu sniedzējiem tad būtu iespēja lietot infrastruktūru uz vienlīdzīga pamata. Galvenais šīs stratēģijas mērķis būtu stiprināt izmaksu konkurenci un pakalpojumu sniedzēju kvalitāti, dodot viņiem visiem vienādas, nediskriminējošas iespējas, kā sasniegt savus klientus;

1.20

atbalsta palielinātu konkurenci: dodot iespēju vienkārši un ātri saņemt nepieciešamās licences attiecībā uz infrastruktūras un frekvenču diapazoniem;

1.21

atbalsta standartus un pamata lietojumus (kopēji ePakalpojumi) ar kopējiem (savietojamiem) datu modeļiem un datu atribūtiem, piemēram: GIS, 3D un VR vizualizācijas tehnoloģijas telpiskai plānošanai un reģenerēšanai/Platību, nekustamā īpašuma un komunālās infrastruktūras pārvaldība; piekļuve sadalītām un reģistrētām sabiedriskām datu bāzēm, to atjaunināšana; sabiedriski biroja pakalpojumi mājās vai darba vietā; satiksmes pārvaldība: sastrēgumi, nodevas, biļešu apmaksa ar viedo bezvadu (mobilo) ID;

1.22

atbalsta vēl plašākus EII mērķus attiecībā uz sakariem/savienojamību/caurlaidspēju/ pieejamību/realitāti:

1.23

atbalsta sekojošas Eiropas informācijas infrastruktūras (EII) stratēģijas:

1.24

atbalsta EII pakalpojumu platformu:

1.25

apzinās, ka lielākā daļa tradicionālās “telefonijas” vara vadu komunikāciju kļūst novecojusi vai pakļauta ļoti nopietnai konkurencei (lokālo tīklu konfigurāciju sadalīšana). Valstu valdības neveic nepieciešamo restrukturēšanu un iesaistās diskriminējošā darbībā, kuras sekas ir modernās informācijas infrastruktūras ieviešanas palēnināšana.

2.1

iesaka Komisijai sekmēt noteikumu ieviešanu:

2.2

iesaka Komisijai atbalstīt EII finansēšanu ar sekojošu orientāciju un prioritātēm:

2.3

iesaka Eiropas Komisijai nākamajā dokumentā par ātrdarbīgu sakaru stratēģijām (ES 25, ieskaitot jaunās kandidātvalstis), kas jāizdod 2004. gada oktobrī, uzsvērt visaptverošas un tālu sniedzošas tehnoloģiskās priekšrocības Eiropas informācijas infrastruktūrā.

22.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 71/59

1)

Informācijas un komunikācijas tehnoloģijai pienākas svarīga loma Lisabonas stratēģijas īstenošanā ekonomiskajā un sociālajā jomā kā arī saistībā ar ilgtspējīgu attīstību.

2)

Sociāli un reģionāli izlīdzsvarota Eiropas informācijas sabiedrības izveidošanās ir uzskatāma par augstāko mērķi.

1.1

dala eEiropas darbības plāna vidus termiņa pārskatā paustās raizes saistībā ar digitālo atšķirību ietekmi un apsveic, ka Komisija savā paziņojumā, kas ir šī atzinuma pamatā, padara eiesaistīšanu un sociālo saliedētību, ņemot vērā reģionālo nelīdzsvarotību un digitālo pakalpojumu sniegšanas iespēju, uzlabojot to pieejamību visiem, par prioritāti aktualizētajā darbības plānā.

1.2

uzskata, ka pastāvošās atšķirības platjoslas pakalpojumu pieejā un cenās ir kļuvušas par galveno šķērsli vienlīdzīgai pieejai un dalībai informācijas sabiedrībā un uzskata par svarīgu, ka digitālo atšķirību pārvarēšanas Forums (Digital Divide Forum), kas izveidots, lai nodarbotos ar šo problēmu, uzsāk savu darbu pēc iespējas drīzāk.

1.3

konstatē, ka Komisijas ierosinātie pasākumi digitālajai integrācijai ir derīgi, tomēr apšauba to ietekmi īsā laika periodā. Komiteja uzskata, ka digitālās izslēgšanas novēršanai ir jārūpējas par to, lai pilsoņi nepieciešamos pakalpojumus arī turpmāk varētu saņemt pa tradicionālajiem kanāliem.

1.4

piekrīt Komisijai, ka ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju palīdzību varētu tikt celta produktivitāte un līdzdalības iespējas, tomēr vērš uzmanību uz to, ka tās potenciāls, kas neaprobežojas tikai ar elektronikas pakalpojumu sniegšanu noteiktās nozarēs, bet arī, ņemot vērā Kopienas konkurences noteikumus, ietver arī investīciju veicināšanu apgabalos, kuros pieprasījums nav pietiekami pievilcīgs komerciālajiem investoriem, cita starpā, no iestādēm līdz šim ir lietots minimālā veidā.

1.5

uzskata, ka gan iepriekšējā eEiropas darbības plāna pasākumi, gan arī ierosinātie pasākumi tā aktualizētajā versijā uzsver elektronisko dienestu attīstību. Vienlaikus ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju palīdzību vēlētā iestāžu efektivitātes paaugstināšanās nav panākama bez nozīmīgas to iekšējo darba veidu pārstrukturizēšanas kā arī sadarbības iestāžu starpā.

1.6

atbalsta paziņojumā pausto attēlojumu, ka sākot ar 2005. gadu ES informācijas sabiedrības politika būs horizontāli ciešāk saistīta ar dažādajām Lisabonas stratēģijas jomām, tā līdzās ekonomiskajiem un sabiedriskajiem mērķiem vairāk vērā tiks ņemtas arī attiecības starp informācijas un komunikācijas tehnoloģijām un ilgtspējīgu attīstību.

1.7

apsveic, ka Komisija nekavējoties reaģē uz nepieciešamībām, kas radušās saistībā ar paplašināšanos un piedāvā aktualizētu eEiropas darbības plānu.

1.8

konstatē, ka, saistībā ar paplašināšanos, ar salīdzinošajiem indikatoriem (benchmarking) mērītajās vienības, atšķirības dalībvalstu un īpaši arī reģionu starpā ir palielinājušās. Komiteja apsveic Komisijas ierosinātos pasākumus par informācijas dienesta izveidošanu rezultātu salīdzināšanai.

1.9

cer, ka tur attīstīto tīklu reģionālās un vietējās pašpārvaldes, kuras arī ietver jaunās dalībvalstis, varēs lietot labu pieredžu apmaiņai.

1.10

uzsver Eiropas reģionālo un vietējo pašpārvalžu svarīgo un bieži vien neatkarīgo lomu elektronisko iestāžu dienestu īstenošanā pārvaldes jomā, veselības aprūpē, kultūras, tūrisma ka arī izglītības jomā. Pašpārvaldes arī piedalās reģionālā un vietējā datu pārvades un elektroniskās uzņēmējdarbības saišu attīstībā.

1.11

uzskata, ka bez plašas Eiropas reģionālo un vietējo pašpārvalžu dalības nav īstenojami ierosinātie procesi atklātās koordinācijas pielietošanā, ar kuru ir jāveicina brīvprātīgs un daudzpusīgs pienākums elektronisko dienestu ieviešanā.

2.1

cer, ka Komisija savas politikas precizēšanai par informācijas sabiedrību, publicēs sintēzi starp iepriekšējo eEiropas 2005 darbības plānu un tā aktualizēto variantu.

2.2

iestājas par to, ka platjoslas dienestu pieejas novērošana ir jāuzlabo, vairāk vērā ir jāņem lietotāju dažādās nepieciešamības, jo platjoslas dienesti ar mazāko jaudu nespēj atbilst darbības plānā uzstādītajiem mērķiem par publiskajiem elektroniskajiem pakalpojumiem, īpaši nomaļākajos reģionos.

2.3

uzsver, ka pieeja sabiedriski svarīgiem informācijas un komunikācijas tehnoloģijas dienestiem nevar būt atkarīga tikai no tā, vai to attīstība ir kādas teritorijas privātā sektora interesē vai nē. Iestādēm nepieciešamības gadījumā arī pašām ir jāveic pasākumi, lai lietotājiem nodrošinātu nepieciešamo pieeju šiem pakalpojumiem.

2.4

cer, ka īpaši pie labas pieredzes izplatīšanas, līdzās elektroniskajiem iestāžu pakalpojumiem tiks arī konstatēts, kā ar informācijas un komunikācijas tehnoloģijas pielietošanu var tikt uzlabota tradicionālo pakalpojumu kvalitāte un produktivitāte un ar tehnikas palīdzību samazināta birokrātija.

2.5

atbalsta pan-Eiropas dimensijas iesaistīšanu elektroniskajos iestāžu pakalpojumos, vienlaikus arī uzsver, ka arī citās dalībvalstīs pie uzņēmējiem un pilsoņiem ikdienā nepieciešamo publisko dienestu nodrošināšanas galvenie atbildīgie ir reģionālās un vietējās pašpārvaldes. Tādēļ ir grūti iedomājams kā varētu attīstīties funkcionēt spējīga pan-Eiropas dimensija bez ciešas vietējo un reģionālo pašpārvalžu līdzdalības.

2.6

ierosina veikt tiešu iemeslu izmeklējumu, kādēļ Eiropā elektronisko iestāžu dienestu pakalpojumu izmantošana atrodas zem lietošanā esošā piedāvājuma.

2.7

uzsver nepieciešamību, ka pie nacionālo un reģionālo elektronisko veselības pakalpojumu (eVeselība) plānu attīstības visām iesaistītajām pusēm tiek nodrošināta līdzdalība.

2.8

izsaka cerību, ka darbības plānā prasītā elektronisko mācību starpoperacionalitāte var tikt attīstīta tālāk, izstrādājot kritēriju katalogu elektroniskajām mācībām dažādajiem vispārējās un profesionālās izglītības līmeņiem.

2.9

uzskata par svarīgu, ka Komisija pēc iespējas drīzāk izpēta tirgu vai respektīvi starpoperacionalitāti digitālajiem parakstiem, kas ņem vērā arī iestāžu sertifikātus un īpaši uzsverot pan-Eiropas dienestus.

2.10

prasa, lai Komisija aktīvi rūpējas par to, lai tehniskā vienkāršošana saistība ar digitālajiem parakstiem, īpaši iestādēs, nenoved pie tā, ka to lietošana tiek saistoši noteikta, kaut arī tas pakalpojumu kvalitātei un drošībai nav ne nepieciešams, ne arī derīgs.

2.11

norāda uz to, ka līdzās pakalpojumu lietotājiem domātajam procesam digitālajos parakstos vismaz tikpat svarīgi ir tiktāl attīstīt digitālā paraksta izmantošanu, lai pilsoņi varētu būt pilnīgi droši, ka kāds iestādes vai uzņēmuma paziņojums pilsonim patiešām arī nāk no norādītā sūtītāja.

2.12

atbalsta Komisijas ierosinātos pasākumus par mobilo maksājumu attīstību un uzsver, ka augstais Eiropas mobilo telefonu tirgus līmenis dod iemeslu cerībām, ka maksājumi par mobilajiem ceļiem nākošajos gados būs veicinošs spēks Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanai.

2.13

konstatē, ka Komisijas devums digitālo tiesību pārvaldes attīstībā un iesaistīto pušu iekļaušanā kopīgās apspriedēs ir nepieciešams. Digitālo tiesību īpašnieki tiks iedrošināti vienoties cik tālu var tikt veidota savstarpējā sadarbība.

2.14

apsveic Komisijas plānu izveidot datu banku par MVU labajām pieredzēm elektroniskajā uzņēmējdarbībā un cer, ka arī Eiropas reģionālās un vietējās pašpārvaldes ciešā sadarbībā ar MVU piedalīsies datu bāzes aktīvā izveidošanā un lietošanā

2.15

prasa, lai risinot digitālo atšķirību radītās problēmas, Komisijas ieteikumi par platformas neatkarību attiektos ne tikai uz dažādajiem elektroniskajiem pakalpojumiem, bet arī uz tradicionālajiem pakalpojumu kanāliem.

2.16

uzskata, ka eEiropas informācijas dienestu salīdzinošajiem indikatoriem būtu līdzās dalībvalstu salīdzināšanai jāuzrāda arī reģionu salīdzināšana, jo ievērojamākās atšķirības īpaši pastāv starp reģioniem. Zināšanas par sava reģiona trūkumiem dod iespēju virzīt lēmumpieņemšanas procesu uz to novēršanu.

22.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 71/62