18.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 67/1

I-XIII

1.-13.

1.-3.

4.-6.

7.-10.

11.-13.

14.-22.

14.

15.-16.

17.-18.

19.-22.

23.-36.

34.-36.

37.-39.

40.-42.

40.-42.

43.-64.

43.-57.

46.

47.

48.-51.

52.

53.-56.

57.

58.-64.

59.-61.

62.-63.

64.

65.-76.

65.-69.

70.-74.

75.

76.

77.-78.

79.-87.

I.

Meži un mežu platības 15 Eiropas Savienības dalībvalstīs no to kopējās platības aizņem 136 miljonus hektāru (36 %). Mežsaimniecībā un citās ar mežiem saistītās nozarēs ir nodarbināti 2,6 miljoni iedzīvotāju. Mežiem un mežu platībām ir svarīga nozīme vides aizsardzības jomā, piemēram, floras un faunas saglabāšanā un pārtuksnešošanās novēršanā.

II.

Lai gan līgumos par mežsaimniecību nekas daudz nav teikts, Eiropas Savienība mežsaimniecību atbalsta jau kopš 1964. gada. Padome 1998. gadā pieņēma ES mežsaimniecības stratēģiju (3), kuras pamatā ir divi galvenie principi: a) mežsaimniecībai jābūt ilgtspējīgai (4), b) mežiem ir daudzfunkcionāla (ekoloģiska, tautsaimnieciska un sociāla) loma.

III.

Kopš 2000. gada mežsaimniecības pasākumi, kas grupēti divās darbību kategorijās (apmežošana un citi mežsaimniecības pasākumi), tikuši finansēti no lauku attīstības fondiem. Plānotie ES tēriņi mežsaimniecības jomā laikposmam no 2000. līdz 2006. gadam ir 4,7 miljardi EUR, ko kuriem puse paredzēta lauksaimniecības platību apmežošanai, bet otra puse – citiem mežsaimniecības pasākumiem.

IV.

Palātas revīzijas gaitā tika skatīts, vai mežsaimniecības pasākumi ir balstīti uz mežsaimniecības plāniem vai līdzīgiem instrumentiem, kā minētie pasākumi tikuši plānoti un finansēti, kā tie izpildīti un kāda bijusi to ietekme. Revidenti apmeklēja Komisiju, kā arī galvenās atbalsta saņēmējas dalībvalstis (Spāniju, Portugāli, Itāliju, Īriju un Franciju). Atsevišķi projekti, kurus atlasīja, ņemot vērā to finansiālo nozīmību un raksturīgumu, tika pārbaudīti uz vietām.

V.

ES mežsaimniecības stratēģijā noteikts, ka mežsaimniecības politikas mērķiem (galvenokārt tautsaimnieciskajiem, vides aizsardzības un sociālajiem) vienam otru jāpapildina, taču praksē tie bieži ir pretrunīgi. Tā kā nepastāv vienotas definīcijas jēdzienam “mežs”, tad ir grūti uzraudzīt, cik lielā mērā minētais mērķis tiek sasniegts (sk. 15. līdz 18. punktu).

VI.

Atbildība par ES mežsaimniecības stratēģiju ir dalīta starp Komisiju un dalībvalstīm. Taču nav skaidri definēta atbildība vērtēt, kādā mērā finansētie projekti veicina ES stratēģijas izpildi (sk. 19. līdz 22. punktu).

VII.

Kopš 2000. gada no dalībvalstīm tiek prasīts mežsaimniecības pasākumus balstīt uz valsts vai pašvaldību mežu programmām. Taču tādas programmas ne vienmēr pastāv un, ja pastāv, to saturs ir pārāk neviendabīgs. Tā kā valsts mēroga mežu programmas nepastāvēja, Komisija par ekvivalentu pieņēma lauku attīstības plānus un darbības programmas. Tomēr to novērtēšanu negatīvi ietekmēja Komisijas iekšējā organizācija un laika trūkums. Komisijas rīcībā esošā informācija par mežsaimniecības darbībām dalībvalstīs aizvien vēl ir nepilnīga (sk. 23. līdz 36. punktu).

VIII.

Atbalsts mežsaimniecībai tiek sniegts, izmantojot lauku attīstības programmu instrumentus, bet diemžēl daudz līdzekļu izmantots kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) papildu pasākumiem mežsaimniecības jomā, par kuriem saistības uzņemtas jau agrāk. Tā kā mežsaimniecības jomā līgumu termiņi ir ilgi, tad trūkst iespējas manevrēt: liela daļa pieejamās naudas reāli jau piešķirta KLP papildu pasākumiem (sk. 37. līdz 39. punktu).

IX.

Mežsaimniecības pasākumu īstenošanai ieviestā sistēma ir sarežģīta. Tas rada grūtības kā pārvaldītājām iestādēm, tā atbalsta saņēmējiem (sk. 40. līdz 42. punktu).

X.

Revīzijas gaitā tika atklāti vairāki trūkumi mežsaimniecības pasākumu īstenošanā (sk. 43. līdz 58. punktu un 62. līdz 64. punktu), piemēram:

XI.

Apmežošanai, ko veic pašvaldības, netiek piešķirts atbalsts sēklu koku audzēšanai un jaunaudzēm. Tā kā dažām pašvaldībām trūkst finanšu līdzekļu, pastāv risks, ka ES lielā mērā atbalstīti projekti turpmāko gadu gaitā būs nolemti neveiksmei (sk. 59. līdz 61. punktu).

XII.

Palielināt mežu platības, ar atbalsta palīdzību apmežojot lauksaimniecības zemes, ir dārgi galvenokārt tāpēc, ka 20 gadus jāmaksā kompensācijas par negūtajiem lauksaimniecības ienākumiem. Turklāt rezultāti nav bijuši īpaši labi, un tos varēja sasniegt lētāk (sk. 65. līdz 78. punktu).

XIII.

Vairākus atbalsta struktūras aspektus vajadzētu pārskatīt. Jo īpaši Komisijai vajadzētu apsvērt, kā apmežošanas pasākumus padarīt mērķtiecīgākus, samazinot ES budžeta izmaksas un ņemot vērā izmaiņas sabiedrības vajadzībās un Kopienas likumdošanas uzsvaru uz videi labvēlīgām darbībām (sk. 79. līdz 87. punktu).

1.

Meži un mežu platības 15 Eiropas Savienības dalībvalstīs no to kopējās platības aizņem 136 miljonus hektāru (5), kas ir aptuveni 36 % no ES kopējās zemes platības. Meži veicina tūrismu un tiek uzskatīti par nozīmīgu Eiropas dabas komponentu, kuros mājo daudz vērtīgu zīdītāju, putnu un rāpuļu sugu. Tie pasargā no pārtuksnešošanās un plūdiem un kalpo kā vējlauzēji.

2.

Mežiem ir vērā ņemama sociāli ekonomiska nozīme. Aptuveni 65 % no mežiem ES ir gandrīz 12 miljonu īpašnieku privātīpašums. Tomēr īpašumtiesību struktūra dažādās Eiropas Savienības valstīs ievērojami atšķiras. Grieķijā un Īrijā valstij pieder aptuveni divas trešdaļas no mežu zemes. Beļģijā, Francijā, Vācijā, Itālijā, Luksemburgā un Spānijā galvenie mežu īpašnieki ir vietējās pašvaldības, un Ziemeļvalstīs dominē privātīpašums. Ekonomikas izteiksmē 15 Eiropas Savienības dalībvalstis ir pasaules otrais lielākais papīra un zāģmateriālu ražotājs un trešais lielākais mežu produkcijas eksportētājs. Uz mežizstrādi balstītas rūpniecības produkcijas vērtība ir gandrīz 300 miljardi EUR, kas veido 10 % no kopējās ES saražotās produkcijas vērtības (5).

3.

Mežu nozare ir nozīmīgs darba devējs, jo īpaši ES lauku rajonos. Saskaņā ar Komisijas aplēsēm (6), nozarē ir tieši nodarbināti 2,6 miljoni cilvēku.

4.

ES ir sniegusi atbalstu mežsaimniecībai kopš 1964. gada. Vairāk nekā 30 gadus šo atbalstu veidoja meža struktūru uzlabošanas pasākumi un kopš 1992. gada – lauksaimniecības platību apmežošana. Jauns impulss tika dots 1998. gada 15. decembrī, kad Padome pieņēma Rezolūciju (7), ar ko noteica ES mežsaimniecības stratēģiju.

5.

Stratēģija nosaka pamatu rīcībai mežsaimniecības jomā, radot perspektīvu mežu integrācijai citu nozaru politikā un rosinot visas ieinteresētās puses līdzdarboties un rīkoties caurskatāmi (8). Tā balstīta uz starptautiskām saistībām, ko iepriekš uzņēmusies Kopiena un dalībvalstis, un tā jāpiemēro ar valsts vai reģionālo mežsaimniecības plānu palīdzību.

6.

Stratēģiju nosaka divi vadošie principi:

7.

Laikposmā no 1992. līdz 1999. gadam aptuveni 1 500 miljoni EUR tika iztērēti lauksaimniecības platību apmežošanai. Laikposmam no 2000. līdz 2006. gadam plānotais ES ieguldījums ir 2 387 miljoni EUR apmežošanas pasākumiem un 2 420 miljoni EUR citiem mežsaimniecības pasākumiem (10) (sk. tabulu).

8.

No 2000. gada izdevumi mežsaimniecības nozarei kļuva par lauku attīstības atbalsta sastāvdaļu, pieņemot Regulu (EK) Nr. 1257/1999 (11). Šis atbalsts ir paredzēts, lai jo īpaši veicinātu vienu vai vairāku šādu mērķi sasniegšanu (29. pants):

Tika formulēti divi konkrēti rīcības veidi:

9.

ES finansiālo atbalstu lauksaimniecības platību apmežošanai pilnībā nodrošina ELVGF Garantijas nodaļa. “Citu” platību apmežošanu finansē ELVGF Virzības nodaļa, ja tā tiek veikta reģionos, kas struktūrfondu vajadzībām klasificējas kā “1. mērķis” (14), un ELVGF Garantijas nodaļa – ja apmežošana tiek veikta citur.

10.

Skaitļi 1. tabulā parāda atšķirīgu pieeju, kuru dalībvalstis pieņēmušas stratēģijas īstenošanai. Ziemeļu ES valstīs (Zviedrijā un Somijā) meži jau klāj nozīmīgas platības, un tās neīsteno īpašu apmežošanas politiku, dodot priekšroku citām lauku attīstības prioritātēm. Vislielākie izdevumi ir Spānijā, Itālijā un Portugālē, kuras ne tikai pakļautas nopietnam mežu bojājuma riskam ugunsgrēku un sausuma dēļ, bet arī veicina apmežošanas pasākumus saimniecisku, sociālu un ekoloģisku apsvērumu dēļ.

11.

Iepriekš veicot lauksaimniecības platību apmežošanas revīziju (15), Palāta nonāca pie secinājuma, ka dalībvalstis nebija pienācīgi veikušas ietekmes analīzi un novērtējumu, kā arī izpildes pārraudzību.

12.

Šī revīzija aptvēra mežsaimniecības pasākumus Lauku attīstības regulas ietvaros, kas izklāstīti iepriekš 8. punktā (16). Palātas revīzijas galvenais mērķis bija noskaidrot:

13.

Revidenti apmeklēja Komisiju (Lauksaimniecības ģenerāldirektorātu), kur pārbaudīja informāciju par stratēģijas īstenošanu. Revīzija tika veikta arī galvenajās saņēmējās dalībvalstīs (Spānijā, Portugālē, Itālijā, Īrijā un Francijā), lai pārbaudītu mežsaimniecības pasākumu un projektu pārvaldību valsts, reģionālo un pašvaldību iestāžu līmenī. 34 projekti, kas tika atlasīti, pamatojoties uz to finansiālo nozīmību un pasākumiem, kuri tiem raksturīgi, tika pārbaudīti uz vietas.

14.

Eiropas Kopienas dibināšanas līgums neparedz noteikumus kopējai mežsaimniecības politikai, un arī EK līguma panti, kuri attiecas uz kopējo lauksaimniecības politiku, nenosaka tirgus noteikumus mežsaimniecības produkcijai, tādai kā kokmateriāli. Tā vietā Kopienas darbība mežsaimniecības jomā veikta, piemērojot EK līguma noteikumus, kuri attiecas uz citu nozaru politiku (17).

Pārskats apkopotā veidā par galvenajiem iepriekš paveiktajiem mežsaimniecības pasākumiem ir sniegts I pielikumā.

15.

Ilgtspējības koncepcija ir izstrādāta starptautiskās konferencēs un galvenokārt saistīta ar politisku apņemšanos. Konferences 1993. gadā Helsinkos un 1998. gadā Lisabonā precīzāk definēja ilgtspējīgas mežu pārvaldības koncepciju, sastādot uzraudzības indikatoru sarakstu. Tomēr šī koncepcija ir neskaidra, jo balstās uz tādu mērķu (galvenokārt tautsaimniecisku, vides un sociālu) un nolūku (piem., bioloģiskā dažādība un produktivitātes aizsardzību) apvienošanu, kas var būt pretrunīgi savā starpā.

16.

Šķiet, īpaši grūti bijis nodrošināt pareizu līdzsvaru starp tautsaimniecības, vides un sociāliem mērķiem. Ieinteresētās puses šo līdzsvaru nosaka atšķirīgi, atkarībā no pašu interesēm, un to starpā pastāv konflikti. Vienā no apmeklētajām dalībvalstīm vides NVO asi kritizēja attiecīgo šīs valsts politiku, apgalvojot, ka tajā pārmērīgi liels uzsvars tiek likts uz tautsaimniecības aspektiem, pienācīgi nerēķinoties ar vajadzību saglabāt bioloģisko dažādību. Citas dalībvalstis maz uzmanības veltīja mežu sociālajiem aspektiem. Dažādu ilgtspējības komponentu skaidrojums ir sniegts diagrammā.

17.

Dalībvalstis nelieto konsekventu mežu zemes platību definīciju. Pastāv starptautiski formulēta definīcija (jo īpaši ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas – FAO – definīcija (18)), taču tā netiek vienādi piemērota visās dalībvalstīs, kā tas uzsvērts Eiropas Komisijas sagatavotajā ziņojumā (19).

18.

Pārskatu par to, cik dažādi dalībvalstis definē jēdzienu “mežs”, sniedz II pielikums. Piemēram, ja piemērotu Īrijā lietoto mežu platības definīciju, ES mežu kopējā platība būtu aptuveni par 5 % mazāka, turpretim, ja piemērotu Luksemburgā lietoto definīciju, mežu platība būtu par aptuveni 3 % (20) lielāka. ES atbalsta mežiem viens no mērķiem ir mežu zemes paplašināšana, taču grūti uzraudzīt to, cik lielā mērā šis mērķis tiek sasniegts, jo trūkst vispārīgi pielietotas definīcijas.

19.

ES mežsaimniecības stratēģijas pārvaldību kopīgi nodrošina Komisija un dalībvalstis. Atšķirīgie pienākumi saistībā ar stratēģijas īstenošanu saskaņā ar lauku attīstības regulu ir šādi:

20.

Tādējādi dalībvalstīs jānodrošina mežsaimniecības pasākumu atbilstība Regulas (EK) Nr. 1257/1999 prasībām, par ko ir finansiāli atbildīga Komisija (22), kurai tostarp jāizvērtē, cik šie pasākumi ir racionāli (efektīvi, lietderīgi, ekonomiski), turpretim dalībvalstis ir atbildīgas par valsts programmu izstrādi un ieviešanu šādu pasākumu izpildei (23).

21.

Revīzijas gaitā tika konstatēts, ka ne Komisija, ne dalībvalstis neuzņēmās atbildību par to, lai tiek izvērtēts projektu ieguldījums ES mežsaimniecības stratēģijas īstenošanā. Turklāt valsts pārvaldes iestādes sistemātiski neizvērtēja, vai projekti, kas apstiprināti ES finansējuma saņemšanai, ir atbilstīgi stratēģijai un tās mērķiem.

22.

Pienākumu un atbildības sadalījums starp Komisiju un dalībvalstīm saistībā ar stratēģijas īstenošanu jāprecizē ne tikai tādēļ, lai kopumā stiprinātu efektīvu pārvaldību, bet arī lai nodrošinātu maksimālu ES finansējuma ietekmi mežsaimniecībā. Tas turklāt palīdzēs Komisijai pilnībā nodrošināt atbilstību tiesību aktu prasībām, kas piemērojami finanšu atbildībai par budžeta izpildi.

23.

Kā norādīts 19.a) apakšpunktā un kā noteikts pamatregulā par atbalstu lauku attīstībai (24), no 1999. gada mežsaimniecības pasākumi lauku attīstībai dalībvalstīm jāīsteno, pamatojoties uz valsts vai pašvaldību mežu programmām vai līdzīgiem instrumentiem.

24.

Veicot Komisijas līdzfinansētu pētījumu (25) nolūkā sniegt politikas veidotājiem uzlabotus līdzekļus valsts mežu programmu izstrādei un īstenošanai, tika pārbaudīts, vai dalībvalstīs pastāv šādas programmas. Atklājās, ka šādu programmu pieejamība un saturs ievērojami atšķīrās. Pētījuma gaitā novērots, ka līdz pat 2001. gadam dažās dalībvalstīs šādu programmu nebija, citās tās tika izstrādātas un tikai nedaudzas šādas programmas jau īstenoja.

25.

Patiesi, tikai 2003. gada aprīlī tika pieņemts lēmums par kopēju pieeju valsts mežu programmu principu definēšanai (26).

26.

Galvenās pētījumā izvirzītās problēmas bija šādas: mežu programmas tiek izstrādātas lēni, tās tiek neskaidri formulētas un, pat ja tās ir pieejamas, to izpilde ir sadrumstalota. Pētījumā tika konstatēts, šādas situācijas iemesli tostarp ir liels darbojošos personu skaits un tas, ka ilgtspējības koncepcija ir neskaidra.

27.

Ja mežsaimniecības programmas nav pieejamas, Regulā paredzēts, ka atbalstu mežsaimniecībai var sniegt, pamatojoties uz līdzvērtīgiem instrumentiem (27). Regula skaidri nosaka, ka instrumentam jābūt līdzvērtīgam un tādējādi jāveido un jāpamato saikne starp ES mežsaimniecības stratēģiju un valstu mežsaimniecības pasākumiem, ko līdzfinansē ES. Komisija ir atzinusi lauku attīstības plānus (LAP) un rīcības programmas (RP) par mežsaimniecības programmām līdzvērtīgiem instrumentiem.

28.

Tomēr LAP veido saikni starp dažādiem lauku attīstības pasākumiem, lai īstenotu lauku attīstības politiku. Parasti tie nav vērsti uz mežsaimniecības, bet gan uz citām lauksaimniecības prioritātēm, kuras patiešām absorbē finanšu resursu lielāko daļu. Kaut gan mežsaimniecības programmās galvenā uzmanība tiek pievērsta ar mežiem saistītām prioritātēm, tostarp stratēģijas īstenošanai, mežsaimniecības pasākumiem, kas izklāstīti LAP, ir mazāk nozīmīgi, salīdzinot ar KLP otrā pīlāra pasākumiem, kas vairāk orientēti uz lauksaimniecību.

29.

Turklāt līdzvērīgu instrumentu novērtējumu, ko veica Komisija, ietekmēja gan laika ierobežojumi, gan turpmāk izklāstītā iekšējā organizācija.

30.

Saskaņā ar tiesību aktiem (28), valstu iestādēm līdz 1999. gada beigām bija jāiesniedz Komisijai gan LAP, gan RP. Plānošanas periods sākās 2000. gada 1. janvārī. 1999. gada beigās un 2000. gada sākumā Komisijai bija jāveic ārkārtīgi liels darba apjoms, un Komisijas struktūrvienībām vairākus mēnešus nācās izvērtēt lielu dokumentu apjomu ļoti īsā laikposmā (29).

31.

Pirms plāni tika apstiprināti, bieži vien risinājās ilgstošas diskusijas un pārrunas starp Komisiju un valstu iestādēm. Mežsaimniecības pasākumi bija tikai viens no diskusiju tematiem, kam sekoja neskaitāmi grozījumi. Vairumam dalībvalstu saskaņošanas process ilga vairāk nekā gadu, un programmas un plāni tika apstiprināti tikai 2001. gadā.

32.

Viens no šādas situācijas iemesliem ir tas, ka Komisijas uzdevumā LAP un RP saskaņo – un tādējādi apstiprina mežsaimniecības pasākumus – daudzi dažādi ĢD un struktūrvienības (30). Lauksaimniecības ĢD bija atbildīgs par LAP analīzi. Vienlaikus RP saskaņošana bijs galvenokārt Reģionālās politikas ĢD vispārējs pienākums. Kopskaitā vairāk nekā astoņas Lauksaimniecības ĢD struktūrvienības un septiņas citu ĢD (piem., Vides, Enerģētikas un transporta, Veselības un patērētāju aizsardzības) struktūrvienības piedalās ar mežsaimniecību saistītu jautājumu risināšanā. Pienākumu sadalījums jautājumu risināšanai mežsaimniecības jomā starp šīm Komisijas nodaļām apdraud saskaņotību un sarežģī lēmumu pieņemšanu.

33.

Šo jautājumu jau 1997. gadā izvirzīja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (31), kura savā atzinumā raksta: “Atbildību par galveno ES likumu un noteikumu izstrādi un piemērošanu mežsaimniecības jomā dala atšķirīgi Eiropas Komisijas ģenerāldirektorāti. Tas apgrūtina mežsaimniecības politikas mērķu saskaņotu pārvaldību.”

34.

Lai novērtētu ES finansēto mežsaimniecības pasākumu saskaņotību, Komisijai vajadzīga informācija par tiem dalībvalstu mežsaimniecības pasākumiem, kas netiek finansēti no ES budžeta. Tomēr laikā, kad tika izstrādāta un pieņemta Regula (EK) Nr. 1257/1999, Komisijai šī informācija nebija pieejama un nav pieejama vēl joprojām. Saskaņā ar Komisijas teikto dalībvalstis pašas nav veikušas dažādo mežsaimniecības pasākumu uzskaiti.

35.

Komisija jāinformē par valsts atbalstu mežsaimniecības (un citās) nozarēs, un par mežsaimniecību atbildīgā struktūrvienība Lauksaimniecības ĢD saņem dalībvalstu sniegtās informācijas dokumenta kopiju. Tomēr šādu atbalstu uzskaite netiek veikta.

36.

ES finansētā pētniecības projekta (ko koordinē Eiropas Mežsaimniecības institūts) mērķis ir iegūt ticamāku informāciju par valsts finansējumu mežu nozarei, un 2004. gadā laikā jābūt pieejamiem pirmajiem rezultātiem. Šādai pamatinformācijai par pašreizējiem finanšu instrumentiem un to ietekmi jākļūst par būtisku priekšnoteikumu jebkura papildu ES finansējuma uzsākšanai.

37.

Lauku attīstības plānošanu kavē liels līdzekļu izlietojums ar KLP saistītiem mežsaimniecības pasākumiem, kuru izpilde uzsākta iepriekš. Mežsaimniecības līgumu ilgstošā darbības perioda dēļ manevrēšanas iespējas ir niecīgas: lielākā daļa pieejamās naudas praktiski jau piešķirta ar KLP saistītiem pasākumiem, kā izklāstīts turpmāk.

38.

Apmežošanas līgumiem, kas noslēgti līdz 2000. gadam (kad pasākums tika finansēts kā papildu pasākums saistībā ar KLP reformu) un kuru maksimālais termiņš ir 20 gadi, ir piešķirti ievērojami līdzekļi apmežošanas pasākuma īstenošanai lauku attīstībā. Patiešām, laikposmā no 2000. līdz 2002. gadam vairums līdzekļu, kas tika piešķirti apmežošanai 2000.-2006. gada plānošanas periodā, tika iztērēti iepriekšējo līgumu izpildei papildu pasākumu veidā. Tādējādi, lai gan jaunajā plānošanas periodā ir noteiktas ievērojami stingrākas prasības vides jomā, vēl nav manāmi papildu ieguvumi vides jomā, jo kopumā vairumam izlietoto līdzekļu piemērojamas mazāk stingras prasības, ko paredz līdz 2000. gadam noslēgtie līgumi.

39.

Pašreizējā plānošanas perioda septiņi gadi nav piemērots laikposms apmežošanas līgumiem, kas var un bieži arī ilgst 20 gadus. Jo īpaši saņēmēja tiesības uz ikgadēju piemaksu par katru hektāru, lai segtu šķietami negūtus ienākumus pat 20 gadus, krietni vien pārsniedz programmām atvēlētos finanšu resursus.

40.

Kā norādīts 5. punktā, finansēšanas noteikumi ir sarežģīti. Prasība pārvaldītājām iestādēm izmantot divus noteikumu kopumus ir iespaidīgs un nevajadzīgs apgrūtinājums. Izpildes pārbaudes, kas jāveic dalībvalstīm, atšķiras atkarībā no tā, vai attiecīgās darbības finansē ELVGF Garantijas nodaļa vai Virzības nodaļa (32). Šī sistēmu divējādība mazina to skaidrību un efektivitāti. Zalcburgas konferencē par lauku attīstību šo nodrošinājuma sistēmu kritizēja vairākas ieinteresētās puses (33).

41.

Vairākas reizes ir grozīts tiesiskais regulējums. Pēdējo reizi dažādi grozījumi tika ieviesti 2003. gadā, no kuriem divi ir īpaši nozīmīgi. Atkārtoti tika atļauts piemērot vienības standarta izmaksas, lai noteiktu izmaksas konkrētiem ieguldījumiem mežsaimniecības jomā, turpretim iepriekš bija jāiesniedz faktūrrēķini vai līdzvērtīgi dokumenti, lai attaisnotu izdevumus. Turklāt sankciju sistēma, kas balstījās uz IAKS prasībām (34), platībatkarīgiem maksājumiem ar atpakaļēju spēku vairs netiek piemērota kopš 2000. gada 1. janvāra. Tādējādi nav skaidrs, kuras sankcijas jāpiemēro gadījumā, ja deklarētā platība atšķiras no tās, kas konstatēta pārbaudes laikā.

42.

Tikpat sarežģīta šī sistēma ir atbalsta saņēmējam. Lai iegūtu atbalstu, saņēmējiem jāiesniedz aptuveni 22 dokumenti. Laiks, kas atvēlēts informācijas iesniegšanai, ir īss, un uzdevumu vēl grūtāku padara tas, ka pieteikuma iesniegšanas termiņš ne vienmēr ir iepriekš zināms. Tā rezultātā visās apmeklētajās dalībvalstīs pieteikumus saņēmēju vārdā parasti iesniedz specializētas aģentūras vai konsultanti, tādējādi palielinot administratīvo nastu (Itālijā, Īrijā, Spānijā, Portugālē, Francijā).

43.

Laikposmā no 1992. līdz 1999. gadam lauksaimniecības platību apmežošanu reglamentēja Regula (EEK) Nr. 2080/92. Tas bija ar KLP saistīts pasākums, obligāts dalībvalstīm, nolūkā veicināt lauksaimniecības platību alternatīvu izmantošanu un sekmēt ar mežsaimniecību saistītu darbību lauku saimniecībās.

44.

Laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam lauksaimniecības platību apmežošana, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 1257/1999 31. pantā, ir lauksaimniecībai izmantojamas zemes pārveidošana par mežu vai mežu zemi. Apmežošanas mērķis ir sekmēt mežu zemes platību paplašināšanu ar nosacījumu, ka tas notiek atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1257/1999 (sk. 8. punktu). Atbalsts tiek piešķirts ar noteikumu, ka šādi meža stādījumi ir pieskaņoti vietējiem apstākļiem un ir saderīgi ar vidi. Ja lauksaimniecisko darbību veic regulāri, tad lauksaimniecības zemi, par ko ir tiesības uz apmežošanas atbalstu, nosaka dalībvalsts un iekļauj jo īpaši aramzemi, zālaugu platības, pastāvīgās ganības un daudzgadīgajām kultūrām izmantoto zemi (Regula (EK) Nr. 445/2002, 26. pants).

45.

Tā rezultātā lauksaimniecības platību apmežošanas mērķi veicināt lauksaimniecības platību alternatīvu izmantošanu saistībā ar Regulas (EEK) Nr. 2080/92 nomainīja mērķis sekmēt mežu zemes platību paplašināšanu ar nosacījumu, ka tas notiek atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1257/1999. Turklāt apmežošana šobrīd ir iekļauta LAP, kam dalībvalstis nosaka pašas savus pārvaldības, izpildes un kontroles kritērijus. Apmežošana vairs nav obligats pasākums.

46.

Tika ievērots, ka atšķirīgi tiek skaidrots tas, kurām platībām jāpiešķir prioritāte apmežošanas pasākumu īstenošanai videi labvēlīgā veidā. Atsevišķas valstis piešķīra prioritāti zemas kvalitātes platībām ar zemu vērtību klajos uzkalnos, lai cīnītos pret eroziju (Spānijā), tādējādi ņemot vērā vides vajadzības, taču ne vienmēr nodrošinot atbilstību prasībai, ka tai jābūt lauksaimniecības zemei. Citās valstīs (Itālijā, Portugālē), kurās tika konstatēti līdzīgi klimatiskie apstākļi un vides vajadzības, tika novērots, ka par mežiem tiek pārveidotas augstas kvalitātes platības ar augstu vērtību. Nebija noteikti skaidri rīcības mērķi, ne arī izstrādātas vadlīnijas tam, kā noteikt prioritāti apmežošanai, lai to pieskaņotu stratēģijai, jo īpaši tai daļai, kura attiecas uz vidi. Trijās no piecām apmeklētajām dalībvalstīm netika veiktas sistemātiskas pārbaudes pirms projektu apstiprināšanas, lai novērtētu to saderību ar vidi (Spānijā, Portugālē, Francijā), un vienā dalībvalstī (Īrijā), neskatoties uz to, ka tas bija paredzēts procedūrās, tika konstatēts, ka viens no apsekotajiem projektiem netika iepriekš saskaņots.

47.

Vairumam pasākumu iesniegto projekta pieteikumu skaits pārsniedza pieejamos līdzekļus. Līdz ar to bija jāizvēlas, kurus no pieņemamiem projektiem finansēt. Neraugoties uz to, ka Komisija izstrādājusi Vadlīniju dokumentu (35), tika konstatēti vairāki trūkumi projektu atlases procedūrā: bieži trūkst skaidru, caurskatāmu un objektīvu kritēriju atšķirīgo projekta pieteikumu prioritātes noteikšanai un atlasei (Itālijā, Spānijā, Portugālē, Francijā). Bieži tika piemērots princips, “kas pirmais brauc, tas pirmais maļ” (36). Dažkārt atlases procedūras netika pienācīgi dokumentētas. Nebija izveidota atbilstīga informācijas sistēma, lai uzskaitītu noraidītos vai izslēgtos pieteikumus (Itālijā, Portugālē).

48.

Mežsaimniecības pasākuma svarīga iezīme ir tā, ka kvalificēties var tikai tās platības, kas iepriekš izmantotas lauksaimniecības vajadzībām. Tas, kā zeme izmantota iepriekš, tāpat nosaka kompensācijas apmēru par negūtiem ienākumiem, kas ir lielāka gadījumā, ja tā ir jau iepriekš vairākkārt izmantota zeme. Tādējādi ir ārkārtīgi svarīgi, lai būtu izveidotas uzticamas sistēmas, ar kuru palīdzību varētu pārbaudīt, vai kompensācijas apjoma pamatojumam sniegtā informācija ir patiesa (37).

49.

Veicot revīziju, tika novērots, ka vairumā gadījumu sniegtā informācija izriet no pretendenta paša deklarācijas. Vairumā gadījumu tika deklarēts, ka iepriekš ir audzētas kultūras, piem., kvieši, par kurām iespējams saņemt augstāko kompensācijas likmi. Tomēr pārvaldes iestādes nepiemēroja atbilstīgas procedūras, lai pārbaudītu šādas deklarācijas ticamību. Jo īpaši netika sistemātiski pārbaudīts, kura kultūra tika deklarēta iepriekšējos gados IAKS (38) sistēmā (Itālijā, Īrijā, Spānijā, Portugālē). Atsevišķas pārvaldītajas iestādes pieņēma kadastra informāciju (daļēji novecojušu) kā deklarāciju pamatojumu (Spānijā, Īrijā). Citas pārvaldes iestādes pārbaudīja pretendentu pašu deklarācijas ticamību, pirms ieguldījumu apstiprināšanas veicot nepieteiktas pārbaudes uz vietas (Itālijā, Īrijā). Tomēr šie apmeklējumi, lai arī noderīgi, ne vienmēr ļāva identificēt tieši to kultūru, kas iepriekš audzēta attiecīgajā platībā.

50.

Dažos gadījumos tika piešķirta augsta ienākumu kompensācijas likme, lai gan blakus atradās zemas kvalitātes platības un apmeklējuma laikā tās tika izmantotas ka aitu ganības (Īrijā). Citos gadījumos tika novērots, ka pastāv strīdīgs zemes iepriekšējas izmantošanas novērtējums (Spānijā), jo zemes platība jau daudzus gadus bijusi pamesta.

51.

Veicot revīziju, tika novērots, ka ievērojami atšķiras pārskata periods, ko dalībvalstis piemēro, lai pamatotu platības klasificēšanu par lauksaimniecībai izmantojamu zemi. Vienā dalībvalstī (Spānijā) bija noteikts piecas reizes ilgāks periods nekā tas, ko piemēroja citas apmeklētās dalībvalstis (divu gadu vietā 10 gadi). Tik ilgstošs periods padara zemes iepriekšējas izmantošanas pārbaudi vēl sarežģītāku un liek apšaubīt lauksaimniecības platību patiesu izmantošanu. Revidenti konstatēja strīdīgus gadījumus, kuros platības bija apstiprinātas kā tādas, kas agrāk izmantotas lauksaimniecības vajadzībām. Acīmredzami vajadzīga saskaņota pieeja, un Komisijai jāizstrādā tās vadlīnijas.

52.

Summa, kas par hektāru jāmaksā kā kompensācija par negūtiem ienākumiem ne ilgāk kā 20 gadus, ir noteikta LAP. Tiesiskais pamats (Regula (EK) Nr. 1257/1999) neparedz, ka dalībvalstīm vajadzētu pamatot šo summu aprēķinu, ko ietver piedāvātais plāns, turpretim agrovides pasākumiem tike piemērota šāda prasība. Šo jautājumu Palāta jau iepriekš ir skatījusi (39). Dalībvalstīs veiktās revīzijas gaitā tika konstatēts, ka kompensācijai par negūtiem ienākumiem aprēķinātās summas nepārsniedza Regulā noteiktos ierobežojumus. Tomēr gandrīz visās apmeklētajās dalībvalstīs netika iesniegti dokumenti, kas pietiekami pamatotu negūtos ienākumus, par kuriem LAP noteikta attiecīga kompensācija (Itālija, Īrija, Spānija, Portugāle). Šī pamatinformācija jāiesniedz Komisijai, kurai tā jāpārbauda.

53.

Vēl viens aspekts, kas raksturo par negūtiem ienākumiem piešķiramu kompensāciju, ir šāds: ja uzņēmējs ir lauksaimnieks, viņām tiek piešķirta lielāka kompensācija. Dažādās dalībvalstīs, tāpat kā Regulā (EEK) Nr. 2080/92 un Regulā (EK) Nr. 1257/1999, ir noteikti atšķirīgi kritēriji, pēc kuriem uzņēmējs tiek definēts par “lauksaimnieku”. Parasti kritēriji, ko piemēro, ir paļaušanās uz lauksaimniecībā nostrādāto laikposmu un tādējādi gūtiem ienākumiem.

54.

Revīzijā tika konstatēts, ka ir ļoti grūti pārbaudīt, vai uzņēmējs patiešām ir lauksaimnieks. Parasti nav pārbaudāms jo īpaši procentuālais laika patēriņš, kas veltīts lauksaimnieciskai darbībai. Tādējādi atkārtoti nākas konstatēt, ka lauksaimnieka statuss tiek piešķirts, paļaujoties uz paša uzņēmēja deklarāciju, ar ko viņš apliecina atbilstību noteiktajiem kritērijiem (Itālijā, Īrijā, Portugālē).

55.

Revīzijā tika konstatēti strīdīgi gadījumi, kuros uzņēmēji bija saņēmuši kompensāciju kā lauksaimnieki. Šādu kompensāciju, ko bija apstiprinājusi kompetenta valsts iestāde, tostarp bija saņēmis kāds uzņēmējs par zemi, ko viņš bija nopircis, apsaimniekojot citu zemesgabalu. Viņš tika uzskatīts par lauksaimnieku, pateicoties darbībai, ko veica citā zemes platībā, un līdz ar to saņēma kompensāciju par negūtiem ienākumiem par zemi, ko tikko bija iegādājies, lai gan pats to pirms tam nekad nebija apsaimniekojis (40).

56.

Pirms tika pieņemta Regula (EK) Nr. 1257/1999, Komisija zināja par grūtībām, ko radīja lauksaimnieku nošķiršana no pārējiem uzņēmējiem, īstenojot šo pasākumu praksē. Savā 1997. gada ziņojumā (41) Parlamentam un Padomei par Regulas (EEK) Nr. 2080/92 piemērošanu Komisija apgalvoja, ka “saistībā ar piemaksu par negūtiem ienākumiem (…) atšķirīgs atbalsta lielums, kas tiek izmaksāts atkarībā no tā, vai uzņēmējs ir vai nav lauksaimnieks, kura pamatnodarbošanās ir lauksaimniecība, (…) apgrūtina dalībvalstu kompetento iestāžu darbu (…)”. Tomēr Komisija, šķiet, nav veikusi šī jautājuma plānveida pārbaudi, izstrādājot vadlīnijas, un nav veikti korektīvi pasākumi.

57.

Dalībvalstīm ir jāorganizē pārbaudes uz vietas, lai pārliecinātos par maksājumu likumību (42). Šajā ziņā tika novēroti vairāki trūkumi:

58.

Citi mežsaimniecības pasākumi aptver daudz dažādas darbības un intervenci, un tie ir noteikti Regulā (EK) Nr. 1257/1999, 30. un 32. pantā. Tie attiecas galvenokārt uz ieguldījumiem mežsaimniecībā, taču ietver tādu platību apmežošanu, kas nav lauksaimniecībā izmantojamas zemes. Daži no tiem vērsti uz to, lai saglabātu un vairotu mežu ekoloģisko līdzsvaru tur, kur šo mežu aizsargājošā un ekoloģiskā funkcija ir sabiedriski nozīmīga. Citu pasākumu mērķis ir novērst ugunsgrēkus un citas dabas stihijas un cīnīties pret eroziju.

59.

Pamatregulā ir noteikts (43), ka atbalstu mežsaimniecībai var piešķirt tikai par mežiem un platībām, kas pieder privātīpašniekiem vai pašvaldībām. Atbalstu var saņemt arī šo divu īpašnieku kategoriju apvienības.

60.

Zeme un meži, kas pieder citām valsts vai reģionālā līmeņa iestādēm (kas nav vietējās pašvaldības), nevar pretendēt uz atbalsta saņemšanu. Revīzijas gaitā vairākas pārvaldītājas iestādes šo noteikumu kritizēja, argumentējot, ka tādējādi netiek veicinātas darbības, kam ir nozīmīga ekoloģiska vērtība (Itālijā, Spānijā). Vienā dalībvalstī (Īrijā) valstij daļēji piederoša iestāde, kas prima facie nebija tiesīga pretendēt, bija saņēmusi šīs subsīdijas. Pamatregulas grozījumi (44) šobrīd ļauj veikt ieguldījumus valsts mežos nolūkā uzlabot to ekoloģisko vai sociālo vērtību (30. panta 1. punkta otrais ievilkums). Tomēr spēkā paliek nosacījums, atbilstoši kuram valstij piederošas zemes (izņemot pašvaldību zemes) nav tiesīgas pretendēt uz atbalstu apmežošanas pasākumu īstenošanai.

61.

Pašreizējās atbalsta sistēmas ietvaros pašvaldību īstenotiem apmežošanas pasākumiem netiek piešķirts uzturēšanas atbalsts. Pašvaldības paziņoja, ka tām, iespējams, pietrūks līdzekļu, lai nodrošinātu sējeņu un jaunaudžu pareizu aprūpi un uzturēšanu. Tādējādi turpmākajos gados ir nopietni apdraudēta to projektu dzīvotspēja, kuros ieguldīti ievērojami ES un valsts līdzekļi.

62.

Spēcīgas vētras 1999. gadā nodarīja postījumus vairākās valstīs, tostarp Francijā, Vācijā, Austrijā un Dānijā. Tikai viena dalībvalsts (Francija) nolēma izmantot iespēju piešķirt līdzfinansējumu no reģionālās attīstības fondiem postījumu seku likvidēšanai. Tomēr tā rezultātā šim pasākumam vien tika iztērētas divas trešdaļas no pieejamiem līdzekļiem. Pārējās dalībvalstīs tika piešķirti papildu līdzekļi, kas neietekmēja plānoto stratēģiju vai jau izstrādātus plānošanas pasākumus.

63.

Tātad pastāv atšķirīga pieeja tam, kā risināt vienu un to pašu problēmu. Lai arī likumīgas, jāšaubās, vai šīs atšķirīgās pieejas tam, kā tiek piešķirti līdzekļi vētras nodarīto postījumu likvidēšanai un stratēģijas īstenošanai, ilgtermiņā būs vienlīdz noderīgi. Komisijai jāizvērtē, kura pieeja vislabāk atbilst ES mežu nākotnes vajadzībām. Piemēram, Dānijā pec 1999. gada vētras tika ieviesta sistēma, kas apvieno apdrošināšanu pret iespējamu vētru nākotnē un valdības atbalstu privāto mežu atjaunošanai.

64.

Revīzijā tika konstatēts, ka jāuzlabo kontroles procedūras valsts iepirkumu konkursiem saistībā ar mežsaimniecības pasākumiem, jo īpaši, ņemot vērā zemo konkurences līmeni šajā jomā. Divās dalībvalstīs (Itālijā, Īrijā) tika konstatēti gadījumi, kad bija pārkāpti konkursu procedūras noteikumi.

65.

Laikā no 1992. līdz 1999. gadam lauksaimniecības platību apmežošana saistībā ar Regulu (EEK) Nr. 2080/92 ES budžetam izmaksāja 1,519 miljardus EUR. Laikā no 2000. līdz 2006. gadam lauksaimniecības platību apmežošanai saistībā ar Regulu (EK) Nr. 1257/1999 no ES budžeta tika piešķirti vēl 2,38 miljardi EUR.

66.

Ja lauksaimniecības platība pieder privātpersonai (visizplatītākais gadījums), finansējuma izmaksas veido trīs elementi:

67.

Tieši ar negūto ienākumu kompensāciju saistīti vislielākie izdevumi. Piemēram, ES finansējums, kas tika piešķirts vienam no pārbaudītajiem apmežošanas projektam, kopumā bija 847 487 EUR (75 % no kopējiem izdevumiem) un tika sadalīts šādi: izveidošanas izdevumi – 137 940 EUR (16 %), uzturēšanas izdevumi 5 gadiem – 101 748 EUR (12 %) un kompensācija par negūtiem ienākumiem 20 gadus – 607 799 EUR (72 %).

68.

Visos pārbaudītajos projektos kompensācija par negūtiem ienākumiem bija vairāk nekā puse no kopējiem izdevumiem. Saņēmēji šo kompensāciju uzskata par garantētu ienākumu, un tā ir kļuvusi par galveno faktoru, kas rosina iesniegt pieteikumu pasākuma īstenošanai.

69.

Laikposmā no 1992. līdz 1999. gadam saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 2080/92 lauksaimniecības platību apmežošana bija KLP papildu pasākums, kuras mērķis bija veicināt lauksaimniecības platību alternatīvu izmantošanu. Kopš 2000. gada pasākumu ietver lauku attīstības atbalsta Regula (EK) Nr. 1257/1999, kuras mērķis ir veicināt mežu zemes platību paplašināšanu, pienācīgi novērtējot ietekmi uz vidi. Ņemot vērā šo motivācijas maiņu, vairums resursu, kas tiek izlietoti, lai 20 gadus kompensētu negūtus ienākumus, ja lauksaimniecības platība pieder privātpersonai, šķiet, nav ekonomiski izdevīgākais risinājums, lai sasniegtu nosprausto mērķi, un to vajadzētu pārskatīt (sk. arī turpmākos punktus).

70.

Saskaņā ar oficiālo Regulas (EEK) Nr. 2080/92 galīgo novērtējumu, apmežošana izmaksāja 1,519 miljardus EUR. Šajā novērtējumā norādīts, ka jaunizveidotie stādījumi sastādīja 0,92 % (1 041 589 hektārus) no Eiropas mežu platības 1998. gadā. Vērtētājs secināja, ka “kopumā šis ieguldījums, šķiet, nav īpaši nozīmīgs”. No tā izrietošā ietekme uz lauksaimniecības ražošanas apjomu samazināšanu, kas bija šīs regulas mērķis, tika novērtēta kā stipri ierobežota.

71.

Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1257/1999 lauksaimniecības platību apmežošanai laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam tika piešķirti vēl 2,38 miljardi EUR. Par mērķi tika izvirzīta mežu zemes platību paplašināšana. Tomēr īstenošanas mehānisms lielā mērā palika nemainīgs. Tādējādi iespējams, ka ieguldījums mežu resursu palielināšanā saistībā ar Regulu (EK) Nr. 1257/1999 nebūs nozīmīgāks kā tas, ko sasniedza saistībā ar Regulas (EEK) Nr. 2080/92.

72.

Kad 1995. gadā pievienojās Somija, Zviedrija un Austrija, ES mežu platība pieauga par aptuveni 57 miljoniem hektāru – no 79 miljoniem līdz 136 miljoniem hektāru (+72 %). ES paplašināšanās rezultātā ES mežu platība 2004. gadā pieaugs vēl par aptuveni 24 miljoniem hektāru – no 136 miljoniem līdz 160 miljoniem hektāru.

73.

Lauksaimniecības platību apmežošana tika pārrunāta konferencē par lauku attīstības nākotni, kas notika 2003. gada novembrī (46). Neskatoties uz to, mainīgais konteksts un secīga paplašināšanās ir ietekmējuši prioritātes, kuras līdz šim nav pienācīgi ņemtas vērā.

74.

Šaubas par apmežošanas efektivitāti jau 1997. gadā izteica Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (47), kas raksta: “Vēl viens jautājums, kas jārisina, – vai ilgtermiņā ES resursus nebūtu efektīvāk izmantot, lai veicinātu kokmateriālu tirdzniecību, tostarp izmantojot tos kā enerģijas avotu, tā vietā, lai tieši atbalstītu apmežošanu. ES finansējums jo īpaši jāpiešķir pētījumiem, mācībām, informācijai, konsultācijām un atbalstam lauku rajoniem tā, lai ļautu mežsaimniecības nozarei darboties un efektīvāk konkurēt ilgākā laikposmā. ES atbalsts apmežošanai jāvērš uz mežu kvalitātes uzlabošanu, īstenojot tādus pasākumus kā aizsardzība pret eroziju, pazemes ūdeņu aizsardzība, aizsardzība pret ugunsgrēku postījumiem vai ugunsgrēku nopostītu platību atkārtota apmežošana. Finansējums, kas piešķirts saistībā ar Eiropas Savienības strukturālās un reģionālās politikas programmām, jāizlieto plašāk, lai atbalstītu ekonomiski izdevīgu un videi draudzīgu rīcību mežsaimniecības un mežrūpniecības jomā.” Daudzi ieteikumi tika iestrādāti Regulā (EK) Nr. 1257/1999, tomēr pamatizdevumi joprojām ir saistīti ar apmežošanu.

75.

Kas attiecas uz mērķi palielināt mežu zemes platības (sk. 8. punktu), pastāv atšķīrīgas zemes platības, ko iespējams apmežot. Regulā noteikts, ka gadījumā, ja atbalsts tiek sniegts valsts iestādēm piederošu lauksaimniecības platību apmežošanai, tas sedz tikai izveidošanas izmaksas (48), t.i., nav jāmaksā ne kompensācija par negūtiem ienākumiem, ne uzturēšanas izmaksas, kas jādara gadījumā, ja tiek apmežota privāta zemes platība. Tātad teorētiski varētu strīdēties par to, vai tad, ja mērķis ir mežu zemes paplašināšana, nebūtu efektīvāk vērst šo pasākumu uz valstij piederošu zemi. Tā rezultātā varētu ievērojami ietaupīt (nemaksājot kompensāciju par negūtiem ienākumiem), un šādi, ar šo pašu finansējumu, nodrošinot krietni lielākas platības apmežošanu.

76.

Turklāt apmežošanas ietekme izrādījusies ļoti neviendabīga, daļēji tādēļ, ka tā ir brīvprātīgs pasākums. Daži lauksaimnieki īsteno šos pasākumus, daži ne. Līdz ar to trūkst saskaņotas stratēģijas un apmežošanas projekti tiek saskaņoti pa daļām, rezultātā bieži vien neatstājot jūtamu ietekmi uz reģionu vai apvidu.

77.

Vairākas dalībvalstis (Dānija, Itālija, Portugāle un Grieķija) norādīja, ka efektīvu ES mēroga mežsaimniecības politikas īstenošanu ietekmē 30. un 32. pantā iekļauto pasākumu saraksts, kas, viņuprāt, vairāk atgādina pamatnostādnes, nevis mērķtiecīgu rīcību.

78.

Pasākumi, kas ietverti 32. pantā, vairāk vērsti uz vides ieguvumiem. Tomēr šo pasākumu īstenošanas procents ir ārkārtīgi zems, acīmredzot tādēļ, ka piemaksas maksimālais pieļaujamais apjoms potenciālajiem saņēmējiem (visām dalībvalstīm) nešķiet pietiekami pievilcīgs. Komisijai vajadzētu izpētīt šo fenomenu, lai nodrošinātu, ka šis stratēģijas aspekts darbojas, kā iecerēts.

79.

ES ir sniegusi atbalstu rīcībai mežsaimniecības jomā kopš 1964. gada, kaut gan nav izstrādāti noteikumi kopējai mežsaimniecības politikai. Kopš 2000. gada finansiāls atbalsts ir piešķirts saistībā ar ES lauku attīstības regulu, tomēr balstoties uz starptautiskām politiskām saistībām. Tā kā šo saistību jēdzieni (ilgtspējība un daudzveidīga funkcionalitāte) ir neskaidri, ir grūti noteikt ES atbalsta pievienoto vērtību. To nepalīdz noskaidrot arī tas, ka dalībvalstis jēdzienu “mežs” definē atšķirīgi (sk. 14. līdz 18. punktu).

80.

Dalītā atbildība par mežsaimniecības stratēģijas ieviešanu nav skaidra. Šīs neskaidrības dēļ ne dalībvalsts, ne Komisija neuzņemas atbildību par to, lai tiek izvērtēts projektu ieguldījums ES mežsaimniecības stratēģijas īstenošanā (sk. 19. līdz 22. punktu).

81.

Komisija atbalstu mežsaimniecībai pamato ar to, ka pastāv valsts vai pašvaldību mežsaimniecības programmas vai līdzvērtīgi instrumenti, taču šīs programmas reti ir pieejamas un, ja ir, to kvalitāte ir ļoti atšķirīga (sk. 23. līdz 26. punktu).

82.

Izmantojot līdzvērtīgus instrumentus, parasti lauku attīstības plānus (LAP), mežsaimniecības pasākumu kvalitatīvu izvērtējumu apgrūtina laika un personāla trūkums. Kvalitatīvu izvērtējumu apgrūtina arī tas, ka Komisijai trūkst informācijas par rīcību mežsaimniecības jomā dalībvalstu līmenī (sk. 27. līdz 36. punktu).

83.

Apmežošanas līgumiem, kas noslēgti pirms 2000. gada laikposmam līdz pat 20 gadiem, piešķirts ievērojams līdzekļu apjoms, ko bija plānots izmantot apmežošanas pasākumu īstenošanai saistībā ar lauku attīstību. Turklāt septiņu gadu plānošanas periods nav piemērots ilgākai plānošanai, kas vajadzīga rīcībai mežsaimniecības jomā un var sasniegt pat 20 gadus (sk. 37. līdz 39. punktu).

84.

Izmantojot atšķirīgus finansēšanas noteikumus (jaukts ELVGF Virzības un Garantijas nodaļu finansējums), ir izveidojusies komplicēta lauku attīstības politikas piegādes sistēma (sk. 40. līdz 42. punktu).

85.

Pārbaudot izvēlētos projektus, atklājās vairāki trūkumi. Atšķīrās izpratne par apmežojamo platību iedalīšanu prioritārā secībā. Gadījumos, kad projekta pieteikumu skaits pārsniedza pieejamo finansējumu, trūka skaidru kritēriju projektu atlasei (iedalīšanai kategorijās). Turklāt pastāvēja neskaidrība par zemes platību iepriekšēju izmantošanu un to, vai saņēmējs ir lauksaimnieks. Tāpat tika konstatēti gadījumi, kad dalībvalstis izmantojušas vājas un nepilnīgas kontroles sistēmas (sk. 43. līdz 58. punktu un 62. līdz 64. punktu).

86.

Apmežošanas pasākumiem, ko īsteno vietējās varas iestādes (pašvaldības), saskaņā ar pašreizējo atbalsta sistēmu netiek piešķirts uzturēšanas atbalsts. Pašvaldībām var pietrūkt līdzekļu, lai nodrošinātu sējeņu un jaunaudžu pareizu apkopi (uzturēšanu), tādējādi pastāv ļoti liels risks, ka turpmāko gadu laikā neveiksmei būs nolemti projekti, kam atvēlēti ievērojami ES un valsts finansējuma līdzekļi (sk. 59. līdz 61. punktu).

87.

Lauksaimniecības platību apmežošanas ietekme ir bijusi niecīga. Apmežoto platību procents ir nenozīmīgs, un šādu rezultātu varētu sasniegt arī lētāk. Finansēto projektu rezultātā veidojas izkliedēta un nesaskaņota rīcības īstenošana lauku rajonos. Kopumā rīcība mežsaimniecības jomā nav pietiekami mērķtiecīga (sk. 65. līdz 78. punktu).

—

ņemot vērā to daudzās funkcijas, lauku rajonos mežiem ir būtiska nozīme un tie ir integrētas lauku attīstības politikas galvenais komponents, jo īpaši, pateicoties to ieguldījumam ienākumu un nodarbinātības jomā un to ekoloģiskai un sociālai vērtībai,

—

meži un to daudzveidība ir nozīmīga Eiropas dabas vides sastāvdaļa, un to aizsardzību un saglabāšanu paredz vairākas Kopienas nozaru politikas jomas, jo īpaši specifisku vides aizsardzības dokumenti, tādi kā ES bioloģiskās dažādības stratēģija, Natura 2000 un Konvencija par klimata pārmaiņām,

—

mežu produkcijai un jo īpaši kokmateriāliem (kā arī korķa izstrādājumiem un sveķiem) ir piemērojami iekšējā tirgus noteikumi, tostarp ES konkurences standarta noteikumi, kas attiecas uz valsts atbalstu, apvienošanos un karteļiem.